274 RUDENS 2013 VOL. LIX, No 3, ISSUE 274 59. GADAGĀJUMS, RUDENS 2013 AUTUMN 2013 3. (274) NUMURS Jaunā Gaita, published since 1955, is a S A T U R S Latvian quarterly devoted to literature, the arts, and the discussion of ideas. 1 Ēriks Dukāts – Amerikāņu terjers Editor-In-Chief: 2 DZEJA – Leons Briedis Rolfs Ekmanis 9 Ligita Levinska – Ceļš Klīdzēja prozā Phone/Fax: 928-204-9247 [email protected] 11 Una Alksne – Estētisms Bārdas lirikā V [email protected] 14 Česlavs Milošs – Teoloģijas traktāts Associate Editor: 19 Edvīns Strautmanis – Viensēta Juris Žagariņš 20 Sandis Laime – Raganas Latvijā II Phone: 413-732-3803 [email protected] 23 Juris Šlesers – Cīņa ap dabu Contributing Editors: 27 VĒSTURE – Rolfs Ekmanis – RB/RL II Voldemārs Avens, Māris Brancis, 31 ATMIŅAS – Uldis Bērziņš – Prāga 1968 Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, 33 Leons Briedis – Prāga 1968 Juris Silenieks, Juris Šlesers, Linda Treija, Lilita Zaļkalne 35 Mārtiņš Lasmanis – Kārļa Egles piezīmes I 39 Lidija Dombrovska – Rudens vīzija Business Manager: 40 Daniels Vāriks – Pētnieciskais žurnālisms Tija Kārkle 616 Wiggins Road 43 MĀKSLA – Māris Brancis – Māksla trimdā St. Paul, MN 55119, USA 46 Gints Grīnbergs – Mirušo dvēseļu laiva [email protected] 47 Linda Treija – Latviešu māksla trimdā JG home page: http://zagarins.net/JG 49 Māris Brancis – Laimonis Mieriņš VI 52 DAŽOS VĀRDOS (vg) (mb) (fg) (re) Subscription rates (USD = CAD) 62 NO LASĪTĀJU VĒSTULĒM 1 year $39.- 2 years $76.- 66 KIBERKAMBARIS – Otto Ozols – Inteliģence, intelektuāļi LV politikā (jž) Single issues $10.- 68 GRĀMATAS – Rolfs Ekmanis – VV-F JG is indexed in MLA (Modern 70 Anda Kubuliņa – par Intu/Knutu Skujenieku Language Association) International 72 Vita Gaiķe – Nora Ikstena Kanādā Bibliography and Latvijas Preses Hronika (Chronicle of Latvian Publications). 73 Lāsma Ģibiete – Sokolova Muļķu skola Published by Jauna Gaita, Inc. 75 Gundars Ķeniņš Kings – Journal of Baltic 121 Harvard Street Studies 44/1 (2013) Springfield, MA 01109-3821 76 JG LABVĒĻI Contributions are tax-deductible IN THIS ISSUE – (jž) in the USA.

Printed by TigerPress Haralda Norīša vāks East Longmeadow, MA, USA Maketētājs Juris Žagariņš ISSN 0448-9179 JG pateicas par PBLA KF un labvēļu atbalstu Ēriks Dukāts. Amerikāņu terjers. 2002. Audekls, eļļa, vasks. 121 x 144 cm

No izstādes Latviešu māksla trimdā (skat. lpp. 43-48) Attēls no Pasaules latviešu mākslas centra arhīva Leons Briedis

PLIKADĪDAS

Uldim un Jānim

izrauts no konteksta varonis pret paša gribu uz barikādēm pie brīvības pieminekļa uzceltām no vienīgās portvīna pudeles ko molotova kokteiļa vietā varēja iegādāties tuvākajā bodē garmatains un noskrandis plikadīda viņš mūžam paliks sev atmiņā kā tas kurš ar tauriņu pūlējies padzīt tanku un izaicinoši pielaidis tīģera ūsām dullas vientiesības kvēlojošo pigu mūsdienas tā arī neizkāpušas no tā paša kanāla tiem pašiem stāvošajiem un duļķainajiem ūdeņiem neuzskata par vajadzīgu viņu, plikadīdu, ņemt par pilnu pat savas izrediģētās zemapziņas paštaisnā diskursa liekulīgajās atsaucēs varoni pret paša gribu kurš izrauts no konteksta plikgalvains un bezzobains nekad nekļūs par pieaugušu vīru un kurš pašlaik viež pats sev ar pigu no mūžīgo plikadīdu pavārtes molotova kokteiļa vietā tuvākajā bodē iegādājies berlīnes mūra suvenīru

2012

PELNUPĪTE

kā bērza baltā pagalīte dedz, mana dvēselīte, dedzi un tā kā pelnupīte gar Dieva namdurvīmi teci!

2 bez rūgtas žēles pilna kvēles ko reiz tu gaiši dedzi bez ļaudīm ļauna vēles ko tiem kā sagšu pāri sedzi ai, dūdu, kokļu košās spēlēs kas sūro mūžu vadīt mēdzi! un tūkstoš viedās mēlēs sev liktens lemto izteikt jēdzi

dedz, bērza baltā pagalīte! dedz, mana dvēselīte, dedzi! un tā kā pelnupīte gar Dieva namdurvīmi teci

2013

RADĪŠANAS INTERPUNKCIJA

tur kur Dievs uzkāpis visaugstākajā kalnā ielicis negrozāmu bezdibeņa punktu uz ielejām pie cilvēkiem un lopiem vientiesīgs un sirsnīgs aizvien aizgrābtāks sāk brāzties Dzejnieka jūsmīgais komats pamazām izšķērdēdamies likteņa savērpto līkloču gļēvajās domuzīmēs un bargajos kolos neapejamajās iekavās tā viltīgi izliktajos semikolos un nodevīgi izkaisītajos daudzpunktos mānīgajās pēdiņās lai beidzot atgriezies sākta gala jūrās paceltu bezgalīgu izsaukumzīmju allaž jautājošās buras virs kurām bezzvaigžņu naktīs līdzjūtīgi šalc Dieva saprotošais apostrofs no kura tu, cilvēk, esi nācis

2013

3 KRITUŠAIS EŅĢELIS DIEVA TIESAS PRIEKŠĀ

„kritiens ir vienīgais ar ko mēs varam pierādīt ka Zeme tiešām griežas ap Sauli”

„bet ap Dievu?!” nenocieties izsaucās Dievs

„ap tevi, Mans Kungs” pazemīgi nosarcis kā Ņūtons kam uz galvas nupat neviļus bija nokritis ābols atteica kritušais eņģelis „griežas mūsu visu Pirmdzimtais Grēks”

Ābele to padzirdot gluži kā Ieva kaunīgi nosarkusi nodūra acis

2013

ĪSLANDIEŠU MOTĪVS

Uldim Bērziņam „tik dziļu pakāpienu klintī spētu iecirst vien Egils, Snorres dēls” nodomāja skalds saļimdams no savas mīļotās sev sirdī nāvīgi iecirstās rētas „nedz Augšas nedz arī Lejas Sētās tādi zobeni pašlaik vairs nav modē kaut gan, tiesa, vecās Edas kumodē viens tāds vēl glabājas tālab es nešaubīgi varu apstiprināt to ka mīlestība ir ne tikai mainīga bet arī mūžam dzīva” un to domās izteicis viņš pacilāti izlaida garu

2013

4 ANTIKVARIĀTS

durvju zvaniņš ienākot piesēcis iedzinkstas saceļot pustumšajās sienās kurās minstinās mans apjukušais skatiens kodīgus putekļus smags no ilgas gaidīšanas un veltīgām cerībām sastāvējies gaiss

kas viss tik te rodams!

pērnais sniegs aizpagājušogad izlijis mākonis apvāršņa apsūbējusī zelta maliņa zilzīlītes rīkles sudraba zvaniņš bez mēles un pat zili brīnumi kas mazdrusku novadējušies un ož pēc pelējuma

arī viena mana neuzrakstītā dzejoļa vārsma kas pa šo laiku paguvusi jau novecot

„cienītais, vai jūs kaut ko vēlējāties?” gurdi un mēmi man apvaicājas antikvāra uz deguna noslīdējušās acenes cauri kuru tukšajiem ierāmjiem man pretim veras šīs pasaules sāktā gala sirsnīgais un vientiesīgais smaids

„nudien, es jums atdotu par baltu velti visu šais sienās ja vien jūs no manis nopirktu vismaz šīs nebaltās dienas kam kopš pasaules radīšanas nav atradies neviena paša pircēja”

2012

5 A MAŽORS

es Tevi izdziedu -- ik burtu: M, mana Marij, M un pēc tam A: kā liesmu kurtu ko, likteni, man lem un pēc tam R (ak, cik tas salti gan viļņo dvēslē man!) līdz tā kā Dieva pirksts – I: un tik balti A mažors svinīgs skan: AVE MARIA

MARIA, AVE!

2009., 2012

APSNIGUŠAIS PĪLĀDZIS

Jurim Heldam

caur manu sirdi vēla stunda kā sarkans rožu kronis ris ak, kā gan mani šoziem junda šis apsnigušais pīlādzis vēl rūgtu ogu pilns ko strazdi nav paspējuši nošķibīt! nudien, bezgala neierasti pa čemam no tā zariem šķīt stieg dziļos sniegos mana gaita nekurpu negribas vairs iet rau, pīlādzis aiz loga skaita sirds asins palāses kas dzied kā martā atvilgušās ausmas kas šajā vēlā stundā plaukst tik sulīgas kā priekšnojausmas kas man starp zobiem šķērmi kraukst

2013

6 TENIM AIZSAULĒ AIZEJOT

Ai, Tenīt, manu Tenīt, Kurp baltas kājas auj? Uz savu tēvu zemīt, Kas tevi mīļi skauj.

Šķirts no tās augu mūžu Šai dzīvē biji tu, Lai visu savu dūšu Tai mūžam ziedotu.

Krietns vārdos, krietns darbos, Krietns cauri caurēm vīrs. Šā liktens vējos skarbos Krietns godam karavīrs.

Zem zaļas velēnītes Kā liepas Latvijā, Lai tava dvēselīte Nu viegla atvijas.

Un treji žuburota Slej augstu debesīs, No kuras sudrabota Mums pāri gaisma līs.

Ai, Tenīt, manu Tenīt, Kurp baltas kājas auj? Uz savu tēvu zemīt, Kas tevi mīļi skauj.

2013. gada 16. februārī, Rīgā (Iļģuciemā)

7 TRIMDINIEKAM

Vairai Vīķei-Freibergai

Kaut vai pat Dievs Atskatīties liegs uz Latviju Tev, Atskatīties Vari uz to sevī.

Dūmakā tīts, Dzimtais krasts jutekļos Tavos lai vīd Neatraidīts. Tikai gļēvu sirdi, Sāpes un ciešanas ko tirdī, Sev trimdas gaitās neņem līdz.

Kaut vai pat Dievs Atteicies palīdzēt, latvieti, Tev, – Neatsakies Nekad pats no sevis.

Svešumā dzīts, Netapsi pīšļos un putekļos trīts, Cerībās un ilgās nenosalsi, Kamēr vien savu asinsbalsi Sev sirdī spēsi saklausīt.

Kaut vai šajā saulē Mēs par lapām kļūsim, Kas no dzimtā koka rautas, Mūžībā mēs allaž Nešķirami būsim Saistīti pie savas tautas.

Līdz šim nepublicētais dzejolis „Trimdiniekam” sacerēts Rīgā (1985.18.XI) pēc Leona Brieža pirmās tikšanās ar Vairu 1985. gada oktobra nogalē Krišjāņa Barona 150 gadu atsvētes dienās. Tolaik profesore Kanādā (un JG redakcijas locekle), jau 14 gadus vēlāk ir Latvijas Valsts prezidente un vēl pēc 13 gadiem par savu zinātnisko veikumu saņem kolēģu-akadēmiķu atzinību Festschrift veidolā (skat. 68. lpp.).

Daudzkārt apbalvotā dzejnieka, atdzejotāja un esejista Leona Brieža radošajā biogrāfijā ietilpst vairāk nekā 20 dzeju grāmatu pieaugušajiem un pusducis bērniem un vairāki eseju kopojumi. Dzejdarbi, stāsti, lugas, apceres/esejas tulkotas no aromīnu, itāļu (ieskaitot romanjolas dialektu), sardu, retoromāņu, katalāņu, spāņu, franču, portugāļu, galisiešu, krioļju, angļu, nīderlandiešu, krievu, serbu, maķedoniešu, suahili un albāņu valodas. Tagad vairs neiznākošu kulturoloģisko periodisko rakstu krājumu Grāmata un Kentaurs redaktors.

8 Ligita Levinska drebēšana, uguns stabi un dūmainās debe- sis viņiem dzinās pakaļ (Klīdzējs 1984:28). CEĻŠ JĀŅA KLĪDZĒJA Stāstā būtiski ir sapņi. Antei sapnis ir veids, kā pārvarēt traģisko tagadni un nokļūt idea- TRIMDAS PROZĀ lizētā laiktelpā: Pie mātes sāniem piespiedu- sies, mazā Ante vēl arvien dzīvoja savā sapnī Jāņa Klīdzēja īsprozā viena no laiktelpas šķēr- un redzēja, kā brālis Antons viņu, saņēmis sošanas simboliskajām zīmēm ir ceļš, kas šķir pie rokas, ved atpakaļ uz mājām. Ceļmalas svešo un savējo. Ceļš iezīmējas kā došanās skan. Pretī skrien kalni un ceļmalas vītoli, uz priekšu pa horizontālo plakni, kas nav apaļi un zaļi kā siena kaudzes klānos. Tad ir brīvprātīga – cilvēks ir spiests pārtraukt fi- jau pašu tīrums. Vējā šūpodamās, skan ru- zisko saikni ar savu telpu un iekļauties sve- dzu vārpas. Tad vēl nelielu gabaliņu pa mazo šajā telpā. Kustība ir dzīvības saglabāšanas celiņu pret piekalni. Pie vārtiem lielām zaļām priekšnosacījums. Savam, ierastajam un tu- lapām šalc četras kļavas. Un tur jau mirdz is- vajam pretējais stāvoklis ir svešais, tālais un tabas gals, jauniem baltiem, gludi ēvelētiem neiepazītais. Stāsts „Četri zvani” sākas ar priežu dēļiem apšūts. No visa, no visa nāk mazas meitenes retoriskiem jautājumiem: pretī tāda laba gaisma, kura bērna sirdij dod Kur gan būs apstāšanās? (..) Varbūt aiz šā sapņus, kas ir spēcīgāki par naida un nāves kalna, varbūt pie tā meža, kas sākas nākoša- sajaukto dzīvi ( ). Sapnī Antes dvēsele jā pakalnā? Nākotne ir saistīta ar nezināmo, turpat:34 atstāj ķermeni un ceļo pa dažādām pasau- kas ir visu cilvēku apziņās un domās. Ante lēm, (..) sapnī redz tieši tās vietas, kur (..) nesaprot, kāpēc jādodas ceļā: Visi ļaudis ta- dvēsele ceļo ( ), respektīvi, sap- gad pavisam savādi. Nez kur skrien, nez kur Kursīte 1999:289 nis ilustrē savējo mājas laiktelpu, pēc kuras brauc, citi bēg mežos. Kāpēc gan tā vaja- Ante ilgojas. dzētu, ka vienam no otra jābaidās (Klīdzējs 1984:27). Zīmīgi, ka cilvēki zina savas telpas ko- Vektorā ceļš svarīgs ir apstāšanās punkts. ordinātas, taču nezina, kāds būs ceļa vektors, Stāstā „Tumsā” tas ir stacijas uzgaidāmā tel- stāstā norisinās saruna starp karavīriem un pa, kuras nozīme ir mainījusies: no satikša- bēgļiem: „No kurienes braucat? – viens no nās un šķiršanās vietas tā kļuvusi par gulē- viņiem vaicāja… No Aglonas. – Uz kurieni? šanas un gaidīšanas vietu. Par stacijā esoša- – Nezinām. Uz priekšu, drūmā balsī atteica jiem cilvēkiem tiek spriests: Visi tie esot brau- Velēnu vectēvs.” (turpat:30) Stāstā „Sirmgalvis” cēji… Kur gan var aizbraukt, lai nevajadzētu vilcienā, kas ir kā vidutājs starp divām laiktel- braukt atpakaļ? Liekas, ka tagad ļaudis citu pām, vecs vīrs secina: Tagad mēs visi esam kā neko nedara, kā tikai brauc. Tikai daži te ir koka ratu riteņi bez dzelzs apkaluma. Kad šejienieši, visi pārējie kaut kādi iebraucēji ar tādiem brauc… un vēl bez ceļa… tad kur un braucēji, tādi kā no lokomotīves izpūsti tik atsitas, tur drūp un nodrūp pa gabalam. dūmi – viņi kustas, kur tos vējš nes (Klīdzējs Ceļš ir! Ir ceļš, meitiņ! Un turpat 17-gadīga- 1948:115). Šajā piemērā iekļauta informācija jai Emerijai: Tu esi izsviests viens kā akmens par ceļinieka neziņu gan par rītdienu, gan pasaules gaisā, ka pat nezini, kur nokritī- savu dzīvību: ir tikai pakļaušanās un uzticī- si (Klīdzējs 1948:134-135), tādējādi uzsverot, ka ba ceļam un tā virzībai. Jāsecina, ka ceļš kara cilvēks atrodas neziņā, ir tikai ceļa laiktelpa apstākļos rada iespēju savas dzīvības sagla- bez mērķa, kas kļūst par neatņemamu dzī- bāšanai, taču šī atšķirtība ir neizprotama un ves sastāvdaļu. Svarīgs ir masas jēdziens, jo asociējas ar nezināmā klātbūtni. tas ir kolektīvs centiens izbēgt no draudoša- jām briesmām, būtiska ir indivīdu saplūsme Ceļš ārēji var atgādināt reālu pārvietošanos vienotā veselumā: Atskatījās meitene vēlreiz ģeogrāfiskos plašumos, taču tomēr būtis- – daudz, daudz viņu tur bija. Reizēm šorīt no kāks ir cits fakts: tas ir meklējumu, izziņas rīta viņa tāpat atskatījusies; tad šī bezgalīgā lielums. Pie ceļa laiktelpas var pieskaitīt iden- rinda kustējās vēl simt dažādās krāsās – sie- titātes meklēšanu Klīdzēja romānu diloģi- viešu lakatiņi balti un zili, brūnas un zaļas vī- jā Bārenis un Gribējās saullēkta, kur iezīmē- riešu cepures, bēri un melni zirgi, brūnas un ti divu veidu ceļi – reālais kā fizisks lielums, raibas govis – viss kustējās juku jukām. Visus kas atrodas starp diviem punktiem, un me- bija apsegusi ceļa putekļu un bēdu pelēkā taforizētais garīgās eksistences ceļš. Var ru- krāsa. Ceļā redzamais liecina, kā iznīcinoša nāt arī par sliekšņa situācijām, kas saistās ar spēka ietekmē pasaule zaudējusi savu har- identitātes krīzi, dzīves pavērsieniem, maiņu monisko modeli: Visapkārt sāka dunēt un dzīves ritējumā. Semiotiķis, literatūrkritiķis rūkt. Dega mājas un meži. Ciema ļaudis skrē- Mihails Bahtins konstatē, ka slieksnim pie- ja šurpu un turpu un raudāja. (..) ...zemes mītošais jēdzieniskais piepildījums ir saistīts

9 ar priekšstatu par krīzi, dzīves pavērsienu un savas identitātes atrašanu, kur Keizija (Bahtins 1999:116). pazudušie dzīves dzīparu gali sāk atrasties ( ). Romānu tēls, Peninsulā, ASV, dzīvojošais Klīdzējs 1995a:332 Keizijs Danahū mutvārdu līmenī uzzina, ka Keizijam savas identitātes atrašana prasa ir latvietis Kazimirs Pavasars, Imanta un piepūli, tā nenorisinās taisnvirziena kustī- Paulīnes dēls, dzimis Liepājā (1944. 13.X), bā, bet atgādina vairāk metaforisku labirin- kas ir cēlonis ceļa sākumam, lai piedzim- tu. Līdz īstajam mērķim – Latvijas sasnieg- tu no jauna, jo viņš konstatē: Vairs neesmu šanai – paiet vairāki gadi, bieži viņš jūtas, it tas, kas es esmu. Ne tas vairs, kas biju. Kas kā būtu ieslēgts kādā kastē, kam nav durv- būšu es? (Klīdzējs 1995a:138). Keiziju nomoka ju, ne logu (Klīdzējs 1995b:45). Pirms identitā- jautājums par sevis definēšanu, viņš cen- tes meklēšanas sākuma, Pīters Ludza viņam šas atrast pamatu savai dzīvei, jo dvēsele saka: Starp citu, Keizij, vai klusībā sevī ne- ir sākusi no jauna sataustīt sakņu kustēša- sāc nožēlot visu to režģi, kurā tu sāc sevi ie- nos. Un: Gribējās tikt pie latviešiem kaut cik pīt? Brīdinu tevi – tu būsi tādā kā straumē, atpakaļ. Atrast savas pēdas. Caur to vairāk tādā kā cirkā un karuselī, tādās kā kāzās un saprast sevi. Arī visu to, kas bijis pirms ma- bērēs reizē. Keizij, tu atstāsi savu mierīgo, nis (turpat:144,152). Kā konstatē trimdas kopie- labi nodibināto dzīvi un atvērsi durvis, un nu pētniece Inta Gāle-Kārpentere (Indiana būsi – citā pasaulē, citā stāvā, citā atmosfērā University), šāds pagrieziens cilvēkam liek un klimatā (Klīdzējs 1995a:189-190). Prof. Māra uzņemties jaunas lomas, liek nodibināt jau- Rubene atzīst, ka labirintu varam interpretēt nas attiecības jaunā cilvēku lokā, rosina viņā kā ceļu, kas jāveic, pārbaudījumu, kas jāiztur. jaunu domāšanas veidu un attieksmi pret Tādējādi to var aplūkot kā (..) garīgo meklē- sevi, savu darbību, identitāti un mērķiem. jumu ceļu (..), kas jānoiet indivīdam, lai atri- Indivīda līmenī par primāro jautājumu kļūst sinātu savas eksistences identitātes problē- „Kas es tagad esmu?” un kolektīvajā līmenī mas (Rubene, 1990:10). Literatūrzinātnieks Oliva – „Kas mēs tagad esam” (Gāle-Kārpentere 1994:9). (Achille Bonito Oliva) savukārt konstatē, ka Šis fakts kļūst par atskaites punktu, lai sāk- labirints nenorāda nekādu noteiktu virzie- tu jaunu posmu savā dzīvē, tādējādi romāna nu, tajā nav ceļa no perifērijas uz centru, jo centrā ir savas identitātes meklējumi, ceļš uz tie abi nemitīgi pārklājas un pievelk ceļotā- latviešu sabiedrību ( ). Ar šī in- Salceviča 1995:13 ju. Nebeidzamais ceļš, kas ved gājēju neziņā dividuālā likteņa atklāšanu tiek rādīts, ka lat- viešiem nozīmīgs ir ceļš atpakaļ uz dzimte- un, nedodams iespēju atcerēties, liek sev se- kot, (..) kas balstās neiespējamībā sasniegt ni, latvietību, tādējādi eventuāli izsaka visas latviešu nācijas centienus atgriezties savos noteiktu mērķi (Oliva 1990,17). Šo labirinta si- pirmsākumos, respektīvi, mājās. Romāna tuāciju palīdz mazināt latvieši, jo kā atzīmē gaitā svarīgi ir divi polāri pretno­statī­jumi: sa- literatūras/mākslas kritiķis Pēteris Zeile, par brukums – dzimšana. Sabrūk iepriekšējā dzī- latvieti nevar kļūt vienatnē, bet tikai kopā ve. Keizijs metaforiski no kosmosa atgriežas ar citiem dziļi ieinteresētiem tautiešiem (Zeile haosa situācijā, lai pārradītu savu pasauli un 1995:20). No sazarojumiem fragmentārā esa- nonāktu atpakaļ kosmosa situācijā, respektī- mība pamazām kļūst par vienotu veselu- vi, sakārtotībā un harmonijā. mu: Un sākumā bija Vārds. Un Vārds tapa Cilvēks. Šinī manā Sākumā bija Seja. Un Seja Var runāt par iniciācijas procesu ceļa laiktel- tapa Vārds. Un Vārds tapa Māte. Tad Māte pā Klīdzēja diloģijā. Prof. Janīnas Kursītes at- tapa latvieši. Un Liepāja. Un Latvija (Klīdzējs zinumā tas parasti ietver trīs posmus: 1) in- 1995a:304). Nezināmā laiktelpa kļūst diamet- divīda nošķiršana no sabiedrības, kas aso- rāli pretēja: Jūtu, ka tiek atvērtas kādas ilgi ciējās ar nomiršanu; 2) pārejas posms, kas slēgtas un līdz šim man nezināmas durvis ietvēra pārbaudījumu veikšanu; 3) atdzimša- (Turpat:279). Keizijs, klaiņojot un meklējot at- na jaunajā statusā (Kursīte 1996:430). Eventuāli bildes, nonāk pie saviem pirmsākumiem: pirmo posmu nosaka nomiršana kā ameri- Vairs nebūšu kā tumši svītrains olis Klusā kāņu tautības cilvēkam, resp., tiek atjauno- okeāna krastmalā, kas izskalots no nezinā- ta identitāte, jo Keizijs uzzina, ka ir latvie- miem ūdeņu vai zemes dziļumiem. Es kļūstu tis, otrais posms sastāv no garīgās atgrieša- pats sev un visiem citiem zināmais. Man ir nās dzimtenes laiktelpā, kas parādās cilvēku sava vieta eksistences un Universa notikša- stāstījumos, fotogrāfijās, vecāku personīga- nu ritējumā. Neesmu ne nulle, ne arī kāds X jos priekšmetos un uzziņu literatūrā. Keizijs vairs (Klīdzējs 1995b:266). sekmīgi apgūst latviešu valodu un kultūras izpausmes, arī iekļaujas latviešu sabiedrībā. Jāsecina, ka Jāņa Klīdzēja daiļradē zīmīgu Trešais posms saistīts ar atgriešanos Latvijā vietu ieņem ceļš kā pāreja no svešā uz savē-

10 jo, atgriešanās dzimtenes laiktelpā pie savas Una Alksne patiesās identitātes un centra.

ESTĒTISMS FRIČA BĀRDAS LIRIKĀ – V

Ligita Levinska ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas maģistre. Raksts mazliet NĀVES ESTETIZĀCIJA īsināts. Par Jāņa Klīdzēja romānu Cilvēka bērns skat. autores rakstu JG273:2014. Sākums JG270, 271, 272, 273

Nāve, kas pārsvarā saistās ar pelēkās krā- sas toņiem, Friča Bārdas dzejdarbos gan- drīz vienmēr ir atbrīvošanās no cilvēka asi- nīs ietvertā nemiera un ilgām. Un, kad svē- AVOTI tais sargs reiz mieru sauks, / miers būs il- gām, ilgu dziesmām visām. / Pirmreiz būsi Bahtins, M. (1999). „Laiks un hronotops”. apmierināts, draugs, / kad tu dusēsi uz skai- Kentaurs,19:111-123. du cisām – tā dzejolī „Skaidu spilvens” (Bārda Gāle-Kārpentere, I. (1998). „Paaudžu domstarpības un 1990,155). Nav tur nekā no spēcīgā atsvešinā- atšķirības trimdā”. Atmiņa un vēsture. Rīgā: N.IM.S.: 98-112. juma, kas nosaka, piemēram, austriešu dzej- Klīdzējs, J. (1995a) Bārenis. Rīga: Zinātne. nieka, dramaturga un esejista Hugo fon Hof- manstāla (1874-1928) varoņu attieksmi pret Klīdzējs, J.(1948). Cilvēki uz tilta. Gincburgā: Latvija. nāvi. Bārdas nāves izpratne neparedz nekā- Klīdzējs, J. (1995b). Gribējās saullēkta. Rīgā: Zinātne. du turpinājumu; tā ir pāreja mūžīgā mierā, Klīdzējs, J. (1984). Laidiet! Laidiet! Laidiet! Bruklinā: kur iedomātā apziņa kļūst pilnīgi vienaldzīga Grāmatu Draugs. pret iepriekš ilgoto un mīlēto: Melnus spār- Kursīte, J. (1996). „Krāsas”. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīgā: Zinātne: 44-95. nus tavi sapņi sies. / Ak, cik melniem spār- Kursīte, J. (1999). „Mītiskā telpa”. Mītiskais folklorā, niem lidot grūti... / Un tiem krītot salti pre- literatūrā, mākslā. Rīgā: Zinātne: 499-507. tim smies / lāpsta, gremžot dobi zemes krūtī Rubene, M. (1990). „Labirinta laiktelpa”. Grāmata Nr. (Bārda 1990,156). Dabiska nāve dzejniekam ir 5:10-17. likumsakarīga, pat maiga un gādīga, pielī- Salceviča, I. (1995). „Latvijā, Liepājā vienu stundu”. Skat. dzināta miegam un rudenim, tā var būt arī Jānis Klīdzējs. Bārenis. Rīgā: Zinātne 5-13. maigā dieve (..), kas naktīs sapņus auž (Bārda Zeile, P. (1995). „Caur saknēm – uz atgriešanos”. Izglītība 1992,77), vai arī dabiska norise, analoģiska ga- un Kultūra, 36:20. dalaiku maiņai: Vienmēr jau nevar lapas plaukt un birze briest pumpuros brūna. Kaut kam Dieviņš tomēr aizvien liek augt: raug, kā uz loga krusta aug sūna – apaļos cekulos, zaļi brūnos cinīšos... Gan uz mana krusta ar viņa augs un spurainos cekuliņus saistīs. (Bārda 1990,102) Dzejolī „Miruša bērna dvēselīte dzied” nāve attēlota atšķirīgi no lielākās daļas krājuma Zemes dēls dzejoļu. Šeit nāves traģisms skar nevis mirēju, bet dzīvus palikušos tuviniekus. Dzejoļa noskaņa ir neviennozīmīga. No vie- nas puses, nāves tēls nav tumšs vai biedē- jošs, un liriskais „es” atkārtoti apgalvo: Es visam pāri. No otras puses, Bārda liek lasī- tājam izjust žēlumu, uzsvērdams bērna ne- vainību, neaizsargātību un neizdzīvoto dzī- vi un ļoti spilgti atainodams mātes mīlestī- bu pret nu jau mirušo bērnu un zaudējuma

11 Ziedu simboliskajā nozīmē jau izsenis ietver- ta ideja par skaistuma pārejošo dabu un dzī- vā nolemtību nāvei (Cirlot 1971,109-110). Vīs- tošu puķu tēli Bārdas Zemes dēla dzejoļos „Augšāmcelšanās” un „Svešā kapsētā” (vīs- tošs dzeltens ziediņš un vīstošu puķu smarža kapsētā) norāda uz nāves klātbūtni, it kā pa- darot to redzamu vai sajūtamu. Dzejolī „Pa- role” (krājumā Dziesmas un lūgšanas Dzīvī- bas Kokam) nāves kā pļāvēja tēls – mirstošais strēlnieks krīt kā nopļauta zāle (Bārda 1992,220). Puķu tēli veido izteiktu karavīru nāves este- tizāciju dzejolī „Puķes”: Ja dvēsles būtu pu- ķes – / ak, sēru Latvija! / tu būtu tagad visa / kā puķu pasaka. (..) Ai, puķe krīt uz krūtīm – / dziest tumsā vaidiens žēls – – / Ai, puķe krīt uz krūtīm – / Ar Dievu, draugs jeb dēls! // Ja dvēsles būtu puķes – / šai cīņu reibonī / mēs staigātu tagad visi / kā puķu māko- nī (Bārda 1992,224). Visniansētāk noziedēšanas metafora izvērsta krājuma Zemes dēla dze- jolī „Miruša bērna dvēselīte dzied”. Ne tikai liriskā „es” pāragrā nāve izteikta kā noziedē- izraisītās sāpes. Nāves attēlojums no mirēja šana, bet arī līdzšinējā dzīve pielīdzināta pu- skatu punkta šajā dzejolī ir stipri estetizēts ķes dzīvei: Es pirmās lapiņas tik pavērt spēju. ar izvērstu ziedu metaforu lietojumu un ļoti / Man žēl šo mazo rociņu – / man viņas plau- maigs un gaišs: Kā saldi dūmi / man mūžība ka rudās piedurknītēs / kā divi bāli ziediņi / pretim plūst. / Es aizeju kā caur ziemsvētku divos brūnos zariņos. / Ik rītu es tās / pret svecītēm. // Vējiņš no ziedošas liepas / mīk­ sauli cēlu / un no avotiņa pļavā debestiņas stiem dzeltainiem spārniem / pavēra logu / smēlu (Bārda 1990,141). un mani aiznesa, / zaļiem zariem mādams, / ziedus birdinādams... (Bārda 1990,141-142). Gaisīgāks un maigāks tēls ir birstoši ziedi, iz- mantoti analoģijā ar dvēseli: Mans sapnis Vairākos krājuma Dziesmas un lūgšanas Dzī- ira, kā sapņi irst. / Bet tagad dvēsle kā zieds vības Kokam dzejoļos, tāpat kā tēlojumā birstot irst – / ilgās irst… Mirst… un neno- „Dzintarbērni un Mežainis”, nāvei ir piešķirta mirst – – (Bārda 1990,15). Dzīvības pakāpeniskā liela nozīme kā skaistam, varonīgam solim, iziršana dzejojumā „Sapņotājs pāžs” ietverta ko veic, upurējot sevi mīlestībā pret valsti naktsvijoles tēlā: vai sievieti. Dzejojumā „Meža pasaka” jau- neklis dāvina dievinātajai sievietei ar ledus Nāk dienas un aiziet. Gan lēni tās iet, puķu mirdzumu ap acīm nāvīgo brūci savās gan lēni pār slieksni ceļ kājas, krūtīs, kas viņam šķiet izplaukusi kā reta neļ- bet pirkstos tām mūžības pavediens rit, ķe. Nāve karā kā pēdējā un izšķirošā varonī- un dzīvība aizplivinājas bas izpausme ir atainota dzejoļos „Vagonā” tām līdzi. Tā zaļganais mēneša stars un „Parole” (Bārda 1992,218-219). Nāve tiek es- no nakts vijoles dzer klusi tetizēta ne tikai ar miegu vai rudeni, bet arī tās smaržu, tās dvēseli. Tuvs tik un mīļš, izmantojot debesu tēlu un jo īpaši — ziedu bet izirst uz rīta pusi; tēlus. Ļoti bieži dzejnieks attēlo nāvi kā dvē- un līdzi tam nakts zieda dvēsele irst. seles pacelšanos debesīs. Dzejolī „Debess” li- (Bārda 1990,216) riskais „es” debesij saka: Tad jūtu, ka zemes / saites sāk rist: / tavā dzidrajā atvarā / gri- Citur nāve ir saistīta ar vainagu, tā simbolis- bas man krist. // Un nogrimt. Un izzust – / ko nozīmi kā pabeigtam laika ciklam, kurā lai nav vairs nekā! / Tik zvaigznes – kā lili- ziedi varētu pārstāvēt dienas vai notikumus: jas / ezerā...” (Bārda 1992,193). Rita Elstiņa ma- Vainagā pēdējais zieds kad būs iris, / izirs ir ģistra darbā par Bārdas eksistenciālo pārdzī- vainags pats, / rai-dai-dai-dā!” (Bārda 1992,169). vojumu precīzi norāda, ka vārds „paradīze” Ziedi novīst, sakalst un sabirst pa vienam, un lietots ar svētlaimīgas sajūtas nozīmi, bet ir skaidrs, ka to skaits nebūs bezgalīgs. Dze- dzejnieka nāves izpratnē daudz svarīgāks ir jolī „Nāvīte” liriskais „es” aicina nāvi būt ar vārds „debesis”, kas norāda uz telpas bezga- viņu pa draugam un nenākt tumšā pusnaktī, lību (Elstiņa 2009,49). / kad vēji baigi vaid:

12 Nāc tad, kad siltā saulītē dīgst pirmās puķītes! Tad zaļā, klusā pļaviņā ar tevi tikšos es. Es plūkšu cīruļactiņas, PĒRCIET, tu pīsi vainagā. Mēs skatīsimies pūpolos un debess dzidrumā. ABONĒJIET, Un, vainadziņš kad gatavs būs, DĀVINIET, tu uzliec galvā man. Es pasmiešos un izsaukšos: „Cik saldi gaisā san!” ATBALSTIET Un tad jau vari aiziet tu — gan mani atradīs. JAUNO GAITU! Un ļauna vārda it neviens uz tevi nesacīs… Jaunā Gaita ir globāls vislatviešu (Bārda 1992,194) bezpeļņas kultūras izdevums. Nāves estetizācija Friča Bārdas daiļradē sa- Redaktori un darbinieki nesaņem sniedz augstāko virsotni tajos darbos, kur algu, rak­stu autori nesaņem mirēju pilnībā apņem ziedi (tāpat tas ir Jāņa honorārus. Arvien meklējam Jaunsudrabiņa lugā Dzīvas un nedzīvas pu- ķes). Tēlojumā „Dzintarbērni un mežainis” izpalīgus, atbalstu un, galvenais, Gaids mirstot atrodas pārdabiskiem ziediem lasītājus! pārpilnā telpā; ne tikai viņa asinis ir kā ziedi, bet viņa dzīves skaistākajā brīdī ziedi ir vis- Abonēšanu un ziedošanu varat apkārt: Gaids mira jautrs, sarkanos un bal- nokārtot ne tikai ASV/Kanādā šo tos ziedos, un ziedos pārvērtās viss, viņam mirstot... Ziedi bij viņa acis, ziedi bij viņa vai- zemju valūtās. Maksājumus varat gi un lūpas, bālu ziedu čemuri bij viņa ro- kārtot arī pie JG pārstāvjiem Latvijā, kas, un ziedi šāvās no viņa mutes, kad viņš lūpas pavēra, — jautri ziedi mirdzošiem kā- Eirozonā, Anglijā un Austrālijā. tiem, tauriņu spārniem... Bet visskaistākie ziedi bij viņa asinīs — to viņš arī pats aplie- Skat. mugurvāka iekšpusI! cināja (Bārda 1992,328). Dzejojumā „Meža pa- saka” mirējs atrodas neparastā meža pļavā, kurā aug garkātaini zilie zvaniņi, kas vējā san kā nāves zvani. Atkārtotais epitets „zils” vei- do saikni – visticamāk, F. Bārdas apzinātu – ar vācu agrīnā romantisma pārstāvja Novali- sa (īst.v. Georg Philipp Leopold Freiherr von Hardenberg, 1772-1801) iemūžināto, par vācu romantisma simbolu kļuvušo puķi ro- mānā Heinrich von Ofterdingen. Turpinājums sekos

Par Kārļa Dziļlejas Fonda balvas laureāti Unu Alksni skat. JG268:30. Raksts mazliet saīsināts.

VĒRES Bārda, F. (1990). Raksti. 1.sēj. Rīgā: Liesma. Bārda, F. (1992). Raksti. 2.sēj. Rīgā: Liesma. Cirlot, J.E. (1971). A Dictionary of Symbols. London: Routledge. Elstiņa, R. (2009). Eksistenciālais pārdzīvojums Friča Bārdas lirikā. Rīgā: LU Filoloģijas fakultātes Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedra.

13 NE VAIRS Česlavs Milošs EŅĢEĻU VALODĀ TEOLOĢIJAS TRAKTĀTS Vecam amata meistaram ir priekšroka – savu 1. Tādu traktātu māku vairs nenākas parādīt un pierādīt. Tālu Tādu traktātu jauneklis neuzrakstīs. pagātnē tas laiks, kad viņš gludināja mez- Taču nedomāju, ka to man diktē bailes no nāves. gliņus un baidījās par savu pinumu. Tagad Tas, pēc tikdaudz mēģinājumiem, vienkārši ir pateicība, viņš tik pin un virzās uz savu pazemīgo ie- kā arī atvadas no dekadences, ceri, kas visai bieži ir – patiesība. Lūk, ko par kurā nonākusi mana laikmeta dzejas valoda. poļa Česlava Miloša vēlīnajām dzejas grā- Kādēļ teoloģija? Jo pirmajam jābūt pirmajā vietā. matām saka cits lietuvnieks Toms Venclova, kas dzejo pašu leišu mēlē: Šīs ir mēģinājums Un tas ir priekšstats par patiesību. Un taisni dzeja, – veiksmīgs mēģinājums – atbildēt uz dažiem izturēdamās kā izbiedēts putns, kas sitas caurspīdīgā rūtī, liecina, izšķirošiem jautājumiem, kas ieder reliģijas ka fantasmagorijā dzīvot neprotam. jomā. Atbildēt tā, kā spēj cilvēks, kas nodzī- vojis ilgu un pilnu dzīvi, kura nu ietver de- Lai taču mūsu valodā atgriežas īstenība. viņas desmitdaļas paša visgrūtākā gadusim- Tas nozīmē – jēga, kas nav iespējama bez absolūta teņa. (..) Kādā intervijā Milošs atzinies, ka atskaites punkta. uzskata sevi par pus ateistu, pus ticīgo (to 2. Dzejnieks, kuru kristīja pašu viņa draugs Josifs Brodskis teicis par sevi). Tas ir dabiski, un ne tikai mūsdienu cil- Dzejnieks, kuru kristīja vēkam, jo ticība ir iekšēji pretrunīga kā pati katoļu draudzē lauku baznīcā, cilvēka dzīve. Ārpus šīs pretrunas nevar ne savu ticības brāļu dēļ bija nonācis grūtībās. izjust, ne izprast transcendentumu, ko neie- Viņš velti pūlējās uzminēt, kas tiem galvā notiek. kļaut ne mūsu pieredzē, ne valodā (pat arī Bija aizdomas, ka tur uzkrājies vecs nepilnvērtības „eņģeļu valodā” – dzejā vai mūzikā). (..) Ne- komplekss būs aplami sacīts, ka Dievs – „skaidra pret- un pašu cilts kompensējošie mīti. runa, Neviena sapnis”, kā Rilke nodēvē rozi. Bet katram no viņiem, bērniem, bija taču jādzīvo pašam savs liktenis. Ir jautājumi, uz kuriem atbildi neatrast – vai precīzāk, tieša un viennozīmīga atbilde lie- Pretstatījums es – viņi nebija saskanīgs ar morāli, cinātu par pazemības trūkumu (vai varbūt par distances, ironijas, iekšējās brīvības trū- Jo apliecināja, ka tu uzskati sevi labāku nekā viņi. kumu). (No pēcvārda Miloša poļu-krievu bi- Vieglāk bija ar citiem angliski atkārtot lūgšanas lingvai, 2011.) Svētās Magdalēnas baznīcā Berklijā.

Pats Milošs to pasaka drošāk un skaidrāk – Viendien izbraukdams apvedceļā, kur viena josla ved arī dzejolī „Daiļā Kundze”: Lūdzos no Tevis uz Sanfrancisko, otra uz Sakramento, brīnumu, taču apzinājos, // Ka esmu nācis no viņš iedomājās, ka reiz vajadzēs uzrakstīt teoloģijas traktātu, lai tā izpirktu zemes, kur Tavas svētnīcas kalpo / nacionā- patmīlīgās lepnības grēku. las apmātības stiprināšanai, kā arī bēgšanai / pie Tevis, pagānu dieves, / no naidnieku ie- 3. Neesmu brukuma. // Manu klātbūtni šeit apēnoja // Dzejnieka pienākums neglaimot ļaužu un- Patiesības uzturētājs neesmu un nevēlos būt. tumiem. // Un taču viņš vēlas palikt uzticīgs Tavai neizprotamai iecerei // Parādīties bēr- Klejojumi pa ķecerības nostūriem man kā radīti. niem Lurdā un Fatimā. Lai izvairītos no tā, ko sauc par sirdsmieru ticībā, un kas patiesībā vienkārši ir pašapmierinātība. 2013.10.III Mani ticības brāļi poļi mīlēja rituālas baznīcfrāzes, bet nemīlēja teoloģiju. Uldis Bērziņš Varbūt biju kā mūks mežvidus klosterī, kas, pa logu raudzīdamies pārplūdušajā upē raksta savu traktātu latīniski, valodā, kuru nesaprot sādžinieki jērādas kažokos.

Vai tad nav komiski – starp miesta greizajiem žogiem, kur ielas putekļos kašņājas vistas, iztirzāt Bodlēra estētiku!

Es, ieradis vērsties pēc palīdzības pie Dievmātes,

14 tik ar pūlēm pazinu viņu Kad man bija seši gadi, jutu šausmas pārakmeņoto altāru zeltos paaugstinātajā Dievībā. pasaules struktūru priekšā.

Velti vēlāk meklēju patvērumu 4. Piedodiet krāsainos putnu atlantos, es, Dabas Draugu Pudura Piedodiet, taisnprātīgie teologi, par toni, apaļvaidzis fondu pārzinis. kas neliekas saderīgs ar jūsu violeto tērpu. Čārlzs Darvins, par garīdznieku līdz galam neizmācījies, Svaidos un grozos manas izteiksmes cisās, ar bažām laida klajā savu dabiskās izlases teoriju, lūkoju, kā tad ērtāk – nojauzdams, ne pārāk svētulīgi, bet arī ne pārlieki pasaulīgi. ka tā kalpos velnišķai teoloģijai. Jo tā sludina spēcīgajo triumfu un zaudējumu piedziņu no Jābūt taču kam vidū starp abstrakciju vājajiem, un bērnišķumu – lai var nopietni parunāt kas akurāt atbilst sātana programmai, par patiešām nopietnām lietām. tādēļ jau viņu sauc par Šīs Pasaules Valdnieku.

Katoļu dogmas liekas būt pāris centimetrus Viss, kas skraida, ložņā, lido un mirst, ir arguments par augstu, paslejamies uz pirkstgaliem, un tad pret cilvēka dievišķumu. uz mirkli mums liekas, ka redzam. Pievērsos anti-Dabai, tas ir – mākslai, Bet Svētās Trīsvienības noslēpums, Iedzimtā lai kopā ar citiem celtu mums namu no mūzikas skaņām, grēka un Izpirkuma noslēpums krāsām uz audekla, no runas ritmiem. ir atvairogoti pret saprātu. Apdraudēti ik mirkli, atzīmējām savas dienas Tas velti pūlas izzināt, ko Dievs darījis akmens vai papīra kalendārā. pirms pasaules radīšanas, un arī to, kad Viņa Valstība sašķēlās labajā un ļaunajā. Gatavi tam, ka no dzīles izsliesies auksta roka, lai mūs aizrautu prom kopā ar mūsu Un kā lai visu to saprot mazās meitenes, kas baltās kleitās nebeigto celtni. pirmoreiz dodas pie dievgalda? Taču ticēdami, ka vismaz daži no mums saņems balvu, Kaut arī sirmiem teologiem tas drusku par daudz, žēlastību – un viņi aizver grāmatu, atsaukdamies par spīti pievilkšanas spēkam. uz cilvēku valodas nepietiekamību. 7. Man vienmēr paticis Taču tas vēl nav pietiekams iemesls sākt čiepstēt par saldo Jēzuliņu silītes salmos. Man vienmēr ir paticis Mickēvičs, es tik nezināju, kāpēc. Līdz beidzot sapratu, ka viņš rakstīja šifrā, un tas ir dzejas 5. Slogs pamats – attālums starp to, kas jau zināms, Tas Mickēvičs, ko tur ar viņu ņemties, ja viņš ērts arī tāpat – un to, kas nu atklājas. vērsts patriotisma rekvizītā, kas noder, ko pamācīt jaunatni. Tātad no svara ir saturs, gluži kā sēkla sēnalā, vai grozīt vēl pirkstos Atvērts kā konservu kārba, kur izvēršas multfilmas sižets sēnalas, tam lielas nozīmes nav. par senlaiku poļiem. Jāpiedod kļūdas un bērnišķās iedomas tiem, Un katoļticība – vai to nebūtu labāk likt mierā? kas meklē noslēpumu.

Lai saglabāta slacīšana ar svētīto ūdeni, lai svinamās Mani ir izsmējuši par visiem tiem Svēdenborgiem un citām dienas un blēņām, mirušo godpilna guldīšana svētītā zemē. jo neturējos literārās modes ietvaros.

Vienmēr jau atrodas tādi, kas katoļticību ņem Izsmējīgi atieztie pērtiķcilvēku viepļi, nopietni, tas ir politiski. tiem apspriežot manu – dievticīgā puišeļa māņticību. Es gan nekad neesmu bijis ar tiem Apgaismes pretiniekiem, kas saklausa sātanu sludinām liberālismu Tāda, kas nepieņem vienīgās mums pieejamās zināšanas, un iecietību pret visādiem citticīgajiem. ka cilvēki savstarpēji radījuši cits citu un kopā – to, ko dēvē par patiesību. Par nožēlu, uz mani mēdz attiecināt amerikāņu teicienu, kurš nebūt nav uzskatāms par simpātiju izpausmi: Bet es gribēju ticēt Ādamam, Ievai, „Vienreiz katolis – vienmēr katolis”. grēkā krišanai un cerībai atgriezties.

6. Velti 8. Bet tiešām, es atceros

Vai nu dievi ir visvareni, un tad, spriežot pēc viņu radītās Bet tiešām, es atceros Romeru nama pagalmu, pasaules, tur bija ložas „Dedzīgais Lietuvnieks” sēdeklis. tie nav labi, vai arī tie ir gan labi, bet pasaule izslīdējusi tiem no rokām, Un vecumdienās stāvu arkādē manas universitātes priekšā, tātad tie nav visvareni. pie ieejas Svētā Jāņa baznīcā. Epikūra skola

15 Tālu gan, bet es varētu saklausīt, kā kučieris noplikšķina Dievs teica „Jā”, nav Viņa radībai citas lielākas indeves pātagu, nekā nāve, jeb „Nē”, tā ēna, ko met no Tuhanovičiem visi pulkā piebraucam Hreptoviču muižas nošķīrušās esības brīvā griba. lievenim Ščorsos. Šis dumpis – personīgā „es” manifestācija, to sauc par iekāri, Lai Lietuvas lielākajā bibliotēkā lasītu grāmatas, concupiscientia, un to virs zemes savukārt atkārtoja ko rotā kosmiskā cilvēka attēls. abi mūsu pirmsenči. Ļauna un laba atzīšanas koks varētu tikt saukts par nāves koku, Ja par mani rakstot reiz sajauks gadsimtus, kā atklāja Ādams un Ieva. esmu gatavs pats apstiprināt, ka biju tur 1820., Dzēst pasaules grēku spēja tikai jauns Ādams, noliecies pār Jakoba Bēmes L’aurore naissante – kura cīņa pret Šās Pasaules Valdnieku 1820. gada franču izdevumu. ir cīņa pret nāvi.

