Latvijas Sievietes Sabiedriskajā Un Valsts Dzīvē Un Mākslā (1860–1944)
Total Page:16
File Type:pdf, Size:1020Kb
KORESPONDENCE 2019. gads 73. sējums 4. numurs LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944) Ilgars Grosvalds Atslēgas vārdi: Latvijas sievietes, cariskās Krievijas laiks, neatkarīgā Latvija, glezniecība, grafika, tēlniecība, lietišķā māksla Inženierzinātņu doktors Ilgars Grosvalds (1927–2019) bija ķīmiķis, zinātnieks un peda- gogs, strādāja gan būvniecības nozarē, gan bija pasniedzējs un ķīmijas, fizikas un astronomi- jas skolotājs. Neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa bija zinātnes popularizēšana, kas balstīta zinātnes vēstures pētījumos. Pēdējos dzīves gados viņš intensīvi vāca un publicēja datus par Latvijas sievietes lomu dažādās jomās — izglītībā, sabiedrībā un valsts dzīvē, mākslā. 2013. gadā izdota neliela Grosvalda publikācija “Latvijas Universitātes sievietes augstākajā izglītībā un zinātnē XX gs. pirmajā pusē” (32 lpp). Šo tēmu autors vēlējās paplašināt pub- likācijās LZA Vēstu A daļas izdevumos. Žurnāla 2014. gada 5./6. numurā līdzautorībā ar Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja līdzstrādnieku Ivanu Griņeviču publicēts raksts “Latvijas sievietes ceļā uz augstāko izglītību un zinātni”. Otru rakstu par šo tēmu “Latvijas sievietes izglītībā un zinātnē (1860–1944)” publicējām 2017. gada 2. numurā. Nesen LZA Vēstu A daļas redakcija saņēma vēl divus Ilgara Grosvalda rakstus: “Latvijas sieviete sabiedriskajā un valsts dzīvē (1860–1944)” un “Latvijas sieviete glezniecībā un tēlniecībā (1860–1944)”. Rakstu autora nodoms bija apkopot vienuviet 20. gadsimta sākuma ievērojamāko Latvijas sieviešu dzīvesstāstus un veikumu. Divus pēdējos iesniegtos rakstus Ilgara Grosvalda dzīves laikā nepaguvām izdot, turklāt raksts par Latvijas sievietēm mākslā nebija pabeigts, tomēr, godinot autora piemiņu, esam lēmuši nodot lasītājam šo rakstu apkopojumu.1 Latvijas sieviete sabiedriskajā un praktiskā intelektuālā darbā. Rīgā sāka strā- valsts dzīvē (1860–1944) dāt pirmās divas ārstes: Anna Kizelbaša (dzī- No idejas un nacionālās kustības izauga ves dati nav atrasti), kas diplomu medicīnā latviešu nācija un valsts. Lai izcīnītu Latvijas bija ieguvusi 1878. gadā, un Marija Demante neatkarību, vajadzēja noiet garu ceļu daudzu (dzīves dati nav atrasti), kas augstskolu bija desmitu gadu garumā, sākot ar Tautas atmo- beigusi 1879. gadā.2 das laikmetu, Jaunās strāvas laiku līdz Brī- Tautiskās atmodas kustības vadītāju vības cīņām un republikas nostiprināšanai. Krišjāni Valdemāru (1825–1891) visnotaļ Latvju sieviete pieteica sevi sabiedriskajā un atbalstīja viņa sieva Luīze (Lūcija) Johanna valsts dzīvē. Valdemāre (fon Ramma, 1841–1914) un Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos māsa Marija Medinska-Valdemāre, bet Ati gados Vidzemē un Kurzemē tikai nedaudz Kronvaldu (1837–1875) — viņa dzīvesbied- sieviešu varēja izmantot savas zināšanas re Karolīne (Lizete) Rolofa-Kronvalde. 6 LATVIJAS SIEVIETES SABIEDRISKAJĀ UN VALSTS DZĪVĒ UN MĀKSLĀ (1860–1944) Marija Medinska-Valdemāre dzimusi Katrīna Einberģe (1906–1908) un Līvija 1830. gada 5. septembrī Ārlavas pagasta Menģele (1908 — nav zināms). Biedrībā ro- Vecjunkuros saimnieka ģimenē. Mācījusies sīgi darbojās mecenāte un uzņēmēja Katrīna Neimanes privātskolā Talsos. Atvērusi ne- Dombrovska. 