LATVIJAS UNIVERSIT ĀTE VĒSTURES UN FILOZOFIJAS FAKULT ĀTE ARHEOLO ĢIJAS UN V ĒSTURES PAL ĪGZIN ĀTŅU KATEDRA Mārti ņš MINTAURS ARHITEKT ŪRAS PIEMINEK ĻU SAGLAB ĀŠANA LATVIJ Ā, 19. GADSIMTA 2. PUSE – 1940. GADS. Promocijas darbs Zin ātniskais vad ītājs Dr hist., LU asoc. prof. ALEKSANDRS GAVRI ĻINS Rīga, 2007 SATURA R ĀDĪTĀJS Ievads.......................................................................................................................3. lp. Avotu un literat ūras apskats...................................................................................10. lp. 1. Arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības teor ētisko koncepciju att īst ība Eirop ā, 19.gs. otr ā puse – 1940. gads.............................................................................37. lp. 1.1. Arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziens un t ā interpret ācija.....................................38. lp. 1.2. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas koncepciju att īst ība...........50. lp. 2. Arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšana Latvijas teritorij ā, 19.gs. otr ā puse – 1914. gads...........................................................................................................59. lp. 2.1. Pieminek ļu aizsardz ības institucion ālie un tiesiskie aspekti...........................59. lp. 2.2. Arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšana un inventariz ācija..................................79. lp. 2.3. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas pas ākumi...........................90. lp. 3. Arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ība Latvijas Republik ā, 1918.-1940. gads...112. lp. 3.1. Kult ūras mantojuma saglab āšanas pas ākumi 1919.-1923. gad ā un pieminek ļu aizsardz ības tiesisk ās b āzes izveidošana.......................................................112. lp. 3.2. Arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšana un to inventariz ācijas krit ēriji.............126. lp. 3.3. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ā saglab āšana............................................148. lp. Nobeigums...........................................................................................................179. lp. Izmantoto avotu un literat ūras saraksts................................................................189. lp. Pielikumi..............................................................................................................218. lp. 2 IEVADS Kult ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēsture ir da ļa no sabiedr ības v ēstures plaš ā noz īmē, ietverot daž ādus t ās aspektus – soci ālo, politisko un kult ūras v ēsturi, jo katra no min ētaj ām sabiedr ības dz īves sf ērām t ā vai cit ādi ietekm ē kult ūras mantojuma saglab āšanas praksi. Pas ākumu kompleksu, ko ikdien ā pie ņemts d ēvēt par pieminek ļu aizsardz ību, veido divas savstarp ēji saist ītas da ļas, kuru atš ķir ības par ādās nozares terminolo ģij ā. J ēdziens „pieminek ļu aizsardz ība” attiecas uz kult ūras mantojuma saglab āšanas administrat īvo un tiesisko pusi, savuk ārt j ēdziens „pieminek ļu saglab āšana” ietver pieminek ļu praktisko aizsardz ību, ar daž ādu tehnisko metožu pal īdz ību nodrošinot to fizisko past āvēšanu un saglab āšanu n ākamaj ām paaudz ēm. 1 Arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšana de