LATVIJAS UNIVERSIT ĀTE VĒSTURES UN FILOZOFIJAS FAKULT ĀTE ARHEOLO ĢIJAS UN V ĒSTURES PAL ĪGZIN ĀTŅU KATEDRA

Mārti ņš MINTAURS

ARHITEKT ŪRAS PIEMINEK ĻU SAGLAB ĀŠANA LATVIJ Ā, 19. GADSIMTA 2. PUSE – 1940. GADS.

Promocijas darbs

Zin ātniskais vad ītājs Dr hist., LU asoc. prof. ALEKSANDRS GAVRI ĻINS

Rīga, 2007 SATURA R ĀDĪTĀJS

Ievads...... 3. lp.

Avotu un literat ūras apskats...... 10. lp.

1. Arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības teor ētisko koncepciju att īst ība Eirop ā, 19.gs. otr ā puse – 1940. gads...... 37. lp.

1.1. Arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziens un t ā interpret ācija...... 38. lp.

1.2. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas koncepciju att īst ība...... 50. lp.

2. Arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšana Latvijas teritorij ā, 19.gs. otr ā puse – 1914. gads...... 59. lp.

2.1. Pieminek ļu aizsardz ības institucion ālie un tiesiskie aspekti...... 59. lp.

2.2. Arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšana un inventariz ācija...... 79. lp.

2.3. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas pas ākumi...... 90. lp.

3. Arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ība Latvijas Republik ā, 1918.-1940. gads...112. lp.

3.1. Kult ūras mantojuma saglab āšanas pas ākumi 1919.-1923. gad ā un pieminek ļu aizsardz ības tiesisk ās b āzes izveidošana...... 112. lp.

3.2. Arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšana un to inventariz ācijas krit ēriji...... 126. lp.

3.3. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ā saglab āšana...... 148. lp.

Nobeigums...... 179. lp.

Izmantoto avotu un literat ūras saraksts...... 189. lp.

Pielikumi...... 218. lp.

2 IEVADS

Kult ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēsture ir da ļa no sabiedr ības v ēstures plaš ā noz īmē, ietverot daž ādus t ās aspektus – soci ālo, politisko un kult ūras v ēsturi, jo katra no min ētaj ām sabiedr ības dz īves sf ērām t ā vai cit ādi ietekm ē kult ūras mantojuma saglab āšanas praksi. Pas ākumu kompleksu, ko ikdien ā pie ņemts d ēvēt par pieminek ļu aizsardz ību, veido divas savstarp ēji saist ītas da ļas, kuru atš ķir ības par ādās nozares terminolo ģij ā. J ēdziens „pieminek ļu aizsardz ība” attiecas uz kult ūras mantojuma saglab āšanas administrat īvo un tiesisko pusi, savuk ārt j ēdziens „pieminek ļu saglab āšana” ietver pieminek ļu praktisko aizsardz ību, ar daž ādu tehnisko metožu pal īdz ību nodrošinot to fizisko past āvēšanu un saglab āšanu n ākamaj ām paaudz ēm. 1 Arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšana de facto noz īmē saglab āt nevis v ēsturisko celtni pašas celtnes d ēļ , bet saglab āt to k ā objektu, kam piem īt noteikta v ēsturisk ā vai māksliniecisk ā kvalit āte, kas nosaka t ā v ērt ību. T ādējādi, izmantojot britu sociologa Entonija Gidensa (Anthony Giddens) izstr ādāto struktur ācijas teoriju, pieminek ļu aizsardz ību iesp ējams p ētīt k ā noteiktu soci ālās prakses jeb soci ālās darb ības veidu, kuras rezult ātus nosaka darb ības vide, v ēsturiskie apst ākļi un mot īvi. 2 Pieminek ļu aizsardz ības v ēsturisk ās att īst ības izpratnei ne maz āk svar īgs ir jēdziens, ko apz īmē ar v ācu valodas terminu „pieminek ļu politika” (Denkmalpolitik) 3, ar to saprotot gan tiešo pieminek ļu aizsardz ības darbu, gan t ā v ēsturisko un soci ālo kontekstu. Politikas noz īmi pieminek ļa j ēdziena izpratn ē jau ant īkaj ā pasaul ē apliecina t ā etimolo ģija: sengrie ķu valod ā v ārda „piemineklis” izcelsme nor ādīja uz t ā saist ību ar atmi ņu (mneme) , savuk ārt Senaj ā Rom ā lietotais apz īmējums monumentum ietv ēra politiski moraliz ējošu noz īmi, jo ikviena pieminek ļa (ne tikai monument ālās tēlniec ības darba) galvenais uzdevums bija atg ādin āt par pag ātnes valdniekiem un vi ņu sasniegumiem. 4 Ar ī 20. gadsimt ā bija v ērojama tendence, kad l īdz ās v ēsturisk ās celtnes tehnisk ā st āvok ļa uzlabošanai par vienl īdz svar īgu arhitekt ūras pieminek ļa restaur ācijas darbu m ērķi tika atz īta nepieciešam ība atjaunot ar ī konkr ētā objekta soci ālpolitisko noz īmi, k ādu piemineklim pieš ķī ra sabiedr ība. 5

1 Terminu skaidrojums dots p ēc: Speitkamp 1996, 404. 2 Skat.: Gidenss 1999, 351-364. 3 Bacher 1994. 4 Jokilehto 1999, 4. 5 Berger 1990, 10.

3 Rakstur īgs piem ērs tam, ka m ūsdienu sabiedr ībā past āv daž ādi uzskati par arhitekt ūras pieminek ļu soci ālpolitisko noz īmi, kas nosaka šo pieminek ļu atjaunošanas veidu, ir diskusijas, kas 20. un 21. gadsimta mij ā norisin ājās par Otr ā pasaules kara laik ā izn īcin āto arhitektonisko objektu, piem ēram, Berl īnes pils ētas centr ālās da ļas apb ūves 6 vai R īgas Melngalvju nama 7 atjaunošanu. Tas apliecina, ka viens no sp ēcīgākajiem mot īviem, kas padara iesp ējamu kult ūras mantojuma aizsardz ību, ir sabiedr ībai nepieciešamais kult ūras identit ātes pamatojums, kas attiec ībā uz pieminek ļu aizsardz ību tiek formul ēts noteikta soci ālā pas ūtījuma veid ā. To, k ā laika gait ā main ās sabiedr ībā valdošie priekšstati par kult ūras mantojumu, pēta discipl īna, ko nosac īti var ētu d ēvēt par pieminek ļu interpret ācijas v ēsturi. Viens no pieminek ļu interpret ācijas v ēsturei velt ītajiem darbiem ir, piem ēram, amerik āņ u vēsturnieka un ģeogr āfa, t.s. B ērklijas ainavu skolas (The Berkeley School of Cultural Landscape) 8 p ārst āvja Deivida Louent āla (David Lowenthal) p ētījums par kult ūras mantojuma uztveri jauno un jaun āko laiku Rietumu civiliz ācij ā (Eirop ā un Zieme ļamerik ā) no 16.-17. gadsimta l īdz 20. gadsimta asto ņdesmitajiem gadiem,9 kas izmantots ar ī šaj ā promocijas darb ā. Tieši konteksta izp ēte ir svar īga, lai kult ūras mantojuma aizsardzības v ēsture nepaliktu tikai attiec īgaj ās nozares profesion āli šaurajos ietvaros, bet par ādītu pieminek ļu aizsardz ības saist ību ar konkr ētās sabiedr ības dz īvi, jo kult ūras mantojuma aizsardz ība atspogu ļo sabiedr ībā domin ējošo vērt ību sist ēmu un t ās izvirz ītaj ām priorit ātēm, k ā ar ī ar v ēsturisk ās apzi ņas j ēdzienu. Termins „v ēsturisk ā apzi ņa”, ko dažk ārt aizst āj ar l īdz īgu apz īmējumu „kult ūras atmi ņa” vai „soci ālā atmi ņa” 10 , p ēc b ūtības apz īmē noteiktu pag ātnes interpret ācijas veidu, sabiedr ībā pie ņemtos priekšstatus par pag ātni, kuru uzdevums ir dot j ēgpilnu un struktur ētu v ēsturisk ās pieredzes izskaidrojumu gan atseviš ķu indiv īdu, gan soci ālo grupu un kopienu l īmen ī. Tom ēr v ēsturisk ā apzi ņa ir saist īta ne tik daudz ar pag ātni, uz kuras t ā balst ās, cik ar tagadni un t ās formul ētaj ām est ētiskaj ām, politiskaj ām, ideolo ģiskaj ām, komerci ālaj ām u.tml. pras ībām: v ēsturisk ā apzi ņa pieš ķir pag ātnei t ās aktu ālo noz īmi un v ērt ību. 11 Tas piln ībā attiecas uz kult ūras mantojuma, un taj ā skait ā ar ī arhitekt ūras pieminek ļu, aizsardz ības uzdevumu izpratni daž ādos laikmetos, jo kult ūras pieminek ļi k ā objekti ar zin āmu m āksliniecisku vai v ēsturisku v ērt ību ir ar ī

6 Meier 2001, 94-95. 7 Skat.: Sp ārītis 2000 un sal īdz. ar: Lazdi ņš 2001. 8 Par B ērklijas ainavu skolu skat.: Bunkše 1998. 9 Лоуэнталь 2004. 10 Ķī lis 1998. 11 Karlsons 2002, 179.

4 mūsdienu kult ūrv ēsturisk ās vides sast āvda ļa, kas ne vien ilustr ē vai izskaidro v ēsturi, bet ar ī veido m ūsu priekšstatus par to. 12 T ādējādi, saglab ājot, p ārveidojot vai izn īcinot objektus, kas veido kult ūrv ēsturisko vidi, tiek izmain īts priekšstats par pag ātni. V ācu v ēsturnieks Vinfr īds Špeitkamps (Winfried Speitkamp) , izv ērt ējot Rietumeirop ā 20. gadsimta otraj ā pus ē veikto kult ūras mantojuma aizsardz ības kust ības v ēstures p ētījumu metodolo ģiju, ir defin ējis četrus galvenos pamatprincipus, kurus ir nepieciešams iev ērot, piev ēršoties pieminek ļu aizsardz ības v ēstures izp ētei. Tie ir š ādi: 1) Pieminek ļu aizsardz ības v ēstures uzman ības centr ā atrodas nozares koncepciju soci ālpolitiskais konteksts, t ās zin ātniskais instrument ārijs un š ī instrument ārija izmantošanas ideolo ģiskais pamatojums konkr ētaj ā v ēsturiskaj ā situ ācij ā; 2) Pieminek ļu aizsardz ības v ēsture nedr īkst aprobežoties ar atseviš ķu aizsarg ājamo objektu aprakstiem, t ās uzdevums ir izp ētīt teor ētisko koncepciju īstenošanu praks ē, atspogu ļojot daž ādu sabiedr ības sl āņ u p ārst āvju (zin ātnieku, politi ķu, pieminek ļu īpašnieku) interešu sadursmi un t ās rezult ātus; 3) Modern ās, 19.- 20. gadsimt ā izveidot ās pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas visp ārēja iez īme ir t ās institucionaliz ācija, t ādējādi sist ēmas darbinieku aktivit ātes ietekm ē nozares likumdošana, k ā ar ī pieminek ļu aizsardz ības iest āžu uzb ūve un t ām atv ēlēto l īdzek ļu daudzums; 4) Tas noz īmē, ka pieminek ļu aizsardz ības v ēsture ir starpdisciplin āra vēsturisko p ētījumu joma, ka ietver k ā politisk ās un soci ālās, t ā ar ī kult ūras un mākslas v ēstures aspektus. 13 Pieminek ļu aizsardz ība tom ēr ir ne tikai akad ēmisko p ētījumu discipl īna, jo, k ā pamatoti atz īmējis m ākslas v ēsturnieks Ernsts Bahers (Ernst Bacher) , pieminek ļa jēdzienam vienm ēr piem īt ar ī noteikta politisk ā dimensija, kuru, no vienas puses, veido valsts ideolo ģiskais „piepras ījums” attiec ībā uz v ēstures interpret āciju un, no otras puses – pieminek ļu aizsardz ības darbinieku gatav ība zin āmu soci ālo ide ālu vai personisk ās karjeras v ārd ā pie ņemt varas strukt ūru izteiktos sadarb ības pied āvājumus. Pēc min ētā autora dom ām, šo t ēzi apstiprina pieminek ļu aizsardz ības aktivit āšu uzplaukums 19. gadsimta Eirop ā, kas bija cieši saist īts ar t ā laika politisko procesu norisi kontinent ā: arhitekt ūras pieminek ļu p ārb ūves un atjaunošanas darbi reprezent ēja daž ādus nacion ālās identifik ācijas mode ļus, kas balst ījās uz aktu ālaj ām politiskaj ām vajadz ībām atbilstošu v ēsturisk ās pag ātnes interpret āciju. 14

12 Lang 1996. 13 Speitkamp 1996, 12-17. 14 Bacher 1994, 35.

5 Latvijas historiogr āfij ā arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas v ēsture k ā emp īriskaj ā, t ā ar ī konceptu ālaj ā l īmen ī l īdz šim ir p ētīta tikai fragment āri, piev ēršot uzman ību dažiem pieminek ļu aizsardz ības darba organiz ācijas jaut ājumiem un izv ērt ējot atseviš ķu arhitektu ieguld ījumu Latvijas b ūvm ākslas att īst ībā, kur vēsturisko celt ņu p ārb ūves vai atjaunošanas darbi piemin ēti tikai k ā viena no attiec īgās personas darb ības jom ām. 15 T ādējādi šis starpdisciplin āras ievirzes p ētījums par šo t ēmu var sniegt jaunu skat ījuma perspekt īvu uz Latvijas soci ālpolitisk ās vēstures jaut ājumiem, kas saist īti ar sabiedr ības attieksmi pret savu pag ātni un š īs attieksmes izpausmi noteikta veida kult ūras politikas realiz ācij ā. Promocijas darba mērķis ir izp ētīt arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu m ūsdienu Latvijas teritorij ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz 1940. gadam, apl ūkojot to k ā vēsturisko procesu, ko ietekm ē attiec īgā laikmeta soci ālpolitisko un kult ūrv ēsturisko faktoru mijiedarb ība. Promocijas darba uzdevumi ir: 1. Par ādīt arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena un t ā izpratnes att īst ību Eirop ā apskat āmaj ā laika posm ā, kas veidoja v ēsturisko celt ņu un to kompleksu restaur ācijas teor ētisko koncepciju saturu un izp ētīt to recepciju m ūsdienu Latvijas teritorij ā. 2. Izp ētīt arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas institucion ālo l īmeni: noskaidrot, kādas iest ādes un organiz ācijas nodarboj ās ar arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību, k ādi bija to darb ības apst ākļi, pieejamie resursi un form āli tiesiskais nodrošin ājums. 3. Raksturot arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu Latvijas teritorij ā, ietverot: a) aizsarg ājamo objektu apzin āšanu un uzskaiti, respekt īvi, arhitekt ūras pieminek ļu re ģistr āciju un inventariz āciju (ofici āla aizsarg ājamo objektu saraksta sast ādīšanu); b) izmantojot v ēsturiskos piem ērus, par ādīt arhitekt ūras pieminek ļu atjaunošanas un p ārb ūves darbu metodiku, t ās pielietošanas krit ērijus un praktiskos rezult ātus. Atbilstoši izvirz ītajiem promocijas darba uzdevumiem veidota p ētījuma strukt ūra. Darba hronolo ģiskie ietvari attiecas uz laikmetu, kad m ūsdienu Latvijas teritorij ā norit ēja sabiedr ības moderniz ācijas process, kas daž ādā l īmen ī sk āra visas soci ālās dz īves jomas. Sal īdzinot arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas probl ēmu risin ājumus divos v ēsturiskajos periodos: laik ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz Pirmajam pasaules

15 Skat. t ālāk avotu un literat ūras apskatu.

6 karam un Latvijas Republikas past āvēšanas laik ā no 1918. l īdz 1940. gadam, iesp ējams noskaidrot š īs nozares att īst ības l īmeni Eirop ā notiekošo konceptu ālo diskusiju un – starpkaru period ā – starptautiskaj ā l īmen ī pie ņemto standartu kontekst ā. Taj ā paš ā laik ā arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas pas ākumu v ēsture ir saist īta ar plaš āka apjoma soci ālajiem procesiem m ūsdienu Latvijas teritorij ā, kas veidoja attiec īgā laikmeta sabiedr ības attieksmi pret v ēsturi un l īdz ar to – ar ī valsts īstenoto kult ūrpolitiku. J āuzsver, ka abu min ēto laika periodu v ēsturisk ās pieredzes sal īdzin ājums šaj ā p ētījum ā nav pašm ērķis, tas balst ās uz atzi ņu par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības pak āpenisko att īst ību Latvijas teritorij ā. Promocijas darba pirmaj ā noda ļā sniegts ieskats arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības teor ētisko koncepciju att īst ības gait ā Eirop ā vis ā apskat āmaj ā period ā, kas ir nepieciešams priekšnoteikums Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības vēstures izp ētei. Noda ļa ietver p ārskatu par arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena un t ā izpratnes att īst ību, minot piem ērus no t ām Eiropas valst īm, kur ās 19. un 20. gadsimta mij ā notika aktīvas diskusijas par šo t ēmu. Šo diskusiju rezult ātā izveidoj ās jaunas arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas metodikas pamatprincipi, kas p ēc Pirm ā pasaules kara tika fiks ēti pirmaj ā starptautiska l īme ņa pieminek ļu aizsardz ības dokument ā, t ā saucamaj ā At ēnu Hart ā.16 Otraj ā noda ļā apl ūkoti Latvijas teritorij ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz 1914. gadam realiz ētie arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas pas ākumi. T ās pirmaj ā apakšnoda ļā „Pieminek ļu aizsardz ības institucion ālie un tiesiskie aspekti” noskaidrots vēsturisk ās situ ācijas konteksts Krievijas imp ērijas Baltijas guber ņā s, kas veidoja apst ākļus v ācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju un da ļē ji ar ī valsts iest āžu darb ībai pieminek ļu aizsardz ības nozar ē. Š īs darb ības rezult āti savuk ārt izv ērt ēti div ās nākamaj ās apakšnoda ļā s, kas velt ītas arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas un inventariz ācijas, k ā ar ī to praktisk ās saglab āšanas pas ākumiem, kas raksturoti ar atseviš ķu piem ēru pal īdz ību. Promocijas darba treš ā noda ļa ir velt īta arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ībai Latvijas Republik ā no 1918. l īdz 1940. gadam. T ās pirmaj ā apakšnoda ļā raksturoti pirmie valsts instit ūciju organiz ētie kult ūras mantojuma st āvok ļa apzin āšanas pas ākumi p ēc Pirm ā pasaules kara beig ām un pieminek ļu aizsardz ības tiesisk ās b āzes izveidošana, kas nosl ēdz ās ar Likuma par pieminek ļu aizsardz ību pie ņemšanu Saeim ā

16 Athens Charter 1931.

7 1923. gad ā17 un speci ālas pieminek ļu aizsardz ības instit ūcijas – Pieminek ļu valdes – izveidošanu Izgl ītības ministrijas pak ļaut ībā. L īdz ar to tika uzs ākta sistem ātiska arhitektūras pieminek ļu apzin āšana un aizsarg ājamo objektu sarakstu sast ādīšana. T ās gaita un šaj ā proces ā izmantoto pieminek ļu v ērt ības noteikšanas krit ēriju izstr āde apl ūkota treš ās noda ļas otraj ā apakšnoda ļā . Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ā saglab āšana Latvijā starpkaru period ā ir treš ās apakšnoda ļas t ēma, un t ā ietver Pieminek ļu valdes nost āju attiec ībā uz v ēsturisko celt ņu atjaunošanas un p ārb ūves darbu metodiku un valdes izstr ādātā restaur ācijas darbu kontroles meh ānisma darb ību. Promocijas darbam ir devi ņi tematiskie pielikumi. Pielikums Nr.1 r āda 1888. gad ā izveidoto Bauskas pils kompleksa 14.-16. gadsimta apb ūves grafisko rekonstrukciju, kas ir viens no pirmajiem v ēsturisk ās rekonstrukcijas piem ēriem Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēstur ē. Pielikum ā Nr.2 redzama ap 1908. gadu nezin āma arhitekta akvare ļa tehnik ā z īmētā Vecr īgā, R ātslaukum ā, novietot ā t.s. Šv āba nama p ārb ūves projekta skice. Šis projekts no pieminek ļu aizsardz ības viedok ļa izrais īja diskusiju, kas par ādīja 20. gadsimta sākum ā R īgas arhitektu vid ē valdošos uzskatus par v ēsturisko celt ņu p ārb ūves metodolo ģiskajiem principiem. P ārējie promocijas darba pielikumi attiecas uz daž ādiem arhitekt ūras mantojuma aizsardz ības aspektiem Latvijas Republik ā starpkaru period ā. Pielikums Nr.3 ietver Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult ātes docenta Paula Kundzi ņa (1888-1983) las ītā lekciju kursa Latvijas t ēlot āja m āksla programmu. T ā liecina par arhitekt ūras mantojuma vietu akad ēmiskaj ā l īmen ī apstiprin ātaj ā Latvijas m ākslas v ēstures interpret ācij ā. Pielikum ā Nr.4 apkopotas zi ņas par LU Arhitekt ūras fakult ātes m ācību sp ēku laik ā no 1920. l īdz 1939. gadam organiz ētaj ām m ācību ekskursij ām un arhitekt ūras pieminek ļu īpatsvaru to vid ū. Pielikum ā Nr.5 pievienota Latvijas Republikas Pieminek ļu valdes izmantot ā arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas anketa, savuk ārt Pielikums Nr.6 ietver zi ņas par 1935. gad ā apzin ātajiem un valsts aizsarg ājamo objektu sarakst ā iek ļautajiem Latvijas arhitekt ūras pieminek ļiem un to tipolo ģisko iedal ījumu. Promocijas darba Pielikum ā Nr.7 iek ļauta Paula Kundzi ņa lekciju kursa Pieminek ļu uztur ēšana programma, kas sniedz priekšstatu par pieminek ļu aizsardz ības nozares m ērķu, uzdevumu un metodikas izpratnes pamatiez īmēm Latvijas Republik ā. Pieminek ļu valdes darb ības p ārskatos par laiku no

17 Likums 1923.

8 1923. l īdz 1939. gadam public ētā inform ācija par valdes kontrol ētajiem aizsarg ājamo arhitekt ūras pieminek ļu remonta, restaur ācijas un rekonstrukcijas darbiem apkopota Pielikum ā Nr.8 . B ūtiska noz īme Pieminek ļu valdes darb ības apst ākļu izp ētei ir Pielikum ā Nr.9 prezent ētajiem datiem par valdes budžeta izdevumu strukt ūru, kas ļauj sal īdzin āt arhitekt ūras, arheolo ģijas un etnogr āfijas pieminek ļu saglab āšanai izt ērēto finansu l īdzek ļu apjomu un izdar īt secin ājumus par Pieminek ļu valdes darb ības priorit ātēm.

9 AVOTU UN LITERAT ŪRAS APSKATS

1. Nepublic ētie avoti. 1.1. Latvijas Valsts v ēstures arh īvs. Apjoma un tematikas zi ņā plaš āko nepublic ēto avotu grupu veido Latvijas Valsts vēstures arh īva (turpm āk: LVVA) fondu materi āli. Inform āciju par v ācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju darb ību arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības jom ā sniedz Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands, 1834-1939) fonds. 18 Tieši R īgas Vēstures un senatnes p ētītāju biedr ība 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta sākum ā k ļuva par galveno instit ūciju, kas nodarboj ās ar kult ūras pieminek ļu, un taj ā skait ā ar ī v ēsturisko celt ņu apzin āšanas, uzskaites un praktisk ās saglab āšanas probl ēmām Baltijas guber ņā s. 19 Promocijas darb ā izmantoti dokumenti par min ētās biedr ības dibin āšanu 19. gadsimta pirmaj ā pus ē un t ās l īdzdal ību Krievijas pieminek ļu aizsardz ības likumprojektu sagatavošan ā no 1889. l īdz 1912. gadam 20 , k ā ar ī sadarb ību ar kult ūrv ēsturisk ā mantojuma aizsardz ības instit ūcij ām Latvijas Republik ā p ēc Pirm ā pasaules kara. 21 L īdz ās inform ācijai par biedr ības akt īvistu apspried ēm, diskusij ām un viedok ļu sadursm ēm, Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības fonda materi ālos atrodamas ar ī zi ņas par t ā laika soci ālpolitisk ās situ ācijas ietekmi uz arhitekt ūras mantojuma saglab āšanu, ko atspogu ļo biedr ības sarakste ar Krievijas Iekšlietu ministrijas amatperson ām, v ācbaltiešu muižniec ības organiz ācij ām un novadp ētniec ības biedr ībām toreiz ējā Igaunijas guber ņā . Taj ā paš ā laik ā šie materi āli ir tematiski vienpus īgi, jo par āda biedr ības viedokli min ētajos jaut ājumos, uzskaitot pieminek ļu aizsardz ības darba sasniegumus un ar ī probl ēmas, ta ču nesniedz t ās darb ības kritisku un anal ītisku v ērt ējumu. T ādēļ tie ir izmantojami galvenok ārt k ā inform ācijas avots par konkr ētiem pieminek ļu aizsardz ības pas ākumiem, piem ēram, ar C ēsu viduslaiku pilsdrupu konserv ācijas darbu organiz ēšanu 22 , k ā ar ī sakr ālās arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību Baltij ā.23 T ā k ā arh īva materi āli neaptver visas Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības aktivit ātes pieminek ļu aizsardz ības

18 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 2., 4., 86., 87.l. 19 Skat.: Apinis 1992, 18-19; Neumann 1914, 288-293. 20 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 2.l. 21 Turpat. – 4.l. 22 Turpat. – 86.l. 23 Turpat. – 87.l.

10 jom ā, tad promocijas darb ā tie izmantoti, ņemot v ērā ar ī public ētajos avotos – 19. gadsimta otr ās puses un 20. gadsimta v ācbaltiešu preses izdevumos un biedr ības atskaites zi ņojumos – sniegtos datus. L īdz ās R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ībai laika posm ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz Pirmajam pasaules karam arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības pas ākumos m ūsdienu Latvijas teritorij ā akt īvi piedal ījās R īgas Arhitektu biedr ība (Rigasche Architekten-Verein, 1889-1939) . Ar ī t ās sast āvā domin ēja v ācbaltiešu izcelsmes speci ālisti. 24 Promocijas darb ā izmantoti LVVA R īgas Arhitektu biedr ības fonda materi āli, kas sniedz detaliz ētu inform āciju par t ās piedal īšanos I Krievijas Arhitektu kongres ā Sanktp ēterburg ā 1892. gad ā, kongresa dienask ārt ību un norisi 25 , kā ar ī par biedr ības priekšlikumiem par veicamajiem arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības pas ākumiem, kas 1922.-1924. gad ā tika iesniegti Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas B ūvvaldei un Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valdei. 26 T ādējādi tie papildina R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības dokument ācij ā saglab āto inform āciju par arhitekt ūras pieminek ļu sistem ātiskas aizsardz ības pirms ākumiem mūsdienu Latvijas teritorij ā, k ā ar ī abu min ēto biedr ību sadarb ību un t ās motiv āciju laik ā pirms Pirm ā pasaules kara. Savuk ārt R īgas Arhitektu biedr ības sarakste ar Pieminek ļu valdi par pirm ā R īgas arhitekt ūras pieminek ļu re ģistra sast ādīšanu 1924. gad ā un atseviš ķu v ēsturisko celt ņu saglab āšanu ir uzskat āma par v ērt īgu v ēstures avotu, kas sniedz zi ņas par pieminek ļu aizsardz ības darba p ārk ārtošanu Latvijas Republik ā un š īs nozares vietu arhitektu darb ības kontekst ā jaunajos soci ālpolitiskajos un ekonomiskajos apst ākļos 20. gadsimta divdesmito gadu pirmaj ā pus ē. Tom ēr ar ī R īgas Arhitektu biedr ības fonda materi āliem piem īt iepriekš min ētie tr ūkumi: pirmk ārt, tie ir satura zi ņā fragment āri; otrk ārt, kaut gan šeit atrodama sākotn ējā inform ācija par l īdz šim historiogr āfij ā neanaliz ētiem vai tikai gar āmejot piemin ētiem notikumiem, š ī avots kopum ā ir visai subjekt īvs, jo tas atspogu ļo noteiktas instit ūcijas un noteiktas etnisk ās kopienas p ārst āvju skat ījumu uz pieminek ļu aizsardz ības nozares att īstības probl ēmām. P ēdējo apst ākli gan zin āmā mērā atsver fakts, ka R īgas Arhitektu biedr ība, profesion ālās ētikas un sabiedr ības interešu izpratnes vad īta, 19. gadsimta otraj ā pus ē vair ākk ārt konflikt ēja ar v ācisko

24 Dripe 1985, 84-86. 25 LVVA. – 2748.f. – 1.apr. – 86.l. 26 Turpat. – 94.l.

11 Rīgas pils ētas pašvald ību, aicinot plaš āku sabiedr ību nepie ļaut bieži vien korporat īvu interešu dikt ētu pils ētb ūvniecisko projektu realiz āciju. 27 R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības un R īgas Arhitektu biedr ības organiz ētajos v ēsturisko celt ņu saglab āšanas pas ākumos piedal ījās iev ērojami 19. gadsimta otr ās puses un 20. gadsimta s ākuma v ācbaltiešu kult ūras darbinieki, Vidzemes bru ņniec ības p ārst āvji, arhitekti un m ākslas v ēsturnieki, k ā, piem ēram, Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849-1919) , Karls fon L ēviss of Men ārs (Karl Woldemar von Löwis of Menar, 1855-1930) , Heinrihs P īrangs (Heinrich/Heinz Pirang, 1876-1936) , Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Ludvig Nikolaus Bockslaff, 1858- 1945) , k ā ar ī v ēsturnieki Hermanis fon Bruinings (Hermann Gottfried Robert Baron von Bruiningk, 1849-1927) , Antons B ūholcs (Anton Buchholz, 1848-1901) un citi. Izmantotie LVVA materi āli sniedz papildu inform āciju par šo personu darb ību min ētaj ās biedr ībās, kas nav atspogu ļota public ētajos v ēstures avotos un literat ūrā. Pie t ādiem materi āliem pieder K. fon L ēvisa of Men āra 1901. gad ā sast ādītais memorands par eva ņģē liski-luterisk ās Bazn īcas v ēsturisko dievnamu st āvokli un aizsardz ību, kur ā kritiski izv ērt ētas R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības iesp ējas ietekm ēt arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu, atz īmētas vair ākas vēsturisko celt ņu p ārb ūves, sal īdzinot radik ālas un m ērenas rekonstrukcijas piem ērus. 28 K. fon Lēvisa of Men āra memorand ā izteikts ne tikai t ā autora personiskais viedoklis, bet šis teksts ir ar ī pirmais plaš ākais R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības darb ības izv ērt ējums arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas jom ā. T ā k ā šis dokuments bija paredz ēts „iekš ējai lietošanai” biedr ībā nevis k ā atskaite vai informat īvais materi āls k ādai no valsts instit ūcij ām, t ā autors (l īdz īgi k ā arhitekts V. Bokslafs savas dz īves laik ā nepublic ētaj ās atmi ņā s29 ) var ēja at ļauties izteikt kritisku viedokli, nor ādot uz problem ātiskajiem aspektiem (stingras metodolo ģisk ās pieejas tr ūkumu restaur ācijas darbos, v ēsturisko celt ņu st āvok ļa kontroles zemo l īmeni), kas netika atspogu ļoti R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības public ētajos atskaites zi ņojumos un p ārskatos. Promocijas darb ā izmantoti ar ī tie LVVA materi āli, kas saist īti ar Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ības (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, 1816-1939) biedra, novadp ētnieka Oskara Em īla Šmita (Oscar Emil Scmidt, 1839-

27 Skat.: Bock & Seuberlich 1914; Krasti ņš 1988, 59-64. 28 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 5.-6.lp. 29 Grosmane 2004.

12 1914) devi ņpadsmit ā gadsimta beig ās izdar ītajiem p ētījumiem par Bauskas pils un pils ētas v ēsturi 30 un Vidzemes guber ņas p ārvaldes Celtniec ības noda ļas (Строительное отделение Лифляндского губернского правления ) aktivit ātēm 1901. gad ā31 , kad Krievijas imp ērijas Iekšlietu ministrija uzs āka t.s. „senatnes pieminek ļu” (древности ) apzin āšanu vis ā valst ī.32 Arhitekt ūras pieminek ļu tiesisk ās aizsardz ības un praktisk ās saglab āšanas darba organiz āciju un metodiku Latvijas Republik ā 20. gadsimta divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados vispus īgi raksturo LVVA 1630. fonds. Taj ā apkopoti Latvijas Republikas Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valdes arh īva materi āli par laika posmu no 1923. l īdz 1940. gadam: lietved ības dokument ācija, atskaites par Pieminek ļu valdes darbu, sarakste ar pieminek ļu īpašniekiem, sabiedriskaj ām organiz ācij ām, valsts un pašvald ību iest ādēm, kuru p ārzi ņā atrad ās v ēsturisk ās celtnes. Pieminek ļu valde past āvēja no 1923. gada 18. septembra l īdz 1940. gada 1. oktobrim, kad to pārd ēvēja par Latvijas PSR Izgl ītības tautas komisari āta Muzeju un pieminek ļu aizsardz ības da ļu un par t ās vad ītāju tika iecelts Ulrihs B ūcens. No 1941. gada j ūlija līdz 1944. septembra beig ām š ī pieminek ļu aizsardz ības instit ūcija darboj ās ar iepriekš ējo nosaukumu „Pieminek ļu valde” (vad ītājs: bijušais Latvijas armijas ģener ālis Verners Tepfers), atrodoties Ostlandes reihskomisari āta Latvijas ģener ālapgabala Kult ūras un izgl ītības ģener āldirekcijas pak ļaut ībā.33 Neraugoties uz daž ādu politisko rež īmu noteikto vad ības mai ņu, Pieminek ļu valdes darbinieku pamatsast āvs l īdz t ās piln īgai likvid ēšanai 1944. gad ā b ūtiski nemain ījās. Pieminek ļu valdes arh īva materi āli iedal ās š ādās tematiskaj ās grup ās: 1) Materi āli par kult ūras pieminek ļu tiesisko aizsardz ību un Pieminek ļu valdes izveidošanu, t ās funkcij ām un strukt ūru, apstiprin ātajiem pieminek ļu aizsardz ības noteikumiem un to projektiem. 34 Šaj ā avotu grup ā atrodamas ar ī zi ņas par pieminek ļu valdes izstr ādāto arhitekt ūras pieminek ļu re ģistr ācijas un inventariz ācijas k ārt ību, aizsarg ājamo objektu atlases principiem un t ās speci ālistu formul ētajiem v ēsturisko celt ņu praktisk ās saglab āšanas metodikas pamatprincipiem.

30 LVVA. – 5759.f. – 2.apr. – 1268.l. 31 Turpat. – 10.f. – 2.apr. – 243.l. – 34.lp. 32 Skat.: Охрана памятников истории и культуры 1978, 153-154; Pirang 1912, 176. 33 Ābolti ņš 1997, 28-29. 34 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 1., 2.l.

13 2) Materi āli par arhitekt ūras pieminek ļu praktisko aizsardz ību un valsts aizsarg ājamo objektu saraksti. 35 Piln ībā saglab ājies ir tikai l īdz 1935. gadam inventariz ēto pieminek ļu saraksts. 36 Tas sniedz p ētījuma izstr ādei svar īgas zi ņas par apzin āto un inventariz ēto, respekt īvi, valsts aizsarg ājamo objektu sarakst ā iek ļauto objektu īpatsvaru, k ā ar ī par re ģistr ēto arhitekt ūras pieminek ļu tipolo ģisko iedal ījumu. Pie š īs avotu grupas pieder ar ī Pieminek ļu valdes r īkoto arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas eksped īciju p ārskati 37 un t ās br īvpr ātīgo l īdzstr ādnieku zi ņojumi par atseviš ķiem objektiem. 38 Tie raksturo Pieminek ļu valdes darbu aizsarg ājamo objektu sarakstu sast ādīšan ā un atkl āj l ēmumu pie ņemšanas meh ānismu attiec ībā uz atseviš ķu celt ņu aizsardz ības pasākumiem. Šo inform āciju papildina Pieminek ļu valdes inspektora un arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības galven ā speci ālista arhitekta Paula Kundzi ņa sagatavot ās atsauksmes par valdes s ēdēs izskat ītajiem v ēsturisko celt ņu nojaukšanas, rekonstrukcijas vai atjaunošanas darbu projektiem. 39 T ās atspogu ļo Pieminek ļu valdes izpratni par arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas metodikas teor ētiskajiem pamatprincipiem un to pielietošanu praks ē, par āda valdes pie ņemto lēmumu pamatojumu attiec ībā uz v ēsturisko celt ņu atjaunošanas vai p ārb ūves darbiem un to saska ņošanu. Š āda rakstura inform ācija atrodama ar ī Pieminek ļu valdes sarakst ē ar Iekšlietu ministriju. 40 Š īs avotu grupas tr ūkums ir tas, ka min ētās atsauksmes ir deskript īvas, t ās neatspogu ļo konkr ētās celtnes atjaunošanas vai pārb ūves darbu projekta deta ļas un parasti nesniedz nek ādas zi ņas par projekta autoru. 3) Lai iesp ējami objekt īvi izv ērt ētu Pieminek ļu valdes darb ības iesp ējas, promocijas darb ā izmantotas zi ņas par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības nozarei izt ērētajiem l īdzek ļiem, kas atrodamas Pieminek ļu valdes budžeta p ārskatos par laika posmu no 1924. l īdz 1939./1940. gadam. 41 Sal īdzinot šos izdevumus ar etnogr āfijas un arheolo ģijas pieminek ļu aizsardz ībā ieguld ītajiem l īdzek ļiem, var ieg ūt netiešo inform āciju par Latvijas valsts īstenot ās kult ūras mantojuma saglab āšanas politikas priorit ātēm. 4) Materi āli par Pieminek ļu valdes starptautisko kontaktu izveidošanos un att īst ību laik ā no 1925. l īdz 1935. gadam atrodami LVVA 1630. fonda 1. apraksta 43.

35 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 176.l. 36 Turpat. – 67.-68.lp. 37 Turpat. – 76.l. 38 Turpat. – 99., 100., 106.l. 39 Turpat. – 102.l. 40 Turpat. – 92.l. 41 Turpat. – 24., 27., 31., 33.l.

14 liet ā, kur ā apkopota valdes sarakste ar Ārlietu ministriju par uzaicin āto ārzemju zin ātnieku darb ību Latvij ā. Šeit atrodamas zi ņas par Pieminek ļu valdes sadarb ību ar Lietuvas un Igaunijas pieminek ļu aizsardz ības organiz ācij ām un to darbiniekiem. Detaliz ētāka inform ācija par Pieminek ļu valdes m ēģ in ājumiem apg ūt ārzemju pieredzi un att īst īt starptautiskos kontaktus ietverta Latvijas Universit ātes Padomei iesniegtaj ā Paula Kundzi ņa atskait ē par komand ējumu uz Igauniju un Skandin āvijas valst īm 1924.g. vasar ā, kas glab ājas Latvijas Republikas Izgl ītības ministrijas fond ā.42 Atskaitei tom ēr nav pievienoti nek ādi papildus dokumenti, kas apstiprin ātu taj ā sniegt ās zi ņas par P. Kundzi ņa nodibin ātajiem kontaktiem ar ārzemju kol ēģ iem. To, ka š ādi zin ātniskie kontakti past āvēja un bija iesp ējami, apstiprina fakts, ka 1927. gad ā Pieminek ļu valdes organiz ēto Ikš ķiles bazn īcas drupu izp ētes darbu vad ība tika uztic ēta zviedru m ākslas v ēsturniekam, Lundas un Tartu Universit ātes m ākslas vēstures docentam T. H. Čell īnam (Thor Helge Kjellinn) 43 , k ā ar ī Pieminek ļu valdes arh īvā atrodamie, prec īzi nedat ētie materi āli par pieminek ļu aizsardz ības darbu Igaunijas Republik ā, kas tika sa ņemti no Tartu Universit ātes, dom ājams, 20. gadsimta divdesmito un tr īsdesmito gadu mij ā.44 Kopum ā pieejamie LVVA materi āli par Pieminek ļu valdes starptautisko sadarb ību ir ļoti fragment āri un sniedz inform āciju tikai par potenci ālās sadarb ības virzieniem, bet ne t ās att īst ību. Noz īmīgus datus par Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult ātes darb ību arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas un aizsardz ības jom ā 1920.-1940. gad ā sniedz LVVA 7427. fonda 6. un 13. aprakst ā iek ļauto lietu materi āli, kas saist īti ar fakult ātes mācību sp ēka Paula Kundzi ņa profesion ālo darb ību. Īpaša uzman ība promocijas darb ā piev ērsta Paula Kundzi ņa darb ībai vienlaic īgi ab ās noz īmīgākaj ās instit ūcij ās, kas nodarboj ās ar Latvijas arhitekt ūras mantojuma apzin āšanu, izp ēti un aizsardz ību – Izgl ītības Ministrijas Pieminek ļu vald ē un Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult ātē, kur vi ņš vad īja vienu no trim arhitekt ūras darbn īcām, periodiski uz ņemoties ar ī fakult ātes dek āna pien ākumus. Paula Kundzi ņa personiskaj ā liet ā45 ir atrodamas zi ņas par vi ņa akad ēmisko un pedago ģisko darbu laika posm ā no 1919. gada, kad vi ņš sāka str ādāt LU Arhitekt ūras fakult ātē, l īdz 1944. gadam, kad P. Kundzi ņš dev ās emigr ācij ā. T ā ir inform ācija par vi ņa piedal īšanos starptautiskaj ās konferenc ēs, publiskaj ām lekcij ām daž ādām auditorij ām Latvij ā un P. Kundzi ņa ie ņemamajiem

42 LVVA. – 1632.f. – 2.apr. – 944.l. 43 T īlmanis 1927. 44 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 2.l. – 106.-107.lp. 45 Turpat. – 7427.f. – 13.apr. – 922.l.

15 amatiem ārpus universit ātes. T ādējādi t ā maz āk attiecas uz Pieminek ļu valdes kompetences sf ēru tieš ā veid ā, ta ču sniedz priekšstatu par P. Kundzi ņa sabiedrisko darb ību un l īdz ar to – par vi ņa iesaist īšanos politiski angaž ētos pas ākumos K ārļa Ulma ņa (1877-1942) autorit ārā rež īma past āvēšanas laik ā, lai gan neatkl āj P. Kundzi ņa r īcības mot īvus. Divdesmito gadu s ākum ā P. Kundzi ņš organiz ēja pirm ās arhitekt ūras pieminek ļu un tautas celtniec ības objektu apzin āšanas eksped īcijas Latvijas teritorij ā, kuru rezult āti apkopoti atseviš ķā liet ā.46 Arhitekt ūras pieminek ļu vērt ības noteikšanas krit ēriju saturu un v ēsturisko celt ņu praktisk ās saglab āšanas metožu klasifik āciju atspogu ļo P. Kundzi ņa doc ēto lekciju kursu Latvijas t ēlot āja māksla un Pieminek ļu uztur ēšana programmas,47 ta ču t ās ir visai konspekt īvas un, tr ūkstot lekciju kursa satura izkl āstam, sniedz tikai visp ārīga rakstura inform āciju par min ēto kursu tematiku, kas ļauj form āli noteikt tolaik aktu ālo pieminek ļu aizsardz ības probl ēmu loku un svar īgākos akcentus Latvijas arhitekt ūras mantojuma interpret ācij ā.

1.2. Latvijas Valsts arh īvs. Latvijas Valsts arh īva (turpm āk: LVA) 700. fond ā glab ājas dokument ācija par Latvijas PSR Izgl ītības tautas komisari āta un tam pak ļauto iest āžu, taj ā skait ā ar ī Muzeju un pieminek ļu aizsardz ības da ļas (bijuš ās Pieminek ļu valdes) darb ību no 1940. gada augusta l īdz 1941. gada j ūlijam, k ā ar ī atseviš ķas liec ības par t ās organiz ētajiem pieminek ļu saglab āšanas pas ākumiem v ācu okup ācijas laik ā 1941. gada nogal ē un 1942. gad ā. Promocijas darb ā izmantotas Muzeju un pieminek ļu aizsardz ības da ļas atskaites 48 , k ā ar ī sarakste ar cit ām valsts instit ūcij ām un materi āli par Vecr īgas arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu 1940. gada otraj ā un 1941. gada pirmaj ā pus ē.49 Šie materi āli form āli iziet ārpus promocijas darba t ēmas hronolo ģiskaj ām robež ām, tom ēr min ēto dokumentu saturs liecina, ka politisko rež īmu mai ņa Latvij ā 1940.-1941. gad ā nerad īja p ārr āvumu pieminek ļu aizsardz ības instit ūcijas ikdienas darb ā, cikt āl tas bija saist īts ar v ēsturisko celt ņu p ārb ūves un atjaunošanas darbu projektu izskat īšanu. Noz īmīgs avots ir LVA saglab ātais apkopojošais zi ņojums par Pieminek ļu valdes darb ības rezult ātiem laika posm ā no 1923. gada oktobra l īdz 1940. gadam ieskaitot. 50

46 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 324.l. 47 Turpat. – 329.l. – 38., 53.-54.lp.; 330.l. – 66., 86.lp. 48 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 311.l. 49 Turpat. – 313., 316.l. 50 Turpat. – 313.l. – 147.-155.lp.

16 Tas aptver visas Pieminek ļu valdes darba jomas: aizsargājamo objektu apzin āšanu, re ģistr āciju un inventariz āciju, k ā ar ī to praktisko saglab āšanu jeb t ā laika terminolo ģij ā: „pieminek ļu kopšanu”, sniedz zi ņas par valsts aizsardz ībai pak ļauto (inventariz ēto) kult ūras pieminek ļu kopskaitu un to tipolo ģisko iedalījumu. Zi ņojum ā sastopam ā atsauce uz Pieminek ļu valdi k ā Izgl ītības ministrijas iest ādi 51 liecina, ka tas sast ādīts pirms valdes reorganiz ācijas 1940. gada oktobr ī. T ā autors(-i) nav zin āms, iesp ējams, tas var ētu b ūt bijis Pieminek ļu valdes vec ākais inspektors, arhitekts P ēteris Ārends (1900-1960), kurš 1940. gada vasar ā uz laiku izpild īja valdes priekšs ēdētāja pien ākumus.52 Zi ņojum ā atz īmēti Pieminek ļu valdes pan ākumi aizsarg ājamo objektu apzin āšan ā, ta ču vienlaikus nor ādīts ar ī uz l īdzek ļu tr ūkuma d ēļ nepietiekamajiem pieminek ļu uztur ēšanas pas ākumiem. T āpat k ā LVVA 1630. fond ā saglab ātie Pieminek ļu valdes lietved ības dokumenti, ar ī šie materi āli atspogu ļo Pieminek ļu valdes k ā valsts instit ūcijas veidošan ās un att īst ības procesu no š īs instit ūcijas darbinieku viedok ļa. T ādējādi tie sniedz gan zi ņas par konkr ētu objektu aizsardz ības pas ākumu norisi, gan netiešo inform āciju par politisk ās ideolo ģijas ietekmi Pieminek ļu valdes darb ā, kas atkl ājas valdes iekš ējā sarakst ē ietvertaj ās atsauc ēs uz valsts administr ācijas amatpersonu r īkojumiem un nor ādījumiem, it īpaši autorit ārā rež īma laik ā. Šo inform āciju nepieciešams kritiski sal īdzin āt ar citos avotos un historiogr āfij ā atrodamaj ām zi ņā m, jo ofici ālaj ās atskait ēs Pieminek ļu valde bija ieinteres ēta par ādīt sevi no lab ās puses, lai gan relat īvi lielais materi ālu īpatsvars, kur ā izv ērt ēti v ēsturisko celt ņu p ārb ūves un atjaunošanas darbu projekti uzskat āmi raksturo valdes speci ālistu nost āju un vi ņu domstarp ības attiec ībā uz arhitektonisk ās restaur ācijas teorijas un metodolo ģijas jaut ājumiem.

1.3. Latvijas Nacion ālā V ēstures muzeja V ēstures noda ļas arh īvs. Kompleksu inform āciju par daž ādiem arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas pas ākumu aspektiem (aizsarg ājamo objektu apzin āšanu, inventariz āciju un atjaunošanu) Latvijas Republik ā starpkaru period ā sniedz Pieminek ļu valdes s ēžu protokoli, kas glab ājas Latvijas Nacion ālā V ēstures muzeja V ēstures noda ļas arh īvā (turpm āk: LNVM VN).53 Pieminek ļu valdes s ēdes notika neregul āri, t ās tika

51 LVA – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 147.lp. 52 Turpat. – 2.apr. – 105.l. – 1.lp. 53 LNVM. – VN 9665; VN 9666:1; VN 9666:2; VN 9681.

17 „sasauktas p ēc vajadz ības, reizi m ēnes ī vai ret āk”. 54 K ā liecina m ākslas v ēsturnieka Riharda P ētersona apkopotie dati, pirmajos desmit Pieminek ļu valdes darb ības gados sēdes notika pat biež āk, nek ā reizi m ēnes ī, ta ču tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē to skaits samazin ājās l īdz seš ām (1938. gad ā), piec ām (1939. gad ā) un pat četr ām s ēdēm gad ā (1936.-1937. gad ā). 55 Protokolu pieraksti izdar īti laika posm ā no Pieminek ļu valdes dibin āšanas 1923. gada 18. septembr ī l īdz t ās p ēdējai s ēdei 1940. gada 5. j ūnij ā un apkopoti četros sējumos. Pieminek ļu valdes s ēžu protokoli ir ļoti svar īgs v ēstures avots, kas ne tikai atspogu ļo valdes darba k ārt ību, bet ar ī sniedz zi ņas par to, cik daudz uzman ības Pieminek ļu valdes darb ā tika piev ērsts tieši arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ībai, par āda valdes darbinieku diskusijas par v ēsturisko celt ņu aizsardz ības statusa noteikšanas krit ērijiem, arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas un uzskaites sist ēmas izveidošanas principiem un pieminek ļu apzin āšanas eksped īciju darba rezult ātiem. Valdes s ēdēs tika izskat īti jaut ājumi par konkr ētu aizsarg ājamo objektu, piem ēram, agr ārās reformas gait ā atsavin āto muižu dz īvojamo ēku, sakr ālo celt ņu vai viduslaiku pilsdrupu aizsardz ības st āvokli un saglab āšanas pas ākumiem. Pieminek ļu valdes s ēžu protokolos atrodam ā inform ācija raksturo valdes attieksmi pret jau min ēto Vecr īgas rekonstrukciju un tr īsdesmito gadu beig ās uzs ākto viduslaiku pilsdrupu nojaukšanas kampa ņu, t ādējādi papildinot zi ņas, ko sniedz LVVA atrodam ā Pieminek ļu valdes un Izgl ītības ministrijas sarakste par pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumiem 1937.-1940. gad ā.56 Pieminek ļu valdes s ēžu protokolu sniegt ā inform ācija par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību tom ēr ir visai konspekt īva, t ādēļ tā izmantojama galvenok ārt valdes darb ības organizatorisko un ideolo ģisko aspektu izp ētei, k ā ar ī lai raksturotu atseviš ķu v ēsturisko celt ņu saglab āšanas pas ākumus.

1.4. Krievijas Zin ātņu Akad ēmijas Materi ālās kult ūras v ēstures instit ūta arh īvs. Lai raksturotu arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības praksi Baltijas guber ņā s 19. gadsimta nogal ē, promocijas darb ā izmantoti dati no Krievijas Zin ātņu Akad ēmijas Materi ālās kult ūras v ēstures instit ūta Zin ātnisk ā arh īva Rokrakstu noda ļas Sanktp ēterburg ā.57 P ēc šiem materi āliem ir iesp ējams spriest par lok ālo pieminek ļu

54 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 147.lp. 55 P ētersons 2006, 102. 56 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 108.l. 57 Рукописный отдел Научного архива Института истории материальной культуры Российской Академии Наук в Санкт -Петербурге (turpm āk sa īsin āti: Архив ИИМК РАН ).

18 aizsardz ības organiz āciju sadarb ību ar 1859. gad ā Sanktp ēterburg ā dibin āto Ķeizarisko arheolo ģisko komisiju (Императорская Архе oлогическая Комиссия ), kas nomin āli pild īja imp ērijas galven ās pieminek ļu aizsardz ības iest ādes funkcijas. Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas sarakste ar Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ību jaut ājum ā par Kandavas pilsdrupu saglab āšanu 58 un Bauskas pilsdrupu apsekošanu 59 atkl āj 19. gadsimta p ēdējā ceturksn ī Krievijas imp ērij ā past āvoš ās pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas darb ības meh ānismu ar tam rakstur īgaj ām probl ēmām: daž ādu iest āžu r īcības nesaska ņot ību, valsts birokr ātisk ā apar āta l ēno un jucekl īgo funkcion ēšanu no vienas puses, un arhitekt ūras pieminek ļu fiks ācijas tehnisk ās iesp ējas šaj ā laika posm ā – no otras puses. Šeit atrodami unik āli Bauskas pils ārsienu 16. gadsimta dekorat īvā apmetuma uzm ērījumi, kas izgatavoti 1888. gad ā60 (sgrafito tehnik ā darin ātā apmetuma palieku foto fiks ācija pirmo reizi tika izdar īta 1929. gad ā61 ). Šo materi ālu k ā v ēstures avotu zin ātnisko noz īmi tom ēr samazina tas, ka uzm ērījumiem un fotoatt ēliem tr ūkst m ēroga un paskaidrojoš ā teksta, līdz ar to nav zi ņu par to autoriem, pieminek ļa fiks ācijas gaitu un to, k ādā veid ā šie materi āli non āca Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas r īcībā. Par Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas iesaist īšanos arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšan ā Baltijas guber ņā s liecina Vidzemes un Igaunijas pareiztic īgo draudžu gar īdznieku Komisijai 1894.-1895. gad ā ies ūtītie sešdesmit sešu draudžu v ēstures apraksti. 62 Apraksti sast ādīti p ēc kop īgas sh ēmas, atš ķir ības to satur ā nosaka attiec īgās draudzes gar īdznieka r īcībā esoš ās inform ācijas apjoms un raksturs. Katrs draudzes apraksts nosac īti ietver š ādas sada ļas: 1)aprakst ā min ētā objekta (-u) novietojums; 2)viet ējo iedz īvot āju sadz īve, vi ņu trad īcijas un nodarbošan ās veidi; 3)draudzes vēstures apraksts; 4)dievnama un ar to saist īto ēku celtniec ība un p ārb ūves; 5)draudzes kaps ētas apraksts; 6)draudzes skolas apraksts. Atseviš ķos gad ījumos šo aprakstu papildina dati par cit ām draudzes teritorij ā izvietotajiem iev ērojamiem kult ūrv ēsturiskiem objektiem: pilskalniem, senkapiem, ģeolo ģijas pieminek ļiem u.tml. J āatz īmē, ka Latvij ā ir pieejami tikai fragment āri šo aprakstu izvilkumi, kas tika

58 Архив ИИМК РАН . – Ф.1. – Оп .1. – Д.23. 59 Там же . – Д.58. – Л.73.-83. 60 Там же . – Л.74. 61 Skat.: Skane 2002, 91-92. 62 Обстоятельное описание [...] прихода , церкви , школы и кладбища , местности прихода и всего замечательного в церковно -историческом , археологическом , топографическом , бытовом , военном и вообщеисторическом отношениях . – Архив ИИМК РАН . – Ф.1. – Оп .1. – Дд . 155., 944.-983., 1002., 1006.

19 public ēti 10. Krievijas Arheolo ģijas kongresa materi ālu kr ājum ā.63 Š īs avotu grupas galvenais tr ūkums ir t ās nesistem ātiskais raksturs, kas saglab ājies, neraugoties uz iepriekš min ēto draudzes apraksta sh ēmu. Ne min ētā arh īva fond ā saglab ātie, nedz ar ī vēlāk da ļē ji public ētie draudžu apraksti nav zin ātniski apstr ādāti un redi ģē ti, t ādēļ tiem ir noz īme k ā liec ībai par pareiztic īgo sakr ālās arhitekt ūras objektu apzin āšanu, ta ču zi ņojumos sniegto inform āciju par atseviš ķu celt ņu b ūvv ēsturi, taj ā skait ā to pārb ūves, remonta un atjaunošanas darbiem, nav iesp ējams p ārbaud īt. Kopum ā šeit apskat īto četru Latvijas un ārzemju arh īvu fondos ir atrodama vispus īga inform ācija par arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu m ūsdienu Latvijas teritorij ā. Materi ālu liel āko da ļu sast āda pieminek ļu aizsardz ības nozar ē str ādājošo sabiedrisko organiz āciju un valsts iest āžu lietved ības dokumenti, daž ādu resoru sarakste, darb ības atskaišu pirmie eksempl āri un pieminek ļu saraksti. Lai gan pieejamie v ēstures avoti gan no kvantit ātes, gan satura viedok ļa ir nepiln īgi, to sniegt ās inform ācijas apjoms ļauj spriest par pieminek ļu aizsardz ības iest āžu strukt ūru un darb ības iesp ējām arhitekt ūras mantojuma saglab āšan ā apskat āmaj ā laika posm ā.

2. Public ētie avoti. 2.1. Dokumentu kr ājumi. Materi āli par Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību atseviš ķos dokumentu kr ājumos tikpat k ā nav apkopoti un izdoti. Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības uzdevum ā H. fon Bruinings sagatavoja neliela apjoma dokumentu kr ājumu par biedr ības darbu pieminek ļu aizsardz ības jom ā. T ā pirmais izdevums 1906. gad ā vācu valod ā ietv ēra tikai īsu ievadu par R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības vēsturi 64 un biedr ības izstr ādātos priekšlikumus 1905. gad ā Krievijas imp ērijas Iekšlietu ministrijas ier ēdņu sagatavotajam pieminek ļu aizsardz ības likumprojektam. 65 1909. gadā tika public ēts š ī dokumentu kr ājuma otrais, papildin ātais izdevums krievu valod ā. L īdz ās pirmaj ā izdevum ā public ētajiem materi āliem taj ā bija iek ļauta ar ī Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības sarakste ar Maskavas Arheolo ģisko biedr ību (Московское Археологическое Общество , 1864) 1908. gada nogal ē sakar ā ar p ēdējās izstr ādāto alternat īvo pieminek ļu aizsardz ības likumprojektu. 66

63 Труды Х. Археологического Съезда 1896, 39-210. 64 Bruiningk 1906, 1-7. 65 Turpat, 7-16. 66 Отзыв Общества Истории и Древностей 1909, 25-29.

20 Šie materi āli par āda R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības darba kontekstu imp ērij ā. Biedr ībai 20. gadsimta s ākum ā bija pietiekami liela autorit āte ne tikai Krievijas pieminek ļu aizsardz ības kust ības akt īvistu aprind ās, bet ar ī valsts iest āžu amatpersonu skat ījum ā, lai t ās l ūgtu biedr ību izteikt savas domas par pieminek ļu aizsardz ības darba organiz ācijas principiem. R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības sagatavotie priekšlikumi šaj ā jaut ājum ā savuk ārt par ādīja t ās akcept ēto teor ētisko koncepciju ietekmju avotus, kas sak ņoj ās V ācijas zemju jaun āko pieminek ļu aizsardz ības likumdošanas aktu un Rietumeiropas valstu (Francijas, Lielbrit ānijas un It ālijas) arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas prakses anal īzē. Kult ūras pieminek ļu aizsardz ības pas ākumu att īst ību Krievijas valsts robež ās no 18. gadsimta s ākuma l īdz Pirm ā pasaules kara beig ām atspogu ļo 1978. gad ā Maskav ā izdotais dokumentu kr ājums. 67 Promocijas darb ā izmantoti šeit public ētie dati par Iekšlietu ministrijas 1901.-1905. gad ā īstenoto pirmo kult ūras pieminek ļu apzin āšanas akciju visas Krievijas imp ērijas m ērog ā.68 K ā 1911. gad ā zi ņojum ā Valsts Domei atzina iekšlietu ministrs A. Makarovs (А. А. Макаров ), šis pas ākums beidz ās neveiksm īgi, jo t ā rezult ātā policijas ier ēdņu sav ākt ās zi ņas par pieminek ļiem bija nepiln īgas un nesistem ātiskas. 69 Tas apstiprina ar ī H. P īranga 1912. gad ā II Baltijas Vēsturnieku san āksm ē R ēvel ē (Tallin ā) izteikto kritiku par min ētās pieminek ļu apzin āšanas akcijas neefektivit āti. 70 T ā k ā Krievijas imp ērij ā nepast āvēja vienota pieminek ļu tiesisk ās aizsardz ības sist ēma, arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu regul ēja Celtniec ības nolikums (1857. gada redakcij ā)71 , k ā ar ī cara Aleksandra III 1889. gad ā izdotais r īkojums, kas noteica v ēsturisko celt ņu restaur ācijas darbu saska ņošanu ar Ķeizarisko Arheolo ģisko Komisiju un Ķeizarisko M ākslas Akad ēmiju (Императорская Академия Художеств ) Sanktp ēterburg ā.72 Min ētie likumdošanas akti kalpoja par pamatu Arheolo ģisk ās Komisijas un M ākslas Akad ēmijas 19. gadsimta beig ās organiz ētajiem t.s. „senatnes pieminek ļu” (древности ) apzin āšanas mēģ in ājumiem ar ī m ūsdienu Latvijas teritorij ā. Vair ākos Rietumeirop ā public ētajos dokumentu kr ājumos apkopoti izvilkumi no pieminek ļu aizsardz ības likumdošanas aktiem, preses publik ācij ām un atseviš ķu autoru rakstiem par 19. un 20. gadsimta mij ā aktu ālaj ām restaur ācijas darbu

67 Охрана памятников истории и культуры 1978. 68 Там же , 153-154; 338-340. 69 Там же , 218. 70 Pirang 1912, 176. 71 Охрана памятников истории и культуры 1978, 63. 72 Там же , 133-134.

21 metodolo ģijas probl ēmām. 1988. gad ā Braunšveig ā tika izdota austriešu m ākslas vēsturnieka un pieminek ļu aizsardz ības teor ēti ķa Alo īza R īgla (Alois Riegl, 1858- 1905) un vi ņa uzskatu oponenta, v ācbaltiešu izcelsmes m ākslas v ēsturnieka Georga Dēhio (Georg Gottfried Dehio, 1850-1932) laik ā no 1900. l īdz 1905. gadam public ēto rakstu izlase. 73 T ā uzskat āmi par āda b ūtisk ās atš ķir ības arhitekt ūras mantojuma soci ālās un ideolo ģisk ās noz īmes interpret ācijas atš ķir ības, k ādas šaj ā laik ā past āvēja ķeizariskaj ā V ācij ā un multietniskaj ā Austroung ārijas imp ērij ā, t ādējādi sniedzot iesp ēju lab āk izprast ar ī Baltijas arhitekt ūras mantojuma aizsardz ības īpatn ības. Promocijas darb ā izmantota ar ī m ākslas v ēsturnieka Norberta H ūzes (Norbert Huse) sast ādītā 18.-20. gadsimta pieminek ļu aizsardz ības v ēstures avotu izlase. 74 T ās otraj ā izdevum ā, kas n āca klaj ā Minhen ē 1996. gad ā, iek ļauti t ēmas izp ētei konceptu āli svar īgi dokumenti, kas atspogu ļo v ācu un austriešu arhitektu, m ākslas vēsturnieku un 20. gadsimta s ākum ā popul ārās t.s. Dzimtenes v ēstures p ētīšanas kust ības (Heimatschutz/Heimatkunde) p ārst āvju uzskatus par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības prakses un teorijas jaut ājumiem. Ņemot v ērā v ēsturiski nosac īto V ācijas intelektu ālās vides ietekmes b ūtisko noz īmi v ācbaltiešu sabiedr ībā75 , k ā ar ī v ēstures avotos apstiprin āto Dzimtenes v ēstures p ētīšanas kust ības ideju recepciju Baltij ā 20. gadsimta s ākum ā76 , ir pamats izmantot šos materi ālus ne tikai visp ārējā arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas v ēstures konteksta, bet ar ī tieši Latvijas teritorij ā īstenoto pas ākumu raksturošanai.

2.2. Pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju darb ības p ārskati. Noz īmīgu public ēto avotu grupu sast āda apskat āmaj ā laika period ā pieminek ļu aizsardz ības darb ā iesaist īto sabiedrisko organiz āciju un valsts iest āžu darb ības pārskati. 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā tie bija R īgas V ēstures un senatnes p ētnieku biedr ības 77 un Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ības 78 s ēžu atskaites izdevumi. R īgas V ēstures un senatnes p ētnieku biedr ības s ēdes notika reizi mēnes ī, iz ņemot j ūniju, j ūliju un augustu; decembra beig ās p ēc k ārt ējās m ēneša s ēdes biedr ības prezidents vai sekret ārs papildus nolas īja aizvad ītā gada p ārskata zi ņojumu. Tāda pati k ārt ība past āvēja ar ī Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ībā.

73 Dehio & Riegl 1988. 74 Huse 1996. 75 Skat.: Latvija 19. gadsimt ā, 398-422; Pistohlkors 1994; Hirschhausen 2006. 76 Protokolle des I Baltischen Historikertages 1909, VI-X. 77 Sitzungsberichte Riga 1874-1936. 78 Sitzungsberichte Kurland 1864-1936.

22 Biedr ību s ēžu atskaites zi ņojumi atspogu ļo apspriesto jaut ājumu loku un pie ņemtos l ēmumus. L īdz ās jaut ājumiem par biedru skaita izmai ņā m, organiz āciju finansi ālo st āvokli un to pasp ārn ē darbojošos strukt ūru: Kurzemes Provinces muzeja Jelgav ā, R īgas Doma muzeja un R īgas Pils ētas bibliot ēkas funkcion ēšanu, šo biedr ību sēdēs tika izskat īti zi ņojumi par konkr ētu v ēsturisko celt ņu st āvokli, apspriesti to saglab āšanas pas ākumi un arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas probl ēmas. Atš ķir ībā no dienas pres ē sniegtaj ām zi ņā m, R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības atskait ēs tika ievietoti plaš āka apjoma materi āli par jaunatkl ātajiem arhitekt ūras pieminek ļiem, k ā ar ī pl ānotajiem vai realiz ētajiem v ēsturisko celt ņu konserv ācijas un restaur ācijas darbiem. Šeit public ēti ar ī R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības un R īgas Arhitektu biedr ības 1910. gad ā kop īgi izveidot ās Pieminek ļu aizsardz ības komisijas (Kommission für Denkmalpflege) darba pl āni un atskaites. 79 R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība public ēja ar ī atskaites zi ņojumus par t ās biedru piedal īšanos pieminek ļu aizsardz ības probl ēmām velt ītaj ās arhitektu un m ākslas vēsturnieku san āksm ēs V ācij ā 1909.-1911. gad ā80 , I Starptautiskaj ā arheologu kongres ā At ēnās 1905. gad ā81 , k ā ar ī vair ākos Krievijas Arheolo ģijas kongresos p ēc 1896. gada. 82 L īdz ar to ir iesp ējams spriest par biedr ības starptautiskajiem kontaktiem un to ietekmi uz arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības pas ākumiem viet ējā mērog ā. R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības un Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ības s ēžu atskaišu zi ņojumi ir hronolo ģiski un tematiski ierobežoti: tie satur inform āciju tikai par attiec īgaj ā p ārskata period ā, t.i., k ārt ējo s ēžu starplaikos veiktajiem un pl ānotajiem pas ākumiem, ta ču nesniedz pieminek ļu aizsardz ības pas ākumu att īst ības p ārskatu ilg ākā laika period ā, nedz ar ī t ā darb ības izv ērt ējumu. Tā, piem ēram, jaut ājums par R īgas v ēsturisko celt ņu apzin āšanu vair ākk ārt atk ārtojas Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības s ēdēs, ta ču vienlaikus rodas iespaids, ka biedr ība pie t ā atgriezusies it k ā nejauši, pat neapspriežot agr āk veikto pas ākumu rezult ātus. Taj ā paš ā laik ā citi v ēstures avoti 83 liecina par viet ējo arhitektu darb ību Vecr īgas apb ūves p ētīšan ā un arhitekt ūras pieminek ļu st āvok ļa fiks ēšan ā in situ .

79 Sitzungsberichte Riga 1910, 304-305; Sitzungsberichte Riga 1911, 430-432; Sitzungsberichte Riga 1912, 413-414. 80 Sitzungsberichte Riga 1909, 42-48; Sitzungsberichte Riga 1910, 154-160; Sitzungsberichte Riga 1911, 347-349. 81 Sitzungsberichte Riga 1905, 101-112. 82 Sitzungsberichte Riga 1908, 128-141; Sitzungsberichte Riga 1911, 299-323. 83 Riga und seine Bauten 1903, 338-393.

23 Šaj ā zi ņā atš ķir īgi ir R īgas Doma b ūves apvien ības (Rigasche Dombauverein) laika posm ā no 1885. l īdz 1910. gadam izdotie materi ālu kr ājumi par R īgas Doma katedr āles un klostera atjaunošanas darbiem, kas tika izdar īti š īs R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ībai pak ļaut ās organiz ācijas vad ībā.84 R īgas Doma b ūves apvien ības atskait ēs public ēti t ās s ēžu protokoli, p ārskati par pieminek ļa b ūvēstures pētījumiem un atseviš ķu t ā da ļu arhitektonisko izp ēti, k ā ar ī detaliz ēti fiks ēta Doma kompleksa restaur ācijas gaita (darbu apraksti, uzm ērījumi, foto att ēli par celtnes st āvokli pirms un p ēc atjaunošanas vai p ārb ūves). L īdz ar to šis avots ļauj izsekot arhitekt ūras restaur ācijas koncepciju un metožu att īst ībai iev ērojam ākaj ā restaur ācijas prakses piem ērā Baltij ā divdesmit piecu gadu garum ā, turkl āt tieši taj ā laika posm ā, kad Eiropas pieminek ļu aizsardz ības kust ības akt īvistu vid ū norisin ājās intens īvas diskusijas par jaunu restaur ācijas teor ētisko un metodolo ģisko pamatprincipu formul ēšanu. Š ādas pieejas pamatojums jau ir aprob ēts historiogr āfij ā85 , lai gan j āņ em vērā, ka R īgas Doma b ūves apvien ības public ētajos zi ņojumos netika iek ļauti visi t ā laika restaur ācijas darbu īstenot āju r īcībā esošie pieminek ļa izp ētes materi āli. 86 Arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas pas ākumi piemin ēti ar ī pirmajos apkopojoša rakstura p ārskatos par pieminek ļu aizsardz ību Baltijas guber ņā s. Sakar ā ar X Krievijas arheolo ģijas kongresa darbu R īgā 1896. gad ā tika public ēti H. fon Bruininga 87 un m ākslas v ēsturnieka Eižena fon Notbeka (Eugene von Nottbeck, 1842- 1900) kongres ā nolas ītie refer āti 88 par v ācbaltiešu zin ātnisko un novadp ētniec ības biedr ību paveikto šaj ā jom ā. Savuk ārt, gatavojoties XV Krievijas Arheolo ģijas kongresam, kura norise bija pl ānota 1914. gad ā Pleskav ā, Vilhelms Neimanis uzrakst īja visp ārēju p ārskatu par pieminek ļu aizsardz ības v ēsturi Baltij ā no 16. gadsimta beig ām l īdz pat 20. gadsimta s ākumam. 89 Izmantojot šos materi ālus, j āņ em vērā, ka tiem bija zin āmā m ērā reprezentat īvs raksturs, šo p ārskatu uzdevums bija izcelt biedr ību pan ākumus un noz īmi Baltijas kult ūras dz īvē. R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības arh īvā atrodam ā biedru korespondence 90 ar daž ādām valsts iest ādēm un Vidzemes Bru ņniec ības (Livlandische Ritterschaft) p ārst āvjiem par līdzek ļu ieg ūšanu C ēsu viduslaiku pils Rietumu tor ņa konserv ācijai, kas bez

84 Rechenschaftsberichte der Dombauabtheilung 1885-1910. 85 Grosmane 1999. 86 Skat.: Neumann 1912a; Meinarte 1994. 87 Бруйнингк 1896. 88 Nottbeck 1896. 89 Neumann 1914. 90 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 86.l.

24 pan ākumiem ilga no 1903. l īdz 1914. gadam, tom ēr liecina, ka faktiskais st āvoklis vēsturisko celt ņu saglab āšanas jom ā bija cit āds, nek ā to att ēloja ofici ālie p ārskati. Tāpat R īgas arhitektu biedr ības 25 gadu past āvēšanas jubilejai velt ītaj ā rakstu kr ājum ā, kas satur izv ērstu biedr ības darba kopsavilkumu, min ētie fakti par domstarp ībām ar R īgas pils ētas pašvald ību daž ādu arhitektonisko jaut ājumu risin āšan ā91 liecina par t ālaika situ āciju arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības nozar ē. Latvijas Republik ā p ēc Pirm ā pasaules kara sakar ā ar pieminek ļu aizsardz ības darba reorganiz āciju, k ā ar ī soci ālpolitisk ās situ ācijas izmai ņā m kopum ā, v ācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju noz īme pieminek ļu aizsardz ībā samazin ājās. Latvijas valsts aktivit ātes pieminek ļu aizsardz ības jom ā raksturo Pieminek ļu valdes darb ības pārskati, kas kopš 1923. gada tika public ēti laikrakst ā Izgl ītības Ministrijas Mēnešraksts 92 , bet kopš 1936. gada – ar ī Pieminek ļu valdes izdotaj ā žurn ālā Senatne un M āksla .93 Arhitekt ūras jeb, atbilstoši t ā laika terminolo ģijai, celtniec ības pieminek ļi šeit dažk ārt ievietoti vien ā tipolo ģiskaj ā grup ā ar m ākslas pieminek ļiem. Atseviš ķus p ārskatus par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību 1938. un 1939. gad ā žurn ālā Latvijas Arhitekt ūra public ēja Pieminek ļu valdes inspektors P ēteris Ārends. 94 Pārskatos ir sniegtas zi ņas par attiec īgaj ā laika period ā veiktajiem kult ūras pieminek ļu apzin āšanas, inventariz ēšanas un praktisk ās saglab āšanas darbiem, min ēts valsts aizsarg ājamo objektu sarakst ā iek ļauto v ēsturisko celt ņu, k ā ar ī Pieminek ļu valdes uzraudz īto arhitekt ūras pieminek ļu p ārb ūves un atjaunošanas darbu skaits. J āatz īmē, ka šajos p ārskatos atrodam ā inform ācija par arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu ir ļoti īsa un visp ārīga: min ēts tikai R īgā un provinc ē Pieminek ļu valdes kontrol ēto (p ārraudz īto) v ēsturisko celt ņu p ārb ūves un atjaunošanas darbu skaits, šos pas ākumus tuv āk neraksturojot. Bez tam p ārskatos tr ūkst zi ņu par Pieminek ļu valdes finansi ālajiem resursiem, kas attiec īgaj ā laika period ā bija pieejami atseviš ķu kult ūras pieminek ļu grupu aizsardz ībai. Turkl āt K. Ulma ņa autorit ārā rež īma laik ā public ētajos p ārskatos visp ār nav piemin ēta Vecr īgas rekonstrukcija un Pieminek ļu valdes darb ība šaj ā sakar ībā. T ādējādi min ētie p ārskati gan uzskat āmi atspogu ļo valsts politisk ās ideolo ģijas ietekmes pieaugumu Pieminek ļu valdes darb ā tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē, ta ču vienlaikus nesniedz visaptverošu priekšstatu par nacion ālās pieminek ļu aizsardz ības instit ūcijas darb ību.

91 Bock & Seuberlich 1914. 92 P ārskats 1923; P ārskats 1923-1928; P ārskats 1929-1933; P ārskats 1923-1938. 93 P ārskats 1935; P ārskats 1934-1939. 94 Ārends 1939; Ārends 1939a.

25 2.3. Publik ācijas par Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu no 19. gadsimta otr ās puses l īdz 1940. gadam. Atseviš ķu public ēto avotu grupu veido daž ādu autoru raksti, kas promocijas darb ā apl ūkotaj ā laika period ā public ēti pres ē95 un tematiskajos rakstu kr ājumos, un attiecas uz Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas darbu m ērķiem un koncepcij ām, k ā ar ī to organizatoriskajiem un metodolo ģiskajiem aspektiem. Pirmie apcer ējumi par šo tēmu bija kopš 19. gadsimta asto ņdesmitajiem gadiem laikrakst ā Baltische Monatsschrift un Baltijas V ēsturnieku san āksmju 96 rakstu kr ājumos sastopam ās Vilhelma Neima ņa97 un Heinriha P īranga 98 publik ācijas, kas apliecin āja labu jaun ākās restaur ācijas darbu teorijas un Eiropas valstu v ēsturisko celt ņu praktisk ās saglab āšanas pieredzes p ārzin āšanu. Šie materi āli v ēsturniekiem joproj ām ir maz paz īstami, jo p ēc Otr ā pasaules kara sarakst ītajos darbos par Latvijas arhitekt ūras vēsturi 99 tie nav izmantoti. T ādēļ min ētaj ām publik ācij ām ir ne tikai noteikta izzi ņas vērt ība k ā liec ībām par nozares teor ētisko koncepciju att īst ības l īmeni apskat āmaj ā laika period ā, bet ar ī iev ērojama historiogr āfiska noz īme. Īpaši j āatz īmē V. Neima ņa 1911. gad ā sarakst ītā broš ūra Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande ,100 kur ā bija apkopotas jaun ākās atzi ņas par arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļu restaur āciju, sniegts konspekt īvs p ārskats par mākslas stilu att īst ību Baltij ā no viduslaikiem l īdz 19. gadsimtam un metodiskie nor ādījumi par pieminek ļu apzin āšanu un uztur ēšanu. Broš ūras galven ā auditorija bija Baltijas lauku novadu eva ņģē liski-luterisko draudžu m ācītāji, t ādēļ uzsvars taj ā tika likts uz Bazn īcas arhitekt ūras un m ākslas objektiem, ta ču, neraugoties uz zin āmu tematisko vienpus ību, V. Neima ņa broš ūra uzskat āma par vienu no pirmaj ām pieminek ļu aizsardz ības rokasgr āmat ām šaj ā Centr ālās un Austrumeiropas re ģiona da ļā , kas turkl āt bija atbilstoša š āda veida izdevumu t ā laika standartiem. L īdz īga satura rokasgr āmata (Max Dvor ăk: Kathehismus der Denkmalpflege) 1911. gad ā tika izdota arī Austroung ārij ā101 , un 1915. gad ā – Petrograd ā.102

95 Izmantoto Latvijas preses izdevumu darb ības soci ālpolitisk ā konteksta raksturojumu skat.: Latvijas Republikas prese 1918-1940. 96 Pirm ā Baltijas V ēsturnieku san āksme (Baltischer Historikertag) notika 1908. gad ā R īgā, otr ā – 1912. gad ā R ēvel ē / Tallin ā, skat.: Feuereisen 1923, 66. 97 Neumann 1885; Neumann 1888; Neumann 1912. 98 Pirang 1909; Pirang 1912. 99 Skat., piem ēram: Vasi ļjevs 1987; Sili ņš 1993; Latvijas arhitekt ūra 1998. 100 Neumann 1911. 101 Huse 1996, 158. 102 Покрышкин 1915.

26 Starpkaru period ā arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības konceptu ālajiem un metodolo ģiskajiem jaut ājumiem Latvij ā tika piev ērsta sal īdzinoši maza uzman ība. Pieminek ļu valdes tehnisk ā vad ītāja Art ūra Št āla (1897-1951) divdesmito gadu sākum ā sarakst ītaj ā programmatiskaj ā gr āmat ā Sarg āsim savas tautas senatni! , kas tiek uzskat īta par l īdz šim vien īgo pieminek ļu aizsardz ības nozar ē Latvij ā public ēto teor ētiski noz īmīgo darbu 103 , un faktiski atspogu ļo Pieminek ļu valdes nost āju šajos jaut ājumos, sastopamas tikai visp ārīga rakstura piez īmes par v ēsturisko celt ņu post ījumu c ēlo ņiem un pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju pien ākumu dar īt visu iesp ējamo, lai tos nov ērstu. 104 Pēc Otr ā pasaules kara public ētaj ā P. Kundzi ņa rakst ā par luterisko dievnamu celtniec ību Latvijas Republik ā105 pirmo reizi tika sniegts sistem ātisks Pieminek ļu valdes veikto arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas pas ākumu izkl āsts un izv ērt ējums. Taj ā apl ūkoti Pieminek ļu valdes darba apstākļi, attiec ības ar pieminek ļu īpašniekiem (šaj ā gad ījum ā – ar draudzi) un valsts instit ūcij ām, kas piedal ījās vēsturisko celt ņu p ārb ūves projektu izskat īšan ā. P. Kundzi ņš raksturoja Pieminek ļu valdes akcept ētos dievnamu atjaunošanas un p ārb ūves darbu veidus, minot konkr ētus piem ērus no prakses un koment ējot attiec īgā l ēmuma pie ņemšanas mot īvus, k ā ar ī nor ādīja uz t ā īstenošanas pozit īvaj ām vai negat īvaj ām sek ām, raugoties no pieminek ļu aizsardz ības viedok ļa. Publik ācijas autors tom ēr izvair ījies no kritiska viedok ļa izteikšanas, sal īdzinot ar vi ņa 1935. gad ā public ēto apcer ējumu par Latvijas sakr ālo arhitekt ūru 106 , kur ā P. Kundzi ņš t ā laika Latvijas sabiedr ības izpratnes l īmeni par v ēsturisko celt ņu saglab āšanu v ērt ēja visai negat īvi. Tas izskaidrojams ar minētā raksta tapšanas apst ākļiem: atrazdamies trimd ā, P. Kundzi ņš šaj ā publik ācij ā var ēja izmantot tikai savu atmi ņu107 , turkl āt laika distance šaj ā situ ācij ā tikai pastiprin āja pag ātnes idealiz ācijas tendences, pieklusinot tr īsdesmito gadu vid ū aktu ālo v ēsturisko celt ņu saglab āšanas probl ēmu noz īmi. Kopum ā promocijas darb ā izmantoto avotu daudzveid īgais raksturs (pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju arh īvu materi āli un to darb ības p ārskati, k ā ar ī laikabiedru publik ācijas par aktu ālajiem v ēsturisko celt ņu saglab āšanas jaut ājumiem) un to

103 P ētersons 2001, 33. 104 Št āls 1924, 11-17. 105 Kundzi ņš 1950. 106 Kundzi ņš 1935, 236. 107 P. Kundzi ņa r īcībā šaj ā laik ā nebija nek ādu dokument āro avotu par Pieminek ļu valdes darbu pirms Otr ā pasaules kara (skat.: LVA. – 2280.f. – 1.apr. – 2., 6.l.), iz ņemot historiogr āfij ā dažk ārt cit ēto dienasgr āmatu (Ind āns 1994, 83; Sp ārītis 1999, 43), kas p ētniekiem Latvij ā nav pieejama.

27 saturisk ā kvalit āte ļauj p ētīt Latvijas arhitekt ūras mantojuma form āli tiesisk ās aizsardz ības un praktisk ās saglab āšanas pas ākumu v ēsturisko att īst ību laika posm ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz 1940. gadam, rekonstru ēt š ī procesa norisi, konceptu ālo un metodolo ģisko probl ēmu loku un izv ērt ēt to risin ājuma variantus.

3. Historiogr āfija. 3.1. P ētījumi par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēsturi Eirop ā. Jau 20. gadsimta s ākum ā tika veikti pirmie m ēģ in ājumi apkopot Rietumeiropas valstu pieredzi kult ūras pieminek ļu aizsardz ības jom ā, galvenok ārt attiec ībā uz pieminek ļu aizsardz ības likumdošanu un aizsarg ājamo objektu apzin āšanu, k ā ar ī priv āto un publisko ties ību sf ēras savstarp ējo pretrunu atrisin āšanu š īs nozares interes ēm atbilstoš ā veid ā.108 Divdesmit ā gadsimta otraj ā pus ē ir public ēti daudzi atš ķir īga m ēroga p ētījumi par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēsturi gan atseviš ķā s Eiropas valst īs109 , gan kontinent ā kopum ā.110 Viens no noz īmīgākajiem darbiem par arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas vēsturi Eirop ā, kas aptver laika posmu no ant īkās pasaules l īdz 20. gadsimta otrajai pusei ieskaitot, ir somu autora Jukkas Jokilehto (Jukka Jokilehto) monogr āfija A History of Architectural Conservation .111 Jukka Jokilehto, b ūdams starptautisko pieminek ļu aizsardz ības organiz āciju ICOMOS un ICCROM darbinieks, k ā ar ī 1972. gada UNESCO Konvencijas par pasaules kult ūras un dabas mantojumu aizsardz ību līdzautors, sav ā p ētījum ā apkopojis vair āk nek ā divdesmit gadu gait ā ieg ūtos materi ālus par v ēsturisko celt ņu praktisk ās saglab āšanas koncepciju un metožu att īst ību Eirop ā. Attiec īgā laikmeta restaur ācijas teor ētisko pamatprincipu izveidošanos un to pielietojumu praks ē J. Jokilehto konsekventi apl ūkojis saist ībā ar konkr ētā re ģiona soci ālpolitisko situ āciju. L īdz ar to arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ība tiek iek ļauta plaš ākā sabiedr ības v ēstures kontekst ā, neatdalot t ās specifiskos tehnolo ģiskos aspektus no laikmeta dz īves att īst ības tendenc ēm kopum ā. Taj ā paš ā laik ā šaj ā darb ā nav apl ūkotas š īs nozares īpatn ības Austrumeirop ā 19. gadsimt ā un laik ā l īdz Otr ā pasaules kara s ākumam, autoram aprobežojoties ar hrestom ātisko 20. gadsimta s ākuma v ācu un austriešu teor ēti ķu izstr ādāto koncepciju

108 Brown 1905; Wieland 1905. 109 Speitkamp 1996; Wohlleben 1989.. 110 Михайловский 1971; Подъяпольский 1988; Petzet & Mader 1993. 111 Jokilehto 1999. Monogr āfijas pamat ā ir t ās autora 1986. gad ā Jorkas universit ātē Lielbrit ānij ā aizst āvētā doktora disert ācija. Pilns disert ācijas teksts pieejams ICCROM m ājas lap ā internet ā: http://www.iccrom.org/eng/e-docs/ICCROM_05HistoryofConservation.pdf/

28 anal īzi. Sal īdzinoši maz uzman ības J. Jokilehto piev ērsis ar ī starpkaru perioda Eiropas pieminek ļu aizsardz ības praksei, taj ā skait ā totalit āro un autorit āro rež īmu īstenotajai kult ūras pieminek ļu aizsardz ības politikai un t ās ideolo ģiskajam pamatojumam, sniedzot plaš āku ieskatu tikai tr īsdesmito gadu It ālijas arhitektu diskusij ās par Romas u.c. pils ētu v ēsturisko centru rekonstrukcijas iesp ējām. Min ētos tr ūkumus da ļē ji kompens ē 2006. gad ā Austrumeiropas Vācu kult ūras un vēstures feder ālā instit ūta (Bundesinstitut für Kultur und Geschichte der Deutschen im östlichen Europa) public ētais rakstu kr ājums par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību Centr ālaj ā un Austrumeirop ā. Kr ājuma sast ādītājas, m ākslas v ēsturnieces Be ātes Štortk ūlas (Beate Störtkuhl) sarakst ītaj ā ievada esej ā detaliz ēti atspogu ļota arhitekt ūras mantojuma politisk ās noz īmes interpret ācija šaj ā re ģion ā, ieskaitot Poliju un Baltijas valstis, no devi ņpadsmit ā gadsimta s ākuma l īdz 1989. gadam. 112 Kult ūras pieminek ļu aizsardz ības uzdevumu politiz āciju V ācij ā ap 1914. gadu, t āpat k ā jaunaj ās re ģiona valst īs p ēc Pirm ā pasaules kara, autore saista ar nepabeigto sabiedr ības moderniz ācijas procesu un nacion ālisma ideolo ģijas ietekmi. To apstiprina v ēsturnieka Džozefa Rot čailda (Joseph Rotshchild) p ētījumi par Centr ālās un Austrumeiropas valstu iekšpolitisko att īst ību divdesmit ā gadsimta divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados. 113 Nacistu kult ūrpolitikas ietekme uz arhitekt ūras praksi kopum ā un v ēsturisko ēku aizsardz ību V ācij ā historiogr āfij ā ir pietiekami labi izp ētīta 114 , un jaun ākās publik ācijas par Padomju Savien ības komunistisk ā rež īma attieksmi pret kult ūras mantojumu pirms Otr ā pasaules kara 115 ļauj ieg ūt p ārskatu par nozares att īst ības gaitu Latvijas Republikas kaimi ņvalst īs un izdar īt secin ājumus par tās ietekmi uz arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu Latvij ā. Inform ācija par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēsturi Krievijas imp ērij ā 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā savuk ārt ir b ūtiska promocijas darba otraj ā noda ļā iztirz ātajam jaut ājumam par sistem ātiskas v ēsturisko celt ņu saglab āšanas pirms ākumiem Latvijas teritorij ā. Jaun ākais p ētījums par pieminek ļu aizsardz ības v ēsturi Krievijas imp ērij ā ir arhitekt ūras akad ēmi ķa A. Š čenkova (А. С. Щенков ) redakcij ā izdotais rakstu kr ājums. 116 Tas ietver l īdz 1917. gadam valsts administr ācijas izdoto r īkojumu un citu normat īvi tiesisko aktu apskatu, k ā ar ī

112 Störtkuhl 2006. 113 Rot čailds 1999. 114 Bartetzko 1985; Scheck 1995; Hubel 2004. 115 Щенков 2004, 7-47. 116 Щенков 2002.

29 pieminek ļu aizsardz ības organiz āciju veidošan ās procesa un v ēsturisko celt ņu nostiprin āšanas un atjaunošanas darbu metožu anal īzi saist ībā ar sabiedr ības dz īves att īst ību. Promocijas darba kontekst ā svar īgi ir tieši pieminek ļu aizsardz ības darba organizatoriskie aspekti, kas šaj ā darb ā atspogu ļoti daudz plaš āk, nek ā padomju laika publik ācij ās. 117 Памятники архитектуры в дореволюционной России sniedz plašu un detaliz ētu ieskatu nozares v ēstur ē, vienlaikus promocijas darb ā izmantotie avoti ļauj konstat ēt šaj ā darb ā nepiemin ētos faktus par „atgriezenisko saiti” starp Baltijas guber ņu v ēstures izp ētes biedr ību un Krievijas centr ālo pieminek ļu aizsardz ības organiz āciju aktivit āšu mijiedarb ību. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas iesp ējas ir atkar īgas ne tikai no administrat īvajiem, ideolo ģiskajiem un finansi ālajiem faktoriem, bet ar ī no attiec īgi sagatavotu speci ālistu iesaist īšanas pieminek ļu aizsardz ības darb ā. T ādēļ promocijas darb ā izmantotas vair ākas publik ācijas, kas sniedz inform āciju par arhitektu sagatavošanu v ēsturisko celt ņu izp ētei, restaur ācijai un konserv ācijai 118 , k ā ar ī par arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas un inventariz ācijas metodikas veidošanos Eirop ā 19. gadsimt ā un 20. gadsimta s ākum ā.119 Šie jaut ājumi attiecas uz pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju tehnisk ā potenci āla l īmeni, un vienlaikus speci ālistu apm ācības programmu saturs par āda tiešo pieminek ļu saglab āšanas darbu izpild ītāju vid ē domin ējošo viedokli par vi ņiem uztic ētajiem uzdevumiem. Lai preciz ētu jaut ājumus, kas saist īti ar kult ūras pieminek ļu aizsardz ības jomas teor ēti ķu120 darb ību un vi ņu izstr ādāto koncepciju noz īmi 121 Eirop ā apskat āmaj ā laika posm ā, promocijas darb ā izmantoti interneta vietn ē www.kunsttexte.de public ētie 2001. un 2002. gad ā V ācij ā notikušo starptautisko pieminek ļu aizsardz ības simpoziju Nachdenken über Denkmalpflege, Teil I-II materi āli. To autori ir v ēsturnieki un pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju p ārst āvji, kas sal īdzinoši nelielos, ta ču ar akad ēmiskajiem standartiem atbilstošu zin ātnisko apar ātu nodrošin ātos apcer ējumos analiz ējuši modern ās arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas metodikas pamatprincipu izveidošanos v ācu valod ā run ājošaj ās zem ēs 20. gadsimta s ākum ā un pieminek ļu aizsardz ības kust ības politiz ēšanos starpkaru period ā Centr ālās un Austrumeiropas re ģion ā, neskaitot m ūsdienu Baltijas valstu teritoriju.

117 Skat., piem ēram: Михайловский 1971, 171-173. 118 Gazzola 1969; Hubel 2001. 119 Breuer 1980; Гаццола 1978. 120 Falser 2006. 121 Donath 2003; Hellbrügge 2002; Rüsch 2003.

