Komunikācijas Ētika
Total Page：16
File Type：pdf, Size：1020Kb
MANUSKRIPTS Citēšana un jebkāda cita veida izmantošana jāsaskaņo ar autoriem. Komunikācijas ētika Skaidrīte Lasmane Skaidrīte Lasmane Komunikācijas ētika Rīga 2011 Anotācija. Grāmata Komunikācijas ētika paredzēta akadēmiskai auditorijai, ţurnālistiem un citiem komunikācijas profesionāļiem, skolotājiem, kā arī ikvienam par morāli domājošam lasītājam. Grāmata atvieglos profesionālās ētikas apguvi reklāmas, sabiedrisko attiecību, digitālo mediju un ţurnālistikas nozarē. „Tas, kurš grib ķerties pie morāles lietu studijām, atklās sev neskartu (ungehaueres) darba lauku.... Vai zinātnieku, tirgotāju, mākslinieku, amatnieku tikumi - vai tie jau savus domātājus atraduši? Tur vēl tik daudz par ko domāt.” (Nietzsche Friedrich.(1988) Der Froliche wissenschaft. Samtliche Werke, band 3. Munchen ,p.378-379 1 Saturs Priekšvārds par izvēli. 1. nodaļa. Par ētiku, tās instrumentāriju un mūsdienu tendencēm. 1.1. Jēdzienu lietojums: ētika, morāle, tikumība. 1.2. Ētikas teoriju struktūra. 1.3. Ētikas teoriju klasifikācija. 1.4. Morāles organizācija un institucionalizācija. 2. nodaļa. Ieskats vēsturē. 2.1. Komunikācijas ētikas jēdziens. 2.2. Komunikatīvās darbības struktūra un ētika. 2.3. Komunikācijas ētiskās vērtības. 2.4. Komunikācijas daudzveidība 2.5. Rituālā komunikācija un ētika. 3. nodaļa. Starppersonālās komunikācijas jeb saskarsmes ētika. 3.1. Jēdziens un pētniecības aspekti. 3.2. Edmunds Huserls par starppersonālo komunikāciju 3.3. Dzīve un teātris 3.4. Ēnas puses 4. nodaļa Informācijas ētika. 4.1. Informācijas ētikas izveide 4.2. Problēmas un pamatprincipi 4.3. Atbildība par publisko telpu 2 5. nodaļa. Mediju un žurnālistu ētika. 5.1. Mediju funkcijas ētikas kontekstā 5.2. Kvalitatīva ţurnālistika un ētika. 5.3. Mēdiju ētikas dilemmas un vērtības 6. nodaļa. Reklāmas ētika. 6.1. Reklāmas teksta ētika 6.2. Reklāmas raţošanas un izplatīšanas ētika 7. nodaļa. Sabiedrisko attiecību ētika. 7.1. Attieksme pret sabiedriskām attiecībām kā ētiska problēma 7.2. Ētikas kodeksi 8. nodaļa Jaunie un sociālie mediji. 8.1. Regulācijas problēmas 8.2.Ietekme uz savstarpējām attiecībām Beigu vārdi 3 Priekšvārds par izvēli „Es rakstīju tā, kā es varēju: tas ir, ar to, kas man ir dots un kas man šķiet rakstīšanas vērts.” (I write what I can: that is, what„s given to me and what seems worth writing, by me. Susan Sontag.1) Kā izskatītos grāmata, kuras sākumu ievadītu virsraksts Nobeigums? Akadēmiskam tekstam nepiedienīga nenopietnība un postmodernas spēles atbalss uzmanības piesaistei? Šķietamas oriģinalitātes demonstrējums? Komercefekts pārsteiguma izraisīšanai? Popkultūras naivās rotaļas? Reklāmas triks, kurā izmantots nesareţģīts paradokss, lai sākuma garlaicība nepārcirstu vēlmi pāršķirstīt turpmākās lappuses vai, kas zina, izlasīt tās līdz beigām? Kas būtu meli un kas patiesība šajā nevainīgi patiesajā neatbilstībā kanonam? Īstenībā virsraksts Nobeigums būtu patiess un godīgs sākums, jo vairākums ievadu un priekšvārdu, kā zināms, tapuši un top pēc grāmatas pabeigšanas, kad rakstīšanas procesā noskaidrotas un klāt nākušas idejas, kuras nav paredzamas iesākumā - balto lapu vai vēl neesošas elektroniskās informācijas daudzsološajā