LATVIJAS UNIVERSIT ĀTE ĢEOGR ĀFIJAS UN ZEMES ZIN ĀTŅU FAKULT ĀTE ĢEOGR ĀFIJAS NODA ĻA

ILM ĀRS KRAMPIS

BORE ĀLĀ UN NEMOR ĀLĀ BIOMA KOKAUGU SUGU RE ĢION ĀLĀ IZPLATĪBA LATVIJ Ā

PROMOCIJAS DARBS, Ģeogr āfijas nozar ē, Dabas ģeogr āfijas apakšnozar ē

Promocijas darba vad ītājs Dr. habil. geogr., prof., M āris Laivi ņš

RĪGA, 2010

ANOT ĀCIJA

Krampis I. (2010) Bore ālā un nemor ālā bioma kokaugu sugu re ģion ālā izplat ība Latvij ā. Promocijas darbs. Latvijas Universit āte, R īga 128 lpp.

Pētījuma m ērķis bija noteikt viet ējo un svešzemju kokaugu sugu izplat ības telpisk ās likumsakar ības Latvij ā, kas ļautu prognoz ēt kokaugu sugu izmai ņas re ģion ālās īpatn ības main īgā vid ē. Darba ietvaros izveidota vienota ĢIS datu b āze, kur ā apkopota daž ādu resoru zin ātniski p ētniecisk ās un lietiš ķā s datu b āzes (augu sabiedr ību datu b āze, konkr ēto floru, dendrolo ģisko st ādījumu un parku inventariz ācijas, Valsts Meža re ģistra Meža digit ālās kartes datu b āze, u.c.). Izstr ādāta sugu izplat ības kart ēšanas sist ēma, kas balst īta uz mūsdienu tehnolo ģij ām. Darba izstr ādes laik ā autors piedal ījies p ēdējā laika noz īmīgāko bio ģeogr āfisk ās kart ēšanas projektu realiz ācij ā, k ā rezult ātā izveidoti divi sugu izplat ības atlanti - Engures dabas parka floras atlants un Latvijas kokaugu atlants . Pirmo reizi Latvij ā kokaugu sugu izplat ības datu b āze sagatavota public ēšanai elektroniskā veid ā – izstr ādāta koncepcija Latvijas kokaugu atlanta public ēšanai internet ā b āzētā kart ē, kuras pamat ā ir iepriekš min ētā kokaugu ĢIS datu b āze. Promocijas darb ā, izmantojot izveidot ās datu b āzes un kartogr āfiskos materi ālus, analiz ētas kokaugu izplat ības re ģion ālās īpatn ības, izv ēloties 20 nemor ālā bioma platlapu sugas, k ā ar ī 14 bore ālā bioma skujkoku sugas. Noteiktas likumsakar ības kokaugu izplat ībā, vērt ējot klimata un cilv ēka (antropog ēno) faktoru ietekmi. Šim nol ūkam veikta sugu sastopam ības izmaiņu gradientanal īze sektori ālā (rietumu austrumu virzien ā) un zon ālā (dienvidu zieme ļu virzien ā). Latvijas kokaudzi veidojošaj ām sug ām sastopam ības izmai ņas v ērt ētas ar ī pa reljefa augstuma izmai ņā m. Viet ējo, k ā ar ī naturaliz ējušos svešzemju kokaugu sugu izvietojums atspogu ļo nemor ālā un bore āla bioma ietekmes re ģionus Latvij ā, kur nemor ālā bioma audžu rakstursugu lielāks īpatsvars ir valsts rietumu da ļā , turpretim bore ālā skujkoku bioma – valsts zieme ļaustrumu da ļā . Platlapu sugu izplat ība raksturojama ar gradientu no Baltijas jūras piekrastes uz Latvijas austrumu robežu (rietumu austrumu virzien ā). Bore ālā bioma kokaugu sugu izplat ību Latvij ā ietekm ē vietas augstuma (hipsometrisk ā l īme ņa) izmai ņas.

Atsl ēgas v ārdi : Kokaugu izplat ība, Bio ģeogr āfisk ā kart ēšana, augu atlants, ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas, Latvija

2

ANNOTATION

Krampis I. (2010) Regional distribution of boreal and nemoral biome tree plants in Latvia Dissertation. Univrsity of Latvia, Riga 128 pp.

The aim of the research was to determinate a pattern of spatial distribution of native and foreign tree plant species in Latvia that would allow to set distribution changes of tree plants species in changing environmental conditions. During the study, unitary GIS database was created in which a number of scientific and applied databases were captured (data base of plant communities; inventories of concrete flora, investigation results of dendrological plantings and parks; digital database of forestry maps from State Forest register, etc.). A methodological system of species distribution mapping was developed, based on modern GIS technologies. Within research, the author has participated in recent major biogeographical mapping projects in Latvia. As a result, two atlases of species distribution were published – Atlas of the Flora of the Lake Engure Nature Park and Atlas of Latvian Woody Plants . For the first time in Latvia, the data base of distribution of woody plants was prepared to publish digitally – the methodology for publishing the Atlas of Latvian Woody plants on web based map was established. To provide that, source information from previously mentioned woody plants GIS database were used. Within the study were analyzed 20 nemoral biome broadleaf tree species and 14 boreal biome coniferous tree species to determine indicators of regional distribution for tree plants in Latvia. As source data were used voluminous GIS data base and map material of Atlas of Latvian Woody Plants . Regional distribution for tree plants was defined by analyzing climate and anthropogenic impacts on species. Gradient analysis in changes of species occurrence were completed spectrally (direction west-east) and zonally (direction south-north). Distribution of tree stand species were analyzed taking into account changes of elevation (altitude) as well. Native as well as naturalized foreign tree plants distribution marks out regions in Latvia with nemoral and boreal biome impacts. Nemoral biome stand indicator species are more common in the western part of the country, but boreal coniferous tree biome – in the north-eastern part of the country. Broadleaf species may be characterized with gradient from the Baltic seashore to eastern border of Latvia (west-east direction). In Latvia, boreal biome woody plant distribution is influenced by altitude changes (hypsometrical level).

Key words : Distribution of tree plants, Biogeographical mapping, Atlas of species, Geographic information systems, Latvia

3

SATURS

Ievads...... 12 1. Bore ālās skujkoku mežu bioma un m ēren ās joslas platlapju bioma raksturojums...... 16 2. Ve ģet ācijas kart ēšana: noz īme, klasifik ācija, v ēsture, att īst ība...... 18 3. Bio ģeogr āfisk ās kartes un atlanti...... 22 3.1. Floras atlantu sast ādīšanas pieredze Eirop ā...... 24 3.1.1. Tīklojuma sist ēmu metodes izmantošana karšu sast ādīšan ā Eirop ā...... 24 3.1.2. Kvadr āta t īklojuma sit ēmas izmantošana maza m ēroga karšu sast ādīšan ā...... 25 3.1.3. Taisnle ņķ a koordin ātu sist ēmas izmantošana sugu atrad ņu karšu sast ādīšan ā...... 31 3.1.4. Ģeogr āfisk ās koordin ātu sist ēmas izmantošana sugu atrad ņu karšu sast ādīšan ā...... 32 3.2. Bio ģeogr āfisko atlantu sast ādīšanas pieredze pasaul ē...... 35 3.2.1. Izplat ības are ālu izvilkšanas metode...... 36 3.2.2. Prec īzas atradnes vietas att ēlošanas metode...... 37 3.2.3. Sugu atrad ņu standartiz ācija p ēc administrat īvā iedal ījuma...... 39 3.3. Sugu atrad ņu kart ēšana Latvijā...... 41 4. Materi āli un metodes...... 44 4.1. Ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas un to lietojums 44 bio ģeogr āfij ā...... 4.2. Izstr ādātā bioģeogr āfisk ās kart ēšanas metode...... 46 4.2.1. Sugu atrad ņu kart ēšanas hierarhisk ā t īklojuma metode.. 46 4.2.2. Teritorijas plat ība un hierarhisk ā t īklojumu sist ēmas.... 49 4.2.3. Tīklojumu sist ēmu savietošanas un paplašin āšanas (teritori ālās) iesp ējas...... 51 4.3. Reljefa datu kopu izveide...... 53 4.4. Klimata faktoru datu kopa...... 56 4.5. Zon ālā un sektori ālā gradientu datu kopu izveide...... 57 4.6. Gradientanal īze un datu statistisk ās apstr ādes metode...... 58 4.7. Kokaugu sugu nomenklat ūra...... 59 5. Izveidotie augu sugu izplat ības atlanti Latvij ā...... 60 5.1. Engures dabas parka floras atlants...... 60 5.2. Kokaugu atlants...... 62 5.3. Dendrofloras elektroniskais atlants...... 65

4 6. Bore ālā un nemor ālā bioma kokaudzi veidojošo rakstursugu izplat ība...... 69 6.1. Svešzemju sugu naturaliz ēšan ās...... 70 6.2. Kokaugu sugu izplat ības zon ālā un sektori ālā anal īze...... 70 6.3. Augstuma ietekme kokaugu sugu izplat ībā...... 116 7. Secin ājumi...... 120 Literat ūra...... 122 1. p ielikums Latvij ā sastopamo kokaugu sugu saraksts 2. pielikums Svešzemju kokaugu sugu naturaliz ēšan ās pak āpe

5 Darb ā ievietoto tabulu saraksts

4.1. tabula. Nult ās klases ģeod ēziskie punkti. 4.2. tabula. T īklojuma l īmenis un atradnes lieluma parametri. 4.3. tabula. Kvadr ātu t īklu raksturojoši parametri Eiropas valst īs. 4.4. tabula. Informat īvāko klimata parametru vid ējās v ērt ības kontinentalit ātes sektoros. 5.1. tabula. Latvijas rajonos un R īgā apsekoto dendrolo ģisko objektu skaits. 6.1. tabula. Platlapu rakstursugu sastopam ība Latvij ā pa ainavzem ēm (%). 6.2. tabula. Platlapu rakstursugu sastopam ība Latvij ā klimata kontinentalit ātes sektoros. 6.3. tabula. Skujkoku rakstursugu sastopam ība Latvij ā pa ainavzem ēm (%). 6.4. tabula. Skujkoku rakstursugu sastopam ība Latvij ā klimata kontinentalit ātes sektoros. 6.5. tabula. Bore ālā un nemor ālā bioma rakstursugu gradientanal īzes korel ācijas koeficenti. 6.6. tabula. Kokaudzi veidojošo sugu sastopam ība augstumjoslojuma (hipsometriskaj ās) zon ās pa visu Latvijas teritoriju. 6.7. tabula. Kokaudzi veidojošo sugu sastopam ība augstumjoslojuma (hipsometriskaj ās) zon ās uz austrumiem no Limbažu (Saulkrastu)-Ogres-Skaistkalnes l īnijas. 6.8. tabula. Kokaudzi veidojošo sugu sastopam ība augstumjoslojuma (hipsometriskaj ās) zon ās uz rietumiem no Limbažu (Saulkrastu)-Ogres-Skaistkalnes l īnijas. 6.9. tabula. Augstumjoslojumu un kokaudzi veidojošo koku sugu sastopam ības korel ācijas koeficenti.

6

Darb ā ievietoto att ēlu saraksts

1.1. att. Eiropas kontinenta zon ālā iedal ījuma sh ēma. 3.1. att. Eiropas floras atlanta s ējumos 1.-12. izmantot ā 50 x 50 km kvadr ātu t īklojuma sist ēma, kas izveidota no MGRS 100 x 100 km koordin ātu t īkla kvadr ātiem. 3.2. att. Eiropas floras atlanta atrad ņu kvadr ātu t īkla sist ēmas elementu nob īdes šablons. 3.3. att. Eiropas floras atlanta jaun ās kvadr ātu t īklu kart ēšanas sist ēmas numer ācijas paraugs Latvijas teritorij ā 3.4. att. Neslia ģints izplat ība Eirop ā. 3.5. att. Sugu sastopam ība Eirop ā. 3.6. att. Malaxis monophyllos (L.) Swartz un Lemna minor L. izplat ība Polij ā. 3.7. att. Vācijas Federat īvās Republikas paparžu un ziedaugu atlanta piem ērs. Polygonum lapathifolium L. izplat ība VFR. 3.8. att. Čehijas Nacion ālā fitohorolo ģijas atlanta karšu lapas paraugs. Ulmus laevis Pallas izplat ība Čehij ā. 3.9. att. Igaunijas floras atlanta kartes paraugs. 3.10. att. Karšu lapas paraugs no ASV koku Atlanta. 3.11. att. Kartes lapas paraugs lejupiel ādējams no ASV Ģeolo ģijas dienesta m ājas lapas. 3.12. att. Britu Kolumbijas elektronisk ā floras atlanta dinamisk ās kartes ekr āna skati. 3.13. att. Oregonas štata augu atlanta p ēc vaic ājuma sast ādītas kartes piem ērs. 3.14. att. ASV augu datu b āzes publiskaj ā versij ā interneta vietn ē publicētā izplatības kartes paraugs. 3.15. att. ASV dienvidu štatu vaskul āro augu atlanta interakt īvās kartes ekr āna skats. 3.16. att. Karšu paraugi no Floridas vaskul āro augu atlanta un Ņujorkas floras atlanta. Acer rubrum L. izplat ība Floridas un Ņujorkas štatos. 3.17. att. Saxifraga tridactylites L. izplat ība Latvij ā. 3.18. att. Biolo ģisk ās inventariz ācijas kvadr ātu t īkls – atradnes izm ērs 7.6 x 9.3 km 4.1. att. TKS-93 – saist īta karšu sist ēma vis ā Baltij ā. 4.2. att. TKS-93 l īme ņi. 4.3. att. Kvadr ātu t īkla l īme ņu savstarp ējā hierarhija. 4.4. att. Teritorijas plat ības sal īdzin ājums ar kvadr ātu plat ību 4.5. att. Carex pilosa izplat ība Baltijas valst īs. 4.6. att. Latvijas hipsometrisk ā karte 5 x5 km t īkl ā. 4.7. att. Latvijas reljefa differences (reljefa ener ģijas) karte 5 x5 km t īkl ā 4.8. att. Reljefa augstuma histogrammas: Rietumlatvija 4.9. att. Reljefa augstuma histogrammas: Austrumlatvija 4.10. att. Reljefa augstuma histogrammas: visa Latvija 4.11. att. Sektori ālais R-A virziena teritorijas joslojums un zon ālais D-Z virziena teritorijas joslojums 5.1. att. Engures ezera dabas parka floras atlanta karšu lapas paraugs. Festuca arenaria un Festuca arundinacea izplat ība. 5.2. att. Engures ezera dabas parka t īklojuma sist ēma. 5.3. att. Latvijas dendrofloras atlanta kartes paraugs. Abies alba Mill. izplatība Latvij ā. 5.4. att. Konkr ēto floru maršrutu izk ārtojums. 5.5. att. Apsekotie parki un dendrolo ģiskie st ādījumi.

7

5.6. att. Latvijas kokaugu atlanta elektronisk ās versijas funkcion ālā darb ības sh ēma 5.7. att. Latvijas dendrofloras atlanta interneta versijas kartes paraugs 5 x 5 km t īkl ā. Ulmus glabra izplat ība Latvij ā 5.8. att. Latvijas dendrofloras atlanta interneta versijas kartes paraugs ar reljefa diferences sl āni fon ā un ang ļu valodas lietot āja saskarni. Fagus sylvatica izplat ība Latvij ā 5.9. att. Latvijas dendrofloras atlanta interneta versijas kartes paraugs ar nokriš ņu daudzuma l īme ņa sl āni fon ā un krievu valodas lietot āja saskarni. Fagus sylvatica un Fagus grandifolia izplat ība Latvij ā 6.1. att. Lauku k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.2. att. Sakar ība starp lauku k ļavas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.3. att. Krastu k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.4. att. Sakar ība starp krastu k ļavas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas 6.5. att. Kalnu k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.6. att. Sakar ība starp kalnu k ļavas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.7. att. Tat ārijas k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.8. att ēls. Sakar ība starp Tat ārijas k ļavas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas 6.9. att. Parsat ās zirgkasta ņas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.10. att. Sakar ība starp parsat ās zirgkasta ņas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.11. att. Sald ā ķirša izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.12. att. Sakar ība starp Sald ā ķirša sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.13. att. Parast ā dižsk ābarža izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.14. att. Sakar ība starp Parast ā dižsk ābarža sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.15. att. Pensilv ānijas oša izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.16. att. Sakar ība starp Pensilv ānijas oša sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas 6.17. att. Ailantlapu riekstkoka izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.18. att. Sakar ība starp ailantlapu riekstkoka sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežu 6.19. att. Pel ēkā riekstkoka izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.20. att. Sakar ība starp pel ēkā riekstkoka sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas 6.21. att. Sarkan ā ozola izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.22. att. Sakar ība starp sarkan ā ozola sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras

8

6.23. att. Platlapu liepas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.24. att. Sakar ība starp platlapu liepas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.25. att. Parast ā sk ābarža izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.26. att. Sakar ība starp parast ā sk ābarža sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.27. att. Parast ās gobas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.28. att. Sakar ība starp parast ās gobas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.29. att. Parast ās v īksnas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.30. att. Sakar ība starp parast ās v īksnas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas 6.31. att. Parast ā liepas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.32. att. Sakar ība starp parast ās liepas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas 6.33. att. Parast ā ozola izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.34. att. Sakar ība starp parast ā ozola sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.35. att. Parast ās k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.36. att. Sakar ība starp parast ās k ļavas sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas 6.37. att. Parast ā oša izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.38. att. Sakar ība starp parast ā oša sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas 6.39. att. Parast ās apses izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.40. att. Sakar ība starp parast ās apses sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas 6.41. att. Eiropas baltegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.42. att. Sakar ība starp Eiropas baltegles sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.43. att. Balzama baltegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.44. att. Sakar ība starp balzama baltegles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robžas 6.45. att. Vienkr āsas baltegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.46. att. Sakar ība starp vienkr āsas baltegles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas 6.47. att. Sib īrijas baltegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.48. att. Sakar ība starp Sib īrijas baltegles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas 6.49. att. Eiropas lapegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.50. att. Sakar ība starp Eiropas lapegles sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.51. att. Jap ānas lapegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem

9

6.52. att. Sakar ība starp Jap ānas lapegles sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.53. att. Ledeb ūra jeb Krievijas lapegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.54. att. Sakar ība starp Ledeb ūra jeb Krievijas lapegles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas 6.55. att. Sib īrijas lapegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.56. att. Sakar ība starp Sib īrijas lapegles sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas 6.57. att. Eiropas ciedrupriedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.58. att. Sakar ība starp Eiropas ciedrupriedes sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.59. att. Kr ūmveida kalnupriedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.60. att. Sakar ība starp Kr ūmveida kalnupriedes sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.61. att. Sib īrijas ciedru priedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.62. att. Sakar ība starp Sib īrijas ciedru priedes sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas 6.63. att. Veimutpriedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.64. att. Sakar ība starp Veimutpriedes sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.65. att. Parast ās priedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.66. att. Sakar ība starp parast ās priedes sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras 6.67. att. Parast ās egles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem 6.68. att. Sakar ība starp parast ās egles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas

10

Darb ā izmantotie saīsin ājumi

' – ģeogr āfisk ā min ūte " – ģeogr āfisk ā sekunde ° - ģeogr āfiskais gr āds A - Austrumi ASV – Amerikas savienot ās valstis BIKS - biolo ģisk ās inventariz ācijas kvadr ātu t īkls C – Celsijs D – Dienvidi DA – Dienvidaustrumi DR – Dienvidrietumi ESRI – Environmental Systems Research Institute (ASV uz ņē mums) shp – ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas sl āņ a form āts (apveidfails) ETRS-89 – Eiropas zemes atskaites sist ēma (European Terrestrial Reference System) GRS-80 – 1980. gada ģeod ēzisk ā atskaites sist ēma (Geodetic Reference System 1980) gs. – gadsimts ĢIS – ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas ha – hekt ārs JPG – Komp ānijas Joint Photographic Experts Group izveidots att ēlu digit āls form āts km – kilometrs km 2 – kvadr ādkilometrs LKS-92 – Latvijas koordin ātu sist ēma 92 lpp - lapaspuse m – metrs M – mērogs m v.j.l. – metri virs j ūras l īme ņa MGRS – Milit ārā t īkla atskaites sist ēma (Military Grid Reference System) mm –milimetrs PDF - Portable Document File , digit āls dokumentu form āts PSR – Padomju Soci ālistisk ā Republika PSRS – Padomju Soci ālistisko Republiku Savien ība R - Rietumi TKS-93 – topogr āfisko karšu sist ēma 93 TM – Transversi ālais Merkatora u.c. – un citi u.t.t. – un t ā t ālāk UNESCO – Apvienoto N āciju Organiz ācijas Izgl ītības, zin ātnes un kult ūras organiz ācija UTM – Universi ālais Transversi ālais Merkatora X – Latvijas koordin ātu sist ēmas 92 X ass koordin āte Y – Latvijas koordin ātu sist ēmas 92 Y ass koordin āte Z – Zieme ļi ZA – Zieme ļaustrumi ZR – Zieme ļrietumi

11

IEVADS

Darba aktualit āte

Sugu sast āva un sugu izplat ības p ētījumi daž ādos pasaules re ģionos r āda, ka pašlaik, main īgos vides apst ākļos (klimata sasilšana, substr āta eitrofik ācija, zemes lietojumveida mai ņa), pastiprin ās augu un dz īvnieku sugu migr ācija, notiek aizvien strauj āka biotas transform ācija, t ās bag ātin āšan ās ar viet ējām un svešzemju sug ām. Seviš ķi intens īvi biotas transform ācija noris zieme ļu puslod ē boreonemor ālaj ā jeb hemibore ālaj ā un bore ālaj ā zon ā. Ar ī Latvij ā, kas atrodas nemor ālā un bore ālā bioma starpzon ā (boreonemor ālaj ā) š īs glob ālās p ārv ērt ības ietekm ē aug āja sugu kompoz īciju (Laivi ņš u.c., 2009). Latvijas biotas main ībā svar īga loma ir kokaugiem (fanerof īti, nanofanerof īti, hamef īti). P ēdējos gados vides izmai ņas ir labv ēlīgas k ā vair āku viet ējo sugu (baltalksnis, egle u.c.) pastiprin ātai izplat ībai, t ā ar ī svešzemju sugu intens īvam naturaliz ēšan ās procesam. Bio ģeogr āfija ļoti bieži tiek defin ēta k ā starpdisciplin āra zin ātnes nozare, kuras uzdevums ir skaidrot organismu telpisko izplat ību. Svar īgākie bio ģeogr āfijas p ētījuma objekti ir: iemesli sugas izplat ībai konkr ētaj ā re ģion ā; sugas ien ākšanas veids (ce ļš, hidrogr āfija, u.t.t.); migr ācijas procesu ietekme no apk ārt ējās vides apst ākļiem (klimats, topogr āfija u.c.); ierobežojošie un veicinošie sugas izplat ības faktori; mekl ēt likumsakar ības sugu izplat ībai līdz īgos klimatiskos apst ākļos daž ādos re ģionos pasaul ē, kur vien ā suga sastopama, bet cit ā t ā nav izplat īta, k ā ar ī mekl ēt likumsakar ības k āpēc dažas sugas ir sastopamas daudzveid īgos klimatiskos apst ākļos daž ādās pasaules da ļā s (Brown et al. 2006). Mainoties zin ātnes pamatnost ādn ēm un mainoties dabas zin ātņu lomai, ar ī ģeogr āfija un bio ģeogr āfija piev ēršas jauniem izp ētes virzieniem. M ūsdien ās, īpaši att īstoties jaun ām zin ātnes jom ām, piem ēram, vides zin ātn ēm, kā ar ī att īstoties tehnolo ģij ām un inform ācijas apstr ādes un anal īzes iesp ējām, ar ī bio ģeogr āfija saskaras ar jauniem p ētījumu objektiem un par ādībām, kas nebija tik aktu āli agr āk (Gregory 2000). Pieaugoš ā cilv ēka ietekme uz ekosist ēmām pag ājuš ā gadsimta beig ās k ļuva ar ī par ģeogr āfijas un ar ī bio ģeogr āfijas izp ētes objektu kā b ūtisks zemes ekosist ēmas ietekm ējošs faktors. Bio ģeogr āfijas izp ētes virzieni ir saist īti ar zin ātni kopum ā, k ā ar ī tehnolo ģisko un ekonomisko att īst ību. Tas sekm ē jaunu procesu un antropog ēni rad ītu par ādību p ētniec ību bio ģeogr āfij ā. Būtisks indikators, kas raksturo cilv ēka darb ības intensit āti un ietekmi uz dabiskaj ām ekosist ēmā, ir ekosist ēmas strukt ūra. Cits b ūtisks indikators ir sugu sast āva izmai ņas un migr ācija un t ā ietekme uz ainavu. Sugu migr ācija nav jauna par ādība, un migr ācija laika gait ā joproj ām ir l īdz galam neizp ētīta. Bio ģeogr āfijas interešu sf ērā ir kā telpas, t ā laika aspekts. Tas noz īmē, ka, izmantojot daž ādas metodes, dati tiek analiz ēti ilgtermi ņā , lai izprastu migr ācijas ce ļus un migr ācijas iemeslus vēsturiski un m ūsdien ās. Tas noz īmē ar ī to, ka nepieciešams liels datu apjoms secin ājumu veikšanai par sugas izplat ību, par t ās izcelsmes centriem un migr āciju (Brown et al. 2006). Jaunu sugu sal īdzinoši strauja ien ākšana t ām netipiskos re ģionos k ā jauns glob āla m ēroga process ieguva noz īmi jau p ēc lielajiem ģeogr āfiskajiem atkl ājumiem. Mūsdien ās l īdz ar tehnolo ģiju, īpaši transporta att īst ību, sugu migr ācija k ļuvusi intens īvāka. Lai prognoz ētu viet ējo un svešzemju kokaugu sugu izplat ības izmai ņas un naturaliz ēšan ās procesa ātrumu main īgos vides apst ākļos, mežaudžu bag ātin āšanos ar nerakstur īgām koku un kr ūmu sug ām (šis process ir nenov ēršams), nepieciešami

12 vispus īgi dati un p ētījumi par viet ējo un Latvij ā introduc ēto kokaugu sugu daudzumu un to izplat ības īpatn ībām. Šīs īpatn ības visveiksm īgāk var raksturot, sast ādot kartogr āfiskos materi ālus – augu sugu izplat ības kartes. Tās ir ve ģet ācijas kartes, kas ir zin ātnisks pamtojums aug āja un atrašan ās vietas anal īzei. T ās pal īdz noskaidrot augu sabiedr ību izplat ību ainav ā fizik āli ķī misko komponentu l īmen ī, k ā ar ī ļauj raksturot apk ārt ējās vides apst ākļus (Küchler, Zonneveld 1988). Sugu atrad ņu kart ēšana ir svar īgs posms bio ģeogr āfiskajos p ētījumos, t āpēc to ir svar īgi nemit īgi uzlabot, mainoties tehnolo ģiskaj ām pieej ām. Latvij ā līdz šim netika lietotas uz ĢIS tehnolo ģiju principiem balst ītas sugu kart ēšanas metodes, kas dod iesp ēju daudzpus īgi analiz ēt sugu izvietojumu teritorij ā, sal īdzin āt to ar vides faktoriem, nosakot to ietekmi izplat ībā.

Darba m ērķis Promocijas darba m ērķis ir noteikt viet ējo un svešzemju kokaugu sugu izplat ības telpisk ās likumsakar ības Latvij ā, kas ļautu prognoz ēt kokaugu sugu izmai ņas re ģion ālās īpatn ības main īgā vid ē.

Darba uzdevumi: • izveidot vienotu dendrofloras datu b āzi, apkopojot arh īvu un pētījumu materi ālus; • izstr ādāt specializ ētas p ētījumu metodes bio ģeogr āfisk ās re ģion ālās anal īzes veikšanai Latvij ā - bio ģeogr āfisko datu b āzu sast ādīšanas pamatnost ādnes daž ādu bio ģegr āfisko anal īžu veikšanai, savietošanai ar citiem pētījumu rezult ātiem, k ā ar ī ērtai anal īžu rezult ātu pasniegšanai – kartogr āfisk ā materi āla sagatavošanai. • sast ādīt kokaugu biolo ģisko, ekolo ģisko un ģeogr āfisko raksturlielumu automatiz ētu datu kopu – ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas datu b āzi; • analiz ēt kokaugu re ģion ālo izplat ību Latvij ā apk ārt ējās vides (klimatisk ā, augstuma izmai ņu, ģeogr āfisk ā novietojuma) faktoru ietekm ē; • analiz ēt kokaugu sugu izcelsmes centrus un to naturaliz ācijas tendences Latvij ā.

Darba zin ātnisk ā un lietiš ķā noz īme, darba novit āte • Pētījuma ietvaros pirmoreiz ir apkopota visa pieejam ā dendrofloras inform ācija Latvij ā, un izstr ādāta t ās uztur ēšanas metodika – moderna ĢIS datu b āze un kartogr āfiskais materi āls. ĢIS datu b āzē sistem ātiski ir apkopota koku sugu atrad ņu inform ācija, kuras izstr ādātā metodika nodrošina ērtu datu uztur ēšanu, uzglab āšanu un atjaunošanu. Datu b āzē ietverta daž ādu resoru zin ātniski pētniecisk ās un lietiš ķā s datu b āzes (augu sabiedr ību datu b āze, konkr ēto floru, dendrolo ģisko st ādījumu un parku inventariz ācijas, Valsts Meža re ģistra Meža digit ālās kartes datu b āze, u.c.). Veids, kas izv ēlēts dendrofloras inform ācijas glab āšanai uzskat āms par novit āti bio ģegr āfiskajos p ētījumos Latvij ā, jo l īdz šim šādā veid ā dendrofloras inform ācija netika uzkr āta. Iepriekš visa sugu atrad ņu inform ācija uzkr āta p ēc daž ādām metod ēm, daž ādās strukt ūrās katram avotam nepieciešam ā form ā. • Autors izveidojis sugu izplat ības piecpak āpju hierarhisko kart ēšanas sist ēmu, kas nodrošina daž ādu veidu sugu karšu sast ādīšanu. Kart ēšanas sist ēma ērti izmantojama ar ī daž ādu citu bio ģeogr āfisko p ētījumu rezult ātu att ēlošanai karšu un karšu s ēriju veid ā.

13

• Autors piedal ījies plaša kokaugu izplat ības kartogr āfisk ā materi āla sagatavošan ā, kas apkopots Latvijas kokaugu atlant ā (Laivi ņš u.c., 2009), kur iek ļautas 1482 kokaugu sugu izplat ības kartes (112 viet ējās (aborig ēnās) sugas un 1370 svešzemju. Sast ādītais kokaugu atlants ir noz īmīgs turpm āko sugu izplatības p ētījumu avots. • Pirmo reizi Latvij ā kokaugu atlanta kartes sagatavotas un public ētas elektroniski interneta kart ē – datu b āzē, kas ērti papildin āma ar citu augu sugu p ētījumu rezult ātiem, izmantojot to rezult ātu att ēlošanai • Veikta bore ālās un nemor ālās zonas kontaktre ģiona – boreonemor ālās starpzonas rakstur īgo kokaugu sugu re ģion ālā anal īze balstoties uz plaši uzkr āto faktisko materi ālu. Analiz ēta kokaugu izplat ības likumsakar ības saist ībā ar topogr āfijas (reljefa), k ā ar ī ar att āluma no Baltijas j ūras piekrastes austrumu virzien ā īpatn ībām, kas saist ītas ar klimata faktoru ietekmi.

Darba aprob ācija

Darba rezultati public ēti 6 zin ātniskos rakstos:

1. Krampis, I. (2010) Sugu izplat ības kart ēšana Latvij ā, metodes un rezult āti. RTU Zin ātnisko rakstu kr ājums s ērija: Ģeom ātika (11. sērija). Pie ņemts public ēšanai zin ātniskais raksts, rakstu paredz ēts public ēt tuv ākaj ā izdevum ā. 2. Gudžinskas, Z., Krampis, I., Laivi ņš, M. (2010) Spread of Carex pilosa Scop. in Latvia and Lithuania. Latvijas Veģet ācija 21 : 127 - 132 3. Крампис , И. Я., Лайвиньш , М. Я. (2010) Использование современных методов ГИС и картографии для биогеографических исследований в Латвии . Инновации в геоэкологии : теория , практика , образование . Москва , стр . 196-200 4. Laivi ņš, M., Bice, M., Krampis, I., Knape, D., Šmite, D., Šulcs V. (2009) Latvijas kokaugu atlants, R īga, 608 lpp. 5. Laivi ņš, M., Priede, A., Krampis, I. (2006) Distribution of Bunias orientalis in Latvia [ Bunias orientalis paplitimas Latvijoje], Botanica Lithuanica 12(2), Vilnius: 69.-77. 6. Gavrilova, Ģ., Krampis, I., Laivi ņš, M. (2005) Engures ezera dabas parka floras atlants. Latvijas Universit ātes Biolo ģijas instit ūts, Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult ātes Bio ģeogr āfijas laboratorija. Latvijas Ve ģet ācija 10, 229 lpp.

Darba rezult āti apspriesti 5 starptautiskās konferenc ēs:

1. Крампис И. Я., Лайвиньш М. Я. (2010) Использование современных методов ГИС и картографии для биогеографических исследований в Латвии . Конференция „ Инновации в геоэкологии : теория , практика , образование .” Москва , стр . 196-200 2. Krampis I., Zari ņš J. (2010) Research Projects of Landuse Change in Latvia. Joint NASA LCLUC Science Team Meeting and GOFC-GOLD/NERIN, NEESPI Workshop. Monitoring land cover and land use in boreal and temperate Europe, Tartu, Estonia 3. Krampis I., Laivi ņš M. (2010) Atlas of Latvian woody plants. XXIII Conference-Expedition of the Baltic Botanists. Abstracts, Tartu, p. 27-28

14

4. Laivi ņš, M., Priede, A., Krampis, I. (2006) Distribution of Bunias orientalis L. in Latvia. European Vegetation Survey, 15th workshop „Vegetation in agricultural landscapes”. 5. Крампис И. Я. (2005) Использование ГИС и ГНСС для производство карт в Латвии . Конференция „ Новые технологии в геодезии , картографии и ГИС ”, МИИГАиК , Москва .

Zi ņojumi 6 viet ējās konferenc ēs:

1. Laivi ņš M., Krampis I. (2009) Balt ās apses ( Populus alba ) izplat ība Latvij ā. Latvijas Universit ātes 67. zin ātnisk ās konference. Ģeogr āfija. Ģeolo ģija. Vides zin ātne. Refer ātu t ēzes. Latvijas Universit āte, R īga, 79–81. lpp. 2. Krampis I. (2008) Latvijas dendrofloras interneta atlants. Latvijas Universit ātes 66. zin ātnisk ās konference. Ģeogr āfija. Ģeolo ģija. Vides zin ātne. Refer ātu t ēzes. Latvijas Universit āte, R īga, 52.-53. lpp. 3. Krampis I. (2007) Bio ģeogr āfisk ās kart ēšanas t īklojuma sist ēmas, to paplašin āšanas iesp ējas. Latvijas Universit ātes 65. zin ātnisk ās konference. Ģeogr āfija. Ģeolo ģija. Vides zin ātne. Refer ātu t ēzes. Latvijas Universit āte, R īga, 51.-53. lpp 4. Krampis I., Laivi ņš M., Bice M., Knape D., Edvards-Bunders P., Svil āns A. (2007) Latvijas svešzemju dendrofloras atlanta projekts. Latvijas Universit ātes 65. zin ātnisk ās konference. Ģeogr āfija. Ģeolo ģija. Vides zin ātne. Refer ātu t ēzes. Latvijas Universit āte, R īga, 53.-55. lpp., 5. Krampis I. (2006) Bio ģegr āfisk ās kart ēšanas t īklojuma sist ēmas Latvij ā, to savietošanas iesp ējas. Latvijas Universit ātes 64. zin ātnisk ās konference. Ģeogr āfija. Ģeolo ģija. Vides zin ātne. Refer ātu t ēzes. Latvijas Universit āte, R īga, 52-54. lpp 6. Laivi ņš M., Krampis I. (2004) Jauna augu un dz īvnieku atrad ņu kart ēšanas sist ēma Latvij ā. Latvijas Universit ātes 62. zin ātnisk ās konference. Ģeogr āfija. Ģeolo ģija. Vides zin ātne. Refer ātu t ēzes. Latvijas Universit āte, R īga, 82 – 83. lpp

Pateic ības

Promocijas darbs izstr ādāts ar Eiropas Soci ālā fonda projektu „Doktorantu un jauno zin ātnieku p ētniec ības darba atbalsts Latvijas Universit ātē” (ESS2004/3) un „Atbalsts doktora studij ām Latvijas Universit ātē” (ESS2009/77) finansi ālu atbalstu. Gribu izteikt dzi ļu pateic ību par nesavt īgu atbalstu visa darba izstr ādāšanas laik ā promocijas darba vad ītājam Dr. habil. geogr. M ārim Laivi ņam.

15

1. BORE ĀLĀS SKUJKOKU MEŽU BIOMA UN M ĒREN ĀS JOSLAS PLATLAPJU BIOMA RAKSTUROJUMS

Latvija atrodas bore ālā un nemor ālā bioma kontaktre ģion ā – boreonemor ālā jeb hemibore ālaj ā starpzon ā (1.1. att.), kur saskaras bore ālo skujkoku mežu un nemor ālo vasarza ļo platlapju mežu bioms. Šo biomu augu sugu p ārst āvji ir domin ējoši k ā viet ējās, tā ar ī svešzemju augu sabiedr ībās Latvij ā.

1.1. att. Eiropas kontinenta zon ālā iedal ījuma sh ēma (Ozenda 1994, Krauklis 1999).

Bore ālais bioms

Bore ālā bioma izplat ības are āls plaš ā josl ā aptver zieme ļu puslodes auksta klimata apgabalus ap 60° zieme ļu paral ēli starp arktisko un nemor ālo biomu (MacDonald 2003 , Brown et al. 2006). Augstkalnu apgabalos bioms iestiepjas ar ī dienvidu virzien ā - mērenos platuma gr ādos, k ā tas nov ērojams, piem ēram, Zieme ļamerik ā esoš ās Kordiljeru kalnu gr ēdas da ļā , vai atrodas ar ī atstatus no p ārējām bioma aptvertaj ām plat ībām Alpu vai Himalaju piem ērā (Brown et al. 2006). Bore ālā bioma tipisk ākā iez īme ir uz podzoltipa augsn ēm augoši skujkoku meži, ko nosaka to augšanai piem ērotie klimatiskie apst ākļi, kurus raksturo īsas, sam ērā siltas vasaras un garas, aukstas ziemas. Gada vid ējā gaisa temperat ūra šajos apgabalos atrodas amplit ūdā no 5ºC l īdz -5ºC, savuk ārt nokriš ņu daudzums vari ē no 200 l īdz pat 2000 mm. Lai ar ī apaugums bore ālajos skujukoku mežos ir sam ērā bl īvs, tajos sastopama relat īvi neliela domin ējošo kokaugu sugu daudzveid ība. Visbiež āk sastopam ās sugas ir parast ā priede ( Pinus sylvestris ), parast ā egle (Picea abies ), Sib īrij ā - ar ī daž ādu sugu lapegles (MacDonald 2003). Š ādu šauru diversifik āciju nosaka īpatn ējie klimatiskie un edafiskie

16 apst ākļi, kuros norisin ās pastiprin āta k ūdras un hum īnsk ābju uzkr āšan ās, kas liedz att īst īties plaš ākai kokaugu sabiedr ībai. Viet ās, kur kokaugu apaugums ir maz āk bl īvs, att īst ās pret sk ābu augsni ieciet īgi kr ūmaugi, s ūnas un ķē rpji (Brown et al. 2006).

Nemor ālais bioms

Nemor ālais bioms aptver m ēreno platuma gr ādu teritorijas Zieme ļamerikas austrumu da ļā , rietumu piekrast ē, Eirop ā, Austrum āzij ā, k ā ar ī atseviš ķos dienvidu puslodes are ālos Diemvidamerik ā, Austr ālij ā un Jaunz ēland ē. Ve ģet ācijai šaj ā biom ā rakstur īga tr īs st āvu - koku, kr ūmu un lakstaugu - uzb ūve. Koku st āvā domin ējoš ās ir daž ādas vasarza ļo lapukoku - ozolu, dižsk ābāržu, kasta ņu, gobu un v īksnu sugas (Pried ītis 2009). Bioma izvietojumu nosaka daž ādas klimatisk ās nianses – būtiska ir vienm ērīga mitruma pieejam ība visa gada garum ā, k ā ar ī izteikta gadalaiku sezonalit āte ar sala periodiem ziem ā, kurus koki p ārcieš defoli ācijas stadij ā. Vid ējā gaisa temperat ūra caurm ērā gada laik ā nemor ālā bioma aptvertaj ās teritorij ās ir robež ās no 5ºC l īdz 20ºC. Gada nokriš ņu daudzums bioma ietvaros ir diezgan atš ķir īgs, ta ču kopum ā v ērt ējams diezgan augsts - tas vari ē plaš ā amplit ūdā no 500 l īdz 2500 mm. Liel ākais nokriš ņu daudzums nov ērojams Āzijas teritorijas platlapju mežos (Brown et al. 2006).

Boreonemor ālā starpzona

Boreonemor ālās jeb hemibore ālās starpzonas izplat ības are āls ietver sam ērā šauru rietumu-austrumu virzien ā orient ētu teritoriju Eirop ā, kas stiepjas no Lielbrit ānijas zieme ļu da ļas līdz Ur ālu kalniem (Krauklis 1999). Šai bore ālā un nemor ālā bioma pārejas joslai rakstur īgas abu min ēto biomu rakstur īgās iez īmes – gan skujukoku meži, gan ar ī platlapju meži (Hallanaro, Pylvanainen 2001). Biež āk sastopamas šaj ā zon ā ir skujukoku sugas, savuk ārt, izplat ītākie lapukoki ietver ozolu, k ļavu, ošu, b ērzu, sk ābaržu, dižsk ābaržu, un lazdu sugas, Plaš ākā š īs starpzonas teritorija aptver Baltijas j ūras austumu piekrasti, kurai rakstur īga oke ānisk ā tipa klimata p āreja kontinent ālā tipa klimat ā. Austrumu virzien ā, būtisk ākām k ļū stot kontenent ālā klimata iez īmēm, boreonemor ālā josla pak āpeniski k ļū st v ājāk izteikta, līdz izz ūd pavisam (Krauklis 1999).

17 2. VE ĢET ĀCIJAS KART ĒŠANA: NOZ ĪME, KLASIFIK ĀCIJA, VĒSTURE, ATT ĪST ĪBA

Ve ģet ācijas kart ēšanas att īst ība iedal āma vair ākos posmos, dinamisk ākās izmai ņas ve ģet ācijas kart ēšanas zin ātn ē notikušas tieši p ēdējās div ās 20.gs. dek ādēs, t ādējādi klasisk ās ve ģet ācijas kart ēšanas skolas jau skat āmas m ūsdienu griezum ā. To nosaka, pirmkārt, inform ācijas tehnolo ģiju att īst ība, t ādu k ā satel ītatt ēlu kori ģē šana un pielietošana (t ālizp ēte) un ĢIS ( ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas), otrk ārt, prec īzāka kartogr āfisk ā materi āla nepieciešam ība, risinot vides aizsardz ības jaut ājumus. Ve ģet ācijas kart ēšana ir noz īmīgs instruments mežu plat ību (ar ī citu zemes lietojumveidu) monitoring ā, k ā ar ī aizsarg ājamo teritoriju uzraudz ībā (Küchler, Zonneveld 1988). Divu vai vair āku zin ātņu nozaru cieša saikne var sniegt ļoti interesantu un noder īgu rezult ātu. Tieši šādas starpdisciplin āras sadarb ības rezult āts ir ve ģet ācijas kartes, kas veidotas bot ānikas un ģeogr āfijas „mijiedarb ībā”. Bot āniķu darbs ve ģet ācijas kart ēšan ā ir piln īgs vien tad, ja tiek par ādīta ar ī augu telpisk ā atrašan ās vieta – ģeogr āfiskais novietojums (Küchler, Zonneveld 1988). No šī viedok ļa ģeogr āfu darba noz īme ir karšu pilnveidošana k ādas sugas izplat ības telpisk ā noteikšan ā un anal īzē. Plaš ā ve ģet ācijas inform ācija skat āma, izmantojot kartogr āfijas metodes, t ādējādi radot kartes, kur ās ar iev ērojamu precizit ātes pak āpi att ēlota ve ģet ācijas izplat ība uz zemeslodes. M ūsdien ās ve ģet ācijas kartes tiek sast ādītas visos plan ētas kontinentos. Zīmīgi, ka pirms nepilna gadsimta tādas kartes nebija plaši zin āmas, strauj ās izmai ņas zin ātn ē noteica att īst ības virz ību, kas ļauj baud īt zin ātnes sasniegumus šodien. Neskatoties uz lielo zin ātnieku ieguld ījumu ve ģetācijas karšu veidošan ā, ikdien ā saglab ājas nepieciešam ība p ēc iesp ējami detaliz ētākām ve ģet ācijas kart ēm. Ve ģet ācijas kart ēšanas nepieciešam ību un jomas att īst ību skaidro četri pamatprincipi: 1) Ve ģet ācijas kartes att ēlo esošo sugu atrašan ās vietu un ģeogr āfisko izplat ību ainav ā kart ēšanas br īdī; 2) Ve ģet ācijas kartes ir zin ātnisks instruments ve ģet ācijas un vietas (apk ārt ējās vides), kur t ā atrodas, anal īzē. Tas pal īdz noskaidrot augu sabiedr ību izplat ību ainav ā fizik āli ķī misko komponentu l īmen ī (augu sugu sabiedr ību izplat ība ļauj noteikt apk ārt ējās vides apst ākļu izmai ņas) 3) Ve ģet ācijas kartes ir v ērt īgs ve ģet ācijas nov ērojumu un izmai ņu standarts (augu sugu izplat ības virziens, ātrums u.c.), kas ir ļoti svar īgi, jo ve ģet ācijas r ādītāji ir dinamiski un nep ārtraukti, antropog ēno faktoru ietekm ēti. 4) Ve ģet ācijas kartes ir zemes lietojumveida pl ānošanas (mežu un lauksaimniec ības zemju) zin ātniskais pamatojums. Ekolo ģisk ā pl ānošana pie ļauj optim ālu zemes izmantošanu attiec ībā pret visliel āko ieguvumu ilgtsp ējīgā perspekt īvā, tai pat laik ā bez iev ērojamiem vides kait ējumiem. Zin ātņu nozaru mijiedarb ība noris nep ārtraukti. Ve ģet āciju veido augi, t āpēc ve ģet ācijas karšu galvenie veidot āji un lietot āji ir bot āni ķi. Tom ēr arvien vair āk ģeogr āfi, zoologi, ģeologi, augu un dz īvnieku ekologi, k ā ar ī speci ālisti, kuru darb ības sf ēra saist īta ar zemes izmantošanas pl ānošanu, mežsaimniec ību, lauksaimniec ību, klimatolo ģiju, ar ī izgl ītību un milit āro jomu, saskaras ar ve ģet ācijas karšu noder īgumu, izmantojot ve ģet ācijas kartes attiec īgaj ās jom ās. Ve ģet ācija ir cieši saist īta ar vidi, kur t ā sastopama, t ādējādi atkl ājot konkr ēto vietu īpaš ības. V ācu bot āni ķis Reinholds Tuksens ir sal īdzin ājis bot āni ķus ar ārstiem,

18 sac īdams, ka ”p ētnieks analiz ē ve ģet ācijas karti t āpat k ā ārsts skat ās uz cilv ēka ķermeni caur rentgena uz ņē mumu” (Küchler, Zonneveld 1988).

Ve ģet ācijas kart ēšanas v ēsture

Ve ģet ācijas karšu v ēsture iez īmējas ar ļoti l ēnu att īst ības tempu. Tas izmain ījās pēc 20. gs. pirm ā ceturkš ņa, kad ve ģet ācijas karšu sagatavošan ā tika ieviests daudz jaunin ājumu. 15.gs. arvien vair āk tika izmantotas kartes, uz kur ām biež āk tika kart ēta ar ī ve ģet ācija. Pirm ās liec ības par mežu attēlošanu kart ē par ādījās 1447. gad ā Bolo ņā (It ālija) izdotaj ā atlant ā (taj ā laik ā tos sauca pirm ā atlanta sast ādītāja – Ptolemaja v ārd ā) The Atlas of Borso d`Este . Meži kart ēs tika att ēloti k ā atseviš ķu koku rinda. Otraj ā izdevum ā (1478. gads, Roma) š ī prakse tika turpin āta, t ādējādi att ēlojot ar ī Ard ēnu mežus Francij ā, cenšoties atkl āt to ģeogr āfisko novietojumu, k ā ar ī izdal īt ve ģet ācijas tipus. Tom ēr gan šaj ās kart ēs, gan ar ī citos public ētajos pl ānos ve ģet ācija kart ēta galvenok ārt „dekorat īviem” nol ūkiem, lai vienk ārši kart ēs aizpild ītu tukš ās, ar inform āciju nepietiekoši bl īvi nokl ātās vietas (Küchler, Zonneveld 1988). 16. gs. meži k ļuva atpaz īstamas vien ības med ību un koksnes resursu izmantošan ā, kā ar ī milit āraj ā jom ā k ā sakaru š ķē rš ļi, t ādēļ biež āk tika kart ēti meži, un uzlaboj ās ar ī kart ēšanas precizit āte. Paš ās gadsimta beig ās 1599. gad ā tika public ētas tr īs daž ādu re ģionu kartes: 1) Nirnberga V ācij ā, kur ā redzami meži un ar ī atseviš ķi ar ī kultiv ēti lauki; 2) Trokaveca Čehij ā, kur mežiem tiek izdal ītas jau četras dzimtas - ozols, sk ābardis, b ērzs un v ītols; 3) Maskavas lielk ņaziste (tagad ējās Krievijas teritorij ā), kur atseviš ķi atdal īti meži no p ļav ām (Küchler, Zonneveld 1988). Kartes m ērķis šaj ā att īst ības s ākuma period ā bija att ēlot ģeogr āfisko atrašanos - administrat īvos rajonus, upes, kalnus u.c. Ve ģet ācijas inform ācijai piem īt vair āk gad ījuma raksturs. Ve ģet āciju vair āk s āka izcelt, l īdz ar prec īzu (mērogs 1:80 000) topogr āfijas karšu veidošanu, ko aizs āka 18. gs. beig ās Francij ā. Šaj ās topogr āfiskaj ās kart ēs atseviš ķi tika izdal īti platlapju koku un skujkoku meži, atseviš ķā s lap ās pat detaliz ēti att ēlojot vair ākas sugas. Tom ēr t ās nav ve ģet ācijas kartes, lai ar ī atseviš ķos gad ījumos att ēlo k ādu ve ģet ācijas klasifik āciju. Ve ģet ācijas karšu galvenais m ērķis ir att ēlot daž ādu ve ģet ācijas tipu ģeogr āfisko sadal ījumu konkr ētā re ģion ā. Var uzskat īt, ka pirmo ve ģet ācijas karti 1854. gad ā sast ādījis v ācu bot āni ķis Otto Sendtners, att ēlojot Pinus pumilio izplat ību, izmantojot jau fran ču bot āni ķa Henri Cassini aizs ākt ās metodes, sast ādot Francijas topogr āfisko karti. Dr īz vien v ācu bot āni ķis Martius 1858. gad ā public ē Braz īlijas floras karti „Florenreiche”, kas ir pirmais sekm īgais m ēģ inājums kart ēt atseviš ķas valsts ve ģet āciju. Tai pat laik ā Amerikas Savienotaj ās Valst īs (ASV) tiek public ēta Harpera veidota prēriju karte, ar ko aizs ākās ve ģet ācijas kart ēšana ASV. 1860. gad ā tiek izveidota Zieme ļkarol īnas ve ģet ācijas karte, kurai seko Ņū džersijas, Kolor ādo un Viskons īnas ve ģet ācijas kartes. 1884. gad ā ASV public ē Zieme ļamerikas ve ģet ācijas karti, ko v ēlāk papildina Shancs un Zons, 1923. gad ā izdodot ASV ve ģet ācijas karti. Šo karti uzskata par ļoti b ūtisku pagriezienu ve ģet ācijas kart ēšanas att īst ībā, ņemot v ērā inform ācijas apjomu uz to br īdi. Vair ākas desmitgades t ā bija vien īgā noz īmīgā ASV ve ģet ācijas karte. L īdz īga kart ēšanas att īst ība notikusi Argent īnā, kur 1876. gad ā P.G. Lorentz public ē pirmo ve ģet ācijas karti kop ā ar s īkāku ve ģet ācijas karti valsts zieme ļrietumda ļai. Kā vienu no iev ērojam ākajiem sasniegumiem j āuzskata Grisebaha (1872. gads) pasaules karti, kas ir pirmais m ēģ in ājums sagatavot pasaules ve ģet ācijas karti, par pamatu izmantojot Humbolta un Šova aizs ākto metodi izdal īt t ādus tipus k ā tropiskos

19 lietus mežus Amazones basein ā, pr ērijas, pampas u.c. Š ī metode vair āk orient ēta uz t ādu re ģionu izdal īšanu k ā Arktisk ā flora, Ķī nas-Jap ānas re ģiona vai Kalifronijas (ASV) re ģiona flora. Tom ēr šis dal ījums piln ībā neatkl āja ve ģet ācijas raksturu. Grisebaha izveidot ā karte ir k ā zin ātnisks pamatojums ve ģetācijas veidojumu saiknei ar vides faktoriem, it īpaši t ādiem, kā klimata p ārmai ņas. 19. gs. beig ās (1898. gads) Šimpers izveidoja jaunu pasaules ve ģet ācijas dal ījumu-pārkl ājumu: svar īgākie ve ģet ācijas veidojumu tipi m ērog ā 1:120000000, izdalot: tropu lietus mežus, subtropu lietus mežus, musona lietus mežus, m ēren ās joslas lietus mežus, platlapju koku mežus, skujkoku mežus, savannu mežus, ērkš ķkr ūmus, savannas, stepes un pustuksnešus, virš ājus, tuksnešus, tundras, aukstos tuksnešus (Küchler, Zonneveld 1988). Pak āpeniski ve ģet ācijas kartes k ļuva atpaz īstamas p ētniec ībā, t ās tika izmantotas probl ēmu fiks ēšan ā un risin ājumu mekl ēšan ā. 20. gs. iez īmējās ar t ādu zin ātņu nozaru k ā fitocenolo ģijas un ekolo ģijas att īst ību, ar sistem ātisku ve ģet ācijas anal īzi un klasific ēšanu, ar ī ar jaunu kartogr āfisku ideju rašanos, t ādējādi Drade (1907.gad ā) vien ā no trim topogr āfisk ām kart ēm att ēlo da ļu Rūdu kalnu ve ģet āciju V ācij ā m ērog ā 1: 25000. Ve ģet ācija dal īta floristisk ās noda ļā s līdz īgi k ā sugu klasifik ācija. Pēc pirm ā pasaules kara ve ģet ācijas karšu st āvoklis krasi main ījās, jo 1) ASV izstr ādāja ve ģet ācijas kartes kop ā ar Eiropu un Padomju Savien ību; 2) Eiropas speci ālisti akcent ē liela m ēroga kart ēšanas nepieciešam ību; 3) fitocenolo ģijas skolas pētniec ībā, savu noz īmīgo vietu ie ņem ar ī ve ģetācijas kartes. Veiksm īgas Eiropas ve ģet ācijas kart ēšanas pamat ā ir fitocenozes prec īzā defin īcija un klasifik ācija. Ve ģet ācijas karšu noder īgums un ar ī pieaugoš ā popularit āte bija par pamatu jaunu kart ēšanas centru un instit ūtu dibin āšanai (Küchler, Zonneveld 1988). T ā Francij ā tika veikta daž āda m ēroga ve ģet ācijas kart ēšana Tul ūzas apk ārtn ē 1: 200000, bet Montpelj ē instit ūtā, izmantojot Brauna-Blank ē klasifik ācijas metodi, mērog ā 1:20000. Ar ī Be ļģ ij ā kart ēšana veikta m ērog ā 1:20000, bet Šveic ē m ērog ā 1:200000. Iev ērojams skaits ve ģet ācijas karšu ir public ētas Zviedrij ā, Norv ēģ ij ā, It ālij ā, Austrij ā, Polij ā, Čehoslov ākij ā, Dienvidsl āvij ā, Rum ānij ā Bulg ārij ā un Lielbrit ānij ā. Padomju Savien ībā bija divi instit ūti ve ģet ācijas liela un maza mēroga kart ēšanai. Veģet ācijas kart ēšana Eirop ā galvenok ārt orient ēta uz ekolo ģijas paz īmju att ēlošanu. Tas sniedz iesp ējas sagatavot daudz daž ādu korel āciju un speci ālo karšu. T ās kalpo ar ī kā atskaites punkts, lai nov ērtētu vides izmai ņas un noteiktu nevēlam ās tendences. Ve ģet ācijas karšu noz īme p ētniec ībā izr ādījās tik noz īmīga, ka p ēc otr ā pasaules kara iev ērojami līdzekļi tika ieguld īti Maršala pl āna ietvaros veicamajai ve ģet ācijas kart ēšanai. Ve ģet ācijas kart ēšana ASV virz ījās citu att īst ības ce ļu. Atš ķir ībā no Eiropas fitocenolo ģijas idej ām un metod ēm, ASV tika izveidota sava klasifik ācijas sist ēma, kam pamatus licis Klemenss. Ve ģet ācijas klasifik ācij ā nebija prec īzi defin ēta terminolo ģija, kas raksturotu atseviš ķu fitocenozi. Uzsvars tika likts uz tūlītēju lietder ību un piem ērojam ību. L īdz ar ekolo ģijas jomas pieaugošo noz īmi, ar ī ve ģet ācijas kartes funkcijas paplašin ājās. T ā, piem ēram, ASV meža dienests v ēlējās nokart ēt valsts mežus, tā k ā daudzos re ģionos tika pielietotas atš ķir īgas metodes, izveidoj ās vair ākas atš ķir īgas uzskaites sist ēmas. Liela m ēroga kartes sniedz detaliz ētu un prec īzu izpratni par ve ģet ācijas raksturu un t ās saist ību ar ī ar augsni, kur ve ģet ācijas vien ība bija ne tikai kokaugi. Vislandera izstr ādātā sist ēma (Küchler, Zonneveld 1988) sniedz iev ērojamas priekšroc ības - liela mēroga kart ēšan ā, pie ļaujot detaliz ētu un s īki izstr ādātu ve ģet ācijas aprakstu. T ā bija vien īgā sistēma, ko iesp ējams izmantot kā zin ātnisku metodi ve ģet ācijas kart ēšan ā un anal īzē.