5 lielu privātskolu Sasmakā (tagad Valdemār- Katrīna Dombrovska dzimusi 1830. ga- pilī). No 1865. gada vadījusi brāļa Krišjāņa dā. Kopā ar vīru Jēkabu Dombrovski pieda- Valdemāra Tigodas muižu Novgorodas gu- lījās Rīgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. No berņā. 1882. gadā pārcēlusies uz Aksaju 1872. gada bija Latviešu labdarības bied- Dienvidkrievijā, kur mirusi 1888. gadā.3 Vi- rības kasiere. Pēc vīra nāves 1886. gadā ņas uzskatu izveidi dziļi ietekmēja Krišjānis patstāvīgi vadīja kokapstrādes uzņēmumu. Valdemārs un Fricis Brīvzemnieks-Treilands Atbalstījusi četrklasīgās meiteņu skolas un (1846–1907). Izmēģinājusi roku rakstnie- nespējnieku namu celšanu un strādnieku cībā, viņa pauda jaunlatviešu uzskatus. Lo- ēdienu nama ierīkošanu. Mirusi 1903. gada kalizētajā stāstā “Ozols, viņa dzīve un gals” 9. aprīlī Rīgā.6 (1872) priekšvārdā viņa izteicās: “Sieviete Ata Kronvalda dzīvesbiedre Karolīne tautā ir tā puse, kurā sirds pukst, un tamdēļ Kronvalde (1836–1913) bija pirmā, kas pre- šī tautas sirds puse ir ievērojama.”4 sē aizstāvēja sievietes vienlīdzīgās tiesības ar Jaunlatvietes uzskatīja, ka tautā jāmodi- vīrieti izglītībā un sabiedriskajā dzīvē. Par šo na tēvu zemes mīlestība. To jāsekmē nacio- viņas lomu rakstīju 2017. gada publikācijā7. nālajām skolām, kurās jāmāca tautas valoda, Rakstā kļūdaini minēts K. Kronvaldes mirša- vēsture, ģeogrāfija un tradīcijas. Jāorganizē nas gads — viņa mirusi 1913. gadā (nevis teātra izrādes, jāattīsta kora dziedāšana. 1931. gadā, kā minēts rakstā). Savas dzīves Liela nozīme latviešu tautas izglītī- laikā strādājusi par valodas skolotāju un vadī- bas un kultūras vienotības veicināšanā jusi Rīgas Latviešu labdarības biedrības mei- bija Rīgas Latviešu biedrībai. Tā izveidojās teņu skolas internātu. 1868. gadā no 1867. gadā dibinātās orga- 1870. gadā “Baltijas Vēstneša” 46., 47. nizācijas “Latviešu palīdzības biedrība priekš un 48. numurā ar K. Kronvaldes vārdu publi- trūkumā ciesdamiem igauņiem”. Latviešu cēts raksts “Cienīgam “Garam””, kurā, atbil- biedrībā darbojās Rīgas Latviešu teātris, zi- dot nezināma autora rakstam (to parakstījis nību, derīgo grāmatu un mūzikas komisijas. “Gars”) “Baltijas Vēstneša” pielikumā “Piekt- Lielu pacilātību izsauca biedrības rīko- dienas Vakarā”8 par vīriešu un sieviešu tie- tie Pirmie vispārīgie Latviešu dziedāšanas sībām, atspēkoja apgalvojumu, ka sievietes svētki 1873. gadā Rīgā. Tajos piedalījās nejūt līdzi laika garam: “Dieva dotas gudrības 46 kori (pieteikušies bija 53) ar 1003 dzie- stiprumu atrodam gan pie vīriešiem, gan pie dātā jiem — 791 vīriešiem un 212 sievietēm. sievietēm. Kas zīmējās uz sieviešu izglītību, Biedrībā jau no paša sākuma darbojās tad tā pieejama vairāk vīrietim nekā sievietei dāmu komiteja, kas veicināja latviešu kultūras un tas vēl nedod iemeslu un nicināšanu runāt dzīvi. Tā sarīkoja pirmos latviešu koncertus, par sievietes gara spējām.”9 pirmo teātra izrādi (“Žūpu Bērtulis”) un priekš- 19. gadsimta deviņdesmitajos gados lat- lasījumus. Par priekšniecēm strādāja Anna vju sieviete jau bija pavērusi durvis uz vidējo Ozoliņa (1869–1870), Elīze Tomsone (1870– un daļēji uz augstāko izglītību. Viņas vārds 1871), Šarlote