Latvijas Sievietes Sabiedriskajā Un Valsts Dzīvē Un Mākslā (1860–1944)

korespondence 2019. gads 73. sējums 4. numurs LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944)

Ilgars Grosvalds

Atslēgas vārdi: Latvijas sievietes, cariskās Krievijas laiks, neatkarīgā Latvija, glezniecība, grafika, tēlniecība, lietišķā māksla

Inženierzinātņu doktors Ilgars Grosvalds (1927–2019) bija ķīmiķis, zinātnieks un peda- gogs, strādāja gan būvniecības nozarē, gan bija pasniedzējs un ķīmijas, fizikas un astronomi- jas skolotājs. Neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa bija zinātnes popularizēšana, kas balstīta zinātnes vēstures pētījumos. Pēdējos dzīves gados viņš intensīvi vāca un publicēja datus par Latvijas sievietes lomu dažādās jomās — izglītībā, sabiedrībā un valsts dzīvē, mākslā. 2013. gadā izdota neliela Grosvalda publikācija “Latvijas Universitātes sievietes augstākajā izglītībā un zinātnē XX gs. pirmajā pusē” (32 lpp). Šo tēmu autors vēlējās paplašināt pub- likācijās LZA Vēstu A daļas izdevumos. Žurnāla 2014. gada 5./6. numurā līdzautorībā ar Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja līdzstrādnieku Ivanu Griņeviču publicēts raksts “Latvijas sievietes ceļā uz augstāko izglītību un zinātni”. Otru rakstu par šo tēmu “Latvijas sievietes izglītībā un zinātnē (1860–1944)” publicējām 2017. gada 2. numurā. Nesen LZA Vēstu A daļas redakcija saņēma vēl divus Ilgara Grosvalda rakstus: “Latvijas sieviete sabiedriskajā un valsts dzīvē (1860–1944)” un “Latvijas sieviete glezniecībā un tēlniecībā (1860–1944)”. Rakstu autora nodoms bija apkopot vienuviet 20. gadsimta sākuma ievērojamāko Latvijas sieviešu dzīvesstāstus un veikumu. Divus pēdējos iesniegtos rakstus Ilgara Grosvalda dzīves laikā nepaguvām izdot, turklāt raksts par Latvijas sievietēm mākslā nebija pabeigts, tomēr, godinot autora piemiņu, esam lēmuši nodot lasītājam šo rakstu apkopojumu.1

Latvijas sieviete sabiedriskajā un praktiskā intelektuālā darbā. Rīgā sāka strā- valsts dzīvē (1860–1944) dāt pirmās divas ārstes: Anna Kizelbaša (dzī- No idejas un nacionālās kustības izauga ves dati nav atrasti), kas diplomu medicīnā latviešu nācija un valsts. Lai izcīnītu Latvijas bija ieguvusi 1878. gadā, un Marija Demante neatkarību, vajadzēja noiet garu ceļu daudzu (dzīves dati nav atrasti), kas augstskolu bija desmitu gadu garumā, sākot ar Tautas atmo- beigusi 1879. gadā.2 das laikmetu, Jaunās strāvas laiku līdz Brī- Tautiskās atmodas kustības vadītāju vības cīņām un republikas nostiprināšanai. Krišjāni Valdemāru (1825–1891) visnotaļ Latvju sieviete pieteica sevi sabiedriskajā un atbalstīja viņa sieva Luīze (Lūcija) Johanna valsts dzīvē. Valdemāre (fon Ramma, 1841–1914) un Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos māsa Marija Medinska-Valdemāre, bet Ati gados Vidzemē un Kurzemē tikai nedaudz Kronvaldu (1837–1875) — viņa dzīvesbied- sieviešu varēja izmantot savas zināšanas re Karolīne (Lizete) Rolofa-Kronvalde.

6 LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944)

Marija Medinska-Valdemāre dzimusi Katrīna Einberģe (1906–1908) un Līvija 1830. gada 5. septembrī Ārlavas pagasta Menģele (1908 — nav zināms). Biedrībā ro- Vecjunkuros saimnieka ģimenē. Mācījusies sīgi darbojās mecenāte un uzņēmēja Katrīna Neimanes privātskolā Talsos. Atvērusi ne- Dombrovska. 5 lielu privātskolu Sasmakā (tagad Valdemār- Katrīna Dombrovska dzimusi 1830. ga pilī). No 1865. gada vadījusi brāļa Krišjāņa dā. Kopā ar vīru Jēkabu Dombrovski pieda- Valdemāra Tigodas muižu Novgorodas gu- lījās Rīgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. No berņā. 1882. gadā pārcēlusies uz Aksaju 1872. gada bija Latviešu labdarības bied- Dienvidkrievijā, kur mirusi 1888. gadā.3 Vi- rības kasiere. Pēc vīra nāves 1886. gadā ņas uzskatu izveidi dziļi ietekmēja Krišjānis patstāvīgi vadīja kokapstrādes uzņēmumu. Valdemārs un Fricis Brīvzemnieks-Treilands Atbalstījusi četrklasīgās meiteņu skolas un (1846–1907). Izmēģinājusi roku rakstnie- nespējnieku namu celšanu un strādnieku cībā, viņa pauda jaunlatviešu uzskatus. Lo- ēdienu nama ierīkošanu. Mirusi 1903. gada kalizētajā stāstā “Ozols, viņa dzīve un gals” 9. aprīlī Rīgā.6 (1872) priekšvārdā viņa izteicās: “Sieviete Ata Kronvalda dzīvesbiedre Karolīne tautā ir tā puse, kurā sirds pukst, un tamdēļ Kronvalde (1836–1913) bija pirmā, kas pre- šī tautas sirds puse ir ievērojama.”4 sē aizstāvēja sievietes vienlīdzīgās tiesības ar Jaunlatvietes uzskatīja, ka tautā jāmodi- vīrieti izglītībā un sabiedriskajā dzīvē. Par šo na tēvu zemes mīlestība. To jāsekmē nacio- viņas lomu rakstīju 2017. gada publikācijā7. nālajām skolām, kurās jāmāca tautas valoda, Rakstā kļūdaini minēts K. Kronvaldes mirša- vēsture, ģeogrāfija un tradīcijas. Jāorganizē nas gads — viņa mirusi 1913. gadā (nevis teātra izrādes, jāattīsta kora dziedāšana. 1931. gadā, kā minēts rakstā). Savas dzīves Liela nozīme latviešu tautas izglītī- laikā strādājusi par valodas skolotāju un vadī- bas un kultūras vienotības veicināšanā jusi Rīgas Latviešu labdarības biedrības mei- bija Rīgas Latviešu biedrībai. Tā izveidojās teņu skolas internātu. 1868. gadā no 1867. gadā dibinātās orga- 1870. gadā “Baltijas Vēstneša” 46., 47. nizācijas “Latviešu palīdzības biedrība priekš un 48. numurā ar K. Kronvaldes vārdu publi- trūkumā ciesdamiem igauņiem”. Latviešu cēts raksts “Cienīgam “Garam””, kurā, atbil- biedrībā darbojās Rīgas Latviešu teātris, zi- dot nezināma autora rakstam (to parakstījis nību, derīgo grāmatu un mūzikas komisijas. “Gars”) “Baltijas Vēstneša” pielikumā “Piekt- Lielu pacilātību izsauca biedrības rīko- dienas Vakarā”8 par vīriešu un sieviešu tie- tie Pirmie vispārīgie Latviešu dziedāšanas sībām, atspēkoja apgalvojumu, ka sievietes svētki 1873. gadā Rīgā. Tajos piedalījās nejūt līdzi laika garam: “Dieva dotas gudrības 46 kori (pieteikušies bija 53) ar 1003 dzie stiprumu atrodam gan pie vīriešiem, gan pie dātājiem — 791 vīriešiem un 212 sievietēm. sievietēm. Kas zīmējās uz sieviešu izglītību, Biedrībā jau no paša sākuma darbojās tad tā pieejama vairāk vīrietim nekā sievietei dāmu komiteja, kas veicināja latviešu kultūras un tas vēl nedod iemeslu un nicināšanu runāt dzīvi. Tā sarīkoja pirmos latviešu koncertus, par sievietes gara spējām.”9 pirmo teātra izrādi (“Žūpu Bērtulis”) un priekš- 19. gadsimta deviņdesmitajos gados lat- lasījumus. Par priekšniecēm strādāja Anna vju sieviete jau bija pavērusi durvis uz vidējo Ozoliņa (1869–1870), Elīze Tomsone (1870– un daļēji uz augstāko izglītību. Viņas vārds 1871), Šarlote Rambuse (1871–1872), kļuva pazīstams literatūrā un tēlotājā mākslā, Vilhelmīne Kozlovska (1872–1877), Šar- nebija svešs arī sabiedriskajā un politiskajā lote Ramberģe (1877–1879), Anna Feld- dzīvē. mane (1879–1880), Katrīna Dombrovska Sieviešu intelektuālo attīstību ievērojami (1880–1903), Šarlote Berģe (1903–1906), sekmēja idejiskā latviešu inteliģences kustība

