Letonikas VII kongresa materiāli PRIEKŠVĀRDS LZA VĒSTU SPECIĀLIZLAIDUMAM

Letonikas VII kongress notika ar plašu dzīves realitātes nemitīgo atgādinājumu, vērienu ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī un kas skan līdzīgi Henrika Ibsena lugas “Pērs Liepājā veselas nedēļas garumā, laikā no Gints” personāža — Lielā Līkā — vārdiem: 2017. gada 26. oktobra līdz 3. novembrim. “Ej apkārt!”. Un, laipojot starp šķēršļiem kā Kongress bija veltīts Latgales kongresa 100. orientēšanās sportā vai cenšoties bez nagliņ- gadadienai, cildinot pirms simt gadiem Rē- kurpēm kājās pārvarēt ierēdniecības saceltās zeknē pieņemto latgaliešu lēmumu apvieno- barjeras, mēs skrienam, krītam un atkal ce- ties ar pārējiem Latvijas novadiem. ļamies. Bet, ja nevaram paskriet, tad spītīgi Kongresa atklāšanas plenārsēde notika rāpojam, cenšoties ar savu neatlaidīgo zie- 26. oktobrī Daugavpilī, kur Daugavpils Uni- meļnieku dabu pierādīt, ka vēl esam dzīvi un versitāte laipni uzņēma dalībniekus no visas mūsu tauta ir dzīva, ka tās vērtību pūrs ir Latvijas un nodrošināja lietišķu atmosfēru un neizmērojams un interesants ne vien mums sekmīgu kongresa darbu. Daugavpils Univer- pašiem, bet arī citiem, un tajā ir pērļu — ne sitātes rektors Arvīds Barševskis kongresa izskaitīt. atklāšanas uzrunā uzsvēra Latgales kongresa Kultūras ministres ārštata padomnieks vēsturisko lomu Latvijas valsts tapšanā un sociālās atmiņas un publiskās vēstures jau- Latvijas vienotības veidošanā. Lai arī Latga- tājumos Mārtiņš Kaprāns uzsvēra, ka Lat- le, tāpat kā citi novadi, ir bagāta ar dažādām gales kongresa simtgades atzīmēšana deva kultūras un citām atšķirībām, tas nav un ierosmi no jauna atklāt Latgali un veicināt nevar būt traucēklis Latvijas vienotībai. Kul- diskusijas par šo reģionu, tā bagātīgo kul- tūras daudzveidība, kā zināms, ir jebkuras tūru un attīstību, pievēršot uzmanību arī tautas bagātība, un ir apsveicami, ka Leto- latgaliešu valodas saglabāšanai un attīstī- nikas Valsts pētījumu programmas (VPP) šanai. Letonikas kongress, pēc M. Kaprāna ietvaros šīs bagātības tiek apzinātas, izpētītas domām, ir kvalitatīvs veids, kā diskutēt par un godā celtas. šiem jautājumiem. Letonikas VII kongresa Rīcības komitejas Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas rektors priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Edmunds Teirumnieks savā uzrunā Letonikas prezidents Ojārs Spārītis savā uzrunā teica: VII kongresa atklāšanas plenārsēdē pievērsās “Mana sirds gavilē par faktu, ka Valsts pē- pasākumiem, kas būtu īstenojami, lai veici- tījumu programma “Letonika” plūst kā plata nātu Latgales attīstību zinātnes un kultūras upe. Tās straumi veido septiņu augstskolu un jomā. sešu zinātnisko institūtu zinātnieku viedais Kongresa plenārsēdes turpinājumā tika plūdums, kuru šajā Mārtiņa Lutera Reformā- nolasīti 16 ziņojumi par Latgales vēsturi, kul- cijas 500. atceres gadskārtā vēl pamanāmā- tūru, valodu, literatūru, arī ekonomiku u.c. ku un aktuālāku dara pētniecisko uzdevumu jautājumiem. Tos visus mēs publicēsim Latvi- tvērums kā reģionālajā, tā arī starptautiska- jas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs, lai ziņojumu jā mērogā. Savā mazajā valstī mēs mētāja- autoru domas, pētījumu rezultāti un atziņas mies starp lieliem un ambicioziem mērķiem, kļūtu pieejamas plašam interesentu lokam. skaļiem uzstādījumiem un pretējo galējību: Lielākā daļa ziņojumu iekļauti jau šajā žurnā-

6 PRIEKŠVĀRDS “LZA VĒSTU” SPECIĀLIZLAIDUMAM la speciālizlaidumā, kura izdošanu finansiāli konferencē tika noklausīti vairāk nekā divdes- ir atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds. mit ziņojumi. Letonikas VII kongresa sekcijas balstījās Letonikas VII kongress noslēdzās 2017. g. uz Valsts pētījuma programmas “Letonika” 3. novembrī ar Valsts pētījuma programmas ietvaros veiktajiem pētījumiem un atspo- “Letonika” projektu vadītāju pārskatiem, kas guļoja to rezultātus. Sekcijās tika apspriesti notika šīs programmas vadītāja Ojāra Spārīša daudzveidīgi un aktuāli jautājumi, tādi kā vadībā. Ziņojumus sniedza projektu vadītāji nepārtrauktības doktrīnas loma Baltijas val- vai viņu vietnieki: Tālavs Jundzis, Guntis Ze- stu vēstures kontekstā (vad. Tālavs Jundzis); mītis, Ilga Jansone, Maija Burima, Kristiāna sociālpolitiskās norises Latvijas kultūrtelpā Ābele, Maija Kūle. (vad. Daina Bleiere un Guntis Zemītis); lat- Kopumā VPP “Letonika” iecerētais ir viešu valodas pētījumi 21. gs. zinātnes kon- paveikts, taču vēl vairākas iestrādes tiks tekstā (vad. Ilga Jansone); kultūra un identi- pabeigtas nākamajā gadā, ņemot vērā prog- tāte Latvijā (vad. Benedikts Kalnačs un Pauls rammas paredzēto noslēgumu 2018. gadā. Daija); literārā mantojuma recepcija un jaun- To vidū — akadēmisko rakstu krājums “Lat- rade: dzimumdiferences aspekti (vad. Ausma vija un latvieši” divos sējumos katrs latviešu, Cimdiņa); Latvijas mākslas vēstures zaudē- angļu un krievu valodā. Lai arī krājuma sa- jumi un atradumi pētījumos (vad. Kristiāna gatavošana jau gandrīz ir pabeigta, tās pub- Ābele); filosofiskās idejas un personības (vad. licēšanai pietrūkst naudas, kas aktīvi tiek Velga Vēvere un Andrejs Balodis); reliģiskā meklēta gan no valsts budžeta līdzekļiem, pieredze vērtību izvēlē (vad. Solveiga Krū- gan privātajiem sponsoriem. miņa-Koņkova); dzīvesstāsti — no intervijas Kongresa dalībnieki pauda arī bažas par līdz tekstam (vad. Ieva Garda-Rozenberga); valsts pētījumu programmu neskaidro tālāko identitātes un vērtību meklējumi (vad. Janīna attīstību, izsakot cerību, ka “Letonikas” pē- Kursīte); Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība tījumu programma, kas sevi apliecinājusi kā dzīvesstāstu pētījumos (vad. Māra Zirnīte); sekmīga un veiksmīga pētījumu forma, tiks Piemares ļaudis un likteņi (vad. Ieva Ozola turpināta ar atbilstošu finansējumu. un Edgars Lāms). Letonikas VII kongresa ietvaros notika arī Tālavs Jundzis kārtējā Krišjāņa Barona konference “Folklora: Valsts pētījumu programmas “Letonika” vērtības un intereses”. Divu dienu garumā projekta vadītājs

7 Letonikas VII kongresa materiāli LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES

Jānis Krastiņš [email protected]

Atslēgas vārdi: Latgale, kultūras mantojums, arhitektūras pieminekļi

Raksts ir analītisks apkopojums par nozīmīgākajiem Latgales arhitektūras pieminekļiem no viduslaikiem līdz mūsdienām. Materiāls kārtots hronoloģiskā secībā, bet objekti analizēti mākslinieciski stilistisko kategoriju kontekstā. Viena no visas Latvijas arhitektoniskās ainavas vērtīgākajām sastāvdaļām ir 18. gs. celtās Latgales baroka stila baznīcas. Ievērojamākās no tām ir Aulejas, Dagdas, Viļānu, Krāslavas,­ Piedrujas, Pasienes, Aglonas un Bērzgales baznīcas. Baroka atskaņas jaušamas arī klasi- cisma stila laikā, 19. gs. pirmajā pusē celto Asūnes, Rundēnu, Šķaunes Landskoronas un Ezernieku Bukmuižas baznīcu arhitektūrā. Baroka izteiksmes līdzekļu pārcēlumi eklektisma stila ietvaros ir Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca Daugavpilī (1905) un Nautrēnu Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca Rogovkā, bet vēl vēlāk — Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīca Ludzā (1939, 1990–1995). Klasicisma stila mantojums raksturīgs ar vienu un to pašu, orderu sistēmā balstīto izteiksmes līdzekļu lietojumu visdažādākās nozīmes celtņu arhitektūrā. Latgale var le- poties ar vienu no Latvijā agrākajiem klasicisma paraugiem — Varakļānu muižas pili (1783–1789). Eklektisma periods atstājis virkni skaistu, no laukakmeņu mūra un sarkanajiem ķieģeļiem vai ķieģeļu neogotikas stilistikā veidotu dievnamu un vairākas impozantas pilsētu dzīvojamās ēkas ar figurālā sarkanu ķieģeļu mūrī veidotām fasādēm. Daugavpilī ir arī daži jūgendstila piemēri, bet Lūznavas muižas pils ir ievērojamākais jūgendstila izpausmes piemērs šī tipa celtnēs visas Latvijas mērogā. Viena no visā Latvijā ievērojamākajām sabiedriskajām ēkām, kas tapusi periodā starp abiem pasaules kariem, ir Vienības nams Daugavpilī. Padomju laiks atstājis galvenokārt tipveida ēkām apbūvētos dzīvojamos “masīvus” un dažādas tipveida sabiedriskās ēkas. Ievē- rojamākās pēc tā sauktajiem individuālajiem projektiem tapušās tālaika celtnes ir kafejnīca “Rēzna” Rēzeknē (1967–1970) un kinoteātris “Oktobris” Daugavpilī (1981). Savukārt mūs- dienu pienesums — Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centrs “Zeimuļs” (2009–2012) un reģionālais daudzfunkcionālais centrs (koncertzāle) “Gors” (2010–2013) Rēzeknē ienesuši jaunu, augstāka līmeņa kvalitāti visā apkārtējā pilsētvidē.

Ievads tēlotājmākslu sakarā. Mazāka vērība veltīta Latvijas trešās zvaigznes Latgales de- būvmākslai. vums Latvijas kultūras kopējo vērtību uz- Profesora B. Vipera pazīstamajā pētī- krājumā visbiežāk aplūkots literatūras vai jumā par baroka mākslu Latvijā nepilnas

8 LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES sešas lappuses veltītas dažām Latgales ba- Viduslaiku pilis roka baznīcām.1 Pirmais detalizētākais pētī- Nocietinātās viduslaiku pilis vai to paliekas, jums par Latgales arhitektūras mantojumu kā arī kulta celtnes Latvijā faktiski ir vienīgās bija arhitekta Artūra Krūmiņa 1940. g. aiz- monumentālās būvmākslas attīstības agrākā stāvētā disertācija par šī novada koka baz- posma liecības. Latgalē nav viduslaiku baznīcu, nīcām. 2003. g. tā pirmo reizi publicēta.2 bet ir vairāku piļu paliekas. Vēsturē nozīmīgā- Latgales sakrālajai arhitektūrai pastarpināti kās bijušas Dinaburgas (Vecdaugavpils), Rē- vai fragmentāri pievērsusies arī mākslas zi- zeknes (Rositen), Ludzas (Ludsen) un Viļakas nātniece Rūta Kaminska3, dažas ievēroja- (Marienhausen) pilis. Tās visas cēlis Livonijas mas celtnes Latgalē analizētas atsevišķos ordenis, lai atvairītu krievus, kas uzmākušies rakstos periodikā vai tematiskos izdevumos, tagadējās Latvijas zemēm jau kopš 13. gs. Pēc taču Latgales arhitektūras loma un vieta Lat- krievu uzbrukumiem šīs pilis 17. vai 18. gs. vijas arhitektūras vēsturē joprojām nav pre- pārvērstas drupās. Vairākas no tām izskatā, cīzi noteikta. kāds tām bijis 1797. g. grafiskos attēlos, fiksē- Šajā rakstā mēģināts ieskicēt pamatu jis Johans Kristofs Broce.4 Mūsdienās cik necik nozīmīgāko Latgales arhitektūras pieminekļu pamanāmas šo piļu paliekas saglabājušās vie- datu bāzei, materiālu kārtojot hronoloģiskā nīgi Rēzeknē un Ludzā. secībā, bet objektus analizējot māksliniecis- Iespaidīgākās ir Ludzas pilsdrupas. Livo- ki stilistisko kategoriju kontekstā. Dažādos nijas ordeņa pils Ludzā tapusi 14. gs. nogalē. laika posmos vispārējā būvniecībā iezīmē- 1481. g. krievu iebrukuma laikā tā nopostīta, jušās atšķirīgas prioritātes, tāpēc mākslinie- bet 1525. g. Ordenis to atjaunojis. Pēc tam ciski stilistiskā skatījumā liela nozīme ir arī pili vairākkārt ieņēmuši gan zviedri, gan poļi, ēku tipoloģijai. Atsevišķā reģionā konkrēta gan krievi. Tā dēvētā Otrā Ziemeļu kara laikā vēsturiskā mākslas stila vizuālais tēls var 1654. g. pils sapostīta un vairs nav atjau- galvenokārt saistīties ar kulta celtņu, mui- nota. žu kungu namu, konkrēta tipa publisko ēku Ludzas pils paliekas joprojām ir Ludzas vai cita veida celtņu arhitektūru. Tas uz- zīmols un iespaidīgākās pilsdrupas visā Lat- skatāmi jaušams arī Latgales būvmākslas galē, taču pēdējās desmitgadēs notikuši vai- mantojumā. rāki seno mūru palieku nobrukumi. Tos var Lielākās daļas tekstā minēto objektu atri- labi pamanīt, salīdzinot 1972. un 2010. g. butējumi (celšanas laiks un arhitekti) ņemti veiktās fotofiksācijas (1. un 2. att.). Nevei- no līdzšinējās publikācijās visbiežāk fiksēta- cot nepieciešamos konservācijas pasākumus, jiem. Atsaucēs norādīti tikai jaunatklāto vai pēc dažām paaudzēm šī valsts nozīmes ar- līdz šim nezināmo objektu atributējumu avo- hitektūras pieminekļa vietā būs vien dažas ti. Visas fotofiksācijas veicis raksta autors. akmeņu kaudzes.

1. att. Livonijas ordeņa pils 2. att. Livonijas ordeņa pils drupas Ludzā. 2010. g. foto drupas Ludzā. 1972. g. foto

9 Letonikas VII kongresa materiāli

Baroka, pēcbaroka un neobaroka rietumu fasāde veido starp torņiem spēcīgi baznīcas izvirzītu rizalītu (3. att.). Tikai vairāk nekā Lauku vidē pamanāmākās celtnes ir baz- 30 gadus vēlāk tapa nākamā Latgales ba- nīcas. Latgalē līdz pat 18. gs. tās bija vienīgi roka baznīca — Svētās Trīsvienības katoļu nelielas koka celtnes. Tad Latgale tika iekļau- baznīca Dagdā (1741–1743). Tās abi torņi ta Krievijas impērijā un iestājās relatīva poli- atrodas vienā plaknē ar visu rietumu fasādi tiskā miera periods, kas veicināja vērienīgāku un ir zemāki par vidusjoma zelmini (4. att.). nekā iepriekš būvniecību. Tā acīmredzot ir vēl neattīstījusies divu torņu 18. gs. bija baroka stila augstākā uzplau- kompozīcija, nevis “torņu samazināšanās” kuma un pakāpeniska norieta laiks. Šis stils tendence, ko savulaik saskatījis B. Vipers5, atstājis nozīmīgas pēdas Latgales kultūraina- jo šī ir tikai otrā divu torņu baznīca Latgalē. vā, kurā vieni no raksturīgākajiem vides tē- 1752. g. sāka celt Svētā Erceņģeļa Miķeļa ka- liem ir tieši baznīcas. Krietna daļa no tām ir toļu baznīcu Viļānos, kas iezīmēja kanonisko samērā apjomīgas baltas mūra celtnes ar di- Latgales baroka baznīcu tipu izkoptā veidolā viem torņiem. 18. gs. Latvijas teritorijā tādas (5. att.). Slaidie torņi veido izteiksmīgu siluetu, tapa tikai Latgalē, bet tās ir viena no visas bet it kā piezemētais vidusjoma zelminis Latvijas arhitektoniskās vides vērtīgākajām starp torņiem piešķir celtnei līdzsvarotas pro- sastāvdaļām. porcijas. Drīz vien tapa Svētā Ludviga katoļu Senākā baroka celtne un arī senākā sa- baznīca Krāslavā pēc arhitekta Antonio Para- glabājusies koka baznīca Latgalē ir Indricas ko (Antonio Paracco 1755–1767) projekta. Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznī- Tā diezgan tieši atspoguļo daudzu pazīstamu ca (1698), taču raksturīgā Latgales baro- Itālijas baroka dievnamu arhitektūru un for- ka mūra baznīcu tēla agrākais paraugs ir mu valodā ir viena no visizkoptākajām, taču Svētās Marijas Magdalēnas katoļu baznīca palika izņēmums Latgales 18. gs. baznīcu Aulejā (1709). Tās torņi ir padrukni, bet vidū, jo tai nav torņu (6. att.). Tiesa, B. Vipers

3. att. Auleja. Svētās Marijas Magdalēnas katoļu baznīca. 1709 4. att. Dagda. Svētās Trīsvienības katoļu baznīca. 1741–1743 5. att. Viļāni. Svētā Erceņģeļa Miķeļa katoļu baznīca. 1752 6. att. Krāslava. Svētā Ludviga katoļu baznīca. 1755–1767. A. Parako

10 LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES

7. att. Piedruja. Svētās Jaunavas Marijas Debesbraukšanas katoļu baznīca. 1759–1780 8. att. Feimaņi. Svētā Jāņa Kristītāja katoļu baznīca. 1760 9. att. Pasiene. Svētā Gara (Svētā Dominika) katoļu baznīca. 1761–1770 10. att. Aglona. Marijas Debesbraukšanas bazilika. 1768–1780 11. att. Bērzgale. Svētās Annas Romas katoļu baznīca. 1776

Krāslavas baznīcas arhitektūrā saskatījis Lat- Feimaņu baznīca ir koka celtne, taču, gales baznīcu “otro variantu”, kas stilistiskās atšķirībā no daudzām citām formās samērā tipoloģijas ziņā vēlāk izpaudies arī Bukmuižas vienkāršajām koka baznīcām, tās apjoma vei- baznīcā.6 Taču abu šo baznīcu tapšanu laika dols daudz neatšķiras no lielajām mūra baz- ziņā šķir vairāk nekā 70 gadu, un tās ir ļoti nīcām. Īpašu šarmu šai celtnei piešķir tipiski atšķirīgas gan telpiskās uzbūves, gan mēroga, barokālie torņu vaiņagojumi (8. att.). gan mākslinieciski stilistiskā ziņā. Vēlākie kanonisko Latgales balto baroka Astoņpadsmitā gadsimta sešdesmitie gadi baznīcu paraugi ir Marijas Debesbraukšanas bija visražīgākie Latgales baznīcu celtniecībā. bazilika Aglonā (1768–1780) un Svētās An- Gandrīz vienlaikus tapušas Piedrujas, Feima- nas Romas katoļu baznīca Bērzgalē (1776). ņu un Pasienes baznīcas. Piedrujas un Pa- Aglonas bazilikas vizuālo uztveri stipri izkrop- sienes baznīcas ir Latgales baroka ikonas ar ļojis paviljons, kas dievnama priekšā uzsliets ļoti bagātīgu un krāšņu iekštelpu apdari un 20. un 21. gs. mijā (10. att.). Bērzgales baz- aprīkojumu. nīca ir samērā neliela un vienkārša (11. att.). Svētās Jaunavas Marijas Debesbraukša- Vienkāršajā, zināmā mērā pat primitīvajā nas katoļu baznīcai Piedrujā (1759–1780) ir iekštelpā baroka elpas plūdums jaušams samērā augsts vidusjoma zelminis, un visa rie- ieejas sienas un to vainagojošās ērģeļu luktas tumu fasāde, kaut veidota vienā plaknē, bur- balustrādes slaidajā izliekumā. tiski viļņojas baroka liekto līniju spēlē (7. att.). Latgales baznīcu celtniecībā baroka su- Svētā Gara jeb Svētā Dominika katoļu baznīcai līgi plastiskā formu valoda savdabīgi trans- Pasienē (1761–1770) ir slaidāki daudzpakāp- formētā veidolā izpaudās vēl 19. gs., kad ju torņi un spēcīgi reljefa rietumu fasādes de- mākslas stilu attīstības gaita jau sen bija taļu artikulācija. Šeit ir gan dinamiski krepētas ievirzījusies klasicisma gultnē. Mākslas stilu dzegas, gan pilnapjoma kolonas portālā un laika secības kontekstā to varētu klasificēt torņa otrās pakāpes stūros (9. att.). kā pēcbaroku. Tapa vesela virkne nelielu,

11 Letonikas VII kongresa materiāli

lielākoties vienjoma baznīcu, kuru gala fa- baznīca Šķaunē (1828) citu vidū izceļas ar sādēm ir raksturīgs baroka siluets, bet ar- detaļās piesātinātu fasāžu un iekštelpas ar- hitektoniskajā apdarē ieaustas klasicisma hitektonisko apdari. Šeit ir veseli divi brīv- detaļas. Šīm baznīcām nav torņu, bet pie stāvoši zvanu torņi, kas veido ansambli ar visām ir zemi, brīvstāvoši un parasti no paša baznīcu. Tiesa, atšķirībā no pašas baznīcas dievnama atšķirīgā formu valodā veidoti zva- groteskās fasādes, tie ieturēti stingri klasiskās nutorņi. formās (14. att.). Viena no pēdējām baroka Svētā Krusta pagodināšanas draudzes atskaņām 19. gs pirmās puses arhitektūrā baznīcas Asūnē (1816–1819) baltais ap- ir Bukmuižas Svētā Ludviķa Romas katoļu joms ir tikpat kā noslēpts aiz masīva, no lauk­ baznīca Ezerniekos (1830). No publikācijas akmeņiem un ķieģeļiem samūrēta zvanutor- publikācijā ceļo frāze, ka “baznīca ir celta ba- ņa. Kopumā barokālo fasādi vainago klasisks roka stilā”7, taču galvenās fasādes arhitektūrā trīsstūrveida frontons (12. att.). Svētā Krusta baroka formu valodu atgādina vienīgi zelmiņa paaugstināšanas Romas katoļu baznīcai Run- kontūras sānu ieliekumi, kas ir barokā izplatī- dēnos (ap 1820) baroka izteiksme jaušama to zelmiņu sānu volūtu kompozīcijas vienkār- vienīgi izteikti kulisveidīgās fasādes kontū- šojums (15. att.). ras ieliekumos (13. att.). Iekštelpas apdarē Baroka tradīcijas Latgales baznīcu arhi- un aprīkojumā nedalīti valda uzsvērti rusti- tektūrā tomēr nebeidzās līdz ar šī stila vai tā kālā manierē izpildītas klasicisma formas. vēlāko izstrāvojumu norietu. Arī eklektisma Landskoronas Vissvētās Trīsvienības katoļu neostilos veidoto dievnamu klāstā ir spoži

12. att. Asūne. Svētā Krusta pagodināšanas 13. att. Rundēni. Svētā Krusta draudzes baznīca. 1816–1819 paaugstināšanas Romas katoļu baznīca. Ap 1820. g.

14. att. Šķaune. Landskoronas Vissvētās 15. att. Ezernieki. Bukmuižas Svētā Ludviķa Trīsvienības katoļu baznīca. 1828 Romas katoļu baznīca. 1830

12 LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES

16. att. Daugavpils. 17. att. Rogovka. 18. att. Ludza. Jaunavas Marijas Vissvētākās Jaunavas Marijas Nautrēnu Jaunavas Debesīs uzņemšanas baznīca. bezvainīgās ieņemšanas Marijas bezvainīgās 1939, 1990–1995. P. Pavlovs Romas katoļu baznīca. ieņemšanas Romas katoļu 1905. V. J. K. Neimanis baznīca. 1901–1914 neobaroka arhitektūras paraugi, kas tapuši Noslēdzošais posms kanonisko Latgales gan 19. gs. otrajā pusē, gan 20. gs. Balto baznīcu ķēdē ir Jaunavas Marijas Debesīs divtorņu neobaroka baznīcu agrākais pie- uzņemšanas baznīca Ludzā. To pēc Ludzas mērs ir Dvietes Svētā Staņislava Kostkas izdegšanas sāka celt 1939. g. Projektu bija Romas katoļu baznīca (1864). Tā atrodas izstrādājis Pāvils Pavlovs (1880 — pēc Latgalei pieguļošajā Augšzemē un ir tiešs 1970) — pazīstams un ražīgs arhitekts, kurš Latgales baznīcu arhitektūras tradīciju iz- 1920. g. bija emigrējis uz Latviju no Padomju paudums. Līdzīgi baroka izteiksmes līdzekļu Krievijas un dzīvoja Rēzeknē. Padomju oku- pārcēlumi eklektisma stila ietvaros ir Vis- pācija celtniecību pārtrauca. To atsāka tikai svētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ie- pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un pabei- ņemšanas Romas katoļu baznīca Daugavpilī dza 1995. g. (18. att.). Stilistiskā skatījumā (1905), kas celta pēc ievērojamā arhitekta to var pieskaitīt postmodernismam, kas daž- un kultūrvēsturnieka Vilhelma Neimaņa kārt, līdzīgi eklektismam, pievērsās iepriekšē- (Wilhelm Neumann) projekta (16. att.), jo laikmetu stilu formu interpretācijām. un Nautrēnu Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca Rogov- Baroka profānbūves kā (1901–1914). Pēdējā ir unikāls baroka Dažādu tipu laicīgo celtņu jeb profān- formu valodas īstenojums sarkano ķieģeļu būvju arhitektūrā baroka pēdas Latgalē, mūra konstrukcijā (17. att.). salīdzinot ar baznīcām, ir krietni vājākas.

19. att. Krāslava. Muižas pils. 18. gs. otrā puse 20. att. Krāslava. Muižas pils “bibliotēka” (izpriecu villa). 1759

13 Letonikas VII kongresa materiāli

Ievērojamākais šī stila piemineklis ir grāfu Pēc V. Macoti projekta vienlaikus ar pili Plāteru muižas pils ansamblis Krāslavā. Pils sākta celt arī Varakļānu Svētās Marijas ka- (19. att.) atrodas Daugavas ielejas krasta toļu baznīcu (22. att.), taču tās celtniecība augšējā terasē un jau ilgāku laiku gaida at- pabeigta tikai 19. gs. vidū (1851–1854). jaunošanu. Kritiskā stāvoklī ir par pils bib- Klasicisms savu formu valodas izteiksmi uz- liotēku iesauktā izpriecu villa (1759), kas spieda arī vairākām tradicionāli no koka cel- atrodas krasta piekājē. Šīs trīsstāvu mūra tajām baznīcām. Tāda, piemēram, ir Briģu ēkas (20. att.) fasādes vidusdaļā izceļas ar Svētās Trīsvienības katoļu baznīca (1800, varenām joniskām kolonnām ieskauts seg- 23. att.). Raksturīgs “tīra” klasicisma izpaus- menta formas rizalīts. Latvijā nav nevienas mes piemērs ir nelielā kapela Preiļu pils par- citas profānbūves, kuras apjomam būtu tik kā (1817, 24. att.). spēcīga baroka plastiski sulīgā izteiksme. Kanonisku klasisko formu valodā veidotas ne tikai katoļu, bet pat vairākas pareizticīgo Klasicisms baznīcas, kaut gan šīs konfesijas dievnamu Klasicisms 19. gs. sākumā ievilka stig- arhitektūrā parasti tiek stingri ievērotas ne- rus, antīko orderu sistēmā sakņotus vaibstus mainīgas tā sauktās krievu–bizantiešu stila visas Latvijas kultūrainavā. Ar trīsstūrveida tradīcijas. Vēlā klasicisma jeb ampīra stila frontonu vainagots kolonu portiks kļuva par piemēri ir Ilzeskalna Kuļņevas pareizticīgo raksturīgu elementu gan piļu, gan saimnie- baznīca (1832) un Ludzas Vissvētās Dievmā- cības ēku, gan kulta celtņu, gan parastu tes aizmigšanas pareizticīgo baznīca (1845), dzīvojamo namu arhitektūrā. Profānbūvju bet Šķeltovas Svētā Nikolaja pareizticīgo baz- arhitektūrā viens no Latvijā agrākajiem kla- nīca (1836) atgādina mazu antīko templīti sicisma paraugiem parādījās tieši Latgalē. (25. att.). Tā ir Varakļānu muižas pils (1783–1789), Klasicisma vēlas izskaņas piemērs ir Vār- kas celta pēc itāļu arhitekta Vinčenco Maco- kavas muižas pils (1865). Šķiet, ka kanonis- ti (Vincenzo Mazotti, 1756–1798)8 projekta kais klasicisma stila zīmols — portiks ar lēze- (21. att.). no trīsstūrveida frontonu — ēkai piebūvēts jau

21. att. Varakļāni. Muižas pils. 1783–1789. V. Macoti 22. att. Varakļāni. Svētās Marijas katoļu baznīca. 18. gs., 1851–1854. V. Macoti

14 LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES

23. att. Briģi. Svētās Trīsvienības katoļu baznīca. 1800 24. att. Preiļi. Kapela pils parkā. 1817 25. att. Šķeltova. Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca. 1836 26. att. Vārkava. Muižas pils. 1865

pēc tās uzcelšanas, lai to padarītu “stilīgāku” Eklektisms (26. att.). Deviņpdsmitā gadsimta eklektisma stils, Iespaidīgs klasicisma ansamblis ir Dau- kas pēctecīgi turpinājās vēl 20. gs. pirmajā gavpils cietokšņa apbūve. Šo cietoksni Krie- pusē, ienesa jaunus vaibstus gan pilsētu vijas cara valdība izbūvēja 1810.–1833. apbūvē, gan lauku ainavā. Eklektisma da- gadā — laikā, kad visā Eiropā līdzīgus no- žādo neostilu klāstā ar savdabīgu izteiksmi cietinājumus intensīvi jauca nost, jo tie savu izceļas neogotika. Tā līdz ar stila pirmsāku- militāro nozīmi bija zaudējuši. Daudzas ēkas miem spilgti izpaudās vairāku muižu kungu cietoksnī uzcēla pēc Sanktpēterburgas arhi- namu arhitektūrā. Viens no ievērojamākajiem tekta Aleksandra Štauberta (1781–1843) neogotikas piemēriem visas Latvijas mēro- projektiem. Šo ēku fasāžu kompozīcijas gā ir Preiļu pils, kas celta 1860.–1864. g., veidotas atbilstoši tolaik populārajiem “pa- iespējams, pēc poļu arhitektu Gustava Šahta raugfasāžu” zīmējumiem. Bijusī manēža un A. Beļecka projekta. Pēc padomju laikā (27. att.) atjaunota 2013. g., un tajā darbo- notikušajiem ugunsgrēkiem no pils sagla- jas Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. bājās tikai ārsienas, kas tika iekonservētas (28. att.). 2017. g. pils atjaunota.

27. att. Daugavpils. Cietokšņa manēža, tagad — Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Ap 1820. g. A. Štauberts

15 Letonikas VII kongresa materiāli

28. att. Preiļi. Muižas pils. 1860–1864. 29. att. Daugavpils. Ēka Institūta ielā 6 G. Šahts, A. Beļeckis

Eklektisma arhitektoniskajām detaļām Līdzīgi kā citviet Latvijā, stilistiskajā apritē ie- piesātinātā, vienmērīgi ritmizētā mākslinie- nāca gan neoromānika, gan neogotika. Dau- ciskā valoda visspilgtāk jaušama Daugavpilī. dzas baznīcas ir laukakmeņu mūra, parasti Dzīvojamās ēkas Institūta ielā 6 un Saules akmeņus kombinējot ar sarkanajiem ķieģe- ielā 1, kurās tagad izvietojusies Daugavpils ļiem, taču, atšķirībā no pārējās Latvijas, lie- Universitātes Mūzikas un mākslu fakultāte, lākā daļa šo Latgales baznīcu ir ar diviem ir eklektisma formālā paveida, tā sauktā ķie- torņiem. Raksturīgākās ir Svētās Trīsvienī- ģeļu stila šedevri (29. att.). Ēkas ar figurālā bas Romas katoļu baznīca Vārkavā (1877), sarkanu ķieģeļu mūrī veidotām fasādēm ir Svētās Annas Romas katoļu baznīca Izval- diezgan pamanāmas visu Latvijas mazpilsē- tā (1896, 30. att.), Romas katoļu baznīca tu vidē, taču Daugavpilī šīs ēkas ar detaļu Nīdermuižā (1901), Svētā Franciska katoļu bagātību un daudzveidību tālu pārspēj visas baznīca Riebiņos (1907, 31. att.), Svētā citas. Labrenča katoļu baznīca Stirnienē (1907– Eklektisms ievērojami paplašināja arī 1914) un Vidsmuižas Romas katoļu baznī- Latgales baznīcu arhitektūras kopējo ainavu. ca Galēnos (1910–1912). Līdzīgas telpiskās

30. att. Izvalta. Svētās Annas Romas katoļu baznīca. 1896 31. att. Riebiņi. Svētā Franciska katoļu baznīca. 1907 32. att. Viļaka. Vissvētās Jēzus Sirds katoļu baznīca. 1884–1891. F. fon Viganovskis 33. att. Līksna. Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca. 1909–1912

16 LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES kompozīcijas un stilistikas dievnami tika Gan celtnes telpiskajā izveidojumā, gan at- būvēti vēl starpkaru periodā. Tādas, piemē- sevišķās detaļās jaušama jūgendstila blāzma. ram, ir Sāpju Dievmātes Romas katoļu baz- Varenā laukakmeņu mūrī veidotā dievnama nīca Atašienē­ (1930, arhitekti B. Leilands un celtniecība pabeigta 1930. gadā. P. Pavlovs)9, Jezupovas Svētā Pētera un Pā- vila Romas katoļu baznīca Naujenē (1935– Jūgendstils 1960, arhitekts P. Pavlovs)10 u.c. Divdesmitā gadsimta sākums arhitektūrā Iespaidīgi sarkano ķieģeļu neogotikas iezīmēja mūsdienu stilu sistēmas sākumu. piemēri ir Vissvētās Jēzus Sirds katoļu baz- Šīs sistēmas pamatprincips bija jauna radošā nīca Viļakā (1884–1891, 32. att.), Jēzus metode, kuras pamatā ir celtnes mākslinie- Vissvētās sirds baznīca Rēzeknē (1892– ciskā tēla atbilstība funkcionāli ērtam iekštel- 1902), kas celtas pēc būvinženiera Floria- pu izkārtojumam. Sistēmas pirmais stils bija na fon Viganovska projektiem, un Vissvētās jūgendstils, ar kura mantojumu, piemēram, Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca Līksnā Rīga ir pasaulslavena, bet daži spilgti jūgend- (1909–1912, 33. att.). Iespējams, ka tā stila paraugi ir arī Latgalē. celta pēc arhitekta V. Neimaņa projekta11, Atsevišķi jūgendstilam raksturīgi orna- taču dokumentāri pierādījumi šim apgalvo- mentāli ciļņi ieausti pilnīgi eklektiski veidotās jumam nav zināmi. dzīvojamās ēkas Daugavpilī, Rīgas ielā 8 fa- V. Neimaņa darbs ir Mārtiņa Lutera lu- sādē. Ēka celta 20. gs. sākumā.12 Citu fasā- terāņu draudzes baznīca Daugavpilī (1891– des apdares detaļu starpā izmantotas “jūgen- 1893). Tas ir neparasts sarkano ķieģeļu dīgas” maskas, dažāda garuma lizēnu saišķi, neogotikas dievnams ar vienu, asimetriski līkloču līnijas un ziedu motīvu ciļņi. Ēkā ta- novietotu torni (34. att.). Ar īpaši dinamisku, gad atrodas Daugavpils Novadpētniecības un gleznainu būvmasu salikumu izceļas Svētā mākslas muzejs. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca Višķos Vispamanāmākā jūgendstila celtne Dau- (35. att.), kuru sāka celt 1908. g. pēc pazīs- gavpilī ir īres nams ar veikaliem Saules tamā baznīcu arhitektūras meistara, zviedru ielā 41 (36. att.). Fasādes kompozīcijas shē- izcelsmes arhitekta Kārļa Eduarda Strand- mu ēkas projekta autors ir paņēmis no pub- maņa (Karl Eduard Strandmann) projekta. licēta parauga, šajā gadījumā — Leipcigas

34. att. Daugavpils. Mārtiņa Lutera 35. att. Višķi. Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu luterāņu draudzes baznīca. 1891– baznīca. 1908–1930. K. E. Strandmanis 1893. V. Neimanis

17 Letonikas VII kongresa materiāli

36. att. Daugavpils. 37. att. Daugavpils. Īres nams 38. att. Lūznava. Muižas kungu nams Īres nams ar veikaliem ar veikaliem Saules ielā 55. Pils ielā 8. 1905–1911 Saules ielā 41. 20. gs. 20. gs. sākums sākums

arhitekta Franča Roha (Franz Roch) izstrādā- J. Kerbedžas brālēns un dzīvesbiedrs, dzelz- ta “modernas fasādes projekta”.13 Šķiet, ka ceļa inženieris Staņislavs Kerbedžs (Stany- ar to pašu roku, ar kuru zīmēta fasāde Saules slaw Kierbedz), bet visticamāk, ka projektu ielā 41, zīmēts arī projekts īres namam ar vei- izstrādājis kāds no profesionālajiem poļu ar- kaliem Saules ielā 55 (37. att.). Ēkas fasādes hitektiem, ar kuriem viņa sadarbojās, 20. gs. rotā reljefi vainagi un līniju saišķi. Vienu no sākumā īstenojot publiskās bibliotēkas un erkeriem pret Saules ielu pavērstajā fasādē mākslas skolas projektus Varšavā. balsta spārnus izpletis ērglis, bet divu hermu Uzsvērti asimetriskais Lūznavas pils ēkas balstīts cilindrisks erkers, kuru vainago baro- apjoms ir it kā samontēts no dažādas kon- kāla silueta tornis, uzsver ēkas apjoma stūri. figurācijas rizalītiem, erkeriem un lieveņiem, Mākslinieciskās izteiksmes galvenais spēks virs visa tā izkārtojot terases, zelmiņus, lukar- tomēr ir ēkas apjomu spēcīgā artikulācija. nas un dzeguļotas atikas. Siluetu papildina Visas Latvijas lauku vidē viens no spožā- grotesks tornītis ar vējrādītāju, kura karodziņā kajiem jūgendstila uzplaiksnījumiem ir Lūz- redzams gadskaitlis 1911. navas muižas kungu nams (38. att.). Popu- 2015. g. Rēzeknes novada pašvaldība lāros informācijas avotos parasti tiek minēts, īstenojusi vērienīgu pils atjaunošanu. Tagad ka tas uzcelts no 1905. līdz 1911. g., un pils ir plaša profila kultūras centrs, kurā no- to cēlusi muižas īpašnieka, pazīstamā tiltu tiek koncerti, mākslas izstādes, konferences būvju inženiera Staņislava Kerbedža (Sta- un citi publiski pasākumi. nisław Kierbedź) meita Jevgēnija Kerbedža (Eugenia Kierbedź), īstenojot sava tēva pro- Starpkaru perioda mantojums jektu.14 Taču tas var atbilst patiesībai vienīgi Nozīmīgas pēdas Latgales kultūrvidē at- gadījumā, ja ar vārdu “projekts” saprot tikai stāja neatkarīgās Latvijas laiks starp abiem vispārēju ieceri būvēt, nevis konkrēti izstrā- pasaules kariem. Diezgan intensīvajā baz- dātu ēkas būvprojektu. Ēkas nedaudz roman- nīcu celtniecībā galvenokārt turpinājās vēs- tiskā, bet visai inovatīvā arhitektūra atbilst turisko stereotipu interpretācijas, taču tapa nobrieduša jūgendstila attīstības pakāpei, arī tā laika stilistikai atbilstošāki dievnami. bet S. Kerbedžs aizgāja viņsaulē 1899. g, Raksturīgākais piemērs ir Balbinovas Vissvē- kad jūgendstils visā Ziemeļeiropā vēl tikai tās Trīsvienības Romas katoļu baznīca Indrā kūņojās laukā no eklektisku atdarinājumu (39. att.), kas celta 1935.–1940. g. pēc un dekoratīvu eksperimentu valgiem. Iespē- arhitekta P. Pavlova projekta.15 Kāpjošā jams, ka celtnes tapšanas procesā piedalījies apaļloka arkatūra baznīcas rietumu zelminī

18 LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES

39. att. Indra. Balbinovas Vissvētās 40. att. Zilupe. Valsts pamatskola Skolas Trīsvienības Romas katoļu baznīca. ielā 1. 1925. I. Blankenburgs 1935.–1940. P. Pavlovs nedaudz atgādina romānikas formu valodu, iestādes ir īstas pērles Latvijas būvmākslas taču kopējais fasādes apdares detaļu vertikā- mantojumā. lums nepārprotami atbilst Art Deco estētikai. Jau divdesmito gadu pirmajā pusē tika Baznīcas būvēšana pietiekami ātri neveicās. iecerēta grandioza tautas nama celtniecība 1940. g. tā bija gatava pusbūvē, taču bez Rēzeknē, taču tolaik tādas celtnes īstenoša- torņiem. Tie joprojām nav īstenoti. na nebija reāla. Beidzot, 1928.–1929. g., Starpkaru periodā visu Latviju pārklāja Brāļu Skrindu ielā 3 pēc arhitekta P. Pavlova jaunu skolu ēku tīkls. Daudz jaunu skolu projekta tika uzcelta “Latgolas Tautas pils”.17 tapa arī Latgalē. Valsts pamatskola Zilupē Otrā pasaules kara beigās Padomju armi- (tagad Zilupes vidusskola, 40. att.), celta jas uzlidojumu laikā tā tika sapostīta. Pēc 1925. g. pēc arhitekta Indriķa Blakenburga kara tā atjaunota autentiskā izskatā — ar projekta16 vienlaikus ar Valsts pamatskolu visu Art Deco stilistikā veidoto fasāžu apda- Ilūkstē. Šīs skolas ievadīja starpkaru periodā ri (41. att.). Tagad ēka ir Rēzeknes pilsētas populāro skolu ēku tipu, kas atrodams visā Kultūras nams. Latvijā — no Ziemeļvidzemes līdz Rietum- Apjomīgākā un arī ievērojamākā trīsdes- kurzemei. mito gadu vidū celtā publiskā ēka Latvijā ir Tāpat kā visā Latvijā, arī Latgalē tapa Daugavpils Vienības nams — daudzfunkcio- daudz jaunu veselības aizsardzības iestāžu nāla celtne, kurā atradās latviešu biedrības, un citu publisko ēku. Jaunās slimnīcas Lat- dažādu biroju un kluba telpas, lielveikals, galē varbūt neizceļas uz līdzīgu citviet Latvi- teātris un pat peldbaseins. Ēku pēc arhitek- jā tapušo celtņu fona, toties dažas kultūras ta Vernera Vitanda projekta uzcēla ārkārtīgi

41. att. Rēzekne. Latgolas Tautas pils Brāļu 42. att. Daugavpils. Vienības nams Rīgas ielā Skrindu ielā 3. 1928 — 1929. P. Pavlovs 22A. 1936–1937. V. Vitands

19 Letonikas VII kongresa materiāli

īsā laikā: 1936. g. 15. maijā ielika pamat­ zeknē (1967–1970, arhitekti Juris Pētersons akmeni, bet jau nākamā gada 19. decembrī un Jānis Krastiņš). Celtnes ideju un atļauju to iesvētīja.18 Celtne ir tipisks neoeklektis- īstenošanai ar vietējām komunistu varasiestā- ma paraugs, kurā šai stilistikai raksturīgā dēm sarunāja valdošajās “augšās” pietiekami klasisko orderu izteiksmes valoda interpretē- labi ieredzētais toreizējais Rēzeknes pilsētas ta “nacionālā” garā: galvenajā portikā kolo- galvenais arhitekts Rihards Laviņš. Viņš bija nas ir uzsvērti slaidas, it kā būtu izgatavotas J. Pētersona studiju biedrs. Nelielā ēka cel- no koka — tradicionālā tautas celtniecības ta toreizējiem apstākļiem unikālā monolītā materiāla (42. att.). Iekštelpās, tostarp dzelzsbetona karkasa konstrukcijā. Ēkas gal- dzelzsbetona čaulām pārsegtajā teātra zālē, venais apjoms balstīts uz dzelzsbetona sta- valda Art Deco gaisotne. biem, bet virs tiem sijas ar trīs metrus garām konsolēm balsta nesošās ārsienas, kas veido- Padomju laika arhitektūra tas kā reljefas dzelzsbetona lentes (43. att.). Padomju laiks atstāja nehumānos, tipvei- 21. gs. nemākulīgi aizbūvēts ēkas sākotnēji da ēkām apbūvētos dzīvojamos “masīvus”, telpiski atvērtais pirmais stāvs. tipveida skolas, tipveida bērnudārzus, tipvei- Celtnes stilistika ir tuva tā sauktajam da kultūras namus un tipveida veikalus, ku- jaunajam brutālismam, kas pasaulē parādī- ros, tiesa, neko daudz nevarēja nopirkt. Būvēt jās 20. gs. sešdesmitajos gados kā viena no drīkstēja tikai no prefabricētiem un būvlau- alternatīvām modernajai kustībai. Šī ievirze kumā samontējamiem tipveida būvelemen- operēja ar samērā dinamiskām, sulīgām, tiem. Tā bija noteikusi komunistiskā partija gleznainām vai, gluži pretēji, uzsvērti vien- un valdība. Taču arī šajos apstākļos pēc tā kāršām formām un plaši izmantoja masīvas sauktajiem individuālajiem projektiem tapa betona virsmas, tās kombinējot arī ar citiem viena otra publiskā ēka, kas uz tipveida fona materiāliem. atšķīrās ar noteiktu arhitektūras kvalitāti. Rets un iespaidīgs “individuālās” ar- Tas bija iespējams īpašos gadījumos, hitektūras piemērs ir kinoteātris “Oktob- pateicoties neoficiālajai, bet tolaik visureso- ris” (1992. g. pārdēvēts par “Austru”, bet šajai “blata” jeb personīgo sakaru sistēmai. 2001. g. — “Renesansi”) Daugavpilī, Vie- Tādā veidā, piemēram, bija iespējams uzbū- nības ielā 30 (1981, arhitekts O. Krauklis). vēt kafejnīcu “Rēzna” (vēlāk restorāns “Little Celtne izceļas ar visai plastiskām formām un Italy”, tagad bārs un restorāns “Guru”) Rē- elegantu apjomu kārtojumu (44. att.).