20 Ve ģet ācijas kart ēšanu maz āk att īst ītos pasaules re ģionos pal īdz nodrošin āt UNESCO (Apvienoto N āciju Organiz ācijas Izgl ītības, zin ātnes un kult ūras organiz ācija), k ā ar ī Apvienoto N āciju Organiz ācijas Pārtikas un lauksaimniec ības organiz ācijas programmas (Сочава 1979). Iepriekš min ētie piem ēri att ēlo atseviš ķu valstu kart ēšanas gad ījumus, k ā ar ī plaš āku re ģionu kart ēšanu. Kartes nepieciešamas ar ī maz ā m ērog ā. Turkl āt past āv neskait āmas liela m ēroga ve ģet ācijas kartes, fokus ētas uz neliel ām teritorij ām praktiski jebkur ā zemeslodes re ģion ā. Visbiež āk t ās ir atseviš ķu zin ātnieku veidotas, galvenok ārt pārst āvot k ādu universit āti, ret āk k ādu valsts iest ādi. Daudz š ādu piem ēru var min ēt Kan ādā, Meksik ā, Francij ā, It ālij ā un Jap ānā. Nenoliedzami, public ēto ve ģet ācijas karšu skaits šaj ā laika posm ā strauji pieaug (Küchler, Zonneveld 1988). Pēc otr ā pasaules kara iez īmējās strauja tehnolo ģiju att īst ība, kas aizs āka kart ēšanu, izmantojot att ālin ātās metodes - aerofotograf ēšanu ar meln ās un balt ās kr āsās kontrastu, t āpat ar ī dabisk ās un infrasarkan ās kr āsās. Satel ītatt ēli aptver lielas teritorijas, tādējādi iev ērojami samazinot izmaksas uz vienu plat ības vien ību. No ve ģet ācijas kart ēšanas viedok ļa pēc satel ītatt ēliem veidot ās kartes tom ēr nav pietiekami det ālas un, tās ģeneraliz ējot, piem ērojamas vien maza m ēroga ve ģet ācijas kart ēm. B ūtiska loma mūsdienu ve ģet ācijas kart ēšan ā ir t ālizp ētes metod ēm, ar kuru pal īdz ību ir iesp ējams atpaz īt atseviš ķu augu sugu, piem ēram, atš ķirt vienu ozola sugu no citas. Šo metožu pamat ā ir spektr ālās atš ķir ības, kas ļauj prec īzi interpret ēt no att āluma ieg ūtus datus. Šīm tehnolo ģij ām att īstoties, ve ģet ācijas kart ēšana strauji pilnveidojas (Alexander, Millington 2000).

21 3. BIO ĢEOGR ĀFISK ĀS KARTES UN ATLANTI

Bio ģeogr āfisk ās kartes no karšu klasifik ācijas viedok ļa ir iedal āmas tematisko ģeogr āfisko karšu grup ā, kas ir visplaš ākā un daž ādākā ģeogr āfisko karšu grupa un kura ietver dabas un sabiedrisko par ādību kartes un to apkopojumus karšu s ēriju veid ā – atlantos. Šaj ās tematiskaj ās kart ēs katr ā ir apskat īta tikai viena konkr ēta t ēma. Detaliz ētākā l īmen ī bio ģeogr āfisk ās kartes mekl ējamas dabas ģeogr āfijas karšu grup ā, bet pašas bio ģeogr āfisk ās kartes iedal ās bot āniskaj ās un zoo ģeogr āfiskaj ās kart ēs. Bot ānisk ās iedal āmas dabisk ā apauguma kart ēs, nedabisk ā (antropog ēnās ietekmes) apauguma kart ēs, ģeobot ānisk ās rajon ēšanas kart ēs, k ā ar ī atseviš ķu augu sugu vai dzimtu izplat ības kart ēs. Zoo ģeogr āfisk ās kartes iedal āmas atseviš ķu dzīvnieku izplat ības are ālu kart ēs, kompleks ās dz īvnieku kart ēs un zoo ģeogr āfisk ās rajon ēšanas kartēs. Augu sugu atrad ņu kartes iedal ās 3 grup ās: Sugu izplat ības kartes - atrad ņu izplat ības kartes ir uzskat āmas par pamatkart ēm atrad ņu kart ēšan ā, jo tās ir vissplaš āk lietot ās un nepieciešam ās, k ā ar ī to sast ādīšanai nepieciešams neliels inform ācijas daudzums – nepieciešamie raksturlielumi ir vien īgi atrad ņu atrašan ās vietas identifikators – telpisk ās koordin ātas. Sastopam ības kartes – augu atrad ņu sastopam ības kartes izmantojamas teritorijas analiz ēšanai p ēc atrad ņu p ārkl ājuma bl īvuma. Kart ēs ar daž ādiem simboliem tiek att ēlots atrad ņu skaits konkr ētā teritorij ā, piem ēram, vien ā kvadr ātu t īkla kvadr ātā. Tātad tiek apr ēķ in āts, cik atradnes p ēc koordin ātas telpiski atrodas noteikta izm ēra kvadr ātā. Š āda datu att ēlošana ļauj izdal īt vietas, kur konkr ētu augu vai dz īvnieku atradnes ir vair āk koncentr ējuš ās; Atrad ņu dinamikas kartes uzskat āmas k ā n ākamais solis p ēc izplat ības un sastopam ības kart ēm, jo ieg ūtā inform ācija ab ās iepriekš ējās kart ēs ir izmantojama tālāk, sast ādot dinamikas kartes, kl āt pievienojot inform āciju no datu b āzes par atradnes re ģistr ēšanas gadu. Ar to pal īdz ību iesp ējams att ēlot gan izplat ības, gan sastopam ības izmai ņas pa gadiem. Viens veids, kā att ēlot dinamiku kart ēs, ir ar daž ādu simbolu pal īdz ību izcelt laika posmus, kuros re ģistr ētas atradnes. Cits veids, kā att ēlot dinamiku gadu gait ā, ir robežl īniju izvilkšana, pamatojoties uz atradnes re ģistr ēšanas gadu.

Bio ģeogr āfiskaj ā sugu atrad ņu kart ēšan ā pasaules valst īs tiek izmantotas daž ādas tehnikas, bet tās visas paredz ētas vienam m ērķim – att ēlot esošo situ āciju, t ādējādi radot telpisku priekšstatu par procesiem dab ā. Sugu izplat ības are āla noteikšana un nov ērt ēšana var š ķist vienk ārša, bet liel ā da ļā publik āciju, kur ās tiek apl ūkota re ģion ālā flora un fauna, ir sastopamas daudz daž ādu šo are ālu karšu. P ētniekiem š āda veida kartes ir š ķietami viegli sagatavojamas, savuk ārt citiem zin ātniekiem - tikpat element āri izmantojamas k ā datu ieguves avots ar bio ģeogr āfiju saist ītiem p ētījumiem (Brown et al. 2006). Visa veidu sugu izplat ības informācija kart ēs var tikt att ēlota tr īs veidos – aprišu veid ā ( ārējās robežas iez īmēšana), punktveida un kont ūru veid ā (are āla ievilkšana). Aprišu kart ēs izplat ības are āls parasti tiek apz īmēts k ā neregul āra teritorija – visbiež āk ie ēnota vai ieton ēta – kuru aptver iez īmēta are āla ārējā robeža. Š ī robežl īnija iez īmē att ēlot ās sugas vai sugu indiv īdu izvietojumu t ā visplaš ākajos apm ēros, aptverot visu sugas atrad ņu ārējo robežš ķirtni. Tom ēr t ās precizit āte ir v ērt ējama neviennoz īmīgi, to nosaka, cik plaša informācija ir pieejama sugas izplat ības are āla noteikšanai. Punktveida kart ēs ar atseviš ķi atliktiem punktiem tiek att ēlotas unik ālas sugas atrad ņu atrašan ās vietas, kuras ir iepriekš fiks ētas. Punktu kartes bieži tiek sast ādītas sugu taksonomijas p ētījumos, kuros punktu veid ā tiek apkopoti p ārbaud īti un ticami kādas p ētāmās sugas eksempl āri. P ēc punktu principa sast ādītaj ās kart ēs att ēlotais

22 inform ācijas daudzums un t ās precizit āte var b ūt gan liel āks, gan ar ī maz āks k ā aprišu kart ēs – no vienas puses fiks ētie un kart ē atliktie punkti nešaub īgi nor āda prec īzu sugas atrad ņu izplat ību. No otras puses š īs re ģistr ētās unik ālo eksempl āru atrašan ās vietas var atspogu ļot vien niec īgu da ļu no teritorijas, kur ā suga patiesi radusi m ājvietu. Tas nov ērojams, piem ēram, attiec ībā uz daž ādām putnu sug ām. L īdz īgas analo ģijas iesp ējams attiecin āt ar ī uz daudz ām ļoti reti sastopam ām sug ām, kur ām fiks ēta tikai viena vai dažas atradnes – punktveida kart ē att ēlot ā inform ācija nav v ērt ējama objekt īvi un neatspogu ļo faktisku p ētāmā objekta izvietojumu. T ādējādi varam secin āt, ka būtisk ākā šo karšu nepiln ībā ir limit ētās datu ekstrapol ēšanas iesp ējas jau iepriekš piemin ētajos gad ījumos, kad fiks ēts neliels skaits atrad ņu – tas liedz apjaust potenci āli iesp ējam ās sugas izplat ības robežas, aprobežojoties vien ar niec īgo punktu inform āciju, ko ir izdevies re ģistr ēt. Atseviš ķos gad ījums daž ādi autori, balstoties uz punktu kart ēm, mēdz re ģistr ēto atrad ņu atrašan ās vietas apvilkt ar robežl īniju, t ādējādi radot karti, kur ā apvienoti abi šie aprakst ītie karšu veidi (Brown et al. 2006). Daž ādu p ētījumu un lauka apsekojumu rezult ātā pieejamais inform ācijas daudzums par lielu da ļu sugu telpisko izplat ību m ūsdien ās ir k ļuvis pietiekams, lai sast ādītu treš ā veida – are āla katres. Daudzveid īgaj ām ģeogrāfisk ās inform ācijas grafisk ās att ēlošanas iesp ēju d ēļ šī veida kartes sp ēj ieg ūtos datus reprezent ēt no daudz plaš āka skatu punkta, piem ēram, l īdztekus sugas izvietojumam atspogu ļot ar ī t ā bl īvuma nevienm ērīgo raksturu, kas nav iesp ējams abu augst āk aprakst īto veidu kart ēs. Tom ēr are ālu sugu izplat ības kart ēs att ēlot ās inform ācijas precizit āti b ūtu ieteicams interpret ēt piesardz īgi, jo telpisk ā bl īvuma raksturlielumu noteikšan ā neizb ēgami ir izmantotas daž ādu ĢIS r īku pied āvātās interpol ācijas metodes, t ādēļ kart ē redzamais k ādā noteikt ā viet ā ne vienm ēr atbild īs situ ācijai, ko dab ā faktiski iesp ējams saskarties (Haggett 2001, Longley et al. 2005). Lai ar ī tr īs augst āk aprakst īto veidu kart ēm piem īt noteiktas neprecizit ātes, un iesp ējas taj ās att ēlot absol ūti patiesu inform āciju ir limit ētas, t ās tom ēr ir neaizst ājamas bio ģeogr āfisk ās inform ācijas glab ātājas, kas l īdz noteiktam m ērogam, un ņemot v ērā pielietoto datu ģeneraliz ācijas pak āpi, demonstr ē diezgan prec īzu un objekt īvu sugu izplat ības kopainu. V ēl svar īgāku šo karšu lomu padara bezgal īgās to aptverto datu kvantitat īvās anal īzes iesp ējas daž ādu statistisko un ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmu programmat ūru vid ē. Tas, turkl āt, neprasa ļoti specifiskas zin āšanas un iema ņas, piem ēram, lai noskaidrotu k ādas konkr ētas sugas t ālāko izplat ības punktu vietu zieme ļu vai dienvidu virzien ā.

Atseviš ķu indiv īdu kart ēšana – kvadr ātu t īklu metode

Pat visprec īzākās kartes sev ī ietver vien liel ā m ērā vienk āršotu un aptuvenu apkopot ās sugu telpisk ās inform ācijas raksturu. Patieso situ āciju raksturotu att ēlota katra k ādas sugas indiv īda atradne, ko liel ākā sugu vairuma gad ījum ā korekti un uztverami ietvert vien ā kart ē b ūtu praktiski neiesp ējami. Teor ētiski to, protams, b ūtu iesp ējams paveikt, attiec īgi piel āgojot kart ē izmantoto m ērogu, tom ēr liel ākoties tas var izr ādīties piln īgi nepiem ērots paroc īgai kartes izmantošanai. T ā piem ēram, kart ēšanas nol ūkos pielietojot kvadr ātu t īklojuma (rež ģa) principu un katr ā t ā kvadr ātā atliekot vienu punktu (Brook 1976), kas apz īmē sugas sastopam ību, b ūtisku lomu noteiks izv ēlētais š īs vienas rež ģa ieda ļas izm ērs – jo liel āks b ūs kvadr āts, jo augst āka b ūs iesp ēja, ka taj ā iesp ējams fiks ēt vismaz vienu sugas indiv īdu. Atskatoties uz iepriekš aprakst ītaj ām aprišu kart ēm, j āpiez īmē, ka taj ās are āla iekšien ē iesp ējamas vietas, kur ās att ēlot ās suga nav p ārst āvēta. Ar ī šo „tukšo” teritoriju daž ādās aprises visb ūtisk āk iez īmēs daž ādu m ērogu izv ēle (Brown et al. 2006).

23 Pat izmantojot aerofoto uz ņē mumus, kurus var ētu uzskat īt par ticamu sugas telpisk ā izvietojuma noteikšanas avotu, nav iesp ējams piln īgi nek ļū dīgi fiks ēt situ āciju. Šādos uz ņē mumos iem ūžin āta esoš ā situ ācija noteikt ā laik ā. Tom ēr ikvienas sugas izvietojums ir dinamiski main īgs un tempor āli nepast āvīgs (Brown et al. 2006). Tādējādi teor ētiski katras sugas atrad ņu izvietojumu b ūtu nepieciešams regul āri atjaunot, lai apkopotu t ās indiv īdu rašan ās, p ārvietošan ās un boj āejas īpatn ības.

Ģeogr āfiskais atlants ir sistem ātisks karšu apkopojums p ēc vienotas programmas vienotai teritorijai (Саличев 1966, Anson 1988, Robinson et al. 1995). Tom ēr atlants ir ne tikai karšu apkopojums, kurš satur daž ādas kartes, bet karšu apkopojums, kur ā viena karte papildina otru karti. Šis apst āklis ļauj izmantot ģeogr āfiskos atlantus teritorijas anal īzes veikšanai, vienlaic īgi apskatot teritoriju no daž ādiem skatu punktiem. Noz īmīgi atlanti parasti tiek papildin āti ar zin ātnisk ām publik ācij ām, paskaidrojošiem tekstiem, kuri atseviš ķos gad ījumos aiz ņem pat veselus s ējumus, kosmiskajiem uz ņē mumiem, fotogr āfij ām, k ā ar ī grafikiem un tabul ām, kas atlantu padara par noz īmīgu ģeogr āfisk ās inform ācijas avotu (Robinson et al. 1995). Bio ģeogr āfijas apakšdiscipl īna dabas ģeor āfijas nozar ē nav iz ņē mums un ar ī šeit plaš ākas karšu s ērijas tiek apkopotas tematisk ās grup ās, izdodot atlantus. Pasaul ē ir daudz un daž ādi floras atlantu piem ēri, tos var iedal īt p ēc re ģion ālā principa – pēc teritorijas, kura kart ēta (kontinents, valsts, apgabals, rajons, dabas teritorija, u.c.). Atlantus var iedal īt ar ī p ēc tematisk ā satura – kādas augu grupas att ēlotas, piem ēram, izplat īti ir vaskul āro augu atlanti, vai ar ī koku sugu izplat ības atlanti, sastopami ar ī ziedaugu sugu atlanti, u.c. Atlantus m ūsdien ās var iedal īt ar ī p ēc public ēšanas veida – tradicion ālais, iespieddarba veid ā (izplat īts Eiropas valst īs), otrs popul ārākais veids ir public ēšana elektronisk ā form ā – kā interneta atlants (izplat īts Zieme ļamerik ā). Plaš āk par bio ģeogr āfisko karšu un atlantu sast ādīšanu un izdošanu Eirop ā, pasaul ē un Latvij ā sekojoš ās darba apakšnoda ļā s.

3.1. Floras atlantu sast ādīšanas pieredze Eirop ā

Atrad ņu kart ēšana Eiropas valst īs raksturojas ar to, ka galvenok ārt vis ās valst īs, sast ādot bio ģeogr āfisko atrad ņu kartes, tiek izmantota t īklojuma sist ēmas. Tom ēr katr ā teritorij ā rakstur īgi savi principi t īklojumu sist ēmām. To galven ā iez īme – vis ās teritorij ās augu atrad ņu kart ēšanas sist ēma balst īta uz koordin ātu t īklu principiem. Lietotas tiek gan viet ējās koordin ātu sist ēmas (taisnle ņķ a), gan plaši lietot ās – ģeogr āfisk ā koordin ātu sist ēma, k ā ar ī Universi ālā Transversi ālā Merkatora (UTM) koordin ātu sist ēma, kas nodrošina vieglu inform ācijas migr ēšanu starp datu avotiem. Eiropas valst īs daž āda l īme ņa (m ēroga) bio ģeogr āfiskajos p ētījumos izmanto daž āda izm ēra t īklojuma sist ēmas.

3.1.1. Tīklojuma sist ēmu metodes izmantošana karšu sast ādīšan ā Eirop ā

Augu kart ēšanas principu raksturošanai izv ēlēti vair āki piem ēri, kuri metodikas zi ņā sav ā starp ā ir l īdz īgi, jo tie visi ir balst īti uz koordin ātu sist ēmu principiem – tīklojuma sist ēmām. Analiz ētie atlanti ir: • Eiropas floras atlants Atlas Florae Europaeae – izmantota Universi ālā Transversi ālā Merkatora (UTM) koordin ātu sist ēma (Jalas, Suominen 1967, Lahti et al. 1999, Suominen 1999, Uotila et al. 2008);

24 • Jaunais Lielbrit ānijas un Īrijas floras atlants The New Atlas of the British and Irish Flora – izmantota viet ājā taisnle ņķ a koordin ātu sist ēma (Preston et al. 2002); • Polijas vaskul āro augu izplat ības atlants – izmantota viet ējā taisnle ņķ u koordin ātu sist ēma (Zajac, Zajac 1992); • Igaunijas floras atlants - izmantota viet ējā taisnle ņķ u koordin ātu sist ēma (Kukk, Kull 2005); • Čehijas Nacion ālais fitohorolo ģijas atlants – izmantota ģeogr āfisk ā koordin ātu sist ēma (Slavik 1986, 1990); • Vācijas augu atlanti (Austrumv ācijas paparžu un ziedaugu izplat ības atlants (Benkert et al. 1996 ); V ācijas Federat īvās Republikas paparžu un ziedaugu atlants (Haeupler, Schönfelder 1988)) – izmantota ģeogr āfisk ā koordin ātu sist ēma, kas kori ģē ta, lai izl īdzin ātu kvadr ātu izm ērus.

3.1.2. Kvadr āta t īklojuma sist ēmas izmantošana maza m ēroga karšu sast ādīšan ā

Iev ērojam ākais piem ērs maza m ēroga karšu sast ādīšana vienlaic īgi ir ar ī noz īmīgākais atrad ņu kart ēšanas darbs Eirop ā - Eiropas floras atlants Atlas Florae Europaeae , kur ā 14 sējumos public ētas vaskul āro augu izplat ības kartes. Eiropas floras atlants ir projekts vaskul āro augu izplat ības kart ēšanai Eirop ā. Projekts tika aizs ākts 1965. gad ā, sadarbojoties Eiropas bot āni ķiem. Projekta koordin ācija un vad ība tiek veikta Somijas dabas v ēstures muzeja Bot ānikas muzej ā Helsinkos. Eiropas floras atlanta galvenais uzdevums ir nodrošin āt enciklop ēdiju Flora Europaeae ar augu izplat ības kart ēm (Lahti et al. 1999, Uotila et al. 2005, Uotila et al. 2008), kas papildin ātas ar sugu un pasugu aprakstiem. Sugu atrad ņu horolo ģiskie dati ir sav ākti katr ā Eiropas floras kart ēšanas komitejas dal ībvalst ī atseviš ķi (Latvija ar ī ir komitejas dal ībnieks). Augu atrad ņu dati v ākti apkopojot visus iesp ējamos literat ūras avotus. Dati apstr ādāti un apkopoti 14 sējumos, kas public ēti laika posm ā no 1972. līdz 2007. gadam, izstr ādes stadij ā ir 15. un 16. s ējums. Pašreiz visi izdotie atlanta sējumi sast āv no 2559 lapaspus ēm ar 3912 kart ēm. L īdz šim br īdim ir nokart ētas vair āk k ā 20% vaskularo augu sugu Eiropas flor ā ( Lycopodiaceae - Rosaceae ). Pēdējais public ētais s ējums (Rosaceae: Alchemilla un Aphanes ) tika public ēts 2007. gad ā un tas sast āv no 200 lapaspus ēm ar 355 divkr āsain ām kart ēm (Uotila et al. 2008). Sast ādot Eiropas floras atlantu, t ā autori ir izmantojuši daž ādas kart ēšanas metodes, kas saist ītas ar daž ādu kartogr āfisko metožu pielietošanu daž ādos laika periodos. T ā, piem ēram, no 1. l īdz 12. Eiropas floras atlanta s ējumam visas iek ļaut ās izplat ības kartes sast ādītas analog ā veid ā (manu āli). P ēc tam visas kartes tika sken ētas un saglab ātas digit ālā veid ā – datu b āzē. Sken ētos materi ālus, balstoties uz atrad ņu iekr āsojumu, autom ātiski apstr ādāja ar specializ ētu programmat ūru, t ā ieg ūstot ģeogr āfisk ās inform ācijas datu b āzi. Sākot ar 13. s ējumu, izplat ības dati uzreiz tika ievad īti datu b āzē, ko veica katra dal ībvalsts ar piel āgotu programmat ūru. Š āda vien ādas metodikas izmantošana nodrošina kop ēju izplat ības karšu sast ādīšanu. Dati kart ēs ir att ēloti 50 x 50 km kvadr ātu t īkl ā, kas b āzēts uz Universi ālo Transversi ālo Merkatora (UTM) projekciju un Milit ārā t īkla atskaites sist ēmu (Military Grid Reference System (MGRS)). Pirmajiem 12 s ējumiem, izmantotajam tīklam ir 4419 t īkla elementu (kvadr ātu), to nomenklat ūra (numer ācija) ir atvasin āta no Milit ārā t īkla atskaites sist ēmas (MGRS) numer ācijas. MGRS ir UTM versija,

25 kuras numer ācija atš ķir ībā no UTM tiek pierakst īta ar burtiem un cipariem nevis tikai ar cipariem (Uotila et al. 2008).

3.1. att. Eiropas floras atlanta s ējumos 1.-12. izmantot ā 50 x 50 km kvadr ātu t īklojuma sist ēma, kas izveidota no MGRS 100 x 100 km koordin ātu t īkla kvadr ātiem (Uotila et al. 2008).

Ne visi kvadr āti ir standartiz ēti p ēc izm ēra un novietojuma (3.1. att.). T ā, piem ēram, novietojuma izmai ņas saist ītas ar to, ka cit ādāk kvadr āti att ēloti viet ās, kur ir maza izm ēra salas, bet izm ēra mai ņas saist ītas ar UTM projekcijas nosac ījumiem, kur uz zonu robež ām kvadr ātu izm ēri ir modific ēti. Š ādu piel āgošanu nosaka, tas, ka kop ējā p ētāmā teritorija ir p ēc plat ības sal īdzinoši liela – visa Eiropa. K ā redzams att ēlā, tad nestandarta t īklojuma kvadr āti sast āda 50%, bet to kop ējās īpaš ības – veidot viendab īgu sist ēmu š ādā veid ā tiek tikai uzlabotas. Kvadr ātu t īklu sist ēmā ieviestas sekojošas izmai ņas: • Piekrastes teritorij ās, kur t īkla elements (kvadr āts 50 x 50 km) nosedz maz āk par 10% (250 km 2) sauszemes, atrad ņu ieraksti tika pievienoti tuv ākajam iekšzemes kvadr ātam. Tom ēr sal ām, kuras izvietotas t ālu no kontinenta krasta, kā ar ī gar ām pussal ām ir savi pilni kvadr āti. • Kvadr ātiem, kas p ārkl āj atseviš ķas salas to novietojuma, centr ālais punkts ir pārb īdīts uz re ālo salas atrašan ās vietu t ā, lai nosegtu visu salas sauszemes teritoriju viena kvadr āta ietvaros. • Atseviš ķu kalnu virsot ņu atrad ņu ieraksti ir apvienoti vien ā atradn ē. • Visiem nestandarta kvadr ātiem nomenklat ūra ar ī ir atvasin āta no MGRS numer ācijas

26

3.2. att. Eiropas floras atlanta atrad ņu kvadr ātu t īkla sist ēmas elementu nob īdes šablons (Uotila et al. 2008).

Uz UTM zonu mal ām ir main īta tīkla strukt ūra (3.2. att.): • Gaiši za ļā s kr āsas kvadr āti: apvienoti kop ā divi MGRS kvadr āti no daž ādām UTM zon ām. Kvadr ātu pamatplatums no 20 – 30 km. • Gaiši zil ās kr āsas kvadr āti: MGRS kvadr āti paplašin āti par 10 km. Kvadr ātu pamatplatums 30 – 40 km. • Dzelten ās kr āsas kvadr āti: nav main īts izm ērs – pamatplatums kvadr ātiem virs 40 km. • Purpursarkan ās kr āsas kvadr āti: MGRS kvadr ātu pamatplatums ir maz āks par 10 km – kvadr āti pievienoti tuv ākajiem kvadr ātiem no t ās pašas UTM zonas. • Sarkan ās kr āsas kvadr āti: platums samazin āts par 10 km. • Pel ēkās kr āsas kvadr āti: nav main īts izm ērs – pamatplatums kvadr ātiem 60 km. • Tumši violet ās kr āsas kvadr āti: nav main īts izm ērs – pamatplatums kvadr ātiem 40 km. • Caursp īdīgi kvadr āti ar zilas kr āsas kont ūru: MGRS kvadr āti centr ālaj ā UTM 34 zon ā – platums 50 km.

Kā min ēts iepriekš, s ākot ar 13. s ējumu kart ēšanas metodika tika main īta ne tikai kartes izveides proces ā (vispirms izveidota datu b āze, p ēc kuras veido kartes), bet main īta ar ī kart ēšanas kvadr ātu t īklu sist ēma, t ādā veid ā autori centušies optimiz ēt darbu, kas rada veiksm īgāku rezult ātu sasniegšanu. Eiropas floras atlanta t īklojuma sist ēma tika main īta 2000. gad ā. T āpat k ā iepriekš ējā sist ēma ar ī š ī ir atvasin āta (modific ēta) no UTM koordin ātu sist ēmas un Milit ārās t īkla atskaites sist ēms (Military Grid Reference System (MGRS)). Tīkla elementi sav ā starp ā robežojas pa 50 km gar ām UTM koordin ātu tīkla robež ām, vai ar ī pa MGRS t īkla robež ām (Eiropas zieme ļu da ļā šie t īkli nesakr īt, jo milit āraj ām vajadz ībām MGRS t īkl ā šie elementi ir main īti). Galven ā atš ķir ība no iepriekš ējās sist ēmas ir t āda, ka nav t īkla elementi piel āgoti sauszemes robežas

27 īpatnībām – vis ās piekrastes josl ās, sal ās un augstie ņu apvidos ir atst āts standartiz ēts tīkls, kas sakr īt ar UTM vai MGRS t īkliem. T ādā veid ā jaunaj ā kvadr ātu t īkla sist ēmā ir par 331 t īkla elementu vair āk – 4750 kvadr āti veido kart ēšanas sist ēmu. Main ījusies ir ar ī t īkla numer ācija. T īkla elementu numer ācija sast āv no 4 da ļā m.

3.3. att. Eiropas floras atlanta jaun ās kvadr ātu t īklu kart ēšanas sist ēmas numer ācijas paraugs Latvijas teritorij ā (Uotila et al. 2008).

Tā, piem ēram, numurs 35VLC3 veidojas sekojoši (3.3. att.): • 35 – MGRS garuma zonas numurs. Tas ir zonas numurs, kur ā telpiski atrodas kvadr ātu t īkla sist ēmas elementa centr ālais punkts. T īkla kvadr ātiem, kas sast āv no diviem kvadr ātiem (uz MGRS vai UTM zonu robež ām), un to centr ālais punkts atrodas tieši uz robežas, numurs tiek pieš ķirts no rietumu pus ē esoš ās zonas. • V – MGRS platuma zonas numurs. V nor āda, ka zona atrodas zieme ļu puslod ē. • LC – MGRS 100 x 100 km kvadr ātu identifikators. Tas ir zonas numurs, kur ā telpiski atrodas kvadr ātu t īkla sist ēmas elementa centr ālais punkts. T īkla kvadr ātiem, kas sast āv no diviem kvadr ātiem (uz MGRS vai UTM zonu robež ām), un to centr ālais punkts atrodas tieši uz robežas, numurs tiek pieš ķirts no rietumu pus ē esoš ās zonas. • 4 – Eiropas floras atlanta 50 x 50 km kvadrātu t īkla elementu identifikators. Cipari var b ūt 1, 2, 3, un 4, kas attiec īgi nor āda attiec īgi ZR, DR, ZA un DA kvadrantus 100 x 100 km t īkla element ā.

Eiropas floras atlanta karšu pamat ā ir plaša datu b āze, kas satur inform āciju par daž ādiem sugas atradnes raksturojošiem r ādītājiem. Sugas tiek klasific ētas datu b āzē sekojoši: • Viet ējā suga (pavisam atlant ā 91.4 %) • Sugas identifik ācijas nav nosak āma (0.9%) • Introduc ētā suga (6.1 %)

28 • Potenci āli izzudusi suga, vai nav konstat ēta p ēc 1950. gada (0.5%) • Izzudusi viet ējā suga (0.7%) • Sugas atradne nav noteikta (0.4%)

Kā jau iepriekš min ēts, līdz šim ir public ēti 14 sējumi no Atlas Florae Europaeae , kuri public ēti š ādā sec ībā ar sekojošu saturu: 1. Pteridophyta (Psilotaceae līdz Azollaceae ). 121 lpp, 153 kartes + pamatkarte, izdots 1972. gad ā. • Kart ētās dzimtas: Psilotaceae , Lycopodiaceae , Selaginellaceae , Isoetaceae , Equisetaceae , Ophioglossaceae , Osmundaceae , Sinopteridaceae , Adiantaceae , Pteridaceae , Cryptogrammaceae , Hemionitidaceae (Gymnogrammaceae ), Dicksoniaceae , Hypolepidaceae , Davalliaceae , Hymenophyllaceae , Thelypteridaceae , Aspleniaceae , Athyriaceae , Aspidiaceae , Elaphoglossaceae , Blechnaceae , Polypodiaceae , Marsileaceae , Salviniaceae un Azollaceae . 2. Gymnospermae (Pinaceae līdz Ephedraceae ). 40 lpp, 50 kartes, izdots 1973. gad ā. • Kart ētās dzimtas: Pinaceae , Cupressaceae , Taxaceae un Ephedraceae . 3. No Salicaceae līdz Balanophoraceae . 128 lpp, 184 kartes, izdots 1976. gad ā. • Kart ētās dzimtas: Salicaceae , Myricaceae , Juglandaceae , Betulaceae , Corylaceae , Fagaceae , Ulmaceae , Moraceae , Cannabaceae , Urticaceae , Santalaceae , Loranthaceae , Aristolochiaceae , Rafflesiaceae (Cytinaceae ) un Balanophoraceae . 4. Polygonaceae . 71 lpp, 95 kartes, izdots 1979. gad ā. 5. No Chenopodiaceae līdz Basellaceae . 119 lpp, 190 kartes, izdots 1980. gad ā. • Kart ētās dzimtas: Chenopodiaceae , Amaranthaceae , Nyctaginaceae , Phytolaccaceae , Aizoaceae , Molluginaceae , Tetragoniaceae , Portulacaceae un Basellaceae . 6. Caryophyllaceae (Alsinoideae un Paronychioideae ). 176 lpp, 343 kartes, izdots 1983. gad ā. 7. Caryophyllaceae (Silenoideae ). 229 lpp, 497 kartes, izdots 1986. gad ā. 8. No Nymphaeaceae līdz Ranunculaceae . 261 lpp, 445 kartes, izdots 1989. gad ā. • Kart ētās dzimtas: Nymphaeaceae , Nelumbonaceae , Ceratophyllaceae un Ranunculaceae . 9. No Paeoniaceae līdz Capparaceae . 110 lpp, 156 kartes, izdots 1991. gad ā. • Kart ētās dzimtas: Paeoniaceae , Berberidaceae , Magnoliaceae , Lauraceae , Papaveraceae un Capparaceae . 10. Cruciferae (no Sisymbrium līdz Aubrieta ). 224 lpp, 324 kartes, izdots 1994. gad ā. 11. Cruciferae (no Ricotia līdz Raphanus ). 310 lpp, 493 kartes, izdots 1996. gad ā. 12. No Resedeaceae līdz Platanaceae . 250 lpp, 343 kartes, izdots 1999. gad ā. • Kart ētās dzimtas: Resedaceae , Sarraceniaceae , Droseraceae , Crassulaceae , Saxifragaceae , Parnassiaceae , Hydrangeaceae , Escalloniaceae , Grossulariaceae , Pittosporaceae un Platanaceae . 13. Rosaceae (no Spiraea līdz Fragaria , iz ņemot Rubus ). 320 lpp, 286 kartes, izdots 2004. gad ā. 14. Rosaceae (Alchemilla un Aphanes ). 200 lpp, 355 kartes, izdots 2007. gad ā.

Eiropas floras atlant ā iek ļautas izplat ības kartes (3.4. att.), bet no izveidot ās datu bāzes iesp ējams sagatavot daž ādas kopsavilkuma kartes, piem ēram, viet ējo, introduc ēto sugu un dzimtu sastopam ības, gan šo visu r ādītāju savstarp ējo mijiedarb ību, k ā ar ī citu r ādītāju kartes (3.5. att.).

29

3.4. att. Neslia ģints izplat ība Eirop ā (Uotila et al. 2008).

3.5. att. Sugu sastopam ība Eirop ā (Uotila et al. 2008).

30 3.1.3. Taisnle ņķ a koordin ātu sist ēmas izmantošana sugu atrad ņu karšu sast ādīšan ā

Atseviš ķu valstu teritoriju kart ēšanai Eirop ā tiek izmantotas diva veida kvadr ātu tīklojuma sist ēmas. Viena no t ām ir taisnle ņķ u koordin ātu sist ēma, kura parasti katr ā valst ī (teritorij ā) ir balst īta uz viet ējo koordin ātu sist ēmu un karšu t īklu iedal ījumu, kas pal īdz t īklojuma sist ēmu padar īt dinamisku – hierarhisku ar vair ākiem sav ā starp ā saist ītiem kart ēšanas l īme ņiem. Šaj ā augu sugu kart ēšanas karšu grup ā analiz ēti tika šādi atlanti: Jaunais Lielbrit ānijas un Īrijas floras atlants (Preston et al. 2002) un Polijas vaskul āro augu izplat ības atlants (Zajac, Zajac 1992); Jaunais Lielbrit ānijas un Īrijas floras atlants izdots 2002. gad ā (Preston et al. 2002). Tas sast āv no 910 lapaspus ēm ar 2412 ziedaugu un paparžu augu izplat ības kart ēm, kas sast ādītas no 9 miljoniem floras inform ācijas ierakstiem par Lielbrit ānijas un Īrijas teritoriju. Atlanta izveid ē bija iesaist ījuš ās daudzas valstisk ās organiz ācijas, bet kā galven ā j āmin Vides, p ārtikas un lauksaimniec ības lietu departaments, kura pasp ārn ē tika izdots šis atlants. Atlant ā iek ļaut ā inform ācija ir b āzēta uz 20. gs. 50tajos gados veiktiem floras pētījumiem, kas dokument ēti atlanta veid ā 1962. gad ā (Lielbrit ānijas floras atlants - Atlas of the British Flora (Perring, Walters 1962)). Jaunais atlants (Preston et al. 2002) papildin āts ar 750 sug ām, kuras nebija kart ētas iepriekš ējā atlant ā. Atlanta izstr ādē plaši ir izmantota inform ācija, ko uzkr ājuši daž ādi p ētnieki, kuri to nebija public ējuši, t ā piem ēram, laika period ā no 1996. gada l īdz 1999. gadam vair āk kā 1600 br īvpr ātīgo p ētnieku atlanta vajadz ībām uzkr āja vair āk k ā 5.5 miljonus ierakstu par daž ādu augu sugu atrašan ās viet ām. T ādā veid ā apsekojot 99% no visas atlant ā aptvert ās kart ēšanas teritorijas. Inform ācijas v ākšanas metodika balst īta uz atlanta karšu sast ādīšan ā izmantoto kart ēšanas metodi – fiks ējot sugas atradni p ēc kvadr ātu t īklojuma metodes. Dati v ākti, apsekojumus veicot, daž ādos gadalaikos, k ā ar ī nav ņemti v ērā augi, kas sastopami st ādījumos – dārzos. Karšu sast ādīšan ā izmantota l īdz īga metode k ā vis ā Eirop ā – kvadr ātu t īkla metode. Lielbrit ānij ā un Īrij ā bio ģeogr āfisko atrad ņu kart ēšanas kvadr ātu t īklu sist ēma balst īta uz Lielbrit ānijas nacion ālās kart ēšanas a ģent ūras (Ordnance Survey ) ofici āli noteikto koordin ātu sist ēmu (Harley 1975). Lielbrit ānij ā nacion ālās koordin ātu sist ēmas pamat ā ir Transvers ā Merkatora projekcija (taisnle ņķ a). Uz š ādiem projic ēšanas principiem Lielbrit ānij ā ir sast ādītas kartes visdaž ādākajos m ērogos. L īdz īgi k ā citur pasaul ē un Eirop ā, karšu s ēriju iedal ījums lap ās ir balst īts uz koordin ātu sist ēmas noteiktiem principiem – veidojot vien āda izm ēra kvadr ātu t īklus daž ādos l īme ņos. Lielbrit ānij ā kart ēšan ā tiek izmantoti 4 savstarp ēji (ar ī p ēc nomenklat ūras) saist īti kvadr ātu t īkli ar 500 x 500 km, 100 x 100 km, 10 x 10 km un 1 x 1 km izm ēra kvadr ātiem. Jaun ā Lielbrit ānijas un Īrijas floras atlanta sast ādīšan ā izmantots 10 x 10 km kvadr ātu t īkls no iepriekš min ētās karšu iedal ījuma sist ēmas. T ādā veid ā kart ējam ā teritorija tiek p ārkl āta ar 3880 vien āda izm ēra kvadr ātiem – augu sugu atradn ēm. Tā k ā izdotais atlants Lielbrit ānij ā jau bija otrais š āda m ēroga izdevums floras kart ēšan ā, tas paver plašas iesp ējas daž āda rakstura sugu izmai ņu (migr ācijas) pētījumiem. Piem ēram, izmantojot šos ar 40 gadu starp ību uzkr ātos augu izplat ības datus, ir izstr ādāts p ētījums par Lielbrit ānijas floras izmai ņā m augu sugu izplat ībā 40 gadu laik ā. Līdz īgi principi augu atrad ņu kart ēšanai ir Polij ā (Zajac, Zajac 1992), kur ar ī kvadr ātu t īklojumu sist ēma ir balst īta uz viet ējo taisnle ņķ u koordin ātu sist ēmu. T ā iedal ās divos pamatl īme ņos 100 x 100 km un 10 x 10 km. T ādā veid ā Polijas teritorija

31 tiek sadal īta 44 lielajos kvadr ātos un 3137 maz ākajos kvadr ātos. Izmantojot šo sist ēmu, Polij ā Krakovas Universit ātes Bot ānikas instit ūtā izveidots vaskul āro augu izplat ības atlants. Atlant ā apkopotas 100 daž ādu vaskul āro augu izplat ības kartes. T ām vis ām ir vien āds raksturs - vien āds m ērogs (1:100000), kop īga pamatne (reljefs, hidrogr āfija), kas nodrošina vienk ārš āku datu savstarp ējo sal īdzin āšanu (3.6. att.).

3.6. att. Malaxis monophyllos (L.) Swartz un Lemna minor L. izplat ība Polij ā (Zajac, Zajac 1992).

3.1.4. Ģeogr āfisk ās koordin ātu sist ēmas izmantošana sugu atrad ņu karšu sast ādīšan ā

Izplat īta metode sugu kart ēšan ā Eirop ā ir kvadr ātu t īkla metode, kas balst īta uz ģeogr āfisko koordin ātu sist ēmu. Katr ā valst ī, kur š āda principa t īkli tiek izmantoti, pielietoti daž āda rakstura principi t īkla elementa izm ēra noteikšan ā, bet kop īga iez īme ir tā, ka elementus norobežo ģeogr āfisk ā garuma un platuma gr ādu vien ības. P ēc š ādas metodes sast ādītās augu izplat ības kartes ir analiz ētas Igaunij ā, Polij ā un V ācij ā, kur, līdz īgi k ā cit ām metod ēm, būtisk ākie iespieddarbi ir karšu atlanti. Analiz ēti V ācijas augu izplat ības atlanti (V ācijas Federat īvās Republikas paparžu un ziedaugu atlants, Austrumv ācijas paparžu un ziedaugu atlants) (Haeupler, Schönfelder 1988, Benkert et al. 1996), Čehijas Nacion ālais fitohorolo ģijas atlants (Slavik 1986, 1990) un Igaunijas floras atlants (Kukk, Kull 2005). Vācij ā ir sast ādīti daž ādi augu sugu izplat ības atlanti. Tie ir veidoti gan atseviš ķā m federat īvaj ām zem ēm, gan visai valsts teritorijai. Metodika, kas domin ē karšu sast ādīšan ā V ācij ā, ir izstr ādāta 80tajos gados visai valsts teritorijai. Kartes tiek sastad ītas p ēc kvadr ātu t īklojumu sist ēmas metodes, kas balst īta uz ģeogr āfisko koordin ātu sist ēmu. Piem ēri, kur šī metode izmantota karšu sast ādīšan ā, sastopami gan par visu V ācijas teritoriju, gan par atseviš ķā m feder ālaj ām zem ēm vai agr ākām valsts robež ām. Kā piem ēru var min ēt Paparžu un ziedaugu atlantu (Haeupler, Schönfelder 1988), kas izdots 1988. gad ā par Vācijas Federat īvās Republikas teritoriju, kā ar ī tieši p ēc t ādas pašas metodikas v ēlāk sast ādīto Austrumv ācijas paparžu un ziedaugu atlantu (Benkert et al. 1996), šādā veid ā izveidojot pilnu apvienot ās V ācijas pārklājumu ar paparžu un ziedaugu izplat ības inform āciju.

32 Ne visa teritorija tika kart ēta, balstoties uz izstr ādāto kvadr ātu t īkla sist ēmu. Piekrastes apgabalos pie Baltijas j ūras, īpaši - apgabalos ar piekrastes augsni, netika veikta uz kvadr ātu t īklojumu balst īta kart ēšana. T āpat š ī metode netika izmantota viet ās, kur kvadr āta plat ība stipri p ārsniedz sauzemes teritorijas plat ību (zem 10% no kvadr āta plat ības), jo š ādā veid ā b ūtiski palielin ātu darba apjomu, bet bez b ūtisk ām izplat ības izmai ņā m. Š īs teritorijas netika izsl ēgtas no kart ēm, bet taj ās tika veikta blakus esošu kvadr ātu savstarp ēja apvienošana. Š ādu sugu izplat ības karšu ģeneraliz ācijas metode ir izmantota jau agr āk Britu floras atlanta sast ādīšan ā (Perring, Walters 1962). Kā jau min ēts, Vācij ā augu sugu kart ēs izplat ības att ēlošanai gandr īz bez iz ņē muma ir izmantota punktveida kvadr ātu t īkla kart ēšanas metode ar punktveida att ēlojumu. Š ī metode nodrošina vair ākas priekšroc ības, jo, uzskaitot ikvienu augu sugu, tiek ieg ūta apjom īga datu kopa. T āpēc kvadr ātu t īkla metodes izmantošana ir vien īgā metode, kura ļauj sekm īgi att ēlot š ādu datu apjomu. Analiz ētajos atlantos ir izmantots relat īvi s īks t īkla l īmenis, par pamatu ņemot topogr āfisko karti mērog ā 1: 25000 – tā izmantota praktiski visas floras kartēšanai V ācij ā, ja aptveram ā teritorija ir visa valsts. Viena lapa nokl āj 10 ģeorgr āfisk ā garuma gr ādus un 6 ģeogr āfisk ā platuma gr ādus, ar kop ējo izm ēru aptuveni 11 x 11 km. Lai ieg ūtu prec īzākus izplat ības are ālus, katrs t īkla kvadr āts ir sadal īts četros sīkākos kvadr ātos. L īdz ar to katrs kart ēšanas kvadr āts aptver nedaudz vair āk k ā 30 km 2 teritorijas. Ņemot v ērā to, ka par pamatu ir izmantoti ģeogr āfisk ās projic ēšanas principi (zemes elipsiod ālais izliekums), t īkls ir ar atš ķir īgiem kvadr ātu izm ēriem, gan virzien ā no austrumiem uz rietumiem, gan virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem. Nesakrit ību izl īdzin āšanai, kas V ācijas teritorij ā ir l īdz pat 8%, tīkls ir kori ģē ts t ā, lai ieg ūtu maksim āli vien āda izm ēra kvadr ātus (atradnes) pa visu V ācijas teritoriju. Pavisam V ācijas teritoriju p ārkl ājošajos paparžu un ziedaugu atlantos ir iek ļautas 2490 izplat ības kartes, kuras papildina, gan fon ā att ēlot ās reljefa izmai ņas un hidrogr āfiskais t īkls (3.7. att.), gan augu sugu att ēli.

3.7. att. Vācijas Federat īvās Republikas paparžu un ziedaugu atlanta piem ērs. Polygonum lapathifolium L. izplat ība VFR (Haeupler, Schönfelder 1988).

33 Līdz īgs p ēc metodes piem ērs ir ar ī Čehijas Nacion ālais fitohorolo ģijas atlants (Slavik 1986, 1990), kas sast āv no vaskul āro augu izplat ības kart ēm. Tā saturs ir veidots k ā da ļā no Eiropas floras atlanta. Atlant ā iek ļaut ās kartes ir b āzētas uz ģeogr āfisk ās koordin ātu sist ēmas Centr āleiropas t īklu sist ēmu. T īkla elementa izm ērs ir 10 x 6 ģeogr āfisk ās min ūtes (10’ virzien ā no rietumiem uz austrumiem, 6’ virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem). Tā k ā izmantota ir ģeogr āfisk ā projic ēšanas sist ēma, t īkla elementu (kvadrātu) izm ērs ir main īgs atkar ībā no ģeogr āfisk ā novietojuma, bet aptuvenais izm ērs ir 12 x 11.1 km, ar kop ējo plat ību 133.2 km 2. Pavisam Čehijas teritoriju nosedz 679 kvadr āti. Katram kvadr ātam ir savs identifikators – četrciparu numurs + nosaukums (piem ēram, 5256 Libereca). Tāpat k ā Eiropas floras atlants (Lahti et al. 1999, Suominen 1999, Uotila et al. 2008), ar ī Čehijas atlants (Slavik 1986, 1990) vispirms tika veidots k ā karšu s ējums, no kura v ēlāk veidota digit āla vaskul āro augu datu b āze. Karšu inform ācijas avots ir apkopoti literat ūrā public ētu floras p ētījumu rezult āti. Atlant ā izplat ības kartes sast ādītas 1050 bieži sastopam ām sug ām, k ā ar ī 1300 reti sastopam ām vaskul āro augu sug ām. Atlanta sast ādīšanas laik ā ir apkopota inform ācija ar ī par augu sugu sastopam ību, kas attiec īgi sniedz iesp ēju noteikt, kura teritorijas da ļa ir labi izp ētīta, un kura nav. Ja vid ējais sugu skaits vien ā tīkla kvadr ātā ir ~ 600, tad teritoriju var uzskat īt par labi izp ētītu. Sugu skaits ir atkar īgs no konkr ētās vietas ģeogr āfisk ā rakstura: kalnainos apvidos tas var b ūt ~ 300 sug ām vien ā kvadr ātā, paugurainos apvidos ~ 500 sugu vien ā kvadr ātā, bet l īdzen ās teritorij ās ar antropog ēnu ietekmi sugu skaits var p ārsniegt 700 vien ā kart ēšanas t īkla element ā. Atlanta kart ēs, k ā ar ī v ēlāk sagatavotaj ā datu b āzē augu atrad ņu inform ācija klasific ēta vair ākās grup ās. Iedal ījums nosaka atradnes izcelsmi – patst āvīga atradne - ar herb ārija ierakstu vai bez herb ārija ieraksta, sekund āra atradne, šaub īga atradne, k ā ar ī atradne pierobežas kvadr ātā, ja t ā neatrodas Čehijas teritorij ā (3.8. att.).

3.8. att. Čehijas Nacion ālā fitohorolo ģijas atlanta karšu lapas paraugs. Ulmus laevis Pallas izplat ība Čehij ā (Slavik 1986, 1990).

34 Igaunij ā noz īmīgākais floras kart ēšanas projekts Igaunijas floras atlants ir veidots, izmantojot kvadr ātu t īkla sist ēmu, kas balst īta uz ģeogr āfisk ās koordin ātu sist ēmas principiem (Kukk, Kull 2005). Karšu sast ādīšan ā ir izmantota piel āgota Centr āleiropas t īkla sist ēma, ko 1973. gad ā pirmoreiz pielietoja Baltijas bot āni ķi, uzsākot darbu pie Baltijas floras atlanta, kurš nav v ēl public ēts. T īkla elementa (atradnes) izm ērs ir l īdz īgs k ā iepriekš apskat ītaj ā Čehijas piem ērā - 10 x 6 ģeogr āfisk ās min ūtes (10’ virzien ā no rietumiem uz austrumiem, 6’ virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem) (Schönfelder 1973). Ņemot v ērā to, ka Igaunija atrodas vair āk uz zieme ļiem k ā Čehija, t īkla elementa izm ērs ir cit ādāks nekā Čehij ā vai Vācij ā - to nosaka ģeogr āfisk ās projic ēšan ās principi. Atradnes izm ērs Igaunij ā š ādam tīklam ir 9 x 11 km ar kop ējo atradnes plat ību 99 km 2. Pavisam atlant ā ir ietvertas 1350 vaskul āro augu izplat ības kartes (3.9. att.).

3.9. att. Igaunijas floras atlanta kartes paraugs (Kukk, Kull 2005).

3.2. Bio ģeogr āfisko atlantu sast ādīšanas pieredze pasaul ē

No ārpus Eiropas sagatavotajiem bio ģeogr āfisko atrad ņu atlantiem apskat īta kart ēšanas un rezult ātu public ēšanas pieredze Zieme ļamerik ā (ASV un Kanāda). Šaj ās valst īs ir veikti plaši floras kart ēšanas darbi, kas public ēti daž ādos karšu s ēriju veidos. Ja Eirop ā m ūsdien ās floras atlanti sastopami galvenok ārt public ētu iespieddarbu veid ā, tad Zieme ļamerik ā floras kartes tiek public ētas, ar ī, izmantojot moderno inform ācijas tehnolo ģiju iesp ējas, glob ālaj ā t īmekl ī – internet ā. T ādējādi tiek nodrošin ātas daudz plaš ākas piek ļuves iesp ējas floras inform ācijai un t ās kart ēm. Šāds public ēšanas veids nodrošina ar ī piek ļuvi jaun ākajai inform ācijai (nesal īdzin āmi viegl āka inform ācijas atjaunošana). Zieme ļamerik ā floras atlanti sastopami ar ī, protams, iespieddarbu veid ā, bet ļoti bieži sastopams ir floras atlants gan public ēta iespieddarba veid ā, gan interneta atlanta veid ā. T ā piem ēram, ASV koku atlants (Critchfield, Little 1966, Little 1971, 1976, 1977, 1978), kas tika izdots piecos sējumos no 1966. gada l īdz 1978. gadam, ir pieejams ar ī digit ālā veid ā - gan k ā datu b āze, gan k ā kartes internet ā publisk ā lietošan ā. Arī 1990. gad ā izdot ā Ņujorkas floras atlanta (New York Flora Association 1990) atjaunot ā versija ir public ēta vien īgi k ā interneta floras karšu atlants (Weldy et al. 2002, Weldy, Werier 2010). Augu sugu izplat ības karšu saturs un sast ādīšanas principi ASV un Kan ādā ir atš ķir īgi no Eirop ā domin ējoš ās punktveida kvadr ātu t īklojuma metodes. Karšu sast ādīšanas metodik ā Zieme ļamerik ā domin ē tr īs veidi: • Izplat ības are ālu izvilkšanas metode;

35 • Prec īzas atradnes vietas att ēlošanas metode; • Sugu atrad ņu standartiz ācija p ēc administrat īvā iedal ījuma.

3.2.1. Izplatības are ālu izvilkšanas metode

Izplat ības are ālu izvilkšanas metode pielietota 20. gs. trešaj ā ceturksn ī. Š ādā veid ā sast ādīts ASV koku atlants (Critchfield, Little 1966, Little 1971, 1976, 1977, 1978), kur sugu atradnes p ēc izplat ības apvienotas kop īgos are ālos, kuru robežas ne vienm ēr raksturo mežu robežas. Atlanta pieci sējumi izdoti laika period ā no 1966. gada l īdz 1978. gadam. Atlants sast ādīts ASV Lauksaimniec ības departamenta Meža dienest ā, un tā autors ir Elberts Littls. Pavisam visos s ējumos ir public ētas vair āk 1000 kokaugu izplat ības kartes.

3.10. att. Karšu lapas paraugs no ASV koku atlanta (Little 1976).

Kā jau iepriekš min ēts, ASV koku atlants ir public ēts ar ī digit ālā veid ā ASV Ģeolo ģijas dienesta interneta vietn ē (Schumann 2006). Kartes ir pieejamas gan k ā grafisks att ēls, gan k ā vektordatu ĢIS sl ānis ESRI shp form ātā. Gan grafiskos att ēlus, gan ĢIS sl āņ us iesp ējams bezmaksas lejupiel ādēt. Karšu att ēlojums starp iespieddarbu un elektronisko versiju atš ķiras, bet saturs nemain ās (3.10., 3.11. att.).

36

3.11. att. Kartes lapas paraugs lejupiel ādējams no ASV Ģeolo ģijas dienesta m ājas lapas (Schumann 2006).

3.2.2. Prec īzas atradnes vietas att ēlošanas metode

Prec īzo atrad ņu metode augu atrad ņu karšu sast ādīšan ā plaši izmantota Kan ādā. Šādā veid ā sagatavotas karšu s ērijas daž ādām teritorij ām. Kā piem ēru var min ēt Britu Kolumbijas provinces floras atlantu (Klinkenberg 2010). Kart ēs atradnes tiek att ēlotas ar punktu taj ā viet ā, kur atradne atrodas dab ā. Atlants ir zīmīgs ar to, ka tas public ēts vien īgi interneta vietn ē. Atlanta karšu avots ir digit āla datu b āze, no kuras p ēc re ālā laik ā veikta piepras ījuma tiek uz ģener ēta statiska karšu lapa ar papildus sugu aprakstošo un ilustrat īvo materi ālu. Statisk ās augu sugu izplat ības kartes tiek ģener ētas no datu b āzes, kura sast āv no vair āk k ā 500000 ierakstiem. Tā k ā datu b āzē l īdztekus augu sugas raksturojumam tiek glab āta ar ī atradnes koordin āte, tad, izmantojot m ūsdienu inform āciju tehnolo ģiju iesp ējas, karte tiek izveidota p ēc ievad ītā piepras ījuma. Iesp ējams ģener ēt atseviš ķu sugu, dzimtu un ģinšu kartes. Otrs veids, kā apskat īt Britu Kolumbijas floru elektroniskaj ā atlant ā, ir skat īt datus ar dinamisk ās kartes pal īdz ību, kuras funkcionalit āte nodrošina vieglu m ērogmai ņu, kartes navig āciju, objektu (atrad ņu) identific ēšanu, padzi ļin ātu vaic ājumu veidošanu, daž ādu telpisku datu vizu ālu sal īdzin āšanu, piesl ēdzot un atsl ēdzot daž ādus ģeogr āfisk ās inform ācijas sl āņ us, k ā ar ī, protams, izdruk āšanu. Kartes funkcionalit āte nodrošina vienlaic īgu datu savietošanu starp š ādiem sl āņ iem: autoce ļi, dzelzce ļi, administrat īvās robežas, upes, ezeri, aizsarg ājam ās dabas teritorijas, klimata r ādītāji, ekolo ģiskie r ādītāji un ainavu iedal ījums (3.12. att.).

37

3.12. att. Britu Kolumbijas elektronisk ā floras atlanta dinamisk ās kartes ekr āna skati (Klinkenberg 2010).

Britu Kolumbijas e-floras atlant ā apvienotas divas noz īmīgas m ūsdienu tehnolo ģijas - ĢIS un internets - veid ā, kas nodrošina bioģeogr āfisk ās inform ācijas neierobežotu public ēšanas iesp ēju. Š ādu atlantu var uzskat īt par „dz īvu” atlantu, jo tas nemit īgi tiek papildin āts ar jaunu inform āciju, kurai interesenti uzreiz var piek ļū t. Augu datu b āzē ir iek ļauta inform ācija no visiem noz īmīgākajiem datu avotu sniedz ējiem provinc ē, t āpēc t ā kalpo par galveno floras datu glab ātāju/uzkr ājēju Britu Kolumbij ā. Tāpat atlant ā tiek uzglab āta un regul āri atjaunota ar ī cita veida inform ācija, kura sekm ē daž ādu telpisku sal īdzin ājumu, anal īžu veikšanu, nosakot floras izplat ības raksturu. Pie šādas papildus inform ācijas j āmin, zemes lietojuma veids, hidrogr āfija, transports, ekolo ģiskie r ādītāji (Klinkenberg 2010). Prec īzo atrad ņu metode augu atrad ņu karšu sast ādīšan ā sastopama ar ī ASV interneta floras atlantu izveidošan ā, t ā piem ēram, augu atradnes tiek att ēlotas Oregonas štata augu atlanta kart ēs, kuras ar ī tiek sast ādītas re ālā laik ā p ēc lietot āja izveidota vaic ājuma, kura pamat ā ir nor ādīts augu sugas nosaukums (Hardison 2010). Datu b āze regul āri tiek papildin āta, un pašreiz taj ā glab ājas vair āk k ā 493000 ierakstu par ~4500 vaskul āro augu sugu atradn ēm. Kartei k ā fona inform āciju izstr ādātāji pied āvā izmantot tr īs dimensiju reljefa karti (3.13. att.).

38

3.13. att. Oregonas štata augu atlanta p ēc vaic ājuma sast ādītas kartes piem ērs (Hardison 2010).

