MŪZIKAS SAULE 3 EIRO Nr

MŪZIKAS SAULE 3 EIRO Nr. 1 (97) 2019

MAIJAS KRĪGENAS BALSS VALTERA PŪCES ČELLS TORGĀNA UN EŅĢEĻA KLASIFIKĀCIJA Baltijas valstis – KO NEZINĀM? TIKŠANĀS NĀKOTNĒ SITĒJI UKMERĢĒ DŽEZS ASOCIĀCIJĀ DEJAS ZUPĀ

MŪZIKAS SAULE 1/2019 1 ISSN 1407–6969 ????

2 MŪZIKAS SAULE 1/2019 statistika 4 LATVIEŠU SIMFONISKĀS MŪZIKAS LIELKONCERTS 2005–2019 statistika 6 LIELĀ MŪZIKAS BALVA 1993–2019 jubileja Gunda Miķelsone 8 MAIJA, LATVJU MEITENE veltījums LMB 2018 laureātei dziedātājai Maijai Krīgenai Baltija: viedokļi Orests Silabriedis 13 LATVIJA PA VIDU. KO MĒS NEZINĀM? piedalās Gunta Gelgote, Bens Lunns, Johans Randvere Baltija: saruna Anna Marta Burve 18 ATBILDE NO MELNĀ CAURUMA “Baltijas simfoniskā festivāla 2018” saruna par mūziku padomju laikā Baltija: sadarbība Ija Rubene 22 TARPTAUTINIS PERKUSINĖS MUZIKOS FESTIVALIS UKMERGĖ JEB PERKUSIJU NOBURTIE Baltija: džezs Aleksandra Line 25 VIENOJAM DŽEZĀ BALTIJAS VALSTIS VAI SĀKUMĀ VIENOJAMIES PAŠI? Baltija: pops Dace Volfa 28 TĀLIE KAIMIŅI Baltija: deja Inta Balode 30 BALTIJAS ZUPA UN KOPĪGAS IDENTITĀTES PUTRA tradīcija Mārtiņš Boiko, Ilze Cepurniece 34 IEPAZĪT DIEVU CAUR DZIESMU saruna ar priesteri Aigaru Bernānu vēsture Ilze Šarkovska-Liepiņa 37 DAŽAS PIEZĪMES PAR GERHARDU FON KEISLERU novele Diāna Albina 40 FIRSTS UN VIŅA KAPELMEISTARS par Bahu Kētenes firsta galmā viedoklis Jānis Torgāns Galvenais redaktors / Orests Silabriedis 48 MŪSDIENU MŪZIKA Populārās mūzikas nodaļas redaktore / Dace Volfa impresijas par laika mūžīgo ritumu (!) un mūsdienu Māksliniece / Ilze Bojāre mūzikas miglaino statusu Direktore / Sandra Zandberga viedoklis Izdevējs / Mūzikas un mākslas atbalsta fonds Dāvis Eņģelis Reģ. apliecības nr. 40008064512 51 TAS, KĀ NAV, UN BLEĶIS, KOKS, SAKNENIS Redakcijas adrese: Sudrabu Edžus iela 16-10, Rīga, LV-1014 atbilde Jānim Torgānam Tālrunis: 29359688 e-pasts: [email protected] ieraksti muzikassaule.lv Ansis Bētiņš 53 BĒTIŅŠ KLAUSĀS Uz vāka – dziedātāja Gunta Gelgote Foto – Jānis Porietis personība Vents Vīnbergs Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz žurnālu "Mūzikas Saule" obligāta. Publicētajos rakstos autoru paustās domas ne vienmēr sakrīt 54 AISBERGA REDZAMĀ DAĻA ar redakcijas viedokli. saruna ar čellistu Valteru Pūci Par reklāmu saturu redakcija neatbild. CD Bens Lunns Žurnāls izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. 58 JĀŅA IVANOVA KAMERSIMFONIJAS CD Bens Lunns 60 LIEPĀJAS KONCERTI I UN II CD Atbalsta: Juris Griņevičs 63 LIEPĀJAS KONCERTI II CD VĒRTĒJUMI 64 NOTIKUMI