9. Ne aiz vieglprātības 11. Saskaņā ar Mickēviču

Neba aiz vieglprātības, godātie teologi, Saskaņā ar Mickēviču un Jakobu Bēmi Ādams ir, es aizrāvos ar daudzu gadsimtu slepenām zinātnēm – kā Ādams Kadmons no Kabalas, kosmiskais cilvēks aiz sirdssāpēm, kad jāredz, cik pasaulē šausmu. Dievības klēpī.

Ja Dievs ir visvarens, Viņš var to pieļaut Viņš nāk radītās Dabas vidū, bet pats – no eņģeļa, tikai ja pieņemam, ka labs Viņš nav. apveltīts neredzamu miesu.

Kur Viņa varas robežas, kādēļ tāda un ne cita Viņu kārdina dabas spēki, kuri tam (kā Mickēvičs diktēja ir kārtība rasmei – to centušies atbildēt Armandam Levi) saukuši: „Lūk, te esam, evidences, veidi, hermētiķi, kabalisti, alķīmiķi, Rozeskrusta bruņinieki. priekšmeti, kas alkstam tik vienu – pakļauties tev, kalpot tev. Tu mūs redzi, mūs skar, tu vari pavēlēt mums ar skatu Tik šodien viņi atrastu savām priekšjausmām vai galvas mājienu. Vai tad esi redzējis kādu augstāk par apstiprinājumu sevi, dievu, kam skatiens un galvas mājiens, un pavēlēt astrofiziku apgalvojumos, ka telpa un laiks stihēm? Notici mums, tu – mūstiesais dievs, radības nebūt nav mūžīgi, ka tiem bijis iesākums. patiesais kungs. Ievienojies mūsos, tapsim viena miesa, viena esība, sakļausimies.” Vienā neiedomājamā uzliesmojumā, no kura skaitāmas minūtes, stundas un gadsimtu gadsimti. Ādams padevās kārdinājumam, un Dievs tad sūtīja tam dziļu miegu. Un viņi pievērsās taisni tam, kas noticis Dievības klēpī pirms šā uzliesmojuma, jeb – kā radās Jā un Nē, labais un Kad viņš modās, viņa priekšā stāvēja Ieva. ļaunais.

Jakobs Bēme ticēja, ka redzamā pasaule radusies 12. Tātad izrādījās katastrofas rezultātā – kā Dieva žēlsirdības akts, Tātad izrādījās, ka Daba deleģējusi Ievu, jo Viņš nolēma nepieļaut absolūtā ļaunuma izplatīšanos. lai tā ierauj Ādamu dzimšanu un miršanu monotonijā. Kad sūdzamies, ka zeme ir elles priekšistaba, Kā paleolīta Lielā Māte zeme, kas dzemdē neaizmirsīsim, ka tā varēja tapt par visīstāko elli un glabā pīšļus. bez neviena dailes vai labvēlības stara. Varbūt tādēļ šīs vīriešu bailes apzvērēt 10. Katķismā esam lasījuši mīlu, jo tas pats, kas apzvērēt nāvi.

Katķismā esam lasījuši par eņģeļu dumpi – tas Šajā stāstā Ieva par tuvu zemei, mūsu māsām tāda liek domāt par zināmu rosību jau priekšpasaulē, nav pieņemama, bet Jakobs Bēme mums parāda citu Ievu, vēl pirms redzamā Visuma radīšanas: kura saņēma un pieņēma aicinājumu tik tā spējam spriest, rīkodamies ar kategorijām „pirms” tapt Dievam par māti. un „pēc”. Tikai neaizmirsīsim, ka Bēme runā par arhetipu pasauli, Pat ja priekšpasaulē eksistēja pulkiem kurā noraugās Dievs, un tur neredzamu eņģeļu, tik viens no viņiem nav ne pirms, ne pēc tam, manifestēja savu brīvo gribu, sadumpojās tātad otrā Ieva nav pirmās mantiniece, un tapa par nemiernieku barvedi. blakus tās abas Radītāja priekšā.

Nav precīzi zināms, vai tā bija pirmā un pati pilnīgākā Tās pāršļācas viena otrā, abas rada – un vairāk nekā māsas. no esmēm, kam pavēlēts tapt, Antiklerikāli noskaņotais jauneklis Mickēvičs saraksta savu vai pašas Dievības ēnaspuse, pārsteidzošo Svētās kuru Jakobs Bēme sauca par Dieva Dusmām. Jaunavas Marijas pasludināšanas himnu tieši pirms masoņu himnas, kuru pazīstam kā Odu jaunībai, Tā vai citādi, skaists un stiprs eņģelis vērsās pret un slavina Mariju pravieša – Jakoba Bēmes vārdiem. nesaprotamo Vienību, sacīdams „Es”, un tas nozīmēja nošķiršanos. 13. Nav ko brīnīties Lucifers, tumšās gaismas nesējs, saukts arī par pretinieku, Iztirzājumiem neredz gala, un nav ko brīnīties, par Sātanu, Ījaba grāmatā pilda apsūdzētāja pienākumus jo Iedzimtais Grēks liekas neizprotams – Radītāja saimniecībā. tas kļūst nedaudz skaidrāks, ja atzīstam,

16 ka Ādamam glaimoja kļūt par visas Ar to atšķirību, ka Ījabs uzskatīja sevi par nevainīgu, redzamās radības kungu, bet radība, kurpretim es uzveļu vainu saviem gēniem. alkdama, lai viņš savienojas ar to, loloja cerību ka viņš pasargās to no nāves. Neesmu nevainīgs, gribēju būt nevainīgs, bet man neizdevās. Tas nenotika, un pats viņš zaudēja nemirstību. Man uzsūtīto nelaimi pacietu Dievu nezaimojis Liekas, ka pamatā Iedzimtajam Grēkam ja jau esmu iemācījies nezaimot Viņu par to, ir Prometeja sapnis par cilvēku – ka Viņš radījis mani tādu un ne citādu. tik apdāvinātu radību, ka ar sava saprāta spēku tā radīs civilizāciju un izgudros zāles pret nāvi. Nelaime manuprāt bija sods par manu eksistenci.

Un liekas, ka jaunais Ādams, Kristus, ieņēmies miesā un Dienu un nakti es jautāju Dievam: Kādēļ? miris, Nebūdams līdz galam drošs, vai saprotu lai atbrīvotu mūs no Prometeja lepnības. Viņa neskaidro atbildi.

Ar kuru, taisnību sakot, Mickēvičam cīnīties bija visgrūtāk. 18. Ja es nebūtu ieguvis

14. Tas, Kurš dzims Ja es nebūtu ieguvis plašas zināšanas par to, ko sauc par lepnību, iedomību un augstprātību, Tas, Kurš dzims iz tumsas garas, Izraus mūs no velna varas. Es varētu nopietni uztvert izrādi, kas beidzas ne tik lielā Kalēdu dziesma mērā ar priekškara nolaišanu, kā ar pērkona grāvienu no skaidrām debesīm. Kurš uzskata, ka ir normāli, ka stiprie trimfē, vājie iet bojā un dzīve beidzas ar nāvi, Taču šīs izrādes komisms ir tik nepārspējams, tas ir jau devis piekrišanu sātana kundzībai. ka nāve liekas neatbilstošs soda mērs nabaga lellēm par viņu narcisko spēli un nodevīgi gūtajiem panākumiem. Kristietība lai neizliekas, ka tā draudzīga pasaulei, ja tā saskata pasaulē alkatības grēku, jeb universālo Gribu, Domāju par to ar skumjām, redzēdams sevi kā to sauca lielais pesimisma filozofs Šopenhauers, starp spēles dalībniekiem. kurš kristietībā un budismā redzēja kopīgu iezīmi, līdzcietību tiem, kas mīt virs zemes – šai bēdu ielejā. Un atzīšos, tādā brīdī man grūti ticēt nemirstīgai dvēselei.

Kas cerē uz Jēzu Kristu, gaida Viņa atnākšanu un pasaules galu, kad zust pirmajām debesīm 19. Nuja, ir jāmirst un pirmajai zemei, un nāves vairs nebūs. Nuja, ir jāmirst. Nāve ir milzīga un nesaprotama. 15. Reliģiju mēs pieņemam Velti Mirušo piemiņas dienā gribam sadzirdēt balsis no tumšām pazemes valstīm, no Šeola, Aīda. Reliģiju mēs pieņemam aiz žēluma pret cilvēkiem. Mēs – rotaļīgi trusēni, kam ne jausmas, ka gaida nazis. Tie ir par vāju, lai dzīvotu bez Dieva gādības. Kad apstājas sirds, tad iestājas it nekas, Par vāju, lai klausītos elles ratu šņirkstoņā. saka mani laikabiedri un parausta plecus.

Vai kāds no mums samierināsies ar pasauli, kur neatskan Kristieši zaudējuši ticību bargajam Tiesnesim, līdzcietības, žēluma, izpratnes balss? kas grēciniekus lemj verdoša piķa katliem. Būt cilvēkam nozīmē galaktiska mēroga atsvešinātību. Man nācis par labu, ka lasīju Svedenborgu, Tas ir pietiekams iemesls, lai kopā ar citiem celtu neizsakāmas Viņam neviens spriedums nenāk no augšas, žēlsirdības svētnīcas. Un mirušo dvēseles pievelk līdzīgām dvēselēm gluži kā magnēts 16. Tik tiešām Viņu karma, taisni kā budistiem. Tik tiešām neko nesaprotu, ir tik mūsu, lielā veselā sīkdaļu ekstatiskā deja. Jūtu sevī tik daudz vēl neatklāta ļaunuma, ka nonākšana Ellē nebūt nav izslēdzama. Tās dzimst un mirst, deja nemitas, aizveru acis, vairīdamies no gūzmīgo tēlu strūklas. Droši vien tā varētu izrādīties Elle māksliniekiem,

Varbūt es tikai tēloju žestus un vārdus, un darbības, Tiem, kas snieguma pilnību ieslodzīts man norādītajā laika aplokā. Turējuši augstākā vērtē nekā savus laulātā drauga, tēva, Homo ritualis, es apzinos un es pildu, brāļa un līdzpilsoņa pienākumus. kas pavēlēts man, maestro viendienītim. 20. Robeža 17. Kādēļ gan neatzīt Redzēju sapnī, ka grūti tikt pāri robežai, Kādēļ gan neatzīt, ka savā reliģiozitātē bet es taču esmu gana daudz viņu šķērsojis – par spīti neesmu ticis tālāk par Ījaba grāmatu? valstu

17 un impēriju sargiem. 22. Izturieties saprotoši

Jēgas tam sapnim nekādas, jo būtībā sapnis par to, Izturieties saprotoši pret tiem, kas ticībā vāji. ka viss labi, kamēr robežu šķērsot neesam spiesti. Es arī viendien ticu, nākamajā vairs ne.

Šaipus zaļš vilnains paklājs, Bet man labi lūdzēju pūlī. un tepat līdzās tropiskā meža zaļās galotnes, Ticēdami, viņi palīdz man ticēt un pār tām lidināmies mēs, putni. viņu pašu, šo neizprotamo radību eksistencei.

Viņpus nekā, it nekā, ko varētu Atceros, ka viņi radīti tik drusku zemāki ieraudzīt, apraudzīt, izdzirdēt, nogaršot. par debesu varām.

Vilcināmies turp doties gluži kā emigranti Zem viņu nejaukās ārienes, zem prakticisma ekzēmas kas tur tālajā trimdā necer uz laimi. ir tīra miesa, viņu rīklēs, kad dzied tie, sitas sajūsmas pulss.

21. Lai beidzot Un visvairāk jau stāvot Dievmātes skulptūriņas priekšā, kur viņa tēlota tāda, kā parādījusies bērnam Lurdā. Lai beidzot varētu sevi iedomāties par masoņu ložu mantinieku, arī par citādu cilvēku nekā leģendā. Protams, jūtu skepsi, taču dziedu līdz, tā pārvarot pretišķību Turēts par laimesbērnu, kam viss izdodas, starp personīgo un rituālo reliģijā. pie pagodinājumiem tiku ilgā darbietilpīgā mūžā.

Patiesībā tas notika pavisam citādi, 23. Daiļā Kundze bet aiz lepnuma un kauna es vairījos būt vaļsirdīgs. Daiļā Kundze, kas Tu parādījies bērniem Lurdā un Fatimā. Skolā man sporta laukuma brutalitāte lika atzīt, ka cīņai vis nebūšu radīts, un es priekšlaikus sāku sev Tad, kā stāsta bērni, visvairāk viņus pārsteidzis konstruēt Tavs neizsakāmais skaistums. aizstājošu karjeru. It kā Tu gribētu atgādināt, ka daile Vēlāk iepazinu jau īstas, ne vairs izfantazētas traģēdijas, pieder pie pasaules sastāvdaļām. jo nepanesamākas tādēļ, ka nejutos gluži bez vainas. Es varu to apstiprināt, jo biju Lurdā Iemācījos paciest nelaimi, kā pacieš kroplumu, pie grotes kā svētceļnieks, kad šalca upe bet manu darbu lasītāji to reti dabūja noskārst. un virs kalniem skaidrās debesīs – mēness maliņa.

Tikai drūmas krāsas un nosliece uz savdabīgu, Tu stāvējusi, stāsta bērni, virspus neliela kociņa, gandrīz vai manihejisku kristietības paveidu bet Tavas pēdas bijušas kādus desmit centimetrus augstāk varēja kādu man uzvedināt uz pēdām. par tā lapotni.

Jāpiebilst vēl par šā indivīda iesaistītību divdesmitā Tava miesa nebija kā parādībai, bet no nevieliskas vielas, gadsimta vēsturē, par viņa rīcības absurdumu un varēja saskatīt podziņas uz Tavas kleitas. un virkni brīnumainu izglābšanos. Lūdzos no Tevis brīnumu, taču apzinājos, Itin kā aizstājošā karjera būtu apstiprināta, un Dievs pieprasītu, lai novedu darbu līdz galam. Ka esmu nācis no zemes, kur Tavas svētnīcas kalpo nacionālas apmātības stiprināšanai, kā arī bēgšanai Es centos un es meklēju diženumu, tā nepieejamību pie Tevis, pagānu dieves, izskaidrodams ar laika un laikmeta tukšgaitu. no naidnieku iebrukuma.

Atradis to citos, kādreiz arī sevī, Manu klātbūtni tur apēnoja biju pateicīgs, ka man ļauts piedalīties neparastā projektā ko Dieva iecerējis mirstīgajiem. Dzejnieka pienākums neglaimot ļaužu untumiem, iedomām.

Un taču viņš vēlas palikt uzticīgs Tavai neizprotamai iecerei

Parādīties bērniem Lurdā un Fatimā.

Seteņos (Šeteniai), Lietuvas vidienē, tolaik Krievijas impērijas sastāvā dzimušais Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs (Czeslaw Milosz, 1911-2004) pēc ģimnāzijas absolvēšanas Viļņā studē jurisprudenci Viļņas Universitātē, kur arī sāk publicēt (1930) pirmos dzejoļos poļu valodā. Arī vēlākos darbos Milošs kavējas atmiņās par Viļņu un mācību laiku tajā. II Pasaules kara laikā Varšavā piedalās poļu pretošanās kustībā. Pēc Vācijas sakāves kļūst par Polijas kultūras atašeju Vašingtonā, pēc tam Parīzē. Polijai kļūstot par Maskavas satelītvalsti (1951) Milošs Parīzē lūdz politisko patvērumu, kur publicē (1953) stāstījumu Zniewolony umysł (Sagūstītais prāts) - par intelektuāļu vietu totalitārismā. Pārceļas (1960) uz ASV, kur lasa lekcijas slāvu filoloģijā Kalifornijas Universitātē, Bērklijā (U. of California, Berkeley). Poliski klajā laisti 17 oriģināldzejoļu krājumi un 22 prozas grāmatas. Četras grāmatas sacerētas angļu valodā. Latviskots liels skaits Miloša dzejoļu kultūras periodikā (no tiem vairāki arī JG), kā arī Sagūstītais prāts (tulk. Uldis Bērziņš), Dzimtā valoda (Rodzinna Europa, tulk. Māris Salējs), Nobela lekcija u.c. Pēc Dzelzs priekškara sairšanas un totalitārā režīma sabrukšanas (1989) pārceļas atpakaļ uz dzīvi Polijā, Krakovā. Par Milošu un viņa darbu latviskotāju Uldi Bērziņu skat. JG269:12-15.

18 Edvīns Strautmanis. Viensēta. 1986. Eļļa uz audekla, 258 x 213 cm No izstādes Latviešu māksla trimdā (skat. lpp. 43-48) Attēls no LNMM arhīva Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ Skat. sākumu JG273:30-32

VĀRDA RAGANA NOZĪME 16.-18. GS AVOTOS

Vārds ragana rakstītajos vēstures avotos sastopams kopš 16. gs. 70. gadiem.1 Pir- mo reizi tas minēts raganu tiesas protokolā (1574.11.IX), kad Rīgas zemes soģa tiesā par Francisco Goya. Capricho no. 68. Linda maestra! buršanu un lādēšanu nāvessods sadedzinot piespriests nevācu sievai Katrīnai. Apsūdzē- pie viņas dažu nakti esot nācis, viņa nevie- tā tiek nosaukta par Raggan – kāda sieva no nam ļaunu neesot darījusi (Straubergs 1939a:59). Doles, pie kuras cilvēki vērsušies pēc palīdzī- Raganu prāvu materiāli liecina, ka 1614. bas, lūdzējus sūtījusi pie Katrīnas, kas darīju- gadā 4. oktobrī Rīgā sadedzinātas divas bur- si ļaunu. Apsūdzība pret „raganu” celta, jo ves, bet trešā Ragge cietumā mirusi, jo Velns tā apbūrusi zemnieku Pēteri, nonāvējusi trīs tai apgriezis kaklu (Straubergs 1939a:64). nedēļas veco Annas bērnu, lādējoties drau- Kārlis Straubergs atzīst, ka ciema raganas jē- dējusi Benediktam Mačam, kurš pārmetis tai dziens 16. gs. otrajā pusē Latvijā pilnībā jau bērna nonāvēšanu. Tāpat kāda Plonnija sū- ir izveidojies. Tajā saplūduši gan vietējie, gan dzējusi, ka Katrīna nobūrusi viņas dēlu, bet no kristīgās dēmonoloģijas ienākušie priekš- Jukums Grāve sūdzējis par savu tēvu, kurš stati. No vienas puses, par raganām un burv- miris, savukārt viņš pats noburts tā, ka stai- jiem saukti un apsūdzēti cilvēki, kuru darbī- gājot un mokoties, un naktīs mieru nevarot bas atbilst ierastajiem tautas medicīnas pa- atrast. Jēkabs no Ķengaraga savukārt lieci- ņēmieniem – ārstēšanai ar vārdiem, rokām, nājis, ka kaimiņi reiz palīdzējuši Katrīnai ru- zālēm, kaulu, sāli u.tml. Buramie vārdi un dzus pļaut, viņa tiem devusi mēru alus dzert, lāsti, spriežot pēc atsevišķām piezīmēm pro- no kā tiem palicis nelabi, jo, kā atzinās Katrī- tokolos, 16. gs. beigās vēl pārstāvēja vietējo na, viņa alu sagatavojusi ar irbenēm. Tiem, kurus Katrīna izlaitījusi, palicis labāk. Savu tradīciju, jo tajos nav vērojamas kabalistisko māti par burvi uzskatījusi arī viņas meita, jo un kristīgo formulu ietekmes, kas pārņemtas māte redzējusi zilas ugunis, ko citi nav re- vēlāku laiku buramvārdos. No otras puses, dzējuši, savukārt tās piena kubuls bijis pilns raganu un burvju darbībā spilgti izpaužas ar tārpiem. Nevācu ragu licēja Sāmieša sie- arī maleficium – tie slēdz līgumu ar Velnu, va savukārt redzējusi, kā Katrīna paņēmusi lido uz sapulcēm jeb sabatiem, ar buršanu klēpī bērnu, kurš drīz palicis zils. Tam bijis kaitē cilvēkiem un lopiem, uzlaižot tiem sli- pušu kakls, bet uz tā piecu pirkstu nospiedu- mības un nāvi, noliek nešļavas, atņem labī- mi (Straubergs 1939a:58-59). bas laukiem auglību u.tml. (Straubergs 1939a:63). 1574., 1576. un 1614. gada tiesu protokoli Divus gadus vēlāk (1576.25.IX) Rīgas zemes ļauj secināt, ka 16.-17. gs. paralēli vācu ter- soģa tiesā tiesāta kāda cita nevācu sieva miniem Hexe un Zauberin par iepriekš minē- Katrīna un viņas vīrs Mārtiņš Švogsters. Tie- tajām darbībām apsūdzētās sievietes sauca sas protokolā minēts, ka vīrs savu sievu no- par raganām un raģēm. saucis par Ragge (t.i., rage vai raģe). Sieva ar buršanu neesot nodarbojusies, bet gan ar Arī leksikogrāfiskie avoti ļauj konstatēt- vār vārdiem, rokām un zālēm palīdzējusi un da- da ragana un vairāku ar to saistīto jēdzienu rījusi labu cilvēkiem un lopiem. To viņa esot nozīmi agro jauno laiku vācu mācītāju leksi- darījusi bez sātana palīdzības. Lai gan velns kā, juridiskajā terminoloģijā un dzīvajā lat- viešu valodā. Šis vārds iekļauts gandrīz visās 1. Šis apgalvojums neattiecas uz vietvārdiem ar sakni nozīmīgākajās 17.-18. gs. vārdnīcās. Lai gan ragan-, kas varētu būt fiksēti arī agrāk. pirmās latviešu valodas vārdnīcas – Georga

20 Manceļa Lettus titullapā norādīts, ka tā do- Zauberin / Burrwe (217); māta visiem un katram ārzemniekam, kas fliegende Zauberin / Raggana / Laume(217); Kurzemē, Zemgalē un Latviešu Livonijā pa- Zauberey / Burrwiba / Burrschana (217); liek un grib godīgi maizi pelnīt, ir skaidrs, ka verzaubern / ap burrt / noburrt (217); zaubern / burrt (217); visvairāk šis un turpmākie šāda veida izde- Zauberer / Burrwis (Mancelius 1638b:404); vumi bija nepieciešami vācu tautības mācī- Zauberinne / Burrwe (404); tājiem, kas veica pienākumus latviešu drau- fliegende Huren / Ragganas / Laumes (404). dzēs. Jāņem vērā, ka vācu mācītāju uzde- Arī turpmākajās vārdnīcās vārds ragana pa- vums bija ne tikai kristīgo tikumu sludināša- rasti tulkots ar diviem vācu valodas vārdiem na zemniekiem, lai samierinātu tos ar sociāli – Zauberin2 un Hexe3: smago un beztiesisko stāvokli, bet arī dažā- Laume (Raggana) ‘eine fliegende Zauberin oder Hexe’ du pirmskristietisko un sinkrētisko ticējumu (Langius 1685:136 [69a]); un ieražu izskaušana. Šī iemesla dēļ jau pir- Raggana ‘eine fliegende Hure, Zäuberin’ (Langius majās vārdnīcās iekļauta salīdzinoši bagātī- 1685:209[106]); ga leksika, kas saistīta ar apkarojamām parā- Laume (Raggana) ‘eine fliegende Hure, Hexe oder dībām, piemēram, dažādu mitoloģisko būt- Zauberin’ (Langius 1685:238[120a]); ņu un paražu nosaukumi. raggana ‘gehörnete Hexe’ (Lange 1777:316); Pirmā latviešu valodas vārdnīca publicēta raggana ‘Hexe, (die auf einem Bock zum Blocksberge reitet)’ (Stender 1789:I 215); 1638. gadā (Mancelius 1638a). Georga Mance- ļa sastādītajā vācu–latviešu vārdnīcā Lettus raggana ‘eine fliegende Hexe, die sich in eine Katze und Hechster verwandelt, und auf einem Bock durch die iekļautie apmēram 6 000 vārdi ņemti no lai- Luft reitet. (Von raggi Hörner, vermuhtlich des Bockes.)’ kabiedru rakstiem un dzīvās valodas. Vārd- (Stender 1783:298). nīcā pārstāvēta galvenokārt vidus dialek- Manceļa vārdnīcā Lettus vārds ragana ne- ta leksika ( ). Kā papildinājums Zemzare 1961:37 parādās nevienā no tulkojumiem tādiem vārdnīcai izdota tās otrā daļa Phrasseologia vācu valodas vārdiem kā Hex, Hexerey un Lettica ( ). Vārds ragana pa vie- Mancelius 1638b Hexenwerck, lai gan mūsdienās vārdam ra- nai reizei minēts gan vārdnīcā (vienskaitlī – gana atbilstošais vārds vācu valodā ir Hexe. Raggana), gan tās pielikumā Phrasseologia Šeit jāņem vērā, ka arī vācu valodas juridiska- Lettica (daudzskaitlī – Ragganas). Vārda pie- jā leksikā ar mūsdienu nozīmi ‘ragana’ vārds raksts atbilst izrunai vidus dialektā. Saska- Hexe iekļāvās tikai 16. gs., bet līdz tam šī ņā ar Manceļa nostiprinātajiem ortogrāfijas jēdziena apzīmēšanai izmantota tikai latīņu pamatprincipiem patskaņa īsums vārdā at- valodas terminoloģija ( ). Vārds zīmēts ar tam sekojošā līdzskaņa dubulto- Gerlach 1990:962 Hexe pirms dēmonizēšanas apzīmēja nevis jumu ( ). Arī turpmāko vārd- sk. Zemzare 1961:16 sievieti, bet kādu mitoloģisku būtni, garu nīcu sastādītājiem šī vārda rakstība grūtības ( ). Iespējams, ka 17. gs. pirmajā nesagādāja. Gliwa 2003a:5 pusē ciešāka saikne starp vārdiem Hexe un Daina Zemzare norāda, ka, spriežot pēc ragana vēl nebija nostiprinājusies. Manceļa vārdnīcas Lettus un pielikuma No iepriekš aplūkoto ar Hexe un Zauberin Phrasseologia­ Lettica, 17. gs. sākumā dau- tulkoto vārdu kopas izceļas trīs nosaukumi, dzajās burvju, raganu, vilkaču un citās prā- ko vārdnīcu sastādītāji tulkojot saistījuši ar vās praksē jau bija izstrādāti latviešu valo- dā nepieciešamie juridiskie termini inkvizī- 2. Ar vārdu Zauberin 17.-18. gs. vārdnīcās tulkoti arī cijas procesa, inkvizitoru, apcietinājuma vie- tādi vārdi kā burve („Burrwe” – Mancelius 1638a: 217; tu, soda ierīču, miesas soda veidu un izpil- Langius 1685: 40-41 [21a-22]), burtnieciņa („Burtnezina” dītāju, kā arī dažādu noziedznieku kategori- – Langius 1685: 40-41 [21a-22]), zavētnieciņa ju u.c. jēdzienu apzīmēšanai (Zemzare 1961:58- („Sawähtneezina” – Langius 1685: 238 [120a]) un lauma („Laume” – Mancelius 1638a: 217; Langius 1685: 136 59). Šajā terminoloģijā, kā to apliecina tiesu [69a]; „Lauma” – Fürecker A: 141; Stender 1789: I 134), prāvu protokoli, iekļauti arī vārdi ragana un savukārt ar verbu zaubern saistīti darbības vārdi burt laume, kuru tulkojums vācu valodā tuvs vār- („Burrt” – Mancelius 1638a: 217; „Burt” – Langius 1685: diem, kas saistīti ar burvjiem un buršanu: 40-41 [21a-22]), apvārdot („ap=wahrdoht” – Fürecker A: 300) un zavēt („Sawäht” – Langius 1685: 238 [120a]). bezaubern /ap-burrt / noburrt (Mancelius 1638a:33); 3. Ar vācu Hexe 17.-18. gs. vārdnīcās tulkoti vārdi burvis bezauberung / noburrschana / apburrschana (33); („burris, burwis” – Lange 1777: 316), zavēkle („Zawekle” Hex / Zauberer / Burrwis (87); – Lange 1772: 270), burtnieciņa („Burtnezina” – Langius Hexerey / Burrwiba (87); 1685: 40-41 [21a-22]), zavētnieciņa („Sawähtneezina” – Hexenwerck / fascinum, Apmaneschana (89); Langius 1685: 238 [120a]), lauma („Laume” – Langius 1685: 136 [69a]; „Lauma” – Fürecker A: 141; Stender wahrsagen / wicken / sieloht (148); 1789: I 134), bet ar verbu hexen – burt („Burt” – Langius Wahrsager / Sieļohtneex (148); 1685: 40-41 [21a-22]), zavēt („Sawäht” – Langius 1685: Unhold / zauberer / Burrwis (195); 238 [120a]), zīlēt („ar pimpoli zihlet” – Lange 1777: 316) Zauberer / Burrwis (217); un appesteļot („appesteļoht” – Lange 1777: 316).

21 lidošanu – gan ragana (Mancelis), gan lau- AVOTI UN LITERATŪRA ma (Mancelis), gan viegle (Lange) ir fliegen- Biezais, Haralds (1991). Smaidošie dievi un cilvēka asara. de Zauberin vai fliegende Hexe. Domājams, [Täby]: Senatne. ka apzīmētājs „lidojoša” saistāms ar tā lai- Fürecker, Christopher A. Lettisches und Teutsches ka dēmonoloģijā pastāvošo priekšstatu, ka Wörterbuch zusahmen geschrieben und mit Fleiß gesamlet raganas lido uz sanāksmēm jeb sabatiem, von Christopher Fürecker. Pieejams elektroniski: kur dzīro, apgūst buršanas mākslu, kopo- (skatīts 2011.1.V) jas ar velniem utt. 18. gs. vārdnīcās minēts, Gerlach, Hildegard (1990). “Hexe”. Enzyklopädie des ka raganas lido ar āžiem un uz slotām (lau- Märchens. Vol. 6. Berlin, New York: Walther de Gruyter. mas slota).4 Kopumā secināms, ka 17.-18. gs. S. 960-992. vārdnīcās vārds ragana, līdzīgi kā lauma un Gliwa, Bernd (2003a). “Witches in Baltic Fairy Tales”. viegle, attiecināts uz sievietēm, kas saskaņā Onomasiology Online. Nr. 4. Pp. 1–14. Pieejams: ar Velnu. Vārdnīcās galvenokārt uzsvērta ra- (skatīts 2010.25.III) ganu spēja lidot, retāk – spēja pārvērsties. Karulis, Konstantīns (1992b). Latviešu etimoloģijas Raganu tiesu protokolos sastopamā vār- vārdnīca. 2. daļa. Rīga: Avots. Lange, Jacob (1772). Volständiges Lettisches Lexicon, da ragana paralēlforma raģe vārdnīcās nav samt angezeigten verschiedenen Prouinzialdialekten in fiksēta. Lief- und Kurland. Schloß Ober-Pahlen. Lai gan pētnieku viedokļi par sākotnējo vār- Lange. Jacob (1777). Vollständiges deutschlettisches und lettischdeutsches Lexicon, nach den Hauptdialecten da ragana nozīmi ir atšķirīgi, tie lielākoties in Lief- und Curland ausgefertigt von Jacob Lange, ir vienisprātis par to, ka viduslaiku un agro Generalsuperintendenten des Herzogthums Liefland etc. jauno laiku dēmonoloģijas un raganu prāvu Mitau: J. Fr. Steffenhagen. iespaidā šī vārda nozīme ir mainījusies, ie- Langius, Johannes (1685). Lettisch-Deutsches Lexicon gūstot pārsvarā negatīvu konotāciju (Vėlius worinnen Der Lettischen Sprachen Gründe, Wörter, Bedeutung vnd Gebrauch in deutscher Sprachen gezeiget 1977:255; Biezais 1991:142-143; Karulis 1992b:98 u.c.). vnd erkläret werden … außgegeben von Johanne Langio, Valodnieks Bernds Glīva (Bernd Gliwa) no- Pastoren zur Ober vnd Nieder-Bartaw in Curland. rāda, ka šāda nozīmju maiņa vārdiem, kas (Manuskripta fotokopija glabājas LNB; rokrakstu Rīgā mūsdienu latviešu un lietuviešu valodā ap- publicēja (1936) E. Blese ar nosaukumu Nīcas un Bārtas mācītāja Jāņa Langija 1685. gada latviski-vāciskā zīmē ļaunas sievietes (latv., liet. ragana, lau- vārdnīca ar īsu latviešu gramatiku.) ma/laumė, latv. spīgana, liet. žiežula, vied- Mancelius, Georgius (1638a). LETTUS, Das ist ma), bet sākotnēji apzīmēja mitoloģiskas Wortbuch Sampt angehengtem taeglichem Gebrauch der būtnes, varētu būt notikusi ne agrāk par Lettischen Sprache; Allen vnd jeden Aussheimischen 17. gs. (Gliwa 2003a:12),5 savukārt, pēc Haral- die in Churland Zemgallen vnd Lettischem Liefflande da Biezā domām, vārds ragana tika uzņemts bleiben vnd sich redlich nehren wollen zu Nutze verfertigt Durch GEORGIVM MANCELIVM Semgall. der H. kristīgās baznīcas terminoloģijā un dēmo- Schrifft Licentiatum &c, Erster Theil. Cum Grat. & nizēts jau līdz ar formālo latviešu kristīšanu Priv.S.R.M.Svec. Riga: G. Schroeder. 12.-13. gs. (Biezais 1991:142-143). Tomēr jādo- Mancelius, Georgius (1638b). PHRASSEOLOGIA mā, ka noteikt gadsimtu, kad šī vārda nozī- LETTICA, Das ist: Taeglicher Gebrauch der Lettischen me būtu mainījusies, nav iespējams kaut vai Sprache. Verfertigt durch GEORGIUM MANCELIUM Semgallum Der H. Schrifft Licentiatum &c. Ander Theil. tādēļ, ka visā raganu tradīcijas apgabalā tas Diesem ist beygefueget das Spruchbuch Salomonis. Riga: nenotika vienlaicīgi. Minētie avoti pierāda G. Schroeder. vien to, ka vārds ragana jau 16.-17. gs. raga- Stender, Gotthard Friedrich (1783). Lettische Grammatik, nu tiesu terminoloģijā un 17.-18. gs. vārdnī- verfasset von Gotthard Friedrich Stender. Zweyte Auflage. cās attiecināts uz sievietēm, kas saistītas ar Mitau: Johann Fried. Steffenhagen. pārdabisku spēku un buršanu. Šāda nozīme Stender, Gotthard Friedrich [1789]. Lettisches Lexikon. un ar to saistītie priekšstati aplūkotajā laika In zween Theilen abgefasset, und den Liebhabern der lettischen Litteratur gewidmet von Gotthard posmā acīmredzot pastāvēja lielākajā daļā Friedrich Stender. Mitau: J. F. Steffenhagen. (I – Erster Latvijas teritorijas. Theil, Lettisches Wörter- und Namen- Lexikon; II – [Zweyten Theil,] Deutschlettisches Wörter- Lexicon.) Folklorists Sandis Laime pievienojas (2011) LU jauno Straubergs, Kārlis (1939a). Latviešu buramie vārdi. I filoloģijas doktoru saimei. Par savu pētījumuRaganu sēj. Maģija un buramo vārdu tematika. Rīga: Latviešu tradīcija Ziemeļaustrumu Latvijā viņš saņēmis LU Gada folkloras krātuve. balvu. Vėlius, Norbertas (1977). Mitinės lietuvių sakmių būtybės. Vilnius: Vaga.

4. Zemzare, Daina (1961). Latviešu vārdnīcas (līdz Paralēli šādam Langes skaidrojumam jau kopš 17. gs. 1900. gadam). Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas otrās puses vārdkopa laumas slota vārdnīcās tulkota kā ‘savvaļas sparģeļi’ (Fürecker A:141; Lange 1772:170; izdevniecība. Lange 1777:498; Stender 1789:134). 5. Tam nevar piekrist, jo jau 16. gs. raganu tiesu protokolos par raganām sauktas „ļaunas sievietes”.

22 Juris Šlesers – iznīcināja birzi un dabas līdz- svaru: „Tikai vēlāk [Amerikā] sāku dzirdēt par ekoloģiju ... un Cīņa ap dabu atskārtu, ka pārmaiņas tajā birzē un viss tas, kas notika, bija eko- Cīņa ap identitāti jau kļuvusi par loģija ... Tai laikā neko nezināju klišeju. Kas tā ir, vai tā ir, vai tās par tādu ekoloģiju.” nav, vai nav pietiekoši ... utt. Li- teratūru par Latviju un kaimiņ- Prologam sekojošā ievadā uzzi- valstīm – un identitāti – pērn ba- nām, ka par spīti daudzviet ka- gātināja vēsturnieka Alda Pura tastrofālai vides piesārņošanai grāmata Baltic Facades, kuru komunistu sistēma Austrumei- Jaunās Gaitas šīs vasaras numu- ropas ekoloģijai bijusi arī labvēlī- rā apskata Indra Ekmane.1 Purs ga – „pasargāja milzumu samērā analizē Baltijas valstu un tautu kopīgo iden- neskartas dabas ar daudz lielā- titāti (jeb tās trūkumu – tāpēc „fasādes”). ku bioloģisko daudzveidību nekā tā, kas at- Norādēs „tālākai lasīšanai” – par latviešu na- rodama Rietumeiropā.” Daļēji tas bijis netī- cionālo identitāti – uzdūros mūsu periodi- šām – caur neefektīvu tautsaimniecību –, bet kā līdz šim nepelnīti noklusētai Floridas Uni- bija arī vērā ņemama dabas rezervātu sistē- versitātes politoloģijas profesores Katrīnas ma. Turklāt sabiedrībā vēl no brīvības laikiem Švarcas grāmatai Daba un nacionālā identi- dziļi iesakņojusies attieksme pret vidi („envi- tāte pēc komunisma / Etniskās ainavas glo- ronmental ethos”). Rietumeiropa pa tam jau balizēšana.2 Kaut 2008. gadā Baltijas studiju labu laiku cīnās ar pārproduktīvu lauksaim- apvienības3 apbalvota, arī šīs organizācijas niecību un meklē veidus, kā „samazināt savu žurnālā (Journal of Baltic Studies) tā nav vēl jau daudz kritizēto agrāro atbalstu sistēmu.” recenzēta. Laimējās interesants atklājums! Rezultātā, apvienojoties ar bijušajām komu- nistu valstīm, tai vairāk kāro Austrumeiropas Katrīna Švarca un Aldis Purs abi pieder mūsu neskartā daba nekā viņas produkti. Ko nu rietumu trimdā ap Vietnamas kara laiku dzi- darīt ar it kā maznodarbinātajiem Austru- mušo jauniešu izlasei, kuri izvēlējās vairākus meiropas lauciniekiem un arvien pieaugošo savas jaunības gadus pavadīt vecāku nupat mazražīgo lauku platību? Vai daba pati ne- brīvību atguvušajā dzimtenē un tur arī sāka var būt resurss lauku novadu attīstībai? Un, savas akadēmiskās karjeras. Švarcas grāmata ja tā, kādas būtu konsekvences – dabai un balstās intervijās un līdzdalībā Latvijas 1990- cilvēkiem? (2) to gadu procesos, un jo pamatīgās mūsu vēstures, ekonomijas un kultūras studijās un Pētījums ir par Latviju, bet autore uzsver, ka izpratnē. Ievērojama loma tieši šai izpratnē tas sakņojas pārliecībā, ka vietēju notikumu bijusi divām personībām – vecmāmiņas mā- un atziņu uzmanīga izpēte ir neatvietojama sai tantei Laurai un Latvijas kultūras un da- globālu norišu izpratnei. (20) Arī viena otra bas ainavas kopējam dzejniekam Imantam pārsteidzoša informācijas kripata, par ko ne- Ziedonim – abi izcēlās ar dziļu skaistuma un bija jausmas – kas tik mūsu zemē un Eiropā līdzsvara sajūtu. Līdzsvara meklēšana un iz- nav noticis un nenotiek! (Kaut vai par meža cīnīšana – identitātē un attieksmē pret dabu zirgiem un sumbriem Rucavā... ) Kļūst arī sa- – ir pētījuma pamattēma. protamāks, kāpēc iekļaujoties Eiropas Savie- nībā, nācās slēgt Latvijas cukura fabrikas. Birze Darbs iedalīts divās daļās – Iztēloties nāciju, Grāmatas prologs ir tantes Lauras stāsts – kā dabu un tēvzemi (Imagining Nation, Nature, pārmērība vienā virzienā, forsēta meliorāci- and Homeland) un Cīņa ap dabu pēc ko- ja nolūkā vairot ražu, trīsdesmito gadu Lat- munisma (Contesting Nature after Commu- vijā sagrāva viņas dzimtās sētas skaistumu nism). Otrā daļa īpaši pārsteigumu bagāta – 1. Aldis Purs, Baltic Facades / Estonia, Latvia and veltīta asiem ideju konfliktiem „atgriežoties Lithuania since 1945, London: Reaktion Books, 2012, Eiropā” un izmaiņām sabiedrības priekšsta- 203 lpp., angļu valodā. Virsraksts latviski: Baltijas tos par latvietību un dzimtenes dabu. Cīņa fasādes/ Igaunija, Latvija un Lietuva kopš 1945. gada. Recenzija: Indra Ekmane, „Baltijas kopīgā identitāte”, JG ap dabu ir darba kodols – autores personīgā nr. 273 (vasara 2013), 71. lpp. situāciju izpēte un atzinumi („case studies”). 2. Katrina Z. S. Schwartz, Nature and National Identity after Communism / Globalizing the Ethnoscape, Art vai jūrā braukt? Pittsburgh: University of Pittsburgh Press, 2006, 288 lpp., Pirmā daļa apcer vēsturiskos procesus un angļu valodā. Vēl var dabūt caur Amazon.com. ideju strāvojumus Eiropā un latviešu zemē 3. Associationn for the Advancement of Baltic Studies, Inc. (AABS). no 19. g.s. vidus līdz Latvijas neatkarības

23 atjaunošanai. Cauri visam pavediens par pir- iemiesojums tika nolīdzināta ar zemi pro- mās atmodas celmlaužu Ata Kronvalda un duktivitātes forsēšanas vārdā.” (58) Krišjāņa Valdemāra atšķirīgo vīziju pretspē- li pēdējos pusotros gadsimtos – par latvie- Dižkoku atbrīvotāji ša tēlu, jeb kā mēs tagad teiktu – nacionā- Kā citur pasaulē, tā arī Padomju Savienībā lo identitāti: neatkarīgais viensētas zem- un Latvijā sešdesmito gadu beigās un sep- nieks pretstatā Valdemāra merkantilam jū- tiņdesmitajos gados uzrūga sabiedrības ne- rās braucējam. Kronvalda paustais zemnie- apmierinātība ar dabai nodarīto pārestību, ka tēls klasiski attēlots Jāņa Purapuķes romā- bet šeit tā drīz sāka rezonēt ar apspiestajām nā Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes (1898). nacionālajām jūtām. Radās cilvēki, kas pie- Ap gadsimta maiņu šai dialektikai pievieno- smietajā Latvijas lauku ainavā un krievu ko- jas jauna – starp marksistisko internacionā- lonistu nomāktajā tautā ieraudzīja simbolis- lismu un visu nacionālo – līdz virsroku ņem mu, ko naturālists Guntis Eniņš nosauca par nacionālisti un izcīna neatkarīgo Latvijas val- „skaistuma okupāciju”. Tas arī ir virsraksts sti, kurā dominē Kronvalda un Purapuķes nodaļai Švarcas grāmatā, kurā viņa apraksta paustais viensētas saimnieka tēls. To veicina Eniņa un dzejnieka Imanta Ziedoņa ierosinā- agrārā reforma, no baltvācu baronu muižu to kustību atbrīvot Latvijas skaistumu un lat- zemes izveidojot lielu skaitu jaunsaimniecī- viešu pašapziņu. Ziedonis ar savu personisko bu. Rezultātā, brīvvalsts sākuma gados ro- harismu 1976. gadā aizrāva grupu jauniešu das liela iedzīvotāju plūsma no pilsētām uz apzināt un „atbrīvot” vecus un ievērojamus laukiem. ozolus un citus „dižkokus” no brikšņiem un Izrādās tomēr, ka agrārā reforma bijusi vai- kopt Latvijas fizisko un kultūras ainavu, no- dibinot neformālo „Dižkoku atbrīvotāju gru- rāk politisks nekā ekonomisks solis – lai lat- 6 viskotu Latviju saskaņā ar Kronvalda agrāro pu” – „daģus” (no DAG). Tie pa nedēļas no- ideālu. Viensētu lauksaimniecībai bija grū- galēm divus gadu desmitus apceļoja Latvijas tības nest peļņu, un valdībai bijis lauksaim- novadus un iedvesmoja vēlākās „Lielās tal- niekus jāsubsidē. Atsaucoties uz vēsturnie- kas”. Jaunā pētniece secina: „dižkoku atbrī- ka Aizsilnieka atzinumiem4 – daudziem no vošana bija sava veida „mīkstā disidence” ... mums varbūt par pārsteigumu – autore se- ne tikai pret Padomu Savienības lauksaim- cina: „Latvijas viensētnieki izrādījās nevis niecības politikas tehnokrātisko utilitāris- valsts izaugsmes lokomotīve, bet gan neto mu, bet netieši pret padomju okupāciju vis- slogs.” Par spīti tautas vadoņa Kārļa Ulmaņa pār.” (67) Ziedonis neskrēja ar galvu sienā, apgalvojumam, ka latviešu zemnieka viensē- bet meklēja un atrada līdzsvaru starp vaja- ta ir „nācijas mūžīgais dzīvības spēka avots”, dzīgo un iespējamo, un starp skaistumu un uz trīsdesmito gadu beigām arvien vairāk praktiskumu. 1988. gadā viņa ierosmē izvei- laucinieku jutās spiesti atgriezties pilsētās, dojās „Daugavas programma” – sabiedrības dažkārt ļaujot tīrumiem aizaugt ar krūmiem. protesta akcija, kas sekmīgi novērsa Dauga- (52-53) vas ielejas appludināšanu spēkstacijas būvei pie Daugavpils, un ievadīja jauno tautas at- Drīz lielvalstu agresijas ņēma virsroku un Ul- modu. (72-73) maņa laika ideāli nogūlās tautas apziņas dzi- ļākajos apcirkņos un turpināja slepeni kvē- Tā Kronvalda, Purapuķes un Ulmaņa vien- lot kā gaišs pretstats komunistu uzspiestajai sētas ideāls kā latviešu identitātes simbols kolhozu saimniecībai. Šai drūmajā gaisotnē pārdzīvoja garo okupāciju. Autore norāda viensētu ekonomiskās nepilnības aizmirsās, uz rakstiem 1990.-1995. g. Dabas un vēstu- varbūt daudzi par tām nezināja, bet cilvēki res kalendāros un citās tā laika publikācijās, turpināja arvien straujāk plūst no laukiem uz kur uzsvērta šī Latvijas savdabība „salīdzinā- pilsētām. (55) Viensētas iznīcināja, un palie- jumā ar ciematiem, kādi tipiski kaimiņvalstīs linātā tempā turpinājās jau brīvvalsts laikā Igaunijā, Lietuvā, Krievijā un Vācijā, un [la- iesāktā forsētā purvāju nosusināšana: „Intī- sītāji] mudināti kopt un restaurēt viensētas, mo attieksmi starp labo saimnieku un viņa kuras pārdzīvojušas laika un padomju varas viensētu, kurā ekspluatācija un skaistums postījumus.” (73) Redzamas paralēles starp bija saskanīgā līdzsvarā – Indrānu attieksmi5 viensētu un dižkokiem kā ainavas sastāvdaļu – atvietoja kolektivizētā lielas skalas lauk- un latviskuma simboliem. „1991. gadā vai- saimniecība, un viensēta kā šīs attiek­smes rums latviešu, spēcīga mīta iespaidā par it kā agrāro zelta laikmetu divdesmitajos un 4. Arnolds Aizsilnieks, Latvijas saimniecības vēsture 1914- 1945, Stokholmā: Daugava, 1968. 6. Ziedonis par to sarakstīja grāmatu Tutepatās, Rīgā: 5. Autores atsauce uz Rūdolfa Blaumaņa drāmu Indrāni Karogs, a/s Preses Nams, 1992. Vēlāk tā izdota par jaunu (1904), par skaistuma un praktiskuma konfliktu Indrānu kā daļa no – Imants Ziedonis, Kopoti raksti, 9. sēj., Rīgā: lauku sētā. Nordik, 1998.

