PADOMJU LAIKZĪMES Gustavs Terzens
Total Page:16
File Type:pdf, Size:1020Kb
LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI SSĪ. SEJliS K ACTA UNIVERSITATIS LATVIENSIS ii m Communication ACTA UNIVERSITĀTI? LATVIENSIS WBIĒ §11 Communication Discourse of Culture and History The University of Latvia Press LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI 183. §SJ! Kōcija Kultūras un vēstures diskurss Latvijas Universitātes BIBLIOTĒKA LU Akadēmiskais apgāds UDK 070(082) Ko 442 Galvenā redaktore Inta Brikše Redkolēģija Ullamaija Kivikuru (Somija), Ābrams Kleckins, Māra Rubene, Teresa Sasinska-Klasa (Polija), Peters Vihalems (Igaunija), VitaZelče Literārā redaktore Ieva Jansone Angļu teksta redaktors Kārlis Streips Māksliniece Ināra Jēgere Maketētājs Oskars Jūrmalnieks Pārpublicēšanas gadījumā nepieciešama Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas atļauja. Citējot atsauce uz izdevumu obligāta. ISSN 1407-2157 © Latvijas Universitāte, 2005 ISBN 9984-770-97-4 © Ināra Jēgere, mākslinieciskais noformējums, 2005 Saturs VĒSTURE MAINĪBĀ Skaidrīte Lasmane. Vēsturiskā atmiņa un tolerance 7 Ābrams KLeckins. Cilvēka laiks un vēstures laiks (Pārdomas par Latvijas 20. gadsimta vēstures zinātnisko un publisko diskursu) 23 Ojārs Skudra. Latvijas mūsdienu vēstures "tēli" un "gleznas" žurnāla "Nedēļa" 2004. gada publikācijās 32 PADOMJU LAIKZĪMES Gustavs Terzens. PSKP CK ģenerālsekretāru bēru rituāli padomju Latvijas presē (1953-1985) 50 MārtiņšKaprāns. Jaunā cilvēka konstrukcija 20. gadsimta 60. gadu latviešu prozā 73 DZIMTES DISKURSS Jānis Buholcs. Vīrieša dzimtes konstrukcija žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete" (1952-1968) 97 Vineta Sprugaine. Rokasgrāmata padomju pilsonei. Sievietes dzimtes konstrukcija/konstruēšana žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete" (1952-1965) 127 Inese Priedīte. Seksualitātes diskurss Latvijas vadošajos žurnālos (1985-1995) 150 Marija Krilova. Maskulinitātes un feminitātes diskurss Rīgas kinostudijas kara tematikas filmās 173 TRANSFORMĀCIJAS DISKURSS IntaBrikše. Publiskās sfēras demokratizācijas iespējas: Perestroikas unglasnostj aspekts Latvijā (1985-1990) 192 Solvita Denisa. Vienotība/šķelšanās: Latvijas lielāko krievvalodīgo laikrakstu analīze (1988-1990) 210 Vita Zelče. Vēsture perestroikas redakcijā un Latvijas okupācijas jēdziens: 1988. gads 248 Marita Zitmane. Reklāmas transformācijas procesi Latvijā. 1985.-1995. gads 270 Ineta Tunne, Silva Seņkāne. Kultūras institucionalizācija: Kultūrizglītība Latvijā, 1990-2000 288 MASU MEDIJU VĒSTURE Anda Rožukalne. Latvijas žurnālu tirgus attīstības tendences: 1991-1995 308 Rolands Tjarve. Elektronisko mediju sistēmas izveidošanās Latvijā (1991-1995) 329 Contents HISTORYIN TRANSITION Skaidrīte Lasmane. Historical Memory and Tolerance 7 Ābrams KLeckins. The Era of Humanitv, the Era of Historv (Thoughts on the Scientific and Public Discourse of Latvia's 20th Century History) 23 Ojārs Skudra. "Images" and "Paintings" of Contemporarv Latvian History, as Presented in the Weekly News Magazine Nedēļa in 2004 32 SIGNS OF SOVIET TIMES Gustavs Terzens. The Funeral Rituāls of Soviet Communist Party Secretaries-General in the Latvian Press (1953-1985) 50 Mārtiņš Kaprāns. The Construct of the New