Silvija Grosa Jūgendstila Perioda Plastiskais Un
Total Page：16
File Type：pdf, Size：1020Kb
LATVIJAS MĀKSLAS AKADĒMIJA / THE LATVIAN ACADEMY OF ART SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN GLEZNIECISKAIS DEKORS RĪGAS 19. GS. UN 20. GS. MIJAS ARHITEKTŪRĀ Promocijas darba kopsavilkums THE PLASTIC AND PICTORIAL DÉCOR OF THE ART NOUVEAU PERIOD IN THE ARCHITECTURE OF RĪGA AT THE TURN OF THE 19TH AND 20TH CENTURIES Summary of dissertation Zinātniskais vadītājs / Academic Advisor Dr. habil. art. EDUARDS KĻAVIŅŠ RĪGA 2008 I. IEVADS I. 1. Tēmas aktualitāte 19. un 20. gs. mijā pasaules arhitektūrā un Latvijā jūgendstila ietekmē risinājās būtiski attīstības procesi, kuru ietvaros mainījās arī ēku dekoratīvais noformējums. Jūgendstila laikmeta mākslas un arhitektūras jautājumi jau vairāku gadu desmitu gaitā ir pētnieku uzmanības lokā gan Rietumu, gan Latvijas mākslas vēsturē. Tomēr, neraugoties uz publikāciju skaitu un Rīgas tālaika arhitektūras arvien pieaugošo popularitāti, tās dekora analīze veikta līdz šim tikai fragmentāri un nav radušies izsmeļoši pētījumi par šo dekoratīvās mākslas nozari. Materiāla ambivalence – tā atrašanās starp amatniecību, rūpniecisku ražošanu un profesionālo mākslu, kas orientēta uz unikālu artefaktu radīšanu un pieejamo dokumentālo faktu trūkums ir ietekmējis dekora vērtējumu gan ēku celtniecības laikā, gan arī sekojošajos gadu desmitos. Komplicēti ir jautājumi, kas skar ēkas arhitekta, dekora izpildītāja un celtnes pasūtītāja subordinācijas problēmas, kas īpaši aktualizējas perioda celtņu plašākajā daļā – īres namu arhitektūrā. Tomēr neatkarīgi no vērtējošiem aspektiem apskatāmo parādību kopējais apjoms ir tik plašs, ka bez tā izvērstas un pamatotas interpretācijas nav iespējama ne tikai pilnvērtīga 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma Latvijas arhitektūras, bet arī visu ši laikmeta un vietas vizuāli plastisko mākslu vēsture. Bez tam jānem vērā, ka jūgendstila laikmetā amatnieciski ražotu lietisķās un dekoratīvās mākslās priekšmetu nozares, kā arī viss tas, ko mūsdienās saucam par cilvēkvides dizainu, tālaika mākslas veidu hierarhijā ieņēma augstāku vietu kā agrāk. I.2. Pētījuma mērķis un uzdevumi Promocijas darba mērķis ir veikt Rīgas 19. un 20. gs. mijas mūra ēku dekora stilistisko analīzi. Fokusējoties uz jūgendstilu, darbā vienlaikus ņemta vērā periodam raksturīgā dažādu stilistisko strāvojumu paralēlā pastāvēšana. Veicot dekoratīvās tēlniecības un glezniecības darbu analīzi ēku fasādēs un (tehnisko iespēju robežās) arī interjeros, vērā ņemts to radīšanas un patērēšanas sociālais fons. Sakarā ar to tika izvirzīti sekojoši uzdevumi: 1. Analizēt dekora veidošanas arhitektoniskos un sociālos priekšnoteikumus. 2. Paplašināt līdzšinējo informāciju par Rīgas aplūkojamā perioda arhitektūras dekoratīvās apdares izpildītājiem. 3. Noskaidrot jūgendstila kā 19. un 20. gs. mijas perioda paradigmas lomu ēku dekora izvēlē, kā arī analizēt jūgendstila ģenēzes jautājumu Rīgas arhitektūras dekorā. 4. Noteikt dekora motīvu darināšanas ietekmju loku, precizēt konkrētus ietekmju avotus un, balstoties uz salīdzinošo materiālu, meklēt analoģijas, kas ļautu konkretizēt materiāla reģionālo specifiku. 