30 3.2. P ētījumi par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību Latvijas teritorij ā. Inform ācija par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēsturi Latvij ā ir izkais īta daudz ās atseviš ķā s publik ācij ās un skar tikai atseviš ķus š īs t ēmas aspektus un periodus. Joproj ām vien īgais p ētījums par pirmajiem pieminek ļu aizsardz ības pas ākumiem mūsdienu Latvijas teritorij ā no 16. gadsimta beig ām līdz 19. gadsimta vidum ir 1909. gad ā public ētais v ēsturnieka Arnolda Feiereizena raksts. 122 Tas ir ar ī viens no pirmajiem darbiem par šo t ēmu, un t ā tapšanu noteica v ācbaltiešu v ēstures izp ētes biedr ību aktivit ātes pieminek ļu aizsardz ības jom ā, kas faktiski aizs āka atseviš ķu lok ālās historiogr āfijas virzienu. Par t ā turpin ājumu var uzskat īt p ēc Otr ā pasaules kara V ācijas Federat īvaj ā Republik ā public ētos darbus, kas bija velt īti R īgas Vēstures un senatnes p ētītāju biedr ības 123 un R īgas Doma muzeja 124 , k ā ar ī Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ības 125 v ēsturei un liel ākā vai maz ākā m ērā sk āra ar ī šo organiz āciju ieguld ījumu kult ūras pieminek ļu aizsardz ībā. Šo darbu autori, vācbaltiešu izcelsmes v ēsturnieki Kl āra Rēdliha (Clara Redlich, 1908-1992) un Vilfr īds Šlaus (Wilfried Schlau), akt īvi piedal ījās min ēto biedr ību darb ā. Arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanai velt ītaj ā K. R ēdlihas rakst ā126 , izmantojot R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības s ēžu atskaišu zi ņojumus, sniegts p ārskats par biedr ības paveikto no R īgas Doma atjaunošanas darbu s ākuma 1885. gad ā l īdz Pirmajam pasaules karam, ar nelielu ekskursu Latvijas Republikas past āvēšanas laik ā l īdz faktiskajai biedr ības likvid ācijai 1936. gad ā. Vērt īga inform ācija par v ācbaltiešu zin ātnisko un novadp ētniec ības biedr ību izveidošanos un to darb ības apst ākļiem promocijas darb ā apskat āmaj ā laika period ā ir iek ļauta ar ī speci ālos p ētījumos 127 un apkopojoša rakstura izdevumos 128 par v ācbaltiešu historiogr āfiju un š īs kopienas vēsturi Krievijas imp ērij ā.129 V ācbaltiešu autoru darbos l īdz ās bag ātam faktolo ģiskajam materi ālam, kas attiecas ne tikai uz pieminek ļu aizsardz ību, bet ar ī uz v ācbaltiešu kopienas soci ālpolitisko st āvokli apskat āmaj ā laika posm ā kopum ā sastopama ar ī noteikta apolo ģē tiska ievirze, kas vair āk izteikta 20. gadsimta otraj ā pus ē public ētajos, bet

122 Feuereisen 1909. 123 Redlich 1981. 124 Redlich 1960. 125 Schlau 1968. 126 Redlich 1981. 127 Garleff 1978. 128 Rauch 1986, 121-139; 205-260. 129 Pistohlkors 1994; Romanga 2001; Hackmann 2002; Hirschhausen 2006.

31 maz āk – p ēc 2000. gada izdotajos p ētījumos. S ākotn ēji v ācbaltiešu historiogr āfij ā tradicion āli domin ējošo uzsvaru uz savas etnisk ās kopienas politisko ties ību un kult ūras autonomijas pamatošanu Baltij ā jaun ākaj ās publik ācij ās (Ulrike fon Hiršhauzena, Margita Romanga, Jorgs Hakmans) nomainījis plaš āka m ēroga skat ījums uz v ācbaltiešu kopienas lomu un noz īmi Krievijas imp ērijas sarež ģī taj ā iekšpolitiskaj ā situ ācij ā, t āpat k ā uz t ās atspogu ļojumu lok ālaj ā historiogr āfij ā (Georgs fon Rauhs). Turkl āt v ācbaltiešu kopiena vairs netiek apl ūkota izol ēti, vienk ārši pretstatot to Krievijas imp ērijas administr ācijas realiz ētajai centraliz ācijas un rusifik ācijas politikai, bet tiek apl ūkoti daž ādi š īs politikas aspekti (attiec ības ar eva ņģē liski-luterisko Bazn īcu, tiesu un p ārvaldes sist ēmas reforma, ekonomisk ās situ ācijas izmai ņu ietekme uz soci ālpolitisko klimatu Baltij ā) sal īdzin ājum ā ar daudznacion ālās Austroung ārijas imp ērijas v ēsturisko pieredzi 19. gadsimta beig ās un 20. gadsimta s ākum ā. Š āda pieeja liek ar ī uzman īgāk izv ērt ēt v ācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju darb ību pieminek ļu aizsardz ības jom ā, atsakoties no stereotip ā priekšstata par kult ūras mantojuma apzin āšanu un saglab āšanu k ā galvenok ārt politisk ās konfront ācijas izpausmes veidu starp v ācbaltiešiem un krievu kopienu. 130 No Latvijas Republik ā starpkaru period ā public ētajiem darbiem j āatz īmē vēsturnieka Bo ļeslava Brežgo (1887-1957) raksts par pieminek ļu aizsardz ības pas ākumiem Latgal ē laik ā no 18. gadsimta l īdz Pirmajam pasaules karam. 131 Tas balst ās uz Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas un bijuš ās Vitebskas guber ņas administr ācijas arh īvu materi āliem un satur zi ņas par arheolo ģijas un arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības st āvokli k ādreiz ējā Daugavpils, R ēzeknes un Ludzas apri ņķ a teritorij ā. K ā vien īgais š āda veida p ētījums par Latgali, kur ā ietvert ās zi ņas ņemtas no pirmavotiem, min ētais B. Brežgo raksts vair ākk ārt izmantots citu autoru darbos, kas velt īti pieminek ļu aizsardz ības v ēsturei Latvij ā.132 Promocijas darb ā izmantota B. Brežgo apkopot ā inform ācija par Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas un Sanktp ēterburgas M ākslas Akad ēmijas organiz ētajiem v ēsturisko celt ņu apzin āšanas darbiem trijos min ētajos Vitebskas guber ņas apri ņķ os 19. gadsimta p ēdējā ceturksn ī. Jāatz īmē, ka šaj ā rakst ā galven ā uzman ība piev ērsta arheolo ģiskajiem pieminek ļiem un piem ēriem, kas liecina par attiec īgo guber ņas p ārvaldes ier ēdņu bezdarb ību pieminek ļu aizsardz ības jom ā. Neraugoties uz publik ācijas ierobežoto

130 Skat.: Sp ārītis 1998. 131 Brežgo 1931. 132 Apinis 1992, 18; Ose 2001, 40.

32 apjomu, autors taj ā m ēģ in ājis īsum ā raksturot visus š īs nozares aspektus, ieskaitot pieminek ļu tiesisko aizsardz ību un apzin āšanu, ta ču materi āla tr ūkuma d ēļ vien īgais šeit min ētais arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas piem ērs saist īts ar Ludzas viduslaiku pils aizsardz ības m ēģ in ājumiem 19. gadsimta otraj ā pus ē. Kopum ā pieminek ļu aizsardz ības v ēsture nebija topoš ās latviešu nacion ālās historiogr āfijas uzman ības centr ā, t ās galven ās t ēmas bija saist ītas ar agr ārās un ties ību v ēstures problem ātiku, k ā ar ī Latvijas aizv ēstures un latviešu etnisk ās v ēstures jaut ājumiem. 133 Tādēļ ar ī Art ūrs Št āls 1924. gad ā sniedza tikai īsu p ārskatu par pieminek ļu aizsardz ības pas ākumu v ēsturi Latvij ā, izmantojot agr āk public ētos vācbaltiešu autoru darbus, tiesa, atz īmējot ar ī R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības nopelnus š īs nozares att īst ībā.134 Savu informat īvo noz īmi joproj ām nav zaud ējis 1987. gad ā public ētais arhitekt ūras v ēsturnieka Jurija Vasi ļjeva (1927-1993) p ētījums par Latvijas arhitekt ūras v ēstures historiogr āfiju no 18. gadsimta beig ām l īdz 1940. gadam. 135 Taj ā J. Vasi ļjevs izv ērt ēja ne tikai iev ērojam āko 19. gadsimta otr ās puses Baltijas un starpkaru perioda Latvijas Republikas autoru izstr ādātās m ākslas v ēstures koncepcijas, bet ar ī to tapšanas v ēsturiskos apst ākļus. Neraugoties uz form āli deklar ēto marksistisko p ētījuma metodolo ģiju, J. Vasi ļjeva secin ājumus nenoteica šauri ideolo ģiska vai politiz ēta pieeja, bet gan r ūpīgas min ēto autoru teor ētisko darbu studijas, kaut ar ī dažas vi ņa tolaik izteikt ās atzi ņas par Vilhelma Neima ņa uzskatiem attiec ībā uz Latvijas arhitekt ūras mantojumu ir iesp ējams kori ģē t. Šeit j āņ em v ērā apst āklis, ka šis raksts tika sagatavots jau 1975. gad ā, proti, laik ā, kad ofici ālā attieksme pret v ācbaltiešu kult ūras mantojumu un t ā noz īmi Latvijas padomju historiogr āfij ā v ēl joproj ām bija negat īva – uz to sav ā 1984. gad ā public ētaj ā darb ā Apceres par Latvijas m ākslu simt gados nor ādīja ar ī m ākslas zin ātnieks Romis B ēms (1927-1993), kura monogr āfija marksisma ideolo ģijas monopola apst ākļos pied āvāja jaunu skat ījumu uz Latvijas kult ūras v ēsturi 18. un 19. gadsimt ā.136 Līdz ar to min ētais Jurija Vasi ļjeva raksts bija viens no pirmajiem materi āliem, kas iez īmēja 20. gadsimta asto ņdesmito gadu s ākumā aizs ākto Latvijas arhitekt ūras mantojuma ideolo ģisk ās interpret ācijas p ārskat īšanu 137 un faktiski taj ā pirmo reizi tika analiz ēta

133 Mednis 2005, 95-109. 134 Št āls 1924, 59-62. 135 Vasi ļjevs 1987. 136 B ēms 1984, 8-15. 137 Skat.: Cielava 1982.

33 vācbaltiešu arhitektu un m ākslas v ēsturnieku uzskatu ietekme uz v ēsturisko celt ņu praktisko saglab āšanu. Ar ī autora secin ājumi par Latvijas Republikas past āvēšanas laik ā izstr ādātaj ām arhitekt ūras v ēstures koncepcij ām ir zin ātniski pamatoti un raksta tapšanas laika politisk ās konjunkt ūras neietekm ēti. J. Vasi ļjeva p ētījums ir v ērt īgs materi āls par apskat āmā laikmeta m ākslas v ēstures teor ētisko koncepciju avotiem un saturu, kas savuk ārt ietekm ēja ar ī t ālaika pieminek ļu aizsardz ības pas ākumus. R īgas Arhitektu biedr ības l īdzdal ība 19. gadsimta beig ās izstr ādāto Vecr īgas rekonstrukcijas projektu apspriešan ā un ar to saist ītās arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas aktivit ātes piemin ētas 1988. gad ā izdotaj ā arhitekt ūras v ēsturnieka J āņ a Krasti ņa monogr āfij ā Eklektisms R īgas arhitekt ūrā138 , bez tam daži pilsētu koka arhitekt ūras p ārveidošanas jaut ājumi 19. gadsimta otraj ā pus ē apl ūkoti arhitekta Gun āra Jansona publik ācij ās139 , bet kopum ā t.s. pirmspadomju laikmet ā uzkr ātā vēsturisko celt ņu saglab āšanas darbu pieredze historiogr āfij ā l īdz pat 1991. gadam, kad par ādījās m ākslas zin ātnieces Elitas Grosmanes biogr āfisk ā eseja par Vilhelmu Neimani 140 , netika plaš āk apl ūkota un analiz ēta. Par Pieminek ļu valdes vietu Latvijas historiogr āfij ā var run āt visai nosac īti, jo š ī tēma tikpat k ā nav piesaist ījusi v ēsturnieku uzman ību. P ēc Otr ā pasaules kara Latvijas padomju historiogr āfij ā ideolo ģisku iemeslu d ēļ domin ēja ekonomikas un politikas vēsture, turkl āt Pieminek ļu valdes darb ība attiec ās uz t.s. „buržu āzisk ās Latvijas” past āvēšanas laiku, un ar to saist īto t ēmu izp ēte atrad ās pastiprin ātā Latvijas Komunistisk ās partijas kontrol ē.141 T ādēļ ar ī nedaudzajos darbos, kas šaj ā laik ā tika public ēti par Latvijas kult ūras pieminek ļu aizsardz ību, Pieminek ļu valdes darb ība, iz ņemot etnogr āfijas nozari 142 raksturota ļoti konspekt īvi 143 , vai pat visp ār nav piemin ēta. 144 Latvijas pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas darbinieka M ārti ņa Api ņa (1938-1991) padomju laik ā ies ākto p ētījumu apkopojums sniegts vi ņa p ēdējā publikācij ā. Izmantojot public ētos valdes darba p ārskatus un bijuš ā valdes inspektora, arheologa P ētera Stepi ņa (1914-1999) atmi ņu manuskriptu, M. Apinis nedaudz plaš āk aprakst ījis Pieminek ļu valdes uzb ūvi un darba rezult ātus. 145

138 Krasti ņš 1988, 61-62. 139 Jansons 1974; Jansons 1982. 140 Grosmane 1991. 141 Skat.: Ivanovs 2003. 142 Strods 1964; Strods 1990. 143 Apinis 1984, 12. 144 Apinis 1989. 145 Apinis 1992, 21-25.

34 Ar ī latviešu trimdas historiogr āfij ā, neraugoties uz to, ka vair āki vadošie Pieminek ļu valdes darbinieki, k ā, piem ēram, Pauls Kundzi ņš, Valdem ārs Ģinters (1899-1979) un P ēteris Ārends atrad ās emigr ācij ā, Pieminek ļu valdes v ēsture tom ēr netika atspogu ļota. Ādolfa Šildes (1907-1990) monogr āfij ā146 Pieminek ļu valde piemin ēta tikai kop ējā valsts kult ūrpolitikas kontekst ā, ta ču tieši vi ņš bija tas, kurš atg ādin āja par tr īsdesmito gadu nogal ē uzs ākto a ģit ācijas kampa ņu par pilsdrupu nojaukšanu. 147 Izdevniec ības Daugava Stokholm ā public ētaj ā m ākslas v ēsturnieka Jāņ a Sili ņa (1896-1991) plašaj ā darb ā par Latvijas m ākslu no 1800. l īdz 1940. gadam arhitekt ūras un celtniec ības v ēsturei velt ītaj ās da ļā s v ēsturisko celt ņu restaur ācijas pieredze Latvij ā nav apl ūkota. 148 P ēc Latvijas Republikas neatkar ības atjaunošanas atseviš ķi Pieminek ļu valdes vēstures jaut ājumi apl ūkoti m ākslas zin ātnieka Imanta Lancma ņa149 , k ā ar ī pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas darbinieku J āņ a Asara 150 , Ar ņa Ābolti ņa151 un Riharda Pētersona 152 publik ācij ās. Taj ās rekonstru ēti Pieminek ļu valdes izveidošan ās apst ākļi (J. Asaris, A. Ābolti ņš) un t ās priekšv ēsture (R. P ētersons), k ā ar ī kritiski izv ērt ēta nacion ālisma ideolo ģijas ietekme uz Pieminek ļu valdes darbu, kas īpaši pastiprin ājās Kārļa Ulma ņa (1877-1942) autorit ārā rež īma laik ā (I. Lancmanis, R. P ētersons), ta ču apkopojoša rakstura p ētījuma par kult ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēsturi Latvijas Republik ā pirms Otr ā pasaules kara joproj ām nav. Latvijas arhitekt ūras v ēstures izp ētei velt ītajos darbos galven ā uzman ība piev ērsta 20. gadsimta tr īsdesmitajos gados īstenotajai Vecr īgas rekonstrukcijai, nor ādot uz t ās politiski motiv ētajiem m ērķiem 153 un t ālaika Latvijas sabiedr ības selekt īvo attieksmi pret arhitekt ūras mantojumu. 154 1936.-1940. gad ā izstr ādātais un da ļē ji realiz ētais Vecr īgas rekonstrukcijas projekts ir atspogu ļots vair ākos Latvijas, k ā ar ī ārzemju autoru p ētījumos. Latvijas padomju historiogr āfij ā pamatoti tika atz īmēts, ka „[...] šie sen ās pils ētas vides pārveidošanas pas ākumi pamatoj ās uz uzskatu, ka Vecr īgas kult ūrv ēsturisko v ērt ību nosaka atseviš ķi v ēsturiski objekti un arhitekt ūras pieminek ļi, bet ne sen ā pl ānojuma

146 Šilde 1976, 486; 491. 147 Turpat, 641. 148 Sili ņš 1979-1993. 149 Lancmanis 1994. 150 Asaris 1998. 151 Ābolti ņš 1997. 152 P ētersons 2001; P ētersons 2006. 153 Latvijas arhitekt ūra 1998, 155-157. 154 Aps ītis 2000, 84-85.

35 strukt ūra un apb ūves raksturs kopum ā.” 155 Par š īs t ēzes pamatot ību liecina ne tikai t ā laika latviešu 156 un krievu 157 prese materi āli, bet ar ī publik ācijas, kas pauž R īgas pils ētas pašvald ības 158 un Pieminek ļu valdes 159 viedokli. Arhitekt ūras v ēsturnieku J āņ a Krasti ņa160 un J āņ a Lejnieka 161 p ētījumos, izmantojot galvenok ārt tr īsdesmito gadu preses izdevumos public ēto inform āciju, sniegts plaš āks p ārskats par Vecr īgas rekonstrukcijas projekta att īst ību, akcent ējot K. Ulma ņa personisk ās iniciat īvas un autorit ārā rež īma ideolo ģijas lomu t ā izstr ādē un realiz ācij ā. Minētaj ā historiogr āfiskaj ā trad īcij ā iek ļaujas ar ī 2005. gad ā public ētā vācu v ēsturnieka Andreasa F īlberta (Andreas Fülberth) monogr āfija, kas pirmo reizi detaliz ēti apskata Latvijas, Lietuvas un Igaunijas galvaspils ētu izb ūvi starpkaru period ā k ā vienu no jauno nacion ālo valstu kult ūras politikas pas ākumiem. 162 Promocijas darb ā izmantoti ar ī visp ārīga rakstura darbi par Eiropas 163 , Krievijas imp ērijas 164 un Latvijas v ēsturi 165 apskat āmaj ā laika posm ā. Tie, t āpat k ā p ētījumi par Latvijas liel āko etnisko kopienu attiec ībām 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta sākum ā166 , k ā ar ī specifisko v ācbaltiešu statusu šaj ā laik ā167 un t ā izmai ņā m Latvijas Republik ā starpkaru period ā168 , sniedz inform āciju, kas ir nepieciešama v ēsturisko celt ņu aizsardz ības darba soci ālpolitisk ā un ideolo ģisk ā konteksta izp ētei. Personu biogr āfiskie dati ieg ūti no biogr āfiskaj ām v ārdn īcām, Latvijas arhitekt ūras v ēstures uzzi ņu un rakstu kr ājumiem 169 , k ā ar ī atseviš ķiem arhitektiem 170 , v ēsturniekiem un novadp ētniekiem 171 velt ītaj ām publik ācij ām.

155 Valeskalne 1980, 84. 156 Dreimanis 1936. 157 Абызов 1999, 309-313. 158 Liepi ņš 1937. 159 Rieksti ņš 1939. 160 Krasti ņš 1992, 44-58. 161 Lejnieks 1998, 90-114. 162 Fülberth 2005. 163 Davies 1997; Rot čailds 1999; Teilors 1999. 164 Kappeler 2001. 165 Latvija 19. gadsimt ā; 20. gadsimta Latvijas v ēsture I-II. 166 Pistohlkors 1995; Plakans 1996-1997; Hirschhausen 2006; Wohlfart 2006. 167 Ungern-Sternberg 2002. 168 Cer ūzis 2004. 169 Laube 1939; Latvijas arhitekt ūras meistari 1995. 170 Fischer 1988; Ose 2001, 177-205. 171 Baumane 2005; Ose 2001, 159-176; Ose 2005a.

36 1.NODA ĻA ARHITEKT ŪRAS PIEMINEK ĻU AIZSARDZ ĪBAS TEOR ĒTISKO KONCEPCIJU ATT ĪST ĪBA EIROP Ā, 19.GS. OTR Ā PUSE – 1940.GADS

Kult ūras mantojuma, taj ā skait ā ar ī arhitekt ūras pieminek ļu, aizsardz ības v ēsture Eirop ā ir tikpat ilga, cik ilga ir civiliz ētās sabiedr ības att īst ības v ēsture šaj ā kontinent ā. Kaut gan pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas pas ākumi ir sen āki par to teor ētisko pamatojumu, ta ču tieši teor ētiskais pamatojums atkl āj pieminek ļu aizsardz ības soci ālo j ēgu, proti, to noz īmi, k ādu šim darbam ir pieš ķīrusi attiec īgā laikmeta sabiedr ība. 172 Soci ālajam aspektam š īs nozares att īst ībā ir izš ķiroša noz īme, jo pieminek ļu aizsardz ības uzdevums ir izp ētīt un saglab āt sabiedr ībai noz īmīgas pag ātnes dz īves liec ības, 173 t ādējādi praks ē priekšstats par kult ūras pieminek ļa v ērt ību faktiski ir atkar īgs no t ā, vai konkr ētā objekta saglab āšana atbilst sabiedr ības interes ēm. 174 Kult ūras mantojuma aizsardz ība ir sabiedr ības attieksme pret savu vēsturi, 175 kas noz īmē ar ī tagadnes vajadz ībām piel āgotas v ēstures ainas konstru ēšanu, un š ī procesa kult ūras pieminek ļi nereti tiek izmantoti k ā t.s. trad īciju veidošanas (invention of traditions) un politisk ās c īņ as l īdzek ļi. 176 Pieminek ļu aizsardz ības teorijas uzman ības centr ā ir jaut ājums par pieminek ļa vērt ības noteikšanas metodiku.177 No pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju akcept ētā kult ūras pieminek ļa j ēdziena satura ir atkar īgi pieminek ļa v ērt ības noteikšanas krit ēriji, ar kuru pal īdz ību savuk ārt tiek pamatoti potenci ālo aizsarg ājamo objektu atlases principi. M ūsdien ās par starptautiska l īme ņa atskaites punktu šaj ā nozar ē kalpo Vadl īnijas UNESCO Konvencijas par pasaules kult ūras un dabas mantojuma aizsardz ību īstenošanai , kas defin ē sešus pamatkrit ērijus kult ūras pieminek ļu, ansamb ļu un iev ērojamu vietu iek ļaušanai Pasaules mantojuma sarakst ā, ieskaitot pieminek ļa dizaina, materi āla un izpild ījuma autentiskumu. 178 V ēsturiskaj ā perspekt īvā attiec ībā uz arhitekt ūras pieminek ļiem ir tikuši izmantoti šādi galvenie krit ēriji: 1)v ēsturisk ās celtnes konstrukt īvās īpatn ības; 2)potenci āli aizsarg ājam ā objekta memori ālā jeb simbolisk ā noz īme (saist ība ar k ādu v ēsturisko

172 Gadamers 1999, 151. 173 Bacher 1994, 35. 174 Breuer 1980, 38. 175 Huse 1996, 9. 176 B ērks 1998, 30-35. 177 Jokilehto 1999, 18. 178 Konvencija 2003, 24-25.

37 notikumu vai personu) un 3)objekta m āksliniecisk ā un v ēsturisk ā noz īme (piemineklis kā autentisks v ēstures avots). 179 Tādēļ arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēstures izp ēte paredz: a)noskaidrot pieminek ļa j ēdziena saturu un v ērt ību krit ērijus, kas pamato aizsarg ājam ā objekta statusa pieš ķiršanu v ēsturiskaj ām celtn ēm un nosaka to inventariz ācijas k ārt ību; b)raksturot arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena izpratnes ietekmi uz pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas koncepcij ām un metod ēm.

1.1. Arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziens un t ā interpret ācija Arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena izpratne ir v ēsturiski nosac īta un main īga, t ā atspogu ļo ne tikai sabiedr ības est ētisko priekšstatu evol ūciju, bet ar ī plaš āku politisko, ekonomisko un kult ūras procesu norisi. Historiogr āfij ā pirmos arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības m ēģ in ājumus saista ar Romas imperatoru Tib ērija Klaudija (Claudius I, 41-50) , Aleksandra Sev ēra (Alexander Severus, 222-235) un Fl āvija Juli āna Majori āna ( Majorian, 457-461) vald īšanas laik ā pirmajos gadsimtos p ēc Kristus izdotajiem dekr ētiem pret senatnes kult ūras v ērt ību post īšanu un r īkojumiem par atseviš ķu v ēsturisko celt ņu atjaunošanu. 180 Nākamo posmu arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības v ēstur ē iez īmēja Renesanses laikmeta hum ānistu aktivit ātes, kas veicin āja ant īkās m ākslas un arhitekt ūras studijas un lika pamatus senlietu kolekcion ēšanai, ietekm ējot jaunas v ēstures izpratnes veidošanos 15.-16. gadsimta Rietumeiropas izgl ītotaj ā sabiedr ībā. Viduslaiku univers ālās v ēstures izpratnes viet ā Eirop ā kopš 16. gadsimta pak āpeniski iesak ņoj ās jauna veida historiogr āfija, kuras uzman ības centr ā atrad ās nacion ālās v ēstures notikumi. 181 Renesanses laikmeta idejas atspogu ļoj ās ar ī 1468. un 1474. gad ā Romas- kato ļu Bazn īcas p āvesta P āvila II un Siksta IV izdotaj ās bull ās par m ākslas darbu aizsardz ību. 182 Ant īkās m ākslas kanonu integr ācija arhitekt ūrā no vienas puses un senatnes pieminek ļu k ā lok ālās politisk ās v ēstures liec ību noz īmes apzin āšan ās no otras puses jau 16. gadsimt ā lika pamatus diskusijai par restaur ācijas metodiku, kas turpin ājās l īdz pat 20. gadsimta s ākumam. Diskusijas centr ā bija jaut ājums par senatnes pieminek ļu m āksliniecisk ās vai v ēsturisk ās noz īmes priorit āti. 183

179 Rüsch 2003. 180 Михайловский 1971, 9-10; Гаццола 1978, 18-20; Apinis 1992, 9-10. 181 Jokilehto 1999, 15. 182 Apinis 1992, 10. 183 Jokilehto 1999, 16.

38 Kopš 18. un 19. gadsimta mijas par kult ūras mantojuma saglab āšanas galveno priekšnoteikumu Eirop ā k ļū st struktur ēta pieminek ļu aizsardz ības sist ēma, kas ietver nozares instit ūcijas un to darb ības tiesisko b āzi – juridisko normu un noteikumu kopumu, kas regul ē aizsarg ājamo objektu apzin āšanu, uzskaiti un saglab āšanu. 184 Šāda sist ēma liel ākaj ā da ļā Eiropas valstu piln ībā izveidoj ās tikai 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta pirmaj ā pus ē,185 kad sakar ā ar iev ērojamu pieminek ļu aizsardz ības darba apjoma paplašin āšanos aktuāls k ļuva jaut ājums par objekt īvu arhitekt ūras pieminek ļu v ērt ības noteikšanas krit ēriju izstr ādi. 186 Pieminek ļa j ēdziena ofici ālā interpret ācija, kas veido praktisko aizsardz ības pas ākumu konceptu ālo pamatu, tiek fiks ēta nozares likumdošan ā. Daudz ās Eiropas valst īs v ēl pirms speci ālu pieminek ļu aizsardz ības likumu pie ņemšanas, kas īpaši akt īvi norit ēja, s ākot ar 19. gadsimta 80. gadiem, 187 šaj ā jom ā sekm īgi darboj ās sabiedrisk ās organiz ācijas (galvenok ārt t ās bija m ākslinieku apvien ības un t.s. v ēstures un senatnes p ētnieku biedr ības), kas, t āpat k ā atseviš ķi muzeji, nodarboj ās ar arheolo ģijas, m ākslas un arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanu un aizsardz ību. 188 Pieminek ļu aizsardz ības likumdošana Rietumeirop ā s ākotn ēji veidoj ās k ā atseviš ķu epizodisku pas ākumu virkne. L īdz 19. gadsimta 80. gadiem izdotie pieminek ļu aizsardz ības likumi un r īkojumi atseviš ķos gad ījumos var ēja pasarg āt īpaši v ērt īgas ēkas no nojaukšanas, ta ču nesp ēja nov ērst arvien plaš āko celtniec ības un rekonstrukcijas darbu rad ītās izmai ņas pils ētu un lauku v ēsturiskaj ā apb ūvē. Tie ar ī neatrisin āja pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas probl ēmas, kas rad ās sakar ā ar to, ka nebija skaidri noteikti aizsarg ājamo objektu atlases principi. 189 Īpaša noz īme pieminek ļa j ēdziena defin ēšanas kontekst ā bija 1793. gad ā Francijas Nacion ālā Konventa pie ņemtajam Dekr ētam par pieminek ļu aizsardz ību. Taj ā pirmo reizi tika sniegta plaša arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena defin īcija, ietverot taj ā celt ņu vēsturisko, zin ātnisko un m āksliniecisko noz īmi. 190 Tas bija b ūtisks pav ērsiens arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena izpratn ē, kas l īdz šim balst ījās uz t ēzi par objekta memori ālo v ērt ību k ā noteicošo saglab āšanas krit ēriju. 191

184 Jokilehto 1999, 18-19. 185 Speitkamp 1996, 82-84. 186 Jokilehto 1999, 18. 187 Wohlleben 1989, 12-13; Михайловский 1971, 170-173. 188 Petzet & Mader 1993, 22; Михайловский 1971, 102-106. 189 Wohlleben 1989, 11-12. 190 Михайловский 1971, 16. 191 Jokilehto 1999, 69-71; Михайловский 1971, 9.

39 Tom ēr pieminek ļu aizsardz ības praks ē š āda pieeja izr ādījās problem ātiska. Teor ētiski akcept ējot celtnes v ēsturisko un m āksliniecisko v ērt ību k ā form āli līdzv ērt īgus parametrus, 192 t ā faktiski deva priekšroku pieminek ļa m āksliniecisko īpatn ību atjaunošanai, ko joproj ām uzskat īja par l īdzekli pieminek ļa memori ālās vērt ības saglab āšanai. 193 L īdz ar to romantisma kust ības ietekm ē izveidoj ās 19. gadsimt ā domin ējošais priekšstats par arhitekt ūras pieminekli k ā m ākslas darbu, kura vērt ība pirmk ārt ir atkar īga no t ā rad ītāja – m ākslinieka – person ības, un tikai pak ārtot ā veid ā – ar ī no celtnes v ēsturisk ās att īst ības konteksta. 194 Savuk ārt no sabiedr ības viedok ļa arhitekt ūras piemineklim tika pieš ķirta galvenok ārt didaktiski audzinoša un reprezent ējoša funkcija: to uzskat īja par piemi ņas z īmi, kas kalpo par priekšte ču dz īves simbolu un paraugu tagadnei, un vienlaikus liecina par t ā īpašnieka soci ālo statusu. 195 Tieši tas ar ī noteica konkr ētā objekta v ērt ību, t ādēļ pieminek ļu aizsardz ības darbinieku vid ū vald īja elit āra pieeja kult ūras mantojumam, kas piev ērsa uzman ību tikai iev ērojam āko, unik ālo objektu apzin āšanai un aizsardz ībai. 196 St āvoklis main ījās 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā, kad vair āku iemeslu d ēļ tik p ārskat īts arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziens un l īdzšin ējā v ēsturisko celt ņu restaur ācijas prakse. Neiedzi ļinoties atseviš ķu Eiropas re ģionu un valstu vēsturisk ās att īst ības īpatn ībās, ir iesp ējams fiks ēt dažas kop īgas tendences, kas rad īja min ēto p ārmai ņu c ēlo ņus. Sakar ā ar sabiedr ības moderniz ācijas procesa att īst ību, arvien liel āku noz īmi eiropiešu ikdienas dz īvē pak āpeniski ieguva divi savstarp ēji saistīti faktori: ekonomikas industrializ ācija un nacion ālisma kust ība tiklab t ās stihiski etniskaj ā, k ā ar ī politiski institucionaliz ētaj ā form ā.197 Pieminek ļu aizsardz ības aktivit āšu uzplaukums, kas bija v ērojams 19. un 20. gadsimta mij ā, liel ā m ērā ir uzskat āms par š ī procesa rezult ātu. Pirmk ārt, nepieredz ēti straujais ekonomisk ās att īst ības temps un ar to saist ītās izmai ņas pierastaj ā dz īves veid ā un attiec ību sist ēmā ne tikai daudzu Rietumeiropas valstu sabiedr ības elit ē, bet ar ī pils ētu un lauku iedz īvot āju vidussl āņ a aprind ās rad īja nosta ļģ iju p ēc idealiz ētās pag ātnes, p ēc „vecajiem, labajiem laikiem”, ko tik uzskat āmi iemiesoja sen ās celtnes un m ākslas priekšmeti. 198 Devi ņpadsmit ā gadsimta

192 Breuer 1980, 40. 193 Jokilehto 1999, 149-153. 194 Gazzola 1969, 18; Breuer 1980, 41. 195 Speitkamp 1996, 95-96. 196 Wohlleben 1989, 11. 197 Davies 1997, 764-782. 198 Лоуэнталь 2004, 590-592.

40 pēdējā ceturksn ī š ī konservat īvā tendence dažk ārt sasniedza jau gluži groteskus apm ērus: ap 1871. gadu Fr īdrihs N īč e (Friedrich Nietzsche, 1844-1900) to tr āpīgi nosauca par „antikv āro v ēstures izj ūtu” un „aps ēst ību ar v ēsturi”, 199 zemtekst ā attiecinot šo apz īmējumu uz visu pieminek ļu aizsardz ības kust ību kopum ā.200 Otrk ārt, pieminek ļu aizsardz ības darbu veicin āja ne tikai atseviš ķu est ētu un vēstures izp ētes entuziastu, k ā, piem ēram, ang ļu m ākslinieka un m ākslas kriti ķa, viena no kust ības Arts & Crafts pamatlic ējiem Džona Reskina (John Ruskin, 1819-1900) vēlēšan ās saglab āt m ākslinieciski v ērt īgas pag ātnes dz īves liec ības, bet ar ī uzman ība, ko šiem jaut ājumiem piev ērsa Eiropas akad ēmisko aprindu p ārst āvji. V ēstures discipl īnu, taj ā skait ā ar ī m ākslas v ēstures un arheolo ģijas, zin ātnisk ās metodolo ģijas izveidošan ās 19. gadsimta otraj ā pus ē iez īmēja jaunu pav ērsienu arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības jom ā, akcent ējot to v ēsturisko v ērt ību. 201 Tā, piem ēram, Austrijas Centr ālās m ākslas un arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības un izp ētes komisijas ( k. k. Central Komission für Erhaltung und Erforschung der Kunst- und Baudenkmäle ) vad ītājs, m ākslas v ēsturnieks Makss Dvorž āks (Max Dvorák, 1874- 1921) 1911. gad ā atz īmēja, ka v ēstures zin ātnes att īst ība Eirop ā „neatkar īgi no est ētiskajiem priekšstatiem noveda pie t ā, ka l īdz ar nepieciešam ību saglab āt senos vēsturiskos dokumentus, rad ās ar ī jauna attieksme pret arhitekt ūras mantojumu”. 202 Šim apst āklim v ēlāk bija b ūtiska loma diskusij ās par jaunas restaur ācijas koncepcijas izstr ādi. Trešk ārt, 19. gadsimta politi ķi „atkl āja” vai, pareiz āk sakot, aktualiz ēja v ēstures noz īmi n ācijas kolekt īvās identit ātes, nacion ālās kop ības apzi ņas veidošan ā un ar to saist īto soci ālās r īcības mode ļu izmantošan ā valsts interešu realiz ācijai. 203 T ādējādi pieminek ļu aizsardz ība k ļuva par modern ās nacion ālās valsts ideolo ģijas un kult ūrpolitikas sast āvda ļu, un t ās uzdevums bija konsolid ēt n āciju 204 vai ar ī, gluži otr ādi, b ūt par l īdzekli, kam vajadz ēja sekm ēt etnisko kopienu pretest ību valsts varas centraliz ācijas tendenc ēm, kas re āli vai š ķietami apdraud ēja to kult ūras autonomiju. 205 Tom ēr pat pirmaj ā no min ētajiem gad ījumiem kult ūras mantojuma ideolo ģisk ā potenci āla apzin āšan ās un pat t ā izmantošana nenoz īmēja autom ātisku valsts atbalstu

199 Ницше 1990, 174-177. 200 Huse 1996, 17-18. 201 Jokilehto 1999, 219; Гаццола 1978, 29. 202 Cit ēts p ēc: Huse 1996, 158. 203 Skat.: Iggers 1999. 204 Лоуэнталь 2004, 593-594. 205 Smits 1997, 79-82.

41 pieminek ļu aizsardz ības nozarei. T ā, piem ēram, Lielbrit ānij ā, Francij ā un Austroung ārij ā, kur šaj ā laika period ā past āvēja visnota ļ atš ķir īgas pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas, v ēsturisko celt ņu uztur ēšanas un atjaunošanas izdevumus gandr īz piln ībā sedza tikai no reli ģisko un sabiedrisko organiz āciju, k ā ar ī priv ātpersonu saziedotajiem l īdzek ļiem. 206 Soci ālpolitisko faktoru ietekme uz pieminek ļu aizsardz ību, protams, nepalika nepaman īta ar ī šo notikumu laikabiedriem. Piem ēram, Alfr ēds fon Vusovs ( Alfred von Wussow ), 1885. gad ā Berl īnē public ētās gr āmatas Pieminek ļu aizsardzība m ūsdienu kult ūras valst īs ( Die Erhaltung der Denkmäler in den Kulturstaaten der Gegenwart ) autors, p ēc tolaik Rietumeirop ā sp ēkā esošo pieminek ļu aizsardz ības dokumentu anal īzes pamatoti izteica šaubas, vai visp ār ir iesp ējams formul ēt univers ālu un politiski neitr ālu pieminek ļa j ēdzienu. 207 Divdesmit ā gadsimta s ākum ā liel ākaj ā da ļā Eiropas valstu pieminek ļa j ēdziens nozares likumdošan ā form āli tika defin ēts, k ā krit ēriju izmantojot t ā m āksliniecisko vai v ēsturisko v ērt ību, ta ču praktiski tas noz īmēja, ka š ī j ēdziena saturs ir atkar īgs no to personu priekšstatiem, kas nodarboj ās ar aizsarg ājamo objektu sarakstu sast ādīšanu. 208 Noz īmīgākais m ēģ in ājums konstru ēt apolitisku, objekt īvu un praktiski pielietojamu kult ūras pieminek ļa j ēdzienu bija saist īts ar iev ērojam ā Austrijas pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas darbinieka, m ākslas v ēsturnieka Alo īza R īgla v ārdu. 1903. gad ā sakar ā ar Austrijas pieminek ļu aizsardz ības likuma izstr ādi vi ņš sa ņē ma uzdevumu sarakst īt darbu par pieminek ļu aizsardz ības nozares pamatjaut ājumiem, un tā rezult ātā tapa apcer ējums ar nosaukumu Pieminek ļu kults m ūsdien ās, t ā b ūtība un izcelsme ( Der moderne Denkmalkultus, sein Wesen, seine Entstehung ), kas tika izdots kā min ētā likuma pielikums. 209 Alo īza R īgla pied āvātās pieminek ļa v ērt ību klasifik ācijas sist ēmas m ērķis bija apvienot m ākslas v ēstur ē balst īto teor ētisko pieminek ļa v ērt ības pamatojumu ar t ā praktisk ās izmantošanas noteiktaj ām priorit ātēm. Noraidot iepriekš min ēto 19. gadsimt ā popul āro koncepciju par pieminekli k ā ģeni āla autora rad ītu un l īdz ar to izol ētu m ākslas darbu, Alo īzs R īgls uzsv ēra attiec īgā laikmeta un kult ūras konteksta noz īmi pieminek ļa tapšan ā un t ā m āksliniecisk ās v ērt ības noteikšan ā.210 Pieminek ļa

206 Brown 1905, 150-167. 207 Wohlleben 1989, 84. 208 Wieland 1905. 209 Jokilehto 1999, 215; Михайловский 1971, 86-90. 210 Jokilehto 1999, 215.

42 vērt ību kopum ā vi ņš apl ūkoja k ā veselu piemineklim piem ītošu īpaš ību kompleksu, nosac īti iedalot to div ās grup ās: 1)pieminek ļa memori ālaj ās v ērt ībās (Erinnerungswerte ); 2)pieminek ļa aktu ālaj ās v ērt ībās ( Gegenwartswerte ). Memori ālo v ērt ību grup ā ietilpst pieminek ļa senatnes v ērt ība ( Alterswert ), vēsturisk ā v ērtība ( Historischer Wert ) un tieš ā jeb apzin ātā memori ālā v ērt ība (Gewollter Erinnerungswert ). Pieminek ļa aktu ālo v ērt ību savuk ārt nosaka t ā praktisk ā un m āksliniecisk ā v ērt ība (attiec īgi: Gebrauchswert un Kunstwert ), turkl āt p ēdējā no tām s īkāk iedal ās laikmet īgaj ā un relat īvaj ā m ākslinieciskaj ā v ērt ībā ( Neuheitswert; relativer Kunstwert ). 211 Saska ņā ar šo koncepciju, izš ķirošo noz īmi Alo īzs R īgls pieš ķī ra t ā d ēvētajai „pieminek ļa senatnes v ērt ībai”, uzskatot t ās saglab āšanu par galveno pieminek ļu aizsardz ības darba uzdevumu. 212 Š āda nost āja bija saist īta ar Alo īza R īgla izvirz īto t ēzi par m ākslas un v ēstures pieminek ļa j ēdziena relativit āti. P ēc koncepcijas autora dom ām, pieminek ļa māksliniecisko, v ēsturisko un ar ī memori ālo v ērt ību nenosaka k ādi objekt īvi un nemain īgi krit ēriji, bet t ā ir atkar īga vien īgi no m ūsdienu cilv ēka est ētisk ās gaumes un priekšstatiem par v ēsturisko notikumu vai personu noz īmi. No š āda viedok ļa raugoties, arhitekt ūras pieminek ļa senatnes v ērt ība ir sal īdzinoši autentiska, „neviltota”, jo t ā atspogu ļo tikai t ās izmai ņas, ko celtn ē rad ījis laiks un t ās izmantošana praktisk ām vajadz ībām – t ā ir liec ība par pieminek ļa patieso v ēsturi, nevis tagadnes konjunkt ūras rad īta subjekt īva konstrukcija. 213 Šeit j āņ em v ērā tas, ka A. R īgls pretstata pieminek ļa senatnes v ērt ību t ā vēsturiskajai v ērt ībai 19. gadsimta izpratn ē, kas „v ēsturiskumu” saist īja tikai ar celtnes atbilst ību noteikta laikmeta stilam, nevis ar š īs celtnes pak āpenisku att īst ību, kas ietver daž ādu periodu uzsl āņ ojumus un p ārbūves. 214 Visnota ļ pamatoti uzskat īdams, ka š āda pieminek ļa v ēsturisk ās v ērt ības interpret ācija ir aplama, A. R īgls mēģ in āja to aizst āt ar noz īmes zi ņā plaš āko, ta ču teor ētiski ne visai skaidro „senatnes vērt ības” j ēdzienu. 215 Vi ņa lietot ā terminolo ģija tom ēr jāuzskata par iz ņē mumu, jo gan Vācijas, gan Lielbrit ānijas un Francijas arhitekti, kas 19. un 20. gadsimta mij ā

211 Falser 2006, 2. 212 Petzet & Mader 1993, 18. 213 Jokilehto 1999, 216. 214 Turpat. 215 Petzet & Mader 1993, 18.

43 nodarboj ās ar arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas jaut ājumiem, šim nol ūkam izmantoja apz īmējumu „pieminek ļa v ēsturisk ā v ērt ība”. 216 Aloiza R īgla pied āvātās pieminek ļu v ērt ības noteikšanas koncepcijas izteikti teor ētisk ā ievirze ac īmredzot bija saist īta ar Austroung ārijas imp ērijas īpašo situ āciju, proti, valsts administr ācijai past āvīgi aktu ālo nepieciešam ību atrast kompromisu starp daž ādaj ām taut ām un etniskaj ām grup ām, kas dz īvoja Habsburgu monarhijas teritorij ā. Valsts administr ācijas uzdevums šajos apst ākļos bija p ēc iesp ējas izvair īties no vienas vai otras kopienas nacion ālisma uzliesmojuma, 217 un l īdz ar to Alo īza R īgla centieni pamatot visaptverošu un p ārnacion ālu pieminek ļa v ērt ības noteikšanas metodiku m ērķtiec īgi un apzin āti iek ļā vās Austroung ārijas t ā laika kult ūrpolitikas kontekst ā.218 Pret ēja rakstura tendence 20. gadsimta s ākum ā bija v ērojama V ācij ā, kur min ētajai koncepcijai ener ģisku kritiku velt īja R ēvel ē [Tallin ā] dzimušais m ākslas v ēsturnieks, Kēnigsbergas un Štrasburgas universit ātes profesors Georgs D ēhio, kuram pieder 20. gadsimta s ākuma zin ātnisk ās restaur ācijas metodes piekrit ēju darb ības moto: „konserv ēt, nevis restaurēt!” (koservieren, nicht restaurieren!) .219 Ar ī vi ņš nor ādīja uz est ētisko un v ēsturisko krit ēriju main ību, ta ču, atš ķir ībā no sava austriešu kol ēģ a, Georgs D ēhio uzskat īja, ka vien īgā argument ētā paz īme, p ēc kuras ir iesp ējams noteikt arhitekt ūras pieminek ļa īsto v ērt ību, ir t ā pieder ība k ādas tautas nacion ālajam kult ūras mantojumam š ī j ēdziena etniskaj ā izpratn ē.220 Aloiza R īgla p āragr ās n āves dēļ abu autoru 1905. gad ā aizs ākt ā diskusija nepaguva piln ībā izv ērsties, ta ču pieminek ļu aizsardz ības turpm ākā att īst ība Eirop ā 20. gadsimta pirmaj ā pus ē apstiprin āja Georga D ēhio propon ētās pieejas popularit āti. T ādējādi 19. un 20. gadsimta mij ā Rietumeiropas m ākslas v ēsturnieki un juristi, tāpat k ā t ā laika pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju amatpersonas arvien biež āk kritiz ēja un apšaub īja agr āk pie ņemto un l īdz tam par pašsaprotamu uzskat īto pieminek ļa j ēdzienu. Atz īstot, ka nav iesp ējams objekt īvi „izm ērīt” pieminek ļa vēsturisko un m āksliniecisko v ērt ību, šie abi krit ēriji tom ēr netika atmesti, bet gan papildin āti ar trešo – pieminek ļa soci ālās v ērt ības krit ēriju, kas zin āmā m ērā aizvietoja agr āk paz īstamo pieminek ļa memori ālo jeb simbolisko v ērt ību, paplašinot to l īdz

216 Михайловский 1971, 75-100. 217 Teilors 1999, 22-33. 218 Falser 2006, 1-3. 219 Wohlleben 1989, 75. 220 Jokilehto 1999, 217; Petzet & Mader 1993, 17-18.

44 nacion āli noz īmīga objekta statusam. 221 Tas, protams, noz īmēja ar ī pieminek ļa jēdziena ideolo ģiz āciju. Arhitekt ūras pieminek ļa soci ālās v ērt ības kont ūras tika ieskic ētas k ā Alo īza R īgla, tā ar ī Georga D ēhio izstr ādātaj ās teor ētiskaj ās koncepcij ās. Pirmaj ā gad ījum ā vēsturisko celt ņu senatnes v ērt ības akcent ēšanu ir iesp ējams pamatot ar autora ska ļi neizteikto atzi ņu, ka paties ībā bez š ī krit ērija nepast āv neviens cits ietekm īgs faktors, kas var ētu nodrošin āt atgriezenisko saiti starp pieminekli un m ūsdienu cilv ēka uztveri. 222 T āpat nacion ālisma ideolo ģijas noteikt ās v ērt ību sist ēmas iek ļaušana pieminek ļu aizsardz ības praks ē bija reakcija uz ne tikai V ācij ā, bet liel ā m ērā vis ā Centr ālaj ā un – ar nelielu laika nob īdi – ar ī Austrumeirop ā notiekošajiem soci ālpolitiskajiem procesiem. 223 Arhitekt ūras pieminek ļa soci ālās v ērt ības akcept ēšana par ādīja konkr ētā objekta vietu un noz īmi attiec ībā pret sabiedr ībā pie ņemto v ērt ību sist ēmu, b ūtiski paplašinot ar ī pieminek ļa j ēdziena izpratni. Tagad tika izvirz īts m ērķis saglab āt ne tikai atseviš ķas celtnes, bet arhitekt ūras pieminekli k ā kompleksu, ko veido ēka(-s) kop ā ar tuv āko apk ārtni, vides kontekstu gan tieš ā, gan p ārnest ā noz īmē, turkl āt ņemot v ērā ar ī to, ka š āds komplekss piemineklis pats var b ūt k āda liel āka ansamb ļa (kult ūrv ēsturisk ās ainavas vai pils ētas apb ūves) sast āvda ļa. 224 Arhitekt ūras pieminek ļu soci ālās noz īmes defin ēšan ā un populariz ēšan ā noz īmīga loma bija t.s. Dzimtenes p ētīšanas kust ībai ,225 kas kopš 19. gadsimta 80. gadiem l īdz pat Otrajam pasaules karam akt īvi darboj ās V ācij ā un cit ās v ācu valod ā run ājošaj ās Eiropas zem ēs. 226 Dzimtenes p ētīšanas kust ība apvienoja galvenok ārt pie sabiedr ības vidussl āņ a piederošos v ēstures un novadp ētniec ības entuziastus – skolot ājus, ārstus, gar īdzniekus, valsts ier ēdņus u.tml. Š īs kust ības piekrit ēju skat ījum ā kult ūras pieminek ļi ir dzimtenes j ēdziena b ūtiska sast āvda ļa, kas ietver gan lietiš ķā s m ākslas priekšmetus un senos celtniec ības pa ņē mienus, gan dabas un antropog ēnās ainavas un nemateri ālo kult ūras mantojumu. 227 Dzimtenes p ētīšanas kust ībā darboj ās ne tikai atseviš ķi indiv īdi, bet taj ā iek ļā vās ar ī daž ādas novadp ētnieciska rakstura biedr ības un

221 Speitkamp 1996, 85-86. 222 Wohlleben 1989, 14. 223 Jokilehto 1999, 217. 224 Speitkamp 1996, 98. 225 Š āds vācu termina die Heimatschutz atveidojums latviešu valod ā tika ieviests 1920. gados, skat.: Št āls 1922, 623. 226 Gans 1993, 788-789. 227 Huse 1996, 152; Wohlleben 1989, 65-68.

45 sabiedrisk ās organiz ācijas, 228 un l īdz pat Pirmajam pasaules karam šai kust ībai bija noz īmīga loma pieminek ļu aizsardz ības darba aktiviz ēšan ā ārpus profesion ālo arhitektu un m ākslas v ēsturnieku vides. 229 Tieši Dzimtenes p ētīšanas kust ība laik ā ap 1910. gadu iest ājās par nepieciešam ību saglab āt pils ētu v ēsturisko centru apb ūvi un pl ānojumu k ā vienotu kult ūrv ēsturisku kompleksu. 230 Eiropas lielpils ētu v ēsturisko centru saglab āšana bija aktu āla probl ēma jau kopš 19. gadsimta otr ās puses, kad tika veikti pirmie liela m ēroga pils ētu p ārb ūves un to vēsturisk ā pl ānojuma rekonstrukcijas darbi Par īzē, Berl īnē un V īnē,231 t ādēļ s ākotn ēji est ētiski motiv ētajai, stihiskajai pils ētb ūvniec ības kritikai ar laiku pievienoj ās arī profesion āli arhitekti. Divdesmit ā gadsimta s ākum ā Rietumeirop ā tapušaj ās apkopojoša rakstura publik ācij ās par senatnes pieminek ļu aizsardz ību tika apliecin āta nepieciešam ība saglab āt V īnes, Pr āgas, Edinburgas un citu v ēsturisko pils ētu apb ūves savdab ību, pasarg ājot to gan no municip ālās, gan priv ātās komerci ālās b ūvniec ības rad ītajiem draudiem. 232 Viens no t ā laika arhitektiem, kas pied āvāja konkr ētu pils ētu v ēsturisko centru rekonstrukcijas darbu programmas modeli, bija 1913. gada Romas ģener ālpl āna izstr ādes konsultants Gustavo Džovannoni (Gustavo Giovannoni, 1873-1947) , kas kļuva ar ī par vienu no iev ērojam ākiem arhitekt ūras restaur ācijas darbu teor ēti ķiem starpkaru perioda Eirop ā. Gustavo Džovannoni izpratn ē pils ētu rekonstrukcijas projektiem, raugoties no arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības viedok ļa, bija tr īs galvenie uzdevumi: 1. satiksmes pl ūsmas reorganiz ācija, lai nov ērstu jaunu ielu caurlauzumu veidošanu vecpils ētu kvart ālos; 2. vēsturisko centru iedz īvot āju sadz īves apst ākļu uzlabošana, lai nepieļautu šo rajonu depopul āciju; 3. vēsturisk ās apb ūves konserv ācija, saglab ājot vizu ālo kontrastu starp atseviš ķā m izcil ām ēkām un t.s. fona apb ūvi, kas veido pils ētas pl ānojuma strukt ūru. 233 Tas noz īmēja m ēģ in ājumu atrast kompromisu starp modern ās sabiedr ības dz īves pras ībām un nepieciešam ību saglab āt pils ētvides v ēsturisko un m āksliniecisko v ērt ību.

228 Donath 2003. 229 Speitkamp 1996, 31. 230 Wohlleben 1989, 89. 231 История градостроительного искусства 1989, 217-236. 232 Brown 1905, 175. 233 Jokilehto 1999, 219-221.

46 K ā viens no pirmajiem pieminek ļu aizsardz ības jomas profesion āļ iem par arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena paplašin āšanu 1900. gad ā publiski izteic ās V ācijas Reinzemes provinces konservators Pauls Kl ēmens (Paul Clemen, 1866-1947)234 , atz īmējot, ka arhitekt ūras piemineklis ir da ļa no apk ārt ējās vides, t ādēļ ir nepieciešams r ūpēties ne tikai par atseviš ķu objektu, bet ar ī kult ūrv ēsturisko ainavu saglab āšanu. 1902. gadā izdotais It ālijas pieminek ļu aizsardz ības likums aizliedz vēsturisko ēku tuvum ā celt un p ārb ūvēt namus, ja t ā rezult ātā tiktu aizsegts k āds arhitekt ūras piemineklis. 235 Visp ārēja principa l īmen ī arhitekt ūras pieminek ļa apk ārt ējās vides konteksta aizsardz ību deklar ēja A. R īgla p ēctecis Austrijas pieminek ļu aizsardz ības sist ēmā, m ākslas v ēsturnieks Makss Dvorž āks sav ā 1916. gad ā public ētaj ā Pieminek ļu aizsardz ības katehism ā (Katehismus der Denkmalpflege).236 Ar ī starpkaru period ā pieminek ļu aizsardz ības nozares teor ētiskaj ā līmen ī saglab ājās priekšstats par arhitekt ūras pieminekli k ā kompleksu objektu, par ko liecin āja attiec īgā j ēdziena ( historical site ) izmantošana pirmaj ā starptautisk ā m ēroga pieminek ļu aizsardz ības dokument ā: 1931. gad ā I Starptautiskaj ā arhitektu un inženieru kongres ā pie ņemtaj ā At ēnu Hart ā.237 No form āli tiesisk ā viedok ļa v ēsturisk ās celtnes soci ālās noz īmes atz īšanu apstiprin āja t ās inventariz ācija, t.i., iek ļaušana ofici āli aizsarg ājamo arhitekt ūras pieminek ļu sarakst ā. Ar ī šaj ā gad ījum ā, t āpat k ā attiec ībā uz arhitekt ūras pieminek ļa defin īciju, inventariz ācijas pamatprincipi tika noteikti jau Liel ās Fran ču revol ūcijas laik ā izdotajos pieminek ļu aizsardz ības dokumentos. Tie paredz ēja atseviš ķas administrat īvās vien ības teritorij ā esošo arhitekt ūras pieminek ļu sarakstu sast ādīšanu, nor ādot pieminek ļa atrašan ās vietu un vecumu, k ā ar ī sniegt zi ņas par t ā konstrukt īvaj ām un dekorat īvaj ām īpatn ībām un celtnes tehnisko st āvokli. 238 Pirmie sistem ātiskie v ēsturisko celt ņu apzin āšanas pas ākumi Eirop ā tika veikti, sākot ar devi ņpadsmit ā gadsimta divdesmitajiem gadiem, galveno uzman ību piev ēršot apdraud ēto viduslaiku celt ņu (klosteru, bazn īcu un cietokš ņu) un to interjeru apsekošanai. 239 Daudz ret āk tika fiks ētas lauku un pils ētu dz īvojam ās ēkas, kas neatbilda stingrajiem m ākslas v ēstures krit ērijiem, respekt īvi, priekšstatiem par to, cik

234 Wohlleben 1989, 56. 235 Wieland 1905, 38. 236 Petzet & Mader 1993, 20; Jokilehto 1999, 219. 237 Athens Charter 1931, Resolution VII. 238 Jokilehto 1999, 71. 239 Petzet & Mader 1993, 12.

47 izteikt ām j ābūt konkr ētaj ā celtn ē redzamaj ām arhitekt ūras stila paz īmēm, lai b ūtu pietiekams pamats atz īt to par aizsarg ājamu arhitekt ūras pieminekli. 240 Devi ņpadsmit ā gadsimta p ēdējā ceturksn ī V ācij ā un Francij ā tika uzs ākti regul āri arhitekt ūras pieminek ļu foto fiks ācijas darbi un veidoj ās pirmie v ēsturisko celt ņu foto arh īvi. 241 Ap 1900. gadu V ācij ā tika izstr ādāta jauna arhitekt ūras pieminek ļu inventariz ācijas sh ēma, kas tika atz īta par veiksm īgu, un p ēc Pirm ā pasaules kara to ar lok ālām izmai ņā m ieviesa daudz ās Eiropas valst īs. 242 T ā atspogu ļoja laikmet īgo izpratni par pieminek ļu soci ālo noz īmi un komplekso raksturu. Aizsarg ājamo objektu saraksta s ākum ā novietoja apvidus iev ērojam ākos pieminek ļus, parasti – sakr ālās celtnes, kam sekoja sabiedrisk ās un dz īvojam ās ēkas, r ūpn īcas un maz āka m ēroga dekorat īvās celtniec ības objekti. Pieminek ļa aprakstu papildin āja t ā att ēli un nor ādes uz literat ūru par š ī pieminek ļa v ēsturi, 243 kas nodrošin āja kompaktu, ta ču iesp ējami vispus īgu s ākotn ējo inform āciju par pieminekli saist ībā ar t ā apk ārtni. Tom ēr šaj ā laik ā sast ādītajos pieminek ļu invent āros tikai iz ņē muma gad ījum ā tika iek ļauti atseviš ķi 19. gadsimta arhitekt ūras paraugi, jo past āvēja nerakst īts princips par nosac īto simt gadu robežu starp laikmet īgās arhitekt ūras darbiem un potenci ālajiem arhitekt ūras pieminek ļiem. 244 L īdz ar to arhitekt ūras pieminek ļu kategorij ā praktiski nevar ēja iek ļaut ēkas, kas tika uzceltas p ēc 1800. gada. 245 Divdesmit ā gadsimta s ākum ā ar ī šaj ā jom ā notika izmai ņas, pak āpeniski paplašinot pieminek ļu hronolo ģiju. Jau min ētā 1903. gada Austrijas pieminek ļu aizsardz ības likuma 1. pants noteica, ka „š ī likuma izpratn ē pieminek ļi ir cilv ēka rokas darin āti kustami un nekustami objekti, kas rad īti vismaz pirms 60 gadiem.” 246 Š āda pieeja, tāpat k ā 19. un 20. gadsimta mij ā arhitektu diskusij ās formul ētā negat īvā attieksme pret eklektisma arhitekt ūru, laikmet ā p ēc Pirm ā pasaules kara veicin āja 19. gadsimta restaur ācijas prakses, bet ar ī t ā laika arhitekt ūras mantojuma noliegumu kopum ā.247 T ādējādi l īdz Pirm ā pasaules kara s ākumam vienlaikus ar pieminek ļu aizsardz ības darba sf ēras paplašin āšanos Eirop ā izveidoj ās nosac īti vienota izpratne par arhitekt ūras pieminekli k ā celtni vai to kompleksu, kam piem īt zin āma

240 Wohlleben 1989, 12. 241 Nickel 1959, 17-20. 242 Petzet & Mader 1993, 22. 243 Breuer 1980, 46-47. 244 Wohlleben 1989, 14. 245 Brown 1905, 169. 246 Falser 2006. 247 Petzet & Mader 1993, 23-24.

48 mākslinieciska, v ēsturiska un soci āla v ērt ība. Kaut gan starpkaru period ā netika ieviesta jauna arhitekt ūras pieminek ļa defin īcija, tom ēr b ūtiski main ījās t ās elementu hierarhija. Pastiprinoties politisk ās ideolo ģijas noz īmei Eiropas sabiedr ības ikdienas dz īvē un pieminek ļu aizsardz ībai nok ļū stot soci ālo sadursmju centr ā,248 priekšpl ānā tika izvirz īta arhitekt ūras pieminek ļa soci ālā (simbolisk ā) v ērt ība, kam p ēc noz īmes sekoja objekta m āksliniecisk ā kvalit āte un tikai tad – celtnes v ēsturisk ā v ērt ība t ās autentiskuma izpratn ē.249 Min ētā tendence visspilgt āk izpaud ās Eiropas totalit āro rež īmu – nacistisk ās Vācijas un Padomju Savien ības – īstenotaj ā kult ūras politik ā, ieviešot ideolo ģisk ās kontroles meh ānismu, kura uzdevums bija kult ūras instit ūciju iek ļaušana sabiedr ības pārveidošan ā ar m ērķi rad īt reprezentat īvu, didaktisku un heroiz ētu m ākslu. 250 V ācij ā šī procesa ietekme uz arhitekt ūras mantojuma saglab āšanu saist ījās ar Braunšveigas un Kv ēdlinburgas katedr āles p ārveidošanu nacion ālsoci ālistisk ā „kulta” vajadz ībām251 un papildu finans ējuma pieš ķiršanu tikai ideolo ģiski akcept ētiem pas ākumiem, piem ēram, par dekadentisku apz īmētās 19. gadsimta eklektisma apb ūves rekonstrukcijai vai nojaukšanai, k ā ar ī pilsētu v ēsturisko ēku barok ālās fas āžu apdares aizst āšanai ar „v ācisko” pildrež ģa konstrukciju vai t ās imit āciju. 252 Padomju Savien ībā divdesmitajos gados valsts ideolo ģiju noteica t.s. pasaules revol ūcijas ideja, kas marginaliz ēja kult ūrv ēsturisk ā mantojuma noz īmi, bet tr īsdesmitajos gados vispirms iev ērojamu arhitekt ūras pieminek ļu da ļu klasific ēja k ā nepiem ērotu vai pat kait īgu t.s. soci ālisma celtniec ībai, taj ā paš ā laik ā atseviš ķiem objektiem atst ājot tematisk ās ilustr ācijas lomu komunistisk ā rež īma manipulācij ās ar sabiedr ības vēsturisko apzi ņu. 253 Kopum ā politiski motiv ēta v ēsturisk ās apb ūves v ērt ības rekonstrukcija, atbilstoši priekšstatiem par nacionālo arhitekt ūru, kuras pieminek ļu saglab āšana tika izvirz īta k ā priorit āte, starpkaru period ā bija rakstur īga vis ām Centr ālās un Austrumeiropas valst īm. 254

248 Ipsen 2001, 15. 249 Hellbrügge 2002; Jokilehto 1999, 284-285. 250 Skat.: Overijs 2006, 355-389. 251 Scheck 1995, 170-180 252 Hubel 2004. 253 Щенков 2004, 7-47. 254 Störtkuhl 2006, 29-34.

49 1.2. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas koncepciju att īst ība. Arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena izpratne nosaka v ēsturisko celt ņu praktisk ās saglab āšanas koncepcijas un metožu izv ēli, kas savuk ārt ir atkar īga no laikmeta gar īgās atmosf ēras un pieminek ļu aizsardz ības darba materi āli tehniskaj ām iesp ējām. Tādēļ , lai iesp ējami objekt īvi nov ērt ētu arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas metožu att īst ību laik ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz Otrajam pasaules karam, īsum ā raksturosim kop ējo situ āciju. T āpat k ā laikabiedru uzskatos par arhitekt ūras pieminek ļa b ūtību bija konstat ējamas atš ķir ības starp tiem, kuri izc ēla v ēsturisko celt ņu memori ālo un māksliniecisko v ērt ību, un tiem, kuri, par svar īgāku atzina arhitekt ūras pieminek ļu vēsturisko v ērt ību (vai, saska ņā ar Alo īza R īgla izstr ādāto koncepciju – t.s. senatnes vērt ību), ar ī pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas jom ā 19. gadsimt ā izveidoj ās divas konceptu āli atš ķir īgas pieejas. Francij ā un It ālij ā noteicoš ā loma bija t ā d ēvētajai m āksliniecisk ās restaur ācijas teorijai, kas akcept ēja restaur ējam ā arhitekt ūras pieminek ļa „papildin āšanu” un „uzlabošanu”, ja to pras īja attiec īgā laikmeta stila kanons. Turpretim Lielbrit ānij ā un Vācij ā izveidoj ās un nostiprin ājās t.s. zin ātnisk ās restaur ācijas koncepcija, kas akcent ēja pieminek ļa v ēsturisko noz īmi, l īdz ar to par m ērķi izvirzot restaur ējam ā objekta v ēstures izp ēti. 255 J āpiez īmē, ka šis teritori ālais iedal ījums ir nosac īts, jo abos min ētajos re ģionos bija sastopami gan vienas, gan otras restaur ācijas koncepcijas piekrit ēji. Paradoks āli, ta ču, lai gan kopš 19. gadsimta 30. gadiem Eiropas arhitekt ūrā valdoš ā eklektisma m ākslinieciskie pamatprincipi paredz ēja daž ādu v ēsturisko stilu elementu kombin āciju izmantojumu, 256 laik ā no 19. gadsimta vidus l īdz pat 20. gadsimta pirmajiem gadu desmitiem restaur ācijas jom ā kopum ā domin ēja māksliniecisk ās jeb stilistisk ās restaur ācijas koncepcija, 257 kas v ēsturisko celt ņu restaur ācijas j ēgu saskat īja to stila „t īrības un vienot ības” atjaunošan ā. Par stilistisk ās restaur ācijas koncepcijas pamatlic ēju pie ņemts uzskat īt fran ču arhitektu Eiženu Emanu ēlu Viol ē le Diku (Eugène Emmanuel Violet le Duc, 1814- 1879) . Saska ņā ar vi ņa 1866. gad ā sniegto defin īciju, „restaur ācija nenoz īmē pieminek ļa saglab āšanu, remontu vai p ārb ūvi – restaur ēt noz īmē atjaunot ēku

255 Gazzola 1969, 19; Jokilehto 1999, 196. 256 Jokilehto 1999, 18-19. 257 Михайловский 1971, 24.

50 stilistiski vienot ā un pabeigt ā veid ā, kas, iesp ējams, nekad agr āk nav re āli past āvējis”. 258 Viens no spilgt ākajiem š ādas tot ālās restaur ācijas piem ēriem Eirop ā, neminot daudzos paša Eižena Emanu ēla Viol ē le Dika restaur ētos Francijas viduslaiku arhitekt ūras pieminek ļus, ir Ķelnes Doma katedr āles celtniec ības pabeigšana no 1842. līdz 1880. gadam vair āku v ācu arhitektu vad ībā, b ūvdarbos izmantojot ar ī 19. gadsimta s ākum ā nejauši atrastos katedr āles 14. gadsimta fas ādes z īmējumus. 259 Tom ēr b ūtu pavirš ība nenov ērt ēt ar ī stilistisk ās restaur ācijas pozit īvo ieguld ījumu nozares att īst ībā, jo tieši Eižena Emanu ēla Viol ē le Dika formul ētie sint ētisk ās metodes principi rad īja zin ātnisk ās restaur ācijas pamatu. Šie principi ietv ēra: 1. restaur ējam ā arhitekt ūras pieminek ļa v ēstures, t ā konstrukt īvo un māksliniecisko īpatn ību r ūpīgu izp ēti; 2. izmantojot pieminek ļa izp ētes rezult ātus, tika konstru ēts t.s. „optim ālais stils”, kas noteica pieminek ļa restaur ācijas uzdevumus un ēkas izskatu p ēc atjaunošanas darbu pabeigšanas; 3. restaur ācijas darbu vad ītāja pien ākums bija noskaidrot pieminek ļa „s ākotn ējo veidu”, kas atbilstu celtnes autora iecer ēm un tika izmantots par restauratoru darba atskaites punktu; 4. stilistisk ā restaur ācijas metode balst ījās uz plašu v ēsturisko stilu analo ģiju izmantošanu tr ūkstošo un/vai visp ār neizveidoto pieminek ļa deta ļu „atjaunošanai”, t ādējādi v ēlreiz uzsverot arhitekt ūras v ēstures studiju noz īmi restaur ācijas darbu sagatavošan ā.260 Stilistisk ās restaur ācijas darbu metodes galvenais tr ūkums bija tas, ka t ā paredz ēja atjaunošanas darbu gait ā likvid ēt visas t ās pieminek ļa da ļas, kas, p ēc restaur ācijas projekta autora dom ām, nesaskan ēja ar konkr ētai celtnei rakstur īgo t.s. „s ākotn ējo veidu”. L īdz ar to rad ās konflikts starp stilistisk ās restaur ācijas teor ētiskaj ām pretenzij ām uz zin ātniski pamatotu celtnes atjaunošanu, ieskaitot t ās pabeigšanu vai pārb ūvi saska ņā ar „optim ālā stila” pras ībām, un element ārajiem pieminek ļu aizsardz ības pamatprincipiem, kas vispirms pras īja nodrošin āt arhitekt ūras pieminek ļa ori ģin ālo da ļu saglab āšanu. 261 Stilistisk ās restaur ācijas koncepcijas popularit āte 19. gadsimta otraj ā pus ē bija saist īta gan ar t ās izveidot āja lielo autoritāti vi ņa laikabiedru vid ū, gan ar visp ārējo

258 Jokilehto 1999, 151; Petzet & Mader 1993, 16; Михайловский 1971, 54. 259 Wolff 1983. 260 Михайловский 1971, 73; Гаццола 1978, 30-31. 261 Petzet & Mader 1993, 16.

51 eklektisma laikmeta celtniec ības un arhitekt ūras izgl ītības praksi. Zin āmā m ērā to var skaidrot ar romantisk ās pieminek ļa interpret ācijas ietekmi, 262 ta ču noteicoš ā loma šeit bija sabiedr ības pas ūtījumam. Ņemot v ērā to, ka 19. gadsimta arhitekt ūras uzdevums bija v ēsturisko stilu trad īciju iesp ējami piln īga apguve un – attiec ībā uz jaunce ļamo ēku dekorat īvo noform ējumu – ar ī to turpin āšana, 263 robežas izzušana starp arhitekta radošo darbu un v ēsturisko celt ņu atjaunošanu bija likumsakar īga. Tieši t ādēļ ar ī jaunas restaur ācijas koncepcijas izstr ādāšana norit ēja laik ā, kad sabiedr ībā pieauga neapmierin ātība ar eklektisma arhitekt ūru un tika mekl ēti jauna būvm ākslas stila varianti. 264 Diskusij ā starp m āksliniecisk ās un zin ātnisk ās restaur ācijas piekrit ējiem 19. un 20. gadsimta mij ā p ēdējo pus ē nost ājās gan tie, kas saskat īja arhitekt ūras n ākotni j ūgendstil ā, k ā to dar īja m ākslas v ēsturnieks un v ēlākais Saksijas zemes arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības speci ālists Kornēlijs Gurlits (Cornelius Gurlitt, 1850-1938) ,265 gan viens no topoš ās modern ās kust ības arhitektiem Ādolfs Lozs (Adolf Loos, 1870-1933) , kura 1907. gad ā sarakst ītās „Vadl īnijas M ākslas Padomes darbam” (Rictlinien für ein Kunstamt) p ēc to public ēšanas 1919. gad ā k ļuva par jaun ās Austrijas Republikas pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas metodolo ģisko pamatu. 266 Svar īgs pav ērsiens jaunas arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas koncepcijas noform ēšan ās virzien ā iez īmējās jau 1883. gad ā, kad III arhitektu un inženieru kongres ā Rom ā it āļ u restaurators Kamillo Boito (Camillo Boito, 1836-1914) deklar ēja tā d ēvētās filolo ģisk ās restaur ācijas metodes pamatprincipus. 267 Kamillo Boito savas darb ības s ākuma posm ā pieder ēja pie stilistisk ās restaur ācijas skolas p ārst āvjiem. B ūdams Mil ānas M ākslas Akad ēmijas m ācību sp ēks, vi ņš 19. gadsimta septi ņdesmito gadu beig ās šeit iepazin ās ar t.s. filolo ģisko v ēstures izp ētes metodi, kas, starp citu, atvasin āja pieminek ļa j ēdzienu no lat īņ u valodas v ārda monumentum s ākotn ējās noz īmes, proti, „uzraksts” jeb „dokuments.” T ādējādi tika akcent ēts k āds l īdz šim tikpat k ā neiev ērots arhitekt ūras pieminek ļa v ēsturisk ās vērt ības aspekts – pieminek ļa k ā autentiska v ēstures avota noz īme, attiecinot uz arhitekt ūras pieminekli vienu no v ēstures avotu kritikas postul ātiem – šis dokuments ir j ālasa un j āinterpret ē, bet to nedr īkst viltot ar patva ļī gu iejaukšanos t ā satur ā un

262 Gazzola 1969, 17. 263 Petzet & Mader 1993, 12. 264 Hubel 2001, 22-23. 265 Wohlleben 1989, 56-58. 266 Jokilehto 1999, 219; Huse 1996, 180. 267 Jokilehto 1999, 200-202; Подъяпольский 1988, 24-28.

52 strukt ūrā. L īdz ar to Kamillo Boito secin āja, ka ar ī visi v ēsturisk ās celtnes att īst ības posmi ir vienl īdz v ērt īgi un nav nek āda pamata īpaši izcelt t ās hipot ētisko „s ākotn ējo st āvokli”, k ā bija pie ņemts stilistisk ās restaur ācijas koncepcij ā. Šī iemesla d ēļ K. Boito rekomend ēja veikt p ēc iesp ējas maz āka apjoma restaur ācijas darbus, tikai tos, kas nepieciešami pieminek ļa tehnisk ā st āvok ļa uzlabošanai un nostiprin āšanai, pie tam k ā oblig ātu pras ību izvirzot visu no jauna izveidoto pieminek ļa da ļu uzskat āmu atdal īšanu no ori ģin āla ar speci āla dat ējuma, materi āla fakt ūras vai atš ķir īga būvapjoma pal īdz ību. Turpm āko desmit l īdz piecpadsmit gadu laik ā Kamillo Boito preciz ēja un papildin āja atseviš ķus filolo ģisk ās restaur ācijas metodes elementus, apvienojot to ar arhitekt ūras pieminek ļu stilistiski funkcion ālo klasifik āciju. T ās ietvaros vi ņš izdal īja tr īs arhitekt ūras pieminek ļu grupas, nosakot katrai no t ām piem ērot āko restaur ācijas darbu veidu. Pirmaj ā grup ā tika iek ļauti ant īkās arhitekt ūras pieminek ļi, respekt īvi, to drupas, kuru galven ā v ērt ība, p ēc Kamillo Boito dom ām, bija to vecums. T ādēļ attiec ībā uz šiem pieminek ļiem vi ņš pie ļā va tikai arheolo ģisk ās metodes pielietošanu: r ūpīgu drupu att īrīšanu un nostiprin āšanu, neizdarot nek ādas m ākslinieciska rakstura izmai ņas. Otro grupu veido viduslaiku arhitekt ūras pieminek ļi, kas izce ļas ar savu māksliniecisko kopt ēlu un t ā rad īto emocion ālo noska ņu, t.i., ar asoci ācij ām, ko šie pieminek ļi izraisa m ūsdienu cilv ēka uztver ē. Šaj ā gad ījum ā ar ī atseviš ķu deta ļu aizst āšanu ar analo ģij ām vai kopij ām Kamillo Boito atzina par „maz āko ļaunumu”. Treš ā arhitekt ūras pieminek ļu grupa Kamillo Boito pied āvātaj ā arhitekt ūras pieminek ļu klasifik ācijas sist ēmā aptv ēra laik ā posm ā no Renesanses l īdz 19. gadsimtam rad ītās celtnes, kuru galven ā v ērt ība tika saskat īta izmantotajos celtniec ības pa ņē mienos un to arhitektoniskaj ā uzb ūvē. T ādēļ ar ī šeit K. Boito ieteica izvair īties no plašiem restaur ācijas darbiem, par „vien īgo sapr ātīgo risin ājumu” atz īstot pieminek ļa konserv āciju. Zudušo pieminek ļa fragmentu rekonstrukcija in situ būtu pie ļaujama tikai tad, ja restauratoru r īcība ir pietiekami daudz v ēsturisko liec ību par šo fragmentu izskatu. Vienlaikus Kamillo Boito akcept ēja ar ī dažu v ēlāko pieb ūvju nojaukšanu, ja t ām nav īpašas est ētisk ās vai v ēsturisk ās v ērt ības, vai ar ī – ja tās aizsedz skatu uz arhitekt ūras pieminekli. Lai gan Kamillo Boito, atš ķir ībā no Eižena Emanu ēla Viol ē le Dika, princip ā noraid īja iesp ēju atjaunot arhitekt ūras pieminekli t ā s ākotn ējā veid ā, tom ēr vi ņa

53 pied āvāta koncepcija faktiski atrad ās pa vidu starp m āksliniecisko un zin ātnisko restaur āciju. 268 Neskatoties uz to, Boito izvirz ītos v ēsturisko drupu konserv ācijas principus jau 20. gadsimta s ākum ā veiksm īgi pielietoja ant īkās arhitekt ūras pieminek ļu nostiprin āšanas un da ļē jas atjaunošanas darbos It ālij ā un Grie ķij ā, t ādējādi liekot pamatus specifiskajai sabrukušo pieminek ļu restaur ācijas – anastilozes – metodei. 269 T ās teor ētiskais pamatojums, sekojot K. Boito sniegtajam formul ējumam, tika ietverts ar ī 1931. gada At ēnu Hartas rekomend ācij ās par v ēsturisko drupu saglab āšanu. 270 Kamillo Boito filolo ģisk ā restaur ācijas koncepcija apvienoja divus restaur ācijas darbu klasifik ācijas pa ņē mienus: klasifik āciju p ēc restaur ācijas darbu m ērķa ar klasifik āciju p ēc restaur ējam ā pieminek ļa veida, objekta tehnisk ā st āvok ļa un saglab āšan ās pak āpes, t ādējādi uzsverot divu restaur ācijas procesa sast āvda ļu – teor ētisk ās koncepcijas un praktisko metožu – savstarp ējo saist ību. L īdz īgu tendenci apliecin āja ar ī Alo īza R īgla koncepcija par t.s. „dz īvajiem” un „mirušajiem” (praktiski izmantojamiem un neizmantojamiem) arhitekt ūras pieminek ļiem. Atbilstoši savai teorijai par pieminek ļa v ērt ību, Alo īzs R īgls deva priekšroku tieši praktiski neizmantojamiem pieminek ļiem, uzskatot, ka tajos vispiln īgāk atkl ājas pieminek ļa senatnes v ērt ība. 271 Tam bija zin āma ietekme uz arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas metodikas att īst ību Rietumeirop ā 20. gadsimta pirmaj ā pus ē. Ideju par š ādu arhitekt ūras mantojuma klasifik āciju 1909. gad ā p ārņē ma v ācu arhitekts Karls V ēbers (Carl Weber) , papildinot to ar ieteikumiem par katrai pieminek ļu grupai piem ērot ākaj ām praktisk ās saglab āšanas metod ēm. Vi ņš turkl āt iedal īja t.s. „mirušos arhitekt ūras pieminek ļus” v ēl trij ās apakšgrupās, noš ķirot celt ņu drupas bez īpaš ās m āksliniecisk ās v ērt ības, da ļē ji sagrautas celtnes, kuras iesp ējams atjaunot izmantošanai praktiskiem m ērķiem, un nopost ītas celtnes ar iev ērojamu māksliniecisko un v ēsturisko v ērt ību, ko nepieciešams izp ētīt un nostiprin āt, lai nov ērstu to boj āeju. Attiec ībā uz arhitekt ūras pieminek ļiem, kuri joproj ām pilda savu sākotn ējo funkciju, Karls V ēbers (k ā piem ēru minot sakr ālās celtnes), pauda uzskatu, ka šaj ā gad ījum ā noteicoš ā ir objekta m āksliniecisk ā v ērt ība, t ādēļ restaur ācija darbu ietvaros ir pie ļaujama š ādu pieminek ļu „pabeigšana”. 272

268 Gazzola 1969, 19-20; Гаццола 1978, 32. 269 Михайловский 1971, 139-158. 270 Athens Charter 1931, Conclusion VI. 271 Petzet & Mader 1993, 18. 272 Jokilehto 1999, 196.

54 P ēc Pirm ā pasaules kara teoriju par „dz īvajiem” un „mirušajiem” arhitekt ūras pieminek ļiem no jauna aktualiz ēja Pauls Kl ēmens, fiks ējot ar ī atš ķir ības to saglab āšanas metodik ā. P ēc P. Kl ēmena dom ām, „mirušajiem” pieminek ļiem, kuru sākotn ējā funkcion ālā noz īme kaut k ādu iemeslu d ēļ ir main ījusies vai ar ī vairs netiek izmantota, ir nepieciešama muzejiska rakstura apr ūpe, kas nep ārsniedz objekta konserv ācijas robežas, jo šeit ir runa tikai par pieminek ļa k ā v ēstures avota saglab āšanu maksim āli neizmain ītā veid ā. Turpretim t.s. „dz īvo arhitekt ūras pieminek ļu” saglab āšana ir saist īta ar to simbolisko un izgl ītojošo noz īmi: „šeit svar īgākā ir pieminek ļa ideja, t ā gar īgais saturs [...] un tikai p ēc tam seko pieminek ļa vēsturisk ā materi ālā forma.” 273 L īdz ar to faktiski tika atmesta Alo īza R īgla un vi ņa sekot āju nost āja, kas pie ļā va tikai v ēsturisko celt ņu izp ēti un konserv āciju, atgriežoties pie agr āk noraid ītās stilistisk ās restaur ācijas idejas par pieminek ļa māksliniecisk ā kopt ēla atjaunošanu, pamatojot to ar ideolo ģiskiem un kult ūrpolitiskiem apsv ērumiem. 274 T ā 19. gadsimta beig ās un 20. gadsimta s ākum ā pak āpeniski izveidoj ās arhitekt ūras pieminek ļu anal ītisk ās restaur ācijas metode, kas starpkaru period ā ieguva noteicošo vietu arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas jom ā vis ās Eiropas valst īs. 275 T ās pamatprincipus 1936. gad ā formul ēja Gustavo Džovannoni, apvienojot un papildinot pirms Pirm ā pasaules kara daž ādu valstu arhitektu un m ākslas vēsturnieku izstr ādātās teor ētisk ās koncepcijas par restaur ācijas m ērķiem un uzdevumiem un optim ālaj ām metod ēm. G. Džovannoni interpret ācij ā276 tie bija š ādi: • Restaur ācijas m ērķis ir arhitekt ūras pieminek ļa autentiskuma saglab āšana un t ā vēstures izp ēte, t ādēļ tiešo restaur ācijas (atjaunošanas) darbu apjomam j ābūt p ēc iesp ējas maz ākam; • Arhitekt ūras pieminek ļa nostiprin āšana un konserv ācija tiek veikta, izmantojot in situ atrodamos pieminek ļa elementus ( īpaši attiec ībā uz drupu konserv āciju) un uzskat āmi atdalot ori ģin ālo pieminek ļa da ļu no atjaunotajiem elementiem; • Arhitekt ūras pieminek ļa saglab āšanas metodes ir to remonts un fragment ārā restaur ācija, atjaunojot tikai t ās pieminek ļa da ļas, kuru izskatu ir iesp ējams rekonstru ēt p ēc v ēsturisk ās izp ētes datiem. Iz ņē muma gad ījumos ir pie ļaujama ar ī vēsturisko analo ģiju un š ādu deta ļu kopiju izgatavošana un uzst ādīšana;

273 Clemen 1933, 15. 274 Hellbrügge 2002 275 Михайловский 1971, 99-100. 276 Jokilehto 1999, 221-222; Михайловский 1971, 91-96.

55 • Jaut ājumu par atseviš ķu pieminek ļa da ļu nojaukšanu restaur ācijas gait ā un t.s. vēsturisko uzsl āņ ojumu (daž ādu celtniec ības periodu rad īto izmai ņu) v ērt ību var izlemt tikai speci ālistu komisija, nevis viens arhitektam vai restaur ācijas darbu vad ītājs. • Izdarot arhitekt ūras pieminek ļa p ārb ūves vai atjaunošanas darbus, nav ieteicams atdarin āt k āda noteikta laikmeta arhitekt ūras stilu, bet visi celtnes izmantošanai nepieciešamie papildin ājumi j āveido laikmet īgaj ās arhitekt ūras form ās, izmantojot ar ī modernos celtniec ības materi ālus. Min ētie restaur ācijas darbu principi kopum ā tika apstiprin āti At ēnu Hart ā. Šis dokuments bija velt īts galvenok ārt arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas jaut ājumiem, un neieviesa principi ālas izmai ņas tajos teor ētiskajos secin ājumos, kas tika izdar īti jau pirmskara diskusiju rezult ātā, iz ņemot rekomend āciju moderno celtniec ības materi ālu, īpaši dzelzsbetona, izmantošanai v ēsturisko celt ņu nostiprin āšanas un atjaunošanas darbos. 277 Turkl āt, lai gan At ēnu Hart ā pieminek ļu tot ālās restaur ācijas koncepcija un ēku atjaunošana v ēsturisko stilu form ās tika stingri noraid īta, aizst ājot to ar „past āvīgu un regul āru remonta darbu veikšanu”, 278 Hartas tonis tom ēr bija visai izvair īgs. Dokumenta sada ļā par arhitekt ūras pieminek ļu konserv ācijas tehniku tika akcept ēta anastilozes metodes pielietošana sagruvušo celt ņu uztur ēšan ā, bet attiec ībā uz vis ām cit ām pieminek ļu tipolo ģiskaj ām grup ām Harta aprobežoj ās ar visp ārīgu fr āzi par restaur ēto objektu rakstura saglab āšanu, nor ādot, ka katr ā atseviš ķā gad ījum ā ir nepieciešama individu āla pieeja. 279 Š āda nost āja, bez šaub ām, ietekm ēja ar ī restaur ācijas darbu praksi. Turkl āt j āņ em vērā apst āklis, ka Pirmais pasaules karš ne tikai izrais īja dzi ļas un dažk ārt neatgriezeniskas p ārmai ņas Eiropas soci ālaj ā, politiskaj ā un kult ūras dz īvē, bet rad īja ar ī jaunas probl ēmas arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas jom ā. P ēckara period ā gan ekonomisku, gan soci ālpolitisku iemeslu d ēļ par galveno uzdevumu tika uzskat īta nopost īto celt ņu atjaunošana vai rekonstrukcija, atk āpjoties no iepriekš stingri defin ētajiem konserv ācijas principiem. To uzskat āmi apliecin āja diskusija par karadarb ībā nopost ītās Be ļģ ijas pils ētas Ipras v ēsturisk ā centra atjaunošanu. T ās rezult ātā no trim iesp ējamiem risin ājuma variantiem: 1) atst āt sagrauto apb ūvi k ā piemi ņas z īmi; 2) nov ākt drupas un uzcelt pils ētu piln īgi no jauna; 3) atjaunot

277 Athens Charter 1931, Conclusion IV. 278 Turpat, Conclusion I. 279 Turpat, Conclusion VI.

56 vēsturisko centru t ādā izskat ā, k āds tam bija pirms kara – tika izv ēlēts trešais variants, ko pamatoja ar nepieciešam ību saglab āt š īs sen ās viduslaiku dz īvesvietas simbolisko noz īmi. 280 L īdz ar to starpkaru period ā arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas praks ē bija vērojama da ļē ja atgriešan ās pie stilistisk ās restaur ācijas koncepcijas, vienlaikus teor ētiski k ā restaur ācijas m ērķi deklar ējot pieminek ļa autentiskuma saglab āšanu. Liel ākoties par arhitekt ūras pieminek ļa atjaunošanas mot īvu kalpoja v ēlēšan ās uzlabot celtnes est ētisko kvalit āti, ar to saprotot t ās m āksliniecisk ās v ērt ības saglab āšanu, tādējādi apvienojot restaur ējam ā objekta zin ātnisko izp ēti ar restauratora subjekt īvajiem priekšstatiem. 281 Laika posm ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz Otrajam pasaules karam Eirop ā tika izveidoti modernie arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas pamati, kas ietv ēra nozares likumdošanu, pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju izveidošanu, k ā ar ī potenci ālo arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanu un klasifik āciju. Pieminek ļu aizsardz ības darba paplašin āšan ās bija saist īta ar aktu ālajiem soci ālpolitiskajiem un kult ūras dz īves procesiem, kas aktiviz ēja interesi par v ēsturi vis ās Eiropas valst īs, nacion ālisma ideolo ģijas ietekm ē pieš ķirot tai politisku nokr āsu. Arhitekt ūras pieminek ļi sabiedr ības apzi ņā k ļuva par nacion ālajiem simboliem, kuru saglab āšanai ir b ūtiska noz īme uz v ēsturiskaj ām trad īcij ām balst ītās soci ālo attiec ību sist ēmas darb ībā. Līdz ar to m ākslas v ēsturnieku un arhitektu aprind ās aizs ākās diskusijas par arhitekt ūras pieminek ļa j ēdzienu un t ā v ērt ības noteikšanas krit ērijiem. Šo diskusiju rezult ātā l īdz ās jau iepriekš ējos v ēstures periodos akcent ētajai pieminek ļu memori ālajai un m ākslinieciskajai v ērt ībai tika izvirz īta ar ī to soci ālās un v ēsturisk ās vērt ības noz īme. Pieminek ļa soci ālā v ērt ība p ārsniedza memori ālās v ērt ības ietvarus, jo t ā saist ījās ne tikai ar atseviš ķu personu vai v ēsturisko notikumu lomu pag ātn ē, bet ar konkr ētā pieminek ļa vietu visp ārējā v ēstures koncepcij ā, kas tika veidota saska ņā ar tagadnes vajadz ībām un galvenok ārt bija saist īta ar valsts k ā n ācijas pašapliecin āšan ās un t ās v ēsturisk ās noz īmes le ģitim āciju. Savuk ārt arhitekt ūras pieminek ļa v ēsturisk ā vērt ība tika atvasin āta no celtnes „individu ālās v ēstures” īpatn ībām, t.i., no t ās strukt ūras un formas unikalit ātes.

280 Jokilehto 1999, 282-283. 281 Hubel 2001, 23-24.

57 Tādējādi arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības teorijas jom ā notika p āreja no 19. gadsimt ā popul ārās stilistisk ās restaur ācijas koncepcijas uz t āda veida pieeju, kas akcent ēja celtnes vai apb ūves kompleksa k ā v ēstures avota noz īmi, izvirzot k ā galveno restaur ācijas uzdevumu nevis objekta m āksliniecisk ā t ēla atjaunošanu atbilstoši noteikta arhitekt ūras stila kanoniem, bet gan arhitekt ūras pieminek ļa autentiskuma saglab āšanu. Šie principi apm ēram no 1900. l īdz 1914. gadam tika fiks ēti vienlaic īgi vair āku Eiropas valstu (It ālijas, V ācijas, Lielbrit ānijas un Austroung ārijas) autoru – juristu, arhitektu, m ākslas v ēsturnieku – darbos, ka bija velt īti arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības probl ēmām, un 1931. gad ā l īdz ar t.s. At ēnu Hartas pie ņemšanu tie ieguva apstiprin ājumu ar ī starptautiskaj ā m ērog ā. Arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības praks ē savuk ārt bija v ērojams main īgs līdzsvars starp agr āk aprob ētajiem pieminek ļu atjaunošanas principiem, kas vair āk vai maz āk imit ēja noteikta laika posma b ūvm ākslas stilistisk ās īpatn ības, un 19.-20. gadsimta mij ā izstr ādāto zin ātnisk ās restaur ācijas metodi, kas akcept ēja tikai vēsturisko celt ņu nostiprin āšanu un konserv āciju. Zin ātnisk ās restaur ācijas principi piln ībā tika ieviesti vien īgi sabrukušo arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšan ā, kam ēr attiec ībā uz praktiski izmantojamo celt ņu atjaunošanu starpkaru period ā notika da ļē ja atgriešan ās pie stilistiski-māksliniecisk ās restaur ācijas metodes.