24 trīsdesmitajos gados, sagaidīja, ka Latvijas laiksprīžos no 1995. līdz 1999. gadam kā saimniecisko attīstību nodrošinās lauksaim- neatkarīga konsultante WWF projektos, iz- niecība.” (91) vedot sabiedriskās domas aptaujas, rakstot reportus un ieteikumus. Intervējusi un no- No zemkopjiem par ainavas kopējiem vērojusi iedzīvotājus, WWF darbiniekus un Reālitāte tomēr rādījās citāda – nolemtajā valsts un pašvaldību amatpersonas – arī sa- virzībā uz Eiropas Savienību lauku iedzīvo- karā ar citiem Rietumu atbalstītiem projek- tāju spēja izdzīvot no zemes draudēja neno- tiem. „Cietais rieksts” ir, kā savienot šķieta- vēršami samazināties, ar vēl straujāku plūs- mi neizbēgamo faktu, ka Latvijas viensētu mu uz pilsētām: „Pēc-padomju ekonomis- lauksaimniecība nav spējusi un nespēs eko- kā liberalizācija beidzot piespieda latviešus nomiski pastāvēt, ar trim imperatīviem: (1) fundamentāli pārvērtēt tradicionālo saistību ļaut cilvēkiem dzīvot un strādāt laukos („ilgt- starp zemi un latvietību ... Šodienas globa- spējīgu attīstību”), (2) nodrošināt bioloģisko lizācija rādījās panākusi to, ko sovjetizācija daudzveidību dabā un (3) restaurēt ar lat- nespēja – pirmo reizi mūsu vēsturē atdalīt vietību tik cieši saaugušo viensētas dabas un latvietību no darba druvā.” (91) Kas notiks kultūras ainavu, ko mīlēja Kronvalds, Pura- ar latviešu identitāti, kas ar Latvijas dabu? puķe un Ulmanis un kuru redzam Blaumaņa Kas ars tēvu zemi, vai ars? Vai varbūt labāk Indrānos, tantes Lauras birztalā un Ziedoņa art mazāk? Dižkoku atbrīvošanas kustībā. 1980-tie gadi bija pārorientēšanās laiks ne Atgriezties pirmatnībā? tikai Padomju Savienībā, bet arī rūpnieciski Autore apskata gan nesekmīgus, gan sekmes un lauksaimnieciski pārattīstītajā, bet dabas sološus mēģinājumus šo mezglu risināt jūr- izsalkušajā Rietumeiropā. Šīs „pēcproduktī- malas, zemkopības, mežkopības un atjauno- vistiskās pārejas” („postproductivist transi- tas dabas pirmatnības apstākļos. Nesekmīgs tion”) rezultātā Eiropas zemkopji tika „jaun- ir Somijas atbalstīts projekts Kolkas apvidū izgudroti” kā lauku ainavas kopēji. Dotācijas izveidot Ziemeļkurzemes Nacionālo parku. netika vairs piešķirtas produktivitātes veici- Apvidus iedzīvotāji nevar pieņemt ieteikumu nāšanai, bet vides un kultūrainavas kopšanai. pārvērst apvidu kvazi-pirmatnējā dabas hao- Kad atbrīvojās Austrumeiropas tautas un tie- sā par prieku rietumu „ekotūristiem”, atme- cās iekļauties rietumvalstu struktūrās, tās tū- tot tradicionālo, kaut šķietami neperspektī- daļ sadūrās ar šo jauno vilni – un diviem jau- vo lauksaimniecību, zveju un meža un zvejas niem konceptiem: „bioloģiskā daudzveidība” produktu ražošanu kā savas iztikas pamatu. un „ilgtspējīga attīstība” („biodiversity” un Labākas sekmes ir Rucavā pie Papes ezera: „sustainable development”). Rietumeiropas tur 1999. gadā atver Dabas parku „Pape”. valdības un bagāti vides glābšanas fondi ne- Internetā var lasīt, ka tas ir iekļauts ES aiz- kavējoties appludināja Austrumeiropu ar pa- sargājamo teritoriju tīklā un starptautiskā līdzības piedāvājumiem šo konceptu iedzīvi- mitrāju sarakstā. Brīvā dabā sastopami sav- nāšanai – lai dotu iespēju arī rietumeiropie- vaļas zirgi, tauri, sumbri, gājputni, sikspārņi šiem baudīt „neskartu” dabu un neļautu Aus- un kas vēl. Bez atjaunota pirmatnējās dabas trumeiropai nonākt tādā pašā strupceļā kā rezervāta ir tūristu bāze un kultūrvēsturiski Rietumeiropa. Latvijā visieinteresētākās biju- un etnogrāfiski pasākumi un muzejs – ar ie- šas Somija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Vā- dzīvotāju nodarbinātību un saglabātu kul- cija, Nīderlande un lielais ietekmīgais Pasau- tūrainavu.8 Saistoši 5. un 6. nodaļā izsekot les Dabas fonds jeb „WWF-International”7 . abu projektu kļūmju un sekmju cēloņiem un Zināms skaits latviešu inteliģences pārstāv- risinājumiem. Caurvijas sākotnējā dialektika ju entuziastiski akceptēja pasaules ekoloģis- starp tradicionālo „iekšup vērsto” latviešu kos atzinumus (un naudu!), un Švarca sa- agrāro identitāti kā viensētas zemnieku tau- skata viņos Krišjāņa Valdemāra starptautis- ta un it kā valdemārisko „uz ārpusi vērsto” ki orientētās identitātes turpinājumu, kas nacionālās identitātes pielaikošanos jauna- sadūrās ar sabiedrībā vēl arvien dominējošo jiem spiedieniem un iespējām. agrāro Kronvalda-Purapuķes-Ulmaņa orien- tāciju. Pētniece darbojusies Latvijā vairākos 7. nodaļai dots virsraksts „Lichens Are Not Our National Treasure”, un tajā autore uz 7. „World Wide Fund for Nature International”, ar plaši brīdi novirzas no centrālās viensētas tēmas, atpazīstamo melnbaltā pandas lāča logo, sēdekli Šveicē un filiālēm 26 valstīs 5 kontinentos. ASV un Kanādas lai apskatītu līdzīgu ideju konfliktu mež- filiāles vēl saucas vecajā vārdā „World Wildlife Fund”. saimniecībā. Virsraksts atsaucas uz mežko- Latvijas filiāle ir „WWF-Latvia”. (Latvijā ir arī „Latvijas pības profesora Pēteŗa Zālīša 1997. gada Dabas fonds” (LDF), kura viedokļi ne vienmēr sakrītot ar „WWF-Latvia” – daļa no „Cīņas ap dabu”, kurai veltīta 8. , , .

25 rakstu žurnālā Meža Dzīve – „Piepes nav lauksaimniecību un turpina uzturēt viensē- mūsu valsts lielākā bagātība” –, kurā viņš asi tas ainavu Latvijas laukos. (2012. g. mazās 4 noraida WWF atbalstīto „bioloģiskās daudz- saimniecības vēl sastādot vairāk nekā /5 no veidības” kampaņu Latvijas mežos. Tradicio- kopējā saimniecību skaita Latvijā.) Ģimenes nālie mežsaimniecības principi, kas Latvijā ienākumus un dzīves kvalitāti, kā arī etnisko vēl cieņā no 19. gadsimta, saduras ar pasau- ainavu, daudzviet bagātina pirts pakalpoju- lē kopš 20. g.s. vidus akceptētiem ekoloģijas mi, biškopība, tēju audzēšana, lauku tūrisms atzinumiem. 1995.-1998. gados Smiltenes u.c. nodarbes. Šīs ģimenes strādā daudz un apvidū noris WWF izmēģinājumu un izglī- smagi, bet valsts lauku attīstības ekonomis- tības programma „Mežoles projekts”, kurā kajos rādītājos viņu darbs neparādās vai ne- autore piedalās kā novērotāja, aptauju un tiek atbilstoši ievērots un novērtēts: „Pēc sta- interviju izvedēja un konsultante. Viņa seci- tistikas datiem spriežot, darba ražīgums ma- na, ka, lai gan „daudzi tradicionālisti turpi- zajās un vidējās zemnieku saimniecībās Lat- nāja būt reformām naidīgi ... WWF kampaņa vijā ir viens no zemākajiem Eiropā, savukārt bija nozīmīgā mērā sekmīga, jaunizgudrojot nodarbināto skaits lauksaimniecībā – viens Latvijas mežu nozari saskaņā ar Rietumu zi- no augstākajiem.” Šis sociālantropoloģiskais nātnieku atzinumiem un tirgus liberālismu”. skatījums tomēr mudina secināt, ka mazās Tas ļaus Latvijas koksni eksportēt kā starp- pašiztikas saimniecības nav vis lauku „attīs- tautiski ekoloģiski apstiprinātu „zaļo koksni” tības kavēklis”, bet patiesībā ir Latvijas lauku („green timber”). vērtība, kas pelna attiecīgu sabiedrības un valsts novērtēšanu un atbalstu. Globalizēt viensētu? Pretstatā ģimeņu saimniecībām stāv lielās Grāmatas pamatjautājums tomēr ir – kā lat- komerciālās saimniecības, kā apraksta kāds vietis savienos tradicionālo koptas viensētas zemgalietis: ainavu ar dzīvi jaunajos apstākļos? Švarca savu atbildi formulē šādi: „Lai saglabātu et- Kolīdz kāds zemi pārdod, lielražotājs jeb- nisko ainavu ... varētu būt nepieciešams to kurai cenai pa virsu 50 latu sola. Tāds 6000 arī globalizēt: lai varētu paturēt savu viensē- hektāru saimnieks ... visām mājām apkārt tu, tradicionālajam labajam zemniekam var- rapšus sasēj un aizbrauc atpakaļ uz savu vie- būt vajadzēs kļūt par starptautisku tūristu tu. Un viņam nekas neinteresē, kas tur no- uzņēmēju. Tikai nākotne, protams, rādīs, vai tiek un kā tu tur jūties. Bet, sadalot to uz tautiski īpatnējā agrārā ainava spēs pārdzī- 100 hektāriem, iznāktu 60 zemnieku ģime- vot šo globalizāciju. ... Skaidrs tikai, ka dau- ņu saimniecības, kas varētu nodrošināt vidi dzi latvieši šodien ir pārliecināti, ka dabas un apstākļus bērnu izaudzināšanai, izskolo- globalizēšana ir vienīgais iespējamais veids šanai, vienlaikus atrisinot skolēnu trūkuma kā novērst lauku depopulāciju – tas ir, kā pa- problēmu vietējās skolās, kultūrvides sagla- turēt latviešus cieši ar saknēm savā nacionā- bāšanu. [..] Ja nebūs mazo un vidējo saim- lajā teritorijā.” (203) niecību, nebūs spēcīgu lauku ģimeņu, nebūs bērnu, nebūs skolu, nebūs bērnudārza, ne- Ieskatu šai neskaidrajā lauku nākotnē sniedz būs arī tas pagasts vairs. Nebūs ātrā palīdzī- nesena publikācija sakarā ar Latvijas lauku ba, nebūs, kas sniegu izšķūrē, tā telpa būs attīstības plāniem. Ar Eiropas Sociālā fon- jau tā sabojāta, ka arī lielsaimnieks vairs ne- da atbalstu to sarakstījušas sociālantropolo- varēs tur strādāt! (156) ģes Agnese Cimdiņa un Ieva Raubiško, bal­ stoties intervijās 2010.-2012. gados ar vai- No visa lasītā rodas pārliecība, ka identitā- rāk kā simts lauku iedzīvotājiem.9 Skats ir tes kompasa adata no viensētas gan drus- reizē satraucošs un cerīgs. Šķiet, ka laukos ku „valdemāriski” pašķiebusies uz globalizā- palikušie iedzīvotāji liels procents cieš no al- cijas pusi par labu pirmatnējai dabai un eko- koholisma un pēc dabas ir pārāk neuzņēmī- tūrismam, un jau stiprāk uz pilsētām un pa- gi, lai pārceltos uz pilsētu, bet pastāv tomēr saules tirgiem – bet Purapuķes sava kaktiņa, vērā ņemams kodols strādīgu un atjautīgu sava stūrīša zemes ideāls un Katrīnas Švar- cilvēku. Izlēmuši palikt laukos, tie ir atraduši cas, tantes Lauras un Imanta Ziedoņa līdz- veidus kā dzīvot pilnvērtīgu, kaut arī ne turī- svaroti koptās viensētas ainavas ideja turpi- gu dzīvi. Viņi pārsvarā apsaimnieko ģimenes na dominēt mūsu nacionālo identitāti. Par pašiztikas saimniecības, praktizē bioloģisko to cīnās.  9. Cilvēks un darbs Latvijas laukos/ Sociālantropoloģisks skatījums, Rīgā: Zinātne, 2012, 176 lpp. + pielikumi. Ir atsauces uz Katrīnas Švarcas grāmatu, un viņa ir viena no zinātniskajiem recenzentiem. Pieejams internetā: .

26 VĒSTURE

Rolfs Ekmanis Kurhotel Tenerifes galvaspilsētā Santa Cruz de Tenerife, kur Līga, pēc krievu valodas/fi- loloģijas un mākslas studijām (1961-1966) STARPTAUTISKIE Vašingtonas Universitātē (University of Was- hington, Seattle, WA) un pa vidu vācu va- RAIDĪJUMI LATVIEŠU lodas/literatūras studijām Minhenē (1963- VALODĀ 20. GS. 1964), strādā par jogas un meditācijas in­ struktori, referē par veselīgu diētu etc. Pa- OTRĀ PUSĒ klausot Skultāna mudinājumam, Līga piesa- kās par kandidāti radiodarbam un – pēc lat- Sākums JG235(2003), 237-238(2004), 248(2007), viešu valodas zināšanu (vārdos un rakstos), 250(2007)–256(2009), 261–262(2010), 266(2011), tulkošanas spēju no citām valodām, balss un 268-269(2012), 271(2012), 273(2013) drošības dienesta (security) pārbaudījumiem – iegūst vairāk punktu nekā pārējie preten- denti un kļūst par pilntiesīgu darbinieci ar RADIO BRĪVĪBA (RL) PASPĀRNĒ segvārdu Biruta Ziemele. No visiem redak- 1975-1984 – II cijas darbiniekiem, saskaņā ar pašas dekla- rēto, Līga daudzu uzskatā ir visekscentriskā- Lietuviešu, latviešu un igauņu raidījumiem kā, visapolitiskākā (tas uz mani neattiecas) grūti un sarežģīti piedzimstot (1975) pēc ce- un neapšaubāmi „viskosmiskākā” – absolū- turtdaļgadsimta ilgām gaidībām, katras re- ti viss viņai ir kosmiskās plūsmas garnēju- dakcijas sastāvā ir pusducis darbinieku: RFE/ mā, par ko dažs labs kolēģis vai nu atmet ar RL galvenajā mītnē Minhenē pieci – latvie- roku, vai arī visnotaļ labdabīgas paķircināša- šiem Valdemārs Kreicbergs, Vilis Skultāns, nas nolūkā pavīpsnā. Mums ir jāiemācās dzī- Margarita Ausala, Egils Švarcs un dažus mē- vot saskaņā ar dabu, ar sevi, ar līdzcilvēku, ar visu kosmosu – tā Līga par savas dzīves dze- nešus vēlāk Juris Kaža (skat. JG 273:44-45) 1 un Dagmāra Vallena Ņujorkas birojā. Latvie- nuli intervijā dzejniekam Mārim Čaklajam. šu raidījumu pirmās piecgades beigās redak- Jau kopš „puķu bērnu” gadiem ASV rietum- krastā viņa tiecas pēc veseluma, t.i., dvēse- cijā ieplūst jaunas asinis, Valdemāram Kreic- les, ķermeņa un prāta vienotības jeb harmo- bergam pensionējoties, Vilim Skultānam nijas, dzīves rituālu sakārtotības, kur lielu kļūstot par redakcijas stūresvīru (1978) un lomu spēlē arī dievturība. Viņa tic, ka ir ie- Jurim Kažam pametot RL. spējams redzēt, dzirdēt un just daudz vairāk 1978. gada otrajā dienā darbā stājas Līga nekā tas ir fiziskā ķermeņa spēkos. Uz Līgu Morusa – neilgu laiku pēc tam, kad Vilis attiecināmi Poruka vārdi: Tā iet, ka ziedus Skultāns atvaļinājuma laikā spāņu Kanāriju 1. Dzejnieka Māra Čaklā intervijā laikrakstā Latvijas salās burtiski ar viņu saskrienas vācu viesnīcā Jaunatne 1992.4.IX. „Čūsku balsu” īpašnieki (no.kr.) Ingrīda Meierovica (radiovārds Sarma Kadiķe), Barba Rūse, Ēriks Rūsis (Laimonis Ezeriņš), Šellija Ekmane Foto: Rolfs Ekmanis

27 Foto: Rolfs Ekmanis Latviešu redakcijas vadītājs Vilis Skultāns (Pēteris Vijums, labā pusē) ar viesi, Itakas (Ithaca) Koledžas vēstures profesoru Andrievu Ezergaili nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā. Kaut Trimdas latviešos 70. gadu beigās vispazīs- arī Līga nekad darbā nemēģina misionēt, uz tamākais ir Rīgā dzimušais cilvēktiesību cī- neilgu laiku viņa pat pārliecina Skultānu laist nītājs Pāvils Brūvers (Aldis Gaujietis), kurš ēterā dažus ekoloģiska un meditatīva rakstu- ātri vien apgūst radio specifiku, palikdams ra tekstus. Lai kaut cik novērstu RFE/RL visu- uzticīgs Latviešu redakcijas mikrofonam līdz mā eksistējošos haotiskos apstākļus, ko viņa pat pēdējam raidījumam Prāgā (2003). Jau- saista ar profāno, ka ne citur, tad vismaz Lat- nākais sešu bērnu reliģiskā ģimenē, pēc čet- viešu redakcijā viņa sāk izcelties kā veiksmī- ru gadu studijām viņš tiek izslēgts no Rīgas ga darbvedības kārtotāja, kas drīz vien kļūst Medicīnas institūta sakarā ar apcietināšanu par vienu no viņas galvenajiem uzdevumiem, (1974) par aptaujas veidlapu izplatīšanu ar kam pievienojas piecminūšu aktuālo pasau- mērķi tās rezultātus izmantot informatīviem les ziņu un programmu pieteikumu sagata- materiāliem par situāciju okupētajā Latvi- vošana/ielasīšana, ierakstīto lenšu „aptīrī- jā un tajā pat gadā notiesāts uz vienu gadu šana”, t.i., runas kļūdu un liekvārdības ārā nosacīti (ar pārbaudes laiku divi gadi). Pēc žmiegšana u.tml. Kad RFE no Minhenes aiz- galvenokārt trimdinieku organizētajām pro- ripo uz Prāgu (1995), štati drastiski samazi- testa demonstrācijām Eiropas valstīs, ASV nās un Līgai, nu jau redakcijas vadītāja viet- un Kanādā režīms izraida (1976) Pāvilu no niecei (kopš 1990), nākas šķirties no ierasta- PSRS. Pratināšanas Rīgas VDK (KGB) „stūra jiem ritmiem. Darbs jāuzdod, kam drīz vien mājā” viņš atstāsta Ķelnē (Köln) sarakstīta- seko pārcelšanās uz dzīvi Rīgā, kur Līga ar- jā un Bonnā, Kristīgo Studentu apvienības vien nopietnāk sāk pievērsties interesentu mītnē, Annabergas pils pagrabā paša dru- apgaismošanā par šamanisma mācību lat- kātajā pašbiogrāfiskajā publikācijā Kā rodas visko variantu, izveidojot joprojām aktīvo disidenti? (1978). Tās noslēgumā: Katrs cil- „Šamaņu apli”, kur reizi mēnesī iespējams sa- vēks, kas apzinās patieso situāciju šai zemē, liedēties bungu un grabuļu ritmā, kam seko ir potenciāls disidents, un katrs jauns disi- kopīga došanās šamaniskā ceļojumā. dents tuvina mūsu brīvības stundu. Blakus Latgaļu programmu veidotājs Valdis Labinskis (radiovārds Vladimirs Strods) un Līga Morusa (Biruta Ziemele) Foto: Rolfs Ekmanis

28 Rolfs Ekmanis (Māris Rauda) savā darbaistabā Latviešu redakcijā Minhenē intensīvajam darbam redakcijā, rūpīgai no- tāpat kā visi (ar pavisam nedaudziem izņē- rišu sekošanai Latvijā, Pāvils aktīvi iesaistās mumiem), ir gluži „cilvēcīgs pagāns” – vaļī- Rietumvācijā dzīvojošā baptistu mācītā- gākos saietos neatsakās no garīga padzērie- ja Paula Kļaviņa iedibinātajā un no Bonnas na, dziesmu mīļotājs, ģitāras spēlētājs, vel- vadītajā Gaismas akcijā2, kuras sekmes gan na dzinējs. Tikai pēc neatkarības atgūšanas, slepenu un arī atklātu sakaru uzturēšanā ar kad „boļševika sišana” (ierasts lietojums re- režīma opozicionāriem, īpaši reliģiski ievirzī- dakcijā) zaudē aktualitāti, atskan tāda kā tajiem, gan arī informācijas vākšanā un iz- kurnēšana par nepietiekamo minūšu skai- platīšanā par valstiski represētajiem tuvojas tu evaņģēliski ievirzītiem raidījumiem, kam Zviedrijā nonākušo latviešu aktīvistu (Viļņa nepievienojas ne pārējie kolēģi, nedz arī RFE Zaļkalna, Ulža Ģērmaņa, Agņa Baloža u.c.) sadarbībā ar Jūliju Kadeli (Vācijā) izcili noor- Pāvils Brūvers (Aldis Gaujietis) ganizētajiem sakariem ar disidentiski ievir- zīto Latvijas iedzīvotāju daļu. Pāvils rediģē maza formāta ikmēneša 16 lappušu biļete- nu Pasaule un Mēs (1980-1987) – vairākās daļās sagrupētu raidījumu tekstu (pasaules ziņas, notikumi PSRS un Varšavas pakta val- Foto: Rolfs Ekmanis stīs, Latvijas aktualitātes u.c.) izlasi, iespiestu ar maziem burtiņiem vēstules formātā, do- mātu galvenokārt iesūtīšanai/ievešanai (arī pa pagrīdes kanāliem) okupētajā Latvijā. Lī- dzās tekstu rakstīšanai un ierunāšanai, Pāvils neklātienē beidz teoloģijas institūtu Beļģijā, tiek ordinēts par luterāņu mācītāju (2001), pēc raidījumu likvidēšanas „Austrumeiropas” valodās atgriežas Latvijā, kur kļūst par ev. lut. baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga viet- nieku. Darbā un arī sabiedriskajā dzīvē Pāvils, 2. Sīkāka informācija par Gaismas akciju laika posmā no 1969. līdz 1989. gadam atrodama Paula Kļaviņa grāmatā Gaismas akcija. Rīgā: Drukātava, 2012. 473 lpp.

29 priekšniecība. Par brīvības stundas tuvināša- apskati un lasījumi no grāmatām u.c. drukas nu Pāvilam piešķirts (1999) II šķiras TZO. darbiem. Latvieši no mēneša programmas komentāriem veltī apmēram 40% (lietuvie- PBLA rīkotajās Latviešu dziesmu dienās Got- ši un igauņi – 50%), ziņām un ziņu analīzei landē, Zviedrijā (1979), uz neformālas inter- – 35%, lasījumiem no grāmatām, kas aizlieg- vijas pamata Vilis Skultāns iesaka (Jura Kažas tas Padomju Savienībā vai kuras sacerējuši vietā) RL vadībai Minsteres Latviešu ģimnā- politiskajā trimdā esošie autori – apmēram zijā dzīvu un dziļu latviskumu ieguvušo Va- 13%. Atuveni 70% no programmām veltīti šingtonas Universitātes (Sietlā) absolventu tematiem, kam sakars ar Latviju, latviešiem Ēriku Rūsi (Laimonis Ezeriņš), kurš pēc sek- un pārējiem baltiešiem, nepilnos 15% ap- mīgas valodas un FBI (Federal Bureau of In- skatītas problēmas PSRS un tās satelītvalstīs, vestigation) drošības pārbaudes izturēšanas 18% – starptautiskās attiecības un politika, nostrādā Latviešu redakcijā astoņus gadus bet 3,6% – jaunatnes programmas, ieskaitot (1979.IX-1987.XII), nolemj turpināt augstā- popmūziku. Svētdienās visas trīs redakcijas ko izglītošanos, kļūst par vadībzinātņu ma- pārraida arī reliģiskas programmas. Svarīgu ģistru (MBA – Thunderbird School of Global daļu sastāda intervijas ar ievērojamām bal- Management, Glendale, Arizona), un prie- tiešu personībām trimdā. cīgs un možs atgriežas Minhenē (1990), kur strādā RFE/RL administrācijā līdz pat raidsta- Kaut arī RL raidījumi tiek traucēti, īpaši zinā- cijas pārcelšanai uz Prāgu (1995) ar pamatī- ma radiusa robežās ap pilsētām, tie samērā gi apcirptiem štatiem, kam seko dažādu ran- viegIi uztverami ārpus pilsētām. RL klausītāju gu menedžera darbs dažādos ekonomiskas reakcijas pētniecības daļā (Radio Liberty Au- iedabas pasākumos Eiropas valstīs, ieskai- dience Research) līdz 1977. gadam savākta tot Latviju, un Āzijā – pat Mongolijā. Dzīvo informācija no 81 klausītāja Baltijas repub- Anglijā. likās, kā arī divi memorandi (1975,1976) ar ieteikumiem raidījumu uzlabošanai, domā- PIRMĀS ATSKAŅAS jams no pagrīdē esošās Igauņu Nacionālās Tallinā dzimušais Prinstonas (Princeton) Uni- frontes. Par latviešu raidījumu dzirdamību versitātes politoloģijas doktors, 70. gadu liecinājuši Brūveru ģimenes piederīgie pēc beigās Igauņu redakcijas vadītājs Jāns Pe- PSRS atstāšanas, bet par lietuviešu – promi- nars (Jaan Pennar, 1924-1996) Baltiešu stu- nentie lietuviešu disidenti – dzejnieks Tomas diju institūta konferencē Stokholmā (1977. Venclova un Kestutis Jakubinas (Jakubynas). VI) referē par baltiešu raidījumiem un to pir- RL raidījumi, protams, nav tēmēti tikai uz majām atskaņām Igaunijā, Latvijā un Lietu- pārliecinātiem režīma opozicionāriem. No vā. Kaut arī viņa minētie dati un arī klausītā- kāda augsta ranga Lietuvas kompartijas cen- ju reakcija attiecas tikai uz 1977. gada feb- trālkomitejas locekļa privātā sarunā dzirdēts,  ruārī raidītajām programmām3, secinājumus nosacīti iespējams attiecināt uz laika posmu (No kr.) Starptautisko tiesību prof. (University of Wisconsin) Zigurds Zīle, RFE/RL pētniecības nodaļas līdz pat Černobiļas AES katastrofai un Mihai- darbiniece Dzintra Bungs un Jāns Penars Stokholmā la Gorbačova pārbūves/atklātības (perestroi- (1977.VI) ka/glastnost’) sākumam. Pēc nostabilizēša- nās 1975. gada otrā pusē baltiešu redakci- jas ikdienas sagatavo 30 minūšu garu oriģi- nālprogrammu (ko latvieši kā pirmie paga- rina uz 60 minūtēm sestdienās un svētdie-

nās), kas iet ēterā īsajos viļņos vakaros, kad Foto: Rolfs Ekmanis ir visvairāk klausītāju, ar virkni atkārtojumu, no kuriem pēdējais iet gaisā nākošās die- nas agrā rīta stundā. Raidījumi iesākas ar īsu mūzikas signālu, programmas pieteikumu un dienas svarīgākajām pasaules ziņām, bet svētdienās – aizvadītās nedēļas ziņu pārska- tu. Ziņām seko detalizētāki apskati par no- tikumiem pasaulē, ieskaitot okupētajos bal- tiešu reģionos, materiāli no baltiešu trim- das preses, komentāri, intervijas, speciāliem tematiem veltītas programmas, grāmatu 3. Jaan Pennar. „Baltic Broadcasts of Radio Liberty”. Report delivered at the Fourth Conference of Baltic Studies, Stockholm, June 1977.

30 ATMIŅAS PRĀGAS PAVASARIS 1968 Uldis Bērziņš VARBŪT ŠOREIZ? 1967. gada novembrī biju atpakaļ mājās pēc dienesta Padomju Armijā un tūliņ sāku klau- sīties Brīvo Eiropu čehiski un slovākiski. Aiz- gāju uz pastu noabonēt čehu Literāro Avīzi – armijā man to atteica, jo karavīriem uz ār- zemju presi parakstīties neesot pieņemts. 60. gadu sākumā, kad mācījos čehu mēli, man pienāca Literární noviny ar Eduarda Gold­ štikera (Eduard Goldstücker) u.c. literatū- ras pētnieku rakstiem par „Prāgas pravieti“ Franci Kafku un viņa lomu pasaules progre- sīvās literatūras „humanizācijā“. Tur bija arī sistēma stāv stingrāk nekā jebkad agrāk un maigos toņos ieturēta diskusija par Rožē Ga- mēs vairs neesam tik sīkumaini kā bija – nu, rodī grāmatu Reālisms bez krastiem, kas dar- kā viņu tur Ņikita Hruščovs... baļaužu dzimtenē tikusi vairāk nekā skopi iz- klāstīta, toties dāsni nopelta. Kafka! No čehu Nuja, pēc 5. janvāra vecais Kremļa einuhs avīzes lasīju priekšā gan kursa biedriem filo- Novotnijs saglabā vien dekoratīvo preziden- logiem, gan draugiem no Kinodiskusiju klu- ta posteni, bet par ČKP pirmo sekretāru ie- ba. Un tagad trīs gadi pagājuši! Laiks taču vēlēts Aleksandrs Dubčeks. Janvāra beigās nebūs stāvējis uz vietas. Tagad taisni no Če- mans autors Goldštikers pārņem Rakstnieku hoslovākijas gaidīju uzpūšam revolūcionāras savienības vadību. Un tepat rudenī apturētā dvesmas. Un – nebiju vīlies. Drīz jau Brīvās rakstnieku avīze Literární noviny atsāk iznākt Eiropas vietā griezu Prāgas radio. Decembrī ar mazliet mainītu šilti – kā Literární listy. Vi- Prāgā ieradās vēl tolaik visai „jauneklīgais“ sos līmeņos skan runas par sociālistisku de- PSKP ģenerālsekretārs Brežņevs un sacīja lik- mokrātiju, par ČKP vadošo lomu, kas turp- tenīgus vārdus: Tā ir jūsu darīšana! Runa bija māk vairs nenozīmēs rupju iejaukšanos par- par valsts prezidenta un partijas pirmā sek- lamenta, valdības, radošo savienību darbā. retāra amatu nošķiršanu. Bet – lūdzu! – Pa- Par proletārisku „korektumu“ nav aizmirsts: domju līderis grib parādīt, ka sociālistiskā ideologi salīdzina gaidāmās reformas ar

 ka katru rītu viņš saņem RL lietuviešu raidī- ieskatā īpaši patīkami ir klausīties RL manā jumu transkripcijas. (Tas, ka baltiešu raidī- dzimtajā valodā, programmas ir saistošas un jumus oficiālās iestādes ieraksta lentēs, jau daudz informatīvākas nekā vietējos medijos. bija zināms agrāk.) Un, citējot kādu igauņu Kāds Rietumos mītošs latviešu jaunietis pēc agronomu, kurš izteicies labvēlīgi par politis- atgriešanās no Rīgas atstāstījis sekojošo: Biju kajiem apskatiem, pat kompartijas biedriem ielūgts kāzās kādā privātmājā Rīgas strād- nevar aizliegt domāt, kas rada šaubas, vai nieku rajonā. Vairākums no 10-15 viesiem visam oficiāli teiktajam ir sakars ar patiesī- bija gados jauni strādnieki. Pievakarē viens bu un savukārt rada interesi nokļūt pie ci- no viņiem ziņojis sanākušajiem, ka laiks Ra- tiem informācijas avotiem, ieskaitot ārzem- dio Brīvībai, un ieslēdzis RL latviešu pārrai- ju raidījumus igauņu valodā. Kāds lietuvie- di. Neviens nelicies pārsteigts, visi klausīju- šu vēsturnieks, kompartijas biedrs, attiecībā šies ziņas. Kaut arī tās traucētas, tomēr bijis uz VOA un RL programmām nekrievu valo- iespējams sekot programmai, pieliekot ausi dās izteicies, ka būtu veltīgi mēģināt cīnīties uztvērējam. Biju pārsteigts, redzot, cik atklā- 4 pret mums ar raidījumiem krievu valodā, jo ti jaunie cilvēki klausījās RL latviešu pārraidi. jauno paaudžu pārstāvji klausās vai nu lie- Turpinājums sekos tuviešu pašu radiostacijas, vai arī lietuviešu Par piezīmju autoru skat. JG273:45 programmas no Rietumiem, bet nekad krie- vu raidstacijas. Un arī kāda igauņu tehniķa 4. Turpat.

31 Ļeņina NEP’u Krievijā. Bet, bet! jau dzird dis- anarhistiem – jā, un Rīgas vai Maskavas ba- kutējam par vienas partijas sistēmas zemo rikādēs, ja staļinieši mēģinās kavēt progre- lietderības koeficientu... su un demokrātiskas reformas! Tā dažs labs sapratām „konverģenci“ – nu nāks sociālais Tos smieklus pie alus pudelēm, kad Nacionā- taisnīgums plus personas brīvība, plus vēl lās sapulces prezidija loceklis, galvenais par- tautu pašnoteikšanās, kā postulējis Rainis un tijas priekšnieks Čehoslovākijas bruņotajos citi 19. un 20. gs. gaišie prāti. Nekomunistis- spēkos ģenerālmajors Jans Šejna (Jan Šejna) kā alternatīva, ko jūnijā čehu un slovāku pre- februāra šķīdonī aizbēg uz Ameriku! Laidie- sē daiļrunīgi pauda manifests Divi tūkstoši ties, laidieties visi uz Ameriku, riebīgie sta- vārdu, kas pieder strādniekiem, zemkopjiem, ļinisti! Ģenerālis miris 1997. gadā Ņujorkā, kalpotājiem, māksliniekiem un visiem citiem, bet es arvien viņu ar prieku pieminu katru mums likās rainisko idilli apdraudam. Pa Če- reizi, kad Maskavā par zagšanu tvarsta kādu hoslovākijas Sociālistisko Republiku jau ma- lampasnieku, vai galā jau pašu aizsardzības nevrē krievu un poļu kararati, nolūkodami ministru. Šejnu grasījās ņemt ciet nevis kā amerikāņu spiegu – viņš esot tonnām zadzis ceļus un tiltus, VēDeRvācijas avīzes jau prasa un „realizējis“ āboliņa sēklas! Nu atrodu darīt galu „kontrrevolūcijai Čehoslovākijā“. čehu šķērstīklā, ka notikumu attīstība izrādī- Vai būs „jauna Minhene“? Pirms 30 gadiem jusies bēdīga viņa ilggadīgam labvēlim No- mīlējām Franciju, / bet tā mūs nodeva. / Pie votnijam – jā, nepateicība ir pasaules alga. loga, kas iziet uz dārziem / nostājies Hitlers, Kādas nedēļas pēc Šejnas bēgšanas prezi- un šķībi smīnēdams / pavēl Prāgai krist ceļos. dents skumji un klusu demisionē. / Viņa bija jau padzīvojusi diezgan un zinā- ja, / ka tā nebūs pāvu un gulbīšu deja – šīs Mums Vēstures un filoloģijas fakultātē arī rindas Jaroslavs Seiferts uzraksta taisni seš- bija jau vējš galvā. Taisījām tādu sienas avī- desmit astotā gada jūnijā. Nuja, pret Hitleru zi pa visu sienu, un modē nākušam autosto- neviens palīgā neatsteidza, tik Staļins tobrīd pam veltīto numuru mums „lika noņemt“ teicās gatavs formēt „antihitlerisko koalīci- stila pārspīlējumu vai pat it kā „erotisku mo- ju”. Desmit gadus vēlāk Prāgu nospieda ce- tīvu“ dēļ. Neatceros, cik tālu tikām ar „Prā- ļos Staļina izkomandētie komunisti – un Rie- gas pavasara“ avīzi – laikam jau nekas dižs i tumos atkal neviens nepratās padoma. A ta- tai reizē nesanāca, ja nav palicis ne atmiņā, gad, ja kas, vai Rietumi nāks?! Nē tak – vien ne – uz skapja. Tika lemts pārzīmēt bildes no pašā „sociālistiskajā sistēmā” varētu rasties čehu humora žurnāla Dikobraz (Dzeloņcūka). spēki, kas „apturētu staļiniešus”. Nuja, sep- Viņiem uz vāka – Pirmais maijs Prāgā: darba- tembrī es rakstīju uz sienas Ļeņingradas uni- ļaudis sēž valdības tribīnēs, bet partijas un versitātē: Avantūristus – ārā no Politbiroja! valdības vadītāji soļo garām ar karogiem un Apkopēja šo saukli drīz ar lupatu noberza. „pārbūves“ lozungiem. Astoņdesmit septīta- jā gadā Prāgā rādīju to numuru kolēģiem – 21. un 22. augustā Rīgā biju klausījies „ČSSR padomju slāvistiem: redz, no kurienes mūsu pēdējos legālos raidītājus”, kas ČKP 14. Ār- pārbūvei kājas aug! – Bet mirklīti, Uldi Pav- kārtas kongresa delegātiem deva norādīju- lovič! Kas ļauts Jupiteram, nav ļauts vērsim... mus, kā nokļūt Visočanos (Vysočany): Bied- (Tagad lasu – Gorbačovam esot jautājuši, ri delegāti! Briesmu gadījumā patverieties kāda starpība starp Prāgas „sociālismu ar lielākajās Prāgas rūpnīcās! Strādnieku šķira cilvēka seju“ un Maskavas „pārbūvi“ . Gor- jūs aizstāvēs! Skanēja atkārtoti aicinājumi bačovs atbildējis – ziniet, starpā ir deviņpad- „slovāku biedriem”: Jūs esat mums vajadzīgi, smit gadu! – Nāca diena, kad i Kremļa sap- pasteidzieties! Ak, slovāku biedri bij paliku- ņotājam likts iepazīt „ļautā“ robežas.) ši mājās. Kongress nosodīja okupāciju, bet noraidīja priekšlikumus no „agresīvā“ Varša- 1968. gada vidū sākās – nenovēršmais. Jūni- vas pakta izstāties un pasludināt neitralitā- jā likums stingri noteica, ka turpmāk „cenzū- ti. „Legālais radio“ atkārtoti brīdināja klau- ra ir nepieļaujama“. Un balts uz melna avīzēs sītājus – pārāk vis nepaļauties uz NATO blo- prasa likvidēt ne vairs tik ČKP varas monopo- ka valstu informācijas līdzekļiem, to vietā uz- lu, bet pašu tās „privileģēto stāvokli“! Jā, bet griezt Šveici vai Austriju. Skanēja aicinājumi vai nav laiks atkal pāriet no valsts kapitālis- Prāgas proletariātam saliedēties, iegaumēju tiskās ekspluatācijas uz veco labo privātkapi- satīriskas vārsmas par Brežņeva un Kosigina tālismu? Manā cerībām un bažām pilnajā sir- kungiem. dī nu cēlās tāda neliela vētra. Man tak negri- bētos zaudēt sociālisma iekarojumus. Mana Saposies uz turku valodas studijām Pēterpi- vieta tak nav aukstā kara ierakumos pie ka- lī, es ieskrēju atvadīties pie mūsu pašas pir- pitālistiem, mana vieta ir Parīzes un Berlīnes mās turkoloģes, smalkās tulces, vecās ko- barikādēs ar studentiem, ar trockistiem un munistes Marijas Šūmanes. Maskavas zubri

32 rok paši sev kapu – ne jau pie Kremļa sienas! Leons Briedis Staļiniešiem tas būs beigu sākums! Pēc gada vai desmit viņus bargi sodīs – visus tos soci- ālisma slepkavas, cilvēces cerību kapračus! – „ES TEVI MĪLU, jā, apmēram tā teica brašā partijniece. Cik man palika jocīgi, kad Ļeņingradas universi- DZĪVE!” tātē pirmoreiz padzirdu ļautiņus, kas dzīrās 1968. gada pavasari sagaidīju 18 gadu vecs. attaisnot Čehoslovākijas okupāciju! Jā, ta- Māris Čaklais janvārī Literatūrā un Māk­ gad pats brīnos – neko tādu pa to pēdējo slā bija nodrukājis manus pirmos dzejoļus – nedēļu Rīgā es netiku dzirdējis. „Gauja”, „Vājums”, „Trigorskas klusētājam” Ziemā es Ļeņingradas kopmītnē klausījos un „Būtības dārzs”, kurš uz visu mūžu kļu- Prāgu, un uzreiz atskanēja vēsts par Jana Pa- vis par manu poētisko (un ne tikai) kredo ar laha (Jan Palach) sadedzināšanos, un kādas savu puišelnieciski pašpārliecināto un vien- dienas vēlāk jau lēni plosoša taure un drupa- tiesīgo, taču ciešo un nelokāmo apņemša- nas stīgas. Tik vēlāk dzirdēju, ka viņš slimnī- nos: Visbriesmīgāk zaudēt ir sevi / un to, kas cā teicis: es to izdarīju, lai krievi aiziet! – tev dārgs, / jo nekas tik brīnišķi neviz / kā tavas būtības dārzs. Martā kā brīvklausītājs Hokeja mačā tik dažās istabās skanēja gavi- pirmoreiz piedalījos Vislatvijas jauno autoru les, kad čehoslovāki iesita ripu – mūsu, poļu seminārā Rīgā, kur vaigu vaigā tikos ar savas un – tanī lielajā afrikāņu istabā. sirdsapziņas „metronomiem” – Imantu Zie- Nākamruden man līdzi brīvdienās uz Rīgu at- doni, Māri Čaklo, Ēvaldu Vilku... Īpaši mani brauca filozofs – slovāku puisis Milans. Pirms saviļņoja Vizmas Belševicas neparasti atklātā nepilnas nedēļas viņš bijis mājās un gājis de- un godīgā, ārkārtīgi vīrišķīgā runa par dzej- monstrācijā! Zēni un meitenes „Kazā“ rokas nieku, viņa vietu, lomu un nozīmi dzīvē, sa- vien noplātīja: kaut kur pasaule elpo ar pil- biedrībā, savā tautā. Vizmas teiktais vēl aiz- nu krūti! Uldis Leinerts smīnēja: nu, kā? Bija vien kvēlo manī gluži kā Klāsa pelni Pūces- tev vai nebija bail? – Drusciņ jau bija gan, spieģelim pie sirds. Žēl, ka to nepierakstīju ja paziņotu uz Ļeņingradu, kas zin? – ja nu un pašlaik atceros visai fragmentāri... Dabā izmet... un dvēselē neatturami bija ienācis pavasaris. Skopās avīžu un radio ziņas par notikumiem Gadus sešus septiņu vēlāk man cits „filozofs“ Prāgā, no vienas puses, nedaudz pārsteidza izlika Prāgā uz alus galda savu optimistis- un likās pat neticamas, bet, no otras puses, ko „duču teoriju“: 1956 – Ungārija, 1968 – viesa skaistu un iedvesmojošu cerību par ne- Čehoslovākija, 1980 – Polija, 1992 – he, he, novēršamajām pārmaiņām ne tikai tur, Če- PSRS! Bet debesu sfērās iestājās „paātrinā- hoslovākijā vien, bet arī mūsu Latvijā. Tota- jums“, un Rīga kļuva par „Eiropas galvaspil- litārā klints, tā ij raugi, bija sākusi palēnām sētu“ priekšlaicīgi – jau 1987. gada jūnijā. drupt, un arī man gribējās ātrāk pielikt savu Kad nākamziem čehu prozaiķis Radeks Jōns plecu, lai beidzot to saberztu putekļos. (Radek John) ciemojās Latvijā, viņam Marika Vidiņa uzlika Rīgas notikumu videoierakstus. Tovasar pabeidzu Siguldas 1. vidusskolu, no- Radeks skatījās klusēdams. Viņa skatienā es – kārtoju iestājeksāmenus un kļuvu par Lat- ar zināmu fantāzijas piepūli? – lasīju: varbūt vijas Valsts universitātes Vēstures un Filolo- šoreiz... varbūt šoreiz... varbūt – šoreiz...  ģijas fakultātes latviešu valodas un literatū- ras nodaļas studentu. Tik uz priekšu ar pil- nu krūti! Mani gluži kā spārnos nesa Imanta Auziņa nesen iznākušais Skumjais optimisms, kas uz daudziem gadu desmitiem kļuva gan par manu, gan arī manas paaudzes garī- gā patosa grāmatu. 23. augustā aizbraucu uz Siguldu kārtot kaut kādus ar universitā- ti saistītus papīrus un avīžu kioskā nopirku Cīņu. Pirmajā lappusē baisa ziņa par krievu tankiem Prāgā, kas tur ieradušies glābt so- ciālismu no revizionisma un kapitālisma rē- giem. Manu acu priekšā viss piepeši satumsa, viss manī sagriezās otrādi. Iegājis parkā, ap- sēdos uz soliņa, jo vēsts no Prāgas man to- brīd, nudien, likās visu manu jauneklīgo ce- rību, nodomu, sapņu, ilūziju – manis paša

33 personīgās dzīves un likteņa krahs. Un va- vienu no maniem „noziegumiem” pret pa- jadzēja arī tā sagadīties, lai man pēkšņi pie- domju varu. Pirmoreiz es to nopublicēju vien nāktu klāt Felikss Zvaigznons... Arī viņš mā- pēc 30 gadiem grāmatā Dzedzieda, kurā ap- cījās Siguldas vidusskolā, tikai vienu klasi kopoju savus padomju laikos cenzūras aiz- zemāk, lāga puisis, ar kuru mēs jau pasen liegtos dzejoļus un atļaujos to pievienot sa- draudzējāmies un viens otram uzticējāmies. vam atmiņu stāstījumam. 80. gados, izstudējis filoloģiju un izstrādā- jies lauku skolās par skolotāju līdz pat di- Es tevi mīlu, dzīve! rektoram, Felikss atgriezās Rīgā jau kā vērā Nokritis zaļajā zālē es kliedzu. ņemams dzejnieks un pazīstams publicists, Nokritis pelēkās smiltīs es kliedzu. un Atmodas laikā kļuva ne vien par Skolotā- Nokritis purva dūkstīs es kliedzu ju Avīzes galveno redaktoru, bet arī par vie- vienmēr vienu un to pašu nu no aktīvākajiem, pašaizliedzīgākajiem un ar pēdējo dvašu: mērķtiecīgākajiem Atmodas cīnītājiem – pir- – Kā es tevi mīlu, dzīve! mo, kurš uzdrīkstējās publicēt Mavrika Vulf- Tu man neesi nedz laba, nedz ļauna. sona sagatavotos Molotova-Rībentropa sle- Tu man nenes nedz goda, nedz kauna. penā pakta materiālus. 1989. gada karsta- Ar pēdējo dvašu jā vasarā – 3. jūlijā – pa ceļam uz Kaudzī- vienmēr vienu un to pašu: šu skolas 120. gadskārtas svinībām 39-ga- – Kā es tevi mīlu, dzīve! dīgā sirds neizturēja, un viņš pāragri šķīrās no mums pašā savas dzīves skaistākajā brī- Starp cilvēkiem, cerībām un cīņām. Starp maizi, mīlu un citām dziņām. dī. 2002. gadā viņa kursabiedres Intas Balt- Ar paceltām rokām, galves sastādīta iznāca Feliksa dzeju grāma- ar simttūkstoš cīruļiem rokās, ta Lai paliek tev šī krāsa baltā. Tā nu, ne vār- spītējot visām mokām: da nebilduši, drūmi sēdējām, līdz Felikss ap- – Mīlu... Mīlu...Mīlu... ņēmīgi noteica: Leon, kaut kas ir jādara! Es, attapies no pirmītējā aptumsuma, pastiepu Viss aiziet, aiztek un aizplūst. viņam roku: Jā, Feliks, es piedalos... – Nē, Fe- Viss sabrūk, sairst un aizlūzt. likss strupi attrauca. Tev jābrauc uz Rīgu. Tu Ar pēdējo dvašu vienmēr vēl to pašu: jau esi students, tu esi vajadzīgs tur... – Mīlu... Mīlu...Mīlu... Septembra beigās, kad mēs, filoloģijas fakul- Starp lepnumu, laimi un brīvas izvēles gribu. tātes studenti, pārradāmies no Neretas, kur Starp neziņu, nāvi un nemirstību. kolhozā novācām kartupeļus (tolaik tā bija Ar pēdējo dvašu, ierasta prakse – sūtīt rudeņos studentus uz ar pēdējo dvašu mēnesi bezmaksas lauku darbos), padzir- vēl vienmēr to pašu, du – kāds uz Siguldas 1. vidusskolas sienas vēl vienmēr to pašu: ar krāsu uzšņāpis: Krievi ārā no Čehoslovāki- – Kā es tevi mīlu, dzīve! jas! – Malacis Felikss! es klusībā nodomāju, P.S. 1989. gada rudenī mēs ar Uldi Bērziņu, Jurim un tā tas patiešām bija – Feliksam bija piepa- Kronbergam piepalīdzot, pārcēlām Latvijas PEN no līdzējis Andris Līvens (Rīgas rajona laikraksta Stokholmas uz Rīgu. Vizmu Belševicu ievēlējām par Darba Balss fotokorespondenta dēls) un vēl prezidenti, mēs ar Uldi kļuvām viceprezidenti. Tā paša gada oktobrī Vāclavu Havelu kā vienu no „sam- kāds puisis, kura vārdu diemžēl vairs neatmi- ta” revolūcijas līderiem apcietināja otrreiz, un mēs ar nos. 80. gados, kad pēc ilgāka laika tikāmies, Uldi Latvijas PEN vārdā nosūtījām Čehoslovākijas val- es Feliksu apkampu, taču viņš izvairoties at- dībai prasību Havelu nekavējoties atbrīvot. Čehoslo- raisījās un pasmējās: Ak, ko nu es!... Mēs vākijas valdība savuties nosūtīja PSRS Ārlietu Minis- trijai protesta notu, pieprasot mūs par rupju iejauk- visi taču, vai ne? Es savuties, pieminot savu šanos tās iekšējās lietās sodīt. Taču perestroika gāja vienaudzi – čehu studentu Janu Palahu, kurš, pilnā sparā, arī Vāclavs Havels drīz tika atbrīvots, pēc protestējot pret krievu tanku ienākšanu Prā- mēneša krita Berlīnes mūris. Nekad, vaigu vaigā ar Havelu netiekoties, mēs ar viņa literārās aģentes An- gā, 1969. gada 19. janvārī Vāclava laukumā nas Furmanovas starpniecību sarakstījāmies, jo 1997. bija pašsadedzinājies, tā paša gada 11. feb- gada decembrī es savā žurnālā Kentaurs Vinifreda ruārī uzrakstīju dzejoli „Es tevi mīlu, dzīve!”. Krauča tulkojumā publicēju Havela lugu Vernisā- Daudzkārt tiku to lasījis gan studentu kop- ža. 1996. gada aprīlī Vāclavs Havels kā Čehijas pre- zidents oficiāli ieradās Rīgā un pat pastaigājās kopā mītnēs, gan citās uzstāšanās reizēs, izplatī- ar Jāni Peteru Jūrmalā pa pludmali. Pirmdien, 15. ap- jis rokrakstos. 1970. gada 25. martā (cik lik- rīļa vakarpusē, man pēkšņi piezvanīja un pateica, ka tenīga sakritība – tieši deportācijas dienā!), ar mani runāšot Havels... Apmulsis un uztraukts riju kad mani sakarā ar pretpadomju aktivitātēm vārdus, kas īsti nenāca pār lūpām. Atminos, Havels mani uzrunāja: Mai die die... Tieci nu gudrs, ko viņš bez jelkādām tiesībām apgūt augstāko iz- ar to īsti domāja, jo angliski tas ir daļējs homonīms: glītību Padomijā izslēdza no Latvijas Valsts divi vārdi, kurus izrunā vienādi, tiesa, raksta gan da- universitātes, šo dzejoli man inkriminēja kā žādi – „deer” („briedis”) un „dear” („dārgais”)...