5. Veikt dekora ikonogrāfisko un stilistisko analīzi, noskaidrojot arī patērētāja (pasūtītāja) un dekora veidošanas sakarības. 2 6. Precizēt jūgendstila attiecības ar citiem stilistiskajiem iestrāvojumiem, to vidū ar historisma tradīciju, nacionālo romantismu, “dzimtenes stilu” un neoklasicismu. I.3. Pētījuma tematiskās robežas un terminoloģija Pētījuma tematiskajās robežās iekļaujas dekoratīvā tēlniecība un glezniecība ēku fasādēs, un interjeros. Tā ir ornamentāla (abstrakts, florāls, zoomorfs, antropomorfs ornaments), kā arī figurāla un darināta visās tajā laikā pieejamajās tehnikās, ieskaitot arī trafareta apdares, kas pārstāv šai periodā visizteiktāk dekoru kā masu produkciju. Pētījums neaprobežojas vienīgi ar ēku dekoratīvās apdares atribūcijas veikšanu un formālo, stilistisko un ikonogrāfisko jautājumu noskaidrošanu; darba tematikā iekļaujas arī plašāki 19. un 20. gs. mijas arhitektūras un mākslas aspekti, kā arī reģionālo īpatnību izakcentēšanas jautājumi Kas attiecas uz pētījumam nepieciešamo terminoloģisko aparātu: autore lieto latviešu valodā nostabilizējušos apzīmējumu jūgendstils, nevis vispārējā nozares literatūrā dominējošo art nouveau, savukārt, 19. gadsimtam raksturīgā neostilu kopuma apzīmēšanai tiek izmantots termins historisms, kas ir nostiprinājies Latvijas mākslas vēsturē un ir pašreiz vispārpieņemts angļu un vācu valodas pasaules mākslas vēsturēs (historicism, Historismus). Pētījumā lietots jēdziens dekors, attiecinot to uz plastiskiem (trīsdimensiju un ciļņveidīgiem) un gleznieciskiem (divdimensiju) celtņu rotājumiem, kas realizēti dažādos materiālos. Plastiskais (būvplastika, būvornamentika) un gleznieciskais dekors tiek skatīts saistībā ar citiem dekora elementiem un celtņu arhitektūru, tomēr arhitektoniskais dekors nav šī pētījuma tēma. I.4. Pētījuma materiāli un metodoloģiskie nosacījumi Pētījuma pamatmateriāls ir Rīgas 19. un 20. gs. mijas perioda arhitektūras plastiskais un gleznieciskais dekors, kas izvēlēts atbilstoši minētajiem terminoloģiskiem nosacījumiem. Tas iegūts vizuāli apsekojot celtnes in situ, kā arī apzinot 20. gadsimta sākuma fotoattēlus, fotoreprodukcijas, arhitektu zīmējumus un rasējumus arhīvos Materiāla atlases principi ir pētījuma tēmas noteikti – analizējamie objekti ir aplūkojamā perioda ietvaros lielāko jaunbūvju īpatsvaru veidojošās visbiežāk profānās arhitektūras (galvenokārt mūra celtņu) rotājums, kuram piemīt noteikta mākslinieciska vērtība. Tomēr konteksta veidošanas nepieciešamības nolūkos pamatmateriāls neizbēgami paplašinājās. Celtņu funkcionālā tipoloģija dekora stilistiskās interpretācijas ietvaros netika izcelta visos gadījumos, jo, ja neskaita funkciju norādošu simboliku, vieni un tie paši vai līdzīgi dekora motīvi tika pielietoti dažādu funkciju ēkām. Interjeros, materiāla fragmentārās saglabātības dēļ, svarīgi bija arhitektoniskās izpētes speciālistu arhivētie materiāli, kas iegūti zondāžās, kā arī atklājušies restaurācijas procesu gaitā, tāpat arī atsevišķi fotomateriāli. Fasādēs būvornamentikas un būvplastikas elementi darināti galvenokārt cementa lējumā, atsevišķos gadījumos izmantojot arī citus materiālus. Interjeros galvenie tehnoloģiskie materiāli ir stuks, papīra masa; tempera, līmes krāsa u.c. 3 Tomēr tēlniecības un glezniecības materiālu tehnoloģiskās producēšanas