potencialitātē. Slaveno filozofiskās klasikas paraugu - ievadu Gara fenomenoloģijai, kā zināms, vācu filozofs Georgs Vilhelms Fridrihs Hēgelis arī rakstījis pēc darba pabeigšanas. Līdzīgi sākuma/beigu kopsakaram arī ētikā pilnīgākais variants rakstās un pārrakstās vai ierakstās biogrāfijā un apziľā bieţi vien pēc notikuma vai tikai mūţa nogalē, kaut arī to, kā vajadzētu dzīvot, nāktos apgūt pašā dzīves ievadā pirms sareţģījumiem, kuriem diez vai kāds savlaicīgi un nopietni gatavs iepriekš. Jebkurai grāmatai, tāpat kā dzīves notikumam – vai otrādi - pirms to sākt, pastāv daudzsološas izvēles iespējas, kā un ko rakstīt: teorētisku darbu ar neskaitāmām atsaucēm uz citu publikācijām, mācību literatūru ar paradigmatiskām patiesībām vai uzmundrinošu popētiku ar neatliekamas veiksmes receptēm par to, kā labāk dzīvot. Izvēles iespējas daţkārt saglabājas vēl arī pirms publikācijas - aizmest un aizmirst manuskriptu, pārrakstīt uzrakstīto, uzlabot to, ja teksts neapmierina pašu autoru, vai samierināties ar to, kā ir, un publiskot - cerībā uz lielāku veiksmi turpmākajos darbos, ja tādi sekotu, vai, kas gan maz ticams, uz pārsteidzoši nejaušu auditorijas atbalstu. Kāpēc rakstīt ētikas grāmatas mūsdienās, kad vēsturē nogulsnējušās stingri noteiktas morāles normas, kad par to universālismu norit nebeidzamas diskusijas, kad ikviens ir it kā 4 individuāli brīvs savā izvēlē? Lai iedrošinātos piedāvāt jaunus ierobeţojumus? Lai pārskatītu morāles priekšstatus mūsdienu evolūcijas teorijas vai neirozinātnes ietekmē un atgādinātu par iedzimtām spējām vai evolucionāri veidotu normu psiholoģiju? Grāmatu vieglāk saprast, ja zina tās mērķus. Šoreiz tie būs samērā pieticīgi – piedāvāt pārdomas (refleksiju) par morāli jaunu sociālu iespēju un komunikācijas tehnoloģiju klātbūtnē, iesaistīt domāšanā (refleksijā) par privāti un profesionāli pilnvērtīgāku izvēli situācijā un dzīvē kopumā, izmantojot mūsdienu morāles teorijas jeb ētiku. Necilā mērķa tuvinājumam izmantota sokratiskā atziľa, ka ētika nav bezpersoniska patiesības izziľa, bet lasītāja līdziekļāve refleksīvā dialogā, lai kopīgi dzemdētu idejas un veidotu savu morālo identitāti. Grāmatas nolūks ir ierosināt un saprātīgi vadīt produktīvu tikumisko domāšanu, atturoties no moralizēšanas un pretenzijām uz autoritāru kanonu. Izsenis latviešu tradicionālajā kultūrā ētiku sauc par gudru padomu, nevis par piespiedu varas un sankciju instrumentu. Padoma pieprasījums izaug no sareţģītām un neviennozīmīgām situācijām, kurās izvēle ir neatliekama un atbildīga, radusies mūţīgās pretrunās starp jābūtību un īstenību. Sociālās saesības prakse izraisījusi un uzturējusi spēkā daţas nepārkāpjamas un pašsaprotamas robeţas, vienlaikus apzinoties, ka to nevainojamā skaidrība ir drīzāk vēlamība, nevis īstenība. Tautas kultūra, tāpat kā morāles teorija, vienmēr iekļāvusi potencialitāti, iespējamību, piesakot kādu piepildāmu sākumu, kas īstenosies atbilstīgi vai pretēji padoma likumam. Skaistai padomu kultūrai blakus atveidota pārkāpumu pieredze. Cits pārkāpumā apliecina sevi vai izjūt baudu, cits cieš no savas baudas un liek ciest citiem, taču neaizmirsīsim, ka vienlaicīgi ar Imanuelu Kantu dzīvojis un rakstījis marķīzs de Sads. Viľi joprojām abi pilda mūsdienu