58 2. NODA ĻA. ARHITEKT ŪRAS MANTOJUMA SAGLAB ĀŠANA LATVIJAS TERITORIJ Ā, 19.GS. OTR Ā PUSE – 1914. GADS

2.1. Pieminek ļu aizsardz ības institucion ālie un tiesiskie aspekti. Devi ņpadsmitaj ā gadsimt ā un divdesmit ā gadsimta s ākum ā, kad m ūsdienu Latvijas teritorij ā izveidoj ās pirm ās instit ūcijas, kas veica sistem ātiskus pas ākumus kult ūras mantojuma apzin āšanas un aizsardz ības jom ā, viet ējo arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumi atrad ās galvenok ārt v ācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju un indiv īdu – v ēsturnieku, m ākslas v ēsturnieku un arhitektu – rok ās. 282 Vienlaikus ar novadp ētniec ības biedr ību veidošanos aizs ākās v ēsturisk ās arhitekt ūras mantojuma apzin āšana un izp ēte. 283 Lai raksturotu šo pas ākumu b ūtību, vispirms ir nepieciešams īsum ā apl ūkot toreiz ējo Krievijas imp ērijas Baltijas guber ņu jeb Baltijas provin ču284 v ēsturisko situ āciju. Uzman ības centr ā šaj ā gad ījum ā ir gan apskat āmā laika posma soci ālpolitiskais fons, gan ar to saist ītais v ācbaltiešu v ēsturisk ās apzi ņas saturs, kas vienl īdz sp ēcīgi ietekm ēja viet ējā kult ūras mantojuma aizsardz ības politiku. Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guber ņas soci ālpolitisk ās att īst ības īpatn ības, kuras nodrošin āja kopš 18. gadsimta s ākuma past āvoš ā t.s. Baltijas autonomija, dod iesp ēju defin ēt Baltiju k ā specifisku imp ērijas re ģionu. 285 L īdz 1876. gadam, kad tika likvid ēts Baltijas ģener ālgubernatora postenis, š īs teritorijas ar ī nomin āli tika uztvertas kā viena administrat īvā vien ība. 286 Turpretim trijos Vitebskas guber ņas apri ņķ os (Daugavpils, R ēzeknes un Ludzas) neizveidoj ās t āds v ēstures izp ētes biedr ības, kas var ētu uz ņemties r ūpes par pieminek ļu aizsardz ību. 287 B ūdama k ādreiz ējās Livonijas konfeder ācijas da ļa, š ī teritorija ie ņē ma noteiktu vietu v ācbaltiešu kopienas apzi ņā , par ko liecin āja ar ī v ēl 19. gadsimta otraj ā pus ē nereti sastopamais apz īmējums „Po ļu Vidzeme” (Polnisch-Livland) .288

282 Apinis 1992, 15-21; Redlich 1981. 283 Vasi ļjevs 1987, 31. 284 L īdz ās ofici ālajiem Baltijas guber ņu nosaukumiem Krievijas imp ērijas administr ācija akcept ēja apz īmējuma „Baltijas provinces” (Ostseeprovinzen ) lietošanu ikdien ā (skat.: 20. gadsimta Latvijas vēsture I, 60). Tas atkl āj pretrunu starp v ācbaltiešu politi ķu uzskatiem par Baltijas autonomijas vēsturiskaj ām ties ībām un imp ērijas centr ālās varas p ārst āvju nost āju šaj ā jaut ājum ā. 285 Pistohlkors 1995; Ungern-Sternberg 2002. 286 Latvija 19. gadsimt ā, 524. 287 Skat.: Brežgo 1931. Š ī iemesla d ēļ pieejam ās inform ācijas apjoms par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību Latgal ē šaj ā laik ā ir ļoti ierobežots. 288 Nosaukums Livland 19. gadsimt ā tika izmantots ne tikai Vidzemes guber ņas, bet ar ī visas bijuš ās Livonijas v ēsturisk ās telpas apz īmēšanai, skat.: Rauch 1986, 205.

59 Min ētās v ēsturisk ās situ ācijas īpatn ības Baltij ā bija saist ītas ar v ācbaltiešu etnisk ās grupas īpašo statusu šaj ā re ģion ā un konfliktu, kas past āvēja starp v ācbaltiešu politisk ās elites centieniem saglab āt status quo , un Krievijas imp ērijas administr ācijas politiku, kuras m ērķis, īpaši s ākot ar 19. gadsimta asto ņdesmitajiem gadiem, bija ierobežot viet ējo autonomiju un nostiprin āt centr ālo varu. Konflikta b ūtība izpaud ās div ās pret ējās politiskaj ās strat ēģ ij ās: v ācbaltiešu politi ķi skaidri apzin ājās, ka vi ņu noteicošais st āvoklis Baltij ā ir atkar īgs no teritori ālās autonomijas un k ārtas privil ēģ iju sniegtaj ām garantij ām, savuk ārt Krievijas vald ības realiz ētā centraliz ācijas politika bija m ēģ in ājums veikt pa ātrin ātu, ta ču vienlaikus iesp ējami kontrol ētu sabiedr ības moderniz āciju. 289 Turkl āt tieši šaj ā laik ā Baltijas politiskaj ā dz īvē iesaist ījās jauns faktors: latviešu nacion ālā kust ība, kas ar ī izvirz īja noteiktas pretenzijas uz viet ēja m ēroga politisko un kult ūras autonomiju. 290 Līdz pat 19. gadsimta vidum apzi ņa par pieder ību kop īgam Baltijas re ģionam vācbaltiešu sabiedr ībā bija v āji izteikta. Noteicoš ā loma bija viet ējo v ācu taut ības iedz īvot āju identifik ācijai ar attiec īgo provinci, ko formul ēja ikdien ā lietotais pašnosaukums „kurzemnieki” vai „vidzemnieki”. 291 Kult ūras dz īves politiz ācija 19. gadsimta otraj ā pus ē v ācbaltiešu sabiedr ībā kopum ā veicin āja izteikti etnocentriskas vēsturisk ās apzi ņas izveidošanos. Baltijas v ēsture, un taj ā skait ā ar ī kult ūras pieminek ļi k ā kop īgās pag ātnes liec ības, tika uztverta k ā v ācbaltiešu kopienas eksistences pamatojums, un t ās p ētniec ības uzdevums bija stiprin āt v ācbaltiešu nacion ālo pašapzi ņu. 292 Moderniz ācijas procesa izrais īto straujo un apjom īgo soci ālo p ārmai ņu rezult ātā 19. gadsimta Eirop ā arvien vair āk pieauga ne tikai akad ēmisko aprindu, bet ar ī citu sabiedr ības vidussl āņ a p ārst āvju interese par v ēsturi. 293 Aktu ālie politiskie notikumi Baltij ā devi ņpadsmit ā gadsimta otraj ā pus ē sekm ēja v ācbaltiešu k ā sabiedriski akt īvākās viet ējo iedz īvot āju da ļas re ģion ālās kop ības apzi ņas veidošanos, kas nosl ēdz ās ar jauna Baltijas provin ču j ēdziena konstru ēšanu 19. gadsimta sešdesmito gadu beig ās. Tam bija galvenok ārt soci ālpsiholo ģiska noz īme, tiesa, ar viegli paman āmu politisko zemtekstu: šis j ēdziens kalpoja Baltijas re ģiona noš ķiršanai no

289 Kappeler 2001, 233-267. 290 Wohlfart 2006; Plakans 1996-1997. 291 Hirschhausen 2006, 343. 292 Garleff 1978; Rauch 1986, XII. 293 Davies 1997, 775.

60 kaimi ņu guber ņā m, uzsverot un izce ļot to, kas šeit ir cit āds un atš ķir īgs no p ārējās Krievijas. 294 Š ādos apst ākļos svar īgu noz īmi ieguva daž ādas zin ātnisk ās un novadp ētniecisk ās biedr ības, kuru veidošan ās process Baltij ā s ākās jau 18. gadsimta beig ās un 19. gadsimta s ākum ā.295 Biedr ību veidošanas trad īcija v ācbaltiešu vid ē tika att īst īta un pilnveidota ar ī 19. gadsimta otraj ā pus ē, kad l īdzdal ību vien ā vai pat vair ākās biedr ībās sabiedrisk ā doma uzskat īja par katra pilnv ērt īga sabiedr ības locek ļa pien ākumu. 296 P ēc dažu autoru apr ēķ iniem, pavisam laik ā no 1802. l īdz 1911. gadam Kurzem ē, Vidzem ē un Igaunij ā tika izveidotas tr īspadsmit vācbaltiešu zin ātnisk ās un novadp ētniecisk ās biedr ības. 297 Biedr ību dibin āšanas uzplaukums Baltij ā 19. gadsimt ā s ākotn ēji saist ījās ar Apgaism ības ideju p ārņemšanu no v ācu zem ēm, ar kur ām daudzus viet ējos sabiedriskos darbiniekus saist īja personiski kontakti. 298 Augsts pašorganiz ācijas līmenis bija rakstur īgs visai t ālaika Eiropas sabiedriskajai dz īvei, un to sekm ēja gan nepieciešam ība atrisin āt soci ālas dabas jaut ājumus, gan liber ālisma un nacion ālisma ideolo ģijas pieaugoš ā popularit āte. 299 Krievijas imp ērijas specifika savuk ārt bija t ā, ka šeit sabiedrisko organiz āciju darb ībai izgl ītības, zin ātnes un kult ūras jom ā politisku noz īmi pieš ķī ra valsts aizbildniecisk ā attieksme, kas ietv ēra zin āmu neuztic ību pret pilso ņu soci ālaj ām aktivit ātēm, saskatot taj ās potenci ālus draudus centraliz ētās monarhijas iek ārtai. 300 Saska ņā ar past āvošo likumdošanu, jebkuras sabiedrisk ās organiz ācijas nodibin āšanai Krievij ā bija nepieciešama imperatora at ļauja, ko s ākotn ēji izsniedza Ministru komiteja, bet v ēlāk š ādas ties ības tika dotas attiec īgās nozares ministrijai. T ā k ā lēmumu par to, vai biedr ības dibin āšanas pieteikums tiks virz īts izskat īšanai n ākamaj ā instanc ē, vispirms pie ņē ma viet ējais gubernators 301 Baltijas gad ījum ā tas iev ērojami atviegloja šo proced ūru, jo guber ņu administr āciju šeit p ārsvar ā veidoja v ācbaltiešu muižniec ības p ārst āvji vai ar ī tiem pietuvin ātas personas, t ādēļ faktiski neviens iesniegtais pieteikums netika noraid īts. 302

294 Hirschhausen 2006, 349. 295 Apinis 1992, 18. 296 Lukss 2004, 103-104. 297 Schlau 1968, 6-7. 298 Hirschhausen 2006, 211. 299 Dülmen 2003, 273. 300 Hackmann 2002. 301 20. gadsimta Latvijas v ēsture I, 190. 302 Hirschhausen 2006, 212.

61 Sakar ā ar iepriekš min ētajiem „valsts droš ības apsv ērumiem”, l īdz pat 1905. gadam, kad tika public ēts cara Nikolaja II apstiprin ātais 17. oktobra manifests, Krievijas imp ērij ā bija aizliegts dibin āt biedr ības, kuru darb ības apjoms p ārsniegtu viena re ģiona ietvarus. 303 Šis nosac ījums ac īmredzot bija viens no iemesliem, k ādēļ vācbaltiešu novadp ētnieki 19. gadsimt ā nem ēģ in āja izv ērst savu darb ību ārpus Baltijas guber ņu robež ām, t.i., p ārnesot to ar ī uz Vitebskas guber ņas rietumu da ļu. Vācbaltiešu interesi par arhitekt ūras pieminek ļiem šaj ā teritorij ā apliecin āja m ākslas vēsturnieka un arhitekta Vilhelma Neima ņa p ētījumi par Livonijas orde ņa pil īm un Daugavpils jezuītu bazn īcu, 304 ta ču j āņ em v ērā, ka tie tika izdar īti laik ā, kad V. Neimanis uzs āka savu profesion ālo darb ību k ā Daugavpils pils ētas arhitekts, 305 un vi ņš t ā ar ī palika vien īgais „baltietis”, kurš piev ērsa uzman ību š ī novada arhitekt ūras vēsturei. 306 Pirm ā zin ātniska rakstura biedr ība Baltij ā, kuras plašaj ā darb ības programm ā līdz ās citiem uzdevumiem ietilpa ar ī novada v ēstures p ētīšana, bija Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ība kas tika nodibin āta Jelgav ā 1815. gad ā.307 Biedr ības daudzveid īgaj ās aktivit ātēs, kas, atbilstoši t ās stat ūtiem, ietv ēra ar ī kult ūrv ēsturisko un dabaszin ātnisko materi ālu v ākšanu, 308 v ēsturisko celt ņu saglab āšanai s ākotn ēji bija stipri pak ārtota loma. 1839. gad ā biedr ība izdeva t ās direktora Johanna Fr īdriha fon Rekes (Johann Friedrich von Recke, 1764-1846) sagatavoto Jelgavas pils celtniec ības vēstures aprakstu, kas tiek uzskat īts par pirmo š āda veida publik āciju Latvij ā.309 Turkl āt j āatz īmē, ka viens no pirmajiem profesion ālajiem Baltijas arhitekt ūras vēstures p ētniekiem bija Dr ēzden ē dzimušais m ākslinieks J ūliuss D ērings (Julius Döring, 1818-1898) , kurš no 1865. l īdz 1883. gadam pild īja ar ī Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ības sekret āra pien ākumus. 310 Visplaš āko un akt īvāko darb ību arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas, izp ētes un saglab āšanas jom ā apskat āmaj ā laika posm ā izv ērsa 1834. gad ā R īgā dibin ātā Krievijas Baltijas provin ču / R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība

303 Wohlfart 2006, 39. 304 Skat.: Kaminska 2001, 70-71. 305 Grosmane 1991, 8. 306 Sp ārītis 2003, 187-188: „Baltv ācu v ēsturniekiem pirms 1940. gada Latgale ar savu neparasto v ēsturi neš ķita gana interesanta, jo, 16. gadsimt ā, non ākot Polijas politiskaj ā un kato ļu bazn īcas ideolo ģiskaj ā atkar ībā, šis re ģions it k ā „izkrita” no v ācu politisk ās ietekmes sf ēras un ar ī zin ātnisk ās iev ērības koordin ātām.” 307 Rauch 1986, 121. 308 Skat.: Schlau 1968. 309 Vasi ļjevs 1987, 32. 310 Ose 2001, 159-176; Vasi ļjevs 1987, 33.

62 (Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands / zu Riga) .311 T ā bija pirm ā un l īdz 20. gadsimta s ākumam ar ī vien īgā sabiedrisk ā organiz ācija, kas par savu uzdevumu uzskat īja Baltijas guber ņu v ēstures p ētīšanu un populariz ēšanu, izveidojot savu bibliot ēku un muzeju. 312 1834. gada 1. septembr ī apstiprin ātie R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības stat ūti noteica š ādus organiz ācijas m ērķus: 1) veicin āt Baltijas provin ču v ēstures un senatnes p ētīšanu un pieminek ļu aizsardz ību; 2) kalpot zin ātnei ar v ēstures avotu un p ētījumu izdošanu; 3) vākt senatnes priekšmetus un padar īt savas kolekcijas pieejamas sabiedr ībai, lai att īst ītu t ās interesi un zin āšanas par savu pag ātni. 313 Tādējādi, l īdz īgi k ā to jau 18. gadsimt ā un 19. gadsimta s ākum ā dar īja lok ālās vēstures izp ētes biedr ības citur Eirop ā, ar ī R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība savu uzdevumu vispirms saskat īja sabiedr ības izgl ītošan ā.314 Savuk ārt devi ņpadsmit ā gadsimta otraj ā pus ē R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības profesion ālā darb ība ļā va tai atseviš ķos v ēstures p ētniec ības aspektos sasniegt pat akad ēmiskus standartus. 315 V ācbaltiešu historiogr āfij ā R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības dibin āšana diezgan vienpr ātīgi ir skaidrota ar viet ējās v ācu sabiedr ības reakciju uz Krievijas imp ērijas administr ācijas 1832.-1833. gad ā veiktajiem m ēģ in ājumiem ieviest Baltijas izgl ītības sist ēmā un Bazn īcas likumdošanas jom ā izgl ītības ministra gr āfa Sergeja Uvarova (Сергей Семенович Уваров , 1786-1855) defin ēto ideolo ģisko kult ūrpolitikas principu: „patvald ība, pareiztic ība, tautiskums”. 316 Š āda interpret ācija rada it k ā likumsakar īgu saikni starp R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības izveides motiv āciju un v ēlāk sekojošo akt īvāko t ās darb ības posmu 19. un 20. gadsimta mij ā, kas sakrita ar sistem ātiskas valsts centraliz ācijas un izgl ītības sist ēmas rusifik ācijas politikas īstenošanas s ākumu p ēc 1883. gada. Tom ēr v ēsturisk ā situ ācija abos min ētajos periodos nebija vien āda. K ā atz īmējusi vācbaltiešu v ēsturniece Kl āra R ēdliha, 317 R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības dibin āšanas laik ā v ācbaltiešu hegemonija Baltijas saimnieciskaj ā, politiskaj ā

311 Biedr ības nosaukums t ās past āvēšanas laik ā l īdz 1939. gadam vair ākk ārt main ījās, skat.: Versters 2001, 37. Turpm āk lietots latviešu valod ā biež āk sastopamais nosaukums: R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ība. 312 Hollander 1934, 474. 313 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 2.l. – 51.lp. 314 P ārpuce 2003, 100-101. 315 Garleff 1978, 345. 316 Hollander 1924, 4; Rauch 1986, 124. 317 Redlich 1960, 163; skat. ar ī: Pistohlkors 1995, 85-87.

63 un kult ūras dz īvē nek ādā zi ņā nebija apdraud ēta, un š ī iemesla d ēļ ne biedr ības nosaukum ā, ne ar ī t ās stat ūtos nebija uzsv ērts š īs organiz ācijas v āciskais raksturs. Gluži otr ādi – 1835. gada decembr ī R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība sav ā aicin ājum ā veicin āt Baltijas senatnes p ētīšanu griez ās „pie visiem izgl ītotajiem m ūsu provin ču iedz īvot ājiem, kas sevi nepieskaita pie biedr ības biedriem”. 318 Ap 19. gadsimta vidu gan t ā laika pres ē, gan atseviš ķā s publik ācij ās regul āri par ādījās inform ācija par Baltijas arhitekt ūras pieminek ļiem, ta ču š īm fragment āraj ām zi ņā m bija v ēl galvenok ārt pak ārtota, novadp ētnieciskos aprakstus papildinoša ilustrat īvā materi āla loma. 319 Jau kopš 18. gadsimta nogales, att īstoties romantisma filozofisk ās un m āksliniecisk ās sist ēmas rad ītajai interesei par viet ējo senatni, vācbaltiešu izgl ītotaj ās aprind ās popul āra k ļuva kult ūrv ēsturisk ās ainavas, taj ā skait ā ar ī viduslaiku pilsdrupu un provinces pils ētu att ēlošana. 320 Uz šo laika posmu, k ā zin āms, attiecas R īgas Ķeizarisk ā liceja konrektora Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze, 1742-1823) sav āktaj ā v ēstures avotu kolekcij ā iek ļautie Vidzemes un Igaunijas muižu un pils ētu pl āni, atseviš ķu celt ņu z īmējumi un apraksti. 321 J. K. Broces kolekcijas noz īme Baltijas kult ūrv ēsturisko pieminek ļu aizsardz ības darb ā tika apzin āta tieši 19. gadsimta otraj ā pus ē.322 Paz īstam ākais t ālaika kult ūrv ēsturisko att ēlu izdevums ir t ēlnieka un grafi ķa Vilhelma Zigfr īda Stavenh āgena (Wilhelm Siegfried Stavenhagen, 1814-1881) sast ādītais Baltijas skatu albums, 323 ta ču ar ī vair āki citi t ā laika v ācbaltiešu mākslinieki – Karls Minkeld ē (Karl Jacob Reibhold Minkelde, 1790- 1858) , Augusts H āgens (August Mathias Hagen, 1794-1878) , Karls fon Zengbušs (Karl von Sengbusch, 1799-?) un Augusts Pecolds (August Georg Wilhelm Petzold, 1759-1859) – rad īja tematiskas z īmējumu un gleznojumu s ērijas, kas att ēloja Baltijas vēsturisk ās celtnes un to apk ārtnes ainavu. 324 Devi ņpadsmit ā gadsimta vid ū š ī tendence savij ās ar nacion ālā romantisma tematiku m āksl ā, kas veicin āja m ākslinieku piev ēršanos tieši savas zemes „nacion ālās ainavas” att ēlojumam. 325 Latvijas arhitekt ūras v ēsturnieks Jurijs Vasi ļjevs šo aptuveni simts gadus ilgo laika posmu (no 18. gadsimta asto ņdesmitajiem l īdz 19. gadsimta asto ņdesmitajiem

318 Redlich 1960, 163. 319 Grosmane 2001, 10. 320 Skat.: B ēms 1984, 92-104. 321 Zeids 1992. 322 Feuereisen 1909, 246; Neumann 1914, 286-287. 323 Stavenhagen 1864. 324 Meinarte 2001. 325 Larsons 2002, 256.

64 gadiem) nosaucis par izzi ņas materi āla uzkr āšanas periodu, kad „arhitekt ūras t ēmas tika iztirz ātas k ā atseviš ķas, izol ētas par ādības kult ūrv ēsturiskaj ā proces ā.” 326 Jauno un jaun āko laiku Eiropas kult ūrv ēsturisk ā mantojuma aizsardz ības kust ības v ēstur ē šim l īmenim atbilst t ā d ēvētais „antikv ārais periods”, un tieši 19. gadsimts ir laiks, kad, pateicoties novadp ētniecisko un zin ātnisko organiz āciju akt īvajai darb ībai, rūpes par senatnes pieminek ļu saglab āšanu no atseviš ķu vēstures entuziastu un kolekcion āru va ļasprieka k ļuva par nacion āla l īme ņa darb ības programmu. 327 Situ ācija Baltij ā main ījās, s ākot ar 19. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad līdz ās arhitekt ūras pieminek ļu v ēsturiskajai noz īmei tiek piev ērsta uzmanība ar ī to mākslinieciskajai v ērt ībai.328 L īdz ar to devi ņpadsmit ā gadsimta otraj ā pus ē atseviš ķu celt ņu un pat pils ētb ūvniecisko kompleksu att īst ības v ēsture k ļuva par īpašu novadp ētniecisko un ar ī profesion ālo p ētījumu nozari. 329 T ā, piem ēram, 1877. gada nogal ē, p ārskatot R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības viena gada laik ā paveikto, t ās prezidents, R īgas pils ētas bibliotek ārs Georgs Berkholcs (Georg Berkholz, 1817-1886) secin āja, ka ikdienas dz īves ritma pa ātrin ājums ne tikai izn īcina atseviš ķus senatnes pieminek ļus, bet ar ī atst āj arvien maz āk laika „rimtajam kolekcion ēšanas, aprakstu sast ādīšanas un public ēšanas darbam”, kas ta ču ir biedr ības uzdevums. No otras puses, vi ņš atz īmēja, tieši tagad ir pats īst ākais br īdis, lai nopietni piev ērstos dzimtenes v ēstures izp ētei un pa ņemtu no pag ātnes to, kas ir vajadz īgs tagadnei un b ūs vajadz īgs ar ī n ākotnei. 330 1880. gad ā pres ē tika izvirz īta ideja par Baltijas provin ču kult ūrv ēsturisk ās izst ādes sar īkošanu.331 Izst ādes organiz ācijas komiteju R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ība kop ā ar pils ētas municipalit ātes p ārst āvjiem izveidoja 1882. gada 8. septembr ī,332 un izst ādes m ērķis tika defin ēts š ādi: „atdz īvin āt plaš ākā sabiedr ībā mūsu pils ētas v ēstures izj ūtu un veicin āt R īgas senatnes dz īves liec ību saglab āšanu un aizsardz ību.” 333 Izst ādi atkl āja Liel ās Ģildes telp ās 1883. gada j ūnij ā un l īdz t ā paša gada augusta beig ām to apmekl ēja 10840 personas. 334 Izst ādē bija septi ņpadsmit

326 Vasi ļjevs 1987, 30. 327 Лоуэнталь 2004, 14. 328 Neumann 1914, 288-289. 329 Vasi ļjevs 1987, 33. 330 Sitzungsberichte Riga 1877, 41. 331 Sitzungsberichte Riga 1882, 14. 332 Turpat, 21. 333 Sitzungsberichte Riga 1883, 79. 334 Redlich 1960, 166.

65 tematisk ās sada ļas, kas ietv ēra plašu kult ūrv ēsturisko priekšmetu kl āstu, ieskaitot ar ī 114 R īgas v ēsturisko celt ņu un nocietin ājumu skatus un pl ānus.335 Laikabiedru publik ācij ās R īgas kult ūrv ēsturisk ā izst āde tika atz īta par iev ērojamu notikumu, 336 kas, t āpat k ā 1888. gad ā sekojoš ā t āda paša veida izst āde Jelgav ā, rad īja priekšnoteikumus pieminek ļu aizsardz ības darba aktiviz ēšanai Baltij ā 19. gadsimta pēdējā ceturksn ī.337 Savuk ārt historiogr āfij ā ar ī šaj ā gad ījum ā ir nor ādīts uz min ēto kult ūrv ēsturisko izst āžu saist ību ar 1876.-1878. gad ā Krievijas vald ības izdar ītaj ām administrat īvaj ām reform ām: Baltijas ģener ālgubernatora amata likvid āciju un Krievijas 1870. gada Pils ētu nolikuma pak āpenisku ieviešanu Baltij ā, kas noz īmēja vācisk ās pils ētas p ārvaldes reorganiz āciju. 338 Protams, min ētā izst āde, kuras izveidošan ā bez R īgas pils ētas pašvald ības piedal ījās v ēl apm ēram sešdesmit daž ādas v ācbaltiešu instit ūcijas un organiz ācijas, un kas turkl āt tika finans ēta gandr īz vien īgi no priv ātpersonu un biedr ību ziedojumiem, 339 zin āmā m ērā var ēja tikt uzskat īta par politisku demonstr āciju. Izst ādes koncepciju uzskat āmi atspogu ļoja 1882. gad ā public ētais izcil ā v ācbaltiešu vēsturnieka Herma ņa fon Bruininga apcer ējums par m ākslas un amatniec ības att īst ību senaj ā Livonij ā.340 Tas bija pirmais profesion āla v ēsturnieka sarakst ītais darbs par Baltijas re ģiona kult ūras v ēsturi, 341 un tas k ļuva ar ī par viet ējās arhitekt ūras un mākslas profesion ālās izp ētes konceptu ālo pamatu. Hermanis fon Bruinings šaj ā rakst ā īpaši uzsv ēra Baltijas m āksliniecisk ās kult ūras v ēsturisko saist ību ar v ācu zem ēm, t ādējādi formul ējot t.s. „kult ūrtr ēgerisma” galveno t ēzi par Baltijas m ākslu k ā vācu m ākslas koloni ālo atzaru.342 Tom ēr form āli R īgas kult ūrv ēsturisk ā izst āde bija ne tikai v ācu taut ības iedz īvot āju organiz ēts pas ākums, jo taj ā piedal ījās ar ī R īgas Latviešu biedr ība. 343 1883. gada R īgas kult ūrv ēsturisk ās izst ādes nopelns bija ar ī tas, ka t ā piev ērsa plaš ākas sabiedr ības uzman ību kult ūras pieminek ļu v ēsturiskajai noz īmei un to

335 Rigasche Ausstellung 1883, 64-71. 336 Bienemann 1883, 598. 337 Neumann 1914, 289. 338 Redlich 1960, 165; Romanga 2001, 96-97. Min ētās reformas, starp citu, bija viens no faktoriem, kas 1879. gad ā sekm ēja R īgas Arhitektu biedr ības izveidošanos, skat.: Bock & Seuberlich 1914, 5. 339 Rigasche Ausstellung 1883, 239-244. 340 Bruiningk 1882. 341 Garleff 1978, 348. 342 Vasi ļjevs 1987, 34. 343 Rigasche Ausstellung 1883, 242.

66 st āvoklim tagadn ē, taj ā skait ā ar ī R īgas Doma arhitektoniskajam ansamblim. 344 Šis apst āklis, līdz ar 1884. gad ā T ērbatas Universit ātes arhitekt ūras docenta Reinholda Gulekes (Reinhold Ludvig Ernst Guleke, 1834-1927) public ēto rakstu 345 par R īgas arhib īskapa katedr āles b ūvv ēsturi, pamudin āja tr īsdesmit sešus R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības biedrus jau t ā paša gada novembr ī iesniegt biedr ības direkcijai priekšlikumu par īpašas sekcijas izveidošanu ar m ērķi dar īt visu iesp ējamo Rīgas Doma bazn īcas saglab āšanai un atjaunošanai. 346 T ā izveidoj ās R īgas Doma būves apvien ība (Rigasche Dombauverein) , kas turpm ākos divdesmit piecus gadus vad īja R īgas Doma ansamb ļa atjaunošanas un rekonstrukcijas darbu norisi. Laika posm ā no 1886. l īdz 1911. gadam R īgas Doma b ūves apvien ība public ēja atskaites par savu darbu, ietverot taj ās ne tikai apvien ības s ēžu protokolus, bet ar ī inform āciju par Doma kompleksa atjaunošanas gait ā izdar ītajiem celtnes b ūvv ēstures p ētījumiem, pieminek ļa arhitektonisk ās izp ētes rezult ātiem un atseviš ķi kompleksa da ļu restaur ācijas darbu gaitu. 347 R īgas Doma b ūves apvien ībā darbojās iev ērojam ākie R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ības biedri, kas 19. gadsimta beig ās un 20. gadsimta s ākum ā nodarboj ās ar arhitekt ūras pieminek ļu izp ētes un aizsardz ības jaut ājumiem gan teorij ā, gan praks ē. L īdz ās Vilhelmam Neimanim un Hermanim fon Bruiningam šeit j āpiemin ar ī vēsturnieks amatieris, Baltijas viduslaiku pi ļu p ētnieks Karls fon L ēviss of Men ārs un vair āki iev ērojami t ā laika v ācbaltiešu arhitekti: Augusts Reinbergs (August Reinberg, 1860-1908) , Vilhelms Bokslafs un Vilhelms fon Štriks (Wilhelm von Stryk, 1864- 1928) . L īdz ar to R īgas Doma b ūves apvien ībai bija b ūtiska noz īme ne tikai konkr ētā viduslaiku arhitekt ūras kompleksa restaur ācij ā, bet ar ī arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības kust ības veicin āšan ā plaš ākā, Baltijas guber ņu m ērog ā.348 R īgas Doma restaur ācijas laik ā R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība uztur ēja past āvīgus kontaktus ar b ūvmeistaru Konr ādu Šteinbrehtu (Conrad Steinbrecht, 1849-1923) , Vācu orde ņa lielmestra rezidences – Marienburgas (tagad: Malborkas) pils Pr ūsij ā – atjaunošanas darbu vad ītāju, konsult ējot vi ņu par R īgas Doma izp ētes gait ā

344 Neumann 1912, 167. 345 Guleke 1884. 346 Sitzungsberichte Riga 1884, 63-64. 347 Rechenschaftsberichte der Dombauabtheilung 1885-1910. Historiogr āfij ā R īgas Doma b ūves apvien ības izveidošanu saista ar ī ar nepieciešam ību rekonstru ēt Doma bazn īcas ērģeles, skat.: Grosmane 1999, 40. 348 Nottbeck 1896, 54.

67 noskaidrotajiem viduslaiku arhitekt ūras jaut ājumiem, k ā ar ī dodot iesp ēju izgatavot Valtera fon Plettenberga skulpt ūras kopiju no R īgas pils port āla t ās novietošanai Marienburg ā.349 Savuk ārt R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība no Konr āda Šteinbrehta 1891. gad ā sa ņē ma Marienburgas pils restaur ācijas darbu foto fiks ācijas materi ālus: 155 lielform āta uz ņē mumus par daž ādu celtnes da ļu st āvokli pirms restaur ācijas darbu uzs ākšanas un to laik ā. Šis d āvin ājums tika attiec īgi nov ērt ēts. Karls fon L ēviss of Men ārs, biedr ības s ēdē sniedzot š īs foto kolekcijas raksturojumu, atz īmēja, ka p ēc šāda parauga b ūtu nepieciešams fiks ēt itin visus Baltijas provinc ēs notiekošos vēsturisko celt ņu atjaunošanas darbus. 350 Arhitekts Vilhelms Bokslafs sav ās atmi ņā s351 ir piemin ējis R īgas Doma b ūves apvien ību k ā t ā laika iev ērojam āko centru, kas pulc ēja daudzus arhitektus un citus pieminek ļu aizsardz ības kust ības interesentus, kam 19.-20. gadsimta mij ā bija b ūtiski nopelni š īs kust ības att īst ībā. R īgas Doma b ūves apvien ība k ļuva par savdab īgu forumu, kur tika izteiktas jaunas idejas un priekšlikumi par aktu ālajiem arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumiem. Tā, piem ēram, jau 1888. gad ā Karls fon L ēviss of Men ārs apvien ības san āksm ē ierosin āja piev ērsties ar ī citu R īgas v ēsturisko bazn īcu saglab āšanas un uztur ēšanas probl ēmām, ta ču vi ņa iniciat īva tika noraid īta, jo apvien ība uzskat īja, ka šim nol ūkam tad b ūtu j āizveido atseviš ķa biedr ība. 352 Neraugoties uz to, K. fon L ēviss of Men ārs savu priekšlikumu R īgas Doma b ūves apvien ībai atk ārtoti iesniedza 1896. gad ā, „šoreiz ar t ālejošu pl ānu par visu R īgas un Vidzemes arhitekt ūras pieminek ļu – pi ļu, bazn īcu un prof āno celt ņu – Aizsardz ības p ārvaldes (Amt-Protektorat) izveidošanu.” 353 Tom ēr ar ī šaj ā gad ījum ā apvien ība atbild ēja, ka t ā nav kompetenta pie ņemt t ādu l ēmumu, un ieteica griezties tieši pie R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības, jo R īgas Doma b ūves apvien ības pien ākums ir pirm ām k ārt ām r ūpēties par Rīgas Domu. 354 Visbeidzot, p ēc R īgas Doma b ūves apvien ības pašlikvid ēšan ās 1909. gad ā, Karls fon L ēviss of Men ārs R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības s ēdē trešo reizi n āca klaj ā ar ierosin ājumu nodibin āt Vidzemes Pieminek ļu aizsardz ības biedr ību (Verein für Denkmalschutz in Livland) . P ēc debat ēm tika pie ņemts l ēmums

349 Redlich 1981, 46. 350 Sitzungsberichte Riga 1891, 82-83. 351 Grosmane 2004, 47. 352 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 5.lp. 353 Turpat. – 6.lp. 354 Rechenschaftsberichte der Dombauabtheilung 1896-1897, 4-5.

68 izveidot komisiju, kas sagatavotu atzinumu par to, vai pašlaik b ūtu v ēlams un iesp ējams izveidot š ādu organiz āciju. 355 Ta ču nek āds atzinums šaj ā jaut ājum ā nesekoja, un tam bija viens iemesls: 1908. gad ā I Baltijas V ēsturnieku san āksm ē R īgā jau bija pie ņemts l ēmums izveidot speci ālu Pieminek ļu aizsardz ības komisiju (Kommission für Denkmalpflege) , kas apvienotu v ēlētus R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ības un R īgas Arhitektu biedr ības (Rigasche Architekten-Verein, 1879/1889) p ārst āvjus. 356 Tom ēr k āda cita Karla fon L ēvisa of Men āra iniciat īva arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju veidošanas jom ā bija veiksm īgāka. 1901. gada febru ārī R īgas Vēstures un senatnes p ētītāju biedr ības s ēdē tika apspriests vi ņa zi ņojums par Vidzemes eva ņģē liski-luterisk ās Bazn īcas dievnamu st āvokli. 357 Zi ņojum ā K. fon Lēviss of Men ārs nor ādīja uz apdraud ējumu, ko š īm v ēsturiskaj ām celtn ēm rada nekontrol ētas p ārb ūves un „atjaunošanas” darbi, un ieteica p ēc vienošan ās ar konsistoriju izveidot ekspertu komisiju, kas izskatītu visus bazn īcu p ārb ūves projektus un izv ērt ētu tos no v ēsturisk ā un arhitektonisk ā viedok ļa. 358 T ā k ā tikai dažas dienas iepriekš jaut ājumu par viduslaiku sakr ālās arhitekt ūras un mākslas v ērt ību saglab āšanu apsprieda ar ī R īgas Arhitektu biedr ībā,359 tad 1901. gada mart ā p ēc abu min ēto biedr ību vienošan ās tika izveidota Vidzemes bazn īcu arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas komisija (Kommission für die Erhaltung kirchlicher Baudenkmäler in Livland) sešu cilv ēku sast āvā. No R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības puses šaj ā komisij ā bez paša Karla fon L ēvisa of Men āra un Vilhelma Neima ņa v ēl darboj ās paz īstamais ties ību v ēsturnieks Astafs fon Tranz ē- Rozeneks (Astaf Alexander Georg von Transehe-Roseneck, 1865-1946) , bet R īgas Arhitektu biedr ību p ārst āvēja V. Bokslafs, V. fon Štriks un A. Reinbergs. 360 Komisija darboj ās l īdz 1909. gadam un, kaut gan t ās ietekme ārpus R īgas bija visai nosac īta, 361 svar īga noz īme bija tam, ka šeit pirmo reizi kop īgam darbam apvienoj ās R īgas Vēstures un senatnes p ētītāju biedr ības un R īgas Arhitektu biedr ības biedri. 1909. gad ā izveidot ā Pieminek ļu aizsardz ības komisija ener ģisk ā Vilhelma Neima ņa vad ībā savuk ārt no jauna uzs āka sagatavošanas darbus sistem ātiskai bazn īcu

355 Sitzungsberichte Riga 1909, 28. 356 Protokolle des I Baltischen Historikertages 1909, IX-X. 357 Sitzungsberichte Riga 1901, 14. 358 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 5.lp. 359 Turpat. – 4.lp. 360 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 11.-12.lp. 361 Ose 2005, 108.

69 arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļu apzin āšanai, k ā ar ī fakultat īva pieminek ļu aizsardz ības kursa ieviešanai T ērbatas Universit ātes Teolo ģijas fakult ātē.362 1911. gad ā V. Neimanis komisijas uzdevum ā sast ādīja nelielu rokasgr āmatu par sakr ālās arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļu apzin āšanas (fiks ācijas) un saglab āšanas metodiku, ko s ākotn ēji paredz ēja izmantot k ā pal īgl īdzekli lauku draudžu m ācītāju izgl ītošanai. 363 Vilhelma Neima ņa Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande bija pirm ā arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības rokasgr āmata vis ā Krievijas imp ērij ā, kur ā bija izmantotas jaun ākās pieminek ļu aizsardz ības nozares speci ālistu, piem ēram, arhitekta Paula Kl ēmena publik ācijas. Rokasgr āmata ietv ēra sam ērā plašu Baltijas sakr ālās arhitekt ūras un m ākslas v ēstures apskatu, kā ar ī nelielu š īs nozares terminu vārdn īcu. 364 Tekstu papildin āja atseviš ķu arhitektonisko deta ļu un invent āra priekšmetu att ēli, k ā ar ī īsi ieteikumi to v ērt ības noteikšanai un to saglab āšanai lab ā tehnisk ā st āvokl ī. Bez tam V. Neimanis broš ūras ievad ā defin ēja arhitekt ūras un mākslas pieminek ļu aizsardz ības pamatprincipus, uzsverot, ka galvenais uzdevums ir sagl ābāt aizsarg ājamo objektu p ēc iesp ējas nep ārveidot ā veid ā, „lai neizjauktu t ā saikni ar apk ārt ējo vidi un saglab ātu piemineklim rakstur īgās īpatn ības.” 365 Noz īmīgs aspekts, kas raksturo Pieminek ļu aizsardz ības komisijas pieeju saviem uzdevumiem, ir fakts, ka min ētaj ā rokasgr āmat ā l īdz ās sakr ālās arhitekt ūras un mākslas pieminek ļiem Vilhelms Neimanis atz īmēja ar ī citas aizsarg ājamo pieminek ļu grupas, kuru saglab āšanai b ūtu j āpiev ērš pastiprin āta uzman ība. T ādējādi pieminek ļu aizsardz ības darba uzdevumos ietilpa: 1)viduslaiku pilsdrupu uztur ēšana un konserv ācija, iesp ēju robež ās nostiprinot un aizsarg ājot to m ūrus no atmosf ēras kait īgās iedarb ības; 2)arheolo ģisko pieminek ļu – „pag ānu pilskalnu” (heidnische Burgberge) apzin āšana un izp ēte tikai profesion ālu arheologu vad ībā; 3) ģeolo ģisko objektu un „dzimtenes augu un dz īvnieku valsts kopum ā” aizsardz ība; 4)lauku tradicion ālo celtniec ības pa ņē mienu un amatniec ības veidu uztur ēšana (die Pflege der überlieferten ländlichen Bauweise und der Volkskunst als Hausgewerbe) , lai nodrošin ātu ar ī l īdz šim nov ārt ā atst āto etnogr āfijas pieminek ļu aizsardz ību. 366

362 Sitzungsberichte Riga 1910, 304-305. 363 Neumann 1911. 364 Neumann 1911, 11-43. 365 Turpat, 7. 366 Turpat, 45-46.

70 L īdz ar to par nepamatotu j āuzskata historiogr āfij ā sastopamais apgalvojums, ka „Neimanis visu uzman ību velt īja monument ālajai arhitekt ūrai un piln īgi ignor ēja tautas celtniec ību, ac īmredzot uzskat īdams to par necilu, uzman ības necien īgu [...].”. 367 Ārpus Augusta B īlenšteina (August Johannes Gottfried Bielenstein, 1826- 1907) public ētajiem p ētījumiem 368 latviešu un igau ņu etnogr āfijas jaut ājumi divdesmit ā gadsimta s ākum ā tika apl ūkoti gan I Baltijas V ēsturnieku san āksm ē,369 gan R īgas Arhitektu biedr ībā, kas 1910.-1912. gad ā izstr ādāja pirmo Baltijas Etnogr āfisk ā br īvdabas muzeja projektu. 370 Tiesa, tas gan v ēl nenoz īmēja, ka vācbaltiešu v ēsturiskaj ā apzi ņā b ūtu notikušas radik ālas izmai ņas: kaut gan vair āki autori izr ādīja izteiktu interesi par Baltijas provin ču etnogr āfiju, viet ējās tautas resp. latvieši un igau ņi joproj ām tika uzskat ītas vair āk par „v ēstures objektiem”, kas pelna zin ātnisku interesi, nek ā par kop īgās pag ātnes l īdzv ērt īgu sast āvda ļu. 371 Vilhelma Neima ņa sast ādītā Baltijas kult ūras pieminek ļu aizsardz ības darba programma piln ībā atk ārtoja 1904. gad ā Dr ēzden ē dibin ātās v ācu „Dzimtenes pētīšanas apvien ības” (Bund Heimatschutz) izvirz ītos m ērķus – veicin āt pieminek ļu aizsardz ību un kopšanu, k ā ar ī lauku un pils ētu celtniec ības vēsturisko celtniec ības trad īciju saglab āšanu, ainavu un pilsdrupu aizsardz ību; r ūpēties par viet ējās floras un faunas, k ā ar ī ģeolo ģisko bag ātību aizsardz ību; nodarboties ar etnogr āfisko priekšmetu un folkloras liec ību v ākšanu un saglab āšanu. 372 Ar ī Bund Hematschutz pirm ā vad ītāja, arhitekta un publicista Paula Šulces-Naumburga (Paul Schultze- Naumburg, 1869-1949) 373 iesaist īšana 1905. gad ā nodedzin ātās Kazdangas muižas klasicisma stila pils atjaunošan ā374 ac īmredzot nebija nejauša. V ācu valod ā run ājošaj ās zem ēs cieš ā sadarb ība starp Dzimtenes izp ētes kust ības un pieminek ļu aizsardz ības akt īvistiem tika uztverta k ā pati par sevi saprotama lieta. 375 Pieminek ļu aizsardz ības un lok ālpatriotisma ideju saist ība bija ne tikai ideolo ģiski motiv ēta, bet tai bija ar ī zin āma funkcion āla noz īme sabiedr ības inform ēšan ā un iesaist īšan ā pieminek ļu aizsardz ības pas ākumos, tom ēr saglab ājot šo centienu noš ķirt ību galvenok ārt v ācbaltiešu etnisk ās kopienas ietvaros. Kopš 19.

367 Vasi ļjevs 1987, 47. 368 Bielenstein 1907-1918. 369 Gahlnbäck 1912. 370 Jansons 1988. 371 Rauch 1986, 225; Strods 1990. 372 Huse 1996, 152. 373 Par P. Šulci-Naumburgu skat.: Speitkamp 1996, 30. 374 Bru ģis 1996, 201-203. 375 Wieland 1905, 5.

71 gadsimta p ēdējā ceturkš ņa sakar ā ar Baltijas provin ču autonomijas tiesisko pamatu pak āpenisku, ta ču konsekventu likvid āciju ar ī v ācbaltiešu sabiedr ībā arvien vair āk tika aktualiz ēta savas v ēstures, valodas un protestantisk ās konfesion ālās pieder ības noz īme. 376 J āatz īmē, ka dzimtenes p ētīšanas kust ība sevi pozicion ēja k ā v ācu nacion ālisma ideolo ģijas nes ēja kult ūras politik ā, lai gan min ētā kust ība form āli nebija saist īta ar V ācijas valsts iest ādēm, nedz ar ī bija t ām administrat īvi pak ļauta. Dzimtenes p ētīšanas kust ības p ārst āvju izpratn ē v ēsture bija nevis vienk ārši zin āšanas par pag ātni, bet gan paraugs tagadnes dz īvei un tautas nacion ālās pašapzi ņas pamats. 377 L īdz īgu pieeju varam konstat ēt ar ī v ācbaltiešu Dzimtenes p ētīšanas kust ības akt īvistu darb ībā, kas seviš ķi plaši att īst ījās p ēc I Baltijas V ēsturnieku san āksmes R īgā 1908. gad ā.378 Kopum ā laik ā no 1874. l īdz 1924. gadam t.s. „dzimtenes p ētīšanas” tematikai un metodolo ģijai Baltij ā tika velt ītas 1216 publik ācijas – broš ūras, refer āti un popul ārzin ātniski raksti, kas apl ūkoja daž ādus dabas un kult ūras mantojuma aizsardz ības aspektus. 379 T ās ietekme nep ārprotami redzama ar ī Vilhelma Neima ņa 1911. gad ā sniegtaj ā formul ējum ā, saska ņā ar kuru, „mākslas un kult ūras pieminek ļi ir mūsu dzimtenes v ēsturisk ās pag ātnes liec ības. Pieminek ļu kopšanas m ērķis ir uztur ēt dzīvu m ūsu sen ču piemi ņu un to kop ības apzi ņu, kas m ūs vieno ar dzimteni, kuras sast āvda ļa ir min ētie pieminek ļi. T ādēļ pieminek ļi p ēc iesp ējas j āsaglab ā to s ākotn ējā veid ā.” 380 Savuk ārt Vilhelma Neima ņa kol ēģ is Heinrihs P īrangs, atz īstot nacion ālā faktora lomu pieminek ļu aizsardz ības kust ības darb ā, taj ā paš ā laik ā uzsv ēra, ka nav iesp ējams noteikt univers ālu pieminek ļa v ērt ības krit ēriju, ņemot par pamatu objekta saikni ar noteiktiem v ēsturiskajiem notikumiem vai person ībām. 381 V ācbaltiešu v ēstures un novadp ētniec ības biedr ību aktivit ātes 19. gadsimta p ēdējā ceturksn ī rad īja nemieru politiski akt īvākajos viet ējās krievu kopienas p ārst āvjos un dažk ārt izpeln ījās visai sarkastiskas vai pat atkl āti izsmejošas piez īmes no krievu laikraksta Рижский Вестник puses. T ā, piem ēram, 1893. gad ā k āds anon īms autors šaj ā av īzē rakst īja: ”Trij ās Baltijas guber ņā s darbojas četras senatnes p ētnieku biedr ības un apm ēram desmit daž ādi muzeji. [...] Skaties uz šo biedr ību un muzeju pārst āvjiem un nevari vien nobr īnīties par viņu p ārliec ību par savu ieguld ījumu

376 Hirschhausen 2006, 359. 377 Speitkamp 1996, 43-44. 378 Protokolle des I Baltischen Historikertages 1909, VII-VIII. 379 Skat.: Hollander 1924. 380 Neumann 1911, 7. 381 Pirang 1909, 220-221.

72 zin ātnes att īst ībā, ta ču visi šie darbo ņi pat nav paman ījuši to, ka īsten ībā vi ņu kolekcijas ir tikai vecu kr āmu kaudze, kas sav ākta vien īgi kolekcion ēšanas prieka dēļ ”.382 Vienlaikus Рижский Вестник par ādījās publik ācijas, kas pauda nož ēlu par to, ka R īgā visp ār tr ūkst Krievijas un krievu v ēsturei noz īmīgu arhitekt ūras un mākslas pieminek ļu. 383 Š āda interpret ācija ac īmredzot bija saist īta ar R īgas vācbaltiešu un krievu kopienu savstarp ējo konkurenci. 384 Rakstur īgi, ka attiec ībā uz Rīgas kult ūrv ēsturisko mantojumu vien īgais v ācbaltiešu un krievu interešu „saskares punkts”, kas jau 19. gadsimta nogal ē piesaist īja abu pušu uzman ību, bija objekti, kas saist ījās ar Krievijas imperatora P ētera I uztur ēšanos pils ētā. 1886. gad ā Рижский Вестник velt īja plašu rakstu cara darb ībai R īgā Zieme ļu kara laik ā un īpaši t.s. P ētera I namam ar „gaisa d ārzu” Palasta un Jaunielas st ūrī.385 Pēc vair āk nek ā desmit gadiem šai t ēmai piev ērs ās ar ī v ācbaltiešu v ēsturnieks Ārends B ūholcs (Arend Buchholtz, 1857-1938) , kurš public ēja vair ākus aprakstus par P ētera I namu Vecpils ētā386 un par imperatora aktivit ātēm pirmo sabiedrisko d ārzu izveidošan ā R īgā.387 Š īs v ēsturisk ās personas izv ēle no krievu preses viedok ļa bija gluži likumsakar īga, ņemot v ērā P ētera I lomu Baltijas v ēstur ē, ta ču 19. gadsimta nogales politiskajos apst ākļos tai bija v ēl papildus noz īme, kas saist ījās ar v ācbaltiešu izpratni par savu ties ību v ēsturisko p ēctec ību. V ācbaltiešu uztur ētās pretenzijas uz Baltijas autonomiju juridiski balst ījās uz 1710. gad ā nosl ēgto Rīgas kapitul ācijas l īgumu noteikumiem, turkl āt, izmantojot P ētera I personu, v ācbaltieši var ēja v ēlreiz uzsv ērt Baltijas provin ču lojalit āti Krievijas monarham, nevis imp ērijai, kuras amatpersonas tagad veica Baltijas autonomijas tiesisko pamatu likvid āciju. 388 Neraugoties uz politiskaj ām domstarp ībām viet ējā m ērog ā, kopum ā starp Baltijas provin ču un Krievijas zin ātniskaj ām organiz ācij ām 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā izveidoj ās labas un kole ģiālas attiec ības. 389 R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības kontakti ar Maskavas Arheolo ģijas biedr ību un t ās prezidenti gr āfieni Praskoviju Uvarovu (Прасковия Сергеевна Уварова ) tika nodibin āti X Krievijas Arheologu kongresa sagatavošanas darbu laik ā. Kongress, k ā

382 Абызов 1993, 398-399. 383 Там же , 388; Volkovs 2004, 114. 384 Skat.: Sp ārītis 1998. 385 Абызов 1993, 378-380. 386 Sitzungsberichte Riga 1898, 97-112. 387 Sitzungsberichte Riga 1899, 35-59. 388 Par 1710. gada l īgumu vietu v ācbaltiešu sabiedr ības v ēsturiskajā apzi ņā 19. gadsimt ā skat.: Ungern- Sternberg 2002, 93-99. 389 Rauch 1986, 227.

73 zin āms, notika R īgā 1896. gad ā, un, neraugoties uz v ācbaltiešu puses baž ām par t ā sagaid āmo „prokrievisko” raksturu, 390 kongresa darba gaita apliecin āja š ādas zin ātnisk ās sadarb ības patieso noz īmi. 391 Kongresa tematika p ārsniedza arheolo ģijas nozares robežas, ietverot ar ī v ēstures, etnogr āfijas un m ākslas v ēstures probl ēmas. No vienpadsmit tematiskaj ām sekcij ām šaj ā kongres ā viena tika velt īta īpaši Baltijas senatnes pieminek ļiem. Pavisam kongres ā darboj ās 627 dal ībnieki, to skait ā 185 p ārst āvji no Iekškrievijas guber ņā m un septi ņi no Pr ūsijas zemes V ācijas imp ērij ā.392 Iev ērību izpeln ījās ar ī v ācbaltiešu organiz āciju darbs pieminek ļu aizsardz ības jom ā. P ēc m ākslas v ēsturnieka Eižena fon Notbeka kongres ā nolas ītā refer āta par v ēsturisko celt ņu saglab āšanas pas ākumiem Baltijas provinc ēs, P. Uvarova atz īmēja, ka b ūtu ļoti v ēlams, lai š ādi pas ākumi tiktu veikti ar ī vis ā p ārējā Krievijas imp ērijas teritorij ā.393 Tiesa, ar ī šaj ā gad ījum ā tom ēr neiztika bez konfront ācijas starp v ācbaltiešiem un viet ējo krievu kopienu. R īgas krievu prese gan atspogu ļoja X Arheolo ģijas kongresa norisi, 394 ta ču piln īgi pamatota bija Augusta B īlenšteina piez īme par to, ka atš ķir ībā no citu Krievijas guber ņu referentiem, kuri piedal ījās kongres ā un savos priekšlas ījumos aptv ēra ģeogr āfisko telpu no Rietumeiropas l īdz Osma ņu imp ērijai un no Volgas l īdz pat Lietuvai, „tie krievu cilv ēki, kas pie mums [t.i., Baltijas guber ņā s – M.M .] dz īvo jau gadiem ilgi, diemž ēl nebija var ējuši atrast laiku, lai piedal ītos kongresa darb ā.” 395 R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība t ās vad ītāja, v ēsturnieka Arnolda Feiereizena person ā 20. gadsimta s ākum ā tika p ārst āvēta vair ākos Krievijas Arheolo ģijas kongresos. 396 Bez tam par atzin īgo R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības darba v ērt ējumu liecin āja t ās iesaist īšana Krievijas pieminek ļu aizsardz ības likumprojekta apspriešan ā. J āatz īmē, ka atš ķir ībā no Maskavas Arheolo ģijas biedr ības un cit ām sabiedriskaj ām pieminek ļu aizsardz ības organiz ācij ām Krievij ā, kas restaur ācijas un remonta darbos dr īkst ēja piedal īties vien īgi k ā eksperti, 397 R īgas

390 B īlenšteins 1995, 215-230; Redlich 1960, 167-169. 391 Skat.: Latvija 19. gadsimt ā, 335-337. 392 Bielenstein 1896, 628. 393 Труды Х. Археологического Съезда 1899, 129. 394 Volkovs 2004, 121-122. 395 Bielenstein 1896, 631-632. 396 XIV Arheolo ģijas kongres ā Čer ņigov ā 1908. gad ā un XV Arheolo ģijas kongres ā Novgorod ā 1911. gad ā, skat.: Sitzungsberichte Riga 1908, 128-141; Sitzungsberichte Riga 1911, 299-323. 397 Щенков 2002, 184.

74 Vēstures un senatnes p ētītāju biedr ība bija ties īga ne tikai konsult ēt, bet ar ī praktiski vad īt arhitekt ūras pieminek ļu atjaunošanu. 398 Šaj ā sakar ībā j āatz īmē ar ī iepriekš min ētās Vilhelma Neima ņa sast ādītās pieminek ļu aizsardz ības rokasgr āmatas noz īme, kas p ārsniedza Baltijas provin ču ietvarus. P ēc tam, kad ar Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande 1913. gad ā tika iepaz īstin āti V Krievijas Arhitektu kongresa deleg āti, kongress pie ņē ma l ēmumu izstr ādāt ar ī nepieciešamos metodiskos nor ādījumus par krievu sakr ālās arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību. 399 T ā rezult ātā 1915. gad ā Petrograd ā tika izdota arhitekt ūras akad ēmi ķa Pjotra Pokriškina (Петр Петрович Покрышкин , 1870-1922) broš ūra ar ieteikumiem par „senatnes un m ākslas pieminek ļu” remonta darbu veikšanu. 400 Arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ība Krievijas imp ērij ā nebija koncentr ēta vienas iest ādes rok ās, bet atrad ās daž ādu valsts resoru p ārzi ņā . Kopš 1826. gad ā cara Nikolaja I izdotajiem pirmajiem r īkojumiem (указ ) par v ēsturisko celt ņu aizsardz ību, 401 atbild ība par kro ņa īpašum ā esošo ēku saglab āšanu bija uztic ēta Iekšlietu ministrijai un Valsts īpašumu ministrijai. Ar Baltijas ģener ālgubernatora mar ķī za Filipa Paulu či (Philipp Paulucci, 1779-1849) r īkojumu šie likumdošanas akti 1827. gada janv ārī tika iek ļauti ar ī Baltijas guber ņu priv ātaj ās ties ībās, ta ču bez sākotn ēji paredz ētaj ām soda sankcij ām par to nepild īšanu vai p ārk āpšanu. 402 Saska ņā ar devi ņpadsmit ā gadsimta vid ū daž ādos likumdošanas aktos noteikto kārt ību, arhitekt ūras pieminek ļu p ārb ūves un atjaunošanas projektus izskat īja t ās nozares ministrija, kuras bilanc ē atrad ās konkr ētais objekts, piem ēram, pareiztic īgo bazn īcu remonta un restaur ācijas darbus apstiprin āja Sv ētā Sinode. 403 Tikai 1889. gad ā ar imperatora Aleksandra III pav ēli š ādas ties ības tika pieš ķirtas Ķeizariskajai Arheolo ģiskajai komisijai un Ķeizariskajai M ākslas Akad ēmijai Sanktp ēterburg ā, uzliekot par pien ākumu atbild īgaj ām person ām saska ņot ar ab ām min ētaj ām instit ūcij ām visus pl ānotos restaur ācijas darbus un arheolo ģiskos izrakumus. 404 L īdz ar to Krievijas imp ērij ā ilg āk nekā Rietumeiropas valst īs, kur divdesmit ā gadsimta s ākum ā pieminek ļu aizsardz ības pas ākumu institucionaliz ācijas process visum ā jau bija pabeigts, iev ērojamu noz īmi pieminek ļu apzin āšana un praktiskaj ā

398 Bruiningk 1906, 5-7. 399 Sitzungsberichte Riga 1914, 6. 400 Покрышкин 1915. 401 Смолин 1917, 136-138; Feuereisen 1909, 245-246. 402 Neumann 1914, 287. 403 Щенков 2002, 176. 404 Охрана памятников истории и культуры 1978, 137-139.

75 aizsardz ībā saglab āja daž ādas arheolo ģisk ās un v ēstures izp ētes biedr ības.405 Tas atspogu ļoj ās ar ī likumdošanas jom ā. Jau devi ņpadsmit ā gadsimta sešdesmitajos un septi ņdesmitajos gados gan Iekšlietu ministrija, gan Maskavas Arheolo ģijas biedr ība izstr ādāja vair ākus Krievijas pieminek ļu aizsardz ības likumprojektus. 406 Atš ķir ībā no Maskavas Arheolo ģijas biedr ības, kas 1869. gad ā sagatavotaj ā pieminek ļu aizsardz ības likumprojekt ā paredz ēja kult ūras mantojama saglab āšan ā izmantot past āvoš ās zin ātnisk ās un novadp ētniecisk ās organiz ācijas, Iekšlietu ministrijas 1876. gad ā pied āvātaj ā variant ā b ūtu j āizveido jauna valsts iest āde, kas regul ētu un koordin ētu tai pak ļauto pieminek ļu aizsardz ības komisiju darbu, t ādējādi iev ērojami sad ārdzinot visu pieminek ļu aizsardz ības sist ēmu. 407 Š ī iemesla d ēļ min ētie likumprojekti netika apstiprin āti. 408 T ā pati situ ācija atk ārtoj ās ar ī divdesmit ā gadsimta s ākum ā. Iekšlietu ministrijas izveidot ā komisija 1905. gad ā izstr ādāja un 1910. gad ā v ēlreiz p ārstr ādāja jaunu pieminek ļu aizsardz ības likumprojektu, kas sa ņē ma asu profesion ālo organiz āciju pārst āvju – arhitektu, m ākslinieku, v ēsturnieku – kritiku par milz īgo birokr ātisko apar ātu un neskaidri formul ētajiem pieminek ļu aizsardz ības krit ērijiem, ko tas ietv ēra. 409 Sekojot Iekšlietu ministrijas uzaicin ājumam, savu atsauksmi par šo likumprojektu iesniedza ar ī R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība. 410 Savuk ārt Maskavas Arheolo ģijas biedr ība 1908. gad ā pēc akad ēmi ķa Nikolaja Sultanova (Николай Владимирович Султанов , 1850-1908) priekšlikuma sagatavoja k ārt ējo alternat īvo Krievijas pieminek ļu aizsardz ības likumprojektu 411 un inform ēja par to ar ī Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ību. 412 P ēc konsult ācij ām ar Igaunijas Zinātņu biedr ību T ērbat ā (Gelehrte Esthnische Gesellschaft in Dorpat, 1838) ,413 R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības prezidents Bernhards fon Holanders sav ā atbildes v ēstul ē 1908. gada 17. septembr ī izteica piln īgu atbalstu Maskavas Arheolo ģijas biedr ības iniciat īvai, vienlaikus nor ādot uz dažiem papildus aspektiem, kurus p ēc vi ņu dom ām b ūtu nepieciešams

405 Михайловский 1971, 83. 406 Материалы 1911, 16-30. 407 Там же , 35-43. 408 Щенков 2002, 177-181. 409 Охрана памятников истории и культуры 1978, 13-16. 410 Skat.: Bruiningk 1906 un šī atzinuma publik āciju krieviski: Отзыв Общества Истории и Древностей 1909. 411 Материалы 1911, 57-62. 412 Отзыв Общества Истории и Древностей 1909, 25-27. 413 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 84-85.lp.

76 ņemt v ērā. Nebilstot pret pl ānoto arheolo ģisko apgabalu izveidošanu vis ā Krievijas imp ērij ā, vi ņš ieteica pieminek ļu apzin āšanu Baltijā uztic ēt attiec īgaj ām Kurzemes un Igaunijas guber ņas novadp ētnieku organiz ācij ām, atst ājot R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ības p ārzi ņā tikai Vidzemes guber ņas dienvidu da ļu. 414 T āpat B. fon Holanders uzsv ēra, ka b ūtu nepieciešams saglab āt 1905. gad ā Iekšlietu ministrijas pied āvātaj ā likumprojekt ā paredz ēto apgabala konservatora amatu un par ūpēties par likuma īstenošanai nepieciešamo kvalific ēto speci ālistu sagatavošanu, ieviešot vid ējās un augst ākaj ās m ācību iest ādēs īpašus „dzimtenes v ēstures un arheolo ģijas kursus” (курсов по истории родного края и местной археологии ), bet tehniskaj ās augstskol ās nodrošin āt viet ējās b ūvm ākslas v ēstures apguvi. 415 Tā k ā paredzamaj ā Baltijas arheolo ģiskaj ā apgabal ā, kas sakrita ar triju Baltijas guber ņu teritoriju, l īdz ās kato ļu un protestantu bazn īcām atrad ās ar ī zin āms skaits ortodoks ālo dievnamu, p ēc Maskavas Arheolo ģisk ās biedr ības ierosin ājuma tika nolemts, ka šo v ēsturisko celt ņu remonta un restaur ācijas darbi tiks uztic ēti nevis pie cit ām konfesij ām piederošajiem v ācbaltiešiem, bet Sanktp ēterburgas arheolo ģisk ā apgabala speci ālistiem. 416 R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības priekšlikums par konservatora amata izveidošanu turpm ākajos Krievijas pieminek ļu aizsardz ības likumprojekta variantos netika iek ļauts, un to viet ējie pieminek ļu aizsardz ības akt īvisti pamatoti uzskat īja par būtisku tr ūkumu. 417 Tom ēr n ākamajos gados l īdz pat Pirm ā pasaules kara s ākumam notiekošaj ās debat ēs par šo jaut ājumu R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība atbalst īja tieši Maskavas Arheolo ģijas biedr ības pied āvāto likumprojekta variantu. 418 Šādai nost ājai gan bija vair āk teor ētiska, konceptu āla nek ā praktiska noz īme, jo neviens no Krievijas Valsts Dom ē apspriestajiem pieminek ļu aizsardz ības likumprojektiem t ā ar ī netika apstiprin āts. Ne maz āk akt īvi un noz īmīgi bija R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības kontakti ar arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības darbiniekiem V ācij ā. T ā 1909. gad ā Vācu v ēstures un senatnes p ētniec ības biedr ību savien ība (Gesamtverein der deutschen Geschichts- und Altertumsvereine) uzaicin āja R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ību l īdzdarboties t ās izveidotaj ā Pils ētu v ēstures izp ētes komisij ā, un

414 Отзыв Общества Истории и Древностей 1909, 28. 415 Там же , 29. 416 Sitzungsberichte Riga 1908, 24-25. 417 Pirang 1912, 179. 418 Sitzungsberichte Riga 1914, 6.

77 sakar ā ar to Vilhelms Neimanis tika dele ģē ts p ārst āvēt biedr ību k ārt ējās Pieminek ļu aizsardz ības dienās Tr īrē.419 Turpm āk V. Neimanis regul āri piedal ījās šaj ās san āksm ēs, 420 gan ne k ā referents, ta ču ar ī nov ērot āja statuss vi ņam ļā va kl ātien ē iepaz īties ar jaun ākaj ām restaur ācijas darbu koncepcij ām un sekot l īdzi diskusij ām starp konserv ācijas un m āksliniecisk ās restaur ācijas metodes piekrit ējiem, par ko liecina vi ņa R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības s ēdēs nolas ītie atskaites zi ņojumi. 421 Ārzemju pieredzes apg ūšanai, neraugoties uz t ās fragment āro raksturu, bija zin āma ietekme uz viet ējo pieminek ļu aizsardz ības darbinieku priekšstatiem par vēsturisko celt ņu saglab āšanu. 1911. gad ā, nosl ēdzot R īgas Doma restaur āciju, Vilhelms Neimanis ieteica public ēt p ārskatu par atjaunošanas darbiem, „t āpat, k ā tas šādos gad ījumos ir pie ņemts Rietumeirop ā.” 422 Par š ādu publik āciju k ļuva vi ņa sarakst ītais darbs par R īgas Doma b ūvv ēsturi.423 Jurists Voldem ārs fon Mengdens (Woldemar Baron von Mengden, 1867-1939) k ā R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības p ārst āvis 1905. gad ā piedal ījās I Starptautiskaj ā Arheologu kongres ā At ēnās, un sniedza par to biedr ībā plašu atskaites zi ņojumu, pieminot taj ā ar ī kongres ā notikuš ās diskusijas par arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas metod ēm, konkr ēti – par anastilozes izmantošanu v ēsturisko celt ņu drupu konserv ācijai. 424 Rīgas Arhitektu biedr ība 19. un 20. gadsimta mij ā k ļuva par ietekm īgu organiz āciju, kuras autorit āte sabiedr ībā ļā va tai ar pan ākumiem iesaist ījās daž ādos pieminek ļu aizsardz ības pas ākumos. 425 Arh īva materi āli liecina, ka t ās p ārst āvjiem bija labi kontakti ar arhitektu organiz ācij ām Sanktp ēterburg ā un Maskav ā, piem ēram, biedr ības priekšs ēdētājs J ūliuss fon H āgens (Julius August von Hagen, 1829-1909) piedal ījās I Krievijas Arhitektu kongres ā 1892. gad ā, kur tika apspriesti ar ī restaur ācijas teorijas un metodikas jaut ājumi. 426 Ar ī H. P īrangs k ā R īgas Arhitektu biedr ības p ārst āvis uzst ājās IV un V Krievijas Arhitektu kongres ā ar refer ātiem par pieminek ļu aizsardz ības likumdošanu. 427

419 Neumann 1928, 85; Sitzungsberichte Riga 1909, 42-48. 420 1910. gad ā Dancig ā, 1911. gad ā Zalcburg ā un 1913. gad ā Dr ēzden ē, skat.: Sitzungsberichte Riga 1913, 84-85. 421 Sitzungsberichte Riga 1910, 154-160; Sitzungsberichte Riga 1911, 347-349. 422 Sitzungsberichte Riga 1911, 166. 423 Neumann 1912a, 68-108. 424 Mengden 1906, 104. 425 Bock & Seuberlich 1914, 15; B ērzkalns 1940, 84. 426 LVVA. – 2748.f. – 1.apr. – 86.l. – 28.lp. 427 Sitzungsberichte Riga 1911, 254-256; Sitzungsberichte Riga 1914, 5-6.

78 T ādējādi R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība un R īgas Arhitektu biedr ība 19. gadsimta beig ās un 20. gadsimta s ākum ā ne tikai veica noz īmīgu darbu pirmo arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības instit ūciju izveidošan ā Baltijas guber ņā s, bet ar ī deva ieguld ījumu ar šo jaut ājumu saist īto praktisko un teor ētisko probl ēmu risin āšan ā visas valsts m ērog ā.

2.2. Arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšana un inventariz ācija. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas pas ākumi, proti, aizsarg ājamo objektu apzin āšana un inventariz ēšana, k ā ar ī to restaur ācijas koncepciju apguve un pielietošana Latvijas teritorij ā apskat āmaj ā laika period ā norit ēja paral ēli. Ar jau min ētajiem 1826. gada vald ības r īkojumiem bija saist īta Baltijas guber ņu viduslaiku pilsdrupu apzin āšana, kuras rezult ātā tika sast ādīts šo pieminek ļu pl ānu un aprakstu kr ājums, t ā d ēvētais „Paulu či albums”. 428 Neskatoties uz atk ārtotiem Iekšlietu ministrijas nor ādījumiem un detaliz ētiem paskaidrojumiem par to, k āda veida zi ņas par arhitekt ūras pieminek ļiem ir nepieciešams sav ākt, 429 gaid ītie rezult āti tom ēr izpalika. L īdz ar to ne attiec īgaj ām valsts iest ādēm, nedz ar ī sabiedriskaj ām organiz ācij ām, kas darboj ās pieminek ļu aizsardz ības jom ā, nekad nebija prec īzu datu par eventu āli aizsarg ājamo objektu skaitu. 430 Neveiksmes c ēlonis bija mekl ējams apst ākl ī, ka pieminek ļu apzin āšana tika uzdota viet ējiem guber ņu un pils ētu arhitektiem, uzliekot vi ņiem par pien ākumu uzm ērīt seno celt ņu pl ānus un fas ādes, ta ču tie savuk ārt aizbildin ājās ar p ārāk lielo darba slodzi. T ā, piem ēram, 1828. gad ā Vidzemes guber ņas arhitekts J ūliuss Špac īrs (Julius Adolf Spatzier, ap 1790 – p ēc 1870) šaj ā sakar ībā paskaidroja, ka pieminek ļu uzm ērīšanas pas ākumi pras ītu vismaz divas vasaras nedar īt neko citu, kas princip ā ir neiesp ējams uzdevums, jo visi guber ņas apri ņķ u m ērnieki ir piln ībā aiz ņemti ar kro ņa muižu zemes iem ērīšanas darbiem. 431 19. gadsimta sešdesmitajos gados Krievijas imp ērijas Iekšlietu ministrija izdeva virkni cirkul āru par senatnes pieminek ļu apzin āšanu, kas tagad tika uztic ēta guber ņu statistikas komitej ām. 432 P ārsvar ā p ēc ministrijas piepras ījuma iesniegt ās zi ņas par

428 Ose 2001, 285-298. 429 Михайловский 1971, 33-34. 430 Щенков 2002, 176-177. 431 Feuereisen 1909, 247. 432 Материалы 1911, 7.

79 vēsturiskaj ām celtn ēm bija īsas un nepiln īgas. 433 L īdz īgs rezult āts bija ar ī 1901. gad ā Iekšlietu ministrijas organiz ētajai pieminek ļu apzin āšanai, 434 kas aptv ēra visu imp ērijas teritoriju un tika realiz ēta, šoreiz izmantojot policijas ier ēdņu sav ākto inform āciju. 435 Apzin ātos objektus iedal īja div ās kategorij ās: arhitekt ūras un v ēstures pieminek ļos. Pavisam Krievijas imp ērij ā l īdz 1905. gada nogalei tika fiks ēti 4108 pieminek ļi, no tiem 2456 arhitekt ūras un 1652 v ēstures pieminek ļi. Kurzemes guber ņā arhitekt ūras pieminek ļu skaits sasniedza 25, Vidzemes guber ņā (ieskaitot da ļu mūsdienu Igaunijas Republikas teritorijas) – 88 objektus un vis ā Vitebskas guber ņā konstat ēja 14 arhitekt ūras pieminek ļu esam ību. 436 No p ēdējiem guber ņas Statistisk ās komitejas sekret ārs, paz īstamais novadp ētnieks Aleksejs Sapunovs (Алексей Парфенович Сапунов , 1852-1924) triju Latgales apri ņķ u teritorij ā atz īmēja Naujenes, Volkenbergas, R ēzeknes, Ludzas un Vi ļakas pilsdrupas, k ā ar ī Krustpils viduslaiku pili. 437 Bez iepriekš min ētajiem apzin āšanas un inventariz ācijas pas ākumiem Baltijas provinc ēs l īdz pat devi ņpadsmit ā gadsimta asto ņdesmitajiem gadiem var konstat ēt tikai atseviš ķus m ēģ in ājumus veikt kaut ko l īdz īgu pieminek ļu uzskaitei. 438 P ēc Rēveles pils ētas valdes pas ūtījuma jau 1858. gad ā tika public ēts p ārskats par sakr ālās arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļiem, kas tika papildin āts 19. gadsimta 70. gados. 439 Rīgas pres ē sakar ā ar pils ētas nocietin ājumu va ļņ u nojaukšanu par ādījās daži raksti ar ī par arhitekt ūras mantojumu, 440 ta ču plaš ākas aktivit ātes l īdz R īgas Politehnisk ā instit ūta Arhitekt ūras noda ļas izveidošanai 1869. gad ā kav ēja profesion ālu viet ējo arhitektu tr ūkums. 441 1867. gad ā R īgas-Dinaburgas dzelzce ļa direktors, inženieris Bernhards Bekers (Bernhard Becker, 1829-1913) pres ē ar turpin ājumiem public ēja Rīgas Doma un Sv ētā P ētera bazn īcas aprakstus ar to pl ānu un arhitektonisko deta ļu uzm ērījumiem. 442 T āpat j āatz īmē etnogr āfa un kult ūras v ēstures p ētnieka barona Gustava fon Manteife ļa (Gustav von Manteuffel, 1832-1916) 1869. gad ā R īgā izdotais darbs ar nosaukumu Po ļu Vidzeme , kas ietv ēra apjom īgu, sistematiz ētu p ārskatu par

433 Pirang 1912, 174-175; Brežgo 1931, 514-515. 434 Охрана памятников истории и культуры 1978, 153-154. 435 Neumann 1914, 291-292. 436 Охрана памятников истории и культуры 1978, 338-340. 437 Brežgo 1931, 518. 438 Neumann 1914, 288. 439 Karling 1988, 13. 440 Hardenack 1863. 441 Riga und seine Bauten 1903, 339. 442 Becker 1867.

80 Daugavpils, Ludzas un R ēzeknes apri ņķ a apdz īvotaj ām viet ām, pils ētām, muiž ām un visu krist īgo konfesiju dievnamiem. 443 Augusts B īlenšteins sav ās atmi ņā s piemin ējis ar ī k ādu G. Manteife ļa lat īņ u valod ā sarakst ītu manuskriptu, kur ā „visas t ālaika kato ļu bazn īcas, klosteri un b īskapu pilis Latgal ē bija ne vien s īki aprakst ītas, bet ar ī att ēlotas zīmējum ā sav ā vecaj ā vai jaunaj ā veid ā, neskartas vai drup ās sagruvušas.” 444 Min ētie piem ēri apliecina k ādu tendenci, kas saglab ājās ar ī 19. gadsimta nogal ē vēstures p ētnieku un arhitektu biedr ību organiz ētajos pieminek ļu apzin āšanas pas ākumos, proti, uzman ība tika piev ērsta galvenok ārt izciliem arhitekt ūras objektiem – bazn īcām, viduslaiku pil īm un sabiedriskaj ām celtn ēm. J āatz īmē, ka š āda pieeja, kas, pret ēji daudziem pieminek ļu aizsardz ības kust ības manifestiem par visa kult ūrv ēsturisk ā mantojuma aizsardz ību kopum ā, faktiski atzina par nepieciešamu saglab āt tikai atseviš ķus objektus, 19. gadsimta p ēdējā ceturksn ī bija rakstur īga arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības praksei ar ī Rietumeiropas valst īs. 445 P ēc iev ērojam āko objektu atlases principa tika veidoti R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ības un Igaunijas Liter ārās biedr ības (Estländische Literärische Gesellschaft, 1842) uzdevum ā Vilhelma Neima ņa446 un Karla fon L ēvisa of Men āra 447 sast ādītie apcer ējumi par R īgas, R ēveles un Narvas arhitekt ūras pieminek ļiem. Tajos īsum ā raksturota iev ērojam āko celt ņu (l īdz baroka periodam ieskaitot) v ēsture, atz īmējot galven ās p ārb ūves. Tekstu papildina kvalitat īvi pieminek ļu att ēli, ta ču kopum ā šie izdevumi attiecas uz m ākslas v ēstures nozari, un pieminek ļu aizsardz ības vajadz ībām tos var ēja izmantot k ā informat īvos pal īgl īdzek ļus. V ēstures avoti sniedz fragment āras zi ņas par Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas un Sankp ēterburgas Mākslas Akad ēmijas iniciat īvām Baltijas guber ņu arhitekt ūras mantojuma apzin āšan ā. T ā 1887. gada 21. novembr ī Komisijas priekšs ēdētājs gr āfs Aleksejs Bobrinskis (Алексей Александрович Бобринский , 1852-?) nos ūtīja v ēstuli Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ībai. 448 V ēstul ē, atsaucoties uz zi ņā m par „b ēdīgo st āvokli” (бедственном положении ), k ādā atrodas liel ākā da ļa no senaj ām Kurzemes guber ņas pil īm”, vi ņš l ūdza biedr ību iesniegt Komisijai saglab ājamo pi ļu

443 Manteuffel 1869, 78-88. 444 B īlenšteins 1995, 291. P ēc Dr. hist . Henriha Soma sniegt ās inform ācijas, runa ir par 1888.g. pāvestam Leo XIII (1810-1903) d āvin āto Baltijas pi ļu un bazn īcu albumu, kur ā bija fiks ētas 30 bijušaj ā Livonijas teritorij ā lokaliz ētās v ēsturisk ās celtnes un to atliekas, skat. ar ī: Zeile 2006, 222. 445 Лоуэнталь 2004, 181. 446 Neumann 1892. 447 Löwis of Menar 1892. 448 Архив ИИМК РАН . – Ф.1. – Оп .1. – Д.58. – Л.9.

81 sarakstu, neatkar īgi no t ā, vai pils atrodas uz valsts vai priv ātās zemes, k ā ar ī inform ēt Komisiju par to, k ādus praktiskus pas ākumus Kurzemes Literat ūras un M ākslas biedr ība uzskat ītu par nepieciešamiem, lai nodrošin ātu šo celt ņu saglab āšanu. Ne Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas, nedz ar ī Kurzemes Literat ūras un mākslas biedr ības arh īvi nesniedz papildus inform āciju par šo lietu, piem ēram, biedr ības sast ādīto pi ļu sarakstu. Par to, ka Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ības rīcībā jau šaj ā laik ā tom ēr bija attiec īga satura zi ņas, netieši liecina piez īme k ādā biedr ības s ēdē 1891. gad ā, kur min ētas Kurzemes Provinces muzej ā esoš ās „daudz ās viduslaiku un v ēlāko laika periodu celt ņu fotogr āfijas un uzm ērojumi.” 449 Da ļē ji atbildi uz jaut ājumu, vai Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ība kaut kādā veid ā rea ģē ja uz gr āfa A. Bobrinska l ūgumu, sniedz unik ālie Bauskas viduslaiku pilsdrupu fiks ācijas materi āli, kas glab ājas Arheolo ģisk ās Komisijas arh īva t.s. „Kurzemes” liet ā.450 T ās ir asto ņu daž āda form āta att ēlu kopijas, kas darin ātas laik ā no 1880. l īdz 1888. gadam. Divos no šiem z īmējumiem fiks ētas sgrafito tehnik ā veidot ā apmetuma atliekas uz Bauskas pils sien ām, vien ā redzams pils centr ālais tornis apm ēram triju st āvu augstum ā, un v ēl divos att ēloti pil ī atrastie kr āsns podi ņi. Grafisko materi ālu s ēriju nosl ēdz divas Bauskas pils arhitektonisk ās rekonstrukcijas skices, skat ā no zieme ļiem un dienvidiem par ādot visa kompleksa b ūvapjomu un atseviš ķas detaliz ēti izstr ādātas fas ādes. 451 Nevienam z īmējumam nav m ēroga, ta ču dažiem ir atz īmēts autors: E. Šmits (E. Schmidt) . Bez tam šaj ā liet ā atrodas v ēl 23 fotogr āfijas, kas uz ņemtas taj ā paš ā laika period ā, kad izgatavoti z īmējumi, un r āda Bauskas pilsdrupu kopskatus un atseviš ķas pilsdrupu da ļas. T ātad var izteikt pie ņē mumu, ka Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ība, atbildot uz iepriekš min ēto v ēstuli, nos ūtīja Arheolo ģiskajai Komisijai materi ālus par Bauskas pili k ā vienu no izcil ākajiem Kurzemes arhitekt ūras pieminek ļiem. Dažu grafisko att ēlu un, dom ājams, ar ī fotogr āfiju autors visticam āk ir bijis v ācbaltiešu novadp ētnieks Oskars Em īls Šmits, kurš bija akt īvs pieminek ļu aizsardz ības kust ības dal ībnieks un savas dz īves laik ā izveidoja Baltijas v ēsturisko celt ņu fotonegat īvu kolekciju, kur ā ietilpa vair āki t ūkstoši uzskaites vien ību. 452 Tieši O. E. Šmits 1887. gada vasar ā izgatavojis detaliz ētu Bauskas pils kompleksa uzm ērījumu, 453 kas l īdz ar

449 Sitzungsberichte Kurland 1891, 2-3. 450 Архив ИИМК РАН . – Ф.1. – Оп .1. – Д.58. – Л.73-83. 451 Skat. promocijas darba Pielikumu Nr.1. 452 Baumane 2005. 453 Sitzungsberichte Kurland 1887, 25.

82 pārskatu par pils v ēstures hronolo ģiju tika public ēts 1890. gad ā.454 Bez tam O. E. Šmitam pieder ar ī plaš āks nepublic ēts apcer ējums par Bauskas pils ētas v ēsturi, kas sast ādīts 1888. gad ā un glab ājas Latvijas Valsts v ēstures arh īva Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ības fond ā.455 1886. un 1887. gad ā ar ī Ķeizarisk ā M ākslas Akad ēmija nos ūtīja l īdz īga satura vēstules Vitebskas guber ņas un Kurzemes guber ņas Statistikas komitejai ar l ūgumu sniegt zi ņas par šaj ās guber ņā s zin āmajiem senatnes pieminek ļiem, ieskaitot gan arheolo ģisk ās senlietas un pieminek ļus, gan iev ērojamas v ēsturisk ās celtnes. Ir zin āms, ka no Vitebskas guber ņas rietumu da ļas apri ņķ iem tika sa ņemtas zi ņas par Ludzas un Vi ļakas pilsdrup ām. 456 Savuk ārt Kurzemes Statistikas komiteja šo jaut ājumu nezin āmu iemeslu d ēļ p āradres ēja R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ībai,457 iesp ējams, atz īstot to par kompetent āko instit ūciju šajos jaut ājumos. Par šī pas ākuma t ālāko gaitu un rezult ātiem zi ņu tr ūkst. Devi ņpadsmit ā gadsimta nogal ē viet ējā arhitekt ūras mantojuma apzin āšan ā iesaist ījās ar ī Pareiztic īgās Bazn īcas vad ība Baltij ā. 1887. gad ā p ēc R īgas un Jelgavas arhib īskapa Ars ēnija (Александр Брянцев , 1839-1914) r īkojuma tika izveidota Vēsturisk ās statistikas komiteja, kuras uzdevums bija sast ādīt R īgas eparhijas bazn īcu un draudžu v ēstures aprakstus. 458 Izmantojot Komitejas izstr ādāto aprakstu programmu, 1895.-1896. gad ā tika ieg ūta inform ācija par 56 Vidzemes un 10 Kurzemes pareiztic īgo draudz ēm, kas tika nos ūtīta Ķeizariskajai Arheolo ģiskajai Komisijai un Maskavas Arheoloģijas biedr ībai. 459 Šo aprakstu m ērķis bija sav ākt iesp ējami vispus īgas zi ņas par katras draudzes vēsturi, lai t ādējādi nostiprin ātu pareiztic īgās Bazn īcas poz īcijas Baltijas guber ņā s, 460 tādēļ dati par dievnamiem un ar tiem saist ītaj ām ēkām, to celtniec ību un p ārb ūvēm veidoja sal īdzinoši nelielu da ļu no katra apraksta satura, kas ietv ēra viet ējo iedz īvot āju sadz īves trad īcijas un nodarbošanos, dažk ārt ar ī draudzes iev ērojamo vietu raksturojumu. 1893. gad ā tika uzs ākta šo materi ālu public ēšana, 461 ta ču t ā netika pabeigta, un v ēlāk da ļu no apkopotaj ām zi ņā m iek ļā va X Krievijas Arheolo ģijas

454 Schmidt 1890. 455 LVVA. – 5759.f. – 2.apr. – 1268.l. – 8.-25.lp. 456 Brežgo 1931, 516. 457 Sitzungsberichte Riga 1887, 8. 458 Гаврилин 1999, 296-298. 459 Архив ИИМК РАН . – Ф.1. – Оп .1. – Дд . 155; 944-983; 1002; 1006. 460 Гаврилин 1999, 296. 461 Историко -статистическое описание 1893.

83 kongresa materi ālos. 462 J āatz īmē, ka p ēc tam, kad arhitekt ūras akad ēmi ķis Vladimirs Pokrovskis (Владимир Александрович Покровский , 1871-1931) šaj ā kongres ā aicin āja piev ērst uzman ību pareiztic īgās Bazn īcas m ākslas pieminek ļu apzin āšanai Baltijas guber ņā s, Maskavas Arheolo ģijas biedr ība 1896.-1898. gad ā veica da ļē ju šo pieminek ļu uzskaiti, 463 sav ā darb ā izmantojot ar ī 1896. gad ā izveidot ā R īgas eparhijas Bazn īcas arheolo ģijas muzeja 464 materi ālus. Priekšstatu par R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības viedokli attiec ībā uz arhitekt ūras pieminek ļu inventariz āciju 19. gadsimta beig ās var ieg ūt no Vilhelma Neima ņa programmatisk ā raksta Mūsu pieminek ļu uztur ēšana , kur ā vi ņš izteica savas domas par arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas konceptu ālajiem un metodolo ģiskajiem jaut ājumiem. Sekojot jaun ākaj ām tendenc ēm Rietumeiropas pieminek ļu aizsardz ībā, V. Neimanis uzsv ēra kompleksas aizsarg ājamo objektu uzskaites izš ķirošo noz īmi praktiskaj ā pieminek ļu aizsardz ības darb ā un aicin āja izveidot alfab ētisko pieminek ļu re ģistru, kur ā objekti b ūtu sak ārtoti p ēc to atrašan ās vietas. N ākamais solis b ūtu pilnv ērt īga pieminek ļu arh īva izveide, apkopojot un sistematiz ējot v ēsturisko celt ņu att ēlus, aprakstus, un pl ānus. 465 Teor ētiski skaidr ā arhitekt ūras pieminek ļu inventariz ācijas pl āna realiz ācija praks ē tom ēr izr ādījās sarež ģī ta. 19. gadsimta 80. gados Reinholds Guleke s āka v ākt materi ālus plaša m ēroga publik ācijai par Baltijas viduslaiku arhitekt ūras pieminek ļiem, kas t ā ar ī netika pabeigta. 466 Vi ņa iecer ētā darba ilustrat īvā da ļa izn āca 1896. gad ā.467 Taj ā, izmantojot v ēsturiski-ģeogr āfisko principu, t.s. p ārskata tabul ās bija apkopoti k ādreiz ējās Livonijas konfeder ācijas teritorij ā izvietoto pi ļu un bazn īcu pl ānu, arhitektonisko griezumu un b ūvdeta ļu uzm ērījumi. Par sava laika pras ībām un izpratnei atbilstošu arhitekt ūras pieminek ļu invent āru tas tom ēr nek ļuva: apkopoto materi ālu paskaidrojošais teksts t ā ar ī netika izdots un public ētie v ēsturisko celt ņu pl āni pa da ļai bija paša R. Gulekes veidotas rekonstrukcijas. 468 Bez tam šis darbs ietv ēra zi ņas tikai par viduslaiku arhitekt ūras pieminek ļiem, nepiev ēršot uzman ību baroka un klasicisma laika arhitekt ūras mantojumam. 469

462 Труды Х. Археологического Съезда 1896, 39-210. 463 Успенский 1900. 464 Гаврилин 1999, 298. 465 Neumann 1888, 355-357. 466 Ose 2001, 188-205. 467 Guleke 1896. 468 Neumann 1914, 290. 469 Pirang 1928a.

84 Jaut ājumu par apdraud ēto arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanu vair ākk ārt izskat īja Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības s ēdēs. T ā, piem ēram, 1889. gad ā J. fon Hāgens ierosin āja biedr ībai veikt steidzamus pas ākumus R īgas „interesanto v ēsturisko celt ņu” (interessanten baulichen Alterthümer) apzin āšanai un uzm ērīšanai, pirms t ās vēl nav tikušas nojauktas. S ēdes dal ībnieki šo priekšlikumu atbalst īja un nol ēma ar ī pieš ķirt t ā īstenošanai naudas summu no biedr ības l īdzek ļiem 100.- l īdz 150.- rub ļu apm ērā.470 Ta ču ar ī p ēc pieciem gadiem biedr ības s ēdē H. fon Bruinings atk ārtoti aicin āja beidzot ķerties pie R īgas v ēsturisko ēku apzin āšanas, seviš ķi uzsverot to, ka „iz ņemot jau pietiekami labi zin āmās bazn īcas un sabiedrisk ās celtnes, šis darbs j āveic tik pilnv ērt īgi, cik vien iesp ējams”. Ar ī šoreiz tika pie ņemts l ēmums priekšlikumu atbalst īt, t ā t ālāko realiz āciju atst ājot biedr ības direkcijas zi ņā .471 Par sp īti tam, ka netika formul ēti krit ēriji „v ēsturiski interesanto celt ņu” identific ēšanai, šie piem ēri nor āda uz b ūtisku attieksmes mai ņu. Atš ķir ībā no agr āk domin ējoš ās, m ākslas v ēstures metodolo ģijas ietekm ētās ekskluz īvās pieejas, apzin āmo objektu loks tagad form āli tika paplašin āts, vispirms piev ēršot uzman ību tām senaj ām ēkām, kuru past āvēšanu apdraud ēja celtniec ības darbi vai pašu ēku sliktais tehniskais st āvoklis. Ar šiem arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas m ēģ in ājumiem bija saist īta nojaukto ēku arhitektonisko deta ļu depozit ārija ier īkošana R īgas Doma muzeja Arhitekt ūras noda ļas ietvaros. 472 R īgas Doma muzejs 19. un 20. gadsimta mij ā savu iesp ēju robež ās cent ās izsekot l īdzi Vecpils ētā notiekošajiem vec ās apb ūves nojaukšanas darbiem, dažk ārt pan ākot vienošanos ar b ūvdarbu vad ītājiem par atrasto senlaic īgo priekšmetu nodošanu muzejam bez atl īdz ības. 473 Da ļa no savākt ā materi āla, ieskaitot vair ākus port ālus, tika p ārcelta uz nama pagalmu Jauniel ā Nr.22, kur izveidoja vēsturisko arhitekt ūras deta ļu br īvdabas ekspoz īciju. 474 Tajos gad ījumos, kad ēku nojaukšanas darbus vad īja profesion āli arhitekti ar izpratni par sen ās apb ūves v ēsturisko v ērt ību, R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība griez ās pie vi ņiem ar l ūgumu uz biedr ības r ēķ ina izgatavot nojaucam ās celtnes pl ānu un atz īmēt taj ā „senos b ūvtehniskos veidojumus, ja t ādi nojaukšanas

470 Sitzungsberichte Riga 1889, 28. 471 Sitzungsberichte Riga 1894, 8. 472 Romanga 2001, 98. 473 Sitzungsberichte Riga 1900, 38. 474 Васильев 1971, 169-170.