jautājumi promocijas darba ietvaros netika izvirzīti kā prioritāri un tiek nosaukti tikai tad, ja pieejami arhitektoniskās izpētes rezultāti, tas pats attiecas uz jautājumiem par fasāžu polihromiju un to krāsojumu, kuru precizēt iespējams tikai atsevišķos gadījumos. Tiešā materiāla izvērtējumam tika meklētas analoģijas un veiktas fotofiksācijas gan tuvējo reģionu lielākajās pilsētās, ar kurām aplūkojamajā periodā tika uzturēti patstāvīgi kontakti (Sanktpēterburga, Tallina, Varšava, Krakova, Drēzdene), gan arī tajās, kas varēja kalpot kā nozīmīgu māksliniecisku impulsu ģenerēšanas centri (Helsinki, Berlīne, Drēzdene, Vīne, Parīze, Prāga). Tekstuālā materiāla galveno daļu veido arhīvu materiāli, publikācijas 19. un 20. gs. mijas periodikā, enciklopēdiski izdevumi, adrešu grāmatas, reklāmu sludinājumi. Netiešo literāro materiālu vidū ir vispārējā jūgendstilam un historismam veltītā literatūra, kas no dažādām metodoloģiskām pozīcijām aplūko šo stilu attīstību pasaulē, kā arī Latvijas arhitektūrā un vizuālajās mākslās. Pētījumā materiālu vidū specifisku vietu ieņem plaša 19. un 20. gs. mijas iespiedmateriāla daļa (arhitektūras un mākslas žurnāli, arī attēlizdevumi, kas var tikt klasificēti kā parauggrāmatas), kas tika apsekoti ar nolūku noskaidrot iespējamos Rīgas arhitektūras dekoratīvās tēlniecības un glezniecības inspirācijas avotus un to ģenēzi. To vidū – Rīgas, Tallinas, Stokholmas, Varšavas, Sanktpēterburgas bibliotēkās apzinātie materiāli. Pētījuma metodoloģija netika ierobežota vienas konkrētas metodes ietvaros – pielietojot gan formālās, gan ikonogrāfiskās, kā arī salīdzinošās metodes arsenālu, darba autore pētījumā akceptējusi autonomās mākslas vēstures priekšrocības. Apskatot dekora attiecības ar tā patērētāju (pasūtītāju) likumsakarīga bija socioloģiskās mākslas vēstures metodoloģija. Vērtējoši izteikumi, ja netiek norādīts to avots, pauž autores viedokli. 1.5. Periodizācija un promocijas darba truktūra Rīgas 19. un 20. gs. mijas arhitektūras dekora principi transformējās atbilstoši jūgendstila attīstības gaitai, tādēļ promocijas darba ietvaros pieņemts dalījums agrajā (no 1898. gada līdz 1902. gadam, noslēdzoties ar jūgendstila pacēluma posmu – no 1903. līdz 1905/06. gadam) un vēlajā (no 1905/06. gada līdz 1914. gadam) jūgendstila periodā. Jūgendstilam Rīgas arhitektūras dekorā raksturīga līdzīgas izpausmes formas kā daudzās citās Eiropas zemēs, kur tas tika pārņemts jau kā nobriedis stils: sākumā sadarbībā ar historismu, noslēdzošajā fāzē pieņemot klasicizējošus motīvus un tēmas. Historisma nozīme arhitektūras dekorā saglabājās visā agrā jūgendstila periodā, arī tā pacēluma posmā, realizējoties gan stilistiski tīri, gan arī līdztekus jūgendstilam atsevišķu motīvu vai tradicionālu paņēmienu veidā. Savukārt vēlā jūgendstila periodā līdzās jūgendstilam raksturīgi arī citi stilistiski iestrāvojumi (nacionālais romantisms, neoklasicisms, proto Art Déco), kas, tāpat kā agrā jūgendstila periodā, bieži padara komplicētu jūgendstila 4 robežu noteikšanu. Tomēr stilistisko parādību harmonizāciju sekmēja kopējā, 19. un 20. gs. mijas perioda mākslām raksturīgā “neoromantisma platforma”. Pētījums sastāv no ievada daļas, kas iepazīstina ar darba mērķi, metodēm, terminoloģiskajiem, tematiskajiem