Muzikālajos priekšnesumos dažādu žanru sintēzē satiksies skolas Rīgas Doma kora skolai – 25 audzēkņi, absolventi un viņu domubiedri – nozīmīgi mākslinieki Rīgas Doma kora skolas dibinātājs Jānis Erenštreits saka: “Rīgas Doma Latvijas klasiskās, džeza un populārās mūzikas vidē. Koncerta māks- kora skola ir kā kupli sazarojies koks. Tās lapotni veido tagadējie linieku vidū būs RDKS absolventi – dziedātāji Jānis Šipkēvics un Dau- audzēkņi un skolotāji, bet stumbra un zaru vainagu stipru darījuši mants Kalniņš, vokālā grupa Framest, diriģenti Kaspars Ādamsons, absolventi un viņu skolotāji. Mēs vēlamies šo iztēles skatu ieraudzīt Jānis Liepiņš, Jānis Ozols un citi. vienuviet un iemūžināt to! Svinēsim kopā – dziedot, muzicējot, ballē- Rīgas Doma kora skolas 25 gadu jubilejas svinības būs atgādinā- joties un atmiņās kavējoties! Dalīsimies pieredzē un ielūkosimies nā- jums plašākai sabiedrībai par kultūrizglītības nozīmi un ieguldījumu kotnē – kas paveicams nākamajos 25 gados. Katra balss vairos mūsu daudzpusīgu un spilgtu personību audzināšanā. Uz svinībām un kon- skolas koncerta labskanību un kopkora sniegumu.” certu tiek ielūgti ne vien Rīgas Doma kora skolai pietuvinātie, bet arī RDKS dibināta 1994. gada 12. jūlijā un šo 25 gadu laikā kļuvusi par citi interesenti! spēcīgu un augsti novērtētu Latvijas kordziedāšanas tradīciju uzturē- tāju un jaunu talantu audzinātāju, kas lepojas ar saviem audzēkņiem, viņu panākumiem un uztur ciešu sadarbību ar absolventiem. 2019. gada 25. maijā Ķīpsalas koncertzālē RDKS ar krāšņu, multime- diālu koncertu atzīmēs 25 gadu jubileju. Par koncerta māksliniecisko, saturisko un vizuālo formātu rūpēsies radošā komanda, kuras sastā- vā ir koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns, režisors Juris Jonelis, scenogrāfs Didzis Jaunzems, māksliniece Linda Lūse un citi.

