53. RAKSTU KRĀJUMS 2016/2017

SATURS

Ieva Kalniņa Ojārs Lāms Latviešu literatūrzinātne starp trim vaļiem Starpkultūru literatūra. Viļa Lācīša Latviešu literatūrzinātne atrodas starp trim romāns Stroika ar skatu uz Londonu vaļiem – internacionalizāciju, nacionālo un Permanentu skumju un sērošanas līniju latviešos sociālo atbildību un finansēm.Ārpus Latvijas autors ar ironisku vieglumu tiecas dekonstruēt. ir apm. piecpadsmit literatūrzinātnieku ...... 3 Tādā ziņā Londonas tēls iegūst arī gluži inversu nozīmi, jo tā ir iespēja tikt prom ...... 32 Māra Grudule Romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts Ieva Kalniņa starpnacionālā aspektā Biogrāfiskā romāna tipi mūsdienu latviešu Visu sešu romānu autorus primāri interesē indivīds literatūrā un viņa izvēles. Etniskā dažādība visbiežāk tiek Pētot romāna vēstījumu, struktūru un attieksmi izmantota laiktelpas raksturojumam, pārliecinoši pret biogrāfiju, tos var iedalīt četrās grupās: dokumentālās, reālistiskās, revizionistiskās atklājot Latviju kā multikulturālu zemi ...... 7 iztēles romāni un iztēles metabiogrāfijas...... 38 Ieva E. Kalniņa Mārtiņš Laizāns Anna (Asja) Lācis versus Jūlijs Lācis: Vizuālā dzeja latviešu literatūrā saruna nesamierināmas citādības valodā Pēdējo piecu gadu laikā ir vērojama Šīs attiecības izgaismo citādu Annu Lācis, pastiprināta pievēršanās vizuālajai dzejai, cilvēciskā aspektā noceļot viņu no pjedestāla. turklāt arī literatūras kritikas pārstāvju Jūlijs Lācis deva Annai Lācis vārdu Asja, attieksmes maiņa vizuālās dzejas vērtējumā – ar kuru viņa ir pazīstama pasaulē ...... 15 no negatīvas uz pozitīvu ...... 46 Iveta Leitāne Jūlija Dibovska Tiesību diskurss latviešu literatūras klasikā. Literārā kinematogrāfiskuma problēmas Cilvēku tiesa, Dieva tiesa un dabiskās tiesības Alberta Bela prozā Neņemot vērā deficitāros tiesu procesus, kas Literārā kinematogrāfiskuma elementu lietojuma attēloti latviešu literārajā klasikā, dabisko paradigma mainās – līdz ar cenzūras pazušanu tiesību pēdas tajā ir atpazīstamas un cilvēku autora darbos centrālajā vietā izvirzās ne tiesas saikne ar Dieva tiesu ir uzrādāma ...... 24 literārie eksperimenti, bet gan idejiskums ...... 60 Aija Priedīte Ilmārs Latkovskis Pagātne šodienā jeb šodiena pagātnē. Mans Latvieši savā sulā un globālā migrācija laikabiedres skatījums Noriets pēc uzplaukuma draud ikvienai kultūrai, Abu pētījumu fokuss – kā darbojas valsts orgānu ja tā pārlieku norobežojas no citām ietekmēm sistemātiskas faktu sagrozīšanas mehānismi, kas un neseko līdzi globālajām tendencēm. Latvijai ir smagi un iznīcinoši ieroči karā ar Rietumu un jābūt gatavai globālajiem izaicinājumiem ...... 132 demokrātijas vērtībām ...... 69 Einārs Cilinskis, Dagnija Blumberga Andrejs Veisbergs Latvijas klimata politika un valsts Grāmatu tulkojumi varas maiņu gados attīstības plānošanas sistēma Apkopojot Latvijas zinātnieku spēkus vienotā (1939–1946) komandā, nākamos plānošanas dokumentus Politiskās situācijas metamorfozēs tulkotāji būtu iespējams veidot, piedāvājot lēmumu piemērojās pārmaiņām, sadarbojās un pretojās pieņēmējiem dažādas alternatīvas ...... 139 režīmiem. Okupāciju laikā tulkojumu joma dažreiz bija politiski neuzticamu cilvēku APSKATI patvērums ...... 85 Dens Dimiņš Lāčplēsis ārpus „latvju plašajām Jānis Sīlis ārēm” ...... 149 Valoda un sabiedrība Latvijā: ieskats dažos Ieva Rodiņa sociolingvistisko pētījumu virzienos un Raiņa un Aspazijas jubilejas gada pētnieku prioritātēs atspulgi Latvijas teātrī: biogrāfiskais Pēdējo 19 gadu sarakstos esmu fiksējis aspekts ...... 155 445 sociolingvistiskas publikācijas, kuru autori Māra Kiope ir Latvijas valodnieki. Interesi izrādījuši arī Fenomenoloģija mūsdienu pasaulē: Apvienotās Karalistes, Izraēlas un Krievijas jauna pieredze ...... 157 pētnieki ...... 95 Kaspars Zellis Ilgars Grosvalds Kvalitatīvs monogrāfisks pētījums, Latviešu sievietes rakstniecībā (1860–1944) kura parādīšanās ir retums ...... 163 Pirmā latviešu rakstniece bija Krišjāņa Valdemāra Elmārs Pelkaus māsa Marija Medinska. Viņas uzskatu izveidē Divzirgu arkla vaga ...... 165 liela nozīme bija arī draudzībai ar Ainārs Dimants Frici Brīvzemnieku un Āronu Matīsu ...... 102 Ījaba politikas teorija ...... 167 Dzintra Bungs Valters Ščerbinskis Secinājums: jāpiedāvā iespēja Nacionālā enciklopēdija. Ideja un Ukrainai pievienoties ES ...... 169 īstenošanas pamatprincipi Dzintra Bungs Vēlākajos okupācijas laikos gan Konversācijas Kremļa tēls – Krievija kā aplenkts vārdnīca, gan Latvju mazā enciklopēdija cietoksnis ...... 172 latviešiem bija arī zināms simbols un atgādinājums par neatkarības laikmetu ...... 112 Gints Šīmanis Reportāžas no tāliem ūdeņiem ...... 174 Marta Ābula Andris Grīnbergs Plaģiāts akadēmiskajā vidē Ar zeltu oderēti mākoņi ...... 175 Latvijas augstskolām būtu jāpārņem ārvalstu pieredze, ne tikai formāli definējot plaģiāta HRONIKA Akadēmiskā vienība Austrums būtību, bet izglītojot studentus un docētājus ...... 177 par veidiem, kā izvairīties no plaģiāta ...... 118 Akadēmiskā vienība Latviete ...... 180 Latviešu katoļu studentu Juris Dreifelds un akadēmiķu apvienība Dzintars ...... 181 Latvijas tieslietu sistēma vērtējumu svaros Studentu biedrība Uzņēmēji devuši samērā zemas atzīmes tiesu Fraternitas Rusticana ...... 183 sistēmai. Milzīgu kaitējumu nodarījusi maksāt­ Studentu biedrība Šalkone ...... 185 nespējas administrācija. Tiek kritizēti tiesu specializācijas trūkumi komerciālo lietu izskatē . 123 IN THIS ISSUE ...... 186 Ieva Kalniņa LATVIEŠU LITERATŪRZINĀTNE STARP TRIM VAĻIEM

Ieva Kalniņa ir latviešu literatūras vēstures pētniece, Dr. philol., Latvijas Universi- tātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) profesore. Pašreizējo zinātnisko in- terešu centrā: latviešu vēsturiskais romāns, literatūra totalitārisma apstākļos, jaunākā proza un drāma, kā arī atsevišķu latviešu rakstnieku dzīve un darbi (R. Blaumanis, J. Ezeriņš, A. Brigadere), par kuriem organizētas konferences un krājumi. Sastāda Harija Gulbja rakstus. Gadskārtējās LU HZF starptautiskās zinātniskās konferences Literatūra un reliģija organizētāja un rakstu krājuma Literatūra un reliģija sastādītāja (iznāk ik pa diviem gadiem). Monogrāfijas Variācijas par latviešu drāmas vēsturi: teksts un konteksts (2013) autore. Publicējusi rakstus par latviešu literatūras vēstures un salīdzinošās literatūrzinātnes jautājumiem latviešu, vācu un krievu valodā Latvijā un ārzemēs.

Raksturvārdi: literatūrzinātne, starptautiskā sadarbī- monogrāfijā Aspazija un mūsdienas. Projek- ba, nacionālā atbildība, finansējums. ta gaitā tika arī veikta socioloģiskā aptauja par dzimumu līdztiesības jautājumu izpratni, Šajā žurnāla Akadēmiskā Dzīve numurā ­iekļaujot 1000 respondentus dažādos mūsu lasāma literatūrzinātnieku rakstu kopa, tādēļ zemes novados. Aptaujā konstatēts, ka Lat- ne­daudz iezīmēšu mūsdienu latviešu literatūr- vijas sabiedrība uzskata: dzimumlīdztiesības zinātnes situāciju un publicēto rakstu vietu tajā. problēmas mūsu valstī nepastāv, bet, piem., Latviešu literatūrzinātne atrodas starp augstākā izglītība Latvijā ir domāta ievērojami trim vaļiem – internacionalizāciju, nacionālo vairāk sievietēm nekā vīriešiem, tomēr sievie- un sociālo atbildību un finansēm. šu ienākumu līmenis ir zemāks. Tā ir jauna Latviešu literatūrzinātnieki arvien aktī- tendence dažādos starptautiskajos literatūras vāk vada starptautiski finansētus projektus vai projektos, ka zinātniekiem jāiesaistās sociāla- tajos piedalās, publicējas ārzemju žurnālos, ir jās vai reģionālajās aktivitātēs. ārzemju asociāciju biedri. Divi pētījumi, kas sagatavoti Eiropas Tā 2017. gadā noslēdzās Norvēģijas fi- Sociālā fonda aktivitātes Cilvēkresursu pie- nanšu instrumenta projekti Gender, Culture saiste zinātnei projektā Kultūras kultūrā: and Power: Diversity and Interaction in Lat- robežvēstījumu politika un poētika, publicēti via and Norway (Dzimumsocialitāte, kultūra ārzemēs: Vācijā ir iznākusi Benedikta Kal- un vara: diversitāte un mijiedarbība Latvijā nača monogrāfija 20th Century Baltic Drama: un Norvēģijā) un Mobility in Language, Cul- Postcolonial Narratives, Decolonial Options ture and Gender Studies (Mobilitāte valodas, (20. gadsimta Baltijas drāma: postkoloniāli kultūras un dzimumsocialitātes studijās), tos naratīvi, dekoloniālas iespējas, 2016), savu- vadīja profesore Ausma Cimdiņa (LU HZF). kārt Lielbritānijā – Paula Daijas monogrāfija Pētījumu rezultāti publicēti, piem., kolektīvajā Literary History and Popular Enlightenment

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 3 in Latvian Culture (Literatūras vēsture un Latvijas Kultūras akadēmija 2015. gadā rīkoja tautas apgaismība latviešu kultūrā, 2017), starptautisku zinātnisku konferenci Kreisuma kas veltīta 18. un 19. gadsimta pirmās puses ideja kultūrā. Parole – Asja, pēc tam Vīnē apgaismības kultūrai. Starptautiskās Komparatīvās literatūras asoci- Patlaban redzams, ka ārzemju pētniekus ācijas kongresā Toronto Jorkas Universitātes latviešu literatūras pētniecība interesē noteik- profesore Suzana Ingrama (Susan Ingram) tos aspektos. Tie ir saistīti ar feminisma un noorganizēja sekciju The leftist languages of postkoloniālisma studijām, kas ir aktuālas Anna/Asja Lacis (Annas/Asjas kreisās valo- visā mūsdienu pasaulē. Postkoloniālismu vairs das), bet Kaselē izstādē Documenta 14 tika neattiecina tikai uz Āfriku vai Āziju, bet arī izveidota izstāde – projekts Signals from uz Baltiju saistībā ar vācbaltiešiem, cariskās ­another world: Anna „Asja” Lācis archives Krievijas nacionālo politiku un padomju laiku. (Citas pasaules signāli: Anna „Asja” Lācis Savukārt Aspazijas personības fascinējums un arhīvi). Annas Lācis pētniecība Latvijā beidza- rakstnieču lielais īpatsvars latviešu literatūrā ir mos gados ir aktualizējusies, un šajā numurā divas vadzvaigznes feminisma pētījumos. publicēts Ievas E. Kalniņas raksts Anna (Asja) Vēl vienu loku veido pētījumi, kuri saistīti Lācis versus Jūlijs Lācis: saruna nesamierinā- ar latviešu–vācbaltiešu un latviešu–vācu litera- mas citādības valodā. tūras attiecībām. Blakus P. Daijas pētījumam Vairāk tulkota ir latviešu reālisma un jāmin profesores Māras Grudules monogrāfija romantisma literatūra, kam nozīme ir, piem., Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā Rūdolfa Blaumaņa pētniecības aktualizācijā kultūrvēsturiskos kontekstos, kurā iekļauta arī beidzamos gados. Tā 2017. gada aprīlī Dau- dzejas antoloģija; LU Literatūras, folkloras un gavpils Universitātē tika organizēts simpozijs mākslas institūta mājaslapā pieejams grāma- Rūdolfs Blaumanis un vācu literatūra. Viens tas pielikums ar senās dzejas un tās izdevumu no tā rīkotājiem bija Ph.D. Rolfs Fīlmanis paraugiem1. Dzejas paraugi var veicināt tekstu (Rolf Füllmann, Ķelnes Universitāte), kurš pētniecību arī ārzemēs, pašlaik bibliotēkas un 2013. gadā piedalījās Rūdolfa Blaumaņa arhīvi arvien vairāk 14.–18. gadsimta materiā- 150 gadu jubilejai veltītajā konferencē ar re- lu padara pieejamus internetā, tādējādi veicinot ferātu par R. Blaumaņa novelistiku (R. Blau- pētniecības internacionalizāciju. M. Grudule maņa teksti ir publicēti vācu valodā). Pēc tam avotus meklēja Latvijā, bibliotēkās Vācijā, viņš Vācijā izdeva R. Blaumaņa noveli Nāves Polijā, Igaunijā, Somijā. Viņas interešu lokā ēnā, un 2017. gadā iznācis viņa un B. Kalnača ir arī vācbaltiešu literatūra, un viņu interesē sakārtotais R. Blaumaņa paša sacerētās vai tul- vācbaltieša tēls latviešu literatūrā, šim jautā- kotās īsprozas pilnīgais kopojums vācu valodā jumam žurnālā Akadēmiskā Dzīve veltīts viņas Frost im Frühling. Die deutschsprachigen Er- raksts Romānu sērija Mēs. Latvija, XX gad- zählungen. 19. un 20. gadsimta mijas reālisma simts starpnacionālā aspektā. literatūra beidzamajos gados pētniecībā iegu- Nenoliedzot latviešu literatūrzinātnes in­ vusi jaunu interdisciplināru skatījumu. Tāds ir ter­nacionalizācijas nepieciešamību, tomēr jā- arī Ivetas Leitānes raksts Tiesību diskurss lat- atzīmē, ka literatūrzinātne vienmēr ir saistīta viešu literatūras klasikā. Cilvēku tiesa, Dieva ar savas nācijas literatūras atpazīstamību. Ir tiesa un dabiskās tiesības. grūti iedomāties, ka latviešu literatūrzinātne Tieši saistībā ar vācu un vācbaltiešu kul- būs ļoti pieprasīta ārzemēs, ja nav tulkoti un tūru literatūrzinātniekiem ir kopprojekti ar Vā- vismaz akadēmiskajās aprindās kļuvuši slaveni cijas universitātēm. Tomēr te Latvijas zinātnes atsevišķu rakstnieku darbi vai kādi viņu dzīves sistēmā veidojas paradokss, jo pētnieku rak­ aspekti. Spilgts piemērs ir teātra režisore un stiem ir jābūt noteiktās datubāzēs, bet Vācijā proletāriskā bērnu teātra aizstāve Anna Lācis, daudzas universitātes un apgādi paši atbild par filozofa Valtera Benjamina mūza un Bertolta savu augsto kvalitāti, un, lai gan LU Bibliotē- Brehta jaunības dienu paziņa. Viņa ir pazīsta- kai šķiet vērta vien ASV Kongresa bibliotēka, ma Vācijā, Krievijā, Brazīlijā, Itālijā, Kanādā. piem., Ārnes Jensona (Arne Jönsson) un Gre- gora Fogta-Špira (Gregor Vogt-Spira) sakārto- 1 Pieejams: http://ej.uz/nme4 (27.08.2017.). tajā SPUDASMATA 17. sējumā The Classical

4 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Tradition in the Baltic Religion (Klasiskā tra- Taču Aleksandra Čaka vārds lasītāju un dīcija Baltijas reģionā, 2017) lepni norādīts: pētnieku vidē ir noturīgs, 2017. gadā ir iznā- Vācijas Nacionālā bibliotēka šo publikāciju cis Silvijas Radzobes pētījums „Kosmopolītu” iekļāvusi vācu nacionālajā bibliogrāfijā. Krā- lieta un Aleksandrs Čaks. Pētījums dod iegul- jumā ir vairāki pētījumi par Baltijas literatū- dījumu padomju literatūras un kultūras tālā- ru komparatīvistikas aspektā, un acīmredzot kajos pētījumos. 2015. gadā iznāca Evas Eg- nākotnē tieši komparatīvistikas pētījumi kļūs lājas-Kristsones pētījums par padomju iestāžu­ aktuālāki. Šajā Akadēmiskās Dzīves numurā mēģinājumiem ietekmēt trimdas sabiedrību iekļauts salīdzināmās literatūrzinātnes profe- Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas sora Ojāra Lāma raksts Starpkultūru litera- rakstnieku kontakti (sk. arī Aijas Priedītes tūra. Viļa Lācīša romāns Stroika ar skatu uz rakstu šajā Akadēmiskās Dzīves laidienā). Londonu. Literatūrzinātne, ievērojot tās specifiku, Komparatīvistikā ir jēdziens „pasaules nes arī nacionālo un sociālo atbildību, tā sais- literatūra”, praksē to veido daudzās valodās tīta ar Latvijas vidi, skolotāju, studentu, mu- tulkoti angļu, franču vai vācu autoru darbi, zeju darbinieku un citu interesentu zināšanām arī antīkā un renesanses literatūra, tādējādi un interesēm. Šajā jomā nozīmīgi ir latviešu pētnieki sasaista jaunās teorijas ar konkrētu literatūras vēstures jautājumi, atsevišķu rakst- tekstu, lai plašāks ļaužu loks iesaistītos sarunā. nieku daiļrades izpēte, dažādu teoriju aprobā- Latviešu literatūras un literatūrzinātnes atpa- cija. Te var minēt Rainim veltīto konferenci zīstamība un internacionalizācija (pasaulē?) Rainim 150. Un rīts būs jāpieņem, lai kāds vienmēr būs nosacīta. Visās Eiropas valstīs tas nāks, jaunos Aspazijas Kopotos rakstus, notiek savas literatūras pētniecība, bet ko mēs Veronikas Strēlertes Rakstus, Edvarta Virzas zinām par slovēņu, melnkalniešu vai portugāļu Rakstus, krājumus Mūsdienu literatūras teori- literatūras kritiku, vēsturi un teoriju? jas, Poētika tuvplānā: Viena dzejoļa analīzes Ārpus Latvijas ir apm. piecpadsmit li- antoloģija, reģionālos izdevumus Kurzemes teratūrzinātnieku, kuri lasa tekstus latviešu rakstnieku silueti u. c. Šajā žurnālā publicēts valodā un spēj tos pētīt, ir vēl daži trimdas Ievas Kalniņas raksts Biogrāfiskā romāna tipi izcelsmes literatūrzinātnieki, kuri nedzīvo mūsdienu latviešu literatūrā, kurā ir mēģināts Latvijā (2017. gadā mūžībā aizgāja izcilais sistematizēt latviešu biogrāfiskos romānus, literatūrpētnieks Rolfs Ekmanis), visvairāk kuri neieinteresēs ārzemju pētniekus, bet ir pētnieku ir Lietuvā un Vācijā, pa kādam Če- nozīmīgi latviešu lasītājiem. hijā, Polijā, Igaunijā un Francijā. Latvijas pēt- Pēdējā laikā situācija kļūst diskutabla, niecības iestādēm ar viņiem visiem ir kontakti, jo ir skaidrs, ka dalībai vietējās zinātniskās bet bez latviešu daiļliteratūras tulkojumiem konferencēs īpašas jēgas nav, tā kā pētnieka latviešu literatūrzinātnes internacionalizāci- karjerai punktus tās dod ļoti maz, lai gan ja būs apgrūtināta. Piem., kad rīkojām izcilā uzstāties tajās, kur sapulcējušies visi valsts novelista Jāņa Ezeriņa 125. dzimšanas dienai labākie kāda autora vai žanra, vai problēmas veltītu konferenci, tika konstatēts, ka viņu ār- pētnieki, nav nemaz tik viegli. Tas ir arī finan- pus Latvijas gandrīz nepazīst, tā poļu valodā šu jautājums, jo, piem., gandrīz visas nesenās ir tulkots viens viņa dzejolis. Šādā aspektā lielās, nozīmīgām jubilejām veltītās konferen- padomju laiks ir radījis gandrīz neatgriezenis- ces (un pēc tam krājumi vai kolektīvās mono- kas sekas: ir latviešu literatūras periodi (īpaši grāfijas) – Rūdolfa Blaumaņa, Raiņa, Johana 20. gadsimta 20.–30. gadi) un autori, turklāt Gotharda Stendera, Eduarda Veidenbauma vai izcili rakstnieki, kurus vairs nav iespējams ie- Edvarta Virzas – neiekļāvās un neiekļausies kļaut lasīšanas tradīcijā ārpus Latvijas un pat pašreizējos valsts pētījumu programmas Leto- mūsdienu latviešu lasītāja apziņā. 2017. gadā nika projektos. Ja šīs konferences grib inter- klajā nāca Anitas Rožkalnes monogrāfiskais nacionalizēt, tas ir milzīgs darbs. Lai sarīkotu pētījums Kārļa Zariņa burvju aplis, bet LU J. G. Stendera konferenci un izdotu krājumu, studiju kursā par 20.–30. gadu literatūru no profesore M. Grudule ir uzrakstījusi apm. as- studentiem redzams, ka skolās viņa darbi nav toņus projektus dažādām Latvijas un Vācijas atgriezušies. organizācijām, vēl vēstules pašvaldībām un

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 5 lūgumus privātpersonām, taču, protams, vadī- vidē, bet vai tādējādi latviešu literatūrzinātne tājam atlīdzība nav paredzēta. Beidzamā laikā kļūs daudzpusīgāka un vairāk vajadzīga cil- Valsts kultūrkapitāla fonds dažreiz atbalsta vēkiem? vismaz referentus, jo viņi tātad strādā ārpus Tomēr nav jau tā, ka Latvijā netaptu zinātnes projektiem. Tuvojas lielas jubilejas jaunu zinātnieku pētījumi, viņus interesē sa- Jānim Porukam, Kārlim Skalbem, Vilim Plū- režģītas tēmas un autori, kurus izvairās skatīt donim, Fricim Bārdam u. c., un cerēt, ka jauni pieredzējuši pētnieki, jaunas teorijas un pētnie- vai pajauni zinātnieki apdraudēs savu karjeru, cības avoti. Labi to var redzēt LU HZF baltu ir panaivi. Te jāatceras vēl kāds aspekts – filoloģijas maģistra darbu tēmās – tapuši darbi starptautiskās konferences ir arī institūciju gan par Andreja Upīša prozu (Arnis Korošev- naudas avots, un, dodoties uz Frīdriha Šillera, skis), gan psiholoģisko romānu 20. gadsimta Viljama Šekspīra vai Migela de Servantesa 20.–30. gados (Arturs Skutelis), gan pilsētas konferenci un ņemot vērā, cik daudz pasaulē dzeju (Kristiāna Kārkliņa), gan jaunajiem au- ir viņu darbu pētnieku, ir jāmaksā, taču tā nav toriem Josifa Staļina laikā un atkušņa sākumā ar latviešu autoriem. Ja tiešām notiek lielas (Signe Raudive). Rakstu kopā ir divu jaunu latviešu autoru konferences, tad ārzemju pēt- pētnieku raksti: Mārtiņa Laizāna raksts Vizuālā nieki, loģiski, gaida, ka viņiem vismaz daļu dzeja latviešu literatūrā un Jūlijas Dibovskas izdevumu segs, jo viņi ir pētījuši papildus, raksts Literārā kinematogrāfiskuma problēmas savukārt labiem latviešu literatūras zinātājiem ­Alberta Bela prozā. ārpus Latvijas mēs kļūstam par dārgu nastu. Latviešu literatūrzinātnieki Rīgā, Liepājā, Arī jaunie zinātnieki arvien vairāk un biežāk Daugavpilī un Rēzeknē cenšas veidot interna- uzdod jautājumus par algu un darba finansē- cionālu zinātni, stiprina nacionālo un lokālo jumu. Saprotams, ka tuvā nākotnē darbs ri- identitāti, strādā dažādos projektos un darbos, sināsies tikai skopi finansētos projektos savā lai finansiāli izdzīvotu. Vismaz pagaidām.

6 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Māra Grudule ROMĀNU SĒRIJA MĒS. LATVIJA, XX GADSIMTS STARPNACIONĀLĀ ASPEKTĀ

Māra Grudule dz. 1963. gada 1. martā Rīgā. Filoloģijas doktores (Dr. philol.) grādu ieguvusi 1995. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtā par disertāciju Cilvēka dzīves gaitas attēlojums 17. un 18. gadsimta latvie- šu literatūrā. Kopš 2002. gada Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, kopš 2008. gada – LU profesore. Rakstu krājuma Mach dich auf und werde licht – Celies nu, topi gaišs. Zu Leben und Werk von Ernst Glück (1654–1705). Akten der Tagung anlässlich seines 300. Todestages vom 10. bis 13. Mai 2005 in Halle (Saale) (2010) redaktore kopā ar Kristiāni Šilleri (Christiane Schiller), autore monogrāfijai Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos (2017) un ap 30 zinātniskām publikācijām dažādos starptautiskos izdevu- mos par latviešu literatūru 16.–18. gadsimtā un Baltijas vācu literatūru.

Raksturvārdi: vēsturiskais romāns, latvieši, multi­ Jaunā sērija: žanrs un starpnacionālo kulturālisms, starpnacionālās attiecības, mūsdienu lat- attiecību konteksts viešu literatūra. Topošie teksti sākotnēji tika pieteikti, pirmkārt, kā pretošanās savas vēstures aiz- Ievads miršanai, otrkārt, kā patriotisma stiprināšana1. 2013. gada janvārī masu medijos tika Gundega Repše bija iecerējusi, ka tās būs publicēta ziņa, ka pāris gadu laikā taps 13 ro­ vienā laikā dzīvojušu cilvēku liecības par 20. gadsimtu, pēc iespējas – bez konjunktūras māni par Latvijas vēsturi sērijā Mēs. Latvi- 2 ja, XX gadsimts. Katrs darbs pārlūkos savu straumes vēstures skatījumā . Pamazām žanra laika posmu, noslēgumā iegūstot tekstus, apzīmējumu „vēsturiskais romāns” nomainīja kas atspoguļos vēstures procesu Latvijā no „romāni par Latvijas vēsturi”. Par žanra piede- gadsimta sākuma līdz beigām. Idejas autore rības jautājumu notika vairākas diskusijas, pla- ir rakstniece Gundega Repše. Pagaidām, līdz šākā – 2015. gada oktobrī. Tās dalībnieki pie- 2017. gada jūnijam, publicēti vienpadsmit vienojās Gundegas Repšes viedoklim, ka žanrs romāni. Tie visi, kaut mākslinieciskā līmeņa kļuvis anahronisks. Rakstnieks un literatūrkri- ziņā dažādi, lasāmi ar interesi. Sērija ir iegu- tiķis Guntis Berelis jau 1998. gadā vēsturisko vusi savu stabilu vietu latviešu kultūrā, vairāki romānu bija raksturojis kā „bildes iz vēstures, romāni ir bijuši izvirzīti gada balvai literatū- kas uzstīvētas uz visai primitīva sižetiskā kar- rā, viens – piedzīvojis iestudējumu uz teātra kasa ar noteiktu vērtīborientāciju un stereotipu skatuves, turpinās darbs pie tā ekranizācijas. Sērija ir novitāte arī Eiropas kultūrā – nevienai citai tautai, kaut interese par vēsturisko romā- 1 Taps 13 jauni vēsturiski romāni 2013. nu ir liela, līdzīga precedenta nav. 2 13 rakstnieki apņemas 2013.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 7 noturību”3. Tomēr mūsdienu Rietumeiropas 20. gadsimta sākumam neatkarīgi no Baltijas literatūrzinātne ļauj vēsturiskajam romānam zemju politiskās piederības dažādos laikos. lielu brīvību. Žeroms de Grūts (Jerome de 16. gadsimta otrajā pusē šajā teritorijā ienāk Groot) monogrāfijā The Historical Novel (Vēs- Polijas–Lietuvas karaspēks, 17. gadsimtā turiskais romāns, 2010) norāda, ka vēsturiskā Rīga un Vidzeme pieder Zviedrijai. 15. un romāna uzdevums mūsdienās ir rekonstruēt 16. gadsimtā Baltijā ienāk ebreji un čigāni, vēsturi, t. i., savā fantāzijā to pārradīt no jau- 17. gadsimta beigās no Krievijas – vecticīb- na, turklāt būtiska nozīme ir autora pašreizējai nieki. 19. gadsimtā, iekļaujot Baltiju Krievijas identitātei, jo īpaši nacionālajai identitātei un impērijas sastāvā, krievi politiski un juridis- vēsturisku materiālu izmantojumam (dienas- ki kļūst par politisko eliti, ekonomiskajā un grāmatām, periodiskiem izdevumiem u. tml.); kultūras dzīvē dominējošā loma joprojām ir bet pašā romānā primārs ir tēls, kurā skaidri Baltijas vāciešiem. Pieaug latviešu nacionālās jaušams tā radītāja rakstnieka pašpārliecinātais atmodas kustība. Latvijas valsts izveidošana skatījums, tai skaitā pieļaujot tradicionālo ste- 1918. gada 18. novembrī, kā norāda Egils reotipu laušanu, pat dezorientējot lasītāju, iz- Levits, ir „ilgstoši apspiestās latviešu nācijas aicinot, atgādinot par pasaules nestabilitāti un kulturālās, sociālās un visbeidzot politiskās neizprotamību.4 Jaunie sērijā tapušie latviešu emancipācijas rezultāts”5. Rakstot par Latvijas romāni šādai žanra izpratnei visnotaļ atbilst. vēsturi, nav iespējams izvairīties no latviešu Tos vieno, pirmkārt, iepriekš nebijis skatījums un citu tautu savstarpējo attiecību tēlojuma, šis uz atsevišķām vēstures epizodēm, ja ne gluži aspekts, ja arī ne centrāls, tomēr kā laikmeta provokācija. Tā var būt vēsturnieku aprobēta, kontekstus raksturojošs saglabājas 20. gad- bet vēl plaši, tai skaitā literāros tekstos, neiz- simta pirmajā pusē. skanējusi versija. Otrkārt, visu romānu centrā Visi seši vēsturisko romānu autori ir dzi­ ir indivīds un viņa iekšējā pasaule, vēstures muši vēl padomju okupācijas laikā, starpna­ grieži ir fons un nereti – katalizators robežsi- cio­nālo attiecību jautājums ir klātesošs arī tuācijām. Treškārt, un tas ir svarīgi, domājot viņu pašu pieredzē. Jautājums par latviešu kā par šo tekstu recepciju, visi romāni nostiprina valstsnācijas attiecībām ar etniskajām minori- mūsdienīgas vēstures interpretācijas, revidējot tātēm ir diskusiju degpunktā joprojām, akcen- sociālās atmiņas izkropļojumus. tējot tādus jēdzienus kā „iekļaujoša atvērtība”, Rakstā sīkāk tiks apskatīti seši sērijas „ētisks pienākums” un „atbalsts”6. Latvijas lo­ romāni, kuros tēloti notikumi pirmajās četrās kālās debates sasaucas ar notikumiem Rie- 20. gadsimta desmitgadēs: 1905. gada revolū- tumeiropā, publiskajā telpā stimulējot ­kopumā cija (Osvalds Zebris, Gaiļu kalna ēnā, 2014), tolerantu un iecietīgu attieksmi pret cittautie­ Pirmā pasaules kara sākums (Guntis Berelis, šiem. Jaunajā vēsturisko romānu sērijā tautības­ Vārdiem nebija vietas, 2015), Latvijas valsts pieminējums palīdz uztvert laikmeta ainu, pre- dibināšana (Pauls Bankovskis, 18, 2014), Kār- cizē skatījumu uz varoni un konkrēto situāciju ļa Ulmaņa diktatūras laiks (Inga Gaile, Stikli, un dod liecību arī par rakstnieka paša attiek- 2016), padomju okupācija 1940./1941. gadā smi pret Latvijas vēsturi. (Gundega Repše, Bogene, 2016), 1939. gads un Otrā pasaules kara sākums (Māris Bērziņš, Svina garša, 2015). Vispārīgs ieskats sērijas romānos Mūsdienu Latvijas teritorijā ģeogrāfiskā Osvalds Zebris (1975) ir ieguvis maģistra stāvokļa dēļ izsenis ir eksistējusi kultūru da- grādu uzņēmējdarbībā un strādājis mārketinga žādība, multikulturālisma aizmetņi saistāmi komunikācijas jomā, bet galvenokārt darbojies ar ļoti seniem laikiem. 12. un 13. gadsimtā žurnālistikā. 2010. gadā publicēts viņa pirmais Baltijā ienāk vācieši, 16. gadsimtā aizsākas stāstu krājums, kas ieguvis gada balvu litera- pakāpenisks kolonizācijas process, vāciešiem tūrā kā spilgtākā debija. Gaiļu kalna ēnā ir saglabājot savu dominējošo lomu līdz pat otrais O. Zebra romāns, kopumā trešā grāmata.

3 Berelis 1998, 169. 5 Levits 2013, 19. 4 Groot 2010, 140–141. 6 Turpat, 29–30.

8 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Jaunajā sērijā šis ir pirmais publicētais darbs. negaidīti trāpīgas, piemēram, tautskolotāja Tas vēsta par 1905. un 1906. gada notikumiem Arvīda Gaiļkalna viedoklis: „.. mēs nevaram Baltijā, galvenokārt Rīgā un Vidzemē. Tekstu stāties zobs pret zobu, mums zobiņu nepietiks. papildina zemsvītras piezīmes un atsauces uz Plašā Krievzeme apēdīs bez sāls, norīs veselus, vēstures avotiem arī romāna beigās. Tomēr pat nepamanīs. Gudrāk jārīkojas – jāizmanto intervijā Dacei Sparānei-Freimanei O. Zeb- viņu vājums, jāgaida, kad atkal sāks plūkties ris, jautāts par 1905. gada revolūciju, atzīst: ar kādu no lielajām valstīm, un tad ..”10. „Manuprāt, tur liela loma bija arī spēkiem no Literatūrkritiķis, publicists, rakstnieks malas, tā varētu būt atsevišķa pētījuma vērta Gun­tis Berelis (1961) romānā Vārdiem nebija tēma – kurš, kā un kāpēc mudināja sabied- vietas rāda Kurzemi laika posmā no 1913. līdz rību protestēt aktīvā veidā.”7 O. Zebra norā- 1916. gadam. Iespējams, šis darbs ir viens no de, ka revolūcijas cēloņi un gaita vēl jāpēta, sērijas un arī pēdējā laika latviešu literatūras jaušama arī tekstā – tajā revolūcija pārsvarā spilgtākajiem darbiem ar precīzi uzbūvētu rādīta kā piedzēruša pūļa ārdīšanās, tikpat sižetu, kompozīciju un oriģinālu, latviešu li- kā neiezīmējot tās dziļākos cēloņus. Vienā teratūrā ekstraordināru galveno varoni brutālu epizodē un garāmejot pieminēta vācu muiža: ciniķi Rūdolfu Tušu. Uz romāna vāka ir foto „šī vācu varmācīgās virskundzības ligzda, šis ar kinokameru: kinoļaužu klātbūtne iezīmē ro- kaunpilnais senču sviedru piemineklis”8. Frāze māna sižeta sākumu un tā beigas; romāns nav skan kā no padomju laika mācību grāmatas un īstenības atspulgs, bet baisa līdzība par ceļu, rada aizdomas par ironiju. Jāatzīst, ka ironija uz kuru virzījās pasaule pirms simts gadiem un ir grāmatas spēks, spožums un vājums vien- virzās šodien. Lasītājs kā distancēts vērotājs laikus, bieži vien atstājot lasītāju neizpratnē līdzīgi naivajam lietuvietim Ķēstutim, porno- par paša autora nostāju un attieksmi kā pret filmu skatoties, dažbrīd spēj vienīgi murmināt: vēsturi, tā pret saviem varoņiem. „Jezau! Jezau!” Attieksmē pret revolūciju O. Zebris atbal- G. Berelis atklāj Pirmā pasaules kara sta jauno koncepciju par latviešiem kā destruk- priekšvakara kontekstu – vēl nekad iepriekš tīvu spēku, kuru vada alkohols. Šis uzskats, cilvēka prāts nav svinējis līdzīgu triumfu. izvērsts un noapaļots vēsturnieku disku­ ­sijās Šķiet, vairs nekas nav neiespējams, arī cilvē- revolūcijas simtgadē (2005), īpašu popularitāti ka iekāres nepazīst robežu: 1913. gada vasarā ieguva ar mākslas vēsturnieka Imanta Lancma- Ventspilī pirmās mākslas filmas uzņemšanas ņa rakstiem9. Mūsdienām raksturīgi arī pieklu- grupa šaurā lokā skatās franču pornofilmu. sināt latviešu un vācu attiecību seno koloniālo Prāta triumfs un morāles normu sairums. Ar raksturu, uzsverot vācu klātbūtni kā Baltijas atskatu uz 1905. gada revolūciju G. Berelis eiropeiskuma garantu. Romānā O. Zebris kon- iezīmē ētisko vērtību sabrukuma sākumu arī centrējas uz latviešiem. Bet tikai ar latviešiem Baltijā (aina visnotaļ līdzīga O. Zebra priekš- revolūcijas notikums ir grūti izstāstāms. statam): cilvēks cilvēkam top par zvēru, die- Vācu, ebreju un krievu klātbūtne tek- nas un stundas rit spraigā cīņā – aci pret aci, stā, ciktāl O. Zebris tēlo katras tautas lomu zobu pret zobu. Eiropa grimst karos un bez- laikmeta politiskajos notikumos, ir margināla jēdzīgos upuros: Besarābijā slepkavo ebrejus, un pat klišejiska. Tā garām ejot pieminēta eb- Krievu–japāņu karā iet bojā latvieši, Kurzemi reju sadarbība ar latviešu sociāldemokrātiem pārpludina bēgļu straumes, un pieņemas spēkā un anarhistiem, atdzīvināts mīts par ebreju vardarbība. Apokaliptiskas Kurzemes ainavas, rituāliem nepieciešamajām bērna asinīm un baisi monstrozas, garīgi mirušas sievietes, pur- atgādināts par pārkrievošanas rūgto nastu. vi un miroņu nosēti lauki, kam pāri gājušas La­sīšanai romānu aizraujošu dara atsevišķas indīgās gāzes. Nāves dejas motīvs, uz brīdi ļo­ti spilgtas, pat oriģinālas epizodes, šķieta­ pazibējis jau romāna sākumā, arvien ir klāt- mi ne­jauši izmestas frāzes, paradoksālas un esošs ar G. Bereļa oriģinālo un baiso šujmašī- nas metaforu. No tās nāvējošajiem dūrieniem 7 Sparāne-Freimane 2014. nav lemts izbēgt. Romāna galvenais varonis 8 Zebris 2014, 50. 9 Sal. Lancmanis 2009. 10 Zebris 2014, 104.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 9 Tušs to izbauda līdz mielēm, slepkavošana P. Bankovska romāna centrā ir tēls, dažā pamazām kļūst par dzīvesveidu un izdzīvoša- ziņā līdzīgs Grimmelshauzena Simplicissi- nas jautājumu arī viņam. Rūdolfa Tuša fan- musam, kas aizklīst līdz Krievijai un atkal tāzijā šujmašīnas adatas veiklā cilāšanās kādā atgriežas Baltijā, uzkrājis pieredzi un saglabā- brīdī saplūst ar dzimumakta ilūziju, asociatīvi jis godīgumu un gaišumu. Ceļā sastaptie ļau- iezīmējot cilvēka sākumu un dūrienā – galu. dis palīdz veidot precīzu latvieša portretu, kā Romāna finālā durklis – milzīga šujmašīnas konstatē P. Bankovskis: nekas mums nepieder, adata – tuvojas arī Tuša sejai. Šausminošais mēs nespējam vienoties, mūsu ir gaužām maz, G. Bereļa teksts atstāj ilgstošu iespaidu un mēs esam nedroši un nepārliecināti, mums pa- savij asociāciju pēc asociācijas – no novato- saule šķiet apdraudējumu pilna, tas viss rada rā franču porno gadsimta sākumā uz Charlie pamatu aizdomām pret svešiem un savējiem; Hebdo epizodi Parīzē 2015. gada janvārī, ro- brīvība ir mūsu dabiskajās saknēs, savas valsts māna tapšanas laikā, no tehnikas triumfa gā- nepieciešamību pamato latviešu valoda neat- jiena toreiz uz šodienu, no vērtību zuduma uz karīgi no tā, ka mūsu ciltskoku ir veidojušas visatļautību toreiz un šodien. dažādas tautas. Iespējams, tieši šajā romānā skaita ziņā ir Arī P. Bankovska Latvijas vēstures tēlo- sastopama vislielākā tautību dažādība – ebrejs, jums ir novators: ar vēstītāja vientuļo gājienu norvēģis, krievs, leitis, latvietis, baškīrs, tatārs, bez pastāvīga pieturas punkta Bankovskis no- vācietis, anglis, kazaks, japānis u. c. Tekstā rāda, ka 1918. gadā ideja par savu valsti fak- blīvi cita blakus citai sadzīvo kirilica, vācu, tiski ir nelielas intelektuāļu grupas izlolota un franču, latviešu un lietuviešu valoda. Vien- tās īstenošana ir brīnums. laikus romāna virsraksts atgādina – „vārdiem Vācieši un krievi šajā romānā ir margi- nebija vietas”. Arī tautībai karā cilvēkam pret nāli un perifēri un kalpo konteksta raksturo- cilvēku nav nozīmes. Valoda kā saziņas lī- jumam. Tie reprezentē lielvaras, kas pakļauj dzeklis būvē tiltu uz saprašanos, bet „pasaulē, savai kārtībai un likumiem, un šādā tvērumā kuru bija pametuši cilvēki, arī vārdiem vairs Bankovska skats ir visnotaļ līdzīgs tam, kādus nebija vietas”11. krievus un vāciešus pazīst pasaules literatūra: Rakstnieks un žurnālists Pauls Bankov- vāciešus, piemēram, raksturo tehniskais pārā- skis (1973) LU studējis filozofiju. Strādājis kums un precizitāte. Atšķirībā no O. Zebra, galvenokārt publicistikā. 1993. gadā debitējis vācu koloniālā politika Baltijā ir konturēta prozā, viņš sarakstījis vairākus romānus un skaidrāk, un līdz ar to arī skaidri nolasāmas stāstu krājumus. Romāns 18 vēsta par Pirmo latviešu ilgas pēc brīvības. pasaules karu un Latvijas valsts dibināšanu, Inga Gaile (1976) ir studējusi Latvijas laiku starp divām lielvarām – Krievijas un Kultūras akadēmijā teātra un TV dramaturģiju Vā­ci­jas impēriju. Tas veidots ar diviem pa- un režiju, sākusi literāro darbību un ieguvusi ralēliem vēstījumiem – viena balss skan no atzinību kā dzejniece. Stikli ir I. Gailes pirmais pagāt­nes (1917. gada rudens – 1918. gada un pagaidām vienīgais romāns. Tā sižets risi- rudens) un atklāj varoņa izaugsmi no bēgu- nās K. Ulmaņa autoritārisma periodā no 1937. ļojoša dezertiera līdz savas valsts patriotam; līdz 1939. gadam. Romānā I. Gaile pievērsu- otra ir mūsdienu latvieša balss. Kritiķis Dainis sies šķietami marginālai šā laikmeta šķautnei: Leinerts pieļauj iespēju, ka vēstītājs īstenībā eigēnikas ideju ienākšanai Latvijas medicīnas varētu būt tikai viens12. To netieši atzīst arī sistēmā, tam, ka tās tieši ietekmē attieksmi autors – divu vēstītāju izvēle ir mēģinājums pret psihiski slimiem cilvēkiem – kā potenciāli mest tiltu no pagātnes uz šodienu, sastatot to nederīgiem nācijas vairošanās procesā. Romā- dienu problēmas ar tagadni13. na centrā ir seksuāli aktīvās Magdas un psi- hiatriskās slimnīcas jaunā ārsta Kārļa Vilka mīlestība. I. Gailes sākotnējā iecere romānu veidot kā Magdas monologu nav īstenojusies, 11 Berelis 2015, 225. abiem galvenajiem varoņiem ar laiku autore 12 Leinerts 2014. piekārtojusi virkni citu personāžu – slimnīcas 13 Kušķe 2014. ārstus, māsas, kā arī abu radiniekus – vecākus,

10 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 vecvecākus un paziņas, katru ar savu dzīves No sešiem romāniem vēl tikai vienā at- stāstu. Tie ļauj sniegt plašāku ieskatu laikme- klāta Baltijas vācu un latviešu tuvināšanās – tā un arī Latvijas vēsturē. Starp radiem ir arī romānā Svina garša protagonista Matīsa pa- Baltijas vāciete, psihiatra Kārļa Vilka vecmā- tēvs ir Volfgangs Vengers, Baltijas vācietis, miņa – Johanna fon Krīdenere. Kā jau norā- kas piedalījies brīvības cīņās latviešu pusē. dījis Jāns Undusks (Jaan Undusk), laulībām Volfgangs pārstāv vācbaltiešu vidusslāni, tā Baltijas vācu un latviešu vai igauņu starpā lēna integrācija latviešu sabiedrībā starpkaru vienmēr piemīt sociāls patoss14. Parasti vēl bez periodā jau vairs izbrīnu neraisa. mīlestības laulātajam no zemāka sociāla slāņa Kārļa Vilka un Magdas mīlestības fonā būtiska nozīme ir iespējai izglītoties. Šos abus pulsē laikmets – K. Ulmaņa diktatūra, nacisma aspektus, no kuriem otro īsti realizē Johannas ideju triumfs un ebreju vajāšanas Vācijā. Mar- mazdēls, ietver arī I. Gaile savā romānā. Viņa gināli un klišejiski I. Gaile garāmejot piemin Johannu veido spilgti cilvēcisku, neuzkrītoši K. Ulmani, „rausi”, „ar baltmaizes kukulim Johannas raksturam pievienojot vispārzināmo līdzīgu seju”, „Lielo Sējēju”, kas ļauj Latvijas Baltijas vācu virsslāņa augstprātību: „Johaidī „darba bitēm” novākt „zelta ražu”, „zelta vār- ir tas vārds latviešu valodā, kas viņai patīk. pas” u. tml. Tikpat margināls, nojaušot tuvīnās Citi vārdi viņai nepatīk un viņa tos nelieto. laikmeta pārmaiņas, ir kāds vārdā nenosaukts Jo mums ir kultūras valoda, kurā runāt.”15 zobārsts ebrejs, kas gatavojas izceļošanai. Johannu cilvēcisku dara kūsājošs tempera- Gundega Repše (1960) romānā Bogene ments („viņa bija apņēmīga kā bullis un viņai atklāj notikumus Latvijā no 1940. gada sākuma bija milzu enerģija”16), kaislība uz Kasparu, līdz 1941. gada jūnijam, visu uzmanību veltot pārtikušu latviešu zemnieku, un atbalsts jauk- vienas latviešu dzimtas liktenim. Romāna cen- tajās vācu un latviešu laulībās dzimušajam trā – rakstnieces sižetiem tipiski – ir vairāku mazdēlam. Tiktāl Johannas dzīvesstāsts vēl paaudžu sievietes. Latviju Otrā pasaules kara iekļaujas tradicionālajā Baltijas modelī, tomēr priekšvakarā G. Repše rāda kā ekonomiski Gaile iziet ārpus tā – Johanna panāk latviešu spēcīgu, izglītotu un pārtikušu. Izlēmīgās, uzvārda ierakstu baronu dzimtā: „.. pie paša stiprās un neatkarīgās latviešu sievietes rak- [Krievijas] imperatora viņa panāk, ka Krīde- sturo augsts izglītības līmenis, aizraušanās ar neru uzvārdam pievieno Vilks – vecmamma literatūru un mūziku. Uz šāda fona Latvijas aizsāk Krīdeneru-Vilku līniju”17. Jāatzīst, kaut valsts bojāeja iegūst vēl dziļāku dramatisku arī laiki mainījušies, tas ir maz ticams stāsts. akcentu. Johanna fon Krīdenere-Vilks ne tikai Nacionālās minoritātes G. Repšes tekstā noder Latvijas multikulturālās vides raksturo- ir perifēras – Baltijas vācieši 1939. gadā ir jumam, bet palīdz – un tas ir būtiski – atklāt izceļojuši, kāds Ventspils skolotājs Himmel­ latviešu intelektuāļu ienākšanu Eiropas kultū- šmits pavīd vien garāmejot. Pirmskara Latvi- rā. Viņa ir kā tilts no Latvijas uz pasauli – ar ja ir latviska. Savukārt krievi romānā veido vecmāmiņas atbalstu Kārlis Vilks studē Min- vienotu bālu, draudīgu, agresīvu spēku – oku- henē un jūtas vienlīdz brīvi Eiropas vācva- pācijas varu. Tie ir epizodiski, visbiežāk bez- lodīgajā un Latvijas telpā, un viņš tāds nav vārda tēli, iezīmēti ar pāris spilgtām detaļām, vienīgais. Romāns arī kopumā latviešus rāda kas signalizē par aprobežotību, vardarbību kā pašapzinīgu tautu, kas izglītību ieguvusi un un ļaunumu. Repše raksta tieši: „Krievs ir stažējusies Eiropā un ASV, kam Latvijā pieder briesmīgs”18, „Visur, kur vien sper kāju, lien pienotavas un ko pārstāv veiksmīgi pilsētu un kauns un pazemojums”19, „Krievi vienmēr pagastu līderi, mācītāji, medmāsas un taut- melo”20. Situācijas, kurās viņi parādās, ir saimnieki, izglītoti, turīgi un kulturāli ļaudis. stereotipiskas,­ pat klišejiskas. Naidīgu spēku, iznīcinošu ļaunumu bez sejas tekstā apliecina arī kursivētais krievu valodas ietvērums ar 14 Undusk 2007, 195. 15 Gaile 2016, 19. 18 Repše 2016, 165. 16 Turpat, 22. 19 Turpat, 158. 17 Turpat, 20. 20 Turpat, 40.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 11 latīņu burtiem. Šurp atnākušie vaņkas, krie- pieaug ģeometriskā progresijā”22. Tomēr cilvē- veļi, babaji, retāk – krievi, ir citas, ne krievu ciskajās attiecībās tautībai nav nozīmes. Tiklab kultūras valodas lietotāji. ebrejs, kā latvietis, vācietis un krievs var būt Rakstnieks un dramaturgs Māris Bērziņš spējīgs uz cildenu rīcību un ziedošanos, kāds (1962) pēc izglītības ir ekonomists. Viņa pir- cits – uz nodevību un varmācību: varas un mais romāns izdots 2003. gadā, četrus gadus ideoloģijas radītās problēmas izvēles priekšā vēlāk – stāstu krājums Gūtenmorgens, absurda vienmēr noliek cilvēku. Atšķirībā no Bereļa tradīcijā ar labu devu ironijas un dziļi cilvē- Bērziņš uzsver cilvēcību, naids un nodevība ir ciskiem titulvaroņa vaibstiem. Romāns Svina krīzes situācijas radīts izņēmums, tas sit sāpīgi garša jau saņēmis vairākas prēmijas, kā arī līdz kaulam un bojāejai. Romāns neiztiek bez piedzīvojis iestudējumu uz Latvijas Nacionālā spīdzināšanas ainām un vardarbības tēlojuma. teātra skatuves. Kopā ar P. Bankovska darbu 18 Noņemot jebkādu slogu tautībai, M. Bērziņš tas ir visvairāk pārdotais sērijas romāns. Svina tad pāriet pie formāliem apzīmējumiem – ar- garša atklāj vēstures griežu laiku Rīgā no 1939. mijas dienesta pakāpes vai amata: „čekists”, līdz 1941. gadam – pēdējo neatkarīgās Latvijas „virsnieks”, „zilcepurainais”, „sarkanarmie- dzīves posmu, padomju un tai sekojošo vācu tis”. Izvairīties no klišejām laikmeta kontekstu okupāciju. Galvenais varonis Matīss Birkāns atklāsmēs M. Bērziņam palīdz tieši citējumi romāna sākumā ir 24 gadus vecs un cieš no no preses un dokumentiem, kas ir daiļrunīgāki iedzimta defekta. Lai to likvidētu, Matīss tiek par jebkuru fantāzijas radītu tekstu. apgraizīts. Tas izrādās liktenīgi vācu laikā – Matīss kā ebrejs tiek nogādāts geto un vēlāk tiek nošauts Rumbulas mežā. Matīss ir krāso- Secinājumi tājs, un romāns uzbur lielisku Pārdaugavas un Dažādu tautību tēlojumā visos sešos vēs- arī plašāk – Rīgas pilsētas dzīves panorāmu, turiskajos romānos vērojamas vairākas kopī- kurai piederīgi arī viņa draugi un mīlestības. gas tendences: pirmkārt, visu darbu centrā ir M. Bērziņš savu varoni izvadā cauri visiem latviešu, indivīda un dzimtu, likteņi laikmetu šo pāris gadu lielajiem notikumiem – bieži kā griežos. Visos tekstos, kaut varbūt epizodiski nejaušu vērotāju un nejaušu sakritību upuri. un garāmejot, pieminēta latviešu piederība Pilsētas dzīves un laikmeta panorāma neiztiek Eiropas kultūrai, lielākā daļa romānu varoņu arī bez dažādu nacionalitāšu klātbūtnes, un tā ir labi izglītoti, daudz lasa un nereti arī mu- ir plaša un vispusīga – poļi, ebreji, krievi, vā- zicē, citi – veiksmīgi lauksaimnieki, Latvijas cieši un arī zviedri, starpkaru periodu raksturo kultūrtelpa neatšķiras no Rietumeiropas, krogā atvērtība un tuvināšanās, arī dažādu nacionali- pie alus kausa var pārrunāt jaunākos zinātnes tāšu starpā. Matīsa patēvs ir Baltijas vācietis, atklājumus un politiskos notikumus. Šādā kon- viņa drauga patēvs – ebrejs, Matīsa kaimiņos tekstā pašsaprotami par varas maiņām nereti mitinās poļi. Rīgas kultūrvidi raksturo ebreju signalizē kultūras maiņa – lektīra, teātru, ope- veikali, garīgo dzīvi – arī krievu literatūra un ras un kino repertuārs. vācu opera, pēdējām aktualizējoties padomju Otrkārt, citas tautības šajos romānos dar- un vācu okupāciju laikā. Vides raksturojumam bojas retāk kā otrā plāna, biežāk – kā perifēri M. Bērziņš izvēlas trāpīgus citvalodu elemen- fona tēli. Ja tās tiek izmantotas varas maiņu, tus, rusicismus, ģermānismus, atsevišķas angļu politisko notikumu raksturojumam, nereti iz- un latīņu frāzes. Valodu maiņas ļauj ironizēt, mantotas stereotipiskas situācijas un tēlu rak­ un epizodiski – arī iekrāsot situācijas drama- sturojums, kas atbilst arī tam priekšstatam, tismu: „Do you speak English? – Jawohl, mein kāds pazīstams Rietumeiropas literatūrā. Kā Herr! Scientia est potentia. – Rūdim atbilde norāda Manfreds Bellers (Manfred ­Beller), nav atvilktnē jāmeklē”21 vai citviet „Bet ko nu pēc Francijas–Prūsijas kara (1870/1871) par miera laikiem, ja tagad šeise, joptvaimaķ, priekšstatu par vāciešiem kā „dzejnieku un fi- harah un maucība kvadrātā un kubā, turklāt lozofu tautu” nomaina Vācijas kā industriālas

21 Bērziņš 2015, 229. 22 Bērziņš 2015, 228.

12 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 un militāras lielvaras tēls23. Latviešu apziņā loceklis, gandrīz vienmēr, kā tas latviešu li- šo priekšstatu 20. gadsimta sākumā nostiprina teratūrai kopumā raksturīgi – margināls tēls. arī pamazām irstošā koloniālā situācija. Krievs Plašāku ieskatu ebreju tradicionālajā kultūrā Eiropas kultūrā 19. gadsimtā tradicionāli ir un arī geto sadzīvē sniedz M. Bērziņš romānā saistīts ar atpalicību, ko nosaka vēlā dzimtbū- Svina garša, veidojot dzīvu un dramatisku na- šanas atcelšana, salīdzinoši lēna industrializā- cistiskās okupācijas laiktelpu Rīgā. cija, vāji attīstīta vidusšķira, bet stipra Pareiz- Ceturtkārt, visu sešu romānu autorus pri- ticīgā baznīca. Rietumu civilizācija ar apbrīnu māri interesē indivīds un viņa izvēles. Etniskā novērtē krievu izsmalcināto aristokrātiju un dažādība visbiežāk tiek izmantota laiktelpas kultūras uzplaukumu, kuru aptur 20. gadsimta raksturojumam, pārliecinoši atklājot Latviju sākuma notikumi. Ar revolūcijas uzvaru krītas kā multikulturālu zemi, kurā tās ģeogrāfiskā Krievijas starptautiskais prestižs un reputācija, stāvokļa dēļ citu tautu klātbūtne ir bijusi ne- totalitārajam režīmam nostiprinoties, atgriežas izbēgama. arī Krievijas kā despotiskas lielvaras tēls24. Sociologs Mārtiņš Kaprāns norāda, ka Romānos, kuru darbība saistīta ar laika posmu, demokrātiskai valstij ir „jāstiprina sabiedrības kas ir relatīvi mierīgs, lielvaru neietekmēts, vienojoša izpratne par valsts leģitimitātei no- nav arī nepieciešamības pēc tipizēta lielvaras zīmīgiem vēsturiskiem periodiem un notiku- tēla. Tā trūkst, piemēram, I. Gailes romānā miem [..] un jāiedzīvina vienojoša mitoloģija Stikli. par pagātnes notikumiem”25. Romānu sērija Treškārt, gandrīz visos romānos klātesošs Mēs. Latvija, XX gadsimts varētu kļūt par ir arī ebrejs kā Baltijas multikulturālās vides vienu no instrumentiem šās funkcijas izpildei.

23 Beller 2007, 162. 24 Naarden, Leerssen 2007, 229. 25 Kaprāns 2014, 42.

VĒRES Bankovskis, P. (2014) 18. Rīga : Dienas Grāmata. Berelis, G. (2015) Vārdiem nebija vietas. Rīga : Dienas Grāmata. Bērziņš, M. (2015) Svina garša. Rīga : Dienas Grāmata. Gaile, I. (2016) Stikli. Rīga : Dienas Grāmata. Repše, G. (2016) Bogene. Rīga : Dienas Grāmata. Zebris, O. (2014) Gaiļu kalna ēnā. Rīga : Dienas Grāmata. 13 rakstnieki apņemas uzrakstīt romānus par Latviju (2013) Ir (31.01.2013.). Beller, M. (2007) Germans. Beller, M.; Leerssen, J. (eds.) Imagology. The cultural construction and literary representation of national characters. Amsterdam, New York : Rodopi, 159–169. Berelis, G. (1998) Divi rakstnieki uz slidenas taciņas. (V. Rūmnieks, A. Migla Kuršu vikingi.) Karogs, 7, 168–178. Groot, J. de. (2010) The Historical Novel. London, New York : Routledge. Kaprāns, M. (2014) Latvijas politiskā atmiņa: nacionālās un transnacionālās dimensijas. Daija, P.; Hanovs, D.; Jansone, I. (sast.) Nācijas hronikas: Latvija 2014: Debates. Jelgava : Avens un partneri, LU LFMI, 41–61. Kušķe, B. (2014) Paula Bankovska jaunā romāna centrālais jautājums – kāpēc mums ir vajadzīga sava valsts? Pieejams: http://www.lsm.lv/lv/raksts/literatura/kultura/paula-bankovska-jauna-romana-centralais-jau- tajums-kapec-mums-ir-.a103933/ (20.12.2016.). Lancmanis, I. (2009) Muižu bojāeja kā krīze un atdzimšana: arhitektu ģimenes Berči darbība Kurzemē. 17. Borisa Vipera piemiņas lasījumi: Referātu krājums. Rīga : LMA Mākslas vēstures institūts, 14–15. Leinerts, D. (2014) Neatliekamā literatūra. Pieejams: http://www.satori.lv/raksts/8335/Dainis_Leinerts/­ Neatliekama_literatura (20.12.2016.).

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 13 Levits, E. (2013) Latviešu nācija, Latvijas tauta, Latvijas valsts. Jundzis, T.; Zemītis, G. (red.) Latvieši un Latvija, III: Atjaunotā Latvijas valsts. Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmija, 11–33. Naarden, B.; Leerssen, J. (2007) Russians. Beller, M.; Leerssen, J. (eds.) Imagology: The cultural con­ struction and literary representation of national characters. Amsterdam, New York : Rodopi, 227–228. Sparāne-Freimane, D. (2014) Osvalds Zebris. Gaiļu kalna ēnā. Sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts pirmais romāns. Pieejams: www.dgramata.lv/lasitava/intervijas/osvalds-zebris-gailu-kalna-ena-serijas-mes-­ ­ latvija-xx-gadsimts-pirmais-romans/ (20.12.2016.). Taps 13 jauni vēsturiski romāni par Latviju (2013) Latvijas Avīze (13.07.2013.). Pieejams: http://www.la.lv/ taps-13-jauni-vesturiski-romani-par-latviju-2/ (20.12.2016.). Undusk, J. (2007) Die Ehe als Utopie: Einführung in ein literarisches Motiv. Baltische Seminare, 5, 185–203.

14 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Ieva E. Kalniņa ANNA (ASJA) LĀCIS VERSUS JŪLIJS LĀCIS: SARUNA NESAMIERINĀMAS CITĀDĪBAS VALODĀ

Ieva E. Kalniņa dz. 1957. gadā, literatūrzinātniece. Beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti (1980). Filoloģijas zinātņu kandidāte (1987), filoloģijas doktore (1992). Kopš 1986. gada strādā Literatūras, folkloras un mākslas institūtā (iepriekš Valodas un literatūras institūts). Pētniecisko inte- rešu lokā – literatūras teorija un latviešu dzeja, rakstījusi par 20.–30. gadu un 80.–90. gadu dzeju (Latviešu literatūras vēsture, 2. sēj. – 1999, 3. sēj. – 2001), apceres par dzejniekiem J. Sudrabkalnu, L. Zamaiču, R. Skujiņu, V. Strēlerti, A. Dagdu, V. Belševicu, J. Rokpelni, E. Plaudi, P. Brūveri, A. Rancāni, A. Aiz- purieti u. c. Sastādījusi krājumus Latviešu rakstnieku portreti (1998, 2004, 2007), kolektīvo monogrāfiju Mūsdienu literatūras teorijas (2013, kopā ar K. Vērdiņu), kur rakstījusi par psihoanalītisko literatūras teoriju, Ā. Elksnes Rakstus (1–4, 1996–1997) un V. Strēlertes Rakstus (1–2, 2009–2013), krājumu Poētika tuvplānā. Viena dzejoļa analīzes antoloģija (2017).

Raksturvārdi: Anna (Asja) Lācis, Jūlijs Lācis, Ivana literatūras asociācijas kongresā Vīnē izveido- Turgeņeva stāsts Asja, latviešu kreisā inteliģence, pirmās jot atsevišķu sekciju. Latvijas PSR valdības veidošana, padomju represijas. Latvijā ir pētīta arī Annas Lācis saikne ar latviešu dzejnieku Linardu Laicenu (Ieva Režisores Annas (Asjas) Lācis vārds Kalniņa). Mazāk rakstīts par žurnālistu, rakst- starptautiski pazīstams saistībā ar vācu re­ nieku un valstsvīru Jūliju Lāci un viņa lomu žisoriem Bernhardu Raihu (Bernhard Reich), Annas Lācis dzīvē. Tieši viņš, abiem jaunībā Bertoltu Brehtu (Bertolt Brecht) un filozo- jūsmojot par Ivana Turgeņeva stāstu Asja, deva fu Valteru Benjaminu (Walter Benjamin). Annai šo vārdu, ar kuru viņa ir plaši pazīstama 2015. gada 6. un 7. martā Rīgā notika starp- ārpus Latvijas robežām, un apprecoties deva tautiska konference Kreisuma ideja kultūrā. arī savu uzvārdu. Parole – Asja, kurā viena sesija bija veltī- Raksta sagatavošanai esmu izmantojusi ta izcilām­ personībām, ar kurām bijusi sais- Literatūras un mūzikas muzejā esošos mate- tīta Anna Lācis.1 Ārzemju literatūrzinātnieku riālus (Annas un Jūlija Lāču vēstules, Annas interese par Asju bija tik liela, ka kanādiešu Lācis atmiņas), laikabiedru atmiņas, Annas un salīdzināmās literatūrzinātnes pētniece Susana Jūlija Lāču meitas Dagmāras Ķimeles grāmatu Ingrama (Susan Ingram) nolēma turpināt šīs par māti Asja: Režisores Annas Lācis dēkainā sarežģītās, pretrunīgās personības izzināšanu, dzīve (1996), laikabiedru atmiņas un litera- 2016. gada jūlijā Starptautiskās Komparatīvās tūrzinātnieces Astrīdas Skurbes pētījumu par Jūlija Lāča krimināllietu Nenotiesātais bet so- 1 Konferencē nolasītie referāti apkopoti zināt- dītais: Jūlijs Lācis (1892–1941) un viņa tiesas nisko rakstu krājumā Kultūras krustpunkti, 8 process, kas balstīts uz Latvijas Valsts vēstures (2015), sk. Pērkone-Redoviča, Treimane 2015. arhīva materiāliem.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 15 Raksturot Annas un Jūlija Lāču sarežģītās viņa pirksti neatliecami bija sastinguši mūžīgā attiecības palīdz termins „citādība”, kas atklāj tvērienā. Tāds bija šis manas mātes nicinātais kardināli atšķirīgās abu individualitāšu rakstu- „budzis”.”3 ra īpašības un sniedz izpratni par laulātā pāra No 1900. gada līdz 1905. gadam Jūlijs nesamierināmo dažādību. Tā izpaudās uzska- Lācis mācās Biķeru draudzes skolā, kas ļauj tos gan par politiku, gan morāli, gan dzimumu secināt, ka viņa ģimene Rīgā varētu būt ienā- lomu, gan mākslu. Viņiem tā arī nekad neiz- kusi pašās 19. gadsimta beigās – ap 1898. vai devās pārvarēt katram savas identitātes robe- 1899. gadu, tad pat, kad Asjas ģimene Liepiņi. žas un kļūt par „mēs”. Šīs attiecības izgaismo Par Jūlija Lāča personības tapšanu bērnībā un citādu Annu Lācis, cilvēciskā aspektā noceļot iespaidiem no apkārtējās vides nav nekādu viņu no pjedestāla. dokumentāru liecību, taču, spriežot gluži spe- Asjas un Jūlija Lāča attiecības var ska- kulatīvi, jāsecina, ka viņš audzis krietnu ļaužu tīt kā drāmu trīs cēlienos, galvenos varoņus ģimenē, kuru tikumiskos uzskatus veidojusi esmu jau nosaukusi raksta sākumā, taču laiku zemnieka atbildība par savu darbu, pamatī- pa laikam šiem diviem pievienojas vēl kāds – gums un luteriskā ticības izpratne par morāli, trešais un ceturtais, kas pretrunas tikai izceļ, ko maz skārusi modernās pilsētvides ētiskā padara asākas, kontrastainākas. Taču, pirms relativitāte. rakstīt par šo attiecību drāmu, kas risinās uz Anna Lācis dzimusi 1891. gada 19. oktobrī 20. gadsimta kolīziju fona, jāpastāsta par Jū- Ķempju muižā pie Līgatnes, un, kad meitenei liju Lāci – ne vien starptautiskajai, bet, šķiet, bija septiņi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur arī Latvijas auditorijai „lielo nezināmo” Asjas tēvs strādā vagonu rūpnīcā, bet māte atver ne- Lācis biogrāfijā. lielu veikaliņu. Annai tuvāks bijis tēvs, nevis dievbijīgā māte. Dagmāra Ķimele raksta: „Vē- lāk, stāstot par sevi, Asja izveidoja padomju Priekšspēle gaumei atbilstošu tipisku strādnieku meitenes Jūlijs Lācis dzimis 1892. gada 25. decem- biogrāfiju. Agri viņa vērojusi un pati izjutusi brī Lēdurgā Ādama un Karlīnes Lāču septiņu sociālo nevienlīdzību, kas modinājusi šķirisko bērnu ģimenē. Vecāki bija rentnieki un, kā apziņu un revolucionārās cīņas sparu.”4 Annas stāsta Asjas un Jūlija meita Dagmāra, smagā Lācis meita piebilst – un to arī atklāj doku- darbā „bija iekrājuši tik daudz naudas, ka mentāras liecības un salīdzinājums ar režisores varēja ienākt Rīgā un pēc kāda laika Čiekur- rakstīto – māte faktus pasniegusi, inscenējot kalnā, Skultes ielā 3 uzcelt paši savu māju”.2 mizanscēnas, kā tas viņai bijis izdevīgi un lai Lāču uzceltā māja vēlāk Asjas skatījumā kļūst parādītu sevi atbilstīgi iecerētajam paštēlam. par tādu kā piedauzības akmeni – sīkburžuāzi- Annu Lācis jau no agrīniem gadiem raksturo jas jeb budžu, kā Asja sauca vīra vecākus, un dumpinieciskums, tieksme pēc neierobežotas mietpilsonības simbolu. Dagmāras Ķimeles brīvības, nerēķinoties ne ar ko, vēlme pārsteigt atmiņās lasāms: „Man vienmēr sāpīgi dūrās un šokēt, arī – visai nievīgi izturēties pret sev sirdī, kad Asja „proletāriskā” augstprātībā nepieņemamo. Jūlija vecākus dēvēja par budžiem, kuri nav Divu morālētisko pasauļu – Jūlija Lāča pieņēmuši tukšinieci vedeklu. Spriežot pēc mātes un Asjas – sadursmi spilgti ataino kāds visa, abas ģimenes – gan Lāči, gan Liepiņi gadījums, ko apraksta Ķimele. Kad Jūlija māte [Asjas ģimene – šeit un turpmāk iestarpinā- uzzina, ka pie dēla slepus dzīvo kāda sievie- jumi mani, I. E. K.] – turības ziņā bijušas te, atverot Jūlija istabas durvis, viņa ierauga apmēram vienādas. Sūri grūti strādāja, lai pa- gultā kailo Asju un uz brīdi zaudē valodu: mazām tiktu uz zaļāka zara un varētu skolot „Viņa [Asja] neizskatījās ne uztraukusies, ne bērnus. Nebija darba, ko vecaistēvs Ādams pārbijusies, ne arī slēpās zem segas. Gluži neprastu. Joprojām redzu viņa sastrādātās otrādi – piecēlās sēdus un izaicinoši vērās rokas – no arkla balsta, no izkapts un cirv- ienācējā. Gobas [tā Dagmāra, atvasinot no ja kāta, no citiem neskaitāmiem darbarīkiem 3 Ķimele, Strautmane 1996, 17. 2 Ķimele, Strautmane 1996, 17. 4 Turpat.

16 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 vārda „grosmamma”, sauca savu vecmāmi- izvirzot savas mātes attieksmi pret jauno pa- ņu] neiedomājamo apjukumu var saprast, ja ziņu: „No visiem maniem paziņām mammai ņem vērā, ka tas bija laiks vēl pirms Pirmā vislabāk patika reālskolas audzēknis Jūlijs Lā- pasaules kara un viņa – Rīgā nupat ienāku- cis. Tas bija slaids, skaists jauneklis ar pelnpe- si lauciniece. Mazliet atguvusies, Jūlija māte lēkiem matiem, lielām pelēkām acīm. Mierīgs, iesaucās, lai gulšņātāja uzmet sev virsū kādu līdzsvarots, arī man viņš patika.”7 drēbes gabalu. Bet Asja pavisam mierīgi at- Jauniešu sarunas ievirzās par grāmatām, bildēja: „Ko jūs, vecmodīgs cilvēks, saprotat! Anna ir daudz lasījusi, Jūlijs – krietni mazāk. Sievietes ķermenis ir skaists!” – „Un jūs te, Viņa uzņemas Jūliju izglītot, kopā lasa. Starp pie mana dēla, tā dzīvojat?” vecāmāte mē- Morisu Māterlinku (Maurice Maeterlinck), ģināja izdibināt. – „Ko jūs brīnāties? Tas ir Staņislavu Pšibiševski (Stanisław Przybys- dabiski – jaunam, veselam vīrietim sieviete ir zewski), Henriku Ibsenu (Henrik Ibsen), Frīd- vajadzīga!”5 Pēc šā gadījuma radusies plaisa tā rihu Nīči (Friedrich Nietzsche) un citiem ir arī arī nekad netika pārvarēta: Jūlija māte nespē- Ivana Turgeņeva (Иван Тургенев; Ivan Turge- ja, bet Asja negribēja domstarpības izlīdzināt. nev) Asja – stāsts, kurš sarakstīts 1857. gadā Asjas uzskatu ētiskā relativitāte vēlāk iedragās un kurā netrūkst autobiogrāfisku momentu. arī viņas un Jūlija attiecības, un nebūs iespē- Interesanta būtu stāsta tuvlasījuma (close jams tās salāpīt. reading) un Asjas un Jūlija attiecību sīkāka analīze, taču raksta apjoms neļauj to veikt. Tādēļ svarīgi atbildēt kaut vai uz diviem jau- 1. cēliens. Kopā – mīlestība tājumiem. Kādēļ Jūlijs Annu nosauc par Asju? Jūlijs Lācis ar Annu Liepiņu iepazinās de- Un otrs jautājums – vai Turgeņeva Asjas un viņpadsmit gadu vecumā, ap 1911. gadu. Viņi Annas raksturu līdzība jau ietver mājienu uz abi tajā laikā mācījās Ķeniņu ģimnāzijā, kas potenciālajām nesaskaņām Lāču ģimenē? apvienoja divas skolas: Annas Ķeniņas vadīto Ivana Turgeņeva stāsta Asja galvenā va- meiteņu ģimnāziju un Ata Ķeniņa reālskolu rone ir kāda muižnieka ārlaulības bērns, kura zēniem. ar savu pusbrāli Gaginu ceļo pa Eiropu un Literatūras un mūzikas muzeja krājumā kādā Vācijas pilsētiņā satiekas ar stāsta vēstī- glabājas nepabeigtas Annas Lācis atmiņas tāju N. N. Asjā jūtama pastāvīga nervu sprie- Mīlestība, kurās viņa iecerējusi pastāstīt par dze, kas izpaužas viņas impulsīvajā, brīžiem četrām savas dzīves mīlestībām. Pirmā no pat ekscentriskajā un reizēm arī nesaprotama- tām – Jūlijs Lācis: „Mana pirmā mīlestība jā uzvedībā. Asja skaudri izjūt savu citādību, bija ģimnāzistes aizraušanās ar glītu zēnu. viņa jūtas sveša muižnieku vidē un saprot, ka Es mācījos Ķeniņa ģimnāzijā, bet viņš reāl- tā viņu nekad nepieņems, – viņa vienmēr būs skolā. [..] Tad jau meitenes un zēnus nedrīk­ svešā. Asja tic, ka tikai mīlestība un dvēselis- stēja vienā klasē kopā sēdināt. Satikāmies ka tuvība spētu sadziedēt viņas psiholoģisko tikai svētku ballēs. Ballēs mani dejot aicināja traumu. Viņa ir neordināra, mežonīga, nepa- skaists puisis ar bedrītēm vaigos. Pēc balles redzama, kaislu dabu. Viņa aktīvi meklē savu pavadīja mani arī uz māju. Pēc stundām viņš identitāti un atbildes uz jautājumiem. Pusbrālis bieži mani gaidīja pie lielā lāča [skolas priek- Gagins viņu raksturo šādi: „Ar viņu man tīrais šā atradās lāča skulptūra, un, starp citu, Jūlija posts. Viņa ir gatavais pulveris.”8 Tāds pats uzvārda dēļ Asja un draugi viņu nereti sauca „pulveris” ir arī Anna Liepiņa, neparasta per- par Mišku, atvasinot iesauku no krievu vār- sonība, kura jau kopš agras jaunības ir opozī- da „lācis” pamazināmās formas „miška”] un cijā dzīvei, kādu pieņemts dzīvot un kādu citi smaidīdams nāca man pretim: „Mēs ejam uz sagaida, ka viņa dzīvos. Annai patīk izaicināt, vienu pusi.””6 Krievu valodā tapušajā grāmatā šokēt, izcelties ar savu citādumu, pārsteigt. Krasnaja gvozdika (Sarkanā neļķe) Asja gan ir Iespējams, tieši Annas personības neordinari- atturīgāka jūtu paušanā pret Jūliju, priekšplānā tāte liek Jūlijam saskatīt viņā līdzību ar Asju.

5 Ķimele, Strautmane 1996, 18. 7 Lacis 1984, 27. 6 Sk. Lācis. 8 Turgeņevs 1968, 80

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 17 Turgeņeva Asja ir romantiska, un attiecību sā- mīlu ar visu savu dvēseli un mīlēšu vienmēr, kumā tādi ir arī Jūlijs un Anna. Atmiņās viņa kamēr dzīvošu. Tu vienmēr vēl esi mans pe- raksta: „Viņš mani vizināja savā laivā Ķīš­ lēkais mīļais ar matiem kā vijīgas papardes ezerā. Plūca ūdensrozes, svieda klēpī, skatījās un acīm kā trausli zaļgani ūdensaugi. Es Tevi manī un smaidīja ar savām vaigu bedrītēm. Un mīlu, manu zelta puisīt. Un šinī naktī, kad klu- tā nu es biju ļoti iemīlējusies.”9 sums tik mūsu viesis – varbūt vēlies mūzikas Annai Lācis patīk ārdīt ierasto dzīves skaņas? Nu ļauj man tad mīļus vārdus teikt: kārtību, domājams, viņai patika, ka Jūlijs sa- mīlu Tevi – jeb neskumsti! Tu vēlies varbūt li- ceļas pret vecāku aizliegumu precēt viņu un lijas, rozes? Ņem manas rokas, tās visas Tavas. aiziet no vecāku mājām,10 ka viņš seko viņai Pa divi ziedi viņas Tev ļaujas! Un vīna vietā uz Sanktpēterburgu un arī iestājas Psihoneiro- dzer manus skūpstus. Tava Asjenka. Ance.”12 loģiskajā institūtā, kur viņa jau studē. Asja un Jūlijs apprecas 1914. gadā, taču Un otrs jautājums – vai šī raksturu līdzība nosaukt to par laulības dzīvi var visai nosacīti, ar Turgeņeva Asju jau ietver nesaskaņu poten- jo ļoti daudz laika viņi pavada šķirti. Kad sākas cialitāti? Un te atkal jāatgriežas pie Turgeņeva Pirmais pasaules karš, Jūlijs ir studiju praksē stāsta. Gagins par Asju saka: „Asjai vajadzīgs Orlā, uz īsu brīdi Asja aizbrauc pie viņa. Starp varonis, neparasts cilvēks vai – skaists gans citu, viņi dzīvo mājā, kurā esot dzīvojuši Tur­ kalnu aizā.”11 Gagins ir precīzi pamanījis, ka geņeva romāna Muižnieku ligzda varoņu proto- Asjai ir divi ceļi: karsti un pašaizliedzīgi mīlēt tipi. Taču dzīve šai pilsētā Asjai šķiet pārlieku varoni, kurš ir saslēgts važās vai cīnās uz ba- garlaicīga, un viņa dodas uz Maskavu, cerot tur rikādēm, – tādam viņa varētu veltīt visu savu iegūt skatuves izglītību. Mācās Fjodora Komi- dzīvi. Taču viņa varētu iemīlēt arī „skaistu sarževska (Фёдор Комиссаржевский; Fjodor ganu”, kāds ir Turgeņeva stāsta vēstītājs N. N. Komisarjevsky) teātra studijā. Šai laikā Mas- Reālajai Asjai liktenis ir devis „skaisto ganu”, kavā ir daudz latviešu bēgļu, īpaši daudz arī un viņas raksturs un temperaments jau paredz, mūziķu, rakstnieku, aktieru, un Asja iepazīstas ka šāds cilvēks spēj aizraut viņu uz kādu brīdi, ar kreisi noskaņotiem latviešu rakstniekiem, vēlāk tas viņu garlaiko un pat kaitina. „Skais- arī Linardu Laicenu. 1918. gadā viņa atgrie- tais gans” Jūlijs ir tieši tāds – ar jaunībai rak- žas Orlā un pievēršas bērnu bezpajumtnieku sturīgo romantisko skatījumu uz attiecībām un estētiskajai audzināšanai, veidojot masu teātra dzīvi, bet, kā jau teikts, nācis no ģimenes ar uzvedumus. 1919. gadā piedzimst meita Dag- stabilām vērtībām, ierastu dzīves kārtību (iz- māra. Liekas, meitas piedzimšanai vajadzētu glītība, darbs, ģimene, bērni), un, kad jaunī- saliedēt ģimeni, taču tā nenotiek. Asja arvien bas dumpinieciskums norimst, viņš vēlas dzī- ir aizņemta darbā un meitai velta ļoti maz vē nostabilizēties, veidot saskanīgu ģimeni. laika. Un tas ir jauns nesaskaņu avots. Vēlāk Pēc Asjas uzskatiem – viņš tiecas pēc tā, ko Dagmāra rakstīs: „Asju Jūlijs mīlēja ārkārtīgi, viņa sauc par mietpilsonisku un budzisku un ilgi piedeva neuzticību, egoismu, nesavaldību, pret ko cīnās visu mūžu. bet, cik noprotu, īsti viņš sāka protestēt, tikai Taču 1914. gada sākumā viss vēl ir labi, pārliecinājies, ka Asja nekad nebūs māte šī par to liecina Asjas rakstītā vēstule Jūlijam: vārda ētiskajā nozīmē.”13 „Nu Tev ir 22 gadi, un pirmā Tava dzimum- Starp citu, Orlā Asja iedibina savdabīgu diena, kamēr es esmu Tava sieva. [..] Es Tevi attiecību modeli, kas visai izplatīts kreisi no- skaņotu mākslinieku aprindās, resp., dzīvi pa 9 Sk. Lācis. trim, vismaz pa trim. Asja savu ikdienas lietu 10 „Viņš paziņoja vecākiem, ka, beidzis skolu, kārtošanā bez jelkādas neērtības izjūtas iesais- mani precēs. Viņam jau māte bija paredzējusi ta kā vīru, tā arī mīļāko (Orlā tas ir kāds pa- ļoti bagātu līgavu, kuras vecākiem Rīgā piede- domju darbinieks Ivans Jureņš (Иван Юрень, rēja daudz namu. Māte viņam teica: „Ja tu pre- Юреня?; Ivan Juren’, Jurenja)). Vēlāk viņa cēsi to melnstrādnieka meiteni, es tevi izdzīšu no mājas.” Viņš atbildēja: „Nopietni un noteikti precēšu.” Tā viņu arī padzina no tēva mājām.” 12 A. Lācis – J. Lācim 1914. g. 13. janv. LMTM, Sk. Lācis. A. Lācis krājums, inv. nr. 279548. 11 Turgeņevs 1968, 81. 13 Ķimele, Strautmane 1996, 21.

18 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 tāpat veido attiecības arī ar Linardu Laicenu Annas Lācis dēkainā dzīve (1997), kas izraisī- un Bernhardu Reihu, piesaistot arī Jūliju Lāci. ja veselu apvērsumu latviešu bērnības atmiņu Ieskatam rindas no vēstules Jūlijam, rakstītas literatūrā, jo nesaudzīgi sagrāva tradīciju par 1922. gadā no Berlīnes, kad viņi jau ir šķīru- bērnību rakstīt saulaini un par māti – cildi- šies un Asja iepazinusies ar Bernhardu Reihu noši: „Jūlijs nekādi nespēja samierināties, ka un Linardu Laicenu: „Tikai nauda, nauda. Asja, aizrāvusies ar svešu bērnu audzināšanu, Atsūti man tās 2000 markas, kuras izdevu pametusi novārtā pati savējo. Viņš mani vāca Dagai. Tija [aktrise Tija Banga] brauks, atsū- un kopa, cik varēdams, bet arī viņam vajadzēja ti ar viņu man drēbes: balto zīda kostīmiņu, strādāt, kā toreiz bija pieņemts, stundas ne- balto vasaras kleitu, sarža mēteli (sarkano un skaitot. Visus Jūlija pārmetumus Asja uzska- cepurīti) un manu manto – samta – raibo tīja par savas brīvības ierobežošanu un talanta ar dzelteno oderi, oderi izņem. Lūdzu, apskati apspiešanu.”16 manas drēbes, vai nav kodu saēstas. Iebāz naf- Vēl pirms šķiršanās Orlā Jūlijs Asju pa- talīnu. Sevišķi nešūtās. Brūno kostīmu drēbi, dzen, kad viņa atzīstas, ka nakti pavadījusi ar zīdus un to melno ševiotu un melno gāzi, kurš Jureņu. Tas laikam Asjas dzīvē ir vienīgais ga- ir Čiekurkalnā. No Dieva puses izdari to, jo dījums, kad kāds vīrietis atraida viņu, taču Jū- tas ir vienīgais, kas man ir „в запасе” [rezer- lija sirdī šī nodevība atstāja sāpīgas atmiņas uz vē]. Pasaki par tām drēbēm Laicenam – viņš visu mūžu: „Kad, jau pieaugusi, sastapu savu apskatīs.”14 tēvu, jutu, ka šis notikums viņā atstājis sāpošu Jūlijam rakstītajās vēstulēs viena no gal- brūci, kas pilnīgi neaizdzija visu mūžu, tomēr venajām tēmām ir nauda, kas, Asjai uzturoties viņš par to nerunāja. Kaut ko es varēju noģist Berlīnē, ir nepieciešama, un viņa to nekautrīgi vienīgi no kādas nejaušas frāzes, intonācijas pieprasa no bijušā vīra, liekot, piem., pārdot vai pēkšņas pauzes sarunā.”17 viņa gredzenu, bet savu vēl pataupīt. Meita Tiesas lēmums par bērnu Jūlijam ir pil- Dagmāra, ģimenē saukta par Dagu, paliek nīgi negaidīts – meita paliek pie mātes. Viņš otrajā plānā, jo pirmajā ir Asja pati – viņas nebija pat pieļāvis domu, ka tā varētu notikt. ambiciozie plāni, ikdienas gaitas, iepazīšanās To, cik ļoti Jūliju sāpināja attiecības ar un pazīstamiem un „derīgiem” cilvēkiem, un, Asju, kuras mezglojās jau krietni pirms laulī- liekas, Asjai pašai šķita, ka visi cilvēki ir ra- bas šķiršanas, atklāj kāda vēstule paziņai Vi- dīti, lai pakalpotu viņai. Vārdos gan tiek ap- jai Paeglei 1922. gada 1. janvārī, acīmredzot liecināta mīlestība pret meitu, darbos – Daga V. Paegle rakstījusi J. Lācim par filozofiska- ir Latvijā, kur tā dzīvo te pie tēva, te to pie- jiem dzīves jautājumiem: „Daudz nakšu (ne skata L. Laicens: „Priekš manis Daga ir viss. tagad, gadus desmit atpakaļ) esmu bezmiegā Tu teiksi, kamdēļ tu neesi pie viņas? Miška, pavadījis, domājot par šiem mūžīgiem jautāju- Miška, Tu jau zini manu nemiera garu. Esmu miem – cik lielā atkarībā ir cilvēka laime no aplādēta [nesalasāms vārds]. Bet tamdēļ Dagu viņa materiālās labklājības un no fiziskā skais- mīlu vēl vairāk – man liekas, viņa būs mans tuma jeb veselības. Pat drusku rakstīju par šo un dzīves prieks.”15 tematu. [..] Saturs īsumā šāds: Viņi abi – Lo- 1920. gadā laulība tika šķirta, Jūlijs neva- rens un Rita – mīl viens otru bezgalīgi jau no rēja samierināties ar Annas attieksmi pret mei- skolas sola. Studiju gadus tie pavada, ar badu tu – viņā nebija mātes jūtu, viņai svarīgāks bija kaudamies, sapņos par skaistu nākamību un darbs Orlā, kur ģimene dzīvoja Pirmā pasaules laimi, kura „nāks”. Paiet gadi. Lorens – ievē- kara laikā kā bēgļi, – tas bija bērnu estētiskais rojams izgudrotājs un pārdrošs aviators. Rita – teātris. Ka tās nebija tikai Jūlija iedomas, ap- populāra aktrise. Bet tad, demonstrējot savu liecina pati Dagmāra, mūža nogalē uzrakstot jauno aparātu, Lorens krīt no debesīm un pār- atmiņu grāmatu par savu māti Asja: Režisores lauž kājas. Dienas, kuras Rita pavada ar Lore- nu, ir priekš viņas moku dienas. Un, kad Rita dabū zināt, ka Lorens būs mūžīgs kroplis, kas 14 A. Lācis – J. Lācim 1922. g. 28. maijā. LMTM, A. Lācis krājums, inv. nr. 279565. 15 A. Lācis – J. Lācim 1922. g. 8. maijā LMTM, 16 Ķimele, Strautmane 1996, 23. A. Lācis krājums, inv. nr. 278369. 17 Turpat.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 19 varēs staigāt tikai ar kruķiem, – viņa aiziet publicē Jūlija Lāča vienīgo romānu Mūža pie Lorena skolas biedra Viktora. Lorens izla- meža maldi, ar kuru viņš palicis latviešu lite- bo savu aparātu, uzlaižas ar to padebešos un ratūras vēsturē. Tas gūst milzīgu lasītāju atsau- apstādina motoru... Tā, Vija, man gribējās tad cību Latvijā un nosodījumu Brazīlijas latviešu atrisināt šīs problēmas.”18 vidū, kuri to uzskata par apmelojošu. Romāns sarakstīts, balstoties uz dokumentāriem mate- riāliem, – tos viņam pa pastu piegādāja izce- 2. cēliens. Šķirti: 20.–30. gadi ļotājs Augusts Krūmiņš, kurš bija sanaidojies Nevar teikt, ka līdz ar šķiršanos katrs no ar baptistu kolonijas Vārpa priekšnieku.21 Tas viņiem dzīvotu savu patstāvīgu dzīvi. Vispirms ir satīrisks vēstījums par latviešu baptistiem, jau viņus saista meita, kura, kā iepriekš teikts, kas 20. gadu sākumā izceļoja uz Brazīliju, lai laiku pa laikam dzīvo vai nu pie Jūlija, vai glābtos no pasaules gala. Viņi tur veidoja lat- viņa vecākiem, arī kopā ar Linardu Laicenu, viešu kolonijas, atkaroja mūža mežiem zemi kad Asja ir Vācijā. Tāpat, neņemot vērā laulī- un padarīja par auglīgiem tīrumiem. Izvei- bas šķiršanas iemeslu, Asjas nākotnes plānos cīgiem darboņiem tas bija izdevīgs „biznesa joprojām ir vieta arī Jūlijam. Tā 20. gadu sā- projekts”, lai nopelnītu naudu. J. Lāča satīra kumā viņa Jūlijam raksta no Berlīnes: „Pašlaik vērsta pret baptistu vadītāju liekulīgo morāli, esmu ļoti uztraukta. Nupat man bija saruna ar nežēlību pret ticības brāļiem un vienkāršo ticī- vienu vācu režisoru Reich. [..] Saruna tāda. go lētticību. Jūlija Lāča romānu var salīdzināt Var Berlīnē dibināt vācu teātri, kurā spēlētu ar Selmas Lāgerlēvas (Selma Lagerlöf) romā- labākais vācu aktieris Moissi. Tas nozīmē – nu Jeruzaleme (arī Svētā zeme, 1901–1902), nams izpārdots mēnešiem ar vienu un to pašu taču zviedru rakstnieces darba mākslinieciskā inscenējumu. Māksla un peļņa. Tu būtu teh- vērtība ir krietni augstāka. niskais direktors un uzņēmējs. Bet vajag gan- Otrkārt, 1933. gadā pēc laikraksta Jau- drīz ½ miljonu. [..] Iedomājies, mēs dzīvotu nākās Ziņas īpašnieku rīkojuma Jūlijs Lācis Berlīnē un vēl teātra centrā. [..] Mūsu teātrī literāri apdarina Harija Bogomolova, kāda būtu labākās zvaigznes, un tas ir galvenais.”19 no Krievijas politpārvaldes izbēguša cilvēka, Sapnis kaut kādu iemeslu dēļ nepiepildās. stāstījumu par mācībām Ļeņingradas politis- 20. gadu otrajā pusē Asja ir spiesta Lat- kajā akadēmijā, kur gatavoja diversantus cīņai viju atstāt, jo darbojusies kreiso arodbiedrību pret Latvijas valsti, par nokļūšanu čekas cie- klubā, veidojot, kā viņa pati raksta, „vajātā tumā, apstākļiem tajā un aizbēgšanu no nomi- teātra” izrādes, un bija kļuvusi Latvijas val- tinājuma vietas.22 Tieši šim pēdējam faktam stij politiski neuzticama.20 Ar Dagmāru viņa ir nozīme Jūlija Lāča liktenī pirmās padomju pārceļas uz Maskavu, un saikne ar Jūliju Lāci okupācijas laikā, kad viņu, izglītības tautas ko- pārtrūkst. misāru, 1941. gada 8. janvārī arestē, apsūdzot 20. gados Jūlijs Lācis kļūst par vienu pretpadomju aģitācijā. To plašāk komentējis no pirmajiem profesionālajiem žurnālistiem, žurnāla Atpūta atbildīgais redaktors Jānis Kār- kurš izglītību ieguvis Parīzē. Strādā lielākajā kliņš, atstāstot savu pratināšanas epizodi čekā Latvijas laikrakstā Jaunākās Ziņas, kļūst par 1941. gadā: „Benjamiņam senioram .. kādreiz Latvijā populārā žurnāla Atpūta redaktoru piezvana no Politiskās pārvaldes. Lai tūlīt (1937–1940). Darbu minētajos preses izde- atsūtot rakstītāju, varot dabūt sarunu ar kādu vumos vērts pieminēt divu iemeslu dēļ. Pirm- personu, kas izkļuvusi no čekas gūsta Maska- kārt, 1936. gadā Jaunākās Ziņas turpinājumos vā un dodoties tālāk uz Rietumiem. Benjamiņš aicina atbildīgo redaktoru. Tā būs sensācija avīzei. Ar reportieri nepietiks, vajadzīgs kāds, 18 J. Lācis – V. Paeglei 1922. g. 1. janv. LMTM, A. Lācis krājums, inv. nr. 279953. 19 A. Lācis – J. Lācim [1922. 2. apr.]. LMTM, 21 Plašāk sk. Krūmiņš 1987, 27–36. Rakstniecības A. Lācis krājums, inv. nr. 279560. un mūzikas muzejā Jūlija Lāča krājumā glabājas 20 Plašāk par A. Lācis režisores darbību 20. gadu arī Augusta Krūmiņa vēstules Jūlijam Lācim. otrajā pusē kreiso arodbiedrību ielas teātrī sk. 22 Jaunākās Ziņas (1933), 190–214. Stāstījums Niedre 1999. publicēts arī grāmatā: Bogomolovs 1934.

20 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 kas prot plašāk patēlot. Vai Lācis būs? Nē. mīmiku un balsi, tad skatītājs drīz vien saskatīs Šoreiz viņu tomēr nākas atbrīvot. Iegūto ma- katrā tēlotājā attiecīgo dzīvnieku.”26 Līdzīgus teriālu kolēga plaši iztēlo četros vai piecos nu- uzskatus pauž arī Anna Lācis atmiņu grāmatā muros. Tur netrūkst šausmu un zvērību, bada Sarkanā neļķe, stāstot par savu darbu ar bēr- moku un spīdzināšanas. Saturu nevar noliegt. niem Maskavā 20. gadu otrajā pusē: „.. es tur- Pasvītroju [pratinātājam], ka Lācis to nav rak­ pināju meklēt tādas formas darbā ar bērniem, stījis aiz pašierosmes, bet Benjamiņa sūtīts un kas piedāvātu viņiem lielāku pastāvību, atklātu uzrakstītais neizteic viņa personīgos uzskatus. viņu spējas, mācītu pastāvīgi darboties”27. Bijušais kolēga tai laikā jau ir apcietināts. Manuskripts atrasts Jaunāko Ziņu redakcijas nama bēniņos, kur tie pēc iespiešanas bija jā- 3. cēliens. Šķirti ceļi – līdzīgi likteņi uzglabā desmit gadus.”23 Padomju Savienībai okupējot Latviju Kāda bija J. Lāča attieksme pret kreisa- 1940. gada 17. jūnijā, Jūlijs Lācis kļuva par jiem šai laikā? No vienas puses, viņš strādā padomju valdības ministru (sākumā – lab- pilsoniskā laikrakstā, darba uzdevumi liek klājības, vēlāk izglītības). Viņš bija padomju viņam piedalīties „augstākās sabiedrības” pa- valdības sastāvā, kas 1940. gada augusta sā- sākumos, no otras puses, viņam ir draugi un kumā ieradās Maskavā ar „lūgumu” uzņemt paziņas kreisi noskaņotās inteliģences vidū Latviju PSRS sastāvā. Bijušajiem laulātajiem (piem., Linards Laicens, Emīls Sudmalis, satikties neizdevās, jo Anna Lācis tā sauktās Indriķis Lēmanis u. c.). Arī viņa civilsieva Latviešu operācijas laikā, ko veica PSRS rakstniece Lūcija Zamaiča ir saistīta ar Latvi- Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) un kad jas Komunistisko partiju – viņa ir sakarniece tika apcietināti visi latviešu biedrību locekļi starp Saeimas Strādnieku un zemnieku frakciju (A. Lācis darbojās latviešu teātrī Skatuve Mas- (pazīstama ar L. Laicenu, kurš viņu 20. gadu kavā), tika arestēta un kopš 1938. gada atradās beigās tuvina tai) un Latvijas Komunistisko nometnē Kazahstānā. Jūlijs Lācis lūdza PSRS partiju, viņas dzīvoklī notiek nelegālas par- Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja viet- tijas sanāksmes, tiek slēpta ne vien nelegālā nieku Andreju Višinski (Андрей Вышинский; literatūra, bet arī cilvēki no policijas.24 Tātad Andrej Vyshinsky) pārskatīt Annas Lācis lietu, kreisās idejas J. Lācim ir pazīstamas, taču taču rezultātu šim lūgumam nebija. Tomēr tas vai tuvas? Tiešu liecību par viņa uzskatiem liecina par Jūlija attieksmi pret Asju. neesmu atradusi,25 domājams, ka atsevišķas 1940. gada augustā pēc vairāk nekā des­­ idejas J. Lācim varēja būt pieņemamas, tomēr mit gadu atšķirtības Jūlijs Lācis atkal tiekas ar kopumā viņš bija demokrāts, nevis šķiru cīņas meitu Dagmāru. Dagmāra Ķimele satikšanos piekritējs. viesnīcā Moskva apraksta aizkustinošās rindās: Vai Jūlijs Lācis kaut ko aizguva arī no „Pirmā nāca Latvijas delegācija [..] un tad ie- Asjas estētiskajiem uzskatiem? Nē, un tomēr. raudzīju viņu – galvas tiesu garāku par pārē- 1934. gadā izdota viņa luga bērniem Mazā jiem… Cik viņš bija skaists! Cik slaids! Cik Daga, kura neapšaubāmi rakstīta, domājot elegants! Mans tēvs! Es viņu pazinu uzreiz, par meitu, un kurā doti norādījumi mazajiem man taču bija viņa fotogrāfija, mans lielākais aktieriem, kas apliecina Asjas teātra izpratnes dārgums un svētums. Iekliedzos: „Jūlij!” ­Metos iespaidu: „Bērniem-tēlotājiem nav jācenšas uz priekšu, viņš mani apkampa, piespieda sev katrā ziņā tēlojamos dzīvniekus rādīt ārējā klāt tik cieši, ka mana seja pilnīgi iegrima viņa izskatā pilnīgi līdzīgus dabīgiem. Teātris to- ziedu pušķī. Tad es sastingu. Es biju debesīs… mēr ir teātris, un bērni-skatītāji uztver lugas Biju tēva rokās. Beidzot es biju MĀJĀS.”28 teatrālību ļoti viegli. [..] Tēlojamā dzīvnieka Jūlijs Lācis 1934. gadā izveidoja jaunu raksturs sevišķi jāmēģina izcelt ar kustībām, ģimeni – apprecēja dzejnieci Rūtu Skujiņu, un viņiem auga divas meitas Lalita un Māra. 23 Kārkliņš 1990, 219–223. 24 Plašāk sk. Kalniņa 1996, 89–122. 26 Lācis 1934, 3. 25 Par Jūlija Lāča saistību ar kreisajām aprindām 27 Lacis 1984, 125. sk. Skurbe 1999, 160–165. 28 Ķimele, Strautmane 1996, 156.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 21 Kā pilsonisks žurnālists varēja nokļūt Višinskis bijis neatlaidīgs, viņš teicis (pēc padomju valdībā? Būtu kļūdaini domāt, ka J. Lāča pašrocīgi rakstītā), ka apstākļi prasa, promaskaviskās valdības veidošana tika sāk- „lai valdībā iesaistītos darba inteliģence, un ta tikai 1940. gada jūnija dienās pēc Latvijas drošināja mani: „Nebaidieties. Darbā mēs pa- anektēšanas. Vēsturnieks Bonifācijs Daukšts līdzēsim, bet ministrus nearestē!””32 raksta: „Šis „specifiskais darbs” ar padomju Ne bez nozīmes bija arī Jūlija Lāča kā pārstāvniecībai tuviem „demokrātiskās un rakstnieka popularitāte, ko viņam sagādāja jau radikālās inteliģences pārstāvjiem” īpaši aktī- minētais romāns Mūža meža maldi – padomju vās formās notika, sākot no 1939. gada vasa- režīmam bija vajadzīgi tautā pazīstami cilvēki, ras – toreiz noteikti iezīmējās pavērsiens uz kāds bija arī Jūlijs Lācis, jo radīja ilūziju par faktisko sabiedroto sazvērestību padomju un notikumu demokrātisko gaitu. Iespējams, arī vācu attiecībās ..”29 Un viens no šā „darba” pats Jūlijs Lācis ticēja šīm ilūzijām. Izglītības veicējiem bija PSRS pilnvarotās pārstāvnie- ministra Jūlija Lāča referents Vilis Stalažs at- cības Latvijā pirmais sekretārs Mihails Vet- miņās raksta: „Jūlijs Lācis bija optimisma pilns rovs (Михаил Ветров; Mihail Vetrov), kura un neslēpa savas cerības uz brīvu un auglīgu „īpašo” interešu lokā (personu noskaņojuma kultūras vērtību apmaiņu starp šīs lielvalsts iztaustīšana un vervēšana) bija Jaunāko Ziņu daudzajām tautām, kuras nešķir vairs nekādas aprindas, „t. s. Latvijas otro Ārlietu ministriju, robežas.”33 Varbūt dziļi zemapziņā mita arī kur blīvējās nozīmīga informācija un liberā- cerība satikt meitu Dagmāru. lu, palaikam arī politiski vaļīgu, pakreisu un 1941. gada 8. janvārī Jūliju Lāci arestē, egocentrisku uzskatu cilvēki”30. Viņš pārlūko- apsūdzība tiek celta par to, ka viņš redak- ja arī 1929. gadā izveidoto tuvināšanās bied- cionāli apstrādājis laikrakstā Jaunākās Ziņas rību ar SPRS tautām, čekas piesegstruktūru, publicētos kontrrevolucionāros rakstus, kuros un, kā raksta Bonifācijs Daukšts, „tieši KTB izplatīti meli par Padomju Savienību, komu- legālās darbības pajumtē idejiski un politiski nistisko kustību un Iekšlietu tautas komisariāta izauga aktīvi 1940. gada vasaras staļinizatoru orgānu darbības metodēm.34 līdzskrējēji, tā sauktās Tautas Saeimas locekļi 1941. gada 15. decembrī Jūlijs Lācis mi- un nobrieda trešā daļa no Kirhenšteina leļļu ris Astrahaņas cietumā. Anna Lācis šai laikā valdības sastāva – Pēteris Blaus, Jānis Ja- ir izsūtījumā Kazahstānā, Dagmāra atgriezu- gars un .. Augusts Kirhenšteins”31. Jūliju Lāci sies Latvijā, Latvijā ir arī viņa sieva Rūta un vēsturnieks nenosauc. Viņš Kulturālās tuvi- meitas Lalita un Māra, kuras 1944. gada ru- nāšanās biedrībā iestājas vēlu, neilgi pirms denī dosies bēgļu gaitās un nonāks Amerikā. padomju okupācijas. Jautājums – brīvprātīgi Daudzus gadus vēlāk Lalita par 1941. gada vai piespiests – paliek neatbildēts, taču tas 8. janvāra nakti un sekojošajiem notikumiem liek domāt, ka viņš bija nokļuvis padomju uzrakstīs grāmatu Pēdas35. Spriedums Jūlija specdienestu uzmanības lokā. Pratināšanas Lāča lietā iznīcināja viņu fiziski un nogrima protokolā glabājas J. Lāča rakstiska liecība dziļi arhīvā. Lalitas Muižnieces grāmatā apsū- par to, kā viņš nokļuvis valdības sastāvā, – dzība režīmam ir spēcīgāka, jo Jūlijs Lācis tajā par to raksta literatūrzinātniece Astrīda Skur- turpina dzīvot – kamēr vien būs, kas to lasa. be: „1940. gada 20. jūnijā Vetrovs aicinājis Jūlijs Lācis deva Annai Lācis vārdu Asja, J. Lāci uz pārstāvniecību, kur viņš ticis ie- ar kuru viņa ir pazīstama pasaulē, viņš arī izrā- pazīstināts ar Maskavas emisāru A. Višinski. dījās pirmais, kurš izprata Asjas raksturu. Bez Višinskis J. Lācim piedāvā kļūt par jaunās Jūlija Lāča un Annas Lācis savienības latviešu valdības locekli. Sākumā J. Lācis atteicies, jo kultūrā nebūtu Dagmāras Ķimeles un režisores viņam neesot pieredzes valsts darbā .. Taču Māras Ķimeles.

32 Skurbe 1999, 150. 33 Stalažs 1988, 171. 29 Daukšts 2015, 78. 34 Plašāk par Jūlija Lāča lietas izmeklēšanu sk. 30 Turpat, 88. Skurbe 1999. 31 Daukšts 2004, 32. 35 Muižniece 1975.

22 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 VĒRES Bogomolovs, H. (1934) Mani šausmu piedzīvojumi Padomju Krievijas cietumos. [B. v.] : autora izdevums. Daukšts, B. (2004) Vēsturnieka piezīmes uz Līkuma biogrāfijas malām. Rīgas Laiks, 7. Daukšts, B. (2015) Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām (1929–1940). 2. izd. Rīga : LU Aka- dēmiskais apgāds. Kalniņa, I. (1996) Lūcija Zamaiča. Smilktiņa, B. (sast.) Latviešu rakstnieku portreti: Tradicionālisti un ­modernisti. Rīga : Zinātne, 89–122. Kārkliņš, J. (1990) Latvijas preses karalis: Atmiņas par Jaunāko Ziņu laikiem. Rīga : Karogs. Krūmiņš, A. (1987) Mūža meža maldi: Atmiņas par latviešu koloniju Vārpa. Jaunā Gaita, 162, 27–36. Ķimele, D.; Strautmane, G. (1996) Asja: Režisores Annas Lācis dēkainā dzīve. Rīga : Likteņstāsti. Lacis, A. (1984) Krasnaja gvozdika: Vospominanija. Riga : Liesma. Lācis, A. [b. g.] Mana mīlestība. Literatūras, mūzikas un teātra muzejs (LMTM), A. Lācis krājums, R1/2, inv. nr. 278570. Lācis, J. (1934) Mazā Daga. Rīga : Valters un Rapa. Lācis, J. (1972) Mūža meža maldi. Rīga : Liesma. Lāgerlēva, S. (1993) Svētā zeme. Rīga : Rota. Muižniece, L. (1975) Pēdas. [B. v.] : Ceļinieks. Niedre, O. (1999) Slepenais karš pret Latviju: komunistiskās partijas darbība 1920.–1940. gadā: arhīvi apsūdz. Rīga : Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. Pērkone-Redoviča, I.; Treimane, A. (sast.) (2015) Kultūras krustpunkti, 8. [Rīga] : Latvijas Kultūras ­akadēmija. Skurbe, A. (1999) Nenotiesātais, bet sodītais…: Jūlijs Lācis (1892–1941) un viņa tiesas process. Karogs, 7. Stalažs, V. (1988) Mirkļi ar Jūliju Lāci. Karogs, 7. Turgeņevs, I. (1968) Asja. Rīga : Liesma.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 23 Iveta Leitāne TIESĪBU DISKURSS LATVIEŠU LITERATŪRAS KLASIKĀ. CILVĒKU TIESA, DIEVA TIESA UN DABISKĀS TIESĪBAS

Iveta Leitāne ir Bonnas Universitātes (Vācija) Filozofijas institūta asociētā pētniece. Filozofijas zinātņu doktore (Tībingenes Universitāte Vācijā 1996, nostrifikācija Latvi- jas Universitātē (LU) 1998). Afiliētā pētniece LU Jūdaikas centrā. Studējusi filozofiju LU, filozofiju, reliģijas zinātni un jūdaistiku Tībingenes Universitātē. Docējusi LU Teoloģijas fakultātē (1998–2007), Katehētikas institūtā Rīgā (1997–1999). Stažē- jusies ārzemju augstskolās un zinātniskajos institūtos Vācijā, ASV, Francijā, Polijā, Igaunijā, Krievijā un Izraēlā. Hermann Cohen Gesellschaft un European Association of Judaic Studies, un Nordic Society of Philosophy of Religion biedre. Publicējusi darbus par reliģijas filozofijas, tiesību filozofijas, reliģiju vēstures, ebreju filozofijas, zinātņu vēstures, mākslas un folkloras problemātiku Latvijā un ārzemēs. Konferenču sērijas Literatūra un reliģija iniciatore (kopā ar Ievu Kalniņu).

Raksturvārdi: dabiskās tiesības, tiesības un literatūra, Eliot), Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen), bibliskie motīvi, cilvēku tiesas, Dieva tiesa. Bertolta Brehta (Bertolt Brecht), Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek), Bena Džonsona Literatūras un tiesību saskarsmes un mij- (Ben Jonson) un pat bērnu literatūras teksti, iedarbības jautājumi Latvijā vēl netiek novēr- ieskaitot brāļu Grimmu pasakas vai Hariju tēti kā pētniecības priekšmets, un tiek sperti Poteru, tiek skatīti no tajos investēto legālo tikai pirmie soļi, kas aktualizē šādu problēmu ideju viedokļa. Vēl viens iemesls pievērsties pētniecības nepieciešamību. Mēģināsim ie- šai tēmai ir apstāklis, ka pati dabisko tiesību saistīties minētās problemātikas aplūkojumā. idejas recepcija Latvijā nav pētīta izsmeļoši.1 Uz to mudina gan pati tēmas nozīmība, gan arī sasniegumi tās izpētē literatūrzinātnē kopumā. 1 Sistemātisks tēmas izvērsums un pozīciju kri- Tieši tiesību diskursam literatūrā lielā mērā tisks apskats veikts citā autores publikācijā. veltīts jau kopš 2002. gada Kalifornijā izdotais Šeit tiks norādīti tikai atsevišķi mēģinājumi, žurnāls Law and Literature (Tiesības un lite- kas veikti ārpus plašākām autormonogrāfijām. ratūra), kas cita starpā pēta legālās (tiesību) Starpkara posmā šiem jautājumiem pievērsās divi juristi – Lotārs Šulcs un Makss Lazersons. tēmas dažādu laikmetu literārajos darbos: Safo Lotārs Šulcs 1934. gadā publicēja rakstu Dabis- (Sappho), Ovīdija (Publius Ovidius Naso), ko tiesību evolūcija, 1936. gadā – Tiesības kā Horācija (Quintus Horatius Flaccus), Cicero- ētikas minimums un 1937. gadā – Dabisko tie- na (Marcus Tullius Cicero), Viljama Šekspīra sību jēdziens, kā arī 1939. gadā – rakstu Tiesību (William Shakespeare), Viljama Bleika (Wil- idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesī- liam Blake), Žana Rasina (Jean Baptiste Ra- bu teorijā. Dabiskās tiesības un viņu mācības Konversācijas vārdnīcā skaidrojis Makss Lazer- cine), Franca Kafkas (Franz Kafka), Hermaņa sons. 1933. gadā Arveds Švābe Varšavas kon- Melvila (Herman Melville), Bernharda Šlinka gresā prezentēja ziņojumu Dabiskās tiesības un (Bernhard Schlink), Džordža Eliota (George dzimtbūšanas atcelšana Livonijā (Švābe 1933).