43. att. Rēzekne. Kafejnīca 44. att. Daugavpils. Kinoteātris Vienības ielā 30. Atbrīvošanas alejā 100. 1968–1970. 1981. O. Krauklis J. Pētersons un J. Krastiņš. 1990. g. foto

20 LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES

45. att. Rēzekne. Austrumlatvijas radošo 46. att. Rēzekne. Austrumlatvijas reģionālais pakalpojumu centrs “Zeimuļs” Krasta daudzfunkcionālais centrs “Gors” Pils ielā 4. ielā 17. 2009–2012. 2010–2013. U. Balodis, D. Bikše, D. Levane R. Kalniņa un M. Krūmiņš un citi

Mūsdienu pienesums Nobeigums Pirmā desmitgade pēc Latvijas neatkarī- Latgales arhitektūras mantojuma vērtību bas atgūšanas pagāja, galvenokārt sakārtojot uzkrājumā viens no spožākajiem un arī pla- komunisma laikā nodzīvoto vidi un deformē- šākajiem uzplaiksnījumiem ir baroka baznī- to tautsaimniecību. Nozīmīgākas jaunbūves cas. Tām noteikti ir izcila vieta visas Latvijas sāka parādīties tikai 21. gs., taču 2008. g. arhitektūrā, un, runājot Latvijas Nacionālā būvniecības aktivitātes apturēja globālā eko- mākslas muzeja direktores Māras Lāces vār- nomikas krīze. Tomēr jau drīz pēc tam būv- diem, tās ir “milzīga kultūras bagātība, par ku- niecība uzplauka ar jaunu spēku, daudzviet ras nozīmi, vēsturi un vērtību diemžēl ne katrs pilnīgi izmainot vides kvalitāti. zina”, un ar tām “patiešām varam lepoties, iz- Vienas no iespaidīgākajām Latvijas mē- skaidrojot, kādēļ”.19 Šādas vērtības ir domāts roga jaunceltnēm šajā laikā bija Austrumlat- uzskaitīt “Latvijas kultūras kanonā”. Tomēr šī vijas radošo pakalpojumu centrs “Zeimuļs” nācijas kultūras vērtību apkopojuma sadaļā (2009–2012, arhitekti Rasa Kalniņa un Mā- “Arhitektūra un dizains” Latgales baznīcu un ris Krūmiņš) un Austrumlatvijas reģionālais arī citu arhitektūras vērtību, bez kurām nav daudzfunkcionālais centrs “Gors” (2010– iedomājams Latvijas arhitektūras kopējā tēla 2013, arhitekti Uldis Balodis, Daiga Bikše, raksturojums, vietā ierakstīti vairāku personu Daina Levane un citi) Rēzeknē. “Zeimuļs”, vārdi.20 Latgales arhitektūras pērļu virkne ir kas darbojas kā bērnu un jauniešu interešu spilgta rota Latvijas kultūras vērtību vainagā. izglītības centrs, ir visai savdabīgs dekons- truktīvisma stilistiskas piemērs (45. att.). Avoti Šīs stilistikas elementi jaušami arī “Gora” 1 Vipers B. Latvijas māksla baroka laikme- arhitektūrā (46. att.). Celtne ir Latvijā pirmā tā. Rīga: Valters un Rapa,1937. 138.– mūsdienīgā koncertzāle. Tajā ir 1000 skatī- 143. lpp. tāju vietas lielajā un 250 mazajā zālē. Abas 2 Krūmiņš A. Latgales koka baznīcas. Rīga: celtnes pirms tam faktiski pamestu un nolais- Jumava, 2003. 191 lpp. (Otrais papildi- tu vietu pārvērta par plašu, labiekārtotu, labi nātais izdevums 2016. 192 lpp.) koptu un pievilcīgu pilsētas centra sastāvda- 3 Kaminska R. 18. gadsimta glezniecība Lat- ļu, un ir visas Latgales rota. galē. Rīga: Zinātne, 1994. 243 lpp. (Lat- vijas arhitektūras un mākslas pieminekļi);

21 Letonikas VII kongresa materiāli

Kaminska R., Bistere A. Sakrālās arhitek- saiste]. Latvijas Muzeju biedrība [skatīts tūras un mākslas mantojums vēsturiskajā 02.09.2017.]. http://www.muzeji.lv/lv/ Krāslavas rajonā. Rīga: Neputns, 2015. museums/daugavpils-museum-of-regio- 320 lpp. (Mākslas pieminekļi Latvijā). nal-studies-and-arts/; Daugavpils Novad- 4 J.Broce K. Zīmējumi un apraksti. 4. sē- pētniecības un mākslas muzejs [tiešsais- jums: Latvijas mazās pilsētas un lauki. te]. Daugavpils [skatīts 02.09.2017.]. (Publicēšanai sagatavojis Muntis Auns). https://www.daugavpils.lv/lv/281 u.c.). Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 13 Roch F. Moderne Fassadenentwürfe: Eine 2007. 350., 351., 358. un 359. lpp. Sammlung von Fassaden in Neuzeitli- 5 Vipers B. 141. lpp. cher Richtung. Leipzig: Verlag von Bernh. 6 Vipers B. 142. un 143. lpp. Friedr. Voigt, 1904. Tafel 1. 7 Bukmuižas katoļu baznīca [tiešsaiste]. 14 Lūznavas muiža (Lūznava Manor) [tiešsais- Redzēt. lv [skatīts 12.08.2017.]. http:// te]. Geocaching [skatīts 17.04.2017.]. www.redzet.lv/code/V-788-12/view/ https://www.geocaching.com/geoca- Bukmuižas_katoļu_baznīca; Bukmuižas che/GC6W97X_lznavas-muiza?gui- Sv. Ludviķa Romas katoļu baznīca [tieš- d=120a9673-6e35-4ae3-9fa6-5bf- saiste]. Vietas: Latvijas ceļvedis [skatīts 923d93f90; Adamaite U. Lūznavas 12.08.2017.]. http://www.vietas.lv/ob- muiža — Rēzeknes novada jūgendstila jekts/bukmuizas_sv_ludvika_romas_kato- pērle. [tiešsaiste]. DIENA KDi [skatīts lu_baznica/; Bukmuižas baznīca [tiešsais- 17.04.2017.]. https://www.diena.lv/ te]. Vikipēdija: brīvā enciklopēdija [skatīts raksts/kd/maksla/luznavas-muiza-rezek- 12.08.2017.]. https://lv.wikipedia.org/ nes-novada-jugendstila-perle-14121997; wiki/Bukmuižas_baznīca. Lūznavas muiža [tiešsaiste]. Atpūtas bāzes 8 Curl J. S., Wilson S. The Oxford Dictionary [skatīts 17.04.2017.]. http://www.atpu- of Architecture. Oxford: Oxford University tasbazes.lv/lv/apskates_objekti/2280_luz- Press, 2015 (Third ed.). P. 474. navas_muiza/; Lūznavas muiža [tiešsais- 9 Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), te]. Vikipēdija [skatīts 04.02.2017.]. 6343. f., 15. apr., 24. l. https://lv.wikipedia.org/wiki/Lūznavas_ 10 LVVA, 6343. f., 21. apr., 44. l. muiža u. c. 11 Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds katoļu baz- 15 LVVA, 6343. f., 21. apr., 45. l. nīca [tiešsaiste]. Латгалия в Латвии 16 LVVA, 6343. f., 10. apr., 285. l. [skatīts 08.08.2017.]. http://www. 17 LVVA, 6343. f., 10. apr., 27. l. latgo.lv/1041105110541043/catego- 18 LVVA, 6343. f., 22. apr., 37. l. ry/1061105610401052/2 19 Latvijas kultūras kanons [tiešsaiste 12 Dažos avotos pilnīgi nepamatoti norādīts 08.08.2017.] http://www.kulturaska- gadskaitlis 1883. (Mūsu vēsture [tieš- nons.lv/lv/1/ saiste]. Daugavpils Novadpētniecības un 20 Arhitektūra un dizains [tiešsaiste]. Latvijas mākslas muzejs [skatīts 02.09.2017.]. kultūras kanons [skatīts 08.08.2017.]. http://www.dnmm.lv/; Daugavpils No- http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/ vadpētniecības un mākslas muzejs [tieš-

22 LATGALES ARHITEKTŪRAS PĒRLES

Par autoru Dr.habil.arch. Jānis Krastiņš (dz. 23.06.1943 Rīgā) ir arhitekts, Rīgas Tehniskās univer- sitātes profesors (1991), Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenais loceklis (1994). Saņēmis LZA Lielo medaļu (1998), Latvijas Arhitektu savienības biedrs (1970). Izstrādājis virkni sa- biedrisko un dzīvojamo ēku projektu un veicis vēsturisko celtņu izpēti. Ir vairāk nekā 690 zi- nātnisku darbu autors, kuri publicēti ASV, Austrijā, Beļģijā, Čehijā, Dānijā, Francijā, Igaunijā, Islandē, Itālijā, Krievijā, Latvijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Nīderlandē, Norvēģijā, Polijā, Somijā, Vācijā. Spānijā, Turcijā un Zviedrijā. Publikāciju klāstā ir 27 monogrāfijas par dažādiem arhi- tektūras vēstures un teorijas jautājumiem.

About the Author Dr. habil. arch. Jānis Krastiņš (born 23.06.1943 in Riga) is a Professor of Riga Technical University (1991), Full Member of the Latvian Academy of Sciences (LAS) (1994), holder of the Grand Medal of the LAS (1998), member of the Latvian Association of Architects (since 1970). He has designed a number of public and residential buildings and carried out investi- gations of historic structures. He is the author of more than 690 scientific works published in Austria, Belgium, Czech Republic, Denmark, Iceland, Italy, Estonia, Finland, France, Germany, Latvia, Lithuania, the Netherlands, Norway, Poland, Russia, Spain, Sweden, Turkey, United Kingdom and the United States of America, including 27 books on various aspects of history and theory of architecture.

ARCHITECTURE PEARLS IN LATGALE

Jānis Krastiņš [email protected] Summary

Key words: Latgale, cultural heritage, architectural monuments

The article is an analytical summarisation of the most significant architectural monuments in Latgale from the Middle Ages to the present. The material is arranged in chronological order, and the objects are analyzed in the context of artistic stylistic categories. One of the most valuable parts of the whole Latvian architectural landscape is Baroque churches built in the 18th century in Latgale. The most notable are the churches in Auleja, Dagda, Viļāni, Krāslava, Piedruja, Pasiene, Aglona, and Bērzgale. The churches in Asūne, Rundēni, Šķaune, and Ezernieki built already in the first half of the 19th century, in the pe- riod of Classicism, are repercussions of Baroque. Baroque expressions within the Eclecticism around the turn of the 19th and 20th centuries are churches in Daugavpils and Rogovka, and even later — the Church of the Virgin Mary in Heaven in Ludza (1939, 1990–1995). The buildings of Classicism are characteristic of the use of one and the same formal vo- cabulary based on order system in the architecture of buildings of all kinds. Latgale is proud of one of the earliest examples of Classicism in Latvia — Varakļāni Manor castle (1783–1789).

23 Letonikas VII kongresa materiāli

The period of Eclecticism left a series of beautiful churches shaped in brick-neo-Gothic forms or with boulder-stone and red brick walls, as well as several imposing urban residential buildings with figurative red brick-masonry facades. There are also some examples of Art Nouveau in Daugavpils. The Castle of Lūznava Manor is the most outstanding example of Art Nouveau among the buildings of this type across the whole of Latvia. One of the most significant public buildings in Latvia built during the period between the two world wars is Vienības nams in Daugavpils. The Soviet era mostly left the large scale housing estates built up with standard-designed residential buildings and various standard- designed public buildings. The most visible buildings constructed according to the so-called individual projects in Latgale are the cafe “Rēzna” in Rēzekne (1967–1970) and the cinema “Oktobris” in Daugavpils (1981). Significant contemporary contribution in architecture are the Centre of Creative Services of the East of Latvia “Zeimuļs” (2009–2012) and the regional multifunctional centre (concert hall) “Gors” (2010–2013) in Rēzekne. They provided a new, higher-level quality in the whole surrounding environment.

24 LATGALE CEĻĀ UZ LATVIJAS VALSTI: 1917. GADA DISKUSIJAS PAR NOVADA NĀKOTNI LATGALE CEĻĀ UZ LATVIJAS VALSTI: 1917. GADA DISKUSIJAS PAR NOVADA NĀKOTNI

Henrihs Soms [email protected]

Atslēgas vārdi: Latgales kongress 1917, F. Trasuns, F. Kemps, katoļu garīdznieki, strēlnieki, Pēterpils

Raksta mērķis — balstoties uz Latgales vēstures materiāliem, paplašināt priekšstatus par Latvijas valsts dibināšanu. Izvirzītā mērķa sasniegšanai raksta autors izmanto vēstures avotus — 1917. gada latviešu periodiku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļas materiālus, 1917. gada fotogrāfijas, kā arī mūsdienu vēstures zinātnes publikācijas. Pētī- juma centrā — Latgales darbinieku diskusija par Latgales pašvaldības jautājuma risināša- nas ceļiem. Apzinoties tēmas plašumu, autors koncentrē uzmanību uz lokālas sabiedrības (Pēterpils, Daugavpils, Rīga) iesaistīšanos vienotas Latvijas veidošanā, kā arī uz idejām, ku- ras nosacīti izdalāmas ārpus Franča Trasuna un Franča Kempa piekritēju polemikas.

Ievads padomi — līdzdarbojās Latviešu Pagaidu Latgales kongress1 notika 1917. g. 9. un nacionālās padomes darbā un sekmēja Lat- 10. maijā (pēc vecā stila 26. un 27. aprīlī) vijas Republikas proklamēšanu. Rēzeknē. Kongresa pirmā diena noritēja ki- Latgales kongresā Rēzeknē piedalījās noteātrī “Diana”, otrā — Atbrīvošanas ale- redzamākie novada sabiedriskie darbinieki, jā 56, kur atrodas Jāņa Ivanova Rēzeknes kuri tolaik darbojās Pēterpilī2, Maskavā, citās mūzikas vidusskola. Latgales kongress bija Krievijas vietās, pagastos un draudzēs dzim- Latgales latviešu pārstāvju sanāksme, kas tenē, kā arī Krievijas armijas latviešu virsnieki apsprieda Latgales pašpārvaldes jautājumus, un mobilizētie karavīri. tostarp jautājumu par Daugavpils, Ludzas un Jau kongresa sagatavošanas laikā Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas (1917. g. martā un aprīlī) tika panākta prin- guberņas un to apvienošanos ar Vidzemes cipiāla vienošanās, ka vienotā Latvijā (toreiz un Kurzemes latviešu apdzīvotajām terito- vēl demokrātiskās Krievijas sastāvā) Latgalei rijām. Kongresā tika izveidota Latgales Pa- būtu piešķirama pašvaldība. Tajā pašā laikā gaidu zemes padome (ar rezervētām vietām iezīmējās arī atšķirīgi viedokļi šīs pašvaldības poļu, krievu un ebreju minoritātēm), kuras statusa sasniegšanā un tiesību garantēšanā. pārstāvji kopā ar līdzīgām citu novadu paš- Daļa (garīdznieka Franča Trasuna piekritēji) pārvaldes institūcijām — Vidzemes Pagaidu optimistiski cerēja uz visu latviešu (tostarp zemes padomi un Kurzemes Pagaidu zemes katoļu) kopdarbību un savstarpējo sapratni

25 Letonikas VII kongresa materiāli

ticības, valodas un citu jautājumu kārtoša- latgaliešu organizācijas pārstāvji F. Kemps un nā. Daļa (inženiera Franča Kempa piekritēji) F. Trasuns. akcentēja vairāku gadsimtu gaitā veidojušās 1916. g. 14. (26.) decembra apspriedes Latgales īpatnības (katoļu baznīcas dominan- dalībnieki vienojās sagatavot uzsaukumu par te, sava valoda, atšķirīgas zemes tiesības un Baltijas un Latgales latviešu vienotību, sek- citas), iebilda pret mutvārdu vienošanos ar mēt ātrāku tautas apvienošanos.7 Ir uzskats, Baltijas latviešiem, kurus kongresā pārstāvēja ka šī apspriede lika pirmo ciešāko pamatu Jānis Zālītis un Zigfrīds Anna Meierovics, un nākamajai apvienotai Latvijai.8 Šajā sanāk- iestājās par plaši apspriestu Latgales un pā- smē tika dibināta Latgaliešu organizācijas rējo Latvijas novadu sadarbības programmu komisija, kurai bija nozīmīga loma Latgales (rakstiskā formā). Kongresā piedalījās 350 kongresa sagatavošanā. Komisijas sekretāre dalībnieku, no tiem 232 delegāti ar balsstie- Valerija Seile (1891–1970), uzstājoties Lat- sībām. Darba gaitā strīdu rezultātā no kon- gales kongresā ar atskaiti par komisijas dar- gresa aizgāja 39 delegāti inženiera F. Kempa bību, uzsvēra 14. (26.) decembra sapulces vadībā. Lēmumus pieņēma 193 palikušie vienošanās būtisko ietekmi turpmāko lēmu- delegāti, viens no tiem kongresa rezolūcijas mu izstrādāšanā.9 Organizācijas komisijas balsojumā atturējās.3 uzdevums bija vienot ne tikai latgaliešus un pārējos latviešus, bet arī pašus latgaliešus, lai Latgalieši — novadu izstrādātu tautas tuvināšanas un apvienoša- tuvināšanās iniciatori nas programmu. Komisijas praktiska darbība Paradoksāli, ka Latgales vēsturiskās varēja sākties tikai pēc 16 darbinieku ievēlē- nošķirtības un rusifikācijas apstākļos kon- šanas šajā komisijā Pēterpils latgaliešu dar- sekventākie latviešu tautas saliedēšanas binieku sanāksmē 1917. g. 12. (25.) martā, entuziasti nāca no Latgales.4 F. Trasuns vēl t. i., 44 dienas pirms Latgales kongresa.10 pirms Rēzeknes kongresa, 20. gs. sākumā, Dažas dienas vēlāk, 1917. g. 15. (28.) martā laikrakstos un sanāksmēs skaidroja Vitebs- Pēterpilī strādnieku, tehniķu, inteliģences un kas guberņas latviešu sabiedrības atšķirības citu delegātu sanāksmē tika dibināta Latga- un kopību ar Baltijas latviešiem. F. Kemps šo les tautas komiteja (Letgolas tautas komitets) kopību saskatīja senajā Latvijas vēsturē, arī 42 dalībnieku sastāvā.11 Abu jaundibināto sarkanbaltsarkanā karoga izcelsmē. F. Kempa organizāciju Komisijas personālsastāvs lie- ziņojumi Rīgas latviešu biedrības Zinību ko- cināja, ka Latgales kongresa sagatavošanas misijā 1912. g. izraisīja latviešu presē dzīvu posmā Latgales sabiedriskie darbinieki bija diskusiju.5 organizatoriski nogrupējušies tā laika aktuā- Latgales kongresa kontekstā ievērību lajā jautājumā par tuvināšanos ar pārējiem pelna vēstures literatūrā mazāk pieminēta Latvijas novadiem. Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomi- tejas 1916. g. 14. (26.) decembra sēde ar Diskusiju aizsākums un saturs daudzu latgaliešu sabiedrisko darbinieku 1917. g. 12. (25.) martā Pēterpilī or- piedalīšanos.6 Tas bija laiks pirms 1917. g. ganizācijas “Latgalīšu bidreiba paleiga kara februāra revolūcijas pasludinātajām brīvībām uperem” telpās notika redzamāko Pēterpils un pilsoņu plašajām tiesībām. Ievērojamākie latgaliešu darbinieku sanāksme, ko mēdz Latgales sabiedriskie darbinieki bija iesaistī- dēvēt par pirmo latgaliešu politisko apsprie- ti Latgaliešu bēgļu palīdzības biedrībā (Lat- di. Pēc apspriedes laikraksta “Drywa” redak- galīšu bidreiba paleiga kara uperem), kura cija nosūtīja apsveikumu uz Valmieru Vidze- kopdarbojās ar Latviešu bēgļu apgādāšanas mes pagaidu zemes padomei un informēja centrālkomiteju. Tās sastāvā tika kooptēti arī par apspriedes pieņemto rezolūciju “[..] lūgt

26 LATGALE CEĻĀ UZ LATVIJAS VALSTI: 1917. GADA DISKUSIJAS PAR NOVADA NĀKOTNI vispārējo latviešu autonomiju un Latgalei pie- Latgaliešu organizēšanās šķirt plašu pašvaldību“.12 Vienlaicīgi tā laika un diskusijas: vēstures avoti norādīja uz latgaliešu dom- Daugavpils, Rīga starpībām par deklarētās plašās pašvaldī- Pēterpilī aizsāktā latgaliešu organizēšanās bas idejas sasniegšanu. Pēterpils latgaliešu un diskusijas pakāpeniski sasniedza arī Lat- apspriedes dalībnieks Jeronims Rampāns13 gali. Laikrakstā “Drywa” 1917. g. 29. martā atzina, ka apspriede bija sasteigta, nav bi- (11. aprīlī) tika publicēts Latgaliešu organizā- jusi iespēja pieaicināt ciemiņus no Latgales, cijas komisijas sekretāres V. Seiles parakstīts diskusijas ilgušas sešas stundas, F. Kemps uzsaukums “Tautīši”, kurā bija aicinājums ar piekritējiem esot aizgājis no apspriedes.14 iedzīvotāju interešu aizstāvēšanai Latgales Dienas laikraksts “Jaunais Vārds”, publicējot pagastos un apriņķos dibināt organizatoris- 1917. g. 6. (19.) aprīļa numura pirmajā lapā kus centrus (komitetus). 19 rakstu “Latgales jautājums”, konstatēja, ka Vēl pirms šī uzsaukuma vērā ņemamas latgalieši ir sadalījušies divās partijās. Viena latgaliešu aktivitātes notika Daugavpilī. Tolaik daļa (progresīvie baznīckungi un inteliģence) Daugavpils bija piefrontes pilsēta, no kuras pieprasa visu Baltijas latviešu autonomiju, 1915. g. tika evakuētas rūpniecības iekārtas kur latgaliešiem dota plaša pašvaldība, patu- un strādnieki. Ieilguša pozīciju kara apstākļos rot savu izloksni visās pašvaldības iestādēs. pilsētā pakāpeniski ieplūda bēgļi no dažādām Otra partija, kuras priekšgalā stāv F. Kemps, vietām, arī tuvākās apkārtnes. Bēgļu aprūpi prasa savu autonomiju, nestādamās nekādos organizēja Latgaliešu bēgļu palīdzības biedrī- sakaros ar baltiešiem.15 bas vietējā nodaļa Daugavpils Svētās Marijas Atšķirīgus uzskatus par Latgales nā- draudzes prāvesta Antonija Urbša (1879– kotni apliecināja Latgaliešu organizācijas 1965) vadībā. Nodaļas sekretārs bija drau- komisijas un Letgolas tautas komitejas dzes vikārs Izidors Livčāns (1888–1966). Tā deklarētie darbības mērķi. Komisijas pa- pakāpeniski ap Svētās Marijas draudzi pul- matuzdevums — latgaliešu organizēšana cējās latgaliešu publika. A. Urbšs piekrita, un apvienošana ar visām citām Latvijas ka baznīcā dievkalpojumi notiktu latgaliski. daļām, “ [..] aizsargājot savu Latgales vie- 1917. g. 28. martā (10. aprīlī) vietējo lat- tējo pašvaldību kultūras, ekonomikas un galiešu sanāksmē tika dibināts “brīvais pul- administratīvā ziņā”.16 Savukārt komiteja ciņš”, lai apspriestu Daugavpils latviešu un par savu mērķi deklarēja Latgales (Let- visas Latvijas vajadzības, “[..] par latvīšu — golas) brīvas pašvaldības izveidi, kura ie- un latvīšu — baltīšu apvinošonu un par spējama “ [..] pa taisnu sadarbības ceļu breivōs Latvijas pašvaldeibu [..].20 Sanāks- ar krīvu tautu, pamatūt baltīšus mīrā kai mes vadītājs bija I. Livčāns, Latgales kongre- lobus kamiņus i radinīkus, ar kurim pidar sa delegāts. “Brīvā pulciņa” vadībā (komitejā) labi dzeivot sabrūs, bet napidar sasamai- iesaistījās arī Daugavpilī pazīstamā skolotāja sit vinā autonomijā”.17 Šī virziena pārstāvji Anna Vonoga (1895–1977).21 “Brīvā pulciņa” sevi dēvēja par Letgaliešu partiju (Letgalī- komiteja bija iecerējusi organizēt 1917. g. šu partija) salīdzinājumā ar Baltiešu parti- 9. (22). aprīlī apspriedi kopā ar Daugavpils ju (Baltīšu partija). Letgaliešu partijas ska- baltiešiem — latviešiem. Par šīs sanāksmes tījumā Baltiešu partijas deklarētā Latgales norisi vēstures liecības nav saglabājušās. Tajā pašvaldība vienotajā Latvijā pasludinot, pašā laikā minētās Daugavpils latgaliešu dar- ka latgalieši esot maza, tumša, nabadzīga bība pierādīja, ka Latvijas apvienošanas ideja un nevienam nezināma tauta, kura saviem nāca no Latgales puses. Jānorāda, ka “Brīvā spēkiem nevar neko labu izdarīt.18 pulciņa” aktivitātes sekmēja Latgales latviešu apgaismošanas biedrības “Saule” dibināšanu

27 Letonikas VII kongresa materiāli

Daugavpilī 1917. g. 16. (29.) aprīlī.22 Savā latgaliešu sabiedrībā “Vacaine”, bet viņu uz- darbības programmā biedrība paredzēja vai- vārdi plašākai sabiedrībai mazāk pazīstami.31 rāku skolu dibināšanu Daugavpilī. 1917. g. septembrī tika atklāti šūšanas un rokdarbu F. Trasuna, F. Kempa piekritēji: kursi, kuri tiek uzskatīti par sieviešu arodsko- vai bija arī citi? las “Saule” pirmsākumu.23 Vēstures literatūrā dominē uzskats, ka Latgaliešu organizēšanās notika arī Rīgā, diskusijas Latgales jautājumā vistiešāk iz- kur tolaik dzīvoja ap 12–15 tūkst latgalie- teica divu ievērojamo latgaliešu sabiedrisko šu.24 1913. g. Rīgas latgalieši nodibināja darbinieku — F. Trasuna un F. Kempa — savstarpējās palīdzības biedrību “Vacaine”, uzskati un darbība. Nenoliedzami, ka Lat- kas bija populāra novadnieku vidū un ap- gales 20. gs. sākuma vēsture nav iedo- vienoja ap 200 dalībnieku.25 Biedrībai bija mājama bez šiem izcilajiem darbiniekiem. koris, darbojās aktieru pulciņš, uzsāktas sa- Latgales inteliģence bija veidošanās stadijā. runas par biedrības nama pirkšanu. Pasaules Tajā pašā laikā Latgales pirmo atmodu, kas kara laikā biedrība pārtrauca savu darbību. sākās ar latīņu drukas aizlieguma atcelšanu Vairāki biedrības valdes locekļi tika mobili- 1904. g., raksturo sazarotās sabiedriskās zēti armijā. 1917. g. 16. (29.) aprīlī notika un kultūras aktivitātes. Attīstījās prese kā biedrības “Vacaine“ darbības atjaunošanas sabiedriskās domas formēšanas centri. Ne- kopsapulce. Tajā piedalījās 27 biedri. Jauna- apšaubāmi, ka Latgales kongresa sagatavo- jā biedrības valdē tika ievēlēti S. Prieduliņš šanas, norises un rezultātu atspoguļošanā (agrākais biedrības priekšnieks), ticības mā- nozīmīgi bija abi tā laika laikraksti “Drywa” cības skolotājs, vēlāk prelāts Eduards Stukels un “Liaužu Bolss”, kuri pauda bieži atšķirī- (1884–1956), priesteris, vēlāk profesors un gu Latgales jautājuma redzējumu, savstarpēji doktors Aleksandrs Novickis (1888–1972), asi polemizēja. Citu preses un publicistikas kā arī Lazdāns, Rubuls, Štoke, Prieduliņa, izdevumu trūkums neapšaubāmi sašaurinā- Greivuls.26 Atjaunošanas sēde lēma arī par ja ideju attīstību, bet tajā pašā laikā esošos biedrības pārstāvju deleģēšanu uz kongresu izdevumus padara mūsdienu pētniekam par Rēzeknē. Laikraksts “Drywa” informēja, ka īpašas uzmanības objektu. sapulces dalībnieki izteikušies “[..] par tautis- No šī viedokļa uzmanība ir jāpievērš citu ku vinibu ar baltišim [..]”.27 Par delegātu uz kongresa dalībnieku izteicieniem un rīcī- Latgales kongresu sapulce ievēlēja podporu- bai. Var droši apgalvot, ka simts gadus pēc čiku Jāni Lāčkāju-Lāci.28 Kongresā Rīgas pār- kongresa norises mums neizdosies pilnībā stāvis tika ievēlēts Latgales pagaidu zemes rekonstruēt kongresa delegātu sarakstu. padomē.29 Tomēr kopumā Rīgas latgaliešu Kongresa gaita netika stenografēta. Viens vienprātība skatāma kritiski, jo tā laika presē no kongresa sekretāriem Pēteris Lazdāns bija publikācijas par F. Kempa uzskatu piekri- atmiņās skaidroja, ka pieņemto rezolūciju tējiem Rīgā. F. Kemps bija labs Rīgas latgalie- teksti bija fiksēti brīvā jeb “[..] valejā veidā šu sabiedrības pazinējs un uzturēja kontaktus un tōs nu manis pōrjēma V. Seiles jaunkun- ar biedrību “Vacaine”. Par to liecināja, pie- dze [..]”.32 Baltkrievijas Nacionālā vēstures mēram, F. Kempa (Skoborgas) plašais raksts arhīva liecības pagaidām ir fragmentāras.33 “Rīgas latgalieši” laikrakstā “Jaunais Zinias” Nav pilnīgas skaidrības par svarīgu vēstures 1913. g.30 F. Kemps Pēterpils latgaliešu liecību — 38 ieejas kartēm, kuras netika vārdā rakstiski sveica biedrību “Vacaine” tās izsniegtas kongresa dalībniekiem un sagla- atklāšanā. Padziļinoties diskusijām 1917. g., bājušās līdz mūsdienām.34 Kongresā bija laikraksta “Drywa” redakcija norādīja, ka 232 balsstiesīgie delegāti, bet ir saglabātas F. Kempam vairums piekritēju esot tieši Rīgas ieejas kartes Nr. 235 un Nr. 242. Skaits

28 LATGALE CEĻĀ UZ LATVIJAS VALSTI: 1917. GADA DISKUSIJAS PAR NOVADA NĀKOTNI matemātiski sakrīt ar delegātu skaitu, kuri pretiniekam.” Ā. Vizulis skaidroja, ka pašas neapmierināti atstāja kongresu. Šo karšu vidū tautas interesēs ir latgaliešiem kā atsevišķai nav F. Kempa ieejas kartes. Visas kartes ap- tautai prasīt autonomiju, bet “[..] ja Latgola zīmogotas ar Rēzeknes Tirdzniecības skolas ir daļa Latvijas, a na atsevišķa tauta, vai var zīmogu. No tā izriet, ka zīmogošana notikusi viņa dabot autonomiju [..]”.39 Likumsakarīgi, otrajā dienā, kad bija zināma kongresa neie- ka Ā.Vizuļa rakstam bija atbalstītāji laikrakstā plānotā turpinājuma norises vieta — tirdznie- “Liaužu Bolss”, kurš šajā gadījumā saskatīja cības skola. Trasuna grupas pirmo kritiku no savējo puses Apzinot dažādus vēstures avotus, raksta un kurai tiekot ierobežota vārda brīvība.40 Ti- autors izveidojis elektronisku personu saraks- kai laikrakstā “Liaužu Bolss” atrodama infor- tu, kurā iekļauta informācija par 178 Latga- mācija par Ā.Vizuļa iniciatīvu dibināt jaunu les un citu novadu pārstāvjiem. Viņu uzvārdi partiju “Latviešu katoļu karogs”, kurā bija jau minēti kongresam veltītajos avotos.35 Šāda pieteikušies 500 dalībnieki.41 Plašajā parti- personu loka paplašināšana ir attaisnojama, jas programmā viens no punktiem bija vel- jo palīdz labāk izprast kongresa sagatavošanu tīts Liaužu partijas un Latgales organizācijas un norisi. Kongresa otrās dienas F. Trasuna komisijas samierināšanai. Laikraksta “Liau- piekritēju fotogrāfijā ir saskatāmas 117 per- žu Bolss” skatījumā samierināšana nebija sonas, F. Kempa piekritēju fotogrāfijā — 72 iespējama, tomēr iniciatīva ir vērā ņemama, personas. 1927. g. sakarā ar kongresa des- jo “Latviešu katoļu karogs” cenšas ieņemt mitgadi presē tika publicētas kongresa dalīb- centrisku pozīciju.42 Turpmāko notikumu gai- nieku divas fotogrāfijas, kurās bija atšifrēti ta parādīja, ka politiskās dzīves radikalizā- vēsturiskā notikuma liecinieki. Pirmajā foto- cijas apstākļos centrisma tendencei Latgalē grāfijā bija atpazītas 30 personas, otrajā — nebija lemts attīstīties. divas personas.36 Polemiskajos rakstos pirms Latgales kon- Skatot 1917. g., latgaliešu laikrakstu po- gresa laikraksts “Liaužu Bolss” minēja arī lemiskos rakstos, ievērību pelna šajās disku- citus garīdzniekus, kuri it kā esot “[..] izsa- sijās minētie Latgales darbinieki. Tā laikraksts cejuši pret sasavinošonus ar baltišim [..]”, “Liaužu Bolss” uzskatīja, ka viskonsekventāk tostarp Ā. Vizulis, Nikodems Rancāns, Kon- tuvināšanos ar baltiešiem aizstāvot pieci ka- stantins Kangars.43 Jāatzīst, ka šiem laikrak- toļu garīdznieki — “[..] pīci Baltijas atspaidi sta apgalvojumiem pietrūka konkrētu pierā- [..]” F. Trasuns, Jezups Rancāns, Kazimirs dījumu.44 Atšķirīgu viedokli pauda Latgaliešu Skrinda, Jānis Velkme, Pīters Apšinīks.37 Sa- organizācijas komisijas sekretāre V. Seile, vukārt laikraksta “Drywa” skatījumā grupē- kura, aizstāvot N. Rancānu, K. Kangaru, ap- jums, kurā ietilpstot F. Kemps, B. Miglinīks, galvoja, ka N. Rancāns jau pirms Latgales P. Lipiņš, K. Strods, “[..] grib vest tautu pa kongresa bija apvienošanās piekritējs, tāpēc škaldišonas ceļu [..]”.38 ievēlēts Latgales pagaidu zemes padomē.45 Ideju vēstures loģika liek domāt, ka at- Savukārt Latgales pētnieks L. Latkovskis šķirīgu viedokļu kultivēšana rada mērenības 20. gs. 70. gadu apcerē ir secinājis, ka un samierināšanas tendenci jeb centrismu. N. Rancāns, būdams uzmanīgs un tālre- No šī viedokļa ievērību pelna dažu katoļu dzīgs, “[..] nikod nav bijis par apsavīnošonu garīdznieku piesardzīgā attieksme pret tuvi- par kotru cenu [..]”.46 nāšanos ar baltiešiem. Laikraksts “Drywa”, Latgales kongresa delegātu vidū bija arī plaši informējot lasītājus par kongresa nori- sabiedriskie darbinieki, kuri drīz pēc kongre- si, tajā pašā numurā ievietoja Ādama Vizu- sa pieslējās lieliniekiem un veidoja Latgales ļa (Odums Vyzuļs) pārdomu rakstu “Vai var politiskajā dzīvē kreisā radikālisma virzie- vienoties ar baltiešiem? Vārds savienošanās nu. Pie šī virziena pieskaitāmi, piemēram,

29 Letonikas VII kongresa materiāli

Pēterpils ģimnāzijas absolvents un publicists tures avotu bāze: pašlaik Baltkrievijas arhīvi Jānis Zvīdra (1895–1920), sabiedriskais maz pētīti, tā laika vienīgie latgaliešu laik- darbinieks, strēlnieks un publicists Rūdolfs raksti “Drywa” un “Liaužu Bolss” savstarpējā Muriņš (Vaidavietis) (?–1919), lielinieku lai- polemikā un notikumu daudzveidībā sniedz ka Dricānu pagasta revolucionārās komite- daudz neargumentētas un deklaratīvas infor- jas priekšsēdētājs Dominiks Esta (?–1938). mācijas, niecīgs ir kongresa dalībnieku atmi- Kongresā viņi atbalstīja vairākuma viedokli.47 ņu klāsts. Šie objektīvie apstākļi ievērojami J. Zvīdra kongresā tika ievēlēts Latgales Pa- sašaurina Latgales 1917. g. vēstures pētnie- gaidu zemes padomē, bet politisku motīvu cības tematiku. dēļ esot izstājies un, sekodams pasludinā- Arī Latgales kongresa pētniecības joma tajam principam “[..] ni ar “Drywu”, ni ar tika sašaurināta. Par tās tradicionālajiem tē- Kempu [..]”, iesaistījās Latgales komunistis- mām kļuva — latgaliešu darbība kongresa kās jaunatnes kustībā.48 Savukārt R. Muriņš priekšvakarā Pēterpilī un Rēzeknē, F. Trasuna 1917. g. novembrī uzstājās Latgaliešu strēl- un F. Kempa uzskatu sadursme, katoļu ga- nieku sekcijas padomes sēdē ar revolucionāru rīdzniecības loma kongresā. runu un pēc viņa ierosinājuma pieņemta sa- Detalizēta un kritiska esošo avotu pēt- pulces rezolūcija, kurā aicināts atzīt padomju niecība, vēstures avotu bāzes paplašināšana varu par vienīgo varu, nesaudzīgi cīnīties pret ļauj atklāt jaunas tēmas 1917. g. kongresa Latgales zemes padomi, boikotēt laikrakstu izpētē, piemēram, vietējās sabiedrības (Dau- “Drywa”, veidot sarkanās gvardes družīnas.49 gavpils, Rīga) loma virzībā uz kongresu, Lat- D. Esta, kas padomju laika literatūrā dēvēts gales jautājumam veltīto diskusiju idejiskais par “leģendāru partizānu komandieri” un spektrs gan F. Kempa un F. Trasuna polemi- “Latgales Čapajevu”, 1918. g. organizēja lie- kas kontekstā, gan citu Latgales sabiedrisko linieku bruņotu vienību un bija iesaistīts mie- darbinieku (Ā. Vizulis, N. Rancāns, K. Kan- rīgo iedzīvotāju slepkavošanā, par ko Latvijā gars, J. Zvīdra, R. Muriņš, D. Esta) uzskatu 1923. g. aizmuguriski tiesāts.50 kontekstā. Secinājumi Avoti un piezīmes Latgales 1917. g. kongresam veltīto vēs- 1 Latgales kongresu 1917. g. presē sauca tures avotu pētniecība ļauj ievērojami papla- par “vispārīgu latviešu–latgaliešu kongresu šināt priekšstatus par latviešu novadu apvie- (pilnīgu sapulci)” (Drywa), Latgales latvie- nošanu un Latvijas valsts veidošanu. Latvijas šu kongresu (Drywa), Latgales zemes sa- apvienošanas iniciatīva nāca no Latgales pulci (Brīvais Strēlnieks, Līdums, Jaunais puses. Latgales darbinieki runāja par kopī- Vārds), Latgales konferenci (Brīvais Strēl- gām interesēm un kopīgu nākotni. Jau kon- nieks, Līdums), Zemes kongresu (Jau- gresa sagatavošanas laikā (1917. g. martā nais Vārds), Latgales “kongresu” (Liaužu un aprīlī) tika panākta principiāla vienošanās, Bolss). ka vienotā Latvijā (toreiz vēl demokrātiskās Mūsdienu jaunākajā zinātniskajā literatū- Krievijas sastāvā) Latgalei būtu piešķirama rā ir lietoti dažādi apzīmējumi, piemēram, pašvaldība. Par galveno strīdus objektu kļuva “Latgales pagastu, pilsētu pašvaldību, deklarētas pašvaldības iegūšanas ceļi: Latga- draudžu un biedrību pārstāvju 1. kongress”, lei vienojoties ar pārējiem latviešu novadiem “Latgaliešu nacionālo, politisko un profesio- vai Latgalei, balstoties uz saviem spēkiem, nālo organizāciju pārstāvju kongress Rēzek- prasīt no Krievijas pašvaldību pa tiešo. Latga- nē” (20. gs. Latvijas vēsture. 1900–1918. les sabiedrisko darbinieku uzskatu dažādības Rīga, 2000), “Latgales latviešu kongress” pētniecību sarežģī šaura un specifiska vēs- (Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga,

30 LATGALE CEĻĀ UZ LATVIJAS VALSTI: 1917. GADA DISKUSIJAS PAR NOVADA NĀKOTNI

2005), “Latgales latviešu kongress, Lat- 10 Seile V. Latgolas likteni bēgļu laikmetā. gales 1. kongress (arī Rēzeknes kongress) Latgalīšu bidreibas paleiga kara uperem (Latvijas enciklopēdija. 3. sēj. Rīga: SIA darbeiba. Daugavpils, 1934. 60. lpp. “Valērija Belokoņa izdevniecība, 2005). 11 Letgolas tautas komitets. Liaužu Bolss. 2 Pašlaik — Sanktpēterburga. Par Petro­ 1917. 15. apr. gradu pilsētu sauca no 1914. gada līdz 12 Latgaliešu sapulce Pēterpilī. Jaunais 1924. gadam, kad tā tika pārdēvēta par Vārds. 1917. 19. marts/1. apr. Ļeņingradu. Latvieši Petrogradu parasti 13 Par Jeronimu Rampānu trūkst precīzu ziņu. sauca par Pēterpili. Kā ģimnāzists viņš iesaistījās 1917. g. 3 Ceļā uz Latvijas valsti. Latgales kongre- latgaliešu aktivitātēs Pēterpilī un Rēzek- sam 100. Latgales latviešu kongress nē. Turpmāk dzīvoja Padomju Krievijā. 1917. gada 9.–10. maijā (sast. H. Soms). 20. gs. 60. gados bijusi sarakste ar Latga- http://lv100.lv/Uploads/2017/02/09/fak- les bibliogrāfu un skolotāju Steponu Seili. tu_lapa_Latgales_kongress.pdf; Sīkāk: Seiļs S. Dienasgrāmatas. 1924– Латгальскому конгрессу 100 9-10 мая 1979. Daugavpils: Saule, 2016. 90. lpp. 1917 года (sast. H. Soms, A. Ivanovs). 14 Svarigs breidis. Drywa. 1917. 29. marts. http://www.mk.gov.lv/sites/default/files/ 15 Latgales jautājums. Jaunais Vārds. 1917. editor/latgales_kongress_ru.pdf 6 (19.) apr. 4 Zeile P. Latgales kultūras vēsture. Rēzek- 16 Seile V. Tautīši. Drywa. 1917. 29. marts. ne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 17 Letgolas tautas komitets. Liaužu Bolss. 2006. 402. lpp. 1917. 15. apr. 5 Latgaliešu jautājums. Liepājas Atbalss. 18 Imonts. Letgalīši dzeivia Petrogradā pede- 1912. 27., 28. jūn.; Izrīkojumi, sapul- jā laikā. Liaužu Bolss, 1917. 15. apr. ces. Dzimtenes Vēstnesis. 1912. 16. jūn.; 19 Seile V. Tautīši. Drywa. 1917. 29. marts. Zinību komisijas vakara sapulces. Dzimte- 20 Daugpiles latvišu–latgališu apspride. nes Vēstnesis. 1912. 25. jūn.; Cīņa ap Drywa. 1917. 12. apr. Latgales jautājumu. Dzimtenes Vēstne- 21 Anna Vonoga, precēta Brauere, dzimu- sis. 1912. 27. dec.; Latgales jautājumā. si Līksnas pagastā, mirusi Indianapolē Dzimtenes Vēstnesis. 1912. 11. okt.; (ASV). Daugavpilī dibināja bērnu patvers- Latgales jautājums. Atbilde F. Kempam. mi, kura vēlāk pārtapa par Daugavpils Dzimtenes Vēstnesis. 1912. 29. sept.; 1. latviešu pamatskolu. 20. gs. 20.–30. Zinibu komisijas sapulces Reigā. Drywa. gados tā bija F. Brieža pamatskola, kuras 1912. 3. jūl. pārzine 1927–1940. g. bija A. Brauere. 6 Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomi- 22 Vēstule latvišim. Drywa. 1917. 29. marts. teja. Viļa Olava fonda sabiedrība. 1931. 23 Mūsdienās tā ir Daugavpils Dizaina un 63. lpp. mākslas vidusskola “Saules skola”. 7 Audzeknis. Latvija vinojas. Drywa.1917. 24 Skoborga (Kemps F.). Reigas latgalīši. Jau- 11. janv. nas Zinias. 1913. 31. janv. 8 Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomi- 25 Biedrību dzīve. Jaunais ceļš. 1913. 30. teja. Viļa Olava fonda sabiedrība. 1931. dec. 63. lpp. 26 Nu bīdreibu dzeives. Drywa. 1917. 9 V. Seiles ziņojums Latgales kongresā par 17. maijs. Par minētajam personām — latgaliešu organizācijas komisijas darbību Lazdāns, Rubuls, Štoke, Prieduliņa, Grei- detalizētāk izklāstīts A. Gobas darbā “F. Tra- vuls — nav plašāku ziņu. Iespējama arī suns. Tautas un valsts vienotājs” (1933), uzvārdu sakritība, jo, piem., Pēteris Laz- kurš saglabājies manuskripta veidā. dāns un Francis Greivuls bija pazīstami

31 Letonikas VII kongresa materiāli

Latgales darbinieki, iesaistījušies Latgales les kongresam — 100. Sk. internetā kongresa sagatavošanā. (14.10.2017): http://latgalesdati.du.lv/ 27 Nu bīdreibu dzeives. Drywa.1917. temati/1917-dot-gada-latgales-latvie- 17. maijs. su-kongress 28 Turpat. 36 Zemnīka Ziņas. 1927. 6. maijs; Jauno 29 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka pod- Straume. 1927. 6. maijs. poručiks D. Lāčkājs-Lācis, izvirzīts no 37 Pīci Baltijas atspaidi. Liaužu Bolss. 1917. Rīgas Latgaliešu biedrības, Latgales kon- 15. apr. gresā vienlaicīgi bija ietekmīgs latviešu 38 Tautīši. Drywa. 1917. 22. marts. strēlnieku pārstāvis, nākamais aiz strēl- 39 Vyzuļs O. Vai var vinoties ar baltiešiem? nieku vadītāja Jāņa Rubuļa. Sk.: Jēkab- Vōrds sasavinošanās pretinikam. Drywa. sons Ē. Aizmirstais Latgales kongresa 1917. 1. maijs dalībnieks — latviešu strēlnieks podporu- 40 Pyrmais nu gareigim. Liaužu Bolss. 1917. čiks Donāts Lāčkājs-Lācis. Tēvijas Sargs. 20. maijs. 2017. 2: 30–31. 41 Jauna partija. Liaužu Bolss. 1917. 17. jūn. 30 Skoborga (F. Kemps). Reigas latgalīši. Jau- 42 Turpat. nas Zinias. 1913. 31. janv. 43 Letgolas tautas komitets. Liaužu Bolss. 31 Tautīši. Drywa, 1917. 22. marts. Viens 1917. 15. apr. no F. Kempa piekritējiem Rīgā laikraksta 44 Interesants ir fakts, ka garīdznieka Kon- skatījumā bija B.Miglinīks. Iespējams, tas stantina Kangara (1886–1949) brālis bija, Boļeslavs Miglinīks (1891–1928) — Jezups Kangars (?–1927) bija F. Kempa 20. gados miertiesnesis Rēzeknē, notārs organizētā Letgolas tautas komiteta pado- Ludzā, pašvaldību darbinieks, zemkopības mes loceklis. ministra biedrs (1924–1925). 45 Kempa kunga un jo kompanijas mali 32 Lazdāns P. Atmiņas par Latgolas kongresu. “Liaužu Bolsā”. Drywa. 1917. 24. maijs. Dzeive. 1953. Nr. 10. 46 Latkovskis L. Nikodems Rancāns. Grām.: 33 Baltkrievijas nacionālā vēstures arhīva Acta Latgalica 4. p/s Latgaļu izdevn., fondu atsevišķas kopijas ir pieejamas 1972. 88. lpp. Latgales kultūrvēstures muzejā. Tās tika 47 D. Estas nostāja kongresā nav zināma, ir saņemtas no Baltkrievijas ar Rēzeknes saglabājusies viņa kongresa ieejas karte. pilsētas domes atbalstu un izmantotas 48 Jonia Zwidras piminiai. Latgales komu- Latgales kongresa simtgades ekspozīcijas nistiskos partijas gromotu apgodniceiba “Pāri slieksnim” izveidē. “Spartaks“, 1920. 9. lpp. 34 Ieejas kartes pieejamas Latvijas Nacionā- 49 Vaidavietis R. Latgales strēlnieku pado- lās bibliotēkas Retumu nodaļā. me. Brīvais Strēlnieks. 1917. 26. nov. 35 Saraksts pieejams tiešsaistē: Latga- 50 Tieslietas. Pirmdienas rīts. 1923. 15. okt.