facto noz īmē saglab āt nevis v ēsturisko celtni pašas celtnes d ēļ , bet saglab āt to k ā objektu, kam piem īt noteikta v ēsturisk ā vai māksliniecisk ā kvalit āte, kas nosaka t ā v ērt ību. T ādējādi, izmantojot britu sociologa Entonija Gidensa (Anthony Giddens) izstr ādāto struktur ācijas teoriju, pieminek ļu aizsardz ību iesp ējams p ētīt k ā noteiktu soci ālās prakses jeb soci ālās darb ības veidu, kuras rezult ātus nosaka darb ības vide, v ēsturiskie apst ākļi un mot īvi. 2 Pieminek ļu aizsardz ības v ēsturisk ās att īst ības izpratnei ne maz āk svar īgs ir jēdziens, ko apz īmē ar v ācu valodas terminu „pieminek ļu politika” (Denkmalpolitik) 3, ar to saprotot gan tiešo pieminek ļu aizsardz ības darbu, gan t ā v ēsturisko un soci ālo kontekstu. Politikas noz īmi pieminek ļa j ēdziena izpratn ē jau ant īkaj ā pasaul ē apliecina t ā etimolo ģija: sengrie ķu valod ā v ārda „piemineklis” izcelsme nor ādīja uz t ā saist ību ar atmi ņu (mneme) , savuk ārt Senaj ā Rom ā lietotais apz īmējums monumentum ietv ēra politiski moraliz ējošu noz īmi, jo ikviena pieminek ļa (ne tikai monument ālās tēlniec ības darba) galvenais uzdevums bija atg ādin āt par pag ātnes valdniekiem un vi ņu sasniegumiem. 4 Ar ī 20. gadsimt ā bija v ērojama tendence, kad l īdz ās v ēsturisk ās celtnes tehnisk ā st āvok ļa uzlabošanai par vienl īdz svar īgu arhitekt ūras pieminek ļa restaur ācijas darbu m ērķi tika atz īta nepieciešam ība atjaunot ar ī konkr ētā objekta soci ālpolitisko noz īmi, k ādu piemineklim pieš ķī ra sabiedr ība. 5 1 Terminu skaidrojums dots p ēc: Speitkamp 1996, 404. 2 Skat.: Gidenss 1999, 351-364. 3 Bacher 1994. 4 Jokilehto 1999, 4. 5 Berger 1990, 10. 3 Rakstur īgs piem ērs tam, ka m ūsdienu sabiedr ībā past āv daž ādi uzskati par arhitekt ūras pieminek ļu soci ālpolitisko noz īmi, kas nosaka šo pieminek ļu atjaunošanas veidu, ir diskusijas, kas 20. un 21. gadsimta mij ā norisin ājās par Otr ā pasaules kara laik ā izn īcin āto arhitektonisko objektu, piem ēram, Berl īnes pils ētas centr ālās da ļas apb ūves 6 vai R īgas Melngalvju nama 7 atjaunošanu. Tas apliecina, ka viens no sp ēcīgākajiem mot īviem, kas padara iesp ējamu kult ūras mantojuma aizsardz ību, ir sabiedr ībai nepieciešamais kult ūras identit ātes pamatojums, kas attiec ībā uz pieminek ļu aizsardz ību tiek formul ēts noteikta soci ālā pas ūtījuma veid ā. To, k ā laika gait ā main ās sabiedr ībā valdošie priekšstati par kult ūras mantojumu, pēta discipl īna, ko nosac īti var ētu d ēvēt par pieminek ļu interpret ācijas v ēsturi. Viens no pieminek ļu interpret ācijas v ēsturei velt ītajiem darbiem ir, piem ēram, amerik āņ u vēsturnieka un ģeogr āfa, t.s. B ērklijas ainavu skolas (The Berkeley School of Cultural Landscape) 8 p ārst āvja Deivida Louent āla (David Lowenthal) p ētījums par kult ūras mantojuma uztveri jauno un jaun āko laiku Rietumu civiliz ācij ā (Eirop ā un Zieme ļamerik ā) no 16.