24 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Stingri ņemot, latviešu valodā līdz šim nav un pašas tiesas vai tiesas pārstāvju noziedzī- pārliecinoši izdevies pat atveidot atšķirību gums (amorāliskums) šķietami ir šo literāri starp dabisko likumu (natural law) un agrīna- legālo kāzusu kopsaucējs. Kā skaidrot šādu jā modernajā laikmetā uzsvērtajām dabiskajām pesimismu, ņemot vērā, ka tiesību idejai tiesībām (natural rights), to vietā bieži vien latviešu emancipācijas – gan individuālās, gan aprobežojoties ar cilvēktiesību jēdziena (hu- nacionālās emancipācijas – kontekstā piemīt man rights) lietojumu. Kaut arī dabisko tie- būtiska pamatojoša funkcija? Dabisko tiesību sību, resp., cilvēktiesību, ideja latviešu tiesību ideja tomēr kļūst pretrunīga tieši šajā kontek- vēsturē ieņem īpaši svarīgu vietu,2 pamatojot stā. Kāpēc? Dabisko tiesību mācība postulē suverenitāti viņpus konfesijām un sociālajām tiesību saskaņu ar morāli, tiesību atvasināmī- kārtām, tās „nogulsnēšanās” latviešu literāra- bu no lietas vai cilvēka „iedabas”. Tā balstās jos tekstos nav īpaši analizēta. Turklāt ir labi uz pieņēmumu par individuālo autonomiju un zināms, ka latviešu literatūras klasika intensīvi ikviena indivīda brīvību no tradīcijas un šķiet iesaista tiesiskos motīvus, tiesisko retoriku un esam apgaismības vērtību iekarojums. Lai tādā tiesāšanās naratīvus. „Tiesas” un „tiesību” pie- valstī, ko šajā laika posmā vēl veido sociālās minējums vairākkārt atkārtojas literāro darbu kārtas, politisko emancipāciju (kurai dabisko nosaukumos. Apsīšu Jēkaba Pie pagasta tiesas tiesību ideja ir primāra) pamatotu kā nacio- (1885), Aspazijas Zaudētās tiesības (1891/93), nālo emancipāciju (proti, kā tādu, kas vēlas Kārļa Krūzas trioletas Tautas tiesa (1924) vai tradīciju saglabāt, ja ne konstruēt), dabisko Jāņa Poruka Tiesneša līgava ir tikai daži rak- tiesību idejas iesaiste izrādās daudz kompli- sturīgākie piemēri. Legālie jeb tiesiskie motīvi cētāka un ātri vien saduras ar iekšējiem kon- ir nozīmīgi arī tādos darbos kā brāļu Kaudzī- fliktiem: dabiskās tiesības veic tiesisko pama- šu Mērnieku laiki (1879), Rūdolfa Blaumaņa tojumu bez valstiskās suverenitātes prasības. novelēs (Nezāle, 1887) un drāmās (Indrāni, Tas ir tikai viens cēlonis. Otrs ir varas plaisa, 1904). Turklāt pirmie divi no minētajiem dar- ko neizlīdzina arī jaunu tiesisko struktūru un biem ievērojami apsteidz pārējos izdevumu kārtības veidošanās Latvijā 19. gadsimta otrajā skaita un tirāžu apjoma ziņā un ir izdoti tū- pusē: tiesa vēl joprojām ir varas komponente līt pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. un un nevis pretspēks varai. Tas izaicina pašu 1947. gadā. Māras Zālītes luga Tiesa (1985) „dabisko tiesību” jēdzienu, kas balstās uz tie- tāpat nav abstrahējama no politiskajām un na- sas pretstatīšanu brutālai varai. cionālajām kolīzijām un pārorientācijām lat- Viens no septiņiem Noasa baušļiem, kas viešu sabiedrībā pagājušā gadsimta 80. gadu jūdaismā kā atklāsmes reliģijā (un tādējādi arī beigās. Kā to skaidrot, mēģināts atbildēt raksta kristietībā, kas šajā ziņā ir jūdaisma mantinie- noslēguma daļā. ce un līdzgaitniece, bet vispārinot – bibliska- Esmu izvēlējusies trīs latviešu klasikas jā bauslībā) apkopo dabisko tiesību jēdzienu tekstus, lai raksturotu „dabisko tiesību” ide- Dekalogā, ir prasība pēc neatkarīgu tiesu jas pēdas: Apsīšu Jēkaba stāstu Pie pagasta iedibināšanas. Saskaņā ar Vēstuli romiešiem tiesas un Rūdolfa Blaumaņa stāstu Nezāle 2: 15 (šeit un tālāk izmantots internetā vieg- un drāmu Indrāni. Pirmais iespaids mudina lāk pieejamais t. s. vecais Bībeles tulkojums) domāt, ka tiesa bez taisnīguma (= morāles) šis dabiskais likums ierakstīts sirdī arī visiem pagāniem. 119. psalma vārdi šajā ziņā ir ļoti skaidri: „Es esmu svešinieks virs zemes, ne- 1974. gadā Edgars Meļķisis mēģināja sniegt apslēp man Tavus baušļus! Mana dvēsele no- kopsavilkumu par dabisko tiesību doktrīnu Latvijas politiskajā domā (Meļķisis 1974). Da- mokās ilgās pēc Taviem likumiem vienumēr.” 3 biskās tiesības un to evolūciju aplūkojusi Daiga (Ps. 119: 19–20) Šāda likuma došanā saskatīts Iļjanova (Iļjanova 1997) un Jānis Broks (Broks pamatojums Dieva slavināšanai: „Septiņreiz 1997). Ar dabisko tiesību jautājumu cieši saistīts dienā es Tevi teicu par Tavām taisnajām tie- ir sabiedriskā līguma jēdziens, kura uzdevums ir sām.” (Ps. 119: 164)4 konstruēt legālu fikciju „autonoms indivīds bez tradīciju saknēm”, lai ar šādas fikcijas palīdzību pamatotu sociālpolitiskā līguma leģitimitāti. 3 e-BIBELE. 2 Piem., Švābe 1933. 4 Turpat.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 25 Iepretim tam minētajos latviešu klasikas jāsaprot tā: ja likumības nav, tad pārkāpums ir tekstos uzkrītošs ir nepatiesu liecību un proce- vienīgā adekvātā reakcija un tikai pārkāpums durāli neadekvātu liecinieku un aizbildņu izvē- iedibina taisnību, pamatojot antinomiānis- les atspoguļojums. Nepatiesa liecība noslēptas mu, kas ir (Dieva) likuma atcēlums noteiktos vēstules formā R. Blaumaņa drāmā un viltus, apstākļos8? Vai un kāpēc bibliskie imperatīvi nebrīvi jeb atkarīgi liecinieki vai aizbildņi Ap- paliek nerealizēti? Šajā gadījumā svarīgi ir sīšu Jēkaba stāstā to uzskatāmi demonstrē. Tas izvairīties no vienkāršojošu shēmu lietojuma. ir krasā pretstatā ar biblisko bauslību. Deka- Dabiskās tiesības un bibliskie imperatīvi atro- logs uzsver patiesas liecības nepieciešamību. das daudzpakāpju attiecībās. Bibliskie momen- Arī Dtn. 1: 16–17 ir viennozīmīgi saprotams: ti var iekļaut sevī dabisko tiesību prasību, kaut „Un jūsu tiesnešiem tai laikā es pavēlēju, sa- tie nepieciešami iziet jau ārpus tās.9 Tāpēc tie- cīdams: izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un sību jēdziens literatūrā varētu atspoguļot tieši spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku, šādu komplicētu struktūru. Mana pētnieciskā gan ciltsbrāli, gan piemājotāju.”5 Līdzīgi skan interese ir šeit meklēt tieši dabisko tiesību un Exodus 23: 7 rinda: „Turies tālu no nepatiesas biblisko tiesību ideju saskarsmes zonas.10 liecības; nenogalini nevainīgo un taisno, jo Es Taču pievērsīsimies tekstiem, kuri pie- neattaisnošu vainīgo.”6 dāvā tiesāšanās naratīvus. Stāstā Pie pagasta Vai varētu apgalvot, ka dabisko tiesību jē- tiesas Made, dodoties uz tiesu, ir satraukta, un dziena pēdas latviešu klasikā laika posmā līdz Jēkabs viņu mierina: „„Gan nonāksim laikā, Pirmajam pasaules karam gan ir atrodamas (kā Mad, nebīsties nekā. Tiesasvīri paši jau nav vēl redzēsim, literārie varoņi spriež, lietojot vis no ātrajiem. Mēs droši varējām nākt vēl t. s. dabisko prātu, un tādējādi reāli lieto dabis- tik no pusdienas, jo kas tad mūs, tukšiniekus, ko tiesību jēdzienu, ar viņiem solidarizējas au- pirmos ņems iztiesāšanā? Tie vien jau ir pir- tors un lasītājs), taču tiesību lietojums attēlots mie, kas tiesasvīriem atveldzina mēles.” „Tā kā nerealizēts vai pārkāpts? Tas rosina domāt, jau dzird,” sieviņa skumji atteica. „Bet kur ka tiesiskums var tikt nepilnīgi realizēts un tad nu mēs ņemsim, ko dzirdīt tiesasvīrus, tieši tā realizācijas trūkums provocē uz trans- mēs, nabadziņi? Mums jau jāpalaižas uz to gresiju jeb likuma pārkāpšanu. Nav iespējams pašu debesstēvu, kā viņš spriež, tā jāpaliek ar nepamanīt, ka daudzkārt „pārkāpuma”, „taisnī- mieru.”” Mades šaubas rezultējas atzinumā: guma” un „brīvības” tēmas latviešu literatūrā „„Tev gan labāk nevajadzēja Pēterīša vest ir cieši savijušās un grūti atšķetināmas.7 Vai tas pie tiesas – lai ciestu pati kā ciezdama, gan varbūt dieviņš palīdzētu...””11 Šāda miera kā alternatīvas tiesai ideja izvērsta garākā citātā, 5 e-BIBELE. kuru šeit ir vērts izcelt tā svarīguma un at- 6 Turpat. slēgvārdu dēļ: „Miera tie nebija varējuši vai 7 Sal. ar Gundegas Repšes novērojumu: „Okupā- gribējuši atrast bez tiesas palīdzības. [..] Cil- cijas laika dzejas zemdegās un valodas zemnī- vēkam dzīvē var uzbrukt dažādas ķibeles, da- cās brīvības alkas gruzd un dun kā taisnīguma žādas ķezas, bet tomēr lielākas nav nevienas alkas, kā nākamības sāpīgi neticīgs sapņojums. Un tā tas jau no latviešu literatūras pirmsāku- par to, kā kad taisnība pazūd vai izkrīt. Gan miem.” (Repše 2008, 2) Autore gan vēlas noro- jau nu pats pazaudētājs kā rūpīgs taisnības bežoties no brīvības reliģiskajām konotācijām: mīļotājs tūliņ ķeras pie meklēšanas [izcēlumi „utilitāriem mērķiem domātas no vācu valodas šeit un visā citātā mani – I. L.], pie atdabū- tulkotas dziesmu grāmatiņas un Bībeli še ne- šanas, pie atkarošanas, ja pretinieks to varbūt pieskaitu” (turpat). Rakstnieci tādējādi interesē ar varu piesavinājies; – bet ne tik viegli viņu tomēr nevis politikas un reliģijas, bet „kultūras nosacīta brīvība” (turpat), un viņa jautā, „kālab

par to neraksta visu zinošie literatūrzinātnieki 8 un kritiķi” un „klusē latviešu smīnīgie filozofi” Sal. ar Rom. 3: 8: „Vai tad nedarīsim labāk (turpat). Nešauboties, ka „apziņas pašas mērķis ļaunu, lai nāk labais, kā daži, mūs zaimodami, ir brīvība” (turpat) un norobežojoties no morā- apgalvo, ka mēs mācot?” (e-BIBELE) 9 les un reliģijas, viņa pati tiecas ieņemt vidus Novak 1998. pozīciju starp metatiesiskumu un antinomiānis- 10 Turpat. mu. Tas jāskaidro atsevišķā pētījumā. 11 Apsīšu 1885.

26 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 dabūt rokā! No pagasta tiesas kā no pirmās mesti mesli, un tika iezīmēta Benjamīna cilts. instances sācis meklēt, tu vai nu kājām skrie- Un, kad Benjamīna cilts pēc savām dzimtām dams, elsdams – vai arī braukšus pilnos lēkšos bija klāt pienākusi, tad ar meslu tika iezīmēta steidzies visā ātrumā pie draudzes tiesas pa- Matrija dzimta, un tā ar meslu tika izraudzīts raudzīt, vai taisnība varbūt te nav sadzena- Sauls, Kīša dēls. Un tie to meklēja, bet neatrada. ma. Ja tad par laimi še uzej kad arī tik vien Tad tie vēlreiz vaicāja To Kungu: „Vai viņš vēl pēdas, tad pa šīm pašām pēdām tu viņu dzen nāks?” Un Tas Kungs atbildēja: „Redzi, viņš ir līdz apriņķa tiesai, līdz apriņķa pilsētai; ja še paslēpies starp mantu kravām”.”13 Šī bibliskā nedabū dzirdēt sprieduma, kā sirds kāro, tad vieta seko skaidri paustam pārmetumam, ka dodies uz guberņas pilsētu, kurā pa lielākai Israēla tauta vēlas sev (politisku) valdnieku daļai taisnībai ieradums apslēpties. Kad nu un tālab ir atmetusi vienīgo īsteno valdnieku pašam visas tekas pilsētā nav pazīstamas, tad Dievu (alūzija uz ķēniņa varas kritiku iepretī ņem meklētājus – advokatus palīgā, lai šie par vienīgajai Dieva varai ir izteikta bibliskajā labām timpām tev palīdz taisnību notvert. Ja tekstā jau iepriekš), un tādējādi ekseģēzē tiek tad nu biji tik laimīgs viņu dabūt rokā, tad vērtēta kā ambivalenta, svārstoties starp dažā- atkal jauna ķibele: tik tāļu ceļu nostaigājot, diem Saula uzvedības skaidrojumiem (pieticī- taisnība tā pārgrozījusies, ka tās gandrīz vairs ba, izredzētība, piesardzība). Uz Visaugstākā ne pazīt nepazīst. Cik skaista un spoža tā bija izvēli, par spīti Saula slēpšanās solim, norāda priekš pazušanas! Un tagad? Bēda redzēt! „mešanas jeb iekrišanas klēpī” motīvs (sal. Cik nejauka, apgraizīta, apcirpta, sašķobīta, ar Zālamana pamācībām 16: 33).14 Agrākais novazāta, nosmuļļāta! Vai tā vairs tā pati tais- šīs vietas burtiskais tulkojums minēja traukus nība, kuras dēļ tik garu ceļu mērīji? Tīri vai (el-hakelim), starp kuriem paslēpies Sauls, bet jānospļaujas! Būtu to paredzējis, nebūtu tik vēlākais tulkojums atveido el-hakelim kā atnā- garu ceļu nemaz mērījis. Tik cītīgi taisnības kušo izraēliešu ceļinieku mantas. meklētāji, kā nupat minēts, bija vārnēnieši. Apsīšu Jēkabs, visticamāk, izmantoja vi­ Šiem bija vai no paša ļaunā uzsūtīts posts, ņam pieejamā agrākā tulkojuma piedāvāto ka taisnība tiem nedevās un nedevās rokā, lai iespēju (trauki/pudeles) reālo tiesas procesu tu kad viņas dēļ vai kājām papēžus noskrēji. kritikai vai pat to parodijai. Vēsts ir diezgan Vārnēniešus ķircinādama, spīdzinādama un skaidra: paļauties var vienīgi uz Dieva tiesu, zobodama, tā dažam gluži nemanot apslēpās cilvēku tiesa ir atkarīga no nejaušības. Un, kaut krogā starp pudelēm, kā vecos laikos ķēniņš arī tikai retā nejaušība sakritības gadījumā var Zauls «starp traukiem» vai arī starp krodzi- izrādīties Dieva izvēlēta līdzīgi Saula ķēniņnie- nieka cigaru un papirosu kastītēm... Jā, tik ne- cībai, Dieva tiesa ir garantija, ka cilvēku tiesa izdibināmi ir taisnības ceļi, ka tā atstāj savas nevar būt pilnīgi autonoma un var tikt būtiski spīdošās godības namu un, savu taisno stāvu koriģēta. Tā ir mērķis, ideāls, uz kuru orien- saliekdama un it līku kupru uzmezdama, ielien tēties, un tajā pašā laikā tā pamato konkrētu klusu klusiņām pa zemajām, šaurajām kroga empīrisko (potenciāli nepilnīgo) tiesas procesu durtiņām pie nabaga mirstīgajiem, kā debess nepieciešamību, tiecoties pēc grūti sasniedza- dāvana iekrizdama klēpī tam, kas pratis uzmi- mās atbilsmes bibliskajai taisnības idejai. nēt un atrast viņas paslēpto vietu.”12 Tāpēc ir jāsagaida, ka šādas atbilsmes Izteikums „paslēptā vieta” ir zīmīgs un meklējumi prasa zināmas elitāras zināšanas satur svarīgas references uz biblisko tekstu. jeb ekspertīzi. Vārnēnu pagasta tiesas priekš- Saula paslēpšanās starp traukiem Apsīšu Jē- sēdētājs Blāķis, pārstāvot tiesnešu „elitāro kaba stāstā ir atsauce uz 1. Samuēla grāmatu zināšanu” privilēģiju, ko parasti pretstata 10: 20–22, kur vēstīts, ka Sauls nav atrodams, dabisko tiesību jēdzienam, pārmet Mades iekams Visaugstākais nenorāda uz viņa slēpni, aizstāvim Jēkabam: „„Ak tad tu būsi tas lai ieceltu Saulu par ķēniņu. „Un, kad Samuēls zinātājs, kas tiesai likumus mācīs?” Blāķis bija savedis kopā visas Israēla ciltis, tad tika uzbrēca. „Vai tu zini, ka tiesai vairs nemaz tās

13 e-BIBELE. 12 Apsīšu 1885. 14 Sk. arī Leitāne 2013.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 27 naudas nav?” „Un kur tad viņa palika?” un „liec tiesu mierā”. Risinājums nav sasniegts, Jēkabs sabijies ievaicājās. „Viņa jums jau un tomēr tas tiek anticipēts varenā „dabas” ir rokā,” Klucē steidzās Blāķa vietā atbildēt, norisē: „Spēcīgie spērieni nāca viens uz otra. „to jums varu no protokola grāmatas priekšā Koka tiesas māja līgojās visos pamatos, it kā lasīt.” „Nauda mums jau rokā? Kā tad es no daba pati dusmotos par varmācību, kas pa- tā nekā nezinu?” Jēkabs izbrīnojies vaicāja. tiesības liecinātāju balsi sprostījusi cietumā... „Nu, ka tu esi gulējis aizkrāsnē, tad tā nav Grūdiens uz grūdiena, it kā tie gribētu sadra- tiesas vaina,” Blāķis bārās, „bet vai tev, otram gāt durvis Jēkaba cietumam...”18 Situācijas iz- aizbildnim Plaudim klātesot, visa tēva nauda vērsums liek atcerēties Exodus 9: 27–29: „Un netika izmaksāta?” Blāķis jautāja Pēterītim. faraons lika ataicināt Mozu un Āronu un tiem „Kā nu netika? Izmaksāja visu,” šis atbil- sacīja: „Es šoreiz esmu grēkojis; Tas Kungs dēja. Rozīte palika uzmanīgāks un sāka lietā ir taisns, bet es un mana tauta – mēs esam klausīties ar lielu ziņkārību.­ „Kā tad tiesa bez bezdievīgi. Lūdziet To Kungu, jo pārāk daudz manas ziņas tā varēja darīt?” Jēkabs pārmez- Dievam pērkonu un krusas; tad es jūs atlaidīšu dams jautāja, „un kur tad nu atraitne to naudu un ilgāk vairs neaizturēšu.” Tad Mozus viņam lai ņem, jo palaidņa­ puika to būs izšķiedis?” sacīja: „Tiklīdz es iziešu ārā no pilsētas, es iz- „Tad prasi Plaudim, kas tāpat aizstāvis, lai stiepšu savas rokas pret To Kungu, un pērkoni viņš par to atbild,” Blāķis atteica. „Plaudim? mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzītu, tam žūpam? tam jau godīgi ne krekla nav ka zeme pieder Tam Kungam.””19 Rezonansē mugurā, ko tad no tā lai ņem?” „Nu, ņem, ko izskan Apsīšu Jēkaba varones vārdi: „„Vēl jau gribi, bet liec tiesai mieru!” Blāķis teica. „Bet dievs debesīs, kas katram savu tiesu spriež,” es nepalikšu vis mierā, kamēr visu izteikšu. Made teica.”20 Dieva tiesa, tāpat kā Dieva at- Ja tāda aplaupīšana būtu notikusi silā, nakts klāsme un Dieva likumi, nav nekāda dabiska laikā uz ceļa, tad par to nevarētu sacīt ne vār­ parādība, kristiešiem tas ir notikums vēsturē da, bet, kad dienas laikā nabaga atraitni, kam vai, precīzāk: Dieva tiesa jau ir reālās vēstures nav gandrīz ne kumosa maizes, ko mutē bāzt, beigas, kas šeit jau anticipētas. pati tiesa aplaupa (še Made iesāka raudāt), Apsīšu Jēkabam tomēr nepieciešams vēl tad tādi vīri nav arī nekas vairāk kā tik zagļi cits risinājums. Pēterītis stāsta Pie pagasta tie- un laupītāji.””15 Pret tiesneša elitārajām zinā- sas noslēgumā atrod māti mirušu un, „pie mā- šanām šeit stājas dabiskās tiesības, kas paredz tes izdzisušām miesām nometies, rāda uz Blāķi: noteiktas transparentas regulas, procedūras un „Lūk, ko tu padarīji, mani piemānīdams,­ tēva principus. Tomēr tām pašām par sevi nepiemīt naudu novildams! Paturi arī savu blēža mak- realizācijas spēja. „„Veci, valdi muti!” Blāķis su!” Blāķis un Stabule cieš klusu, kā liekas, brēca.” Jēkaba secinājums „Tie ir zagļi un Kaina apziņa tiem liedz runāt pretī... Bez tam razbainieki. Tad vilki mežā spriež labāku visiem vēl draudēja pelnīts tiesas sods. Rozīti tiesu” savukārt ierosina Blāķi lietot leģitīmo vienbalsīgi iecēla par priekšsēdētāju. Ar viņa tiesas neaizskaramības prasību: „„Negāni tie- paskubināšanu tika ievēlēti tādi vīri tiesas­ sas, veci, mēs tevi ieliksim cietumā, tu dzirdi, amatā, kam rūpa taisnība.”21 Zīmīgi, ka biblis- mēs tevi ieliksim cietumā!” Blāķis pārskaities ki inspirētās tiesiskās prakses korekciju Apsīšu­ kliedza.”16 Jēkabs pamato, izmantojot bibliskā patriarha­ Pārkāpts ir tātad Dtn. 1: 17: „Tiesā neuz- un savu vārdu. Ir vērts atgādināt: Dtn. 33: 4 uz- lūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo uz- sver, ka Mozus likums kā Dieva likums (Tora) klausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pie- ir visas Jēkaba kopienas īpašums. der Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, Rūdolfa Blaumaņa stāsts Nezāle uzrāda to nesiet man, es to uzklausīšu.”17 Tā vietā no netaisnīguma situāciju, kuras arhetipu var attēloto tiesnešu mutēm dzirdam „ciet klusu” atpazīt kā tādu, ko Bībelē pārstāv Sodoma

18 Apsīšu 1885. 15 Apsīšu 1885. 19 e-BIBELE. 16 Turpat. 20 Apsīšu 1885. 17 e-BIBELE. 21 Turpat.

28 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 un Gomora. Sodomas un Gomoras naratīvs kā svešinieks, un nu viņš grib tiesāt? Tagad implicē prasību pēc svešinieku aizsardzības. mēs tev vairāk ļauna darīsim kā tiem.” Un tie Blaumaņa stāsta noslēguma transgresīvais ri- uzmācās ar varu šim vīram Latam un grasījās sinājums (atriebība, kas realizēta precīzi tādā durvis atlauzt. Bet tie vīri izstiepa savas rokas pašā formā kā pirmā, kaut formāli netīšā, un un ievilka Latu pie sevis namā, un durvis tie tāpēc – saskaņā ar vairumu legālo tradīciju – aizbultēja. Bet tie, kas atradās nama vārtos, nesodāmā, slepkavība) savukārt savas „publis- tika sisti ar aklumu, gan mazie, gan lielie, tā kās” anonimitātes dēļ faktiski tuvojas taisnīgai ka tie nevarēja vārtus pat atrast.” (Gen. 19: tiesai, liekot atcerēties ne vien ­Genesis 9: 6: 8–11)25 „Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cil- R. Blaumaņa luga Indrāni variē kopienas vēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš (vācu val. – Gemeinschaft) un sabiedrības cilvēku ir radījis,”22 bet arī atgādinot tirāna (vācu val. – Gesellschaft) tēmu. Konflikts ko- slepkavības prasību. Šādā gadījumā tiesas pienas iekšienē patiesībā kopienu sagrauj, pār- priekšsēdētājs, kas uzurpē varu, var tikt skatīts vēršot visus iesaistītos par atomizētas sabied- kā tirāns, kas lauž līgumu, un tādējādi kā tāds, rības vai korporatīvo grupu locekļiem, kuru pret kuru darbojas suverēnās tautas „tirāna vidū īpaši izceļas jaunās ģimenes emancipētā slepkavības prasība”, ja varam runāt par Žana interešu separācija. Jāatzīmē, ka īstena kopie- Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) garā na ir tāda, kas respektē cilvēka personu un koncipētās „suverēnās tautas” reprezentāciju tādējādi atzīst dabiskās tiesības26, nevis tāda, Līzē un Jānī, kuru savstarpējo attiecību pasto- ko jau Platons nodēvējis par „zagļu bandu”27 rālās konotācijas tādā pašā mērā pārsteidzoši un kuras baisās un reālistiskās manifestācijas atgādina Ž. Ž. Ruso idejas. Tieši svešinieks tiesnešu personās satrieca jau Jēkabu Apsīšu un bārenis kļūst par Dieva tēla eksponentiem Jēkaba stāstā. Tiesa attēlota tikai kā emancipē- R. Blaumaņa tekstā. jušos grupu jeb kopības formu interešu reali- Taču atgriezīsimies pie dabisko tiesību zācijas instruments, kaut patiesībā ir integrāla idejas. Arī Jānis stāstā Nezāle, tāpat kā Jēkabs biblisko imperatīvu sastāvdaļa. Šo iespaidu Apsīšu Jēkaba stāstā, precīzi lieto „dabisko pastiprina arī evaņģēliskais „miera” motīvs. prātu”, iesūdzot Krikumu tiesā: „„Vai pie jums R. Blaumaņa Indrānos Indrānu tēvs saka: „Tad nekādas taisnības nevar dabūt, ko?” Vispārīga tu piektdien iesi pie tiesas. Izstāsti visu galu kustība tiesnešu starpā; tiesas priekšsēdētājs, no gala, gan tad viņi zinās, kas darāms. Viņi kurš vairāk drīkstēja darīt nekā citi tiesneši, taisnībai neļaus palikt pagaldē. Un tā nauda, ar dūri sita uz galda, ka tas brīkšķēja vien. kas man dēlam būs jāatmaksā, – tā bagātīgi „Pie joda, taisies, ka tiec uz māju, muļķa ienāks par tiem kokiem. Edvarts. Es jau Kau- zēn!” viņš sašutis brēca. „Citādi tev būs jā- kēnam saku: ko nu vairs pa kaktiem ložņāsi iepazīstas ar Biezumnieku!””23 Varas diskurss lūgdamies, kad tā lieta izlaista pasaulē. Kā pārņem un izstumj tiesisko diskursu, tiesa ir nu tiesa spriedīs, tā būs. Kaukēns. Tiesa dos varas atspulgs, tā ir piesavināta, tiesnešiem re- spriedumu, miera nedos. Ieva. Mums pietiks i gulāri lietojot vārdu „mēs” („citādi mēs Tevi ar spriedumu vien.”28 ieliksim cietumā”). Šie vārdos izteiktie draudi Politiskā un nacionālā emancipācija at- ir „eifēmisms tiešai personiskai sadursmei”24, rodas savstarpēja sprieguma attiecībās: abas draudi, kas vēlāk arī fiziski realizējas un noved var tikt kavētas un bremzētas atšķirīgos vei- pie zēna reālas nāves. Atbilstošā bibliskā vie- dos, turklāt tās arī savstarpēji var kavēt viena ta, kas veido Sodomas un Gomoras naratīvu, otru: nacionālā emancipācija var apdraudēt ir: „.. tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie vai bremzēt politisko vai personīgo emancipā- nākuši mana jumta pavēnī”. Bet viņi teica: ciju, un otrādi. Kolektīvā emancipācija turklāt „Ej nost.” Un tie pretojās: „Šis viens ir atnācis iespējama ne vien kā nacionāla, bet arī kā

25 e-BIBELE. 22 e-BIBELE. 26 Novak 1998, 58. 23 Blaumanis 1887. 27 Valsts 351d, cit. pēc Novak 1998, 59. 24 Novak 1998, 59. 28 Blaumanis 1904.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 29 strādnieku šķiras vai sieviešu emancipācija, kas spriestspējīgas personības, kas itin labi zina, kā ar nacionāl(politisk)o vai tiesisko emancipāciju tieši autentiskai tiesai jānotiek. Šīs zināšanas arīdzan var atrasties savstarpējas konkurences ir balstītas gan uz „dabisko prātu”, gan Svēto attiecībās. Zīmīgi, ka visos aplūkotajos tekstos Rakstu zināšanām. Latviešu literārajā klasikā mēs atrodamies homogēnā, iekšēji etniskā dabisko tiesību ideju pēdas ļauj saskatīt vismaz vidē, kas tik viegli neļauj iedarbināt „postkolo- nedaudz vairāk optimisma, nekā pirmajā brīdī niālā” protesta fantāzijas, kaut arī neizslēdz tās šķiet. Rusoistiskais optimisms (eksemplificēts pilnībā. Nebūt nav nejaušība, ka Mades nāve īpaši R. Blaumaņa Nezālē) brīžam uzkrītoši atmodina tautiešos Kaina jeb brāļa slepkavības harmonē ar biblisko legālismu un tā eshatolo- apziņu. Svešinieki ir vienīgi bāreņi un mazāk ģiskajām ­anticipācijām. aizsargātie tā paša etnosa pārstāvji, taču ar ievērojamu „simbolisko kapitālu” (P. Burdjē), ko novērtējam darbu autoru viennozīmīgi em- Secinājumi pātiskajos šo personu raksturojumos. Svarīgi Latviešu literārā klasika pirmajā skatīju- tomēr, ka bārenību, attiecinot uz Pēterīti, Ap- mā šķiet paužam izteiktu pesimismu reālo tie- sīšu Jēkabs ieliek pēdiņās. Viņa „bārenību” var sisko procesu novērtējumā, ko pavada galveno izmantot tiesneši, gūstot sev noteiktu labumu. varoņu lapidāri izteiktie minējumi par Dieva „Apspiestie” un „mazāk aizsargātie” automā­ tiesu, radot iespaidu, ka tiesas (cilvēku tie- tiski nekļūst par „emancipētākajiem” un no- sas, human made law) un Dieva tiesa ir krasi briedušākajiem un bieži darbojas kā varas nošķirtas, uzticama ir tikai otrā, un abas lielā diskursa neapzināti translētāji, vēršoties pret mērā viena otru izslēdz, bet empīriskā tiesiskā citiem neaizsargātajiem. Tajā pašā laikā visas un eshatoloģiskā (Tiesas) dimensija ir pret- iesaistītās personas – gan nosacītie varmā­ statītas viena otrai. Rakstā mēģināts parādīt, kas tiesnešu tērpos un to nejaušie atbalstītāji, ka, neņemot vērā deficitāros tiesu procesus, gan upuri – kļūst par varas un tiesu kā varas kas attēloti latviešu literārajā klasikā, dabisko pārstāvniecības un leģitimācijas upuriem, kaut tiesību pēdas tajā ir atpazīstamas, un cilvēku katrs no tiem citā nozīmē. Reizē galvenajos tiesas saikne ar Dieva tiesu ir uzrādāma, tur- tiesas procesu upuros un viņiem simpatizējo- klāt ne tikai tās eshatoloģiskajā dimensijā. Tās šās figūrās (kā arī pārtopošajās, līdzīgi Pēterī- vairs nav striktas alternatīvas, bet iegūst saska- tim Apsīšu Jēkaba stāstā) atpazīstam ne tikai res punktus un savienojuma vietas, pamatojot eshatoloģiskās Dieva tiesas gaidītājus, bet optimismu.

VĒRES Apsīšu J. (1885) Pie pagasta tiesas. Pieejams: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/ApsJ/ApsJ08.htm. (22.06.2017.). Blaumanis, R. (1887) Nezāle. Pieejams: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/RBl/RBl0113.htm. (22.06.2017.). Blaumanis, R. (1904) Indrāni. Drāma piecos cēlienos. Pieejams: https://www.letonika.lv/literatura/Reader. aspx?r=159 (22.06.2017.). Braybrooke, D. (1990) Natural Law Theory: The link between its Descriptive Strength and its Prescriptive Strenght. Canadian Journal of Philosophy, 16, 389–417. Broks, J. (1997) Dabiskā ievirze tiesību teorijā. Latvijas Policijas akadēmijas raksti, 4. Pieejams: http:// bibele.ebaznica.lv/ (21.06.2017.). Iļjanova, D. (1997) Dabiskās tiesības un to evolūcija. Meļķisis, E. (red.) Vispārīgās tiesību teorijas un valstszinātnes atziņas. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds. Lāzersons, M. (1928) Dabiskās tiesības un viņu mācības. Konversācijas vārdnīca, 3. Leitāne, I. (2013) Providences un fortūnas jēdzieni Rūdolfa Blaumaņa daiļradē. Kalniņa, I. Rūdolfs Blau- manis: teksts un konteksts. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 129–146.

30 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Meļķisis, E. (1974) Dabisko tiesību doktrīna un politiskā doma Latvijā 18. gs. otrajā pusē. No politiskās domas attīstības vēstures Latvijā, 105–119. Nielsen, D. (1991) Natural Law and Civilizations: Images of „Nature” Intracivilizational Polarities, and the Emergence of Heterodox ideals. Sociological Analysis, 55–76. Novak, D. (1998) Natural law and Judaism. Cambridge : Cambridge University Press. Rento, J. P. (1994) Natural law and Natural Rights revisited: On (dis)connecting different juridical traditions. Persona y Derecho, 30, 277–320. Repše, G. (2008) Janvāris. Brīvība. Diena (03.04.2008.). Šulcs, L. (1934) Dabisko tiesību evolūcija. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 5/6. Šulcs, L. (1936) Tiesības kā ētikas minimums. Rīga. Šulcs, L. (1937) Dabisko tiesību jēdziens. Jurists, 1. Šulcs, L. (1939) Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. Latvijas Universitātes akadēmiskās sabiedrisko zinātņu biedrības rakstu krājums, II. Rīga : Valters un Rapa. Švābe, A. (1933) Das Naturrecht und die Aufhebung der Leibeigenschaft in Livland. Resumes des commu- nications presentee au congres Varsovie, 1. Warszawa, 331–335.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 31 Ojārs Lāms STARPKULTŪRU LITERATŪRA. VIĻA LĀCĪŠA ROMĀNS STROIKA AR SKATU UZ LONDONU

Ojārs Lāms ir literatūrzinātnieks, klasiskais filologs, Dr. philol., LU profesors salī- dzināmajā literatūrzinātnē, tulkojis un apcerējis Longīna Par cildeno (2003), rediģējis (kopā ar I. Ķemeri) un apcerējis Aristoteļa Poētiku, monogrāfiju Lāčplēša zvaigznājs (2008), Poimintoja Latvian kirjallisuushistoriasta (somu val. – Ieskats latviešu litera- tūras vēsturē, 2011) autors, grāmatas Olimpiskās tradīcijas kultūrvēsturiskā tradīcija (2004) līdzautors, viens no rakstu krājumu Antiquitas viva, Hellēņu dimensija Eiropai, Hellēņu mantojums sastādītājiem, latvistikas pētījumu krājuma Res Latvienses galve- nais redaktors. Publicējis rakstus par latviešu literatūras vēstures, salīdzināmās lite- ratūrzinātnes un antīkās kultūras recepcijas jautājumiem latviešu, angļu, vācu, somu valodā Latvijā un ārzemēs.

Raksturvārdi: starpkultūru literatūra, migrācija, Lon- elementi – tajā var saskatīt piedzīvojumu ro- dona, romāns, Vilis Lācītis, protagonists. māna, audzināšanas romāna pazīmes, to rotā pat kriminālintriga. Londona un Rīga ir divi galapunkti telpas, Šis raksts veltīts romāna aplūkojumam un domu un izjūtu paradigmai, kas iezīmē polus izvērtējumam starpkultūru literatūras kontek- Viļa Lācīša veidotā es-vēstītāja pasaulei, kura stā. Romānā spilgti atklāta latviešu jaunekļa radīta un rādīta autora debijas romānā Stroika sevis un pasaules izjūtas meklējumi 21. gad- ar skatu uz Londonu (2010). Romāns kļuva par simta sākuma ģeopolitiskajā situācijā, kad notikumu latviešu literatūras un, varētu teikt, migrācija latviešiem gūst jaunu jēgu un globa- arī sabiedrības dzīvē, jo piedāvāja padziļinātu lizācijas apsološās izredzes vēl nav nomainī- ieskatu jaunajā 21. gadsimta latviešu dzīves jusi visjaunāko laiku bēgļu krīze un terorisma fenomenā – ekonomiskajā migrācijā. Romāna izplatīšanās, kas jau paspējusi satricināt gad- darbība sākas gadsimtu mijā, kad protagonists, simtu mijas optimistisko skatu uz migrāciju. kas ir arī es-vēstītājs, ekonomisku un eksis- Šī raksta sākumdaļā sniegts ieskats starp- tenciālu rūpju nomākts, dodas labākas dzīves kultūru literatūras jēdziena vēsturē un ietil- meklējumos no Latvijas uz Londonu. Romāna pībā, īpaši izceļot Austrumeiropas mūsdienu vēstījums aptver vairākus gadus. Sižetu veido literatūrai raksturīgo ekonomiskās migrācijas dažādi vēstītāja piedzīvojumi daudzveidīgajā literatūru. Tālākajā pētījumā gaitā uzmanība Londonas pilsētas vidē, sākumā sūri cīnoties pievērsta Londonas tēlam gan kā darbības vie- par izdzīvošanu, bet vēlāk starpkultūru saskar- tai, gan kā iniciācijas uzdevuma līdzībai, gan smē atrodot izaicinājumus un iespējas, kas kā austrumeiropiešu komūnas ietvaram. Rak­ ļauj sākt kāpienu pa sociālajām un veiksmes stā analizētas arī Viļa Lācīša veidotās valodas kāpnēm uz augšu, kopumā noejot ceļu no un kultūras zīmju spēles romāna vēstījumā, celtniecības palīgstrādnieka līdz universitātes kas romānā veido stilistisko savdabību starp- studentam. Romānā apvienoti dažādi žanriski kultūru poētikas aspektā, piešķirot tekstam

32 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 savu īpatu un nozīmīgu vietu migrācijas ro- ­māk­sliniecisku nepilnību, tomēr lasītāji un mānu tradīcijā. kritika acīmredzot diezgan atzinīgi novērtēja Jau Viļa Lācīša romāna nosaukums iezī- svaigumu latviešu 21. gadsimta dzīves jauno mē vairāku kultūrtelpu satikšanos, kas rakstu- pagriezienu tēlojumā, proti – pievēršanos lat- rīga starpkultūru literatūrai, – latviešu valodas viešu centieniem rast dzīvei jaunu perspektīvu frāzē minēta globālā kultūru satikšanās me- svešumā, pie tam šādu izvēli tēlojot ne tikai gapole Londona un lietots arī latviešu proleta latviešiem tradicionāli dramatiskās toņkārtās, slengs, kas funkcionē krieviskotajā Latvijā un kā tas, piemēram, raksturīgs Laimas Muktupā- kas dzīvs arī mūsdienu migrācijas vidē. velas un Andras Manfeldes darbiem, bet darot Austrumeiropā pēdējos gados plaši uz- to dzīvespriecīgi un humorīgi. plaukusi literatūra, kas tapusi, attēlojot glo- Lai gan autors pats nedod tekstam nekā- bālās migrācijas procesu norises un ietekmes du žanrisku apzīmējumu, tomēr teksta izvērstā uz indivīdu un nacionālu kopienu. Lielāko et- struktūra un dalījums 20 nodaļās, kā arī piezī- nisko migrantu kopienu jaunā svešuma piere- me sākumā: „Sakritības ar reāliem cilvēkiem dze nacionālajā literatūrā atspoguļota žanriski un notikumiem, ja tādas parādās, ir vienīgi daudzveidīgos tekstos, kas, piemēram, lietuvie- tāpēc, ka dažkārt fantāzijā spēj iezagties pa- šu lite­ ratūrā­ jau sniedzas vairākos desmitos, bet tiesi atgadījumi, kaut arī tikai daļēji. Draugi poļu literatūrā vēl tālāk.1 Šī literatūras tenden- un paziņas lai sevi romānā nemeklē, jūsu tur ce pieslēdzas Rietumos jau gana labi attīstītai nav”2 liek tekstu uztvert kā romāna paradigmai un izplatītai literatūras parādībai, kas ieguvu- piederošu. Teksta uztverei un novērtējumam si starpkultūru literatūras nosaukumu un kas žanriskais aspekts ir gana nozīmīgs, un romāns tapusi, cenšoties apzināt un atklāt procesus, kā polifoniska un sarežģīta teksta konstrukci- kuri ietekmē cilvēku pasaules izjūtu un izprat- jas forma liek un ļauj runāt par attiecīgās tē- ni, kas veidojas modernās migrācijas rezultā- mas atspoguļojumu nopietnā literārā formātā. tā, proti, kad cilvēki vairs nav piederīgi tikai Latvieša nonākšana svešā vidē latviešu vienai­ kultūrai, bet vairākām. Kultūrpieredzes literatūrā ir motīvs ar plašu situatīvo paradig- konflikti, integrācijas centieni, traumas – tās mu. Latvietis vairāku kultūru vidē jau redzams ir būtiskas dimensijas starpkultūru literatūrai. latviešu romāna pirmsākumos – Jura Mātera Latviešu literatūra šajā ziņā ar īpašu dinamiku romānā Sadzīves viļņi, kas pie lasītājiem do- neizceļas, lai gan emigrējošo latviešu skaits ir das 1879. gadā – tajā pašā gadā, kad brāļu gana liels. Latviešu valodā tapuši vien nepilni Kaudzīšu Mērnieku laiki. Jaunas dramatiskas desmit darbi. Par mākslinieciski veiksmīgāka- notis motīva risinājumā ienes 1905. gada trim- jiem darbiem tēmas risinājumā uzskatāms Lai- dinieku un Pirmā pasaules kara bēgļu vēstī- mas Muktupāvelas romāns Šampinjonu derība­ jumi. Savdabīgu ideoloģisku virstoni latviešu (2002), Andras Manfeldes romāns Dzimte- un citu kultūru attiecībās rada latviešu teksti, nīte (2012), Ludmilas Judinas luga Dērbijas kas top padomju Krievijā un Padomju Savie- vergi (2015). No citu Austrumeiropas autoru nībā starpkaru periodā, bet visdinamiskāko tekstiem latviešu lasītājiem ir pieejams bul- un skaudrāko izpausmi latvieša saskarsme gāru autora Aleka Popova (Алек Попов; Alek ar citu kultūru rod tekstos, kad, bēgot no pa- ­Popov) romāns Misija Londonā (Dena Dimiņa domju okupācijas un pametot dzimteni, rodas tulkojumā latviešu valodā iznācis 2012. gadā). visu laiku plašākā latviešu diaspora, kas dzīvi Šim pētījumam izvēlētais latviešu autora svešumā sauc par trimdu un izveido īpašu lat- romāns nav pirmais šīs tematikas darbs latvie- viešu literatūras zaru, kas guvis apzīmējumu šu literatūrā, bet ir viens no spilgtākajiem, kas „trimdas literatūra”. 21. gadsimta sākums ir atklāj tēmas nozīmīgumu un potences, kā arī radījis latviešu migrācijas literatūru. iezīmē jaunu skatījumu uz migrējošā latvieša Lai arī visas šīs literatūras izpausmes, pastāvēšanu starpkultūru telpā. kuru tapšanu nosaka latviešu autoru satikšanās Viļa Lācīša tekstā, ja to aplūko caur ar citu kultūras vidi, ir veidojušās ļoti dažādu ro­māna prizmu, var konstatēt gana daudz un atšķirīgu vēsturisko un sociālo situāciju re- zultātā, tās visas vieno pamatmodelis – divu 1 Plašāk sk. Laurušaite 2008; Plesske, Rostek 2013. 2 Lācītis 2010, 5.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 33 vai vairāku kultūru satikšanās, mijiedarbe, kategorijas pasaules izjūtā savijuši atrautībā atgrūšanās un tās pārvarēšana, nepieciešamība no dzimtenes strādājošie rakstnieki – Viktors rast izdzīvošanas un dzīves risinājumus. Igo (Victor Hugo), Stāla kundze (Madame de Literatūrzinātnē, reaģējot uz šo dažādo Staël), Heinrihs Heine (Heinrich Heine) u. c. kultūru satikšanās fenomenu un dažādiem ie- Zīmīgi, ka dāņu literatūrzinātnieks Georgs spējamiem tekstuāliem risinājumiem, ir radies Brandess (Georg Brandes) apcerējumā, ko var starpkultūru literatūras jēdziens, kas tiecas vei- uzskatīt par vienu no būtiskākajiem tekstiem dot plašu paradigmatisku skatu, kurš iekļautu 19. gadsimta literatūras teorijā un kura spēcīgs gan tradicionālos jēdzienus „emigrantu litera- iespaids caur Brandesa iedibināto kategoriju tūra”, „trimdas literatūra”, „migrantu literatū- „virziens” ir klātesošs un ietekmīgs literatūras ra”, gan arī veidotu plašāku un aptverošāku vēstures izpratnē līdz pat mūsu dienām, – dar- skatījumu uz kultūru mijiedarbes modeļiem bā Galvenie virzieni 19. gadsimta literatūrā un to atspoguļojumiem tekstos. Visiem minē- (pirmpublicējums dāņu valodā 1871–1890) – tajiem jēdzieniem arī ir sava savrupa nozīme kā atsevišķu virzienu nodala arī emigrācijas li- un vērtība. Noteiktu parādību raksturošanai un teratūru. Šajā nošķīrumā ir izmantoti tipoloģis- izpratnei tie ir skaidri un precīzi, bet vispārī- ki citi principi, nekā raksturojot romantismu gākam skatījumam un tieši mūsdienu globā- un naturālismu, bet tajā pašā laikā noteikti ir lajiem procesiem par piemērotāko atzīstams pamatoti svešuma pieredzi raksturot kā īpašu starpkultūru literatūras skatījums, kas paredz literāru konstrukciju avotu. 20. gadsimta otrajā visdažādākās vairākām kultūrām piederīgo pusē ceļu uz starpkultūru literatūras izpratni pieredzes izpausmju variācijas. bruģē gan migrantu viesstrādnieku literatūras Mūsdienu pasaule šķietami ir atvērta pa­ pētījumi Vācijā, gan postkoloniālās studijas saule, kas dod plašas iespējas cilvēkam pār­ Anglijā un Amerikā, gan arī strukturālais un vietoties, savu īsto dzīvi meklējot. Eiropas poststrukturāli dekonstruktīvais skatījums Savienībā brīvs darba tirgus un brīva pārvieto­ uz teksta veidošanas iespējām. Šis pētījums šanās kļuvusi par likumīgi akceptētu normu veikts, apkopojošā un sintētiskā veidā bal­ un vērtību. Tomēr­ reālā pārvietošanās ir arī stoties uz Homita Babas (Homit K. Bhabha), ceļš no vienas vēsturiskas pieredzes uz citu, no Kristīnes Maijāras (Christine Maillard), Hei- vienas kultūras telpas uz citu, no stereotipiem di Rēšas (Heidi Rösch) un citu atziņām par uz to laušanu vai uz jauniem stereotipiem. Visi kultūru un literatūru nevienādību un dažādī- šie procesi ir pamats plaši sazarotajai starpkul- bu, indivīda un vides attiecībām, stereotipiem, tūru literatūrai, kuru rada migrācija visās tās hibriditāti un mīmikriju – kategorijām, kas formās. Sava īpaša nozīme ir mazkvalificēta var veicināt piemērošanos un izlīdzināšanos, darbaspēka klejojumiem, meklējot labāku dzī- bet var arī radīt atšķeltību, norobežošanos un vi. Šie ceļi gandrīz vienmēr ir sociālas sprie- bojāeju. Ar dažādu indivīdu, sociālo slāņu un dzes iekrāsoti gan izceļošanas zemēs, gan jau- izvēles situāciju atklāsmi teju visu modernās najās mītnes vietās. Mazattīstīti reģioni kļūst starpkultūru literatūras paradigmu savā debijas vēl depresīvāki, iedzīvotājiem aizplūstot, bet romānā atklāj Vilis Lācītis. jaunās mītnes zemes kļūst pārapdzīvotas un Izraudzītā darbības vide Londona ir ap- jaunas sociālas spriedzes pilnas. robēta viela starpkultūru literatūrā (romānā Arī intelektuāla darba darītājus globālais gan ir arī telpiskas atkāpes – Īrija un Latvija, tirgus un patērētāju sabiedrība ieslēdz vieno- Indija dažu perifēru personu gaitās, bet kopu- tā tīklā, liekot dzīties pēc hipodroma zirgam mā šīs atkāpes telpiskuma ziņā virza romāna līdzīgas trenētības un veiklības. Latviešu lite- vēstījumu tieši uz Londonu kā iespēju pasau- ratūrā, tajā skaitā Viļa Lācīša daiļradē, vairāk les atklāsmi). Kādreizējā impērijas metropole atspoguļoti dzimtenes sociālās veiksmes at- daudzu tautību bērniem ir bijusi sapņu un ce- stumto pieredzes stāsti. rību vieta. Runājot par starpkultūru literatūru Šajā apcerējumā lietotais jēdziens „starp- un Londonas nozīmi tajā, iespējams vispāri- kultūru literatūra” ir ģenētiski saistīts gan ar nāt poļu sociālantropologa Mihala Garapiha emigrācijas un trimdas vēsturiskajām piere- (­Michał Garapich) atziņu: „Britu pragmatisms dzēm, kas sniedzas atpakaļ līdz pat 19. gadsim- un brīvais tirgus rada migrantiem iespēju Bri- ta pirmajai pusei, kad emigrācijas un trimdas tu salas uztvert kā viņu sapņu par patiesu

34 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 meritokrātiju piepildījumu. [..] Londona šķiet daudziem citiem Austrumeiropas autoriem –, ļoti pievilcīga [..] neskaitāmo satikšanās ie- ka viņa varonis īsā laikā pārvar svešatnes ra- spēju, cilvēcisku attiecību, dzīvesceļa izvēļu, dīto stresu un jau no paša vēstījuma sākuma ir liktenīgu nejaušību un izmaiņu dēļ, kuru skaits gatavs kļūt par organisku globalizācijas daļu. ir teju neierobežots. [..] Daudzu poļu migran- Romānā tēlotās sadzīves grūtības drīzāk ir or- tu gadījumos var vērot savdabīgu fatālisma ganiska iniciācija. Zīmīgas ir protagonista pār- un individuālisma sajaukumu, pārliecību, ka domas, uzsākot otro posmu Londonas dzīvē, veiksme ir panākumu atslēga, vienlaikus ticot, kas arī vainagojas ar integrāciju starpkultūru ka Londonā pietiek ar vēlmi strādāt, lai gūtu pasaulē. Pirmkārt, varonis jau izjūt saikni ar cieņu un naudu.”3 raibo lielpilsētu. Autors viņa izjūtas pēc atgrie- Lai gan Viļa Lācīša nolūks ir atklāt tieši šanās raksturo šādi: „Atgriežoties bija sajūta, latviešu viesstrādnieka ienākšanu Londonā un ka Londonas pilsēta to vien ir gaidījusi, kad es parādīt dažādos iekļaušanās/neiekļaušanās cē- būšu atpakaļ.”5 Otrkārt, rezignēti un distancēti loņus un izpausmes, gana liela nozīme romānā tiek novērtētas dzimtenes un migrantu attiecī- ir arī citu tautību meklētājiem un sapņotājiem, bas, uzsverot, ka pēdējiem, piedzīvojot men- kurus var iedalīt vairākās grupās. Tie ir vēs- tālas un kulturālas izmaiņas, izdosies rast jau- tījošā protagonista līdzinieki no Austrumeiro- nus, kvalitatīvākus esamības horizontus: „Ja pas, kas iziet to pašu jaunās dzīves iniciācijas Latvija būtu šampanieša pudele, mēs būtu kā rituālu, bet ar atšķirīgiem pārbaudījumiem korķis un dzīve – pudeles kratītāja. Kā vēl vie- un dažādām sekmēm, kā arī otrās vai trešās na analoģija nāk prātā grupas Noļ „Dziesma paaudzes migranti, kas jau kļuvuši par jaunās par neatbildētu mīlestību uz dzimteni”. Nepie- Londonas daudzkultūru vides organisku sa- tika dzimtenes uz visiem, un apdalītajiem nā- stāvdaļu, kaut gan romānā pilsēta tiek rādīta cās piekopt ārzemniecisku izdzīvošanas cīņas kā diezgan segregēta pasaule, kurā iekļaušanās stratēģiju. Kādas tam varētu būt sekas ilgākā nozīmē kļūšanu par piederīgu kādai noteiktai termiņā? Ne jau visi paliks ārpus Latvijas, par sociālai grupai. Un Londonas iezemieši paliek to var neuztraukties. Taču tie, kas atgriezīsies, diezgan tālos lokos no migrantu vides. Šī ne- redzēs dzīvi no cita leņķa. Un tā būs patiesā pārvaramā distance spilgti tiek iezīmēta jau globalizācija. Kulturālas un mentālas izmai- pašā romāna sākumā, kad protagonists uz iz- ņas – nevis uzspiestas no ārpuses, bet gribētas ceļošanas kuģa klāja uzklausa nejauši sastap- no iekšpuses. Jaunie ar plašāku redzesloku un ta pieredzējuša migranta Pētera ceļavārdus: citu kulturālo pieredzi izēdīs vecos ņerkstētā- „Bet vietējie – tie ir vienkārši pidarasi. Tev jus, kuri saraušanās procesā brēks: „Par ko liekas – angļi, franči, vācieši tur… Tev likās, mēs asinis lējām? Jaunmodīgās štelles grauj ka tie visi ir normāli cilvēki, kamēr dzīvoji mūsu vērtības!” Paskatīsimies patiesībai sejā, Padomju Savienībā. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka nevis pakaļā: noteikti no tās izlietās asins jūs mūsu priekšstats radās no padomju filmām, vismaz kādu litru esat par velti izlējuši. Ne- kurās ārzemniekus tēloja mūsējie aktieri. Nē. zināšanas pēc. Esam dzīvojuši informācijas Viņam iekšā nekā nav. Viņš ir tukšs cilvēks. vakuumā, tas arī viss. Vienkārši nevajag no Vienkārši bagāti maitas.”4 Šī pozīcija romānā neinformētības taisīt „mentalitāti”, „identitā- paliek neizmainīta. Romāna pasaule ir migran- ti” un tādā garā.”6 tu Londona. No romāna konstrukcijas viedokļa šīs pār- Autora uzmanības centrā ir latvieša un domas ir diezgan neveiklas, jo ir ritmu retardē- plašāk – arī Austrumeiropas cilvēka sevis un jošas un kā iekšēja refleksija diezgan pļāpīgas, savas vietas meklējumu ceļi metropoliskajā bet idejiskā aspektā, kā starpkultūru situāciju pilsētā, kas jau izgājusi daudzveidīgu multi- autora izpratnē atklājošas, ļoti nozīmīgas. Ta- kulturalizācijas ceļu un kļūst arī par māti vai jās arī parādās būtiskā atšķirība starpkultūru pamāti etniskām grupām, kuras vēsturiski vides kā integrētas iespējas atklāsmē – pretēji nemaz nav bijušas britu impērijas ietvarā. Vi- tradicionālajiem trimdas un emigrācijas nara- lim Lācītim raksturīgi – un tas viņu atšķir no tīviem, kas citādās kultūras pasauli rāda kā

3 Garapich 2010, 69, 72. 5 Lācītis 2010, 72. 4 Lācītis 2010, 14. 6 Turpat, 76.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 35 svešu un neapgūstamu un migrējošā cilvēka emigrācijas pieredzes pasniegumu izklaidējoša likteņus kā nolemtus sašķeltībai un bojāejai. vēstījuma formā, ko nodrošina raibas komis- Londona tādējādi ir ne tikai fiziska dar- kas sadzīves ainiņas un vēstītāja ironiskais un bības telpa, tā ir uzdevums, kas jāatrisina, pašironiskais skatījums, kas vietumis gan kļūst labirints, kas jāiziet. Vilis Lācītis caur savu pamācoši augstprātīgs attiecībā pret dzimtenē varoni pauž pārliecību, ka Londonā vairāk ir palikušajiem, kā bija raksturīgi 19. gadsimta iespēju nekā draudu un zaudējumu, kaut gan pirmās puses emigrācijas literatūrai. Acīmre- līdzās veiksmīgajam protagonistam, kas izvei- dzot no noteikta daudzuma disharmonijas ele- do savu ceļu no celtniecības palīgstrādnieka mentu neizbēgt, arī apliecinošu starpkultūru līdz arhitektūras studentam, ir arī gana daudz pasauli būvējot. spilgtu epizodisku tipāžu, kas pazūd Londonā Romāna starpkultūru uztveres aspektā kā skaidas atvarā. no­zīmīgs ir arī autora pseidonīms, kas iezīmē Londona ir sava veida koncentrāts iespē- modernā migrantteksta saspēli ar latviešu lite- jām un izaicinājumiem, kā sava veida lakmuss ratūras tradīciju. Šajā gadījumā tas ir ļoti bū- austrumeiropieša pašapziņai. tisks teksta recepcijas un prezentācijas ­aspekts, Diezgan būtiska romānā ir austrumeiropie­ savdabīga mārketinga un kultūras zīmju spēle. šu nosacītā komūna, kas gan sadalās sīkāk pēc Šajā pseidonīmā ir vairāki nozīmju slāņi, kas etniskā un valodas elementa, tomēr savā star- spēcīgi iedarbojas uz latviešu lasītāju apziņu, pā jūt arī kādu vispārīgu postsovjetisku solida- tādējādi globālajā multikulturālismā iezīmējot ritāti, kas gan piedzīvo arī nemitīgus pārbau­ arī nacionālās īpatnības līniju. Tajā pašā laikā dījumus pragmatisma un izdevīguma priekšā. autors labi apzinās pseidonīma uztveres nacio- No vienas puses, Londonas telpa un tur nālo ierobežotību un, tulkojot romānu anglis- reāli notiekošais ir labs materiāls stāstu stāstī- ki, no tā ir atteicies, gan palikdams uzticīgs šanai, vienlaikus šie stāsti ir laikmeta liecības pseidonīma kā būtiskas teksta sastāvdaļas ide- ar plašāka vispārinājuma nozīmi, tāpēc Lon- jai. Angliski lasošai auditorijai tiek piedāvāta dona ir sava veida indikators, vide ar savu cita lingvistiska un kultūrzīmju spēle, izvē- daudzveidību, kas ir pateicīga, lai tajā izvieto- loties pseidonīmu William B. Foreignerski8. tu labirintu, kurš sekmīgas iziešanas gadījumā Atgriežoties pie latviskā uzvārda, deminutīvs kļūs par iniciāciju, bet nesekmīgas iziešanas „lācītis” skan mīlīgi, drīzāk asociējas ar rotaļ- gadījumā – par slazdu. Ar savu neviennozīmī- lietu, nevis tradicionālo deminutīva uzvārdu bu, mainību, dažādību Londona teicami zīmē paradigmu. Tādējādi pseidonīmā uzvārda daļā mūsdienu cilvēka un pasaules attiecības. Lai ir viegluma un rotaļīguma iezīme, ko autors arī tā vairs nav gluži tā Londona, par kuru sa- cenšas saglabāt, vēstot arī par sava varoņa ne vulaik 18. gadsimta autors Semjuels Džonsons tām vieglākajām gaitām. Taču uzvārda rotaļī- (Samuel Johnson) teica: „Kāpēc gan, kungs, gumu sagrauj vārds Vilis, un tas nenoliedzami jūs neatradīsiet nevienu cilvēku, nu vismaz rada reminiscenci ar Vili Lāci, ārkārtīgi popu- nevienu intelektuāli noteikti nē, kurš gribētu lāro beletristu pirmskara periodā, kas rakstīja pamest Londonu. Patiesi, kungs, ja cilvēks ir romānus par self-made cilvēkiem, apliecinošus noguris no Londonas, viņš ir noguris no dzī- izaugsmes un tapšanas darbus, kas iedvesmoja ves, jo Londonā ir viss, ko dzīve var sniegt.”7 plašas iedzīvotāju masas, taču 1940. gadā pa- Mūsdienu Londona noteikti daudz lielākā mērā domju okupācijas situācijā, kļuvis par nodevē- piedāvā dažādus dzīves modeļus, nekā tas bija ju – marionešu valdības vadītāju, nelabojami S. Džonsona laikā. Viļa Lācīša radītais prota- un neatgriezeniski savu reputāciju sabojāja. gonists arī iepazīst daudzas iespējas, autoram Varbūt šādā veidā Vilis Lācītis netieši norāda, balansējot uz drāmas un satīras robežas, rādot ka latvieši ir tā kā iestiguši melno karoglen- gan lielas iespējas, gan sīkus nelikumīgus un šu ideoloģijā un estētikā. Romāna protago- netikumiskus prieciņus, gan apmaldīšanos po- nists zināmā mērā ir konstruēts līdzīgs Viļa litiskās idejās un reliģiskos apsolījumos. Lāča varoņa tipam, bet daudz bezrūpīgāks, Par Viļa Lācīša tekstu var teikt, ka proletā- bez skaidri definētas mērķtiecības, vairāk kā riskas izdzīvošanas skarbums tajā sasaistīts ar fortūnas džentelmenis, lai gan romānā tomēr

7 Sk. Boswell. 8 Foreignerski 2017.

36 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 tas tiek aizvests līdz izšķirīgam lēmumam par balstās uz V. Lāča pirmskara romānu cilvēka tālāko dzīvi. koncepciju. Arī Viļa Lācīša varonis pa soci- Starpkultūru dialogs iezīmē arī romāna ālajām kāpnēm ir noslīdējis, ļauna likteņa nosaukumu. Krieviskās izcelsmes žargonisms izjokots, un viņš romāna izskaņā atkal kāpj marķē sociālo vidi un ir arī sava veida parodi- augšup. Tas savā ziņā tomēr ir visnotaļ bur- ja par Viļa Lāča mantojumu, kurš paša radīto žuāzisks veiksmes stāsts. Tomēr starpkultūru Džeka Londona stila varoni, pašam autoram estētikas pieņemšana, pasaules daudzveidības kļūstot par padomju kolaboracionistu, pārvērta akceptēšana nosaka to, ka autors caur savu komunisma cēlājā. Kaut gan ir komiski pār- protagonistu pozicionējas kā brīvības apustu- kodēts, tas ienes arī rūgtas intonācijas. Tādā lis, apgaismots indivīds, sistēmās nesaistīts, veidā, tieši nepiesaukts un neizmantots, romā- tomēr no aprobētu dzīves modeļu mīmikrijas na pasaulē ienāk vesels dramatisks laikmets, izvairīties nav iespējams, un tas arī romānā ne- kas latviešos radījis tādu permanentu skumju notiek. Fināls ir beletristiski tradicionāls. Par un sērošanas līniju, ko autors ar ironisku vieg- protagonista mērķi kļūst studijas Kembridžā, lumu tiecas dekonstruēt. Tādā ziņā Londonas ko savā dzīvē ir īstenojis arī cilvēks, kurš stāv tēls iegūst arī gluži inversu nozīmi, jo tā ir aiz Viļa Lācīša vārda, – Aleksandrs Ruģēns iespēja tikt prom no ideoloģiskiem slazdiem (1975), kurš pats savas gaitas Londonā sāka tēvzemē. Neņemot vērā ironiju par Vili Lāci nelegāla ekonomiska imigranta statusā kā pa- un skepsi pret kapitālisma pasauli, Viļa Lā- līgstrādnieks uz būvēm, bet turpināja, studējot cīša vēstītāja-varoņa konstrukcija lielā mērā antropoloģiju Oksfordā.

VĒRES Lācītis, V. (2010) Stroika ar skatu uz Londonu. Rīga : Mansards. Foreignerski, W. B. (2017) Stroika with a London view. Kindle Edition. Pieejams: https://www.amazon.com/ Stroika-London-view-William-Foreignerski-ebook/dp/B01N5NCZGM (21.06.2017.). Berelis, G. (2010) Stroika ar skatu uz romānu. (Vilis Lācītis Stroika ar skatu uz Londonu.) Guntis Berelis vērtē: raksti par literatūru (10.12.2010.). Pieejams: https://berelis.wordpress.com/2010/12/10/vilis-­ lacitis-stroika-ar-skatu-uz-londonu/ (16.05.2017.). Bhabha, H. K. (ed.) (1990) Nation and Naration. London : Routledge. Bhabha, H. K. (1994) Location of Culture. London : Routledge. Boswell, J. Life of Johnson, 3. Classic Literature Library. Pieejams: www.classic-literature.co.uk/scottish- authors/james-boswell/life-of-johnson-vol_03/ (21.06.2017.). Brandes, G. (1906) Main Currents in Nineteenth Century Literature, I. The Emigrant Literature. New York : The Macmillan Company; London : William Heinemann. Garapich, M. (2010) Die Nomaden Europas – Polnische Migranten in der Risikogesellschaft. Kaluza, A.; Wierczimok, J. (Hrsg.) Jahrbuch Polen 2010: Migration. Wiesbaden : Harrassowitz, 65–77. Judina, L. (2015) Dērbijas vergi. Luga, bakalaura darbs, LKA. Pieejams: https://academia.lndb.lv/ftp/215/ judina_ludmila_20071705.pdf (14.08.2017.). Laurušaite, L. (2008) Baltu trimdas romāns – piedāvājums un pieprasījums. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Liepāja : LPA, 172–182. Maillard, Ch. (ed.) (2006) Écritures intercullturelles / Interculturelles Schreiben. Recherches germaniques, 3. Manfelde, A. (2012) Dzimtenīte. [B.v.] : Literatūras kombains. Muktupāvela, L. (2002) Šampinjonu derība. Rīga : Daugava. Plesske, N.; Rostek, J. (2013) Rubble of resurrection: Contextualising London Literature by Polish ­Migrants to the UK. The Literary London Journal, 10, 2. Pieejams: http://www.literarylondon.org/london-journal/ autumn2013/plesskeandrostek.html (20.06.2017.). Popovs, A. (2012) Misija Londonā. Rīga : Jāņa Rozes apgāds. Rösch, H. (2004) Migrationliterature als neue Weltliterature. Schprachwissenschaft, 35, 89–109.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 37 Ieva Kalniņa BIOGRĀFISKĀ ROMĀNA TIPI MŪSDIENU LATVIEŠU LITERATŪRĀ

Ieva Kalniņa ir latviešu literatūras vēstures pētniece, Dr. philol., Latvijas Universi- tātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) profesore. Pašreizējo zinātnisko in- terešu centrā: latviešu vēsturiskais romāns, literatūra totalitārisma apstākļos, jaunākā proza un drāma, kā arī atsevišķu latviešu rakstnieku dzīve un darbi (R. Blaumanis, J. Ezeriņš, A. Brigadere), par kuriem organizētas konferences un krājumi. Sastāda Harija Gulbja rakstus. Gadskārtējās LU HZF starptautiskās zinātniskās konferences Literatūra un reliģija organizētāja un rakstu krājuma Literatūra un reliģija sastādītāja (iznāk ik pa diviem gadiem). Monogrāfijas Variācijas par latviešu drāmas vēsturi: teksts un konteksts (2013) autore. Publicējusi rakstus par latviešu literatūras vēstures un salīdzinošās literatūrzinātnes jautājumiem latviešu, vācu un krievu valodā Latvijā un ārzemēs.

Raksturvārdi: hibrīdais žanrs, dokumentālais romāns, biogrāfiskā proza, kurā pēc Ronalda - Dobro S. Viese, reālistiskās iztēles romāns, V. Rūmnieks un venska romāna Rainis un viņa brāļi (1999) A. Migla, revizioniskās iztēles romāns, I. Bauere, me- publicējuma bija zināms pieklusums. Laima tabiogrāfija, N. Ikstena. Muktupāvela publicē atraktīvo Emīlijas Ben- jamiņas biogrāfiju Mīla. Benjamiņa (2005) un veltījumu brāļiem Kokariem BrāliBrāli­ (2008), Ievads Gundega Repše uzraksta romānu vēstulēs Brā- Rakstā uzmanība tiks pievērsta mūsdienu lis: Ojārs Vācietis (2005). Nora Ikstena­ kopā latviešu biogrāfiskajam romānam, tā klasifikā- ar Imantu Ziedoni rada dzejnieka bērnības grā- cijas iespējām. Latviešu literatūras vēsturē un matu Nenoteiktā bija (2006), bet viena pati – jaunākajā kritikā šāda pieeja nav izmantota, darbu Esamība ar Regīnu (2011) un romānu par nav arī bijuši mēģinājumi grupēt biogrāfiskos latviešu rakstnieku Dzintaru Sodumu un rakst- romānus. Klasifikācijas pamatā izmantota vācu nieku valodā Vīrs zilajā lietusmētelītī (2011), izcelsmes angļu literatūras pētnieka, naratolo- Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla – romānus ga Ansgara Ninninga (Ansgar F. Nünning) pie- Čaks (2010) un Trīs zvaigznes. Biogrāfisks ro- eja, viņa darbos1 skatīts, kā postmodernisms māns par K. Zāli (2013), Inguna Bauere raksta ietekmējis vēsturiskā un biogrāfiskā romāna romānus par latviešu kultūras darbinieku sie- žanra iezīmes. vām – Ede, Pumpura sieva (2012), Skolas Līze Latviešu literatūra ap 2005./2006. gadu (2011) un Lizete, dzejniekam lemtā (2009), u­zsāk jaunu pievēršanos vēsturei – biogrāfis­ Piedod, ­Karolīne! (2013) u. c. kajam, autobiogrāfiskajam romānam un dažāda­ Autobiogrāfiskā proza sāk skatīt latviešu tipa vēsturiskajiem romāniem. Pirmā atmostas kultūrā maz aprakstītus cilvēku pārdzīvojumus smagos vēstures periodos: Valentīna Freima- 1 Piem., Nünning 1995; Nünning 2012 u. c. ne darbā Ardievu, Atlantīda! (2010) izstāsta

38 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 savu un ģimenes likteni holokaustā, bet Māra vēsturē zināmi gadījumi, kad biogrāfiskais Zālīte autobiogrāfiskajā romānā Pieci pirksti romāns rakstīts par ikdienas cilvēka dzīvi, (2013) tēlo izsūtījumu un izsūtīto atgriešanās piem., tāds ir Lūcijas Ķuzānes romāns Malle ceļu, skatot šo laiku ar mazas meitenes acīm. (2005) par Liepājas strādnieces Veltas Sproģes Beidzamos gados uzplaukumu un vislie- (1901–1997) dzīvi, romāna centrā ir notiku- lāko ievērību guvis vēsturiskais romāns – tādi mi no viņas bērnības līdz Otrā pasaules kara ir Aivara Kļavja tetraloģija Viņpus vārtiem beigām. Romāns atšķiras no mūsdienu latviešu (2005–2012) un Gundegas Repšes inspirētā romāniem ne tikai ar ikdienas cilvēka skatu romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts ar „no apakšas” uz vēstures notikumiem, bet arī vairākiem romāniem – Māra Bērziņa romāns ar Malles vērojumu uz pasauli – viņas ģimene Svina garša (2015), Gunta Bereļa Vārdiem ne- pieder pie sociāldemokrātisko un vēlāk komu- bija vietas (2015), Ingas Ābeles Duna (2017), nistisko uzskatu pārstāvjiem, pati viņa atstāj Gundegas Repšes Bogene (2016), Andras Latvijas Republiku un dodas uz padomju Manfeldes Virsnieku sievas (2016) u. c. Krieviju kā taisnības valsti. Romāns ne tikai ietver milzīgu kultūrvēsturisko informāciju, bet arī raisa pārdomas, kā ģimene (tēvs, brāļi) Biogrāfiskā romāna žanrs spēj atņemt jaunai sievietei spēju kaut nedaudz Jaunākajā latviešu romānistikā pēc post- kritiski domāt. modernisma žanru dekanonizācijas 20. un Biogrāfiskie romāni tēlo personas dzīvi 21. gad­simta mijā pieaug žanriski stingrāk iezī­ no šūpuļa līdz kapam, piem., Saulcerītes Vie- mēto romāna veidu popularitāte, te var minēt ses romāns Mūžīgie spārni (2004) par Aspaziju fantāzijas, vēsturiskos, biogrāfiskos romānus vai V. Rūmnieka un A. Miglas romāns Čaks. un kriminālromānus, pēdējā laikā arī vēsturiski Lai arī personas visas dzīves tēlojums tiek tradicionālie romāni maina žanra iezīmes, vei- uzskatīts par žanra iezīmi, praksē autori mēdz dojot jaunus nosacījumus, kas žanru literatūras izlaist bērnību vai jaunību, ja tā īsti neietilpst cienītājiem tomēr ir atpazīstami. romāna autora koncepcijā, taču personas nāve Biogrāfiskais un vēsturiskais romāns pie- tiek minēta, jo biogrāfiskā romānā nāves veidu der pie tā saucamajiem hibrīdajiem žanriem, nosaka cilvēka dzīve. kur rakstnieka iztēli, radot personu kā tēlu Personas biogrāfija ir cieši saistīta ar soci- un viņa dzīvi, ierobežo vēsturiskās un litera- ālo grupu un notikumiem tajā, tā jaunākajā bio- tūrvēsturiskās lasītāja zināšanas. Vēsturnieks grāfiskajā romānā būtisks ir 1940./1941. gads Edgars Andersons, kurš ir uzrakstījis plašu un 1945. gads, kuros izšķiras, kur turpmāk būs pētījumu Latviešu vēsturiskie romāni, uzska- personu dzīves vieta – izsūtījums (Kārlis Ul- ta, ka vēsturiskā romāna autors faktu atlasē un manis), trimda (Dzintars Sodums) vai okupētā interpretācijā ir daudz brīvāks nekā biogrāfis- Latvija (Aleksandrs Čaks). kā romāna autors, jo personas biogrāfija ir kā Jau 2000. gadā vācu literatūrzinātnieku ietvars, kura rāmjos rakstnieks darbojas2. krājumā Fakti un fikcijas (Fakten und Fik- Tradicionāli ar biogrāfiskā romānu žanru tionen), kurš veltīts dzejnieku biogrāfijām, saprot romānu, kurā tēlota reāla cilvēka dzīve, tika konstatēts, ka, sākot no 20. gadsimta kaut gan izdomātas personas biogrāfija arī ir 70. gadiem, Rietumeiropā pieaug biogrāfisko iespējama. Ierasti biogrāfisko romānu centrā žanru popularitāte epikā, drāmā un filmā, bet ir publiskas personas, kurām ir nozīme savas postmodernisma ietekmē tradicionālais žanrs darbības jomā vai valsts mērogā. Jaunākajā mainās. Ansgars Ninnings min vairākas jau- latviešu literatūrā atrodami romāni par rakst- nas iezīmes angļu un amerikāņu biogrāfiskajā niekiem – Ojāru Vācieti, Dzintaru Sodumu, romānā, kuras ir sastopamas arī mūsdienu Aleksandru Čaku, par tēlnieku Kārli Zāli, un ir latviešu literatūrā. Te, pirmkārt, varam redzēt, Jāņa Ūdra romāni par Latvijas valstsvīriem – ka mainās vēsturisko materiālu izmantojums Ulmanis. Lielā Kārļa testaments (2011) un biogrāfiskajā romānā no atklātā, sabiedriskā Meierovics. Trīs Annas (2014). Literatūras lauka uz privāto sfēru3, tā I. Bauere savos

2 Andersons 1987, 117. 3 Nünning 2000, 20.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 39 romānos rāda rakstniekus tikai ģimenes dzīvē Biogrāfiskie romāni ir ļoti atšķirīgi, tos vai N. Ikstena romānā Vīrietis zilajā lietusmē- var dažādi grupēt – pēc tēlotām personām, viņu telītī sīki raksturo Tebes pieticīgo dzīvoklīti piederības kādai sociālai grupai (rakstnieki, Itakā. mākslinieki, aktieri), vēsturiskā laika, literārā Romānos, otrkārt, nav vairs tik svarīgi virziena iezīmēm. Visos biogrāfiskajos romā- lielie vēsturiskie vēstījumi, bet tas, kā šos vēs- nos personu un viņu dzīves stāsti ir iztēloti, tie turiskos un sociālos notikumus uztver indivi- ir fikcija, tomēr tradicionālajā romānā priekš- duāla persona, tādējādi lielie vēstījumi tiek de- plānā ir ievērojamas personas dzīvesstāsts un konstruēti.4 Tā I. Baueres Ede nepamana vīra neitrāls vēstījums visbiežāk ir trešajā personā, rakstnieka talantu, viņai maznozīmīga ir eposa vēsturiskie notikumi izstāstīti secīgi un lasī- Lāčplēsis iznākšana, bet Lizete Kārļa Skalbes tājs tiek orientēts uz pagātni – uz aprakstītās darbību 1905. gada revolūcijā un sekojošo cie- personas dzīves nozīmi, un šis romāns atšķiras tumsodu saista tikai ar faktu, ka viņš nav bijis no metafikcionālā romāna, kurā uzsvērts, ka sievai līdzās dzemdībās. Treškārt, mūsdienu teksts top tagad. Metafikcionalitāte ir viens no biogrāfiskajam romānam vairs nav nozīmīgi tēlojuma veidiem literārā darbā, kurš dažādos secīgi aprakstīt personas dzīvi, bet akcentēt, veidos akcentē, ka teksts ir sacerēts, tajā ir ka biogrāfija ir autora iztēles radīta, tā ir fikci- refleksijas par romāna sacerēšanu, tiek- pār ja, biogrāfiju aizstāj stāstījums par romāna vai traukta īstenības ilūzija, akcentējot tagadni un kāda tā aspekta rakstīšanu. Biogrāfiskā romāna autora nozīmi. Biogrāfiskā romānā, piem., tās autors ir līdzdalībnieks dzīvesstāsta radīšanā, ir refleksijas par aprakstītās personas biogrāfi- komentējot tekstu, diskutējot vai pats pieda- jas rakstīšanu un vēstījuma veidošanu, autora loties aprakstītās personas dzīvē.5 Tā Nora Ik­ tēls kļūst par vienu no romāna personām, ir stena sarakstās ar Tebi, dodas pie viņa uz ASV romāna vēstījuma laika pārrāvumi ar atkāpēm un pārved dzīvot pie sevis uz Ikšķili. Romāns tagadnē, vēsturiskie notikumi vairs nav darba tiek rakstīts no šeit un tagad skatpunkta.6 centrā, sastopami atgādinājumi, ka romāns Biogrāfiskajos romānos, ceturtkārt, nav tiek rakstīts tagad, un tā teksts tiek orientēts vairs stingri nodalīti fakti no izdomas, vēsture uz tagadni.9 no leģendām.7 Postmodernisma ietekmē bio- grāfiskais romāns veido daudz brīvāku ēstījuv - mu, romānos tiek skatīti iepriekš par tabu vai Biogrāfisko romānu klasifikācija politkorektuma tēmām atzīti jautājumi. Vēs- Biogrāfiskais romāns, kurš it kā ir cieši turiskajā un biogrāfiskajā romānā pastiprināti saistīts ar nacionālo literatūru, angļu, ameri- tēloti fizioloģiski procesi, seksuālās un vardar- kāņu, franču, vācu, zviedru literatūrā attīstās bības ainas, iespējams, tā ir reakcija uz mediju līdzīgi, to pēta un analizē dažādos salīdzinošās pasauli, jo rakstniekam jārēķinās ar lasītāja literatūrzinātnes forumos.10 Latviešu biogrā- redzētajās vai dzirdētajās, bet ne piedzīvotajās fisko romānu ir iespējams tipoloģizēt līdzīgi katastrofās notrulināto uztveri. L. Muktupāve- angļu vai vācu romāniem, izmantojot tieši la romānā Mīla. Benjamiņa apraksta vienu no attieksmi pret metafikcionalitāti. A. Ninnings pirmajiem striptīza klubiem Rīgā un norāda uz ierosina biogrāfisko romānu iedalīt četros Emīlijas Benjamiņas lezbiskajām tieksmēm un tipos: dokumentālās iztēles romāni (dokumen- saikni ar Latgali. Savukārt N. Ikstena apraksta tarische fiktionale Biographie), reālistiskās Tebes (Dzintara Soduma) slimību, minot arī iztēles romāni (realistische fiktionale Bio- sīkas detaļas: „Vakarā meitiņa Tebi pucē. No- graphie), revizionistiskās iztēles romāni (re- skuj bārdu, griež matus un nagus.”8 visionistische fiktionale Biographie) un iztēles metabiogrāfijas fiktionale ( und metafiktionale Metabiographie/biographische Metafiktion).11 4 Turpat, 20. 5 Turpat, 24. 6 Turpat. 9 Nünning 2000, 22. 7 Turpat, 20. 10 Zimmermann 2000, 9. 8 Ikstena 2011, 143. 11 Nünning 2000, 26.

40 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Dokumentālās fikcijas romāni balstās uz pret pasauli. Aspazijas dzīve un darbi iekļauti dokumentiem, piezīmēm, rūpīgu daiļrades iz- Latvijas kultūras kontekstos. Lasītājs skatās no pēti. Tipiskākais darbs te ir S. Vieses romāns lejas uz augšu, uz pagātni un abu dižgaru lielu- Mūžīgie spārni, tā apakšvirsraksts: Stāstī- mu. Ja S. Viese romānā būtu salikusi parindes, jums par Aspazijas dzīvi. Saulcerītes Vieses viņas tekstu varētu uztvert par literatūrvēstures (1932–2004) interese par Aspaziju un Raini pētniecības darbu. 2017. gadā Anita Rožkalne bija ilglaicīga, romāns Mūžīgie spārni ir vai- publicē pētījumu par Kārļa Zariņa dzīvi un rāk nekā četrdesmit pētniecības gadu rezultāts. daiļradi Burvju aplis, kurā vairākas nodaļas Romānam ir apļveida kompozīcija – tas iesā- tuvojas dokumentālajam romānam. Latvijā šos kas un beidzas ar Aspazijas bērēm, protams, literatūrpētniecības darbus vērtē ļoti augstu, jebkurš mūsdienu romāns savā izveidē žanra jo gan S. Viese, gan A. Rožkalne saņēmušas ziņā ir brīvāks par 20. gadsimta vidus darbiem. dažādas gada balvas (S. Viese 2004. gadā S. Viese uzsver, ka Ievads, rakstīts sešdesmit saņēma laikraksta Diena gada balvu kultūrā, gadus pēc dzejnieces nāves, un darba ievadā bet A. Rožkalne 2017. gadā – Literatūras gada iezīmē biogrāfisko darbu rakstīšanas problēmu:­ balvas speciālbalvu). „Mani baida attālums starp Aspazijas laikmetu Otra tipa darbu – reālistiskās iztēles ro- un manējo. Vēl vairāk – attālums starp mani, mānu Čaks – sarakstījuši Valdis Rūmnieks un Otrā pasaules kara bērnu, un jaunajiem div- Andrejs Migla, tas aptver laiku no A. Čaka desmit pirmā gadsimta cilvēkiem. Starp mums dzimšanas līdz nāvei. Valdis Rūmnieks ga- plūst laika palu ūdeņi, aizraudami līdzi tradī- diem ir pētījis A. Čaka dzīvi, dzeju un prozu. cijas, gadsimtos koptās tikumiskās vērtības un Romāna vēstījums ir trešajā personā, un tekstu pat domāšanas veidu.”12 veido ļoti daudzi dialogi. Vēstījums sadalīts Ievadā S. Viese izstāsta leģendu/patiesī- nelielās nodaļās, kuru centrā ir kāds Čaka bu par Aspazijas vienkāršā, vācu iestāžu dotā dzīves notikums, atgadījums, saruna. Katru zārka apmaiņu pret ozolkoka zārku, par savu nodaļu iesāk iepriekšējās nodaļas beidzamais iepazīšanos un aizraušanos ar viņas dzeju un vārds (mirkļus – Mirkļus, Kas?!! – KAS u. c.): cik viņai kā mazai meitenei bijis sāpīgi, uzzi- 146. nodaļas beidzamie vārdi: „Kāpēc tieši not par dzejnieces nāvi. es?”; 147. nodaļas sākums: „Es Tev saku: mēli Taču ar pirmo nodaļu sāk ritēt stāstījums var norīt!”15 par Aspazijas dzīvi no bērnības, pareizāk, jau A. Čaks parādīts kā dzīvs cilvēks, kon- no viņas vecmāmiņas laika, līdz 1943. gada taktējoties ar laikabiedriem un ģimeni, iezī- 10. novembrim, bēru dienai, ļaujot personām mēti galvenie literārie darbi, parādīta dzejoļu runāt viņu vēstuļu, atmiņu, recenziju balsīs. Il- dzimšana. Tēli un notikumi veidoti reālistiski. dze Kronta recenzijā Mūža mīlestības balva uz- Salīdzinot S. Vieses romānu ar V. Rūmnieka skata, ka nosaukums „dokumentāls romāns”13 un A. Miglas romānu, redzams, ka faktoloģis- atbilst darba būtībai. Vēstījums rit trešajā per- ko un pētniecisko atziņu novitāte un blīvums sonā, tā „intonācija − atklāta un atturīga reizē, ir S. Vieses grāmatas princips, kamēr romā- cieņas un pašcieņas pilna”14. Romāna centrā na Čaks autori vairāk balstās uz jau zināmu ir personība un vēsturiskie notikumi. S. Viese materiālu izmantojumu. Aspazija dažbrīd var parāda Aspazijas un Raiņa attiecību daudzslā- būt sīkumaina S. Vieses romānā, bet pat tad ņainību un daudzpusību, autore necenšas at- viņa savu personības spēku nezaudē. Savukārt, veidot viņu runu, jo kā gan mūsdienu pētnieks kā recenzijā pamanījusi S. Radzobe, romānā varētu zināt, kā abi dižgari sarunājās. S. Vie- starp dzejnieku Čaku un cilvēku Čaku ir liela ses romānā Aspaziju redzam kā izcilu dzej- šķirtne: „Mūsu priekšā ir prasmīgi uzglez- nieci un emocionālu sievieti. Romānā parādīts, nots un izteiksmīgs muļļas jeb mūlāpa tēls. kā no dzīves un kultūras, filozofijas apguves Viņš nemitīgi sarkst, svīst un slauka svied- veidojas literārie darbi un dzejnieces attieksme rus. ­Stostās, klūp un krīt, tenterē, skrien virsū

12 Viese 2004, 8. 13 Kronta 2005. 14 Turpat. 15 Rūmnieks, Migla 2010, 712.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 41 dažādiem priekšmetiem. Ir korpulents un ag- J. Sudrabkalna žestus, gan piesaucot Velnu, rīns plikpauris. Dusmojas uz saviem vecākiem gan arī pretēji – lai parādītu dzejnieka lielumu, par katru taisnīgu aizrādījumu. Mīl brangi pa- liek nevajadzīgi sarunāties Vijonam ar Baironu ēst un garšīgi iedzert. Nesaprot, ko sievietes (vēstījumā ir kursīvā dotas intermēdijas, kurās no viņa varētu gribēt, kad glaužas klāt vai uz- sarunājas vikonts ar lordu). met kautrus ilgstošus skatienus. Ir bailīgs līdz Reālistiskās iztēles tipa romāni saglabā nesamaņai, viņam rādās izsekotāji un spiegi. principu, ka to centrā ir personība un vēstu- Viņa nevīrišķīgo būtību paradoksālā kārtā vai- res notikumi, neitrāls vēstījums, lineārs laika ro pat vārds Saša, kādā viņu uzrunā ne tikai tecējums un tiek akcentēta personības nozīme tuvinieki un laikabiedri, bet arī abi autori. Tik kultūrā, taču cilvēciskās individualitātes īpa- koncentrēts nepatīkamu īpašību kopojums var šības ir vērtētas kritiski. Pie šīs grupas pieder likties pat šokējošs, bet pilnīgi iespējams, ka arī Valža Rūmnieka un Andreja Miglas romāns tas ir patiess un visai atbilstošs vēsturiskajam Trīs zvaigznes. Biogrāfisks romāns par K. Zāli. prototipam. Un šādā aspektā minētais portrets Savukārt biogrāfiskā revizionistiskās iztē- vērtējams kā sasniegums.”16 les tipa romāni, pirmkārt, izmanto materiālus, Grāmatā pretstats starp A. Čaka dzeju un kas ļauj skatīt personas un notikumus kritiski personību veidots kā vēstījuma princips. Tā, un atšķirīgi no tradīcijas, tātad tiek apgūtas kad A. Čaks 1944. gada oktobrī ir aizbēdzis jaunas tēmas; otrkārt, skata tabuizētas un no Rīgas uz Mellužiem, viņš mokās domās par noklusētas tēmas cilvēku biogrāfijās, notiek sievu Anitu, kura dodas emigrācijā, un auto- koncentrācija uz ēnu, skeletiem skapjos utt.; ri viņam liek bezsakarīgi mēģināt atgriezties treškārt, mainās vēstījums – tekstā norādīts, Rīgā (ir karš), lai sievu satiktu, bet dzejnieka ka tas tiek rakstīts tagad, tiek komentēti no- darbība ir tik haotiska, ka, protams, A. Čaks tikumi, izrādīta skepse par kādām biogrāfijas paliek Lielupes krastā un pats atzīst: „„Manā norisēm, apšaubīti iepriekšējie, simpātijas rai- dzejā...” Saša pēdējiem spēkiem turpināja. sošie ­teksti.18 „Tikai tur ir patiesība... Viss pārējais ir blē- Tipiski revizioniskās iztēles tipa romāni ņas, meli un izlikšanās... Netici nevienam ma- ir Ingunas Baueres darbi Lizete, dzejniekam nam vārdam... Patiesība ir tur dzejā... Manā lemtā un Ede, Pumpura sieva. Ierasti latviešu DZEJĀ.””17 biogrāfiskais romāns skatījis latviešu vīriešu V. Rūmnieks un A. Migla izseko līdzi rakstnieku biogrāfijas, te varam minēt Jāņa A. Čaka dzīvei vēsturiskajos notikumos, gan Kalniņa romānus Andrejs Pumpurs (1964), rādot viņa apjukumu Saranskā un saistīšanos Auseklis (1981), Kalna Kaibēni (1991), Rainis tur ar Komunistisko partiju, gan viņa dzī- (1977), Jāņa Sarmas romānu Negantnieks [par vi Latvijas laikā kontekstā ar rakstniecības Ausekli] (1956), Antona Stankēviča romānu procesu, gan A. Čaka situāciju nacistiskās No Braku kalna (1973) u. c. Tikai beidzamos okupācijas laikā, kad viņa darbus nepublicē, gados parādās romāni par sievietēm, rakstnie- kad viņš nepieņem režīmu, bet uzraksta savus cēm un sabiedriskām darbiniecēm – S. Vieses beidzamos izcilos darbus. Spilgti romānā parā- dokumentālais romāns Aspazija, L. Muktupā- dīta pēckara situācija, kad A. Čaka talantu līdz velas romāns Mīla. Benjamiņa, Annas Žīgures galam mēģina iznīcināt padomju funkcionāri darbs Marselīna (2008) par Elzu Stērsti, Mai- un sīkdzejnieki. Jāatzīst, ka autori ir saudzī- jas Krekles grāmata Ilgu putni ar sasietiem gi pret A. Čaku – viņa dzejoļus par Staļinu spārniem (par Austru Skujiņu) (2016), jaunā- un padomju cilvēku nepublicējot, bet vairāk kais romāns ir Leldes Stumbres darbs Maija, parādot dzejnieka un sabiedrības bailes no pa- Cher Ami! (2017) par tulkotāju, „franču gru- domju varas. pas” dalībnieci Maiju Silmali. V. Rūmnieks un A. Migla brīžam, cilvē- Taču I. Baueres pieeja ir atšķirīga – viņa ciskojot A. Čaku un viņa apkārtni, pārcenšas, raksta par Vecpiebalgas kultūras darbinieku gan atkārtojot vienus un tos pašus viņa un sievām, pozicionējot viņas kā savas dzīves

16 Radzobe, 2011. 17 Rūmnieks, Migla 2010, 658. 18 Nünning 2000, 27.

42 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 upurētājas vīrieša talantam. Tikai pateicoties viena darba versijas, domājot par piedāvājumu viņām un uz viņu rēķina Andrejs Pumpurs, lasītājam. Savukārt Ede pēc katra bērna pie- Matīss Kaudzīte, Kārlis Skalbe, Atis Kron- dzimšanas pirmajā sarunā piemin Līzi Rātmin- valds veidoja karjeru. Konsekventi sievietes ir deri, pārmetot, ka A. Pumpurs domā par viņu, pragmatiskas, vīrieši sapņotāji, realitātes ne- turklāt arī trešās personas stāstījumā par Edes izpratēji. I. Bauere piesaka latviešu biogrāfis- domām tiek vēlreiz uzsvērts, ko tad citu viņš kajā literatūrā sievietes skatījumu uz kultūras varētu domāt.20 Ikdienas mīts – veca mīlestība dzīves naratīvu, parādot, ka sieviete un vīrie- nerūs – romānā realizēts ļoti tieši. tis vienā laikā to neizjūt līdzīgi, būtībā viņa Romānos ir izmantoti klišejiski priekšsta- revidē kolektīvo naratīvu par Vecpiebalgas ti, nodeldēti apzīmējumi „dedzīgais jauneklis lomu tautiskās atmodas laika latviešu kultūrā, Antons Salums”, „vecais labais Blaumanis”, piesakot sievietes balsi tajā. „meitu ģēģeris Pumpurs”. Romānos ir daudzi Inguna Bauere romānos visu skata no- pseidoētiski pārspriedumi: „Nekas nestāv uz sacīti pēc tā, ko vidējais lasītājs varētu būt vietas, viss pārveidojas”21, „Cerība – lūk, piedzīvojis, un atrod visam vienu vienīgu ko cilvēks nedrīkstēja pazaudēt nekādās izskaidrojumu, ir pārliecināta, ka labie darbi likstās!”22, „Svece izdegusi ātri, un neviens tā atmaksājas, romānos tiek izmantota vienkār- īsti nav pamanījis, pa kuru laiku. Gluži tāpat, ša valoda un literāro paņēmienu atkārtošanās, kā, viegli dūmodams atmiņas un atstādams to ikdienas mīti, tādējādi rakstnieces biogrāfiskie smaržu, izdeg un izgaist, cilvēka mūžs.”23 romāni pārstāv izklaides literatūru. Tā ro- Raksturīgi biogrāfiskā revizionistiskās iz- mānos ne A. Pumpurs, ne K. Skalbe nespēj tēles tipa romānam I. Bauere dažādi komentē savām sievām nodrošināt labu, materiāli pār- tekstu, pārraujot laika tecējumu: „Tomēr nekā. tikušu vidusmēra dzīvi, tādēļ viņas cieš. Ede ir Nāve nevienam nav parādā un tāpēc vien, ka greizsirdīga uz Līzi Rātminderi un uzskata, ka zaudējumu jau bijis neizmērojami daudz, ne- A. Pumpurs Līzi mīl un tieši viņa ir Spīdola. pasargā no jauniem”24 vai „Labi, ka mēs toreiz K. Skalbem tiešām, izejot no lielākās daļas la- vēl nespējām pat iedomāties, kas sagaida lat- sītāju uzskatiem, nevajadzēja piedalīties revo- viešu tautu. Laimīgā neziņa ļauj rītos pamos- lūcijā un sēdēt cietumā, bet finansiāli nodroši- ties un vakarā apgulties, pateicoties Dievam nāt ģimeni. Romānā Lizete, dzejniekam lemtā par katru nodzīvotu dienu.”25 Taču arī revizio- labi redzams autores ideāls, tas ir K. Skalbes niskās iztēles romānos vēstījuma priekšplānā ir znots Roberts: „Man iesilst sirds, raugoties uz personu biogrāfija, tikai šoreiz ne rakstnieku, znotu. Mēs viņa aizvējā varam justies pasar- bet viņu sievu. Inguna Bauere parāda, kas ar gāti un droši. Katra cilvēka stiprākā pils ir viņām notiek pēc vīra nāves, tā Ede paliek bez viņa ģimene.”19 iztikas līdzekļiem, jo A. Pumpurs mirst pirms Tie ir Lizetes vārdi, bet dažādos veidos virsnieka pensijas saņemšanas, bet Lizete tur- Roberta slavinājumi atkārtojas gan Lizetes, pina tulkot, par viņu rūpējas meitas ģimene. gan autores tekstā, K. Skalbi Lizete neslavē, Inguna Bauere latviešu biogrāfiskajā pro- jo ģimenē viņa bijusi stiprā un mūžam neap- zā ir atradusi jaunu pieeju – femīno – skatīju- mierinātā pils. mā uz latviešu kultūru. Viņas uzmanības cen- Viens no I. Baueres konstantiem paņē- trā ir Piebalga, pamazām viņa ir labi izpētījusi mieniem, kā parādīt vīrieša nesaprātību, bet tās vēsturi, un romānos tā ienāk organiski kā sievietes pragmatismu un dziļo aizvainojumu, pamatīgs kultūrvēsturiskais slānis. Protams, būs ir rādīt situācijas, kur sieviete sabojā vīrieša lasītāji, kuriem izklaides literatūras iezīmes­ vi- prieku. Lizetei Skalbei vajag līdz sīkumiem ie- ņas romānos būs nepieņemamas, bet jāatceras, dzelt, ja vīram labs garastāvoklis: „Tu tūliņ sa- dedzināsi grīdu!”, „Saulrieti – un cik tas mak- 20 Bauere 2011, 108. sās!”. Romānam ir divas versijas, 2009. gada 21 Turpat, 222. izdevumā šo rindu nav, un tā arī ir mūsdienu 22 Turpat, 61. izklaides literatūras iezīme: izdot dažādas 23 Bauere 2013, 207. 24 Bauere 2011, 317. 19 Bauere 2009, 190. 25 Bauere 2009, 150.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 43 ka ne katru lasītāju aizrauj skrupulozas doku- kaut kas nevērtīgs. Tātad pīšļi, jo saka – es mentālas biogrāfijas. esmu tikai pīslis.”27 Dažādas nejaušības, zīmes Jaunākajā literatūrā ir sastopama arī meta- ir saistītas ar Dž. Džoisa romānu: Dz. Sodums biogrāfija – Noras Ikstenas romāns Vīrs zilajā­ dzīvo Itakā (Ulisa struktūrā izmantots Homēra lietusmētelītī. Metabiogrāfijā vairs nav svarīgi­ eposs Odiseja), pēc tam netālu no tās, Spense- izstāstīt personas dzīvesstāstu, bet izgaismot­ rā, Meitiņa savā pirmajā jauno rakstnieku skolā ­tikai dažus tā aspektus. Romāna ­autors ir kā pa- ASV satiek austriešu rakstnieku Stefanu (Uli- gātnes un tagadnes savienotājs. Romānā ir me- sā – jauns literāts Stefans Dedals), bet pirmo tafikcionālas refleksijas par rakstnieka dzīves reizi viņai rakstīt romānu par Tebes un savām atstāstu un sevi, stāstījums par sevi kā biogrāfi- attiecībām iesaka kāda īriete Dublinā (Ulisa ju rakstošu cilvēku, stāstījumā ir orientācija uz darbības vieta). Romāna Meitiņas skatupunkts tagadni, biogrāfa darbību.26 Romāna galvenie fokusējas uz Tebi un viņa istabu, grāmatām, tēli ir Meitiņa, jauna autore, kas sāk saraksti zīmītēm, apģērbu, ķermeni, Tebe ir svarīga ro- ar Džeimsa Džoisa romāna Uliss tulkotāju lat- māna daļa, tas ir romāns par viņu, bet arī par viešu valodā. Meitiņai vēstulēs viņš parakstās rakstnieka dzīvošanu valodā un par izvēli, ko kā Tebe. Latviešu lasītājs zina, ka romāna tul- nosaka ne tikai nejaušība, bet arī paša griba – kotājs ir Dzintars Sodums un ka Nora Ikstena būt rakstniekam. viņu atved atpakaļ uz Latviju. Bet romānā viņi ir Tebe un Meitiņa, tā norādot, ka mēs iepa- zīstam Noras Ikstenas radītus tēlus. Romāna Secinājumi priekšplānā nav Dzintara Soduma secīgi izstās- Mūsdienu biogrāfiskais romāns ir daudz- tīts dzīvesstāsts, bet jaunas rakstnieces pieaug- veidīgs, to iespējams klasificēt starp doku- šana (tātad romāns vērsts uz nākotni) un veca mentalitāti un metafikciju, tātad, pētot tieši rakstnieka aiziešanas stāsts. Līdz pārbraukšanai romāna vēstījumu, struktūru un attieksmi pret uz dzimteni par abu dzīvi stāsta vēstules, pa- biogrāfiju, tos var iedalīt četrās grupās: do- matā tās ir sarunas par rakstīšanu, valodu, tul- kumentālās iztēles romāni, reālistiskās iztēles košanu, rakstnieka dzīvesveidu, pēc tam tās ir romāni, revizionistiskās iztēles romāni un iztē- Meitiņas pārdomas, vērojumi un Tebes zīmītes. les metabiogrāfijas. Latviešu lasītājam tuvāki Tekstā ir dažādas paralēles ar Dž. Džoi­sa ro- ir tradicionālie biogrāfiskie romāni, kuru cen- mānu Uliss Dz. Soduma tulkojumā: Tebes mī- trā ir dokumentāls, reālistisks vai revizionisks lestība pret sievu asociatīvi salīdzināta ar Leo- vēstījums, jo metabiogrāfijas ir reta parādība polda Blūma mīlestību pret Molliju; kad Tebe biogrāfiskajā romānā (N. Ikstenas romāns Vīrs nonāk Rīgas slimnīcā, citēta Povera saruna par zilajā lietusmētelītī, G. Repšes Brālis. Ojārs nāvi ar Blūmu; pārdomājot, kur dzīvos Tebe, Vācietis). apspēlēta Blūma saruna ar Džonu Vailzu par Daļa latviešu biogrāfisko romānu pārstāv to, kas ir tauta. Romānā ir pārspriedumi un izklaides kultūru (I. Bauere u. c.) – tā ir liecība, citējumi par precīzas Dž. Džoisa izteiksmes ka ievērojamu cilvēku biogrāfijas interesē meklējumiem, piem.: „Ar katru vārdu ir ko dažādu sociālo grupu lasītājus. noņemties. Kā, piemēram, no katoļu viedokļa Novatoriska ir femīnā tendence jaunākajā (Džoisam tas bija svarīgi) pateikt angļu vārdu biogrāfiskajā romānā, gan publicējot darbus, retreat – sirdsapziņas izmeklēšana? Atvilkties kuru centrā ir sieviete, gan tekstus, kuros re- pārdomās? Izklaušināt sevi? Taujāt dvēselei? dzams sievietes skatījums uz ievērojamas per- Kas šajā procesā notiek? Kā to dara? Kur to sonas dzīvi un vēsturi, tādējādi mainot kolek- dara? Un kā ir ar angļu dust? Vebsterā teikts: tīvos naratīvus un piesakot sievietes balsi tajā.

26 Nünning 2000, 30–31 27 Ikstena 2011, 64

44 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 VĒRES Andersons, E. (1987) Latviešu vēsturiskie romāni. Ceļa Zīmes, 63, 117–136. Bauere, I. (2009) Lizete, dzejniekam lemtā. Rīga : Lauku Avīze. Bauere, I. (2013) Lizete, dzejniekam lemtā. Rīga : Lauku Avīze. Bauere, I. (2011) Ede, Pumpura sieva. Rīga : Zvaigzne ABC. Ikstena, N. (2011) Vīrs zilajā lietusmētelītī. Rīga : Dienas Grāmata. Kronta, I. (2005) Mūža mīlestības balva. Jaunā Gaita, 242. Pieejams: http://jaunagaita.net/jg242/JG242_ Kronta-par-Viesi.htm (21.04.2017.). Nünning, A. (2012) Narrative und selbstreflexive Strategien (post-) moderner fiktionalen Metabiographen.­ Braun, P.; Stiegler, B. (Hrsg.) Literatur als Lebensgeschichte Biographisches Erzählen von der ­Moderne bis zur Gegenwart. Bielefeld : tranckript, 309–348. Nünning, A. (2000) Von der fiktionalen Biographie zur biographischen Metafiktionalität. Zimmer­ mann, Cr. V. (Hrsg.) Fakten un Fiktionen: Strategien fiktionalbiographischer Dichterdarstellunger in Roman, Drama und Film seit 1970. Tübingen : Gunter Narr, 17–36. Nünning, A. (1995) Von historischer Fiktion zu historiographischer Metafiktion: Theorie, Typologie und Poetik des historischen Romans. Trier : WVT Wissenschaftlicher Verlag Trier. Radzobe, S. (2011) Romāns-komikss par Sašiņu. Pieejams: http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/40484-romans- komikss-par-sasinu.htm (12.04.2017.). Rūmnieks, V.; Migla, A. (2010) Čaks. Rīga : Zvaigzne ABC. Viese, S. (2004) Mūžīgie spārni. Rīga : Jaunā Daugava. Zimmermann, Cr. V. (2000) Einleitung. Zimmermann, Cr. V. (Hrsg.) Fakten un Fiktionen: Strategien ­fiktionalbiographischer Dichterdarstellunger in Roman, Drama und Film seit 1970. Tübingen : Gunter Narr, 1–15.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 45 Mārtiņš Laizāns VIZUĀLĀ DZEJA LATVIEŠU LITERATŪRĀ

Mārtiņš Laizāns ir Mg. philol., lektors, zinātniskais asistents un studentu kurators LU Humanitāro zinātņu fakultātē, Latvistikas un baltistikas nodaļā, literatūras un kritikas portāla Ubi Sunt projekta vadītājs, studē doktora studiju programmā „Literatūrzinātne, folkloristika un māksla”. International Association for Neo-Latin Studies (IANLS) un Renaissance Society of America (RSA) biedrs. Pētnieciskās intereses saistītas ar antīkās pasaules recepciju latviešu kultūrā un literatūrā, renesanses neolatīniskajiem tekstiem, bizantoloģiju, tulkojumzinātnes jautājumiem. Pašlaik strādā ar Platona Kratila latvisko- juma redakciju un izstrādā promocijas darbu Bazilija Plīnija teksti: poētika, rētorika, estētika.

Raksturvārdi: vizuālā dzeja, latviešu literatūra, ekspe- kompozīciju, tās kopveidolu. Nākamais posms rimentālā dzeja, figūrdzejolis. vizuālās dzejas uztveršanā ir tekstuāls, kad notiek tekstuālo zīmju atšifrēšana. Vizuālās dzejas gadījumā tas ne vienmēr ir viegls uz- Vizuālās dzejas vispārīgs apraksts devums, jo tradicionāli Rietumu kultūrā tekstu un vēsture lasa no kreisās uz labo pusi, bet vizuālajā dze- jā šis uztveres kods lielākoties tiek noārdīts – Vizuālā dzeja ir paredzēta redzei. Lai pilnīgākai dzejoļa uztverei tekstu var nākties gan arī vizuālās dzejas paraugus iespējams grozīt vairākos virzienos, lasīt to no augšas lasīt balsī un uztvert ar dzirdi, tomēr akustis- uz leju un atpakaļ, pārslēgties no tradicionāla kā iedarbība vizuālajā dzejā ir otršķirīga, pat teksta uz spoguļrakstu utt., tādējādi vizuālā nenozīmīga, tā kā vārdu un zīmju iedarbība un tekstuālā saspēle lasītāju ieved atšķirīgu uz dzejas uztvērēju tiek panākta ar vizuāliem semiotisku sistēmu savstarpējas sadures vai līdzekļiem. Aizraujošā kārtā vizuālās dzejas sadarbības labirintā. Trešais posms vizuā- paraugi atrisina nereti sastopamo problēmu ar la dzejoļa uztverē ir abu iepriekšējo dzejoļa grāmatām, kurās nav attēlu, – dzejolis vienlai- īpašību sintēze vienotā veselumā, kurā uztvē- kus ir gan teksts, gan attēls, bet dzejoļa radī- rējam ir jāprot apvienot vizuālo un tekstuālo, tājs – dzejnieks un tēlotājmākslinieks. Lai gan lai nolasītu vai radītu attiecīgā vizuālā dzejoļa kopumā vizuālā dzeja raksturojama kā teksta nozīmi1. un attēla simbioze, tomēr atsevišķi tās paraugi Vizuālajai dzejai ir sena vēsture – piemēri ir grūti klasificējami, līdz ar to šis dzejmākslas saglabājušies jau no senajiem hellēņiem, kuri žanrs savā būtībā ir hibrīds veidojums. to sauca par tekhnopaigneia (‘mākslinieciska Vizuālās dzejas uztvere lielākajā skaitā gadījumu paredz trīs uztveres soļus. Pirm- kārt, uztvērējs ierauga tekstgleznas vizuālo 1 Bohn 2011, 15–17.