3.2.3. Sugu atrad ņu standartiz ācija p ēc administrat īvā iedal ījuma

Augu atrad ņu kart ēšana, k ā atradnes robežas izmantojot administrat īvi teritori ālo iedal ījumu, ir plaši izmantota sugu atrad ņu karšu un to s ēriju sast ādīšan ā ASV, kur par atradnes iedal ījumu kalpo štatu vai apgabalu robeža (ASV 2. l īme ņa administrat īvais līmenis aiz štata). Š ādi kart ējot, atradne daž ādos izdevumos tiek att ēlota div ējādi. Viens veids ir, kad atradni atz īmē ar centr ālo punktu apgabala centr ā – pēc kart ēšanas principa metode l īdz īga tai, ko lieto Eiropas valstīs. P ēc š ādas att ēlošanas metodes, piem ēram, sast ādīts un izdots Ņujorkas floras atlanta pirmais izdevums (New York Flora Association 1990), kas public ēts k ā iespieddarbs 1990. gad ā. Otrs veids ir, kad atradnes (apgabala) teritoriju iekr āso ar noteiktu kr āsu toni. P ēc š ādas metodes tiek att ēloti pēdējos gados sast ādīti floras atlanti ASV, kuri, tāpat k ā iepriekš min ētais Britu Kolumbijas floras atlants, ir public ēts datu b āzes veid ā internet ā. Š ādi att ēlot ās sugu izplat ības kartes ir vizu āli viegli uzskat āmas - tom ēr līdz br īdim, kam ēr t ās tiek apskat ītas elektroniski, jo k ā public ēta pap īra karte, t ās nav tik viegli las āmas, t āpēc iespieddarbos vair āk tiek izmantota punktveida atrad ņu att ēlošana. ASV ir ļoti daudz elektronisko interneta floras atlantu piem ēru - tā public ēti gan re ģion āli p ētījumi (atseviš ķu štatu teritorijas), gan visas ASV teritorijas kopējie pētījumi. Interesant ākie piem ēri ASV ir: ASV lauksaimniec ības departamenta dabas resursu aizsardz ības dienesta uztur ētā visas ASV augu datu b āzes publisk ā versija internet ā (Brenner et al. 2009). Datu b āze nodrošina sugu mekl ēšanu p ēc nosaukuma vai sa īsin ājuma. Atrasto rezult ātu att ēlo gan ar aprakstu, gan ar ilustrat īvo materi ālu (fotogr āfija), gan ar izplat ības karti, kur izplat ība kart ēta štatu griezum ā (3.14. att.). Dati no š īs datu b āzes tiek izmantoti ar ī re ģion ālos p ētījumos, kur tie tiek kart ēti s īkākā griezum ā – pa apgabaliem.

39

3.14. att. ASV augu datu b āzes publiskaj ā versij ā interneta vietn ē public ētā izplat ības kartes paraugs (Brenner et al. 2009).

Zieme ļkarol īnas Universit ātē izveidotais ASV dienvidu štatu vaskul āro augu atlants (Xianhua et al. 2005). Izveidots p ēc l īdz īgiem principiem, k ā iepriekš ējie atlanti, kur par karšu avotiem kalpo centraliz ēta augu datu b āze, kur ā apvienoti daž ādu avotu dati. Kartes p ēc atlases rezult ātiem tiek ģener ētas tieši no datu b āzes (3.15. att.).

3.15. att. ASV dienvidu štatu vaskul āro augu atlanta interakt īvās kartes ekr āna skats (Xianhua et al. 2005).

Divi p ēc uzb ūves un att ēlojuma veida vien ādi floras atlantu piem ēri ASV ir Floridas vaskul āro augu interneta atlants (Wunderlin, Hansen 2008), kura datu b āze satur inform āciju par vair āk k ā 4100 augu sug ām, un Ņujorkas floras atlants (3.16. att.) (Weldy, Werier 2010), kas veidots, k ā turpin ājums digit āla atlanta veid ā 1990. gad ā izn ākušajam floras atlantam (New York Flora Association 1990) par to pašu teritoriju.

40

3.16. att. Karšu paraugi no Floridas vaskul āro augu atlanta un Ņujorkas floras atlanta. Acer rubrum L. izplat ība Floridas un Ņujorkas štatos (Wunderlin, Hansen 2008, Weldy, Werier 2010).

Visos apskat ītajos interakt īvajos internet ā public ētajos floras atlantos karte nav uzskat āma par galveno sast āvda ļu, karte šajos atlantos kalpo k ā veiksm īgs veids k ā att ēlot floras datu b āzes inform āciju noteikt ā veid ā. T ātad b ūtisk ākā atlantu sast āvda ļa atš ķir ībā no s ējumu veid ā izdotiem atlantiem ir datu b āze, kuru š āda veida public ēšana, nodrošina milz īgu potenci ālo lietot āju loku, ko nekad neb ūs iesp ējams sasniegt ar iespiestu materi ālu.

3.3. Sugu atrad ņu kart ēšana Latvij ā

Latvij ā augu kart ēšan ā 20. gs bija izveidojuš ās divas kart ēšanas sugu atrad ņu kart ēšanas sist ēmas. Ab ās izmantotaj ās sist ēmās kop īga iez īme ir atrad ņu att ēlošana punktveida form ā p ēc t ās atrašan ās vietas. V ēsturiski kart ē tika atlikti punkti viet ās, kur tika fiks ēts konkr ēts augs, punkti atlikti aptuveni (3.17. att.). Šāda aptuvena (vizu āli atliekot uz kartogr āfiskas pamatnes) atrad ņu att ēlošana kart ēs tika lietota pag ājuš ā gadsimta 50.-tajos, 60.-tajos gados.

3.17. att. Saxifraga tridactylites L. izplat ība Latvij ā (Vimba 1961)

41 Nākamais posms Latvijas augu atrad ņu kart ēšanas v ēstur ē iez īmējas ar Zin ātņu Akad ēmijas Biolo ģijas instit ūtā izstr ādāto t īklojumu, kas tika izmantots floras p ētījumos (Табака и др . 1977). Šis t īklojums v ēlāk tika pilnveidots tagad ējā Latvijas Valsts Mežzin ātnes instit ūtā "SILAVA". Tas bija paredz ēts biolo ģiskajai inventariz ācijai. Sist ēma paz īstama ar nosaukumu "Biolo ģisk ās inventariz ācijas kvadr ātu t īkls – BIKS (Лайвиньш 1983). S ākotn ēji BIKS t īkl ā bija paredz ēti tr īs savstarp ēji saist īti l īme ņi, bet, analiz ējot p ēdējos 30 - 40 gados izveidot ās atrad ņu kartes, j āsecina, ka p ārsvar ā izmantots tika viens l īmenis. Šis visplaš āk izmantotais l īmenis BIKS sist ēmā paredz ēts datu p ētījumiem vis ā Latvijas teritorij ā, kur viena t īkla elementa izm ērs ir apm ēram 71 km 2 (7.6 x 9.3 km) (3.18. att.). Konkr ētais t īkla l īmenis (pamatl īmenis) balst īts uz 1942. gada koordin ātu sist ēmā veidoto topogr āfisko karšu t īklu. BIKS t īklam atbilst topogr āfisko karšu m ērog ā 1 : 25000 karšu lapu sadal ījums. Pēc t īkla kvadr ātu novietojuma tas atbilst Centr āleiropas valst īs lietotajai sugu kart ēšanas sist ēmai, kur tīkla elementa izm ērs ir 6 x 10 gr āda min ūtes, bet adapt ējot šo t īklu Latvijas un Baltijas teritorijai ieg ūst t īklojumu, kas atbilst topogr āfisko karšu m ērog ā 1 : 25000 karšu lapu sadal ījumam. Š ādā veid ā tīkls pirmoreiz Baltij ā izmantots 1973. gad ā, kad s āka veidot Baltijas floras atlantu, bet, tā k ā atlants nav ticis sast ādīts un izdots, ar ī pati sist ēma netika izveidota vis ām Baltijas valst īm (Kukk, Kull 2005). Iedal ījums t īklam tika izveidots sadalot ģeogr āfisko t īklu sektoros: pa X asi ( ģeogr āfisko paral ēli) 1 ģeog āfisk ā gr āda ieda ļu sadalot 8 vien ādās da ļā s, bet pa Y asi ( ģeogr āfisko meridi ānu) 1 ģeog āfisk ā gr āda ieda ļu sadalot 12 vien ādās da ļā s. Numer ācijas atskaite t īklam veikta no kreis ā augš ējā st ūra, pirmo taisnst ūri uz zieme ļiem no 58° zieme ļu platuma un uz rietumiem no 21° austrumu garuma pie ņemot k ā 1 – 1. Numura pierakst ā pirmais cipars apz īmē kvadr āta atrašan ās vietu uz X ass, bet otrs cipars uz Y ass. Latvijas teritoriju nokl āj 1032 t īkla vien ības – atradnes.

3.18. att. Biolo ģisk ās inventariz ācijas kvadr ātu t īkls – atradnes izm ērs 7.6 x 9.3 km (Табака и др . 1977).

Otraj ā l īmen ī paredz ēts p ētīt augu atrad ņu izvietojumu administrat īvo rajonu un mežr ūpniec ības saimniec ību teritorijas. T īkls veidojas BIKS t īkla pamatl īme ņa vienu taisnst ūri sadalot 9 vien ādās da ļā s (3 x 3). Tādā veid ā otr ā l īme ņa t īkla elementa plat ība sast āda praktiski 8 km 2 (2.6 x 3.1 km).

42 Trešais l īmenis tika paredz ēts augu atrad ņu inventariz ācijai kolhozu, saimniec ību un mežsaimniec ību teritorij ās. T īkls veidojas pamatl īme ņa taisnst ūri sadalot 225 vien ādās da ļā s (15 x 15). T īkla elementa plat ība ir 0.3 km 2 (500 x 600 m). Numer ācija otraj ā un trešaj ā l īmen ī ar ī veidota p ēc pamatsl āņ a principa – atskaite no augš ējā kreis ā st ūra (zieme ļu dienvidu virzien ā), kas izn āk pret ēji matem ātikas likumiem, kur atskaite parasti s ākas no kreis ā apakš ējā st ūra, jeb dienvidu zieme ļu virzien ā. Tāds dal ījums starp l īme ņiem, kvadr ātu malas dalot ar attiec ību 1 : 3 : 15, bija paredz ēts, lai p ētāmo teritoriju (administrat īvo rajonu, kolhozu u.c.) p ārkl ātu ne maz āk kā 200 kvadr ātu (Лайвиньш 1983). Bet k ā jau min ēts iepriekš, re āli izmantots augu atrad ņu kart ēšan ā tika tikai viens līmenis, un pieejam ā kartogr āfisk ā inform ācija no p ētījumiem, kas veikti pag ājuš ā gadsimta p ēdējā kvart ālā, ir sastopama tikai 7.6 x 9.3 km t īklojum ā. Šaj ā t īklojuma sist ēmā ir izveidots ap 500 vaskul āro augu sugu, ķē rpju un s ēņ u izplat ības karšu (Fatare 1992; Фатаре 1978, 1980, 1981; Ав oта и др . 1989).

43 4. MATERI ĀLI UN METODES

4.1. Ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas un to lietojums bio ģeogr āfij ā

Mūsdien ās ģeogr āfiskajai inform ācijai ir ļoti b ūtiska loma m ūsu ikdienas dz īvē, kā ar ī daž ādos p ētījumos, tai skait ā ģeogr āfiskajos, cilv ēce ir rad ījusi instrumentu – ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas ( ĢIS), kurš pal īdz izmantot un att īst īt m ūsu ģeogr āfijas zin āšanas. M ūsdien ās ĢIS ir k ļuvis par neat ņemamu p ētījumu metodi jebkur ā ģeogr āfiska rakstura p ētījum ā. (Mitchell 1999, Haggett 2001, Longley et al. 2005, Kennedy 2006) ĢIS pal īdz apkopot un izmantot telpiskos datus. Atseviš ķas ĢIS da ļas ir saist ītas ar modernaj ām tehnolo ģij ām, kas ietver kosmosa tehnolo ģijas datu sav ākšanai, savuk ārt atseviš ķas ĢIS da ļas ir patieš ām vienk āršas – zīmulis un pap īrs, kas tiek izmantoti karšu p ārbaudei lauk ā (Convis 2001, Longley et al. 2005). ĢIS un telpisk ā anal īze apskata objektu atrašanos, to īpaš ības un aprakstošo inform āciju. Atrašan ās ir svar īga objektiem, kurus var att ēlot telpiski - piem ēram, tādiem, k ā dabas objekti - upes un ezeri, vai ar ī daž ādu dabas objektu atradnes, tai skait ā augu sugu. Bet papildus tiem var tikt pievienota skaidrojoša inform ācija, piem ēram, straumes ātrums, pies ārņojums, dzi ļums, sugu raksturlielumi. Tom ēr tas, kāda aprakstoš ā inform ācija ir pievienojama, ir atkar īgs no paša objekta un sist ēmas, kur ā to izmantos. Sast ādot digit ālās kartes, ĢIS sniedz iesp ēju apstr ādāt un att ēlot ģeogr āfisko inform āciju jaunos un neredz ētos veidos. Šīs tehnolo ģijas sniedz iesp ēju savienot daž āda rakstura telpisko inform āciju vien ā sist ēmā (datub āzes, att ēlus, dokumentus, u.c.). ĢIS nodrošina iesp ēju pētījumu teritoriju apl ūkot no att āluma, lai redz ētu teritorij ā notiekošo visp ārēji, apl ūkot teritorijas atseviš ķus objektus tuvpl ānā, veikt telpisko anal īzi, k āda ir objektu savstarp ējā attiec ība un iesp ējams veikt teritorijas kartes pavairošanu daž ādos m ērogos, skatos un neierobežot ā kopiju skait ā. ĢIS ļauj savienot daž ādus ģeogr āfiskas izcelsmes procesus vien ā sist ēmā, piem ēram, vienlaic īgi izmantot administrat īvo informāciju (administrat īvās robežas), kadastra inform āciju ( īpašuma robežas), nodok ļu inform āciju (zemes nodoklis), zemes lietojumu un inženierkomunik āciju objektus vienlaic īgi par pamatu, izmantojot objektu ģeogr āfisko inform āciju). Daudzi piem ēri atrodami ar ī cit ās zin ātnes nozar ēs – bio ģeogr āfij ā (atrad ņu izplat ība, vides faktori u.c.).

ĢIS ir sal īdzinoši jauna p ētījumu metode, kuras pamat ā ir piecas savstarp ēji saist ītas komponentes (Haggett 2001, Longley et al. 2005): - datortehnika – ĢIS datorprogrammu lietošanai; - datorprogrammas - ĢIS datorprogrammas nodrošina instrumentus telpisk ās inform ācijas p ārvald īšanai, anal īzei, efekt īgai att ēlošanai un izplat īšanai. ĢIS datorprogrammas nodrošina koordin ātu inform āciju objektu aprakst īšanai. Paral ēli ģeogr āfiskajai inform ācijai ĢIS datorprogrammas sniedz iesp ēju uzkr āt telpiski nepiesaist ītu inform āciju ģeogr āfisk ās inform ācijas papildin āšanai; - ģeogr āfiskie dati - ĢIS komponente, kura nodrošina veiksm īgi ĢIS risin ājumu ieviešanu. Ģeogr āfiskos datus nepieciešams sagatavot t ādā apjom ā un kvalit ātē, lai tie iesp ējamu ātri sp ētu nodrošin āt ĢIS ar anal īzes iesp ējām. Iesp ējams ģeogr āfisko datu izstr ādi un sagatavošanu j āveic vair ākos etapos, s ākot ar visp ārējās inform ācijas ievadi (pils ētas), l īdz det ālās inform ācijas ievadei. ĢIS dati iedal ās vektora datos (telpiski dati, kur katram objektam pievienojama datu bāze – aprakstoša inform ācija) un rastra datos (š ūnas veida dati, kur katrai š ūnai ir noteikta izš ķirtsp ēja, piem ēram, ģeoreferenc ēti sken ēti materi āli);

44 - darba metodes un apm ācīts person āls – ĢIS uzdevumu risin āšan ā b ūtiska loma ir darba metod ēm, kas nevar b ūt izstr ādātas bez apm ācīta person āla.

Da ļa no š īm komponent ēm ir balst īta uz modern ām m ūsdienu tehnolo ģij ām, kuras nemit īgi main ās, t āpēc, lai veiksm īgi izmantotu ĢIS k ā metodi ģeogr āfiskajos p ētījumos nor ādītās komponentes j āizmanto p ēc iesp ējas efekt īvāk un pareiz āk, pie tam visas komponentes nepieciešams nep ārtraukti atjaunot.

ĢIS bio ģeogr āfij ā

ĢIS datu b āzu sast ādīšana un projekt ēšana bio ģeogr āfij ā balst ās uz l īdz īgiem principiem k ā cit ās nozar ēs. ĢIS datu b āzes sh ēmai j ānodrošina datu apmai ņas iesp ējas starp daž ādiem datu b āzu form ātiem, k ā ar ī j ānodrošina telpiska datu att ēlošanas iesp ēja. T ātad ĢIS datu b āzei bio ģeogr āfij ā j ābūt interakt īvai saitei starp datu sav ācēju (p ētnieku) un public ētu rezult ātu, k ā ar ī telpiskas anal īzes rezult ātu. ĢIS datu b āze ir galvenais inform ācijas uzglab ātājs par interes ējošiem objektiem, un t ā kalpo k ā galvenais avots bio ģeogr āfisko karšu sast ādīšan ā. Datu b āze var b ūt veidota k ā atseviš ķa tabula ( Microsoft Excel, Microsoft Access tabula), vai ar ī k ā atrib ūtu tabula pie ĢIS ( ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas) sl āņ a. Ērt āks risin ājums noteikti ir atseviš ķas tabulas uztur ēšana, ņemot v ērā to, ka ne vienm ēr speci ālists, kurš v āc inform āciju, būs ar ī kartes sast ādītājs. Datu v ācējam var neb ūt pieeja ĢIS programmat ūrai (nepieciešama, ja dati tiek uzkr āti ĢIS sl ānī). Datu uzkr āšana Microsoft Excel tabul ā nodrošina tabulas pieejam ību plaš ākam lietot āju un datu uzkr ājēju lokam, jo, lietojot š ādas tabulas, datu labošana ir sal īdzinoši vienk ārš āka un pierast āka - tāpēc tā ar ī plaš āk lietota atrad ņu kart ēšan ā Latvij ā. Lai dati no tabulas veiksm īgi tiktu transform ēti par ĢIS sl āni, jāiev ēro daži nosac ījumi. Pirmk ārt, galvenais, kas nodrošina šo procesu, ir telpiskās koordin ātas. Tātad ir j ābūt div ām kolon ām tabul ā, kuras attiec īgi nor āda X un Y koordin ātas. T ā var būt pierakst īta metrisk ā form ātā (LKS-92 koordin ātu sist ēmā), vai ar ī iesp ējamais pieraksts ir “decim ālgr ādos” ( ģeogr āfisk ās koordin ātes pierakst īts da ļskait ļa form ā). Pieraksti izskat ās sekojoši: pieraksts p ēc LKS-92 ir X=500000; Y=6200000 (izmantojams, kad koordin āta tiek ieg ūta, nolasot to no p ēdējā laik ā Latvij ā izdota kartogr āfisk ā materi āla, piem ēram, Topogr āfisk ās kartes, Latvijas Republikas Satal ītkartes, u.c.), bet pieraksts “decim ālgr ādos” attiec īgi šai atradnei ir X=24.00; Y=57.00 (izmantojams, ja koordin āta noteikta ar glob ālās pozicion ēšanas sist ēmu (GPS) pal īdz ību). T ātad, kā jau min ēts, iesp ējams izmantot divu veida pierakstus, bet svar īgs nosac ījums ir, ka vienas datu b āzes ietvaros iesp ējams izmantot tikai viena veida pierakstu. Uzman ību j āpiev ērš datu tabulas pirm ās rindas pierakstam, jo š ī rinda transform ējot datus par ĢIS sl āni, kalpo, k ā jaun ā ĢIS sl āņ a lauku nosaukumi, kuri satur daž ādus ierobežojumus. Lauka nosaukuma garums nedr īkst p ārsniegt 10 z īmes, tas dr īkst sast āvēt tikai no lat īņ u burtiem un apakšsv ītras ( _ ), nek ādi citi simboli nav pie ļaujami. ĢIS datu b āzē iesp ējams uztur ēt daž āda veida inform āciju, bet parasti t ā aprobežojas ar pamatinform āciju, kas kalpo par atradnes identifikatoru starp pārējām (gan telpiski, gan saturiski). Bio ģeogr āfisk ā ĢIS datu b āzē iek ļaujam ā pamatinform ācija: Koordin āta (X; Y) Vieta (vietas nosaukums, kur atradne konstat ēta) Pagasts, pils ēta (administrat īvā teritorija, kur ā atrodas atradne) Autors (p ētnieks, kas to fiks ējis)

45 Avots (nor ādīts, no kurienes ņemta inform ācija) Gads (gads, kad atradne fiks ēta).

Šādā veid ā sagatavotas bio ģeogr āfisk ās datu kopas ir ērti papildin āmas, koriģē jamas, k ā ar ī apvienojamas ar citu p ētījumu rezult ātiem, kas veikti vai nu cit ā laika period ā, vai pa citu teritoriju. Noz īmīga lieta, kam j āpiev ērš uzman ība, sast ādot ĢIS datu b āzi, ir tas, ka tai jānodrošina ir atrad ņu inform ācijas telpisko anal īžu veikšanu starp daž ādām ģeogr āfisk ām inform ācijas datu kop ām. To nodrošina pareizi izv ēlēta koordin ātu sist ēma (Latvijas gad ījum ā LKS-92). Iesp ējam ās telpisk ās datu kopas savietošanai: ainavzemes, klimata faktori, soci ālģeogr āfiskie r ādītāji u.c.

4.2. Izstr ādātā bi ģeogr āfisk ās kart ēšanas metode

4.2.1. Sugu atrad ņu kart ēšanas hierarhisk ā t īklojuma metode

Izstr ādājot promocijas darbu, autors ir izveidojis jaunu sugu kart ēšanas metodi, kas b ūtiski atš ķiras no iepriekš izmantot ām metod ēm Latvij ā, jo izveides laik ā ir pielietotas modern ās kartogr āfijas un ĢIS tehnolo ģijas, kas agr āk nebija pieejamas. Agr āk izmantot ā sist ēma ar savu izmantošanas specifiku un metodiku bija aktu āla sava laika karšu sast ādīšanas pamatprincipiem, kad kartes tika sagatavotas ar analogaj ām metod ēm, k ā ar ī faktiski visi p ētījumi tika veikti ar konstanta izm ēra atradn ēm. Paplašinoties re ģion āliem p ētījumiem un rodoties iesp ējai noteikt prec īzas atrad ņu ģeogr āfisk ās koordin ātas (glob ālās pozicion ēšanas sist ēmas, plaš āks kartogr āfiskais izejmateri āls), k ā ar ī iesp ējai lietot jaunas datu apstr ādes metodes ( ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas), rad ās nepieciešam ība ar ī pilnveidot atrad ņu kart ēšanas sist ēmu, kas balst īta uz m ūsdienu kartogr āfisk ām metod ēm un m ūsdienu bio ģeogr āfisko pētījumu vajadz ībām, kad daž ādi atrad ņu ģeogr āfiskie dati ir pieejami daudz plaš āk un prec īzāk, kas rada nepieciešam ību tos daž ādi telpiski att ēlot gan p ēc m ēroga, gan p ēc teritorijas lieluma. Bio ģeogr āfisko atrad ņu kart ēšanai ir izveidota jauna kvadr ātu t īklu sist ēma un metodika karšu sast ādīšanai, izmantojot ĢIS tehnolo ģijas (Laivi ņš, Krampis 2004). Jaunizveidot ās kvadr ātu t īklu sist ēmas galven ās atš ķir ības ir sekojošas: Pirmk ārt, tā veidota no sav ā starp ā hierarhiski saist ītiem kvadr ātu t īklu l īme ņiem. Visi l īme ņi sav ā starp ā saist īti gan ģeogr āfiski, gan p ēc nomenklat ūras. S ākot no zem ākā l īme ņa, katrs n ākamais apvieno kop ā noteiktu skaitu kvadr ātu (4 vai 25) no iepriekš ējā l īme ņa. N ākam ā l īme ņa kvadr ātu malas noteikti sakr īt ar iepriekš ējā l īme ņa kvadr ātu mal ām. Šis princips attiecin āms ar ī uz numuriem, p ārejot uz augst āku l īmeni (kvadr ātu t īkla elementu lielums palielin ās), numuram ir saist ība ar iepriekš ējo l īmeni, tā s ākuma da ļa ir identiska, vien īgi ciparu skaits numur ācij ā paliek maz āks, jo kop ējais kvadr ātu skaits, kas p ārkl āj visu Latvijas teritoriju ar ī paliek maz āks. Otra atš ķir ība – tīkla katrs l īmenis sast āv no vien āda izm ēra kvadr ātiem (nodrošina taisnle ņķ a koordin ātu t īkls), kas nebija iepriekš izmantotaj ā t īklojum ā, kur pēc b ūtības, katra t īkla elementa izm ērs ir sav ādāks, ko nosaka kartogr āfisk ās projic ēšanas īpatn ības. K ā rezult ātā katras p ētāmās atradnes plat ība ir atš ķir īga. Daž ādais atrad ņu izm ērs daudzos gad ījumos apgr ūtina standartiz ētu apr ēķ inu, anal īžu veikšanu bio ģeogr āfisko p ētījumu vajadz ībām. Tīklojuma l īme ņa izv ēli konkr ētā br īdī nosaka p ētāmās teritorijas lielums, k ā ar ī pētījuma m ērķis. Izstr ādātais kvadr ātu t īkls sast āv no pieciem l īme ņiem. Kart ēs sugu atradnes tiek parasti att ēlotas ar punkta simbolu t īkla elementa (kvadr āta) centr ā.

46 Metodika veidota t ā, ka atradnes kart ēs iesp ējams att ēlot ar br īvi izv ēlētu objekta vai iekr āsojuma (šraf ējuma) pal īdz ību. Att ēlošanas daž ādībai sist ēma satur divu veida (punktu un laukuma) ģeometrijas tipa telpisko inform āciju ar vien ādu atribut ālo inform āciju, kas nodrošina dinamisku saiti starp t īkla elementiem.

Sav ā starp ā hierarhiski pak ārtoti sugu atrad ņu kart ēšanas t īkla l īme ņi ir: o 10 x 10 km kvadr ātu t īkls (atradnes izm ērs – 10 000 ha); o 5 x 5 km kvadr ātu t īkls (atradnes izm ērs – 2500 ha); o 1 x 1 km kvadr ātu t īkls (atradnes izm ērs – 100 ha); o 0.5 x 0.5 km kvadr ātu t īkls (atradnes izm ērs – 25 ha); o 0.1 x 0.1 km kvadr ātu t īkls (atradnes izm ērs – 1 ha);.

Sist ēmas pamat ā ir Latvij ā ofici āli lietot ā 1993. gada topogr āfisk ā karšu sist ēma (TKS-93). T ā sast ādīta uz plaknes, ko nosaka Latvijas koordin ātu sist ēma (LKS-92), Rīgas meridi āns (24° austrumu garums) ar m ēroga koeficentu 0.9996 un transvers ālās projic ēšanas Merkatora likums (TM projekcija). 1993. gada topogr āfisko karšu sist ēma ir balst īta uz Latvijas koordin ātu sist ēmu, kas ir plaknes koordin ātu sist ēma. T ā ir uzskat āma par galveno Latvij ā sast ādīto civilo karšu koordin ātu sist ēmu – ko nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1992. gada 4. j ūnija l ēmums Nr. 213 “Par p āreju uz Latvijas ģeod ēzisko koordin ātu sist ēmu”. LKS- 92 pamatu veido Eiropas zemes atskaites sist ēmā ( European Terrestrial Reference System – ETRS-89) noteiktie četri nult ās klases ģeod ēziskie punkti (4.1. tabula):

4.1. tabula. Nult ās klases ģeod ēziskie punkti (Par p āreju uz Latvijas ģeod ēzisko koordin ātu sist ēmu. LR Ministru kabineta l ēmums Nr. 213, 1992. gada 4. j ūnijs).

punkta nosaukums ģeogr āfiskais garums ģeogr āfiskais punkta gr ādos, min ūtēs, sekund ēs platums gr ādos, augstums min ūtēs, sekund ēs metros 201 R īga 24° 03' 30.95078" 56° 56' 54.46246" 29.338 406 Kangari 27° 35' 37.18558" 57° 05' 40.53204" 163.854 407 Indra 27° 36' 40.10489" 55° 52' 44.75337" 213.326 410 Ar ājs 21° 46' 58.81493" 56° 29' 36.58352" 208.604

Tālāk, ņemot par pamatu šos četrus punktus ir sec īgi izveidots Latvijas valsts koordin ātu t īkls, transform ējot p ēc savietoto punktu uzm ērījumiem agr āk veidotos ģeod ēziskos t īklus. Taj ā paš ā laik ā (1992. gad ā) tika uzs ākta p āreja no Krasovska (pamats agr āk lietotai kvadr ātu t īklu sist ēmai) elepso īda uz GRS-80 elipso īdu, kas mūsdien ās tiek lietots gandr īz vis ā pasaul ē. Šaj ās ģeod ēziskaj ās sist ēmās punktu koordin ātas atš ķiras ne vair āk k ā par vienu metru, ko nosaka š ī elipso īda rot ācijas ass atš ķir īgi defin ētais telpiskais st āvoklis. LKS-92 plaknes taisnle ņķ a projekcijas pamatā ir transvers ālās projic ēšanas merkatora likums (TM) ar centr ālo ass meridi ānu 24º austrumu garuma un m ēroga koeficentu 0.9996 uz t ā, kur abscisa v ērsta zieme ļu virzien ā, samazinot to par 6000 km, bet ordin āta palielin āta par 500 km rietumu virzien ā. Līdz īgi ģeod ēzisko t īklu veidošanas principi ir ar ī Lietuv ā un Igaunij ā - ar ī tur centr ālais ass meridi āns ir 24º austrumu garuma, vien īgās atš ķir ības mekl ējamas ir mēroga koeficentos. Toties topogr āfisko karšu sist ēmas, gan ir saska ņotas ar vien ādu nomenklatūras veidošanas principu (4.1. att.).

47

4.1. att. TKS-93 – saist īta karšu sist ēma vis ā Baltij ā (Kartogr āfijas att īst ības koncepcija, 1995. gada 23. maijs).

Baltijas valst īs topogr āfisko karšu sist ēmu numer ācijas atskaite s ākas no 6000 km atz īmes no Ekvatora pa Y asi, bet pa X asi - pirm ā piln ā kvadr āta, kas nosedz sauszemes teritoriju. Tas attiec īgi noteikts, balstoties uz 24º austrumu garuma meridi ānu, kurš ir pie ņemts k ā ordin ātas palielin ājums par 500 km rietumu virzien ā (4.1. att.). Att ēlā ar uzsv ērto melno l īniju par ādīts kvadr ātu t īkls 100 x 100 km, no kura pie ņemt ās numer ācijas sist ēmas t ālāk ir atvasin āta visu n ākamo topogr āfisko karšu l īme ņu numer ācija. Tālākais dal ījuma princips TKS-93 saist īts ar karšu lapu (t īkla kvadrātu) izm ēriem. Tiem j ābūt 500 x 500 mm, atkar ībā no kartes paredzam ā m ēroga, t īkla elementi var sadal īties vai nu 4 da ļā s, vai nu 25. Pilna TKS-93 strukt ūra sast āv no 9 līme ņiem (4.2. att.).

4.2. att: TKS-93 l īme ņi (Kartogr āfijas att īst ības koncepcija, 1995. gada 23. maijs).

No bio ģeogr āfiskaj ā sugu kart ēšanas sist ēmā ievietotajiem l īme ņiem tr īs ir identiski TKS-93 l īme ņiem (5 x 5 km, 1 x 1 km, 0.5 x 0.5 km) ar tiem atbilstošo numer āciju. Savuk ārt l īme ņi – 10 x 10 km un 0.1 x 0.1 km ir atvasin āti attiec īgi no 5 x 5 km t īkla un 0.5 x 0.5 km t īkla (4.3. att.).

48

4.3.att. Kvadr ātu t īkla l īme ņu savstarp ējā hierarhija (Laivi ņš, Krampis 2004).

Numer ācija kvadr ātu t īklam pak ārtota tam, cik da ļā s sadal ās n ākamais t īklojuma līmenis – attiec īgi numurs palielin ās par vienu ciparu, ja kvadr āts dal ās četr ās da ļā s, un diviem cipariem, ja dal ās 25 da ļā s. Augu sugu kart ēšanas sist ēma ir balst īta uz l īdz īgiem principiem, kā visa topogr āfisko karšu kart ēšana Latvij ā - uz TKS-93, kas nosaka, ka visi kartogr āfiskie materi āli, kas p ārkl āj visu valsts teritoriju, ņemot v ērā m ērogu, tiek sadal īti pa karšu lap ām, kuru robežas tad attiec īgi sakr īt ar sugu atrad ņu kvadr āta t īkla robež ām. To var uzskat īt par priekšroc ību atrad ņu kart ēšanas datu savietošanai ar citiem kartogr āfiskajiem materi āliem, ko nodrošina vien āda nomenklat ūra, gan attiec īgā mēroga karšu lapai, gan atrad ņu kart ēšanas sist ēmas attiec īga l īme ņa kvadr ātam. T ātad, str ādājot ar kvadr āta t īklu, identific ējot vajadz īgo kvadr ātu, ātri var noteikt k ādā karšu lap ā objekts mekl ējams. Piem ēram, atradne, kas datu b āzē fiks ēta ar LKS-92 koordin āti X=317518; Y=6268691, att ēlojot to ģeogr āfiski kop ā ar kvadr ātu t īkliem, un identific ējot zem āko nepieciešamo l īmeni (l īmen ī 1 x 1 km) rezult āts par āda, ka atradne atrodas 3131-44-43 kvadr ātā. P ēc numur ācijas var noteikt, ka k ā pal īgl īdzek ļus iesp ējams izmantot š ādus Latvijas kartogr āfijas iest ādēs sagatavotus materi ālus: a) 1 : 2000 ortofoto karti (aerofoto uz ņē mums), kuras numurs ir 3131-44-43; b) 1 : 10 000 ortofoto karti (aerofoto uz ņē mums) vai topogr āfisko karti, kuru numurs ir 3131-44; c) 1 : 50 000 Latvijas Republikas Satel ītkarti vai topogr āfisk ās kartes civilo versiju, kuru numurs ir 3131.

4.2.2. Teritorijas plat ība un hierarhisk ā t īklojumu sist ēmas

Sagatavot ās bio ģeogr āfisko sugu kart ēšanas sist ēmas Latvij ā hierarhiskums nosaka to, ka augu un dz īvnieku sugu atradnes ir iesp ēja analiz ēt daž ādos savstarp ēji saist ītos un pak ārtotos m ērogos. Atkar ībā no t īklojuma l īme ņa (10 x 10, 5 x 5, 1 x 1, 0.5 x 0.5 un 0.1 x 0.1 km), main ās atradnes lielums, atkl ājas jaunas sugas izvietojuma telpisk ās likumsakar ības. T ā, piem ēram, atrad ņu lieluma mai ņas sal īdzin āšanai, tīklojuma l īme ņos ērti lietot G skalu – tiek izmantota daž ādu teritoriju sal īdzin āšanai (Haggett et al. 1965), kurā katras konkr ētas teritorijas lielums (šaj ā gad ījum ā teritorijas lielums ir konkr ētā t īklojuma kvadr āta lielums) attiecin āts pret Zemes virsas plat ību pēc formulas:

49  Ga  G=log    Ra 

Kur Ga – Zemes virsas plat ība, Ra – pētāmās teritorijas plat ība. Ja G skalas lielums starp t īkla l īme ņiem main ās par vienu vien ību, tad atradnes lielums t īklojuma l īme ņos main ās attiec ībā 1 : 10 (4.2. tabula); ja G skalas lielums starp t īklojuma l īme ņiem main ās par div ām vien ībām (piem ēram, 10 x 10 km un 1 x 1 km tīklojumu attiec ība), tad atradnes lielums t īklojuma l īme ņos main ās attiec ībā 1 : 100 (4.2. tabula). Ja G skaitlis main ās par 0.6 – attiec ība ir 1 : 4, bet ja par 1.4 (piem ēram, 1 x 1 km un 0.5 x 0.5 km t īklojumi), tad atrad ņu izm ērs main ās ar attiec ību 1 : 25 (piem ēram, 5 x 5 km un 1 x 1 km t īkli).

4.2. tabula. Tīklojuma l īmenis un atradnes lieluma parametri.

Kvadr ātu Teritorija Atradnes G skala tīkla lielums, km 2 līmenis 10 x 10 km Latvija 100 6.7074 5 x 5 km Ainavzeme, dabas re ģions 25 7.3095 1 x 1 km Rajons, novads, pagasts, aizsarg ājam ā 1 8.7074 teritorija 0.5 x 0.5 km Pagasts, pils ēta aizsarg ājam ā teritorija 0.25 9.3095 0.1 x 0.1 km Aizsarg ājam ā teritorija 0.01 10.7074

Atrad ņu kart ēšana Eiropas valst īs iez īmīga ar to, ka praktiski vis ās valst īs, sast ādot bio ģeogr āfisko atrad ņu kartes, tiek izmantota t īklojuma sist ēmas. Tom ēr katr ā teritorij ā rakstur īgi savi principi t īklojumu sist ēmām. To galven ā iez īme – vis ās teritorij ās augu atrad ņu kart ēšanas sist ēma balst īta uz koordin ātu t īklu principiem. Lietotas tiek gan viet ējās koordin ātu sist ēmas (taisnle ņķ a), gan plaši lietot ās – ģeogr āfisk ā koordin ātu sist ēma, k ā ar ī Universi ālā Transversi ālā Merkatora (UTM) koordin ātu sist ēma, kas nodrošina vieglu inform ācijas migr ēšanu starp datu avotiem. Eiropas valst īs daž āda l īme ņa (m ēroga) bio ģeogr āfiskajos p ētījumos izmanto daž āda izm ēra t īklojuma sist ēmas. Šādu sist ēmu, kas izmantotas konkr ētos p ētījumos, parametri un attiec ība starp p ētāmās teritorijas plat ību pret kvadr ātu t īkla elementa pārkl āto teritoriju ir daž ādi (4.3. tabula). Sakar ību - jo liel āka p ētāmā teritorija, jo liel āka izm ēra kvadr āti - sist ēmā apstiprina matem ātiskais logaritm ēšanas apr ēķ ins (4.4. att.).

50 4.3. tabula. Kvadr ātu t īklu raksturojoši parametri Eiropas valst īs.

Re ģions/Valsts (avots) Teritorija, ha Kvadr āts, ha Kvadr ātu skaits Eiropa (Lahti et al 1999, Uotila et al. 2005) 1100000000 250000 4750 Centr āleiropa (Schönfelder 1973) 37300000 13200 5600 Lielbrit ānija + Īrija (Preston et al. 2002) 31500000 10000 3880 Polija (Zajac, Zajac 1992) 31370000 10000 3137 D-Zviedrija (Oredsson 1973) 15000000 10000 1499 Austrija (Niklfeld 1969) 8390000 3468 2419 Latvija ( Табака и др .1977) 6450000 7140 904 Latvija (Laivi ņš, Krampis 2004) 6450000 10000 739 Savoija, Francija (Charpin, 4400000 12500 352 Monthoux1971) Lejassaksija, V ācija (Haeupler 1974) 1960000 2500 784 Tiringija, V ācija (Schiementz 1979) 1520000 3300 460 Čehija (Slavik 1986, 1990) 788660 13320 679 Jorkšira, Anglija (Cadbury et al. 1971) 250000 200 1250 DR Somija, Somija (Suominen 1961) 16700 100 190 Engures ezera dabas parks, Latvija 16000 25 709 (Gavrilova u.c. 2005) Virrata, Somija (Kytövuori, Suominen 5000 100 50 1967) Cir īša liegums, Latvija (Tabaka, K ļavi ņa 1277 6.3 208 1981) Stradu sala, Latvija (Laivi ņš, Kreile 1980) 3 0.04 96 Cepur īte, Latvija (Laivi ņš, Kreile 1980) 0.5 0.01 46

300000

250000

200000 ba, ha ba, ī 150000 ta plat ta ā 100000

Kvadr 50000

0 -5 0 5 10 15 20 25 Teritorijas plat ība, ln ha

4.4. att. Teritorijas plat ības sal īdzin ājums ar kvadr ātu plat ību.

4.2.3. T īklojumu sist ēmu savietošanas un paplašin āšanas (teritoriālās) iesp ējas

Latvij ā l īdz br īdim, kad tika izveidota hierarhisk ā kvadr ātu t īkla bio ģeogr āfisk ā kart ēšanas sist ēma, ir veikti daudz un daž ādi p ētījumi, kuru rezult ātus t ālāk izmantošanai ir svar īgi savietot ar jaunieg ūtiem, t āpēc autors izstr ādājis metodi kā iepriekš ieg ūtos rezult ātus p ārnest uz jebkuru no hierarhisk ā kvadr āta t īkla l īme ņiem.

51 Datu transform ācija aktu āla starp BIKS un autora izveidoto bio ģeogr āfisk ās kart ēšanas sist ēmu. T ā veikta, ņemot v ērā datu telpisko novietojumu. Proti, taisnle ņķ a kvadr ātu t īklojuma sist ēmā dati p āriet no tiem taisnst ūriem PSRS Ģener ālšt āba topogr āfisko karšu t īklojuma sist ēmā, kur ģeogr āfiski (p ēc koordin ātas) atrodas kvadr āta centr ālais punkts. Tom ēr piln īgi prec īza un korekta š ī transform ācija nav, jo PSRS Ģener ālšt āba topgr āfisk ās kartes ir veidotas uz Krasovska elipsoida un Pulkovas koordin ātēm, bet TKS-93 ir GRS-80 elipso īda taisnle ņķ u koordin ātes, t āpēc jo t ālāk no Rīgas meridi āna (24º austrumu garums) atrodas transform ējamie punkti, jo liel āka ir nob īde starp abiem t īkliem (Krampis 2006). Uz hierarhisko t īklojuma sist ēmu pārnesto datu liel ākā iesp ējam ā k ļū da vien ā t īkla kvadr ātā maksim āli var sasniegt 40% (precizit āte 60%), bet j ātz īmē, ka tas iesp ējams tikai pie paš ām taisnst ūru mal ām, bet 90% precizit āte ir 100%. Turkl āt ņemot v ērā atrad ņu daž ādo izm ēru starp t īkliem, un pētāmās teritorijas izm ēru (visa valsts teritorija), p ārnestie dati kopum ā att ēlo situ āciju sal īdzinoši prec īzi. Šādu datu p ārnesi nodrošina m ūsdienu ĢIS, jo gan p ētāmie bio ģeogr āfiskie dati, gan t īklojuma sist ēmas tiek veidotas k ā ĢIS inform ācija, kas t ālāk nodrošina daž ādas nepieciešam ās telpisk ās mijiedarb ības. Paplašinoties re ģion ālajiem p ētījumiem, bio ģeogr āfij ā ļoti noz īmīgi ir daž ādu teritoriju p ētījumu sal īdzin āšana un savietošana, t ā, piem ēram, aizvien aktu ālāki ir kop īgi Baltijas valstu teritorijas bot āniskie p ētījumi. T ādēļ svar īgi apkopot, att ēlot un analiz ēt datus p ēc vien ādiem principiem. Lai da ļē ji sekm ētu š ādu kop īgu p ētījumu veikšanu, ir izveidota kop īga t īklu sist ēma, kas p ārkl āj visu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritoriju. T īkls veidots p ēc l īdz īgiem principiem k ā Latvijas teritorijai. Tas noz īmē, ka t īkls ar ī ir hierarhisks, kur katra l īme ņa nomenklat ūra (identifikators) ir saist īta ar p ārējo l īme ņu nomenklat ūru. T āpat tas ir balst īts uz taisnle ņķ a koordin ātu sist ēmu, kura tiek lietota vis ās trij ās valst īs. Katr ā valst ī ir nelielas izmai ņas koordin ātu sist ēmas parametros, bet kop īga ir topogr āfisko karšu t īklu sist ēma, kura ir pamat ā bio ģeogr āfisko atrad ņu kart ēšanas t īklu sist ēmai. Kop īga t īkla sist ēma vis ām Baltijas valst īm sekm ē bio ģeogr āfisko p ētījumu teritori ālo paplašin ājumu viena p ētījuma ietvaros, k ā ar ī daž ādu agr āk veiktu vai ar ī katr ā valst ī atseviš ķi veiktu p ētījumu savietošanu, kas nodrošina sal īdzinoši piln īgākas anal īzes iesp ējas un secin ājumu iesp ējas. L īdz šim šis process uzskat āms par apgr ūtinošu, jo katr ā valst ī tiek izmantota sav ādāka sist ēma. T ā, piem ēram, Lietuv ā tiek izmantota kvadr ātu t īklu sist ēma, kas balst īta uz ģeogr āfisko koordin ātu t īklu, t ātad jāņ em v ērā, ka katra t īkla elementa izm ērs ir atš ķir īgs, ko nosaka kartogr āfisk ās projic ēšanas īpatn ības. (Krampis 2007). Kop īgās kart ēšanas metodes izmantotašanas piem ērs ir Carex pilosa izplat ības pētījums (Gudžinskas, et al. 2010), kura laik ā sast ādīta izplat ības karte no daž āda avota datiem, kas apvienoti vienot ā kart ē (4.5. att.).

52

4.5. att. Carex pilosa izplat ība Baltijas valst īs (Gudžinskas et al. 2010).

4.3. Reljefa datu kopu izveide

Racion āls pa ņē miens (metožu kopa) ģeogr āfisko sakar ību izp ētē ir teritorijas dal ījums konstanta lieluma (punkti, hierarhisks kvadr ātu vai taisnst ūra ģeometrisku fig ūru t īklojums u.t.t.) sistem ātisk ā sec ībā sak ārtot ās telpisk ās vien ībās, kuru lielums un skaits ir atkar īgs no p ētījumu m ērķiem un p ētāmās teritorijas plat ības. Š āda regul āra punktu jeb t īklojuma sist ēma Latvij ā ir lietota reljefa morfometrijas p ētījumos (Slauc ītājs 1935, Sarma 1953, Zel čs 1997), augu un dz īvnieku sugu kart ēšan ā (Laivi ņš, Laivi ņa 1985, Laivi ņš, Krampis 2004, Priednieks et al. 1989, Табака и др . 1980). Darba ietvaros ir sast ādīta reljefa datu kopa, kas paredz ēta kokaugu sugu, k ā ar ī mežaudžu izplat ības un virsas elementu sakar ību anal īzei vis ā valsts teritorij ā. Datu kopa sast āv no div ām ģeomorfolo ģisk ām komponent ēm. Datu kop ā ir izveidota hipsometrisk ā attainojuma datu b āze (4.6. att.) un reljefa starp ību (diferences) (4.7. att.) datu b āze. Datu kopas sast ādīšanai izmantota inform ācija no PSRS Aizsardz ības ministrijas ģener ālšt āba topogr āfiskaj ām kart ēm, kur izmantota reljefa augstuml īkņu (izol īniju) inform ācija ar vertik ālo soli ik p ēc 5 m dab ā. Augstuml īkņu inform ācija ir nolas īta par katru no 2779 5 x 5 km izm ēra kvadr ātiem, kas identiski augu un dz īvnieku kart ēšanas sist ēmā izmantotiem kvadr ātiem (Laivi ņš, Krampis 2004) uz kuru pamata ir veikta Latvijas kokaugu atlanta karšu sast ādīšana (Laivi ņš u.c. 2009). 2338 no tiem piln ībā atrodas Latvijas teritorij ā, bet p ārējie 441 da ļē ji atrodas uz Latvijas sauszemes vai j ūras robežas. Reljefa inform ācija ir nolas īta Latvijas teritorijai uz sauszemes robežas izvietotajiem kvadr ātiem, bet uz Baltijas j ūras robežas esošajiem kvadr ātiem par minim ālo augstuma v ērt ību tika pie ņemta 1 m atskaite. Ņemot v ērā kokaugu izplat ības inform ācijas sist ēmas datu uzkr āšanas metodiku, kur visas atradnes ir

53 kart ētas, nedalot 5 x 5 km t īkla kvadr ātu ne uz j ūras, ne uz sauszemes robežas, tika izv ēlēts ar ī nedal īt reljefa datu kopu pa teritori ālo robežu, k ā rezult ātā p ētāmā plat ība ir par 7.1% liel āka nek ā valsts kop ējā teritorija (69475 km 2 pret 64589 km 2). Reljefa datu kop ā uzglab āta inform ācija par katr ā 25 km 2 izm ēra kvadr ātā maksim ālo augstumu un minim ālo augstumu, kas attiec īgi deva iesp ēju apr ēķ in āt katra kvadr ātu t īkla elementa vid ējo augstumu, k ā ar ī apr ēķ in āt reljefa diferences (reljefa ener ģiju) starp maksimālo un minim ālo augstumu. Pašas minim ālākās v ērt ības augstuma r ādītājos ir sastopamas tieši paš ā Baltijas j ūras piekrast ē, bet maksim ālās v ērt ības sasniegtas Vidzemes augstien ē (311 m v.j.l., Gaizi ņkalns), bet, rēķ inot katra kvadr āta vid ējos augstumus, maksim ālās v ērt ības ir 244 m v.j.l., kas fiks ēta 3 kvadr ātos 20 km att ālum ā no Gaizi ņkalna. Apr ēķ in ātās diferences (augstuma starp ības) uzr āda, ka Latvij ā liel ākā augstuma diference, apr ēķ inot p ēc min ētās metodikas ir 144 m ar absol ūtaj ām v ērt ībām no 66 m l īdz 210 m kvadr ātam, kas atrodas 5 km dienvidaustrumu virzien ā no C ēsīm, kā ar ī 147 m ar absol ūtaj ām v ērt ībām 113 m l īdz 260 m kvadr ātam, kas atrodas 2 km uz zieme ļiem no Madonas. Meža plat ību klasific ēšanai p ēc hipsometrisk ā augstuma izmai ņā m reljefa informācija ir apvienota pa augstuma josl ām ik pa 10 m, t ā veidojot 32 augstumjoslas, bet, apvienojot reljefa diferences ik pa 10 m starpībām veidojas 14 zonas, lai gan kop ējā amplit ūda ir no 1 m l īdz 147 m, tom ēr josl ā no 131 m l īdz 140 m defirences nav sastopams neviens kvadr āts. Sugu izplat ību p ētījumos nevienm ēr izplat ību nosaka vietas absol ūtais augstums, bet ar ī lok ālais reljefa saposmojums (terasu nog āzes, gravas u.t.t.), vietas relat īvās augstuma starp ības. Ar ī agr āk virsas saposmojuma kartes ir sast ādītas ar 20 un 25 m augstuma diferenc ēm (Slauc ītājs 1935; Rutkis 1960). P. Sarma p ēc relat īvā augstuma atš ķir ībām (amplit ūdas pak āpe 8 m) Latvij ā ir izdal ījis 17 virsas saposmojuma intensit ātes rajonus, kurus p ēc vid ējās reljefa amplit ūdas pak āpes apvienojis 6 reljefa rajonu grup ās (Sarma 1953). Lai analiz ētu kokaugu sugu izplat ību š ādā griezum ā, katr ā 5 x 5 km kvadr ātā ir apr ēķ in ātas augstuma atš ķir ības un sast ādīta virsas relat īvo augstumu amplit ūdu jeb reljefa ener ģijas karte ar augstuma atš ķir ību interv ālu ik p ēc 10 m. Latvijas virsai kopum ā rakstur īgs augstuma pieaugums att ālinoties no Baltijas jūras piekrastes sauszemes iekšien ē. Kras āk š īs atš ķir ības izpaužas, šķē rsojot Limbažu (Saulkrastu)-Ogres-Skaistkalnes l īniju (Jaunputni ņš 1971, Zel čs 1997) (4.6., 4.7. att.). Š ī līnija sadala Latviju div ās da ļā s: zem ākaj ā rietumu un augst ākaj ā – austrumu. Rietumu da ļas vid ējais augstums ir 41.2 m v.j.l. (1112 kvadr āti), gandr īz piekt ā da ļa (18.0 %) no visas teritorijas ir zem āka par 10 m v.j.l., bet 59.6 % virsas ir zem āka par 40 metriem (4.8. att.). Augst ākās austrumu da ļas vid ējais augstums ir 116.7 m v.j.l. (1667 kvadr āti). Latvijas teritorijas vid ējais augstums ir 86.5 m v.j.l. (2779 kvadr āti), p ēc plat ības valdošie ir 91-120 m augstumi (32.5 % no teritorijas plat ības) (4.9. att.). Latvijas vid ējais augstums ir 86.5 m v.j.l., kas nedaudz (par 0.7 m) atš ķiras no V. Zel ča agr āk apr ēķ in ātā (10 x 10 km kvadr ātu t īkls) vid ējā augstuma – 87.2 m v.j.l. (Zel čs 1997). Pēc plat ības valdošie ir 91-110 m augstumi (16.2% no Latvijas plat ības), k ā ar ī 0-10 m augstumi, kas sast āda 7.2% no teritorijas (4.10. att.). Dabas daudzveid ība Latvij ā ir saist īta ar virsas makroformu – zemie ņu un augstie ņu izk ārtojumu. Klasiskaj ā ģeogr āfij ā ir pie ņemts, ka zemienes no augstien ēm nodala 200 m horizont āle. Pie š āda krit ērija tikai 2.2% Latvijas teritorijas atbilst augstie ņu kategorijai. Literat ūrā ir min ēti ar ī citi dati par š ādu augstumu apgabalu plat ībām – 2.7 un 1.2 % (Rutkis 1960, Zel čs 1997). T āpēc, ņemot v ērā kopum ā zemo Latvijas virsu, k ā ar ī noz īmīgās augstuma atš ķir ības starp Latvijas rietumu un austrumu da ļu, reljefa morfometriskaj ā anal īzē Kurzemes augstie ņu pamatnes pie ņem, sākot no 50 m augstuma, bet Centr ālās un Austrumlatvijas augstie ņu pamatnes – no 120 m

54 augstuma (Slauc ītājs 1934, Ābolti ņš 1994). P ēc š ādiem krit ērijiem Rietumlatvij ā zemienes aiz ņem 68.3 %, augstienes – 31.7 %. Savuk ārt augst āk paceltaj ā austrumu da ļā attiec īgi 59.3% un 40.7 %. T ātad zemie ņu un augstie ņu aiz ņemto plat ību atš ķir ības uz rietumiem no Limbažu-Ogres-Skaistkalnes l īnijas ir liel ākas, bet uz austrumiem no šīs l īnijas – iev ērojami maz ākas.

4.6. att. Latvijas hipsometrisk ā karte 5 x5 km t īkl ā.

4.7. att. Latvijas reljefa differences (reljefa ener ģijas) karte 5 x5 km t īkl ā.

55

4.8. att. Reljefa augstuma histogrammas: Rietumlatvija.

4.9. att. Reljefa augstuma histogrammas: Austrumlatvija.

4.10. att. Reljefa augstuma histogrammas: visa Latvija.

4.4. Klimata faktoru datu kopa

Klimata faktoru datu kopa sugu izpalt ības analīzei izmantota M. Laivi ņa un V. Mele ča p ētījuma par klimata parametru bio ģeogr āfisko anal īzi (Laivi ņš, Melecis 2003.) materi āli, kura laik ā klimatiskie parametri analiz ēti, izmantojot Latvijas klimata atlantu. Klimatiskie dati nolas īti 263 t īklojuma taisnst ūros (izm ēri 15.2 x 18.6 km), kas attiec īgi ir atvasin āti no agr āk lietotā augu atrad ņu kart ēšanas t īklojuma (izm ēri 9.3 x 7.6 km), apvienojot četrus tīkla elementus kop ā. P ētījum ā nolas ītas 25 klimatisko paz īmju

56 vērt ības (janv āra, j ūlija, gada vid ējā, minim ālā temperat ūra, absol ūtā maksim ālā un minim ālā temperat ūra, nokriš ņu apjoms siltaj ā, aukstaj ā sezon ā un gad ā, akt īvo temperat ūru summas u.c.) 263 viet ās. Dati apstr ādāti, lietojot kl āsteranal īzi ar galveno komponentu anal īzes elementiem. Sauszemes augu un dz īvnieku sugu izplat ība un sastopam ība ir atkar īga no daudziem vides faktoriem, no kuriem galvenie ir klimatiskie faktori. Noz īmīgākie ir gaisa temperat ūra un mitrums, un to attiec ība. M. Laivi ņa un V. Mele ča p ētījum ā analiz ēti klimata parametri k ā daudzdimension āla sist ēma. T ādā veid ā mekl ējot informat īvākās klimata parametru kopas, skaidrojot to teritori ālo vari ēšanu. Latvij ā noteicošie klimata paz īmju kopa ir ziemas m ēnešu gaisa temperat ūras. Ziemas m ēnešu gaisa minim ālās temperat ūras, sniega segas saglab āšan ās ilgums, augsnes sasalšanas dzi ļums. Šie r ādītāji atspogu ļo klimata kontinentalit ātes pak āpi un tās palielin āšanos austrumu virzien ā att ālinoties no j ūras. P ēc š īs inform ācijas bag ātākās paz īmju kopas (4.4. tabula) neviendab ības, izdal āmi 4 klimata kontinentalit ātes sektori, kuru griezum ā analiz ēta bore ālā un nemor ālā bioma kokaugu rakstursugu izplat ības īpatn ības Latvij ā.

4.4. tabula. Informat īvāko klimata parametru vid ējās v ērt ības kontinentalit ātes sektoros (Laivi ņš, Melecis 2003).

Konti- Gaisa temperat ūra ºC Maksi- Dienu Maksi- Vietas Att ā- nenta- mālais skaits mālais aug- lums lit āte Jan- Gada Abso- Gada augsnes ar ūdens stums, līdz vāra vid ē- lūtā vid ējā sektor ā sasalša- sniega apjoms m v.j.l. jūrai, vid- jā mini- mini- nas segu snieg ā, km ējā mālā mālā dzi ļums mm Vāja -3,7 5,8 -33,6 -22,2 38,4 87 39 32 13 Mērena -5,2 5,5 -35,5 -25,5 44,8 97 49 54 46 Vid ēja -6,6 5,1 -39,6 -27,8 53,7 114 71 98 109 Stipra -7,4 4,9 -40,5 -29,2 57,8 123 89 154 186

Klimata kontinentalit ātes datu kopa izmantota kokaugu rakstursugu izplat ības likumsakar ību noteikšanai, ir apr ēķ in āta kokaugu sugu sastopam ība katr ā no sektoriem. Sugu sastopam ība apr ēķ in āta ar ī pa ainavzem ēm (Ramans 1994).