7 korespondence 2019. gads 73. sējums 4. numurs

“Jaunā strāva”. Tā pauda demokrātiskas un Aspazija iezvanīja cīņu par sieviešu tiesī- sociālistiskas idejas. Īpaša nozīme bija laik- bām ar lugu “Zaudētās tiesības”. Tajā attē- rakstam “Dienas Lapa”, kas pulcēja ap sevi lots, ka sieviete divkosīgas morāles dēļ aiz- demokrātiski noskaņotu opozīciju. Tajā darbo- iet bojā. Izcēlās nesaudzīga polemika starp jās ievērojami latviešu inteliģences pārstāvji: laikrakstiem “Baltijas Vēstnesis” un “Dienas Jānis Pliekšāns (Rainis) (1865–1929), Jānis Lapa”. Tajā “Baltijas Vēstnesis” pauda valdo- Jansons-Brauns (1872–1917), Pēteris Stučka šo uzskatu, ka sievietei jāpaliek tikai sievietei, (1865–1932), Pauls Kalniņš (1872–1945), mūžīgās sievišķības apgarotai bez ilgām un Kārlis Kasparsons (1865–1962), Dora Pliek- tieksmēm uz vispārcilvēciskiem augstumiem. šāne, Aspazija. “Dienas Lapu” no 1891. līdz Sievietes emancipācija nesaietas ar sievietes 1895. gadam vadīja Jānis Pliekšāns, bet no dabu. Mīlestība, paklausot savai sirds balsij, 1895. līdz 1897. gadam Pēteris Stučka, kas grauj ģimenes dzīvi un morāles principus. savu dzīvi saistīja ar Jāņa Pliekšāna (Raiņa) “Baltijas Vēstnesī” parādījās ievadraksti, sa- māsu — Doru Pliekšāni. tīra un karikatūras, kas vērstas pret sievietes Dora Stučka-Pliekšāne dzimusi 1870. ga emancipāciju.11 da 7. augustā Randenes pusmuižā. Viņa palī- Rakstnieks Jānis Purapuķe (1864–1902) dzēja brālim Jānim “Dienas Lapas” redakcijas par to pat sacerēja darbus “Sieviešu ienaid- darbā. Lai gan studijas medicīnā Cīrihē, Švei- nieks” (1897) un “Mūsu modernās jaunavas” cē, un Monpeljē, Francijā, netika pabeigtas, (1898). “Dienas Lapā” diskusijā bija spiesta tās deva labu pamatu viņas uzskatu attīstībai. aizstāvēties arī Aspazija. 1894. gadā viņa D. Stučka pārtulkoja Frīdriha Engelsa darbu raksta: “… tikumība, kāda līdz šim pastāv, “Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni” ir morāle tikai sievietēm, vīriešiem tā nebūt un Augusta Bēbeļa — “Sieviete un sociālisms”. nav tik stingra. Ja ko vīrieši sev atļauj, par Aspazija atzīst, ka D. Stučka bija “pirmā sie- to sievieti nosoda. Es neprasu, lai sievietēm viešu kustības ierosinātāja”, bet Pauls Dauge būtu atļauja uz netikumību, bet es prasu, lai (1869–1946) raksta, ka “viņa kā meteorīts abi būtu tikumīgi. Sievietei jābūt vienlīdzīgi uzliesmoja pelēkā pilsonības ikdienā”. attīstītai dzīves uzskatu ziņā un vienlīdzīgi iz- 1897. gadā viņa apprecējās ar P. Stuč- glītotai prāta spēju ziņā.”12 ku, sekoja vīram līdzi nometinājumā uz Vi- Idejisko latviešu sieviešu organizāciju tebsku, vēlāk uz Slobodsku. Darbojās kā vīra atturības biedrības “Auseklis” dāmu komi- sekretāre. Dzīvoja Pēterburgā, 1919. gadā teju izveidoja 1891. gadā. Par īstu sieviešu arī Rīgā, pēc tam Maskavā. Pēc Otrā pasau- garīgo centru tā kļuva 1904. gadā, kad tās les kara atgriezās Latvijā. Mirusi 1950. gada idejisko vadību uzņēmās Anna Brigadere 9. maijā Rīgā.10 (1861–1933) un Anna Rūmane-Ķeniņa Dzejnieces Aspazijas (Johanna Emīlija Li- (1877–1950). Biedrība veicināja latviešu zete Rozenberga, dzimšanas dokumentos — sieviešu izglītību, pabalstīja pirmās latviešu Rozenvalde, vēlāk — Elza Pliekšāne , dzimu- studējošās sievietes, atvēra lasītavu un sarī- si 1865. gada 16. martā, mirusi 1943. gada koja priekšlasījumus. Savu darbību komiteja 5. novembrī) uzskatus dziļi ietekmēja Rainis. izbeidza 1905. gadā līdz ar biedrības “Ausek- 1895. gadā viņa aizgāja no Rīgas Latviešu lis” slēgšanu.13 teātra, aktīvi piedalījās jaunstrāvnieku sa- 1905. gada revolūciju Latvijā ievadīja biedriskajā dzīvē un 1897. gadā apprecējās 13. janvāra demonstrācija Rīgā un tās ap- ar Raini. Viņas dzejoļu krājumā “Sarkanās šaušana Daugavmalā. Kustība pārauga ne- puķes” (1897) pacilātībā pausta doma par skaitāmās demonstrācijās, streikos, muižu pagātnes verdzības važu saraušanu un ceļu dedzināšanā un kaujinieku sadursmēs ar ar- uz brīvību. miju, žandarmēriju un “melno sotņu”. Daudzi

8 LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944) revolūcijā iesaistītie cilvēki bija spies- ministrijas preses nodaļā, informējot par jau- ti pamest dzimteni, arī Rainis un Aspazija nākajiem notikumiem Latvijā cīņā par brīvību 1905. gada decembrī devās trimdā uz Šveici. un neatkarību. Pēc atplūdiem 1906. un 1907. gadā dau- Anna Rūmane-Ķeniņa dzimusi 1877. gada dzus revolucionārus notiesāja, nošāva vai 13. novembrī Jelgavā dzelzceļnieka ģi- izsūtīja katorgā uz Sibīriju. Arī vēlāk pazīsta- menē. Mācījās sieviešu ģimnāzijā Jelgavā majai Latvijas valsts un sabiedriskai darbinie- (1888–1896). Strādāja par skolotāju Bi- cei Mildai Salnais piesprieda mūža nometinā- ķerniekos. 1900. gadā nodibināja privātu jumu Sibīrijā un izsūtīja uz Verhoļensku. meiteņu skolu Rīgā, kuru 1907. gadā pār- Milda Salnais dzimusi 1886. gada veidoja par ģimnāziju, līdz 1912. gadam 1. septembrī lauksaimnieka Jura Kļaviņa bija tās direktore. Apceļoja Rietumeiropu — ģimenē. Beigusi Rīgas Latviešu labdarības Austriju, Šveici, Franciju un Itāliju. Studēja biedrības meiteņu skolu, Rīgas Lomonosova Sorbonas universitātē (no 1911) un Ženēvas sieviešu ģimnāziju un Universitātes kursus universitātē (no 1912), 1916. gadā beidza Amerikas Savienotajās Valstīs. Piedalījusies Ž. Ž. Ruso Pedagoģisko institūtu Ženēvā. 1905. gada revolūcijā, 1907. gadā notiesāta 1919. gadā atgriezās Latvijā, bija Latvi- uz mūža nometināšanu Sibīrijā, aizbēgusi uz jas ārlietu ministrijas preses biroja vadītāja, Šveici un no turienes uz ASV. 1920. gadā nodibināja Franču–latviešu tu- Amerikā darbojās laikrakstā “Strādnieks” vināšanās komiteju. 1921. gadā saņēma un žurnālā “Darba Balss”. Pēc 1917. gada “Palmes academique” 1. šķiru “Par nopel- marta revolūcijas ar vīru Voldemāru Salno niem franču kultūras labā”. Apbalvota ar Triju atgriezās Krievijā. 1918.–1919. gadā strā- Zvaigžņu ordeni (IV šķ., 1926). dāja Sibīrijas un Urālu nacionālajā padomē 1923. gadā šķīrās no rakstnieka Ata Vladivostokā. 1920. gadā kuģī ar Imantas Ķeniņa (1874–1961). 1925., 1928. un pulku atgriezās Latvijā. Bija Latvijas te- 1929. gadā lasīja lekcijas žurnālistikā un legrāfa aģentūras “LETA” (1920–1925) rakstniecībā ASV. 1944. gadā emigrēja uz vicedirektore un Asociated Press kores- Vāciju. Pēc kara smagi slima no padomju pondente. 1925.–1934. gadā — Latvijas zonas atgriezās Latvijā. Mirusi 1950. gada sieviešu nacionālās līgas ģenerālsekretāre. 9. novembrī Rīgā.15 1935.–1940. gadā Stokholmā Latvijas vēst- Pirmā pasaules kara laikā A. Rūma- niecības preses sekretāre, pēc tam angļu un ne-Ķeniņa un A. Ozoliņa-Krauze daudz veica amerikāņu laikrakstu līdzstrādniece. Otrā Latvijas neatkarības propagandā Rietumei- pasaules kara laikā aktīvi darbojās latviešu ropā. nacionālās pretestības kustības organizēša- Austra Ozoliņa-Krauze Šveicē bija Lat- nā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Mirusi viešu komitejas sekretāre. Viņa sarakstījusi 1970. gada 21. maijā Stokholmā.14 vairākas brošūras, kurās apskatījusi Vācijas Anna Rūmane-Ķeniņa Ženēvā kopā ar aneksijas tieksmes Baltijā, un uzstājās par dzejnieku Raini nodibināja Šveices komiteju Latvijas autonomām tiesībām. Izdeva vairā- Latvijas jautājumu pētīšanai (Comité Swisse kas politiskas brošūras: “Selbstfreirung oder d’Etude de la Question Lettonne). Publicēja Vergewaltigung”, “Des lettischen volkes Fra- rakstus Šveices un Francijas laikrakstos par ge an das deutsche Volk” un “Le droit de la Latviju. Ierosināja franču zinātnieku profe- Russie ou le droit de l’Allgemagne sur les soru Dumbergu sarakstīt grāmatu par latvie- côtes de la Baltique”. šiem. To viņš veltīja A. Rūmanei-Ķeniņai “kā Austra Ozoliņa-Krauze dzimusi 1890. ga dedzīgai latviešu patriotei”. No 1917. līdz da 13. decembrī būvuzņēmēja ģimenē. Beidza 1919. gadam viņa strādāja Francijas ārlietu Maldoņa ģimnāziju Rīgā. Studēja tieslietas un