34 Mārtiņš Lasmanis Bagāti gadi (1967). 20 gadus vēlāk grāmatai publicēta papildnodaļa, kurā Ancītis kopā ar atskatu uz Egles mūža noslēgumu pastāsta KĀRĻA EGLES to, ko pirmpublicējumā nevarēja teikt. Vis- DIENU UN NEDIENU pirms viņš norāda Kārļa dzīvesbiedres El- mīras lietpratīgo, neatsveramo līdzdalību PIEZĪMES sava vīra publikācijās, pētījumos un tulkoju- mos visā kopdzīves 54 gadu laikposmā. Die- Nododot savu bibliotēku Rīgas pilsētai nu piezīmēs Elmīras nesavtīgais atbalsts uz- (1925), Jānis Misiņš stingri ieteica Kārli Egli svērts daudzkārt. Pati viņa nevēlējās, ka to par bibliotēkas vadītāju. Eglem jau tā dar- atklātībā piemin, pat ne drauga Ancīša grā- bu bija daudz, gan iesāktu, gan iecerētu. Pēc matā. Otrs papildinājums skar dažu vārdā nelielas vilcināšanās viņš tomēr pieņēma jau- nenosauktu, bet tolaik ietekmīgu „rīdzinie- no piedāvājumu, līdz ar to nonākdams lat- ku” centienus kaitēt Misiņa bibliotēkai un viešu literatūrzinātniskās un bibliotekārās rosības centrā, palikdams vadītāja amatā Kārlim Eglem personīgi, meklējot nevēlamas 27 gadus. Šaurākā lokā sen bija zināms, ka tendences viņa rakstos. Apsūdzību uzklausī- Kārlis Egle līdztekus savai daudzpusīgajai li- ja. Atcelšana no bibliotēkas vadītāja vietas terārai un bibliotekāra darbībai gadu desmi- jau minēta, klāt nāca publicējumu ierobežo- tu gaitā rakstījis dienasgrāmatai līdzīgas pie- jumi. Ārēji Egle paturēja gaišu omu. Var jau zīmes. Pilnīgākā veidā tās rokrakstā saglabā- būt, pat ļoti var būt, ka dziļumā kas gruzdē- tas, sākot ar 1930. gadu un aptver kopumā ja, bet mēs to nevarējām manīt, saka Valde- 11 burtnīcas, katra ap 200 lappušu apjomā. mārs Ancītis savā atcerē 80. gadu beigās. Pēdējā ieraksta datums: 1962.1.I. Egle tad Sarūgtinājumu, kas sniedzās tālu pāri indivi- joprojām darbojās Misiņa bibliotēkā, kaut duālajai sfērai, Kārlis Egle izteica dienu pie- gan kopš 10 gadiem vairs nebija tās vadītājs. zīmēs. − Nospiestība, garīga šaurība, stul- Viņu atstādināja kā padomju laikmetam un bums. − Par brīvām domām vairs ne runas. garam nepiemērotu. − Nejēdzība, negodīgums. Tā saka daži ie- Kārļa Egles izpalīdzība literāru izziņu meklē- raksti 40. gadu beigās un 50. gados. Ir vēl tājiem ir leģendāra. Pie viņa nāca visi − tāda drūmāki vārdi: Bezgala smagi sažņaudzas ir daudzreiz atkārtota un tikai nedaudz pār- un sāp sirds par māsu tautas likteni. Sāp jau spīlēta liecība. Apmeklētāji ieradās ne vien gadiem un nepārstāj (1952.28.I.). Pret tā- bibliotēkā, bet arī vakaros mājās. Viņus ne- diem vērojumiem, tādām izjūtām pastāv ap- atraidīja, drīzāk aicināja. Sarunas izvērtās ņēmība nezaudēt ticību dzīvei, kas ir lielāka daudzpusīgas. Šī kustība, savienota ar drau- par apstākļiem zem padomju varas. Savu ti- dzīgām attiecībām, ir dokumentēta dienu cību Egle guva agros gados, tā viņu satuvi- piezīmēs. Iespēju piezīmes sagatavot publi- nāja ar Tagores gara pasauli. Kā labi zināms, cēšanai Egle 50. gadu beigās un 60. gados Egle daudz tulkojis Tagores darbus, sarakstī- apsvēris vairākkārt, konkrētu rīcību tomēr jis viņa biogrāfiju. Ticība cīnās ar šaubām. Tā arvien atlikdams. Bija citi pienākumi, kavēja nav vienādojama ar optimismu. Pārsteidzīgi neveselība un pagurums. Darba izbeigšanās un maldīgi bija saukt Kārli Egli par mūžīgo bibliotēkā (1966) jaunu pavirzienu nedeva. optimistu, kā to darījis viņa draugs Pēteris Nevar atvairīt domu, ka atturēja vēl kāds ie- Ērmanis. mesls. Piezīmēs reizi pēc reizes izpaužas dziļš 1930. gadu piezīmes aptver nedaudz vairāk rūgtums pret gaisotni, ko radījusi padomju par tūkstoti lappušu, tātad aptuveni pusi no vara, pret meliem, garīgu aprobežotību un visa 11 burtnīcās sakopotā teksta. Tās lie- tukšu lielību, kas valda visās malās. Solže- kas tapušas diezgan brīvā plūdumā, bez īpa- ņicins savā laikā rakstīja, ka masīvie meli ir šiem apsvērumiem. Dabīgs ir jautājums, kā- viens no padomju iekārtas lielākiem ļaunu- dam nolūkam tās rakstītas. Sagaidījis 1932. miem. Kārlis Egle viņam piekristu. Piezīmju gadu tēva mājās Druvienā, Kārlis Egle rak­ publicējumā padomju laikā visi tamlīdzīgi sta: Es savas piezīmes atzīmēju vienkārši ti- vērtējumi un izteikumi būtu, protams, jāsvīt- kai sev, lai vajadzības gadījumā būtu kur pār- ro. Atliktu tik un tā daudz vērtīga materiā- liecināties, kad atmiņa par vienu otru lietu la, bet pašcenzūra būtu netīkama. Piemērs ideoloģiski un politiski izsijātam tekstam ir viltu vai justos nedroša. Šīs piezīmes tad par 1980. gadā publicētie izraksti no dienu pie- kādu dienasgrāmatu arī neuzskatu. Piezīmju zīmēm Konstantīna Karuļa atlasē. lasītājs tik šauram raksturojumam pievieno- ties nevar. Jau pašu pirmo, 1930. gada vasa- Samēra plašu pārskatu par Kārļa Egles dzīvi rā uzsākto burtnīcu ievada Vidzemes izbrau- un darbiem deva Valdemāra Ancīša grāmata cienu apraksti ar tēlojuma noskaņu. Nonācis

35 Druvienā un izpalīdzējis dzimtās sētas lauku spilgtāko starp jaunajiem. Atzinības uzmun- darbos, Egle nesteidzīgi uz vairākām dienām drināts, Čaks vaļsirdīgi stāsta par savām iece- apciemo Pētera Ērmaņa mājas, Plānu „Kal- rēm un pieņem padomus, kuros netrūkst kri- naruķus”. Nedaudz vēlāk vasarā viņš do- tikas. Ne vien kritiku, bet pat veselu brāzienu das uz Augusta Saulieša mājām Cesvaines Čaks saņem par kādu vieglprātīgi parakstītu pusē, palikdams tur piecas dienas. Saulietis pretkara uzsaukumu, kas ir labvēlīgs Padom- jau sen aicinājis viņu ciemos. Nu var ilgi un ju Savienībai un publicēts laikrakstā Sociāl- vaļsirdīgi izrunāties par literatūru un rakst- demokrāts. Stingri norātais Čaks neko neva- niekiem un arī iejusties Sauliešu mājas dzīvē. rējis iebilst. Ieraksti par Čaku Egles burtnī- Stāsts par abiem apciemojumiem varētu pa- cās stipri samazinās no 1940. gada beigām. pildinātā veidā dot vielu vēl diviem rakstnie- Septembrī ir vēl dažas asprātību un jautrības ku portretiem, pievienoties tiem, kas sasto- apņemtas pasēdēšanas krodziņā. Tad atzīme pami Egles grāmatā Atmiņas (1972). Ērma- (29.XII), kad bibliotēkā pienākuši Čaks un Ēr- nim nāktos gan vēl ilgi gaidīt, bet par Sau- manis: Ērmanis izsakās, ka tik pamatīgi kā lieti varēja rakstīt arī padomju laikā. Ja nu pašreiz latviešu rakstniecība nekad nav no- tamlīdzīga iecere bija, tad tā tomēr nereali- spiesta. Tas ir drūmi. Čaks nesaka nekā, ti- zējas. Saulietis mira 1933. gadā. Savās piezī- kai nogroza galvu. Ko pret tādu patiesību lai mēs Egle viņu raksturo kā romantiķi ideālis- arī iebilstu. 1941. gadā ir viena vienīga at- tu, skaidrības un patiesības meklētāju, sirds- zīme par Čaku − ka ne viņš, ne Sudrabkalns apziņas cilvēku. Kārtodams un rediģēdams nav piedalījies pašnāvībā aizgājušā Jāņa Ra- jauno Latviešu literatūras vēsturi sešos sēju- pas izvadīšanā, kaut gan Rapa viņus savu- mos (1935-1937), Egle aicina Ērmani rakstīt­ laik balstījis. 1942. gada piezīmēs Čaks sa- par Saulieti. Savos daudzos Rīgas braucie- stopams divreiz. Vispirms bibliotēkā, tur sa- nos 30. gados Ērmanis parasti apmetās pie ņemot Egles pārmetumu, ka neesot rādījies Eglēm Miera ielā, reizēm pat uz vairākām astoņus mēnešus, t.i. kopš vācu armijas ie- nedēļām. Elmīras viesmīlība viņam to atļā- nākšanas. Otra sastapšanās ir Čaka dzīvoklī vusi. Kārlis, būdams atturīgāks, tomēr tiešus Lāčplēša ielā. Egle un vēl 14 Čaka draugi sa- iebildumus nav izteicis. Dīvainā kārtā šis ēr- nākuši, lai kaut novēloti apsveiktu dzejnieku tais un izdevīgais ieradums Ērmaņa atmiņu dzimšanas dienā. Noskaņa ir jautra un vaka- grāmatās maz pieminēts. Ir gan daži īsi iz- ra gaitā kļūst arvien pacilātāka bohēmiski at- teikumi par sirsnīgo draugu, kas devis ma- raisītā garā. Pulciņā ir pārsvarā jaunāki ļau- teriālu un morālu atbalstu. Lai kā, Kārļa Eg- dis ar Vili Cedriņu kā visjaunāko. Sekojošo les un Pētera Ērmaņa literārā sadarbība vei- gadu piezīmēs par Čaku ļoti maz teikts. Pē- dojās rosīga un tuva draudzība palika spēkā, dējais saturīgākais ieraksts 1944.4.I: Ar jau- līdz kontaktu pārtrauca Ērmaņa došanās uz no gadu apsveica arī Aleksandrs Čaks. Viņš Vāciju II Pasaules kara beigās. Egles piezīme joprojām ir radoša gara un spara pilns, rak­ 1947.5.VI: Šodien dabūju dzirdēt, ka Pēteris stot diezgan daudz un dzīvojot pavisam klu- Ērmanis esot dzīvs, kaut kur Rietumos angļu si. Dramatiskā triloģija virzoties labi uz priek- vai amerikāņu zonā uzturoties un darbojo- šu. Kad būšot nobeidzis, lasīšot man un da- ties arī literāri. Ar šo dzīvē tik nevarīgo, bet žiem citiem draugiem novērtēšanai. 25 ga- literāri stipro cilvēku biju labi sapraties. Ziņa dus vēlāk Kārlis Egle publicē atmiņu rakstu par viņu ļoti iepriecina. par Čaku un saka, ka dzejnieks turējies viņa Darbu noslogotais Kārlis Egle neskopojas ar redzeslokā līdz savas dzīves pēdējām die- savu laiku. Neskaitāmas ir reizes, kad dažā- nām. Formulējums ir neskaidrs. Norādes par du paaudžu rakstnieki, dzejnieki, literāti ie- abu draugu saskari pēdējā posmā nav dotas. griezušies pie viņa bibliotēkā vai mājās vien- Tādu nav arī piezīmju burtnīcās. kārši parunāties, kā piezīmēs teikts. Nereti gadījies, ka parunāšanās drīzāk bijusi sirds * * * atvieglošana, personīgu vai profesionālu sa- režģījumu un bēdu izklāsts. Ap sevi Egle ra- Kārļa Egles un viņa brāļa Rūdolfa rediģē- dīja paļāvību, uzticību. Šīs īpašības vecos la- tais kritikas un grāmatniecības žurnāls Lat- bos laikos iedibinātas, noturējās viņa perso- vju Grāmata darbojās līdz 1931. gada bei- nības lokā arī apspiestības gados. gām. Dienu piezīmēs ir pozitīvā garā ievēro- ta rakstnieku un literātu interese par šo iz- * * * devumu. Toties paskopi, lai neteiktu mazliet nenovīdīgi ir pa reizei pieminēts Jāņa Grīna Viens no visbiežākajiem apciemotājiem vadītais mēnešraksts Daugava, kam 30. gadi 30. gados bija Aleksandrs Čaks. Egle jau bija ražens laiks. Grīns vairākkārt aicinājis agri atzīst viņu par spēcīgāko, īpatnāko un Egli uz aktīvu darbību Daugavā. Piezīmēs

36 aicinājums parādās, bet tālāk par to klusums. nieki, tumsoņi un skauģi ka agrāk. Ne kara, Atturība bija Egles pusē. Par Grīna vērtēju- ne revolūciju pārgrozības viņos nav iemetu- miem un vispārējo ievirzi Egle izsakās kritiski. šas nekāda garīgas gaismas stara. Vienkār- Lai nu tā būtu, bet nevērība pret Daugavas šāk jau būtu par tamlīdzīgām dīvainībām lie- nozīmi latviešu literārajā dzīvē nav piedienī- las personības atstātā garīgā mantojumā ne- ga, ko citu lai saka. runāt. Bet reiz nu temats ir Kārļa Egles dienu piezīmes, kur attiecīgie izteikumi atrodami, 30. gadu sākumā piezīmēs sabiezē tumšas tad arī tie pieminami. krāsas. Daļēji tās rada veselības traucējumi, pagurums, sakāpināts jūtīgums, tuvāk nepa- skaidroti smagi pārdzīvojumi, daļēji tajās iz- * * * paužas vairāk vai mazāk atklāta mizantropi- Sekojot ārstu ieteikumiem, Kārlis Egle Elmī- ja, kas nenoliedzami ir viena no „mūžīgā op- ras pavadībā dodas (1931.III) uz Meranu Itā- timista” personības īpašībām. Jāpiebilst, ka lijā, lai turienes labdabīgajā klimatā gādātu ar mizantropiju sastopamies rokrakstu burt- uzlabojumu savai plaušu kaitei. Itālijas die- nīcās, bet ne Kārļa Egles publicētos rakstos. nu piezīmes palikušas uz atsevišķām lapi- Viņa komentāri par piezīmju izmantojumu ņām, kas nav sakopotas. Dienu pēc Jāņiem ir mazliet neskaidri, bet tikdaudz var dro- burtnīcā ir ieraksts: Šorīt laimīgi pārbrau- ši teikt, ka tās nebija paredzētas iznīcināša- cām mājās spirgti un veseli. Tā nu gluži ne- nai. To apliecina arī Kārļa un Elmīras audžu- bija. Kārlis nekavējoties devās uz jau sarunā- meitas Veltas dāvinājums Misiņa bibliotēkai tu vietu jaunatklātajā Biķernieku sanatori- 2003. gadā − 11 biezas burtnīcas. Cita lie- jā, ārstēdamies tur piecus mēnešus, līdz no- ta ir piezīmju slepenība padomju laikā, vis- vembrim. Biķerniekos bija visādi labi. Nāca maz līdz 60. gadiem. Konstantīns Karulis pa- daudz apmeklētāju, Elmīra gandrīz vai kat- stāsta, ka burtnīcas glabātas Egles darbista- ru dienu. Varēja pa vidu arī strādāt, galve- bas slēgtajā nodalījumā, tā sauktajā aizska- nokārt ar Zeiferta Latviešu literatūras vēstu- pē. Neliekas, ka tā bija droša vieta. Kas būtu res 3. daļas gatavojumu jaunam izdevumam. noticis, ja politiskā pārraudzība Staļina laikā Spēki pieņemas pamazām un ne taisnā ceļā, vai sekojošā desmitgadē būtu iepazinusies jo sevi atgādināja cita sena kaite − nierak- ar padomju laika ierakstiem? Piezīmēs kopā meņi. Egle tomēr pēc turpat gada pārtrau- ar Egles vērtējumiem izteikti arī citu pretpa- kuma atgriežas (1932.II) Misiņa bibliotēkas domiski ievirzītu cilvēku uzskati. Iespējams, vadībā. Ļoti gribas iet atkal darbā pilnā spa- ka sarežģījumu gadījumā kaut ko būtu varē- rā, ja nu tikai varēs. Piezīmēs nav minēts, ka jis līdzēt Andrejs Upīts, savlaik viens no Rū- prombūtne radījusi sarežģījumus. Atgriežas dolfa Egles vistuvākajiem draugiem. Atjau- vecie apmeklētāji, arī vakaros mājās. Lai bib- notās brīvības laikā noskaidrojies, ka latvie- liotēkā vai citur, paziņas, kas vien mani ta- šu rakstnieki padomju varas gados atvilktnei gad pirmoreiz pēc ilgāka laika ierauga, visi neko daudz nav radījuši. Tādu ainu var būtis- iepleš acis − esot stipri uzbarojies un atspir- ki papildināt Kārļa Egles dienu piezīmes, ku- dzis. Un tā patiesībā ir. Plaša vēriena tikšanos ras par unikālām nosaukusi Velga Kince kādā sagādā gadskārtējā preses balle, kurā Egle atceres rakstā. Vēl par selektīvo mizantropi- paliek līdz pusnaktij un vēlāk atzīmē, ka vi- ju 30. gados. Negatīvi spriedumi, noniecino- ņam vairāk paticis saieties ar jaunajiem, kuri ši izteikumi skar sabiedrisko un politisko dzī- spirgtāki, cilvēcīgāki kā vecie. Viens no pie- vi un darbību, atsevišķas personas rakstnie- nācējiem jauno lokā ir Jānis Kadilis. Viņam, ku, literātu un preses ļaužu vidū, cilvēku ko- ja vien nopietni strādāšot, Egle paredz labus pas un pat veselu tautu − vāciešus, pār vienu panākumus literatūras kritikā. Paredzējums kārti mestus. Vācieši Eglem ir visvisādu sliktu ir trāpīgs. Pēc pieciem gadiem Kadilis stājas īpašību un ļaunuma iemiesojums, nelaimes Grīna vietā Daugavas vadībā. nesēji latviešiem un pasaulei. Pret tādu līdz galējībai aizdzītu nostāju nav, protams, ko Bibliotēkā, mājās vai citur satikto cilvēku garā oponēt. Jāpiebilst gan, ka piezīmēs atstāstī- un raibā virknē reti pieminēts Kārļa Egles tās daudzās un draudzīgās sarunās un pasē- brālis Rūdolfs, kaut gan literārā darbība uz dēšanās kopā ar vācu kultūrā ieaugušo Zen- pārrunām varēja mudināt neatkarīgi no uz- tu Mauriņu antivāciskums nav pieminēts. skatu atšķirībām un ģimeniskiem sarežģīju- miem. Pret desmitgades beigām bez tam Negantie vācieši un nabaga druvienieši, Kār- nāca klāt jauns brāļu kopdarbs − Šekspīra ļa Egles un viņa dzimtas novadnieki. Ko pē- lugu izdevums, ko gan jau pašā sākumā pār- dējie sliktu darījuši? 1931. gada Ziemassvēt- trauca ideoloģiskās pārraudzības aizklāta ie- ku nedēļā ir ieraksts: Druveniešu lielais vai- jaukšanās. Rūdolfs Egle politiski orientējās rums ir joprojām tādi pat nelgas, pašlabum- pa kreisi, satuvinājās ar Andreju Upīti, kopā

37 ar viņu sarakstīja lielapjoma kompilatorisko pamācībām bija Misiņa bibliotēkas biežais Pasaules rakstniecības vēsturi (1930-1934). apmeklētājs Jānis Veselis, kam Egle vairāk- Par šo izdevumu Kārlis Egle piezīmēs nerunā, kārt iesaka nekrāmēties ar dzeju un drāmu, kādas glupi negatīvas recenzijas pieminēju- jo tie neesot viņa lauki. Un lai labāk atturo- mu atskaitot. Īsi viņš pasaka, ka viņiem ar ties no pretenciozā garā pasāktās ārzemju brāli ir katram sava dzīve bez savstarpējām literatūras apcerēšanas. Savs brāziens tiek aizbildnieciskām tendencēm. Šī nostāja mai- Daugavai, kas piekopjot Veseļa kultu. Dom- nās ar 1940. gadu, ar abām okupācijām. Ir starpības konfliktu nerada, bet arī neizlīdzi- jau pa izņēmumam arī agrāk. Misiņa biblio- nās. Mēs palikām katrs pie sava. Drīz vien tēkas krājumā ir Rūdolfa vēstules Kārlim uz Veselis atgriežas, lūdz izpalīdzību citās lietās. Meranu slimības atvaļinājuma laikā. Tajās ir Savās Redaktora atmiņās Jānis Grīns autodi- daža laba dzīves un darba pamācība kā jau daktu Veseli nosauc par izglītotāko latviešu es tev esmu teicis garā. Savukārt Rūdolfam rakstnieku un Daugavas galveno līdzstrād- nācies no Kārļa saņemt morālas dabas rājie- nieku, kas žurnālam devis gan izcilus romā- nus. Rūdolfs mira negaidīti (1947.XII). Kārlis nus, gan apceres un recenzijas. nekrologa noskaņā atzīmē, ka viņu dzīve un literārais darbs gājis visu laiku saskanīgi, bie- Dienu piezīmēs tikpat kā nav minēts, ka ne- ži kopēju interešu nests un vadīts. mitīgā kustība ap Kārli Egli bibliotēkā un va- karos mājās būtu viņu nevēlami traucēju- Par Andreju Upīti ir cita, krāsaināka valoda. si. Drīzāk rodas iespaids, ka draudzīga ros- Upīša pret Laicenu vērstajā brošūrā (1931) me, gatavība uzklausīt un izpalīdzēt devu- Egle atrod nejēdzīgu, tīri puicisku taisnoša- si papildus enerģiju kārtējam ikdienas dar- nos un sakās nesaprotam, kas Upīti spiež la- bam. Atnācēji jutās gaidīti, par tuviem drau- kejiski klanīties pret latviešu un krievu komu- giem nemaz nerunājot. Vajadzības reizēm ir nistiem, visvairāk pret pēdējiem. It kā gribē- ļoti konkrētas. Piemēram: Negaidīti mājās tos kopā ar viņiem būt, bet reizē tomēr turē- Kadilis un Medenis, prasa Kārkliņa adresi. ties nicinātās Latvijas pavēnī. Nedaudz vēlāk Drīz pienākšot atkal, būšot arī Čaks un Peine. Eglem Gulbja izdevniecībā rodas garāka sa- (..) Atnāk nelaimīgie Peine un Čaks, kam stei- runa ar Upīti par apstākļiem Krievijā. Upīša dzīgi vajag 30 latu, citādi gals klāt. Citās rei- spriedumi šoreiz ir galēji negatīvi. Krievijas zēs apmeklētājiem pirmā vietā ir emocionā- latviešu literārie darbi un raksti periodikā lākas vajadzības. Kārlis Egle piekrīt tiem, kas esot garīga tukšuma un vergu psiholoģijas saka, ka pie viņa nāk kā pie biktstēva izkratīt apliecinājums. Vienreiz tā un citreiz pretē- sirdi un izsūdzēt grēkus bez aizspriedumiem ji. Egle atzīmē, ka Upīts nav konsekvents ne un bailēm. Pēteris Ērmanis izvēlas citu līdzī- pret sevi, ne citiem. Viņam trūkst īstas at- bu − viņa draugs bibliotēkas direktors esot klātības. kā ārsts, kas gatavs līdzēt visādās kaitēs. Liela atklātība toties piemīt Kārlim Eglem. Reizēm tā ir nesaudzīga. Cik no dienu piezī- Turpinājums sekos. mēm var spriest, gandrīz neviens nav tāpēc saskaities vai turējis ļaunu prātu. Pat ne Eg- les lielais, visu cienītais priekštecis Jānis Misi- ņš, kad viņam pārmesta nemitīgā gānīšanās, kas traucē citus darbā. Runājot par Blauma- Literatūrkritiķis Mārtiņš Lasmanis, JG redakcijas loceklis (1984-2001, nr. 148-227), pērngad saņem PBLA ņa stingrajām pamācībām saviem literāra- Kultūras Fonda balvu par rakstu krājumu Vārdi un mūzika jiem krustdēliem Ērmanis saka, ka viņš atra- (Rīgā: Nordik, 2011). Dzīvo Bandhagenā, dienvidos no dis pats savu krusttēvu Kārlī Eglē, kura pado- Stokholmas. mi un aizrādījumi bijuši zelta vērti. Tie izteikti ne vien sarunās, bet arī vairākos simtos vēs- tuļu, kas palika Latvijā, raksta Ērmanis savā grāmatā Smeldzīgais smaids (1958). Jādo- mā, ka šīs vēstules, līdz šim diemžēl neatras- tas, varētu labi papildināt sūtītāja portretu. Rakstot Eglem no Vācijas 60. gados, Ērmanis vecās vēstules nepiemin. Mazāk pakļāvīgs

Lidija Dombrovska-Larsena. Rītdienas vīzija. 1969-70. Akrils uz audekla. 135,5 x 100,5 cm

No izstādes Latviešu māksla­ trimdā (skat. lpp. 43-48) Foto: Normunds Brasliņš

38 39 Daniels Vāriks (Daniel Vaarik1) Tērbatas Komercbankas kredītsaistību sa- mezglojumu. Cik man zināms, šis jautājums joprojām nav atrisināts, bet toreiz es patie- PRAKSES ATSKAITE šām ticēju, ka vislabākais uzbrukums ir uz- brukums, un veicu stundu garu interviju ar JEB SAPNIS PAR tālaika Igaunijas Degvielas ģenerāldirekto- PĒTNIECISKO ru R.S. Uzrakstīju visu, ko dzirdēju, rezultā- tā tapa trīsmetrīgs printerpapīra tīstoklis, ar ŽURNĀLISMU kuru es nedēļām ilgi staigāju apkārt kā ka- ķene ar savām atvasēm. Viss beidzās ar to, Daniela Vārika dokumentālais romāns Prak- ka daļa no mana materiāla iesprūda starp 5. tikaaruanne2 (Prakses atskaite) raugās uz autobusa durvīm, un vispār es biju spiests Igaunijas žurnālistiku 90. gados, būtisku sev atzīt, ka minētais uzdevums man izrādī- pārmaiņu laikā. Tas ir traks ceļojums, ārkār- jās par sarežģītu. Bļin3, kas ir pasīvs? Pētnie- tīgi smieklīgs un reizē neremdināmi skumjš ciskās žurnālistikas grupa tā arī nekad neti- pa laikrakstu un radio redakcijām vai, paša ka izveidota. Kaut gan doma par šādas gru- Vārika vārdiem, atskaite par to, kā žurnālis- pas veidošanu uzrodas redaktoriem laiku pa tika tika aizlaista vējā. Autors lieto spēcīgā- laikam līdz šobaltdienai – tikpat regulāri kā ku vārdu. Grāmatas kamertonis atklājas jau putnu gripa, jo kaut kur Skandināvijā tāda pašā sākumā, kur parādās atpalicis prakses esot. Bet par laimi, mani pieņēma par laik- vadītājs, kurš pirms 15 gadiem sāka savu raksta Eesti Ekspress praktikantu. karjeru kā laikraksta Edasi (Uz priekšu) vēs- tuļu nodaļas radists un kuram nav vairs ne- Eesti Ekspress bija visādā ziņā īpaša vieta, tur kādu saikņu ar mūsdienām: Vai Jūs izpratāt jūtams bija veiksmes, naudas un jaunā lai- tos, kurus jūs mācījāt? Ja šodien Jūs atvēr- ka gars... Noskaņojums bija pilnīgi pretējs siet rīta avīzi un ieraudzīsiet savu kādreizē- tam, kāds valdīja Tērbatā esošajā laikraksta jo audzēkņu rakstītos tekstus, vai jutīsiet Postimees (Pastnieks) redakcijā – likās, ka kādu saistību ar sevi? Vai sapratīsiet, kāpēc tur žurnālisti strādāja no tikiem līdz tikiem, viņi rak­sta par bailīgu runci, kurš drebinās it kā gaidot, ka kāds viņiem noliks tēmas tango ritmā, vai par sievieti, kura pārvērtās priekšā. Eesti Ekspress nemīlēja stingri no- par zvēru pēc tam, kad bija apēdusi picu no teiktus rāmjus, un, kaut arī tas bieži nozīmē- buļļa pautiem?... ja ļoti svārstīgu kvalitātes līmeni, tas tomēr bija laiks, kad igauņiem ceturtdiena ātri kļu- Hannes Korjus, fragmentu latviskotājs va par ekspressdienu. Darbs, nu labi, prak- se, laikrakstā Eesti Ekspress bija kā spēlēša- * * * na kādā grupā, tas atvēra daudzas durvis un Bija 1992. gada rudens, pagātnē bija paliku- lika galvām grozīties. Starp citu, es pazīstu ši tie romantiskie laiki, kad studenti naktī, ģi- vienu tipu, kas strādā „Eesti Ekspress”, re, tāras pavadījumā gaidot rindā pēc stipendi- viņš sēž tur, pie tā blakus galda. jas, stāvēja apkārt degošam atkritumu kon- Vienlaikus es kaut kā mēģināju turpināt mā- teineram, lai sasildītos. Tagad visi kaut kur cības universitātē. Ceturtdienās un piektdie- piepelnās un smēķē More cigaretes. Tās, ar nās es sēdēju Tartu Universitātē pie galda, mentolu. Pie žurnālistikas nodaļas informā- uz kura it kā Jāns Poska esot parakstījis Tar- cijas tāfeles parādījās paziņojums: Laikraksts tu miera līgumu starp Igauniju un Padomju „Eesti Ekspress” (Igaunijas Ekspresis) aicina Krieviju. Tas gan neizklausās īpaši droši, to- enerģiskus, apķērīgus žurnālistikas studen- mēr diezgan ticami. Nu, vismaz šis līgums tus ar plašu redzesloku piebiedroties topo- tika parakstīts uz ļoti līdzīga galda. Vēlāk šajai pētnieciskās žurnālistikas grupai. Nu, kāds ar marķieri bija zem galda uzskricelējis tas jau ir par mani, tūliņ nodomāju, un zva- – Poska ir p*****. Lekcijā valdīja tipiski puš- nīju uz Eesti Ekspress redakciju. kiniski elēģisks noskaņojums, kad P.V. – Pī- Man tika dots Herkulesa vērts pārbaudes ters Vihalems – zīmēja uz tāfeles arvien lie- darbs jeb, ja tā var teikt – Fermā teorēmas lākus riņķus, lai apzīmētu dažādus sabiedris- ekvivalents Igaunijas žurnālistikā – izārdīt kās domas veidošanās posmus – uzmanības lasītāju smadzenēm Igaunijas Degvielas un koncentrācija, kristalizācija, polarizācija. Aiz loga pie kāda zariņa plandījās vientuļa novī- 1. Daniels Vāriks (Daniel Vaarik, dz.1973). Lielā tusi lapa, bet tad nolēma atteikties no turē- žurnālistikas balva par kritiskiem bloga rakstiem (2010), šanās un aizlidinājās projām no redzeslauka. mediju, komunikācijas un stratēģiskās plānošanas Es raudzījos pār plecu uz kursa biedru, kurš eksperts, stratēģiskais padomdevējs. 2. Daniel Vaarik, Praktikaaruanne, Tallinn, izd.Varrak, 3. Krievu izsauciens, šajā gadījumā varbūt ar nozīmi 2012, 156. lpp. (igauņu valodā). „sasodīts!”

40 savā kladē cītīgi pārkopēja Vihalema riņķus. Visapkārt bija gana pilns ar kultūras žurnālis- Zem riņķiem bija rakstīts: Mušas ola, bezde- tiem, bet ekonomikas žurnālisti bija liels de- līgas ola, emu ola, strausa ola. ficīts. Un pie tam – ekonomikas žurnālistiem bija lielāka alga. Neredzamas rokas pieskā- Nu, tava prakse šoreiz ir cauri, paziņoja man riens. Vissarežģītāk bija ar tiem stundu ga- Hebemegi pavasarī. Tā gan nebija īpaši laba ziņa, gribējās tikt tajā pētnieciskās žurnālisti- rajiem raidījumiem. Tas nozīmēja desmitiem kas grupā. Bet manas bēdas ilgi vēl neturpi- saturīgu sarunu. Ja gadījās kāds īpaši runīgs nājās, jo drīz Tērbatas rātslaukumā man pre- studijas viesis, tad viss gāja raiti. Nu, pastās- tī nāca H.A. Klau, vai tu esi tas pats tips no tiet mums sīkāk, kas tas faktorings tāds ir? – „Ekspresa”? Mums te top jauna radiostacija, un pusraidījums bija kabatā. Raidījuma otra- un dikti vajag vienu asu un pieredzes bagātu jā daļā es jau šo to no faktoringa biju apgu- ekonomikas redaktoru. Vai nāksi? vis tik labi, ka varēju pats daudz pārliecino- šāk uzdot jautājumus. Gadījās, ka raidījumu Runā Tartu, labrīt! Ar jaunām ziņām ēterā ir viesis bija kāds mēmais no pilsētas Domes, eeeee....eeeeee.... – Mīļais, vai tu arī dzirdē- kurš uz jautājumiem atbildēja tikai ar jā vai ji, ka ziņu lasītājs aizmirsa pats savu vārdu? nē, tad dažreiz neatlika nekas cits, kā raidīju- – Oooo, s...s, es neticu savām ausīm… – Pats mu vienkārši ātrāk aizklapēt ciet. Ļoti intere- arī sāka ķiķināt... – Uuuu, labi, ka uzlika U2 santi! Līdz raidījuma beigām gan palikusi vēl jauno singlu! 41 minūte, bet mēs turpināsim ar mūziku. Tāds pilnīgi droši varēja būt rīta dialogs starp Drīz pēc tam, kad M.S. un A.K. bija nopirkuši Tartu Q-Radio klausītājiem, kā mēs abi mīļi laikrakstu Rahva Hääl (Tautas Balss), minēta- dēvējām savu auditoriju, un patiesi, arī man jā avīzē parādījās sludinājums: Tiek meklēti nekad neienāktu prātā, ka kādam varētu sa- žurnālisti uz Rahva Hääl korespondentu vie- gādāt grūtības atcerēties savu vārdu. Bet ga- tām Ņujorkā, Briselē un Maskavā. Pieteiku- dās visādi. Gadījās, ka raidījuma vadītājs aiz- mus sūtīt uz adresi: Tallina,... Nu, Tartu man mirsa savu vārdu, citreiz kāds sajauca sevi ar ir jau par mazu, bet Ņujorka der, es domāju, kādu citu. Bet Q-Radio nebūt nebija slikta ra- diostacija, brīžiem gadījās arī lieliskas žurnā- un mans pieteikums aizlidoja uz redakciju. listikas paraugi, it īpaši atcerētos T.K. mūzi- ...Kādā jaukā dienā puse manas algas aizgā- kas raidījumus, A.T. spontānās intervijas ar ja Baltmana veikalā par bikšturiem a la Lar- vienkāršiem ļaudīm vai visas komandas kop- ry King, un es devos uz Tallinu, lai satiktos darbu ar interneta ziņu grupas un SAT-TV ar kādreizējo kompartijas rupora Rahva Hääl [satelīta TV] palīdzību veikto reportāžu vi- (Tautas Balss) jauno galveno redaktoru P.T. sas nakts garumā no Maskavas, kur Jeļcinam Viņš bija pārliecies pār svaigu laikraksta nu- uzticīgās Krievijas armijas vienības šturmēja muru un uz tā kricelēja kaut kādus ciparus. Valsts Domes ēku. Klausīšanās rādītāji gan Uz ārzemēm mēs tevi vēl nesūtām, bet tas viļņojās kopējā līmeņa milzīgās svārstīšanās var notikt – kaut kad vēlāk, viņš domīgi teica, dēļ, arī mazās pieredzes dēļ kopā ar pasaules piebilstot, ka pagaidām viņš var man piedā- iekarošanas intelektuālajām ambīcijām, kā vāt ekonomikas redaktora vietu. Bet ar vienu arī tāpēc, ka radio darbs praktiski apstājās, nosacījumu. Ar kādu? – Strādāt jāsāk tūlīt. – tiklīdz MTV sāka rādīt Beavis and Butthead. Kādā ziņā tūlīt? – Pēc četrām minūtēm. Ne velti vienā brīdī uz redakcijas sienas parā- dījās pavēle ar aptuveni šādu tekstu: Tiešrai- Laikrakstam Rahva Hääl bija zibenīgi jāaiz- dē strādājošo kolēģu smīdināšana (muļķo- vieto privatizācijas gaitā uz visām pusēm aiz- šanās un citāda traucēšana, arī aiz studijas bēgusī redakcija, jo, tiklīdz M.S. un A.K. bija stikla loga) ir stingri un kategoriski aizliegta. laikrakstu privatizējuši, starp bijušajiem dar- Direktors. biniekiem un jaunajiem īpašniekiem sākās Kā ekonomikas redaktoram man bija jābūt karš. Abas puses noalgoja apsardzes firmas. divas reizes ēterā darba dienās, turklāt kat- Ja es pareizi atceros, tad bijušie darbinieki ru piektdienu man bija stundu gara intervi- uzskatīja, ka laikraksts būtu bijis jāprivatizē ja ar kādu ekonomikas guru. Diezgan ātri es viņu labā, jo viņu ieguldījums avīzes popula- sastapos ar ļoti aktuālu problēmu – no eko- ritātē un pastāvēšanā esot bijis ievērojamāks. nomikas es nejēdzu ne bū, ne bē. Iestājoties Kāds bijušais darbinieks esot savā kabinetā žurnālistos, mana vēlme bija kļūt par kultū- parāpojis zem galda un no turienes tad pa- ras žurnālistu, laikrakstā Eesti Ekspress es ziņojis: Es palikšu šeit, un pret mani jums ta- rakstīju galvenokārt par vispārīgām tēmām. gad jāpiemēro spēks! Apsardzes darbinieks Ekonomika arvien intensīvāk sāka man se- noliecās zem galda un pavaicāja: Varbūt at- kot un, tiklīdz mani ieraudzīja, uzreiz cie- nest jums kafiju ar cepumiem? Bijušais dar- ši pielipa. Man vairs nebija spēka pretoties. binieks esot kādu laiku sēdējis zem galda,

41 tad paņēmis savu portfeli un aizgājis. Vis- psihopāta mierīgums. Es esmu cementa fab- maz tā runāja. rikas direktors. Iestājās pauze, kas mediju aprindās ir pazīstama kā klusums pirms vēt- Bijušie darbinieki žigli nodibināja jaunu laik- ras. Pirmkārt, tas filtrs neatrodas skursteņa rakstu ar nosaukumu Eesti Sõnumid (Igauni- galā. Otrkārt. Tas neuzsprāga... jas Vēstis - IV), tas kļuva par Rahva Hääl gal- veno konkurentu un soģi. Pretstatīšanās no- Ir viena lieta, kas līdz šai baltai dienai nedod ritēja pēc līdzīga modeļa kā visas ķildošanās man mieru – tajā pašā laikā, kad mēs centā- Igaunijā starp pirmo Igauniju jeb veiksminie- mies būt par publiskās varas uzraugiem, kri- kiem un otro Igauniju jeb lūzeriem. Tāpat kā tizējot valdības lēmumus, mēs laikrakstā sa- biznesā, arī valsts līmenī jaunie censoņi no- ņēmām aplokšņu algas, to darījām ne tikai tīrīja placdarmu (nost no laukuma!...), un šī mēs, arī daži citi izdevumi. Kā var tiesības tīrīšanas enerģija bija tā, ar ko Igaunija at- pieprasīt no citiem, ja tev pašam nospļau- šķīrās no citām kādreizējām Austrumbloka ties uz tiesiskumu? Un kādu vēstījumu tāds valstīm. Tas nodrošināja reformu īstenošanu, likumpārkāpums sniedz žurnālistiem? Kāda jo neviens nepaspēja pajautāt kas notiek? – velna pēc? Bet es pats pieņēmu to aplokšņu Kad lauksaimniecība bija jau iznīcināta, vēlāk algu, tāpat kā ļoti daudzi citi, kuri joprojām jau varēja veikt visādas intelektuālas diskusi- aktīvi darbojas Igaunijas žurnālistikas laukā. jas par to, vai tas viss bija nepieciešams, un Aplokšņu algu prakse, manuprāt, pazuda no iestāties Centra partijas biedros. Ja no Mar- Igaunijas žurnālistikas tikai pēc daudziem sa uz Zemes būtu nolaidies kāds novērotājs, gadiem. Protams, šodien tas viss ir jau, kā tad viņš jaunos no vecajiem varētu atšķirt saka, pagājušā gada sniegs, ūdens zem til- pēc šādiem parametriem – jaunajiem vien- ta, bet sava ietekme uz mediju ainas sakār- mēr bija laba oma un viņi dižojās ar Baltma- tošanu tam droši vien bija. Varbūt tādēļ aiz- na vai Ivo Nikkolo platām un raibām kakla- gāja pa burbuli kāds cits izdevums, kas bija saitēm. Bijušie vienmēr bija drūmi un, pretēji „pietiekams” muļķis, lai maksātu visus tos jaunajiem, valkāja Ļeņingradas fabrikas nr. 3 nodokļus? Man bija 22 gadi, kad es pame- bikses, šauras un vienkrāsainas šlipses. Bet tu laikrakstu Rahva Hääl. No RH, pievieno- tā bija tikai ārējā bilde. Jaunie censoņi iekšēji jot klāt laikrakstus Päevaleht (Dienas avīze) atriebās bijušajiem par to, ka tie bija strādā- un Hommikuleht (Rīta laikraksts), izveido- juši padomju varas ruporā, ka bija tikai tādi jās tas, kas šodien ir pazīstams kā laikraksts homo soveticus, nezināja, ko angliski nozī- EPL - Eesti Päevaleht (Igaunijas Dienas avī- mē vārds lead vai kas ir feature, arī par to, ka ze). Laikrakstu IV arī gribēja pievienot pie EPL viņi nebija lasījuši ekonomikas mācību grā- Eesti Päevaleht, bet atkal viena daļa žurnā- matu Economics. Mūsu iemīļotais savstarpē- listu aizmuka un nodibināja savu avīzi ar no- jais teiciens bija: Katru dienu piedzimst viens saukumu Sõnumileht jeb SL (Vēstis). Tad SL jaunās „Rahva Hääl” [Tautas Balss] lasītājs vienā brīdī tika iztirgota Norvēģijas mediju un nomirst viens „Eesti Sõnumid” [Igaunijas koncernam Schibsted, pēc tam kļuva dzelte- Vēstu] lasītājs. Bet vienlaikus tieši Igaunijas na. Vēlāk no Sõnumileht un Õhtuleht (Vaka- Vēstu metiens šausmīgā ātrumā pieauga līdz ra ziņām) tika veidotas SL Vakara ziņas, kas aptuveni 40 000 eksemplāriem. tagad ir jau šodien zināmās Õhtuleht (Vaka- ra ziņas). Pēc tam Igaunijas žurnālisti vairs Beidzot notika arī spēcīgs izrāviens pētnie- nav dumpojušies. ciskās žurnālistikas jomā, jo kādam reportie- rim izdevās atklāt no sabiedrības veikli slēp- ...Aiz loga ir tumšs 21. gs. rudens vakars. tu faktu – Kundas cementa fabrikas skurste- Daudzas lietas Igaunijas medijos ir notikušas ņa galā ar baigu troksni uzsprādzis putek- citādi, nekā sākumā bija iecerēts, bet ir lietas, ļu filtrs. Redakcijas sapulcē es tiku sumināts, kas paliek. Tajā skaitā arī sapnis par pētnie- raksts tika publicēts pirmajā lappusē... Tādās ciskās žurnālistikas grupu. Es pats varu vienī- dienās es lepojos ar sevi. Negribējās iet mā- gi novēlēt – lai veicas! jās, vienkārši slaistījos maketētāju telpās un Prakses atskaites beigas.  skatījos, kā maketētāji kabināja kopā uz plē- vēm drukāto avīzes lappusi un rūpējās par to, lai ar manu rakstu viss būtu kārtībā. Tad varēju tumšā kabinetā kaifot, iebāzt mutē Tulkotājs Hannes Korjus publicējis rakstus par katolisko cigarillu ar vaniļas aromātu un apmierinā- baznīcu masu saziņas līdzekļu jomā Igaunijā, Latvijā, ti vērot aiz loga ritošo automašīnu plūsmu. Krievijā, Baltkrievijā un par Latvijā dzīvojošiem igauņiem. Izdevis krājumu Ludzas igauņu pasakas Nākamajā rītā, tikko ienākot darbā, es jau (Latgales kultūras centra izdevniecība, 2003) un Lätimaal no tāluma dzirdēju, ka manā kabinetā zva- eestlasi otsimas (Meklējot igauņus Latvijā) (Kadmirellm na tālrunis. Labrīt, idiot! – atskanēja balss 2011). no tālruņa. Balss bija mierīga, bet tas bija

42 MĀKSLA

Māris Brancis mākslinieka daiļradi. Pirkumi, protams, ir ne- salīdzināmi mērķtiecīgāki, bet to muzejā ir salīdzinoši ļoti maz. Tādējādi kolekcija var arī PLAŠS DARBALAUKS neatainot visu trimdas mākslas panorāmu un tās attīstības gaitu. Par to varam pārlie- IR PRIEKŠĀ cināties arīdzan izstādē. Tāpat ir svarīga ku- TRIMDAS MĀKSLAS IZSTĀDE LNMM ratora veiktā darbu atlase, kurā atklājas viņa ARSENĀLĀ 2013.9.V-28.VII zināšanas trimdas mākslas problemātikā un arīdzan viņa pieķeršanās vieniem mākslinie- Kaut arī plašāka publika dzimtenē iepazi- kiem, kamēr citus neievēro. Un tomēr vēlreiz nās ar latviešu mākslu trimdā kopš 1981. un jāatzīst, ka izstāde kopumā ir pārdomāta un 1987. gada, kad uz Rīgu bija atvesta Klāva iespaidīga. Sīpoliņa fonda kolekcija, kaut arī bijušas di- vas Vispārējās latviešu mākslas izstādes Lat- Dace Lamberga sadala māksliniekus divās vijā, kurā skatījām visu latviešu mākslu kopu- grupās, tā mēģinot parādīt kopainu. Vienā mā, un kaut arī bijušas neskaitāmas ārzemju apvienoti gleznotāji un grafiķi, kuri 1920. un 1930. gados dzimtenē jau bija iekarojuši latviešu mākslinieku darbu personālizstādes savu vietu mākslā vai beiguši Latvijas Māk­ tēvzemē un pat atsevišķas Latvijas Nacionā- slas akadēmiju (LMA), otrajā – tie, kuri izglī- lā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas ska- tību dažādos laikos ieguvuši savās mītnes ze- tes, kurās rādīti tās īpašumā esošo trimdas mēs. Ar māksliniekiem, kuri LMA mācījušies mākslinieku darbi, tomēr tik plaša un vērā un beiguši pēdējos neatkarības un kara ga- liekama izstāde, kurā mēģināts atklāt latvie- dos, ir vissarežģītāk. Daļa no viņiem kā ra- šu mākslas attīstību aiz robežām no pirma- došas personības nepaspēja apliecināties jiem pēckara gadiem līdz mūsdienām, nav tēvzemē, tas notika vēlāk (Juris Soikans, Lud- bijusi. vigs Kalniņš, Ēriks Dzenis u.c.). Viņu daiļra- Šādai retrospekcijai var būt vairākas pieejas. de atrodama zālēs, kuras atvēlētas pēckara Viena no tām – ideālā variantā – daudzpusī- paaudzēm. 2. stāva zāle, kas ieguvusi vārdu gi atklāt latviešu mākslas attīstības peripeti- „Radošā darbnīca”, un tās priekštelpa atdota jas ārzemēs, tās problēmas, kritumus un pa- vecmeistariem – Augustam Annusam, Jānim cēlumus. Tāds uzdevums prasa ilgstošu sa- gatavošanās laiku, lai izanalizētu, kas noti- Ārlietu Ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe un kultūras cis ar latviešu mākslu plašajā pasaulē tik ilg- ministre Žanete Jaunzeme Grende izstādes atklāšanā, stošā laika periodā, lai to apzinātu, savāktu 2013.9.V, Arsenāla telpās vienkopus Latvijā, un, bez šaubām, ievēro- jamus finanšu līdzekļus. Izstādes kuratore Dace Lamberga izvēlējusies citu ceļu – pa- rādīt virsotnes un ieskicēt fonu, cik nu tas ir iespējams, dzīvojot valstī pie Daugavas un Lācis Valdis Foto: pilnībā detalizēti neiepazīstoties ar „trimdas” mākslas kopainu. Izstāde balstīta uz LNMM kolekciju, tikai nedaudz darbus patapinot no topošā diasporas mākslas muzeja krāju- miem Cēsīs, Mūksalas mākslas galerijas un dažām privātkolekcijām. Tādejādi ekspozīci- jas saturs un kvalitāte ir bijusi atkarīga no tā, ko muzejam pa šiem 25 gadiem izdevies savākt. Kā izstādes atklāšanā minēja LNMM direkto- re Māra Lāce, tas glabā ap tūkstoti trimdas autoru darbu – gleznu, grafiku, skulptūru un fotogrāfiju. Muzejs nav varējis sistemātis- ki iepirkt darbus. Kolekciju veido lielāko tie- su dāvinājumi, tātad tās kvalitāte bijusi lie- lā mērā atkarīga no dāvinātāju – pašu māk­ slinieku un citu devīgu cilvēku ieinteresētī- bas, labvēlības. Šādā veidā ienāk arī nejauši darbi, kas ne vienmēr ir raksturīgi autoram un ne vienmēr pietiekoši plaši atspoguļo