46 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 rotaļa’) vai kalligramma (‘skaistzīmējums’). puse tiek pakārtota vizuālajai6. Otrs iemesls ir Arī romieši tai devuši savu nosaukumu – car- jauno tehnoloģiju izplatība, kuras dominējošā mina figurata (‘veidoldziesmas’). Vēsturiski informācijas nodošanas forma gala lietotājam vizuālā dzeja piedzīvojusi gan uzplaukuma, ir vizuāla ar multimediālu pavadvēstījumu lie- gan aizmirstības posmus – hellēnisma laikā tā lākajā daļā gadījumu. bijusi iecienīta Aleksandrijas dzejnieku vidū, Latviešu literatūrā vizuālās dzejas paraugu viduslaikos atstādama radošo apriti, lai rene- ir samērā maz, uz to norāda arī Janīna Kursīte sansē piedzīvotu atkārtotu uzplaukumu, pēc Dzejas vārdnīcā7, arī literatūras kritika tiem kura sekoja nomiedzis līdz pat modernisma pievērsusies minimāli (piemēram, Broņislavs laikmetam2, kad vizuālā dzeja sāk piedzīvot Tabūns savā pētījumā par modernisma virzie- īstu renesansi līdz ar Stefana Malarmē (Stép- niem latviešu dzejā norāda uz dažiem vizuālās hane Mallarmé) un Gijoma Apolinēra (Guil- dzejas piemēriem (Jāņa Baltvilka Bezdelīgu8) laume Apollinaire) darbību (dažas Apolinēra nodaļā par dadaismu, tomēr plašāku un dziļā- kalligrammas atdzejojis/pārzīmējis latviešu ku analīzi par vizuālo dzeju kā vienu no mo- valodā Klāvs Elsbergs3). Mūsdienās vizuālā dernismā atjaunotiem un pārradītiem dzejas dzeja sazarojusies vairākos strāvojumus, un žanriem nesniedz). Vienīgais krājums latviešu katrs no tiem piedāvā izcelt kādu īpašu teksta literatūrā, kas pilnībā un apzināti veltīts vizuā- un attēla kopojuma aspektu – ir gan konkrētā lajai dzejai, ir Leona Brieža Mariagrammas. dzeja (poésie concrète), letrisms (lettrisme – īpatnējā kārtā latviski to iespējams tulkot kā ‘burtniecība’), arī konceptuālisms cieši saistīts Vizuālās dzejas piemēri latviešu ar dzejas vizualitātes aspektiem. Par Rietumu literatūrā pasaules vizuālās dzejas ciltstēvu (kaut vai Vizuālās dzejas sākotnes latviešu dzejā tādēļ, ka viņa darbi – Ola, Spārni, Āva – sa- nosacīti var meklēt Jāņa Steika darbos. Uz glabāti līdz mūslaikiem) tiek uzskatīts Rodas kopīgā dzejas fona J. Steika dzejiskā izpaus- Simmijs (Σιμμίας ὁ Ῥόδιος, ap 4. gs. p. m. ē.). me ir neordināra ne tikai epizodisko vizuālo Literatūras kritikā vizuālajai dzejai pie- elementu lietojumā, bet arī vārdu un citu tek- vērsts maz uzmanības, tā kā arī dzejdari ti- sta vienumu izkārtojuma līmenī. Lai J. Steika kai retumis tai pievērsušies nopietni. Vēl pat dzejā rastu kādu nozīmi, lasītājam ir pamatīgi 1978. gadā franču literatūrkritiķis Fransuā jānopūlas – to pierāda arī apjomīgais komen- Rigolo (François Rigolot) apgalvoja, ka dzej- tāru klāsts viņa dzejas izlasē9. Izteiktākais vi- nieki pievēršas vizuālajai dzejai radošas krī- zuālo elementu izmantojums saskatāms viņa zes posmos vai iztēles mazspējas dēļ4. Kopš darbā Latvia’s opera (1921). Ar pakāpeniski 20. gs. 70. gadiem situācija krietni mainījusies, savienotiem vizuāliem elementiem tiek izvei- jo vizuālā dzeja ir izkarojusi sev autonoma dots vizuāls simbols, kas, sekojot līdzi dzejas dzejas/mākslas žanra tiesības, arī literatūras tekstam, nolasāms kā simbols burtu savienoju- un mākslas kritika pret to izturas nopietnāk. miem Latava vai Tālava atkarībā no lasījuma Ir pat izveidots muzejs un arhīvs, kas veltīts sākumpuses10. vizuālajai dzejai – Ruth and Marvin Sackner 1969. gada antoloģijā Dzejas diena ie- Archive of Concrete and Visual Poetry5. Kā vietoti trīs Valijas Brutānes radīti konkrētisma viens iemesls šādai attieksmes maiņai un vi- dzejoļi – Gulta, Galds un krēsls un Koks11. zuālās dzejas darbu tapšanas eksplozijai tiek Svarīgi gan norādīt, ka tie ievietoti sadaļā Sa- minēta reklāmas industrija, kura rūpējas par tīra, humors un parodijas. Visticamāk, autore to, lai pēc iespējas vieglāk uztveramā veidā šāda veida dzejiskas izpausmes neuzskata par mērķauditoriju sasniegtu iespējami lielāks in- formācijas apjoms. Līdz ar to ziņas tekstuālā 6 Bohn 2011, 14. 7 Kursīte 2002, 154. 2 Bohn 2011, 13. 8 Tabūns 2008, 109. 3 Apolinērs 1985, 113, 115, 122, 123. 9 Steiks 2003, 167–222. 4 Bohn 2011, 13. 10 Turpat, 104–116. 5 Pieejams: ww3.rediscov.com/sacknerarchives/. 11 Brutāne 1969, 187–189.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 47 nopietnām. Par to liecina arī autores izvēlē- tais epigrāfs pirmajam dzejolim – Andreja Vozņesenska izteika: „... bet kāpēc dzejai rei- zēm nebūt draiskai?”12 Paši dzejoļi ir tipiski konkrētisma piemēri – dzejoļu nosaukumi tieši pasaka priekšā, kādu priekšmetu siluetus mēs redzēsim attēlotus ar tipogrāfiskiem burtiem. Šāda pieeja ir atšķirīga no Žebera, kura virs- raksts dzejolim priekšmets vēl neļauj nojaust, ka runa būs par degunu vai seju sānskatā13. Tomēr V. Brutānes dzejolis Gulta, kurā gul- ta attēlota sānskatā, pieļauj vairākas lasījuma 1. attēls. Valija Brutāne. Galds un krēsls iespējas – kā atsevišķus dzejoļus iespējams iz- lasīt gan galvgali, gan kājgali, lasot pa vienam vārdam virzienā no augšas uz leju (jāpiemin, ar atomieročiem, drīzāk iecere ir bijusi ap- ka abi gultas gali izcelti, vizuāli tos trekninot). rakstīt dabas spēku un spriganumu. Sastatot Tomēr, lasot katru vārsmu virzienā no kreisās V. Brutānes un G. Korso dzejoļus, jānorāda uz labo pusi, iekļaujot lasījumā arī pašu gu- uz vizuālās dzejas publicēšanas īpatnībām. ļamzonu, šo dzejoli var uztvert kā vienu vese- Klasiska soneta tekstu iespējams tipogrāfiski lumu. Savukārt dzejolī Galds un krēsls (1. att.) apstrādāt dažādos veidos (mainīt burtveidolu katrs atainotais priekšmets ir jālasa atsevišķi – vai burtu izmēru, izmantot vienlaidu tekstu katras vārsmas lasījums no kreisās puses uz citātos, vārsmas nošķirot ar slīpsvītru utt.), labo nekādu nozīmes kopsakaru neveido. Tur- teju nekādi neietekmējot paša soneta uztveri, klāt dzejoļa teksts ir izteikti autoloģisks – kur taču vizuālo dzeju citēt vai aprakstīt iespējams vizuāli ir galda virsa, tur tā tiek pieminēta arī tikai 1:1 attiecībā pret oriģinālu gan tekstuāli, dzejolī, tāpat arī ar galda kāju. Lai panāktu gan vizuāli. Tā, piemēram, latviski atdzejotā krēsla kāju vizuāli harmonisku proporcionali- G. Korso dzejoļa Bumba publikācija ir sma- tāti, vārdi, kas iekļauti krēsla kājā, ir sadalīti gi nodarījusi pāri šim dzejolim, jo tas, lai to balsienos un pārnesti jaunā rindā bez savie- būtu iespējams ievietot vienā atvērumā, ir ti- notājzīmes, ļaujot spriest, ka vizuālajā dzejā cis sašķelts divās kolonnās, tādējādi iznīcinot var pastāvēt savi interpunkcijas likumi, kas dzejoļa vizuālo dimensiju, vienlaikus radot arī atšķirīgi no literārajā valodā pieņemtajiem. grūtības uztvert vizuālās formas nozīmi. Šādā Paņēmiens nosaukt attiecīgo priekšmeta daļu, aspektā Klāvam Elsbergam ar Apolinēra kalli- kur tā atrodas, vērojama arī dzejolī Koks – kur grammu pārnesi no franču valodas latviešu va- vizuāli atrodas koka galotne, tur arī tā piemi- lodā, saglabājot vizuālo kodu, ir veicies labāk. nēta, savukārt koka pamatnē pieminēta zeme, Latviešu dzejnieka Eduarda Aivara (īstajā kurā tad koks iesakņojies. vārdā Aivara Eipura) dzejoļu krājumos rodami Jāpiebilst, ka V. Brutānes Koks vizuāli at- piemēri, kas pieskaitāmi pie vizuālās dzejas, gādina ne tik daudz koku kā atomsēni. Grūti konkrētāk – pie konkrētās dzejas. Tekstuālā un spriest, vai V. Brutānei bija pazīstams bītņi- vizuālā savstarpēji nozīmīgā saspēle atrodama ku hrestomātiskais vizuālais dzejolis Bumba beznosaukuma dzejolī15 krājumā jā, kura no- (Bomb)14, kuru 1958. gadā sacerēja Gregorijs slēgums vizuāli atkārto vārdos izteikto, tādē- Korso (Gregory Corso). Lai gan Koka tekstā jādi pastiprinot to – „Man - / - i riets satriec”. var saskatīt leksiskus mājienus uz ieroču radītu Tā kā „es” akuzatīvforma sadalīta atsevišķās vardarbību („turot / zaļas / liesmas / šautru / vārsmās un tiek vēstīts, ka liriskais „es” tiek auli / jautru / izšāvušos”), tomēr nešķiet, ka satriekts, tas varētu norādīt uz vien-patības sa- dzejniece apzināti būtu radījusi šādas sasauces šķelšanu div-patībā, kā tas ir šajā piemērā. Arī citā beznosaukuma dzejolī16 tiek izmantotas 12 Brutāne 1969, 187. 13 Žebers 2007, 47. 15 Aivars 1996a, 6. 14 Korso 2014, 18–19. 16 Turpat, 7.

48 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 teksta kompozīcijas vizuālās iespējas, trīs tek- radītu papildspriedzi tekstā ietvertajam vēstī- sta vārsmas pārvēršot par trim kolonnām, tā- jumam, jo secīga un sintaktiski normēta vārdu dējādi mainot ierasto Rietumu tradīcijas teksta atšķeltība ar vairāk nekā vienu ierasto atstarpi lasīšanas virzienu. Vēl vienā 1996. gadā izdo- rada intrigu, kāda trillerim, visticamāk, pie- tajā E. Aivara krājumā Ainava kliedz atrodams dien. Pēc vārsmas „Par šīs sievietes garajām viens dzejolis, kurā saskatāms vizuālās dzejas kājām vairs nevarēs jūsmot” seko vārsma, paņēmienu lietojums iespaida radīšanai. Dze- no kuras viens vārds ir aizvirzīts tālāk no jolī bez virsraksta17 atsevišķu vārdu ievēroja- sākuma – „Pie viņas ķermeņa [..] ir”, kurām mais atstatums sasaucas ar pašā dzejolī lietota- seko atsevišķas vienvārda vārsmas ar atstar- jiem tēliem – „pūķi” un „palaist” atrodas viens pēm starp tām – „palikusi // tikai // viena”. no otra vairāku teksta rindiņu atstatumā, tā- Vizuālās dzejas paraugi sastopami arī dējādi radot ne tikai verbālas, bet arī vizuā- Liānas Langas dzejoļos. Krājumā te debesis, las asociācijas ar aprakstīto/attēloto parādību – te ciparnīca, kurā spēlēšanās ar vizuālajiem pūķa laišanu. Šāds paņēmiens ir īpatnējs, jo elementiem nav noteicošā, ir divi dzejoļi, kas paši vārdi neveido aprakstītā priekšmeta apri- izveidoti krusta formā, turklāt dzejoļa teksts ir ses (kā tas ir V. Brutānes dzejoļos), taču tieši ierāmēts krusta kontūrā20. Jāpieņem, ka šajos šāds vārdu atstatums teju vai reālistiski ataino dzejoļos teksts ir attiecīgi „uz redzi[!]” un „ar pūķa laišanu gaisā vējainā dienā. Šajā gadīju- Dievu[!]”. Īpatnēji, ka šī dzejoļa katrs otrais mā ut pictura poiesis ir nevis salīdzinošā vai vārds, kas novietots uz horizontālās krusta pārnestā nozīmē, bet pavisam burtiskā un tie- ass, ir atkārtots trīsreiz, tādējādi veidojot gan šā – poiesis pictura est vai arī otrādi – pictu- tematiskas, gan konceptuālas sasauces ar kris- ra poiesis est, tā kā runa ir par vizuālo dzeju. tietību, kas papildinātas arī ar vizuālu simbo- Šī dzejnieka krājumā Es pagāju arī ievie- lisko atsauci – krustu. Šajā krājumā ievieto- toti dzejoļi, kas minimāli (taču ne minimāli tais 1979. gadā tapušais dzejolis Hipnotizētājs savā iedarbē) izmanto teksta vizuālās kompo- dārzs21 arī ir vizuālās dzejas piemērs, jo dze- zīcijas paņēmienus, tādējādi tos padarot par joļa teksts izkārtots trīs kolonnās – malējās no būtisku nozīmveides faktoru. Vienā dzejolī18 tām ir dominējošās, bet to savienotājposms ir vārdu izvietojuma grafiskās īpatnības ieņem trešā kolonna, kas sastāv vien no divām vien- būtisku lomu tekstā ietvertās nozīmes paušanai vārda vārsmām. Šāds vizuālās kompozīcijas (vizuālās dzejas gadījumā noteikti nevar runāt paņēmiens rada izaicinājumu dzejoļa lasīšanas par vizuālās vai tekstuālās daļas prioritāti vai kārtības un secības noteikšanai, kas var būt sekundaritāti – abi elementi, lai arī kurš šķistu patvaļīga, jo nav drošu orientieru, pēc kuriem esam pārsvarā, tomēr uzlūkojami kā viens un noteikt, kura kolonna būtu uzskatāma par dze- nenošķirams elements, līdzīgi kā Leona Brieža joļa sākumu, vai arī, lasot no augšas uz leju, mariagrammu gadījumā, kad dzejoļa lasījums būtu ik pa laikam jāpārlec no kolonnas uz ko- balsī būtībā ir jāuztver kā pavisam cits dzejo- lonnu – tā kā ik vārsmā ir tikai pa vienam vai lis, tātad vizuālā dzeja ir dzeja klusumam un diviem vārdiem, kurus lineārā sižetā sakārtot klusumā, skatiena un prāta uztverei un apcerei pagrūti, tie drīzāk rada simultānu un paralēlu paredzēta). Proti, zeme vizuāli ir novietota virs impresionistisku un imažisku iespaidu. debesīm, ko attaisno vārsmas pirms zemes pie- Latviešu dzejnieks, kas ar vizuālo dzeju minējuma – „Saskatīšanās ar sievieti / Izjauc nodarbojies sistemātiski, ir Juris Boiko. Viņa līdzsvaru starp”. Savukārt nosacīti dēvējamajā vizuālās dzejas paraugi sastopami gan indi- dzejoļa otrajā pantā šādas apvērstības nav, jo viduālos krājumos, gan kopdarbos ar Hardiju griesti ir virs grīdas, lai gan vizuāli tie ir no- Lediņu. Vienā vizuālajā dzejolī (2. att.) no krā- šķirti tieši tāpat kā zeme un debesis iepriekš. juma Dziesmas un dzejas22 vārsmas izkārtotas Savukārt dzejolī Trilleris. Introduction19 iz- līmeniskos puslokos cita zem citas. Šāds iz- mantoti vizuālās kompozīcijas paņēmieni, lai kārtojums, iespējams, saistāms ar to, ka divās

17 Aivars 1997b, 7. 20 Langa 1997, 37–38. 18 Aivars 2001, 86. 21 Turpat, 50. 19 Turpat, 92. 22 Boiko 2000, 16.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 49 priekšpēdējās vārsmās norādīts uz rieta atblāz- Savukārt dzejolī Sludinājums24 saskatāmas pa- mu, līdz ar to mēs katru loku varam uztvert kā starpināta konkrētisma iezīmes – dzejolis vei- saulrietu kādā noteiktā mirklī – lasot dzejoli, dots kā sludinājums zvanu lietuvei Schwenn, piedzīvojam tekstuāli vizuālu saulrietu, līdz kas papildināts ar zvana formā izkārtotu tekstu atduramies pret pēdējo vārsmu, kas vairs nav no vārdiem schwenn. Vārdi izkārtoti, sākot puslokā, bet ir taisna un iezīmē gan apvāršņa ar vienu pirmajā vārsmā, kas turpmākajās līniju, gan arī statisku pretstatu procesuālajai vārsmās izvēršas par diviem un trim vārdiem, dinamikai iepriekšējām ieloka vārsmām. Tek­ un tie savstarpēji attālinās, radot iespaidu, ka stuālā un vizuālā sasaiste ar saulrietu saskatā- attēlots ir nevis zvans, bet skaņas izplatības ma arī teksta daļas gail atkārtojumā pirmajās vilnis no skaņas avota. Citu šī krājuma dzejo- septiņās vārsmās, kas ir kā norāde [saul]rieta li25 var raksturot kā vizuāltekstuālu partitūru. atblāzmai, par kuru vēstīts jau minētajās divās Dzejoli veido četras vārsmas, no kurām pirmā priekšpēdējās vārsmās. Līdz ar to J. Boiko šajā un trešā ir balsieni ZŪ ZĀ, bet otrā un cetur- dzejolī vai dziesmā izveidojis gan tekstuālu, tā vārsma – tī tī tī, turklāt pirmajā un trešajā gan vizuālu vēstījumu. vārsmā visi burti ir lielie un ievērojami lielā- ka burtizmēra nekā otrajā un ceturtajā vārsmā, kurās tekstu veido tikai mazie burti. Šo dzejoli var nosaukt par partitūru tādēļ, ka J. Boiko šo dzejoli ir pārtapinājis arī skaņdarbā kopā ar Hardiju Lediņu (apvienība pazīstama kā NSRD). Skaņdarbam pat ir vairākas versijas – 1989. gada NSRD albuma Sarkanie rakordi26 4. un 14. kompozīcija, kurās vienīgie vārdi ir „zū zā” / „tī tī tī”, kuri visu laiku tiek atkārtoti. Runājot par vizuālo dzeju un NSRD, no- teikti ir jāmin 2005. gadā izdotā apvienības grāmata ZUN. Šajā krājumā teksta un vizua- litātes paņēmienu saspēle izmantota plaši un mērķtiecīgi. Sākot jau ar dažādiem neierastiem vārdu pāršķēlumiem, izcēlumiem, pārsvītro- jumiem un pārnesumiem, līdz pat dadaiskas manieres teksta izkārtojumam. Dažās krājuma lappusēs teksts vizuāli atgādina vārdu lietu, vētru, haosu un tamlīdzīgas ar redzi uztve- 2. attēls. Juris Boiko. Dziesmas un dzejas ramas parādības27. Ar vizuālas kompozīcijas (16. lpp.) palīdzību tiek ilustrēts pašā tekstā vēstītais – runājot par skaņu HR un tās arvien biežāku Arī dzejolī Švitteram23 vērojams vizuālu un skaļāku skanējumu, līdz ar to tiek piepildīts elementu izmantojums, lai izceltu un padarī- kosms, vizuāli teju vai visa tekstam atvēlētā tu vieglāk uztveramu dzejoļa tekstuālo pusi. lappuse tiek aizņemta ar pakāpeniski pieau- Divas noslēdzošās vārsmas savstarpēji atdala gošu H un R klātbūtni28. Tipoloģiski līdzīgs svītra, kuru var uztvert kā spoguli, jo priekšpē- gadījums sastopams lappusē29, kur taujājums dējā vārsma ar tekstu BALSSANNA varētu būt tekstā par bebru, miliču un salaveču saistību taustāms priekšmets, savukārt pēdējā vārsma ar tekstu ATBALSSANNA kā priekšmeta at- 24 Boiko 2000, 50. spulgs, tātad attēls, turklāt pēdējā vārsmā burti 25 Turpat, 69. ir sagriezti 180° leņķī attiecībā pret priekšpē- 26 Albumu iespējams noklausīties: pietura.lv/ dējo vārsmu, tādējādi arī vizuāli radot priekš- nsrd/?grupa=nsrd&disk=sarkanie_rakordi. statu par priekšmetu un tā attēlu spoguļvirsmā. 27 Boiko 2005, 55, 129. 28 Turpat, 16. 23 Boiko 2000, 21. 29 Turpat, 98.

50 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 tiek ja ne atbildēts, tad vismaz aprādīts pie- bikls papildinājums tiem. Vienā dzejolī32 tas ir vienotajā shēmā ar bultām, kurā vizuālās vārds „jūsu”, kas ievilkts ovālā, un ar bultas valodas lasītpratējs spēj izsecināt šo būtņu palīdzību norādīts, kur vēl dzejoļa tekstā to var savstarpējo saistību. Šajā krājumā sastopams ievietot, tādējādi aizstājot domuzīmi vai radot arī teksta vizualitātes aspekts, kura semantisko postmodernu apspēli par literārā redaktora nozīmi grūti noteikt30 – skaitļu virknējums, kas darbu, šāda veida „labojumus” atstājot pašā iekomponēts lāsveida figūrā, lai, visticamāk, tekstā. Krājumā izmantots arī banāli mūžīgais ilustrētu milzu vilcienu sarakstu, kurā grūti aplis33, kas novietots aiz dzejoļa teksta noslē- orientēties, rada grūtības izprast lāses veido- guma, kam ir šādi vārdi – „līnija aprausies la izvēli pat sastatā ar kontekstu, līdz ar to aplī / pūķis paliks punktā / kur sākas aplis”. šajā gadījumā to var uzskatīt par pašmērķīgu Šis aplis noder vien kā vēlreizējs uzsvērums rotaļu, lai lasītājam dotu atslodzi no teksta, tekstā rodamajām versijām par apļa filosofis- pievēršot viņa uzmanību vizualitātei pašai kās problemātikas mezglojumiem. ­Savukārt par sevi. Īpatnējs piemērs ir tekstā ievītie trīs dzejolī pravieša jeremijas spoguļsoļi34 sasto- attēli ar pierakstiem nošu burtnīcā31, tādējādi pamais grafiskais papildinājums – trīs rokās tekstu padarot par trīskāršas zīmju sistēmas sadevušies cilvēciņi grafiski vienkāršotā attē- paraugu – tekstuālu, vizuālu un muzikālu (ska- lojumā – arī no pašas autores puses ir iekompo- niskums šajā gadījumā var attiekties gan uz nēts dzejolī tikai kā piebilde un papildinājums, tekstuālo, gan muzikālo pusi, savukārt ar redzi uz ko norāda zīmējuma ietveršana slīpiekavās, tveramais – pat uz visiem trim nosauktajiem turklāt ar piemetinājumu iekavās – „viņi kļūst aspektiem). Pirmajā attēlā aprakstītais dziedā- par maziem bērna zīmētiem / cilvēciņiem sa- šanas vingrinājums gan var radīt pārpratumus vienotām rokām”. Šie atsevišķie piemēri no vizuālā un tekstuālā sadures dēļ, proti, visās S. Orinskas dzejas parāda, ka grafikas vai gra- skaņu pieraksta pozīcijās, šķiet, ir lietots burts fisko zīmju lietojums var arī nebūt kādu jaunu Ā (garais a), tomēr ceturtā burta garumzīme dzejisku eksperimentu balsta punkts, bet gan sakrīt ar nošu līniju, līdz ar to nav iespējams tikai nevainīgi, semantiski maznozīmīgi pa- saprast, vai tas ir garais a, tāpat kā visi pā- pildinājumi ierastajai dzejas uztverei ar vārda rējie, vai tomēr kā izņēmums tas ir īsais a. palīdzību vien. Šāds starpgadījums norāda uz to, cik svarīgi Arī latviešu dzejnieka Ulda Bērziņa dze- ir korekti pārnest rokrakstus vai mašīnrakstus jā reizēm vērojama vizuālo elementu būtiska tipogrāfiski apstrādātā izdevumā, lai nezustu klātbūtne tekstā – kaut vai ar dažādu alfabētu vai netiktu pārveidots kāds dzejoli veidojošs ievijumu latviešu valodā sacerētos dzejoļos elements. Savukārt abi nākamie attēli piedā- (piemēram, latviešu valodas teksts gotiskajos vā semantiski līdzsvarotu visu trīs pieminēto burtveidolos, ķīniešu, grieķu, ebreju vārdu vai aspektu saspēli – otrajā attēlā skaņas attēlotas alfabēta elementu klātbūtne). Tomēr sastopami kāpjošā secībā ar pavadtekstu zem notīm – „do arī paraugi – Rekviēms un 1944: tekstu meklē- re mi mans va ro ni”, turpretim trešajā attēlā, jot35 –, kuros vizuālā forma vai elementi būtiski kur notis izvietotas krītoši, pavadteksts zem papildina dzejoļa tekstuālo semantiku. Rekviē- tām ir – „si la sol mans mi ro ni”. Šādi tek­ ma teksts ievietots četrstūrī, kura vidū atstāti stuāla un muzikāla augšupeja tiek semantiski trīs lieli ovālveida tukšumi. Ir grūti noteikt, pieskaņota varonim, kas būtu vērtējams kā po- vai šajā dzejolī primaritāte būtu attiecināma uz zitīvs tēls, savukārt pretējā – lejupejošā – tiek tekstu un ovāli ir tikai papildinājums tekstam, noslēgta ar mironi kā negatīvu parādību. vai arī otrādi. Visticamāk, nav droši nosakāms Pavisam atturīgu un pietātisku grafisko kāda aspekta lielāks nozīmīgums; drīzāk ir jā- zīmju lietojumu savos dzejoļos izmanto Si- rēķinās ar paralēlām lasījuma iespējām – gan mona Orinska krājumā Spoguļsoļi. Grafiskās vizuālo, ko sākotnēji var uztvert kā caurumus, zīmes sastopamas tikai četros dzejoļos, kur tās nedominē pār dzejoļu tekstiem, bet ir tikai 32 Orinska 2002, 42. 33 Turpat, 84. 30 Boiko 2005, 93. 34 Turpat, 31–32. 31 Turpat, 117–118. 35 Bērziņš 2004, 326, 560.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 51 tukšumus, mākoņus, pēc tam meklējot izvirzī- nospiež zibeni”38. Žebers veido ne tikai atse- tajām versijām apstiprinājumu tekstā, vai arī, višķas vienkadra interpretācijas par noteiktām izlasot tekstu, interpretēt šos ovālus kā vizuā- ceļa zīmēm, bet izveido arī divas īsas poēmas, las atbilsmes vai papildinājumus tekstā piemi- kurās ir apspēlētas veselas četras ceļa zīmes nētajam klusumam, tumsai, neesamībai. Tā kā un/vai vizuāli simboli, kas sastopami uz preču drošticami spriest par kādu saistību tekstuālo iepakojumiem vai darba drošības noteikumos. un vizuālo elementu starpā šajā gadījumā nav Poēmā Sēnes noslēdzošais attēls ir starptautis- iespējams, tad jāsecina, ka šis vizuālās dzejas ki lietots simbols avārijas apstāšanās izraisīša- paraugs rada plašāku un variatīvāku hermenei­ nai, ko Žebers interpretējis kā attēlu tam, ka tisko telpu dzejoļa nozīmju radīšanā. Dzejolis „Dzejnieks spiež atpakaļ zemē sēnes”39. Krā- 1944: tekstu meklējot vizuālās formas ziņā ir jumā Blaknes sastopams arī konkrētisma pa- ļoti līdzīgs iepriekš iztirzātajam – četrstūris ar raugs (3. att.), kas gan ir metalīmeņa konkrētās trīs ovāliem vidū, kuri šoreiz ne gluži ir tukši, dzejas piemērs, jo paša dzejoļa nosaukums ir bet aizpildīti ar interpunkcijas zīmēm, tādējādi priekšmets40, un konkrētā dzeja tiecas ar tek- nedaudz sašaurinot interpretācijas iespējas, ja sta palīdzību vizuāli veidot aprakstītā priekš- sastatām šo dzejoli ar Rekviēmu. Jau pats virs- meta kontūras vai siluetu. Tā kā aprakstītais raksts veido gana ciešu saikni ar šiem never- priekšmets ir priekšmets, tad dzejoļa vizuālās bālajiem elementiem – tā ir pildviela brīžos, kompozīcijas atslēga, lai varētu secināt, ka kad vārdi nedodas rokā, kad ir jāataino vārdu tas ir pie konkrētisma pieskaitāms dzejolis, meklēšanas gaita. jāmeklē pašā tekstā, kur ir runa par degunu, Vizuālās dzejas elementi izmantoti arī un dzejoļa vizuālais veidols arī ir izzīmēts kā Žebera (īstajā vārdā Andra Brežes) 2007. gadā cilvēka ģīmis sānskatā, kurā izceļas deguns, izdotajos dzejoļu krājumos Blaknes un Šnabji. līdz ar to pats dzejoļa teksts arī vizuāli attēlo Tā kā krājumus ilustrējis pats autors, arī at- to, ko apraksta tekstuāli, un sniedz atbildi par tēli uztverami kā paratekstuāli papildinājumi tekstam, nevis tikai kā mākslinieka versija par lasāmajiem dzejoļiem, kā tas būtu gadījumā, ja dzejkopu mākslinieks būtu izdevēja pieaici- nāts, nevis pats dzejoļu autors. Žebers izmanto ļoti minimālistiskus, pat ikoniskus attēlošanas paņēmienus, lai apvienojumā ar tekstu radītu vizuālas poēmas. Piemēram, ceļa zīme36, kura brīdina gājēju par slidenu ietvi, ir pārveidota no sarkana trijstūra par melnu, tādējādi nav iespējams drošticami apgalvot, ka attēlotais būtu aizliegums. Ceļa zīmi pavada paraksts Uzmanību, dzejnieks!, tātad notiek spēlēšanās ar ierasto šīs ceļa zīmes nozīmi. Šajā gadī- jumā attēls ir ļoti būtisks, lai varētu izprast šo vizuālo dzejoli, tā kā viens pats uzraksts Uzmanību, dzejnieks! neļautu skatītājam/lasī- tājam saprast kontekstu, kādu apspēlē Žebers. Šāda spēlēšanās ar ceļa zīmēm ir iecienīts pa- ņēmiens šajā krājumā, kur ierastas ceļa zīmes tiek ironiski un poētiski, pat sirreāli ievietotas no ikdienas atšķirīgās situācijās, piemēram, „Dzejnieks apsteidz pats savas kājas ar roku 3. attēls. Žebers. priekšmets kustību palīdzību”37 un „Dzejnieks ar kāju 38 Žebers 2007, 90. 36 Žebers 2007, 87. 39 Turpat, 95. 37 Turpat, 88. 40 Turpat, 47.

52 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 virsrakstā pieteikto, tomēr vēl skaidri nezinā- ar vārdiem: „Neko nevajag vispārināt, / neko mo priekšmetu. poetizēt.” Kopumā šādi dzejā sastopami iztei- 2008. gadā izdotajā Guntara Godiņa kumi ļauj izdarīt minējumus, ka G. Godiņa dzejas izlasē CV sastopami piemēri, kuros vi- uztverē vizuālu līdzekļu lietojums dzejā drīzāk zuālais aspekts ir vai nu līdzvērtīgs tekstuāla­ ir dzejoļa depoetizācija, nevis poēzijas robežu jam, vai arī dominē pār to. Visiem dzejoļiem, un izteiksmes līdzekļu paplašinājums un jaunu kuriem nav nosaukuma, virsrakstā likts cv cv ceļu pavērējs. Arī cikls Poetica, ko veido četri cv. Izlases nosaukums, protams, ir apritē labi dzejoļi46, liek drīzāk domāt, ka dzejnieks šādu pazīstamais saīsinājums vārdkopai curriculum izkāpšanu ārpus teksta uzskata par formālu ro- vitae, līdz ar to šāda saīsinājuma izmantojums taļu, nevis dzejas jēgas un nozīmes bagātinā- dažu dzejoļu gadījumā veido arī tematisku tāju. Piemēram, pirmais cikla dzejolis Sonets sasauci ar dzejoļos sastopamo tekstu vai vi- ar līnijām iezīmē klasisku soneta formu, tikai zualitāti. Piemēram, dzejolis41, kuram ir kli- neko vairāk par 14 svītrām mēs šajā dzejolī ne- šejiskā smilšu pulksteņa veidols, rada arī te- sastopam (līdzīgi ar soneta stiegrojumu rīkojas matisku saķeri ar dzejoļa tekstu, kurā iztirzāta E. Pelšs savā dzejolī p°47; arī L. Brieža Maria- dzīve, nāve un bezgalība, tādējādi sagatavojot grammās sastopamas versijas par sonetiem48; platformu sasaistei ar jebkura cilvēka „dzīves piemēram, krājuma ievaddzejolī katra vārsma skrējieniņu”, kas, ņemot vērā dzejoļa vizuālo sastāv no viena un tā paša burta atkārtojuma, noformējumu, ir tikai tāda smilšu biršana no kopumā izveidojot henkaidekatonisku akrosti- sākotnējā dzīves pilnīguma caur piltuvi mūžu hu – veltījumu savai sievai Marijai Makovejai, noslēdzošajā nebūtības pilnībā. Jāpiemin arī līdz ar to pats sonets uztvērējam uzspiež savas L. Brieža figurālā dziesmaBez bažu sirdsasinis vizuāltekstuālās kvalitātes – lielo burtu grīdse- leju42, kurā arīdzan izmantots smilšu pulkste- gu). Šāds grafiskais sonets mudina domāt par ņa vizuālais motīvs, tekstā ievijot pārvērtību tradicionālo žanru dekonstrukciju, ironizēšanu tēmu – viss dzīvē piedzīvotais tiek pārvērsts par tiem, tomēr arī par dzejas lomu kultūrā un par dzeju, līdz ar to piltuve šajā gadījumā trak- cilvēku dzīvē 20. gs. nogalē un 21. gs. sāku- tēta kā pārstrādes punkts (pun intended!). Arī mā. Arī cikla ceturtais un noslēdzošais dzejolis dzejniece Daiga Lapāne izmantojusi smilšu Latviešu tautasdziesma (4. att.) ir latvju dainas pulksteņa veidolu vienā no saviem figūrdzejo- minimalizēšana ar grafiskiem paņēmieniem – jumiem43. Citā dzejolī44 G. Godiņš pievērsies mēs redzam taisnstūra kontūru, kas aptuveni pašas dzejas un dzejoļa noteiksmes iztirzāju- atbilst izmēram, kādā var ievietot vienu četr­ mam – dzejolis vēstī par radīšanas procesu un rindi, taču taisnstūra laukums ir tukšs, veicinot to, kas tad vispār ir dzejolis. Dzejoļa noslē- aizdomas par dainu spēka atbūtni un tukšumu gumā sastopamie pieci punkti (kas atgādina Eināra Pelša MUŠMIRESKU45) ir radošā pro- cesa rezultāts. Pirms šiem punktiem autors no- rāda – „lapā ieliku piecus punktus, / ne rindiņu neuzrakstīju. / Bet arī tas ir dzejolis.” Šāda nostāja liek pārvērtēt to, ko mēs saprotam ar jēdzieniem „dzeja” vai „dzejolis”, uzsverot arī dzejas mainīgos veidolus un izteiksmes ie- spējas, kas var tikt paplašinātas no tekstuālām līdz vizuālām vai pat citiem medijiem. Lai gan visai iespējams, ka šādi ārpustekstuāli izmēģi- nājumi ir tikai ironizēšana, jo dzejolis iesākas 4. attēls. Guntars Godiņš. Latviešu tautasdziesma 41 Godiņš 2008, 104. 42 Briedis 2013, 38. 43 Kursīte 2002, 154. 46 Godiņš 2008, 116–119. 44 Godiņš 2008, 114. 47 Pelšs 2016a, 11. 45 Pelšs 2016a, 22. 48 Briedis 2013, 7, 11, 89.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 53 21. gs. cilvēka ikdienas pasaulē – šāds latvie- krājumā par vizualitātes­ ­aspektu piedomāts šu tautasdziesmas noformējums vedina uzdot arī dzejolī50, kuru sastāda palindromi (nosacīti jautājumu, vai dainas vēl vispār spēj kādu mo- vienādi izlasāmas vārsmas, lasot gan no labās dināt, noturēt nomodā, iedvesmot un veicināt uz kreiso, gan no kreisās uz labo pusi), līdz izaugsmi, pilnveidi, sirdsdedzi, vai arī dainas ar to dzejoļa tekstu centrējot, nevis pielīdzinot savu jau ir paveikušas, līdz ar to būtu uztve- kādai lappuses malai. ramas tikai kā kultūrvēsturisks mantojums un Tomēr pilnasinīgi vizuālie eksperimenti tām visām iespējams piemērot vienu liesti – E. Pelša radošajā darbībā fiksējami gan viņa Godiņa taisnstūri. dzejoļu krājumā Mīļākais tētis pasaulē, gan Pētera Draguna dzejoļu krājums Tumšā tīmeklī publicētajos dzejoļos. Portālā Sato- stundā arī pieskaitāms pie vizuālās dzejas ri publicētajā recenziju krājumā51, kas gan paraugiem. Lai gan dzejoļu teksts vizuālajā ­iekļauts­ portāla sadaļā Dzeja, E. Pelšs lielā­ ­aspektā būtu dēvējams par tradicionālu, dze- koties lieto grafiskas zīmes, kas nav burti, bet, joļu novietojums lappusēs, to sastatījums ar ja nu lieto burtus, tad tie ir atsevišķas vienības, krājuma vizuālajiem elementiem (foto) un kas neveido ar valodu saistāmus balsienus, kur dzejoļu teksta virziens padara šo krājumu par nu vēl vārdus. Vietām saskatāmi arī emocij- tipogrāfisku rotaļu. Dzejoļiem ir atšķirīgi bur- zīmju un tā sauktās single-line art (vienrindas tu izmēri (līdzīgi kā Krišjāņa Zeļģa krājumā mākslas) paņēmienu izmantojumi, lai gan Zvēri49), katrs dzejolis ir vērsts atšķirīgā vir- neortodoksālā piegājienā. Nav pat iespējams zienā, kas lasītājam liek grozīt vai nu galvu, droši noteikt, kur sākas vai noslēdzas viens vai grāmatu, vai abas (vēl viena šī krājuma, dzejolis (ja nu vienīgi par mērauklu pieņem visticamāk, apzināti ieviesta īpatnība ir lappu- lielās atstarpes atsevišķu teksta daļu starpā). šu numerācijas trūkums, tādējādi nav iespē- Teksts atgādina uz klaviatūras aizmiguša kaķa jams atsaukties uz noteiktām lappusēm, kad radītu grafisku vēstījumu vai reizēm pat frag- tiek minēti piemēri). Dzejoļiem sastopami arī mentu no programmēšanas valodas. Par šādu grafiski ierāmējumi – gan vienlaidus svītras, dzejoļu vēstījumu vai jēgu/nozīmi spriest ir gan punktotas. Lappusēs, kurās ir ievietoti teju neiespējami, var tikai izvirzīt interpretā- apstrādāti fotoattēli, bieži vien sastopami no- cijas, no kurām teju ikviena ir gan pamatojama šķelti skaitļi, kas ir norādes par jaunu krājuma ar tekstu, gan arī apgāžama, līdz ar to E. Pelša nodaļu. Vēl viena grafiska īpatnība ir dzejoļu piedāvājums ir dzejas skatītāja un lasītāja ie- nosaukumi, kuros lielākoties lietotas grafiskas vešana pašmērķīgas spēles teritorijā. Par vienu zīmes, piemēram, tradicionāls beznosaukuma potenciāli atpazīstamu priekšmetu, ko veido dzejoļa virsraksts ***, ne tik ierastais = = =, grafisko zīmju virknes, var uzskatīt furgonu arī ..., ///, ’ ’ ’, <<<, >>>, ###, ---, ------, kas, (5. att.), kas attēlots sānskatā (sānskats, šķiet, kā redzams, ir vienas zīmes trīskārtīgs atkār- ir iecienītākais attēlošanas rakurss latviešu tojums – arī uz pēdējā vāka ronamais krājuma vizuālajā dzejā (sal. ar V. Brutānes, Žebera, satura rādītājs sniedz šo trīskārtīgo zīmju sa- L. Brieža piemēriem)). kopojumu krājumā sastopamajā secībā. Savukārt krājumā Mīļākais tētis pasau- Viens latviešu dzejnieks, kurš, lai gan lē dzejdaris piedāvā dažāda rakstura vizuālo epizodiski, tomēr apzināti un mērķtiecīgi savā dzeju vai vizuālo elementu iekļaušanu dzejas dzejā pievērsies vizuālo elementu izcelšanai tekstā – sākot ar nolasāmu vārdu aizstāša- un lietojumam, ir Einārs Pelšs. Jau krājumā S nu ar grafiskām zīmēm uz („ visām 4 debess redzama minimāla tipogrāfiska spēle dzejoļu ← ↓ → ↑”52) un burtu izmēra variēšanu, pēdē- virsrakstos, kas izstīdz cauri visam krājumam – jo dzejoļa vārsmu iesākot ar lielākiem burtiem, tā kā dzejoļiem nav nosaukumu, tad virsraksta kas līdz vārsmas un dzejoļa noslēgumam sarūk vietā ir no astoņiem komatiem izveidota saulīte, arvien mazāki53, līdz pat neburtisku grafisko kas norāda uz saspēli ar vienu no tradicionāla- jiem beznosaukuma dzejoļu apzīmējumiem – 50 Pelšs 2012, 77. trīskāršu zvaigznītes (saulītes) lietojumu. Šajā 51 Pelšs 2016b. 52 Pelšs 2016a, 17. 49 Zeļģis 2016. 53 Turpat, 18.

54 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 5. attēls. Einārs Pelšs. fragments no K O L I E K I zīmju izmantojumam dzejoļos p°54 (vizuāli lietotājam. Visas dzejoļa zīmes izkārtotas vie- strukturālā versijā par sonetu), MUŠMIRES­ nā secīgā lērumā, neveidojot kādu kopsakarīgu KA55 vai plaukstiņpulkā56. MUŠMIRESKĀ, tekstu, tomēr šis dzejolis, uztverts kā vienots šķiet, ir veidota abstrakcija mušmires cepurī- veselums, liek nojaust dzejnieka pozīciju, ie- tes punktainajam rakstam, dzejolī saglabājot spējams, ironisku, attiecībā pret dzeju un tās tikai punktējumu (varētu apgalvot, ka E. Pelšs funkciju kultūrā – dzeja ir tikai vārdi, un to šajā piemērā pievērsies vai radījis pointilisme virknējumi un nozīme vai jēga tajos ir tikai concret), turklāt ierasti tipogrāfiski melnu uz pašizdomāta ilūzija, līdz ar to nav būtiski, balta fona, bet mušmires cepurīti vai kātiņu at- kādi vārdi ir dzejoļos (jēgnesoši vai galēja stājot skatītājam līdzradīšanai. plaukstiņpulkā, nonsensa), tā kā dzejas kultūrnozīme mūs- kā arī norāda literatūras kritiķis Artis Ostups57, dienās varētu būt tikai un vienīgi apkārtējā vienādo grafisko zīmju atkārtojums, kur viena trokšņa vairojums, nevis dzīvei un mākslai šo zīmju vienība ir izcelta, var tikt uztverts nozīmīgu atziņu kuplinājums. Turklāt (sen) kā skaļāka plaukšķināšana vai arī kā atšķirīga grieķu alfabēta lietojums vilina domāt, ka plaukšķināšanas maniere uz vispārējā unisona laikmetīgā (bet ne tikai) dzeja ir kā sengrieķu fona, kā savukārt norāda literatūras kritiķis valoda viduslaiku Eiropā – Graecum est, non Kārlis Vērdiņš58, salīdzinādams šā dzejoļa legitur (tas ir grieķiski – tas nav izlasāms), ko grafisko kompozīciju ar plaudējošu Dziesmu Godiņš pārveido par – poetice est, non intel- svētku estrādi. ligitur (tas ir dzejiski – tas nav saprotams). E. Pelša dzejolis einārģija un G. Godi- Vienīgais, kas šajā vizuālo komponentu gūz- ņa Man ir ko teikt būtu nostatāmi līdzās un mā sniedz kādu pavedienu, ir katrā vārsmā salīdzināmi, tā kā tajos lietotie vizuālie tekst- iekļautais trekninātais un lielais burts latīņu veides paņēmieni un tematika (savas dzejas alfabētā, kas viscaur dzejolim izveido teiku- manifestisks raksturojums) uzskatāmi par mu – „M A N I R K O T E I K T”59, līdz ar līdzīgiem. G. Godiņa dzejolis sastāv gan no to vizuālie komponenti ir tikai pildviela šajā alfabētiskām (grieķu) zīmēm, gan dažādiem dzejolī nolasāmajam vēstījumam, kas vērš la- vizuāliem tēliem no burtveidola Windings, kas sītāja domas uz dzeju kā pašattaisnojošu paš- pieejami ikvienam Microsoft teksta apstrādes izpausmi, kurā nekādai jēgai nemaz nebūtu programmas Word vai tai līdzīgu programmu jābūt. Šādu pozīciju turklāt stiprina norāde par dzejoļa tapšanas laiku un vietu – 1916. gada 6. februāri Cīrihē – tā ir nepārprotama atsauce 54 Pelšs 2016a, 11. uz dadaisma šūpļavietu. 55 Turpat, 22. 56 Turpat, 26. 57 Ostups 2016b. 58 Vērdiņš 2016. 59 Godiņš 2008, 226.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 55 Vērts piebilst, ka šim dzejolim tapis arī bezgalības simbolu64, zvaniņu65, lāses66, kā arī pretdzejolis – Jura Kronberga veltījumdzejolī citas. Šī krājuma dzejoļi sava grafiskā nofor- Guntaram Cīrihē krājumā Bet ja visu laiku...60 mējuma dēļ pieprasa ne tikai garīgu, bet arī dzejnieks lieto G. Godiņa dzejolī sastopama- fizisku piepūli no lasītāja, kā jau tas vizuālajai jiem līdzīgus grafiskos paņēmienus un - kom dzejai tipiski, lai būtu iespējams izsekot dze- pozīciju, turklāt sacerēšanas datumu norāda joļa tekstam (tādējādi tiek radīta sadure starp 1916. gada pirmo aprīli, kas liek domāt par šo tekstu, kas ir vairākvirzienu, un grafiku, kas ir dzejoli kā dadaiski izklaidējošu rotaļu, nevis sastingusi forma). Šāds apstāklis reizēm rada nopietnu dzejas vizuālo aspektu meklējumu sarežģījumus noteikt dzejoļa sākumu – apļvei- izpausmi. da dzejoli Plīvīte67 iespējams sākt lasīt ar jeb- Līdzīgs situācijas raksturojums saskatāms kuru vārsmu, jo teksta vēstījums nevienu vār­ arī E. Pelša dzejolī, tā kā ik vārsma sastāv no smu neizceļ kā pirmo vai beigu punktu, turklāt atšķirīgos virzienos vērstām bultiņām vai tām visās vārsmās ir viena un tā pati atskaņa, līdz radniecīgiem virzientēliem, kuri kopumā ap- ar to lasītājs ir atstāts aleatorikas varā. Pretēji raksta virsrakstā pieteikto „einārģiju” (kas ir ir dzejolī Dievgosniņa68, kas veidots pēc līdzī- viens no daudzajiem E. Pelša mēteļsomaiņiem gas apļveida (ziedveida) kompozīcijas, kurā (portmanteau vārdiem)) – enerģijas vekto- vārsmu saturiskais vēstījums rada noteiktu ru daudzvirzienību un virziena nepārtrauktu lineāru sižetu, līdz ar to nav sarežģīti noteikt mainīgumu. A. Ostups šādu vizuālu dzejas sākumpunktu, tiklīdz ir iepazīts viss dzejoļa manifestu raksturo kā dzejnieka pašnoteik- teksts, jo vizuālā forma nekādas norādes par šanās nestabilitāti, sasaistot šo dzejoli arī ar iespējamo sākumu nesniedz. E. Pelša p°netu, kurā vienīgais lietotais apzī- Kopumā L. Briedis lietojis ļoti vienkāršus mējums „p°” būtu skaidrojams kā dzejnieka vizuālos paņēmienus, kas maz saspēlējas ar „p°figisms” vai „p°hujisms” attiecībā pret tra- dzejoļa tekstu, tādējādi vizualitāte dzejniekam dicionālo dzejas mediju – vārdu61. ir tikai bērnišķīga rotaļa, nevis nopietnu kon- Arī paša A. Ostupa jaunākajā izdevumā ceptuālu ierosmju veidota teksta un grafikas Žesti pamanāma vizualitātes klātbūtne (neņe- simbiotiska harmonija. Arī dažādi vizuālie pa- mot vērā fotomateriālus) – viscaur krājuma pildelementi (ne tikai teksta izveidotās figūras lappusēm, kurās ir teksts, to no augšas un aprises) drīzāk atstāj amatierisma iespaidu vai apakšas ieskauj melns laplauka pildījums. aizdomas par šīs dzejas infantilo auditoriju, Grūti, protams, noteikt, kā šāda pieeja būtu piemēram, dzejolis Čigānītis69. Brīžiem dažā- jāvērtē vai jāizprot, tomēr iespējamas versijas di divdimensiju datorgrafikas papildelementi gan par attiecīgas noskaņas un gaistones radī- ir pat traucējoši, piemēram, dzejolī Rudzu šanu teksta lasīšanas laikā, gan arī paša teksta nams70. Viens no retajiem gadījumiem, kuros pamanāmības veicināšanu, lai šis nebūtu kār- iespējams runāt par kādu vizuālā un tekstuālā tējais krājums, kurā parādītos melns teksts uz veidotu kopīgu nozīmi, ir dzejolis Zilgmes pilnībā balta fona. pile71 (6. att.), kurā dzejnieks, šķiet, vienlai- Vizuālo dzejoļu krājums, kuru būtu vērts kus gan tekstuāli, gan vizuāli ilustrē tautas analizēt vērienīgāk, ir Leona Brieža Maria- teicienu „vienādi kā divas ūdens lāses”. Proti, grammas, kas ir vienīgais latviešu dzejas krā- panta veidols ir izveidots kā ūdens lāse, bet jums, kas pilnībā veltīts tikai un vienīgi grafis- viss dzejolis sastāv no septiņām lāsēm, un ta- kās dzejas izpausmēm. L. Briedis savā krājumā jās atkārtojas viens un tas pats teksts – mainās ir lietojis visas visbanālākās un paredzamākās formas un figūras, kādas iesācēji vizuālās dze- 64 Briedis 2013, 24, 92. jas lauciņā vien varētu lietot – tauriņu62, sirdi63, 65 Turpat, 30. 66 Turpat, 31. 67 Turpat, 13. 60 Kronbergs 2016, 61. 68 Turpat, 15. 61 Ostups 2016b. 69 Turpat, 29. 62 Briedis 2013, 16. 70 Turpat, 36. 63 Turpat, 21, 37. 71 Turpat, 31.

56 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 7. attēls. Leons Briedis. Spēle

Šajā krājumā par konceptuāli visattais- nojamāko un pamatotāko pieeju teksta un vizualitātes kopojuma aspektā jāatzīst dzejolis Alter ego74, kurā ar pavisam vienkāršu dizaina paņēmienu – teksta ievietošanu spoguļrakstā – tiek panākta teksta (gan virsraksta, gan dzejo- ļa) un vizuālās kompozīcijas saspēle, veidojot 6. attēls. Leons Briedis. Zilgmes pile vienotu nozīmes veselumu. Kā īpatnība, kurai grūti rast skaidrojumu, ja vien L. Briedis nav vēlējies uzsvērt semiosfērisko paradoksalitāti tikai lāšu izmērs, tādējādi radot iespaidu par saattiecinājumā ar jutekliski tveramo īstenību, trīsdimensionalitāti un vizuālu perspektīvu. ir dzejolī Šūpulis75 sastopamie teksta virzie­ Šāds paņēmiens – trīsdimensiju telpas ilū- ni – lai gan ar tekstu izzīmētais gulbis slīd zijas radīšana divdimensiju plaknē – ir viens pār ūdeni (= spoguļvirsmu), atspulga teksts no biežāk lietotajiem šajā krājumā72. To­mēr šis nav apvērsts otrādi kā paša gulbja aprises. paņēmiens arī ir vienīgais vizuālais kompo- Savukārt dzejolis Ceļajūtīs76 sastatā ar lielāko nents šajos dzejoļos, kas nekādu papildnozīmi­ daļu šī krājuma dzejoļu rada patīkamas nepre- vai saspēli ar dzejoļa tekstu nerada. Līdz ar tenciozitātes iespaidu, tā kā ar vizuāliem paņē- to par visu krājumu drīzāk rodas iespaids, ka mieniem (katrs pants ir minimizēta lidmašīnas L. Briedis ir vēlējies kādus savus tekstuālos kontūra, kuras kopumā attēlo lidmašīnas pa- dzejoļus ievietot dažādās figūrās, bet tas arī celšanos četru kadru secībā) ir radīts tekstuāla- viss. Tādējādi dzejoli Spēle73 (7. att.) iespē- jam vēstījumam paralēls sižets par ceļošanas, jams uztvert kā dzejnieka vizuālās dzejas dzimtenes un mūžības tematiku. manifestu, kurā teksts norāda, ka šāda dzeja, Arita Strode-Kļaviņa recenzijā par Ma- vismaz L. Briedim, ir – „Vien spēle, spēle, riagrammām tās nosaukumā norāda tieši uz spēle, spēle, spēle, spēle.” 74 Briedis 2013, 62. 72 Briedis 2013, 31, 44, 79. 75 Turpat, 82. 73 Turpat, 79. 76 Turpat, 73.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 57 grūtībām sekot līdzi lasīšanas virzienam, no- pat ievērojot dainu versifikācijas likumības78. saucot savu recenziju par Kaklamežģi77. Ko- Tas liek domāt, ka L. Briedis, iespējams, ir pumā nākas piekrist recenzentes viedoklim: vēlējies latvju dainām un folkloras motīviem „Diemžēl arī nākamajos pārdesmit dzejoļos piešķirt ja ne gluži jaunu, tad cita veida dzī- grūti sameklēt ko poētiski, mākslinieciski un vīgumu, iekļaujot šādus tautiskus un mītiskus saturiski augstvērtīgu, novatorisku vai vien- motīvus vizuālās dzejas paraugos. kārši skaistu. Un nākamajos. Un aiznākama- jos...” Jāpiekrīt arī recenzentes viedoklim par krājuma ieceri: „Mariagrammu ideja, protams, Secinājumi ir lieliska, vienīgi pie izpildījuma būtu derējis Latviešu literatūrā vizuālās dzejas paraugu piestrādāt rūpīgāk.” Nevar nepiekrist arī citam ir samērā maz, turklāt tie kopīgajā literatūras vērtētājas spriedumam: „Daudzviet jūtams, ka straumē ieplūst epizodiski. Kā var spriest no dzejnieks mākslīgi „pieaudzējis” vārdus, lai aplūkotajiem piemēriem un kritikas, lielāko- pagarinātu dzejas rindas tur, kur tas nepie- ties vizuālā dzeja tiek uztverta kā blakusstrā- ciešams konkrētā zīmējuma precīzai izveido- va „lielajai un nopietnajai” tekstuālajai dzejai, šanai, bet saturiski šāds paņēmiens rada vien vizuālo dzeju uzlūkojot tikai kā maznozīmīgu liekvārdību.” Tomēr jāpiekrīt arī recenzijas rotaļu, laika kavēkli. Vienīgi pēdējo piecu noslēgumā izteiktajam viedoklim par šādu gadu laikā ir vērojama pastiprināta pievēr- dzejnieka drosmi: „Mariagrammas vērtējamas šanās vizuālajai dzejai, turklāt arī literatūras kā būtisks impulss grafiskās dzejas turpmākai kritikas pārstāvju attieksmes maiņa (vai vispār attīstībai un popularizēšanai Latvijā, un Leons attieksmes parādīšanās, pievēršot uzmanību Briedis noteikti ir pelnījis atzinību kā dros- arī dzeju krājumiem, kuros parādās vizuālās mīgais „pirmā kucēna slīcinātājs” un labāko dzejas paraugi) vizuālās dzejas vērtējumā – no krājuma dzejoļu, kas vizuāli un tekstuāli sader negatīvas uz pozitīvu. Tomēr kopumā jāsecina, visveiksmīgāk, iekļaušanu jaunākajās literatū- ka vairums latviešu dzejnieku un literatūrkriti- ras mācību grāmatās.” ķu nemaz tā īsti nav gatavi pievērsties bimedi- Īpatnēji, ka L. Brieža tematika Maria- ālai vai pat multimediālai dzejai kā nopietnam grammās lielākoties ir folkloriska, bieži vien literārās izpausmes veidam.

77 Strode-Kļaviņa 2013. 78 Briedis 2013, 15, 19 u. c.

VĒRES Aivars, E. (1996a) Ainava kliedz. Rīga : Raka. Aivars, E. (1996b) jā. Rīga : Raka. Aivars, E. (2001) Es pagāju. Rīga : Preses nams. Apolinērs, G. (1985) Gājiens. Atdz. Elsbergs, K. Rīga : Liesma. Bērziņš, U. (2004) Dzeja. Rīga : Atēna. Bohn, W. (2011) Reading visual poetry. New Jersey : Fairleigh Dickinson University Press. Boiko, J. (2000) Dziesmas un dzejas. Rīga : Preses nams. Boiko, J.; Lediņš, H. (2005) ZUN. Rīga : Jumava. Briedis, L. (2013) Mariagrammas. Rīga : Neputns. Brutāne, V. (1969) Gulta. Galds un Krēsls. Koks. Ļūdēns, V. (sast.) Dzejas diena. Rīga : Liesma, 187–189. Draguns, P. (2012) Tumšā stundā. Rīga : Neputns. Godiņš, G. (2008) CV. Rīga : Jāņa Rozes apgāds. Korso, G. (2014) Bumba. Latvju Teksti, 3. Rīga : Latvijas Literatūras centrs, 18–19.

58 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Kronbergs, J. (2016) Bet ja visu laiku... Rīga : Dienas Grāmata. Kursīte, J. (2002) Figūrvārsmas. Konkrētā dzeja. Dzejas vārdnīca. Rīga : Zinātne, 154, 213–214. Langa, L. (1997) te debesis, te ciparnīca. Rīga : Daugava. Ostups, A. (2016a) Žesti. Rīga : Neputns. Ostups, A. (2016b) Paragrāfi par Pelša jaunāko dzeju. Satori (18.08.2016.). Pieejams: www.satori.lv/article/ paragrafi-par-pelsa-jaunako-dzeju (27.05.2017.). Pelšs, E. (2012) S. Rīga : Iespēju grāmata. Pelšs, E. (2016a) Mīļākais tētis pasaulē. Ozolnieki : Literature without borders. Pelšs, E. (2016b) K O L I E K I. Satori (25.08.2016.). Pieejams: www.satori.lv/article/k-o-l-i-e-k-i (27.05.2017.). Steiks, J. (2003) Izlase. Rīga : Zinātne. Strode-Kļaviņa, A. (2013) Kaklamežģis. Ubi Sunt (18.06.2013.). Pieejams: www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/21502/ (27.05.2017.). Tabūns, B. (2008) Modernisma virzieni latviešu literatūrā. Rīga : Zinātne. Vērdiņš, K. (2016) Einārs Dzejnārs. Diena (25.05.2016.). Pieejams: www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gra- matas-_milakais-tetis-pasaule_-recenzija.-einars-dzejnars-14141957 (27.05.2017.). Žebers (2007) Blaknes. Rīga : Neputns.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 59 Jūlija Dibovska LITERĀRĀ KINEMATOGRĀFISKUMA PROBLĒMAS ALBERTA BELA PROZĀ

Jūlija Dibovska dz. 1987. gadā, filoloģijas bakalaura un maģistra grādu ieguvusi Lat- vijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātē, pētījusi naturālisma elementus Andreja Upīša darbos un Andreja Upīša darbu ekranizācijas. Pašlaik gatavo promoci- jas darbu par tēmu Literārā kinematogrāfiskuma elementi Alberta Bela darbos (darba zinātniskā vadītāja – LU profesore Ieva Kalniņa). 2012. gadā dibinājusi akadēmiskās attīstības projektu – LU literāro tekstu vietni Ubi Sunt. Vada grāmatu projektus izdev- niecībā, nodarbojas ar literatūrkritiku.

Raksturvārdi: literārais kinematogrāfiskums, kino, par kino un literatūru kā divām atšķirīgām Alberts Bels, proza, romāns, padomju literatūra, latvie- „komunikatīvām sistēmām”2, kino attiecības šu literatūra. ar literatūru var skatīt kā salīdzinoši jaunas komunikatīvās sistēmas draudus izjaukt ieras- Kino kā jauns kultūras medijs savas tās komunikācijas formas. Par kino kā jaunu tapšanas laikā – 20. gs. sākumā – kļuva par komunikatīvo pieredzi runā arī kultūras teorē- literatūras uzkrāto vērtību pārmantotāju un uz- tiķis Žils Delēzs (Gilles Deleuze) savā leģen- turētāju. Tas ir, kino, tāpat kā literatūra vai te- dārajā grāmatā Kino 1. Attēls–kustība3. ātris, izmantoja un joprojām izmanto noteiktu 21. gs. literatūras pētniekiem ir iespēja sižetu, visbiežāk fiksējot to savām vajadzībām atskatīties uz 20. gs. literāro mantojumu un tā ērtā formātā – piem., verbāli – tekstā, kas kino attiecībām ar nu jau tikai nedaudz vairāk par gadījumā dēvējams par scenāriju (teātrī tā ir 100 gadiem „seno” kinomākslu, kas iezīmē arī luga, operā – librets utt.). Taču kino strauji tehnoloģiju straujās attīstības ietekmi uz ieras- pieaugošā popularitāte jau 20. gs. pirmajā pusē tajām komunikatīvajām sistēmām. Viena no šķietami apdraudēja ne tikai cilvēka apziņu jaunās komunikatīvās pieredzes ­iespējamajām un fantāziju, par ko 1936. gadā runā filozofs sekām ir kinematogrāfā aprobētu, masu kul- Valters Benjamins (Walter Benjamin)1, bet arī tūrā pazīstamu un tomēr kinomākslai spe- konkrētas darbības jomas, piem., literatūras cifisku naratīva veidošanas paņēmienu un formālos mākslinieciskos pasaules attēloju- elementu ienākšana literārā tekstā jeb literā- ma „sasniegumus”. Respektējot Jurija Lot- rais kinematogrāfiskums. Termina „literārais mana (Юрий Лотман; Jurij Lotman) domu kinematogrāfiskums” leģitimitāte joprojām ir

2 Lotman 2015. 1 Benjamin 2007, 166. 3 Deleuze 1983.

60 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 problemātiska, taču problēmjautājumus ir ie- daiļrades pētniece Ph.D. Barbara Villija (Bar- spēja ilustrēt un skaidrot arī ar piemēriem no bara Willie) izmantojusi terminu cinematics latviešu literatūras. Viens no autoriem, kura (kinematogrāfiskums)7. Ņemot vērā šo un citu daiļradē literārā kinematogrāfiskuma elementi pētnieku iestrādes, ir iespējama šāda literārā var tikt novēroti gan kā konsekvents paņēmie- kinematogrāfiskuma definīcija: nu kopums, gan literārā eksperimenta pazī- Literārais kinematogrāfiskums ir īpat- mes, ir Alberts Bels (īstajā vārdā Jānis ­Cīrulis, nību kopums, kas atspoguļo kino naratīva dz. 1938. gadā). veidošanas principus vai kino sižetus un Kopumā jāšķir trīs galvenie literārā kine- tēlu grupas literatūrā. matogrāfiskuma problēmjautājumi: Atkarībā no literārā kinematogrāfiskuma - literārā kinematogrāfiskuma robežas, elementu nozīmes un funkcijām, tos var iedalīt - literārā kinematogrāfiskuma elementu no- funkcionālos un strukturālos: zīme tekstā, - funkcionālie: gan reālitātē pastāvoši, gan - literārais kinematogrāfiskums kā kino- autora iztēlē dzimuši un kino pasaulei mākslas ietekmes sekas. piederīgi tēli, kā arī alūzijas un reminis- cences uz filmām, kino profesionālismi un termini; šie elementi var pildīt indi- Literārā kinematogrāfiskuma robežas viduālas funkcijas atkarībā no konteksta Kas ir literārais kinematogrāfiskums? Sak- (visa teksta/sižeta kopumā vai tā lielākas nes terminam „literārais kinematogrāfiskums” daļas), kurā ievietoti; meklējamas Krievijas literatūrzinātnieces Iri- - strukturālie: literārā kinoscenārija vai nas Martjanovas (Ирина Мартьянова; Irina režisora scenārija elementi vai to stilizā- Mart’janova) darbā Krievu teksta kinolaik- cija literārā tekstā, kas var būt arī grafiski mets: literārā kinematogrāfiskuma paradokss un kompozicionāli sintaktiski marķēta; (2001)4. Viens no I. Martjanovas svarīgāka- šie elementi ir tipizēti, pilda funkcijas, jiem atzinumiem, kas var palīdzēt ieraudzīt kuras var aprakstīt arī neatkarīgi no visa arī A. Bela prozai nozīmīgas un raksturīgas sižeta gaitas. šķautnes – noteikt literārā kinematogrāfiskuma Ir svarīgi, ka teksta atbilstību apzīmēju- termina un izpratnes robežas –, nepieciešams mam „kinematogrāfisks” nenosaka tikai abu tādēļ, lai „interpretētu literatūras un kino at- šo elementu veidu klātbūtne. Visdrošāk ir tiecības, aprakstītu žanriskās izcelsmes kon- skatīt literāro kinematogrāfiskumu kā elemen- stantes mūsdienu tekstos un parādītu masu vai tu kopumu, kura vienības var attiekties gan elitārās kultūras attīstības tendences”5. Šādas uz visu tekstu kopumā, gan arī uz atsevišķām masu kultūras un sabiedrības, kā arī literatūras tā daļām. Taču literārā kinematogrāfiskuma attiecības tiek risinātas arī A. Bela prozā. elementu konstatācija visbiežāk ir saistāma Par definīcijas atskaites punktu ņemot tie- ar literārā teksta autora apzinātu vēlmi lietot, ši I. Martjanovas monogrāfiju, kurā uzskaitītais ieviest un marķēt šos elementus, tādējādi pie- literārā kinematogrāfiskuma pazīmju klāsts ir šķirot tiem noteiktas funkcijas un nozīmi. visplašākais no zinātniskajā literatūrā sasto- pamajiem, Rietumu pētnieku vidū izceļami ir tie, kuru darbos literārā kinematogrāfiskuma Literārā kinematogrāfiskuma elementu izpratne ir definēta līdzīgi vai ļoti tuvu:- Li nozīme tekstā verpūles Universitātes profesors Deivids Sīds (David Seed) raksta par ASV autoru cinema- Funkcionālie literārā kinematogrāfiskuma tic fictions (no angļu val. – kinematogrāfiska elementi – starp dekorāciju un simbolu daiļliteratūra)6, savukārt Vladimira Naboko- Funkcionālo literārā kinematogrāfisku- va (Владимир Набоков; Vladimir Nabokov) ma elementu vidū ir minami vārdi ar sakni „kino” – ne tikai „kino” kā konkrēta kinofilma 4 Mart’janova 2001. 5 Turpat, 9. 6 Seed 2009. 7 Wyllie 2002.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 61 vai industrija, bet arī kinoteātris. Tāpat jāņem Kino un dzīvesveids. A. Bela prozas vērā, ka sižeta veidošanai noderīgi ir kino- cilvēks 70. gados joprojām atrodas kinopro- mākslai piederīgu profesiju pārstāvju tēli (sce- pagandas iespaidā, kas nu ir pāraugusi neiedo- nāristi, režisori, aktieri utt.), kino skatīšanās mājamā mietpilsonībā. Romāna Būris (1972) vai radīšanas procesa elementi (ekrāns, kino- galvenais varonis Edmunds Bērzs pirms apzi- kamera, objektīvs – jo specifiskāk ir aprakstīts nāšanās, ka ir ieslodzīts (fiziskā un mentālā) kino inventāra darbības princips, jo tuvāks tas būrī, „skatījās visas filmas par karu, vienalga, ir strukturālajiem literārā kinematogrāfiskuma vai tās bija patiesas vai nepatiesas”11. Sievas elementiem). Īpaši jāizceļ reminiscences un redzējumā Edmunds Bērzs vislabprātāk būtu alūzijas, kā arī kino ekfrāze – kino medija dzīvojis „mazā istabiņā siltu paklāju izklātā, atspoguļojums verbālajā mākslā (cinematic uz milzīgi plata dīvāna, siltumā pie televizo- ekphrasis)8 (jeb reāla vai iztēlota un/vai de- ra, radio, magnetofona, pie grāmatām, platēm formēta kinodarba verbāls pārstāsts). Pildot un magnetofona lentēm. Pie kinofilmām, ko dažādas sižetam vairāk vai mazāk lietderī- viņš pats būtu uzņēmis. Un nebūtu viņam gas funkcijas, visi šie elementi ir sastopami jāmazgājas, nebūtu jādzen bārda ..”12. It kā A. Bela prozā, kas tapusi laikā no 1963. līdz liela darba rezultāts – paša uzņemta filma –, 2005. gadam (3 stāstu krājumi un 15 romāni). tomēr A. Bela romānā tā kļūst par simbolu Funkcionālo un līdz ar tiem arī strukturālo galējai mietpilsonībai, kas slēpjas ne tikai ērta literārā kinematogrāfiskuma elementu nozī- dzīvokļa robežās, bet arī mierīga, svešu ideju mes problēmu analīze ļauj konstatēt noteiktu neizaicināta prāta robežās. literārā kinematogrāfiskuma paradigmu un tās Kino un realitāte. Romānā Poligons izmaiņas autora daiļradē. (1977), kura darbība galvenokārt risinās re- Kino un pieredze. Funkcionālajiem lite- zerves karavīru poligonā, kino ir viena no rārā kinematogrāfiskuma elementiem A. Bels retajām izklaides iespējām militārajā vidē, un pievēršas jau savā pirmajā publicētājā romānā īpatnēji, ka ikdienas reālijas autors saplūdina Izmeklētājs (1967). Atklājot konkrēta varoņa – ar kino māksliniecisko fikciju. Proti, netiek mākslinieka un viņa darba – būtību sarunā ar strikti marķēta robeža, kur beidzas poligona izmeklētāju, A. Bels vēstītāja skatā izmanto vide un kur sākas kinofilmā attēlotie kara filmas tēlu kā dažādu paaudžu, dažādu- indi apstākļi, kas realizēti salīdzinoši reti latviešu vīdu vēstures, atmiņu un realitātes apjausmas literatūrā izmantotā kino ekfrāzes veidā: „No pieredzi: „Skatoties vienu un to pašu filmu, rīta pēc brokastīm kareivji gāja uz mācībām, mēs redzam dažādus kadrus. Pareizāk sakot, [..] vakarā skatījās kino. Lauka vidū starp di- kadri ir vienādi, bet mēs dažādi tos uztveram. viem stabiem kā bura nostiepts baloja ekrāna Mēs abi skatījāmies vienu filmu. [..] Tēvs audekls, un reiz seansa laikā sākās sniegpute- neklusēja. Vai nu viņš gribēja sevī kaut ko nis, un jauns karavīrs sniegputenī metās pret noslēpt, vai arī filmas demonstrācijas laikā ienaidnieka dzota ambrazūru, ar augumu bija aizvēris acis .. [šeit un turpmāk izcēlu- aizsedza lūku un mira. [..] Trīsdesmit gadu mi mani – J. D.].”9 Kino ne tikai ir metafora attālums šķīra pulku no cilvēkiem, kas mira kolektīvajai atmiņai, bet arī pavisam konkrēts uz ekrāna sniegputenī.”13 Kino gan joprojām atmiņas konstruēšanas līdzeklis – laikā, kad ir nezaudē savu pagātnes liecības spēku. pieņemama tikai oficiālā vēstures versija, par Kino un ikdiena. Kino kā reālija, aiz šādu būtisku avotu kļūst propaganda, no kuras kuras slēpjas attiecības kolektīva vai divu romāna vēstītājs izsmeļ detaļas, lai būvētu at- indivīdu līmenī, visspilgtāk parādās A. Bela bildes uz saviem jautājumiem par karu: „Nezin 80. gados tapušajos romānos, kur vēsturiskā vai uz lauka bija kartupeļu vagas vai kviešu atmiņa vairs neatrodas idejiskā centrā. Ro- statiņi. Es reiz redzēju vienu kinožurnālu par mānā Saknes (1982) tā ir aina, kurā padom- karu, tur uz lauka dega kviešu statiņi.”10 ju kinoteātros pieejamais kino tiek skatīts ar

8 Barbetti 2011. 11 Bels 1972, 30. 9 Bels 1988, 408. 12 Turpat, 31. 10 Turpat, 418. 13 Bels 1977, 13.

62 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 diezgan labdabīgu ironiju, kā izklaide manipu- ka viņš pieveic laupītājus bez jebkādas aizķer- lējamai sabiedrībai un kā netīšas nepatikšanas šanās. Šo filmas sagrozīto ekfrāzi romānā it sabiedrības ārpusniekam – malumedniekam, kā rada galvenā varoņa neveiklība – uzmestais kas nokļūst pilsētā un sastopas ar kino skatī- sola gals, kas aizķer kinoaparātu, tādējādi sa- tāju pūli: „Skatītāji tad arī iegāza Bukubendi. pludinot reālitātes un ilūzijas pasauli, veidojot Viņš brauca cauri pūlim. Mašīnas ceļā gadījās jaunas iluzoras paralēles, kas acīmredzami kašķīgi pilsoņi un pilsones, sāka kliegt, ka šī domātas, lai padarītu aprakstīto situāciju vēl esot vienvirziena iela. [..] Iela bija šaura, un komiskāku. publika vēl aizvien gāzās ārā no kinoteāt- Kino un tā cilvēki. Šī literārā kinema- ra. Laikam rādīts kāds detektīvgabals, tādās togrāfiskuma elementu klāsta problemātika reizēs ļaudis zāli pamet īpaši satracināti un visplašāk skarta romānā Saucēja balss (1973), pirmajos brīžos izturas neiecietīgi pret sabied- kur viens no A. Bela varoņiem, vārdā Zilbik- riskās kārtības pārkāpējiem. Vēlāk pilsonisku- sis, iespējams, simbolizē kino sintētisko būtī- ma uzplūds atkal noplok ..”14 Savukārt romānā bu: „.. iespēju sapludināt mākslas [tēlniecību, Slēptuve (1986) kino kā izklaide ir rādītājs glezniecību, mūziku u. c. – J. D.] viņš lieti laulāto attiecību atsvešinājumam, bet kino demonstrēja savā lielajā istabā, kas vienlai- tēla vietā varēja būt arī jebkuras citas mākslas kus viņam bija arī darbnīca.”17 A. Bels tie- veids, kas mazina šī literāri kinematogrāfiskā cas iemiesot tēlā vai varonī kādu parādību, elementa funkcionalitāti: „Bet pagaidām vie- ko apliecina arī Zilbikša līdzinieks romānā nīgā izraušanās notika svētdienās, kad Ojārs Poligons – scenārists Piņģerots, kas, tāpat kā pameta mājas, lai paklejotu pa ielu, lai aizietu kino, ir „staigājoša kultūrzīmju krātuve”: „Viņš uz kādu ķinīti. Ka arī Zanei vajadzētu aiziet uz prata dziedāt, meistarīgi atdarinot slavenos kādu ķinīti, to Ojārs neiedomājās.”15 La Scala tenorus, prata stāstīt nebūt ne slik- Kino un konteksts. Kino lauku vidē tāk par Konanu-Doilu, pārzināja baudas un romānā Sitiens ar teļādu (1987) parādās de- netikumus plaši kā Bokačo, mācēja izlikties formētas ekfrāzes veidā. Te ir iesaistīta franču laipns kā Taleirans, kad sirdī vārījās vislielā- režisora Kristiāna Žaka (Christian Jaque) pie- kās dusmas, bija skaudīgs kā Saljeri, talantīgs dzīvojumu filma Fanfans Tulpe (1952): „Pa- kā Antonioni [itāļu kinorežisors Mikelandže- manījis dievināto būtni, viņš taustījās pēc sē- lo Antonioni – J. D.], aktīvs kā dons Žuans, dekļa. Sagrābājis svabadu vietu, apsēdās. Bet, noslēpumains kā majors Proņins (vai Džeims kā jau tas neveiksminiekiem gadās, arī otrs Bonds, ja vēlaties) ..”18 Nedz Zilbikša, nedz sola gals izrādījās brīvs, un dēlis uzlidoja gai- Piņģerota loma romānos gan netiek izvērsta, sā, aizķerdams kinoprojekcijas aparātu. Lente tikai apstiprinot to funkcionālo atrašanos aprāvās pašā interesantākajā vietā. Fanfana starp sava laika simbolu un romāna vides Tulpes zobens iestrēdza karietes jumtā.”16 Ro- ­dekorāciju. mānā attēlotā kinofilma sastingst, apstādinot Kino un fikcija. Zīmīgs ir funkcionāls tās varoņa darbību ļoti zīmīgā ainā – pirms literārā kinematogrāfiskuma elements agrīnajā mirkļa Francijas karaļa pulkā rekrutēts ka- stāstā Spēks ūsās (krājumā Spēles ar nažiem, reivis Fanfans ceļā uz kazarmām atbrīvo ka- 1966). A. Bels attēlo varoni, kurš kolekcio- raļmeitas karieti no laupītājiem. Filmas ainai nē slavenu cilvēku makus un portfeļus. Īpaši var saskatīt paralēli romāna sižetā, kur arī stāsta varonis izceļ „Augstākās Padomes de- tiek risināts romantisks motīvs, tomēr A. Bela putāta Bartevica kabatas portfeli un slavenās romāna varonis no mīļotās lauku meitenes at- kinoaktrises Vilmas Rinetas naudas maciņu ar sakās. Savukārt filmas sižeta atstāstu A. Bels viņas monogrammu”19. Taču deputāta iespē- sagroza, jo faktiskās filmas sākumā neeksistē jamais prototips ir stāsta uzrakstīšanas laikā aina, kurā Fanfana zobens iesprūstu karietes reāli eksistējošs politiķis Leonards Bartkevičs, jumtā. Fanfana varoņdarbu raksturo tieši tas, taču minētā aktrise visdrīzāk ir tikai literārs

14 Bels 1982, 216. 17 Bels 2004, 121–122. 15 Bels 1986, 83–84. 18 Bels 1977, 64. 16 Bels 1987, 191. 19 Bels 1966, 78.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 63 tēls bez nosakāma prototipa. Ieviešot realitātē Strukturālie literārā kinematogrāfiskuma sastopama deputāta un neeksistējošas kino- elementi zvaigznes tēlu, autors it kā ironizē par soc- Par strukturāliem literārā kinematogrā- reālisma prasību pēc mākslas, kas balstīta uz fiskuma elementiem uzskatāmas tādas - kino īstenību, pievienojot arī saistošu detaļu savam filmas scenārijam raksturīgas parādības kā laikam pikantā stāstā. marķēta plānu, ainu un skatpunktu maiņa, kas Kino un runas brīvība. Visbeidzot pie tiek acīmredzami „montēta”, kā arī vietas, literārā kinematogrāfiskuma funkcionāla- personāža un darbības konstatācija, bieži vien jiem elementiem ir minamas arī epizodes no neatklājot darbojošos personu iekšējos pārdzī- A. Bela romāna Melnā zīme (1995), kas uz- vojumus tiešā veidā (kā scenārijā). skatāms par autobiogrāfisku un viens no - pir Montāža literārajā tekstā pilda šādas majiem rakstnieka daiļradē iemieso 90. gados funkcijas: rada un savieno redzamos un dzir- jaunatgūto brīvību runāt par Latvijas vēstures damos tēlus, palīdz sniegt eksplicītu un im- problēmām. Puisis, vārdā Jānis, mēģina stāties plicītu vērtējumu, dinamizē māksliniecisko kinorežisoru institūtā Maskavā: „Viņš gribēja telpu, attēlo māksliniecisko laiku, ietekmē mācīties par kinorežisoru. Kurš neskatās kino teksta uztvērēju, iekļaujot viņu teksta radīšanā. vai nav skatījies? Ar kinobacili Jānis saindē- Labs piemērs šīm literārā kinematogrāfiskuma jās jau pamatskolā, kad Tautas namā rādīja iezīmēm ir vienā no A. Bela agrīnajiem dar- trofeju filmas. [..] Pēc lielās sajūsmas, ko uz- biem – autobiogrāfiskajā stāstā24 Ķieģelis (krā- sita Fanfans Tulpe ar Džinu Lolobridžidu un jumā „Es pats” līdzenumā, 1968). Galvenais Žerāru Filipu, ne mazāku prieku skatītājos ra- 20 varonis mēģina iestāties Maskavas kinemato- dīja Karnevāla nakts ar Ludmilu Gurčenko.” grāfistu institūtā, kinorežisoru fakultātē, kārto Atšķirībā no sava varoņa A. Bels atrod ceļu uz iestājeksāmenus, tomēr izredzēto studentu sa- kino pasauli scenāristu kursos. Savukārt ro- rakstā neiekļūst. Kinematogrāfistu institūts un mānā puiša kinematogrāfiskums ik pa laikam loma, kas jānospēlē, te ir būtiski tēli, tomēr liek sevi manīt ar dekoratīviem funkcionāliem tos papildina strukturālie literārā kinemato- tēliem: „uz dzīvi raudzījās caur savdabīgu 21 22 grāfiskuma elementi: īpašais vēstītāja (galvenā objektīvu” ; „burvju ekrāns bija nodzisis” ; varoņa) pasaules un ikdienas redzējuma kine- „māte cerēja, ka dēls uzņems lielo mākslas fil- 23 matogrāfiskums, iespējams, saasinās eksāme- mu par viņas dzīvi” , tiek arī ieskicētas filmas, na dēļ, un kļūst redzama prātā risinātā „plānu kas varētu būt tapušas padomju laikā – piem., maiņa”: „Pretī nāk kāds vīrs. [Tālais plāns – sarkastisks kinožurnāls par okupācijas izrai- šeit un turpmāk piezīmes manas – J. D.] Viņam sītu masveida ieceļošanu Latvijā. Raksturīgi, bezgalīgām līnijām izvagota seja. [Tuvplāns.] ka kino ekfrāzi šajā romānā autors izmanto Liekas, visas kaislību vētras tur plosījušās. visai deklaratīvu uzskatu paušanai, neatstā- Pavadu vīru ar skatienu. [Vidējais plāns.]”25 jot vietu zemtekstam nedz literārā kinema- Kinematogrāfiska teksta tips tiek veidots togrāfiskuma, nedz kādos citos prozas darba ar novērojamā/nenovērojamā, dzirdamā/ne- elementos. Līdz ar 90. gadiem eksperimenti dzirdamā montāžu, to savienošanu vertikālās ar formu un mākslinieciski meklējumi vairs montāžas formā (S. Eizenšteina termins). Tā neietilpa rakstnieka risināto problēmu klāstā, rodas arī sarežģītākas montāžas kombinācijas, ko atspoguļo arī literārā kinematogrāfiskuma piem., virknējums novērojamais/dzirdamais elementu funkcijas. un novērojamais/nedzirdamais.26 Pat agrīnajā stāstā Ķieģelis A. Bels piešķir kinematogrā- fiskajam varonim īpašas novērošanas- spē jas: „Cik institūta ēkai ir logu? Par logiem jāzina. Var pajautāt kāds no eksaminācijas

20 Bels 1996, 58. 21 Turpat, 60. 24 Saruna ar A. Belu 2015. gada 4. septembrī Rīgā. 22 Turpat, 62. 25 Bels 1968, 130. 23 Turpat, 64. 26 Mart’janova 2001, 14–16.

64 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 komisijas locekļiem, lai pārbaudītu novēroša- govis. Skolnieks ar mugursomu plecos slēpo nas spējas.”27 Šajā stāstā funkcionālie literārā pāri gravai. Jānis karavīra formā brauc pa kinematogrāfiskuma elementi (galvenā varoņa stepi studbekera kravas kastē. Apvāršņa vietā interese par kino, kinoinstitūts, režisora eksā- studbekera augstie borti, komandiera seja stū- mens utt.) darbojas saskaņā ar strukturālajiem rī spīd kā rietošs mēness. Jānis ir līgavainis, elementiem, taču tas A. Bela prozā negadās skūpsta Zentu .. Slāņainajā rēggleznā figūras bieži. dzīvoja un kustējās kā telpiskā filmā.”30 Viens no piemēriem, kur novērošanas si- Iespējams, atsacīšanās no grafiski mar- tuācijā fiksēti dzirdamā/nedzirdamā un redza- ķētas montāžas, veidojot „filmas” par galve- mā/neredzamā elementi, ir romānā Būris. Šajā no varoni un no galvenā varoņa skatpunkta, situācijā varonis ir ieslēgts būrī meža vidū, tika veikta, lai saglabātu vēstījuma veselumu. tāpēc nereti tver apkārtni ar pastiprinātu uz- Turklāt šis veselums ir nepieciešams arī gal- manību – gluži kā ieslēgta kinokamera: „Trīs venā varoņa individuālā skata akcentēšanai, vīri pazuda krūmos, pat viņu sejas Bērzs tā kas gluži kā režisora Dzigas Vertova (Дзига arī nepaguva saskatīt. Tumsā švīkstēja zari.­ .. Вертов; Dziga Vertov) 1919. gada manifestā tomēr apkārtni nevarēja pārskatīt, traucēja postulē: „Es esmu kino-acs. Es esmu mehānis- gravas augstie, kokiem apaugušie krasti. .. ka acs, Es, mašīna, rādu jums pasauli, ko tikai tālāk gravā burbuļoja strautiņš; to nevarēja es varu redzēt.”31 Romānā Latviešu labirints redzēt, bet ūdens skaidro čalu labi dzirdēja.”28 (1998) šo veselumu iespaido arī galvenā va- Raksturīgi, ka romānā Saucēja balss, roņa Alekša Mierlauka meditācijas prakse, kas kura pamatā ir nemitīga novērošanas un slepe- paredz „iziešanu” no sava ķermeņa: „Aleksis nības spēle, jo galvenie varoņi ir nomaskējies redzēja sevi skrienam. Domās viņš pacēlās revolucionārs un viņu meklējošais slepenpoli- aizvien augstāk virs skrejoša ķermeņa, redzēja cists, vēstītājs tver notiekošo ar kameras aci priežu ieloku ap līci, saskatīja pašu līci lēni un „montē” novēroto grafiski marķētās rindās: griežamies kā milzīgu pusmēnesi, ieraudzīja „Stiklinieks izgāja cauri gaitenim, sargāda- sīko Rīgas labirintu dziļi lejā pie Daugavas mies pieskarties mēteļiem uz drēbju pakara- sudraba dzīslas.”32 Šajā gadījumā redzēto ainu mā, nonāca virtuvē un izkravāja amata kasti. montāža „sarežģī un nojauc „reālistiskos” lai- [..] Maza meitenīte, tērpusies rozā kleitiņā, kā ka attēlojuma principus darbā”33, demonstrē- sārta malduguntiņa aizskrēja pa gaiteni ga- jot, ka laiks ir vienlaicīgi notiekošo kustību rām virtuves durvīm. Bija dzirdama saruna.”29 kopums un ka šķietami laika atdalīti notikumi Problemātiska ir strukturālo literārā kine- un tēli (piem., ķermenis un gars) var nokļūt matogrāfiskuma elementu grafiskā marķējuma blakus viens otram. paradigma A. Bela prozā – romānos Būris un Literārā kinematogrāfiskuma funkcionā- Saucēja balss montētās ainas, kas ietvertas lie elementi, veidojot tematiskos problēmjau- relatīvi lakoniskos, vienkāršos nepaplašinātos tājumu pārus „kino un pieredze/dzīvesveids/ teikumos, atrodas atsevišķās rindkopās, taču realitāte/ikdiena/konteksts/cilvēki/fikcija, un vēlākajos darbos šim marķējumam nepakļau- runas­ brīvība”, ļauj detalizēti skatīt arī svarī- jas arī ļoti kinematogrāfiski „montētas” epizo- gas Alberta Bela prozas šķautnes, kas saistītas des. Piem., autobiogrāfiskajā romānā Melnā ar laikmeta, indivīda un sabiedrības attiecībām zīme, kur galvenais varonis filmas tēlainībā ar tehnoloģijām un idejām. Savukārt struktu- un grafiski nemarķētā kadru montāžā redz visu rālie literārā kinematogrāfiskuma elementi savu mūžu, guļot uz operāciju galda: „Kārtis ļauj ieskatīties autora prozas poētikas detaļās, fasējot, notikumi nokļūst cieši līdzās. Jānis kas gan apliecina saikni ar vēstures virzību, ir zīdainis un sēž lielā pītā grozā pie ūdens gan arī autora prozas iekšēja līdzsvara mek- pumpja kūtī, kamēr māte un tante dzirdina lējumus.

30 Bels 1996, 12. 27 Bels 1968, 130. 31 Vertov 1984, 17. 28 Bels 1972, 144–148. 32 Bels 1998, 128. 29 Bels 2004, 6. 33 Kukulin 2015, 67.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 65 Literārais kinematogrāfiskums kā Ir dabiski pieņemt, ka literārā kinemato- kinomākslas ietekmes sekas grāfiskuma elementi var tikt konstatēti galve- nokārt to rakstnieku darbos, kas profesionāli Literārā kinematogrāfiskuma definīcija ne- ir/bijuši saistīti ar kino industriju vai arī atzīst/ ­paredz viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, vai atzinuši sevi par kinomākslas piekritējiem. un kādā veidā (tieši vai netieši, kurā laikā un Tam noder ieskats šo autoru biogrāfijā – piem., kādos apstākļos) kino ir ietekmējis konkrētu li- kinematogrāfiskās prozas autors V. Nabokovs terāro darbu, jo šāds konstatējums bieži vien ir ir darbojies Holivudā39, Džeimss Džoiss neiespējams. Turklāt ietekme var nākt ne tikai (­James Joyce) atzīts par aizrautīgu kino ska- no kino, bet arī netieši – no literārā kinemato- tītāju40 utt. Vai viens no šiem autoriem ir arī grāfiskuma elementus saturoša darba. Šādu ie- A. Bels, kura daiļradē, sākot no agrīnā posma tekmi, piem., ir atzinis krievu rakstnieks Alek- līdz pat 21. gs. romāniem, ir atrodami literārā sandrs Solžeņicins (Александр Солженицин; kinematogrāfiskuma elementi? Aleksandr Solženicin): romānu sērijā Sarka- A. Bela radošās darbības sākuma posmā, nais ritenis autors ir attīstījis hipermontāžas 60.–70. gados, notiek tehnoloģiju uzplaukums: principu, kuru aizguvis no Džona Dospasosa attīstās kibernētika,41 kino un citas vizuālās (John Dos Passos) darba 1919, ko bija lasījis kultūras sāk ietekmēt literatūru vizuālās kul- Lubjankas iekšējā cietumā 1945. gadā.34 tūras izplatības laukā (par šo paralēli var lasīt Problēmas, kas rodas, meklējot literārā arī Latvijas humanitāro zinātņu aktuālākajos kinematogrāfiskuma pazīmes konkrētos - dar pētījumos42). A. Bela radošajā biogrāfijā līdzās bos, jau tikušas loģiski formulētas Andrē Ba- literārai darbībai ir arī tieša saskarsme ar kino zēna (André Bazin) darbā Kas ir kino? (1967): pasauli. Rakstnieks atzīst, ka ir bijis kaislīgs kino ietekmju rezultātus grūti konstatēt tāpēc, kino skatītājs jau no pašas bērnības.43 Turklāt ka tie ir vienas kultūras izpausmes.35 Čārlzs 1966.–1969. gadā viņš ir studējis Augstākajos Eidsviks (Charles Eidsvik) monogrāfijā Kino scenāristu kursos Maskavā, kur studiju pro- un literatūra (1971) raksta: „Ikviena preten- cesā ir arī iepazinies ar Andreju Tarkovski zija skatīt rakstnieka darbu kā „kinemato- (Андрей Тарковский; Andrej Tarkovskij) un grāfisku” kalpo par pierādījumu, ka kino ir kur viņam ir bijusi iespēja redzēt ļoti daudzas, pirmām kārtām ietekmējis pašu pētnieku, ja toreiz tipiskam padomju cilvēkam nepieeja- ne rakstnieku.”36 Uz literārā kinematogrāfis- mas Rietumu filmas: Mikelandželo Antonioni kuma problemātiskumu norādījis arī Roberts (Michelangelo Antonioni), Federiko Fellīni Ričardsons (Robert Richardson) darbā Lite- (Federico Fellini), Akiras Kurosavas (Akira ratūra un filma (1969), atzīstot, ka kino „ir Kurosawa) u. c. režisoru darbus. Kursu no- literatūras atzars – tādas literatūras, kas jau slēgumā A. Bels ir izstrādājis arī diplomdar- pirms kino parādīšanās ir ieguvusi dažus ne- bu – kinoscenāriju Pagrabs, kura struktūru parastus un tīri vizuālus efektus”37, un atzīs- var salīdzināt ar romāna Latviešu labirints tot arī, ka kino ir būtiski mainījis literatūru. literāro kinematogrāfiskumu. Bez šaubām – atpazīstot kinematogrāfisku- ma elementus literatūrā, lasītājs galvenokārt balstās uz savu vizuālās kultūras pieredzi38 jeb to, ko spēj izteikt kā vizuālu vārdos. Bet šīs attiecības ir attiecināmas arī uz rakstnie- ku, kurš izsaka savu kino pieredzi literatūrā. 39 Abd-Elrahman 2010, 220. 40 Wyllie 2002. 41 Kolmogorov 1961. 42 34 Būtisks ieguldījums vizuālās kultūras izpētē ir Solženicin 2001, 215–216. 2013. gadā tapušais Ilzes Brēmeres promocijas 35 Bazin 1967, 61–65. darbs Tēlotājmākslas objekta verbālā reprezen- 36 Eidsvik 1971, 72. tācija XX gadsimta latviešu dzejā (LU). 37 Richardson 1969, 15. 43 Saruna ar Albertu Belu 2015. gada 4. septembrī 38 Mirzoeff 2015, 15. Rīgā.

66 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Latviešu labirints (1998) Pagrabs (1974) „Ir sestdienas novakars. Liepu ieskautais „Pagraba griesti, sienas izverd putekļu pagalms ir rāms un kluss. Pa amatnieka mājas mākoņus, ietinot visu necaurredzamā miglā. virtuves logu iespīd saule. Lēni slīdot lejup, zelta Raustās „sikspārņa” liesma. rats skar Senču sila egļu galotnes. Saules stari ir Zvans pie griestiem zvana pilnā spēkā. iesarkani, dažbrīd pavīd arī dzeltenas švīkas. Kliedzieni. Stari gulstas uz virtuves galda. Vaskadrāna Spokaina kustība. blāvi mirdz. Augšā dārdot sagrūst māja. Uz galda uzlikti dažādi makšķerēšanas rīki. Tad viss lēnām aprimst, tikai putekļu mākoņi Spole, svina atsvariņi, āķi, pludiņi un auklas. virmo pagrabā. Zvans zvana arvien lēnāk, rāmāk, Tēvs kārto somu, lai dotos uz vakara copi. klusāk, līdz skaņas izdziest klusās trīsās. „Es arī gribu līdzi!” lūdzas mazais Aleksītis.”44 Cauri putekļiem kā rēgi pieceļas cilvēku stāvi.”45

Nekļuvis par diplomētu kinoscenāristu, no A. Roba-Grijē darba apliecina, ka ne tikai A. Bels turpina strādāt ar kino tekstiem un grafiski marķēti literārā kinematogrāfiskuma 1973. gadā pēc paša romāna Saucēja balss elementi nav etalons, bet ka arī A. Bela ie- motīviem uzraksta kinoscenāriju Uzbrukums tekmes varēja rasties, lasot kinematogrāfiski prefektūrai (Rīgas kinostudija), ko režisors uzrakstītu ārzemju literatūru. Oļģerts Dunkers jau pēc gada ekranizē (Uz- Literārā kinematogrāfiskuma elementi to brukums slepenpolicijai). 1993. gadā A. Bels funkcionālā un/vai strukturālā formā ir atroda- ir konsultējis režisoru Ansi Epneru, kurš strā- mi lielākajā daļā A. Bela darbu. Šo elementu dāja pie filmas Būris pēc rakstnieka romāna lietojums iezīmē divas pamatfunkcijas – rakst- motīviem.44, 45 nieka individuālo stilu un konsekventi lietotu Kino ietiekšanās literatūras laukā notiek paņēmienu klāstu, kā arī eksperimentus ar nemitīgi, dažreiz pieņemot visai īpatnējas for- poētiku, sava rakstības stila meklējumus. Iz- mas, kas var arī nebūt ilglaicīgas. Piem., neilgi šķirot trīs galvenos literārā kinematogrāfisku- pirms A. Bela ienākšanas prozā Eiropā rodas ma problēmjautājumus (parādības un termina t. s. jaunais franču romāns, kura pamatā ir ki- robežas, nozīme tekstā un autora biogrāfijas noscenārija kā pastāvīga teksta publikācija un ietekme), ir iespējams konstatēt latviešu rakst- izdošana līdzās filmas iznākšanai uz ekrāniem. niekam svarīgus, literārā kinematogrāfiskuma Viens no šī žanra radītājiem ir Alēns Robs- akcentētus tematiskos lokus: sabiedrība, masu Grijē (Alain Robbe-Grillet), kuru A. Bels kultūra, vēsture, atmiņa, brīvība u. c. Šos te- uz­skata par vienu no saviem radošajiem ie- matiskos lokus galvenokārt var atrast funkcio- dvesmotājiem46, viņš savos romānos veido nālo literāri kinematogrāfisko elementu klāstā, literārā kinematogrāfiskuma strukturālos -ele taču strukturālie literārā kinematogrāfiskuma mentus: „Dzīvokļa durvis palika pusatvērtas; elementi ir implicīti un kalpo rakstnieka un zaldāts tās pagrūž, iziet caur neapgaismotu teksta attiecību risinājumam – tie visdrīzāk priekštelpu un apsēžas pie galda, kamēr sieva ir nepieciešami poētikas atjaunošanai, teksta ­ielej viņam vīnu. Viņš dzer klusējot, nelieliem idejiskās puses un tēlainības akcentēšanai. Li- malkiem, un, katru reizi iedzerot, liek glāzi uz terārā kinematogrāfiskuma elementu lietojuma rūtainās vaskadrānas. Tā viņš atkārto reizi pa paradigma mainās arī ģeopolitisko izmaiņu reizei, pēc tam visa vaskadrāna viņa priekšā iespaidā – līdz ar cenzūras pazušanu autora izskatās apaļiem pleķiem klāta, bet šie pleķi darbos centrālajā vietā izvirzās ne literārie ne vienmēr ir noslēgtiem lokiem ..”47 Šis ­citāts eksperimenti, bet gan idejiskums. Savukārt literāri kinematogrāfisko elementu ienākšana 44 Bels 1998. prozā var būt ne tikai tiešas kino pieredzes vai 45 Bels 1974, 75. masu kultūras, bet arī citu kinematogrāfisku li- 46 Saruna ar Albertu Belu 2015. gada 4. septembrī terāro darbu ietekmēta. Rīgā. 47 Rob-Grije 1999.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 67 VĒRES Abd-Elrahman, M. (2010) The Cinematic Vision in Some American Narrative Prose Fiction. VDM Pub­ lishing. Barbetti, C. (2011) Ekphrastic Medieval Visions: A New Discussion in Interarts Theory. Palgrave Macmillan. Bazin, A. (1967) In Defence of Mixed Cinema. What is Cinema. Barkeley. Bels, A. (1966) Spēks ūsās. Spēles ar nažiem. Rīga : Liesma. Bels, A. (1968) Ķieģelis. „Es pats” līdzenumā. Rīga : Liesma. Bels, A. (1972) Būris. Rīga : Liesma. Bels, A. (1974) Pagrabs. Karogs. Bels, A. (1977) Poligons. Rīga : Liesma. Bels, A. (1982) Saknes. Rīga : Liesma. Bels, A. (1986) Slēptuve. Rīga : Liesma. Bels, A. (1987) Sitiens ar teļādu. Cilvēki laivās. Rīga : Liesma. Bels, A. (1988) Izmeklētājs. Cilvēki pilsētās. Rīga : Liesma. Bels, A. (1996) Melnā zīme. Rīga : Preses nams. Bels, A. (1998) Latviešu labirints. Rīga : Daugava. Bels, A. (2004) Saucēja balss. Rīga : Jumava. Benjamin, W. (2007) The Work of Art in the Age of Mechanical Reproduction (1936) Illuminations. New York : Harcourt, Brace & World. Deleuze, G. (1983) L’Image-mouvement: Cinéma 1. Paris : Les Éditions de Minuit. Eidsvik, C. (1971) Cinema and Literature. University of Illinois. Kolmogorov, A. N. (1961) Avtomaty i žizn’ (izloženie N. G. Ryčkovoj). Tehnika – molodeži, 10, 16–19. Kukulin, I. (2015) Mašiny zašumevšego vremeni: Kak sovetskij montaž stal metodom neoficial’noj kul’tury. Moskva : Novoe literaturnoe obozrenie. Lotman, J. (2015) Struktura hudožestvennogo teksta. Pieejams: http://on4a.narod.ru/lotman_struktura_­ teksta_web.pdf (01.08.2015.). Mart’janova, I. (2001) Kinovek russkogo teksta: paradoks literaturnoj kinematografičnosti. Sankt-Peterburg: SAGA. Mirzoeff, N. (2015) How to See the World. Pelican. Richardson, R. (1969) Literature and Film. Bloomington, London. Rob-Grije, A. (1999) V labirinte. Moskva : Azbuka. Pieejams: http://royallib.com/book/robgriye_alen/v_­ labirinte.html (09.09.2015.). Seed, D. (2009) Cinematic Fictions: The Impact of the Cinema on the American Novel up to the Second World War. Liverpool : University Press. Solženicin, A. (2001) Teleinterv’ju na literaturnye temy s N. A. Struve. Pariž, mart 1976 g. Sobranie ­sochinenij v 9 tomah, 7. Moskva : Terra-Knižnyj klub. Vertov, D. (1984) The Council of Three. Kino-eye. University of California Press. Wyllie, B. (2002) Experiments in Perspective: Cinematics in Nabokov’s Russian Fiction. New Zealand Slavonic Journal, 277–288.

68 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Aija Priedīte PAGĀTNE ŠODIENĀ JEB ŠODIENA PAGĀTNĒ. MANS LAIKABIEDRES SKATĪJUMS

Aija Priedīte ir studējusi latviešu un vācu valodu, literatūru un kultūru, studijas no- beidzot (1987) ar Stokholmas Universitātes doktora disertāciju Als die Bäume sprec- hen konnten. Zur Funktion des Bildes in Kārlis Skalbes Märchen. Ein Beitrag zum europäischen Kunstmärchen (Kad koki runāja. Literāro gleznu lietojums Kārļa Skal- bes pasakās. Pienesums Eiropas literārajām pasakām). Pēc tam piedalījusies Münste- raner Modell projektā (latviešu valodas intensīva mācību kursa izstrāde un pasnieg- šana Vācijas augstskolu studentiem) un pasniegusi latviešu valodu kultūras kontekstā Hamburgas un Stokholmas Universitātē, kā arī Latviešu valodas apguves valsts aģen- tūrā (LVAVA) Latvijā. Pēdējo gadu pētījumi bijuši saistīti ar tēmu „latviešu zemnieks literatūrā un dzīvē”, pievēršot īpašu uzmanību sociālai uzvedībai un vērtībām pagasta pārvaldē, migrācijā un dzimumattiecībās.

Raksturvārdi: repatriācija, padomju propagandas „imigranti”, „emigranti”, un tieši 2014. gada stratēģija un izmantotie instrumenti, bēgļi, VDK un oktobrī Stokholmas Universitātē Lilita Zaļkal- kultūras sakari. ne aizstāvēja savu doktora disertāciju1. Varētu šķist, ka pētījums ir par tīri vai aizvēsturiskiem Kad Latvijā ap 2014. gadu sāka runāt, laikiem, taču nē, pētījums ir kļuvis ļoti aktuāls, ka ir vajadzīgs repatriācijas likums, mani analizētā tā laika argumentācija, stratēģija un pārņēma dīvainas izjūtas. Atmiņā nāca senā propaganda ir ļoti viegli pārnesama uz šodie- bērnība, bēgļu nometne Dienvidvācijas pil- nu. Disertācija ir uzrakstīta angļu valodā un ir sētiņā Ansbahā. Toreiz biju maza meitene un nopērkama grāmatas formātā, kā arī brīvi pie- nesapratu nedz vārda „repatriācija” nozīmi, ejama internetā2 un kopā ar literatūras sarakstu nedz šī jēdziena saistību ar mums, nometnes aptver 262 lpp. iedzīvotājiem, taču vēl šodien varu izjust to baiļu un satraukuma vilni, kādu izraisīja šis vārds nometnes iedzīvotājos, un vēl šodien at- Pētījuma vēsturiskais fons, mērķi un ceros, kā vecāmamma kādu dienu ienāca mūsu starpdisciplinaritāte istabā un, sasizdama rokas, teica tādā „kapu Disertācija sākas ar koncentrētu aprakstu intonācijā”: „Ārprāts, pat vecais Finkenšteins par situāciju Latvijā pēc Otrā pasaules kara, pierunāts braukt atpakaļ.” par bēgļu plūsmām uz Rietumiem un to iemes- liem, kā arī par Padomju Savienības (Padomju Disertācija par repatriācijas stratēģiju Latvijas) mēģinājumiem bēgļu barus aicināt

2014.–2016. gadā pie visbiežāk lietota- 1 Zalkalns 2014. jiem vārdiem Latvijas medijos noteikti pie- 2 Pieejams: http://su.diva-portal.org/smash/get/ der vārdi „repatriācija”, „diaspora”, „bēgļi”, diva2:749334/FULLTEXT02.pdf (07.08.2017.).

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 69 atpakaļ uz dzimteni. Ievads arī spilgti rāda, ka saraibina tekstu, taču lasītājam ļauj vienmērī- bēgļi ir bēguši prom no draudošām briesmām gi, līdztekus tekstam sekot avotiem un skaid- un ka aicinājumi braukt atpakaļ patiesībā vei- rojumiem. cina vēlmi doties vēl tālāk svešumā, no Eiro- pas uz citiem tāliem kontinentiem. Pētījumā paredzēts aprakstīt un izanalizēt Pētījuma ievads un izmantotās metodes Padomju Latvijas repatriācijas kampaņu no L. Zaļkalnes ievads ar visu norādīto avo- 1955. līdz 1958. gadam un to, kādas atsauks- tu literatūru rāda, ka Austrumeiropas bēgļi, mes šī kampaņa guva latviešu trimdinieku ieskaitot latviešus, starptautiskajā pēckara presē, izmantojot padomju propagandas avīzi politikā bija objekti, kuri pēc kara beigām Par atgriešanos Dzimtenē (PaDz) un tā paša jāved atpakaļ uz turieni, no kurienes bēguši perioda trimdas (emigrācijas)3 presi. Par diser- vai spaidu kārtā aizvesti, Rietumu valdībām tācijas mērķi autore izvirza mēģinājumu atrast ticot Padomju Savienības propagandas solīju- atbildes uz šādiem jautājumiem: miem, ka ar viņiem nekas ļauns nenotikšot5. • kāda stratēģija un taktika tika izmantota, Tas, ka viņi palika Rietumos un netika aizsūtīti lai sasniegtu izvirzītos mērķus; atpakaļ, notika nevis nepārprotamas tā laika • kādas metodes tika izmantotas, lai panāk- Rietumu politikas, bet gan drīzāk pašu neat- tu vēlamo reakciju no trimdinieku puses; laidīgas pretestības un dažādu nejaušību sakri- • kā latviešu trimdinieki atsaucās uz šo tības dēļ. Tikai aukstā kara laikā Rietumvalstīs kampaņu; izveidojās politiska izpratne, kāpēc liela daļa • kā reaģēja latviešu trimdas prese.4 „Padomju Savienības bēgļu” ne par kādu cenu L. Zaļkalnes pētījums ir interesants no negribēja atgriezties savā dzimtenē. Turpinā- vairākiem skatpunktiem. Pirmkārt, tas rāda jumā L. Zaļkalne pievērš uzmanību dažādām 21. gadsimta humanitāro zinātņu starpdiscip- propagandas un aģitācijas teorijām un to prak- linaritāti. Pētījums uzrakstīts Baltu, somu un sei Padomju Savienības valsts iekārtas un pār- vācu valodas katedrā, taču tas aptver gan vēs- valdes nostiprināšanai, kā arī tam, kā tās tika turi un politiku, gan socioloģiju un psiholoģi- izmantotas sakariem ar ārvalstīm. ju, kā arī komunikācijas zinātni. Otrkārt, tas Propagandas analīzei viņa izmanto gan aplūko īsu un konkrētu laika posmu, 1955.– čekas praksē plaši izplatītās leģendas6, gan arī 1958. gada notikumus, taču aprakstītās tā Gerta Džoveta (Garth Jowett) un Viktorijas laika metodes, stratēģija un taktika nav daudz Odonellas (Victoria O’Donnell)7 metodē mi- mainījušās līdz mūsu dienām, vienīgi kļuvušas nētos desmit punktus: izsmalcinātākas un ietekmīgākas, pateicoties 1) propagandas kampaņas ideoloģija un ie- komunikācijas līdzekļu tehniskajai attīstībai. gansts, Treškārt, šis pētījums pievēršas līdz šim maz 2) konteksts, kādā parādās šī propaganda, pētītam laukam, proti, Otrā pasaules kara bēg- 3) propagandista identifikācija, ļiem un tam, kā tie kļūst par labi integrētiem 4) propagandas organizēšanas struktūra, jaunās mītnes zemes līdzpilsoņiem, nezaudējot savu sākotnējo etnisko identitāti, arī viņu cīņai ar padomju dzimtenes „garo roku”, kas mēģi- 5 Zalkalns 2014, 26–32. na viņus ar „maigu” varu satvert, saturēt un 6 Turpat, 40–41. To, ka „leģendu metode” Krie- atvilkt atpakaļ. Ceturtkārt, bagātīgās norādes vijā tiek aktīvi izmantota arī mūsdienās, rāda ar piemēriem ļauj ne tikai pārbaudīt pētījuma 2016. gada janvāra un februāra mijā saceltais tracis vācu medijos par t. s. Berlīnes Ļizu (sal. apgalvojumus, bet arī rosina jaunas pētniecis- Latvijas Avīze, 05.02.2016.), it kā Berlīnē bēgļu kas tēmas un jomas. Uzslavas vērta ir norādēm izvaroto krievu meiteni Ļizu: Vācijā stāvoklis izmantotā parindes forma, kas varbūt mazliet esot kļuvis haotisks un bīstams, jo varas iestādes netiek galā ar lielajām sīriešu u. c. tautu bēgļu masām, kas apdraud vietējos iedzīvotājus. Pa- 3 L. Zaļkalne tekstā lieto vārdu émigré, savukārt tiesībā notikums ir safabricēts pēc „leģendu me- šai rakstā to konsekventi tulkošu ar vārdu „trim- todes” un tiek diendienā apvīts ar tādām pašām dinieks”. subleģendām, lai iedzīvotājos sētu nedrošību. 4 Zalkalns 2014, 16. 7 Turpat, 41.