9 korespondence 2019. gads 73. sējums 4. numurs

filozofiju Bernes universitātē (1912–1917). 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, no tās Pirmā pasaules kara laikā aktīvi darbojās 1946. gadā — uz Zviedriju. Mirusi 1964. gadā Latvijas komitejā Šveicē. Pēc Pirmā pasau- Zviedrijā.17 les kara 20. un 30. gados dzīvoja Rīgā. Iz- Pirmais pasaules karš latviešu tautai at- deva satīrisku žurnālu “Ho-ho”. Sarakstījusi nesa neizsakāmas bēdas un postu. Pirmā satīrisku romānu “Virpuļu durvīs”, kas vēsta pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu laikā par krievu emigrantiem Parīzē. Kopā ar aktri- (1918–1920) latvju sievietes pašaizliedzīgi si Mariju Leiko (1887–1938) izveidoja vēs- piedalījās ievainoto karavīru aprūpē un bēg- turisku lugu “Marija Vaļevska”, kas izrādīta ļu organizācijās, strādāja ambulancēs, slim- teātrī 1934. gadā. Dzīvi beidza pašnāvībā nīcās un karavīru palīdzības organizācijās. 1941. gada 11. jūlijā, vācu armijai okupējot 1919. gada oktobrī, Bermontam uzbrūkot Rīgu.16 Rīgai, izveidoja Latvijas Sieviešu palīdzības 1919. gada 18. novembrī Latvijas Tautas korpusu, kas sievietes apvienoja cīņai pret Padome, kuru izveidoja pilsoniskās partijas ienaidnieku. Viņas ierīkoja un vadīja ēdinā- kopā ar Latvijas sociāldemokrātisko partiju, šanas punktus, aprūpēja karavīrus lazaretēs vācu okupācijas apstākļos proklamēja Latvi- un slimnīcās, vāca ziedojumus un apģērbu jas neatkarību. Svinīgajā aktā vienīgā sievie- kareivjiem, gādāja par ievainoto garīgo atpū- te uz Nacionālā teātra (toreiz Krievu teātra) tu, rūpējās par karavīru apbedīšanu. Sieviešu skatuves kā sociāldemokrātu pārstāve bija korpusā iestājās daudzas jaunas sievietes. Klāra Kalniņa — vēlākā Latvijas Saeimas Justīne Čakste-Vesere (Justīne Katrīna priekšsēdētāja Paula Kalniņa (1887–1938) Marija, dz. Vesere) rosīgi darbojās Jelgavā. dzīvesbiedre. Viņa dzimusi 1870. gada 28. novembrī Rīgā Klāra Kalniņa (Klāra Anna Luīze Kalniņa, tirgotāja ģimenē. Beigusi Rīgas vācu vidus- dz. Veilande) dzimusi 1874. gada 25. feb- skolu. 1894. gadā apprecējās ar Jāni Čaksti ruārī Jēkabnieku pagastā. Studējusi zobārst- (1859–1927), vēlāko Latvijas valsts prezi- niecību Pēterburgā. 1910. gadā izturēja zob dentu. Piedalījās IV Vispārīgo latviešu Dzies- ārstes pārbaudījumus Tērbatas universitātē. mu un mūzikas svētku sarīkošanā Jelgavā un Bija pirmā sociāldemokrātu pulciņa biedre trūcīgo bērnu un skolēnu apgādē. Latvijā. 1903. gadā emigrēja uz Vāciju. Justīne Čakste-Vesere 1914. gadā uzņē- No 1918. līdz 1922. gadam bija Latvijas mās plašās Sarkanā Krusta Jelgavas Latviešu sociāldemokrātu partijas komitejas locekle, nodaļas lazaretes vadību, bet 1915. gadā no 1921. līdz 1932. gadam — partijas Rī- palīdzēja iekārtot Tērbatas bēgļu komitejas gas komitejas locekle. 1920. gadā ievēlēta ēdināšanas punktu. Bermonta uzbrukuma Latvijas Satversmes sapulcē. No 1926. līdz laikā Rīgai viņa vadīja sieviešu palīdzības 1931. gadam darbojusies “Lauku Darbu” korpusu. No 1922. līdz 1925. gadam bija redakcijā. 1923. gadā ievēlēta par sociālās Latvijas Gaidu centrālās organizācijas pre- strādnieku internacionāles sieviešu komi- zidente. 1944. gadā emigrēja uz Zviedriju. tejas locekli, bet no 1932. gada — par tās 1926. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu III prezidija locekli. Tulkojusi Kārļa Kautska šķiras ordeni. Mirusi 1954. gada 24. aprīlī (1854–1938) darbus “Koloniālā politika” Stokholmā.18 (1906), “Demokrātija un diktatūra” (1916), 1915. gada vasarā vācu ķeizariskajai ar- F. Engelsa (1820–1895) “Pilsoņu karš” mijai iebrūkot Kurzemē, bēgļu gaitās devās (1906) un A. Bēbeļa (1840–1913) “Sievie- simtiem tūkstoši bēgļu. Uz brīvprātīgo uz- te” II daļu (1921). Rakstījusi laikrakstā “So- ņemšanas komisijas aicinājumu “Pulcējaties ciāldemokrāts” par sabiedriskiem un sieviešu zem latviešu karogiem” atsaucās tūkstošiem tiesību jautājumiem. jaunekļu un vīru. Visās nozīmīgākajās kaujās

10 LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944) pie Slokas, Ložmetējkalnā un Nāves salā lī- Ksenija Skulme (1893–1967), vēlāk die- dzās strēlniekiem piedalījās latvju sieviete toloģijas profesore, kopa ievainotos karavīrus Līna Čanka-Freidenfelde ar segvārdu “Jānis”. sanitārajā vilcienā. Līna Čanka-Freidenfelde dzimusi Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa 1893. gada 5. novembrī Rendas pagastā. priekšgalā bija arī Justīne Berga, Alise Sūna 1915. gada augustā brīvprātīgi iestājās lat- un Emma Albertiņa (visām dzīves dati nav viešu strēlnieku vienībā. 1915. gada 21. ok- atrasti). Rakstniece Ivande Kaija aicināja sie- tobrī ievainota pie Pavasara muižas Slokā, at- vietes ziedot dārglietas, tā izveidojot Valsts griezās kaujas laukā, turpināja cīņu, līdz viņu zelta fondu. ievainoja otrreiz. 1916. gadā Nāves salā no Ivande Kaija, īstajā vārdā Antonija Lūki- 1. aprīļa līdz 12. septembrim piedalījās visās na, dzimusi 1876. gada 13. oktobrī Rīgas kaujās, 1916. un 1917. gadā Ziemassvētku apriņķa Jumpravmuižā tirgotāja Meldera-Mil- kaujās un pie Ložmetējkalna kā vecākā sa- lera ģimenē. Beidza Torņakalna elementār- nitāre pašaizliedzīgi pildīja ievainoto strēlnie- skolu un Lomonosova sieviešu ģimnāziju ku aprūpi. Apbalvota ar Jura Krusta III un IV Rīgā (1895). Studēja filozofiju Bernē un šķiras ordeņiem, Sv. Jura medaļu, Lāčplēša Leipcigā (1900–1901). Apprecējās ar ārstu kara ordeni (III šķ., 1921, IV šķ., 1927) un Fēliksu Lūkinu (1875–1934). 1910. gadā Triju Zvaigžņu ordeni. klausījās lekcijas Sorbonas universitātē Parī- Latvijas armijā 5. Cēsu kājnieku pulkā zē. Apguva vācu, krievu, angļu, itāļu un latīņu brīvprātīgi iestājās 1919. gada septembrī. valodu. Piedalījās cīņās pret Bermontu un Latgales Pirmā pasaules kara laikā dzīvoja Pēter- frontē. burgā, Maskavā un Krimā. 1917. gadā at- Latvijas laikā saimniekoja piešķirta- griezās Latvijā. Strādāja Latvijas Ārlietu mi- jā jaunsaimniecībā Lielrendas muižā “Vir- nistrijā par valodnieci referenti un laikraksta saišos”. Represēta. Mūža nogali pavadīja “Latvijas Sargs” redakcijā (1920–1921). Kuldīgas rajona Reģes pansionātā, kur mirusi Rakstīja par aktuāliem Latvijas politiskiem un 1981. gada 9. jūnijā.19 sabiedriskiem jautājumiem un notikumiem: Ārste Klāra Hibšmane vadīja kara bēg- “Pagaidu valdības darbība” (“Latvijas Sargs”, ļu slimnīcu Rūjienā (1915–1917). Dzimusi 1920, Nr. 28), “De jure” (“LS”, 1920, 1878. gada 11. septembrī Zaļenieku pagasta Nr. 111), “Mūsu nacionālā kultūra” (“LS”, zemnieku ģimenē. Beidza Jelgavas meiteņu 1920, Nr. 111), “Rainim un Aspazijai at- ģimnāziju (1889) un Bernes universitātes griežoties” (“LS”, 10. IV) u.c. Piešķirts Triju Medicīnas fakultāti Šveicē (1906). Kazaņas Zvaigžņu ordenis (IV šķ., 1926). Kopoti raksti universitātē ieguva ārstes tiesības. izdoti 10 sējumos (1928–1931). 1921.–1939. gadā bija higiēnas ārste un No 1921. gada slimības dēļ bija spiesta Rīgas 3. ģimnāzijas skolotāja, no 1944. gada atteikties no darba literatūrā un sabiedriskajā līdz mūža beigām strādāja Latvijas PSR Vese- dzīvē. Mirusi 1942. gada 2. janvārī Rīgā.21 lības aizsardzības tautas komisariāta poliklīni- Aktīvi Brīvības cīņās piedalījās arī Valija kā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķ., Vesčuna-Jansone un Elza Žiglevica. 1928). Mirusi 1946. gada 19. novembrī Latvijas Universitātes mazo aulu grezno Rīgā.20 piemiņas plāksne, izgatavota pēc arhitekta Marta Celmiņa (Celmiņš) (1881–1937) A. Birzenieka (1893–1980) meta, atklāta bija pirmā Latvijas Sarkanā Krusta māsu un iesvētīta 1922. gada 31. maijā. Uz tās savienības priekšniece, strādāja par vecāko rakstīts: “Dulce et Decorum est, Pro patrina māsu Latviešu Strēlnieku bataljonu apvieno- mori: Uz ežiņas galvu liku sargāt savu tēvu tajā lazaretē. zemi. Par Latviju kritušie studenti.” Tajā starp