43 Tīdemanim, Sigismundam Vidbergam, Lu- nacionālais aspekts. Pirmajā zālē izkārtoti dolfam Libertam, Niklāvam Strunkem, Eras- reālistiski ievirzītie darbi, otrajā – abstraktie tam Šveicam, Valdemāram Tonem un citiem. gleznojumi un to paveidi. Jāņa Zuntaka daiļrade sadalīta divās daļās – viņa darbi atrodami gan augšstāvā, gan le- Ieejot zālē, vispirms sastopamies ar Edgara jas zālē. Attaisnojums – gleznojuma stilistika. Jēriņa lielformāta ogles zīmējumu Praels un Argentīnas periodā un sākuma gados Kanā- medījums Reinbekā (2008), tālāk acis pārslīd dā mākslinieks pieturējās pie Latvijā gūtajām uz Jāņa Kalmītes darbiem, bet dziļumā ska- zināšanām, kamēr Astrālā parādība (1967), tiens apstājas pie Viļņa Strazdiņa reālistiska- kas uzrāda ekspresionistisku krāsu uzlicienu, jām, tonāli pieslāpētām ainavām un vēl dzi- atrodama stāvu zemāk. Viņa Ziema (1960) ļāk pie Raimonda Staprāna pieciem darbiem. iezīmē trimdas mākslinieku vēlēšanos dzīvot Starp citu, pieci darbi vēl ir Vijai Celmiņai, Jā- nostalģiskās skumjās pēc zaudētās dzimte- nim Tīdemanim, Valdemāram Tonem un Si- nes. Atmiņu skati no Latvijas bija ļoti izpla- gurdam Vīdzirkstem, viņus pārspēj vienīgi tīta parādība daudzu gleznotāju un grafiķu Sigismunds Vidbergs, kuram izstādīti septi- radošajā darbībā. Arī Maksimiliāna Mitrēvi- ņi tušas zīmējumi. Zāles labajā pusē grezno- ca Rucaviete Nīcā (1960) atgādina tās dau- jas Reiņa Zustera lielformāta darbi. Vispirms dzās tautu meitas, ko vēl ilgus gadus glez- gan acis piestājas pie Maijas Eiziņas-Eijeres noja daļa autoru. Marijas Induses-Mucenie- (Maya Eizin-Öejer) fotogrāfiju kolāžas uz au- ces linogriezumā darinātā Bēgļu laiva (1948), dekla Vēstule no vecmāmiņas (2005), kas iz- Niklāva Strunkes Bēgļu motīvs (1947) un vēlēta izstādes ielūgumam un kas postmo- Paula Puzinas Bēgle (1950) stāsta par bēg- dernā veidā stāsta par trimdas un dzimtenes šanas traģiku no padomju okupācijas. Sa- saitēm. vukārt Leo Stepes Nometnes interjers (ap Zāles pretējā mala atvēlēta akvareļiem, pa- 1946/1947) ataino dzīvi Vācijas bēgļu no- steļiem, zīmējumiem un dažādās grafikas metnēs. Nelielā glezna gan labi raksturo dzī- tehnikās darinātiem darbiem. Te Ulda Ābo- vi bēgļu nometnēs, taču māksliniecisko kva- liņa un Viestarta Aistara reālistiskie pludinā- litāšu gan še pamaz. jumi akvarelī sadzīvo ar Ērika Dzeņa, Jāņa Katra no abām 1. stāva zālēm atvēlēta sa- Supes un Gvido Brūvera zīmējumiem, ar vam attēlojuma veidam. Nacionālā temati- Ilgvara Šteina sirreāliem pasaules atainoju- ka šeit atkāpjas pasaules modernās mākslas miem. Šajā izstādes daļā skatītāji pievēršas priekšā. Trimdas māksla pārņem mītnes ze- autodidakta Jāņa Stroda pelēcīgajiem pude- mes stilistisku un izteiksmes līdzekļus. Na- ļu iemūžinājumiem krāsās un Laimona Eglī- cionālais elements paslēpjas krāsu izvēlē, ša klusajām dabām un sieviešu kailfigūrām, tēmā. Pašu jaunāko paaudžu māksliniekos, Valda Kupra portretiem, Pētera Ciemīša paš- kuri dažbrīd vairs nezina latviešu valodu, no- portretam akvarelī, Oskara Skušķa drama- teicošā ir asins balss, piederības sajūta. Viņi tiskajām figurālajām kompozīcijām, pilnām runā par vispārcilvēcisko, kurā ietilpst arī trauksmes un krāsu nemiera. Acis piesaista Māris Brancis un mākslas zinātniece Velga Pule izstādes atklāšanā Arsenālā Foto: Kaspars Garda

44 Dainas Dagnijas darbs Sieviete un govs.VI darbi izstādē ir atrodami. Saprotams, ka (1983-1984), viņas abi Kritušie (1987,1988), skulptūras pārvadāt un sūtīt ir sarežģīti, tā- Voldemāra Avena mītiskie durvju glezno- dēļ acīm redzami nav ne Jāņa Mintika, ne jumi, tāpat Fridriha Milta trīs darbi. Varam Augusta Kopmaņa un citu veikuma, bez ku- vienkopus skatīt arī Vijas Celmiņas grafikas riem tomēr latviešu māksla ārzemēs nav pirms gaidāmās personālizstādes nākamgad. iedomājama. Stilistiski darbi ir ļoti dažādi – no ļoti detali- Ja iedziļināmies izstādes statistikā, paveras zētiem, gandrīz fotogrāfiski precīziem lietu ļoti interesanta aina. No 116 izstādes dalīb- un cilvēku attēlojumiem (Edgars Jēriņš) un niekiem lauvas tiesu savāc ASV – 67 autori. tonāli ļoti izsvērtiem darbiem (Jānis Strods) Pārējās valstis pārstāvētas krietnā mazāku- līdz Gunas Mundheimas krāsu risinājumā mā – no Austrālijas piedalās 15 mākslinieki, smalkā klusās dabas attēlojuma, no Rolanda no Kanādas – 14, no Zviedrijas – 9 un no An- Kaņepa savdabīgās Bībeles tēmas interpre- glijas – 6. No Dienvidamerikas ir divi, bet no tācijas līdz Mārtiņa Gaujas un Ināras Matī- Vācijas un Austrijas tikai pa vienam autoram. sas dekoratīvismam. Visai dīvaina liekas Oto Šī proporcija nebūt neatklāj patieso stāvokli, Kampes Ziemas sonāte ar savu sentimen- jo, piemēram, Kanādā un Austrālijā ir nesalī- tāli diletantisko krāsu pielietojumu un otas dzināmi lielāks mākslinieku skaits. rakstu. Ļoti žēl, ka nav „Zilās otas” meistari no Aus- „Arsenāla” plašākā telpa atvēlēta abstrakta- trālijas, kas pirmie pārkāpa latviešu lokālās jam pasaules tvērumam – Sigurdam Vīdzirk- sabiedrības robežas un pieteica savu vārdu stem, Ģirtam Puriņam, Haraldam Norītim, šī kontinenta mākslā, neatradīsim franču Laimonim Mieriņam, Lidijai Dombrovskai- glezniecības cienītāju Kārli Kronbergu, Ame- Larsenai, Gerdai Rozei, Dagmārai Igalei u.d.c. rikā tik populāro un iemīļoto Margaritu Ko- Jāpriecājas, ka LNMM savā īpašumā ieguvis vaļevsku. Dažs mākslinieks pārstāvēts tikai ar dažus lielformāta Edvīna Strautmaņa ener- vienu darbu, kas neatklāj viņa nozīmi trim- ģijas piesātinātos darbus. Visai saistoši ir pa- das mākslā, piemēram, Eduards Dzenis, Ar- vērot un konstatēt Kandinska, Rotko un citu nolds Nullītis, Rūdolfs Kronbergs. Gleznotā- moderno klasiķu ietekmes. Un vēl kāds no- jas un rakstnieces Veronikas Janelsiņas Mei- vērojums – Juris Ubāns, Haralds Norītis, Kār- tene pārstāv viņas 1960.-1970. gadu glez- lis Neilis, Arnolds Nullītis, Sigurds Vīdzirkste niecību, taču viņas abstraktie darbi acīmre- un citi ir tik dažādi, taču viņu gleznās ver­smo dzot nav nokļuvuši LNMM kolekcijā. Tie at- iekšēja brīvība, radīšanas prieks, mīlestība uz rodami Latvijas Valsts arhīvā, taču no tā dar- mākslu. Viņi ir kā daudzšķautnains dārgak- bi nav patapināti. Izstādes kuratore, kā šķiet, mens, kurā katrs veidojis savu virsotni. Te arī nav iepazinusies ar trimdas autoru darbiem, askētiskie, visai reālistiskie Lara Strunkes liel- kas glabājas kā citos Rīgas, tā provinces mu- formāta darbi. zejos vai privātās kolekcijās, arī ar LNAK dā- Izstādi pārsvarā veido glezniecība eļļā un vinājumu Rīgas domei, tādejādi atvieglinot akrilā. Pārējās tehnikas pārstāvētas maz. Bez savu darbu. Labi, ka viens otrs mākslinieks, jau pieminētās Maijas Eiziņas-Eijeres foto- kā Valda Oestreichere, Gints Grīnbergs, Me- grāfiju kolāžas uz audekla vēl atradīsim He- lānija Skeifa (Melanie Scaife) un daži citi, pa- lēnas Ņukšas-Hofmanes, Maijas Lielauses- centās šīs izstādes sakarā uzdāvināt muze- McDougal un Daces Margas fotogrāfijas. jam kādu savu darbu, citādāk kopaina būtu Fotomākslinieku ir krietni vien vairāk, pie- trūcīgāka. mēram, nav starptautiski atzītās kanādietes Latviešu mākslinieki atstājuši nozīmīgas pē- Ivonnes Vaar uzņēmumi, nemaz nerunājot das arī savas mītnes zemes vitrāžā, rotu iz- par Bruno Rozīša, Ulda Graša un Alises Zīver- strādājumos, keramikā, koktēlniecībā un ci- tes izcilajiem mākslinieku, rakstnieku un citu tās lietišķās mākslas nozarēs. Tās šoreiz ir ap- trimdas radošo personu portretiem, kam šī ietas. Daiļamatniecība gan būtu cita muzeja izstāde būtu tā vieta, kur tos parādīt. kompetence. Kaut arī zīmējums un grafikas tehnikas nav Izstāde nepieskaras tiem māksliniekiem, kuri piemirstas, tomēr rinda grafiķu nav, nerunā- izceļojuši no dzimtenes pēc neatkarības jot par karikatūrām, šaržiem utt. Pilnīgi ig- atgūšanas. norēta ir skatuves glezniecība. Arī tēlniecība nevar lepoties, ka tā labi parādīta. Anna An- LNMM un Daces Lambergas sagatavotais un nus-Hāgena, Leo Janis-Briedītis, Gints Grīn- apgādā „Neputns” izdotais katalogs ar 280 bergs, Eižens Janišs, Zigfrīds Jurševskis, Lud- lappusēm pirmo reizi grāmatas veidā dod vigs Kalniņš, Visvaldis Reinholds ir tie, kuru pārliecinošu ieskatu tā saucamajā trimdas

45 Gints Grīnbergs. Mirušo dvēseļu laiva. 2013. Metāls, jaukta tehnika. 104 x 15 x 75 cm No izstādes Latviešu māksla trimdā (skat. lpp. 43-48) mākslas attīstībā. Šeit dotas pavisam īsas au- dzīvojot dažādās pasaules malās. Amerikas toru biogrāfijas, daudz tekstuālas un vizuā- abstrakcionisma lielie otas vēzieni, Austrā- las informācijas foto uzņēmumos atradīsim lijas sarkanās smiltis un aborigēnu māk­slas sadaļā „1944-2013. Politika un māksla: nozī- punktotie ornamenti, Skandināvijas maģis- mīgākie notikumi”, iespaidīga ir bibliogrāfi- kie fjordi − to visu var nojaust lielajā trim- ja, lai gan tā saprotamu apstākļu dēļ nav pil- das mākslas klāstā. Rodas interesantas pār- nīga, neuzrādot arī izdevumus par tiem au- domas par to, vai ir vispār vajadzība meklēt toriem, kuri nav pārstāvēti izstādē. latvisko, vai kādu vienojošo nacionālo iezīmi daudzveidīgo mākslinieku darbos. Tas droši Šāda izstāde parāda, kas ir un kā nav LNMM vien paliek katra izstādes vērotāja ziņā. Šeit kolekcijā, bet ko vēl vajag: no visiem trimdas jāpiekrīt mākslas zinātnieces Stellas Pelšes māksliniekiem muzeja uzmanību piesaistīju- si labi ja desmitā daļa autoru. Citi palikuši rakstītajam: Uzdot nereti dzirdēto jautājumu, „aiz borta”. Daļēji tas noticis tādēļ, ka jopro- kāda būtu šo mākslinieku jaunrade un dzīve, jām nav kaut cik aptverošas trimdas mākslas ja viņi būtu palikuši šeit, visdrīzāk ir maz jē- vēstures. Eleonoras Šturmas, Nikolaja Bul- gas. Daudz noderīgāks droši vien ir cits jau- maņa, kā arī Jura Soikāna 1983. gadā Toron- tājums − ciktāl turienes apkārtējās mākslas to izdotais rakstu krājums un Guntara Saivas dzīves konteksts ir radoši pārkausēts (Stella sagatavotā grāmata Latviešu tēlotāja māk­ Pelše, „Svešatnes panorāma”. Kultūras Die- sla Sidnejā Mārtiņa Gaujas skatījumā. 1965- na, 2013.20.VI). Emocijas no nesen redzētās 1999 tikai rāda ceļu, sniedz dažas pieturzī- izstādes vēl nav nosēdušās un izfiltrējušās mes pētniekam. Bet kurš ķersies pie trimdas caur apziņu − ar laiku viss nostāsies savās mākslas vēstures rakstīšanas? Uzdevums ir vietās un būs iespējams sīkāk izanalizēt un smags, tas prasa titānisku darbu. objektīvāk skatīties uz šo notikumu, tāpēc šoreiz neliels ieskats dažu izstādes apmeklē- Lai kādi būtu iebildumi pret redzēto izstā- tāju iespaidos un secinājumos. dē, tomēr tie neaizēno prieku, ka ledus ir sa- kustējies. Līdz šim likās, ka Latvijā nav nevie- Izstāde ir ļoti interesanta tieši no informatīvā na, kam īsti interesē trimdas mākslas kopai- viedokļa − tā dod iespēju vienkopus aplūkot nas pētīšana. Paldies LNMM par šo iniciatī- māksliniekus, ar kuru darbiem citos apstāk- vu šādu izstādi sarīkot un to darbu, kas tajā ļos nebūtu iespējams iepazīties. Ļoti priecē- ieguldīts. Kā šķiet, tikai tagad patiesi aptve- ja iespēja redzēt Vīdzirksti, Staprānu, Celmi- ram, cik nozīmīgs, plats un neuzarts darba- ņu, Lari Strunki − māksliniekus, kurus augstu lauks vēl apstrādājams. vērtēju un kuru māksla, diemžēl, nav aplūko- jama nevienā patstāvīgajā ekspozīcijā Latvijā. Zināmas iebildes izraisa iekārtojums − manu- prāt, darbi ir sakārti ļoti blīvi. Daudzām glez- nām trūkst telpas, kur „elpot”, līdz ar ko vi- ņas ir grūtāk uztveramas un pārlieku konku- rē viena ar otru, bieži vien ko zaudējot no sava izteiksmes spēka (vai nespēka). Sigita Daugule, gleznotāja, Latvijā

PAR IZSTĀDI LATVIEŠU Prieks, ka Rīgā skatāma tik plaša turpat 70 MĀKSLA TRIMDĀ gados ārpus Latvijas tapušo latviešu māk­ slinieku darbu izstāde, arī apzinoties, ka iz- Vērienīgā izstāde Latviešu māksla trimdā stādāmo darbu izvēle bija ierobežota. Jauki Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Arse- redzēt augšstāvā „vecās, labās mākslas vēr- nāla telpās ļāva Latvijas skatītājam ielūkoties tības”, sasveicināties ar labi zināmajiem, re- no vienas puses it kā pazīstamajā, bet reizē produkcijās daudz redzētajiem vecmeista- nezināmajā trimdas mākslas mantojumā. Iz- riem. Lielākais pārdzīvojums tomēr lielajā stāde ļoti organiski iekļāvās vispārējā Dzies- zālē, skatot „aci pret aci” bagātīgo, daudz- mu un deju svētku gaisotnē un guva plašu veidīgo, visās pasaules malās tapušo māk­ rezonansi un interesi Rīgā. To apmeklēja un slas darbu klāstu. Kalifornijas gaismas, Aus- vēl arvien (izstāde atvērta no 10. maija līdz trālijas krāsu un formu ņirboņa, Zviedrijas 28. jūlijam) apmeklē daudz interesentu − no monolītiskie skati, Kanādas saules un vēl un Rīgas, visas Latvijas, no tuvām un tālām ār- vēl. Pirmā sajūta – apjukums – kā šajā daudz- zemēm. Mākslas ainavā atklājās tā rado- veidībā atrast pavedienu. Tad iznira izstādes šā daudzveidība, ko dod katra mākslinieka vīkšējas Daces Lambergas neuzkrītošās, to- dzīves ceļu tīklojumi un radošie meklējumi, mēr ceļa zīmes. Taču pilnīgi skaidrs – ar vienu

47 redzējumu nepietikt, ir jāatgriežas. Un jāat- kultūras dzīves − vienu dzimtenē zem sve- zīst: ir maz izstāžu, par kurām tā jāsaka arī šas varas diktāta, otru − pašizvēlētā trim- tādam mākslas lajam kā man. dā, bet pilnīgā brīvībā, ir radies stāvoklis, ka tauta dzimtenē tik maz zina par to, ko mēs Lalita Muižniece, literāte, valodniece, svešumā aizvadītajos gados latviešu māk­ Latvija/ASV slas un vispārējās kultūras pūra bagātināša- nai varam piedāvāt. Tagad tautai dzimtenē Šovasar Rīgā atklātā izstāde Latviešu māk­ ir aplūkojama šī izstāde, kas kaut arī neap- sla trimdā ir kārtējais solis ārzemju latviešu tver visu iespējamo, bet parāda sava veida mākslinieku darbu iekļaušanai Latvijas vis- šķērsgriezumu. Tas par ko mēs, trimdinieki, pārējā kultūras apritē. Septiņdesmit gadus visvairāk varam priecāties − šīs izstādes tap- ārpus Latvijas tapusi paralēla latviešu radī- šana nenotika mūsu ierosinājumā, bet Latvi- ta māksla, daudzšķautņaina un stilistiski ba- jas Nacionālais mākslas muzejs, galveno kār- gāta, atšķirīgu paaudžu radīta, mītņu zemes tām muzeja erudītās mākslas zinātnieces Da- pieredzes piesūcināta līdzi nesot bagātu kul- ces Lambergas personā, ieskatīja šādu izstā- tūrvēsturisko nozīmi. Latviešu māk­slas pro- di par neatliekamu nepieciešamību, un, pa- cesi ārpus Latvijas turpinās arī tagad, tikai teicoties mākslas muzeja jau gluži kuplajai politisko trimdu nomainījusi emigrācija eko- trimdas mākslinieku darbu kolekcijai, šī iz- nomisku apsvērumu dēļ. Māksla top arī ta- stāde varēja īstenoties − pie tam cieņpilna- gad Parīzē, Londonā un citviet. Paies gadi un jās muzeja Arsenāla telpās. Par to − muzeja taps izstāde latviešu māksla ārpus Latvijas. vadībai un it sevišķi Dacei Lambergai, vislie- lākais PALDIES! Un arī par to, ka no tik dažā- Dainis Mjartāns, žurnālists, Latvija doti augušu un veidojušos mākslinieku dar- biem ir paveicies izveidot pavisam iespaidīgu No savas puses vēlos uzsvērt, ka latviešu trimdas mākslas parādi! mākslas vēstures un latviešu vispārīgās kul- tūrvēstures ritējumā šai izstādei piešķirama Eleonora Šturma, mākslas zinātniece, ASV liela nozīmība. Pēc ne tik senā pagātnē aiz- vadītajiem latviešu tautas sašķeltības ga- diem, kad vairāk nekā četrus gadu desmi- Materiālus apkopoja Linda Treija tus esam dzīvojuši pilnīgi atšķirīgas latviskās

Pie Edvīna Strautmaņa Kelloga izkaisītais stikls izstādē Latviešu māksla trimdā Foto: Kaspars Garda

48 Māris Brancis labpatīkas. Lielākajos krāsu laukumos glez- notājs ar vienu vai pāris rokas vēzieniem slai- dā lokā ievelk neregulārus apļus platākām un šaurākām malām. Reiz bijušais striktais KRĀSU UN LĪNIJU pasaules skatījums māksliniekam vairs ne- ZINTNIEKS MIERIŅŠ VI liekas tik nozīmīgs. Arvien lielākā mērā sevi piesaka jūtas, garīgie un emocionālie pārdzī- Sākums JG269:44; 270:42; 271:21; 272:32; 273:33 vojumi. Zilajos laukumos iešaujas zaļie apļo- Asās izjūtas ar laiku pazuda. 80. gados bija jumi, sarkanajos – zilie vai zaļie. Zilā vai zaļā, iestājies salīdzinoši mierīgāks periods Mieri- tāpat sarkanā krāsa saskarsmē ar citu krāsu ņa daiļradē. Mākslinieks it kā vairs nekaro- zaudē savu intensitāti, bieži pat šķiet pārto- ja ar pasauli. Viņš it kā ārpasaulē piedzīvoto pam citā ietonējumā. Stabilā kārtība lēnām pētīja darbnīcas klusumā, atspoguļoja to, kā padodas šaubām par līdzšinējiem kategoris- pārdzīvotais atbalsojas viņā pašā. Audekla kajiem spriedumiem. Pasaule vairs neliekas lielāko daļu aizņem liels oranža, sarkana vai tik precīzi iekārtota, nepastāv vairs viena pa- cita toņa laukums. Tas tomēr nav miermīlī- tiesība, bet daudzas. gās attiecībās ar rāmi, tā stūris pavērsts asā- kā vai platākā leņķī pret ārējo malu. Kāda no Līdztekus parādās vēl cita veida darbi, kuros vistiešāk sajūtama ševronu klātbūtne. Mie- malām, visbiežāk apakšējā, zaudējusi strik- riņš šīs gleznas sauc par veidoliem (image), to kontūru, no tās lāso krāsas notecējumi. tēliem. Plaknes centrālo daļu aizņem lieli Vienveidīgo krāsu laukumu sadrupina ma- vienkrāsas laukumi, kuru augšu un visbiežāk zāki citu krāsu četrstūri, kas sakārtoti vai nu labo pusi norobežo noteiktas līnijas, šaurā paralēli rāmim, vai tā, ka to stūri sagriezu- leņķī atspiezdamās pret ārējo malu. Vienda- šies platākā vai šaurākā leņķī attiecībā pret bīgo krāslaukumu sadala nelieli dažādu citu ārējo malu. Šie nelielie kvadrāti sastājušies krāsu kvadrātiņi, kas izvietoti noteiktā kārtī- arī ap lielo krāslaukumu vai nu rotaļīgākās bā. Ja grib, iespējams saskatīt pat kādu orna- attiecībās, vai arī stingrā rindā. Kopējā krā- mentu. Visbiežāk ārpus krāslaukuma uz bal- su noskaņa ir gaišāka, iekšēji līdzsvarotāka. ta fona atrodas tādi paši četrstūri. Tie ar spi- Puritāniskais cietoksnis it kā pamazām drūp. cajiem galiem var atdurties pret krāslauku- 1980. gadu pirmajā pusē notika nākamās lie- ma precīzi iezīmēto malu vai, dažādās kom- lākās pārmaiņas daiļradē. Ševrons atkāpās binācijās kārtoti, var radīt iespaidu, ka tie citu aktualitāšu priekšā, parādoties tikai kā krīt no kāda augstuma. Lejup sliecošā kustī- tāla atblāzma. Pērkons noducinājis, zibens ba gaišo toņu dēļ nerada dramatiskas asoci- šautras izkvēlojušas, sācis sijāt dāsns lietus, ācijas, lai gan lejupslīde paliek. Lielos lauku- sniedzot zemei valgmi. Kaut arī krāsas iedar- mus sadrupina mazie, veselais sadalās sīkā- bības problēma uz skatītāja psihi, krāsa kā kās vienībās. Zīmīgi arī tas, ka lielo krāslau- autora pārdzīvojuma izteicēja palika māksli- kumu kreisā mala un lejasdaļa vai nu notek nieka uzmanības lokā, taču pati kompozīcija mazās tērcītēs, radot zobainas kontūras, vai ārēji kļuva mierīgāka. Bija iestājusies harmo- zaudē savu krāsu intensitāti un sajaucas ar niskāka dzīves fāze. Kompozīciju veido šau- balto fonu. Kādā reizē Mieriņš izteicās: In- rākas un platākas līnijas gar audekla sānma- teresanti ir noskatīties, kad logs ir norasojis, lām, radīdamas tādas kā kulises centrā „no- un tad sāk tecēt, iet pa labi un kreisi. Netek tiekošajam”. Tas atsauc atmiņā Kloda Lorēna taisni lejā. Vizuāli es to atrodu par interesan- (Claude Lorrain,1600-1682) un Nikolā Pusē- tu.1 Bijušās idejas, reiz iegūtā pārliecība zau- na (Nicolas Poussin,1594-1665) franču kla- dē spēku, lai gan cenšas neatkāpties, nepa- sicismu ar tā harmonisko pasaules uztveri, doties jaunajām idejām. Lielais ledus kalns stabilo gleznas uzbūvi un noteiktu plānu iz- sāk kust siltās saules iespaidā. Gadu nasta, vietojumu un krāsu izkārtojumu. Nekas glez- kas strauji krājas kamiešos, piespiež pārdo- nas laukumā nenotiek, kā tas ir pieminētā- māt jaunības dienu nesalaužamo pārliecību. jā klasiskajā stilā, sižets joprojām un nekad Arī viņš pats sāk pārveidot savus bauslības glezniecībā Mieriņu nav saistījis un nesais- galdiņus. tīs, tik starp svītru kulisēm ir dažādu pretēju Turpmākajā desmitgadē divējādās gleznu krāsu līmeniski laukumi, kuri atgādina tādus kompozīcijas variējas neskaitāmos veidos, kā šautru fragmentus, kas šaujas no labās līdz 1990. gadu darbos ar „kulisēm” parā- uz kreiso pusi vai arī pretējā virzienā. Zemāk dās platākas krāsu strēles, kas izkārtotas pa- šie krāslaukumi kļūst platāki, līdz apakšā tie ralēli apakšējai malai. Tās pārtrauc sānu līniju zaudē ģeometrisko formu. Precīzās lauku- izteikto kustību uz leju. Piepeši rodas telpas mu robežas it kā atkāpjas, kādu iekšējo im- pulsu vadītas, un ļauj krāsām tecēt, kā tām 1. Saruna ar Laimoni Mieriņu (2006.16.X). Autora arhīvs.

49 ilūzija. Var rasties iespaids, ka mākslinieks­ izmanto renesanses laika ģeometrisko per- spektīvu. Šis šķitums sabalsojas ar atsevišķu oparta iezīmju izmantošanu. Līniju vairāk- kārt atkārtotā ritmika ir tā, kas palīdz radīt gleznas virsmas kustības efektu, tomēr Mie- riņš oparta ietiepīgo atkārtošanu nepārspī- lē. Viņš tikai iezīmē, dod mājienu, bet ar to pietiek, lai iecerēto iespaidu uz skatītāju at- stātu. Sevišķi tad, kad līmenisko melnbalto līniju atkārtošanos diagonāli šķērso vēl kāda līnija, kas neuzsvērta pārvērš melno un balto līniju to pretējībās – melnā svītra kļūst balta un otrādi. Šādā gadījumā telpiskuma efekts pastiprinās. Arvien biežāk gleznās stingri noteiktais lau- kumu kārtojums tiek pretnostatīts vai nu no- tecējumiem (Medūza, 2000), vai arī virs šā- diem krāslaukumiem kā viesulis danco au- tora koncentrētu rokas vēzienu panākti pre- tējas krāsas apļojumi, pilinājumi (Sarkanais stāds, 2002) vai šķietami spontāni uzšļācieni (Melnās līnijas, 1998). Tie nav vienkārši krāsu uzmetieni uz audekla, bez kāda nolūka, kā untumaina bērna spēlēšanās. Krāsu uzšvun- kāšana ir pati grūtākā. Taisni tur palīdz dis- ciplīna.(..) Tev ir jābūt skaidram, ko tu gribi. Laimonis Mieriņš. Pliknis II. Ogles zīmulis. 1981 Tu nevari izgāzties krēslā un cerēt, ka izdo- sies, skaidro mākslinieks.2 Bijušais miers un savus modeļus. Tajā pašā laikā mākslinieka ideju noteiktība tiek pretnostatīta jūtu uzvir- gleznas ne katram skatītājam patīk, seviš- mojumiem. Miers un kustība pastāv vienlai- ķi Latvijā, kur abstraktā glezniecība vēl nav kus, atrodas savstarpējā harmonijā. Pasaule ieguvusi publikas plašākās daļas piekrišanu, tiek uztverta tās daudzveidībā. turpretim zīmējumi sniedz estētisku baudu. Zīmējumā pati būtiskākā ir līnija. Tā brīžiem Minētajai krāsu uzšvunkāšanai palīdz izci- šķiet kā vilkta ar vienu rokas piegājienu, ne- lās zīmētāja dotības, kas parādās viņa sie- atņemot ogles zīmuli no papīra lapas. Līnija viešu aktu zīmējumos. Pretstatā tikko teikta- velk auguma kontūras, roku un kāju stāvokli. jam [par savu iekšējo vajadzību pēc abstrak- Tā ir kustīga, tā iezīmē vai piešķir miesas ielie- tās mākslas] mans zīmējums ir „reālistisks”, kumu un izliekumu aprises, sniedz priekšsta- es mīlu zīmēt kailu figūru, arī no saviem au- tu par kauliem un muskulatūru. Mākslinieks dzēkņiem prasu to pašu. Tas veselīgi redzes labprāt maina rakursus, redzespunktus, un trenēšanai un sevis disciplīnai. Un disciplī- pozas bieži ir sarežģītas, tajās dažkārt tiek na ir vajadzīga vienalga kā strādā – reāli vai deformēts locekļu dabiskais stāvoklis. Man abstrakti, mākslinieks skaidro Indrai.3 Ar lai- patīk ļoti sarežģīti rakursi, jo sarežģītāk, jo ku plikņu zīmēšana nav tikai savas redzes un labāk, tāpēc labus modeļus atrast grūti. Ja rokas precizitātes trenēšanai, tā kļūst par ne- sieviete ir kaulaina, es to pārspīlēju, tanī ra- atņemamu Mieriņa daiļrades sastāvdaļu. Var kursā sasprindzinot, nevar noturēt ilgi pozu, arī teikt, par vienas medaļas otru pusi. kauli spiežas ārā. Bet vispirms man ir vaja- dzīgs uzbudinājums. Tanī dvindā es tikai arī Glezniecība, protams, ir medaļas averss, lai varu zīmēt. Ātri – un miers! Spontāni. Kādi gan zīmējums ir tikpat svarīgs. Brīžiem pat seši septiņi mēģinājumi, un tad ir miers. Il- liekas, ka viens no otra nav atdalāms, tik da- gāk es nevaru koncentrēties.4 biski tie saskaņojas viņa daiļradē. Māksli- nieks zīmē tikai sieviešu kailfigūras. Es esmu Mākslinieks strādāja ātri, koncentrēti, sevi īsts vīrietis, viņš kādā reizē piezīmēja. Bieži nežēlojot. Detaļas viņu neinteresēja. Viņu gan dzirdamas piezīmes, ka Mieriņš mokot pat nesaistīja modeļa personība, tikai ķer- meņa stāvoklis, poza, rakurss. Seja visbiežāk 2. Laimonis Mieriņš. „Pie velna ar visu to (mākslu)!” Intervējis Māris Brancis. Kultūras Forums 2005.8.-15.VII. 3. Vēstule Indrai Gubiņai (1967.30.VIII) – LVA, 2436. 4. Laima Slava. „Miers un nemiers tanī pašā laikā: fonds, 1.v apraksts, 14. lieta: 29. Gleznotājs Laimonis Mieriņš”. Studija 2003,31:66.

50 nav redzama, drīzāk mati, kas veido tādu Mieriņa gleznas un zīmējumi – abstrakcija pašu vispārinātu laukumu kā mugura vai un realitāte – var likties nesavienojami jē- gurni. Līnija ir nekļūdīga, precīza, noteikta dzieni, divas pretējības. Tomēr šie pretme- un pārliecinoša. Ķermeņa daļu pārspīlējumu ti nav kādas neizprotamas iedomas diktē- pat pirmajā mirklī var nepamanīt, tik dabiski tas konstrukcijas. Mākslinieks neko nav da- mākslinieks izloka savu modeli. Līniju tecē- rījis tāpat vien, izklaides nolūkos. Tā nebija jums pa papīru ir zīmējuma centrālā tēma. viņa kā radoša cilvēka iekšējā prasība. Acīm- Tikai līnija dod priekšstatu, zināmu ilūziju redzami viņam bija par maz ar savas rado- par telpu, kurā darbojas sieviete. Tas pats sa- šās enerģijas izlikšanu tikai krāsu problēmu kāms par apjomu, turpretim vieliskums, ma- risināšanā, meklējot arvien jaunas variācijas terialitāte tiek pilnībā ignorēta. Līnija slīd pa krāslaukumu ritmos un kompozīcijas uzbū- balto lapas laukumu un nenoliedz tās plak- vē. Tikpat spēcīgi viņu pievilka līnija. Visai ie- ni. Zīmējumā Mieriņš strādāja galvenokārt ar spējams, ka viņš savu vīrišķo libido līdz ga- ogles zīmuli, kurš padevīgi pakļaujas māk­ lam varēja ielikt tieši sieviešu plikņu attēloju- slinieka trenētajai rokai. Kopš 20. gs. 90. ga- mos. Krāsu kontrasti un saskaņošana ir viens diem viņš bija sācis izmantot arī otu un tušu. aspekts, cits – aktu zīmējumi. Tikai abi kopā Ļoti iespējams, ka tušas izvēlē izpaudās ap- pilnībā izsaka radoša cilvēka būtību. brīna par ķīniešu un japāņu zīmējumu meis- tarību, tomēr pēc tāda smalkuma un deta- Ja raugāmies uz šo problēmu no cita skat- lizācijas viņš netiecās. Zīmējumi ar otu un punkta, tad kā gleznas, tā zīmējumi ir tapuši tušu ir krietni raupjāki, tiem pietrūkst ogles autora radošās spriedzes augstākajā punktā, zīmējumu elegances un izsmalcinātības. To- tie ir maksimāli pārdomāti un izstrādāti, tie ties tušas plikņos nojaušams lielāks vitā- darbojas pēc vieniem un tiem pašiem prin- lais spēks, zemes sulu tuvums, lielāka nozī- cipiem. Būdams ļoti prasīgs mākslinieks, un me ir melnā un baltā kontrastam, zīmējums vispirms jau pret sevi, viņš neļāva parādīties un jo sevišķi pozas ir kļuvušas vienkāršākas. pasaulē līdz pilnībai nepabeigtam darbam. Raksturīgi arī tas, ka šajos tušas zīmējumos Tajā nevar būt kaut kas nepārdomāts vai pa- mākslinieks ļauj pigmentiem notecēt pāri rādīties kāda garīgi un fiziski mazāk uzlādē- zīmējumam, kā to mēdz darīt gleznās. Tas ta vieta. Katram darba kvadrātcentimetram uzsver nejaušības raksturu: tušas notecēju- ir jābūt simtprocentīgi izstrādātam. Nepreci- miem jābūt tieši tur, kur tas nepieciešams. zitāšu, paviršību nevar būt. Kā gleznā, tā zī- mējumā valda estētiska tīrība, garīga skaid- Plikņu zīmējumi sniedz acīm baudījumu ar rība un piesātinātība, nekā no zemes putek- savu līnijas vijīgumu, ar graciozo vienkāršī- ļiem vai uz zemākiem instinktiem balstīta. bu. Jebkurš kailfigūras attēlojums izsauc arī Drīzāk Mieriņa darbi ir puritāniski, kaut arī, erotiskas izjūtas. Tomēr erotisms atkāpjas lī- sevišķi gleznās, var krāsās parādīties kaislī- nijas elegances priekšā, bet pilnībā nepazūd. bas un traģēdijas, taču tās nav skaidri for- ...modeļu pozās zīmuļa līnijas iesaldētajās mulētas, tās jāuzmin, jāsajūt. Ārēji nekas ne- kustībās ir it kā ieslēpts erotisma zemteksts, tiek atklāts, netiek pat dots mājiens. Arī šeit domā arī Nikolajs Bulmanis.5 Dažs acīgs ska- Mieriņš bija maksimālists līdz pēdējam. Citu tītājs Anglijā gan zīmējumos saredzēja pie- mākslas darbos viņš pieņēma visu, bet ne sa- klājīgam cilvēkam nepiedienīgus skatus, ko vos. Cik pielaidīgs viņš bija attiecībā pret ko- atklātībā nevar izstādīt. Nācās pat iejaukties lēģiem mākslā, tik kategorisks viņš bija pret policijai, kas lika dažus no tiem novākt. Sa- sevi. Šis prasīgums dzīves gaitā sagādāja ne jūta toreiz bija nepatīkama, patiesi nejau- vienu vien nervu sasprindzinājuma brīdi pa- ka, neaprakstāms sašutums un beidzot dus- šam māksliniekam, iemantojot ne visai mier- mas. Mans nolūks nekad nav bijis un nebūs mīlīga cilvēka slavu, bet tur nu viņš neko ne- ar plikņu zīmējumiem kaitināt sabiedrību vai varēja darīt – tāda bija viņa daba, kam pre- kādu tās locekli. Cilvēka pliknim, šim grūti tim ir grūti spirināties. apstrīdamam visa skaistuma ideālam vai arī Turpinājums sekos. iedzimtā grēka apzīmogotam kristīgās pa- saules morāliskās apziņas mocītājam pie- mīt kaut kas nenotverams, gaisīgs, iracionāls, nedefinējams, bet mūžīgs.6 Mākslas vēsturnieks Māris Brancis ir JG redakcijas loceklis. Viņa pēdējās publikācijas: Valerijans Dadžāns: Gleznas (Rīgā: Mansards) un albums Starptautiskie 5. Nikolajs Bulmanis. „Tiekšanās pēc harmonijas”. ledus skulptūru festivāli Jelgavā, 1998-2012. Māris dzīvo Laimonis Mieriņš. Retrospektīva personālizstāde. West Jelgavā. Royd: Sheeran Lock Fine Art Consultants, 1995:41. 6. Laimonis Mieriņš. „Pliknis 19. gadsimta angļu mākslā”. JG230(2002):41.

51 DAŽOS VĀRDOS

VEĻIEM PIEBIEDROJAS LVU/LU mā- cībspēks Dr. filol. (1958) Rasma Grīsle (1922-2013), populārvalodniecisku rakstu izlašu Spēkildze I un II (2005), Heterotonu vārdnīcas un heterotonijas pētī- jumu (2008 – skat. JG260, 2010) un apm. 300 rakstu autore. TZO un virkne balvu (Annas Ābeles, PBLA, Mī- lenbacha/Endzelīna).  Arturs Pormalis (1926- 2013) – izved slepeni (1971.28.VIII) no Rīgas doku- mentu (10 lpp. krievu val.) 17 Latvijas komunistu vēs- tuli – Eduarda Berklava un 16 domubiedru protes- tu pret Maskavas varā esošās Latvijas pārkrievošanu, ko latviešu sociāldemokrāti Zviedrijā vispirms publi- Rasma Grīsle Arturs Pormalis cē mēnešrakstā Brīvība, kam seko momentāna ieri- pināšana sensāciju izraisošā globālā gaitā. TZO (skat JG268:55-56).  Komponists, diriģents, mūzikas pedagogs Imants Mežaraups (1958-2013), mācīb- spēks Pensilvānijas U., pārceļas uz dzīvi Latvijā (1996), kur strādā Rīgas Doma kora skolā, Talsu mūzikas sko- lā u.c.  Prof. (Bar-Ilan U., kopš 1970) Joachims Brauns, muzikologs, vijolnieks, Latvijas Valsts kon- servatorijas maģistrs (1953), Čaikovska Maskavas Konservatorijas doktors (1960), tuvu pie 350 rakstu/ recenziju un 8 grāmatu autors, to vidū Vijoļmākslas attīstība Latvijā (1962), Die Musikkultur Altisraels/ Palaestinas (1998), Raksti: Mūzika Latvijā (2002). 11 Joachims Brauns gadu vecumā kopā ar ģimeni padomju drošības spē- Imants Mežaraups ku deportēts (1941.VI) no Rīgas uz Sibīriju. TZO. (re)

CILDINĀJUMI – Kad vēstījām (JG273) par tetraloģijai Viņpus vārtiem, Margitas Gūtmanes Literatūras mūža balvu prozaiķim Albertam Belam, Dzīve ir viens vella izgudrojums (par Veroniku Strē- Latvijas Literatūras Gada balvas (LaLiGaBa) saņēmē- lerti, skat. JG273:61-64), Annas Rancānes dzejkrā- ji vēl nebija zināmi (skat. arī 57. lpp.). Par vislabāka- jumam Pylni kārmani dabasu. Bezdelīgu pasts (pa- jiem no pērngada labākajiem eksperti atzinuši JG la- ralēli latviski un latgaliski). Latvijas Literatūras centrs sītājiem labi pazīstamās Ingmāras Balodes dzejkrā- sumināja Matiasu Knollu par augsti novērtēto Māra jumu alba (skat. JG272:72-73), Kristīnes Ulbergas Putniņa Mežonīgo pīrāgu tulkojumu vācu valodā, romānu Zaļā Vārna, Guntara Godiņa latviskoto so- portāla Delfi lasītāji – Ilonu Balodi par grāmatu Rī- mietes Heli Lāksonenas dzejas izlasi Kad gos smei, ga-Pekina, LU Vīna studija dzejnieci Ingu Gaili, bet Ineses Zanderes darbu bērniem Līze Analīze un citi grāmatnīcu tīkls Jānis Roze – Andru Manfeldi un slimnīcas skaitāmpanti, bet spilgtākās debijas bir- Ilonu Balodi kā pirktāko LaLiGaBa nominēto grāma- ka piekārta Dainas Sirmās dzeju krājumam Kailsals. tu autores. Diriģents Mariss Jansons Bavārijas Piedevām speciālas balvas piešķirtas Bībeles jaunā  Mākslas akadēmijā (Bayerische Akademie der Schö- tulkojuma tulkotājiem, Aivara Kļavja vēsturiskajai nen Künste) saņēmis (4.VI) mūzikas pasaulē prestižo Ernsta fon Sīmensa balvu (Ernst von Siemens Musik- Ingmāra Balode ar dzejoļu grāmatu alba preis).  Pirmo Ikšķiles novada pašvaldības ie- dibināto Dzintara Soduma balvu par novatorismu rakstniecībā saņem (13.V) Jānis Rokpelnis (par Rī- gas iestaigāšanu), Egīls Venters (par romānu Mai- nīgā intervence) un Pēteris Draguns (par dzejkrā- jumu Tumšā stundā). Mecosoprānam Elīnai

Foto: Reinis Inkēns  Garančai par nopelniem operas mākslā un kultūrā Austrijas izglītības, kultūras un mākslas ministre Dr. Šmīde (Claudia Schmied) un Vīnes Valsts operas di- rektors Meiers (Dominique Meyer) pasniedz (24.V) mūža goda titula Österreichische Kammersänge- rin (Austrijas kamerdziedone) diplomu Vīnes oper- namā, kur mūsu dīva atveidojusi 15 lomas 132 izrā- dēs un š.g. maijā redzama titullomā Bizē Karmenā.  Didža Jaunzema un Lauras Lauderes (sadarbī- bā ar Arhitektu biroju Jaunromāns un Ābele) projek- tētā Likteņdārza Skatu terase ar paviljonu saņēmusi (17.V) arhitektūras Gada balvu.  Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) vokālās kamer- mūzikas jaundarbu konkursā Pētera Vaska fonda balvas piešķirtas (15.V) prof. Selgas Mences kom- pozīcijas klases audzēkņiem Ievai Kristapsonei un Jēkabam Jančevskim.  Jāņa Bieriņa Piemiņas

52 fonda balva piešķirta „Saulaines” grāmatu klētiņas Poētiskie veltījumi / Поэтические посвящения ietver- (Kanādā) vadītājai Kristīnei Stivriņai. (re) ta autora pēdējos 15 gados tapušo izlase – gan krie- vu, gan latviešu valodā rakstītie dzejoļi un to atdze- JAUNIZDEVUMI – Savdabīgs sadarbības jojumi latviešu valodā. Starp atdzejojumu autoriem ir projekts īstenojies, 18 latviešu, vienam japāņu un tādi pazīstami latviešu dzejnieki kā Andris Akmentiņš, vienam amerikāņu dzejniekam izdodot dzejas dis- Jo, Kārlis Vērdiņš, Jānis Elsbergs, Inga Gaile, Ingmāra ku Dzejaslode.Krāsas, kas dod ieskatu Latvijas un ār- Balode un Pēteris Draguns. (vg) valstu laikmetīgā dzejā un tās mijiedarbībā ar mūzi- ku un video. Ieceres saknes meklējamas 2010. gadā, PROZA – Gundega Repše grāmatā Laiks esi tu sa- kad Dzejas dienās viesojās Joko Danno (Japāna) un kopojusi piezīmes par 1995., 1996. un 2012. gadu, Džeimss Hopkinss (ASV), nolasot kopēji veidotu dze- kā arī Dzintras Gekas vadīto ekspedīciju uz Sibīri- joli, un arī latviešu dzejniekiem radās doma rakstīt ju 2012. gadā, aprakstot notikumus savā asredzīga- sadarbības divdzejoļus. Diskā 7 dzejoļi ir latviešu va- jā un trāpīgajā izteiksmē.  Osvalds Zebris savā lodā (tostarp viens latgaliski), trīs lībiešu, krievu un otrā romānā Koka nama ļaudis, stāstot par notiku- angļu valodās. (vg) miem runājošā mājā, secina, ka ļaunums ne no kā neceļas, tas vienkārši ir visapkārt mums.  Ie- LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Prāgas ap- dvesmu smeļoties bibliskos un mitoloģiskos sižetos, gāds „Dauphin” izdevis Kārļa Vērdiņa dzejas izlasi grāmatā Sveiks, Dzintar Mihail Māris Bērziņš aprak­ Já (Es) Pāvela Štolla atdzejojumā, tajā iekļaujot dar- sta šodienas dzīvi Latvijā visai vitālā veidā, par palī- bus no dzejoļu krājumiem Ledlauži, Biezpiens ar krē- giem ņemot kādu pusmūža pāri – kalēju Dzintaru un jumu, Es, kā arī cikla „Mēs” un jaunus, krājumos vēl viņa sievu Zelmu. (vg) nepublicētus dzejoļus.  Kaijas Straumanes tul- kojumā ASV klajā laists Ingas Ābeles 2008. gadā uz- DAŽĀDA SATURA – Klajā nākusi Imanta Ziedoņa rakstītais romāns Paisums (High Tide), kas iepriekš pēdējā grāmata No Jāņiem līdz Murjāņiem, kurā jau tulkots zviedru un drīz sagaidāms arī itāļu valo- viņi kopā ar Aivaru Berķi radījuši atmiņu stāstus par dā.  Ulda Bērziņa dzejoļu krājumu Lakstīga- Dzejnieka un viņa mājas piedzīvojumiem – no dul- las kliedz, bet es latviski... baltkrievu valodā tulkojuši las idejas kādā Jāņu rītā līdz ēkai, kas bija rakstīša- rakstnieki Andrejs Gucevs (Андрей Гуцев) un Aļesjs nas un ideju rašanās vieta un kas, pateicoties fon- Razanovs (Алесь Разанов).  Inguna Brazila, dam „Viegli”, turpināsies kā Ziedoņa radošais mu- kas dzimusi Latvijā, bet tagad dzīvo Īrijā, grāmatā zejs.  Māras Izvestnijas un Agras Turlajas sa- I have to get it off my chest. I have to tell my truth kārtojumā klajā nācis Imants Ziedonis. Bibliogrāfija stāsta par iemesliem, kāpēc viņai nācies doties prom 1. sēj. Imanta Ziedoņa darbi, viņa daudzpusīgo de- no Latvijas un sākt jaunu dzīvi Īrijā.  Otavā dzī- vumu atklājot 774 lappusēs un vairāk nekā 4 000 ie- vojošā Ellen Ādamsone grāmatā With Only A Suit- rakstos.  Kā veltījums Rūdolfam Blaumanim case atklāj savas ģimenes dzīvesstāstu bēgot no pa- 150. dzimšanas dienā iznākusi Annas Kuzinas grā- domu okupācijas un nonākot vispirms Vācijā un pēc mata Blaumanis tuvplānā, sniedzot rakstnieka dzīves tam Kanādā. (vg) un daiļrades detalizētu hronoloģiju un atstāstot lasī- tājam mazāk zināmus atgadījumus, kas ietekmējuši DZEJA – Sekojot seno indiešu, persiešu, sengrieķu un Blaumaņa dzīvi.  Savdabīgā virtuālā ekskursijā latīņu dzejnieku paraugam, arī Leons Briedis nolē- pa 20. gs. 60. gadu padomju lēģeri izvadā neparas- mis izdot savus dzejoļus figurālo dzejoļu formā, krā- ta grāmata lēģera kāršu kavas formātā Kārtis, kurā jumā Mariagrammas sakopojot vienīgi grafiskus dze- katrai kārtij Bruno Javoišs uz vienas puses uzzīmējis joļus – zīmējumus, kas zīmēti ar vārdiem, tādējādi lēģera reālijas, savukārt Knuts Skujenieks otrā pusē pirmo reizi Latvijā radot šādu vizuālu dzejas krājumu. pierakstījis tekstu, kā pats atzīst, negribēdams ne-  JG lasītāji ir mazliet iepazinuši Ievu Dāboliņu vienu ne biedēt, ne tracināt, tomēr sniedzot vēstu- kā prozisti („Olimpiāde” – JG268, „Cīlīte” – JG272), res mācību līdz šim nepieredzētā veidā.  Pub- taču tagad lasītājiem vērtējumam nodots pirmais licists un rakstnieks Ēriks Hānbergs asprātīgā stāstī- dzejoļu krājums Lieta LR2, nepieņemot dzejošanā tāja garā grāmatā Labvakar, priekšsēdētāj! atskatās pašreiz valdošo noskaņojumu, bet rakstot par to, kas uz padomju laika dzīvi kolhozos un, aprakstot vai- viņai tuvs un kas viņai sāp – par dzīvi Latvijā.  rāku leģendāru kolhozu priekšsēdētāju drosmīgo un Austrālijā dzīvojošā māksliniece un rakstniece Lidi- dažreiz pat viltīgo rīcību, parāda viņu spēju veidot ja Dombrovska savus vērojumus sakopojusi dzejo- veiksmīgas saimniecības pat tajos laikos.  At- ļu krājumā Klusuma klarnete, pieturoties pie pozitī- kārtoti izdots Ingūnas Baueres biogrāfiskais romāns vas noskaņas dzejoļiem.  Pēc 12 gadiem Māris Lizete, dzejniekam lemtā – par Kārļa Skalbes dzīves- Salējs, kas māk „uztaisīt” dzejoli, kad pašam iekšā biedri, kurā pirms četriem gadiem netika nodrukātas nekā nav, uzdrošinājies izdot krājumu Nedaudz vai- visas nodaļas, atstājot ārā gan stāstījumu par Lizetes rāk, atzīstot, ka dzejas mērķis ir būt vajadzīgai kaut bērnību un pirmo iepazīšanos ar klasiķiem, gan arī vienam lasītājam.  Jaunā dzejnieka Henrika par viņas mīlestības un šaubu mirkļiem un nekur ci- Eliasa Zēgnera pirmais krājums Elementi, dzejnieka tur nelasāmām Kārļa Skalbes pārdomām par ticības Ivara Šteinberga vārdiem runājot, lasītāju ierauj uz- jautājumiem. Man liekas, grāmata ir atradusi pareizo reiz – maigi, bet pēkšņi.  60. gadu Rīgas spilg- toni un valodu - to valodu, kurā es uzaugu, grāma- ta personība – bītniks Imants Tilbergs (uz grāmatas tas anotācijā raksta Kārļa un Lizetes mazdēls Andrejs vāka viņš sevi sauc vienkārši – imt) krājumā Nāka sa- Legzdiņš.  Savukārt savu 17. grāmatu Marta, kopojis tikai mazu daļu savu formā nelielo dzejoļu un mana Andromeda Ingūna Bauere velta medmāsai, saka: Esmu vienas grāmatas autors, un man pietiek latviešu strēlnieku „baltajam eņģelim” un Latvijas ar to.  Dzejnieka Artūra Puntes dzejas krājumā žēlsirdīgo māsu kustības dibinātājai Martai Celmiņai,