grāmatplauktus un blakus dzīvo joprojām informācijas tīklos, kaut gan pilnīgi pretēji ir viľu stāsti un pārliecības par to, kāda a/morālā identitāte ir vērtīga un dzīve dzīvojama. Izvēles iespējas pastāv ne tikai attiecībā uz saturu, bet arī uz to, kam un kā rakstīt. Vai nepadoties samērā kategoriskam auditorijas pieprasījumam pēc viegluma? Tāda prasība pastāvējusi arī agrāk, iepriekšējos gadsimtos, taču ētikas teksti, kas izdzīvojuši līdz mūsdienām, drīzāk raksturo intelektuālu sareţģītību, nevis pielāgošanos viegluma pieprasījumam. Imanuela Kanta samezglotās domas stāsts joprojām pastāv, kaut gan var šķist lietderīgs un aizraujošs galvenokārt filozofijas profesionāļiem, nevis demokrātiskai uztverei radinātai auditorijai. Frīdriha Nīčes uzbrūkoši nervozais dziļums atklājas pēc vairākkārtīgām 5 studijām, Jirgena Hābermāsa komunikatīvā ievirze var likties smagnēji nesaprotama tiem, kam nav nodoma iepazīt sarunas racionālos nosacījumus. Daudziem nepieciešama tikai profesionāla rokasgrāmata, uz kuru atsaukties morāla konflikta gadījumā, citiem savukārt izklaidējoša vīzija par vēlmju piepildījumu bez individuālas piepūles un intelektuālas sareţģītības. Komunikācijas ētika paredzēta gan mediju, reklāmas, sabiedrisko attiecību un digitālo portālu profesionāļiem, gan ikvienam starppersonālā saskarē (saesībā) iesaistītajam, lai atgādinātu un skaidrotu emocionāli un intelektuāli bagātinošas komunikācijas nosacījumus un nozīmīgumu. Skolās māca literatūru, matemātiku, dabzinības, bet ne medijus un jaunās komunikācijas tehnoloģijas, kas mūsdienās būtiski ietekmē uzskatus, attieksmi un attiecības. Vai akadēmiska grāmata prasa drosmi? Minimālu, ja tā aizstāv un veido citu kārtību, nekā teorētiski pieľemts, un ja tajā ievīts jauns jēdziens vai pārstrukturēta esošā sistēma. Skaidrs, ka tad jāraksta, nedomājot par to, kas, ko un kā uztvers. Tas, kas skaidrs un apgūts vai desmitām reiţu vēstīts lekcijās, kuru rituālā iedaba, tāpat kā tautas tradicionālās kultūras gadskārtu ieraţas, balstās uz atkārtošanu, nepieprasa bezbailību, bet drīzāk pacietīgu iederību esošajā mācību telpā. Tomēr nākas atrast kādu niansi, kādu jaunu šķautni paša rakstītāja ieinteresētības nolūkā, lai izvairītos no jau sen zināmā garlaicīgās nomāktības. Neder arī publicistika, no kā cieš ne viena vien ētikas grāmata, kura analizē kādu atsevišķu lokālu gadījumu tagadnē, kas nereti vāji sasaistās ar citiem gadījumiem vēsturiskajā telpā un laikā. Grāmatas mūţs, ieskaitot uzrakstīšanu un izdošanu, ir ilgāks par kādu spilgtu, detaļās izstāstītu gadījumu, kura tagadne drīz pārvērtīsies tik tālā pagātnē, ka to vairs nesniegs jau citā laikā dzīvojošo interese. Nepieciešami vispārinājumi, kas iekļaujami shēmās, lai ar to starpniecību, nedaudz vienkāršojot, orientētos atsevišķu gadījumu bezgalīgajā daudzveidībā. Pārāk lieli pieteiktie mērķi var izrādīties un izrādās nesasniedzami, bet mazie – nav vērti, ka tos izvirza un piepilda. Komunikācijas ētiku var rakstīt daţādās toľkārtās, kā tas arī ētikas vēsturē darīts. Daţkārt uzmanību vairāk pievērš jābūtībai un vajadzības izteiksmei, daţkārt īstenībai, kurā vienmēr vēlamā piedāvājums daudzkārt pārsniedz iespējas to īstenot. Bieţāk gan potenciālais savietots ar reālo tā, lai