Individual in Latvian Prose in the 1960s 73 GENDER DISCOURSE Jānis Buholcs. The Construction of the Masculine Gender in the Women's Magazine Padomju Latvijas Sieviete (Soviet Latvian Woman) (1952-1968) 97 Vineta Sprugaine. The Construction and Constructing of the Female Gender in the Magazine Padomju Latvijas Sieviete (Soviet Latvian Woman) (1952-1965) 127 Inese Priedite. The Discourse of Sexuality in Leading Latvian Magazines (1985-1995) 150 Marija Krilova. The Discourse of Masculinity and Femininity in the War Films of the Rīga Film Studio 173 DISCOURSE OF TRANSFORMATION Inta Brikše. Opportunities to Democratise the Public Sphere: Aspects of Perestroika and Glasnost in Latvia (1985-1990) 192 Solvita Denisa. Unitv/Separation: Analysis of Latvia's Largest Russian Language Newspapers (1988-1990) 210 Vita Zelče. History as Edited by Perestroika and the Concept of Latvia's Occupation: 1988 248 Marita Zitmane. Transformations in Advertising Processes in Latvia, 1985-1995 270 Ineta Tunne, Silva Seņkāne. Institutionalisation of Culture: Cultural Education in Latvia, 1990-2000 288 HISTORY OF MASS MEDIA Anda Rožukalne. Development Trends in Latvia's Magazine Market (1991-1995) 308 Rolands Tjarve. Emergence of a System of Electronic Media in Latvia (1991-1995) 329 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2005.683. SĒJ.: KOMUNIKĀCIJA 7.-22. LPP VĒSTURE MAINĪBĀ Skaidrīte Lasmane Vēsturiskā atmina un tolerance Meklējot atbildi uz jautājumu, vai pagātnes nav par daudz mūsdienu sabiedrības domāšanā Latvijā, rakstā analizēts vēsturiskās atmiņas jēdziens, tās daudzfunkcionalitāte un neviennozīmība, kā ari meklēta produktīvākā forma mūsdienu vēsturiskās atmiņas un piemiņas pastāvēšanai, iesaistot tolerances jēdzienu. Atslēgvārdi: vēsturiskā pagātne, vēsturiskā atmiņa, ētika, tolerance. Vai atmiņa un aizmirstība nav alternatīvas: periodi, kad pagātne atgriežas, un periodi, kad pagātne sevi izdzēš? Varbūt, ka šāda alternatīva varētu būt vēstures ritms .. (Henri Lefebvre. Rhļithmanalļisis. Space, Time and Everyday Life. London; New York: Continuum, 2004. R51) Vēsturiskās atmiņas dimensijas Vēsturiskā atmiņa atzīstama par selektīvu subjektīvu priekšstatu par pagātni, to veido gan faktu zināšanas un pieredze, gan iztēle un refleksija. Atmiņai ir asociatīvs raksturs, un tā var izraisīt un izraisa gan racionālu, gan arī emocionālu (afektīvu) attieksmi. Pols Rikērs (PaulRicoeur) lieldarbā "Atmiņa, vēsture, aizmiršana" nošķir divus veidus, kā pētāma atmiņa. Pirmais saistāms ar epistemoloģiju, otrais - ar pragmatismu.1 Epistemoloģiskā pieeja galvenokārt meklē atbildi uz jautājumu par atmiņas patiesumu, kamēr pragmātiskā pieeja pēta atmiņas darbību saistībā ar tās lietojumu. Tādējādi tiek nošķirta atmiņa no atcerēšanās kā kognitīvas darbības un pieminēšana kā atmiņas lietojums noteiktos nolūkos. Minētais nošķīrums palīdz tikt skaidrībā par dabisku atmiņu, kā arī par mākslīgu atmiņas uzturēšanu vai tās ļaunprātīgu, manipulatīvu izmantošanu. Vienlaikus Pols Rikērs norāda uz trim atmiņas pastāvēšanas veidiem - dokumentālo faktu atmiņu, tās skaidrojumu vēsturnieku darbos, kā ari literāro stāstu. Minētajiem atmiņas saglabāšanas veidiem gribētos pievienot tautas vēsturisko atmiņu, kura top gan citu atmiņas veidu ietekmē, gan arī