53 TULKOJUMI – Izdots 2012. gadā Francijā visvairāk pirktais romāns – Gijoma Miso (Guillaume Mus- so) Neatstājot pēdas (L’Appel de l’ange) (tulk. Mai- ja Imdraša), kas ir pilnīgi traks romāns – reālistisks, spriedzes pilns un romantisks vienlaikus.  La- bai atpūtai lieti noderēs britu žurnālista un rakst- nieka Stīvena Klārka (Stephen Clarke) ironiskais un asprātīgais romāns Ellīgs gads Parīzē (A Year in The Merde) (tulk. Ingrīda Krūmiņa), kas zobgalīgi un pat politnekorekti no racionāla brita skatu punkta aprak­ sta Parīzi un parīziešus.  Pasaulē atzītā horvā- tu rakstniece Dubravka Ugrešiča savā Ragana izdēja olu (tulk. Anete Simanovska) pievēršas vienlaikus vis- pārcilvēciskām un dziļi sievišķīgām tēmām – ko no- zīmē būt sievietei, vai iespējams novecot jautri, ne- zaudējot pašcieņu un humorpilnu attieksmi pret dzī- vi, kā veidot attiecības ar māti, meitām, draudzenēm un pretējo dzimumu?  Arhitekts un rakstnieks Deivids Gibins (David Gibbins) trillerī Trojas maska (The Mask of Troy) (tulk. Raimonds Auškāps) mek- lējot aizvēsturiska noslēpuma atslēgu, atklāj pasau- No Latvijas Nacionālās baleta trupas izrādes Mesija les mēroga sazvērestību, kas var kļūt liktenīga ne ti- kai valstīm un tautām, bet visai civilizācijai...  atklājot latviešu dzimtas likteni uz vēsturisko notiku- Mario Eskovara (Mario Escobar) Francisks. Lūgša- mu un cilvēcisko kaislību fona, notikumiem risinoties nu spēks (Francisco: El primer papa latinoamerica- skaistajā Vecpiebalgas apkārtnē un Rīgā.  Grā- no) (tulk. Liene Akmens, teoloģiskais konsultants matā (Divas) puses. Pēc grāmatas vēsturnieki Uldis prof. Pauls Kļaviņš) apskata jaunā Romas pāvesta dzī- Neiburgs un Vita Zelče turpina sekot pirmajā (Di- vi līdz Vatikāna augstākā amata ieņemšanas dienai vas) puses. Latviešu kara stāsti ievietoto dienasgrā- (2013.13.III) un pāvestības pirmajām dienām, iepa- matu autoru un viņu tuvinieku dzīvei pēc II Pasaules zīstinot arī ar pāvestu ievēlēšanas kārtību un Vatikā- kara.  Kaucmindietei Ainai Kļaviņai mūsdie- na vēsturi.  Spriedzes romāna tēvs Deivids Mo- nojot savu 1974. gada izdevumu, klajā laistas „ku- rels (David Morrell) grāmatā Uz naža asmens (The linārijas latvju dainas” Pusdienas katrai dienai, do- Naked Edge) (tulk. Uldis Šēns) lasītājam ļauj izsekot dot padomu saimniecēm, kā no pašu zemē izaudzē- divu draugu dzīvei, kas nostāda viņus pretējās fron- tā celt galdā gardu maltīti.  Sarmas Kļaviņas tēs, kad atliek vairs atklāta cīņa, kurā izdzīvos tikai grāmata Latviešu valodas pētnieki. No klaušu laikiem viens no viņiem.  Ar kaimiņu igauņu rakstnie- līdz savai valstij ataino latviešu valodniecības veido- ku sniegumu var iepazīties divos jaunos tulkojumos – šanos un tālāko gaitu, stāstot par latviešu valodnie- dzejnieces un prozistes Vīvi Luikas (Viivi Luik) un žur- kiem, valodniecības centriem, katram laikam būtis- nālistes Hedi Rosmas (Hedi Rosma) Es esmu grāma- kajiem periodiskajiem izdevumiem un vēsturiski nozī- ta (tulk. Rūta Karma) un Andrusa Kivirehka (Andrus mīgajām publikācijām.  Autoinženiera un seno Kivirähk) stāstu izlasē Skaistais dzīvnieks (tulk. Mai- spēkratu entuziasta Viktora Kulberga (sadarbībā ar ma Grīnberga).  Somiete Anja Snellmane (Anja Noru Ikstenu) Neiespējamā misija stāsta par savu Snellman) Balkonu dievos (tulk. Zane Balode) ar pieredzi no veciem šķūņiem un lūžņu kaudzēm izce- divu meiteņu – somāļu un somu – palīdzību pievērš ļot pasaules autobūves šedevrus, kas nonākuši pado- uzmanību mūsdienās bieži sastopamai problēmai – mijā kā kara trofejas.  Sērijas Mākslas pieminek- dažādu kultūru saskarsmei. (vg) ļi Latvijā 5. grāmatā Sakrālās arhitektūras un māk­slas mantojums mākslas zinātnieces Rūta Kaminska un DZIESMU UN DEJU SVĒTKU Anita Bistere apskata Preiļu rajona 28 dievnamus, (2013.30.VI-7.VII) skaniskā un vizuālā tēla pamats, sniedzot arī to fotoattēlus.  Futbola tiesneša citējot Dienas mūzikas kritiķi Inesi Lūsiņu, gaismas un sporta žurnālista Miķeļa Rubeņa Kompensācijas dziesmas, gaismas līgošana un radīšana, arī aicinā- laiks ir atskats uz gandrīz 80 gadus ilgo dzīvi, apska- jums latviešiem atgriezties savā tēvzemē, jo gaisma tot arī izcilu futbolistu, tiesnešu un sporta komentē- līgo tikai Latvijā. No 40 000 dalībniekiem 15 000 tāju personības un likteni. Māris Rungulis krā-  dzied svētku kopkorī un tikpat liels skaits dejo lieluz- jumā Pēterītis un Anniņa sakārtojis mūsdienu anek- vedumā Tēvu laipa (rež. Māra Ķimele) Daugavas sta- dotes, kas „dzīvo” bērnudārzā, skolā, uz ielas, mobi- dionā. Noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrā- lo telefonu īsziņās un citur, neļaujot tām aiziet nebū- dē tiek apspēlēta saules sagaidīšana, saules pavadī- tībā. Mazie lasītāji un viņu vecāki var priecāties  šana un saules ieiešana visu cilvēku sirdīs. Pirmat- – arī viņiem ir jaunumi: Uldis Auseklis izdevis dzejoļu skaņojumu piedzīvo komponista Uģa Prauliņa Līgo krājumu Apaļš mēness, apaļš runcis, Luīzes Pastores Jāņu nakts mistērija Svinēšanas dziesma – svētku iz- Maskačkas stāsts cenšas izdzīvot pilsētas bērnu bēr- trakošanās, svētku eksplozija, kad atraisām bizes un nību, savukārt psihoterapeita Andra Jansona Tūju emocionāli uzspridzinām visu telpu. Un nobeigumā pasaka ieved lasītāju jūtu pasaulē. (vg) latviešiem nozīmīgās sirdsdziesmas – Mārtiņa Brau- na Saule.Pērkons.Daugava, Jāzepa Vītola Gaismas pils un Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma. Izpaliek Raimonda Paula dziesma Manai dzimtenei. Pūtēju

54 orķestru dižkoncerts (6.VII Doma laukumā) ir jauns Jansoni koncertā Rūtoj... Rīgas Domā (28.V) apvieno dziesmu un deju svētku fenomens. Tautas mūzikas klasisko ar tradicionālo tautas dziedāšanu, dažbrīd koncertā Raksti Ķīpsalā (2.VII) zīmju lasīšanas rituāls nebaidoties no mūsdienu pop un džeza mūzikas in- tiek izdziedāts un izspēlēts vienas mūža dienas ritēju- tonācijām, un piedevām Lauras Jēkabsones Etnosas mā.  Dziesmusvētku Koru karos (29.VI – LU Lie- Mesas pirmatskaņojums. (re) lajā aulā un RLB) piedalās 52 kori. Kopkori Mežapar- ka Lielajā estrādē kopā ar diasporas un viesu kolek- TEĀTRIS – LNT Pētera Krilova iestudētais Ru- tīviem veido teju 15 000 dziedātāju. Daļu no JG275 dens Pēterburgā – Nobela prēmijas laureāta Kutzē veltīsim Dziesmu un deju svētkiem. (re) (John Maxwell Coetzee) romāna Pēterburgas meis- tars (The Master of Petersburg) dramatizējums – par MŪZIKA – Ievērības vērta ir argentīniešu ho- mākslinieka misiju un atbildību, par ļoti konkrēto reogrāfa Vainrota (Mauricio Wainrot) LNO jaunie- mākslas tēlu materializēšanos apkārt māksliniekam studētā Latvijas Nacionālās baleta trupas izrāde Me- viņa personīgajā dzīvē un arī otrādi – no dzīves lite- sija (Messiah), kam muzikālo pamatu veido Hendeļa ratūrā, kas vienmēr uzliek mākslai ētikas mērauklu, (Georg Friedrich Händel) slavenā oratorija. Bez vai- par kuru Dostojevskis runāja līdz nāves stundai. Tā- rāk kā 40 baleta māksliniekiem piedalās koris „Ave pēc dažas epizodes ir tik ambivalentas, tajās Dosto- Sol”, solisti Evija Martinsone, Sergejs Jēgers, Viesturs jevskis konfrontējas ar Ņečajevu, aiz viņa attiecībām Jansons un Kalvis Kalniņš, kā arī LNO orķestra kamer- ar meitenīti Matrjonu un viņas māti Annu patiesībā sastāvs baroka mūzikas interpreta Andra Veismaņa stāv „Velnu”, „Karamazovu”, „Nozieguma un soda” vadībā. Pirms tam Veinrots Mesiju iestudējis Beļģi- u.c. personāži – tā Krilovs.  Kā Dienas kores- jā (Koninlijk Ballet van Vlaanderen), Čīlē (Ballet Na- pondentam Egīlam Zirnim žurnālā Sestdiena (24.V) cional Chileno), Francijā (Ballet de l’Opera National vēsta režisors Alvis Hermanis, jauniestudētajā poli- de Bordeaux), Zviedrijā (Kungliga Baletten) u.c.  tiskajā teātrī Tautas ienaidnieks (kur Henriks Ibsens Andris Nelsons izvēlēts par nākamo (2014./2015. g. izvirza tēzi sabiedrības diskutēšanai, nevis lai rādītu sezonā) Bostonas simfoniskā orķestra galveno diri- izklaidējošas parodijas par politiķiem) viņš lielā mērā ģentu – tā ziņo (16.V) orķestra fonda priekšsēdētājs pauž arī savus tiešākus politiskus uzskatus. Daži no Teds Kellijs: Maestro Nelsons, kurš ir pieprasīts pa- tiem: neatdot Rīgu neizglītotā vairākuma jeb lumpe- saules labākajos orķestros un operās, 34 gadu ve- ņu varai; neatļaut demokrātiskajam vairākumam pie- cumā jau tiek uzskatīts par vienu no mūsu laiku iz- ņemt lēmumus, kas ir vērsti pret paša vairākuma in- cilākajiem diriģentiem, (..) ar savu neparasto spēju teresēm; atdot galvaspilsētu vīriešiem pelēkos uzval- aizkustinoši un vērīgi diriģēt mūsu orķestra bagāta- kos, kas draudzējas vairāk ar Krievijas nekā Latvijas jā vēsturē viņš atvērs jaunu lapaspusi.  Daiņa valdību ir satriecoši un prātam neaptverami; pēdē- Kalna rīkotajos 21. Starptautiskajos Siguldas oper- jos četrus gadus Rīgā īpaši nejūtos kā Latvijā – biju- mūzikas svētkos ieskaņas koncertam (2.VIII) ar pia- šo komjaunatnes darbinieku saprašana par to, kādai nisti Agnesi Egliņu un klarnetistu Mārtiņu Circeni jābūt Vecrīgai, ir mums to atņēmusi, „tūristi” viņu seko (3.VIII) pilsdrupu estrādē Verdi Otello (rež. Ed- valodā nozīmē tūristus no Krievijas, jo Ušakovs jau munds Freibergs). Dienu vēlāk garīgās mūzikas kon- nebrauks uz Cīrihi vai Vīni skatīties, kādi ir pilsētas certs Luterāņu baznīcā. Noslēgumā tradicionālais attīstības standarti, viņš uz Maskavu brauc. Baigi sā- Galā koncerts pilsdrupās ar labāko no Verdi.  pīgi. Tā čehi 90. gados pazaudēja Prāgu, tikai viņi to Pirms uzstāšanās šovasar vairākos prestižos Eiropas izpušķoja par prieku ne krievu, bet amerikāņu tūris- mūzikas festivālos, sieviešu a cappella grupa Latvi- tiem. Vecās Prāgas dvēsele tika upurēta tūristiem; an Voices kopā ar viesmākslinieci koklētāju Laimu ja kundzes par tramvaja biļeti ir gatavas balsot par No izrādes Rudens Pēterburgā Foto: Gunārs Janaitis

55 cilvēkiem, kuri ir pret mūsu valsts pamatiem, tas man apskatāmi arī brita Grifina Peter ( Griffin) grafikas ir šoks; un biju pilnīgi uz pakaļas, kad uzzināju, ka Rī- darbi, Solomina Geršova (Krievija) gleznas, Pētera gas Laika metiens esot 1 500 eksemplāru, no kuriem Martinsona 200 keramikas darbi un zīmējumi, ko turklāt visi netiek pārdoti! (re) viņš uzdāvinājis pilsētai, kurā dzimis, un Latgales mākslinieku veikums.  Kārtējās Mākslas die- TĒLOTĀJMĀKSLA – Dekoratīvās māk­slas nas šogad rīko katra pilsēta atsevišķi, piem., Jelgavas un dizaina muzejā Valda Celma 70 gadu jubilejai Mākslinieku b-ba skatītāju vērtējumam nodod Pava- veltīta personālizstāde „Pieskārieni – unikālais di- sara izstādi, bet 18.V notiek akcija „Mākslinieki kā zains, kinētika, fotomontāžas, plakāts”. Kopš 20. gs. bērni, bērni kā mākslinieki”. Savukārt Dobelē ar Ulda 70. gadu vidus Celms ir viens no vadošajiem latviešu Zutera gleznu izstādi ver vaļā vietējā novadpētniecī- dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķiem un prakti- bas muzeja izstādes, bet Edvīns Kalnenieks vieso- ķiem. Par to liecina mākslinieka aktīva iesaistīšanās jas Rīgā, galerijā „Daugava”.  Barbaras Ābeles pilsētvides un interjera projektu izstrādāšanā un īste- objekts „BARkods” (2011) saņēmis īpašo starptau- nošanā, eksperimenti ar krāsu, formu un kustību, kas tiskās žūrijas atzinības balvu par radošiem sasniegu- viņam dod iespēju pārvērtēt telpas jēdziena izpratni, miem 14. Lodzas Starptautiskajā tekstilmākslas trien- apzināt mākslas un vides attiecības. Viņa daiļradē di- nālē Polijā (2013.6.V-3.XI). ES mājā (Rīgā, As- zains, neraugoties uz visu padomju politiskās sistē-  pazijas bulvārī 28) cikla „Eiropas gadalaiki: pavasaris, mas smagnējību, daudzu līmeņu cenzūru un aizlie- vasara” ietvaros notiek (8.V) pārrunas „Karš Eiropā gumiem, kļūst par vienu no tām radošās darbības jo- un tā mantojums. Latviešu trimdas māksla un lite- mām, kurā tiek radīti arī izteikti abstrakti trīsdimen- ratūra”. LNMM mākslas zinātniece Dace Lamberga sionāli mākslas darbi. Par godu mākslinieku  stāsta par trimdas mākslas­ sākumu Vācijā un Zviedri- Sutas un Beļcovas meitas, baletdejotājas, mākslas jā un muzeja kolekcijas veidošanu, stāstījumu ilustrē- vēsturnieces un žurnālistes Tatjanas Sutas 90 gads- jot ar vizuālajiem materiāliem. Par trimdas mākslas kārtai Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muze- un literatūras nozīmi politisko procesu veicināšanā, jā (Elizabetes ielā 57a, dz. 26, Rīgā) sarīkota izstāde Latvijai atgūstot neatkarīgas Eiropas valsts statusu, Skatuve. Mūzika. Deja. Noslēdzoties „Purvīša  runā žurnālists un publicists Pauls Raudseps, pieda- balvas 2013” izstādei LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” (to apmeklējuši vairāk nekā 7500 cilvēku), noskaid- lās arī literatūras zinātnieks, LOM b-bas valdes pr-dis rojies, ka mākslas mīļotāji 1. vietu astoņu balvas fi- Dr. Valters Nollendorfs.  „Arsenālā” ver vaļā nālistu konkurencē piešķirtu Harijam Brantam par (9.V) izstādi Latviešu māksla trimdā, laižot klajā arī personālizstādi „Portreti”. Šādu izvēli pauduši 446 tās kuratores Daces Lambergas sagatavoto 280 lpp. jeb 37% Purvīša balvas izstādes apmeklētāju un 483 biezo katalogu (apgāds „Neputns”). Ekspozīciju vei- jeb 39,2% balsotāju portālā delfi.lv.  Tukuma do darbi no LNMM kolekcijas, no topošā diasporas Mākslas muzejā izstāžu sērijas „Duets” pēdējā izstā- mākslas muzeja krājumiem Cēsīs, no Mūksalas māk­ dē blakus Magones Šarkovskas darbiem eksponē- slas galerijas un atsevišķām privātkolekcijām. Izstādē tas arī Laimoņa Mieriņa gleznas.  Pasaulsla- pārsvarā skatāma glezniecība. Ir arī grafika, tēlniecī- venais Marks Rotko (Mark Rothko) ceļo mājup (24. ba un fotogrāfija. No 116 izstādes dalībniekiem ASV IV) uz dzimto Daugavpili 6 mākslas oriģināldarbu pārstāv 67 autori, no Austrālijas – 15 mākslinieki, no formā Rotko Centrā 19. gs. Artilērijas arsenāla ēkā Kanādas – 14, no Zviedrijas – 9, no Anglijas – 6, no pilsētas cietokšņa mūros. Gleznas, kam jāatspoguļo Dienvidamerikas – 2, bet no Vācijas un Austrijas tikai dažādus mākslinieka daiļrades aspektus – no reālis- pa vienam. 9. jūlijā notiek plaša šai izstādei veltīta tiskajiem cauri sirreālistiskajiem uz abstrakti ekspre- konference.  Eiropas Muzeju gada balvas pa- sionistiskajiem, – par brīvu beztermiņa nomā depo- sniegšanas ceremonijā Gallu-romiešu muzejā Tonge- nējuši Rotko bērni Kristofers Rotko un Keita Rotko renē (Beļģija) Mākslas muzejs „Rīgas Birža” saņem Prizela. Pēc ierašanās Oregonā pag. gs. sākumā Dau- (18.V) žūrijas īpašo balvu. „Rīgas Birža” ievietota as- gavpils Rotkoviči mainījuši uzvārdu uz Roth, vienī- toņu veiksmīgāko vidū pēdējo divu gadu laikā jaun- gi Markuss (Marks), gribēdams būt atšķirīgs, kļuvis atklāto muzeju kategorijā. Tā tikusi augsti novērtēta par Rothko un devies uz Ņujorku. Turpat vienlaikus par mijiedarbību starp izcilas kvalitātes rekonstruk- ciju un apbrīnojamo atmosfēru, kas tiek nodrošinā- ta muzeja apmeklētājiem, īpaši uzsverot, ka sabied- rībai tagad ir pieejama neatkārtojamā celtne, kuru iepriekš lietoja vien finanšu elites pārstāvji.  Rundāles pils muzejā starptautiskā zinātniskā kon- ferencē „Pompeju pēdējā diena” tika risināti kultū- ras mantojuma saglabāšanas un aizsardzības jautā- jumi, apzināti I Pasaules kara postījumu izraisītie ne- atgriezeniskie zudumi.  7. starptautiskajā smil- šu skulptūru festivālā 2. vietu izcīna tēlniece Inese Valtere ar smilšu skulptūru „Zelta drudzis”. Festivālā pirmo reizi tiek darinātas arī trīs šamota skulptūras. To autori ir pasaulslavenais keramiķis Pēteris Martin- sons un jelgavnieki Ilze Emse-Grīnberga un Alek- sandrs un Mārīte Djačenko.  Galerijā „Dauga- va” vienmēr no burzmas ārpusē esošās Daces Lielās personālizstāde Ārpusē – stipra, spēcīga glezniecība, kas brīžiem apbur ar profesionālo varēšanu un ar to mistisko, neizdibināmo, ko sauc par talantu. 

56 protestantisku atturību un vaļsirdīgu lietuvieša da- bas izjūtu. (re) FILMA/FOTO – Jāņa Norda veidotā filma Mammu, es tevi mīlu, kas jau plūkusi starptautis- kus laurus citos nozīmīgos kinofestivālos, piemēram, Berlīnes kinofestivāla sadaļā „GenerationKplus”, ie- gūstot „Grand Prix” balvu, Losandželosas filmu festi- vālā ieguvusi galveno žūrijas balvu.  Ziņu aģen- tūra aljazeera ievietojusi savā vietnē (4.VII) zviedru fotogrāfes/filmu režisores Maud( Nycander) rakstu­ „The Photographer from Riga” par „Latvijas vadošo fotoportretisti” Intu Ruku, kuras darbi nav sveši arī mūsu lasītājiem – skat. JG219(1999). Apskatāmi arī vairāk kā ducis Rukas darbu (skat. 64. lpp.).  ASV portālā LiveLeak.com latviešu kalēja Jāņa Nīma- ņa (John Neeman) video, kur redzams kā ar tradicio- nālām metodēm tiek izgatavoti cirvji un arī augstā- Inta Ruka kās kvalitātes kalti, naži u.c. priekšmeti (autors Elvijs Laikmetīgās mākslas centra sarīkotajā (25.V) Ekspe- Viškers), kļūst par sensāciju.  Zvejnieka dēla dīcijā Vecmilgrāvī skatāmas vairākas izstādes – Ievas (1939) veidotāja Viļa Lapenieka bēgļu nometņu lai- Saulītes Logos, kur mākslas darbu izejmateriāls ir ie- kā Rietumvācijā uzņemtā spēļfilma Kāds, kura nav (pirmizrāde 1950.2.V Augustdorfā) ar Mildu Zīlavu, saiņojumu fragmenti, Viktorijas Ekstas No punkta Kārli Lagzdiņu un Robertu Mucenieku galvenajās lo- A līdz punktam B – cilvēku portreti fotogrāfijās, In- mās izrādīta (23.V) Kultūras akadēmijas Rīgas Kino grīdas Pičukānes video Vecmīlgrāvja leģendas – ar muzejā sadarbībā ar Kanādas vēstniecību. (re) vietējo iedzīvotāju attēliem, nostāstiem, leģendām, arī pastaiga Dombrovska Vecmīlgrāvis literatūrzināt- SCRIPTA MANENT – Uz jautājumu, kā- nieka/ vēsturnieka, grāmatas Augusts Dombrovskis. pēc vara tik ļoti baidījusies no tolaik aizliegtā romā- Mūžs un veikums autora Andreja Grāpja pavadībā, na Bezmiegs, LTV 100g kultūras moderatoram Arno filozofa Jāņa Taurena priekšlasījums „Arhitektūras Jundzem atbild autors, Literatūras mūža balvas lau- utopija: poēzija un īstenība” u.c. (mb) reāts Alberts Bels: Es Nirnbergas procesa steno- grammās atradu nacistu plānu, kā rīkoties okupēta- TRADĪCIJU VEICINĀŠANA – Poli- jās teritorijās. Tur skaidri teikts – izvest iedzīvotājus jas senajās prūšu zemēs – Ožkinē (Oszkinie), Puns- prom uz Ziemeļiem, bet šeit ievest kolonistus. Komu- kas novadā norisinās (7.-9.VI) Trešā Baltu krivule – nisti precīzi šo plānu realizēja! Viens pret vienu. To baltu tradicionālās garīgās kultūras kopienu gada nebija iespējams pateikt tiešā tekstā. Tad būtu cie- sapulce (pirmā Lietuvas Kurtuvēnos, otrā – Trikātā). tums uzreiz! Es pagriezu otrādi. Caur vācu okupā-  Sakarā ar Daugavpils novada Vaboles pagasta ciju es parādīju šo okupāciju. Man liekas, plāna at- etnogrāfiskā ansambļa „Vabaļis“, saukta par latga- segums – tur tekstā bija ļoti precīzi pateikts, kā no- liešu bītliem, jauna albuma Pa celeņu ieskandināša- tiks kolonizēšana; toreiz šis plāns tika palaists dar- nu aprīļa sākumā un koncertu Jāzepa Vītola Latvijas bībā. Viņi negribēja šo akcentu! Otrs moments bija Mūzikas Akadēmijas (LMT) kamerzālē, Annas Briškas Latvijas galvenā čekista [Alfons Noviks, kas romānā vārdi par jaunāko ansambli visā Latvijā tīmekļa laik- parādās kā Jauniks – A.J.] vārda aizstāvēšana. Viņi rakstā Latvietis (2.V): Tā darbība balstās vietējās tra- negribēja sabojāt viņa vecumdienas, bet Dieviņš pie- dīcijās, prasmēs un zināšanās, ar mērķi nodot tās tā- rādīja, ka velti pūlējās. Tās tika sabojātas! Līdz ar to lāk un aktualizēt to unikālo vērtību mūsdienu Latvi- te sasummējās vairāki momenti. Uzbrukums būtībā bija vērsts pret katru brīvdomību Latvijā. Un par pa- jas kultūrtelpā. Etnogrāfiskā ansambļa specifika, sa- domju cenzūras izpausmēm: Okupācijas laikā cenzū- līdzinājumā ar folkloras kopu, ir tā, ka visi dalībnieki ra bija spēcīga un necaursitama. Bija noteikti, precīzi ir teicēji, pie tam repertuāru veido ne tikai dziesmas, bet arī citi folkloras žanri (pasakas, stāsti, teikas, ti- Gudenieku suitu ansambļa sievas cējumi, anekdotes u.c.). Tāpat arī etnogrāfiska an- sambļa dalībnieki ir no iepriekšējām paaudzēm pār- mantojuši un saglabājuši tradicionālo amatu (auša- na, adīšana u.c.), kulinārās un dziedniecības prasmes.  RLB Lielajā zālē Klaipēdas Etnokultūras centra folkloras kopas „Vorusnele“ un „Alka“ (rež. Dalia Kiseliūnaite) uzved folkloras izrādi Jau saulīte, kas veidota uz dzejnieka un luterāņu mācītāja Kristijo- na Donelaiša poēmas Gadalaiki izvilkumiem un ie- vīta bagātīgā Prūsijas Lietuvas tautas paražu, dzies- mu, orāciju, deju, mūzikas un citu folkloras žanru audumā. Uz skatuves dinamiski griežas visu gadalai- ku darbu, svētku kaleidoskops, kurā skan gan jaut- ras, gan dramatiskas notis, izpaužas Prūsijas lietuvie- ša raksturs – čakls un lepns, sirsnīgs un viesmīlīgs, ar

57 zināms, tikko pieskarsies ideoloģijai, kaut mazliet ap- LATVIJA– AR SKATU SENDIENĀS– strīdēsi šo labklājības valsti, tad aiztaisīs ciet kādu tei- Arheologs, kultūrvēsturnieks, vēstures doktors Juris kumu vai pat visu darbu. Bija stingri noteikumi, ku- Urtāns savās Apcerēs par Latvijas pilskalniem kon- rus literārajā vidē zināja. Toreiz bija tādi redaktori statē, ka ik pēc 5 vai 7 gadiem no Latvijas ainavas gandrīz visos izdevumos un izdevniecībās, kuri mēģi- kāds pilskalns pazūd: Var šķist, ka 7 gadi ir daudz, nāja šo cenzūru apiet. Viņi gribēja panākt lielāku la- bet, ja paskatās simts gadu atpakaļ, tad tie ir kādi 15 sītāju skaitu saviem izdevumiem, zināja paņēmienus, pilskalni, bet, ja 200 gadu, tad vēl vairāk. Un tad jā- mācīja tos rakstniekiem un bija ļoti solidāri ar tiem. sāk domāt, kāpēc esam nežēlīgi pret saviem pils- kalniem? prāto Juris Urtāns. Pilskalnu norakšana ti- Bija jau arī tur tīrie gnīdas, bet nepieminēsim viņus. kusi attaisnota ar visdažādākajiem ieganstiem. Jau- Es gribu teikt, ka izveidojās pat tāda kā sazvērestība nākais un masu informācijas līdzekļos visvairāk ap- pret cenzūru, kurā darbojās liels inteliģences bloks. lūkotais gadījums attiecas uz nomaļo Babrauščinas  Visvairāk angliski esmu tulkojusi Ziedoņa epi- pilskalnu, kuru grupa tumsonīgu apslēptās mantas fānijas no visiem 3 krājumiem, [tie] publicēti vairā- kārotāju (2003.X) nošķūrēja ar buldozera palīdzību. kos vadošajos amerikāņu literārajos žurnālos. Piem., Pilskalni ir noarti, mantraču izrakāti, norakti grantī, elektroniskajos žurnālos „Circumference” un „Words ceļus taisnojot un elektrostacijas būvējot, abu pasau- Without Borders”, arī slavenajā „The Paris Review”, les karu karotāji tur izveidojuši ierakumus, padomju tā tulkotāja Bitīte Vinklere. No Poēmas par pienu laikos uz Latvijas-Krievijas-Baltkrievijas robežsadures un Taureņu uzbrukuma pārtulkotajiem tekstiem iz- uzbērts Draudzības kurgāns. Latgalē bijusi vispavir- veidota izlase grāmatai, kurai tiek meklēts izdevējs. šākā attieksme – no 106 pilskalniem 7 iznīcināti 20. Jura Kronberga atdzejojumā Zviedrijā iznākušas 3 gs., visvairāk 60.-70. gados, kad tehnika dod iespē- Ziedoņa grāmatas: epifānijas Andra sidor (Citas pu- ju to īstenot aši un „efektīvi”. Mūsdienās apzināto ses, 1978), dzejoļi Utan svanar, utan snö (Bez gul­b­ pilskalnu skaits tuvojas 400 (skat. Viesturs Sprūde LA.lv 28.V). Lietuvas vārda tūkstošgades pla- jiem, bez sniega, 1981), dzejoļi un epifānijas Gräns-  šās svinības (2009) rosina tautas daiļamatu meistaru linjer (Robežlīnijas, 1986). Daži citāti no zviedru re- Daumantu Kalniņu, The Latgalian Treasures (Latgaļu cenzijām: Ziedoņa dzejas gleznas ir iedarbīgas. Piem., dārgumi) autoru, pievērsties senās Latgales 900-ga- pāri miežu laukam nāk vakars kā kapara zvans, tā des jubilejas jautājumam šogad (skat. tīmeklī „Seno viņš apraksta augustu. (..) Blakus Ziedonim mūsu lai- latgaļu vārda 900-gade”, 2013.11.II). Kalniņš izpētī- ka zviedru dzejnieku darbi rādās visai vienkārši, sku- jis, ka pirmo reizi Lietuvas vārds ticis pieminēts Kved- mīgi mazasinīgi, neērti tukši. Vai dzejniekam jābūt linburgas hronikā, proti, mūks Bruno sācis sludināt apspiestam, lai no spalvas tecētu zelts? (LA.lv 30.IV). Kristus mācību lietuviešiem, kuri viņam iesituši ar  Rietumungārijas U. Urālistikas katedras latvie- koku pa galvu un viņš atdevis dvēseli Dievam. Rim- šu valodas lektore Lāsma Ģibiete cildina (LA.lv 14.V) berta hronika piemin kuršus, kuru zemē dāņi sirojuši rakstu krājumu Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra, jau 853. g. Senākais zināmais Līvzemes nosaukums kura idejas autors un viens no sastādītājiem ir Starp- atrasts uz Trosas rūnu akmens, kas izkalts pēc m.ē. tautiskās lībiešu draugu b-bas Somijas nodaļas vadī- 1000. g. par godu sirojuma laikā līvu zemēs noslīku- tājs un Igaunijas/Somijas kultūras sakaru b-bas Tug- šajam vikingam Barkviram. Sēļi savu 800. gadskārtu las-seura vadītājs Tapio Mekeleinens. Starptautiska- būtu varējuši svinēt 2008. gadā, kad Sēlpils node- dzināšana pieminēta Indriķa hronikā. Tas, ka iepriek- jā lībiešu valodas un kultūras gadā (2011) tika izdots šējo gs. hronisti viņus nav pieminējuši, norādot, ka igauniski. Igaunijas prezidenta Ilvesa vārdiem izsa- apskatāmajā laika posmā ne sēļu rotas, ne arī viņu koties, grāmata ir daļa no Latvijas un latviešu stāsta. apbedīšanas tradīcijas jūtami neatšķīrās no kaimiņos Daļa no Igaunijas un igauņu stāsta. (re) mītošās Lielās Jersikas tautas tradīcijām. Pečoru klos- PILSONĪBAS, pareizāk sakot, JG daudz mi- tera mūka Nestora sastādītās hronikas Pagājušo lai- ku stāsts 1113. g. ierakstā divas reizes minēti zem- nētās dubultpilsonības lietā citēsim vārdkopas no gaļi, kurši, latgaļi un lībieši (литва, зимигола, корсь, bij. trimdinieka, tagad 11. Saeimas deputāta Valža летгола, ливы – litva, zimigola, kors, letgola, livy), Liepiņa (RP) ziņojuma (2013.11.V): Pēc aptuveni bet otrajā reizē tie paši, tikai letgola vietā parādās divu gadu tiešām smaga darba Pilsonības apakško- нарова jeb narova. Tas, lūk, dod pamatu latgaļu vār- misijā un Juridiskā komisijā, ar 54 balsīm PAR un 27 da svētkus svinēt 2013. g. Katrai tautai bijusi sava PRET (visi SC deputāti), nevienam atturoties, bet trīs valoda. Narovas cilšu saistību vai pārtapšanu par se- deputātiem nebalsojot, pieņēmām grozījumus Pilso- najiem latgaļiem plašāk apcerējusi Raisa Deņisova nības likumā trešajā, galējā lasījumā. Likums nebija rakstā „Austrumbaltu ciltis agrajā dzelzs laikmetā” grozīts kopš 1998.10.XI! (..) Galvenās maiņas: Iespē- žurnālā Latvijas vēsture. Latgaļu zemes nosaukums jama savstarpēja (abpusēja) dubultā pilsonība LV pil- Лотыгола (Lotygola) pirmo reizi minēts Novgorodas soņiem, no vienas puses, ar ES, NATO un EFTA dalīb- hronikās sakarā ar 13. gs notikumiem. No Latgales valstu, Austrālijas, Jaunzēlandes un Brazīlijas pilso- nosaukuma cēlies arī vārds Latvija. Leti – tā mūs sau- ņiem, no otras puses, kā arī ar tādas valsts pilsoņiem, ca lībieši un igauņi, no kuriem to pārņēma arī vācieši. ar kuru LR noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības Vēlāk latgaļi saukti par latvjiem (šajā vārdā mūs dēvē atzīšanu. Atjaunota pārtrauktā (1995.1.VII) iespē- lietuvieši). Vēsturiski 13. gs. kara darbība ar vācie- šiem visvairāk notika Kurzemē un Zemgalē, kur, pēc ja trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem reģistrēt savu pēdējā zemgaļu cietokšņa Sidrabenes krišanas, simts Latvijas pilsonību, neatsakoties no trimdā gūtās citas tūkstošu zemgaļu aizgājuši uz Lietuvu, kur Mindaugs valsts pilsonības. (..) Likums stājas spēkā š.g. 1.X. (..) viņu vajātājus krustnešus apstādinājis. Kalniņš atsau- Pēc galējā balsojuma bija tāda kā uzvaras sajūta tieši cas arī uz Atskaņu hronikā minēto karagājienu 1279. 9. maijā, Eiropas dienā, ko daži mūsu pilsoņi un ne- gadā ar Cēsu latgaļu zemessargu piedalīšanos zem pilsoņu „svin” savā šovinistiskā veidā. (re) sava karoga – sarkana ar baltu svītru vidū. (re)

58 LATVIJA–AR SKATU VIŅDIENĀS – 13 rakstnieki līdz 2016. g. apņēmušies uzrakstīt vēs- turisku romānu sēriju Mēs – Latvija. XX gadsimts – tā vēsta idejas autore un iniciatore rakstniece Gunde- ga Repše. Osvaldam Zebrim (1905. g.), Paulam Ban- kovskim (1918. g.) un Guntim Berelim (1914. g. un 1915. g. pirmā puse) aptuvenā hronoloģiskā secībā sekošot Pēteris Pūrītis (30. gadu vidus), Nora Ikstena (pag. gs. 60. un 70. gadi), Māris Bērziņš (1941. g. de- cembris), Dace Rukšāne (Hruščova laiks, 1953-1964), Inga Ābele (piespiedu kolektivizācija pēc II Pasaules kara), pati Repše (Baigais jeb 1. krievu gads), Andra Manfelde (70. gadi), Maira Asare (80. gadi), Laima Muktupāvela Kota (perestroikas/pārbūves gadi) un Arno Jundze (1999. g. nogale) (Ir 31.I).  Gude- nieku suitu ansambļa sievas, saniknotas par eiro- Lietuvas prezidente Dalia Gribauskaite Džordžtaunas deputāta Alfrēda Rubika (SC) Latvijas okupācijas no- (Georgetown) Universitātē liegšanu un 1949. g. deportāciju attaisnošanu (dau- dzi tika represēti pēc nopelniem, jo bija sadarboju- lietuviešu ekonomikas forumā (3.VI) Viļņā Cicero Ca- šies ar fašistiem), nolemj doties uz Briseli, lai rīkotu pital vadītājs Outss (James Oates): Šis kultūras kon- piketus. Gudenieku etnogrāfiskā ansambļa vadītājas, teksts ir satraucošs, aizbraucēju skaitļi jau sniedzas TZO kavalieres Lidijas Jansones (kura pati tikusi de- simtos tūkstošu. Kādēļ tā notiek, kādēļ cilvēki balso portēta kā maza meitene) mērķis ir uzsākt parakstu­ ar kājām? Šai brīnišķīgajai valstij nav nākotnes, ja cil- vākšanu, lai atsauktu LV naidīgo politiķi – cilvēks, kas vēki turpinās emigrēt, jāspēj pieņemt jaunas idejas, atzīst Staļina represijas, nevar Latviju pārstāvēt Ei- pieņemt jauno paaudzi.  VĀCIJĀ – Amerikā- roparlamentā. [Viņš] aizskar un pazemo represētos, ņu globālais valstiskais spiegošanas skandāls kļūst dara to ļauni un ciniski. Drūmajos ešelonos uz Sibīri- par Vācijas parlamenta vēlēšanu kampaņas jautā- ju aizveda daudzu tautu pārstāvjus, tajā skaitā sirm- jumu – īpaši pēc žurnāla Der Spiegel ziņas, ka ASV galvjus, sievietes un bērnus, bezcerīgi slimus un in- Nacionālā drošības pārvalde (NSA) esot kontrolēju- valīdus. Tur bija gan lietuvieši, gan čigāni, gan krievi, si vāciešu e-pastus, viņu tērzēšanu internetā un te- gan citu tautu pārstāvji (kasjauns.lv 30.V).  Ei- lefonsarunas. Tas var sasniegt vārīšanās punktu un ropas Parlamentā atklāta LOM un muzeja „Ebreji Lat- kļūt par galveno kampaņas jautājumu, atzīst Ber- vijā” Sandras Kalnietes organizētā izstāde The Lat- līnes Brīvās U. politikas zinātnes pasniedzējs Haijo vian Tragedy–1941 / Latvijas traģēdija–1941, kad Funke.  POLIJA – Kapitālisms pašreizējā formā brutālo PSRS okupāciju nomainīja ne mazāk nozie- šo gadsimtu nepārdzīvos, šādu viedokli 6.VI Varšavā dzīgā nacistiskās Vācijas okupācija. (re) tikšanās laikā ar starptautisku žurnālistu grupu pau- LATVIJAI VISAPKĀRT – IGAUNIJĀ da bijušais Polijas prezidents, leģendārais poļu arod- prezidents Tomass Hendriks Ilvess, reaģējot uz me- kustības „Solidaritāte” līderis Lehs Valensa – kapitā- diju atklāto skandālu Reformu partijā (tās iekšējās vē- lisma sistēma jāreformē, lai tā spētu cīnīties ar mūs- lēšanās maijā notikusi balsojumu viltošana), vērsies dienu izaicinājumiem (..) mēs atrodamies uz jaunas (7.VI) pie visu parlamenta partiju vadītājiem ar no- ēras sliekšņa. Esam pārdzīvojuši robežu, karu un re- rādījumu, ka šādas aktivitātes var novest pie demo- volūciju ēru, kas ir aizvērta, un tagad atvērts inte- krātijas norieta un vērtību iznīkuma, pie ļeņiniskās lekta, informācijas un globalizācijas laikmets.  „kurš kuru?” cīņas un visbeidzot vienkārši pie ļeņi- UKRAINAS pilsētā Harkivā, un ne tikai, sakarā ar niskas valsts.  LIETUVAS prezidente Dalia Gri- politiskās partijas „Tēvzeme” bij. līderes un prem- bauskaite (Dalia Grybauskaitė), ekon. zin. dr. (Mas- jerministres (2006-2010) Jūlijas Timošenko (Юлія kavā, 1988), saņemot (18.V) Goda doktores grādu Тимошенко) brīvības atņemšanu (2011.11.X) uz 7 Džordž­taunas Universitātē (Georgetown U., Wash- gadiem par it kā savu pilnvaru pārsniegšanu, noslē- ington, DC), kur (1991) viņa papildinājās kā stipendi- dzot neizdevīgu līgumu (2009) ar KF par dabasgāzes āte (Pew Economic Freedom Fellows Program), savā piegādi, neraugoties uz protestu aizliegumu, tūksto- uzrunā U. beidzējiem: Lietuvā sākās sovjetu impē- šiem demonstrantu turpina pieprasīt viņas atbrīvo- rijas sairšanas process. Mēs bijām pirmie, kas dek- šanu. Cilvēktiesības tiesa Strasbūrā atzīst arestu par larēja neatkarību, un pirmie, kas pieredzēja cilvēku nelikumīgu un politiski motivētu, bet ES dalībvalstis zaudējumus un ekonomisko blokādi. (..) Pēc krīzēm sola neratificēt politiskās asociācijas un brīvās tirdz- (1998, 2009) šodien Lietuva lepojas ar vienu no aug- niecības līgumu ar Ukrainu, kamēr vien Timošenko stākajiem ekonomiskajiem pieaugumiem Eiropā. (..) atradīšoties aiz restēm.  Ap 300 Krimas tatāru Nākošreiz, kad savā Apple ierīcē rediģējat attēlus ar (23.V) pieprasa KF ģenerālkonsula (Simferopolē) Vla- pikselmatoru (Pixelmator), atcerieties, ka šo sistēmu dimira Andrejeva atsaukšanu sakarā ar viņa Krimas izveidoja lietuvieši, un, ja vēlaties visātrāko interne- tatāru masveida deportāciju Staļina laikā attaisno- ta savienojumu Eiropā, brauciet uz Lietuvu. Bet, ja šanu, ko viņš paudis (un kas esot arī oficiālā Krem- redzat kādu, kas peldbaseinā atstāj aiz sevis Maik- ļa pozicija), ieņemot nostāju pret represiju (1944.V) lu Felpsu (Michael Phelps), tā varētu būt mūsu brī- atainojošas vēsturiskas filmas izrādīšanu, jo tur ne- numbērns, padsmitgadīgā Olimpiskās zelta meda- tiekot atklāta patiesība par tatāru sadarbību ar na- ļas ieguvēja Rūta Meilutytė.  Lai gan Lietu- cistiem. Kā zināms, tā tatārus apsūdzēja arī Staļins, vas panāktais 23 neatkarības gados uzskatāms par pavēlot viņus izvest uz Vidusāziju. Divās dienās de- veiksmes stāstu, ekonomiskā migrācija kļuvusi par portēti ap 200 000 tatāru. Katorgu pārdzīvojušie vai politisku un īpaši nopietnu kultūras problēmu, kas viņu pēcteči atļauju atgriezties Ukrainai piederošajā jāapstādina, lai valstij būtu nākotne – tā Pasaules Krimā saņem tikai pēc PSPS sabrukuma (1991). (re)

59 – svarīgi atzīt ģeogrāfijas nozīmi vēsturē, jo atraša- nās vieta un piekraste turpina dominēt skatījumā uz Latviju no ārpuses. (3) Czeslaw Milosz. The Captive Mind – visu laiku labākā grāmata par to, kā padomju pieredze grāva Rietumu cilvēku personību. (4) Win- ston Churchill. The Aftermath – visbīstamākais laiks nāk uzreiz pēc tam, kad cilvēki sāk uzskatīt, ka pa- nākuši galīgo uzvaru. (5) Oswald Spengler. The De- cline of the West – pirmavots noskaņām par Rietumu norietu. [JG no savas puses vēl pievienotu: Howard Zinn. The People’s History of the United States – vis- patiesākais, drukā pieejamais skats uz ASV vēsturi.] ASV UN KF SALĪDZINĀJUMS/PROGNOZE Aivara (re) Ozoliņa intervijā (ir.lv 5.VI) Lennarta Meri konferen- cē, Tallinā, ar Eirāzijas etnisko jautājumu ekspertu, 90. CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ – gadu sākumā sauktu par Baltijas valstu labāko drau- ASV – Bijušais ASV Nacionālās drošības pārvaldes gu ASV valsts departamentā Goublu (Paul Gouble): (National Security Agency) / Centrālās izlūkošanas KF nākamo 20 gadu laikā izirs, taču pašlaik ir drauds pārvaldes (Central Intelligence Agency) datorspe- Baltijas valstīm un pasaulei tieši tāpēc, ka tā ir vāja ciālists/analītiķis Snoudens (Edward Snowden), Va- (..) Gaidāmā izjukšana būs neglīta, turklāt to veicinās šingtonas amatpersonu bieži vien visai histēriski cita ne tik daudz nekrievi Ziemeļkaukāzā, kam vairākums vidū saukts gan par kriminālnoziedznieku un spiegu, cilvēku pievērš lielāko vērību, bet gan drīzāk krievi gan par savas valsts nodevēju, drīzāk raksturojams Sibīrijā, Tālajos Austrumos, Ziemeļrietumos, kuri nav kā pašaizliedzīgs (viņa atalgojums bijis ap $200 000 apmierināti, ka maksā nodokļus, bet pretī no Maska- gadā), ar spēcīgām atbildības jūtām apveltīts globāla vas saņem visai maz, (..) jo vairāk apdraudēti jūtas KF mēroga cilvēktiesību cīnītājs (human rights fighter). līderi, jo lielākas iespējas, ka [viņi] var iesaistīties kā- Viņa „noziegums” – britu laikraksta The Guardian in- dās kompensējošās darbībās ārzemēs, piem., izspē- formēšana (6.VI un pēcāk) par agrāk nekad nepie- lēdami atbalstu līdzpilsoņiem. (..) KF kļūst arvien vā- redzētu ASV valstisku (specdienestu/korporatokrātu) jāka. Tā ražo galvenoties izejvielas un riskē zaudēt elektronisku spiegošanu, par veselu virkni datu iegū- lielu daļu ieņēmumu, jo šo izejvielu cenas krītas. (..) šanas programmu – gan personu, e-pastu, interneta vienīgā cerība palikt pie varas ir radīt krīzes ārzemēs, sarunu un masveida telefonsarunu izsekošanai, gan kuras liktu celties naftas un gāzes cenām, un ar ār- arī videomateriālu un fotogrāfiju analizēšanai, minot valstu apdraudējumiem var aizbildināt represīvas va- tikai dažas no tām. Savas valsts pilsoņu izspiegoša- ras lietošanu savās mājās. (..) Valstis, kuras piedzīvo nai pievienojas slepena, patvaļīga iefiltrēšanās glo- norietu, cenšas pierādīt, ka tām arvien ir svars.  bālajā tīmeklī – ielaušanās gandrīz katras pasaules Ne visi redz ASV lomas relatīvu samazināšanos, tur- valsts sistēmā, arī ASV tuvāko sabiedroto valstu, kā pina Goubls, esam vairākas paaudzes dzīvojuši pāri uzsver Snoudens, valstu, ar kurām mēs neesam kara saviem līdzekļiem, bet mums vairs nav arī tā resursu stāvoklī, (..) es nevēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kur pārsvara, kas bija vēl tikai pirms 20 gadiem. Pēc kara, viss, ko es saku un daru, tiek ierakstīts. Šāda mēroga 1946. gadā, ASV ar saviem 6% no pasaules iedzīvo- valstisku izspiegošanu/kontroli nespēja priekšā stādī- tāju kopskaita piederēja 50% no pasaules IKP. Pašlaik ties pat izcilie antiutopisko romānu 1984 (George tie ir vairs tikai 22%. Pēc vēl dažiem gadiem būs 10%. Orwell), The Brave New World (Aldous Huxley), Mēs (..) Kad valstis zaudē ietekmi, īpaši spilgti izpaužas (Zamjatins) autori. Snoudena nopludinātie materiāli to nacionālās rakstura iezīmes. Amerikas kultūru rak- sturo vismaz trīs lietas. (1) Mēs ignorējam ģeogrāfiju. Kubas Damas de blanco Nezinām, kur kas atrodas, (2) amerikāņi uzskata, ka vēsturei nav nozīmes (šādu mācību viņi arī cenšoties izplatīt): aizmirstiet pagātni, fokusējieties uz nākot- ni, kā to darām mēs. (3) amerikāņi ir kulturāli pre- disponēti uzskatīt, ka visām problēmām ir risinājumi, bet, ja tādu nav, tie tiek pasludināti par dabisku rea- litāti. Afganistāna ir klasisks paraugs – mēs nezinām, ko tur darām. (..) 1944. g. Vinstons Čērčils teica: uz amerikāņiem vienmēr var paļauties, ka tie rīkosies pareizi, taču pēc tam, kad būs izmēģinājuši visu citu. 1944. g. mums bija tik daudz resursu, ka varējām iz- mēģināt visu citu un tad izdarīt pareizi. Tagad tā vairs nav. Mums jādara pareizi ar pirmo mēģinājumu. [Uz jautājumu, ko liecina fakts, ka rudenī plānotajās mili- tārajās mācībās Steadfast Jazz piedalīsies 3000 fran- ču karavīru, toties amerikāņu būs mazāk nekā igau- ņu?] – Tas liecina, ka mums vairs nav resursu, lai da- rītu visu, ko vēlētos. Vēl sliktāk – divas paaudzes dzī- vojām par aizlienētu naudu, un tagad mums ir grūti iebilst dažām valstīm, jo tām pieder mūsu ārējais pa- rāds.  Dr. Goubls iesaka katram baltietim izla- sīt šīs 5 grāmatas: (1) Barbara Tuchman. A Distant Mirror – kā mijiedarbojas etniskie un reliģiskie kon- flikti un pārveido ne tikai tajos iesaistītos, bet arī pa- sauli. (2) Robert Kaplan. The Revenge of Geography