4.5. Zon ālā un sektori ālā gradientu datu kopu izveide

Zon ālā jeb dienvidu – zieme ļu virziena un sektori ālā jeb rietumu austrumu virziena joslojumu datu kopas izveidotas gradientanal īzes veikšanai. Bore ālā un nemor ālā bioma rakstursugu telpisk ā novietojuma anal īze veikta apr ēķ inot sugu sastopam ību p ēc atrad ņu izplat ības 5 x 5 km tīkl ā (ret āk izplat ītām sug ām, kas potenci āli var veidot kokaudzes), tas dar īts balstoties uz Latvijas kokaugu atlanta inform ācijas sist ēmas datu b āzi (Laivi ņš u.c. 2009). Viet ējām kokaugu sug ām, kas jau veido kokaudzes un to izplat ība 5 x 5 km t īkl ā ir ļoti plaša, ir izmantota Valsts meža dienesta Meža valsts reģistra meža digit ālās kartes datu b āze (Valsts meža dienests 2006), apr ēķ inot sastopam ību p ēc kokaudžu plat ības. Vis ām rakstursug ām apr ēķ in āta sastopam ība 10 km josl ās, sadalot Latvijas teritoriju vien ādās josl ās pa sugu atrad ņu kvadr āta t īklojuma sist ēmu gan no Baltijas j ūras piekrastes l īdz valsts austrumu robežai (sektori ālais dal ījums), gan no valsts dienvidu robežas l īdz zieme ļu robežai (zon ālais

57 dal ījums), veidojot divus gradientus pa kuriem analiz ēta kokaugu izplat ība Latvij ā (4.11. att.).

4.11. att. Sektori ālais R-A virziena teritorijas joslojums un zon ālais D-Z virziena teritorijas joslojums.

4.6. Gradientanal īze un datu statistisk ās apstr ādes metode

Kompleks ā gradienta metode tiek izmantota augu popul ācijas izplat ības galveno vides faktoru ietekmes noteikšanai. Pie š ādiem faktoriem pieskait āmi augstums virs jūras l īme ņa, ģeogr āfiskais platums un garums ( Миркин и др . 1989). Datu statistiskai apstr ādei darba ietvaros pielietota line ārās regresijas anal īze. Gradientanal īzē sakar ība starp sastopam ību un att ālumu nor ādītajos virzienos, k ā ar ī augstumjoslojuma zon ām veikta, nosakot regresijas vien ādojumus. Izmantota line āro maz āko kvadr ātu metode, ko pirmais public ēja fran ču matem āti ķis A. M. Ležandrs, bet to pirmais pamatoja vācu matem ātikas zin ātnieks Karls Fridrihs Gauss (Gellert et al. 1971). Regresija r ēķ in āta p ēc formulas: n

∑(xi − x)( yi − y) r= i=1 , n n 2 2 ∑(xi − x) ∑(yi − y) i=1 i=1 kur xi ir att ālums vai augstumjoslojums; yi ir kokaugu sugas sastopam ība att āluma vai augstumjoslojuma zon ā; n ir gad ījumu skaits; x ir att āluma vai augstumjoslojuma vid ējā vērt ība; y ir vid ējā kokaugu sastopam ība zon ā (Gellert et al. 1971). x (vid ējā v ērt ība) apr ēķ in āta p ēc formulas (Gellert et al. 1971): 1 n x = ∑ xi , n i=1 y (vid ējā v ērt ība) apr ēķ in āta p ēc formulas (Gellert et al. 1971): 1 n y = ∑ yi n i=1 Datus statistisk ā apstr āde darb ā veikta ar Micrisoft Excel 2007 programmat ūru, bet telpiskie apr ēķ ini veikti ar ESRI ArcGIS 9.3 programmat ūru.

58 4.7. Kokaugu sugu nomenklat ūra

Sast ādot Latvijas kokaugu atlantu, taksonu datu b āzē katrai sugai ir dots sugas lat īniskais nosaukums, latviskais nosaukums, sugas akron īms ( četri pirmie ģints un četri pirmie sugas nosaukuma burti), ģints akron īms ( četri pirmie ģints nosaukuma burti) un dzimtas akron īms. Iekšsugas taksoniem akron īma pirmie četri burti ir ģints apz īmējums, bet n ākamie četri – pasugas, variat ātes vai ar ī š ķirnes nosaukuma sa īsin ājums (Laivi ņš u.c. 2009). Dzimtas akron īmi lietoti p ēc V. V ēbera sist ēmas (Weber 1982), ko izmanto bot āniska rakstura datu b āzēs. L īdz šim Latvij ā automatiz ētās datu b āzēs sugas sa īsinātai apz īmēšanai lietots tr īs burtu ģints un sugas kods ( Лайвиньш и др . 1986, Laivi ņš, Rasi ņš 1995), bet Integr ālā monitoringa aug āja datu b āzē – četru ģints un tr īs sugas burtu kombin ācija (Österdahl 1985). Gradientanal īzei izv ēlētas 34 rakstursugas, t ās iedal ītas 2 grup ās un analiz ētas atseviš ķi, bet p ēc l īdz īgas metodikas. Pirm ā grupa, kas sast āv no 20 sug ām, ir vasarza ļo platlapju mežu nemor ālā bioma rakstursugas, kas veido stabilas augu sabiedr ības, bet otr ā (14 sugas) ir skujkoku mežu bore ālā bioma rakstursugu grupa. Abas š īs grupas dal ītas viet ējās, kas veido kokaudzes un svešzemju, kas potenci āli var veidot kokaudzes ārpus are āliem, kur t ās st ādītas. Kokaugu sugu naturaliz ēšan ās pak āpes ir noteiktas p ēc Ģ. Gavrilovas un V. Šulca vērt ējuma (Gavrilova, Šulcs 1999, Laivi ņš u.c. 2009). Tās iedal ītas 3 pak āpēs 1- natauraliz ējas v āji; 2 – naturaliz ējas m ēreni; 3- naturaliz ējas intens īvi, k ā ar ī atseviš ķi nodal ītas sugas, kas sastopamas tikai meža kult ūru audz ēs. Kokaugu sugu nomenklat ūrai izmantots Ģ. Gavrilovas un V. Šulca taksonu saraksts (Gavrilova, Šulcs 1999).

59 5. IZVEIDOTIE AUGU SUGU IZPLAT ĪBAS ATLANTI

Līdz šim Latvij ā sast ādītas daž ādas augu sugu izplat ības kartes, p ēc daž ādām metod ēm, kas aprakst ītas ar ī šaj ā darb ā, bet p ārsvar ā tie ir bijuši atseviš ķu augu sugu vai augu sabiedr ību p ētījumu ietvaros sagatavoti karšu materi āli par to izplat ību vai sastopam ību konkr ētā are ālā vai teritorij ā. Bet Latvij ā l īdz šim netika veikti visaptveroši floras p ētījumi, kas rezult ējušies ar karšu s ēriju sast ādīšanu pa noteiktu teritoriju vai p ēc noteiktas floras kategorijas. 1973. gad ā tika s ākts darbs pie Baltijas floras atlanta, kur kop īgi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas bot āni ķi šim m ērķim piel āgoja Centr āleirop ā izmantoto kart ēšanas t īklu, kur atradnes izm ērs ir 6 x 10 ģeogr āfisk ā gr āda min ūtes (Kukk, Kull 2005), bet š āds darbs joproj ām nav pabeigts un izdots. Izveidojot, bio ģeogr āfisk ās kart ēšanas hierarhisko sist ēmu Latvij ā, rad ās iesp ēja automatiz ēt karšu sast ādīšanas procesu, kas b ūtiski ir pav ēris iesp ējas š āda rakstura darbu izveid ē. T ā p ēdējos gados ir izveidoti divi apjom īgi floras atlanti Latvij ā. Viens no tiem ir Engures ezera dabas parka floras atlants (Gavrilova u.c. 2005), bet otrs ir Latvijas kokaugu atlants (Laivi ņš u.c. 2009). Abu šo atlantu karšu un datub āzu sast ādīšan ā piedal ījies ar ī autors, t āpēc šie izdevumi uztverami k ā promocijas darba rezult āti.

5.1. Engures dabas parka floras atlants

Sugu atrad ņu kart ēšanas metode, kuras izveide veikta š ī promocijas darba ietvaros, ir izmantota p ēdējā laika apjom īgāko bot ānisko karšu s ēriju izstr ādē. Pie tādiem j āmin Engures ezera dabas parka floras atlants 0.5 x 0.5 km t īklojum ā (Gavrilova u.c. 2005). Autors ir š ī public ētā iespieddarba l īdzautors, kura ieguld ījums bija izstr ādāt automatiz ētu metodiku karšu sast ādīšanai. K ā jau min ēts, tika izmantota hierarhisk ā sugu kart ēšanas sist ēma. Atlanta karšu sast ādīšanai tika izveidoti telpiski datu apstr ādes algoritmi, kas nodrošin āja datu transform āciju starp kartrt ēšanas metod ēm. T āpat autora zi ņā bija izveidot uz ĢIS pamatprincipiem balst ītu atlanta karšu datu b āzi. Atlant ā apkopotas un p ēc l īdz īga rakstura att ēlotas (5.1. att.) 854 vaskul āro augu izplat ības kartes.

5.1. att. Engures ezera dabas parka florasFestuca atlanta arundinacea karšu lapas paraugs. Festuca arenaria un Festuca arundinacea izplat ība (Gavrilova u.c. 2005).

60 Engures ezera dabas parka floras atlanta kart ēšanai izmantots taisnle ņķ a kvadr āta tīklojuma ceturtais līmenis 0.5 x 0.5 km, t ātad katras atradnes izm ērs ir 0.25 km 2 (500 x 500 m; 25 ha). Vaskul āro augu sugu flora Engures ezera dabas park ā sistem ātiski ir pētīta no 1983. l īdz 1990. gadam (Gavrilova 1990). Floras sarakstos iek ļauti ar ī v ēlāko gadu epizodiskie floras inventariz ācijas materi āli. Augu sugu atrad ņu izplat ības inform ācija bija uzkr āta pamatojoties uz Biolo ģisk ās inform ācijas kart ēšanas t īkla (BIKS) pamatprincipiem (Лайвиньш 1983). Šaj ā t īklojuma sist ēmā Latvijas teritorij ā ir aptuveni 850 pilni taisnst ūri un 64 nepilni taisnst ūri (m ēroga 1 : 25 000 kartes pilna lapa vai to da ļa). T īklojuma pamattaisnst ūri, atkar ībā no p ētāmās teritorijas lieluma, var sadal īt maz ākos taisnst ūros (2.6 x 3.1 un 0.5 x 0.6 km), t ādējādi ieg ūstot savstarp ēji pak ārtotus hierarhisk ā t īklojuma l īme ņus ( Лайвиньш 1983). Floras kart ēšanai Engures ezera dabas park ā lietots regul ārs t īklojums, kur ā t īkla elementa izm ērs ir 0.5 x 0.6 km (0.30 km 2). Šaj ā gad ījum ā pamatl īme ņa t īkla kvadr āta (m ēroga 1:25 000 lapa) 1° pa X asi ( ģeogr āfisko paral ēli) sadal īts 8 vien ādās da ļā s, bet pa Y asi ( ģeogr āfisko meridi ānu) – 12 vien ādās da ļā s. Numer ācija t īklam veikta no kreis ā augš ējā st ūra, pirmais cipars apz īmē kvadr āta atrašan ās vietu uz Y ass, bet otrs cipars uz X ass (5.2. att.). Datu b āzē taisnst ūra numurs satur inform āciju par pamatlīme ņa, k ā ar ī Engures ezera dabas parka t īklojuma sist ēmu, piem ēram, izceltais t īkla elements apz īmēts ar numuru 10-19-15-22, kur 10-19 ir pamatlīme ņa (7.6 x 9.3 km), bet 15-22 – lok ālais (500 x 600 m) dabas parka t īklojuma līmenis. Dabas parka teritorija sadal īta 594 kvadr ātos, 110 no tiem ir nepilni (atrodas uz pētāmās teritorijas robežas). Lauka p ētījumos katram kvadr ātam aizpild ītas veidlapas jeb uzskaites karti ņas, kur ās p ēc alfab ēta atz īmēti p āri par 800 Latvij ā izplat ītāko vaskul āro augu sugu akron īmi. Ret ās sugas, kuras nav šaj ā uzskaites karti ņā , uz lauka atz īmētas atseviš ķā sarakst ā.

5.2. att. Engures ezera dabas parka t īklojuma sist ēma (Gavrilova u.c. 2005). Tāpēc karšu att ēlošanai, sasast ādot atlanta kartes tika izstr ādāta, k ā ar ī pielietota abu šo sist ēmu savietošanas metodika. Datu transform ācija starp ab ām š īm sist ēmām veikta, ņemot v ērā datu telpisko novietojumu (Krampis 2006). Proti, taisnle ņķ a kvadr ātu t īklojuma sist ēmā dati p āriet no tiem kvadr ātiem BIKS t īkl ā, kur ģeogr āfiski (p ēc koordin ātas) atrodas kvadr āta centr ālais punkts. Par piln īgi prec īzu un korektu šo

61 pāreju nosaukt nevar - tā k ā vec ā sist ēma ir balst īta uz ģeogr āfisk ās projekcijas koordin ātu sist ēmu, bet jaun ā sist ēma uz taisnle ņķ a koordin ātu sist ēmu ar GRS-80 elipso īdu, pateicoties BIKS t īkla izliekumam, jo tālāk no centra (24° austrumu garuma meridi āna rietumu virzien ā (Engures ezers - 23 ° 7' austrumu garums)) atrodas transform ējamais punkts, jo liel āka nob īde rodas starp abiem t īkliem (Gavrilova u.c. 2005). Floras inventariz ācijas materi āli uzkr āti datu b āzē. Katrai sugai izveidots atseviš ķs fails, kur ā ir š ādi atrib ūti: LKS-92 koordin āta, vieta (adrese), biotops, autors, avots (uzskaites karti ņas numurs, herb ārijs, literat ūra u.c.) un pirm ās re ģistr ēšanas gads. Atlanta kartes sast ādītas no ĢIS datu bāzē uzkr ātas inform ācijas, kuras saturs un strukt ūra nodrošina inform ācijas ērtu t ālāk izmantošanu citu tematisko karšu sast ādīšan ā citu zin ātnisku p ētījumu ietvaros.

5.2. Latvijas kokaugu atlants

Apjom īgākais no p ēdējā laika bot ānikas p ētījumiem ar plašu izstr ādāto kartogr āfisko materiālu ir Latvijas kokaugu atlanta sast ādīšana (Laivi ņš u.c. 2009), izmantojot sugu kart ēšanas t īklojuma sist ēmu. Ar ī š ī atlanta sast ādīšan ā promocijas darba autors piedal ījies k ā l īdzautors, izstr ādājot datu b āzu apvienošanu p ēc vienotas strukt ūras. Atlanta kartes tika sagatavotas automatiz ēti no darba ietvaros izveidot ās Latvijas dendrofloras inform ācijas sist ēmas, kur ā iek ļautas daž ādas kokaugu izplat ības datu kopas. Veiksm īgai datu kopu apvienošanai tika izstr ādāta dendrofloras ĢIS datu bāzes strukt ūra un transform ācijas algoritmi daž ādas inform ācijas apvienošanai. Latvijas kokaugu atlanta izplat ības kartes tika sast ādītas ar bio ģeogr āfisk ās sugu kart ēšanas sist ēmu, kura ar ī ir izstr ādāta š ī promocijas darba ietvaros. Atlants apkopo p ēdējās desmitgad ēs Latvij ā uzkr āto dendrofloras inform āciju karšu veid ā, kuru pamat ā ir plaša ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmas datu b āze. Par būtisku un aktu ālu šo darbu bio ģeogr āfijas nozar ē var uzskat īt, jo š ādi Latvijas teritoriju visaptveroši darbi nav agr āk veikti. P ēdējos 200 gados Latvij ā ir ien ācis simtiem svešzemju kokaugu, vairums ir ievesti un st ādīti parkos un d ārzos, bet da ļa ir ien ākusi spont āni. Liels skaits šo kokaugu pak āpeniski piem ērojas viet ējiem apst ākļiem, vairojas ar s ēkl ām un atvas ēm, naturaliz ējas un izplat ās mežaudz ēs, kr ūmājos un citur; n ākotn ē šādu taksonu skaits pieaugs. Atlants paredz ēts, lai nov ērotu viet ējo un svešzemju kokaugu izplat īšanos un prognoz ētu t ās m ērogus main īgajos vides apst ākļos. Pavisam pēc l īdz īgiem principiem un att ēlojuma (5.3. att.) ir sast ādītas izplat ības kartes 112 viet ējiem un 1370 svešzemju kokaugu taksoniem (suga, pasuga, varietāte, kult ūrforma).

5.3. att. Latvijas dendrofloras atlanta kartes paraugs. Abies alba Mill. izplat ība Latvij ā (Laivi ņš u.c. 2009).

62 Karšu inform ācijas pamat ā ir apjom īga inform ācijas datu b āze, kur ā apkopoti dati praktiski no visiem pieejamiem avotiem. Latvijas Universit ātes Biolo ģijas instit ūta Ģeobot ānikas laboratorij ā ir izveidota apjom īga Latvijas Dendrofloras datu b āze. Datu b āzes pamat ā ir 20. gs. p ēdējo gadu desmitu sistem ātisko floras p ētījumu dati, ko veica Latvijas PSR Zin ātņu akad ēmijas Biolo ģijas instit ūta (tagad Latvijas Universit ātes Biolo ģijas instit ūts) Bot ānikas laboratorija, un Latvijas PSR Bot ānisk ā d ārza (tagad Nacion ālais Bot āniskais d ārzs) Dendrofloras laboratorijas p ētījumu dati. Biolo ģijas instit ūta bot āni ķi Laimas Tabakas vad ībā ilgstoši veica konkr ēto floru pētījumus (1971–1990), aptverot visus asto ņus Latvijas ģeobot āniskos rajonus (5.4. att.); dati glab ājas laboratorijas arh īvā (p āri par 11 000 floras inventariz ācijas kart īšu). Šaj ā laik ā apsekots ar ī ap 30 aizsarg ājamo dabas teritoriju (dabas rezerv āti, dabas liegumi, dabas parki u.c.), t ām sast ādīti floras saraksti. Apjom īgais materi āls apkopots rakstu kr ājumos. Par ģeobot ānisko rajonu floru un ve ģet āciju ir izn ākuši 8 rakstu kr ājumi (Tabaka 2001; Табака 1974, 1977, 1979, 1982, 1985, 1987, 1990), par aizsarg ājam ām dabas teritorij ām izdotas septi ņas monogr āfijas (Gavrilova, Laivi ņš 1992; Абеле , Миезите 1982; Вимба 1985; Гаврилова 1984; Лайвиня 1987; Табака , Клявиня 1981).

5.4. att. Konkr ēto floru maršrutu izk ārtojums (Laivi ņš u.c. 2009).

Latvijas Zin ātņu akad ēmijas Bot ānisk ā d ārza bot āniķi Raimonda Cinovska vad ībā no 1971. l īdz 1990. gadam veica kokaugu floras p ētījumus lauku un pils ētu parkos un citos dendrolo ģiskajos st ādījumos, kop ā 4806 objektos. Parki un dendrolo ģiskie st ādījumi apsekoti vis ā Latvij ā (5.1. tabula, 5.5. att.), viet ējo un svešzemju sugu inventariz ācijas materi āli publicēti turpin ājumizdevum ā Ekspresinform ācija un periodisk ā izdevum ā Latvijas Ve ģet ācija (Bice u.c. 2003, 2004, 2004a, 2004b, 2005, 2005a, 2005b, 2005c, 2006, 2006a, 2006b, 2007, 2007a, 2007b, 2007c; Cinovskis u.c. 1985, 1985a, 1988, 1988a, 1988b, 1988c, 1989, 1989a, 1989b, 1989c, 1991; P ūka u.c. 1988).

63

5.1. tabula. Latvijas rajonos un R īgā apsekoto dendrolo ģisko objektu skaits (Laivi ņš u.c. 2009).

Rajons Objektu skaits Rajons Objektu skaits Aizkraukles 120 Ludzas 121 Al ūksnes 111 Madonas 147 Balvu 42 Ogres 114 Bauskas 204 Prei ļu 83 Cēsu 266 Rēzeknes 143 Daugavpils 197 Rīgas rajons 194 Dobeles 176 Rīgas pils ēta 77 Gulbenes 107 Saldus 156 Jelgavas 187 Talsu 252 Jēkabpils 117 Tukuma 263 Kr āslavas 116 Valkas 135 Kuld īgas 384 Valmieras 205 Liep ājas 402 Ventspils 271 Limbažu 216 Pavisam 4806

.

5.5. att. Apsekotie parki un dendrolo ģiskie st ādījumi (Laivi ņš u.c. 2009).

Datu b āze papildin āta ar ī ar literat ūras datiem un liel āko Latvijas herb āriju datiem. Izmantoti vair āk k ā 2200 Latvijas Universit ātes Biolo ģijas instit ūta Ģeobot ānikas laboratorijas skujkoku augu sabiedr ību aprakstu dati, kas apkopoti programm ā TURBOVEG no daž ādām Latvijas viet ām, kurus veikuši LU Biolo ģijas instit ūta, Latvijas Valsts Mežzin ātnes instit ūtā "SILAVA" un Tei ču valsts rezerv āta darbinieki (M. Laivi ņš, V. Kreile, B. Bambe). Mežaudzes ir aprakst ītas p ēc Brauna-Blank ē metodes, sugu daudzums aprakst ītaj ā parauglaukum ā nov ērt ēts p ēc acum ēra procentos. Tāpat izmantoti ar ī Valsts Meža dienesta, Mežu valsts re ģistra, Meža digit ālās kartes datu b āze (Valsts meža dienests 2006). Dati par mežaudžu sugu sast āvu pieejami 2.5 miljonos meža nogabalu vis ā Latvijas teritorij ā. No Meža digit ālās kartes datu b āzes

64 ir atlas īta inform ācija par kokaugu sug ām visos mežaudzes st āvos, t ā nosakot katras no 21 datu b āzē iek ļaut ās sugas izplat ību, kas rakstur īgas Latvijas kokaudz ēm. Papildus inform ācija ieg ūta no herb āriju datiem trijās galvenaj ās glab ātuv ēs Latvij ā - Latvijas Universit ātes Biolo ģijas instit ūtā (aptuveni 75000 herb ārija lapu), Latvijas Universit ātes Biolo ģijas fakult ātē (aptuveni 50000 herb ārija lapu) un specializ ētaj ā kokaugu herb ārij ā Nacion ālaj ā Bot āniskaj ā d ārz ā (aptuveni 8000 herb ārija lapu). No šiem herb ārijiem pa ņemti dati tikai par t ām reto kokaugu atradn ēm, kas nav atrodamas iepriekšmin ētaj ās datu b āzēs. Visi šie min ētie datu avoti p ēc vienotas metodikas uzkr āti vien ā datu b āzē, kas kalpo par pamatu izveidotajai Latvijas dendrofloras inform ācijas sist ēmai. Atlanta izplat ības kartes sast ādītas 5 x 5 km t īklojuma l īmen ī. Inform ācijas sist ēmā ir ieviesta specializ ēta sugu datu strukt ūra. Sugas akron īms veidojas no pirmajiem četriem ģints un pirmajiem četriem sugas nosaukuma burtiem. Biotopu klasifikators izveidots, par pamatu ņemot Latvijas biotopu klasifik ācijas sist ēmu (Kabucis 2001), kur ā atseviš ķi biotopi identific ēti ar burtu un ciparu kombin āciju. Taksonu biolo ģisko, ekolo ģisko un ģeogr āfisko raksturlielumu datu kop ā apkopoti dati par taksonu dz īves form ām un fitosociolo ģisko strat ēģ iju, ekolo ģisko faktoru v ērt ībām (Ellenberga skait ļi), are ālu tipiem un citi r ādītāji. Š āda datu b āze uzs ākta veidot jau 20. gs. 80tajos gados (Лайвиньш 1994), bet, izstr ādājot Latvijas kokaugu atlantu (Laivi ņš u.c. 2009), tā ir papildin āta ar jauniem parametriem (sugu izcelsmes centri, sugu naturaliz ācijas pak āpe). Apjom īgā Latvijas dendrofloras sist ēma, kas aptver visu iepriekšmin ēto inform āciju, izmantota kokaugu rakstursugu izplat ības p ētījumam ar ī š ī darba ietvaros.

5.3. Latvijas dendrofloras elektroniskais atlants

Jauns veids floras kart ēšanas rezult ātu public ēšan ā ir tos izplat īt, izmantojot internet ā b āzētus resursus. Š āds public ēšanas veids ir sal īdzinoši plaši izplat īts Zieme ļamerik ā (ASV un Kan ādā), kur visi liel ākie augu sugu atlanti tiek š ādi public ēti, ieskaitos ASV lauksaimniec ības departamenta dabas resursu aizsardz ības dienesta uztur ēto ASV augu datu b āzi, kur ā iek ļauta inform ācija par visiem augiem visos ASV štatos (Brenner et al. 2009). Zieme ļamerik ā floras atlantu izdošanas att īst ības tendences rāda, ka iespieddarbu veid ā š ādi darbi apjomos, kādi bija pag ājuša gadsimta beig ās, vairs netiks veikti, jo jauno moderno tehnolo ģiju sniegt ās iesp ējas veicin ājušas šo darbu atjaunot ās versijas izdot tikai elektronisk ā form ātā ar publisku pieeju internet ā (Wunderlin, Hansen 2010). Past āv divi veidi floras karšu izplat īšanai interneta vid ē. Viens no tiem ir att ēlu veid ā, kas domin ē gad ījumos, kad augu sugu izplat ības atlantu autori vai izdev ēji v ēlas vair āk populariz ēt ispieddarbu, tādējādi publicējot kartes p ēc t āda paša rakstura (noform ējuma) k ā iespeiddarb ā, ļaujot interneta lietot ājiem apskat īt, izdruk āt vai ar ī lejupl ādēt karti bilžu veid ā (Schumann 2006). Popul ārākie form āti ir JPG un PDF, kādos autori pied āvā lejupiel ādēt karšu materi ālus. Pēc l īdz īga principa interneta vid ē ir public ēts Latvijas ligzdojošo putnu atlanta sugu izplat ības kartes ( Ķerus 2006). Latvijas Ornitolo ģijas biedr ības m ājas lap ā pieejamas 223 Latvij ā ligzdojošo putnu sugu izplat ības kartes JPG form ātā, kuras ir publiski apskat āmas un lejupl ādējamas. Otrs p ēdējos gados popul ārs atlantu publicešanas veids internet ā ir, izmantojot ģeogr āfisko inform āciju sist ēmu priekšroc ības, tiek public ēta karšu izejas datu b āze, kuras att ēlojumu nosaka pats lietot ājs veicot vienk āršu vai sarež ģī tu vaic ājumu no datu bāzes, t ādējādi att ēlojot vaic ājuma rezult ātus digit ālā kart ē. Š ādu pieeju datu

65 public ēšanai nodrošina interneta karšu servera risin ājumi, kas nodrošina ģeogr āfisko datu public ēšanu vizualiz ētu divdimension ālu karšu veid ā, k ā ar ī nodrošina datu telpisko anal īzi un apstr ādi, nereti sniedzot to pašu funkcion ālo kl āstu, ko ofisa ĢIS datorprogrammas, kas savuk ārt sekm ē datu b āzē glab ātās inform ācijas plašu pielietojumu daž ādās p ētniec ības nozar ēs. T āpat š āds datu uzglab āšanas un att ēlošanas veids sekm ē datu regul āru atjaunošanu, izmantojot interekat īvas lietot āju saskarnes, caur kur ām lietot āji paši sp ēj veikt korekcijas karšu datos. Š āds funkcionalit ātes kartes visbiež āk ir sastopamas Zieme ļamerikas p ētniec ības iest āžu interneta m ājas lap ās, piem ēram, Britu Kolumbijas e-floras atlant ā (Klinkenberg 2010). Šī promocijas darba ietvaros elektronisk ā veid ā public ēti kokaugu izplat ības dati, izmantojot jaun ās ĢIS tehnolo ģijas, kā interakt īva interneta karte - ĢIS datu b āze (Krampis 2008). Autors ir izstr ādājis programmat ūras pras ību defin ēšanu, kas ietver visu elektronisk ā Latvijas kokaugu atlanta funkcionalit āti, tai skait ā funkcion ālo sh ēmu (5.6. att.) un saturu, k ā ar ī nodrošin āja atlanta esoš ās versijas izveidi. Šādā veid ā public ētais Latvijas dendrofloras interneta atlants sekm ē š īs apjom īgās bio ģeogr āfisk ās inform ācijas plašu pieejam ību un kontinuit āti, ko nodrošina plaš ās interneta lietošanas priekšroc ības sal īdzin ājum ā ar iespieddarbiem. Kartes tiek sagatavotas re ālā laik ā p ēc noteikta vaic ājuma no datu b āzes, kur ā dotaj ā br īdī atrodas vair āk k ā 159 t ūkstoši ierakstu. Katrs interesents pats var atlas īt un noform ēt nepieciešamo sugu izplat ības kartes, savietojot to inform āciju ar daž āda rakstura telpiskiem datiem, piem ēram, hidrogr āfija, reljefs, klimats u.c. Kartes interaktivit āti nodrošina lietot āja dot ā iesp ēja inform ēt par neprecizit ātēm datu b āzē, kuras p ēc pārbaudes tiek re ģistr ētas, t ā papildinot un uzlabojot inform ācijas sist ēmu. Latvijas kokaugu atlanta interneta versijas pamat ā ir augst āk aprakst ītā interneta karšu public ēšanas tehnolo ģija, kas papildina Latvijas dendrofloras inform ācijas sist ēmu, kuras galven ā komponente ir kokaugu sugu izplat ības ĢIS datu b āze.

5.6. att. Latvijas kokaugu atlanta elektronisk ās versijas funkcion ālā darb ības sh ēma.

66 Kā redzams funkcion ālaj ā atlanta sh ēmā (5.6. att.), tad inform ācija Latvijas dendrofloras inform ācijas sist ēmā tiek glab āta centr ālaj ā datub āzē, kur t ā ir augšuplādēta no visiem pieejamiem sugu atrad ņu avotiem. Papildus centr ālaj ā ĢIS datu bāzē ir iek ļauta ar ī vides faktoru r ādītāju (reljefa datu kopas un klimata r ādītāju datu kopas), kas sekm ē telpisku sal īdzin ājuma anal īžu veikšanu, dinamiski p ārsl ēdzoties pa kartes inform ācijas sl āņ iem. T ālāk inform ācija, izmantojot karšu un web (interneta) servera pal īdz ību un interneta piesl ēgumu, tiek nog ādāta pie lietot āja, kam pieejama šāda funkcionalit āte: kokaugu sugu atlas īšana p ēc lat īnisk ā vai latvisk ā nosaukuma, p ēc atlases sugas atradnes tiek att ēlotas izplat ības kart ē p ēc l īdz īgas kart ēšanas metodes k ā public ētaj ā atlanta versij ā – kvadr ātu t īklu metodes 5 x 5 km t īkl ā (5.7. att.).

5.7. att. Latvijas dendrofloras atlanta interneta versijas kartes paraugs 5 x 5 km t īkl ā. Ulmus glabra izplat ība Latvij ā.

Papildus iesp ējams redz ēt kop ējo atrad ņu skaitu, kas sastopams Latvij ā. Lietot ājam ir iesp ēja pietuvin āt karti t ādā m ērog ā, kas pal īdz atkl āt konkr ētās atradnes telpisk ās likumsakar ības saist ībā ar fona inform āciju ( ģeogr āfisko pamatkarti) vai ar ī pārsl ēgt daž ādu tematisko vides r ādītāju inform āciju, kas ar ī sagatavota p ēc 5 x 5 km tīklojuma metodes – hipsometrisko sl āni, reljefa diferences sl āni (5.8. att.), nokriš ņu daudzuma sl āni (5.9. att.), k ā ar ī klimata kontinentalit ātes sektoru sl āni (Laivi ņš, Melecis 2003). Kokaugu izplat ības analiz ēšanai dabas re ģionu griezum ā ir iesp ēja piesl ēgt un atsl ēgt Latvijas dal ījuma ainavzem ēs (Ramans 1994) ģeogr āfisko sl āni.

67

5.8. att. Latvijas dendrofloras atlanta interneta versijas kartes paraugs ar reljefa diferences sl āni fon ā un ang ļu valodas lietot āja saskarni. Fagus sylvatica izplat ība Latvij ā.

5.9. att. Latvijas dendrofloras atlanta interneta versijas kartes paraugs ar nokriš ņu daudzuma l īme ņa sl āni fon ā un krievu valodas lietot āja saskarni. Fagus sylvatica un Fagus grandifolia izplat ība Latvij ā.

Potenci ālo interesentu paplašin āšanai Latvijas dendrofloras atlanta lietot āja saskarne ir sagatavota 3 valod ās – latviešu (5.7. att.), ang ļu (5.8. att.) un krievu (5.9. att.). Kokaugu sugu izplat ības kontiunit āti (aktualit ātes uztur ēšanu) nodrošina lietot āju atgriezenisk ās saites ar autoriem funkcionalit āte caur „Re ģistr ēt izmai ņu” saskarni, kur katram lietot ājam iesp ējams nor ādīt konkr ētas sugas tr ūkstošu vai nepareizi att ēlotu atradni. Nor ādot prec īzu vietu kart ē vai ievadot prec īzu koordin āti, un aizpildot re ģistr ācijas formu, atlanta veidot āji sa ņems šo inform āciju, un p ēc izv ērt ēšanas veiks nepieciešam ās izmai ņas datu b āzē.

68 6. BORE ĀLĀ UN NEMOR ĀLĀ BIOMA KOKAUDZI VEIDOJOŠO RAKSTURSUGU IZPLAT ĪBA

Latvija atrodas bore ālā un nemor ālā bioma kontaktre ģion ā – boreonmor ālaj ā starpzon ā, kur saskaras bore ālo skujkoku mežu un nemor ālo vasarza ļo platlapju mežu bioms. Latvijas biot ā svar īga loma ir kokaugiem (fanerof īti, nanofanerof īti, hamef īti). Siltuma daudzums un nokriš ņu apjoms Latvij ā ir pietiekams (gada vid ējā temperat ūra ir 6.1°, vid ējais nokriš ņu daudzums – 703 mm), t āpēc dabisk ā vid ē valdoš ās ir meža sabiedr ības, un mežs ir aug āja dabisk ās att īst ības nosl ēdzoš ā stadija. Latvij ā stabilas augu sabiedr ības veido k ā skujkoki, t ā platlapu koki; telp ā t ās ir izk ārtotas moza īkveid ā. Taj ās ir ap 100 viet ējo kokaugu sugu, kas Latvijas teritorij ā ir ien ākušas p ēcleduslaikmet ā bez cilv ēka l īdzdal ības. Viet ējo sugu sast āvs un kompoz īcija atspogu ļo zon ālo un lok ālo dabas apst ākļu raksturu. Pēdējos 200 gados Latvij ā ir ien ācis simtiem svešzemju kokaugu, vairums ir ievesti un st ādīti parkos un d ārzos, bet da ļa ir ien ākusi spont āni. Liels skaits šo kokaugu pak āpeniski piem ērojas viet ējiem apst ākļiem, vairojas ar s ēkl ām un atvas ēm, naturaliz ējas un izplat ās mežaudz ēs, kr ūmājos un citur; n ākotn ē š ādu taksonu skaits pieaugs. Latvijas mežos sastopamas vair āk k ā 50 viet ējo koku un sugu, bet noteicoš ā loma kokaudzes veidošan ā ir 9 sug ām: parastajai priedei (Pinus sylvestris ), parastajai eglei (Picea abies ), āra jeb k ārpainajam b ērzam (Betula pendula ), purva jeb p ūkainajam b ērzam (Betula pubescens ), baltalksnim (Alnus incana ), melnalksnim (Alnus glutinosa ), parastai apsei (Populus tremula ), parastajam ozolam (Quercus robur ) un parastajam osim (Fraxinus excelsior ). Šo sugu audžu plat ības veido gandr īz 100% mežu kopplat ības. Četras izplat ītākās pamatsugas ir parast ā priede (38.4%), āra un purva b ērzs (28%) un parast ā egle (19%), kas veido 88% mežu. Pārējās sugas – parast ā liepa (Tilia cordata ), parast ā goba (Ulmus glabra ), parast ā vīksna (Ulmus laevis ), baltais v ītols (Salix alba ), trauslais vītols (Salix fragilis ), parast ā kļava (Acer platanoides ), pūpolv ītols jeb bl īgzna (Salix caprea ) un parastais sk ābardis (Carpinus betulus ) veido audzes ar niec īgu plat ību (kop ā aiz ņem maz āk par 0.1% no visas valsts meža plat ības). No svešzemju sug ām izplat ītākās ir Eiropas lapegle (Larix decidua ), Kan ādas papele (Populus x canadensis ), balt ā apse (Populus alba ), spilvaug ļu papele ( Populus trichocarpa ), Benksa priede (Pinus banksiana ), Veimuta priede (Pinus strobus ), Eiropas baltegle (Abies alba ), Sib īrijas baltegle ( Abies sibirica ), Sib īrijas ciedru priede (Pinus sibirica ), dugl āzija (Pseudotsuga menziesii ), parastais dižsk ābardis (Fagus sylvatica) u.c. Šo sugu audžu kopplat ība ar ī ir ļoti niec īga (Laivi ņš 1997). Izplat ības anal īzei ir izraudz ītas abu min ēto biomu meža augu sabiedr ībām rakstur īgās sugas. No viet ējām ir analiz ētas sugas, kas jau veido kokaudzes Latvij ā un ir sastopamas vis ā teritorij ā, bet no svešzemju sug ām izv ēlētas sugas ar augstu potenci ālu tuv ākaj ā n ākotn ē veidot kokaudzes, t ās sugas, kas jau izplat ās ārpus st ādījumiem, kuras izplat ās ar s ēkl ām un atvas ēm, un n ākotn ē var b ūt piejaukum ā kokaudz ē. Sugu naturaliz ēšanas pak āpes izv ērt ēšan ā izmantoti literat ūrā public ētie dati (Gavrilova, Šulcs 1999).

69

6.1. Svešzemju kokaugu naturaliz ācija

Analiz ējot svešzemju kokaugu floru, aktu āls ir jaut ājums par atseviš ķu sugu sp ēju ārpus sava dabisk ā are āla vairoties ar s ēkl ām vai atvas ēm, piel āgoties jaunajiem dabas apst ākļiem un pak āpeniski koloniz ēt viet ējās augu sabiedr ības un biotopus. T ādējādi iev ērojami paplašin ās sugas aiz ņemt ā teritorija, veidojas jauns sugas izplat ības are āls. Latvij ā l īdz šim maz ir pētīta un analiz ēta kokaugu naturaliz ēšan ās un to izplat ība ārpus dendrolo ģiskiem parkiem un st ādījumiem. Sal īdzinoši gr ūti, dažreiz pat neiesp ējami noteikt to br īdi, kad augs ir adapt ējies viet ējā dabas un antropog ēnā vid ē, ir uzs ācis pak āpenisku izplat īšanos (inv āziju) ārpus savas pirm ās augšanas vietas apk ārt ējās augu sabiedr ībās. Parasti sugas naturaliz ēšanas pak āpi nosaka ilgstošu augu izplat ības un vairošan ās p ētījumu rezult ātā, nereti naturaliz ācijas pak āpes vērt ējums starp dabaszin ātniekiem stipri atš ķiras. Latvij ā svešzemju sugu (ar ī kokaugu) naturaliz ācijas pak āpi ir v ērt ējuši Ģ. Gavrilova un V. Šulcs (Gavrilova, Šulcs 1999). Latvijas dendrofloras atlant ā (Laivi ņš u.c. 2009) iek ļaut ā inform ācija par kokaugu sugu naturaliz ēšanos uzr āda, ka ar v āju naturaliz ēšan ās pak āpi Latvijas dendrofloras sist ēmā atz īmētas 42 sugas, ar m ērenu pak āpi 26 sugas, bet ar intens īvu 20 sugas. Par tādām sug ām, kas tiek audz ētas meža kult ūrās ir 9 kokaugu sugas. Intens īvi naturaliz ējuš ās kokaugu sugas, kuras jau tagad veido kokaudzes ir parastais dižsk ābardis, saldais ķirsis, Eiropas lapegle un balt ā rob īnija Kokaugu sug ām, kam darba ietvaros veikta re ģion ālās izplat ības anal īze, naturaliz ēšan ās pak āpe nor ādīta rezult ātu noda ļā , bet p ārējo Latvij ā esošo svešzemju kokaugu sugu, kas uzskat āmas par naturaliz ējuš āmies un ir iek ļautas Latvijas kokaugu atlant ā apskat āmas 2. pielikum ā (Laivi ņš u.c. 2009).

6.2. Kokaugu sugu izplat ības zon ālā un sektori ālā anal īze

Lai analiz ētu kokaugu izplat ību un t ās tendences Latvij ā ir veikta gradientanal īze izv ēlētām šo biomu rakstursug ām. Gradientanal īze veikta, ņemot v ērā sugas izcelsmes are ālus un veidu, bet pati anal īze balst īta uz Latvijas kokaugu atlanta inform ācijas sist ēmas datu b āzi (Laivi ņš u.c. 2009), vis ām rakstursug ām apr ēķ in āta sastopam ība 10 km josl ās, sadalot Latvijas teritoriju vien ādās josl ās pa sugu atrad ņu kvadr āta t īklojuma sist ēmu gan sektori āli - no Baltijas j ūras piekrastes l īdz valsts austrumu robežai, gan zon āli - no valsts dienvidu robežas l īdz zieme ļu robežai.

Svešzemju platlapju sugas. Šaj ā grup ā ietvertas lauku k ļava ( Acer campestre ), krastu k ļava ( Acer ginnala ), kalnu k ļava ( Acer pseudoplatanus ), Tat ārijas k ļava ( Acer tataricum ), parast ā zirgkasta ņa ( Aesculus hippocastanum ), saldais ķirsis ( Cerasus avium ), parastais dižsk ābardis ( Fagus sylvatica ), Pensilv ānijas osis ( Fraxinus pennsylvanica ), ailanlapu riekstkoks ( Juglans ailanthifolia ), pel ēkais riekstkoks ( Juglans cinerea ), sarkanais ozols ( Quercus rubra ), platlapu liepa (Tilia platyphyllos ).

Viet ējās platlapju sugas. Šaj ā grup ā ietvertas šādas sugas: parastais sk ābārdis (Carpinus betulus ), parast ā goba ( Ulmus glabra ) un parast ā v īksna ( Ulmus laevis ). 70

Izmantojot citas datu avotu kopas, bet p ēc l īdz īgas metodikas analizētas ar ī plaš āk Latvij ā izplat ītās viet ējās kokaugu sugas, kas izplatoties veido mežaudzes. To sastopam ība apr ēķ in āta p ēc re ālās plat ības, kas fiks ēta Valsts Meža dienesta Valsts meža re ģistra datu bāzē katra meža nogabala valdošajai sugai. Š ādā veid ā no platlapu viet ējām sug ām analiz ētas ir parast ā liepa ( Tilia cordata ), parastais ozols ( Quercus robur ), parast ā k ļava (Acer platanoides ), parastais osis ( Fraxinus excelsior ) un parast ā apse ( Populus tremula ). Sastopam ības r ādītāji š ādos apr ēķ inos krietni atš ķiras no sastopam ības r ādītājiem r ēķ inot pēc izplat ības, bet izplat ības tendences š ī metode uzrāda tikpat veiksm īgi k ā iepriekš ējā. Šo sugu izplat ība 5 x 5 km t īkl ā nokl āj visu teritoriju, kas ne ļauj izdar īt secin ājumus par izplat ības re ģion ālu raksturu, t āpēc ir izv ēlēts sakar ības apr ēķ inus veikt, izmantojot re ālās plat ības datu kopu. No apskat ītaj ām platlapu svešzemju sug ām, kuru sastopam ība apr ēķ in āta p ēc atrad ņu izplat ības 5 x 5 km t īkl ā, ar visliel āko izplat ību Latvij ā ir parast ā zirgkasta ņa, kuras atradnes Latvijas teritoriju nokl āj ar 35.79% sastopam ību. Sal īdzinoši liela izplat ība ir krastu k ļavai un platlapu liepai, kuru sastopam ība Latvij ā attiec īgi ir 10.06% un 11.39%. Sal īdzinoši vismaz ākā sastopam ība ir ailantlapu riekstkokam (1.94%) un lauku k ļavai (2.62%) (6.1. tabula). Bet no viet ējām platlapu sug ām, kam sastopam ība apr ēķ in āta balstoties uz atrad ņu izplat ību, visliel ākā sastopam ība ir parastai gobai 53.11%. Liela izplat ība ir ar ī parastai vīksnai, bet sal īdzinoši maz izplat īta suga, kas neveido lielas audzes ir parastais skab ārdis, kam sastopam ība vis ā Latvijas teritorij ā ir 6.83% (6.1. tabula). Apr ēķ inot sastopam ību p ēc plat ības sugu sastopam ību mežaudz ēs visizplat ītākā viet ējā platlapu kokaugu suga ir parast ā apse, kuras sastopam ība ir 3.74%, bet ar vismaz āko sastopam ības r ādītāju (0.01%) ir parast ā k ļava, ar ī p ārējās apskat ītās sugas uzr āda sastopam ību zem 1% no kop ējās mežu plat ības valst ī, kas noz īmē, ka platlapu koki ir tend ēti augt mazas plat ības mežaudz ēs, veidojot mazus are ālus. Sīkāk par sugu sastopam ību ainavzem ēs aprakst īts, apskatot katru sugu atseviš ķi. Tāpat atseviš ķi katrai sugai ir analiz ēta sastopam ība pa kontinentalit ātes sektoriem, bet kop ējo ainu var redz ēt apkopojoš ā tabul ā (6.2. tabula).

71

6.1. tabula. Platlapu rakstursugu sastopam ība Latvij ā pa ainavzem ēm (%).

Sastopam ība, %

(V)

(IV) (II)

(XVI) (XI) (III) ā (VII) kop vidzeme ļ ā

ras zemiene

ū

Suga iej (XII) Zieme (VIII) Latvij Aivieksteszeme (XIII) Augšzeme Austrumkursa Austrumlatgale (XV) Austrumvidzeme (X) Austrumzemgale (VI) Daugavzeme Dienvidvidzeme (IX) Gaujaszeme Latgales augstiene (XIV) P (I) Rietumkursa Rietumzemgale Ventaszeme Vidzemes augstiene Svešzemju sugas (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc atrad ņu izplat ības (5 x 5 km)) Lauku k ļava 2.06 0.59 4.56 4.82 0 0 6.12 3.64 2.48 0.71 5.14 4.96 1.94 0.95 3.49 0.91 2.62 Krastu k ļava 3.83 7.06 17.49 7.23 4.55 15.20 30.61 10.91 13.04 8.90 6.29 8.51 17.48 9.52 9.30 10.50 10.06 Kalnu k ļava 2.06 4.71 20.91 0 3.03 5.85 18.37 6.36 3.73 2.85 8.86 17.02 18.45 6.67 5.23 3.65 7.55 Tat ārijas k ļava 4.72 2.35 9.51 2.41 4.55 8.19 20.41 6.36 9.32 4.27 5.43 5.67 8.74 3.81 8.14 7.31 6.40 Parast ā zirgkasta ņa 14.45 34.71 70.34 9.64 27.27 39.18 53.06 31.82 19.88 23.13 28.29 72.34 75.73 40.00 29.07 36.99 35.79 Saldais ķirsis 2.36 8.82 30.42 0.00 6.06 7.02 12.24 4.55 4.35 2.49 9.71 46.81 21.36 13.33 10.47 7.31 11.28 Parastais dižsk ābardis 3.54 1.76 25.86 1.20 1.52 4.68 4.08 5.45 4.97 2.14 11.71 38.30 8.74 12.38 8.72 7.31 9.45 Pensilv ānijas osis 2.65 2.35 5.32 0 4.55 7.60 20.41 2.73 3.73 2.85 3.14 4.26 6.80 3.81 2.91 5.02 4.10 Ailantlapu riekstkoks 0.88 1.76 3.04 1.20 0 2.92 4.08 2.73 0.62 1.07 2.57 1.42 1.94 0.95 1.16 4.11 1.94 Pel ēkais riekstkoks 2.36 6.47 12.93 1.20 4.55 10.53 16.33 13.64 12.42 3.20 3.14 13.48 14.56 5.71 11.63 21.92 8.84 Sarkanais ozols 2.36 4.71 11.79 1.20 1.52 8.19 14.29 9.09 9.32 2.49 6.86 14.89 9.71 6.67 4.07 5.48 6.58 Platlapu liepa 4.13 9.41 27.38 0.00 3.03 14.62 24.49 11.82 11.80 6.05 6.86 21.99 19.42 13.33 8.72 10.50 11.39 Viet ējās sugas (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc atrad ņu izplat ības (5 x 5 km)) Parastais sk ābārdis 0.88 1.76 12.93 2.41 3.03 7.02 6.12 2.73 7.45 2.14 8.29 35.46 7.77 6.67 5.81 2.74 6.83 Parast ā goba 41.00 49.41 61.22 16.87 71.21 45.03 83.67 90.91 45.34 26.69 48.57 70.92 60.19 61.90 79.07 61.19 53.11 Parast ā v īksna 47.20 46.47 39.16 12.05 40.91 44.44 89.80 74.55 46.58 24.20 20.86 27.66 67.96 25.71 43.60 41.55 39.49 Viet ējās sugas (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc mežaudžu plat ības) Parast ā liepa 0.07 0.08 0.03 0.03 0.03 0.02 0.11 0.09 0.1 0.07 0.02 0.06 0.1 0.01 0.04 0.07 0.05 Parastais ozols 0.16 0.13 0.52 0.07 0.05 0.11 0.3 0.16 0.18 0.11 0.04 1.29 0.81 0.11 0.16 0.38 0.23 Parast ā k ļava 0.01 0.03 0.02 0 0.01 0.01 0.06 0.02 0 0.03 0 0 0.02 0 0.03 0.01 0.01 Parastais osis 0.28 0.47 0.94 0.13 0.15 0.41 0.37 0.81 0.04 0.13 0.14 0.93 14.3 0.02 0.47 0.58 0.58 Parast ā apse 5.6 6.47 5.5 8.06 2.94 1.61 3.06 4.43 1.32 6.47 0.45 1.83 13.4 1.26 5.49 3.18 3.74 72

6.2. tabula. Platlapu rakstursugu sastopam ība Latvij ā klimata kontinentalit ātes sektoros.

Sastopam ība, % Suga Vāja Mērena Vid ēja Stipra Kop ā Svešzemju suga (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc atrad ņu izplat ības (5 x 5 km)) Lauku k ļava 4.47 3.78 2.11 0.79 2.62 Krastu k ļava 8.72 14.56 9.37 7.27 10.06 Kalnu k ļava 12.13 13.68 4.23 2.69 7.55 Tat ārijas k ļava 3.62 10.04 6.24 4.74 6.40 Parast ā zirgkasta ņa 41.91 56.77 28.60 19.75 35.79 Saldais ķirsis 23.40 17.76 5.84 3.79 11.28 Parastais dižsk ābardis 21.06 13.97 4.63 3.48 9.45 Pensilv ānijas osis 2.77 6.55 3.93 2.69 4.10 Ailantlapu riekstkoks 2.55 2.91 2.01 0.32 1.94 Pel ēkais riekstkoks 5.96 12.66 10.57 4.11 8.84 Sarkanais ozols 6.60 12.95 5.24 1.74 6.58 Platlapu liepa 13.62 19.36 8.96 4.90 11.39 Viet ējā suga (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc atrad ņu izplat ības (5 x 5 km)) Parastais sk ābārdis 16.17 9.46 3.52 2.21 6.83 Parast ā goba 54.47 59.83 53.68 43.92 53.11 Parast ā v īksna 23.19 44.10 48.74 32.07 39.49 Viet ējā suga (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc mežaudžu plat ības) Parast ā liepa 0.02 0.03 0.07 0.05 0.05 Parastais ozols 0.33 0.28 0.21 0.09 0.23 Parast ā k ļava 0.01 0.02 0.02 0.02 0.01 Parastais osis 0.19 1.30 0.45 0.19 0.58 Parast ā apse 0.93 3.87 4.01 5.88 3.74

Lauku k ļava (Acer campestre ), pavisam Latvij ā 73 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī m ērenaj ā josl ā, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā un Maz āzij ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ēta 1805. gad ā (Friebe 1805). Lauku k ļavas izplat ību Latvij ā nosaka t ās izplatīšan ās iez īmes izcelsmes centros – suboke āniska klimata mont ānos apgabalos, t āpēc t ā vair āk sastopama Piej ūras, Rietumkursas un Austrumkursas ainavzem ēs, k ā ar ī v ājas un m ērenas kontinentalit ātes klimata sektoros (6.1., 6.2. tabula, 6.1., 6.2. att.). Sal īdzinoši daudz atradnes ir ar ī Vidzemes augstien ē, bet turpretim Latgales augstien ē lauku k ļavu sastopam ība ir maz āka kā vid ēji Latvij ā, kas saist āms ar to, ka klimata kontinentalit āte tur ir visstipr ākā. Tāpat gradients uzr āda izteiktu ticamu negat īvu sakarību (r = -0.52 p>0.95 ) starp atrad ņu skaita izmai ņā m virzien ā no rietumiem uz austrumiem, turpretim nav nov ērojama izteikta sakar ība starp atrad ņu izplat ību virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem.

73

6.1. att. Lauku k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.2. att. Sakar ība starp lauku k ļavas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

Krastu k ļava (Acer ginnala ), pavisam Latvij ā 280 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālaj ā un m ērenaj ā zon ā, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Austrum āzij ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas vāji. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1876. gad ā (Schoch 1876). Krastu k ļavas izplat ību Latvij ā tikai da ļē ji nosaka t ās izplat īšan ās suboke āniska klimata are ālos, tā nav tik izteikta k ā lauku k ļavai, jo no klimata kontinentalit ātes sektoriem krastu k ļava visbiež āk atrodama ir m ērenaj ā sektor ā (6.1., 6.2. tabula, 6.3., 6.4. att.). No ainavzem ēm ar visliel āko sastopam ību izce ļā s Daugavzeme, Austrumkursa, Austrumzemgale un Gaujaszeme, kur t ā ir izteikti liel āka nek ā Piej ūras zemien ē, kas liek secin āt, ka š īs sugas izplatība pa visu valsts teritoriju ir vienm ērīga un t ās migr ācijas tendences īsti nevar attiecin āt uz suboke ānisk ā klimata re ģiona sugu. To apstiprina ar ī

74

korel ācijas koeficenta noteikšana, kas abu gradientu virzienos uzr āda sakar ību, kas nav statistiski ticama (R-A virzienam r = -0.18 p>0.95 , D-Z virzienam r = 0.17 p>0.95 ).

6.3.att. Krastu kļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.4. att. Sakar ība starp krastu k ļavas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas.

Kalnu k ļava (Acer pseudoplatanus ), pavisam Latvij ā 210 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī mēren ās joslas demont ānos are ālos, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas m ēreni. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Zigra 1805). Kalnu kļavas izplat ību Latvij ā nosaka t ās izplat īšan ās suboke āniska klimata are ālos. Lai gan Piej ūras zemien ē t ās sastopam ība ir sal īdzinoši zema, tom ēr t ā ir izteikti izplat īta vāja un m ērena klimata kontinentalit ātes sektoros, k ā ar ī Austrumkursas un Rietumkursas ainavzem ēs, kas ar ī abas atrodas šajos kontinentalit ātes sektoros (6.1., 6.2. tabula, 6.5., 6.6. att.). Mont āns un demont āns izplat ības raksturs nav īpaši ietekm ējus t ās izplat ību Latvij ā, jo augstien ēs t ās sastopam ība nav b ūtiski atš ķir īga no vid ējās visai teritorijai. Suboke ānisk ā

75

klimata raksturu sugas izplat ībā apstiprina ar ī ticama korel ācija (r = -0.70 p>0.95 ) starp atrad ņu skaita izmai ņā m virzien ā no rietumiem uz austrumiem.

6.5. att. Kalnu k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.6. att. Sakar ība starp kalnu k ļavas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

Tat ārijas k ļava (Acer tataricum ), pavisam Latvij ā 178 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī m ērenaj ā josl ā, tā ir izplat īta kontinent āla klimata are ālos Dienvidaustrumeirop ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Friebe 1805). Tat ārijas k ļavas izplat ību Latvij ā nosaka t ās izplat īšan ās kontinent āla klimata are ālos, bet t ā nav p ārāk izteikta, jo visaugst ākā izplat ība konstat ēta mērenaj ā klimata kontinetalit ātes josl ā, bet no ainavzem ēm izteikti liel ākā sastopam ība ir Daugavzemes

76

aiznavzemē, ko nosaka sugas izplat īšan ās migr ējot pa upju ce ļiem. Sal īdzinoši liela sastopam ība ir ar ī m ēren ās kontinentalit ātes josl ā - Austrumkursas, Rietumzemgales un da ļē ji ar ī Gaujaszemes ainavzem ēs (6.1. tabula). Pēc kontinentalit ātes stipr ākaj ā josl ā Latvijas austrumu da ļā sastopam ība ir visszem ākā, bet toties tai ir sal īdzinoši liela izplat ība Vidzemes augstien ē kas apstiprina mont ānu izplat ības raksturu, k ā ar ī t ā atrodas stipras kontinentalit ātes josl ā (6.2. tabula, 6.7. att.). Sugai nepiem īt izplat ības sakar ības gan starp rietumu austrumu virzienu (r = -0.19 p>0.95 ), gan starp zieme ļu dienvidu (r = 0.11 p>0.95 ), kaut gan izteikt āka t ā ir virzien ā no Baltijas j ūras uz austrumiem (6.8. att.).

6.7. att. Tat ārijas k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.8. att ēls. Sakar ība starp Tat ārijas k ļavas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas.

Parast ā zirgkasta ņa (Aesculus hippocastanum ), pavisam Latvij ā 996 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī submeridion ālaj ā zon ā, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā un Maz āzij ā

77

(Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas mēreni. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Zigra 1805). Parast ā zirgkasta ņa ir sal īdzinoši izplat īta Latvij ā, t ā sastopama vair āk kā trešda ļā no visiem 5 x 5 km kvadr ātiem. Sugas izplat ību Latvij ā ietekm ē tās izplat īšan ās suboke āniska klimata are ālos. Liel ākā sastopam ība ir Rietumzemgales, Rietumkursas un Austrumkursas ainavzem ēs, kur to īpatsvars p ārsniedz 70% no teritorijas. Parast ā zirgkasta ņa plaši izplat īta ir ar ī Daugavzemes un Austrumzemgales ainavzem ēs (6.1. tabula). Suboke ānisk ā klimata izplat ības raksturu apstiprina ar ī klimata kontinentalit ātes zon ās redzm ā sastopam ība, kur domin ē m ēren ā un v āji izteikt ā kontinentalit āte (6.2. tabula, 6.9. att.). Gradientanal īze ar ī uzr āda izteiktu sakar ību (r = -0.77 p>0.95 ) starp izplat ības izmai ņā m rietumu austrumu virzien ā (6.10. att.).

6.9. att. Parsat ās zirgkasta ņas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.10. att. Sakar ība starp parsat ās zirgkasta ņas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

78

Saldais ķirsis (Cerasus avium ), pavisam Latvij ā 314 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas rakstur īga meridion ālās zonas mont ānam biomam, k ā ar ī m ēren ās joslas apgabaliem, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā un Maz āzij ā (Rothmaler et al. 1990). Latvij ā naturaliz ējas intens īvi. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1791. gad ā (Fischer 1791). Sald ā ķirša izplat ību Latvij ā nosaka t ās izplat īšan ās suboke āniska klimata are ālos. Liel ākā sastopam ība ir Rietumkursas un Austrumkursas ainavzem ēs, ar maksim ālo īpatsvaru Rietumkursas ainavzemē – 46.81%. Saldajam ķirsim sal īdzinoši plaša izplat ība ir ar ī Rietumzemgales ainavzem ē (6.1. tabula). Sugas izplat ību subok ēniska klimata re ģionos apstiprina ar ī klimata kontinentalit ātes zon ās redzm ā sastopam ība, kur tā izteikti augst āka ir vāja un mērena klimata kontinentalit ātes sektoros (6.2. tabula, 6.11. att.). Gradientanal īze ar ī uzr āda izteiktu sakar ību starp izplat ības izmai ņā m rietumu austrumu virzien ā (r = -0.77 p>0.95 ) (6.12. att.).