70 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 5) mērķauditorija, Piedevām drīz vien radās arī domstarpības 6) plašsaziņas mediju izmantošanas paņē- starp pašiem sabiedrotajiem, padomju varu mieni, vienā pusē un trim pārējām lielvarām (ame- 7) īpaši paņēmieni, lai panāktu maksimālo rikāņiem, angļiem un francūžiem) otrā pusē. efektu, Padomju Savienības varas iestādes uzskatīja, 8) auditorijas reakcija uz dažādajiem paņē- pirmkārt, ka visi, kas cēlušies no padomju mieniem, varas iekarotām un tai piederošām valstīm, ir 9) pretpropaganda, ja tāda ir, padomju pilsoņi un tādēļ repatriējami uz sa- 10) iedarbība un izvērtēšana. vām izcelsmes valstīm. Otrkārt, pēc Padomju Interesants un diezgan kutelīgs jautājums Savienības likumu izpratnes (krimināllikuma šādā propagandas analīzē ir arī izmantotā 58. pants) ne tikai tie, kas bija sadarbojušies ar terminoloģija. Rietumu latviešu lasītājus pār- ienaidnieku, bet arī tie, kas krituši ienaidnieka steidz L. Zaļkalnes izvēle Rietumos dzīvojo- gūstā un ar varu aizvesti darbā, uzskatāmi par šos bēgļus saukt par emigrantiem. Paši bēgļi noziedzniekiem un tādēļ ir sodāmi. sevi ir konsekventi saukuši par trimdiniekiem Sabiedrotie, protams, domāja, ka visas (eksilantiem) līdz pat Latvijas atjaunotajai šīs personas ar nepacietību gaida iespēju at- neatkarībai un ir cīnījušies pret apzīmējumu griezties savā etniskajā dzimtenē un vienīgā „emigranti”. Šis jautājums bija jo īpaši no- problēma ir šo lietu iespējami gludi un ātri pietns tādēļ, ka Padomju Latvijas institūcijas nokārtot. Taču nākamo šķērsli masveida re- bēgļus/trimdiniekus tikpat konsekventi sauca patriācijai radīja, pirmkārt, apstāklis, ka liela par emigrantiem, reizēm pat lietoja dažādus daļa to pilsoņu, kurus padomju vara uzskatīja nievājošus epitetus vai apzīmējumus. L. Zaļ­ par padomju pilsoņiem, sevi nekādā ziņā par kalne šo termina izvēli pamato ar starptautis- tādiem neuzskatīja un, otrkārt, protestēt pret ko likumu skaidrojumu8 un definīciju, ka visi, repatriāciju viņiem lika padomju varas kritē- kuri ir pārvietojušies brīvprātīgi no pirmās rijs, ka viņi sodāmi par sadarbošanos vai par valsts, uz kuru tie ir aizbēguši vai ar varu nonākšanu pie ienaidnieka ar varu. 1945. gada pārvietoti, ir saucami par emigrantiem. Lasī- 30. oktobrī Rietumu sabiedrotie beidzot defi- tājiem būtu ievērojami vieglāk uztvert tekstu nēja, ka padomju pilsoņi ir tikai tie, kas dzi- un nerastos lieki jautājumi, ja Zaļkalnes lie- muši vai dzīvojuši padomju teritorijā pirms toto jēdzienu skaidrojumi, kas atrodami viņas 1939. gada 1. septembra9. darba 50.–53. lpp., būtu ievietoti ievadnodaļas No padomju valdības puses bija nepieļau- sākumā. jami, ka viņu uztverē padomju pilsoņi „klejo- ja” pa Rietumiem, vēl nepieļaujamāk, ka šie elementi kļuva politiski aktīvi, darbojās pret Bēgļu problēma pēc Otrā pasaules kara padomju ideoloģiju un izplatīja šausmu stās- Otrajā nodaļā autore sniedz plašu ieskatu tus par padomju politisko orgānu represīvajām problēmās pēc Otrā pasaules kara, kuras radīja metodēm. Tādēļ bija vajadzīga visos sīkumos lielais bēgļu un pārvietoto personu (gūstekņu izstrādāta stratēģija, kā vilināt atpakaļ šīs aiz- un spaidu darba strādnieku) skaits un sabied- klīdušās un paklīdušās avis un, ja tas neizdo- roto dažādā izpratne par šo personu piederību, tos, tad Rietumiem parādīt, ka tās ir noziedzīgi tiesībām un nākotni. Šie pārvietoto personu un degradējušies elementi. miljoni, kas vairumā atradās četrās uzvarē- tāju/sabiedroto zonās kara pilnīgi izpostītajā Vācijā, bija visiem milzīgs apgrūtinājums. Leģendu metode un pirmā leģenda Pirmkārt, tīri praktiski – kur viņus likt un Šīs stratēģijas pamatā ļoti noderīga bija kā pabarot; otrkārt, ekonomiski – kur ņemt „leģendu metode”. Pirmā leģenda bija Komi- naudu un cik ilgi tāda būs vajadzīga; treškārt, tejas Par atgriešanos Dzimtenē (turpmāk – politiski – liels cilvēku skaits ar nezināmiem Komiteja) dibināšanas leģenda, kura tika pub- un neprognozējamiem politiskiem uzskatiem. licēta un izplatīta Rietumos ar PaDz pirmo

8 Zalkalns 2014, 50. 9 Zalkalns 2014, 60.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 71 numuru. Leģenda stāsta, ka bijušie Padomju trimdiniekus par Austrumberlīnes Komitejas Savienības kara gūstekņi un repatrianti grie- darbu, tiem piesūtītu PaDz un aģitētu par zušies pie padomju valdības ar priekšlikumu ­iespējām atgriezties Latvijā.14 nodibināt komiteju, kas veicinātu padomju Atgriezies Padomju Latvijā 1956. gada pilsoņu repatriāciju uz dzimteni. Padomju val- vidū, Ā. Talcis ir panācis, ka PaDz latviešu dība esot devusi pozitīvu atbildi, un tad bijušie izdevumam ir savi teksti, un Rīgā tiek nodi- kara gūstekņi un repatrianti 1955. gada sāku- bināta avīzes redkolēģija. Savu laiku Berlīnē mā nodibinājuši vienu no Padomju Savienības viņš izmantoja ne tikai, lai pārveidotu PaDz, daudzajām brīvprātīgo sabiedriskajām organi- bet arī lai izspiegotu trimdas latviešus. Ā. Tal- zācijām, proti, Komiteju. cis pievērsa nopietnu uzmanību un vāca infor- Par Komitejas ģeogrāfiskās atrašanās vie- māciju, kas notiek ar trimdas latviešiem, par tu izvēlēta Austrumberlīne, kur valdot patiesa viņu centriem, nometnēm, darba vienībām, par brīvība un demokrātija, nevis Rietumvācija, to, ko un kur latvieši strādāja un nodarbojās kur valdot amerikāņu policijas režīms. Komi- kultūrā, par viņu noskaņojumu15. Viņš arī cītīgi teju finansējot ar bijušo gūstekņu un repatrian- meklēja un vāca latviešu trimdinieku adreses, tu ziedojumiem, Rietumu simpatizantiem un tās nekavējoties izmantojot, lai informētu centrālo un vietējo valdību atbalstu10. Komite- trimdiniekus par Austrumberlīnes Komitejas jas oficiālais uzdevums ir publicēt PaDz, vei- darbu un par iespējām atgriezties Latvijā.16 dot radioraidījumus un palīdzēt potenciāliem Pats Ā. Talcis atmiņās par lielu sava darba repatriantiem atgriezties. No ārpuses nevainī- panākumu uzskata, ka ASV latviešu trimdas gā brīvprātīgo dibinātā Komiteja patiesībā bija laikrakstā Laiks parādījies raksts par viņa re- Valsts drošības komitejas (VDK) filiāle, kas patriācijas aktivitātēm, šādi informējot latvie- cīnījās ar pretpadomju propagandu11. šus visā pasaulē par repatriācijas iespējām.17 Visi Austrumberlīnes pasākumi notika VDK (čekas) aizsegā, tādēļ Ā. Talcim, kad Laikraksts Par atgriešanos Dzimtenē viņš bija atgriezies Latvijā un nodibinājis Austrumberlīnes Komitejas izdotais PaDz vietējo redakciju, tā bija jānostiprina laikraksts PaDz tiek izplatīts tikai Rietumu padomju sistēmā. Padomju Latvijas VDK ārzemēs. Tā teksti sacerēti krievu valodā un šefs Jānis Vēvers un oficiozās avīzes Cīņa uzrunā visus ārzemēs dzīvojošos šķietamos galvenais redaktors Pāvels Pizāns ziņo kom- padomju pilsoņus, nešķirojot pēc tautības; pēc partijas Centrālkomitejai (CK), ka trimdas lat- tam avīze tiek tulkota attiecīgajā valodā, arī viešu organizācijas aģitē pret repatriāciju, un latviski. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad PaDz CK nolemj, ka PaDz redakcija tiks pakļauta latviešiem Austrālijā, ASV un citur piesūtīta ­Cīņas redakcijai, palielinot Cīņas budžetu par krievu valodā12. 6000 rubļiem mēnesī un piesaistot rakstītājus Tikai tad, kad Austrumberlīnes komandai no literārās, mākslinieku un zinātnieku elites18. uz laiku13 pievienojas žurnālists un rakstnieks Lai gan laikraksta redakcija atradās Rīgā, kur Ādolfs Talcis no Padomju Latvijas, notiek tas arī tika iespiests, Latvijā tas nebija pie­ pārmaiņas. Ā. Talcis saprot, ka šādi krievu ejams, to pa tiešo no spiestuves nogādāja padomju propagandas teksti neuzrunā lat- lidostā un transportēja uz Austrumberlīni, no viešus viņpus robežai. Viņš cīnās par latvis- kurienes tas tika izplatīts Rietumos19. ku, nevis krievu autoru sarakstītu un tulkotu PaDz. Ā. Talcis, atrazdamies Berlīnē, arī cītīgi meklēja un vāca latviešu trimdinieku adreses, tās nekavējoties izmantojot, lai informētu 14 Zalkalns 2014, 100. 10 Zalkalns 2014, 137–138. 15 Turpat, 99. 11 Turpat, 86. 16 Turpat, 100. 12 Turpat, 170. 17 Turpat. 13 No 1955. gada rudens līdz 1956. gada vidum. 18 Turpat, 101. Turpat, 96, 98. 19 Turpat, 102.

72 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Kā izmaiņas padomju likumos • izplata pretpadomju propagandu starp pa- (1955. gada amnestijas dekrēts) tika rastajiem trimdiniekiem un attur viņus no saskaņotas ar repatriācijas stratēģiju repatriēšanās; • dzīvo uz pārējo smagi strādājošo trimdi- Komitejas publikācijas – PaDz un radio nieku rēķina, zog sabiedrības un privātu raidījumi – bija rūpīgi jāsaskaņo ar Padom- naudu, izplata melus un dzīvo izvirtīgi.24 ju Savienības krimināllikuma 58. pantu un Ņikitas Hrusčova (Никита Хрущёв; Ni- 20 1955. gada amnestijas dekrētu . Lai panāktu kita Hrushhjov) 1956. gadā iesāktā Josifa Sta- ticamību par izmaiņām padomju nostājā pret ļina (Иосиф Сталин; Iosif Stalin) kulta un trimdiniekiem, bija jāstrādā ar viņu vēsturisko laika pārvērtēšana25 sagādāja pretrunas Komi- atmiņu. Šim nolūkam tika izveidots dzīves- tejas līdzšinējā stratēģijā. Atkal bija „jāgroza” stāstu modelis ar dažiem mainīgiem kompo- vēsturiskā atmiņa, repatriācijas programmas nentiem atkarībā no mērķgrupas (parastais pieņēmums, ka ikkatrs trimdinieks ir noziedz- noziedzīgais trimdinieks, leģionārs, darba vai nieks, vairs nederēja. Jaunā trimdinieka stāsta sargu rotu pārstāvis, trimdas spiegs). Stās- modelis: ta pamatmodelis izskatījās apmēram šādi, tā • parastais trimdinieks ir nonācis ārzemēs variētais lietojums ir universāls un sastopams kara laikā (gūsteknis, aizvests spaidu dar- visos 218 PaDz numuros: bos, evakuēts utt.); • cilvēks ir nonācis ārzemēs kā kara gūstek­ • trimdas vadošo personu meli viņu iespai- nis, aizvests spaidu darbos vai evakuēts; do tā, ka viņš/viņa paliek ārzemēs un • ārzemēs šī cilvēka grūtā dzīves pieredze netic dzimtenes labajiem nodomiem; rada nopietnas grūtības, viņš ir uzticams • trimdinieku iesaista pretpadomju organi- padomju patriots un ilgojas pēc dzimte- zācijās, un viņš/viņa izplata pretpadomju nes; propagandu; • atgriežoties dzimtenē, viņš netiek sodīts; • trimdiniekam apnicis dzīvot nabadzībā, • viņš apvienojas ar ģimeni, turpina izglī­ pastāvīgā trimdas vadošo personu ap- tību; spiestībā un aģitācijā pret dzimteni, un • gūst profesionālus panākumus, tiek ap­ viņš saņemas un nolemj repatriēties; bal­vots ar medaļām un godalgām, iegūst • šo lēmumu bloķē trimdas vadība un ār- 21 augstu posteni darbā. valstu valdības; Šajā stāsta modelī iekļaujas gan Komitejas • trimdinieks kontaktējas ar Komiteju vai 22 dibinātāji , gan arī ar nelieliem grozījumiem padomju vēstniecību; 23 pārējās uzrunātās mērķgrupas . Šo modeli pa- • dzimtene viņu sagaida atplestām rokām; pildina stāsts par ļaunajām trimdas vadošajām • trimdinieks repatriējas pie savas ģimenes personām – tas konstruēts pēc šādas shēmas: un uz veco dzīvesvietu; • dzimtenes vācu okupācijas laikā pievie- • dzimtene sniedz trimdiniekam kompensā- nojas ienaidniekam; ciju par gūstekņa gadiem un virsniekiem • atkāpjas kopā ar ienaidnieku un nonāk atdod viņu iepriekšējo dienesta pakāpi; ārzemēs; • dzimtene viņam sagādā pilnvērtīgu dzī- • seko savu jauno kungu norādījumiem – vi – mājokli, izglītību un jēgpilnu darbu. Rietumu slepenajiem dienestiem; Latvijā par Komitejas darbu un PaDz, at- skaitot VDK, neviens nezināja, tas tika rūpīgi slēpts26. Tieši šis fakts radīja jaunas komplikā- 20 Amnestijas dekrēts pasludināja, ka trimdinieki, cijas, jo, ja tagad, klausot jaunajam uzaicināju- atgriežoties dzimtenē, netiks sodīti. Zalkalns mam, ierodas tūkstošiem repatriantu, kā rīko- 2014, 147. ties ar vēsturisko atmiņu iekšzemē? Tātad par 21 Turpat, 141. grozīto nostāju, ka „noziedzīgais trimdinieks” 22 17 multinacionāli (viens latvietis) kādreizējie kara gūstekņi un spaida darbos uz Vāciju aiz- vestie, kas atgriezušies Padomju Savienībā, ie- 24 Zalkalns 2014, 155. ņem dažādus atbildīgus amatus. Turpat, 88–89. 25 Turpat, 157. 23 Turpat, 144–154. 26 Turpat, 102.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 73 ir pārtapis par „godīgu pilsoni”, bija jāizziņo • piespiedu repatriācijas drauds, arī iekšzemes presē27. • „adrešu” lieta.34 Pirmais punkts ir radījis trimdiniekiem rūpes visu padomju laiku un lielai pasaules Komitejas darba un PaDz izdevuma daļai vēl arī šodien, proti, ka Padomju Savie- recepcija trimdā nība/Krievija „iežūžina” Rietumus ar mieru Kā trimda uztvēra Komitejas darbu un vēstošiem un miermīlīgiem vārdiem, lai gan PaDz izdevumu, kas tika piesūtīts par velti aiz šiem vārdiem slēpjas pilnīgi citi, agresīvi bez jebkāda abonementa? L. Zaļkalne izman- nodomi. Trimdinieki jutās savu mītņu zemju to tā laika trimdas presi (apmēram 300 rakstu valdību ārpolitikas un iedzīvotāju nesaprasti par šo tēmu), pieņemot, ka prese atspoguļo tā un savā ziņā nodoti, jo Latvija vairs neeksistē- laika caurmēra trimdinieka nostāju. 300 rakstu ja ģeogrāfijas kartēs un līdz ar to bija izskausta septiņos laikrakstos trīs gadu laikā nozīmē, ka no Rietumu ļaužu atmiņas, kaut gan vairākas trimdas žurnālisti šai tēmai sekoja, bet tai ne- valstis35 nebija akceptējušas de jure, ka Latvija pievērsa pārāk saspringtu uzmanību28. ir inkorporēta Padomju Savienībā. Trimdas prese ļoti ātri reaģēja uz Komi- Otrais punkts par piespiedu repatriāciju tejas un PaDz29 parādīšanos. Jau 1955. gada uzliesmoja, tikko36 Padomju Savienība kļuva 5. maijā laikrakstā Latvju Ziņas30 parādījās aktīva Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) pirmie brīdinājumi par jaunajām padomju vai divpusējās sarunās ar Rietumu valdībām, aktivitātēm31. L. Zaļkalne, analizējot trimdas vai arī, kad VFR kanclers Konrāds Adenauers presi, nāk pie slēdziena, ka jau no repatriā- (Konrad Adenauer) brauca uz Maskavu, lai cijas kampaņas paša sākuma trimdas vadībai vienotos par vācu gūstekņu izdošanu VFR. ir skaidri Komitejas un repatriācijas kampaņas Bailēm pamats bija, jo Zviedrijas precedents apslēptie mērķi, proti, saskaldīt trimdu, atņemt ar izdotajiem leģionāriem37 1946. gada janvārī trimdinieku pretpadomju kustībai politisko le- nebija aizmirsts. Tas arī bija viens no iemes- ģitimitāti, pārņemt trimdas organizācijas, tās liem, kādēļ trimdinieki iespējami ātri pieņē- pakļaujot propadomju organizācijām32. ma mītnes zemes pilsonību, mītnes zemes Trimdas prese apmēram mēneša laikā pase bija sava veida drošības garants. Toties izveidoja savu „antistāstu” Komitejai un tās Vācija trimdiniekiem izsniedza „bezdzimte- aktivitātēm: nes ārzemnieka”38 pases, kas salīdzināmas ar • Komiteja ir VDK organizācija, kam uz- Latvijas nepilsoņu pasēm, jo Vācijā pilsonību dots veikt savu postošo, netīro darbu Rie- varēja iegūt tikai pēc īpašiem kritērijiem. tumos; Bija vairāki gadījumi (ne tikai latviešu • Komitejas atklātais mērķis ir ievilināt organizācijās), kad tika nozagti adrešu sa- trimdiniekus repatriēties dzīvei Sibīrijā raksti un kartotēkas.39 Komitejas un padom- vai darba nometnēs Gulagā; ju vēstniecību darbinieki ļoti interesējās par • Komitejas slepenais mērķis ir iznīcināt trimdinieku kontaktiem, Ā. Talča piemērs jau trimdas sabiedrību.33 minēts iepriekš. Rezultātā šiem cilvēkiem tika Trimdas presē izkristalizējas trīs galvenās piesūtīta PaDz un cita propaganda un aicinā- tēmas: jums repatriēties. • padomju mierīgās līdzāspastāvēšanas ār- Trimda PaDz neņēma īsti nopietni, pā- politika, rāk klaja bija ierastā padomju propaganda,

27 Zalkalns 2014, 159–160. 34 Zalkalns 2014, 165. 28 Turpat, 161–162. 35 ASV, Lielbritānija, VFR u. c. 29 Pirmais PaDz numurs iznāca 1955. gada 1. aprīlī. 36 Zalkalns 2014, 166. 30 Laikraksts Latvju Ziņas iznāca no 1944. līdz 37 Pieejams: http://www.historia.lv/biblioteka/skirk- 1955. gadam Zviedrijā, Stokholmā. lis/baltiesu-karaviru-izdosana-no-zviedrijas- 31 Zalkalns 2014, 163. psrs-1946gjanvari (08.08.2017.). 32 Turpat. 38 Heimatloser Ausländer (vācu val.). 33 Turpat, 164. 39 Zalkalns 2014, 166–167.

74 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 pieredzēta no pirmās padomju okupācijas. pieņemtās normas45. Taču neparasti liela uz- Trimdas izdevumu autori mēģināja atklāt un manība tika pievērsta Leona Reitera un viņa aprakstīt nepareizības PaDz rakstos un intervi- kundzes repatriācijai 1958. gadā46. Viņu repat- jās40. Taču nepatiku sabiedrībā radīja apstāklis, riācija trimdas sabiedrībai nebija pieņemama, ka čekas darbiniekiem bija attiecīgā cilvēka tā tika nosodīta kā trimdas nodevība, klejoja adrese un tie piesūtīja nevēlamu propagandu baumas, ka viņi aizvesti ar varu47. un aicinājumus. Saņēmējs jutās izsekots, šan- tažēts. Nepatīkami bija arī, ka līdz ar Ā. Talča atgriešanos Rīgā PaDz aizvien biežāk komen- Repatriācijas programmas iznākums tēja trimdas organizāciju sēdes un pasākumus, un beigas uzbruka trimdas vadošajām personām, citēja 50. gadu beigās padomju varai Latvijā fragmentus no trimdinieku privātās korespon- bija jāatzīst, ka visai apjomīgajai repatriācijas dences ar radiem un draugiem Padomju Lat- programmai, stratēģijai un propagandas kam- vijā, un tas rādīja, ka čekas pagarinātā roka paņai bija minimāla atdeve. Šādi trimdiniekus sekoja visam, kas notika trimdā.41 sasniegt nevarēja, tie darbojās tālāk savās or- Trimdinieki vairākkārt lūdza savu mītņu ganizācijās un kultūras jomās, tās pat nostip- zemju valdības, lai apstādina šādu propagan- rinot globālā sadarbībā, un neticēja Padomju das uzbāzību, taču institūcijas aizbildinājās, ka Latvijas solījumiem un aicinājumiem. viņu valstī nepastāv cenzūra, lai atlasītu nevē- L. Zaļkalne analizē un mēģina atrast lamos sūtījumus.42 Turklāt nosūtītāju adreses kopsaucējus, kādēļ šī milzīgā akcija bija tik bieži bija fiktīvas, reizēm pat uzdodot cita neveiksmīga: no 125 000 latviešu trimdinieku trimdinieka adresi kā sūtītāju. atpakaļ aizbrauca apmēram 10048. Trimdas vadība nevarēja vienoties, ko Manuprāt, iemesli, kādēļ otrais repatriāci­­ īsti darīt ar šo propagandu. Sākumā šķita, ka jas vilnis neizdevās, ir izsakāmi dažos vārdos – labākais veids ir sūtīt to atpakaļ, vēlāk, kad trimdiniekiem vēl bija ļoti dzīva vēsturiskā propagandas materiāli gan daudzuma, gan bie- atmiņa. Un šajā vēsturiskajā atmiņā ietilpa žuma ziņā kļuva pārāk apjomīgi, vairums tos asiņainā Latvijas valsts neatkarības iegūšana, vienkārši meta miskastē.43 prieks un laime dzīvot un strādāt neatkarīgajā Trimdas prese nelikās īpaši zinis par PaDz Latvijā, pirmās padomju okupācijas pieredze, repatriantu stāstiem. Ja tie tika komentēti, tad piedzīvojot teroru, melus, divkosību, dzīves iz- bieži ar ironiju un sekojot noteiktai stāstīju- postīšanu, deportācijas – to nevarēja aizmirst, ma shēmai: trimdinieks ir iekritis Komitejas šī vēsturiskā atmiņa trimdiniekus padarīja imū- slazdos un repatriējies spaidu kārtā; viņam nus pret Komitejas un PaDz stāstiem, solīju- ir piesolīta pilnvērtīga dzīve kopā ar ģimeni miem, draudiem un vilinājumiem. Trimdinieki Padomju Latvijā; taču pēc padomju robežas tagad dzīvoja jaunās un vecās demokrātijās, šķērsošanas viņu apsūdz kādā izdomātā kri- un šī pieredze viņos nostiprināja sajūtu, ka Pa- minālnoziegumā (spiegošana, uzturēšanās ār- domju Savienības valsts modelī viņi neparko zemēs, kalpošana ienaidniekam); trimdinieks negrib dzīvot, arī mīļotajā Latvijā ne. tiek nosūtīts uz kādu vergu nometni, kur to sagaida droša nāve vai izsūtījums trimdā uz Sibīriju44. Pārmaiņas propagandas stratēģijā – jeb Kad komentēti konkrēti zināmi repatrian- tie paši vēži, tikai citā kulītē ti, viņi dēvēti par garīgi vai fiziski neveseliem 1958. gada 8. janvārī Padomju Savienības vai ar kādām citām novirzēm no sabiedrībā kompartijas CK izdeva dekrētu par jaunu pro- pagandas stratēģiju, sākot ar to, ka 1958. ga­ da maijā PaDz tika mainīts nosaukums uz 40 Zalkalns 2014, 171–172. 41 Turpat, 172–173. 45 Zalkalns 2014, 189–190. 42 Turpat, 179. 46 Vairāk nekā 40 rakstu. Turpat, 191. 43 Turpat, 181–185. 47 Turpat, 190–192. 44 Turpat, 185–190. 48 Turpat, 193.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 75 Dzimtenes Balss. Otrs solis bija, ka vairāk jā- E. Eglāja-Kristsone raksta, lai gan rakstnieki izmanto individuāli aicinājumi atgriezties nekā un dzejnieki Latvijā bija pakļauti dažādām masu repatriācija, ka jāiesaista vietējā kultū- ideoloģiskām vadlīnijām un politiskās kontro- ras elite propagandas darbā, jāaicina latviešu les iestādēm, tomēr rakstnieku un dzejnieku trimdinieku kultūras un zinātnes personības autoritāte tautā bija neapstrīdama. „Ar rakst- apciemot Padomju Latviju un jāsūta Padomju nieku ietekmi varai bija jārēķinās, savukārt arī Latvijas delegācijas draudzības vizītēs uz ār- rakstniekiem bija jārēķinās ar varas iespējām zemēm, jāizveido iniciatoru grupa Rīgā, kas ierobežot, pārtraukt vai aizliegt varai neērtāko nodarbotos ar repatriācijas un kultūras apmai- rakstnieku darbus, pakļaut rakstniekus VDK ņas jautājumiem Austrumberlīnes Komitejas manipulācijām. Atsevišķos gadījumos tika vietā49. izmantota rakstnieku iebiedēšana ar represiju Arī Berlīnē notika izmaiņas. 1959. gadā draudiem, piemēram, dzejnieka Knuta Skuje- Komitejas nosaukums tika mainīts, tagad tā nieka notiesāšana un ieslodzījums kā brīdinā- bija Komiteja repatriācijas sekmēšanai un kul- jums, ar ko visiem jārēķinās.”55 tūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs50. Rīgā, Tātad, ja gribi sasniegt savu lasītāju bez kā VDK bija paredzējusi, 1961. gada maijā konfliktiem ar varas orgāniem, pašcenzūra ir tika nodibināta Komitejas Latvijas nodaļa51. neizbēgama, ko E. Eglāja-Kristsone arī uz- 1963. gadā Komitejas garais nosaukums tika sver, citējot Zigmundu Skujiņu: „.. man ne- nomainīts pret īsāku – Komiteja kultūras saka- nāk ne prātā slēpt, ka vienmēr esmu centies riem ar tautiešiem ārzemēs (turpmāk – KKS). rakstīt savus darbus tā, lai tie „izietu cauri”, 1964. gada 10. septembrī to pārveidoja par sa- nokļūtu pie lasītājiem. Tas taču būtu idiots, ne biedrisku organizāciju ar nosaukumu Latvijas galdnieks, kas taisītu, teiksim, skapjus, nerē- kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārze- ķinoties ar priekšā stāvošo durvju plašumu un mēs, bet tā saglabāja savu apslēpto darbību52. augstumu”56. Ar 1960. gadu tika uzsākta pilnīgi jauna stratēģija: • atmaskot reakcionāras trimdas vadošās Eglājas-Kristsones pētījuma metode personas, un mērķis • paplašināt kontaktus ar progresīvām trim- E. Eglāja-Kristsone savam pētījumam das grupām, izmanto pilnīgi citu zinātnisko metodi. Me- • kompromitēt un iznīcināt trimdas nacio- todes centrā viņa liek divu pētnieku idejas: nālās organizācijas un centrus. Frederika Džeimsona (Frederic Jameson)57 1961. gadā repatriācijas kampaņa tika ap- situāciju vēsturi un Stīvena Grīnblata (Step- stādināta un sākās kultūras sakaru veicināšana. hen Greenblatt)58 jauno vēsturiskumu. Arī šis pētījums ir starpdisciplinārs, kur satek kopā KKS uzsāk savu darbību vēsture, socioloģija, politoloģija, psiholoģija, 53 sociālantropoloģija un literatūra, veidojot dzī- (Evas Eglājas-Kristsones pētījums ) vu literatūrzinātni, sasaistot pagātni ar tagadni Ar KKS nodibināšanu sākas Evas Eglā- un tagadni ar pagātni autores redzējumā. Tas jas-Kristsones pētniecības lauks. Vienalga, kā nozīmē, ka, neņemot vērā pētījuma zinātniski šī Komiteja tika nosaukta54, tās mērķis bija distancēto neitralitāti, tajā manāma autores iznīcināt pretkomunistisko trimdu, šim nolū- klātbūtne. kam izmantojot Padomju Latvijas kultūras un Par pētījuma mērķi E. Eglāja-Kristsone zinātnes eliti. Tas bija ļoti viltīgs solis, jo, kā raksta: „.. pētīt, raksturot un izvērtēt latviešu literātu ieinteresētību un centienus pārvarēt 49 Zalkalns 2014, 104. dzelzs priekškara politiskos, ģeogrāfiskos un 50 Turpat. 51 Turpat. 55 Eglāja-Kristsone 2013, 11. 52 Turpat, 105. 56 Turpat, 12. 53 Eglāja-Kristsone 2013. 57 Turpat, 18. 54 Zalkalns 2014, 221. 58 Turpat, 19.

76 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 psiholoģiskos šķēršļus Aukstā kara apstākļos,­ KKS. Taču cita metode guva atsaucību trimdā, kā arī analizēt latviešu padomju un trimdas bet, cik zināms, bez KKS iecerētajām sekām: literātu sakaru lomu Aukstā kara iznākumā – „Cita metode – draudzīgs iedrošinājums sadar- PSRS sabrukumā un Latvijas valsts atjau­ boties ar KKS un kļūt par viesiem ar komitejas nošanā”59. gādību, tādējādi gan nekavējoties kļūstot arī Vienu apakšnodaļu viņa veltī Rietumu par objektu VDK vervēšanas interesēm.”65 intelektuāļu strāvojumiem un interesei par Nākamais citāts rāda, ka ikkatru sasaistīšanos kultūras norisēm Padomju Savienībā, kā arī ar KKS tā rūpīgi dokumentēja un izmantoja tam, kā Padomju Savienība izmantoja kultūru nākamajām darbībām: „Būtiska kultūras sa- savā miera politikā, un PSRS un ASV kultūras karu sastāvdaļa ir komunikācija, pirmkārt, apmaiņas politikai, kur abas puses piedalījās korespondence. Kopš 60. gadu beigām KKS diezgan divkosīgā spēlē.60 bija ļoti plašs sarakstes tīkls ar visām trimdas zemēm, par ko liecina RMM Krājumā esoša „Tēvzemes” kolekcija. KKS amatpersonas, KKS mērķi un darbība cits paviršāk, cits intensīvāk un personiskāk, Pēc neveiksmīgās repatriācijas program- rakstījuši vēstules, to mērķis ir panākt vēlamo mas 1955.–1958. gadā pagāja vairāki gadi, rezultātu – ietekmēt trimdinieku viedokli un kamēr KKS, vairākkārt transformējoties, rīcību. Katram sarakstes partnerim ir iekārto- 1964. gada 10. septembrī atrada pareizo no- ta atsevišķa mape, dažkārt saglabājušās KKS saukumu – Latvijas kultūras sakaru komiteja priekšsēdētāja norādes vai komentāri uz ap- ar tautiešiem ārzemēs – un darbības stratēģi- loksnēm, vēstulēm vai atsevišķām lapiņām.”66 ju: trimdas izspiegošanu, šķelšanu un dezin- Balstoties uz KKS saņemtajām vēstulēm formācijas izplatīšanu.61 Oficiāli tā skaitījās un abu pušu preses publikācijām, E. Eglāja- sabiedriska organizācija, taču īstenībā tā bija Kristsone secina: „Taču jau no iepriekš ap- VDK filiāle, tās kandidāti tika rūpīgi vētīti un rakstītajiem piemēriem galvenie trimdas un atlasīti62. 1965. gadā nodibināja KKS Litera- Latvijas latviešu saskarsmes vaibsti iezīmē- tūras sekciju, kurā iesaistījās vai tika iesaistīti jas – diskusijas, provokatīvi jautājumi no trim- vairums latviešu literātu ar vārdu. dinieku puses, mēģinājumi ievērot pārstāvētā KKS darbības metodes raksturo „burkāns režīma rāmjus un saglabāt komitejas „drau- un pātaga” ar vienu vienīgu mērķi – garīgi dzīguma politiku” no Latvijas pārstāvju puses. iznīcināt trimdu. E. Eglāja-Kristsone raksta: KKS iniciatīvas radīja sadursmes, kas robežo- „KKS pieeja lielā mērā saistāma ar vēlmi jās ar „raganu medībām” trimdas sabiedrībā.”67 pierādīt, ka nav vienotas latviešu kultūras; ir viena kultūra trimdā, kas ir buržuāziska, nacionālistiska, ierobežota, novecojusi un Trimdas attieksme pret KKS neefektīva, un cita kultūra Padomju Latvijā, Autore trimdas situācijas rakstura iezīmes kas ir daudz labāka – sociālistiska un valsts sadala divos blokos: atbalstīta.”63 Šis KKS mērķis patiesībā nozī- 1) „politisko cīnītāju tips, kas vairāk ticēja mē: deformēt vēsturisko atmiņu par latviešu VDK varenībai un profesionalitātei, bet kultūru. Stratēģija ir šāda, citējot 340 lappušu mazāk – padomju sistēmā radītas mākslas apjomīgās grāmatas autori: „Viena no KKS un kultūras spējai būt pārākai un ietekmī- metodēm bija aprakstīt trimdas viesus kā spie- gākai par specdienestu manipulācijām ar gus un provokatorus.”64 Tas, protams, nevei- sabiedrību”68; cināja trimdas pārstāvju vēlmi sadarboties ar 2) „„kultūras cilvēku” tips, kas uzskatīja, ka pastāv viena latviešu kultūra, kas ir augs- tāka par politiku un dzelzs priekškaru. 59 Eglāja-Kristsone 2013, 21. 60 Turpat, 22–34. 61 Zalkalns 2014, 105. 65 Eglāja-Kristsone 2013, 45. 62 Eglāja-Kristsone 2013, 41–42. 66 Turpat, 45–46. 63 Turpat, 44. 67 Turpat, 57. 64 Turpat. 68 Turpat, 67.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 77 Šā domāšanas tipa krasākie aizstāvji Apmaiņas pievienotā vērtība nepievērsa politikai uzmanību, vismaz E. Eglāja-Kristsone skata KKS darbību ārēji, un atteicās redzēt politiskas mani- arī caur prizmu, ko viņa apzīmē kā „Apmai- pulācijas .. Lielākā daļa šā tipa kultūras ņas pievienotā vērtība”.73 Protams, Latvijas li- cilvēku trimdā reāli apzinājās politikas un terāti, braucot KKS uzdevumā uz Rietumiem, specdienestu klātbūtni kultūras sakaros, nonāca divdabīgā situācijā. Līdztekus KKS taču saredzēja dzimtenes rakstnieku un oficiālajai nostājai viņiem bija acis un ausis kultūras darbinieku vidū sabiedrotos vai vaļā uztvert to, kas nebija paredzēts KKS uz- vismaz ar atzīstamu radošo potenciālu un 69 devumā, un privātās sarunas deva vēl savu. kvalitāti apveltītas personības.” Autore min vairākus piemērus, kur Latvijas Stingri antikomunistiskā nostāja trimdai literāti ieguvuši jaunas idejas no kolēģiem bija vajadzīga kā ierocis cīņā par neatkarīgu Rietumos. Latviju. VDK viltīgais un mulsinošais gājiens Viens no interesantākajiem piemēriem ir ar sabiedriskas organizācijas nodibināšanu par Jāņa Petera grāmatu Raimonds Pauls. Ver- un kultūras kontaktiem, no vienas puses, un sijas, vīzijas, dokumenti, kurā J. Peters aprak­ trimdas organizāciju darbības apsmiešana un sta savus un R. Paula ceļojumus ASV un citur. to vadības apzākāšana Dzimtenes Balsī, kā arī Turpinājumā E. Eglāja-Kristsone: „.. ar autora pašas trimdas ievietošana fašistiski nacistiskā zināšanām par trimdas kultūru piesardzīgi tika gultnē un trimdas spēju nonicināšana nest tā- iepazīstināts arī lasītājs Padomju Latvijā, no lāk latviešu kultūru, piem., Andreja Upīša Bez- 70 tās iegūdams nacionālajai pašapziņai tīkamu saules noriets , no otras puses, mulsināja un informāciju par latviešu kultūras un zinātnes musināja trimdas sabiedrību – ar tādiem taču sasniegumiem trimdā .. Arī grāmatā atroda- nevar sadarboties. Patiesu triecienu un ilggadī- mais kompetentais, pozitīvais Latvijas brīv- gas sekas sagādāja arī KKS paspārnē sarakstītā 71 valsts kultūras attēlojums pirms 1940. gada brošūra Kas ir Daugavas Vanagi (1963. gadā okupācijas ir vismaz daļēji saistāms ar uzzi- angliski un vāciski), kas ar puspatiesībām un ņas iespējām un atziņām, ko sniedza autora meliem nomelnoja gan latviešu leģionārus, kontakti ar latviešu inteliģenci Rietumos. gan Daugavas Vanagu organizāciju, un tā re- Grāmata tika ar panākumiem izdota krievu zultātā vairākiem latviešiem bija jāiesaistās 72 valodā, un tās lasītāji [..] lasīja par to, ka lat- tiesu procesos, lai pierādītu savu nevainību. viešiem ir prominenta un cienījama emigrācija ar sasniegumiem Rietumu zinātnē ..”74. Toties ukraiņu valodas tulkojumu apturēja cenzūra, jo J. Peters grāmatā nebija ievērojis principu par vienu kultūru Padomju Latvijā un citu Rie- 69 Eglāja-Kristsone 2013, 68. tumu trimdā. Ukraiņu valodā grāmata iznāca 70 Upīts 1967. 2005. gadā.75 71 Avotiņš et al. 1962. J. Dzirkalis ir Paula Ducma- Pārlasot Andreja Upīša grāmatu Bezsau- ņa pseidonīms, un Andrievs Ezergailis uzskata, les noriets76 (4000 eks.) KKS kontekstā un si- ka P. Ducmanis sarakstījis visu brošūru. jājot tekstu caur „pievienotās vērtības režģi”, 72 Sk. arī Zaļkalne 2006: „Reiz pamats atzinī- jāteic, ka, neņemot vērā A. Upīša bezgaumīgo gi konstatēt, ka beidzot parādījusies grāmata, lamāšanos un atkārtošanos, Padomju Latvijas kas cenšas atspēkot Padomju Latvijā iespies- tās brošūras Kas ir Daugavas Vanagi? (Rīgā: lasītājiem (KKS literātiem vai tiem pietuvinā- Latvijas Valsts izdevniecība, 1962) melīgos tiem kolēģiem, draugiem) tur ir (gribēta vai apgalvojumus un glumās aplinkus puspatiesī- negribēta) vērtīga informācija. Latvijas literāti bas par Daugavas Vanagu organizāciju un tās taču prata lasīt starp rindiņām, un, ja A. Upīts biedriem, par latviešu leģionu un, tālākā skatī- jumā, par Latviju un latviešiem kopumā. Tā ir

vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa sarakstītā Nazi/ 73 Soviet Disinformation about the Holocaust in Eglāja-Kristsone 2013, 82. 74 Nazi-Occupied Latvia. Daugavas Vanagi: Who Turpat, 84. Are They? − Revisited (Rīgā: Latvijas 50 gadu 75 Turpat, 84–85. Okupācijas muzeja fonds, 2005. 215 lpp.).” 76 Upīts 1967.

78 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 tā ārdās un visu redz tikai caur vienu priz- saturu. Tie, tāpat kā PaDz, nebija pieejami mu, tad taču tur ir kaut kas interesants. Tiem Latvijas lasītājiem, tāpat kā PaDz pēctece izvirtuļiem un deģenerātiem trimdā ir izdev- Dzimtenes Balss līdz 1965. gadam. Sākot ar niecības, ir žurnāli, prese, pat enciklopēdiju 1965. gadu, laikrakstu Dzimtenes Balss varēja viņi izdod. Lasāmi pirmskara latviešu literā- nopirkt arī Latvijā, taču trimdas latvieši kopā tu vārdi – Arveds Švābe, Alfreds Dziļums, ar Dzimtenes Balsi saņēma pielikumu Svešu- Anšlavs Eglītis, Valdemārs Kārkliņš, Jānis ma Balss, kas nebija pieejams Latvijā. Šim iz- Rudzītis u. c. – tātad latviešu kultūra dzīvo devumam ir vērts pievērst īpašu uzmanību, vēl tālāk trimdā. Rodas jautājums, vai A. Upīts jo īpaši tādēļ, ka tas nav atrodams Nacionālās patiešām domāja to, ko viņš rakstīja: tas bija bibliotēkas periodikas fondā. naida pilns vulkāna izvirdums pār trimdu un Pirmā Svešuma Balss numura anonīmajā tās centieniem saglabāt latviešu kultūru. Vai ievadā teikts, ka šis pielikums izveidots kā arī tie bija mesli „orgāniem” un mājiens kolē- „auglīgas sadarbības rezultāts”, ka tā redak- ģiem lasīt starp rindām. Ko viņš vairs varēja tori un līdzstrādnieki dzīvo dažādās Rietumu zaudēt 90 gadu vecumā. valstīs, ka tas pilnībā sagatavots Rietumos, bet iespiests Latvijā. Tālāk tiek ziņots, ka starp laikraksta sastādītājiem un līdzstrādniekiem Kultūras sakaru divdabīgums vidutāja lomu pilda KKS literatūras sekcija Uz katru, kas sadarbojās ar KKS – Rie- Ojāra Vācieša vadībā.79 tumos, tāpat kā Padomju Latvijā, – krita ko- Pirmie Svešuma Balss numuri ir pilni laboracionisma ēna. Taču vēlme sazināties ar jūsmīgām vēstulēm no visas pasaules, kur ar kolēģiem Latvijā un tos satikt Rietumos apmetušies latvieši, rakstītāju vārdi nepazīs- daudziem bija svarīgāka nekā trimdas nosodī- tami. E. Eglāja-Kristsone raksta: „Te vietā jums. Latvijas literātiem bija izvēle – ar KKS piebilst, ka vēstuļu autoru šifrēšana izrādīju- svētību braukt uz Rietumiem vai nebraukt ne- sies visnotaļ neauglīga nodarbe, jo paši rak­ maz. Šo trimdas sabiedrības un KKS iesaistīto stītāji jau labi sen kā aizmirsuši savus daudzos literātu divdabīgumu, manuprāt, ļoti labi rak- pseidonīmus.”80 sturo E. Eglājas-Kristsones izmeklētais citāts O. Vācieša, kā arī citu redaktoru, piem., no vēstules, ko Guntis Zariņš raksta Ināram Ilgoņa Bērsona81, Z. Skujiņa82, loma ir fiktī- Brēdricham77: „Man liekas, ka mēs nekādā va, tālāk citēju autori: „Ojāra Vācieša reālais gadījumā nedrīkstam aizmirst vienu lietu: ja darba lauks un iesaistības pakāpe „Svešuma beigs eksistēt mūsu labā spārna prese un to- Balss” tapšanā nav noskaidrota, vien izteik- talitārie uzskati, tad nebūs vajadzīgi „kultūras tas versijas, gan I. Lešinska, gan J. Anerau- sakari”, un līdz ar to vienīgais logs, ko krievi da apstiprinātas, ka šim laikrakstam bijis atvēruši, – būs aizsists. Tev rakstu tik atklāti, nepieciešams vien O. Vācieša kā pazīstamas jo ceru (daļēji zinu), ka Tu manus izteicienus personības vārds. Līdzīgi varētu būt arī ar pā- nedarīsi zināmus plašām aprindām .. Manī nav rējiem „redaktoriem”, ko apliecina arī „Dzim- rūgtuma [..] pret tiem, kuri man uzbrūk, jo bez tenes Balss” un „Svešuma Balss” žurnālista šiem uzbrukumiem nebūtu iespējas Latvijā (informants vēlējies palikt anonīms) sniegtā brīvi kustēties.”78 informācija, ka pielikums tika gatavots ļoti šaurā lokā, no rakstītājiem tika saņemti pasū- tījumraksti, avīzes maketu un gatavo numuru Pavisam slepenā Svešuma Balss visbiežāk rakstu autoriem nerādīja un tas ne- Bez jau pieminētā pamfletaKas ir Dauga- bija pieejams. Kā galvenais „Svešuma Balss” vas Vanagi, VDK ar Dzimtenes Balss un KKS darbinieku palīdzību izdeva vairākus laikrak­ stus, brošūras un žurnālus ar dezinformējošu 79 Eglāja-Kristsone 2013, 100–101. 77 Inārs Brēdrichs, trimdas latviešu dzejnieks Sid- 80 Turpat, 101. nejā, Austrālijā. 81 Turpat, 103. 78 Eglāja-Kristsone 2013, 88. 82 Turpat, 110.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 79 sastādītājs un kūrētājs visbiežāk minēts KKS uzlūkoja par tādiem, kas rāda, ka Amerika nav darbinieks, arī rakstnieks Jānis Anerauds.”83 nekāda paradīze, pēc kuras ilgoties, otri tekstos Lai gan laikraksta lappuses galvenokārt saskatīja amerikāņu dzīvesveida propagandu89. piepilda autori, kas slēpjas aiz ļoti tautiskiem Interesants trimdas literatūras recepcijas pseidonīmiem (Mārtiņš Dzilna, Atis Kurzem- piemērs ir A. Upīts un mana hipotēze, kas jau nieks, Mintauts Salenieks84 u. c.), tajā tiek aplūkota iepriekš. Viņam pavisam legāli bija publicēti arī trimdas rakstnieki, kuru darbi at- pieejams plašs trimdas literatūras klāsts90, arī lasīti pēc noteiktiem kritērijiem, tēmām, taču: A. Eglīša romāns Ilze (1959). A. Upīts savu „Tikai dažu nosaukto autoru darbi publicēti [..] trimdas literatūras epopeju Bezsaules noriets pēc pašu autoru vēlēšanās ..”85 „Par vairākumu nobeidz ar dusmu izvirdumu pār Anšlavu autoru ir skaidrs, ka viņu darbu publicēšana Eglīti un šo romānu: „.. gluži lubenieciskā „Svešuma Balsī” ir patvaļīga, nesaskaņota. veidā iztēlotas dīpīša mātes elles mokas mūsu Lielākoties ir iespējams izsekot pat publicēša- tagadējā Rīgā un satiecības ar tās vadītājām ie­ nas ceļam, piemēram, [..] pārņemta no žurnāla stādēm. It neko Anšlavs nezin un negrib zināt „Jaunā Gaita” ..”86 par šejienes iekārtu, cilvēkiem un to patieso dzīvi. Kādēļ viņam tas vajadzīgs, ja Daugavas Vanagu avīzes četrpadsmit piecpadsmit gadu Trimdas literatūras pieejamība un laikā visu vajadzīgo kārtām apgaismojušas. publiskais tēls Latvijā No turienes Anšlavs paņem to pretīgāko, kas Grāmatā aplūkots arī „trimdas literatūras vajadzīgs „brīvās pasaules” letiņu dzimtenes publiskais tēls Latvijā”. Šī apceres daļa rāda, un Rīgas izziņai „okupācijas jūgā”. Katru ka kompetence spriest bija un to arī darīja šau- godu un kaunu pazaudējis, viņš pūlas sev pa- rā lokā tikai KKS aprindās. Pirmkārt, viņiem šam iegalvot un ar darvotu otu izmālēt visu to šī literatūra un trimdas prese bija pieejama, smieklīgi glupjāko un tāpēc nekrietnāko par kamēr pārējos Latvijas adresātus reti sasnie- badā mirstošo, čekistu apsēsto, kanibāliskās dza trimdas literatūras sūtījumi. Tie nonāca iekārtas pārvaldīto Rīgu un Latviju.”91 VDK orgānos ar to filiālēm, specfondos vai Šis noslēgums ir īpaši interesants tādēļ, ka tika iznīcināti. Trimdas literatūra tiek apspries- romāns Ilze nav nekāds parasts dēku romāns, ta vienīgi pielikumā Svešuma Balss, taču šie bet balstās uz A. Eglīša sievasmātes stāstīto. spriedumi un komentāri nebija pieejami Latvi- Viņa bija viena no tām nedaudzajām māmu- jas iedzīvotājiem87. Tie nedaudzie norādījumi ļām, kuru Ņ. Hruščova atkušņa laikā izlaida uz uz trimdas literatūru, kas parādījās Padomju Rietumiem. Viņas un vēl vienas Kalifornijas Latvijas presē, izcēlās ar nievājošu attieksmi, latviešu ģimenes Rīgas māmuļa bija A. Eglīša ka tā ir „diletantiska”, „ko nav vērts pat pub- romāna avots, tātad autentisks. licēt”, „vāja, melīga, iznīkstoša”88 utt. Sešdesmitajos gados notiek arī diskusiju Autore analizē, kādas bija diskusijas par sarakste starp literatūrzinātnieku Rolfu Ekmani trimdas literatūras pieejamību Latvijas intere- (ASV) un KKS darbinieku Leonīdu Rimjanu. sentiem. Piem., 50. gadu beigās, atkušņa un R. Ekmanis ir provokatīvs un ierosina Latvijā kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa laikā, publicēt trimdas jauno literatūru, atgādinot, žurnālā Zvaigzne parādījās daži fragmenti no ka trimdas presē ik pa laikam tiek publicēti Anšlava Eglīša krājuma Neierastā Amerika, Latvijā rakstītie literārie darbi. Viņš arī pārmet bet tūdaļ pārtrūka. Iemesls ir teksta interpre- to, ka Rietumos var lasīt visu, kas publicēts tācijas pretrunīgums. Vieni A. Eglīša tekstus Padomju Savienībā un Latvijā, taču Latvijā nav pieejama Rietumu prese un literatūra.92 83 Eglāja-Kristsone 2013, 103. 84 Šo pseidonīmu lietojis Imants Lešinskis. Turpat, 110. 85 Turpat, 105. 89 Eglāja-Kristsone 2013, 117–119. 86 Turpat. 90 Turpat, 124. 87 Turpat, 114. 91 Upīts 1967, 226. 88 Turpat. 92 Eglāja-Kristsone 2013, 126–128.

80 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Padomju Latvijas literatūra trimdā Padomju Latvijas literatūra diezgan pla- Padomju Latvijas literatūras recepcija šos apmēros nonāca Rietumos ar radinieku vai trimdā ir skatāma ļoti plašā diapazonā, sākot draugu sūtījumiem vai ar KKS starpniecību. ar tiem, kas uzskatīja, ka ikkatrs Latvijā dru- Latvijas literātu darbi tika arī regulāri pārpub- kātais vārds ir politiski piesārņots, un beidzot licēti trimdas preses izdevumos, un apgāds Tilts ASV izdeva daudzus Latvijas prozas au- ar tiem, „kas paredz sadarbību un kontaktus 100 ar dzimtenes rakstniekiem, māksliniekiem, toru darbus, sākot ar 1969. gadu. kuri nebija disidenti, bet kuriem bija autoritāte Padomju Latvijas literātu vērtējumus trim­ tautā”93. Gunars Grava alias Gunars Andrejs das presē E. Eglāja-Kristsone trāpīgi un kodolī­­ Irbe, kura teiktajam cauri spīd racionāla socio- gi apkopo trīs grupās: „(1) tie, kas savas apceres­ loga domāšana, nevis politizēts nacionālisms, rakstīja, ievērodami politisko realitāti; (2) tie, formulē: „Latviešu dzejas nākotnes cerības kas literatūru vienādoja ar ideoloģiju, nemēģi- nevar balstīties vienīgi emigrācijā, kaut arī nādami skatīt mākslinieciskās kvalitātes; (3) tie, pēdējai uzlikti savi pienākumi un iespējas. kas pat šķietami politizētajā spēja saskatīt bū- Gluži vienkārši – tas tā nevar būt tāpēc, ka tisko, patiešām iekonturēja Latvijas dzejniekus reālajā laikā un dažkārt pat saistīja ar Rietumu latviešu tautas vairākums un arī latviešu jau- 101 nās paaudzes vairākums ir šodien Latvijā – un dzejas pieredzi.” vienmēr ir lielāka varbūtība, ka lielākā daļa dos arī lielāko izlasi.”94 Cilvēkstāsti Turpinājumā vēl daži citāti, kas raksturo Trešo daļu no grāmatas, vairāk nekā sadarbības nostāju viņpus un šaipus dzelzs 100 lappuses, aizņem nodaļa Cilvēkstāsti, tātad priekškara. Piem., Ivars Ivasks domā, ka jā- pašu „dzelzsgriezēju” teiktais, ko autore rak- saprot – dzīve nav apstājusies, bet gājusi uz sturo šādi: „Cilvēkstāsti veido individuālās un priekšu pēckara Baltijā: „Šeit nav runa par kolektīvās sociālās atmiņas slāni, kas tiek aso- koeksistences politikas ieteikšanu, bet gan par ciēts ar trimdas un Latvijas latviešu saskarsmes veselīga saprāta atziņām.”95 Gunars Irbe pēta problemātiku un KKS lomas izvērtējumu.”102 rakstniekiem izvirzītos uzdevumus padomju Šai grāmatas daļai E. Eglāja-Kristsone izman- sistēmā, izmantojot laikrakstu Literatūra un tojusi KKS dokumentus un citur saglabātas Māksla, un nonāk pie statistiski pamatotas at- vēstules un piezīmes, kā arī KKS izdevumu un ziņas, ka galvenais uzdevums ir „cīnīties par trimdas presē sniegtos aprakstus un intervijas. [..] galīgu komunisma (socialisma) uzvaru”96, Īpaši jāuzsver trimdas žurnāls Jaunā Gaita, un kā pēdējais (divdesmitais) uzdevums iz- kur atrodamas apjomīgas intervijas ar dau- kristalizējies „konkurēt ar labāko pasaules dziem šajā nodaļā pieminētajiem literātiem. literatūru”97. Un vēlreiz R. Ekmanis: „Esmu Pētījums vairākkārt uzsver KKS patieso viens no tiem, kas aizstāv garīgas koeksisten- mērķi – iznīcināt pretkomunistisko trimdu, ces uzturēšanu starp visiem latviešiem, lai arī izmantojot dažādas viltīgas stratēģijas. Ļoti kur tie neatrastos. Protams, tai jābūt īstai, ne- daudziem trimdiniekiem bija svarīgi fiziski viltotai koeksistencei un ne tik vienpusīgai, kā apmeklēt Latviju un Latvijas latviešus, rakst- tas tiek bazunēts „Dzimtenes Balsī”.”98 Toties niekiem vēl klāt nāca vēlme satikt amata brā- L. Rimjans kādā vēstulē R. Ekmanim raksta, ļus un māsas un varbūt pat publicēties Latvijā. ka „ideoloģiskos jautājumos kompromisu nav Bez kontakta ar padomju iestādēm nevarēja un nebūs”99. tikt pat pie vīzas. Jautājums ir, cik tuvos kon- taktos rakstnieks gribēja iesaistīties ar VDK pagarināto roku – KKS – un tai piesaistīto kul- 93 Eglāja-Kristsone 2013, 134. tūras eliti. Autores atlasītie trimdas rakstnieku 94 Turpat, 136. 95 Turpat, 139. piemēri pārstāv visas pakāpes. Visus vieno 96 Turpat, 139–140. 97 Turpat, 140. 100 Eglāja-Kristsone 2013, 143. 98 Turpat. 101 Turpat, 146. 99 Turpat, 141. 102 Turpat, 162.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 81 interese par literāro dzīvi Latvijā un vēlme M. Zīverta nostāja ir ļoti skaidra. E. Eglā- nešķirt trimdas un Padomju Latvijas literatūru. ja-Kristsone apraksta arī, kā M. Zīvertu, tāpat Tā kā trimdas un Padomju Latvijas attie- kā Jāni Jaunsudrabiņu, vervēja repatriēties, no cībās, manuprāt, svarīga loma ir vēsturiskajai kā viņš atteicās105. Toties Velta Toma izmanto- atmiņai, esmu atļāvusies aplūkot E. Eglājas- ja visu KKS plašo piedāvājumu, ceļa apmak- Kristsones atlasītos kultūras darbiniekus, tos su, brīvu uzturēšanos Latvijā, sarīkojumus, da- sadalot noteiktās vecuma grupās. žādas privilēģijas un publicēšanās iespējas.106 Pirmajā vecuma grupā ietilpst trimdinieki Taču nedomāju, ka KKS izdevās viņu savervēt Mārtiņš Zīverts (1903–1999), Valentīns Pelē- kā ziņotāju. 1970. gada žurnāla Jaunā Gaita cis (1908–1999) un Velta Toma (1912–1999) intervijā uz jautājumu „Vai rakstnieks, kas dod un no Padomju Latvijas puses Arvīds Grigulis atļauju publicēt savus darbus Latvijā, var sevi (1906–1989). Šajā grupā visi dzimuši pirms vēl uzskatīt par trimdinieku?”, V. Toma atbild: Pirmā pasaules kara, piedzīvojuši Latvijas ne- „Vai es drīkstu jautāt pretim: vai rakstnieks, atkarības iegūšanu un pirmo neatkarību, visas kas aizliedz publicēt savus darbus Latvijā, trīs okupācijas, kur viņiem ceļi šķīrās. Visi, drīkst sevi saukt par latvieti? [..] Es esmu atskaitot A. Griguli, piedzīvojuši arī Latvijas bēgle, ne emigrante ..”107 neatkarības atgūšanu. Visi četri publicējušies V. Pelēcis cītīgi sarakstījās ar KKS dar- jau starpkaru posmā. biniekiem J. Aneraudu un O. Vācieti. V. Pe- Rakstnieki/dzejnieki visumā ir diezgan lēcis atbalsta Latvijas apmeklētājus, bet pats lieli egocentriķi, grib savus darbus publicēt nesteidzas ar braukšanu.108 E. Eglāja-Kristsone un uz publicēto darbu kritiku reaģē jūtīgi, lai raksta: „Tātad V. Pelēcis labi saprot, ka sakari neteiktu – klīrīgi. 1973. gadā žurnāla Jaunā ir propagandas daļa, tomēr grib sekot literā- Gaita intervijā uz jautājumu, kādas iespē- rajiem procesiem Latvijā un izjūt pieaugošu jas ir teātrim trimdā, Mārtiņš Zīverts atbild: vēlmi paviesoties dzimtajā Alūksnes pusē.”109 „Nav nekādu. Teātris ir trīsvienība: ansamblis, 1970. gadā V. Pelēcis beidzot apmeklēja skatuve un pietiekami liela publika. Trimdā Latviju par saviem līdzekļiem un atgriezās neviena no šiem faktoriem mums nav. Sporā- ar rūgtumu sirdī, ka nav drīkstējis apmeklēt diskas izrādes, kaut arī dažreiz diezgan labas, Alūksnes pusi.110 vēl nav teātris.”103 A. Griguļa brauciens uz Rietumiem Tajā pašā intervijā M. Zīvertam tiek jau- 1971. gadā nekāds šedevrs nebija. Lasot šo tāts: „Vēl viens jautājums, kas pēdējos gados grāmatas sadaļu, ik brīdi rodas jautājums, ko visvairāk diskutēts: Vai vēlams latviešu trim- līdi tajā trimdā?! Daži citāti no šīs sadaļas – das māksliniekiem apmeklēt Latviju?” Uz A. Griguļa atbildes uz trimdinieku jautāju- ko viņš atbild: „Domāju, ka ne tikai mākslas miem: „Es esmu tikai atvaļinājumā ar tūristu darbiniekiem, bet katram latvietim, kas jūt grupu. Grupā bija viena vieta rezervēta Lat­ iekšēju vajadzību apmeklēt dzimto zemi, tas vijai. [..] Manā grāmatā „Kad vējš un lietus noteikti jādara. Ir tikai jautājums, kā to da- sitas logā” viss balstīts uz dokumentiem un rīt. Ja kaut uz īsāku laiku atgriežamies savās liecībām. [..] Tas nav tiesa, ka Monikas Za- vecajās mājās, tur jāieiet tieši pa durvīm, ne- riņas grāmatu nevarēja Rīgā nopirkt. Es pats vis jālūko ielīst pa kādu pakaļpuses lodziņu. viņu nopirku. [..] Nezinu nevienu no turienes, Diemžēl daudziem šis pazemojošais ceļš licies kurš nevarētu braukt uz ārzemēm ciemā. At- pieņemams. Tas ir tā sauktās „kultūras sakaru ļaujas piešķir visiem .. Domāt var visu, un ru- biedrības” ceļš. [..] Latvijā var iebraukt katrs, nāt arī var visu. Nē, Ļeņinu kritizēt nevar. Jā, kas nokārtojis formalitātes – ar „sakaru bied- rību” nekādos sakaros nav jāstājas. Un to arī nevienam nevajadzētu darīt, kamēr šī biedrība 105 Eglāja-Kristsone 2013, 223. nebūs atzinusi, ka cinisms ar godīgu sadarbību 106 Turpat, 199–220. 104 nav savienojams.” 107 Turpat, 202; Jaunā Gaita (1970), 78. 108 Eglāja-Kristsone 2013, 234–235. 103 Jaunā Gaita (1973), 95. 109 Turpat, 236. 104 Turpat. 110 Turpat, 236–237.

82 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Staļinu var ..”111 Un izvilkumi no kādas runas: radītie gara darbi nāca ar jaunām idejām un „Latviešu emigrantu vidū ir daudz talantīgu formām. M. Zariņa, kā daudzi citi trimdinieki, cilvēku, bet daudzi nepieņem Padomju Latviju pārdzīvoja, ka viņas dēli vispār netic Latvijas tādu, kāda tā mums ir šodien. Es domāju, ka eksistencei un, iekļaujoties angļu skolā, vairs mums vajadzētu mēģināt viņus pārliecināt. [..] negrib runāt latviski. Kas grib būt ar mums kopā līdz galam, – tikai Uz šī fona KKS piedāvājums apmeklēt ar tiem mums var būt pa ceļam.”112 Latviju uz KKS rēķina nāk kā Dieva dāvana. Pārējos cilvēkstāstu pārstāvjus gribu sa- M. Zariņa 1964. gadā pieņēma piedāvājumu dalīt „leģionāru paaudzē” un tajos, kas karu un pavadīt abus dēlus uz brīvdienu nometni Lat- trešo okupāciju piedzīvojuši kā bērni. Pirmos vijā un pašai iepazīties ar Padomju Latvijas raksturo tas, ka karš un okupācijas izpostīja kultūras dzīvi. Monikai tas bija liels emocio- viņu dzīves sapņus, viņus iemetot pilnīgi jau- nāls piedzīvojums, taču, kā izskan intervijā ar nā, svešā vidē, savukārt otrās grupas pārstāvju Gunaru Irbi113, viņai nebija ilūzijas par brīvību vēsturisko atmiņu veido bērnības atmiņas un Padomju Latvijā Rietumu izpratnē. apkārtējās vides atmiņas. G. Zariņš ar KKS svētību Latviju apmek- Pie pirmās grupas pieder Guntis Zariņš lēja 1965. gadā. Viņam bija grandiozi plāni114, (1926–1965), Valdis Krāslavietis (1920–1994), kā veidot literāru sadarbību starp trimdas un Gunārs Saliņš (1924–2002) un Jānis Anerauds Padomju Latvijas literātiem. Par savu rakstnie- (1924–2010), pie otrās grupas: Monika Zariņa ka lomu115 viņš vairākkārt uzsver, ka tā ir apo- (1932–2008), Ivars Lindbergs (1932–2008), litiska. Manuprāt, vislabāk G. Zariņa nostāju Olafs Stumbrs (1931–1996), Imants Ziedonis var raksturot tā, ka viņš KKS, t. i., kultūras (1933–2013), Māris Čaklais (1940-2003) un sakarus, uztvēra naivi burtiski – kultūras sa- Jānis Peters (1939). kari nozīmē kultūras sakarus, bez politiskiem Stāsts par Moniku un Gunti Zariņu no kontekstiem un stratēģijām. Ka tā tas nav, Anglijas, diemžēl ar traģiskām beigām, iezī- viņam bija liela vilšanās. Vai nu šī vilšanās, mēja divdabīgo kontaktu izveidi starp trimdas vai G. Zariņa depresīvais un nenosvērtais un Padomju Latvijas kultūras darbiniekiem. raksturs vai kas cits bija par iemeslu tam, ka Viņu stāsts bija savā veidā simptomātisks tās 1965. gada septembrī viņš izdarīja pašnāvību. paaudzes trimdas rakstniekiem, kuras dzīvi Arī pārējie nodaļā aplūkotie rakstnieki bija izsitis no sliedēm karš, bēgļu gaitas un meklēja sev garīgo mājvietu ar KKS palīdzī- sociālās un kulturālās īpatnības mītnes zemē. bu vai bez tās. Pie „leģionāru paaudzes” pie- M. Zariņa dzimusi 1932. gadā, atstāja skaitāms arī J. Anerauds.116 I. Lešinskis viņam Latviju 1944. gadā, tātad 12 gadu vecumā, neveltī īpaši glaimojošus vārdus, taču trimdi- dzīvoja Vācijas bēgļu nometnēs līdz 1949. ga- nieku acīs viņš bijis laipns un izpalīdzīgs un dam, kad pārcēlās uz Lielbritāniju. G. Zariņš uzturējis ļoti plašu korespondenci ar daudzām dzimis 1926. gadā, bijis leģionā, amerikāņu trimdas slavenībām.117 gūstā, pirms nonāca Lielbritānijā 1952. gadā. E. Eglājas-Kristsones atlasītie M. Zari- G. Zariņš rakstīja prozu, iesaistījās trim- ņas paaudzes Latvijas dzejnieki – I. Ziedonis, das presē, M. Zariņa rakstīja dzeju un arī J. Peters un M. Čaklais – KKS bija noderīgi iesaistījās trimdas dzejnieku aprindās. Guntis tādēļ, ka viņi ir labi dzejnieki, kuri arī trim- bija radošs fantasts, depresīvs. Abiem latvietī- diniekiem šķiet atraktīvi un būtu piemēroti ba vai drīzāk latviskā identitāte ir eksistenciāls jautājums, dzīvojot Lielbritānijā. Guntim klāt 113 Pieejams: http://jaunagaita.net/jg51/JG51_G&M- nāk vēl kara piedzīvojumi. Trimdā etablētu Zarins.htm#INTERVIJA (08.08.2017.). rakstnieku un rakstītāju ar vārdu no Latvijas 114 Eglāja-Kristsone 2013, 179–191. laikiem bija papilnam, Monikas un Gunta Za- 115 Zariņš 1965. riņu paaudzei sava vieta un vārds trimdas kul- 116 Sk. tuvāku informāciju par J. Aneraudu I. Le- tūras dzīvē bija smagi jāizcīna, jo īpaši, ja viņu šinska grāmatas Kalpības gadi 26. nodaļā „Mīļais Jānis” (Anerauds). Pieejams: http:// tencinusarunas.wordpress.com?2010/04/20/imants- 111 Eglāja-Kristsone 2013, 247. lesinskis-kalpibas-gadi (25.03.2017.). 112 Turpat, 249. 117 Eglāja-Kristsone 2013, 250–260.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 83 trimdinieku „smadzeņu mazgāšanai”. Taču šeit aizskartām pētniecības tēmām. Gribu vēl- visi trīs visupirms pārvaldīja dzejas divdabību reiz pievērst lasītāja uzmanību abu pētījumu vissmalkākajā līmenī, visi trīs piederēja pie fokusam – kā darbojas valsts orgānu sistemā- citas, pašapzinīgākas paaudzes, un viņu darbī- tiskas faktu sagrozīšanas mehānismi, kas ir ba KKS patiesībā izveidojās par īstu „dzelzs­ smagi un iznīcinoši ieroči karā ar Rietumu un griešanu”. demokrātijas vērtībām. Tā kā pirmā raksta daļa bija veltīta repat- riācijai, postnoslēgumā arī par repatriāciju – Noslēgums šoreiz dzīves ironijas kontekstā. Viens otrs Tagad, kad Latvija atkal ir neatkarīga no trimdas rakstniekiem nopietni pārdomāja vairāk nekā 25 gadus, kad eiropieši, ieskaitot repatriācijas jautājumu, tā arī V. Toma 70. ga- latviešus, brīvi pārvietojas visā pasaulē, lasa, dos. Šeit daži izvilkumi no E. Eglājas-Kristso- raksta, klausās, skatās, ko grib, ir varbūt grūti nes atlasītās J. Anerauda atbildes vēstules iedomāties, ko latvietība nozīmēja aukstā kara V. Tomai par repatriācijas iespējām: „Un tagad laika trimdiniekam. Katrai prievītei un pasta- par Tavu sapni, par Tavu sāpi, par ceļu atpakaļ lai bija dziļa emocionāla simbolika, latviska uz mājām. Mīļā Velta, ja Tu zinātu, kā es Tevi identitāte. Tādēļ Latvija bija magnēts, kas saprotu, Tavu vēlēšanos, Tavu interesi – būt pievilka, neņemot vērā politiskos uzskatus. Ko atkal mājās, savā zemē, savas tautas vidū. [..] nozīmēja trimda Latvijas latviešiem, kuri, pēc Ko lai es Tev saku? Mēs jau par to runājām, A. Griguļa domām, drīkstēja braukt, kur grib, kad Tu biji Rīgā. Ja vēl tūlīt pirmajos pēckara teikt un domāt, ko grib, tikai Ļeņinu kritizēt gados tas bija tik viegli izdarāms, tad tagad – nedrīkst? tā ir nepārtraukta problēmu virkne. [..] Veltiņ, Nenoliedzami, kultūras sakariem bija pavisam godīgi un atklāti – atbraukt viesos dzelzsgriezēju efekts, jo 2017. gadā mēs katru un pastāvīgi dzīvot – ir divas dažādas lietas. latviešu literatūras puzles gabaliņu, vienalga, [..] Kad Tu atbrauc ciemos, katrs cenšas Tev kur un kad tas uzrakstīts, varam ielikt savā veltīt uzmanību un Tavā labā kaut ko paveikt. vietā latviešu literatūras puzlē. Bet, kad Tu dzīvosi šeit, kur visi, kur katram ir Noslēdzot šo rakstu, jāpaskaidro, ka tas sava rūpe, sava raize, savs darbs, savas bēdas nav domāts kā recenzija. Šajā rakstā vēlējos un prieki, tad, ja tā varētu sacīt – arī Tu būsi iepazīstināt lasītājus ar diviem ļoti nozīmīgiem līdzīga starp līdzīgiem ..”118 pētījumiem par mūsu neseno vēsturi un varbūt ierosināt kādam jaunam pētniekam pievērsties 118 Eglāja-Kristsone 2013, 207–209.

VĒRES Avotiņš, E.; Dzirkalis, J.; Pētersons, V. (1962) Kas ir Daugavas Vanagi. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība. Eglāja-Kristsone, E. (2013) Dzelzsgriezēji: Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti. Rīga : LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Upīts, A. (1967) Bezsaules noriets. Rīga : Liesma. Zalkalns, L. (2014) Back to Motherland: Repatriation and Latvian Émigrés 1955–1958. Stockholm Studies in Baltic Languages, 8. Stockholm : Stockholm University. Zaļkalne, L. (2006) Ezergailis un VDK dezinformācija. Jaunā Gaita, 245. Pieejams: http://jaunagaita.net/ jg245/JG245_Zalkalne.htm (08.08.2017.) Zariņš, G. (1965) Kādēļ es rakstu. Jaunā Gaita, 51. Pieejams: http://jaunagaita.net/jg51/index.html (08.08.2017.).

84 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Andrejs Veisbergs GRĀMATU TULKOJUMI VARAS MAIŅU GADOS (1939–1946)

Andrejs Veisbergs ir habilitētais filoloģijas doktors (1993), Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu (agrāk – Moderno valodu) fakultātes profesors (kopš 1994), Tulkošanas katedras vadītājs. Kopš 2000. gada LU Valodniecības profesoru padomes priekšsēdētājs un kopš 2004. gada Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. Vairāk nekā 360 zinātnisko publikāciju autors, sarakstījis monogrāfijas Latvian Idioms, Latvian and English Wordformation, Kon- ferenču tulkošana (2016), The Swings and Turns in the Latvian Translation Scene (2016), Jaunā latviešu–angļu vārdnīca (2016). Eiropas Komisijas akreditētais tulks (kopš 1997), tulkojis Dalailamas, Bila Klintona, Džordža Buša, Bana Kimuna u. c. vizītes un runas.

Raksturvārdi: tulkojums, latviešu valoda, krievu va- Ievads loda, vācu valoda, avotvaloda, izdevējs, tulkotāja re- dzamība. Latviešu nacionālā identitāte, literārā po- lisistēma un rakstu valoda ir lielā mērā vei- dojusies tulkojumu rezultātā. Ne velti kritiski Grāmatu tulkošanas politika okupācijas periodi latviešu tautas un valodas vēsturē ir varu maiņu gados mainījās neticami ātri. Ne- datēti ar tulkojumiem – Bībeles tulkojums atkarības laikā bija izveidojusies attīstīta tul- kā nopietnas rakstu valodas sākumi, Alunā- košanas tradīcija ar arvien plašāku avotvalodu na Dziesmiņas kā Pirmās atmodas sākums, loku, dažādu līmeņu un kvalitātes tulkojumli- Raiņa Fausta tulkojums kā modernās latvie- teratūru. Padomju vara nacionalizēja izdevnie- šu valodas sākums. Daiļliteratūras tulkojumi cības, ideoloģizēja grāmatizdošanas sistēmu salīdzinājumā ar oriģinālliteratūru vienmēr ir un ieviesa cenzūru. Krievu valoda kļuva par bijuši vairākumā. Tie ir bijuši centrāli rakstu galveno avotvalodu, citas tika atbīdītas peri- valodas veidošanas laikā 16.–18. gs. Šai lai- fērijā. Pēc vācu karaspēka ienākšanas izdevēji kā rakstīt latviski nozīmēja tulkot latviski1. atguva savus apgādus. Vācu un Ziemeļvalstu Tulkotāji veidoja, kodificēja, slīpēja rakstu literatūra veidoja vairumu izdoto grāmatu, do- valodu, izmantojot atšķirīgas tulkojuma pie- minējot klasikai, ceļojumu literatūrai un bio- ejas. Dažādas iesaistītās puses – tulkojuma grāfijām. Vācu laikā izdots pārsteidzoši maz aģenti2, tā laika vara, izdevēji, tulkotāji, kritiķi ideoloģiskas literatūras tulkojumu. Padomju bija dažādos un mainīgos uzskatos tulkojumu varai atgriežoties, vairums tulkotāju emigrēja nostājas jautājumā. Reliģiskos tulkojumos uz Rietumiem. Padomju sistēma vēl konsek- tika izmantota rigoroza uzticības metode. ventāk īstenoja 1940. gadā iesākto sovjetizā- ciju un krievu valodas dominanci. Latviešu tulkotāji gan piemērojās laika ideoloģiskajiem 1 Daija 2013, 17. diktātiem, gan pretojās. 2 Milton 2009.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 85 ­Sekulāros tulkojumos praktizēja lokalizāciju, īsu brīdi pēc autoritārā režīma nodibināša- adaptēšanu, piemērojot tekstu zemnieku audi- nas. Ekstrēmistiskā literatūra bija aizliegta, torijai. Tulkotājs šai ziņā ir ļoti aktīvs un bieži bet tika nelegāli ievesta no PSRS un Vācijas. vien pozicionējas kā autors. Vācu valoda kā Pēccenzūra pievērsās galvenokārt morāles avotvaloda un arī vācu literārā tradīcija bija jautājumiem, piem., 1934. gadā tika aizliegts dominējošā. 19. gs. notika pakāpeniska pāreja Deivida Herberta Lorensa (D. H. Lawren- no adaptācijas un domestikācijas uz svešā- ce) romāns Lēdijas Čaterlejas mīļākais. Kad došanu (foreignization) un uzticības metodi. 1937. gadā apgāds Grāmatu draugs gatavojās Arvien lielāku nozīmi tulkojumi ieguva kā publicēt Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria valodas attīstīšanas un emancipācijas līdzeklis. Remarque) romānu Trīs draugi, Latvijas Ār- Sekulārie tulkojumi bieži palīdz attīstīt nacio- lietu ministrija vēlējās tā izdošanu apturēt, jo nālās literārās tradīcijas un pat nāciju izvei- Vācijas sūtnis Latvijā bija iesniedzis protestu, di3. Līdz ar tulkojumiem notika kultūrpārnese tā kā autors tika uzskatīts par nevēlamu Vāci- („kultūrtrēģerisms” pozitīvā nozīmē). Daudzi jā. Tomēr tika panākts kompromiss – grāmatu nacionālās identitātes elementi latviešiem ir izdeva, bet palūdza nereklamēt avīzēs6. veidojušies saskarē ar citām kultūrām, pārņe- Tulkotās grāmatas aptver ļoti plašu spek- mot un modificējot vēlamo4. Šai procesā var tru, no lubu literatūras līdz izciliem klasikas izšķirt defektīvo nostāju pret svešo (absorbē- un modernisma tulkojumiem, arī tulkojumu jot visu atšķirīgo un trūkstošo) un defensīvo kvalitāte bija ļoti dažāda7. Tirāžas bija samērā nostāju (aizsargājoties un svešo pieņemot, to nelielas, piem., 1938. gadā vidējā tirāža bija pārveidojot)5. Kopumā tas veido savdabīgu un 2793, šai gadā kopumā izdota 1601 grāma- bagātu tulkojumu kopainavu. ta8. Tulkojumu procents bija visai svārstīgs, 1938. gadā tas bija 17,8%. Taču, ja skatām Neatkarības periods (1918–1940) grāmatu apjomu, tad proporcija mainās, piem., Nodibinoties Latvijas valstij, šie procesi romānu kategorijā tulkojumu skaits vienmēr ieguva pavisam citu mērogu un dziļumu. Iz- ievērojami pārsniedza oriģināldarbus. devējdarbība 20 neatkarības gadu laikā bija Daudzi nopietni tulkotāji bija pazīsta- plaša un dažāda. Latvija ieņēma pat otro vietu mi latviešu rakstnieki un dzejnieki (Jānis Eiropā aiz Dānijas, rēķinot grāmatu skaitu uz Ezeriņš, Elīna Zālīte, Andrejs Upīts, Edvarts vienu iedzīvotāju. Tulkojumu jomā paplaši- Virza, Vilis Plūdons), specializēto literatūru nājās valodu un literatūru aptvērums. Vācu bieži tulkoja nozares eksperti (Arveds Švābe, valoda kopumā saglabāja galvenās tulkojum- Kārlis Straubergs; piem., Pauls Galenieks, kas valodas un starpniekvalodas pozīcijas (kas rediģēja 6000 lappušu garo Alfrēda Brēma bija nemainīgi pastāvējusi kopš 17. gs.), taču (Alfred Brehm) Dzīvnieku valsti (Rīga : Grā- 30. gadu beigās to apsteidza angļu valoda (kas matu draugs [1927–1928, 1935–1936]). Tomēr 1935. gadā tika ieviesta kā pirmā svešvaloda pakāpeniski veidojās profesionālu tulkotāju skolās). Nākamajās pozīcijās sekoja krievu draudze ar savām avotvalodām, piem., Valde- un franču valoda, 30. gados strauji pieauga mārs Kārkliņš iztulkoja vairāk nekā 70 grāma- interese par skandināvu literatūru. Tulkojumu tu no vācu, angļu un krievu valodas, Roberts izvēle bija tulkotāju un izdevēju rokās, un to Kroders pārtulkoja ap 80 grāmatu, Emīls Feld- vadīja gan mākslinieciskas, gan komerciālas manis tulkojis ap 100 grāmatu no vācu un an- intereses. Parādoties lata grāmatām, 20. gadu gļu valodas, tai skaitā daudzus Edgara Vollesa otrajā pusē strauji pieauga tirāžas un visai kva- (Edgar Wallace) kriminālromānus. litatīva literatūra kļuva pieejama plašām aprin- Kopumā gan avottekstu izvēles, gan tul- dām. Latvijā sākās lasīšanas drudzis. Grāmatu kojumu kvalitāte aug, lētā lubu literatūra, kas tirgus bija liberāls – pirmscenzūra tika atcelta bija ļoti izplatīta 20. gadu sākumā, pakāpeniski pēc neatkarības iegūšanas un tika ieviesta uz izzuda, to aizstāja neskaitāmi kriminālromāni

3 Chernetsky 2011, 34; Kumar 2013. 6 Rudzītis 1997, 117. 4 Veisbergs 2012. 7 Veisbergs 2014a; Veisbergs 2014b. 5 Robyns 1994. 8 Karulis 1967, 143.

86 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 (E. Volless), sentimentālie (Hedviga Kurts- politikas grāmatas. Pēc dažādiem aprēķiniem Mālere (Hedwig Courths-Mahler)) un glamūra kopumā iznīcināja no 0,5 līdz 1,5 miljoniem romāni. Ar lata grāmatām ieplūda modernās li- grāmatu15. Vācu laika laikraksti ziņoja par teratūras vēji. Pēc autoritārā režīma nodibinā- 740 954 grāmatām, starp tām pārcentīgie un šanās mediji un valdošā doma virzījās nopiet- neizglītotie jaunās varas kalpi aizliedza Dantes nākas literatūras un klasisko vērtību virzienā. (Dante Alighieri) Dievišķo komēdiju, acīmre- Tulkotāja redzamība laika gaitā pieauga, dzot saistībā ar Dieva vārdu16. Tirgus mehā- tā bija atkarīga no darba statusa – kvalitatīvo nismi vairs nebija spēkā, publicētos darbus izdevumu tulkotāju vārdi bija grāmatās re- noteica ideoloģiski apsvērumi, valsts subsidē- dzami. Lubu literatūras izdevumos tulkotājs ja to, ko kompartija uzskatīja par vajadzīgu17. parasti vispār netika minēts. Marksisma-ļeņinisma, ateistiskā literatūra un Tulkojumkritika galvenokārt kritizēja lubu jūsmīgi padomju dzīvesveida apraksti tika literatūru, sodījās par tulkojumu lielo skaitu un publicēti lielās tirāžās un pārdoti par lētām visai pavirši pievērsās latviešu valodas kvalitā- cenām. Ideoloģizācija skāra arī tulkojumus. tei. Kopumā skaidri redzama kritikas defensīvā Ideoloģiskie darbi veidoja trešdaļu visas nostāja – jātulko tikai augstas kvalitātes darbi, iespiedprodukcijas18. 1940. gadā tika publicēti kamēr izdevēji un tulkotāji atbalstīja defektī- divi Vladimira Iļjiča Ļeņina (Владимир Ильич vo nostāju – jātulko viss, kas varētu interesēt Ленин; Vladimir Lenin) darbi, 1941. gadā lasītāju, jāizplata jaunās tendences un paraugi, jau 10, Josifam Staļinam (Иосиф Сталин; kas latviešiem nav ­pazīstami. ­Iosif Stalin) tika 15 grāmatas. ­VKP(b) vēsture (1941) tika izdota 50 000 tirāžā. Kompartija Baigais gads norādīja, ka jaunajā sabiedrībā grāmatām ir Latvijas okupācija un padomju sistēmas jābūt „cauraustām ar ļeņinisma-staļinisma normu ieviešana notika ļoti strauji un tikpat ideoloģiju”19. Krievu valoda burtiski momen- strauji skāra grāmatniecību. Padomju vara tika tā kļuva par galveno avotvalodu, daiļliteratū- deklarēta 1940. gada 21. jūlijā, nākamajā die- rā dominēja padomju rakstnieki: tika izdoti nā tika nacionalizēti apgādi. 5. augustā Latviju pieci Maksima Gorkija (Максим Горький; iekļāva PSRS, nākamajā dienā tika izveidota Maksim Gor’kij), trīs Vladimira Majakovska Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmu- (Владимир Маяков­ский; Vladimir Maja­ mu pārvalde (VAPP), un izdošana kļuva par kovskij), divi Aleksandra Fadejeva (Александр valsts monopolu9. Tika nacionalizēti 134 ap- Фадеев; Aleksandr Fadeev) darbi, viņa Sa- gādi10. 10. augustā tika izveidots padomju grāve bija pārtulkota PSRS. Mihaila Šolohova cenzūras Glavļita Latvijas PSR variants – Lat- (Михаил Шолохов; Mihail Sholohov) Klusā vijas Galvenā literatūras pārvalde (LGLP)11, Dona tika iespiesta masu metienā. Padomju 3. septembrī tika ieviesta PSRS raksturīgā lugas tika tulkotas teātru vajadzībām, arī krie- priekšcenzūra12 trijos līmeņos: manuskripta, vu klasiķi bija akceptēti. Līdzīgi procesi notika salikuma un pirmspārdošanas13. Baigajā gadā Igaunijā – krievu valoda un literatūra pēkšņi ap 90 izdevēju, autoru un tulkotāju tika izsūtīti ieņēma literārās polisistēmas centru20. Par uz Sibīriju vai nogalināti (Jānis Roze, Roberts padomju grāmatu tematisko ievirzi daiļrunīgi Kroders, Aleksandrs Grīns, Rihards Valdess), liecina nosaukumi: Krievu tagadnes pasakas, vai izdarīja pašnāvību (Jānis Rapa)14. Stāsti par pirmo čekistu, Sastapšanās ar bied- Sākās ideoloģiski nepieņemamo grāmatu ru Staļinu, Mazais čapajietis, Bērni par Staļi- liegumi, izņemšana un iznīcināšana. Tā skāra nu, Stāsti par Ļeņinu, Iļjiča bērnības un skolas reliģiskās, „buržuāziskās”, valsts vēstures un gadi, Komisāra dienas grāmata, Kā gāja bojā

9 Briedis 2010, 49. 15 Zelmenis 2007, 33–34; Strods 2010, 180. 10 Zelmenis 2007, 21. 16 Tēvija 1941, 21. 11 Valdības Vēstnesis 1940. 17 Zelmenis 2007, 23. 12 Strods 2010, 11. 18 Zanders 2013, 341. 13 Tēvija 1941, 22. 19 Latvijas Komunistiskās partijas 1940, 3. 14 Unāms 1969, 22. 20 Monticelli 2011, 191.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 87 Sergejs Lazo, Traktoristes, Pavļiks Morozovs, aģitātoru piezīmes. Tā paša izdevēja ceļvedī KPFSR Kriminālprocesa kodekss. padomju rakstniekiem – M. Gorkija runu un Vācu valoda gandrīz pazuda kā avotvalo- rakstu kopojumā Par literatūru: apceres un da: šajā laikā izdotas tikai divas vācu autoru runas 1928–1935 (1941) norādīts, ka to tul- grāmatas – vienas autors bija Maskavā dzīvo- kojis anonīms „LPSR Rakstnieku sav-bas tul- jošais komunists Villijs Brēdels (Willi Bredel), kotāju kolektīvs”. kurš pēc kara kļuva par Austrumvācijas dižvīru. Tā kā sovjetizācijas plāni paredzēja ātru Otra bija Johana Volfganga fon Gētes (Johann­ un masveida padomju literatūras tulkošanu, Wolfgang von Goethe) Fausta pārpublikācija, pieprasījums pēc tulkotājiem no krievu valodas kas vairāk saistīta ar „lielā proletariāta rakst- bija liels. Tulkošanas joma dažreiz pat kļuva nieka”, Fausta tulkotāja Raiņa atceri. Šī no- par patvērumu politiski neuzticamiem cilvē- stāja ir interesenta, jo nacistiskā Vācija būtībā kiem, kas tika piesaistīti kā līgumdarbinieki22. šajā laikā bija PSRS sabiedrotā. Citu valodu Pārsteidzoši, ka arī prominenti latviešu rakst- un valstu literatūra saruka līdz minimumam: nieki un tulkotāji, vai nu baiļu, vai vajadzības mazāk par 15 Rietumu progresīvo autoru dar- spiesti, ķērās pie politiski iekrāsota un literāri bu: Anrī Barbisa (Henri Barbusse) Uguns, bezvērtīga materiāla tulkošanas. Tā smalkais Džona Steinbeka (John Steinbeck) Dusmu un ēteriskais Jānis Sudrabkalns tulkoja Alek- augļi un Eteles Voiničas (Ethel Voynich­ ) Dun- seja Tolstoja (Алексей Толстой; Aleksej Tol- durs. Apstājās lielie projekti – Konversācijas stoj) grāmatu par Caricinas kauju, kurā pēc le- vārdnīca, Viljama Šekspīra (William Shakes- ģendas svarīgs bija Staļins (Tolstojs,­ A. [1941] peare) Kopotie raksti u. c. Kopumā Baigajā Maize. Rīga : VAPP). Viņš tulkoja arī Lielā gadā publicētas 1100 grāmatas, kas ir apmē- Ferganas kanāla racēju vēstuli Josifam Visa- ram divas trešdaļas no pirmskara gada vidējā rionovičam Staļinam (dzejā izteikuši uzbeku apjoma. Vidējā tirāža pieauga līdz 725021, tā dzejnieki Gafurs Gulams (Gafur ­Gul-jam) bija divreiz lielāka nekā neatkarības laikā. To un Čamids Alimdžans (Chamid­ Alimdžan)) veidoja politliteratūras un jauno skolas grāma- ([1940] Rīga : VAPP). Izsmalcinātā esejiste tu lielās tirāžas. Zenta Mauriņa tulkoja M. Gorkija biogrā- Pāreja uz jaunajām skolas grāmatām sā- fiju (Roskins, A. [1941] Maksims Gorkijs. kās ar krievu grāmatu tulkojumiem pat tādās Rīga : VAPP). Aleksandrs Čaks tulkoja padom- jomās, kas nebija saistītas ar PSRS, piem., ju glezniecības vēsturi (Roms, A. [1940] Pa- svešvalodu mācībgrāmatas, pasaules ģeogrā- domju glezniecība 1917–1940. Rīga : VAPP). fijas grāmatas u. c. Grāmatas latviešu sko- Valdemārs Kārkliņš, kurš bija specializējies lēniem, ko 1941. gadā izdeva VAPP, parasti Rietumu literatūras tulkošanā, ķērās pie pro- pārstrādāja iepriekšējo Latvijas mācībgrāmatu totipiskā krievu dumpinieka apraksta (Čapi- autori: Konstantīna Pogodilova (Константин gins, A. (1940) Stepans Razins. Rīga : VAPP). Михайлович Погодилов) un Igora Rahmano- Miķelis Goppers, bijušais elitārā apgāda Zel- va (Игорь Владимирович Рахманов) vācu ta ābele vadītājs, tulkoja lugu par padomju valodas mācību grāmatu 10. klasei – M. Šmits. darbinieku Sergeju Kirovu (Сергей Киров; J. Godjiņņika un M. Kuzņeca angļu va- Sergej Kirov) (Golubeva, A. (1940) Sergejs lodas mācību vidusskolai un nepilnai vidus- Kostrikovs. Rīga: VAPP). ­Augusts Mežsēts, skolai latviskoja Eiženija Turkina, Germogena kas bija specializējies franču literatūrā, tagad Ivanova (Гермоген Иванович Иванов) mācību tulkoja romānu par padomju kolhozu dzīvi grāmatu nepilnas un pilnas vidusskolas 6. kla- (Panferovs, F. (1941) Brusku kolhozs. Rīga : sei Pasaules daļu un galveno valstu ģeografija VAPP). Parādījās arī jauni tulkotāji, kas spe- (bez PSRS) tulkoja T. Priede un M. Bērziņa. cializējās krievu valodā: M. Jēgere, Antonija Tulkotāja redzamība strauji samazinājās, Dobele, L. Ratermane, Jānis Ozols. īpaši politiskās un tehniskās jomas grāmatās Tulkojumkritika bija ļoti ierobežota, „bur- (VAPP, 1941): Valentīna Loseva Pētera Sa- žuāziskie” kritiķi pie vārda vairs netika laisti, marina slava un Mūsu pieredze: komjauniešu jauno trūka, un nebija jau arī daudz, ko teikt.

21 Karulis 1967, 195. 22 Treiguts-Tāle 1996, 341; Zelče 2017, 144.

88 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Drīz pēc varas sagrābšanas jaunais literatūras Vācijas vācieši, armijas un partijas pārstāvji)26. kurators Jānis Niedre (kas bija arī pirmais Lat- Okupēto Austrumzemju ministriju (Ostmi- vijas Glavļita priekšnieks) skaidroja, ka cilvē- nisterium) pat dēvēja par haosa ministriju kiem tagad būs jāapgūst marksisms-ļeņinisms (Chaostministerium)27. Lai gan kara gaitā no- un ka to var panākt, tikai tulkojot. Ar to jau stājas tika mīkstinātas vai mainītas, vācu varas nodarbojas avīzes, „bet darbā ir vērojami trū- iestādes centās stingri kontrolēt procesus. Ar kumi, nevīžība un paviršība. Tulkojumos jāie- kultūras jomu gan vācieši īpaši nenodarbo- vēro vispirms sociālais moments. Pareizi varēs jās, tikai centās slāpēt latviešu nacionālismu. tulkot tikai tas, kas pilnīgi iejutīsies tulkojamā Blakus vācu varas iestādēm bija Latvijas paš- autora ideoloģijā. Katrs tulkotājs apzinīgi vai pārvalde ar diviem departamentiem, kas no- neapzinīgi parādīs savus šķiras uzskatus”23. darbojās ar kultūras jautājumiem. Pašpārvalde Tiesa, neilgi pirms vācu ienākšanas viņam nā- gan sadarbojās28, gan pretojās vācu iestādēm, cās atzīt: „Izskatot tulkojumus, jākonstatē, ka gan iemācījās izspēlēt vienas vācu iestādes daudzi Rakstnieku savienības biedri padomju pret citām29. Kultūras jomā izveidojās zināms tautu un cittautu klasiķu darbu tulkojumu re- konsenss, ko veidoja latviešu vēlmes, vācu diģēšanā piegājuši stipri formāli.”24 Šai teiku- prakses imitācija un spontāni vietējo darboņu mā ir visas jaunā režīma pamatiezīmes – tas lēmumi30. ir bezpersonisks, tiek minēta nepieciešamība Līdzīgi padomju varai, arī vācu režīms rediģēt klasiķus, un atzīts entuziasma trūkums. sāka ar bibliotēku tīrīšanu, grāmatu saraksti Vienīgi Rūdolfs Egle publicēja dažus nopiet- tika sastādīti septembrī un izsūtīti bibliotē- nus darbus25, izvairoties no vulgāro padomju kām un grāmatveikaliem31. Process ievilkās, tēžu sludināšanas. nevēlamie darbi tika mainīti un koriģēti32. Tulkošanas nostāja šai periodā pāriet uz Kopumā tika iznīcināti 750 000 grāmatu33. specifisku valsts uzspiestu defektīvo -nostā Tomēr daudzās jomās salīdzinājumā ar Baigo ju – padomju un krievu literatūras un kultūras gadu valdīja relatīva brīvība – teātru repertuārs pacelšanu neredzētos augstumos, pārējā no- bija visai dažāds un bez mesliem nacistiem34. liegšanu. Arī tēlotājmākslā valdīja relatīva tolerance ar atsevišķām nodevām varai35. Atšķirībā no Vācu okupācijas periods citām jomām kultūrā valdīja relatīvi toleranta 36 Vācu okupācija bija strauja – divas ne- politika . Uzsvars bija uz Eiropas kultūru, ko, dēļas pēc kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā protams, reprezentēja vācu kultūra. padomju vara Latvijā bija likvidēta. Pēc sar- Drīz pēc vācu okupācijas sākās dena- kano vardarbības un deportācijām „700 gadu cionalizācija, kas skāra arī tipogrāfijas. Sākās naids pret vāciešiem” bija pagaisis, un, par sarunas par apgādu atjaunošanu, taču latvieši spīti kara šausmām, komunistu un ebreju va- nespēja vienoties, vai atjaunot iepriekšējos, jāšanām, vācu ienākšana tika sveikta un jaunā vai saglabāt tikai VAPP. Latviešu izdevēji situācija uztverta kā puslīdz normāla stāvokļa demonstrēja pirmskara sasniegumus atbildī- atjaunošana. Katrā ziņā vācu vara bija pare- gajam vācietim Šteinertam (Verantwortlicher dzamāka un civilizētāka. Taču agrīnās cerības uz savas valsts atjaunošanu sabruka visai ātri, 26 Marnitz 1991; Kangeris 2007, 87–91; Plath iestājās vilšanās, nepatika pret vācu augstprā- 2017. tību, ko pastiprināja karalaika problēmas un 27 Bassler 2003, 79. trūkums. Dažādajām vācu varas iestādēm bija 28 Biezais 1992. visai atšķirīgi plāni par latviešu tautas nākot- 29 Unāms 1969, 72. ni, lai gan pat maigākie nevēstīja neko īpaši 30 Handrack 1981, 82. labu. Turklāt arī individuāliem funkcionāriem 31 Liste 1941. bija dažādi personīgie ieskati (vācbaltieši, 32 Zellis 2012, 134. 33 Strods 2010, 180. 23 Padomju Latvija 1940. 34 Kalna 2014, 93. 24 Cīņa 1941. 35 Kalnačs 2005, 54. 25 Egle 1941a; Egle 1941b. 36 Lumans 2006, 201.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 89 für das Verlagswesen im Ostministerium)37, norādījumi noteica, ka grāmatām jābūt „tā- kas bija ļoti iespaidots38. Drīz izdevēji sāka dām, kas nebojā labās attiecības starp vācie- saņemt licences un rudenī atjaunoja darbību. šiem un latviešiem, nerunā pretim Vācijas kara Kopumā licences saņēma ap 30 apgādu, no mērķiem un nekādā veidā nediskreditē vācu kuriem 19 bija aktīvi39. Apgādi specializējās, tautu vispār”44. Līdzīgi Igaunijai, literatūrā piem., Latvju grāmata publicēja 260 dažādas dominēja „pozitīva attieksme, pacietība un skolu grāmatas40. Padomju skolu grāmatas tika smags darbs”45. Atšķirībā no Vācijas Latvijā nomainītas, to vietā nāca pirmskara grāmatas netika izdota sēnalu literatūra. Atklāti ideo- vai latviešu autoru jaunizdevumi, piem., tra- loģisku grāmatu bija ļoti maz, propaganda dicionālajā Latvijas ģeogrāfijas grāmatā - pa vairāk dominēja presē, kino, plakātos. Šāda rādījās dažas papildlapas ar informāciju par nostāja atbilda kultūrnormalitātes sajūtai, kas Lielvāciju. valdīja Vācijā46. Daži nevēlamie autori, kuri Vācu okupācijas laikā tika publicētas bija „sasmērējušies” padomju gadā, varēja 1500 grāmatas41 – tas ir kritums uz pusi sa- nodarboties ar tulkošanu, piem., Rūdolfs Egle līdzinājumā ar pirmskara laikiem. Tirāžas (kas pēc vācu ienākšanas bija pavadīja 5 mē- savukārt bija lielākas (dažām grāmatām pat nešus cietumā) izveidoja krājumu Vācu nove- 20–50 000 eksemplāru), ko, iespējams, noteica les meistari ([1944] Rīga : Kadiļa apgāds). izdoto grāmatu skaita samazinājums. Vairums Tulkojumu proporcija grāmatu kopapjo- beletristikas tekstu bija oriģināldarbi. Tika iz- mā saglabājās pirmskara līmenī, tirāžas pieau- dotas daudzas vārdnīcas, tai skaitā nopietni ju- ga no 2000 līdz 5000 un dažreiz pat 10 000 un ridiskās, tautsaimniecības, grāmatrūpniecības vairāk. Grāmatas tika arī pārpublicētas. Vācu terminoloģijas darbi, arī pirmā oficiālā Lat- literatūra veidoja ap 70% no avottekstiem. To viešu valodas pareizrakstības vārdnīca u. c. var uzlūkot gan kā ideoloģisko imperatīvu, Karalaika aktīvo grāmatizdošanu, domājams, gan ērtumu (karalaika apstākļos vieglāk no- nosacīja vairāki faktori – patēriņa preču trū- kārtojamais autortiesību jautājums; autortiesī- kums un lieka nauda, komandantstunda, kad bas tika strikti ievērotas). Šajā laikā publicēti vakaros bija jābūt mājās, eksistenciālā dzīvī- tikai pāris krievu tulkojumu un viens no angļu bas un nāves situācija42. Grāmatu izdošana bija valodas – Džozefa Kronina (Joseph Cronin) ļoti ienesīga nodarbe. Zvaigznes raugās lejup. Dž. Kronins tika uz- Cenzūra, protams, pastāvēja, un to reali- skatīts par antiplutokrātu un tika izdots Vācijā zēja ģenerālkomisariāta (Generalkommisariat) arī karalaikā. Interesanti, ka šī grāmata tika cenzori. Taču, līdzīgi Vācijai, cenzūras sistēma pārpublicēta tūlīt pēc Rīgas krišanas padomju bija visai nesakārtota43, tur valdīja subjektīvi rokās. viedokļi, piem., paradoksāli, ka tieši vācu Pēc vācu literatūras apjoma ziņā sekoja birokrātijas nesaskaņu dēļ neizdevās publicēt Ziemeļvalstu un igauņu grāmatas. Tulkojumi Gētes Kopotos rakstus. Pirmscenzūra bija no citām valodām bija retāki – Žila Verna nomināla, vara paļāvās uz izdevējiem, kam (Jules Verne) Kapteiņa Granta bērni ([1943] vajadzēja saprast, kas ir pieņemams. Vācu ie- Rīga : Zelta ābele), Migela de Servante- rēdņi 1943. gadā pat piedāvāja atcelt cenzūru sa (­Miguel de Cervantes) Parauga noveles tulkojumiem no vācu valodas, taču latviešu ([1943] Rīga : K. Rasiņš), Italiešu prōzas pašpārvalde nespēja vienoties par tehniskiem antoloģija ([1942/1943] Rīga : Latvju grā- un valodnieciskiem jautājumiem. Tulkojumos mata), Homēra (Ὅμηρος; Homer) Odiseja dominēja klasika un neitrāli darbi. Mutiskie ([1943] Rīga : Latvju grāmata), arī Aishi- la (Αισχύλος; Eshil) Agamemnons ([1943] Rīga : Gulbis). ­Interesants ir Fransa Emila 37 Garke-Rothbart 2009, 161. 38 Rudzītis 1997, 155. Sillanpē (Frans Emil Sillanpää) gadījums. Au- 39 Zanders 1999, 115; Zanders 2013, 342. tors pirms kara saņēma Nobela prēmiju un bija 40 Zanders 2013, 341. 41 Turpat, 342. 44 Unāms 1969, 130. 42 Veisbergs 2016a. 45 Möldre 2005, 3. 43 Sturge 2002. 46 Schaeffer 1981.

90 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 populārs Latvijā (trīs tulkojumi), taču pirms- ja ne nerakstītu padomu klātesamību. Piem., kara spriedzē bija uzrakstījis Ziemassvētku dokumentālo un biogrāfisko darbu klāstā vēstuli diktatoriem Joulukirje diktaattoreille, daudz grāmatu veltītas vācu komponistiem – aicinot uz mieru. Tas noveda pie autora grāma- Volfgangam Amadejam Mocartam (Wolfgang tu aizlieguma Vācijā. Taču Latvijā E. Sillanpē Amadeus Mozart), Georgam Frīdriham Hen- grāmata tika pārpublicēta 1943. gadā. Divas delim (Georg Friedrich Händel), Ludvigam grāmatas iznāca vācu–japāņu bilingvam Noha- van Bēthovenam (Ludwig van Beethoven) ram (W. ­Komakichi von Nohara), kas strādāja (grūti iedomāties drošāku tematiku visām par Japānas preses atašeju Berlīnē un rakstīja ­iesaistītajām pusēm), tika izdotas arī ceļojumu vācu valodā. grāmatas. Dažās dokumentālajās grāmatās par Pretstatā padomju praksei vairums tulko- vācu pilotiem, autobraucējiem, izgudrotājiem, jumu bija apolitiski, izteikti ideoloģisku grā- zemūdeņu kapteiņiem u. c. var saskatīt ideo- matu nav pat desmit, netika izdota ne Mein loģisku pieskaņu. Kampf, ne Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) runas, Tulkotāji atguva augstu redzamību titul- tikai viena vadoņa biogrāfija (Bouhler, Philipp lapā gan daiļliteratūrā, gan cita veida izdevu- (1942) Adolfs Hitlers: Tautas kustības tapša- mos48. Dažās tulkotajās grāmatās bija tulkotāju na. Rīga : Kreišmanis). Ir pāris antisemītisku vai speciālistu ievadi. Tulkotāju paratekstuālā brošūru (Kahle, G. (1943) Cilvēces vampīrs. klātbūtne piezīmēs ir visai reta, piezīmes sniedz Rīga : Pelle; Kahle, G. (1944) Pasaules uguns- galvenokārt lingvistiskus skaidrojumus, piem., grēka pēdās. Rīga : Taurētājs). Antisemītisma E. T. A. Hofmaņa (E. T. A. ­Hoffmann) grāmatā apcirkņos ieskaitāms Vilhelma Haufa (Wilhelm­ Runča Mura dzīves uzskati ([1943] Rīga : Zelta Hauff) Žīds Zīss ([1941] Rīga : Latvju grāma- ābele). Tulkojumos dominē uzticības tradīcija. ta). Antisemītiskās literatūras brošūras vairu- Tulkojumu kvalitāte ir atšķirīga – klasika un mā rakstīja Jānis Dāvis, tās, iespējams, bija nopietnie darbi ir labi pārtulkoti, dokumentā- slēpti tulkojumi vai kompilācijas. lā literatūra dažreiz šķiet tulkota steigā. Tul- Dažas grāmatas vērtējamas kā pretangļu kojumiem bieži pievienotas vadošu latviešu un preatamerikāņu propagandas izdevumi. mākslinieku augstas kvalitātes ilustrācijas. Jā- Piem., britu parlamenta locekļa un Vinstona atzīmē arī apgāda Zelta ābele latviešu klasikas Čērčila (Winston Churchill) kara kabineta lo- tulkojumi vācu valodā (Rūdolfs Blaumanis, cekļa dēla Džona Emerija (John Amery) grā- Kārlis Skalbe, Anna Brigadere, Jānis Poruks, mata (Emerijs (Amery), Džons (1943, 1944) Vilis Plūdons) un ļoti kvalitatīvs izdevums par Anglija un Eiropa. Rīga : Kontinents (divi ­Latvijas grāmatniecības vēsturi 1942. gada izdevumi)). Emerijs jaunākais bija antiko- Leipcigas grāmatu gadatirgum: Das Lettische munists, kurš pārcēlās uz Vāciju un pēc kara Buch ([1942] Riga : Zelta ābele). Padomju ar- tika sodīts ar nāvi. Arī Heinca Haltera (Heinz mijai tuvojoties Rīgai, grāmatizdošana apsīka, Halter) Ņujorkas polips: Tamani Hola [Tam- un daudzi projekti sabruka, piem., profesora many Hall] vēsture ([1944] Rīga : Kontinents) Jāņa Bokaldera almanahs Pasaules gada grā- iederas šai sadaļā. mata49 tika iespiests, bet pazuda kara vētrās. Grāmatu apolitiskums un izdevēju at- „Drošu” darbu tulkošana, izvairīšanās no miņas liecina, ka tulkojamo darbu izvēle ir politiskām tēmām bija norma50. Pēc padomju bijusi visai brīva. Tas sakrīt ar pētnieku se- represiju gada un kara apstākļos tulkotājiem cinājumiem, ka fašisma apstākļos Itālijā un un izdevējiem tas šķita pieņemami. Karalaika Vācijā tulkojumi netika institucionāli iero- askētisms un trūcība, autortiesību problēma bežoti un šīs valstis bija līderes tulkojumu un iespiedpapīra trūkums dabiski ierobežoja jomā47. Latvijas izdevumu statistika gan rāda izdevniecības darbu, bet šai laikā tika publicēti nedaudz atšķirīgu ainu – lai gan ideoloģisku augstas kvalitātes tulkojumi. Tulkojumpolitika darbu tulkojumu skaits tik tiešām bija niecīgs, pieņēma savdabīgu defensīvās un defektīvās avotvalodu izvēle un grāmatu tematika lie- cina par nopietnu pašierobežošanos/atturību, 48 Veisbergs 2014a, 109. 49 Rudzītis 1997, 157. 47 Rundle 2011, 36–37. 50 Sturge 2002.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 91 nostājas sajaukumu, liekot lielu uzsvaru uz ģeogrāfijas grāmatas, atkārtoti izdota- ie vācu darbiem. priekšminētā angļu valodas mācību grāmata. 1945. gadā seko citas vēstures un ģeogrāfijas, Otrā padomju okupācija algebras, ģeometrijas, fizikas grāmatas (Soko- 1944. gada oktobrī padomju armija ie- lovs, I. [1945] Fizikas kurss: Mācības grā- ņēma Rīgu un varēja atsākties nedz laikā, mata vidusskolai. Rīga : VAPP), tā unificējot nedz spēkā neierobežota sovjetizācija – tika Latvijas izglītības sistēmu ar PSRS. iznīcināti 16 miljoni grāmatu51. Pamatprincips Pēckara gados, ja neskaita daudzos Kār- bija likvidēt visu, kas drukāts fašisma laikā: ļa Marksa (Karl Marx) un Frīdriha Engelsa „Lai atrastu Gēti vai Šilleru, nav ne laika, ne (Friedrich Engels) darbu tulkojumus, Rietu- spēka.”52 Iznīcināti tika arī visi salikumi un mu literatūras ir gaužām maz: Džeimss Old- klišejas53. Apgādi un spiestuves tika atkal na- ridžs (James Aldridge), Martins Andersens- cionalizēti, VAPP atjaunots (vēlāk pārveidots Nekse (Martin Andersen-Nexø), Jaroslavs par Latvijas Valsts izdevniecību – LVI). Jau Hašeks (Jaroslav Hašek), Šolems Aleihems Sholem Aleichem), divas Džona ;םכילע־םולש) -novembrī Jānis Niedre (atkal literatūras ku rators un VAPP vadītāja vietnieks) ziņoja, ka ­Prīstlija (John Priestley) grāmatas. Kuriozs ir Rīgā iespiesta pirmā grāmata pēc „atbrīvoša- iepriekšminētais Dž. Kronina darba atkārtots nas” – J. Staļina runas par Lielo tēvijas karu – izdevums, kas ir identisks vācu laika izdevu- „izcilākā mūsdienu grāmata visu citu grāmatu mam, nomainīts tikai tipogrāfijas ielas nosau- starpā”54. Nepilnu gadu vēlāk rakstā, kas veltīts kums. Tādējādi jaunā tulkošanas ainava bija literatūras tulkojumiem, J. Niedre uzsvēra, ka galīgi tendencioza. Krievu valodas dominance „galvenā vērība literāros tulkojumos jāpievērš iespiedās pat labi zināmu Rietumeiropas darbu tulkojumiem no krievu valodas kā jaunu vēr- tulkojumos – tie tagad tulkoti ar krievu va- tību, lielu atziņu un ideoloģiskas mērķtieces lodas starpniecību (Blaitona, E. (1946) Sla- vispusīgākai un dziļākai iedzīvināšanai mūsu venais pīlēns Tims. No krievu val. tulk. Sila­ literatūrā”. Atzīstot, ka tulkojumu kvalitāte ir briede, Ārija. Rīga : LVI) vai no pārstrādātiem vāja un „ideoloģiski nozīmīgie padomju rakst- krievu valodas izdevumiem (Defo, D. (1946) nieku darbi tiek pilnīgi izķēmoti, bet lasītājos Robinsons Kruzo. Pēc Korneja Čukovska jau- radīts greizs priekšstats par padomju dzīves nā atstāstījuma tulk. Mārēns, Ed. Rīga : LVI). tiešamību”, J. Niedre vēršas pret „nejēgām Vairums profesionālo tulkotāju un izdevē- tulkotājiem un nevīžām redaktoriem”55. ju bija emigrējuši uz Rietumiem (V. Kārkliņš, Šī nostāja atspoguļojās skaitļos: no Lizete Skalbe, Jānis Veselis, Arveds Švābe, 79 grā­matām, kas publicētas 1944. gada noga- Zenta Mauriņa, Konstantīns Raudive, Kārlis lē, puse bija tulkojumi, no tiem 95% no krie- Dziļleja, Arturs Kroders, Helmars Rudzītis, vu valodas. No 334 grāmatām, kas publicētas Miķelis Goppers u. c.), kur daļa atsāka tulko- 1945. gadā, 132 bija tulkojumi (40%) un 122 šanu un grāmatizdošanu jau 1945. gadā. Viņu no krievu valodas (92%). Nākamā gada skait- vietā nāca jauni, politiski uzticami padomju ļi bija līdzīgi – 528 grāmatas, 214 tulkojumi tulkotāju kadri – Anna Bauga, Mirdza Ķempe, (41%), 202 no krievu valodas (94%). Vienvei- Ādolfs Talcis, Anna Sakse, Valdis Lukss, Jūlijs dība bija sākusies. Vanags, kuri vai nu karalaikā bija evakuējušies Jau 1944. gadā no krievu valodas tiek uz PSRS, vai citādi parādījuši savu lojalitāti pārtulkotas vairākas mācību grāmatas (Šesta- režīmam (Pāvils Vīlips, Andrejs Šmidre u. c.). kovs, A. V. (red.) (1944) Īss PSRS vēstures No vecās skolas darbiniekiem ar tulkošanu kurss: Mācības grāmata pamatskolas 3. un nodarbojās Rūdolfs Egle, Andrejs Upīts, Elija 4. klasei. Tulk. E. Rūtentāle. Rīga : VAPP); Kliene, Elīna Zālīte. A. Upīts gan galvenokārt atkārtoti izdeva vecos tulkojumus, R. Egle 51 Strods 2010, 180. nomira 1947. gadā, E. Klienei un E. Zālītei 52 Turpat, 145. nācās kādu laiku tulkot krievu darbus, pirms 53 Turpat, 296. viņas varēja atgriezties pie Ziemeļvalstu lite- 54 Niedre 1944. ratūras. 1951. gadā t. s. franču grupa (franču 55 Niedre 1945. literatūras tulkotāji un interesenti) tika arestēti

92 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 kā padomju varas ienaidnieki un izsūtīti uz tulkojumpolitika. Apgādu nacionalizācija, cen- Sibīriju. zūra, tulkoto grāmatu avotu un satura kontrole Pēc jaunās okupācijas tulkotāju vārdi at- bija visaptveroša. Krievu valoda strauji ieņē- kal bieži pazūd no titullapas vai tiek pārcelti ma dominējošo lomu. Tulkojumi atgriezās pie uz tehnisko pasi grāmatas beigās. Tulkojum- zināmas normalitātes vācu okupācijas laikā. kritika pirmajos pēckara gados ir minimāla, ja Lai gan ideoloģiskās piedevas bija minimālas, neskaita J. Niedres partejiskos izvirdumus. Iz- vācu un Ziemeļvalstu literatūras dominance ņēmums atkal ir R. Egles teorētiskie pētījumi, bija visai izteikta. Otrās padomju okupācijas kur autors uzmanīgi lavierē, mēģinot izvairīties ideoloģiskais vulgārisms un izolacionisms no ideoloģiskiem štampiem un banalitātēm. pirmajos pēckara gados bija vēl briesmīgāks Šī perioda tulkojumi atspoguļo ārkārtīgi nekā Baigajā gadā. Tas normalizējās tikai pēc defektīvu nostāju, pilnībā pakļaujot to pa- Staļina nāves. Politiskās situācijas metamorfo- domju un krievu dominancei, izolējot latviešu zes tieši atspoguļojās tulkojumainavā: notika kultūru no Rietumu pasaules. Tikai pēc Staļina straujas avotvalodu maiņas, straujas tulkoju- nāves tulkošanas ainavā parādījās zināma nor- mu jomu proporciju izmaiņas, orientācijas56, māluma iezīmes. nostājas un tulkotāja redzamības svārstības. Tulkotāji piemērojās pārmaiņām, sadarbojās Nobeigums un pretojās režīmiem. Okupāciju laikā tulko- Latvijas neatkarības laika daudzpusīgo jumu joma dažreiz bija politiski neuzticamu tulkojumainavu burtiski dažu nedēļu laikā pēc cilvēku patvērums. padomju okupācijas nomainīja valsts kontrolē- ta, ideoloģiski noteikta un ierobežota padomju 56 Veisbergs 2016b.