60 izsauc plašu rezonansi par cilvēktiesību aizskaršanu ES dalībvalstīs, piem., Vācijas mediji nevairās vilkt pa- ralēles ar pieredzi Hitlera un arī Maskavas varas laikā Austrumvācijā. Mēs vēlamies dzīvot ne tikai drošībā, bet arī brīvībā – deklarē kanclere Angela Merkele, bet Vācijas tieslietu ministrei (Sabine Leutheuser- Scharrenberger) tas sauc atmiņā Aukstā kara gadus – tikai šoreiz starp ASV un pārējo pasauli. Vācu valsts prokuratūra (Staatsanwaltschaft) uzsākusi (27.VI) kriminālizmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai amerikā- ņu izspiedze vērsusies arī pret Vācijas valsts darbinie- kiem. Kamēr Eizenhauers (Dwight Eisenhower) savas prezidentūras (1953-1961) noslēgumā par vislielāko (joprojām esošo) draudu ASV pilsoņu brīvībai uzska- tīja „militāri industriālo kompleksu” (Military Indus- trial Complex), no patstāvīgi domājošiem ļaudīm nu atskan brīdinājumi pret visu pasauli apdraudošo Va- šingtonas „nacionālās drošības / pretteroristu indus- triālo kompleksu” (National Security / Anti Terrorist Industrial Complex), faktiski pret nepieredzētu glo- bālu hegemoniju, kam nav nekāda sakara ar cīņu Diena pret teroristiem. Maz ticams, ka Savienotajās Valstīs varu rēķināties ar tiesībām uz taisnīgu tiesu un cil- vēktiesību ievērošanu – tā Snoudens sakarā ar ag- resīvajiem draudiem savā dzimtenē (The Guardian, Der Spiegel, The Washington Post, Süddeutsche Zei- tung).  PALESTĪNA – Ziemeļvalstu ārlietu minis- Zīm. Gatis Buravcovs. tru sanāksmē Stokholmā (4.V) Villy Søvndal (Dānija) Apvienības „Saskaņas centrs“ (SC) Saeimas frakcijas un Erkki Tuomioja (Somija) paziņo, ka viņu valstis priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs 06.III ieradies oficiālā piešķir Palestīnas diplomātiskajām misijām vēstniecī- vizītē Minskā, lai parakstītu vienošanos par sadarbību bu statusu, sekojot analogam Zviedrijas parlamenta ar Baltkrievijas oficiozo politisko partiju „Belaja Rus“. lēmumam š.g. martā. KUBAS disidentiskajām  demokrātiskā sociālisma ideju pievilcību, līdzās ap- Lēdijām Baltā (Damas de Blanco, dib. 2003) 8 ga- sūbējušajai Sociālistiskajai internacionālei (SI), kas dus pēc ES Saharova balvas piešķiršanas (2005) par savā klēpī bija uzņēmusi arī visai totalitāras partijas darbošanos cilvēktiesību un demokrātijas labā, kon- (piem., Ortegas partiju Nikaragvā), izveidojot jaunu krēti, pieprasot 75 opozicionāru atbrīvošanu, tikai starptautisku apvienību – „Progresīvo aliansi”. Tajā šogad Havana dod atļauju doties uz Briseli tās sa- pārstāvētas partijas no 70 valstīm. Iniciatori bija Vāci- ņemšanai (AP 24.IV).  IZRAĒLA – ES pieņemtās jas, Francijas, Zviedrijas un Lielbritānijas sociāldemo- (28.VI) vadlīnijas no 2014. g. liedz tās 28 dalībval- krātisko partiju līderi. Šajā jaunajā progresīvo spēku stīm finansēt projektus kolonistu apmetnēs Izraēlas saimē formāli iekļauts nevis SC, bet gan tā kodols – t. okupētajās teritorijās un Austrumjeruzalemē – tas s. sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa”, taču orga- attieksies uz visām ES dotācijām, balvām un finansē- nizatoriski SC sastāv arī Rubika (viltus) sociālistiskā jumu etc. aiz 1967. g. „zaļās līnijas”. Tās ir kvalitatī- partija, kura piedalās katrā komunistisko un mark- vas pārmaiņas, kam būs pozitīva ietekme uz miera sistiski ļeņinisko partiju starptautiskā kongresā. SC perspektīvām – tā prominentā palestīniešu politiķe ar abām tā sastāvdaļām nav vis sociāldemokrātisks Hanana Ašravi. Ja Izraēlas valdība gribēs parakstīt šī jēdziena klasiskajā nozīmē, bet ir spēks, kas lūko vienošanos ar kādu no ES dalībvalstīm, tai rakstis- pārstāvēt Latvijas krievvalodīgo kopienas šauri etnis- ki būs jāatzīst, ka Rietumkrasta kolonistu apmetnes kās intereses. SC vadībā Jānis Urbanovičs faktiski ir nav daļa no Izraēlas.  Vairākums (52%) pasaules tāda latviska izkārtne, kamēr Nils Ušakovs iemieso iedzīvotāju noskaņoti nelabvēlīgi pret Izraēlu (tās ār- šīs apvienības etnocentrisko būtību. Tas, kas palicis politiku, apartaīdu, nelegālo apmetņu politiku etc.), pāri no 1904. gadā dibinātās sirmās LSDSP, ir skum- vadoties pēc Globe Scan/PIPA (10.V, raidstacijas BBC jas atliekas. Tur diemžēl nav neviena, kas spētu at- paspārnē) aptaujas. Viskritiskākie ES ir Apvienotās dzīvināt to rainisko garu, kura paudējs bija nelaiķis Karalistes (UK) un Spānijas iedzīvotāji (70%), seko Vilnis Zaļkalns. Zīmīgi, ka SDP „Saskaņa” starptau- Vācija (67%), Francija (63%), Austrālija (64%), Kanā- tiskā sekretāre ir Elizabete Krivcova, kura aktīvi rīko- da (57%). Vienīgi ASV vairāk nekā 50% izteikušies jās agresīvā „Nepilsoņu kongresa” vadībā. Ja meklē- labvēlīgi par savu „tuvāko sabiedroto”. No visnegatī- sim vēsturiskas analoģijas, tad Latvijas Saeimā pār- vāk novērtētajām valstīm Izraēla ieņem 4. vietu – pēc stāvētais SC darbojas nevis izcilā Vācijas sociāldemo- Irānas, Pakistānas un Ziemeļkorejas.(re) krātijas līdera Branta (Willy Brandt) garā, bet drīzāk jau atdarina Henleina (Konrad Henlein) taktiku, kurš, ĒRMĪGAS BŪŠANAS – Franka Gordona vadīdams Sudetu novada vāciešu partiju, pag. gs. 30. sleja par viltus sociāldemokrātiem Rīgā: „Saskaņas gados kūdīja šo minoritāti, aicinot to graut demokrā- centrs” (SC) kļuvis par vienu no jaunas sociāldemo- tiskās Čehoslovākijas pamatus, kas atviegloja Hitle- krātu un „kreiso centristu” (?) apvienības dibinātā- ram šī novada pievienošanu Lielvācijai. Šis salīdzinā- jiem, Vesti segodņa lasītājiem priecīgi paziņo Irina jums ir, protams, vienkāršots, citi teiks – vulgarizēts. Osinska. Te prasās skaidrojums: izmantojot daudzo Bet SC taktika tomēr ir stipri līdzīga (LA.lv 30.V). (fg) ārzemju viesu klātbūtni Vācijas Sociāldemokrātis- kās partijas (SPD) 150 gadu jubilejas svinībās Leip- Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis cigā, šī plašā saieta dalībnieki nolēma atsvaidzināt (mb), Franks Gordons (fg), Rolfs Ekmanis (re)

61 NO LASĪTĀJU VĒSTULĒM

Sakarā ar Laimoņa Pura vēstulē (JG273) minēto dra- Rīts kļuva vēl gaišāks, kad pastniece atveda JG273. maturgu Gunāru Priedi, Rakstnieku Savienības valdes Pavasaris Zaubes pagastā ir neparasti dāsns. 1. sekretāru (1974-1984), interesi var izraisīt Jāņa Lie- Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos” piņa rindkopa JG178 (1990) attiecībā uz RS 10. kon- gresu: Nākot Priedes vietā Jānim Peteram, Ēvaldu Strodu aizstājot ar Gunti Valujevu, visas negatīvās JG veidotājus un lasītājus varētu interesēt ziņa, ka parādības īpaši manifestējās, ievērojot abu jauno Vašingtonas Universitātes (University of Washing- vadītāju izteikti kundzisko dabu, autoritāro izrīcības ton, Seattle, WA) Baltijas Studiju programmas (Bal- veidu un pašradītu mītu par savu spēju neierobežo- tic Studies Program) kursa „Latvian Literature and tību itin visās izteiksmēs. Turklāt, pārstāvot rakstnie- Culture” ietvaros š.g. pavasara ceturkšņa noslēgumā ku organizāciju ārpusē, daudzi personiski spriedu- „kā bonusu” lasījām un pārrunājām Ievas Dāboliņas mi tiek sacīti gluži kā savienības kopsapulces lēmu- „Cīlīti”, Bruno Javoiša „Karoga stāstu” (abi JG272), Li- mi, un ārzemju preses atreferētais G. Valujeva vēs- gitas Levinskas pētījumu par Jāņa Klīdzēja romānu tījums (pirms drusciņ vairāk nekā gada!), ka nevar Cilvēka bērns un Sanda Laimes – par raganu tradīciju būt runas par kādu tur neatkarīgu Latviju, pasau- Latvijā (abi pēdējie JG273). lē pārskanēja kā latviešu rakstnieku 50 gados nicinā- Studente, Seatlā tas pašcieņas nožēlojams trūkums. Juris Žagariņš, Springfīldā (Springfield, JG273 sākumdaļas dzejoļu kopa, manuprāt, ir skais- Massachusetts) tākās atvadas no Skaidrītes Kaldupes un Imanta Zie- doņa. Bagātīga, kā parasti, informācijas, pētījumu, atsauksmju daļa. Paldies! Pēc 10-skālu sistēmas vērtējot JG273, varētu likt atzī- mi: 10 ar + gan par daudzpusīgo, bagāto saturu, gan Imants Auziņš, Rīgā par iespaidīgo, gaumīgo fotogrāfiju un reprodukciju atlasi. Ar lielu interesi izlasīju Indras Ekmanes recen- JG273 lasīju Bruno Javoiša dzīves stāstu. Septiņi gadi ziju “Baltijas kopīgā identitāte“, Rolfa Ekmaņa tur- Mordovijā! Jā, velnišķīgs laiks toreiz bija Dzimtenē. pinājumu par Radio Brīvība vēsturi un personībām, Šogad, braucot uz Dzejnieka Virzas mājām, uzdāvi- kā arī Maksima Strunska pētījumu par Edvarta Virzas nāšu viņiem žurnālu, lai jaunā paaudze, stāvot un re- dzeju latviešu mūzikā, un vēl arī „Vai Strēlerte atgrie- dzot sarkanbaltsarkano, zinātu, ka tas kādreiz nebija žas Latvijā?“, bagātīgo nodaļu “Dažos vārdos”. Brī- pats par sevi saprotams. nos, kā to visu var izzināt, atrast un aprakstīt. Rodas lepnums par talantiem bagāto mūsu tautu. Cepuri Maksims Strunskis, Berlīnē/Rīgā nost arī Laimonim Puram, kurš nebaidās teikt patie- sību par Peteru un Paulu rubrikā: ”No lasītāju vēstu- LTV De Facto 2012.9.VI raidījums par pilsonības liku- lēm”. Šī JG ir kā dārgumu lādīte. Ko lasīt, ko pētīt ma maiņām, aktīvu Latvijas valsts pavalstniecību at- pietiks vēl un vēl. ņemšanu, tiesvedībām un dubultpilsonību. Pirms da- žām dienām mani intervēja LTV De Facto žurnāliste Zigurds Elsbergs, Rīgā Inga Šņore. LTV manu ģimeni un mani arī 1. oktobrī pavadīs uz PMLP, tur, kur 2005. gadā šī pavalstniecī- Godājamais rakstu lietu pārvaldniek! Ļoti pateicos. bas un dubultpilsonības lieta sākās – tur mēs atgrie- Cepuri nost Imanta Ziedoņa pārpublicējumiem viņa zīsimies 8 gadus vēlāk – ir sasniegta pilsonības liku- piemiņai JG273. Tikai žēl, ka ir par vēlu piedāvāt/ ma maiņa... piemērot viņa samākslotajām šķipsnām 1. lpp. kaut Baiba Lapiņa Strunska, Vācijā ko līdzīgu Čaka platmalei, vai varbūt mēģināt kaut kā apklāt/paslēpt Ziedoņa samākslotās, pārspīlētās, Par Gugenheima mūzeju...(JG273) bezgaumīgās, gandrīz bezjēdzīgās atskaņas, sākot Kam latviešiem tāds Gugenheims, jau ar 2. lpp. Gaujas lejām - kurmju ejām - jaunām kad katru dienu pretī panāk pats sejām - Raiņa dzejām. Paliek žēl vai rodas kauns, par Tretjakovs, latviešu tautas pārmērīgo identificēšanos ar šo aiz- un ar laipnu smaidu kuplā bārdā. gājušo/noziedējušo otrās vai trešās šķiras dzejotā- Saulīte lec austrumos, ju, lielo pļāpu. Varbūt būtu bijis labāk tiešām ievē- Bet noveļas tā rietumos. rot lielo „klusumu”/tukšumu pašam sevī un nerakstīt, No tā būs, bērni, mācīties, kad „Upē naktī pīles kliedz“, pašam atzīstoties, ka: Uz kurieni mums raudzīties! Tas nekas, ak, tas tik tā, tas tik tādā klusumā, Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc (4). Šķiet, ka katra pirm- Ainārs Zelčs, Alūksnē klasīga dzejnieka uzdevums būtu iepazīties vispirms ar sevi pašu, lai tad varētu sniegt arī mums/nabaga P.S. To gan nebiju domājis, ka kremlini dabūs tik lasītājiem kādas zināšanas par cilvēka dabu. Rainis, daudz balsu kaut stipri pārkrievotā, tomēr joprojām to labi saprazdams, dzejodams par bagātīgās „dvē- latviskā Rīgā. Esmu drusku sašļucis par šīm un arī ci- seles“ pašapziņas trūkumu, solījās, ka tā zinās vēl i tām lietām; tomēr tā gaŗgabalniekam ir tikai elpas nezināmo. Diemžēl latviešu literatūrā vēl nav parā- atvilkšana, iekāms turpināt skrējienu... dījies tāds dziļumpsihologs, kāds bija Freids, vai tāds ½ priekā! mākslinieciskās psihoanalīzes sniegums, kādu pavei- ca Prusts, vai tik jaunradošs dzejnieks, kāds Anglijā Ainārs vēl slēpjas gluži nepazīts zem/aiz Stratfordas aktiera izbazūnētā vārda un uzpufētā ģīmja. Ziedoņa dzejoli par okupācijas sātanisku izpaušanos Jūs esat tik iespaidīgi pasnieguši, ka esat pelnījuši Paulis Birznieks, Vašingtonā 2013. gada preses godarakstu zelta ietvarā. Jānis Liepiņš, Rīgā

62 POSTPADOMISMS man tāds bija, ko parakstīja teātra daļas to- reizējā vadītāja Lilija Dzene. Viņas izcilība te- Nosūtīju Latvijas Avīzei vēstuli (2013.III), kurā ātra zinātniecībā Dzeni nepaglāba no amata paironizēju par Andas Buševicas recenzijas zaudēšanas, Nacionālā (Drāmas) teātra iestu- virsrakstu („Kultūrzīmes” 2013.19.-25.III), kas dētā Redzēt jūru (teātrī 1968) un Gunāra Prie- ņemts no dramaturga Gunāra Priedes ierak- des Smaržo sēnes (1967) manuskripta kopiju sta dienasgrāmatā (1950.22.VI): Korejā karš. izplatīšana bija nepiedodama idejiskā apgrē- Ak! Aizbraukt tur – un krist. Bez satura tuvā- cība. Par teātru jauno priekšnieku iecēla VDK ka skaidrojuma šāds virsraksts atgādina kurio- uzticības personu Jevgeniju Vanagu, to pašu, zo viena komata dēļ diametrāli pretēji sapro- kuru 1965. g. septembrī, kā kaut cik pieklājī- tamo teikumu: Nošaut nedrīkst atbrīvot. Vai gi runājošu angliski, komandēja kopā ar dzej- Priede gribēja „krist” par Ziemeļkoreju, kurā nieku Ojāru Vācieti uz Angliju tikties ar trim- tagad taisa kodolieročus un tauta dzīvo pus­ das latviešu rakstnieku Gunti Zariņu, un nā- badā, vai „krist” par Dienvidkoreju, kas kļu- kamā dienā Zariņš izdarīja pašnāvību, atvadu vusi demokrātiska valsts ar apskaužamu eko- vēstulē atzīstot: Es vairs nevaru atgriezties no nomisko varenību? Kāpēc slēpt dramaturga tā slidenā ceļa, uz kura esmu uzkāpis. Izpildot nostāju? Lilijas Dzenes parakstīto līgumu, iesniedzu Va- Taču gauži satriecošs ir Buševicas apgalvojums, nagam globālu divdaļīgu komēdiju parādību ka Priedes luga Smaržo sēnes ir vienīgā cen- totālā skatījumā Izdrupums vai – kā spēlēt te- zūras aizliegtā luga latviešu literatūrā. Vēstulē ātri? Izlasījis, jaunais priekšnieks neganti ap- redakcijai biju pievienojis dokumentālu pieli- skaitās un, apliecinot savas dusmas ar finan- kumu, kas apgāž analfabētisko faktu. Diem- siālu rīcību, atskaitīja par komēdiju saņemto žēl atbildi nesaņemu ne no laikraksta, ne per- avansu no Lāčplēša dramatizējuma Leļļu teāt- sonīgā vēstulē, tātad glupība par „vienīgo” rim. Vai manuskripta abus eksemplārus iznīci- turpināsies. nāja? Šaubos. Tie palika kā pierādījums manai politiskajai nekaunībai uzrakstīt lugu, kurā no Ja Anda Buševica būtu izlasījusi vismaz paša kaut kāda robežnama Āzijā atgriezies režisors Priedes rakstīto, tad zinātu: Bija arī lugas, kas vēlas pieredzēto improvizēt uz padomju ska- līdz skatuvei neaizkļuva un pazuda bez pēdām. tuves. Ko režisors bija robežnamā redzējis? To, No tādām atceros Miervalda Birzes „Kādā no- kas notiek ar cilvēkiem, kad kapitālismu no- maļā stacijā” (Gunārs Priede. LZA Vēstis. 2000, maina ar sociālismu un sociālismu – kapitā- 54. sēj.,1./2. (606./607.) nr.: 74-81). lisms, tātad, ko 20. gs. piedzīvojām visi. Vēsturniece Daina Bleiere brīdina, ka mēs pā- Kliedējot dramaturģijas šodienas speciālistu rāk maz domājam par padomju perioda bū- nezināšanu, mazliet par vēl vienu manu doku- tību (Latvijas Avīze 2013.8.V). Diemžēl mēs mentālo lugu Rīga-Brisele-Rīga. To uzrakstīju, pārāk maz arī zinām, jo informācijas avoti – atsaucoties ministrijas teātra daļas atkal jau- padomju publikācijas. Bet kas ir saglabāts ie­ nam priekšniekam, kas nomainīja Jevgeniju stāžu arhīvos un kas pazudis uz laiku laikiem? Vanagu. Izvēlējos 1914. gada sākumā Briselē Padomju režīma vadošie centās noklusēt va- notikušo Latvijas sociāldemokrātu 4. kongre- rai nevēlamo, iznīcināt katru tai nepatīkamu su. To allaž cildināja kā ļoti nozīmīgu, it īpaši pierādījumu. Kultūras jomā to it īpaši naski tāpēc, ka tajā bija piedalījies Ļeņins, un bal- darīja LPSR nopelniem bagātais kultūras dar- sojumā uzvarēja lielinieki. Teātru režisori vai- binieks Ilmārs Īverts. Iecelts par TV un Latvi- rījās no šādiem uzvedumiem. Radio gan mek- jas radio priekšnieku (1972-76), viņš pamatīgi lēja runājamos gabalus, izveidoju raidlugu, „izvētīja” šajās raidiestādēs uzkrātos materiā- to godalgoja, savu „svētību” bija devis LPSR lus, lika iztīrīt komunistiskai ideoloģijai nepie- valsts TV un radioraidījumu komitejas toreizē- dienīgo. Tādējādi vēsturiskā skatījumā izsisti jais priekšsēdētājs, LPSR nopelniem bagātais lieli robi, atstāts tukšums, mantojumā saņem- skatuves mākslinieks Rihards Zandersons. Taču ta sakropļota informācija. Marksisms un ļeņi- viņu 1972. gadā nomainīja Ilmārs Īverts. Var- nisms atgāja pagātnē, toties saplaucis post- būt viņš pamanīja lugā ielikto „akmeni”, bet padomisms. Tas bijušo reizumis tik jūsmīgi ap- varbūt aizliedza tāpēc, ka reiz manā klātbūtnē jūsmo, ka pat klibošanu dēvē par leģendāru Ēvalds Vilks savu klasesbiedru pirmskara pa- skrējienu, disidentismu sameklē vodkas patē- matskolā nosauca kāda dzīvnieka vārdā par riņa apjomos. viņa rakstiem laikrakstā Pravda, bet es neie- bildu. Lugā ieliktais „akmens” bija vēsturiskais Nezinu, kā LPSR kultūras ministrijā uzdarbo- akts, ka kongresa izšķirošajā balsojumā par jušies „tīrītāji”, pazudinot autoru iesniegtos LSD programmu piedalījās 15 delegāti, 7 no- manuskriptus. Taču gadu gaitā ir atrodamas balsoja par maziniekiem (meņševikiem), 7 par publikācijas par autoriem un viņu pagaisu- lieliniekiem (boļševikiem), izšķirošais bija pre- šām lugām, diemžēl atgūtās neatkarības div- zidijā sēdošā liepājnieka Pētera Auguļa, Pēte- desmitgadē humanitārā izglītība par latviešu ra dēla balsojums; viņš kongresā piedalījās ar literatūru reizumis noslīd nezināšanā. Ir taču segvārdu Kalnietis, bija Vidzemes žandarmē- jābūt līgumiem starp autoru un ministriju, arī rijas 2. daļas slepenais aģents zem segvārdu

63 Foto: Inta Ruka. Skat. 57.lpp.

Lešij, Mažeiķos, tiekoties ar savu kuratoru, tādus superidejiskus balagānus kā Mājup ar bija saņēmis uzdevumu iefiltrēties lieliniekos. uzvaru, Uz jauno krastu u.c. tamlīdzīgas, arī Vai radiofona arhīvā saglabāts raidlugas ori- lugas, bet ne vārda par Redzēt jūru, kurā no- ģinālteksts? Kā minēju, Īverts pamatīgi vētīja zīmīga loma bija Veltai Līnei (Svešā), meklējot viņprāt iznīcināmo. Par to mani informēja lite- tēva pēdas Sibīrijā. Sākot iepazīšanos, dialogā rārā daļā strādājošais dzejnieks Alfrēds Krūklis, ar Uldi Dumpi (Anrijs) viņi konstatē, ka visās iedeva Redzēt jūru audioierakstu. citās valodās var pieklājīgi uzrunāt svešu sie- vieti, izņemot latviešu valodu, kurā Kronvalda Pagaisušas lugas bija arī dramaturgiem Elmā- Ata darinātais jaunvārds „kundze” pazudis... ram Ansonam, Ārijam Geikinam, Jānim Lūsim, Skatītāju ilgstoši aplausi, piecelšanās kājās... vēl dažam labam, kurus nezinām, un tad no- Šī luga gan ir vienīgā, kam pēdējā izrāde no- nākam pie apgalvojuma, ka vienīgi Gunārs tika jātnieku milicijai patrulējot ap teātri un Priede cietis no cenzūras. Arī tāds ir postpa- kuru aizliedza LKP CK birojs... domisms – slavināt toreiz slavinātos, klusēt par padomju varai nepatīkamo. Tam piemē- Pusgadsimtu kuplojusī padomju režīma ri nav tālu jāmeklē. Atzīmējot izcilās aktrises puspatiesību un melu aste velkas un velkas Veltas Līnes 80. dzimšanas dienu, gadu des- līdzi un padevīgi vējojas šobaltdien. Latvijā mitus TV strādājošā un daudz zinošā Mārīte daudziem bijušais iekapsulējies zemapziņā no bērnības un jaunības, kad zāle šķita zaļāka un Balode videofilmaiNo bitēm neko nevar zināt saule siltāka. Tāpēc vienīgi laiks un tikai laiks (2003) ir scenārija autore un režisore. Filmu izdzēsīs izdzēšamo, un nekrietneļu noslēpto, atkal demonstrē (2013.2.I), aizvadot aktrisi joprojām nezināmo izcels dienasgaismā. mūžības takās. Diemžēl filmai klaji uzspiests postpadomisma zīmogs. Tajā uzskaitītas fil- 2013.V mas, kurās aktrise piedalījusies, ieskaitot pat Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”

64 KIBERKAMBARIS

Otto Ozols, Speciāli TVNET dzīvotspēju.2 Būtībā viņa norāda uz Latvijas radošo cilvēku gļēvumu līdz pat vēlam Gor- bačova atkušņa jeb perestroikas laikam. Kriti- Inteliģence, ķi pamatoti aizrāda: tas ir paviršs un netaisns apgalvojums. Latvijas radošā inteliģence tiešā intelektuāļi vai netiešā veidā drupināja padomju režīma Latvijas politikā murgus jau vismaz no 70. gadu beigām. Ak vai, cik stulbi nosist gulbi. Bet nekad nav nopietni stulbāk vēl, ja vēlāk žēl. ņemti vērā Tā ir plašāka tēma, bet nopietniem pētniekiem derētu ieklausīties jau 1981. gadā (!!!) dibinā- 2013.12.VI tās rokgrupas Pērkons dziesmās ar Māra Mel- Trīs it kā cieši nesaistīti notikumi – režiso- galva un Klāva Elsberga vārdiem. Mūsdienās, ra Alvja Hermaņa izaicinošie paziņojumi, jaunākiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējami žurnāla Latvju Teksti noraidītais un portā- novērtēt viņu tā laika drosmi. Pērkons iedves- la Satori.lv publicētais intelektuāļu pētnie- moja veselu paaudzi nākamo dumpinieku. ces Olgas Procevskas raksts par Latvijas in- Viņi bija nenoliedzami skaļākā, bet ne vienī- telektuāļiem un kārtējā sajūsma par Igau- gā antikomunistiski noskaņotā radošās inteli- nijas prezidenta Tomasa Ilvesa aso politis- ģences, intelektuāļu daļa. 1987. gada sākumā ko runu1. iznāca brīvdomīgais un dumpīgais literatūras žurnāls Avots, kam bija skurbinoša ietekme Šie notikumi raisījuši diskusijas par intelek- uz plašāku domātāju loku. Patiesībā var dro- tuāļu nozīmi Latvijas valsts attīstībā. Daudz ši apgalvot, ka radošo cilvēku pretestība režī- tiek domāts par viņu ieguldījumu tieši Atmo- mam sākās jau 1940. gada jūnijā un dažādos das procesos un tālākajā valsts attīstībā. Lai- veidos turpinājās visus okupācijas gadus. Ne ka posmu pēc neatkarības atjaunošanas ne- jau no tukšas vietas uzradās Pērkona un Avo- var saukt par īpaši veiksmīgu. Tas rada jautāju- ta brīvdomātāji. Protams, šodien var vērtēt un mus par Latvijas intelektuāļu spējām – ietekmi, spriest, ko varēja labāk un pareizāk. Bet vaja- spēku, tālredzību. Klusi, bet, iespējams, parei- dzētu atturēties no paštaisnas tiesāšanas. Tas zo atbildi ir pateicis viens no ietekmīgākajiem bija laiks, kad par brīvāku vārdu varēja samak- Atmodas laika intelektuāļiem – Jānis Peters. sāt ne tikai ar savu, bet arī ar savu tuvinieku Viens no pārmetumiem Latvijas intelektuāļu likteņiem. pētniecei Olgai Procevskai bija par apgalvoju- Nav noliedzams radošās inteliģences ieguldī- mu: Līdz pat 1989. gadam Latvijas publiska- jums Latvijas tautas gara nesalūšanā līdz 80. jā telpā no intelektuāļu mutes neizskan nekas gadu beigām. Uzmanīgi, bet principiāli Latvi- tāds, kas būtu acīmredzamā pretrunā ar par- jas sabiedrība virzījās uz skaidru mērķi – nevis tijas līniju un apdraudētu padomju sistēmas plašāku brīvību reformētā Padomju Savienībā, bet gan pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Tā 1. Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess: Netīra politika ved uz ļeņinisku valsti valsti> Karikatūra: Toms Ostrovskis/TVNET. Avots: LETA/AFP

65 bija bīstama un sarežģīta lielās politikas im- gadā Latvija tika okupēta. Tas bija pagriezie- provizācijas spēle no abām pusēm. Izšķiro- na punkts, pēc kura padomju režīma iluzorā šais tomēr bija sabiedrības noskaņojums. Lat- likumība bija izšķīdusi pavisam un galīgi. Ta- vijā tas bija nepārprotams, kaut arī patiešām gad Peters atklāj vēl kādu nezināmu faktu. In- līdz pat 1987. gadam reti skaļi pateikts, – ne- tervijā viņš saka: Nikolajs Neilands man neilgi atkarības atjaunošana. Šajā ziņā intelektuāļi pirms savas nāves atklāja, ka ticies ar Vulfso- bija spēlējuši bīstamu spēli ar režīmu, bet fi- nu iepriekšējā vakarā pirms viņa runas. Iespē- nālā komunistiem nebija izdevies salauzt pašu jams, viņi kaut ko saskaņoja. Peters nepasaka galveno – sapni par brīvību, izlaušanos no tieši to, ko domā daudzi – Nikolajs Neilands impērijas. tika uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem un augstākā līmeņa padomju spiegiem. Zvied- jānis peters: jā, es pateikšu ri domā, ka viņš savulaik spējis pakļaut komu- Tomēr salūšana notika mazliet vēlāk. Diemžēl nistu ietekmei Zviedrijas bijušo, vēlāk noslep- jāatzīst, ka smalko spēli starp kompartijas no- kavoto premjerministru Ūlofu Palmi. Tātad tas menklatūru un intelektuāļiem pēdējie zaudē- nozīmē, ka Vulfsons pirms savas leģendārās ja tieši Atmodas laikā. Viens no tā laika rado- runas bija ilgi konsultējies ar pieredzējušu un šās inteliģences līderiem Jānis Peters jau 1998. ietekmīgu padomju spiegu. gada novembrī žurnālam Rīgas Laiks atzina: Lēnām, aizvien atklātāk runājot par Atmodas Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolū- procesiem, Peters ļauj saprast, ka padomju cija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. No- nomenklatūra labi saprata procesus un cen- menklatūras revolūcija, kura aizsākās Maska- tās tos pārņemt savā kontrolē. Šobrīd patie- vā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenkla- šām apskatoties apkārt mēs redzam, ka ko- tūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts munistu elite patiesībā paturēja varas kon- domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā troli savās rokās un turpina darīt to joprojām. bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcē- Ventspilī joprojām valda Aivars Lembergs, Sa- ties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis eimā sēž viņa biedrs Augusts Brigmanis un Jā- arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekono- nis Urbanovičs, Rīgā – komjauniešu aktīvists misko struktūru priekšgalā ir bijušie nomen- Andris Ameriks. Valsts prezidents Andris Bēr- klatūras cilvēki. ziņš ir precīzi no tās pašas kompānijas. Tie ir Šī labi izglītotā, rafinētā nomenklatūras gru- tikai daži, redzamākie piemēri. Patiesībā viņi ir pa Latvijā saprata, ka laikus ir jāiekļaujas At- „kontrolējuši laukumu” visu laiku un sekmīgi modas procesos, lēnām jāpārņem kontrole to turpina darīt. pār atjaunotās Latvijas varas gaiteņiem. At- Pārliecinoši melo un grāb no valsts, šķirībā no intelektuāļiem viņiem bija politis- cik vari kais rūdījums, labi attīstīts korporatīvo saka- ru tīkls, pieeja informācijai un zināšanas par Kāds varbūt teiks – kas tur slikts, kompartijas vērtīgākajiem resursiem, to pārvaldīšanu. Tā- funkcionāri bija izglītoti, spējīgi darboņi, kurš pēc nav liels pārsteigums, ka bijušais kompar- katrs tur nevarēja izvirzīties. Taisnība. Tomēr tijas funkcionārs Aivars Lembergs ātri sagrā- ir viena problēma. Komunistiskā režīma būtī- ba savā kontrolē nozīmīgo Ventspili. Ar tiem ba bija vienkārša – skaļi, pārliecinoši melo un laikiem fantastiskajiem līdzekļiem, kurus deva grāb no valsts, cik vien vari. Šajā ziņā viņi bija naftas tranzīta dolāri, viņš varēja brīvi pirkt izcili. Un joprojām ir. un manipulēt ar nepieredzējušo jauno Latvi- jas politikas virtuvi. Kā vēlāk norādīja daudzi Kāpēc Latvijā daudzi sajūsminās par Igaunijas eksperti – „trubas dolāri” kļuva par Latvijas at- prezidentu Ilvesu? Tāpēc, ka viņu intelektuāļi tīstības „vēzi”. Diemžēl šā vārda medicīniska- 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā nepade- jā izpratnē. vās. Viņi principiāli attīrīja visu valsts varu tie- ši no kompartijas nomenklatūras. Nevis tāpēc, To, ka nomenklatūra Atmodu pārvērta par ka viņi visi bija noziedznieki vai vienkārši slikti savu revolūciju, Peters atzina pirms piecpad- cilvēki. Bet tādēļ, ka bija jāatjauno valsts prin- smit gadiem. Pavisam nesen intervijā laikrak­ cipiāli citos apstākļos. Igaunijas atjaunošanas stam Diena viņš izstāstīja vēl kādu niansi, ku- pamatu ielika cilvēki, kuros nebija komunistu rai daudzi nav pievērsuši uzmanību.3 Viens nomenklatūras neiznīdējamās domāšanas pa- no lielākajiem tā laika varoņiem bija žurnā- radumu. Ar laiku bijušie igauņu kompartijas lists un politiķis Mavriks Vulfsons. Pēc ilgiem funkcionāri atgriezās uz politiskās skatuves, un ražīgiem gadiem padomju propagandas bet viņiem vairs nebija tās postošās ietekmes druvā viņš 1988. gadā pēkšņi kļuva par visas un varas. Izdzīvošanas vārdā arī viņi bija spies- tautas varoni, publiski paziņodams, ka 1940. ti mainīties. Latvijā intelektuāļi turpina savā starpā skal- 3. Jānis Peters: Inteliģence neaizgāja pa varas iegūšanas ceļu ir bijusi vien skaļa, bet nesekmīga klaigāšana.

66 Daudziem būs grūti atzīt, bet ... Labs paziņa, jā. Runas par LPSR KP CK un KGB bosiem nav mītiskas, tēli ir tepat un tie ir reāli. Viņi Latvijas lielajā politikā intelektuāļi pārsvarā bi- visi „izrādījās” ļoti veiksmīgi biznesmeņi. Vairums juši vien apkalpojošais personāls. ir vēl tagad. Tīkls ir izveidots, un tas ir nesaraujams. Reizēm spiedzoši trokšņaini, reizēm kautrīgi Viņus balsta lielā kaimiņzeme, kurai Latvija gatava grauzēji pie treknā prihvatizācijas pīrāga. pārdot visu. Piemēram – Vienotība iztirgo Latvijas valsti pa gabaliņam vien, piešķirot uzturēšanās atļaujas par to, ka šie nopērk sev, kur dzīvot. Daži no 381 komentāra pie šī raksta: Maksis Interesants raksts ar pilnīgi aplamu secinājumu. Otto, ne jau inteliģenti 1993. gadā ievēlēja Forši, ka atbildību par visu var novelt uz komjauniešu paaudzes veidoto Latvijas ceļu, to mistiskiem un neidentificētiem „čekistiem“ un izdarīja latvju vēlētāji, un viņus apbūra ne tik daudz „komjauniešiem“. Tie ir tādi nekonkrēti tēli, kuri Gorbunova frizūra vai kādas inteliģentu slavas pie visa vainīgi. Un masas piebalso, o, jā, vot, ja dziesmas šim politveidojumam, cik Meierovica nebūtu „čekistu“ un „nomenklatūras“, tad mums dēla Gunāra vadītās Pasaules brīvo latviešu te noteikti būtu Igaunija kā minimums un Vācija apvienības samešanās kopā ar šiem komjaunekļiem kā maksimums. Un paši zagļi un prihvatizatori var konformistiem, nevis LNNK. Kas tā par norādīt ar pirkstu uz tiem pašiem nekonkrētajiem pašpasludināto komentētāju modi novelt atbildību tēliem un gudru sejas izteiksmi teikt - jā, patiešām, no vēlētāja, it kā viņam savas galvas nebūtu? tie tur nelieši no nomenklatūras ar padomju Vēlētāju vajag cienīt arī viņam piederošās politiskās laika domāšanu ņēma un sazagās. Tas stāsts par atbildības nozīmē, dārgie komentētāji. „čekistiem“ un nomenklatūru izskatās pēc bubuļa un PIESEGA nevis reālas vainīgo meklēšanas. Es nu gan precīzi zinu - katram lēmumam, katrai zagšanai, Ak tad beidzot ir sākuši skaļi runāt par tēmu, prihvatizācijai, šaubīgam iepirkumam, katrai kura labu laiku Latvijā ir bijusi TABU. Par izzagšanas afērai ir vārds uzvārds un personas Latvijas Valsts nozagšanu un pārdošanu ārzemju kods. Katrā šādā afērā ir dokumenti, kurus kāds spekulantiem un ārzemju mafijai. Un naudas ir sagatavojis un parakstījis. Šiem kādiem ir miljardu iebāšanu savās oligarhu kabatās (tie trīs vārds uzvārds un personas kods. Ja gribat rosināt oligarhi ir tikai Likumīgo zagļu aisberga redzamā sabiedrībā diskusiju par reālu izmeklēšanu - sāciet daļa). Komentāri gan ir bijuši arī agrāk. Cilvēki ar pareiziem un konstruktīviem uzstādījumiem, lai vienkārši kliedza internetā, bet viņi tika norieti. Un ver vaļā arhīvus, lai katrs var iepazīties ar visiem tā vietā, lai publiski iztirzātu Latvijas valsts un privatizācijas dokumentiem jebkurā jomā, spiediet Latvijas sabiedrības baiso nelaimi, internetā sāka uz atklātību un to, ka tiesībsargājošām iestādēm valdīt cenzūra ar domu, ka, lūk, pārtrauksim rakstīt ir jāstrādā. Bet šī bļaušana par mistiskajiem internetā rupjības. Neaiztiksim cienījamus cilvēkus. „čekistiem“ ir šo pašu čekistu piesegšana. Pieprasiet Patiesībā cenzūra (pašlaik izteikti redzama Delfos) izmeklēšanas, ja gribat atjaunot taisnīgumu!!! valda visu laiku. Uzrakstiet ko pieklājīgu, bet skarbais nepatīkamu valdošajam elites zagļu slānim, kaut ko konkrētu, un dzēsīs kā kādreiz Glavļits! Ka tikai šī 90. gados strādāju muitā, tur personīgo labumu diskusija neapsīktu! Jo svarīgāk Latvijai ir, kurš ar guva katrs vai gandrīz katrs, tai skaitā arī es, dzīve kuru realitātes šovā kameras priekšā jājas. likās skaista. Tagad man ir vienkārši kauns, cik stulbs esmu bijis, bet jaunībā ne to vien sadara. Ja Jānis savu rīcību varu novelt uz jaunības dullumu, tad Kaut kāds sviests. Nezin kāpēc tiek runāts, kādi tik uz ko šādu rīcību novelt padzīvojušam cilvēkam „intelektuāļi” esot bijuši pie Latvijas atjaunošanas! kurš arī šeptējās? Tā bija rakstā pieminēto darboņu Kaut kā tiek devalvēts intelektuāļa jēdziens – liekas, radīta sistēma, proti, algas minimālas (muitniekam ka tas ir cilvēks ar kaut kādas nebūt augstskolas sakumā bija 50Ls tad pacēla uz 72Ls), bet tie, diplomu kādā nebūt nozarē, pārsvarā daiļajās kuri bija ar kliķi, dzīvoja labi. Tagad šī padomju jeb „brīvajās mākslās”! Nu visas tās dāmas, kas vadošo mantraušu darbība tiek saukta par nežēlīgo ap pensijas vecumu tagad. Viņam jāprot daudz kapitālismu, lai gan te ar kapitālismu sakarība tikai un nepārtraukti runāt, kā tādam komunikāciju tik daudz, cik par to viņiem iemācīts no Marksisma- speciālistam, kas apvārdo klientu! Nevēlos, ka Ļeņinisma murgiem. Tā var turpināt ilgi, bet šeit jauc iekšā Igauniju kā tādu kristāltīru, mītisku skaidrs ir viens - LATVIJAS NAV, IR PADOMJU paraugu. Igaunija nav mītisko varoņu zeme! Tur LATVIJA UN TIKAI. Īsto Latviju Staļins likvidēja, nedzīvo kentauri un ciklopi. Igaunijas lielie bosi bet tas nenozīmē, ka tāda nekad nav iespējama, tāpat šiverējās pa kompartiju un sevi neaizmirsa, jautājums vai latviešu tauta būs tik dzīvotspējīga, tomēr igauņus raksturo mērenība un izteikts lai tādu izveidotu...??? Viss atkarīgs tikai no mums tautiskums. Viņi ir ļoti neparasti cilvēki ar to, ka pašiem, bet tādi Kremļi, Baltie nami vai citādas tur doto vārdu, nu pārsvarā! Igaunis igaunim nav iestādes traucēs vienmēr. Ar to jārēķinās, taču pie vilks. Ja igaunis jums kaut ko apsolīs, un to nebūs noteikuma ja PAŠI TĀ ĪSTI ZINĀM KO GRIBAM. viegli panākt, tad to arī darīs. Nenoliedzama ir Pagaidām peldam tikai pa straumi, bet vajadzētu kaitīgā Somu TV ietekme, kas igauņus audzināja patrenēties arī pret to. zvērīgā kapitālisma gaisotnē, bet viņi nedraudzējas Ģirts ar kuru katru. Jūs igaunim draugs nebūsiet vis. Publikāciju sagatavoja jž

67 GRĀMATAS

Latvijas vēsturē, ar astoņiem gadiem, kad cil- PAR VV-F DARBU vēku attieksme pret savu valsti kopumā šķi- ta cerīgāka nekā pirms un arī pēc tam. Bet SCIENTIAE ET PATRIAE tikai speciālisti un kultūras cilvēki, īpaši tie, Ausma Cimdiņa, sastād. Scientiae et kuri seko norisēm latviešu humanitārajās un patriae. Veltījums akadēmiķei profesorei sociālajās zinātnēs, būs vairāk vai mazāk ie- Vairai Vīķei-Freibergai 75. dzimšanas pazinušies ar VV-F apbrīnas cienīgo intelek- tuālo pienesumu – 13 grāmatas, 25 nodaļas dienā. / A Festschrift in honour of Vaira kolēģu rediģētos sējumos, vairāk nekā 200 Vīķe Freiberga on her 75th birthday. Rīgā: rak­stu, eseju, recenziju un pētījumu atskaišu LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 448 lpp. periodikā. Grēks būtu nepieminēt arī kom- paktdisku Vairas dziesmas – Brīvdabas muze- Ar starptautiski vispāratzīto vācisko lietoju- ja Kurzemes sētā pašas ieskandinātās (kopā mu Festschrift apzīmē kolēģu goda parādī- ar dažiem palīgiem) un komentētās tautas- šanu parasti ar savu visnotaļ akadēmiski ie- dziesmas no personīgās, uz mūžu sirdī iesē- virzītu tekstu kopojumu kādai izcilai personī- dušās dziesmu vāceles. Bibliogrāfiskajās no- bai aktīvo darba gaitu beigu posmā. Mūsu rādēs, kas piepilda 17 lpp. Festschrift beigās, eksprezidente Dr. Vaira Vīķe-Freiberga (turp- minēti arī 18 teksti, publicēti Jaunajā Gaitā, māk VV-F, par paraugu ņemot tādus pazīsta- ko veselus 14 gadus (1979-1993, nr. 123- mus akronīmus kā JFK vai FDR) ar savu līdzši- 191) Vaira palīdz veidot, būdama aktīva re- nējo pētniecisko devumu Zinātnei un tēvijai dakcijas locekle (skat. Letonica 2007,15:169- jeb Scientiae et patriae, kā likts krājuma virs- 210; vai: ). par akadēmiķes/profesores darba beigu cē- lienu ir pāragras – var droši pieņemt, ka da- Apjomīgajā sējumā iekļautie latviešu, arī ka- rāmais turpināsies vismaz divas vai pat trīs nādiešu, amerikāņu, britu, vācu, itāļu, fran- piecgades. ču, lietuviešu, krievu, somu un zviedru lielā- koties pētnieciski teksti trīs nodaļās (1. „Per- Droši vien tikai retais apšaubīs Festschrift sonība, zinātne, valsts”, 2. „Latviskā iden- redaktores Ausmas Cimdiņas ievadrindko- titāte un kultūras komunikācija”, 3. „VV-F pās teikto, ka arī pēc prezidentes pilnvaru atmiņu gaismā”) aptver gan tālus laikus nolikšanas VV-F joprojām ir Latvijas cilvēk- un vietas, gan arī mūsdienas. Baltijas zināt- kapitāla spilgtākā izpausme, viena no visiz- ņu vēstures sistemātiskais pētītājs, LZA eks- cilākajām mūsu laikmeta zīmēm Latvijā un prezidents Jānis Stradiņš ieripina foliantu ar pasaulē, lielā mērā pateicoties viņas spējai kolāžveidīgu jubilāres curriculum vitae, cita domāt vienlaikus latviski, valstiski, starptau- vidū pievēršoties arī viņas visai kritiskajam tiski un globāli (9). Jau pirms aplūkojamais spriedumam par Latvijas zinātnes un aug- sējums ierauga dienas gaismu, par intelek- stākās izglītības spējo lejupslīdi no savā lai- tuālās politiķes dzīvi un darbu ir publicētas kā starptautiski vadošās pozīcijas līdz pašrei- četras grāmatas – LU prof. Cimdiņas Brīvības zējai nožēlojamai situācijai. Savā runā III Pa- vārdā (2001, tulk. arī krievu, angļu, spāņu saules latviešu zinātnieku kongresā (2011.X) val.), dzejnieka/redaktora Māra Čaklā Izaici- nājums (2003), Vītolas-Diksones (Nadine Vi- tols-Dixon) Le Parcours d’une Vie: Vaira Vī- ķe-Freiberga, Présidente de Lettonie (2005, no franču tulk. somu, angļu, itāļu val.) un Rudītes Kalpiņas redakcijā Prezidente (2007, latviešu un angļu val.), kam pievienojas trīs dokumentālfilmas un bagātīgas ziņas tīmek- lī. Kopš neatkarības atgūšanas starptautis- kās atzinības līmenī neviens no Latvijas valsts vadītājiem nespēj ne tuvu stāties līdzās VV-F – saņemti turpat 30 augsti apbalvojumi (no Konrāda Adenauera balvas līdz ANO Ceres balvai), 34 dažādu valstu ordeņi un 21 Goda doktora grāds (š.g. 26.III Strasbūras U. grāds piešķirts neilgi pēc Festschrift iznākšanas). Sakarā ar VV-F valsts prezidentūru (1999- 2007) „cilvēks no ielas” visvairāk sasaista vi- ņas vārdu ar politisko Olimpu postsovjetu