6.11. att. Sald ā ķirša izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.12. att. Sakar ība starp Sald ā ķirša sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

79

Parastais dižsk ābardis (Fagus sylvatica ), pavisam Latvij ā 263 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas rakstur īga meridion ālās zonas mont ānam biomam, k ā ar ī mēren ās joslas apgabaliem, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990). Latvij ā naturaliz ējas intens īvi. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Zigra 1805). Parast ā dižsk ābarža izplat ību Latvij ā nosaka t ās izplat īšan ās oke āniska klimata are ālos. Liel ākā sastopam ība ir Rietumkursas un Austrumkursas ainavzem ēs, ar maksim ālo īpatsvaru Rietumkursas ainavzem ē – 38.30% (6.1. tabula). Parastais dižsk ābardis reti ir sastopams valsts austrumu da ļā , ko uzr āda korel ācija (r = -0.79 p>0.95 ) starp sastopam ību rietumu austrumu virzien ā (6.14. att.). Sugas izplat ības raksturu apstiprina ar ī klimata kontinentalit ātes zon ās redzm ā sastopam ība, kur t ā izteikti vair āk sastopama ir v āja m ērena klimata kontinentalit ātes sektoros (6.2. tabula, 6.13. att.).

6.13. att. Parast ā dižsk ābarža izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.14. att. Sakar ība starp Parast ā dižsk ābarža sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

80

Pensilv ānijas osis (Fraxinus pennsylvanica ), pavisam Latvij ā 117 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālā un m ēren ā zon ā, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Zieme ļamerik ā (Rothmaler et al. 1990). Latvij ā naturaliz ējas vāji. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1821. gad ā. Pensilv ānijas oša izplat ība nav rakstur īga tipiskai svešzemju kokaugu oke ānisk ā klimata izplat ības sugai, jo sugas atrad ņu liel ākā sastopam ība ir valsts centr ālos re ģionos nevis izteikti piekrastes rajonos. Liel ākā sastopam ība ir Daugavzemes ainavzem ē, kur to īpatsvars ir 20.41 % no teritorijas (6.1. tabula). Analiz ējot sastopam ību pēc ģeogr āfisk ā novietojuma, izmantojot gradientanal īzi neuzr ādās statistiski ticamas sakar ības gan starp rietumu austrumu virzienu (r = -0.20 p>0.95 ), gan starp dienvidu zieme ļu virzienu (r = -0.27 p>0.95 ) (6.16. att.). No klimata kontinentalit ātes sektoriem Pensilv ānijas osis visbiež āk sastopams m ēren ā zon ā, kas tom ēr ir attiecin āms uz oke āniska rakstura sugu (6.2. tabula, 6.15. att.).

6.15 att. Pensilv ānijas oša izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.16. att. Sakar ība starp Pensilv ānijas oša sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas.

81

Ailantlapu riekstkoks (Juglans ailanthifolia ), pavisam Latvij ā 52 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālā un m ēren ā zon ā, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Austrum āzij ā (Rothmaler et al. 1990). Latvij ā naturaliz ējas mēreni. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1960. gad ā ( Циновскис 1983). Ailantlapu riekstkoka izplat ība pa Latvijas re ģioniem ir sal īdzinoši l īdz īga (Laivi ņš 2010), jo nevar nov ērot izteiktas ticamas sakar ības starp ģeogr āfisk ā novietojuma faktoriem gan rietumu austrumu virzien ā (r = -0.23 p>0.95 ), gan dienvidu zieme ļu virzien ā (r = 0.06 p>0.95 ) (6.18. att.). Procentu āli visvair āk ailantlapu riekstkoka atradnes ir Daugavzemes ainavzem ē (6.1. tabula, 6.17. att.), k ā ar ī m ērenaj ā klimata kontenetalit ātes sektoru zon ā (6.2. tabula, 6.17. att.).

6.17. att. Ailantlapu riekstkoka izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.18. att. Sakar ība starp ailantlapu riekstkoka sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežu.

Pel ēkais riekstkoks (Juglans cinerea ), pavisam Latvij ā 242 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālā un m ēren ā zon ā, tā ir izplat īta

82

suboke āniska klimata are ālos Zieme ļamerik ā (Rothmaler et al. 1990). Latvij ā naturaliz ējas vāji. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1847. gad ā (Zigra 1847). Pel ēkais riekstkoks Latvij ā nav tipiska suboke āniska suga un t ās izplat ība nav saist āma ar ģeogr āfisk ā izvietojuma ietekmi, jo t ā izplat ība, p ēc korel ācijas koeficentu apr ēķ in āšanas uzr āda statistiski ticamu (r = 0.45 p>0.95 ) sakar ību izplat ībai dienvidu zieme ļu virzien ā (6.20. att.), kur tā ir pozit īva - jo t ālāk uz zieme ļiem, jo liel āka sastopam ība, kas nav rakstur īgi nemor ālā bioma platlapu kokaugu sug ām. Šo hipot ēzi apstiprina arī sastopam ības apr ēķ in āšana ainavzem ēs, kur t ā visliel ākā ir Zieme ļvidzemes ainavzem ē (6.1. tabula). Analiz ējot klimata kontinentalit ātes sektoros pel ēkā riekstkoka sastopam ību, redzams, ka visliel ākā tā ir m ērena un vid ēja l īme ņa sektoros (6.2. tabula, 6.19. att.).

6.19. att. Pel ēkā riekstkoka izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.20. att. Sakar ība starp pel ēkā riekstkoka sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

83

Sarkanais ozols (Quercus rubra ), pavisam Latvij ā 183 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālā un m ēren ā zon ā, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Zieme ļamerik ā (Rothmaler et al. 1990). Latvij ā naturaliz ējas v āji, audz ē meža kult ūrās. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1859. gad ā (Schoch 1859). Sarkan ā ozola izplat ību Latvij ā nosaka t ās tendences izplat īties oke āniska klimata are ālos. Liel ākā sastopam ība ir Rietumkursas un Austrumkursas ainavzem ēs, k ā ar ī sal īdzinoši daudz atradnes ir Daugavzemes ainavzem ē (6.1. tabula). Oke ānisko raksturu apstiprina ar ī klimata kontinentalit ātes zon ās redzamā sastopam ība, kur m ēren ā un v āji izteikt ā kontinentalit ātes l īmen ī ir vair ākums atrad ņu (6.2. tabula, 6.21. att.). Gradientanal īze ar ī uzr āda ciešu sakar ību (r = -0.51 p>0.95 ) starp izplat ības izmai ņā m rietumu austrumu virzien ā (6.22. att.).

6.21. att. Sarkan ā ozola izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.22. att. Sakar ība starp sarkan ā ozola sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

84

Platlapu liepa (Tilia platyphyllos ), pavisam Latvij ā 190 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī mēren ās joslas demont ānos are ālos, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990). Latvij ā naturaliz ējas v āji. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Zigra 1805). Platlapu liepas izplat ību Latvij ā nosaka tendences izplat ībai oke āniska klimata are ālos izcelsmes are ālos. Liel ākā sastopam ība ir Rietumkursas, Austrumkursas un Daugavzemes ainavzem ēs. Maz āk atrad ņu ir valsts austrumu un zieme ļu novados (6.1. tabula). Visvair āk platlapu liepas atradnes atrodas m ēren ās klimata kontinentalit ātes zon ā. Iev ērojams atrad ņu bl īvums sastopams ar ī piekrastes re ģion ā ar v āju kontinentalit ātes rādītāju (6.2. tabula, 6.23. att.). Gradientanal īze apstiprina oke āniskas sugas raksturu, jo ir izteikta korel ācija (r = -0.55 p>0.95 ) starp atrad ņu izplat ības izmai ņā m rietumu austrumu virzien ā (6.24. att.).

6.23. att. Platlapu liepas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.24. att. Sakar ība starp platlapu liepas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

85

Parastais sk ābardis (Carpinus betulus ), pavisam Latvij ā 190 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga sebmeridion ālās zonas mont ānam biomam, k ā ar ī mēren ās joslas apgabaliem, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1778. gad ā (Fischer 1778). Parastais sk ābardis ir viet ējā suga ar izteiktu sakar ību (r = -0.66 p>0.95 ) starp ģeogr āfisko novietojumu un sastopam ību virzien ā no Baltijas j ūras piekrastes uz austrumiem (6.26. att.). Izteikti domin ē atrad ņu bl īvums Rietumkursas ainavzem ē un v āja klimata kontinentalit ātes l īme ņa sektor ā. Izteikti maz sugas īpat ņu izplat īti stipras kontinentalit ātes zon ā (6.2. tabula, 6.25. att.) un austrumu novados esošaj ās ainavzem ēs (6.1. tabula). Parast ā skab ārža izplat ība Latvij ā atbilst suboke āniska klimata josl ā sastopamas sugas raksturam.

6.25. att. Parast ā sk ābarža izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.26. att. Sakar ība starp parast ā sk ābarža sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

86

Parast ā goba (Ulmus glabra ), pavisam Latvij ā 1476 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga meridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī m ērenaj ā josl ā, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1778. gad ā (Fischer 1778). Parast ā goba ir sal īdzinoši izplat īta Latvij ā, t ā sastopama aptuveni 50% no visiem 5 x 5 km kvadr ātiem. Sugas izplat ību Latvij ā nosaka tendences izplat ībai suboke āniska klimata are ālos, jo korel ācija starp sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras veidojas statistiski ticama (r = -0.54 p>0.95 ) (6.28. att.). Parastai gobai ir sal īdzinoši vienm ērīga izplat ība pa visu Latvijas teritoriju, bet procentu āli visvair āk t ā ir Vidzem ē (Dienvidvidzemes, Vidzemes augstienes un Daugavzemes ainavzem ēs), bet vismaz ākais atrad ņu b īvums ir Austrumlatgales un Latgales augstienes ainavzem ēs (6.1. tabula). Ar ī analiz ējot klimata kontintalit ātes griezum ā parast ās gobas izplat ība ir vienm ērīga pa valsts teritoriju ar maz āku atrad ņu skaitu austrumu da ļā – stipras kontinentalit ātes zon ā (6.2. tabula, 6.27. att.).

6.27. att. Parast ās gobas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.28. att. Sakar ība starp parast ās gobas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

87

Parast ā v īksna (Ulmus laevis ), pavisam Latvij ā 1099 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga submeridion ālā un bore ālā bioma zon ām, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Friebe 1805). Parast ās vīksnas līdz īgi k ā parast ās gobas izplat ībai nav izteikts subokeānisks raksturs Latvij ā, tai nav nov ērojama izplat ības sakar ība ar att ālumu no Baltijas j ūras austrumu virzien ā (r = 0.15 p>0.95 ). Šai sugai ir nov ērojama sastopam ības korel ācija virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem (r = -0.35 p>0.95 ), bet tom ēr t ā nav ar pietiekamu ticm ību (6.30. att.). Visaugst ākā sastopam ība ir Daugavzemes un Dienvidvidzemes ainavzem ēs, bet ret āk parast ā v īksna ir sastopama Latgales re ģion ā, it īpaši Austrumlatgales ainavzem ē (6.1. tabula). Skatoties p ēc sastopam ības klimata kontinentalit ātes sektoros, parast ās v īksnas visvair āk ir vid ēja un m ērena l īme ņa sektoros, bet vismaz ākā sastopam ība ir v āja l īme ņa sektor ā (6.2. tabula, 6.29. att.), kur sugai, kas izplat ās suboke āniska klimata re ģionos, būtu jābūt augst ākam r ādītājam.

6.29. att. Parast ās v īksnas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.30. att. Sakar ība starp parast ās v īksnas sastopam ību un attālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas.

88

Parast ā liepa (Tilia cordata ), kopplat ība Latvij ā Valsts meža re ģistra mežaudz ēs ir 1090 hekt āri, bet atradnes 5 x 5 km t īkl ā ir sastopamas pa visu teritoriju (2640 atradnes), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga submeridion ālos mont ānos apgabalos, k ā ar ī m ērenaj ā josl ā, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā un Rietum āzij ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Friebe 1805). Parastajai liepai ir izteikta izplat ības sakar ība abu virzienu ģeogr āfisk ā novietojuma gradientu. Konstat ētas statistiski ticamas sakar ības starp att ālumu no Baltijas j ūras virzien ā uz austrumiem (r = 0.32 p>0.95 ), gan att ālumu no dienvidu robežas uz zieme ļiem (r = -0.44 p>0.95 ) un liepu mežaudžu plat ībām (6.32. att.). Mežaudžu plat ības, kur parast ā liepa ir domin ējoš ā suga, Latvij ā ir sal īdzinoši mazas, jo ar ī kop ējā plat ība ir maza, tā sast āda 0.05% no vis ām meža teritorij ām. Izcelt ainavzemju griezum ā var Daugavzemi un Dienvidvidzemi, kur mežaudžu plat ība ir vissliel ākā, k ā ar ī Ventas zemi un Piej ūras zemieni, kur sastopam ība ir viszem ākā (6.1. tabula). Ar ī v ērt ējot no klimata kontinetalit ātes viedok ļa visliel ākā liepu mežaudžu plat ības ir Vidzemes re ģion ā, ko apstiprina sastopam ības augst ākie r ādītāji vid ējā l īme ņa sektor ā (6.2. tabula, 6.31. att.).

6.31. att. Parast ā liepas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.32. att. Sakar ība starp parast ās liepas sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas.

89

Parastais ozols (Quercus robur ), kopplat ība Latvij ā Valsts meža re ģistra mežaudz ēs ir 4976 hekt āri, bet atradnes 5 x 5 km t īkl ā ir sastopamas pa visu teritoriju (2610 atradnes), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga submeridion ālos mont ānos apgabalos, k ā ar ī m ērenaj ā josl ā, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1778. gad ā (Fischer 1778). Parast ā ozola izplat ību Latvij ā nosaka tendences izplat ībai suboke āniska klimata teritorij ās, kur suga visvair āk izplat ījusies Eirop ā. Tam piem īt izplat ības ietekme no ģeogr āfisk ā novietojuma , ko uzr āda sakar ības apr ēķ in āšana att ālumam no Baltijas j ūras ar mežaudžu plat ībām (6.34. att.). Korel ācija uzr ādās ar statistiski ticamu koeficentu, kas ir negat īvs (r = -0.49 p>0.95 ). Tas uzr āda, ka virzien ā uz valsts austrumu re ģioniem samazin ās parast ā ozola sastopam ība. Parast ā ozola kop ējā plat ība procentu āli sast āda 0.23% (6.2. tabula). Izteikti visvair āk tas sastopams Rietumkursas ainavzem ē un v āja klimata kontinentalit ātes sektor ā (6.33. att.). Viszem ākie r ādītāji ir Piej ūras zemienes un Austrumvidzemes ainavzem ēs (6.1. tabula).

6.33. att. Parast ā ozola izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.34. att. Sakar ība starp parast ā ozola sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

90

Parast ā k ļava (Acer platanoides ), kopplat ība Latvij ā Valsts meža re ģistra mežaudz ēs ir 315 hekt āri, bet atradnes 5 x 5 km t īkl ā ir sastopamas pa visu teritoriju (2579 atradnes), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga submeridion ālos mont ānos apgabalos, k ā ar ī m ērenaj ā josl ā, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eiropas zieme ļrietumos (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1778. gad ā (Fischer 1778). Parast ā kļava ir viet ējā kokaugu suga, kas no mežaudzi veidojošj ām rakstursug ām ir vismaz āk izplat ītā valsts meža re ģistra mežaudz ēs, to kop ējā plat ība audz ēs, kur t ā ir domin ējoš ā suga sast āda tikai 315 ha, kas ir attiec īgi 0.01% no visas mežaudžu plat ības. Izplat ības tendences neuzr āda suboke ānisku raksturu, jo izteikt āka korel ācija veidojas starp att āluma izmai ņā m no dienvidiem uz zieme ļiem un t ā ir statistiski ticama (r = -0.54 p>0.95 ), kas liek secin āt, ka š īs sugas izplat ība ir vienm ērīga pa visu Latvijas teritoriju (6.36. att.). To uzr āda ar ī vien ādie r ādītāji apr ēķ in ātajai sastopam ībai klimata kontinentalit ātes sektoros (6.2. tabula). Bet no ainavzem ēm visliel ākā parast ās k ļavas plat ības ir Daugavzem ē (6.1. tabula, 6.35. att.).

6.35. att. Parast ās k ļavas izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

91

6.36. att. Sakar ība starp parast ās k ļavas sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

Parastais osis (Fraxinus excelsior ), kopplat ība Latvij ā Valsts meža re ģistra mežaudz ēs ir 12511 hekt āri, bet atradnes 5 x 5 km t īkl ā ir sastopamas pa visu teritoriju (2675 atradnes), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga submeridion ālaj ā un m ērenaj ā josl ā, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1778. gad ā (Fischer 1778). Parast ā oša izplat ība Latvijas mežaudz ēs ir procentu āli liel āka nek ā iepriekš apskat ītaj ām sug ām, bet tom ēr t ā ir zema (0.58%). Gradientanal īze uzr āda att āluma pieaugumam no dienvidu robežas zieme ļu virzien ā sakar ībai ar sastopam ību (r = -0.45 p>0.95 ), kas ir statistiski ticama (6.38. att.). Liel ākā sastopam ība parast ā oša audz ēm ir Rietumkursas, Austrumkursas un Dienvidvidzemes ainavzem ēs, bet zem ākie r ādītāji ir vair āk uz zieme ļiem izvietotaj ās teritorij ās, attiec īgi Kurzem ē t ā ir Ventaszeme, bet centr ālaj ā Latvijas da ļā t ā ir Gaujaszeme (6.1. tabula). Anal īze klimata kontinetalit ātes sektoros r āda, ka visvair āk ošu mežaudžu pat ības ir m ēren ās pak āpes sektoros, bet viszem ākās stipra un v āja l īme ņa kontinetalit ātes sektoros (6.2. tabula, 6.37. att.).

6.37. att. Parast ā oša izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

92

6.38. att. Sakar ība starp parast ā oša sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

Parast ā apse (Populus tremula ), kopplat ība Latvij ā Valsts meža re ģistra mežaudz ēs ir 81156 hekt āri, bet atradnes 5 x 5 km t īkl ā ir sastopamas pa visu teritoriju (2760 atradnes), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga meridion ālās zonas mont āniem apgabaliem un bore ālā bioma zon ās, tā ir izplat īta subkontinent āla klimata are ālos Eirop ā un Āzij ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1778. gad ā (Fischer 1778). Parast ās apses sastopam ība valsts meža re ģistra mežaudz ēs visbiež āk sastopam ā no apskat ītaj ām viet ējām platlapu kokaugu sug ām. T ā sast āda 3.74% no vis ām mežaudžu teritorij ām. Sugas izplat ību Latvij ā iesp ējams raksturot ar abu virzienu gradientu izvilkšanu, jo t ās sastopam ības izmai ņas konstat ējamas ar statistiski ticamu korel ācijas koeficentu gan virzien ā no Baltijas j ūras (r = 0.63 p>0.95 ), gan virzien ā no dienvidu robežas (r = -0.67 p>0.95 ) (6.40. att.). T ātad šai sugai rakstur īga izplat ība līdz īga k ā cit ām nemor ālā bioma platlapu koku sug ām – virzien ā no oke ānisk ās ietekmes kontinenta iekšien ē. Parast ās apses izplat ība raksturojas ar pret ēju virzienu, jo nov ērojams mežaudžu plat ību pieeaugums austrumu virzien ā, kas apstiprina sugas subkontinent ālo raksturu. Sugas izplat ības kontinet ālo raksturu apstprina ar ī anal īze klimata kontinentalit ātes sektoros, kas par āda, ka liel ākā parast ās apses audžu koncentr ācija ir sektoros ar stipru kontinetalit ātes l īmeni, bet vismaz āk to ir v āja l īme ņa kontintalit ātes sekor ā (6.2. tabula, 6.39. att.). Ainavzemju griezum ā liel ākā sastopam ība ir novērojama Rietumzemgales un Austrumlatgales ainavzem ēs, bet zem ākā t ā ir Piej ūras zemien ē, kur apšu sastopam ība ir 0.45% (6.1. tabula).

93

6.39. att. Parast ās apses izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.40. att. Sakar ība starp parast ās apses sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

Pavisam izv ēlētās 14 skujkoku rakstursugas, kam veikta gradientanalīze. No t ām 12 ir svešzemju sugas, kuru sastopam ība apr ēķ in āta p ēc atrad ņu izplat ības 5 x 5 km t īkl ā, bet divas ir vietējās sugas, kuru sastopam ība apr ēķ in āta p ēc to izplat ības mežaudz ēs, kur t ās ir domin ējoš ās sugas. Svešzemju skujkoku sugas. Šaj ā grup ā ietvertas Eiropas baltegle ( Abies alba ), balzama baltegle ( Abies balsamea ), vienkr āsas baltegle ( Abies concolor )), Sib īrijas baltegle (Abies sibirica ), Eiropas lapegle ( Larix decidua ), Jap ānas lapegle ( Larix kaempferi ), Ledeb ūra, jeb Krievijas lapegle ( Larix ledebourii ), Sib īrijas lapegle ( Larix sibirica ), Eiropas ciedrupriede ( Pinus cembra ), kr ūmveida kalnupriede ( Pinus mugo ), Sib īrijas ciedrupriede ( Pinus sibirica ) un Veimutpriede ( Pinus strobus ). Viet ējās skujkoku sugas. Šaj ā grup ā ietvertas š ādas sugas: parast ā priede ( Pinus sylvestris ) un parast ā egle ( Picea abies ).

94

No svešzemju skujkoku sug ām visplaš āk Latvij ā ir sastopama Eiropas lapegle, kuras atradnes nokl āj 27.42% teritorijas. T āpat ar augstu sastopam ību izce ļas Ledeb ūra, jeb Krievijas lapegle un Sib īrijas baltegle, kuru atradnes atrodamas attiec īgi 14.66% un 13.01% teritorijas. Viszem ākā sastopam ība konstat ēta Sib īrijas lapeglei, kuras sastopam ība Latvij ā ir 1.83%. No viet ējās sug ām analiz ētas divas domin ējoš ās skujkoku sugas Latvij ā, kuru atradnes 5 x 5 km t īklojum ā nokl āj visu valsts teritoriju, t āpēc izv ēlētā metode gradientanal īzei ir apr ēķ in āt sastopam ību p ēc plat ības mežaudz ēs. P ēc š ādas metodes apr ēķ inot rezult āti r āda, ka parast ā priede ir aptuveni divas reizes biež āk sastopama nek ā parst ā egle, attiec īgi 38.37% pret 18.83%. Sīkāk par sugu sastopam ību aprakst īts, apskatot katru sugu atseviš ķi. Tāpat atseviš ķi katrai sugai ir analiz ēta sastopam ība ainavzem ēs un kontinentalit ātes sektoros (6.3., 6.4. tabula)

95

6.3. tabula. Skujkoku rakstursugu sastopam ība Latvij ā pa ainavzem ēm (%).

Sastopam ība, %

ā kop vidzeme ļ ā

raszemiene

ū

Suga (XII) Zieme (VIII) Latvij Aivieksteszeme (XIII) Augšzeme(VII) Austrumkursa(IV) Austrumlatgale (XV) Austrumvidzeme (X) Austrumzemgale (VI) Daugavzeme (XVI) Dienvidvidzeme (IX) Gaujaszeme(XI) Latgales augstiene (XIV) Piej (I) Rietumkursa(II) Rietumzemgale(V) Ventaszeme (III) Vidzemes augstiene Svešzemju sugas (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc atrad ņu izplat ības (5 x 5 km) Eiropas baltegle 0.88 1.18 12.17 1.20 0 1.17 4.08 4.55 0.62 0 7.71 35.46 5.83 9.52 1.74 2.74 5.39 Balzama baltegle 3.54 2.94 9.51 1.20 7.58 5.85 20.41 8.18 8.70 2.49 4.00 7.09 0.97 3.81 8.72 13.70 6.18 Vienkr āsas baltegle 2.36 2.35 6.84 0 4.55 4.09 4.08 6.36 5.59 1.42 5.71 12.77 10.68 9.52 6.40 6.85 5.28 Sib īrijas baltgle 6.78 10 11.03 2.41 28.79 13.45 16.33 26.36 26.71 4.27 4.86 12.06 17.48 11.43 20.35 26.48 13.01 Eiropas lapegle 12.09 21.76 43.73 9.64 30.30 21.64 42.86 30 28.57 32.03 14.57 46.10 36.89 26.67 31.98 35.62 27.42 Jap ānas lapegle 1.47 1.18 4.94 0 0 3.51 12.24 5.45 4.97 2.85 5.14 6.38 7.77 1.90 2.33 4.11 3.74 Ledeb ūra jeb Krievijas lapegle 7.37 7.06 14.83 3.61 19.70 14.62 22.45 20.91 30.43 6.41 6.57 9.22 14.56 12.38 23.26 39.27 14.66 Sib īrijas lapegle 0.88 0 2.28 0 0 1.17 4.08 2.73 1.86 4.63 2.00 1.42 3.88 0.95 0 2.28 1.83 Eiropas ciedrupriede 1.18 2.35 7.22 0 3.03 3.51 8.16 7.27 1.86 3.20 3.71 4.96 8.74 2.86 2.33 4.57 3.77 Krūmveida kalnupriede 0.88 1.18 6.84 1.20 3.03 3.51 8.16 5.45 3.73 0.71 6.57 7.09 6.80 2.86 3.49 1.83 3.70 Sib īrijas ciedrupriede 3.83 5.29 7.98 2.41 9.09 8.19 10.20 16.36 10.56 3.56 5.14 6.38 9.71 7.62 7.56 16.89 7.55 Veimutpriede 1.47 2.35 12.55 0 4.55 7.02 8.16 7.27 6.21 1.42 3.71 11.35 17.48 9.52 4.07 8.68 5.96 Viet ējās sugas (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc mežaudžu plat ības) Parast ā priede 35.70 22.86 22.72 26.05 36.59 42.14 53.56 29.09 59.23 25.16 64.23 25.88 13.49 65.58 16.52 30.82 38.37 Parast ā egle 17.25 19.12 26.43 16.63 21.11 15.30 9.65 23.21 16.04 16.77 9.94 32.21 15.17 14.36 31.76 20.35 18.83

96

6.4. tabula. Skujkoku rakstursugu sastopam ība Latvij ā klimata kontinentalit ātes sektoros.

Sastopam ība, % Suga Vāja Mērena Vid ēja Stipra Kop ā Svešzemju suga (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc atrad ņu izplat ības (5 x 5 km) Eiropas baltegle 16.81 7.42 1.91 0.16 5.39 Balzama baltegle 5.74 6.11 8.26 3.32 6.18 Vienkr āsas baltegle 6.17 9.17 4.13 2.21 5.28 Sib īrijas baltgle 6.17 13.39 18.43 9.16 13.01 Eiropas lapegle 26.81 31.73 27.29 23.38 27.42 Jap ānas lapegle 4.26 5.97 3.32 1.58 3.74 Ledeb ūra jeb Krievijas lapegle 8.09 14.12 20.95 10.27 14.66 Sib īrijas lapegle 1.49 2.62 1.31 2.05 1.83 Eiropas ciedrupriede 4.26 6.11 2.92 2.21 3.77 Kr ūmveida kalnupriede 5.74 6.70 2.52 0.79 3.70 Sib īrijas ciedrupriede 4.68 10.48 8.46 5.06 7.55 Veimutpriede 7.02 10.33 5.24 1.58 5.96 Viet ējā suga (sastopam ība apr ēķ in āta p ēc mežaudžu plat ības) Parast ā priede 59.45 36.93 34.29 27.39 38.37 Parast ā egle 13.89 19.38 19.51 21.69 18.83

Eiropas baltegle (Abies alba ), pavisam Latvij ā 150 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī m ēren ās joslas demont ānos are ālos, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1817. gad ā (Zigra 1817). Eiropas baltegles izplat ību nosaka tendences izplat ībai suboke āniska klimata teritorij ās, kur suga visvairāk izplat ījusies ir Eirop ā. Izteikti liel ākā sastopam ība ir Rietumkursas ainavzem ē, kur t ās īpatsvars p ārsniedz 35% no teritorijas. Tā pat sal īdzinoši liela izplat ības ir Austrumkursas ainavzem ē, bet turpretim Austrumvidzemes un Latgales augstienes ainavzem ēs nav nevienas atradnes (6.3. tabula, 6.41. att.). Sadal ījums pa klimata kontinetalit ātes sektoriem uzr āda v āja l īme ņa kontinetalit ātes dominanti p ār p ārējām grup ām (6.4. tabula). Oke ānisko raksturu apstiprina ar ī augstais korel ācijas r ādītājs (r = -0.75 p>0.95 ), kas izvilkta att āluma no Baltijas j ūras virzien ā uz austrumiem sakar ībai ar Eiropas baltegles sastopam ību (6.42. att.).

97

6.41. att. Eiropas baltegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.42. att. Sakar ība starp Eiropas baltegles sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

Balzama baltegle (Abies balsamea ), pavisam Latvij ā 172 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī bore ālā bioma zon ās, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Zieme ļamerik ā Atlantijas oke āna piekrast ē (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas mēreni. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Friebe 1805, Zigra 1805). Balzama baltegles atradnes visvair āk sastopamas Vidzemes zieme ļu da ļā , to izplat ību var raksturot k ā pieeaugošu virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem, t ātad virzien ā no nemor ālā uz bore ālo biomu. Korel ācija starp att ālumu no dienvidu robežas virzien ā uz zieme ļiem uzr āda, ka t ā ir sal īdzinoši izteikta (r = 0.54 p>0.95 ), kas par āda atrad ņu liel āku koncentr ēsanos tieši valsts zieme ļu da ļā (6.44. att.). Zieme ļvidzemes ainavzeme ir starp tām, kur ām ir sal īdzinoši liela sastopam ība, bet liel āka tom ēr t ā ir Daugavzemes aiznavzem ē, bet zem ākā t ā ir Austrumlatgal ē (6.3. tabula). Vid ēja l īme ņa klimata

98

kontinentalit ātes sektor ā apr ēķ in āta visliel ākā balzama baltegles atrad ņu koncentr ācija (6.4. tabula), kas ļauj izvilkt galveno izplat ības tendenci virzien ā no dienvidiem pa l īniju Daugavzeme – Zieme ļvidzeme. Sugas sastopam ība suboke ānisk ā klimata re ģionu izcelsmes centros nav noteicoš ā izplat ībā Latvij ā, te vair āk domin ē pieder ība bore ālam biomam (6.43. att.).

6.43. att. Balzama baltegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.44. att. Sakar ība starp balzama baltegles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robžas.

Vienkr āsas baltegle (Abies concolor ), pavisam Latvij ā 147 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālās un submeridion ālās zonas mont ānos apgabalos, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1885. gad ā (Wagner 1885).

99

Vienkr āsas baltegles atradnes Latvij ā vair āk sastopamas valsts rietumu da ļā . Liel ākā sastopam ība ir Rietumkursas, Rietumzemgales un Ventaszemes ainavzem ēs, bet viszem ākā atrad ņu koncentr ācija ir austrumu da ļā (Austrumlatgales ainavzeme) (6.3. tabula). Konstat ēta sakar ība starp sastopam ības izmai ņā m virzien ā no Baltijas j ūras, kas veidojas ar statistiski ticamu korel āciju (r = -0.48 p>0.95 ) (6.46. att.). K ā jau oke āniska veida sugai atrad ņu skaits samazin ās š ādā tendenc ē. P ēc klimata kontinentalit ātes visvair āk atradnes koncentr ējuš ās m ērena l īme ņa sektoros, kur to ir par aptuveni tr īs reiz ēm vair āk nek ā stipra līme ņa kontitnentalit ātes sektoros (6.4. tabula, 6.45. att.).

6.45. att. Vienkr āsas baltegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.46. att. Sakar ība starp vienkr āsas baltegles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

Sib īrijas baltegle (Abies sibirica ), pavisam Latvij ā 362 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī bore ālā bioma zon ās, tā ir izplat īta kontinent āla klimata are ālos Āzij ā (Rothmaler et al. 1990),

100

Latvij ā naturaliz ējas m ēreni. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1856. gad ā (Wagner 1856). Sib īrijas baltegles izplat ību raksturo t ās izplat ības tendences izcelsmes are ālos - kontinent āla klimata teritorij ās. No ainavzem ēm, kur ās ir liel ākā sugas sastopam ība var nor ādīt Dienvidvidzemi, Zieme ļvidzemi, Gaujaszemi un Austrumvidzemi, kur vis ās sastopam ība ir ļoti l īdz īga. Veikt ā korel ācijas anal īze uzr āda ticamu sakar ību (r = 0.86 p>0.95 ) starp to, ka jo liel āks att ālums no dienvidu robežes, jo Sib īrijas baltegles atrad ņu skaits pieaug (6.48. att.). Sakar ība starp att āluma izmai ņā m no Baltijas j ūras austrumu robežas virzien ā šai sugai nav nov ērojama. Izteikti maza Sib īrijas baltegles sastopam ība ir Latvijas dienvidaustrumu re ģion ā – Latgales augstienes un Austrumlatgales ainavzem ēs (6.3. tabula). Klimata kontinentalit ātes sektoros sugas sastopam ība visaugst ākā ir vid ēja līme ņa kontinetalit ātes sektor ā (6.4. tabula, 6.47. att.).

6.47. att. Sib īrijas baltegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.48. att. Sakar ība starp Sib īrijas baltegles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

101

Eiropas lapegle (Larix decidua ), pavisam Latvij ā 763 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama meridion ālās un m ēren ās zonas mont ānos apgabalos, tā ir izplat īta subkontinent āla klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas intens īvi. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Zigra 1805). Eiropas lapegle ir sal īdzinoši izplat īta Latvij ā, t ā sastopama vair āk kā 25% no visiem 5 x 5 km kvadr ātiem. Suga sastopama visos dabas re ģionos Latvij ā (6.3. tabula), un nav īsti konstat ējama sakar ība starp t ās atš ķir ībām no ģeogr āfisk ā novietojuma, kas raksturotu subkontinet ālā klimata izplat īšan ās raksturu, jo apr ēķ in ātā sakar ība uzr āda atrad ņu daudzuma samazin ājumu virzien ā no Baltijas j ūras nevis otr ādi (r = -0.46 p>0.95 ) (6.50. att.). Liel ākā sastopam ība ir Austrumkursas, Rietumzemgales, un Zieme ļvidzemes ainavzem ēs, bet vismaz ākā atrad ņu koncentr ācija ir Austrumlatgales ainavzem ē (6.3. tabula). Pa klimata kontinetalit ātes sektoriem Eiropas lapegles atradnes ir sadal ījuš ās sal īdzinoši l īdz īgi vis ā teritorij ā, liel ākais to īpatsvars ir m ērenaj ā sektor ā, bet zem ākais ir stipras kontinentalit ātes sektor ā (6.4. tabula, 6.49. att.). Šāda izplat ība b ūtu saist āma ar sugas izcesmes centru, kas ir Eiropa, kur klimats ir l īdz īgs Latvijas piej ūras re ģioniem, nevis kontinenta iekšienei.

6.49. att. Eiropas lapegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

102

6.50. att. Sakar ība starp Eiropas lapegles sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

Jap ānas lapegle (Larix kaempferi ), pavisam Latvij ā 104 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālās zonas mont ānos apgabalos, tā ir izplat īta subkontinent āla klimata are ālos Austrum āzij ās (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji. Jap ānas lapegles izplat ība Latvij ā ir raksturojama ar rietumu austrumu virziena izplat ības izmai ņā m (korel ācijas koeficents r = -0.44 p>0.95 ), kur virzien ā no Baltijas j ūras atrad ņu skaits samazin ās l īdz īgi k ā tas nov ērojas sug ām, kam rakstur īga izplat ība oke āniska klimata re ģionos (6.52. att.). Ar liel āko atrad ņu koncentr āciju izce ļas Daugavzemes un Rietumzemgales ainavzemes, k ā ar ī m ērenas pak āpes klimata kontinentalit ātes sektori (6.3., 6.4. tabula, 6.51. att.). Lai ar ī valsts pašos rietumu novados Jap ānas lapegles atrad ņu koncentr ācija nav tā liel ākā, tom ēr š ādu izplat ības tendenci nosaka tas, ka austrumu novados (Austrumvidzemes un Austrumlatgales ainavzemes) sugas atradnes nav sastopamas visp ār (6.3. tabula).

6.51. att. Jap ānas lapegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

103

6.52. att. Sakar ība starp Jap ānas lapegles sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

Ledeb ūra jeb Krievijas lapegle (Larix ledebourii ), pavisam Latvij ā 408 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī bore ālā bioma zon ās, tā ir izplat īta subkontinent āla klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas m ēreni. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1891. gad ā (Sivers 1891). Ledeb ūra jeb Krievijas lapegles izplat ību Latvij ā nosaka t ās tendence izplat ībai subkontinent āla klimata are ālos Eirop ā. Gradienta anal īze uzr āda, ka sugai piem īt bore ālā skujkoku bioma izplat ības iez īmes, t ās sastopam ība palielin ās virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem, ko uzr āda korel ācijas koeficents r = 0.84 p>0.95 sakar ībai starp Krievijas lapegles sastopam ību un at ālumu no dienvidu robežas (6.54. att.). Liel ākā sastopam ība ir Zieme ļvidzemes, Gaujaszemes un Vidzemes augstienes ainavzem ēs, bet zem ākā sastopam ība ir Latgales austrumu da ļā (6.3. tabula). Klimata kontinentalit ātes sektoros visbiež āk Krievijas lapegle ir sastopama vid ēja l īme ņa sektor ā (6.4. tabula, 6.53. att.).

6.53. att. Ledeb ūra jeb Krievijas lapegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

104

6.54. att. Sakar ība starp Ledeb ūra jeb Krievijas lapegles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

Sib īrijas lapegle (Larix sibirica ), pavisam Latvij ā 51 atradne (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama bore ālā bioma zonā, tā ir izplat īta kontinent āla klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji, audz ē meža kult ūrās. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1885. gad ā (Wagner 1885). Sib īrijas lapegle nav bieži sastopama Latvij ā, un t ās sastopam ības gradientanal īze rāda, ka izplat ība ir vienm ērīga pa visu teritoriju gan virzien ā no Baltijas j ūras, gan no dienvidu robežas. Izteikt āka sakar ība veidojas sastopam ības pieaugumam, palielinoties att ālumam no dienvidu robežas, bet tom ēr netika konstat ēta cieša un statistiski ticama sakar ība (r = 0.23 p>0.95 ) (6.56. att.). Nav ar ī izteikta atš ķir ība starp sastopam ību klimata kontinetalit ātes zon ās, kur atš ķir ības starp sektoriem nesazniedz 2% (6.4. tabula). Atseviš ķi liel ākais atrad ņu īpatsvars ir Latgales augstienes un Daugavzemes ainavzem ēs, bet neviena atradne nav konstat ēta Latgales un Vidzemes augstien ēs, Austrumlatgales un Augšzemes ainavzem ēs (6.3. tabula, 6.55. att.).

105

6.55. att. Sib īrijas lapegles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.56. att. Sakar ība starp Sib īrijas lapegles sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras un dienvidu robežas.

Eiropas ciedrupriede (Pinus cembra ), pavisam Latvij ā 105 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālās zonas mont ānos apgabalos, k ā ar ī bore ālā bioma zon ās, tā ir izplat īta kontinent āla klimata are ālos Eirop ā Alpu kalnos un Āzij ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji, audz ē meža kult ūrās. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1817. gad ā (Zigra 1817). Eiropas ciedrupriedes izplat ība ir rakstur īga priežu dzimtas sugu izplat ībai Latvij ā – tā ir sastopama viet ās, kur domin ē smilšainas augsnes, t āpēc t ās sastopam ības gradients neuzr āda kontinent ālas, bore āla bioma sugas izplat ības tendences, bet Eiropas ciedru priedes izplat ības tendences atbilst gradientam virzien ā no Baltijas j ūras uz valsts austrumu robežu, kur uzr ādās statistiski ticama korel ācija atrad ņu samazin āšan ās tendencei virzien ā prom no Baltijas j ūras (r = -0.34 p>0.95 ) (6.58. att.). Tas saist āms ar sugas Eiropas izcelsmi, kur klimats l īdz īgs Latvijas piej ūras re ģionos. Liel ākā sastopam ība nov ērojama Rietumzemgales, Rietumkursas un Daugavzemes ainavzem ēs, bet neviena atradne nav konstat ēta Austrumlatgales ainavzem ē (6.3. tabula). Klimata kontinetalit ātes r ādītāju

106

sektoru griezum ā visizplat ītākās Eiropas ciedru priedes ir m ēren ās pak āpes zon ā (6.4. tabula, 6.57. att.).

6.57. att. Eiropas ciedrupriedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.58. att. Sakar ība starp Eiropas ciedrupriedes sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

Kr ūmveida kalnupriede (Pinus mugo ), pavisam Latvij ā 103 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama submeridion ālās zonas subalp īnos apgabalos, k ā ar ī mēren ās zonas demont ānos apgabalos, tā ir izplat īta suboke āniska klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas m ēreni. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Friebe 1805). Krūmveida kalnupriedes izplat ībā Latvij ā iez īmējas t ādas pašas sakar ības k ā Eiropas ciedrupriedes izplat ībā. Bet t ā k ā šai sugai rakstur īga izplat ība suboke āniska klimata re ģionos, tad gradientanal īzes uzr ādītie rezult āti apstiprina š ādu tendenci. Kr ūmveida kalnu priedes izplat ībai ir nov ērojama sakar ība (r = -0.49 p>0.95 ) atrad ņu skaita samazin āšan ās,

107

palielinoties att ālumam no Baltijas j ūras (6.60. att.). Liel ākā sastopam ība ir Austrumkursas, Rietumzemgales un Daugavzemes ainavzem ēs (6.3. tabula), k ā ar ī mērenas pak āpes klimata kontinentalit ātes sektor ā (6.4. tabula, 6.59. att.).

6.59. att. Kr ūmveida kalnupriedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.60. att. Sakar ība starp Kr ūmveida kalnupriedes sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

Sib īrijas ciedrupriede (Pinus sibirica ), pavisam Latvij ā 210 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas sastopama m ēren ās zonas apgabalos, k ā ar ī bore ālā bioma zon ā, tā ir izplat īta kontinent āla klimata are ālos Āzij ā (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji, audz ē meža kult ūrās. Sib īrijas ciedru priedes izplat ību nosaka t ās tendence izplat ībai kontinent āla klimata are ālos. Gradientanal īze uzr āda sugu atrad ņu īpatsvara pieaugumu l īdz ar att āluma pieaugumu no dienvidu robežas zieme ļu virzien ā (r = 0.52 p>0.95 ) (6.62. att.), bet korel ācijas koeficents gradientam no rietumiem uz austrumiem neuzr āda statistiski ticamu sakar ību

108

(r = -0.13 p>0.95 ). Liel ākā sastopam ība ir Zieme ļvidzemes un Gaujaszemes ainavzem ēs (6.3. tabula), kā ar ī mērenas un vid ējas pak āpes klimata kontinentalit ātes sektoros (6.4. tabula, 6.61. att.).

6.61. att. Sib īrijas ciedru priedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.62. att. Sakar ība starp Sib īrijas ciedru priedes sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

Veimutpriede (Pinus strobus ), pavisam Latvij ā 166 atradnes (5 x 5 km), Latvij ā introduc ēta suga, kas rakstur īga sebmeridion ālās zonas mont ānam biomam, k ā ar ī m ēren ās joslas apgabaliem, tā ir izplat īta oke āniska klimata are ālos Zieme ļamerikas Atlantijas oke āna piekrast ē (Rothmaler et al. 1990), Latvij ā naturaliz ējas v āji, audz ē meža kult ūrās. Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1805. gad ā (Zigra 1805). Veimutpriedes izplat ību Latvij ā nosaka t ās izplat ības tendences izcelsmes are ālos - Zieme ļamerikas oke āniska klimata are ālos. Sugas atrad ņu sastopam ība atbilst gradientam

109

no Baltijas j ūras virzien ā uz austrumiem (6.64. att.). Sakar ība veidojas statistiski ticama (r = -0.52 p>0.95 ), k ā ar ī to uzr āda klimata kontinentalit ātes sastopam ības apr ēķ ins, kur liel ākā sastopam ība ir m ēren ās pak āpes josl ā, un t ā samazin ās virzien ā uz stipr āku klimata kontinetalit ātes l īmeni (6.4. tabula, 6.63. att.). Ainavzemju griezum ā liel ākā sastopam ība ir Rietumzemgales, Rietumkursas un Austrumkursas ainavzem ēs (6.3. tabula).

6.63. att. Veimutpriedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.64. att. Sakar ība starp Veimutpriedes sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

Parast ā priede (Pinus sylvestris ), kopplat ība Latvij ā Valsts meža re ģistra mežaudz ēs ir 834387 hekt āri, bet atradnes 5 x 5 km t īkl ā ir sastopamas pa visu teritoriju (2554 atradnes), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga meridion ālās zonas mont āniem apgabaliem un bore ālā bioma zon ās, tā ir izplat īta kontinent āla klimata are ālos Eirop ā un Āzij ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1778. gad ā (Fischer 1778).

110

Parast ās priedes izplat ība nav saist āma ar kontinent ālā klimata izplat ības raksturu, bet ar sastopam ību skujkoku bore ālā bioma zon ā. Gradientanal īze neuzr āda ciešu sastopam ības pieaugumu kontinenta iekšienes virzien ā (virzien ā no Baltijas j ūras), tieši otr ādi, tas samazin ās tieši š ādā gradient ā ar statistiski ticamu (r = -0.59 p>0.95 ) korel ācijas koeficentu (6.66. att.). Š āda rakstura izplat ību priežu dzimatas sug ām nosaka, ka tās izplat ās viet ās, kur domin ē smilšainas augsnes, kas Latvijas gad ījum ā ir Baltijas j ūras piekrastes tuvum ā nevis viet ās, kur klimata kontinentalit āte uzr ādīta ar augstāko pak āpi. To spilgti uzr āda ar ī parast ās priedes mežaudžu plat ības apr ēķ ins pa klimata kontinetalit ātes sektoriem (6.4. tabula, 6.65. att.), kur tas vissaugst ākais ir v ājas pak āpes sektor ā, bet pak āpeniski samazinoties, viszem ākais ir stipras pak āpes sektor ā. Ainavzemes ar liel ākaj ām priežu audz ēm ir Ventaszeme, Piej ūras zemiene un Gaujaszeme, kur īpatsvars ir virs 59% no kop ējās mežaudžu plat ības ainavzem ē, bet viszem ākā t ā ir nov ērojama Rietumzemgales un Vidzemes augstienes ainavzem ēs (6.3. tabula).

6.65. att. Parast ās priedes izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.66. att. Sakar ība starp parast ās priedes sastopam ību un att ālumu no Baltijas j ūras.

111

Parast ā egle (Picea abies ), kopplat ība Latvij ā Valsts meža re ģistra mežaudz ēs ir 408560 hekt āri, bet atradnes 5 x 5 km t īkl ā ir sastopamas pa visu teritoriju (2499 atradnes), Latvij ā viet ējā suga, kas rakstur īga meridion ālās zonas mont āniem apgabaliem un bore ālā bioma zon ām, tā ir izplat īta subkontinent āla klimata are ālos Eirop ā (Rothmaler et al. 1990). Pirm ās zi ņas par t ās esam ību Latvij ā fiks ētas 1778. gad ā (Fischer 1778). Parast ās egles izplat ība iez īmējas kontinent ālas sugas paz īmes, jo t ā visplaš āk ir sastopama valsts zieme ļaustrumu da ļā , ko uzr āda gan sakar ības apr ēķ in āšana starp sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas (statistiski ticama korel ācija r = 0.48 p>0.95 ) (6.68. att.), gan it īpaši to var redz ēt apr ēķ inot sastopam ību klimata kontinentalit ātes sektoros (6.4. tabula). Skaidri izdal ās tendence pieaugt mežaudžu plat ībai virzien ā no v ājas kontinentalit ātes zonas uz stipru, kuras izmai ņas k ā redzams Latvijas teritorijas kart ē, ar ī ir piel īdzin āmas š ādam gradientam (6.67. att.). Tom ēr no ainavzem ēm visliel ākās eg ļu plat ības ir Rietumkursas aiznavzem ē, bet tikai nedaudz maz āks r ādītājs ir Vidzemes augstienes ainavzem ē, kur domin ē stipra klimata kontinentalit ātes zona (6.3. tabula).

6.67. att. Parast ās egles izplat ība Latvij ā pa ainavzem ēm un klimata kontinetalit ātes sektoriem.

6.68. att. Sakar ība starp parast ās egles sastopam ību un att ālumu no dienvidu robežas.

112

Gandr īz visas kokaugu sugas, kas ir ar oke ānisku vai suboke ānisku raksturu (iez īmi izplat īties oke āniska un suboke āniska klimata re ģionos), kas rakstur īgas gan bore ālā, gan nemor ālā bioma zonai uzr āda šādu tendenci. To sastopam ība ir atkar īga no ģeogr āfisk ā novietojuma, t ā samazin ās virzien ā no Baltijas j ūras, k ā ar ī to atrad ņu skaits klimata kontinentalit ātes sektoros uzr āda tādu pašu tendenci, jo stipr āka kontinentalit āte, jo maz āks kokaugu sugu atradņu skaits. Turpretim sugas ar kontinent āla klimata izplat īšan ās raksturu vair āk koncentr ētas valsts austrumu re ģionos, un to gradientanal īze vairum ā gad ījumu uzr āda tendenci, ka sugu atrad ņu skaits palielin ās virzien ā no dienvidu robežas bore ālās zonas virzien ā.

Darba ietvaros analiz ētas 20 nemor ālā bioma platlapju kokaugu rakstursugas, no kur ām 18 izplat ās are ālos ar suboke ānisku vai oke āniska veida klimatu, bet divas (Tat ārijas kļava un parast ā apse) ir tādas sugas, kas vair āk izplat ās reģionos ar kontinent ālu un subkontinent ālu klimatu. 15 kokaugu sugas, ieskaitot vienu kontinent ālam klimatam rakstur īgu sugu ir saist ītas ar izcelsmes centru Eirop ā. T ātad 75% viet ējo un svešzemju platlapju sugas ir iece ļojušas Latvij ā no Eiropas teritorijas, kas p ārsvar ā saist īts ar nemor ālo biomu, meridion ālo, submeridion ālo un m ēreno klimatisko zonu. Š ādām sug ām ir tendnce izplat īties vair āk m ēren ā klimata zon ās Latvij ā, kuras p ārsvar ā atrodas valsts rietumu da ļā tuv āk pie Baltijas j ūras. T āpat š ādu sugu izplat ībā svar īga loma ir Atlantijas oke āna ietekmei uz klimatiskajiem faktoriem Latvijas rietumu piekrast ē. 11 no 18 oke āniskam klimatam rakstur īgām sug ām uzr āda statistiski ticamu korel āciju izplat ības sakar ībai starp att ālumu no Baltijas j ūras uz austrumiem (6.5. tabula), ar tendenci sastopam ībai samazin āties šaj ā virzien ā. Visizteikt āk tas piem īt parastajam dižsk ābardim, saldajam ķirsim un parastajai zirgkasta ņai. Četras (krastu k ļava, Pensilv ānijas osis, ailintlapu riekstkoks un parast ā v īksna) no š īm 18 platlapu oke āniskam klimatam rakstur īgām sug ām neuzr āda atkar ību starp sastopam ību un k ādu no p ētāmiem gradientiem (6.5. tabula), š īm sug ām izplat ība pa teritoriju ir izl īdzin āta. Parast ā liepas sastopam ība korel ē ar abu virzienu gradientiem, t ās izplat ība samazin ās, gan rietumu austrumu virzien ā, gan dienvidu zieme ļu virzien ā (6.5. tabula), koncentr ējoties visvair āk Daugavzemes un Dienvidvidzemes ainavzem ēs. Tr īs (parastais osis, parast ā k ļava, pel ēkais riekstkoks) oke āniskam klimatam rakstur īgām koku sug ām vair āk izteikts izplat ības gradients virzien ā no dienvidu robežas uz zieme ļiem (6.5. tabula), kas liek secin āt, ka t ām nepiem īt izteiktas oke ānisk ā klimata izplat ības īpaš ības. Kontinet ālā klimata izplat ības are āla platlapu kokaugu rakstursuga Tat ārijas k ļava neveido ciešas korel ācijas ar att āluma izmai ņā m abu gradientu virzienos, turpretim otra š āda tipa suga parast ā apse uzr āda korel āciju ar statistiki ticamu koeficentu abos gradienta virzienos (6.5. tabula). Tas nor āda, ka tām sug ām, kas rakstur īgas kontinent āla klimata re ģioniem Latvij ā nav noteiktas izplat ības iez īmes saisit ībā ar att ālumu gan kontinenta iekšienes virzien ā, gan virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem. Š īm sug ām mekl ējami citi izplat ību noteicošie faktori, piem ēram, parast ā apses izplat ība saist āma ar reljefa hipsometrisk ā l īme ņa izmai ņā m (6.3 noda ļa).

Šaj ā darb ā apskat ītas 14 bore ālā bioma skujkoku rakstursugas, no kur ām piecas ar oke ānisku vai suboke ānisku raksturu (iez īmi izplat īties oke āniska un suboke āniska klimata re ģionos), bet 9 ar kontinent ālu vai subkontinent ālu raksturu (iez īmi izplat īties kontinent āla un subkontinent āla klimata re ģionos). Četr ām (Eiropas balteglei, vienkr āsas balteglei, kr ūmveida kalnu priedei un Veimutpriedei) no piec ām oke ānisk ā klimata re ģionu sug ām rakstur īga izplat ības samazin āšan ās tendence virzien ā no Baltijas j ūras uz austrumu robežu

113

(tendence identiska platlapu oke ānisk ā klimata re ģioniem rakstur īgo sugu izplat ībai). Tikai viena no oke ānisk ā rakstura sug ām (balzama baltegle) uzr āda tendenci ar statistiski ticamu korel āciju (6.5. tabula) izplat ības izmai ņā m virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem, kur tās atrad ņu skaits palielin ās bore ālās zonas virzien ā. Četras (Eiropas lapegle, Jap ānas lapegle, Eiropas ciedrupriede un parast ā priede) no 9 kontinent ālā klimata tipa sug ām ar ī tend ētas uz izplat ības samazin āšanos virzien ā no rietumiem uz austrumiem, kas b ūtība nevar b ūt kontinet ālas sugas izplat ības paz īme, bet šeit to ietekm ē atrad ņu izplat ības faktors, kur par pamatu atradn ēm izmantoti dendrolo ģiskie st ādījumi, kuri v ēsturiski vair āk ir sastopami Kurzem ē. Tie ir ar ī citi faktori, kas ietekm ē š ādu izplat ības tendenci, piem ēram, parast ās priedes, kas ir bore ālā bioma kontinent āla rakstura suga, izplat ību nenosaka koncentr ēšanos kontinent āli stipr ākajos re ģionos, jo t ā sastopama pa visu teritoriju (gradientu izvilkšana ciešas sakar ības ar ģeogr āfisk ā novietojuma faktoriem neuzr āda), jo š īs sugas izplat ību nosaka tas, ka tā ir izplat īta nabadz īgās un saus ās smilšain ās augsn ēs, kas Latvij ā galvenok ārt ir sastopamas piej ūras re ģion ā, kur savuk ārt domin ē v ājas un m ērenas kontinentalit ātes sektori. Četr ām kontinent ālam klimatam rakstur īgām sug ām (Sib īrijas balteglei, Ledeb ūra jeb Krievijas lapeglei, Sib īrijas ciedrupriedei un parastajai eglei) iez īmējas sastopam ības pieaugums virzienā uz zieme ļiem no dienvidu robežas. To uzr āda pozit īvs satistiski ticams korel ācijas koeficents (6.5. tabula), kas b ūtībā apstiprina bore ālas kontinent ālas sugas izplat ības raksturu – izplat īties tuv āk bore ālā bioma zonai. Tikai vienai skujkoku rakstursugai (Sib īrijas lapeglei) netika konstat ēta sakar ība starp sastopam ību un att ālumu k ādā no p ētāmiem gradienta virzieniem. Lai gan Latvij ā domin ējoš ās kokaudzi veidojoš ās sugas (parast ā priede un parast ā egle) ir saist ītas ar att āluma izmai ņā m gan sektori āli (parast ā priede), gan zon āli (parast ā egle). Šo koku sugu izplat ība mež ā saist īta ar ī ar noteiktiem ekolo ģiskiem apst ākļiem; kokaudz ē k ā galven ās t ās sastopamas noteiktos meža tipos. Parast ā priede ir suga ar ļoti plašu ekolo ģisko amplit ūdu, un t ā domin ē kokaudz ē oligotrofos un mezotrofos meža tipos, kur sp ēj konkur ēt ar cit ām sug ām. Parast ās egles audzes viscieš āk saist ītas ar četriem meža tipiem - vēri, g āršu, slapjo v ēri un platlapju āreni. Nereti ar ī ar damaksni, niedr āju, dumbr āju, liek ņu, šaurlapju un platlapju k ūdreni (Laivi ņš 1997).

6.5. tabula. Bore ālā un nemor ālā bioma rakstursugu gradientanal īzes korel ācijas koeficenti.