85 darbu laik ā tiktu atkl āti.” 475 Par atseviš ķu Vecr īgas dz īvojamo ēku, to port ālu, interjeru un pl ānojumu fiks ācijas metod ēm var spriest p ēc 20. gadsimta s ākum ā public ētajiem uzm ērījumu un foto fiks ācijas materi āliem, ko sagatavojuši arhitekti Harijs M ēlbarts (Harry Edmund Reynhold Mehlbart, 1864-1946) , Eduards Kupfers (Eduard Kupffer, 1873-1919) un Vilhelms Bokslafs. 476 Tie liecina par sal īdzinoši augstu arhitekt ūras pieminek ļu vizu ālās izp ētes l īmeni, piem ēram, div ām t.s. „Tr īs br āļ u” kompleksa ēkām Mazaj ā Pils iel ā Nr.17 un Nr.19 arhitekts H. M ēlbarts uzm ērījis pirm ā un otr ā st āva pl ānu, grafiski atz īmējot taj ā divos daž ādos celt ņu būvperiodos izdar ītās izmai ņas un par ādot pl ānā ar ī telpu funkcion ālo zon ējumu. 477 Tom ēr par sistem ātisku ēku nojaukšanas darbu uzraudz ību šaj ā laik ā, protams, nevar ēja b ūt ne runas, jo tam pietr ūka gan cilv ēku, gan nepieciešamo materi ālo resursu. T ādēļ atlika pa ļauties uz b ūvdarbu vad ītāju un pas ūtītāju labo gribu. T ā, piem ēram, 1912. gada nogal ē R īgas Tirgot āju kamera nodeva R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ības r īcībā vair ākas aizvad ītaj ā vasar ā Lielaj ā Kal ēju iel ā Nr.14 un Nr.16 nojaukto dz īvojamo m āju fotogr āfijas. Izsakot par to pateic ību, biedr ības sekret ārs šaj ā sakar ībā piebilda – b ūtu ļoti v ēlams, ka šim piem ēram rastos vair āk sekot āju, jo tad daudzas nojaukšanai lemtas ēkas var ētu saglab āt vismaz att ēlos. 478 Kopum ā sasniegumi šaj ā jom ā tom ēr izr ādījās visai pietic īgi. Pieminek ļu aizsardz ības komisija tikai 1911. gad ā pl ānoja uzs ākt sistem ātisku R īgas vecpils ētas arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanu un invent āra saraksta sast ādīšanu. 479 Savuk ārt Rīgas Arhitektu biedr ība 1904. gad ā nodibin āja savu arh īvu R īgas v ēsturisk ās apb ūves foto fiks ācijai un uzm ērījumu sagatavošanai (p ēc 1905. gada š ī arh īva darbinieki veica ar ī muižu kompleksu apsekošanu), 480 un 1911. gad ā šaj ā kr ātuv ē bija dati par apm ēram 300 R īgas arhitekt ūras pieminek ļiem. 481 Divdesmit ā gadsimta s ākum ā joproj ām lielas cer ības tika liktas ar ī uz foto amatieru pal īdz ību. 1911. gad ā Vidzemes Dzimtenes v ēstures apvien ība (Vereinigung für Heimatkunde in Livland) izdeva speci ālu instrukciju, kas uzskait īja kult ūrv ēsturiski noz īmīgos objektus, kurus b ūtu nepieciešams fotograf ēt. 482 Šaj ā

475 Sitzungsberichte Riga 1900, 94-95. 476 Riga und seine Bauten 1903, 346-357. 477 Turpat, 345. 478 Sitzungsberichte Riga 1912, 161. 479 Sitzungsberichte Riga 1911, 431-432. P ēc citiem datiem, Pieminek ļu aizsardz ības komisijas arh īvu s āka veidot jau 1910. gad ā, skat.: Pirang 1926, 1. 480 Bock & Seuberlich 1914, 15. 481 Sitzungsberichte Riga 1911, 259. 482 Heimatkunde 1913, 6-7.

86 sarakst ā ietilpa rakstur īgas ainavas, arheolo ģiskie objekti, dabas pieminek ļi un vēsturiski sadz īves priekšmeti. No arhitekt ūras pieminek ļiem tika ieteikts fiks ēt iev ērojamas bazn īcas, pi ļu un pilsdrupu iekšskatus un ārskatus, senas celtnes, k ā ar ī muižas un zemnieku m ājas ar to interjeriem un arhitektoniskaj ām deta ļā m. Plaš ākais un rezultat īvākais arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas pas ākums Baltijas guber ņā s, kas sk āra ar ī m ūsdienu Latvijas teritoriju, bija m ēģ in ājums ar gar īdzniekiem izsniegto aptaujas anketu pal īdz ību apzin āt eva ņģē liski-luterisk ās Bazn īcas dievnamos atrodam ās m ākslas un kult ūrv ēsturisk ās v ērt ības. Vidzemes Bazn īcu arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas komisija šo darbu ierobežot ā apjom ā uzs āka jau 1903. gad ā, griežoties pie Vidzemes eva ņģē liski-luterisk ās Bazn īcas konsistorijas ar l ūgumu iesniegt zi ņas par bazn īcās un draudz ēs atrodamiem priekšmetiem ar m āksliniecisku un v ēsturisku v ērt ību. Gar īdznieku atsauc ība tom ēr nav bijusi īpaši liela, jo n ākamo četru gadu laik ā komisija sa ņē ma tikai 54 atbildes zi ņojumus, t ādēļ tika pie ņemts l ēmums p ārstr ādāt s ākotn ēji šim nol ūkam izmantoto aptaujas lapu. 483 1907. gad ā sast ādītā Anketa par [...] bazn īcā atrodamiem m ākslas un v ēstures pieminek ļiem 484 ietv ēra jaut ājumus gan par dievnama celtni, gan par t ā interjeru un iek ārtas priekšmetiem: alt āri, alt ārgleznu, kanceli, epit āfij ām, alt āra priekšmetiem un zvaniem. Attiec ībā uz dievnama arhitekt ūru anket ā tika re ģistr ētas š ādas zi ņas: 1) no kāda materi āla (akmens, koka) b ūvēta bazn īca; 2) kad t ā uzcelta; 3) vai bazn īcas ēka ir p ārb ūvēta; 4) vai bazn īcā ir atrodami iev ērojami port āli, ieejas arkas, piemi ņas pl āksnes, gadskait ļi, kas saist īti ar atseviš ķu ēkas da ļu uzcelšanu vai p ārb ūvi. Baltijas guber ņu lauku novadu luterisko draudžu m ācītājiem šo anketu kop ā ar V. Neima ņa Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande nos ūtīja 1911. gad ā, turkl āt Pieminek ļu aizsardz ības komisija l ūdza uz laiku nodot t ās r īcībā ar ī senos bazn īcu pl ānus, ja t ādi b ūtu saglab ājušies, lai var ētu izgatavot to kopijas uzglab āšanai topošaj ā pieminek ļu arh īvā.485 L īdz ar to m ācītāji sa ņē ma ne tikai jaut ājumu sarakstu, bet ar ī instrukciju anketas aizpild īšanai, kas atviegloja min ēto pieminek ļu apzin āšanu un uzlaboja sa ņemt ās inform ācijas kvalit āti. Pēc pirmo rezult ātu apkopošanas 1912. gad ā Vilhelms Neimanis secin āja, ka kopum ā ir paveikts noz īmīgs darbs pilnv ērt īgas arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļu inventariz ācijas sagatavošanai, lai gan ies ūtīto

483 Sitzungsberichte Riga 1907, 2. 484 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 79.-80.lp. 485 Sitzungsberichte 1911, 165-166.

87 zi ņu kvalit ātes l īmenis ir daž āds. Pavisam tika nos ūtītas 290 pieminek ļu apzin āšanas anketas, un no t ām p ēc gada Pieminek ļu komisij ā atpaka ļ tika sa ņemtas 210 anketas. No Vidzemes un Igaunijas guber ņā m zi ņu tr ūka tikai par attiec īgi septi ņā m un seš ām draudz ēm, bet no 96 uz Kurzemi nos ūtītaj ām anket ām 1912. gada beig ās atpaka ļ bija sa ņemtas tikai 29 anketas, t ātad maz āk nek ā puse. 486 Apzin āšanas gait ā ieg ūtos materi ālus bija paredz ēts apstr ādāt un izmantot pieminek ļu invent āra izveidošanai, par paraugu ņemot tolaik Eirop ā par lab āko atz īto, vācbaltiešu izcelsmes v ācu m ākslas v ēsturnieka Georga D ēhio izstr ādāto pieminek ļu apraksta sist ēmu. 487 Iesp ējams, ka sava noz īme bija gan G. D ēhio izcelsmei, gan tam, ka jau 1877. gad ā R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība iek ļā va vi ņu savu korespond ējošo biedru skait ā, pamatojot to ar faktu, ka viena noda ļa Georga D ēhio pētījum ā par Hamburgas-Br ēmenes arhib īskapiju „sniedz ļoti svar īgas zi ņas par Livonijas v ēstures pirms ākumiem.” 488 Turkl āt V. Neimanis, kurš, k ā zin āms, regul āri piedal ījās v ācu pieminek ļu aizsardz ības darbinieku san āksm ēs, ac īmredzot var ēja profesion āli nov ērt ēt min ētās inventariz ācijas sist ēmas priekšroc ības. Nav zin āms, vai l īdz Pirm ā pasaules kara s ākumam bazn īcu pieminek ļu apzin āšana tika piln ībā pabeigta. Saska ņā ar R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības 1924. gad ā Latvijas Republikas Pieminek ļu valdei adres ētaj ā v ēstul ē sniegto inform āciju, Vidzem ē un Igaunij ā ieg ūtais anketu materi āls, kas glab ājās nevis Pieminek ļu aizsardz ības komisijas telp ās Doma muzej ā, bet R īgas Politehnisk ā instit ūta Arhitekt ūras noda ļā un netika evaku ēts kara s ākum ā, tika izn īcin āts lielinieku vald ības laik ā 1919. gad ā.489 Bazn īcu arhitekt ūras un m ākslas v ērt ību apzin āšana bez sava tieš ā uzdevuma atkl āja ar ī sabiedr ības izgl ītot ās da ļas attieksmi pret kult ūras mantojumu. K ā jau min ēts, 20. gadsimta s ākum ā v ācbaltiešu v ēsturiskaj ā apzi ņā un kopienas identit ātes pamatprincipu formul ēšan ā luteriskajai Bazn īcai bija noz īmīga loma. It īpaši laik ā p ēc 1905. gada Krievijas imp ērijas administr ācijas atbalst ītajam krievu politiskajam nacion ālismam 490 v ācbaltiešu politi ķi pretstat īja cieš āku sabiedrisko organiz āciju darb ības koordin āciju, uzsverot v ācu etnisk ās identit ātes noz īmi šo organiz āciju

486 Neumann 1913, 395. 487 Turpat, 396. 488 Sitzungsberichte Riga 1877, 7. 489 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 17.lp. 490 Weeks 2001, 427-430.

88 soci ālpolitiskaj ā darb ībā.491 T ādēļ , izejot no pie ņē muma par pieminek ļu aizsardz ību kā vienu no politisk ās c īņ as veidiem pret t.s. rusifik āciju, 492 var ētu gaid īt, ka gar īdzniec ības atbalsts šim pas ākumam b ūs visnota ļ liels un visp ārējs. Da ļē ji tas t ā patieš ām ar ī bija, k ā pier ādīja anket ēšanas rezult āti Vidzem ē un Igaunij ā, un tas galvenok ārt bija Vidzemes konsistorijas ģener ālsuperintendenta, landr āta Arv īda fon Štrandma ņa (Arvid von Strandmann, 1858-1926) un Igaunijas Bru ņniec ības nopelns, kas organiz ēja aptaujas anketu izplat īšanu. Ta ču pavisam pret ēju ainu r ādīja Kurzemes piem ērs, šeit aptaujas anketas gar īdzniekiem izsniedza Baltijas provin ču Ģenealo ģisk ā biedr ība (Genealogische Gesellschaft der Ostseeprovinzen, 1908) Jelgav ā. Vilhelms Neimanis šaj ā sakar ībā sarkastiski atz īmēja: „Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ība atrada, ka t ās finansi ālais st āvoklis rada š ķē rš ļus vi ņas dal ībai šaj ā pas ākum ā, savuk ārt Kurzemes [eva ņģē liski- luterisk ās Bazn īcas] konsistorija paskaidroja, ka t ā nevar uzkraut saviem m ācītājiem, kas jau t ā ir p ārslogoti ar vis ādām atskait ēm, v ēl ar ī šo papildus nastu.” 493 Tas liecina, ka v ācbaltiešu sabiedr ībā nebija vienota, politiski vai ideolo ģiski motiv ēta viedok ļa par arhitekt ūras mantojuma aizsardz ību. 19. gadsimt ā Baltijas guber ņā s dz īvojoš ās etnisk ās kopienas, neskatoties uz savstarp ējo konkurenci, neb ūt nebija ideolo ģiski tik viendab īgas, k ā t ās dažk ārt att ēloja Latvijas 20. gadsimta otr ās puses historiogr āfij ā.494 Katr ā no š īm kopien ām bija soci ālās apakšgrupas ar sav ām specifiskaj ām interes ēm un savu identit ātes apzi ņu. 495 Ar ī bru ņniec ības aprindas, kas veidoja politiski akt īvāko un ar ī ietekm īgāko v ācbaltiešu sabiedr ības da ļu, par savas darb ības noteicošo principu uzskat īja k ārtas interešu aizsardz ību, saglab ājot zin āmu distanci attiec ībā pret sev etniski radniec īgo pilson ību un gar īdzniec ību. 496 Noteikta līme ņa politisk ā konfront ācija starp v ācbaltiešiem un krieviem Baltij ā, protams, past āvēja, ta ču b ūtu p ārāk vienk āršoti to apl ūkot tikai k ā pretsp ēku sadursmi. Vācbaltiešu ietekmi nodrošin āja prasme piel āgoties apst ākļiem un atrast kompromisus ar imp ērijas tituln āciju, uzturot priekšstatu par sevi k ā neaizst ājamiem valsts pārvaldes speci ālistiem, kas vienm ēr b ūs nepieciešami ikvienai administr ācijai. 497

491 Pistohlkors 1994, 449-450. 492 Skat.: Sp ārītis 1998, 54-55. 493 Neumann 1913, 394. 494 Skat., piem ēram: Duhanovs 1986. 495 Latvija 19. gadsimt ā, 69; Lukss 2004, 80-82 496 20. gadsimta Latvijas v ēsture I, 137. 497 Skat.: Šveicers 2002. Citi autori (Lukss 2004, 79) savuk ārt nor āda, ka rusifik ācijas pas ākumi izgl ītības jom ā un represijas pret eva ņģē liski-luterisk ās Bazn īcas gar īdzniekiem iedrag āja v ācbaltiešu uztic ību Krievijas valsts politikai, ta ču neb ūt nelikvid ēja vi ņu lojalit āti pret caru,.

89 2.3. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas pas ākumi. Baltijas guber ņā s, t āpat k ā vis ā Krievijas imp ērij ā, arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu iev ērojami apgr ūtin āja atbilstošas pieminek ļu aizsardz ības tiesisk ās b āzes tr ūkums. Vien īgais likumdošanas akts, kas aizliedza v ēsturisko celt ņu izn īcin āšanu un post īšanu, 19. gadsimta otraj ā pus ē bija Krievijas Celtniec ības nolikums (Устав Строительный ). T ā 1857. gada redakcij ā ietvertais 182. pants paredz ēja tikai t ādu ēku remont ēšanu un uztur ēšanu, kur ās ir saglab ājuš ās praktiski izmantojamas telpas, bet p ārējās celtn ēs bija j āsaglab ā tikai to ieeja. 498 Celtniec ības nolikum ā arhitekt ūras pieminek ļu uzraudz ība bija uzdota viet ējām policijas un guberņu administr ācijas iest ādēm, respekt īvi, guber ņu celtniec ības da ļu inženieriem un arhitektiem. Rezult āti bija t ādi paši, k ā attiec ībā uz iepriekš apl ūkoto vēsturisko celt ņu apzin āšanu: šo uzdevumu, kas b ūtībā noz īmēja tikai zi ņu iev ākšanu par seno celt ņu st āvokli, praktiski neviens ier ēdnis nepild īja, jo tas nek ādi nebija saist īts ar celtniec ības noda ļas darba pamatvirzienu. 499 K āda Vidzemes guber ņas Celtniec ības da ļas ier ēdņa dienesta zi ņojum ā 1901. gad ā teikts, ka, saska ņā ar Iekšlietu ministrijas izdotajiem cirkul āriem, guber ņas inženieru pien ākums ir vismaz reizi gad ā p ārbaud īt valsts īpašum ā esošo ēku celtniec ības un remonta darbus, ta ču nu jau četrus gadus nek ādi pas ākumi šaj ā jom ā nav veikti. 500 Kronim piederošo v ēsturisko celt ņu „aizsardz ības” meh ānismu par āda Kandavas pilsdrupu piem ērs. 501 No 1872. l īdz 1885. gadam Valsts īpašuma ministrija vair ākk ārt griez ās Ķeizariskaj ā Arheolo ģiskaj ā Komisij ā ar v ēstul ēm par Kandavas viduslaiku pils atlieku b īstamo st āvokli, kas var ētu rad īt draudus viet ējiem iedzīvot ājiem, un lūdzot sniegt nepieciešamos dokumentus, kas ļautu izdar īt pilsdrupu nojaukšanu. Šim iesniegumam ministrija pievienoja Kurzemes gubernatora l ūgumu pieš ķirt naudu pilsdrupu nojaukšanai, k ā ar ī guber ņas arhitekta A. V īnberga atzinumu. Taj ā, netieši atsaucoties uz Celtniec ības nolikumu, bija teikts, ka no Kandavas pils „šodien palikušas p āri tikai nenoz īmīgas drupas bez dz īvojamo ēku un v ārtu atliek ām, un t ām nav nek ādas arheolo ģisk ās noz īmes.” 502 Taj ā paš ā laik ā jau 1873. gad ā Iekšlietu ministrija, saska ņojot savu l ēmumu ar Valsts īpašuma ministriju, at ļā va Kandavas iedz īvot ājam K. Brunovskim uz sava

498 Охрана памятников истории и культуры 1978, 63. 499 Щенков 2002, 339. 500 LVVA. – 10.f. – 2.apr. – 243.l. – 34.lp. 501 Архив ИИМК РАН. – Ф.1. – Оп .1. – Д.23. – Л.1-15. 502 Там же . – Л.6.

90 rēķ ina nojaukt da ļu no pils sienas, kas it k ā apdraud ēja vi ņa m āju, ar nosac ījumu, ka tiks saglab āti sienas pamati 1 arš īnas augstum ā virs zemes.503 Arheolo ģisk ā Komisija savuk ārt 1885. gada 5. novembr ī nos ūtīja v ēstuli Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ībai, atg ādinot, ka Komisija nav v ēl sa ņē musi ofici ālu atbildi uz savu iepriekš ējo lūgumu dar īt zin āmu biedr ības viedokli par š īm pilsdrup ām, ta ču, spriežot p ēc k āda biedr ības locek ļa sast ādītā zi ņojuma, pilsdrupu nostiprin āšana b ūtu v ēlama un nepras ītu lielus l īdzek ļus, jo t ā paredz kontrforsu izb ūvi, lietojot uz vietas drup ās atrodamos būvmateri ālus.504 Dom ājams, ka šeit ir runa par Kandavas luter āņ u m ācītāja Aleksandra Bernevica (Alexander Bernewitz, 1828-1893) zi ņojumu par Kandavas pilsdrupu st āvokli, kas tika sast ādīts 1885. vasar ā p ēc Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ības l ūguma. 505 Tā k ā Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas finansi ālie līdzek ļi bija stipri ierobežoti, tā parasti var ēja apmaks āt vien īgi apdraud ēto objektu foto fiks āciju vai uzm ērīšanu, ta ču ne remonta vai restaur ācijas darbus. 506 T ādēļ ar ī Komisija l ūdza Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ībai dar īt tai zin āmu, ja tiktu izdots r īkojums par Kandavas pilsdrupu piln īgu nojaukšanu, lai Komisija var ētu nos ūtīt cilv ēku, kas nofotograf ētu pils atliekas un fiks ēt nojaukšanas darbu gaitu, k ā ar ī sav ākt „senatnes priekšmetus ar arheolo ģisku noz īmi.” 507 Devi ņpadsmit ā gadsimta nogal ē valsts Kandavas pilsdrupas kop ā ar pilskalnu uzd āvin āja Kandavas pils ētas pašvald ībai apst ādījumu un pastaigu vietu ier īkošanai. 508 Sakar ā ar to Kurzemes Literat ūras un mākslas biedr ība 1898.-1899. gada vasar ā organiz ēja šeit neliela apjoma arheolo ģiskos izrakumus. 509 P ēc pils ētas parka izveidošanas bažas par to, ka pilsdrupas var ētu apdraud ēt viet ējo iedz īvot āju dz īvību vai īpašumu, b ūtiski samazin ājās, t āpat k ā iesp ēja, ka š ī iemesla d ēļ t ās var ētu nojaukt. Situ āciju, kad daž ādu instit ūciju savstarp ējā sarakst ē bieži vien pazuda pati lietas būtība, var raksturot, izmantojot v ēsturnieka Andreja Plakana secin ājumu par Krievijas imp ērijas valsts p ārvaldes sist ēmu kopum ā: „Relat īvi decentraliz ētā sist ēmā, tādā k ā Krievijas imp ērij ā, politika, ko uzs āka centrs, non āca simtiem daž ādās vid ēs un viet ās, un katrai no t ām bija sava iekš ējā v ēsture, kas noteica attieksmi pret centra

503 Архив ИИМК РАН . – Ф.1. – Оп .1. – Д.23. – Л.12. 504 Там же . – Л.13. 505 Sitzungsberichte Kurland 1885, 11-13. 506 Щенков 2002, 346. 507 Архив ИИМК РАН . – Ф.1. – Оп .1. – Д.23. – Л.13. 508 Caune & Ose 2004, 240. 509 Sitzungsberichte Kurland 1900, 25.

91 īstenoto politiku.” 510 Tom ēr tieši ier ēdņu birokr ātiskais ikdienas darbs dažk ārt sniedz ne maz āk v ērt īgu inform āciju par sabiedr ības un valsts attieksmi pret kult ūras mantojuma saglab āšanu, k ā izcilu arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas v ēstures izkl āsts. 511 J āatz īmē, ka p ēc Karla fon L ēvisa of Men āra 1901. gad ā sniegt ā v ērt ējuma, kas balst ījās uz detaliz ētu situ ācijas anal īzi, R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības iesp ējas praktiski ietekm ēt arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu b ūtiski ierobežoja divi apst ākļi: pirmk ārt, jau min ētais piem ērotu cilv ēku tr ūkums, kas noteica to, ka biedr ība parasti tikai gad ījuma p ēc un dažk ārt ar lielu nov ēlošanos uzzin āja par p ārb ūves vai nojaukšanas darbiem, kas sk āra k ādu arhitekt ūras pieminekli, it īpaši provinc ē. Otrk ārt, tieši b ūvsezonas laik ā – no maija vidus l īdz septembra vidum – R īgas Vēstures un senatnes p ētītāju biedr ība nenotur ēja nevienu regul āro s ēdi, lai ieg ūtu pārskatu par paveiktajiem un pl ānotajiem darbiem. 512 Arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu, bez šaub ām, ietekm ēja ar ī t ā laika arhitektu vid ē valdošie uzskati par restaur ācijas darbu metodiku. Baltijas provinces ar ī šaj ā zi ņā sp ēlēja zin āmu lomu, veidojot saikni starp Krievijas imp ērijas un Rietumeiropas zin ātnes pasauli. 513 Pirmk ārt, bija izveidoti kontakti gan starp Baltijas zin ātniskaj ām biedr ībām un Rietumiem, gan starp viet ējiem pieminek ļu aizsardz ības darbiniekiem un vi ņu kol ēģ iem Sanktp ēterburg ā un Maskav ā. Otrais, ne maz āk svar īgais aspekts bija saist īts ar atš ķir ībām, k ādas past āvēja Rietumeiropas un Krievijas restaur ācijas speci ālistu uzskatos par arhitekt ūras pieminek ļu konserv ācijas un atjaunošanas darbu priorit ātēm. Atš ķir ībā no Rietumeiropas, kur 19. un 20. gadsimta mij ā p ēc ilgstoš ām diskusij ām starp stilistisk ās un anal ītisk ās (zin ātnisk ās) restaur ācijas piekrit ējiem pēdējie vismaz teor ētiski ieguva noteiktu p ārsvaru, Krievij ā valdoš ās piesardz īgās attieksmes d ēļ pret t ā laika modernaj ām tendenc ēm Rietumu kult ūrā, pieminek ļu aizsardz ības speci ālistu vair ākums par lab āko atzina tieši stilistisk ās restaur ācijas metodes pamatlic ēja Eižena Viol ē le Dika nost āju. 514 Š ī iemesla d ēļ pirmais krievu valod ā public ētais darbs par restaur ācijas teor ētiskajiem jaut ājumiem bija apcer ējums

510 Plakans 1996, 109. 511 Щенков 2002, 175. 512 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 6.lp. 513 Latvija 19. gadsimt ā, 291-292. 514 Щенков 2002, 290-293.

92 par stilistisk ās restaur ācijas koncepciju, 515 jo taj ā saskat īja pamatojumu nacion ālās mākslas principu izmantošanai aktu ālaj ām soci ālpolitiskaj ām vajadz ībām, kaut ar ī tas noz īmēja akcept ēt t ādu restaur ācijas praksi, no kuras Rietumeiropa pak āpeniski, ta ču noteikti atteic ās. 516 To apliecin āja ar ī X Krievijas Arheolo ģijas kongresa darba k ārt ībā iek ļautais akad ēmi ķa Vladimira Suslova (Владимир Васильевич Суслов , 1857-1921) refer āts 517 par vi ņa vad ībā īstenoto Novgorodas Sv ētās Sofijas katedr āles interjera restaur āciju, kas bija tipisks t ā laika stilistisk ās restaur ācijas prakses piem ērs. 518 Viens no pirmajiem arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas piem ēriem m ūsdienu Latvijas teritorij ā 19. gadsimta otraj ā pus ē bija Sanktp ēterburgas arhitektu Karla Beines (Karl Beyne, 1815-1858) un Heinriha Š ēla (Heinrich Karl Scheel, 1829-1909) vad ītā R īgas Liel ās Ģildes nama p ārb ūve. Sakar ā ar R īgas tirgot āju organiz ācijai nepieciešamo telpu tr ūkumu, Liel ās Ģildes amatpersonas 1851. gad ā pie ņē ma lēmumu p ārb ūvēt un paplašin āt v ēsturisko ģildes namu, saglab ājot s ākotn ējā veid ā divas kult ūrv ēsturiski noz īmīgās ēkas da ļas: ap 1330. gadu izb ūvēto san āksmju jeb t.s. Minsteres z āli un 16. gadsimta pirmaj ā pus ē ierīkoto L īgavas kambari. 519 P ēc toreiz ējā Vidzemes guber ņas arhitekta D āvida Oltofa (David Olltoff, 1820-1857) izstr ādātā ēkas p ārb ūves projekta tika uzs ākti veco b ūvapjomu nojaukšanas darbi, kas atkl āja viduslaiku konstrukciju slikto tehnisko st āvokli, t ādēļ 1853. gad ā tos aptur ēja, lai noskaidrotu turpm ākās r īcības iesp ējas.520 Ac īmredzot laikabiedru visnota ļ kritisk ā attieksme pret guber ņas arhitekta D āvida Oltofa profesion ālo darb ību 521 bija par iemeslu tam, ka p ēc konsult ācij ām ar paz īstamo krievu arhitektu Aleksandru Brilovu (Александр Павлович Брюлов , 1798- 1877) , kurš kop ā ar Karlu Beini no 1837. l īdz 1840. gadam str ādāja ugunsgr ēkā cietuš ās Ziemas pils interjera atjaunošanas darbos P ēterburg ā,522 turpm ākie Liel ās Ģildes rekonstrukcijas darbi tika uztic ēti tieši Karlam Beinem. Jau 1853. gada novembr ī Baltijas ģener ālgubernators k ņazs Aleksandrs Suvorovs-Rim ņikskis (Александр Суворов -Рымникский , 1804-1882) apstiprin āja K. Beines izstr ādāto Liel ās Ģildes ēkas rekonstrukcijas projektu, kas paredz ēja piln ībā saglab āt Minsteres

515 Никитин 1887. 516 Щенков 2002, 294. 517 Труды Х. Археологического Съезда 1900, 71-73. 518 Михайловский 1971, 71. 519 Asmuss 1871, 8. 520 Becker 1898, 34. 521 Skat.: Caune 2004, 144. 522 Русский биографический словарь 1900, 660.

93 zāli, bet L īgavas kambari p ārb ūvēt „atbilstoši vietas apst ākļiem.” 523 Par faktisko būvdarbu vad ītāju sakar ā ar K. Beines p āragro n āvi k ļuva Heinrihs Š ēls. T ā k ā tehnisku iemeslu d ēļ praktiski veikt L īgavas kambara konserv āciju vairs nebija iesp ējams, to uzc ēla no jauna taj ā paš ā viet ā, iesp ējami prec īzi atveidojot telpas sākotn ējo formu un apdari, ieskaitot ķie ģeļu konstrukcijas velves, kuras pirms tam bija kl ājis apmetums. No jauna uzceltaj ā L īgavas kambar ī p ēc Heinriha Š ēla sagatavotaj ām skic ēm tika rekonstru ēts kam īns, kura atliekas atrada nojaukšanas darbu laik ā, ta ču H. Š ēls p ārvietoja kam īnu no telpas st ūra uz t ās garensienu. 524 Minsteres z āles pagraba l īmen ī izveidoja papildus stiprin ājumus, un pašu z āles telpu nedaudz sa īsin āja, bet kolonnas, kas balsta z āles p ārseguma krusta velves, „piel īdzin āja”, p ārkl āja ar apmetumu un nokr āsoja, imit ējot viduslaiku ornamentu ar ī uz velvju skaldn ēm. 525 R īgas Liel ās Ģildes v ēsturisko telpu saglab āšanas pas ākumi bija rakstur īgi 19. gadsimt ā valdošajai izpratnei par arhitekt ūras pieminek ļu restaur āciju, jo šaj ā laik ā nebija atš ķir ības starp arhitekta jaunradi, ikdienas celtniec ības praksi un restaur ācijas darbiem. Arhitekt ūras studijas balst ījās uz r ūpīgu un detaliz ētu v ēsturisko stilu apguvi, un nereti seno celt ņu da ļē ju vai piln īgu atjaunošanu uzskat īja par vienu no arhitekta profesionalit ātes krit ērijiem, ta ču ne par atseviš ķu darb ības jomu ar savu specifisko metodiku un uzdevumiem. 526 Diskusijas par arhitekt ūras pieminek ļu atjaunošanas metod ēm Baltijas provin ču arhitektu vid ē aizs ākās l īdz ar pirmajiem R īgas Doma ansamb ļa atjaunošanas priekšlikumiem. 1884. gad ā Reiholds Guleke ieteica „pabeigt” š īs viduslaiku katedr āles celtniec ības darbus, izmantojot agr ās gotikas m ākslinieciskos un konstrukt īvos pa ņē mienus. 527 Laikabiedru vid ū š āda pieeja bija visai popul āra ar ī v ēl 20. gadsimta s ākum ā, un t ā sak ņoj ās Ķelnes Doma rekonstrukcijas darbu est ētiskaj ā un emocion ālaj ā pievilc ībā, kas atspogu ļoj ās tā laika v ācbaltiešu 528 un latviešu 529 publicistik ā. Šeit nepieciešams atz īmēt, ka latviešu nacion ālās kust ības akt īvisti, kas darboj ās 1869. gad ā izveidotaj ā R īgas Latviešu biedr ības Zin ību komisij ā, galveno uzman ību piev ērsa latviešu etnogr āfijai, valodas un folkloras materi ālu v ākšanai,

523 Asmuss 1871, 9. 524 Becker 1898, 34-35. 525 Васильев 1971, 142. 526 Hubel 2001, 22-23. 527 Guleke 1884, 594-600. 528 Hunnius 1910. 529 Asars 1910, 54-55.

94 iek ļaujot 1896. gada vasar ā Krievijas X Arheolo ģijas kongresa ietvaros sar īkotaj ā Latviešu Etnogr āfiskaj ā izst ādē ar ī tautas celtniec ības objektus. 530 Arhitekt ūras mantojuma apzin āšana palika ārpus vi ņu darb ības loka, jo topoš ās latviešu n ācijas vēsturiskaj ā apzi ņā tam trūka pamatojuma jeb narat īva, kas rad ītu soci ālpsiholo ģisku saikni starp viet ējo arhitekt ūru k ā „kungu m ākslas” izpausmi un latviešu nacion ālās kust ības „runasv īru”, kas bija c ēlušies galvenok ārt no latviešu zemniekiem, propon ēto latviešu tautas pašt ēlu. 531 V ēsturisko celt ņu izmantošanas praks ē viens no spilgt ākajiem sakr ālās arhitekt ūras gotiz ēšanas piem ēriem bija 1872.-1873. gad ā p ēc izcil ā Baltijas arhitekta Paula Maksa Ber či (Paul Max Bertschy, 1840-1911) projekta veikt ā Liep ājas Sv ētās Annas bazn īcas p ārb ūve. 532 Ar ī šaj ā gad ījum ā s ākotn ējais projekta variants paredz ēja esoš ā, 1789. gad ā celt ā un 1823. gad ā p ārveidot ā bazn īcas tor ņa viet ā uzcelt divus neogotiskas ķie ģeļu konstrukcijas tor ņus, 533 ta ču gala rezult ātā tika realiz ēts ekonomiski izdev īgākais arhitekta priekšlikums, uzb ūvējot vienu torni, kam 1892. gad ā sekoja ar ī p ārējās bazn īcas da ļā s p ārb ūve neogotisk ā stil ā. Pret Reinholda Gulekes pied āvāto plašo R īgas Doma p ārb ūves programmu, kas balst ījās uz stilistiskajai metodei rakstur īgo m ēģ in ājumu rekonstru ēt dievnama sākotn ējo veidu, ieskaitot ar ī nekad neuzb ūvētos divus gotiskos tor ņus, jau 1885. gad ā pamatoti iebilda Vilhelms Neimanis. Vi ņš nor ādīja uz to, ka š ādas m ūsdienu arhitektu pretenzijas b ūtībā nav pamatotas, jo katedr ālei, kuras b ūvniec ība ilga gadsimtiem, nav iesp ējams noskaidrot t ās „s ākotn ējo veidu” vai stilu. 534 Stilistisk ās restaur ācijas koncepcijas kritiku Vilhelms Neimanis turpin āja ar ī sav ā nākamaj ā publik ācij ā par Baltijas arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas probl ēmām, ieskic ējot jaun ās metodolo ģisk ās pieejas kont ūras. Autors deklar ēja principu: nevis restaur ēt, bet pirm ām k ārt ām konserv ēt arhitekt ūras pieminekli, saglab ājot visus vēsturisko stilu atst ātos uzsl āņ ojumus, „kas ir svar īgi gan paša pieminek ļa, gan visas zemes v ēstures izpratnei”, ta ču vienlaikus V. Neimanis pie ļā va iesp ēju restaur ācijas darbu gait ā „ar vesel īgas kritikas pal īdz ību” min ētajos v ēsturiskajos uzsl āņ ojumos „slikto un k ļū daino atdal īt no lab ā un skaist ā.” 535

530 Wohlfart 2006, 215-256; Strods 1990, 328-335. 531 Sal. ar: Pried īte 1999. 532 Zilgalvis 2005, 139-143. 533 Turpat, 141. 534 Neumann 1885. 535 Neumann 1888, 354.

95 Vilhelma Neima ņa koncepcij ā ietvert ā pretruna saglab ājās ar ī 20. gadsimta sākum ā detaliz ētāk izstr ādātajos v ācbaltiešu arhitektu priekšstatos par arhitekt ūras pieminek ļu atjaunošanas darbu m ērķiem un uzdevumiem. Šo probl ēmu m ēģ in āja atrisin āt R īgas Politehnisk ā instit ūta profesors Vilhelms fon Štriks. Uzsverot pamatprincipu, ka tikai ori ģin āla, iesp ējami maz p ārveidota celtne var tikt uzskat īta par pilnv ērt īgu sava laikmeta dokumentu, vi ņš to noš ķī ra no arhitekt ūras pieminek ļa kā m ākslas darba. T ādējādi praks ē „katr ā konkr ētaj ā gad ījum ā n ākas izš ķirties par to, kas tiks saglab āts – m ākslas darbs vai v ēstures avots.” 536 Restauratora r īcību, p ēc Vilhelma fon Štrika dom ām, nosaka celtnes izmantošanas veids. Atkar ībā no t ā, vai v ēsturisk ā celtne ar ī turpm āk kalpos savam s ākotn ējam mērķim, tiks piel āgota jauniem uzdevumiem, vai b ūtu j āsaglab ā tikai k ā pag ātnes liec ība, ir nepieciešams veikt restaur ācijas, remonta vai konserv ācijas darbus. Arhitekt ūras pieminek ļa plašas un nenov ēršamas p ārb ūves gad ījum ā (termins „rekonstrukcija” šeit parasti ir nekas vair āk k ā eif ēmisms), svar īgākā ir t ā māksliniecisk ās pašv ērt ības saglab āšana (die Wertschätzung des Kunstwerkes als solchen) , jo bieži vien tas, ko v ēl vakar ar entuziasmu no ārd īja, jau r īt tiktu atz īts par saudz ējamu un pat izcilu pieminekli. 537 Šeit ar ī par ādījās iepriekš min ētā pretruna, jo zuda pamatojums stingrajam noš ķī rumam starp pieminekli k ā m ākslas darbu un v ēstures avotu – ar ī m ākslas darbam ir v ēstures avota v ērt ība. Taj ā paš ā laik ā Vilhelms fon Štriks ierosin āja saglab āt un nostiprin āt b ūvm ākslas paraugus tik ilgi, kam ēr tie kalpo savam praktiskajam m ērķim, bet attiec ībā uz „savu laiku nokalpojušu” ēku, „mums [...] ir ne vien ties ības, bet ar ī pien ākums pašiem pret sevi likt t ās viet ā lab āko, ko m ēs varam [...] sabrukušo pieminekli aizst āt ar liec ību par m ūsdien ām.” 538 Laika posm ā starp 1907./1908. un 1912./1913. gadu tika public ēti vair āki teor ētiskas ievirzes darbi, kas viet ējā m ērog ā formul ēja atzi ņu par arhitekt ūras pieminekli k ā v ēstures avotu. T ā, piem ēram, Heinrihs P īrangs, atsaucoties uz Aloiza Rīgla t ēzi par š ī j ēdziena relativit āti, k ā galvenos krit ērijus izvirz īja arhitekt ūras pieminek ļa kult ūrv ēsturisko un m āksliniecisko v ērt ību: „par pieminek ļiem var atz īt visas monument āla rakstura sakr ālās un prof ānās celtnes, ta ču t ā var b ūt ar ī jebkura maza un necila ēka, ja vien tai ir jebk āda noz īme zemes v ēstur ē, kult ūrā vai m ākslas

536 Stryk 1909, 216. 537 Turpat, 217. 538 Turpat, 218.

96 vēstur ē.” 539 Šāda nost āja bija atbilstoša t ā laika jaun ākaj ām teor ētiskaj ām koncepcij ām par arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas metodiku. 540 Aloiza R īgla koncepcijas ietekme redzama ar ī Vilhelma Neima ņa ieteiktaj ā arhitekt ūras pieminek ļu klasifik ācij ā p ēc to izmantošanas veida, p ārņemot objektu iedal ījumu t.s. „dz īvajos” (praktiski izmantojamos) un „mirušajos” pieminek ļos. Otraj ā grup ā tika iek ļautas viduslaiku pi ļu un bazn īcu drupas, kuru aizsardz ībai rekomend ēja principu: saglab āt, nevis atjaunot. 541 Šeit V. Neimanim piekrita ar ī vi ņa oponents Vilhelms fon Štriks, uzsverot, ka nav nek ādas j ēgas atjaunot to, kas ir nolemts dabiskai izn īcībai, t ādēļ vien īgais pie ņemamais š ādu celt ņu saglab āšanas veids ir to fiks ācija ar uzm ērījumu un foto uz ņē mumu pal īdz ību. 542 Vilhelma Neima ņa un Heinriha P īranga piev ēršanos tieši Alo īza R īgla koncepcijai jaut ājum ā par pieminek ļa j ēdziena defin ēšanu l īdz ās profesion ālas dabas apsv ērumiem var ētu m ēģ in āt izskaidrot ar Baltijas guber ņu politisko situ āciju, kas 20. gadsimta s ākum ā zin āmā m ērā l īdzin ājās st āvoklim Habsburgu dinastijas p ārvald ītaj ās Centr āleiropas zem ēs. Baltijai rakstur īgas soci ālo un etnisko identifik ācijas krit ēriju apvienojums, kad personas pieder ība noteiktai sabiedr ības k ārtai pašsaprotami tika uzskat īta par atbilstošu ar ī t ās etniskajai izcelsmei, 543 bija sastopams ar ī Austroung ārij ā, kur apz īmējums „v ācieši” ikdien ā saist ījās ne tikai ar noteikta etnosa, bet ar ī ar nodarbošan ās veida – tirdzniec ības, amatniec ības vai ier ēdniec ības – pārst āvjiem. 544 Starp v ācbaltiešu, krievu un latviešu politisk ās elites p ārst āvjiem norit ēja c īņ a par ietekmi re ģion ā, saglab ājoties nosac ītam l īdzsvaram, kura patieso trauslumu apliecin āja tra ģiskie 1905. gada notikumi. Tas noz īmēja ar ī šo kopienu kult ūras dz īves noš ķirt ību, katrai no t ām tiecoties pamatot savu kult ūras identit ātes „priekšroc ības” attiec ībā pret konkur ējošo etnisko kopienu, kuras p ārst āvji r īkoj ās tieši t āpat. 545 Ar ī šaj ā zi ņā iesp ējams konstat ēt noteiktas analo ģijas ar etnopolitisko situ āciju Habsburgu imp ērij ā.546 Austromarksistu Oto Bauera (Otto Bauer, 1882-1938) un Karla Rennera (Karl Renner, 1870-1950) izstr ādātā nacion ālās kult ūras autonomijas koncepcija p ēc abu

539 Pirang 1912, 219-220. 540 Wieland 1905, 13. 541 Neumann 1912, 170-171. 542 Stryk 1909, 218. 543 Skat.: Latvija 19. gadsimt ā, 407., 425. 544 Teilors 1999, 24-25. 545 Hirschhausen 2006, 273-367. 546 Teilors 1999, 29-31.

97 autoru darbu tulkojumiem bija paz īstama ar ī Krievijas imp ērij ā,547 ta ču kopum ā mēģ in ājumi Baltij ā pielietot austromarksima idejas bija nesekm īgi. 548 T ādējādi etnisko kopienu „iekš ējā autonomija” 19. gadsimta otraj ā pus ē izveidoja Baltijas provinc ēs paralēlas soci ālās hierarhijas, kas atš ķī rās p ēc div ām galvenaj ām paz īmēm: valodas un etnisk ās pašapzi ņas. L īdz ar to, saglab ājoties savstarp ējiem kontaktiem, nerad ās priekšnoteikumi šo kopienu p ārst āvju asimil ācijai. 549 Izv ēli par labu tieši Aloiza R īgla pied āvātajai restaur ācijas teorijai ar t ās uzsvaru uz konserv ācijas darbu veikšanu var pamatoti saist īt ar diviem citiem aspektiem: pirmk ārt, ar A. R īgla teorijas lielo popularit āti 550 un, otrk ārt, ar to, ka sal īdzinoši nelielie konserv ācijas pas ākumi v ācbaltiešu biedr ībām bija gan tehniski, gan finansi āli viegl āk realiz ējami, nek ā apjom īgi, R īgas Doma atjaunošanai l īdz īgi arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas darbi. Turkl āt, raugoties ar ī no politisk ā viedok ļa, Baltijas apst ākļos bija ieteicams piev ērsties A. R īgla form āli objekt īvajai pieejai daž ādu n āciju kult ūras mantojuma saglab āšanai, nevis Georga D ēhio kareiv īgajiem, v ācu nacion ālisma iedvesmotajiem lozungiem par pieminek ļu aizsardz ības m ērķiem un uzdevumiem. 551 Arhitekt ūras pieminek ļa j ēdziena definēšanas krit ēriji un no tiem atvasin ātie restaur ācijas darbu metodiskie principi ar ī Baltijas vid ē atspogu ļoja t ā laika visp ārējo Eiropas tendenci v ēsturisko celt ņu saglab āšanas jom ā.552 Daž ādu teor ētisko koncepciju izstr āde un kritika galu gal ā fokus ējās uz jaut ājumu, k ādai arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas metodei dodama priekšroka: restaur ācijai (ar to saprotot pieminek ļa atjaunošanu visplaš ākaj ā noz īmē, ieskaitot t.s. m āksliniecisko restaur āciju un p ārb ūves darbus) vai konserv ācijai (pieminek ļa nostiprin āšanai un saglab āšanai iesp ējami neizmain ītā veid ā). 553 Neraugoties uz teor ētiski stingro robežu starp ab ām min ētaj ām metod ēm, praks ē šos principus var ēja piln ībā iev ērot tikai iz ņē muma gad ījumos.

547 Goldmanis 2002, 30. 548 Hirschhausen 2006, 373. 549 Latvija 19. gadsimt ā, 68-69. 550 Jerije 2002, 111: „[...] R īgla 1903. gada raksts Der modernie Denkmalkultus. Sein Wesen und seine Entstehung , kur ā vi ņš izkl āst īja savus teor ētiskos uzskatus, atst āja gluži epoh ālu iespaidu uz pieminek ļu aizsardz ības un atjaunošanas teoriju vis ā Eirop ā. [...] R īgla uzskatus, atz īstot tos par tolaik progres īvāko pieminek ļu aizsardz ības metodi, akcept ēja [...], t ādējādi ļaujot šai teorijai rad īt īstu apv ērsumu pieminek ļu aizsardz ības praks ē.” 551 Dehio & Riegl 1988, 14-23. 552 Petzet & Mader 1993, 43-45. 553 Wieland 1905, 32.

98 To apstiprin āja R īgas Doma ansamb ļa restaur ācija no 1885. l īdz 1910. gadam, kur savam laikam atbilstoš ā l īmen ī veikta arhitektonisk ā izp ēte apvienoj ās ar rekonstrukcijai un m ākslinieciskajai restaur ācijai rakstur īgo pieeju atseviš ķu kompleksa da ļu atjaunošan ā.554 Šeit gan netika izmantota stilistisk ā restaur ācijas metode „t īrā veid ā”, ta ču laikabiedru atsauksmes par R īgas Doma restaur āciju bija visai daž ādas, s ākot ar Herma ņa fon Bruininga deklarat īvo apgalvojumu, ka restaur ācija ir piln ībā izdevusies, 555 l īdz Vilhelma Bokslafa piesardz īgajam secin ājumam, ka t ās galvenais nopelns ir sen ās bazn īcas pagl ābšana no sabrukuma. 556 Jāatz īmē Vilhelma fon Štrika argument ētā kritika par R īgas Doma kompleksa atjaunošanas darbu metodiku. Vi ņš uzsv ēra, ka šaj ā gad ījum ā ir runa pat ne vairs par arhitekt ūras pieminek ļa rekonstrukciju, bet par plaša apjoma p ārb ūvi un da ļē ju vēsturisk ās ēkas uzcelšanu no jauna, t ādēļ n ākas r ēķ in āties ar to, ka liela da ļa celtnes ir zaud ējusi savu noz īmi k ā b ūvm ākslas v ēstures avots. Atjaunojot, respekt īvi, pārgleznojot Doma krustejas velvju gleznojumus, par svar īgāku ir uzskat īts mākslinieciskais efekts, nevis autentiskums, bet citviet priekšroka ir dota celtnei k ā vēstures avotam, atst ājot atsegtas sen āko periodu b ūvdeta ļas. 557 Devi ņpadsmit ā gadsimta otraj ā pus ē daudzos Eiropas viduslaiku arhitekt ūras pieminek ļos atsegto polihromo gleznojumu atlieku restaur ācijas m ērķis bija galvenok ārt to est ētisk ās noz īmes atjaunošana, t ādēļ plaši tika praktiz ēta t.s. piegleznošana, lai „atjaunotu” gleznojumus piln ā apjom ā. Praktiski tas noz īmēja, ka tika pabeigtas vai vienk ārši piefantaz ētas ori ģin ālaj ā gleznojum ā tr ūkstoš ās deta ļas. 558 Vilhelma Neima ņa vad ībā veikt ās R īgas Doma interjera gleznojumu rekonstrukcijas pamatojums tika apšaub īts ar ī p ēc Pirm ā pasaules kara 559 , lai gan pats V. Neimanis 1914. gad ā gluži pamatoti nosauca arhitekta H. Š ēla 19. gadsimta vid ū ar š ādiem pa ņē mieniem izdar īto Jelgavas pils interjera restaur āciju 560 par „brut āliem pārveidojumiem”. 561 1886. gad ā notiekošo remonta darbu laik ā R īgas Sv ētā J ēkaba bazn īcas alt āra da ļā atsedza, dom ājams, 14.-15. gadsimta velvju gleznojumu paliekas. Gleznojumus

554 Skat.: Meinarte 1994; Grosmane 1999. 555 Бруйнингк 1896, 26. 556 Grosmane 2004, 48. 557 Stryk 1909, 216. 558 Berger 1990, 137-139. 559 Campe 1929, 14. 560 Skat.: Lancmanis 2006, 87-88. 561 Neumann 1914, 288.

99 nokop ēja un p ēc tam „atjaunoja”, mainot atseviš ķu ornamenta deta ļu formu un ar ī ori ģin ālo kr āsu salikumu, izveidojot „regul āras” to ņu p ārejas. 562 P ēc trim gadiem līdz īga rakstura gleznojumi tika atkl āti ar ī R īgas Sv ētā J āņ a bazn īcā,563 ta ču šoreiz līdzek ļu tr ūkuma d ēļ tos nerestaur ēja, tikai no jauna p ārkl āja ar balsin ājuma k ārtu. 564 Kopum ā rekonstrukcijas vai t ā d ēvētā m āksliniecisk ās restaur ācijas metode domin ēja ne tikai R īgas Doma, bet ar ī citu iev ērojamu Baltijas viduslaiku arhitekt ūras pieminek ļu atjaunošan ā, piem ēram, 1891.-1892. gad ā p ēc arhitekta Herma ņa Hilbiga (Hermann Otto Hilbig, 1860-1939) projekta p ārb ūvējot R īgas Pulvertorni par korpor ācijas Rubonia konventa m ītni 565 , k ā ar ī nodedzin āto muižu apb ūves kompleksu m āju atjaunošanas pas ākumos p ēc 1905. gada post ījumiem, kur tika izmantoti gan viet ējo v ācbaltiešu arhitektu, gan V ācijas arhitektu izstr ādātie projekti. 566 Uzs ākot nopost īto objektu atjaunošanas un p ārb ūves darbus, rekonstrukcijas darbu apjoms, v ēsturisko formu stiliz ācijas pak āpe un celtnes b ūvv ēstures izp ētes l īmenis katr ā individu ālaj ā gad ījum ā bija atš ķir īgi. To piln ībā noteica muižas īpašnieka finansi ālais st āvoklis un priekšstati par saglab ājam ām un atjaunojam ām v ērt ībām. Atseviš ķos gad ījumos k ā, piem ēram, arhitekta Vilhelma Bokslafa vad ītajos Lielstraupes muižas atjaunošanas darbos 1907.-1909. gad ā tika veikta r ūpīga objekta būvv ēstures izp ēte, ietverot pl ānojuma izmai ņu rekonstrukciju p ēc rakst īto un izogr āfisko materi ālu datiem un celtniec ības posmu dat ēšanu, izmantojot in situ konstat ētās celtnes uzb ūves īpatn ības. 567 Īsu inform āciju par V. Bokslafa darbu Lielstraupes un Jaunpils muižas kungu m āju atjaunošan ā 1912. gad ā public ēja Ķeizarisk ā Arheolo ģisk ā Komisija.568 P ēc Pirm ā pasaules kara Paula Šulces- Naumburga 1907. gad ā izstr ādāto, ta ču piln ībā nerealiz ēto Kazdangas pils atjaunošanas projektu Heinrihs P īrangs nov ērt ēja k ā izcilu paraugu un izteica nož ēlu par to, ka liel ākā da ļa p ārējo, eklektisma m ākslinieciskajai koncepcijai atbilstošo muižu atjaunošanas projektu „par galveno mot īvu joproj ām izvirz īja k āda [arhitekt ūras] stila mot īvu atdarin āšanu”. 569

562 Löwis of Menar 1887, 75. 563 Sitzungsberichte Riga 1889, 90-92. 564 Kampe 1934, 311. 565 Mehlbart 1908; Riga und seine Bauten 1903, 288-290. 566 Bru ģis 1996, 197-225; Zilgalvis 1997. 567 Bockslaff 1909; Pirang 1930, 31-33. 568 Известия ИАК 1912, 108. 569 Pirang 1930, 14.

100 Historiogr āfij ā min ētais 1905. gad ā Kurzemes un Vidzemes guber ņas teritorij ā nodedzin āto muižu skaits sv ārst ās no 184 l īdz 459 objektiem. 570 Vēsturnieka Arveda Šv ābes p ēc t ā laika statistikas datiem 571 izdar ītie apr ēķ ini liecina, ka 1905. gad ā Vidzemes guber ņā tika nodedzin ātas 72 un Kurzemes guber ņā – 45 muižu dz īvojam ās ēkas, bet ab ās guber ņā s kop ā liel ākā vai maz ākā m ērā post ītas 412 muižu saimniec ības. Pagaid ām tr ūkst zi ņu par nopost īto muižu centru sadal ījumu p ēc to pieder ības noteiktai īpašnieku grupai (kro ņa, bru ņniec ības, pils ētu u.c. muižas), toties ir zin āms, ka šie post ījumi praktiski nesk āra lauku pastor ātus jeb m ācītājmuižas, kuru kopskaits 1920. gad ā sasniedza 171 saimniec ību. 572 L īdz Pirm ā pasaules kara sākumam visu 1905.-1906. gad ā nopost īto Baltijas guber ņu muižu atjaunošanas darbi vēl nebija pabeigti. 573 J āpiebilst, ka Baltijas muiž ās jau 19. gadsimta otraj ā pus ē notika intens īvi vēsturisko apb ūves kompleksu, t.sk. ar ī kungu namu p ārb ūves darbi, kas m ūsdienu Latvijas teritorij ā p ārveidoja apm ēram piecsimt muižu dz īvojamo ēku s ākotn ējo pl ānojumu un strukt ūru.574 Tom ēr l īdz 1905. gada tra ģiskajai pieredzei muižu apb ūves kompleksu arhitektoniskajai v ērt ībai īpaša uzman ība netika piev ērsta. 1892. gad ā Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība un R īgas Doma muzejs public ēja aicin ājumu Vidzemes muižu īpašniekiem apzin āt un iesp ēju robež ās nodot muzej ā vi ņu īpašum ā esošos kult ūrv ēsturiskos priekšmetus, 575 ta ču pirmais sistem ātiskais pētījums par Baltijas muižu dz īvojamo ēku arhitekt ūru, k ā zin āms, par ādījās tikai starpkaru period ā.576 T ādējādi, lai gan R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība, k ā liecina t ās vad ītāja Bernharda fon Holandera ar 1905. gada 14. septembri dat ētā v ēstule Krievijas Iekšlietu ministrijas Visp ārīgo lietu departamentam, teor ētiski iest ājās par v ēsturisko celt ņu saglab āšanu neizmain ītā veid ā,577 attiec ībā uz praktiski izmantojamo arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu tika realiz ēts princips: katr ā konkr ētaj ā

570 Skat.: Bru ģis 1996, 200. 571 Šv ābe 1962, 630-631. 572 Zilgalvis 1999, 40. 573 Pirang 1928, 29. 574 Latvijas arhitekt ūra 1998, 120. 575 Bruiningk 1892. 576 Pirang 1926-1930. 577 Отзыв Общества Истории и Древностей 1909, 11: «[...] Общество Истории и Древностей Остзейских губерний [...] всячески старалось не только оживлять интерес к памятникам родной старины [...], но также содействовать исследованию и сохранению в неизменном виде таких сооружений надлежащими указаниями в этом деле тем учреждениям , в собственности коих они находятся , или представлением им необходимых для этого средств . /izc ēlums m ūsu. – M. M./ »

101 restaur ācijas gad ījum ā r īkoties p ēc apst ākļiem, pie ļaujot visai plašu iesp ējamo risin ājumu kl āstu. Šaj ā zi ņā situ ācija Baltijas guber ņas neatš ķī rās no visp ārējā arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas darbu prakses konteksta – š ī tendence bija noteicoš ā gan Rietumeiropas, 578 gan Krievijas 579 restauratoru attieksm ē pret saviem uzdevumiem. V ācbaltiešu v ēsturnieks Konstant īns Metigs (Constantin Gottfried Carl Mettig, 1851-1914), raksturojot t ā laika v ēsturisko celt ņu restaur ācijas darbu praksi, atz īmēja divas galven ās pieejas: 1) Arhitekt ūras pieminek ļa zudušo da ļu rekonstrukciju p ēc in situ atrodamiem elementiem, b ūvtehnisko konstrukciju un arhitektonisko deta ļu atliek ām. Šaj ā gad ījum ā arhitekts ir spiests izl īdz ēties ar daž ādu fragmentu kompil āciju, lai atjaunotu tr ūkstoš ās pieminek ļa da ļas, tom ēr piln īgi vai da ļēji izn īcin ātā arhitekt ūras pieminek ļa kopt ēlu š ādi var atjaunot tikai nosac īti. 2) Celtnes agr ākā izskata un dažk ārt ar ī pl ānojuma da ļē ju vai piln īgu atjaunošanu, izmantojot vēsturisk ās izp ētes datus, kas ieg ūti no rakst ītajiem avotiem un celtnes att ēliem, ja t ādi ir saglab ājušies. 580 Apjom īgākais un ar ī metodolo ģisk ā zi ņā konsekvent ākais viduslaiku pilsdrupu saglab āšanas pas ākums, ko m ūsdienu Latvijas teritorij ā 19. gadsimta beig ās organiz ējas R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība, bija Salaspils M ārti ņsalas (Holme / Alt-Kirchholm) pils un bazn īcas drupu izp ēte un konserv ācija. T ās gait ā arheolo ģiskie p ētījumi Antona B ūholca (Anton Buchholz, 1848-1901) vad ībā 581 tika apvienoti ar esošo m ūra konstrukciju arhitektonisko izp ēti, ko veica Vilhelms Neimanis. 582 Saglab āšanas pas ākumu pirmais posms nosl ēdz ās 1899. gad ā, kad no bazn īcas un pils teritorijas izv āca b ūvgružus, abu celt ņu sienu šuves un augšda ļas nokl āja ar cementu un atjaunoja ieejas vārtus, ta ču pl ānotais restaur ācijas darbu turpin ājums finansu tr ūkuma d ēļ nesekoja. 583 Neraugoties uz visiem tr ūkumiem, kas izriet ēja no t ā laika arheolo ģisko p ētījumu metodikas un ierobežot ā konserv ācijas apjoma, Salaspils M ārti ņsalas piem ērs liecina par pirmajiem kompleksas viduslaiku arhitekt ūras pieminek ļa izp ētes m ēģ in ājumiem ar m ērķi veikt pilnv ērt īgu objekta konserv āciju.

578 Hubel 2001, 22-24. 579 Щенков 2002, 476. 580 Mettig 1890, 99. 581 Buchholtz 1906. 582 V. Neima ņa veidot ās M ārti ņsalas viduslaiku pils un bazn īcas rekonstrukcijas skat.: Busch 1908. 583 Sitzungsberichte Riga 1899, 109-112.

102 Materi ālu ieguvi arhitekt ūras pieminek ļu v ēstures p ētījumiem kopš 19. gadsimta pēdējā ceturkš ņa atviegloja liel āko Baltijas provin ču pils ētu arh īvu nodibin āšana, vispirms 1882. gad ā R īgā, p ēc tam ar ī R ēvel ē (1883. gad ā), P ērnav ā (1893. gad ā) un Tērbat ā (1900. gad ā). 584 Pirmos Baltijas pils ētu v ēstures p ētījumu rezult ātus apkopoja K. Metiga 20. gadsimta s ākum ā public ētie tr īsdesmit sešu pils ētu apraksti, kur l īdz ās Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas pils ētām bija min ēta ar ī Daugavpils, Ludza un Rēzekne, k ā ar ī atseviš ķi raksturotas k ādreiz ējās Livonijas pils ētas Koknese, Rauna un Straupe. 585 V ēlāk, p ēc 1905. gada no jauna aktiviz ējoties v ācbaltiešu t.s. dzimtenes pētīšanas kust ībai,586 ģenealogs Ērihs Zeiberlihs (Erich Georg Robert Seuberlich, 1882-1946) public ēja p ārskatu par septi ņu Vidzemes un Igaunijas guber ņas mazpils ētu – Ārensburgas, V īlandes, Limbažu, P ērnavas, Valkas, C ēsu un Valmieras – arh īvu materi āliem.587 Kopum ā pils ētu politisk ās un kult ūras v ēstures daž ādu aspektu izp ēte 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā k ļuva par noz īmīgu virzienu v ācbaltiešu historiogr āfij ā.588 Tam par iemeslu bija fakts, ka 19. un 20. gadsimta mij ā ar ī Baltij ā aktualiz ējās urbaniz ācijas procesa izrais ītās probl ēmas, kas bija saist ītas ar straujo pils ētu izb ūves att īst ību. T ā laik ā no 1856. l īdz 1897. gadam pils ētu iedz īvot āju skaits Vidzemes guber ņā pieauga no 13,44% l īdz 41,45% un Kurzemes guber ņā attiec īgi no 11,80% l īdz 30,05% no guber ņas iedz īvotāju kopskaita, kam ēr vis ā Vitebskas guber ņā šie skait ļi bija iev ērojami maz āki – pils ētu iedz īvot āju skaits šeit pieauga no 11,67% līdz 16,80%. Pirm ā pasaules kara priekšvakar ā (1913. gad ā) pils ētās dz īvoja jau 57,40% Vidzemes, 38,83% Kurzemes un 20,59% Vitebskas guber ņas iedz īvot āju. 589 Iedz īvot āju skaita pieaugums un satiksmes intensit ātes palielin āšan ās rad īja t ālaika Eiropas lielaj ām pils ētām kop īgo tendenci: p ārv ērst pils ētas v ēsturisko centru par dar ījumu un reprezent ācijas rajonu. H. P īrangs to raksturoja š ādi: „[...] sekojot saviem priekšstatiem par to, k ā b ūtu j ābūvē jaunie kvart āli un j āuzlabo esošie, pils ētb ūvnieki ķē rās pie [...] past āvoš ās apb ūves rekonstrukcijas, nojaucot nocietin ājumus ap vecaj ām pils ētām, uzs ākot veco kvart ālu saniz āciju, nojaucot veco apb ūvi un ier īkojot t.s. caurlauzumus – paplašinot laukumus un regul ējot ielu trases.” 590

584 Rauch 1986, 217. 585 Mettig 1905. 586 Pistohlkors 1994, 448-449. 587 Seuberlich 1912. 588 Rauch 1986, 256-260. 589 Latvijas arhitekt ūra 1998, 80. 590 Pirang 1910, 34.

103 Šaj ā sakar ībā interesanta ir R īgas Arhitektu biedr ības attieksme pret diviem p ēc būtības vien ādiem pils ētb ūvniec ības projektiem, kas paredz ēja veikt radik ālu R īgas Vecpils ētas galveno ielu un laukumu paplašin āšanu attiec īgi 1880. un 1903. gad ā.591 Ja pirmaj ā gad ījum ā R īgas Arhitektu biedr ība pati pied āvāja dažos aspektos v ēl apjom īgāku iejaukšanos Vecr īgas v ēsturiskaj ā pl ānojuma strukt ūrā,592 nek ā to darīja Rīgas pils ētas valde, tad 1903. gad ā municipalit ātes izstr ādātā „Vecr īgas ielu regul ācijas projekta” apspriešana deva gluži pret ēju rezult ātu, t ādējādi apliecinot iev ērojamu biedr ības uzskatu evol ūciju aizvad ītajos divdesmit gados. Tagad galvenos iebildumus pret apspriežamo projektu izrais īja ne tikai finansi āli apsv ērumi, bet tieši rūpes par projekta apdraud ētā Vecr īgas arhitekt ūras mantojuma saglab āšanu, t ādēļ Rīgas Arhitektu biedr ība t ā realiz āciju noraid īja. 593 L īdz ar to 20. gadsimta s ākum ā Baltijas arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības kust ība piev ērsa uzman ību jaunai objektu grupai – pils ētb ūvniec ības pieminek ļiem, pārejot no atseviš ķu celt ņu uz pils ētas k ā apb ūves kompleksa kult ūrv ēsturisk ās vērt ības apzin āšanos. Vair ākos Heinriha P īranga public ētajos rakstos 594 par pils ētb ūvniec ības probl ēmām tika uzsv ērta doma, ka viens no š īs nozares uzdevumiem ir pils ētu v ēsturisk ās apb ūves saglab āšana, k ā ar ī harmoniskas ielu un laukumu apb ūves ainavas izveidošana. Apzinoties m ūsdienu ekonomisko un soci ālpolitisko apst ākļu dikt ētās pras ības, H. P īrangs iest ājās par sabiedr ības, respekt īvi, arhitektu un b ūvuz ņē mēju izgl ītošanu „par seno b ūvformu valodas garu”, jo t ādējādi „ar pareizu attieksmi jauncelt ņu izskats pats par sevi organiz ēs v ēsturisko mantojumu.” 595 Ideju par pils ētu apb ūves ainavas (Stadtbild; Straßenbild) kult ūrv ēsturisko v ērt ību H. P īrangs ac īmredzot aizguva no 1889. gad ā public ētās un gadsimtu mij ā pieminek ļu aizsardz ības akt īvistu vid ū ārk ārt īgi popul ārās austriešu arhitekta Kamillo Zites (Camillo Sitte, 1843-1903) gr āmatas „Pils ētb ūvniec ības m ākslinieciskie pamatprincipi” (Der Städtebau nach seinen künstlerischen Grundsätzen) .596 K. Zites darb ā tika ielikti teor ētiskie pamati jaunai, b ūtiski atš ķir īgai pils ētb ūvniec ības teorijai – kontekstu ālismam, kura ietvaros pirmo reizi galven ā uzman ība tiek piev ērsta nevis

591 Skat.: Holcmanis 1992, 61. 592 Bock & Seuberlich 1914, 7. 593 Krasti ņš 1988, 61-62. Ielu regul ācijas projekta īstenošanu tom ēr aptur ēja tam nepieciešamo l īdzek ļu tr ūkums pils ētas budžet ā, skat.: Васильев 1971, 58. 594 Pirang 1910, 31-41; Pirang 1913, 54-58. 595 Pirang 1912, 182. 596 Pirang 1910, 33.

104 atseviš ķā m ēkām, bet pils ētb ūvnieciskajai telpai, kas kopum ā veido v ēsturisk ās apb ūves savdab ību. 597 Ta ču K. Zites izvirz ītie apb ūves v ērt ības noteikšanas krit ēriji bija tiešs pretstats modernajai pils ētb ūvniec ības praksei, jo vi ņš idealiz ēja viduslaiku pils ētu neregul āro pl ānojuma strukt ūru, apl ūkojot to nevis no v ēsturisk ās att īst ības, bet gan no m āksliniecisk ās izteiksm ības viedok ļa. 598 T ādējādi veidoj ās zin āms paradokss starp H. P īranga (un daudzu citu t ā laika pieminek ļu aizsardz ības entuziastu Eirop ā) m ērķi – pan ākt pils ētu v ēsturisk ās apb ūves aizsardz ību, balstoties uz publik āciju, kas konsekventi ņē ma v ērā tikai pils ētb ūvniec ības est ētiskos aspektus. Heinrihs P īrangs public ēja ar ī vair ākus aprakstus par šo t ēmu, piev ēršoties Jelgavas 599 un R īgas v ēsturiskajai koka apb ūvei. Kaut ar ī otraj ā gad ījum ā vi ņš apl ūkoja tikai 18. gadsimta beig ās un 19. gadsimta s ākum ā R īgas pilso ņu ārpils ētas muiži ņu arhitekt ūru, 600 š īs publik ācijas uzskat āmas par noz īmīgu tematisko pav ērsienu Latvijas arhitekt ūras mantojuma aizsardz ībā. L īdz ar to H. P īrangs paplašin āja potenci āli aizsarg ājamo objektu skaitu, pirmo reizi nor ādot uz koka apb ūves kult ūrv ēsturisko v ērt ību, k ā ar ī min ēto objektu hronolo ģisk ās robežas. Tas bija jo svar īgāk t āpēc, ka jau 1885. gad ā tika uzs ākta sistem ātiska vec ās koka apb ūves nojaukšana R īgas priekšpils ētas un centr ālaj ā da ļā , ieskaitot Vecpils ētu un Citadeles rajonu, lai atbr īvotu vietu jaunu namu celtniec ībai. 601 19. gadsimt ā Latvijas pils ētu apb ūves liel āko da ļu veidoja tieši koka celtnes. 602 Kopš devi ņpadsmit ā gadsimta sešdesmito gadu beig ām, k ā liecina arhitekta Gun āra Jansona p ētījumi, 603 koka apb ūve tika intens īvi piel āgota komerci ālaj ām vajadz ībām. Ier īkojot veikalus namu pirmajos st āvos, tika main īts pl ānojums, palielin āts st āvu skaits un p ārveidotas fas ādes, kas, t āpat k ā koka apb ūves nojaukšana, b ūtiski izmain īja pils ētu ārējo izskatu. Viens no Vecr īgas apb ūves ainavas aizsardz ības pas ākumu piem ēriem ir saist īts ar nerealizēto t.s. Šv āba nama p ārb ūves projektu. 1889.-1891. gad ā bijušo policijas tiesas namu, kas atrad ās R ātslaukum ā l īdz ās Melngalvju namam, p ēc arhitekta K ārļa Johana Felsko (Karl Johann Felsko, 1844-1918) projekta kapit āli p ārb ūvēja, izveidojot Melngalvju nama „dubultnieku” ar neorenesanses stila zelmini. 604

597 Cuthbert 2006, 179-182. 598 Huse 1996, 156. 599 Pirang 1908. 600 Pirang 1912a. 601 Rennenkampfs 1924, 107. 602 Latvija 19. gadsimt ā, 147-150. 603 Jansons 1974, 118-120. 604 Holcmanis 1995, 77-78.

105 L īdz īga veida neorenesanses stililistikas iedvesmotas p ārb ūves 19. gadsimta pēdējā ceturksn ī bija izplat ītas daudz ās V ācijas provinces pils ētās un tika ar ī apspriestas „Pieminek ļu aizsardz ības dienu“ (Tag für Denkmalpflege) san āksm ēs. 605 Krievijas imp ērij ā t ā d ēvētās fona apb ūves ēku fas āžu stilistisk ās rekonstrukcijas visagr āk – jau 19. gadsimta 40. gados – un vissp ēcīgāk sk āra P ēterburgu, ko noteica ne tikai t ās galvaspils ētas statuss, bet ar ī š īs pils ētas izteikti rietumnieciskais raksturs. 606 Ar ī R ēvel ē, s ākot ar devi ņpadsmit ā gadsimta otro pusi, eklektisma arhitekt ūras m āksliniecisko principu ietekm ē Vecpils ētas dz īvojamo namu fas ādes tika p ārveidotas neogotikas, ret āk – neorom ānikas stil ā, kopum ā gan saglab ājot ielu apb ūves vertik ālos akcentus, ta ču vienlaikus izmainot v ēsturisko celt ņu fas ādes kompoz īciju. 607 Tom ēr R īgas Vecpils ētu š ādi p ārveidojumi nesk āra, jo šeit ar ī p ēc cietokš ņa va ļņ u likvid ācijas 1857.-1863. gad ā, kas nomin āli pav ēra plašas celtniec ības iesp ējas ārpus pils ētas v ēsturisk ā centra, ar ī 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā joproj ām praktiz ēja nevis seno ēku p ārb ūvēšanu, bet gan nojaukšanu un aizst āšanu ar jauno apb ūvi, pie tam priv ātajiem namiem bieži vien izmantoja tos pašus šauros, viet ām v ēl viduslaikos iem ērītos gruntsgabalus. 608 20. gadsimta s ākum ā Melngalvju nams un sal īdzinoši nesen rekonstru ētais Šv āba nams pils ētnieku apzi ņā jau veidoja vienotu arhitekt ūras ansambli, kura att ēls tika tiraž ēts neskait āmās pastkart ēs k ā viens no R īgas simboliem. 609 Neskatoties uz to, 1908. gad ā tika izstr ādāts projekts, kas paredz ēja Šv āba namu otrreiz p ārb ūvēt. Projekta autors nav zin āms, ta ču ir saglab ājusies t ā skice, 610 kas no R ātslaukuma puses r āda jauno Šv āba namu k ā četrst āvu neoklasicisma stila celtni, kuras ārējais veidols nedaudz atg ādina Kristofa H āberlanda (Christoph Haberland, 1750-1803) celto R īgas dz īvojamo namu arhitekt ūras mot īvus. Paredz ētā jaunb ūve da ļē ji aizsedza Melngalvju nama fas ādi un t ās apjoms kontrast ēja ar šo v ēsturisko ēku, t ādēļ p ēc H. fon Bruininga un R īgas Arhitektu biedr ības vad ītāja H. M ēlbarta iniciat īvas R īgas pils ētas B ūvvalde š ī projekta realiz āciju neapstiprin āja, lai „pasarg ātu Melngalvju namu no nev ēlamiem p ārveidojumiem.” 611

605 Wohlleben 1989, 20-28. 606 Борисова 1979, 149-150. 607 Пуллат 1972, 120-122. 608 Пучин 1989, 22-25. 609 Krasti ņš 1988, 22-24. 610 Skat. promocijas darba Pielikumu Nr.2. 611 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 90-91.lp.

106 Šis gad ījums ar ī uzskat āmi atspogu ļoja probl ēmas, ko pils ētu v ēsturisk ās apb ūves aizsardz ībai rad īja hroniskais atbilstošu likumdošanas aktu tr ūkums. Krievijas imp ērij ā past āvoš ā celtniec ības likumdošana ar ī šaj ā jom ā aprobežoj ās tikai ar visp ārīgiem nor ādījumiem par to, ka pils ētu apb ūvei j ānotiek saska ņā ar Iekšlietu ministrij ā apstiprin ātiem pl āniem, ta ču oblig ātā pras ība par š ādu pl ānu sagatavošanu un iesniegšanu palika tikai uz pap īra. Pils ētu apb ūves raksturu da ļē ji regul ēja tikai pašvald ības izdotie saistošie celtniec ības noteikumi, ta ču tajos nekas nebija teikts par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību. 612 T ādēļ ar ī Šv āba nama p ārb ūves liet ā R īgas pils ētas valde sa ņē ma P ēterburgas zv ērin ātā advok āta Konstant īna fon H ībenera (Constantin von Huebener) paskaidrojumu, ka, t ā k ā neviens Krievijas imp ērijas likums neaizliedz š ādu b ūvdarbu veikšanu, vispareiz ākais šaj ā situ ācij ā b ūtu griezties tieši pie Ķeizarisk ās Arheolo ģisk ās Komisijas prezidenta gr āfa Alekseja Bobrinska un nos ūtīt v ēstuli ar ī Iekšlietu ministrijas Visp ārīgo lietu departamentam, detaliz ēti pamatojot pras ību nepie ļaut min ētās ēkas p ārb ūvi, k ā ar ī iesniegt Melngalvju nama un t ā tuv ākās apk ārtnes pl ānus un foto att ēlus. 613 Pieejamie v ēstures avoti nesniedz s īkākas zi ņas par š īs lietas t ālāko att īst ību, ta ču, k ā zin āms, 1908. gad ā pl ānot ā Šv āba nama p ārb ūve tā ar ī netika īstenota. Pils ētu v ēsturisk ās apb ūves īpatn ību v ērt ībai uzman ību piev ērsa ar ī ārpus R īgas, piem ēram, 1913. gad ā tika public ēts plašs, ar fotouz ņē mumiem bag ātīgi ilustr ēts apraksts par C ēsu vecpils ētu. 614 Tom ēr kopum ā š īs aktivit ātes nevar ēja ietekm ēt pils ētu apb ūves gaitu, neraugoties uz taml īdz īgu publik āciju informat īvo potenci ālu. To apstiprina ar ī Vilhelma Neima ņa 1912. gad ā izteiktais paškritiskais secin ājums: „[...] mazas ir bijušas m ūsu v ēstures biedr ību iesp ējas ietekm ēt pils ētu v ēsturisk ā pl ānojuma izmai ņas, ielu paplašin āšanu un priv āto arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu, kaut gan m ēģ in ājumu to dar īt mums nekad nav tr ūcis.“ 615 L īdz galam nerealiz ēta palika R īgas Arhitektu biedr ības iniciat īva izveidot R īgas Politehniskaj ā instit ūtā lekciju kursu par pieminek ļu aizsardz ību. Šo ideju sakar ā ar Politehnisk ā instit ūta 50 gadu past āvēšanas svin ībām 1912. gad ā izteica toreiz ējais Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības prezidents Arnolds Feiereizens. 616

612 Ozoli ņa 1994, 57-60. 613 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. – 92.lp. 614 Sehrwald 1913. 615 Neumann 1912, 168. 616 Sitzungsberichte Riga 1912, 167-168.

107 Nākamaj ā gad ā Heinrihs P īrangs sagatavoja lekciju kursa programmu, kas ietv ēra nozares tiesiskos, teor ētiskos un praktiskos aspektus, sniedzot ieskatu pieminek ļa jēdziena att īst ībā un daž ādu valstu likumdošanas aktos, k ā ar ī izskat īja jaut ājumu par restaur ācijas un konserv ācijas metodiku. 617 Kursa praktisk ās nodarb ības ietv ēra Baltijas guber ņu pils ētu, vispirms R īgas un Jelgavas arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanu, uzm ērošanu un re ģistr āciju, perspekt īvā paredzot š ādi apzin āt ar ī lauku novadu arhitekt ūras mantojumu. 618 Ar R īgas Politehnisk ā instit ūta Arhitekt ūras noda ļas dek āna Vilhelma fon Štrika atbalstu kurss tika ofici āli iek ļauts augstskolas mācību programm ā, t ā doc ēšanu paredzot s ākt 1914. gad ā. L īdz ar to R īgas Politehniskais instit ūts k ļuva par pirmo augstskolu Krievijas imp ērij ā, kas pied āvāja studentiem lekciju kursu pieminek ļu aizsardz ībā,619 ta ču Pirm ā pasaules kara s ākums un tam sekojoš ā R īgas Politehnisk ā instit ūta evaku ācija p ārvilka sv ītru šiem nodomiem. R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības, t āpat k ā citu pieminek ļu aizsardz ības kust ību veidojošo sabiedrisko organiz āciju darb ības iesp ējas bija atkar īgas no t ā, cik ilgi to dal ībnieki var ēs atrast pietiekami daudz laika un l īdzek ļu, lai dar ītu darbu, kas vairum ā Eiropas valstu bija valsts instit ūciju pien ākums. Organiz ācij ās, kas nodarboj ās tieši ar arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas probl ēmām – R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ībā un R īgas Arhitektu biedr ībā – Pirm ā pasaules kara priekšvakar ā bija attiec īgi 453 un 96 biedri. 620 Ja ar ī to vid ū netr ūka profesion ālu un dažk ārt p ārsteidzoši daudzpus īgu speci ālistu, 621 tad finansi ālaj ā zi ņā biedr ības ap 1914. gadu bija sasniegušas savu iesp ēju robežu. 622 Arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas vai konserv ācijas pas ākumi pras īja iev ērojamus naudas l īdzek ļus, ko n ācās l ūgt no priv ātperson ām vai korporat īvaj ām organiz ācij ām. Ta ču šie l ūgumi v ācbaltiešu sabiedr ībā ne vienm ēr tika uzklaus īti: par to liecina Vilhelma Neima ņa 1912. gad ā izteikt ā atzi ņa, ka sabiedr ība v ēl joproj ām uzskata pieminek ļu aizsardz ību par dažu cilv ēku personisko aizraušanos vai individu ālo sporta veidu. 623 To apstiprin āja finansi ālās gr ūtības, ar k ādām sask ārās R īgas V ēstures

617 Pirang 1914. 618 Sitzungsberichte Riga 1914, 7. 619 Bock, Seuberlich 1914, 14-15. 620 Feuereisen 1923, 66; Bock & Seuberlich 1914, 10. 621 Redlich 1981, 50-51. 622 Neumann 1914, 293. 623 Neumann 1913, 395.

108 un senatnes p ētītāju biedr ība, no 1903. l īdz pat 1914. gadam nesekm īgi mēģ inot organiz ēt C ēsu viduslaiku pils rietumu tor ņa konserv āciju. 624 Arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības pas ākumi Latvijas teritorij ā 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā izriet ēja no t ā laika Eiropai rakstur īgās attieksmes pret pag ātni. Deivids Louent āls šaj ā sakar ībā atz īmējis vair ākus aspektus, kas veicin āja kult ūrv ēsturisk ā mantojuma apzin āšanu un saglab āšanu: 1) etnisko kopienu vēsturisk ās apzi ņas att īst ību un nacion ālās kult ūras unikalit ātes apzin āšanos evol ūcijas teorijas un v ācu klasisk ās filozofijas ietekm ē; 2) Eiropas tautu pak āpenisku politisko emancip āciju un nacion ālisma politisk ās doktr īnas popularit ātes pieaugumu; 3) apzi ņu par soci ālekonomisko p ārmai ņu neatgriezeniskumu un ar to saist īto sentiment ālo, nostal ģisko attieksmi pret individu ālo un kolekt īvo (kopienas) pag ātni. 625 Krievijas imp ērijas Baltijas provin ču soci ālpolitisk ās situ ācijas īpatn ības savuk ārt noteica to, ka viet ējās v ēstures izzi ņas procesu, kur ā iek ļā vās ar ī arhitekt ūras mantojuma apguve, ietekm ēja daž ādu etnisko kopienu savstarp ējā konkurence, kas pieminek ļu aizsardz ības kust ībai pieš ķī ra noteiktu politisko zemtekstu. T ādējādi līdz ās pieminek ļu m ākslinieciskajai v ērt ībai arvien liel āku noz īmi sabiedr ības uztver ē ieguva konkr ētā objekta simbolisk ā noz īme, kas tika izmantota k ā arguments c īņā starp tiem v ācbaltiešu politi ķiem, kas konsekventi iest ājās par Baltijas autonomijas saglab āšanu, un Krievijas imp ērijas administr ācijas p ārst āvjiem, kas Baltij ā realiz ēja valsts centraliz ācijas politiku. V ācbaltiešu biedr ību noteicošo lomu pieminek ļu aizsardz ības darb ā, neraugoties uz š īs etnisk ās grupas sal īdzinoši mazo īpatsvaru viet ējo iedz īvot āju vid ū (saska ņā ar Krievijas imp ērijas 1897. gada tautas skait īšanas datiem, v ācbaltieši Baltijas guber ņā s veidoja 6,2% no visiem iedz īvot ājiem 626 ) nodrošin āja vair āki faktori. Pirmk ārt, T ērbatas Universit ātes iedibin ātās trad īcijas veidoja stabilu pamatu vēsturisko p ētījumu att īst ībai, ko apstiprin āja v ācbaltiešu historiogr āfijas uzplaukums 19. un 20. gadsimta mij ā, proti, tieši taj ā laik ā, kad izgl ītības sist ēmas rusifik ācijas rezult ātā v ēstures izp ētes smaguma centrs p ārvietoj ās no universit ātes uz v ācbaltiešu sabiedriskaj ām organiz ācij ām, galvenok ārt – uz R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ību. 627 19. gadsimta p ēdējā ceturksn ī v ācbaltiešu politi ķi īpaši cent ās veicin āt zin ātnisko biedr ību darbu v ācbaltiešu kult ūras un v ēstures izp ētes jom ā, saskatot šeit

624 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 86.l. 625 Лоуэнталь 2004, 590-594. 626 Latvija 19. gadsimt ā, 67. 627 Garleff 1978, 345.

109 iesp ēju ar leg āliem l īdzek ļiem atbalst īt v ācbaltiešu ietekmes saglab āšanu Baltij ā,628 tom ēr arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības pas ākumu aktiviz ēšan ās šaj ā laik ā izriet ēja ar ī no celtniec ības att īst ības rad ītaj ām baž ām par v ēsturisk ās apb ūves saglab āšanas iesp ējām. 629 Otrk ārt, j āņ em v ērā tas, ka v ācbaltiešu elite akt īvi piedal ījās Baltijas ekonomikas moderniz ācij ā un vienlaikus nodrošin āja atseviš ķu ancien régime elementu saglab āšanos re ģiona administrat īvaj ā sist ēmā un it īpaši – kult ūras dz īvē.630 Pieminek ļu aizsardz ības kust ības att īst ībai vienl īdz svar īgi bija abi min ētie virzieni. No vienas puses, arvien strauj ākās izmai ņas Baltijas kult ūrv ēsturiskaj ā vid ē piev ērsa sabiedr ības uzman ību vispirms izcil ākajiem arhitekt ūras pieminek ļiem k ā, piem ēram, R īgas Doma bazn īcai, bet p ēc tam ar ī agr āk nepaman ītiem vai nenov ērt ētiem objektiem, piem ēram, provinces pils ētu apb ūvei. No otras puses, vācbaltiešu sabiedr ībai rakstur īgais v ēsturisko trad īciju uztur ēšanas patoss, vienalga, vai tas izriet ēja no kopienas p ārst āvju personisk ās p ārliec ības, vai ar ī to noteica aktu ālās politisk ās konjunkt ūras dikt ētie apsv ērumi, rad īja v ēsturisko celt ņu saglab āšanas un atjaunošanas centienu pamatojumu. Š ī iemesla d ēļ laik ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz Pirmajam pasaules karam gan vācbaltiešu pres ē, gan atseviš ķos tematiskajos izdevumos par ādījās daudzas publik ācijas par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības teoriju un praksi. T ās atspogu ļoja ne tikai atseviš ķu v ēsturnieku un arhitektu profesion ālo interesi par konkr ētām pieminek ļu aizsardz ības darba probl ēmām, bet ar ī uzskat āmi par ādīja sabiedr ībā valdošo noska ņojumu, kur ā r ūpēm par kop īgās v ēsturisk ās pag ātnes materi ālo liec ību saglab āšanu bija ier ādīta noz īmīga vieta. Apcer ējumi par restaur ācijas koncepcij ām par ādījās vienlaikus ar pirmajiem sistem ātiskajiem arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas m ēģ in ājumiem, ta ču nepieciešamo resursu tr ūkums liedza piln ībā pabeigt ies ākto. Atš ķir ībā no pieminek ļu aizsardz ības teorijas jomas, kur ā v ācbaltiešu autori diezgan konsekventi sekoja jaun ākaj ām atzi ņā m un savu iesp ēju robež ās ar ī sekm ēja to izplat īšanu Krievij ā, v ēsturisko celt ņu praktiskaj ā saglab āšan ā g ūtie pan ākumi bija visai pietic īgi. Apskat āmaj ā laika posm ā R īgas Doma ansamb ļa atjaunošana bija plaš ākais un faktiski ar ī vien īgais arhitekt ūras pieminek ļa kompleksas izp ētes un zin ātnisk ās restaur ācijas piem ērs m ūsdienu Latvijas teritorij ā.

628 20. gadsimta Latvijas v ēsture I, 142. 629 Redlich 1981, 41. 630 Šveicers 2002, 149.

110 Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas pas ākumus ietekm ēja tā laika arhitektu uzskati par restaur ācijas darbu metodiku un tas, k ādai teor ētiskai koncepcijai – v ēsturisk ās celtnes m ākslinieciskajai restaur ācijai vai ierobežota apjoma konserv ācijas pas ākumiem – attiec īgaj ā gad ījum ā tika dota priekšroka. Izš ķiršanos par labu pirmajai vai otrajai metodei, l īdz ās t ādiem apst ākļiem k ā pieminek ļa tehniskais st āvoklis, t ā izmantošanas iesp ējas un m ērķi, atjaunošanai vai remontam nepieciešamo resursu apjoms un pieejam ība. V ēstures avoti liecina, ka parasti arhitekti izš ķī rās par labu v ēsturisko celt ņu zudušo vai boj āto elementu rekonstrukcijai, saglab ājot tikai atseviš ķas ori ģin ālās pieminek ļa da ļas.

111 3. NODA ĻA ARHITEKT ŪRAS PIEMINEK ĻU AIZSARDZ ĪBA LATVIJAS REPUBLIK Ā, 1918.-1940. GADS

3.1. Kult ūras mantojuma saglab āšanas pas ākumi no 1919. l īdz 1923. gadam un pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas tiesisk ās b āzes izveidošana. Pirm ā pasaules kara tra ģiskie notikumi pak ļā va izn īcībai daudzu Eiropas valstu kult ūrv ēsturisko mantojumu un b ūtiski izmain īja šo valstu sabiedr ības eksistences nosac ījumus, kara rad ītajiem soci ālpsiholo ģiskajiem satricin ājumiem ietekm ējot ar ī Eiropas kult ūras dz īvi sam ērā neilgaj ā, ta ču ekonomiski un politiski dinamiskaj ā starpkaru period ā.631 Baltijas j ūras re ģion ā Pirm ā pasaules kara beigas iez īmēja jaunu nacion ālo valstu izveidošanos k ādreiz ējo Centr ālās un Austrumeiropas imp ēriju – Vācijas, Austroung ārijas un Krievijas – viet ā, kas vienlaikus noz īmēja ar ī jaunas politisk ās, saimniecisk ās un kult ūras dz īves institucion ālo pamatu rad īšanu šaj ās valst īs. 632 Latvijas Republikas proklam ēšana k ā teor ētiski, t ā ar ī praktiski izvirz īja nepieciešam ību formul ēt valsts kult ūras politikas m ērķus un pan ākt to realiz āciju. Jāatz īmē, ka 20. gadsimta Latvijas historiogr āfij ā, atš ķir ībā no, piem ēram, Lietuvas vēsturnieku p ētījumiem, 633 nacion ālās kult ūras politikas j ēdziens l īdz šim joproj ām nav prec īzi defin ēts, lai gan tas tiek plaši izmantots apkopojoša rakstura darbos par Latvijas Republikas v ēsturi no 1918. l īdz 1940. gadam, attiecinot min ēto j ēdzienu gan uz parlament ārās iek ārtas, gan autorit ārā rež īma posmu. 634 Viens no retajiem autoriem 635 , kurš ir m ēģ in ājis sniegt Latvijas v ēsturiskajiem apst ākļiem piel āgotu teor ētisku kult ūrpolitikas j ēdziena skaidrojumu, ir filozofs un reli ģijas v ēsturnieks Visvaldis Varnesis Kl īve (1931-2003). Vi ņa interpret ācij ā kult ūras politika tiek visp ārīgos vilcienos defin ēta k ā „sabiedr ības vadošo grupu un to atseviš ķo locek ļu mēģ in ājums ietekm ēt kult ūras dz īvi un t ās organiz āciju zin āmu m ērķu virzien ā”636 , ar kult ūras dz īvi saprotot „visus tos daž ādos individu ālos un soci ālos pas ākumus, ko veic kādas sabiedr ības locek ļi savas noteikt ās kult ūras [k ā dz īves veida] uztur ēšanai un

631 Davies 1997, 899-901; 951-958. 632 Rot čailds 1999, 11-39. 633 Skat.: Ma čiulis 2005. 634 Šilde 1976, 474-507 un 638-674; 20. gadsimta Latvijas v ēsture II, 719-822. 635 2005.-2007. gad ā žurn ālā Latvijas V ēsture public ēti vair āki v ēsturnieka Ginta Zelme ņa p ētījumi par Latvijas Republikas kult ūrpolitiku 20. gadsimta divdesmitajos gados, skat., piem ēram: Zelmenis 2007. 636 Kl īve 1966, 27.