11 korespondence 2019. gads 73. sējums 4. numurs

17 studentiem vīriešiem ir studentes Elzas Jāatzīmē arī latviešu karavīru mātes: Ede Žiglevicas vārds. Blaua izaudzinājusi četrus Lāčplēša kara or- Elza Žiglevica (vai Žiglevice) dzimu- deņa kavalierus24, Natālija Ozola — trīs Lāč si 1898. gada 24. augustā Bērzes pagastā plēša kara ordeņa kavalierus. ārsta Kārļa Žiglevica ģimenē. Pēc fon Der- Latvijas Republikai nostiprinoties, Tau- vica ģimnāzijas Maskavā beigšanas viņa tas padomē 1920. gadā ievēlēja trīs sievie- 1916. gadā studēja Maskavā Augstāka- tes: sociāldemokrāti Klāru Kalniņu, pedagoģi jos sieviešu kursos Fizikas un matemāti- Valeriju Seili (1891–1970) un dzejnieci As- kas fakultātē. 1917. gadā atgriezās Rīgā, paziju. V. Seile 1921. un 1922. gadā kļuva 1918. gadā iestājās Baltijas Tehniskās augst- par Izglītības ministra biedri. No dažādām po- skolas Komerczinību fakultātē. 1919. gadā litiskām partijām Satversmes sapulcē ievēlēja strādāja par Latvijas preses biroja angļu pre- sešas sievietes: no Latgales frakcijas Valeriju ses referenti, 27. septembrī iestājās Latvijas Seili un Apoloniju Laurinoviču (1886–1967), Augstskolas Tautsaimniecības un tiesību zi- no bezpartejiskā bloka — ārsti Zelmu Cēsnie- nātņu fakultātē. Darbojās Latvijas sieviešu ci-Freidenfeldi (1892–1929), no sociāldemo- palīdzības korpusā. krātiskās partijas — Aspaziju, Klāru Kalniņu Zem stipras Bermonta armijas uguns, un Bertu Vesmani (Berta Emīlija Vesmane, karavīriem piegādājot ēdienu, 1919. gada 1878–1941). 10. oktobrī Esplanādē E. Žiglevicu nāvīgi Latviešu sievietes aktīvi darbojās dažādās ievainoja. Ievietota slimnīcā, viņa nomira sabiedriskās un sieviešu organizācijās. B. Pī- 1919. gada 29. oktobrī. Viņas pēdējie vārdi piņa bija Latvju nacionālās līgas priekšniece bija “Kā mūsējiem veicas?”. no 1925. līdz 1940. gadam, Emma Alber- Pēc nāves 1928. gadā E. Žiglevica ap- tiņa no 1923. līdz 1932. gadam un Zelma balvota ar Lāčplēša kara ordeni (III šķ.).22 Bite (dz. 1899 — nezināms) bija Latvijas To saņēmušas vēl divas sievietes: Pirmā pa- Sieviešu palīdzības korpusa priekšnieces, Li- saules kara varone Līna Čanka-Freidenfelde lija Brante (dzīves dati nav atrasti) — Jauno un V. Vasčunas-Jansone. sieviešu kristīgās biedrības priekšniece, Mar- Valija Vasčunas-Jansone (vai Valija Va- ta Celmiņa — Latvijas Sarkanā Krusta māsu lērija Vaščunas, vai Valija Veščuna-Jansone) savienības priekšniece.25 Ar Triju Zvaigžņu or- dzimusi 1903. gada 3. oktobrī Slokas pa- deni apbalvotas J. Čakste, V. Seile, B. Pīpiņa, gastā. Beidza Rīgas pilsētas 3. ģimnāziju un M. Salnais un A. Albertiņa. Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un Berta Pīpiņa (dz. Ziemele) dzimusi tiesībzinātņu fakultāti (1934). Tiesību zināt- 1883. gada 28. septembrī Codes pagasta ņu kandidāte, advokāte. Spāriņu krogā krodzinieka ģimenē. Mācī- Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi jās Beķeres meiteņu proģimnāzijā Bauskā. 1919. gada 9. oktobrī Rīgā. Piedalījās cīņā No 1901. gada — mājskolotāja Harkovā. pret Bermonta armiju. 1919. gada 19. no- 1910. gadā apprecējās ar literatūrkri- vembrī izlūkgājienā uz Plāņu mājām spēcīgā tiķi un žurnālistu Ermani Pīpiņu-Vizuli ugunī V. Vasčunas viena no pirmajām šķēr- (1873–1927). No 1919. līdz 1925. ga- soja Lielupi. Neskatoties uz ienaidnieka pār- dam bija Rīgas pilsētas domniece, bet no spēku, Latvijas armija ieņēma Plāņus. Tika 1925. līdz 1928. gadam — Rīgas pilsētas saņemti gūstekņi un iegūti ieroči. Atvaļināta domes deputāte un trūcīgo apgādāšanas 1919. gada 25. decembrī. nodaļas vadītāja. No 1931. līdz 1934. ga- Rīgas pilsētas Bāriņtiesas locekle. Dzīvo- dam — Latvijas Saeimas deputāte. Latvju ja Jūrmalā un nomira Jūrmalā 1990. gada nacionālās līgas priekšniece (1925–1940). 10. jūnijā.23 Laikraksta “Latviete” izdevēja un redakcijas