Gradientu korel ācijas koeficenti Sugas are āla Noteicošais Sektori ālais Zon ālais Suga kontinentalit āte (R-A (D-Z gradients virziena) virziena) (n=46) (n=28) Lauku k ļava suboke āniska r = -0.52* r = -0.10 No Baltijas j ūras Krastu k ļava suboke āniska r = -0.18 r = 0.17 nav Kalnu k ļava suboke āniska r = -0.70* r = -0.31 No Baltijas j ūras Tat ārijas k ļava kontinent āla r = -0.19 r = 0.11 nav Parast ā zirgkasta ņa suboke āniska r = -0.77* r = -0.33 No Baltijas j ūras Saldais ķirsis suboke āniska r = -0.77* r = -0.38* No Baltijas j ūras Parastais dižsk ābardis oke āniska r = -0.79* r = 0.16 No Baltijas j ūras *ticam ības pak āpe p>0.95

114

6.5. tabulas turpin ājums

Gradientu korel ācijas koeficenti Sugas are āla Sektori ālais Zon ālais Noteicošais Suga kontinentalit āte (R-A (D-Z gradients virziena) virziena) (n=46) (n=28) Pensilv ānijas osis oke āniska r = -0.20 r = -0.27 nav Ailantlapu riekstkoks oke āniska r = -0.23 r = 0.06 nav Pel ēkais riekstkoks suboke āniska r = -0.25 r = 0.45* No dienvidu robežas Sarkanais ozols oke āniska r = -0.51* r = -0.28 No Baltijas j ūras Platlapu liepa oke āniska r = -0.55* r = -0.22 No Baltijas j ūras Parastais sk ābārdis suboke āniska r = -0.66* r = -0.18 No Baltijas j ūras Parast ā goba oke āniska r = -0.54* r = 0.09 No Baltijas j ūras Parast ā v īksna suboke āniska r = 0.15 r = -0.35 nav Parast ā liepa suboke āniska r = -0.32* r = -0.44* abi Parastais ozols oke āniska r = -0.49* r = -0.04 No Baltijas j ūras Parast ā k ļava suboke āniska r = 0.15 r = -0.54* No dienvidu robežas Parastais osis oke āniska r = -0.21 r = -0.45* No dienvidu robežas Parast ā apse subkontinent āla r = 0.63* r = -0.67* abi

Eiropas baltegle suboke āniska r = -0.75* r = 0.07 No Baltijas j ūras Balzama baltegle suboke āniska r = -0.17 r = 0.54* No dienvidu robežas Vienkr āsas baltegle suboke āniska r = -0.48* r = 0.36 No Baltijas j ūras Sib īrijas baltgle kontinent āla r = -0.01 r =0.86* No dienvidu robežas Eiropas lapegle subkontinent āla r = -0.46* r = -0.07 No Baltijas j ūras Jap ānas lapegle subkontinent āla r = -0.44* r = 0.17 No Baltijas j ūras Ledeb ūra jeb Krievijas subkontinent āla r = -0.01 r = 0.84* No dienvidu robežas lapegle Sib īrijas lapegle kontinent āla r = -0.01 r = 0.23 nav Eiropas ciedrupriede kontinent āla r = -0.34* r = -0.05 No Baltijas j ūras Krūmveida kalnupriede suboke āniska r = -0.49* r = 0.06 No Baltijas j ūras Sib īrijas ciedrupriede kontinent āla r = -0.13 r = 0.52* No dienvidu robežas Veimutpriede suboke āniska r = -0.52* r = 0.01 No Baltijas j ūras Parast ā priede kontinent āla r = -0.59* r = -0.16 No Baltijas j ūras Parast ā egle subkontinent āla r = 0.04 r = 0.48* No dienvidu robežas *ticam ības pak āpe p>0.95

115

6.2. Augstuma ietekme kokaugu sugu izplat ībā

Kokaugu sugu izplat ību un mežaudžu izk ārtojumu Latvij ā ietekm ē ne tikai klimatiskie un ģeogr āfisk ā novietojuma faktori, kas apskat īti augst āk, bet ar ī konkr ētas koku sugas atradnes vai mežaudzes vietas absol ūtais augstums virs j ūras l īme ņa. Vietas absol ūtā augstuma izmai ņas netieši indic ē vietas augsnes cilmiezi un klimata st āvokli (Laivi ņš 2005). Augstumjoslojuma izmai ņu griezum ā ir analiz ētas 7 viet ējās kokaugu sugas (piecas nemor ālā bioma platlapu sugas, k ā ar ī divas bore ālā bioma skujkoku sugas), kas veido mežaudzes pa visu Latvijas teritoriju. Analizēta sugu sastopam ība augstumjoslojuma zon ās, kas sadal ītas ik pa 10 m augstuma izmai ņā m 5 x 5 km t īkl ā. Kokaudzi veidojoš ās sugas skat ītas re ģion ālā griezum ā, dalot Latviju pa Limbažu (Saulkrastu)-Ogres-Skaistkalnes l īniju. Sugu sastopam ība augstuma josl ās rēķ in ātas p ēc joslas maksim ālā augstuma (6.6., 6.7. un 6.8. tabula). Sastopam ība apr ēķ in āta katr ā josl ā esošo mežaudžu plat ību, kur konkr ētā suga ir valdoš ās sugas status ā, izsakot attiec ību pret kop ējo mežu plat ību. Kop ējā sastopam ība un savstarp ējā sugu sastopam ības attiec ība neatš ķiras no sastopam ības, kuras rezult āti aprakst īti iepriekš darb ā (ainavzem ēs, klimata kontinentalit ātes sektoros). Mežu plat ības vair āk ir austrumu da ļā, tur to īpatsvars no vis ām mežu teritorij ām sast āda 58%, kas nedaudz atš ķiras no teritori ālā sadal ījuma, kas austrumu da ļā sast āda 61% no visas valsts teritorijas. Attiec īgi rietumu da ļā mežu plat ība ir 42%, bet teritorijas plat ība sast āda 39%.

6.6. tabula. Kokaudzi veidojošo sugu sastopam ība augstumjoslojuma (hipsometriskaj ās) zon ās pa visu Latvijas teritoriju.

Sastopam ība % Augstumjosla Parast ā Parast ā Parast ā Parastais Parastais Parast ā Parast ā priede egle apse ozols osis liepa kļava 0-10 47.78 0.12 1.59 0.25 0.69 0.02 0.01 10-20 60.48 0.10 0.58 0.08 0.16 0.01 0.01 20-30 63.25 0.10 0.76 0.12 0.70 0.03 0.01 30-40 52.18 0.13 3.05 0.12 1.86 0.03 0.01 40-50 60.94 11.71 1.42 0.09 0.81 0.04 0 50-60 51.18 9.58 2.11 0.35 0.54 0.03 0.01 60-70 49.75 9.65 1.88 0.31 0.50 0.06 0.02 70-80 39.10 12.79 2.85 0.25 0.66 0.03 0.01 80-90 36.67 13.46 2.68 0.39 0.74 0.06 0.01 90-100 28.68 14.66 4.94 0.41 0.85 0.07 0.01 100-110 32.07 14.74 6.34 0.33 0.60 0.06 0.01 110-120 28.28 19.25 5.30 0.21 0.38 0.07 0.02 120-130 33.72 21.00 4.65 0.10 0.15 0.08 0.01 130-140 23.25 22.71 5.79 0.17 0.39 0.05 0.02 140-150 30.00 19.86 3.92 0.23 0.29 0.06 0.02 150-160 32.15 22.74 4.62 0.23 0.54 0.07 0.01 160-170 32.23 21.25 4.50 0.24 0.36 0.05 0.03 170-180 32.81 23.48 4.15 0.27 0.25 0.07 0.02 180-190 22.60 20.82 6.35 0.13 0.36 0.02 0.04 190-200 18.46 19.51 5.22 0.11 0.35 0.09 0.02 200-210 23.24 19.04 4.86 0.15 0.33 0.05 0.03 210-220 22.57 17.29 5.03 0.13 0.30 0.04 0.03 220-230 14.00 21.05 6.70 0.15 0.21 0.02 0.02

116

6.6. tabulas turpin ājums

Sastopam ība % Augstumjosla Parast ā Parast ā Parast ā Parastais Parastais Parast ā Parast ā priede egle apse ozols osis liepa kļava 230-240 14.69 21.97 4.92 0.04 0.35 0.01 0.03 240-250 9.69 28.45 8.48 0.24 0.61 0.04 0.02 250-260 6.46 29.83 8.44 0.40 0.70 0.10 0.10 260-270 7.88 32.59 7.61 0.02 0.26 0.12 0.03 270-280 9.57 37.45 4.74 0.14 2.22 0 0 280-290 1.85 28.44 9.92 0.31 0.99 0.02 0.03 300-311 1.12 27.10 7.57 0.67 2.35 0 0.11

6.7. tabula. Kokaudzi veidojošo sugu sastopam ība augstumjoslojuma (hipsometriskaj ās) zon ās uz austrumiem no Limbažu (Saulkrastu)-Ogres-Skaistkalnes l īnijas.

Sastopam ība % Augstumjosla Parast ā Parast ā Parast ā Parastais Parastais Parast ā Parast ā priede egle apse ozols osis liepa kļava 40-50 49.26 17.74 2.20 0.19 0 0.09 0.07 50-60 39.43 13.94 2.32 0.19 0.35 0.04 0.01 60-70 43.81 15.98 2.05 0.17 0.39 0.06 0.02 70-80 37.51 19.33 2.54 0.19 0.40 0.03 0.01 80-90 39.56 20.12 1.64 0.23 0.28 0.06 0.01 90-100 33.26 19.27 4.02 0.35 0.66 0.09 0.02 100-110 33.52 18.72 6.56 0.22 0.56 0.07 0 110-120 31.14 19.77 5.23 0.18 0.36 0.09 0.01 120-130 37.95 17.96 4.63 0.07 0.15 0.09 0.01 130-140 27.34 20.19 5.81 0.06 0.17 0.06 0.02 140-150 34.19 18.76 3.57 0.11 0.19 0.07 0.02 150-160 34.78 17.96 4.62 0.15 0.47 0.07 0.01 160-170 33.61 17.57 4.61 0.14 0.33 0.06 0.04 170-180 34.24 16.31 4.24 0.13 0.15 0.07 0.02 180-190 23.32 21.10 6.51 0.12 0.34 0.02 0.04 190-200 18.46 21.97 5.22 0.11 0.35 0.09 0.02 200-210 23.24 28.45 4.86 0.15 0.33 0.05 0.03 210-220 22.57 29.83 5.03 0.13 0.30 0.04 0.03 220-230 14.00 32.59 6.70 0.15 0.21 0.02 0.02 230-240 14.69 37.45 4.92 0.04 0.35 0.01 0.03 240-250 9.69 28.44 8.48 0.24 0.61 0.04 0.02 250-260 6.46 27.10 8.44 0.40 0.70 0.10 0.10 260-270 7.88 30.86 7.61 0.02 0.26 0.12 0.03 270-280 9.57 49.44 4.74 0.14 2.22 0 0 280-290 1.85 25.16 9.92 0.31 0.99 0.02 0.03 300-311 1.12 28.84 7.57 0.67 2.35 0 0.11

117

6.8. tabula. Kokaudzi veidojošo sugu sastopam ība augstumjoslojuma (hipsometriskaj ās) zon ās uz rietumiem no Limbažu (Saulkrastu)-Ogres-Skaistkalnes l īnijas.

Sastopam ība % Augstumjosla Parast ā Parast ā Parast ā Parastais Parastais Parast ā Parast ā priede egle apse ozols osis liepa kļava 0-10 47.78 11.71 1.59 0.25 0.69 0.02 0.01 10-20 60.48 9.58 0.58 0.08 0.16 0.01 0.01 20-30 63.25 9.65 0.76 0.12 0.70 0.03 0.01 30-40 52.18 12.79 3.05 0.12 1.86 0.03 0.01 40-50 61.10 13.40 1.41 0.09 0.82 0.04 0 50-60 56.59 14.99 2.02 0.42 0.63 0.03 0.01 60-70 58.13 12.99 1.65 0.51 0.67 0.05 0.01 70-80 42.27 19.10 3.45 0.38 1.20 0.03 0.02 80-90 32.45 22.29 4.19 0.64 1.41 0.06 0.01 90-100 21.30 28.28 6.41 0.50 1.15 0.04 0.01 100-110 23.29 26.73 5.01 0.96 0.79 0.04 0.02 110-120 18.43 32.94 5.55 0.33 0.44 0.01 0.03 120-130 13.72 36.83 4.75 0.26 0.11 0.03 0 130-140 13.54 31.27 5.76 0.42 0.89 0.03 0.03 140-150 7.36 31.92 5.84 0.84 0.79 0.01 0.01 150-160 6.99 34.35 4.56 1.01 1.19 0.06 0.01 160-170 10.79 41.79 2.65 1.78 0.77 0 0.01 170-180 3.43 37.29 2.31 2.98 2.27 0.02 0.16 180-190 0.61 19.69 1.57 0.35 0.77 0 0

Analiz ējot katras rakstursugas sastopam ības īpatn ības pa reljefa josl ām, tika noteikta sakar ība starp augstumu un sastopam ību tr īs daž ādās kategorij ās – visa teritorija, austrumu da ļa un rietumu da ļa. Mežaudz ēs, kur valdoš ā suga ir parast ā priede, kas sast āda 38.4% no vis ām mežaudz ēm, ir noteikta cieša sakar ība starp augstuma izmai ņā m un apr ēķ in āto sastopam ību. Visos trijos gad ījumos korel ācijas koeficents ir augsts (6.9. tabula), kas nor āda, ka šai domin ējošai Latvijas kokaugu viet ējai sugai izteikti rakstur īgi ir izplat īties zem ākās p ēc hipsometrijas viet ās, tuv āk zemajiem hipsometrijas l īme ņiem, kas Latvij ā ir piej ūras re ģionos. Tas papildina ar ī faktoru kopu, kas tika ieg ūti analiz ējot izplat ības izmai ņas atkar ībā no att āluma no Baltijas j ūras un klimata kontinetalit ātes sektoriem. Parasto egļu audz ēs, kas sast āda 19% no vis ām mežaudz ēm uzr āda sakar ību, ka jo augst āks hipsometriskais l īmenis, jo liel āka eg ļu sastopam ība, bet korel ācija neveidojas vien ādi cieši pa vis ām kategorij ām (6.9. tabula), kas nor āda, ka parast ās egles izplat ību ne tik ļoti ietekm ē reljefa izmai ņas, kaut gan to uzr āda visas teritorijas griezum ā sast ādītā korel ācija. Analiz ējot re ģion āli parast ās egles izplat ību, atseviš ķi austrumu da ļā un rietumu da ļā , jāsecina, ka sav ā pamatare ālā (kontinent āli stipr ākaj ā) Latvijas austrumu da ļā sakar ība starp sastopam ību un augstumu neveidojas tik cieša, kas liek secināt, ka šeit tas nav noteicošas, turpretim rietumu da ļā reljefs var ētu b ūt izplat ības ietekm ējošs faktors, t āpat k ā izplat ības izmai ņas parastajai eglei š ājā re ģion ā saist ītas ar att ālumu no Baltijas j ūras un klimata kontinentalit ātes stiprumu. Parast ās apses audzes, kas sast āda 3.7% no vis ām mežaudz ēm uzr āda pozit īvu sakar ību starp sastopam ību un hipsometrisko augstumu (6.9. tabula). Ne tik cieša sakar ība nov ērojama rietumu da ļā , bet izteikt āka t ā ir austrumu da ļā , bet t ā k ā austrumu da ļas vid ējais paaugstin ājums un augstums ir augst āks par rietumu pus ē nov ērojamo, tad izvilkt ā

118

sakar ība visai valsts teritorijai uzr āda cieš āku sakar ību, kas ņemot v ērā reljefa īpatn ības Latvij ā nav īsti ticama sakar ība. Ņemot v ērā ar ī veidojoš ās korel ācijas starp apses sastopam ību un virziena gradientiem, kur gan rietumu austrumu virzien ā, gan dienvidu zieme ļu virzien ā ir ciešas, tad var secin āt, ka parast ā apses izplat ība Latvij ā ietekm ējas no visiem apskat ītajiem vides faktoriem.

6.9. tabula. Augstumjoslojumu un kokaudzi veidojošo koku sugu sastopam ības korel ācijas koeficenti.

Augstumjoslojumu korel ācijas koeficenti Sugas are āla Suga kontinentalit āte Rietumlatvija Austrumlatvija Visa Latvija (n=19) (n=26) (n=30) Parast ā liepa suboke āniska r = -0.20 r = -0.39* r = 0.04 Parastais ozols oke āniska r = -0.62* r = 0.22 r = 0.11 Parast ā k ļava suboke āniska r = 0.37 r = 0.33 r = 0.58* Parastais osis oke āniska r = -0.21 r = 0.55* r = 0.18 Parast ā apse subkontinent āla r = 0.46* r = 0.79* r = 0.85*

Parst ā priede kontinent āla r = -0.94* r = -0.95* r = -0.95* Parast ā egle subkontinent āla r = 0.84* r = 0.75* r = 0.90* *ticam ības pak āpe p>0.95

Pārējām rakstusug ām, kas sastopamas Latvijas kokaudz ēs k ā valdoš ās sugas (parastais ozols, parastais osis, parast ā liepa un parast ā kļava), kam kop ā ir niec īga procentu ālā da ļa no vis ām mežaudz ēm Latvij ā, ir nov ērojama da ļē ja saist ība starp sastopam ību un hipsometrisko l īmeni, jo šeit ir izteikta re ģion āla atš ķir ība starp Austrumlatviju un Rietumlatviju. T ā, piem ēram, parastais ozols korel āciju uzr āda tikai rietumu da ļā (6.9. tabula), kur t ā ir statistiski ticama negat īva. Tas noteikti saistīts ar to, ka parast ā ozola sastopam ība šaj ā re ģion ā ir liel āka nek ā austrumu pus ē, ko ar ī par ādīja gradientanal īze no Baltija j ūras austrumu virzien ā. Turpretim Latvijas austrumumu da ļā sakar ība starp ozola sastopam ību un reljefa paaugstin ājumu nav nov ērojama (korel ācijas koeficents r = 0.22 p>0.95 ). Savuk ārt parastajai liepai nov ērojama pret ēja tendence – austrumu da ļā uzr āda statistiski ticamu korel āciju sastopam ības sakar ībai ar augstumjoslojuma izmai ņā m, bet rietumu da ļā tas netiek nov ērots (6.9. tabula), kaut gan gradientu anal īze uzr ādīja ticamu korel āciju abos virzienos, kas liek secin āt, ka parast ās liepas vair āk tend ētas izplat īties hipsometriski l īdzen ās viet ās, kas Latvij ā ir vair āk sastopamas rietumu da ļā . Parast ās k ļavas sastopam ības datus dalot pa Limbažu (Saulkrastu)-Ogres-Skaistkalnes l īniju ab ās t ās pus ēs atseviš ķi nav nov ērojama korel ācija starp sastopam ību un augstumjoslojumu (6.9. tabula), bet uzr ādītā kop ējā sakar ība dom ājams nav uzskat āma par objekt īvu, ņemot v ērā reljefa īpatn ības abos šajos nodal ītajos re ģionos. Tāpēc secin ājums ir, ka parast ās kļavas izplat ība nav saist īta ar hipsometrisk ām līme ņa izmai ņā m.

119

7. SECIN ĀJUMI

Promocijas darba izstr ādes visi posmi sec īgi ļā vuši izpild īt izvirz ītos darba uzdevumus un sasniegt darb ā izvirz īto m ērķi. Darba rezult āti dod iesp ēju izdar īt pamatotus secin ājumus par bore ālā un nemor ālā bioma koku sugu izplat ības īpatn ībām borenemor ālājā starpzon ā, kur ā atrodas Latvija. Darba gait ā ir izveidota Latvijas dendrofloras inform ācijas sist ēma, kas balst īta uz mūsdienu ĢIS tehnolo ģiju pamatprincipiem, bet t ās saturu veido Latvijas vadošo bot āni ķu darbs, iev ācot maksim āli iesp ējami plašu inform āciju par kokaugiem valst ī. Lai sekm īgi var ētu pielietot sagatavoto kokaugu izplat ības inform āciju, promocijas darba ietvaros ir izveidota augu sugu kart ēšanas sist ēma, kas sekm ē daž āda rakstura ve ģet ācijas karšu materi āla sagatavošanu ar ī turpm āk. Viena no pamatmetod ēm darba izst ādes laik ā bija ĢIS ieviešana bio ģeogr āfiskos p ētījumos, kas l īdz šim Latvij ā netika plaši pieleitots. Šo pieleitoto metožu kopums rezult ējies augu izplat ības atlantu izveid ē, no kuriem noz īmīgākais ir Latvijas kokaugu atlants, k ā ar ī Latvijas dendrofloras interneta atlants.

1. Bore ālo un nemor ālo biomu raksturojošo viet ējo un naturaliz ējušos svešzemju kokaugu izplat ības anal īze 3-dimensiju telp ā ( ģeogr āfisk ā platuma zonalit āte, ģeogr āfisk ā sektorialit āte un augstumjoslojums) dod iesp ēju identific ēt klimata un cilv ēka ietekmi kokaugu sugu izvietojum ā.

2. Kokaugu sugu re ģion ālā izplat ībai pa gradientu no Baltijas j ūras virzien ā uz austrumu pusi ir noz īmīgāka loma nek ā izplat ībai dienvidu zieme ļu virzien ā, ko apstiprina rakstursugu skaits, kam konstat ētas š ādas izplat ības tendences (20 no 34 sug ām uzr ādīja š ādu tendenci). Tam ir vair āki iemesli, pirmk ārt, sektori ālais (rietumu austrumu virziena) gradients ir 1.6 reizes gar āks par zon ālo (dienvidu zieme ļu) gradientu, kas noz īmē, ka ir liel āka dabas apst ākļu diference (sv ārst ība); otrkārt tā ir Atlantijas oke āna gaisa masu ietekme uz klimatu un klimata pasilināšan ās tendenc ēm valsts rietumu da ļas piekrast ē, kas ļauj secin āt, ka Latvij ā kokaugu izplat ībā noz īmīga loma ir ne tikai edafiskajiem faktoriem, bet to b ūtiski ietekm ē ar ī klimata kontinentalit ātes pak āpe.

3. Platlapju nemor ālā bioma kokaugu sug ām, kuru izcelsmes are āls ir Eirop ā (visizteikt āk: lauku k ļavai, kalnu k ļavai, parastajai zirgkasta ņai, saldajam ķirsim, parastajam dižsk ābardim, sarkanajam ozolam, platlapu liepa) ir tendence Latvij ā vair āk izplat īties Kurzem ē, protams, ar dažiem iz ņē mumiem, jo klimatiskie apst ākļi Kurzemes piekrastes rajonos ir tuv āki šo sugu izcelsmes centru klimatiskajiem apst ākļiem – maig āks klimats, ne tik bargas ziemas k ā Vidzemes un Latgales novados. Šīs sugas, it īpaši oke ānisk ā klimata re ģioniem rakstur īgās sugas, vair āk izplat ītas virzien ā no rietumiem uz austrumiem, piem ēram, parastais dižsk ābardis (korel ācijas koeficents r = -0.79 p>0.95), saldais ķirsis (korel ācijas koeficents r = -0.77 p>0.95 ), parast ā zirgkasta ņa (korel ācijas koeficents r = -0.77 p>0.95 ). To nosaka k ā klimatiskie, t ā ar ī (antropog ēnā) faktoru, jo svešzemju sugu liel āku koncentr ēšanos Kurzemes re ģion ā attiec ībā pret pārējo valsts teritoriju noteica tas, ka v ēsturiski dendrolo ģiskie parki un st ādījumi ir att īst īti vair āk valsts rietumu da ļā .

120

4. Pret klimatu daudz notur īgākās bore ālā bioma tundras sugas (it īpaši parast ā egle) naturaliz ējušās un izpletušās austrumu da ļā , kur klimatisie apst ākļi, kas iez īmejas ar kontinent ālo raksturu, ir vair āk peim ēroti skujkoku izplat ībai, kur tie domin ē p ār platlapju koku sug ām. To izplat ība raksturojuma ar zon ālā gradienta izplat ību, piem ēram, Ledeb ūra jeb Krievijas lapegles sastopam ība izteikti pieaug virzien ā no dienvidiem uz zieme ļiem (korel ācijas koeficents r = 0.84 p>0.95 ).

5. Latvij ā bore ālā bioma kokaugu sugu izplat ībai ir ietekme no vietas augstuma (hipsometrisk ā l īme ņa) izmai ņā m. Abas izplat ītākās skujkoku sugas uzr āda ciešu sakar ību starp sastopam ību un augstuma izmai ņā m. Parast ā priede izplat ība palielin ās virzien ā uz zem āku hipsometrisko līmeni (korel ācijas koeficents Austrumlatvij ā r = -0.95 p>0.95 ; Rietumlatvij ā r = -0.94 p>0.95 ). Turpretim parast ās egles izplat ība pieaug līdz ar vietas augstuma palielin āšanos (korel ācijas koeficents Austrumlatvij ā r = 0.75 p>0.95 ; Rietumlatvij ā r = 0.84 p>0.95 ).

6. Nemor ālā bioma koku sug ām augstumjoslojuma gradients nav izteikts, kas var ētu b ūt saist āms ar to, ka šeit svar īgāks faktors ir klimata kontinentalit āte, kas platlapu sug ām pārsvar ā gad ījumu raksturojas ar izplat ību piej ūras re ģion ā Kurzem ē, kur hipsometrisk ās sv ārst ības nav tik izteiktas kā Latvijas austrumu da ļā .

7. Skujkoku sugas, kuru pamatare āls atrodas Eir āzijas un Zieme ļamerikas iekšzemes re ģionos (Sib īrijas baltegle, balzama baltegle, Sib īrijas ciedrupriede, Sib īrijas lapegle), Latvij ā vair āk sastopamas valsts austrumos un zieme ļaustrumos ar kontinent ālāku klimatu.

8. Kopum ā viet ējo, k ā ar ī naturaliz ējušo svešzemju kokaugu izvietojums atspogu ļo nemor ālā un bore āla bioma ietekmes re ģionus Latvij ā: nemor ālā bioma audžu rakstursugu liel āks īpatsvars ir valsts rietumos (Kurzeme), turpretim bore ālā skujkoku bioma – valsts zieme ļaustrumos (Zieme ļ - un Austrumvidzeme).

9. Ģeogr āfijas inform ācijas sist ēmu izmantošana ir kvalitat īvi jauna pak āpe bio ģeogr āfiskos p ētījumos Latvij ā, kas dod iesp ēju daudzpus īgi un operatīvi analiz ēt sugu izvietojumu, v ērt ēt vides faktoru ietekmi, sugu dinamiku (floras monitorings) un aug āja migr āciju.

121

LITERAT ŪRA

Public ētā literat ūra

1. Ābolti ņš, O. (1994) Augstienes. Enciklop ēdija Latvijas Daba. Preses Nams, R īga 1:84 2. Alexander, R., Millington, A. (2000) Vegetation Mapping. Chichester, John Wiley & Sons Inc., p. 339 3. Anson, R.W. (1988) Basic Cartography for students and technicians volume 2, London, p. 141 4. Benkert, D., Fukarek, F., Korsch, H. (1996) Verbreitungsatlas der Farn – und Blütenpflanzen Ostdeutschlands, Gustav Fischer Verlag Jena, p. 615 5. Bice, M., Bondare, I., Knape, Dz., Šmite, D. (2007c) Ventspils rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 15:105–133 6. Bice, M., Evarts-Bunders, P., Knape, Dz., Šmite, D. (2005b) Prei ļu rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 9:61–74 7. Bice, M., Evarts-Bunders, P., Knape, Dz., Šmite, D. (2005c) R ēzeknes rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 9:75–93 8. Bice, M., Evarts-Bunders, P., Knape, Dz., Šmite, D., Bondare, I. (2005a) Ogres rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 9:35–59 9. Bice, M., Knape, Dz., Bondare, I., Šmite, D. (2006) R īgas rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 11:7–53 10. Bice, M., Knape, Dz., Bondare, I., Šmite, D. (2006a) Saldus rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 11:54–91 11. Bice, M., Knape, Dz., Bondare, I., Šmite, D. (2006b) Talsu rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 11:92–135 12. Bice, M., Knape, Dz., Bondare, I., Šmite, D. (2007) Tukuma rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 15:7–54 13. Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (2004a) Limbažu rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 8:37–83 14. Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (2007a) Valkas rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 15:55–76 15. Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (2007b) Valmieras rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 15:77–104 16. Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D., Bondare, I. (2003) Liep ājas rajona koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 6:7–56 17. Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D., Evarts–Bunders, P. (2004) Aizkraukles rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 8:7–35 18. Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D., Evarts–Bunders, P. (2004b) Ludzas rajona dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 8:85–101 19. Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D., Svil āns, A. (2005) Madonas dendrolo ģisko st ādījumu koki un kr ūmi. Latvijas Ve ģet ācija 9:7–33 20. Brenner, J., Anderson, K., Andrews, S., Buxton, S., Noel, B., Ray, W., Secrist, M., Tometich, K., Young, D. (2009) The Plants Database. United States Department of Agriculture. Natural Resources Conservation Service, http://plants.usda.gov (skat īts 15.03.2010) 21. Brook, A. J. (1976) A biogeographical grid system for Australia. Search, 7 (5) 191-195 22. Brown, J.H., Lomolino, M.V., Riddle, B.R. (2000). Biogeography (Third edition). Sunderland, Massachusetts, Sinauer Associates. p. 846 23. Cadbury, D.A., Hankes, J.G., Readett, R.C. (1971) A computer mapped flora, a study of the country of Warwickchire. L., NewYork, p. 768 24. Charpin, A., Monthoux, O.L. (1971) L’emploi de l’ordinateur pour la cartographie floristique de la Haute-Savoie. Bull. Soc. Bot. France, (9) 793-800

122

25. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz. (1988) Bauskas rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 56 lpp. 26. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz. (1988a) C ēsu rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 48 lpp. 27. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1985) Al ūksnes rajona parku un apst ādījumu koki un kr ūmi. Mežsaimniec ība un Mežr ūpniec ība, 5:31–46 28. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1985a) Balvu rajona parku un apst ādījumu koki un kr ūmi. Mežsaimniec ība un Mežr ūpniec ība, 5:46–52 29. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1988b) Daugavpils rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 44 lpp. 30. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1988c) Dobeles rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 54 lpp. 31. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1989) Gulbenes rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 26 lpp. 32. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1989a) J ēkabpils rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 56 lpp. 33. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1989b) Jelgavas rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 54 lpp. 34. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1989c) Kr āslavas rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 24 lpp. 35. Cinovskis, R., Bice, M., Knape, Dz., Šmite, D. (1991) Kuld īgas rajon ā konstat ētie koki un kr ūmi. R īga, 71 lpp. 36. Convis, C.L.Jr. (2001) Conservation Geography, Case Studies in GIS, Computer Mapping, and Activism., ESRI Press, Redlands, p. 219 37. Critchfield, W.B., Little, E.L. Jr. (1966) Geographic distribution of the pines of the world: U.S. Department of Agriculture, p. 97 38. Fatare, I. (1992) Latvijas floras komponentu izplatības anal īze un t ās noz īme augu sugu aizsardz ības koncepcijas izstr ādāšan ā. Vides aizsardz ība Latvij ā. Rīga, 259 lpp. 39. Fischer, J. B. (1778) Versuch einer Naturgeschichte von Livland. Verlag Johann Gottlieb Immanuel Breitkopf, Leipzig, 390 S. 40. Fischer, J. B. (1791) Versuch einer Naturgeschichte von Livland. Nicolovius, Konigsberg, 826 S. 41. Friebe, W.H. (1805) Oekonomisch-technische Flora für Est-, Liv- und Kurland. Riga, 392 S. 42. Gavrilova, Ģ. (1990) Sarg ājams dabas objekts Engur ē. Zin ātne un M ēs, R īga, 2:14-16 43. Gavrilova, Ģ., Krampis, I., Laivi ņš. M. (2005) Engures ezera dabas parka floras atlants. Latvijas Veģet ācija 10, R īga, 229. lpp. 44. Gavrilova, Ģ., Laivi ņš, M. (1992) Bot āniskie liegumi. Lukna, Čužpurvs, V īdāle, Dižkalni, Piešdanga, Gavieze, V ērene. Zin ātne, Rīga, 216 lpp. 45. Gavrilova, Ģ., Šulcs V. (1999) Latvijas vaskul āro augu flora. Taksonu saraksts. R īga, 135 lpp. 46. Gellert, W., Küstner, H., Hellwich, H., Kästner, H. (1971) Mathematik. Kleine enzyklopädie. 6. Auflage, VEB Bibliographisches Institut, Leipzig, 838 S. 47. Gregory, K.J. (2000) The Changing Face of Physical Geography. London, p.368 48. Gudžinskas, Z., Krampis, I., Laivi ņš, M. (2010) Spread of Carex pilosa Scop. in Latvia and Lithuania. Latvijas ve ģet ācija 21, R īga, 127 - 132. lpp 49. Haeupler, H. (1974) Statistische Auswertung von Punktrasterkarten der Gefässpflanzenflora Süd-Niedersachsen. Scripta Geobotanica, (8) 141 50. Haeupler, H., Schönfelder, P. (1988) Atlas der Farn- und Blüetenpflanzen der Bundesrepublik Deutschland, Ulmer, Stuttgart, 768 S. 51. Haggett, P., (2001) Geography A Global Synthesis. Harlow, p. 658-748 52. Haggett, P., Chorley, R.J., Stoddart, D.R. (1965) Scale standarts in geographical research: a new measure of area magnitude. London, 205: p. 844. - 847

123

53. Hallanaro, E.L., Pylvanainen, M. (2001) Nature in Northern Europe, Nordic Council of Ministers, Copenhagen, p. 42 – 43 54. Hardison, L.K. (2010) Oregon Flora Project. Dept. Botany & Plant Pathology, Oregon State University, http://www.oregonflora.org/atlas.php (skat īts 15.03.2010) 55. Harley, J.B. (1975) Ordnance Survey Maps, A Descriptive Manual. Southampton. p. 24 56. Jalas, J., Suominen, J. (1967) Mapping the distribution of European vascular plants. Memoranda Soc. Fauna Flora Fenn., (43) 60-72 57. Jaunputni ņš, A. (1971) Reljefs. Latvijas PSR ģeogr āfija. Zin ātne, R īga, 27–39. lpp. 58. Kabucis, I. (red.). (2001) Latvijas biotopi. Klasifikators. Latvijas Dabas Fonds. R īga, 96 lpp. 59. Kartogr āfijas att īst ības koncepcija. Akcept ēta ministru kabineta 1995.gada 23. maijs (protokols nr. 27), zaud ējusi sp ēku ar ministru kabineta 2007. gada 20. novembra r īkojumu Nr. 718. 60. Kennedy, M. (2006) Introducing Geographic Information Systems with ArcGIS, John Wiley & Sons, Hoboken, New Jersey p.588 61. Ķerus, V. (2006) Latvijas ligzdojošo putnu atlants. Latvijas Ornitolo ģijas biedr ība, http://www.lob.lv/lv/atlants (skat īts 20.04.2010) 62. Klinkenberg, B. (2010) E-Flora BC: Electronic Atlas of the Plants of British Columbia [eflora.bc.ca]. Lab for Advanced Spatial Analysis, Department of Geography, University of British Columbia, Vancouver., http://www.geog.ubc.ca/~brian/florae/data.html (skat īts 10.02.2010) 63. Krampis, I. (2006) Bio ģeogr āfisk ās kart ēšanas t īklojuma sist ēmas Latvij ā, to savietošanas iesp ējas. Latvijas Universit ātes 64. zin ātnisk ās konferences refer ātu tēzes. Ģeogr āfija. Ģeolo ģija. Vides zin ātne. R īga, 52-54. lpp. 64. Krampis, I. (2007) Bio ģeogr āfisk ās kart ēšanas t īklojuma sist ēmas, to paplašin āšanas iesp ējas, LU 65. zin ātnisk ā konference. Refer ātu t ēzes, R īga, 51.-53. lpp. 65. Krampis, I. (2008) Latvijas dendrofloras interneta atlants, Latvijas Universit ātes 66. zin ātnisk ās konferences refer ātu t ēzes, R īga, 52.-53. lpp. 66. Krauklis, A. (1999) Viršu bio ģeocenozes Brit ānijas un Latvijas ainav ās. Ģeogr āfiski raksti Folia Geographica VII. R īga, 31.- 57. lpp. 67. Küchler, A.W., Zonneveld, I.S. (1988) Vegetation Mapping. Dordrecht, Kluwer academic Publishers, p. 97. – 387 68. Kukk, T., Kull, T. (2005) Eesti Taimede Levikuatlas. Atlas of the Estonian flora, Tartu, p. 491 69. Kytövuori, J., Suominen, J. (1967) The flora of Ikkalaniemi (Commune of Virrat, Central Finnland), studied independently by two persons. Acta Bot. Fenn., 74:1, 59. 70. Lahti, T., Lampinen, R., Suominen, J. (1999) From dot maps to bitmaps: Atlas Florae Europea goes digital. Acta Botanica Fennica, 162:5-11 71. Laivi ņš, M. (1997) Latvijas mežu re ģion ālā anal īze. Mežzin ātne 7(40), „Silava”, Salaspils, 40.- 76. lpp. 72. Laivi ņš, M. (2005) Mežaudze k ā ainavas augstumjoslojuma indikators. Ģeogr āfija Ģeolo ģija Vides zin ātne. Latvijas Universit ātes 63. zin ātnisk ā konference. Refer ātu t ēzes. LU Akad ēmiskais apg āds, R īga, 66-68. lpp. 73. Laivi ņš, M. (2010) Svešzemju platlapju sugu ( Fagus sylvatica , Quercus rubra , Juglans ailanthifolia ) augu sabiedr ības Latvij ā. Latvijas ve ģet ācija 21, R īga, 41. – 90. lpp. 74. Laivi ņš, M., Bice, M., Krampis, I., Knape, D., Šmite, D., Šulcs V. (2009) Latvijas kokaugu atlants, R īga, 608 lpp. 75. Laivi ņš, M., Kreile, V. (1980) Augu sugu kart ēšana aizsarg ājam ās teritorij ās. Mežsaimniec ība un Mežr ūpniec ība, (3) 29-30 76. Laivi ņš, M., Laivi ņa S. (1985) Augu sugu kart ēšanas uzdevumi Latvij ā. Mežsaimniec ība un Mežr ūpniec ība 3:10–12 77. Laivi ņš, M., Melecis, V. (2003) Klimata parametru bio ģeogr āfisk ā interpret ācija Latvij ā: daudzdimensiju anal īze. Latvijas Universit ātes raksti. 654. s ējums, R īga. 7 - 23. lpp.

124

78. Laivi ņš, M., Rasi ņš, A. (1995) Vascular plants of Latvia and neighboring countries. Praha, p. 97 79. Laivi ņš, M.. Krampis, I. (2004) Jauna augu un dz īvnieku atrad ņu kart ēšanas sist ēma Latvij ā. Latvijas Universit ātes 62. zin ātnisk ās konferences refer ātu t ēzes. Ģeogr āfija. Ģeolo ģija. Vides zin ātne. R īga, 82-83. lpp. 80. Little, E.L. Jr. (1971) Atlas of United States trees, volume 1, conifers and important hardwoods: U.S. Department of Agriculture, p.209 81. Little, E.L. Jr. (1976) Atlas of United States trees, volume 3, minor Western hardwoods: U.S. Department of Agriculture, p.13 82. Little, E.L. Jr. (1977) Atlas of United States trees, volume 4, minor Eastern hardwoods: U.S. Department of Agriculture, p.247 83. Little, E.L. Jr. (1978) Atlas of United States trees, volume 5, Florida: U.S. Department of Agriculture, p.262 84. Longley, P.A., Goodchild, M.F., Maguire, D.J., Rhind, D.W. (2005) Geographical Information Systems and Science (Second edition), West Sussex, John Wiley & Sons Inc., p. 517 85. MacDonald, G.M. (2003) Biogeography: Space, Time and Life, John Wiley & Sons, p. 171 – 181 86. Mitchell, A. (1999) GIS Analysis. ESRI Press, Redlands, p. 186 87. New York Flora Association (1990) Preliminary Vouchered Atlas of New York State Flora. The New York State Museum Institute. Albany, NY. 496 p. 88. Niklfeld, H. (1969) Die Kartographische Erfassung der Flora Osterrichs. Natur und Land, (3),(4)137-138 89. Oredsson, A. (1973) Frequency mapping of blackberry species (Rubus L. Subgen. Rubus) in Sweden. 1. Methods and preliminary results. Bot. Notiser, (126) 37-68 90. Österdahl, E. (1985) Kärlväxter. Kodlista B4. Version 85055-EÖ. Swedish Museum of Natural History., Modin-Truck AB, Stockholm. 91. Ozenda, P. (1994) Vegetation du Continent Erupeen. Delechau et Niestle, Lausanne-Paris, 271 pp 92. Par p āreju uz Latvijas ģeod ēzisko koordin ātu sist ēmu. LR Ministru kabineta l ēmums Nr. 213, 1992. gada 4. j ūnijs 93. Perring, F.H., Walters, S.M. (1962) Atlas of the British Flora. London: Thomas Nelson & Sons. 94. Preston, C.D., Pearman, D.A., Dines, T.D. (2002) New Atlas of the British and Irish Flora. Oxford: Oxford University Press. 95. Pried ītis, N. (2009), Augu ģeogr āfija un daudzveid ība, Enciklop ēdija, Zvaigzne ABC, Rīga,176 lpp. 96. Priednieks, J., Strazds, M., Strazds, A., Petri ņš, A. (1989) Latvijas ligzdojošo putnu atlants., Zin ātne, Rīga, 350 lpp. 97. Pūka, T., Cinovskis, R., Bice, M., Ievi ņa, S. (1988) R īgas sabiedriskie apst ādījumi: īsa v ēsture, koki, kr ūmi, ziemcietes. Zin ātne, R īga, 143 lpp. 98. Ramans, K. (1994) Ainavrajon ēšana. Enciklop ēdija. Latvijas Daba. Preses Nams, R īga 1:22-24 99. Robinson, A.H., Morrison, J.L., Muehrcke, P.C., Kimerling, A.J., Guptill, S.C. (1995) Elements of Cartography sixth edition, New York, John Wiley & Sons Inc., p. 674 100. Rothmaler, W., Schubert, R., Vent, W. (1990) Exkursionsflora von Deutschland. Band 4. Kritischer Band, Volk und Wissen verlag GmbH, Berlin, p.812 101. Rutkis, J. (1960) Latvijas ģeogr āfija. Apg āds Zemgale, Stokholma, 793 lpp. 102. Sarma, P. (1953) Latvijas PSR mežu ūdensglab ātāja un augsnes aizsardz ības noz īme. Mežsaimniec ības Probl ēmu Instit ūta Raksti 7:3–59 103. Schiementz, H. (1979) Zur Verbreitung der Lurche und Kriechtiere in Thüring. Landschaftspflege und Naturschutz Thüring, (16) 1-9

125

104. Schoch, C.W. (1859) Catalog über Obstarten, Zier- Bäume und Sträucher, Rosen, Stauden, Topfplanzen, etc. Druck von W. F. Häcker. Riga, 40 S. 105. Schoch, C.W. (1876) Katalog über Obstäume, Beerenobst, Zierbäume und – Sträucher, Rosen, Stauden, Topfplanzen Garten - Geräthschaften etc. Müllerschen Buchdruckerei. Riga, 40 S. 106. Schönfelder, P. (1973) Generalstabskarten der Floristik. Kosmoss, 240-245. 107. Schumann, R. (2006) Digital Representations of Tree Species Range Maps from "Atlas of United States Trees" by Little, E.L. Jr., U.S. Geological Survey, http://esp.cr.usgs.gov/data/atlas/little (skat īts 15.04.2007) 108. Sivers, M. (1891) Larix sibirica . Baltische Wochenschrift für Landwirtschaft, Gewerbkeit und Handel. 50:1 109. Slauc ītājs, L. (1934) Par Apukalna-Al ūksnes augstumu apgabala morfometriju un hidrogr āfiju. Ģeogr āfiski Raksti 3/4:115–165 110. Slauc ītājs, L. (1935) Par Latvijas un atseviš ķu augstumu apgabalu morfometriju. Ģeogr āfiski Raksti 5:15–27 111. Slavik, B. (1986) Fytokartografické syntézy ČSR. Botanický ústav CSAV, Pruhonice, 1:1-199 112. Slavik, B. (1990) Fytokartografické syntézy ČR. Botanický ústav CSAV, Pruhonice, 2:1-179 113. Suominen, F. (1961) Karkun pitäjän putkilokasvisto. Ann. Bot. Soc. Vanamo, (32)1-53 114. Suominen, J. (1999) The state of Atlas Florae Europea - past and present. Acta Botanica Fennica, 162:1-5 115. Tabaka, L. (2001) Latvijas flora un ve ģet ācija. Zemgales ģeobot āniskais rajons. Latvijas Universit āte, R īga, 97 lpp. 116. Tabaka, L., K ļavi ņa, Ģ. (1981) Floristisko p ētījumu noz īme aizsarg ājamo teritoriju sugu ģen ētisk ā fonda saglab āšan ā. Mežsaimniecība un Mežr ūpniec ība, (3) 9-10 117. Uotila, P., Kurtto, A., Sennikov, A. (2008) Atlas Florae Europea. The Finnish Museum of Natural History, http://www.fmnh.helsinki.fi/english/botany/afe/index.htm (skat īts 15.11.2009) 118. Uotila, P., Lahti, T., Suominen, J.(2005) Erfahrung über die langjährige Kartierung von Pflanzen: Atlass Florae Europaeae. Hoppea, Denksch. Regensb. Bot. Ges., Schönfelder- Festschrift, 66:119-132 119. Valsts meža dienests (2006) Meža valsts re ģistra meža digit ālās kartes datu b āze 120. Vimba, E. (1961) Materi āli Latvijas PSR augst āko augu florai. Pētera Stu čkas Latvijas Valsts universit ātes bot ānisk ā d ārza raksti. 17. s ējums, R īga. 31.- 45. lpp. 121. Wagner, C.H. (1856) Katalog (No. 41) von Obst- und Zier-Bäumen, Frucht- und Zier- Sträuchern, Glas- und Treibhauss-Pflanzen etc. welche zu haben sind bei von C.H. Wagner in Riga. 1856–1857. Riga, 92 S. 122. Wagner, F.F (1885) Katalog der Baumschule. Müllerschen Buchdruckerei, Riga, 40 S. 123. Weber, W.A. (1982) Mnemonic three-letter acronyms for the families of vascular plants: a device for more effective herbarium curation. Taxon 31: 74-88 124. Weldy, T., Mitchell, R., Ingalls, R. (2002) New York Flora Atlas New York Flora Association, New York State Museum, Albany, NY, USA 125. Weldy, T., Werier, D. (2010) New York Flora Atlas New York Flora Association, http://www.newyork.plantatlas.usf.edu (skat īts 15.03.2010) 126. Wunderlin, R.P., Hansen, B.F. (2008) Atlas of Florida Vascular Plants. Institute for Systematic Botany, University of South Florida, Tampa, http://www.florida.plantatlas.usf.edu (skat īts 15.03.2010) 127. Xianhua, L., Peet, K. P., Weakley, A.S. (2005) NCU Flora of the Southeastern United States, University of North Carolina, http://www.herbarium.unc.edu/seflora/firstviewer.htm (skat īts 10.02.2010) 128. Zajac, A., Zajac, M. (1992) Distribution atlas of vascular plants in Poland (ATPOL). Jagiellonian University, Cracow, p. 32 129. Zel čs, V. (1997) Reljefs. G. Kavacs (red.) Enciklop ēdija Latvijas Daba. Preses Nams, R īga 4:234–238

126

130. Zigra, J.H. (1805) Verzeichniss derjenigen exotischen Pflanzen, Bäume, Sträucher und Samen, welche in der Gartenhandlung von J.H.Zigra zu Riga. Gedruckt bei Wilhelm Ferdinand Häcker, Riga, 42 S. 131. Zigra, J.H. (1817) Ausführliches Verzeichniss derjenigen Pflanzen, Bäume und Sträucher, welche in Riga in der Garten von J. H. Zigra gezogen werden. Gedruckt bei J. E. D. Müller, Riga, 28 S. 132. Zigra, J.H. (1847) Zwei und fünfzigjähriges Garten-Establissment vom J.H. Zigra. Gedruckt bei W.F. Häcker, Riga, 35 S. 133. Абеле , Г.Т., Миезите , И.Я. (1982) Заповедник Крусткалны . Флора охраняемых территорий Латвии . Зинатне , Рига , 108 с. 134. Авота , И., Вимба , Э., Питеранс , А. (1989) Хорология флоры Латвийской СРР . Охраняемые виды грибов и лишайников . Зинатне , Рига , 101 с 135. Вимба , Э.К. (1985) Терветский парк лесных ландшафтов . Флора охраняемых территорий Латвии . Зинатне , Рига , 103 с. 136. Гаврилова , Г. (1984) Озеро Цириша . Флора охраняемых территорий Латвии . Зинатне , Рига , 121 с. 137. Лайвиньш , М. (1994) Автоматизированные базы флористических и геоботанических данных о растительном покрове Латвии . В кн . Актуальные проблемы сравнительного изучения флор . Наука , Санкт -Петербург , с.336-342 138. Лайвиньш , М., Аболинь , А., Питеранс , А., Расиньш , А., Калниня , А., Зундане , А., Филипсонс , Я. (1986) Классификаторы высших сосудистых растений , мохообразных и лишайников Латвии . 139. Лайвиньш , М.Я. (1983) Охрана флоры речных долин в прибалтийских республиках. Рига , Зинатне стр . 89. – 101 140. Лайвиня , С.Х. (1987) Остров Морицсала . Флора охраняемых территорий Латвии . Рига , Зинатне , 191 с. 141. Миркин , Б.М., Розенберг , Г.С., Наумова , Л.Г. (1989) Словарь понятий и терминов современной фитоценологии . Издательство Наука , Москва , 223 с. 142. Саличев , К.А. (1966) Картография . " Высшая школа ", Москва , 216 с. 143. Сочава , В.Б. (1979) Растительный покров на тематических картах . Наука , Новоссибирск 191. с. 144. Табака , Л.В. ( ред .) (1974). Флора и растительность Латвийской ССР . Приморская низменность . Зинатне , Рига , с. 22–43 145. Табака , Л.В. ( ред .) (1977). Флора и растительность Латвийской ССР . Курземский геоботанический район . Зинатне , Рига , с. 20–65 146. Табака , Л.В. ( ред .) (1979). Флора и растительность Латвийской ССР . Северо -Видземский геоботанический район . Зинатне , Рига , с. 18–78 147. Табака , Л.В. ( ред .) (1982). Флора и растительность Латвийской ССР . Юго -Восточный геоботанический район . Зинатне , Рига , с. 26–92 148. Табака , Л.В. ( ред .) (1985). Флора и раститкльность Латвийской ССР . Восточно - Латвийский геоботанический район . Зинатне , Рига , с. 184–269 149. Табака , Л.В. ( ред .) (1987). Флора и растительность Латвийской ССР . Средне -Латвийский геоботанический район . Зинатне , Рига , с. 15–89 150. Табака , Л.В. ( ред .) (1990). Флора и растительность Латвийской ССР . Центрально - Видземский геоботанический район . Зинатне , Рига , с. 16–81 151. Табака , Л.В., Клявиня , Г.Б., Плотниекс , М.Р. (1977) Некоторые методические вопросы изучения видового состава флоры западной Латвии . Табака Л. В. ( ред .). Флора и растительность Латвийской ССР . Курземский геоботанический район . Зинатне , Рига , с.86-120

127

152. Табака , Л.В., Клявиня , Г.Б., Фатаре , И.Я. (1980) Метод картирования флоры Латвийской ССР и его использования при составлении Атласа флоры Европы . Картирование ареалов видов флоры Европейской части СССР . Москва , с. 21–24 153. Табака , Л.И., Клявиня , Г.Б. (1981) Долина реки Абава . Флора охраняемых территорий Латвии . Зинатне , Рига , 131 с. 154. Тахтаджян , А.Л. (1978) Флористические области Земли . Наука , Ленирград , 247 с. 155. Фатаре , И. ( ред .) (1978) Хорология флоры Латвийской СРР . Редкие виды растений I группы охраны . Зинатне , Рига , 79 с. 156. Фатаре , И. ( ред .) (1980) Хорология флоры Латвийской СРР . Редкие виды растений II группы охраны . Зинатне , Рига , 104 с. 157. Фатаре , И. ( ред .) (1981) Хорология флоры Латвийской СРР . Редкие виды растений III группы охраны . Зинатне , Рига , 103 с. 578–585 158. Циновскис , Р. ( ред .) (1983) Ботанический сад АН Латвийской ССР ( Список растений ). Зинатне , Рига , 320 с.