Par autoru Dr. hist. Henrihs Soms ir Daugavpils Universitātes asociētais profesors. Interešu loks — Latgales vēsture, vēstures informātika. Kopš 1993. g. veido elektronisku datu bāzi “Latgales dati” (http://latgalesdati.du.lv/). About the Author Dr. hist. Henrihs Soms is an associated professor of Daugavpils University. Research inte- rests: history of Latgale, history information science. Since 1993, he has been working on the electronic data basis “Latgales dati” (Data of Latgale) (http://latgalesdati.du.lv/).

32 LATGALE CEĻĀ UZ LATVIJAS VALSTI: 1917. GADA DISKUSIJAS PAR NOVADA NĀKOTNI

LATGALE TOWARDS THE LATVIAN STATE: 1917 DISCUSSIONS ON THE FUTURE OF THE REGION

Henrihs Soms [email protected] Summary

Key words: Latgale Congress 1917, F. Trasuns, F. Kemps, Catholic priests, riflemen, Petersburg

The Latgale Congress took place in Rēzekne on 9–10 May 1917. It was a meeting of the representatives of the Latgale Latvians who had assembled to discuss the issues of Latgale self-government, among them being the question about secession of Daugavpils, Ludza, and Rēzekne districts from Vitebsk province and their uniting with the territories populated by the Latvians of Vidzeme and Kurzeme. The congress organized the Provisional Land Council of Latgale, whose representatives, together with the Provisional Land Councils of Vidzeme and Kurzeme, participated in the work of the Latvian Provisional National Council and contributed much to proclaiming the Republic of Latvia. During the process of organizing the congress, the agreement was reached that in the united Latvia, Latgale should be granted broad self-government rights. However, simultane- ously differences in attitudes could also be observed. A part (supporters of priest Francis Trasuns) optimistically hoped for cooperation and mutual understanding between all Latvians when dealing with issues of religion, language, and other problems. The other part (support- ers of engineer Francis Kemps) emphasized the specific character of Latgale and insisted on a widely-discussed cooperation programme between Latgale and other districts. 232 delegates who had the right to vote took part in the congress. As a result of different controversies, 39 delegates left the congress. Paradoxically, under the conditions of historical isolation and Russification of Latgale, the most persistent enthusiasts for consolidating of the Latvian nation were in Latgale. At the beginning of the 20th century, F. Trasuns wrote about and explained the differences between Latvians in Vitebsk province and their community with the Baltic Latvians. F. Kemps saw this community in the ancient history of Latvia, and also in the origin of a red-white-red flag. On 14 (26) December 1916, the meeting of the Central Committee of Latvian Refugee Provision in Petersburg, with many public figures from Latgale participating in it, supported the idea of unity and founded the commission of Latgalian organizations. On 15 (28) March 1917, under the guidance of F. Kemps, the Latgale People’s Committee was established in Petersburg. The process of organizing the Latgalians gradually reached Latgale as well. Important ac- tivities were organized by the Latgalians in Daugavpils, too. At that time, Daugavpils was a front-line city. Care for the refugees was being organized by the local department of the Lat- galian association of the aid for the refugees, under the guidance of the dean of Daugavpils St. Mary’s congregation, Antonijs Urbšs. Thus, gradually the Latgalian public rallied round St. Mary’s congregation. On 28 (April 10) March 1917, the meeting of local Latgalians founded a “free society”. The committee of a “free society” was planning to organize meetings with the Latvians of Daugavpils. The activities undertaken by a “free society” contributed greatly to the

33 Letonikas VII kongresa materiāli

foundation of the edification society “Saule” and the vocational school “Saule” for women in Daugavpils, 1917. The process of organizing the Latgalians was taking place in Riga as well, since at that time there lived approximately 12–15 thousand Latgalians. On 16 (29) April 1917, the Latgalian Society for Mutual Aid “Vecaine” in Riga supported the idea of Latvian people’s unity and delegated rifleman J. Lāčkāja-Lācis to the Latgale Congress. At the same time, publications in press drew attention to the fact that among the Riga Latgalians there were a lot of supporters of F. Kemps who wanted to discuss the idea of districts’ coming closer. Two prominent Latgalian public figures — F. Trasuns and F. Kemps — were the ones who most frequently participated in the discussions on the Latgale issue. The review of polemic articles published in the 1917 newspapers reveals the names of other discussion participants as well. The newspaper Liaužu Bolss considered that the idea of drawing nearer to the Baltic nation was being defended most consistently by five Catholic priests — F. Trasuns, J. Rancāns, K. Skrinda, J. Velkme, and P. Apšinīks. The newspaper Drywa thought that the group, which included F. Kemps, B. Miglinīks, P. Lipiņš, and K. Strods, held a different opinion. Cultivation of conflicting opinions in the struggle of ideas objectively created the tendency of reconciliation or Centrism. Remarkable is the circumspect attitude of several Catholic priests (Ā. Vizulis, N. Rancāns, K. Kangars) towards the idea of drawing nearer to the Baltic nations. A. Vizulis planned to set up a party of the centre, “Latviešu katoļu karogs” [Latvian Catholic Banner]. Among the delegates to the Latgale Congress, there were also public figures who soon after the congress joined the Bolsheviks and started the trend of left radicalism in Latgale political life. This trend was represented by J. Zvīdra, R. Muriņš (Vaidavietis), D. Esta. At the congress, they supported the majority opinion. Due to political reasons, J. Zvīdra seceded from the Provisional Land Council of Latgale and joined the movement of Latgale communist youth. In November 1917, R. Muriņš summoned people to recognize the Soviet power as the only power and to ruthlessly fight against the Latgale Provisional Land Council. D. Esta organized and armoured the unit of the Bolsheviks in 1918 and was involved in the slaughter of civil population. The narrow base of historical sources considerably affects the research on the Latgale is- sues of 1917: the archives of Belarus have been little investigated at present, the polemics between the only Latgalian newspapers of that time, Drywa and Liaužu Bolss, provide much of unsubstantiated and declarative information, and the range of published memories of the con- gress participants is insignificant. A detailed and critical investigation of the present sources, and the extension of the base of history sources allow revealing new themes in the research of the 1917 congress, such as, for example, the role of a local community in preparing for the congress, the ideological spectrum of discussions centred on the Latgale issues within the con- text of both the polemics of F. Kemps and F. Trasuns as well as opinions of other public figures of Latgale (Ā. Vizulis, N. Rancāns, K. Kangars, J. Zvīdra, R. Muriņš).

34 LATGALES DAUDZVEIDĪGĀ KULTŪRBAGĀTĪBA LAIKA UN TELPAS PERSPEKTĪVĀ LATGALES DAUDZVEIDĪGĀ KULTŪRBAGĀTĪBA LAIKA UN TELPAS PERSPEKTĪVĀ

Janīna Kursīte [email protected]

Atslēgas vārdi: Daugavpils novads, konfesionālā, nacionālā, reģionālā un valstiskā piederība

Raksts balstās divu vasaru (2016–2017) Latvijas Universitātes un Daugavpils Universi- tātes mācībspēku, kā arī studējošo tradicionālās kultūras ekspedīciju iegūtajā audio un video materiālā, kā arī individuālu izpētes braucienu veiktajās audiointervijās Daugavpils novadā. Daugavpils novads aptver divas vēsturiski atšķirīgas teritoriālas vienības, kuras nodala Dau- gava. Daugavas upes kreisais krasts līdz Otrajam pasaules karam ietilpis Ilūkstes apriņķī, la- bais krasts — Daugavpils apriņķī. Labā krasta apdzīvotājiem ir skaidra etniskā, konfesionālā, reģionālā un valstiskā piederības apziņa. Kreisā krasta iedzīvotāju etniskais, konfesionālais un sociālais sastāvs padomju laikā stipri mainījies, tāpēc te izveidojusies ļoti sarežģīta kopē- jā situācija, kas rakstā detalizēti analizēta.

Kultūra ir cilvēku roku un prāta izveidots Divas vasaras (2016–2017) Latvijas kopējais labums jeb pūrs. Tas var būt kā ma- Universitātes un Daugavpils Universitātes teriālas, tā nemateriālas dabas. Svarīgākais pētnieku grupa kopā ar humanitāro nozaru šajā ziņā ir pārmantojamība no paaudzes uz studentiem (galvenokārt doktorantiem un paaudzi, apgūstot iepriekšējo un kaut ko pie- maģistrantiem) par lauka pētījuma objektu nesot kopējā pūrā klāt: “Kultūra ir tas, ko cil- bija izvēlējusies tieši Daugavpils novadu. vēkam vajadzētu apgūt, lai kļūtu par vērtīgu/ Šeit — ar atskatu vēsturē — detalizētāk par sabiedrības/ locekli.”1 Kāda reģiona kultūras dažiem šī lauka pētījuma rezultātiem. savdabību var radīt atsevišķi indivīdi, taču 2009. g. administratīvās reformas rezul- tās aprobāciju veic etniskas un/vai sociālas tātā Daugavpils novads aptver teritoriju gar grupas. Kultūras jēdziens nav atraujams no Daugavas abiem krastiem, apvienojot 19 pa- tradīcijas, jo kāds fenomens var gan rasties gastus. Daugava sadala novadu divās daļās vienā mirklī, bet nostiprināties tam ļauj tikai ne tikai fiziski, bet arī uzkrātās un mantotās iesaiste un pieņemšana/nepieņemšana no kultūrtradīcijas ziņā. Daugavas labā krasta tradīcijas nesēju puses. Tās teorētiski ir paš- materiālo un nemateriālo kultūru uzturējuši saprotams lietas, taču praksē kultūras uzkrā- un uztur galvenokārt Latgales katoļticīgie lat- jums un savdabība katrā reģionā var veidoties vieši (latgalieši), bet kreisā krasta kultūra ir pavisam atšķirīgi. Viens no tādiem reģioniem, vairāku etnosu ar dažādu konfesionālo piede- kur vietējā kultūra funkcionē atšķirīgi no lie- rību veidojums. las daļas citu Latvijas reģionu, ir Daugavpils Daugavas kreisā krasta Daugavpils nova- novads. da teritorija administratīvi ietilpusi dažādos

35 Letonikas VII kongresa materiāli

valstiskos veidojumos. 1237. g. Romas pā- Krievijas laikā katoļticībai tika likti dažādi vesta legāts bīskaps Vilhelms jeb Viļums šķēršļi, mēģinot Latgales latviešus pievērst (Willelmus/Wilhelm von Modena) piešķīra pareizticībai. Tas neizdevās.3 Nākamais lie- šo apvidu līdz ar Sēliju Zemgales bīskapijai. lais pārbaudījums gan priesteriem, gan drau- 1561. g., Livonijas ordeņa valstij sabrūkot, dzēm, gan kultūras darbiniekiem bija padom- šis novads “uz mūžīgiem laikiem” tika pie- ju laiki4, par kuriem samērā daudz stāstīja arī šķirts Kurzemes un Zemgales hercogistei, bet aptaujātie Daugavpils novada gados vecākie 1795. g. tas nonāca Krievijas ietekmes laukā iedzīvotāji. un tika iekļauts Kurzemes guberņā.2 Kreisā Mūsdienās katoļi atjauno savus diev- krasta teritorijas daļa (sākot no Sventes pa- namus un ceļ jaunus. 2006. g. Demenes gasta līdz Grīvai) līdz Otrajam pasaules ka- pagastā, izremontētajā Zemgales dzelzce- ram ir bijusi piederīga Ilūkstes apriņķim. Kul- ļa stacijas ēkā tika atklāta Zemgales Svētā tūrvēsturiski tai ir piederība Sēlijai, taču divu Krusta pagodināšanas baznīca, kas līdz tam ekspedīciju laikā tikai daži no intervētajiem atradās dievkalpojumiem nepiemērotās tel- atzina, ka izjūt sevi kā sēļus jeb sēliešus. For- pās. Pirms Otrā pasaules kara Zemgale bija māli, ietilpstot Daugavpils novadā, tā varētu Latvijas robežstacija, pavisam tuvu Lietuvas tikt uzskatīta par Latgali. Taču arī šī piederība teritorijai. intervijās netika konstatēta. Gandrīz visiem Paralēli katolicismam, kopš Daugavpils divu ekspedīciju laikā Daugavas kreisā krasta tagadējā novada teritorija līdz ar pārējo Lat- teritorijā intervētajiem cilvēkiem bija grūtības gali nonāca un atradās Krievijas impērijas nosaukt reģionālo piederību. Gandrīz katram sastāvā, sāka pieaugt pareizticības garīgais šī piederība ierobežojās ar dzimto ciemu vai iespaids. Tai netika likti šķēršļi arī Latvijas pagastu. Tā ir parādība, kuru nevienā citā Lat- pirmās brīvvalsts laikā. Savukārt padomju vijas novadā nav izdevies atrast. Arī Daugav- okupācijas laikā pareizticību, līdzīgi kā citas pils novada Daugavas kreisā krasta pagastu konfesijas, apkaroja. iedzīvotāji vienmēr varēja droši pateikt, kas Nozīmīga vieta Daugavpils novada kon- viņi ir. Parastā viņu atbilde bija “Mēs esam fesionālajā kartē ir vecticībniekiem, daļa no latgalieši.” kuriem šajā teritorijā apmetusies jau kopš 17. un 18. gs., kad bēga no reliģiskajām va- Konfesionālā kultūrbagātība jāšanām Krievijā.5 Cariskās Krievijas laikos Abas Daugavpils novada daļas vieno kato- vecticībnieki atradās nelegālā vai puslegālā liskās tradīcijas spēcīga klātbūtne. Daugavas stāvoklī, jo vara priekšrocību deva pareizti- labā krasta teritorijas katoliskā kultūrmantoju- cībai. Tikai 20. gs. sākumā varas attieksme ma daļa ir veidojusies vairāku gadsimtu garu- pret vecticībniekiem kļuva pielaidīgāka, at- mā, kamēr šeit pastāvēja Polijas politiskā un ļaujot tiem oficiāli reģistrēt savas draudzes. līdz ar to arī ideoloģiskā dominance. Formāli Latvijas pirmās brīvvalsts laikā attieksme pret tas aptver laika posmu no 1569. g. (Latgale vecticībniekiem bija pozitīva, par ko liecina Polijas–Lietuvas kopvalsts sastāvā) līdz 1772. valsts atbalsts viņu draudzēm: g., kad Latgale tika iekļauta Krievijas impē- “Izveidojoties Latvijas valstij, vecticībnie- rijas sastāvā. Realitātē Polijas ideoloģiskā ie- ku organizācijas un draudzes tika dažādi at- tekme — vismaz uz katoļu baznīcu un caur to balstītas: jau 1921. gadā no valsts budžeta uz iedzīvotāju prātiem un pasaules uztveri — vecticībnieku biedrībām tika izdalīti 200 000 pastāvēja līdz Otrajam pasaules karam. Polis- rubļu, nākamajā gadā — 300 000 rubļu. ko līniju Latgales katoļticībā uzturēja un, kā Katru gadu vecticībnieku draudzes saņēma liekas, noslēdza tās arhibīskaps metropolīts valsts finansiālo atbalstu, varēja ar atlaidēm Antonijs Springovičs (1876–1958). Cariskās pirkt būvkokus lūgšanu namu celtniecībai un

36 LATGALES DAUDZVEIDĪGĀ KULTŪRBAGĀTĪBA LAIKA UN TELPAS PERSPEKTĪVĀ remontam, kā arī saņēma zemes īpašumus terāni Augustu Lazdiņu. Abiem tās bija otrās no zemes valsts fonda.”6 laulības. Vīrs bija padomju varas represētais Ekspedīcijas laikā 2016. g. intervējām (astoņi gadi izsūtījumā Sibīrijā). Viņas radi ie- Skrudalienas pagasta Voitišķu vecticībnieku bilda ne tāpēc, ka represētais, un ne tāpēc, draudzes priekšnieci Kirkoru Rumjancevu ka latvietis, bet tāpēc, ka luterānis. Paļāvībā (dz. 1936). Viņa uzreiz nošķīra krievu vecticīb- Dievam Jeļena Lazdiņa stāstīja un rādīja eks­ niekus no pārējiem krieviem: “Moskalji ostalisj pedīcijas dalībniekiem sagatavoto t. s. bēru v Rossiji, my beglyje.” (Moskaļi palika Krievijā, pūru, viņa arī iekopusi sev nākamo kapa vie- mēs esam izbēdzēji.)7 tu, sagatavojusi kapa plāksnīti: “Toljko grob K. Rumjanceva stāstīja par vecticībnieku jeshcho ne hochu, zapylitsja.” (Tikai šķirstu pūlēm saglabāt draudzi. Pēc viņas stāstītā, vēl negribu, saputekļosies.)8 līdz karam draudzē bijuši 3500 (!) locekļi. Visā Daugavpils novadā vecticībnieku Daļa pēc Otrā pasaules kara izsūtīti, daļa draudzes joprojām ir stipras un saliedētas, aizklīdusi uz Rīgu, pēdējās desmitgadēs — tāpat kā katoļu draudzes. uz Vāciju un citur. 1996. g. atvērts jauns Kā šķiet, visasāk padomju vara vēr- lūgšanu nams, bet ir grūtības atrast līdzek- sās tieši pret uniātiem jeb grieķu katoļiem. ļus tā uzturēšanai un reliģisko kulta priekš- Lai saprastu, kāpēc, ir nedaudz jāielūkojas metu aizsardzībai. 1998. g. vienā naktī no uniātisma vēsturē. Pēc kristīgās baznīcas lūgšanu nama tikušas nozagtas 47 ikonas, šķelšanās Rietumu un Austrumu atzaros, vērtīgs evaņģēlija izdevums un citas sakrālas vairākus gadsimtus abu atzaru pārstāvji ne- vērtības. Nekas no tā nav atrasts. spēja atrast kopējus saskares punktus. Tikai K. Rumjancevas ģimenē padomju laikos 1596. g. Brestā tika izstrādāta t. s. Brestas neviens nav stājies ne pionieros, ne kom- ūnija: sinodē Kijevas metropolīts un ukraiņu– jaunatnē, ne komunistiskajā partijā. Pati baltkrievu baznīcas bīskapi paziņoja par vie- kolhozā strādāja par galveno grāmatvedi, notību ar katoļu baznīcu. Tika izveidoti pama- aicināta stāties partijā, bet nedarījusi to. ti grieķu-katoļu baznīcai tagadējās Ukrainas, K. Rumjancevas dzīvesbiedrs Stefans Rum- Baltkrievijas teritorijā, arī Latgales reģionā. jancevs arī ir vecticībnieks. Ģimenē trīs pie- Uniāti jeb grieķu katoļi apvienoja sevī gan augušas meitas, viena no tām precējusies katolisko, gan pareizticīgo sākotni. Uniātisma ar katoli, pārējās ar vecticībniekiem. Sarunā pamatā bija katoļu teoloģija un bizantiskais K. Rumjancevai nebija svarīgi konkreti- rituāls.9 Uniāti pakļāvās Romas pāvestam zēt znota — katoļa — tautību, svarīgi bija kā baznīcas galvam. Vajadzības gadījumā norādīt tikai uz viņa reliģisko piederību. viņi drīkstēja pieņemt Svēto Komūniju Ro- K. Rumjancevas vecākiem bija senlaicīgi mas katoļu baznīcā, to pašu tika ļauts darīt personvārdi — Vassa un Firss. Pašas bēr- arī Romas katoļiem uniātu baznīcā. Konkrētu niem personvārdi kaut arī seko slāvu kultūr- pētījumu par uniātisma vēsturi Latvijā nav tradīcijai, tomēr vairs nav vecticībniekiem daudz. Arheologi pētījuši Jēkabpils baznīcas specifiski (Zoja, Nadežda, Nataļja). un tām piederošās 17.–18. gs. kapsētas, Pirms Otrā pasaules kara bija gandrīz ne- tai skaitā uniātiem kādreiz piederīgās.10 Par iespējami precēties vecticībniekam ar katoli, uniātu darbību apkopojošus ziņojumus vei- luterāni vai pareizticīgo. Konfesiju robežas dojuši 20. gs. 90. gados atjaunotās uniātu bija stingri iezīmētas. Pat pēc kara (apmē- baznīcas pārstāvji.11 ram līdz 1960./1970. gadu mijai) vecāki un Uniātu vēsture Latvijā lielās līnijās ir līdzī- radi iebilda pret tādām laulībām. Tā Silenē ga tai, kāda tā bijusi Baltkrievijā un Ukrainā. intervētā vecticībniece Jeļena Lazdiņa (dz. Uniāti bija pilnībā atkarīgi no Krievijas caru 1921) stāstīja, kā 1962. g. precējusies ar lu- un viņu vietvalžu ikbrīža nostājas. Katrīna II

37 Letonikas VII kongresa materiāli

1780. g. izdeva pavēli, saskaņā ar kuru jas bezvainīgās ieņemšanas baznīcā. Atjauno- uniātiem bija labprātīgi jāpāriet pareizticībā tajā Daugavpils uniātu draudzē viņš īsā laikā vai katoļticībā. Labprātība tā bija tikai teo- apvienoja ap 2000 ticīgo. Jāpiezīmē, ka Lat- rijā, realitātē “Katrīnas II valdīšanas laikā ar vijas pirmās brīvvalsts laikā bijušajā Ilūkstes varu pareizticībā tika pārkrustīti vairāk par 3 apriņķī, daļa no kura tagad iekļauta Dau- miljoniem uniātu. Pēc tam visas uniātu epar- gavpils novadā, bija 6% uniātu.16 1948. g. hijas, atskaitot Baltkrievijas (Polockas), tika B. Valpitrs tika notiesāts uz 25 gadiem ieslo- likvidētas.”12 Latgalē šajā laikā uniāti pārsva- dzījumā. Tikai pēc Staļina nāves spriedums rā tomēr pārgāja katoļticībā, ne pareizticībā. tika mīkstināts, un tāpat kā daudzi citi re- Savukārt Katrīnas II pēctecis Pāvels I deva presētie, viņš 1956. g. varēja atgriezties no uniātiem pilnu brīvību, un uniātu rindas atkal Sibīrijas Latvijā. Latvijā viņš turpināja kalpot jūtami pieauga. Nākot 1825. g. pie varas Ni- nomaļās katoļu draudzēs, jo par uniātismu kolajam I, uniātu vajāšanas atsākās no jauna: padomju laikā nevarēja būt ne runas.17 “1834. gadā no uniātu baznīcām tika iz- Pašlaik Latgalē uniātu draudze darbojas ņemtas visas viņu dievlūgšanas grāmatas un Daugavpils Grīvā — 2005. g. iesvētītā grieķu tika pavēlēts turpmāk lūgties pēc pareizticīgo katoļu draudzes kapelā, kurā kalpo draudzes grāmatām (..) Uniātu mācītājus, kas atteicās priesteris Konstantīns Markovs. pāriet pareizticībā, saslēgtus važās, aizdzina Uniātu baznīca 17.–18. gs. piedzīvoja uz Sibīriju.”13 īstu uzplaukumu Augšzemē ar grāfu Zīber- Aleksandra II valdīšanas laikā uniātu va- gu labvēlību. Augšzemē līdz 1839. g., kad jāšanas turpinājās. Tie, kas nevēlējās pāriet uniāti varmācīgi tika iekļauti pareizticīgo pareizticībā, glābās, labprātīgi pārceļoties baznīcas sastāvā, pastāvēja deviņas uniātu uz dzīvi Sibīrijā vai uz Krievijas vidieni. Nav baznīcas un divi klosteri (Ilūkstē un Jēkab- nejaušība, ka Latgalē, tāpat kā Ukrainā un pilī). Jēkabpilī uniāti ienākuši pēc pilsētas Baltkrievijā, vairums baznīcu, kas kādreiz dibināšanas 17. gs. beigās vai — pēc citām piederējušas uniātiem, pēc tam ir nonākušas ziņām — 18. gs. pirmajā pusē. Kurzemes pareizticīgo pārziņā. Pareizticīgo baznīca, ie- un Zemgales hercogistes laikā 18. gs. uniāti spējams, tāpēc, ka tā gandrīz vienmēr ir biju- bija Kaplavā, Červonkā, Jakubovā, Salienā, si par ciešu sadarbību ar varas struktūrām un Fabianovā. 19. gs. sākumā grieķu–kato- tiekusies pati piedalīties prātu pārvaldīšanā, ļu baznīca tika uzcelta arī Skrudalienā un attiecībā pret uniātiem bijusi labākajā gadīju- Kščovā: “Tā kā visas draudzes (atskaitot to, mā rezervēta. Savukārt katoļiem sadarbība ar kas Jēkabpilī) atradās Kurzemes guberņas uniātiem pārsvarā ir bijusi auglīga un savstar- Ilūkstes apriņķī, tad bieži šo apriņķi dēvēja pējā tolerancē veidota.14 par uniātu pusi.”18 Tikai neatkarīgās Latvijas laikā uniātu Latgale nonāca Krievijas sastāvā 1772. g. darbība mūsu valsts teritorijā atjaunojās. pēc Polijas sadalīšanas, Kurzeme — 20 ga- Savu palīdzīgo roku te pielika katoļu mācī- dus vēlāk, 1795. gadā. Kā vienā, tā otrā ga- tājs Boļeslavs Sloskāns.15 Arī pēc kara, at- dījumā uniātus drīz pēc šo teritoriju pievie- rodoties trimdā Beļģijā, viņš iespēju robežās nošanas Krievijai pakļāva vajāšanām. Kad palīdzēja uniātiem. Nozīmīga loma uniātu cara valdība aizliedza uniātus, viņi pārsvarā darbības uzturēšanā bija arī katoļu marijāņu pārgāja katoļticībā. Tā 1836. g. no 880 Sa- tēvam Broņislavam Valpitram (1899–1976). lienas uniātu draudzes locekļiem puse pārgā- B. Valpitrs bija birituālists, varbūt tieši tāpēc ja katoļos.19 1939. g. viņam tika uzticēta uniātu garīgā ap- Daugavpils novada Salienas, Vecsalienas, rūpe, tai skaitā Daugavpilī — tagadējā Svētā Skrudalienas un Demenes pagastos, t. i., vie- Pētera katoļu baznīcā, kā arī Jaunavas Mari- tās, kur kādreiz bija spēcīga uniātu reliģiskā

38 LATGALES DAUDZVEIDĪGĀ KULTŪRBAGĀTĪBA LAIKA UN TELPAS PERSPEKTĪVĀ darbība, diemžēl vairs nav ne tikai uniātu Pirms kara, 20. gs. trīsdesmitajos gados, baznīcu (tās savā laikā atdotas vai nu kato- luterticīgie bijušajā Ilūkstes apriņķī sastādīja ļiem, vai pareizticīgajiem), bet arī atmiņu par 9% (sal. pareizticīgie — 6%, uniāti 6%), kas piederību šai baznīcai. Neviens no intervēta- bija gan krietni mazāk nekā katoļu (56%), jiem nebija neko dzirdējis ne par uniātiem, ne vecticībnieku (17%), bet pietiekoši, lai būtu citā vārdā — par grieķu katoļiem. pamanāmi.23 Savukārt bijušajā Daugavpils Ja uniātiem jāatdzimst no pelniem, tad apriņķī luterāņi veidoja 13%.24 Tas bija pa- luterāņiem it kā nebūtu jāiziet šāds pilns manāms garīgs spēks, kas, diemžēl, pēc Otrā atdzimšanas cikls, jo evaņģēliski luteriskā pasaules kara tika sagrauts. Kā telefonintervi- baznīca ir pietiekami spēcīga visā Latvijā.20 jā teica mākslas vēsturniece Rūta Kaminska: Bet, diemžēl, ne Daugavpils novadā, kur “Luterāņi mērķ­tiecīgi tika izskaloti ārā. Pie- līdz Otrajam pasaules karam tai bija stabila robeža tika iztīrīta fiziski, nepaliekot gandrīz vieta bijušajā Ilūkstes apriņķa teritorijā. Uz nevienam no pirmskara iedzīvotājiem.”25 luterāņu klātbūtni garīgās tradīcijas veidoša- Ekspedīciju laikā mums izdevās sastapt nā mūsdienās nereti norāda tikai un vienīgi un intervēt pavisam nedaudzus no evanģēlis- baznīcu ēkas. Medumu pagastā par luterāņu ki luteriskajai baznīcai piederīgajiem. Salie- kādreizējo klātbūtni liecina Ēģiptes baznīcas nas pagastā tā bija Zenta Buķe (dz. Cīrule, (celtas 19. gs. sākumā) izdemolētais grausts. 1948) un viņas vīrs Jānis. Abi latvieši, bet Iekonservētā stāvoklī tukšas un pamestas pat savstarpēji nerunā vairs latviski. Intervija stāv Demenes (celta 19. gs. beigās), Kalkū- norisinājās krievu valodā. Zenta mācījusies nes pagasta Berķeneles (arī Birķenele, celta skolā ar krievu mācībvalodu, abi ar vīru ska- 19. gs. sākumā) evaņģēliski luterisko baznīcu tās Krievijas TV kanālus. Par reliģisko dzīvi ēkas. Ar lielām pūlēm dzīvību velk Vecsalie- neinteresējas, tā ir nogriezta līdz ar viņu ve- nas pagastā celtā Sīķeles luterāņu baznīca: cāku aiziešanu mūžībā. “Luterāņu draudze savu mūra baznīcu Sī- Starp retajiem izņēmumiem var minēt ķelē sāka celt 1819. gadā; tā iesvētīta 1823. Ritvaldu (dz. 1930) un Zelmu (dz. 1927) gadā. Ap 1830. gadu Sīķelē bijis arī prāvesta Retzobjus Salienas pagastā. 1949. g. viņu iecirknis. 1879. gadā baznīcu paplašināja, ģimenes izsūtīja uz Omskas apgabalu Krie- tai uzbūvēja arī torni. Turpmāk dievnama ēka vijā. Izsūtījumā abi iepazinās un apprecējās: saglabājās bez ievērojamām pārbūvēm, kaut “Līdz karam te bija daudz luterāņu, bet abu 20. gadsimta pasaules karu laikā tā tika katoļi, vecticībnieki, pareizticīgie bija mazākā postīta.”21 skaitā. Tagad ir otrādi.”26 2016. g. ekspedīcijas laikā intervējām Salienas pagasta luterāņiem tuvākā ir Ludmilu Valdemāra meitu Isajevu (dz. Čuriš- Kaplavas pagasta Vecbornē celtā Bornes baz- ka, 1932), kas dzīvo Skrudalienas pagastā. nīca.27 Pirms kara pagasts ietilpa Ilūkstes ap- Viņas vecāki bija piederīgi Sīķeles luterāņu riņķī, bet tagad ir Krāslavas novadā: draudzei. Pēc kara ticības lietas vairs nebi- “Padomju laikā logi tika izdauzīti. Varas ja aktuālas: “Poterjala i veru i valodu svoju.” pārstāvji pieprasīja, lai draudze atdod baznī- (Pazaudēju i ticību, i savu valodu.)22 cu valstij. Draudze neatdeva, pretojās. Kad Atjaunota Daugavpils Mārtiņa Lutera draudzes priekšnieks nomira, tad Ritvalds evaņģēliski luteriskās baznīcas (iesvētīta pārņēma to darbu, bet es kļuvu par baznīcas 1893) darbība. Padomju laikos tur bija ierī- kasieri. Tagad uz dievkalpojumiem salasās kota noliktava, vēlāk boksa skola. 1994. g. tikai kādi 10–12 cilvēki. Vairāk luterāņu te luterāņu draudze savu īpašumu atguva, bet nav palicis.”28 bija jāpaiet vēl desmit gadiem, līdz 2005. g. Pirms kara šajā teritorijā (īpaši Daugav- baznīcu varēja iesvētīt no jauna. pilī, bet arī pierobežas miestos) bija samērā

39 Letonikas VII kongresa materiāli

daudz jūdu ticībai piederīgo. Tā pēc Skruda- vietā ienāca baltkrievi, kuriem bija ļoti zema lienas pagasta pašpārvaldes Betijas Ivanovas nacionālā un valodas apziņa. Ienāca krievi, sniegtās informācijas Silenē (senāk — Bo- kuriem savukārt bija ļoti augsta savas valo- rovka) līdz Otrajam pasaules karam pāri par das pašpietiekamība.33 Padomju oficiālā na- 80% iedzīvotāju bija ebreji. Vācu okupācijas cionālā politika tika vērsta uz nacionālo un laikā viņi tika nogalināti: lingvistisko unifikāciju. Skolas ar latviešu va- “Visus ebrejus ezera krastā nošāva. Viņu lodas apmācību tika slēgtas, pirmskara ma- senči te bija dzīvojuši kopš 18.gs., kopš Kur- zākumtautību skolas netika atjaunotas. Dzīve zemes un Zemgales hercogistes laikiem.”29 tika ievirzīta krievu valodas sliedēs. Atšķirībā “Pirmajā pasaules karā ebrejus kā neuztica- no Daugavas kreisā krasta, Daugavas labā mus pavalstniekus deportēja uz Iekškrieviju, krasta pusē Daugavpils novada iedzīvotāji daļa no viņiem, karam beidzoties, atgriezās. lielā vairumā ir saglabājuši gan latgalisko iz- Bet vācu laikā viņus visus apšāva.”30 loksni, lietojot to savstarpējā saziņā, gan brīvi ar mums ekspedīciju laikā runāja latviešu li- Valodu kultūrbagātība terārajā valodā. Savukārt ar Daugavas kreisā Par tādu var runāt, šķiet, tikai līdz pagā- krasta iedzīvotājiem intervijas bija iespēja- jušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem, kad mas gandrīz tikai un vienīgi krievu valodā, lai līdzāspastāvēja latviešu literārā valoda un gan intervēto etniskā izcelsme visbiežāk bija latgaliešu izloksnes, poļu, lietuviešu, krievu, latviska, poliska vai baltkrieviska, nevis krie- baltkrievu valoda, un jidišs. Jau 19. gs. bei- viska. Rakstā koncentrēsimies uz intervijām gās (1897), raksturojot Daugavas kreisajā Daugavas kreisajā krastā, jo tieši šo Daugav- pusē Ilūkstes apriņķī dzīvojošos latviešus, pils novada daļu rusifikācija skārusi visvairāk. etnogrāfs S. Novickis rakstīja, ka viņi ir ļoti Divdsmitā gadsimta 60.–70. gados šeit apdāvināti, jo “bez savas mātes valodas runā no Baltkrievijas, glābjoties no reliģiskajām vēl krieviski, poliski, leitiski un buldurē pat vajāšanām, uz dzīvi ieradās samērā daudz vāciski”.31 Vēl 20. gs. sākumā, līdz Latvijas Baltkrievijas katoļu. Viena no viņām ir Alina neatkarības iegūšanai, Daugavas kreisā kras- Čuriška (dz. 1929). Dzimusi Braslavas rajo- ta teritorijā nozīmīga loma bija vācu muižnie- nā, īstajā vārdā Elžbeta, bet te — lai vienkār- cībai un vācu kā saziņas valodai. Tā, piemē- šāk — iesaukta par Alinu. Tie, kas no Balt- ram, Skrudalienas pagastā atrodas Šēnheidas krievijas ieradās, pārsvarā bija ar neskaidru jeb Šengeidas muiža (Schönheyden), kas pie- tautības apziņu (baltkrievs? polis?), bet ar ļoti derēja baltvācu Engelhartu dzimtai. Tajā pašā skaidru ticības pārliecību. Alina alias Elžbe- pagastā atrodas Bruņenes jeb Bruņu muiža ta bija starp nedaudzajiem, kurai ir skaidrība (Brunnen), kas līdz 1920. g. Latvijas agrā- par savu ģimeni un kaimiņiem, kas bija Balt- rajai reformai bija Līvenu dzimtas īpašums. krievijā: Vecsalienas pagastā ir Vecsalienas (Alt-Sal- “My poljskoj very. Tam v nashej derevne lensee) jeb Červonkas (Czerwonka) muiža, vse poljaki byli. Doma v detstve my razgova- kas piederējusi Hānu dzimtai. Salienas pa- rivali na poljskom.” (Mēs esam poļu ticības. gastā ir Dermontu-Sivicku dzimtai piederējusī Tur pie mums ciemā visi bija poļi. Mājās bēr- Jaunbornes (Neu-Born) muiža.32 Visās tajās nībā mēs sarunājāmies poliski.)34 līdz pirmās brīvvalsts laikiem skanējusi vācu Te jāpiezīmē, ka Braslavas rajons, kur valoda. dzimusi E. Čuriška, līdz Otrajam pasaules ka- Otrais pasaules karš kardināli mainīja ram piederēja Polijai. Tāpēc nav brīnums, ka, valodu situāciju. Tika izsūtīti samērā daudzi varmācīgi pievienoti PSRS, pēc Otrā pasaules no vietējiem kreisā Daugavas krasta iedzīvo- kara viņi sajuta apdraudējumu savai reliģis- tājiem (latvieši un citu tautību pārstāvji). To kajai identitātei un meklēja dzīvesvietas, kur

40 LATGALES DAUDZVEIDĪGĀ KULTŪRBAGĀTĪBA LAIKA UN TELPAS PERSPEKTĪVĀ

šis apdraudējums nebūtu tik liels. Čuriškas apbrīnojamas. Ekspedīcijas dalībniekiem ģimene Latvijā ir kopš 1967. gada. E. Čuriška viņa dziedāja poļu, latviešu, baltkrievu, vācu precējusies divreiz, abas reizes ar latviešiem, dziesmas. Izglītību ieguvusi pirmskara posmā luterāņiem. Valodu gan nav iemācījusies, jo latviešu valodā. Mājās — līdz karam — sa- padomju laikos pēc tās nebija vajadzības. runvaloda bijusi poļu. Pēc kara visa publiskā Bērni — Ina un Jānis — kristīti katoļu baz- saziņa notikusi krievu valodā. Poliski — tikai nīcā. baznīcā un lūgšanu grāmatās. Piemēru tam, kā latviešu valoda padom- Poļu valodu, kas līdz Otrajam pasaules ju laikā zaudējusi savas pozīcijas, bija vairāk karam Daugavas kreisajā krastā mājās ska- nekā pietiekami. Daži raksturīgākie — ilus- nēja jo bieži, ekspedīcijas laikā tikpat kā trācijai. nedzirdējām. Retie izņēmumi bija cilvēki, 2016. g. Demenes pagasta Pokropišķu kas sasnieguši astoņdesmit vai deviņdesmit skrajciemā tika intervēta Anna Bagdzeviča mūža gadus. Viena no šādām ģimenēm bija (dz. 1933). Intervija noritēja krievu valodā. Demenes pagastā dzīvojošie Juzefa Paršuta Abi viņas vecāki bija Latgales latvieši (An- un Vitolds Gretovičs. Viņam tā ir trešā, viņai tons un Rozālija). 1956. g. Anna apprecējās otrā laulība. Abi brīvi runāja poliski, baznīcā ar Pjotru, kas bijis polis no Lietuvas. Zīmīgi, lūdzas poļu valodā, prot poļu, latviešu dzies- ka viņa māsas, kas palikušas Lietuvā, pēc mas dziedāt. Lieli Latvijas patrioti, viņu piere- pases datiem — lietuvietes. Gan Anna, gan dzē vislabākie gan kā lauksaimniecībā nodar- Pjotrs Bagdzeviči — abi katoļi, bet ar krievu binātajiem, gan kā ticīgiem cilvēkiem bijuši kā ģimenes valodu. Anna mācījusies Deme- K. Ulmaņa laiki. nes pagasta Zemgales septiņgadīgajā skolā. Poļu valoda ekspedīciju laikā apsekotajās 30. gados mācības tajā notika latviešu valo- mājās eksistē vairs tikai kā lūgšanu valoda ģi- dā. Bet jau tūlīt pēc kara tā kļuva par skolu menē un Daugavpils novada katoļu baznīcās, ar krievu mācību valodu. Annas ģimenē iz- kur reizi vai vairākas reizes mēnesī dievkalpo- audzināti pieci bērni, visi mācījušies skolā ar jumi līdzās krievu un latviešu valodai notiek krievu mācībvalodu: “Bērni visi runāja krie- arī poliski. Tā, piemēram, Skrudalienas pa- viski — pat ar savu latviešu vecmāmiņu.”35 gasta poliete Juzefa Pisecka (dz. 1931) stās- 2016. g. tika intervēta arī Antoņina (Teo- tīja, ka ģimenē samērā agri pārgājuši uz krie- dora) Stelmaka (dz. 1939). Intervija tāpat vu valodu, bet lūgties turpinājuši poļu valodā. notika krievu valodā. Īstajā vārdā viņa ir Teo- Ne tikai poļu valodas, bet arī pirmskara dora Stelmaka, dzimusi Kļadra. Apzināti pie- un pēckara situācijas laba pārzinātāja bija ņēmusi personvārda maiņu no katoļu tradīcijā Demenes pagastā dzīvojošā poliete Leonīda pieņemtā personvārda Teodora uz padomju Minkeviča (dz. 1936): “Tikai 19. gs. beigās laikos saprotamāku Antoņina. Viņas tēvs ir poļi drīkstēja iegādāties zemi, ko vectēvs arī bijis lietuvietis, māte baltkrieviete, abi — ka- iegādājās te, Demenes pagastā. Mani vecāki toļi. Viņas vecāki pēc Pirmā pasaules kara no prata brīvi ne tikai runāt, bet arī rakstīt un Lietuvas pārcēlušies uz Latviju. Pati viņa at- lasīt poliski. Līdz karam visi apkārtnes poļi te bilstoši pasē ierakstītajam ir baltkrieviete, bet runāja poliski. Jau padomju laikos vienās bē- baltkrievu valodu neprot. Antoņinas vecākajai rēs kāda sieviete teica, ka tur, kur vairāk par meitai pasē ir ieraksts — poliete, diviem jau- diviem cilvēkiem, tur labāk ir runāt krieviski. nākajiem bērniem — baltkrievi. Uz ko es teicu, ka mēs taču esam poļi.”36 2016. un 2017. g. intervējām polieti Zīmīga bija ekspedīcijas dalībnieku tikša- Viktoriju Sivačovu (dz. 1928) Silenē (Skru- nās un saruna ar Vecsalienas pagasta iedzī- dalienas pag.). Viņas valodu zināšanas (īpaši votāju, luterticīgo latvieti Lolu Bērziņu (dz. dziesmās, ar kurām viņa dāsni dalījās) bija 1926). Viņa apzinās, ka ir latviete, lai gan