12 LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944) kolēģijas locekle. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu nu Benjamiņu (1860–1939) izdeva Latvijas ordeni. 1941. gadā deportēta uz Krieviju. lielāko dienas laikrakstu “Jaunākās Ziņas” Sarakstījusi brošūru “Kā es runāju ar saviem (1912–1940) un nedēļas žurnālu “Atpūta” bērniem par dzimuma dzīvi” (1927) un romā- (1924–1940). nu “Lejaskrodzinieces meitas” (1935), kurā E. Benjamiņa bija Latvijas Sieviešu na- cildināta sieviete māte. Mirusi izsūtījumā cionālās līgas goda biedre, Latvijas–Zvied- 1942. gadā. 26 rijas tuvināšanās biedrības dāmu komitejas Sievietes darbojās pašvaldībās. Rīgas pil- priekšniece, Rīgas Jūrmalas Palīdzības un sētas domē sākumā bija sešas sievietes: As- labierīcības biedrības un Rīgas sabiedriskās pazija, O. Riekstiņa, B. Pīpiņa, K. Kalniņa, palīdzības komitejas līdzekļu vākšanas komi- K. Grīnberga (dzīves dati nav atrasti) un sijas priekšsēdētāja. 1941. gada 14. jūnijā A. Krāvhalse (dzīves dati nav atrasti). Vēlāk viņa deportēta uz Krieviju. Mirusi 1941. gada Saeimā un Rīgas domē sievietes zaudēja 23. septembrī Soļikamskas nometnē.29 iekarotās vietas. Vienīgi B. Pīpiņa vēl pēc Alma Hirša (dz. Tinte), “Rīgas auduma” 1919. gada bija Rīgas pilsētas domniece un īpašnieka un direktora Roberta Hirša (1895– no 1931. līdz 1934. gadam — Saeimas de- 1972) dzīvesbiedre, dzimusi 1903. gada putāte. 29. janvārī Nīgrandē. Palīdzēja vīram izveidot Sievietes sekmīgi strādāja Rīgas paš- “Rīgas audumu” par modernu un labiekārtotu pārvaldē — medicīnas un skolēnu aprūpē. uzņēmumu vairāk nekā 1000 strādniekiem, Anastasija Čikste-Rūtenfelde bija Rīgas pilsē- nodibināja fabrikā mātes skolu, arodskolu un tas veselības valdes skolu higiēnas nodaļas valodu kursus. vadītāja, Laura Neiberga (1886–1949) — 1939. gadā Hiršu ģimene atstāja Latviju, Rīgas pilsētas aizgādības valdes medicī- izceļoja uz Zviedriju un tālāk uz ASV. A. Hirša nas daļas vadītāja, Marija Skuja-Veinberga mirusi 1984. gada 31. jūlijā Sanktpītersbur- (1880 — nezināms) — Biķernieku tuberkulo- gā — Floridā, ASV.30 zes sanatorijas direktore. Anastasija Čikste-Rūtenfelde27 dzimu- Latvijas sieviete mākslā si 1879. gada 9. jūnijā Ceraukstes pagastā (1860–1944) Lielčīkstēs saimnieka ģimenē. Beidza Jel- gavas augstāko meiteņu skolu. Strādāja par Glezniecība un grafika skolotāju Kišiņevā un Kijevā. Absolvēja Ber- Glezniecībā latvju sieviete ienāca un ieka- nes universitāti (1910), Kijevas Universitātē roja savu vietu vēlāk nekā citās mākslas no- ieguva ārstes diplomu. zarēs. Pirmā gleznotāja latviete, kas darbojās No 1912. gada bija ārste Rīgā. Rīgas pil- Rīgas mākslas dzīvē 20. gadsimta desmitajos sētas veselības valdes skolu higiēnas nodaļas gados, bija Nora Drapče. vadītāja (1920–1930). Pēc Otrā pasaules Latvijas neatkarības laikā (1918–1940) kara poliklīnikas ārste (1944–1954). Mirusi glezniecībā stafeti pārņēma Aleksandra Beļ- 1962. gada 15. decembrī Rīgā. Rakstīja par cova, Alise Zvirbule, Hilda Vīka, Erna Gestau- medicīnas jautājumiem.28 te-Kovaļevska, Veronika Janelsiņa, grafikā — Veiksmīgas uzņēmējdarbībā un rosīgas Marija Induse-Muceniece. Lietišķajā mākslā sabiedriskajā dzīvē bija Emīlija Benjamiņa un teicami darbojās tekstilmākslinieces Alma Alma Hirša. Birģele-Paegle un Helga Kivicka. Emīlija Benjamiņa (dz. Simsone) dzimusi Nora Anna Marianna Drapče dzimusi 1881. gada 10. septembrī Rīgā dzelzceļnie- 1887. gada 19. decembrī Daugavpils ap- ka ģimenē. Beidza tirdzniecības skolu. Strā- riņķa priekšnieka Augusta Drapčes ģime- dāja “Rigaer Tagebladt”. Kopā ar vīru Anto- nē. 1910. gadā beidza labi nostādīto Rīgas

13 korespondence 2019. gads 73. sējums 4. numurs

pilsētas mākslas skolu, ko vadīja gleznotājs A. Zvirbule risināja sociāli saasinātu tematiku Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņš raudzī- gleznā “Bez darba”. Pievērsās sievietes por- jās, lai skolā uzņemtu talantīgus jauniešus. tretam — mātei un bērnam. Pēc Otrā pasau- Zināšanas N. Drapče papildināja ārzemēs. les kara strādāja par skolotāju (1947–1955). Viņas gleznas veidotas ekspresīvā patumšā Mirusi 1996. gada 1. decembrī.33 kolorītā. N. Drapče piedalījās Rīgas Politeh- Hilda Vīka (īstajā vārdā Hildegarde Vīka) niskā institūta Arhitektūras un mākslas pul- dzimusi 1897. gada 5. novembrī Rīgā ierēdņa ciņa izstādēs (1908, 1909 un 1912), arī ģimenē. No 1922. līdz 1925. gadam apgu- Baltijas mākslinieku savienības izstādēs. Pēc va glezniecības iemaņas pie Augusta Zauera Pirmā pasaules kara N. Drapče strādāja Lie- (1888–1981) un no 1925. līdz 1927. ga- pājas mākslas skolā par zīmēšanas skolotāju. dam — pie Uga Skulmes (1895–1963). Īslai- No 1920. gada piedalījās Neatkarīgo māks- cīgi skolojās pie Romana Sutas un Voldemāra linieku izstādēs. Viņas gleznas atrodas Valsts Irbes (1893–1944). Precējusies ar rakstnieku mākslas muzejā Rīgā. N. Drapče mirusi Viktoru Eglīti (1877–1945). Izstādēs piedalī- 1968. gada 28. decembrī Kalamazū, ASV. 31 jās no 1927. gada. Pēc kara darbojās gleznie- Aleksandra Beļcova dzimusi 1892. gada cībā. H. Vīka gleznoja Rīgas nomales ainavas 17. martā Novozibkovā, Krievijā. Beidza Pen- un sadzīves skatus: “Pārceltuve pie Zunda ka- zas mākslas skolu (1915), zināšanas papil- nāla” (1927), “Zunda kanāla malā” (1934), dināja Valsts brīvajā mākslas darbnīcā Pet- “Veļas mazgātājas”, “Gludinātājas” (abas rogradā (1918–1919). Penzas mākslas skolā 30. gados), “Lopu kopējas” (1935), “Dzem- iepazinās ar Romanu Sutu (1896–1944), dības pirtiņā” (1938). Akvarelī idealizēti kļuva par viņa dzīvesbiedri. No 1919. gada attēloti latviskie mitoloģiskie tēli: “Māra — dzīvoja un strādāja Latvijā. Darbojās Rīgas pirts kūrēja”, “Dieviņš ienāk sētā”, “Saules mākslinieku grupā (1920–1924), mākslinie- meitas”, “Dievs, Laima ienāk pagalmā”. ku apvienībā “Zaļā vārna” (1927–1931) un H. Vīka darbojās arī rakstniecībā. Iznā- Rīgas Grafiķu biedrībā. Gleznojusi portretus, kuši dzeju krājumi: “Spožie ūdeņi” (1932), ainavas un klusās dabas. Darbojusies grāma- “Mēnesnīca” (1935), “Zelta briedis” (1944), tu grafikā un porcelāna apgleznošanā. Pēc- stāstu krājumi “Stāsti” (1934), “Atsegtās kara gados gleznoja galvenokārt portretus. dvēseles” (1937), “Liela slāpe” (1940), Vislielākos panākumus guva portretu gleznie- “Dievišķā vientiesība” (1944). Rakstnieks cībā, no kuriem atzīmējami “J. Raiņa port- Zigmunds Skujiņš (dz. 1926) viņu raksturo- rets” (1923), “Sieviete ar vēdekli” (1921), jis šādi: “Hilda Vīka iekrita acīs uz reizi (..) “Sieviete ar raketi” (1927), “Baltā un melnā” Par viņas darbu nesacīja: kāda interesanta (1929), “Māte un dēls” (1931), “Mirdzas glezna, kāds īpatnējs stils. Par viņas darbiem portrets” (1934). Mirusi 1981. gada 1. feb- teica — “Re, Hilda Vīka”.” Hilda Vīka mirusi ruārī Rīgā.32 1963. gada 14. februārī Rīgā.34 A. Zvirbule, H. Vīka, E. Geistaute gleznie- Erna Geistaute (Gestaute) Kovaļevska cībā un M. Induse grafikā ienāca divdesmitā dzimusi 1911. gada 30. septembrī Rīgā. No gadsimta trīsdesmitajos gados. 1926. gada līdz 1930. gadam mācījās Lat- Alise Zvirbule dzimusi 1906. gada vijas Mākslas akadēmijā. 1929. gadā pieda- 16. oktobrī Dundagas pagastā. Beidza Lat- lījās “Zaļās vārnas” izstādē Jelgavā, bet kopš vijas Mākslas akadēmijas Ģederta Eliasa 1930. gada visās valsts un Kultūras fonda iz- (1887–1975) figurālās glezniecības meistar- stādēs. Viņa ir rakstnieka Pāvila Klāna (īstajā darbnīcu (1937). Līdztekus mācījās Kultū- vārdā Pauls Kovaļevskis, 1912–1979) dzī- ras veicināšanas biedrības studijā pie Kārļa vesbiedre. 1926.–1936. gadā bija asistente Miesnieka (1877–1975). Savā diplomdarbā dekorāciju apgleznošanā Latvijas Nacionālās