LATVIJAS KOMPONISTU DARBU ATSKAŅOJUMI PASAULĒ

2. martā Berlīnē 21. martā Londonā Canada un diriģents Mihaels 17. maijā Portlendā ARTURS MASKATS “Pusnakts UĢIS PRAULIŅŠ Missa Rigensis Caugs ĒRIKS EŠENVALDS Triloģija Rīgā” – Gidons Krēmers – Kammerchor Berlin un diriģents “Vulkāni” (pirmatskaņojums) – (vijole), Giedre Dirvanauskaite Štefans Rauhs 22. aprīlī Katveikā (Nīderlande) Portland State Chamber Choir un (čells), Andrejs Puškarevs AIVARS KALĒJS Tokāta par diriģents Ītens Sperijs (sitaminstrumenti) un Kremerata 21. martā Sundsvallā, korāli “Gods Dievam augstībā” Baltica 23. martā Ūmeo – Iveta Apkalna (ērģeles) 17. maijā Milvoki PĒTERIS VASKS Koncerts angļu ĒRIKS EŠENVALDS In Paradisum 9. martā Ukmerģē ragam – Sanna Salomā, Nordiska 24. aprīlī Sinsinati – Bel Canto Chorus un diriģents PLATONS BURAVICKIS Mūzika Kammarorkestern, diriģente Eva ĒRIKS EŠENVALDS In Paradisum Ričards Hinsons filmai Safety Last Riharda Ollikainena – CCM Chamber Choir un diriģents Zaļupes pārlikumā pieciem Ērls Riverss 18. un 19. maijā Sietlā sitaminstrumentālistiem – 30. martā, 19. un 21. aprīlī ĒRIKS EŠENVALDS Oratorija Edgars Saksons, Rihards Zaļupe, Berlīnē, 31. martā Štorkovā 27. aprīlī Mt Barker Summit “Kristus ciešanas un augšām- Mikus Bāliņš, Karīna Mazūra, UĢIS PRAULIŅŠ Missa Rigensis – (Austrālija) celšanās” – The Seattle Pro Musica Ernests Mediņš Holst Singers un diriģents Stīvens ĒRIKS EŠENVALDS In Paradisum un diriģente Kārena P. Tomasa Leitons – Adelaide Chamber Singers un 9. martā Londonā diriģents Karls Krosins 19. maijā Ņujorkā UĢIS PRAULIŅŠ Missa Rigensis 4. aprīlī Grācā AIVARS KALĒJS Lux aeterna, – The Meljon Singers un diriģente UĢIS PRAULIŅŠ “Lakstīgala” 2. maijā Dublinā, PĒTERIS VASKS Jaundarbs – Džaneta Ruoko – Vocalforum Graz un diriģents 3. maijā Korkā Iveta Apkalna (ērģeles) Francs Hercogs SANTA RATNIECE horo horo 10. martā Viļņā hata hata – Īrijas kamerkoris un 23., 24., 26. maijā Hamburgā ARTURS MASKATS Concerto 5. aprīlī Toronto diriģents Pols Hiljers un 25. maijā Lībekā grosso – Hugo Tičati (vijole), PĒTERIS VASKS Koncerts altam PĒTERIS VASKS Musica Juliāns Arps (čells) un Lietuvas un orķestrim (pirmatskaņojums 5. maijā Demoinā (ASV) appassionata – NDR kamerorķestris Ziemeļamerikā) – Marina Tibo un ĒRIKS EŠENVALDS I Traveled Elbphilharmonie Orchester un Sinfonia Toronto the Old Road (pirmatskaņojums) diriģents Andris Poga 14. un 16. martā Sarasotā (ASV) – Drake University Chorale un KRISTS AUZNIEKS Crossing – 6. aprīlī Roterdamā diriģente Eimija Bekmane-Koljē 24. maijā Bernē, 25. maijā Bīgle- Sarasotas simfoniskais orķestris ĒRIKS EŠENVALDS Infelix Ego nā, 26. maijā Kēnicā (Šveice) un diriģents Kristofers Rountrijs – Vocaal Ensemble Tiramisu un 6. maijā Tartu SELGA MENCE Die Zeit – diriģents Rīnks Bakers ANDRIS DZENĪTIS Aerodynamics Collegium Vocale Bern 16. martā Siaņā (Ķīna) (pirmatskaņojums), MĀRTIŅŠ PĒTERIS VASKS “Klusuma 6. aprīlī Berlīnē VIĻUMS Abar panjom ardīg 26. maijā Hamburgā auglis” (pirmatskaņojums Ķīnā) PĒTERIS VASKS Musica abāg gāw ēk-dād kard – Latvijas AIVARS KALĒJS “Lūgšana” – – Siaņas simfoniskais koris un appassionata – Berlīnes Vācu SO Radio koris un diriģents Kaspars Iveta Apkalna (ērģeles) orķestris, diriģenta Ketrīna Čana un diriģents Andris Poga Ādamsons 8. jūnijā Ņujorkā 17. martā Berlīnē 13. aprīlī Ņujorkā 6. maijā Vīnē SANTA RATNIECE Lieder liegt PĒTERIS VASKS “Klusuma ĒRIKS EŠENVALDS Oratorija UĢIS PRAULIŅŠ “Lakstīgala” kaum Schnee diviem soprāniem auglis” – Prometheus Ensemble “Kristus ciešanas un – Tomass Lists (blokflauta), un stīginstrumentu orķestrim Berlin augšāmcelšanās” – The Amor Company of Music un diriģents – Marisa Kerhina, Lūsija Šeltone, Artis Chorus un diriģents Raiens Johanness Hīmetsbergers diriģents Kens Deivids Mazurs 18. martā Berlīnē Džeimss Brandavs PĒTERIS VASKS Vox amoris 10. maijā Tallinā 14. jūnijā Dortmundē – Gabriels Adorjans (vijole), 19. aprīlī Edmontonā RUTA PAIDERE Tempera – PĒTERIS VASKS Viatore – Deutsches Kammerorchester Berlin, UĢIS PRAULIŅŠ Stabat Mater Tallinas kamerorķestris un Ziemeļreinas-Vestfālenes SO un