112 tālākai att īst ībai.” 637 Saska ņā ar V. V. Kl īves pied āvāto defin īciju, valsts īstenoto kult ūras politiku nosaka tas, k ā „sabiedr ība saprot savu dz īvi noteiktos apst ākļos un savu īpatn ējo st āvokli citu sabiedr ību vid ū”638 , citiem v ārdiem sakot, kult ūras politika ir atkar īga no iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem faktoriem (politiskajiem, ideolo ģiskajiem, ekonomiskajiem), kas ietekm ē un veido sabiedr ībā domin ējošos priekšstatus par t ās v ēsturisko lomu, uzdevumu un noz īmi. Tas attiecas ar ī uz kult ūras mantojuma aizsardz ības principiem, kuru realiz ācija ir da ļa no modern ās valsts kult ūras politikas. 639 Starpkaru periodam rakstur īgo et ātisko kult ūrpolitikas izpratni retrospekt īvaj ā apskat ā par Igaunijas Republikas kult ūras politiku raksturojis k ādreiz ējais Igaunijas Valsts arh īva direktors Gotl ībs Neijs (Gottlieb Peter Ney, 1881-1973) . Kult ūras politika G. Neija izpratn ē noz īmē valsts resp. vald ības iest āžu m ērķtiec īgu regul ējošu darb ību zin ātnes, izgl ītības un m ākslas jom ā, galveno uzsvaru liekot uz valsts izgl ītības sist ēmas izveidošanu un funkcion ēšanu. 640 Arī Latvijas Republikas kult ūras politikas pamatnost ādnes vispirms bija saist ītas ar nacion ālās izgl ītības sist ēmas rad īšanu, ietverot taj ā ar ī muzeju darbu un kult ūras pieminek ļu aizsardz ību. 641 Ar Likuma par pieminek ļu aizsardz ību pie ņemšanu Saeim ā 1923. gadā pieminek ļu aizsardz ības nozare tika pak ļauta Izgl ītības ministrijai, kas noteica t ās att īst ības virzienu un nomin āli kontrol ēja atbild īgās instit ūcijas – Pieminek ļu valdes – praktisko darb ību. 642 Laika posm ā l īdz Likuma par pieminek ļu aizsardz ību pieņemšanai un Pieminek ļu valdes izveidošanai pirmos kult ūras pieminek ļu apzin āšanas un aizsardz ības pas ākumus Latvijas teritorij ā m ēģ in āja īstenot gan sabiedrisk ās organiz ācijas, gan valsts iest ādes. Šaj ā laik ā Latvijas valst ī v ēl nebija izstr ādāta vienota kult ūras pieminek ļu tipolo ģijas sist ēma, un tiklab ofici ālajos dokumentos, k ā ikdienas praks ē tika lietots apz īmējums „kult ūras v ērt ības”, kas ietv ēra v ēsturisk ās celtnes, arheolo ģiskos un etnogr āfiskos priekšmetus, m ākslas pieminek ļus, k ā ar ī arh īvu un bibliot ēku fondus un muzeju kr ājuma glab āšanas vien ības. 643 Lai organiz ētu min ēto kult ūras v ērt ību uzskaiti un iesp ēju robež ās nodrošin āto to saglab āšanu, 1919. gada

637 Kl īve 1966, 26. 638 Turpat, 33. 639 Skat.: Bacher 1994; Lang 1996. 640 Ney 1968, 195. 641 Stradi ņš 1998, 31. 642 Apinis 1992, 21-25. 643 P ētersons 2001, 23.

113 decembr ī Izgl ītības ministrijas Arh īvu, bibliot ēku un muzeju noda ļas pak ļaut ībā tika izveidots t.s. kult ūras v ērt ību aizsardz ības pilnvarnieka amats. Ministrijas pilnvaroto personu darb ību šaj ā laika posm ā koordin ēja v ēsturnieks Art ūrs Št āls,644 kurš ar ī v ēlāk turpin āja darboties pieminek ļu aizsardz ības jom ā, no 1923. l īdz 1933. gadam pildot Pieminek ļu valdes tehnisk ā vad ītāja, inspektora un vec ākā inspektora pien ākumus. 645 Faktiski Izgl ītības ministrijas pilnvarot ās personas savu darb ību uzs āka jau 1919. gada august ā C ēsu, Valmieras un Valkas apri ņķī , sadarbojoties ar Latvijas armijas milit ārās pārvaldes iest ādēm un l īdz 1920. gada beig ām pak āpeniski apsekojot ar ī atseviš ķus Kurzemes un Latgales rajonus. Galven ā uzman ība tika piev ērsta pils ētās un lauku muiž ās esošo bez īpašnieka mantu apzin āšanai un re ģistr ācijai, ta ču to praktisk ās aizsardz ības pas ākumi kara apst ākļos, protams, bija visai nosac īti. 646 T ādējādi arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanai šajos pas ākumos bija pak ārtota loma, lai gan tika ieg ūta pirm ā inform ācija par atseviš ķu objektu, galvenok ārt muižu kompleksu, tehnisko st āvokli p ēc Pasaules kara un Br īvības c īņ u rad ītajiem post ījumiem. Neraugoties uz izgl ītības ministra K ārļa Kasparsona (1865-1962) 1920. gada apr īlī deklar ēto principu, ka „v ēlams koncentr ēt visas m ākslas un kultur ēlās v ērt ības ministrijas p ārzi ņā ”647 , Izgl ītības ministrijai tolaik ac īmredzot tr ūka resursu š ī uzdevuma īstenošanai, t ādēļ pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumiem akt īvi piev ērs ās latviešu sabiedrisk ās organiz ācijas un atseviš ķi inteli ģences p ārst āvji – skolot āji, muzeju darbinieki, liter āti un m ākslinieki. 648 T ā, piem ēram, Latviešu Izgl ītības biedr ības Augstskolas sekcija, kas izveidoj ās R īgā 1917. gada novembr ī, p ēc biedr ības vad ītāja Ādama Butu ļa (1860-1938) ierosin ājuma 1920. gada s ākum ā nol ēma organiz ēt „nacion ālās v ēstures un sen ās kult ūras pieminek ļu” gl ābšanu un aizsardz ību. 649 Taj ā paš ā laik ā Latviešu Izgl ītības biedr ība iesniedza Latvijas Tautas Padomei plašu memorandu par pieminek ļu aizsardz ību ar pras ību „nekav ējoši izdar īt vis ā Latvij ā m ākslas un kultur ēli v ēsturisko priekšmetu re ģistr āciju”. 650 Iesniegumu izskat īja Tautas Padomes s ēdē 1920. gada mart ā, un uz t ā pamata 1920. gada j ūlij ā

644 Ābolti ņš 1997, 27. 645 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 46.l. – 223.lp. 646 Št āls 1920, 60-61. Par Izgl ītības ministrijas „pilnvarnieku” darba rezult ātiem plaš āk skat.: Zelmenis 2007. 647 Latviešu Izgl ītības biedr ība 1917-1922, 49. 648 Ind āns 1994, 78-79. No 1920. l īdz 1928. gadam Latvij ā tika nodibin ātas 2905 kult ūras biedr ības, kas galvenok ārt nodarboj ās ar ārpusskolas izgl ītības veicin āšanu daž ādās sabiedrisk ās dz īves jom ās, skat.: Šilde 1976, 544-545. 649 Latviešu Izgl ītības biedr ība 1917-1922, 41. 650 P ētersons 2001, 28.

114 Latvijas Republikas Satversmes sapulces Izgl ītības komisija uzs āka darbu pie pieminek ļu aizsardz ības likumprojekta izstr ādāšanas. 651 Tom ēr p ēc divu gadu darba Arveda Šv ābes (1888-1959) vad ībā izstr ādātais likumprojekts, kas balst ījās uz r ūpīgu nozares v ēstures un ārvalstu (Polijas, It ālijas, Vācijas) jaun āko likumdošanas aktu anal īzi, politisko partiju nesaska ņu d ēļ 1922. gada 16. maij ā nesa ņē ma Satversmes sapulces akceptu. 652 Pats A. Šv ābe v ēlāk atzina, ka pieminek ļu aizsardz ības likumprojekts netika pie ņemts t ādēļ , ka tas bijis p ārāk radik āls. 653 Ja Satversmes sapulc ē p ārst āvēto lab ējo partiju deput āti kritiz ēja likumprojektu par valsts m ēģ in ājumu iejaukties priv ātīpašuma ties ību sf ērā,654 tad Hermanis fon Bruinings sav ā publik ācij ā p ārmeta likumprojekta autoriem p ārliec īgu pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas birokratiz āciju, t ās viet ā iesakot veicin āt sabiedr ības iesaist īšanos pieminek ļu aizsardz ības darb ā, it seviš ķi, ņemot v ērā nepieciešamo juridisko un tehnisko speci ālistu tr ūkumu. 655 Kopum ā š ī likumprojekta noraid īšana, neatkar īgi no vienas vai otras puses izvirz ītajiem argumentiem, deva zin āmu pamatojumu Art ūra Št āla post factum pres ē izteiktajam viedoklim, ka „Latvij ā pieminek ļu aizsardz ības darbs [...] tiek uzskat īts par ne visai svar īgu kult ūras darbu, [...] kuru k ā t ādu var atlikt uz „lab ākiem laikiem” un kuram nav visp ār nacion ālas noz īmes.” 656 V ācbaltiešu zin ātnisko biedr ību aktivit ātes pieminek ļu aizsardz ības jom ā pirmajos pēckara gados iev ērojami apgr ūtin āja gan objekt īva, gan subjekt īva rakstura apst ākļi. Ekonomisk ās gr ūtības un biedru skaita samazin āšan ās liedza R īgas V ēstures un senatnes biedr ībai atjaunot savu darb ību pirmskara l īmen ī.657 T āpat arhitekt ūras pieminek ļu izp ētes un aizsardz ības darbu ietekm ēja Vilhelma Neima ņa n āve 1919. gad ā, kas bija neatsverams zaud ējums ne tikai R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ībai, bet visai v ācbaltiešu sabiedr ībai kopumā. Turkl āt v ācbaltiešu kopien ā p ēc 1919. gada domin ēja aizvainojums par Latvijas valsts politiku, kas likvid ēja vācbaltiešu k ā neform ālās valdoš ās k ārtas lomu un ietekmi, liekot samierin āties ar etnisk ās minorit ātes statusu. 658

651 Ābolti ņš 1997, 27. 652 P ētersons 2001, 29. 653 Šv ābe 1937-1938, 32056. 654 P ētersons 2001, 30-31. 655 Bruiningk 1920. 656 Št āls 1922, 618-619. 657 Feuereisen 1923, 67-68. 658 Cer ūzis 2004, 93.

115 T ādēļ ar ī s ākotn ēji v ācbaltiešu arhitektu un v ēsturnieku darb ība aprobežoj ās ar kara laika post ījumu nov ēršanu atseviš ķos objektos, piem ēram, Vilhelms Bokslafs ap 1920. gadu organiz ēja R īgas Doma un Sv ētā P ētera bazn īcas tor ņu remonta darbus, lai likvid ētu Bermonta uzbrukuma laik ā rad ītos boj ājumus. 659 1922. gad ā Karls fon Lēviss of Menārs public ēja sen ās Livonijas pi ļu leksikonu. 660 T ā sagatavošanai vi ņš izmantoja vair āku gadu desmitu laik ā sav ākt ās v ēstures avotu zi ņas un grafiskos materi ālus, pirmo reizi sagatavojot zin ātniski sistematiz ētu inform āciju par viduslaiku mūra pil īm un pilskalniem Latvijas teritorij ā.661 Bez tam K. fon L ēviss of Men ārs šaj ā laik ā nolas īja ar ī vair ākas lekcijas Latvijas Universit ātē par viduslaiku pi ļu pētniec ību. 662 Divdesmito gadu s ākum ā R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības, k ā ar ī citu vācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju ieguld ījums Latvijas kult ūrv ēsturisk ā mantojuma saglab āšan ā tika v ērt ēts visai attur īgi, atsaucoties uz tuv āk neraksturot ām „krievu vald ības privil ēģ ij ām”, kas it k ā esot nodrošin ājušas v ācbaltiešu speci ālistiem iz ņē muma st āvokli ar ī šaj ā jom ā.663 Uz nacion ālaj ām pretrun ām k ā š ķē rsli pilnv ērt īgam pieminek ļu aizsardz ības darbam Latvij ā jau 1920. gad ā nepublic ētā memorand ā ar nosaukumu Galvenie pieturas punkti pieminek ļu aizsardz ības organiz ēšanai Latvij ā (Leitende Gesichtspunkte für die Organisierung der Denkmalpflege in Lettland) 664 nor ādīja H. fon Bruinings. Vi ņš īpaši uzsv ēra izgl ītotas sabiedr ības lomu kult ūras mantojuma saglab āšan ā, par t ās priekšnoteikumu atz īstot br īvpr ātīgo organiz āciju sadarb ību ar atbild īgaj ām valsts instit ūcij ām, k ā paraugu atz īmējot R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības un R īgas Arhitektu biedr ības pirmskara pieredzi. 665 Attiec ībā uz iepriekš min ētaj ām probl ēmām, ko zem ēs ar jauktu iedz īvot āju etnisko sast āvu izraisa sabiedr ībā sastopam ā „savstarp ējā neuztic ēšan ās”, H. fon Bruinings izeju saskat īja Austrijas pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas uzb ūvē, kas, p ēc vi ņa dom ām, veiksm īgi reduc ēja pretrunas starp daž ādu etnisko kopienu interes ēm un pretenzij ām. 666

659 Grosmane 2004, 47; Fischer 1988, 164. 660 Löwis of Menar 1922. 661 Skat.: Ose 2001, 222-223. 662 Feuereisen 1923, 70. 663 Št āls 1922, 628. 664 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 129.-131.lp. 665 Turpat. – 130.-131.lp. 666 Turpat. – 130.lp.

116 Pak āpeniski uzlabojoties attiec ībām ar v ācbaltiešu kopienu, divdesmito gadu vid ū tika p ārskat īti ar ī agr āk izteiktie uzskati par t ās novadp ētniec ības biedr ību v ēsturisko noz īmi. T ā 1924. gad ā A. Št āls atzina, ka š īs organiz ācijas „izveidoja pirmos pamatus modernai pieminek ļu aizsardz ībai m ūsu dzimtenē” un t ādēļ „neb ūtu lietder īgi un ētiski to sv ērt tikai ar politi ķa svaru kausiem.” 667 Ar ī t ā laika latviešu prese ar satraukumu rakst īja ne tikai par zemnieku s ētu 668 , bet ar ī par lauku bazn īcu, iev ērojam āko muižu dz īvojamo ēku un Vecr īgas namu p ārveidošanu atbilstoši to īpašnieku iecer ēm, kas bieži vien bija pretrun ā ar šo celt ņu kult ūrv ēsturisk ās v ērt ības saglab āšanu. 669 Pirmie so ļi konstrukt īvas sadarb ības virzien ā starp valsti un pieredz ējušajiem Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības p ārst āvjiem tika sperti 1921. gad ā, kad pēc toreiz ējās Latvijas Augstskolas rektora, m ākslas v ēsturnieka Ernesta Felsberga (1866-1928) iniciat īvas izveidotaj ā Izgl ītības ministrijas komisij ā, kas nodarboj ās ar pieminek ļu aizsardz ības likuma izstr ādi, uzaicin āja piedal īties biedr ības prezidentu A. Feiereizenu un vi ņa kol ēģ us – v ēsturniekus Nikolaju Bušu (Nikolaus Busch, 1864- 1933) un Leon īdu Arbuzovu, junioru (Leonid Hans Nikolaus Arbusov, 1882-1951) .670 R īgas Doma muzej ā šaj ā laik ā tika organiz ētas vair ākas Baltijas arhitekt ūras mantojumam velt ītas izst ādes: 1922. gad ā Vidzemes baznīcu pl ānu un skatu izst āde un 1924. gad ā barona Fr īdriha Volfa (Friedrich Baron Wolff) apkopoto muižu un bazn īcu foto materi ālu ekspoz īcija ar pietic īgu nosaukumu Lauku celt ņu izst āde (Ausstellung ländlicher Bauten) .671 Tieši p ēdējai izst ādei v ācbaltiešu sabiedr ībā bija iev ērojami pan ākumi, un t ā k ļuva par ierosin ājumu Baltijas Arhitekt ūras pieminek ļu arh īva izveidošanai Doma muzej ā.672 Iel ūgumu uz š īs izst ādes atkl āšanu sa ņē ma ar ī Pieminekļu valde. 673 Izst ādes politisko zemtekstu atkl āja paša A. Feiereizena koment ārs: „Bija nepieciešams p ētniekiem un n ākamaj ām paaudz ēm saglab āt, kaut ar ī tikai att ēlos, aizg ājuš ā laikmeta v ācbaltiešu kult ūras pieminek ļus, arhitektoniski un kult ūrv ēsturiski nozīmīgos atsavin ātos muižu kompleksus, kas k ādreiz veidoja savdab īgo Baltijas ainavu, bet tagad nenov ēršami iet boj ā.” 674

667 Št āls 1924, 63. 668 Kundzi ņš 1918. 669 Arnis 1920; Št āls 1922, 620-621. 670 Feuereisen 1923, 70. 671 Romanga 2001, 102. 672 Ulrichen 1938, 496-497. 673 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 10.lp. 674 Feuereisen 1929, 4.

117 Jāatz īmē, ka ne vien bijušie muižu īpašnieki, bet ar ī v ācbaltiešu sabiedr ības vair ākums 1920. gada agr āraj ā reform ā saskat īja ne tikai kult ūrvides izmai ņas, bet galvenok ārt neatgriezenisku triecienu savas kopienas politiskajai ietekmei Latvijas Republik ā.675 T ādējādi, pret ēji Herma ņa fon Bruininga laikrakst ā Rigasche Rundschau publiski izteiktaj ām cer ībām, 676 iez īmējās noteikta pretruna latviešu un vācbaltiešu izpratn ē par kop īgās dzimtenes v ēsturi un l īdz ar to – atš ķir ības uzskatos par t ās kult ūrv ēsturisko mantojumu. To apliecin āja 1920. gad ā dibin ātā Herdera instit ūta R īgā (Herderinstitut in Riga) m ācību programm ā liktais uzsvars uz specifiski vācbaltiešu v ēsturiskajai apzi ņai aktu ālaj ām t ēmām: Baltijas – ar to saprotot kādreiz ējo Baltijas provin ču – v ēsturi, novadp ētniec ību un ties ību v ēsturi. 677 Politisk ā konfront ācija starp latviešiem un v ācbaltiešiem starpkaru period ā rad īja abpus ēji popul āro priekšstatu par latviešu un v ācbaltiešu kult ūras antagonismu, kas latviešu sabiedr ībā nereti izpaud ās ar v ācbaltiešiem nomin āli saist ītā kult ūras mantojuma vērt ības noliegum ā.678 Attiec ības starp liel ākaj ām etniskaj ām kopien ām Latvijas Republik ā detaliz ēti raksturojis jau Edgars Andersons, secinot: „V ācu inteli ģencei bija zin āma interese par latviešu tautas kult ūru, latviešu inteli ģencei bija zin āma interese par v ācu un krievu kult ūru, bet tas ar ī bija viss. Cit ādi visas tautas k ā kult ūras, t ā reli ģiskaj ā dz īvē bija viena otrai svešas.” 679 T ādēļ historiogr āfij ā sastopamais uzskats, ka negat īvu nost āju pret v ācbaltiešu kult ūras mantojumu Latvij ā rad īja tikai Otrais pasaules un tam sekojošie padomju okup ācijas gadi 680 atz īstams par neprec īzu, turkl āt attiec ībā uz padomju laiku ir iesp ējams pamatot ar ī pret ēja rakstura tendenci, kad nomin āli ar vācbaltiešiem saist ītie arhitekt ūras pieminek ļi ieguva papildus noz īmi sabiedr ības vēsturiskaj ā apzi ņā – k ā liec ība par Latvijas kult ūrv ēsturisk ās vides saikni ar Rietumiem. 681 Tom ēr jaun ākie p ētījumi 682 liecina, ka starpkaru period ā bija iesp ējama ar ī visnota ļ veiksm īga sadarb ība starp Latvijas Republikas pieminek ļu aizsardz ības instit ūcij ām un atseviš ķiem v ācbaltiešu kopienas p ārst āvjiem.

675 Cer ūzis 2004, 105-106. 676 Bruiningk 1920: „Vai tieš ām pie mums b ūtu sastopami ļaudis, kas sav ā ierobežotaj ā uztver ē saist ītu pieminek ļu aizsardz ību, kas ir visas sabiedr ības lieta, ar partijiskumu vai nacion ālistiskiem aizspriedumiem? M ēs tam neticam un gribam cer ēt, ka starp v āciešiem, latviešiem, krieviem un ebrejiem, kam ir visdaž ādākie uzskati, atrad īsies pietiekami daudz sapr ātīgu cilv ēku, kas to nepie ļaus.” 677 Cer ūzis 2005, 63. 678 Šimkuva 1998, 415-417. 679 Andersons 1984, 531. 680 Ose 2001, 76. 681 Lancmanis 1994. 682 Ose 2005a, 273-275.

118 Par zin āmā m ērā likumsakar īgu v ēsturisko paradoksu var uzskat īt faktu, ka latviešu sabiedrisk ās organiz ācijas, kas piev ērs ās pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumiem, p ārņē ma savulaik v ācbaltiešu publicistu populariz ētās Dzimtenes pētīšanas kust ības (Heimatkunde) idejas. Š āda pieeja balst ījās atzi ņā par tautas vēstures izp ēti k ā galveno pieminek ļu aizsardz ības darba attaisnojumu un reiz ē kop īgo mērķi, kas vieno to ar Dzimtenes p ētīšanas kust ību. 683 Piem ēram, 1920. gad ā Latviešu Izgl ītības biedr ībā vair ākk ārt tika apspriests jaut ājums par t.s. dzimtenes p ētīšanu, 684 un jau t ā paša gada nogal ē Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āte p ēc arhitekta Paula Kundzi ņa ierosin ājuma organiz ēja speci ālus dzimtenes p ētīšanas kursus. 685 Nākamais pas ākums bija Latviešu Senatnes p ētītāju biedr ības (sic!) nodibin āšana 1922. gad ā686 ar m ērķi veikt darbu, „ko uzliek sabiedr ībai valsts iest āžu pasivit āte mūsu senatnes pieminek ļu saudz ēšan ā.” 687 Biedr ības ietvaros tika izveidota Pieminek ļu aizsardz ības sekcija, kas 1923.-1924. gad ā pirmo reizi uzs āka sistem ātisku kult ūras pieminek ļu apzin āšanu, izplatot apm ēram 15.000 anketas, t ā saucam ās pieminek ļu re ģistr ācijas lapas. 688 Šaj ās anket ās, nor ādot ar ī re ģistr ācijas vietu, laiku un personu, kas veikusi pieminek ļa re ģistr āciju, tika fiks ēts: 1. Apri ņķ is, pagasts, pils ēta, kur piemineklis atrodas; 2. Pieminek ļa īpašnieks (valsts, pašvald ība, bazn īca, biedr ība, priv ātpersona); 3. Pieminek ļa viela, forma un izveduma tehnika; 4. Tuv āki nor ādījumi par pieminek ļa atrašan ās vietu, st āvokli pret debess pus ēm; 5. Pieminek ļa apm ēri, m ērījumi; 6. Plaš āks pieminek ļa apraksts. 689 Galven ā uzman ība s ākotn ēji tika piev ērsta arheolo ģiskajiem pieminek ļiem un senlietu atradumiem, k ā ar ī etnogr āfiskajiem priekšmetiem un pat iev ērojamiem dabas objektiem, 690 ta ču vienlaikus tika izvirz īts jaut ājums par nepieciešam ību apzin āt un aizsarg āt arhitekt ūras pieminek ļus. Rakstur īgi, ka to dar īja tieši v ācbaltieši. L īdz ās jau min ētajam v ēsturniekam Hermanim fon Bruiningam, kurš 1920. gad ā aicin āja Izgl ītības ministriju uzs ākt, maz ākais, valsts īpašum ā esošo v ēsturisko celt ņu

683 Štāls 1922, 623. 684 Latviešu Izgl ītības biedr ība 1917-1922, 42, 50. 685 Št āls 1922, 629. 686 Ābolti ņš 1997, 30. 687 Cit ēts p ēc: Ind āns 1994, 79. 688 Lancmanis 1924, 381. 689 Latviešu Senatnes p ētītāju biedr ības Pieminek ļu aizsardz ības sekcija. Pieminek ļu re ģistr ācijas karte. (Valsts kult ūras pieminek ļu aizsardz ības inspekcijas Pieminek ļu dokument ācijas centra materi āli). 690 Skat., piem ēram: Lancmanis 1920.

119 apzin āšanu un fiks āciju, 691 ar ī Latvijas M ākslas akad ēmijas lektors Filips Šveinfurts (Filiph Schweinfurt, 1887-1954) 692 izteica priekšlikumu valsts iest ādēm izdot rīkojumu, kas aizliegtu karadarb ībā cietušos Vecr īgas namus remont ēt bez īpašas ekspertu komisijas at ļaujas. 693 Turkl āt 1920. gad ā F. Šveinfurts ar ī public ēja plašu apcer ējumu par Vecr īgas arhitekt ūras pieminek ļiem, uzsverot nepieciešam ību steidzami izveidot valsts pieminek ļu aizsardz ības komisiju, lai uzs āktu aizsarg ājamo objektu inventarizāciju un nov ērstu nev ēlamus v ēsturisko celt ņu p ārb ūves darbus, k ā ar ī pasarg ātu t ās no nojaukšanas. 694 Š āds aicin ājums tom ēr sastap ās ar iev ērojamiem praktiskas dabas š ķē rš ļiem, jo Pirm ā pasaules kara laik ā daudzu R īgas namu b ūvdokument ācija bija g ājusi zudum ā, bet p ārb ūves darbu at ļaujas sa ņemšanai pils ētas B ūvvald ē iesniedzamo uzm ērījumu sagatavošana var ēja aizkav ēt celtniec ību pat uz vair ākām ned ēļā m, t ādēļ pret to protest ēja ne tikai paši priv āto namu īpašnieki, bet ar ī b ūvdarbos iesaist ītie arhitekti un b ūvinženieri. 695 1926. gad ā Latviešu Senatnes p ētītāju biedr ība sadarb ībā ar R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ību, R īgas Pils ētas bibliot ēku un Tartu Universit ātes bibliot ēku uzs āka Johana Kristofa Broces kolekcijas att ēlu izlases publik āciju. Izdevuma redaktors un sast ādītājs Arturs Št āls pirm ā s ējuma priekšv ārd ā paskaidroja, ka public ējamo att ēlu atlas ē uzsvars tiks likts uz latviešu un igau ņu etnogr āfijas materi āliem, neiek ļaujot taj ā datus par heraldiku, numism ātiku un arheolo ģiju. 696 Neraugoties uz šiem tematiskajiem ierobežojumiem, J. K. Broces kolekcijas materi ālu publik ācijas ideja j āatz īst par iev ērojumu pas ākumu, kas noteikti sekm ētu pieminek ļu aizsardz ības darba att īst ību Latvij ā. Tom ēr no izdev ēju pl ānotajiem sešiem z īmējumu un aprakstu s ējumiem tika public ēts tikai viens s ējums. Latvijas arhitekt ūras un tautas celtniec ības mantojuma apzin āšanu, pateicoties Paula Kundzi ņa ener ģiskajai darb ībai un Kult ūras fonda finansi ālajam atbalstam,697 1921. gada vasar ā uzs āka Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āte. 698 Tautas

691 Bruiningk 1920. 692 Par F. Šveinfurtu skat.: Zigmunde 2001, 76. 693 Latviešu Izgl ītības biedr ība 1917-1922, 50. Šo l ūgumu R īgas pils ētas pašvald ībai jau savas darb ības sākum ā 1923. gada oktobr ī izteica ar ī Pieminek ļu valde, skat.: LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. – 81.lp.; Asaris 1998, 42. 694 Šveinfurts 1920, 342-345. 695 LVVA. – 2748.f. – 1.apr. – 94.l. – 45.-46.lp. 696 Št āls 1926, 4. 697 Zin ātne t ēvzemei divdesmit gados 1938, 7. 698 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 324.l. – 1.-2.lp.

120 celtniec ības objektu iek ļaušanu apzin āmo pieminek ļu skait ā šaj ā gad ījum ā noteica divi apsv ērumi: pirmk ārt, šo celt ņu visum ā sliktais tehniskais st āvoklis un, otrk ārt, P. Kundzi ņa p ārliec ība par to, ka t ādējādi b ūtu iesp ējams atrast noder īgus risin ājumus kar ā izpost ītās lauku apb ūves atjaunošanai. 699 Zin āma loma šo pieminek ļu apzin āšanas pas ākumu organiz ēšan ā ac īmredzot bija ar ī tam, ka P. Kundzi ņš kopš 1919. gada novembra Arhitekt ūras fakult ātē las īja lekciju kursu Latvijas t ēlot āja m āksla. Tā programm ā ietilpa tautas celtniec ības un arhitekt ūras stilu v ēsturisk ās att īst ības apskats. 700 Š ī kursa ietvaros no 1920. l īdz 1939. gadam tika organiz ētas 206 studentu mācību ekskursijas, no t ām 56 ekskursijas bija saist ītas ar arhitekt ūras pieminek ļu un tautas celtniec ības objektu uzm ērīšanu un apskati.701 Tematiski ekskursiju skaits sadal ījās apm ēram vien ādi: 25 ekskursijas bija velt ītas R īgas arhitekt ūras pieminek ļiem, galvenok ārt Vecr īgai, un septi ņas – Br īvdabas muzeja apmekl ējumam. Ārpus R īgas tika organiz ētas 24 m ācību ekskursijas, t.sk. uz Jelgavu, C ēsīm, Siguldu, Rund āli, Eleju un Bausku, k ā ar ī m ācību braucieni uz Kurzemi un Latgali. 702 L īdz 1924. gadam Arhitekt ūras fakult ātes studenti m ācību sp ēku Paula Kampes (1885-1960), Ernesta Št ālberga (1883-1958) un paša Paula Kundzi ņa vad ībā vasaras eksped īcij ās sagatavoja 1234 tautas celtniec ības objektu un 726 arhitekt ūras pieminek ļu aprakstus, uzm ērījumus un foto att ēlus. 703 Tas jau bija atz īstams sasniegums, ar ī ņemot v ērā to, ka min ētās eksped īcijas v ēl nebija sistem ātiski organiz ētas un sk āra daž ādus Latvijas novadus atš ķir īgā apm ērā.704 J āpiez īmē, ka l īdz tr īsdesmito gadu vidum da ļa no Arhitekt ūras fakult ātes eksped īcij ās sav āktajiem materi āliem pak āpeniski tika public ēta 705 un izplat īta ārzemju zin ātniskaj ās bibliot ēkās. 706 Lai atvieglotu daž ādu instit ūciju uzs ākto pieminek ļu apzin āšanas darbu, Latviešu Izgl ītības biedr ība 1923. gad ā izdeva Latvijas dabas un kult ūras pieminek ļu tipu sarakstu , kas uzskat āms par pirmo aptverošo kult ūrv ēsturisko objektu klasifik ācijas mēģ in ājumu Latvij ā.707 Šaj ā sarakst ā bija min ēti ne tikai attiec īgie pieminek ļu veidi,

699 Turpat. – 51.lp. 700 Turpat. – 330.l. – 66.lp.; skat. promocijas darba Pielikumu Nr.3. 701 Laube 1939, 165-167. 702 Skat. promocijas darba Pielikumu Nr.4. 703 Laube 1939, 120-121. 704 Strods 1964, 145. 705 Zin ātne t ēvzemei divdesmit gados 1938, 1-3. 706 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 324.l. – 93., 142.-145.lp. 707 Pieminek ļu tipu saraksts 1923.

121 bet nor ādīts uz nepieciešam ību v ākt rakst īto avotu zi ņas un vizu ālo materi ālu par katru pieminekli. V ēsturisk ās celtnes šaj ā sarakst ā bija iedal ītas div ās tipolo ģiskaj ās grup ās p ēc to celtniec ībā izmantot ā materi āla veida. Tādējādi koka pieminek ļu grup ā ietilpa: 1) Bazn īci ņas, koka; nojaukto [bazn īcu] vietas, z īmējumi vai zi ņas, kur t ādi glab ājas. 2) ēkas, b ūvvielas zi ņā rakstur īgas (š ūnakmens, m āla utt.), noteikt ā veid ā cietas (lubu jumtiem vai bez ģē veles, apa ļi izcirstiem krievu pakšiem utt.); krievu vai citos svešos stilos celtas kalpu un cit ādas koka ēkas; ēkas ar mante ļa skurste ņiem (Vidzem ē); ēkas, kur sen āk skola vai dievkalpošanas tur ētas; cit ādas vecas koka ēkas. 708 Savuk ārt akmens pieminek ļu grup ā ietilpa: 1) ēkas , senu laiku, bieziem m ūriem vai cit ādas, kazarmes un cit ādas kara laikos vai kara vajadz ībām celtas vecas ēkas vai to vietas, med ību m ājas (med ību pilis, lustes pilis utt.) un to vietas; m ūra kl ētis ar pīlāriem; seviš ķi grezni celtas pilis vai cit ādas m ūra ēkas; nesagrautas bru ņinieku laiku pilis vai cit ādas to laiku ēkas; pagastu magaz īnas; kapli čas; cietumi, veclaiku, k ā ar ī v ēlākie pagaidu; muižu bazn īci ņas. 2) Mūri uz pilskalniem un citi, no seniem laikiem, pilsdrupas no bru ņinieku laikiem vai vietas, kur t ās bijušas, m āksl īgas (dai ļuma d ēļ celtas) pilsdrupas. Pagrabi, veclaiku, bieziem m ūriem, seviš ķiem nosaukumiem (piem., Ell īte), nost āstiem. 3) Tor ņi, m ūra, vientu ļi celti. 4) Vārti, m ūra, vientu ļi. 709 Atseviš ķā tipolo ģiskaj ā grup ā ar nosaukumu Saimniec ība tika iek ļauti objekti, ko mūsdien ās pie ņemts d ēvēt par industri ālo mantojumu, neatkar īgi no to b ūvmateri āla: tilti, fabriku celtnes, dzirnavas, cep ļi un taml īdz īgi. 710 Šis visum ā haotiskais aizsarg ājamo objektu uzskait ījums tom ēr ir noz īmīgs k ā avots, kas sniedz inform āciju par to, k ādi bija pieminek ļu aizsardz ības kust ības akt īvistu priekšstati par potenci āli aizsarg ājam ām celtn ēm, kuru skaitā faktiski ietilpst k ā arhitekt ūras, t ā ar ī v ēstures pieminek ļi. Min ētie piem ēri apliecina Latvijas sabiedr ības interesi par kult ūras mantojuma aizsardz ības probl ēmām jau pirmajos valsts past āvēšanas gados un l īdz ar to opon ē historiogr āfij ā sastopamajam viedoklim, ka Pieminek ļu valdei n ācās uzs ākt savu darbu gandr īz piln īgi no jauna. 711 Protams, ka laika posm ā no 1919. l īdz 1923. gadam nevar ēja b ūt runas par kaut cik efekt īgu valsts instit ūciju kontroli p ār kult ūras

708 Pieminek ļu tipu saraksts 1923, 5. 709 Turpat, 6. 710 Turpat, 4. 711 Asaris 1998, 41.

122 pieminek ļu, t.sk. v ēsturisko celt ņu st āvokli, jo pašas atbild īgās instit ūcijas v ēl atrad ās tapšanas stadij ā. Taj ā paš ā laik ā sabiedrisko organiz āciju un Izgl ītības ministrijas pak ļaut ībā esošo iest āžu veiktie pieminek ļu apzin āšanas pas ākumi, neraugoties uz objekt īvi konstat ējamo koordin ācijas tr ūkumu, sagatavoja v ērā ņemamas metodisk ās iestr ādes n ākamajam pieminek ļu aizsardz ības darba posmam. P ēc Izgl ītības ministrijas M ākslas departamenta likvid ācijas 1921. gada apr īlī sakar ā ar dr īzum ā pl ānoto Likuma par pieminek ļu aizsardz ību pie ņemšanu Satversmes sapulc ē, l īdz pat 1923. gada oktobrim valst ī nebija nevienas amatpersonas, kuras tiešajos darba pien ākumos ietilptu kult ūras pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumu risin āšana. 712 Form āli arhitekt ūras pieminek ļu tiesisko aizsardz ību šaj ā laik ā noteica 1922. gad ā Ministru kabinet ā apstiprin āto Noteikumu par b ūvniec ības un b ūvtehnikas lietu p ārzin āšanu 9. panta 10. punkts, kas uzdeva pašvald ībām „g ādāt par past āvošo pieminek ļu, v ēsturisko b ūvju un vi ņu atlieku uzglab āšanu.” 713 Latvijas Republik ā pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas tiesisko pamatu veidoja 1923. gada j ūnij ā Saeim ā pie ņemtais Likums par pieminek ļu aizsardz ību . Likuma pirmais pants defin ēja mērķis: „aizsarg āt kustamus un nekustamus pieminek ļus, kuriem ir arheolo ģiska, etnolo ģiska, v ēsturiska vai m ākslas v ērt ība, un kuru uzglab āšana ir Latvijas valsts un tautas interes ēs.” 714 Kult ūras pieminek ļi t ālāk tika iedal īti seš ās grup ās, pirmaj ā no t ām iek ļaujot „b ūvju pieminek ļus un vi ņu da ļas kop ā ar pieder īgo apk ārtni, k ā ar ī arhitekt ūras un skulpt ūras pieminek ļus.” 715 Aizsarg ājamo vēsturisko celt ņu minim ālais vecums likum ā nebija noteikts; m ākslas pieminek ļiem tas bija ne maz āks par piecdesmit gadiem p ēc m ākslas darba autora n āves. 716 Atš ķir ībā no 1922. gad ā Satversmes sapulc ē noraid ītā likumprojekta varianta, kas (p ēc V ācijas Hesenes-Darmštates zemes 1903. gada likuma parauga) paredz ēja veidot iesp ējami decentraliz ētu pieminek ļu aizsardz ības sist ēmu, b ūtisku lomu pieš ķirot daž ādu sabiedrisko organiz āciju l īdzdal ībai pieminek ļu saglab āšanas praks ē,717 1923. gada likums rad īja vair āk centraliz ētu k ārt ību ar Pieminek ļu valdi k ā valsts izpildvaras sast āvda ļu. 718

712 P ētersons 2001, 27. 713 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. – 81.lp. 714 Likums 1923. – 1. pants. 715 Turpat. – 2. pants. – a) punkts. 716 Turpat. – d) punkts. 717 Št āls 1922, 624-625. 718 P ētersons 2001, 31.

123 Pieminek ļu valdi vad īja izgl ītības ministra iecelts vai apstiprin āts priekšs ēdētājs. No 1923. l īdz 1928. gadam, k ā ar ī no 1931. l īdz 1932. gadam Pieminek ļu valdi vad īja diplom ēts v ēsturnieks, arheologs un arhiv ārs Fr īdrihs Ozoli ņš (1879-1950), no 1929. līdz 1931. gadam vi ņu šaj ā amat ā nomain īja teologs Pauls Gail ītis (1869-1943), bet kopš 1932. gada Pieminek ļu valdes priekšs ēdētājs bija arheologs Francis Balodis (1882-1947). 719 1940. gada j ūlija s ākum ā F. Balodis atst āja Latvijas valsts teritoriju, par ieganstu izmantodams Zviedrijas Valsts v ēstures muzeja uzaicin ājumu piedal īties arheolo ģiskajos izrakumos Sigtun ā, un no 1940. gada j ūlija l īdz oktobrim Pieminek ļu valdes priekšs ēdētāja pien ākumus izpild īja vec ākais inspektors P ēteris Ārends (1900- 1960). 720 S ākotn ēji Pieminek ļu vald ē darboj ās pieci valdes locek ļi: arheolo ģijas, etnogr āfijas, arhitekt ūras, v ēstures un m ākslas v ēstures nozares speci ālisti, kurus uz trim gadiem iev ēlēja no Latvijas Universit ātes, M ākslas akad ēmijas un Valsts vēsturisk ā muzeja (izveidots 1924. gad ā) p ārst āvjiem, k ā ar ī pieminek ļu aizsardz ības pārraugi un tehniskie darbinieki. 721 1923. gad ā Izgl ītības ministrija izdeva speci ālus Noteikumus par Pieminek ļu valdes l īdzdarbiniekiem , kas noteica br īvpr ātīgo personu piedal īšanos Pieminek ļu valdes darb ā, veicot pieminek ļu apzin āšanu, inventariz ējamo objektu sarakstu sast ādīšanu un visa veida inform ācijas v ākšanu par potenci āli aizsarg ājamiem pieminek ļiem. 722 Š āda instit ūcija jau 19. gadsimta beig ās tika izveidota Austroung ārij ā, kur Centr ālā m ākslas un arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības un izp ētes komisija kopš 1899. gada izmantoja savu korespondentu t īklu vis ā valst ī, lai organiz ētu aizsarg ājamo objektu sarakstu sast ādīšanu un pieminek ļu uzraudz ību. 723 1925. gad ā R īgā notika Pieminek ļu valdes l īdzdarbinieku konference, kur ā tika apspriesti daž ādi ar pieminek ļu praktisko saglab āšanu saist īti jaut ājumi, 724 un 1928. gad ā l īdzdarbinieku skaits jau sasniedza 354 cilv ēkus. 725 L īdzdarbinieku kust ība bija visai popul āra skolot āju un novadp ētnieku vid ū, kas starpkaru period ā veidoja līdzdarbinieku pamatsast āvu (1925. gad ā no 290 Pieminek ļu valdes l īdzdarbiniekiem Rīgā darboj ās 36, Vidzem ē 144, Kurzem ē 73 un Latgal ē 65 l īdzdarbinieki 726 ), tom ēr

719 Šv ābe 1937-1938, 32058. 720 LVA. – 700.f. – 2.apr. – 105.l. 721 Asaris 1998, 41-42; P ētersons 2006, 94. 722 Št āls 1924, 151-152. 723 Brown 1905, 170-171. 724 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 174.l. – 2.-66.lp. 725 Št āls 1928, 421. 726 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 9.lp.

124 vi ņu aktivit ātes nevar ēja piln ībā kompens ēt Pieminek ļu valdei nepieciešamo speci ālistu tr ūkumu. 727 T ā no tr īspadsmit past āvīgajiem darbiniekiem, kas str ādāja Pieminek ļu vald ē 1940. gada vasar ā,728 tikai tr īs – Pauls Kundzi ņš, P ēteris Ārends un Jānis Jaunzems (1903-1978) – bija ar arhitekta izgl ītību. Kopum ā Pieminek ļu vald ē vis ā t ās past āvēšanas laik ā domin ēja arheolo ģijas un v ēstures nozares speci ālisti.729 Uzs ākot praktisko darbu, dr īz vien atkl ājās 1923. gada Likuma par pieminek ļu aizsardz ību nepiln ības, kas saist ījās ar p ārāk ierobežotaj ām Pieminek ļu valdes pilnvar ām. Šis jaut ājums 1928. gada s ākum ā tika izskat īts valdes s ēdē,730 ta ču tikai 1932. gada septembr ī Latvijas Republikas Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārt ībā izdeva Noteikumus par pieminek ļu aizsardz ību , kas da ļē ji decentraliz ēja Pieminek ļu valdes strukt ūru, palielin āja valdes locek ļu skaitu l īdz devi ņiem cilv ēkiem, k ā ar ī apstiprin āja l īdzdarbinieku un pieminek ļu inspektoru ties ības. 731 Tāpat tika paplašin āts aizsarg ājamo objektu loks, iek ļaujot taj ā papildus divas pieminek ļu grupas un nosakot ne tikai atseviš ķu v ēsturisko celt ņu, bet ar ī „b ūvju pieminek ļu grupu” aizsardz ību. 732 Pieminek ļu valdes uzb ūve tika pārveidota p ēc teritori ālā principa, izveidojot jaunu apakšvien ību: Pieminek ļu inspekcijas da ļu, kas bija pak ļauta no valdes locek ļu vidus iev ēlētajam priekšs ēdētājam. Taj ā str ādāja Pieminek ļu valdes vec ākais inspektors, vi ņš bija ar ī R īgas un Vidzemes apgabala inspektors, un divi inspektori, kuru p ārzi ņā bija pieminek ļu aizsardz ība Kurzemes- Zemgales un Latgales apgabal ā.733 Lai populariz ētu kult ūras pieminek ļu aizsardz ības idejas Latvijas sabiedr ībā, Pieminek ļu valde laik ā no 1926. l īdz 1937. gadam patst āvīgi sar īkoja sešas tematisk ās izst ādes un piedal ījās v ēl asto ņā s daž ādu organiz āciju r īkotaj ās t ūrisma un novadu pašvald ību rekl āmas izst ādēs. Pieminek ļu valde atzin īgi nov ērt ēja 1924. gad ā R īgas pašvald ības r īkoto Pils ētu izb ūves izst ādi 734 un izteica cer ību, ka ar ī citas Latvijas pils ētu pašvald ības sekos šim piem ēram. 735 No Pieminek ļu valdes organiz ētaj ām izst ādēm četras bija velt ītas arheolo ģiskajiem pieminek ļiem, viena sakr ālās m ākslas

727 P ētersons 2006, 97. 728 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 148.lp. 729 P ētersons 2006, 95. 730 LNVM. – VN 9665. – 324.lp. 731 Skat.: Ābolti ņš 1997, 27. 732 Noteikumi 1932. – 2. pants. – b) punkts. 733 Noteikumi 1932. – 6. pants; P ārskats 1929-1933, 408. 734 Skat.: Katalogs 1924. 735 Št āls 1924, 110.

125 priekšmetiem un viena – pieminek ļu aizsardz ībai kopum ā.736 T ā bija pirm ā, 1926. gad ā R īgā sar īkot ā nacionālā m ēroga bezmaksas izst āde Latvijas senatnes pieminek ļi, kas ietv ēra š ādas tematisk ās sada ļas: 1) Aizv ēstures pieminek ļi; 2) Tautas dz īves un darba pieminek ļi; 3) Senatnes ainavas; 4) Celt ņu un m ākslas pieminek ļi; 5) Pieminek ļu aizsardz ības un kopšanas gaita Latvij ā; 6) Br īvdabas muzejs. 737 Šo izst ādi apmekl ēja 3000 cilv ēki. 738 Sal īdzin ājumam: Latvijas Arhitektu biedr ības desmit gadu jubilejas izst ādi 1934. gad ā apmekl ēja tikai apm ēram 2000 personas, bet 1939. gad ā notikušo Celtniec ības izst ādi – apm ēram 20.000 cilv ēki. 739 Pieminek ļu valdes galvenie darb ības virzieni, atbilstoši min ētajos likumdošanas aktos noteiktajiem uzdevumiem, bija š ādi:1) veikt pieminek ļu apzin āšanu un re ģistr āciju, organiz ējot pieminek ļu apzin āšanas eksped īcijas; 2)izdar īt pieminek ļu inventariz āciju, t.i., sast ādīt valsts aizsarg ājamo objektu sarakstus; 3)organiz ēt kult ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu, izstr ādājot attiec īgus noteikumus un ierosinot šim nol ūkam nepieciešamos vald ības r īkojumus. 740

3.2. Arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšana un to inventariz ācijas krit ēriji. Saska ņā ar Pieminek ļu valdes 1923.g. 2. oktobra s ēdē izstr ādāto pl ānu, kult ūrv ēsturisko pieminek ļu apzin āšanas darbus Latvij ā paredz ēja veikt divos posmos: vispirms 1924. gada vasar ā vis ā valsts teritorij ā bija j āizdara „visp ārēja pieminek ļu re ģistr ācija”, kam turpm ākajos gados sekotu „kapit āla pieminek ļu re ģistr ācija”, organiz ējot eksped īcijas uz noteiktiem valsts apvidiem. 741 Tika pie ņemts ar ī l ēmums par Pieminek ļu valdes arh īva izveidi. 742 Pirmaj ā pieminek ļu apzin āšanas posm ā b ūtu nepieciešams četrus m ēnešus nodarbin āt piecpadsmit algotus darbiniekus,743 taču līdzek ļu un piem ērotu darbinieku tr ūkums šo ieceri iev ērojami reduc ēja. 1924. gada vasar ā Pieminek ļu valde kop ā ar Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āti un R īgas Latviešu biedr ību sar īkoja komplekso arheolo ģisko, etnogr āfisko un arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas eksped īciju Liep ājas apri ņķī , kopum ā apzinot 2002 objektus, to skait ā 711 v ēsturisk ās ēkas, galvenok ārt tautas celtniec ības pieminek ļus. 744

736 P ārskats 1923-1938, 586. 737 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 174.l. – 78.lp. 738 P ārskats 1923-28, 421. 739 Sili ņš 1993, 244. 740 Likums 1923. – 5. pants; Noteikumi 1932. – 7. pants. 741 LNVM. – VN 9665. – 3.lp. 742 Turpat. – 4.lp. 743 Asaris 1998, 42. 744 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 8.lp.; Strods 1964, 147.

126 Iepriekš min ēto iemeslu d ēļ sistem ātisku Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanu Pieminek ļu valde var ēja uzs ākt tikai 1928. gad ā.745 L īdz tam laikam un da ļē ji ar ī v ēlāk atseviš ķu v ēsturisko celt ņu uzm ērīšana, foto fiks ācija un zin ātnisk ā apraksta sastādīšana tika uztic ēta valdes pilnvarotaj ām person ām – arhitekt ūras studentiem vai t ā saucamajiem l īdzdarbiniekiem. 746 Izgl ītības ministrija 1924. gada 2. apr īlī apstiprin āja Pieminek ļu valdes sast ādītos Obligatoriskos noteikumus par pieminek ļu aizsardz ību , kuru 3. pant ā bija noteikts, ka „pieminek ļu aizsardz ības mērķiem izp ētāmie objekti to īpašniekiem, vald ītājiem vai tur ētājiem j ādara pieejami aprakst īšanai Pieminek ļu valdes priekšst āvjiem, un j āiesniedz par t ādiem objektiem zi ņas saska ņā ar Pieminek ļu valdes pras ījumiem un noteikumiem.” 747 Tom ēr š ī pras ība ne vienm ēr tika godpr ātīgi iev ērota. Par to liecina Pieminek ļu valdes līdzdarbinieka, jau piemin ētā barona Fr īdriha Volfa zi ņojums par Kurzemes bazn īcu un pastor ātu apzin āšanu 1925. gad ā, kur ā vi ņš, starp citu, atz īmēja: „[...] ar manu apliec ību nepietika, lai dab ūtu at ļauju ieiet v ēsturisk ā Gr īvaišu bazn īcā. Bazn īcas priekšnieka pal īgs aizliedza man fotograf ēt un apskat īt bazn īcu, un nos ūtīja mani pie bazn īcas priekšnieka.” 748 T ādēļ , p ēc Pieminek ļu valdes priekšs ēdētāja Fr īdriha Ozoli ņa izgl ītības ministram rakstiski izteikt ā l ūguma, 749 šo normu iek ļā va 1932. gada Noteikumos par pieminek ļu aizsardz ību. 750 No 1928. l īdz 1940. gadam ieskaitot, 11 Latvijas Republikas apri ņķ os – R īgas, Madonas, C ēsu, Valmieras, Valkas, Ventspils, Talsu, Il ūkstes, J ēkabpils, Bauskas un Jelgavas apri ņķī – str ādāja piecpadsmit Pieminek ļu valdes organiz ētās arhitekt ūras un mākslas pieminek ļu apzin āšanas eksped īcijas. 751 To darbs tom ēr nebija vienm ērīgs, piem ēram, Bauskas apri ņķī pieminek ļu apzin āšanu veica tr īs reizes (1931., 1939. un 1940.g.), bet J ēkabpils apri ņķī – divas reizes, 1939. un 1940. gad ā. Eksped īcij ās re ģistr ēja gan atseviš ķus objektus, gan to kompleksus, piem ēram, dievnama celtni un tās invent āru dažk ārt fiks ēja kop ā, bet dažk ārt – atseviš ķi vienu no otra. 752 T ā Valkas, Valmieras, R īgas, Ventspils un Talsu apri ņķī no 1929. l īdz 1933. gadam re ģistr ēja 763 celtnes „l īdz ar v ēsturiskiem un m ākslinieciskiem iek ārtu objektiem.” 753

745 P ārskats 1923-1928, 420. 746 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. – 6., 8.-9., 14., 19., 27.-29., 54., 64.-65., 89., 165.-168.lp. 747 Turpat. – 1.l. – 198.lp. 748 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. – 107.lp. 749 Turpat. – 2.l. – 23.-24.lp. 750 Noteikumi 1932. – 11. pants. 751 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 147.-152.lp. 752 P ētersons 2006, 99. 753 P ārskats 1929-1933, 405.

127 Iesp ējams, ka tieši š āda ekstens īva pieminekļu apzin āšanas prakse bija viens no iemesliem, k ādēļ arheolo ģijas profesors Francis Balodis, k ļū dams par Pieminek ļu valdes priekšs ēdētāju, 1932. gad ā asi uzst ājās pret „daudzk ārt piln īgi nezin ātniski un nevajadz īgi plaši ievad īto” pieminek ļu re ģistr āciju, kas it k ā esot „pras ījusi pr āvus līdzek ļus, caur ko nov ārt ā palicis tiešais pieminek ļu aizsardz ības darbs.” 754 Historiogr āfij ā755 F. Baloža augstpr ātīgo attieksmi pret t ām Pieminek ļu valdes darba jom ām, kas nebija saist ītas ar vi ņa specialit āti, nereti skaidro ar p ēdējā valdes priekšs ēdētāja autorit āro raksturu un vad ības stilu, kas, spriežot p ēc Paula Kundzi ņa dienasgr āmatas piez īmēm, 756 tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē k ļuva par iekš ējo konfliktu cēloni Pieminek ļu vald ē. Tiesa, ar ī pats P. Kundzi ņš, 1928. gad ā izv ērt ējot pirmos pieminek ļu apzin āšanas pas ākumu rezult ātus, atzina, ka „l īdzšin ējiem materi āliem pa liel ākai da ļai ir nejauš ības raksturs, un tie nedod izsme ļošus datus par objektu v ērt ību un aizsardz ības st āvokli.” 757 Jebkur ā gad ījum ā 1935.-1938. gad ā pieminek ļu apzin āšanas eksped īcijas tika p ārtrauktas, un šaj ā laika posm ā potenci āli aizsarg ājamo objektu re ģistr ācija notika, tikai izmantojot Pieminek ļu valdei iesniegtos br īvpr ātīgo līdzdarbinieku zi ņojumus, š ādā veid ā fiks ējot 19 jaunus arhitekt ūras pieminek ļus. 758 Ņemot v ērā faktu, ka Pieminek ļu valdei pieš ķirto valsts budžeta l īdzek ļu apjoms tieši K. Ulma ņa autorit ārā rež īma period ā ar katru gadu pieauga, 759 dom ājams, ka par iemeslu tam neb ūt nebija F. Baloža 1932. gad ā piesauktais l īdzek ļu tr ūkums. Vēstures avotos nav prec īzu datu par Pieminek ļu valdes apzin āto Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu kopskaitu. P ēc P. Kundzi ņa 1938. gad ā public ētaj ām zi ņā m, Pieminek ļu valdes arh īvā bija apkopota inform ācija par apm ēram 15.000 arhitekt ūras pieminek ļiem,760 un tas bija liel ākais š āda veida arh īvs trij ās Baltijas valst īs. 761 Ofici ālaj ā izzi ņā par Latvijas PSR Izgl ītības tautas komisari āta Muzeju un pieminek ļu aizsardz ības da ļas arh īvu, kas sast ādīta 1941. gada 20. j ūnij ā, min ēts, ka taj ā ietilpst vair āki desmiti t ūkstošu arheolo ģijas, etnogr āfijas, arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļu uzm ērījumu, aprakstu un z īmējumu, k ā ar ī 42.844 foto negat īvi.762

754 LNVM. – VN 9666:1. – 169.lp. 755 Strods 1964, 149; P ētersons 2006, 96. 756 Skat.: Sp ārītis 1999, 41. 757 LNVM. – VN 9666:1. – 294.lp. 758 P ārskats 1934-1938, 15. 759 Balodis 1939, 59. 760 Zin ātne t ēvzemei divdesmit gados 1938, 4. 761 Tehnikas Apskats. – 1978. – Nr.84. – 6.lpp. 762 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 138.lpp.

128 P ēc Art ūra Št āla priekšlikuma Pieminek ļu valde sava arh īva veidošan ā nol ēma izmantot Saksijas zemes Pieminek ļu komisijas arh īva uzb ūves principu, sistematiz ējot inform āciju p ēc pieminek ļu atrašan ās vietas un pieder ības noteiktai tipolo ģiskajai grupai. 763 K ā liecina public ētie Pieminek ļu valdes darb ības p ārskati, ikdienas praks ē tika lietots kult ūras pieminek ļu iedal ījums arheolo ģiskajos (ar ī: aizv ēstures vai senv ēstures) pieminek ļos, etnogr āfijas, arhitekt ūras un m ākslas, k ā ar ī v ēstures pieminek ļos. 764 Pieminek ļu valdes darb ības s ākum ā past āvēja apz īmējums „b ūvju pieminek ļi”, ko attiecin āja gan uz arhitekt ūras pieminek ļiem, gan uz tautas celtniec ības objektiem, 765 savuk ārt ar terminu „etnogr āfijas pieminek ļi” l īdz 1932.- 1933. gadam apz īmēja Pieminek ļu valdes apzin ātos etnogr āfiskos priekšmetus. 766 Pasaules ekonomisk ās kr īzes ietekm ē, ņemot v ērā visai ierobežotos Pieminek ļu valdes budžeta l īdzek ļus un etnogr āfijas nozares speci ālistu tr ūkumu, 767 1932. gad ā tika nolemts valdes arhitekt ūras noda ļai, kuru vad īja Br īvdabas muzeja dibin āšanas ierosin ātājs un toreiz ējais direktors Pauls Kundzi ņš, pievienot ar ī tautas celtniec ības da ļu, atdalot to no etnogr āfijas noda ļas. 768 L īdz ar to praks ē ar ī turpm āk saglab ājās saikne starp arhitekt ūras pieminek ļu un tautas celtniec ības objektu aizsardz ību, lai gan form āli abas pieminek ļu grupas tika atdal ītas viena no otras. 769 Zi ņas par arhitekt ūras pieminek ļiem tika fiks ētas Pieminek ļu valdes speci āli izstr ādātās apraksta lap ās jeb anket ās, kas sniedza diezgan detaliz ētu inform āciju par objekta celtniec ības v ēsturi, ieskaitot p ārb ūves un remonta darbus, t āpat par ēkas pl ānojumu, b ūvkonstrukcij ām, arhitektoniskaj ām deta ļā m un interjeru. 770 Anketas strukt ūra l īdzin ājās jau agr āk min ētajai Latviešu Senatnes biedr ības Pieminek ļu aizsardz ības biedr ības t.s. pieminek ļu apraksta kartei, un t ā tika izstr ādāta 1924. gad ā, izmantojot ar ī 1907. gad ā R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības sast ādītās bazn īcu arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļu apzin āšanas anketas paraugu. 771 Latvijas Republik ā starpkaru period ā past āvēja tr īs arhitekt ūras pieminek ļu arh īvi. Paral ēli Pieminek ļu valdes organiz ētaj ām eksped īcij ām ar ī Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āte turpin āja 1920. gad ā ies ākto materi ālu v ākšanas darbu. L īdz

763 P ārskats 1923, 83. 764 P ārskats 1923-1938, 579-587. 765 P ārskats 1923, 85. Pauls Kundzi ņš lietoja apz īmējumu „celt ņu pieminek ļi”, skat.: Kundzi ņš 1933. 766 P ārskats 1923-1928, 421; P ārskats 1929-1933, 407. 767 Kundzi ņš 1966, 2-3. 768 LNVM. – VN 9666:1. – 170.lp. 769 P ārskats 1934-1939, 15-21. 770 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 106.l. – 5.lp.; Pielikums Nr.5. 771 Turpat. – 199.l. – 3.-4.lp.

129 1939. gadam fakult ātes pieminek ļu arh īvā uzm ērījumu, aprakstu un fotogr āfiju veid ā bija apkopotas zi ņas par 1529 tautas celtniec ības objektiem un 1030 arhitekt ūras pieminek ļiem, to fiks āciju veica Arhitekt ūras fakult ātes studenti. 772 Treš ā instit ūcija, kas divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados nodarboj ās ar arhitekt ūras v ēstures materi ālu kr āšanu un izp ēti, bija Baltijas Arhitekt ūras pieminek ļu arh īvs (Archiv Baltischer Baudenkmäler) R īgā. Šo arh īvu 1925.-1926. gad ā s āka veidot atjaunot ā R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības Arhitekt ūras pieminek ļu komisija (Baudenkmäler-Kommission) kop ā ar Igaunijas Liter āro biedr ību. 773 T ādējādi, atš ķir ībā no abiem iepriekš min ētajiem arh īviem, šaj ā gad ījum ā tika saglab āts jau pirms Pirm ā pasaules kara v ācbaltiešu v ēsturnieku un arhitektu iedibin ātais princips – v ākt inform āciju par v ēsturiskaj ām celtn ēm vis ā bijušo Baltijas provin ču teritorij ā, balstoties uz pamatoto argumentu, ka b ūvm ākslas att īst ība šaj ā re ģion ā l īdz 1918. gadam norit ēja kop īgu v ēsturisko apst ākļu ietekm ē.774 Baltijas Arhitekt ūras pieminek ļu arh īva apraksts r āda, ka taj ā sav āktie rakst ītie un vizu ālie uzzi ņas materi āli tika klasific ēti p ēc tipolo ģisk ā principa un tie ietv ēra desmit tematisk ās grupas:1)pils ētb ūvniec ības objektus – pils ētu pl ānus, laukumu un ielu skatus; 2)pils ētu sabiedrisk ās ēkas; 3)pils ētu dz īvojam ās ēkas – īres namus, savrupm ājas, piepils ētas muiži ņas; 4)pils ētu d ārzus, bazn īcu kaps ētas un dekorat īvās celtnes; 5)visu krist īgo konfesiju bazn īcas pils ētās; 6)lauku draudžu bazn īcas; 7)zemnieku m ājas; 8)piļu celtnes un to drupas; 9)muižu dz īvojam ās ēkas, t.s. „kungu namus” (Herrenhäuser) un parkus; 10)muižu centru saimniec ības ēkas un daž ādas tehnisk ās b ūves. 775 Jāatz īmē, ka Baltijas Arhitekt ūras pieminek ļu arh īvs juridiski bija viena no R īgas Doma muzeja noda ļā m, un tas nebija publiski pieejams. L īdz 1934. gadam, p ēc kura šo arh īvu pak āpeniski izveda uz V āciju, šaj ā kr ātuv ē, kur ā ietilpa ar ī barona Fr īdriha Volfa un Oskara Em īla Šmita v ēl pirms Pirm ā pasaules kara izveidot ās v ēsturisko celt ņu att ēlu kolekcijas, 776 bija sav āktas apm ēram 10.000 invent āra vien ības. 777 Šaj ā sakar ībā b ūtu nepieciešams v ēlreiz atgriezties pie jaut ājuma par latviešu un vācbaltiešu pieminek ļu aizsardz ības speci ālistu sadarb ību Latvijas Republik ā. Iepriekš jau tika min ēts par sadarb ību starp R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ību un

772 Laube 1939, 127. 773 Pirang 1926, 2-3. 774 Ulrichen 1934, 495-496. 775 Pirang 1926, 2. 776 Ulrichen 1934, 496-497. 777 Romanga 2001, 102-103.

130 Izgl ītības ministriju pieminek ļu aizsardz ības likumprojektu izstr ādes laik ā. Ņemot vērā atseviš ķu v ācbaltiešu arhitektu un v ēsturnieku pieredzi pieminek ļu aizsardz ības darb ā, var ētu pie ņemt, ka šai sadarb ība bija sagaid āms lo ģisks turpin ājums ar ī v ēlāk. Par š ādu notikumu att īst ību var ētu liecin āt, piem ēram, R īgas V ēstures un senatnes pētītāju biedr ības direkcijas 1923. gada 25. oktobr ī Pieminek ļu valdei nos ūtītā apsveikuma v ēstule, ar nov ēlējumu jaunajai pieminek ļu aizsardz ības instit ūcijai sasniegt pan ākumus t ās valstiski svar īgaj ā darb ā.778 V ēstulei sekoja abu pušu sarakste par R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības bibliot ēkas izmantošanu Pieminek ļu valdes vajadz ībām, kas ar ī tika laipni at ļauta. 779 1924. gada oktobr ī H. P īrangs tika pilnvarots Pieminek ļu valdes uzdevum ā kontrol ēt dz īvojam ās ēkas R īgā, Mazaj ā Pils iel ā Nr.19, p ārb ūves darbus, k ā ar ī veikt objekta uzm ērīšanu un foto fiks āciju. 780 Bez tam jau 1924. gada janv ārī un apr īlī Pieminek ļu valde ofici ālas v ēstules R īgas Vēstures un senatnes p ētītāju biedr ībai 781 un R īgas Arhitektu biedr ībai, 782 atz īmējot šo organiz āciju nopelnus Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ībā un aicinot t ās ar ī turpm āk piedal īties šaj ā darb ā. R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības prezidents Arnolds Feiereizens sav ā atbildes v ēstul ē 1925. gada 17. apr īlī izteica Pieminek ļu valdei pateic ību biedr ības v ārd ā un savuk ārt l ūdza t ās atbalstu Heinriha Pīranga darba Das Baltische Herrenhaus public ēšanai, k ā ar ī pied āvāja valstij nopirkt barona Fr īdriha Volfa arhitekt ūras pieminek ļu foto att ēlu kolekciju. 783 Pieminek ļu valdes s ēžu protokoli nesniedz inform āciju par to, vai šis pied āvājums valdes s ēdēs visp ār tika apspriests, ta ču laikabiedru Vilhelma Bokslafa 784 un Kl āras R ēdlihas 785 atmi ņas liecina, ka abu instit ūciju turpm ākajai sadarb ībai bija tikai epizodisks raksturs, kas balst ījās uz personiskiem kontaktiem ar Pieminek ļu valdes darbiniekiem. Nedaudz atš ķir īgi izveidoj ās Pieminek ļu valdes sadarb ība ar R īgas Arhitektu biedr ību. 1924. gada 19. janv ārī Pieminek ļu valdes s ēdē, apspriežot Vecr īgas arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības pas ākumus, tika nolemts griezties pie min ētās biedr ības ar l ūgumu sast ādīt š ādu pieminek ļu sarakstu. 786 Šo l ēmumu ac īmredzot noteica ar ī fakts, ka Pieminek ļu valdes pilnvarnieku darb ības zon ā 1919.-1920. gad ā

778 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 40.lp. 779 Turpat. – 18.-19.lp. 780 Turpat. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. – 89.lp. 781 Turpat. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 22.-23., 37.lp. 782 Turpat. – 2748.f. – 1.apr. – 94.l. – 109., 137., 147.lp. 783 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 13.lp. 784 Skat.: Grosmane 2004. 785 Redlich 1981, 53. 786 LNVM. – VN9665. – 39.-40.lp.

131 neietilpa R īgas pils ēta, 787 l īdz ar to valdei piln ībā tr ūka inform ācijas par t ās arhitekt ūras pieminek ļu st āvokli. R īgas Arhitektu biedr ība Vecr īgas arhitekt ūras pieminek ļu saraksta sast ādīšanai izveidoja komisiju, kur ā str ādāja Vilhelms Bokslafs, Heinrihs P īrangs un Pauls Kampe (1885-1960).788 1924. gada novembra beig ās komisija iesniedza Pieminek ļu valdei Rīgas pils ētas b ūvpieminek ļu saraksta I da ļu, kas aptv ēra t.s. Iekšr īgas rajonu starp Pils ētas kan ālu un Daugavu. Sarakst ā p ēc ielu nosaukumiem alfab ētiskaj ā sec ībā bija fiks ēti 216 daž āda rakstura objekti: sakr ālās celtnes, priv ātās un sabiedrisk ās ēkas, to arhitektonisk ās deta ļas (port āli, ci ļņ i, fas ādes), interjera sast āvda ļas (trepes, durvju v ērtnes, podi ņu kr āsnis u.tml.) un pl ānojuma elementi (atseviš ķas telpas vai st āvi). 789 Katram sarakst ā iek ļautajam objektam bija nor ādīts t ā bijušais vai esošais īpašnieks, daž ām ēkām – ar ī arhitekts, piem ēram: „Anglik āņ u [iela] Nr.5, Tirgot āju biedr ība, agr āk Fitinghoff, celts no Hāberlanda.” 790 Pieminek ļu sarakstam pievienotaj ā pavadv ēstul ē791 R īgas Arhitektu biedr ības komisija izteica ar ī vair ākus priekšlikumus par Vecr īgas arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu. Tika ieteikts v ēlāk sast ādīt ar ī īpaši v ērt īgo v ēsturisko celt ņu sarakstu, izdar īt apdraudēto objektu fiks āciju un izveidot ekspertu komisiju, kas b ūtu kompetenta izskat īt aizsarg ājamo ēku p ārb ūves projektus. Pieminek ļu valde 1924. gada 31. decembr ī nos ūtīja R īgas Arhitektu biedr ībai pateic ības v ēstuli par šo darbu un pauda taj ā p ārliec ību, ka „arhitektu biedr ība ar ī turpm āk neliegs savu l īdzdal ību mūsu dzimtenes pieminek ļu aizsardz ības darb ā.” 792 Tom ēr divdesmito gadu otraj ā pus ē gaid āmā sadarb ība neatt īst ījās, ar ī teor ētiski pl ānot ā R īgas arhitekt ūras pieminek ļu saraksta II da ļa netika sast ādīta. Šim sarakstam faktiski bija tikai rekomend ējoša noz īme, ta ču tam nebija juridiska sp ēka. Praks ē no visas R īgas vecpils ētas apb ūves ar Iekšlietu ministrijas B ūvniec ības departamenta 1933. gada 18. janv āra r īkojumu valsts aizsardz ībā tika ņemtas septi ņas celtnes. T ās bija: Sv. J āņ a, Sv. P ētera, Sv. Jēkaba un Doma bazn īca, Liel ā un Maz ā Ģilde un Melngalvju nams. Rīkojums noteica, ka šo ēku īpašnieki bez R īgas pašvald ības un Pieminek ļu valdes at ļaujas nedr īkst izdar īt min ēto arhitekt ūras pieminek ļu p ārb ūves. 793

787 Št āls 1920, 62. 788 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. – 82.-83.lp. 789 Turpat. – 7427.f. – 6.apr. – 324.l. – 160.-166.lp. 790 Turpat. – 161.lp. 791 Turpat. – 1630.f. – 1.apr. – 176.l. – 19.-20.lp. 792 Turpat. – 2748.f. – 1.apr. – 94.l. – 149.lp. 793 Turpat. – 1630.f. – 1.apr. – 108.l. – 153.lp.

132 1925. gad ā Pauls Kampe R īgas Arhitektu biedr ības v ārd ā iesniedza Pieminek ļu vald ē priekšlikumu par Arhitekt ūras muzeja izveidošanu R īgas Zviedru v ārtos , lai var ētu šeit saglab āt nojaucamo Vecr īgas namu m ākslinieciski v ērt īgās deta ļas, 794 ta ču šī ideja netika realiz ēta. Zviedru v ārtus sav ā īpašum ā ieguva un p ēc arhitekta Aleksandra Trofimova (1891-1979) projekta 1927.-1928. gad ā rekonstru ēja jaunizveidot ā Latvijas Arhitektu biedr ība. 795 Jāpiebilst, ka 1928. gad ā Pieminek ļu valde Latvijas Arhitektu biedr ībai Zviedru v ārtu atjaunošanas darbiem pieš ķīra 1000 latu, 796 kas j āuzskata par iz ņē mumu, jo parasti, atsaucoties uz likuma normu par to, ka pieminek ļa uztur ēšanu veic t ā īpašnieks par saviem l īdzek ļiem, taml īdz īgi pabalsti netika pieš ķirti. 797 Domu par Arhitekt ūras muzeja dibin āšanu 1926. gad ā v ēlreiz aktualiz ēja Heinriha P īranga izstr ādātais R īgas Sv ētā Jura bazn īcas rekonstrukcijas projekts, ta ču tas sa ņē ma noraidošu kritiku no vi ņa kol ēģ a Vilhelma Bokslafa puses, kurš uzskat īja, ka „š āda dzi ļi mald īga pieeja, kas saist īta ar aplamo v ēlēšanos atjaunot celtni t ās s ākotn ējā veid ā, piln īgi izn īcin ātu t ās rakstur īgo ori ģin ālo da ļu atliekas.” 798 1936. gad ā ideju par Arhitekt ūras muzeja ier īkošanu Sv ētā Jura bazn īcā izvirz īja pati Pieminek ļu valde, 799 ta ču konkr ēti pas ākumi šaj ā virzien ā nesekoja, iesp ējams, sakar ā ar pl ānotajiem ēku nojaukšanas darbiem Konventa s ētā.800 Latviešu un v ācbaltiešu nacion ālo attiec ību pretrunu d ēļ R īgas Arhitektu biedr ība jau 1924. gada s ākum ā saš ķē lās, k ā form ālo iemeslu minot domstarp ības par to, k ādā valod ā – v ācu vai latviešu – b ūtu j ānotur biedr ības s ēdes. 801 Paula Kundzi ņa mēģ in ājums v ēl taj ā paš ā gad ā š ķelšanos nov ērst, izveidojot jaunu profesion ālo organiz āciju – Arhitektu Kameru – izr ādījās neveiksm īgs, 802 un t ā 1924. gada 2. febru ārī tika izveidota Latvijas Arhitektu biedr ība, kur ā domin ēja latvieši, lai gan daži jaun ās biedr ības dibin ātāji, to skait ā Pauls Kundzi ņš un Eižens Laube (1880-1967), form āli palika ar ī R īgas Arhitektu biedr ības biedri. 803 1939.-1940. gad ā Latvijas Arhitektu biedr ībā darboj ās tikai divdesmit procenti no 257 R īgā praktiz ējošajiem

794 LVVA. – 2748.f. – 1.apr. – 94.l. – 156.lp. 795 Dripe 1985, 87. 796 LNVM. – VN 9665. – 279.lp. 797 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 43.l. – 16.lp.; 76.l. – 210., 243.lp. 798 Turpat. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 51.lp. 799 LNVM. – VN 9666:2. – 101.lp. 800 Skat.: Fülberth 2005, 237-238. V ēlreiz pie š ī projekta Pieminek ļu valde atgriez ās jau v ācu okup ācijas laik ā, 1941. gada oktobr ī, l ūdzot R īgas pašvald ību pieš ķirt Sv ētā Jura bazn īcas un Dannenšterna nama telpas muzeja ier īkošanai (LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 141.-142.lp.), ta ču ar ī šoreiz Arhitekt ūras muzejs R īgā palika tikai „uz pap īra.” 801 Krasti ņš 1992, 74. 802 LVA. – 2280.f. – 1.apr. – 2.l. – 3.lp. 803 B ērzkalns 1940, 85.

133 arhitektiem,804 ta ču biedr ības autorit āti noteica fakts, ka starp tiem bija prominent ākie tā laika Latvijas arhitekti. Tom ēr kopum ā Latvijas Arhitektu biedr ība, kaut ar ī t ās stat ūtu §2 noteica, ka „Biedr ība ņem dal ību v ēsturisk ās arhitekt ūras p ētīšan ā”805 , pieminek ļu aizsardz ības jom ā neizv ērsa ne tuvu tik akt īvu darb ību, k ā savulaik R īgas Arhitektu biedr ība, kuras nolikum ā š āds m ērķis form āli pat nebija iek ļauts. Arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas form ālais priekšnoteikums ir to juridisk ā aizsardz ība. Pieminek ļu valdes darb ības laik ā tiesiskas aizsardz ības meh ānismu veidoja pieminek ļu inventariz ācija, proti, iek ļaušana valsts aizsarg ājamo objektu sarakst ā.806 Apkopojošs kult ūras pieminek ļu saraksts starpkaru period ā netika izdots, ta ču zi ņas par inventariz ēto objektu skaitu regul āri public ēja ofici ālaj ā laikrakst ā Vald ības V ēstnesis .807 Latvijas Republikas 1923. un 1932. gada likumdošanas aktos bija teikts, ka inventariz ētos pieminek ļus to īpašniekiem, vald ītājiem vai tur ētājiem ir aizliegts izn īcin āt, p ārveidot vai restaur ēt bez Pieminek ļu valdes at ļaujas. 808 Par š ī aizlieguma p ārk āpšanu vai neiev ērošanu vain īgo personu tiesas ce ļā var ēja sod īt ar arestu uz laiku l īdz trim m ēnešiem un/vai naudas sodu l īdz t ūkstoš latiem. 809 M ūsu rīcībā gan nav inform ācijas par to, vai likum ā paredz ētais maksim ālais sods par arhitekt ūras pieminek ļu post īšanu starpkaru period ā b ūtu ticis piem ērots praks ē. 1923. gada 6. decembra Pieminek ļu valdes s ēdē tika apstiprin āts Art ūra Št āla izstr ādātais nolikums par pieminek ļu inventariz ācijas k ārt ību. 810 Saska ņā ar nolikumu, pieminek ļu inventariz ācija bija j āveic div ās k ārt ās: vispirms Pieminek ļu valdes pilnvarot ā persona sast ādīja pieminek ļa pagaidu aprakstu un instrukciju par t ā pagaidu aizsardz ības noteikumiem, p ēc tam – objekta „gal īgo aprakstu” un past āvīgos konkr ētā pieminek ļa aizsardz ības noteikumus, ko apstiprin āja pieminek ļa īpašnieks, Pieminek ļu valde un viet ējās administr ācijas vai policijas p ārst āvis. Pamatojoties uz šo pieminek ļu inventariz ācijas k ārt ību, Pieminek ļu valde izveidoja pirm ās pak āpes jeb saudz ējamo arhitekt ūras pieminek ļu invent āru un otr ās pak āpes invent āru jeb aizsarg ājamo objektu sarakstu. 811 Inventariz ēto kult ūras pieminek ļu skaits 1940. gad ā sasniedza pavisam 1459 objektus, ieskaitot 232 arhitekt ūras pieminek ļus. 812

804 B ērzkalns 1940a, 223. 805 Cit ēts p ēc: Dripe 1985, 86. 806 Šv ābe 1937-1938, 32056. 807 P ētersons 2006, 100. 808 Likums 1923. – 10.pants; Noteikumi 1932. – 17.pants. 809 Likums 1923. – 12.pants. 810 LNVM. – VN 9665. – 25.lp. 811 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 1l. – 212.-213.lp. 812 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 148.lp.

134 Prec īzākus datus par t.s. saudz ējamo un aizsarg ājamo arhitekt ūras pieminek ļu skaita proporciju iesp ējams ieg ūt no k āda Pieminek ļu valdes arh īva materi ālos atrodam ā apzin āto un inventariz ēto pieminek ļu saraksta. 813 Tas saglab ājies fragment āri (tr ūkst paskaidrojoš ā teksta beigu da ļas), ta ču, spriežot p ēc public ētajos Pieminek ļu valdes p ārskatos 814 sniegtaj ām zi ņā m par apzin āto apri ņķ u un re ģistr ēto arhitekt ūras pieminek ļu skaitu, min ēto sarakstu var dat ēt ar 1935. gadu. Saraksta inform ācija liecina, ka uz 1935. gadu Latvijas teritorij ā bija apzin ātas 2176 vēsturisk ās celtnes, taj ā skait ā 382 R īgā. No apzin āto celt ņu kopskaita valsts aizsarg ājamo objektu invent ārā iek ļauti pavisam 168 arhitekt ūras pieminek ļi, taj ā skait ā R īgā – 15 arhitekt ūras pieminek ļi. 815 K ā redzams, inventariz ēto arhitekt ūras pieminek ļu skaits bija iev ērojami maz āks par to v ēsturisko celt ņu skaitu, kas bija apzin ātas Pieminek ļu valdes organiz ētaj ās eksped īcij ās. T ādēļ ir nepieciešams noskaidrot, k ādi bija Pieminek ļu valdes izmantotie pieminek ļu v ērt ības noteikšanas krit ēriji, kas noteica aizsarg ājam ā objekta statusa pieš ķiršanu konkr ētajai celtnei. Rietumeiropas valst īs diskusijas par šo probl ēmu īpaši akt īvi norit ēja 20. gadsimta s ākum ā, un dažas to atska ņas, piem ēram, Veim āras Republik ā bija dzirdamas ar ī p ēc Pirm ā pasaules kara beig ām. 816 Situ ācija Latvij ā šaj ā zi ņā bija atš ķir īga, jo Pieminek ļu valdes darb ības laik ā faktiski t ā ar ī netika izstr ādāti eksakti kult ūras pieminek ļu atlases un to kult ūrv ēsturisk ās v ērt ības noteikšanas krit ēriji. 817 Iepriekš min ētais 1935. gada arhitekt ūras pieminek ļu saraksts ļauj noteikt aizsarg ājamo v ēsturisko celt ņu tipolo ģisko iedal ījumu, 818 ta ču nesniedz inform āciju par objektu atlases principiem. Tādēļ ar ī Pieminek ļu valdes darb ības p ārskat ā, raksturojot arhitekt ūras pieminek ļu sarakstu sast ādīšanas procesu, tika lietots nenoteiktais formul ējums: „da ļa apzin āto celt ņu inventariz ēta, skatoties p ēc vajadz ības.” 819 L īdz ar to šis jaut ājums tom ēr nav izsmelts, jo citi 20. gadsimta divdesmito un tr īsdesmito gadu v ēstures avoti liecina, ka tam piev ērsa uzman ību ne tikai Latvijas pieminek ļu aizsardz ības nozares speci ālisti, bet ar ī politi ķi.

813 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 176.l. – 67.-68.lp. 814 P ārskats 1923-1928, 421; P ārskats 1935, 148. 815 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 176.l. – 68.lp. 816 Skat. promocijas darba 1. noda ļu. 817 Ābolti ņš 1997, 27. 818 Skat. promocijas darba Pielikumu Nr.6. 819 P ārskats 1923-1938, 585.

135 Latvijas sabiedr ības etnisko kopienu kult ūras autonomijas centienu rad ītā savstarp ējā konfront ācija, k ā redz ējām, bija rakstur īga ar ī iepriekš ējam laika posmam pirms Pirm ā pasaules kara. Nacion ālisma ideolo ģijas lielo ietekmi uz kult ūras politiku 20. gadsimt ā noteica vis ām jaunaj ām nacion ālaj ām valst īm rakstur īgā pras ība p ēc savas nacionālās identit ātes konstru ēšanas, kas tika atz īta par oblig ātu priekšnoteikumu valsts iekšpolitisk ās stabilit ātes un starptautisk ā prestiža nodrošin āšanai. 820 Centr ālās un Austrumeiropas re ģion ā starpkaru period ā tas noveda pie gluži pret ējiem rezult ātiem, padzi ļinot, nevis likvid ējot pretrunas starp daž ādaj ām etniskaj ām kopien ām, kas past āvēja jauno nacion ālo valstu teritorij ā.821 Ar ī Baltijas valst īs, kas izveidoj ās Versa ļas l īguma starptautisk ās sist ēmas ietvaros, šo valstu tituln āciju politisk ās, intelektu ālās un m āksliniecisk ās elites p ārst āvjus nodarbin āja jaut ājums par nacion ālās identit ātes saturu un t ā starptautisko atpaz īstam ību. 822 Tas ietvēra ar ī nacion ālās identit ātes doktr īnai atbilstošas v ēsturisk ās apzi ņas izveidošanu: akad ēmisko aprindu l īmen ī jau 1925. gad ā tika izteikts aicin ājums „skat īties uz Latvijas v ēsturi ar latviešu tautas ac īm” 823 , un no valsts puses tas vair āk vai maz āk atkl āti tika uztur ēts sp ēkā vis ā Latvijas Republikas past āvēšanas laik ā.824 T ādējādi latviešu nacion ālisma politisk ā doktr īna izpaud ās ne tikai fors ētā n ācijas soci ālaj ā moderniz ācij ā825 , bet ar ī valsts īstenotaj ā izgl ītības un kult ūras politik ā. Arhitekt ūras pieminek ļi tiem pied ēvētās simbolisk ās noz īmes d ēļ ir izdev īgs „materi āls” jauno n āciju pašt ēla veidošanai, t ādēļ to aizsardz ība uzskat āmi raksturo kult ūras v ēstures interpret ācijas ideolo ģisko ievirzi. Š ī procesa att īst ību Latvij ā 20. gadsimta divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados pamatvilcienos jau ir apl ūkojis Jurijs Vasi ļjevs 1987. gad ā public ētaj ā historiogr āfiskajā darb ā par Latvijas arhitekt ūras vēstures p ētniec ību. 826 Kult ūras mantojuma politiz āciju Latvijas Republik ā l īdz ās tiešajai valsts instit ūciju ietekmei, kas bija rakstur īga īpaši autorit ārā rež īma periodam, 827 veicin āja ar ī soci āli angaž ētā m ākslas b ūtības izpratne. T ā sak ņoj ās popul āraj ās 19. gadsimta pozit īvisma teorij ās par m ākslas soci ālo b ūtību un ar to saist ītajiem uzdevumiem, kas bija atbilstoša latviešu sabiedr ības izpratnei par m ākslas

820 Skat.: G īrcs 1999, 313-314. 821 Rot čailds 1999a, 191-192. 822 Mansbahs 2002, 303. 823 B īlmanis 1925, 371. 824 Mednis 2005, 95-109; Feldmanis 1995. 825 Stranga 1998, 49. 826 Vasi ļjevs 1987, 45-48. 827 Šilde 1976, 608-674.

136 ideolo ģisko un est ētisko saturu un veidoja soci ālo pas ūtījumu k ā 20. gadsimta sākum ā, t ā ar ī divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados.828 Arhitekt ūras teorijas jom ā Latvij ā bija v ērojama uzskatu evol ūcija no Eižena Laubes 1930. gad ā deklar ētā plur ālisma 829 l īdz m ākslas v ēsturnieka Borisa Vipera (1888-1967) tr īsdesmito gadu beig ās formul ētajai t ēzei „stils ir sabiedr ība”, kas propon ēja, ka arhitekta darb ā vienm ēr neizb ēgami atspogu ļojas „t ās sabiedr ības, t ā kolekt īva gars, kam kalpo arhitekts.” 830 Ar ī arhitekta P ētera B ērzkalna (1899-1958) 1938. gad ā public ētaj ā apcer ējum ā par nacion ālo arhitekt ūras stilu domin ēja uzskats, ka „[...] celtniec ībā noteic ējs par stila raksturu nav atseviš ķs arhitekts, bet sabiedr ība. [...] celtniec ības stils r āda tikai sabiedr ības iekš ējās organiz ācijas un vien ības pak āpi”. 831 Rakstur īgi, ka tieši to pašu domu jau 1926. gad ā pauda ar ī v ācbaltiešu arhitekts un m ākslas v ēsturnieks Heinrihs P īrangs, īpaši akcent ējot soci ālo k ārtu atš ķir ību izpausmes arhitekt ūras praks ē: „Katram sabiedr ības soci ālajam sl ānim ir sava noteikta b ūvprogramma un tai atbilstošais ēkas tips. Jo skaidr ākas un izteikt ākas ir sabiedr ības š ķiras īpatn ības, jo vienot āks t ās p ārst āvju dz īves un darba veids, vi ņu trad īcijas un p ārliec ība, jo noteikt āka ir b ūvprogramma un īpatn ējāks „nams”. P ēc ēkas tipa t īrības (Reinheit) pak āpes var spriest par sabiedr ības š ķiras viendab īgumu (Rassigkeit) . Tas īpaši attiecas uz diviem ēku tipiem – zemnieku m āju un [muižas] kungu namu.” 832 Kopum ā š ī tendence liecin āja par konservat īvu soci ālo vidi, kuras ietvaros nacion ālās m ākslas un taj ā skait ā ar ī nacion ālā arhitekt ūras stila att īst ība tika pak ārtota citviet Eirop ā jau par novecojušiem atz ītiem priekšstatiem.833 Sabiedr ības vair ākums joproj ām deva priekšroku eklektisma m ākslinieciskajai sist ēmai.834 Starpkaru period ā Latvij ā izstr ādātās nacion ālā arhitekt ūras stila defin īcijas ietekm ēja gan neoklasicisms, gan priekšstats par tautas celtniec ību k ā latviešu nacion ālās identit ātes izpausmi arhitekt ūrā, ko p ārst āvēja ar ī Pauls Kundzi ņš. 835

828 Pelše 2007, 26. 829 Laube 1930, IX-XII: „Nav un ar ī nevar b ūt vienas vien īgas arhitekt ūras izpratnes [...] j ācenšas arhitekt ūras probl ēmas un par ādības izprast un v ērt ēt, izejot arvienu no dotam izpratnes objektam piem ērotas teorijas.” 830 Vipers 1940, 262. 831 B ērzkalns 1938, 848. 832 Pirang 1926, 8. 833 Pelše 2007, 157-160. 834 Lejnieks 1998, 94. 835 Skat.: Krasti ņš 1992, 77-101; Latvijas arhitekt ūra 1998, 159-179; Sili ņš 1993, 242-244.

137 Min ētais priekšstats faktiski atk ārtoja jau 19. gadsimt ā krievu arhitektu teor ētiskaj ās diskusij ās apspriesto 836 un 19. gadsimta beig ās un 20. gadsimta s ākum ā Vācijas arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības praks ē ieviesto koncepciju par t.s. nācijas gara atspogu ļojumu tautas celtniec ībā.837 Turkl āt š īs koncepciju pielietojumu tr īsdesmitajos gados b ūtiski neietekm ēja atš ķir ības atseviš ķu Latvijas arhitektu uzskatos par modern ās arhitekt ūras kvalit āti: ja Eižens Laube to v ērt ēja izteikti negat īvi, 838 tad P ēteris B ērzkalns savuk ārt pretstatu starp „nacion ālo” un „internacion ālo” stilu atzina par „vair āk iedom ātu, nek ā re ālu” 839 , tom ēr ar ī vi ņš par nacion ālās arhitekt ūras vien īgo avotu postul ēja tautas celtniec ību. 840 Sākotn ējā kult ūras pieminek ļa defin īcija, kas tika ietverta 1922. gad ā Satversmes sapulces izskat ītaj ā pieminek ļu aizsardz ības likumprojekt ā, noteica, ka „pieminek ļi ir visi tie v ēsturiski nosl ēgtu kult ūras laikmetu darin ājumi, kuriem ir k āda v ēsturiska, zin ātniska, m ākslas vai kult ūras v ērt ība.” 841 P ārāk visp ārīgais un nekonkr ētais formul ējums likumprojekta izskat īšanas gait ā tika pamatoti kritiz ēts, 842 un 1923. gad ā Saeim ā pie ņemtaj ā likum ā tas visp ār nepar ādījās, ta ču Ministru kabineta 1932. gad ā izdotajos Noteikumos par pieminek ļu aizsardz ību š ī norma atkal tika iek ļauta, attiecinot to uz „v ēsturiski nosl ēgtu stilu m ākslas amatniec ības darin ājumiem.” 843 Pieminek ļu valdes tehniskais vad ītājs Art ūrs Št āls 1924. gad ā k ā galvenos krit ērijus kult ūras pieminek ļa inventariz ācijai atz īmēja t ā zin ātnisko, v ēsturisko un memori ālo v ērt ību: „cikt āl viens vai otrs objekts liecina par senatni, cikt āl t ā noz īme zin ātniskai tautas v ēstures izprašanai, cikt āl t ā noz īme atmi ņu uzglab āšanai par notikumiem ar viet ēju vai visp ārēju interesi, tikt āl š āds objekts var b ūt piemineklis”. 844 Atz īstot, ka š āda defin īcija ir relat īva, A. Št āls arhitektūras pieminek ļu kult ūrv ēsturisko v ērt ību saist īja ar attiec īgās celtnes tipiskumu, zin āmu tai rakstur īgo paz īmju kopumu, 845 ta ču š ī j ēdziena konkr ētais saturs tom ēr netika atkl āts. Arhitekt ūras pieminek ļa tipolo ģisko atbilst ību noteikta laikmeta b ūvm ākslas īpatn ībām par pie ņemamu atskaites punktu divdesmitajos gados atzina ar ī Heinrihs

836 Кириченко 1982, 114-125. 837 Störtkuhl 2006, 28-30. 838 Lejnieks 2002, 74. 839 B ērzkalns 1938, 856. 840 Turpat, 859. 841 Št āls 1922, 619. 842 P ētersons 2001, 29. 843 Noteikumi par pieminek ļu aizsardz ību 1932. – 2.pants. – f) punkts. 844 Št āls 1924, 33. 845 Turpat, 33-34.