14 LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944) operas un Tautas teātra izrādēm. Veidoju- cībā ienāca līdz ar Latvijas valsts sākumu. si arī izrāžu skatuvisko ietērpu. Risinājusi Pirmā profesionāli izglītotā latviešu tēlniece senvēstures (“Latvijas pils”, “Latvju senpils bija Marta Skulme-Liepiņa, kas iemiesoja sēta”) un reliģisku tematiku (“Kursas madon- savu talantu figurālās kompozīcijās. Trīsdes- na” (1935), “Meitene baznīcā”, “Dievmāte mitajos gados viņai pievienojās monumentā- jūrmalā”, “Mūķenes”). 1944. gadā emigrē- lo memoriālo skulptūru meistares Aleksandra ja uz Vāciju, no tās — uz Dāniju. Turpinā- Briede-Kalniņa un Marta Lange. 1924. gadā ja darboties glezniecībā. Mirusi 1975. gada Marta Skulme ar metu “Lāčplēsis” kopā ar 31. janvārī Kopenhāgenā.35 Kārli Zāli (1888–1942) dalīja pirmo un otro Veronika Janelsiņa dzimusi 1910. gada prēmiju Brīvības pieminekļa konkursā. Tomēr 20. maijā Minskas guberņā Baltkrievijā. praksē viņa savas spējas monumentālajā žan- Beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Ģ. Eli- rā neīstenoja. A. Briede un M. Lange līdzās tēl- asa figurālo glezniecības meistardarbnīcu niekiem Teodoram Zaļkalnam (1876–1972), (1938). Viņa ir rakstnieka Anšlava Eglīša Kārlim Zemdegam (1894–1963), Kārlim (1906–1993) dzīvesbiedre. V. Janelsiņa Jansonam (1896–1986) u.c. attīstīja tālāk bija Rīgas pilsētas vēstures muzeja restau- monumentālās memoriālās tēlniecības tradī- ratore. Glezniecībā divdesmitā gadsimta cijas. 30.–40. gadā pievērsās reālistiskām ainavām Marta Skulme-Liepiņa ir dzimusi un portretiem. 1944. gadā emigrēja uz Vāci- 1890. gada 13. maijā Mālpils pagasta ju, 1950. gadā no tās — uz Ameriku. Mirusi “Gerķenos” rakstveža un lauksaimnieka ģi- 2001. gada 29. maijā Losandželosā, ASV. menē. 1905.–1907. gadā mācījās Volde- Marija Induse-Muceniece, grafiķe, dzi- māra Maldoņa dibinātajā privātajā sieviešu musi 1904. gada 17. augustā Rojā, jūrnieka ģimnāzijā (“Maldoņa ģimnāzijā”) Rīgā un ģimenē. 1931. gadā beidza Latvijas Mākslas 1907.–1909. gadā Kristīnes Apkalnas sie- akadēmijas R. Zariņa grafikas meistardarbnī- viešu ģimnāzijā Cēsīs. 1909. gadā beidza cu, 1934.–1937. gadā papildināja zināšanas Tailovas ģimnāziju Rīgā. Izglītību turpināja Augstākā Mākslas institūtā Antverpenē, Beļģi- 1909.–1910. gadā Rīgas mākslas skolā, jā. Darbojās Latvju mākslinieku biedrības tē- 1913.–1914. gadā — Kazaņas mākslas lotājas mākslas sekcijā un mākslas apvienībā skolā un 1914.–1917. gadā — Petrogradas “Zaļā vārna”. Trīsdesmito gadu beigās strādāja Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas meistar- skolas vakara kursos. 1916.–1918. gadā darbnīcā par pedagoģi, 1940.–1941. gadā papildinājusies M. Bernšteina mākslas skolā bija tās vadītāja. 1944. gadā emigrēja uz un profesora L. Šervuda (1871–1954) tēlnie- Zviedriju, tur bija tehniskā zīmētāja Upsalas cības darbnīcā studijā. 1918. gadā atgriezās universitātē. Latvijā. 1922. gadā studiju nolūkā apmeklēja M. Induses-Mucenieces daiļradē dziļas Drēzdeni un Parīzi. Precējusies ar gleznotāju pēdas atstājusi jūra un zvejnieku dzīve pie Oto Skulmi (1889–1967). No 1920. gada jūras, kas ietverta darbos “Zvejnieki”, “Lai- piedalījās izstādēs. Viņas darbi eksponēti vas stūmēji”, “Gāziens” (spēcīga vēja brāz- Latvijas valsts rīkotās mākslas izstādēs ārze- ma), “Zvejnieku ciems”, “Zvejnieki krastā” un mēs: Oslo (1933), Maskavā un Ļeņingradā “Zvejniece”. Māksliniece mirusi 1974. gada (1934), Briselē (1935), Varšavā, Krakovā, 26. oktobrī Upsalā.36 Helsinkos, Tallinā un Tartu (1936), Vīnē, Prāgā, Budapeštā (1937), Kauņā un Kopen- Tēlniecība hāgenā (1938), Parīzē un Londonā (1939). Tēlniecībā sievietēm bija lielāki panāku- Pēc Otrā pasaules kara turpināja darbu tēl- mi nekā glezniecībā. Latvju sieviete tēlnie- niecībā.

15 RAKSTI 2019. gads 73. sējums 4. numurs

M. Skulme veidojusi figurālas kompozīci- celtniecību tā pārvietota uz Siguldu. Darbs “Iz- jas, portretus un vispārinātas cilvēku galvas skaņa” (1937, granīts) ar alegorisku figūru — granītā, bronzā un kokā. Viņas pirmie darbi jaunekli — izskan kā himna cilvēka garam. To darināti kubistiskā garā (“Konstruktīva figūra” 1939. gadā iegādājās Kultūras fonds, uzstā- (1922), “Ģitārists” (1922)), vēlākie — reālās dīja kā kapa pieminekli kordiriģentam profe- plastiskās formās. Figurāliem veidojumiem soram Pēterim Paulam Jozuus (1873–1937) (“Ganiņš (1922), “Tautu meita” (1923)) ir Rīgas Meža kapos. Tēlniece darināja arī sīk- noapaļotas formas. Episks vispārinājums plastikas veidojumus porcelānā. iemiesots granītā kaltajā darbā “Vidzemniece” Aleksandra Briede mirusi 1992. gada (1928–1938) un divfigūru veidojumā “Piemi- 14. novembrī Rīgā.38 neklis” (1928). No vispārinātiem sieviešu un Marta Lange dzimusi 1903. gada 15. feb- meiteņu galvu veidojumiem izceļas “Sievietes ruārī Valmierā. Absolvējusi Latvijas Mākslas galva”, dēvēta par Lielo galvu (1928–1930). akadēmijas profesora Konstantīna Rončevska Tā granītā izkalta 1933. gadā un 1934. gadā meistardarbnīcu (1932). Izstādēs piedalīju- saņēmusi Kultūras fonda prēmiju. Zemnieku sies no 1936. gada. Tēlniecībā darbojās arī tipāži tverti darbos “Ganu meitene” (1935), pēc Otrā pasaules kara. Veidoja galvenokārt “Laukstrādnieks” (1936), “Māte” (1937). Ne portretus. visus darbus tēlniece īstenojusi lielās kom- Memoriālā tēlniecībā darināja kapa pie- pozīcijās. Palikuši nelieli meistarīgi darbi — minekļus Olgai Ansonei Valmierā (1938), tautu meitas un kailfigūras, kuriem viņas ārstam E. Ozolam — “Bāri” Kauguru kapos daiļradē arī ir sava vieta. pie Valmieras, jaunajai pianistei Anitai Sliek- M. Skulme mirusi 1962. gada 3. janvārī šai Rīgas Meža kapos “Mans gulbi klusais ...” Rīgā. Par darbu tēlniecībā māksliniece teiku- (1939), skolotājam Krišam Melnalksnim si: “Iedomāto vispirms pakļauju konstrukcijai, ”Pirmziemnieki” (1940, Rīga, Mārtiņa kapi). tad, paredzot izvešanu piemērotā materiālā, Profesoram Gustavam Klaustiņam pieminek- gādāju par mākslinieciski izteiktu skaidru sin- lis Meža kapos Rīgā (1940–1941) tverts tētisku formu ar laikmetisku interpretāciju.”37 plastiskās formās — vīrietis ar paceltu gal- Aleksandra Briede (līdz 1945. gadam vu uz ērģeļu stabuļu fona. Tajā iemūžināta Aleksandra Kalniņa) dzimusi 1901. gada Feliksa Mendelsona-Bartoldi (Jakob Ludwig 25. jūlijā Liepājā mūrnieka ģimenē. Absolvē- Felix Mendelssohn Bartholdy, 1809–1847) ja Latvijas Mākslas akadēmijas Konstantīna oratorijas “Paulus” skaņu tēls “Celies un ej, Rončevska (1875–1935) tēlniecības meis- topi gaisma!”. Marta Lange veidojusi arī kapa tardarbnīcu. pieminekli dziedonei Alīdai Vānei “Dziedot Veidoja figurālas kompozīcijas “Māte ar mūžu nodzīvoju” (1965) Ventspils rajona bērnu” (1929), “Elēģija” (1931), “Kalējs” Ventas ciema Doku kapos. (1938), “Meitenīte” (1932). Trīsdesmito gadu Dekoratīvajā monumentālajā skulptūrā daiļrades posmu tēlniece noslēdz ar dekora- M. Langes nozīmīgākie veikumi ir “Māte un tīvām skulptūrām granītā “Māte” (1938) — bērns” bērnudārza ēkai Rīgā, Dagmāras ielā sēdoša māte ar bērnu klēpī — un “Daina” 3, un bērnu figūras “Dzejnieks” un “Rakst- (1930). Skulptūru “Daina”, kur attēlota jauna nieks” rakstnieku pilij Siguldā. Marta Lange sieviete ar kokli rokās un vārdi uz postamenta mirusi 1985. gada 1. augustā.39 “Lokaties mežu gali, lai balstiņas pāri skan”, uzstādīja Vīgantes parkā, senāk saukta par Lietišķā māksla Liepavota parku — Daugavas kreisajā krastā Latvju sievietes lietišķajā mākslā iztei- 200 metru uz ziemeļiem no Staburaga, pie bi- kušās, sākot ar 19. un 20. gadsimta miju. jušās Vīgantes muižas. Sakarā ar Pļaviņu HES Šī nozare izauga no lauku tautas mākslas