VĒRES Bassler, G. P. (2000) Alfred Valdmanis and the Politics of Survival. Toronto : University of Toronto Press. Bassler, G. P. (2003) The collaborationist agenda in Latvia 1941–1943. Acta Universitatis Stockholmiensis, Studia Baltica Stockholmiensia, 23: The Baltic Countries under Occupation, Soviet and Nazi Rule 1939–1991. Stockholm : Stockholm University, 77–84. Biezais, H. (1992) Latvija kāškrusta varā: sveši kungi − pašu ļaudis. East Lansing, Michigan : Gauja. Briedis, R. (2010) Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā. Rīga : LU LFMI. Chernetsky, V. (2011) Nation and translation. Baer, B. J. (ed.) Contexts, Subtexts and Pretexts. Amsterdam/ Philadelphia : John Benjamins, 33–53. Cīņa (15.06.1941.). Daija, P. (2013) Apgaismība un kultūrpārnese: Latviešu laicīgās literatūras tapšana. Rīga : LFMI. Egle, R. (1941a) Tulkotā literatūra. Karogs, 3, 382–388. Egle, R. (1941b) Atdarinājums, atdzejojums, tulkojums. Karogs, 4, 518–523. Garke-Rothbart, T. (2009) Für unseren Betrieb lebensnotwendig...: Georg von Holtzbrinck als Verlagsunter- nehmer im Dritten Reich. Berlin : Walter de Gruyter. Handrack, H. D. (1981) Das Reichskommissariat Ostland: die Kulturpolitik der deutschen Verwaltung zwis- chen Autonomie und Gleichschaltung 1941–1944. Hannover-Münden : Gauke Verlag. Jaunmuktāne, G. (2006) Avoti par a/s Valters un Rapa lomu latviešu grāmatniecības un nacionālās kultūras attīstībā. LZA Vēstis, 60, 60–81. Kalna, B. (2014) Teātris totalitārisma laika mākslas kontekstā (1940–1945). Rīga : LU LFMI. Kalnačs, J. (2005) Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941–1945. Rīga : Neputns. Kangeris, K. (2007) Baltvācieši Latvijas ģenerālapgabalā (1941–1945): labi okupācijas varas ‘kalpi’ vai Latvijā nevēlamas vācu tautības grupas piederīgie? Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21: Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.–90. gados. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 84–121. Karulis, K. (1967) Latviešu grāmata gadsimtu gaitā. Rīga : Liesma.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 93 Kumar, R. (2013) Role of Translation in Nation Building. New Delhi : Modlingua. Latviešu literātūras moku gads. Tēvija (24.–25.07.1941.), 21–22. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāra b. Ž. Spures runa sabiedrisko iestāžu darbinie- ku arodbiedrības kopsapulcē 20. septembrī (1940) Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs (21.09.1940.), 3. Liste des aus den lettischen Volksbüchereien un Antiquariaten zurückstellenden Schrifttums / No latviešu tautas bibliotēkām un antikvariātiem izņemamo grāmatu saraksts (1941) Rīga : Mākslas un kultūras lietu direkcijas Bibliotēku nodaļa. Lumans, V. O. (2006) Latvia in World War II. Fordham University Press. Marnitz, H. (1991) Nordlicht über der Düna. Kritische Betrachtungen und Erinnerungen an die deutsche Besatzungszeit in Lettland 1941–1943. Michelstadt : Neuthor-Verlag. Milton, J.; Bandia, P. (eds.) (2009) Agents of translation. Amsterdam : John Benjamins. Möldre, A. (2005) Publishing and book distribution in Estonia in 1940–2000. Abstract. Tallinn : TLU Kirjastus. Monticelli, D. (2011) ‘Totalitarian translation’ as a means of forced cultural change: the case of postwar Soviet Estonia. Chalvin, A.; Lange, A.; Monticelli, D. (eds.) Between Cultures and Texts: Itineraries in Translation History. Frankfurt am Main : Peter Lang, 187–200. Niedre, J. (1944) Pirmai VAPP’a grāmatai iznākot. Cīņa (10.11.1944.). Niedre, J. (1945) Literārā tulkojuma problēma. Karogs, 1, 9, 930–936. Padomju Latvija (15.08.1940.). Plath, T. (2017) German man or Latvian Dvina? National self-perception and identities of Hugo Wittrock and Harry Marnitz in Riga 1941–1943/44. Journal of Baltic Studies, 48, 1, 83–98. Robyns, C. (1994) Translation and discursive analysis. Translation and (Re)Production of Culture. Leuven : CETRA, 57–77. Rudzītis, H. (1997) Manas dzīves dēkas. Rīga : Zinātne. Rundle, C. (2011) History through a translation perspective. Chalvin, A.; Lange, A.; Monticelli, D. (eds.) Between Cultures and Texts: Itineraries in Translation History. Frankfurt am Main : Peter Lang, 33–43. Schaefer, H. D. (1981) Das gespaltene Bewußtsein: Deutsche Kultur und Lebenswirklichkeit 1933–1945. München, Wien : Carl Hanser. Strods, H. (2010) PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990. Rīga : Jumava. Sturge, K. (2002) Censorship of translated fiction in Nazi Germany. Merkle, D. (ed.) TTR: Études sur le texte et ses transformations, Special Issue: Censorship and Translation in the Modern World, XV, 153–169. Treiguts-Tāle, E. 1996. Latvieši, karš ir sācies! Rīga : Zinātne. Unāms, Ž. (1969) Karogs vējā. Latvju grāmata. Valdības Vēstnesis (10.08.1940.). Veisbergs, A. (2012) The Latvian translation scene: paradigms, change and centrality. Translation Quarterly, 66, 31–57. Veisbergs, A. (2014a) Translation quality, translator visibility, paratexts. Ločmele, G.; Veisbergs, A. (eds.) Translation, Quality, Costs. Rīga : The University of Latvia Press, 97–117. Veisbergs, A. (2014b) The nation born in translation (Latvian translation scene). Baltic Journal of English Language, Literature and Culture, 4, 102–121. Veisbergs, A. (2016a) Translation during the German Occupation in Latvia. Translation und „Drittes Reich”. Dörte, A.; Richter, J.; Schippel, L. (eds.) Berlin : Frank und Timme, 237–256. Veisbergs, A. (2016b) The Swings and Turns in the Latvian Translation Scene. Berlin : Lambert Academic Publishers. Zanders, V. (1999) Latviešu grāmatniecība nacistu okupācijas laikā. Bibliotēka, grāmatniecība, ideoloģija Otrā pasaules kara laikā (1939–1945): Starptautiska konference: Materiālu krājums. Rīga : Latvijas Nacionālā bibliotēka, 113–120. Zanders, V. (2013) Nacionālā grāmatniecība gadsimtu ritumā. Latvieši un Latvija, 4. Rīga : LZA, 331–354. Zelče, V. (2017) Irēne Karule: „Manas mājas ir latviešu valoda”. Amor vincit omnia: Konstantīns Karulis dzīvē un darbos. Rīga : Zinātne, 137–161. Zellis, K. (2012) Ilūziju un baiļu mašinērija. Rīga : Mansards. Zelmenis, G. (2007) Kultūras pārraudzība un cenzūra Latvijā padomju okupācijas apstākļos 1940.–1941. gadā. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21: Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.–90. gados. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 15–44.

94 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Jānis Sīlis VALODA UN SABIEDRĪBA LATVIJĀ: IESKATS DAŽOS SOCIOLINGVISTISKO PĒTĪJUMU VIRZIENOS UN PĒTNIEKU PRIORITĀTĒS

Jānis Sīlis dz. 1950. gada 19. jūlijā Rīgā. Pēc Latvijas Valsts universitātes (LVU) Svešvalodu fakultātes Angļu valodas un literatūras nodaļas beigšanas (1973) tūlīt sā- cis strādāt par LVU Svešvalodu katedras docētāju. Neklātienē studējis Latvijas Valsts konservatorijā (1974–1980), iegūstot kordiriģenta un kora priekšmetu pasniedzēja specialitāti. Maskavas Valsts universitātē aizstāvējis filoloģijas zinātņu kandidāta di- sertāciju Uzrunas variatīvo formu semiotika angļu un latviešu valodā (1980), nos­ trificēts par filoloģijas doktoru (1992). Veicis sociolingvistiskus pētījumus Londonas Universitātē (1982–1983). Latvijas Valsts konservatorijas (vēlāk – Latvijas Mūzikas akadēmijas) docents, valodu un literatūras katedras vadītājs (1986–1991). Pēc atgrie- šanās Latvijas Universitātē (LU) (1991) – docents, humanitāro zinātņu fakultāšu Svešvalodu katedras vadītājs, Valodu centra direktors. Piedalījies Ventspils Augstsko- las (VeA) izveides projektā (1996–1997), VeA Tulkošanas studiju nodaļas vadītājs (1997–2000), Tulkošanas studiju fakultātes dekāns (2001–2011), kopš 2006. gada VeA profesors, vadošais pētnieks, Latvijas Zinātnes padomes eksperts valodniecības nozarē, Liepājas Universitā- tes Valodniecības promocijas padomes priekšsēdētājs un LU Valodniecības promocijas padomes loceklis, arī Dau- gavpils Universitātes Valodniecības promocijas padomes (2005–2010), Valsts valodas komisijas (2002–2008), Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas loceklis (kopš 2010). Vairāku zinātnisku žurnālu un akadēmisko rakstu redkolēģijas loceklis Latvijā un ārvalstīs. Publicējis trīs monogrāfijas un ap 110 zinātnisko rakstu par tulkošanas jautājumiem; no 1974. gada bijis aktīvs tulkotājs un tulks.

Raksturvārdi: valodas politika, valodas situācija, Ina Druviete publikācijā Sociolingvistikas valsts valoda, valodas vide. priekšvēsture, vēsture un perspektīvas Latvijā1 pievēršas pagājušā gadsimta 70. gadu „so­ Pētījumā par lingvistisko situāciju ciālās lingvistikas bumam PSRS”, šo periodu 21. gad­simta Ziemeļkurzemes pilsētās (Vents- vēlāk pieminot arī darbā The Development of pilī, Piltenē un Valdemārpilī, kā arī lielciemā Sociolinguistics in the Baltic States2. Dundagā) autoram nācās izskatīt Latvijas un Minētā perioda beigu posmā šī rak­ ārvalstu sociolingvistu publikācijas no 1978. sta autors bija Maskavas Valsts universitātes līdz pat 2015. gadam. Visi pagājušā gada Filoloģijas fakultātes aspirants (1975–1978) sociolingvistiskie pētījumi būs pieejami tikai un izstrādāja disertāciju, kuras tēma bija an- 2017. gada nogalē, jo 2016. gadā publicētie gļu un latviešu uzrunas formu semiotika so- darbi vēl nav iekļauti Latvijas valodnieku pub- ciolingvistiskā griezumā. Pirms disertācijas likāciju ikgadējā apkopojumā, ko Latvijas Uni- aizstāvēšanas tās aprobācijai tika publicēti versitātes Latviešu valodas institūta mājaslapā 1997. gadā sāka ievietot Dr. filol. Ilga Migla, bet kopš 2013. gada turpina Mg. hum. Marita 1 Druviete 2007b. Silkāne. 2 Druviete 2009.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 95 divi zinātniskie raksti3. Disertācijas4 aizstā- Mukha, Jānis Oga, Evija Papule, Jānis vēšana notika Maskavas Valsts universitātē Valdmanis, Ina Druviete, Solvita Pošei- 1980. gada februārī, kooptējot padomē divas ko, Sanita Lazdiņa, Heiko Martens, Aina izcilas Latvijas valodnieces – Ainu Blinkenu Blinkena, Dzintra Hirša, Andrejs Veis- un Martu Rudzīti. Tā kā šis pētījums un to bergs, Ilona Bukša, Dace Markus, Jūlija atspoguļojošās publikācijas tieši neiekļāvās Musorina, Dace Strelēvica-Ošiņa, Daiga Latvijas valodnieku pētnieciskā darba vidē Joma, Dzintra Hirša, Ilmārs Mežs, Valts (varbūt vienīgi pētījuma latviešu daļas ma- Ernštreits, Miroslavs Jankovjaks, Snorre teriāls), tad tas saprotamu iemeslu dēļ toreiz Karkonens-Svensons, Antra Kļavinska, netika iekļauts Latvijas sociolingvistisko pētī- Gunta Ločmele, Liene Markus-Narvila, jumu vēsturiskajos apskatos, un tā notika arī Vineta Poriņa, Vilma Šaudiņa, Jānis Sīlis, ar autora nākamo zinātnisko rakstu Latvijas Elvīra Isajeva, Antoņina Kononova); Valsts universitātes izdotajā tēžu krājumā5. • valsts valoda (40 publikācijas, 14 auto- Pēdējo 19 gadu publikāciju sarakstos ri: Aina Blinkena, Ina Druviete, Dzintra esmu fiksējis 445 sociolingvistiskas publikā- Hirša, Jānis Valdmanis, Daiga Joma, Sar- cijas, kuru autori ir Latvijas valodnieki. Inte- ma Kļaviņa, Gunta Kļava, Ieva Zuicena, resi par valodas situāciju Latvijā izrādījuši arī Vineta Ernstsone, Ilmārs Mežs, Andrejs Apvienotās Karalistes, Izraēlas un Krievijas Veisbergs, Jānis Sīlis, Vineta Poriņa, Dite pētnieki. Liepa); Autors savā rakstā aplūkojis vien dažus • lingvistiskā attieksme jeb dažādu etnis- sociolingvistisko pētījumu galvenos virzienus, ko, sociālo grupu un indivīdu īpatnības, ko pārstāv publikācijas šādās jomās: valodas kā šīs grupas un atsevišķi cilvēki lieto vide, valodas (sociolingvistiskā) situācija jeb valodu, to attieksme pret valodas politiku valodas funkcionēšanas apstākļu kopums, kā konkrētā valstī, šinī gadījumā – Latvijā arī valodas politika kā valsts nacionālās po- (38 publikācijas, 4 autores: Daiga Joma, litikas sastāvdaļa, kas nosaka Latvijā lietoto Vineta Ernstsone, Ina Druviete, Linda valodu statusu un definē, ka latviešu valoda Melne); ir vienīgā valsts valoda. Aprakstāmo jomu • valodas vide (32 publikācijas, 13 autori: izvēli motivēja publikāciju kvantums, kvalita- Linda Lauze, Sanita Lazdiņa, Dite Liepa, tīvu analīzi atstājot detalizētākam pētījumam Dace Markus, Kristīne Motivāne, Gunta nākotnē. Nešpore, Solvita Pošeiko, Vilma Šaudiņa, 1978.–2015. gada periodā klajā laisto Jānis Sīlis, Anna Stafecka, Dace Strelēvi- darbu jomas sakārtotas dilstošā secībā, iekavās ca-Ošiņa, Inguna Teilāne, Daiga Straupe- minēts publikāciju un autoru skaits: niece); • valodas politika (69 publikācijas, 18 au- • divvalodība (30 publikācijas, 10 autori: tori: Ina Druviete, Daiga Joma, Dzintra Ina Druviete, Vineta Poriņa, Zenta An­ Hirša, Gunta Kļava, Andrejs Veisbergs, spoka, Laimute Balode, Tomass Levan­ Jānis Valdmanis, Ojārs Bušs, Iveta Boge, dovskis, Dace Markus, Ilona Bukša-Bie- Vineta Ernstsone, Zaiga Ikere, Kertu Ki- zā, Baiba Kangere/Metuzāle-Kangere, bermane, Sarma Kļaviņa, Anatolijs Kuz- Astra Skrābane, Jānis Sīlis); ņecovs, Sanita Lazdiņa, Martens Heiko, • sociolingvistisko kategoriju pāri: valoda Jānis Riekstiņš, Dzintra Lele-Rozentāle, un vecumgrupa (28 publikācijas, 8 autori: Pēteris Vanags); Dace Markus, Dace Bērziņa, Irina Degt- • valodas situācija (59 publikācijas, 36 au- jarova, Juris Grigorjevs, Laura Tidriķe, tori: Pauls Balodis, Māris Baltiņš, Vineta Vineta Ernstsone, Laura Freimane, Resija Ernstsone, Valts Ernštreits, Gunta Kļava, Zauere); Dite Liepa, Kristīne Motivāne, Inese • valodu kontakti (23 publikācijas, 11 au- tori: Jānis Sīlis, Ina Druviete, Tatjana 3 Silis 1978; Silis 1979. Stoikova, Igors Koškins, Vineta Poriņa, 4 Silis 1980. Vilma Šaudiņa, Andrejs Veisbergs, Aina 5 Silis 1981.

96 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Blinkena, Vineta Ernstsone, Daiga Joma, • sociolingvistikas vēsture (5 publikācijas, Nataļja Malašonoka); 1 autore: Ina Druviete); • uzrunas formu sociolingvistika (21 publi- • sociolingvistisko kategoriju pāri: valoda kācija, 6 autori: Jānis Sīlis, Linda Lauze, un sociālā grupa (5 publikācijas, 2 auto- Aina Blinkena, Anda Blūmane, Vineta res: Ina Druviete, Silvija Pavidis); Ernstsone, Gita Bērziņa); • valoda izglītībā (4 publikācijas, 2 autores: • pilsētas valoda (15 publikācijas, 7 autori: Ina Druviete, Vineta Ernstsone); Solvita Pošeiko, Jānis Sīlis, Valda Rudzi- • terminoloģijas sociolingvistiskie aspek- ša, Diāna Neimane, Dita Arāja, Dzintra ti un sociolingvistikas latviešu termini Lele-Rozentāle, Māra Leitāne); (4 publikācijas, 3 autori: Māris Baltiņš, • sociolingvistikas teorija (14 publikāci- Raimonds Apinis, Jānis Sīlis); jas, 7 autori: Ina Druviete, Linda Lauze, • sociolingvistiskās jomas (4 publikācijas, Vineta Ernstsone, Dite Liepa, Valentīna 3 autores: Ina Druviete, Gunta Kļava, Siliņa, Jānis Sīlis, Maija Kūle); Kristīne Motivāne); • sarunas analīze (14 publikācijas, 3 auto- • latviešu valoda Eiropas Savienībā (ES) res: Linda Lauze, Dace Markus, Gunta un pasaulē – sociolingvistisks skatījums Roziņa); (4 publikācijas, 3 autores: Ina Druviete, • valodas standartizācija (12 publikācijas, Gunta Kļava, Ilze Mukha); 7 autori: Ina Druviete, Dace Markus, Dite • sociolingvistisko kategoriju pāri: valoda Liepa, Diāna Pavlovska (tagad – Neima- un dzimums (3 publikācijas, 3 autori: Ina ne), Jānis Sīlis, Dace Strelēvica-Ošiņa, Druviete, Jānis Sīlis, Alla Placinska); Andrejs Veisbergs); • urbanonīmijas – valodniecības apakšvir- • daudzvalodība (11 publikācijas, 8 autori: ziena, kas pēta pilsētu ielu, laukumu, vār- Ina Druviete, Daiga Joma, Vineta Ernstso- tu un arku nosaukumus, semantiskie un ne, Sanita Lazdiņa, Martins Heiko, Antra sociolingvistiskie aspekti (2 publikācijas, Kļavinska, Miroslavs Jankovjaks, Silvija 2 autori: Laimute Balode, Ojārs Bušs). Pošeiko); Šāds publikāciju kvantitatīvs sakārtojums • leksikas un leksikogrāfijas sociolingvistis- ir visai vienkāršots, tā mērķis patiesībā ir pa- kie aspekti (8 publikācijas, 7 autori: An­ rādīt autoru interesi par konkrētu jomu, kā arī drejs Veisbergs, Jānis Valdmanis, Jeļena sociolingvistu profesionālo specializāciju ilgā- Dorošenko, Gita Bērziņa, Agnese Dubo- kā pētniecības periodā. va, Andrejs Vasiļjevs, Vineta Ernstsone); Tematiski šīs publikāciju jomas var sa- • sarunvaloda (7 publikācijas, 2 autores: dalīt divās apjomīgās grupās – rakstos, kuru Linda Lauze, Vineta Ernstsone); centrālās problēmas sasaucas ar sabiedrības

Pētījumu jomas, kas saistītas ar valodas Pētījumu jomas, kas saistītas ar sociolingvistikas situāciju Latvijā un sabiedrības viedokli teorētisko jautājumu risināšanu par to Valodas situācija un ar to saistītā valodas Sociolingvistikas teorijas vispārējie jautājumi. Socio- politika lingvistikas vēsture Latvijā un citās Baltijas valstīs Valsts valodas sociolingvistisko funkciju Sociolingvistisko kategoriju pāri: valoda un sociālā gru- realizācija valodas praksē un iedzīvotāju pa, valoda un etniskā grupa, valoda un dzimums, valoda lingvistiskā attieksme un vecumgrupa u. c. sociolingvistiskās jomas Divvalodība un daudzvalodības izpausmes Sarunas (t. i., sarunu struktūru iespaidojošo sociolingvis- Latvijā. Latvijas pilsētu lingvistiskā ainava tisko faktoru) analīze (pilsētu valoda) Valodas standartizācija. Leksikas un leksikogrāfijas so­cio­lingvistiskie aspekti. Terminoloģijas sociolingvis- tiskie aspekti un sociolingvistikas latviešu termini Valodu kontakti un valoda izglītībā Urbanonīmijas jeb pilsētvides vietvārdu semantiskie un (bilingvālā izglītība) sociolingvistiskie aspekti

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 97 noskaņojumu (valodas politika, valodas situā- Dzintra Hirša (kādreizējā Valsts valodas cija, valsts valodas funkcionēšana, iedzīvotāju centra direktore) rakstījusi par migrāciju un attieksme pret lielāko Latvijā pārstāvēto valo- valodas politiku, par starptautiskajām institū- du lietojumu valodas vidē, divvalodība Latvijā cijām Latvijā un mūsu valsts valodas politiku. u. c.), un publikācijās, kas vairāk saistītas ar Jānis Valdmanis analizējis valsts valodas poli- sociolingvistikas akadēmisko aspektu. tikas stratēģiju Baltijas valstu kontekstā, kā arī Valodas politikas tematu publikācijās var salīdzinājis valsts valodas politikas un Eiropas uzskatīt par Latvijas valodas situācijas, valsts Savienības valodu politikas vadlīnijas. Andrejs valodas jautājumu un valodas vides faktoru Veisbergs sniedzis ieskatu Latvijas valodas po- loģisku atvasinājumu, meklējot risinājumus litikas un tulkojumu ietekmē uz valodas attīs- latviešu valodas aizsardzībai Latvijas valsts tību, rakstījis par pasaules pieredzi situācijās, teritorijā. Iespējams, ka visas šo minēto jomu kad migrācija ietekmē valodas politiku. publikācijas varētu pētīt, iekļaujot lielākā te- Valodas politikai savās publikācijās pie- matiskā grupā Valodas situācija Latvijā. Tomēr vērsušies Ojārs Bušs, Pēteris Vanags (valodas katrai no konkrētajām mazajām tematiskajām politika ulmaņlaikos), Dzintra Lele-Rozentā- grupām ir savas nianses, kuras būtu jāpiemin le (valodas variativitāte jeb ikkatra valodas atsevišķi, neliekot visu „kopējā katlā”. konkrēta izpausme variantos kā sociālās un Sniedzot savu personisko ieskatu jo- nacionālās segregācijas līdzeklis 18. gs.), Vi- mās, kurās atrodams visbagātākais publikāciju neta Ernstsone, Zaiga Ikere, Kertu Kibermane, klāsts, autors nolēmis neiekļaut pilnas formas Sarma Kļaviņa, Sanita Lazdiņa un Heiko Mar- atsauces uz konkrētiem darbiem (tas būtu ano- tenss, Anatolijs Kuzņecovs, Jānis Riekstiņš un tētas bibliogrāfijas uzdevums) – to vietā tiks Iveta Boge. minēti autori un viņu publikācijās aplūkotās problēmas. Jautājumi un problēmas, kas skartas publikācijās par valodas situāciju Jautājumi un problēmas, kas skartas Kopš 2004. gada tiek publicēti nozīmī- publikācijās par valodas politiku gu pētījumu apkopojumi, kas raksturo valo- Visražīgākā autore šajā pētījumu jomā das situāciju Latvijā periodos no 2004. līdz bijusi Ina Druviete ar 33 publikācijām un 2010. gadam (zinātniskā redaktore – Ina fundamentālu pētījumu6, kas veikts filoloģijas Druviete, atbildīgās redaktores – Gunta Kļa- habilitētās doktores grāda iegūšanai – Latvie- va un Inita Vītola), kā arī periodā no 2011. šu valodas sociolingvistiskā situācija (izpētes līdz 2015. gadam. Šos apkopojumus veidojuši metodes un raksturojums: statistika, psiholo- iespaidīgi autoru kolektīvi: Pauls Balodis, Mā- ģija, politika). ris Baltiņš, Vineta Ernstsone, Valts Ernštreits, Ina Druviete savās valodas politikai vel- Gunta Kļava, Dite Liepa, Kristīne Motivāne, tītajās publikācijās pētījusi šādas tēmas: ling- Inese Muhka, Jānis Oga, Evija Papule, Jānis vistiskās minoritātes Latvijā, kā arī citās Aus- Valdmanis, Anna Vulāne. trumeiropas un Centrāleiropas valstīs; valodu Kopsavilkumā par pirmo pētījumu Gunta hierarhijas maiņa Latvijā; Latvijas valodas Kļava raksta7, ka šajā darbā iespējams iepa- politikas pamatnostādnes ES kontekstā; ling- zīties ar valodas politikas īstenošanas rezultā- vistiskā integrācija nepilsoņu naturalizāci- tiem, kā arī ar galvenajām problēmām valo- jas procesā; latviešu valoda Eiropas Savienī- das politikas ieviešanā un latviešu valodas kā bas oficiālās valodas statusā; valodas likumi valsts valodas konkurētspējas nodrošināšanā. Latvijā, to sociolingvistiskais un politiskais G. Kļava uzskaita arī pētījumā aplūkotās tēmas: ­aspekts; lingvistisko cilvēktiesību problemā- „.. valodas politika Latvijā un latviešu valoda tika; verbālā­ agresija elektroniskajos plašsazi- ES, valodu prasme, lietojums un lingvistiskā ņas līdzekļos, kā arī citus aktuālus socioling- vide Latvijā, valsts valodas lietojums sabied- vistiskus jautājumus. riski nozīmīgākajās sociolingvistiskajās jomās

6 Druviete 1996. 7 Kļava 2012.

98 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 (valsts un pašvaldību administrācijā, izglītībā, ainavā. Valodniecībā lingvistiskā ainava kā plašsaziņas līdzekļos un pakalpojumu jomā), daļēji metaforisks sociolingvistikas termins latviešu valoda globalizācijas apstākļos”8. reiz tika izmantots kā sinonīms terminam va- Otrajā apkopojumā Valodas situācija lodas situācija vai valodu daudzveidība, pētot Latvijā 2010–2015. Sociolingvistisks pētījums un raksturojot runātās un rakstu valodas vidi (zinātniskā redaktore – Linda Lauze, atbildīgā atsevišķā pilsētā, valstī vai plašākā teritorijā. redaktore – Gunta Kļava) piedalījies ne mazāk Savu skatījumu uz Latvijas dienvidaus- kupls autoru pulks: Ina Druviete, Valts Ern- trumu izlokšņu sociolingvistisko situāciju pau- štreits, Latviešu valodas aģentūras darbinieces dusi Vilma Šaudiņa. Interesanti, ka šīs grupas Kertu Kibermane, Gunta Kļava, Evija Kļave, sociolingvisti lieto terminoloģiju, kas raksturo Indra Lapinska, Dite Liepa, Solvita Pošeiko, viņu uzskatu atšķirības – vieniem ir latgaliešu Sanda Roze un Inese Šūpule. Pētījumā izvēr- valoda, otriem – Latvijas dienvidaustrumu tēta apjomīga Latvijas un ārvalstu teorētiskā izloksnes. literatūra, raksturota latviešu valodas vieta un loma globālajos sociolingvistiskajos procesos, padziļināti izpētot Eiropas Savienības centrālo Jautājumi un problēmas, kas skartas institūciju attieksmi pret ES dalībvalstu ling- publikācijās par valsts valodu vistisko daudzveidību; varam iepazīties ar vie- Viena no redzamākajām publikācijām dokļiem par latviešu valodas noturību nākotnē. šajā jomā neapšaubāmi ir Valsts valodas ko- Īpaša uzmanība pievērsta latviešu valodai dia- misijas 2007. gadā klajā laistā Latviešu valo- sporā, kurā tai jākonkurē ar konkrētās valsts da 15 neatkarības gados (redaktori – Māris dominējošajām valodām. Baltiņš, Ina Druviete un Andrejs Veisbergs). Par dažādiem valodas situācijas aspektiem Grāmatā, kas sākas ar Vairas Vīķes-Freibergas un to izpausmēm praktiskajā valodas lietoju- priekšvārdu, Latvijas redzamākie sociolingvis- mā izteikušies jau minētie un arī citi autori: ti iedziļinājušies latviešu valodas pēdējo divu Aina Blinkena, Ilona Bukša, Dace Markus un gadsimtu attīstības vēsturē (Aina Blinkena, Jūlija Musorina (latviešu valoda kā otrā valoda Ina Druviete, Jānis Riekstiņš, Dzintra Hirša dažādos novados), Dace Strelēvica-Ošiņa, Ina un Andrejs Veisbergs), valodas politikas in- Druviete (daži valodas situācijas aspekti, slā- stitucionālajos aspektos (Dzintra Hirša, Ina vu valodu sociolingvistiskā situācija Latvijā), Druviete un Jānis Valdmanis), valodas situā- Dzintra Hirša, Daiga Joma, Vineta Ernstso- ciju Latvijā aprakstījuši Daiga Joma, Ilmārs ne, Gunta Kļava, Kristīne Motivāne, Andrejs Mežs un Vineta Ernstsone, valodu prasmes Veisbergs, Vineta Poriņa, Jānis Sīlis (uzrunas un lietojuma dinamiku Latvijā analizējuši Vi- formu sistēmas maiņa no biedrs/biedre uz neta Ernstsone un Ilmārs Mežs, pārskatu par kungs/kundze pirmajos atmodas gados), Valts lingvistisko attieksmi Latvijas iedzīvotāju so- Ernštreits (līvu rakstu valodas funkcionēšana ciālajā grupās sniegusi Daiga Joma, par valsts Latvijas valodas situācijā), Miroslavs Jankov- valodas lietojumu izglītības sistēmā viedokļus jaks (Krāslavas rajona baltkrievu minoritātes izteikuši Dace Markus, Daiga Joma, Arvils valoda). Šalme un Diāna Laiveniece, latviešu valodas Latgales lingvistiskās īpatnības pētījusi attīstības un standartizācijas problēmās iedzi- Antra Kļavinska (etnolingvistiskā situāci- ļinājušies Andrejs Veisbergs, Māris Baltiņš, ja Krāslavas rajona Indras pagastā), Solvita Daina Nītiņa un Ina Druviete. Pošeiko, Sanita Lazdiņa un Heiko Martenss Citi autori, kas pievērsušies valsts valodas rakstījuši par tēmu Latgaliešu valoda Eiropas funkcionēšanas un attīstības problēmu lokam: reģionālo un minoritāšu valodu kontekstā, Sarma Kļaviņa (latviešu lingvistiskā identi- Solvita Pošeiko analizējusi valodu funkcio- tāte, cīņa par latviešu valodas statusu 20. gs. nēšanu Jēkabpils un Preiļu rajona privātajā 80. gadu beigās), Vineta Poriņa (valsts valodas un publiskajā telpā, kā arī valodu situāci- lietojuma veicināšana), Jānis Sīlis (tulkojumu ju Baltijas valstu un Latgales lingvistiskajā ietekme uz valsts valodas attīstību, kā arī lat- viešu terminu atšķirības Latvijas terminologu 8 Kļava 2012, 2. un ES centrālo iestāžu tulkotāju praksē).

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 99 Par latviešu valodas prasmi un lietojumu valstu lingvistiskajā ainavā), Vilma Šaudiņa pilsētas lingvistiskajā ainavā – Rīgā (arī Rīgas (Latvijas dienvidaustrumizlokšņu etnolingvis- vēsturē), Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Bal- tiskās attieksmes), Inguna Teilāne (daži socio- tijā, Latvijā un pasaulē rakstījuši Dita Arāja, lingvistiskie aspekti Nīcgales izloksnē), Jānis Māra Leitāne, Dzintra Lele-Rozentāle, Diāna Sīlis (saukļi un modes vārdi sociālo vērtību Pavlovska (tagad – Neimane), Silvija Pavidis, konfliktā, izvēle starp avotvalodas vai mērķva- Solvita Pošeiko, Jānis Sīlis, Vineta Ernstsone, lodas sociokulturālo vidi: izšķirošais faktors Daiga Joma, Linda Lauze, Ieva Pakse un Jā- tulkojuma lingvistiskās stratēģijas un taktikas nis Valdmanis. Urbanonīmijas jeb pilsētvides formulējumā), Daiga Straupeniece (latviešu vietvārdu kopuma semantiskos, sociolingvis- diasporas dzīvotspēja un ietekmes Lietuvas tiskos un psiholingvistiskos aspektus pētījuši pierobežā – Sventājas izloksne), Dace Stre- Laimute Balode un Ojārs Bušs. lēvica-Ošiņa (latviešu valodas lībiskā dialekta pretrunīgā vieta un raksturs). Valodas vides pētīšanas aspekti 2007. ga­ Jautājumi un problēmas, kas skartas dā ietverti arī Jāņa Endzelīna 134. dzimšanas publikācijās par valodas vidi dienas atceres starptautiskās zinātniskās kon- Šķiet, ka visproduktīvākā rakstītāja šajā ferences materiālu krājumā Mūsdienu valoda jomā līdz šim bijusi Anna Stafecka ar 11 pub- mūsdienu sabiedrībā (redakcijas kolēģija – likācijām. Viņas pētīto tēmu loks ir visai plašs: Ina Druviete, Dzintra Hirša, Miroslavs Jan- Sibīrijas latviešu valodas sociolingvistiskais kovjaks, Ilga Jansone, Daiga Joma, Regīna aspekts, dialekts un valoda Latgalē, Latgales Kvašīte). rakstu valoda un izloksnes, rokrakstos izpla- tītās grāmatas Austrumlatvijā, Latgales rok- Šī publikācija ir tās autora pirmais mē- raksta literatūras dialektālā specifika, socio- ģinājums ielūkoties dažās Latvijas socioling- lingvistiskā dialektoloģija, 21. gs. latgalisko vistisko pētījumu jomās un pastāstīt arī par izlokšņu sociolingvistiskā izpēte. saviem pirmajiem soļiem, kas šajā valodniecī- Citi autori, kuri savās publikācijās risi- bas apakšnozarē tika sperti pirms 30 gadiem, nājuši valodas vides jautājumus: Linda Lauze 1975. gada decembra spelgonī svešā un skarbā (valodas vides izpētes teorētiskās problēmas, megapilsētā ar krievu valodā rakstītām pirma- vides faktora loma latviešu valodas lietoju- jām disertācijas rindkopām uzsākot angļu un mā), Sanita Lazdiņa (kultūrsociālais konteksts latviešu uzrunas formu sistēmas sociolingvis- valodas apguvē), Dite Liepa (sociolingvis- tisko izpēti – lielisks piemērs daudzvalodības tikas aspekti latviešu valodas konsultāciju sociolingvistiskajai praksei lielpilsētas lingvis- sniegšanā), Dace Markus (latviešu valodas tiskajā ainavā. lietojums), Kristīne Motivāne (Eiropas Savie- Paldies kolēģei Inai Druvietei par stingro nības daudzvalodības politika un migrācijas pamatu (Druviete 2006, 2007a, 2007b, 2008 politika), Gunta Nešpore (sociolingvistiskais un 2009), kas palīdzējis raksta autoram uzsākt ieskats Krasnojarskas novada latgaliešos un ceļu arvien dziļāk Latvijas sociolingvistiskajā viņu valodā), Solvita Pošeiko (grafiti Baltijas vēsturē.

VĒRES Baltiņš, M.; Druviete, I.; Veisbergs, A. (red.), Valsts valodas komisija (2007) Latviešu valoda 15 neatkarības gados. Rīga : Zinātne. Druviete, I. (1996) Latviešu valodas sociolingvistiskā situācija (izpētes metodes un raksturojums: statistika, psiholoģija, politika): Habilitācijas darba kopsavilkums filoloģijas habilitētā doktora grāda iegūšanai. Rīga : Latviešu valodas institūts. Druviete, I. (2006) The Baltic States. Sociolinguistics: An International Handbook of the Science of ­Language and Society. 2nd ed. Berlin/New York : Walter de Gruyter, 1864–1869.

100 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Druviete, I. (2007a) Sociolingvistikas attīstība Latvijā. Materialy XXXVI meždunarodnoj filologičeskoj konfe- rencii, 1: Sekcija baltistiki: Baltijskie jazyki: psiholingvistika, sociolingvistika, komp’juternaja lingvisti- ka: Tezisy dokladov, 5–6 marta 2007 g., Sankt-Peterburg, Filologičeskij fakul’tet Sankt-Peterburgskogo gosudarstvennogo universiteta. Sankt-Peterburg : SPbGU, 23–24. Druviete, I. (2007b) Sociolingvistikas priekšvēsture, vēsture un perspektīvas Latvijā. Mūsdienu valoda mūs- dienu sabiedrībā: Sociolingvistika un sinhronā valodniecība: Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 134. dzim- šanas dienas atceres starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 24–30. Druviete, I. (2008) Sociolingvistikas vēsture un perspektīvas pasaulē un Latvijā. Linguistica Lettica, 17, 5–20. Druviete, I. (2009) The Development of Sociolinguistics in the Baltic States. Ball, M. J. (ed.) The Routledge Handbook of Sociolinguistics Around the World. Routledge, 402–411. Druviete, I.; Hirša, Dz.; Jankovjaks, M.; Jansone, I.; Joma, D.; Kvašīte, R. (red.) (2007) Mūsdienu va- loda mūsdienu sabiedrībā: Sociolingvistika un sinhronā valodniecība: Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 134. dzimšanas dienas atceres starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Rīga : LU Latviešu valodas institūts. Kļava, G. (2012) Valodas situācija Latvijā 2004–2010: Pētījuma kopsavilkums. Rīga : Latviešu valodas aģentūra. Lauze, L.; Kļava, G. (red.) (2016) Valodas situācija Latvijā 2010–2015: Sociolingvistisks pētījums. Rīga : Latviešu valodas aģentūra. Silis, J. (1978) Forms of Address in English. Akhmanova, O. et al. (eds.) Specialization: Manual for first year undergraduate students. Moskva : Izdatel’stvo Moskovskogo universiteta, 204–209. Silis, Ja. Ja. (1979) Kategorija avtorskogo nazyvanija personažej kak priem slovesno-hudožestvennogo tvorčestva. Dep. v INION AN Rossii, dep. nomer 2831. Moskva, 12 s. Silis, Ja. Ja. (1980) Semiotika form anglijskogo i latyšskogo obraščenija: Avtoreferat dissertacii na soiskanie učenoj stepeni kandidata filologičeskih nauk. Moskva : MGU im. M. V. Lomonosova. Silis, Ja. Ja. (1981) Semiotika form obraščenija kak sociolingvističeskaja problema. Metodologičeskie formy sinteza sovremennogo naučnogo znanija. Riga : LGU, 177–179.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 101 Ilgars Grosvalds LATVIEŠU SIEVIETES RAKSTNIECĪBĀ (1860–1944)

Ilgars Grosvalds ir inženierzinātņu doktors, valsts emeritētais zinātnieks (2006), P. Valdena prēmijas laureāts (1994), dzimis 1927. gada 21. jūlijā Amerikas Savieno- to Valstu Masačūsetsas pavalstī, Lorensas pilsētā netālu no Bostonas, būvuzņēmēja Džona (Jāņa) Grosvalda ģimenē. Studējis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fa- kultātē (1946–1949) un Ļeņingradas Industriālajā neklātienes institūtā (1950–1957), kuru beidzis kā ķīmijas tehnologs javu saistvielu nozarē. Strādājis Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē par vecāko inženieri (1969–1990) un Latvijas ķīmijas vēs- tures muzeja vadītāju (1985–2014). 1975. gadā aizstāvējis tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju, kas 1993. gadā nostrificēta Latvijas inženierzinātņu doktora grādam. Vei- cis pētījumus par Latvijas zinātnes, ķīmijas tehnoloģijas, javu saistvielu īpašību un korozijas jautājumiem. Darbojies žurnālu Akadēmiskā Dzīve (1994–2000), Tehnikas Apskats (1994–2006) un RTU Zinātnisko rakstu (sērija Zinātņu un augstskolas vēstu- re) redkolēģijā. Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas goda loceklis (1994), Latvijas Kultūras ministrijas Restaurācijas vecmeistars (1998). Nacionālās apvienības goda biedrs (2016). 90. jubilejā saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta pateicības rakstu (2017). Publicējis 26 grāmatas un 700 zinātniskus un populārzinātniskus rakstus.

Raksturvārdi: latviešu sievietes, literatūra, tautas at- pieteikt sevi rakstniecībā. Sievietes ienāca modas laikmets, Jaunā strāva, pasaules kara priekšva- literatūrā līdz ar atmodas laikmetu, pieaugot kars, brīvā Latvija. nacionālās pastāvības centieniem. Jauns posms latvietēm rakstniecībā sākās Latviešu rakstniecība ir plaši atainota da- Jaunās strāvas laikā, kas izauga asās sabiedris- žādās literatūras vēsturēs, tomēr par sieviešu kās cīņās un sakrita ar revolūcijas centieniem. ienākšanu rakstniecībā un viņu radošo darbī- Par Jaunās strāvas ideju paudēju dzejā un bu ir maz apskatu. Vienīgais plašākais darbs progresīvā romantisma pārstāvi dramaturģijā ir Jāņa Ķelpes Sieviete latvju rakstniecībā kļuva Aspazija, līdzās viņai atsaucību guva (sk. arī Ausmas Cimdiņas sastādīto, Latvi- latviskākā latviešu rakstniece Anna Brigadere jas Universitātes (LU) Akadēmiskajā apgādā ar sadzīviskajām un pasaku lugām, bet romā- 2008. gadā izdoto enciklopēdiju 100 Latvijas nu žanrā ienāca Ivande Kaija, attēlojot dzīvi sievietes kultūrā un politikā – red.). Tajā ievie- laulības labirintos. totas rakstnieču autobiogrāfijas, taču 30. gadu Arī brīvajā Latvijā Aspazija un Anna Bri- literārās ierosmes ir attēlotas nepilnīgi. gadere sasniedza jaunas virsotnes. Brigadere Latviešu nacionālās literatūras sākums ie- atzinību ieguva ar triloģiju Dievs, daba, darbs, zīmējās ar kapitālisma attīstību Latvijā 19. gs. Aspazija – ar dzeju, lugām un atmiņu tēlo- 60. gados, kad pieauga tautas tiesības un radās jumiem. Dramaturģijā izcēlās Minna Dišlere pirmā nacionālā inteliģence. Tajā laikā latvie- un Elīna Zālīte. Jāatzīmē Aīdas Niedras stāsti šu sievietēm bija nesalīdzināmi grūtāk iegūt un romāni, Elīnas Zālītes Agrā rūsa (1944) un izglītību nekā vīriešiem un mazākas iespējas Ilonas Leimanes Vilkaču mantiniece (1943).

102 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Atzīstamus panākumus literatūras kritikā guva 46 gadus strādājusi par skolotāju dzimtajā Paula Jēgere-Freimane, eseju žanrā – Zenta pagastā. Pasniegusi vēsturi un ģeogrāfiju. Mauriņa. Vēsturi stāstījusi ar lielu pacilātību, mudinot Šis apcerējums paver nozīmīgu lappusi audzēkņus iedziļināties pagātnes notikumos. mūsu literatūrā: sniedz praktisku un teorētisku 1868. gadā apprecējusies ar Cimzes semināra ieguldījumu tālākām studijām, jo te vienkopus audzēkni – rakstnieku un skolotāju Tomu Gai- apkopots bagātīgs materiāls par sievieti litera- līti-Gaiduli. Viņš pēc rakstnieces tēva nāves no tūrā. Lai labāk izprastu literātes daiļrades ceļu, palīgskolotāja kļuva par Dzērbenes draudzes doti īsi un konspektīvi biogrāfiskie un iespiesto skolotāju. Kopā ar vīru Paula darbojusies darbu dati, uzsverot nozīmīgākos panākumus. dažādos pasākumos, dziedāja korī, piedalījās Viena no pirmajām latviešu rakstniecēm teātra spēlēs, veicinot vietējo kultūras dzīvi. bija tautas atmodas laikmeta līdera Krišjāņa Mirusi 1925. gada 3. februārī Rīgā. Valdemāra māsa M. Medinska-Valdemāre. Vi- Publicējusies periodiskos izdevumos. Pir- ņas uzskatu izveidē liela nozīme bija ne tikai mais darbs – grieķu teikas Memnona stabi tul- K. Valdemāram, bet arī draudzībai ar dzejnie- kojums, iespiests laikrakstā Draugs un Biedrs ku un folkloristu Frici Brīvzemnieku-Treilan- 1868. gada 21. martā. Apcerējums Graudi par du un žurnālistu Āronu Matīsu. grieķu seno ticību publicēts laikrakstā Balss Marija Medinska-Valdemāre dzimusi 1878. gada 2. decembrī. Uzrakstījusi atmiņas 1830. gada 5. septembrī Kurzemē, Ārlavas par latviešu studentiem Tērbatā Priekš pāra pagasta Vecjunkuros saimnieka ģimenē. Mācī- desmits gadiem, kas ievietotas laikrakstā Balss jusies Neimanes privātskolā Talsos. Bijusi ne- 1878. gada 23. decembrī. Viņa raksta: „Visam lielas privātskolas vadītāja Sasmakā, tagadējā kronis bija Juris Alunāns, ne ārējā izskatā, Valdemārpilī. bet dedzībā, drošībā, cerībā un nepiekusdamā 1838. gadā viņa apprecējās ar dzirnavnie- darbībā. Dzirkstele, kas aizdedzināja atdzisušo ku Naumani, bet drīz šķīrās, pēc tam – ar tautas mīlestību, ir dzirkstījusi iz J. Alunāna zemkopi Medinsku. Bija K. Valdemāra Tigo- dedzīgās sirds.” P. Gaiduļa centās atrast daiļ- des muižas pārvaldniece Novgorodas guberņā skanīgus latviešu vārdus, piemēram, „dziļās (1865–1882). Pārējo mūža daļu nodzīvoja Ak- žēlas” – asaras, kas izšķiļas no acīm, „dzies- sajā Krievijas dienvidos. 1888. gada pavasarī motājs” – dzejnieks.2 Aksajā, dārzā stādot puķes, viņu pārsteidza Karolīne Kronvalde dzimusi 1836. gada nāve. 14. aprīlī Lielgramzdas pagastā ārsta Rolofa Lokalizējusi vācu rakstnieka H. Šmi- ģimenē. Izglītību ieguvusi pašmācības ceļā. ta stāstu Bavāriešu neprātis ar nosaukumu 1855. gadā kā eksterne, noliekot eksāmenu Ozols, viņa dzīve un gals (1882), kur pausti Jelgavas ģimnāzijā, ieguvusi mājskolotājas jaunlatviešu uzskati par zemnieku tiesībām tiesības. Strādājot par mājskolotāju Durbes un sieviešu izglītību. Oriģinālstāstā Zemnieks muižā, 1860. gadā iepazinusies un 1868. gadā un muižnieks (1877) tēlota kungu visvarenī- apprecējusies ar dedzīgo tautas atmodas laik- ba zemnieku posta ēnā. Pēc M. Medinskas- meta darbinieku, publicistu un pedagogu Ati Valdemāres nāves 1893. gadā Saimnieču un Kronvaldu. zelteņu kalendārā publicēts nepabeigtais stāsts No 1868. gada dzīvojusi Tērbatā. Sērdienīte, kurā risināti izglītības nepiecieša- 1873. gadā ar vīru pārcēlusies uz Vecpiebalgu. mības jautājumi.1 Pēc vīra nāves (1875) dzīvojusi Rīgā, vadījusi Nākamā sieviete latviešu rakstniecībā, Rīgas Latviešu biedrības internātu un pasnie- P. Gaiduļa, nākusi no Vidzemes. gusi valodas stundas. Būdama aizņemta rūpēs Paula Gaiduļa (īstajā vārdā Paulīne par ģimeni, literāram darbam varēja veltīt maz Gailīte) dzimusi 1848. gada 13. decembrī laika: pēc vīra nāves bija jāgādā par četriem Dzērbenē draudzes skolotāja Jāņa Baloža ģi- bērniem. Mūža nogalē dzīvojusi pie mei- menē. 1864. gadā beigusi augstāko meiteņu tas Mildas Sliedes-Kronvaldes Vecpiebalgas skolu Tērbatā. Vidusskolas laikā iepazinusies draudzes skolā. Mirusi 1913. gada 23. oktobrī ar jaunlatviešu studentiem un viņu idejām. Vecpiebalgā.

1 Brante 1931, 41–42; Zanders 1970. 2 Misiņš 1925; Gaiduļa 1936.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 103 Rakstā Cienīgam garam K. Kronvalde 1874.–1885. gadā – Trīsvienības sieviešu 1870. gada Baltijas Vēstneša 46.–47. numurā ģimnāzijā Jelgavā. Viņas pirmais raksts pub- atspēkoja apgalvojumu, ka sieviete nejūt līdzi licēts laikrakstā Baltijas Vēstnesis 1884. gada laika garam. Aizstāvēja domu par sievietes un 13. augustā. 1886. gadā apprecējās ar M. V. vīrieša vienlīdzību tiesību, izglītības un morā- Valteru, viņš Daukšas izputināja un aizbēga les jautājumos. Viņa uzsvēra: „Izglītības ziņā uz ASV. 1887. gadā Elza kopā ar vecākiem vīrieši stāv daudz augstāk par sievieti, jo līdz pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja dažādus šim pārāk maz gādāts par sievietes izglītību, gadījuma darbus. 1888. gadā Rīgas Latviešu sievietēm vēl nav tik daudz skolu un grāmatu biedrības lugu konkursam iesniedza darbu At- kā vīriešiem. Tas nāk no tam, ka vēl nesen riebēja, kas ieguva pirmo vietu. Tajā risināts latviešos nomāca katru mazāko tieksmi pēc konflikts starp latvju zemniekiem un muižnie- izglītības un tiem nebij iespējas skolās iet. No kiem. Cenzūra lugu aizliedza izrādīt. tam visvairāk cietusi sieviete.”3 1893. gada oktobrī Aspazija sāka strādāt Ar latviešu teātra attīstību radās pir- Rīgas Latviešu teātrī. 1894. gadā tajā izrādīja mie sieviešu oriģināldarbi – lugas izrādēm. viņas lugas Vaidelote un Zaudētās tiesības. M. Pēkšēna bija pirmā latviešu rakstniece, kas Vaidelotē attēlota sievietes cīņa par savām pievērsās teātrim. tiesībām, bet Zaudētajās tiesībās sabiedrības Marija Pēkšēna dzimusi 1845. gada divkosības dēļ sieviete iet bojā. 10. oktobrī Valtenberģu (tag. Mazsalacas) pa- Iepazīšanās ar Dienas Lapas redaktoru gasta Kalnmačos saimnieka ģimenē. Mācīju­ Jāni Pliekšānu (J. Raini) dziļi ietekmēja As- sies Valmieras pilsētas skolā. 1869. gadā, strā- pazijas dzīvi un uzskatus. 1895. gadā viņa dājot par audzinātāju Vecatē, sarakstījusi lugu aizgāja no Rīgas Latviešu teātra un iesaistījās Ģertrūde, kas 1870. gadā Rīgas Latviešu bied- jaunstrāvnieku kustībā. Laikmeta idejas izteik- rības konkursā ieguva pirmo godalgu. Tajā pa- tas dzejoļu krājumos Sarkanās puķes (1897) rādīts jaunas sievietes konflikts ar sabiedrību. un Dvēseles krēsla (1904): „Es vētras zvanis Lugu aizliedza izrādīt tautas atmodas laikme- esmu un zvanu negaisus.” ta ideju dēļ, un tikai 1877. gadā to iestudēja Cietumā 1897. gadā Aspazija apprecējās Rīgas Latviešu teātrī. Līdzīgas problēmas ri- ar J. Raini. Laiku pa laikam 1897.–1903. gadā sinātas lugā Vienu stāstu, kas beidzas ar lu- dzīvoja pie Raiņa trimdā Pleskavā un Slobod- gas varones Julianas nāvi. Tā izrādīta teātrī skā. 1905. gada revolūcijas sākumā uz Jaunā 1879. gadā. Rakstniece no 19. gs. 80. gadu sā- teātra skatuves izrādīja viņas lugu Sidraba kuma dzīvoja Rīgā pie brāļa – advokāta Jēka- šķidrauts (1905). Tās darbība norisinājās ro- ba Pēkšēna. Neviena viņas luga nav publicēta. mantiskā pagātnē. To saturs iztirzāts bibliotekāra un latviešu zi- Mūža gaisma tam tik mirdz, nātniskās bibliogrāfijas pamatlicēja Jāņa- Mi Kam no dzīves šķirta sirds, siņa rakstā. Dievu ugunī tam kvēlot, Marija Pēkšēna mirusi 1903. gada 8. au- Dzīvi nedzīvot, bet tēlot. gustā Rīgā.4 Lugā izteiktie aicinājumi sakrita ar tautas Jauns pacēlums latviešu sieviešu literatū- brīvības un revolūcijas centieniem. Dzejniece rā sākās 19. un 20. gadsimta mijā ar Aspaziju bija vienota ar tautu: un Annu Brigaderi. Aspazija (īstajā vārdā Elza [Elīza] Ro- Tu neesi par sevi viens, zenberga [Rozenvalde-Pliekšāne]), dzejnie- Tevi simtām saitēm ar tautu sien, ce, dramaturģe un sabiedriskā darbiniece, Kas bija priekš tevis un būs pēc tevis. dzimusi 1865. gada 16. martā Zaļenieku Uzbangojot revolūcijai 1905. gada de- pagasta Daukšās saimnieku ģimenē. Bībeles cembrī, Aspazija ar Raini devās trimdā uz rosināta, 6 gadu vecumā sacerēja savu pir- Šveici, kur apmetās Kastaņolā pie Lugano mo dzejoli. Mācījusies Zaļās muižas pagast- ezera. Trimdā sarakstīti dzejoļu krājumi Sau- skolā, Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā un lainais stūrītis (1910), Ziedu klēpis (1911).

3 Kronvalde 1936; Kronvalde 1870. 4 Misiņš 1926; Pēkšēnu 1936.

104 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Tika aizsākts autobiogrāfiskais sacerējums No Jaunības atmiņu ainas atspoguļotas auto- atzīšanās koka (1919).5 biogrāfiskajos darbos Zilā debess (1924) un 1920. gada aprīlī Aspazija kopā ar J. Rai- Zelta mākoņi (1924). ni, tūkstošiem cilvēku sveikta, atgriezās Lat- Anna Brigadere, stāstu un lugu rakstnie- vijā un aktīvi iekļāvās sabiedriski politiskajā ce, dzimusi 1861. gada 1. oktobrī Kalnamui- dzīvē. 1920. gadā tika ievēlēta Satversmes žas (vēlākā Tērvetes) pagasta Vecbaļļās kalpa sapulcē. Iznāca dzejoļu krājumi Izplestie spār- ģimenē. Jau agrā bērnībā viņa iepazina gājēju ni (1920), Trejkrāsaina saule (1926), Asteru sūro dzīvi un darba smagumu. Skolas gadi pa- laikā (1928), Dvēseles ceļojums (1933). Viņas gāja Kalnamuižas pagastskolā un Auces skolā. dzejas norietu iezīmē krājumi Kaisītās rozes Ar tēva nāvi 1874. gadā izbeidzās viņas sko- (1936) un Zem vakara zvaigznes (1942). las gaitas. Kopā ar māti A. Brigadere aizgāja Aspazijai piešķirts Triju Zvaigžņu orde- dzīvot uz Jelgavu pie māsas Līziņas, bet pēc nis, Atzinības krusts (1938) un Tēvzemes bal- pāris gadiem kopā ar māsu un tās vīru pārcēlās va (1939). Kopotie raksti iznākuši 10 sējumos uz Ventspili, palīdzēja māsai šūšanā, mācījās (1920–1924) un 6 sējumos (1931–1940). valodas. 18 gadu vecumā A. Brigadere kopā ar Mūža beigās Aspazija dzīvoja Rīgas māti nonāca Rīgā, kur strādāja par šuvēju un Jūrmalā Dubultos. Dzīves loks noslēdzies pārdevēju brāļa Jāņa Brigadera koloniālpreču 1943. gada 5. novembrī Rīgā J. Nīmaņa bērnu veikalā. 1885. gadā ieguva mājskolotājas tie- klīnikā.6 sības. Lugas Aspazija (1923) darbība norisi- 1886. gadā Baltijas Vēstneša 200. nu- nās Senās Grieķijas valdnieka Perikla (499.– murā parādījās A. Brigaderes pirmais stāsts 429. g. p. m. ē.) laikmetā. Tās galvenā varone Slimnīcā. Plašu popularitāti 1903. gadā iegu- ir Senhellades Aspazija. va viņas pasaku luga Sprīdītis. Tajā izteikta Drāmā Boass un Rute (1925), kas veidota doma – nekur pasaulē nav tik labi kā dzim- pēc Bībeles sižeta, risinātas vīrieša un sievie- tenē. Lugā Princese Gundega un karalis Bru- tes attiecības. Tajā pausta doma par tautu: „Jā, subārda (1912) cildināts darbs kā visu vērtību mēs esam tautas, kas cer uz zvaigznēm un dzī- mēraukla. vo no ilgām.” Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā, Drāmā Torņa cēlējs izmantota teika par vāciešiem iebrūkot Kurzemē, rakstniece devās dzīvu jaunavu, kas iemūrēta baznīcas pama- bēgļu gaitās uz Maskavu. Tur sarakstīta poē- tos. Drāmas varone Made labprātīgi iet bojā, ma Spēka dēls, kurā pausts tautas nacionālais lai varētu pastāvēt viņas iemīļotā cilvēka celtā gars.7 baznīca. Pēc atgriešanās dzimtenē Anna Brigade- Lugā Pūcesspieģelis, kas veidota pēc re līdz 1922. gadam dzīvoja galvenokārt Rīgā. flāmu teikas un Šarla de Kostēra Charles( de 25 gadu literārās darbības jubilejā viņai kā tau- Coster) grāmatas aspektiem, izcelts nebēdīgā tas balvu piešķīra māju Kalnamuižā Tērvetes flāmu tautas varoņa cīņas spars iepretim- ink krastā, kuru nosauca par Sprīdīšiem. Radošā vizīcijas tiesai. darbā rakstniece te pavadīja katru vasaru. Lugā Zalkša līgava, kur izmantota teika Annas Brigaderes dzīves loks noslēdzās par zalkti, attēlots, kā Ziedneses nepatika pret 1933. gada 25. jūlijā Tērvetē. zalkti pamazām pārvēršas par mīlestību. Viņš, Kopoti raksti iznākuši 20 sējumos (1912– glābjot mīļoto, pārvēršas par cilvēku, kļūst 1939) un pārsniedz piecus tūkstošus lappušu. ievainojams un mirst. Viņa novēlējums Zied- A. Brigadere godam nopelnījusi Tautas nesei: „Spīdi kā ziediņš tumšajā zemē!” rakstnieces nosaukumu. Cēlusies no lauku Romānā Rudens lakstīgala (1933) tverts sētas, kur vislabāk saglabājušās latviskās tra- Jaunās strāvas laiks, bet romānā Jānis Ziemeļ- dīcijas, pārdzīvodama tautas ciešanas svešas nieks – pāragri mirušā dzejnieka dzīves stāsts. varas laikā un kara gados, viņa patiesi paudusi latvisko garu, dzimtenes mīlestību un patrio- tismu.

5 Asars 1904; Aspazija 1923. 6 Viese 1975. 7 Ērmanis 1934; Jēgere-Freimane 1936, 401–402.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 105 Bez pasaku lugām Maija un Paija (1926) dzīves problēmas, kurās cietēja ir sieviete. un Lolitas brīnumputns sarakstījusi daudzas Sfinksā (sarakstīta 1913. gadā, grāmatā izdo- sadzīves lugas, kurās risinātas morāli psiholo- ta 1921. gadā) sieviete tēlota kā patstāvīga ģiskas problēmas: Hetēras mantojums (1924), dzīves vērtētāja un saskaņas meklētāja, bet Sieviešu kari ar Belcebulu (1928), Kad sievas Jūgā – dažādu cilvēku izjūtas laulības dzīves spēkojas (1929) u. c. Romānā Kvēlojošā lokā labirintos. uz kara, revolūcijas un brīvības cīņu fona šķe- Kultūrvēsturiskajā romānā Dzintarzeme tināti cilvēku likteņi laikmetu maiņās. Briga- (1921) rakstniece pievērsusies baltu pirmtautu deres dzeja palikusi citu darbu paēnā. dzīvei. A. Brigaderes augstākā daiļrades virsotne Līdz Pirmā pasaules karam dzejā pieteicās ir atmiņu triloģija Dievs, daba, darbs (1927), Birznieku Latiņa, Birznieku Sofija, Tirzmalie- Skarbos vējos (1931) un Akmens sprostā te, Elza Stērste, Zemgaliešu Biruta, Melnupju (1933), kur tēlota kalpu meitenes izaugsme no Marija, Lūcija Zamaiča u. c.10 agras bērnības līdz pusaudzes gadiem. Ikdie- Birznieku Latiņas (1864–1951) krā- nišķās dzīves ainās te ietverti izjusti cilvēku un jumā Dzejas (1896) un Birznieku Sofijas dabas vērojumi. A. Brigadere teikusi: „Pētījiet (1876–1956) krājumā Dzejas dominē dabas manus darbus, bet ne manu dzīvi: pirmā vietā un lauku dzīves tēlojumi, bet Elzas Stērstes stāv mans darbs un pašas dzīve – pēdējā.”8 (1885–1976) Prelūdijās (1913) – sievietes Romānu žanrā izcēlās I. Kaija, risinot dvēseles pārdzīvojumi un noskaņas franču un sadzīves un laulības jautājumus. antīkās dzejas ietekmē. Ivande Kaija, rakstniece, valsts sabied- Melnupju Marijas (īstajā vārdā Luize riskā darbiniece (īstajā vārdā Antoņina Lūki- Stumberga, 1870–1927) devums apkopots na-Meldere), dzimusi 1876. gada 13. oktobrī grāmatā Liriska un satīriska dzeja (1912). Jumpravmuižā tirgotāja ģimenē. Mācījusies Tirzmalietei (īstajā vārdā Minna Dzelzkalne, Torņakalna elementārskolā un Lomonosova 1876–1942) iznāca dzejoļu krājums Aizmir­ sieviešu ģimnāzijā Rīgā (1887–1893). Studē- stā sirds (1927), kur apkopoti pirms kara uz- jusi filozofiju un mākslas vēsturi Bernē, Švei- rakstītie dzejoļi, savukārt Lūcijai Zamaičai cē, Leipcigā, Vācijā, (1900–1901) un Sorbo- (1893–1965) – Mana dvēsele (1917). nas Universitātē Parīzē (1910). Apprecējusies Īss un traģisks ir Zemgaliešu Birutas ar ārstu F. Lūkinu. Pirmā pasaules kara laikā (īstajā vārdā Konstance Gracione, 1878–1906) dzīvojusi Maskavā, Petrogradā un Krimā. dzīves ceļš. Tas pavīdēja kā krītoša zvaigzne. 1917. gadā atgriezusies Latvijā. Neapkopoti palika viņas dzejoļi, kādā no tiem Aktīvi piedalījusies Latvijas valsts veido- teikts: „Zvaigznīte visspožāki mirdz, pirms šanā. Darbojusies Sieviešu palīdzības korpusā. dziest, un roze visreibinošāk smaržo, pirms Aicinājusi sievietes ziedot vērtslietas, tā izvei- vīst.”8 dojot Latvijas zelta fondu. Strādājusi Latvijas Lielu ievērību ieguva Minnas Dišleres Ārlietu ministrijā par referenti un laikrakstā un Elīnas Zālītes lugas. Tās iestudētas uz Latvijas Sargs. 1921. gada 7. aprīlī priekšne- lielāko Rīgas teātru skatuvēm. Reprezentētas suma laikā Valmierā I. Kaiju ķēra trieka: viņa atsevišķas lugas: Emīlijas Prūsas Gaisa dārzi zaudēja samaņu un kustību spēju. (teātrī 1922, grāmatā 1923), Dzejnieks sienāzis 1927. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu (1924), Baltais jātnieks (teātrī 1935, grāmatā ordeni. Kopoti raksti iznākuši 10 sējumos 1931), Austras Ozoliņas-Krauzes un Mari- (1924–1931).9 jas Leiko Marija Vaļevska (teātrī 1934) un Dzīves ceļš noslēdzies 1942. gada 2. jan- Elvīras Kociņas Lidotājs (teātrī 1933). vārī Jumpravmuižā. Minna Dišlere dzimusi 1886. gada Ivande Kaija literatūrā ienāca 1910. gadā. 22. augustā Kokneses pagastā vecsaimnieka Ievērību guva ar romānu Iedzimtais grēks ģimenē. Mācījusies N. Draudziņas proģim- (1913), tajā risinātas samilzušās laulības nāzijā Rīgā (1899–1901). Beigusi I. Tailovas ģimnāziju (1905). Studējusi Tērbatas Uni- 8 Ērmanis 1934; Brante 1931, 14–21; Mauriņa versitātes Juridiskajā fakultātē (1905–1906). 1935. 9 Ērmanis 1926; Jēgere-Freimane 1936, 266–275. 10 Ķelpe 1936, 21–26, 31–53, 89–94, 131–144.

106 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Beigusi Bestuževa Augstāko sieviešu kursu Mūsu sirdis ir debesis, kur ikkatru dienu, Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultā- Labi darbu, upuris, aizdedz zvaigzni vienu. tē. 1912. gadā apprecējusies ar juristu, vēlāko Spožākā no tām mīlestībai rada, LU profesoru Kārli Dišleru. 1917.–1920. gadā Kas pa takām tumšākām mūs kā lāpa vada. dzīvojusi Omskā. 1920. gadā sarakstījusi lu- Vai arī: gas: Ozolnieku meita (1929), Iegātnis (1930), Sirds nemiers cilvēku ceļ pāri ikdienai: Studentes vasara (1931), Trakais laiks (1932), kas nepiesiets Bagātā līgava (1934), Zigrīdas liktenis (1935). Un maizes rūpes apmirdzētu maz vārīgs Tajās rakstniece pievērsusies lauku sadzīves, romantikas zieds. morāles un ētikas problēmām. Vislielāko at- saucību izpelnījusies viņas komēdija Studentes E. Zālītes romānā Agrā rūsa (1944) vasaras (Kraujēnu mantinieki), kur māju īpaš- parādītas jaunas pievilcīgas sievietes Elzas niekiem, kas jau ir gados, tās jāatdod jaunākās Ezernieces alkas pēc labākas dzīves un morālā rokās. Studente Velta aicina uz tēva mājām pa- degradācija, kas beidzas ar noziegumu. dzīto vecāko dēlu Pēteri, bet pati dodas uz Rīgu Pēc kara ievērību guva E. Zālītes librets studēt, paņemdama līdzi jaunāko dēlu Valdi. Zilo ezeru zeme ar A. Žilinska mūziku. 1941. gada 14. jūnijā rakstniece izsūtīta Savu dzīves kredo rakstniece izteikusi ar uz Sibīriju. Atgriezusies Latvijā 1955. gadā. vārdiem „Es ticu, ka pasaulē daudz vairāk laba 12 Dzīvojusi Skrīveros, kur mirusi 1976. gada kā ļauna, tamdēļ mīlu dzīvi, karsti un dziļi.” 26. jūnijā.11 Romānu un stāstu žanrā sekmīgi darbo- Elīna Zālīte dzimusi 1898. gada 19. ok- jās Emīlija Prūsa, Aīda Niedra, L. Zamaiča, tobrī Gaujienas pagasta Vasos amatnieku ģi- E. Kociņa, E. Zālīte, I. Leimane. A. Niedras menē. Mācījusies Jaunlaicenes Opes (Apes) labākie darbi pieder pie latviešu klasikas re- pamatskolā un Valkas sieviešu ģimnāzijā dzamākajām virsotnēm. E. Zālīte pazīstama (1913–1917). Kā eksterne beigusi Puškina ar romānu Agrā rūsa, I. Leimane – ar Vilk­ ģimnāziju Tērbatā. Bijusi Dailes teātra drama- aču mantinieci, bet E. Prūsa, L. Zamaiča un turģe (1928–1934). 1921. gadā apprecējusies E. Kociņa – ar saviem romāniem un stāstiem. ar šī teātra aktieri Herbertu Zommeru. Pēc Emīlija Prūsa-Dzenīte dzimusi 1878. ga­ kara nodarbojusies ar rakstniecību. Mūžībā da 20. februārī Vietalvas pagasta Kalna aizgājusi 1955. gada 7. aprīlī Rīgā. Bi­seniekos saimnieka ģimenē. Mācījusies Vie- Kopotie raksti iznākuši 4 sējumos (1986– talvas pagastskolā, izglītību turpinājusi paš- 1988). mācības ceļā. Mājskolotājas tiesības ieguvusi E. Zālītes lugās Bīstamais vecums (1927), 1896. gadā. 1897.–1899. gadā strādājusi par Maldu Mildas sapņojums (1931), Svešās asi- skolotāju N. Draudziņas meiteņu ģimnāzijā un nis (1933), Mūžīgi vīrišķais (1938), Vālodzes 1899.–1914. gadā Pēterburgā. Precības ar lietu- dziesma (1940) ir saistoši, asprātīgi dialogi un vieti Ādamu Prūsu un saskare ar lietuviešu va- raita dinamiska darbība. Lugā Rudens rozes lodnieku un etnogrāfu Eduardu Volteru viņai (1939) uzsvērta mātes loma pieaugušas meitas radīja interesi par Lietuvas vēsturi. Dzīvojusi dzīvē. Rakstniece risina galvenokārt vīriešu un Lietuvā – Viļņā un Kauņā (1918–1922), bet no sieviešu attiecības, atstājot malā sociālās un 1922. gada Pļaviņās, kur 1950. gada 19. sep- sabiedriskās problēmas. tembrī noslēdzās viņas mūžs. E. Zālīte ir populāra dzejniece, viņas vie- Pievērsusies Lietuvas laikmetam ar romā- nīgais dzejoļu krājums Sila ziedi no 1933. līdz nu Kunigas Kairis (1936) un drāmu Baltais 1940. gadam iznācis piecos atkārtotos izdevu- jātnieks (1935). Mīlestības un ģimenes dzīves mos. Viņas vienkāršā un nemākslotā dzīves problēmas risinātas romānos Pumpuri raisās uztvere atrada ceļu uz lasītāju sirdīm. Tajā (1934), Tāle aicina (1936), Pilsēta pie upes valdīja jaunības degsme, mīla un nepiepildītas (1942), stāstos un tēlojumos Sadzīves burzmā cerības. (1927), Sūneklī (1937). Romāna Gaisma sau- ca, gaisma ausa (sarakstīts 40. gados) attēlots tautas atmodas laikmets Vietalvas novadā. 11 Līgotņu 1937; Latviešu rakstniecība biogrāfijās 2003, 149. 12 Bērziņš 1937.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 107 Lugā Gaisa dārzi (teātrī 1922) rādīta aktīva, izpriecas, viņas vienmēr ir skaistas, un tajās enerģiska sieviete, kas spēj cīnīties un aizstā- iemīlas vairāki vīrieši.15 vēt savu laimi.13 Ilona Leimane-Pārupa dzimusi 1905. ga­ Aīda Niedra (īstajā vārdā Ida Niedra- da 5. oktobrī Rīgā namsaimnieka ģimenē. Salmiņa) dzimusi 1899. gada 23. martā Tirzas Mācījusies V. Maldoņa ģimnāzijā un Rīgas pagasta Āžu krogā krodzinieka ģimenē. Mā- 3. pilsētas ģimnāzijā. Studējusi LU Tautsaim- cījusies privātģimnāzijā Madonā (1913–1915). niecības un juridiskajā fakultātē. Strādājusi laik- 1919. gadā beigusi Neijas vidusskolu Cēsīs un rakstos un žurnālos. 1932. gadā apprecējusies apprecējusies ar Rīgas miertiesnesi V. Salmiņu. ar ārstu Indriķi Pārupu. Emigrējusi uz Vāciju Strādājusi Rīgas miertiesā (1919–1938), pēc (1944). Dzīvojusi Francijā. Mirusi 1989. gada tam – tikai rakstniecībā. 1944. gadā emigrē- 21. decembrī Parīzē. jusi uz Vāciju, no turienes 1949. gadā uz ASV. I. Leimane literatūrā ienākusi 1929. gadā Mirusi 1972. gada 23. novembrī Losandželo- ar dzejoli Nav ikdienas žurnālā Piesaule. Sa- sas priekšpilsētā Santamonikā, Kalifornijā. rakstījusi dzejoļu grāmatas Sirds (1935), Divas Literatūrā ienākusi ar dzejoļu krājumu gaismas (1942), mīlestības dzejoļu izlasi Saule Erosa elēģijas (1924). 20. gs. 20. un 30. gados un Tu (1944), stāstu krājumu Sērmūkšu vīns izdoti viņas romāni Sarkanā vāze (1927), Cil- (1943). vēks ar zelta acīm (1928), Grēka ābols (1931), I. Leimanes romāns Vilkaču mantiniece Piektais bauslis (1931), Salna (1934), Pie (1943) ar savu latvisko pasaules skatījumu, Azandas upes (1935), Ciema spīgana (1935), bagātīgo un senatnīgo latviešu valodu izraisīja Anna Dzilna (1936, Kultūras fonda balva), sava veida sensāciju. Tajā risināts divu kaimi- Mūžīgā pasaka (1937), Vīndedze (1937), ­Sieva ņu sētu – Dievlodziņu un Vilkaču – senais (1938, Kultūras fonda balva), Rūžu Kristīne naids. Dievlodziņu saimnieka dēls Andrejs, re- (1939). 40. gados sarakstījusi romānus Ugunī dzot peldamies ezerā jauno Vilkaču mantinieci (1940), Kārdinātāja (1940), Azandas ļaudis Alīnu, nespēj pretoties viņas valdzinājumam. (1943) un Maija Purene (1944). Stāsti un no- Pēc kopīgas kaislīgas nakts Andrejs tomēr met veles apkopoti krājumos Svētais vīns (1928), viņai sejā vārdus: „Nedomā, ka es tevi tagad Vanagu ligzda (1937), Azandas ļaudis (1943). ņemšu par sievu!” Alīnas dēlam vajadzēs augt Savos romānos rakstniece risina zemnieku bez tēva. Liktenīgā ugunsgrēkā, kas rodas dzīves jautājumus, spilgti attēlojot dzimtā no- svelmainā vasaras naktī, Dievlodziņu vecajam vada dabu, iedzīvotājus un to likteņus. Radīju- saimniekam aklā naidā aizdedzinot biškokā si lepnas, cildenas sievietes tēlu, kura uzticīga ieskrējušo Vilkaču bišu spietu, nodeg abu savai zemei un tautai.14 saimniecību ēkas, iet bojā arī pats vaininieks, Elvīra Kociņa-Lapiņa dzimusi 1902. ga­ bet abi mīlētāji, pārvarējuši naidu, atrod viens da 5. novembrī Rīgā strādnieku ģimenē. Mā- otru. Romāns beidzas ar vārdiem: „Lielas un cījusies Maskavā Saltikovas ģimnāzijā (1915– smagas lāses sāka krist izkaltušā zemē, kas tik 1917). Absolvējusi Ļisinas ģimnāziju Rīgā ilgi bija tvīkusi pēc valgmes.”16 (1922). Studējusi LU Filoloģijas un filozofijas 20. gs. 20. un 30. gados latviešu litera- fakultātē. Emigrējusi uz Zviedriju (1944), no tūrā līdzās Elzai Stērstei un Lūcijai Zamaičai turienes devusies uz ASV. Mirusi 1977. gada ienāca vesela jauno dzejnieču paaudze: Austra 24. decembrī Krisentsitijā, Kalifornijā. Dāle, Biruta Skujeniece, Paulīna Bārda, Ali- Sākot ar 1933. gadu, publicējusies – sa- ja Baumane, Elīna Zālīte, Lilija Auza, Marta rakstījusi romānus Pēdējā laime (1937), Dārz- Grimma, Austra Skujiņa, Rūta Skujiņa, Mir- niece (1940), Divi likteņi (1942), Mantojums dza Bendrupe, Valda Mora, Zinaīda Lazda un (1948). Savos romānos rakstniece tēlo sievie- Veronika Strēlerte. tes, kas iekaro savu vietu dzīvē, viņas tiecas Elzas Stērstes (1885–1976) dzejoļu grā- pēc garīgām vērtībām, tās nesaista tukšas matās Eizenbijs un Florestāns (1921) un Zaļā gredzenā (1928), Mezglotie pavedieni (1934) valda stilizēts klasicismam raksturīgs pasaules

13 Prūsa 1924; Brante 1931, 65–79. 15 Skurbe 1994a. 14 Francis 1937; Niedra 1965; Veselis 1956. 16 Skurbe 1994b.

108 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 vērojums. Izdotas viņas Pasakas un noveles (1939) un Zelta dūmakas (1944) ticībā Latvijas (1934) un garais stāsts Vilciņš griežas. Romā- nākotnei vienkāršās nepretenciozās vārsmās nā Andreja Zīles dzīve beletristiski apskatīta apdzied dzimto zemi, tās ļaudis un dabu. viņas tēva Stērstu Andreja, jurista un literāta, Elzas Ķezberes (1911–2011) dzejoļu mūža gaitas.17 krājumus Profils stiklā (1938), Dziedošais Lūcijas Zamaičas (1893–1965) dzejoļu gliemežvāks (1938), Jāapsnieg (1943) caurvij krājumos L’intérieur (1920), Ziemeļu saule vieglas skumjas un liegs sapnis par mīlu: (1921), Ziemeļu platums (1923) saista zieme- Mana sirds kā bite ziedos, ļu skarbā daba, tās iedzīvotāji, kur ādu teltīs Un es tālāk klīstu uguns nenodziest ne dienu, ne nakti. Krājumā Savos sapņu ceļos, Es, Lūcija Zamaiča, un mani vārdi (1923) uz- Ceļos, sapņoju un dziesmās līstu. plaiksnās skepse par pasauli. Dzejoļu grāmatas Apmēram 160 viņas melodiskajiem dze- Zelta atvars (1924) un Mīlas kontrabandas joļiem komponēta mūzika. veltītas jūtām un mīlai. Karoles Dāles (īstajā vārdā Karolīne Stāsti Līvijas dienas grāmata (1924), Či- Auz­arāja, 1905–1967) lirikā Vizmotie pali gāns un trīs dāmas (1925) un Ciemā pret tau- (1939), Skarbais apinis (1943) mīlestības al- tiešiem (1925) rakstniecei sagādāja skandalozu kas mijas ar elēģiskām noskaņām. slavu. Tajos attēlota pilsoniskā sieviete laulībā Martas Grimmas-Endzelīnas-Ķelpes un sabiedrībā, parādot tās garīgo tukšumu un (1901–1984) dzejoļi apkopoti trīs grāmatās: tieksmi apmierināt erotiskās dziņas.18 Tavai mīlestībai un mūžībai (1929), Mana Austras Dāles (1882–1972), dzejnieka balss (1932) un Sēru vītoli (1934). Tie ataino Ata Ķeniņa sievas, vienkāršā un melodiskā, sievietes garīgo pasauli, ugunīgo temperamen- jaunromantiskā lirikā Ēnu rotaļas (1922), tu ar spēcīgām un pretrunīgām jūtām. Stāstu Dzīves dziesmas (1935), Vēju vēstis (1937) krājumā Kad Donava šalc (1934) ietverti bio- un Tālie gaisi (1944) bez dabas un mīlestības grāfiski meti. ieskanas arī patriotiski un sociāli motīvi. Austras Skujiņas (1901–1932) mūžs Birutas Skujenieces-Dambekalnes ir īss un traģisks. Dziļas smeldzes pilnas (1888–1931), aktrises un dzejnieces, dzeju vārsmas publicētas pēc viņas nāves krājumā krājumā Staru spārni pār dūmakainu upur- Dzejas (1932). Tas ieved dzejnieces sapņu un trauku izjūtamas sāpes par dzīvē un mākslā dzīves pretrunu pasaulē, kas noveda viņu līdz nesasniegto. Darbā neparasti savienojumi un pašnāvībai. simbolika.19 Rūtas Skujiņas (1901–1964), A. Sku- Paulīnas Bārdas (1890–1983) lirika jiņas māsas, dzejā Kuģi (1933) dominē ro- Vientulības­ prieks veltīta klusai mīlai un da- mantiskais satraukums un nemiers. Romānā bas skaistumam. Vairāki sirsnīgi dzejoļi veltīti Zvaigžņu bērni (1937) galvenā varone ir viņas agri aizgājušā dzīves drauga – dzejnieka Friča māsa Austra. Bārdas piemiņai. Viņa jautā: „Kas dzejā ir tik Mirdzai Bendrupei (1910–1995) iznāku- ziediņš sīks, kas nomests lejā, ko paņem dzej- ši lirikas krājumi Dzīvība (1931) un Pie jūras nieks nemirstīgs ar dieva smaidu sejā.” (1930). Dzejniecei jūra identificējas ar mūžam Alijas Baumanes (īstajā vārdā Alvīne nerimstošā, plašā, dziļā, nepakļaujamā, ar tālu- Baumane, 1891–1941) dzejoļu krājumos Au- mos saucēja balsi. Stāstos un novelēs Majestā- ļojošā pilsēta (1924) un Zemes medus (1926) te un pērtiķis (1938) un Dieva viesuļi (1942) parādīta lauku jaunatnes nespēja iekļauties akcentēta bijība pret tuvo un dzīvo. pilsētas vidē. Valdas Moras (1902–2001) dzejas krā- Lilija Auza (īstajā vārdā Lolija Lūse, jums Svešam draugam paver romantisku skatu 1900–1962) dzejoļu krājumos Vēju melodijas uz mīlestību, dzīvi un dabu. Viņa ir populārās (1931), Mirdzošā zeme (1936), Saules vaiņags dziesmas Zilais lakatiņš teksta autore. Zinaīda Lazda (īstajā vārdā Zinaīda 17 Stērste 1924; Grāvīte-Plukše 1935; Keggi 1976. Šreibere, 1902–1957) pirmajā dzejoļu krāju- 18 Zamaiča 1936. mā Zaļie vārti (1936) ieskatās mūžzaļā dzī- 19 Latviešu rakstniecība biogrāfijās 2003, 647– vības un dabas pasaulē. Otrajā krājumā Staru 648.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 109 viesulis (1941, A. Brigaderes prēmija) dzej- Stāsti un tēlojumi sakopoti krājumos Il- niece cenšas izprast gaismas dziļāko būtību: gas un maldi (1913), Dzirkstis sniegā (1922) „Saules spēks ceļ dzīvības dīgļus, atver puķes un Grēcinieces (1927).20 ziedu, liek lauzties graudam caur zemes kārtu Paula Jēgere-Freimane dzimusi 1886. ga­ ­augšā.” da 20. decembrī Vecmoku pagastā Ķīļos kal­ Veronikas Strēlertes (prec. Švābe, Jo- pa ģimenē. Mācījusies Torņakalna palīdzības hansone, 1912–1995) lirikā Vienkārši vārti biedrības elementārskolā (1895–1900). Beigu­ (1933, Kultūras fonda balva) un Lietus lāse si V. Maldoņa ģimnāziju (1906) un Latvju dra- (1942) risināts jautājums par dzīves skaistumu matiskos kursus (1912). un nolemtību, mirkļa vērtību un mūžību. Strādājusi par skolotāju dažādās skolās Un visu gūt, kas ir un kā nav, (1906–1921). LU studējusi baltu filoloģiju Un zaudēt, un atkal tiekties, (1919–1924). 1944. gadā emigrējusi uz Vā- Būt mirkli pilnīgam, otrā jau ciju, no tās 1955. gadā – uz ASV. Mirusi Pēc augstākas pilnības sniegties. 1975. gada 22. augustā Potaketā, Rodailendā, ASV. Vai arī: Periodikā publicējusi garākus apcerē- Tver šo mirkli! Mirdzošs tas un īsts, jumus par A. Brigaderi, J. Poruku (1922), Tā kā zvaigzne nokritīs. J. Veseli (1928), I. Kaiju (1935), A. Gailīti Un to velti vērsies pakaļ tai, (1936). Sarakstījusi monogrāfiju Dace Akmen- Neredz cauri cilvēks mūžībai. tiņa (1929). Aktieru portreti apkopoti krājumā Latviešu rakstniecību ar savām kultūrvēs- Silueti (1938).21 turiskajām apcerēm un tēlojumiem bagātināju- Zenta Mauriņa dzimusi 1897. gada si A. Gailīte, ar literatūras un teātra kritikām – 15. decembrī Lejasciemā ārsta ģimenē. Pie- P. Jēgere-Freimane un ar literāri filozofiskām cu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi esejām – šī žanra iedibinātāja Z. Mauriņa. spēju staigāt. Ar zelta medaļu absolvējusi Lie- Angelika Gailīte dzimusi 1884. gada pājas sieviešu ģimnāziju (1913). LU studēju- 2. jūnijā Vecpiebalgā dzirnavnieka ģimenē. si filozofiju (1921–1927) un baltu filoloģiju Skolas gados dzīvojusi dzejnieka Andreja (1923–1927). Bijusi lektore skolotāju institūtā Pumpura ģimenē Daugavpilī. 1903. gadā ar (no 1927) un Latvijas Tautas universitātē – zelta medaļu beigusi Daugavpils sieviešu Rīgā un Mūrmuižā (no 1928). ģimnāziju. Strādājusi par skolotāju A. Ķeniņa 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju. ģimnāzijā Rīgā (1903–1910), Marijas ģimnā- 1946.–1963. gadā dzīvojusi Zviedrijā, no zijā Maskavā (1916–1920) un Franču licejā 1965. gada – Vācijā. Daudzi viņas darbi izdoti Rīgā (1921–1940). Absolvējusi LU Filoloģi- vācu valodā. Saņēmusi K. Adenauera prēmiju jas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļu. (1971). Mirusi 1978. gada 25. aprīlī Bāzelē, Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1930) un Šveicē. Francijas Akadēmijas Palmas ordeni. Z. Mauriņa izaugusi latviešu, krievu un 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, no tās vācu kultūras tradīciju ietekmē. Publicējusi 1950. gadā uz ASV, vēlāk uz Kanādu. Mirusi esejas Jānis Poruks un romantisms (1929), 1975. gada 20. augustā Toronto Kanādā. Dostojevskis, mūžs un pasaules uzskats Publicējusi grāmatas par vēsturiskām (1931), Pārdomas un ieceres (1934), Baltais personām: Pilnības ideāls (1926, par Asīzes ceļš (studijas par Annu Brigaderi, 1937), Friča Francisku), Žanna d’Ark (1939) un ar kultūr- Bārdas pasaules uzskats (1938), Saules meklē- vēsturisku ievirzi – Vecpiebalgas draudzes tāji (apceres par latviešu rakstniekiem, 1938). skola (1937). Rakstījusi par Ati Kronvadu, Esejās izpaužas Z. Mauriņas subjektīvais un Juri Jurjānu, Andreju Pumpuru un Matīsu suģestējošais skatījums par latviešu un citu Kaudzīti, Jāni Poruku, Rūdolfu Blaumani un tautu rakstniekiem – dižgariem un viņas fi- Kārli Skalbi. lozofiskās atziņas. Izdota viņas stāstu grāmata

20 Gailīte 1924. 21 Gailīte 1938.

110 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Neaizsūtītā vēstule (1940) un romāns Dzīves viņa izsakās: „Prieks ir izstarot un izdalīt, kas vilcienā (1941). mums pieder, vienalga vai tā būtu maize vai Z. Mauriņa savās esejās ieved dziļu un māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, apgarotu domu pasaulē, kas izteiktas skaid- kas to saņem.”22 rā un izkoptā valodā. „Tās nav kritikas, bet patstāvīgs mākslas darbs ar sevī dusošu vēr- tību.” Tās pauž rakstītājas pārdomas, pasau- 22 Raudive, Dravnieks 1937; Latviešu rakstniecība les uzskatu un prieku. Dzīves apliecinātājos biogrāfijās 2003, 391–393.

VĒRES Asars, J. (1904) Aspazija un viņas dzeja. Aspazija. Raksti. Pēterburga : A. Gulbja apgāds, 3–20. Aspazija (1923) Egle, K. (sast.) Atziņas: Latvju rakstnieku autobiogrāfijas, I. Rīga : O. Jēpes apgādībā, 208–214. Bērziņš, L. (galv. red.) (1937) Elīna Zālīte. Latviešu literatūras vēsture, 6. Rīga : Literatūra, 196–198. Brante, L. (1931) Latviešu sieviete. Rīga : Valters un Rapa. Ērmanis, P. (1926) Ivande Kaija. Latvju Grāmata, 6, 401–403. Ērmanis, P. (1934) Annas Brigaderes dzīve un darbi. 2. izd. Rīga : Valters un Rapa, 238. Francis, A. (1937) Aīda Niedra. Bērziņš, L. (galv. red.) Latviešu literatūras vēsture, 6. Rīga : Literatūra, 272–280. Gaiduļa, P. (1936) Ķelpe, J. (sast.) Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava : Jelgavas Ziņas, 9–10. Gailīte, A. (1924) Egle, K. (sast.) Atziņas: Latvju rakstnieku autobiogrāfijas, III. Cēsis, Rīga : O. Jēpes apgādībā, 185–190. Gailīte, A. (1938) Paula Jēgere-Freimane dzīvē un literatūras kritiķes darbā. Izglītības Ministrijas Mēneš- raksts, 7/8, 38–50. Grāvīte-Plukše, E. (1935) Elzas Stērstes dzeja. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 3. Jēgere-Freimane, P. (1936) Atziņu ceļi. Rīga. Kronvalde, K. (1870) Cienīgam garam. Baltijas Vēstnesis, 46–47. Kronvalde, K. (1936) Ķelpe, J. (sast.) Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava : Jelgavas Ziņas, 6–8. Keggi, R. (1976) Elza Stērste: dzīve un personība dzejā. Universitas, 37, 14–20. Ķelpe, J. (sast.) (1936) Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava : Jelgavas Ziņas. Latviešu rakstniecība biogrāfijās (2003) Rīga : Zinātne. Līgotņu, J. (1937) Minna Dišlere. Bērziņš, L. (galv. red.) Latviešu literatūras vēsture, 6. Rīga : Literatūra, 289. Mauriņa, Z. (1935) Baltais ceļš: Studijas par Annu Brigaderi. Rīga : Valters un Rapa. Misiņš, J. (1925) Gaiduļa Paula. Ilustrēts Žurnāls, 2, 55–56. Misiņš, J. (1926) Marija Pēkšēna, tautiskā laikmeta rakstniece. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājums, 18. Rīga, 121–157. Niedra, A. (1936) Ķelpe, J. (sast.) Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava : Jelgavas Ziņas, 151–157. Niedra, A. (1965) Dzīves gājums. Pašportreti. Ņujorka : Grāmatu draugs, 270–274. Pēkšēnu, M. (1936) Ķelpe, J. (sast.) (1936) Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava : Jelgavas Ziņas, 8–9. Prūsa, E. (1924) Egle, K. (sast.) Atziņas: Latviešu rakstnieku autobiogrāfijas, II. Cēsis, Rīga : O. Jēpes apgādībā, 295–302. Raudive, K.; Dravnieks, A. (1937) Zenta Mauriņa. Bērziņš, L. (galv. red.) Latviešu literatūras vēsture, 6. Rīga : Literatūra, 439–446. Skurbe, A. (1994a) Elvīra Kociņa. Latviešu rakstnieku portreti: 20. un 30. gadu rakstnieki. Rīga : Artava, 131–145. Skurbe, A. (1994b) Ilona Leimane. Latviešu rakstnieku portreti: Trimdas rakstnieki. Rīga : Zinātne, 64–89. Stērste, E. (1924) Egle, K. (sast.) Atziņas: Latvju rakstnieku autobiogrāfijas, III. Cēsis, Rīga : O. Jēpes apgādībā, 259–274. Veselis, J. (1956) Aīda Niedra. Teiksma par manu mūžu. Stokholma : Daugava, 129–135. Viese, S. (1975) Aspazija. Rīga : Liesma. Zamaiča, L. (1936) Ķelpe, J. (sast.) Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava : Jelgavas Ziņas, 131–144. Zanders, O. (1970) Mūsu pirmā stāstu rakstniece. Varavīksne. Rīga : Liesma, 27–34.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 111 Valters Ščerbinskis NACIONĀLĀ ENCIKLOPĒDIJA. IDEJA UN ĪSTENOŠANAS PAMATPRINCIPI

Valters Ščerbinskis dz. Grīziņkalnā, Rīgā (1969), Dr. hist., Nacionālās enciklopēdi- jas galvenais redaktors. Strādājis Latvijas Kara muzejā, Latvijas Valsts vēstures arhī- vā, bijis Rīgas Stradiņa universitātes docents (2002–2014). Autors publikācijām par starpkaru perioda Latvijas politisko vēsturi, pētījis Latvijas augstskolu audzēkņu un viņu organizāciju vēsturi. Studentu korporācijas Fraternitas Cursica filistru biedrības biedrs.

Raksturvārdi: zināšanas, grāmatniecība, enciklo­ Par spīti vācu kultūras dominancei gadsim- pēdija. tu garumā un sistemātiskai dažu desmitgažu rusifikācijas politikai, joprojām latviešu bija skaitliski pietiekami daudz, lai spētu attīstīt Latviešu universālo enciklopēdiju ne tikai savu literatūru, bet arī radīt pamatus tradīcija zinātnei savā valodā. Laika gars sekmēja en- Latviešu enciklopēdiju tradīcija nesnie- ciklopēdiska rakstura informācijas popularitā- dzas gadsimtu garumā, taču tā ir pietiekami ti. Arī latviešu attīstītajā grāmatniecībā atradās ilga un tradīcijām bagāta. Pirmie mēģinājumi vieta pirmajiem mēģinājumiem radīt daļēji veidot enciklopēdiska rakstura vairāku sējumu pārtulkotus, daļēji oriģinālus īsus rakstus par darbus pieder Jēkabam Dravniekam un Indri- dažādām lietām un parādībām pasaulē. Tomēr ķim Alunānam, kuru redakcijā no 1891. gada šiem pirmajiem un dažiem citiem vēlākajiem divos sējumos iznāca Konversācijas vārdnī- mēģinājumiem uzsākt ambiciozu universālas ca1, tomēr 1898. gadā tās izdošana pārtrūka. enciklopēdijas publicēšanu ar laiku šķērslis Atkārtoti Konversācijas vārdnīcu nu jau čet- izrādījās finansiālās grūtības. ros sējumos izdeva Rīgas Latviešu biedrības Likumsakarīgi, ka privāta izdevniecība Zinību komisija (līdz 1921. gadam).2 Encik- ar grāmatu izdošanu cenšas nopelnīt. Diem- lopēdija cariskās Krievijas laikā latviešiem žēl latviešu enciklopēdiju izdošanas pieredze deva pieeju „pasaules zināšanām” ar pašu ir apliecinājums tam, ka lasītāju interese par dzimtās – latviešu – valodas starpniecību. dažādiem izdevumiem ir nenoturīga. Gan J. Dravnieka un I. Alunāna cara laiku encik- lopēdija, gan arī vēlākā Arveda Švābes Kon- 1 Dravnieks, Alunāns 1891–1893. versācijas vārdnīca ar katru sējumu piedzīvoja 2 Dravnieks, Alunāns 1904–1921. tirāžas kritumu.

112 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Pēc cara laiku vārdnīcām nākamais lielais šķirkļiem mēdz atšķirties. Dažkārt nav skaidrs, mēģinājums bija 1927. gadā uzsāktā Latvie- vai ievietot kādu personu, bet citu neievietot. šu konversācijas vārdnīcas3 izdošana – iznāca Tomēr, lai gan pastāvēja šādas nekonsekven- 21 sējums, kad darbu ar vārdnīcu pārtrauca pa- ces, Švābes Konversācijas vārdnīca saturēja domju okupācija. Jaunā enciklopēdija iznāca oriģinālus, daudzos gadījumos augstvērtīgus neatkarīgajā Latvijā, kur atšķirībā no iepriek- rakstus, kas ietvēra pēdējo vārdu zinātnē savā šējā laikmeta pastāvēja ievērojami atšķirīgāki laikā. sociālie, politiskie un ekonomiskie apstākļi. Atšķirībā no iepriekšējām vārdnīcām, 20. un 30. gadu latviešu lasītāji bija gan vai- Pētera Jērāna Latvijas padomju enciklopēdija rāk ieinteresēti lasīt kompetentu latviešu zināt- tapa okupācijā un totalitāras valsts apstākļos. nieku sarakstīto par pasaules lietām, gan arī Enciklopēdijā bija izstrādāta detalizēta meto- saimnieciski pārtikušāki. Lai gan vēsturnieka dika, kas ietvēra gan šķirkļu sarakstu veido- Švābes vadīto vārdnīcu izdeva privāts uzņē- šanu, gan izvērstus noteikumus šķirkļu saga- mums, Gulbja apgāds, tomēr publikas intere- tavošanai visās nozarēs. Lielā mērā metodika, se bija pietiekami liela, lai vārdnīcas izdošana šķirkļu saraksti un daudzos gadījumos arī pašu turpinātos līdz pat 1940. gadam. Universā- šķirkļu saturs nāca no Maskavas un pilnīgi la pieeja rakstu atlasei raksturoja arī Alfrēda visa informācija bija jālasa caur komunistis- Bīlmaņa redakcijā sagatavoto un 1936. gadā kās ideoloģijas prizmu, tomēr enciklopēdija apgāda Grāmatu draugs izdoto viena sējuma deva jaunāko informācija par pasauli latviešu Latvju mazo enciklopēdiju4. Vēlākajos okupā- valodā. Nedrīkst piemirst arī to, ka darbība cijas laikos gan Konversācijas vārdnīca, gan enciklopēdijas redakcijā izaudzināja veselu Latvju mazā enciklopēdija latviešiem bija arī plejādi zinošu latviešu enciklopēdistu, kas zināms simbols un atgādinājums par neatkarī- turpināja darbu grāmatniecībā pēc neatkarības bas laikmetu. atjaunošanas. Trešā lielā universālās enciklopēdijas iz­ Latviešu universālo enciklopēdiju pēdē- došana norisinājās no 1981. līdz 1988. gadam, jais posms noslēdzās ar Enciklopēdiju redak- kad padomju okupācijas apstākļos Komunis­ cijas likvidāciju 90. gadu sākumā. Lai gan tiskās partijas darbinieka Pētera Jērāna re- vēlākajos gados bija dažādi mēģinājumi radīt dakcijā tika izdota Latvijas padomju enciklo- enciklopēdiskus izdevumus, tomēr klasiska pēdija.5 Kaut arī enciklopēdijā bija atrodama universāla enciklopēdija nevienā gadījumā bagātīga informācija, pasniegtās zināšanas bija nebija mērķis. sakārtotas atbilstoši marksisma un ļeņinisma tēzēm un daudzās nozarēs, piemēram, vēsturē, saturēja melus un puspatiesības. Pasaules universālās enciklopēdijas Katrā latviešu enciklopēdiju sastādīšanas un 21. gadsimts gadījumā to veidotāji saskārās ar tik būtisko Jau kopš brita Efraima Čeimbersa metodikas jautājumu. Kā atlasīt faktus, kā (­Ephraim Chambers) ciklopēdijas6 un Denī veidot šķirkļus, cik lieliem tiem būt? Lai gan Didro (Denis Diderot) un Žana Lerona Da- nav saglabājušies arhīvi par cara laika un ne- lambēra (Jean-Baptiste le Rond d’Alembert) atkarīgās Latvijas vārdnīcu veidošanu, tomēr, slavenās enciklopēdijas7 laikiem 18. gadsimtā spriežot pēc satura, šķiet, ka principā metodika pasaulē universālas enciklopēdijas izdošana nebija strikta. Drukāto enciklopēdiju pamatā ir vienmēr saistījusies ar centieniem izplatīt zi- šķirkļu saraksts, kāds tiek gatavots katrā noza- nāšanas. Tomēr ar laiku enciklopēdijas izdo- rē, lai saprastu, ko paredzēts ievietot attiecī- šana kļūst arī par nācijas brieduma simbolu, gajā sējumā pie attiecīgā burta. Nav saglabā- apliecinājumu tam, ka nācijai ir pietiekami jušies šķirkļu saraksti, taču, jādomā, tādi būs zinību vīru, kas spēj pētīt un rakstīt par visām bijuši. Rakstu uzbūve arī līdzīgas kategorijas pasaules nozīmīgākajām lietām.

3 Švābe 1927–1940. 4 Bīlmanis 1936. 6 Pēdējais izdevums: Chambers 2017. 5 Jērāns 1981–1988. 7 Diderot, D’Alembert 1978.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 113 Gan senā un bagātā vēsture, gan plašais iznāca četras dažādas drukātās enciklopēdijas. vēriens, gan arī lielai daļai pasaules saprota- Daža bija franču enciklopēdijas adaptējums, mās valodas izmantošana pakāpeniski par va- cita pirms 1940. gada Oto enciklopēdijas at- došo enciklopēdiju pasaulē radīja britu privāti jaunināta versija, bet vēl cita lielā mērā bija izdoto Encyclopædia Britannica8 (pirmoreiz izveidota no oriģināliem šķirkļiem. Tomēr ne publicēta 1768. gadā; kopā 15 izdevumu). Čehijā, ne daudzās citās valstīs īsti nesekmējās Britu enciklopēdiju veidoja pasaules augstākās ar enciklopēdiju izdošanu. Galvenais iemesls klases attiecīgo jomu autori, tai raksturīga pla- bija privātās izdevniecības, kuras, izdodot labu ša tradīciju bāze un relatīvi apjomīgi resursi. slavu ieguvuša žanra darbus, cerēja nodroši- 20. gadsimta gaitā pakāpeniski par enciklopē- nāties gan ar pienācīgu peļņu, gan prestižu. dijas izdošanas vietu kļuva ASV (piemēram, Valstīs, kurās tomēr enciklopēdijas atradās gadagrāmatas ilglaicīgi tika izdotas atsevišķi valsts izdevniecību rokās (piemēram, Lietu- britu un amerikāņu redakcijās Londonā un Či- vā12), turpināja iznākt dažādi enciklopēdiska kāgā). Tika sākts paralēli izdot atsevišķu īsāku rakstura darbi. Līdz lielajām tehnoloģiskajām rakstu enciklopēdijas (mikropēdijas) un garā- izmaiņām un tīmekļa lomas straujajai pie- ku rakstu enciklopēdijas (makropēdijas). To- augšanai dažās valstīs (piemēram, Igaunijā, mēr, neņemot vērā zināmu nozares flagmaņa kur paralēli tika izdotas pat divas universālas statusu un plašāko citējamību, 2012. gadā tika enciklopēdijas EE13 un TEA14) ar drukāto sē- paziņots, ka drukātā izdevuma publicēšana jumu izdošanu veicās gluži labi pat privātajās tiek pārtraukta, un Encyclopædia Britannica izdevniecībās. Tomēr straujā tīmekļa populari- pilnībā pārgāja uz elektronisko vidi. tāte un tehnoloģiskā attīstība radīja apstākļus, Par vienu no nopietnākajām enciklopēdi- kuros daudzas enciklopēdijas nespēja pietie- jām ar īpatnām tradīcijām un daudziem seko- kami ātri un veiksmīgi izsekot. Enciklopēdi- tājiem metodikas ziņā izveidojas vācu Broc- ju veidošana principā ir sarežģīts, apjomīgs khaus9 un Meyers Konversations-Lexikon10. un arī finansiāli diezgan dārgs pasākums, ko 20. gadsimtā franču valodā tika izdota Grand ātri pavērst pa pārmaiņu vējam nav viegli. Tā Larousse encyclopédique11, bet spāņu valo- 21. gadsimtā nebūtībā aizgāja Brockhaus (ne- dā – apjomīgā, 72 sējumus lielā Enciclopedia spējot vairs uzturēt pat elektronisko versiju). universal ilustrada europeo-americana. En- Citas enciklopēdijas tika mehāniski ievietotas ciklopēdijas jau 19. gadsimtā vai 20. gadsimta tīmeklī un mākslīgi uzturētas ar nelielu skaitu sākumā iznāca krievu, poļu, čehu, somu, igau- līdzstrādnieku (piemēram, poļu PWN15). To- ņu un daudzās citās nāciju valodās. Dažāds mēr liela daļa enciklopēdiju, īpaši tās, kuras bija šo izdevumu saturs, metodiskā pieeja un uzturēja valsts, spēja pakāpeniski piemēroties liktenis. Tomēr enciklopēdiju nozīmīgumu un jaunajiem tīmekļa vides izaicinājumiem – potenciālo ietekmi uz sabiedrību novērtēja arī tehnoloģiskajām izmaiņām, neierobežotajam totalitārie režīmi, kas aktīvi organizēja encik- informācijas apjomam, konkurencei ar sociā- lopēdisku izdevumu veidošanu. lajiem tīkliem radniecīgo vikipēdiju. Pēc PSRS un satelītvalstu režīmu sabru- kuma bijušo sociālistisko valstu sabiedrības ar lielu entuziasmu uzsūca informāciju no brīvās Nacionālās enciklopēdijas ideja, mērķi pasaules. Gan ar plašsaziņas līdzekļu starp- un uzdevumi niecību, gan arī ar enciklopēdisku izdevumu Lai arī Latvijā 21. gadsimtā universālas palīdzību. Piemēram, Čehijā 20. gadsimta enciklopēdijas redakcija vairs nepastāvēja, ik 90. gadu nogalē un 21. gadsimta sākumā

12 Lietuvā ir pabeigta Vispārējās Lietuvas encik- 8 Elektroniskā vietne: https://www.britannica. lopēdijas izdošana, kas ir klasisks universāls com/. izdevums: Visuotinė lietuvių enciklopedija 9 Brockhaus Enzyklopädie 1986–1996. 2001–2015. 10 Piem., Meyers Konversations-Lexikon 1981– 13 http://entsyklopeedia.ee/. 1986. 14 https://www.ents.ee/. 11 http://larousse.fr/. 15 http://encyklopedia.pwn.pl/.

114 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 pa laikam dažādās aprindās izskanēja aicināju- bieži vien informāciju par noteiktiem jautāju- mi un ierosinājumi atjaunot enciklopēdijas iz- miem, īpaši ar vēsturi saistītiem, tīmeklī vispār došanu. Tuvojoties valsts simtgadei, idejas par nav vērts meklēt, jo tur tādas nav. iespējamo enciklopēdijas izveidi konkretizējās Ir skaidrs, ka 21. gadsimta enciklopēdijas darba grupas izveidē, kurā norisinājās disku- priekšrocības salīdzinājumā ar iepriekšējiem sijas par to, kādiem vajadzētu būt priekšdar- laikmetiem rodamas tehnoloģiskajās iespējās. biem, veidojot jauno enciklopēdiju. 2013. un Likumsakarīgi, ka Nacionālās enciklopēdijas 2014. gadā pakāpeniski nobrieda konteksts veidotāji par enciklopēdijas bāzes vietu uz- pozitīva lēmuma pieņemšanai, un 2014. gadā skata tīmekli. Pašlaik (2017. gada pavasarī) tika sperti pirmie praktiskie soļi Nacionālās redakcijas rīcībā ir SIA Tilde sagatavota redi- enciklopēdijas izveidē – Kultūras ministrija ģēšanas platforma, bet līdz 2018. gada vidum, piešķīra enciklopēdijas izveidei līdzekļus, sa- analizējot citu pasaules enciklopēdiju labākos vukārt Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) piemērus, tiks sagatavota arī publiskā vide. apņēmās praktiski īstenot un izmitināt topošo Tajā pašā laikā, apzinoties, ka drukātajiem enciklopēdijas redakciju. 2014. gada pavasarī izdevumiem ir un paliks sava loma zināšanu tika izsludināts konkurss uz enciklopēdijas ieguvē, uz 2018. gadu redakcija gatavo īpa- projekta vadītāja amatu, un šī paša gada rudenī šu Latvijas sējumu ar informāciju, kas sniedz no pirmās projekta vadītāja darba dienas tika pārskatu par mūsdienu Latviju, bet nākotnē sākts izstrādāt gan enciklopēdijas koncepciju, jāpatur prātā, iespējams, 8–10 sējumu lielas gan ilgtermiņa vīziju, gan arī metodiku. konceptuālākas universālās enciklopēdijas Ņemot vērā projekta vienreizīgumu, jau izdošana. Tomēr atgādināšu, ka pārredzamā no paša sākuma koncepcijas pamatā tika likta nākotnē pamatu pamats enciklopēdijai ir un ideja par universālu, visas jomas aptverošu, būs virtuālā vide. ģeogrāfiski un hronoloģiski neierobežotu zinā- Līdz ar to enciklopēdijas mērķa sasnieg- šanu krātuvi. To raksturotu sistemātiska pieeja šanai gan virtuālā, gan drukātā vidē pamatā un jaunāko tehnoloģisko iespēju izmantošana. nepieciešami trīs būtiski pamatelementi: en- Jau 2014. gadā bija pilnīgi skaidrs, ka ciklopēdijas redakcija, institucionālais ietvars enciklopēdijas veidotājiem nāksies rast pārlie- enciklopēdijas sadarbībai ar autoriem un sa- cinošu atbildi uz iespējamajiem jautājumiem biedrību, kā arī izpratne par to, kā uzsākt vei- par enciklopēdijas mērķi 21. gadsimtā – laik- dot enciklopēdiju – citiem vārdiem, metodika. metā, kad šķietami pasaulē valda līdz šim ne- pieredzēta informācijas pārbagātība. Līdz ar to, izvērtējot pamatnostādnes, izkristalizējās Izveides pamatprincipi un metodika svarīgākie uzdevumi enciklopēdijas veidoša- Ņemot vērā to, ka Nacionālās encik- nā: pirmkārt, sniegt ticamu (uzticamu), zināt- lopēdijas redakcija izveidojās par Latvijas nieku radītu informāciju, otrkārt, šo informā- Nacionālās bibliotēkas autonomu sastāvdaļu ciju nodrošināt latviešu valodā. Enciklopēdijas (galvenais redaktors ir tieši pakļauts bibliotē- veidotāji uzskata, ka latviešu valodas nākotne kas direktoram), daudzās palīgfunkcijas (pie- lielā mērā ir atkarīga no tās lietojuma plašuma, mēram, jurista, IT, grāmatvežu u. c.) nodroši- daudzveidības. Enciklopēdija šajā kontekstā na LNB. 2015. gadā tika uzsākta redakcijas sniedz lielas iespējas ne tikai attīstīt termino- darbinieku komplektācija, un 2016. gadā tā loģiju, bet arī nākotnē nodrošināt to, ka lat- tika pabeigta. Rezultātā pašlaik Nacionālās vietim nav jāizmanto citas valodas, lai iegūtu enciklopēdijas redakcijas štatu veido galvenais vispārēju, koncentrētu informāciju par pasau- redaktors, piecas tekstu redaktores (katra no les nozīmīgākajām parādībām, norisēm un lie- viņām pārzina noteiktas zinātņu nozares) un tām. Savukārt informācijas ticamība saistāma ilustrāciju redaktore. ar mūsdienu virtuālās vides paradoksu – mūsu Redakcija apstrādā rakstus un organizē rīcībā ir šķietami neierobežotas ziņas par jeb- to publicēšanu. Atsevišķu šķirkļu veidoša- kuru jautājumu, taču ticamu, patiesu informā- na ir nu jau simtu ārštata autoru ziņā. Lai ciju atrast ir ļoti grūti. Bez tam priekšstats par nonāktu līdz rakstu rediģēšanai, pārraudzī- tīmekļa visaptverošo saturu bieži ir mānīgs, tu enciklopēdijas darbību kopumā, kā arī

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 115 veicinātu šķirkļu kvalitāti, ir radīta iespējami Drukātās enciklopēdijas satura veidošanas racionāla institucionāla uzbūve. Nacionālās pamatu veidoja šķirkļu saraksts. Šķirkļu sa- enciklopēdijas darbības stratēģiskai pārrau- rakstu veidošanai bija paredzēti īpaši izstrādāti dzībai un atbalstam ir izveidota padome, kuru metodiskie noteikumi, un šāda saraksta izstrā- vada kultūras ministre. Padomes sastāvā ir de lielā mērā noteica enciklopēdijas saturu. Tī- 28 dažādu iestāžu vadītāji – lielāko augstsko- meklī virtuālajā vidē šķirkļu sarakstam ir sava lu rektori, muzeju, arhīvu sistēmas un dažu noteikta loma, taču katrā ziņā tā nav noteicoša, citu iestāžu vadītāji. Paralēli padomei pastāv izšķiroša. Svarīgākais arguments šķirkļu sa- divas redakcijas kolēģijas. Viena ir nozaru raksta lomas mazināšanai ir enciklopēdijas pa- redakcijas kolēģija ar 55 nozaru pārstāvjiem stāvēšanas termiņš. Lai arī patlaban mums nav komunikācijai ar attiecīgo nozari. Šajā iestā- nekādu garantiju, ir skaidrs, ka enciklopēdijas dē ir zinātnieki, kuri ir saistīti ar attiecīgajām īstā pozitīvā ietekme uz latviešu sabiedrību būs nozarēm un kuru viedoklis ir svarīgs būtisku redzama tikai ar gadiem, ilgtermiņā. Līdz ar lēmumu pieņemšanā, gatavojot rakstus. Tieši to mums jāpieņem, ka ar laiku virtuālajā vidē nozaru redakcijas kolēģijas locekļi izvēlas un būs ļoti daudz šķirkļu, būs arī šķirkļi, kuru apstiprina autorus, nepieciešamības gadījumā nepieciešamību pagaidām prognozēt nevaram. pārrauga sagatavotos tekstus, kā arī piedalās Līdz ar to atkrīt akūtā nepieciešamība gatavot saturisku strīdu risināšanā. Nozaru redakcijas šķirkļu sarakstus. Šādi šķirkļu saraksti gan ir kolēģijā darbojās, piemēram, profesori Daina noderīgi konkrētās nozares svarīgāko un ma- Bleiere (vēsture), Mārcis Auziņš (fizika), Jānis zāk svarīgo jautājumu izpratnē un pakāpeniski Vētra (medicīna), Pēteris Vanags (valodniecī- tiek gatavoti. Šķirkļu saraksti nākotnē noteikti ba), Inese Bula (matemātika), Juris Borzovs būs vajadzīgi drukātajiem sējumiem, tomēr (datorzinātne) un daudzi citi. Otra ir ilustrāci- patlaban tie nav un nevar būt prioritāte. ju redakcijas kolēģija. Ilustratīvā bāze ir ļoti Ja ne šķirkļu saraksts, tad kas gan ir me- nozīmīgs enciklopēdijas veidošanas elements. todiskais pamatu pamats enciklopēdijas izvei- Ņemot vērā mūsdienu plašās iespējas encik- dei elektroniskajā vidē? Dāņi, norvēģi, zviedri, lopēdijā ievietot gan foto, gan kartes, tabulas, horvāti, itāļi (Treccani), krievi (BRE) procesu grafikus, gan arī audio un video informāciju, sāk ar jau esošās drukātās enciklopēdijas ma- liela nozīme ir zinošu profesionāļu atbalstam teriālu digitalizēšanu. Principā, no satura vie- vai ieteikumiem – arī viņi tagad ir enciklopē- dokļa raugoties, šāda pieeja īsti pareiza nav, un dijas institūciju sastāvā. Visās trijās iestādēs raksti, kuri sākumā tapuši drukātajai videi, bet darbinieku darbs netiek atalgots, respektīvi, pēc tam automātiski pārcelti uz virtuālo vidi, ir tas ir brīvprātīgs. pilnveidojami un pielāgojami. Tomēr ko darīt, Visbeidzot – kādi tad ir principi, pēc ja nav nekādu iepriekšējo tekstu, ko digitali- kuriem top mūsdienu latviešu Nacionālā en- zēt? Kā sākt visu no paša sākuma? Nacionā- ciklopēdija? Jau 2015. gadā kļuva skaidrs, ka lās enciklopēdijas redakcija izvēlējās klasificēt pilnībā kopēt drukāto sējumu metodiku nav ne visas nozares un katrā nozarē veidot iekšējo iespējams, ne arī nepieciešams. Jaunā virtuālā divu vai triju līmeņu hierarhiju. Šo darbu veica vide noņem daudzus ierobežojumus, kādi pa- nozaru redakcijas kolēģijas locekļi, kuri paras- stāvēja, gatavojot drukātos sējumus (pirmkārt, ti piesaistīja arī lielāku vai mazāku skaitu savu apjoma ziņā, otrkārt, ir iespēja atjaunināt infor- kolēģu. Rezultātā tapa daudzos gadījumos Lat- māciju). Redakcijas darbinieku ir ievērojami vijas apstākļiem unikālas nozaru shēmas, ar mazāk nekā pirms 30 gadiem, līdz ar to nav kuru palīdzību saprast „kas ir kas” attiecīgajā iespējams īstenot visas tās funkcijas, kādas jomā vispārīgā, augstākajā līmenī. Tālākais bija paredzētas agrāk. Īpašu dimensiju teksta redakcijas uzdevums ir ar attiecīgās nozares sagatavošanā atšķirībā no padomju okupāci- redakcijas kolēģijas locekļa palīdzību atrast jas totalitārā perioda rada brīvība, kādu bau- autoru, vienoties par rakstu, pēc saņemšanas dām mūsu neatkarīgajā valstī. Zinātnē nereti to izrediģēt un nepieciešamības gadījumā ar nepastāv un nav iespējams viens „pareizais” rakstu iepazīstināt arī nozares pārstāvi. viedoklis, dažkārt jāsaskaras ar īstu viedokļu Jautājums par enciklopēdijas metodisko daudzveidību. attīstību ir nozīmīgs un nākotnē noteikti tiks

116 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 attīstīts. Tas ir un būs diskusiju objekts.16 Jā- laiks, kļūs par pirmo soli tās turpmākajā ceļā. atzīst, ka tagad, 21. gadsimta sākumā, mēs, Būtībā līdz šim enciklopēdijas redakcija ir latviešu enciklopēdisti, stāvam zināmās krust- veidojusi sistēmu, pēc kuras ierobežota finan- celēs, cenšoties aizgūt labāko no drukāto en- sējuma un darbinieku apstākļos var panākt ie- ciklopēdiju ēras un radīt jaunu, jaunajiem teh- spējami labāko rezultātu. Vīzijā paredzam en- noloģiju un sociālajiem apstākļiem atbilstošu, ciklopēdijas pastāvēšanu ļoti ilgā laikposmā. mūsdienīgu zināšanu krātuvi. Virtuālajā vidē teksti pastāvīgi tiek pilnveidoti, papildināti, arī laboti, to kļūst arvien vairāk un vairāk, aptverot visas nozīmīgākās jomas. Enciklopēdijas nākotne Redakcija labi pazīst Latvijas zinātniekus, bet Tehnoloģiskā attīstība, metodika, tekstu zinātnieki savukārt brīvi orientējas enciklopē- un ilustrāciju kvalitāte lielā mērā ir saistīta ar dijas prasībās. Nacionālā enciklopēdija ir kļu- enciklopēdijas tālāko attīstību. Jau minēts, ka vusi par ikdienas rīku skolēniem, studentiem 2018. gads, kas būs enciklopēdijas atvēršanas un jebkuram citam interesentam. Piemēram, ja kāds vēlas uzzināt, kas ir Akadēmiskā Dzīve, viņš atbildes rod speciālista sarakstītajā šķir- 16 Privātās enciklopēdijās darbības principu pub- klī, kas piedāvā ne tikai loģisku aprakstu par liskošanu ierobežo komerciāli apsvērumi, taču valsts izdotajās enciklopēdijās un iestādēs, kas žurnāla vēsturi un tagadni, bet arī saiti uz pašu saistītas ar enciklopēdiju veidošanu, notiek žurnālu, interaktīvu karti, kur redzamas pilsē- plašas diskusijas, izvērtējumi un tiek saskatītas tas ar žurnāla lasītājiem, iespējams, video vai perspektīvas. Piem., Ukrainas Enciklopēdisko audio, kur žurnāla redaktori ierunājuši skaid- pētījumu institūts regulāri organizē metodiska rojumus utt. Paralēli elektroniskajai videi pēc rakstura konferences, kurās tiek debatēts par gadiem 10 (vai pieciem, ja esam nelabojami enciklopēdijām nozīmīgiem konceptuāliem un metodiskiem jautājumiem (sk. Українська optimisti), kad būs papildu līdzekļi un arī uz- енциклопедистика: Mатеріали конференції krātas zināšanas, varēsim sākt gatavot drukā- (2014) Київ). tus sējumus.