138 Pīrangs,846 b ūtībā atkārtodams savu jau agr āk izteikto domu, ka „ar ī t ā slikt ākā, neizskat īgākā un nevien ā hronik ā nemin ētā celtne var dot v ērt īgus sl ēdzienus, cikt āl tā ir tipiska noteiktam laikam vai kult ūras izpausmei.” 847 Ta ču H. P īranga formul ējum ā bija k āda b ūtiska nianse, kas savuk ārt nebija ietverta A. Št āla pied āvātaj ā arhitekt ūras pieminek ļa defin īcij ā, proti, tas bija uzsvars uz ikvienas v ēsturisk ās celtnes potenci ālo v ērt ību, kam ēr Pieminek ļu valde arhitekt ūras mantojuma inventariz ācijas proces ā m ēģ in āja izl īdz ēties ar izsl ēgšanas metodi. T ā Pauls Kundzi ņš Pieminek ļu valdes 1927. gada 27. oktobra s ēdē sav ā zi ņojum ā par muižu un lauku bazn īcu inventariz āciju izteica viedokli, ka b ūtu nepieciešams inventariz ēt tikai t ās b ūves, par kur ām ir sav ākti visi nepieciešami vēsturiskie dati, ar to dom ājot pieminek ļu aprakstus pl āna uzm ērījumus. 848 Pieminek ļu valdei šim nol ūkam pieejamie resursi bija visai ierobežoti, un tas nebija nosl ēpums ar ī pašam P. Kundzi ņam, 849 tāpat k ā veids, k ā šis priekšlikums ietekm ēs arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu. P ēc diviem gadiem – 1929.g. 13. maija s ēdē – Pauls Kundzi ņš v ēlreiz uzsv ēra, ka nepieciešams inventariz ēt tikai vērtīgākos arhitekt ūras pieminek ļus, 850 gan nesniedzot nek ādus sīkākus paskaidrojumus par to, k ā v ērt īgākos arhitekt ūras pieminek ļus var ētu atš ķirt no maz āk vērt īgajiem. Sākot ar 1934. gadu, samazin ājās visa veida inventariz ēto kult ūras pieminek ļu skaits, ko Pieminek ļu valde pamatoja ar to, ka inventariz ēt nepieciešams tikai tik daudz objektu, cik valstij re āli ir iesp ējams aizsarg āt. 851 Savus uzskatus par arhitekt ūras m āksliniecisk ās v ērt ības krit ērijiem Pauls Kundzi ņš formul ēja II Latviešu inženieru un tehni ķu kongres ā, kas notika R īgā 1922. gad ā, t ātad v ēl pirms Pieminek ļu valdes dibin āšanas. P ēc vi ņa dom ām, celtnes māksliniecisk ā vērt ība atkl ājas t ās racion ālā pl ānojum ā, izteiksm īgā un lo ģisk ā būvmateri ālu pielietojum ā un „ īpatn ējā formu sam ērībā, kura izriet no vietas, nacion ālā un laikmeta rakstura.” 852 T ālāk sekoja P. Kundzi ņa secin ājums, ka vislab āk iepriekš min ētajiem krit ērijiem atbilst tautas celtniec ības objekti. 853

846 Pirang 1926, 7. 847 Pirang 1909, 219. 848 LNVM. – VN 9665. – 262.lp. 849 Kundzi ņš 1933, 17. 850 LNVM. – VN 9665. – 380.lp. 851 P ētersons 2006, 99-100. 852 Kundzi ņš 1923, 103-104. 853 Turpat, 106.

139 Konsekventi att īstot šo domu t ālāk, Pauls Kundzi ņš 20. gadsimta tr īsdesmito gadu sākum ā izveidoja t ādu Latvijas arhitekt ūras mantojuma v ēsturisk ās att īst ības koncepciju, kas balst ījās t ēzē par fundament ālu un v ēsturiski determin ētu pretstatu starp, no vienas puses, tautas celtniec ību, kas iemieso latviešu nacion ālo identit āti materi ālās form ās, un t ā d ēvēto stilu arhitekt ūru, kas Latvijas teritorij ā tika import ēta no ārienes un uzskat āma par latviešu tautai b ūtiski svešu par ādību – no otras puses. 854 Tādējādi tieši Pauls Kundzi ņš, jau b ūdams Pieminek ļu valdes galvenais speci ālists arhitekt ūras jaut ājumos – šaj ā amat ā de facto vi ņu apstiprin āja 1923. gada 10. novembr ī855 – teor ētiski pamatoja tolaik sabiedr ībā popul āro, ta ču l īdz šim neofici ālo kult ūras pieminek ļu iedal ījumu p ēc to „etnisk ās pieder ības” atbilstoši sh ēmai: „m ūsu” (latviešu) / „svešie” (ar cittautiešu darb ību un kl ātb ūtni Latvij ā saist ītie) pieminek ļi. 856 Saska ņā ar šo koncepciju, praktiski viss profesion ālās arhitekt ūras v ēsturiskais mantojums, kaut ar ī tas „Latvijas pils ētās un laukos pauž par vispasaules m ākslas ieska ņā m m ūsu dzimten ē”857 , it k ā nevi ļus tika atz īts par mazv ērt īgu, sal īdzin ājum ā ar tautas celtniec ības objektiem. 858 Arhitekt ūras „latviskuma” paz īmes Pauls Kundzi ņš konstat ēja ar ī atseviš ķā s muižu ēkās, lauku bazn īcās un pat mazpils ētu pl ānojuma elementos, pamatojot to ar faktu, ka Latvijas laukos un mazpils ētās iedz īvot āju vair ākumu veido latvieši, t ādēļ ar ī šī lok ālā arhitekt ūra ir p ēc b ūtības latvisk āka, nek ā lielo pils ētu arhitekt ūra, ko sk ārušas un veidojušas daž ādas internacion ālas str āvas un ietekmes. 859 T ā k ā tautas celtniec ības objektu vecums parasti nep ārsniedza 100-200 gadus 860 , bet tieši aizsarg ājam ā objekta senatn īgums tika atz īts par svar īgu argumentu t ā v ērt ības noteikšanai, P. Kundzi ņš 1934. gad ā att īst īja teoriju par Baltijas j ūras re ģiona zem ēs vēlaj ā dzelzs laikmet ā it k ā eksist ējušo koka arhitekt ūras stilu, kas att īst ījies „no āriešu taut ām kop īgās celtniec ības sist ēmas” un atspogu ļojas ar ī latviešu zemnieku celt ņu konstrukcij ās un pl ānojum ā. Š īs t ēzes uzdevums bija pamatot latviešu tautas celtniec ības pieminek ļu ārk ārt īgi seno izcelsmi un „pirmatn ēji neaizskarto veidu”, ko

854 Skat.: Kundzi ņš 1934, 13-14. 855 LNVM. – VN 9665. – 16.lp. 856 Lancmanis 1994. 857 Kundzi ņš 1933, 16-17. 858 Sal.: Aps ītis 2000, 85. 859 Kundzi ņš 1932, 458. 860 Ind āns 1994, 76. Uz to nor ādīja ar ī Paula Kundzi ņa laikabiedri, piem ēram, arhitekts Valdem ārs Feizaks (1885-?), kurš 1933. gad ā rakst īja: „Dz īves īpatn ības daž ādos Latvijas novados nav rad ījušas tik atš ķir īgu celtniec ību, ka var ētu b ūt runa par tautas mas ā dzi ļi iesak ņot ām b ūves trad īcij ām, kas nep ārprotami pras ītu iev ērību likumdošan ā. To pier āda tas vieglums, ar k ādu tiek uz ņemti Kurzem ē un Vidzem ē iecien ītie b ūves veidi Latgal ē, un otr ādi.” (Feizaks 1933, 44).

140 nav ietekm ējusi arhitekt ūras stilu evol ūcija. 861 J āatz īmē, ka šo teoriju Pauls Kundzi ņš bija aizguvis no k āda v ācu etnogr āfa 1918. gad ā public ēta popul ārzin ātniska raksta par Baltijas tautu koka celtniec ības v ēsturi. 862 Paula Kundzi ņa formul ētās Latvijas m ākslas v ēstures att īst ības teorijas ietekme bija j ūtama ar ī pieminek ļu aizsardz ības darb ā, it īpaši K ārļa Ulma ņa autorit ārā rež īma gados. K ā piem ēru tam var min ēt Pieminek ļu valdes inspektora P ētera Ārenda 1939. gad ā izteikto kuriozo priekšlikumu iek ļaut arhitekt ūras pieminek ļu kategorij ā ar ī pilskalnus k ā „vec ākos celtniec ības pieminek ļus ar senlatviešu celtnieku veidotiem zemes nocietin ājumiem” 863 , kas p ēc b ūtības bija P. Kundzi ņa 1934. gad ā izvirz ītās tēzes par tautas celtniec ības pirms ākumiem pilskalnu apb ūvē864 p ārveidojums. Autorit ārā rež īma past āvēšanas laik ā valsts l īmen ī deklar ētā selekt īvā un etnocentrisk ā attieksme pret Latvijas arhitekt ūras mantojumu sasniedza apogeju, kas izpaud ās t ādos secin ājumos k ā, piem ēram, 1938. gad ā arhitekta Aleksandra Birzenieka (1893-1980) izteiktaj ā spriedum ā: „diemž ēl j ākonstat ē, ka mantojums arhitekt ūras lauk ā no sveštautiešu vald ības gadu simtiem ar gauž ām maz iz ņē mumiem ir b āls un mākslinieciski nenoz īmīgs.” 865 Par š ādas pieejas likumsakar īgo saist ību ar valsts politiku nacion ālaj ā jaut ājum ā un t ās izrais īto konfront āciju starp v ācbaltiešu un latviešu kopien ām šaj ā laik ā liecina ar ī historiogr āfij ā labi paz īstamais 866 Vecr īgas rekonstrukcijas projekta realiz ācijas piem ērs. Atš ķir ībā no Vecr īgas „latviskošanas” kampa ņas, l īdz šim maz āk zin āmi, ta ču kult ūras mantojuma politiz ācijas t ēmas kontekst ā ne maz āk svar īgi notikumi bija saist īti ar ideju par latviešu tautas panteona celtniec ību R īgā. Nacion ālā panteona idejas izcelsme ir saist īta ar romantisma kust ības uzplaukuma laiku 19. gadsimta Eirop ā. Š ī ideja balst ījās nosac ītā ant īkās kult ūras trad īciju un ģerm āņ u tautu mitolo ģijas rekonstrukcij ā, ko nacion ālās valsts propagandas vajadz ībām adapt ēja gan Francijas, gan Lielbrit ānijas un V ācijas politi ķi un intelektu āļ i.867 Latvij ā ideja par nacion ālā panteona izveidošanu pirmo reizi publiski izskan ēja 1922. gad ā, kad Jaun ākās Zi ņas public ēja plašu rakstu, kura autors A. Zembergs aicin āja p ārv ērst Kristus Piedzimšanas pareiztic īgo katedr āli R īgā par Latvijas Atbr īvošanas c īņ u

861 Kundzi ņš 1934, 11-12. 862 Kiekebusch 1918. Par š īs t ēzes izcelsmi skat.: Kundzi ņš 1968, 89. 863 P ārskats 1938, 130. 864 Kundzi ņš 1934, 1-2. 865 Zin ātne t ēvzemei divdesmit gados 1938, 18. 866 Krasti ņš 1992, 44-87; Lejnieks 1999, 90-126; Fülberth 2005, 223-286. 867 Boockmann 2000, 364-365.

141 piemi ņas sv ētn īcu, l īdz īgu Par īzes Inval īdu Domam, jo „nek ādā zi ņā nav pielaižams, ka R īgas centr ā un skaist ā viet ā p āri m ūsu Marsa laukumam [Esplan ādei – M.M. ], mūsu karasp ēka par ādes laukumam un tautas sv ētku laukumam domin ē agr ākās Krievijas pareiztic ības simbols.” 868 P ēc raksta autora dom ām, katedr ālē b ūtu j ānovieto Br īvības c īņ u varo ņu bistes, portreti, apraksti u.tml., k ā ar ī latviešu milit āro vien ību karogi un iero či, p ārveidojot k ādreiz ējo dievnamu par valsts ofici ālo ceremoniju norises vietu. Priekšstats par pareiztic īgo Bazn īcu k ā Krievijas imp ērijas politisk ās varas simbolu latviešu sabiedr ībā divdesmitajos gados bija pietiekami sp ēcīgs, lai laiku pa laikam taj ā atskan ētu balsis par R īgas pareiztic īgo katedr āles p ārveidošanu „popul āru, ētisku un reli ģisku priekšlas ījumu auditorij ā”869 vai pat t ās nojaukšanu. 870 Š ī noska ņojuma ietekm ē ar ī Pieminek ļu valde 1923. gad ā sankcion ēja cita pareiztic īgo dievnama – Sv ētā Aleksandra Ņevska kapelas demont ēšanu R īgas Stacijas laukum ā, atz īstot, ka t ās m āksliniecisk ā kvalit āte nav tik augsta, lai b ūtu pamats šo celtni iek ļaut arhitekt ūras pieminek ļu sarakst ā, kaut gan Latvijas iekšlietu ministrs Alfr ēds Birznieks (1889-1942) tolaik ieteica, „ ņemot v ērā bazn īci ņas reli ģisko noz īmi pareiztic īgiem”, to p ārvietot citur vai p ārb ūvēt. 871 Sv ētā Aleksandra Ņevska kapela tika nojaukta 1925. gad ā,872 ta ču pirms tam Pieminek ļu valdes uzdevum ā arhitekts Vladimirs Šervinskis (1894-1975) veica celtnes uzm ērīšanu un fotofiks āciju.873 Rakstur īgi, ka ar ī 1933.-1934. gad ā, kad atkal tika aktualiz ēta nacion ālā panteona izveidošana ideja, panteona ier īkošanai tika izv ēlēta sakr āla celtne, proti, R īgas Doms. Pēc skandaloz ā konflikta starp R īgas Doma latviešu un v ācu draudz ēm par ties ībām bazn īcā notur ēt dievkalpojumus, kas beidz ās ar Ministru kabineta iejaukšanos un Latvijas eva ņģē liski-luterisk ās Bazn īcas arhib īskapa K ārļa Irbes (1861-1934) atk āpšanos no amata, Doma bazn īcas latviešu draudzes vad ība ar izgl ītības ministra Ata Ķeni ņa (1874-1961) atbalstu izveidoja komisiju, kuras uzdevums bija tehniski moderniz ēt un izdai ļot R īgas Doma bazn īcu. 874 1933. gad ā p ēc draudzes pas ūtījuma Latvijas M ākslas akad ēmijas pasniedz ējs J ānis Kuga (1878-1969) izstr ādāja sešas

868 Zembergs 1922. 869 Jaun ākās Zi ņas. – 1919. – 30. decembris. – Nr.179. 870 Гаврилин 2006, 30. Savuk ārt Igaunij ā 1928. gad ā izrais ījās polemika par ieceri nojaukt vai pārveidot Tallinas Domkaln ā 19. gadsimt ā uzcelto Sv ētā Aleksandra Ņevska pareiztic īgo katedr āli, skat.: Fülberth 2005, 110-128. 871 LNVM. – VN 9665. – 16.lp. 872 Гаврилин 2006, 33-36. 873 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. – 106.lp. 874 Sp ārītis 1993, 52.

142 monument ālo sienu gleznojumu skices (Darba dz īve Latvijas laukos; Svešzemju viesu pie ņemšana virsaiša pils s ētā; Pirmie latvju dziesmu sv ētki; Latvijas valsts proklam ēšana; B ēgļu laiks; Latvju Golg āta – N āves sala) novietošanai dievnam ā.875 Kā atz īmēja t ā laika prese, šim fresku ciklam vajadz ēja k ļū t par m ākslas darbu, „kas ne vien m ūsu valst ī, bet ar ī p āri robež ām run ās par latvju nacion ālo kult ūru”, turkl āt Rīgas Doma rekonstrukcijas projekta otr ā k ārta stipri atg ādin āja iepriekš min ēto ieceri par pareiztic īgo katedr āles p ārveidošanu – t ā paredz ēja bazn īcā ier īkot Nezin āmā kareivja kapa vietu, izst ādīt Br īvības c īņ u vien ību karogus un 75 izcilu latviešu kult ūras darbinieku kr ūšut ēlus. 876 R īgas Doma rekonstrukcijas projekts, neskatoties uz jau uzs āktajiem priekšdarbiem, kas izrais īja sašutumu v ācbaltiešu sabiedr ībā877 , tom ēr netika realiz ēts, jo Pieminek ļu valdes p ārst āvis Pauls Kundzi ņš 1933. gada 24. novembr ī un 1934. gada 16. mart ā kategoriski atteic ās piedal īties draudzes uzveidot ās Rīgas Doma izdai ļošanas komisijas darb ā.878 Nacion ālā panteona ideja tom ēr v ēlreiz par ādījās paša Paula Kundzi ņa 1936. gad ā izstr ādātaj ā R īgas centr ālās da ļas rekonstrukcijas projekt ā, kur tas tika novietots Bastejkaln ā, aptuveni divreiz paplašin ātā Vien ības laukuma galvenaj ā as ī.879 Faktiski šaj ā gad ījum ā ir runa par P. Kundzi ņa izstr ādāto R īgas centra rekonstrukcijas projekta pirmo variantu 880 , lai gan historiogr āfij ā tas min ēts k ā vien īgais š ī arhitekta sagatavotais R īgas centra rekonstrukcijas projekts. 881 Jau 1938. gad ā Pauls Kundzi ņš to p ārstr ādāja, rezerv ējot Vien ības laukuma paplašin ājumu nevis administrat īvo ēku, bet „kult ūras foruma” resp. muzeju un bibliot ēkas celtniec ībai. 882 Atš ķir ībā no iepriekš min ētajiem panteona izveidošanas projektiem, 1936. gad ā izstr ādātais variants vairs neparedz ēja sakr ālās celtnes p ārveidošanu laic īgās varas reprezent ācijas objekt ā. Bez tam tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē vald ība negaid īti izr ādīja atbalstu Kristus Piedzimšanas pareiztic īgo katedr āles atjaunošanai: 1936. gad ā no valsts budžeta katedr āles remontam simboliski tika pieš ķirti 1000 lati (kop ējā dievnama atjaunošanas

875 Jaun ākās Zi ņas. – 1933. – 26. oktobris. – Nr.242. 876 Br īvā Zeme. – 1934. – 1.augusts. – Nr.172. 877 Fülberth 2005, 348. 878 LNVM. – VN 9666:2. – 39., 47.lp. Min ēto projektu P. Kundzi ņš v ēlāk raksturoja š ādi: „[Doma] bazn īcas telpisk ā veidojuma izkopšan ā netika t ālāk par projektiem, kas dažk ārt bija stipri plaši, fantastiski un nesaska ņoti. Katr ā zi ņā nodoms v ēl nebija piln īgi nobriedis, un nav j ānož ēlo, ka pie t ā realiz ācijas ne ķē rās p ārāk strauji.” (Kundzi ņš 1950, 170). 879 Latvijas Arhitekt ūra. – 1938. – Nr.6. – 226.lpp. 880 K ārkli ņš 1937; Пенгерот 1936. 881 Krasti ņš 1992, 46; Latvijas arhitekt ūra 1998, 157; Lejnieks 1998, 99; P ētersons 2006, 103-104. 882 Skat. interviju ar P. Kundzi ņu: R īts. – 1939. – 1. janv āris. – Nr.1.

143 izmaksu t āme sasniedza Ls 50.000 883 ), bet 1937. gad ā K. Ulmanis no personiskajiem līdzek ļiem ziedoja šim nol ūkam v ēl 2000 latus. 884 Arhitekta Sergeja Antonova (1884- 1956) vad ībā 1938. gad ā tika uzs ākti katedr āles sienu gleznojumu nostiprin āšanas un atjaunošanas darbi, ko pl ānoja turpin āt ar ī n ākamo triju l īdz četru gadu laik ā.885 Š ādu labv ēlības izpausmi var ētu skaidrot ar K. Ulma ņa politiskajai darb ībai rakstur īgo patern ālismu 886 , turklāt ar ī agr āk diktators bija ziedojis savus personiskos l īdzek ļus Kurzemes bazn īcu izp ētei un Valsts vēsturiskajam muzejam. 887 Ta ču ac īmredzamais kontrasts starp sasp īlētaj ām attiec ībām ar v ācbaltiešiem un šo p ēkš ņo interesi par „krievisk āko” galvaspils ētas dievnamu liek dom āt, ka K. Ulma ņa r īcības pamat ā var ētu b ūt bijis zin āms politisks apr ēķ ins. To netieši apstiprina fakts, ka ietekm īgaj ā krievu laikrakst ā Сегодня , pret ēji Rigasche Rundschau vair āk kritiskajai nost ājai 888 , tr īsdesmito gadu otr ās puses Vecr īgas rekonstrukcijas darbi tika atspogu ļoti komplement āri vai pat uzsv ērti atbalst īti. 889 Kopum ā š ī tendence demonstr ēja atš ķir ības abu min ēto av īžu viedok ļos par autorit āro rež īmu. 890 Ar jaun ā Preses likuma izdošanu 1938. gad ā autorit ārais rež īms demonstrēja vēlēšanos padar īt presi par savas propagandas instrumentu, likvid ējot laikrakstu savstarp ējās polemikas iesp ējas.891 L īdz ar preses br īvības ierobežošanu par b ūtisku sabiedrisk ās sazi ņas faktoru k ļuva daž āda veida baumas, kas aptv ēra visas dz īves nozares un galu galā izrais īja satraukumu ar ī valsts vad ībā.892 P ētījuma t ēmas kontekst ā to var raksturot ar piem ēru, k ā v ācbaltiešu sabiedr ībā tika interpret ēta ideja par jaunce ļam ās Finansu ministrijas ēkas novietošanu Vecr īgā. Latvijas diplom ātisk ā dienesta darbinieks Ernests Treig ūts-Tāle 1937. gad ā dienasgr āmat ā fiks ējis sarunu ar savu v ācbaltiešu izcelsmes pazi ņu Verneru Zemmeru: „Sarun ā vi ņš [V. Zemmers – M.M. ] piemin ēja, ka baltv ācu aprindas esot neapmierin ātas, jo R īgas pils ēta spiežot vair ākus Vecr īgas namīpašniekus p ārdot namus. Šos namus gribot nopl ēst, lai paplašin ātu Finansu ministrijas jaunceltnes apb ūves plat ību. [...] Tas „ožot” p ēc jaunas „pretv ācu akcijas”, un Ulma ņa pamatojumam, ka jaunajai ministrijai j ābūt

883 Сегодня Вечером . – 1936. – 11. июня . - №132. 884 Pareiztic īgo katedr āle R īgā 1938, 16. 885 Antonovs 1939, 239. 886 Stranga 1998, 57. 887 P ētersons 2006, 103. 888 Fülberth 2005, 241-256. 889 Абызов 1999, 309-313; 381-398. 890 Latvijas Republikas prese 1918-1940, 427-434; 440-445. 891 Turpat, 352-353. 892 Aizsilnieks 1968, 602-603.

144 banku tuvum ā, vi ņi neticot. [...] T ās vieta b ūtu Daugavmal ā. [...] Pat baltv āciešu „n īdējs” Skujenieks 893 esot ieteicis Daugavmalu! Kad jaut āju Verneram, kad Skujenieks to teicis, uzzin āju, ka to nesen teikuši daži žurn ālisti un Klinkl āva 894 biroja darbinieks sarun ā ar k ādu nam īpašnieku.” 895 Par zin āmu pretsvaru š ādai „pretv ācu akcijai” var uzskat īt ar V ācijas valsts finansi ālo atbalstu 1935. gada beig ās un 1936. gada s ākum ā veikto R īgas arhitekt ūras pieminek ļu fotofiks āciju, kuras m ērķis bija sav ākt att ēlus topošajam Rīgas att ēlu centram (Rigasche Bildstelle) V ācij ā.896 Par š ī pas ākuma politisko zemtekstu liecina ne tikai tas, ka to finans ēja Ārzemju v āciešu tautas apvien ība (Verein für das Deutschtum im Ausland) , bet ar ī fakts, ka Igaunij ā, kur vald ības attieksme pret viduslaiku arhitekt ūras mantojumu kopum ā bija cit āda, nek ā Latvij ā,897 taml īdz īgas akcijas visp ār nenotika, lai gan šaj ā laik ā notika Tallinas vecpils ētas rekonstrukcija.898 Turkl āt tr īsdesmitajos gados ar ī V ācijas pils ētās, piem ēram, Hamburg ā, tika īstenota t.s. v ēsturisk ās apb ūves sanācija, kas faktiski noz īmēja iekškvart ālu apb ūves nojaukšanu, ner ēķ inoties ar arhitektoniski un kult ūrv ēsturiski noz īmīgu celt ņu boj āeju. 899 L īdz ās v ācbaltiešu pres ē vair āk vai maz āk atkl āti izteiktajiem protestiem pret Vecr īgas senatnes pieminek ļu post īšanu, 900 pret š ādu pils ētb ūvniec ības politiku 1938. gad ā iebilda ar ī arhitekts Art ūrs Kr ūmi ņš (1879-1969), nor ādot uz to, ka „m ūsu pils ētu vecaj ās da ļā s atrodas daudz v ēsturiski vai m ākslinieciski v ērt īgu objektu” un tādēļ radik āli p ārveidojumi šeit b ūtu „ārk ārt īgi apgr ūtin āti”. 901 Arhitektu organiz ācija Arhitektu Vien ība , kas past āvēja no 1934. l īdz 1939. gadam, ar t ās ener ģisko vad ītāju Pēteri B ērzkalnu priekšgal ā vair ākas reizes kritiz ēja pl ānoto Vecr īgas rekonstrukciju, tgan akcent ējot t ās ekonomisko neizdev īgumu, nevis ietekmi uz R īgas vecpils ētas kult ūrv ēsturisk ās vides saglab āšanu, 902 ta ču šie iebildumi vienk ārši netika ņemti v ērā.

893 Politi ķis Mar ģers Skujenieks (1881-1941), no 1934. l īdz 1938. gadam K. Ulma ņa autorit ārā rež īma vald ības loceklis un Nacion ālās celtniec ības komitejas priekšs ēdētājs. 894 Arhitekts Aleksandrs Klinkl āvs (1899-1982), Finansu ministrijas kompleksa projekta autors. 895 Treig ūts-Tāle 1996, 62. 896 Romanga 2001a, 146. 897 Kompus 1940, 115: „Die aus den Mittelalter stammenden Baudenkmäler Estlands tragen denn auch ehrlich den Stoff zur Schau, aus dem sie gemacht wurden. Das ist eine Tugend, die wir heute mit Recht wieder zu schätzen begonnen haben.” 898 Skat.: F īlberts 2000 un Fülberth 2005, 48-182. 899 Bartetzko 1985, 198-212. 900 Skat.: Fülberth 2005, 255-256. 901 Kr ūmi ņš 1938, 600. 902 Lejnieks 1998, 98-100.

145 J āatz īmē, ka K. Ulma ņa atbalst ītā Vecr īgas rekonstrukcijas projekta ideja nerad ās autorit ārā rež īma laik ā, bet gan jau desmit gadus pirms t ā izveidošanas. 1923. gad ā nodibin ātais R īgas jaunizb ūves birojs Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult ātes docenta Arnolda Lamzes (1889-1945) vad ībā uzs āka R īgas pils ētas kompleks ā apb ūves pl āna izstr ādi. 903 Biroja darbs turpin ājās l īdz 1936. gadam, kad tika pabeigts Rīgas izb ūves ģener ālpl āns un R īgas pils ētas centr ālās da ļas apb ūves pl āns, 904 kas gan neieguva likuma sp ēku. 905 Vienlaikus jau 1924. gada 23. janv ārī Iekšlietu ministrija apstiprin āja Vecr īgas regul ācijas projektu, kurš paredz ēja galveno ielu paplašin āšanu un R īgas Doma katedr ālei, t āpat ar ī Sv ētā P ētera un Sv ētā J āņ a bazn īcai pieguloš ās apb ūves nojaukšanu. Pret š ī projekta realiz āciju 1925. gad ā Latvijas B ūvinženieru biedr ības v ārd ā protest ēja Latvijas Universit ātes profesors Eduards Veiss (1886- 1966). Vi ņš uzsv ēra, ka: „šis projekts ir seviš ķi k ļū mīgs, vi ņš v ēl tagad spokojas pils ētas Būvvaldes rezol ūcij ās un m ūsu uzskatam ir absol ūti pret ējs, k ā attiec ībā uz Rīgas vecpils ētas lomu, t ā ar ī uz vecpils ētu regul ēšanu visp ār.” 906 Divdesmito gadu beig ās Arnolds Lamze un Eižens Laube iest ājās par valsts administrat īvā un dar ījumu centra p ārcelšanu no Vecr īgas uz Ķī psalu, k ā vienu no argumentiem minot vecpils ētas arhitekt ūras mantojuma saglab āšanu un iesp ēju izvair īties no d ārg ās un sarež ģī tās ielu paplašin āšanas. 907 Tom ēr p ēc 1934. gada tika akt īvi propagand ēta ideja par Vecr īgas ielu t īkla rekonstrukciju, form āli pamatojot to ar nepieciešam ību uzlabot š ī pils ētas rajona saimniecisko dz īvi, kaut ar ī š āda projekta realiz ācija pras ītu iev ērojamus kapit ālieguld ījumus. 908 Š ādu pils ētb ūvniecisk ās koncepcijas mai ņu noteica autorit ārā rež īma ideolo ģija: K. Ulmanis k ā monument ālās celtniec ības programmas idejas autors jau 1936. gad ā izvirz īja uzdevumu „latviskot” valsts galvaspils ētu. 909 Vienlaikus A. Lamze 1936. gad ā public ēja rakstu, kur ā izteica savus apsv ērumus par pl ānoto Vecr īgas rekonstrukciju, paredzot saglab āt, vi ņapr āt, vērt īgāko vecpils ētas da ļu rajon ā starp R īgas Domu un Pils laukumu, bet jauncelt ņu būvniec ību koncentr ēt teritorijā no Doma bazn īcas l īdz dzelzce ļa tiltam, kur izvietota māksliniecisk ā zi ņā mazv ērt īgāka v ēsturisk ā apb ūve. 910 K ā liecina E. Pu čiņa, 911 A.

903 P ļavinskis 1924, 358. 904 Liepi ņš 1937, 4; Latvijas arhitekt ūras meistari 1995, 149-154. 905 Latvijas arhitekt ūra 1998, 154. 906 Veiss 1925, 174. 907 Lamze 1932, 784-788; Krasti ņš 1992, 40-41. 908 Dauge 1936; Liepi ņš 1937, 7-8. 909 Šilde 1976, 657. Par monument ālās celtniec ības programmu skat. ar ī: Liepi ņš 1939. 910 Lamze 1936. 911 Пучин 1989, 25.

146 Holcma ņa912 un A. F īlberta 913 p ētījumi, šie A. Lamzes ieteikumi ar ī tika iev ēroti, jo praktiski apjom īgākie ēku nojaukšanas un p ārb ūves darbi sk āra Doma laukuma un Rātslaukuma, k ā ar ī Smilšu, Aud ēju un 13. janv āra ielas rajonu. 1937. gad ā arhitekta Art ūra Kr ūmi ņa vad ītā Nacion ālās celtniec ības komitejas Pils ētu izb ūves komisija, kur ā darboj ās ar ī Pauls Kundzi ņš, Arnolds Lamze un Ernests Št ālbergs, 914 konceptu ālā l īmen ī apstiprin āja Rīgas centr ālās da ļas p ārveidošanas projektu , kas paredz ēja iev ērojami p ārveidot Vecr īgas un bulv āru joslas apb ūves mērogu un pl ānojuma strukt ūru. 915 Ar j ēdzienu „R īgas centr ālā da ļa” šaj ā projekt ā apz īmēja rajonu no Uzvaras parka P ārdaugav ā l īdz Elizabetes un Turge ņeva ielas trasei Daugavas labaj ā krast ā.916 Attieksme pret 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā rad īto R īgas centra apb ūvi starpkaru period ā bija visai negat īva: to uzskat īja par provinci ālu 917 un „akad ēmiski garlaic īgu” 918 , turkl āt t ādu, kas bieži vien vairs neatbilst m ūsdienu est ētiskaj ām un tehniskaj ām pras ībām. 919 T ādējādi gan Nacion ālā celtniec ības komiteja, gan Iekšlietu ministrijas B ūvniec ības p ārvalde, 1937. gad ā akcept ējot Vecr īgas rekonstrukcijas projektu, kuru pamat ā bija E. Št ālberga un P. Kundzi ņa 1936. gad ā izstr ādātie satiksmes uzlabošanas priekšlikumi, 920 faktiski aktualiz ēja jau divdesmito gadu s ākum ā izvirz īto pils ētb ūvniec ības koncepciju, kas tika kritiz ēta k ā novecojusi gan no modern ās pils ētpl ānošanas, gan pieminek ļu aizsardz ības viedok ļa. 921 Šaj ā sakar ībā var rasties jaut ājums, k ādēļ izcil ākie starpkaru perioda Latvijas arhitekti ar entuziasmu iesaist ījās autorit ārā rež īma inspir ētajos Vecr īgas rekonstrukcijas pasākumos, kas nebija ekonomiski pamatoti un kalpoja galvenok ārt rež īma reprezent ācijas vajadz ībām?922 P ēc Otr ā pasaules kara trimd ā dz īvojošie latviešu arhitekti to tikpat k ā nav koment ējuši vai ar ī savu nost āju pauduši izvair īgi. Arhitekts Roberts Legzdi ņš (1901-1990), atbildot uz paša uzdoto retorisko jaut ājumu: „K āda vajadz ība spieda lauzties vec ā Hanzas pils ētā, ja jaunajai R īgai bija paredz ēti izb ūves pl ānā citi īpaši rajoni?”, netieši nor ādīja uz t ā laika ideolo ģijas ietekmi: „Tas

912 Holcmanis 1992, 61-62. 913 Fülberth 2005, Abb. 51. 914 Rezevskis 1938, 41. 915 Jaun ākās Zi ņas. – 1937. – 19. oktobris. – Nr.237. 916 Liepi ņš 1937, 7. 917 B ērzkalns 1938, 857. 918 Kampe 1927, 2. 919 Liepi ņš 1937, 7. 920 Fülberth 2005, 278-280; Lejnieks 1998, 98-102. 921 Pirang 1935; Bockslaff 1937. 922 Aizsilnieks 1968, 772-776; Dunsdorfs 1992, 302-303.

147 bija p ārprasts, zin āmā mērā p ārdimension ēts [p ārsp īlēts – M. M. ] laiks, bez m ēroga izj ūtas un bez piet ātes pret veco R īgu k ā v ēsturisku vien ību. Toreiz nem ēdza daudz kritiz ēt arhitekt ūru, kas šodien liekas k ā apbr īnojama „drosme” no t ā laika akt īviem arhitektiem, vai varb ūt tikai sagatavošan ās tr ūkums tik lielam uzdevumam.” 923 Savuk ārt P. Kundzi ņš aprobežoj ās ar lakonisku secin ājumu: „[...] P ēc 1934. gada 15. maija apv ērsuma mani iesaist īja vair ākos arhitekt ūras veicin āšanai paredz ētos pas ākumos [...]”924 , kas deva vi ņam iesp ēju paralēli arhitekta, pasniedz ēja un zin ātnieka darbam ie ņemt vadošos amatus apm ēram desmit daž ādās ar monument ālās celtniec ības programmu saist ītās instit ūcij ās.925 V ēsturnieks A. F īlberts uzskata, ka karjeras mot īvu dikt ēto latviešu arhitektu atbalstu monument ālās celtniec ības programmai nedr īkst identific ēt ar vi ņu atbalstu autorit ārajam rež īmam kopum ā.926 Vi ņš uzsver, ka monument ālās celtniec ības programmas ietvaros pieš ķirt ās valsts invest īcijas likvid ēja celtniec ības nozares stagn āciju, bet piedal īšan ās šīs programmas realiz ācij ā savuk ārt glaimoja arhitektu pašapzi ņai. 927 Vair ākums Latvijas arhitektu peln īja iztiku, b ūdami valsts ier ēdņi, jo arhitekta priv ātprakse vien to vi ņiem nesp ēja nodrošin āt,928 un līdz ar to cieta arhitektu profesion ālā darba kvalit āte.929

3.3. Arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ā saglab āšana. Pieminek ļu valdes darb ības laik ā Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ā saglab āšana tika realiz ēta trijos l īme ņos: 1)piedaloties v ēsturisko celt ņu p ārb ūves un/vai atjaunošanas darbu projektu izskat īšan ā; 2)nosakot konkr ētajam objektam piem ērot āko atjaunošanas darbu metodi; 3)kontrol ējot arhitekt ūras pieminek ļu pārb ūves, atjaunošanas vai remonta darbu norisi. Attiec ībā uz pirmo darb ības l īmeni, Pieminek ļu valdes kompetenci ierobežoja citu valsts instit ūciju l īdzdal ība b ūvniec ības projektu izskat īšanas un apstiprin āšanas proces ā. B ūvdarbus, kas bija saist īti ar priv ātaj ām ēkām, uzraudz īja viet ējā (pils ētas

923 Arhitekts. – 1962. – Nr.5./6. – 30.lpp. 924 LVA. – 2280.f. – 1.apr. – 6.l. – 10.lp. 925 Laube 1939, 8-11. 926 Fülberth 2005, 337. 927 Turpat, 339. Sal īdz. ar: Sili ņš 1993, 245. 928 B ērzkalns 1939, 298; Ozoli ņš 1973, 215. 929 B ērzkalns 1940a, 224-225: „M ūsu zem ē arhitektu arod ā ir piln īgi izn īkusi saimnieciski neatkar īga br īvā profesija, un t ās uzdevumus veic daž ādi ier ēdņi blakus nodarb ības ce ļā . [...] Lielais speci ālistu vairums str ādā iest ādēs, un to darbam arhitektu profesij ā bieži ir tikai gad ījuma raksturs. [...] Patlaban priv ātā b ūvniec ībā arhitekta darbu veic pavirši, un sakar ā ar to ar ī profesijas ien ākumi ir sam ērā mazi.”

148 vai apri ņķ a) pašvald ība, bet sabiedrisko ēku projekti bija j āapstiprina Iekšlietu ministrijas B ūvniec ības p ārvald ē. Š īs instit ūcijas p ārzi ņā neietilpa vien īgi satiksmes, kara, izgl ītības, finansu un zemkop ības resora bilanc ē esoš ās celtnes. 930 Arī būvuzraudz ības jom ā valst ī bija izj ūtams attiec īgi sagatavotu speci ālistu tr ūkums: 1940. gada sākum ā Latvij ā darboj ās pavisam 38 b ūvinspektori, no tiem seši str ādāja Rīgas pils ētas B ūvvald ē, tr īspadsmit – provinces pils ētās un pa vienam būvinspektoram katr ā no devi ņpadsmit valsts apri ņķ iem. P ēc izgl ītības tie bija galvenok ārt b ūvinženieri, R īgas pils ētas b ūvvald ē arhitekta izgl ītība bija vienam cilv ēkam, provinces pils ētās – četriem b ūvinspektoriem, bet apri ņķ os – tikai vienam būvinspektoram. 931 Ar v ēsturisko celt ņu p ārveidošanu saist ītos projektus Iekšlietu ministrijas Būvniec ības p ārvalde, t āpat k ā attiec īgo ministriju noda ļas izskat īja kop ā ar Pieminek ļu valdes p ārst āvjiem, kam gan bija form ālas ties ības projekta apstiprin āšanas gait ā izvirz īt savus nosac ījumus, ta ču nebija t ādas ietekmes, lai vienm ēr pan āktu šo nosac ījumu iev ērošanu. 932 Pieminekļu valdes 1924. gada s ēžu protokoli liecina, ka valde m ēģ in āja pan ākt, lai Latvijas Republikas Likum ā par būvniec ību tiktu iek ļauta norma, ka „b ūvju pieminek ļu atjaunošanas restaur ēšanas projekti nav padoti Iekšlietu ministrijas B ūvniec ības p ārvaldes, bet Pieminek ļu valdes apstiprin āšanai”, k ā ar ī to, lai v ēsturisko celt ņu praktisk ās saglab āšanas darbi neb ūtu jāsaska ņo ar min ēto p ārvaldi, 933 ta ču nek ādas izmai ņas likum ā netika izdar ītas. Liel ākos draudus arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanai Pieminek ļu valde pamatoti saskat īja to neprofesion ālā restaur ācij ā un patva ļī gā piel āgošan ā ikdienas praktiskaj ām vajadz ībām. 934 K ā piem ēru tam var atz īmēt apjom īgo Paula Kampes publik āciju par Latvijas eva ņģē liski-luterisk ās Bazn īcas dievnamu st āvokli, kur ā bija kritiski raksturotas sakr ālo celt ņu p ārb ūves, k ā ar ī šaj ās celtn ēs atrodamo m ākslas pieminek ļu aizsardz ības pas ākumu kvalit āte. 935 Min ētās valsts p ārvaldes sist ēmas instit ūcijas savuk ārt galveno uzman ību piev ērsa izskat āmo projektu tehniskajiem un droš ības aspektiem, bet to arhitektonisk ā kvalit āte parasti tika atst āta b ūvdarbu pas ūtītāju zi ņā .936 L īdz ar to arhitekt ūras pieminek ļu

930 Krauze 1938. 931 B ērzkalns 1940a, 222. 932 Kundzi ņš 1950, 163-164. 933 LNVM. – VN 9665. – 79.-80.lp. 934 Št āls 1924, 21; 35. 935 Kampe 1934. 936 Kundzi ņš 1950, 163.

149 liktenis bija atkar īgs no t ā īpašnieka un b ūvdarbu izpild ītāja attieksmes. T ādēļ 1925. gad ā, kad v ēl nebija uzs ākta valsts aizsarg ājamo arhitekt ūras pieminek ļu saraksta sast ādīšana, Pieminek ļu valde atg ādin āja Iekšlietu ministrijas B ūvniec ības p ārvaldei, ka t ās pien ākums ir v ēsturisko celt ņu p ārb ūves projektus pirms l ēmuma pie ņemšanas saska ņot ar Pieminek ļu valdi. 937 Ta ču Iekšlietu ministrijas amatpersonas, starp citu, atsaucoties uz Paula Kundzi ņa teikto, paskaidroja, ka ne vienm ēr praks ē esot iesp ējams pateikt, vai ir pietiekams pamats ieskait īt attiec īgo celtni v ēsturiski un arhitektoniski v ērt īgo objektu kategorij ā.938 To, k ā š āda situ ācija ietekm ēja pieminek ļu aizsardz ības praksi, apliecin āja Lustes muižas lieta 1927. gad ā. Iekšlietu ministrijas B ūvniec ības p ārvalde gan nos ūtīja Pieminek ļu valdes atsauksmei muižas p ārb ūves projektu, ta ču pavadv ēstul ē taisnoj ās, ka aizsarg ājamo pieminek ļu saraksta tr ūkuma d ēļ t ā „tikai caur nejauš ību un p ēc pārb ūves projekta apstiprin āšanas ir n ākusi uz dom ām, ka šai ēkai var ētu b ūt zin āma vēsturiska v ērt ība” un br īdin āja, ka ar ī n ākotn ē š ādi gad ījumi var atk ārtoties. 939 Pieminek ļu valdei atlika tikai iepaz īties ar jau notikušo celtnes p ārb ūves faktu un konstat ēt Lustes muižas dz īvojamai ēkai nodar īto boj ājumu apjomu. 940 Tikai 1930. gadu s ākum ā Pieminek ļu valde nos ūtīja apri ņķ u b ūvinspektoriem pirmos, v ēl nepiln īgos aizsarg ājamo celt ņu sarakstus, uz kuru pamata var ēja piepras īt Pieminek ļu valdes at ļauju attiec īgās ēkas p ārb ūvei, remontam vai atjaunošanai. 941 1930. gadu otraj ā pus ē arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu Latvij ā ietekm ēja ar ī Likums par sagruvušu b ūvju savešanu k ārt ībā vai nojaukšanu, par t ā iev ērošanu bija atbild īga viet ējā pašvald ība un apri ņķ a b ūvinspektors.942 Likums st ājās sp ēkā 1935. gad ā, un form āli tas neattiec ās uz v ēsturiskaj ām celtn ēm, kas bija iek ļautas Pieminek ļu valdes invent āra sarakstos. 943 Pieminek ļu valde atzina, ka tai kopum ā nav iebildumu pret min ētā likuma izsludin āšanu, ta ču vienlaikus l ūdza Iekšlietu ministriju likt apri ņķ u b ūvinspektoriem piepras īt Pieminek ļu valdes atsauksmi ar ī p ār t ām v ēsturiski noz īmīgaj ām ēkām, kas v ēl nav iek ļautas aizsarg ājamo pieminek ļu sarakstos.944

937 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 92.l. – 83.lp. 938 Turpat. – 132.lp. 939 Turpat. – 102.l. – 21.lp. 940 Turpat. – 22.lp. 941 Turpat. – 76.l. – 227.-231.lp. 942 Pašvald ības Balss. – 1935. – Nr.10. – 352.-353.lpp. 943 Turpat. – 353.lpp. 944 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 319.-322.lp.

150 R īgas galven ā arhitekta Osvalda T īlma ņa (1900-1980) pres ē 1936. gad ā public ētie likuma koment āri tom ēr liecin āja, ka Pieminek ļu valdei ir zin āmas bažas par daudzu vēl neinventariz ētu, ta ču v ērt īgu arhitekt ūras pieminek ļu vai to atlieku izn īcin āšanu, kas var ētu izriet ēt no š ī likuma piem ērošanas praks ē. K ā eventu āli apdraud ēto celt ņu piem ērus O. T īlmanis min ēja Pirmaj ā pasaules kar ā nopost ītās Ikš ķiles bazn īcas un Elejas muižas pils drupas. 945 J āpiebilst, ka Elejas pils atliekas tieši 1936. gad ā tika izsl ēgtas no inventariz ēto arhitekt ūras pieminek ļu skaita. 946 Pamatojoties uz Likumu par sagruvušu b ūvju savešanu k ārt ībā vai nojaukšanu, Pieminek ļu valde 1936. gad ā akcept ēja Stalbes muižas kungu m ājas 947 un 1937. gad ā – Mazstraupes muižas pils zieme ļu korpusa nojaukšanu. 948 Iesp ējams, ka attiec ībā uz Mazstraupes pili Pieminek ļu valdes l ēmumu ietekm ēja ne tikai nojaukt ā korpusa sliktais tehniskais st āvoklis un t ā atjaunošanai nepieciešamo l īdzek ļu tr ūkums, par ko valdi rakstiski inform ēja Mazstarupes pagasta amatpersonas 949 , bet ar ī H. P īranga atzinums, ka pils sen āko da ļu veido t ās dienvidu un da ļē ji ar ī austrumu sp ārns, bet zieme ļu korpuss ar vārtu torni ir v ēlāka laika pieb ūves. 950 Pie ņē mums, ka Mazstraupes pils v ārtu tornis tika nojaukts sakar ā ar ce ļa paplašin āšanu, 951 ir uzskat āms par nepamatotu: ēkas da ļē ju nojaukšanu p ēc pagasta valdes pas ūtījuma 1937.-1938. gad ā veica Satiksmes ministrijas Šoseju un zemesce ļu departaments, 952 ta ču t ā darb ībai nebija sakara ar nojaukšanas darbu iemesliem. Par to, ka O. T īlma ņa paustaj ām baž ām par Likuma par sagruvušu b ūvju savešanu kārt ībā vai nojaukšanu piem ērošanu praks ē bija re āls pamats, liecin āja ar ī pils ētb ūvniec ības prakse Jelgav ā, kur 1936. gad ā tika uzs ākti plaši, valsts subsid ēti vec ās apb ūves san ācijas un nojaukšanas darbi. 953 Par šo darbu apjomu bija satraukti Jelgavas namsaimnieki, kuri „ieteica liel āku saudz ību, izlemjot r īkojumus par ēku nojaukšanu” un nor ādīja, ka šos jaut ājumus nedr īkst ētu izlemt bez vi ņu piekrišanas – no valsts b ūtu j āsa ņem pal īdz ība ēku uztur ēšanai, nevis t ās j ānojauc. 954 Kopum ā Latvijas provinces pils ētās starpkaru period ā gan nenotika tik plaša apjoma

945 T īlmanis 1936, 251. 946 P ētersons 2006, 99. 947 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 99.l. – 126.lp. 948 Turpat. – 111.-113.lp. 949 Turpat. – 114.lp. 950 Pirang 1930, 84. 951 Ose 2001, 76. 952 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 99.l. – 112.lp. 953 Jaun ākās Zi ņas. – 1937. – 9. janv āris. – Nr.6. 954 Vienotiem sp ēkiem par valsti un tautu 1938, 317.

151 celtniec ības darbi, lai tie b ūtiski ietekm ētu pils ētu v ēsturisko apb ūvi un pl ānojumu, 955 ta ču, t ā k ā vairums celt ņu šeit bija bez noteikt ām arhitekt ūras stila paz īmēm, 956 to aizsardz ībai netika piev ērsta īpaša uzman ība. L īdz Pirm ā pasaules kara s ākumam latviešu autori bija piev ērsušies galvenok ārt arheolo ģijas un etnogr āfijas t ēmām, 957 un ar ī starpkaru period ā, neraugoties uz atk ārtotiem aicin ājumiem uzs ākt sistem ātisku Latvijas pils ētu v ēstures izp ēti, 958 st āvoklis šaj ā jom ā b ūtiski nemain ījās. Rīgas priekšpils ētu vēsturisk ā koka apb ūve, iz ņemot dažas sakr ālās celtnes (luter āņ u draudzei piederošo J ēzus bazn īcu, pareiztic īgo Sv ētā Nikolaja Br īnumdara bazn īcu) un p ēc Otr ā pasaules kara nojaukto krievu tirgot āju s ētas kompleksu Turge ņeva iel ā,959 sabiedr ībā nebija īpaši popul āra.960 Form āli ar ī 1936. gad ā p ēc K ārļa Ulma ņa iniciat īvas 961 izveidot ās Ministru kabineta Nacion ālās celtniec ības komitejas darba kārt ībā ietilpa uzdevums „ierosin āt v ēsturisku un m ākslinieciski v ērt īgu celt ņu aizsardz ību” 962 , ta ču praktiski š ī instit ūcija nodarboj ās galvenok ārt ar Vecr īgas rekonstrukcijas projekta realiz āciju. 963 Pieminek ļu valdei praktiskaj ā darb ā bija j ārēķ in ās ar ekonomisko un soci ālpolitisko situ āciju valst ī. Sakar ā ar Latvijas Republikas agr āro reformu radik āli main ījās muižu centru juridiskais statuss un l īdz ar to – ar ī šo arhitektonisko kompleksu faktiskais st āvoklis un aizsardz ības iesp ējas. Pamatojoties uz 1920. gada Likumu par agr āro reformu , valsts zemes fond ā non āca 1650 muižu saimniec ības, ieskaitot 171 m ācītājmuižu. Liel āko da ļu no šo muižu zemes plat ībām pieš ķī ra jaunsaimniekiem, nosakot ar ī neatsavin āmo plat ību 50 ha (+/ – 10%) apjom ā, kas tika atst āta bijušajiem īpašniekiem. Agr ārās reformas pamat ā bija soci ālpolitiski mot īvi, kas saist ījās ar t.s. v ēsturisk ā taisn īguma atjaunošanas principu un valsts m ērķi nodrošin āt ar zemi plašo latviešu bezzemnieku sl āni. 964 Likum ā garant ētā muižas centram piederoš ā zemes plat ība bija atbilstoša vid ēja lieluma zemnieku saimniec ībai, ta ču šie resursi, protams, bija par mazu, lai k ādreiz ējie vai ar ī jaunie muižas centra

955 Aps ītis 2000, 85. 956 Lejnieks 1990, 63-64. 957 Šimkuva 1998, 415. 958 Apinis 1931, 275-277; Gedrovics 1936. 959 Skat.: Birzenieks 1936, 154. 960 Koka R īga 2001, 118-119; Fülberth 2005, 185. 961 Šilde 1976, 657. 962 Rezevskis 1938, 40. 963 Skat.: Latvijas arhitekt ūra 1998, 155-157. 964 Aizsilnieks 1968, 233-235; 242-243.

152 īpašnieki sp ētu to piln ībā uztur ēt. 965 Turkl āt tieši muižu centrus parasti pieš ķī ra lauku pašvald ībām vai sabiedriskaj ām organiz ācij ām m ācību iest āžu, administrat īvo ēku, tautas namu, k ā ar ī patversmju un atp ūtas namu ier īkošanai. 966 Divdesmitajos gados lauksaimniec ības un mežsaimniec ības skolu vajadz ībām piel āgoja iev ērojamus 18.- 19. gadsimta muižu centru apb ūves ansamb ļus – Kazdangu, Kaucmindi, Bornsmindi (Ziedo ņus), Vecauci un da ļē ji ar ī Mežotni. 967 Apjom īgus p ārb ūves darbus arhitekta Alfr ēda Birkh āna (1897-1974) vad ībā p ēc Latvijas Preses biedr ības pas ūtījuma 1936.- 1937. gad ā veica Siguldas muižas pil ī, izmainot t ās pl ānojumu un interjeru. 968 Pret ēji historiogr āfij ā sastopamajam apgalvojumam, ka daž ādu iest āžu izvietošana pagl āba muižu dz īvojam ās ēkas no boj āejas, 969 ir saprotams, ka š āda politika tiklab jaunsaimniec ību, k ā instit ūciju ier īkošanas gad ījum ā noz īmēja v ēsturisko muižu centru p ārveidošanu un piel āgošanu jaun ām, šiem kompleksiem princip ā nerakstur īgām funkcij ām, kas faktiski bieži vien noveda pie arhitekt ūras ansamb ļu izpost īšanas. 970 Piez īmes par to ir sastopamas ar ī tr īsdesmito gadu periodiskajos izdevumos. T ā, piem ēram, 1936. gad ā Osvalds T īlmanis šaj ā sakar ībā atz īmēja, ka „jaunsaimnieku un amatnieku dz īvok ļi agr ākās muižu pil īs [...] atst āj vienm ēr kroplas, nepareizas dz īves formas iespaidu, lai gan šis mazais saimnieciskais organisms par sevi ir m ūsu apst ākļos tas dab īgākais”.971 Pagastu pašvald ībām parasti tr ūka l īdzek ļu bijušo muižu centru pien ācīgai apsaimniekošanai, dažk ārt – ar ī izpratnes par šo vēsturisko celt ņu v ērt ību. Tas iev ērojami apgr ūtin āja šo arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību. 1934. gada 12. maij ā Pieminek ļu valde sa ņē ma Ventspils apri ņķ a II policijas iecirk ņa ier ēdņa zi ņojumu par to, ka Dundagas muižas pils kapelas atliekas ir av ārijas st āvokl ī un apdraud viet ējo iedz īvot āju droš ību. 972 Dundagas pils kapela celta laik ā starp 1681. un 1689. gadu, 973 un Pieminek ļu valdes inspektors P ēteris Ārends t ās st āvokli in situ bija p ārbaud ījis jau 1929. gad ā.974 Tagad, pamatojoties uz 1924. gad ā izdotajiem Obligatoriskajiem noteikumiem par pieminek ļu aizsardz ību , Pieminek ļu

965 Ind āns 1994, 83; sal īdz. ar: Pirang 1930, 19. 966 Dunsdorfs 1983, 60. 967 Janele 1981, 85-86. 968 Birkh āns 1940. 969 Dunsdorfs 1983, 62. 970 Skat.: Janele 1981, 85-88 un sal īdz. ar: Lancmanis 1994. 971 T īlmanis 1936, 250. 972 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 99.l. – 170.lp. 973 Erdmanis 1989, 110. 974 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 150.lp.

153 valde 1934. gada 25. maij ā nos ūtīja Dundagas pagasta valdei uzaicin ājumu „steidzami veikt š ādus pils bijuš ās bazn īcas drupu nostiprin āšanas un kopšanas darbus: 1) vecajam m ūrim pieska ņot ā veid ā piem ūrēt izbrukumus bijuš ās bazn īcas sien ās; 2) nov ākt no m ūru augšas visus nedrošos akme ņus un javas gabalus; 3) m ūru augšas akme ņus no jauna piekl āt un piem ūrēt ar portlandcementu ka ļķ u-grants jav ā; 4) m ūru virspusi nosegt ar 5-10 cm biezu betona k ārtu un nokl āt ar vel ēnām.” Pieminek ļu valde ar ī īpaši atz īmēja, ka t ā ir minim ālā drupu saglab āšanas darbu programma gad ījumam, ja pagasta valde „negrib ētu vai nesp ētu nopost īto pils da ļu atjaunot, t.i., pārsegt ar jumtu un izb ūvēt, lai to praktiski izmantotu”. 975 Tom ēr, k ā liecina 1939. gada 14. august ā Dundagas pagasta valdei nos ūtītā Pieminek ļu valdes atg ādin ājuma vēstule, 976 ar ī p ēc pieciem gadiem pieminek ļa st āvoklis nebija main ījies, bet 1940. gad ā P. Ārends konstat ēja, ka pagasta valde Dundagas pils kapelas drup ās ir ier īkojusi malkas noliktavu. 977 Dažk ārt muižas centrs tika sadal īts starp vair ākiem īpašniekiem, piem ēram, A. Št āls Pieminek ļu valdes s ēdē 1928. gada 29. august ā zi ņoja par situ āciju Alsungas viduslaiku pil ī: „Pils sadal īta trim īpašniekiem – Alšvangas pagasta sabiedr ībai, Piensaimnieku sabiedr ībai un Alšvangas kult ūras biedr ībai, pie kam p ēdējā, neskatoties uz Pieminek ļu valdes aizliegumu, uzb ūvējusi sav ā da ļā virs vec ās pils pagrabiem jaunu ēku – tautas namu.” 978 Ar ī s ākotn ēji nesadal īto muižu centru liktenis bija main īgs. Saska ņā ar Zemkop ības ministrijas Centr ālās zemes ier īcības komisijas 1921. gada 10. marta l ēmumu valst ī nesadal ītus atst āja 195 muižu centrus. V ēlāk, balstoties uz daž ādiem noteikumiem par to apsaimniekošanu, šie muižu centri tika vispirms iznom āti fizisk ām un juridisk ām person ām, p ēc tam dažos no tiem ierīkoja valsts saimniec ības un visbeidzot ar ī t ās sadal īja bezzemniekiem, t ādējādi p ēc 1936. gada valsts īpašum ā palika tikai 23 k ādreiz ējo muižu centri. 979 Bez min ētajiem objekt īvajiem apst ākļiem, kas apgr ūtin āja bijušo muižu arhitekt ūras un m ākslas v ērt ību aizsardz ību Latvij ā un Igaunij ā,980 eksist ēja v ēl ar ī iracion āli, ideolo ģiski faktori. V ēsturnieks Džozefs Rot čailds uzskata, ka vis ās Centr ālās un Austrumeiropas valst īs starpkaru period ā realiz ētās agr ārās reformas nebalst ījās uz racion āliem, ekonomiski pamatotiem argumentiem, bet bija saist ītas ar

975 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 99.l. – 168.lp. 976 Turpat. – 166.lp. 977 Turpat. – 102.l. – 164.-165.lp. 978 LNVM. – VN 9665. – 308.lp. 979 Dunsdorfs 1983, 112. 980 Störtkuhl 2006, 31.

154 jauno nacion ālo valstu pašt ēla un zin āmā m ērā pat le ģitimit ātes probl ēmām, kas atspogu ļoj ās šo valstu politisk ās elites attiec ībās ar t ām pak ļautaj ām etniskaj ām minorit ātēm.981 Uz racion ālas pieejas tr ūkumu agr ārās reformas principu īstenošan ā 1935. gad ā nor ādīja paz īstamais latviešu teologs un sabiedriskais darbinieks K ārlis Kundzi ņš, seniors (1850-1937), atz īmēdams, ka „[...] valsts iegrieza sav ā rok ā, nolemdama priv ātmuižu saimniec ības zemes lielumu tikai uz 50 hekt āriem. T ā ir izn īcin ājusi lielsaimniec ības, kuras sav ā m ērā valstij ir vajadz īgas un der īgas. Nosac īdama likumdev ībā liel āku zemes plat ību saimniec ībām, apm ēram l īdz 500 pūrviet ām, valsts b ūtu izsarg ājusies no muižu centru lielo ēku sabrukuma. Tagad tas notiek un atnes lielus zaud ējumus valsts saimniec ībā.” 982 Tom ēr muižas un muižnieka j ēdziens latviešu sabiedr ības vair ākumam nep ārprotami asoci ējās ar „v ēsturisko apspiest ību” un ar m ītu par septi ņiem verdz ības gadsimtiem, ko laiku pa laikam aktualiz ēja politi ķu un inteli ģences p ārst āvju izteikumi, t ādējādi identific ējot muižu / muižniec ību ar t.s. iekš ējā ienaidnieka t ēlu, ko it k ā apstiprin āja nesen ā 1905. un 1919. gada notikumu pieredze. 983 Š āds priekšstats likumsakar īgi rad īja ne tikai nev ērību, bet dažk ārt ar ī naidu pret muižu un t ās materi ālās kult ūras liec ībām. 984 Šādi starpetnisk ās konfront ācijas mot īvi izpalika, piem ēram, Veim āras Republik ā, kur ar ī pirmajos p ēckara gados bija v ērojams muižu saimnieciskais pagrimums, ta ču šeit pieminek ļu aizsardz ības iest ādēm vienk ārši tr ūka līdzek ļu, ar ko atbalst īt k ādreiz ējo lauku aristokr ātisk ās kult ūras centru uztur ēšanu. 985 Latvij ā divdesmitajos gados valdošo noska ņojumu attiec ībā pret muižu uzskat āmi izteica rakstnieka P āvila Roz īša (1889-1937) Siguldas pil ī 1923. gad ā teikt ā runa sakar ā ar š īs ēkas non ākšanu Rakstnieku un žurn ālistu biedr ības r īcībā. Svin īgo pas ākumu, kuru papildin āja „senlatviešu” karav īru t ērpos ģē rbta godasardze, P. Roz ītis atkl āja ar v ārdiem: „L īdz šim pilis bija tautai k ā biedēklis, k ā ļauna viltus un varas simbols, bet nu t ās p ārv ēršas par gara un gaismas m ājok ļiem. It k ā ļauna gara vaj āti, melnie bru ņinieki nevald īja vi ņā s ilgi, un pilis g āja no rokas rok ā, l īdz tauta atdab ūja vi ņas atpaka ļ.” 986 Maz āk po ētisku, ta ču tikpat konsekventu nost āju v ēl 1928. gad ā pauda arhitekts, Latvijas Universit ātes m ācību sp ēks J ānis Rutmanis (1894- 1978), kurš muižu v ēsturisko noz īmi v ērt ēja š ādi: „[...] b ūtu vair āk labuma, ja

981 Rot čailds 1999a, 191-192. 982 Kundzi ņš 1935a, 254. 983 Lancmanis 1993, 46. 984 Ind āns 1994, 78. 985 Magirius 1989, 175. 986 Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1923. – Nr.7. – 824.lpp.

155 jaunsaimnieki t ās ieb ūvētu savu ēku pamatos, nek ā tagad ar tiešiem vai netiešiem valsts l īdzek ļiem t ās p ārk ārtojot sabiedr ību ēkās.” 987 Ar ī autorit ārais rež īms uzskat āmi demonstr ēja savu attieksmi pret muižu, ar 1936. gada 15. oktobra Likumu par lauku nekustamo īpašumu p ārd ēvēšanu nosakot, ka neatsavin ātajiem muižu centriem, kuru nosaukumos v ēl lieto v ārdu „muiža”, j ādod nosaukumi bez š ī v ārda. 988 T āds pats rīkojums 1938. gad ā tika izdots ar ī par R īgas vietv ārdiem resp. ielu un rajonu nosaukumiem, kuros bija piemin ēta „muiža”. 989 T ādēļ nav nek ā p ārsteidzoša taj ā, ka Latvijas sabiedr ības vair ākums nepiev ērsa īpašu uzman ību bijušo muižu kult ūrv ēsturisko v ērt ību aizsardz ībai. Arhitekta Heinriha P īranga fundament ālais tr īss ējumu darbs par k ādreiz ējo Baltijas provin ču muižu arhitekt ūras v ēsturi, 990 kas bija iecer ēts k ā piemineklis izzūdošajai muižniec ības kult ūrai Latvij ā un Igaunij ā, latviešu vid ē, neraugoties uz Kult ūras fonda atbalstu š ī darba publik ācijai, tika uztverts k ā v ēl viens izdevums, kura patiesais mērķis ir aizst āvēt v ācbaltiešu privil ēģ ijas. 991 Viena no retaj ām latviešu sabiedr ības iniciat īvām muižu centru kult ūrv ēsturisk ās vides saglab āšanas jom ā bija saist īta ar Latviešu Izgl ītības biedr ības Augstskolas sekcijas 1921. gad ā Izgl ītības un Zemkop ības ministrij ām nos ūtīto rezol ūciju ar aicin ājumu agr ārās reformas darbu gait ā piev ērst uzman ību tam, lai tiktu saglab āti bijušo muižu parki un citas „apst ādījumu veid ā sakr ājuš ās dabas v ērt ības.” 992 Par min ētā aicin ājuma praktiskajiem rezult ātiem tom ēr var šaub īties, jo parasti muižu parki, t āpat k ā kādreiz ējās „kungu m ājas”, tika p ārveidoti saska ņā ar jaun ā muižas īpašnieka(-u) praktiskaj ām vajadz ībām un iecer ēm. 993 Pieminek ļu valdes s ēžu protokolos un lietved ības dokument ācij ā zi ņas par muižu apb ūves kompleksu praktisk ās saglab āšanas darbiem, to organiz āciju un norisi tikpat kā nav sastopamas. Muižu st āvoklis gan tika apspriests Pieminek ļu valdes san āksm ē 1924. gada 7. febru ārī, piedaloties ar ī Zemkop ības ministrijas p ārst āvim, M ērniec ības da ļas vad ītājam J. Hartmanim. Vi ņš paskaidroja, ka agr ārās reformas gait ā ir bijis iesp ējams piev ērst uzman ību tikai iev ērojam ākiem senatnes pieminek ļiem, t ādēļ b ūtu nepieciešams izstr ādāt īpašus aizsardz ības noteikumus ar ī par tiem „maz āk

987 Rutmanis 1928, 325. 988 Dunsdorfs 1983, 64. 989 Žagars 1998, 93. 990 Pirang 1926-1930. 991 Lancmanis 1994. 992 Latviešu Izgl ītības biedr ība 1917-1922, 59. 993 Janele 1981, 87-88.

156 spilgtajiem pieminek ļiem”, kas tagad ir nodoti jaunsaimnieku īpašum ā.994 Pauls Kundzi ņš aicin āja turpm āk piev ērst uzman ību v ērt īgāko muižu dz īvojamo ēku pasarg āšanai no patva ļī gām p ārb ūvēm, k ā ar ī ieteica izveidot aizsardz ības zonas ap viduslaiku pilsdrup ām, ta ču vienlaikus uzsv ēra, ka šajos gad ījumos „j ābūt ļoti uzman īgiem, lai netrauc ētu jaunsaimniekus.” 995 Š īs san āksmes rezult ātā 1924. gada 20. novembr ī Ministru kabinets izdeva Noteikumus par v ēstures un dabas pieminek ļu aizsardz ību pie zemes korobon ēšanas , kas paredz ēja, ka visas zemes īpašuma teritorij ā esoš ās pag ātnes kult ūras liec ības ir neaizskaramas un pak ļautas Pieminek ļu valdes izdotajiem aizsardz ības noteikumiem, turkl āt Pieminek ļu valdei ir ties ības veikt š ādu objektu izp ēti. 996 Tom ēr parasti bija runa par daž ādu muižu izmantošanas veidu saska ņošanu, piem ēram, par at ļaujas izsniegšanu Mežu departamentam 1931. gad ā nojaukt tam piederoš ās Šlokenbekas muižas saimniec ības ēkas to slikt ā tehnisk ā st āvok ļa d ēļ 997 vai at ļaujas izsniegšanu Odzienas piensaimnieku biedr ībai par sagraut ās Odzienas muižas pils atlieku izmantošanu 1937. gad ā998 , k ā ar ī par sar īkojumu telpu paplašin āšanu Ēdoles pil ī 1934. gad ā999 . K ā liecina 1940.g. febru ārī Pieminek ļu valdei nos ūtītā Liep ājas un Aizputes apri ņķ a b ūvinspektora A. V ācieša v ēstule, 1000 Iekšlietu ministrijas B ūvniec ības p ārvalde, pl ānojot lauku pašvald ību administrat īvo ēku pārb ūves un remonta darbus, uzskat īja par nepieciešamu noskaidrot, cik no esošajiem pagastnamiem ir ier īkoti aizsarg ājam ās muižu ēkās. Pieminek ļu valdes nos ūtītaj ā sarakst ā Liep ājas apri ņķī bija min ētas piecas bijušo muižu dz īvojam ās ēkas (V ērgales, Krotes, Porms ātes, Ligutes un Priekules), bet Aizputes apri ņķī – septi ņas celtnes (Aizputes un Alsungas muižas pils, Kazdangas muižas pils un „Kavalieru m āja”, T āšu Padures muižas dz īvojam ā ēka un kl ēts un Valtai ķu m ācītāja muižas dz īvojam ā ēka). 1001 L īdz agr ārās reformas uzs ākšanai Liep ājas apri ņķī bija 53, bet Aizputes apri ņķī – 98 muižas. 1002 Pieminek ļu valdes un arī Latvijas sabiedr ības kopum ā pretrun īgo attieksmi pret muižu uzskat āmi raksturo Ādažu pagasta Baložu muižas saglab āšanas un

994 LVVA. – 1630.f. -1.apr. – 1l. – 218.lp. 995 Turpat. – 218a.lp. 996 Turpat. – 240.lp. 997 LNVM. – VN 9666:1. – 108.-109.lp. 998 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 100.l. – 62.lp. 999 Turpat. – 76.l. – 334.lp. 1000 Turpat. – 92.l. – 116.lp. 1001 Turpat. – 115.lp. 1002 Skat.: Latviešu konvers ācijas v ārdn īca. – 14. s ējums. – R īga, 1936. – 28071.-28081.sl.

157 izmantošanas pas ākumi. 1003 1936.-1937. gad ā šo Zemkop ības ministrijas Mežu departamenta īpašum ā nodoto koka celtni demont ēja un p ārveda ekspon ēšanai net ālaj ā Br īvdabas muzej ā. P ēc t ā laika speci ālistu atzinuma, Baložu muižas dz īvojam ā ēka bija celta 17. gadsimt ā, gu ļbūves tehnik ā veidoto b ūvķermeni novietojot uz m ūrētiem laukakme ņu pamatiem. 1004 Ac īmredzot, š āds ēkas dat ējums un tās konstrukt īvā uzb ūve uzskat āmi ilustr ēja P. Kundzi ņa Latvijas m ākslas v ēstur ē ieviesto postul ātu par tautas celtniec ības ietekmes izpausm ēm jauno laiku muižu arhitekt ūrā.1005 Turpretim H. P īranga p ētījum ā identific ētais „Baltijas kungu nama” specifisko arhitektonisko paz īmju kopums 1006 ne Latvij ā, ne ar ī Igaunij ā tr īsdesmitajos gados netika atz īts par jaun ās nacion ālās arhitekt ūras pilnties īgu v ēsturisk ās att īst ības posmu, un t ā re ģion ālā klasicisma formu valoda nepar ādījās ar ī t.s. monument ālaj ā celtniec ībā.1007 Baložu muižas dz īvojam ās ēkas iekštelpu ekspoz īcijas koncepcija savuk ārt atkl āj divas Pieminek ļu valdes darb ībai rakstur īgas tendences: no vienas puses, pieaugošo valsts nacion ālisma ideolo ģijas ietekmi un no otras puses – dažus metodolo ģiskos principus, kas saist ījās ar v ēsturisko celt ņu un to interjeru atjaunošanu. P ēc Baložu muižas uzst ādīšanas Br īvdabas muzej ā t ās telp ās tika izveidota „latviešu inteli ģences mītne 19. gadu simten ī” (sic!) ar viesistabu, gu ļamistabu un pseidov ēsturisku „Krišj āņ a Valdem āra piemi ņas istabu”, kuras sienas rot āja m ākslinieka Art ūra Bauma ņa (1866-1904) gleznojumi un jaunlatviešu kust ības akt īvistu portretu reprodukcijas. Īpaši atz īmēts tika fakts, ka galdus telp ās sedz k ādas 1905. gada revolucion āres apcietin ājum ā darin ātie galdauti. Nosac īto „v ācu elementu” kādreiz ējās muižas interjer ā p ārst āvēja divi apgaismot āja Vec ā Stendera (Gotthardt Friedrich Stender, 1714-1796) portreti un m ācītājam Augustam B īlenšteinam dāvin ātā p ūra l āde. T ādējādi Baložu muižas interjera rekonstrukcij ā tr ūkstoš ās da ļas aizst āja ar aizg ūtiem aptuveni t ā paša laika perioda elementiem: šeit atrad ās kandelabrs un viena kr āsns no Skrundas muižas pils, k ā arī divas p ēc fragmentiem rekonstru ētās Rund āles pils kr āsnis, bet gu ļamistabas sienu apdarei izmantoja rekonstru ētas 18. gadsimta ādas tapetes, kas tika p ārvestas no Mežotnes pils. 1008

1003 Jaunzems 1938, 117-119. 1004 Turpat, 117. 1005 Skat.: Kundzi ņš 1923, 103; Kundzi ņš 1932, 458. 1006 Pirang 1926, 13-16. 1007 Fülberth 2005, 319. 1008 Jaunzems 1938, 118-119.

158 Kompilat īvās metodes pielietojums šajā gad ījum ā nebija pretrun ā ar Paula Kundzi ņa izvirz īto Br īvdabas muzeja veidošanas principu: attur ēties no hipot ētisk ām rekonstrukcij ām, pie ļaujot tikai da ļē ju ori ģin ālu atjaunošanu, izmantojot in situ atrodam ās deta ļas. 1009 Šo principu pamat ā iev ēroja, lietojot signat ūru atjaunoto celt ņu elementu vizu ālai atdal īšanai no ori ģin āla, 1010 ta ču tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē šaj ā zi ņā tika pie ļautas ar ī atk āpes. 1011 Kopumā Baložu muižas rekonstrukcija Br īvdabas muzej ā kalpoja vair āk ideolo ģiska, nek ā zin ātniska rakstura m ērķim – piepild īt ēkas vēsturisko formu ar „latvisku” saturu. Starptautiskaj ā l īmen ī arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas darbu pamatprincipus starpkaru period ā fiks ēja I Arhitektu un inženieru starptautiskaj ā konferenc ē At ēnās 1931. gad ā pie ņemt ā At ēnu harta . 1932. gada 23. j ūlijā šo dokumentu akcept ēja Tautu Savien ības Starptautisk ā intelektu ālās sadarb ības padome (International Committee of Intellectual Co-operation, 1922), rekomend ējot At ēnu Hartas izmantošanu vis ām Tautu savien ības dal ībvalst īm. 1012 At ēnu Harta b ūtībā akcept ēja tikai da ļē ju v ēsturisko celt ņu atjaunošanu, par galveno saglab āšanas darbu metodi nosakot konserv āciju – arhitekt ūras pieminek ļa konstrukciju nostiprin āšanu un objekta saglab āšanu p ēc iesp ējas neizmain ītā veid ā. L īdz ar to vismaz teor ētiski par restaur ācijas darbu m ērķi vairs netika uzskat īta pieminek ļa atjaunošana t ās s ākotn ējā veid ā. Praks ē tas noz īmēja uzdevumu atrast kompromisu starp nepieciešam ību piel āgot arhitekt ūras pieminekli noteiktam izmantošanas veidam, vienlaikus saglab ājot t ā autentiskumu. 1013 Tomēr jau kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem par noteicošo k ļuva cita pieeja, kas orient ējās uz t ā d ēvēto m āksliniecisk ās restaur ācijas metodi: veicot arhitekt ūras pieminek ļa izp ēti, t āpat k ā 19. gadsimta stilistisk ās restaur ācijas period ā, tika noteikts „optim ālais stils” vai nosac īts laika periods, kuru atzina par atbilstošu celtnes sākotn ējam veidam, ko tad ar ī ir nepieciešams atjaunot. Tr ūkstot prec īzai restaur ācijas darbu norises dokument ācijai, š āda pieminek ļa „ori ģin āla” noteikšana j āatz īst par visai nosac ītu. 1014 M ūsu r īcībā ir maz zi ņu par Pieminek ļu valdes izv ēlētaj ām arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas metod ēm. Viens no š ādas situ ācijas c ēlo ņiem ir jau min ētais divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados veikto arhitekt ūras pieminek ļu

1009 Kundzi ņš 1925, 292. 1010 Kundzi ņš 1966, 2. 1011 Sp ārītis 1999, 40; 67. 1012 Athens Charter 1931. 1013 Jokilehto 1999, 284-285. 1014 Hubel 2001, 21-33.

159 restaur ācijas un remonta darbu dokument ācijas tr ūkums. Otrk ārt, š ī jaut ājuma izp ēti apgr ūtina tas, ka, atš ķir ībā no 19. gadsimta otr ās puses un 20. gadsimta s ākuma, Latvijas Republik ā praktiz ējošie arhitekti un m ākslas v ēsturnieki, ieskaitot ar ī pirmskara period ā akt īvos vācbaltiešu speci ālistus V. Bokslafu, H. P īrangu un K. fon Lēvisu of Men āru, nav public ējuši nevienu apkopojoša rakstura darbu par arhitektūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas koncepcij ām un metodiku. Iz ņē mums ir jau piemin ētais F. Šveinfurta raksts par Vecr īgas arhitekt ūras pieminek ļiem ar priekšlikumiem Dannenšterna nama atjaunošanai un piel āgošanai muzeja vajadz ībām1015 un H. P īranga monogr āfijas ievads, kur ā autors atk ārto jau agr āk izteikto domu par arhitekt ūras pieminek ļu k ā v ēstures avotu noz īmi un v ērt ību. 1016 Savuk ārt A. Šv ābes tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē public ētaj ā p ārskat ā par pieminek ļu aizsardz ību Latvij ā k ā galven ās pieminek ļu praktisk ās aizsardz ības jeb pieminek ļu kopšanas metodes min ētas to „restaur ēšana un konserv ēšana”.1017 Trešk ārt, pieejamie v ēstures avoti liecina, ka Pieminek ļu valdes kontakti ar ārzemju speci ālistiem, kas var ēja sniegt jaun āko inform āciju par arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības nozares att īst ību ārpus Latvijas, bija diezgan epizodiski. Lai apg ūtu kultūras pieminek ļu aizsardz ības darba pieredzi un papildin ātu šaj ā nozar ē nepieciešam ās zin āšanas, Pauls Kundzi ņš 1924. gada vasar ā ar Kult ūras fonda un Latvijas Universit ātes Padomes atbalstu apmekl ēja Igauniju, Somiju, Zviedriju, Norv ēģ iju un D āniju. 1018 Komand ējuma laik ā vi ņš iepazin ās ar šo valstu likumdošanu pieminek ļu aizsardz ības jom ā, k ā ar ī nodibin āja personiskus kontaktus ar Igaunijas un Zviedrijas kol ēģ iem. 1019 Divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados P. Kundzi ņš piedal ījās vair ākos starptautiskos tautas m ākslas v ēstures 1020 un, t āpat k ā Arnolds Lamze 1021 , ar ī pils ētb ūvniec ības jaut ājumiem 1022 velt ītos kongresos, k ā ar ī dev ās zin ātniskajos komand ējumos uz Lietuvu, Igauniju, Somiju, Zviedriju, Poliju un V āciju. 1023 Izmantojot sakarus ar Baltijas Instit ūtu Zviedrij ā, arhitekts P ēteris Ārends 1938. gad ā Stokholm ā piedal ījās starptautisk ā m ākslas v ēstures semin ārā, kur ā tika apspriesti ar ī

1015 Šveinfurts 1920, 341. 1016 Pirang 1926, 7-8. 1017 Šv ābe 1937-1938, 32057. 1018 LVVA. – 1632.f. – 2.apr. – 944.l. – 1.-26.lp. 1019 Turpat. – 7., 11.lp. 1020 Turpat. – 7427.f. – 13.apr. – 922.l. – 41., 58.-62.lp. 1021 Latvijas arhitekt ūras meistari 1995, 150-153. 1022 LVVA. – 7427.f. – 13.apr. – 922.l. – 67.-70.lp. 1023 Turpat. – 44., 54.-55., 72.-73.lp.

160 arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumi. 1024 Tom ēr neviens Latvijas arhitekts nepiedal ījās starptautiskaj ā Modern ās arhitekt ūras kongres ā (Congres internationaux d’Architecture moderne, CIAM) 1933. gad ā1025 , kas bija velt īts pils ētb ūvniec ības, pl ānošanas un v ēsturisk ās apb ūves saglab āšanas probl ēmām. 1026 Latvijas Republikas kult ūras pieminek ļu aizsardz ības sist ēmai bija daudz kop īga ar Igaunij ā starpkaru period ā past āvējušo sist ēmu, piem ēram, ab ās valst īs bija l īdz īgi arhitekt ūras pieminek ļu tipolo ģisk ās klasifik ācijas principi un v ēsturisko celt ņu pārb ūves projektu apstiprin āšanas noteikumi. 1027 Pieminek ļu valdes speci ālistu r īcībā bija detaliz ēta inform ācija par divdesmitajos gados veiktajiem viduslaiku arhitekt ūras pieminek ļu izp ētes un konserv ācijas darbiem Tartu vecpils ētā un Piritas kloster ī pie Tallinas. 1028 Tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē Pieminek ļu valde uztur ēja kontaktus ar Igau ņu Zin ātņu biedr ību un Tartu Universit āti. 1029 P ēc Paula Kundzi ņa iel ūguma Latvij ā 1938. gada vasar ā viesoj ās igau ņu arhitektu grupa Edgara K ūzika (Edgar Kuusik) vad ībā, kas iepazin ās ar Siguldas, Vecr īgas un Jelgavas arhitekt ūras pieminek ļiem. 1030 Kontakti ar Lietuvas kult ūras pieminek ļu aizsardz ības darbiniekiem tika nodibin āti 1929. gad ā, kad kaimi ņvalst ī ierad ās Pieminek ļu valdes priekšs ēdētāja Paula Gail īša vad ītā deleg ācija 1031 , un 1934. gad ā Pieminek ļu valde nos ūtīja Lietuvas Izgl ītības ministrijai materi ālus par pieminek ļu aizsardz ības darba organiz āciju Latvij ā.1032 Tom ēr plaš āka sadarb ība kult ūras jom ā starp Baltijas j ūras re ģiona valst īm starpkaru period ā neizveidoj ās. To noteica ģeopolitisk ā situ ācija re ģion ā: Skandin āvijas valstis sadarb ības ideju uztv ēra visai attur īgi, 1033 savuk ārt Latvijas zin ātnieku sadarb ība ar ārvalstu kol ēģ iem balst ījās uz personiskajiem kontaktiem, kurus dažk ārt atbalst īja augstskolas un sabiedrisk ās organiz ācijas. 1034 Kopš 1923. gada Ārlietu ministrijas, bet, s ākot ar 1927. gadu – Latvijas Universit ātes pak ļaut ībā darboj ās Latvijas Nacion ālā intelektu ālās kopdarb ības komisija, kas Tautu Savien ības

1024 Ārends 1938. 1025 Fülberth 2005, 320. 1026 Jokilehto 1999, 285. 1027 Skat.: Ney 1969, 218-221. 1028 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 2.l. – 106.-107.lp. 1029 Turpat. – 17.l. – 46.lp. 1030 Kuusik 1938. 1031 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 43.l. – 17.lp. 1032 Turpat. – 94.-96.lp. 1033 Parming 1987, 133; Jaanson 2001, 272-273. 1034 Stradi ņš 1998a, 321-327.

161 ietvaros koordin ēja Latvijas zin ātnieku profesion ālos kontaktus ar ārzem ēm. 1035 Tieši ar š īs organiz ācijas, kur ā darboj ās ar ī Pauls Kundzi ņš, 1036 starpniec ību Latvijas Pieminek ļu valde var ēja sa ņemt inform āciju par At ēnu Hartu , ta ču komisijas s ēžu protokolos par laika posmu no 1932. gada 2. febru āra l īdz 1938. gada 1. novembrim 1037 zi ņas par š ādu faktu nav atrodamas. Ar ī Izgl ītības Ministrijas Mēnešrakst ā 1931.-1933. gad ā public ētaj ā ārzemju zin ātnes dz īves hronik ā ar At ēnu Hartu saist ītie notikumi nav piemin ēti. Izraksts no Pieminek ļu valdes 1934. gada 12. maija s ēdes protokola liecina, ka šaj ā s ēdē „tika pie ņemts l ēmums par v ēlam ību iest āties starptautisk ā pieminek ļu komisij ā”, k ā p ārst āvi pilnvarojot Pieminek ļu valdes priekšs ēdētāju Franci Balodi, 1038 ta ču tr ūkst zi ņu par to, vai šim l ēmumam bija k ādas konsekvences. Iesp ējams, ka ar min ēto „starptautisko pieminek ļu komisiju” bija dom āts Tautu Savien ības Starptautisk ās intelektu ālās sadarb ības komitejas pasp ārn ē 1926. gad ā Par īzē dibin ātais Starptautiskais muzeju birojs (International Museums Office), kas cita starp ā nodarboj ās ar ī ar m ākslas un v ēstures pieminek ļu saglab āšanas probl ēmu risin āšanu. 1039 T ādējādi starpkaru period ā vien īgais starptautisk ā l īme ņa dokuments pieminek ļu aizsardz ības jom ā, kam Latvijas Republika pievienoj ās 1931. gad ā,1040 bija 1929. gad ā public ētais un 1930. gad ā Starptautisk ās intelektu ālās komitejas akcept ētais R ēriha pakts. 1041 Pieminek ļu valdes arh īva materi āli liecina, ka tieši Paulam Kundzi ņam ir bijuši noteicoš ā loma, pie ņemot l ēmumu un formul ējot Pieminek ļu valdes viedokli par konkr ētā projekta apstiprin āšanu un arhitekt ūras pieminek ļa atjaunošanas vai remonta darbu metodes izv ēli. Zin āmu priekšstatu sniedz ar ī P. Kundzi ņa Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult ātē kopš 1920. gada septembra 1042 doc ētā lekciju kursa Pieminek ļu uztur ēšana programma. 1043 Š ī m ācību priekšmeta uzdevums bija iepaz īstin āt topošos Latvijas arhitektus ar arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības darba pamatprincipiem, att īst īt vi ņos izpratni par arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļu kult ūrv ēsturisko noz īmi sniegt nepieciešam ās priekšzin āšanas par to saglab āšanas

1035 LVVA. – 7427.f. – 9.apr. – 79.l. – 4.-5.lp. 1036 Turpat. – 77.l. – 1.lp. 1037 LVVA. – 7427.f. – 9.apr. – 78.l. – 1.-14.lp. 1038 Turpat. – 1630.f. – 1.apr. – 43.l. – 100.lp. 1039 Jokilehto 1999, 284. 1040 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 43.l. – 63.lp. 1041 Par R ēriha paktu skat.: Apinis 1983, 7-12. 1042 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 330.l. – 86.lp. 1043 Skat. promocijas darba Pielikumu Nr.7.

162 metod ēm. 1044 Kursa programm ā l īdz ās pieminek ļu aizsardzībai un kopšanai min ēta ar ī to „restaur ēšana, renov ēšana, rekonstru ēšana un uzglab āšana att ēlos”, t.i., apdraud ēto celt ņu fiks ācija gad ījumos, kad objekta praktisk ā saglab āšana nav iesp ējama,1045 ta ču plaš āku skaidrojumu šiem j ēdzieniem P. Kundzi ņš lekciju kursa programmas izkl āst ā nesniedza. Pieminek ļu valdes apspried ē 1924. gad ā Pauls Kundzi ņš defin ēja arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas pamatprincipus, nor ādot, ka „Uz v ēsturisk ās arhitekt ūras izcilus b ūvēm [...] nek ādus visp ārīgus aizsardz ības noteikumus m ēs nevaram izdot, bet katr ā seviš ķā gad ījum ā b ūtu j ārīkojas cit ādāk. [...] V ērt īgākās b ūvēs to arhitekt ūras rakstur īgākās da ļā s b ūtu j ānoliedz izdar īt kaut k ādus p ārgroz ījumus bez Pieminek ļu valdes piekrišanas.” 1046 Min ētos principus Pieminek ļu valde ar ī cent ās iev ērot praks ē. Kopum ā P. Kundzi ņš atz īmēja tr īs galvenos Pieminek ļu valdes darb ības laik ā praktiz ētos arhitekt ūras pieminek ļu atjaunošanas darbu veidus. 1047 Pirmais no tiem bija saist īts ar Pirmaj ā pasaules kar ā nopost īto v ēsturisko celt ņu, un galvenok ārt tieši luterisk ās konfesijas lauku un mazpils ētu dievnamu atjaunošanu, izmantojot šo celt ņu ori ģin ālās strukt ūras atliekas. Š ādos gad ījumos tur, kur to pie ļā va vēl saglab ājušos konstrukciju tehniskais st āvoklis, t ās tika iek ļautas no jauna uzceltaj ā ēkā, t āpat k ā ori ģin ālās celtnes arhitektonisk ās deta ļas: port āli, logu ailes u.tml. 1048 Visbiež āk Pieminek ļu valde, apstiprinot min ētos bazn īcu atjaunošanas projektus, pras īja iev ērot P. Kundzi ņa jau 1923. gad ā defin ēto pieeju, kas paredz ēja izmantot atjaunojam ās celtnes stilistikai pieska ņotas arhitekt ūras formas. 1049 Atš ķir īga pieeja tika īstenota bazn īcu p ārsegumu un tor ņu atjaunošan ā, kas dažk ārt ieguva laikmet īgāku atrisin ājumu, k ā, piem ēram, p ēc arhitekta Konstant īna P ēkš ēna (1859- 1928) projekta 1930. gad ā uzce ļot Siguldas luter āņ u bazn īcai jaunu dzelzsbetona konstrukcijas torni ar asto ņst ūra galeriju un piramid ālu smaili. 1050 Taj ā paš ā laik ā, Pieminek ļu valdes s ēdē 1925. gad ā izskatot b ūvinženiera Teodora Hermanovska (1883-1964) Art Deco stil ā veidoto Jumpravas (R īgas apri ņķī ) luter āņ u bazn īcas atjaunošanas projektu, Pauls Kundzi ņš iebilda pret t ā apstiprin āšanu, jo vi ņapr āt

1044 Laube 1939, 127. 1045 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 329.l. – 38.lp. 1046 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 1.l. – 218a.lp. 1047 Kundzi ņš 1950, 164-169. 1048 Turpat, 167-168. 1049 Kundzi ņš 1923, 108: „Formu izv ēlē, ja materi āli tie paši vecie, lab āk pieslieties viet ējām, bijuš ām [form ām], nek ā par katru cenu mekl ēt jaunas. Galven ā v ērība j āpiev ērš kopformai un vi ņas proprcion ēšanai.” 1050 Jansons 1987, 54.

163 „jauno da ļu formas [...] nav saska ņotas ar atjaunojam ās lauku bazn īcas raksturu.” 1051 Ironisk ā veid ā tieši šis T. Hermanovska projekts jau p ēc Jumpravas bazn īcas atk ārtot ās nopost īšanas Otraj ā pasaules kar ā tika atz īts par vienu no rakstur īgākajiem un v ērt īgākajiem Art Deco stila paraugiem Latvijas arhitekt ūrā.1052 Tom ēr iebildumus var ētu izrais īt nevis atš ķir ības daž ādu arhitektu uzskatos par stila jaut ājumiem 1053 , bet gan tas, ka liel ākoties š ādi atjaunot ās celtn ēs no jauna izb ūvētās da ļas netika vizu āli atdal ītas no s ākotn ējā ēkas b ūvapjoma. K ā atseviš ķus iz ņē mumus var min ēt vienu no Aleksandra Trofimova atjaunotaj ām 17. gadsimta dz īvojam ām ēkām1054 R īgā, Klostera iel ā Nr.9/11, kuras barok ālaj ā zelmin ī las āms gada skaitlis „1921”, un Krustpils pils v ārtu tor ņa atjaunošanu 1927. gad ā, kad Pieminek ļu valde piepras īja veikt boj ātā tor ņa konserv āciju vai, t ā atjaunošanas gad ījum ā, no jauna uzcelto tor ņa da ļu sign ēt ar atjaunošanas gada skaitli un burtiem „Ren.” = „Renov ēts”. 1055 Ta ču t ā diemž ēl nebija Pieminek ļu valdes oblig āta pras ība, bet gan atseviš ķs gad ījums: tr īsdesmitajos gados, turpinot Krustpils pils piel āgošanu Latvijas Armijas vajadz ībām, tika veiktas daudz apjom īgākas p ārb ūves, likvid ējot autentisk ās apdares deta ļas un mainot pils pl ānojumu. 1056 Praktiski no jauna uzcelto arhitekt ūras pieminek ļa elementu atdal īšana vai neatdal īšana no ori ģin āla bija atkar īga no katra arhitekta vai b ūvdarbu vad ītāja nost ājas. Otrais P. Kundzi ņa klasifik ācijas sist ēmā iek ļautais un realiz ēto darbu apjoma zi ņā visizplat ītākais v ēsturisko celt ņu atjaunošanas darbu veids bija rekonstrukcija – arhitekt ūras pieminek ļa p ārb ūve un paplašin āšana, izmainot t ā s ākotn ējo apjomu un pl ānojumu. Rekonstrukcijas darbu projekti Pieminek ļu vald ē ar ī tika apstiprin āti ar nosac ījumu, ka no jauna izveidot ās v ēsturisk ās celtnes da ļas tiks saska ņotas ar t ās arhitektonisko noform ējumu. T ādējādi priekšroka, saska ņā ar tolaik valdošo tendenci arhitekt ūras pieminek ļu atjaunošan ā, tika dota nosac īta celtnes est ētisk ā kopt ēla saglab āšanai. Min ētā pieeja tika pielietota Vecr īgas v ēsturisk ās apb ūves p ārveidojumu saska ņošanu, piem ēram, attiec ībā uz namu p ārb ūvi 1927. gad ā Ka ļķ u iel ā Nr.21 1057 , 1933. gad ā Va ļņ u iel ā Nr.23/25 1058 un 1934. gad ā – P ēterbazn īcas laukum ā Nr.15 1059 ,

1051 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 3.lp.; skat. ar ī: Kundzi ņš 1950, 168. 1052 Lejnieks 1985, 34. 1053 J āatz īmē, ka ar ī pats Pauls Kundzi ņš savos darbos izmantoja Art Deco stilistiku, piem ēram, 1935.- 1936. gad ā uzcelt ās jaun ās Usmas luter āņ u bazn īcas projekt ā, skat.: Sp ārītis 1999, 43. 1054 Par A. Trofimova atjaunotaj ām Vecr īgas celtn ēm skat.: Holcmanis 1992, 156. 1055 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 24.-25.lp. 1056 Lukš ēvica 2006, 20. 1057 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 16.lp. 1058 Turpat. – 76.l. – 34.lp.