128

1. PIELIKUMS

Latvij ā sastopamo kokaugu sugu saraksts

Viet ējās sugas Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1 Acer platanoides L. Parast ā k ļava 2579 2 Alnus glutinosa (L.) Gaertn. Melnalksnis 2746 3 Alnus incana (L.) Moench Baltalksnis 2745 4 Alnus x pubescens Tausch Hibr īdais alksnis 12 5 Andromeda polifolia L. Andromeda 926 6 Arctostaphylos uva-ursi (L.) Spreng. Milten ājs 650 7 Berberis vulgaris L. Parast ā b ārbele 548 8 Betula humilis Schrank ( Betula fruticosa auct.) Zemais b ērzs 352 9 Betula nana L. Pundurb ērzs 149 10 Betula pendula Roth Kārpainais b ērzs 2509 11 Betula pubescens Ehrh. Pūkainais b ērzs 1879 12 Calluna vulgaris L . Parastais virsis 1910 13 Carpinus betulus L. Parastais sk ābardis 190 14 Chamaedaphne calyculata (L.) Moench Purva kasandra 272 15 Chimaphila umbellata (L.) W.P.C.Barton Čemuru himafila 523 16 Asinssarkanais Cornus sanguinea L. grimonis 433 17 Corylus avellana L. Parast ā lazda 2300 18 Cotoneaster niger (Wahlenb.) Fr. Meln ā klintene 18 19 Cotoneaster orientalis A. Kern. (C. x matrensis Domokos) Austrumu klintene 33 20 Cotoneaster scandinavicus B. Hylmö ( C. Skandin āvijas integerrimus auct.) klintene 15 21 Crataegus alemanniensis Cin. var. orientobaltica Austrumbaltijas (Cin.) Cin. krust ābele 69 22 Crataegus alemanniensis Cin. var. subborealis Skandin āvijas (Cin.) Cin. krust ābele 2 23 Crataegus x curonica Cin. Kurzemes krust ābele 25 24 Crataegus x dunensis Cin. Daugavas krust ābele 55 25 Crataegus laevigata (Poir.) DC. Divirbu ļu krust ābele 13 26 Crataegus lindmanii Hrab ětova Lindma ņa krust ābele 41 27 Crataegus plagiosepala Pojark. Šķī bkausa krust ābele 32 28 Crataegus rhipidophylla Gandoger ( C. curvisepala Lindm.) Līkkausa krust ābele 100 29 Crataegus x uhrovae Soò nothovar. uhrova e Uhrovas krust ābele 17 30 Crataegus x uhrovae Soo var. subcurvisepala (Cin.) Ne īst ā divirbu ļu Cin. krust ābele 18 31 Daphne mezereum L. Parast ā zalktene 1161 32 Erica tetralix L. Gr īņ u s ārtene 41 33 Euonymus europaeus L. Eiropas segli ņš 1397 34 Euonymus verrucosus Scop. Kārpainais segli ņš 399 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 35 Frangula alnus Mill. Parastais kr ūklis 2190 36 Fraxinus excelsior L. Parastais osis 2675 37 Herera helix L. var. baltica Rehder Baltijas efeja 31 38 Helianthemum nummularium (L.) Mill. Naudi ņu saulroz īte 219 39 Juniperus communis L. Parastais kadi ķis 1935 40 Ledum palustre L. Purva vaivari ņš 1351 41 Linnaea borealis L. Zieme ļu linneja 410 42 Lonicera caerulea L. subsp. pallasii (Ledeb.) Browicz Pallasa sausserdis 148 43 Lonicera xylosteum L . Parastais sausserdis 1673 44 Malus sylvestris (L.) Mill. Mež ābele 443 45 dusens jeb agr īnā Malus sylvestris var. praecox ecox (Pall.) Ponom. ābele 7 46 Myrica gale L. Parast ā purvmirte 197 47 Oxycoccus microcarpus Turcz. ex Rupr. Sīkā dz ērvene 131 48 Liel ā jeb purva Oxycoccus palustris Pers. dz ērvene 1013 49 Padus avium Mill. Parast ā ieva 2401 50 Kr ūmu klinšroz īte jeb Pentaphylloides fruticosa (L.) O. Schwarz kr ūmu čuža 86 51 Picea abies (L.) H. Karst. Parast ā egle 2749 52 Pinus sylvestris L. Parast ā priede 2748 53 Populus tremula L. Parast ā apse 2760 54 Prunus spinosa L. Ērkš ķu pl ūme 55 55 Pyrus pyraster (L.) Burgsd. var. pyraste r Meža bumbiere 293 56 Pyrus pyraster (L.) Burgsd. var. achras (Gaertn.) Cin 17 57 Quercus robur L. Parastais ozols 2610 58 Rhamnus catharticus L. Parastais pab ērzs 1690 59 Vērene jeb Alpu Ribes alpinum L. jāņ oga 1186 60 Ribes nigrum L. Upene, meln ā j āņ oga 1646 61 Ribes spicatum E. Robson ( R. pubescens (C. Harfm.) Hedl.) Vārpain ā j āņ oga 913 62 Rosa caesia Sm. Pel ēkzil ā roze 23 63 Rosa canina L. subsp. virens (Wahlenb.) Šmite Za ļlapu roze 285 64 Rosa ciesielskii Błocki Cese ļska roze 141 65 Rosa coriifolia Fries Ādlapain ā roze 187 66 Rosa majalis Herrm. Maija roze 1108 67 Rosa mollis Sm. Mīkst ā roze 318 68 Rosa pomifera Herrm. subsp. glandulosa (Schmahl.) 408 69 Rosa rubiginosa L. Smaržlapu roze 332 70 Rosa sherardii Davies Šerarda roze 113 71 Rosa subcanina (Christ) Dalla Torre & Sarnth. Potcelmu roze 662 72 Rosa vosagiaca Desportes (Rosa dumalis Bechst.) Vog ēzu roze 230 73 Rubus arcticus L. Zieme ļu kaulene 2 74 Rubus caesius L. Parast ā kazene 1566 75 Rubus canadensis L. Kan ādas kazene 1 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 76 Rubus chamaemorus L. Lācene 543 77 Rubus idaeus L. Meža avene 2269 78 Rubus nessensis Hall Meln ā c ūcene 856 79 Rubus plicatus Weihe & Nees Krokain ā c ūcene 2 80 Rubus saxatilis L. Kaulene 2018 81 Salix acutifolia Willd. Smaillapu v ītols 510 82 Salix alba L. Baltais v ītols 1349 83 Salix aurita L. Ausainais k ārkls 834 84 Salix burjatica Nasarow ( S. dasyclados Wimm.s.l.) Burjatijas v ītols 215 85 Salix caprea L. Pūpolv ītols 2725 86 Salix cinerea L. Smilšu v ītols 2115 87 Salix lapponum L. Lapzemes k ārkls 452 88 Salix myrsinifolia Salisb. Meln ējošais k ārkls 1548 89 Salix myrtilloides L. Mellen āju k ārkls 335 90 Salix pentandra L. Šķetra 1654 91 Salix phylicifolia L. Divkr āsu k ārkls 241 92 Salix pomeranica Willd. ( S. daphnoides Vill. var. pomeranica (Willd.) Koch) Pomer ānijas v ītols 81 93 Salix purpurea L. Purpura k ārkls 1167 94 Salix repens L. Lož ņu k ārkls 39 95 Salix rosmarinifolia L. Vilku k ārkls 1129 96 Salix starkeana Willd. Štarkes k ārkls 618 97 Salix triandra L. Vicu v ītols 860 98 Salix viminalis L. Kl ūdzi ņu k ārkls 1430 99 Parastais Solanum dulcamara L. bebruk ārkli ņš 1956 100 Sorbus aucuparia L. Parastais p īlādzis 2470 101 Taxus baccata L. Parast ā īve 177 102 Thymus ovatus Mill . Lielais m ārsils 1147 103 Thymus serpyllum L. Mazais m ārsils 1246 104 Tilia cordata Mill. Parast ā liepa 2640 105 Ulmus glabra Huds. Parast ā goba 1478 106 Ulmus laevis Pall. Parast ā v īksna 1099 107 Vaccinium myrtillus L. Parast ā mellene 2148 108 Vaccinium uliginosum L. Parast ā zilene 1577 109 Vaccinium vitis-idaea L. Br ūklene 2119 110 Viburnum opulus L. Parast ā irbene 2149 111 Viscum album L. Baltais āmulis 65 112 Empetrum nigrum L. Meln ā vistene 861

Svešzemju sugas Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1 Abelia koreana Nakai Korejas ab ēlija 3 2 Abelia mosanensis Chung ex Nakai Mosanas ab ēlija 5 3 Abies alba Mill Eiropas baltegle 150 4 Abies balsamea (L.) Mill. Balzama baltegle 172 5 Abies cephalonica Loudon Kefal īnijas baltegle 4 6 Abies cilicica (Antoine & Kotschy) Carrière Kilikijas baltegle 4 7 Abies concolor (Gordon & Glend.) Lindl. ex Hildebr. Vienkr āsas baltegle 147 8 Abies fraseri (Pursh) Poir. Fr ēzera baltegle 9 9 Abies grandis (Douglas ex D. Don) Lindl. Liel ā baltegle 3 10 Abies holophylla Maxim. Piej ūras baltegle 10 11 Abies homolepis Siebold & Zucc. Vien ādzv īņ u baltegle 18 12 Abies koreana E.H. Wilson Korejas baltegle 7 13 Abies lasiocarpa (Hook.) Nutt. var. lasiocarp a Subalp īnā baltegle 11 14 Abies lasiocarpa (Hook.) Nutt. var. arizonica (Merriam) Lemmon Arizonas baltegle 21 15 Abies mayriana (Miyabe & Kudo) Miyabe & Kudo Maira baltegle 9 16 Abies nephrolepis (Trautv.) Maxim. Baltmizas baltegle 8 17 Nordma ņa jeb Abies nordmanniana (Stev.) Spach Kauk āza baltegle 22 18 Abies x arnoldiana Nitzelius Arnolda baltegle 1 19 Abies x phanerolepis Fernald Garzv īņ u baltegle 204 20 Abies sachalinensis (F. Schmidt) Mast. Sahal īnas baltegle 6 21 Abies sibirica Ledeb. Sib īrijas baltegle 362 22 Abies veitchii Lindl. Vei ča baltegle 48 23 Acaena adscendens Vahl Pacil ā ac ēna 2 24 Acaena fissistipula Bitter Pielapi ņu ac ēna 1 25 Acaena magellanica (Lam.) Vahl Magel āna ac ēna 3 26 Acaena microphylla Hook. fil. Sīklapu ac ēna 2 27 Acaena novae-zealandica Kirk Jaunz ēlandes ac ēna 2 28 Acer barbinerve Maxim. Bārdain ā k ļava 8 29 Acer campestre L. Lauku k ļava 73 30 Acer cappadocicum Gled. ( A.colchicum Booth ex Gordon) Kapado ķijas k ļava 2 31 Acer circinatum Pursh Vīnkoku k ļava 8 32 Acer cissifolium (Siebold & Zucc.) K. Koch Mežv īnu k ļava 3 33 Acer ginnala Maxim. Krastu k ļava 280 34 Acer glabrum Torr. Klinškalnu k ļava 5 35 Acer henryi Pax Henrija k ļava 2 36 Acer lobelii Ten. Lobe ļa k ļava 4 37 Acer mandshuricum Maxim. Mandž ūrijas k ļava 4 38 Acer mono Maxim. Sīklapu k ļava 5 39 Acer mono Maxim. var. mayrii (Schwer.) Nakai Maira k ļava 5 40 Acer monspessulanum L. Monpelj ē k ļava 2 41 Acer obtusatum Waldst. & Kit. Strupdaivu k ļava 1 42 Acer olivaceum Fang & P.L. Chiu ex Fang Ol īvza ļā k ļava 1 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 43 Acer negundo L. (incl. A. n. var. negundo , A. n. var. interior, A. n. var. pseudo-californicum, A. n. var. violaceum) Ošlapu k ļava 489 44 Acer opalus Mill. ( A.opulifolium Vill.) Irbe ņlapu k ļava 2 45 Acer palmatum Thunb. Vēdek ļa k ļava 5 46 Acer pensylvanicum L. (A.striatum Du Roi) Pensilv ānijas k ļava 1 47 Acer pseudoplatanus L. Kalnu k ļava 210 48 Acer pseudosieboldianum (Pax) Kom. Ne īst ā Z ībolda k ļava 16 49 Acer rubrum L. Sarkan ā k ļava 14 50 Acer saccharinum L. Sudraba k ļava 119 51 Acer saccharum Marshall Cukura k ļava 8 52 Acer semenovii Regel & Herder Semenova k ļava 4 53 Acer spicatum Lam. Vārpain ā k ļava 8 54 Acer tataricum L. Tat ārijas k ļava 178 55 Acer tegmentosum Maxim. Za ļmizas k ļava 9 56 Acer trautvetteri Medw. Trautf ētera k ļava 4 57 Acer tschonoskii Maxim. Čonoska k ļava 2 58 Acer ukurunduense Trautv. & C.A. Mey. Ukurundu k ļava 3 59 Actinidia arguta (Siebold & Zucc.) Planch. ex Miq. As ā aktin īdija 12 60 Actinidia callosa Lindl. Raupj ā aktin īdija 2 61 Mandž ūrijas Actinidia kolomikta (Maxim. & Rupr.) Maxim. aktin īdija 29 62 Aesculus x carnea Hayne (A . rubicunda Loisel) Sārt ā zirgkasta ņa 5 63 Aesculus flava Sol. ex Hope ( A. octandra Marshall) Pals ā zirgkasta ņa 50 64 Aesculus glabra Willd. Kail ā zirgkasta ņa 13 65 Aesculus hippocastanum L. Parast ā zirgkasta ņa 996 66 Aesculus x hybrida DC. Hibr īdā zirgkasta ņa 25 67 Neiev ērot ā Aesculus neglecta Lindl. zirgkasta ņa 1 68 Aesculus parviflora Walter Sīkziedu zirgkasta ņa 2 69 Ailanthus altissima (Mill.) Swingle (A.glandulosa Desf.) Augstais ailants 4 70 Akebia quinata ( Houtt.) Decne. Piecstarain ā ak ēbija 1 71 Alnus glutinosa (L.) Gaertn. subsp. barbata (C. A. Mey.) Yalt. (A. barbata C. A. Mey.) Kauk āza melnalksnis 4 72 Alnus hirsuta (Spach) Turcz. ex Rupr. Skarbmatu alksnis 5 73 Alnus hirsuta (Spach) Turcz.ex Rupr. var. sibirica (Spach) C.K.Schneid. (A. sibirica Fisch.) 3 74 Alnus japonica (Thunb.) Steud. Jap ānas alksnis 4 75 Alnus maritima (Marshall) Nutt. Piej ūras alksnis 2 76 Alnus rhombifolia Nutt. Romblapu alksnis 2 77 Alnus rubra Bong. Sarkanais alksnis 3 78 Alnus rugosa (Du Roi) Spreng. Rievainais alksnis 4 79 Alnus serrulata (Aiton) Willd. Sīkzobainais alksnis 2 80 Alnus tenuifolia Nutt. Pl ānlapu alksnis 4 81 Amelanchier alnifolia (Nutt.) Nutt. Alkš ņlapu korinte 8 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 82 Amelanchier alnifolia (Nutt.) Nutt. var. semiintegrifolia (Hook.) C. L. Hitchc. ( A. florida Lindl.) Kr āšņā korinte 7 83 Amelanchier bartramiana (Tausch.) M. Roem. Bārtrema korinte 2 84 Amelanchier laevis Wiegand Glud ā korinte 3 85 Amelanchier lamarckii F.G. Schroed. Lamarka korinte 10 86 Amelanchier ovalis Medik. Ov ālā korinte 4 87 Amelanchier sanguinea (Pursh) DC. Asinssarkan ā korinte 7 88 Amelanchier spicata (Lam.) K. Koch Vārpain ā korinte 1235 89 Amelanchier stolonifera Wiegand Atvasain ā korinte 1 90 Amelanchier stolonifera Wiegand var. micropetala Rehder 1 91 Amelanchier wiegandii E. L. Nielsen Vīdženda korinte 2 92 Amorpha californica Nutt. Kalifornijas amorfa 2 93 Amorpha fruticosa L. Kr ūmveida amorfa 18 94 Amorpha fruticosa L. var. angustifolia Pursh 2 95 Amorpha nana Nutt. Zem ā amorfa 2 96 Amorpha paniculata Torr.& A.Gray Skarain ā amorfa 1 97 Ampelopsis aconitifolia Bunge Kurp īšlapu čemurv īns 9 98 Ampelopsis brevipedunculata (Maxim.) Trautv. Us ūrijas čemurv īns 2 99 Amygdalus bucharica Korsh. Buh āras mandele 1 100 Amygdalus communis L. Parast ā mandele 2 101 Amygdalus georgica Desf. Gruzijas mandele 1 102 Amygdalus ledebouriana Schlecht. Ledeb ūra mandele 3 103 Amygdalus nana L. Zem ā mandele 90 104 Aralia chinensis L. Ķī nas ar ālija 3 105 Aralia elata (Miq.) Seem. Augst ā ar ālija 38 106 Arcterica nana (Maxim.) Makino Zemais pol ārvirsis 2 107 Arctous alpinus (L.) Niedenzu Alp īnā ziemel īte 2 108 Pīpjkoks jeb liellapu Aristolochia macrophylla Lam. aristolohija 35 109 Mandž ūrijas Aristolochia manshuriensis Kom. aristolohija 3 110 Armeniaca ansu (Maxim.) Kost. Ansu aprikoze 2 111 Armeniaca mandshurica (Maxim.) Skvortsov Mandž ūrijas aprikoze 6 112 Armeniaca sibirica (L.) Lam. ( Prunus sibirica L.) Sib īrijas aprikoze 2 113 Armeniaca vulgaris Lam. Parast ā aprikoze 30 114 Aronia arbutifolia (L.) Pers. Sarkan ā aronija 3 115 Aronia melanocarpa (Michx.) Elliott Malnaug ļu aronija 22 116 Aronia x prunifolia ‘Floribunda’ Pl ūmjlapu aronija 371 117 Artemisia abrotanum L. Dievkoci ņš 178 118 Artemisia gmelinii Weber ex Stechm. Gmelina v ībotne 2 119 Artemisia stelleriana Bess. Stellera v ībotne 1 120 Atragene alpina L. (Clematis alpina (L.) Mill.) Alpu atrag ēne 9 121 Atragene macropetala (Ledeb.) Ledeb. ( Clematis macropetala Ledeb.) Dižvainaga atrag ēne 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 122 Atragene ochotensis Pall. Ohotskas atrag ēne 2 123 Atragene sibirica L. Sib īrijas atrag ēne 11 124 Atragene speciosa Weinm. Skaist ā atrag ēne 3 125 Benthamidia florida (L.) Spach Kr āšņais su ņkoks 1 126 Berberis aggregata C. K. Schneid. Puš ķu b ārbele 3 127 Berberis amurensis Rupr. Am ūras b ārbele 9 128 Berberis amurensis Rupr. var. latifolia Nakai 2 129 Berberis arido-callida Ahrendt Sausie ņu b ārbele 1 130 Berberis canadensis Mill. Kan ādas b ārbele 2 131 Berberis chinensis Poir. ( B.sinensis Desf.) Ķī nas b ārbele 4 132 Berberis chitria Lindl. Čitras b ārbele 2 133 Berberis circumserrata C. K. Schneid. Apzobain ā b ārbele 4 134 Berberis concinna Hook. fil. & Thoms. Gl ītā b ārbele 1 135 Berberis x declinata Schrad. Noliekt ā b ārbele 2 136 Berberis dictyoneura C.K. Schneid. Dz īslain ā b ārbele 2 137 Berberis x emarginata Willd. Jomain ā b ārbele 1 138 Berberis faxoniana C.K.Schneid. Faksona b ārbele 1 139 Berberis gagnepainii C. K. Schneid. Ganjep ēna b ārbele 3 140 Berberis gilgiana Fedde Gilga b ārbele 2 141 Berberis integerrima Bunge Gludmalu b ārbele 2 142 Berberis julianae C. K. Schneid. Juli ānas b ārbele 8 143 Berberis karkaralensis Kornil. & Potapov Karkaras b ārbele 2 144 Berberis koreana Palib. Korejas b ārbele 1 145 Berberis x macracantha Schrad. Diž ērkš ķu b ārbele 1 146 Berberis x notabilis C. K. Schneid. Izcil ā b ārbele 2 147 Berberis nummularia Bunge Mon ētu b ārbele 1 148 Berberis oblonga (Regel) C. K. Schneid. Iegaren ā b ārbele 2 149 Berberis orientalis C. K. Schneid. Austrumu b ārbele 2 150 Berberis x ottawensis C. K. Schneid. Otavas b ārbele 2 151 Berberis poiretii C. K. Schneid. Puar ē b ārbele 2 152 Berberis regeliana Koehne ex C. K. Schneid. Rēge ļa b ārbele 4 153 Berberis x serrata Koehne Zobain ā b ārbele 2 154 Silvas-Tarukas Berberis silva-taraucana C. K. Schneid. bārbele 2 155 Berberis thunbergii DC. Tunberga b ārbele 324 156 Berberis tischleri C.K.Schneid. Tišlera b ārbele 3 157 Berberis veitchii C. K. Schneid. Vei ča b ārbele 1 158 Berberis vernae C. K. Schneid. Vernas b ārbale 3 159 Berberis yunnanensis Franch. Junnanas b ārbele 3 160 Berberis wilsonae Hemsl. Vilsones b ārbele 4 161 Berberis wilsonae Hemsl. var. stapfiana (C. K. Schneid.) C. K. Schneid. Stafa b ārbele 3 162 Alegeinu jeb Betula alleghaniensis Britton dzeltenais b ērzs 32 163 Tālo Austrumu Betula costata Trautv. dzeltenais b ērzs 3 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 164 Betula davurica Pall. Daurijas b ērzs 8 165 Betula divaricata Ledeb. Izplestais b ērzs 2 166 Betula ermanii Cham. Akmensb ērzs 9 167 Betula ermanii Cham. subsp. lanata (Regel) A. K. Skvortsov 2 168 Betula fusca Pall. ex Georgi Br ūnais b ērzs 4 169 Betula kamtschatica (Regel) Jansson ex V. Vassil. Kam čatkas b ērzs 2 170 Betula x koehnei C. K. Schneid. Kēnes b ērzs 3 171 Betula lenta L. Sīkstais b ērzs 7 172 Betula litwinowii Doluch. Ļitvinova b ērzs 4 173 Betula mandshurica (Regel) Nakai Mandž ūrijas b ērzs 3 174 Betula maximowicziana Regel Maksimovi ča b ērzs 3 175 Betula obscura A.Kotula Tumšais b ērzs 4 176 Betula occidentalis Hook. Rietumu b ērzs 2 177 Betula oycoviensis Bess. Oicovas b ērzs 6 178 Betula papyrifera Marshall Pap īra b ērzs 30 179 Betula papyrifera Marshall var . subcordata (Rydb.) Sarg. 5 180 Betula platyphylla Sukaczev Platlapu b ērzs 8 181 Betula populifolia Marshall Pape ļlapu b ērzs 5 182 Betula pubescens Ehrh. subsp. tortuosa (Ledeb.) Nyman Greizais b ērzs 2 183 Amerikas zemais Betula pumila L. bērzs 2 184 Betula x purpusii C. K. Schneid. Pēpasa b ērzs 1 185 Betula raddeana Trautv. Rades b ērzs 5 186 Betula tauschii (Regel) Koidz. Jap ānas b ērzs 3 187 Betula tianschanica Rupr. Tjanšana b ērzs 4 188 Betula turkestanica Litv. Turkestanas b ērzs 3 189 Pieziedlapu Botriostege bracteata (Maxim.) Stapf botriostege 2 190 Smaillapu Bruckenthalia spiculifolia (Salisb.) Rchb. brukent ālija 13 191 Buddleia albiflora Hemsl. Baltziedu budleja 7 192 Buddleia davidii Franch. Dāvida budleja 3 193 Buddleia stenostachya Rehder & E. H. Wilson Šaurv ārpu budleja 1 194 Buxus sempervirens L. Mūžza ļais buksis 121 195 Calocedrus decurrens (Torr.) Florin Nolaidenais kalocedrs 1 196 Calycanthus fertilis Walter Augl īgais kalikants 6 197 Calycanthus fertilis Walter var. laevigatus (Willd.) Bean Gludais kalikants 1 198 Calycanthus floridus L. Floridas kalikants 2 199 Calycanthus occidentalis Hook. & Arn. Rietumu kalikants 4 200 Calyptranthe petiolaris (Siebold & Zucc.) Nakai Kātain ā kaliptrante 14 201 Campsis radicans (L.) Seem. Parastais kampsis 6 202 Caragana arborescens Lam. Kokveida karag āna 1256 203 Caragana aurantiaca Koehne Oranž ā karag āna 13 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 204 Caragana frutex (L.) K. Koch Kr ūma karag āna 269 205 Caragana fruticosa (Pall.) Steud. Kr ūmveida karag āna 4 206 Caragana microphylla Lam. Sīklapu karag āna 2 207 Caragana x sophoraefolia A. Tausch Soforlapu karag āna 2 208 Caragana spinosa (L.) DC. Ērkš ķu karag āna 4 209 Caragana turkestanica Kom. Turkest ānas karag āna 1 210 Carpinus caroliniana Walter Karol īnas sk ābardis 8 211 Carpinus caucasica Grossh. Kauk āza sk ābardis 2 212 Carpinus cordata Blume Sirdslapu sk ābardis 2 213 Carpinus japonica Blume Jap ānas sk ābardis 2 214 Carpinus tschonoskii Maxim. Čonoska sk ābardis 2 215 Carya cordiformis (Wangenh.) K. Koch Sirdsveida k ārija 5 216 Carya laciniosa (F. Michx.) Loudon Bārkš ķmizas k ārija 2 217 Carya ovata (Mill.) K. Koch ( C. alba (L.) Nutt.) Pl ēkš ņain ā k ārija 11 218 Cassiope stelleriana (Pall.) DC. Stellera kasiope 1 219 Castanea crenata Siebold & Zucc. Jap ānas kasta ņa 1 220 Castanea mollissima Blume Mīkst ā kasta ņa 1 221 Castanea pumila (L.) Mill. Zem ā kasta ņa 1 222 Castanea sativa Mill. Ēdam ā kasta ņa 13 223 Catalpa bignonioides Walter Ceri ņlapu kasta ņa 8 224 Catalpa x erubescens Carrière Sarkstoš ā katalpa 4 225 Catalpa ovata G. Don Olveida katalpa 16 226 Catalpa speciosa (Warder ex Barney) Engelm. Kr āšņā katalpa 5 227 Ceanothus americanus L. Amerikas ceanots 4 228 Cedrus libani A. Rich. Lib ānas ciedrs 1 229 Celastrus flagellaris Rupr. St īgu kokž ņaudz ējs 7 230 Apa ļlapu Celastrus orbiculatus Thunb. kokž ņaudz ējs 60 231 Kāpel ējošais Celastrus scandens L. kokž ņaudz ējs 4 232 Raupjais Celastrus strigillosus Nakai kokž ņaudz ējs 2 233 Celtis caucasica Willd. Kauk āza celtis 4 234 Celtis occidentalis L. Rietumu celtis 5 235 Cephalotaxus harringtonia (Knight ex Forbes) K. Koch var. drupacea (Siebold & Zucc.) Koidz. Kaule ņu galvi ņī ve 1 236 X Cerapadu s Parast ā ķiršieva 5 237 X Cerasolouiseania E. Lomakin & Yushev Parast ā ķiršluize ānija 1 238 Cerasus avium (L.) Moench Saldais ķirsis 314 239 Cerasus x choreiana (Nakai) Korejas ķirsis 2 240 Cerasus erythrocarpa Nevski Sarkanaug ļu ķirsis 2 241 Cerasus fruticosa Pall. Kr ūmveida ķirsis 3 242 Cerasus japonica (Thunb.) Loisel Jap ānas ķirsis 4 243 Cerasus mahaleb (L.) Mill. ( Prunus mahaleb L.) Akmens ķirsis 35 244 Cerasus maximowiczii (Rupr.) Kom. Maksimovi ča ķirsis 10 245 Cerasus pensylvanica (L. fil.) Loisel Pensilv ānijas ķirsis 20 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 246 Cerasus nipponica (Matsum.) Cin. var . kurilensis (Miyabe) Cin. Kuri ļu ķirsis 3 247 Cerasus pumila (L.) Michx. (Prunus pumila L.) Zemais ķirsis 17 248 Cerasus pumila (L.) Michx. var. besseyi (Bailey) Cin. Besija ķirsis 17 249 Cerasus pumila (L.) Michx. var. depressa (Pursh) Cin. Lož ņu ķirsis 2 250 Cerasus sargentii (Rehder) Cin. Sardženta ķirsis 4 251 Cerasus subhirtella (Miq.) Sokolov Higana ķirsis 4 252 Cerasus tomentosa (Thunb.) Wall. Tūbainais ķirsis 43 253 Sk ābais jeb parastais Cerasus vulgaris Mill. ķirsis 14 254 Cercidiphyllum japonicum Siebold & Zucc. Jap ānas katsura 19 255 Cercidiphyllum japonicum Siebold & Zucc. var. Lielisk ā Jap ānas magnificum Nakai katsura 4 256 Cercis canadensis L. Kan ādas cercis 3 257 Cercis siliquastrum L. Jūdaskoks 2 258 Chaenomeles cathayensis (Hemsl.) C. K. Schneid. Katajas henomele 2 259 Jap ānas henomele, Chaenomeles japonica (Thunb.) Lindl. ex Spach kr ūmcidonija 365 260 Chaenomeles speciosa (Sweet) Nakai Kr āšņā henomele 9 261 Chaenomeles x superba (Frahm) Rehder Izcil ā henomele 9 262 Chamaecyparis lawsoniana (A. Murray bis) Parl. Losona paciprese 62 263 Chamaecyparis nootkatensis (D.Don) Spach Nutkas paciprese 2 264 Chamaecyparis obtusa (Siebold & Zucc.) Siebold & Hinoki jeb strupzv īņ u Zucc. ex Endl. paciprese 5 265 Savara jeb zir ņu Chamaecyparis pisifera (Siebold & Zucc.) Endl. paciprese 79 266 Chamaecyparis thyoides (L.) Britton, Sterns & Poggenb. Tūjveida paciprese 8 267 Chamaecytisus aggregatus (Schur) Czerep. Saspiestais c ītizs 2 268 Chamaecytisus albus (Hacq.) Rothm. Baltais c ītizs 2 269 Chamaecytisus austriacus (L.) Link Austrijas c ītizs 9 270 Chamaecytisus glaber (L. fil.) Rothm. Iegarenais c ītizs 19 271 Chamaecytisus hirsutus (L.) Link Skarbmatu c ītizs 5 272 Chamaecytisus lindemannii (V. I. Krecz.) Klàsk. Lindema ņa c ītizs 3 273 Chamaecytisus ratisbonensis (Schaeff.) Rothm. Rēgensburgas c ītizs 21 274 Chamaecytisus ruthenicus (Fisch. ex Wołosz.) Klàsk. Krievijas c ītizs 2 275 Chamaecytisus supinus (L.) Link ( Cytisus capitatus Scop.) Galvi ņu c ītizs 11 276 Virdž īnijas Chionanthus virginicus L. sniegp ārslukoks 6 277 Amerikas Cladrastis kentukea (Dum. - Cours.) Rudd. dzeltenkoks 8 278 Clematis aethusifolia Turcz. Di ļļ lapu mežv ītenis 2 279 Clematis brevicaudata DC. Īsirbu ļu mežv ītenis 3 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 280 Pulksten īšu Clematis campaniflora Brot. mežv ītenis 2 281 Clematis x durandii Kuntze Djuranda mežv ītenis 1 282 Clematis fargesii Franch. Fargeza mežv ītenis 1 283 Dedzinošais Clematis flammula L. mežv ītenis 1 284 Clematis glauca Willd. Zilganais mežv ītenis 2 285 Clematis gracilifolia Rehder & E. H. Wilson Kr āšņlapu mežv ītenis 1 286 Clematis heracleifolia DC. var. davidiana (Verl.) Hemsl. Dāvida mežv ītenis 1 287 Clematis integrifolia L. Vesellapu mežv ītenis 9 288 Clematis x jackmanii T. Moore Žakma ņa mežv ītenis 85 289 Clematis lanuginosa Lindl. Vil ņainais mežv ītenis 1 290 Ligustrlapu Clematis ligusticifolia Torr. & A. Gray mežv ītenis 2 291 Mandž ūrijas Clematis mandshurica Rupr. mežv ītenis 3 292 Clematis montana Buch.-Ham. ex DC. Kalnu mežv ītenis 2 293 Clematis x morelii Rehder Morela mežv ītenis 1 294 Clematis orientalis L. Austrumu mežv ītenis 2 295 Clematis potaninii Maxim. Pota ņina mežv ītenis 2 296 Clematis recta L. Taisnais mežv ītenis 12 297 Zobainlapu Clematis serratifolia Rehder mežv ītenis 4 298 Clematis stans Siebold & Zucc. St āvais mežv ītenis 2 299 Clematis tangutica (Maxim.) Korsh. Tang ūtijas mežv ītenis 12 300 Clematis texensis Buckley ( C. coccinea Engelm.) Teksasas mežv ītenis 1 301 Clematis viorna L. Viorna mežv ītenis 2 302 Virdž īnijas Clematis virginiana L. mežv ītenis 1 303 Clematis vitalba L. Baltais mežv ītenis 25 304 Clematis viticella L. Violetais mežv ītenis 43 305 Clethra acuminata Michx . Smaillapu kletra 3 306 Clethra alnifolia L. Alkš ņlapu kletra 4 307 Clethra fargesii Franch. Farž ē kletra 2 308 Clethra tomentosa Lam. Tūbain ā kletra 3 309 Colutea arborescens L. Kokveida koluteja 14 310 Colutea x media Willd. Vid ējā koluteja 9 311 Colutea orientalis Mill. Austrumu koluteja 3 312 Cornus alba L. Baltais grimonis 441 313 Cornus amomum Mill. Smarž īgais grimonis 5 314 Cornus amomum Mill. var. undulifolia Koehne 3 315 Cornus baileyi Coult. & W. H. Evans Beilija grimonis 7 316 Cornus florida L. Floridas grimonis 2 317 Cornus glabrata Benth. Kailais grimonis 2 318 Cornus iberica Woronow Ib ērijas grimonis 1 319 Cornus mas L. Kizils 31 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 320 Cornus obliqua Raf. Šķī bais grimonis 4 321 Cornus paucinervis Hance Mazdz īslu grimonis 3 322 Cornus pubescens Nutt. Pūkainais grimonis 3 323 Cornus racemosa Lam. Ķekaru grimonis 5 324 Cornus rugosa Lam. Rievainais grimonis 3 325 Cornus sericea L. Atvašu grimonis 25 326 Cornus torreyi S. Watson Torija grimonis 3 327 Corylus americana Marshall Amerikas lazda 8 328 Corylus colurna L. Kokveida lazda 25 329 Corylus cornuta Marshall Snu ķaug ļu lazda 13 330 Corylus heterophylla Fisch. ex Trautv. Daž ādlapu lazda 5 331 Corylus mandshurica Maxim. Mandž ūrijas lazda 5 332 Corylus maxima Mill. Dižaug ļu lazda 13 333 Cotinus coggygria Scop. Parastais par ūkkoks 41 334 Cotinus obovatus Raf . Amerikas par ūkkoks 5 335 Cotoneaster adpressus Bois Piespiest ā klintene 11 336 Cotoneaster ambiguus Rehder & E. H. Wilson Šaub īgā klintene 3 337 Cotoneaster ascendens Flinck & B. Hylmö Pacil ā klintene 3 338 Cotoneaster boisianus G. Klotz Bu ā klintene 3 339 Cotoneaster bullatus Bois Uzp ūst ā klintene 16 340 Cotoneaster cinerascens (Rehder) Flinck & B. Hylmö Pel ēcīgā klintene 4 341 Cotoneaster cochleatus (Franch.) G. Klotz Izliekt ā klintene 10 342 Cotoneaster congestus Baker Bl īvā klintene 3 343 Cotoneaster conspicus Marquand Uzkr ītoš ā klintene 2 344 Cotoneaster dammeri C. K. Schneid. Dammera klintene 26 345 Cotoneaster dielsianus Rehder & E. H. Wilson Dīlsa klintene 6 346 Cotoneaster divaricatus Rehder & E. H. Wilson Izplest ā klintene 16 347 Cotoneaster franchetii Bois Franš ē klintene 6 348 Cotoneaster harrysmithii Flinck & B. Hylmö Harišmita klintene 2 349 Cotoneaster hebephyllus Diels Hēblapu klintene 2 350 Cotoneaster hjelmqvistii Flinck & B. Hylmö Hjelmkvista klintene 9 351 Cotoneaster horizontalis Decne. Kl ājenisk ā klintene 30 352 Cotoneaster hupehensis Rehder & E. H. Wilson Hubejas klintene 2 353 Cotoneaster insignis Pojark. Lielisk ā klintene 3 354 Cotoneaster lucidus Schlecht. Spož ā klintene 612 355 Cotoneaster microphyllus Wall. ex Lindl. Sīklapain ā klintene 1 356 Cotoneaster moupinensis Franch. Mupinas klintene 5 357 Cotoneaster multiflorus Bunge Daudzziedu klintene 18 358 Cotoneaster nanshan Mottet Nanšana klintene 9 359 Cotoneaster nitens Rehder & E. H. Wilson Mirdzoš ā klintene 1 360 Spožmirdzoš ā Cotoneaster nitidus Jacques klintene 2 361 Naudi ņveid īgā Cotoneaster nummularioides Pojark. klintene 1 362 Cotoneaster obscurus Rehder & E. H. Wilson Tumš ā klintene 3 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 363 Daudzziedain ā Cotoneaster polyanthemus E. Wolf klintene 3 364 Cotoneaster procumbens G. Klotz Pieplacin ātā klintene 3 365 Cotoneaster racemiflorus (Desf.) K. Koch Ķekarziedu klintene 2 366 Cotoneaster radicans (C. K. Schneid.) G. Klotz Lienoš ā klintene 7 367 Cotoneaster roseus Edgew. Rožain ā klintene 2 368 Cotoneaster rotundifolius Wall. Apa ļlapu klintene 3 369 Cotoneaster salicifolius Franch. Vītollapu klintene 3 370 Cotoneaster sikangensis Flinck & B. Hylmo Si čuanas klintene 3 371 Cotoneaster sylvestris Pamp. Meža klintene 1 372 Cotoneaster simonsii Baker Simona klintene 2 373 Cotoneaster splendens Flinck & B. Hylmö Sp īdoš ā klintene 4 374 Cotoneaster tomentosus Lindl. Tūbain ā klintene 8 375 Cotoneaster villosulus ( Rehder & E. H. Wilson) Flinck & B. Hylmö Vilnain ā klintene 2 376 Cotoneaster zabelii C. K. Schneid. Cābe ļa klintene 2 377 Mi čurina X Crataegosorbus miczurinii Pojark. krategosorbus 2 378 Crataegus alemanniensis Cin. var. alemanniensi s Vācijas krust ābele 358 379 Crataegus alemanniensis Cin. var . heterodonta (Pojark.) Cin. Daž ādzobu krust ābele 4 380 Crataegus alemanniensis Cin. var. Sīkaug ļu V ācijas microalemanniensis Cin. krust ābele 14 381 Crataegus ambigua C. A. Mey. ex A. K. Becker Šaub īgā krust ābele 3 382 Crataegus anomala Sarg. Atš ķir īgā krust ābele 2 383 Crataegus arnoldiana Sarg. Arnolda krust ābele 11 384 Tumšsarkan ā Crataegus x atrorubella Cin. krust ābele 3 385 Crataegus azarolus L. Azarolas krust ābele 2 386 Crataegus beata Sarg. Neparast ā krust ābele 2 387 Crataegus x bergiana R. Doll Berga krust ābele 3 388 Crataegus x calycina Peterm. St āvkausa krust ābele 5 389 Crataegus canadensis Sarg. Kan ādas krust ābele 4 390 Crataegus canbyi Sarg. Kanba krust ābele 2 391 Crataegus champlainensis Sarg. Šampl ēnas krust ābele 5 392 Crataegus chlorocarpa K.Koch Dzelten ā krust ābele 8 393 Crataegus chlorosarca Maxim. Melnza ļā krust ābele 19 394 Crataegus chlorosarca Maxim. var. pubescens E. Wolf Pūkain ā krust ābele 5 395 Crataegus coccinoides Ashe Kanzasas krust ābele 4 396 Crataegus crus-galli L. Gai ļpiešu krust ābele 5 397 Crataegus crus-galli L.var. pyracanthifolia Aiton 2 398 Crataegus dahurica Koehne ex C.K.Schneid. Daurijas krust ābele 5 399 Crataegus densiflora Sarg. Bl īvziedu krust ābele 2 400 Crataegus disperma Ashe Divs ēklu krust ābele 2 401 Crataegus douglasii Lindl. Duglasa krust ābele 64 402 Crataegus x durobrivensis Sarg. Niagaras krust ābele 2 Atradņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 403 Crataegus x dsungarica Zabel ex Lange ( C. x almaatensis Pojark.) Almaatas krust ābele 7 403 Crataegus x durobrivensis Sarg. Niagaras krust ābele 2 404 Crataegus ellwangeriana Sarg. Elvandžera krust ābele 3 405 Crataegus x eriocalyx (Sanio) Cin. Vilnkausa krust ābele 7 406 Crataegus x eriocalyx (Sanio) Cin. var. villosa (Sanio) Cin. 6 407 Crataegus fecunda Sarg. Mis ūri krust ābele 2 408 Crataegus ferganensis Pojark. Ferganas krust ābele 2 409 Crataegus flabellata (Bosc) K. Koch Vēdek ļa krust ābele 71 410 Crataegus gattingeri Ashe Gatingera krust ābele 3 411 Crataegus holmesiana Ashe Holmsa krust ābele 2 412 Crataegus holmesiana Ashe var. amicta (Ashe) E. J. Palmer Iegaren ā krust ābele 4 413 Crataegus holmesiana Ashe var. villipes Ashe 3 414 Crataegus horrida Medik. As ērkš ķu krust ābele 22 415 Crataegus horrida Medik. var. chrysocarpa (Ashe) Ugunssarkan ā Cin. krust ābele 21 416 Crataegus x intermixta (Wenz.) Beck Sajaukt ā krust ābele 2 417 Crataegus iracunda Beadle Durst īgā krust ābele 2 418 Crataegus irrasa Sarg. Robot ā krust ābele 3 419 Crataegus jackii Sarg. Džeka krust ābele 2 420 Crataegus korolkowii L. Henry Koro ļkova krust ābele 7 421 Meklenburgas Crataegus x krima R. Doll krust ābele 1 422 Crataegus x kyrtostyla Fingerh. Līkirbu ļa krust ābele 26 423 Crataegus x langei Cin. Langes krust ābele 2 424 Crataegus x lavallei Herincq var . carrierei (Vauver) Cin. Lavalj ē krust ābele 2 425 Crataegus levis Sarg. Glud ā krust ābele 2 426 Crataegus macracantha Lodd. ex Loudon Diž ērkš ķu krust ābele 16 427 Crataegus macracantha Lodd. ex Loudon var. pertomentosa (Ashe) Kruschke 6 428 Crataegus x macrocarpa Hegetschw. Dižaug ļu krust ābele 8 429 Maksimovi ča Crataegus maximowiczii C. K. Schneid. krust ābele 16 430 Crataegus x media Bechst. Vid ējā krust ābele 18 431 Crataegus microphylla K. Koch Sīklapu krust ābele 17 432 Crataegus mollis ( Torr. & A.Gray) Scheele Mīkst ā krust ābele 4 433 Crataegus monogyna Jacq. Vienirbu ļa krust ābele 23 434 Crataegus monogyna Jacq. subsp . brevispina Īsērkš ķu vienirbu ļa (Kunze) Franco krust ābele 3 435 Crataegus nigra Waldst. & Kit. Meln ā krust ābele 11 436 Crataegus pedicellata Sarg. Sārt ā krust ābele 5 437 Crataegus pedicellata Sarg. var. albicans (Ashe) Palmer 2 438 Crataegus persimilis Sarg. Līdz īgā krust ābele 9 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 439 Crataegus pedicellata Sarg. var. sertata (Sarg.) Kruschke 2 440 Crataegus pinnatifida Bunge Pl ūksnlapu krust ābele 5 441 Crataegus poloniensis Cin. Polijas krust ābele 3 442 Crataegus pratensis Sarg. Pļavu krust ābele 2 443 Crataegus pringlei Sarg. Pringla krust ābele 3 444 Crataegus pringlei Sarg. var. lobulata (Sarg.) Eggl. 1 445 Crataegus prona Ashe Liekt ā krust ābele 3 446 Crataegus pruinosa (Wendl.) K.Koch var. rugosa (Ashe) Kruschke 2 447 Ne īst ā melnaug ļu Crataegus pseudomelanocarpa Popov ex Pojark. krust ābele 3 448 Crataegus punctata Jacq. Punktain ā krust ābele 13 449 Crataegus remotilobata Raikova ex Popov Att āldaivu krust ābele 4 450 Crataegus rivularis Nutt. Strautu krust ābele 2 451 Crataegus russanovii Cin. Rusanova krust ābele 25 452 Crataegus russanovii Cin. f. rubella Cin. 93 453 Asinssarkan ā Crataegus sanguinea Pall. krust ābele 27 454 Crataegus x schneideri Cin. Šneidera krust ābele 12 455 Crataegus x schroederi (Regel) Koehne Šr ēdera krust ābele 9 456 Džung ārijas Crataegus songarica K.Koch krust ābele 3 457 Crataegus submollis Sarg. Pam īkst ā krust ābele 216 458 Crataegus suborbiculata Sarg. Hudzonas krust ābele 3 459 Crataegus thymensis Cin. Timas krust ābele 6 460 Crataegus tianschanica Pojark. Tjanšana krust ābele 2 461 Turkm ēnijas Crataegus turcomanica Pojark. krust ābele 2 462 Turkest ānas Crataegus turkestanica Pojark. krust ābele 2 463 Crataegus volgensis Pojark. Volgas krust ābele 1 464 Cryptomeria japonica (L. fil.) D. Don Jap ānas kriptom ērija 14 465 x Cupressocyparis leylandii (Dallim. & A. B. Jacks) Leilanda Dallim. ciprešpaciprese 1 466 Cupressus sempervirens L. Mūžza ļā ciprese 1 467 Cydonia oblonga Mill. Parast ā cidonija 48 468 Cytisus decumbens (Durand) Spach Piegulošais slotzaris 2 469 Cytisus emeriflorus Rchb. Vainadz īšu slotzaris 2 470 Cytisus x praecox Wheeler ex Bean Agrais slotzaris 1 471 Cytisus scoparius (L.) Link Parastais slotzaris 42 472 Daboecia cantabrica (Huds.) K.Koch Kentebrijas dab ēcija 7 473 Daphne albowiana Woronow ex Pobed. Albova zalktene 4 474 Daphne alpina L. Alpu zalktene 3 475 Daphne cneorum L. Rozmar īna zalktene 6 476 Daphne giraldii Nitsche Žiralda zalktene 4 477 Daphne glomerata Lam. Kamolain ā zalktene 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 478 Daphne kamtschatica Maxim. Kam čatkas zalktene 2 479 Deutzia crenata Siebold & Zucc. Robot ā deicija 69 480 Deutzia gracilis Siebold & Zucc. Smuidr ā deicija 3 481 Deutzia x lemoinei Lemoine Lemu āna deicija 51 482 Deutzia schneideriana Rehder Šneidera deicija 2 483 Deutzia sieboldiana Maxim. Zībolda deicija 1 484 Diervilla lonicera Mill. Sausseržu djervila 2 485 Diervilla rivularis Gatt. Strautu djervila 4 486 Diervilla sessilifolia Buckley Sēdlapu djervila 18 487 Asto ņvainaglapu Dryas octopetala L. dri āde 7 488 Dryas x suendermannii Kellerer ex Sünd. Zunderma ņa dri āde 1 489 Duschekia crispa (Aiton) Cin. Cirtain ā dušekija 2 490 Duschekia crispa (Aiton) Cin. var. mollis (Fernald) Cin. Čokurain ā dušekija 4 491 Duschekia kamtschatica (Regel) Pouzar Kam čatkas dušekija 2 492 Maksimovi ča Duschekia maximowiczii (Callier) Pouzar dušekija 4 493 Duschekia viridis (Chaix) Opiz Za ļā dušekija 5 494 Duschekia viridis (Chaix) Opiz subsp. fruticosa Kr ūmveida za ļā (Rupr.) Cin. dušekija 3 495 Elaeagnus angustifolia L. Šaurlapu eleagns 15 496 Elaeagnus commutata Bernh. ex Rydb. Sudraba eleagns 187 497 Elaeagnus multiflora Thunb. Daudzziedu eleagns 2 498 Elaeagnus orientalis L. Austrumu eleagns 1 499 Elaeagnus umbellata Thunb. Čemuru eleagns 6 500 Eleutherococcus divaricatus (Siebold & Zucc.) Izplestais S.Y.Hu eleiterokoks 2 501 Eleutherococcus senticosus (Rupr. & Maxim.) Ērkš ķainais Maxim. eleiterokoks 18 502 Eleutherococcus sessiliflorus (Rupr. & Maxim.) S. Y. Hu Sēdziedu eleiterokoks 17 503 Enkianthus campanulatus (Miq.) Nichols. Zvanveida enkiants 3 504 Ephedra americana Humb. & Bonpl. Amerikas efedra 1 505 Ephedra americana Humb. & Bonpl. var. andina (Poepp. ex C.A.Mey.) Stapf Andu efedra 2 506 Ephedra distachia L. Divzaru efedra 2 507 Ephedra equisetina Bunge Kosveida efedra 2 508 Ephedra major Host Liel ā efedra 1 509 Erica carnea L. Sārt ā ērika 1 510 Erica vagans L. Plaš ā ērika 6 511 Escallonia virgata (Ruiz & Pav.) Pers. Kl ūdzi ņu eskalonija 1 512 Euonymus alatus (Thunb.) Siebold Sp ārnotais segli ņš 7 513 Euonymus bungeanus Maxim. Bunges segli ņš 1 514 Euonymus fortunei (Turcz.) Hand.-Mazz. var. radicans (Siebold ex Miq.) Rehder Lož ņu Fortina segli ņš 21 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 515 Euonymus hamiltonianus Wall. subsp. sieboldianus Blume Zībolda segli ņš 2 516 Euonymus japonicus Thunb. Jap ānas segli ņš 2 517 Euonymus latifolius (L.) Mill. Platlapu segli ņš 3 518 Euonymus maackii Rupr. Māka segli ņš 6 519 Euonymus macropterus Rupr. Dižsp ārnu segli ņš 6 520 Euonymus maximowiczianus Prokh. Maksimovi ča segli ņš 2 521 Euonymus nanus M. Bieb. Pundura segli ņš 32 522 Euonymus oxyphyllus Miq. Smaillapu segli ņš 5 523 Euonymus sacrosanctus Koidz. Sv ētītais segli ņš 3 524 Exochorda giraldii Hesse Žiralda eksohorda 3 525 Exochorda x macrantha ( Lemoine) C.K.Schneid. Lielziedu eksohorda 3 526 Exochorda racemosa (Lindl.) Rehder Ķekaru eksohorda 6 527 Amerikas Fagus grandifolia Ehrh. dižsk ābardis 2 528 Fagus sylvatica L. Parastais dižsk ābardis 263 529 Fontanesia fortunei Carrière Fortina font ēnija 4 530 Fontanesia phillyreoides Labill. Fil ērijveida font ēnija 4 531 Ņū meksikas Forestiera neomexicana A. Gray forestj ēra 3 532 Forsythia europaea Degen & Bald. Eiropas fors ītija 18 533 Forsythia giraldiana Lingelsh. Žiralda fors ītija 4 534 Forsythia x intermedia Zabel Vid ējā fors ītija 123 535 Forsythia ovata Nakai Olveida fors ītija 23 536 Forsythia suspensa (Thunb.) Vahl Nokaren ā fors ītija 5 537 Forsythia suspensa (Thunb.) Vahl var. fortunei (Lindl.) Rehder Fort īna fors ītija 59 538 Forsythia viridissima Lindl. Za ļā fors ītija 54 539 Fothergilla major Lodd. Liel ā fotergila 2 540 Fraxinus americana L. Amerikas osis 7 541 Fraxinus angustifolia Vahl Šaurlapu osis 5 542 Fraxinus angustifolia Vahl var. australis (Gay) C. K. Schneid. 3 543 Fraxinus angustifolia Vahl subsp. oxycarpa (M.Bieb. ex Wildd.) Franco & Rocha Afonso Asaug ļu osis 5 544 Fraxinus chinensis Roxb. subsp. rhynchophylla (Hance) E. Murray Kn ābjlapu osis 5 545 Fraxinus latifolia Benth. Oregonas osis 4 546 Fraxinus mandshurica Rupr. Mandž ūrijas osis 8 547 Fraxinus nigra Marshall Melnais osis 2 548 Fraxinus ornus L. Mannas osis 10 549 Fraxinus pallisae Wilmott Pelisas osis 3 550 Fraxinus pennsylvanica Marchall Pensilvānijas osis 117 551 Fraxinus pennsylvanica Marchall var. subinetegerrima (Vahl) Fern. Za ļais osis 117 552 Fraxinus sieboldiana Blume Zībolda osis 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 553 Fraxinus sogdiana Bunge Sogdijas osis 3 554 Fuchsia magellanica Lam. Magel āna fuksija 2 555 Dziedzermati ņu Gaultheria adenothrix (Miq.) Maxim. goltj ēra 2 556 Gaultheria cuneata (Rehder & E. H. Wilson) Bean Ķīļ veida goltj ēra 2 557 Gaultheria miqueliana Takeda Mikela goltj ēra 7 558 Gaultheria procumbens L. Lož ņu goltj ēra 8 559 Gaultheria rupestris (G. Forst.) R. Br. Klint āju goltj ēra 1 560 Gaultheria shallon Pursh Šelona goltj ēra 4 561 Gaylussacia baccata (Wangenh.) K.Koch Meln ā g ēlisakija 4 562 Genista cinerea (Vill.) DC. Pel ēkā irbulene 1 563 Genista germanica L. Vācijas irbulene 2 564 Genista ovata Waldst. & Kit. Ov ālā irbulene 1 565 Genista pilosa L. Matain ā irbulene 2 566 Genista radiata (L.) Scop. Starain ā irbulene 3 567 Genista tinctoria L. Kr āsu irbulene 23 568 Genistella sagittalis (L.) Gams Bultveida irbulen īte 3 569 Ginkgo biloba L. Divdaivu ginks 16 570 Gleditsia caspica Desf. Kaspijas gled īč ija 1 571 Gleditsia triacanthos L. Tr īsērkš ķu gled īč ija 25 572 Grossularia divaricata (Douglas) Coville & Britton Izplest ā ērkš ķoga 15 573 Grossularia reclinata (L.) Mill. Parast ā ērkš ķoga 481 574 Gymnocladus dioicus (L.) K. Koch Divm āju ragukoks 5 575 Halesia caroliniana L. Karol īnas hal ēzija 2 576 Sudraba Halimodendron halodendron (Pall.) Voss halimodendrs 1 577 Hamamelis japonica Siebold & Zucc. Jap ānas burvjulazda 4 578 Hamamelis mollis Oliv. Mīkst ā burvjulazda 4 579 Hamamelis vernalis Sarg. Pavasara burvjulazda 4 580 Virdž īnijas Hamamelis virginiana L. burvjulazda 17 581 Hebe myrtifolia (Benth.) Cockayne Miršlapu h ēbe 1 582 Hebe pinguifolia (Hook. fil.) Cockayne & Allan Biezlapu h ēbe 3 583 Hedera colchica (K. Koch) K. Koch Kolh īdas efeja 19 584 Eiropas jeb parast ā Hedera helix L. efeja 41 585 Hedera hibernica (Kirchn.) Bean Īrijas efeja 9 586 Hedera taurica Carrière Krimas efeja 3 587 Helianthemum apenninum (L.) Mill. Apen īnu saulroz īte 6 588 Helianthemum oelandicum (L.) DC. subsp. alpestre (Jacq.) Breistr. Alpu saulroz īte 2 589 Hibiscus syriacus L. Sīrijas hibisks 3 590 Parastais Hippophaë rhamnoides L. smilts ērkš ķis 230 591 Holodiscus discolor (Pursh) Maxim. Daž ādkr āsu holodisks 3 592 Holodiscus discolor (Pursh) Maxim. var. ariaefolius (Sm.) Asch. & Graebn. Pīlādžlapu holodisks 6 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 593 Hydrangea arborescens ‘Grandiflora’ Kokveida hortenzija 182 594 Hydrangea cinerea Small Pel ēkā hortenzija 4 595 Hydrangea heteromalla D. Don Daž ādā hortenzija 16 596 Bretšneidera Hydrangea heteromalla 'Bretschneideri' hortenzija 2 597 Hydrangea macrophylla (Thunb.) Ser. Liellapu hortenzija 26 598 Hydrangea paniculata ‘Grandiflora’ Skarain ā hortenzija 49 599 Hydrangea quercifolia Bartram Ozollapu hortenzija 2 600 Hypericum androsaemum L. Andros ēmu asinsz āle 3 601 Hypericum calycinum L. Kausu asinsz āle 4 602 Hypericum hookerianum W. Wight & Arn. Hukera asinsz āle 7 603 Hypericum kouytchense H. Lév. Guidžovas asinsz āle 2 604 Hypericum olympicum L. Olimpa asinsz āle 2 605 Iberis sempervirens L. Mūžza ļā ib ēre 9 606 Ilex x altaclarensis (Loudon) Dallim. Altakl ēras ileks 3 607 Aslapu ileks jeb Ilex aqufolium L. akmensozols 7 608 Ilex crenata Thunb. Zobainais ileks 2 609 Ilex laevigata (Dum.-Cours.) A.Gray Gludais ileks 3 610 Zilganais ileks jeb zilganais Ilex x meserveae S. Y. Hu akmensozols 4 611 Ilex rugosa F. Schmidt Krokainais ileks 2 612 Ilex verticillata (L.) A.Gray Mieturu ileks 4 613 Jasminum fruticans L. Kr ūmveida jasm īns 3 614 Jasminum humile L. Zemais jasm īns 1 615 Dziedniec ības Jasminum officinale L. jasm īns 1 616 Juglans ailanthifolia Carrière Ailantlapu riekstkoks 52 617 Juglans ailanthifolia Carrière var. cordiformis (Maxim.) Rehder Sirdsveida riekstkoks 9 618 Juglans cathayensis Dode Katajas riekstkoks 3 619 Juglans cinerea L. Pel ēkais riekstkoks 242 620 Mandž ūrijas Juglans mandshurica Maxim. riekstkoks 119 621 Juglans microcarpa Berl. Sīkaug ļu riekstkoks 4 622 Juglans nigra L. Melnais riekstkoks 9 623 Juglans x notha Rehder Ne īstais riekstkoks 3 624 Juglans regia L. Īstais riekstkoks 40 625 Juglans stenocarpa Maxim. Šauraug ļu riekstkoks 2 626 Juniperus chinensis L. Ķī nas kadi ķis 13 627 Juniperus conferta Parl. Krastu kadi ķis 5 628 Juniperus davurica Pall. Daurijas kadi ķis 19 629 Juniperus horizontalis Moench Kl ājeniskais kadi ķis 26 630 Juniperus x pfitzeriana ‘Pfitzer ’ ( J. x media ‘Pfitzeriana ’) Ficera kadi ķis 40 631 Juniperus procumbens (Siebold ex Endl.) Miq. Pieplakušais kadi ķis 6 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 632 Juniperus rigida Siebold & Zucc. Sīkstais kadi ķis 5 633 Juniperus sabina L. Kazaku kadi ķis 143 634 Juniperus sabina L. f. tamariscifolia (Aiton) Koehne 14 635 Juniperus sargentii (Henry) Takeda Sārdženta kadi ķis 4 636 Juniperus semiglobosa Regel Puslodveida kadi ķis 2 637 Juniperus squamata Buch.-Ham. ex D. Don Zv īņ ainais kadi ķis 30 638 Juniperus virginiana L. Virdž īnijas kadi ķis 33 639 Kalmia angustifolia L. Šaurlapu kalmija 5 640 Kalmia latifolia L. Platlapu kalmija 4 641 Kalmia microphylla (Hook.) Heller ( K. polifolia var. microphylla (Hook.) Rehder) Sīklapu kalmija 2 642 Kalmia polifolia Wangenh. Polijlapu kalmija 3 643 Septi ņdaivu Kalopanax septemlobum (Thunb.) Koidz. kalopanakss 10 644 Kerria japonica (L.) DC. Jap ānas kerija 5 645 Koelreuteria paniculata Laxm. Skarain ā kelreit ērija 4 646 Kolkwitzia amabilis Graebn. Burv īgā kolkv īcija 17 647 Laburnum alpinum (Mill.)Bercht. & J. Presl Alpu zeltlietus 97 648 Laburnum anagyroides Medik. Parastais zeltlietus 47 649 Laburnum x watereri (Kirchn.) Dippel Voterera zeltlietus 11 650 Larix x czekanowskii Szafer Čekanovska lapegle 8 651 Larix decidua Mill. Eiropas lapegle 763 652 Larix x eurolepis A. Henry Eirojap ānas lapegle 15 653 Larix gmelinii (Rupr.) Rupr. ( L. dahurica Turcz. ex Trautv.) Gmelina lapegle 13 654 Larix gmelinii (Rupr.) Rupr. var. principis-ruprechtii Prin ča Ruprehta (Mayr) Pilg. lapegle 2 655 Larix kaempferi (Lamb.) Carrière Jap ānas lapegle 104 656 Larix kurilensis Mayr Kuri ļu lapegle 7 657 Larix laricina (Du Roi) K. Koch Amerikas lapegle 14 658 Ledeb ūra jeb Larix ledebourii (Rupr.) Cin. Krievijas lapegle 408 659 Larix x lubarskii Sukacz. Ļubarska lapegle 2 660 Larix x maritim a Piej ūras lapegle 3 661 Larix x polonica Racib. ex Szafer Polijas lapegle 52 662 Larix sibirica Ledeb. Sib īrijas lapegle 51 663 Laurocerasus officinalis Roem. Parastais laur ķirsis 11 664 Lavandula angustifolia Mill. Šaurlapu lavanda 7 665 Ledum columbianum Piper ( L. glandulosum Nutt. Britu Kolumbijas var. columbianum (Piper) C. Hitchc.) vaivari ņš 2 666 Dziedzerainais Ledum glandulosum Nutt. vaivari ņš 2 667 Ledum macrophyllum Tolm. Liellapu vaivari ņš 4 668 Ledum palustre L. subsp . groenlandicum (Gunnerus) Hulten Grenlandes vaivari ņš 7 669 Leiophyllum buxifolium (Bergius) Elliott Bukšlapu smilšmirte 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 670 Lembotropis nigricans (L.) Griseb. ( Cytisus Meln ējošais nigricans L.) ķekarc ītizs 6 671 Lespedeza bicolor Turcz. Divkr āsu lesped ēza 3 672 Leucothoë axillaris (Lam.) D.Don Žākļu leikoteja 1 673 Leucothoë fontanesiana (Steud.) Sleumer Defont ēna leikoteja 6 674 Leucothoë grayana Maxim. ( Eubotryoides grayana (Maxim.) Hara) Greja leikoteja 3 675 Leucothoë racemosa (L.) A.Gray Ķekaru leikoteja 2 676 Ligustrum acutissimum Koehne Smaillapu ligustrs 2 677 Ligustrum amurense Carrière Am ūras ligustrs 2 678 Ligustrum ibota Siebold & Zucc. Ibota ligustrs 2 679 Ligustrum japonicum Thunb. Jap ānas ligustrs 1 680 Ligustrum obtusifolium Siebold & Zucc. Struplapu ligustrs 2 681 Ligustrum tschonoskii Decne. Čonoska ligustrs 4 682 Ligustrum tschonoskii Decne. var. macrophyllum (Koehne) Rehder 4 683 Ligustrum vulgare L. Parastais ligustrs 378 684 Lindera benzoin (L.) Blume Smarž īgā lindera 2 685 Liriodendron chinense (Hemsl.) Sarg. Ķī nas tulpjukoks 2 686 Liriodendron tulipifera L. Amerikas tulpjukoks 9 687 Loiseleuria procumbens (L.) Desv. Pieplakus ī lual ērija 1 688 Lonicera albertii Regel Alberta sausserdis 15 689 Lonicera alpigena L. Alpu sausserdis 22 690 Lonicera x amoena Zabel Pat īkamais sausserdis 2 691 Lonicera x bella Zabel Skaistais sausserdis 5 692 Brauna Lonicera x brownii (Regel) Carrière vīte ņsausserdis 10 693 Lonicera caerulea L. Zilais sausserdis 26 694 Lonicera caerulea L. var. altaica (Pall.) Sweet Altaja sausserdis 5 695 Parastais Lonicera caprifolium L. vīte ņsausserdis 377 696 Lonicera chrysantha Turcz. ex Ledeb. Zeltziedu sausserdis 5 697 Lonicera deflexicalyx Batalin Līkkausa sausserdis 2 698 Lonicera demissa Rehder Nol īkušais sausserdis 5 699 Zilganza ļais Lonicera dioica L. vīte ņsausserdis 7 700 Daž ādkr āsu Lonicera discolor Lindl. sausserdis 2 701 Lonicera edulis Turcz. ex Freyn Ēdamais sausserdis 3 702 Lonicera etrusca Santi Tosk ānas sausserdis 2 703 Lonicera henryi Hemsl. Henrija sausserdis 5 704 Lonicera involucrata (Richards.) Banks ex Spreng. Seglapu sausserdis 24 705 Jap ānas Lonicera japonica Thunb. vīte ņsausserdis 5 706 Lonicera kamtschatica (Sevast.) Pojark. Kam čatkas sausserdis 9 707 Lonicera korolkowii Stapf Koro ļkova sausserdis 4 708 Lonicera ledebourii Eschsch. Ledeb ūra sausserdis 12 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 709 Lonicera maackii (Rupr.) Maxim. Māka sausserdis 9 710 Maksimovi ča Lonicera maximowiczii (Rupr.) Regel sausserdis 5 711 Lonicera microphylla Willd. Sīklapu sausserdis 1 712 Lonicera morrowii A. Gray Morova sausserdis 10 713 Lonicera x muscaviensis Rehder Muskavas sausserdis 2 714 Lonicera nigra L. Melnais sausserdis 4 715 Lonicera x notha Zabel Ne īstais sausserdis 4 716 Lonicera orientalis Lam. var. caucasica (Pall.) Zabel (L. caucasica Pall.) Kauk āza sausserdis 7 717 Vācijas Lonicera periclymenum L. vīte ņsausserdis 112 718 Lonicera pileata Oliv. Cepur īšu sausserdis 17 719 Vīnog ķekaru Lonicera prolifera (Kirchn.) Rehder vīte ņsausserdis 5 720 Lonicera ruprechtiana Regel Ruprehta sausserdis 41 721 Lonicera sachalinensis (F.Schmidt) Nakai Sahal īnas sausserdis 6 722 Lonicera x salicifolia Zabel Vītollapu sausserdis 2 723 Lonicera sovetkinae Tkatsch. Sovetkinas sausserdis 1 724 Lonicera stenantha Pojark . Šaurziedu sausserdis 5 725 Lonicera tatarica L. Tat ārijas sausserdis 573 726 Telma ņa Lonicera x tellmanniana Magyar vīte ņsausserdis 7 727 Tur čaņinova Lonicera turczaninowii Pojark. sausserdis 3 728 Lonicera vesicaria Kom. Korejas sausserdis 3 729 Louiseania triloba (Lindl.) Pachom. Tr īsdaivu luizi ānija 36 730 Louiseania ulmifolia (Franch.) Pachom. Goblapu luizi ānija 2 731 Lycium barbarum L. Parast ā l īcija 27 732 Lycium chinense Mill. Ķī nas l īcija 2 733 Lyonia ligustrina (L.) DC. Ligustru laionija 2 734 Maackia amurensis Rupr. & Maxim. Am ūras m ākija 17 735 Maclura pomifera (Raf.) C. K. Schneid. Ābolu maklura 3 736 Gur ķkoks, gur ķu Magnolia acuminata (L.) L. magnolija 8 737 Magnolia kobus DC. Kobus magnolija 25 738 Magnolia kobus DC. var. borealis Sarg. Zieme ļu magnolija 4 739 Magnolia sieboldii K.Koch Zībolda magnolija 4 740 Magnolia x soulangeana Soul.-Bod. Sulanža magnolija 3 741 Magnolia stellata (Siebold & Zucc.) Maxim. Zvaigž ņu magnolija 4 742 Tr īsvainaglapu Magnolia tripetala (L.) L. magnolija 6 743 Mahonia aquifolium (Pursh) Nutt. Parast ā mahonija 178 744 Mahonia nervosa (Pursh) Nutt. Dz īslain ā mahonija 1 745 Mahonia repens (Lindl.) G. Don Lož ņu mahonija 5 746 Malus baccata (L.) Borkh. Ogu ābele 33 747 Malus x cerasifera Spach Ķiršu ābele 29 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 748 Malus baccata (L.) Borkh. var. himalaica (Maxim.) C.K.Schneid. Himalaju ābele 2 749 Malus coronaria (L.) Mill. Vainagu ābele 1 750 Malus domestica Borkh. Mājas ābele 117 751 Malus floribunda Siebold ex Van Houtte Kr āšņziedu ābele 7 752 Malus fusca (Raf.) C. K. Schneid. Br ūnā ābele 4 753 Malus x gloriosa Lemoine Daudzin ātā ābele 7 754 Malus mandshurica (Maxim.) Kom. Mandž ūrijas ābele 11 755 Malus x micromalus Makino Sīkaug ļu ābele 3 756 Malus x moerlandsii Doorenbos Merlanda ābele 4 757 Malus x platycarpa Rehder Plataug ļu ābele 2 758 Malus pumila Mill. Zem ā ābele 4 759 Malus prunifolia (Willd.) Borkh. Pl ūmjlapu ābele 46 760 Malus x purpurea (Barbier) Rehder Purpura ābele 29 761 Malus x robusta (Carrière) Rehder Sp ēcīgā ābele 4 762 Malus rockii Rehder Roka ābele 2 763 Malus sachalinensis Juz. Sahal īnas ābele 7 764 Malus sargentii Rehder Sārdženta ābele 10 765 Malus sieboldii (Regel) Rehder Zībolda ābele 20 766 Malus sieboldii (Regel) Rehder var . arborescens Rehder 3 767 Malus sieversii (Ledeb.) M. Roem. Zīversa ābele 27 768 Malus x spectabilis (Aiton) Borkh. Izskat īgā ābele 20 769 Malus x sublobata (Dippel) Rehder Mazl ēverain ā ābele 2 770 Malus toringoides (Rehder) Hughes Rietum ķī nas ābele 4 771 Malus transitoria (Batalin) C. K. Schneid. Main īgā ābele 6 772 Malus x zumi (Matsum.) Rehder Dzumi ābele 19 773 Malus x zumi (Matsum.) Rehder var. calocarpa Skaistaug ļu dzumi (Rehder) Rehder ābele 71 774 Menispermum canadense L. Kan ādas m ēness ēklis 12 775 Menispermum davuricum DC. Daurijas m ēness ēklis 14 776 Menziesia ferruginea Sm. Rūsain ā menz īsija 2 777 Piecputekš ņlapu Menziesia pentandra Maxim. menz īsija 3 778 Menziesia pilosa (Michx.) Juss. Matain ā menz īsija 4 779 Mespilus germanica L. Parastais mespils 16 780 Metasequoia glyptostroboides Hu & W. C. Cheng Relikt ā metasekvoja 3 781 Microbiota decussata Kom. Austrumu mikrobiota 11 782 Micromeles alnifolia (Siebold & Zucc.) Koehne Alkš ņlapu mikromele 12 783 Morus alba L. Baltais z īdkoks 31 784 Tat ārijas baltais Morus alba L. var . tatarica (L.) Ser. zīdkoks 6 785 Morus bombycis Koidz. Zīdt ārpi ņu z īdkoks 2 786 Morus nigra L. Melnais z īdkoks 3 787 Muehlenbeckia axillaris (Hook.fil.) Walp. Padušu m īlenbekija 1 788 Pensilv ānijas Myrica pensylvanica Loisel. purvmirte 13 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 789 Myrica tomentosa Asch. & Graebn. Tūbain ā purvmirte 5 790 Myricaria davurica (Willd.) Ehrenb. Daurijas mirik ārija 1 791 Myricaria germanica (L.) Desv. Vācijas mirik ārija 2 792 Nemopanthus mucronatus (L.) Trel. Aslapu nemopants 2 793 Ugunszemes Nothofagus antarctica (G. Forst.) Oerst . dienvidsk ābardis 3 794 Oemleria cerasiformis (Hook. & Arn.) J. W. Landon (Osmaronia cerasiformis (Torr. & A. Gray) Greene) Ķiršu osmaronija 2 795 Oplopanax elatus (Nakai) Nakai Augstais oplopanaks 3 796 Ostrya carpinifolia Scop. Sk ābaržlapu ostrija 3 797 Ostrya japonica Sarg. Jap ānas ostrija 2 798 Ostrya virginiana (Mill.) K. Koch Virdž īnijas ostrija 2 799 Pachysandra terminalis Siebold & Zucc. Galot ņu pahisandra 17 800 Padus avium Mill. var. commutata (Dippel) Cin. Agr ā parast ā ieva 4 801 Padus avium Mill. var. pubescens (Regel & Tiling) Cin. Āzijas ieva 7 802 Padus maackii (Rupr.) Kom. Māka ieva 28 803 Padus serotina (Ehrh.) Borkh. Vēlā ieva 38 804 Padus ssiori (F.Schmidt) C.K.Schneid. Sjori ieva 3 805 Padus virginiana (L.) M. Roem. Virdž īnijas ieva 40 806 Padus virginiana (L.) M.Roem. var. melanocarpa Melnaug ļu (A. Nelson) Cin. Virdž īnijas ieva 5 807 Paeonia delavayi Franch. Delav ē peonija 5 808 Paeonia lutea Franch. Dzelten ā peonija 4 809 Paeonia lutea Franch. var. ludlowii Stern & Taylor Ludlova peonija 2 810 Paeonia potaninii Kom. Pota ņina peonija 2 811 Paeonia suffruticosa Andrews Kr ūmu peonija 18 812 Parrotia persica (DC.) C. A. Mey. Persijas parotija 2 813 Parthenocissus inserta (A.Kern.) Fritsch Balst āmais mežv īns 24 814 Parthenocissus inserta x Parthenocissus quinquefolia 643 815 Parthenocissus quinquefolia (L.) Planch. Pieclapu mežv īns 210 816 Parthenocissus tricuspidata ‘Veitchii’ Tr īsdaivu mežv īns 2 817 Paulownia tomentosa (Thunb.) Steud. Tūbain ā paulovnija 3 818 Paxistima canbyi A.Gray Kenbija paksistima 3 819 Penstemon menziesii Hook. Menz īsa penstemone 1 820 Pentaphylloides glabrata (Willd. ex Schlecht.) O. Kail ā jeb Daurijas Schwarz klinšroz īte 14 821 Fridrihsena Pentaphylloides x friedrichsenii (Späth) Cin. klinšroz īte 7 822 Mandž ūrijas Pentaphylloides mandshurica (Maxim.) Soják klinšroz īte 4 823 Pentaphylloides parvifolia (Fisch. ex Lehm.) Soják Sīklapu klinšroz īte 3 824 Periploca graeca L. Grie ķu periploka 3 825 Periploca sepium Bunge Žogu periploka 3 826 Pernettya mucronata (L.fil.) Gaudich. ex Spreng. As ā pern ētija 4 827 Persica vulgaris Mill. Parastais persiks 14 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 828 Phellodendron amurense Rupr. Am ūras kor ķkoks 94 829 Phellodendron japonicum Maxim. Jap ānas kor ķkoks 7 830 Phellodendron sachalinense (F. Schmidt) Sarg. Sahal īnas kor ķkoks 9 831 Philadelphus caucasicus Koehne Kauk āza filadelfs 21 832 Philadelphus coronarius L. Parastais filadelfs 1229 833 Philadelphus x cymosus Rehder Čemurveida filadelfs 7 834 Philadelphus delavayi L. Henry Delav ē filadelfs 2 835 Philadelphus x falconeri Sarg. Falkon ēra filadelfs 3 836 Philadelphus floridus Beadle Kr āšņais filadelfs 17 837 Nesmarž īgais Philadelphus inodorus L. filadelfs 5 838 Philadelphus inodorus L. var. grandiflorus (Willd.) A.Gray Lielziedu filadelfs 20 839 Philadelphus inodorus L. var. laxus (Schrad.) S.Y. Hu Skrajais filadelfs 5 840 Philadelphus insignis Carrière Iev ērojamais filadelfs 4 841 Philadelphus x lemoinei ‘Erectus’ Lemu āna filadelfs 220 842 Philadelphus lewisii Pursh Luisa filadelfs 27 843 Philadelphus lewisii Pursh var. gordonianus (Lindl.) Koehne Gordona filadelfs 22 844 Philadelphus x nivalis Jacq. Sniega filadelfs 186 845 Philadelphus microphyllus A.Gray Sīklapu filadelfs 2 846 Philadelphus pubescens Loisel. Pūkainais filadelfs 192 847 Philadelphus pubescens Loisel. var. verrucosus (Schrad.) S. Y. Hu Kārpainais filadelfs 474 848 Philadelphus purpurascens (Koehne) Rehder Purpur īgais filadelfs 3 849 Purpurplankumu Philadelphus x purpureo-maculatus Lemoine filadelfs 1 850 Philadelphus salicifolius K.Koch Vītollapu filadelfs 3 851 Philadelphus satsumi Siebold ex Lindl. & Paxton Jap ānas filadelfs 3 852 Philadelphus schrenkii Rupr. Šrenka filadelfs 6 853 Philadelphus subcanus Koehne Pel ēcīgais filadelfs 3 854 Philadelphus subcanus Koehne var. magdalenae (Koehne) S.Y. Hu Magdal ēnas filadelfs 2 855 Philadelphus tenuifolius Rupr. & Maxim. Pl ānlapu filadelfs 3 856 Philadelphus x viksnei Zāmelis Vīksnas filadelfs 1 857 Philadelphus x virginalis ‘Virginal’ Jaunavīgais filadelfs 88 858 Philadelphus x zeyheri Schrad. Ceijera filadelfs 17 859 Photinia villosa (Thunb.) DC. vilnain ā fot īnija 6 860 Phygelius capensis Benth. Kāpas fig ēlija 1 861 Phyllodoce aleutica (Spreng.) A. Heller Aleutu filodoce 2 862 Phyllodoce caerulea (L.) Bab. Zilgan ā filodoce 3 863 Phyllodoce empetriformis (Sm.) D.Don Viste ņu filodoce 2 864 Physocarpus capitatus (Pursh) Kuntze Galvi ņu fizokarps 9 865 Physocarpus intermedius (Rydb.) C.K.Schneid. var. parvifoliu s Rehder 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 866 Physocarpus opulifoluis (L.) Maxim. Irbe ņlapu fizokarps 366 867 Physocarpus ribesifolius Kom. Jāņ oglapu fizokarps 2 868 Picea asperata Mast. Skarb ā egle 7 869 Picea alcoquiana (Veitch ex Lindl.) Carrière Divkr āsu egle 6 870 Picea engelmannii Parry ex Engelm. Engelma ņa egle 35 871 Picea x fennica (Regel) Kom. Somijas egle 9 872 Picea glauca (Moench) Voss Zilgan ā egle 194 873 Picea glehnii (F. Schmidt) Mast. Gl ēna egle 4 874 Picea jezoensis (Siebold & Zucc.) Carrière Hokaido egle 15 875 Picea koraiensis Nakai Korejas egle 9 876 Picea mariana (Mill.) Britton, Sterns & Poggenb. Meln ā egle 13 877 Picea meyeri Rehder & E. H.Wilson Meijera egle 3 878 Picea obovata Ledeb. Sib īrijas egle 13 879 Picea obovata Ledeb. var. altaica (Tepl.) Koehne Altaja egle 3 880 Picea omorika (Pan čić) Purk. Serbijas egle 29 881 Picea orientalis (L.) Link Austrumu egle 13 882 Picea polita (Siebold & Zucc.) Carrière Tīģ erastes egle 3 883 Picea pungens Engelm. As ā egle 441 884 Picea rubens Sarg. Sarkan ā egle 11 885 Picea schrenkiana Fisch. & C.A.Mey. Šrenka egle 3 886 Picea sitchensis (Bong.) Carrière Sitkas egle 19 887 Pieris floribunda (Pursh ex Sims) Benth. & Hook. fil. Daudzziedu pi ēra 5 888 Pieris japonica (Thunb. ex Murray) D.Don ex G. Don Jap ānas pi ēra 6 889 Pinus armandii Franch. Armanda priede 3 890 Pinus banksiana Lamb. Benksa priede 29 891 Pinus cembra L. Eiropas ciedrupriede 105 892 Pinus contorta Douglas ex Loudon Krasta priede 8 893 Pinus contorta Douglas ex Loudon var. latifolia Engelm. Klinškalnu priede 26 894 Jap ānas sarkan ā Pinus densiflora Siebold & Zucc. priede 3 895 Pinus heldreichii H.Christ Heldreiha priede 3 896 Pinus koraiensis Siebold & Zucc. Korejas ciedrupriede 31 897 Pinus monticola Douglas Kalnu veimutpriede 2 898 Kr ūmveida Pinus mugo Turra kalnupriede 103 899 Pinus mugo Turra f. aplanata (Willk.) K. I. Chr. 9 900 Pinus nigra Arnold Meln ā priede 74 901 Pinus nigra Arnold var. caramanica (Loudon) Rehder Krimas priede 2 902 Pinus peuce Griseb. Ma ķedonijas priede 28 903 Pinus ponderosa Douglas ex Lawson & C. Lawson Dzelten ā priede 8 904 Pinus ponderosa Douglas ex Lawson & C. Lawson Klinškalnu dzelten ā var. scopulorum Engelm. priede 6 905 Pinus pumila (Pall.) Regel Zviln āja ciedrupriede 20 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 906 Pinus pungens Lamb. As ā priede 2 907 Pinus resinosa Aiton Sve ķu priede 2 908 Pinus rigida Mill. Sīkst ā priede 2 909 Pinus x rotundata Link Ieapa ļā kalnupriede 46 910 Pinus sibirica Du Tour Sib īrijas ciedrupriede 210 911 Pinus strobus L. Veimutpriede 166 912 Pinus sylvestris L. (Darmštates) 13 913 Pinus sylvestris L.var. scotica (Willd.) Schott Skotijas priede 5 914 Pinus uncinata Ramond Pireneju kalnupriede 9 915 Valliha jeb Himalaju Pinus wallichiana A. B. Jacks. priede 6 916 Platanus x acerifolia (Aiton) Willd. Kļavlapu plat āna 6 917 Platycladus orientalis (L.) Franco ( Biota orientalis L. fil.) Endl.) Austrumu platzaris 13 918 Populus alba L. Balt ā apse 451 919 Populus balsamifera L. Balzampapele 618 920 Populus balsamifera x P. x berolinensi s 2 921 Populus balsamifera x P. laurifolia (Hybrid Nr. 89) 13 922 Populus balsamifera x P. nigra (Hybrid Nr. 42) 34 923 Populus balsamifera x P. nigra (Hybrid Nr. 162) 4 924 Populus balsamifera x P. suaveolen s 7 925 Populus balsamifera x P. tremul a 2 926 Populus x berolinensis 'B' 118 927 Populus x canadensis 'Harf' 130 928 Populus x canadensis 'Marilandica' 251 929 Populus x canadensis 'Regenerata' 18 930 Populus x canadensis 'Robusta' 55 931 Populus x canadensis 'Serotina' 124 932 Populus x canescens (Aiton) Sm. Pel ēcīgā apse 173 933 Populus x generosa Henry Rad ītā papele 31 934 Populus x gileadensis Rouleau ( P. x jackii ‘Gileadensis’ ) Žiladas papele 56 935 Populus x jablokowii Jabl. Jablokova papele 1 936 Populus x jackii Sarg. Džeka papele 9 937 Populus koreana Rehder Korejas papele 9 938 Populus laurifolia Ledeb. Laurlapu papele 69 939 Populus 'Lettland ' 349 940 Populus longifolia Fisch. Garlapu papele 298 941 Populus maximowiczii Henry Maksimovi ča papele 3 942 Populus x moskowiensis Schroeder Maskavas papele 9 943 Populus nigra L. Meln ā papele 16 944 Populus nigra 'Italica' 44 945 Populus nigra x P. x berolinensis (Hybrid Nr. 5) 30 946 Populus nigra x P.laurifoli a 2 947 Populus nigra x P.suaveolen s 6 948 Populus x razumowskyana Schroeder Razumovska papele 1 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 948 Populus x petrowskyana (Schroeder ex Regel) Dippel Petrovskas papele 155 950 Populus simonii Carrière Ķī nas papele 38 951 Piramid ālā Padomju Populus x sovjetica 'Pyramidalis' papele 5 952 Populus suaveolens Fisch. Smarž īgā papele 59 953 Populus tremuloides Michx. Amerikas tr īcoš ā apse 6 954 Populus trichocarpa Torr. & A. Gray Spilvaug ļu papele 33 955 Populus tristis Fisch. Tumš ā papele 8 956 Populus x woobstii (Schroeder ex Regel) Dode Vobsta papele 2 957 Prinsepia sinensis (Oliv.) Oliv. Ķī nas prins ēpija 7 958 Prunus americana Marshall Amerikas pl ūme 7 959 Prunus cerasifera Ehrh. Ķiršveida pl ūme 45 960 Prunus cerasifera Ehrh. var. caspica (Browicz) Cin. Kaspijas pl ūme 1 961 Prunus cerasifera Ehrh. var. divaricata (Ledeb.) Bailey Kauk āza pl ūme 366 962 Prunus x cistena (Hansen) Koehne Cistena pl ūme 2 963 Prunus domestica L. var. instititia (L.) C. K. Schneid. Būka 15 964 Prunus x fruticans Weihe Kr ūmpl ūme 2 965 Prunus nigra Aiton Meln ā pl ūme 4 966 Prunus salicina Lindl. Vītolu pl ūme 3 967 Prunus ussuriensis Koval. & Kostina Us ūrijas pl ūme 4 968 Pseudotsuga menziesii (Mirb.) Franco var. menziesi i Za ļā dugl āzija 153 969 Pseudotsuga menziesii (Mirb.) Franco var. caesia (Schwer.) Franco Pel ēkā dugl āzija 15 970 Pseudotsuga menziesii (Mirb.) Franc o var. glauca (Beissn.) Franco Zilgan ā dugl āzija 162 971 Ptelea baldwinii Torr. & A.Gray Baldvina pt ēleja 2 972 Ptelea lutescens Greene Iedzelten ā pt ēleja 2 973 Ptelea nitens Greene Spož ā pt ēleja 2 974 Ptelea trifoliata L. Tr īslapu pt ēleja 38 975 Pterocarya fraxinifolia (Poir.) Spach Ošlapu pterok ārija 14 976 Sumaklapu Pterocarya rhoifolia Siebold & Zucc. pterok ārija 4 977 Pterocarya x rehderiana C.K.Schneid. Rēdera pterok ārija 2 978 Šaursp ārnu Pterocarya stenoptera DC. pterok ārija 3 979 Pyracantha atalantoides (Hance) Stapf. Atalantas pirakanta 1 980 Pyracantha coccinea M. Roem. Sarkan ā pirakanta 18 981 Pyracantha crenulata (D.Don) M.Roem. Zobain ā pirakanta 2 982 Mande ļveida Pyrus amygdaliformis Vill. bumbiere 2 983 Pyrus betulifolia Bunge Bērzlapu bumbiere 3 984 Pyrus calleryana Decne. Kallera bumbiere 2 985 Pyrus elaeagrifolia Pall. Eleagnlapu bumbiere 4 986 Pyrus korshinskyi Litv. Koršinska bumbiere 1 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 987 Pyrus salicifolia Pall. Vītollapu bumbiere 5 988 Pyrus ussuriensis Maxim. Us ūrijas bumbiere 13 989 Quercus alba L. Baltais ozols 1 990 Quercus x benderi Baen. Bendera ozols 2 991 Quercus bicolor Willd. Divkr āsu ozols 3 992 Quercus castaneifolia C.A.Mey. Kasta ņlapu ozols 4 993 Quercus cerris L. Austrijas ozols 3 994 Quercus coccinea Münchh. Šarlaksarkanais ozols 5 995 Quercus crispula Blume Sprogainais ozols 3 996 Quercus dentata Thunb. Zobainais ozols 6 997 Quercus hartwissiana Stev. Hartvisa ozols 2 998 Quercus imbricaria F. Michx. Jumsti ņu ozols 4 999 Quercus lyrata Walter Lirlapu ozols 1 1000 Quercus macranthera Fisch. & C.A.Mey. Kauk āza ozols 7 1001 Quercus macrocarpa F. Michx. Lielaug ļu ozols 3 1002 Quercus mongolica Fisch. ex. Turcz. Mongolijas ozols 6 1003 Quercus palustris Münchh. Purva ozols 10 1004 Quercus petraea (Matt.) Liebl. Klinšu ozols 13 1005 Quercus petraea (Matt.) Liebl. subsp. iberica (Stev.) Krassiln. Ib ērijas ozols 2 1006 Quercus pubescens Willd. Pūkainais ozols 1 1007 Quercus robur L. subsp. pedunculiflora (K.Koch) Menitsky Gark ātu ozols 3 1008 Quercus rubra L. Sarkanais ozols 183 1009 Rhamnus alpinus L. Alpu pab ērzs 4 1010 Rhamnus alpinus L. subsp. fallax (Boiss.) Maire & Petitm. Mānīgais pab ērzs 2 1011 Rhamnus dahuricus Pall. Daurijas pab ērzs 6 1012 Rhamnus pallasii Fisch. & C. A. Mey. Pallasa pab ērzs 2 1013 Rhamnus saxatilis Jacq. Klinšu pab ērzs 2 1014 Rhamnus ussuriensis J.J.Vassil. Us ūrijas pab ērzs 3 1015 Dziedzers ēklot ņu Rhododendron adenogynum Diels rododendrs 2 1016 Rhododendron albrechtii Maxim. Albrehta rododendrs 3 1017 Rhododendron arborescens (Pursh) Torr. Kokveida rododendrs 4 1018 Sudrablapu Rhododendron argyrophyllum Franch. rododendrs 2 1019 Rhododendron atlanticum Rehder Atlantijas rododendrs 2 1020 Rhododendron aureum Georgi Zeltainais rododendrs 6 1021 Rhododendron brachycarpum D. Don ex G. Don Īsaug ļu rododendrs 18 1022 Rhododendron brachycarpum D. Don ex G. Don subsp. tigerstedtii Nitz. Tīgeršteta rododendrs 2 1023 Kli ņģ er īšu Rhododendron calendulaceum (Michx.) Torr. rododendrs 5 1024 Rhododendron calostratum Balf. fil. & Kingdon- Ward subsp. keleticum (Balf. fil. & Forrest) Cullen Pakl āja rododendrs 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1025 Pulksten īšu Rhododendron campanulatum D.Don rododendrs 3 1026 Kam čatkas Rhododendron camtschaticum Pall. rododendrs 9 1027 Rhododendron canadense (L.) Torr. Kan ādas rododendrs 21 1028 Rhododendron carolinianum Rehder Karol īnas rododendrs 7 1029 Rhododendron catawbiense Michx. Ketevbas rododendrs 32 1030 Rhododendron caucasicum Pall. Kauk āza rododendrs 8 1031 Rhododendron dauricum L. Daurijas rododendrs 6 1032 Rhododendron degronianum Carrière Degrona rododendrs 4 1033 Vienaugstuma Rhododendron fastigiatum Franch. rododendrs 3 1034 Rhododendron ferrugineum L. Rūsas rododendrs 6 1035 Iedzeltenais Rhododendron flavidum Franch. rododendrs 2 1036 Rhododendron fortunei Lindl. Fortina rododendrs 3 1037 Rhododendron x halense Grembl. 3 1038 Smilts ērkš ņu Rhododendron hippophaeoides Balf. fil. & W.W.Sm. rododendrs 2 1039 Asmatainais Rhododendron hirsutum L. rododendrs 6 1040 Rhododendron impeditum Balf. fil. & W.W.Sm. Bl īvais rododendrs 3 1041 Rhododendron japonicum (A.Gray) J.V. Suringar Jap ānas rododendrs 50 1042 Rhododendron kotschyi Simonk. Ko či rododendrs 3 1043 Rhododendron ledebourii Pojark. Ledeb ūra rododendrs 20 1044 Dzeltenais Rhododendron luteum Sweet rododendrs 70 1045 Rhododendron makinoi Tagg ex Nakai Makino rododendrs 2 1046 Rhododendron maximum L. Lielais rododendrs 3 1047 Rhododendron molle (Blume) G. Don Mīkstais rododendrs 3 1048 Rhododendron morii Hayata Mora rododendrs 3 1049 Rhododendron mucronulatum Turcz. Īssmai ļu rododendrs 10 1050 Rhododendron obtusum (Lindl.) Planch. Strupais rododendrs 2 1051 Rhododendron occidentale (Torr. & A.Gray) A.Gray Rietumu rododendrs 4 1052 Rhododendron orthocladum Balf. fil. & Forrest Taisnzaru rododendrs 2 1053 Rhododendron ponticum L. Pontijas rododendrs 9 1054 Ķekarziedu Rhododendron racemosum Franch. rododendrs 2 1055 Rhododendron roseum (Loisel) Rehder roz ā rododendrs 4 1056 Iesarkanais Rhododendron russatum Balf. fil. & Forrest rododendrs 2 1057 Šlipenbaha Rhododendron schlippenbachii Maxim. rododendrs 15 1058 Sihotealina Rhododendron sichotense Pojark. rododendrs 31 1059 Rhododendron smirnowii Trautv. Smirnova rododendrs 31 1060 Rhododendron x stanwellianum Methyen Stenvala rododendrs 2 1061 Rhododendron ungernii Trautv. Ungerna rododendrs 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1062 Rhododendron vaseyi A. Grey Vezija rododendrs 7 1063 Rhododendron viscosum (L.) Torr. Lip īgais rododendrs 7 1064 Rhododendron yedoense Maxim. var. poukhanense (Lèvl.) Nakai Pukha ņas rododendrs 4 1065 Parastais Rhodotypos scandens (Thunb.) Makino kaimaskr ūms 10 1066 Rhus aromatica Aiton Smarž īgais sumaks 3 1067 Rhus typhina L. Eti ķkoks 152 1068 Ribes americanum Mill. Amerikas upene 8 1069 Ribes aureum Pursh Zelta j āņ oga 161 1070 Ribes dikuscha Fisch. ex Turcz. Aldanas j āņ oga 2 1071 Ribes glandulosum Grauer ex Weber Dziedzerain ā j āņ oga 5 1072 Ribes hudsonianum Richards Hudzonas j āņ oga 1 1073 Ribes maximowiczianum Kom. Maksimovi ča j āņ oga 1 1074 Ribes meyeri Maxim. Meijera j āņ oga 1 1075 Ribes nigrum L. var. sibiricum E. Wolf Sib īrijas upene 3 1076 Ribes odoratum H. L. Wendl. Smarž īgā j āņ oga 22 1077 Ribes rubrum L. Sarkan ā j āņ oga 1408 1078 Ribes sanguineum Pursh Asinssarkan ā j āņ oga 26 1079 Robinia hartwigii Koehne Hartviga rob īnija 45 1080 Robinia luxurians (Dieck ex Goeze) C. K. Schneid. Grezn ā rob īnija 67 1081 Robinia pseudoacacia L. Balt ā rob īnija 323 1082 Rosa acicularis Lindl. Adatain ā roze 26 1083 Rosa x alba L. Balt ā roze 422 1084 Rosa amblyotis C.A.Mey. Strupausu roze 5 1085 Rosa arvensis Huds. Tīruma roze 7 1086 Rosa blanda Aiton Maig ā roze 15 1087 Rosa canina L. Su ņu roze 270 1088 Rosa centifolia L. Simtlapu roze 16 1089 Rosa corymbifera Borkh. Vairogu roze 11 1090 Rosa davurica Pall. Daurijas roze 8 1091 Rosa foetida 'Persian Yellow' Persijas dzelten ā roze 47 1092 Rosa x francofurtana Münchh. Frankfurtes roze 15 1093 Rosa gallica L. Gallijas roze 7 1094 Rosa giraldii Crèp. Žiralda roze 1 1095 Rosa glabrifolia C. A. Mey. ex Rupr. Kaillapu roze 172 1096 Rosa glauca Pourr. (R. rubrifolia Vill.) Sārtlapu roze 195 1097 Rosa gorenkensis Bess. Gorenku roze 11 1098 Rosa helenae Rehder & E.H. Wilson Hel ēnas roze 2 1099 Rosa iberica Stev. Gruzijas roze 2 1100 Rosa jundzillii Besser Jundzila roze 3 1101 Rosa kirghisorum (V.Tkacz.) Cin. Kirg īzijas roze 2 1102 Rosa luciae Franch. & Rochebr. Lūcijas roze 3 1103 Rosa marschalliana Sosn. Maršala roze 1 1104 Rosa maximowicziana Regel Maksimovi ča roze 7 1105 Rosa x micrugosa Henkel 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1106 Rosa moyesii Hemsl. & E.H.Wilson Moisa roze 5 1107 Daudzpieziedlapu Rosa multibracteata Hemsl. & E.H.Wilson roze 3 1108 Rosa multiflora Thunb. Daudzziedu roze 19 1109 Rosa nutkana C. Presl Nutkas roze 7 1110 Rosa obtusifolia Desv. Struplapu roze 2 1111 Rosa omeiensis Rolfe Omeišana roze 2 1112 Rosa oxyodon Boiss. Aszobu roze 2 1113 Rosa palustris Marshall Purva roze 3 1114 Rosa pendulina L. Nokaren ā roze 32 1115 Rosa pimpinellifolia 'Plena' Noraglapu roze 1135 1116 Rosa pimpinellifolia L. var. spinossima K.Koch 5 1117 Rosa pisocarpa A.Gray Zir ņaug ļu roze 4 1118 Rosa platyacantha Schrenk. Platdzelo ņu roze 2 1119 Rosa pomifera Herrm. Ābolu roze 156 1120 Rosa pratorum Sukacz. Pļavas roze 62 1121 Rosa roxburghii Tratt. Roksburga roze 2 1122 Rosa rugosa Thunb. Rievain ā roze 872 1123 Rosa setigera Michx. Pr ēriju roze 2 1124 Rosa x spaethiana Graebn. (R. palustris x R. rugosa) Šp ēta roze 57 1125 Rosa stylosa Desv. Garirbu ļu roze 1 1126 Rosa sweginzowii Koehne Zvjaginceva roze 5 1127 Rosa tomentosa Sm. Tūbain ā roze 4 1128 Rosa virginiana Mill. Virdž īnijas roze 15 1129 Rosa willmottiae Hemsl. Vilmotas roze 2 1130 Rosa woodsii Lindl. Vudsa roze 4 1131 Rosa zalana Wiesb. Zalas roze 5 1132 Rubus bavaricus (Focke) Sudre Bav ārijas avene 1 1133 Rubus candicans Weihe Bālgan ā kazene 3 1134 Rubus deliciosus Torr. Izcil ā avene 1 1135 Rubus hirtus Waldst. & Kit. Skarblapu avene 1 1136 Rubus illecebrosus Foke Burv īgā avene 1 1137 Rubus laciniatus Willd. Šķeltlapu avene 13 1138 Rubus x loganobaccus L. H. Bailey Loganoga 3 1139 Rubus odoratus L. Smarž īgā avene 64 1140 Rubus orarius Blanch. Piekrastes avene 1 1141 Rubus parviflorus Nutt. Nutkas avene 15 1142 Rubus parvifolius L. Sīklapu avene 2 1143 Purpurdziedzermati ņu Rubus phoenicolasius Maxim kazene 1 1144 Rubus spectabilis Pursh Izskat īgā kazene 1 1145 Rubus wahlbergii Arrh. Vālberga kazene 1 1146 Ruta graveolens L. var. vulgaris Willk. Parast ā r ūta 25 1147 Salix acutifolia x Salix daphnoides 'Paschal' Lieldienu v ītols 167 1148 Salix alba 'Sericea' 417 1149 Salix alba 'Vitellina ' 129 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1150 Salix atrocinerea Brotero Tumšpel ēkais k ārkls 3 1151 Salix daphnoides Vill. Smilšu v ītols 271 1152 Salix elaeagnos Scop. Šaurlapu k ārkls 5 1153 Salix x finnmarchica Willd. Zemais k ārkls 3 1154 Salix fragilis L. Trauslais v ītols 1794 1155 Salix fragilis 'Bullata' 228 1156 Salix gracilistyla Miq . smalkirbu ļu v ītols 2 1157 Salix hastata L. Šķē pveida k ārkls 4 1158 Salix helvetica Vill. Šveices k ārkls 2 1159 Salix herbacea L. Lakstainais k ārkls 1 1160 Salix jenisseensis (F.Schmidt) Flod. Je ņisejas k ārkls 2 1161 Salix matsudana Koidz. Pekinas v ītols 1 1162 Salix miyabeana Seem. Miabes v ītols 3 1163 Vācijas nokarenais Salix x pendulina ‘Blanda’ vītols 1 1164 Salix pyrolifolia Ledeb. Ziemciešlapu k ārkls 3 1165 Salix x rubens Schrank Sarkstošais v ītols 92 1166 Salix schwerinii E. Wolf Šverina v ītols 3 1167 Zeltzaru nokarenais Salix x sepulcralis ‘Chrysocoma’ vītols 181 1168 Salix udensis Trautv. & C. A. Mey. Udes v ītols 3 1169 Sambucus canadensis L. Kan ādas pl ūškoks 6 1170 Sambucus coreana (Nakai) Kom. & Aliss. Korejas pl ūškoks 1 1171 Sambucus kamtschatica E.Wolf ( S. racemosa L. subsp. kamtschatica (E.Wolf. Hult.) Kam čatkas pl ūškoks 2 1172 Sambucus nigra L. Melnais pl ūškoks 487 1173 Sambucus racemosa L. Sarkanais pl ūškoks 1048 1174 Sambucus sachalinensis Pojark. Sahal īnas pl ūškoks 1 1175 Sambucus sibirica Nakai Sib īrijas pl ūškoks 2 1176 Sambucus sieboldiana (Miq.) Schwer. Zībolda pl ūškoks 4 1177 Sasa kurilensis (Rupr.) Makino & Shibata Kuri ļu saza 1 1178 Schisandra chinesis (Turcz.) Baill. Ķī nas citronli āna 45 1179 Hortenziju Schizophragma hydrangeoides Siebold & Zucc. šizofragma 3 1180 Sciadopitys verticillata Siebold & Zucc. Jap ānas širmegle 1 1181 Securinega suffruticosa (Pall.) Rehder Puskr ūmu sekurin ēga 16 1182 Shepherdia argentea (Pursh) Nutt. Sudraba šeferdija 4 1183 Shepherdia canadensis (L.) Nutt. Kan ādas šeferdija 5 1184 Sibiraea altaiensis (Laxm.) C.K. Schneid. ( S. laevigata (L.) Maxim.) Altaja sibireja 15 1185 Sibiraea tianschanica (Krasn.) Pojark. Tjanšana sibireja 2 1186 Sinarundinaria murielae (Gamble) Nakai Mj ūrielas bambuss 1 1187 Sinarundinaria nitida (Mitford) Nakai Spožais bambuss 1 1188 Skimmia repens Nakai Lož ņu skimmija 3 1189 Sophora japonica L. Jap ānas sofora 1 1190 Sorbaria sorbifolia (L.) A. Braun Pīlādžlapu sorb ārija 705 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1191 X Sorbaronia fallax (C. K. Schneid.) C. K. Schneid. Mānīgā sorbaronija 8 1192 X Sorbaronia hybrida (Moench.) C. K. Schneid. Hibr īdā sorbaronija 14 1193 Sorbus americana Marshall Amerikas p īlādzis 7 1194 Sorbus amurensis Koehne Am ūras p īlādzis 4 1195 Sorbus aria (L.) Crantz Miltu p īlādz īs 17 1196 Sorbus arranensis Hedl. Aranas p īlādzis 4 1197 Sorbus austriaca (Beck) Hedl. Austrijas p īlādzis 3 1198 Sorbus caucasica Zinserl. Kauk āza p īlādzis 3 1199 Sorbus commixta Hedl. Sajauktais p īlādzis 4 1200 commixta Hedl. var. rufoferruginea Shirai ex C. K. Schneid. 3 1201 Sorbus decora (Sarg.) C.K.Schneid. Dai ļais p īlādzis 7 1202 Sorbus fruticosa Steud. Kr ūmveida p īlādzis 1 1203 Sorbus hibernica E.F.Warb. Īrijas p īlādzis 2 1204 Sorbus hybrida (L.) L. Hibr īdp īlādzis 35 1205 Sorbus incisa (Rchb.) Hedl. Iegrieztais p īlādzis 3 1206 Sorbus intermedia (Ehrh.) Pers. Zviedrijas p īlādzis 106 1207 Sorbus koehneana C. K. Schneid. Kēnes p īlādzis 10 1208 Sorbus latifolia (Lam.) Pers. Platlapu p īlādzis 4 1209 Sorbus x meinichii (Lindeb.) Hedl. Meiniha p īlādzis 4 1210 Sorbus mougeotii Soy.-Will. & Godr. Mužo p īlādzis 7 1211 Sorbus neglecta Hedl. Neiev ērotais p īlādzis 1 1212 Sorbus pohuashanensis (Hance) Hedl. Pohuašana p īlādzis 2 1213 Sorbus prattii Koehne Prata p īlādzis 2 1214 Ne īstais Bakonijas Sorbus pseudobakonyensis Karpati pīlādzis 2 1215 Sorbus randaiensis (Hayata) Koidz. Randas p īlādzis 2 1216 Sorbus sambucifolia (Cham. & Schlecht.) M.Roem. Pl ūškoklapu p īlādzis 6 1217 Sorbus serotina Koehne Vēlais p īlādzis 3 1218 Sorbus sibirica Hedl. Sib īrijas p īlādzis 4 1219 Sorbus x splendida Hedl. Spožais p īlādzis 4 1220 Sorbus tianschanica Rupr. Tjanšana p īlādzis 4 1221 Miecvielu p īlādzis, Sorbus torminalis (L.) Crantz bereka 4 1222 Sorbus umbellata (Desf.) Fritsch var. cretica (Lindl.) C.K.Schneid. Kr ētas p īlādzis 1 1223 Spartium junceum L. Do ņu spartija 2 1224 Spiraea alba Du Roi Balt ā spireja 717 1225 Spiraea albiflora (Miq.) Zabel Baltziedu spireja 7 1226 Spiraea x arguta Zabel As ā spireja 73 1227 Spiraea beauverdiana C.K.Schneid. Bov ēra spireja 1 1228 Spiraea betulifolia Pall. Bērzlapu spireja 18 1229 Spiraea x billardii Herincq. Bij āra spireja 283 1230 Spiraea cana Waldst. & Kit. Sirm ā spireja 49 1231 Spiraea canescens D. Don Iesirm ā spireja 6 1232 Spiraea chamaedryfolia L. Goblapu spireja 702 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1233 Spiraea chamaedryfolia L. var. ulmifolia (Scop.) Maxim. 3 1234 Spiraea corymbosa Raf. Vairoga spireja 2 1235 Spiraea crenata L. Robot ā spireja 13 1236 Spiraea douglasii Hook. Duglasa spireja 12 1237 Spiraea x fontenaysii Lebas Fontn ē spireja 6 1238 Spiraea x foxii (Vos) Zabel Foksa spireja 2 1239 Spiraea fritschiana C.K.Schneid. Fri ča spireja 3 1240 Spiraea henryi Hemsl. Henrija spireja 7 1241 Spiraea hypericifolia L. Asinsz āļ lapu spireja 20 1242 Spiraea japonica L. fil. Jap ānas spireja 113 1243 Spiraea latifolia (Aiton) Borkh. Platlapu spireja 47 1244 Spiraea latifolia (Aiton) Borkh. var. septentrionalis Zieme ļu platlapu Fern. spireja 2 1245 Spiraea x macrothyrsa Dippel Diž ķekaru spireja 5 1246 Spiraea x margaritae Zabel Margaritas spireja 4 1247 Spiraea media F. Schmidt Vid ējā spireja 405 1248 Spiraea menziesii Hook. Menz īsa spireja 5 1249 Spiraea miyabei Koidz. Miabes spireja 6 1250 Spiraea nipponica Maxim. Niponas spireja 14 1251 Spiraea nipponica Maxim. var. ogawae (Nakai) Yamanaka Ogavas spireja 4 1252 Spiraea nipponica Maxim. var. rotundifolia (Nichols) Makino Apa ļlapu spireja 2 1253 Spiraea nipponica Maxim. var. tosaensis (Yatabe) Makino Tosas spireja 4 1254 Spiraea x pyramidata Greene Piramid ālā spireja 3 1255 Spiraea x rosalba Dippel Baltroz ā spireja 47 1256 Spiraea rosthornii Pritz. Rosthorna spireja 3 1257 Spiraea x rubella Dippel Iesarkan ā spireja 93 1258 Spiraea salicifolia L. Vītollapu spireja 5 1259 Spiraea x sanssouciana K.Koch Sansus ī spireja 3 1260 Spiraea sericea Turcz. Zīdain ā spireja 3 1261 Spiraea stevenii (C.K. Schneid.) Rydb. Stevena spireja 2 1262 Spiraea trichocarpa Nakai Spilvaug ļu spireja 19 1263 Spiraea trilobata L. Tr īsdaivu spireja 15 1264 Spiraea x vanhouttei (Briot) Zabel Vanhuta spireja 200 1265 Spiraea wilsonii Duthie Vilsona spireja 2 1266 Staphylea pinnata L. Pl ūksnlapu stafileja 14 1267 Staphylea trifolia L. Tr īslapu stafileja 2 1268 Stephanandra incisa (Thunb.) Zabel Iegriezt ā stefanandra 13 1269 Stephanandra tanakae (Franch. & Sav.) Franch. & Sav. Tanakas stefanandra 26 1270 Symphoricarpos albus (L.) S. F. Blake var. laevigatus (Fernald) S. F. Blake Strautu sniegoga 932 1271 Symphoricarpos occidentalis Hook. Rietumu sniegoga 3 1272 Symphoricarpos orbiculatus Moench Apa ļlapu sniegoga 2 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1273 Syringa x chinensis Willd. Ķī nas ceri ņš 137 1274 Syringa x henryi C. K. Schneid. Henrija ceri ņš 9 1275 Syringa josikaea Jacq. fil. ex Rchb. Transilv ānijas ceri ņš 349 1276 Syringa komarowii C.K.Schneid. Komarova ceri ņš 4 1277 Syringa x nanceiana McKelvey Nans ē ceri ņš 2 1278 Syringa oblata Lindl. Ieapa ļais ceri ņš 5 1279 Syringa pekinensis Rupr. Pekinas ceri ņš 5 1280 Syringa x persica L. Persijas ceri ņš 1 1281 Syringa x prestoniae McKelvey Prestonas ceri ņš 3 1282 Syringa reflexa C. K.Schneid. Liektais ceri ņš 14 1283 Syringa reticulata (Blume) Hara Jap ānas ceri ņš 49 1284 Syringa reticulata (Blume) Hara var. amurensis (Rupr.) Pringle Am ūras ceri ņš 120 1285 Syringa sweginzowii Koehne & Lingelsh. Zvjagincova ceri ņš 31 1286 Syringa tigerstedtii H. Sm. Tigeršteta ceri ņš 3 1287 Syringa tomentella Bureau & Franch. Pl ānt ūbainais ceri ņš 5 1288 Syringa villosa Vahl Matainais ceri ņš 376 1289 Syringa vulgaris L. Parastais ceri ņš 1565 1290 Syringa wolfii C. K. Schneid. Volfa ceri ņš 18 1291 Syringa yunnanensis Franch. Junnanas ceri ņš 4 1292 Tamarix meyeri Boiss Meijera tamariks 1 1293 Tamarix ramosissima Ledeb. Sazarotais tamariks 10 1294 Taxodium distichum (L.) Rich. Floridas purvciprese 5 1295 Taxus brevifolia Nutt. Īsskuju īve 4 1296 Taxus canadensis Marshall Kan ādas īve 3 1297 Taxus cuspidata Siebold & Zucc. Tālo Austrumu īve 25 1298 Taxus x media Rehder Vid ējā īve 8 1299 Taxus wallichiana Zucc. Valliha īve 3 1300 Thuja koraiensis Nakai Korejas t ūja 5 1301 Rietumu t ūja jeb Thuja occidentalis L. dz īvības koks 1047 1302 Thuja plicata Donn ex D. Don Milzu t ūja 23 1303 Thuja standishii (Gordon) Carrière Stendiša t ūja 2 Hiba jeb Jap ānas 1304 Thujopsis dolabrata (L. fil.) Siebold & Zucc. pat ūja 46 1305 Thymus marschallianus Willd. Maršala m ārsils 9 1306 Tilia americana L. Amerikas liepa 39 1307 Tilia amurensis Rupr. Am ūras liepa 10 1308 Tilia caroliniana Mill. Karol īnas liepa 15 1309 Tilia caucasica Rupr. Kauk āza liepa 3 1310 Tilia x euchlora K. Koch Krimas liepa 73 1311 Tilia x europaea L. ( Tilia vulgaris Hayne) Holandes liepa 245 1312 Tilia x flaccida Host ex Endl. Ļogan ā liepa 3 1313 Tilia japonica (Miq.) Simonk. Jap ānas liepa 6 1314 Tilia mandshurica Rupr. & Maxim. Mandž ūrijas liepa 2 1315 Tilia x moltkei Späth Moltkes liepa 20 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1316 Tilia neglecta Spach Neiev ērot ā liepa 1 1317 Tilia oliveri Szyszył Olivera liepa 1 1318 Tilia platyphyllos Scop. var. platyphyllo s platlapu liepa 190 1319 Tilia platyphyllos Scop. var. cordifolia (Besser) Cin. 81 1320 Tilia platyphyllos Scop. var. grandifolia (Ehrh. ex Hoffm.) Cin. 187 1321 Tilia platyphyllos Scop. var. pseudorubra C.K.Schneid. 5 1322 Tilia tomentosa Moench Sudraba liepa 18 1323 Toxicodendron diversilobum (Torr. & A.Gray) Greene Ozollapu pasumaks 2 1324 Toxicodendron radicans (L.) Kuntze ( Rhus radicans Kāpel ējošais L.) pasumaks 8 1325 Tripterygium regelii Sprague & Takeda Rēge ļa tripter īgija 6 1326 Tsuga canadensis (L.) Carrière Kan ādas tsuga 44 1327 Tsuga caroliniana Engelm. Karol īnas tsuga 2 1328 Ulex europaeus L. Eiropas uleks 1 1329 Ulmus americana L. Amerikas v īksna 17 1330 Ulmus glabra Huds. var. montana Lindq. Brit ānijas goba 60 1331 Ulmus x hollandica Mill. Holandes goba 9 1332 Ulmus minor Mill. Stepju goba 88 1333 Ulmus minor Mill.subsp. sarniensis (C.K.Schneid.) Stace Sarnijas goba 1 1334 Ulmus minor Mill. f. suberosa (Moench) Cin. Kor ķa goba 18 1335 Ulmus parvifolia Jacq. Sīklapu goba 2 1336 Ulmus procera Salisb. (incl. U. procera ‘Purpurea’) Anglijas goba 27 1337 Ulmus pumila L. Zem ā goba 15 1338 Vaccinium angustifolium Aiton Šaurlapu zilene 4 1339 Vaccinium arctostaphylos L. Milte ņu mellene 4 1340 Vaccinium corymbosum L. Vairoga zilene 6 1341 Vaccinium hirsutum Buckley Skarbmatain ā zilene 2 1342 Vaccinium praestans Lamb. Kras ņika 2 1343 Vaccinium smallii A.Gray Smola zilene 2 1344 Viburnum lantana L. Vilnain ā irbene 157 1345 Viburnum lentago L. Kan ādas irbene 52 1346 Viburnum rhytidophyllum Hemsl. Rievain ā irbene 3 1347 Viburnum sargentii Koehne Sārdženta irbene 7 1348 Viburnum trilobum Marshall Tr īsdaivu irbene 4 1349 Viburnum wrightii Miq. Raita irbene 3 1350 Vinca major L. Liel ā kapmirte 4 1351 Vinca minor L. Maz ā kapmirte 136 1352 Vitis amurensis Rupr. Am ūras v īnkoks 81 1353 Vitis coignetiae Pulliat ex Planch. Kuanj ē v īnkoks 2 1354 Vitis rupestris Scheele Klinšu v īnkoks 2 1355 Vitis sylvestris C.C.Gmel. Meža v īnkoks 2 1356 Vitis vinifera L. Īstais v īnkoks 51 1357 Vitis vulpina L. Lapsu v īnkoks 18 Atrad ņu skaits (5x5 Nr.p.k. Kokaugu suga Nosaukums km) 1358 Weigela decora (Nakai) Nakai Dai ļā veigela 5 1359 Weigela floribunda (Siebold & Zucc.) K. Koch Kr āšņziedu veigela 8 1360 Weigela florida (Bunge) A. DC. Kr āšņā veigela 41 1361 Weigela japonica Thunb. Jap ānas veigela 1 1362 Weigela middendorffiana (Trautv. & C. A. Mey.) K. Koch Midendorfa veigela 8 1363 Weigela praecox (Lemoine) L.H. Bailey Agr ā veigela 26 1364 Wisteria floribunda (Willd.) DC. Kr āšņziedu vist ērija 2 1365 Wisteria sinensis (Sims) Sweet Ķī nas vist ērija 4 1366 Šķiedras juka jeb Yucca filamentosa L. ādamadata 5 1367 Yucca glauca Nutt. Zilgan ā juka 2 1368 Zelkowa carpinifolia (Pall.) K. Koch Sk ābaržlapu zelkova 1 1369 Zenobia pulverulenta (Bartr. ex Willd.) Pollard Putek ļain ā zenobija 1