VĒRES Bīlmanis, A. (galv. red.) (1936) Latvju mazā enciklopēdija. Rīga : Grāmatu draugs. Britannica.com (01.08.2017.). Brockhaus Enzyklopädie (1986–1996), 1–30. 19. Aufl. Mannheim : F. A. Brockhaus. Chambers, E. (2017) Cyclopaedia, or an Universal Dictionary of Arts and Science: Containing an Expli- cation of the Terms, and an Account of the Things ... and the Several Sciences, Human and Divine. Forgotten Books. Diderot, D.; D’Alembert, J. B. (eds.) (1978) Diderot Encyclopedia: The Complete Illustrations 1762–1777, 1–5. Harry Abrams. Dravnieks, J.; Alunāns, I. (galv. red.) (1891–1893) Konversācijas vārdnīca, 1–2. Jelgava : H. J. Draviņ- Dravnieka apgādībā. Dravnieks, J.; Alunāns, I. (galv. red.) (1904–1921) Konversācijas vārdnīca, 1–4. Rīga : R. L. B. Zinību Komisija, 1904–1921. Encyklopedia.pwn.pl (01.08.2017.). Ents.ee (01.08.2017.). Entsyklopeedia.ee (01.08.2017.). Jērāns, P. (galv. red.) (1981–1988) Latvijas padomju enciklopēdija, 1–10. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. Larousse.fr (01.08.2017.). Meyers Konversations-Lexikon (1981–1986), 1–15. 10. Aufl. Mannheim : F. A. Brockhaus. Švābe, A. (galv. red.) (1927–1940) Konversācijas vārdnīca, 1–21. Rīga : A. Gulbja izdevniecība. Ukrains’ka encyklopedystyka: Materialy konferencii (2014) Kyiv. Visuotinė lietuvių enciklopedija (2001–2015), 1–26. Vilnius : Mokslo ir enciklopedijų leidybos centras.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 117 Marta Ābula PLAĢIĀTS AKADĒMISKAJĀ VIDĒ

Marta Ābula zinātnisko grādu Dr. iur. starptautiskajās tiesībās ieguvusi Latvijas Universitātē (LU) (2014). Doktorantūras laikā stažējusies Zalcburgas Universitātē. Maģistra grādu ar izcilību ieguvusi Universidade Catolica Portuguease. Docente Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Eiropas studiju fakultātē, docē arī LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē. RSU vada nodarbību ciklu docētājiem par rakstu darbu oriģinalitātes un labošanas noteikšanas rīka TurnitIn izmantošanu. Pētnieciskos rezultātus prezentējusi vairākās starptautiskās zinātniskās konferencēs Baltijas valstu pilsētās, Londonā, Stambulā un Romā.

Raksturvārdi: plaģiāts, akadēmiskais godīgums, inte- godīguma politika universitātēs ir svarīga ne lektuālā īpašuma tiesības. tikai tāpēc, lai novērstu plaģiāta gadījumus un paredzētu soda sankcijas, bet arī lai izglītotu gan studentus, gan docētājus par plaģiāta bū- Ievads tību un tā veidiem un novērstu tā pieļaušanu. Izpratnei par plaģiātu ir būtiska loma, lai Attīstoties komunikācijas tehnoloģijām, svarī- augstākās izglītības iestādēs garantētu akadē- gi norādīt, ka plaģiātu akadēmiskajos darbos misko godīgumu. Tēmu aktuālu padara straujā palīdz novērst ne tikai docētāju un recenzentu tehnoloģiju un komunikācijas kanālu attīstība. vērība, bet speciālas programmas, kuru mērķis Laikā, kad tiek diskutēts par augstākās izglī- ir noteikt darba oriģinalitātes līmeni. Pozitīvi tības kvalitāti, attieksme pret plaģiātu vairs vērtējams, ka šādas programmas arvien plašāk nevar būt tikai formāla. Lai gan Latvijas un tiek izmantotas arī Latvijas augstskolās. ārvalstu vadošajās universitātēs ir pieņemta Kopumā būtiski ir ne tikai akadēmiskās formāla akadēmiskā godīguma politika, prak- vides, bet arī sabiedrības uzmanību vērst uz se liecina, ka plaģiāts akadēmiskajos darbos plaģiāta problēmu akadēmiskajā vidē, lai joprojām pastāv un tā veidi ir paplašinājušies. nodrošinātu izglītības sistēmas kvalitāti un Tēmas galvenā problēma ir vienotas nostā- sekmīgu izaugsmi Latvijā. Šajā rakstā autore jas neesamība par plaģiāta būtību, veidiem salīdzinās izpratni par plaģiātu starp dažādām un pieļaujamību dažādos akadēmiskajos un Latvijas un ārvalstu augstākās izglītības iestā- pētnieciskajos darbos, kā arī par sekām, kam dēm un skaidros plaģiāta veidus. Raksta no- jāiestājas, konstatējot plaģiātu. Par to liecina beigumā autore sniegs priekšlikumus plaģiāta fakts, ka dažas augstskolas tomēr nav izstrā- novēršanai studentu rakstu darbos, mazāku dājušas akadēmiskā godīguma politiku, kas uzmanību veltot docētāju un zinātnieku iespē- ietvertu arī plaģiāta skaidrojumu. Akadēmiskā jamiem plaģiāta gadījumiem.

118 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Plaģiāta jēdziens un veidi Apkopojot plaģiāta definējumus, Latvijas Plaģiāta jēdziens tiek samērā plaši defi- akadēmiskajā vidē par plaģiātu tiek uzskatī- nēts gan zinātniskajā literatūrā, gan augstsko- ta citu darbu vai tā daļu, atzinumu, domu un lu iekšējās kārtības dokumentos. Piemēram, ideju uzdošana par savu un/vai tālāka paušana Svešvārdu vārdnīca skaidro, ka „plaģiāts (lat. bez atsauces uz attiecīgo autoru. Visdetalizē- plagium „nolaupīšana”) ir cita autora darba vai tāk plaģiāts skaidrots RISEBA Nolikumā par tā daļas (literāra, zinātniska darba, izgudroju- plaģiātismu, kurā noteikts, ka „par plaģiātis- ma u. tml.) uzdošana par savu, publicēšana ar mu tiek uzskatīts arī akadēmiskais darbs vai savu vārdu vai pseidonīmu”1. Savukārt pla- tā fragments, kas pēc struktūras un argumen- ģiāta skaidrojums augstskolu dokumentos ro- tācijas atbilst cita autora darbam”3. dams, piemēram, noteikumos par akadēmisko Izpētot vadošo ārvalstu augstskolu mā- godīgumu u. c. Kopumā visos skaidrojumos jaslapas, autore konstatē, ka plaģiāta skaidro- plaģiāts tiek nosodīts un tā veicējam iestājas jumam veltīta ļoti nopietna uzmanība. Skaid- negatīvas sekas2. Tas norāda, ka akadēmiskajā rots, kas ir plaģiāts, kādi ir tā veidi. Sniegtas vidē plaģiāts ir strikti nosodāms, lai nodro- arī pamācības, kā izvairīties no plaģiāta šinātu ticamus un pārskatāmus pētījumus un ­akadēmiskajos darbos. Tā, piemēram, Hār- garantētu izglītības kvalitāti. varda Universitātes plaģiāta politikā norādīts, 1. tabulā norādīts, kā atsevišķas Latvijas ka akadēmiskajos darbos nav pieļaujama citu augstskolas ir definējušas plaģiātu. ideju vai vārdu izmantošana bez pienācīgas

1. tabula Plaģiāta definīcijas salīdzinājums atsevišķās Latvijas augstskolās Nr. Augstskola Plaģiāta definīcija Avots 1. Latvijas Plaģiāts – cita autora publicētu vai nepublicētu Noteikumi par Universitāte darbu (t. sk. vārdu, izteikumu u. c.) izmantošana, akadēmisko godīgumu nenorādot precīzu atsauci uz attiecīgo autoru un/ Latvijas Universitātē vai darbu. 2. Rīgas Stradiņa Plaģiāts – citas personas izteikto vai uzrakstīto Rīgas Stradiņa universitāte domu tālāka paušana savā vārdā, nenorādot pre- universitātes Studiju cīzu atsauci uz attiecīgo autoru un avotu. reglaments I 3. Rīgas Tehniskā Plaģiāts – cita autora publicētu vai nepublicētu Rīgas Tehniskās universitāte darbu (t. sk. vārdu, izteikumu u. c.) izmantošana, universitātes nenorādot precīzu atsauci uz attiecīgo autoru un/ Akadēmiskā godīguma vai darbu. kodekss 4. Rīgas Starptautiskā Plaģiātisms ir cita autora darba (publicēta vai RISEBA Nolikums par ekonomikas nepublicēta) vai ideju izmantošana bez atbilsto- plaģiātismu un biznesa šas atsauces uz šo autoru. Par plaģiātismu tiek administrācijas uzskatīts arī akadēmiskais darbs vai tā fragments, augstskola kas pēc struktūras un argumentācijas atbilst cita (RISEBA) autora darbam. 5. Liepājas Ar plaģiātu tiek saprasts: citas personas Liepājas Universitātes Universitāte tekstu, materiālu (piemēram, fotogrāfijas, attēli, zinātnisko darbu tabulas, diagrammas, rokraksti u. tml.) un atzinu- rakstīšanas un nofor­ mu uzdošana par savu. mēšanas noteikumi 6. Latvijas Plaģiātisms – cita rakstītāja vai Latvijas Lauksaimniecī- Lauksaimniecības runātāja ideju, frāžu, teikumu vai garāku teksta bas universitātes Ētikas universitāte fragmentu izmantošana bez atbilstošas atļaujas kodekss vai pienācīgām atsaucēm. Avots: veidojusi autore.

1 Baldunčiks 1999. 2 Sk., piem., Plaģiāts 2016. 3 RISEBA 2011.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 119 atsauces. Uzsvērti arī vairāki plaģiāta veidi, 10) korektu atsauču izmantošana darbā, to- īpaša uzmanība pievērsta plaģiātam, ko pieļauj mēr pārāk cieši saglabājot orģinālā darba studenti, tulkojot citu autoru darbus4. Līdzīgi struktūru un saturu, jeb pārrakstīšana. arī Oksfordas Universitātes akadēmiskā godī- Vienā rakstu darbā var pastāvēt ne tikai guma un plaģiāta politikā norādīts, ka plaģiāts viens plaģiāta veids, bet pat vairāki, pada- ir cita autora materiāla izmantošana, uzrādot to rot plaģiāta konstatēšanu sarežģītāku. Praksē kā savu. Būtiski norādīt, ka Oksfordas Univer- vienīgi augstskola vērtē katra plaģiāta veida sitāte uzsvērusi: plaģiāts var būt radīts ne tikai būtiskumu un sekas, kādas iestājas, ja tāds tiek ar nodomu, bet arī aiz neuzmanības, tomēr se- pieļauts. Par plaģiātu tiek uzskatīts arī gadī- kas paredzētas arī šādā gadījumā5. jums, kad tiek izmantots „rēgu rakstnieks”, Bieži robežas starp pārkāpumu un pie- proti, kad ir nolīgta persona, lai kādam stu- ļaujamu rīcību ir sarežģīti novelkamas. Lai dentam uzrakstītu akadēmisku darbu. Šādus at­vieglotu plaģiātu noteikšanu, tos klasificē gadījumus iespējams atklāt tikai tad, kad darbs pēc raksturīgām iezīmēm. jau tiek publiski aizstāvēts un kad aizstāvēša- Viens no vadošajiem uzņēmumiem, kas nas laikā komisijai rodas pamatotas aizdomas, piedāvā darba satura oriģinalitātes noteikšanas ka students pats savu darbu nav rakstījis. Bet programmu TurnitIn, ir raksturojis desmit pla- pierādīt šādus gadījumus bez studenta paša ģiāta veidus6. Tie ir: atzīšanās ir gandrīz neiespējami. 1) citu autoru vārdu burtiska pārkopēšana Plašākās diskusijas akadēmiskajā vidē ir jeb kopēšana; par pašplaģiāta pieļaujamību un nozīmi aka- 2) nozīmīga apjoma teksta pārkopēšana no dēmiskajos darbos, kad autors izmanto savu cita autora bez pienācīgas atsauces jeb iepriekšējo darbu fragmentu jaunā darbā vai pārkopēšana; pārfrāzē jau iepriekš izteiktās idejas7. Vērtējot 3) atslēgvārdu un frāžu nomainīšana darbā, pašplaģiātu, tiek norādīts, ka tādējādi būtībā saglabājot būtisku izmantotā avota daļu darba autors pasniedz jau vienreiz izstrādātu un nelietojot pienācīgu atsauci, jeb „mek- darbu/pētījumu kā jaunu un tā maldina lasī- lēt–aizstāt” paņēmiens; tāju8. Augstskolā students, izmantojot iepriekš 4) citu darbu daļu un/vai teikumu savieno- paša izstrādātu darbu vai tā daļu jaunā darbā, šana vienā tekstā, nenorādot pienācīgu var pat iegūt kredītpunktus, lai gan iepriekš atsauci, jeb samiksēšana; tos jau ir saņēmis par sākotnējā darba izstrādi. 5) savu iepriekšējo darbu daļēja vai pilnīga Autore uzskata, ka pašplaģiāta gadījumos aka- izmantošana, nenorādot atsauci, jeb paš- dēmiskos darbos svarīgi ir vērtēt katru gadīju- plaģiāts; mu atsevišķi un vienotas vadlīnijas būtu grūti 6) precīzi citētu darbu kombinēšana ar pār- izstrādāt. Tomēr par ētisku nevar atzīt rīcību, kopētām darbu daļām bez pienācīgas at- kad jaunā darbā autors izmantojis lielu daļu sauces jeb hibrīda veidošana; no jau iepriekš izstrādātā pētījuma bez būtiska 7) vairāku teksta fragmentu izmantošana no ieguldījuma no jauna. daudziem avotiem bez pienācīgas atsau- ces uz orģinālajiem darbiem jeb mozaīka vai mikslis; Plaģiāta iemesli un nodarītais kaitējums 8) atsaukšanās uz neeksistējošiem avotiem Neapzināts plaģiāts parasti tiek pieļauts vai neprecīza informācijas norādīšana studentu nezināšanas dēļ, taču apzinātos pla- bibliogrāfijā; ģiāta gadījumos iemesli var būt dažādi – tie 9) pienācīga atsaukšanās uz citu autoru var būt saistīti ar vēlmi gūt personisko labumu darbu daļām, bet bez darba autora paša vai atzinību9, kā arī ar laika trūkumu10. Arī pā- ieguldījuma jeb kompilācijas veidošana; rāk augstas prasības pret studentiem var būt

7 Blackman 2017. 4 Harvard 2017. 8 Sk. Roig 2016; Scanlon 2007; Green 2002. 5 University College Oxford 2015. 9 Callahan 2007. 6 TurnitIn 2012. 10 Sandor 2013.

120 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 par pamatu plaģiātam. Proti, prasības studen- to var darīt, izglītojot gan studentus, gan do- tiem veikt daudzus un plašus kvalitatīvus aka- cētājus par plaģiātu – tā nozīmi, veidiem un dēmiskus pētījumus veicina plaģiāta izplatību, sekām, piemēram, rīkojot seminārus vai iz- jo studentiem fiziski pietrūkst laika. Par vienu strādājot vadlīnijas par plaģiāta izvērtēšanu. no biežākajiem plaģiāta veidiem tiek uzskatīta Akadēmiskā godīguma politika augstskolās datu safabricēšana11. Bieži iemesls ir nepie- nedrīkst palikt tikai par formālu dokumentu, ciešamo prasmju trūkums, lai radītu oriģinālu kuru studenti mācību procesā nav pat izlasī- darbu. Atsevišķos pētījumos tiek norādīts, ka juši. plaģiāta iemesls var būt arī nepietiekoši bargas Jāņem vērā, ka tehnoloģijas ir veicinā- sankcijas12. jušas ne vien plaģiāta izplatību, bet arī tādu Svarīgi, ka plaģiāts, pirmkārt, ir autortie- programmu attīstību, kas palīdz novērst pla- sību pārkāpums, tas nozīmē, ka plaģiāta pie- ģiātu. Vairākas Latvijas augstskolas ir pievie- ļaušana ir prettiesiska. Tā turklāt uzskatāma nojušās vienotajai starpaugstskolu datorizēta- par neētisku rīcību, jo pārkāpj arī augstskolu jai plaģiāta kontroles sistēmai. Nepilnība ir tā, iekšējās kārtības noteikumus vai akadēmiskā ka tiek pārbaudīti tikai noslēguma darbi. godīguma politiku. Plaģiāta pieļaušana vis- Vienīgi dažas augstskolas plaģiāta izvēr- vairāk kaitē pašam pārkāpuma veicējam, jo tēšanai ir pievērsušās ne tikai tad, kad tiek students pilnvērtīgi neizmanto izdevību iegūt iesniegts noslēguma darbs (bakalaura darbs, jaunas zināšanas, prasmes un kompetences. maģistra darbs u. c.), bet jau pārbaudot rakstu Pārņemot visu cita autora veikto darbu vai darbus studiju kursa laikā. Rīgas Stradiņa uni- daļu no tā, tiek apzagts oriģinālā darba autors versitātē, Rīgas Juridiskajā augstskolā un Rī- un noniecināts viņa veikums, jo autors nesa- gas Ekonomikas augstskolā jau vairākus gadus ņem tam pienākošos atzinību. tiek lietots pasaules vadošajās universitātēs Būtiski uzsvērt, ka plaģiāts kaitē arī uni- izmantotais rakstu darbu oriģinalitātes satura versitātes tēlam un reputācijai, jo, izsniedzot noteikšanas rīks TurnitIn. Tas automātiski pār- diplomu personai, kas veikusi plaģiātu, uni- bauda, cik procentu darbā ir neoriģināla sa- versitāte apliecina studenta iegūtās zināšanas tura, izvērtējot vairākus miljardus mājaslapu, un kompetences, kuras tam patiesībā ir tikai zinātnisko darbu, grāmatu un jau iesniegtos daļēji. Tāpat tiek bojāta arī tā docētāja reputā- studentu darbus. TurnitIn rīks ļauj plaģiātu no- cija, kura studiju kursā plaģiāts pieļauts un nav vērst jau studiju kursu laikā. Tas studiju gados atklāts, jo students saņem sekmīgu vērtējumu būtiski veicina izpratni par plaģiātu un izglīto par neoriģinālu darbu. studentu par akadēmisko godīgumu un ētisku Studentam, kas veicis plaģiātu, jārēķinās, rīcību, iesniedzot darbus. ka plaģiāta atklāšanas gadījumā var iestāties Novērst plaģiātu var palīdzēt arī pietieka- sekas, kas var būtiski ietekmēt tā akadēmisko mi skaidras un nopietnas soda sankcijas, ku- karjeru, proti, pat eksmatrikulācija bez tiesī- ras augstskolām jānosaka un jādara zināmas bām atjaunoties studijām augstskolā. studentiem. Tās nedrīkst būt tikai formālas, bet nepieciešams tās praktiski īstenot, lai ra- dītu precedentus, kas noderētu kā preventīvs Plaģiāta novēršana līdzeklis. Studentu negodprātība un komunikācijas tehnoloģiju attīstība rada nepieciešamību iz- strādāt augstskolās kompleksus risinājumus. Secinājumi Ņemot vērā, ka plaģiāts būtiski apdraud augst- Plaģiāta tēma aktualizējas, attīstoties ko- skolu reputāciju, tieši augstskolām ir jādomā munikācijas tehnoloģijām. Tā ir cieši saistīta par akadēmiskā godīguma politikas izstrādi un ar augstākās izglītības kvalitāti. Lai plaģiātu tās iedzīvināšanu akadēmiskajā vidē, lai mazi- novērstu, jāizmanto kompleksi risinājumi. nātu plaģiāta gadījumus. Pirmkārt, augstskolas Augstskolas, izsniedzot diplomus, ir atbildīgas par augsti kvalificētu profesionāļu sagatavo- 11 Decoo 2002. šanu, tāpēc ir tieši atbildīgas par akadēmiskā 12 Turpat, sk. arī Sudmale 2016. godīguma iedzīvināšanu akadēmiskajā vidē un

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 121 studentu un docētāju izglītošanu par plaģiātu zinātniskajos pētījumos. Tas ir svarīgi ne ti- un tā sekām. kai studentiem, bet arī pētniekiem. Mūsdienās Latvijas augstskolām būtu jāpārņem ār- augstskolām ir pieejams pietiekami plašs ins- valstu augstskolu pieredze, ne tikai formāli trumentu klāsts, kas palīdz cīņā ar plaģiātu, definējot plaģiāta būtību, bet izglītojot studen- tomēr maz ticams, ka to izdosies izskaust tus un docētājus par veidiem, kā izvairīties no pilnībā, jo plaģiāta vēsture ir sena un tehno- plaģiāta un kā ievērot akadēmisko godīgumu loģijas attīstās arvien straujāk.

VĒRES Baldunčiks, J. (red.) (1999) Svešvārdu vārdnīca. Rīga : Jumava. Blackman, J. (2017) Self-Plagiarism. SSRN Legal Scholarship Network. Pieejams: https://ssrn.com/ abstract=2919642 (30.04.2017.). Callahan, D. (2007) The Cheating Culture: Why More Americans Are Doing Wrong to Get Ahead. New York : Houghton Mifflin Harcourt. Decoo, W. (2002) Crisis on Campus: Confronting Academic Misconduct. Cambridge : MIT Press. Green, S. P. (2002) Plagiarism, Norms, and the Limits of Theft Law: Some Observations on the Use of Criminal Sanctions in Enforcing Intellectual Property Rights. The Hastings Law Journal, 54(1). Pie- ejams: http://www.english.illinois.edu/-people-/faculty/debaron/380/380reading/greenplagiarism.pdf (30.04.2017.). Harvard Plagiarism Policy (2017) Pieejams: http://isites.harvard.edu/icb/icb.do?keyword=k70847&pageid= icb.page355322 (30.04.2017.). Plaģiāts studiju procesa darbos: kā konstatēt un novērst (2016) Jurista Vārds, 22 (925), 24–32. RISEBA (2011) Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas Nolikums par pla- ģiātismu. Pieejams: http://e.riseba.lv/mod/folder/view.php?id=26781&lang=lv (30.04.2017.). Roig, M. (2016) Avoiding plagiarism, self-plagiarism, and other questionable writing practices: A guide to ethical writing. United States Department of Health & Human Services, Office of Research Integrity. Pieejams: https://ori.hhs.gov/sites/default/files/plagiarism.pdf (30.04.2017.). Sandor, S. (2013) Plagiarism in the Academia: NISPA Conference paper. Pieejams: http://www.nispa.org/ files/conferences/2013/papers/201306190926520.Sandor.pdf (30.04.2017.). Scanlon, P. M. (2007) Song from myself: An anatomy of self-plagiarism. Plagiary: Cross-Disciplinary ­Studies in Plagiarism, Fabrication, and Falsification. Ann Arbor, MI : MPublishing, University of Michigan Library, 62. Pieejams: http://quod.lib.umich.edu/p/plag/5240451.0002.007/--song-from- myself-an-anatomy-of-self-plagiarism?rgn=main;view=fulltext (30.04.2017). Sudmale, S. (2016) Kompleksas plaģiāta ierobežošanas nepieciešamība Latvijas augstskolās jeb noklusētais par plaģiātu. Jurista Vārds, 22 (925), 11–17. TurnitIn (2012) White paper: The Plagiarism Spectrum. Pieejams: http://www.ed.ac.uk/files/atoms/files/ 10-types-of-plagiarism.pdf (30.04.2017.). University College Oxford (2015) Plagiarism and Academic Integrity. Pieejams: https://www.univ.ox.ac.uk/ sites/www4.univ.ox.ac.uk/files/Plagiarism%20and%20Academic%20Integrity_0.pdf (30.04.2017.).

122 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Juris Dreifelds LATVIJAS TIESLIETU SISTĒMA VĒRTĒJUMU SVAROS

Juris Dreifelds dz. 1942. gadā Jelgavā, kopš 1951. gada maija dzīvo Kanādā. ­Broka (Brock) Universitātes Politikas zinātnes departamenta asociētais profesors Sent- katarinsā (St. Catharines), Ontārio. Studējis Toronto Universitātē mežkopību, pēc tam politikas zinātni. 1978. gadā ieguvis Ph.D. grādu. Divu grāmatu un vairāk nekā ­45 ­zinātnisku rakstu autors. Interešu lokā Baltijas valstu un Krievijas politika, dabas aizsardzība, demogrāfija un masu mediji. Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locek- lis un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Freedom House grāmatas un tiešsaistes vietnes Nations in Transit nodaļas Latvia autors (2013–2013). Organizējis vairākas konfe- rences Rīgā, ieskaitot Tiesu sistēma Temīdas svaros (2002) un Vara un tauta (2005). AABS (Baltijas Studiju veicināšanas apvienības) prezidents (1998–2000). Tiesībsarga idejas veicinātājs un organizētājs Latvijā. Pēdējais raksts latviešu valodā par masu mediju attīstību publicēts enciklopēdijas Latvieši un Latvija 3. sējumā.

Raksturvārdi: tiesu sistēmas PSRS mantojums, so- plaša organizētās noziedzības klātbūtne, da- cioloģiskās aptaujas, tiesu kvalitātes starptautiskās žiem pie varas tuvu stāvošiem cilvēkiem bija analīzes, maksātnespējas administrācija, masu mediju iespēja izmantot vai nu draudzības saites, loma tiesu tēla veidošanā, tiesu sistēmas sasniegumi un viltotus dokumentus, vai visādu veidu spie- turpmāk darāmais. dienu, lai gūtu personīgu labumu no valsts un pat privāto īpašumu noziedzīgas sadales. Šajā Tiesu sistēma kā trešā vara ir viena no periodā radās tūkstošiem jaunbagātnieku un svarīgākajām demokrātijas sastāvdaļām. Tiesu dučiem oligarhu, kuri spēja manipulēt ar tiesu vara spēj iegrožot citu varas orgānu nelikumīgu varu un ar politisko iekārtu, lai vairotu savu rīcību vai to darbības lauku nepareizu virzību. personīgo mantību un ietekmi. Šādos apstāk- Stingra, efektīva, neatkarīga un objektīva tiesa ļos Latvijas tiesu sistēma kliboja un nespēja spēj apturēt valsts nepamatotu sagrābšanu vai attīrīties no veciem korumpētiem sakārņiem, izpildvaras vadītāju antikonstitucionālu rīcību. kuri paši labprāt piedalījās nelikumīgās man- Kopš 1991. gada neatkarības pasludi- tas vairošanas spēlēs. Turpretī Igaunijā notika nāšanas Latvijā tiesu sistēma ir piedzīvojusi agrīnas tīrīšanas visaugstākos tiesas līmeņos ar milzīgas pārmaiņas. Pēc padomju sistēmas sa- ļoti pozitīviem panākumiem. brukuma tiesu sistēma Latvijā atradās krīzes Diemžēl šis agrīnais tiesu attīstības posms stāvoklī. Lielākajai daļai tiesnešu bija sveši atstājis nedzēšamas pēdas tautas kolektīvajā Rietumu juridiskās prakses un teorijas pamati, atmiņā. Šīs atmiņas tika vēl vairāk konkreti- jo visas atziņas un juridiskā izglītība iegūta zētas, kad Lato Lapsa 2007. gadā izdeva grā- Padomju Savienībā, kur pamatnostādnes bāzē- matu, kas bāzēta uz 1998.–2000. gadā slepeni jās uz komunisma un kompartijas varas kon- noklausītām telefona sarunām prominenta ad- cepcijām. Zināma haosa apstākļos, kad valdīja vokāta birojā. Tiesāšanās kā ķēķis guva plašu likumdošanas pretrunas, zemas tiesnešu algas, rezonansi, un lasītājiem nebija grūti atšifrēt

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 123 nedaudz pārmainītos tiesnešu un advokātu korumpētas (tikai 1% – ka nemaz nav korum- vārdus. Galvenais, ka sarunas atklāja tautai pētas, bet 12% – ka drīzāk nav), 67% deva nelabvēlīgu aizkulišu darbību, kā to raksturo pretēju slēdzienu.3 Redzam, ka 2017. gada raksts portālā Deputatiuzdelnas.lv: „Sarunās janvārī Arņa Kaktiņa vadītā SKDS aptauja par advokāti ar tiesnešiem saskaņoja spriedumus, tiesu procesiem tiem deva samērā zemu novēr- sarunāja tikšanās. Sarunas liecināja par poli- tējumu. Atbildot uz izklāstu, ka „Latvijā tiesu tiskās varas un biznesa elites ciešajām saitēm procesi ir godprātīgi un taisnīgi”, tikai 21% un tiesnešu neētisku rīcību.”1 Protams, pēc aptaujāto piekrita šim apgalvojumam (pilnībā milzīga tautas spiediena notika Augstākās tie- piekrita 2,3%, drīzāk piekrita 18,8%); toties sas iniciētas izmeklēšanas un vairāki tiesneši nepiekrita 55,3% (pilnīgi nepiekrita 22,2%). brīvprātīgi atkāpās, bet tiesu sistēmas tēls tika Pārējiem bija grūti spriest.4 Gadu iepriekš, smagi iedragāts. 2016. gada jūlijā, TNS aptauja par uzticēša- nās līmeni vairākām institūcijām uzrādīja, ka tiesām uzticas 51% (ļoti lielā mērā 4%), bet Tiesu sistēma lēnu pārmaiņu ceļos neuzticas 45% (nemaz neuzticas 14%).5 SKDS Kad 2002. gada maijā sarīkoju konferenci 2016. gada aptauja par atsevišķu institūciju Tiesu sistēma Temīdas svaros, jau varēja just kalpošanu sabiedrības interesēm norādīja: tie- pārmaiņu vējus. Diskusijās piedalījās vairāk su darbus pozitīvi novērtēja 22%, viduvēji – nekā 80 tiesnešu, kā arī preses un nevalstisko 45% un negatīvi – 27% respondentu.6 organizāciju pārstāvji. Der atzīmēt, ka tiesneši Pretstatā caurmērā negatīviem slēdzie- bija ieradušies no visiem Latvijas novadiem niem par tiesu varu, Sorosa fonda atbalstīts un par pašu līdzekļiem. Neapšaubāmi, kardi- Fieldex aģentūras 2010. gada pētījums deva nālas problēmas vēl pastāvēja. Toreiz rakstīju vielu pārdomām un arī tika bieži piesaukts konferences pārskatu portālā Delfi, kur izklās- no tiesu darbinieku puses. Pētījuma paramet- tīju galvenās tēmas: „Diskusijās tika skartas ri balstījās uz Nīderlandes Tieslietu padomes dažādas problēmas, bet tām cauri vijās divi pieredzi. Šoreiz tika aptaujāti cilvēki, kuriem pamatjautājumi: kāpēc tiesu sistēmai tautā bijusi tieša saskarsme ar tiesām. Aptaujai pie- ir tik zems prestižs, un kāpēc politiskā vara teicās astoņas tiesas, un kopumā tajā piedalī- šo sistēmu jau 12 gadus pēc kārtas atstājusi jās 129 juristi un 520 pēc nejaušības principa pabērna lomā un „badinājusi”.” Šajā aprakstā izraudzīti sabiedrības pārstāvji jeb klienti. Šie arī izcēlu 10 galvenos trūkumus tiesu sistēmā, tiesu klienti un juristi kopumā bija pārliecino- ko tiesneši paši pauduši. Kopvērtējumā bija ši pozitīvi noskaņoti, un 79% pauda uzticību skaidrs, ka pie tiesas zemā prestiža vainojami tiesu sistēmai (26% pilnīgi, 53% drīzāk). Ļoti nebija tikai tiesneši: „Pēc konferencē dzirdētā augsts vērtējums dots par tiesas procesiem jāsecina, ka vaina dalāma diezgan plaši: „vai- (81%), par tiesu darbinieku attieksmi, par nīgajos” atrodam kā valsts varu (Saeimu un izpalīdzību un atsaucību (87%) un par tiesas valdību) tā arī sabiedrību, masu medijus un, dokumentu saprotamību un savlaicīgu saga- protams, tiesnešus, konkrēti viņu zināšanas un tavošanu (82%). Interesanti, ka šajā aptaujā uzvedību.”2 kā galvenās problēmas tika izvirzītas nevis Kopš 2002. gada tiesu un tiesas sistē- korumpētība vai netaisnīgums, bet gan auto mas godīguma vērtējums un prestižs tautā ir novietošanas grūtības pie tiesām (41%), pri- cēlies, tomēr vēl daudzi nav pārliecināti par vātuma trūkums uzgaidāmajās telpās (36%) progresu un arī vērojami pretrunīgi slēdzieni. Desmit gadus pēc konferences, 2012. gadā, 3 67% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju tautas spriedums par korumpētību tiesu sistē- uzskata, ka tiesu sistēma Latvijā ir korumpēta mā sniedza sevišķi negatīvu ainu. No visiem (2012). aptaujātajiem tikai 13% atzina, ka tiesas nav 4 Iedzīvotāju vērtējums tam, cik tiesu procesi ir godprātīgi un taisnīgi (2017). 5 93% Latvijas iedzīvotāju uzticas ģimenei 1 Brūklenis 2007; Deputāti uz delnas arhīvs. (2016). 2 Juris Dreifelds: Tiesu sistēma Temīdas svaros 6 Pētījums: 45% iedzīvotāju tiesu darbu vērtē kā (2002). viduvēju (2016).

124 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 un pieejamības šķēršļi invalīdiem un vecā- tiesnešu pašnovērtējums 10 ballu sistēmā at- kiem cilvēkiem (34%). Juristi bija kopumā rodas virs 7. Vēl vērts piebilst, ka bieži kri- kritiskāki par atsevišķām jomām nekā sabied- tizētajā finanšu jomā Latvijas izdevumi tiesu rības pārstāvji. Vairāk nekā puse juristu bija sistēmai ir virs ES caurmēra līmeņa, rēķinot neapmierināti ar lietu ievilkšanos un termiņu tos kā daļu no IKP (0,4%). Latvija no ES val- neievērošanu, ar privātuma trūkumu tiesu stīm kopumā ir atpalikusi juridiskās palīdzības uzgaidāmajās telpās, ar nevienādu mērauklu jomā, tērējot mazāk nekā 1 eiro per capita. piemērošanu līdzīgiem gadījumiem [netiek Igaunija toties tērē trīs reizes vairāk. Vēl viena ievērota vienota tiesu prakse] un ar tiesnešu joma, kura būtu viegli labojama: kā minēts ap- vēsumu vai iejūtības trūkumu.7 rakstā, Latvijai nav gada pārskata par tieslietu sistēmu, kas pieejams gandrīz visās pārējās analizētajās valstīs. Latvijas un ārzemju organizāciju Vēl citā pasaules līmeņa apskatā Latvi- vērtējumi jas tiesvedība relatīvi labi novērtēta. Pasaules Pasaules demokrātijas organizācija Fre- Bankas gada pārskatā, kur tiek vērtēts biznesa edom House (Brīvības nams) sniedz gada pār- lietu kārtošanas vieglums 10 jomās, Latvi- skatus par septiņām demokrātijas sastāvdaļām ja 2017. gada pārskatā ierindojās 14. vietā 29 bijušajās komunistu valstīs. Viena no šīm no 190 valstīm. Publikācijā Doing Business sastāvdaļām skar tiesu sistēmu. Izdevumā Na- (Veicot biznesu) atrodama nodaļa par tiesu tions in Transit jau vairākus gadus Latvijas tie- sistēmas procesu kvalitāti, kur no iespējamām su sistēma ieņēmusi otro vietu pēc Igaunijas, 0–18 ballēm Latvija saņēmusi 12,5 punktus. bet 2017. gada izdevumā Latvija ar Igauniju (Lietuva 14,5 un Igaunija 13,5). Pat daudzās dalīja pirmo vietu. Šajos vērtējumos piedalās Rietumu zemēs šie rādītāji bija zemāki nekā pasaules eksperti un atzīmes tiek vētītas plašā Latvijā: Somijā – 8,5, Francijā – 11,0, Vāci- kolēģu lokā.8 jā – 12,0, Islandē – 7,5, Īrijā – 10,5 un Japā- Samērā pozitīvu vērtējumu Latvijas tiesu nā – 7,5 balles.10 sistēmai jau vairākus gadus devis Eiropas Ko- Drūmāku vērtējumu Latvijai devis Pa- misijas paspārnē veidotais pētniecības projekts saules Ekonomikas forums. Šīs institūcijas EU Scoreboard, kur sīki un detalizēti anali- 2017. gada Konkurētspējas indekss ierindoja zētas tiesu sistēmas Eiropas Savienības (ES) Latviju 49. vietā no 138 valstīm (Igaunija ir valstīs kopš 2013. gada.9 Pētījumā atrodamas 30. vietā un Lietuva 35. vietā). Pat Krievija trīs pamata nodaļas: tiesu sistēmas efektivitāte un Ķīna apsteigušas Latviju. Šajā pētījumā arī (tiesvedības ilgums), tiesu sistēmas kvalitāte atrodas nodaļa par tiesu sistēmas neatkarību, (uzraudzība un novērtēšana) un tiesu sistēmas kur Latvijas rezultāti nav tik spoži: Latvija neatkarība (budžets, Tieslietu padomes piln- iekļuva 66. vietā.11 varas). Latvijas tiesu portāls EU Scoreboard Detalizētāku pārskatu par Latvijas tieslie- secinājumus uzsvēris virsrakstā Latvijas ties- tu sistēmas vērtējumu Latvijas uzņēmēju vidū lietu sistēmai pozitīvs vērtējums Eiropas Sa- 2016. gadā veica Dr. Arnis Sauka no Rīgas vienībā. Tiesu portālā minēts, ka, pēc Tieslietu Ekonomikas augstskolas.12 Ziņojums balstās padomes secinājuma, „Latvijas tiesu sistēmas uz 503 nejauši izvēlētu Latvijas uzņēmumu stiprie punkti ir spriedumu pieejamība, elek- vadītāju telefona aptaujām, ko izpildīja SKDS. troniskā saziņa, kvalitātes un uzskaites sistēma Šajā pētījumā, kur 5 ir augstākais rādītājs un dzimumu līdztiesība. Savukārt vājie pun- un 1 ir zemākais, tieslietu sistēmas kvalitāte kti ir tiesām piešķirtais budžets, ārpustiesas saņēma ļoti viduvēju atzīmi – 2,57. Divas ze- strīdu risināšana [mediācija], kā arī tiesnešu mākās balles (1+2) kopā piešķīra 40,5%, bet pašnovērtējums par neatkarību – Latvijai šis divas augstākās tikai 11,0% aptaujāto. Lielais ir viszemākais rādītājs.” Tomēr jāprecizē, ka vairums jeb 48,5% tiesu sistēmu novērtēja ar

7 Latvijas Tiesnešu mācību centrs 2011. 10 World Bank 2017. 8 Bukovskis, Sprūds 2017. 11 Global Risks Report 2017. 9 European Commission 2017. 12 Sauka 2016.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 125 trijnieku. Mazāk nekā ceturtā daļa aptaujāto atcelšanu no amata 2013. gadā bieži saista ar jeb 21,7% bijuši personīgi iesaistīti tiesvedī- viņa darbību Maksātnespējas administrācijas bas procesā. Viszemāk tika novērtēti civillietu reformēšanā, paredzot pielīdzināt maksātne­ izskatīšanas termiņi (1,99). Termiņu izstiepša- spējas administratorus valsts amatpersonām. nā uzņēmēji vainoja vai nu tiesas, kas „strādā Pēc likumu maiņām 2016. gadā pausti jauni pārāk lēni”, vai arī savus tiesu oponentus, vai mērķi, kas raksturoti Tieslietu ministrijas mā- viņu pārstāvjus, „kuri novilcina lietas izska- jaslapā: „Tieslietu ministrija ir uzsākusi īste- tīšanu”. No tiem, kuriem bijusi tiesvedības not būtiskas reformas maksātnespējas jomas pieredze, 17 individuālie uzņēmēji atzinuši, sakārtošanā un arī turpmāk aktīvi strādās, lai ka saskārušies ar korupcijas pazīmēm. tās pabeigtu divu gadu laikā – līdz Latvijas Negatīvu un diemžēl paliekošu publicitāti simtgadei.” masu medijos ieguvusi juridiski bāzētu ekono- mikas pakalpojumu veicēja – Maksātnespējas administrācija, kurā darbojas tuvu pie 50 cil- Masu mediju loma tiesu sistēmas tēla vēku un kurai kopš 2008. gada bijis jākārto veidošanā vairāk nekā 5000 lietu un sūdzību. 2013. gadā A. Saukas veiktajā uzņēmēju pētījumā šī bijusī valsts aģentūra tika pārveidota par tika arī prasīts par aptaujāto cilvēku izmanto- tiešās pārvaldes iestādi toreizējā tieslietu mi- tajiem informācijas avotiem, lai vērtētu tiesu nistra Gaida Bērziņa pakļautībā. Presē parādī- darbu. No 736 atbildēm [dažās bija nosaukti jušās daudzas sūdzības par nepamatotu mantas vairāki avoti] ziņu kanāli saņēma visvairāk sadali un atklātu administratoru korupciju, balsu – 64%. Mazāk jeb 14,7% balstījās uz par savas bagātības vairošanu. Aivars Ozoliņš darījumu partneru, paziņu u. c. personu vie- 2013. gadā žurnālā Ir aprakstījis, pēc viņa do- dokļiem, bet 12,8% – uz personisko pieredzi. mām, toreiz esošo situāciju: „Labi nostrādātās Ar tiesu saistīto institūciju mājaslapas un spe- shēmās maksātnespējas lietas nonāk vajadzī- cializēti izdevumi ieņēma samērā mazu lomu, gajās tiesās pie „saviem” tiesnešiem un tiek kopā 8,2%. Līdzīgu informācijas uztveri pau- izlemtas par labu vajadzīgajiem klientiem.”13 duši cilvēki SKDS aptaujās. Lielākā daļa jeb Sevišķi lielu rezonansi izraisīja Lietuvos Me- 55,3% saņem informāciju par tiesām no masu dicinos bankas ķīlas (piejūras zemes un ēkas) medijiem, 17,2% no radiem un draugiem, bet ignorēšana un apiešana, kaut hipotēka ierak- tikai 7,8% atzinuši, ka tiem bijusi personīga stīta zemes grāmatā.14 Starptautiskā revīzijas tiesu pieredze.16 firma Deloitte Latvia pēc Maksātnespējas Būtiski, ka sociālo mediju dominances administrācijas analīzes konstatēja, ka laik- laikā tiesu sistēma atrodas kaujas laukā bez posmā no 2008. līdz 2014. gadam Latvija nopietniem aizstāvēšanās ieročiem. Ikkatrs, zaudējusi 665 miljonu eiro un, ja nenotiks kurš zaudējis tiesu prāvu, var plaši sūdzēties pārmaiņas procesos, nākamajos desmit gados, par tiesu sistēmas netaisnību. Bez tam lokālie iespējams, vēl zaudēs līdz 852 miljoniem ei- un ārvalstu Latvijas nelabvēļi var „tīklot” ar ro.15 Bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna safabricētiem negatīviem stāstiem, mēģinot iedragāt tautas uzticību savām valsts iestā- dēm. Kaut arī dažām tiesām Latvijā, piem., 13 Ozoliņš 2013. Augstākajai tiesai un Rīgas apgabaltiesai, ir 14 Raidījums atklāj, kāpēc, iespējams, atlaida algoti komunikācijas eksperti, tomēr visumā Bordānu. Rakstā norādīts: „Lietuvas banka sūdzas Eiropas komisijai par Latvijā zaudētu tieslietu sistēma atpaliek ar savu taisnības un 2,9 miljonu eiro aizdevumu. Tieslietu ministrs viedokļa aizstāvēšanu. Pašiem tiesnešiem būtu Jānis Bordāns lūdza pārbaudīt tiesneša un maksātnespējas administratora saspēli. Tāpēc, iespējams, ministrs uzkāpa sprādzienbīstamai Ārvalstu investoru padomes Latvijā vadītājas tēmai.” Raksts veidots pēc TV3 raidījuma Nekā teiktā, „situācija maksātnespējas administrēša- personīga materiāliem. nas jomā Latvijā nav uzlabojusies par spīti liku- 15 Ārvalstu investori: Latvijas ekonomika ļaun- ma maiņām un atbilstību OECD valstu vidējam prātīgos maksātnespējas procesos zaudējusi līmenim”. 665 miljonus eiro. Rakstā minēts, ka, pēc 16 Latvijas Tiesnešu mācību centrs 2011.

126 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 jāatmet kautrība, jāpiedalās dialogā ar presi un no apcietinājuma”, kaut viņai bija piespriesti jāizskaidro savu lēmumu pamatojumi. Latvijas četri gadi ieslodzījumā par kukuļu izspiešanu. varas iestādēm noteikti jāpārdomā, kā vislabāk Turklāt viņa netika nosūtīta uz piespiedu ārstē- ierobežot aplamu un tīši negatīvu komentāru šanos un psihiskā analīze neļāva viņai liecināt lavīnu. Nesen Igaunijas prezidente ieteikusi, tiesā.20 Respektīvi, viņai nav tiesā jāliecina ka komentārus interneta presē varētu sniegt par korumpētiem tiesnešiem un prokuroriem. tikai cilvēki, kuru identitāte ir pārbaudīta, pie- Augstākās tiesas priekšsēža Ivara Bičkoviča prasot atzītu kredītkaršu atestāciju.17 reakcija ietverta aģentūras LETA virsrakstā: Latvijas medijos bieži cilātā informācija Bičkovičs: Audio ierakstos paustā Bogdano- par tiesnešu pārkāpumiem, nonākot angļu va- vas informācija par tiesnešiem ir satrauco- lodas ziņās, var skādēt ārzemju investoru lē- ša.21 Līdzīgi ar lieliem virsrakstiem traktētas mumiem ienākt Latvijā. Baltic News ­Network ziņas par daudziem citiem tiesnešiem un pro- 2012. gada 28. septembrī piesauca visu ties- kuroriem. Katrs no šiem gadījumiem presei ir lietu sistēmā kādreiz darbojušos amatperso- dāvana jaunu skatītāju, lasītāju un klausītāju nu vārdus, kas bijušas sodītas vai vienkārši piesaistei. Tiesu sistēmai tas ir darvas triepiens kritizētas par ētikas pārkāpumiem beidzamos ar ilgtermiņa iedarbību. Tāpēc nepieciešama desmit gados. Raksts noslēdzās ar brīdināju- aktīva rīcība no to tūkstošu tiesu darbinieku mu, ka „šie ir tikai daži no neskaitāmiem ga- puses, kuri savu darbu veic apzinīgi un godī- dījumiem, kad bieži tiesu lēmumi pieņemti pie gi. Varbūt derētu kāda institūcija, kurai tiesu vakariņu galda starp draudzīgiem tiesnešiem, darbinieki anonīmi varētu paziņot to, ko zina prokuroriem un advokātiem. Kamēr Latvijas vai nojauš. Nezāles jāizravē, lai neiedragātu tiesu sistēmu caurstrāvos daudzie skandāli, visu tiesnešu reputāciju un lai tautai nebūtu tikmēr tie metīs ēnu jebkurai ticībai, ka tā ir regulāri jādzird par kārtējā tiesu darbinieka ne- pareizā vieta, kur meklēt taisnību”18. likumīgo rīcību. Interesantu viedokli šajā ziņā Latvijas ziņu medijos bieži parādās jauni pauda Latvijas Avīzes žurnāliste Ilze Kuzmina pārkāpumi vai nu no tiesnešiem, tiesu izpildī- 2017. gadā: „Tiesneši ir kā vienota, cieši no- tājiem, tiesu palīgiem, vai prokuroriem un zvē- slēgta ģimene, kas savas melnās avis publiski rinātiem advokātiem. Tautas acīs šīs atsevišķās nekritizē un necieš, ja to dara arī kāds cits. No kategorijas saplūst kopā vienā tiesu sistēmā un tiesnešiem, kuri uzstājās konferencē, nedzirdē- katrs negatīvs gadījums izraisa paplašinātas ju itin nekādu paškritiku, netika aktualizētas pārrunas, bieži arī pieminot agrākos pārkāpē- nekādas problēmas, kas būtu risināmas pašu jus. Citiem vārdiem sakot, regulāri tiek cilāti tiesnešu spēkiem.”22 tie paši uzvārdi. Ziņu organizācijām ir izdevīgi paildzināt skandālus, jo tad tie iegūst lielāku klientu uzmanību un, protams, tas ietekmē Valsts kontroles slēdzieni viņu ienākumus. Piem., LTV raidījums TV De Pašu jaunāko pārskatu par tiesu sistēmu facto 2015. gadā analizēja bijušās prokurores 2017. gada jūnijā izdevusi Valsts kontrole: Vai Irinas Bogdanovas slepeno audio ierakstu, tiesu iekārtas attīstības pasākumi ir veicinā- kurā viņa atzīstas, ka „kārtojusi” lietas Rīgas juši tiesu darbības efektivitāti?23 Valsts kon- apgabaltiesas tiesnešu kabinetos un privātmā- troles pamatmērķis bija ielūkoties Tieslietu jā Jūrmalā.19 Tālāk gandrīz kā romānā attīstās ministrijas 2009.–2015. gadā noteikto efek- ziņu pavedieni, kas, piem., atzīmēti arī Lat- tivitātes paaugstināšanas pasākumu izpildē. vijas Avīzē 2016. gadā: „Notiesātā prokurore Bogdanova psihisku traucējumu dēļ atbrīvota 20 Notiesātā prokurore Bogdanova psihisku traucē- jumu dēļ atbrīvota no apcietinājuma (2016). 17 President of the Republic at the Opening of the 21 Bičkovičs: audio ierakstos paustā Bogdanovas Riga StratCom Dialogue (2017). informācija par tiesnešiem ir satraucoša (2015). 18 Latvian courts: How incorruptible and indepen- 22 Kuzmina 2017. dent? (2012). 23 Šajā 2017. gada jūnija ziņojumā ir vairāk nekā 19 Bijusī prokurore atzīstas, ka „kārtojusi” lietas 170 lappuses, bet galveno informāciju var gūt šī tiesās” (2015). ziņojuma kopsavilkumā.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 127 Valsts kontrole atzinusi, ka pamatnostādnēs uzsākušas īstenot lielāko daļu no minētajiem plānotie pasākumi „kvantitatīvi” ir īstenoti ieteikumiem”.24 par 87,5%. Tomēr tā norāda uz vēl samērā Interesanti, ka Latvijas valdība 2017. gada lieliem trūkumiem kvalitatīvajos rādītājos. februārī parakstīja līgumu ar Eiropas Padomi Vēl arvien lietu izskatīšanas ilgums nav sa- par jaunu pētījumu un ieteikumiem, kā pa- mazinājies, izņemot administratīvajās tiesās, augstināt tiesu sistēmas efektivitāti. Var jau kaut gan iesniegumu skaits pirmās instances būt, ka vēl viena analīze, sevišķi no pasaules tiesās ir krities par 15% un tiesnešu skaits or­ganizāciju ekspertiem (OECD, IMF un Ei- kopš 2014. gada ir pieaudzis no 529 līdz 543. ropas Komisija), dos vēl vienu, varbūt reālā- Šajā jomā Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm. ku grūdienu tiesu sistēmas uzlabošanai nekā Mediācija kā alternatīva strīdu risināšanas me- iekšzemes uzraugi. tode nav būtiski izmantota un nav pietiekoši popularizēta tautā. Vēl arvien pastāv nevien- līdzīga tiesu noslodze: Rīgas apgabala tiesās Tiesu sistēmas pēdējo gadu reformas tā ir trīs un pat vairākas reizes lielāka nekā Daudziem cilvēkiem Latvijas tiesu re- citos apgabalos. Teritoriālo tiesu apvienošana formas nav bijušas sevišķi pamanāmas, jo tās un reforma tiek lēnām īstenota. Pagaidām tā notikušas solīti pa solītim un bez lielas masu nobeigta tikai Latgalē. Tiek arī kritizēts fakts, mediju publicitātes. Toties 68% pēc nejaušī- ka atcelto un grozīto spriedumu skaits apelāci- bas izvēlēto mediju pārstāvju atzīmēja, ka esot jā un kasācijā vidēji sasniedz 22,5% no visiem manījuši pozitīvas pārmaiņas tiesu sistēmā.25 pirmās instances lietu lēmumiem (Igaunijā Latvijas tiesu reorganizācija, izbeidzot tikai 14,5%) un ka arvien pieaug iesniegto nevajadzīgu dublēšanu, ir tomēr panākta (tīro lietu skaits Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Valsts tiesu instanču sistēma). Citiem vārdiem, visas kontrole vaino vājo argumentācijas kvalitāti lietas jāiesāk pirmās instances tiesās. Otrās Latvijas tiesu nolēmumos. Kritizētas arī Ties- instances tiesas skatīs lietas tikai apelācijas lietu padomes pilnvaras un neatkarība, pret- kārtā, bet Augstākā tiesa pildīs vienīgi kasā- statā iecerei „tā nav kļuvusi par virzošo spēku cijas funkcijas (agrākā Civillietu tiesu palāta tiesu sistēmas attīstības politikas un stratēģijas izbeidza darbību). Agrāk otrās instances tiesas izstrādē”. Ņemot vērā tiesnešu palīgu nepilnī- un pat Augstākā tiesa varēja saņemt pirmās pa- go izmantošanu un kadru ārkārtīgi lielo mai- kāpes iesniegumus pēc dažādiem kritērijiem. nību, kas ir vidēji 22% gadā (Rīgas tiesās pat Pēc 2017. gadā notikušās tiesu apvienošanas 56%), Valsts kontrole mudina tiesām labākos vispārējās jurisdikcijas tiesu skaits sarucis palīgus motivēt turpmākam darbam tiesā un no 34 līdz 26. Pēc tiesu teritoriālās reformas piesaistīt tos kā potenciālus nākotnes tiesnešu beigšanas tiesu skaits samazināsies līdz 9. Jā- kandidātus. Laikā no 2010. līdz 2016. gadam atzīmē, ka tās pašas agrākās tiesas vēl paliks, tiesu darbības budžets pieaudzis par vairāk bet virsvadība tiks koncentrēta, lai ļautu ieviest nekā 50%. Tiesu sistēmas finansēšanas jomā Latvijai izdevumi ir astotie augstākie ES, tā- pēc Valsts kontrole ierosina tiesu sistēmas bu- 24 Valsts kontrole: Latvijā tiesvedības ilgums aiz- džeta „optimizāciju”. Kopumā Valsts kontrole vien ir garāks nekā kaimiņvalstīs (2017). Sk. arī: R. Kronbergs: VK ieteikumi apstiprina sniegusi 22 ieteikumus, lai pilnveidotu tiesu nepieciešamību turpināt jau uzsāktās reformas sistēmas attīstības plānošanu un uzlabotu tiesu tiesu sistēmā. darbības un tiesvedības efektivitāti. Tieslietu 25 Mediju aptauja: tiesu komunikācijā jūtamas ministrija atzinīgi novērtējusi Valsts kontroles pozitīvas pārmaiņas (2017). Rakstā minēts arī, paveikto un ir piekritusi 22 ieteikumiem, bet ka tieslietu komunikācijai mediji devuši vidē- arī atzīmējusi, ka pētījums ir novecojis, jo ap- jo atzīmi 6,1 desmit ballu sistēmā un ka „par skatījis sistēmu tikai līdz 2015. gadam. Pēc joprojām problemātisku mediji sauc tiesnešu nevēlēšanos skaidrot sabiedrībai savus nolēmu- Tieslietu ministrijas valsts sekretāra Raivja mus, tiesu proaktīvas komunikācijas trūkumu Kronberga domām, „Aizvadītos divos gados un pārlieko tiesu anonimizāciju, kas mazina tieslietu nozares attiecīgās institūcijas jau ir tiesas spriestā saprotamību”.

128 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 specializāciju un lietu sadali pēc nejaušības Uzlabojamās nepilnības tiesu sistēmā principa. Daudzi tiesneši ir neapmierināti ar Lai arī reformu virziens ir patiešām pozi- šādu risinājumu, jo cilvēkiem uz tiesām var- tīvs, tomēr darāmā vēl daudz. Vispirms jāmin, būt būs jāmēro lielāki attālumi. Tiesu adminis- ka liela daļa kritikas, kas vērsta pret tiesām, trācijas mājaslapā (20.06.2017.) ļoti kodolīgi sakņojas nepilnīgos un bieži mainītos likumos. aprakstīta tiesnešu attieksme: „vairums tiesu Gadās, ka likumi ir arī savstarpēji pretrunīgi. reformu uzņem ne ar atbalstu, bet ar samie- Tiesa ir spiesta lietot tos likumu pantus, kas rināšanos”. Pašu tiesnešu kvalifikācijas līme- veidoti Saeimā un valdībā, un šaubu gadījumos ni pastiprināti ceļ Latvijas Tiesnešu mācību izvēlēties tos pantus, kas tai liekas piemērotā- centrs, kuram ir ilgtermiņa kontrakts ar Ties- kie. Ir daudz sūdzību, ka līdzīgās lietās sprie- lietu ministriju. Daudziem tiesnešiem arī dota dumi nopietni atšķīrušies. Pašreizējā interneta iespēja paviesoties ārzemēs, lai vērotu citu val- pieeja 180 000 lietu spriedumiem šo vājumu stu tiesu praksi. Tiesnešu kvalifikācijas kolēģi- varētu daļēji mīkstināt. Kaut bieži tiek kritizēti ja trijos gados beigusi izvērtēt tiesnešu profe- lietu izskatīšanas ilgumi, der zināt caurmēra sionālās aktivitātes līmeni, atrodot tikai sešus, vidējo izskatīšanas ilgumu, rēķinot mēnešos. kuriem šis līmenis atzīts par neadekvātu. Kaut Saņemto lietu skaits 2015. gadā bija 48 228, un šis skaitlis ir mazs, visi tiesneši saprot, ka vi- viena civillieta izskatīta pirmajā instancē vidē- ņus tagad vērtēs regulāri un būs jāatskaitās par ji 2,2 mēnešu laikā, krimināllieta – 5,6 mēne- savu profesionalitāti. Saeima pēc vairāku gadu šos, bet administratīvā lieta – 7,6 mēnešos. Ir pretestības 2017. gada martā piekrita publicēt jau daudz darīts, lai bezstrīda laulību šķiršanas visu tiesnešu vārdus, kuriem doti rājieni vai un līdzīgas lietas novirzītu uz notāru birojiem kuri citādi oficiāli sodīti. Maksātnespējas orga- vai citām iestādēm. Arī mediācija lēnām sāk nizācijas pārraudzība ir stiprināta. Būtiski, ka uzņemt tempus. Var jau spiest tiesnešus lietas tagad ieviestas elektroniskās izsoles iespējas, paātrināt, un vēl ir daudz iespēju šinī jomā, dodot iespēju ikkatram [pārbaudītam] iedzī- bet jāņem vērā, ka viņiem jāseko līdzi liku- votājam piedalīties izsolē par atsavinātiem ne- mu maiņām, jāpiedalās kursos, jāapgūst jauna kustamās mantas īpašumiem. Jau arī sākta kus- interneta tehnoloģija, jāraksta arvien plašāki tamo īpašumu pievienošana izsolēm. Ieviesta lēmumu paskaidrojumi un jāseko sabiedriskās elektroniskā paraksta iespēja un jau viena gada dzīves peripetijām, lai neatpaliktu no savu laikā kopš 2015. gada sākuma šādu parakstu klientu zināšanām. No tiesnešiem sagaida, ka daudzums tiesvedībā pieaudzis par 50%. Tie- tiem jābūt „sirds gudriem cilvēkiem”, ar ba- sās uzstādītas audio ierakstu iekārtas, kuras lansētu emocionālo inteliģenci, nosvērtu paš- spēj automātiski reģistrēt tiesas protokolus, sa- apziņu, ar uzstāšanās prasmi un arvien vairāk vienojot PDF formāta rakstītos tekstus ar audio ar angļu un citu valodu pārzināšanu. Nevar arī ieskaņojumu. Visi tiesu elektronisko (digitālo) aizmirst, ka viņi ir pārsvarā cilvēki ar ģime- pakalpojumu veidi centralizēti vienviet. Latvi- nēm un ka viņiem jāziedo veiksmīgu attiecību jā internetā pieejami vairāk nekā 180 tūkstoši veidošanai veltāmais laiks un enerģija. Tas ir tiesu nolēmumu (personu vārdi izņemti), kuri īpaši izceļams faktors, jo 80% pirmās tiesas var būt kā paraugi un atskaites punkti līdzīgu instances tiesnešu ir sievietes, no kurām sa- lēmumu veidošanā tiesnešiem un arī advokā- biedrība tradicionāli vēl arvien sagaida lielāku tiem. Visiem lietas dalībniekiem arī iespēja uzupurēšanos ģimenes kopības noturēšanā. sekot līdzi savas lietas gaitai portālā Manas. Tiesu komunikācijā ar tautu arī vēl ir lieli tiesas.lv. Tiesas ir ieviesušas atbalsta sistēmu trūkumi, kaut 2015. gadā Tieslietu padome ap- jauniem tiesnešiem, lai tiem dotu padomus un stiprinājusi tiesu sistēmas komunikāciju vadlī- palīdzētu iekļauties tiesnešu apritē. Tādējādi nijas un stratēģiju un ir ieviestas regulāras tiesu tiek samazināta jauno tiesnešu aiziešana no komunikatoru tikšanās. Un, kā rakstīts Tiesu amata. Tiesu ēkās ieviesta interneta pārklā- administrācijas mājaslapā, „tiesās pakāpeniski jumu sistēma. Kaut šeit uzskaitītas daudzas veidojas tiesnešu runas personas”. Progresa pozitīvas tiesu sistēmas pārmaiņas, vēl paliek virzību var mērot ar to, ka 2017. gada martā plašs lauks tālākām inovācijām. tiesu sistēmas komunikācijas pieeja un formas

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 129 saņēmušas divas Eiropas komunikācijas bal- aptaujājot cilvēkus, kuriem bijusi tiesu vas.26 Viegli labojams trūkums būtu publicēt saskarsme, parādās samērā pozitīva aina. publiski pieejamu tieslietu gada pārskatu. 2) Daudzas internacionālas organizācijas de- Tiesu un tiesnešu neatkarība bieži piemi- vušas Latvijas tiesu sistēmai labas vai ap- nēta kā nopietna problēma. Saites ar politiku mierinošas atzīmes, kā, piem., Freedom tiek veidotas ar Tieslietu ministrijas starpnie- House, ES, Pasaules Banka. cību, kur ministrs pārstāv politisko partiju un 3) Noteikti lielu lomu atšķirīgos vērtēju- spēj ietekmēt daudzas ar tiesu saistītas sfēras. mos ieņem pagātnes tiesu nestabilitātes Arī Saeima ir atbildīga par gala vārdu tiesne- mantojums un plaši izvērstie korupcijas šu pieņemšanai amatā un virzīšanu pa karjeras gadījumi 20. gs. 90. gados. kāpnēm. Der atcerēties, ka Saeima 2010. gadā 4) Latvijā sākotnēji daudzi likumi bija pret- nepieļāva tiesneša Māra Vīganta apstiprināša- runīgi un kopā vijās senie brīvās Latvijas, nu darbam Augstākajā tiesā, kaut viņu bija PSRS un jaunizveidotie likumi. Tieslietu aprobējusi Tieslietu padome un citi kolēģi. ministrijā bija ārkārtīgi liela kadru mai- Līdzīgi notika ar Jāņa Maizīša darba turpinā- nība un trūka finanšu, lai visus likumus jumu ģenerālprokurora amatā, kur viņa vietā pareizi saskaņotu. tika ievēlēts Ēriks Kalnmeiers. Tieslietu pa- 5) Neapšaubāmi, zināmu negatīvu ietekmi domes vājums un varas trūkums arī pieminēts arī panākusi redzamu politiķu un amat- ārzemju pārskatos par Latvijas tiesu sistēmu. personu nepārdomāta kritika. Protams, Pasaules Bankas 2017. gada Doing Busi­ lielu sitienu tieslietu sistēmas tēlam dod ness kritika par tiesu trūkumiem arī ir vērā regulārie, kaut skaitliski niecīgie tiesnešu ņemama. Tiek kritizēti Latvijas tiesu specia- un prokuroru negatīvie darbi un korupci- lizācijas trūkumi komerciālo lietu izskatē, ja. kaut komercstrīdus izskata specializētā tiesā 6) Latvijas un ārzemju uzņēmēji devuši sa- Jelgavā. Likums neregulē maksimālo lietu at- mērā zemas atzīmes tiesu sistēmai. Šeit celšanas gadījumu skaitu, un taisni šeit daļēji liela loma ir specializētu tiesu trūkumam slēpjas tiesu procesu ilgums. un tiesnešu ekonomiskās izglītības ne- pilnībām. Milzīgu kaitējumu nodarījusi maksātnespējas administrācija: zaudēju- Secinājumi mi firmām, bankām un Latvijas valstij 1) Latvijas tiesu sistēma dažādos avotos mērāmi miljardos eiro, kā paziņoja pro- vērtēta atšķirīgi. Parasti iedzīvotāji so- fesionālā revīzijas firma Deloitte Latvia. cioloģiskajās aptaujās vēl arvien pauž ne- 7) Jākonstatē, ka tiesu sistēma Latvijā atro- gatīvu viedokli par tiesu sistēmu. Toties, das samērā augstā līmenī salīdzinājumā ar citām bijušajām komunistu pārvaldītajām zemēm. Tomēr darāmā vēl ir daudz, lai 26 Tiesu sistēmas komunikācijas stratēģija iegūst sasniegtu ilgos gados būvēto Rietumeiro- komunikācijas nozares balvas (2017). pas tiesu sistēmas līmeni.

VĒRES 67% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka tiesu sistēma Latvijā ir korumpēta (21.08.2012.). Pieejams: TNS.lv (07.01.2013.). 93% Latvijas iedzīvotāju uzticas ģimenei (12.07.2016.). Pieejams: TNS.lv (31.10.2016.). Ārvalstu investori: Latvijas ekonomika ļaunprātīgos maksātnespējas procesos zaudējusi 665 miljonus eiro (06.04.2016.). Pieejams: LSM.lv (06.04.2016.). Bičkovičs: audio ierakstos paustā Bogdanovas informācija par tiesnešiem ir satraucoša (09.02.2015.). Pie­ ejams: Delfi.lv (13.07.2017.). Bijusī prokurore atzīstas, ka „kārtojusi” lietas tiesās” (08.02.2015.). Pieejams: Delfi.lv (13.07.2017.).

130 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Brūklenis, J. (2007) Tiesāšanās kā ķēķis: Advokāta Grūtupa „sakārtošanas” receptes. Lato Lapsas priekš- vārds. Rīga : Mantojums. Bukovskis, K.; Sprūds, A. (2017) Latvia. Nations in Transit 2017. Pieejams: Freedomhouse.org (13.07.2017.). Deputāti uz delnas arhīvs. Pieejams: Deputatiuzdelnas.lv (14.07.2017.). European Commission (2017) The 2017 EU Justice Scoreboard. The Global Risks Report 2017 (11.01.2017.). Iedzīvotāju vērtējums tam, cik tiesu procesi ir godprātīgi un taisnīgi. SKDS dati (01.2017.). Pieejams: twitter. com/ArnisKaktins/status/829286483337023488 (18.03.2017.). Juris Dreifelds: Tiesu sistēma Temīdas svaros (08.05.2002.). Pieejams: Delfi.lv (14.07.2017.). Kuzmina, I. Tiesneši bez paškritikas. Latvijas Avīze (08.09.2017.). Latvian courts: How incorruptible and independent? (28.09.2012.) BNS. Latvijas Tiesnešu mācību centrs (2011) Tiesas klientu vērtējums – ceļš uz tiesu darba pilnveidi: 2010. gada tiesu darba novērtējuma pētījums. Rīga. Mediju aptauja: tiesu komunikācijā jūtamas pozitīvas pārmaiņas. Latvijas Tiesas (12.04.2017.). Notiesātā prokurore Bogdanova psihisku traucējumu dēļ atbrīvota no apcietinājuma. Latvijas Avīze (15.09.2016.). Ozoliņš, A. (2013) Kam traucē Bordāns (07.11.2013.). Pieejams: Ir.lv (09.11.2013.). Pētījums: 45% iedzīvotāju tiesu darbu vērtē kā viduvēju (03.07.2016.). Pieejams: Delfi.lv (10.17.2016.). President of the Republic at the Opening of the Riga StratCom Dialogue (05.07.2017.). Pieejams: President. ee (03.08.2017.). Raidījums atklāj, kāpēc, iespējams, atlaida Bordānu (10.11.2013.). Pieejams: Financenet.tvnet.lv (13.07.2017.). R. Kronbergs: VK ieteikumi apstiprina nepieciešamību turpināt jau uzsāktās reformas tiesu sistēmā. Pie­ ejams: www.tm.gov.lv. (21.06.2017.). Sauka, A. (2016) Latvijas uzņēmēji par Latvijas tieslietu sistēmu. Rīga : Stockholm School of Economics Riga. Tiesu sistēmas komunikācijas stratēģija iegūst komunikācijas nozares balvas (07.03.2017.). Pieejams: www. at.gov.lv (13.07.2017.). Valsts kontrole: Latvijā tiesvedības ilgums aizvien ir garāks nekā kaimiņvalstīs (21.06.2017.). Pieejams: LSM.lv (21.06.2017.). The World Bank (2007) Doing Business 2017: Measuring Business Regulations.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 131 Ilmārs Latkovskis LATVIEŠI SAVĀ SULĀ UN GLOBĀLĀ MIGRĀCIJA

Ilmārs Latkovskis ir studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kur ieguvis filozofijas maģistra grādu. Absolvējot Lasāla Kontemplācijas skolu Via Integralis, 2017. gadā ieguvis kontemplācijas skolotāja diplomu. Bijis filozofijas -do cētājs Rīgas Stradiņa universitātē. Ar migrācijas un kultūru mijiedarbības jautājumiem gan praksē, gan starptautiskos forumos saskāries kā Latvijas Republikas Saeimas Pil- sonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs (2011–2017).

Raksturvārdi: migrācija, Osvalds Špenglers, Kens Nevārīties savā sulā ­Vilbers, holoni, AQAL karte, vācbaltieši, brāļu ­draudzes. Latviešiem vēstures rūgtā pieredze mig- rāciju ir satuvinājusi ar jēdzienu „invāzija” tā bioloģiskajā nozīmē, proti, kādas sugas dzīv- nieku vai augu masveida nonākšana mūsu te- ritorijā. „Ievazātā” kultūra iesakņojas, izplatās Cik liels drauds Latvijai ir citu kultūru un sāk nomākt tradicionālos kultūraugus. un tradīciju invāzija? Par šo jautājumu islā- Līdzšinējām diskusijām par iespējamo ma kontekstā tiku aicināts runāt akadēmiskās islāma invāziju Latvijā piemīt tendence latvie- vienības Austrums rīkotajā diskusijā. Mana šiem vārīties pašiem savā sulā. Pirmkārt, Lat- tūlītējā atbilde bija: nav nekādas invāzijas, vija tiek skatīta nošķirti no globālāka Eiropas nav nekāda apdraudējuma. Tāpēc par to nav, un visas pasaules konteksta. Otrkārt, ir nevis ko runāt, kur nu vēl akadēmiskā līmenī. Taču diskusija par migrācijas ietekmes praktiskiem „musulmaņu bieds” nenoliedzami ir kļuvis par jautājumiem, bet gan divu nometņu (nosacīti – sadzīvisko sarunu un politiskās konjunktūras liberāļu un konservatīvo) sadursme, kurā katra aktuālu jautājumu. puse atraktīvi ķengā pretējo nometni. Bez tam Tomēr nevajadzētu šo jautājumu uztvert no citām Eiropas valstīm pārvietoto patvēru- arī kā tukšu viltus trauksmi. Migrācijas globā- ma meklētāju skaits veido mazāk nekā pusi no lās tendences mums ir nopietns signāls skatī- kopīgās migrācijas plūsmas Latvijā, jo lielākā ties uz Latviju ilgtspējīgā perspektīvā. Nepre- daļa migrantu nelegāli šķērso valsts austrumu tendējot uz akadēmiski korektu izklāstu, šajās robežu. esejveida pārdomās vēlos pievērst uzmanību Kopējā migrācijas plūsma Latvijā sa- atsevišķiem aspektiem, kuriem mums būtu ne- līdzinājumā ar citām Eiropas valstīm patlaban pieciešams pievērsties zinātniskā līmenī. ir niecīga. Patvēruma meklētāju skaits, kuri

132 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 nonāk Latvijā, gada laikā nepārsniedz 0,05% atzīt, ka rīkojusies pārāk neapdomīgi, dodot no valsts iedzīvotāju daudzuma. Turklāt prak- zīmes, ka visi bēgļi tiek laipni gaidīti. Taču tiski visi bēgļi cenšas pie pirmās izdevības Lat- tie ir tikai problēmas neveiksmīgi risinājumi, viju pamest, lai dotos uz savu galamērķi – uz nevis cēloņi. Arī migrācijas kontrabandisti nav Vāciju vai kādu citu Eiropas valsti. Viņiem tas cēlonis, bet gan tikai katalizators, jo vienmēr izdodas, jo nav likumīga pamata, lai Latvijas ir atradušies veikli darboņi, kuri pamanās glo- varas iestādes aizturētu tālāk bēgošos patvēru- bālas katastrofas izmantot savās interesēs. Pat ma meklētājus. militārie konflikti ir tikai katalizators, nevis Tomēr Latvijai ir jābūt gatavai migrācijas migrācijas primārie cēloņi. situācijas eskalācijai. Jābūt sagatavotai tam, Globālās migrācijas krīzes primārie cē- ja lielāks skaits caur Latviju izceļojušo pa- loņi ir tie paši, uz kuriem savulaik uzmanī- tvēruma meklētāju kaut kādu nosacījumu dēļ bu vērsa Romas klubs2. Pagājušā gadsimta atgrieztos. Tāpat pastāv riski pēkšņam lielāka 70. gadu sākumā viņi izstrādāja divus pētīju- skaita migrantu pieplūdumam pāri austrumu mus pasaules valdībām. Ziņojumu nosaukumi robežai. Taču visi šie jautājumi pagaidām ir tāli ir brīdinoši – Pieauguma robežas un Cilvēce no invāzijas, kas apdraudētu mūsu kultūru un krustcelēs. Raugoties no šīsdienas skatpunkta, tradīcijas. Vispirms aktualizētos sabiedriskās tas ir patiešām pravietisks redzējums par eko- kārtības un drošības, kā arī sociālie jautājumi. nomiskajām, ekoloģiskajām, demogrāfiskajām Svarīgi ir apzināties, ka uz situāciju un militārajām krīzēm, kuras piedzīvo mūs- Latvijā nevaram ilgstoši raudzīties atrauti no dienu pasaule. Romas kluba vēstījums ir – tā Eiropas konteksta, ja reiz sevi uztveram par turpināt nedrīkst, cilvēcei jādomā, kā mainīt Eiropai piederīgiem. Līdzīgi arī Eiropā notie- savus saimniekošanas un patērēšanas paradu- košais mums jāuztver visas pasaules kontekstā. mus. Romas klubs savos ziņojumos runā par Ja uz pasaules migrācijas procesiem ska- ārējo pārmaiņu nepieciešamību – politikā, eko- tāmies no augstāka punkta, tad ieraugām, ka nomikā, ekoloģijā; par vienmērīgu reģionālo pati Eiropa ir kā neliela bēgļu laiviņa, kas vēt- attīstību; par virzieniem, kuros būtu pieņema- ras laikā tiek mētāta bangojošos okeāna viļņos. mi valdību un starpvaldību lēmumi. Migrācijas plūsma uz Eiropu ir neizbēgama. Kas raksturīgs teritorijām, no kurām Ei­ Vācijā lēš, ka 2015. gadā valstī būs iece- ropa saņem migrācijas plūsmu? Pārapdzīvo- ļojis gandrīz viens miljons patvēruma meklē- tība, klimata pārmaiņas, vides degradācija, tāju. Tas ir vairāk nekā viens procents attie- karš. Rietumvalstu iejaukšanās šajos procesos cībā pret valsts iedzīvotāju kopskaitu. Vācijā konstatējama ne tikai pagātnē, bet vērojama ieceļojošo mērķis ir tur palikt uz dzīvošanu. joprojām. Turpinās vēl atlikušo dabas resursu Viņiem jau ir izveidojušies savi atbalsta pun- brutāla ieguve. Tiešā vai netiešā veidā Rietum- kti Vācijā – radi, organizācijas, mošejas. Viņus valstis un Krievija turpina uzturēt militāros sagaida no iepriekšējām migrantu paaudzēm konfliktus – ar saviem karotājiem, ar vietējo cēlušies politiķi, kuri cenšas ietekmēt likum- grupējumu atbalstīšanu, ar ieroču piegādēm. došanu savai kultūrai labvēlīgā virzienā. Lai Tas viss liecina, ka migrācijas plūsma uz gan pēdējā pusotra gada laikā Vācijā ieceļo- Eiropu neizbēgami turpināsies. Agrāk vai vē- jušo patvēruma meklētāju skaits salīdzinājumā lāk tā iespiedīsies arī Latvijā. Mums jābūt tam ar 2015. gada rekordlielumiem ir krities, to- gataviem. Pašreizējā lokālā nostāja ar izvairī- mēr globālo migrācijas tendenču vērojumi liek šanos no migrantiem der īslaicīgā skatījumā, rēķināties ar bēgļu skaita jaunu pieaugumu.1 taču nav problēmas risinājums tālredzīgākā Kādi ir cēloņi globālajai migrācijas plūs- perspektīvā. mai uz Eiropu? Migrantu radikālie pretinieki Latvijas īstenotā patvēruma meklētāju uz­ uzreiz piesauc velkamistus un Eiropas birokrā- ņemšanas politika var tikt interpretēta kā netie­­ tisko politiku. Virspusēja patiesība tādiem ap- ša iesaistīšanās migrācijas kontrabandas ķēdē. galvojumiem piemīt. Pat Vācijas kanclere An- Tas, ka no citām Eiropas valstīm uz Latviju pār- gela Merkele (Angela Merkel) ir bijusi spiesta vietotie pēc patvēruma meklētāja vai alternatīvā

1 Böhm et al. 2017. 2 Meadows, Meadows 1992.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 133 statusa saņemšanas drīz vien aizceļo uz citām tam notikumi islāma un arābu zemēs parāda, ka Eiropas valstīm, ir sava veida signāls, ka Latvija iekšreliģiskās sadursmes ir ne mazāk spraigas veidojas par migrācijas kontrabandas tranzītko- kā starpreliģiskās. Tas liek būt piesardzīgiem ridoru. pret S. Hantingtona teorijas vispārinājumiem. Mums pašiem tas liek aizdomāties par Latvijā lielu ievērību izpelnījies Mišela degradējošo ietekmi uz darba un starptautis- Velbeka (Michel Houellebecq) romāns Pakļau- ko attiecību kultūru. Patvēruma meklētāju šanās6, kuru daudzi pazīst arī pēc iestudējuma integrācijai Latvija tērē ievērojamus līdzekļus Jaunajā Rīgas teātrī. Respektējot kritiku par gan no pašu, gan no Eiropas fondu budžeta. M. Velbeka spekulatīvo populismu, tomēr vē- Līdzekļi tiek „apgūti”, taču to rezultāts patvē- los uzsvērt vienu ļoti būtisku šī darba akcentu, ruma meklētāju iekļaušanai sabiedrībā pielī- kas, manuprāt, paslīd garām bez pietiekamas dzināms nullei. ievērības. Jautājums ir par to, kuri ideoloģiski Protams, varam uzskatīt, ka ir labāk, ja politiskie spēki Eiropā pašiem musulmaņiem viņi aizceļo prom, nevis bez iztikas līdzekļiem šķiet lielākie ienaidnieki un kuri varētu būt un mitekļa klimst pa Latviju, taču derētu vis- sabiedrotie. No līdzšinējā politiskā diskursa maz pāris veiksmīgu integrācijas piemēru. Tā varētu šķist pašsaprotami, ka musulmaņu un tomēr būtu svarīga pieredze mūsu integrācijas imigrantu sabiedrotie ir kreisie un liberāļi kā institūcijām, ņemot vērā, ka nākotnē pieaugoša pretstats, piemēram, Marinas Lepēnas (Mari- migrācijas pieplūduma riski saglabāsies. Tāpat ne Le Pen) labēji konservatīvajiem radikāļiem. arī tas būtu pozitīvs signāls citām Eiropas val- Taču M. Velbeks ar asprātīgām parodijām stīm par Latvijas apņēmību būt solidārai. rokas dziļāk. Viņš nonāk pie secinājumiem, ka ne jau radikāli konservatīvie un kristietī- Migrācijas krīzes globālie cēloņi ba, vismaz fundamentālistu izpausmēs, būs Migrācijas krīzes sakarībā vēlos pieminēt islāmistu galvenais ienaidnieks. Tie var kļūt divus pagātnes futuroloģijas klasiķus, kuru pat par sabiedrotajiem cīņā pret abu kopīgo darbi jau šķita piemirsti, bet tagad piedzīvo ­ienaidnieku – liberālismu. atdzimšanu. Tagad bieži dzirdam atsaucamies M. Velbeka parodijas par Rietumu cilvē- uz Semjuela Hantingtona (Samuel Huntington) ka degradāciju sasaucas ar kādu nopietnākā darbu Civilizāciju sadursme3. S. Hantingtona stilā ieturētu filosofijas klasikas darbu, proti, vēstījuma būtība – nākotnes konflikti būs starp Osvalda Špenglera (Oswald Spengler) Vakar- 7 kultūrām (civilizācijām), kuras sakņojas atšķi- zemes norietu , kas sarakstīts pirms simts ga- rīgās reliģiskajās tradīcijās. Par S. Hantingto- diem. O. Špenglera filosofijas formula – viss nu vairāk vai mazāk atceras vai pēc ikkatra ir pakļauts dabiskajiem cikliem. Visam ir savs lielāka terorakta kopš Dvīņu torņu traģēdijas dzimšanas, pieaugšanas, spēka pilnbrieda un 2001. gadā. Tāpat S. Hantingtons tiek piemi- norieta laiks. Tas attiecas arī uz kultūrām, civi- nēts arī Ukrainas konflikta kontekstā.4 lizācijām, nācijām, impērijām. To, ko M. Vel- Bez šaubām, gadsimtu dzīļu tradīcijām ir beks asprātīgi un lasītājam atpazīstami parodē, ļoti liela ietekme uz mūsdienu kolektīvo do- to O. Špenglers parāda kā dabisku neizbēga- māšanu un uzvedību. Arhaiskie slāņi ir laba mību. Rietumu civilizācija noveco. Tas attiecas augsne konfliktu uzjundīšanai. Gan Ukrainas tiklab uz iedzīvotāju vecumstruktūru, kā arī uz konfliktus, gan teroraktus Rietumvalstīs pavada visas sabiedrības lēnprātīgākiem domāšanas un reliģiski saukļi. Tomēr šeit drīzāk runa ir par uzvedības modeļiem. virspusēju reliģisku aizgrābtību, kur manipu- Vai O. Špenglera dabiski loģiskais pravie- lācijas ar „mūsu vienīgo pareizo Dievu” tiek tojums Rietumiem ir fatāls? Vienīgā pozitīvā izmantotas par konfliktu risināšanas ieroci. Kā scenārija cerība ir kultūras (civilizācijas, nāci- norāda Dalailama, katrā reliģijā var atrast ie- jas) spēja atdzimt un atjaunoties. Aktualizējas ganstus vardarbības un kara attaisnošanai.5 Bez jautājums, cik daudz kultūra spēj būt atvērta jaunām ietekmēm, jaunām vēsmām. Protams, 3 Hantingtons 2012. 4 Fitzgerald 2014. 6 Velbeks 2016. 5 Dalai Lama 2011. 7 Spengler 2007.

134 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 ne mazāk svarīgs ir jautājums, lai šīs ietekmes Tā dominējošās pozīcijas ieņem etnocentriskā no citām kultūrām ir pozitīvi attīstošas, nevis apziņa. Bet tas nenozīmē, ka zemākas pakāpes degradējoša invāzija. egoistiskā apziņa tiktu atmesta kā nevajadzīga. Tā tiek integrēta augstāka līmeņa apziņā. Īpa- Konfliktu pamats ir atšķirības apziņas šās situācijās, sevišķi ekstremālos gadījumos, var aktualizēties arī zemāka līmeņa apziņas līmeņos jeb memos determinēta rīcība. Savukārt no etnocentriskās Mūsdienu eiropeiskās vērtības, kas ir apziņas cilvēce pamazām virzās uz pasaulcen- augsts humānas un sociāli atbildīgas sabied- trisko apziņu. Cilvēki apzinās, ka tikai savas rības sasniegums, tiek kritizētas kā Rietumu nācijas vai valsts interešu izvirzīšana augstāk civilizācijas deģenerācijas pazīmes. Eiropa it par kopīgajām cilvēces interesēm vairs nevar kā nonāk absurdā strupceļā. No eiropeiskajām būt risinājums globāla līmeņa problēmām. vērtībām izrietošā tolerance pret citādo liek Apziņas attīstība no egocentrisma caur būt tolerantiem pret migrantiem, kuri brutāli etno­­centrismu uz pasaulcentrismu nav gluds un varmācīgi grauj eiropeiskās vērtības. Tā vienvirziena lineārs process. Cilvēce piedzīvo nav tikai konservatīvo radikāļu un populistu smagus atkritienus uz zemākajām pakāpēm. Bez izvērsta kritika. Pie līdzīgiem secinājumiem tam arī vienā un tajā pašā laikā dažādās sabied- varam nonākt arī, interpretējot liberālāk no- rībās ir atšķirīgi dominējošie apziņas līmeņi. skaņotu domātāju mācības. AQAL kartē ir apkopoti visi attīstības lī- Apskatīsim AQAL jeb visu kvadrantu un meņi, kuriem izgājusi cauri cilvēce kopš tās visu līmeņu kartes mācību, kas latviešu lasītā- pirmsākumiem. Šie līmeņi tiek saukti par me- jam pazīstama no Kena Vilbera (Ken Wilber)8 miem (idejas, paradumi, uzvedība, kas vieno darbiem un trīs protestantu teologu grāmatas noteiktu kultūru) un uztveres labad apzīmēti Dievs 9.09. Lai to labāk saprastu, vispirms ar krāsu nosaukumiem. īsi jāpieskaras ar šo karti saistītajam holonu Pirmais līmenis ir instinktīvā jeb smilš- principam. krāsas patība. Tās pamatprincips ir darīt to, Katra lieta vai parādība ir holons jeb vie- kas ļauj izdzīvot. Primārās rūpes, kas bez nums pats par sevi, kas gan ietver sevī citus jelkādas morāles pastarpinājuma tiešā veidā vienumus, gan arī, pāraugot sevi, pats iekļaujas nosaka cilvēku rīcību, ir par barību, siltumu, jeb integrējas citā vai citos komplicētākos ho- patvērumu. Cilvēces agrīnos barus šī patība lonos. Piemēram, atoms, kas sevī ietver sīkākas vadīja pirms 100 000 gadiem. Taču arī mūs- elementārdaļiņas, pats nezaudējot savu būtību, dienās tā aktualizējas ekstrēmās situācijās, iekļaujas šūnas holonā. Šūna savukārt kā holons piemēram, katastrofu upuriem vai skarbos iekļaujas organisma holonā. Tā mēs varam at- apstākļos ieslodzītajiem. Tāpat arī migranti pazīt bezgala daudzu holonu režģus, no kuriem un bēgļi nereti nonāk smaga diskomforta vai sastāv un attīstās visa materiālā un arī nemate- ekstrēmās situācijās, kad viņu uzvedībā sāk riālā realitāte. Bet mūsu temata kontekstā bū- dominēt instinktīvā patība. Tā būs destruktīva tisks ir to holonu režģis, kas saistīts ar apziņas pret apkārtējo vidi, bet toties nepieciešama, lai attīstību no egocentrisma caur etnocentrismu uz ekstrēmā situācijā nonākušie izdzīvotu. pasaulcentrismu. Proti, indivīds, ģimene, cilts, Smilškrāsas patības cilvēkiem ar laiku tauta, nācija, cilvēce kopumā, Visums. dzīves telpa kļuva par šauru, lai savu baru no- Cilvēces attīstības agrīnajos posmos domi- drošinātu ar pārtiku. Izdzīvošanas vārdā viņi nējoša ir šauri egocentriska apziņa, kas gādā par sāka apjaust, ka ir atkarīgi no plašāka cilvēku atsevišķu indivīdu un mazu grupu, piemēram, loka. pirmatnējo baru un cilšu, izdzīvošanu. Ar laiku Otrais līmenis ir maģiski animiskā jeb cilvēki apzinās, ka ir atkarīgi no daudz lielāka purpurkrāsas patība. Tā radās pirms aptuveni cilvēku skaita, kas veido lielākus un kompli- 50 000 gadiem. Šī patība ir stipra saite asinsra- cētākus holonus, piemēram, tautas vai nācijas. dinieku, dzimts, cilts vienošanai. Tā nostiprina senču godināšanas kultu. Arī latviešiem tik ie- 8 Vilbers 2011. cienītā Kapusvētku tradīcija varētu būt balstīta 9 Kistenmahere et al. 2016. uz smilškrāsas patību.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 135 Purpurkrāsas apziņas sabiedrības cilvēki Racionālā patība kāpina arī koloniālo eksplua- ar laiku nonāca pie asinsgrēka deģenerējošo tāciju, kuras sekas ir arī mūsdienu migrācijas seku atziņas. Savējo loks bija kļuvis par šauru krīze. Tas ir globālo tīklu un korporāciju aiz- gan kopienas, gan indivīda attīstībai. Pieauga sākums. Tieksme pēc ātriem panākumiem un dziņa iepazīt un iekarot tālāko pasauli. materiālās labklājības ir stimuls ekonomikas Trešais līmenis ir varas jeb sarkanā patība. attīstībai, patēriņa pieaugumam un pētniecībai. Tā veidojās pirms aptuveni 10 000 gadiem un Racionālās patības neiegrožotas attīstības ir saistīta ar antīko un feodālo impēriju attīstī- sekas ir konkurences un konfliktu saasināša- bu, ar vareniem vadoņiem. Šis apziņas līmenis nās, kas savukārt pastiprina ekoloģisko, mili- dominēja pirātiem un vikingu sirotājiem. Taču tāro u. c. katastrofu draudus. arī mūsdienās sarkanā patība vieno un aktivi- Sestais līmenis ir jūtīgā indivīda jeb zaļā zē, piemēram, kaujinieku grupējumus, futbola patība. Tās iedīgļi rodas pirms aptuveni 150 ga- fanus un baikerus. Sarkanā krāsa ir agresijas diem. Šajā līmenī sakņojas mūsdienu eiropeis- krāsa. Tā pauž enerģiju, asinis, dzīvību, pie- kās vērtības ar tādiem jēdzieniem kā „zaļie”, dzīvojumus, dusmas. Sarkanās patības iedves- „cilvēktiesības”, „postmodernisms”, „politko- motie alkst iekarot un pakļaut, iedvest bailes rektums”, „minoritāšu tiesības”, „multikulturā- un šausmas citos. Pēc K. Vilbera vērtējuma, lisms”, „viendzimuma partnerattiecības”. sarkanā patība ir dominējoša 20% mūsdienu No vienas puses, tie ir augsti humānas un pasaules pieaugušo. Migrantu un patvēruma sociāli atbildīgas sabiedrības sasniegumi. Tajā meklētāju vidū šis īpatsvars būs vēl lielāks, jo pašā laikā zaļais mems nonāk krīzes situācijās, viņi nāk no zemēm, kurās ir liels gados jaunu kuras pats ar saviem principiem nespēj risi- cilvēku īpatsvars. nāt. Izveidojas vērtību sistēmas relatīvisms. Sarkanā līmeņa patība nemoralizē. Pa- Noziedznieka vainu bieži attaisno ar viņa iztē- saule ir džungļi. Cilvēks varu iekaro ar viltu lošanu par upuri. Pozitīvi vērtējamā starpreli- un bauda dzīvi. Nekādas nožēlas. Taču pēc ģiju atvērtība vienlaicīgi nes sev līdzi kopīgas, tādiem principiem veidota sabiedrība nevar visus vienojošas ticības neiespējamību. Pazūd ilgi pastāvēt. Rodas nepieciešamība pēc orga- attīstības un kārtības orientieri. Bezgalīgas nizētākas kārtības. Te iederas līdzība ar vec- diskusijas neļauj pieņemt lēmumus. Pārspīlē- puišu un vecmeitu ballīšu tradīcijām – pēdējā ta tolerance pret bērnu, minoritāšu, migrantu iztrakošanās, apzinoties, ka turpmākajā dzīvē u. c. tiesībām noved pie tā, ka tie sāk īstenot būs jāsāk ievērot kāda noteikta kārtība. savas zemāko pakāpju vēlmes. Ceturtais līmenis ir mītiskās kārtības jeb Ja apziņas līmeņu teoriju attiecinām uz zilā patība. Tā radusies pirms aptuveni 5000 ga- migrāciju mūsdienu Eiropā, tad nonākam pie diem. Kā mītiskās kārtības patības piemēri tiek dažiem neizbēgamiem apziņas memu konflik- minēti Konfūcija laika Ķīna, krusta kari, inkvi- tiem. Migrantu galamērķis Eiropā ir valstis ar zīcija, totalitārie režīmi, puritāņu ASV, „ētiskais augstu zaļā mema dominanti, piemēram, Vāci- vairākums”. Asinsradniecību nomaina saikne ja un Zviedrija. Paši migranti nāk no zemēm, ar visus vienojošo reliģiju. Nostiprinās stingri kurās dominē zilais vai pat sarkanais mems. noteikti likumi un struktūras. Izveidojas ētiskie Bez tam migrācijas process ir saistīts ar ekstrē- principi. Instinktīvā enerģija ar noteikumiem mām situācijām, kuras migrantu apziņā un līdz tiek ievirzīta morāles gultnēs, kas kalpo visai ar to uzvedībā aktivizē visprimitīvākos memus. sabiedrībai. Dzimst sirdsapziņa, kauna izjūta un Kas notiek pašu eiropiešu apziņā? Zaļā vainas apziņa. Augstākais spēks (Dievs, partija, mema apziņa prasa līdzcietību pret migran- vadonis) garantē dzīves jēgu un parāda virzie- tiem. Tajā pašā laikā, redzot migrantu „barba- nu, pasargā sistēmu no haosa un pretrunām. rismu”, rodas sajūta, ka eiropeiskās vērtības Vienlaicīgi tiek akceptēta nežēlība pret citādi kļuvušas bezspēcīgas aizsargāt pašas sevi. domājošiem. Rezultātā eiropiešu apziņā mostas zemāka lī- Piektais līmenis ir racionālā jeb oranžā meņa memi, kas prasa noteiktāku un skarbāku patība. To raksturo tādi jēdzieni kā apgaismība, attieksmi pret nepateicīgajiem un bīstamajiem vidusšķira, koloniālisms, racionālisms, liberā- citādajiem. Tā ir laba augsne sludinātājiem lais egoisms, brīvais tirgus, modes industrija. un politiķiem, kuri sola ieviest kārtību ar

136 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 vienkāršākām, bet stingrākām metodēm, kuras invāzija Amerikā, Spānijā savu pastāvēšanu balstās uz mītiskās kārtības jeb zilo memu. beidza pēdējā arābu pārvaldītā valsts Granāda. Latvijā un Austrumeiropas valstīs eirope- Dažus gadsimtus pirms tam arābi un musul- isko vērtību zaļais mems ir vairāk deklaratīvs maņi bija pārņēmuši savā valdījumā gandrīz un atrodas latentā konfliktā ar valdošo oranžā vai visu Pireneju pussalu. Par mauru (iece- un zilā mema kombināciju. Tāpēc šeit vēro- ļotāju no Ziemeļāfrikas) laiku kulmināciju jama daudz lielāka pretestība pret patvēruma uzskatāma 9. un 10. gadsimta Kordova, kas meklētājiem jau pirms viņu pārvietošanas uz bija izveidojusies par izcilu kultūras un zināt- valsti. Rietumeiropas sliktie piemēri pretestību nes centru. Lai arī šis laika posms vistiešākajā nostiprina. nozīmē saistās ar vardarbīgu invāziju, tomēr Austrumeiropā paredzams jau apriors tas ir atstājis ļoti pozitīvu kultūru sinerģijas migrantu un vietējo iedzīvotāju memu kon- ietekmi. Bez tam arī to laiku karotāju pretno- flikts. Tas ir viens no faktoriem, kas norāda uz statījums ne vienmēr bija kristieši pret musul- patvēruma meklētāju sadales kvotu politikas maņiem, dažkārt eiropiešu ciltis un arābi bija aprioru neveiksmi. Šī politika var tikt attaisno- sabiedrotie. ta kā migrantu sloga solidārs sadalījums starp Arī latvieši gadsimtu gaitā ir piedzīvojuši Eiropas valstīm, taču acīmredzami tā netiek vairākkārtējas citu kultūru invāzijas. Vienkār- galā ar migrācijas krīzi Eiropā kopumā. Tā šāk tās dēvējam par vācu, krievu, poļu, zvied- ir problēmas risinājuma atlikšana, kas tālākā ru laikiem. 13. gadsimtā Zobenbrāļu ordenis perspektīvā situāciju tikai saasina. Tagad arī aizsāka invāziju, kurai bija divas būtiskas kul- Eiropas vadošie politiķi aizvien vairāk sāk iz- tūras dimensijas – kristīgā un vāciskā. teikt domu, ka jāveicina patvēruma meklētāju Latvijas vēstures interpretācijās atradīsim izmitināšana viņiem drošajos Ziemeļāfrikas un daudz sūkstīšanās par kristietību, kas latvie- citos viņu domāšanas un uzvedības veidiem šiem tikusi uzspiesta ar zobenu un uguni. Tā- piemērotākos apgabalos.10 dām atziņām netrūkst pamatojuma. Taču der Iepriekš teiktais gan nenozīmē pieņemt vairāk aizdomāties arī par dažiem iespējami islāma un kristietības, arābu un eiropiešu totāla pozitīvākiem faktiem. konflikta un sadzīvošanas neiespējamības dog- No senajiem baltiem izdzīvojuši un attīs- mu. Runa ir par migrācijas apjoma un intensi- tījušies ir vienīgi latvieši un lietuvieši. T. i., tās tātes neatbilstību integrētspējai. Vienlaicīgi ir baltu ciltis, kuras pieņēma kristietības invāziju vērojami kultūru un reliģiju sinerģijas piemē- un sadzīvoja ar to. No vācu mācītāju tekstiem ri. Eiropā ieceļojušie musulmaņi konvertējas secināms, ka vēl 17. gadsimtā latvieši ir slikti kristietībā. Šis process ir pilns ar izaicināju- kristieši, turas pie savām pagāniskajām tradī- miem un izraisa pārmaiņas abās pusēs. Eiropas cijām un kristīgo baznīcu piecieš ar sakostiem realitāte ir arī „atvērtā islāma” mošejas, kurās zobiem. Pieņemt kristietību ar sirdi un dvēseli notiekošais „izraujas” no daudzos gadsimtos latvieši sāka tikai 18. gadsimtā līdz ar hernhū- islāmā nospraustajām robežām – lūgšanas tiešu jeb brāļu draudžu kustības izveidošanos. notiek kristiešu baznīcās, vīrieši un sievietes Latviešiem tā bija tālejoši pozitīva mijiedarbī- lūdzas kopā, mošeja ir atvērta arī homosek- ba ar citu kultūru. No brāļu draudzēm izauga suāļiem u. tml. biedrības, kas strauji cēla latviešu kultūras, iz- glītības un darba tikuma līmeni, kā arī aizveda līdz Latvijas valsts nodibināšanai. Pozitīvas invāzijas un negatīvas Vienlaicīgi kristietība latviskās tradīcijas norobežošanās neizspieda. Līdz pat šai dienai redzam, ka Eiropa savulaik jau ir piedzīvojusi islāma latviešu tradīcijās labi sadzīvo kristīgais un invāziju, kas vēstures aprakstos tiek vērtēta pagāniski latviskais. pārsvarā kā pozitīva kultūru mijiedarbība, kaut Produktīva ir arī latviskās un vāciskās arī tā bija iekarošanas sekas. 1492. gadā, kad kultūras sinerģija. Lai gan vēstures grāmatās ar Kolumba jūras maldiem aizsākās eiropiešu lasām daudz sūruma par 700 verdzības gadiem, lai gan nav noliedzama gadsimtiem ilga „stikla 10 Böhm et al. 2017.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 137 sienas” pastāvēšana starp latviešiem un vācie- Arī etnoss ir holons, kuram organiski šiem, tomēr redzam divu kultūru mijiedarbību. jāiekļaujas lielākā veselumā. Ja tas neizdo- Vācbaltiešu kultūras un tradīciju ietek- das, tad šis holons (etnoss) ir bojāts un nav me ir tas, kas Latviju ir noturējis eiropeiskajā piemērots turpmākai evolūcijai. Runājot Kena kultūrtelpā, neņemot vērā sekojošo gandrīz trīs Vilbera valodā, arī latviešiem jāuzmanās kļūt gadsimtus ilgušo Krievijas un PSRS impērijas par tādiem holoniem, kuriem nav pievienotās okupācijas laiku. Diemžēl latvieši paši ir bijuši vērtības. „Nespēja izpildīt atbildību pret ārējo 12 pārāk nevērīgi pret vācbaltisko elementu savā kontekstu nozīmē pašiznīcību.” Ja mana et- kultūrā. 1905. un 1917. gadā latviešu atriebes niskā identitāte konfliktē par pasaulcentrisko kāre pārauga brutālā vardarbībā ne tikai pret uzskatu, tad vismaz ar vienu no tiem manī vācbaltisko, bet arī pret cilvēcisko kopumā. kaut kas nav kārtībā. Nobeigumā varam secināt: kamēr pastāv Latvijas brīvvalsts laikā, bet jo īpaši Kārļa pašreizējās migrācijas tendences, Latvija nav Ulmaņa vadonības gados, vācbaltiskais ideo- apdraudēta nedz no islāma, nedz kādas citas loģiski tika atgrūsts kā svešs un nepieņemams. kultūras un tradīciju invāzijas. Taču Latvijai Ar to paši latvieši pašiznīcinoši atcirta vērtīgu jābūt gatavai globālajiem izaicinājumiem, ku- savas kultūras daļu un attīstības potenciālu. riem mēs nevarēsim turēties pretim ar ilgstošu Diemžēl arī vācbaltiešiem norobežoša- norobežošanās un sevī ieraušanās taktiku. Lat- nās savā lokā un koncentrēšanās uz pagātni viešu kultūrai un tradīcijām allaž aktuāls būs beidzās ar kļūšanu par „vēstures blakusparā- rainiskais „Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”. dību”, kā savā apjomīgajā darbā Baltiešu gre- dzens apraksta Zigfrīds Fēgezaks (Siegfried Raksta pamatā ir uzstāšanās akadēmiskās von Vegesack).11 Tāds noriets pēc uzplaukuma vienības Austrums rīkotā atklātā sabiedriskā draud ikvienai kultūrai, ja tā pārlieku noro- diskusijā Cik sveša vai tuva latviešiem ir is- bežojas no citām ietekmēm un neseko līdzi lama kultūra? 2016. gada 20. oktobrī Latvijas globālajām tendencēm. Nacionālajā bibliotēkā.

11 Fēgezaks 2013. 12 Vilbers 2011, 395.

VĒRES Böhm, A.; Klingst, M.; Köckritz, A.; Ladurner, U.; Latz, L.; Raether, E.; Thumann, M. (2017) ­Helfen oder abschotten? Pieejams: http://www.zeit.de/2017/32/fluechtlinge-mittelmeer-politik-loesungen (02.07.2017.). Dalai Lama, the 14th (2011) Beyond Religion: Ethics for a Whole World. Audible. Fēgezaks, Z. fon (2013) Baltiešu gredzens. Rīga : Jānis Roze. Fitzgerald, E. (2014) Huntington and the Clash of Civilizations in Ukraine. Pieejams: http://www.eamonn. com/2014/03/20/huntington-and-the-clash-of-civilizations-in-ukraine/ (01.08.2017.). Hantingtons, S. (2012) Civilizāciju sadursme. Rīga : Jumava. Kistenmahere, M.; Tīlmanis, H.; Kistenmahers, V. T. (2016) Dievs 9.0. Rīga : Zvaigzne ABC. McGuinness, D. (2017) The Berlin mosque breaking Islamic taboos. Pieejams: http://www.bbc.com/news/ world-europe-40802538 (07.08.2017.). Meadows, D.; Meadows, D. (1992) Beoynd the Limits. Chelsea Green Publishing. Schuler, K. (2016) Neuanfang als Christ. Pieejams: http://www.zeit.de/gesellschaft/zeitgeschehen/2016-07/ muslime-christen-konvertiten (02.10.2016.). Spengler, O. (2007) Der Untergang des Abendlandes. Albatros. Velbeks, M. (2016) Pakļaušanās. Rīga : Jānis Roze. Vilbers, K. (2011) Īsa visaptverošā vēsture. Rīga : Jumava.

138 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Einārs Cilinskis, Dagnija Blumberga LATVIJAS KLIMATA POLITIKA UN VALSTS ATTĪSTĪBAS PLĀNOŠANAS SISTĒMA

Einārs Cilinskis ir Rīgas Tehniskās universitātes vides zinātņu doktorants. Pētnie- ciskās intereses: klimata politika, politikas plānošana, modelēšana, sistēmdinamika. Ilgstoša pieredze valsts pārvaldē, normatīvo aktu un politikas plānošanas dokumentu izstrādē, piedalījies iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību (vides sektorā).

Dagnija Blumberga ir Rīgas Tehniskās universitātes profesore un Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore. Pētnieciskās intereses: atjaunojamie energore- sursi, energoefektivitāte un inovācijas biotehonomikā. Ilgstoša pieredze zinātniskās izpētes un akadēmiskā darba jomā universitātē, kas ir saistīts ar vides inženierzinātņu bakalaura, maģistra un doktora studiju programmu izveidi un pilnveidošanu, integrē- jot vides zinātni tautsaimniecībā: inženiertehnisko, ekonomikas, sociālo un pārvaldī- bas problēmu risinājumos.