164 kā ar ī, saska ņojot jaut ājumu par Sv ētā P ētera bazn īcas noliktavu p ārb ūvi 1925. gad ā1060 un ēkas Lielaj ā Svaru iel ā fas ādes rekonstrukciju 1927. gad ā.1061 Dokument ālas liec ības par Pieminek ļu valdes akcept ēto m āksliniecisk ās restaur ācijas metodes pielietojumu provinc ē saglab ājuš ās par Dundagas viduslaiku pils fas ādes remontu 1935. gad ā1062 un R īgas b ūvmeistara Kristofa H ābelanda celt ā Ulbrokas muižas kungu nama p ārb ūvi 1928. gad ā,1063 tāpat k ā sakar ā ar V ārkavas 1064 un Tērvetes 1065 muižas kungu nama p ārb ūvi 1939. gad ā. Arhitekta Paula Kundzi ņa parakst ītaj ās īsaj ās rezol ūcij ās par min ēto projektu saska ņošanu parasti nav min ēts attiec īgā p ārb ūves projekta autors, nedz ar ī sniegti plaš āki paskaidrojumi par argumentiem, kas pamatoja projekta apstiprin āšanu. Jāpiebilst, ka, atsaucoties uz nepieciešam ību saglab āt rekonstru ējamo v ēsturisko celt ņu stilistisko vienot ību, Pieminek ļu valde ne tikai apstiprin āja, bet dažk ārt ar ī noraid īja atseviš ķu ēku p ārb ūves projektus. Piem ēram, 1927. gad ā Pieminek ļu valde atteic ās sankcion ēt ēkas rekonstrukciju R īgā, Lielaj ā Gr ēcinieku iel ā Nr.9, nor ādot, ka līdz ar to „stipri tiek boj āta v ēsturisk ā, m ākslinieciski noska ņot ā P ētera bazn īcas laukuma apb ūve.” 1066 Savuk ārt 1929. gad ā netika apstiprin āts Miesnieku ielas astot ā nama p ārb ūves projekts, jo t ā realiz ācija izn īcin ātu ēkas otr ā st āva telp ā esošo v ērt īgo griestu gleznojumu. 1067 Turkl āt Pieminek ļu valdes speci ālistu domas ne vienm ēr sakrita, k ā to apliecin āja Daugavpils Sv ētā P ētera bazn īcas p ārb ūves lieta 1925. gad ā. S ākotn ējo kato ļu dievnama p ārb ūves projektu, kura apstiprin āšanu draudzes priekšnieks pamatoja ar to, ka „senatnes piemineklis m ūsu bazn īca nek āds nav, jo b ūvēts 1854. gad ā un stila zi ņā , kā tas redzams no pl āna, atg ādina š ķū ni” 1068 , uzdeva izskat īt Pieminek ļu valdes loceklim, arhitekt ūras akad ēmi ķim P ēterim Federam (1868-1936). 1069 Vi ņa sagatavotaj ā atzinum ā Iekšlietu ministrijas B ūvniec ības p ārvaldei bija teikts, ka draudzes pied āvātais bazn īcas p ārb ūves projekts „gal īgi saboj ā šo interesanto un tipisko pag ājuš ā gadu simte ņa pirm ās puses stila b ūvniec ības pieminekli”, t ādēļ

1059 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 34.lp. 1060 Turpat. – 76.l – 122.lp. 1061 Turpat. – 102.l. – 49.lp. 1062 Turpat. – 76.l. – 395.lp. 1063 Turpat. – 99.l. – 6.lp. 1064 Turpat. – 161.lp. 1065 Turpat. – 100.l. – 17.lp. 1066 Turpat. – 102.l. – 60.lp. 1067 Turpat. – 139.lp. 1068 Turpat. – 99.l. – 59.lp. 1069 Turpat. – 55.lp.

165 Pieminek ļu valde nol ēma min ēto projektu neapstiprin āt. 1070 Tom ēr, p ēc B ūvniec ības pārvaldes neatlaid īgajiem l ūgumiem v ēlreiz izskat īt šo lietu, 1071 divus m ēnešus v ēlāk sekoja projekta realiz ācijas at ļauja ar š ādu Paula Kundzi ņa sniegto pamatojumu: „Es person īgi neuzskatu šo b ūvi par tik noz īmīgu, lai nevar ētu pielaist p ārgroz ības, kuras projekt ā paredz ētas, lai gan atrisin ājums īsti izdevies nav.” 1072 T ādējādi v ēlreiz apstiprin ājās, ka prec īzi defin ētu arhitekt ūras pieminek ļu kult ūrv ēsturisk ās vērt ības noteikšanas krit ēriju tr ūkums padar īja l ēmumu par tā aizsardz ības veidu visnota ļ subjekt īvu. Trešais arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas veids, saska ņā ar Paula Kundzi ņa izstr ādāto klasifik āciju, bija v ēsturisko celt ņu restaur ācija. 1073 Ar restaur ācijas j ēdzienu arhitekt ūras nozar ē Latvij ā 20. gadsimta divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados saprata „re ālo celtnes atjaunošanu agr ākā veid ā p ēc uzglab ātām avotu liec ībām, pl āniem, metiem, u.tml.” 1074 Vienlaikus tika nor ādīts, ka no pieminek ļu uztur ēšanas viedok ļa nav pie ļaujama 19. gadsimt ā izplat ītā plaša apjoma restaur ācija ar m ērķi atbr īvot celtnes „pirmatn ējo kodolu” no visiem v ēlāku laiku papildin ājumiem. 1075 Tom ēr, neraugoties uz š ādu stilistisk ās restaur ācijas noliegumu, praktiskaj ā darb ībā probl ēmas rad īja jau iepriekš min ētais konceptu ālu darbu tr ūkums un no t ā izrietoš ās terminolo ģisk ās un j ēdzienisk ās neskaidr ības. T ā, piem ēram, raksturojot 1932. gad ā veiktos R īgas Reform ātu bazn īcas iekštelpu p ārb ūves un da ļē jas atjaunošanas darbus, viens no t ā laika vadošajiem Latvijas arhitekt ūras vēsturniekiem Pauls Kampe k ā sinon īmus lietoja apz īmējumus „remonts”, „atjaunošana” un „restaur ācija”.1076 Restaur ācijas procesa ietvaros tika pie ļauta iesp ēja „atjaunot v ēsturisko celtnes sast āvu tam atbilstoš ā veid ā”1077 , t.i., izgatavot zudušo vai boj āto elementu kopijas. Šāds pa ņē miens tika pielietots Eižena Laubes vad ītajos R īgas Sv ētā J āņ a bazn īcas fas ādes remonta darbos 1924.-1926. gad ā. To gait ā tika piln ībā demont ēts 14. gadsimta otraj ā pus ē no ka ļķ akmens darin ātais bazn īcas zieme ļrietumu sienas port āls, aizst ājot to ar prec īzu smilšakmens kopiju. 1078 T āpat bazn īcas alt ārda ļas fas ādē

1070 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 99.l. – 53.lp. 1071 Turpat. – 58.lp. 1072 Turpat. – 50.-51.lp. 1073 Kundzi ņš 1950, 167. 1074 Latviešu konvers ācijas v ārdn īca. – 18. s ējums. – R īga, 1938-1939. – 35285.sl. 1075 Turpat. – 35521.-35522.sl. 1076 Campe 1933, 100-102. 1077 Kundzi ņš 1950, 167. 1078 Kampe 1936, 176-177.

166 novietot ā Sv ētā J āņ a Krist ītāja skulpt ūra t ās slikt ā tehnisk ā st āvok ļa d ēļ tika aizst āta ar tēlnieka Konstant īna Ron čevska (1875-1935) veidoto kopiju. 1079 Fas ādes remonta darbu laik ā, piedaloties ar ī arhitektam Vilhelmam Bokslafam, 1080 dievnama ārsienas att īrīja no 19. gadsimt ā uzlikt ā apmetuma un nomain īja boj ātās gotisk ā ķie ģeļu zelmi ņa b ūvdeta ļas. 1081 Izmantotie v ēstures avoti nesniedz zi ņas par sistem ātisku arhitektonisko, vēsturisko vai arheolo ģisko p ētījumu izdar īšanu starpkaru period ā atjaunotajos arhitekt ūras pieminek ļos. Iesp ējams konstat ēt tikai dažus gad ījumus, kad restaur ācijas darbu metodiku noteica celtnes b ūvv ēstures izp ēte un t ās rezult ātu kritisks izv ērt ējums. T ā ir Jelgavas P ētera Akad ēmijas (Academia Petrina) tor ņa augšda ļas atjaunošana 1927. gad ā, kad Pieminek ļu valdes izveidot ā komisija Aleksandra Trofimova vad ībā nol ēma atteikties no s ākotn ējās idejas par tor ņa augšda ļas uzcelšanu no jauna t ādā veid ā, k āds tam bija l īdz Pirmajam pasaules karam. T āpat tika noraid īta iesp ēja atjaunot torni p ēc 18. un 19. gadsimta izogr āfisk ā materi āla datiem, „t ā k ā ar to neb ūtu sasniegts iespaids, k ādu bija paredz ējis ēkas projekta autors Sever īns Jensens 1775. gad ā, jo ēkas jumts ar ī nav uzcelts p ēc pirm ā projekta.” Rezult ātā tika nolemts Akad ēmijas tor ņa otro st āvu neatjaunot visp ār, bet pirmo st āvu nosl ēgt ar atikas veida balustr ādi, „kura b ūtu projekt ējama, pamatojoties uz vēsturiskiem datiem” resp. stiliz ējama baroka arhitekt ūras form ās. 1082 Savuk ārt Paula Kampes 1932. gad ā Pieminek ļu valdes uzdevum ā izstr ādātais Ikš ķiles bazn īcas atjaunošanas projekts, kas balst ījās uz 1927. gad ā organiz ētās viduslaiku celtnes atlieku arhitektonisk ās un arheolo ģisk ās izp ētes datiem, 1083 paredz ēja saglab āt tikai hipot ētisko viduslaiku sakr ālās celtnes kodolu un likvid ēt visas 1879.-1881. gad ā uzcelto neogotisko pieb ūvju atliekas, atjaunot ās bazn īcas fas ādi pieska ņojot tam izskatam, k ādu r ādīja J. K. Broces z īmējumi un citi bazn īcas att ēli no laika pirms t ās rekonstrukcijas 19. gadsimta nogal ē.1084 Ikš ķiles bazn īcas restaur ācijas priekšlikums, nenoliedzot zin āmu t ā risin ājuma ori ģinalit āti (zvanu torni bija paredz ēts celt atseviš ķi no atjaunot ā dievnama ēkas), tom ēr asoci ējas ar stilistisk ās restaur ācijas piekrit ēju centieniem atjaunot arhitekt ūras pieminekli t ā sākotn ējā veid ā. T ā k ā bazn īcas atlieku izp ēte nedeva pietiekami daudz inform ācijas

1079 Kampe 1936, 180. 1080 Grosmane 2004, 56. 1081 Kampe 1936, 186. 1082 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 38.lp. 1083 Skat.: T īlmanis 1927. 1084 Kampe 1934a, 25.

167 par to pieminek ļa būvv ēstures hronolo ģiju un celtnes sākotn ējo izskatu, P. Kampes pied āvātā projekta īstenošanu Pieminek ļu valde atlika uz tobr īd nezin āmu laiku. 1085 Divdesmit ā gadsimta tr īsdesmitajos gados divos popul ārākajos Latvijas baroka arhitekt ūras pieminek ļos – Jelgavas 1086 un Rund āles 1087 pil ī – tika veikti sam ērā plaša apjoma iekštelpu dekorat īvā apmetuma un atseviš ķu griestu gleznojumu remonts. Remonta darbu m ērķis bija atjaunot pils interjeru māksliniecisko v ērt ību, ta ču darbu izpild ītāji str ādāja bez noteikta projekta, izmantojot v ēsturisko analo ģiju un „piegleznošanas” metodi, t ādēļ rezult ātā tika izveidota aptuvena baroka interjera imit ācija. Šeit j āatz īmē, ka Jelgavas pil ī šaj ā laik ā var konstat ēt pat divu daž ādu restaurācijas koncepciju izmantošanu. Atš ķir ībā no interjeru atjaunošanas, 1938. gad ā pēc Eižena Laubes projekta uzb ūvētā pils ceturt ā korpusa, kur ā paredz ēja izvietot Lauksaimniec ības akad ēmijas laboratorijas, neoklasicisma stil ā ietur ētā arhitekt ūra netiec ās imit ēt 18. gadsimta arhitekta vai m ākslinieka rokrakstu, bet cent ās pieska ņoties pils ansamb ļa kontekstam, vienlaikus skaidri izce ļot atš ķir īgo. K ā Lauksaimniec ības akad ēmijas atkl āšanas sv ētkos atz īmēja Pieminek ļu valdes pārst āvis v ēsturnieks Augusts Tentelis (1876-1942), ar šo objektu „mums j āpar āda, ka tā ir m ūsdienu un m ūsu tautas celtne, kurai j āliecina par savu laiku un j āatš ķiras no XVIII gadsimta.” 1088 Jelgavas pils jaun ā korpusa celtniec ība ir viens no retajiem arhitekt ūras pieminek ļu p ārb ūves piem ēriem tr īsdesmitajos gados, kad talant īgu arhitektonisko risin ājumu nedeform ēja autorit ārā rež īma propagandas patoss, un vienlaikus, nep ārk āpjot pieminek ļu aizsardz ības ētikas normas, tika pan ākts optim āls kompromiss starp arhitektūras pieminek ļa izmantošanas nepieciešam ību un t ā vēsturisk ā autentiskuma saglab āšanu. Restaur ācijas darbu kategorij ā P. Kundzi ņš iek ļā vis ar ī t ādu radik ālu arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas pa ņē mienu k ā apdraud ēto objektu p ārvietošanu. 1089 Par š īs metodes pielietošanu vi ņš iest ājās jau 1928. gad ā, Pieminek ļu vald ē apspriežot nepieciešam ās izmai ņas pieminek ļu aizsardz ības likum ā, ta ču p ēc A. Tente ļa iebilduma, ka nevajadz ētu pieminek ļu īpašniekus apgr ūtin āt ar š ādu papildus slogu, šis jaut ājums tika no ņemts no dienas k ārt ības. 1090 Paz īstam ākie š ādas arhitekt ūras

1085 Kundzi ņš 1950, 167. 1086 Lancmanis 2006, 95-98. 1087 Lancmanis 1994a, 86-88. 1088 Cit ēts p ēc: Šilde 1976, 665. 1089 Kundzi ņš 1950, 167. 1090 LNVM. – VN 9665. – 324.lp.

168 pieminek ļu aizsardz ības prakses piem ēri, bez šaub ām, ir Usmas 1091 un Vecbornes 1092 koka dievnamu p ārcelšana uz Br īvdabas muzeju R īgā, kas notika attiec īgi 1935. un 1936.-1937. gad ā. Maz āk zin āma ir Daugavpils apri ņķ a Viš ķu Sv ētā J āņ a Krist ītāja kato ļu bazn īcas p ārvietošanas pas ākuma v ēsture. Šo, pēc Art ūra Kr ūmi ņa atzinuma, Baltijas re ģiona m ērog ā unik ālo 18. gadsimta s ākuma koka arhitekt ūras pieminekli 1093 tr īsdesmitajos gados bija paredz ēts p ārvietot vispirms uz Gulbeni, bet v ēlāk, sakar ā ar kato ļu gar īdzniec ības p ārst āvju savstarp ējām domstarp ībām, uz Valmieru. 1094 Pieminek ļu valdes s ēdē 1935. gada 22. mart ā tika pie ņemts l ēmums Viš ķu bazn īcu pārvietot uz Br īvdabas muzeju, lai nodrošin ātu t ās saglab āšanu. 1095 Tom ēr jau t ā paša gada 13. j ūnij ā šis l ēmums tika main īts, un Pieminek ļu valde piekrita Romas-kato ļu Bazn īcas R īgas arhidiac ēzes k ūrijas priekšlikumam p ārvest Viš ķu dievnamu uz Ambe ļu muižu pie Valmieras ar š ādiem nosac ījumiem: 1) celtne pirms nojaukšanas jāuzm ēro (M1:50), izgatavojot t ās pl ānu, četrus skatus un divus griezumus; 2) celtnes nojaukšana un uzst ādīšana j āizdara Pieminek ļu valdes pilnvarot ās personas vad ībā un par k ūrijas l īdzek ļiem; 3) visas koka b ūvdeta ļas pirms celtnes uzst ādīšanas j ākonserv ē Pieminek ļu valdes nor ādītaj ā veid ā.1096 Viš ķu bazn īcu nojauca 1937. gad ā un tikai p ēc diviem gadiem to no jauna uzst ādīja iepriekš paredz ētaj ā viet ā.1097 Ta ču Pieminek ļu valdes izvirz ītie nosac ījumi netika iev ēroti, un p ēc p ārvietošanas uz Valmieru sen ā celtne zaud ēja liel āko da ļu no tai rakstur īgajiem elementiem. 1098 Ar lab ākiem pan ākumiem divdesmitajos gados tika turpin āta jau pirms Pirm ā pasaules kara uzs ākt ā dekorat īvās t ēlniec ības objektu – Vecr īgas dz īvojamo namu port ālu – saglab āšana, p ārvietojot tos no s ākotn ējās atrašan ās vietas gad ījum ā, ja bija paredz ēts nojaukt vai b ūtiski p ārveidot attiec īgo v ēsturisko celtni. Spriežot p ēc Paula Kampes 1932. gad ā public ētajiem datiem, no 43 Vecr īgā apzin ātajiem 17.-18. gadsimta port āliem tr īs tika p ārvietoti citur: 1926. gad ā nama M ārsta ļu iel ā Nr.8 port ālu p ārc ēla uz k ādas ēkas pagalmu Reform ātu iel ā, bet jau 1921. un 1924. gad ā Latvijas Universit ātes centr ālās ēkas gaiten ī iem ūrēja port ālus no namiem Aud ēju iel ā Nr.6 un Doma laukum ā Nr.11. 1099 Par p ēdējā port āla p ārvietošanu no Rigasche

1091 Jaunzems 1938, 15-16. 1092 Turpat, 88. 1093 Kr ūmi ņš 2003, 160. 1094 Svil āns 1995, 214. 1095 LNVM. – VN 9666:2. – 63.lp. 1096 Turpat. – 77-78.lp. 1097 Kaminska & Bistere 2006, 127. 1098 Svil āns 1995, 214. 1099 Kampe 1932, 58.

169 Rundschau izdev ējiem piederoš ā nama Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āte ar nama īpašniekiem nosl ēdza l īgumu, kur ā fiks ēja port āla nodošanu fakult ātei bez atl īdz ības un garant ēja, ka port āls „tiks pien ācīgi uzglab āts un izmantots studiju nol ūkā”. 1100 Historiogr āfij ā ir atrodamas nor ādes ar ī par atseviš ķu Vecr īgas namu interjeru pārvietošanu to saglab āšanas nol ūkā: t ā 20. gadsimta 30. gados griestu gleznojums no dz īvojam ās ēkas Miesnieku iel ā Nr.12 it k ā esot ticis p ārvietots uz R īgas pili. 1101 Pieminek ļu valdes arh īvā ir saglab ājusies tikai atz īme par š ī objekta apsekošanu in situ 1929. gad ā,1102 ta ču konkr ētas inform ācijas par gleznojuma t ālāko likteni avotos tr ūkst, un to nesniedz ar ī ļoti detaliz ētais v ēsturnieces M āras Caunes p ētījums par Rīgas pils un t ās interjera rekonstrukciju 20. gadsimt ā.1103 Kopum ā R īgas v ēsturisko interjeru apzin āšanas l īmenis starpkaru period ā v ēl bija stipri pietic īgs, atseviš ķi apzin āšanas pas ākumi 1928., 1933. un 1938.-1939. gad ā atkl āja tikai nepilnus desmit baroka un klasicisma perioda interjerus vai to fragmentus. 1104 1940. gada j ūlij ā Pieminek ļu valde sa ņē ma R īgas Pils ētas v ēstures muzeja darbinieka K ārļa Api ņa zi ņojumu par to, ka br āļ u Jakšu tirdzniec ības nam ā Sv ērtuves iel ā Nr.11 atrodas 18. gadsimta s ākum ā darin āts griestu gleznojums Ķē ni ņš Z ālamans sagaida S ābas ķē ni ņieni . Zi ņojum ā K. Apinis uzsv ēra, ka „min ētā glezna ir iev ērojams 18. gadu simte ņa m ākslas piemineklis un viena no trim R īgā paz īstam ām griestu glezn ām, pie tam v ēl pati lab ākā. Š ī glezna tom ēr nav uz ņemta un inventariz ēta valsts aizsarg ājamo pieminek ļu sarakst ā. T ā k ā patreiz min ētā nama iekš ējo iek ārtu izp ārdod, [...] tad l ūdzu J ūsu g ādību min ēto gleznu ņemt valsts aizsardz ībā un inventariz ēt.” 1105 P ēc gleznojuma uzm ērīšanas 1940. gada august ā Pieminek ļu valde nos ūtīja rakstisku l ūgumu R īgas tautas milicijas I iecirk ņa priekšniekam izdot r īkojumu par š ī saudz ējamo pieminek ļu sarakst ā iek ļaut ā objekta aizsardz ību, uz ko 1940. gada decembr ī tika sa ņemta iecirk ņa priekšnieka atbilde: „min ēto namu Sv ērtuves iel ā Nr.11 tagad p ārņē ma Sarkanarmijas karasp ēks, kamd ēļ kontrol ēt jeb organiz ēt pieeju pie min ētās gleznas nav iesp ējams.” 1106 Jakšu

1100 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 324.l. – 169.-172.lp. 1101 Holcmanis 1995a, 57. 1102 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. – 31.lp. 1103 Caune 2004, 123-132. 1104 Skat.: Kampe 1939. 1105 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 316.l. – 58.-59.lp. 1106 Turpat. – 43.lp.

170 tirdzniec ības nama ēka tika izn īcin āta Otr ā pasaules kara laik ā, kopš 1958. gada šaj ā viet ā atrodas R īgas Tehnisk ās universit ātes auditoriju korpuss.1107 Ārpus Paula Kundzi ņa izstr ādātās arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas veidu klasifik ācijas sist ēmas ietvariem palika viduslaiku pilsdrupu konserv ācijas darbi. Pirmos pas ākumus šaj ā jom ā Pieminek ļu valde, sadarb ībā ar Karlu fon L ēvisu of Men āru un sekojot vi ņa izstr ādātajiem metodiskajiem nor ādījumiem, 1108 organiz ēja jau 1924. gada vasar ā R ēzeknes un Ludzas pilsdrup ās. 1109 N ākamaj ā gad ā Pieminek ļu valde izdeva pilsdrupu aizsardz ības un izmantošanas noteikumus, aizliedzot taj ās bez īpašas at ļaujas r īkot publiskus sar īkojumus. 1110 No Latvijas Republikas teritorij ā apzin ātaj ām 100 viduslaiku pilsdrup ām valsts aizsarg ājamo arhitekt ūras pieminek ļu sarakst ā uz 1935. gadu bija iek ļautas 35 pilsdrupas. 1111 Divdesmito gadu beig ās Art ūrs Št āls sagatavoja C ēsu pilsdrupu aizsardz ības pl ānu, kas paredz ēja nodot t ās pils ētas garnizona p ārraudz ībā,1112 ta ču kopum ā sistem ātiski viduslaiku pilsdrupu izp ētes un aizsardz ības pas ākumi Latvijas Republik ā starpkaru period ā netika organiz ēti. 1113 Iz ņē mums bija pie Aizkraukles pilskalna situ ētās viduslaiku bazn īcas vietas izp ēte, ko 1939. gad ā Pieminek ļu valdes uzdevum ā veica arheologs P ēteris Stepi ņš. Izrakumos bazn īcā un t ās tuvum ā tika atsegti 14.-17. gadsimta apbed ījumi, pēc m ūru paliek ām rekonstru ēts t ās pl ānojums un konstat ēti divi nosac īti b ūvperiodi, tos tuv āk nedat ējot. 1114 Turpm ākie politiskie notikumi p ārtrauca Pieminek ļu valdes aktivit ātes, ta ču 1942. gad ā arhitekta P. Ārenda sast ādītais Aizkraukles bazn īcas drupu konserv ēšanas, restaur ēšanas un kopšanas darbu apraksts un t āme 1115 liecina, ka Pieminek ļu valde pl ānoja š ī pieminek ļa atlieku saglab āšanu. Aizsardz ības pas ākumu programma paredz ēja rekonstru ēt un nostiprin āt Aizkraukles viduslaiku bazn īcas gr īdas segumu un m ūrus, „r ūpīgi izjaukt un p ēc tam no jauna p ēc z īmējumiem un nor ādījumiem sam ūrēt jauktu laukakme ņu un plienakme ņu m ūri, liekot katru akmeni agr ākā viet ā”, un p ēc tam konserv ēt m ūra virsmu ar 10 cm biezu betona k ārtu. 1116 Otr ā pasaules kara apst ākļos š ī iecere tomēr netika īstenota.

1107 Lejnieks 1989, 61. 1108 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 2.l. – 46.-46a.lp. 1109 LNVM. – VN 9665. – 79.lp. 1110 LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 4.l. – 52.lp. 1111 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 176.l. – 67.lp. 1112 LNVM. – VN 9665. – 256.-257.lp. 1113 Mugur ēvi čs 1983, 3; sal īdz. ar: Ose 2001, 75-76. 1114 Stepi ņš 1940. 1115 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 175.-177.lp. 1116 Turpat. – 176.lp.

171 Jaut ājums par viduslaiku pilsdrupu v ērt ību un turpm āko likteni tika aktualiz ēts autorit ārā rež īma past āvēšanas beigu posm ā. 1938. gad ā žurn ālists Art ūrs Kroders (1892-1973) public ēja vair ākus rakstus, kuros piepras īja „nov ākt š īs vec ās akmens kaudzes no m ūsu t ēvzemes kalniem”. Kaut gan šiem aicin ājumiem sekoja pret ēja satura publik ācijas, 1117 viduslaiku pilis t āpat k ā muižas zin āmā sabiedr ības da ļā tika uzskat ītas par v ācu varas simboliem, un politisk ās retorikas l īmen ī t ās nen ācās grūti saist īt ar popul āro v ēstures m ītu par „septi ņiem verdz ības gadsimtiem”. M ūsu r īcībā nav tieša dokument āla apstiprin ājuma tam, ka š ī preses kampa ņa b ūtu bijusi vald ības inspir ēta, tom ēr ir skaidrs, ka t ās ievirze labi saskan ēja ar autorit ārā rež īma nacion ālo politiku. To apliecina ar ī fakts, ka par pilsdrupu nojaukšanu 1939. gad ā interes ējās Kārļa Ulma ņa adjutants pulkvedis Miervaldis L ūkins (1894-1941), kurš par to k ādā sarun ā bija iemin ējies Pieminek ļu valdes priekšs ēdētājam Francim Balodim. 1118 Jau 1939. gada 18. j ūlij ā Pieminek ļu valdes s ēdē tika nolemts izsl ēgt no aizsarg ājamo objektu saraksta Grobi ņas un R ēzeknes pilsdrupas, 1119 kam sekoja ofici āla sarakste starp Pieminek ļu valdi un Iekšlietu ministrijas Pašvald ību departamentu par iesp ējām uzs ākt atsevišķu pilsdrupu (Grobi ņas, Dobeles, R ēzeknes un Ludzas) nojaukšanu, 1120 kas gan beidz ās bez konkr ētiem rezult ātiem, jo Pieminek ļu valde tikai 1940. gada mart ā nol ēma izveidot ekspertu komisiju š ī jaut ājuma izlemšanai, pieaicinot Iekšlietu ministrijas, M ākslas akad ēmijas un Profesiju kameras p ārst āvjus. 1121 L īdz 1940. gada jūnijam nek āda s ēde šaj ā jaut ājum ā netika sasaukta. Pieminek ļu valde ac īmredzot nesteidz ās iesaist īties 1938.-1940. gad ā izv ērstaj ā kampa ņā par viduslaiku pilsdrupu nojaukšanu: š ķiet, ka valdes m ērķis pat bija novilcin āt š ī pas ākuma realiz āciju, labi apzinoties t ā propagandas raksturu un atseviš ķu nojaucamo objektu patieso v ēsturisko v ērt ību. Turkl āt tieši tr īsdesmito gadu nogal ē Pieminek ļu valdes uzraudz ībā par valsts un pašvald ības budžeta l īdzek ļiem tika izdar īti konserv ācijas un nostiprin āšanas darbi C ēsu un Raunas pilsdrup ās (1937.- 1938. gad ā)1122 un ar ī Kokneses un Siguldas pilsdrup ās (1938.-1939. gad ā), 1123 visticam āk, ņemot v ērā šo pilsdrupu k ā popul āru t ūrisma objektu un iev ērojamu arhitektūras pieminek ļu noz īmi. Pieminek ļu valdes vec ākais inspektors P ēteris Ārends

1117 Par to tuv āk skat.: Šilde 1976, 641. 1118 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 106.l. – 244.lp. 1119 P ētersons 2006, 99. 1120 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 92.l. – 109.-110.lp. 1121 LNVM. – VN 9681. – 36.lp. 1122 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 17.l. – 210.-211.lp. 1123 Turpat. – 106.l. – 50.-51., 147.lp.

172 1939. gad ā rakst īja: „Protams, l īdzek ļu tr ūkuma d ēļ nekad neb ūs iesp ējams restaur ēt visas orde ņa laika pilsdrupas, tas nav ar ī nepieciešams, bet v ērt īgākās no t ām, liel ākos centros esoš ās, k ā patiesus v ēstures lieciniekus, kaut ar ī tie run ā par dr ūmām m ūsu zemes likte ņa dien ām, tieš ām b ūtu v ērts uzglab āt.” 1124 Tom ēr vienlaikus P. Ārends atz īmēja, ka, sal īdzinot ar viduslaiku pil īm un bazn īcām, „m ākslinieciski interesant āks un v ērt īgāks ir Kurzemes-Zemgales hercogvalsts arhitekt ūras mantojums – Ketleru laika koš ās, bag ātās bazn īcas un B īronu pilis.” 1125 Lai p ārbaud ītu arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības st āvokli un kontrol ētu to pārb ūves, remonta vai atjaunošanas darbus, Pieminek ļu valde uz konkr ētajiem objektiem nos ūtīja savus darbiniekus vai ar ī pilnvarot ās personas, t.s. l īdzdarbiniekus. Vi ņu uzdevums bija „spert so ļus varb ūtējo post ījumu nov ēršanai, dot nor ādījumus nepieciešamo kopšanas un restaur ēšanas darbu izpild īšanai, k ā ar ī sekot, lai šie nor ādījumi tieš ām tiktu izpild īti.” 1126 K ā liecina public ētie Pieminek ļu valdes darba pārskati, no 1924. l īdz 1940. gadam valde kontrol ēja jeb „p ārraudz īja” remonta, rekonstrukcijas un restaur ācijas darbu gaitu 280 valsts inventariz ētajos arhitekt ūras pieminek ļos. 1127 S ākot ar 1933.-1934. gadu gan samazin ājās Pieminek ļu valdes s ēžu skaits 1128 un l īdz ar to ar ī taj ās apspriesto arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumu loks k ļuva šaur āks, ta ču vienlaikus iev ērojami pieauga Pieminek ļu valdes kontrol ēto arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas darbu apjoms: no 1934. līdz 1938. gadam vien tika inspic ēti 167 arhitekt ūras pieminek ļu p ārb ūves vai remonta darbi. 1129 Rakstur īgas bija ar ī kontrol ēto darbu lokaliz ācijas izmai ņas. T ā, piem ēram, laika posm ā no 1929. l īdz 1933. gadam Pieminek ļu valde inspic ēja 83 arhitekt ūras pieminek ļu p ārb ūves gad ījumus, no tiem R īgā 69, bet ārpus R īgas – 14 objektos, 1130 savuk ārt 1939. gad ā proporcija starp galvaspils ētu un provinci bija pavisam atš ķir īga: no divdesmit trim inspic ētajiem objektiem pieci atrad ās R īgā, bet asto ņpadsmit – provinc ē.1131 Pieminek ļu valdes organiz ētās p ārraudz ības rezult āti tika fiks ēti akt ā, ko parakst īja valdes p ārst āvis, kurš veica b ūvdarbu uzraudz ību, k ā ar ī b ūvdarbu pas ūtītājs un

1124 Ārends 1939, 130. 1125 Turpat. Par Kurzemes hercogistes vietu K. Ulma ņa autorit ārā rež īma propon ētaj ā Latvijas v ēstures interpret ācij ā skat.: Butulis 2001, 61 un Lancmanis 2004, 8. 1126 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 152.lp. 1127 Skat. promocijas darba Pielikumu Nr.8. 1128 P ētersons 2006, 102. 1129 P ārskats 1934-1938, 15. 1130 P ārskats 1929-1933, 405. 1131 Ārends 1939a, 270.

173 izpild ītājs. Akt ā s īki atz īmēja visus arhitekt ūras pieminek ļi veiktos p ārveidojumus, tāpat materi ālus un tehniku, ar kuriem tie bija izdar īti, un šis dokuments kalpoja par juridisku pamatu b ūvdarbu izpild ītāju atalgošanai. 1132 Ja Pieminek ļu valdes p ārst āvis konstat ēja k ādas nepiln ības vai p ārk āpumus b ūvdarbu proces ā, par to tika sast ādīts atseviš ķs zi ņojums valdes vad ībai. 1133 J āatz īmē, ka saska ņā ar 1932. gada Noteikumiem par pieminek ļu aizsardz ību , Pieminek ļu valde var ēja aptur ēt vien īgi nelikum īgus arheolo ģiskos izrakumus, 1134 ta ču attiec ībā uz v ēsturisko celt ņu nelikum īgām p ārb ūvēm tai š ādu ties ību nebija. B ūvdarbu atbild īgais vad ītājs parasti bija ar ī celtnes p ārb ūves vai remonta darbu projekta autors, 1135 ta ču, attiec ībā uz izplat ītāko arhitekt ūras pieminek ļu tipoloģisko grupu Latvijas lauku novados – bazn īcām – p ēc Paula Kundzi ņa nov ērojumiem, bieži vien pietr ūka ne tikai attiec īgi sagatavotu b ūvdarbu speci ālistu, bet dažk ārt p ārb ūves darbus veica visp ār bez arhitekta izstr ādāta projekta. 1136 Ar ī citi tr īsdesmito gadu autori ir atz īmējuši liel ā nespeci ālistu īpatsvara rad ītās negat īvās sekas Latvijas arhitekt ūras un celtniec ības praks ē.1137 Turkl āt j āņ em v ērā, ka darbinieku tr ūkuma d ēļ Pieminek ļu valde dažk ārt tikai ar nov ēlošanos uzzin āja par notiekošajiem vai jau pabeigtajiem arhitekt ūras pieminek ļu p ārb ūves darbiem, k ā apliecin āja jau min ētais Lustes muižas piem ērs un ar ī T ērvetes luter āņ u bazn īcas pārb ūve 1934. gad ā, par kuru Pieminek ļu valde uzzin āja no preses publik ācij ām. 1138 Tom ēr 1935. gad ā Pieminek ļu valdei izdev ās ieg ūt form ālas ties ības piepras īt nekompetenta b ūvdarbu vad ītāja atcelšanu, ja tiktu pier ādīts, ka vi ņa r īcība apdraud arhitekt ūras pieminek ļa saglab āšanu. 1139 Arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības st āvok ļa kontrole galvaspils ētā, atš ķir ībā no daudzajiem valsts provinc ē izkais ītajiem objektiem, bija š ķietami viegl āk īstenojama. Tā jau 1924. gad ā R īgas pils ētas pašvald ība sadarb ībā ar Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āti, Pieminek ļu valdi un ab ām arhitektu biedr ībām izveidoja R īgas pils ētas izdai ļošanas komisiju, kura s ākotn ējais uzdevums bija „r ūpēties seviš ķi par fas āžu izveidošanu.” 1140 Min ētās komisijas locek ļi – Ernests Št ālbergs, Pauls Kampe,

1132 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 316.l. – 61.-63.lp. 1133 Turpat. – 57.lp. 1134 Noteikumi par pieminek ļu aizsardz ību 1923. – 24. pants. 1135 Kundzi ņš 1950, 163. 1136 Kundzi ņš 1935, 235-236. 1137 B ērzkalns 1939, 298. 1138 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 99.l. – 155.lp. 1139 LNVM. – VN 9666:2. – 69.lp. 1140 LVVA. – 2748.f. – 1.apr. – 94.l. – 152.lp.

174 Eižens Laube un Pauls Kundzi ņš – piedal ījās ar ī atseviš ķu Vecr īgas celt ņu likte ņa izlemšan ā, piem ēram, 1934. gad ā komisija neapstiprin āja R īgas pils ētas valdes pl ānus par namu Sk ārņu iel ā Nr.15 un Nr.17 nojaukšanu 1141 , bet 1940. gad ā aptur ēja pašvald ības nodomu slikt ā tehnisk ā st āvok ļa d ēļ nojaukt t.s. Tr īs Br āļ u ēkas Mazaj ā Pils iel ā Nr.17 un Nr.19, pamatojot savu nost āju ar to, ka „[...] š āda rakstura 17.-18. gadsimta sencelt ņu, kas tik maz skartas ar v ēlāko laiku p ārb ūvēm, citur R īgā nav.” 1142 Tom ēr, k ā liecina bijuš ā Pieminek ļu valdes R īgas un Vidzemes apgabala inspektora un Valsts v ēsturisk ā muzeja direktora, arheologa Valdem āra Ģintera (1899-1979) atmi ņas, 1143 Pieminek ļu valdes l ēmumi un ieteikumi ne vienm ēr tika iev ēroti. T ā 1935.-1936. gad ā R īgas pils ētas valde nojauca 1818. gad ā celto t.s. Lielo sk ārņu kompleksu, kur ā ietilpa ar ī nams Sk ārņu iel ā Nr.17, aizbildinoties ar nepieciešam ību uzlabot satiksmes apst ākļus Sk ārņu iel ā.1144 Tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē l īdz ar Vecr īgas rekonstrukcijas projekta realiz ācijas uzs ākšanu, situ ācija arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ībā R īgā main ījās. 1935. gada mart ā Pieminekļu valde sa ņē ma k āda pulkvežleitnanta Jurgensona l ūgumu protest ēt pret paredz ēto Vecr īgas apb ūves regul ēšanu, un nol ēma „spert so ļus, kad kaut kas konkr ēts k ļū s zin āms”.1145 J āpiebilst, ka t ā bija tikai form āla rakstura atruna, jo jau 1935. gada 1. febru ārī pres ē bija par ādījusies inform ācija par Rīgas jaunizb ūves biroja izstr ādāto Vecr īgas rekonstrukcijas projektu, kas paredz ēja veikt apjom īgus ielu paplašin āšanas darbus tranz īta satiksmes apst ākļu uzlabošanai vecpils ētā.1146 T ādēļ 1935. gada 20. apr īlī Pieminekļu valdes priekšs ēdētājs Francis Balodis, atsaucoties uz Rīgas pils ētas B ūvvaldes piepras ījumu sakar ā ar R īgas gruntsgabalu un ielu regul ācijas projekta izstr ādi, piepras īja Paulam Kundzi ņam iesp ējami dr īz iesniegt Pieminek ļu valdei inventariz ējamo R īgas arhitekt ūras pieminek ļu sarakstu. 1147 1935. gada 12. j ūnij ā min ētais saraksts bija sagatavots, sal īdzin ājum ā ar R īgas Arhitektu biedr ības agr āk sast ādīto sarakstu, tas bija papildin āts ar 14 objektiem un tagad ietv ēra 230 potenci āli aizsarg ājamus arhitekt ūras pieminek ļus. 1148

1141 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 312.-313.lp. 1142 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. – 10.-11.lp. 1143 Ģinters 1979, 8. 1144 Br īvā Zeme. – 1935. – 23. augusts. – Nr.190; Zirnis 1984, 132-134. 1145 LNVM. – VN 9666:2. – 67.lp. 1146 Br īvā Zeme. – 1935. – 1. febru āris. – Nr.27. 1147 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 318.lp. 1148 Turpat. – 325.-332.lp.

175 Taj ā paš ā laik ā, s ākot ar 1935. gada nogali, latviešu presē par ādījās pirm ās publik ācijas par „v ācisk ās Vecr īgas” apb ūves zemo m āksliniecisko un v ēsturisko vērt ību. 1149 1935. gada oktobr ī, sakar ā ar jau uzs ākto Doma laukuma paplašin āšanu, Pieminek ļu valde pazi ņoja, ka tai nav iebildumu pret šeit esošo ēku nojaukšanu – ar noteikumu, ka tiek izdar īta to uzm ērīšana un foto fiks ācija, k ā ar ī Pieminek ļu valdei tiek nodotas nojaucamo ēku arhitektonisk ās deta ļas. 1150 T ādas pašas pras ības Pieminek ļu valde izvirz īja attiec ībā uz v ēsturisko celt ņu nojaukšanu Jauniel ā 1937. gad ā1151 un Pasta kr ājkases b ūvlaukum ā Lielaj ā Kal ēju iel ā 1938. gad ā.1152 Piekr ītot m ākslas v ēsturnieka Riharda P ētersona viedoklim, ka tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē Vecr īgas v ēsturisko celt ņu nojaukšanas saska ņošana ar Pieminek ļu valdi bieži vien bija tikai formalit āte, 1153 taj ā paš ā laik ā j āatz īmē, ka min ētie saska ņojumi tika izsniegti atbilstoši t ādiem pašiem nosac ījumiem, k ādus Pieminek ļu valde izvirz īja jau agr āk, piem ēram, apstiprinot inventariz ēto arhitekt ūras pieminek ļu, dz īvojamo ēku Kal ēju iel ā Nr.9 un Nr.11, nojaukšanu 1927. gad ā.1154 Turkl āt, Vecr īgas rekonstrukcijas darbu apjomam arvien paplašinoties, 1937. gad ā Pieminek ļu valde vienoj ās ar jaunizveidot ā R īgas Pils ētas v ēstures muzeja direktoru Raulu Šnori (1901- 1962) par to, ka muzejs v āks un ekspon ēs Vecr īgā nojaucamo namu arhitekt ūras deta ļas un citus ar R īgas vecpils ētas p ārveidošanu saist ītos materi ālus. 1155 1939. gad ā organiz ētaj ā izst ādē par R īgā veiktajiem arheolo ģiskajiem pētījumiem 1156 muzejs iek ļā va dažu nojauktu ēku b ūvdeta ļas. Nākotn ē tika pl ānots t ās piln ībā ekspon ēt J āņ a sētā,1157 kur p ēc atseviš ķu ēku nojaukšanas 1939. gad ā R. Šnore ierosin āja rekonstru ēt šeit atsegto pils ētas nocietin ājuma m ūri,1158 un 1940. gad ā vi ņa vad ībā tika ar ī izstr ādāts attiec īgais rekonstrukcijas darbu projekts. 1159 No otras puses, nevar noliegt ar ī to, ka R īgas Pils ētas v ēstures muzeja organiz ētie arheolo ģisk ās uzraudz ības un izp ētes darbi Finansu ministrijas, Armijas ekonomisk ā veikala un Pasta kr ājkases ēkas b ūvlaukum ā,1160 neraugoties uz to gait ā ieg ūtajiem

1149 Fülberth 2005, 349. 1150 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 346., 425.lp. 1151 Turpat. – 100.l. – 35.-36.lp. 1152 Turpat. – 53.lp. 1153 Fülberth 2005, 230-232; P ētersons 2006, 102-103. 1154 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 102.l. – 26.lp. 1155 LNVM. – VN 9666:2. – 139.lp. 1156 Apinis 1939, 13-14. 1157 Br īvā Zeme. – 1938. – 31. marts. – Nr.74. 1158 Jaun ākās Zi ņas. – 1939. – 19. decembris. – Nr.288. 1159 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 311.l. – 17.lp. 1160 Skat.: Caune 1988.

176 noz īmīgajiem materi āliem, bija visai simboliski. 1161 Ar ī Pieminek ļu valdes darb ību ietekm ēja tr īsdesmito gadu otraj ā pus ē valsts un pašvald ības amatpersonu bag ātīgi lietot ā nacion ālistisk ā retorika par mazv ērt īgajiem Vecr īgas arhitekt ūras pieminek ļiem, kas „pauž latvju tautai svešu garu.” 1162 Min ēsim tikai vienu piem ēru. 1938. gad ā R ātslaukum ā blakus Melngalvju namam nojauca v ēsturisko biedr ības Ressource ēku, lai atbr īvotu vietu jaun ā Pils ētas valdes nama celtniec ībai. 1163 Sakar ā ar to pres ē par ādījās inform ācija par nepiln ībām arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ībā, uz ko Pieminek ļu valde atbild ēja ar š āda satura ofici ālu paskaidrojumu: „Nojaukt ā bij. Ressource nama telp ās bijušo gleznojumu uz apmetuma Pils laukums pirms nojaukšanas vair ākk ārt p ārbaud īja speci ālisti, kas atzina, ka min ētā gleznojuma vērt ība ir k ā nopl ēstajiem tumšajiem, maznoz īmīgajiem pils ētas name ļiem, kas savu vietu atdevuši gaiš ām iel ām, laukumiem un jaunceltn ēm – m ūsdienu kult ūras pieminek ļiem. Arh īva vajadz ībām glezna pirms nojaukšanas uzm ērota un fotograf ēta.” 1164 Pavisam laik ā no 1935. l īdz 1938. gadam Vecr īgā nojauca 42 dz īvojam ās un 28 saimniec ības ēkas, 1165 t ātad kop ā septi ņdesmit v ēsturisk ās celtnes ar visai daž ādu kult ūrv ēsturisko v ērt ību, ta ču v ēstures avoti liecina, ka liel ākoties to kult ūrv ēsturisk ā vērt ība visp ār netika noteikta. Sakar ā ar Pasta kr ājkases ēkas celtniec ību un Va ļņ u ielas paplašin āšanu posm ā no 13. janv āra ielas l īdz Armijas ekonomiskajam veikalam Aud ēju iel ā, t ātad Vecr īgas sen ākaj ā da ļā , paredz ēja nojaukt v ēl 96 ēkas. 1166 Sal īdzin ājumam var min ēt faktu, ka, ier īkojot tagad ējo Pils laukumu, 1781. gad ā šaj ā Rīgas pils ētas da ļā nojauca 45 namus 1167 , bet 1941. gada j ūnija beig ās karadarb ībā pils ētas v ēsturiskaj ā centr ā tika piln ībā izn īcin ātas 66 ēkas.1168 S ākoties Otrajam pasaules karam, visi liela m ēroga celtniec ības darbi R īgā praktiski apst ājās, un l īdz ar to tika iesald ēta ar ī jau uzs ākt ā Pasta kr ājkases b ūvniec ība 1169 un aptur ēta ar to saist ītā vēsturisk ās apb ūves nojaukšana.

1161 Apinis 1992, 23. 1162 Viens no pirmajiem jau 1936. gad ā šo principu ofici ālā l īmen ī deklar ēja R īgas pils ētas B ūvvaldes vad ītājs un Nacion ālās celtniec ības komitejas loceklis arhitekts P āvils Dreijmanis (1895-1953), skat.: Dreijmanis 1936. 1163 Lejnieks 1999, 92. 1164 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 108.l. – 147.lp. 1165 Šilde 1976, 660. 1166 Latvijas arhitekt ūra 1998, 155. 1167 Васильев 1971, 226. 1168 LVA. – 700.f. – 1.apr. – 311.l. – 3.lp. 1169 Dreijmanis 1940, 93.

177 Kopum ā arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ībā Latvijas Republik ā no 1918. l īdz 1940. gadam var konstat ēt gan pozit īvus, gan negat īvus aspektus. Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valdes darb ības laik ā pirmo reizi Latvijas 20. gadsimta v ēstur ē tika uzs ākta sistem ātiska kult ūras pieminek ļu, taj ā skait ā ar ī arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšana, kas deva plašu informat īvo materi ālu. Tom ēr ies āktais darbs l īdz 1940. gadam netika pabeigts: arhitekt ūras mantojuma apzin āšanas eksped īcijas nesk āra Latgales apri ņķ u teritoriju, finansu l īdzek ļu un darbinieku tr ūkuma d ēļ ar ī Kurzem ē un Vidzem ē Pieminek ļu valde arhitekt ūras pieminek ļus pasp ēja apzin āt tikai da ļē ji. Pieminek ļu valde savu iesp ēju robež ās kontrol ēja arhitekt ūras pieminek ļu pārb ūves un atjaunošanas darbus, apsekoja pieminek ļus, lai p ārbaud ītu to aizsardz ības st āvokli un cent ās nov ērst post ījumus, ta ču ar ī šim uzdevumam pietr ūka nepieciešamo resursu. T ādēļ par galveno arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanas l īdzekli uzskat īja vēsturisko celt ņu dokument ēšanu ar aprakstu, uzm ērījumu un att ēlu pal īdz ību. Pozit īvi v ērt ējamo praksi, kad katrs arhitekt ūras pieminek ļa p ārb ūves vai atjaunošanas projekts Pieminek ļu vald ē tika izskat īts atseviš ķi, pie tam l ēmumu par celtnes saglab āšanas veidu pie ņē ma vai nu viens arhitekts (visbiež āk tas bija Pauls Kundzi ņš), vai ar ī speci ālistu komisija, reduc ēja skaidri defin ētu pieminek ļu atlases un to kult ūrv ēsturisk ās v ērt ības noteikšanas krit ēriju tr ūkums. Tas ietekm ēja ar ī arhitekt ūras pieminek ļu praktisko saglab āšanu, kad priekšroku vienai vai otrai restaur ācijas darbu metodei b ūtiski ietekm ēja subjekt īvie faktori. Pieminek ļu valdes darb ība arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības jom ā bija da ļa no Latvijas valsts kult ūras politikas, t ādēļ to ietekm ēja politisk ā situ ācija valst ī un ar ī ideolo ģisk ās nost ādnes, ko liel ākā vai maz ākā m ērā akcept ēja Latvijas sabiedr ības vair ākums. 20. gadsimta divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados š īs nost ādnes bija saist ītas ar latviešu nacion ālās pašapzi ņas apliecin āšanu. Nacion ālisma ideolo ģijas ietekmi uz pieminek ļu aizsardz ības darba priorit ātēm par āda Pieminek ļu valdes budžeta izdevumu strukt ūra, kas liecina, ka laik ā no 1923. l īdz 1940. gadam liel ākā da ļa no t ās r īcībā esošajiem finansu l īdzek ļiem konsekventi tika pieš ķirta arheolo ģijas un etnogr āfijas pieminek ļu izp ētei un aizsardz ībai. 1170 Š ādai izdevumu politikai nebija racion āla pamatojuma, jo paši Pieminek ļu valdes speci ālisti atzina, ka arhitekt ūras pieminek ļi, kas veidoja tikai aptuveni vienu sept īto da ļu no visiem valsts aizsardz ībai pak ļautajiem Latvijas kult ūras pieminek ļiem, prasa relat īvi visliel ākos

1170 Skat. promocijas darba Pielikumu Nr.9.

178 kapit ālieguld ījumus to uztur ēšanai un atjaunošanai. 1171 Ac īmredzot tieši arheolo ģijas un etnogr āfijas pieminek ļi tika saist īti ar latviešu nacion ālo identit āti – pretstat ā t.s. „stilu arhitekt ūrai”, ko identific ēja ar sveštautiešu, galvenok ārt v ācbaltiešu v ēsturisko kl ātb ūtni Latvij ā. T ādējādi Pieminek ļu valdes darb ībai bija rakstur īga iekš ēja pretruna starp nepieciešam ību aizsarg āt visu Latvijas kult ūras mantojumu un ideolo ģiski motiv ēto v ēlēšanos piev ērsties galvenok ārt ar latviešu etnisko kult ūru saist ītajiem objektiem.

1171 Ārends 1939a, 270.

179 NOBEIGUMS

Kult ūras mantojuma aizsardz ība pieder pie t ās soci ālās darb ības sf ēras, kas l īdz šim ir tikai fragment āri atspogu ļota Latvijas historiogr āfij ā. Promocijas darba ietvaros mēģ in āts apzin āt un izp ētīt to jaut ājumu loku, kas saist īts ar arhitekt ūras pieminek ļu form āli tiesisk ās aizsardz ības nodrošin ājumu un to praktisk ās saglab āšanas probl ēmām m ūsdienu Latvijas teritorij ā laik ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz 1940. gadam. Ņemot v ērā arhitekt ūras pieminek ļu simbolisko noz īmi sabiedr ības vēsturiskaj ā apzi ņā , to saglab āšanas pas ākumu v ēsture atspogu ļo ne tikai šīs nozares att īst ību, bet ar ī politisk ās situ ācijas un nacion ālo attiec ību ietekmi uz kult ūras politiku Latvij ā šaj ā laika posm ā. Pieminek ļu aizsardz ības darba soci ālpolitiskais konteksts ļauj promocijas darb ā analiz ēto laika posmu iedal īt divos periodos, par nosac ītu robežš ķirtni starp tiem pie ņemot Pirmo pasaules karu. Š ādas pieejas pamatot ību nosaka atš ķir īgais pieminek ļu aizsardz ības institucionaliz ācijas l īmenis abos min ētajos laika periodos, k ā ar ī politiskie apst ākļi, kas ietekm ēja arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību Latvijas teritorij ā p ēc tam, kad k ādreiz ējo Krievijas imp ērijas Baltijas un Vitebskas guber ņu viet ā izveidoj ās Latvijas Republika. Sabiedr ības interese par kult ūrv ēsturisko mantojumu un taj ā skait ā ar ī par arhitekt ūras pieminek ļiem Latvijas teritorij ā, t āpat k ā tas notika cit ās Eiropas zem ēs, sāka att īst īties jau 18. gadsimta nogal ē un 19. gadsimta s ākum ā. Romantisma kust ības ietekm ē ar v ēsturisko celt ņu apzin āšanu, to b ūvv ēstures datu v ākšanu un aprakstu sast ādīšanu s ākotn ēji nodarboj ās atseviš ķi izgl ītoto sl āņ u p ārst āvji, kas piev ērs ās novadp ētniec ībai. Min ēto aktivit āšu rezult ātā jau 19. gadsimta pirmaj ā pus ē tika nodibin ātas v ācbaltiešu zin ātnisk ās biedr ības – vispirms Kurzemes Literat ūras un mākslas biedr ība Jelgav ā, p ēc dažiem gadiem ar ī R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība – kas uzs āka sistem ātisku Baltijas kult ūrv ēsturisk ā mantojuma apzin āšanu un izp ēti, ietverot visai plašu pieminek ļu loku: arheolo ģisk ās senlietas, numism ātikas un sfragistikas objektus, viet ējās heraldikas trad īciju izp ēti, k ā ar ī arhitekt ūras pieminek ļus, apl ūkojot tos k ā m ākslas v ēstures „faktus” un vienlaikus k ā šo faktu ilustrat īvo materi ālu, kam piem īt zin āma m āksliniecisk ā un v ēsturisk ā v ērt ība. To sabiedrisko un profesion ālo organiz āciju, kas nodarboj ās ar pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumiem, darb ība aktiviz ējās tieši 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā pirms Pirm ā pasaules kara. Šaj ā laik ā Eiropas arhitektu, m ākslas

180 vēsturnieku un jurisprudences speci ālistu vid ē notika intens īvas diskusijas, kuru rezult ātā tika izstr ādātas jaunas arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas koncepcijas un aprob ēti to īstenošanas pamatprincipi, tika izstr ādāta ar ī arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas, fiks ācijas un inventariz ācijas metodika. K ā teor ētisko koncepciju, t ā ar ī praktisk ās darb ības principu pamat ā bija ideja par arhitekt ūras pieminekli k ā sava laika v ēstures avotu, kura kult ūrv ēsturisko v ērt ību vispirms nosaka t ā autentiskuma pak āpe, t ādēļ galven ā uzman ība – vismaz teor ētiski – būtu jāpiev ērš t ā ori ģin ālās substances saglab āšanai iesp ējami neizmain ītā veid ā. Min ēto principu ieviešana praks ē tom ēr bija saist īta ar gr ūtībām, kas izriet ēja no nepieciešam ības piel āgot v ēsturisk ās celtnes to izmantošanai saska ņā ar aktu ālaj ām ekonomiskaj ām un soci ālaj ām vajadz ībām. Vienlaikus j āuzsver, ka tieši 19. un 20. gadsimta mij ā formul ētie teor ētiskie pamatprincipi veido m ūsdienu arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas metodikas v ēsturisko kodolu. Turkl āt ar ī šaj ā laik ā izstr ādātās teorijas par arhitekt ūras pieminek ļiem k ā n ācijas gar īgās kult ūras iemiesojumu un t ās politisko ties ību apstiprin ājumu (Georgs D ēhio) no vienas puses, un zin āmā m ērā abstrakto pieminek ļa kult ūrv ēsturisko v ērt ību, ko nosaka objekta vecums, autentiskums, m āksliniecisk ā kvalit āte u.c. krit ēriji (Alo īzs R īgls) no otras puses, divdesmitaj ā gadsimt ā atst āja fundament ālu ietekmi uz pieminek ļu saglab āšanas praksi daž ādās Eiropas valst īs. Arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas moderno pamatprincipu adapt ācija teor ētiskaj ā l īmen ī Baltij ā, respekt īvi, Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guber ņā s notika faktiski vienlaikus ar cit ām Eiropas zem ēm un turkl āt ātr āk un noteikt āk, nek ā pārējā Krievijas imp ērijas teritorij ā. Tas liel ā m ērā bija saist īts ar apst ākli, ka vācbaltiešu izcelsmes humanit āro un tehnisko zin ātņu p ārst āvji (v ēsturnieki, ties ību speci ālisti, arhitekti, inženieri), kas lok ālo zin ātnisko biedr ību ietvaros nodarboj ās ar pieminek ļu aizsardz ības jaut ājumiem, bija labi inform ēti par jaun ākaj ām nozares att īst ības tendenc ēm, k ā ar ī uztur ēja regul ārus kontaktus ar V ācijas pieminek ļu aizsardz ības kust ības akt īvistiem. Tom ēr Baltijas guber ņu pieminek ļu aizsardz ības organiz āciju korporat īvais raksturs un pretrunas starp ietekm īgāko etnisko kopienu – vācbaltiešu, krievu un latviešu – soci ālpolitisk ās darb ības m ērķiem 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā notiekoš ās pieminek ļu aizsardz ības politiz ācijas apst ākļos k ļuva par š ķē rsli un ierobežojumu šo organiz āciju darb ībai. Kopš 19. gadsimta asto ņdesmito gadu otr ās puses, kad pastiprin ājās Krievijas imp ērijas administr ācijas īstenot ā centraliz ācijas politika Baltij ā, v ācbaltiešu v ēstures

181 izp ētes biedr ībām n ācās r ēķ in āties ar viet ējās krievu preses opoz īciju, kuru gan zin āmā m ērā l īdzsvaroja kole ģiālās attiec ības ar Maskavas Arheolo ģisko biedr ību un Ķeizarisko Arheolo ģisko komisiju Sanktp ēterburg ā. Ar ī latviešu nacion ālās kust ības aktiviz ēšan ās un ar to saist ītā kult ūrautonomijas pras ību izvirz īšana v ācbaltiešu sabiedr ībā tika uztverta k ā drauds „past āvošajai lietu k ārt ībai”, t.i., faktiskajam vācbaltiešu kopienas varas monopolam viet ējā p ārvaldes sist ēmā. L īdz ar to vācbaltiešu aktivit ātes kult ūras dz īves jom ā, un to skait ā ar ī t ās, kas attiec ās uz pieminek ļu aizsardz ības pas ākumiem, pak āpeniski arvien vair āk ietekm ēja norobežošan ās tendences, kas sakrita ar kopienas visp ārējo m ērķi nezaud ēt kontroli pār soci ālpolitisko situ āciju Baltij ā. Viet ējā m ērog ā latviešu un krievu kopienas sabiedriski akt īvās da ļas attieksmi pret kult ūrv ēsturisko mantojumu noteica vispirms ideolo ģiska rakstura apsv ērumi, kas izriet ēja no atšķir īgas lok ālās v ēstures interpret ācijas un iesp ējām izmantot šo mantojumu politisko m ērķu sasniegšanai un ietekmes palielin āšanai. Turkl āt abu min ēto kopienu attieksme pret š ādu arhitekt ūras mantojuma ideolo ģisko potenci ālu līdz Pirmajam pasaules karam kopum ā v ēl bija diezgan pas īva. Krievu kopienas pārst āvju publik ācij ās R īgas krievu pres ē politisk ā kontekst ā min ēti tikai atseviš ķi objekti, galvenok ārt tie, kas nomin āli saist ījās ar cara P ētera I vai citu tolaik popul āru Krievijas v ēsturisko personu epizodisko kl ātb ūtni Baltij ā. Savuk ārt topošo latviešu inteli ģenci vair āk nodarbin āja aizv ēstures perioda un latviešu tautas etnogr āfijas, taj ā skait ā tautas celtniec ības trad īciju izp ētes un saglab āšanas jaut ājumi. Taj ā paš ā laik ā vācbaltiešu biedr ību veikto pas ākumu „ekskluzivit āti” zin āmā m ērā attaisnoja pieminek ļu aizsardz ības darbam piem ērotu speci ālistu tr ūkums ab ās iepriekš min ētaj ās konkur ējošaj ās kopien ās. Jāņ em v ērā, ka viet ējais arhitekt ūras mantojums, iz ņemot atseviš ķus objektus, piem ēram, R īgas Domu, kopum ā netika saist īts ar šo kopienu centieniem atrast kult ūrv ēsturisko pamatojumu sav ām politiskaj ām pretenzij ām. L īdz ar to v ācbaltiešu kopienas p ārst āvji objekt īvi ieguva noteicošo lomu topoš ās pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas veidošan ā m ūsdienu Latvijas teritorij ā. Apst ākļos, kad pieminek ļu aizsardz ība bija piln ībā atkar īga no sabiedr ības iniciat īvas, tostarp ar ī finansu l īdzek ļu pieejam ības zi ņā , š āda ideolo ģisk ā nost ādne neizb ēgami noz īmēja apzin ātu potenci ālā darb ības resursu apjoma samazin āšanu. Probl ēmas rad īja ar ī pieminek ļu aizsardz ības tiesisk ā nodrošin ājuma tr ūkums, jo pieminek ļu aizsardz ības kust ības akt īvisti var ēja pa ļauties tikai uz sabiedr ības labo gribu. Savuk ārt sabiedr ības vair ākuma interesi par kult ūras pieminek ļu aizsardz ību

182 uzskat āmi raksturoja fakts, ka apm ēram četrdesmit gadu laik ā l īdz Pirm ā pasaules kara s ākumam Krievijas imp ērij ā t ā ar ī netika pie ņemts likums par pieminek ļu aizsardz ību. Min ēto iemeslu d ēļ v ācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju veiktie arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas pas ākumi bija apjoma zi ņā stipri ierobežoti, jo tr ūka gan juridisk ās b āzes to form ālajai pamatošanai, gan past āvīgu un pietiekamu finansu l īdzek ļu v ēsturisko celt ņu remonta un restaur ācijas darbu īstenošanai. T āpat kā Eirop ā kopum ā, ar ī Baltijas provinc ēs arhitekt ūras pieminek ļu praktisk ās saglab āšanas rezult āts bija kompromiss starp teor ētisko koncepciju deklar ētajiem principiem un ikdienas dz īves vajadz ību izvirz ītaj ām pras ībām un ierobežojumiem. Apstiprin ājumu tam sniedza 1885.-1910. gad ā īstenot ā R īgas Doma bazn īcas un bijuš ā klostera apb ūves kompleksa atjaunošana un piel āgošana R īgas Doma muzeja vajadz ībām, kur ā apvienoj ās jaun āko arhitekt ūras pieminek ļu izp ētes metožu pielietojums ar pretrun ām un nekonsekvenci paš ā restaur ācijas darbu koncepcij ā. Tas ļā va restaur ācijas darbu vad ītājiem, proti, Rīgas Doma b ūves apvien ībai un arhitektam Vilhelmam Neimanim „kombin ēt” anal ītisk ās un s ākotn ēji strikti noraid ītās māksliniecisk ās jeb stilistisk ās restaur ācijas metodes elementus. Sekojot Vācij ā akcept ēto arhitekt ūras pieminek ļu inventariz ācijas pas ākumu paraugam, p ēc R īgas Doma restaur ācijas pabeigšanas tika veikts m ēģ in ājums uzs ākt sistem ātisku Baltijas sakr ālās arhitekt ūras un m ākslas pieminek ļu apzin āšanu, kas 1912.-1913. gad ā deva konkr ētus rezult ātus, lai gan apzin āmo objektu loks tika ierobežots ar eva ņģē liski- luterisk ās Bazn īcas dievnamiem un to invent āru. Par b ūtisku tr ūkumu t ā laika pieminek ļu aizsardz ības praks ē var uzskat īt faktu, ka ar ī p ēc īpašas Pieminek ļu aizsardz ības komisijas nodibin āšanas 1910. gad ā, to veidojošo sabiedrisko organiz āciju – R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības un Rīgas Arhitektu biedr ības – aktivit ātes arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas un aizsardz ības jom ā norit ēja paral ēli viena otrai. Past āvēja divi atseviš ķi arhitekt ūras pieminek ļu arh īvi, abas min ētās organiz ācijas vienlaic īgi vai ar nelielu laika atstarpi iesaist ījās v ēsturisko celt ņu saglab āšanas pas ākumos R īgā un provinc ē. Krievijas valsts p ārvaldes birokr ātisk ā apar āta darb ības nepiln ību un daž ādu interešu nesaska ņot ības d ēļ l īdz Pirm ā pasaules kara s ākumam ar rezult ātiem nevainagoj ās ar ī vācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju iniciat īvas pieminek ļu aizsardz ības likumdošanas jom ā, kaut ar ī t ās balst ījās r ūpīgā jaun ākās ārvalstu pieredzes anal īzē un tika atz ītas par visnota ļ lietder īgām.

183 Jauns posms kult ūras mantojuma aizsardz ības att īst ībā s ākās 20. gadsimta divdesmitajos un tr īsdesmitajos gados, kad pirmo reizi Latvijas v ēstur ē tika izveidota nacion āla m ēroga pieminek ļu aizsardz ības sist ēma. Soci ālpolitisk ās situ ācijas izmai ņas p ēc Pirm ā pasaules kara, kas saist ītas ar Latvijas Republikas dibin āšanu un valsts m ēroga pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas izveidošanu izmain īja pieminek ļu aizsardz ības darba apst ākļus, tiesiskos un ideolo ģiskos nosac ījumus, ta ču atkl āts paliek jaut ājums par to, vai š īs izmai ņas noz īmēja kontinuit āti vai p ārr āvuma lomu pieminek ļu aizsardz ības nozares att īst ībā Latvij ā. No soci ālpolitisk ā konteksta viedok ļa starpkaru periodu pieminek ļu aizsardz ības nozar ē iesp ējams iedal īt trij ās da ļā s. Pirmajos piecos gados p ēc Latvijas Republikas proklam ēšanas (1918.-1923. gad ā) topoš ās valsts p ārvaldes iest ādes veica vair ākus sagatavošanas pas ākumus valsts pieminek ļu aizsardz ības sist ēmas izveidei: Izgl ītības ministrija sadarb ībā ar milit āro resoru organiz ēja pieminek ļu st āvok ļa apzin āšanu p ēc Pirm ā pasaules kara un Br īvības c īņ u laik ā nodar ītajiem zaud ējumiem, savuk ārt likumdošanas instit ūcijas – Latvijas Tautas Padome un Satversmes sapulce – uzs āka darbu pie pieminek ļu form āli tiesisk ās aizsardz ības meh ānisma izstr ādes, kas nosl ēdz ās ar Likuma par pieminek ļu aizsardz ību pie ņemšanu I Saeimas darb ības laik ā 1923. gad ā. Vienlaikus ar š ī likuma st āšanos sp ēkā tika izveidota valsts pieminek ļu aizsardz ības instit ūcija – Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valde. Pieminek ļu valdes darb ības laiks aptver divus n ākamos posmus Latvijas pieminek ļu aizsardz ības v ēstur ē l īdz 1940. gadam, proti, parlament ārās republikas periodu l īdz 1934. gada otrajai pusei un tam sekojošu autoritārā rež īma laiku valsts past āvēšanas p ēdējos piecos gados. Viens no pirmajiem Pieminek ļu valdes uzdevumiem, kura izpilde turpin ājās visu t ās darb ības laiku, bija potenci āli aizsarg ājamo objektu apzin āšana. L īdz 1940. gadam sistem ātisk ās arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanas eksped īcijas v ēl neaptv ēra visu valsts teritoriju (vislab āk apzin āti bija Vidzemes un Zemgales apri ņķ i), ta ču min ēto eksped īciju organiz ēšana, ko jau bija uzs ākusi un v ēlāk turpin āja ar ī Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āte, bija noz īmīgs pan ākums, sal īdzinot ar iepriekš ējo periodu pirms Pirm ā pasaules kara. Ar pieminek ļu form āli tiesisk ās aizsardz ības n ākamo pak āpi, kas sekoja apzin āšanai, proti, aizsarg ājamo objektu atlasi un inventariz āciju, bija saist īts jaut ājums par pieminek ļu kult ūrv ēsturisk ās v ērt ības noteikšanas krit ērijiem. T ā k ā likumdošanas aktos šie krit ēriji nebija skaidri formul ēti un, k ā liecina pieejamie vēstures avoti, ar ī Pieminek ļu valde šaj ā sakar ībā neizstr ādāja nek ādus speci ālus

184 nor ādījumus vai instrukcijas, praks ē par galvenajiem atlases krit ērijiem k ļuva objekta vēsturisk ā noz īme un t ā m āksliniecisk ā kvalit āte, kas bija vienl īdz plaši un subjekt īvi interpret ējami j ēdzieni. Uz v ēsturisko celt ņu m āksliniecisk ās v ērt ības noteikšanas problem ātiskumu, kas izriet no est ētisko priekšstatu mainīguma, jau 20. gadsimta s ākum ā nor ādīja vācbaltiešu arhitekti Heinrihs P īrangs un Vilhelms fon Štriks, turkl āt laikmeta modes tendences arhitekt ūrā var visai daž ādi ietekm ēt pieminek ļu aizsardz ību. To apliecina fakts, ka viens no 19. un 20. gadsimta mij ā notikuš ās restaur ācijas metodikas paradigmu mai ņas iemesliem bija vair āku iev ērojamu t ā laika arhitektu protests pret eklektisma m āksliniecisk ās sist ēmas principu ilgstošo pielietojumu arhitekt ūrā, ta ču vienlaikus ar ī pati v ēsturisk ās apb ūves saglab āšanas prakse veicin āja retrospekt īvisma tendences, kas izpaud ās gan tolaik Eirop ā popul āraj ā Kamillo Zites pils ētb ūvniec ības teorij ā, gan Latvijas muižu celtniec ības un atjaunošanas darbu stilistik ā p ēc 1905. gada revol ūcijas izrais ītajiem post ījumiem. Savuk ārt arhitekt ūras pieminek ļu v ēsturisk ās noz īmes izpratne bija tieš ā veid ā atkar īga no attiec īgā laikmeta politisk ās ideolo ģijas – ja laik ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz Pirm ā pasaules kara s ākumam v ācbaltiešu arhitekti un v ēsturnieki neapšaub āmi deva priekšroku „v āciskajiem” Baltijas viduslaiku b ūvm ākslas pieminek ļiem, tad Latvijas Republik ā domin ēja tautas celtniec ības objektu izcelšana, tādējādi pretstatot „latvisk ās” b ūvniec ības trad īcijas, kuru atspogu ļojumu bija pie ņemts saskat īt ar ī atseviš ķos profesion ālās b ūvm ākslas paraugos, izcelsmes zi ņā etniski svešajai „stilu arhitekt ūrai” kopum ā. Š ādu pieeju teor ētiski pamatoja un ar ī sav ā praktiskaj ā darb ībā atbalst īja arhitekts Pauls Kundzi ņš, kas bija Pieminek ļu valdes galvenais arhitekt ūras un tautas celtniec ības objektu aizsardz ības jaut ājumu speci ālists. Saska ņā ar 1923. gada Likumu par pieminek ļu aizsardz ību un 1932. gada Noteikumiem par pieminek ļu aizsardz ību , Pieminek ļu valdei tika uztic ēta kontroles funkcija attiec ībā uz visa veida inventariz ēto, t.i. valsts aizsarg ājamo pieminek ļu sarakst ā iek ļauto kult ūrv ēsturisko objektu st āvokli un šo objektu saglab āšanu, neatkar īgi no to īpašumtiesisk ās pieder ības. Likumdošan ā bija noteikta krimin ālā atbild ība par aizsarg ājamo kult ūras pieminek ļu post īšanu un izn īcin āšanu, ta ču Pieminek ļu valdes r īcībā nebija nek ādu ekonomisko sviru, piem ēram, nodok ļu atvieglojumu pieminek ļu īpašniekiem, kas ļautu stimul ēt priv ātpersonu un uz ņē mumu

185 ieinteres ētību pieminek ļu aizsardz ības darb ā, un šis apst āklis īpaši negatīvi ietekm ēja arhitekt ūras pieminek ļu k ā nekustam ā īpašuma sast āvda ļas praktisko saglab āšanu. Praktiski Pieminek ļu valde savu iesp ēju robež ās var ēja veikt v ēsturisko celt ņu pārb ūves un/vai atjaunošanas projektu saska ņošanu (kop ā ar Iekšlietu ministrijas pārst āvjiem) un šo projektu realiz ācijas darbu kontroli in situ . Arh īvu materi āli par Pieminek ļu valdes akcept ēto arhitekt ūras pieminek ļu remonta, rekonstrukcijas un restaur ācijas darbu metodiku ļauj izdar īt secin ājumu, ka kopum ā šaj ā jom ā domin ēja māksliniecisk ās restaur ācijas metodes principi, kas deva konkr ēto darbu vad ītājam un projekta autoram diezgan plašas iesp ējas r īkoties p ēc saviem ieskatiem, saglab ājot un pārveidojot ori ģin ālās arhitekt ūras pieminek ļa da ļas vai, liel āka apjoma boj ājumu gad ījum ā, atjaunojot zudušos v ēsturisk ās celtnes elementus. Atš ķir ībā no iepriekš ējā perioda, Pieminek ļu valdes p ārst āvji maz interes ējās par arhitekt ūras pieminek ļu restaur ācijas probl ēmu risin ājumu ārzem ēs un starptautiskaj ā l īmen ī kopum ā. Kopš 20. gadsimta divdesmito gadu otr ās puses samazin ājās sabiedrisko organiz āciju l īdzdal ība Latvijas pieminek ļu aizsardz ības darb ā un tas, ņemot v ērā past āvīgi izj ūtamo speci ālistu un materi ālo resursu tr ūkumu, sašaurin āja Pieminek ļu valdes praktisk ās darb ības iesp ējas. Ar ī šeit noz īmīgu lomu sp ēlēja nacion ālo attiec ību probl ēmas, kas iemiesoj ās v ācbaltiešu kopienas attiec ībās ar jaun ās Latvijas Republikas administr āciju un konflikt ā ar latviešu intelektu āļ u un politi ķu izpratni par Latvijas kult ūrpolitikas galveno uzdevumu: veidot nacion ālu, t.i., latvisku valsti. T ā rezult ātā iepriekš ējā laika posm ā arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības jom ā akt īvi str ādājošie v ācbaltiešu speci ālisti starpkaru period ā tika pak āpeniski atb īdīti no līdzdal ības nozares att īst ībā. J āatz īmē, ka Pieminek ļu valde, neraugoties uz t ās faktisko atbalstu autorit ārā rež īma 1936.-1938. gad ā īstenotajam Vecr īgas rekonstrukcijas projektam, tom ēr izvair ījās piedal īties latviešu politisk ā nacion ālisma inici ētajos pas ākumos, kas saist ījās ar idej ām par t.s. nacion ālā panteona izb ūvi R īgas Dom ā 1932.-1934. gad ā un viduslaiku pilsdrupu nojaukšanas kampa ņu tr īsdesmito gadu beig ās. Zin āmu p ēctec ību Latvijas arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ības darb ā nodrošin āja ne tikai tas, ka 20. gadsimta divdesmito gadu s ākum ā Pieminek ļu valde griez ās pie Rīgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības un R īgas Arhitektu biedr ības ar ofici ālu lūgumu iesaist īties pieminek ļu aizsardz ības darb ā Latvijas Republik ā, bet ar ī tas, ka Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult ātes m ācību programm ā p ēc k ādreiz ējā Rīgas Politehnisk ā instit ūta parauga tika ieviests pieminek ļu aizsardz ībai velt īts

186 lekciju kurss. Otrk ārt, uzs ākot arhitekt ūras pieminek ļu apzin āšanu, Pieminek ļu valde izmantoja min ēto biedr ību pirms Pirm ā pasaules kara veikt ās iestr ādes. Trešk ārt, vācbaltiešu sabiedrisko organiz āciju darb ība pieminek ļu aizsardz ības jom ā 19. gadsimta otraj ā pus ē un 20. gadsimta s ākum ā, neskatoties uz savu korporat īvo nosl ēgt ību, kopum ā tom ēr iepaz īstin āja plaš āku sabiedr ību ar pieminek ļu aizsardz ības ideju un zin āmā m ērā „pieradin āja” to pie domas par nepieciešam ību r ūpēties ar ī konkr ēti par arhitekt ūras mantojuma saglab āšanu, kaut ar ī šo ideju interpret ācija starpkaru period ā atš ķī rās no min ēto organiz āciju s ākotn ējiem m ērķiem un iecer ēm. Taj ā paš ā laik ā ir vair āki aspekti, kas liecina par b ūtisk ām atš ķir ībām arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšan ā Latvij ā pirms un p ēc Pirm ā pasaules kara. Vispirms j āatz īmē tas, ka Latvijas Republik ā kult ūras mantojuma aizsardz ība pirmo reizi k ļuva par valsts kult ūrpolitikas sast āvda ļu ar attiec īgo tiesisko b āzi un izpildvaras meh ānismu. Š ī procesa pozit īvais izn ākums bija sal īdzinoši iev ērojami augst āks pieminek ļu aizsardz ības pas ākumu koordin ācijas l īmenis un zin āms materi ālais nodrošin ājums, kas deva iesp ēju pl ānot un realiz ēt sec īgu kult ūras pieminek ļu, taj ā skait ā ar ī vēsturisko celt ņu praktisk ās saglab āšanas darbu. Kā pieminek ļu aizsardz ības nozares institucionaliz ācijas blakus efektu, kam bija ar ī negat īva noz īme, var min ēt sabiedrisko organiz āciju lomas samazin āšanos un sal īdzinoši liel āku valsts ideolo ģijas ietekmi uz arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšanu, ko noteica Latvijas k ā jaunas nacion ālās valsts identit ātes mekl ējumi. Promocijas darb ā izmantotie v ēstures materi āli ļauj izdar īt secin ājumu, ka, sal īdzinot ar situ āciju Latvijas Republik ā starpkaru period ā, politisk ās konjunkt ūras ietekme uz kult ūras mantojuma, un taj ā skait ā ar ī arhitekt ūras pieminek ļu aizsardz ību m ūsdienu Latvijas teritorij ā 19. gadsimta beig ās un 20. gadsimta s ākum ā bija vair āk pastarpin āta, ņemot vērā pieminek ļu aizsardz ības kust ības neofici ālo statusu. Tādēļ R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība 1911. gad ā k ā form āli vienl īdz noz īmīgus kult ūrv ēsturiskos objektus izvirz īja gan arhitekt ūras pieminek ļus, gan pilskalnus un tautas celtniec ības paraugus, kam ēr Pieminek ļu valde deklar ēja aksiolo ģiska rakstura atš ķir ības starp min ētaj ām trim kult ūras pieminek ļu tipolo ģiskaj ām grup ām, iev ērojot t ās ar ī sav ā praktiskaj ā darb ībā. T ādējādi kopum ā arhitekt ūras pieminek ļu saglab āšana Latvijas teritorij ā laik ā no 19. gadsimta otr ās puses l īdz 1940. gadam norit ēja t ā laika soci ālpolitisko notikumu kontekst ā, sekojot nozares visp ārējās att īst ības tendenc ēm Eirop ā gan attiec ībā uz vēsturisko celt ņu atjaunošanas darbu konceptu ālajiem un metodolo ģiskajiem

187 aspektiem, gan attiec ībā uz v ēsturisk ās situ ācijas ietekmi pieminek ļu aizsardz ības sf ērā. T āpat k ā citus Eiropas re ģionus apskat āmaj ā laika posm ā l īdz Otrajam pasaules karam, ar ī Baltiju sk āra kult ūras mantojuma izpratnes politiz ācija un piel āgošana politisk ā nacion ālisma ideolo ģijai. S ākotn ēji – 19. gadsimta beig ās un 20. gadsimta sākum ā – situ ācija šeit l īdzin ājās st āvoklim Austroung ārijas imp ērij ā, kur daž ādas etnisk ās kopienas sacent ās par ietekmi politiskaj ā un kult ūras dz īvē. Savuk ārt starpkaru period ā Latvijas Republik ā vispirms bija j āizveido valsts kult ūras pieminek ļu aizsardz ības sist ēma. Iepriekš ējā perioda sniegto pieredzi šeit bija iesp ējams izmantot tikai da ļē ji, jo v ācbaltiešu pieminek ļu aizsardz ības kust ības akt īvistu darb ība k ā tematiski, t ā ar ī materi āli tehniskaj ā zi ņā bija iev ērojami šaur āka, nek ā tas bija nepieciešams, veidojot t ādu nacion āla m ēroga kult ūras mantojuma aizsardz ības instit ūciju, k āda bija Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valde. Min ētā īpatn ība bija rakstur īga vis ām p ēc Pirm ā pasaules kara Baltijas j ūras re ģion ā dibin ātaj ām jaunaj ām valst īm. Starpkaru period ā Latvij ā tom ēr netika izmantota iesp ēja turpin āt laika posm ā pirms Pirm ā pasaules kara konstat ējamo pieminek ļu aizsardz ības darba trad īciju – veicin āt v ēsturisko celt ņu saglab āšanas prakses atbilst ību starptautiskajiem standartiem.

188 IZMANTOTO AVOTU UN LITERAT ŪRAS SARAKSTS

1. NEPUBLIC ĒTIE AVOTI. 1.1. LATVIJAS VALSTS V ĒSTURES ARH ĪVS.

LVVA. – 10. fonds (Vidzemes guber ņas p ārvaldes Celtniec ības noda ļa, 1746.- 1915.g.). – 2. apraksts. – 243. lieta (B ūvdarbu projekti, 1850.-1904.g.). – 123 lp.

LVVA. – 1630.f. (Latvijas Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valde 1919.–1940.g.). – 1.apr. – 1.l. (Pieminek ļu aizsardz ības projekti un noteikumi 1924.-1930.g.). – 241 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 2.l. (Pieminek ļu aizsardz ības projekti un noteikumi 1923.- 1930.g.). – 188 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 17.l. (Nor ēķ ini par izpild ītiem darbiem un nomas l īgumi 1936.-1940.g.). – 113 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 24.l. (Pieminek ļu valdes budžeta projekti un p ārskati 1924.-1933.g.). – 211 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 27.l. (Pieminek ļu valdes budžeti 1925./26.-1936./37.g.). – 310 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 31.l. (Pieminek ļu valdes budžets 1933./34.-1937./38.g.). – 254 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 33.l. (Pieminek ļu valdes budžeti 1935./36.-1939./40.g.). – 244 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 43.l. (Sarakste ar Ārlietu ministriju par ārzemju zin ātnieku piedal īšanos Latvijas senatnes p ētīšan ā 1925.-1935.g.). – 163 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 46.l. (Sarakste ar Ārlietu ministriju un Zemkop ības ministriju par pieminek ļu aizsardz ību 1927.-1940.g.). – 328 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 76.l. (Zi ņojumi par arhitekt ūras pieminek ļu eksped īciju darb ību. Atsauksmes par b ūvēm un projektiem 1924.-1935.g.). – 354. lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 92.l. (Sarakste ar iekšlietu ministriju par senatnes pieminek ļu aizsardz ību, 1924.-1936.g.). – 366 lp.

LVVA. – 1630.f. - 1.apr. – 99.l. (L īdzdarbinieku zi ņojumi par v ēsturisk ām celtn ēm 1924.-1939.g.). – 144 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 100.l. (L īdzdarbinieku zi ņojumi par v ēsturisk ām celtn ēm 1924.-1939.g.). – 105 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. - 102.l. (Pieminek ļu valdes atsauksmes par b ūvēm, projektiem, v ēsturisk ām celtn ēm 1925.-1938.g.). – 229 lp.

189

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 103.l. (L īdzdarbinieku zi ņojumi par v ēsturiskiem arhitekt ūras pieminek ļiem 1926.-1934.g.). – 204 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 106.l. (Iest āžu un l īdzdarbinieku zi ņojumi par aizsarg ājamiem pieminek ļiem 1935.-1939.g.). – 65 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 108.l. (Sarakste ar izglītības ministriju par senatnes pieminek ļu aizsardz ību, 1937.-1940.g.). – 298 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 142.l. (Sarakste R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ību par v ēsturisko materi ālu izmantošanu 1923.-1930.g.). – 173 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 174.l. (P ārskati un zi ņojumi par l īdzdarbinieku konferenci 1925.g. 16.-17. apr īlī). – 83 lp.

LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 176.l. (Arhitekt ūras pieminek ļu saraksti, b. g.). – 151 lp.

LVVA. – 1632.f. (Latvijas Izgl ītības ministrija, 1919.-1944.g.). – 2.apr. – 944.l. (Docenta P.Kundzi ņa p ārskats par Universit ātes Padomes pieš ķirto komand ējumu uz Igauniju, Somiju, Zviedriju, Norv ēģ iju un D āniju 1924.g. vasar ā). – 26 lp.

LVVA. – 2748.f. (R īgas Arhitektu biedr ība, 1870.-1932.g.). – 1.apr. – 86.l. (Sarakste ar P ēterburgas un Maskavas arhitektu biedr ībām par arhitektu kongresu sasaukšanu un to darba k ārt ību, 1892.g.). – 100 lp.

LVVA. – 2748.f. – 1.apr. – 94.l. (Sarakste ar Iekšlietu ministrijas B ūvvaldi, 1922.- 1924.g.). – 180 lp.

LVVA. – 4038.f. (R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība). – 1.apr. – 2.l. (Materi āli par senatnes pieminek ļu aizsardz ības likuma izstr ādāšanu, 1896.-1925.g.). – 108 lp.

LVVA. – 4038.f. (R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ība). – 1.apr. – 4.l. (Likumi, noteikumi un sarakste ar Pieminek ļu valdi par pieminek ļu p ārzin āšanu un aizsardz ību 1919.-1930.g.). – 63 lp.

LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 86.l. (Sarakste par C ēsu orde ņa pils drupu saglab āšanu un restaur āciju, 1903.-1914.g.). – 39 lp.

LVVA. – 4038.f. – 1.apr. – 87.l. (Sarakste ar Iekšlietu ministriju u.c. par v ēstures pieminek ļu aizsardz ību, 1901.-1914.g.). – 158 lp.

LVVA. – 5759.f. (Kurzemes Literat ūras un m ākslas biedr ība, 1815.-1939.g.). – 2.apr. – 1268.l. (O. E. Šmita sarakste un Bauskas pils ētas apraksts, 1888.g.). – 25 lp.

LVVA. – 7427.f. (Latvijas Universit āte, 1919.-1940.g.). – 6.apr. – 323.l. (LU Arhitekt ūras fakult ātes p ārskats par zin ātnisko darb ību, 1919.-1939.g.). – 175 lp.

190 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 324.l. (Materi āli par Latvijas b ūvniec ību, 1921.g. 6. oktobris – 1938.g. 13. maijs). – 187 lp.

LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 329.l. (LU Arhitekt ūras fakult ātes m ācību programmas, 1920.-1939.g.). – 219 lp.

LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 330.l. (LU Arhitekt ūras fakult ātes m ācību pl āni, programmas, lekciju un praktisko darbu saraksti, 1919.-1927.g.). – 308 lp.

LVVA. – 7427.f. – 9.apr. – 77.l. (Latvijas Nacion ālās intelektu ālās kopdarb ības komisijas stat ūti un locek ļu saraksts, 1925.g. 24. apr īlis – 1927.g. 4. maijs.). – 7 lp.

LVVA. – 7427.f. – 9.apr. – 78.l. (Latvijas Nacion ālās intelektu ālās kopdarb ības komisijas s ēžu protokoli, 1932.g. 2. febru āris – 1938.g. 1. novembris.). – 14 lp.

LVVA. – 7427.f. – 9.apr. – 79.l. (Latvijas Nacion ālās intelektu ālās kopdarb ības komisijas darb ības p ārskats par 1937.-1938.g.). – 15 lp.

LVVA. – 7427.f. – 13.apr. – 922.l. (LU profesora Paula Kundzi ņa person īgā lieta). – 87 lp.

1.2. LATVIJAS VALSTS ARH ĪVS.

LVA. – 700.f. (Latvijas PSR Izgl ītības tautas komisari āts, 1940.-1941.g.). – 1.apr. – 311.l. (Atskaites par Muzeju un pieminek ļu aizsardz ības da ļas darbu, 1940.-1941.g.). – 23 lp.

LVA. – 700.f. – 1.apr. – 313.l. (Materi āli par Muzeju un pieminek ļu aizsardz ības da ļas darbu, 1941.g. janv āris-novembris.). – 182 lp.

LVA. – 700.f. – 1.apr. – 316.l. (Zi ņojumi un akti par v ēstures pieminek ļu st āvokli, 1940.g. maijs – 1941. janv āris.). – 63 lp.

LVA. – 700.f. – 2.apr. – 105.l. (Fran ča Baloža person īgā lieta, 1940.g. j ūlijs – 1941.g. maijs.). – 54 lp.

LVA. – 2280.f. (Arhitekts Pauls Kundzi ņš, 1888.-1983.g.). – 1.apr. – 2.l. (Daž ādi materi āli par Paulu Kundzi ņu, 1938.-1983.g.). – 43 lp.

LVA. – 2280.f. – 1.apr. – 6.l. (Paula Kundzi ņa atmi ņas u.c., 1946.-1953.g.). – 21 lp.

191 1.3. LATVIJAS NACION ĀLĀ V ĒSTURES MUZEJA VĒSTURES NODA ĻAS ARH ĪVS.

LNVM. - VN 9665 (Pieminek ļu valde s ēžu protokolu gr āmata, 1923.g. 18.septembris - 1930.g. 19.febru āris). – 455 lp.

LNVM. - VN 9666:1 (Pieminek ļu valdes s ēžu protokolu gr āmata, 1930.g. 5.marts - 1932.g. 13.decembris). – 230 lp.

LNVM. - VN 9666:2 (Pieminek ļu valdes s ēžu protokolu gr āmata, 1932.g. 20.decembris – 1938.g. 21.j ūnijs). – 210 lp.

LNVM. - VN 9681 ( Pieminek ļu valdes s ēžu protokolu gr āmata, 1938.g. 21.septembris – 1940.g. 5.j ūnijs). – 54 lp.

1.4. РУКОПИСНЫЙ ОТДЕЛ НАУЧНОГО АРХИВА ИНСТИТУТА ИСТОРИИ МАТЕРИАЛЬНОЙ КУЛЬТУРЫ РОССИЙСКОЙ АКАДЕМИИ НАУК ( Санкт -Петербург ).

Архив ИИМК РАН . – Фонд № 1. ( Императорская Археологическая Комиссия , 1859-1918 гг .). – Опись № 1. – Дело № 23 ( Переписка о развалинах в местечке Кандау Тальсенского уезда Курляндской губернии , 1872-1885 гг .). – 20 л.

Архив ИИМК РАН . – Ф. № 1. – Оп . № 1. – Д. № 58 ( Дело об археологическом изследовании древнего городища города Бауска Курляндской губернии , 1887- 1893 гг .). – 83 л.

Архив ИИМК РАН . – Ф. № 4 ( Императорская Археологическая Комиссия , 1859- 1918 гг .). – Оп . № 1. – Д. №№ 155; 944 – 983; 1002; 1006 ( Обстоятельное описание [...] прихода , церкви , школы и кладбища , местности прихода и всего замечательного в церковно -историческом , археологическом , топографическом , бытовом , военном и вообщеисторическом отношениях . Лифляндская и Курляндская губернии , 1895-1896 гг .).

2. PUBLIC ĒTIE AVOTI. 2.1. DOKUMENTU KR ĀJUMI.

Bruiningk 1906 : Bruiningk H. von. Verhandlungen der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde, betreffend die Organisierung der Denkmalpflege. – Riga, 1906.

Dehio & Riegl 1988 : Dehio G., Riegl A. Konservieren, nicht restaurieren. Streitschriften zur Denkmalpflege um 1900 / Hrsg. von U. Conrads und P. Nietzke. – Braunschweig (Wiesbaden), 1988.

Huse 1996: Denkmalpflege: Deutsche Texte aus drei Jahrhunderten / Hrsg. von N. Huse. – München, 1996.

192 Охрана памятников истории и культуры 1978 : Охрана памятников истории и культуры в России (XVIII – начало XX вв .): Сборник документов / Отв . редактор Л. Г. Бескровный . – Москва , 1978.