Rambuse (1871–1872), kļuva pazīstams literatūrā un tēlotājā mākslā, Vilhelmīne Kozlovska (1872–1877), Šar- nebija svešs arī sabiedriskajā un politiskajā lote Ramberģe (1877–1879), Anna Feld- dzīvē. mane (1879–1880), Katrīna Dombrovska Sieviešu intelektuālo attīstību ievērojami (1880–1903), Šarlote Berģe (1903–1906), sekmēja idejiskā latviešu inteliģences kustība 7 KORESPONDENCE 2019. gads 73. sējums 4. numurs “Jaunā strāva”. Tā pauda demokrātiskas un Aspazija iezvanīja cīņu par sieviešu tiesī- sociālistiskas idejas. Īpaša nozīme bija laik- bām ar lugu “Zaudētās tiesības”. Tajā attē- rakstam “Dienas Lapa”, kas pulcēja ap sevi lots, ka sieviete divkosīgas morāles dēļ aiz- demokrātiski noskaņotu opozīciju. Tajā darbo- iet bojā. Izcēlās nesaudzīga polemika starp jās ievērojami latviešu inteliģences pārstāvji: laikrakstiem “Baltijas Vēstnesis” un “Dienas Jānis Pliekšāns (Rainis) (1865–1929), Jānis Lapa”. Tajā “Baltijas Vēstnesis” pauda valdo- Jansons-Brauns (1872–1917), Pēteris Stučka šo uzskatu, ka sievietei jāpaliek tikai sievietei, (1865–1932), Pauls Kalniņš (1872–1945), mūžīgās sievišķības apgarotai bez ilgām un Kārlis Kasparsons (1865–1962), Dora Pliek- tieksmēm uz vispārcilvēciskiem augstumiem. šāne, Aspazija. “Dienas Lapu” no 1891. līdz Sievietes emancipācija nesaietas ar sievietes 1895. gadam vadīja Jānis Pliekšāns, bet no dabu. Mīlestība, paklausot savai sirds balsij, 1895. līdz 1897. gadam Pēteris Stučka, kas grauj ģimenes dzīvi un morāles principus. savu dzīvi saistīja ar Jāņa Pliekšāna (Raiņa) “Baltijas Vēstnesī” parādījās ievadraksti, sa- māsu — Doru Pliekšāni. tīra un karikatūras, kas vērstas pret sievietes Dora Stučka-Pliekšāne dzimusi 1870. ga emancipāciju.11 da 7. augustā Randenes pusmuižā. Viņa palī- Rakstnieks Jānis Purapuķe (1864–1902) dzēja brālim Jānim “Dienas Lapas” redakcijas par to pat sacerēja darbus “Sieviešu ienaid- darbā. Lai gan studijas medicīnā Cīrihē, Švei- nieks” (1897) un “Mūsu modernās jaunavas” cē, un Monpeljē, Francijā, netika pabeigtas, (1898). “Dienas Lapā” diskusijā bija spiesta tās deva labu pamatu viņas uzskatu attīstībai. aizstāvēties arī Aspazija. 1894. gadā viņa D. Stučka pārtulkoja Frīdriha Engelsa darbu raksta: “… tikumība, kāda līdz šim pastāv, “Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni” ir morāle tikai sievietēm, vīriešiem tā nebūt un Augusta Bēbeļa — “Sieviete un sociālisms”. nav tik stingra. Ja ko vīrieši sev atļauj, par Aspazija atzīst, ka D. Stučka bija “pirmā sie- to sievieti nosoda. Es neprasu, lai sievietēm viešu kustības iero sinātāja”, bet Pauls Dauge būtu atļauja uz netikumību, bet es prasu, lai (1869–1946) raksta, ka “viņa kā meteorīts abi būtu tikumīgi. Sievietei jābūt vienlīdzīgi uzliesmoja pelēkā pilsonības ikdienā”. attīstītai dzīves uzskatu ziņā un vienlīdzīgi iz- 1897. gadā viņa apprecējās ar P. Stuč- glītotai prāta spēju ziņā.”12 ku, sekoja vīram līdzi nometinājumā uz Vi- Idejisko latviešu sieviešu organizāciju tebsku, vēlāk uz Slobodsku. Darbojās kā vīra atturības biedrības “Auseklis” dāmu komi- sekretāre. Dzīvoja Pēterburgā, 1919. gadā teju izveidoja 1891. gadā. Par īstu sieviešu arī Rīgā, pēc tam Maskavā. Pēc Otrā pasau- garīgo centru tā kļuva 1904. gadā, kad tās les kara atgriezās Latvijā. Mirusi 1950. gada idejisko vadību