41 Letonikas VII kongresa materiāli

viņas mazbērns vairs nerunā latviešu valodā. nas pagasts) dzīvojusi Antoņina Dubanis (?), Ar meitām sarunājoties vēl latviski, bet ar sa- kas pratusi baltkrievu valodā aizrunāt rozi. viem suņiem — tikai krieviski: “Te apkārt visi V. Sivačovai viņa palīdzējusi izveseļoties, krievi. Kad aiziešu mūžībā, lai ir kas manus skaitot lūgšanas baltkrieviski.41 suņus apkopj un sarunājas viņiem saprotamā Daugavas kreisā krasta pusē intervijas valodā.”37 (neatkarīgi no intervējamā tautības) latviski Līdzīgs stāsts ir arī par Helēnu un Jāni varēja notikt tikai tajos retajos gadījumos, Kukjāņiem, kas savstarpēji sarunājas krievu kad intervējamais bija apguvis latviešu va- valodā. Jānis beidzis četrklasīgo skolu Čer- lodu skolā pirmās brīvvalsts gados vai vācu vonkā latviešu valodā, pēc tam turpinājis mā- okupācijas laikā. Tā Skrudalienas pagasta cības Skrudalienas skolā — jau krievu valo- iedzīvotāja Anastasija Krasovska (dz. Ja- dā: “Matj u menja latyshka, otec — katolik.” novska, 1931) — pareizticīgā — sarunājās (Māte man latviete, bet tēvs katolis.)38 ar ekspedīcijas dalībniekiem skaistā, izkoptā Demenietis Eduards Kokins (dz. 1937), latviešu literārajā valodā: kuram ģimenē visi latvieši un pats latvietis, “Skolā sāku iet pirmās Latvijas laikā. Pēc spēj sarunāties tikai krieviski. Gados jaunie kara, kad turpināju, mācības bija jau krievu ekspedīcijas dalībnieki — studenti, kas viņu valodā. Ar tēvu, kas bija luterānis un apmek- intervēja, teica, ka viņš sapratis viņu latviski lēja Daugavpils luterāņu baznīcu, bērnībā ru- uzdotos jautājumus un viņi apmēram sapra- nāju latviski, ar mammu, kas bija krieviete — tuši viņa krieviskās atbildes. Krievvalodīgajā krieviski.”42 vidē padomju laikos E. Kokina ģimenē pārgā- A. Krasovska, runājot latviski, lietoja arī juši uz krievu kā saziņas valodu. vārdus, kas mūsdienās netiek lietoti. Tā, pie- Krieviete Jeļena Lazdiņa no Silenes otrajā mēram: “Naktī bija liela šauja.” (Naktī bija laulībā bija apprecējusi latvieti Augustu Laz- liela apšaude.)43 Starp retajiem latviski runā- diņu: jošajiem bija arī Jānis Kravčiks (dz. 1939), “Razgovarivali s muzhem po-russki. On kas dzīvo pussabrukušajā Bruņenes muižā: so svojim synom po-latyshski, no kogda ja “Piedzimu Paņemūnē, esmu polis, kato- pristustvovala, pereshli na russkij.” (Ar vīru lis, ne jau krievs. Tēvu nezinu, neesmu re- mēs sarunājāmies krieviski. Viņš ar savu dēlu dzējis. Māte bija Ludviga Kravčika, poliete. latviski, bet kad es biju klāt, tad pārgāja uz Ienāca Latvijā 1939. gadā kā laukstrādniece. krievu valodu.)39 Iemācījās runāt latviski. Līdz 1972. gadam 2016. g. ekspedīcijas laikā bija arī daži dzīvojām Iecavā. Te, kad atbraucām, ganīju kuriozi lingvistiska rakstura gadījumi. Ekspe- kolhoza govis. Mana sieva ir poliete. Divi bēr- dīcijas dalībniece, maģistrante Dace Micā- ni mums — Ina un Ivars. Ina te dzīvo, Ivars ne-Zālīte, vienā no vakara semināriem stās- Cesvainē. Ģimenē gan runājam krieviski.”44 tīja, ka kādā mājā īpašnieks kratījis ar nūju, Daugavas kreisā krasta pagastos lingvis- nelaidis iekšā un “pasūtīja mūs, pat nesapra- tiskā situācija ir apmēram līdzīga, proti, visos tām, kādā īsti valodā.”40 tajos dominē krievu valoda. Piemēram tikai Vācu okupācijas laikā ir bijusi apmācība viens — Skrudalienas pagasts, kura centrs arī baltkrievu valodā. Tā jau pieminētā Sile- ir Silene. Kā stāstīja pagasta pašpārvaldes nes iedzīvotāja Viktorija Sivačova stāstīja, ka vadītāja Betija Ivanova: “Silene ir daudzna- viņa kara laikā vienu gadu skolā mācījusies cionāla — latvieši — 6%, krievi — 58%, baltkrievu valodā. Atskaitot baltkrievu tautas- baltkrievi — 17%, poļi — 16%, pārējie — dziesmas, ko dziedāja V. Sivačova, mums ne- tatāri, ukraiņi un citi.”45 Savstarpējā saziņa izdevās apzināt nevienu runātāju baltkrievu kopš padomju laikiem notiek krievu valodā. valodā. Vēl 60. gados Šenheidā (Skrudalie- Pašas Betijas Ivanovas ģimenes stāsts ir

42 LATGALES DAUDZVEIDĪGĀ KULTŪRBAGĀTĪBA LAIKA UN TELPAS PERSPEKTĪVĀ tikpat raibs: vecmamma no tēva puses bija par Mironiju. Šis šķietamais kuriozs tomēr 1939. g. no Polijas iebraukusi kalpone, kas norāda uz dziļākām saknēm cilvēku apziņā. apprecējās ar krievu. Savukārt Betijas mātes Viņi — dažs iebaidīts, dažs laika modei līdzi radi bija no latviešiem. Vecmamma bijusi pri- skrejošs — negribēja atšķirties no padomju vātskolotāja valsts prezidenta Jāņa Čakstes laikā dominējošajām lingvistiskajām rusifikā- bērniem. Viņas vīrs (Betijas vectēvs) bijis lu- cijas vēsmām. Izdevīgāk un drošāk bija neat- terāņu mācītājs Sīķeles luterāņu draudzē. Be- šķirties — ne ar personvārdu, ne ar saziņas tijas mamma apprecējusi krievu, pašai Betijai valodu, ignorējot senču valodas un ticības vīrs ir no Ukrainas. 1990. g. Betija Ivanova piederību. Ticību klusībā paturēja katoļi un stājās darbā robežsardzē, latviešu valodu vecticībnieki, kurpretim pareizticīgie un lute- nav pratusi. Bet dzīves vajadzība piespiedusi rāņi padomju laikos centās (ar retiem izņē- iemācīties. Tagad Betija Ivanova runā nevai- mumiem) aizmirst. nojamā latviešu valodā: “Ja vajag, visu var izdarīt!”46 Nevainojama latviešu valoda ir arī Tradicionālās kultūras vērtība Demenes pašpārvaldes vadītājai Valentīnai Konfesiju garīgo mantojumu mūsdienās Gadzānei, kura tikai 1993. g. — darba vaja- sāk novērtēt arvien vairāk, turpretī laicīgo dzības spiesta — sāka runāt latviski. Valodas kultūrmantojumu daudzi neuzskata par kaut situāciju Demenes pagastā V. Gadzāne rak- ko saglabājamu. Te vietā būtu citēt ekspedī- sturoja sekojoši: cijas dalībnieces, ASV latvietes Brigitas Vīks- “Te ļoti daudz baltkrievu, ir arī lietuvieši, niņas stāstīto par ASV un Latvijas latviešu poļi, latvieši, bet visi sazinās krievu valodā, atšķirīgo kultūrvērtības izpratni, kas gan at- jo Zemgales skolā mācības bija tikai krievu tiecas uz 90. gadiem, bet, kā šķiet, joprojām valodā, tagad tā ir bilingvāla. Līdz karam bija ir aktuāla: tikai latviešu valodā. Lielākā daļa pagasta “Stopiņos gaidīja atbraucam radus no iedzīvotāju ir katoļi un vecticībnieki, un tad Austrālijas. Kārtīgi izpucēja mašīnu, lai var tikai nāk pareizticīgie.”47 aizvest parādīt Latviju pa smuko. Kad radi Carnikavā dzīvo Salienas pagastā 1921. atbrauca, viņi lūdza, lai tos izved pa Latvijas gadā dzimušais Arvīds Blūzmanis: “No bērnī- lauku ceļiem. Latvijas radi bija neizpratnē, kā bas atceros, ka apkārt dzīvoja daudz latviešu, var patikt braukt pa putekļainiem, neasfaltē- bet arī poļu, bija arī krievi — vecticībnieki. tiem ceļiem.”49 Lielu daļu latviešu 1941. gadā izveda, pali- Spēcīgāka laicīgo kultūrvērtību apziņa kušie, paši glābjoties, aizbrauca prom. Arī no saglabājusies Daugavpils novada Daugavas vietējiem vecticībniekiem un poļiem cilvēkus labās puses krastā, kuru, kā jau minēts, pār- izveda. Skolā mums bija latviešu valoda. Visi svarā apdzīvo Latgales latvieši jeb latgalieši. krievi runāja latviski, skolā ātri iemācījās.”48 Kaut arī šo Daugavas pusi pēc kara tāpat Ekspedīciju laikā vairākkārt sastapāmies skārušas deportācijas, izmaiņas iedzīvotāju ar cilvēkiem, kuriem nepatika viņiem pasē etniskajā un konfesionālajā sastāvā, tomēr ierakstītie personvārdi. Tā katoliete Felici- iedzīvotāju pamatkodols ir saglabājies. Tas ja Lesko (dz. 1928) no Vecsalienas pagas- ļāvis gan padomju laikos, gan jo īpaši kopš ta sacīja, ka viņai nepatīkot pašas vārds, jo neatkarības atjaunošanas atdzimt arī tradi- latvieši viņu saukuši nevis par Feliciju, bet cionālās kultūras vērtību apziņai. Daugavpils par Pelīti. Kādai citai sievietei nepatika, ka novada kultūras pārvalde sadarbībā ar Skrin- viņai dots vārds Jadviga, vēlas, lai sauc par du dzimtas muzeju 2016. g. izdevusi autoru Irinu. Sieviete vārdā Glikerija pārdēvējās par kolektīva sagatavotu grāmatu “Viensētu koka Galinu. Elžbeta, kā jau tika minēts, kļuva par arhitektūras savdabība Dienvidlatgalē”.50 Kas Alinu. Vecticībniece Miropeja ikdienā kļuva ir īpaši nozīmīgi — šajā krājumā apzinātas ne

43 Letonikas VII kongresa materiāli

tikai nozīmīgākās koka ēkas, bet savākti arī Daugavpils novadā saistīta ar visas Latvijas sētu stāsti, ko papildina bagātīgi un kvalitatīvi sarosīšanos, sagaidot valsts simtgadi. Tā koka arhitektūras paraugu fotoattēli. 2017. g. 4. maijā Demenē, Latvijas Dienvidu Vaboles pagastā darbojas etnogrāfiskais punktā, noritēja vērienīgs pasākums “Apskauj ansamblis “Vabaļis” (vad. Iveta Skrinda), un Latviju”. tas kopj gan garīgo (katolisko) dziesmu man- Rakstā apzināti netika skarta, ne aplūkota tojumu (tai skaitā psalmu dziedāšanu), gan Daugavpils. Pēc 2009. g. Latvijas teritoriālās laicīgo, sākot no tautasdziesmām un beidzot reformas Daugavpils novads ir pats par sevi ar kolhoza laiku folkloru. un pilsēta pati par sevi. Protams, nevienam Daugavpils novadā, kā varējām ekspe- no novada nav liegts apmeklēt Daugavpils dīciju laikā pārliecināties, tiek arvien vairāk podnieku rīkotos pasākumus vai Rotko mu- domāts par tradicionālās kultūras vērtību sa- zeju, vai Daugavpils teātri. Kāda kultūras glabāšanu un izstādīšanu muzejos (Skrindu pasākuma apmeklējums Daugavpilī parasti dzimtas muzejs Vabolē, Naujenes novadpēt- nozīmē formālu iesaisti (skatītājs, klausītājs), niecības muzejs, Raiņa māja Berķenelē, Slu- kurpretim pasākumi novadā parasti saistīti ar tišķu vecticībnieku lauku sēta–muzejs u. c.). katra vai gandrīz katra līdzdalību. Latgaliskais un vecticībnieciskais ir redzams un sajūtams, bet, piemēram, Daugavpils no- Daži kopsecinājumi vada poļu kultūras nospiedums vēl nav ne Daugavpils novads ietver divas kultūras pietiekami apzināts, ne izcelts. Tas nav pār- ziņā pagaidām maz savstarpēji korelējošas metums, jo, lai izceltu no padomju virskārtas daļas. Viena no tām atrodas Daugavas labajā dziļāk ieslēpto polisko, baltkrievisko, specifis- krastā, otra — kreisajā krastā. Pirmajā domi- ki krievisko, lietuvisko vai latvisko, nepiecie- nē latgaliski latviskais, tās iedzīvotājiem nav šams liels padomju uzslāņojumu attīrīšanas problēmu savas piederības apzināšanā (lat- darbs. galieši, latvieši, katoļi). Otrā gan konfesionāli, Ja labajā Daugavas krastā ļaudis pārsvarā gan etniski ir saraibināta. Pirmskara posmā skatās Latvijas TV un klausās Latvijas radio, spēcīgajai luterāņu kopienai nav turpināju- tad kreisajā krastā galvenie ziņu avoti ir Krie- ma. Aprauta atmiņa un izpratne par pirmās vijas un Baltkrievijas TV kanāli. Protams, bija brīvvalsts laikā atjaunoto uniātu baznīcu. Do- arī izņēmumi. Tā sileniete Viktorija Sivačova minē katoļi un vecticībnieki, kas ir galvenais stāstīja, ka viņa klausoties Latgales radio no šīs Daugavpils novada daļas vienojošais fak- Aglonas, skatoties Latvijas TV 1. kanālu un tors. Pēdējos gados skolās ieviestā bilingvālā LNT, arī 3. kanālu, Baltijas kanālu krievu va- izglītība bez valodas vides nav devusi kaut cik lodā, arī Krievijas un Baltkrievijas TV plašā vērā liekamus rezultātus. Daugavas kreisajā spektrā. krastā joprojām dominē krievu kā saziņas Pirmās brīvvalsts laikā gan latvieši, gan valoda — gan publiskajā, gan ģimenes sa- cittautieši abos Daugavas krastos svinēja Jā- skarsmē, neatkarīgi no runātāju etniskās pie- ņus, slepus to turpināja arī padomju gados. derības. Ļoti vāja šeit ir valstiskuma apziņa Pēc neatkarības atgūšanas kolektīvas svinē- un neskaidra reģionālā piederība. Toties ļoti šanas un tradīciju prieks gājis mazumā. Dau- spēcīga lokālā piederības sajūta (mēs — si- dzi darbaspējīgā vecumā kopš 90. gadu otrās lenieši; mēs — demenieši u. tml.). Daugav- puses devušies pārtikušākas dzīves meklēju- pilī ir reģistrētas 56 skolas, un tikai vienā no mos uz Vāciju, Angliju, Īriju u. c. Nomaļie pa- tām skolēni līdzās vispārizglītojošiem priekš- gasti kļūst tukši. Nepietiekamas ekonomiskās metiem var smelt zināšanas par minoritātes rosības apstākļos arī kultūras rosība ir ierobe- kultūru, tā ir J. Pilsudska Daugavpils valsts žotos apjomos. Šķiet, ka zināma sarosīšanās poļu ģimnāzija. Daugavpilī ir gan Krievu

44 LATGALES DAUDZVEIDĪGĀ KULTŪRBAGĀTĪBA LAIKA UN TELPAS PERSPEKTĪVĀ vidusskola — licejs. Paliek gan jautājums, vai ļu atmūda. Idejas un ceiņas. [Minhene]: tajā akcentēta Latvijas krievu kultūras tradī- Latgaļu izdevnīceiba, 1976. ciju apguve. Daugavpilī ir viena mākslas un 4 Bīskapa Julijana Vaivoda dienasgrāmata. viena mūzikas skola. Daugavpils novadā ir 1962–1982. Rēzekne: Latgales Kultūras 36 skolas, Naujenē un Špoģos ir arī mūzi- centra izdevniecība, 2010; Seiļs S. Die- kas un mākslas skola. Nevienā no tām nav nasgrāmatas. 1924–1979. Daugavpils: akcentēta novada iedzīvotāju etniskā, reliģis- Saule, 2016. kā piederība. Valsts ir gan šķirta no baznīcas 5 Podmazovs A. Vecticība Latvijā. Rīga: un etniskās piederības pārlieka izcelšana, kā FSI, 2001. liecina 20. gs. pieredze, galējībās ne pie kā 6 Baženova M., Kļešņina L. Daugavpils laba nevar novest. Taču te ir runa par citu — rajona vecticībnieku arhitektūras manto- tur, kur cilvēkiem nav neviena cita pieturas jums un tā saglabāšana. Grām.: Latvijas punkta, kā tikai rūpes par personisko labklā- materiālās kultūras mantojuma saglabā- jību, ir ļoti grūti veidot pilsonisku sabiedrī- šanas problēmas. Rakstu krājums. Sast. bu. Pilsonis nav kulturāli amorfa būtne tikai A. Gavriļins. Rīga: LU Akadēmiskais ap- ar noteiktu sociālo funkciju apjomu. Kat- gāds, 2008. 60. lpp. ram pilsonim ir individuālā vēsture, pilsoņu 7 Kirkora Rumjanceva, Skrudalienas pa- kopām — reģionālā vēsture, kurā satvara gasts, 2016.12.07. (intervēja J. Kursīte). punkti ir garīgā un laicīgā kultūra tās pār- 8 Jeļena Lazdiņa, Silene, 2016.13.07. (in- mantojamībā. tervēja J. Kursīte). Kultūruzkrājums un iniciatīvas, kas vē- 9 A Guide to the Eastern Code: A Commen- rojamas Daugavpils novada labajā krastā, tary on the Code of Canons of the Eas- veido pavisam noteiktu reģionālas dabas tern Churches. Ed. by Nedungatt George. pienesumu (latgaliskums, katoliskums, lat- Rome: Oriental Institute Press, 2002. viskums, folklora un garīgā kultūra) Latvijai. 10 Engīzere A., Muižnieks V., Rudoviča V., Kreisais krasts ir kultūrbagāts (poliskais, balt- Zariņa G. Jēkabpils 17.–18. gadsimta krieviskais, lietuviskais, vāciskais, latviskais, iedzīvotāji pēc arheoloģisko un bioarheo- krieviskais līdz ar katolisko, luterisko, vecti- loģisko pētījumu rezultātiem. Sk. internetā cībnieku, uniātu, pareizticīgo u.c. garīgo klāt- (2017.05.05.) pienesumu), bet šī bagātība padomju varas http://www.lvi.lv/lv/LVIZ_2013_files/3nu- gados ir nonivelēta un būtu aktualizējama. murs/V_Muiznieks_A_Engizere_G_Za- rina_V_Rudovica_Jekabpils%20_%20 Avoti un piezīmes LVIZ_2013_3.pdf 1 Encyclopedia of Social and Cultural An- 11 Sk. piem.: Plenne F. Katoliki vizantijs- thropology. Ed. by A. Barnard and J. ko-slavjanskoj tradiciji. Sk. internetā Spencer. London&New York: Routledge, (2017.05.05.) 2002. P. 136. http://www.griekukatoli.narod.ru/in- 2 Dunsdorfs E. Latvijas vēsture. 1710– dex13.html; Priede A. Katoliskās Baznīcas 1800. Sundbyberg: Daugava, 1973. 165. ritu bagātība. Sk. internetā (2017.05.05.) lpp.; Jakovļeva M., Mieriņa A. Robežas un http://www.kbvestnesis.lv/index.php/gari- administratīvais iedalījums Latvijas terito- gai-dzivei/lasitajs-jauta/1508-kbrb1 rijā 18. gs. Grām.: Latvijas zemju robežas 12 Iz istoriji uniatskoj cerkvi. Gomelj: SOZH, 1000 gados. Sast. A. Caune. Rīga: LVI ap- 1993, s. 41. gāds, 1999. 132., 142. lpp. 13 Turpat, s. 42. 3 Kemps Fr. Latgalieši. Rīga: D. Zeltiņa 14 Orthodox Constructions of the West. Ed. ģenerālkomisijā, 1910; Bukšs M. Latga- by George E. Demacopoulos and Aristotle

45 Letonikas VII kongresa materiāli

Papanikolaou. New York: Fordham Univer- tam. 14. gadsimts — 1945. gads. [Rīga]: sity Press, 2013. Pp. 28–29; 35. LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2008, 15 Plenne F. Katoliki vizantijsko-slavjanskoj 292.–577. lpp. tradiciji. Sk. internetā (2017.05.05.) 30 Betija Ivanova, Silene, 2017.08.10. (in- http://www.griekukatoli.narod.ru/in- tervēja D. Kreiere, J. Kursīte). dex13.html 31 Novickis S. Par latviešiem Ilūkstes ap- 16 Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga: riņķī. Rīgas Latviešu Biedrības Zinību ko- A. Gulbja apgāds, 1931–1932, 7. sēj., misijas Rakstu krājums. Jelgava, 1897, 12580. sl. Nr. 11. 69. lpp. 17 Tēvs Broņislavs Valpitrs MIC (1899– 32 Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga: 1976). Sk. internetā (2016.15.11.) A.Gulbja apgāds, 14. sēj., 1936, 28051.– http://www.mariani.lv/personas/t-bronis- 28097. sl. lavs-valpitrs/ 33 Par krieviem Latvijā sīkāk sk.: Volkovs V. 18 Plenne F. Katoliki vizantijsko-slavjanskoj Krievi Latvijā. Rīga: FSI, 1996; Apine I., tradiciji. Sk. internetā (2017.05.05.) Volkovs V. Latvijas krievu identitāte: vēs- http://www.griekukatoli.narod.ru/in- turisks un socioloģisks apcerējums. Rīga: dex13.html FSI, 2007. 19 Turpat. 34 Elžbeta Čuriška, Skrudalienas pagasts, 20 Feldmanis R. Latvijas baznīcas vēsture. 2016.14.07. (intervēja J. Kursīte). 2. izd. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 35 Anna Bagdzeviča, Demenes pagasts, 2011; Latvijas luterāņu dievnamu šodie- 2016.14.07. (intervēja I. Čekstere). na. Sast. Ojārs Spārītis un Vilnis Auziņš. 36 Leonīda Minkeviča, Demenes pagasts, Rīga: Nordik, 1999. 2017.4.08. (intervēja R. Ķipurs, J. Kursī- 21 Kaminska R., Bistere A. Sakrālās arhitek- te). tūras un mākslas mantojums Daugavpils 37 Lola Bērziņa, Vecsalienas pagasts, rajonā. Rīga: Neputns, 2006. 204. lpp. 2016.13.07. (intervēja K. Rotbaha). 22 Ludmila Isajeva, Skrudalienas pagasts, 38 Jānis Kukjānis, Vecsalienas pagasts, 2016.13.07. (intervēja J. Kursīte). 2016.13.07. (intervēja I. Čekstere). 23 Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga: 39 Jeļena Lazdiņa, Silene, 2016.13.07. (in- A. Gulbja apgāds, 1931–1932, 7. sēj., tervēja J. Kursīte). 12580. sl. 40 Dace Micāne-Zālīte, Silene, 2016.14.07. 24 Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga: 41 Sīkāk par baltkrieviem Latvijā sk.: Jēkab- A. Gulbja apgāds, 1928–1929, 3. sēj., sons Ē. Baltkrievi Latvijā 1918.–1940. 4800. sl. gadā. Latvijas Vēstures Žurnāls, 2001, 25 Rūta Kaminska, Rīga, 2017.23.09. (tele- Nr. 4, 104.–133. lpp.; Apine I. Baltkrievi fonintervija). Latvijā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas 26 Ritvalds Retzobis, Salienas pagasts, Filozofijas un socioloģijas institūts, 1995. 2016.08.10. (intervēja D. Kreiere, J. Kur- 42 Anastasija Krasovska, Skrudalienas pa- sīte). gasts, 2016.14.07. (intervēja I. Ba- 27 Par to sīkāk: Spārītis O. Bornes baznīca. rovskis, J. Kursīte). Rīga: autorizdevums, 2000. 43 Turpat. 28 Zelma Retzobe, Salienas pagasts, 44 Jānis Kravčiks, Skrudalienas pagasts, 2016.08.10. (intervēja D. Kreiere, J. Kur- 2016.14.07. (intervēja I. Barovskis, sīte). J. Kursīte). 29 Sīkāk sk.: Stranga A. Ebreji Baltijā. No 45 Betija Ivanova, Silene, 2016.08.10. (in- ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaus- tervēja D. Kreiere, J. Kursīte).

46 LATGALES DAUDZVEIDĪGĀ KULTŪRBAGĀTĪBA LAIKA UN TELPAS PERSPEKTĪVĀ

46 Turpat. 49 Brigita Vīksniņa, Silene, 2016.15.07. 47 Valentīna Gadzāne, Demene, 2016.08.10. 50 Viensētu koka arhitektūras savdabība (intervēja D. Kreiere, J. Kursīte). Dienvidlatgalē. Sast. A. Lazdāne, L. Zelti- 48 Arvīds Blūzmanis, Carnikava, 2016.15.09. ņa. Daugavpils novada Kultūras pārvalde, (intervēja J. Kursīte). Skrindu dzimtas muzejs: 2016.

Par autori Janīna Kursīte ir Latvijas universitātes profesore folkloristikā, LZA īstenā locekle. Monogrā- fisku pētījumu par latviešu folkloru, tradicionālo kultūru un literatūru autore. Kopš 1999.gada kopā ar LU studentiem regulāri veic lauka pētījumus Latvijas novados, kā arī apzinot latviešu diasporu ārzemēs.

About the author Janīna Kursīte is a professor of the University of Latvia (UL), Full Member of the Latvian Academy of Sciences. Author of monographs about Latvian folklore, traditional culture and literature. Since 1999, together with students of the UL, has regularly performed field studies in various regions of Latvia as well as studied Latvian diaspora abroad.

DIVERSE CULTURAL RICHNESS OF LATGALE IN THE PERSPECTIVE OF TIME AND SPACE

Janīna Kursīte [email protected] Summary

Key words: Daugavpils Municipality, ethnic, confessional, regional and national belonging

The article is based on audio and video materials obtained by scientists of the University of Latvia and the University of Daugavpils during the traditional cultural expeditions in the pe- riod 2016–2017 and on the author’s individual study of the audio interviews recorded during the research trips to Daugavpils Municipality. Daugavpils Municipality covers two historically different territorial units, which are separated by the River Daugava. Until the Second World War, the left bank of the Daugava belonged to Ilūkste District, but the right bank belonged to Daugavpils District. The inhabitants of the Right Bank have clear ethnic, confessional, regional and national consciousness. The ethnic, religious, and social composition of the inhabitants of the left bank has dramatically changed during the Soviet period, and this has led to a very complex overall situation, which is analyzed in detail in the article.

47 Letonikas VII kongresa materiāli LATVIEŠU VALODA LATGALĒ: MULTILINGVISMS, DIGLOSIJA UN VALODU KONKURENCE

Ina Druviete [email protected]

Atslēgas vārdi: valodas politika, valodas varianti, multilingvisms, diglosija

Latvijas valodas politikas pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu valodas ilgtspēju valodu konkurences apstākļos. Latviešu valodā izšķirami vairāki eksistences paveidi, kas atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā, turklāt vairumam Latvijas iedzīvotāju raksturīga arī vismaz divu citu valodu prasme. Latgales reģionā izplatīts gan individuālais un sociālais multilingvisms, gan multiglosija, kuras komponents ir vēsturiski izveidojies latviešu valodas paveids — latgaliešu rakstu valoda. Šāda specifiska valodu/valodas paveidu konkurences situācija jāņem vērā, izvērtējot latviešu valodas nostiprināšanas pasākumu sistēmu Latgales reģionā.

Latvijas valodas politikas pamatuzde- to runātāju sociālajā situācijā”.1 Ne tikai Lat- vums ir nodrošināt latviešu valodas noturību vijas valodas politikas veidotāju, bet visas sa- (jeb ilgtspēju, saglabāšanos, pastāvēšanu, at- biedrības atbildība ir reālistiski un mērķtiecīgi tīstību). Tas iespējams, īstenojot kompleksu izvērtēt spēka pielikšanas punktus, lai nepie- juridisku un pedagoģisku pasākumu sistēmu, ļautu latviešu valodas sociolingvistisko funk- kuras pamatā ir valodas situācijas izpēte tās ciju zudumu, kas var būt priekšvēstnesis pat dinamikā, citu valstu pieredzes apguve un valodas nomaiņai. Latvijas valodas situācija starptautiski saistošie tiesību akti valodu tie- un valodas politika ir detalizēti analizēta vai- sību un lingvistisko cilvēktiesību jomā. rākos kolektīvos pētījumos2, kā arī daudzos Valodas ekoloģijā pētnieki mēdz izmantot atsevišķos rakstos3; detalizēts rīcības plāns tādus metaforiskus terminus kā valodas at- ir ietverts Ministru kabineta apstiprinātajās dzimšana un valodas nāve. Valodu par dzīvu Valsts valodas politikas pamatnostādnēs būtni, protams, tiešā veidā neviens neatzi- (2014–2020). Gan programmatiskajos do- na pat A. Šleihera bioloģisma teorijas ziedu kumentos, gan zinātniskos rakstos sniegtas laikā. Tomēr šīm organiskajām metaforām skaidras norādes, ka valodas politikā liela ir zināms pamats, jo visas valodas kādreiz nozīme ir reģionālajai dimensijai. ir attīstījušās un kādreiz var zust vai vismaz Šī raksta mērķis ir aizsākt izvērtēt latviešu pārveidoties līdz nepazīšanai. Dž. Edvardss valodas situāciju Latgalē mazāk analizētā as- atzīst: “Valodai tiešām ir noteikta dzīvildze. pektā — diglosijas un/vai multiglosijas iespē- To nenosaka dabas likumi, bet pagrieziena jamā ietekme uz valodu konkurenci — , kā punkti kultūrā. Valodu likteņi ir cieši saviju- arī precizēt dažus sociolingvistikas terminus, šies ar to lietotāju likteņiem, un valodas funk- kas bieži tiek izmantoti diskusijās par valodas ciju zudums vai “nāve” atspoguļo pārmaiņas variantību un multilingvismu.

48 LATVIEŠU VALODA LATGALĒ: MULTILINGVISMS, DIGLOSIJA UN VALODU KONKURENCE

Latviešu valodas eksistences raksturota arī valodas situācija pasaules re- paveidi ģionos un konkrētās valstīs. Informāciju pa- Latviešu valoda tāpat kā jebkuras citas pildina arī kartes. Kopš 16. Ethnologue izde- valsts oficiālā vai valsts valoda eksistē daudz- vuma saistībā ar ISO 639-3 standartu šajā veidīgās formās — nacionālajos variantos, izdevumā tiek izmantota dihotomija “makro- dialektos jeb teritoriālajos variantos, sociolek- valoda — individuālā valoda”. tos jeb sociālajos variantos, idiolektos (katra ISO standarts ir ambiciozs mēģinājums valodas lietotāja individuālajā runā). Jebku- kataloģizēt un standartizēt pasaules valodas, rā izkoptā valodā pastāv arī funkcionālā un nosakot valodas variantu klasifikāciju plašajā ekspresīvā stilistiskā diferenciācija. Latviešu lingvistiskā kontinuuma spektrā. To izstrādā- valodā uz augšzemnieku dialekta latgalisko jusi Starptautiskā standartizācijas organizā- izlokšņu pamata vēsturiski ir izveidojies īpašs cija (ISO). Tas sastāv no sešām daļām, kas paveids — latgaliešu rakstu valoda. Latgalie- reģistrētas dažādās organizācijās: ISO 639-1 šu rakstu valoda ir virsdialektāla un pastāv Starptautiskajā Terminoloģijas informācijas galvenokārt rakstu formā, bet mutvārdu sa- centrā Infoterm, ISO 639-2 ASV Kongre- ziņā tiek lietota kāda no vietējām izloksnēm. sa bibliotēkā, ISO 639-3 SIL International. Diskusijās par valodas variantu koek- 2010. g. izstrādāts arī ISO 639-4 standarts, sistenci Latvijā dažkārt ir izmantots arī ter- kas apstiprināts 2016. g. Katrai valodai pie- mins makrovaloda. Makrovalodas koncepts šķirts trīs burtu kods; kopš 1989. g. piešķirtie tiek izmantots, piemēram, Dalasā bāzētās kodi nav mainīti. Elektroniskajā katalogā pie nevalstiskās bezpeļņas organizācijas SIL In- šiem kodiem gūstama informācija par valo- ternational (agrāk Summer Linguistic Insti- das runātāju skaitu, valodas statusu, valodas tute), valodu izpētei un rakstības attīstībai, izvērtējumu pēc EGIDS skalas, rakstību, va- tolaik Bībeles tulkošanas vajadzībām dibi- lodas attīstību, kā arī lingvistiskajiem resur- nāta organizācija) dokumentos. Astoņdesmit siem no vietnes Open Language Archives darbības gadu laikā šī organizācija sniegusi (www.language-archives.org).”4 atbalstu vairāk nekā 2100 valodu attīstībai, Definējot dažus no valodu kodiem, izman- arhivējusi ap 32 700 lingvistiska rakstura tots makrovalodas jēdziens. Tas apzīmē da- dokumentu. Tās sniegto faktoloģisko informā- žādas valodas variantības situācijas — gan ciju izmanto praktiski visi pētnieki, kas pie- vienas valodas nacionālos variantus, gan vēršas valodu dokumentēšanas un aizsargā- vienas valodas dialektus, gan situācijas, kad šanas jomai, kaut paši organizācijas eksperti vēsturiski viena un tā pati valoda etnopolitis- atzīst, ka statistikas dati, it īpaši valodu ru- ku iemeslu dēļ atrodas diverģences procesā nātāju skaits, var būt nepilnīgi, jo vākti no (kā serbu–horvātu–bosniešu–melnkalniešu atšķirīgiem avotiem — gan oficiāliem valstu valoda). Vienotas sistēmas un terminoloģijas tautskaites datiem, gan lingvistu pētījumiem, šajā standartā nav. ISO 639-2 un ISO 639-3 gan pat no misionāru ziņojumiem. lieto atšķirīgus kritērijus valodas variantu un SIL International kopš 1934. g. apkopo- valodu nošķiršanā — ISO 639-2 vērsts uz jusi datus par pasaules valodām, un tās kopš vienotas rakstības un literārās tradīcijas ek- 1951. g. veidotais enciklopēdiskais katalogs sistenci, ISO 639-3 uzsver savstarpēju sapro- Ethnologue tiek atzīts par plašāko un auto- tamību un kopīgu leksiku. ISO 639-3 stan- ritatīvāko informācijas avotu. Tajā gūstamas dartā latviešu valoda atzīta par makrovalodu ziņas par pasaules valodām, to dažādajiem (kods lav) ar norādi, ka tā ietver divus indi- nosaukumiem, runātāju skaitu, ģenealoģisko viduālus kodus: ltg — latgaliešu (Latgalian) un tipoloģisko piederību, izmantoto alfabētu, un lvs — latviešu standartvaloda (Standard valodu sociolingvistiskajām funkcijām. Ipaši Latvian).

49 Letonikas VII kongresa materiāli

Jāatzīst, ka šāda dihotomija ir visai prob- šanai, tomēr atšķirīgās interpretācijas dēļ tā lemātiska. Tas ir apliecinājums īpašā vēstu- jēgpilna izmantošana jebkura ar valodas vari- riskā latviešu valodas paveida — latgaliešu antu koeksistenci saistīta viedokļa argumen- rakstu valodas — eksistencei, bet opozīcija tācijā ir apšaubāma. “standartvalodai” vienlaikus noliedz izkoptas Latviešu valodas paveidu koeksistences un normētas standartizētas formas esamību, modelis izsmeļoši raksturots Latvijas Repub- kas attiecībā uz latgaliešu rakstu valodu neat- likas Satversmes komentāros: “21. gadsimtā bilst patiesībai. Jautājumus rada arī apzīmē- konkurētspējīgas ir tikai valodas ar izkoptu jums “Standard Latvian” (norāde uz “stan- un attīstītu literārās valodas formu — vienotu dartu” ir izmantota tikai dažos no 56 kodiem, terminoloģiju un ortogrāfiju, kodificētām lek- kas ietver makrovalodas jēdzienu). Tas lietots sikas un gramatikas normām. Latviešu literā- arī, piemēram, attiecībā uz igauņu valodu, ro valodu mūsu kultūras darbinieki un vārda kas arī atzīta par makrovalodu (ietverot in- mākslas meistari ir veidojuši vairāk nekā 400 dividuālās valodas — igauņu standartvalodu gadu. Tā nav identificējama ar kāda noteikta (Standard Estonian) (ekk) un veru (vro). At- Latvijas novada izloksni, bet ir virsdialektā- sevišķā pozīcijā iekļauta arī igauņu zīmju va- la, uzņēmusi visu vērtīgāko no visām Latvijas loda. Latviešu zīmju valodas, kas pieminēta vairāk nekā 500 izloksnēm. Tā ir mūsu valsts, pat Valsts valodas likumā (3. panta 3. daļa), tās novadu un iedzīvotāju vienotības simbols, gan šai klasifikatorā nav. tā ir sabiedrības lingvistiskās integrācijas pa- Atbilstīgi SIL International koncepcijai mats un šai formā reprezentē Latviju kā viena arī ISO 639 standartā izmantoti pēc iespējas no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. plašāki kritēriji valodu definēšanai. Ja pastāv Apšaubīt latviešu literārās valodas vienojošo valodas variantu lietojuma atšķirības vienalga lomu nozīmē apšaubīt Latvijas valsts terito- kādā kontekstā, ISO veidotāji izvēlējušies tās riālo integritāti.”6 klasificēt kā atšķirīgas valodas. Tomēr zināt- Beidzamajos gados sniegts liels valsts at- niskajā literatūrā ir visai maz atsauču uz šo balsts latviešu valodas paveida — latgaliešu klasifikāciju.Vairāki autori norāda, ka “sapro- rakstu valodas — izpētei, lietošanai plašsazi- tamības” koncepts ir īpaši pretrunīgs, piemē- ņas līdzekļos un fakultatīvai apguvei izglītības ram, Čosera laika angļu valoda ne vienmēr sistēmā Latgales reģionā. Pārskats par pla- būs saprotama mūsdienu angļu valodas runā- šo pasākumu kompleksu sniegts S. Pošeiko tājiem; vai tāpēc tai būtu jāpiešķir atsevišķs rakstā “Latgaliešu rakstu valodas attīstība”7, kods? Šis klasifikators nav absolutizējams un kur pēdējo piecu gadu laikā īstenoto atbalsta to neiesaka izmantot juridiskā un zinātniskā pasākumu uzskaitījums vien sīkā iespiedumā argumentācijā. “Pareizi vai ne, bet daudzi aizņem sešas lappuses. Latgaliešu rakstu va- lingvisti izvairās no sadarbības ar SIL, jo tā loda ir viena no latviešu valodas dzīvības sak- darbībā vērojams sektantisms un nekonsek- nēm un gadsimtu gaitā ir palīdzējusi saglabāt ventas atsauces uz akadēmiskiem pierādīju- Latgales gara dzīvi un latvisko identitāti.8 Kā miem un praksi. [..] Savas autoritātes aizsegā norādīts Satversmes komentāros, “latgaliešu ISO 639 piemīt maldinošs potenciāls, jo lē- rakstu valodas aizsardzība nevarētu tikt pret- mumus par valodu statusu un piederību pie- statīta Latvijas kā nacionālas valsts interesēm ņem drīzāk birokrāti, nevis eksperti”.5 un latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas Tātad atsaucei uz ISO 639-3 standartu ir nostiprināšanai šajā valstī. Tieši pretēji — tikai informatīva nozīme. Valodu konkurences latgaliešu rakstu valodas saglabāšanai un po- aspektā makrovalodas koncepts pat varētu būt pularizēšanai jākalpo latviešu valodas lomas noderīgs opozīcijas pārējās valodas — latvie- ietekmes palielināšanai Latvijas kultūrvidē, jo šu valoda visās eksistences formās pamato- īpaši Latgalē.”9 Lai varētu veikt šo uzdevumu,

50 LATVIEŠU VALODA LATGALĒ: MULTILINGVISMS, DIGLOSIJA UN VALODU KONKURENCE nepieciešams analizēt valodas situācijas re- gajā teritorijā (absolūtajam runātāju skaitam ģionālās īpatnības Latgalē. valodu konkurencē ir daudz mazāka nozīme), valodu oficiālais statuss (šis faktors valodu Sociālais bilingvisms lietojumu neformālajā komunikācijā var arī (multlingvisms) Latgalē neietekmēt), lietojuma tradīcijas, iedzīvotāju Latviešu valoda jau kopš tautības valodas lingvistiskā attieksme, kas ietekmē gan valo- konsolidēšanās 10.–12. gs. ir attīstījusies das prasmi, gan tās lietojumu. valodu kontaktu apstākļos. Valodu kontakti Latviešu valoda kopš 20. gs. 90. gadiem latviešu valodniecībā visvairāk analizēti sais- funkcionē uz divu konkurentvalodu — krie- tībā ar to ietekmi uz leksisko, gramatisko vai vu un angļu valodas — fona, turklāt abos semantisko sistēmu, tomēr šis fenomens iz- gadījumos valodu kontaktu tips ir atšķirīgs. vērtējams arī saistībā ar latviešu valodas so- Tā kā Latvijā nepastāv skaitliski nozīmīga ciolingvistisko funkciju noturību, vērību veltot anglofonu kopiena, angļu valoda neformālā arī valodu lietojumam ģimenē un sadzīvē komunikācijā ar latviešu valodu konkurē ti- resp. valstiski neregulējamās jomās. Valodu kai izņēmuma situācijās. Citādi ir ar krievu kontaktu tips un intensitāte dažādos vēstu- valodu. Lielākajā daļā Latvijas teritorijas pa- res periodos ir bijusi atšķirīga10; atšķirīga tā domju perioda imigrācijas un rusifikācijas bijusi arī Latvijas vēsturiskajos novados. Kā procesu dēļ krievu valoda tradicionāli bijusi zināms, valodu kontaktu ietekme uz valodu ne tikai oficiālās komunikācijas valoda, bet ilgtspēju var izpausties plašā spektrā — no faktiski kļuvusi arī par “starpetniskās saziņas stabila, kaut parasti īslaicīga, valodu paralē- valodu”. Šī tendence vēl nav pilnībā pārva- lisma līdz valodas vai vismaz dažu tās socio- rēta arī pēc neatkarības atgūšanas, kaut lingvistisko funkciju zudumam. Šo iznākumu jūtami mainījies latviešu valodas pratēju nosaka dažādu ietekmes faktoru kopums — īpatsvars Latvijas minoritāšu vidū (no 20% valodas runātāju relatīvais īpatsvars attiecī- 1989. g. līdz pat 92% 2015. g.)11. Pieaug arī

Pastāvīgo iedzīvotāju etniskais sastāvs reģionos un republikas pilsētās 2016. gada sākumā (%) Latvieši Krievi Baltkrievi Ukraiņi Poļi Lietuvieši Čigāni (romi) Vācieši Igauņi Citas tautības Latvija 61,8 25,6 3,3 2,3 2,1 1,2 0,3 0,1 0,1 3,2 Reģioni: Rīga 46,2 37,7 3,9 3,5 1,8 0,8 0,1 0,2 0,1 5,7 Pierīga 71,9 18,4 2,7 1,9 1,2 0,8 0,3 0,1 0,1 2,6 Vidzeme 86,7 8,8 1,3 0,8 0,7 0,4 0,2 0,1 0,2 0,8 Kurzeme 76,3 14,1 2,0 2,5 0,7 2,7 0,5 0,1 0,0 1,1 Zemgale 70,9 17,0 3,9 1,7 1,7 2,8 0,4 0,1 0,1 1,4 Latgale 45,7 37,0 5,2 1,3 6,6 0,5 0,4 0,1 0,0 3,2