diriģents Markuss Pošners (pirmatskaņojums) – Pro Coro diriģents Kaspars Mends diriģents Daniels Raiskins Ilustrācija – Linda Lūse

4 MŪZIKAS SAULE 1/2019 LATVIJAS KOMPONISTU DARBU PIRMATSKAŅOJUMI LATVIJĀ

22. februārī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 12. aprīlī LNO JĀNIS LŪSĒNS “Mīlestībai un LINDA LEIMANE Mūzika piedošanai”, SELGA MENCE viencēliena baletam “Hamlets” “Zvaigžņu gaisma”, RIHARDS ZAĻUPE “Lūgšana Montserratas 17. aprīlī Rīgas Domā Melnajai Madonnai” – Katrīna RIHARDS DUBRA Stabat Mater Kivleniece, Aigars Raumanis, – Kristīne Adamaite (ērģeles), Rihards Zaļupe, Guntars Freibergs, RDKS meiteņu koris “Tiara”, Rīgas Saksofonu kvartets, Latvijas kamerorķestris un diriģente Radio koris, diriģents Kaspars Aira Birziņa Putniņš 18. aprīlī Anglikāņu baznīcā 23. februārī Daugavpils teātrī JĒKABS NĪMANIS Cikls JĒKABS NĪMANIS Mūzika “astotie” ar Ulža Bērziņa dzeju izrādei “Kliedzēji” – Ieva Parša (balss), LNSO pūtēju ansamblis un diriģents Guntis 27. februārī JVLMA Kuzma EDGARS MĀKENS “Simtdivdesmit”, MARINA 18. aprīlī RLB Zelta zālē VIDMONTE “Segidilja” – Juris ANDRIS VECUMNIEKS “Elēģiskā Āzers un Guntars Freibergs mūzika Pētera Plakida (sitaminstrumenti) piemiņai” – klavieru trio “Vīzija”