-17. gadsimta l īdz 20. gadsimta asto ņdesmitajiem gadiem,9 kas izmantots ar ī šaj ā promocijas darb ā. Tieši konteksta izp ēte ir svar īga, lai kult ūras mantojuma aizsardzības v ēsture nepaliktu tikai attiec īgaj ās nozares profesion āli šaurajos ietvaros, bet par ādītu pieminek ļu aizsardz ības saist ību ar konkr ētās sabiedr ības dz īvi, jo kult ūras mantojuma aizsardz ība atspogu ļo sabiedr ībā domin ējošo vērt ību sist ēmu un t ās izvirz ītaj ām priorit ātēm, k ā ar ī ar v ēsturisk ās apzi ņas j ēdzienu. Termins „v ēsturisk ā apzi ņa”, ko dažk ārt aizst āj ar l īdz īgu apz īmējumu „kult ūras atmi ņa” vai „soci ālā atmi ņa” 10 , p ēc b ūtības apz īmē noteiktu pag ātnes interpret ācijas veidu, sabiedr ībā pie ņemtos priekšstatus par pag ātni, kuru uzdevums ir dot j ēgpilnu un struktur ētu v ēsturisk ās pieredzes izskaidrojumu gan atseviš ķu indiv īdu, gan soci ālo grupu un kopienu l īmen ī. Tom ēr v ēsturisk ā apzi ņa ir saist īta ne tik daudz ar pag ātni, uz kuras t ā balst ās, cik ar tagadni un t ās formul ētaj ām est ētiskaj ām, politiskaj ām, ideolo ģiskaj ām, komerci ālaj ām u.tml. pras ībām: v ēsturisk ā apzi ņa pieš ķir pag ātnei t ās aktu ālo noz īmi un v ērt ību. 11 Tas piln ībā attiecas uz kult ūras mantojuma, un taj ā skait ā ar ī arhitekt ūras pieminek ļu, aizsardz ības uzdevumu izpratni daž ādos laikmetos, jo kult ūras pieminek ļi k ā objekti ar zin āmu m āksliniecisku vai v ēsturisku v ērt ību ir ar ī 6 Meier 2001, 94-95. 7 Skat.: Sp ārītis 2000 un sal īdz. ar: Lazdi ņš 2001. 8 Par B ērklijas ainavu skolu skat.: Bunkše 1998. 9 Лоуэнталь 2004. 10 Ķī lis 1998. 11 Karlsons 2002, 179. 4 mūsdienu kult ūrv ēsturisk ās vides sast āvda ļa, kas ne vien ilustr ē vai izskaidro v ēsturi, bet ar ī veido m ūsu priekšstatus par to. 12 T ādējādi, saglab ājot, p ārveidojot vai izn īcinot objektus, kas veido kult ūrv ēsturisko vidi, tiek izmain īts priekšstats par pag ātni. V ācu v ēsturnieks Vinfr īds Špeitkamps (Winfried Speitkamp) , izv ērt ējot Rietumeirop ā 20. gadsimta otraj ā pus ē veikto kult ūras mantojuma aizsardz ības kust ības v ēstures p ētījumu metodolo ģiju, ir defin ējis četrus galvenos pamatprincipus, kurus ir nepieciešams iev ērot, piev ēršoties pieminek ļu aizsardz ības v ēstures izp ētei. Tie ir š ādi: 1) Pieminek ļu aizsardz ības v ēstures uzman ības centr ā atrodas nozares koncepciju soci ālpolitiskais konteksts, t ās zin ātniskais instrument ārijs un š ī instrument ārija izmantošanas ideolo ģiskais pamatojums konkr ētaj ā v ēsturiskaj ā situ ācij ā; 2) Pieminek ļu aizsardz ības v ēsture nedr īkst aprobežoties ar atseviš ķu aizsarg ājamo objektu aprakstiem, t ās uzdevums ir izp ētīt teor ētisko koncepciju īstenošanu praks ē, atspogu ļojot daž ādu sabiedr ības sl āņ u p ārst āvju (zin ātnieku, politi ķu, pieminek ļu īpašnieku) interešu sadursmi un t ās rezult ātus; 3) Modern ās, 19.- 20. gadsimt ā izveidot ās pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas visp ārēja iez īme ir t ās institucionaliz ācija, t ādējādi sist ēmas darbinieku aktivit ātes ietekm ē nozares likumdošana, k ā ar ī pieminek ļu aizsardz ības iest āžu uzb ūve un t ām atv ēlēto l īdzek ļu daudzums; 4) Tas noz īmē, ka pieminek ļu aizsardz ības v ēsture ir starpdisciplin āra vēsturisko p ētījumu joma, ka ietver k ā politisk ās un soci ālās, t ā ar ī kult ūras un mākslas v ēstures aspektus. 13 Pieminek ļu aizsardz ība tom ēr ir ne tikai akad ēmisko p ētījumu discipl īna, jo, k ā pamatoti atz īmējis m ākslas v ēsturnieks Ernsts Bahers (Ernst Bacher) , pieminek ļa jēdzienam vienm ēr piem īt ar ī noteikta politisk ā dimensija, kuru, no vienas puses, veido valsts ideolo ģiskais „piepras ījums” attiec ībā uz v ēstures interpret āciju un, no otras puses – pieminek ļu aizsardz ības darbinieku gatav ība zin āmu soci ālo ide ālu vai personisk ās karjeras v ārd ā pie ņemt varas strukt ūru izteiktos sadarb ības pied āvājumus.