Avots: Demogrāfija 2016.12

51 Letonikas VII kongresa materiāli

latviešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju starpā. pārējā valstī. Taču pat šajos reģionos vairāk 2016. g. sākumā Latvijā dzīvoja 1 miljons nekā 90% iedzīvotāju vismaz pamatzināšanu 216 tūkstoši latviešu jeb gandrīz 62% no vi- līmenī prot latviešu valodu — Latgalē 92,4% siem Latvijas iedzīvotājiem. un Rīgā 95,2%. Atšķirība parādās pašvērtē- Latgales reģions vēsturisku apstākļu dēļ jumā: Latgalē un Rīgā mazākumtautību pār- atšķiras no pārējiem Latvijas reģioniem (iz- stāvjiem ir mazāk iespēju un vajadzības sazi- ņemot Rīgu) etnodemogrāfiskā un etnoling- nāties valsts valodā, tāpēc viņi savas valsts vistiskā sastāva ziņā. Latgalē latviešu īpat- valodas prasmes novērtē zemāk. Latgalē tikai svars ir 45,7% (salīdzinājumam — Vidzemē puse no iedzīvotājiem (55,4%) uzskata, ka 86,7%)13. Latgales reģionā ir arī Latvijas mē- prot latviešu valodu ļoti labi vai labi; Rīgā — rogiem nozīmīgs citu tautību iedzīvotāju — 71,5%.15 īpaši baltkrievu un poļu — īpatsvars. Situācijas analīze ļauj secināt, ka Latgalē Tomēr jāņem vērā, ka tradicionāli etnis- pastāv ne tikai individuālais latviešu biling- ki jauktos reģionos parasti nepastāv skaidri visms ar krievu valodu kā vienu no tā kom- izteikta korelācija starp dokumentāro vai pat ponentiem, bet uz tā pamata tradicionāli ir paša noteikto etnisko piederību un dzimto izveidojies sociālais bilingvisms, kas joprojām valodu. Tā kā Latvijas 2011. g. tautskaitē ir stabils vairumā sociolingvistisko funkciju. netika iekļauts jautājums par dzimto valodu Sociālais bilingvisms/multilingvisms rakstu- un valodu prasmi, un šādas ziņas pašlaik rojams kā situācija, kad individuālā biling- netiek ietvertas arī iedzīvotāju reģistrā, pēt- visma līmenis noteiktā valodas kolektīvā vai nieki var izmantot galvenokārt dažāda mēro- vismaz kādā tā grupā (parasti vismaz sociāli ga sociolingvistisko aptauju datus. Aptaujas un ekonomiski aktīvāko iedzīvotāju vidū) ir liecina, ka norādītā tautība un dzimtā valoda sasniedzis tādu pakāpi, lai noteiktās socio- var nesakrist pat cilvēkiem no monolingvā- lingvistiskajās jomās būtu iespējams paralēls lām ģimenēm, turklāt tās nepilnīgi atspoguļo valodu lietojums. Latgalē visai plaši izplatīto agrīno bilingvismu Diglosija (multiglosija) Latgales reģionā etniski jauktās ģimenēs resp. divas vai pat Diglosija (multiglosija) ir stabila un vairākas dzimtās valodas. Kā secināts Latvie- ilgstoša situācija, kad viena valodas kolek- šu valodas aģentūras 2014. g. veiktajā ap- tīva ietvaros un viena runātāja lingvistiskajā taujā, 59,5% Latgales iedzīvotāju norādījuši, praksē atšķirīgās sociolingvistiskās funkcijās ka viena no viņu dzimtajām valodām ir krievu tiek lietoti divi vai vairāki vienas un tās pa- valoda, kas ievērojami pārsniedz etnisko krie- šas valodas paveidi (piemēram, izloksne un vu īpatsvaru (37%)14. Krievu valodas kā otrās standartvaloda). Kaut zinātniskajā literatūrā valodas pratēju īpatsvars arī pārsniedz 90%. termins diglosija dažkārt tiek attiecināts uz Aptauju dati rāda, ka konsekventi pieaug divu atšķirīgu valodu prasmi un/vai lietoju- arī Latvijas minoritāšu individuālais biling- mu (resp. bilingvismu), latviešu valodniecībā visms ar latviešu valodu kā otro komponentu, ir nostiprinājies šo terminu šķīrums, kas arī tomēr latviešu valodas prasmes līmenis bieži būtu konsekventi jāievēro. Diglosijas gadīju- ir tikai pamatzināšanu līmenī. Latviešu valo- mā runātāji abus variantus uztver kā lingvis- das aģentūras pētījumā konstatēts: “Papildus tisku kontinuumu, jo visos valodas līmeņos vecumam un sociālajam statusam latviešu tajos var būt gan kopīgi, gan atšķirīgi elemen- valodas prasmi ietekmē vide. Latgalē un Rīgā ti. Runātāji apzināti var pamīšus izmantot dzīvo krietni mazāk latviešu un vairāk mazā- abus variantus, pārslēdzot kodus. kumtautību iedzīvotāju nekā pārējā Latvijā, Č. Fērgusona raksts, kurā pirmo rei- tāpēc likumsakarīgi, ka šajā vidē arī latvie- zi analizēts diglosijas jēdziens, izvirzot nu šu valodas prasme ir mazāk izplatīta nekā jau neviennozīmīgi vērtēto H (augstākā) un

52 LATVIEŠU VALODA LATGALĒ: MULTILINGVISMS, DIGLOSIJA UN VALODU KONKURENCE

L (zemākā) jēdzienu16, sociolingvistikas vēs- kus, sociālus un politiskus priekšnosacījumus turē tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgāka- diglosijas un bilingvisma attīstībai. jiem darbiem un joprojām ir nepārspēts citē- Latgalē raksturīgs multiglosijas kompo- šanas ziņā. 1967. g. Dž. Fišmens, analizējot nents ir kāda no visai atšķirīgajām reģiona dažādu pasaules valstu un reģionu lingvistis- izloksnēm, kas mutvārdu formā tiek lietota ko praksi un piesaistot Č. Fērgusona teoriju, līdztekus latviešu literārajai valodai. Protams, formulējis četrus valodas kolektīvu pamatmo- kā norāda A. Stafecka, “mūsdienās vairs ne- deļus: 1) diglosija un bilingvisms, 2) diglosija varam runāt par izloksnēm [..] tradicionāla- bez bilingvisma, 3) bilingvisms bez diglosijas, jā izpratnē”18, jo, nepastāvot teritoriālai un 4) ne diglosija, ne bilingvisms.17 sociālai nošķirtībai, visos valodas līmeņos Vairumā valodas kolektīvu pastāv gan vērojama visu latviešu valodas eksistences bilingvisms, gan diglosija. Šveicē vācvalodī- paveidu interference19. Pēc 2011. g. taut- gās daļas iedzīvotāji diglosijas ietvaros pa- skaites datiem, latgaliski ikdienā runā 8,8% ralēli vācu standartvalodai lieto arī tā dēvē- no Latvijas iedzīvotājiem, bērni līdz 17 gadu to Šveices vācu valodu (Schwyzerdeutsch, vecumam — 5,7%. “Visvairāk latgaliski runā Schwyzertüütsch, Schwyzerdütsch) tās Latgales reģionā — 35,5% no visiem iedzī- dažādajos paveidos, kas vairāk vai mazāk votājiem, kaut gan bērni vecumā līdz 17 ga- saistāmi ar noteiktu kantonu (Berndeutsch, diem — tikai 27%. Savukārt Ciblas novadā Zürichdeitsch u.c.). Daļā gadījumu, kad per- ikdienā runā 87,5 % no visiem novada ie- sonas ar zemu izglītības līmeni vai gados ļoti dzīvotājiem, tai skaitā 85,3% bērnu vecumā veci cilvēki pamatā spēj lietot vienīgi sava līdz 17 gadiem”.20 Arī šajās aptaujās atspo- reģiona valodas L variantu, Šveicē novērotas guļojas objektīvās grūtības nošķirt valodas vai nopietnas komunikācijas problēmas slimnī- valodas paveida prasmi un lietojumu; varam cās un veco ļaužu pansionātos, ja tajos strā- hipotētiski pieņemt, ka vairums respondentu, dājošie tieši šo valodas variantu nesaprot. izņemot, iespējams, dažus vecākās paaudzes Lielajos valodas kolektīvos, kā angļu va- pārstāvjus, prot un lieto arī latviešu literāro lodas runātāji Lielbritānijā un ASV, japāņu valodu. valodas runātāji Japānā u.c., raksturīga tikai Multiglosijas aspektā analizējams arī diglosijas, ne bilingvisma situācija. No citiem virsdialektālās latgaliešu rakstu valodas lieto- raksturīgiem diglosijas piemēriem varētu mi- jums. Ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību tā nēt klasiskās un vulgārās latīņu valodas šķī- tiek pārstāvēta arī ārpus Latgales reģiona, un rumu viduslaikos, ķīniešu valodas mandarīnu joprojām aktuālas ir diskusijas par tās stan- variantu, kas radies uz standartizēta Pekinas dartizāciju. Pagaidām trūkst nopietnu pētīju- valodas varianta bāzes un kalpoja par rakstu mu par latviešu valodas paveidu koeksistenci un kopīgās saziņas variantu iepretim daudza- Latgales valodas situācijā. Publicistiska satu- jiem dialektiem, vai literāro franču valodu ra rakstos nereti paustā nostāja par viena va- sastatījumā ar Haiti lietoto šīs valodas vari- lodas paveida absolutizāciju ir neproduktīva. antu. Tomēr noteiktos apstākļos šādi valodas Valodas situācija jāanalizē ne tikai plašākā varianti var tikt atzīti par atsevišķām valodām kontekstā, bet arī diahroniskā perspektīvā. (kā 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā tika Lai pilnībā izprastu diglosijas situācijas, ne- nošķirta serbu, melnkalniešu un bosniešu pieciešams vēsturiski analizēt ģeogrāfiskā valoda), bet tas galvenokārt noticis politisku, areāla sociāli ekonomisko un kultūras attīstī- nevis sociolingvistisku faktoru dēļ. Diglosi- bu. Citādi, aprakstot diglosiju sociolingvistis- jas teorija joprojām intensīvi attīstās, H un ko jomu aspektā, riskējam sniegt tikai tās ap- L šķīruma principu papildinot ar mūsdienu rakstu, nevis izskaidrojumu, un parādīt tikai valodas situāciju analīzi un sastatot lingvistis- statisku ainu, nevis situācijas attīstību.

53 Letonikas VII kongresa materiāli

Secinājumi īpatnības. Latgalē nozīmīgs faktors ir ne tikai Latgalē vēsturisku apstākļu dēļ ir izveido- augstais sociālā bilingvisma līmenis, bet arī jies noturīgs valodu un valodas paveidu koek- vairumam Latgales latviešu raksturīgā mul- sistences modelis, kas ietver gan bilingvismu/ tiglosija. Pie tam latgaliešu rakstu valodas multilingvismu, gan diglosiju/multiglosiju. saglabāšana un attīstība būs iespējama tikai Kā norāda K. Kuņicka, “daudzvalodīgu ko- tad, ja visā Latvijā un it īpaši Latgales reģionā pienu lingvistiskā izpēte ir produktīvs valodu valodu hierarhijā neatgriezeniski nostiprinā- kontaktu radīto pārmaiņu dokumentēšanas sies latviešu valoda kā prioritāra oficiālās un veids, kas ļauj ne tikai prognozēt kādas kon- arī neoficiālās omunikācijask valoda. krētas valodas attīstību, bet arī novērot dažā- du valodas paveidu attiecības”.21 Avoti Kā liecina tautskaites un sociolingvistisko 1 Edwards J. Sociolinguistics: A Very Short aptauju dati, visu tautību Latgales iedzīvotā- Introduction. Oxford: Oxford University jiem raksturīga vismaz divu valodu prasme, Press, 2013. 134 pp.; see p. 72. tātad varam runāt par stabilu un ilgstošu bi- 2 Latviešu valoda 15 neatkarības gados. lingvisma resp. multilingvisma situāciju, kas Lingvistiskā situācija, attieksme, procesi, atspoguļojas vairumā faktisko sociolingvistis- tendences. Red. M. Baltiņš, I. Druviete, ko funkciju. Tipisks bilingvisma komponents A. Veisbergs. Rīga: Valsts valodas komi- šajā reģionā ir krievu valoda — gan runas, gan sija, 2007. 587 lpp.; Valsts valodas li- rakstu formā. Turklāt krievu valoda gan kopu- kums: vēsture un aktualitāte. Rīga: Valsts mā, gan šajā reģionā ir samērā homogēna. valodas aģentūra, 2008. Valodas situā- Latgales krievu valodā novērojamas samērā cija Latvijā 2004–2010: Sociolingvistisks nelielas reģionālās īpatnības — atšķirībā no, pētījums. Zin. red. I. Druviete, atb. red. piemēram, poļu vai baltkrievu valodas, kuru G. Kļava, I. Vītola. Rīga: Latviešu valodas sakarā ir iespējams runāt par reģiolektu resp. aģentūra, 2011; Valodas situācija Latvijā areālu valodas paveidu, kas rodas izlokšņu 2010–2105. Sociolingvistisks pētījums. nivelēšanās ceļā un to mijiedarbībā ar literāro Zin. red. L. Lauze, atb. red. G. Kļava. valodu22. Latviešu valoda turpretim joprojām Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2016. ir pārstāvēta vairāku desmitu tradicionālo iz- 270 lpp. lokšņu formā, latgaliešu rakstu valodas formā 3 Druviete I. Latviešu valoda pēc neatkarības un literārās valodas (standartvalodas) for- atgūšanas: valodas situācija un valodas mā, kas ļauj runāt par plašu augsta līmeņa politika. Latvieši un Latvija: akadēmis- individuālās multiglosijas izplatību Latgales kie raksti. III sējums. Atjaunotā Latvijas reģionā. Arī Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē valsts. Galv. red. J. Stradiņš. Rīga: Latvi- pastāv diglosija: daudzi iedzīvotāji vienlīdz jas Zinātņu akadēmija, 2013. 243.–265. labi pārvalda gan vietējo izloksni, gan lat- lpp.; Druviete I., Ozolins U. The Latvian viešu kopvalodu — literāro valodu — un tās referendum on Russian as a second sta- lieto atbilstoši situācijai, tomēr, ņemot vērā te language February 2012. Language gan vairāk izteiktās atšķirības starp augšzem- Problems & Language Planning, 40: 2, nieku dialekta izloksnēm un literāro valodu, 2016, 121–145; Valdmanis J. Valsts va- gan īpašā paveida — latgaliešu rakstu valo- lodas prasmes dinamika (2009–2012): das — eksistenci, diglosijas resp. multiglosi- ekonomiskais aspekts. Vārds un tā pētī- jas modelis Latgalē atšķiras no pārējiem Lat- šanas aspekti. Rakstu krājums, 18 (2). vijas novadiem. [ Atb. red. L. Lauze. Liepāja: LiePA, 2014. Tāpēc Latvijas valodas politikas īsteno- 254.–264. lpp.; Veisbergs A. Reality and šanā ir jāņem vērā arī novadu reģionālās Perceptions of Multilingualism in the Baltic

54 LATVIEŠU VALODA LATGALĒ: MULTILINGVISMS, DIGLOSIJA UN VALODU KONKURENCE

States. Humanities and Social Sciences. 12 Demogrāfija 2016. Statistikas datu krā- Latvia. 21 (1) (Spring – Summer 2013). jums. Rīga: Centrālā statistikas pārvalde, Gen. ed. V. P. Karnups. Riga: University of 2016. 125 lpp.; sk. 10. lpp. Latvia, 2013. Pp. 52–71; Kibermane K., 13 Turpat. Kļava G. Valodas Latvijā: valsts valoda, 14 Valodas situācija Latvijā 2010–2105. valodu prasme, valodas izglītībā. Valo- Sociolingvistisks pētījums. 89. lpp. das situācija Latvijā 2010–2015. Socio- 15 Turpat. lingvistisks pētījums. Zin. red. L. Lauze, 16 Ferguson C. A. Diglossia. Word. 1959. atb. red. G. Kļava. Rīga: Latviešu valodas 15: 325–340. aģentūra, 2016, 35.–90. lpp. 17 Fishman J. A. Bilingualism with and wit- 4 Druviete I. Latviešu valoda pasaules so- hout diglossia; diglossia with and without ciolingvistisko procesu kontekstā. Valo- bilingualism. The Bilingualism Reader. das situācija Latvijā 2010–2015. Socio- London: Routledge, 2000. Pp. 74–81; lingvistisks pētījums. 11.–33. lpp.; sk. see p. 75. 18. lpp. 18 Stafecka A. Latviešu valoda: dialekti un 5 Morey S., Post M. W., Friedman V. The izloksnes. Latviešu valoda. A. Veisbergs language codes of ISO 639: A prema- (red.). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, ture and possibly unobtainable stan- 2013. 253.–266. lpp., sk. 253. lpp.; dardization. 2013. P. 5. Sk. internetā Pleps J. Latgaliešu valoda un Satversme. (2017.19.08) https://ses.library.usyd. Jurista Vārds, 2011. g. 25. oktobris, Nr. 43 edu.au//bitstream/2123/9838/1/009%20 (690). Sk. internetā (2017.30.09) http:// MoreyPostFriedman.pdf. www.juristavards.lv/doc/238186-latga- 6 Balodis R. (zin. vad.). Latvijas Republikas liesu-valoda-un-satversme/; Stafecka A. Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vēlreiz par valodu un dialektu Latgalē. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas 1992, Nr. 6 (539). 42–44; Stafecka A. Vēstnesis, 2014. 432 lpp.; sk. 314. lpp. Latgaliešu rakstu valoda. Latviešu valoda. 7 Valodas situācija Latvijā 2010–2105. A. Veisbergs (red.). Rīga: LU Akadēmiskais Sociolingvistisks pētījums. 270 lpp.; sk. apgāds, 2013. 267.–284. lpp.; Vulāne A. 173.–193. lpp. Augšzemnieku dialekta, latgaliešu rakstu 8 Jansone I., Stafecka A. Latviešu rakstības valodas un latviešu literārās valodas koek- attīstība: lejzemnieku un augšzemnieku sistences problemātika. Valodas situācija tradīcija. Latvieši un Latvija. Akadēmis- Latvijā 2004–2010. Sociolingvistisks pē- ki raksti. I sējums. Latvieši. Galv. red. tījums. Rīga: Latviešu valodas aģentūra. J. Stradiņš. Rīga: Latvijas Zinātņu akadē- 2011. 128.–141. lpp. mija, 2013. 243. lpp. 19 Šaudiņa V. Dažu Latvijas dienvidaustrumu 9 Balodis R. (zin. vad.). Latvijas Republikas izlokšņu sociolingvistiskā situācija. Kom- Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. paratīvistikas almanahs Nr. 4 (33). Cil- Vispārējie noteikumi. 314. lpp. vēks valodā: Etnolingvistika, lingvistiskā 10 Druviete I. Latviešu valodas sociolingvis- pasaules aina. Daugavpils: DU Akadē- tisko funkciju dinamika kontaktvalodu miskais apgāds “Saule” 2014. 142.–149. ietekmē. Letonikas otrais kongress. Valod- lpp.; sk. 146. lpp. niecības raksti-2. Rīga: Latvijas Zinātņu 20 Cit. no: Pošeiko S. Latgaliešu rakstu va- akadēmija, 2008. 224.–234. lpp. lodas attīstība. Valodas situācija Latvijā 11 Valodas situācija Latvijā 2010–2015. 2010–2015. Sociolingvistisks pētījums. Sociolingvistisks pētījums. 89.lpp. Zin. red. L. Lauze, atb. red. G. Kļava.

55 Letonikas VII kongresa materiāli

Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2016, savilkums filoloģijas doktora grāda iegūša- 173.–193. lpp.; sk. 180. lpp. nai. Daugavpils: Daugavpils Universitātes 21 Kuņicka K. Latgales poļu valoda kā poļu akadēmiskais apgāds “Saule”. 2016. 96 valodas periferiālais dialekts: paaudžu lpp.; sk. 134. lpp. atšķirību aspekts. Promocijas darba kop- 22 Turpat.

Par autori Ina Druviete, Dr. habil. philol., ir vispārīgās valodniecības profesore, Latvijas Universitātes prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā. Vairāk nekā 300 publikāciju autore par vispārīgās valodniecības, sociolingvistikas un valodas politikas jautājumiem. Latvijas Republikas Saeimas deputāte (2002–2014), Izglītības un zinātnes ministre (2004–2006, 2014). Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas viceprezidente (2006–2009). Redakcijas kolēģijas locekle žur­nālam “Language Policy” (Springer Publishers) (2003–2010), sērijai “Studies in World Language Problems” (Benjamins), žurnāliem “Linguistica Lettica”, “Taiko­moji Kalbotyra”, “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, “International Journal of lndo — Baltic Culture and Studies” u.c.

About the Author Ina Druviete, Dr. habil. philol., is a professor of General Linguistics, Vice-Rector for Humanities and Educational Sciences at the University of Latvia. Author of more than 300 publications in general linguistics, sociolinguistics, language policy. Member of the Latvian Parliament (2002–2014). Minister of Education and Science, Republic of Latvia (2004– 2006, 2014). Vice-President of the European Federation for National Institutions of Language (2006–2009), member of the editorial board of the journal Language Policy (Springers) (2003–2010), present member of the editorial board for Studies in World Language Problems (Benjamins), journals Linguistica Lettica, Taikomoji Kalbotyra, Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, International Journal of lndo — Baltic Culture and Studies et al.

56 LATVIEŠU VALODA LATGALĒ: MULTILINGVISMS, DIGLOSIJA UN VALODU KONKURENCE

THE LATVIAN LANGUAGE IN LATGALE: MULTILINGUALISM, DIGLOSSIA AND LANGUAGE COMPETITION

Ina Druviete [email protected] Summary

Key words: language policy, language varieties, multilingualism, diglossia

The Latvian language represents itself in multiple forms — territorial and social varieties, Standard Latvian, individual idiolects. The Latvian language comprises a specific historical language variety — Latgalian written language which developed against the background of regional vernaculars, has typically been used in written communication and enjoys special protection and development under the Law on the Official State Language. The main task of language policy and language planning in Latvia is to ensure the sustainability of the Latvian language as the only official State language in Latvia as well as to guarantee the development of minority language. In order to implement this goal, well-considered language legislation as well as coordinated system of language policy institutions have been created already 25 years ago. The State Language Development Programme (2014–2020) pays special attention to the regional dimension of language policy. The Latvian language functions in a language contact situation with two languages with high economic value — Russian and English — and other minority languages, as Polish, Belarusian, Lithuanian. The features of language competition are different across the territory of Latvia. Although most of the population in Latvia are multilingual the Latgale region has developed a specific model of individual and social bi- or multilingualism. The level of Russian language skills among Latvians are higher than in other regions and the level of Latvian language skills — lower than in the rest of Latvia, and this fact has an impact on sociolinguistic functions of languages. At the same time di- or multiglossia has been widespread for most of the Latgale Latvians using local vernacular, Latgalian written language and Standard Latvian according to the respective communicative situation. Therefore, the model of language coexistence may be described as stable multilingualism where Latvian quite often functions as the subordinated element in everyday communication. The high level of multiglossia including Latgalian written language has also to be taken into account when carrying out measures for Latvian language protection. As for sustainability of this specific historical variety, its spread and development would be possible only if Latvian becomes the leading language both in formal and informal communication in the region.

57 Letonikas VII kongresa materiāli LATGALES LATVIEŠU VALODA RUNĀ UN RAKSTOS: VĒSTURISKS IESKATS

Anna Stafecka [email protected]

Atslēgas vārdi: izloksne, dialekts, latgaliešu rakstu valoda

Pēdējā laikā sakarā ar vēsturiskā Latgales kongresa simtgadi aktualizējušies arī vairāki ar Latgales latviešu jeb latgaliešu valodu saistītie jautājumi. Tā kā joprojām nav vienota viedok- ļa par to, kas ir Latgales latviešu saziņas līdzeklis, rakstā skaidroti arī vēstures gaitā lietotie termini tā apzīmēšanai. Ieskicēta izlokšņu savdabība, vēstures gaitā izveidojušās leksikas atbilsmes ar citu novadu izloksnēm un lietuviešu valodu. Nozīmīga loma latviskās identitā- tes, tostarp vietējo izlokšņu, saglabāšanā Latgalē ir bijusi arī rakstības tradīcijai, kas izvei- dojās 18. gs. sākumā uz Dienvidlatgales izlokšņu pamata. Aplūkots arī latīņu burtu drukas aizliegums (1865–1904), kad paši Latgales latviešu zemnieki ar roku rakstīja grāmatas, tā nodrošinot latgaliešu rakstības un literatūras procesa nepārtrauktību un latviskās identitātes saglabāšanu drukas aizlieguma laikā.

Izloksne, dialekts, valoda? galiešu valoda ir Latgales latviešu valoda ar Valodas jautājums Latgalē allaž ir bijis savu vēsturiski izveidojušos rakstu valodu, ko sarežģīts un jūtīgs. Pēdējā laikā tas atkal ir saucam par latgaliešu rakstu valodu. ar jaunu sparu politizēts. Gandrīz gadsimta Latgalē, tāpat kā pārējos Latvijas nova- laikā Latgales latviešu valoda saukta dažādi, dos, latviešu valodu visur nerunā vienādi — piemēram, latgaliešu izloksne, latgaļu dia- ziemeļu, centrālajā, austrumu un dienvidu lekts1, latgaliešu (arī latgaļu) valoda, ar to daļā tai ir savas īpatnības. Nelielā apvidū domājot patstāvīgu baltu valodu2. Arī pēdējā runāto valodas teritoriālo paveidu sauc par laikā, it sevišķi publiskajā telpā, visai bieži izloksni, un to Latgalē ir ap 70. Izlokšņu ro- tiek pretstatīta latviešu un latgaliešu valoda. bežas nosacīti atbilst viena pagasta teritorijai Gandrīz 300 gadu Latgales latviešiem ir sava (pēc 1939. g. administratīvi teritoriālā iedalī- rakstības tradīcija, kas palīdzējusi ne tikai uz- juma), kaut gan dažkārt atšķirības vērojamas turēt latvisko identitāti šajā novadā, bet veici- arī tajā, it sevišķi, ja kādas pagasta daļas ie- nājusi arī vietējo izlokšņu saglabāšanu. dzīvotāji ir piederējuši vai pieder citai drau- Tā kā vārds valoda ir daudznozīmīgs, to dzei, vai arī tos no pārējās pagasta teritorijas var attiecināt gan uz izloksni, jo katra izlok­ šķir dabas objekti (lieli meži, purvi, upes vai sne būtībā ir maza valoda ar savu sistēmu, ezeri, dažkārt pat neliela upe). Piemēram, gan uz izlokšņu kopumu vai novada saziņas Dubnas upe ir robeža pat veselai izlokšņu līdzekli (latgaliešu valoda, ventiņu valoda, grupai — tā šķir Latgales dienvidrietumu iz- lejzemnieku valoda), taču nav pamata runāt loksnes no Latgales centrālajām izloksnēm, par latgaliešu valodu kā trešo baltu valodu lī- bet Iča — centrālās izloksnes no būtiski atšķi- dzās latviešu un lietuviešu valodai. Tātad lat- rīgajām Ziemeļlatgales izloksnēm. Vēsturiski

58 LATGALES LATVIEŠU VALODA RUNĀ UN RAKSTOS: VĒSTURISKS IESKATS izloksnes veidojušās dzimtbūšanas laikā, kad nā vairs gandrīz nelieto. Par to bija iespējams zemniekiem nebija tiesību mainīt dzīves vie- pārliecināties LZP finansētā projekta “Latvie- tu un viņi paaudžu paaudzēs dzīvoja vienas šu valodas dialekti 21. gadsimtā; socioling- muižas novadā, kas nereti sakrita arī ar drau- vistisks aspekts” ietvaros veicot pētījumus dzes robežām. mūsdienu izloksnēs.7 Mūsdienās diez vai tik Radniecīgu izlokšņu kopumu sauc par viegli vairs atradīsim izloksnes runātāju, kas dialektu. Mūsdienās Latvijā ir vairāk nekā zinās, ka, piemēram, zilo vizbulīti var saukt 500 izlokšņu, tāpēc tās apvieno dialektos arī spīdacīte (speidaceite) vai žibactiņa (ži- pēc to raksturīgākajām pazīmēm. Latviešu bacteņa), ka ūdens īsi pirms vārīšanās sit valodas izloksnes apvieno trijos dialektos — zīlītes (‘burbuļo’; vārdam zīlīte (zeileite) šeit vidus, lībiskajā un augšzemnieku dialektā. ir nozīme ‘pērlei līdzīgs veidojums, parasti no Latgalē runātās izloksnes pieder pie augš- stikla’), ka ogu, kam literārajā valodā ir no- zemnieku dialekta, kuru runā Vidzemes aus- saukums zilene un kuras mētras parasti aug trumu daļā, Zemgales austrumos jeb Augš- kopā ar vaivariņiem, no kuru smaržas reibst zemē (ap Neretu, Viesīti, Subati, Ilūksti) un vai sāp galva, var saukt gan par gal(v)vāršu visā Latgalē3. Ziemeļaustrumu Vidzemes un (golvuorša), reibini, ģirtuokli (aizguvums no Latgales izlokšņu pamatā ir austrumlatga- liet. girtuoklė), austrumu izloksnēs — arī par ļu cilts valodas dialekts.4 Nozīmīga loma šī pjaņicu;7 ka alpa jeb olpa nozīmē ‘brīdis’, dialekta vēsturiskajā attīstībā ir bijusi arī aus- šautrs sniegs ir ‘irdens sniegs’. Tikai retais trumlatgaļu un Austrumlatvijas Baltijas somu zinās, kas ir piešautre (pīšautre) jeb pieslaits etnolingvistiskajiem sakariem,5 daudzām citu (pīslaits) — ‘slīpa nogāze’, iztaceņa — ‘nelie- valodu ietekmēm vēlākajos laikos. la meža pļaviņa’ ka netiklis (natiklis) nozīmē ‘slinks, sliņķis’8 u.c. No aktīvā lietojuma pa- Izloksne un literārā valoda zūd vārdi un vārdu savienojumi, kas saistīti ar Vārdi izloksne un dialekts ir apzīmējums noteiktām tradīcijām, ticējumiem, piemēram, nenormētās valodas paveidam, kurš eksistē sirmā jeb pelēkā stunda (siermuo, palākuo tikai runas formā un līdz pat mūsu dienām stuņde) ‘krēslas stunda’, kuru svētīja vakarā ir liela valodas bagātība. Tā kā Latgales iz- pirms tumsas iestāšanās, atpūšoties pēc die- lokšņu fonētiskā sistēma būtiski atšķiras no nas darbiem. Nezinot, ka vārds pākša izlok- latviešu literārās valodas, to pārstāvjiem ru- snēs nozīmē ‘pupa’ un ka kartupeli dažviet nāt pareizā literārajā valodā bez īpašas mā- Latgalē arī var saukt par pupu, diez vai sapra- cīšanās nav viegli. Taču, no otras puses, iz- tīsim, ko nozīmē vārdu savienojums pākšajs loksnes glabā daudz bagātību — gan leksikā, gaiss (puokšojs gaiss) — ‘sīki vienlaidus gubu gan frazeoloģijā, kas šī novada valodai piešķir mākoņi’, kad ieteicams stādīt kartupeļus. krāsainību un arī dzīvotspēju. Sarunās ar Lat- Nereti vienai reālijai vai jēdzienam izloks- gales skolotājiem ir nācies dzirdēt atziņu, ka nēs ir vairāki nosaukumi, varavīksni, piemē- skolēniem, kuri mājās runā izloksnē, arī, ru- ram, var saukt arī Dieva juosta (Dīva jūsta), nājot literārajā valodā, tā ir daudz bagātāka, Dieva kuopls (Dīva kūplys), Dieva luoks (Dīva viņi zina dažādus salīdzinājumus, izteicienus, lūks), driksna, dzeļvērde, gardadze, garvē- parunas, frazeoloģismus, kādu parasti nav, dzele, saules juosta (saulis jūsta), zaļvēde- runājot mājās tikai literārajā valodā (nereti vi- re , zaļvērte9. Šiem nosaukumiem seman- sai nepareizā)6. Tomēr mūsdienās latgaliskā tiskas atbilsmes, kā to rāda Eiropas valodu runa plašsaziņas līdzekļu un citu apstākļu ie- atlanta kartes, ir ne tikai kaimiņu lietuviešu, tekmē pakāpeniski nivelējas, zūd daudzi seni bet arī kašubu un Balkānu tautu valodās10. mantoti vārdi. Pat vidējā un vecākā paaudze, Pēdējā laikā arī Latgales izloksnēs dominē ti- kas vēl zina vecos vārdus, daļu no tiem ikdie- kai literārajai valodai raksturīgais varavīksne

59 Letonikas VII kongresa materiāli

(varaveiksne). Daudz variantu ir arī dažādu bas saskan ar Zemgales sēlisko izlokšņu parā- augu nosaukumiem, piemēram, veidrīksne, dībām, piemēram, darbības vārdu refleksīvās veigrīsts, veigrīška ‘vīgrieze’; ašņa dzira formas ar -sa- (atsateicēs ‘atteicās’, atsaguļu (dzyra), ašņa zāle (zuole), žūžaine (žyužai- ‘apguļos’, apsagrieza (apsagrīze) ‘apgriezās’), ne), žūžāns (žyužuons), žūžērne (žyužērne) vēlējuma izteiksmes formas ar atšķirīgām ga- ‘pelašķis’; girtine, ģirtuokle (girtūkle), golv- lotnēm katrai personai (brauktum, brauktim, vuorša , reibine ‘zilene’, ajeri, skaļbi, škaļbi, brauktu, brauktumem, brauktimet, brauktu), kalaveji ‘kalmes’.11 darbības vārdu pagātnes formas ar -av- (stai- Latgales izloksnēs saglabātas arī vārdu gava, globava, darynava). Zemgales sēliska- senākas nozīmes. Pierobežas izloksnēs vecā- jās un Dienvidlatgales izloksnēs sastopami kās paaudzes runā vēl var dzirdēt vārdu jāt vairāki kopīgi apvidvārdi, piemēram, kast ar nozīmi ‘braukt’. Kā vienīgo šīs darbības ‘rakt’25, smagi ‘ļoti, lielā mērā’. Šajā novadā apzīmējumu to lietoja arī Sibīrijas latgalieši visai daudz aizguvumu no lietuviešu valodas, Timofejevkas ciemā, turklāt to attiecinot arī piemēram, dāržine ‘neliels siena šķūnis pļa- uz mūsdienu transporta līdzekļiem (jāj ar vā’26, ģiedrs (gīdrs) ‘skaidrs’, ģirsa ‘lāčauza’, mašīnu, vilcienu).12 Īpašības vārdam dails ģirts ‘piedzēries’, ģirtine, ģirtuokle (girtūkle) izloksnēs ir nozīme ‘diezgan liels’, apstākļa ‘zilene’27, lašine ‘speķis’. vārdam daili — ‘diezgan daudz’, bet apstākļa Vairāki Latgales izloksnēs izplatītie vārdi, vārdam dižan (dyžan, dižan) — ‘ļoti’. Vārds piemēram, azbars ‘putraimi’, cepļa sluota28, s ta (> sāta) Latgalē nozīmē ‘lauku mājas’, duobe ‘bedre’, maizes lāpsta ‘lize’29, sviestu krāsns — ‘no akmeņiem krauta krāsns rijā vai nīt ‘sviestu kult’30, (pērkons) grauž ‘(pērkons) pirtī’, ceplis — ‘maizes krāsns’, vārdu netik- rūc’31, kūds ‘vājš’32, laupīt ‘mizot’, atiet ‘nākt lis lieto ar nozīmi ‘slinks, sliņķis’ 13 u.c. šurp’, sastopami Kurzemes izloksnēs, jo īpaši Nebūtu pareizi apgalvot, ka iepriekš mi- Lejaskurzemē33. nēto un vēl daudzu citu apvidvārdu izplatības Daudziem Latgales izloksnēs sastopa- areāls ir tikai Latgale. Liela daļa no tiem, kā majiem senajiem mantotajiem vārdiem atro- rāda Latviešu valodas dialektu atlanta leksi- damas atbilsmes arī lietuviešu valodā. Daži kas kartes, sastopamas arī citur augšzemnie- piemēri: apleik (< aplīk), sal. liet. aplink ku dialekta teritorijā — Sēlijā un Vidzemes ‘apkārt’; orūds (< aruods ), sal. liet. aruodas ziemeļaustrumos, kur ir Vidzemes latgaliskās ‘apcirknis’34; kaļvs (< kalvis), sal. liet. kalvis izloksnes, piemēram, rupucis ‘krupis’14, grie- ‘kalējs’35; p l da (palāda), sal. liet. pelėda zinis ‘kālis’15, sprēst ‘vērpt’16, stāvi ‘aužamās ‘pūce’; propuļt (< prapult), sal. liet. prapulti stelles’17, salts ‘auksts’18, sliekas ‘siekalas’19, ‘pazust, aiziet bojā’; skaiteit (< skaitīt) (grā- sābris ‘kaimiņš’20, maut ‘peldēt’21, dajūkt matu), sal. liet. skaityti (knygą) ‘lasīt’; vysod ‘pierast’22, vuicīt ‘mācīt’23, best ‘rakt‘24. Daž- (< visad), sal. liet. visada ‘vienmēr’. kārt viena un tā paša vārda nozīme dažādos Arī vairākām Latgales izlokšņu vārdu novados (dažkārt pat viena dialekta robežās) nozīmēm, kas atšķiras no latviešu literārās var atšķirties, tā atspoguļojot vārda nozīmju valodas, ir tiešas atbilsmes lietuviešu valo- nevienmērīgo attīstību. Tā vārdu s ta (sāta) dā, piemēram, atiet (atīt), sal. liet. ateiti Vidzemē (arī Zemgalē un Augšzemē) lieto ar ‘nākt (šurp)’; duobe (dūbe), sal. liet. duobė nozīmi ‘žogs’, Kurzemē un Zemgalē šis vārds ‘bedre’; sūrs (syurs), sal. liet. sūrus ‘sāļš’. apzīmē pagalmu (šajā areālā pazīstams arī Kazenes nosaukumam melnā avieša (aviek- nosaukums sētsvidus), Latgalē s ta ( > sāta) ša, avieši u. c.) atbilst lietuviešu žemaišu iz- ir lauku mājas. lokšņu juoda avietė (liet. juodas ‘melns’ un Savukārt vairākas Latgales dienvidu vai aviete ‘avene’)36; pelašķa nosaukums asins dienvidrietumu izlokšņu morfoloģiskās īpatnī- (ašņa) zāle nozīmes ziņā saskan ar lietuviešu

60 LATGALES LATVIEŠU VALODA RUNĀ UN RAKSTOS: VĒSTURISKS IESKATS kraujažolė (liet. kraujas ‘asinis’ un žolė Latgaliešu rakstu valodas izveide saistā- ‘zāle’)37. ma ar garīgās literatūras izdošanu latgaliski Kā redzams, valodas parādību izplatības un jezuītu darbību, kuri pēc zviedru ienāk- ziņā dialektu un izlokšņu robežas ir visai no- šanas Vidzemē 17. gs. sākumā pārcēlās uz sacītas. Daugavpili, kas tai laikā kļuva par ievēroja- Valodā atspoguļojas arī novadu vēsturiskā mu jezuītu centru. 17. gs. 20. gadu beigās attīstība. Latgales izloksnes vēsturiskās attīs- Daugavpilī tika atvērta jezuītu skola, kas bija tības gaitā ietekmējušas slāvu (poļu, krievu, pirmā skola Latgalē un bija domāta jezuītu baltkrievu) valodas (pārējie Latvijas novadi, misionāru un garīdznieku sagatavošanai, tajā kā zināms, atradās vācu un zviedru kultūras mācīja arī latviešu valodu. Katoļu garīdznie- un arī valodas ietekmē). Nereti vāciskas cil- kiem Latgalē radās nepieciešamība arī pēc mes vārdiem Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē grāmatām vietējā valodā. atbilst slāvismi Latgalē, piemēram, bumbiere Līdz šim tradicionāli tika uzskatīts, ka un gruša, gruža38; ķirsis un vīšņe39; ķieģelis, latgaliešu rakstību pirmie uzsāka tieši jezuīti, stieģelis (Kurzemē) un cegls Latgalē40; kleita taču 18. gs. jau bija arī no ordeņiem neat- un sukne. Taču dažkārt tieši Latgales izlok­ karīga garīdzniecība, kurā, iespējams, bijuši snēs saglabājušies mantoti vārdi, bet literāra- labi latviešu valodas pratēji, kas varēja būt jā valodā un pārējos novados sastopami ģer- grāmatu autori vai sastādītāji, tā veicinot jau- mānismi, piemēram, sānkauls (> suonkauļs) nas rakstu valodas rašanos44. Latgalē un riba literārajā valodā, galds Latga- 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā sasto- lē (tautasdziesmās arī no Kurzemes) un dēlis pami pirmie fragmentārie latgaliskie ieraksti literārajā valodā, kā arī slāvismi, piemēram, 1688. un 1692. g. tiesu zvērestos45, parei- strādāt literārajā valodā un darīt (dareit) Lat- zāk sakot, atsevišķas augšzemnieku dialekta gales izloksnēs. iezīmes tajos. Precīzāks jau ir 1725. g. ie- raksts Daugavpils jezuītu rakstītajās hronikās Rakstītais vārds Litterae annuae, kurā vērojamas latgalisko Latgale ir novads, kurā runātās izloksnes un, iespējams, arī sēlisko (Ilūkstes apkaimes) cieši saistītas ar rakstīto vārdu. 18. gs. sā- izlokšņu iezīmes. Tā ir ziedojuma formula, kumā aizsākās otra latviešu rakstības tradī- kas teikta, aprokot ziedojumus pie svētajiem cija, balstīta uz augšlatviešu jeb latgaliska- kokiem (ticība senajiem dieviem Latgalē šajā jām izloksnēm. Mūsdienās to saucam par laikā vēl bijusi visai spēcīga, un jezuītu mūki latgaliešu rakstu valodu41, kaut gan pēdējā pret to ir cīnījušies): Labrytt Lipin. Ko kłajas? gadsimtā uz to attiecināti dažādi termini, ci dyžan spey? sze as atneszu gascincu, na piemēram, latgaliešu (latgaļu) dialekts vai aystyc tu monus barnus, na aystyc tu monus latgaliešu izloksne, augšzemnieku dialekta łupys, cywkus, na aystyc tu muwsu weseliybu rakstu valoda42. Sastopams arī termins lat- i nikodu nałaymu nador46. Šis ieraksts būtībā galiešu literārā valoda43. Viens no literārās ir pavisam mazs ieskats Latgales latviešu runā valodas pamatkritērijiem, kā zināms, ir nor- pirms gandrīz 300 gadiem. mēta rakstu un runas forma. Tikai 20. gs. Pirmā latgaliski iespiestā grāmata, kas 30. gados nosacīti varam runāt par latga- saglabājusies līdz mūsu dienām, ir evaņģēliju liešu literāro valodu, kad Latgales izglītības tulkojums “Evangelia toto anno..” (“Evaņ- sistēmā mēģināja normēt arī runu, tiesa, ne ģēliji visam gadam..”), kurš iznāk 1753. g. visai veiksmīgi, rezultātā radot t.s. trešo iz- Viļņā. 1753. g. izdotie evaņģēliju tulkojumi loksni, kurā nivelētas izlokšņu īpatnības un un tiem pievienotās dažas lūgšanas ir neliela daudz fonētisku pārcēlumu no lejzemnieku grāmatiņa, kas iespiesta antīkvā pēc poļu tā valodas. laika rakstības parauga. Jāpiebilst, ka līdz pat

61 Letonikas VII kongresa materiāli

20. gs. sākumam latgaliešu grāmatu autori pirms minama Līksnas prāvesta Jezupa Ake- bija cittautieši — galvenokārt poļi un lietuvie- leviča 1832. g. Viļņā izdotā grāmata “Eysa ši, rakstība apzināti normēta netika, kaut arī mociba ap audzieyszonu biszu..“54, kura ir iznāca divas gramatikas47 un Jana Kurmina pirmais ievērojamākais laicīga satura darbs trīsvalodu vārdnīca, kurā ir ap 12 000 lat- latgaliešu rakstu valodā, un 1850. gadā Viļ- viešu valodas vārdu (it sevišķi Dienvidlatga- ņā nodrukātā Kaunatas prāvesta Jezupa Ma- les izlokšņu īpatnējās leksikas un gramatisko cileviča grāmata “Pawujciejszona un wyssaj- formu)48. 1753. g. evaņģēliju tulkojums, kas di sposobi diel‘ ziemniku Łatviszu“55. balstīts uz poļu valodas rakstības principiem, 19. gs. pēc jezuītu darbības aizlieguma noteica latgaliešu rakstību vairāk nekā 150 latgaliešu rakstība kļūst arvien neprecīzā- gadu49. Grāmata “Evangelia toto anno..” tiek ka, nekonsekventāka, rakstu valodā strau- uzlūkota par latgaliešu rakstu valodas pama- ji pieaug slāvismu skaits. Ar labu, tautai tu, jo tās valodas un izteiksmes tradīcija ne tuvu valodu 19. gs. vidū izceļas Gustava tikai turpinājās visā vēlākajā latgaliešu litera- Manteifeļa darbi, kuriem raksturīgs visai tūrā līdz pat 20. gs. sākumam, bet tā ir atstā- precīzs izlokšņu formu atveidojums. Gus- jusi lielu ietekmi arī uz mūsdienu latgaliešu tava Manteifeļa darbību pārtrauca drukas rakstu valodas normām. aizliegums. Arī pārējie nozīmīgākie senākā posma darbi (Dzismies Swatas.. (1801)50, Wys- Drukas aizliegums un sa Mocieyba Katoliszka.. (1805) 51, Na- rokraksta literatūra bożeństwo ku czci y chwale Boga.. (1771)52, 19. gs. otrajā puse, laikā, kad Rietu- Nauka Chrzesciańska Łotewskim Językiem meiropā viļņo nacionālā kustība, arī Baltijas Wyrazona.. (1775)53 un citi latgaliešu rakstu guberņas latviešu kultūras dzīve ir intensīva, avoti valodas izteiksmes un rakstības ziņā bū- notiek pirmie dziesmu svētki, iznāk grāma- tiski neatšķiras no evaņģēliju tulkojuma. tas, veidojas nacionālā inteliģence, no pārē- 19. gs. vidū iznāk divas sprediķu grāma- jās latviešu teritorijas nošķirtajiem Vitebskas tas — Tomaša Kosovska Mocibas uz żadnas guberņas latviešiem jeb latgaliešiem, tāpat kā Nedelas wissa Goda (1850) un J.Kurmi- lietuviešiem, ir drakonisks latīņu burtu drukas na Jaunas mocibas uz abskaydrynoszonas aizliegums, kas nozīmē ne tikai aizliegumu laużu sprostu ab ticieybu Swatu un irodu- lietot latīņu burtus iespiestajos tekstos, bet mim (1859). Abu grāmatu autori ir lietuviešu arī jau esošo grāmatu iznīcināšanu. Vienlai- izcelsmes garīdznieki. J. Kurmina sprediķu kus ir skolas ar krievu mācību valodu un stin- grāmata, salīdzinājumā ar Tomaša Kosovska gru aizliegumu skolēniem sarunāties latviski. izdevumu, ir vairāk piemērota vienkāršajai Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto grāmatu tautai, jo sprediķos līdzās Svēto Rakstu ap- un rokrakstu nodaļas speciāliste Lilija Limane cerei ir ierādīta ievērojama vieta arī jautāju- drukas aizliegumu nosauc par vienu no var- miem, kas sakņojas vienkāršā latvieša sadzī- darbīgākajām pārkrievošanas akcijām Krievi- vē. Tajā ir plašāks leksikas slānis, līdz ar to jas vēsturē56. arī tautas runai tuvāka valoda. J. Kurmina 1863. g. izcēlās t. s. poļu dumpis, kura sprediķos ieskanas Apgaismes idejas, kuras mērķis bija atjaunot Poliju tās vēsturiska- lejaslatviešu literārajā tradīcijā bija pazīsta- jās robežās, iekļaujot tajā arī Baltkrieviju, mas jau pirms gadsimta. Lietuvu un tagadējo Latgali, kura toreiz bija Vitebskas guberņas sastāvdaļa. Pēc Pirmie laicīgā satura darbi šī dumpja apspiešanas 1863. g. cara val- 19. g. pirmajā pusē rodas pirmie laicīgā dība asi vērsās arī pret latīņu burtiem dru- satura darbi latgaliešu rakstu valodā. Te vis- kāto vārdu. 1865. g. tika izdots cirkulārs