68 VV-F rūgti konstatē, ka senās izcilības vietā veltītu vairāk vai mazāk trāpīgi tvertu aka- Latvija intelektuālā potenciāla realizācijā at- dēmisku vēstījumu, visvairāk latviešu valo- paliek no citām ES valstīm pēdējā vai priekš- dā (parasti, kaut arī ne vienmēr, ar kopsa- pēdējā vietā, vai trešajā no apakšas (22). vilkumu angļu valodā), bet arī vācu, angļu, franču un krievu valodā (ar rezumējumu lat- Kas vainīgs un ko darīt? – jautā akadēmiķis viski). Beletristikas apsekojumos lasām gan Stradiņš un pats arī atbild: Vainīgi esam visi, par faustiski mefistofelisko momentu Aspa- latviešu sabiedrība kopumā ar pēdējos ga- zijas darbos (Silvestra Gaižiunas, Klaipėdos dos iesakņojušos patērētājsabiedrības men- Universitetas), par Blaumaņa latvietību (Be- talitāti, arī zinātnieki – ar nepietiekamu paš- nedikts Kalnačs, Liepājas U.) un krievu dzej- iniciatīvu un uzstājību, ar roku nolaišanu nieka Andreja Vozņesenska Latvijai veltīta- bezcerībā, bet galvenokārt vainīga ir paš- jām vārsmām (Fjodors Fjodorovs, Daugav- māju politiskā un ekonomiskā elite, tās vien- pils U.), gan arī par Piebalgas gēniem 20. aldzīgā, lai neteiktu vairāk, attieksme pret gs. otrās puses dzejā (Ausma Cimdiņa, LU). pētniecību, inovācijām un intelektuālajām Folkloristu teksti savukārt ir par 19. gs. fol- vērtībām (25). (Lai nemestos pārāk šķērmi kloras krājumu datu bāzēm (Lauri Harvilahti, ap dūšu, jāpiebilst, ka ne jau visas zinātņu Suomalaisen Kirjallisuuden Seura), par sau- jomas pelnījušas tik tumšus triepienus, pie- les dainu instrumentālu muzicēšanu (Valdis mēram, par spīti visam, ar augstvērtīgām Muktupāvels, LU) un īru un angļu sēru dzies- un paliekošām publikācijām sevi ir pierādī- mām trimdas/okupācijas balādēs (Gerald juši Latvijas Universitātes Literatūras, folk­ Porter, Vaasan yliopisto / Vasa universitet), loras un mākslas institūta jaunie zinātnieki. bet valodnieku devums ir par latgaliskās iz- Un viņi nebūt nav vienīgie. Skat. .) LU), dažādām interferencēm jeb ārzemnie- LU Filozofijas un socioloģijas institūta direk- ciskošanu mūsu valodniecībā (Andrejs Veis- tores Maijas Kūles pietātes paudumā savas bergs, LU), baltu un slāvu locījumu attīstību kolēģes VV-F humānistiskajam liberālis- (William R. Schmalstieg. U. of Pennsylvania), mam un cilvēcībai – gan psiholoģiskā un Depkina (Liborius Depkin, 1652-1709) latvie- filozofiskā, gan kultūras un politiskā nozī- šu-vācu vārdnīcas (1704) avotiem (Trevor G. mē – pilnības eleganci diemžēl sabojā (maigi Fennell, Flinders U.) un Kaspara Elversa vārd- izsakoties) atsaukšanās uz žurnālistes Ievas nīcas Liber memorialis letticus (1748) vari- Puķes rakstu, kur VV-F salīdzināta ar nu jau antu (Pēteris Vanags, LU un Stockholms uni- š.g. sākumā savas mūža gaitas beigušo bri- versitet), kam pievienojas apcere par Latvie- tu premjerministri Tečeri (Margaret Thacher), šu leģionā iesauktā Edgara Vintera padomju kuras vārds humānistisko liberāļu aprindās, gūstekņu nometnē radītajiem, maz zināma- un ne tikai britu, nav viens no iecienītāka- jiem zīmējumiem (Ojārs Spārītis, LZA prezi- jiem – Dienvidāfrikas apartaīda aizstāve pret dents), pētījums par Dzintarzemes un dzin- „teroristiem“ ar Mandelu (Nelson Mandela) tara tradīciju (Janīna Kursīte, LU), par atmiņu priekšgalā, simpatizētāja Čīles diktatoram kultūru (Jānis Krēsliņš, Jr., Kungliga bibliote- Pinošē (Augusto Pinochet), sociālās nevien- ket, Sverige), par holokaustu (Andrievs Ezer- līdzības vairotāja, arodbiedrību nīdēja, pār- gailis, Ithaca College) un krievu minoritātes spīlētas privatizācijas entuziaste, un vēl, un radikalizēšanos (2011-2012) Latvijā (Deniss vēl. Ne jau sagadīšanās dēļ viņas bērēšanas Hanovs, Stradiņa U., un Valdis Tēraudkalns, dienās bijusi dzirdama dziesma Ding, Dong! LU). Vairākumam rūpīgi atlasīto ilustrāciju ir The Witch is Dead! Mazāk nopietnu mulsu, dokumentāla vērtība, ne tikai dekoratīva. tā teikt, ar smaidu, izraisa vārda „filozofija” Franču filozofa Ditokvila (de Tocqueville) ie- rakstība – kamēr biogrāfiskajā piezīmē pro- skatā dzīve nav ne ciešanas, nedz arī prieks, fesores Kūles darbavietas nosaukumā lietots bet gan nodarbošanās, ziedojot sevi kādam „z”, viscaur rakstā, jau sākot ar „filosofiskām vērtīgam mērķim. Festschrift nosaukums vērtībām” tā nosaukumā, „z” nezināmu ie- Scientiae et patriae precīzi izsaka ar titānis- meslu dēļ ir metamorfozējies par „s”. Pirmās ku garīgo spēku apveltītās Vairas Vīķes-Frei- nodaļas pēdējā rakstā Eiropas Komisijas ģe- bergas dzīves mērķi – jau īstenoto un priekš- nerāldirektorāta padomnieks Arturs Ķesteris dienās īstenojamo. uzbur vēsturiski nozīmīgas hronoloģiskās ai- nas no Latvijas (un pārējo Baltijas valstu) sa- režģītā un brīžiem pazemojošā ceļa uz Eiro- Rolfs Ekmanis pas Savienību VV-F prezidentūras laikā. Scientiae et patriae kodolu (275 lpp.) veido dažādu garumu humānistiskajām zinātnēm

69 Skujenieka vispārzināmo aso prātu, izrādās, ĪSTENĪBAS DIKTĒTS jau agri ne vien estētikas, bet arī politiskos jautājumos. To, vēstules lasot, lasītājs ierau- EPISTULĀRAIS dzīs pats un tas, domāju, diedzēs ne vien na- cionālo pašcieņu, bet stiprinās arī tik izļodzī- „ROMĀNS” to humāno stāju mūsdienu ikdienas liberā- Kro-Kro: Knuta un Intas Skujenieku lismā. Jā, un vēl: Skujenieks kādā vēstulē no- vēstules. Rīga: SIA „Vesta-LK”, 2012. formulē un vēlākos gados regulāri atkārto: es netaisu iz sevis sarūgtinātu traģisku cīnī- 544 lpp. tāju – varoni, jo patiesībā tāds nebiju; biju ti- kai nejaušs totalitārās sistēmas Latviešu literatūras robu – upuris. Iespējams, šī piezemē- epistulārā žanra iztrūkumu – tā atziņa nosaka ne vien spē- mūsu rakstnieki, būdami dū- ju saskatīt patiesību pat tad, šīgi ļauži, regulāri aizpildījuši, kad tā attiecas uz pašu, bet arī publicējot privāto saraksti ar viņa cietumlaika dzejoļu (pir- mīļotām(iem) vai kolēgām. Lai moreiz iznāk 1990. gadā krā- atceramies vien Aspazijas, Pau- jumā Sēkla sniegā) neparasto līnes Bārdas atklātībai nodotās spēju pacelties pāri lēģera ik- Raiņa un Friča Bārdas vēstules dienai (līdzīgi kā savulaik glez- vai Mirdzas Ķempes un Erika notājs Edgars Vinters), kļūstot Ādamsona, Jāņa Rapas un An- par vēl vienu Knuta asā prāta nas Brigaderes saraksti, kas visi paradoksu – prasmi pieklusi- faktografē daudzas attiecīgo nāt dzejniekam pašsaprotamo literātu dzīves un raksturu iz- egocentrisko velmi izskatīties pausmes, ļaujot ieraudzīt cilvē- aizvien super glauni un kā ne- ku tuvplānā. Un, kaut ne mir- vienam, ja tas pagalam neiet kli nešaubos, ka vairums no vi- kopā ar patiesību. Trīs augstāk ņiem rakstīdami stipri vien pie- nosauktie pavedieni tad ļauj domāja pie stratēģijas un iz- Intas Čaklās atlasīto Skujenie- teiksmes, pieļaujot – uzrakstī- ku vēstuļu foliantu saukt par to lasīs plašāka auditorija nekā „romānu” – pavedieni izvijas, sacērtas un at- viens adresāts, tomēr uztvert tos par lite- kal turpinās līdz pat atgriešanās taisnei. rāriem darbiem nebūtu īsti vietā. Drīzāk te var runāt par publiskotiem literatūrvēstures dokumentiem. Rakstītajā pārsteidz stils: skarbi lietišķs, ar galēju lirisma iztrūkumu. Varētu domāt, ka Līdzīgi, un tomēr krietni citādi, ir ar Knuta apcietināšanas brīdī kopš Skujenieku kāzām un Intas Skujenieku vēstulēm. Vispirms tās nebūtu pagājis vis pus gads, bet milzums ik- nozīmīgi objektivizē padomju režīma ārprā- dienā rutinētu ziemu. Un tikai ielasoties sa- tu, melīgumu, tātad ārpasauli un neba pie- proti: katrs maigāks vārds Mordvijas apstāk- vēršas rakstītāju iekšējām jutoņām, otrkārt, ļus (arī Intas pārspriedzi) darītu vēl grūtākus, tās dokumentē gulagos ieslodzīto cilvēku neizturamākus, atslābinātu abiem dūrē sa- kolektīvo gara sīkstumu ekstrēmos apstākļos vilkto gribasspēku (…atkal ir uznācis melnais un tikai tad – ir faktu avots tautas vēsturei, periods. (..) Es jau Tevi brīdināju – varbūt Knuta un Intas personības izaugsmes, tieši man nevajadzēja rakstīt, bet Tu gribēji zināt izaugsmes ceļam laikā no 1963. līdz 1969. visus sīkumus – te nu Tev ir sīkumi, izlīmē- gadam – izšķirošam posmam dzejnieka bio- jusies krokodiliene, kura vairs pat savu asti grāfijā, kad palēnam atkrīt ilūzijas, skaidro- nevar savākt kopā. Laikam vajadzēs nodot jas lietu būtība, galva, un par kuru atgrie- lūžņos vai citur otrreizējai pārstrādāšanai. Ja zies viņš – ne gluži bez pamatota lepnuma es spētu raudāt, varbūt būtu labāk, bet, iz- – mēdz ironiski izteikties: atsēdēts no zvana ņemot toreiz tiesā un vēl pirms tiesas vienu līdz zvanam, un nopietni piebilst – tur bija reizi, es tā arī neesmu raudājusi). Jā, pro- mana patiesā filoloģijas fakultāte. Knutam tams, arī kautrība, ja skaidri zini: mīļos vār- pastāvēja reāla iespēja izsūtījumu arī saīsināt, dus, ko izčuksti, lasīs arī čekistu neķītrā acs. bet tad paklusējot par bezpamata „iesēdinā- No skaudruma viedokļa Kro-Kro ir latviešu šanu” un, saprotams, ar visām padomju lai- literatūrā pirmreizēja grāmata – paģēroša, kos no tā izrietošām sekām. Lūk, šī spēja ek­ tieša un tomēr tāda, kur samani divu mīlošu strēmos apstākļos neļauties labticīgiem to- cilvēku saderību cīņā vienam par otru, bez talitārās varas pamestiem vilinājumiem rāda uzticības zvērestiem, bet sakostiem zobiem

70 ik brīdi pārvarot totalitārisma uzslietos dze- apcerēm, mēģinaja tikt pie skaidrības fizikas loņdrāšu nožogojumus. Jūtu noturību sar- teorijās; tāda, redz, netipiska zinātkāre caur- ga sirdsapziņa, morālais skaidrums, saprat- auž 60. gadu sabiedrību no zeka līdz akadē- ne – abu nasta ir vienlīdz smaga. Tādu stiep- miķim. (Arī Ojāra Vācieša „Einšteiniānu” ro- jot, jūtu dziļumu ieraugi gan viņas, gan viņa sināja tie paši disputi; Knuts Vācieša poēmu vēstulēs vienlīdz labi: ja Knutu var apbrīnot vērtē kritiski, taču vienlaikus atmet savu ie- par spēju līdz galam aizstāvēt savu bezvai- ceri portretēt Einšteinu). Arī tālab Kro-Kro nību, par nepiekāpību, par mērķtiecību un lasāma ar interesi: atceries (vai iepazīsti) gan plānveidību, vadot un turpinot savu izglīto- 60. gadu literārās dzīves faktu fragmentus, šanos, kaļot plānus latviešu literatūras attīs- gan uzduries daudziem skarbiem, neglai- tībai un līdztekus – valodas galvā, par spē- mojošiem, bet argumentētiem un interesan- ju rakstīt dzidru liriku pat erzacpasaulē, tad tiem Knuta atzinumiem par tā brīža latvie- Intu par sīksto čaklumu – gaidīdama vīru at- šu dzeju un dzejniekiem, arī pašiem redze- griežamies, viņa ceļ māju, kur ģimenei dzī- mākiem [Vakar saņēmu abas Tavas bandro- vot, meklē, gādā un sūta vīram uz Mordvi- les un jau dzejoļu krājumus (Ļūdēna un Los- ju garīgo un dienišķo maizi darbam, ada ze- bergas) izlasīju. Atklāti sakot, nebiju sajūs- ķes, cimdus, džemperus, šalles, un dievszin mā ne par vienu, ne par otru. Ļūdēns, kaut ko vēl ne. Ne katra to tā izdomātu, spētu arī būdams talantīgs, ir tomēr par daudz zaļš. visu tā sameklēt un tā pārredzēt, ne katra to Liekvārdība, norādīšana ar pirkstu vietā un izturētu, un – ne par katru sievu pat mīlošs nevietā!]; sarakste papildina Skujenieka Rak­ vīrs mūža nogalē teiks: Inta ir īpaša. stu kritikas sējumu. Un izlasot saproti: Knuta plašā starptautiskā paziņu loka „kājas aug” Mīlot cilvēki kļūst stipri. Intas un Knuta stip- ne tikai studiju gados Maskavā, bet arī ie- rumu sākotnēji baro mīlestības audzētais ko- slodzījuma biedros Mordvijā. Un grāmata iz- pējo interešu gaiss. Viņiem tāds bija: jaunībā asina tādu šodien gandrīz izzudušu parādī- bioloģe Bleieru Inta aizrautīgi nodevās lasī- bu kā tā laika latviešu literārātu solidaritātes šanai: sekoja jaunākām literatūras norisēm izpausmi, kurā tolaik iesaistās ne vien jau- pašu mājās, padomijā un iespēju robežās arī nā paaudze, kas mūždien uz draudzēšanos pasaulē. Kaut viņas spriedumus pirms apcie- atvērtāka, bet arī „večiem” piederīgais Val- tinājuma slīpēja Knuta filoloģiskie paskaid- dis Lukss. Vienā ziņā grāmata darīja skaudī- rojumi, teorijas un nostādnes, tomēr vēl pir- gu: Skujenieka prasme nevien pacelties pāri mo gadu vēstuļu vērtējumos par dzeju, lite- realitātei un uzrakstīt latviešiem tiem laikiem ratūru jaušama arī patstāvība, neatkarība no neparasti dzidru liriku, nevien to no uzrau- vīra redzes leņķa, darot jauno sievieti, sapro- giem noslēpt, bet atrast arī aizvien jaunus tams, sabiedrībā interesantu un košu. Dro- un jaunus un citādākus veidus, kā uzrakstī- šums nāca pats ar savu vēju. Ka ikdienas rūp- to saglabāt, izsūtīt uz vaļu, t.i., attapība, ar ju pārmēra nasta, cietumnieka sievas zīmogs kādu Skujenieks regulāri pārvarēja aizliegu- apēda kā laiku, tā spēkus, līdz ar to piezemē- mus, izmantojot katru situāciju sev, t.i., lite- ja mākslas uztveri, arī to Intas vēstules do- ratūras saglabāšanai par labu. Arī to laikam kumentē, liekot ieraudzīt gan divu cilvēku var saukt par spaidu apstākļu pozitīvo piene- attiecību mainību, gan ikdienas pārslodzes sumu dzejnieka personībā. ļauno iedirbi uz gara možumu, elastību. To- mēr Knuta vispārinājums poēmā „Neskaties Kro-Kro tātad ir foliants par lēģera mazskait- atpakaļ” Intu-Eiridiki vienalga padara par līgām situāciju variācijām, kuru vienmuļībā Orfeja ārā vedēju no Mordvijas pazemes, jo divi latviešu jaunieši katrs savā zonas pusē – tāda bija patiesība. Poēma nav tikai poētis- nesalūst, bet iznāk no tām pieredzes gudri, ki asprātīgi apvērsts antīkais mīts, bet fakts – strādāt un dzīvot griboši. „Romāns” nav iz- bez sievu, bez tuvinieku pašaizliedzības dau- domāts, bet reāli izdzīvots laiks, kad ne Inta, dzi Mordvijas „kurortu” neizturēja; izdzīvo- ne Knuts vārdus vēstulēs nelietoja tā vien- ja tie, kam bija solidārs, gudrs un drošs, pa- kārši košumam, vien skopās īstenības atvei- ļāvīgs plecs, uz kā atspiesties. Knuts gan iz- dei – ar apdomu. turēja, gan izauga par dzejnieku, – viņu no dzimtenes pati ar savu un piesūtīto grāmatu Anda Kubuliņa gara spēku uzturēja stiprā, gudrā Inta. Filoloģijas zinātņu doktores, literatūrkritiķes Andas Literatūru zinošs lasītājs ar pārsteigumu grā- Kubuliņas radošajā kontā ir raksti kultūras periodikā, matā konstatēs: 60. gadu fiziķu un liriķu dis- visvairāk par mūsdienu dzeju, rakstu krājums Kontūras (1981), Ērkšķu kronis katram savs (1987), monogrāfija kusijas atbalsojas pat lēģeros; arī tur tām Vizma Belševica (1987). Sastādījusi un sacerējusi ievadu sekoja un, bruņojušies populārzinātniskām un komentārus Annas Dagdas Rakstiem (1,2001) un Edvarta Virzas Rakstiem (2008-2011).

71 nokļuvis gūstekņu nometnē Vācijā. Tā kā lat- DZĪVES STĀSTI viešu meitenes uz tādiem invalīdiem neska- tījās, tad apprecējis vācieti, kas nebija tik iz- ANGĻU VALODĀ vēlīga, un vēlāk pārcēlušies uz dzīvi Ameri- kā. Nu sieva, Alcheimera slimības mocīta, ie- NORA IKSTENA VIESOJAS vietota veco ļaužu mītnē, un tā lasītājs var sekot vīra vientuļajām dienas gaitām. Vecais KANĀDĀ vīrs zaudējis saikni ar visu latvisko, vienīgi Tulkotāja Margita Gailītis un Kanādas apgā- latviski vārdi vēl maisās pa galvu: kartupelis – da „Guernica Editions” redaktors Maikls Mi- tupenis, rācenis, buļba..., lietus – smidzeklis, rolla (Michael Mirolla) uz Kanādu pagājušā rasa, migla... Ik pa brīdim Nora Ikstena stās- gadā atveda Edvīna Raupa dzejkrājuma an- tā liek atskanēt šiem kādas lietas daudzajiem glisko tulkojumu, savukārt šogad viņi pa- nosaukumiem, kas tulkojumā atstāti latvie- rūpējušies par Noras Ikstenas Dzīves stāstu šu valodā, un arī stāsta lasījumā rakstniece (Life Stories) angliskās versijas izdošanu. pati iesprauda šos vārdus Margitas Gailītis angliskajiem vārdiem pa vidu. Līdz ar to aprīļa beigās un maija sākumā gan latviešiem, gan arī citiem grāmatu mīļiem Savukārt Maikls Mirolla iepazīstināja klāteso- bija iespēja tikties ar rakstnieci trijās pilsē- šos ar fragmentu no savas grāmatas Berlīne, tās. Tālo ceļu Nora Ikstena kopā ar Margitu kas šovasar iznāca latviskā tulkojumā. Darbī- Gailīti bija mērojusi galvenokārt, lai Monreā- ba risinās Berlīnē pagājušā gs. 80. gados, un lā piedalītos plaši pazīstamā starptautiskā li- neizbēgami lielu lomu tajā spēlē arī Berlīnes teratūras festivālā „Blue Metropolis” kopā mūris. Jānis Oga, neskatoties uz tās pašas ar 200 citiem rakstniekiem no 15 valstīm, ie- dienas rīta pusē noskrieto Toronto pusma- kļaujot latviešu valodu festivāla sešu valodu ratonu, izteiksmīgi lasīja fragmenta latvisko pulkā. Viņām pievienojās arī Latvijas Litera- tulkojumu, ko ar apbrīnojamu krāšņumu vei- tūras centra (LLC) vadītājs Jānis Oga, kas jau cis Jānis Elsbergs. vairākus gadus rūpējas par latviešu rakstnie- Ar LLC gādību un Valsts Kultūrkapitāla fon- ku darbu izplatīšanu ārpus valsts robežām. da atbalstu nesen ASV klajā nācis Ingas Ābe- Festivāla laikā ar rakstnieci bija iespēja tikties les romāns Paisums (High Tide) Kaijas Straut- Monreālā, no kurienes tālie ciemiņi devās uz manes tulkojumā, savukārt nākamā gadā Otavu un Toronto. Grāmatas atvēršanā Ota- Kanādā atkal varam gaidīt kādu tulkojumu, vā piedalījās arī Latvijas vēstnieks Kanādā Ju- un tas ir Liānas Langas dzejoļu krājums. Liel- ris Audariņš un vēstniecības darbinieki, sa- britānijas lasītāji nākamā gadā sagaidīs Zig- vukārt torontieši ciemiņus uzņēma kluba No munda Skujiņa romānu Miesas krāsas domi- One Writes To The Colonel mākslinieciskajā no. Tā ar latviešu literatūru pamazām tiek ie- noskaņā. pazīstināts arvien plašāks lasītāju pulks da- žādās pasaules malās. Grāmatas atvēršanā stāstu „Lakatiņš baltais” angļu valodā lasīja Margita Gailītis. Klausī- Vita Gaiķe tāji tika ievesti veca vīra pasaulē, kas lielā- ko daļu mūža nodzīvojis Amerikā. Bijis le- Vita Gaiķe ir laikraksta Latvija Amerikā galvenā redaktore ģionārs, karā ievainots un zaudējis kāju, un arī JG redakcijas locekle - aktīva līdzstrādniece.

Maikls Mirolla, Margita Gailītis un Nora Ikstena Toronto Foto: Jānis Valdmanis Foto: Jānis

72 pāri robežai un mēnešiem ilgi trako namā si- IEILDZIS LAIKS mulēt psihisku slimību, tās netrūka arī tad, kad Sokolova prātā dzima ideja to izdot ār- Saša Sokolovs. Muļķu skola. Rīga: zemēs. To īsteno (1975) izdevniecība „Ardis Zvaigzne ABC, 2010. 192 lpp. No krievu Publishers” universitātes pilsētiņā Anarborā valodas tulkojusi Maira Asare. (Ann Arbor, Michigan). Otavā dzimušajam (1943) pa- Vispirms iztēlosimies neiespē- domju pilsonim Sašam Soko- jamo, kas notiktu, ja cenzūra lovam (Александр Соколов – būtu atļāvusi un Muļķu skola viņa tēvs bija militārā atašeja tomēr tiktu izdota PSRS? Vai palīgs PSRS vēstniecībā Kanā- publika šo darbu pieņemtu? dā) liktenis bija paredzējis ne Vai padomju lasītājs, kurš vi- vienu vien pārsteigumu. Bēg- sus pēckara gadus ticis audzi- šana no PSRS 19 gadu vecumā, nāts ar klabošā ciniķu morālis- šķērsojot Irānas robežu, no- tu bara (Sergeja Moreino apzī- tveršana, arests, mēnešiem ilga mējums) sarakstīto, no kā lie- uzturēšanās psihiatriskajā slim- lākā daļa ir nodeva laikam, to nīcā, lai izvairītos no dienesta būtu spējīgs uztvert, saprast, PSRS armijā, studijas, popula- akceptēt? Atļaujos teikt, ka ritāte un visbeidzot nokļūšana – nē. Rietumos – ar to pietiktu vis- Muļķu skola pārsteidz, tā val- maz trim dzīvēm un 10 romā- dzina ar savu vieglumu un niem, taču Sokolovs sarakstījis sirds šķīstību, bet tai pat laikā relatīvi nedaudz. Ievērojamā- tā ir bezgala sarežģīta grāma- kie darbi ir Muļķu skola (Школа ta. Tas ir psihiski slima, ar šizo- для дураков, 1973), Starp suni frēniju sirgstoša speciālās sko- un vilku (Между собакой и волком, 1980) las audzēkņa (lasītājs viņa vārdu tā arī neuz- un Palisandrija (Палисандрия, 1985.). Ro- zina) skatījums uz savu laiku, laikmetu un sa- māns Muļķu skola, tulkots vismaz 17 valo- biedrību. Cerību nav – nekādu un nevienam. dās, beidzot ir lasāms arī latviski. Īpaši šo totālās bezcerības izjūtu paspilgti- Sokolova studijas Maskavas Valsts univer- na darba otrā daļa „Tagad stāsti, uzrakstīti sitātes Žurnālistikas fakultātē, viņa literā- verandā”. Padomju dzīves ikdiena, kaut gro- rās daiļrades sākums, kā arī darbs Rakstnie- teskā veidā, tiek atklāta kā uz delnas. Darbī- ku savienības laikrakstā Ļiteraturnaja Rosija ba pārsvarā noris vai nu kādas pilsētas (bez (Литературная Россия) iegadījās laikā, ko nosaukuma) komunālajā dzīvoklī, speciālajā vēlāk dēvēja par stagnācijas periodu. Tie bija skolā, vai arī vasarnīcu ciematā – piepilsētas PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva piektajā zonā, kurp var nokļūt, stundu un 20 valdīšanas gadi (1964-1882). Ļaunuma im- minūtes braucot ar elektrisko vilcienu. Sta- pērija, kā PSRS nodēvēja (1983) ASV prezi- cija, piespļaudītie, piedrazotie koka peroni, dents Reigans (Ronald Reagan), bija sasnie- ar krītu apskribelētie vagoni – tās ir reālijas, gusi zenītu, un nevienam pat prātā nevarē- kas romānā atkārtojas ar zināmu periodis- ja ienākt, ka tai jau pēc pāris desmitgadēm kumu. Perona vidū basām kājām stāv spec- lemta bojāeja. Muļķu skola tapa laikā, kad skolas ģeogrāfijas skolotājs Pāvils Pētera dēls kultūras dzīvi valstī noteica vienīgā sieviete Norvegovs (viņš arī Sauls), tur cienījamo pe- politbirojā – vizuāli pievilcīgā, elegantā, uz dagogu sastop galvenais varonis – skolnieks rietumiem orientētā (cik nu pag. gs. 60. un tāds-un-tāds. Un nav skaidrs, vai šī sastapša- 70. gados tas vispār bija iespējams) PSRS kul- nās notiek, skolotājam dzīvam esot, vai arī tūras ministre Jekaterina Furceva (Екатерина jau tad, kad viņš ir miris. Galvenā varoņa prā- Фурцева, 1910-1974). Romāns tiek no- tā eksistē divi laiki – īstais, kurā noris darbība, beigts tikai īsu brīdi pirms ministres nāves, un aizlaiks jeb laiks ārpus laika, kad iespēja- kas iestājās, pārdozējot medikamentus. Šis ma tikšanās un sarunas ar mirušajiem. Man Furcevas pašnāvības mēģinājums, atšķirībā liekas, ka mums ar to, ar laiku, ir kaut kāds no iepriekšējā (1960), kad viņa sev mēģinā- juceklis, sajukums, viss nebūt nav tik labi, kā ja pārgriezt vēnas un pēcāk atcerējās, cik tas varētu būt. Mūsu kalendāri ir pārlieku nosa- bija sāpīgi un drausmi, izrādījās sekmīgs. cīti, un cipari, kas tajos ierakstīti, neko ne- nozīmē un tiem nav nekāda nodrošinājuma, Cerību publicēt romānu Padomju Savienī- gluži kā viltotai naudai (33). Autors spēlējas bā, protams, nebija. Ja pietika drosmes bēgt ar lasītāju, vēloties, lai viņš uzmin, kas ir šis

73 dunduks, nīkulis, baskājis, vējrādis nelaimī- gais (27) Norvegovs, kā prototips viņš ir? Sa- vādais vīrs, kurš starpbrīžos sēž skolas puišu tualetē uz palodzes, savas basās kājas sildī- dams uz radiatora, vienīgais ir spējīgs mīlēt tuvāko un pret saviem audzēkņiem, dzīviem, reāliem cilvēkbērniem, izturēties ar cieņu, nevis kā pret bezpersonisku pūli – idiotu baru. Norvegovs ir paraugs beznosacījumu mīlestībai, kādi literatūrā sastopami reti. Sa- vas dzīves pēdējā ģeogrāfijas stundā viņš no- lemj skolniekiem izstāstīt stāstu „Galdnieks tuksnesī”. Tas ir bīstami, un skolotājs to zina. Vēl vairāk, Norvegovu nodos, un arī to, šķiet, viņš jau paredz. Ģeogrāfs nebaidās būt at- ŽURNĀLISTE, ILGGADĒJA šķirīgs, līdz ar to izpelnīdamies kolēģu un vecāku padomes nicinājumu. Naids kļūst tik RADIO BRĪVĀ EIROPA/ liels, ka direktors Nikolajs Gorimirovičs Peril- RADIO BRĪVĪBA lo ar mācību pārzines Šeilas Solomonovnas DARBINIECE, Trahtenbergas-Tinbergenas palīdzību nolemj ģeogrāfam sarīkot Golgātas ceļu. Norvegovs CĪNĪTĀJA neiztur, viņš mirst, bet šoreiz nāve nav bei- PAR BALTIEŠU gas, jo notiek skolotāja Saula pilnīga aug- šāmcelšanās (142). Lai iespaids būtu spilg- CILVĒKTIESĪBĀM tāks, romāna 4. daļas „Skirlas” noslēgumā ir PSRS OKUPĀCIJAS GADOS aina no Senās Romas dzīves. Bībeles tematika atklāta ne tikai ģeogrāfijas skolotāja tēlā. Komunālajā dzīvoklī galvenais DAGMĀRA VALLENA varonis kādam normālam padomju pilsonim dod padomu: Klauvējiet, un jums taps at- 1928-2013 vērts (40 – citāts no Lūkas evaņģēlija). Sa- vukārt, runājot par savu neprāta kliedzienu, kas gan pedagogos, gan skolasbiedros ie- nebeidzas, kā autors to parāda Norvegova dzina neviltotas šausmas, skolnieks tāds-un- tēlā, ir arī ar ļaunumu. Nobeigumā citāts, kur tāds atzīst: Pienāks laiks, kad kurlie dzirdēs galvenais varonis raksturo specskolas vidi un (115). Un vēl arī ģeogrāfa stāsts par galdnie- indivīdus. Ir pārsteidzoši, cik lielā mērā šis ku un tuksnesi. raksturojums sasaucas ar mūsdienām: tas Romānā spilgti iezīmēta mīlestības līnija, un pats ļaunums, tā pati nenovīdība, tā pati vēl- tā nav tikai Norvegova beznosacījumu mī- me izraut otram kumosu, viņu pazemot un lestība pret tuvāko. Gan darba ceturtā, gan apzināti nodarīt sāpes. Tie ir viņi, idioti, kas daļēji arī piektā daļa veltītas seksualitātei un pakar kaķus pie ugunsdzēsēju kāpnēm, tie ir tam, kā galvenais varonis to spēj apzināties. viņi, kas garajos starpbrīžos spļauj cits citam Specskolas skolnieks ir iemīlējies bioloģijas sejās un atņem cits citam pīrādziņus ar ievā- skolotājā Rasā Arkadjevnā Akatovā – veca, rījumu, tie ir viņi, kas nemanāmi čurā cits ci- pasaulē pazīstama dabaszinātnieka meitā. tam kabatās un liek kājas priekšā, tie ir viņi, Rakstnieks liek noprast, ka Rasa savā veidā lī- kas izgriež cits citam rokas un uzrīko „tum- dzinās Marijai Magdalēnai, kaut gan tieši tas šos”, tie ir viņi, idioti, kas sazīmējuši uz ka- romānā neparādās. Viņu mīl, pēc viņas ilgo- bīņu durtiņām (99). Varbūt patiesi – laiks ir jas visi, taču Rasa ir neaizsniedzama. Savu- ieildzis ne tikai skolniekam tādam-un-tādam, kārt Rasas vecais tēvs saprāta ziņā ir līdzīgs bet arī mūsdienu sabiedrībai… skolniekam tādam-un-tādam – par to parū- pējusies padomju vara. Noslēgumā var uzdot jautājumu, vai romāns, Lāsma Ģibiete kas sarakstīts pirms 40 gadiem un citā poli- tiskajā iekārtā, ir aktuāls mūsdienās? Domā- Mag. philol. Lāsma Ģibiete ir Rietumungārijas U. jams – ir gan, un ne tikai cilvēku savstarpē- Filoloģijas fakultātes Urālistikas katedras (NymE SEK, jo attiecību problemātikas dēļ vien. Līdzīgi Interkulturális Tanulmányok Intézete, Uralisztikai Tanszék kā ar mīlestību, kas ir bezgalīga un nekad katedras) mācībspēks.

74 sadali mazliet vēlāk. Kā norāda autore, vi- RAKSTI NOPIETNĀM ņas sacerējums savās detaļās ir nepilnīgs un gaida tālākus pētījumus arhīvos. Manuprāt PĀRDOMĀM apbrīnojami ātrajā I Pasaules karā izpostītās Journal of Baltic Studies 44/1 (March Baltijas valstu atjaunošanās procesā liela no- 2013). Association for the Advancement zīme bija individuālajai un sabiedriskai brī- of Baltic Studies Terry Clark, editor halsons (Thorhallsson ) un Tallinas U. prof. Rainers Katels , pievēršoties attiecībām ka (Michael Strmiska) raksts par Austrumu reliģijām Lietuvā. politiku, secina, ka tur, kur lielāka loma dota Pārejie trīs pētījumi ir nopietnāku pārdomu sabiedrībai, piem., dažādā ziņā tik atšķirīga- vērti. Tartu U. un Kalifornijas U. (Irvine) prof. jās valstīs kā Igaunija un Islande, ekonomis- Reins Tāgepera rak­ kā izaugsme ir stabilāka. sta par savu un domubiedru ierosinājumu at- dalīt Igauniju no tiešās PSRS pārvaldes, pie- Recenzētas sekojošās grāmatas: Mindaugas šķirot tai padomju satelītvalsts statusu. Inte- Kvietkauskas (red). Transitions of Lithuani- resantais raksts parāda vismaz dažu igauņu an Postmodernism: Lithuanian Literature in stūrgalvīgo un neatlaidīgo cenšanos pag. gs. the Post-Soviet Period (recenzente Daiva Lit- 50. un 60. gados meklēt soļus, kas Igauniju vinskaite, U. of Illinois); Vladas Sirutavičius novestu tuvāk brīvībai. Lieki teikt, ka Tāge- un Darius Staliūnas, eds. A Pragmatic Alli- peras pasākums ir viens no tiem, kas vismaz ance: Jewish-Lithuanian Political Coopera- palielināja interesi par Igauniju laikā, kad tā tion at the Beginning of the 20th Century daudziem rietumniekiem nebija nekas vairāk (Antony Polansky, Brandeis U.); Rita Ruduša. kā maznozīmīga PSRS province. Jānožēlo Pagrīdes citādības: Homoseksuāļi Padomju fakts, ka baltiešu pasākumi toreiz, tāpat kā Latvijā (Pēteris Timofejevs, Umeå U.); Hele- mūsdienās, nav savā starpā saskaņoti un pa- ne Carlbäck, Yulia Gradskova, Zhanna Krav­ liek sadrumstaloti. Sakarā ar tautu attīstību chenko (eds). And They Lived Happily Ever un sociālām attiecībām Baltijas jūras krastos After: Norms and Everyday Practices of Fa- jāatsaucas uz Darona Acemoğlu un Džēm- mily and Parenthood in Russia and Central sa (James) Robinsona kapitāldarbu Why Na- Europe (Daina S. Eglitis, George Washing- tions Fail: The Origins of Power, Prosperity, ton U.); Vitalis Nakrošis, Žilvinas Martinaitis and Poverty (New York: Crown, 2012), kur (eds). Lithuanian Agencies and Other Pub- secināts, ka tur, kur valdnieki saimnieciski iz- lic Sector Organisations: Organisation, Au- mantoja vienkāršās tautas, tām nebija ļauts tonomy, Control and Performance (Jaroslav aktīvi piedalīties valsts veidošanā un vadī- Dvorak, Klaipėda U.). bā, kas arī veicināja tautu nabadzību. Tas, protams, sauc atmiņā tos astoņus gadsim- Gundars Ķeniņš Kings tus, kad tauta no iekarotāju sabiedrotajiem pārvērtās par beztiesīgiem vergiem, ar kuru Pacifika Luterāņu Universitāte rokām tika uzceltas pilis kungiem un būdi- ņas zemniekiem. Tā 18. gs. Latvijā bija maz- mainīgs kalpošanas laiks bez jebkādām ino- vācijām. No zemniekiem tika sagaidīts ti- kai smags fizisks darbs, bet sociālpolitiskajā jomā valdītāji tiecās tikai pēc stabilitātes. Manuprāt ievietotais Igaunijas nacionālo ar- hīvu pētnieces Kersti Lustes pamatīgais raksts par dzimtcilvēku brīvlaišanu un tās konsekvencēm Igaunijā, Kurzemē un Vidzemē apstiprina Acemoğlu un Robinsona viedokļus, vienlaikus norādot arī uz nozīmīgām atšķirībām starp dažādām 19. gs. 60. gadu emancipācijas fāzēm. No tām pirmā pasliktināja zemnieku materiālo stāvokli, bet nav īstas skaidrības par brīvlai- šanas ietekmi uz saimniekošanu un darba

75 Jaunās Gaitas

Vendīgs auga ozoliņš Vendīgā kalniņā: Vara saknes, zelta zari Sudrabiņa lapiņām. labvēļi LD 34 066, 12 Zīm. Agnese Matisone

Z E L T A Amerikas Latviešu apvienība Maruta Lietiņa-Ray Gundega Dāvidsone Sigurds Brīvkalns Aija Medenis Jānis Dimants Šellija Ekmane Modris Mednis Lidija Dombrovska Larsena Rita Gāle Melburnas Latviešu biedrība Ligita Evans Andrejs Ķīsis Lalita Muižniece Edīte Franklin Andrejs Ozoliņš Sarma Muižniece Liepiņa Ligita Galdiņa Andris Priedītis Guna Mundheim Silvija Jones Jautrīte Saliņa Arturs Neparts Tija Kārkle Ilgvars Šteins Ausma Matcate-Nonācs Liena Kaugara Latviešu kultūras biedrība TILTS Jānis Peniķis Indulis Lācis Kārlis Vasarājs Juris Petričeks Jānis Langins ANONĪMS – 1 Jānis J. Pirktiņš Dagmāra Lejnieks Ilze Plaudis George Liepiņš S U D R A B A Gundars Pļavkalns Ieva Liepkaula Biruta Abuls Guntis un Māra Plēsumi Modris Morozovs Pēteris Alunāns Vilis M. Plinte Agate Nesaule Voldemārs un Irēne Aveni Helmi Rožankovska Valters Nollendorfs Andrejs Baidiņš Astra un Andris Rozes Juris un Silvia Orles Nikolajs Balabkins Mārtiņš Saulespurēns Lilija Pencis Igors-Ivars Balodis Alfreds R. Semeiks Dzidra Purmale Maija Bišmanis Maija un Juris Šleseri Ina Purviņa Uldis Bluķis Ilona un Raimonds Staprāni Ausma Rabe Jānis Brežinskis Rasma Stelps-Kiršteins Vitolds Rācenis Ingrīda un Nikolajs Bulmaņi Zenta Stengels Dzidra Razevska-Upāne Oļģerts Cakars Ruta Straumanis Austra Reine Laila un Pāvils Cakuli Biruta Sūrmane Marga Reinholds Māra un Ojārs Celles Miķelis Svilāns Jānis M. Riek­stiņš Vija Celmiņš Tupešu Jānis Silvija Rūtenberga Juris Cilnis Lauma Upelnieks Katis Aina Siksna Aina Dravnieks Dagmāra Vallens Linda Treija Rita Drone Pāvils Vasariņš Leo Trinkuns Jānis Eglītis Zigrīda Vidners Māra Vīksniņa Līga Gaide Rasma Vītols Aija Zichmane Richards Grigors Vilis Vītols Lolita Gulbis Modris un Gita Zandbergi Vija Ilziņa Ģirts Zēgners Ingrīda Jākobsone Gunars Zvejnieks Laima Kalniņa ANONĪMI – 2 Fred A. Keire Dace Ķezbers B R O N Z A S Egīls Kronlins Ivars Antēns Kazimirs Laurs Ritvars Asbergs Ieva Lerchs Adolfs Avens

76 Galvenais redaktors: Jaunās Gaitas abonĒŠANA: Rolfs Ekmanis Visās valstīs vienādi, atbilstoši 50 Cedar Lane Sedona, AZ 86336-5011 USA pastāvošajam valūtas kursam: Telefons/telefakss: 928-204-9247 1 gads $39,- [email protected] 2 gadi $76,- (USD) [email protected] Čeku sūtiet saimniecei Tijai Kārklei, Galvenā redaktora vietnieks: uz čeka uzrak­stiet Jauna Gaita, Inc. Juris Žagariņš Ziedojumi no ASV nodokļiem atskaitāmi! 121 Harvard Street Springfield, MA 01109-3821 USA MAKSĀJUMUS UN ZIEDOJUMUS Telefons: 413-732-3803 VAR ARĪ PĀRSŪTĪT ELEKTRONISKI: [email protected] Receiving Institution in the US Correspondent bank in the US Redaktori: US correspondent bank’s routing # Voldemārs Avens, Māris Brancis, US correspondent bank’s address Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, (Šī informācija būs atkarīga no izsūtošās bankas!) Juris Silenieks, Juris Šlesers, Linda Treija, Intermediate Financial Institution Lilita Zaļkalne Alloya Routing #: 271987635 Konsultanti: 4450 Weaver Pkwy, Warrenville, IL 60555, USA Ingrīda Bulmane, Līga Gaide, Beneficiary Financial Institution Latvian Credit Union Tija Kārkle, Uldis Matīss, Andris Priedītis Routing #: 291074612 Saimniecības vadītāja: 3152 17th Ave. S., Minneapolis, MN 55407 Beneficiary Tija Kārkle Name: Jauna Gaita, Inc. 616 Wiggins Road Account at Latvian Credit Union: #2001 St. Paul, MN 55119, USA Home address: 616 Wiggins Road, St. Paul, MN 55119, USA [email protected] JAUNO GAITU VAR ARĪ PASŪTĪT TĀ: Maketētājs: Juris Žagariņš LATVIJĀ (maksājumi latos) JG mājas lapa: Māris Brancis O. Kalpaka iela 28 Jelgava, LV-3001 Ar autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiem e-pasts: parak­stītajos rak­stos izteiktie uzskati ne Bankas konts: Swedbank LV28HABA000130A213871 vienmēr atbilst redakcijas viedoklim. Personas kods - 210147-10007 EIROZONĀ (maksājumi euro valūtā) Atzīdama demokrātiskās valstīs valdošos Lilita Zaļkalne preses brīvības principus, Jaunā Gaita sekmē Himlabacken 10, Solna, S-170 78, Sweden e-pasts: dažādu uzskatu publicēšanu. Bankas konts: Nosaukums „Ad Notam“ BIC code - NDEASESS Pārpublicējot šeit ievietotos materiālus un IBAN number - SE32 9500 0099 6018 0766 9708 tekstus, atsaukšanās uz JG ir obligāta. ZVIEDRIJĀ: Pasta tekošais rēķins: Nosaukums „Ad Notam“ Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātus Postgiro konto nr 76 69 70-8 eksemplārus lūdzam pieteikt Jurim ANGLIJĀ (maksājumi britu mārciņās) Žagariņam. Māris Bite 107 Shelford Rd., Radcliffe-on-Trent Nottingham NG12 1AU e-pasts: PĒRCIET! DĀVINIET! ATBALSTIET! AUSTRĀLIJĀ (maksājumi Austrālijas valūtā) Imants Līcis Atsevišķa JG numura cena: $10,- Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīca „Rīga“ (sākot ar nr. 264) P.O. Box 457 Strathfield, NSW 2135 Rīgā pie Valtera&Rapas, Jāņa Rozes un LOM krietni Tel.: 02 9744 8500; Mob.: 0405 013 575 lētāk. Bibliotēkās – par brīvu! e-pasts:

77 IN THIS ISSUE

POETRY AND LITERARY ANALYSIS. Poet, human face suffered a grim setback with essayist, critic and editor, Leons Briedis the military suppression of the so-called is known to our loyal readers for his far- Prague Spring.  The Misiņš Library, now fetched imagery and love of paradox. Here administered by the University of Latvia, has he treats us to eight of his latest poems and been, since its foundation in 1885, a ma- one written some 30 years ago, long be- jor repository of Latvian national literature. fore the fall of the Iron Curtain, in which he Mārtiņš Lasmanis acquaints us with its cu- admonishes those who chose exile to look rator from 1925-1952, Kārlis Egle, whose back to our origins by looking into our own copious diaries testify to the library’s lively hearts: If we were to become / Like leaves and important role in the cultural life of the of a tree, / Torn from where we belong, / nation. In eternity we shall remain / Bound to our nation.  Uldis Bērziņš introduces his SOCIAL COMMENTARY AND ACTUALITIES. translation of a 23-verse “Religious Tract” by Juris Šlesers shares insights on Latvian na- Polish poet of Lithuanian origin, Nobel Prize tional self-image in Katrina Z.S. Schwartz’s winner (1980) Czesław Miłosz (1911-2004): book Nature and National Identity after An old master of his craft need not show Communism / Globalizing the Ethnoscape off or prove himself. ... It suffices to weave (2006). Traditionally seeing themselves as an one’s words toward a humbler goal, more agrarian people while nevertheless steadily tantamount to truth.  Ligita Levinska, migrating to the cities or emigrating in order in her continuing analysis of Jānis Klīdzējs’ to make ends meet, many enterprising Lat- (1914-2000) prose, ascertains that his sto- vians are now discovering real value, both ries and novels involve movement and dislo- economic and social, in the renewal and cul- cation in labyrinthine spacetime.  In the tivation of their abandoned farmsteads.  fifth installment of her study ofFricis Bārda Estonian writer Daniel Vaarik satirizes the (1880-1919), Una Alksne delves into the ro- confusing post-Soviet years in his country’s manticist poet’s aestheticization of death. media establishment by giving a humor- ous account of his own youthful journalistic VISUAL ART. Māris Brancis continues his praxis. “In a Few Words”, our editors in-depth study of artist Laimonis Mieriņš  compile the usual comprehensive digest of (1929-2011), “Wizard of Color and Line”. cultural news and information from Latvia,  Brancis also comments on a grand ret- rospective exhibition in Rīga from March from the diaspora, from Latvia’s nearest through July of this year, involving more neighbors and from all over the geopolitical than 200 examples of Latvian art in exile. domain.  “Kiberkambaris” (Cybercham- Displayed on the pages of this issue are ber) features an article from Otto Ozols’ paintings by Ēriks Dukāts, Edvīns Straut- blog on TVNET.LV titled “Intelligence and In- manis and Lidija Dombrovska-Larsena tellectuals Have Never Been Taken Seriously and a sculpture by Gints Grīnbergs – se- in Politics.” lected from this exhibit by our art editor BOOK REVIEWS. Scientiae et Patriae. A Fest- Linda Treija.  The cover art is by Haralds schrift in Honour of Vaira Vīķe Freiberga Norītis. on Her 75th Birthday, compiled by Ausma HISTORY AND REMINISCENCE. Rolfs Ekma- Cimdiņa (University of Latvia), is reviewed nis’ continuing account of Latvian-language by Rolfs Ekmanis.  Kro-Kro – the corre- radio broadcasting from the West during spondence between poet Knuts Skujenieks the Cold War comes to the years 1975-1984 and his wife Inta during the time he was sen- at Radio Liberty in Munich, Germany.  tenced to seven years in a Soviet labor camp In the second installment of his treatise on is reviewed by Anda Kubuliņa (University witchcraft in Latvia, Sandis Laime examines of Latvia).  Nora Ikstena. Life Stories historical court documents to explore the – Vita Gaiķe comments on a visit to Toronto terminology applied to women accused of by the book’s translator into English, Mar- this practice. The Latvian word “ragana”, gita Gailītis, and its publisher (Guernica Edi- which originally meant simply “seer” ac- tions) Michael Mirolla.  Saša Sokolovs. quired much more sinister connotations in Muļķu skola (School of Fools), a novel re- the sermons of the feudal baronial Christian cently translated from the Russian into Lat- clergy.  Uldis Bērziņš and Leons Briedis vian by Maira Asare, is reviewed by Lāsma share reminiscences from the year 1968, Ģibiete (University of Western Hungary). when optimistic movements on both sides  Journal of Baltic Studies 44/1 (March of the Iron Curtain toward socialism with a 2013) is reviewed by Gundars Ķeniņš Kings. (jž)