1. martā JVLMA 1. maijā Rīgas Domā OĻESJA KOZLOVSKA The AGNETA KRILOVA-BĒRZIŅA disappearance of silence, EVIJA “Dimensija: LAIKS” – Ilona SKUĶE … you send shivers down Birģele (ērģeles) my spine – Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē 4. maijā Lielajā ģildē Hugo Tičati VILNIS ŠMĪDBERGS Oratorijas 4. martā JVLMA “Ugunsskrējiens” jauna versija PĒTERIS PLAKIDIS “3 solistam, korim un pūtēju Cēsīs notiks otrais festivāls karikatūras klavierēm” un orķestrim – jauktie kori “Sōla” “5 vienkāršas prelūdijas” un “Juventus”, Orķestris “Rīga” un “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” klavierēm – Agnese Egliņa diriģents Valdis Butāns Koncertzālē “Cēsis” komponista dzimšanas dienas mēnesī izskanēs virk- 15. martā Sv. Jāņa baznīcā 10. maijā Lielajā ģildē ne koncertu, kas veltīti Pētera Vaska un viņa domubiedru mūzikai. Fes- ĒRIKS EŠENVALDS “Es rakstu” – VILNIS ŠMĪDBERGS Koncerts tivāls top ciešā sadarbībā ar pašu komponistu – viņš ir mākslinieciskā Latvijas Radio koris un diriģents orķestrim (otrā redakcija) – satura veidotājs un ideju ģenerators, klātesošs visos festivāla koncertos. Sigvards Kļava LNSO un diriģents Andris Poga Veidojot šī gada konceptuālo skanējumu, kamermūzikas programmā Pēteris Vasks iezīmējis latviešu un skandināvu komponistu garīgo sai- 21. martā RLB Zelta zālē 17. maijā Rundāles pilī ti un pasaules izjūtu mūzikā zviedru kamerorķestra O ‘Modernt solistu PLATONS BURAVICKIS SANTA RATNIECE Feu sur glace “Meliorācija” divām flautām un klavieru kvartetam – Sandis izpildījumā. klavierēm (pirmatskaņojums Šteinbergs, Andra Dārziņa, Ēriks 13. aprīlī festivāla atklāšanas koncertā “Brāļi” skanēs komponista Latvijā) – trio “Metamorfoze” Kiršfelds un Herta Hansena lielākās autoritātes Arvo Perta opuss Fratres, zviedru mūsdienu komponista Alberta Šnelcera Apollonian Dances un somu komponista Olli 29. martā JVLMA 21. maijā VEF Kultūras pilī Mustonena Klavieru kvintets. No paša Pētera Vaska dzirdēsim “Mazo PĒTERIS PLAKIDIS Latviešu ALVILS ALTMANIS vasaras mūziku” un Ceturto stīgu kvartetu. tautasdziesmas “Rikšiem bērīti Koncertskaņdarbs astoņiem 13. aprīļa koncertā “Vasks mūzikā un dejā” ieraudzīsim Pētera Vas- es palaidu” apdare balsij un saksofoniem un stīgu ka daiļradi neierastākā šķautnē – laikmetīgā baleta iestudējumā. Pa- klavierēm (Andra Vecumnieka orķestrim, PAULS DAMBIS atjaunojums) – Viesturs Jansons “Blaumanis brauc uz Brakiem saulslavenā horeogrāfa Džona Noimaijera dibinātais Vācijas Bundes un Aldis Liepiņš 1908. gada Ziemassvētkos”, Jugend Ballett iestudējis viencēlienu Muted (tulkojumā – klusināts), EDGARS MĀKENS Jaundarbs – kas balstīts Vaska mūzikā klavierkvartetam. 31. martā Zirgu ielas koncertzālē Aigars Raumanis, Rīgas saksofonu 14. aprīlī koncertā “Vientuļais eņģelis” zviedru kamerorķestris AGNETA KRILOVA-BĒRZIŅA kvartets, JVLMA Saksofonu O’Modernt atskaņos Baltijas valstu komponistu mūzikas programmu, Cikls “Dziesmas par puišiem”, kvartets, Sinfonia Concertante un kurā latviešiem Pēterim Vaskam un Arturam Maskatam blakus stāsies ĢIRTS BIŠS, MĀRTIŅŠ BRAUNS, diriģents Jānis Stafeckis igauņu komponists Erki Svens Tīrs. Dzirdēsim Vaska “Vientuļo eņģeli”, RENĀTE STIVRIŅA (jaundarbi) – vokālā grupa Anima solla Maskata Concerto Grosso, bet festivāla īpašais notikums būs vijolnie- kam Hugo Tičati veltītā Erki Svena Tīra opusa Angel’s Share pirmatska- ņojums Latvijā. Pētera Vaska mūzikai veltītais festivāls 20. aprīlī tiks noslēgts ar at- kalredzēšanos – pēc vairāku gadu pārtraukuma izskanēs multimedi- ālais klaviermūzikas koncerts “Vasks. Šimkus. Purvītis”. Tajā skan Pēte- ra Vaska cikls “Gadalaiki” pianista Vestarda Šimkus priekšnesumā, un līdztekus mūzikai tiek rādītas Roberta Rubīna veidotas projekcijas ar