62 LATGALES LATVIEŠU VALODA RUNĀ UN RAKSTOS: VĒSTURISKS IESKATS par krievu burtu ieviešanu drukātajos tek- latviešu zemnieki, parasti būdami bez skolas stos. izglītības. 1865. g. tika nodrukāts Vitebskas gu- Grāmatu rakstītāji gandrīz visi ir paliku- berņas latviešiem domātais kalendārs krievu ši anonīmi (rokraksta grāmatās viņu vārdi burtiem lejaslatviešu valodā, taču tauta šīs parasti nav ierakstīti), maz ir saglabājies arī un arī citas vēlāk iespiestās grāmatas krievu viņu rakstīto grāmatu, kuras, protams, bija burtiem ignorēja, pārāk spēcīga bija katolisko tikai vienā eksemplārā. Pašlaik zināmi ap- lūgšanu grāmatu tradīcija. Savukārt garīdz- mēram piecpadsmit rakstītāju vārdi, bet viņu nieki šajās grāmatās saskatīja pareizticības skaits ir bijis daudz lielāks. L. Limane nosauc propagandu un aicināja tautu tās neiegādā- zināmos grāmatu rakstītāju un iesējēju vār- ties. Turklāt lejaslatviešu valoda tajā laikā dus. Tie ir: Andrivs (Andryvs) Jūrdžs57, Pīters bija visai pasveša Latgales latviešiem. Miglinīks un Izidors Vonogs Zaļmuižas jeb Lietuvieši grāmatas varēja drukāt Mazajā Nautrānu pagastā, Aloizijs Bojārs no Rudzā- Lietuvā, uz kuru šis aizliegums neattiecās, un tiem, bērzpilietis Savers Kindzuļs (bijis arī ēr- slepeni tās ievest pārējā Lietuvā. Latgales lat- ģelnieks Līvānos), bērzpilieši Augusts Stierni- vieši bija daudz sliktākā situācijā. Kaut arī pā- nīks, Kazimirs Silajoņs, Ciprijans Korklinīks, rējos Latvijas novadus (Kurzemi un Vidzemi) varakļānieši A. Svilāns, Benedikts Salinīks, drukas aizliegums neskāra, latgaliešu grāma- Staņislavs Pūrmalīts, grāmatu iesējējs Vin- tas tur drukātas netika, jo Latgales jeb — kā cents Leika, Marta Sukrauska un Joņs Seiļs toreiz sauca — Vitebskas guberņas un pārējo no Gaigalavas, Francis Škesters nu Makašā- novadu latviešus šķīra ne tikai administratī- niem. vā robeža, bet arī visai atšķirīgie dialekti, uz Savukārt skolotāja A. Piļpuka raksta par kuru pamata bija izveidojušās divas rakstības veselu grāmatu pārrakstītāju dzimtu — vara- tradīcijas, atšķirīga rakstība (gotu burti lejas- kļāniešiem Svilāniem no Lazdinīku ciema58. latviešu rakstībā un latīņu burti augšlatviešu Varakļānu pusē ar grāmatu rakstīšanu nodar- rakstībā) un, protams, piederība pie dažādām bojusies Svilānu dzimta. No viņu sarakstītā konfesijām (katoļi Latgalē un luterāņi pārējā mantojuma lielākā daļa ir gājusi bojā, sa- Latvijā). glabātie rokrakstu fragmenti apkopoti vienā Dažas latgaliešu grāmatas tika iespiestas grāmatā. Šīs grāmatas kopija atrodas Nacio- ārzemēs (Holandē, Vācijā, Zviedrijā, Somijā) nālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu un kontrabandas ceļā ievestas Latgalē. Tās nodaļā. Tajā ir vairāku rakstītāju rokraksti, bija ļoti dārgas, un tikko no dzimtbūšanas tekstu fragmenti ir gan rakstītiem, gan dru- atbrīvotajam zemniekam to iegādei trūka kātiem burtiem. līdzekļu. Tādēļ rūpīgi tika glabātas pirms Atšķirībā no citām rokraksta grāmatām drukas aizlieguma laika iespiestās vecās šajā ir minēti rakstītāju vārdi. Tie ir divi Sta- lūgšanu grāmatas, kas kalpoja arī kā ābeces ņislavi un Tadeušs. Uzvārds Svilāns rakstīts mājmācībā, ar roku tika pārrakstītas atseviš- gan kā Svilins, gan Svylyns (krievu valodā). ķas nodilušās lapas, pamazām arī veselas Grāmatas autori ir bijuši ar skolas izglītību grāmatas. Vēlāk ar roku tika rakstīti arī prak- un apzinājušies sava darba nozīmi. Grāma- tiski padomi zemniekiem un folkloras teksti, ta piesaista ar noformējumu, tā ir drukātiem retāk pašu autoru oriģinālsacerējumi. Radās burtiem, rotāta ar vinjetēm un zīmējumiem. arvien vairāk un vairāk ar roku pārrakstītu Tajā ievietoti gan laicīga, gan garīga satura un iesietu grāmatu. Tā rezultātā var runāt teksti, arī pāris garīgo dziesmu, kuras nav at- par veselu periodu latgaliešu rakstu valodas rodamas latgaliešu drukātajās grāmatās un ir un literatūras vēsturē — rokraksta literatūru kāda autora sacerējumi. Grāmatas fragmentu drukas aizlieguma laikā, ko radījuši Latgales laicīgajos tekstos ir daudz kultūrvēsturisku

63 Letonikas VII kongresa materiāli

ziņu, filozofisku pārdomu par dzīves netais- ratūras sacerējumi ar labu, tēlainu valodu, ir nību, muižas pāridarījumiem un paļāvība uz arī veiksmīgi jaunvārdi, piemēram, šķ rstīkls Dievu kā vienīgo taisnību. (škārsteiklys) ‘internets’, s taslapa (sātys- Rokraksta literatūra, kā konstatējis grā- lopa) ‘mājaslapa’, izlokšņu vārdu prasmīgs matniecības vēsturnieks Aleksejs Apīnis, uz- izmantojums, piemēram, nupat latgaliski iz- plaukst galvenokārt Latgales vidienē — Rē- dotā K. Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnaviņas” zeknes un Ludzas apriņķu daļā (Borkovas, ar nosaukumu “Kačeiša patmalis”. Varakļānu, Gaigalavas, Nautrānu, Makašānu Tomēr vērojama tendence lietot slāviskus novadā). Interesanti, ka tieši tajos pagas- pierobežas izlokšņu vārdus, tiešus pārcēlu- tos, kur darbojas grāmatu pārrakstītāji, ap mus no krievu valodas, piemēram, aizdevums 1900. g. (35 gadus pēc drukas aizlieguma ‘uzdevums’ (sal. kr. задание), arī daudzus ne- ieviešanas) konstatēta visai augsta lasītpras- vajadzīgus atvasinājumus ar da-, piemēram, me Latgales latviešu zemnieku vidū — 76,5 %, dasaceišona ‘pieteikums’, dazynuot ‘uzzināt’, bet turpat blakus esošajos pagastos, kur atsevišķus vārdus bez jebkādas motivācijas rokraksta literatūra nebija izplatīta, tikai lietot vīriešu dzimtē (saskan ar krievu valo- 39,2 % bija lasītpratēji59. du), piemēram, zals ‘zāle’, jubilejs ‘jubileja’, Drukas aizlieguma laikā rokraksta litera- bals ‘balle’. Šādu vārdu lietojums drukātajos tūru radīja paši Latgales latviešu zemnieki, tā tekstos neapšaubāmi ietekmē arī lasītāju ru- nodrošinot latgaliešu rakstības un literatūras nāto valodu. procesa nepārtrauktību un latviskās identitā- Kopumā jāatzīst, ka latgaliešu rakstu va- tes saglabāšanu. lodai, kura aizsākās ar 1753. g. evaņģēliju 20. gs. sākumā pēc drukas aizlieguma tulkojumu, vēstures gaitā ir bijusi nozīmīga atcelšanas sāka iznākt laikraksti un grāmatas loma latviskās identitātes, tostarp vietējo latgaliešu rakstu valodā, tika risināti ortogrā- izlokšņu saglabāšanā Latgales novadā. Mūs- fijas jautājumi, iznāca gramatikas un skolu dienu procesi tajā iezīmē gan pozitīvas ten- ābeces. dences — rakstīt, darināt jaunus vārdus, gan Pēc Otrā pasaules kara latgaliešu rakstu arī problēmas, kas saistītas ar rakstu valodas valodas lietojuma sfēra krasi sašaurinājās, kopšanu un lietojuma sfēru. un 60. gados latgaliešu literārā tradīcija tika gandrīz pilnībā pārtraukta. Tā saglabājās gal- Avoti un piezīmes venokārt tikai Romas katoļu baznīcā Latgalē 1 Strods P. Pareizraksteibas vōrdneica. un trimdā. Rēzekne, 1933. 5. lpp.; Strods P. Latgaļu Kaut gan kopš 20. gs. 90. gadiem atkal dialekta ortografijas problemas. Rokstu ir atdzimusi prese un literatūra latgaliešu rak­ krōjums latgaļu drukas aizlīguma atceļšo- stu valodā, tomēr ilgais pārtraukums liek sevi nas 40 godu atcerei. Daugavpiļs: Vl. Lōča manīt. Latgales izloksnes pēckara gados ir izdevnīceiba, 1944. 365.–372., 365. stipri slavizējušās, it sevišķi tas sakāms par lpp. vidējās un jaunākās paaudzes runu, taču ve- 2 Bukšs M., Placinskis J. Latgaļu volūdas cākās paaudzes valoda ir daudz latviskāka un gramatika un pareizraksteibas vōrdneica. ar bagātāku leksiku. Varbūt tas skaidrojams Minchene, 1973. 26.–27. lpp.; Топоров arī ar latgaliešu rakstu valodas ietekmi? B. Языки мира. Балтийские языки. Savukārt 21. gs. latgaliešu rakstu valoda Москва, 2006. C. 11; u.c. avoti. attīstās, iznāk gan daiļliteratūra, periodika, 3 Plašāk par latviešu valodas dialektiem sk., arī zinātniskie izdevumi (par tiem sīku apko- piem., Rudzīte M. Latviešu dialektoloģija. pojošu pārskatu ir devusi Solvita Pošeiko).60 Rīga, 1964; Breidaks A. Latviešu valo- Pēdējās desmitgadēs tapuši vairāki daiļlite- das dialektu un izlokšņu grupu cilme un

64 LATGALES LATVIEŠU VALODA RUNĀ UN RAKSTOS: VĒSTURISKS IESKATS

teritoriālā izplatība. Latvijas zemju robe- rakstu krājums XXII. Daugavpils: Daugav- žas 1000 gados. Rīga: Latvijas Vēstures pils Universitātes Akadēmiskais apgāds institūta apgāds, 1999. 26.–33. lpp. (arī “Saule”, 2012. 51.–58. lpp. A. Breidaks. Darbu izlase, 2. sēj. Rīga: 12 Plašāk sk. Stafecka A. Aizdzen mani, kur LU Latviešu valodas institūts, Daugavpils zeme...: latviešu valoda Sibīrijas Timofe- Universitāte, 2007. 440.–447. lpp.); Sta- jevkā. Latvieši latviešu acīm: Sibīrija. Ti- fecka A. Latviešu valodas dialekti. Latvieši mofejevka. Rīga: LU Literatūras, folkloras un Latvija. 1. sēj. Latvieši. Rīga: Latvijas un mākslas institūts, 2011. 55.–56. lpp.; Zinātņu akadēmija, 2013. 245.–274. Stafecka A. Timofejevkas īpatnējā leksika. lpp.; Stafecka A. Latviešu valoda: dialek- Turpat, 161.–162. lpp. ti un izloksnes. Valoda. Prof. A. Veisberga 13 LVDAL 93. karte un komentārs. redakcijā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 14 LVDAL 30. karte un komentārs. 2013. 253.–266. lpp. 15 LVDAL 47. karte un komentārs. 4 Endzelīns J. Latviešu valoda Vidzemē. 16 LVDAL 79.b karte un komentārs. Darbu izlase III 2, Rīga: Zinātne, 1980. 17 LVDAL 81. karte un komentārs. 489. lpp.; Breidaks A. Latviešu valodas 18 LVDAL 83.b karte un komentārs. dialektu un izlokšņu grupu cilme un teri- 19 LVDAL 89. karte un komentārs. toriālā izplatība. Latvijas zemju robežas 20 LVDAL 92. karte un komentārs. 1000 gados. Rīga: Latvijas Vēstures in- 21 LVDAL 96.a karte un komentārs. stitūta apgāds, 1999. 26.–33. lpp. (arī 22 LVDAL 97.a karte un komentārs. Breidaks A. Darbu izlase, 2. sēj. Rīga: LU 23 LVDAL 98.b karte un komentārs. Latviešu valodas institūts, Daugavpils Uni- 24 LVDAL 99.b karte un komentārs. versitāte, 2007. 440.–441. lpp.) . 25 Turpat. 5 Breidaks A. Darbu izlase, 2. sēj. Rīga: LU 26 LVDAL 55.a karte un komentārs. Latviešu valodas institūts, Daugavpils Uni- 27 LVDAL 25. karte un komentārs. versitāte, 2007. 442. lpp). 28 LVDAL 75.a karte un komentārs. 6 Plašāk sk. Avoti vēl neizsīkst. Latviešu va- 29 LVDAL 77a karte un komentārs. lodas dialekti 21. gadsimtā. Sast. 30 LVDAL 72. karte un komentārs. A. Stafecka, L. Markus-Narvila. Rīga: LU 31 LVDAL 85. karte un komentārs. Latviešu valodas institūts, 2016. 379., 32 LVDAL 87.b karte un komentārs. 420.–421. lpp. 33 Sk. arī Reķēna A. Dienvidlatgales izlokšņu 7 Latviešu valodas dialektu atlants. Leksi- un lietuviešu valodas leksiski semantiskās ka (LVDAL). Bušmane B., Laumane B., paralēles ar atmosfēru saistītajos nosau- Stafecka A. Darba zin. vad. B. Laumane. kumos. Reķēna A. Raksti valodniecībā, Rīga: Zinātne, 1999. 25. karte un komen- 1. Liepāja: LiePA, 2008. 301.–312. lpp. tārs. 34 Apcirkņa nosaukumi. Karte un komentārs. 8 LVDAL, 93.a karte un komentārs. Baltu valodu atlants. Prospekts / Baltų 9 LVDAL, 84. karte un komentārs. kalbų atlasas. Prospektas. / Atlas of the 10 Atlas Linguarum Europae (ALE). Volume I. Baltic Languages. Prospect. Sastādītājas Commentaires; Volume I. Cartes (Premier un ievada autores / Sudarytojos ir įvado Fascicule). Assen: van Gorcum, 1983. autorės /Editing and introduction by: Sta- Cartes I.6–I.9. fecka A., Mikulėnienė D. Rīga / Vilnius: 11 Plašāk sk. Stafecka A. Kalmes (Acorus Latvijas Universitāte, LU Latviešu valodas calamus) nosaukumi Latviešu valodas institūts, Lietuvių kalbos institutas / The dialektu atlantā. Valoda – 2012. Valo- University of Latvia, The Latvian Langua- da dažādu kultūru kontekstā. Zinātnisko ge Institute of the University of Latvia /

65 Letonikas VII kongresa materiāli

The Institute of the Lithuanian Language, 46 Kleijntjenss J. Latvijas vēstures avoti je- 2009, 184. karte un komentārs. zuītu ordeņa arhīvos. Latvijas vēstures 35 Kalēja nosaukumi. Karte un komentārs. avoti. Rīga: Latvijas vēstures institūta ap- 36 Turpat. Kazenes nosaukumi. Karte un ko- gāds, 1940. (I d.), 391. lpp. mentārs. Baltu valodu atlants. Leksika 47 Grammatyka Inflansko-Łotewska krótko 1: Flora / Baltų kalbų atlasas. Leksika zebrana dla Uczących się Języka Łotews- 1: Flora / Atlas of the Baltic Languages. kiego. W Wilnie: w drukarni XX. Missyo- Leksika 1: Flora. Otrais labotais un papil- narzow p. K.S. Kazimierza, Roku 1817; dinātais izdevums / Antrasis pataisytas ir Gramatyka Inflantsko-Łotewska dla uczą- papildytas leidimas / 2nd revised edition. cych się Języka Łotewskiego ułożona Sastādītājas un ievada autores / Sudaryto- przez Tomasza Kossowskiego, plebana jos ir įvado autorės / Editing and introduc- Liksnieńskiego. Ryga: drukiem L. Hartun- tion by: A. Stafecka, D. Mikulėnienė. ga, 1853. 37 Turpat. Pelašķa nosaukumi. Karte un ko- 48 Słownik polsko-łacinsko-łotewski, ułożo- mentārs. ny i napisany przez xiędza Jana Kurmina, 38 LVDAL 2. karte un komentārs. Wilno: w Drukarni M. Zymelowicza Typo- 39 LVDAL 3. karte un komentārs. grafa, 1858. 40 LVDAL 60. karte un komentārs. 49 Plašāk sk. Stafecka A. Evangelia toto 41 Sk. Augstkalns A. Sīki novērojumi. Filolo- anno.. (1753) un latgaliešu rakstu valo- gu biedrības raksti. XVIII sēj. Rīga: Latvie- das gaita. Evangelia toto anno.. (1753). šu filologu biedrība, 1938. 191. lpp. Pirmā latgaliešu grāmata. Rīga: LU Lat- 42 Ozols A. Latviešu tautasdziesmu valoda. viešu valodas institūts, 2004. 228.–232. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1961. lpp.; Stafecka A. Latgaliešu rakstu valoda. 12. lpp. Valoda. Prof. A. Veisberga red. Rīga: LU 43 Lelis J. The Place of Latgalian among the Akadēmiskais apgāds, 2013. 271.–273. Baltic Dialects. A thesis presented to the lpp.; Jansone I., Stafecka A. Latviešu raks- Department of Linguistics in partial fulfill- tības attīstība: lejzemnieku un augšzem- ment of the requirement for the degree of nieku tradīcija. Latvieši un Latvija. 1. sēj. Doctor of Philosophy in the subject of Lin- Latvieši. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, guistics, Harvard University. Cambridge, 2013. 204.–244., 229.–231. lpp. Mas., 1961. Pp. 1–2; V. J. Zeps. Latvi- 50 Grāmatas pilns nosaukums: Dzismies an and Finnic Linguistic Convergences. Swatas uz guda Diwa Kunga, Jumpr. Ma- Uralic and Altaic Series, Vol. 9. Indiana ryas un Diwa Swâtu, izdrukowotas Połoc- University, Bloomington, Mouton and kâ pi Baznickungu Jezuitu 1801. godâ. Co, The Hague, The Netherlands, 1962. 51 Grāmatas pilns nosaukums: Wyssa Mo- P. 51; Breidaks O. Latgalīšu literarō volū- cieyba Katoliszka caur waycoszonom un da: nūstōdnis un problemys. Olūts. Rēzek- atsacieyszonom sałykta, ar mocieybom, ne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, Swatú Rokstú wordim un nutikszonom, 1992. Nr. 8. 217.–228. lpp. nu tim paszym Swatim Rokstim izimtom, 44 Kalvāne S. Latgaliešu literatūras sākumi izskaydrynota: Diel Łatwiszu pawuycieys- (garīgā literatūra 18. un 19. gadsimtā). zonys un abskaydrynoszonys nu wîna Disertācijas kopsavilkums filoloģijas dok- Baźnieyckunga pirakśtieyta. Addaleys- tora grāda iegūšanai. Rīga, 1997. zona pyrma, Połockâ, pi Baźnieyckungu 45 Brežgo B. Latgolas pagōtne. I. Daugav- Jezuitu izdrukowota godâ 1805. Adda- pils: V. Lōča izdevnīceiba, 1943. 109. leyszona utra, Połockâ, pi Baźnieyckungu lpp. Jezuitu izdrukowota godâ 1805.

66 LATGALES LATVIEŠU VALODA RUNĀ UN RAKSTOS: VĒSTURISKS IESKATS

52 Grāmatas pilns nosaukums: Nabożeństwo pay un skaydri saraksteyta un da drukam ku czci y chwale Boga w Troycu S. Jedy- paduta ar czeterigim malawotim Awilim. nego, Niepokalanie poszętey Maryi Pan- Wilna, pi Dworca, 1832. ny y ŚŚ Patronów z piosnkami i krótką 55 Grāmatas pilns nosaukums: Pawujciej­ nauka chrześciańska na Łotewski język z szona un wyssajdi sposobi diel’ ziemniku polskiego przetłumaczone. Roku Pańskie- Łatwiszu. Łasieja, nu wyssajdu Gromotu go 1771.W Wilnie w Drukarni J.K.M.J. Leszysku, rakstieja un iż-diewia Bazniejc- Rzeszy Pospolitey Akademickiey Societa- kungs Jezups Macilewicz, Wiersiniks tis Jesu. Bazniejcas Kawnatas. A Wilna, pi kunga 53 Grāmatas pilns nosaukums: Nauka Chr- Marcinowska izdrukawota Goda pidzim­ zesciańska Łotewskim Językiem Wyrażo- szona Kunga Jezu Chrysta 1850. na.. Titullapas otrā pusē latviskais no- 56 Limane L. Liegumam spītējot. Latvijas Lu- saukums: Mociba katoliszka Ab Tycieybu, terānis. 2004, maijs. 20.–21. lpp. Spadziewoszonu, Milibu Diwa un tuwaka, 57 Par A. Jūrdžu sk. Apīnis, A., Limane L., ab Sakramentim, ab grakim un lobim Klekere I. Rakstītājs no Nautrēniem. dorbim, ab czetrom litom, ab kotrom Rīga: Liesma, 1989. pidar godot, kad eystyn tay dziewotum, 58 Piļpuka A. Gora gaismas nesēji nu Lazdinī- kay wajag ikwinam kristieytam Cyłwakam kim. Varakļōnīts. 1995, maijs. dzieywot. Eysas otkon dadutas ir łyugszo- 59 Apīnis A. Neprasot atļauju. Latviešu rok­ nas, Potery, kay Miszu Lełu dzidot, un raksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. mociba, kay gromatu łasieit diel mazim Rīga: Liesma, 1987. 162. lpp. barnim. Izduta Goda 1775. 60 Pošeiko S. The Development of the Lat- 54 Grāmatas pilns nosaukums: Eysa mociba galian written language (2010–2015). ap audzieyszonu biszu wysim bitinikim Pieejams: https://www.researchgate.net/ un wyssuwayrok Łatwiszim nu wîna ju publication/321075100_The_Devel- drauga Leyksnas Bazneycas-Kunga stru- opment_of_the_Latgalian_written_lan- guage_2010–2015.

Par autori Dr. philol. Anna Stafecka ir LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece. Zinātniskās intereses: latviešu un baltu dialektoloģija, ģeolingvistika, latgaliešu rakstu valodas vēsture.

About the Author Dr. philol. Anna Stafecka is a leading researcher at the Latvian Language Institute of the University of Latvia. Scientific interests: Latvian and Baltic dialectology, geolinguistics, history of Latgalian written language.

67 Letonikas VII kongresa materiāli

SPOKEN AND WRITTEN LANGUAGE OF THE LATVIANS OF LATGALE: historical insight

Anna Stafecka [email protected] Summary

Key words: dialect, sub-dialect, Latgalian language

Recently, following the 100th anniversary of the Congress of Latgale, the language question has become more acute again. Since there is still no unity of opinion regarding the linguistic code spoken by the Latvians of Latgale, this article discusses the terminology used in the course of time to denote it. Besides that, the article also looks at the diversity of sub-dialects in Latgale, as well as their lexical equivalents in other Latvian dialects and in the Lithuanian language. The written Latgalian tradition that originated in early 18th century on the basis of Southern Latgalian sub-dialects, is also noted as an important keystone in the Latvian identity in Latgale. Moreover, during the period (1865–1904) when the czarist Russian government had prohibited printing in Latin script in Latgale, local peasants were writing books by hand, thus ensuring the survival of Latgalian literacy and Latvian identity in Latgale.

68 ATMIŅU STĀSTĪJUMA ĪPATNĪBAS ANITAS LIEPAS DARBOS ATMIŅU STĀSTĪJUMA ĪPATNĪBAS ANITAS LIEPAS DARBOS

Sandra Meškova [email protected]

Atslēgas vārdi: Anita Liepa, dokumentālā proza, atmiņu stāstījums, dienasgrāmata, fotogrāfija

Rakstā aplūkotas atmiņu stāstījuma īpatnības latviešu rakstnieces Anitas Liepas (dz. 1928) dokumentālajā romānā “Ekshumācija” (1990), atmiņu romānā “Kumeļa gadi” (1993), kā arī romānā “Saulesmāsa” (1994), analizējot ģimenes locekļu atmiņu pieraksta, dienas- grāmatas ierakstu un fotogrāfiju izmantojumu atmiņu stāstījuma veidojumā. A. Liepas daiļra- de traktēta dzīves rakstības (life writing) teorētiski metodoloģiskajā ietvarā, kas izceļ dzīves- stāstu kā centrālo dzīves rakstību definējošo elementu. A. Liepas daiļradē dzīvesstāsts ir gan dokumentālo, gan vairāku beletristikas darbu centrālais tematiskais motīvs, konceptuālais un vēstījuma uzbūves princips. Atveidojot varoņu dzīvesstāstus savos darbos, rakstniece tiecas paust cilvēka pieredzes empīriskos, emocionālos, morālos, garīgos aspektus vienotā jēgpilnā veselumā, kura pamatā ir atmiņu stāstījums.

Anita Liepa (dz. 1928) ir mūsdienu lat- laikā tas ir plašs stāstījums par Sondoru ģi- viešu prozaiķe un lugu autore, kuras radošā meni divdesmitā gadsimta ritumā, tēlojot darbība cieši saistās ar atmodas un pēcpa- mātes vecāku Emīlijas un Jāzepa Sondoru domju laiku Latvijā 20. gs. nogalē un 21. gs. dzīvi gadsimta sākuma Rīgā, tālāk sekojot sākumā. A. Liepas dzīves un darba gaitas vecāku paaudzes — mātes Ernas un mātes- saistās ar Daugavpili, kur viņa dedzīgi ie- brāļu Aleksandra un Anatolija dzīves gaitām, saistījās atmodas norisēs un kultūrvides vei- visbeidzot romāna trešajā daļā ievijot savas došanā. Viņas pirmais nozīmīgais grāmatas dzīves metus. Dokumentālajam romānam izdevums — dokumentālais romāns “Ekshu- “Ekshumācija” sekoja vairāki citi dokumentā- mācija” (1990) — izraisīja plašu sabiedrisku li un autobiogrāfiski darbi — atmiņu romāns rezonansi, pateicoties tam, ka tas bija viens “Kumeļa gadi” (1993), “Vēstules no vērme- no pirmajiem darbiem, kur dokumentētas ļu zemes” (2000), dokumentālais romāns padomju režīma represijas pret Latvijas armi- “Noklusētās lappuses” (2004), “Dāvana jeb jas virsniekiem Litenē 1941. g. jūnijā. Otrā Flensburgas noskaņas” (2013) un “Atbrīvoša- pasaules kara notikumi tajā atveidoti bez pa- nās. Atmodas līkloči Daugavpilī” (2013). Tie domju ideoloģijas korekcijām un pieteiktas veido būtisku kopu, kas caurauž rakstnieces iepriekš aizliegtās tēmas — padomju okupā- daiļradi un ir visai daudzveidīga žanru ziņā: cijas režīma īstenotās deportācijas, Latvijas trim darbiem autore definējusi žanru (divi do- armijas virsnieku nogalināšana Litenē, izsū- kumentālie romāni, atmiņu romāns), diviem tīto un nometināto dzīve Krievijā, represīvo darbiem žanrs tiešāk vai netiešāk nojaušams iestāžu darbība Padomju Latvijā. Tajā pašā nosaukumā (vēstules, noskaņas), jaunākā

69 Letonikas VII kongresa materiāli

darba nosaukumā ietvertās norādes uz laiku zīja priekšplānā viņas dokumentālos darbus, (atmoda) un vietu (Daugavpils) ļauj noprast, atstājot ēnā beletristikas kopu. Tomēr rakst- ka tie ir memuāri, kur autore apkopojusi do- nieces daiļradei raksturīgais sinkrētiskais kumentālas liecības, laikrakstos un plašsa- skatījums uz dzīves un dzīvesstāsta atveidi ziņas līdzekļos pieejamo informāciju, precīzi viņas darbos rosina meklēt ietilpīgu teorētiski atveidojot atmodas un pārejas laika notiku- metodoloģisku matricu šo darbu aplūkoju- mus Daugavpilī un Latvijā. Otru A. Liepas mam. Šādu sinkrētisku pieeju sniedz pēdējos daiļrades daļu veido beletristika — stāsti un gadu desmitos visai plaši lietotā pieeja da- romāni, kā arī lugas un tēlojumi: “Krusta dan- žādu žanru tekstiem, ko apzīmē termins dzī- cis: stāsti un humoreskas” (1982), “Kā nied- ves rakstība (life writing). Dzīves rakstība ir re būsi. Vecjuru saimniece: stāsti” (1990), vispārīgs termins, kas iekļauj dažādu veidu “Lietuvēnu laiks” (1993), “Saulesmāsa” autologus tekstus: dienasgrāmatu, ierakstus (1994), “Vējgāze” (1996), “Magoņu pļavā” piezīmju grāmatiņā, vēstules, ceļojumu ap- (1998), “Dženifera” (1999), “Gaisa pils. Vir- rakstus, epistolārus stāstījumus, auto/bio- ši zili” (2001), “Ēnu izrāde” (2004), “Lugas” grāfiju.3 Divdesmitā gadsimta nogalē dzīves (2005), “Ziemeļvējš” (2007), “Austrumu rakstība tika traktēta kā redzējums, kas ietver motīvs: ceļojuma apraksts, stāsti” (2008), dažādu veidu tekstus, arī daiļliteratūras, kuri “Pa gājputnu ceļu” (2010). Arī šajā kopā ir satur dzīves stāstus, kas paredz gan noteik- darbi, kas visai cieši saistīti ar autores dzīves tas patības formas vēstījumā, gan ar dzīves notikumiem, viņas ģimenes locekļu dzīvi un gaitu saistītu tematiku un sakņojas autora pieredzi, taču tas nav skaidri norādīts, drīzāk dzīves pieredzē. Dzīves rakstība nav homo- otrādi — rakstniece šķiet slēpjam šo darbu gēns žanrs, bet žanru spektrs vai pat kritiska saistību ar savu dzīvi, gan izmantojot žanra prakse. To uzskata par literāru stratēģiju, kas apzīmējumus — romāns, stāsts, gan ar poē- šķērso žanru robežas, tādēļ nav iespējams tikas līdzekļu starpniecību — personāžu, si- definēt tai raksturīgu poētiku.4 Kā centrālais žeta, laiktelpas veidojumā (slēpjot prototipus dzīves rakstību definējošais elements minēts aiz izdomātiem vārdiem, pievienojot iztēles dzīvesstāsts, ar dzīves gaitu saistīta tematika, radītas detaļas, neveidojot konkrētu laiktelpu valodas referencialitāte un patības autentis- utt.). Saikne ar rakstnieces dzīvi daudzos no kums.5 šiem darbiem izpaužas paratekstā, visbie- Atmiņu stāstījuma veidojums A. Liepas žāk pēcvārdā un epitekstā1, jo īpaši intervi- darbos ir visai daudzveidīgs. Šajā rakstā jās. Difūzā robeža starp dokumentālajiem aplūkosim piemērus no dokumentālā romā- un daiļliteratūras darbiem pievērš uzmanību na “Ekshumācija”, atmiņu romāna “Kumeļa daudzām interesantām niansēm rakstnieces gadi”, romāna “Saulesmāsa”, kas saistās poētiskajā rokrakstā. Gan dokumentālo, gan ar tādiem atmiņu stāstījuma veidojuma pa- vairāku beletristikas darbu centrālais tema- ņēmieniem kā ģimenes locekļu atmiņu pie- tiskais motīvs, konceptuālais un vēstījuma raksts, dienasgrāmatas ierakstu un fotogrāfiju uzbūves princips ir dzīvesstāsts. Atveidojot izmantojums. varoņu dzīvesstāstus savos darbos, rakstnie- ce tiecas paust cilvēka pieredzes empīriskos, Ģimenes locekļu atmiņu emocionālos, morālos, garīgos aspektus vie- stāstījuma pieraksti notā jēgpilnā veselumā, kura pamatā ir atmi- Atmiņās balstītais dzīvesstāsts kā A. Lie- ņu stāstījums. pas darbu tematisks, konceptuāls un kom- A. Liepas daiļrade piesaistījusi kritiķu un pozicionāls modelis savij pašas rakstnieces literatūrzinātnieku uzmanību galvenokārt vēs- dzīvesstāstu ar citu ģimenes locekļu dzīvi un tures un autobiogrāfijas kontekstā.2 Tas izvir- ģimenes vēsturi, kura izgaismo raksturīgas

70 ATMIŅU STĀSTĪJUMA ĪPATNĪBAS ANITAS LIEPAS DARBOS latviešu nācijas pastāvēšanas iezīmes, prob- jūtu. Tādējādi teksta pirmā versija kā mātes lēmas, dilemmas, drāmas, traģēdijas 20. gs. stāstītā par viņas bērnību un ģimeni pieraksts vēstures norišu kontekstā. Tas nosaka ģime- izveido ģimenes stāsta ietvaru, kam nav tikai nes locekļu atmiņu nozīmīgumu A. Liepas tematiska un sižetu veidojoša nozīme, bet arī darbos. psiholoģiska funkcija: tas spēcina rakstītājas, Interesants piemērs šajā ziņā ir dokumen- vēl pusaudzes, patības apziņu, kāpinot viņas tālais romāns “Ekshumācija”, kurš izauga no piederības sajūtu komunikācijā ar māti un mātes atmiņām par viņas ģimeni un bērnību, emocionālajā saiknē ar ģimenes locekļiem, kurās viņa dalījās ar meitu svešumā, Flens- nostiprinot ģimenes stāstu kā viņas pašas burgā, tālu no dzimtenes, grūtajā kara laika izcelsmes un piederības pamatu. A. Liepa periodā, kur viņas bija nokļuvušas evakuāci- norāda, ka sākotnēji nav domājusi darbu jas ceļā un strādāja lazaretē. Intervijā A. Lie- publicēt, taču to iesējusi, ielīmējusi fotogrā- pa stāsta: fijas un vēlējusies saglabāt. Tālāk intervijā “Man bija sešpadsmit gadu, tolaik strādā- viņa stāsta, ka manuskripts pārvests uz Lat- ju lazaretē. Māte saslima ar furunkulozi, ilgu viju, bet pēc viņas apcietināšanas 1953. g. laiku gulēja barakā, es vakarā, no darba pār- paslēpts ārpus mājas un pēc notiesāšanas nākusi, vārīju kāļus. Tie vārās ilgi, un tikmēr māte to sadedzinājusi. Rūpīgais noformēša- ar māti sarunājāmies. Viņa stāstīja par savu nas process un pārvešana uz Latviju liecina bērnību, dzīvi Rīgā un Pēterpilī, par brāļiem. par darba lielo nozīmīgumu pašas autores un Sākumā tikai klausījos, taču, kad nākamajās viņas mātes skatījumā (ņemot vērā ceļa grūtī- sarunās pārjautāju, ko viņa jau bija stāstīju- bas un politisko situāciju, māte būtu varējusi si, māte nepacietīgi teica: “Ja nevari atcerē- iebilst pret 150 lappušu biezā manuskripta ties — ņem un pieraksti.” Sāku pierakstīt, un pārvešanu). Tādējādi sākotnējā versijā darbs beigu beigās iznāca apmēram 150 lappuses nav bijis iecerēts kā memuāri, tai vai citai la- biezs manuskripts. Nosaucu to “Tālais ceļš”. sītāju auditorijai domāts teksts, bet, kā jau Nebiju domājusi to publicēt. Tas bija sarak- iepriekš minēts, mātes atmiņu pieraksts kā stīts uz vienīgā pieejamā papīra — pasta la- ģimenes locekļu gaitu dokumentējums, kas piņām, uz kurām karavīri no lazaretes sūtīja nododams nākamajām paaudzēm. ziņas tuviniekiem. Pati to iesēju, ielīmēju fo- Dokumentālā romāna “Ekshumācija” togrāfijas — mātes brāļa Anatolija Sondora tapšanas vēsturi rakstniece apkopojusi uz foto Voļskā, iznākot no cietuma, mātes vecā- izdevuma aizmugurējā vāka: “Romāna pir- kās māsas un otrā brāļa Aleksandra fotogrā- mo, agrā jaunībā uzrakstīto variantu tuvinieki fiju Pēterpilī.”6 sadedzināja. Otrā varianta dēļ tiku notiesāta. Romāna tapšanas vēsture ir visai ilga un Trešo variantu, kas tapa pārsūtīšanas cietu- sarežģīta, taču būtiski, ka tā pirmsākums ir mā, kratītāji atņēma. Ceturto sagrauza pe- mātes stāstītais, viņas pieredze, izjūtas, pār- les. Pie lasītāja nonāk piektais variants, kam dzīvojumi. Iegremdēšanās cita, turklāt sev materiāli vākti četrdesmit piecus gadus.”7 nozīmīga cita, tuvākā cilvēka — jo īpaši tābrī- Sadedzinātais “Tālā ceļa” manuskripts vē- ža dzīves situācijā, kad svešumā, bīstamos lāk rekonstruēts darba pirmajās divās daļās, apstākļos māte ir blakus, — pārdzīvojumu ko noslēdz stāstījums par 1941. g. notiku- pasaulē, kas ir distancēta laikā, lielākoties miem, Litenes virsnieku deportāciju, iezīmē- pozitīvi tonēta, kādas mēdz būt sedimentē- jot Anatolija Sondora un viņa biedru gaitas tas bērnības atmiņas, neraugoties uz grūtī- nometnēs līdz aktēšanai 1943. g. vasarā bām un dramatiskiem vēstures pavērsieniem pa Jeņisejas upi, kuras laikā no virsniekiem vadīto mātes ģimenes dzīves gaitu, sniedz saņemta pēdējā ziņa. Romāna trešās daļas psiholoģisku patvērumu, zināmu drošības sa- pamatā ir nākamie uz aizmugurējā vāka

71 Letonikas VII kongresa materiāli

minētie varianti: 1953. g. Noriļskā rakstītā mātes darba vietu. Anitai tolaik ir sešpadsmit Namedas [Anitas Liepas] dienasgrāmata, kur gadu, viņas dzīvē pāreja uz pieaugušā vecu- viņa apraksta ieslodzīto streiku Noriļskā, pie- mu sakrīt ar dramatiskajām pārmaiņām, ko raksta iztaujāto nometināto liecības, meklējot izraisa briesmu pilnā un grūtā dzīve svešu- krusttēva un citu virsnieku pēdas un kuras dēļ mā, kas īsumā rezumēta romāna noslēgu- viņai tiek izvirzīta apsūdzība par pretpadom- mā, bet sīkāk tēlota citos A. Liepas darbos. ju propagandu; pēc dienasgrāmatas atņem- Romāna pirmajā nodaļā “Piesaulītē” tēlotas šanas rekonstruētie pieraksti pārsūtīšanas agrīnākās bērnības atmiņas saistībā ar vec- cietumā, kurus atņēma kratītāji; pieraksti, māmiņu — mātesmāti Emīliju: kopīgas pa- kurus izdevās iznest no cietuma, bet kurus staigas, sarunas, viesošanās pie pazīstamas daļēji sabojāja peles (saglabājās Noriļskā skolotājas lauku skolā, ikdienišķi notikumi. iegūto liecību rekonstruētie pieraksti, kurus Vairums izraudzīto ainu tēlo gan konkrētus autore ielika metāla kārbā un stikla burkā notikumus, gan arī pārstāv daudzus līdzīgus, ieraka zemē). Pie pēdējā varianta A. Liepa kas atkārtojušies vairākkārt, īpaši tādus, kas darbu atsāka astoņdesmito gadu otrajā pusē, raksturo ikdienas rutīnu ģimenē. Piemēram, pierakstus drošības labad turpinot slēpt; pēc pirmā aina, kurā tēlota vecāsmātes pastaiga grāmatas izdošanas tie tika nodoti Latvijas ar Nitu uz Daugavmalu pavasarī, kad krust- Nacionālajā vēstures muzejā. Trešā daļa sā- tēvs atklāj peldēšanās sezonu, ir divdaļīga. kas ar vēstījumu par Namedas ceļojumu uz Pirmā ainas daļa — ceļš pa aleju līdz Dauga- Noriļsku 1953. g. un tur pieredzētā tēlojumu, vai, sarunājoties par puķēm, krusttēva ieraša- turpinās ar Namedas apcietinājumu, notiesā- nās un pelde — satur vairāku līdzīgu pastaigu šanu un izsūtījumu. Dzīve pēc amnestijas un apkopojumu un manāms darbības un vēstī- atgriešanās Latvijā ieskicēta fragmentēti un juma laika nošķīrums: darbības apraksta ie- īsi, noslēdzot romānu ar Namedas ceļojuma tvaros sniegts alejas, dambja un upes krasta uz Zajarsku 1988. g. aprakstu un aptuvenās apraksts, vecmāmiņas portrets, norādīts uz Sondora apbedīšanas vietas atrašanu. Pēc- krusttēva vecumu (“Mans krusttēvs, mātes vārda vietā, grāmatai jau atrodoties ražošanā, jaunākais brālis, jau pusmūža gados”9), kas pievienoti divi arhīvu materiāli par Anatolija reproducē nevis tābrīža vēl pavisam mazās un Aleksandra nāves apstākļiem: Anatolijs meitenes, bet pieaugušās vēstītājas uztveri miris invalīdu slimnīcā 1944. g. pusgadu pēc un zināšanas. Savukārt ainas turpinājumā pēdējām ziņām par aktēto virsnieku grupu, tēlotā sadursme ar kādu sievieti, kura nes bet Aleksandram izpildīts nāves spriedums ziedu klēpi un atsakās iedot vienu puķīti mei- 1938. gadā.8 Tādējādi arī darba autobiogrā- tenei, radot aizvainojuma un vilšanās sajūtu, fiskā daļa ir pakārtota ģimenes stāstam, uz- ir vienīgais tāda veida notikums, kurš atmi- manības centrā izvirzot autobiogrāfiskās va- ņā palicis spēcīgā emocionālā pārdzīvojuma rones īstenoto patiesības noskaidrošanu par dēļ. Pastaiga uz Daugavmalu­ ir visai bieži padomju režīma upuru likteni, viņu piemiņas atkārtojies notikums, kas rekonstruēts atmi- reabilitēšanu un saglabāšanu. ņā, iespējams, arī caur mātes vai krusttēva Atmiņu romāns “Kumeļa gadi” risina stāstīto, kā meitene ar vecmāmiņu mēdza no- rakstnieces bērnības un pusaudzes gadu at- skatīties krusttēva peldēs, kā toreiz izskatījies miņas, sākot ar visai agrīnām, laikā nekon- upes krasts u.tml. Šāds atmiņu reproducēša- kretizētām bērnības atmiņu ainām, beidzot ar nas un rekonstruēšanas duālisms vērojams došanos uz Vāciju Otrā pasaules kara beigās, viscaur tekstā. Savdabīga kombinācija izpau- kad nacistu armija atkāpjoties evakuēja uzņē- žas pirmās nodaļas otrajā ainā, kura tēlo ik- mumus līdz ar iekārtām, aprīkojumu, doku- dienas rīta cēlienu. Aina sākas ar, iespējams, mentāciju un darbiniekiem, un tas skāra arī konkrētu atmiņu, kad Nita pamodusies dzird