16 LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944) tradīcijām, jo toreiz vēl nebija atrisināts lietiš- dē Briselē (1935). Tajā skola par audumiem ķās mākslas izglītības jautājums. un ādas plastikas darbiem saņēma Grand Emīlija Liepiņa-Zelmane (1874–1926) Prix. Darbi tika godalgoti arī Starptautiskajā savos mājturības kursos 1898. gadā uzsāka mākslas amatniecības izstādē Parīzē (1938) apmācību rokdarbos un aušanā. Viņa bija un Pirmajā Starptautiskajā mākslas amatnie- mācījusies Venjamiņa Blūma (1861–1919) cības izstādē Berlīnē (1938). Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā. Helga Kivicka kļuva par ievērojamu tek- 1902. gadā uz iesniegto darbu pamata viņa stilmākslinieci. 1924. gadā viņa Rīgā atvēra Pēterburgas mākslas akadēmijā ieguva zīmē- savu darbnīcu. Pētīja tekstilmākslu Amster- šanas skolotājas tiesības.40 damā, Briselē, Berlīnē, Vīnē, Parīzē un spe- Alma Birģele-Paegle (1877–1949) savā, cializējās Zviedrijā (1927). Viņas tekstilijām 1911. gadā nodibinātajā, mākslas amatnie- bārkšu tehnikā ir raksturīgi ģeometriskā or- cības skolā apmācīja audzēkņus keramikas, namenta motīvi un skaists kolorīts. Ar saviem metāla, tekstiliju un koka mākslinieciskā ap- audumiem viņa ieguva atzinību ne vien Pirma- darē. Izglītību viņa ieguva Drēzdenes mākslas jā Latvijas daiļamatniecības izstādē, bet arī skolā, papildinājās keramikā Berlīnē, Minhe- starptautiskajās izstādēs Briselē (1938) un nē un metālapstrādē — Parīzē. A. Birģeles Parīzē (1937). Ievērību izstādēs ieguva arī tek- skolā zīmēšanu un kompozīciju pasniedza stilmākslinieces Milda Klēbaha (1906–1975), mākslinieks Jūlijs Madernieks (1870–1955), Ella Ūdre-Dviele (1904–1990), Kristīne Pā- veidošanu — tēlnieks Burkards Dzenis vuliņa (1891–1967) un Aleksandra Dzērvīte (1879–1966), bet keramiku — podniecības (1904–1984). meistars Pēteris Šteinbergs (1874–1938). Keramikā teicami panākumi bija Mari- Pati A. Birģele vadīja nodarbības aušanas, iz- jai Riņķei (1899–1933), Mildai Brutānei šuvumu tehnikā un rotu dekoratīvā apstrādē. (1903–1979), Annai Eskai (īstajā vārdā Skolā bija izveidota tautas mākslas paraugu Anna Grunte, 1916–1977) un Margitai ekspozīcija, iekārtotas aušanas, rotu apdares Melnalksnei (1909–1989).42 darbnīcas un keramikas apdedzināšanas cep- ļi. Kopš 1912. gada A. Birģele ar saviem un Avoti un piezīmes audzēkņu darbiem regulāri piedalījās mākslas 1 Raksts nav recenzēts. izstādēs Rīgā, vēlāk Maskavā, Ņujorkā un 2 Zelče V. Nezināmā Latvijas sieviete Vašingtonā. Lielu uzmanību viņa veltīja tau- 19. gadsimta otrajā pusē. Rīga: Latvijas tas meistaru darbu un seno audumu izpētei. Arhīvu biedrība, 2002, 298 lpp. 1923.–1933. gadā Pieminekļu valdes uzde- 3 Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Aut. vumā pētīja un atjaunoja senos audumus.41 Rožkalne A., Dombrovska B., Stašulāne I. Latvijas laikā 20. gadsimta 20. un 30. ga- LU Literatūras, folkloras un mākslas insti- dos lietišķās mākslas tradīciju izkopšanā liela tūts. Rīga: Zinātne, 2003, 394. lpp. nozīme bija 1926. gadā dibinātajai Liepājas 4 Unāms Ž. Marija Valdemāre (Medinska). mākslas amatniecības skolai un 1931. gadā Pirmā latviešu stāstu rakstniece. Rīga: dibinātajai Rīgas Valsts amatniecības skolai. “Loga” apgāds, 1937, 39. lpp.; Medin- Liepājā no pasniedzējām redzamākā bija zī- ska-Valdemāre Marija. Grām.: Latviešu mēšanas skolotāja Nora Drapče, Rīgā — tek- rakstniecība..., op. cit., 394.–395. lpp. stilmāksliniece Helga Kivicka (1905–1970). 5 Brant L. Latviešu sieviete sabiedriskā dzī- Rīgas skolas popularitāti vairoja gadskār- vē. Grām.: Latviešu sieviete. Rīga: a/s tējās audzēkņu darbu izstādes, to sekmēja Valters un Rapa ģenerālkomisijā, 1931, arī piedalīšanās Pirmajā Latvijas daiļamatu 150.–152. lpp.; arī https://timenote. izstādē Rīgā (1937) un starptautiskajā izstā- info/lv/events/Nodibinata-pirma-latvie-

17 korespondence 2019. gads 73. sējums 4. numurs

su-sieviesu-organizacija-Latviesu-pali- arhīvs, 1995, 120. lpp.; Līna Čanka-Frei- dzibas-biedribas-prieks-trukumu-ciez- denfelde. Grām.: Liepiņš J. Mani pacienti. damiem-igauniem-damu-komiteja, sk. Rīga: Preses nams, 1998, 99.–109. lpp. 6.06.2019. 20 Klāra Hibšmane (1878–1946). Grām.: 6 Dombrovska Katrīna. Grām.: Es viņu pa- Vīksna A. Pa ārstu takām. Rīga: Avots, zīstu, 2. iesp. USA: Grand Haven Nich, 1990, 90.–91. lpp.; Dr. Klāra Hibšmane 1975, 132.–133. lpp. dzīvē un darbā. Zeltene, 1928 (3): 1–2. 7 Grosvalds I. Latvijas sievietes izglītībā un 21 Kaija Ivande. Grām.: Latviešu rakstniecī- zinātnē. LZA Vēstis, 2017, 71 (2): 15. ba ..., op. cit., 270. lpp.; Ērmanis P. Īvan- 8 Baltijas Vēstnesis, Nr. 43, 1870. g. 20. okt. des Kaijas literārā un sabiedriskā darbība. 9 Kronvalde Karolīne. Grām.: Latviešu Latvju grāmata, 1926 (6): 401–402. rakstniecība..., op. cit., 320. lpp. 22 Elza Žiglevice: astras zieds uz kapa no 10 Stučka Dora. Grām.: Latviešu rakstniecī- draugiem un līdzdarbiniekiem. Otrs, ilus- ba..., op. cit., 566. lpp.; Brutāne V. Lieli trēts un papildināts izdevums. Rīga: Dzin cilvēki — dziļas jūtas. Padomju Latvijas tars, 1925, 50 lpp.; Žiglevica Elza Kārļa Sieviete, 1964, (3). meita. Lāčplēša... op. cit., 595. lpp. 11 Brant L. Latviešu sieviešu kustība. Grām.: 23 Vesčunas-Jansone Valija Valerija Konstan- Latviešu sieviete, op. cit., 172.–174. lpp. tina meita. Ibid, 554. lpp. 12 Ibid. 24 Treijs R. Četri Lāčplēši vienā ģimenē. 13 Brant L. Latviešu sieviete sabiedriskā http://www.la.lv/cetri-lacplesi-viena-gime- dzīvē. Grām.: Latviešu sieviete, op. cit., ne%E2%80%A9-2, sk. 18.06.2019. 152.–153. lpp. 25 Brant L. Sievietes profesionālais stāvoklis. 14 Salnais Milda. Grām.: Latvju enciklopē- Grām.: Latviešu sieviete, op. cit., 189.– dija. 3. sēj. Stokholma: Trīs zvaigznes, 200. lpp. 1953–1955, 2216.–2217. sleja; Salnā 26 Pīpiņa Berta. Grām.: Latvju enciklopēdija, (Salnais) Milda. Grām.: Latvju enciklopē- 3. sēj., op. cit., 1961.–1962. sleja. dija, 1862–1988. 4. sēj. Rockville, MO, 27 Rakstā Grosvalds, 2017, op. cit. 18. lpp. ASV: Amerikas Latviešu apvienības Latvie- kļūdaini minēts personas vārds un dzim- šu institūts, 1990, 211. lpp. šanas gads: “Anastasija Rūtenberga-Čikste 15 Paļeviča M. Anna Rūmane-Ķeniņa. Latvie- (1878–1962)”. te, 1934, (11); Rūmane-Ķeniņa Anna. 28 Čikste-Rūtenfelde Anastasija. Grām.: Es Grām.: Latviešu rakstniecība..., op. cit., viņu pazīstu, 118. lpp.; Čikste-Rūtenfel- 503.–504. lpp. de Anastasija. Grām.: Latviešu rakstnie- 16 Krauze-Ozoliņa (vai Ozoliņa-Krauze) Aus- cība ..., op. cit., 130. lpp. tra. Grām.: Latviešu rakstniecība..., op. 29 Benjamiņš Emīlija. Grām.: Latviešu kon- cit., 427.–428. lpp. versācijas vārdnīca, 2.sēj. Rīga, A. Gul- 17 Kalniņš Klāra. Grām.: Latviešu konversāci- bis, 1928–1929, 2118. sleja; Benjamiņš jas vārdnīca, Rīga: A. Gulbis, 1932–1933, Emīlija. Grām: Latviešu rakstniecība..., 1537.–1539. sleja; Kalniņa Klāra. Grām.: op. cit., 69. lpp. Latvju enciklopēdija, 1. sēj. Stokholma, 30 Hirša Alma. Grām.: Es viņu pazīstu, op. Trīs zvaigznes, 1950–1951, 935. lpp. cit., 201. lpp.; Izcila darbiniece rūpniecī- 18 Čakste Justīna. Grām.: Latviešu konver- bā [par Almu Hiršu]. Sieviete, 1935 (12): sācijas vārdnīca, 2. sēj. Rīga: A. Gulbis, 205–206; Ieskats ģimenes hronikā [Par 1928–1929, 4066.–4067. sleja. A. Hiršu]. Grām.: Lediņš V. R. Roberts 19 Čanka-Freidenfelde Līna. Lāčplēša kara or- Hiršs, 1895–1972. Rīga: LU apgāds, deņa kavalieri. Rīga, Latvijas valsts vēstures 2009, 45.–72. lpp.