Raksturvārdi: attīstības plānošanas sistēma, klimata Savienības (ES), gan globālajā politikā. Kli- politika, klimata riski, modelēšana, Latvija. mata politikai līdz šim nav bijusi nozīmīga vieta Latvijas attīstības politikas plānošanas sistēmā. Pētījumi liecina, ka klimata jautā- Latvijas plānošanas dokumenti un jumi nav Latvijas sabiedrības prioritāte, un klimata politika tas nākotnē var traucēt nepieciešamo resursu Klimata politika ir sabiedrības darbība, piešķiršanu1. Šī raksta mērķis ir analizēt līdz- kuras mērķis ir klimata pārmaiņu novēršana, šinējo un nākotnes klimata politiku Latvijas samazinot siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisi- plānošanas dokumentos, citu valstu pieredzi jas, lai globālā līmenī ierobežotu temperatūras klimata mērķu noteikšanā, izmantotās mode- pieaugumu mazāk par 2 °C no pirmsindustri- lēšanas metodes un piedāvāt priekšlikumus ālā perioda, kā arī piemērošanos jeb adaptāciju politikas plānošanas sistēmas uzlabojumiem. klimata pārmaiņām. Latvijas attīstības plānošanas sistēmu, Klimata politika un jomas, kas saistītas principus un plānošanas dokumentu hierarhiju ar SEG emisijām un ietekmē klimata politi- nosaka Attīstības plānošanas sistēmas likums2. ku – enerģētika, energoefektivitāte, atkritumu saimniecība u. c. (turpmāk – saistītās jomas), 1 Rīgas pilsētas arhitekta birojs 2016. ieņem aizvien nozīmīgāku lomu gan Eiropas 2 Latvijas Republikas Saeima 2008.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 139 Kritisku viedokli par Latvijas politikas plāno- 2010. gada 10. jūnijā Saeima apstipri- šanas sistēmu ir paudusi Inese Šūpule3, rak- nāja Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju sturojot politikas plānošanas procesu kā sim- (LIAS) līdz 2030. gadam8. LIAS veidota ar bolisko politiku jeb pseidopolitiku, darbības plašu sabiedrības līdzdalību, analizējot arī tā- imitāciju ar mazu ietekmi uz iedzīvotājiem. das problēmas kā klimata izmaiņas, bioloģis- 2005. gadā Latvijas Republikas Saeima kās daudzveidības un dabas kā dzīves vides apstiprināja ilgtermiņa konceptuālo dokumen- apdraudētība, pieprasījums pēc enerģijas resur- tu Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirma- siem un enerģētiskā drošība. Norādīts, ka Lat- jā vietā (turpmāk – izaugsmes modelis)4, kurā vijas dabas resursu vērtība un dabiskās vides definēti trīs iespējamie scenāriji pēc Latvijas pieejamība sniedz unikālu iespēju attīstīt zaļo iestāšanās ES: atpalicības scenārijs, stagnāci- ekonomiku un ilgtspējīgu patēriņu, veidot un jas scenārijs un vēlamais – izaugsmes scenā- saglabāt Latvijas kā zaļās valsts tēlu. LIAS arī rijs. Izaugsmes modelī izvirzītās prioritātes ne- noteikts, ka pirmā prioritāte ir Latvijas kultū- kļuva par valstiskām prioritātēm, un Latvijas ras telpas attīstība. LIAS ir indikatori progresa attīstība vairāk atbilst dokumentā iezīmētajam mērīšanai, tomēr daudzo prioritāšu nesaiste ar stagnācijas scenārijam ar atpalicības scenārija valsts finanšu iespējām neļauj to īstenot. iezīmēm. Izaugsmes modelī lietotais termins Uzsākot darbu ar NAP 2014–2020, netika „sabalansēta attīstība” mazāk atbilst vēlāk nodrošināta pēctecība ne izaugsmes modelim, normatīvajos aktos un plānošanas dokumentos ne NAP 2007–2013, maz ņemtas vērā LIAS lietotajam terminam „ilgtspējīga attīstība”, bet prioritātes. Viss tika sākts no sākuma, ilg- vairāk Nacionālajā attīstības plānā 2014–2020 stoši diskutējot par NAP galveno fokusu jeb (turpmāk – NAP 2014–2020)5 lietotajam jē- „vadlīniju”. Diskusiju rezultātā pirmajā vietā dzienam „ekonomiskais izrāviens”. Izaugsmes nokļuva vairs ne cilvēks vai kultūra, bet gan modelis valsts attīstību paredzēja galvenokārt „ekonomiskais izrāviens”. kā ieguldījumus cilvēkresursos un izglītībā, NAP izstrādes laikā vairāki toreizējie mi- paredzot īpašu lomu noteiktām prioritārām nistri piedāvāja alternatīvu vīziju – Latvija kā ekonomikas nozarēm. Vides aizsardzības jau- zaļākā valsts pasaulē (turpmāk – zaļā vīzija)9, tājumi izaugsmes modelī ir tikai pieminēti, kas nodrošināja pēctecību LIAS idejām. Zaļā klimats nav minēts vispār. vīzija valstij un iedzīvotājiem piedāvāja pa- Nacionālais attīstības plāns 2007–2013 radigmas maiņu – visas sociālās un etniskās (turpmāk – NAP 2007–2013)6 tika izstrādāts grupas vienojošu, saprotamu, simbolisku, mo- saskaņā ar izaugsmes modeli. Klimata politi- dernu un vienlaikus praktiski īstenojamu vīziju kas jomā NAP 2007–2013 paredzēja veicināt par valsti, iezīmējot arī pasākumus, kas varētu dabas, tai skaitā klimata, pārmaiņu un rūpnie- veicināt straujāku ekonomisko izaugsmi, efek- cisko risku izvērtēšanu, mazināšanu un moni- tīvu vietējo resursu izmantošanu, orientāciju uz toringu. Proti, klimata jautājumi skatīti nevis eksportu un apstrādes rūpniecības attīstību. At- kā kompleksi tautsaimniecības jautājumi, bet sevišķas zaļās vīzijas nostādnes tika iekļautas gan kā viena no dabas vides sastāvdaļām. NAP NAP vīzijā, gan neņemot tās vērā pasākumu 2007–2013 arī neparedz konkrētus indikatorus plānošanā. Sabiedriskajās apspriešanās zaļā progresa mērīšanai. Tiesa gan, dokumenta gal- izaugsme bieži tika sajaukta ar deindustriali- venie autori vēlāk piedāvāja zinātnisku metodi zāciju, tamdēļ sastapās ar asu kritiku. NAP progresa monitoringam, izstrādājot kom- NAP 2014–2020 stratēģiskie rādītāji jeb pleksu dzīves kvalitātes indikatoru7. indikatori ir: 1) IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes līmeņa,

3 Šūpule 2013/2014. 4 Latvijas Republikas Saeima 2005. 5 Latvijas Republikas Saeima 2012. 8 Pārresoru koordinācijas centrs 2010. 6 Latvijas Republikas Ministru kabinets 2006. 9 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības mi- 7 Karnitis, Kucinskis 2015. nistrija 2012.

140 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 2) summārais ienākumu nevienlīdzības S80/ avots Latvijas tautsaimniecībā. Kohēzijas po- S20 indekss, litikas ES fondu 2014.–2020. gada plānošanas 3) iedzīvotāju skaita izmaiņas – dabiskais perioda darbības programma Izaugsme un pieaugums. nodarbinātība13 paredz 4,42 miljardus EUR Vārds „klimats” NAP 2014–2020 nav investīcijām (no tiem 1,24 miljardi ar klima- lietots, taču ir paredzēta piesārņojošo vielu ta politiku saistītiem mērķiem). NAP (bet ne emisiju samazināšana enerģētikā, rūpniecībā, LIAS vai citi plānošanas dokumenti) būtiski transportā, lauksaimniecībā un mājsaimniecī- ietekmē ES investīciju sadali. Likumā par bu- bās, kā arī energoefektivitātes palielināšana džetu un finanšu vadību14 par vidēja termiņa visdažādākajās jomās. Atbalstīta pāreja uz at- mērķiem noteikts, ka ministrijas un citas cen- jaunojamiem energoresursiem gan enerģētikā, trālās valsts iestādes iesniedz priekšlikumus gan transportā. Mērķu sasniegšanas rādītāji ir jaunām politikas iniciatīvām, ja nākamajos detalizēti, daudzos gadījumos tie noteikti arī saimnieciskajos gados atbilstoši makroeko- 2030. gadam. Tomēr rādītāji nav noteikti ap- nomiskās attīstības prognozēm būs pieejami rēķinu ceļā, to pamatā ir ekspertu vērtējums. līdzekļi to finansēšanai. Jaunās politikas - ini Netika analizēta dažādu rādītāju savstarpējā ciatīvas sagatavo, pamatojoties uz nacionālajā saistība, ietekme, un tikai daļēji identificēti attīstības plānā un citos attīstības plānošanas finansiālie resursi to sasniegšanai. Gan NAP dokumentos noteiktajām prioritātēm un mēr- 2014–2030, gan LIAS rādītāju izpildei Pār- ķiem. Tomēr faktiski nacionālo finansējumu resoru koordinācijas centrs veic uzraudzību10. dala atbilstoši vēsturiskajam sadalījumam un NAP 2014–2020 virsmērķa ekonomiskā konkrētā brīža vajadzībām. Tāpēc arī citus izrāviena sasniegšanas iespējas ir grūti izvērtēt, Latvijas plānošanas dokumentus vides aiz- jo nav sasniedzamu skaitlisku vērtību. Izrāvie- sardzības, enerģētikas, mežsaimniecības vai nam nepieciešams būtiski augstāks IKP pieau- lauksaimniecības sektoros, kas ietver klimata gums nekā citām valstīm. Latvija gan perioda jomu, analizēt nav lietderīgi, jo šie dokumenti sākumā sasniedza relatīvi labu IKP pieaugumu, neietekmē resursu piešķiršanu. bet to galvenokārt noteica izeja no ekonomis- kās krīzes un ārējie faktori, pieaugums pakā- Klimata politikas mērķi Latvijā peniski samazinājās. Nepietiekamas izaugsmes Latvijas klimata politikas un saistīto jomu iespējamie iemesli analizēti11, atzīstot, ka Lat- mērķus līdz 2020. gadam apkopojusi vides vijas attīstību bremzē iekšējie faktori: reformu nevalstiskā organizācija Zaļā brīvība15. Līdz kavēšanās izglītībā, veselības aprūpē, zemā šim Latvija spēja izpildīt klimata mērķus, kas inovāciju aktivitāte, birokrātija u. c. izrietēja no starptautiskajām saistībām, bez Makroekonomiskās prognozes nerāda, ka papildu politikas pasākumiem, galvenokārt ekonomiskais izrāviens būtu sagaidāms tuvā- pateicoties emisiju samazinājumam bijušās kajā laikā. Tāpat arī sākotnējie rezultāti neuz- PSRS rūpniecības sabrukuma rezultātā. Latvi- rāda plānoto rādītāju sasniegšanu nevienlīdzī- jai izdosies īstenot arī 2020. gada ES klimata bas mazināšanas un demogrāfijas jomā, kam mērķus, tomēr vairākās saistītajās jomās var arī netiek piedāvāti atbilstoši mehānismi un rasties problēmas – sk. att. un NAP rezultātu resursi. Klimata un atjaunojamo energoresursu novērtējumu16. (AER) jomā NAP mērķi ir sasniedzami, ciktāl Atbilstoši 2016. gada SEG inventari- līdzšinējās attīstības tendences nodrošina mēr- zācijai par 1990.–2014. gadu un sākotnējai ķu izpildi (klimata jomā mērķi tiks sasniegti, SEG inventarizācijai par 2015. gadu17 Latvi- AER jomā vēl nevar precīzi prognozēt12). jas kopējās SEG emisijas no 1990. gada līdz Eiropas Savienības politikas instrumentu (ES fondu) un citu ārvalstu finanšu palīdzības 13 Latvijas Republikas Finanšu ministrija 2014. finansējums ir būtiskākais publisko investīciju 14 Latvijas Republikas Saeima 1994. 15 Latvijas klimata politika 2016. 10 Pārresoru koordinācijas centrs 2015. 16 Pārresoru koordinācijas centrs 2015. 11 Tractus Group 2016. 17 Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas 12 Pārresoru koordinācijas centrs 2015. centrs 2017.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 141 12000 +7% pret +16% pret 2005. g. 2005. g. 10000

8000

6000

4000

2000

0 2005 2010 2011 2012 2013 2014 2015 2015 2020 2025 2030 cita ne-ETS enerģētika ne-ETS rūpnieciskie procesi, ķīm. vielu izmant. mājsaimniecības aktritumu apsaimniekošana ne-ETS stacionārā enerģētika transports lauksaimniecība ne-ETS mērķis 2020. gadam (+17%) Attēls. Latvijas ne-ETS darbību SEG faktiskās emisijas un emisiju prognozes 2005.–2030. g.

(kt CO2 ekv.). Avots: VARAM.

2014. gadam ir samazinātas par 56,7%, bet Lai ieviestu Padomes secinājumus, Ei- 1990.–2015. gada periodā par 56%. Tomēr, ropas Komisija izstrādāja t. s. saistību pār- izvērtējot SEG emisiju apjoma izmaiņas no dales regulas projektu19, kurā noteikti dalīb- 2005. gada, kas ir bāzes gads ES līmeņa SEG valstu ne-ETS darbību radīto emisiju mērķi emisiju samazināšanas mērķiem, Latvijas SEG 2030. gadam. Latvijas emisiju samazinājuma emisijas ir samazinātas tikai par 0,3% periodā mērķis 2030. gadam paredzēts vismaz 6% pret līdz 2014. gadam, bet līdz 2015. gadam Latvi- 2005. gada apjomu. jas SEG emisijas salīdzinājumā ar 2005. gadu Latvijas ETS operatoru radītais SEG emi- ir palielinājušās par 1,2%. siju apjoms 2014. gadā bija tikai 20,7% no Kopējo ES klimata politikas ietvaru nosa- kopējā Latvijas SEG emisiju apjoma, un šis ka 2014. gada Eiropadomes saistošie mērķi18: rādītājs ir otrs zemākais ES dalībvalstu vidū. 1) ES dalībvalstu SEG emisiju samazināju- Atbilstoši Vides aizsardzības un reģionālās at- mu vismaz par 40% pret 1990. gadu; tīstības ministrijas (VARAM) datiem, ne-ETS 2) SEG emisiju samazināšanas mērķa sada- darbību SEG emisiju dinamika liecina par li starp ES Emisijas kvotu tirdzniecības pieaugumu –2014. gadā palielinājums ir 5,4% sistēmā (turpmāk – ES ETS) iekļautajām pret 2005. gadu (att.), bet no 2005. gada līdz darbībām un pārējām darbībām (turp- 2015. gadam palielinājums ir vēl būtiskāks – māk – ne-ETS darbības): 7,9%. • ES ETS darbību mērķis – 43% samazi- Eiropas Komisijas 2016. gada ziņojums nājums pret 2005. gada apjomu, par Latviju20 paredz, ka ne-ETS emisijas no • ne-ETS darbību mērķis – 30% samazi- 2005. līdz 2020. gadam pieaugs par 7%, kas ir nājums pret 2005. gada apjomu. zem Latvijai paredzētās robežvērtības (+17%). ETS jomā SEG samazinājumu panāk ko- Attēlā trajektorijas analīze liecina, ka bez pa- pējā tirgus mehānismi, bet ne-ETS jomā tas pildu pasākumiem pieaugums varētu būt lie- jāsasniedz ES dalībvalstīm ar politikas pasā- lāks par +7%, tomēr atpaliekot no +17%. kumiem. 19 Eiropas Komisija 2016b. 18 Eiropadome 2014. 20 Eiropas Komisija 2016a.

142 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Atbilstoši VARAM prognozēm periodā līmenī. Nesen publicēts Lielbritānijas klimata līdz 2030. gadam, īstenojot tikai šobrīd plā- pārmaiņu risku novērtējums22, kas nosaka nā- notos pasākumus, ne-ETS darbību SEG emi- kamo piecu gadu prioritātes. Ziņojums iden- sijas pieaugs par 15,7%. Vislielākais emisiju tificē ārējos riskus, ko rada klimata -pārmai apjoms rodas lauksaimniecības jomā, kur citi ņas pasaulē, ietekmējot globālo tirdzniecību, pētījumi norāda uz vēl lielāku emisiju pieau- cilvēku kustību, kopīgi izmantojamos dabas gumu iespēju: attīstot lauksaimniecisko ražo- resursus un kas var ietekmēt politisko spēku šanu attiecībā pret 2005. gadu, kopējās nozares sadalījumu pasaulē. Galvenie iekšējie riski SEG emisijas palielināsies līdz 34% (23% ar ir klimata pārmaiņu radīto plūdu un krasta papildu pasākumiem) 2020. gadā un līdz 59% erozijas negatīvā ietekme uz vietējām kopie- (41% ar papildu pasākumiem) 2030. gadā21. nām, uzņēmumiem un infrastruktūru; siltuma Līdz šim politikas plānošanas sistēmā gan viļņu radītie veselības riski, īpaši ņemot vērā klimata, gan citi būtiski un resursu ietilpīgi sabiedrības novecošanos; ūdens trūkuma riski ES mērķi (energoefektivitāte, AER vai aprites lauksaimniecībai, ražošanai un enerģētikai; ekonomika) ir skatīti kā tādi, kas attiecas uz at- riski pašmāju un starptautiskajai pārtikas ra- sevišķu politikas jomu un ir atrauti no kopīga- žošanai; invazīvo sugu un jaunu slimību radī- jiem valsts mērķiem, kuri lēmumu pieņēmēju tie riski un ekosistēmām nodarītais kaitējums. ieskatā ir nozīmīgāki – straujāka ekonomikas Ziņojums novērtē arī iespējas, ko rada klimata attīstība, nevienlīdzības mazināšana, ieguldī- pārmaiņas – labākas ražas atsevišķiem lauk- jums cilvēkresursos (izglītība, veselība), valsts saimniecības produktiem, mazākus izdevumus drošība u. c. Dažādu politiku īstenošana sav- apkurei, ar adaptācijas pasākumiem saistītas starpēji konkurē nepietiekamu resursu apstāk- papildu iespējas uzņēmumiem. Starptautiskā ļos. Mērķu savstarpējo saistību ir iespējams mērogā Lielbritānijas prioritātes ietver attīs- modelēt, taču līdz šim tas nav darīts. tības palīdzību, lai samazinātu migrāciju un Ja NAP 2020 stratēģiskie mērķi ir ekono- konfliktu riskus reģionos, kopīgas un- har mikas izaugsme, nevienlīdzības mazināšana, monizētas politikas izstrādi biodrošības risku iedzīvotāju dabiskais pieaugums, tad pasāku- novēršanā, palīdzību pārvietojamām personām mi un politikas klimata, atjaunojamo energore- laika apstākļu radītu katastrofu gadījumā viņu sursu, aprites ekonomikas, energoefektivitātes mītnes zemēs un sadarbību globālās pārtikas u. c. ES mērķu sasniegšanai jāskata integrēti, drošības nodrošināšanā. ievērojot sasniegšanas pasākumu ietekmi uz Klimata risku izvērtējumu trūkums ir NAP stratēģiskajiem mērķiem. augstais nenoteiktības līmenis, tāpēc tiek iz- strādātas metodes šādu risku izvērtēšanai. Pētījuma23 autori analizējuši trīs metodes po- Klimata riski un risku analīzes metodes tenciālo plūdu seku prognozēšanai. Daudzās Latvijai būs nepieciešami arī pasākumi valstīs, jo īpaši Ziemeļamerikā, aktīvi veic adaptācijai klimata pārmaiņām, klimata mai- vietējo kopienu līmeņa riska novērtējumus, šīs nības radīto risku pārvaldību vajadzētu iekļaut metodes ir analizētas un salīdzinātas24. politikas plānošanas dokumentos. Klimata Klimata pārmaiņas rada vienlaikus da- pārmaiņas veicina ekstrēmu notikumu (plūdu, žādus riskus, tāpēc būtisks kļūst multirisku vētru) varbūtības pieaugumu, kas var būtiski izvērtējums. Lai īstenotu šo pieeju25, nepiecie- negatīvi ietekmēt valsts ekonomiku. Atseviš- šama sadarbība starp risku modelētājiem, da- ķiem piemērošanās pasākumiem, piemēram, bas zinātniekiem un ekonomistiem, integrējot aizsardzības būvēm pret plūdiem, Latvija iz- ietekmes, kas iegūtas sektorālās klimata jomas manto ES finansējumu. Līdz šim adaptācija stratēģijās kopējā multirisku izvērtējumā. valsts galvenajos attīstības politikas plānoša- nas dokumentos gandrīz nav apskatīta. Citās valstīs klimata pārmaiņu radītos ris- 22 Committee on Climate Change 2017. kus analizē sistemātiskāk un augstā zinātniskā 23 Shortridge et al. 2017. 24 McDowell et al. 2016. 21 Latvijas Lauksaimniecības universitāte 2015. 25 Gallina et al. 2015.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 143 Klimata politikas ekonomisko aprēķinu iegūšanā visbiežāk izmanto vispārējā līdzsvara metodes un to integrācija politikas modeļus27. MAC līknes ir situācijas moment- plānošanas sistēmā uzņēmums, pastāvot konkrētajiem apstākļiem. MAC līkne Latvijai ES 2030 klimata Adaptācijas ekonomiskie aprēķini ietver mērķu sasniegšanai izstrādāta Fizikālās ener- potenciālo ietekmju izvērtējumu, piemēram, kā ģētikas institūta (FEI) pētījumā28. FEI aprēķi- pieaugs zaudējumi no biežākiem ekstrēmiem niem izmantojis MARKAL modeli29. Secināts, laika apstākļiem, kā mainīsies lauksaimniecī- ka, ņemot vērā valsts attīstības prognozes, bas ražas un kultūras, kā klimata pārmaiņas SEG emisijas 2030. gadā palielināsies bū- ietekmēs dominējošās koku sugas mežsaim- tiski: bez papildu pasākumiem – līdz 26,5% niecībā, kā pieaugs nepieciešamība izdalīt pret 2005. gadu. Lai emisijas samazinātu resursus attīstības palīdzībai. Daļa adaptācijas līdz –10% (tāds bija iespējamais ES samazinā- pasākumu ietver konkrētas un aprēķināmas in- juma mērķis pētījuma izstrādes laikā) periodā vestīciju izmaksas, piemēram, pretplūdu būves no 2015. līdz 2030. gadam, SEG samazinā- vai papildu resursi infrastruktūras nostiprinā- šanas izmaksas veidos 106 EUR(2010)/tonna šanai potenciāli biežākiem ekstrēmiem laika CO2 ekv. apstākļiem. Ņemot vērā ierobežotos resursus, RTU pētījumā30 izmantota sistēmdina- adaptācijas pasākumu finansējums konkurē ar mikas pieeja31. Pētījumā netiek iegūta MAC citām valstiskām prioritātēm, bet, ievērojot, līkne, jo, izmantojot sistēmdinamikas pieeju, ka ekstrēmajiem notikumiem ir varbūtīgs rak- nepieciešams izveidot modeli katram konkrē- sturs, lēmumu pieņēmējiem var nebūt skaidrs tam pasākumam. Sistēmdinamikas modelis ieguvums no šādām aktivitātēm, jo īpaši, ja ļauj izrēķināt arī sakarības starp dažādiem pa- adaptācijas pasākumiem vairs nebūs pieejams sākumiem, piemēram, veicot energoefektivitā- ES finansējums. tes pasākumus, samazinās potenciāls un mai- Ekonomiskie aprēķini klimata pārmaiņu nās izmaksas pārejai uz AER. Tādā veidā arī novēršanas jomā jāskata kopējo valsts priori- sistēmdinamikas modelis dotu salīdzināmus tāšu griezumā, analizējot pasākumu ieguvumus izejas datus ar MARKAL un citiem modeļiem, un izmaksas. Nozarēm ir konfliktējoši mērķi, un kas izmanto MAC līkni. to, kuram no tiem dota priekšroka, nosaka po- Tomēr ne vienmēr var izvēlēties tikai litiski faktori, bet lēmumu pieņēmējiem parasti pasākumus, kuri no emisiju samazinājuma nav analītiskas informācijas seku izvērtēšanai. viedokļa ir izmaksu efektīvākie, jo jāņem Jāatzīmē, ka arī politisko procesu dinamiku un vērā arī citi ES mērķi un politikas, piemēram, to ietekmi uz pieņemtajiem lēmumiem ir iespē- aprites ekonomika (atkritumu saimniecība) vai 26 jams modelēt . Ja lēmumu pieņēmēji piekrīt, energoefektivitāte. Klimata plānos (att.) pa- ka emisiju samazinājuma mērķis jāsasniedz, rasti pieņem, ka citu politiku mērķi iekļaujas jāatrod ekonomiski pamatotākais veids, kā to esošajos pasākumos, proti, tie nerada papildu izdarīt. Visvienkāršāk būtu vispirms īstenot izmaksas klimata politikai, taču valsts ekono- pasākumus, kam ir mazākās izmaksas. mikai šīs izmaksas ir būtiskas un jāņem vērā Pasākumus ar vismazākajām izmaksām attīstības plānotājiem. Ja summārās izmaksas ļauj noteikt robežizmaksu līknes (Marginal vairāku ES mērķu sasniegšanai šķiet nesa- Abatement Cost Curve – MAC curve), kas ļauj mērojamas ar valsts iespējām, par ko norāda ranžēt dažādas SEG samazinājuma iespējas, sākotnējie pētījumi un indikatīvās aplēses, po- sākot no zemākajām līdz augstākajām izmak- litikas veidotāji var arī necensties tos sasniegt, sām. Indikatori šajā gadījumā ir samazināša- cerot uz politikas maiņām. Tomēr, ja pasaules nas potenciāls, samazināšanas izmaksas. MAC

līknes plaši lieto SEG emisiju samazināšanas aprēķinos gan valstu līmenī, gan globāli. Iz- 27 Kesicki 2013. mantojot dažādus modelēšanas rīkus, iegūst 28 diezgan atšķirīgus rezultātus. MAC līkņu Fizikālās enerģētikas institūts 2014. 29 Klavs et al. 2015. 30 Rīgas Tehniskā universitāte 2014. 26 Dumas et al. 2016. 31 Blumberga 2010.

144 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 valstis centīsies realizēt Parīzes vienošanos32, sistēmdinamiku, var iegūt lēmuma pieņemša- būs nepieciešami jauni pasākumi vēl līdz nai nepieciešamo informāciju35. 2030. gadam, jo esošās valstu saistības neno- Latvijā ir vairākas zinātnieku grupas, drošina mērķi – globālās temperatūras pieau- kuras izmanto modelēšanas rīkus sektorālos guma ierobežojumu zem 2 oC. pētījumos. Latvijas Bankas pētnieki izmanto Lai politiskie lēmumi un izvēles būtu ekonometrijas metodi un vispārējā līdzsvara racionāli, Latvijai ir jāsāk izstrādāt jaunu plā- aprēķina modeli36, RTU pētniekiem ir izstrā- nošanas dokumentu, kas saskaņotu pasākumus dāti dažādi sistēmdinamikas modeļi37, FEI pēt- 2030. gada mērķu sasniegšanai un iezīmētu nieki izmanto MARKAL modeli38. Darba tirgus 2050. gada mērķus, kuru virzienu norāda ES pētījumos izmanto aģentu modeļu metodi39. mazoglekļa (low-carbon) stratēģija33. Klimata Pamatojoties uz šīm metodēm un ņemot vērā un saistīto jomu politikas pasākumi un mēr- aprakstīto integrēto pieeju40, būtu iespējams ķi ne tikai jāsalāgo savstarpēji, bet jāanalizē izveidot Latvijas nacionālo sociālekonomisko nacionālo prioritāšu kontekstā. Ja zinātniskas modeli politikas plānošanas dokumentu izstrā- izpētes ceļā izdotos pierādīt, ka patiešām nav dei. Šāda vairāku apakšmodeļu integrācijas iespējams sasniegt vienlaikus visus ES mērķus pieeja ir apskatīta detalizētāk41. Lai tiktu ņem- bez būtiskām negatīvām sociālām un tautsaim- ti vērā visdažādākie aspekti, būtiska ir plaša nieciskām sekām, tā būtu argumentācija disku- ekspertu un arī plašākas sabiedrības iesaiste sijai ar ES institūcijām par garākiem pārejas visos etapos, t. s. līdzdalības modelēšana42. periodiem, izņēmumiem vai papildu atbalstu. Šādam pētījumam nepieciešama dažādu jomu pētnieku sadarbība, izmantojot vairākus mo- Secinājumi deļus un pieejas. Latvijas gadījumā lietderīgi Analizējot klimata politikas atspoguļoju- izmantot metodes, kuru lietošanā zinātniekiem mu Latvijas politikas plānošanas sistēmā, jā- jau ir pieredze, un, kas vēl svarīgāk, – ir arī piekrīt secinājumiem43, ka daļa plānošanas do- konkrētajai metodei nepieciešamie dati. kumentu varbūt nemaz nav bijuši iecerēti, lai Vienā no detalizētākajiem literatūras ap­ tos īstenotu. Mērķu noteikšanā un saskaņošanā ska­tiem ekonomikas modelēšanā34 modeļi maz izmantota zinātniska pieeja. Izstrādāta- kla­si­ficēti kā (1) ekonometriskie modeļi, kas jiem politikas plānošanas dokumentiem nav mēra divu vai vairāku mainīgo attiecības, vei- būtiskas lomas budžeta plānošanas procesā; cot statistikas analīzi, meklējot korelāciju starp kā izņēmumu var minēt ES fondu plānošanu. specifiskiem mainīgajiem un aprēķinos -ietve Klimata politikas jautājumi nav ieņēmuši rot trīs stadijas: specifikāciju, novērtējumu un nozīmīgu vietu Latvijas politikas plānošanā, paredzējumu; (2) optimizācijas modeļi – ģene- taču līdz šim arī nebija saistošu mērķu, kuri rē ceļu, kā vislabākajā veidā sasniegt noteiktu prasītu papildu pasākumus ar ievērojamu re- mērķi; (3) sistēmdinamikas modeļi – nodrošina sursu patēriņu. Situācija kardināli mainās līdz ar informāciju, kas notiek, ja politika tiek ie- ar ES 2030 mērķu noteikšanu. Jomas, ko vis- viesta specifiskā laika posmā ar specifiskiem vairāk skar ES klimata mērķi, ir lauksaimnie- nosacījumiem. Modeļus var iedalīt arī citādi: cība, transports, enerģētika (ne-ETS sektorā) (1) sektorāli vai tematiski fokusēti modeļi, un atkritumu apsaimniekošana. piemēram, analizējot enerģijas vajadzības un piegādi; (2) nacionāli starpsektorāli modeļi, 35 European Commission 2016. kas analizē nacionālās ekonomikas tendences. 36 Beņkovskis et al. 2016. Neviens modelis nevar aptvert visas tautsaim- 37 Sk., piem., Blumberga 2016; Blumberga 2015. niecības jomas. Tomēr, integrējot vispārējā 38 Fizikālās enerģētikas institūts 2014; Klavs et al. līdzsvara aprēķina modeli ar biofizikālo­modeli 2015. (enerģijas, ūdens un zemes ­izmantošana) un 39 Tarvid 2015. 40 UNEP 2014. 32 Paris Agreement 2016. 41 Cilinskis et al. 2017. 33 European Commission 2016. 42 Voinov et al. 2016. 34 UNEP 2014. 43 Šūpule 2013/2014.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 145 Pastāv vairāki ar klimata politiku daļēji zināšanu ekonomikas attīstība un zaļo tehno- saistīti mērķi, kā ES atjaunojamo energoresur- loģiju un prasmju eksporta iespējas. Iespēja- su mērķi, aprites ekonomikas mērķi, energo- mos ieguvumus ir grūtāk aprēķināt nekā tiešos efektivitātes mērķi un citi, tāpēc visu šo mērķu izdevumus. ieviešanai būs nepieciešams vēl vairāk resursu, Citu valstu pieredze rāda, ka sekmīgi tiek taču iespējams īstenot pasākumus, kas pozitīvi izmantotas dažādas ekonomiskās un modelē- ietekmē vairākus mērķus. Tomēr valstī trūkst šanas metodes, lai optimizētu dažādus val­ resursu atbilstošu klimata vai aprites ekonomi- stiskus mērķus un izvērtētu politisko lēmumu kas mērķu analīzei, tāpēc nav informācijas par ietekmi. Apkopojot Latvijas zinātnieku spēkus mērķu savstarpējo sinerģiju. vienotā komandā, nākamos plānošanas doku- Latvijas politiskās prioritātes mēdz bie- mentus būtu iespējams veidot daudz augstākā ži mainīties, bet pašlaik tās ir pavisam citās zinātniskā līmenī, piedāvājot lēmumu pieņē- jomās – jānodrošina strauja ekonomikas iz- mējiem dažādas alternatīvas ar izdarīto izvēļu augsme, nevienlīdzības mazināšana, tautas sekām. ataudze. Turklāt ārējie apstākļi prasa strauji Klimata jomā, tāpat kā saistītajās jo- kāpināt izdevumus drošībai, savukārt iekšē- mās, papildu pasākumi būtu jāveic iespēja- jās prioritātes – veselības aizsardzībai. Pastāv mi drīzākā laikā, nevis sagaidot plānošanas konkurējoši politikas mērķi, jo īpaši lauk- perioda beigas 2020. gadā, pretējā gadījumā saimniecības un klimata jomā. Visticamāk, 2030. gada mērķus sasniegt būs daudz grūtāk. lauksaimniecības sektorā plānoto SEG emisiju Dažādi sociālpolitiski apstākļi ir radījuši pieaugumu nevar kompensēt ar lielākiem sa- ļoti lielu sabiedrības neuzticību valsts pārval- mazinājumiem citos sektoros. dei visos tās līmeņos un arī neticību klimata Nepietiekami ir apzināta un izvērtēta kli- pārmaiņu realitātei. Šie aspekti ir jāņem vērā, mata un ar to saistīto politiku pozitīvā ietekme jo klimata politikas, līdzīgi kā citu politiku, uz citiem sektoriem, tāda kā papildu darbavie- sekmes ir lielā mērā atkarīgas no cilvēku uz- tu radīšana, produktivitātes uzlabošana, veici- vedības. Tāpēc klimata politikas veidošana not energoefektivitāti, importa aizvietošana, nav tikai dabaszinātnieku uzdevums, būtiska pārejot uz atjaunojamiem energoresursiem, ir sociālo zinātņu pārstāvju iesaiste.

VĒRES Beņkovskis, K.; Galuzins, E.; Tkačevs, O. (2016) CGE model with fiscal sector in Latvia. Working Paper, 1. [Rīga] : Latvijas Banka. Pieejams: https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/petijumi/ wp_2016_01.pdf (30.12.2016.). Blumberga, A. (red.) (2010) Sistēmdinamika vides inženierzinātņu studentiem. Rīga : RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūts. Blumberga, A. (red.) (2016) Sistēmdinamika biotehonomikas modelēšanai. Rīga : RTU. Blumberga, A. et al. (2015) Atjaunojamās elektroenerģijas akumulācija. Rīga : RTU. Cilinskis, E. et al. (2017) Sustainable National Policy Planning with Conflicting Goals. Energy Procedia­ , 113, 259–264. Committee on Climate Change (2017) UK Climate Change Risk Assessment 2017. Pieejams: https://www. theccc.org.uk/UK-climate-change-risk-assessment-2017/ (27.08.2017.). Dumas, M.; Rising, J.; Urpelainen, J. (2016) Political competition and renewable energy transitions over long time horizons: A dynamic approach. Ecological Economics, 124, 175–184. Eiropadome (2014) Secinājumi par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam. Pieejams: http://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-169-2014-INIT/lv/pdf (30.12.2016.). Eiropas Komisija (2016a) 2016. gada ziņojums par valsti – Latvija. Pieejams: http://ec.europa.eu/ europe2020/pdf/csr2016/cr2016_latvia_lv.pdf (30.12.2016.).

146 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Eiropas Komisija (2016b) Priekšlikums: Eiropas Parlamenta un Padomes regula, COM/2016/0482. (20.07.2016.) Pieejams: http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52016PC0482 (30.12.2016.). European Commission (2016) 2050 low-carbon economy. Pieejams: http://ec.europa.eu/clima/policies/ strategies/2050_en (30.12.2016.). Fizikālās enerģētikas institūts (2014) Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinošu efektīvu pasākumu identificē- šana un to izmaksu novērtēšana. Nepublicēts pētījums. Gallina, V. et al. (2016) A review of multi-risk methodologies for natural hazards: Consequences and chal- lenges for a climate change impact assessment. Journal of Environmental Management, 168, 123–132. Karnitis, E.; Kucinskis, M. (2015) Increasing Quality of Life for Everybody – the Goal and Indicator of the Development: Lessons from Case of Latvia. GlobeEdit. Kesicki, F. (2013) What are the key drivers of MAC curves?: A partial-equilibrium modelling approach for the UK. Energy Policy, 58, 142–151. Klavs, G.; Kudrenickis, I.; Rekis, J. (2015) Development of Latvia greenhouse gas reduction policy: Modelling and analysis: Paper presented at the International Multidisciplinary Scientific GeoConfe­ rence Surveying Geology and Mining Ecology Management. SGEM, 1(4), 921–932. Latvijas klimata politika (2016) Zaļā brīvība. Pieejams: http://www.zalabriviba.lv/klimats-un-energija/latvi- jas-klimata-politika/ (30.12.2016.). Latvijas Lauksaimniecības universitāte (2015) Lauksaimniecības rādītāju un SEG emisiju no lauksaimniecī- bas sektora prognoze 2020., 2030. un 2050. gadiem ar papildus pasākumiem emisiju samazināšanai: Atskaite. Pieejams: https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/Lauksaimniecibas_prognozes_2050_gads.pdf (30.12.2016.). Latvijas Republikas Finanšu ministrija (2014) Darbības programma Izaugsme un nodarbinātība. Pieejams: http://www.esfondi.lv/upload/Planosana/FMProg_270115_DP_2.pdf (28.12.2016.). Latvijas Republikas Ministru kabinets (2006) Ministru kabineta noteikumi Nr. 564 Noteikumi par Latvi- jas Nacionālo attīstības plānu 2007.–2013. gadam. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=139505 (28.12.2016.). Latvijas Republikas Saeima (2005) Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā. Pieejams: http://m. likumi.lv/doc.php?id=217923 (28.12.2016.). Latvijas Republikas Saeima (2008) Attīstības plānošanas sistēmas likums. Pieejams: http://likumi.lv/doc. php?id=175748 (skatīts 28.12.2016.). Latvijas Republikas Saeima (2012) Paziņojums par Nacionālo attīstības plānu 2014–2020. Pieejams: http:// likumi.lv/doc.php?id=253919 (28.12.2016.). Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (2017) Sagatavotie un iesniegtie ziņojumi. Pieejams: http://www.meteo.lv/lapas/sagatavotie-un-iesniegtie-zinojumi?id=1153&nid=393 (27.08.2017.). McDowell, G.; Ford, J.; Jones, J. (2016) Community-level climate change vulnerability research: Trends, progress, and future directions. Environmental Research Letters, 11 (3). The Paris Agreement (2016) United Nations Framework Agreement on Climate Change. Pieejams: http:// unfccc.int/paris_agreement/items/9485.php (28.12.2016.). Pārresoru koordinācijas centrs (2010) Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. Pieejams: http://www.pkc.gov.lv/images/LV2030/Latvija_2030.pdf (28.12.2016.). Pārresoru koordinācijas centrs (2015) NAP rezultātu novērtējums. Pieejams: https://www.pkc.gov.lv/sites/ default/files/inline-files/MPzin_07092015_Uzraudzibas_zinojums_3.pdf (16.08.2017.). Rīgas pilsētas arhitekta birojs (2016) Fokusgrupu diskusiju un interviju analīze, interpretācija, secināju- mi un rekomendācijas. Pieejams: http://site-221487.mozfiles.com/files/221487/RPAB_socialas_un_ telpiskas_sadalas_nosleguma_atskaite__14_04_2016.pdf (16.08.2017.). Rīgas Tehniskā universitāte, Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūts (2014) Siltumnīcefekta gāzu emisiju prognozes Latvijas ne-ETS sektorā 2020. un 2030. gadā: līgumdarba atskaite. Pieejams: http://www.lvafa.gov.lv/materiali/images/faili/projektu_materiali/petijumi/2014/VASSI_SEG_emisiju_ prognozes_ne_ETS_2014_papildinats.pdf (30.12.2016.). Shortridge, J.; Aven, T.; Guikema, S. (2017) Risk assessment under deep uncertainty: A methodological comparison. Reliability Engineering and System Safety, 159, 12–23.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 147 Šūpule, I. (2013/2014) Politikas plānošanas nacionālās īpatnības: izlikšanās un neīstenojamu vēlmju plāno- šanas dokumenti kā valsts pārvaldes elements. Akadēmiskā Dzīve, 50, 35–41. Tarvid, A. (2015) Agent-Based Modelling of Social Networks in Labour–Education Market System. Springer. Tractus Group (2016) Latvija nākotnes izvēles priekšā. Pieejams: https://sites.google.com/site/tractusgroup/ ekonomika/latvijas-nakotnes-izveles-prieksa (28.12.2016.). UNEP (2014) Using Models for Green Economy Policymaking. Pieejams: http://www.un-page.org/files/ public/content-page/unep_models_ge_for_web.pdf (30.12.2016.). Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (2012) Zaļā vīzija. Pieejams: http://www.varam.gov.lv/ lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858 (28.12.2016.). Voinov, A. et al. (2016) Modelling with stakeholders – Next Generation. Environmental Modelling & Software, 77, 196–220.

148 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 APSKATI

LĀČPLĒSIS ĀRPUS „LATVJU PLAŠAJĀM ĀRĒM”

Dens Dimiņš, Islandes Universitātes doktorants

Rakstā īsi aplūkots Andreja Pumpura epa reizes3. Spriežot pēc epa iznākšanas intensitā- Lāčplēsis ceļš „ārpus latvju plašajām ārēm”, tes – tas latviski izdots ārkārtīgi bieži –, šie t. i., tulkojumos, īpaši pievēršoties jaunākajam laiki vienmēr ir bijuši sarežģīti. Nudien, vai angļu tulkojumam, ko veicis Arturs Kroplijs tad zelta laikmets ir iespējams citādi kā vien (Arthur Cropley)1, analizējot tulkotāja izman- retrospekcijā, zudušā laikā ziedošajā paēnī? totās stratēģijas, kā arī norādot uz nepiecie- Tas, ka eps dzīvo tālāk arī citās kultū- šamību pēc digitalizētu izdevumu atrašanās ras jomās un formās (piem., Raiņa ārkārtīgi brīvpieejā. veiksmīgajā rimeikā Uguns un nakts [1908], Nav šaubu, ka mazu tautu garamantas pa- Aleksandra Rusteiķa filmā Lāčplēsis [1930], saulē ir eksportējamas vien tad, ja tās iegūst Kārļa Zāles veidotajās Brīvības pieminekļa saprotamu veidolu lielāku tautu valodās. Tā- skulptūrās [1935], Māras Zālītes un Zigmara pēc ir nozīmīgi veicināt latviešu literatūras tul- Liepiņa rokoperā Lāčplēsis [1988], Kao Vieta kojumus, īpaši nozīmīgākā kodola pieejamību Ngujena vizuālajā tulkojumā, t. i., komiksos plaši izplatītās valodās, piem., krievu, angļu, [no 2009]), tikai vēlreiz apliecina tā dzīvildzi franču, vācu, spāņu u. c. Ar kodolu jāsaprot un mūsu tautas nepieciešamību pēc spēcīgiem ne tikai šaurs un ierēdņu patvaļīgi definēts „li- identitātes marķieriem, pēc sava veida rozā teratūras kanons”, kurā Lāčplēsis paradoksālā brillēm, kas rāda varonīgu un pašaizliedzīgu kārtā neietilpst, bet gan vistautas akceptēts (un pagātni, paceļ mūs „augšām” un ļauj projicēt līdz pat alus, radiolas un odekolona nosauku- nākotnē plaukstošus svabadības laikus, bet sa- mam devalvēts) nacionālās identitātes „zī- vās nelaimēs vainot Svešo. mols”, kāds ir Lāčplēsis, par kuru epa jaunākā izdevuma (2016) ievadā literatūrzinātnieks LU profesors Ojārs Lāms raksta, ka „tas kā spēka un iedvesmas avots atgriežas pie latviešiem sa- režģītos laikos”2. Šai gadā eps izdots pat divas

Lāčplēsis pasaulē. Pumpurs, A. Lāčplēsis. Rīga : 1 Pumpurs, A. (2007) Bear-Slayer: The Latvian Jumava. Ievada fragments pieejams: https://www. Legend. Cropley, A. (tulk.) Rīga : LU Akadē­­ jumava.lv/jaunumi/item/1252-andrejs-pumpurs- miskais apgāds. l%C4%81%C4%8Dpl%C4%93sis.html. 2 Lāms, O. (2016) IN HOC SIGNO VINCES / Šajā 3 Sk. arī Pumpurs, A. (2016) Lāčplēsis. Rīga : zīmē uzvarēsi jeb ieskats Andreja Pumpura epa Lauku Avīze.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 149 Kādās valodās ir lasāms Lāčplēsis? un kas kopā ar dažām apcerēm tika publicēts Lāčplēsis ir tulkots igauņu, lietuviešu, 2007. gadā, bet analizēšu un citēšu tieši digi- tāli pieejamo 2005. gada versiju, kas publicēta krievu, poļu, japāņu, somu, čehu, holandiešu, 8 dāņu, armēņu, angļu un altajiešu valodā. gadu vēlāk . Tulkojuma ievadā A. Kroplijs no- Epa tulkojums krievu izdevumā (Vladimi- rāda, ka laba stāsta stāstīšanas labad („in the ra Deržavina atdzejojums) publicēts daudzas interests of telling a good story”) ir atļāvies reizes, kas skaidrojams ar to, ka eps noderēja vietumis šo to izlaist vai pielikt klāt (pa kādai par ideoloģijas nesēju (vektoru) un īpaši labi rindai), kā arī vietumis tulkot brīvi, lai teksts atbilda padomju literatūrteorētiskajām no- būtu plūstošāks, kas, pēc tulkotāja domām, ir stādnēm (uzsvērts folklorisms, ideoloģizācija, prioritāte („my translation is also very loose in tautiskā izcelsme, vistautiskums vai tautas vai- some places-an important priority for me was rākuma interešu pārstāvniecība, cīņas spars)4. a poem that flowed well-and I have allowed Jaunākais Lāčplēša izdevums svešvalodā myself some liberties”). Šai gadījumā, tulko- iznācis 2012. gadā, kas gan ir 1991. gada dāņu šanas teorētiķa Endrū Čestermena vārdiem tulkojuma atkārtots izdevums5, bet 2013. gadā runājot, tulkotājs ir apzināti izvēlējies kon- iznācis pavisam svaigs epa tulkojums – gan krētas pragmatiskas stratēģijas, proti, kultūras no starpniekvalodas, krievu valodas – armēņu filtrēšanu cultural ( filtering) un eksplicītuma valodā6. Arī japāņu tulkojums tapis no krievu maiņu (explicitness change). Pirmā stratē- teksta. Ir zināms, ka pašlaik top tulkojums spā- ģija nozīmē „naturalizāciju, lokalizāciju vai ņu valodā. adaptāciju; ar to tiek skaidrots, kā AV (avot- valodas) elementi, jo īpaši kultūrkontekstuāli elementi, tulkojumā tiek aizstāti ar kultūras Lāčplēsis un pasaules Lingua Franca vai funkcionāliem ekvivalentiem, kas atbilst Nav noliedzams, ka starptautiskajā zi- MV (mērķvalodas) normām. Savukārt pretēja nātnes apritē de facto visplašāk tiek lasīta un darbība, kad šādi elementi tiek nevis adaptēti, bet gan, piem., aizgūti vai tieši pārnesti, ir ek- izmantota tieši angļu valoda, valodu globa- 9 lizācijas kontekstā tā tiek saukta par Global sotizēšana, svešādošana vai atsvešināšana” . Lingua Franca7. Tāpēc eposa tulkojums angļu Savukārt otrā tiek izmantota „ar nolūku tek­ valodā ir uzlūkojams kā īpaši prestižs un no- stu padarīt vai nu eksplicītāku (eksplicēšana), zīmīgs. Savā īsajā apcerē pievērsīšos tikai da- vai implicītāku (implicēšana). Eksplicēšana ir viena no visbiežāk izmantotajām tulkošanas žiem valodas aspektiem A. Pumpura jaunākajā 10 tulkojumā angļu valodā, ko veicis A. Kroplijs stratēģijām” . Jau ar neapbruņotu aci palūkojoties, top skaidrs, ka kultūrkontekstuālu, lokāli speci- 4 Sīkāk par krievu tulkojumiem sk. Dimiņš, D. fisku elementu A. Pumpura tekstā ir ka biezs (2010) Lāčplēsis – trīs gadsimti, trīs valodas. Cimdiņa, A.; Lāms, O. (sast.) Lāčplēša ceļš un ka tulkojumā daudz kas būs atkarīgs no pasaulē: latviešu eposs un Eiropas eposu tra- tulkotāja talanta un spējas atrast kompromisu dīcijas. Rīga : Zinātne, 112–120. starp formu un saturu, atrast saprātīgus un 5 Pumpurs, A. (2012) Bjørnedræberen: Det let- gaumīgus „kopsaucējus”, lai pārāk neciestu ne tiske folks epos. Nielsen, P. (tulk.) [Otterup] : viens, ne otrs. Ikkatrs tulkots (vai netulkots) Forlaget Ravnerock. kultūrjēdziens pauž vērtējošu spriedumu par 6 Pumpura Lāčplēsis iztulkots arī armēniski. ­Diena (18.11.2013.). Pieejams: https://www.di- ena.lv/raksts/latvija/zinas/pumpura-_lacplesis_- 8 Pumpurs, A. (2006) Bearslayer: A free trans- iztulkots-ari-armeniski-14033235. lation from the unrhymed Latvian into English 7 Smokotin, V. M.; Alekseyenko, A. S.; Petro­ heroic verse. Cropley, A. (transl.) The Project va, G. I. (2014) The Phenomenon of Linguistic Gutenberg E-Book. Pieejams: http://archive.org/ Globalization: English as the Global Lingua stream/bearslayerafreet17445gut/pg17445.txt. Franca (EGLF). The XXV Annual Interna- 9 Chesterman, A. (2016) Memes of Translation: tional Academic Conference, Language and The spread of ideas in translation theory. Rev. Culture, 20–22 October 2014. Pieejams: http:// ed. Amsterdam/Philadelphia : John Benjamins www.sciencedirect.com/science/article/pii/ B. V., 116. S1877042814056274. 10 Turpat, 117.

150 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 avottekstu, piem., tulkotāja pārliecību par tā piebilst, ka dažādu valodu līmeņu un slāņu vai cita jēdziena piemērotību vai saprotamību sabalsojumam (es teiktu, saspēlei) ir īpaša avotteksta kultūrā, tā atbilstības pakāpi gaidu nozīme jaunāko laiku epos, kad tajos paustā normām. Gaidu normas „izriet no (konkrēta) kopienas konsolidācijas ideja atspoguļojas arī tulkojuma lasītāju gaidām par to, kādam (attie- valodas lietojumā. Kā raksturīgas epa valodas cīgā teksta veida) tulkojumam vajadzētu būt. iezīmes O. Lāms min barbarismus (ģermānis- Šīs gaidas daļēji ietekmē mērķkultūrā dominē- mus), ikdienas leksiku (tostarp etnogrāfiskus jošā tulkošanas tradīcija un daļēji paralēltekstu priekšmetus, zemnieka sētas apkārtnes dabas (līdzīgu tekstu) forma mērķvalodā .., t. i., mērķ­ parādības) un tautasdziesmu stilistiskos pa- valodā dominējošā aina un tās noformējums, ņēmienus. Barbarismi kontrastē ar etnogrā- satvars”11. Pielāgošanās šīm gaidām nozīmē fismiem vai jaundarinājumiem un plašāka arī ­nepieciešamību izmantot semantiskās stra- kultūras materiāla piesaisti, kas padara epu tēģijas12, konkrēti, lietot hiponīmus, variēt si- polifonisku (piemēram, tīksts = tīstoklis, nonīmus/antonīmus, pārfrāzēt, mainīt tropus, MEV IV 200, kaut kas, ko ‘attīsta’ (= attin) kā arī lietot dažādas sintaktiskās stratēģijas13, kā aizsaini, atsaucas uz grieķu–romiešu manu- piem., kalkēt oriģinālu, kopēt frāzes struktūru skriptiem). Piem., II dziedājumā ir ellīgi blīvs vai mainīt to u. tml., ko redzēsim tālākajos velna bedres atribūtu uzskaitījums ar arhaisku piemēros. leksiku (sk. 152. lpp.): A. Kroplija veiktais epa angļu tulkojums Šeit tulkotājs ir izmantojis dažādas stra- noteikti ir uzteicams un veiksmīgāks nekā pir- tēģijas: mais angļu tulkojums, ko veikusi Rita Laima visādas ērma lietas = all kinds of things Krieviņa14, lai arī tajā (kā tūlīt redzēsim) ir ‘dažādas lietas’ (pragmatiska stratēģija, infor- sīkas nepilnības, tulkotāja pienesumi un pielā- mācijas maiņa – izlaidums); gojumi, piem., ieviestas atskaņas, eps nosaukts vilkatu kažoki = pelt ‘dzīvnieka āda’ par leģendu utt., ko var vērtēt arī kultūrimpe- (semantiska stratēģija – hiponīmija), vilkatas riālisma aspektā15. paliek netulkotas (izlaidums); veci podi = pots ‘podi’ (pragmatiska stra- tēģija – eksplicītuma maiņa); Velna bedres atribūti un citas šausmas vērpeles (‘ein unten breiteres Holzgefäss’ „Valoda ikvienā epā izceļas ar īpaši MEV) = wooden bowls ‘koka bļodas’ (ekspli- augstu un sarežģītu organizācijas līmeni. No cītuma maiņa); aizlaikiem, kad epi pastāvēja mutvārdu formā, maisi = 0 (izlaidums); par epiem raksturīgu poētikas iezīmi ir kļuvu- režģines, grezeles = wicker baskets ‘pīti ši stabili epiteti, tipoloģiski līdzīgi epiteti un grozi’ (hiponīmija, summēšana); sinonīmi, kā arī formulveidīgi izteicieni, kas veci striķi (vācu Strick ‘virve’) = old atkārtodamies rada un pastiprina noteiktas whetstones ‘vecas galodas’, misēklis, domājot, noskaņas, veinlaikus kalpojot arī kā ritma strīķi (informācijas maiņa, aplamtulkojums); elementi”, norāda O. Lāms16. Vēl tālāk viņš 0 = that all good defiled ‘kas apgānīja visu, kas labs’ (informācijas maiņa, papildi- 11 Chesterman, A. (2016) Memes of Translation: nājums); The spread of ideas in translation theory. Rev. tīksti = 0 (izlaidums); ed. Amsterdam/Philadelphia : John Benjamins 0 = dim (stūris raksturots kā ‘tumšs’, pa- B. V., 62ff. pildinājums) 12 Turpat, 98–104. kubuliņi, cibas = jars of glass ‘stikla 13 Turpat, 91–98. trauki’ (eksplicītuma maiņa atskaņas dēļ), 14 Pumpurs, A. (1988) Lāčplēsis (Bear-­Slayer): The Latvian People’s Hero: A National Epic. ir pilnīgi skaidrs, ka epa notikumu laikā un Krieviņa, R. L. (tulk.) Rīga : b. i. Sal. Pumpurs, norises vietā stikls nebija pazīstams, tātad arī A. (1988) Lāčplēsis. Rīga : Zinātne. anahronisms); 15 Sīkāk sk. Dimiņš 2010. Pašā nama viducī = 0 (folkloristisks mo- 16 Lāms 2016. tīvs, sal. „vidū jūras uz akmeņa”, izlaidums);

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 151 „Tanī bija visādas ērma lietas „All kinds of things inside were found in store, piekrautas, Too many far the name for each to learn: Kuras visas nevar tikt ar vārdiem With skulls and bones, and teeth and pelt and nosauktas: claw, Miroņu galvas, kauli, mati, nagi, With mounted heads and antlers all in turn. Vilkatu kažoki, ģīmji, zobi, ragi, Round ladles, cauldrons, wooden bowls and pots, Pavārnīces, katli, veci podi, vērpeles, And dippers, wicker baskets, mortars, urns, Maisi, ķipji, režģines, ķērnes, piestas, Great hammers, pitchforks, rakes, in heaping grezeles, lots, Slotas, dakšas, āmuri, apdeguši kruķi, Cartwheels, old whetstones, broomsticks Ratu rumbas, grābekli, kāši, veci striķi, scorched with burns, Rakstāmas ādas, tīksti, melnās Black books and parchments that all good grāmatas; defiled. Kādā kaktā sakrauti stādi, zāles A corner dim held plants and dried-up grass; kaltētas; On shelves stood boxes next to baskets piled, Plauktos bija saliktas vāceles, kārbas, With herbs and potions stored in jars of glass. Zāļu podi, kausiņi, kubuliņi, cibas. Upon the hearth a sullen firedull burned, Pašā nama viducī uguns dega pavardā, And in its light the walls unpleasant glowed; Atspīdēja sienas nejaukākā gaišumā; Hung from a crooked hook a cauldron churned. Liels katlis vārījās, uzkārts līkā kāsī, The fire’s pale gleams foul toads and black cats Uguni čurdīja krupji, melni kaķi; showed, Čūskas, odzes, rupuči lodāja kaktos, While in the corners snakes writhed round the Melnas pūces, sikspārņi skraidīja room, dūmos. And through the smoke flew bats and jet-black Lāčplēsis iegājis zāļu čupās paslēpās, owls.– Bet tai pašā brīdī arī krietni satrūkās Bearslayer started, hidden in the gloom, Jo uz reizi kustoņi sāka troksni taisīt:” When all at once the creatures all made howls!”

0 = sullen, dull ‘drūms, blāvs’ (informā- Īpašvārdi, vietvārdi un mīti cijas maiņa, papildinājums, kompensācija par A. Kroplijs diezgan bieži tulko īpašvār- izlaisto); dus, kas ir saprotami, it īpaši, ja runa ir par 0 = pale gleams ‘bālie stari’ (papildinā- mītiskām būtnēm (bet reizēm arī ar reālām jums); būtnēm), šo to vienādojot: 0 = foul ‘riebīgs, pretīgs, nepatīkams’ tumšais bruņenieks ‘Black Knight’, Likte- (papildinājums); ņa tēvs ‘Destiny’s Father’, svētajais tēvs ‘Holy čurdīja (= schüren ‘bakstīt, urdīt’ ME) Father’ (= Romas pāvests), līgusoņi ‘Ligusoni = 0 (izlaidums, rezultātā zūd arī aliterācija ar Priests’, sumpurņi ‘Dog-Snout Ogres’, Līkce- vārdu „čūskas” nākamajā rindā, kas kompen- pure ‘Lucifer’, jods ar trijām galvām ‘Three- sēts ar writhed round the room ‘locījās apkārt Headed Demon’, jātnieks, kuram bija sešas pa istabu’); galvas ‘Six-Headed Demon’. odzes, rupuči = 0 (izlaidums); Vai arī netulko, bet ievieš paskaidro­ iegājis zāļu čupās paslēpās = hidden in jumus: the gloom ‘paslēpts tumsā’ (informācijas mai- Pērkona brīnišķā pilī, // Kur mājo mūžī- ņa, izlaidums, uz tā rēķina divas rindas apvie- gā gaisma ‘The God of Thunder, Perkons, notas vienā. dwells in light,’. Bez tam vietām izmantota arī distribūci- „Svešajo” vārdi atveidoti vācu valodas jas maiņa, t. i., mainīta vārdu kārta, ko acīmre- vai angļu kultūrā pazīstamā formā: dzot noteikusi vēlme ieviest atskaņas. Tas viss Diterichs ‘Dietrich’, Indriķis ‘Henry’, pieder pie atdzejotāja dzejnieka brīvības. Danijels ‘Daniel’, Alberts ‘Albert’.

152 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Vietvārdi (īpaši mītiski) tiek tulkoti, cik- A. Kroplija tulkojuma beigās ir arī glo- tāl to semantika ir saprotama, bet ne vienmēr sārijs, kur paskaidroti galvenie epa personāži, precīzi vai konsekventi: mīti un vietas. Personvārdus un vietvārdus Zilais kalns ‘Azure Mountain’, kristalu nesenā Eddas dziesmu tulkojumā latviskojis pils ‘Chrystal Palace’, Apburtā jūras sala ‘Enc- arī Uldis Bērziņš17, un šī šķiet aprobēta pieeja hanted Isle’, svētā birze ‘Sacred copse’, sapņu episkās literatūras tulkošanā. valstība ‘Kingdom of Dreams’, velna bedre ‘Devil’s Pit’, Zemes mala Citi cieti riekstiņi ‘Earth’s far edge’, Dimanta kalns ‘Hill of Tulkojumā smagi gājis ar tautasdziesmu Diamonds’, līvu zeme ‘Livian lands’, Zie- atveidi VI dziedājuma sākumā, kas, manuprāt, meļa jūŗa ‘Northern Sea’ (bet: Ziemeļa meita nav izdevusies un ar daudziem izlaidumiem ‘­North Wind’s Daughter’). un pievienojumiem rada vismaz komisku ie- Tulkoti arī dažādi mīti un fantastiski spaidu. Valodas reģistrs angļu valodā ir pārāk priekšmeti: piepacelts un oficiāls largesse, ( beauteous, Veļu nakts ‘All Souls Night’, Stabura- farmland), kas neatbilst tautasdziesmu valodas dzes spogulis ‘Staburadze’s glass’, Līgas nakts vienkāršībai, zūd arī formulas un stabilie epite- ‘Midsummer’s Eve’ utt. ti, kas tiek kompensēti ar citiem (tropu maiņa):

„Svēti mūsu saimniecību, „Our humble farms now bless, Līgo, Līgo, Ligo, Ligo, Pildi klētis, pildi bļodas, Fill barns with your largesse, Līgo! Ligo!

Ņemi savu sirmo zirgu, Now saddle your grey horse, Līgo, Līgo, Ligo, Ligo! Apjāj mūsu miežu laukus, Ride round our fields your course, Līgo! Ligo!

Izmin smilgas, lāču auzas, Sow seeds of grass and grain, Līgo, Līgo! Ligo, Ligo, Lai aug mūsu tīri mieži, Fine barley grow again, Līgo! [..] Ligo! [..]

Atved mūsu tautu dēliem, Give young men on all sides, Līgo, Līgo, Ligo, Ligo, Daiļas, krietnas līgaviņas, Hardworking beauteous brides, Līgo! [..] Ligo! [..]

Nāci ciemā, nāci sētā, Come to our farmyards near, Līgo, Līgo, Ligo, Ligo, Savu bērnu apraudzīti, Your children visit here, Līgo! Ligo!

Lai bēg skauģi, lai bēg burvji, Guard us from evil’s spell, Līgo, Līgo [..].” Ligo, Ligo [..].”

17 Eddas dziesmas (2015) Bērziņš, U. (tulk.) Rīga : Jānis Roze.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 153 Secinājumi tulkojumi un daži tulkojumi mazāk izplatītās A. Kroplija tulkojums angļu valodā ir liels valodās. Bet kur ir visi šie izdevumi? Mais solis uz priekšu latviešu epa Lāčplēsis pazīsta- où sont les neiges d’antan? Kā tiem piekļūt? mības veicināšanā. Tulkojums ir samērā brīvs, Viena no atbildēm uz šo jautājumu ir – digi- radošs un pārsvarā gluds. Iespēju robežās tas talizācijas ceļš. mēģina imitēt oriģināla episko vērienu un Šķiet, ka grāmata kā drukāts medijs pa- lirisko noskaņu, bet neatveido valodas senis- mazām aiziet pagātnē; vairākums jaunāko kumu un daudzslāņainību; lost in translation lasītāju, kā arī ceļotāju un ārzemju latviešu, (pazudušas tulkojumā) paliek pantmēra ritma kur papīra grāmatas lielākoties fiziski nav pie- variācijas (latviešu tautasdziesmu pantmērs – ejamas, izvēlas e-grāmatas. Tāpēc ir svarīgi četrpēdu trohajs, daktils, grieķu heksametrs, nodrošināt tekstu pieejamību ne vien drukātā piecpēdu trohajs, kas ir serbu tautas dziesmu formā, bet arī digitāli, turklāt brīvpiejā, kam pantmērs). Grūti atveidojamas ir atsevišķas jo īpaši būtu jāattiecas uz oriģināldarbiem un tautasdziesmu un epa metaforas un vietējās tulkojumiem, kuri finansēti no sabiedrības- lī materiālās kultūras jēdzieni; problemātiski ir dzekļiem, piemēram, valsts vai starptautiskiem pārcelt uz citu valodu un kultūras telpu lokāli fondiem. Brīvpieeja ir labā prakse arī Eiropas specifisku pieredzi, piemēram, tautasdziesmu Savienības programmās (t. s. atvērtās zinātnes valodisko izteiksmi, deminutīvus, noturīgos sistēma). No tā, vai Lāčplēsis un tā tulkojumi epitetus, paralēlismus, blīvējumus. būs pieejami elektroniski, galu galā ir atkarīgs A. Kroplijs daļēji izmanto kultūrfiltrē- arī tas, vai tos turpmāk vispār lasīs. Lai arī šanu, adaptējot (tulkojot) epa īpašvārdus, digitalizācija nav pašmērķis, tās ieguvumi ir tradīcijas un vietvārdus, kā arī tulkojot tautas- acīmredzami, turklāt „plaša kultūras vērtību dziesmu valodu. Attiecībā uz mazāk zināmām pieejamība veido sabiedrības kolektīvo atmiņu parādībām, barbarismiem, senvārdiem un un fundamentālu pamatu ilgtspējīgai zināšanu sabiedrībai un .. to digitalizācija ir morāls sa- apvidvārdiem tulkotājs daudzviet lieto eks- 18 plicēšanu, tādējādi tuvinot tulkojumu angļu biedrības pienākums” . valodas lasītāju gaidu normām, tomēr šur tur Tātad, no vienas puses, mums ir morāls atstāj arī svešo, tulkojot arī diezgan burtiski pienākums nest savas tautas gara mantu – (tekstu eksotizējot); vajadzības gadījumā viņš A. Pumpura epu Lāčplēsis – pasaulē, ārpus veiksmīgi laiž darbā arī citas pragmatiskas un latvju ārēm, veicinot kvalitatīvu un, vēlams, semantiskas stratēģijas. Tulkojumam ir pie- komentētu tulkojumu tapšanu, bet, no otras vienots vērtīgs glosārijs. Būtu gribējies gan puses, vajadzētu parūpēties, lai šī tulkotā šajā, gan 2007. gada grāmatas versijā redzēt manta būtu arī brīvi pieejama internetā, pretējā sistemātiskākus komentārus par valodu un epā gadījumā tā kā lettre morte dusēs putekļainos atspoguļotajām reālijām. plauktos un paliks lasītāju vairākuma nesa- sniegta.

Nobeigums – „tīksti” ekrānā? 18 Zariņš, U. (2016) Drukātā vārda digitalizāci- Kā jau minēju, ir iznākuši n-tie Lāčplēša ja. Akadēmiskā Dzīve, 52, 87–93. Pieejams: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_ izdevumi latviešu valodā (dažādā kvalitātē, ar portal/adz/arhivs/52/Book_Akademiska_Dzive_ komentāriem un bez tiem), arī daudzi krievu 52_2016_.pdf.

154 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 RAIŅA UN ASPAZIJAS JUBILEJAS GADA ATSPULGI LATVIJAS TEĀTRĪ: BIOGRĀFISKAIS ASPEKTS

Ieva Rodiņa, teātra kritiķe, LU zinātniskā asistente un lektore

Jubilejas gads un tā izpausmes virzieni iekaltiem tēliem un gan simboliski, gan fiziski 2015. gads Latvijā pagāja Raiņa (1865– nocelt tos no „pjedestāla”, akcentējot viņu cil- 1929) un Aspazijas (1865–1943) zīmē. Abu vēciskās īpašības (pirmajā gadījumā – tēlojot rakstnieku 150. dzimšanas diena rosināja pla- Raini kā aktīva un veselīga dzīvesveida piekri- šu kultūras dzīves aktivitāti, kuras izpausmes tēju, otrajā – fantazējot par Raiņa un Aspazijas nosacīti iespējams grupēt trīs lielos virzienos. seksuālo dzīvi). Pirmkārt, jubilejas gads tika atzīmēts ar da- Šī tendence jubilejas gada laikā vērojama žādiem piemiņas sarīkojumiem, zinātniskām arī Raiņa un Aspazijas biogrāfisko tēlu atveidē konferencēm, diskusijām un publikācijām, kas Latvijas teātrī. aktualizēja vairāk un mazāk zināmus Raiņa un Aspazijas dzīves gājuma faktus. Otrkārt, šajā gadā pastiprināta uzmanība tika pievērsta arī Rainis un Aspazija uz teātru skatuvēm abu rakstnieku daiļradei – gan izdodot Raiņa 2015. gadā Raiņa un Aspazijas 150. jubi- un Aspazijas darbu tulkojumus ārzemēs, gan lejas ierosmē tapuši vairāki jauniestudējumi, pievēršoties to analīzei, gan smeļoties no tiem no kuriem pašu rakstnieku tēls uz skatuves re- ierosmi jaunu oriģināldarbu radīšanai. Treš- dzams divos: krievu režisora Kirila Serebreņ­ kārt, jubilejas gada ietvaros Aspazijas, un jo ņikova (Кирилл Серебренников; Kirill Se- īpaši Raiņa, vizuālais tēls kļuva par vienu no rebrennikov) Nacionālajā teātrī uzvestajos redzamākajiem populārās kultūras zīmoliem, Raiņa sapņos3 un Māras Ķimeles izrādē As- visbiežāk ironiski apspēlējot dažādus abu pazija. Personīgi4 Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). rakstnieku biogrāfijas faktus vai piedāvājot Abas izrādes iezīmē dažādas pieejas biogrāfis- jaunus skatpunktus uz Raini un Aspaziju kā ku tēlu atveidē uz skatuves, taču uzdod vienu Latvijas kultūras ikonām. un to pašu jautājumu – kas (kāds) Rainis un Visvairāk diskusijas sabiedrībā raisījuši Aspazija ir no 21. gadsimta skatpunkta? divi konkrēti piemēri. Pirmais – Nacionālā teātra izrādes Raiņa sapņi reklāmas attēlā re- dzamais Rainis peldkostīmā un saulesbrillēs1. Raiņa sapņi. Rainis kā arhetips Otrais – mākslinieka Kristiana Brektes provo- Nacionālā teātra izrāde Raiņa sapņi vairā- katīvā ilustrācija literatūras žurnāla Domuzīme kās nozīmēs piedāvā netradicionālu skatījumu vākam2, kurā Aspazija redzama ar atkailinātu uz Raini kā Latvijas kultūras dižgaru. Pirmkārt, krūti, bet Rainis uzlicis rokas viņai uz krūts tā ir citas tautības pārstāvja interpretācija par un dibena. Abos gadījumos rakstnieku vizuālā latviešiem labi pazīstamu biogrāfisku personī- attēlojuma mērķis ir viens – kliedēt priekšstatu bu un tās daiļradi, a priori piedāvājot skatu no par šiem Latvijas kultūras ­dižgariem kā granītā malas. Otrkārt, izrādē Raiņa personība pētīta no psihoanalīzes viedokļa, dažādos skatuves simbolos attēlojot atsevišķus rakstnieka daiļ- 1 Šī izrādes reklāma bija redzama ne tikai rades motīvus un tēlus, kā arī dienasgrāmatās teātra publicitātes materiālos un uz plakāta fiksēto sapņu nozīmi un saistību ar paša Rai- pie Nacionālā teātra ēkas, bet arī Rīgas ielās ņa personību, attiecībām ar līdzcilvēkiem un kā tramvaja dizaina elements. Sk. http:// pasauli. www.aspazijarainis.lv/raina-sapnu-tramvajs/ (24.06.2017.). 2 Domuzīme (2015), 1. Gleznojuma nosaukums 3 Pirmizrāde 2015. gada 29. janvārī. Mīla stiprāka par nāvi. 4 Pirmizrāde 2015. gada 18. martā.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 155 Ievas Strukas radītajā izrādes libretā sa- Lugas sarakstīšanai I. Ābele izmantojusi gan kārtoti Raiņa dzejas darbu un dienasgrāmatu dokumentālus avotus (abu dzejnieku saraksti, fragmenti, kas grupēti pēc tēmām – piem., biogrāfisko literatūru, dokumentus u. c. -mate par nosacītiem atslēgvārdiem iestudējuma riālus), gan savu fantāziju, meklējot atbildes uz zīmju sistēmā kļūst saule, zvaigznes, Latvija jautājumu, kāda patiesībā bijusi Raiņa un As- (dzimtene, latviešu valoda), mīlestība, cilvēks, pazijas laulība un kā kopdzīve ietekmējusi abu mūžība u. c. Izrādē šie tēli iemiesoti dažādās radošo darbu. Būtiski, ka dramaturģe apzināti jutekliskās skatuves zīmēs ar plašu asociāciju lauzusi stereotipisko priekšstatu par Aspaziju kā loku – siena zārds kļūst par jaunības, vasaras, sievieti, kura savu dzīvi veltījusi vīra morāla- mīlestības simbolu; zvaigžņotā debesjumā pla- jam atbalstam, pametot novārtā pati savu rado- nējošs cilvēka ķermenis iemieso sapni, mūžī- šo karjeru, bet dzejnieci tēlojusi kā patstāvīgu, bu, garīgu lidojumu u. tml. spēcīgu personību ar savu, individuālu jūtu un Rainis un Aspazija K. Serebreņņikova domu pasauli. izrādē attēloti nevis kā monotoni, bet apzināti I. Ābeles tekstam piemīt neparasts poē- dekonstruēti tēli. Raini uz skatuves iemieso tiskums, ikdienas dzīves tēlojumu saaudzējot astoņi gan vecuma, gan ārējā izskata, gan ar metaforisku vēstījumu par sievietes māk­ skatuviskās enerģijas ziņā ļoti atšķirīgi aktie- slinieces likteni. Tā, piem., lugā sasaistīti ri5 – Ivars Puga, Gundars Grasbergs, Ainārs divi it kā labi zināmi fakti – Aspazijas fiziskā Ančevskis, Mārtiņš Brūveris, Kaspars Aniņš, tuvredzība un viņas daiļradē sastopamais da- Romāns Bargais, Jurģis Spulenieks, Uldis Si- bas detaļu smalkais attēlojums, kamēr Raiņa liņš, bet Aspaziju – Maija Doveika un Lolita darbos aprakstīts dabas ainavu plašums un Cauka, divas dažādu paaudžu aktrises. Visi ak- varenība. M. Ķimeles izrādē turpretī dominē tieri ģērbti neitrālās tumšās drēbēs, nemēģinot sadzīviski dokumentālais līmenis, kas izpaužas radīt portretisku līdzību ar rakstnieku ārējo vei- Raiņa un Aspazijas attiecību reālpsiholoģiskā dolu, bet ar ķermeņa valodu un iekšējo darbību attēlojumā. apspēlējot dažādus attiecību modeļus, kuros Atšķirībā no K. Serebreņņikova iestudēta- Rainis un Aspazija uzlūkoti gan kā fiziskas, jiem Raiņa sapņiem, kur dominējošās ir pašu gan garīgas (metafiziskas) būtnes. K. Serebreņ­ aktieru ķermeniskās un psihofiziskās īpašības, ņikovs izrādē nemēģina rādīt Raini un Aspaziju izrādē Aspazija. Personīgi Aspazijas un Raiņa kā konkrētas vēsturiskas personības, bet gan tēlu autentiskā atveidojuma mērķis ir likt ska- kā atsevišķas principā jebkuram cilvēkam pie- tītājam noticēt, ka viņu acu priekšā ir nevis mītošas personības šķautnes, līdz ar to veicot 21. gadsimta aktieri, bet atdzīvojušās vēsturis- apzinātu Raiņa un Aspazijas deheroizāciju. kas personības, kurām, tāpat kā jebkuram zālē sēdošajam skatītājam, piemīt pavisam reāls ķermenis, kas spējīgs slimot un novecot. Aktri- Aspazija. Personīgi. Uzmanības centrā – se Baiba Broka izrādē grimēta pēc autentiskas Aspazija līdzības ar Aspaziju, ar kostīma, grima, ķerme- Citāda pieeja Raiņa un Aspazijas attēlo- ņa valodas, un jo īpaši balss, palīdzību radot jumā izmantota JRT izrādē Aspazija. Perso- biogrāfiski precīzu dzejnieces skatuves tēlu nīgi – atšķirībā no K. Serebreņņikova izrādes, divos dzīves posmos – jaunībā un vecumdie- tajā abi dzejnieki uz skatuves attēloti vēsturis- nās. Raini turpretī atveido divi aktieri – Ivars kā konkrētībā. Krasts portretē Raini jaunībā, akcentējot viņa Izrādes pamatā esošā Ingas Ābeles tāda pa­ sākotnējo biklumu, nedrošību, nepārliecinātību ša nosaukuma luga strukturēta kā pašas Aspazi­ un tādējādi, kā raksta teātra zinātniece Silvija jas fragmentēts atskats uz savu mūžu, subjektīvi Radzobe, raisot jautājumu, vai Jānis Pliekšāns apstājoties pie dažādiem dzīves pieturpunktiem. bez Aspazijas vispār būtu kļuvis par Raini6.

5 Čakare, V. (2015) Kas Raini padara par Raini. 6 Radzobe, S. (2015) Divas versijas par Aspa­ Teātra aktuālo procesu vietne Kroders.lv ziju. Interneta žurnāls Satori.lv (14.04.2015.). (11.02.2015.). Pieejams: http://www.kroders.lv/ Pieejams: http://www.satori.lv/article/divas- verte/590 (24.06.2017.). versijas-par-aspaziju (24.06.2017.).

156 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Šo Raini ar Aspaziju vieno romantiski mai- Pirmajā gadījumā – izrādē Raiņa sapņi gas jūtas, un abu satikšanos šķietami apdveš krievu režisors K. Serebreņņikovs pēta Rai- liktenīguma noskaņa, ko iezīmē Jāņa Šipkēvi- ņa sapņos (zemapziņā) un daiļrades motīvos ca (Shipsi) veidotie muzikālie akcenti. Otru, sakņotus arhetipus. Raiņa un Aspazijas tēlus komiski zīmētu Raiņa versiju piedāvā aktieris uz skatuves dekonstruējot un piešķirot 10 da- Ģirts Krūmiņš, spēlējot dzejnieku brieduma ga- žādiem aktieriem, tiek izceltas tikai atsevišķas dos. Šis Raiņa tēls balstīts uz stereotipizētiem dzejnieku personības un daiļrades šķautnes, ko priekšstatiem par Raini vecumdienās – untu- tikpat labi varētu attiecināt uz jebkuru cilvēku. mainu večuku, kas aizrāvies ar Mēnesmeitiņu Otrajā gadījumā – izrādē Aspazija. Perso- un vingrošanas rutīnām, attiecībām ar Aspaziju nīgi – režisore M. Ķimele pievēršas biogrāfiski kļūstot arvien atsvešinātākām. detalizētam dzejnieku mūža attēlojumam no jaunības līdz vecumam un nāvei. Jubilejas gadā Aspazija un Rainis uz Aspazija un Rainis – mūsu laikabiedri Latvijas teātru skatuvēm attēloti kā mūsu lai- Kaut arī abās izrādēs Raiņa un Aspazijas kabiedri, vairāk uzmanības pievēršot abu dzej- attēlojumā izmantota atšķirīga tehnika, tomēr nieku ķermeniskajām un rakstura īpašībām, idejiskais uzdevums ir līdzīgs – parādīt abus bet tā arī neuzdodot jautājumu, kādēļ viņi tiek dzejniekus kā dzīvus, ikdienišķus cilvēkus. uzskatīti par Latvijas kultūras dižgariem.

FENOMENOLOĢIJA MŪSDIENU PASAULĒ: JAUNA PIEREDZE

Māra Kiope, Dr. phil., LU FSI vadošā pētniece, Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta asociētā profesore

Pārfrāzējot pazīstamo izteikumu, viena pavada relatīvisms un skepticisms.”2 Kāpēc no Rīgas fenomenoloģijas skolas dibinātājām, fenomenoloģija piesaista daudzus filozofiskās profesore Maija Kūle, kolektīvās monogrāfi- domas interesentus? jas Fenomenoloģija mūsdienu pasaulē1 ievadā Tāpēc, ka tas ir mierīgs, līdzsvarojošs, raksta: „Jāsaka, ka baumas par fenomenolo- aprakstošs un cerību pilns skatījums, kas to- ģijas nāvi pasaulē ir stipri pārspīlētas.” Tālāk mēr tic cilvēka saprātam, jēdzīgam mērķim un filozofe paskaidro: „Mūsdienu postmodernajā saprašanās iespējām, „pat ja pasaules tvērumā literatūrā reizēm ir dzirdams, ka pienācis jē- piedalās ķermenis (šis seksuālais, ar bezapziņu gas gals, notikumus nolasīt jēgas dimensijās pārpildītais ķermenis!), fenomenologa skatīju- skaitās vecmodīgi. Jēgas nav un nav fenome- mā tas ir jēgpilns. Tāpēc vienmēr būs cilvē- noloģiskās problemātikas [..] tad rodas neat- ki – fenomenoloģijas atbalstītāji, kas nevēlas risināma problēma par cilvēku savstarpējās pasauli un cilvēku uztvert saplosītā, ironijas saprašanās iespējām un jēgas nenoturību, ko pārpildītā un iznīcināmā veidā”3.

2 Kūle, M. (2016) Fenomenoloģijas nozīme mūs- 1 Kūle, M. (sast.) (2016) Fenomenoloģija mūsdie- dienu filosofiskās domas attīstībā. Turpat, 9–38, nu pasaulē / Phenomenology Worldwide. Rīga : 10. LU FSI. 3 Turpat, 14.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 157 Vienkārši izskaidrojot fenomenoloģis- ­atgādinot fenomenoloģijas dibinātāja Edmun- kās filozofijas būtību, – tās pamatā ir cilvēka da Huserla teikto: „Nekur un nekad nevajag pieredze, kas sevi parāda apziņā, ir aprakstā- būt naiviem!” Vienkārši sakot, fenomenoloģija ma, izmantojot smalki izstrādātas analītikas tic, ka dzīve var būt racionāla un sakarīga, ti- metodes, un atklāj jēgas. Filozofija vienmēr kai ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēka, raksta ir jautājusi par to, kas norūpina cilvēku: cik M. Kūle. Fenomenoloģija aicina attīrīt pie- lielā mērā var uzticēties fenomeniem, kas paš- sārņoto apziņu, kas tiecas pakļauties naivām atklājas apziņā? nostādnēm, autoritātēm, jo ikdienišķā apziņa Fenomenoloģijas pārsteidzošākā atbilde ir ir „kā aizsvīdis, putekļains logs, caur kuru uzticēšanās un prasības cilvēkam, kurš domā. raugoties, nevaram ieraudzīt skaisto, dziļo un Proti, M. Kūle raksta, ka pamatrealitāte apziņā jēgas pilno pasauli. Taču mēs nevaram turpināt ir sasniedzama ar iedziļināšanos, vērojumu un dzīvot pasaulē ar „netīriem logiem””5. atklāšanos. Un drošas zināšanas ir tās, kas ir Šī kolektīvā monogrāfija uzrunā, jo, to fenomenoloģiskā nozīmē morāli uzticamiem, lasot, var izbaudīt fenomenoloģijas dzīves vai, citādi sakot, redukciju veikt spējīgiem cil- dzirkstījumu un mutuļošanu, kas tai sākotnēji vēkiem, kāds ir pašattīrīšanās aktus veikušais un aizvien bijis raksturīgs, – to, ko itālieši sauc cilvēks/domātājs – fenomenologs. Vērošanas par spumante, tā apzīmējot arī dzirkstošos dzē- vērošana ir apziņas pašatklājoša norise, kas rienus. Teksti iepriecina, tāpēc ka tie nav sausi, saistīta ar to, ka jēgas pastāv kā dotais. bet izverd no domāšanas avota un liecina par Fenomenoloģija ir ļoti plaši izmantojama fenomenoloģijas un šā virziena domātāju vita- un tikusi piemērota kā cilvēciski saprotams un litāti. Un to varētu nosaukt par atjaunotu vita- realitāti atklājošs domāšanas rīks sociālajās zi- litāti salīdzinājumā ar neseno fenomenoloģijas nātnēs, ekonomikā, ekoloģijā, cilvēkģeogrāfi- attīstības periodu pasaulē, kad sāka raisīties jā, vēsturē, lingvistikā, mākslas un literatūras „baumas par fenomenoloģijas nāvi”. Tagad kritikā, psihoanalīzē, sociālpsiholoģijā, medi- kārtējais filozofijas virziena atpūtas, augšanas cīnā, biznesā, komunikācijas jomā u. c. un pārveides posms ir garām, tāpēc ir īstais Sniedzot fenomenoloģijas raksturoju- laiks panorāmiskam apkopojumam un jaunu mu, tās attīstības Latvijā vēsturisko apskatu, iespēju iezīmēšanai, ko redzam šai grāmatā. analizējot patlabanējo situāciju un iezīmējot Grāmatas pirmo nodaļu Huserla feno- perspektīvu, profesore norāda, ka fenomeno- menoloģijas studijas iesāk Uldis Vēgners – loģija saista arī ar to, ka tā kā virziens ir it E. Huserla sistēmu perfekti pārzinošais Latvi- kā nepabeigta, un patiesībā to nemaz nevar jas filozofu jaunākās paaudzes pārstāvis, kurš pabeigt, jo aizvien uzrodas jauni tās lietojuma ar „tagad” koncepta pētījumiem fenomenolo- un skatījuma veidi. ģijā ir kļuvis ievērots jau starptautiskā līmenī. Fenomenoloģija kā filozofija piedāvā- iz Un tagad uzdrošinās kritiski palūkoties uz hyle kopt vienu no lielākajām domāšanas mākslām, jeb vielas, jeb juteklisko dotumu jautājumu proti, prasmi filozofiski atšķirt „ka” no „ kā”, E. Huserla mantojumā. U. Vēgners pievēršas jo fenomeni, par ko runā fenomenoloģija, ir vienam no smagākajiem kritikas gadījumiem dziļākie apziņas slāņi, kas atklāj un apraksta pret E. Huserla mantojumu, kas piedāvā izmest būtības un jēgas, nevis demonstrē virspusējas no fenomenoloģijas terminoloģijas hilētisma parādības. Apziņas pārdzīvojumus skata kā nojēgumu, vienkārši sakot, juteklisko, sajūta- pašpietiekamus, bez vajadzības tos skaidrot mo, jo apšauba šo t. s. hilētisko dotumu pār- ar kaut ko citu. Vērošana neļaujas demonstrē- baudāmību ar intuīciju, kā to saprot E. ­Huserla ties, atgādina M. Kūle, un tādējādi tā ir vērsta filozofijā un kas atbilst acīmredzamības kritē- pret „noplicināto, naivo un bezatbildīgo masu rijam. Kritiķis apstrīd E. Huserla filozofijas kultūru [..] fenomenoloģija māca pietāti pret iespējas pietiekami droši parādīt, ka cilvēks pasauli, taču tā nebūt nenozīmē padevīgu gal- var apzināties savas sajūtas. Tāpēc U. Vēgners vas noliekšanu visa notiekošā priekšā”4. Vai, parāda minētās kritikas argumentu nepilnības,

4 Kūle, M. (2016) Fenomenoloģijas nozīme mūs- 5 Kūle, M. (2016) Fenomenoloģijas nozīme mūs- dienu filosofiskās domas attīstībā. Turpat, 15. dienu filosofiskās domas attīstībā. Turpat, 16.

158 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 iezīmējot tālāku diskusijas gaitu, kas balstītos Hanss Georgs Gādamers – līdz Eiropai rakstu- uz precīzāku un labāku E. Huserla filozofijas rīgās hermeneitikas tradīcijas atjaunošanai ar izpratni.6 valodas ontoloģijas jeb esamības starpniecību, Maskavas profesore un viena no patiesi kas skaidro, ka mūsu saprašana ir valodiska? nopietnu, neideoloģizētu filozofisko pētījumu Rinalds Zembahs analizē jautājumu klasiskām autorēm padomju laikā, Nellija par zinātnes objektivitāti, kas ir sevišķi aktu­ Motrošilova, pievēršas jautājumam par „tīro āls mūsdienu scientisma jeb zinātnieciskuma apziņu”.7 Pamatīgajā monogrāfijas rakstā filo- ideoloģijas spiediena apstākļos. Proti, E. Hu- zofe analizē, kā E. Huserls vada smalko un serls bija diagnosticējis savu laikmetu kā detalizēto domas kustību uz tīrām apziņas for- jēgas iztukšotību, galvenokārt raugoties uz mām un atpakaļ uz priekšmetisko saturu pār- dabaszinātņu tehnizēšanos un komplicētu teo- dzīvojumu. Kā jau monogrāfijas ievadrakstā riju krāvumiem zinātnē vai, vienkārši sakot, norāda profesore M. Kūle, mūsdienu filozofija rodoties plaisai starp dabu pašu par sevi un vairs netic apziņas modelim, kas vēro doto; ilū- subjektīvo pieredzējumu fenomenālo pasauli, zijas, maldi un aizspriedumi nav izsviežami no kuras dotumi tikai izskatās objektīvi. Zinātnē apziņas; apziņa ir pasaulē esamības apziņa, ko ir zudusi pieejamās, uzskatāmās, vērojamās nosaka valodiskais un vēsturiskais. Tos atklāj pasaules klātbūtne, tāpēc zinātnes vēsturiskās nevis dotā vērojums, bet saprašana un interpre- attīstības un tās ietekmes uz sabiedrību dēļ tācija. Citiem vārdiem sakot, „tīra apziņa”, kas fenomenologam ir kļuvis apšaubāms pats zi- bija jaunlaiku filozofijas iedomātais izejas un nātnes „fakts”. Tagad vairs nevar aprobežoties beigu punkts izziņas subjekta veiktajā objekta ar optimisma caurstrāvotu skatījumu – saskaņā izziņas procesā, nav iespējama. Jo cilvēks ir ar to ir tikai jāizlabo dažas loģiski metodolo- dzīvs cilvēks, tāpēc nepastāv tīra uztvere, tajā ģiskas kļūdas zinātnes diskursā. Par spīti tam, vienmēr ir jāņem vērā cilvēka piederība situā- ka zinātņu ideāls aizvien ir bijis acīmredzamī- cijai, cilvēka persona un subjektivitāte.8 ba, tagad to atziņas ir zaudējušas uzskatāmību Šajā kontekstā N. Motrošilova vērienīgi un līdz ar to uzticamību ne tikai nespeciālistu un pārliecinoši iezīmē E. Huserla filozofijas acīs – tā ir krīze. Tāpēc filozofam ir jākļūst izpētes laukus, kas organiski izriet no viņas par epistemologu un terapeitu, kurš cenšas izveidotās fenomenoloģiskās kustības analīzes norādīt atpakaļceļu „noklīdušajām” zinātnēm, shēmas. No E. Huserla iestrādēm mūsdienu proti, ceļu pie tā avota, kas vienmēr ir moti- fenomenoloģijai būtu iespējama divkārša kus- vējis zinātnes, – pie, fenomenoloģiski sakot, tība: gan „uz augšu”, uz vēl lielāku analīzes dzīvespasaulē mītošās sākotnējās domāšanas, „tīrību”, pie kāda „pār-loģiska” līmeņa, tāpat kuras iespējami precīzāks apraksts epistemo- kā „uz leju”, nolaižoties vēl dziļāk pārdzīvo- logam un terapeitam būtu jāsniedz zinātnieku juma sapratnē. Pavisam īpašs pētījumu lauks kopienai.9 N. Motrošilovas ieskatā būtu E. Huserla apzi- Monogrāfijas otrajā daļā ir publicēti rak­ ņas koncepcijā pastāvošās valodas analīzes sa- sti par fenomenoloģijas tradīcijas izvērsumu. mērošana ar mūsdienu filozofijas lingvistiskā Nodaļu iesāk Latvijas Kultūras akadēmijas pagrieziena virzieniem. Tas ir nepieciešams, docētājs, autors spožajai disertācijai par atmi- lai virzītos projām no ilgi pastāvējušā aiz- ņu un laiku Anrī Begsona filozofijā – Andrejs sprieduma par valodas problemātikas trūkumu Balodis. Rakstā viņš pievēršas fenomenoloģi- fenomenoloģijā. Kā gan citādi E. Huserla skol- jas un bergsonisma salīdzinājumam, parādot, nieks, eksistenciālās fenomenoloģijas lielmeis- ka tie abi ir radniecīgi 20. gadsimta filozofijas tars Martins Heidegers būtu varējis aizdomāt virzieni, taču pret A. Bergsona filozofiju vērstā līdz valodas esamības jautājumam un tālāk fenomenoloģijas kritika ir aizkavējusi iespēja- mo daudzsološo abu virzienu simbiozi.­ A. Ba- lodis parāda, ka ķermenis, laiks un atmiņa gan 6 Vēgners, U. (2016) Hilētiskās dotības iespēja- mība Huserla fenomenoloģijā. Turpat, 39–54. 7 Motrošilova, N. (2016) Huserla Loģiskie 9 Zembahs, R. (2016) Jēgas krīze: laikmeta pētījumi un mūsdienīgums. Turpat, 55–110. diagnostika Edmunda Huserla skatījumā. Tur- 8 Turpat, 13. pat, 111–117.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 159 A. Bergsona filozofijā, gan fenomenoloģijā ir pietuvojās katoliskajai filozofijai, tālāk virzījās konceptualizētas kā uz pieredzi balstītas zi- uz pašas ekoloģisko filozofiju, kuras centrā ir nāšanu formas un to izpratne nav iespējama mīlestība uz dzīvi un dzīvību. A. Timeņecka bez subjekta līdzdalības. Taču subjekts, raksta darbojās, kā raksta M. Kūle, bez cerībām ie- A. Balodis, nevar tikt domāts kā tukšs rezer- ņemt kādu slavējamu vietu 20. gadsimta filo- vuārs, kas piepildāms ar jebkādiem pieredzes zofijas kanonā, taču pauda savu ontopoētisko saturiem: „Subjekts jau sākotnēji ir ķermeniski skatījumu, brīvdomību un neatkarību. ierobežots, laiciski un apziņā par savu laicisku- Tālāk M. Kūle izvērš A. Timeņeckas mu strukturēts, atmiņas neatgriezeniskuma­ un dzīves fenomenoloģijas analīzi tās filozofisko pagātnes ontoloģijas noteikts.”10 Sasaucoties jēdzienu gaismā: logoss un dzīve, šifrēšana ar E. Huserla jēgas krīzes tematiku, A. Berg- un dzīves manifestācija, un ekofenomenolo- sona filozofija var piedāvāt ļoti labu metodolo- ģija, kas ietver dzīves fenomenoloģiju, taču ģisko izejas punktu, kurā savienotos zināšanas nu jau arī vairākas citas domāšanas pieejas, un pieredze. pamatkoncepciju tālāku izstrādi un sadarbī- Aizraujošā stāstījumā M. Kūle vēstī par bu ar dabaszinātņu speciālistiem. Galvenais Pasaules Fenomenoloģijas institūta ASV di­ šā virziena attīstībā ir pievērstība cilvēku kā binātājas un ilggadējās vadītājas, Polijā dzi- dzīvu būtņu pastāvēšanai kopā ar tās jēgpilno mušās Annas Terēzes Timeņeckas dzīves uztveri cilvēka apziņā. fenomenoloģiju kā jaunu virzienu. Pavisam Itāliešu fenomenoloģe Daniēla Verduči nesen A. Timeņeckas vārds izskanēja pasaules turpina dzīves fenomenoloģijas tematikas iz- plašsaziņas medijos, kad pēc aiziešanas mūžī- vērsumu saistībā ar dabiskās socialitātes jeb bā tika atvērtas viņas vēstules sarakstē ar poļu kopības izjūtas izzušanu mūsdienu sabiedrībā. fenomenologu Karolu Vojtilu – vēlāk pāvestu A. Timeņeckas dzīves fenomenoloģijā itāliešu Jāni Pāvilu II. M. Kūle raksta: „Timeņeckas filozofe redz iespēju domāšanā par cilvēku kā jaunībā aizsākusies draudzība ar pāvestu ir būtni attiecībās uzirdināt kopības izjūtu, kas piederīga viscilvēciskākajām un jaukākajām, vienkārši ir, pēc kuras cilvēki ilgojas, taču ne- uzticības pilnām attiecībām.”11 A. Timeņecka spēj izlauzties cauri pārspīlēta individuālisma ir izveidojusi dzīves fenomenoloģijas virzie- kultūras uzceltajām sienām. Dzīves dzirksts nu, un, kā raksta M. Kūle, nav zināma vai- izlec notikumā, kurā cilvēks redz manifestē- rāk neviena privātpersona 20. gadsimta otrajā jamies to, ka ir dzīva būtne.12 pusē, kas filozofijas jomā bez starptautiskiem Tāpat šajā monogrāfijas nodaļā lasītājs projektiem un universitāšu sponsorējuma būtu var iepazīties ar mūzikas filozofijas oriģinālā izdarījusi tik daudz kā viņa, lai attīstītu filozo- pētījuma autores Inetas Kivles rakstu. Filozo- fijas idejas, sasauktu kopā visdažādāko valstu fe pievēršas skaņas un klusuma jēgai, skatot un profesiju ļaudis, mācītu fenomenoloģiju un klausīšanos kā dzīves fenomenoloģisko piere- publicētu grāmatas un žurnālus, un vēl, un vēl. dzi.13 Krājumā pelnīti atrasta vieta arī I. Kivles A. Timeņeckas dzīvesgājums liek aizdomāties pētījuma publicējumam par būtību tvēruma par tā veikuma uzticamību, ko filozofs var iespējamību, izmantojot mākslas ontoloģiju.14 nodrošināt tikai ar savu dzīvi, lai ko par to Proti, I. Kivle – atbilstīgi fenomenoloģijas domātu citi. Viņa nebija centusies izdabāt pub- nostādnēm – vēlas tuvoties lietu redzējumam, likas gaumei, neklausījās tradicionālās feno- kādas tās ir būtībā. Šai ceļā viņa par sabied- menoloģijas pārstāvju nievās par ierasto ceļu roto izvēlas Aristoteli, kura mimēzes mācība atstāšanu – viņa veidoja dzīves fenomenolo- var tikt apskatīta kā patiesības pašatklāšanās ģiju, kas pārkāpa E. Huserla noliktās robežas, 12 Verducci, D. (2016) The Consciousness of Being Alive: A Forgotten Transcendental Condition of 10 Balodis, A. (2016) Ķermenis, laiks un atmiņa. Community and Togetherness. Turpat, 178–195. Bergsona filozofijas kritika franču fenomenolo- 13 Kivle, I. (2016) Auditory Phenomena and Hu- ģijā. Turpat, 121–143, 142. man Life: Phenomenological Experience. Tur- 11 Kūle, M. (2016) Pārsniedzot klasiskās feno­ pat, 171–178. me­noloģijas ietvarus: dzīves fenomenoloģijas 14 Kivle, I. (2016) Ontology of Art: Mimesis and porojekts. Turpat, 147–170, 148. Play. Turpat, 197–208.

160 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 teorija. Tā sasaucas ar pavisam citādo mūs- pārzināšana ir ļāvusi filozofam nopietni pētīt dienu hermeneitikas pieeju, kas skata mākslas un komentēt par sokratisku fenomenologu darbu kā patiesības pašparādīšanās pieredzi. uzskatītā Jana Patočkas darbus. Un mono- Smeldzīgi lasīt nesen mūžībā aizgājušās grāfijas rakstā autors ieskicē J. Patočkas un talantīgās filozofes Elgas Freibergas rakstu Mišela Fuko pieeju salīdzinājuma pieteiku- par fenomenoloģijas un estētikas saikni, jo tā mu. Galvenais, kas vieno abus domātājus, ir ir gan atkaltikšanās ar to domāšanas sakopotī- rūpe. Lasītājs var iepazīties ar Latvijā plašāk bas spēku, kas bija raksturīgs Elgai, gan reizē nepazīstamā, taču pasaulslavenā Prāgas Sokra- pieredze par Latvijas filozofu kopību, kas ir ta – J. Patočkas – atziņām rūpes turēšanā par palikusi bez viņas estētiskās, t. i., aisthesis jeb dvēseli viņa filozofisko meklējumu un avotu jutekliski tveramās, klātbūtnes. Rakstā E. Frei- kontekstā, kā arī paraudzīties uz M. Fuko paš- berga apskata fenomenoloģijas ietekmi uz do- mākslu jeb eksistences mākslu.17 māšanu par mākslas darbu, estētiskās pieredzes Monogrāfijas trešā nodaļa ir veltīta feno- izpratni, kā arī konfrontē fenomenoloģijas tīro menoloģijai Latvijā un Lietuvā. Un te lasītā­­ struktūru meklējumus ar estētikas sensuālo jeb jam ir iespēja iepazīties ar to, kā un kāpēc – neizbēgami juteklisko raksturu. Šai kontekstā, un, jāteic uzreiz, nepavisam ne atvērtām ro- būdama franču filozofijas un estētikas speciā- kām – fenomenoloģija tika uztverta Latvijas liste, E. Freiberga analizē Žana Pola Sartra 20. gadsimta pirmās puses intelektuāļu vidē.18 un Mišela Anrī filozofiskos uzskatus mākslas Par spīti tam pasaulē visslavenākie un pazīs- jomā, secinājumā spējot ietvert vismaz pāris tamākie Latvijas filozofi Teodors Celms un atsauces uz mūsdienu filozofijas jautājumiem: Brazīlijā dzīvojušais un strādājušais latviešu „Abu filozofu domu kopīgais patoss ir mākslas jezuīts Staņislavs Ladusāns ir snieguši iegul- darba savatnīguma uzsvēršana, kas var izrā- dījumu fenomenoloģijas attīstībā. Attiecīgi – dīties vislielākais ieguvums ceļā pie mākslas ar E. Huserla kritiku un rosinājumu smalkāk darba patiesības aizvien atliktās atklāšanās.”15 izstrādāt intersubjektivitātes jautājumu jeb Amerikāņu filozofa Viljama Džeimsa koncepciju par to, ka ir iespējama cilvēku sav- pārdomas par reliģisko pieredzi Velga Vē- starpējā komunikācija, un – ar tomisma un fe- vere analizē, parādot reliģijpētniecības jomā nomenoloģijas sintēzi daudzpusīgā humānisma notikušo lūzumu, kas tiecās izpausties ar iz- filozofijā, kuras pamatā ir kognitīvā jeb izziņas laušanos no psiholoģisma un introspektīva fenomenoloģija.19 patības redzējuma uz huserlisko nostādni par Dzirkstošu un fenomenāli urdošu rakstu atgriešanos pie „pašām lietām” jeb fenomeno- varam lasīt par fenomenoloģiju Lietuvā. Te loģijas. Un, lai arī V. Džeimss nav dēvējams autors neatvairāmā atklātībā diskutē par to, par fenomenologu, viņš bija nonācis ļoti tuvu ko nozīmē vārdkopa „fenomenoloģija Lie- tās pamatapjēgumiem.16 Tā ir svarīga norāde, tuvā”, aplūko tās attīstību, pauž pārliecību, kas no pavisam cita filozofiskā skatpunkta ka filozofiskajai pētniecībai vajadzētu sekot ļauj ieraudzīt fenomenoloģijas priekšrocības filozofa Arūna Sverdjola paraugam, kurš ir reliģijpētniecībā. pietiekami godīgs un apzinīgs, un radošs, lai Dzīves mākslas filozofs, psihoanalītiskās fenomenoloģijas klasiķu darbus interpretē- kultūras speciālists, daudzu filozofijas grāmatu tu saskaņā ar mūsu, t. i., lietuviešu, uztveri: autors un tulkotājs Igors Šuvajevs apliecina „Visai lietuviešu filozofiskajai pētniecībai -va fenomenoloģijas nepabeigtības un atvērtī- jadzētu tikt attīstītai šādā veidā, nevis rokoties bas iespējas. Akadēmiskā pieredze Prāgas Kārļa Universitātē, čehu kultūras un valodas 17 Šuvajevs, I. (2016) Rūpes turēšana. Patočka un Fuko. Turpat, 247–259. 15 Freiberga, E. (2016) Mākslas darba eksistenciālā 18 Vēgners, U. (2016) Fenomenoloģijas recepcija un afektīvā pieredze: Sartrs un Anrī. Turpat, Latvijas akadēmiskjā vidē 20. gadsimta pirmajā 209–231, 231. pusē. Turpat, 263–280. 16 Vēvere, V. (2016) Viljamss Džeimss: reliģiskās 19 Kūle, M. (2016) Teodors Celms un Staņislavs pieredzes fenomenoloģiskā deskripcija. Turpat, Ladusāns SJ – salīdzinošais skatījums. Turpat, 233–246. 281–292.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 161 cauri fenomenoloģijas klasiķu darbiem. [..] nākšana klajā; starptautiski izcilu filozofu, zi- Interesanta ir oriģināla interpretācija, nevis nātnes un izdevējdarbības organizatoru vizītes „objektīva” restaurācija.”20 Ļoti interesanti ir Latvijā akadēmisko kontaktu iedibināšanas uzzināt, ka Lietuvas fenomenologu pamatin- nolūkos – lai pieminam tikai M. Heidegera terese ir dzejas un filozofijas saskares punkts, fenomenoloģijas speciālista un kopoto rakstu kas prasīt prasa paplašināt filozofiskās jaunra- zinātniskā izdevuma redaktora Petera Travnija des jēdzienu. (Peter Trawny) vizīti, kā arī plašo akadēmiskās Ja jautātu, ko par šādu pieeju saka latviešu vizītes programmu, ko Latvijā īstenoja Late- filozofi, tad jāturpina vien lasīt tālāk interviju rāna Pontifikālās universitātes profesors Fran- ar M. Kūli, kura izvērtē fenomenoloģijas pētī- česko Alfjeri (Francesko Alfieri), kurš strādā jumu līmeni Latvijā pasaules kontekstā. Katrā kopā ar M. Heidegera teorētiskā mantojuma ziņā profesores pašas filozofiskajā jaunradē kā pārvaldītāju filozofijas profesoru Frīdrihu Vil- Latvijas fenomenoloģijai piemītoša raksturie- helmu fon Hermanu. zīme ir kultūras fenomenoloģijas izstrāde un Vēl jo vairāk fenomenoloģijas attīstības fenomenoloģijas izmantošana, lai sargātu vēr- Latvijā kairosa laiku iezīmē LU Filozofijas un tības, tātad fenomenoloģijas un aksioloģijas socioloģija institūta un Vēstures un filozofijas jeb vērtībfilozofijas sintēze.21 fakultātes rīkotā starptautiskā konference filo- Visbeidzot, ceturtajā nodaļā bibliogrāfijā zofijā Fenomenoloģija un estētika, kas šogad ir apkopotas nozīmīgākās Latvijas filozofu pub­ notika Rīgā no 29. jūnija līdz 1. jūlijam. Tajā likācijas starptautiskajos izdevumos par feno­ uzstājās 47 pētnieki no 18 valstīm. Galvenie menoloģijas tematiku. runātāji bija tādi savā laukā atzīti pētnieki kā Jāteic, ka grāmata par fenomenoloģiju Natālija Artemenko (Krievija), Rūdolfs Ber- mūsdienu pasaulē ir publicēta īstajā brīdī jeb nets (Beļģija), Nikolass de Varrens (Beļģija), kayros – tā ar grieķu terminu apzīmē kādu Sauļus Geņušas (Ķīna), Maija Kūle un Sesīlija būtisku pavērsiena brīdi, laiku, kad notiek kas Sjoholma (Zviedrija). patiesi svarīgs. Un Latvijas filozofijā tas ir Konference bija veltīta attiecībām starp jaunas pieredzes laiks, kad no jauna ir iespē- fenomenoloģiju un estētiku plašā nozīmē, jams atklāt fenomenoloģijas iespējas cilvēku sākot ar jautājumiem par sajūtu pieredzes, kopesamības labiekārtošanā, kas tik ļoti nepie- iztēles un ķermeņa attiecībām un beidzot ar ciešama mūsdienu pasaulē. jautājumiem par fenomenoloģijas un dažādu Šo pavērsienu iezīmējusi vesela virkne mākslu, tostarp glezniecības, mūzikas, litera- notikumu: jauno filozofu sekmīga sadarbība ar tūras, dejas, arhitektūras un teātra, attiecībām, medicīnas, biznesa, mākslas un komunikācijas izgaismojot fenomenoloģijas tradīcijas manto- speciālistiem, izmantojot fenomenoloģijas ie- jumu šo jautājumu risinājumā Centrāleiropā strādes; jaunu fundamentālu fenomenoloģijas un Austrumeiropā, kā arī izvērtējot šo vēstu- pētījumu parādīšanās, starp kuriem jāizceļ Ul­ risko mantojumu un tā potenciālu mūsdienu da Vēgnera un Māras Grīnfeldes monogrāfiju fenomenoloģijas un mākslas attīstībā. Un tas viss atkal ir jauna pieredze – kaut 20 Kačerausks, T. (2016) Fenomenoloģija Lietuvā. kas neapgāžams, kas parādās, atklāj sevi, pa- Turpat, 293–306. ver jaunus jēgas horizontus, lai cilvēks būtu 21 Velgas Vēveres intervija ar Maiju Kūli par feno- spējīgs izturēt, uzturēt un jēdzīgi piepildīt menoloģiju pasaulē un Latvijā. Turpat, 307–311. dzīvi.