72 ATMIŅU STĀSTĪJUMA ĪPATNĪBAS ANITAS LIEPAS DARBOS vecmāmiņu dziedam (citēti dziesmas vārdi), Kaudzīšos pavadītās vasaras kopā ar tēvamā- kam seko daudzu līdzīgu rīta rituālu ar maz- ti un tēvamāsu, kuru stāstītais rekonstruēts gāšanos un brokastošanu apkopojums, uz ko vairākos tematiskos ciklos. Romāna trešajā norāda daudzskaitļa forma: “Pie mazgājamās nodaļā “Vecsventes vasara” vecmāmiņa stās- bļodas mums rītos izceļas ķīviņš.”10 Pieminēti ta par savu tēvu, prūsi no Karalaučiem, par arī atšķirīgie svētdienu rīti, kad vecmāmiņa savu jaunību pie baronietes, šujot kleitas, pošas uz baznīcu, un rīti, kad abas aplūko mājas celšanu Kaudzīšos, ko viņa paveica vecmāmiņas tēva, mātes un vīra fotogrāfijas, divatā ar vīru. Nodaļā “Brīnumputna viz- sniedzot īsu informāciju par vecāku nodarbo- ma”, kur tēlota vēl kāda Kaudzīšos pavadī- šanos un Jāzepa piedzīvojumiem turku karā tā vasara, turpinās tēva ģimenes stāsts par un nāvi bēgļu gaitās, kas ir vecmāmiņas stās- Nitas tēvatēvu, kurš rakstīja dzeju, un viņa tītā reproducējums. Arī rekonstruētās atmiņas māti Dārti, kas bija liela dziedātāja un dzies- par kopā ar vecmāmiņu pavadītām dienām, mu zinātāja. Tēva ģimenes vēsturi papildina rīta pastaigām uz Daugavmalu un mātes sa- arī tēvamāsas Martas stāsti par piedzīvoto gaidīšanu pievakarē nākam no darba, iespē- tālos ceļojumos, ko autore plašāk izvērš ro- jams, satur atsauci uz mātes vēlāk stāstīto mānā “Saulesmāsa”. Līdzās ģimenes vēsturei meitai par viņas bērnību un vecmāmiņu. ­iezīmējas Vecsventes vēsture, ko veido stāsts Otrā nodaļa “Svešās sejas” kontrastē ar par jaunsaimniecības piešķiršanu tēvam, pirmo gan konceptuāli — krietni paplašinot strēlniekos aizgājušajam studentam, pēc lielā vēstītājas pieredzi, kad viņa iepazīst mājās pasaules kara, poļu vecsaimnieku pieminēša- ienākošās tik atšķirīgās audzinātājas un māj­ na, stāstot par rentnieka Škapara sievasmāti, kalpotājas, gan arī noskaņas ziņā, lirisko toni kuru apraudzīt Nita dodas kopā ar Škapa- nomainot ar ironisku, brīžiem sarkastisku. ra meitu, atmiņu epizodēs minētie poļu un Ar sarkasmu tēlota Nitas pirmā audzinātāja lietuviešu laukstrādnieki, kuri meklē iespēju Natālija Aleksejevna, kura tīko apprecēties ar pelnīt maizi bagātajā Sēlijas zemē. Izteiktas krusttēvu un aicina mājās čigānieti, lai zīlētu arī mitoloģizētās vēstures aprises vecmāmi- nākotni, čigānu meitene Paula, kura drīz vien ņas stāstā par sēļu upursalu un Sventes ezera nozūd ar mātes kleitu un kurpēm. Ar humoru nosaukuma rašanos, kā arī daudzajos Martas tēlotas vecticībnieces Maņas pūles izdot mei- nostāstos par muižas laikiem, nodegušo grā- tu pie vīra, taču cerētā puiša vietā meitu pēc fu pili, spokiem. Salīdzinot ģimenes vēstures vecticībnieku tradīcijām nozog kāds skops risinājumu dokumentālajā romānā “Ekshu- lauku vecis. Traģisku kontrastu veido jaunās mācija” un atmiņu romānā “Kumeļa gadi”, šuvējas Ļoļas nāve no diloņa. Manipulācijas jāatzīmē, ka pirmajā tas ir ciešāk saistīts ar ar vēstījuma toni norāda uz rekonstruēto at- politiskajiem notikumiem un valsts vēstures miņu pārsvaru: sarkasms un humors pauž gaitu, ģimenes locekļiem pārstāvot zināmas nevis mazās meitenes, bet pieaugušās vēstī- sabiedrības grupas un tendences, savukārt tājas attieksmi pret notikumiem un cilvēkiem, bērnības atmiņu vēstījumā romānā “Kumeļa tādējādi paverot izteiktu distanci starp darbī- gadi” vairāk iezīmēts mītiskais slānis, kura bas un vēstījuma laiku, kas atklāj pieaugušās ietvaros stāsti par vecvecāku un vēl senākām vēstītājas zināmās vērtībās balstītu attieksmi. paaudzēm sniedz bagātīgu materiālu indivīda Iespējams, ka tā pārmantota no pieaugušo identitātes veidošanai, sevis dziļākai izpratnei ģimenes locekļu — mātes un krusttēva — at- un saistībai ar tuvākajiem līdzcilvēkiem un tieksmes pret notikumiem, ko meitene pār- pasauli apkārt. To papildina arī vecmāmiņas ņem, klausoties viņu stāstus par tiem. un tēvamāsas paustā mutvārdu tradīcija — Romāna nākamajās nodaļās tēlotas miru- nostāsti, leģendas, dziesmas. šā tēva iegādātajās lauku mājās Vecsventes

73 Letonikas VII kongresa materiāli

Dienasgrāmatas ieraksti atmiņu aresta, pratināšanas laikā, neraugoties uz la- stāstījuma veidojumā koniski atveidotajām briesmām un grūtībām, Liela nozīme atmiņu un dokumentālā ma- ne reizi neieskanas nožēlas vai rezignācijas teriāla iestrādei stāstījumā A. Liepas darbos nots par veltajām pūlēm, līdz galam neizpildī- ir dienasgrāmatai. Rakstniece daudzviet no- to misiju (Taišetā Nameda nepaspēj sagaidīt rāda, ka dienasgrāmatu ir rakstījusi no div- atbildi no Zajarskas, uz kurieni bijusi pārcel- padsmit gadu vecuma un saista to ar savas ta invalīdu nometne, kurā, iespējams, atra- literārās darbības pirmsākumiem.11 Vislielākā dies krusttēvs). Vienīgais mājiens uz jaunās loma un daudzveidīgākās funkcijas dienasgrā- sievietes, no kuras dzīves tiesas spriedums matai ir dokumentālajā romānā “Ekshumāci- nogriezis desmit gadus, izjūtu ambivalen- ja”. Romāna dokumentālais kodols ir nodaļa ci vērojams Namedas pārsūtīšanas cietumā “Pa aizvesto virsnieku pēdām”, kuras pamatā redzētajā sapnī nodaļā “Ekshumācija”, kur ir Namedas dienasgrāmatas pieraksti, kas kapteinis Sondors, no zemes izkāpis skran- veikti ceļojumā uz Noriļsku 1953. g., kurā dains stāvs, saka: “Tev nevajadzēja braukt viņa devās cerībā uziet krusttēva pēdas vai mani meklēt.”13 Tādējādi pieaug varonības iegūt ziņas par viņa likteni, un daļēji rekons- tēma, kas padomju režīma apstākļos saistās truēti apcietinājuma laikā. Tie satur Name- ar varonību liecināt un aizstāvēt patiesību, das vērojumus un sastapto latviešu — virs- pretojoties meliem un amnēzijai par režīma nieku un citu izsūtīto — stāstīto par Anatoliju upuru ciešanām. Sondoru, nometņu laiku, dzīvi Ziemeļos. Šo Namedas [A. Liepas] dienasgrāmata ir informāciju A. Liepa izmantoja arī Litenes rakstveida arhīvs, kas fiksē daudzu bijušo virsnieku nometņu gaitu tēlojumā no Ana- nometināto un ieslodzīto atmiņu arhīvu, tur- tolija Sondora redzespunkta romāna otrajā klāt, pateicoties romāna poētikas iespējām, daļā, nodaļā “Pasaules malā”, tādējādi vienā tas parādās divreiz: romāna otrajā daļā kā šo tekstā apvienoti divi reģistri: dienasgrāmatas atmiņā paturēto notikumu dramatizācija, tē- formā stilizēts (tā kā dienasgrāmatu konfis- lojot Anatolija Sondora un citu virsnieku dzīvi cēja izmeklēšanas gaitā, tie nav autentiski nometnēs, un trešajā daļā kā Namedas uz- ieraksti. Kad Namedu aiztur viesnīcas nu- klausīto stāstījumu pieraksts un pašas vēro- murā, aprāvums marķēts ar daudzpunkti un jumi. Dažkārt tiek izmantots pārstāsts, lai ne- norādi tekstā: “Šeit apraujas Namedas piezī- atkārtotu iepriekš ainās izvērstus notikumus, mes.”12) Namedas atmiņu tēlojums, kas re- tomēr pierādītu to patiesīgumu. Piemēram, prezentē dokumentālu materiālu, kura versija stāsts par pirts mokām, kad vēlā vakarā pēc sniegta iepriekš kā Anatolija Sondora un citu darba pārgurušos un slimos cilvēkus dzen uz Litenes virsnieku dzīves tēlojums deportācijā. pirti, kur dažkārt nav ūdens un ilgi salā jā- Šāds vēstījuma modelis cieši savieno Name- gaida konvojs, lai tiktu atpakaļ nometnē zem das personisko dzīves laiku ar viņas krusttēva jumta, izvērsti dramatizēts otrajā daļā un īsi un caur viņu — ar vēsturisko laiku un akcentē pieminēts sarunas ar leitnantu Volganski pār- Namedas [A. Liepas] kā nacionālās un kul- stāstā trešajā daļā: “Un atkal jau vairākkārt tūras atmiņas veidotājas pozicionējumu, caur dzirdētais stāsts par badu, slimībām, par kuras varonīgo rīcību atklājas vēstures patie- smago darbu puteņos un salā, par ilgajām sība. Lai pierakstītu šo vēsturi, Nameda mēro rīta un vakara pārbaudēm [..] par ieslodzī- tālo ceļu uz slēgtu pilsētu, atrod veidu, kā tur šanu karcerī un cietumā, par pirti — šo vis- iekļūt, sastop cilvēkus, kuri ir atmiņas un pa- briesmīgāko mocību.”14 tiesās vēstures nesēji, iegūst viņu uzticību un Tomēr dienasgrāmatai romānā ir arī cita risina sarunas; tas prasa drosmi, apņēmību, funkcija. Dienasgrāmatas rakstīšana ir darbī- gudrību, atjautību, neatlaidību, uzticību. Pēc ba, caur kuru varone īsteno individuālās un

74 ATMIŅU STĀSTĪJUMA ĪPATNĪBAS ANITAS LIEPAS DARBOS kolektīvās atmiņas arhivēšanas un saglabā- grāfijas nav tikai vizuālas ilustrācijas rakstī- šanas misiju. Nameda tiek aizturēta, kā no- tam tekstam, bet katra fotogrāfija vēstī savu protams, pēc viesnīcas numura kaimiņienes stāstu un kopā tās veido atsevišķu nozīmes ziņojuma — divās ainās tēlota viņas intere- sistēmu, turklāt fotogrāfiju paustie stāsti var se par Namedas rakstīto; aizturēšana notiek apstiprināt, novirzīties vai būt pretrunā ar ver- dienasgrāmatas rakstīšanas brīdī — pēdējais bālajā tekstā pausto.16 Arī A. Liepas darbos ieraksts apraujas pusvārdā. Nameda cenšas pievienoto fotogrāfiju semantika ir visai bagā- dienasgrāmatu paslēpt, taču to nodod mili- tīga un tematiski un konceptuāli daudznozī- cijas rokās un dienasgrāmata kļūst par pie- mīga. Dokumentālajos darbos fotogrāfijas iz- rādījumu apsūdzībai, jo satur detalizētu, no mantotas bagātīgi, veidojot kopas, kas ilustrē Noriļskā sastapto cilvēku stāstītā pierakstītu atveidotos notikumus, personāžus, darbības informāciju par nometņu vēsturi pilsētā, dzī- vidi, akcentē vēstījuma hronoloģiju, bagāti- ves un darba apstākļiem tajās, katordznieku na vēstījuma informatīvo saturu, paspilgtina organizēto streiku, prasībām, bada streiku tematiskos akcentus, veido saikni ar teksta sieviešu nometnē, streika apspiešanu. Pro- rakstīšanas vēsturisko kontekstu.17 kurors tiesas procesā norāda: “Visa dienas- Fotogrāfijas konceptuālo nozīmi ilustrē grāmata no sākuma līdz beigām viens vienīgs atmiņu romānā “Kumeļa gadi” pirms teksta padomju varas apmelojums.”15 Vairākkārtējie ievietotā fotogrāfija, kas ir vienīgā; tai līdzās apcietinājumā veiktie Noriļskas ierakstu at- vizuālo noformējumu veido pieci autores zī- jaunošanas mēģinājumi reprezentē Namedas/ mējumi. Fotoattēlā redzama autore bērnī- autores nepakļaušanās nostāju un brīvību rī- bā ar tēvmāmiņu. Paraksts zem fotogrāfijas koties saskaņā ar savu pārliecību par taisnību min abu vārdus un uzņēmuma veikšanas un misijas apziņu liecināt patiesību. Autores vietu un laiku: “Uzņēmumā: Nita kopā ar paraksts rokrakstā uz grāmatas aizmugurējā tēvamāti Luīzi Bertu Vecsventes Kaudzīšos vāka zem lakoniskā pārskata par grāmatas 1935. gadā.”18 Zīmīgi, ka autores, kura at- sarakstīšanas vēsturi ir spēcīgs žests, kurš tēlā redzama kā maza meitene, vārds ir sa- dialogā ar Imanta Krepica priekšējā vāka īsinājums, kādā viņu sauc arī romāna vēs- noformējumā izmantoto Latvijas Republikas tījumā, savukārt vecmāmiņas vārds minēts karogu un veltījumu (“Veltīts aizvestajiem pilnībā — Luīze Berta, turklāt precizēts, ka tā Latvijas Republikas virsniekiem, dzīvajiem ir autores tēvamāte. Ņemot vērā arī romānā un mirušajiem”) veido semantiski piesātinātu minēto faktu no autores biogrāfijas, ka viņas rāmi, kas akcentē dokumentalitāti un vienno- tēvs ir miris, tēvamāte ir tā, kas atgādina zīmīgu vēstures traktējuma intenci. Astoņdes- meitenei par viņas tēvu, un Kaudzīši, tēva mito gadu nogalē, pirms Latvijas neatkarības mājas, kur meitene pavada laiku vasarās, ir atjaunošanas deklarēšanas autore apzinājās viņas “vasaras paradīze”.19 Dzīve Kaudzīšos iespējamo risku, tādēļ grāmatas izdošana ir ir viena no centrālajām romāna darbības un viņas apņēmības, drosmes un pilsoniskās konceptuālajām līnijām un tēvamāte — viens attieksmes apliecinājums, ko pasvītro arī šie no galvenajiem personāžiem. Tādējādi šī fo- spēcīgie paratekstuālie akcenti. togrāfija ieved lasītāju autores bērnības laikā un telpā, kas pieteikta arī romāna nosauku- Fotogrāfija atmiņu stāstījumā mā — “Kumeļa gadi”. Parakstā minētais gads Fotogrāfijām ir īpaša nozīme A. Liepas norāda darbības laiku nodaļā “Vecsventes dokumentālo un autobiogrāfisko darbu iz- vasara”, kur minēts arī meitenes vecums: uz devumos, taču fotogrāfijas specifiskā vei- kaimiņienes jautājumu, cik viņai gadu, mei- dā izmantotas arī beletristikas grāmatās. tene atbild: “Septiņi.”20 Izdevumā norādīts, S. Smita un Dž. Votsone norāda, ka foto­ ka fotogrāfiju uzņēmis Anatolijs Sondors.

75 Letonikas VII kongresa materiāli

Attēlā jaušams zināms mākslinieciskums: tas grēksūdzes tonim viņas stāstījumā: “Arī otrā uzņemts lielas ābeles fonā. Vecmāmiņa un uzņēmumā Martas skatiens piezīdies zemei.” meitene neskatās tieši objektīvā, bet sāņus, Kā pēdējā portreta detaļa izceltas Martas zi- vienā virzienā, ābeles kuplo zaru iekļautas. lās acis un raksturota diena, kad fotogrāfija Vecmāmiņas tumšais apģērbs sapludina viņu uzņemta: “Trešā ir miglasbilde ar bālām cil- ar koku, savukārt meitenes baltā kleitiņa un vēka auguma aprisēm. Fotografēšanā esmu matu lente izceļ viņu uz šī fona. Meitene tur amatiere. Ja diena pelēka, tāda kā toreiz, rokās ābolus, kas vedina domāt par ēdenisko un filmiņai pie tam notecējis lietošanas ter- tēmu, nevainīguma un pieredzes izpausmēm miņš... Tik ļoti vājam uzņēmumam albumā turpmāk sniegtajā bērnības atmiņu stāstā. nebūtu vietas; tas nav iznīcināts tikai tādēļ, Tādējādi fotogrāfija paver arī romāna koncep- ka tajā redzamas arī acis. [..] neaizmirstuļu tuālo telpu, pilnvērtīgi funkcionējot kā durvis krāsā.”24 Vēstījuma noslēgumā atveidotas uz romāna māksliniecisko pasauli. Vecmā- vēstītājas un Martas pēdējās tikšanās reizes, miņas saistība ar ābeli uzsvērta arī romāna kad fotogrāfijas uzņemtas. Atkārtojas Martas teksta noslēgumā, ainā, kur viņa mazmeitas portretējums, tagad darbības tēlojumā ieda- pavadībā pēdējo reizi apskata savu dārzu un rināts: “Maza, sīka, izdilusi vecenīte īsiem, priecājas, ka izsalušās ābeles ir atdzīvojušās. spoži baltiem, ar baltu ķemmi kopā saņem- Šai ainai seko pārstāsts prolepses veidā, vēs- tiem matiem un biezu smalku krunku tīklu tot par vecmāmiņas nāvi un mežābeli, kas pāri visai sejai [..] No agrākā cilvēka vairs tikai izaug uz viņas kapa: “Bet vēlāk, kad viņu sen zilais skatiens vien.”25 Minēta arī fotografēša- jau segs Aglonas māls, uz kapa izaugs mež­ na kā vēstītājas darbība: “Mums drīz jāatva- ābele ar sīkstiem, dzelkšņainiem zariem. Tā dās, — Marta klusi saka, — man vēl tikai gri- strauji stiepsies pretim debesīm, uzziedēs sa- bētos mazu mirkli kopā ar tevi būt saliņā. Kur vādiem tumšsārtiem ziediem, un rudeņos no lasījām mellenes un kur tu fotografēji. Es tā tās birs zemē nevis sūri mežābeles āboltēni, arī neredzēšu bildes.”26 Martas paredzējums bet lieli, dzidri balti un saldi. Mana vecmāmi- piepildās tādējādi, ka viņas vairs nesatiekas. ņa pārtaps par ābeli.”21 Romāna sākumā aprakstītās fotogrāfijas sa- Kā atzīmē S. Smita un Dž. Votsone, fo- slēdzas ar tajās uzņemto mirkļu tēlojumu togrāfijas var nebūt iekļautas darbā, taču mi- darbībā romāna beigās, veidojot apļa kompo- nētas vēstījumā.22 Interesants piemērs tam zīcijas variāciju, kur fotogrāfija un tās objekts rodams A. Liepas romānā “Saulesmāsa”, kas saplūst atmiņu tēlā un reproducējas atmiņu tēlo rakstnieces tēvamāsas Martas dzīves stāstā, kas veido romāna vēstījumu. gaitas beletrizētā formā. Romāna vēstījums sākas ar to, ka, saņēmusi telegrammu ar ziņu Secinājumi par Martas nāvi, vēstītāja atšķir fotogrāfiju al- A. Liepas darbu galvenais tematiskais, bumu un aplūko Martas uzņēmumus Karēlijā konceptuālais un kompozicionālais modelis pēdējā tikšanās reizē. Uzmanību sākumā pie- ir atmiņās balstīts dzīvesstāsts. Tas savij pa- saista nolaistā dzīves vide: “Lūk, Marta ārpu- šas rakstnieces dzīvesstāstu ar citu ģimenes sē pie savas istabiņas loga. Aiz zema zedeņu locekļu dzīvi un ģimenes vēsturi, kura izgais- žoga baltas dārza pīpenes un... milzīgas nāt- mo raksturīgas latviešu nācijas pastāvēša- res.”23 Seko Martas portrets: “Martai taisni, nas iezīmes, problēmas, dilemmas, drāmas, balti, ar baltu ķemmi saturēti mati, nodurtas traģēdijas 20. gs. vēstures norišu kontek- acis, ap bezzobaino muti tāds kā vainīgs, bet stā. Atmiņu stāstījums A. Liepas darbos ir varbūt kaunīgs smaids.” Tāds pats mulsums daudzveidīgs, tas ir atkarīgs no katra darba vērojams arī citā bildē, tādēļ to var uztvert kā žanriskās specifikas, kā arī tematiskajām un Martas iekšējā stāvokļa izpausmi, kas atbilst konceptuālajām dominantēm. Svarīgi atmiņu

76 ATMIŅU STĀSTĪJUMA ĪPATNĪBAS ANITAS LIEPAS DARBOS stāstījuma veidojuma paņēmieni A. Liepas Avoti darbos ir ģimenes locekļu atmiņu, dienasgrā- 1 Genette G. Paratexts: Thresholds of Inter- matas ierakstu un fotogrāfiju izmantojums. pretation. Cambridge, London, New York: Dokumentālais romāns “Ekshumācija” iz- Cambridge University Press, 1997. aug no mātes atmiņām par viņas ģimeni un 2 Birzniece E. Kara, trimdas un izsūtījuma bērnību, kurās viņa dalījās ar meitu pēckara pieredze autobiogrāfiskajos latviešu rakst- evakuācijas periodā Flensburgā. Tās veido nieču darbos 20./21. gs. mijā: laikmeta ģimenes stāsta ietvaru un kalpo kā rakstnie- konteksts, teorijas un prakse. Promocijas ces patības apziņas pamats emocionālajā darba kopsavilkums filoloģijas doktora saiknē ar ģimenes locekļiem, kas nostiprina grāda iegūšanai literatūrzinātnes nozarē. ģimenes stāstu kā viņas pašas izcelsmes un Rīga: Latvijas Universitāte, 2013; Meško- piederības pamatu. Atmiņu romānā “Kumeļa va S. Autobiogrāfiskās rakstības tradīcija gadi” izmantots vecmāmiņu, mātes, krust- Anitas Liepas prozā. Humanitāro Zinātņu tēva, tēvamāsas stāstītais bērnības atmiņu Vēstnesis. 2008. 13: 39–47; Meškova S. rekonstruēšanā un plaša kultūrvēsturiska un Revisiting Boundaries: Fictionalized and mitoloģiska konteksta iezīmēšanā. Documentary Memories of the Soviet Oc- Dienasgrāmatai ir liela nozīme atmiņu cupation in Latvian Women’s Writing. In: un dokumentālā materiāla iestrādei A. Lie- Mosaics of Change. The First Decade of pas darbos, jo īpaši dokumentālajā romānā Life in the New Eastern Europe. Gdańsk, “Ekshumācija”. Dienasgrāmatas ierakstu iz- Poland, 2000. Pp. 51–61; Meškova S. mantojums stilizētā veidā romāna vēstījumā Paratextual Features of Constructing Auto- kalpo kā autobiogrāfiskās varones Namedas biographical Modality in Latvian Women’s atmiņu pieraksts un pozicionē viņu kā na- Autobiographical Writing of the 1990s. cionālās un kultūras atmiņas veidotāju, caur Žmogus ir žodis. 2008. 1: 66–71; Meš- kuras varonīgo rīcību atklājas vēstures patie- kova S. Reconstructing History in Latvian sība. Namedas [A. Liepas] dienasgrāmata ir Post-Soviet Autobiographical Writing. Dar- rakstveida arhīvs, kas fiksē daudzu bijušo no- bai ir Dienos. Deeds and Days. 2010. 54: metināto un ieslodzīto autentisku atmiņu ar- 143–156. hīvu, kas romāna izdevumā tiek publiskotas 3 Kadar M. (ed.) Essays on Life Writing. atmodas laika kulminācijā. From Genre to Critical Practice. Toron- Fotogrāfijas izmantotas A. Liepas doku- to, Buffalo, London: University of Toronto mentālajos un arī beletristikas darbos, lai Press, 1992. P. 20. Sk. arī Leader Z. (ed.) ilustrētu atveidotos notikumus, personāžus, On Life-Writing. Oxford: Oxford University darbības vidi, akcentētu vēstījuma hronoloģi- Press, 2015. ju, bagātinātu vēstījuma informatīvo saturu, 4 Kadar M. (ed.) Essays on Life Writing. paspilgtinātu tematiskos akcentus, veidotu From Genre to Critical Practice. P. 162. saikni ar teksta rakstīšanas vēsturisko kon- 5 Mitroiu S. (ed.) Life Writing and Politics tekstu. of Memory in Eastern Europe. Palgrave Atmiņu stāstījuma veidojuma daudzveidī- Macmillan, 2015. P. 6. ba bagātina A. Liepas darbu poētiku un ļauj 6 Liepa A. Viss, kas ir noticis, ir bijis panākt augstāku dokumentalitātes un patie- labi. Anita Liepa — Sandra Meškova: sīguma pakāpi, kas ir svarīgs rakstnieces ra- 26.02.2008. [Intervija ar Anitu Liepu] došās pašizpausmes princips. Humanitāro Zinātņu Vēstnesis. 2008. 13: 118. 7 Liepa A. Ekshumācija. Rīga: Liesma, 1990.

77 Letonikas VII kongresa materiāli

8 Turpat, 474.–475. lpp. of the 1990s. Žmogus ir žodis. 2008. I: 9 Liepa A. Kumeļa gadi. Daugavpils, 1993. 66–71; Meškova S. Parateksta pragmati- 6. lpp. ka Anitas Liepas prozā. Grām.: Literatūra 10 Turpat, 7. lpp. un kultūra: process, mijiedarbība, prob- 11 Liepa A. Skaida dzīves atvarā. 11 dažā- lēmas. Robeža un diaspora literatūrā un di spalvasbrāļi. Rīga: Likteņstāsti, 2000. kultūrā (II). Zinātnisko rakstu krājums 171. lpp.; Liepa A. Noklusētās lappuses. XVII. Daugavpils: Daugavpils Universitā- Rīga: Elpa, 2004. 25. lpp.; Virtuālā izstāde tes akadēmiskais apgāds “Saule”. 115.– Rakstniece Anita Liepa. Latgales Centrālā 128. lpp. bibliotēka. Sk. internetā (2017.08.05.) 18 Liepa A. Kumeļa gadi. 3. lpp. http://www.lcb.lv/anitaliepa/ 19 Liepa A. Vēju varā. Ziemeļvējš. Rīga: 12 Liepa A. Ekshumācija. Rīga: Liesma, “Lauku Avīzes” izdevniecība, 2007. 202. 1990. 369. lpp. lpp. 13 Turpat, 411. lpp. 20 Liepa A. Kumeļa gadi. 39. lpp. 14 Turpat, 373. lpp. 21 Turpat, 160. lpp. 15 Turpat, 410. lpp. 22 Smith S., Watson J. Reading Autobiogra- 16 Smith S., Watson J. Reading Autobiogra- phy: A Guide for Interpreting Life Narrati- phy: A Guide for Interpreting Life Narrati- ves. 905 pp. ves. E-book edition. Minneapolis, London: 23 Liepa A. Saulesmāsa. Rīga: Karogs, University of Minnesota Press, 2001. 1994. 8. lpp. 899 pp. 24 Turpat. 17 Meškova S. Paratextual Features of Cons- 25 Turpat, 112. lpp. tructing Autobiographical Modality in Lat- 26 Turpat, 121. lpp. vian Women’s Autobiographical Writing

Par autori Dr. philol. Sandra Meškova, grāds literatūrzinātnē, literatūras teorijas apakšnozarē. Strādā Daugavpils Universitātē, asociētā profesore. Pētnieciskās intereses saistās ar autobiogrāfijas, dzimtes studiju, psihoanalīzes, salīdzināmās literatūrzinātnes jomām ziemeļamerikāņu, britu un latviešu literatūras kontekstā. Monogrāfiju “Subjekts un teksts” (2009) un “Anita Liepa: dzīves raksti” (2017) autore.

About the Author Sandra Meškova, Dr. philol. in literary science, subbranch of literary theory. Associated professor of Daugavpils University. Research interests: the spheres of autobiography, gender studies, psychoanalysis, comparative literary science in the context of North American, Bri- tish, and Latvian literature. Author of monographs Subject and Text (2009) and Anita Liepa: Writing of Life (2017).

78 ATMIŅU STĀSTĪJUMA ĪPATNĪBAS ANITAS LIEPAS DARBOS

PECULIARITIES OF MEMORY NARRATIVE IN ANITA LIEPA’S WRITINGS

Sandra Meškova [email protected] Summary

Key words: Anita Liepa, documentary prose, memory narrative, diary, photography

The present paper regards the peculiarities of memory narrative in Latvian writer Anita Liepa’s (born 1928) works. A. Liepa’s writing is considered in the theoretically methodological framework of life writing that foregrounds lifestory as the major element of life writing. Lifestory in A. Liepa’s works functions as the central thematic motif as well as the conceptual and com- positional model both in her documentary works and fiction. Depicting characters’ lifestories in her writing, A. Liepa strives to express the empirical, emotional, moral, and spiritual aspects of human experience in a united meaningful totality based on memory narrative. A. Liepa is a contemporary Latvian prose writer whose work is closely related to the time of the national awakening and the post-Soviet period in Latvia in the late 20th and early 21st cen- tury. Her first significant book edition — documentary novel Ekshumācija (Exhumation, 1990) received a wide public acclaim due to the fact that it was one of the first texts documenting the repressions of the Soviet regime against Latvian army officers in the camp of Litene in June 1941. The depiction of the events of the Second World War in the novel radically dif- fered from the ideologically accepted version in the Soviet version of 20th-century history and introduced previously silenced topics of mass deportations to Siberia, deportees’ life in camps, actions of repressive power bodies in the Soviet Latvia. The novel provides an extended his- tory of the Sondors family throughout the twentieth century exemplifying the historical dramas and tragedies in the lives of Latvian people. Ekshumācija was followed by other documentary and autobiographical works — novel of memories Kumeļa gadi (Colt Years, 1993), Vēstules no vērmeļu zemes (Letters from the Land of Vermin, 2000), documentary novel Noklusētās lappuses (Silenced Pages, 2004), Dāvana jeb Flensburgas noskaņas (Present or Reflections of Flensburg, 2013), and Atbrīvošanās. Atmodas līkloči Daugavpilī (Liberation. Zigzags of Awakening in Daugavpils, 2013). Another tradition in A. Liepa’s writing is represented by fic- tion — stories and novels as well as plays and sketches: collection of stories Krusta dancis: stāsti un humoreskas (Cross Dance, 1982), stories Kā niedre būsi. Vecjuru saimniece: stāsti (Like a Reed You Will Be. The Mistress of Vecjuri, 1990), novels Lietuvēnu laiks (The Time of Incubi, 1993), Saulesmāsa (Sun Sister, 1994), Vējgāze (Windstorm, 1996), and others. Memory narrative in A. Liepa’s prose is manifold depending on the specificity of genre as well as thematic and conceptual dominants of the particular work. The present paper pro- duces the analysis of the application of family members’ memory recordings, diary entries, and photographs in the construction of memory narrative in A. Liepa’s documentary novel Ekshumācija, memory novel Kumeļa gadi, and the novel Saulesmāsa.

79 Letonikas VII kongresa materiāli IZLOKSNE, DIALEKTS, VALODA UN IDENTITĀTE SOCIĀLPOLITISKĀ ASPEKTĀ Eseja Alberts Sarkanis [email protected]

Atslēgas vārdi: dialekts, latgaliešu rakstu valoda, standartvaloda, valodas statuss, identitāte, sociālpolitika

Izlokšņu, dialektu un valodas savstarpējās saiknes un korelācijas ir skaidrojamas ne tikai lingvistiskā, bet arī sociolingvistiskā un sociālpolitiskā aspektā. Tas ir īpaši būtiski, definējot un raksturojot identitāti. Pēdējā desmitgadē aktivizētas diskusijas par latgaliešu rakstu jeb literārās valodas kategorizāciju, par valodas lietojumu un attīstību. Latgaliešu rakstu valoda, balstīta augšzemnieku dialekta latgaliskajās izloksnēs, ir latviešu valodas paveids. Tā nekad nav tikusi pilnībā standartizēta. Prasībām par latgaliešu rakstu valodas tiesiskā statusa mai- ņu nav pamatojuma. Valodas politikā nedrīkst ignorēt sociālpolitiskos aspektus.

Pēdējās divās desmitgadēs publiskajā tel- vistikas) — materiāli un pētījumi ir vispārat- pā rodami daudzi pārspriedumi par latgaliešu zīti. Tagad arvien redzamāk tiek izcelta vēl valodu,1 tās vēsturi un perspektīvu. Viedokļu viena vajadzīga un atbalstāma pētniecības un diskusiju amplitūda ir plaša — gan ling- joma — latgalistika. Vienlaikus, vērojot sa- vistiskā un sociolingvistiskā, gan psiholoģiskā biedriski politiskos procesus un dažu latga- un vēsturiskā, gan tiesiski konstitucionālā2, listu apgalvojumus, rodas jautājums — vai gan politiskā3 aspektā. Valodas lietojums ne- nākas pieredzēt līdzšinējā lingvistiskā izkārto- reti tiek saistīts arī ar ekonomisko aspektu. juma revizionismu? Noteikti nē, ja latgalistika Latgalistika baltistikā. Baltu valodniecībā tiek skatīta letonikas ietvaros. valodu strukturālais izkārtojums ir noteikts nu Lingvistikas zinātne gadsimtu gaitā ir at- jau gandrīz pirms diviem simtiem gadu. Pē- tīstījusi plašu un precīzu valodniecības termi- dējā gadsimta laikā ir panākts vispārējs zināt- noloģiju jebkuras valodas saturisko un formā- niskais konsensuss par valodu un to veidojo- lo parādību un procesu apzīmēšanai. Tomēr šo vienību — izlokšņu un dialektu — vietu un latgalistikas attīstības kontekstā no jauna ir lomu indoeiropiešu valodu saimē. Ilgā laikā jāatkārto daži vispārpieņemti lingvistikas jē- ir panākts, ka divām tautām — lietuviešiem dzieni, konteksti un to interpretācijas. Tiek un latviešiem — ir savas nacionālās valstis, apgalvots, ka, “vērtējot latgaliešu valodas po- ir savas izkoptas, attīstītas un konkurētspē- tences un noturības iespējas, termina “valo- jīgas kopnacionālās valodas, kas, būdamas da” un “dialekts” aktualizēšana novērš uzma- valstiskuma simboli, ir arī valstu valodas. nību no holistiskas pieejas tēmas analīzē. Tai Baltistikas — lituānistikas un letonikas (lat- pašā laikā tēmas sistēmisks tvērums paredz

80 IZLOKSNE, DIALEKTS, VALODA UN IDENTITĀTE SOCIĀLPOLITISKĀ ASPEKTĀ arī statusa jautājuma iekļaušanu.”4 Šāda pie- tāmnieku izloksnēm. Katrai bija pietiekama eja tiek balstīta uz atsevišķas valodas pastā- savstarpējā saprotamība ar vidus dialektu, vēšanu kā pašu par sevi, nepamatoti noraidot bet ne savstarpēji. Visas latviešu kopnacionā- valodas satura un formas dialektālo satvaru. lās valodas vienojošais variants bija uz vidus Izloksne un dialekts. Ar vārdu “izloksne” dialekta pamata kopš 19. gs. vidus nostipri- latviešu valodniecībā apzīmē vēsturiski un nātā un kopš 20. gs. 20. gadiem funkcionē- teritoriāli izveidojušos valodas formu viena jošā literārā jeb standarta valoda. Viena dia- senā pagasta (kādreiz draudzes) robežās, ko lekta atzīšana par valodu, vēl jo vairāk — par līdz 20. gs. otrajai pusei varēja samērā pre- standartvalodu, ir balstīta sociālos, politiskos cīzi noteikt. Mūsdienās izlokšņu robežas ir un juridiskos, kultūras un vēsturiskos, kā arī mazāk izteiktas gan teritoriāli administratīvo dialekta (valodas lietotāju pašnovērtējuma, pārveidojumu dēļ, gan pašas izlokšņu valo- pašidentifikācijas) apsvērumos. das attīstības (izlokšņu īpatnību zuduma) dēļ Reģionālās valodas statuss. Dialekts var par labu kopnacionālai valodai vai, bieži vien, iegūt reģionālās valodas statusu, kas ir stan- visa dialekta un saskares valodu raksturīgā- dartvaloda noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā. ko īpatnību uzslāņojumam. Tas saistīts tiklab Parasti tā ir valstī ar federālu administratīvo ar izglītības saturu, plašsaziņas sistēmu, kā izkārtojumu. Latvija ir unitāra republika, un arī valodas lietotāju intensīvas mobilitātes federālisma konceptam nav nedz sociālpolitis- faktoriem. Tomēr joprojām nosacīti varam ru- ka, nedz cita pamatojuma. Cenšoties tiesiski nāt par vārkaviešu, preilēniešu, nautrēniešu, noformēt kādu oficiālu statusu latgaliešu va- balvēniešu u.c. latgaliskajām izloksnēm vai lodai, ik pa laikam tiek pausta ideja arī par vismaz šo izlokšņu raksturīgāko īpatnību esa- reģionālās valodas statusu, neņemot vērā mību Latvijas novados, kā arī to cilvēku runā, latgaliešu valodas jeb augšzemnieku dialekta kas nākuši no šiem novadiem, bet dzīvo citur. latgalisko izlokšņu atšķirīgās sakarības ar lat- Izlokšņu grupas kopums veido dialek- galiešu rakstu valodu.7 Latgaliešu humanitāro tu5, savukārt viens vai vairāki dialekti veido aktīvistu mentori sākotnēji ir piekrituši, tomēr valodu. No lingvistiskā viedokļa nav striktu tagad šķiet rezervētāki par šo ceļu. Pirmkārt, kritēriju tam, kad viena cilvēku kopumā lie- dziļajās vai nedziļajās latgaliskajās izloksnēs totā valoda uzskatāma par atsevišķu valodu, runā ne tikai Latgales novadu administratīva- izņemot vienu skaidru kritēriju — savstarpē- jās robežās, bet arī kaimiņu novados Vidzemē jo saprotamību. Ja izloksnes vai dialekti nav un arī Sēlijā, kur dziļo sēlisko izlokšņu valoda savstarpēji brīvi saprotami, tad runātās va- ir tuva Dienvidlatgales latgaliskajām izloks- lodas vairs nav dialekti.6 Vienai valodai var nēm. Otrkārt, reģionālās valodas statusa jē- būt vairāki dialekti, kam piemīt savstarpējā dziens būtu pretrunā ar Valsts valodas likuma saprotamība iepretim vidējam, vienojošam 3. panta 4. daļas formulējumu par latviešu va- dialektam, bet var nebūt savstarpēji saprota- lodas paveidu, jo paveids kā valodā ietilpstoša mi divi attālākie dialekti. Piemēram, dialekts, sastāvdaļa tiesiskā aspektā nevar būt reģionā- kas pastāv Šlezvigā-Holšteinā lielā mērā ir lā valoda. Treškārt, gadsimta gaitā uz citiem saprotams gan dāņiem, gan vāciešiem, taču Latvijas reģioniem, t.sk. Rīgu, no Latgales iz- ne tik lielā mērā tā valodas paveida lietotā- ceļojušo latgaliski runājošo skaits, iespējams, jiem, kas ir, piemēram, Štīrijā, kaut gan abi pārsniedz Latgalē dzīvojošo skaitu. Tādējādi valodas paveidi ir vispārpieņemti par vācu reģionālas valodas funkcijas neatbilstu reģio- valodas dialektiem. Pirms simt un vairāk nālās valodas statusam, neapmierinot aktī- gadiem līdzīgas bija savstarpējās attieksmes vistu valodiskās vēlmes vai pretenzijas to dzī- starp latviešu valodas augšzemnieku dialekta vesvietās. Nav izslēgts, ka šādas vēlmes liek latgaliskajām izloksnēm un lībiskā dialekta uzstāt uz latgaliešu valodas augstāku normatīvi

81 Letonikas VII kongresa materiāli

tiesisko statusu visā valsts teritorijā un centie- Latviešu lingvistiskajā tradīcijā nevar likt niem slēpti iestāties par grozījumiem Valsts va- vienlīdzības zīmi starp “rakstu valoda” un “li- lodas likumā, apzināti vai neapzināti ignorējot terārā valoda”. Paliekot tikai lingvistisko ter- gan vispārējo valodisko situāciju un latgaliešu minu izpratnes robežās, terminu vienlīdzība, valodu ārpus Latgales (dzimtā izloksne sagla- ņemot vērā vārda “literārs” etimoloģiju,10 ir bāta nepilnīgi, konverģējusi ar vidus dialektu pieņemama.11 Šo abu apzīmējumu paralēls vai praktiski zudusi), gan sociālpolitiskos ap- lietojums publikācijās ir izplatīts. Tomēr ne svērumus un konsekvences nacionālā līmenī. visa valoda, kurā kaut kas ir rakstīts un dru- Kopnacionālā valoda un standartvaloda. kāts, kas nomināli vai etimoloģiski saucams Viens no dialektiem sociālekonomisko, kul- par literāru tekstu, ir izkopta jeb kultivēta, tūras attīstības, politisko procesu, teritoriāli normēta jeb standartizēta. Tā plašākā sa- administratīvā izkārtojuma un, galu galā, iz- biedriskā kontekstā rodas manipulācijas ar glītotās sabiedrības daļas prevalējošās vieno- jēdzieniem un to nozīmi. Bez valodnieciskām šanās jeb konvencijas rezultātā kļūst par kop- zināšanām, humanitāro zinātņu pieredzes vai nacionālās valodas pamatu. Latviešu valodā vienkārši pietiekamas izglītības cilvēki neat- tas bija un ir vidus dialekts. Valodas attīstības šķir vai neizprot terminus “izloksne” un “dia- un kopšanas gaitā tajā ienāk un tiek pieņemti lekts”. Tāpat kā neiedziļinās apzīmējumā “lat- daudzi kopvalodu veidojošo izlokšņu elemen- galiešu literārā valoda”, kas tiek pielīdzināts ti. Jurists Egils Levits uzsver, ka kopnacionālā vispārzināmajam jēdzienam “latviešu literārā valoda konstitucionālā līmenī ir nostiprināta valoda”, ar ko savukārt nepārprotami tiek kā valsts valoda un tās nacionāli kulturālā iz- saprasta “latviešu standarta valoda”. Pēdējā pausme ir daļa no nācijas un valsts nacionāli laikā, savijot šīs kopsakarības sociālpolitiski, kulturālās identitātes.8 apgalvojumi ievirzās līdz it kā valstī aktīvi pa- Valodu provizoriski var raksturot kā sazi- stāvošas un attīstāmas diglosijas konceptam. ņas konvencionālu sistēmu9 ar noteiktu for- Pie tam, tādas diglosijas, kas skar konstitu- mu. Valodas nošķīrumā, līdzās lingvistiskiem cionāli tiesisko satvaru, eventuāli paredzot nosacījumiem, ir svarīgi (dažkārt pat paši Satversmes un Valsts valodas likuma maiņu. svarīgākie) tieši nelingvistiskie nosacījumi. Kopnacionālā (oficiālā, valsts) valoda tiek Piemēram, urdu un hindi valodas Pakistānā saukta arī par standarta valodu, piemēram, un Indijā ir savstarpēji saprotamas, tomēr no- Standard English, standardní angličtina, šķirtas, tāpat kā zviedru, norvēģu un dāņu va- podstawowy angielski, Standaard Engels, lodas, ko runā Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā, Standart Englisch. Uz latviešu valodu šis ter- vai arī čehu un slovāku valodas Čehijā un Slo- mins joprojām nav plaši attiecināts, jo šādā vākijā. Minētajos nošķīrumos galvenā loma ir nozīmē tiek lietots apzīmējums “latviešu lite- vēsturiski valstiskajam vai administratīvi te- rārā valoda”. ritoriālajam, t.sk. federālajam nosacījumam Ir vairākas valodas standartizācijas definī- ar vairākiem pakārtotiem nosacījumiem, kas cijas. Klasisku versiju izteicis Einars Hogens saistīti ar nacionāli kulturālo identitāti. (Einar Haugen), kas viena valodas varianta Valodas pētījumos ir svarīgi arī citu soci- standartizācijas procesu redz četrās pakāpēs: ālo zinātņu dati un atzinumi. Lingvistu darbos 1) standartizācijai pakļaujamā varianta, pie- bieži vien maz tiek analizēti valodas sociāl- mēram, dialekta izvēle, 2) šī varianta kodi- politiskie aspekti. Iespējams, tā ir apzināta fikācija standartizētos tekstos (gramatikās, izvairīšanās skart un atzīt politisko aspektu, tekstu krājumos utt.), 3) jaunā standarta īste- it kā saglabājot “tīrā lingvista statusu” un no- nošana noteiktās regulējošās jomās (izglītības sacītu neitralitāti sabiedrības politiskās attīs- sistēmā, oficiālos dokumentos utt.), 4) stan- tības vērtējumos. dartvarianta pilnveidošana un lietošana plašā