2. PIELIKUMS

Svešzemju kokaugu sugu naturaliz ēšan ās pak āpe

Nr.p.k Suga Naturaliz ēšan ās pak āpe 1 Populus alba L. naturaliz ējas intens īvi 2 Robinia pseudoacacia L. naturaliz ējas intens īvi 3 Spiraea alba Du Roi naturaliz ējas intens īvi 4 Spiraea x billardii Herincq. naturaliz ējas intens īvi 5 Larix decidua Mill. naturaliz ējas intens īvi Prunus cerasifera Ehrh. var. divaricata (Ledeb.) 6 naturaliz ējas intens īvi Bailey 7 Malus domestica Borkh. naturaliz ējas intens īvi 8 Syringa vulgaris L. naturaliz ējas intensīvi 9 Fagus sylvatica L. naturaliz ējas intens īvi 10 Cytisus scoparius (L.) Link naturaliz ējas intens īvi 11 Sorbaria sorbifolia (L.) A. Braun naturaliz ējas intens īvi 12 Rosa rugosa Thunb. naturaliz ējas intens īvi 13 Cerasus avium (L.) Moench naturaliz ējas intens īvi 14 Sambucus racemosa L. naturaliz ējas intens īvi 15 Ribes rubrum L. naturaliz ējas intens īvi 16 Salix daphnoides Vill. naturaliz ējas intens īvi 17 Cotoneaster lucidus Schlecht. naturaliz ējas intens īvi Symphoricarpos albus (L.) S. F. Blake var. 18 naturaliz ējas intens īvi laevigatus (Fernald) S. F. Blake 19 Salix fragilis L. naturaliz ējas intens īvi 20 Amelanchier spicata (Lam.) K. Koch naturaliz ējas intens īvi 21 Parthenocissus inserta x Parthenocissus quinquefolia naturaliz ējas m ēreni 22 Salix alba "Sericea" naturaliz ējas m ēreni 23 Rosa pomifera Herrm. naturaliz ējas m ēreni 24 Juglans ailanthifolia Carrière naturaliz ējas m ēreni 25 Cornus alba L. naturaliz ējas m ēreni 26 Abies balsamea (L.) Mill. naturaliz ējas m ēreni 27 Prunus domestica L. var. instititia (L.) C. K. Schneid. naturaliz ējas m ēreni 28 Populus longifolia Fisch. naturaliz ējas m ēreni 29 Robinia luxurians (Dieck ex Goeze) C. K. Schneid. naturaliz ējas m ēreni 30 Sorbus hybrida (L.) L. naturaliz ējas m ēreni 31 Physocarpus opulifoluis (L.) Maxim. naturaliz ējas m ēreni 32 Rosa glabrifolia C. A. Mey. ex Rupr. naturaliz ējas m ēreni 33 Acer pseudoplatanus L. naturaliz ējas m ēreni 34 Caragana arborescens Lam. naturaliz ējas m ēreni 35 Pinus mugo Turra naturaliz ējas m ēreni 36 Larix ledebourii (Rupr.) Cin. naturaliz ējas m ēreni Nr.p.k Suga Naturaliz ēšan ās pak āpe 37 Sambucus nigra L. naturaliz ējas m ēreni 38 Rosa pimpinellifolia "Plena" naturaliz ējas m ēreni 39 Grossularia reclinata (L.) Mill. naturaliz ējas m ēreni 40 Ligustrum vulgare L. naturaliz ējas m ēreni 41 Aronia x prunifolia "Floribunda" naturaliz ējas m ēreni 42 Cerasus vulgaris Mill. naturaliz ējas m ēreni 43 Ulmus minor Mill. naturaliz ējas m ēreni 44 Rosa canina L. naturaliz ējas m ēreni 45 Lonicera periclymenum L. naturaliz ējas m ēreni 46 Sorbus intermedia (Ehrh.) Pers. naturaliz ējas m ēreni 47 Populus ‘Lettland’ naturaliz ējas v āji 48 Spiraea x rosalba Dippel naturaliz ējas v āji 49 Populus balsamifera L. naturaliz ējas v āji 50 Artemisia abrotanum L. naturaliz ējas v āji 51 Rhododendron luteum Sweet naturaliz ējas v āji 52 Abies alba Mill naturaliz ējas v āji 53 Hedera helix L. naturaliz ējas v āji 54 Abies x phanerolepis Fernald naturaliz ējas v āji 55 Spiraea chamaedryfolia L. naturaliz ējas v āji 56 Spiraea x rubella Dippel naturaliz ējas v āji 57 Chaenomeles japonica (Thunb.) Lindl. ex Spach naturaliz ējas v āji 58 Larix kaempferi (Lamb.) Carrière naturaliz ējas v āji 59 Rhododendron catawbiense Michx. naturaliz ējas v āji 60 Prunus cerasifera Ehrh. naturaliz ējas v āji 61 Acer ginnala Maxim. naturaliz ējas v āji 62 Genista tinctoria L. naturaliz ējas v āji 63 Caragana frutex (L.) K. Koch naturaliz ējas v āji 64 Amorpha fruticosa L. naturaliz ējas v āji 65 Syringa villosa Vahl naturaliz ējas v āji 66 Lonicera caprifolium L. naturaliz ējas v āji 67 Lycium barbarum L. naturaliz ējas v āji 68 Mahonia aquifolium (Pursh) Nutt. naturaliz ējas v āji 69 Populus x canescens (Aiton) Sm. naturaliz ējas v āji 70 Juglans cinerea L. naturaliz ējas v āji 71 Fraxinus pennsylvanica Marchall naturaliz ējas v āji 72 Parthenocissus quinquefolia (L.) Planch. naturaliz ējas v āji 73 Tilia platyphyllos Scop. var. platyphyllos naturaliz ējas v āji 74 Rosa pratorum Sukacz. naturaliz ējas v āji 75 Salix x rubens Schrank naturaliz ējas v āji 76 Rosa glauca Pourr. (R. rubrifolia Vill.) naturaliz ējas v āji Nr.p.k Suga Naturaliz ēšan ās pak āpe 77 Rubus odoratus L. naturaliz ējas v āji 78 Acer tataricum L. naturaliz ējas v āji 79 Lonicera tatarica L. naturaliz ējas v āji 80 Berberis thunbergii DC. naturaliz ējas v āji 81 Padus serotina (Ehrh.) Borkh. naturaliz ējas v āji 82 Crataegus x media Bechst. naturaliz ējas v āji 83 Spiraea media F. Schmidt naturaliz ējas v āji 84 Crataegus monogyna Jacq. naturaliz ējas v āji 85 Viburnum lantana L. naturaliz ējas v āji 86 Padus virginiana (L.) M. Roem. naturaliz ējas v āji 87 Ulmus pumila L. naturaliz ējas v āji 88 Lonicera caerulea L. naturaliz ējas v āji 89 Larix laricina (Du Roi) K. Koch naturaliz ējas v āji (audz ē meža kult ūrās) 90 Pinus banksiana Lamb. naturaliz ējas v āji (audz ē meža kult ūrās) 91 Pinus cembra L. naturaliz ējas v āji (audz ē meža kult ūrās) Larix gmelinii (Rupr.) Rupr. ( L. dahurica Turcz. ex 92 naturaliz ējas v āji (audz ē meža kult ūrās) Trautv.) 93 Populus laurifolia Ledeb. naturaliz ējas v āji (audz ē meža kult ūrās) 94 Quercus rubra L. naturaliz ējas vāji (audz ē meža kult ūrās) 95 Larix sibirica Ledeb. naturaliz ējas v āji (audz ē meža kult ūrās) 96 Picea sitchensis (Bong.) Carrière naturaliz ējas v āji (audz ē meža kult ūrās) 97 Pinus strobus L. naturaliz ējas v āji (audz ē meža kult ūrās)