18 LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944)

31 Drapče Nora. Grām.: Latviešu tēlotāja Stājgrafika. Grām.: Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940. Aut. Blūma Dz., Cie- māksla..., op. cit., 392. lpp. lava S., Čaupova R., Kučinska V., Kuple 37 Marta Skulme. Katalogs. Rīga, 1969; Z., Lāce R., Lapacinska V., Novadniece I. Čaupova R. Marta Skulme. Rīga: Zinātne, Rīga: Zinātne, 1986, 73.,78.,141. lpp. 1992, 80 lpp. 32 Aleksandra Beļcova. Ibid., Lāce R. Stāj 38 Briede A. Reprodukciju albums. Rīga, glezniecība, 333.–334. lpp. 1971; Aleksandra Briede. Grām.: Čaupo- 33 Alise Zvirbule. Ibid., 358. lpp. va R. Tēlniecība. Latviešu tēlotāja māks- 34 Hilda Vīka. Ibid., 364. lpp.; Hilda Vīka at- la..., op. cit., 289.–290. lpp. miņās, mākslā, rakstniecībā. Rakstu krā- 39 Lāce R. Marta Lange. Rīga, 1981. jums. Rīga: Preses nams, 1997, 263. lpp. 40 Emīlija Liepiņa-Zelmane. Grām.: Novad- 35 Gestaute (Kovaļevska) Erna. Latvju en- niece I. Lietišķā māksla. Latviešu tēlotāja ciklopēdija, 1. sēj. Stokholma: Trīs zvaig- māksla..., op. cit., 68. lpp. znes, 1950–1951, 673. lpp.; Erna Ges- 41 Alma Birģele-Paegle. Ibid., 186. lpp. taute. Grām.: Lāce R. Stājglezniecība, op. 42 Novadniece I., Kučinska V. Lietišķā māks- cit., 364. lpp. la. Latviešu tēlotāja māksla..., op. cit., 36 Marija Induse-Muceniece. Lapčinska V. 423.–450. lpp.

Par autoru Dr. sc. ing. Ilgars Grosvalds (1927–2019) bija izcils ķīmiķis tehnologs, zinātnieks un pe- dagogs, strādāja gan būvniecības nozarē, gan bija pasniedzējs un skolotājs. Viņš bija Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja vadītājs, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas goda biedrs, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks. Dzimis ASV, bet ģimene jau 20. gadu beigās atgriezās Latvijā. I. Grosvalds ir bijai ražens zinātņu vēsturnieks. Pēdējo gadu pētījumi Latvijas zinātņu vēsturē aptver tās attīstību, zinātniskos institūtus un zinātniekus Latvijā un pasaulē. I. Grosvalds ir līdzautors monogrāfijai “Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā” piecās daļās, ārzemju latviešu zinātnieku gaitas viņš dokumentējis pārskatu rakstos “Latvijas Universitātes ķīmiķu ceļi un likteņi pasaulē”, “Latviešu farmaceiti trimdā”, “Latvijas Universitātes dabaszinātnieku devums trimdā”. 1994. gadā par darbu ciklu “Zinātnes un tehnoloģiju attīstība Latvijā un trimdā” I. Gros valds saņēma Rīgas Tehniskās universitātes augstāko apbalvojumu — Paula Valdena prēmiju un medaļu. Viņš saņēmis arī citus apbalvojumus, 2017. gadā 90 gadu jubilejā godināts ar Rī- gas Tehniskās universitātes rektora Leonīda Ribicka un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša Atzinības rakstiem. 2019. gada 21. februārī, neilgi pirms aiziešanas mūžībā, Ilgaram Grosvaldam kā zinātnes vēstures pētniekam un Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja di- rektoram pasniegts Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības raksts par nozīmīgu ieguldījumu inženierzinātņu, dabaszinātņu un vēstures zinātņu attīstībā Latvijā.

About the author Dr. sc. ing. Ilgars Grosvalds (1927–2019) was an outstanding chemist technologician, scientist and educator, he worked in the area of construction and was a lecturer and teacher. He was the director of the Latvian Museum of Chemistry, honorary member of the Latvian Association of History of Science, scientist emeritus of the State of Latvia. He was born in the USA but his family returned to Latvia already in the late 1920s.

19 korespondence 2019. gads 73. sējums 4. numurs

I. Grosvalds was a prolific science historian. His recent studies in the Latvian history of science include its development, scientific institutes and scientists in Latvia and the world. I. Grosvalds is the co-author of the monograph History of the Higher Technical Education in Latvia in five parts, he has documented the lives of Latvian scientists abroad in review papers “Ways and fates of Latvian chemists in the world”, “Latvian pharmacists in exile”, “Contribu- tion of the Latvian University natural scientists in exile”. In 1994, I. Grosvalds received the highest award of the Riga Technical University, Paul Walden Award and medal, for the cycle of works “Development of Science and Technologies in Latvia and Exile”. He received also other awards, and in 2017, in his 90th jubilee he was honoured with accolades of the Rector of Riga Technical University Leonīds Ribickis and Presi- dent of the Latvian Academy of Sciences Ojārs Spārītis. On 21 February 2019, not long before his passing away, Ilgars Grosvalds, as a researcher of the history of science and Director of the Latvian Museum of History of Chemistry, was granted the Diploma of Acknowledgement of the Ministry of Education and Science, for significant contribution to the development of natural and historical sciences in Latvia.

LATVIAN WOMEN IN THE SOCIAL AND PUBLIC LIFE AND ART (1860–1944)

Ilgars Grosvalds Summary

Key words: Latvian women, time of Tzarist Russia, independent Latvia, painting, graphic arts, sculpture, applied art

Dr. sc. ing. Ilgars Grosvalds (1927–2019) was a chemist, scientist and pedagogue, he worked in the area of construction and was a lecturer and teacher of chemistry, physics and astronomy. An integral part of his life was popularisation of science which was based on studies of history of science. In the last years of his life he intensively gathered and published data about the role of the Latvian woman in various spheres — education, society and public life, in arts. In 2013, a small publication by I. Grosvalds appeared, Women of the University of Latvia in Higher Education and Science in the First Part of the 20th Century (32 pp.). The author’s intention was to expand on this theme in publications of Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Section A. In 2014, in issue 5/6 of the journal, in co-authorship with Ivans Griņevičs, scientific collaborator of the Latvian Museum of History of Chemistry, the article was published, “Latvian women on the way to higher education and science” Another article on this theme, “Latvian women in education and science (1860−1944)” was published in 2017, Issue 2. Recently the Editorial office of LZA Vēstis, Section A, received two more articles by I. Grosvalds: “Latvian woman in social and public life (1860−1944)” and “Latvian woman in painting and sculpture (1860−1944)”. The intention of the author of the articles was to sum- marise in one edition the life stories and contribution of the most outstanding Latvian women of the early 20th century. The journal did not manage to publish the last two articles during the time of Ilgars Grosvalds’ life, and moreover, the article about Latvian women in art was not completed, but in honour of author’s memory, we have decided to publish a summarisation of these articles.