Отзыв Общества Истории и Древностей 1909 : Отзыв Общества Истории и Древностей Прибалтийсих губерний по вопросу об охранении памятников старины в России . – Рига , 1909.

2.2. PIEMINEK ĻU AIZSARDZ ĪBAS INSTIT ŪCIJU DARB ĪBAS P ĀRSKATI.

Feuereisen 1923 : Feuereisen A. Die Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga vor und nach dem Weltkriege // Kalender des deutschen Elternverbandes in Lettland, 1924. – Riga, 1923. – S.66.-70.

Feuereisen 1929 : Feuereisen A. Die Gesellschaft der Geschichte und Altertumskunde in Riga in ihrem Wiederaufbau, 1923-1928. – Riga, 1929.

Neumann 1914 : Neumann W. Denkmalschutz und Denkmalpflege in den baltischen Provinzen Liv-, Est- und Kurland // Baltische Studien zur Archäologie und Geschichte / Hrsg. von der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. – Berlin, 1914. – S.285.-295.

Pārskats 1923 : P ārskats par Pieminek ļu valdes darb ību (No 1. oktobra l īdz 31. decembrim 1923. g.) // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1924. – Nr.1. – 82.-85. lpp.

Pārskats 1923-1928 : Īss Pieminek ļu valdes darb ības p ārskats (1923-1928) // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1928. – Nr.11. – 419.-422. lpp.

Pārskats 1923-1938 : P ārskats par Pieminek ļu valdes darb ību no 1923.-1938. gadam // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1938. – Nr.11. – 579.-587. lpp.

Pārskats 1929-1933 : P ārskats par Pieminek ļu valdes darbu // Izgl ītības Ministrijas Mēnešraksts. – 1933. – Nr.11. – 341.-417. lpp.

Pārskats 1934-1939 : Celtniec ības un etnogr āfijas pieminek ļu aizsardz ība un kopšana 1934. – 1939. gad ā // Senatne un M āksla. – 1939. – Nr.2. – 15-21. lpp.

Pārskats 1935 : Pieminek ļu valdes senatnes pieminek ļu aizsardz ības darbs 1935. gad ā // Senatne un M āksla. – 1936. – Nr.1. – 148.-150.lpp.

Rechenschaftsberichte der Dombauabtheilung 1885-1910 : Rechenschaftsberichte der Abtheilung der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde für den Rigaschen Dombau für das Jahr 1885-1910. – Riga, 1886-1911.

Sitzungsberichte Kurland : Sitzungsberichte der Kurländischer Gesellschaft für Literatur und Kunst aus dem Jahre 1864-1935. – Mitau, 1864-1936.

193 Sitzungsberichte Riga : Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1874-1934. – Riga, 1875-1936.

Бруйнингк 1896 : Бруйнингк Г. Обзор возникновения , развития и деятельности исторических обществ в Прибалтийском крае // Труды Х. Археологического Съезда в Риге , 1896 / Под редакции графини П. С. Уваровой . – Том I. – Москва , 1896. – С.25.-27.

2.3. PUBLIK ĀCIJAS PAR LATVIJAS ARHITEKT ŪRAS PIEMINEK ĻU SAGLAB ĀŠANU NO 19. GADSIMTA OTR ĀS PUSES L ĪDZ 1940. GADAM.

Antonovs 1939 : Antonovs S. R īgas Pareiztic īgo katedr āles sienu gleznojumu restaur ācija // Latvijas Arhitekt ūra. – 1939. – Nr.8. – 239.-243. lpp.

Apinis 1931 : Apinis K. Latvijas pils ētu v ēsture. – R īga, 1931.

Apinis 1939: Apinis K. Arheolo ģiskie p ētījumi un izrakumi R īgā 1938. gad ā // Galvaspils ētas R īgas V ēsturisk ā muzeja p ētījumos 1938. gad ā ieg ūto senlietu izst āde / Sast ādījis R. Š ņore. – R īga, 1939. – 5.-14.lpp.

Arnis 1920 : Arnis E. M ūsu kult ūras v ērt ības un v ēsturiskie pieminek ļi // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1920. – Nr.7. – 62.-64.lpp.

Asars 1910 : Asars J. M ākslas un kult ūras sakars XIX gadu simten ī // Asars J. Kopoti raksti. – I s ējums. – 1. burtnīca. – R īga, 1910.

Asmuss 1871 : Asmuss N. Album von Riga. – Riga, 1871.

Ārends 1938 : Ārends P. Arhitekt ūras un m ākslas v ēstures kursi Stokholm ā // Latvijas Arhitekt ūra. – 1938. – Nr.2. – 78.-79. lpp.

Ārends 1939 : Ārends P. Celtniec ības pieminek ļu aizsardz ības un kopšanas darbi 1938. gad ā // Latvijas Arhitekt ūra. – 1939. – Nr.3. – 129.-130.lpp.

Ārends 1939a : Ārends P. Celtniec ības pieminek ļu aizsardz ības darbi 1939. gad ā // Latvijas Arhitekt ūra. – 1939. – Nr.9. – 270. lpp.

Balodis 1939 : Balodis F. Senatnes pieminek ļu aizsardz ības, v ākšanas un p ētīšanas darbi 1934.-1939.g. // Pieci gadi (1934.15.V – 1939.15.V) / Sat ādījuši R. B ērzi ņš- Valdess un S. Vidbergs. – R īga, 1939. – 58.-60.lpp.

Becker 1867 : Becker B. Die alten Kirchen in Riga // Notizblatt des Technischen Vereins zu Riga. – 1867. – Nr.6. – S.81.-92.; Nr.7. – S.97.-105.

Becker 1898 : Becker B. Aus der Bautätigkeit Riga’s und dessen Umgebung in der zweiten Hälfte des XIX Jahrhunderts. – Riga, 1898.

Bērzkalns 1938 : Bērzkalns P. Nacion ālais stils celtniec ībā // Daugava. – 1938. – Nr.9. – 845.-860.lpp.

194

Bērzkalns 1939 : B ērzkalns P. Arhitekta arods un aroda ties ības // Latvijas Arhitekt ūra. – 1939. – Nr.9. – 297.-300.lpp.

Bērzkalns 1940 : Bērzkalns P. Arhitektu organiz āciju att īst ības gaita R īgā // Latvijas Arhitekt ūra. – 1940. – Nr. 2./3. – 84.-87.lpp.

Bērzkalns 1940a : B ērzkalns P. Latvijas arhitektu profesija un t ās aizsardz ība // Latvijas Arhitekt ūra. – 1940. – Nr.6. – 219.-226.lpp.

Bielenstein 1896 : Bielenstein A. Der X. archäologische Kongreß zu Riga im August 1896 // Baltische Monatsschrift. – 1896. – Band XLIII. – S.625.-650.

Bielenstein 1907-1918 : Bielenstein A. Die Holzbauten und Holzgeräte der alten Letten. – Teil I. – Sankt-Petersburg, 1907; Teil II. – Petrograd, 1918.

Bīlenšteins 1995 : Bīlenšteins A. K āda laim īga dz īve: Dobeles m ācītāja Dr. A. Bīlenšteina autobiogr āfija. – R īga, 1995.

Bienemann 1883 : Bienemann F. Aus der Ferne // Baltische Monatsschrift. – 1883. – Band XXX. – S.578.-599.

Birkh āns 1940 : Birkh āns A. Latvijas Preses biedr ības rakstnieku pils Siguld ā // Latvijas Arhitekt ūra. – 1940. – Nr.2./3. – 39.-54.lpp.

Birzenieks 1927 : Birzenieks A. R īgas „Zviedru v ārti” // Ilustr ēts Žurn āls. – 1927. – Nr.12. – 380.-382. lpp.

Birzenieks 1936 : Birzenieks A. R īgas J ēzus bazn īca // Senatne un M āksla. – 1936. – Nr.3. – 149.-157.lpp.

Bīlmanis 1925 : Bīlmanis A. K ādai j ābūt Latvijas v ēstures zin ātnei // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1925. – Nr.4. – 369.-374.lpp.

Bock & Seuberlich 1914 : Bock B. von, Seuberlich H. Gedenkschrift zum 25-jährigen Jubileum des Architekten-Vereins zu Riga, 1889-1914. – Riga, 1914.

Bockslaff 1909 : Bockslaff W. Schloss Gross-Roop in Livland // Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen / Hrsg. von Rigaschen Architekten-Verein. – III. Jahrgang. – Riga, 1909. – S.133.-139.

Bockslaff 1937 : Bockslaff W. Verlorene Baudenkmäler: Zur Frage der Veränderung des Stadtbildes von Alt-Riga // Rigasche Rundschau. – 1937. – 11. Märtz. – Nr.57.

Bruiningk 1882 : Bruiningk H. von. Kunst und Gewerbe in Livland // Rigascher Almanach für 1883. – Riga, 1882. – S.1.-27.

Bruiningk 1892 : Bruiningk H. von. Sendschreiben an die Herren Gutsbesitzer Livlands / Hrsg. von der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. – Riga, 1892.

195

Bruiningk 1920 : Bruiningk H. von. Denkmalschutz // Rigasche Rundschau. – 1920. – 26.Juli. – Nr.166.

Buchholtz 1905 : Buchholtz A. Über die Burg Holme und die Kirche in Holme // Sitzungsberichte Riga 1904. – Riga, 1905. – S.206.-222.

Busch 1908 : Busch N. Burg Holme. – Riga, 1908.

Campe 1929 : Campe P. Der St. Marien-Dom zu Riga. – Riga, 1929.

Campe 1933 : Campe P. Die Baugeschichte und das Kircheninventar der reformierten Kirche zu Riga // Chronik der deutsch-reformierten Gemeinde in Riga. – Göttingen, 1933. – S. 88.-112.

Dauge 1936 : Dauge G. M ūsu jaun ā celtniec ība // S ējējs. – 1936. – Nr.8. – 874.- 875.lpp.

Dreijmanis 1936 : Dreijmanis P. Monument ālu celt ņu loks ap Vecr īgu // R īts. – 1936. – 26. janv ārī. – Nr.26.

Dreijmanis 1940 : Dreijmanis P. R īgas b ūvniec ības st āvoklis 1940. gad ā // Latvijas Arhitekt ūra. – 1940. – Nr.2./3. – 92.-93.lpp.

Feizaks 1933 : Feizaks V. B ūvlikums un b ūvuzraudz ība // Tehnikas dienas 12.-13. apr īlī 1933. gad ā. Refer āti b ūvniec ības jaut ājumos / Latvijas Tehnisko biedr ību savien ība. – R īga, 1933. – 43.-58.lpp.

Gahlnbäck 1912 : Gahlnbäck J. Baltische Volkskunst // Arbeiten des Zweiten Baltischen Historikertages zu Reval, 1912 / Hrsg. von der Estländische Literärische Gesellschaft zu Reval und der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga. – Reval, 1912. – S.217.-224.

Gedrovics 1936 : Gedrovics V. Pils ētu v ēstures // Pašvald ības Balss. – 1936. – Nr.6./7. – 187.-190.lpp.

Grosmane 2004 : No Baltijas arhitekta Vilhelma Bokslafa darba „Ieguld ījums pieminek ļu kopšan ā” par senaj ām R īgas un T ērbatas bazn īcām // M ākslas V ēsture un Teorija. – Nr.3. – R īga, 2004. – 47.-57.lpp.

Guleke 1884 : Guleke R. Der Dom zu Riga // Baltische Monatsschrift. – Band XXXI. – Reval, 1884. – S. 553.-600.

Guleke 1896 : Guleke R. Alt-Livland: Mittelalterliche Baudenkmaeler Liv-, Est-, Kurlands und Oesels. – Leipzig, 1896.

Ģinters 1979 : Ģinters V. Vecr īgas aizsardz ības un p ētīšanas darbs // Universitas. – Nr.43. – Ņujorka, 1979. – 8.-12.lpp.

196 Hardenack 1863 : Hardenack P. von. Die Neugestaltung Riga’s und Pietät für historischen Boden // Rigasche Stadtblläter. – 1863. – No.20. – S. 183.-185.; No.21. – S. 191.-193.

Heimatkunde 1913 : Jahrbuch der Vereinigung für Heimatkunde in Livland, 1911- 1912. – Riga, 1913.

Hollander 1923 : Hollander B. von. Zur Geschichte der deutschen wissenschaftlichen Vereine in Lettland. – Stuttgart, 1923.

Hollander 1924 : Hollander B. von. Bibliographie der baltischen Heimatkunde: Ein Wegweiser für den Heimatkundlichen Unterricht in Lettland und Estland. – Riga, 1924.

Hunnius 1904 : Hunnius C. Im Dom zu Köln. Eindrücke eines baltischen Protestanten aus dem Jahre 1886 // Heimatstimmen: Ein baltisches Hausbuch / Hrsg. von C. Hunnius und R. Wittrock. – IV. Jahrgang. – Reval, 1904. – S.310.-312.

Jaunzems 1938 : Jaunzems J. Pieminek ļu valdes Br īvdabas muzejs. – R īga, 1938.

Kampe 1927 : Kampe P. Arhitekts J ānis Fr īdrihs Baumanis (1834-1891). Vi ņa dz īve un vi ņa m ūža darbs. – Rīga, 1927.

Kampe 1932 : Kampe P. Vecr īgas port āli // R īga k ā Latvijas galvas pils ēta: Rakstu kr ājums Latvijas Republikas 10 gadu past āvēšanas atcerei / T. L īvent āla un V. Sadovska redakcij ā. – R īga, 1932. – 57.-66. lpp.

Kampe 1934 : Kampe P. Latvijas eva ņģē liski luterisko bazn īcu izn īcin ātās m ākslas vērt ības // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1934. – Nr.3. – 193.-202. lpp.; Nr.4. – 308.-317. lpp.

Kampe 1934a : Kampe P. Salaspils un Ikš ķiles senie celtniec ības pieminek ļi // Rokas gr āmata ekskursiju vad ītājiem: R īgas apk ārtne. – 1. da ļa (R īga – Ikš ķile). – R īga, 1934. – 48.-59. lpp.

Kampe 1936 : Kampe P. R īgas Sv ētā J āņ a bazn īcas b ūvv ēsture // Senatne un M āksla. – 1936. – Nr.4. – 175.-187. lpp.

Kampe 1939 : Kampe P. R īgas dz īvojamo ēku iekštelpu arhitektoniskais veidojums baroka un klasicisma laikmetos // Latvijas Arhitektūra. – 1939. – Nr.3. – 77.-88.lpp.; Nr.8. – 243.-256.lpp.

Katalogs 1924 : Katalogs pils ētu izb ūves izst ādei R īgas pils ētas M ākslas muzej ā no 17. l īdz 30. apr īlim 1924.g. – R īga, 1924.

Kārkli ņš 1937 : Kārkli ņš E. R īgas vecpils ētas p ārveidošanas iesp ējas (Ikdieniš ķa vērot āja piez īmes) // Daugavas gada gr āmata 1937. gadam. – R īga, 1937. – 126.-129. lpp.

197 Kiekebusch 1918 : Kiekebusch A. Die Bedeutung altlivländischer Holzbauten für die Entwicklungsgeschichte des europäischen Hauses und des griechischen Tempels // Livland-Estland Ausstellung. Zur Einführung in die Arbeitsgebiete der Ausstellung / Redaktion von E. Stieda. – Berlin, 1918. – S.37.-40.

Kompus 1940 : Kompus H. Bauen in Estland // Revue Baltique. – Volume 1. – Tallinn, 1940. – S.114.-125.

Krauze 1938 : Krauze O. B ūvuzraudz ības iek ārta // Latvijas Arhitekt ūra. – 1938. – Nr.1. – 42.-43.lpp.

Kr ūmi ņš 1938 : Kr ūmi ņš A. M ūsu pils ētu izb ūve // Pašvald ības Balss. – 1938. – Nr.11. – 595.-603. lpp.

Kr ūmi ņš 2003 : Kr ūmi ņš A. Latgales koka bazn īcas Romas kato ļu draudz ēs 18. gadsimt ā. – R īga, 2003.

Kundzi ņš 1918 : Kundzi ņš P. M ūsu sirm ā lauku b ūvniec ība // Jaun ā Latvija. – 1918. – Nr.7. – 478.-491.lpp.; Nr.8. – 553.-556.lpp.

Kundzi ņš 1923 : Kundzi ņš P. M ūsu lauku b ūvniec ības trad īcijas // II Latviešu inženieru un tehni ķu kongresa darbi / Sak ārtojuši un redi ģē juši G. Klausti ņš, J. Lezdi ņš, J. Lamsters. – R īga, 1923. – 91.-108.lpp.

Kundzi ņš 1925 : Kundzi ņš P. Br īvdabas muzejs // Latvijas Saule. – 1925. – Nr.27. – 287.-294.lpp.

Kundzi ņš 1933 : Kundzi ņš P. Celt ņu pieminek ļi // II Tautas izgl ītības ned ēļ a ( no 19. III l īdz 1. IV 1933.g.) / Izgl ītības ministrijas izdevums. – R īga, 1933. – 16.-17.lpp.

Kundzi ņš 1934 : Kundzi ņš P. Latvijas arhitekt ūra. – R īga, 1934.

Kundzi ņš 1935 : Kundzi ņš P. M ūsu bazn īcu arhitekt ūra // Ce ļš. – 1935. – Nr.4. – 231.-237. lpp.

Kundzi ņš 1935a : Kundzi ņš K. Mana m ūža g ājiens. Atmi ņas un apceres. – R īga, 1935.

Kundzi ņš 1950 : Kundzi ņš P. Eva ņģē liski luterisko bazn īcu celtniec ība Latvijas valsts patst āvības laik ā // Reli ģija un dz īve. Reli ģiski un filozofiski raksti. – I laidiens. – Stokholma, 1950. – 158.-170. lpp.

Kuusik 1938 : Kuusik E. V ērojumi Latvij ā // Latvijas Arhitekt ūra. – 1938. – Nr.6. – 227.-228. lpp.

Lamze 1932: Lamze A. Teritorijas probl ēma Lielr īgas izb ūvē // R īga k ā Latvijas galvas pils ēta: Rakstu kr ājums Latvijas Republikas 10 gadu past āvēšanas atcerei / T. Līvent āla un V. Sadovska redakcij ā – R īga, 1932. – 769.-808.lpp.

198 Lamze 1936 : Lamze A. Latviešu nacion ālās celtniec ības darbs zin ātnes aspekt ā // Br īvā Zeme. – 1936. – 18. j ūlij ā. – Nr.159.

Lancmanis 1920 : Lancmanis Z. Senatnes liecinieku kopšana // Izgl ītības Ministrijas Mēnešraksts. – 1920. – Nr.2. – 131.-134.lpp.

Lancmanis 1924 : Lancmanis Z. Sabiedr ības loma Latvijas dabas un kult ūras retumu (pieminek ļu) apsardz ībā // Domas. – 1924. – Nr.9. – 380.-381.lpp.

Latviešu Izgl ītības biedr ība 1917-1922 : Latviešu Izgl ītības biedr ības Augstskolas sekcijas darb ība no 1917. gada l īdz 1922. gadam (Materi āli, sakopoti p ēc protokoliem) / Sast ādījusi M. Ziemele. – R īga, 1924.

Laube 1930 : Laube E. Arhitekt ūras izpratne // Latvijas Universit ātes Raksti. Arhitekt ūras fakult ātes s ērija. – I s ējums. – R īga, 1930. – IV-XII lpp.

Laube 1939 : Laube E. Arhitekt ūras fakult āte // Latvijas Universit āte divdesmit gados (1919 – 1939). – I da ļa: V ēsturiskas un statistiskas zi ņas par universit āti un t ās fakult ātēm. – R īga, 1939. – 108.-142.lpp.

Liepi ņš 1937 : Liepi ņš R. Galvas pils ētas R īgas izb ūve un saimniec ība. – R īga, 1937.

Liepi ņš 1939 : Liepi ņš R. Celtniec ība atjaunot ā Latvij ā // Valsts kult ūras padomes I sesija 1939. gada 1. febru ārī / Sast ādītājs P. Strauti ņš. – R īga, 1939. – 59.-76.lpp.

Likums 1923 : Likums par pieminek ļu aizsardz ību // Vald ības V ēstnesis. – 1923. – 26. j ūnij ā. – Nr.133.

Löwis of Menar 1887 : Löwis of Menar K. von. Deckenmalerei im Altarhause der St. Jackobikirche in Riga // Sitzungsberichte Riga 1886. – Riga, 1887. – S.74.-77.

Löwis of Menar 1892 : Löwis of Menar K. Die städtische Profanarchitektur der Gothik, der Renaissance und des Barocco in Riga, Reval und Narva. – Lübeck, 1892.

Löwis of Menar 1922 : Löwis of Menar K. von. Burgenlexicon für Alt-Livland. – Riga, 1922.

Manteuffel 1869 : Manteuffel G. Polnisch-Livland. – Riga, 1869.

Mehlbart 1908 : Mehlbart H. Der Pulverturm in Riga // Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen / Hrsg. von Rigaschen Architekten-Verein. – II. Jahrgang. – Riga, 1908. – S.151.-154.

Mengden 1906 : Mengden W. von. Bericht über den Ersten Internationalen Archäologischen Kongress in Athen im April 1905 // Sitzungsberichte Riga 1905. – Riga, 1906. – S.101.-112.

Mettig 1890 : Mettig C. Die Kapelle der Schwarzen Häupter in der ehemaligen, den Franziskaner gehörigen St. Katharinen-Kirche in Riga // Sitzungsberichte Riga 1889. – Riga, 1890. – S.99.-105.

199

Mettig 1905 : Mettig C. Baltische Städte: Skizzen aus der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. – Riga, 1905.

Neumann 1885: Neumann W. Der Dom und seine Wiederherstellung // Baltische Monatsschrift. – Band XXXII. – Reval, 1885. – S.417.-426.

Neumann 1888 : Neumann W. Die Erhaltung unserer Denkmäler // Baltische Monatsschrift. – Band XXXV. – Reval, 1888. – S.351.-359.

Neumann 1892 : Neumann W. Das mittelalterliche Riga. Ein Beitrag zur Geschichte der norddeutschen Baukunst / Hrsg. von der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. – Riga, 1892.

Neumann 1910 : Neumann W. Der Stadtplan als geschichtliche Urkunde: Vortrag, gehalten auf der öffentlichen Jahressitzung am 6. Dezember 1910 // Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. – Band XXI. – Riga, 1928. – S.84.-103.

Neumann 1911 : Neumann W. Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande / Hrsg. von der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands und dem Rigaschen Architekten-Verein. – Riga, 1911.

Neumann 1912 : Neumann W. Über die Ergebnisse der in Liv- und Estland veranstalteten Enquête über kirchliche Denkmäler // Arbeiten des Zweiten Baltischen Historikertages zu Reval, 1912 / Hrsg. von der Estländische Literärische Gesellschaft zu Reval und der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga. – Reval, 1912. – S. 163.-172.

Neumann 1912a : Neumann W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Baugeschichte und Baubeschreibung. – Riga, 1912.

Neumann 1913 : Neumann W. Bericht über das Ergebnis der Enquête der kirchlichen Altertümer in Liv-, Est- und Kurland // Sitzungsberichte Riga 1912. – Riga, 1913. – S.394.-403.

Noteikumi 1932 : Noteikumi par pieminek ļu aizsardz ību // Vald ības V ēstnesis. – 1932. – 3. oktobr ī. – Nr.175.

Nottbeck 1896 : Nottbeck E. Ueber Massnahmen zur Erhaltung der alten Baudekmaelern in den baltischen Provinzen // Труды Десятого Археологического cъезда в Риге , 1896 / Под редакцией графини П. С. Уваровой . – Том II. – Москва , 1899. – С. 52.-54.

Pareiztic īgo katedr āle R īgā 1938 : Pareiztic īgo metropol īta Katedr āle R īgā / R īgas Pareiztic īgo katedr āles latviešu draudzes padome. – R īga, 1938.

Pieminek ļu tipu saraksts 1923 : Latvijas dabas un kult ūras pieminek ļu tipu saraksts / Latviešu Izgl ītības biedr ības augstskolas sekcija. – R īga, 1923.

200 Pirang 1908 : Pirang H. Über das Stadtbild Mitaus // Jahrbuch für bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen / Hrsg. von Architektenverein zu Riga. – II. Jahrgang. – Riga, 1908. – S. 21.-30.

Pirang 1909 : Pirang H. Denkmalpflege // Arbeiten des Ersten Baltischen Historikertages zu Riga, 1908 / Gedruckt auf Verfügen des Direktoriums der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. – Riga, 1909. – S. 219.-228.

Pirang 1910 : Pirang H. Die Aufgaben des modernen Städtebaus // Hefte der Gesellschaft für Kommunale Sozialpolitik in Riga. – III. Jahrgang. – Heft 17. – Riga, 1910. – S.1.-17.

Pirang 1912 : Pirang H. Die gesetzliche Regelung der Denkmalpflege // Arbeiten des Zweiten Baltischen Historikertages zu Reval, 1912 / Hrsg. von der Estländische Literärische Gesellschaft zu Reval und der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde zu Riga. – Reval, 1912. – S. 173.-182.

Pirang 1912a : Pirang H. Alt-Rigasche Höfchen // Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen / Hrsg. von Rigaschen Architektenverein. – VI. Jahrgang. – Riga, 1912. – S. 3.-44.

Pirang 1914 : Pirang H. Das Lehrprogramm der Denkmalpflege an Hochschulen // Sitzungsberichte Riga 1913. – Riga, 1914. – S.277.-278.

Pirang 1926-1930 : Pirang H. Das baltische Herrenhaus. – Teil 1: Die älteste Zeit bis um 1750. – Riga, 1926.; Teil 2: Die Blühtzeit um 1850. – Riga, 1928.; Teil 3: Die neuere Zeit seit 1850. – Riga, 1930.

Pirang 1928a : Pirang H. Reinhold Guleke // Rigasche Rundschau. – 1928. – 5. Januar. – Nr.4.

Pļavinskis 1924 : P ļavinskis A. R īgas pils ētas jaunais apb ūves pl āns // Pašvald ības Balss. – 1924. – Nr.5./6. – 358.-359.lpp.

Protokolle des I Baltischen Historikertages 1909 : Protokolle des I Baltischen Historikertages zu Riga, 1908 // Arbeiten des I Baltischen Historikertages zu Riga, 1908 / Gedruckt auf Verfügen des Direktoriums der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. – Riga, 1909. – S.I.-XLVI.

Rechenschaftsberichte der Dombauabtheilung 1885-1910 : Rechenschaftsberichte der Abtheilung der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde für den Rigaschen Dombau für das Jahr 1885-1910. – Riga, 1886-1911.

Rennenkampfs 1924 : Rennenkampfs D. Par R īgas pils ētas apb ūves pl ānu // R īgas pils ēta un agr ārreforma. Rakstu kr ājums T. L īvent āla sakopojum ā. – R īga, 1924. – 104.-115.lpp.

Rezevskis 1938 : Rezevskis T. Nacion ālā celtniec ības komiteja // Latvijas Arhitekt ūra. – 1938. – Nr.1. – 40.-41.lpp.

201

Rieksti ņš 1939 : Rieksti ņš H. Daži viduslaiku celtniec ības pieminek ļi R īgā. – R īga, 1939.

Riga und seine Bauten 1903 : Riga und seine Bauten / Hrsg. vom Rigaschen Technischen Verein und vom Rigaschen Architekten-Verein. – Riga, 1903.

Rigasche Ausstellung 1883 : Katalog der Rigaschen culturhistorischen Ausstellung / Veranstaltet von der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. – Riga, 1883.

Rutmanis 1928 : Rutmanis J. Arhitekt ūra Latvijas valsts past āvēšanas pirmajos desmit gados // Ilustr ēts Žurn āls. – 1928. – Nr.11. – 321.-326.lpp.

Schmidt 1890 : Schmidt O. E. Schloss Bauske und Mesothen. – Mitau, 1890.

Sehrwald 1913 : Sehrwald G. von. Wenden: Eine Studie zur baltischen Architektur und Denkmalpflege // Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen / Hrsg. von Architektenverein zu Riga. – VII. Jahrgang. – Riga, 1913. – S. 7.-54.

Seuberlich 1912 : Seuberlich E. Streifzüge durch die Archive der kleinen livländischen und estländischen Städte // Sitzungsberichte Riga 1911. – Riga, 1912. – S.359.-381.

Stepi ņš 1940 : Stepi ņš P. Sen ā Aizkraukles bazn īca // Senatne un M āksla. – 1940. – Nr.2. – 30.-40. lpp.

Stryk 1909 : Stryk W. von. Zum Denkmalschutz // Arbeiten des Ersten Baltischen Historikertages zu Riga, 1908 / Gedruckt auf Verfuegen des Direktoriums der Gesellschaft fuer Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. – Riga, 1909. – S. 214.-218.

Št āls 1920 : Št āls A. P ārskats par kultur ēlo v ērt ību aizsardz ības darbiem // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1920. – Nr.7. – 58.-62.lpp.

Št āls 1922 : Št āls A. Pieminek ļu aizsardz ība // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1922. – Nr.6. – 618.-629. lpp.

Št āls 1924 : Št āls A. Sarg āsim savas tautas senatni! – R īga, 1924.

Št āls 1926 : Št āls A. J. K. Broces „Daž ādu Vidzemes pieminek ļu skatu kr ājums”. Zīmējumu un aprakstu izlase ar paskaidrojumiem. – R īga, 1926.

Šv ābe 1937-1938 : Šv ābe A. Pieminek ļu aizsardz ība. Pieminek ļu valde // Latviešu konvers ācijas v ārdn īca. – XVI s ējums. – R īga, 1937-1938. – 32055.-32057. sl.

Šveinfurts 1920 : Šveinfurts F. V ērt īgākā dz īvojamo ēku arhitekt ūra R īgā gl ābjama no boj ā iešanas // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1920. – Nr.4. – 339.-345.lpp.

202 Tīlmanis 1927 : Tīlmanis O. Ikš ķiles bazn īca sakar ā ar izrakumiem 1927. gada vasar ā // Ilustr ēts Žurn āls. – 1927. – Nr.10. – 315.-320. lpp.

Tīlmanis 1936 : Tīlmanis O. Likums par sagruvušu b ūvju savešanu k ārt ībā vai nojaukšanu: Refer āts, nolas īts Nacion ālās celtniec ības komitejas Arhitektonisko jaut ājumu komisij ā // Pašvald ības Balss. – 1936. – Nr.9. – 249.-253.lpp.

Treig ūts-Tāle 1996 : Treig ūts-Tāle E. Latvieši, karš ir s ācies! Atmi ņas par likten īgajiem gadiem. – R īga, 1996.

Ulrichen 1934 : Ulrichen B. von. Das Baltische Baudenkmäler-Archiv // Baltische Monatshefte. – 1934. – Heft 10. – S. 494.-497.

Veiss 1925 : Veiss E. Praktisk ā pils ētu b ūvniec ība Latvij ā // Tehniskais Žurn āls. – 1925. – Nr.10./12. – 173.-178.lpp.

Vienotiem sp ēkiem par valsti un tautu 1938 : Vienotiem sp ēkiem par valsti un tautu: Atjaunot ās valsts tirgot āju, r ūpnieku un namsaimnieku 1. kongresa materi āli (R īgā, 1937. gada 26. un 27. novembr ī). – R īga, 1938. – 342 lpp.

Vipers 1940 : Vipers B. M ākslas likte ņi un v ērt ības. Esejas. – R īga, 1940.

Zembergs 1922 : Zembergs A. Latvijas atbr īvošanas sv ētn īca // Jaun ākās Zi ņas. – 1922. – 20. j ūnijs. – Nr.135.

Zin ātne t ēvzemei divdesmit gados 1938 : Zin ātne t ēvzemei divdesmit gados, 1918 – 1938 / Redaktors L. Adamovi čs. – R īga, 1938.

Абызов 1993-1999 : От Лифляндии – к Латвии . Прибалтика русскими глазами : Антология / Составил Ю. Абызов . – Том 1. – Москва , 1993.; Том 2. – Рига , 1999.

Известия ИАК 1912 : Известия Императорской Археологической Комиссии . – Выпуск 44. – Санкт -Петербург , 1912.

Историко -статистическое описание 1893 : Историко -статистическое описание церквей и приходов Рижской Епархии . – Выпуск 1.-3. – Рига , 1893.-1902.

Материалы 1911 : Материалы по вопросу объ сохранении древних памятников , собранные Императорским Московским Археологическим Обществом . – Москва , 1911.

Никитин 1887 : Никитин Н. В. Реставрация древних архитектурных памятников (по Виоле -ле -Дюку ) // Древности : Труды Императорского Московского Археологического Общества . – Том XI. – Выпуск 3. – Москва , 1887. – С.32.-52.

Ницше 1990 : Ницше Ф. О пользе и вреде истории для жизни // Ницше Ф. Сочинения в двух томах . – Том 1. – Москва , 1990. – С.158.-230.

Пенгерот 1936 : Пенгерот В. Рига недалекого будущего . О планах перестройки столицы // Сегодня Вечером . – 1936. – 1. июля . - № 147.

203

Покрышкин 1915 : Покрышкин П. П. Краткие советы по вопросам ремонта памятников старины и искусства . – Петроград , 1915.

Смолин 1917 : Смолин В. Краткий очерк истории законодательных мер по охране памятников старины в России // Известия Археологической Комиссии . – Выпуск 63. – Петроград , 1917. – С.121.-148.

Труды Х. Археологического Съезда 1896-1900 : Труды Х. Археологического Съезда в Риге , 1896 / Под редакции графини П. С. Уваровой . – Том I.-III – Москва , 1896-1900.

Успенский 1900 : Успенский М. В. Очерк церковных древностей города Риги . – Москва , 1900.

3. LITERAT ŪRA.

Aizsilnieks 1968 : Aizsilnieks A. Latvijas saimniec ības v ēsture, 1914-1945. – Stokholma, 1968.

Andersons 1984 : Andersons E. Latvijas v ēsture. Ārpolitika, 1920-1940. – 2. s ējums. – Stokholma, 1984.

Apinis 1983 : Apinis M. Kult ūras v ērtību starptautisk ās aizsardz ības sist ēma. – R īga, 1983.

Apinis 1984 : Apinis M. Latvijas PSR kult ūras v ērt ību aizsardz ības sist ēma. – R īga, 1984.

Apinis 1989 : Apinis M. Latvijas PSR v ēstures un kult ūras pieminek ļi. – R īga, 1989.

Apinis 1992 : Apinis M. No pieminek ļu aizsardz ības v ēstures. – Bauska, 1992.

Aps ītis 2000 : Aps ītis V. Latvijas arhitekt ūra asto ņdesmit gados (1920-2000) // Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. – 2000. – Nr.1./2. – 82.-89.lpp.

Asaris 1998 : Asaris J. Pieminek ļu valde un t ās darb ības pirms ākumi // Doma / Sast ādījis Z. Konstants. – 4. laidiens. – R īga, 1998. – 41.-45.lpp.

Athens Charter 1931 : The Athens Charter for the Restoration of Historic Monuments, adopted at the First International Congress of Architects and Technicians of Historic Monuments, Athens 1931. http://www.icomos.org/docs/athens_charter.html (skat īts 25.03.2007).

Ābolti ņš 1997 : Ābolti ņš A. V ēstures pieminek ļu aizsardz ība Latvij ā (1918-1945) // Latvijas Arh īvi. – 1997. – Nr.1. – 26.-32.lpp.

204 Bacher 1994 : Bacher E. Denkmalpflege und Denkmalpolitik // Vom modernen zum postmodernen Denkmalkultus? Denkmalpflege am Ende des 20. Jahrhunderts / Hrsg. von W. Lipp und M. Petzet. – Muenchen, 1994. – S.35.-37.

Bartetzko 1985 : Bartetzko D. Zwischen Zucht und Extase: Zur Theatralisierung von NS-Architektur. – Berlin (West), 1985.

Baumane 2005 : Baumane G. Oskara Em īla Šmita Latvijas viduslaiku pi ļu fotokolekcija // Latvijas viduslaiku pilis. – V laidiens: Pētījumi par Kurzemes un Zemgales pil īm / Sast ādījusi I. Ose. – R īga, 2005. – 301.-337.lpp.

Berger 1990 : Baudenkmalpflege. Beiträge zur Methodik und Technologie / Redaktion H. Berger. – Berlin, 1990.

Bēms 1984 : Bēms R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados, 18. gadsimta beigas – 19. gadsimta beigas. – Rīga, 1984.

Bērks 1998 : Bērks P. V ēsture k ā soci ālā atmi ņa // Atmi ņa un v ēsture no antropolo ģijas l īdz psiholo ģijai / Sast ādītājs R. Ķī lis. – R īga, 1998. – 30.-44.lpp.

Boockmann 2000 : Boockmann H. Denkmäler. Eine Utopie des 19. Jahrhunderts // Boockmann H. Wege ins Mittelalter. Historische Aufsätze / Hrsg. von D. Neitzert, U. Israel und E. Schubert. – München, 2000. – S.359.-373.

Breuer 1980 : Breuer T. Die Baudenkmäler und ihre Erfassung. Ausführliche Darstellung aus der Sicht des Kunsthistorikers // Schütz und Pflege von Baudenkmäler in der Bundesrepublik Deutschland: Ein Handbuch / Hrsg. von Dr. A. Gebessler und Dr. W. Ebel. – Köln, 1980. – S.22.-57.

Brežgo 1931 : Brežgo B. Senatnes pieminek ļu aizsardz ība Latgal ē laikmet ā no 18. – 20. gadu simtenim // Izgl ītības Ministrijas M ēnešraksts. – 1931. – Nr. 5./6. – 511.- 522.lpp.

Brown 1905 : Brown G. B. Care of the Ancient Monuments. – Cambridge, 1905.

Bru ģis 1996 : Bru ģis D. Historisma pilis Latvij ā. – R īga, 1996.

Bunkše 1998: Bunkše E. V. Sir ēnu balsis: Ģeogr āfija k ā cilv ēcīga erud īcija. Bērklijas ainavu skola. – R īga, 1998.

Butulis 2001 : Butulis I. K ārļa Ulma ņa autorit ārās ideolo ģijas ietekme uz Latvijas vēstures p ētīšanu // Latvijas V ēsture. – 2001. – Nr.2. – 59.-63.lpp.

Caune 1988 : Caune A. R īgas arheolo ģisk ās izp ētes galvenie rezult āti piecdesmit gados (1938-1987) // R īgas arheolo ģija – 50: Izst ādes katalogs / R īgas V ēstures un ku ģniec ības muzejs. – R īga, 1988.

Caune 2004 : Caune M. R īgas pils – sen ā un main īgā. – R īga, 2004.

205 Caune & Ose 2005 : Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu-17. gadsimta v ācu pi ļu leksikons. – R īga, 2005.

Cer ūzis 2004 : Cer ūzis R. V ācu faktors Latvij ā (1918-1939). Politiskie un starpnacion ālie aspekti. – R īga, 2004.

Cer ūzis 2005 : Cer ūzis R. V ācbaltieši un Herdera instit ūts R īgā // Herders R īgā / Sast ādītāja I. Š čego ļihina. – R īga, 2005. – 60.-67.lpp.

Cielava 1982 : Cielava S. Simpozijs par Latvijas feod ālisma posma m ākslas v ēstures probl ēmām // Latvijas PSR Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. – 1982. – Nr.10. – 136.- 139.lpp.

Clemen 1933 : Clemen P. Der Denkmalbegriff und seine Symbolik. – Bonn, 1933.

Cuthbert 2006 : Cuthbert A. R. The Form of Cities: Political Economy and Urban Design. – Oxford, 2006.

Davies 1997 : Davies N. Europe. A History. – London, 1997.

20. gadsimta Latvijas v ēsture I-II : 20. gadsimta Latvijas v ēsture / Atbild īgais redaktors V. B ērzi ņš. – I s ējums: Latvija no gadsimta s ākuma l īdz neatkar ības pasludin āšanai, 1900-1918. – R īga, 2000.; II s ējums: Neatkar īgā valsts, 1918-1940. – Rīga, 2003.

Donath 2003 : Donath M . Mensch, Heimat und Denkmal. Vortrag anlässlich des Symposiums „Nachdenken über Denkmalpflege“ (Teil 2): „Das Denkmal zwischen Originalsubstanz und immateriellen Werten. Auf der Suche nach einer neuen Denkmalpflege“, Hundisburg, 16. November 2002 // kunsttexte.de. – 2003. – Nr.1. – 4 Seiten. http://www.kunsttexte.de (skat īts 10.05.2007)

Dripe 1985 : Dripe J. Ce ļā // Arhitekt ūra un dizains / Atbild īgais redaktors U. P īlēns. – Rīga, 1985. – 84.-91.lpp.

Duhanovs 1986 : Duhanovs M. Baltijas muižniec ība laikmetu mai ņā . – R īga, 1986.

Dunsdorfs 1983 : Dunsdorfs E. Muižas. – Melburna, 1983.

Dunsdorfs 1992 : Dunsdorfs E. K ārļa Ulmaņa dz īve. Ce ļinieks. Politi ķis. Diktators. Moceklis. – R īga, 1992.

Dülmen 2003 : Fischer Lexikon Geschichte / Hrsg. von R. van Dülmen. – Frankfurt am Main, 2003.

Erdmanis 1989 : Erdmanis G. Kurzemes viduslaiku pilis. – R īga, 1989.

Falser 2006 : Falser M. S. Zum 100. Todesjahr von Alois Riegl 2005. – kunsttexte.de. – Nr1. – 2006. – http://www.kunsttexte.de (skat īts 10.05.2007)

206 Feldmanis 1995 : Feldmanis I. Die lettische Historiographie // Zwischen Konfrontation und Kompromiß: Oldenburger Symposium „Interethnische Beziehungen in Ostmitteleuropa als historiographisches Problem der 1930/1940er Jahre“ / Hrsg. von M. Garleff. – München, 1995. – S.133.-138.

Feuereisen 1909 : Feuereisen A. Die Anfänge des Denkmalschutzes in Schweden und Livland // Arbeiten des Ersten Baltischen Historikertages zu Riga, 1908 / Gedruckt auf Verfügen des Direktoriums der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands. – Riga, 1909. – S. 229.-248.

Fischer 1988 : Fischer H. Architekt Wilhelm Bockslaff // Jahrbuch des baltischen Deutschtums, 1989. – Band. XXXVI. – Lüneburg; München, 1988. – S.160.-168.

Fülberth 2005 : Fülberth A. Tallinn-Riga-Kaunas. Ihr Ausbau zu modernen Hauptstädten 1920-1940. – Köln; Weimar; Wien, 2005.

Gadamers 1999 : Gadamers H. G. Paties ība un metode. Filosofiskas hermeneitikas pamatiez īmes. – R īga, 1999.

Gans 1993 : Gans R. Regionalbewußtsein und regionale Identität. Ein Konzept der Moderne als Forschungsfeld der Geschichtswissenschaft // Informationen zur Raumentwicklung. – 1993. – Heft. 11. – S.781.-790.

Garleff 1978 : Garleff M. Aspekte der deutschbaltischen Geschichtsschreibung in der 2. Hälfte des XIX. Jahrhunderts // Journal of Baltic Studies. – 1978. – Volume IX. – No. 4. – pp. 339-353.

Gazzola 1969 : Gazzola P. The Training of Architect-Restorers // Monumentum. – 1969. – Volume III. – pp. 5-26.

Gidenss 1999 : Gidenss E. Sabiedr ības veidošan ās. – R īga, 1999.

Gīrcs 1999 : Gīrcs K. Kult ūru interpret ācija. – R īga, 1999.

Goldmanis 2002 : Goldmanis J. Etnisko minorit āšu kult ūras autonomija // Man jau un tev tikai [piecdesmit]: Latvijas Kult ūras akad ēmijas m ācībsp ēku kopkr ājums / Sast ādījis J. Urt āns. – R īga, 2002. – 29.-42.lpp.

Grosmane 1991 : Grosmane E. Vilhelms Neimanis Latvijas m ākslas v ēstur ē // Doma / Sast ādītājs Z. Konstants. – 1.laidiens.– R īga, 1991. – 7.-21.lpp.

Grosmane 1999 : Grosmane E. Der Paradigmenwechsel in der Rekonstruktion des Rigaer Domes um die Jahrhundertwende 1900 // Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 / Hrsg. von E. Grosmane, B. Hartel, J. Keevallik, B. Lichtnau. – Frankfurt am Main, 1999. – S.39.-49.

Grosmane 2001 : Grosmane E. Kur mekl ējami m ākslas v ēstures pirms ākumi Latvij ā // Latvijas m ākslas un m ākslas v ēstures likte ņgaitas / Sast ādītāja R. Kaminska. – R īga, 2001. – 7.-15.lpp.

207 Hackmann 2002 : Hackmann J. Voluntary associations and region building. A post- national perspective on Baltic history. – Center for European Studies. Working Paper Series 105 (2002) http://www.ces.fas.harward.edu/publications/Hackmann.pdf (skat īts 25.03.2007)

Hellbrügge 2002 : Hellbrügge Ch. „Konservieren, nicht Restaurieren“ – ein Mythos der Denkmalpflege? Vortrag anlässlich des Symposiums „Nachdenken über Denkmalpflege“ im Haus Stichweh, Hannover am 3. November 2001 // kunsttexte.de. – 2002. – Nr.2. – 5 Seiten. http://www.kunsttexte.de (skat īts 10.05.2007)

Hirschhausen 2006 : Hirschhausen U. von. Die Grenzen der Gemeinsamkeit: Deutsche, Letten, Russen und Juden in Riga, 1860-1914. – Göttingen, 2006.

Holcmanis 1992 : Holcmanis A. Vecr īga – pils ētb ūvniecisks ansamblis. – R īga, 1992.

Holcmanis 1995 : Holcmanis A. R īgas Melngalvju nama b ūvv ēsture // Melngalvju nams R īgā / Sast ādītāja un zin ātnisk ā redaktore M. Sili ņa. – R īga, 1995. – 57.-86.lpp.

Holcmanis 1995a : Holcmanis A. Vecr īga laikmetu mai ņā s // Jaun ā Gaita. – 1995. – Nr.200. – 55.-60.lpp.

Hubel 2001 : Hubel A. Das Berufsbild des Denkmalpflegers – ein Rückblick und Ausblick // Ausbildung und Lehre in der Denkmalpflege: Ein Handbuch / Hrsg. von A. Hubel. – Petersberg, 2001. – S.20.-32.

Hubel 2004 : Hubel A. Moderne Architektur und Denkmalpflege. Gemeinsame und getrennte Wege zwischen 1900 un 1945 // Denkmale als Zeitgenossen / Hrsg. von V. Hammerschmidt. – Dresden, 2004. – S.17.-34.

Iggers 1999 : Iggers G. G. The role of professional historical scholarship in the creation and distortion of memory // Historical Perspectives on Memory / Edited by A. Ollila. – Helsinki, 1999. – P.49.-67.

Ind āns 1994 : Ind āns J. Par likumsakar ībām, person ībām un dažiem blakus apst ākļiem Br īvdabas muzeja v ēstur ē // Latvijas V ēstures Instit ūta Žurn āls. – 1994. – Nr.3. – 74.- 85.lpp.

Ipsen 2001 : Ipsen D. Die Modernisierung der Gesellschaft und die Rolle des Denkmalschutzes // Ausbildung und Lehre in der Denkmalpflege: Ein Handbuch / Hrsg. von A. Hubel. – Petersberg, 2001. – S.12.-20.

Ivanovs 2003 : Ivanovs A. Latvijas PSR historiogr āfija (konceptu āls p ārskats) // Latvijas V ēsture. – 2003. – Nr.2. – 75.-83.lpp.; Nr.3. – 69.-77.lpp.

Jaanson 2001 : Jaanson K. The Baltic Sea Region in International relations of the 20 th Century. The Seminal Nature of the Interwar Period // Journal of Baltic studies. – 2001. – Volume 32. – No 2. – pp. 267-288.

Janele 1981 : Janele I. Vecie lauku parki. – R īga, 1981.

208 Jansons 1974: Jansons G. Pils ētu sen ās koka apb ūves saglab āšana // Pils ētu att īst ība un arhitekt ūra Latvijas PSR / Atbild īgais redaktors O. Buka. – R īga, 1974. – 114.- 150.lpp.

Jansons 1987 : Jansons G. Arhitekt ūras pieminek ļi Gaujas Nacion ālaj ā park ā. – R īga, 1987.

Jansons 1988 : Jansons A. Br īvdabas muzeja pirm ās skices // Dabas un v ēstures kalend ārs 1989. gadam / Sast ādītājs O. Gerts. – R īga, 1988. – 243.lpp.

Jerije 2002 : Jerije P. Cietokš ņu drupu konserv ācijas v ēsturisk ā pieredze Čehij ā // Vēsturisko drupu konserv ācijas probl ēmas: Starptautisk ā simpozija un konferences materi āli / Redaktori D. Bru ģis, I. L īne. – Bauska, 2002. – 107.-116.lpp.

Jokilehto 1999 : Jokilehto J. A History of Architectural Conservation. – Oxford, 1999.

Kaminska 2001 : Kaminska R. Latgales arhitekt ūras v ēstures p ētniec ības likte ņi // Latvijas m ākslas un m ākslas v ēstures likte ņgaitas / Sast ādītāja R. Kaminska. – R īga, 2001. – 69.-79.lpp.

Kaminska & Bistere 2006 : Kaminska R., Bistere A. Sakr ālās arhitekt ūras un m ākslas mantojums Daugavpils rajon ā. – R īga, 2006.

Kappeler 2001 : Kappeler A. Rußland als Vielvölkerreich: Entstehung. Geschichte. Zerfall. – München, 2001.

Karling 1988 : Karling S. Kunsthistorische Forschung in Estland // Beiträge zur Geschichte der baltischen Kunst / Hrsg. von E. Böckler. – Giessen, 1988. – S.13.-28.

Karlsons 2002 : Karlsons K. J. Modern ās v ēstures iez īmēšana kart ē: politikas dinamika // Baltija – jauns skat ījums. Konferences materi āli / Redaktors L. Ternkvists. – R īga, 2002. – 177.-192.lpp.

Kl īve 1966 : Kl īve V. V. Kult ūras filozofija un kult ūras politika // Latviešu kult ūra laikmetu mai ņā . – Stokholma, 1966. – 25.-43.lpp.

Koka R īga 2001 : Koka R īga / Redaktore L. Slava. – R īga, 2001.

Konvencija 2003 : Konvencija par pasaules kult ūras un dabas mantojuma aizsardz ību / UNESCO Latvijas Nacion ālais centrs. – R īga, 2003.

Krasti ņš 1988 : Krasti ņš J. Eklektisms Rīgas arhitekt ūrā. – R īga, 1988.

Krasti ņš 1992 : Krasti ņš J. Latvijas Republikas b ūvm āksla. – R īga, 1992.

Kundzi ņš 1966 : Kundzi ņš P. Latviešu tautas celtniec ības p ētniec ība // Tehnikas Apskats. – Nr.49./50. – Monre āla, 1966. – 1.-4.lpp.

Kundzi ņš 1968 : Kundzi ņš P. Latviešu tautas celtniec ība starptautisk ā jom ā // Arh īvs. – VII s ējums: Raksti par zin ātni un te ātri. – Melburna, 1968. – 83.-94.lpp.

209

Ķī lis 1998: Ķī lis R. Soci ālās atmin ās j ēdziens // Atmi ņa un v ēsture no antropolo ģijas līdz psiholo ģijai / Sast ādījis R. Ķī lis. – R īga, 1998. – 16.-29.lpp.

Lancmanis 1993 : Lancmanis I. Lettlands Identität im Spiegel der Architektur // Mare Balticum. Regionale Identitäten in der Ostseeraum. – Lübeck, 1993. – S.46-51.

Lancmanis 1994 : Lancmanis I. Latvijas kult ūrainava – v ācbaltiskais, baltiskais, latviskais // Literat ūra un M āksla. – 1994. – 4.XI. – Nr.41.

Lancmanis 1994a : Lancmanis I. Rund āles pils. – R īga, 1994.

Lancmanis 2004 : Lancmanis I. Kurzemes hercogiste – m ūžīgais un efem ērais // Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. – 2004. – Nr.6. – 5.-21.lpp.

Lancmanis 2006 : Lancmanis I. Jelgavas pils. – R īga, 2006.

Lang 1996 : Lang A. Das Denkmal als Stein des Anstosses – zur Entwicklung sozio- kultureller Systeme // Denkmalpflege heute. Akten des Berner Denkmalpflegekongresses, Oktober 1993 / Hrsg. von V. Hoffmann und P. Authenrieth. – Bern, 1996. – S.61-81.

Larsons 2002 : Larsons O. L. M āksliniecisk ā att īst ība: vizu ālā m āksla Baltijas v ēstur ē // Baltija – jauns skat ījums. Konferences materi āli / Red. L. Ternkvists. – R īga, 2002. – 241.-260.lpp.

Latvija 19. gadsimt ā: Latvija 19. gadsimt ā: V ēstures apceres / Atbild īgais redaktors J. B ērzi ņš. – R īga, 2000.

Latvijas arhitekt ūra 1998 : Krasti ņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitekt ūra no senatnes l īdz m ūsdien ām. – R īga, 1998.

Latvijas arhitekt ūras meistari 1995 : Latvijas arhitekt ūras meistari / Redaktors J. Lejnieks. – R īga, 1995.

Latvijas Republikas prese 1918-1940 : Latvijas Republikas prese, 1918 -1940 / R. Treija redakcij ā – R īga, 1996.

Lazdi ņš 2001 : Lazdi ņš I. Arhitekt ūras rekonstrukcijas stilistiski metodolo ģiskais aspekts // Latvijas Arhitekt ūra. – 2001. – Nr.1. – 98.-101.lpp.

Lejnieks 1985 : Lejnieks J. Art Deco Latvij ā // M āksla. – 1985. – Nr.4. – 32.-35.lpp.

Lejnieks 1989 : Lejnieks J. R īgas arhitekt ūra. – R īga, 1989.

Lejnieks 1990 : Lejnieks J. Trešais ce ļš. Vai uz integr āciju? // M āksla. – 1990. – Nr.7. – 60.-65.lpp.

Lejnieks 1998 : Lejnieks J. R īga, kuras nav. – R īga, 1998.

210 Lejnieks 2002 : Lejnieks J. Nacion ālā kategorija arhitekta Eižena Laubes darbos // Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. – 2002. – Nr.2./3. – 69.-78.lpp.

Lenz 1970 : Deutschbaltisches biographisches Lexicon, 1710-1960 / Hrsg. von W. Lenz. – Köln; Wien; Böhlau, 1970.

Lukss 2004 : Lukss M. V āciešu R īga // Katram bija sava R īga. Daudznacion ālas pils ētas portrets no 1857. l īdz 1914. gadam / Sast ādītāji K. Volfarte un E. Oberlenders. – R īga, 2004. – 71.-112.lpp.

Lukš ēvica 2006 : Lukš ēvica D. Krustpils pils. – J ēkabpils, 2006.

Ma čiulis 2005 : Ma čiulis D. Valstybês kult ūros politika Lietuvojie 1927-1940 metais. – Vilnius, 2005.

Magirius 1989 : Magirius H. Geschichte der Denkmalpflege Sachsen von den Anfängen bis zum Neubeginn 1945. – Berlin, 1989.

Mansbahs 2002 : Mansbahs S. Nacionalit ātes v īzija. Modern ā m āksla un Baltijas identit ātes // Baltija – jauns skat ījums. Konferences materi āli / Redaktors L. Ternkvists. – R īga, 2002. – 301.-330.lpp.

Māksla un arhitekt ūra 1995-2003 : M āksla un arhitekt ūra biogr āfij ās. Enciklop ēdija. – 1.-4. s ējums. – R īga, 1995.-2003.

Mednis 2005 : Mednis I. Savu v ēsturi m ēs rakst ījām visi kop ā. – R īga, 2005.

Meier 2001 : Meier H. R. Vom Siegeszeichen zum Lüftungsschacht. Spolien als Erinnerungsträger in der Architektur // Bauten und Orte als Träger von Erinnerung. Die Erinnerungsdebatte und die Denkmalpflege / Hrsg. von H. R. Meier und M. Wohlleben. – Zürich, 2001. – S.87-98.

Meinarte 1994 : Meinarte A. Latvijas V ēstures muzeja materi āli par R īgas Doma bazn īcas restaur āciju 1885. – 1910. gad ā // M āksla. – 1994. – Nr.9./10. – 27.-31.lpp.

Meinarte 2001 : Meinarte A. Die Auffassung von historischen Landschaftsbildern Lettlands im isographischen Material Ende des 18. Jahrhunderts – Mitte des 19. Jahrhunderts // Hansa Yesterday – Hansa Tomorrow: International Conference (Riga, June 8-13, 1998) / Edited by O. Sp ārītis. – Riga, 2001. – pp. 82-97.

Mugur ēvi čs 1983 : Mugur ēvi čs Ē. Latvijas viduslaiku pi ļu klasifik ācijas un arheolo ģisk ās izp ētes jaut ājumi // Arheolo ģija un etnogr āfija. – XIV laidiens. – R īga, 1983. – 3.-13.lpp.

Ney 1969 : Ney G. Die Kulturpolitik Estlands wärend der Eigenstaatlichkeit // Acta Baltica, 1968. – Band VIII. – Königstein im Taunus, 1969. – S.195.-234.

Nickel 1959 : Nickel H. L. Fotographie im Dienste der Kunst: Die Anwendung der Fotographie in der Kunstwissenschaft, Archäologie und Vorgeschichte. – Halle (Saale), 1959.

211

Ose 2001 : Ose I. Latvijas viduslaiku pi ļu p ētniec ība 18.-20. gadsimt ā. – R īga, 2001.

Ose 2005 : Ose I. Karla fon L ēvisa of Men āra ieguld ījums Latvijas viduslaiku bazn īcu izp ētē // Latvijas V ēstures Instit ūta Žurn āls. – 2005. – Nr.4. – 106.-112.lpp.

Ose 2005a : Ose I. Novadp ētnieks Valfr īds Fromholds Treijs un vi ņa ieguld ījums Kurzemes senatnes pieminek ļu izp ētē // Latvijas viduslaiku pilis. – V laidiens: Pētījumi par Kurzemes un Zemgales pil īm / Sast ādījusi I. Ose. – R īga, 2005. – 269.- 284.lpp.

Overijs 2006 : Overijs Dž. Diktatori. Hitlera Vācija, Sta ļina Krievija. – Rīga, 2006.

Ozoli ņa 1994 : Ozoli ņa Dz. Liep ājas pašvald ība un pils ētb ūvniec ība 19. gadsimta beig ās un 20. gadsimta s ākum ā // Latvijas V ēstures Instit ūta Žurn āls. – 1994. – Nr.2. – 53.-67.lpp.

Ozoli ņš 1973 : Ozoli ņš K. Latvijas Arhitektu biedr ība ārzem ēs // Arh īvs. – XII sējums: Celtniec ība un celtnieki. – Melburna, 1973. – 215.-217.lpp.

Parming 1987 : Parming T. “Baltic Studies”. The Emergence, Development and Problematics of an Area Studies Specialization // Journal of Baltic Studies. – 1987. – Volume XVIII. – No 2. – pp. 133-166.

Pārpuce 2003 : P ārpuce R. Muzeju ekspoz īcijas un izst ādes k ā kult ūras da ļa: R īgas Vēstures un ku ģniec ības muzejs (18.gs. beigas – 20.gs. s ākums) // Augusts Mencendorfs (1821-1901) un vi ņa laiks. Konferences materi āli. – R īga, 2003. – 94.- 111.lpp.

Pelše 2007 : Pelše S. Latviešu m ākslas teorijas v ēsture. M ākslas defin īcijas valdošo laikmeta ideju kontekst ā (1900-1940). – R īga, 2007.

Petzet & Mader 1993 : Petzet M., Mader G. Praktische Denkmalpflege. – Berlin- Stuttgart-Köln, 1993.

Pētersons 2001 : Pētersons R. Kult ūras mantojuma aizsardzība Latvijas Republik ā (1919 -1923) // Latvijas m ākslas un m ākslas v ēstures likte ņgaitas / Sast ādītāja R. Kaminska. – R īga, 2001. – 23.-33.lpp.

Pētersons 2006 : Pētersons R. Politiskie konteksti Pieminek ļu valdes darb ībā (1923- 1940) // M āksla un politiskie konteksti / Sast ādītāja D. L āce. – Rīga, 2006. – 93.- 104.lpp.

Pistohlkors 1994 : Pistohlkors G. von. Das „Baltische Gebiet“ des Russischen Reiches (1860-1914) // Deutsche Geschichte im Osten Europas: Baltische Länder / Hrsg. von G. von Pistohlkors. – Berlin, 1994. – S.363.-450.

212 Pistohlkors 1995 : Pistohlkors G. von. Deutsche, Esten, Letten, Russen: interethnische Beziehungen unter ständischem Vorzeichen 1710 bis 1918 // Tausend Jahre Nachbarschaft. Die Völker des baltischen Raumes und die Deutschen / Hrsg. von W. Schlau. – München, 1995. – S.80.-95.

Plakans 1996-1997 : Plakans A. Rusifik ācijas politika: Latvieši. 1855.-1914. gads // Latvijas V ēstures Instit ūta Žurn āls. – 1996. – Nr.2. – 107.-132.lpp.; Nr.4. – 61.- 81.lpp; 1997. – Nr.1. – 70.-89.lpp.

Pried īte 1999 : Pried īte A. Establishment of a Discourse About National Identity in Latvia in the Late 19 th Century and the Early 20 th Century // Humanities and Social Sciences. – 1999. – Volume 4. – pp.4.-17.

Rauch 1986 : Geschichte der deutschbaltischen Geschichtsschreibung / Hrsg. von G. von Rauch. – Köln; Wien; Böhlau, 1986.

Redlich 1960 : Redlich C. Das Rigasche Dommuseum (1834-1936) // Baltische Hefte. – Heft VI. – Hannover-Döhren, 1960. – S.159.-175.

Redlich 1981 : Redlich C. 30 Jahre Denkmalpflege der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde in Riga, 1884-1914 // Jahrbuch des baltischen Deutschtums, 1982. – Band XXIX. – Lüneburg; München, 1981. – S.40.-54.

Romanga 2001 : Romanga M. Doma muzejs R īgā. Muzeja dibin āšanas v ēsture // Doma Muzejs R īgā. Templis Zin ātnei un M ākslai / Herder-Institut Marburg; R īgas Vēstures un Ku ģniec ības Muzejs. – M ārburga; R īga, 2001. – 93.-106.lpp.

Romanga 2001a : Romanga M. Doma muzeja fotoatt ēlu kolekcija Herdera instit ūta Att ēlu arh īvā // Doma Muzejs R īgā. Templis Zin ātnei un M ākslai / Herder-Institut Marburg; R īgas V ēstures un Ku ģniec ības Muzejs. – M ārburga; R īga, 2001. – 146.- 147.lpp.

Rot čailds 1999 : Rot čailds Dž. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. – R īga, 1999.

Rot čailds 1999a : Rot čailds Dž. Etnopolitika. Konceptu ālās aprises. – R īga, 1999.

Rüsch 2003 : Rüsch E. Das Denkmal zwischen Originalsubstanz und immateriellen Werten. Ein Vorschlag für die praktische Denkmalpflege : Vortrag anlässlich des Symposiums „Nachdenken über Denkmalpflege“, Hundisburg, 16.11.2002. – kunsttexte.de. – Nr.1. – 2003. – http://www.kunsttexte.de (skat īts 25.03.2007)

Scheck 1995 : Scheck T. Denkmalpflege und Diktatur. Die Erhaltung von Bau- und Kunstdenkmalern in Schleswig-Holstein und im Deutschen Reich zur Zeit des National-sozialismus. – Berlin, 1995.

Schlau 1968 : Schlau W. Die Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst und das Kurländische Provinzialmuseum // Baltische Hefte. – Heft XIV. – Hannover- Döhren, 1968. – S.5.-108.

213 Sili ņš 1979-1993 : Sili ņš J. Latvijas m āksla, 1800-1940. – Stokholma, 1979-1993.

Skane 2002 : Skane T. Dekorat īvais apmetums sgrafito Bauskas pils 16.gs. beigu fas āžu apdar ē // Latvijas viduslaiku pilis. – III laidiens: P ētījumi par orde ņpil īm Latvij ā / Sast ādījusi I. Ose. – R īga, 2002. – 91.-116.lpp.

Smits 1997 : Smits E. D. Nacion ālā identit āte. – R īga, 1997.

Sp ārītis 1993 : Sp ārītis O. R īgas Doma vitr āžu ikonogr āfija un stilistika // Latvijas Vēstures Instit ūta Žurn āls. – 1993. – Nr.3. - 50.-66.lpp.

Sp ārītis 1998 : Sp ārītis O. Politisko pretenziju un nacion ālās pašapzi ņas izpausmes Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta s ākuma pieminek ļos // Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. – 1998. – Nr.1./2. – 53.-68.lpp.

Sp ārītis 1999 : Sp ārītis O. Usmas bazn īca: R īgā. Latvij ā. Pasaul ē. – R īga, 1999.

Sp ārītis 2000 : Sp ārītis O. Dažas p ārdomas Melngalvju nama atdzimšanas, fukcion ēšanas un kult ūrpolitikas sakar ā // Dabas un v ēstures kalend ārs 2001. gadam / Atbild īgā redaktore un sast ādītāja Z. Kipere. – R īga, 2000. – 186.-191.lpp.

Sp ārītis 2003 : Sp ārītis O. Daži vārdi par profesoru Arturu Kr ūmi ņu un vi ņa disert āciju „Latgales koka bazn īcu celtniec ība Romas kato ļu draudz ēs 18. gadsimten ī“ // Kr ūmi ņš A. Latgales koka bazn īcas Romas kato ļu draudz ēs 18. gadsimt ā. – Rīga, 2003. – 186.-190.lpp.

Speitkamp 1996 : Speitkamp W. Die Verwaltung der Geschichte: Denkmalpflege und Staat in Deutschland, 1871-1933. – Göttingen, 1996.

Störtkuhl 2006 : Störtkuhl B. Geschichte der Baudenkmalpflege: zwischen Wissenschaft und Ideologie // Architekturgeschichte un kulturelles Erbe – Aspekte der Baudenkmalpflege in Osteuropa / Hrsg. von B. Störtkuhl. – Frankfurt am Main, 2006. – S.9.-56.

Stradi ņš 1998 : Stradi ņš J. Latvijas kult ūrsitu ācija XX gadsimt ā // Kult ūrpolitika Latvij ā. Nacion ālais zi ņojums / Eiropas Padomes Kult ūras sadarb ības padome; Latvijas Republikas Kult ūras ministrija. – R īga, 1998. – 29.-38.lpp.

Stradi ņš 1998a : Stradi ņš J. Baltijas intelektu ālās Antantes veidošan ās // Baltijas valstis likte ņgriežos. Politiskas, ekonomiskas un tiesiskas starptautisk ās sadarb ības probl ēmas uz XXI gadu simte ņa sliekš ņa / Dr. T. Jundža redakcij ā – R īga, 1998. – 317.-334.lpp.

Stranga 1998 : Stranga A. Liber ālisms, demokr ātija un autorit ārisms Eirop ā un Latvij ā (20. – 30. gadi) // K ārlim Ulmanim 120 / Galvenais redaktors A. Caune. – Rīga, 1998. – 49.-64.lpp.

Strods 1964 : Strods H. Daži etnogr āfisko materi ālu v ākšanas jaut ājumi buržu āziskaj ā Latvij ā (1920-1940) // Arheolo ģija un etnogr āfija. – VI laidiens. – R īga, 1964. – 141.- 160.lpp.

214 Strods 1990 : Strods H. Die Erforschung der traditionellen Kultur des lettischen Volkes in der zweiten Hälfte des XIX. und den Beginn des XX. Jahrhunderts // The Baltic Countries, 1900-1914 / Edited by A. Loit. – Volume1. – Stockholm, 1990. – pp. 327-340.

Svil āns 1995 : Svil āns J. Latvijas Romas-kato ļu bazn īcas un kapelas. – R īga, 1995.

Šilde 1976 : Šilde Ā. Latvijas v ēsture, 1914 – 1940: Valsts tapšana un suver ēnā valsts. – Stokholma, 1976.

Šimkuva 1998 : Šimkuva H. V ācbaltiešu kult ūrv ēsturisk ā mantojuma izp ētes rezult āti un perspekt īvas // Baltijas valstis likte ņgriežos. Politiskas, ekonomiskas un tiesiskas starptautisk ās sadarb ības probl ēmas uz XXI gadu simte ņa sliekš ņa / Dr. T. Jundža redakcij ā – R īga, 1998. – 414.-429.lpp.

Šv ābe 1962 : Šv ābe A. Latvijas v ēsture, 1800-1914. – Stokholma, 1962.

Šveicers 2002 : Šveicers R. Kust ība un migr ācija: v ācu t īkli // Baltija – jauns skat ījums. Konferences materi āli / Red. L. Ternkvists. – R īga, 2002. – 139.-152.lpp.

Teilors 1999 : Teilors A. Dž. P. Habsburgu monarhija, 1809-1918. Austrijas imp ērijas un Austroung ārijas v ēsture. – R īga, 1999.

Ungern-Sternberg 2002 : Ungern-Sternberg J. von. Die „russische Ära“ (1710-1917): eine neue Blütezeit? // Die baltischen Staaten im Schnittpunkt der Entwicklungen. Vergangenheit und Gegenwart / Hrsg. von C. Goehrke und J. von Ungern-Sternberg. – Basel, 2002. – S.91.-104.

Valeskalne 1980 : Valeskalne V. R īgas izb ūve // R īga soci ālisma laikmet ā, 1917-1975 / Atbild īgais redaktors A. Dr īzulis. – R īga, 1980. – 83.-88.lpp.

Vasi ļjevs 1987 : Vasi ļjevs J. Latvijas arhitekt ūras studiju pamattendences un koncepcijas pirmspadomju laik ā // Latvijas PSR arhitekt ūra un pils ētb ūvniec ība / Atbild īgais redaktors O. Buka. – R īga, 1987. – 30.-58.lpp.

Versters 2001 : Versters P. Dažas piez īmes par R īgas V ēstures un senatnes p ētītāju biedr ības darbu // Doma Muzejs R īgā. Templis Zin ātnei un M ākslai / Herder-Institut Marburg; R īgas V ēstures un Ku ģniec ības Muzejs. – M ārburga; R īga 2001. – 37.- 42.lpp.

Wieland 1905 : Wieland C. A. Der Denkmal- und Heimatschutz in der Gesetzgebung der Gegenwart. – Basel, 1905.

Wohlfart 2006 : Wohlfart K. Der Rigaer Letten Verein und die lettische Nationalbewegung von 1868 bis 1905. – Marburg, 2006.

Wohlleben 1989 : Wohlleben M. Konservieren oder restaurieren? Zur Diskussion über Aufgaben, Ziele und Probleme der Denkmalpflege um die Jahrhundertwende. – Zürich, 1989.

215 Wolff 1983 : Wolff A. The Completion of Cologne Cathedral in the Nineteenth Century // Monumentum. – 1983. – Volume XXVI/1. – pp. 23-44.

Volkovs 2004 : Volkovs V. Krievu R īga // Katram bija sava R īga. Daudznacion ālas pils ētas portrets no 1857. l īdz 1914. gadam / Sast ādītāji K. Volfarte un E. Oberlenders. – R īga, 2004. – 113.-115.lpp.

Weeks 2001 : Weeks T. R. Official and Popular Nationalisms: Imperial Russia, 1863- 1914 // Nationalismen in Europa. West- und Osteuropa im Vergleich / Hrsg. von U. von Hirschhausen und J. Leonhard. – Göttingen, 2001. – S.411.-432.

Zeids 1992 : Zeids T. Johans Kristofs Broce un vi ņa darbs // Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti piecos s ējumos. – 1. s ējums. – R īga, 1992. – 8.-27.lpp.

Zeile 2006: Zeile P. Latgales kult ūras v ēsture no akmens laikmeta l īdz m ūsdien ām. – Rēzekne, 2006.

Zelmenis 2007 : Zelmenis G. Latvijas kult ūras politika neatkar īgas valsts past āvēšanas sākum ā // Latvijas V ēsture. – 2007. – Nr.2. – 29.-40.lpp.

Zigmunde 2001 : Zigmunde A. Šveinfurti R īgā // Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. – 2001. – Nr.3./4. – 73.-77.lpp.

Zilgalvis 1997 : Zilgalvis J. Viduslaiku pi ļu rekonstrukcija un atjaunošana eklektisma period ā un p ēc 1905. gada // Materi āli par literat ūru un arhitektūru laikmetu kopsakar ībās / Sast ādītāja A. Rožkalne. – R īga, 1997. – 5.-22.lpp.

Zilgalvis 1999 : Pastor āts Latvij ā. Arhitekt ūra un kult ūrv ēsturisk ās norises // Materi āli par literat ūru, folkloru, m ākslu un arhitekt ūru / Sast ādītāja A. Rožkalne. – R īga, 1999. – 7.-52.lpp.

Zilgalvis 2005 : Zilgalvis J. Neogotika Latvijas arhitekt ūrā. – R īga, 2005.

Zirnis 1984 : Zirnis G. P ētera bazn īca. – R īga, 1984.

Žagars 1998 : Žagars Ē. R īgas izaugsme 20. gadsimta 30. gadu otraj ā pus ē // Latvijas Vēstures Instit ūta Žurn āls. – 1998. – Nr.4. – 88.-100.lpp.

Борисова 1979 : Борисова Е. А. Русская архитектура второй половины XIX века . – Москва , 1979.

Васильев 1971 : Васильев Ю. М. Рига . Памятники зодчества . – Рига , 1971.

Гаврилин 1999 : Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии . 19 век . – Рига , 1999.

Гаврилин 2006 : Гаврилин А. В. Утраченные в ХХ веке храмы Риги // Православие в Латвии : Исторические очерки . – Сборник 5. – Рига , 2006. – С.25.- 50.

216 Гаццола 1978 : Гаццола П. Реставрация памятников . Исторический обзор // Консервация и реставрация памятников и исторических зданий : Сборник . – Москва , 1978. – С.9.-33.

История градостроительного искусства 1989 : Саваренская Т. Ф., Швидковский Д. О., Петров Ф. А. История градостроительного искусства . – Москва , 1989.

Кириченко 1982 : Кириченко Е. И. Русская архитектура 1830-1910 х годов . – Москва , 1982.

Лоуэнталь 2004 : Лоуэнталь Д. Прошлое – чужая страна . – Санкт -Петербург , 2004.

Михайловский 1971 : Михайловский Е. В. Реставрация памятников архитектуры ( Развитие теоретических концепций ). – Москва , 1971.

Подъяпольский 1988 : Реставрация памятников архитектуры / Под общей редакции С. С. Подъяпольского . – Москва , 1988.

Пуллат 1972 : История Таллина , 1860-1970 / Составитель Р. Пуллат . – Таллин , 1972.

Пучин 1989 : Пучин Э. Историко -градостроительные основы регенерации Старой Риги . – Рига , 1989.

Русский биографический словарь 1900 : Русский биографический словарь / Издан под наблюдением А. А. Половцова . – Том II. – Санкт -Петербург , 1900.

Щенков 2002 : Памятники архитектуры в дореволюционной России : Очерки истории архитектурной реставрации / Под общей редакции А. С. Щенкова . – Москва , 2002.

Щенков 2004 : Памятники архитектуры в Советском Союзе . Очерки истории архитектурной реставрации / Под общей редакции А. С. Щенкова . – Москва , 2004.

217 PIELIKUMI

218 PIELIKUMS Nr.1.

Bauskas pils kompleksa apb ūves rekonstrukcija. 1888. gads. Autors: O. E. Šmits. Avots: Архив ИИМК РАН . – Ф.1. – Оп .1. – Д.58. – Л.77.

219 PIELIKUMS Nr.2.

Šv āba nama R īgā p ārb ūves projekta skice. 1908. gads. Nezin āms autors. Projekts nav realiz ēts. Avots: LVVA. – 4038.f.. – 1.apr. – 87.l. – 91.op.lp.

220 PIELIKUMS Nr. 3.

Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āte. Latvijas t ēlot āja m āksla. (Programma 1927./28. m ācību gada I un II pusgad ā, 4 stundas ned ēļā )1172

A. Latviešu tautas m āksla. I. Aizv ēstures m ākslas pieminek ļi. 1. Akmens laikmets: att ēli un ornament āli veidojumi. 2. Bronzas laikmets. 3. Agrais, vid ējais un v ēlais dzelzs laikmets: rotas lietas, ap ģē rbs, keramika, rot ājumi kok ā; celtnes: formu anal īze, etnisk ā atš ķir ība.

II. Vēsturisko laiku tautas celtniec ība. 1. Apb ūve: s ētu tipi, ciems, s ādža. 2. Būvju tehniskais izpild ījums: vielas, konstrukcijas, elementu uzb ūve. 3. Ēku tipi un to att īst ība. 4. Arhitektonisk ās formas, izveidojumi un rot ājumi.

III. Pielietot ā m āksla. 1. Koka tvertnes, trauki. 2. Citi saimniec ības darbu piederumi: zirgu lietas, kamanas, v ērpjamie r īki, mūzikas daikti. 3. Istablietas un iekštelpu rot ājumi. 4. Kapu z īmes. 5. Podniec ība. 6. Kal ēju darbi. 7. Ap ģē rbs un tekstilie izstr ādājumi visp ār. Tehnikas att īst ība. Ornament ālas formas un t ērpu tipi atseviš ķos novados. Rotas lietas.

B. Vēsturisko stilu m āksla. I. Rom ānika un p ārejas stils. 1. Pirm ās lauku bazn īcas (Ikš ķil ē, Salaspil ī, Krimuld ā); bazn īcas R īgā (M āras Doms, J ēkaba, Jura); bazn īcas provin ču pils ētās (C ēsīs, Valmier ā, R ūjien ā). 2. Pilis, to tipi un piem ēri.

II. Gotika. 1. Arhitekt ūra: a) Sakr ālā: P ētera un J āņ a bazn īcas R īgā, turpat M āras Doma un J ēkaba bazn īcas izb ūve; dažu citu bazn īč u atliekas R īgā. Lauku bazn īcas. b) Prof ānā: Melngalvju un Liel ās Ģildes nami R īgā, pilis R īgā, C ēsīs u.c. pils ētās, k ā ar ī uz laukiem. 2. Glezniec ība (M āras Dom ā). 3. Skulpt ūra: kapu akme ņi R īgā un provinc ē, port āli (R īgas pil ī, Melngalvju nam ā). T ēli; zeltka ļu darbi.

1172 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 329.l. – 53.-54.lp.

221

III. Renesanse. 1. Arhitekt ūra: J āņ a bazn īcas paplašin ājums R īgā, Tr īsvien ības un Annas bazn īca Jelgav ā, Kurzemes lauku bazn īcas. Melngalvju nama fas ādes izveidojums. 2. Mākslas amatniec ība: kapu akme ņi, bazn īcu iek ārta.

IV. Baroks. 1. Arhitekt ūra: P ētera, Doma u.c. bazn īč u tor ņi R īgā un uz laukiem. Dannenšterna, Reiterna u.c. priv ātnami. R īgas r ātsnams. Rastrelli, Jansens Kurzem ē. Pilis Vidzem ē. Latgales bazn īcas un pilis. H āberlands. 2. Pielietot ā m āksla un glezniec ība: Port āli. Iekštelpu dekor ācija. Grupu portrejas.

V. Māksla ap 1800. gadu: Jēzus un Aleksandra Ņevska bazn īca R īgā. Gottfr īds. Citas R īgas celtnes. Jelgavas u.c. provinces pils ētu b ūvniec ība. R īgas patriciešu muiži ņas. Lauku bazn īcas un muižu pilis. Iekšarhitekt ūra.

VI. Māksla 19. gadu simte ņa otr ā pus ē. 1. Rīgas z īmīgākās celtnes un to autori. J ānis Fr īdrihs Baumanis. 2. Vācu gleznot āji un skulptori. 3. Latviešu gleznot āji un skulptori.

Piez īme: P ārbaud ījum ā studentiem j āuzr āda ap 30 skices no rakstur īgiem celtniec ības un pielietot ās m ākslas pieminek ļiem.

20.4.28. Docents P.Kundzi ņš

222 PIELIKUMS Nr.4.

Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult ātes studentu m ācību ekskursijas celt ņu, iest āžu un uz ņē mumu apskatei, 1920. – 1939. gads. 1173

Mācību gads Ekskursiju Arhitekt ūras Ekskursijas m ērķis / apmekl ētie skaits pieminek ļu objekti apmekl ējumi 1920./1921. 4 1
Rīgas Sv. P ētera bazn īca

1921./1922.
Rīgas Sv. P ētera bazn īca; 5 3
Vecr īgas port āli;
Balt ā muiža pie R īgas

1922./1923. 4 1
Rīgas v ēsturisk ās celtnes

Daž ādu celt ņu uzm ērošana 1923./1924. 4 2 Rīgā un provinc ē1174

Daž ādu celt ņu uzm ērošana 1924./1925. 6 2 Rīgā un provinc ē

Daž ādu celt ņu uzm ērošana Rīgā un provinc ē; 1925./1926. 9 3
Rīgas Jaun ā Sv. Ģertr ūdes bazn īca

Daž ādu celt ņu uzm ērošana 1926./1927. 9 3 Rīgā un provinc ē;
Rīgas v ēsturisk ās celtnes

Daž ādu celt ņu uzm ērošana 1927./1928. 9 3 Rīgā un provinc ē;
Jelgava

Rīgas vecpils ēta; 1928./1929. 11 3
Rīgas v ēsturisk ās celtnes;
Celt ņu uzm ērošana R īgā

Rīgas Sv. J āņ a bazn īca;
Vāgnera muiža R īgā;
Rīgas arhitekt ūras 1929./1930. 10 6 pieminek ļi;
Jelgava;
Cēsis un Sigulda

1173 Sast ādīts p ēc: Laube 1939, 165-167. 1174 Min ētais formul ējums avot ā nedod iesp ēju noteikt prec īzu m ācību ekskursiju skaitu, t ādēļ tabul ā nor ādīts minimums – divas ekskursijas.

223 Mācību gads Ekskursiju Arhitekt ūras Ekskursijas m ērķis / apmekl ētie skaits pieminek ļu objekti apmekl ējumi
Rīgas arhitekt ūras 1930./1931. 12 2 pieminek ļi;
Tukums

Rīgas vecpils ēta; 1931./1932. 17 3
Br īvdabas muzejs;
Rund āle, Eleja, Bauska;

Rīgas vecpils ēta; 1932./1933. 28 2
Jelgava

Vecr īgas bazn īcas; 1933./1934. 17 3
Br īvdabas muzejs;
Jelgava

Rīgas Sv. P ētera bazn īca; 1934./1935. 24 3
Br īvdabas muzejs;
Jelgava

Jelgava; 1935./1936. 5 2
Rund āle, Za ļenieki, Sv ēte, Eleja, Bauska, Kaucminde

Rīgas Sv. P ētera bazn īca;
Br īvdabas muzejs;
Jelgava; 1936./1937. 14 4
Cēsis, Sigulda, Umurga; Limbaži, Straupe, Ungurmuiža

Br īvdabas muzejs; 1937./1938. 11 3
Jelgava;
Latgale

Rīgas Sv. P ētera bazn īca;
Br īvdabas muzejs; 1938./1939. 7 5
Jelgava;
Jelgavas pils;
Kurzeme

25 m ācību ekskursijas Rīgā
7 m ācību ekskursijas uz KOP Ā 206 56 Br īvdabas muzeju
24 m ācību ekskursijas ārpus R īgas

224 PIELIKUMS Nr. 5.

Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valde. Arhitekt ūra. Pieminek ļa apraksta lapa. 1175

I. 1. Nosaukums / nosaukums tautas mut ē...... 2. Apri ņķ is, ciems, m āja...... 3. Novietne (situ ācijas skice 1:500)...... 4. Tagad ējais īpašnieks un lietot ājs...... 5. Pielietošana...... II. 1. Kad darin āts?...... 2. Īpašnieks celšanas laik ā...... 3. Kas b ūvējis, p ēc k āda projekta? Ar k ādiem l īdzek ļiem?...... 4. Cik ilgi ilgusies b ūve?...... 5. Vai ir p ārb ūvēts un kad? K ādas da ļas no jauna pieb ūvētas? K ādas da ļas tikai izlabotas?...... 6.Literat ūra, dokumenti un citas zi ņas par celtni...... III. Objekta un vi ņa s īkda ļu materi ālu un konstrukciju apraksts (pl āna un griezuma skice 1:100 ar sam ēriem). Apraksta k ārt ība: 1) pamati, pagrabi; 2) sienas (logu un durvju ailas); 3) gr īdas; 4) griesti; 5) jumts (kr ēsls, sp āres, latojums, segums); 6) tornis (augstums, konstrukcija, segums, tor ņa nobeigums); 7) s īkda ļas (lieve ņi, port āli, durvis, logi, trepes, kr āsnis; bazn īcās: kancele, alt āris, ērģeles u.c.)...... IV. Iek ārta pil īs: 1) m ēbeles (galdi, kr ēsli, gultas, kumodes, spogu ļi u.c.); 2) m ākslas priekšmeti (skulpt ūras, gleznas); 3) trauki. Bazn īcās: 1) soli, griestu un sienu lukturi; 2) kapu un piemi ņas akme ņi; 3) piemi ņas ģerbo ņi; 4) segas; 5) upuru trauki un maki; 6) Sv ētā Vakar ēdiena trauki; 7) krust āmās b ļodas; 8) zvani...... V. 1. K ā piemineklis uzglab ājies, vai tiek nodar īti vai redzami boj ājumi? K ādi? Kas dar āms to nov ēršanai?......

2. Uztur ēšanas jaut ājums. Īpašnieka materi ālie apst ākļi un ieskati......

Pārraudz ībai noder īgas personas......

Zi ņas sniedza...... Re ģistr ējis...... Dok. Nr...... Fotogr āfijas Nr...... Datums......

1175 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 106.l. – 5.lp.

225 PIELIKUMS Nr. 6.

Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valde. Arhitekt ūras noda ļa. Pieminek ļu apzin āšana. 1935. gads. 1176

I. Piln īgi apzin āti apri ņķ i: R īgas, C ēsu, Valkas, Madonas, Valmieras. II. Pa da ļai apzin āti apri ņķ i: Ludzas, R ēzeknes, Daugavpils, Il ūkstes, Liep ājas. III. Gad ījuma rakstura materi āli no: Aizputes, Ventspils, Kuld īgas, Talsu, Tukuma, Bauskas, J ēkabpils, Jelgavas, Jaunlatgales apri ņķ iem.

A. Province.

Celt ņu raksturs Apzin āto celt ņu skaits Valsts aizsardz ībā ņemtas 1.Eva ņģē liski-luterisk ās bazn īcas 161 37

2. Kato ļu bazn īcas 80 6

3. Pareiztic īgo bazn īcas 42 1

4. Vectic ībnieku bazn īcas 14 ---

5. Uni ātu bazn īcas 1 ---

6. Ebreju sinagogas 1 ---

7. Klosteri 2 ---

8. Kapli čas 97 6

9. Pieminek ļi 10.Kapu v ārti, zvanu tor ņi 322 7 11.Kapu krusti

12.Saiešanas nami 90 36

13.Pagasta nami 39 ---

14.Biedr ību nami 3 ---

15.Nesp ējnieku patversmes 5 ---

16.Skolas 80 ---

17.Greznuma celtnes 22 14

1176 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 176.l. – 67.-68.lp.

226 Celt ņu raksturs Apzin āto celt ņu skaits Valsts aizsardz ībā ņemtas 18.Muižu dz īvojam ās ēkas 370 6

19.Muižu saimniec ības ēkas 189 3

20.Zirgu pasta ēkas 6 ---

21.Tilti 3 ---

22.Pilsdrupas un orde ņa pilis 100 35

23.Cietokš ņi 1 ---

24.Krogi 75 ---

25.Alus dar ītavas 3 ---

26.Spirta dedzin ātavas 2 ---

27.Dzirnavas 63 ---

28. Ķie ģeļu cep ļi 12 ---

29.Ka ļķ u cep ļi 6 ---

30.Moderniec ības 3 ---

31.B ūvju s īkda ļas 2 2

KOP Ā 1780 153

227

PIELIKUMA Nr.6. TURPIN ĀJUMS

Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valde. Arhitekt ūras noda ļa. Pieminek ļu apzin āšana. 1935. gads.

B. Rīga

Celt ņu raksturs Apzin āto celt ņu skaits Valsts aizsardz ībā ņemtas 1. Celtnes 150 5

2. Celtnes un vi ņu iekštelpas 26 1

3. Port āli 27 1

4. S īkda ļas 62 4

5. Bazn īcas 12 1

6. Bazn īcu iekštelpas 12 ---

7. Kapli čas 37 1

8. Kapu pieminek ļi 32 1

9. Pieminek ļi 3 ---

10.D ārzi, apst ādījumi un piederoš ās celtnes 6 1

11.Visp ārēji skati 15 ---

KOP Ā 382 15

228 PIELIKUMS Nr.7.

Latvijas Universit ātes Arhitekt ūras fakult āte. Pieminek ļu uztur ēšana. (Programma 1927./28. m ācību gada II pusgad ā, 1 stundu ned ēļā )1177

I. Idejiskais pamats. 1. Pieminek ļu uztur ēšanas j ēdziens: „pieminek ļa” un „uztur ēšanas” j ēdzienu b ūtība; pieminek ļu noz īmes moments; aizsardz ība; kopšana; konserv ēšana; restaur ēšana; renov ēšana; rekonstru ēšana; uzglab āšana att ēlos. 2. Pieminek ļu uztur ēšanas vajadz ība, mot īvi, principi un m ērķi. 3. Pieminek ļu uztur ēšanas visp ārīgā v ēsturisk ā att īst ība un vi ņas rašan ās Latvij ā.

II. Pielietot ā pieminek ļu uztur ēšana. 1. Pieminek ļu klasifik ācija: a) materi ālās kult ūras pieminek ļu tipolo ģiskais grup ējums un sadal ījums sakar ā ar tiesisko st āvokli; b) gar īgās kult ūras pieminek ļi (folklora); c) dabas pieminek ļi. 2. Pieminek ļu uztur ēšanas tehnika: a) aizsardz ība no boj ājošiem fizik āliem un ķī miskiem procesiem; b) atseviš ķu vielu konserv ēšana; c) kopšanas darb ība pie b ūvju drup ām, lietojam ām b ūvēm, atseviš ķiem priekšmetiem; d) cīņ a ar organiskas dabas kait īgām par ādībām; e) daž ādo kopšanas principu pielietošana, atjaunoto da ļu apz īmēšana; f) kr ātuves; g) att ēlu izgatavošana: uzm ērojumi, grafiski, fotogr āfiski un plastiski att ēli, apraksti. 3. Organizatoriskais darbs: individu āla darb ība, sabiedriskas organizācijas, pašvald ības, valsts. 4. Pieminek ļu aizsardz ības likumi ārzem ēs. 5. Pieminek ļu aizsardz ības likums Latvij ā un t ā piem ērošana.

Piez īme: Katram studentam j āizpilda k āda neliela piem ērota objekta uzm ērojums un grafisks att ēls, kas iesniedzams pie p ārbaud ījuma.

20.4.28. Docents P. Kundzi ņš

1177 LVVA. – 7427.f. – 6.apr. – 329.l. – 38.lp.

229 PIELIKUMS Nr.8.

Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valdes p ārraudz īto arhitekt ūras pieminek ļu remonta, rekonstrukcijas un restaur ācijas darbu skaits 1923.-1939. gad ā.1178

Pārskata periods Objektu skaits

1923.-1928. gads 27

1929.-1933. gads 83

1934. gads 14

1935. gads 17

1936. gads 28

1937. gads 73

1938. gads 35

1939. gads 23

KOP Ā 280

1178 Sast ādīts p ēc: P ārskats 1923-1928, 420; P ārskats 1929-1933, 405; P ārskats 1935, 149; P ārskats 1936, 157; P ārskats 1934-1938, 15; Ārends 1939, 270.

230 PIELIKUMS Nr.9.

Izgl ītības ministrijas Pieminek ļu valdes budžeta l īdzek ļu izdevumi arhitekt ūras, arheolo ģijas un etnogr āfijas pieminek ļu aizsardz ībai. 1179

Arhitekt ūras Arheolo ģijas Etnogr āfijas Kult ūras pieminek ļu pieminek ļu pieminek ļu pieminek ļu Budžeta gads aizsardz ībai aizsardz ībai aizsardz ībai aizsardz ībai izdots, Ls izdots, Ls izdots, Ls pavisam izdots, Ls

1924.-1925. 324 1630 9292 15.000

1925.-1926. 3000 3000 56.308

1926.-1927. 3700 4300 500 58.894

1927.-1928. 50.000 10.000 92.582

1928.-1929. 8889 13.680 18.881 112.283

1929.-1930. 45.000 25.000 103.388

1930.-1931. 4000 8000 22.000 114.290

1931.-1932. 6000 10.000 13.000 181.876

1932.-1933. 4380 8450 9650 144.556

1933.-1934. 1546 2500 2000 42.044

1934.-1935. 946 1600 1300 41.873

1935.-1936. 900 1600 1300 33.678

1936.-1937. 1700 2000 5300 47.669

1937.-1938. 2250 2600 7700 56.135

1938.-1939. 2250 3600 7700 65.481

1939.-1940. 2750 3667 8098 67.198

KOP Ā IZDOTS, Ls 345.983 1.182.587 (%): (29, 25 %) (100,00 %)

1179 LVVA. – 1630.f. – 1.apr. – 24.; 27.; 31.; 33.l.

231