sastāv no dzimtas pieredzes Filosofijas noda|a, Vēstures un filosofijas fakultāte, Latvijas Universitāte, Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV 1050, [email protected] 8 VĒSTURE MAINĪBĀ un tiek nodota no paaudzes uz paaudzi pārsvarā mutvārdu dzīvesstāstu vai to fragmentu veidā. Atmiņas pastāvēšanas daudzveidīgās iespējas, kā arī tas, ka dažādo atmiņas veidu aktualizācija var tikt izmantota atšķirīgiem nolūkiem, ļauj raudzīties uz atmiņu izvēles aspektā. Savukārt tur, kur pastāv izvēle, pastāv iespēja un nepieciešamība to skatīt no ētikas viedokļa,2 lai izvērtētu tās funkcionēšanu gan kā kultūras vērtību un nepie ciešamību, gan kā dažkārt manipulatīvu darbību galvenokārt politisku mērķu vārdā, klusinot un bloķējot vienu vai izceļot un pastiprinot kādu citu vēsturisku notikumu. īpaši tas attiecas uz nācijai svarīgu vēsturiskas nozīmes notikumu vērtējumu, kur dažādu interešu sadursmes rada dažādu, bieži pretrunīgu vērtējumu. Pretrunas var izpausties gan dokumentālu faktu atlasē, gan arī atmiņas veidu dominējošos priekšstatos un to veidošanas mērķos. Etnisko kopību un nāciju raksturo tai piemītošais vienreizējais un savdabīgais vēstures stāsts, kurš vienmēr attiecas uz pagātni, jo stāstīt var tikai pagājušu notikumu. Pagātne savukārt aktualizējama atminoties. Atmiņa blakus valodai, ko lieto kopiena, kā arī kultūras zīmēm apliecina kopienas identitāti un veicina tās saglabāšanu. Vienlaikus atmiņas raksturs var ietekmēt attiecības ar citām identitātēm multikultūras situācijā, mazinot vēsturiski etniskus konfliktus vai vairojot tos. Atmiņai ir daudzfunkcionāls raksturs. No vienas puses, tā atzīstama par vienu no nozīmīgākajiem refleksijas un pašrefleksijas avotiem, tai piemīt apzināta, parindividuāla un pāregoistiska ievirze. Otrkārt, tā ietver neegoistisku to notikumu un cilvēku piemiņu, kas darījuši labu kopienas pastāvēšanai (rakstnieki, kultūras cilvēki, zinātnieki, politiķi). Treškārt, atmiņa var pildīt ir transcendences lomu, kas paplašina apziņas horizontu, ļaujot salīdzināt un izprast notikumus to ģenealoģijā. Pagātnes dimensija paplašina laika uztveri un pārdzīvojumu. Atmiņa cenšas padarīt pagājušu laiku dzīvu, atkārtojot to, un tikai tādējādi integrējot tagadnē un nākotnē. Atmiņa ir starpnieks starp pagātni un tagadni. Gan sociālā, gan individuālā atmiņa uztur komunikāciju starp pagātni, tagadni un nākotni. Pagātne un atmiņa glābj no pieredzes šaurības, kas rodas, ja dzīve rit situatīvi, patērnieciski, vienpusīgā ikdienas orientācijā, kuras laiks pārsvarā ir individuālās tagadnes laiks. Tā ļauj paplašināt pieredzi un bagātina to. Atmiņu parasti pavada pieminēšana. īpaši tiek pieminēti iedibinoši notikumi un cilvēki, kas rosinājuši un vadījuši kādu iedibinošu pavērsienu vēsturē. Pagātnes piemiņa un pieminēšana savukārt vieno un veicina savības izjūtu un neatsvešinātu kopienas kopeksistenci. Pienākums un atbildība Vēsturiskā atmiņa, kas uztur pagātni, atgādina un paildzina to, parasti atklājas dažādi un izraisa uzskatu sadursmes attiecībā uz atminēšanās vērto un nevērto, uz tā vai cita notikuma interpretāciju, uz pieminamo un aizmirstamo. Vienlaikus pastāv dažādas vēstures un dažādas atmiņas - oficiālā institucionalizētā, kas uzturēta dažādos organizētos piemiņas pasākumos, un tautas atmiņa,