162 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 KVALITATĪVS MONOGRĀFISKS PĒTĪJUMS, KURA PARĀDĪŠANĀS IR RETUMS

Kaspars Zellis, Dr. hist., LU FSI vadošais pētnieks

Grāmatu sērijas Imperfectum trešā grāma- un finanšu resursus, ka šādu pētījumu parādī- ta, Ulda Neiburga Draudu un cerību lokā: Lat- šanās ir retums. vijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedro- Pretestības kustību problemātika Otrā pa­ tie (1941–1945) (Rīga : Mansards, 2017), ir saules kara notikumu sakarā ir kļuvusi par sava veltīta komplicētai un neviennozīmīgai problē- veida sociālpolitiskās mitoloģijas sastāvdaļu mai Latvijas vēsturē – pretošanās kustībai Otrā vairumā okupēto valstu, stiprinot pēckara varas pasaules kara gados. Monogrāfijas pamatā ir leģitimitāti. Šādus procesus varēja novērot kā autora savulaik Latvijas Universitātē aizstā- Rietumvalstīs (Francijā, Beļģijā u. c.)1, tā arī vētā doktora disertācija Latviešu nacionālā Austrumbloka valstīs un pat Vācijā, kur, piem., pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie „antifašistiskā pretestība” Ā. Hitlera režīmam (1941–1945), kas ir pārstrādāta un papildināta kļuva par sava veida Austrumvācijas politiskās monogrāfijas vajadzībām. leģitimitātes kodolu vai dibināšanas mītu, kā to Grāmatas mērķis ir bijis atklāt sakarus nosaucis vācu pētnieks H. Minklers.2 Savukārt starp Latvijas pretestības kustību un Rietu- Rietumvācijas attieksme un historiogrāfijas at- mu sabiedrotajiem nacistu okupācijas gados tieksme pret antihitlerisko pretestību gāja roku (14. lpp.). Mērķa sasniegšanai tikuši izvirzīti rokā ar tās politiskās atmiņas transformācijām.3 uzdevumi, kas arī veido grāmatas struktū- Latvija nav bijusi izņēmums, un, kā no- ru, kura sastāv no sešām nodaļām. Vispirms rāda autors, padomju laikā glorificēti tika vien U. Neiburgs ir risinājis historiogrāfiskās pro­ padomju pretestībnieki un partizāni, savukārt blēmas, kas saistās ar pretestības kustības nacionālās pretestības grupas tika vai nu no- nebūt ne viennozīmīgo izpratni Latvijas vēs- klusētas, vai diskreditētas kā „tautas interesēm turē. Otrajā nodaļā autors apskatījis Rietumu neatbistošas” (36. lpp.). Pretestības kustības kā sabiedroto politiku pret Latviju Otrā pasaules politiskās vēstures sastāvdaļa kopš pašas pro­ kara gados, trešajā – pretestības kustības infor- blemātikas apjēgšanas un izpētes sākumiem ir matīvo darbību un tās izmantošanu Rietumos. bijusi un paliek visai ideoloģizēta kategorija, Ceturtā nodaļa veltīta pretestības kustības po- kam raksturīga „pareizo” pretestībnieku glori- litiskajai darbībai un tās iespaidam Rietumos. fikācija un „nepareizo” aizmiršana vai pārkla- Piektā nodaļa – Latvijas Centrālās padomes sifikācija, kā tas savulaik notika ar padomju (LCP) organizētajām bēgļu laivu akcijām uz partizāniem, kuri kļuva par „padomju kaujinie- Zviedriju, savukārt pēdējā – pretestības kustī- kiem” Latvijas historiogrāfijā pēc neatkarības bas nerealizētajām iecerēm. atjaunošanas. Grāmatā atrodam vērtīgu analīzi Grāmatas rakstīšanā ir ieguldīts liels par šīm norisēm historiogrāfijā, kam autors darbs, apzinot un analizējot daudzu valstu ar- pievienojis arī savu pozīciju, cenšoties daļē- hīvu, kā arī muzeju materiālus, atmiņas, his- ji deideoloģizēt līdzšinējās nostādnes – viņš toriogrāfiju – tas detalizēti aprakstīts avotu un literatūras apskatā, kā arī monogrāfijas beigās 1 Lagrou, P. (2003) The Legacy of Nazi Occupa- ievietotajā bibliogrāfijā. Pētījumā izmantotais tion: Patriotic Memory and National Recovery kolosālais informācijas apjoms netieši vēlreiz in Western Europe, 1945–1965. Cambridge : atgādina, ka kvalitatīvi monogrāfiski pētījumi, Cambridge University Press, 19ff. 2 kas ir vēstures zinātnes pamatā, prasa ilgstošu Münkler, H. (2010) Die Deutschen und ihre darbu ne tikai Latvijas, bet arī ārzemju arhī- Mythen. Hamburg : Rowohlt, 421–441. 3 Frei, N. (2009) 1945 und wir: Das Drittte Reich vos, tajā pašā laikā vēstures zinātnei mūsu zi- im Bewußtsein der Deutschen. München : DTV, nātnes politika atvēl tik ļoti ierobežotus laika 143–158.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 163 norāda, ka, izvērtējot pretošanās kustību Latvi- Latvijai vai Latvijas pretestībniekiem ir bijuši jā, par galveno mērauklu vajadzētu ņemt nevis „Rietumu sabiedrotie”, kaut gan ASV un Liel- tās ieguldījumu demokrātisko vērtību aizstā- britānijas attieksmi pret okupētajām Baltijas vēšanā, bet apņēmību atjaunot Latvijas valsts valstīm, kas labi aprakstīta grāmatas 2.1. no- neatkarību, nešķirojot cilvēkus pēc politiskās, daļā (118.–131. lpp.), nevar raksturot kā sa- sociālās vai kādas citas piederības (95. lpp.). biedroto valstu politiku. Arī autors pats atzīst, Man tomēr rodas utopiskas cerības, ka ka Latvijas diplomātiem neizdevās noformēt šo jautājumu varētu skatīt nepolitizēti, strīdus Latvijas kā dalībvalsts statusu Sabiedroto nā- par to, kas ir (ne)pareizi pretestībnieki, atstā- ciju vidū (154.–155. lpp.). Ir saprotams, ka tā jot sociālās un politiskās atmiņas veidotāju var saukt grāmatas, kas raksturo, piem., Polijas ziņā, – tas jau zināmā veidā noticis, Saeimai pagrīdes Armija Krajowa sadarbību ar britiem 1996. gadā pieņemot likumu Par nacionālās un amerikāņiem,5 bet vai tas ir pilnībā korekti, pretošanās kustības dalībnieka statusu4. Ie- runājot par Baltijas valstu likteņiem Otrā pa- spējams, vēsturē vajadzētu tiekties aprakstīt saules kara gados? Iespējams, korektāk būtu pretestības kustību noteiktā laikā, akcentējot rakstīt par sabiedrotajām Rietumu valstīm vai, gan pozitīvo, gan negatīvo pretestības kustību precīzāk, par angļu–amerikāņu sabiedrotajiem, darbībā. Vēstures uzdevums ir veidot izpratni ņemot vērā, ka jēdzienam Western Allies ir arī par notikušo, savukārt varoņu un antivaroņu plašāka nozīme. Piedevām tas izslēdz neitrālo tēla veidošanu atstāt sabiedrībai, politiķiem un Zviedriju, kurai bija būtiska loma grāmatā ri- publiskās domas veidotājiem. sināto notikumu izpratnē. Risinot pretestības jēdziena izpratni grā- Šīs iebildes ir vairāk retoriskas un nekādā matā, tomēr jāteic, ka vietumis man kā lasī- veidā nenoniecina monogrāfijas kvalitāti. Grā- tājam bija grūti saprast, kad tiek runāts par mata ir ne tikai par pretestības kustību, bet arī pretestību kā Otrā pasaules kara fenomenu par Latvijas diplomātu darbību Otrā pasaules un kad par nacionālo pretestību. Autors gan kara gados Rietumos, labi atsedzot Latvijas atzīst, ka vajadzētu distancēties no dažādu starptautisko stāvokli šajā laikā. Grāmata pretestības grupu ideoloģiskā novērtējuma sniedz priekšstatu par Rietumu izlūkdienestu mūsdienās (89.–90. lpp.), tajā pašā laikā ar darbībām un interesēm Baltijas telpā. Tādējādi savu formulējumu, nosakot par galveno pre- grāmatas autora izpētes objekti ir bijuši vairā- testības mērķi valsts atjaunošanu, atsevišķas ki, un monogrāfija sanākusi daudzšķautņaina. grupas izslēdz no pretestības grupu saraksta. Tāpat jāuzteic, ka grāmata nav tikai apraksto- Nesaprotams man šķita arī formulējums „Lat- ša, bet arī analītiska, izvērtējot iepriekšējās vijas pretošanās kustība”, ko autors ir mainījis historiogrāfijas atziņas – tās pieņemot vai no- no disertācijā lietotā formulējuma „latviešu raidot, uzdodot jautājumus un kritiski izvērtē- nacionālā pretošanās kustība”. Kāpēc jaunais jot pagātnes epizodes. formulējums ir labāks, precīzāks par iepriekš Grāmatā aprakstītais ir nozīmīgs mate- lietoto – tas ir jautājums, uz kuru atbildi ne- riāls Latvijas politiskajā vēsturei un politiska- atradu. jai atmiņai. U. Neiburga pētījums pārliecinoši Manuprāt, nemaz tik viennozīmīgs nav atklāj un pierāda, ka Latvijā faktiski bezcerīgā arī autora lietotais jēdziens „Rietumu sabied- situācijā bija cilvēki, kas ar reālām darbībām rotie”. Kā atzīmē autors, tas ir historiogrāfijā centās uzturēt un sekmēt Latvijas valsts atjau- nostiprinājies apzīmējums ASV un Lielbritā- nošanu, darbojoties par spīti gan okupācijas nijas militāri politiskajai aliansei (13. lpp.), varu pretdarbībai, gan nesaņemot reālas garan- tomēr vai šī jēdziena lietošana attiecībā uz tijas no Rietumiem. Valsts idejas uzturēšanā, Latvijas politiskās vēstures izpratni un vēs- turisko kontekstu nemaldina lasītāju? Izlasot šādu formulējumu, man rodas asociācijas, ka 5 Piem.: Peszke, M. A. (2009) The Polish Under- ground Army, the Western Allies, and the Fail- ure of Strategic Unity in World War II. NC : 4 Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=40103. McFarland & Co.

164 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 tās kontinuitātes paradigmas stiprināšanā viņu pētnieciskajiem jautājumiem, bet arī sabied- darbība ir milzīga, bet diemžēl nenovērtēta. rībā radīs interesi par pretestības kustībām Jācer, ka Draudu un cerību lokā ne tikai jau- Latvijā, tā piešķirot nacionālās pretestības no pētnieku vidū, kuri nākotnē varētu censties kustības dalībniekiem viņiem pienākošos vietu atbildēt uz vairākiem grāmatā uzdotajiem Latvijas atmiņu telpā.

DIVZIRGU ARKLA VAGA

Elmārs Pelkaus, vēsturnieks

Grāmata ir iespaidīga izmēra un 352 lap- Domāju, ka grāmatas nodaļas, kurās stās- puses bieza. Uz vāka pašapzinīgs nosaukums tīts par atjaunotās LZS gaitām no 1990. gada Ne tikai vagas vilcēji. Latvijas Zemnieku sa- līdz mūsdienām, galvenokārt ieinteresēs noti- vienībai 100, 1917–2017. Autori Aivars Berķis kumu līdzdalībniekus un neatkarību atguvu- un Ēriks Hānbergs – domubiedri, jau agrāk šās valsts politisko procesu pētniekus. Pārējo vagu vienā iejūgā dzinuši. auditoriju vairāk varētu interesēt partijas tālās Ar to jau arī šī grāmata atšķiras no pagājības ainas un nākotnes vīzijas – kā vienā, 1995. gadā iznākušas Latvijas Zemnieku sa- tā otrā gadījumā jaušama visciešākā saistība ar vienības vēstures1, kuras autori tā arī nespēja visas valsts likteņiem. vienoties par kopīgiem secinājumiem. Pārāk Grāmatas autori nav vairījušies atklāti dažāds bija viņu uzskatu spektrs, tāpēc noda- paust savu viedokli diskutablos jautājumos. ļas izskatījās īsti nesalāgotas, kaut tajās bija Minēšu vienu piemēru: „Latvijai atgūstot ietverts ne mazums vērtīga un pirmreizīga neatkarību, [Alfreda] Ceihnera un [Alberta] materiāla. Zalta darbi bija sen piemirsti, jo bibliotē- A. Berķa un Ē. Hānberga grāmata iznā- kās nebija pieejami. Tāpēs Zviedrijā izdotā kusi ne vien Latvijas Zemnieku savienības [­Arnolda] Aizsilnieka grāmata2 nāca kā at- (LZS) simtgades zīmē, bet arī tās „zvaigžņu klāsme un kā vienīgā patiesība. Tā arī atbil- stundā”, kad Zaļo un Zemnieku savienība da astoņdesmitajos gados pasaulē valdošajai (ZZS) ir valdošās koalīcijas līdere. ZZS pār- brīvā tirgus teorijai [..] A. Aizsilnieka saim- stāvji ir Valsts prezidents un Ministru prezi- nieciskos uzskatus varētu raksturot kā izteikti dents, pieci ministri visatbildīgākajās jomās. liberālus, kamēr K. Ulmanis piekopa stingru Iespējams, ka tā tas būs arī šī Akadēmiskās visas tautas interesēm pakļautu saimniecības Dzīves numura iznākšanas brīdī. Katrā ziņā valstisku regulēšanu [..]. Liberālā ekonomikā ir skaidrs, ka nevienai citai no Latvijas reālo varu personificē nauda, kapitāls, bagātī- pirmskara politiskajām partijām (ieskaitot ba. Ja to neierobežo likumi un stingra valsts Zemnieku savienības tradicionālos oponentus kontrole, iegūstam „mežonīgo kapitālismu”, sociāldemokrātus) tik ilgu un raženu mūžu kur notiek sabiedrības hipernoslāņošanās, nav izdevies nodzīvot. Tas ir neieinteresēts izveidojoties šauram bagātnieku slānim, kas vērtējums – šo rindu autors nav LZS biedrs netraucēti izšķērdē tautas bagātības, bet tautas un nepieder pie ZZS elektorāta. lielākā daļa grimst nabadzībā.” (90.–92. lpp.)

1 Latvijas Zemnieku savienības vēsture: Izcelsme, 2 Aizsilnieks, A. (1968–1976) Latvijas saimniecī- attīstība, mūsdienas (1995) Rīga : Preses nams. bas vēsture 1914–1945. Stokholma : Daugava.

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 165 Autori polemizē ar Kārļa Ulmaņa autoritārā vācu nacistu ­propagandisti – K. Ulmaņa kliķe režīma kritiķiem arī 1934. gada 15. maija un esot pārāk paļāvusies uz „angļu–amerikāņu žī- 1940. gada 17. jūnija notikumu sakarā, proti – diskās plutokrātijas” atbalstu un ignorējusi na- ja nebūtu bijis 1934. gada apvērsuma, Latvija cionālsociālistisko Vāciju. K. Ulmanis, tāpat 1940. gadā būtu ar bruņotu spēku pretojusies kā pārējo Baltijas valstu un Polijas vadītāji, agresoram. jau arī nemaz neesot bijis īsti leģitīms Valsts Šo rindu autors uzskata, ka Latvija, tā- prezidents, jo sagrābis varu apvērsuma rezul- pat kā abas pārējās Baltijas valstis, pretojās, tātā, kļūdams par diktatoru. Nacionālsociālisti taču izvairījās no kaujām pilnīgi bezcerīgā Vācijā turpretī nākuši pie varas demokrātiskās 1940. gada situācijā un sāka bruņoto cīņu vēlēšanās (sic!). 1941. gada vasarā. Latviešu partizāni kara Protams, K. Ulmani var iedomāties arī pirmajās dienās atbrīvoja Rīgas priekšpilsē- bez Zemnieku savienības un Zemnieku savie- tas, sešas apriņķa pilsētas, trīspadsmit maz- nība palaikam attālinājās no K. Ulmaņa, taču pilsētas un daudzus pagastus3. Šie panākumi tautas apziņā tas ir kopējs jēdziens, un autori bija iespējami tikai tāpēc, ka Latvijas armija to tā arī traktējuši. 15. maija Latvijas veikums netika internēta un tās kadri netika masveidā ir Zemnieku savienības darbā sagatavots (pie- iznīcināti vēl pirms 1941. gada jūnija. Pēc bildīšu, ka apvērsums valstij ir kā ķirurģiskā nepilnīgām ziņām, komunistiskās okupācijas operācija cilvēkam – par to nemēdz sajūsmi- pirmajā gadā apcietināti un bez vēsts pazu- nāties, un labāk bez tās iztikt, taču galvenais duši 1086 virsnieki. Tie bija ārkārtīgi smagi, tomēr ir – vai cilvēks pēc operācijas kļuvis tomēr ne katastrofāli zaudējumi. Latvijā bija veselāks, stiprāks, vai viņa dzīve kļuvusi pil- palicis arī K. Ulmaņa izveidotās aizsargu or- vērtīgāka, krāšņāka). ganizācijas pamatkontigents, viņi kļuva par Nav nācies citur lasīt tik dziļu un pārdo- bruņotās pretošanās kustības galveno balstu. mātu Latvijas lauksaimniecības procesu analīzi Tādējādi tika kliedēts mīts par Latvijas lab- kā grāmatas 102.–112. lappusē. Šī analīze met prātīgo pievienošanos PSRS; šo mītu klie- tiltu no pagātnes uz šodienu, kad LZS no zem- dēja arī K. Ulmaņa valdības ieceltais sūtnis nieku partijas ir pārtapusi par lauku pašvaldī- Londonā – ārkārtējo pilnvaru nesējs Kārlis bu partiju, bet ZZS pēc pēdējām pašvaldību Zariņš u. c. Latvijas diplomātiskie pārstāvji. vēlēšanām ieguvusi vadību 44 pašvaldībās no Piebildīšu, ka K. Ulmaņa un viņa līdzgait- 118 (nākamā veiksmīgākā – Latvijas Reģionu nieku kritiku „nepretošanās” sakarā aizsāka apvienība, kurai ir 15 priekšsēdētāju). Ja nu pašvaldību darbinieki (un ne tikai) turēs uz galda vai grāmatplauktā šo zaļo grā- 3 Pelkaus, E. (2004) Cīņa un cerība: Partizāni matu, tad, jādomā, viņi dzīvos zaļi! Jo grāmata Latvijā 1941. gada vasarā. Rīga : N.I.M.S. ir gudra, vērsta uz nākotni.

166 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 ĪJABA POLITIKAS TEORIJA

Ainārs Dimants, Dr. phil., Biznesa augstskolas Turība profesors, LU FSI vadošais pētnieks

Ivara Ījaba Politikas teorija: Pirmie soļi norisinās mūžīgās taisnības darbība. Te radī- ([2017] Rīga : Lasītava) ir gaidīta, vērtīga tājs kā pirmajās radīšanas dienās, beigdams un apgaismojoša grāmata, jo, kā norāda pats katru dienu ar uzslavu: „Tas ir labi, ko es autors, „šī ir praktiski pirmā grāmata latviešu esmu radījis,” – raugās Ījabā un atkal lie- valodā par mūsdienu politikas teoriju (neskai- lās ar savu radīšanu. Un, Ījabs, teikdams to tot tulkojumus)”. Uz grāmatas vāka viņš sevi kungu, kalpo ne vien viņam, bet pakalpos arī nosauc „par brīvi praktizējošu latviešu polito- visai viņa radībai no dzimuma uz dzimumu un logu”, neizceļot, ka ir politikas zinātnes dok- mūžīgi mūžam, jo tam viņš bija izraudzīts. Ak, tors (Dr. sc. pol.), LU asociētais profesors un kungs, kas tā par grāmatu, un kas tā par mā- Politikas zinātnes nodaļas vadītājs. Toties tur- cību!” Vēl jo vairāk, autors grāmatas Ievadā pat līdzās nodrukāta autoritatīva Dr. h. c. iur. uzsver, ka tā „ir drīzāk pārskats, nekā oriģināls Egila Levita uzslava: „Dr. Ivara Ījaba grāmata pētījums politikas teorijā, tā noteikti atspoguļo ir lielisks ievads politikas teorijā. Autoram ir manas prioritātes un subjektīvo skatījumu uz izdevies labi argumentēts, viegli un interesanti politikas teorijas problēmām”. lasāms pārskats par galvenajiem pamatjautāju- Pēc tiesas un taisnības, trīs lietām I. Ījaba miem un pētniecības objektiem, ar ko nodar- grāmatā ir vērts pievērst pastiprinātu uzma­ bojas politikas zinātne ..” nību. Katram no politikas jēdzieniem – politi­ Pirmā lieta ir pēdējās nodaļas Politika kā ka (1), vara un leģitimitāte (2), politiskā ko- prakse un arī visas grāmatas noslēguma seci- piena, nācija, kosmopolītisms (3), valsts un nājums, ka „politiķim neizbēgami var nākties suverenitāte (4), pilsonība (5), vienlīdzība (6), pieņemt apzināti amorālus lēmumus, kas ne- tiesības (7), brīvība (8), taisnīgums (9), de- kļūst mazāk amorāli arī tad, ja tiem nav labā- mokrātija un pārstāvniecība (10), kopiena, kas alternatīvas”. Šis būtībā pareizais un šķie- kultūra, identitāte (11) – šai grāmatā veltīta tami triviālais secinājums, ko autors ir attīstījis sava nodaļa, un tā labi papildina „jebkuram arī savā publicistikā žurnālā Rīgas Laiks u. c., politikā ieinteresētam pilsonim” līdz šim pie- tomēr ir visai drosmīgs it īpaši latviešu poli- ejamās politologu uzziņas par minētajiem jē- tisko debašu kultūrā, kas kopumā, varētu teikt, dzieniem: apgrieztā secībā – Dr. sc. pol. Arta sliecas „pēc kaut kā cēla, nezināma”. Plašākā Pabrika Politikas mazo leksikonu (2006), Dr. sabiedrībā politikas izpratnē arvien pietrūkst habil. phil. Miķeļa Ašmaņa Politikas terminu sajēgas, ka politikas īpašā, vajadzīgā funkci- vārdnīcu (1999), Demokrātijas pamatus Dr. ja sabiedrībā ir kārtot varas jautājumus – tās phil. Eināra Semaņa redakcijā (1993). deleģēšanu un kolektīvi saistošu lēmumu pie- Un var tikai pievienoties arī nākamajam ņemšanu, tātad arī efektīvu varas nomaiņu un E. Levita atzinumam: „Politiskajai zinātnei ir pieņemto lēmumu īstenošanu: „Vārga, nespē- raksturīgi, ka tās priekšmets un skaidrojumi jīga vara nevar būt leģitīma neatkarīgi no tā, lielā mērā ir atkarīgi no konkrētās teorijas, cik ļoti tā vēlas kalpot cilvēkiem.” kuru attiecīgais zinātnieks pārstāv. Šeit Dr. „Politika darbojas ar noteiktu sociālo Ījabs koncentrēti izklāsta svarīgākās un ietek- „materiālu”, proti,” norāda I. Ījabs – „varu”. mīgās teorijas un to politikas skaidrojumus, un Un skaidro: „Ja dažiem nebūtu naudas vairāk neuzkrītoši dod tiem arī savu vērtējumu.” kā citiem, ekonomiskā aktivitāte apstātos; tie, Tad kādu politikas teoriju pārstāv I. Ījabs? kam tās nav, var censties to iegūt. Arī politika Jeb, alegoriski izsakoties Fjodora Dostojevs- nebūtu iespējama, ja vieni nebūtu „pie varas”, ka vārdiem no Brāļiem Karamazoviem Jāņa bet citi – nē. Ja vara būtu starp cilvēkiem Medeņa tulkojumā: „Zemes taisnības priekšā sadalīta pilnīgi vienlīdzīgi (par ko reizēm ir

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 167 sapņots), par to vairs nebūtu konkurences. Tad no Aristoteļa, Cicerona un Monteskjē. Lai gan, „pie varas” būtu reizē visi un neviens.” Tomēr, atbilstoši vairākiem politikas vērojumiem, at- „lai cik milzīga nebūtu naudas un varas loma zinumiem un ierosmēm, mūsu parlamentārajā mūsu sadzīvē, izteiktu tieksmi pēc tām ļaudis valstī šī tēma neapšaubāmi joprojām ir ārkār- bieži uzlūko kā morāli peļamu. „Naudaskāri” tīgi aktuāla, sākot jau no brīvvalsts – pirmās un „varaskāri” uzskata par netikumiem – par neatkarības un pirmās demokrātijas – laika, spīti tam, ka bez naudaskāriem un varaskāriem kad jau pirmais Valsts prezidents Jānis Čak- cilvēkiem mūsu vidū sabiedrības dzīve vien- ste, runājot par kompetences jautājumu demo- kārši apstātos”. krātijā, pamatoti satraucās: „.. katram amatam Tieši šis politikas un morāles dilemmas vajadzīgas zināšanas, nenormāli ir tas, ka katrs atklātais un uzsvērtais risinājums ir rakstu- parlamenta loceklis uzskata sevi par spējīgu rīga un uzteicama grāmatas iezīme, tostarp būt par ministru un valsts dzīves kārtotāju, norādot: „Vēl vairāk: no profesionāla politiķa pakāpeniska pacelšanās uz augstākiem ama- mums ir tiesības pat sagaidīt, ka viņš noteiktās tiem garantē labāku lietu saprašanu un veik- situācijās būs spējīgs rīkoties amorāli. Turklāt šanu, parlaments nekad nedrīkst jaukties normālam, saprātīgam un atbildīgam cilvēkam administrācijā [pasv. mans – A. D.], Latvijā tā nebūt nav vienkārša lieta: spēt apzināti rīko- deputāts pa lielākai daļai maz izglītots, pēc ties amorāli kāda svarīgāka uzdevuma vārdā. Aristoteļa–Monteskjē principa tā varētu arī Protams, cilvēki mēdz rīkoties amorāli savtīgu būt, tikai tiem vajadzētu aprobežoties ar kon- interešu, muļķības un neapdomības vārdā. To- troli” (cit. pēc Čakste, Jānis [1999] Taisnība mēr ne katrs ir spējīgs uz apzinātu, atbildīgu vienmēr uzvarēs: Atziņas. Runas. Dokumenti. un sistēmisku amoralitāti valsts un sabiedrības Raksti. Vēstules. Rīga : Jumava, 37). Iznāk, ka interešu vārdā. Jo īpaši grūti tas ir gadījumos, I. Ījabam temats par varas dalīšanu nav svarīgs kad par šo rīcību nākotnē var pienākt atmak- arī uz „oligarhu sarunu” fona, bet šāda nostā- sa – turklāt pelnīta atmaksa.” Lūk, tā. ja jau rādās pārāk ciniska, nepiemērota un Te, protams, atkal nonākam pie varas pat nepiedienīga Džona Stjuarta Milla esejas leģitimitātes jautājuma: „Leģitimitāte prasa Par brīvību (1859) pirmā latviešu tulkojuma kalpot cilvēkiem saskaņā ar pašu cilvēku ap- (2007) autoram. svērumiem par savām interesēm un vērtībām. Trešā lieta – ir saprotami, bet nešķiet īsti Leģitīma vara nevar kalpot tādām „cilvēku pamatoti grāmatā vērojamie centieni „konser- interesēm”, kas neatbilst pašu cilvēku apsvē- vatīvisma” un „nacionālas valsts” vietā lietot rumiem par tām.” Un te nu skaidrības labad, jaunvārdus „konservatisms” un „nācijvalsts”. lai latviešu sabiedrībā mazinātos iluzori aici- Pēdējo I. Ījabs gan argumentē ar „Latvijā nājumi visiem „vienoties” par visu, arī šajā pieņemto nozīmi” (248. lpp.). To varētu at- nodaļā būtu vietā runāt, vismaz iestarpināt, runāt zemsvītras piezīmē, bet diez vai tas ir par zināmiem un neizbēgamiem vērtību kon- pietiekams attaisnojums mainīt terminoloģiju. fliktiem starp cilvēkiem ar, piem., liberālām Domājams, ka no vācu valodas (Nationalsta- un konservatīvām vērtībām, līdzīgi, kā tas ir at) ienākušā vārda aizstāšana ar ieviesumu darīts citās nodaļās. no angļu valodas (nation state) var radīt tikai Otra lieta, kas pievērš uzmanību, bet sajukumu ļaužu galvās, jo abās valodās tie šoreiz pārsteidzoši negatīvā nozīmē, ir tā, ka apzīmē vienu un to pašu, un patiesībā jātiecas grāmatā nez kāpēc ir apieta, nav pat pieminēta pēc tā, lai latviski izpratne neatšķirtos, necen- un kur nu vēl izvērsta demokrātiskas politikas šoties lieki izgudrot no jauna kaut kādu savu teorijai un praksei vispār, un Latvijas autoritā- divriteni vai globusu. ro tendenču gadījumā pavisam konkrēti, izšķi- Kopumā šī ir ļoti veiksmīga grāmata – ti- roši svarīgā politikas teorija par varas dalīšanu kai ar pāris trūkumiem –, kas ar savu bagātīgo starp likumdevēju, izpildu un tiesu varu – viens saturu, teicamo lasāmību un racionāli prag- no demokrātijas pamatprincipiem (ne jau tikai matisko pieeju noteikti pelnījusi ievērojamu vairākuma vara un regulāras vēlēšanas!), sākot lasītāju atzinību.

168 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 SECINĀJUMS: JĀPIEDĀVĀ IESPĒJA UKRAINAI PIEVIENOTIES EIROPAS SAVIENĪBAI

Dzintra Bungs, Ph.D.

The War in Ukraine: Lessons for Europe karā – piekrita Ā. Hitlera prasībām. Bet šī (Karš Ukrainā: Mācības Eiropai) ir interesan- nodevīgā piekāpšanās neko neatrisināja. Ot- ta un vēl joprojām informatīva grāmata, lai arī rais pasaules karš sākās nepilnu gadu vēlāk. tā izdota 2015. gada pavasarī (Rīga: Univer- Kaut arī 21. gadsimtā trīs gadus pēc Krimas sity of Latvia Press). Abi sastādītāji – Eiropas aneksijas nav sācies Trešais pasaules karš, dro- Parlamenta deputāts Artis Pabriks un Austrum­ šības stāvoklis visā Eiropā ir būtiski paslikti- eiropas politikas pētījumu centra izpilddirek- nājies – turpinās militārie konflikti Ukrainas tors Andis Kudors – ir arī pazīstami politisko austrumos un islāma vārdā veiktais terorisms, procesu pētnieki. Par grāmatā ievietoto rakstu pieaug bruņošanās un militārās aktivitātes pie angļu valodas kvalitāti atbildīga redaktore ES un Krievijas robežām, pastiprinājušies arī Emilija Kernota. citi draudi. Vispirms pāris piebildes par grāmatas Grāmata labi atspoguļo mūsdienu kom- nosaukumu, sadaļu virsrakstiem un dažiem plekso un sazaroto redzējumu par drošību un terminiem. Grāmata nav par notikumiem Uk- draudiem. Drošība un draudi nebalstās tikai rainā pirms un pēc 2014. gada, kad Krievija uz militārām spējām un spēkiem vai to trūku- anektēja Krimu un izvērsa hibrīdkaru Ukrai- mu. Tāpēc visiem pētījumiem, arī par Eiropas nas austrumu reģionos. Tās redzeslokā ir gal- ekonomiskiem un politiskiem izaicinājumiem, venokārt Eiropa. Jautājumi, kas saistīti tieši ar caurvijas rūpes par ES drošību un saliedētību. Ukrainu, apskatīti plašākā kontekstā. Reizēm Noslēgumā A. Pabriks un A. Kudors apkopo nav skaidrs, vai autori runā par ģeogrāfisko no pētījumiem izrietošos ieteikumus un ie- Eiropu vai Eiropas Savienību (ES), vai abiem spējas, kā Eiropai, īpaši ES, turpmāk rīkoties. jēdzieniem vienlaikus. Nav arī īsti skaidrs, Jāpiebilst, ka izvērtētāja un padomdevēja uz- kas ir grāmatas izvirzītie mērķi. Grāmatas devums ne vienmēr ir pateicīgs, jo, kā teica nosaukumā runa ir par mācībām Eiropai, bet Senajā Romā, laiki mainās, un mēs tiem līdzi: satura rādītājā pētījumi ievietoti trīs sadaļās: tempora mutantur, et nos mutamur in illis. Tā- pirmā nosaukta Apgūtās mācības: drošība; tad, kamēr tapa šī grāmata un nonāca vērtētāju otrā – Apgūtās­ mācības: ekonomika; trešā rokās, Eiropa un pārējā pasaule turpināja iet daļa – Apgū­ tās­ mācībās: politika. Bet noslēgu- savu ceļu, un neatkarīgi no autoru pūlēm no- ma virsraksts ir Mācības Eiropai. No pētījumu tikumi aizsteidzās pa priekšu rakstītajam vār- satura spriežot, arī autori nav vienisprātis, vai dam. Tomēr ar šo problēmu saduras gandrīz viņu uzdevums ir sniegt konkrētus ieteikumus, vai jebkura grāmata, kas pievēršas aktuāliem vai izvērtēt esošo stāvokli un parādīt iespējas, tematiem, un tāpēc nevar vainot nedz autorus, kā Eiropai vai ES rīkoties nākotnē, un/vai pie- nedz izdevējus. minēt to, ko Eiropa vai ES un tās dalībvalstis Latvijas Ārlietu ministrijas NATO un mācījušās no hibrīdkara Ukrainā. ­Eiropas drošības politikas speciālists un LU Jau ievadā A. Pabriks Krievijas agresiju doktorants Rihards Bambals vispusīgā pētī- Ukrainā raksturo kā negaidītu un izšķirošu jumā Eiropas drošība, aizsardzība un globālā pagriezienu mūsdienu Eiropas vēsturē. Viņš loma vienu gadu pēc Krimas sniedz padziļinā- atsauc atmiņā, kā 1938. gadā Ā. Hitlers panā- tu ES drošības un aizsardzības politikas ana- ca Čehoslovākijas teritorijas – tā pazīstama kā līzi. Viņš atgādina, ka 2003. gadā pieņemtajā Sudetija – pievienošanu Vācijai. Apejot pašu ­Eiropas Drošības stratēģijā deklarēts: Eiropa Čehoslovākiju, Francija, Apvienotā Karalis- vēl nekad nav piedzīvojusi tādu pārticību, dro- te un Itālija – nevēlēdamās iesaistīties jaunā šību un brīvību. To diemžēl vairs nevar teikt

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 169 11 un 14 gadus vēlāk. Analizējot notikušās Turku Universitātes profesors Kari Liuh- pārmaiņas Eiropā un ES, autors pārliecinoši to visai pragmatiski izvērtē ES dalībvalstu argumentē, ka nepieciešama jauna, plašāka savstarpējos ekonomiskos sakarus un pamato stratēģija un pašreizējās drošības, kā arī aizsar- savus secinājumus ar 2013. gada tirdzniecības, dzības un ārlietu politikas pārskatīšana. Noslē- gāzes importa un investīciju datiem. Viņaprāt, gumā viņš uzsver, ka pēc Krimas aneksijas un pēc Krievijas agresīvās darbības Krimā un iesāktās karadarbības Ukrainā Eiropas drošība, Ukrainā attiecības starp ES un Krieviju pa- aizsardzība un globālā loma jāuztver plašākās sliktinājušās, iestājies „aukstais miers”. Bet dimensijās. ekonomiskā atkarība ES valstīm – īpaši So- R. Bambals piemin, ka 2015. gadā jaunu mijai un citām valstīm Eiropas austrumos – no stratēģiju izstrādā ES augstā pārstāve ārpoliti- Krievijas, un otrādi, vēl joprojām ir ievēroja- kas un drošības politikas jomā Federika Moge- ma. Autors ieteic turpināt mazināt ES valstu rini (Federica Mogherini). Diemžēl šī grāmata atkarību no Krievijas energoresursiem, bet iznāca, pirms F. Mogerini 2016. gada 28. jūni- vienlaikus attīstīt attiecības starp ES un Krie- jā nāca klajā ar ES ārpolitikas un drošības po- vijas maza un vidēja lieluma uzņēmumiem, litikas globālo stratēģiju. Pārskatu par padarīto lai tādējādi veicinātu jauna veida racionālu pirmajā gadā F. Mogerini sniedza 2017. gada ES un Krievijas sadarbību. Daudz sarežģītāk 22. jūnijā. Viņasprāt, sasniegts daudz vairāk, būs atrisināt Krimas nākotni saskaņā ar starp- nekā varēja cerēt. Būtu interesanti tagad lasīt tautiskām tiesībām. Viens priekšlikums varētu R. Bambala vērtējumu par šo apmēram 50 lap- būt: Krievija nomā Krimu no Ukrainas uz pušu garo dokumentu, kas aptver daudzas tē- 25–99 gadiem un šai laikā piegādā Ukrainai mas, kuras diskutētas arī šai grāmatā. gāzi kā nomas maksu. Tieši aizsardzības un drošības tematikai Ar naidīgajām Ukrainas–Krievijas attiecī- pievēršas Nacionālās aizsardzības akadēmijas bām enerģijas resursu jomā iepazīstina ukraiņu pētnieks Jānis Bērziņš un Valsts prezidenta na- vadošie pētnieki Olena Pavļenko, Antons An- cionālās drošības padomnieks Jānis Kažociņš. toņenko un Romāns Nitsovičs no DiXi Group. Ejot pret straumi, J. Bērziņš apstrīd plaši lieto- Lielākā problēma ir Ukrainas augošā atkarība tā jēdziena „hibrīdkarš” piemērotību Krievijas no Krievijas energoresursiem – to Krievija darbībām Ukrainā, kuras ļāva Krievijai anektēt veicina un izmanto, lai iegrožotu Ukrainu un Krimu. Autors rūpīgi analizē Krievijas jaunā- paturētu to savā ietekmes sfērā. Nav runa tikai ko laiku viedokļus par moderno karadarbību par Krievijas gāzes un ogļu piegādi Ukrainai un stratēģiju. To raksturo ģenerāļa Valērija vai gāzes tālāko pārsūknēšanu no Ukrainas uz Gerasimova izstrādātā doktrīna, kas izceļ ne- ES valstīm. Runa ir arī par karadarbību Aus- tradicionālo militāro metožu lietojumu, tostarp trumukrainā, kas ir bagāta ar dabas resursiem asimetriskās taktikas, kā to redzam Krimā un (oglēm, naftas slānekli un gāzi), jo nav vairs Ukrainā. J. Bērziņš ieteic runāt par „Krievijas iespējams izmantot šos resursus visā valstī jaunās paaudzes karadarbību” (Russian New vai attīstīt to ieguvi. Autori vēlas parādīt šīs Generation Warfare). J. Kažociņš, piesau- problēmas ES kontekstā, jo Ukraina piedalās cot J. Bērziņa veikto analīzi, iet tālāk. Viņš Eiropas Enerģētikas kopienā (European Ener- ļoti konspektīvi izvērtē, kā Ukrainā darbojās gy Community), kuras mērķis ir paplašināt ES „Krievijas jaunās paaudzes karadarbība”, lai iekšējo enerģijas tirgu dienvidaustrumu Eiropā secinātu, kādi izaicinājumi – politiski, militāri un Melnās jūras reģionā. Pētījumā arī kritiski vai ekonomiski – varētu sagaidīt Baltijas val- iztirzāti vairāki projekti Krievijas gāzes pār- stis un kā uz tiem reaģēt. sūknēšanai uz Eiropas vidieni un dienvidiem, Ekonomikai veltītā sadaļā krievu polito- apejot Ukrainu un tās plašo gāzes pārsūknē- logs un žurnālists Romāns Dobrohotovs ana- šanas sistēmu. Autori brīdina citas valstis ne- lizē Rietumu valstu ieviesto sankciju negatīvo kļūt atkarīgām no Krievijas energoresursiem. ietekmi – ekonomiski un politiski – uz Krie- Tāpēc enerģijas jautājumi ES dalībvalstīm, viju īsākā un garākā laikā posmā pēc Krimas Ukrainai un citām Eiropas valstīm būtu jāri- aneksijas. Viņaprāt, ekonomiskās grūtības ne- sina kopīgi, apvienojoties Eiropas Komisijas piespiedīs Krieviju atteikties no Krimas. paspārnē topošajā enerģijas savienībā.

170 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Politiskajā sadaļā A. Pabriks sniedz atbil- politiķu paustajam viedoklim, ka pienācis laiks des uz jautājumu, kā Eiropai būtu jāreaģē uz vēlreiz nopietni pārskatīt Austrumu partnerības Krievijas piedāvāto „jauno pasaules kārtību”. programmu, kā arī Eiropas kaimiņu politiku, Autors ļoti rūpīgi analizē ES un Krievijas ār- vēl jo vairāk pēc Krievijas agresijas Gruzijā politiku, kā arī apstākļus, kāpēc 2014. gadā un Ukrainā. Koriģētai programmai jāsniedz ES sevi parādīja kā nesagatavotu, nedrošu labums kā partnervalstīm, tā arī ES. Būtiskas un neizlēmīgu pretspēlētāju Krievijai, kad tā pārmaiņas Eiropas kaimiņu politikā ES sāka anektēja Krimu. Atgādinot, cik veikli Krievija ieviest jau 2015. gadā, tāpēc būtu interesanti izmanto pretspēlētāja vājās puses, A. Pabriks lasīt autora viedokli par veiktajām korekcijām. piedāvā savu redzējumu: ES jābūt pārlieci- No angliskā virsraksta Reinventing Views nātai par savām pamatvērtībām un attiecīgi to the Russian Media and Compatriot Policy jārīkojas; jākļūst ekonomiski, politiski un mi- in the Baltic States grūti saprast, kādu mērķi litāri saliedētai un spēcīgai – tas nozīmē pašai A. Kudors izvēlējies savam darbam. Neprecīzi pilnveidot savas spējas un labāk izmantot tās formulējumi diemžēl parādās arī pašā pētīju- priekšrocības, ko piedāvā ciešākā sadarbība ar mā, liekot lasītājam minēt, ko autors domājis. NATO un ASV; jābūt gatavai izaicinājumam Minēšu tikai vienu piemēru: „Compared with virzīt pasaules notikumus, nevis reaģēt uz tiem. other former Soviet Republics, Latvia, Lit- Bijušais Apvienotās Karalistes vēstnieks huania, and Estonia have considerably higher Latvijā un Eiropas Reformu centra (Centre achievements in the restoration of democra- for European Reform) ārpolitikas direktors cy and fundamental human freedoms lost in Īans Bonds (Ian Bond) analizē līdzšinējo ES 1940 because of Soviet occupation. How can un Ukrainas, kā arī NATO un Ukrainas sa- Russia’s destructive impact be limited without darbību, raugoties no viena un otra dalībnieka the loss of the speech, press and conscience puses. Bezkaislīgi un kritiski autors izvērtē, freedoms?” (159. lpp.) kā šī sadarbība veidojusies un kā tā varētu Lai nu kā, lieliski informētais autors attīstīties nākotnē. Viņš uzsver, ka, neatkarīgi iztirzā, kā Krievija šai gadsimtā izmantojusi no Krievijas pretdarbības Ukrainas centieniem plašsaziņas medijus un īpaši izstrādāto politiku tuvināties ES un NATO, bet ievērojot Ukrai- tautiešiem ārzemēs, lai nostiprinātu savu ietek- nas vēlmes un problēmas, abām organizācijām mi Baltijas valstīs un Ukrainā. Piem., lietojot jāpieņem patstāvīgi lēmumi, kādu nākotni tās mērķtiecīgu propagandu tieši krieviski runājo- paredz Ukrainai. Ja ES un NATO uzskata Uk- šo publikai, tiek sašķelta Baltijas valstu sabied- rainu par daļu no mūsdienu Eiropas, tad jā- rība; līdz ar to ļoti daudzi krieviski runājošie pieliek nepieciešamās pūles, lai Ukraina spētu iedzīvotāji vēl joprojām raugās uz Maskavu kā pildīt visus priekšnoteikumus līdzdalībai ES uz viņu viedokļu paudēju un interešu aizstāvi, un NATO. Jāpiebilst, ka kopš 2015. gada pa- bet latvieši, lietuvieši un igauņi – uz savu val- vasara abas organizācijas spērušas nozīmīgus sti un Rietumu organizācijām. Rezultātā Krie- soļus šai virzienā. Ar ES attīstās brīvā tirdznie- vijas propaganda strādā kā valsts destabilizāci- cība, un ukraiņi var ceļot uz ES valstīm bez jas instruments. Piesaucot Eiropas Parlamenta vīzas. 2017. gada jūlijā sākās rīcības plāna 2015. gada 14. janvāra rezolūciju par situāciju izstrāde, kura izpilde ļautu Ukrainai piebied- Ukrainā, A. Kudors norāda, ka Krimas anek- roties NATO 2020. gadā. sija un karadarbība Ukrainā beidzot likusi ES Kā dalībnieces ES Austrumu partnerības saprast, ka propaganda ir bīstams hibrīdkara (Eastern Partnership) programmā Ukraina, ierocis un ka pienācis laiks aktīvi vērsties pret Gruzija un Moldova parakstīja asociācijas lī- Krievijas propagandas ofensīvu Eiropā – kā gumu ar ES 2014. gadā pēc Krievijas uzsāktās ES kaimiņvalstīs, tā arī dalībvalstīs. agresijas Ukrainā. Rīgas Stradiņa universitā- Grāmatas noslēgumā A. Pabriks un A. Ku- tes politikas zinātnes programmas doktorants dors apkopo no pētījumiem izrietošās mācības Māris Cepurītis iepazīstina ar šo sadarbības Eiropai pēc Krimas aneksijas. Drošības jomā programmu, kas izaugusi no Eiropas kaimiņu jārēķinās, ka Krievija rīkosies pēc divide et im- politikas (European Neighbourhood Policy). pera principa un, lai pieveiktu pretiniekus, tur- Autors pievienojas jau agrāk ES pētnieku un pinās attīstīt Ukrainā pārbaudītās asimetriskās

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 171 karadarbības taktikas. Tāpēc jāattīsta un jāstip- tehnoloģiju un palīdzību, lai apturētu agresiju. rina ES un NATO sadarbība. ES dalībvalstīm Lai gan ES Austrumu partnerība un Eiropas jādarbojas solidāri, lai risinātu kopīgos izaici- kaimiņu politika neparedz partnervalstu pie- nājumus, kā, piem., bēgļu migrāciju uz Eiro- vienošanos ES, Ukrainai šāda iespēja jāpiedā- pu. Baltijas valstīm jāattīsta savas aizsardzības vā. Runājot par Krievijas propagandu un savu spējas un bruņoto spēku koordinācija, kā arī tautiešu atbalsta programmām Baltijas valstīs jārūpējas par integrētu sabiedrību. Ekonomikas un Austrumu partnerības valstīs, nepieciešams jomā autori ieteic Eiropai mazināt atkarību no pārskatīt pašreizējo ES regulējumu mediju Krievijas energoresursiem un rīkoties saskaņo- jomā un plaši izmantot publisko diplomātiju ti un vienoti, lai Krievija nevarētu manipulēt ar kā atsevišķos reģionos, tā visā ES teritorijā. katru valsti individuāli. Politiskajā jomā autori Noslēgumā A. Pabriks un A. Kudors ieteic ES rīkoties drosmīgāk, izmantojot savu skaidri noraida Krievijā izskanējušo priekš- morālo ietekmi un praktiskās iespējas. Viņi likumu saistībā ar Jaltas konferences 70. ga- ieteic ES vairāk iesaistīties Ukrainā, lai sek- dadienu atkal pārskatīt starptautisko attiecību mētu nepieciešamo reformu ieviešanu. Tāpat normas. Viņuprāt, kā mazām, tā lielām valstīm viņi mudina Rietumus – gan nedefinējot, kas jāturpina rīkoties saskaņā ar pastāvošām starp- ir Rietumi, – sniegt ekonomisko palīdzību, par tautiskām tiesībām un juridiskām normām un paraugu ņemot Māršala plānu, un nepiecie- nevar būt nekāda runa par ietekmes sfēru pār- šamības gadījumā sagādāt modernu militāro dalīšanu.

KREMĻA TĒLS – KRIEVIJA KĀ APLENKTS CIETOKSNIS

Dzintra Bungs, Ph.D.

Raugoties caur ideoloģijas, politikas, eko- nopietnu izpēti un izvērtējumu; Simons Spur- nomikas un drošības prizmu, Austrumeiropas ga un Nerijus Maļukevičs (abi – Lietuva) politikas pētījumu centra (APPC) sagatavotā par Krievijas mediju politiku pirms un pēc grāmata Fortress Russia. Political, Economic, Krimas aneksijas; šīs grāmatas sastādītājs un and Security Development in Russia Following APPC izpilddirektors Andis Kudors (Latvija) the Annexation of Crimea and its Consequen- par jēdzienu „Krievija kā cietoksnis”; Sergejs ces for the Baltic States (Rīga : University of Utkins (Krievija) par Krievijas ārpolitiku, īpa- Latvia Press, 2016) pievēršas jautājumam: kāds ši tās ārējo tirdzniecību; Romāns Dobrohotovs cietoksnis ir mūsdienu Krievija? Analītiskas (Krievija) par to, kā ekonomiskais stāvoklis atbildes sniedz ārzemju un latviešu speciālis- Krievijā pēc Krimas aneksijas ietekmē Krie- ti: Dmitrijs Oreškins (Krievija) par ideoloģiju vijas politiku; Ļuds Zdanavičs (Lietuva) par Krievijā Vladimira Putina trešās prezidentūras Krievijas un Rietumu ekonomiskajām sankci- laikā; Ainārs Lerhis (Latvija) par Maskavas jām, it īpaši pēc 2014. gada, un par sankciju tiražēto un mitoloģizēto cariskās Krievijas ietekmi uz Baltijas valstu tautsaimniecību; un PSRS varenību ar mērķi nostiprināt tautā Aleksandrs Golts (Krievija) par visai sarež- apziņu, ka Krievija vēl joprojām ir cienījama ģīto militāro reformu un militārās rūpniecī- un varena, un par Kremļa negribēšanu atbal- bas modernizāciju Krievijā kopš 2008. gada; stīt Krievijas un PSRS sarežģītās vēstures Rīna Kaljuranda (Igaunija) par Baltijas valstu

172 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 drošību pēc 2014. gada februāra, kad Krievija pieņēma Krievijas Federācijas Informācijas anektēja Krimu. drošības doktrīnu. Sākotnēji medijus pārsvarā Visi pētījumi ir interesanti, to argumen- uzskatīja par līdzekli, lai iegūtu vēlamo sa- tācija labi izstrādāta un pamatota. Pētījumi biedrības viedokli valsts iekšienē un ārzemēs. uzrakstīti labā angļu valodā, kas ir angļu va- Laika gaitā dažādu plašsaziņas mediju iespējas lodas redaktores Emilijas Kernotas nopelns. Krievijā paust neatkarīgu viedokli vai sniegt Katrs pētījums ir pelnījis individuālu uzmanī- objektīvas ziņas dramatiski samazinājušās. bu, diemžēl šai recenzijā varam tuvāk apskatīt Maskavai nevēlamo uzskatu paudējus apspiež, tikai dažus pētījumus. pat nogalina. Vienlaikus, lai īstenotu ārpoli- Lai gan A. Kudora pētījuma virsraksts ir tikas mērķus, medijus arvien plašāk izmanto Cietokšņa tuvumā: Ukrainas atbalss Krievijas kā ieroci, lai vājinātu ārzemju pretiniekus un un Baltijas valstu politiskās attiecībās, viņš dezinformētu sabiedrību ar viltus ziņām un me- pievēršas galvenokārt jēdzienam „cietoksnis liem. Autori sistemātiski izvērtējuši, kā Mas- Krievija”. Jāpiebilst, ka autors šo cietoksni kava kontrolē un noslāpē brīvos medijus, ražo uztver nevis kā taustāmu, bet kā idejisku, propagandu iekšzemes un ārzemju publikai un virtuālu realitāti. Apskatot vairāku 21. gs. strauji attīsta informācijas karu, it īpaši pēc krievu autoru viedokļus par šāda cietokšņa Krimas aneksijas un hibrīdkara sākuma Ukrai- jēdzienu, ir skaidrs, ka Krievijā plaši izplatīts nā. Viņuprāt, sagaidāms, ka prezidents V. Pu- ir uzskats – pamatots vai nepamatots –, ka tins šādu mediju politiku turpinās arī nākotnē. Krievija ir idejiski un fiziski apdraudēta un Analizējot Krievijas ekonomiku 2015. ga­ tāpēc jānodrošinās pret visiem iespējamiem dā un tās iespējamo attīstību, krievu politologs uzbrucējiem. Tāds uzskats pastāvēja arī PSRS un žurnālists R. Dobrohotovs atgādina, ka jau laikā par Padomju Savienību. Kā atsvaru krie- vairākus gadus tautsaimniecība uzrāda krīzes vu politisko komentētāju viedokļiem A. Ku- pazīmes: inflāciju un dzīves līmeņa kritumu, dors piesauc ASV diplomāta Džordža Kenana neatrisinātas sociālās problēmas, kā arī ka- (George Kennan) analīzi par Padomju Savie- pitāla aizplūšanu uz ārzemēm un ienākumu nību. Kā īpaši aktuālu un derīgu tiem, kuri kritumu eksporta jomā. Viņaprāt, Krievijas veido mūsdienu Eiropas un Krievijas attiecī- valdība pārāk maz pievērsusies šo problēmu bas, A. Kudors izceļ Dž. Kenana 1946. gada atrisināšanai, bet aizbildinās tautai, ka Krievija 22. februāra slepeno telegrammu ASV valsts ir apdraudēta un ekonomiskās grūtības cēlu- sekretāram Džordžam Māršalam (George šās no ārējā apdraudējuma novēršanas, piem., Marshall) par brīvās pasaules un PSRS at- 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu un tiecībām un to attīstību nākotnē. Dž. Kenans sāka karadarbību Ukrainā. R. Dobrohotovs brīdināja par PSRS dziļo antipātiju pret brīvo, brīdina piesaukt Kremļa radīto tēlu par Krievi- demokrātisko pasauli un vēlmi to sašķelt un ju kā aplenktu cietoksni, jo tas neatrisina valsts vājināt, lietojot dažādas stratēģijas un taktikas. problēmas. Pētījuma noslēgumā autors vaicā: Telegrammas beigās – pilns citāts atrodams arī vai sistēma Krievijā spēs pati sevi mainīt no A. Kudora pētījumā – viņš mudināja Rietumu iekšienes, vai arī Krieviju sagaida milzīgas pasauli drosmīgi turēties pie savām vērtībām politiskas kataklizmas? un sava cilvēces redzējuma, lai nesāktu līdzi- Drošības jautājumu speciāliste Rīna Kal- nāties tiem, kuru pasaules izpratne un metodes juranda uzskata, ka V. Putina Krievijas vīzija brīvajai pasaulei ir nepieņemamas. Gadu vēlāk ir „varenā Krievija” (Great Russia), kuras (1947) Dž. Kenans formulēja ASV politiku, varenību kā morāli, tā militāri atzīst visā pa- kuras uzdevums bija iegrožot PSRS; šo iero- saulē. Lai to panāktu, Krievija turpina stipri- bežošanas politiku (angļu. val. – containment) nāt un modernizēt savus bruņotos spēkus un ASV īstenoja visu aukstā kara laiku. attīstīt spējas veikt informācijas karu, pat ja Lietuviešu pētnieki S. Spurga un N. Ma- tas nozīmējis, ka novārtā atstāta lejupslīdošā ļukevičs parāda, kā plašsaziņas mediji palī- ekonomika. Pēc Krievijas iebrukuma Gruzi- dzēja nostiprināt Krievijas sabiedrībā jēdzienu jā 2008. gadā Baltijas valstis saprata, ka ir „cietoksnis Krievija”, it īpaši pēc tam, kad apdraudētas. Pēc tam, kad Krievija anektēja 2000. gada 7. septembrī prezidents V. Putins Krimu un sāka hibrīdkaru Ukrainā, NATO un

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 173 Eiropas Savienības valstis saklausīja baltiešu sevi skaidri apliecinājusi pasaulei kā lielvara, un poļu bažas un pastiprināja savu militāro ar kuru pasaulei ir jārēķinās dažādu konfliktu klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā. Bet šāda risināšanā. Sava pētījuma beigās viņa brīdina: klātbūtne nenozīmē, ka visi draudi izkliedēti. „Šajā augstu likmju spēlē jebkuru mazu valsti, R. Kaljuranda secina, ka ar savu rīcību un spē- it īpaši, ja tā robežojas ar Krieviju, var viegli ka demonstrēšanu 2014. gadā Ukrainā Krievija izmantot kā pokera čipu.”

REPORTĀŽAS NO TĀLIEM ŪDEŅIEM

Gints Šīmanis, filologs un žurnālists

„Naktī okeāns lēni pulsēja kā milža krū- tirdzniecības kuģi Nikolajs Koperniks uz ba- tis, ievelkot un izelpojot gaisu. Stūres mājas nānu zemi Ekvadoru. Naftas grāmata (1984) priekšlogos iespīdēja augšpēdus sagāzies mē- stāsta par reisiem ar Latvijas kuģniecības tank- ness sirpis, tas meta ūdenī sudrabainu lenti, kuģiem Alūksne, Bauska un Hosē Martī starp un kuģis, klusi ducinādams, peldēja pa vizošu Ventspili un Eiropas lielostām, bet Zilā grā- sliedi pretim noslēpumainajam spīdeklim, uz mata (1988) – par rakstnieka ceļu zem burām kuru varēja steigties nedēļām un mēnešiem, uz pasaulē lielākā burinieka Sedovs kopā ar bet nekad nebija pa spēkam tam pieiet tuvāk.” Rīgas un Liepājas jūrskolu kursantiem līdz pat (SOS pēcpusdienā) Lisabonai, no kurienes portugāļu jūrasbraucēji Šādiem un līdzīgiem lielo ūdeņu tē- devās pretim Jaunās pasaules atklājumiem. lojumiem ir visnotaļ liela nozīme pagājušā Tālo ūdeņu vilinājums – tieši tā varētu rak- gadsimta 70.–80. gadu redzamākā latviešu sturot šos stilistiski jaudīgos J. Lapsas darbus, marīnista Jāņa Lapsas (1930–2006) atstātajā kas aizrauj vēl šobaltdien, kad Latvijai vairs literārajā mantojumā, ko apzina un atkal liek nav savas tirdzniecības flotes, bet gribēšanu iet priekšā mūsdienu lasītājiem 2014. gadā Vidze- jūrā mūsu tautieši saglabājuši. Zilajā grāmatā mes jūrmalā, Kuivižos, dibinātā Jāņa Lapsas rakstnieks citē aristokrātiskas cilmes skitu – piemiņas biedrība. vārdā Anaharsis –, kurš teicis: „Cilvēks var Apjomīgais krājums Jūras grāmata. atrasties trīs stāvokļos – dzīvs, miris un jūrā.” Marīnistikas darbu izlase (Rīga : Jāņa Lap- Tieši starp šīm trim stihijām tad arī tiek sas piemiņas biedrība, 2015) apkopo savulaik malti J. Lapsas aprakstu varoņi – tālbraucēji apgādā Liesma iznākušās reportāžas no tāliem kapteiņi, kuģu mehāniķi, bocmaņi, koki un ūdeņiem – J. Lapsas pieredzēto, dodoties līdzi politdarbinieki, jo tas ir laiks, kad ārzemēs jūras vīriem Atlantijas zvejā. Tā 1971. gadā jūrniekus laiž krastā pa trim, kad acis un au- radusies Siļķu grāmata (izdota 1974. gadā) – sis ir pat aklajam un kurlajam. Par spīti visam par vidējā zvejas tralera Carnikava vīriem J. Lapsa ir pieņēmis šos spēles noteikumus, un reisā uz Atlantijas zvejas rajoniem, kas plašāk viņa publicistikā virmo humors, asprātības un pazīstami kā leģendārā pasažieru tvaikoņa sāļie jūrnieku joki. Titāniks katastrofas vieta uz Ņujorkas–Eiro- Otra marīnistikas darbu izlase Kapteiņu pas kuģu ceļa. Vētru grāmata (1977) stāsta stāsti (Rīga : Jāņa Lapsas piemiņas biedrība, par dienām un mēnešiem kopā ar glābšanas 2017) runā par laiku no 1993. līdz 1998. ga- kuģa Gordij (krievu val. – ‘lepnais’) vīriem, dam, asi kontrastējot ar krājuma sākumā ie- savukārt Banānu grāmata (1980) ir saistošs vietoto Karsto reportāžu par Latvijas zvejas ceļojuma apraksts par braucienu ar Latvijas flotes gaitām Āfrikas krastos 1973. gadā.

174 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 Zvejas rajonos blakus Nigērijai, Sjerraleonei Liepājas jūrskolām, kur apgūstamas jūrniecī- un Libērijai, kur pēc 23. platuma grāda šķēr- bas profesijas, jo, pēc Starptautiskās Jūrnie­ sošanas kuģiniekiem pienācās zināma deva tā cības organizācijas datiem, pasaulē vēl arvien saucamā tropiskā vīna, kas, pēc mediķu ietei- trūkst apmēram 14 tūkstošu jūras virsnieku. kuma, kalpoja slāpju dzesēšanai, jūrnieki strā- Jūra ir visauglīgākā druva, Krišjāņa Valdemā- dāja ellišķīgos apstākļos. Kontrasts ir J. Lapsas ra vārdiem runājot, kur tautas atrod godu un ceļojumi ar Latvijas kuģniecības tankkuģiem, varu plašajā pasaulē. Jūra aicina, vilina, liek tai rolkeriem un banānvedējiem 90. gados, kad atdot visu savu mūžu. Par to ir bijis pārliecināts kuģos omulīgi žužināja gaisa kondicionieri un arī J. Lapsa: kompānijas kajītē bufetnieces laipni un vēlīgi „Tad nāk Zunds. Matroži sākuši staigāt smaidīja pat vairākas reizes dienā. gludinātās biksēs un sniegbaltos kreklos. Ar J. Lapsas lielākais nopelns ir Latvijas jūr- kājām viņi stāv uz nestabila klāja, bet domās niecības jaunlaiku vēstures dokumentējums. jau aizsteigušies divas diennaktis uz priekšu un Nodibinājis laikrakstu Jūras Vēstis (1991– pārvarējuši attālumu, kas šķir Zundu no Rīgas. 1998), bijis kūmās Latvijas Jūras akadēmijai Traleris slīd gar dāņu zemes krastu, un vējš un stāvējis ierindā, cīnoties par Egona Līva atnes trūdošu lapu smaržu. Pirmo zemes smar- (1924–1989) Kopotu rakstu izdošanu, viņš žu pēc pieciem ūdeņos pavadītiem mēnešiem! atstājis paliekošas pēdas Latvijas jūrlietu iezī- No sardzes brīvie jūrnieki okupējuši augšējo mēšanā valsts simtgades kopainā. Rakstnieks tiltiņu un skatās uz krastu, uz zemi, skatās ar vienmēr ir aicinājis jauniešus nebaidīties no dīvainu sajūsmu, it kā viņu priekšā būtu pavē- jūras aroda un izvēlēties ceļu uz Rīgas un ries negaidīts brīnums.” (Siļķu grāmata)

AR ZELTU ODERĒTI MĀKOŅI

Andris Grīnbergs, žurnālists

Cik zaļas lapas kokam… – tādu nosau- 167 lappusēm dod īpaši vilkmi, īpašu vērtību, kumu Sēlijas rakstniece Lūcija Ķuzāne devusi īpašu auru. savai jaunākajai grāmatai, kura iznākusi ar Jau pašā sākumā rakstniece ar vienkāršu viņas 1975. gada Jēkabpils ekonomiskā teh- tēlojumu pamet visas grāmatas atslēgu. Pirms nikuma izlaiduma audzēkņu finansiālo nodro- 45 gadiem – 1972. gada 1. septembrī – viņa ar šinājumu un kurā viņa apkopojusi īsus savas saviem delverīgajiem pirmkursniekiem dodas dzīves vēstījumus un apceres. Tā nav parasta izbraukumā, lai iepazītu novadu. Pietur pie viena kursa audzēkņu un kursa audzinātājas at- Biržu baznīcas, kur dārza stūrī ar īpašu žodziņu miņu grāmata – tā ir grāmata, kuras pamatā ir atdalīts dubultkaps. Protams, jauniešiem neko māksla mazo savērpt ar lielo, spēja ikdienišķo neizsaka ne senie gadskaitļi, ne mācītāja Lund- saistīt ar pasaules elpu, gudrība bez didaktikas berga, ne Anša Līventāla vārds, lai gan viņš ir atraisīt jauniešos vēlmi pacelties augstāk, just viens no pirmajiem latviešu ­dzejniekiem. dziļāk, redzēt tālāk. Un tad notiek interesantākais. Ar gud- Skolotājas rakstnieces garīgā pieredze, ta- ru ziņu skolotāja pierunājusi kopā ar viņiem lants būt kaut kam vairāk par labu skolotāju, braukt Valentīnu Cirsi, Jēkabpils muzeja va- prasme ne vien sapurināt, bet arī iedvesmot dītāju, nepārspējamu stāstītāju. Viena lieta, ja ticību dzīves Lielajai filozofijai – tas viss ko saka skolotājs, pavisam cita – ja kāds svešs,

Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 175 kurš ir zināma autoritāte. Rakstniece ļoti dzīvi inženieris, es kurinātājs. Ar ko tu pārāks?” – apraksta šo stāstījumu par to, kā bārenītis, cūk- tā jau ir dzīves Mazā filozofija.Aizbraucu „ uz ganiņš, kungam piederīgs dzimtcilvēks kļūst Sēlpili, kur vienmēr – tā man šķiet – ir saules par mācītāja palīgu, iemācās spēlēt ērģeles, caurausti kalni un ar zeltu oderēti mākoņi,” tā vadīt kori, muzicēt ar flautu, tulkot dziesmiņas ir L. Ķuzānes dzīves Lielā filozofija. no vācu valodas un – pats galvenais! – sacerēt Bijušie audzēkņi savās dzīves gaitās acu dzejoļus. Izcelta arī ainiņa, kur Ansis, kad cau- priekšā arī vienmēr tur „ar zeltu oderētos mā- ri Vidzemei brauc Krievijas cars Aleksandrs I, koņus”. Tā Zigurds Driķis gan augstskolā, gan iet pretī cara karietei un pasniedz lūgumrakstu darbā, kas saistīts ar dažāda veida revīzijām, pēc pienācīga mitekļa. Un beigās vārdi: „Un gan dažādās dzīves situācijās nekad nav zau- tikai tādēļ mācītāja Lundberga kaps līdz mūs- dējis galvu. Bet kā lai zaudē, ja visu laiku pāri dienām saglabājies, ka Ansis Līventāls apgū- visam stāv skolotājas īsais, bet dziļais izlai- lās viņam blakus.” duma vēlējums: „Kur mana dvēseles spēja…” Jau paši tēlojumu nosaukumi, tādi kā Vai Nobeigumā atklāšu nelielu noslēpumu. esi jūrmalas priede?, Kā zirgs pie Nīlas…, Vēl Grāmatai Cik zaļas lapas kokam… ne tuvu ne- gribas zelta kurpes uzaut, mudina lasīt. Un lasot būtu tā tiešuma un spēka, ja autore L. Ķuzāne ik pa laikam tā vien gribas izrakstīt atsevišķas tajos gados katru dienu nebūtu rakstījusi, starp domas. „Mums vajadzīgi jauni Alunāni”, jau ta- citu, parastā rūtiņpapīra kladē, sava audzināmā jos tālajos gados saka viens no skolotājas urķīgā- kursa dienasgrāmatu, ko patiesībā varētu no- kajiem audzēkņiem Kārlis Litaunieks. „Tu būsi saukt par skolotājas radošo grāmatu.

176 Akadēmiskā Dzīve 53/2016/2017 HRONIKA

AKADĒMISKĀ VIENĪBA AUSTRUMS

2015. gada 5. septembrī akadēmiskā Uldis Zariņš, uzņēmējs, grāmatu veikalu tīkla gada atklāšanas brauciens uz Jelgavu, piemi- Jānis Roze pārstāvis Ainārs Roze un starptau- ņas brīdis pie vb. Jāņa Čakstes pieminekļa. tiskās informācijas tehnoloģiju (IT) grupas DPA Viesošanās J. Čakstes dzimtas mājās Aučos. kvalitātes daļas vadītāja Sanita Meijere (tuvāk 22. septembrī viesu vakarā ar priekšlasī- sk. iepriekšējā Akadēmiskās Dzīves numurā). jumu Teātra un kultūras nozares loma mūsdie- 27. oktobrī notika Austruma novusa tur- nu sabiedriskās domas un nacionālo vērtību nīrs, kurā uzvarēja jn. R. Sīpols. veidošanā uzstājās Nacionālā teātra direktors 31. oktobrī Austruma 132. gadasvētku Ojārs Rubenis. svinīgajā sapulcē Latvijas Universitātes (LU) 29. septembrī jn. Riharda Sīpola priekš- Mazajā aulā akadēmisko priekšlasījumu Sa- lasījums Vispārējā un reģionālā anestēzija. mariešu kustība Latvijā sniedza sav. Viesturs 6. oktobrī vb. Viļa Kārkliņa (1940–2015) Kleinbergs. Vakarā notika saviesīgā daļa Aus- piemiņas vakars. truma namā Ģertrūdes ielā 123. 10. oktobrī piedalīšanās Andrieva Eiches 9. novembrī Austruma gadasvētku svinī- un Pētera Bolšaita ceļojošā draudzības kausa bas Kanādas un ASV kopās Bostonā (ASV). izspēlē zolē ar konkordiju Valdemārija un 11. novembrī piemiņas sveču nolikšana studentu korporācijām Fraternitas Lettica un 11. novembra krastmalā Rīgā. Fraternitas Livonica. 17. novembrī draugu vakars ar austru- 13. oktobrī jn. Paula Maurera-Maurata miešu stāstiem par gaitām zemessardzē un priekšlasījums Kartinga pirmsākumi un attīs- ziedojumu akciju Atbalsti zemessargu!. tība Latvijā. 18. novembrī līdzdalība akadēmisko 19. oktobrī viesošanās studenšu korpo- mūž­organizāciju gājienā uz Brāļu kapiem Rīgā. rācijas Dzintra literārajā vakarā, kur ar referā- 21. novembrī piedalīšanās igauņu stu- tu par ģenētiski modificētajiem organismiem dentu biedrības EÜS Põhjala 131. gadasvētkos (ĢMO) uzstājas m! Helēna Dauvarte. Tallinā (Igaunija). 20. oktobrī jn. Jura Jēkaba Tomašūna 24. novembrī viesu vakarā sav. Matīsa priekšlasījums Jaunsargu kustība Latvijā. Lūciņa priekšlasījums Medības Latvijā un lat- 22. oktobrī vb. Andrieva Eiches Austru- viešu mednieku stāsti. ma sabiedriskā diskusija No drukāta vārda uz 26. novembrī viesošanās konkordijas zīmi: no drukāta vārda uz digitālo pasauli? Valdemārija literārajā vakarā par pēdu fosili- Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 4. stāva jām Latvijā. Galvenais runātājs – kr! Edgars zālē. Uzstājās LNB Stratēģijas nodaļas vadītājs Maļinovskis.

Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 177 27.–29. novembrī viesošanās igauņu stu- 19. janvārī jn. Kristapa Makovska priekš- dentu biedrības EÜS Absolventu dienās Tartu lasījums Tu, mežs, enerģija. (Igaunija). 26. janvārī Tatjanas dienas svinības 1. decembrī vb. kandidāta Aināra Rudzī- Austruma namā kopā ar studenšu korporāciju ša priekšlasījums Vīrieša veselība kardiologa Sororitas Tatiana un studentu korporācijām skatījumā. Fra­ternitas Arctica un Fraternitas Livonica. 3. decembrī līdzdalība konkordijas Val- Ar priekšlasījumu Kodoltehnoloģijas, drošība demārija rīkotajos Krišjāņa Valdemāra lasī­ un enerģētiskā neatkarība uzstājās Fraternitas jumos. Livo­nica fil! Dr. phys. Agris Auce (tuvāk sk. 9. decembrī Beļģijas austrumiešu vieso- iepriekšējā­ Akadēmiskās Dzīves numurā). šanās pie EÜS Beļģijas kopas biedriem Briselē 6.–7. februārī austrumieši viesojās EÜS (Beļģija). Põhjala Ziemas dienās atpūtas bāzē Piiri 15. decembrī Austruma gada kopsapulce. ­Otepē apriņķī (Igaunija). 26. decembrī Austruma Ziemassvētki. 9. februārī viesu vakarā priekšlasījumu 28. decembrī vb. Armanda Beļicka vieso- Diasporisko dzīvi meklējot: Latvijas emigran- šanās pie Austrālijas austrumiešiem Varandaitā tu socioloģiskais portrets sniedza LU Filozo- (Warrandyte) Viktorijas štatā (Austrālija). fijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš 2016. gada 5. janvārī jaunā semestra Kaprāns. atklāšana. 16. februārī literārajā vakarā Fatiha Uni- 9. janvārī līdzdalība studentu biedrības versitātes (Fatih Üniversitesi, Turcija) sociālo Šalkone rīkotajās dižmedībās Jelgavas mežos. zinātņu profesora Dr. Ihsana Jilmaza (İhsan 16. janvārī Austruma komandas piedalī- Yılmaz) priekšlasījums Starpvalstu pilsoniskās šanās EÜS Põhjala rīkotajā Igaunijas mūžor- kustības: Hizmet kustības stāsts. Otrajā daļā – ganizāciju volejbola turnīrā Tartu (Igaunija). turku virtuves gardumi.

Atālieša Aivara Līduma dāvinājums – Akadēmiskās Dzīves pārstāves Austrālijā Daces Dārziņas vadībā tapusī grāmata – LU Akadēmiskās bibliotēkas direktores Ventas Koceres rokās. Foto: Roberts Svižeņecs

178 Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 20.–22. februārī Austruma zemledus 30. aprīlī – 1. maijā Austruma līdzdalība makšķerēšana Alūksnes ezerā. Valpurģu nakts svinībās Tartu (Igaunija) kopā 23. februārī vb. Ojāra Upatnieka (1931– ar EÜS un EÜS Põhjala. 2016) un vb. Georga Bagātā (1921–2016) pie- 3. maijā priekšlasījumu par ceļojuma miņas vakars. iespaidiem Apvienotajos Arābu Emirātos un 24. februārī Igaunijas neatkarības dienas Austrālijā un tikšanos ar turienes austrumie- svinības ar EÜS biedru viesošanos. šiem sniedza vb. A. Beļickis. 1. martā viesu vakars. 7. maijā austrumiešu piedalīšanās An­ 8. martā dziesmu vakars. drieva Eiches un Pētera Bolšaita ceļojošā 9. martā līdzdalība studentu biedrības draudzības kausa izspēlē zolē ar konkordiju Fraternitas Rusticana literārajā vakarā kon- Valdemārija un studentu korporācijām Fra- kordijas Valdemārija namā, kur ar priekšlasī- ternitas Lettica un Fraternitas Livonica. jumu par Latvijas alām un dižkokiem uzstājās 10. maijā literārajā vakarā ar priekšlasīju- pētnieks Guntis Eniņš. mu Alūksnes viduslaiku pils vēstures avotos un 15. martā viesu vakarā pētnieka Arta literatūrā uzstājās sav. Mikus Žagata. Zuikas priekšlasījums Valsts ģeodēziskā tīkla 14.–15. maijā Darba svētki pie Austru- uzturēšana. ma goda biedres Baibas Zirnes Ādažu novada 17. martā austrumiešu piedalīšanās Lat- Suitiņos. vijas Centrālās padomes piemiņas pasākumos 17. maijā Austruma namā sadraudzības Latvijas Kara muzejā un pie Brīvības piemi- literārais vakars ar studenšu korporāciju Dau- nekļa. gaviete. Priekšlasījumu par vīnu un tā darīšanu 22. martā Austruma boulinga turnīrā sniedza jn. M. Skutelis un sav. R. Sīpols. Zelta Boulinga un skvoša centrā uzvarēja sav. 24. maijā Latvijas mazo alusdarītavu brū- Harijs Batrags. vējumu degustācija un vērtēšana. 29. martā jn. Daniila Ševčenko priekšla- 27. maijā Austruma akadēmiskā gada sījums Šokolādes propaganda. noslēguma sarīkojums. 2.–3. aprīlī Austruma pirts vakars kopā 15. jūlijā Austruma Dārza svētkos ar ar viesiem no EÜS Põhjala Ādažu novada priekšlasījumu par savu grāmatu Dzīves meis- Kadagā. tars uzstājās vb. Jānis Ritums (tuvāk sk. ie- 8.–10. aprīlī Austruma delegācija pieda- priekšējā Akadēmiskās Dzīves numurā). lījās EÜS 146. gadasvētkos Tartu (Igaunija). 16.–17. jūlijā Austruma pārstāvju līdzda- 12. aprīlī dziesmu un alus vakars. lība konkordijas Valdemārija sporta spēlēs Lo- 16. aprīlī piedalīšanās studenšu korporā- desmuižas sporta bāzē Vecpiebalgas novadā. cijas Dzintra rīkotajā pavasara talkā rakstnieka 5.–7. augusts Jauno austrumiešu salido- Edvarta Virzas mājās Billītes Ozolnieku nova- jums – laivu brauciens pa Ventu. da Sidrabenes pagastā. 10. augustā vb. Ainārs Lerhis un vb. 19. aprīlī jn. Māris Skutelis savā priekš- ­Ainārs Dimants pārstāvēja Austrumu un uz- lasījumā vadīja lasījumus un paraugdemons- stājās grāmatas Akadēmiskā vienība Atāls trējumus par dziesmu komponēšanu. 1959–2016 Academic Association Atāls (2016) 23. aprīlī talka Austruma īpašumā Ģer- atvēršanā LU Akadēmiskajā bibliotēkā, kur trūdes ielā 123. Atāla vecākais Aivars Līdums dāvināja šo 26. aprīlī jn. Ērika Strazdiņa priekšlasī- grāmatu bibliotēkai (tuvāk sk. iepriekšējā Aka- jums 20. gs. ķīmiķis Frics Hābers. dēmiskās Dzīves numurā).

sav. Ivars Dimdiņš, audzinātājs

Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 179 AKADĒMISKĀ VIENĪBA LATVIETE

2015. gada 18. novembrī kopā ar citām 2016. gada 4. februārī Sirmajā stundā akadēmiskajām mūža organizācijām devāmies par politisko partiju sistēmu Latvijā starpkaru ikgadējā studentu korporāciju rīkotajā svētku periodā referēja saviešu kandidāte Līga Atstāja. gājienā no Latvijas Universitātes uz Brāļu ka- 25. februārī Svinīgajā sagaitā uzņēmām piem, modinot Rīgu, lai pie Mūžīgās uguns savietēs L. Atstāju, Ievu Lejiņu un D. Aivari. klausītos svinīgo ceremoniju, uzrunas un pie 9. martā viesošanās pie studentu biedrības Mātes Latvijas noliktu ziedus. Pēc tam kā Fraternitas Rustikana. Tikšanās ar Latvijas da- katru gadu Latvietes draudzenes apciemoja bas pētnieku Gunti Eniņu, kurš iepazīstināja vienībai svarīgas un nozīmīgas atdusas vietas ar Latvijas alām un dižkokiem, rādot bagātīgu Meža un Raiņa kapos, nobeigumā baudot svēt- foto materiālu. ku brokastis. 12. martā Svinīgā sagaitā kultūras pilī 10. decembrī Sirmajā stundā saviešu Ziemeļblāzma svinējām savus 91. gadasvēt- kandidāte Dana Aivare referēja par socioniku, kus, klausoties Kārļa Vērdiņa (attēlā) dzeju stāstot par cilvēku personības tipiem (socio- un grupas Sigma solista Jāņa Ozoliņa mūziku. nika balstās uz Kārļa Gustava Junga psiho- 28. martā Svinīgā sagaita pie vb. G. Dam- loģisko tipu teoriju), par cilvēku izturēšanos bes Ādažos – Lieldienu svinēšana, ievērojot dažādās dzīves situācijās. latviešu tradīcijas. 20. decembrī Svinīgā sagaita – Ziemas- 26. jūnijā Svinīgā sagaita – Zemeņu balle svētki Ādažos pie vecbiedres Gundegas Dam- atkal Ādažos pie vb. G. Dambes. Tā ir mūsu bes. Kopā ar folkloras kopas Silavoti vadītāju vienības ikgadējā tradīcija, akadēmisko gadu Ramantu Jansonu un grupas dalībniekiem beidzot. Atskatāmies uz paveikto iepriekšējā mācījāmies latvisko dzīvesziņu, gājām rotaļās, gadā, izvirzām mērķus nākamajam gadam. veicām dažādus ziemas saulgriežu rituālus. Šos svētkus svinam kopā ar savām ģimenēm,

Akadēmiskās vienības Latviete 91. gadasvētki

180 Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 bērniem, un tas vienmēr ir sarīkojums, uz kuru takās. Galamērķis bija ciemošanās pie mūsu ierodas arī tās latvietes, kuras nav varējušas savietes Kristīnes Zihmanes Tukumā – Salmu būt kopā ar mums citos akadēmiskajos pasā- muzejā, kuru viņa izlolojusi un izveidojusi kumos. kopā ar savu vīru. Tā ir vieta, kur bieži notiek 30. jūlijā, pašā vasaras vidū, kā ik gadu dažādas salmu darbnīcas, tiek svinēti svētki, un devāmies apceļot dzimto zemi, baudot arī kādu to brauc apmeklēt arī ārvalstu tūristi. Šīs jau- kultūras sarīkojumu. Šoreiz mūsu ceļš veda uz kās dienas nobeigumā Durbes estrādē noskatī- Ķemeriem, pastaigājāmies pa Ķemeru purva jāmies brīvdabas muzikālo izrādi Muļķe sirds, takām, pēc tam jauki pavadījām laiku baskāju tā vēl nedaudz pagarinot šo burvīgo dienu.

sav. Dagnija Ivanovska

LATVIEŠU KATOĻU STUDENTU UN AKADĒMIĶU APVIENĪBA DZINTARS

Dzintars Latvijā un citur pasaulē pretendentus. Fonda valde 2016. gadam pie- Apvienība darbojas prezidija vadībā un šķīra prelāta Ā. Grosberga un bīskapa Jāzepa četrās vienībās aizjūrā un trīs vienībās Latvijā. Rancāna stipendijas, kā arī papildus vēl divas Gadu gaitā vairākas vienības ārzemēs likvidē- stipendijas. Pēc gada stipendijas tika piešķirtas tas, darbība apstājusies arī Daugavpils vienībā. arī 2017. gadam. Lielākā vienība ir Rīgā, katru gadu februārī Jauna grāmata tā pārvēlē savu vadību. Rīgas vienības darbs koncentrējas apvienības telpās Klostera ielā, 5. novembrī LU telpās tika prezentēta bet pasākumi notiek arī citur – izbraukumi un dzintarieša pr. Staņislava Ladusāna SJ piemi- pārgājieni brīvā dabā. Rīgas vienības darba ņas grāmata Klātbūtne. Latviešu un brazīliešu plānā ik gadu ir 10 sarīkojumi. Apvienība cieši filozofa jezuītu tēva Staņislava Ladusāna dzīve sadarbojas ar Romas Katoļu baznīcu. un darbi. Grāmatas autore – asoc. prof. Māra Kiope. Prezentācijā piedalījās arī Jelgavas Vienības ASV un Kanādā bīskaps emer. Antons Justs, fil! Jānis Valter- ASV Dzintars darbojas Indianapolisā, vintenheims, fil! I. Runce un citi dzintarieši. Grandrepidsā un Čikāgā, Kanādā – Toronto. Dzintarieši un bēgļu jautājums Biedru kopējais skaits ir tuvu simtam. Liela daļa dzintariešu ir iesaistīti sabiedriskos un Decembrī fil! I. Runce kā brīvprātīgā dar- draudžu darbos. Papildus dzintarieši regulāri biniece devās uz Itāliju, lai iepazītos ar bēgļu nodrošina ceļojumus uz aizjūru Latvijas Ka- uzņemšanas apstākļiem un palīdzētu savas ko- toļu baznīcas vadītājiem. Vēl vienmēr tiek sa- pienas darbiniekiem. Vasarā filistre parakstīja ņemts ievērojams finansiāls atbalsts kā baznī- vairāk nekā 160 sabiedrībā pazīstamu cilvēku cai Latvijā kopumā, tā Dzintara darbam īpaši. atklātu vēstuli, aicinot pozitīvi novērtēt bēgļu uzņemšanu Latvijā. Stipendijas katoļu studentiem Krāsu pasniegšanas konvents Rīgā 2015. gada 5. decembrī Dzintara telpās notika prelāta Ādolfa Grosberga piemiņas 2016. gada 23. janvārī konventā tika stipendiju fonda stipendiju piešķiršanas sa- pasniegtas apvienības krāsas jaunajam dzin- nāksme, kurā fil! Ineses Runces vadībā fonda tarietim jezuītu tēvam Jānim Meļņikovam valde un viesis fil! Jānis Dimants uzklausīja (1. att.). Ceļu uz apvienību jaunais priesteris

Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 181 telpās, kur noklausījās svētku uzrunu, piemi- nēja mūsu krāsnešus, kas saņēmuši dažādus Latvijas valsts apbalvojumus, un mielojās ar svētku kliņģeri. Līdzdalība starptautiskos pasākumos Apvienības prezidents 2016. gada sep- tembrī piedalījās European Workshop of dea- ling with te violence burdened past of Bosnia and Hercegovina, kur nedēļas garumā iepa- zinās ar nacionālās un reliģiskās neiecietības sekām. Apvienība uztur sakarus arī ar katoļu inteliģences organizāciju PAX ROMANA un lietuviešu studentu korporāciju Tautito Kauņā (Lietuva). LKSAA Dzintars kongress 2016 Dzintara telpās Rīgā 29. oktobrī noti- ka apvienības kongress, kurā pēc sešu gadu darbības no prezidenta amata aizgāja fil! V. Labinskis un viņa vietā stājās fil! J. -Val 1. attēls. Pr. Jānis Meļņikovs SJ tervitenheims (2. att.). Kongresā tika pārvēlēta krāsu pasniegšanas konventā apvienības vadība nākamajiem diviem gadiem. Kongresa svēto misi celebrēja V. E. kardināls Jānis ­Pujats, koncelebrējot bīskapam emer. atrada, studējot ASV jezuītu Lojolas Universi- Jānim Justam un apvienības kapelānam Jurim tātē, kur Čikāgas dzintarieši ar viņu izveidoja Jalinskim. ciešas saites. Dzintarieši un kultūra Dzintarieši ārzemēs atbalstīja un vēl vien- mēr atbalsta Operas namu, savukārt dzintarieši Rīgā organizēti apmeklē izrādes. 7. februārī dzintarieši apmeklēja operu Rigoleto, 20. feb- ruārī devās uz izrādi Mūzikas skaņas. Līdzdalība valstiskos pasākumos 2015. gadā Nacionālā elektronisko plaš- saziņas līdzekļu padome (NEPLP) apstiprināja Sabiedriskās konsultatīvās padomes (SKP) sa- stāvu. Divdesmit dalībnieku sastāvā darbojās arī Dzintara pārstāvis fil! Valdis Labinskis. Di- vus gadus vēlāk, pārvēlot sastāvu, V. Labins- kim piebiedrojās arī fil! Dainis Mjartāns – gan pārstāvot citu organizāciju. Kā katru gadu LKSAA Dzintars ar savu karogu un apvienības krāsām 18. novembrī piedalījās Latvijas akadēmisko mūža organizā- 2. attēls. Jaunais Dzintara prezidents ciju gājienā uz Rīgas Brāļu kapiem. Pēc gājie- Jānis ­Valtervitenheims kongresā lasa na dzintarieši tradicionāli pulcējās apvienības akadēmisko uzrunu

182 Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 Mūžībā aizgājuši izcili dzintarieši turp braucienus kā okupācijas laikā, tā arī vē- Beļģijā mūžībā aizgājis Luvēnas Katoļu lāk pēc neatkarības atjaunošanas. universitātes mākslas zinātņu doktors profe- ASV mūžībā aizgājis vācu un krievu va- sors Jāzeps Trizna (1919–1915), kurš savā lodas un literatūras profesors Aleksis Rubulis garajā mūžā bija gan apvienības prezidents, (1922–2015). Profesors darbojās vairākās uni- gan katoļu žurnāla Gaisma redaktors un dau- versitātēs Eiropā un ASV, pēdējos mūža gadus dzu rakstu, t. sk. zinātnisku, autors. pavadīja Čikāgā (ASV). No daudzajām viņa ASV mūžībā aizgājis Hood College vēs- sarakstītajām grāmatām, iespējams, nozīmīgā- tures un politisko zinātņu docētājs Leonards kā ir 1954. gadā izdotais romāns par leģionāru Latkovskis (1943–2015), kurš vairāku gadu dzīvi Ar nāvi uz tu. desmitu garumā piesaistīja amerikāņu studentu Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un interesi PSRS, Latvijai un Latgalei, organizējot mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem!

fil! Valdis Labinskis

STUDENTU BIEDRĪBA FRATERNITAS RUSTICANA

2015. gada 14. oktobrī biedrības amat- litterarum) F! Aivars Berķis, kasieris un eko- personu vēlēšanas. Fraternitas Rusticana noms F! ­Aivars Ošs. valdē tika ievēlēti seniors (valdes priekšsē- 31. oktobrī Fraternitas Rusticana pār- dētājs) F! Andris Sprukuls, viceseniors (val- stāvji apmeklēja akadēmiskās vienības Aus- des locek­ ­lis) F! Jānis Vidriķis, oldermanis trums dibināšanas 132. gadadienas svinīgo (valdes loceklis)­ F! Aivars Priedītis. Ievēlēts sarīkojumu. revidents F! Elmārs Pelkaus. Iecelti dzies- 2. novembrī Fraternitas Rusticana 94. ga­ mu vadītājs (Magister cantandi) F! Kristaps dasvētki. Kalniņš, literāro vakaru vadītājs (Magister

1. attēls. Ziemassvētku svinīgais un saviesīgais sarīkojums Fraternitas Rusticana biedriem un viņu ģimenēm

Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 183 2. attēls. Fraternitas Rusticana komeršs. Saviesīgs sarīkojums F! K. Kalniņa dzimtas mājās Viesturu pagasta Pereļos

18. novembrī Fraternitas Rusticana līdz- 9. martā pie Fraternitas Rusticana ciemo- dalība studentu organizāciju svinīgajā svētku jās Latvijas dabas pētnieks, zinātnieks un pub- gājienā uz Brāļu kapiem Rīgā. Pēc gājiena un licists Guntis Eniņš ar vieslekciju par dižkoku un filistru godināšanas Meža kapos – ziedu un alu izpēti, kuru noklausījās arī aicinātie vie- nolikšana pie goda filistra Kārļa Ulmaņa pie- si no akadēmiskās vienības Latviete, studenšu minekļa Rīgā. korporācijām Varavīksne un Daugaviete, kon- 26. decembrī Ziemassvētku svinīgais un kordijas Valdemārija un akadēmiskās vienības saviesīgais sarīkojums Fraternitas Rusticana Austrums. biedriem un viņu ģimenēm (1. att.). Sarīko- 13. aprīlī F! E. Pelkaua literārais priekšla- juma dalībnieki dāvanā saņēma kalendāru ar sījums Latvijas Pirmās republikas problemātika Fraternitas Rusticana simboliku. jaunākajā vēstures literatūrā. 2016. gada 10. februārī F! A. Berķa 4.–5. jūnijā Fraternitas Rusticana ko- stāstījums par grāmatas Ne tikai vagas vil- meršs. Vispirms Bauskas pils apskate un eks- cēji, kas veltīta Latvijas Zemnieku savie- kursija Bauskas alus darītavā. Turpinājumā nības dibināšanas simtgadei, tapšanu (tu- saviesīgs sarīkojums F! K. Kalniņa dzimtas vāk sk. šajā Akadēmiskās Dzīves numurā). mājās Viesturu pagasta Pereļos (2. att.).

F! Andris Sprukuls

184 Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 STUDENTU BIEDRĪBA ŠALKONE

2015. gada 14. septembrī referātu vakars. 10. februārī Ēnu diena un referātu vakars. 22. septembrī etiķetes kursi. 17. februārī Koju olimpiskās spēles. 23. septembrī pirmkursnieku iesvētības. 18. un 24. februārī deju apmācības Šal- 29. septembrī Miķeļdienas groziņu vakars. konei. 30. septembrī līdzdalība korporāciju foto 24. februārī studentu folkfestivāls. orientēšanās. 26.–28. februārī piedalīšanās izstādē 1. oktobrī Azemitologa svētki. ­Skola 2016. 5. oktobrī dziesmu vakars. 2. martā pavasara balle Meža vakars 7. oktobrī Baltijas–Amerikas fonda lekci- 2016. ja par iespējām studēt ASV. 6. martā Oskara Kalpaka piemiņas sarī- 14. oktobrī Cross Country. kojums. 20.–21. oktobrī talka medību pilī Inču- 16. martā referātu vakars. kalnā. 18. martā Atvērto durvju diena LLU. 24. oktobrī referātu vakars pie akadēmis- 29. martā talka Rīgas zoodārzā un tikša- kās vienības Austrums Rīgā. nās ar Jāni Skuteli. 28. oktobrī medību talka Jaunkalsnavā un 6. aprīlī Šalkones rīkots LLU fakultāšu rudens balle Meža vakars. pašpārvalžu saliedēšanās pasākums, referātu 30. oktobrī projekts Katram latvietim pa vakars. ozolam. 13. aprīlī referātu vakars. 4.–6. novembrī piedalīšanās konferencē 14. aprīlī ekskursija pa LLU pils hercogu Zināšanās balstīta meža nozare. kapenēm. 11. novembrī piedalīšanās lāpu gājienā 20. aprīlī Mežu dienas un Mis un Misters Jelgavā. meži. 12. novembrī operas Seviljas bārddzinis 22. aprīlī brauciens uz Silavu Mežzinātnes apmeklējums. dienā. 13. novembrī talka Rīgas zoodārzā. 23. aprīlī Lielā talka Langervaldes mežā. 18. novembrī piedalīšanās akadēmisko 24. aprīlī baleta apmeklējums Latvijas mūža organizāciju gājienā Rīgā. Nacionālajā operā un baletā. 5. decembrī rudens semestra sēde. 27. aprīlī informatīvā diena Jelgavas Spī- 15. decembrī Ziemassvētki manā istabiņā. dolas ģimnāzijā. 16. decembrī došanās ar bērniem uz mežu 30. aprīlī Valpurģu nakts Tartu (Igaunija). pēc Ziemassvētku eglītes un Ziemassvētku sa- 6. maijā līdzdalība balvas Zelta čiekurs rīkojums Šalkonē. pasniegšanā. 2016. gada 9. janvārī Šalkones diž­ 7. maijā piedalīšanās Stipro skrējienā. medības. 14. maijā līdzdalība Muzeju naktī. 5. februārī brauciens uz Limbažiem pa- 27. maijā iešana Jelgavas pilsētas svētku stāstīt par Latvijas Lauksaimniecības univer- gājienā. sitāti (LLU) un tās Meža fakultāti. 28. maijā pavasara semestra sēde.

Agita Gabranova, biedrības seniore, Āris Pūseps

Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 185 AKADĒMISKĀ DZĪVE IN THIS ISSUE

Ieva Kalniņa The other articles deal with issues not yet systematically examined in Latvian literature Latvian Literary Studies between Three (visual poetry, cinematography in Latvian lit- Whales erature, and legal discourse). Latvian literary studies are based on three whales – internationalization, national and so- Māra Grudule cial responsibility and finance. Latvian literary scholars are increasingly Depiction of Nationalities in a Set of involved in internationally funded projects, Latvian Historical Novels from the where the most important works are related Series Mēs. Latvija, XX gadsimts to feminism (A. Cimdiņa), postcolonialism (B. Kalnačs the 17th–19th century Latvian and (We. Latvia, XX Century) Baltic German literature (P. Daija, M. Grudule) The paper discusses six historical novels: and the electronic literary environment Osvalds Zebris Gaiļu kalna ēnā (In the Shadow of (E. Kristsone-Eglāja). the Cock’s Hill, 2014), Guntis Berelis Vārdiem National and social responsibility relates nebija vietas (No Place for the Words, 2015), to the knowledge of Latvian and the interests Pauls Bankovskis 18, Inga Gaile Stikli (The of teachers, students, museum employees and Glass Shards, 2016), Gundega Repše Bogene other stakeholders. The most important issues (bogene – a chthonic creature at the doorstep are therefore related to the history of Latvian or fireside, 2016), Māris Bērziņš Svina garša literature, studies of individual writers’ creative (Taste of Lead, 2015) devoted to the history of work, and evaluation of various theories. Here Latvia during the first four decades of the 20th we can mention conferences dedicated to Rai- century – the revolution of 1905, First World nis and Aspazija, the recently published com- war, the establishment of the independent plete works of Aspazija, the complete works state of Latvia, the years of regime of Kārlis of Veronika Strēlerte, collections of articles in Ulmanis, the first year of soviet occupation Mūsdienu literatūras teorijas (Contemporary lit- and the beginning of the Second World war. erary theories), Poētika tuvplānā: Viena dzejoļa The author examines the depiction of Latvians analīzes antoloģija (Poetry in the foreground: and several other nationalities mentioned in Anthology of one poem analysis) and regional the texts, chiefly Germans and Russians. All publications such as Kurzemes rakstnieku silu- six writers pay most attention to the fates of eti (Silhouettes of writers from Kurzeme). Latvians. Almost all the protagonists are well- The internationalization of literary re- educated and almost all the novels stress the search is influenced by the availability of lit- high level of Latvian culture. Germans and erature in other languages and is necessary for Russians are usually depicted as representatives the comparative approach. of a political power. The main interest of the As contemporary literature is at the heart writers is the individual and his or her choices. of translation, recent literature is given the In most cases the ethnic diversity of Latvian most attention in the articles of this journal. society is used to characterize the time and

186 Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 space of a definite historical period. Due to the editor of a very popular Latvian magazine Latvia’s geographical situation the presence Atpūta (1937–1940), and has published of nationalities other than Latvians has always travelogues and feuilletons. After the Soviet been self-evident. Union occupied Latvia on 17th of June, 1940, he became a minister in the soviet government. Lācis was among those representatives of the Ieva E. Kalniņa government who in August of 1940 went to Anna (Asja) Lācis versus Jūlijs Lācis: Moscow with the formal request to include Latvia into the USSR. The former spouses a Conversation in the Language of never met again, as Anna Lācis had been Irreconcilable Otherness interred in a camp in Kazakhstan since 1938. Previous researchers have focused mostly Jūlijs Lācis asked the Deputy Chairman of on the relationship of the stage director the USSR Council of People’s Commissars to Anna (Asja) Lācis with B. Brecht, B. Reich, review the case of Anna Lācis. th W. Benjamin and the Latvian poet L. Laicens. On 8 January 1941 Jūlijs Lācis was Jūlijs Lācis along with the role he played in arrested, he died on 15th December 1941 in a the life of Anna Lācis is much less discussed. prison in Astrakhan. But it was him who, when they both in their youth admired I. Turgenev’s Asya, gave Anna Iveta Leitāne this name, and – later, after their marriage – also her surname. The Discourse of Law in Latvian In order to characterize the complicated Classical Literature. Divine Law, relationship of Anna and Jūlijs Lācis the term „otherness” seems to be the most appropriate,­ Human-Made-Law, Natural Law providing some understanding of the irrecon- The first look at Latvian literary classics cilable difference between them as a married conveys unambiguous pessimism about legal couple. They differed in their political, moral, trials, anticipated by main figures of the stories and artistic views. They never succeeded in and dramas who state that it is only Divine overcoming the limits of their personal identity judgment one can trust in and wait for. An to become a joint „we”. This relationship sheds impression emerges that human made law light on a different Anna Lācis, removing her and Divine law are alternatives and exclusive from the pedestal, so to speak, when viewed to each other, the legal and eschatological from the aspect of humanity. dimensions thus diverge. I argue that they Jūlijs Lācis (1892–1941) met Anna Lie­ are not alternatives since despite deficiencies piņa at the age of 19 around the year 1911, in trials depicted in Latvian classics, traces when he was still a student at a gymnasium. of natural law are recognizable, and the They got married in 1914. In 1919 their daugh- connection between human made law and ter Dagmāra was born. In 1920 they divorced, divine law (Noahide Laws) is strong not only because Jūlijs could not put up with Anna’s in the eschatological sense. The justification attitude towards her daughter – she showed of the natural law by biblical (Divine) law can no motherly feelings. That this was not just a be detected in writers as different as Apsīšu presumption of Jūlijs, was proven by Dagmāra Jēkabs and Rūdolfs Blaumanis. (Dagmāra Ķimele) herself, who in the later years of her life wrote a memoir about her mother, entitled „Asya: The Eventful Life of Ojārs Lāms the Stage Director Anna Lācis” (1997), there- by creating a real revolution in the Latvian Intercultural (Migrant) Literature. literature describing childhood memories, as Novel Stroika with a London View by without any remorse, she destroyed the tra- Vilis Lācītis or William B. Foreignerski ditional requirements to describe one’s child- (in English Version) hood as the luckiest time in one’s life and to praise one’s mother This paper deals with the contemporary After their divorce Jūlijs Lācis became a migration experience through the subjective journalist (studied in Paris) and a writer. He was lens of literary text, to gain an insight on the

Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 187 formation of intercultural (migrant) Latvian imaginative novels (for example, S. Viese’s literature. The analysis focuses on the novel novel Mūžīgie spārni [The Eternal Wings]), Stroika with a London View by Vilis Lācītis or realistic imaginative novels (V. Rūmnieks, William B. Foreignerski as the author renames A. Migla, A. Čaks), revisionist imaginative himself for the English version of his novel. novels (I. Bauere’s novels) and imaginative The novel published in 2010 is the first by meta-biography (N. Ikstena Vīrs zilajā lietus­ the author, and describes the experiences mētelītī [Man in the blue raincoat]). The tra­ of an illegal Latvian guest worker in the ditional Latvian biographical novels where multicultural environment of London at the there is a central documentary or a realistic or beginning of 20 century. revisionist narrative are closer to the Latvian Lācītis combines the portrayal of prole­­ reader since meta-biographies are rare in tarians’ survival with entertaining and comical recent prose. scenes from daily life. In the novel the story Some Latvian biographical novels re­ is told from the perspective of the narrator pre­sent a part of the culture of entertainment in first person, singular thus the different (I. Bauere and others) which indicates that relationships between the protagonist and the biographies of prominent people are of interest surrounding environment are already defined to readers of various social groups. The author by this choice. values writers’ biographies written from the In the novel of great significance is the point of view of their wives. For the average image of London – a metropolitan and mul- reader– simple language and repetition of ticultural city, in which most of the events literary techniques, and everyday myths are described in the novel occur. London is the used in these novels. key determinant for the poetics of intercul- tural literature in the novel – London can be a An innovative feminine trend has appeared labyrinth, an initiation, a trap or a springboard. in recent biographical novels. By publishing London as a city, which can afford everything women-centered novels and inclusion of texts that life can provide gives one a chance, not that show a woman’s perception of a prominent only to break away from the economic limita- person’s life and history, they are changing the tions, but also from the ideological narrowness collective narratives by providing a woman’s in protagonists homeland as it is depicted in perspective. novel. The start of the quest for a new life at the beginning of the novel is to a certain Mārtiņš Laizāns extent traumatic as it is characteristically in traditional emigrant literature However in the Visual Poetry in Latvian Literature intercultural approach used by Vilis Lācītis, the migration experience results in freedom to Visual poetry in Latvian literature is an accept new ideas and in gaining new horizons extraordinary phenomenon. In this case by for the protagonist as well as for the reader. extraordinary is meant its scarcity among the corpus of Latvian literary texts – only very few examples of it exist in Latvian literature Ieva Kalniņa even in the 21st century when it has gained a prominent place in other world literatures The Types of Biographical Novels in where there has been a turn of critical attitude Contemporary Latvian Literature towards it from negative to positive. At first The article is focused on the contemporary evaluated only as a pastime on the margins Latvian biographical novels and their classi­ of serious literature, since Apollinaire it has fication based on the approach of Ansgar F. evolved into a serious genre of poetry and an Nünning, the English narratologist of German art of its own and is not anymore considered origin. only a childish game. Given this situation in Latvian biographical novels are diverse, contemporary criticism it is quite peculiar that and range from documentary to metaphysical. Latvian literature and literary criticism does Exploring the message of the novel, and not pay a lot of attention to it and that thus its structure and attitude to biography, four visual poetry still stays as an outsider genre categories can be distinguished – documentary up to this day.

188 Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 In this paper I will give a concise Aija Priedīte historical account of Latvian visual poetry and describe examples of it from various decades The Past Reflecting on the Present or of Latvian literature. Quotations from Latvian the Present Reflecting on the Past. My literary critics and scholars about visual Contemporary View poetry are also given. I endeavor to illustrate This article should be regarded as a the overall situation in Latvian visual poetry communication link between two, for the and give possible reasons why it is still being Latvian identity, very important research neglected and disregarded both by poets/artists papers and their readers – Lilita Zalkalns’ and critics. Back to the Motherland: Repatriation and Latvian Émigrés 1955–1958 and Eva Eglāja- Kristsone’s The Iron Cutters: The Contacts Jūlija Dibovska between the Soviet Latvian and the Western Exile Writers. The first paper focuses on the Problems of Literary Cinematography second Soviet repatriation program and a very in the Prose of Alberts Bels short time period, the years 1955–1958, but the research work puts the repatriation episode Most of the prose works by Latvian writer in a much wider context in regard to both Alberts Bels (1938) can be considered as cin- time and studied theories and practices. The ematic in nature. In the period of 40 years this second paper is chronologically a follow-up author has written three collections of short of the first one and deals with the newer, very stories and 15 novels. Since this was the Soviet refined, Latvian KGB strategies employed period during the most productive time of Al- until 1991 to discredit the Latvian exile in berts Bels life he experienced censorship and the West, involving the cultural and scientific had to contend with last remnants of slowly dy- elite of both Soviet Latvia and the Western ing Socialist Realist standards in literature and exile. The readers might regard both papers art. However works of Alberts Bels have al- as history, stories about the past – but no, ways been different and more visual than those they show that totalitarian powers have not of any other writer of Latvian prose fiction of changed their propaganda, the use of fake news approach / strategies over the years. Secondly, that period. One of the differences between both papers deal with mental and political his prose and that of others is the presence problems – cooperation and collaboration with of cinematic elements. These elements can be the Occupation institutions – which still have divided in two different but connected forms: not been addressed and analyzed publicly in functional elements – cinematic imagery, cin- Latvia. ematic institutions and professions, elements of cinema industry and movie production; and structural elements – the mimicry of screen- Andrejs Veisbergs play in prose, for the most part marked graphi- Translations in the Years of Change of cally but also considered as edited „screens”, Power in Latvia (1939–1946) „parts”, etc. These elements are also evident in the works of other European and American Latvia was occupied by the Soviet Union or even Russian authors’ such as Vladimir in 1940, by Nazi Germany in 1941 and again by Nabokov, James Joyce, Virginia Woolf, Alain the Soviet Union in 1944/1945. The translation scene during the fast changing occupations of Robbe-Grillet, Alexandr Solzhenitsyn, etc. the 1940s is almost untouched area in Latvian Usually the cinematic elements in prose are translation history. The paper (especially sta- related to the cinematic experience of the au- tistically) focuses on book translations, includ- thor. Those of Alberts Bels is very similar to ing textbooks, manuals, encyclopedias, etc. Of that of other authors that have used cinematic course, translations include many other spheres, imagery experimentally and successfully in among them translations in newspapers and their work. magazines. The latter occasionally overlapped

Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 189 with book translations, as some literary works Latvia. Publications of the second group are were first published in installments and then on research which puts more emphasis on the in book form. Incorporation of Latvia in the theoretical issues of the discipline. USSR meant a swift nationalization of pub- This is the first time when a more de­ lishing, introduction of censorship, ideologiza- tailed analysis, of the work begun by Ina tion and a transition from the traditional source Druviete, who provided a panoramic view language and author diversity to Russian as of sociolinguistic research in the three Baltic a dominant source language and works from countries, is presented Here this work has been the soviet menu. German occupation brought extended by analyzing a much larger number denationalization, a return to certain normality (over four hundred) research publications. This with German and Nordic literature dominating is also the author’s first attempt to provide a the translation scene. The second Soviet oc- somewhat subjective insight into some of the cupation produced an even more distorted and domains of sociolinguistic research in Latvia, ideologically limited translation scene which and to describe his initial steps in contrastive to some extent normalized only after Stalin’s sociolinguistic research in 1975 providing death. Agents of translation (translators, edi- a contrastive analysis of social semiotics of tors, publishers) during these traumatic years forms of English and Latvian address. adapted to existing conditions and to some extent tried to preserve their agendas. Ilgars Grosvalds

Jānis Sīlis Latvian Women Writers Language and Society in Latvia: an In literature Latvian women entered in the th Insight into Several Directions of 70-ies of the 19 century. The first of these Lat- vian writers was a leader in the age of national Sociolinguistic Research and Priorities awakening, the sister of Krišjānis Valdemārs, of Researchers Marija Medinska-Valdemāre. In the publication lists compiled during Among promising women writers were the last 19 years and found in the website of those expressing the national spirit and striv- the Latvian language Institute of the University ings Aspazija and Anna Bigadere. The out- of Latvia the author of the paper has recorded standing women writers of novels and short 445 sociolinguistic publications covering a stories were Ivande Kaija and Aīda Niedra, in variety of topics important both for theory and dramaturgy – Minna Dišlere and Elīna Zālīte, practical issues relevant to processes in Latvia. and in poetry – Austra Dāle, Paulīne Bārda, The paper provides a survey of research in Elza Stērste and Elīna Zālīte. several domains of sociolinguistics, namely, language environment, sociolinguistic situation Valters Ščerbinskis and language policy in Latvia. The choice of publications examined this time was motivated The National Encyclopedia. Idea and by the quantitative aspect of research in the Basic Principles of the First Steps given subdivisions of sociolinguistics, leaving qualitative analysis for future research. Quan­ There have been several universal ency- titative analysis shows the degree of interest clopedias published in Latvian since the very th in a concrete field, as well as the professional first one published in the 19 century. Most specialization of sociolinguists over a longer prominent among them was the Konversācijas period of time. vārdnīca, which had articles of high quality The concrete fields chosen in this descrip­ produced by the universal approach However tion of history of sociolinguistics in Latvia due to historical circumstances (occupation of have been divided here into two groups: the Latvia by the Soviet Union), in 1940 publi- first group deals with those research pub­ cation of these volumes was stopped. Under lications that analyze language situation in Soviet regime, there were several Latvian the country and the linguistic attitude of the language encyclopedias, most popular of residents (both citizens and non-citizens) of them being the Latvian Soviet encyclopedia

190 Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 published in the 80s. All of them suffered Marta Ābula from the strict requirements of the commu- nist ideology which significantly lowered the Plagiarism in Academic Environment quality of the publication. Plagiarism is highly relevant issue in Encyclopedias in different countries have today’s education and is closely connected to a rich history. Particularly influential in Latvia the quality of educational system in Latvia. had been German Brockhaus editions. Britan- Plagiarism has been around for ages, but nica and Russian (Soviet) encyclopedias have today’s technologies have helped to spread it also left their traces on Latvian encyclopedias. in academic environment like never before. th st Developments in the late 20 and early 21 In the article author compares definitions century radically changed the encyclopedic of plagiarism within various universities in world. Almost all printed publications, disap- Latvia and analyzes reasons and consequences peared and many state-supported encyclopedi- of plagiarism. She concludes that universities as moved to online versions and continued to are responsible for restricting plagiarism and exist competing for audience with the product technologies for this purpose should be used of social networking Wikipedia. more often. Some of the universities in Latvia For two decades after Latvia regained in their courses use TurnitIn – originality independence, there was a lack of funding checking and plagiarism prevention service. for a new encyclopedia. In 2014 however the It is suggested that institutions of higher Ministry of Culture decided to support the education in Latvia should also follow the creation of a new national encyclopedia. Al- practice of universities abroad and educate though there have always been rich encyclo- students and professors about plagiarism and pedic traditions in Latvia and elsewhere, the its consequences. Academic integrity policy st internet age of the 21 century created both should no longer be only a formal instrument new obstacles and opportunities for the new in fight against plagiarism, but should also be creation of encyclopedias. The development of practiced extensively. the current National encyclopedia (NE) project faces three major challenges: first – should one concentrate on either paper or on electronic Juris Dreifelds versions, second – creation and management of an effective and rational decision making The Latvian System of Justice in the process regarding the content of the encyclo- Scales of Public Perception pedia, third – key-word lists and choosing The article examines the broad disparities between differing approaches in creating uni- in the perception of honesty, efficiency and versal content. Keeping current conditions in capabilities of the Latvian court system. Most mind, the only solution was to create a univer- popular polls give the system relatively low sal encyclopedia using electronic environment. marks and many see the courts as corrupt Rather limited financial and human resources and self-serving. On the other hand, a available suggested the creation of an exten- survey of those who actually had personal sive but still manageable voluntary network dealings with Latvian courts indicates a of supervisors, consultants, and advisers who very high level of approbation (79%). Many could provide solid quality in the content. international organizations such as Freedom Third problem – key-word lists and the crea- House, the European Commission and the tion of the content was related to the hierarchi- World Bank also give the Latvian court cal structure of the sciences starting with more system good ratings. Many positive changes general issues and continuing further to more have been instituted, often under international detailed topics. Although NE project definitely pressure and with international financial help. should be a long-term undertaking, the first Nevertheless, progress has been palpable. step will be taken in 2018 when the electronic The article outlines some of the major court version of the NE will be made public. Plans innovations and also itemizes some of the for the publication of the printed version of more pressing problems yet to be resolved in NE so far have been postponed. One volume addressing the wide disparities in perceptions. focusing entirely on Latvia however will be A major weakness and source of frustration to published in 2018. business men has been the often incompetent

Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016 191 and corrupt behavior of the Latvian Insolvency important in conflicts among various groups Administration. Some changes have been are the different levels of consciousness or instituted in this regard but problems persist. memes. In the context of migration processes, Latvia also lacks a solid infrastructure of we can use the AQAL map that was produced competent judges with economic and business by Ken Wilber. Spengler’s ideas about the experience or education. Popular negative cyclical nature of cultural development and perceptions are also fed by the regular discovery the inevitable destruction of cultures cannot of individual judges and prosecutors which be applied to Europe and Latvia in a fatalistic creates a wide resonance throughout the media manner. Of decisive importance at a time landscape painting the entire judicial system in of globalization is the extent to which each dark colors. Overall, the article concludes that nation and culture can preserve its identity much progress has been made and that Latvia while changing its process of development. is in the forefront of court system innovations The survival and development of Latvia and among former communist countries. However, all of Europe depends on it. there is still some distance to go to reach the levels of Western judicial systems which have had centuries to perfect their courts. Einārs Cilinskis, Dagnija Blumberga Climate Policy and State Development Ilmārs Latkovskis Planning System Challenges Faced by Latvia in Time of The representation of Latvian climate Global Migration policy in the national development planning documents was analysed. Authors show that Global migration at present does not the Latvian policy planning system lacks directly endanger Latvian culture and traditions, consistency – the goals are often changing but if we think about sustainable development, and so far, climate policy has not been a then we cannot look at Latvia while ignoring priority for the Latvian government. However, its place in the context of Europe and the mainly because of the collapse of Soviet whole world. The basic causes of the current industry it has been possible to reach EU migration crisis were identified by the Club of and international climate goals without taking Rome in the 1970s, as being overpopulation, additional measures. climate change, uneven regional development, According to the European Union (EU) environmental degradation and military plans, Latvia needs to reduce its greenhouse conflicts. The wave of migrants to Europe is gas emissions, those not covered by the EU likely to continue for the foreseeable future, emission trading system, by 6% till 2030 in and this gives new importance to the major comparison to 2005. Significant resources will ideas expressed in Samuel Huntington’s be necessary to reach this goal, as well as Clash of Civilizations and Oswald Spengler’s other EU 2030 goals, including those related Decline of the West. These ideas, however, to energy efficiency and circular economy. should not be taken as absolute. Contacts Adaptation to climate change will also require between different cultures and religions are not additional resources. in and of themselves at the root of conflict. It is concluded that to reach the EU History includes many positive examples 2030 goals it is necessary to adopt a policy of synergy between different cultures and as soon as possible. This policy as outlined religions, including that in the Arabic and in planning documents should optimise Islamic era that lasted from the 8th to the different goals, including economical, social 15th century AD on the Pyrenean peninsula. and environmental. To achieve this, modelling Latvian culture, in turn, has also benefited in techniques, such as – system dynamics, many ways as a result of interactions with optimisation models and agent based modelling Christianity and Baltic Germans. Far more should be used.

192 Akadēmiskā Dzīve 52/2015/2016