82 IZLOKSNE, DIALEKTS, VALODA UN IDENTITĀTE SOCIĀLPOLITISKĀ ASPEKTĀ spektrā (literatūrā, teātrī, plašsaziņā utt.).12 nav pamata apgalvot, ka pastāv latgaliešu Turpinot Hogena definējumu, var precizēt standarta valoda. būtiski nepieciešamos standarta (literārās) Makrovaloda un mikrosistēmas. Apšau- valodas raksturojumus.13 Valodai ir 1) stan- bāmas ir konceptuālās spekulācijas par lat- dartizēta un aprobēta ortogrāfija, leksiskais viešu valodu kā vienu makrovalodu ar tajā korpuss (vārdu krājums), gramatika, fonētika; esošām divām mikrosistēmām — latviešu li- 2) normas definējoša lingvistiska institūcija; terārā valoda un latgaliešu rakstu jeb literārā 3) tiesiskais un konstitucionālais statuss; 4) valoda.15 “Latgaliešu literārās valodas” kon- efektīvs lietojums publiskā sfērā (likumdo- ceptu “latgaliešu valodas standarta nozīmē”, šanā, tiesvedībā, administrācijā, skolās); 6) to saistot ar viedokli par latgaliešu valodas kā literārais kanons; 7) lietotāju skaits; 8) popu- atsevišķas austrumbaltu valodas konceptu, laritāte un sabiedrības akcepts; 9) lietojums daži zinātnieki intensīvāk uztur kopš 2008. g. plašsaziņā. Latgaliešu valodai šķietami piemīt pirmās starptautiskās latgalistikas konferen- visi četri Hogena minētie nosacījumi, taču ne ces Sanktpēterburgā,16 kad programmatiski pilnībā. Kodifikācijai (standartizācijai) ir biju- tika ieteikts lietot apzīmējumu “latgaliešu li- si pakļauta latgaliešu rakstu forma un tikai terārā valoda” un izveidot oficiālu Latgaliešu daļēji leksika. Latgaliešu valodas fonētika, literārās valodas komisiju.17 Šajā konferencē sintakse, stilistika un arī leksika kā vienots tika apgalvots, ka Latvijā latgaliešu valoda korpuss virsdialektālā līmenī sistēmiski nekad kopā ar latviešu valodu pretendē uz diglosi- nav ticis standartizēts. Bez tam, nav normas jas situāciju Latgalē.18 Lai panāktu oficiāli definējošās lingvistiskās institūcijas, runātās funkcionējošu diglosijas situāciju, de facto valodas nenormētības dēļ ir ierobežots lieto- centieni ir vērsti, lai panāktu “otrajai” valo- jums publiskajā sfērā, strīdīgs ir sabiedrības dai, pirmkārt, valodas standarta statusu, un, (ne)akcepts eksistējošās valodas formas (da- otrkārt, tiesisko oficiāluma satusu.19 Arī turp- žādu izlokšņu) plašākam lietojumam. Daļēji mākajās konferencēs un publikācijās tiek uz- standartizētai valodai nav bijis pamata īste- turēta nostādne par latgaliešu literāro valodu noties nedz valsts, nedz reģiona administratī- tās standarta nozīmē. Lai celtu latgaliešu va- vajā un juridiskajā jomā. lodas (de facto — runāto izlokšņu) prestižu, Valsts valodas centra Latviešu valodas “kai vīns nu pamata mierķu — ir vajadzeigs ekspertu komisijas Latgaliešu ortogrāfijas styngrs atbolsts latgalīšu volūdys lītuojumam apakškomisijas 2007. g. apstiprinātie “Lat- sabīdreibys prestižajuos sferuos”.20 Joprojām galiešu pareizrakstības noteikumi”14 ir tikai paliek jautājums: kurai runātās latgaliešu va- Hogena otrās pakāpes (kodifikācijas) pre- lodas formai šāds prestižs būtu jāceļ? cizējumi, kas ļauj īstenot valodas precīzāku Tiesiskā aspektā latgaliešu valoda ir defi- lietojumu tās rakstu formā kultūras un izglītī- nēta Valsts valodas likuma 3. panta 4. daļā: bas vajadzībām. Pie tam, paralēli pastāv arī “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā Pētera Stroda 1929. g. pareizrakstības notei- vēsturiska latviešu valodas paveida saglabā- kumi, kas tradicionāli tika un tiek izmantoti šanu, aizsardzību un attīstību”. Ņemot vērā katoļu baznīcas izdevumos un citās publi- to, ka likumus pieņem un tie stājās spēkā uz kācijās. Mutvārdu saziņā tiek lietota katram plašas tautas politiskās pārstāvības vienoša- indivīdam konkrētā izloksne, ja tā vairāk vai nās pamata, šāda tiesiskā norma Valsts valo- mazāk pārmantota no senāk izloksnē runājo- das likumā ir atzīstama par optimālu un va- šiem vecākiem, vai arī individuāls valodisks lodas paveida lietošanu neierobežojošu. Tieši veidojums ar dažādu valodas līmeņu sajauku- otrādi, visa publicistika, literārie darbi, to au- mu. Tādējādi, lai arī pāris standarta raksturo- diovizuālās formas, kas tapušas latgaliešu jumi latgaliešu valodai patiesi piemīt, tomēr rakstu valodā, ir saglabājamas, aizsargājamas

83 Letonikas VII kongresa materiāli

un attīstāmas (pilnveidojamas, radāmas no kiem un sociolingvistiskiem jautājumiem nav jauna), tātad arī lietojamas atbilstoši sabiedrī- iespējams diskutēt, ja profesionāli valodnieki, bas interesēm un vajadzībām. filologi slēpjas aiz sava profesionālā širmja, Ne lingvistiski, ne sociālpolitiski nav pa- parasti neatklāj un noliedz politisko sasaisti. mata valodas paveidu jēdzieniski attiecināt Eiropas praksē valodu politikā var atrast uz visu valodu, vēl jo vairāk — uz oficiālo jeb līdzības, taču nav identisku situāciju. Katrs valsts valodu.21 Tiesiskajās normās jēdziena gadījums ir atsevišķs tiklab lingvistisko, kā, “latviešu valoda” lietojums literārās jeb stan- vēl jo vairāk, sociālekonomisko un politisko dartvalodas nozīmē un sabiedrību un valsti aspektu dēļ. Katrs gadījums savā ziņā ir uni- vienojošas funkcijas un juridiskas pārvaldī- kāls, un arī valodas politikas risinājumi mek- bas instrumenta izpratnē nav interpretējams lējami individuāli. tā, kas tas būtu vienlīdz attiecināms arī uz Politiskajā diskursā par latgaliešu valodu latgaliešu valodu kā latviešu valodas paveidu. lielākoties tiek operēts ar diviem galveniem Valoda un politika. Pēdējā laikā vairāki it kā lingvistiskiem postulātiem: 1) latgaliešu valodnieki un ne-valodnieki ir pauduši un aiz- valoda ir tā pati agro viduslaiku latgaļu va- stāvējuši uzskatu, ka latgaliešu valoda ir atse- loda, un 2) tā ir trešā baltu valoda.23 Šiem višķa trešā dzīvā baltu valoda, latgalieši nav postulātiem ir likumsakarīgas konsekvences gluži latvieši, latgaliešiem ir sava nacionālā sabiedrībā. Ar šādiem apgalvojumiem to au- identitāte, kas ne tikai saglabājama, bet arī tori ignorē lingvistikas atziņas, vēsturiskās attīstāma.22 Līdz ar to, pašsaprotams ir jautā- gramatikas un valodniecības, īpaši baltistikas jums: kāda ir motivācija, mērķis un sasnie- autoritāšu atzinumus. dzamais rezultāts šādu nostādņu paudējiem? Centieni panākt īpašo tiesisko statusu Atbilde acīm redzami nav vienkārša. papildus tam, kas ir noteikts Valsts valodas Nav pamata apšaubīt latgaliešu valodas likumā, var būt saistīti ar atsevišķu izglītotu jeb augšzemnieku dialekta latgalisko izlokš- personu un grupu, kas, lai gan publiski sevi ņu vietu latviešu valodas sistēmā. Tā to ir politiski nepozicionē, taču intervijās dažkārt skaidrojuši baltu valodu pētniecības klasiķi atklāj, ka viņu valodisko centienu īstenošanu Latvijā, Lietuvā un citur pasaulē. Nedaudzie dažādi atbalsta kāda konkrēta politiska parti- filologi un sabiedriskie darbinieki, kas atbal- ja vai politiķi. Pozīciju argumentācijā šis fakts sta tēzi, ka latgaliešu valoda ir atsevišķa, cita jāņem vērā, jo šādas attiecības vairs neno- nekā latviešu valoda, un tai nepieciešams zīmē zinātnisko un sabiedrisko neitralitāti.24 kāds īpašs statuss, publiski izvairās paust Identitātes apzināšanās. Šī raksta autors formulējumu “trešā dzīvā baltu valoda”. Šo ilgu laiku ir strādājis valodniecībā, konkrēti lingvistisko tiešo un netiešo uzmundrinājumu dialektoloģijā, tai skaitā jomā, kas attiecas par valodas sakņu “jauno” interpretāciju skaļi uz latgalistiku. Tā ir tiesa, ka 20. gs. otrajā izmanto, pirmkārt, politikā angažētas perso- pusē bija raksturīga izlokšņu nivelēšana un nas ar noteiktiem politiskiem vēstījumiem, viendabības uzspiedums. Tas bija gan valsts kam primāri ir apgalvojumi un individuāla un sistēmas īstenotas politikas dēļ, gan arī pārliecība, spekulatīvi piemērotas zināšanas, sociālekonomiskās dzīves attīstības dēļ, ne- nevis korekta argumentācija. Otrkārt, to iz- atkarīgi no politiskās sistēmas. Paplašinājās manto arī patiesi patriotiski noskaņoti, inte- cilvēku mobilitāte, komunikācijas līdzekļi un liģenti un darbīgi cilvēki, kas sistēmiskumu iespējas. Pēdējās desmitgadēs tās ir papla- un lietu kopsakarības senāk un mūsdienu šinājušās vēl daudz kardinālāk. Tas nevar pasaulē redz lielākoties caur emociju prizmu neatstāt ietekmi uz valodas attīstību gan iz- sava reģiona ietvaros, dažkārt ar pretrunīgu loksnes, gan dialekta un pat nacionālās kop- atrunu, ka “tā neesot politika”. Par lingvistis- valodas līmenī.

84 IZLOKSNE, DIALEKTS, VALODA UN IDENTITĀTE SOCIĀLPOLITISKĀ ASPEKTĀ

Nacionālās identitātes avotu apzināšanās un mūzikas ansambļu un izpildītāju program- un stiprināšanas nolūkos 20. gs. 80. gadu mas, dažādotais valodas lietojums kultūras beigās arvien vairāk uzmanības un darba tika pasākumos ne tikai Latgalē, bet visā valstī ir veltīts nacionālās pašapziņas un identitātes mērķtiecīgās darbības piemēri. Galu galā tas stiprināšanai, tostarp visos Latvijas reģionos. viss atbilst demokrātijas principam par brī- Latgale te bija un ir īpaša ar savu izlokšņu va- vām iespējām. lodu, folkloru, tautas mākslu un mūziku, vēs- Pārsteidzoši ekstrēmi. Nepieciešamī- turisko mantojumu, vēsturisko atmiņu. Arī ar bu paplašināt latgaliešu valodas lietojumu esošo realitāti, ka padomju sistēmas īsteno- nereti argumentē, izmantojot vēsturisku so- tās politikas dēļ bija tiešs apdraudējums vie- ciālekonomisku procesu buķeti kopā ar per- tējai identitātei. Tam pretī varēja stāt novadu sonīgām psiholoģiskām izjūtām par pārida- jeb reģionālās, nacionālās un valstiskās paš­ rījumiem. “Pagājušie simts gadi ir atstājuši apziņas un identitātes stiprināšana, tostarp zināmu neapmierinātību un aizvainojumu izglītības programmās. Šajā ziņā, pirmā, kas Latgales pusē, bet vajadzētu to saprast. Tas iespēju robežās bez deklaratīviem paziņoju- ir jāizstāsta, lai var iet uz priekšu. Žēl, ka miem sāka intensīvi un pašaizliedzīgi rīkoties, daļai likās, ka tas ir pārmetums, spēriens, bija folkloras ansambļu un mūziķu kustība uzbrukums.”25 Kāda mērķa vadītas, nu jau kopš 20. gs. 80. gadu mijas. Svētīgu darbu 21. gs., skan “neapmierinātības un aizvaino- kristīgā un kulturāli reģionālā dimensijā darīja juma” balsis, skaidri zinot, ka arī pretbalsis baznīca, atsākdama publicēt “Katōļu Dzeivi”. var būt līdzīgas? Uz kādu “priekšu” paredzēts Latvijas televīzijā un radio zinoši un nesavtī- iet? Vai tas ir ētiski būt kāda soģa lomā, ja gi žurnālisti sāka veidot valodai, kultūrai un “aizvainotā persona” tajos laikos pati ir bijusi nacionālajai dzīvesziņai veltītus raidījumus skolotāja vai amatpersona un tāpat “darījusi “Vārds”, tad “Latgola” un “Laikagrōmota”. Te pāri” citiem? profesionālas filoloģes un televīzijas raidīju- 1917. g. Latgales kongresa pieņemtās mu veidotājas Antas Rugātes nopelni nekad rezolūcijas nostādņu aktualizācija 2017. g., nebūtu par zemu vērtējami. Nav iespējams turklāt tādā imperatīvu un pretenziju gaisot- mainīt sabiedrības uzskatus, pieņēmumus, nē, it kā joprojām būtu 20. gs. sākums, ne- pieļāvumus īsā laika posmā. Sabiedrība bija vis 21. gadsimts. It kā pa vidu nebūtu bijis mainīta un mainījusies. Nav iespējams visu nedz valsts nodibināšanas, nedz pasaules vēstures gaitu pagriezt atpakaļ ne apstākļu, kara, nedz padomju okupācijas. Šāda no­ ne nosacījumu ziņā, tai skaitā attiecībā uz stādne skatāma vai nu kā anahronisms, latgaliešu valodu. Tagad, atjaunotās Latvijas vai arī populistisks un nacionāli destruktīvs valsts laikā, ir panākts daudz — no valodas irracionālisms. Neiecietības toņkārtā izteik- paveidu brīvas lietošanas līdz pat tās aizstāvī- tus pārmetumus pārnovadniekiem līdz šim bai tiesiskā līmenī. Palēnām, pastāvīgi un no- rak­sta autoram nav nācies dzirdēt ne savā teikti ir mainīta izpratne par latviešu valodas dzīves pieredzē Latgalē, ne valodniecisku ek- dialektālo dažādību, skatījums uz latviešu spedīciju laikā. Ko nozīmē 20.–30. gadu so- valodas funkcionēšanu sabiedrībā. Reģionos ciālekonomisko apstākļu šāda interpretācija runātā dzīvā valoda atkal ir atzīta par dabī- 2017. g., aizrunājoties pat par Latgales ko- gu un pastāvēšanai tiesīgu latviešu valodas lonizāciju?26 Protams, sociālajos tīklos šīs daļu, kam ir vieta personiskajā un sabiedris- domas rod neiecietīgas, naidīgas atbalsis, kajā ekspozīcijā. Grāmatas un publikācijas, adresētas pašu valstij un nācijai. Tās nāk no raidījumi un programmas reģionālajās un dažu reģistrētu biedrību un organizāciju bied- nacionālajā televīzijā un radio, latgalistikas riem, bez jebkādas reakcijas no pašu biedrī- pētniecība un tās struktūru izveide, folkloras bu puses. Kāds mērķis ir atbalsu inspirēšanā,

85 Letonikas VII kongresa materiāli

gandrīz vai ortodoksāla latgaliskuma indoktri- gūt latgaliešu valodu,28 kurai pat lingvistiski nēšanā?27 Autors pieļauj, ka tā ir nelāga ma- nav bijis un nav standarta līmeņa. nipulācija ar sabiedrisko viedokli, izmantojot Valodas un identitātes atsevišķošana. vēsturisku notikumu selektīvu interpretāciju. Latgaliešu valodas kā patstāvīgas valodas sta- Ar pārspīlētiem provokatīviem pārmetumiem tusa ieviešana ar izcilu neatlaidību tiek inten- arī valstspiederības gandarījums var izrādīties sīvi veicināta lielākoties ārzemēs — dažādos ērkšķains. iespējamos izdevumos, datu bāzēs, interneta Valoda izglītības standartā. Tas, ka Lat- resursos, starptautisku institūciju materiālos, galē ir nostiprināta latviešu literārā valoda kā konferenču materiālos. Tāpēc nav brīnums, ka kopnacionālā un valsts valoda un ir vienots iz- ārvalstīs tiek uzdoti jautājumi: kas Latvijā no- glītības standarts, dažu jaunaktīvistu uzskatā tiek ar Latgales reģionu, vai tas virzās uz sepa- tiek interpretēts kā zaudējums, pāridarījums. rātismu? Valoda ir viens no nacionālās identi- Pretenzija paplašināt funkcijas daļēji stan- tātes stūrakmeņiem katrai tautai vai tās daļai, dartizētajai latgaliešu valodai valsts un paš- un ir divi iespējamie rīcības ceļi. Viens — valdību administratīvajā un juridiskajā jomā maksimāli uzsvērt identitātes reālās vai iedo- nav pieņemama rīcība. Plašākā kontekstā tā mātās atšķirības, ignorējot vai pat noliedzot ir garīga separātisma stimulācija starp nāciju kopīgo, otrs — primāri saredzēt vienojošo. veidojošas sabiedrības daļām. Apgalvojumi, Daži aktīvisti uzsver, ka Krievijā, Sibīrijā, ka rakstu valodu un mutvārdu izlokšņu for- joprojām pasēs tiek rakstīta ‘tautība’ latga- mas nevar tikt saglabātas, aizsargātas un at- lietis (latgalec). Šai situācijai ir vēsturiski un tīstītas bez iedomātā tiesiski oficiālā statusa, juridiski cēloņi. Arī konsekvences: tātad viņi nepārliecina. Latvija, un vēl jo vairāk Latgale, būtu atsevišķi, latviešu tautai nepiederīgi. Pa- nav situācijā, ka 95% un vairāk iedzīvotāju vīd ieskati to kā atdarināšanas vērtu iekļaut būtu pamatnācijas pārstāvji un valstī būtu arī Latvijas tiesību aktos.29 Vairāk nekā ap- simtprocentīgs oficiālās valodas lietojums, kā šaubāmi, ka šādi mudinājumi vestu valsts tas ir, piemēram, Polijā vai Čehijā ar to mono- un visas nācijas stabilitātes virzienā. Ir ejams nacionālo iedzīvotāju sastāvu. Vēl jo aplamāk tikai vienotas valstspiederības koncepta ceļš. ir atsaukties uz valodas un dialektu politiku Vārdam latvietis ir ne tikai etniskā, bet arī Francijā un Itālijā, ja ignorē šo lielo un pietie- valstspiederības nozīme, kas vairumā Eiropas kami monolingvālo valstu vispārējo situāciju valodu ir izteikts vienā vārdā: Latvian, Let­ nacionālās (valsts) valodas politikā. Ja Lat- tisch, Letton, Lettone, Lotysz, Lotyš. Par to vijā joprojām ir milzīgas problēmas sabiedrī- liecina arī pēdējo desmitgažu Latvijas konsu- bas lingvistiskajā integrācijā un valsts valoda lārā pieredze ārvalstīs. joprojām atrodas aizsardzības pozīcijās, tad Lingvistisko sistēmu kļūdaina kategori- kāds ir sociālpolitiskais pamatojums pieprasīt zācija rada tālejošas sociālas un politiskas papildus otru oficiālu valodu pat tikai pašval- sekas. Persona, kura neiedziļinās un nepār- dību līmenī? Turklāt, paši entuziasti atzīst, zina valodiskās kopsakarības, varētu domāt, ka labu latgaliešu rakstu pratēju visā valstī ir ka lingvistisko sistēmu kategorizācijai par pārdesmit un pieprasījums pēc rīcības latga- valodu vai dialektu sabiedrībā nav tiešu so- liešu valodas oficializācijā nav visaptverošs. ciālu un politisku seku. Taču klasifikācija ir Tiek izteikts priekšlikums “Ir jārada pieprasī- svarīga, un kategorizācijas parametri, kas ir jums!”, — tas jāveicina un jānodrošina val- īpaši būtiski mūsdienās, var iekļaut dažādu stij, paredzot latgaliešu valodu kā obligātu sabiedrības grupu politisko motivāciju. Ne- priekšmetu, nevis kā izvēles priekšmetu, vei- drīkst ignorēt arī Latvijas ģeopolitisko situā- cot atestācijas par latgaliešu valodas apguvi ciju. Piemērus, kad etniskuma un reģionālo augstskolās u.tml., lai motivētu cilvēkus ap- īpatnību dēļ tiek pieprasīts īpašs valodas

86 IZLOKSNE, DIALEKTS, VALODA UN IDENTITĀTE SOCIĀLPOLITISKĀ ASPEKTĀ statuss, vēsturē atrodam daudzviet, piemē- izcelšanai un iekļaušanai nācijas un valsts ram, Spānijas, Indijas, Pakistānas reģionos. kultūras identitātē.32 Pretenzijas uz reģionālas (dialektālas) ling- Pats par sevi saprotams, ka zinātnei nav vistiskās sistēmas atsevišķošanu oficiālas vai nacionālo robežu. To var attiecināt arī uz tām reģionālas valodas statusā mēdz izteikt un humanitāro zinātņu jomām, kas pēta nacio- aizstāvēt no konkrētā reģiona nākuši lingvisti nālos resursus — valodu, literatūru, kultūru. jeb, plašākā lokā, filologi vai viņu ietekmēti Taču vienmēr ir paturama prātā zinātnieka kolēģi, vai vienkārši tie, kas nevēlas apstrīdēt atbildība savas tautas priekšā. šādus postulātus, it kā tie viņus neskartu. Tās nav balstītas lingvistisko faktoru kopu- Avoti un piezīmes mā, bet drīzāk ar tiem nesaistītos politiskos 1 Tāpat kā J. Plepa rakstā “Latgaliešu valoda iemeslos vai īpašās interesēs, un bieži vien, un Satversme” (http://www.juristavards.lv/ lūkojot psiholingvistiski, pārspīlētās sajūtās doc/238186-latgaliešu-valoda-un-satver­ par kādas sabiedrības daļas kultūrvēsturisko sme/), arī šī raksta ietvaros vienkāršības specifiskumu. Tādējādi lingvistisko sistēmu labad tiek lietots vispārīgs apzīmējums “lat- kategorizācija pastiprina sociālos un ienes galiešu valoda”, kas gan nenozīmē, ka ar to politiskos faktorus un spriedzi. tiek domāta patstāvīga, atsevišķa baltu va- Iekļaujošā indentitāte. Personas, grupas loda. Lingvistiskā nozīmē ar to tiek saprasts latviešu valodas augšzemnieku dialekta lat- vai sabiedrības identitātē cilvēku lietotā valo- galisko izlokšņu kopums. Apzīmējums tiek da ir viens no būtiskākajiem elementiem, jo lietots līdzīgā konotācijā ar formulējumiem tas ietver kultūras vērtības, ar ko cilvēks sevi “kurzemnieku valoda”, “vidzemnieku valoda” 30 identificē. Valstīs un teritorijās ar sazaro- u.tml. 20. gs. pirmajā pusē publicistikā un tāku kultūrvēsturisko, t.sk. lingvistisko, reli- oficiālajos tekstos, t.sk. Latvijas Satversmes ģijas, ekonomisko mantojumu, persona pie- sapulces stenogrammās, bieži lietotais apzī- ņem un uzsūc galvenās jeb vispārnacionālās mējums “latgaliešu izloksne” mūsdienu ling- kultūras vērtības un, dzīvojot vai dzīvojušam vistiskajā terminoloģijā vairs netiek lietots, reģionā, arī reģionālās kultūras īpatnības. jo ar izloksni apzīmē šaurāku vēsturiski vei- Tas ir identitātes jautājums. Kolīzijas rodas dojušos valodas formu viena pagasta, tolaik tad, ja reģionālās sajūtas atsevišķa cilvēku draudzes robežās. Latgalisko izlokšņu kopu- grupa apzināti stāda virs vai ļauj prevalēt ma pakāpeniski semikodificētais variants ir pār kopnacionālajām. Indivīdu mērķtiecīgs veidojis “latgaliešu rakstu valodu”, kurā tika emocionāls spiediens, izmantojot radikālas un tiek publicēti latgaliskie teksti. un emocionālas argumentācijas un apgal- Oksfordas vārdnīcā sniegtā “valodas” de- vojumus, nevar būt par kritēriju valodas re- finīcija ietver divus vispārējus aspektus: 1) cilvēku runas vai rakstu saziņas metode, ģionālu paveidu virzīšanai valodas oficiālam kas sastāv no vārdu strukturāla un konven- satusam. Var atzīt, ka joprojām “valodas cionāla lietojuma; 2) saziņas sistēma, ko politika un plānošana ir nepietiekami pama- lieto noteikta valsts vai sabiedrība (Oxford tota politiskā teorijā, un politikas zinātnieki Dictionary: Definition of Language. http:// nepietiekami iedziļinās valodu politikā un oxfordictionaries.com/definition/english/lan- plānošanā”.31 Latgaliešu valodas jautājumu guage). Pēc Oksfordas vārdnīcas, “dialekts” aktualizācija ietver daudz plašāku kultūrvēs- ir valodas īpašs veids, kas raksturīgs kādam turisku un latgaliskās identitātes saglabā- specifiskam reģionam vai sociālai grupai (Ox- šanas un veidošanas kontekstu. Reģionālās ford Dictionary: Definition of dialect. http:// identitātes aizstāvji un veicinātāji, nereti tak- oxfordictionaries.com/definition/english/dia- tiski cenzdamies atdarināt nācijas vēsturisko lect). Acīmredzot dialekta definīcija ir pre- pieredzi, meklē veidus un ceļus identitātes cizējama kā lingvistiska sistēma, kas nav

87 Letonikas VII kongresa materiāli

sasniegusi valodas sociolingvistisko kategori- 9 The Cambridge Encyclopedia of the Lan- ju, un tā ir paralēla citai tās pašas valodas guage Sciences. Ed. by Patrick Colm Ho- lingvistiskai sistēmai (dialektam). gan. New York: Cambridge University Press, 2 Sk., piem., rakstus izdevumā Jurista Vārds, 2011. 1021 pp. (p. 2). 2011. g. 25. oktobris, Nr. 43 (690). 10 No latīņu lit(t)era ‘burts’, literatura ‘raksti’. 3 Publikācijās, intervijās parasti netiek minēts, 11 “Runuodami par dzymtūs Latgolys latvīšu ka viedoklim un interpretācijai ir politiskais volūdu šudiņ, parosti lītojam terminu latga- aspekts, taču izklāsts per se to parāda. līšu roksto volūda, par tū ka myusu runys 4 Lazdiņa S. Latgaliešu valoda: instrumenti forma nav normāta, t.i. mes runojam kotrs erozijas pakāpes noteikšanai un novērša- sovā izlūksnē” un “Latgalīšu rokstu volūda nai. Ontona Skryndys gramatikai 100. 1. (latgalīšu literaruo (rokstu) volūda) piec ga- storptautysk­ uo latgalistikys konfereņce ruoka puortraukuma Latvejā atsuokuse funk- (Sanktpīterburga, 2008. g. 19.–20. sep- cionēt 20. godu symta 80. godu beiguos”. tembris. Redkol. A. Andronovs, L. Leikuma, (Stafecka A. Par mums (myusim) i myusu I. Šuplinska. Rēzekne: Rēzeknis Augstškola, volūdu. Cybuļs J., Leikuma L. Latgalīšu ābe- 2009. 194 lpp. (sk. 42. lpp.). https://www. ce (lementars). Lielvārde, 1992. 7., 9. lpp.) lu.lv/filol/latgalistica/doc/LKM_1.pdf. 12 The Routledge Linguistics Encyclopedia. 5 Ar “dialektu” apzīmē valodas paveidu, kas Third edition. Ed. by Kirsten Malmkjaer. Lon- raksturīgs kādā teritorijā lietotai specifiskai don, New York: Routledge, 2010. 724 pp. valodai (vairāku izlokšņu kopumam) vai kā- (p. 38). das sociālās grupas specifiskajai valodai. 13 Sk. http://encyclopedia.thefreedictionary,- Šajā rakstā tiek skatīts tikai pirmais valodas com/standard+language. paveids. 14 Latgaliešu pareizrakstības noteikumi. Latga- 6 Encyclopedia of Linguistics. Ed. by Philipp līšu pareizraksteibys nūsacejumi. Rīga–Rē- Strazny. Vol. I–II. New York: Fitzroy Dear- zekne: LR Tieslietu ministrijas valsts valodas born, 2005. 1243 pp. (p. 1037). centrs, 2008. https://www.lu.lv/filol/latgalis- 7 2009. g. 17. oktobrī 2. starptautiskajā lat- tica/doc/LGPNusacejumi.pdf. Sk. 2017. g. galistikas konferencē tika pieņemta (publi- sept., okt. cēta novembrī) rezolūcija, kurā definēts, ka, 15 Heina I. Latgaliešu valodas vēstures līkloči. “izvērtējot sociolingvistisko situāciju Latgalē, Katoļu Baznīcas Vēstnesis. Nr. 4 (556), 2. starptautiskās latgalistikas konferences 14.04.2017. 15. lpp. dalībnieki atzīst, ka latgaliešu valoda atbilst 16 Lazdiņa S. Latgaliešu valoda: instrumenti reģionālās valodas statusam, un aicina iz- erozijas pakāpes noteikšanai un novēršanai. strādāt pasākumu programmu šī statusa Ontona Skryndys gramatikai 100. 1. storp- apstiprināšanai”. 2009. g. 19. novembrī tautyskuo latgalistikys konfereņce (Sankt- vēstulē nr. 1-18/4761 Latvijas Republikas pīterburga, 2008. g. 19.–20. septembris. Tieslietu ministrija rezolūcijā izteikto pre- 194 lpp. https://www.lu.lv/filol/latgalistica/ tenziju korekti ir noraidījusi. Ir vairāk nekā doc/LKM_1.pdf. Līdzās Latvijas zinātniecēm neparasti, ka starp 62 rezolūciju parakstī- S. Lazdiņai, I. Šuplinskai, L. Leikumai, lat- jušajiem trešdaļa ir konferencē piedalījušies galiešu kā atsevišķas valodas attīstības un 20 ārzemnieki, pat ne Latvijas valstspiederī- politikas konceptu apcer Krievijas un Balt- gie. To nevar vērtēt par zinātnieku ētisku un krievijas zinātnieki Aleksejs Andronovs un politiski korektu rīcību, risinot kādas valsts Mikita Suprunčuks. valodas politikas jautājumus. 17 Turpat, 4.–5. lpp. 8 Levits E. Par latviešu valodu Satversmes “Itai volūdai ir na tik rokstu, a i runys for- 4. pantā nacionālas valsts kontekstā. http:// ma, i juos obejis ir kūpamys, bolstūtīs iz www.juristavards.lv/238270-bpar-latvie- zynuotnisku pietejumu teoretiskajā i viestu- su-valodub-starversmes-4panta-naciona- riskajā volūdnīceibā, dialektologejā. Atteis- las-valsts-konteksta/. teit rokstu formu bez vajadzeiguos uzmanei­

88 IZLOKSNE, DIALEKTS, VALODA UN IDENTITĀTE SOCIĀLPOLITISKĀ ASPEKTĀ

bys izrunys vacuojumim daudzūs aspektūs may consider a variety listed in this part vyspuor nav īspiejams. Kab izagrīzt nu div- of ISO 639 to be a “dialect” rather than a dūmeiguo termina “rokstu”, īsokoms plotuok “language”. Ir aktīvistu grupa, kas līdzās lat- lītuot apzeimuojumu “latgalīšu literaruo vo- galiešu valodai datu bāzēs kā ceturto baltu lūda”. Latgalīšu volūdys kūpšonys dorba valodu prezentē lietuviešu valodas žemaišu turpynuošonai vysūs volūdys leimiņūs ir dialektu (sk. https://www.ethnologue.com/ vajadzeigs koordinejūšs i konsuļtativs vaļsts subgroups/eastern-18). Nereti starptautiskos organs — Latgalīšu literaruos volūdys komi- resursos latgaliešu valodas statusa veicinā- seja..” tāju lomā aktīvi iesaistījušies arī ārzemnieki, 18 Turpat, 43. lpp. kuru lingvistiskos nopelnus baltistikā, leto- 19 Turpat, 44.–49. lpp. nikā vai latgalistikā nevar noliegt. Tanī pašā 20 Turpat, 71. lpp. laikā būtu jāpieņem, ka valodas konkrēta 21 “..latgaliešu rakstu valoda ir valsts valodas statusa jautājumi ir katras tautas iekšējā lie- sastāvdaļa..” Bitāns A. Latgaliešu valoda ir ta. Pēdējās desmitgades laikā par latgaliešu visas Latvijas bagātība. http://www.lvpor- valodu ir aktīvistu sarūpēti apjomīgi ieraksti tals.lv/print.php?id=288868. 35 valodās (sk. https://en.wikipedia.org/ 22 Piem., A. Andronova raksts “Voprosy fone- wiki/Latgalian_language), pēc tur norādītās tiki latgaljskogo literaturnogo jazyka” (6. klasifikācijas latgaliešu valoda tiek norādī- storptautyskuo latgalistikys konfereņce ta kā atsevišķa trešā dzīvā (austrum)baltu “Latgalīšu školu suokumam Sibirī — 90”. valoda, kā ceturto minot lietuviešu valodas Programma i referatu tezes. Ačinskys, 2013. žemaišu dialektu. goda 19.–25. augusts. Latvejis Universita- 24 Par “pareizo” un “nepareizo” latviskumu, tis Humanitarūs zynuotņu fakultāte, 2013. 31.07.2017, intervija ar Lidiju Leikumu LNF 16. lpp.). Tāpat sk.: Lazdiņa S., Marten H. F. izdevumā DDD (http://fronte.lv/2017/07/ Latgalian in Latvia: A Continouous Struggle par-pareizo-un-nepareizo-latviskumu/). “Lat- for Political recognition. Journal on Ethno- golys stuņde” nu “Vosoruošonys” par nūvod­ politics and Minority Issues in Europe, Vol. vuiceibu i latgalīšu volūdu, 21.08.9017, 11, No. 1, 2012, 66–87 (p. 69–69). http:// Latgales radio intervija ar Ilgu Šuplinsku, www.ecmi.de/fileadmin/downloads/publica- Irēnu Kašu, Lidiju Leikumu (http://www.la- tions/JEMIE/2012/LazdinaMarten.pdf. kuga.lv/2017/08/21/latgolys-stunde-nu-vo- 23 Ar Latgales jaunaktīvistu pūlēm latgaliešu kā soruosonys-par-nuvodvuiceibu-i-latgali- atsevišķas baltu valodas statuss tiek veicināts su-voludu/). un ierakstīts dažādos starptautiskos interne- 25 Bitāns A. Latgaliešu valoda ir visas Latvi- ta resursos un datu bāzēs, sk. http://cruba- jas bagātība. http://www.lvportals.lv/print. dan.org/languages/ltg; https://www.ethnolo- php?id=288868. gue.com/language/ltg; http://www.unesco. 26 Manipulatīvi interpretējumi un pārnovadiem org/languages-atlas/index.php?hl=en&pa- veltīti pārmetumi, līdz pat kolonizācijas jē- ge=atlasmap&iso=ltg; https://www.iso.org/ dzienu cilāšanai, ir intervijā “Par “pareizo” standard/39534.html. Tā ISO 6369-3 re- un “nepareizo” latviskumu”. http://fronte.lv/ ģistrācijas apliecībā 17.07.2009 tiek norā- 2017/par-pareizo-un-nepareizo-latviskumu. dīti arī pozīcijas pamatotāji. Iekļaušana ISO 27 Sk. internetā: http://rianova.narod.ru/nac/ datu bāzē atbilstoši tās kritērijiem ir balstīta latgali.html un https://latgola.wordpress. galvenokārt uz iesniedzēju uzskatiem, pieņē- com/politika/. mumiem (sk. http://www-01.sil.org/iso639- 28 Bitāns A. Latgaliešu valoda ir visas Latvi- 3/scope.asp#I ): The linguistic varieties de- jas bagātība. http://www.lvportals.lv/print. noted by each of the identifiers in this part php?id=288868. of ISO 639 are assumed to be distinct lan- 29 Tautības nodalīšana kā jaunaktīvistu iniciatī- guages and not dialects of other languages, vas un spiediena rezultāts izpaudās Latvijas even though for some purposes some users tautas skaitīšanas veidlapās, kur tika jautāts

89 Letonikas VII kongresa materiāli

definēt valodas lietojumu. Vēlākās publikāci- Routledge, 2003. P. 1.; Philipson R. Politi- jas atbildes tika interpretētas kā “latgaliešu cal Science. J. A. Fishman (ed.) Handbook skaits”. of Language and Ethnic Identity. New York 30 “Language is the ultimate measure of hu- and Oxford: Oxford University Press, 1999. man society. More than any other of life’s Pp. 94–108 (p. 94). faculties, it is language that tells us who 32 Analīzi par to sk.: Krauze M. Latvian Na- we are, what we mean and where we are tionalism and the Construction of Latgali- going.” (Fischer S. R. A History of Language. an Identity. (http://www.anthro.ox.ac.uk/ London: Reaktion Books, 1999. P. 203). sites/default/files/anthro/documents/media/ 31 Diarmait Mac Giolla Chríost. Language, In- jaso6_1_2014_35_60.pdf). dentity and Conflict. London-New York:

Par autoru Dr.philol. Alberts Sarkanis ir valodnieks un diplomāts. Latvijas vēstnieks Čehijā, Ma- ķedonijā, Kosovā, Bosnijā un Hercegovinā. Raksts veidots uz Letonikas kongresa 2017. g. 16. novembrī Daugavpilī notikušajā plenārsēdē nolasīta referāta pamata.

About the author Dr.philol. Alberts Sarkanis is a linguist and diplomat. He has been Ambassador of Latvia to the Czech Republic, Macedonia, Kosovo, Bosnia and Hercogovina. The article is based on the presentation during the Plenary Session of the Congress of Letonics in Daugavpils on 16 November 2017.

VERNACULAR, DIALECT, LANGUAGE AND IDENTITY IN THE LIGHT OF SOCIOPOLITICS ESSAY

Alberts Sarkanis [email protected] Summary

Key words: dialect, Latgalian written language, standard language, language status, identity, sociopolitics

The article deals with problems of language use and language categorization and status. Interrelations and correlations between vernaculars (sub-dialects), dialects and languages are due not only from linguistic, but also from sociolingvistic and sociopolitical aspects. This is par- ticularily essential in defining and describing the identity. During the last decade, some discus- sions are enabled on the categorisation of the Latgalian written or so-called literary language as well as its use and development. Whereas the Latgalian written language based in Latgalic vernaculars of the High Latvian dialect is a variety of Latvian language, it has never been fully standardised. Activists’ requests for changes of the legal status of the Latgalian written language are not justified. The sociopolitical aspects of language policy should not be ignored.

90 Letonikas VII kongresa atklāšanas plenārsēdē Daugavpils Universitātē 2017. gada 26. oktobrī Letonikas VII kongresa atklāšanas plenārsēdē Daugavpils Universitātē 2017. gada 26. oktobrī

Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Barševskis Ojārs Spārītis

Kultūras ministres ārštata padomnieks Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais sociālās atmiņas un publiskās vēstures vēstnieks Čehijā Alberts Sarkanis jautājumos Mārtiņš Kaprāns

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas rektors Zāles kopskats Letonikas VII kongresa Edmunds Teirumnieks atklāšanas plenārsēdē

91 Letonikas VII kongresa materiāli

LZA ārlietu sekretārs Tālavs Jundzis Dr.habil.philol. Ilga Jansone

Dr. hist. Henrihs Soms Dr. hist. eccl. Andris Priede

Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis Dr.oec. Raita Karnīte Jānis Streičs

Dr. filoz. Ella Buceniece Dr.habil.arch. Jānis Krastiņš

92 Letonikas VII kongresa atklāšanas plenārsēdē Daugavpils Universitātē 2017. gada 26. oktobrī

Sēžu vadītāji Dr. habil. sc. pol., Dr. iur. Tālavs Dr. philol. Lidija Leikuma un Jundzis un Dr. habil. phil. Maija Kūle Dr. philol. Ilga Šuplinska

Dr. philol. Anna Stafecka Dr. philol. Ina Druviete

Dr. philol. Ausma Cimdiņa Dr. philol. Maija Burima

Dr. philol. Sandra Meškova Dr. hist. Henrihs Soms, Mg. hist. Zane Rozīte, Mg. hist. Kristīne Beķere, Dr. hist. Guntis Zemītis, Dr. hist. Andrejs Vasks 93 Letonikas VII kongresa materiāli

Projekta “Kultūra un identitātes Latvijā: Priekšplānā monogrāfijas “Anita Liepa: dzīves mantojums un mūsdienu prakse” monogrāfiju raksti” autore Dr. philol. Sandra Meškova. prezentācija. Ar grāmatām “Anita Liepa: Aizmugurē grāmatas “Antons Austriņš. Dzīves dzīves raksti” un “Antons Austriņš. Dzīves un un jaunrades krustpunkti” autore Dr. philol. jaunrades krustpunkti” iepazīstina projekta Alīna Romanovska vadītāja Maija Burima

Letonikas VII kongresa atklāšanas plenārsēdes dalībnieki

Letonikas kongresa foto − Jānis Brencis

94 2017. gada saturs / Contents of year 2017 2017. gada saturs Contents of year 2017

Ameļoškina N. Rīgas vēsturiskā centra apbūves praktiskā saglabāšana un funkcionālā izmantošana (1948–2006) (Urban construction of the historic centre of Riga: preservation and functional use (1948–2006)) 1: 37 Āboliņa L., Kaktiņš A., Vēliņš R. Vēlamais bērnu skaits ģimenē un dzimstību ietekmējošie faktori: Jūrkalnes un Ances piemērs (Desired number of children in family and factors that af- fect fertility: example of Jūrkalne and Ance) 3: 15 Brasliņa A. Pirmie divi daudzsējumu “Latvijas mākslas vēstures ” monumenti (The first two monuments of multi-volume edition of Latvijas mākslas vēsture (Art History of Latvia)) 3: 95 Brīvers I. Latvijas konkurences priekšrocību stratēģijas un avoti (Strategies and sources of competitive advantage for Latvia) 1: 16 Burāne I. Atklāsmes (Revelations) 2: 96 Ciglis J. Jauns nozīmīgs pienesums bioarheoloģijā (A new and significant contribution to bioarchaeology) 2: 98 Druviete I. Latviešu valoda Latgalē: multilingvisms, diglosija un valodu konkurence (The Latvian language in Latgale: multilingualism, diglossia and language competition) 4: 48 Džavahišvili N. Tbilisi periods (1941–1944) Romana Sutas dzīvē (Romans Suta’s life Tbili- si period (1941–1944)) 2: 79 Eniņa A. Biedrību nami jūgendstila arhitektūras kontekstā (Society houses in the context of art nouveau) 1: 59 Gavars P. Padomju Latvijas represīvo iestāžu darbinieku konflikts Nītaurē 1919. gadā (Der Konflikt zwischen den Arbeitern der repressiven Staatsbehörden Sowjetlettlands in Nītaure 1919) 1: 27 Gavars P. Sociāldemokrātu vadīto sporta biedrību politiskās cīņas pret pilsonību (1921– 1934) (Political struggles of sports societies led by social democrats (1921–1934)) 3: 53 Grosvalds I. Latvijas sievietes izglītībā un zinātnē (1860–1944) (Latvian women in educa- tion and science (1860–1944)) 2: 14 Jākobsone J. Iedzīvotāju un pārvaldes iesaiste Kuldīgas vēsturiskās pilsētvides apdzīvošanā un kopšanā (Involvement of inhabitants and municipality of Kuldīga in preservation of historic urban environment) 2: 37 Jevsejeva N. Mākslinieka Romana Sutas (1896–1944) pēdējie dzīves gadi Gruzijā (Last years of life in Georgia of artist Romans Suta (1896–1944)) 2: 59 Jundzis T. Priekšvārds “LZA Vēstu” speciālizlaidumam (Foreword to the special issue of “LZA Vēstis”) 4: 6 Karnīte R. Ekonomiskā krīze Latvijā: veiksmes stāsta pēcgarša (Economic crisis in Latvia: aftertaste of success) 1: 108 Karnīte R. Jauniešu bezdarbs – cēloņi un risinājumi (Youth unemployment — causes and solutions) 3: 77 Karnīte R. Vai ceturtā atmoda ir iespējama? (Is the Fourth Awakening possible?) 3: 71 Klotiņš A. Priekšzīmīgs pētījums (An exemplary research) 3: 93 Krastiņš O. Ekonomikas zinātnes īpatnības (Pecularities of the science of economics) 3: 6

95 2017. gada saturs / Contents of year 2017

Krastiņš J. Latgales arhitektūras pērles (Architecture pearls in Latgale) 4: 8 Kursīte J. Latgales daudzveidīgā kultūrbagātība laika un telpas perspektīvā (Diverse cul- tural richness of Latgale in the perspective of time and space) 4: 35 Meškova S. Atmiņu stāstījuma īpatnības Anitas Liepas darbos (Peculiarities of memory nar- rative in Anita Liepa’s writings) 4: 69 Ose I. “Savas dzīves piemiņai” — arhitekta Gunāra Jansona atmiņu grāmata (“In memory of one’s own life” — book of memoirs by architect Gunārs Jansons) 2: 101 Sarkanis A. Izloksne, dialekts, valoda un identitāte sociālpolitiskā aspektā: eseja (Vernacu- lar, dialect, language and identity in the light of sociopolitics: essay) 4: 80 Silapētere A. Pārskats par latviešu trimdas mākslas līdzšinējām interpretācijām un to ievirzi (Overview of the interpretations of Latvian art in exile and their essence) 1: 90 Soms H. Latgale ceļā uz Latvijas valsti: 1917. gada diskusijas par novada nākotni (Latgale towards the Latvian state: 1917 discussions on the future of the region) 4: 25 Stafecka A. Latgales latviešu valoda runā un rakstos: vēsturisks ieskats (The spoken and written language of the Latvians of Latgale: historical insight) 4: 58 Stankevičs Z. „No konflikta līdz komūnijai“. Ieskats katoļu un luterāņu kopīgajā dokumentā, kas tapis, gatavojoties reformācijas 500. gadadienai (“From conflict to communion”. Insights into the Lutheran–Catholic common document in preparation for the 500 years of the reforma- tion) 1: 5 Stankevičs Z. Vislielākā divdesmitā gadsimta žēlastība. Vatikāna otrajam koncilam — 51 (Vatican II as the greatest grace of the 20th century) 2: 6 Urtāns J. Dzīvojot pilskalnā: sakrālās vietas pie Dzirkaļu pilskalna (Living on a hillfort: sacral sites around Dzirkaļi Hillfort) 3: 44 Urtāns J. Kaķenieku Pavāru pilskalns (Hillfort Pavāri at Kaķenieki) 2: 28 Zigmunde A., Atstāja D. Rīgas Politehnikuma/Rīgas Politehniskā institūta Komercijas (Tirdzniecības) nodaļa (1868–1919) un tās absolventu devums Latvijai (The Department of Commerce (Trade) at the Riga Polytechnic /Riga Polytechnic Institute (1868–1919) and the contribution of its alumni to Latvia) 3: 28 Zinātnes dzīves hronika (Chronicle of science life) 1: 119; 2: 104; 3: 104 In memoriam Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle Biruta Baumane (06.06.1922–21.01.2017) (Honorary Member of the Latvian Academy of Sciences Biruta Baumane) 1: 113 Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Dr.habil.hist. Jānis Bērziņš (29.04.1941– 19.02.2017) (Full Member of the Latvian Academy of Sciences, Dr.habil.hist. Jānis Bērziņš) 1: 115 Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Rolfs Ekmanis (10.02.1929–12.01.2017) (Foreign Member of the Latvian Academy of Sciences, Rolfs Ekmanis) 1: 117 Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, habilitētais ekonomikas zinātņu doktors P. Guļāns (08.09.1920–11.08.2017) (Dr. habil. econ. Pēteris Guļāns, honorary member of the Latvian Academy of Sciences) 3: 99 Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, LZA Lielās medaļas ieguvējs Gunārs Birkerts (17.01.1925–15.08.2017) (Gunārs Birkerts, foreign member of the Latvian Academy of Sciences, winner of the Grand Medal of the LAS) 3: 101

96