Publicitātes foto Publicitātes latviešu glezniecības klasiķa Vilhelma Purvīša ainavām.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 3 STATISTIKA Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts REPERTUĀRS 2005–2019 “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta” tradīciju iekopa mūzikas vēsturnieks Arnolds Klotiņš, un pirmais koncerts notika 2005. gada decembrī, kad noslēdzās “Latviešu simfoniskās mūzikas gads”. Šāds īpašs gads pēc Arnolda Klotiņa ierosmes tika sarīkots, godinot 125. gads- kārtu kopš latviešu nacionālā autora pirmā simfoniskā darba radīšanas – runa ir par Jurjānu Andreja “Simfonisku allegro”, kas sacerēts 1880. gadā. Kopš tā laika ik sezonu bez izņēmuma notiek “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts”, un 2019. gadā tas notika jau četrpadsmito reizi. Šeit publicējam šo 14 koncertu saturu – varbūt lasītājam būs interesanti novērtēt mūzikas un atskaņotājmākslinieku spektru un izvēli.

2005. GADA 11. DECEMBRIS, LNOBO, Mārtiņš Ozoliņš kājas aun” * – soliste Ieva Parša LATVIJAS NACIONĀLĀ OPERA • Lūcija GARŪTA Klavierkoncerts – • Imants KALNIŅŠ III daļa “Balle pilī” Liepājas SO, Imants Resnis soliste Liene Circene no Sestās simfonijas • JURJĀNU Andrejs “Simfonisks allegro” Sinfonietta Rīga, Normunds Šnē LNOBO, Atvars Lakstīgala • Ādolfs ĀBELE “Vīzija” • Ēriks EŠENVALDS “Noktirne” * • Marģeris ZARIŅŠ Concerto grosso – solisti • Marģeris ZARIŅŠ “Grieķu vāzes” – soliste • Pēteris BUTĀNS “Festivāla mūzika” – Rīgas Raimonds Petrauskis un Agnese Egliņa Elīna Bērtiņa saksofonu kvartets LNOBO, Gints Glinka LNSO, Andris Veismanis 2011. GADA 29. JANVĀRIS, • Emīls DĀRZIŅŠ “Melanholiskais valsis” • Romualds KALSONS Klarnetes koncerta I LIELĀ ĢILDE • Jānis IVANOVS Čellkoncerts – soliste daļa – solists Ints Dālderis Sinfonietta Rīga, Normunds Šnē Kristīne Blaumane • Kārlis LĀCIS “Mirkļa izvēles vilinājums” • Rihards ZAĻUPE Landscape of LNSO, Aleksandrs Viļumanis Quetzalcoatl * – solists Edgars Saksons • Romualds KALSONS “Kāzu dziesmas”: 2009. GADA 17. JANVĀRIS, LNOBO, Normunds Vaicis I, IV, V daļa LIELĀ ĢILDE • Pēteris VASKS Credo (pirmatskaņojums LNSO, Normunds Šnē LNSO, Normunds Vaicis Latvijā) • Pēteris VASKS “Vēstījums” • Kristaps PĒTERSONS “Vega” * – Liepājas SO, Atvars Lakstīgala LNSO, Normunds Vaicis solists Rihards Zaļupe • Imants KALNIŅŠ Čellkoncerts – • Arturs MASKATS “Tango” LNOBO, Ainārs Rubiķis solists Ēriks Kiršfelds • Romualds GRĪNBLATS Fragmenti no LNSO, Ainārs Rubiķis 2006. GADA 9. DECEMBRIS, baleta “Rigonda” • Romualds KALSONS “Retrospekcija” LATVIJAS NACIONĀLĀ OPERA • Romualds GRĪNBLATS Klavierkoncerts – • Imants ZEMZARIS Mūzika dokumentālajai LNSO, Gints Glinka solists Andrejs Osokins filmai “Ugunszīme”, orķestrim pārlicis • Jānis IVANOVS “Svinīgā prelūdija” Sinfonietta Rīga, Normunds Šnē Jēkabs Nīmanis • Volfgangs DĀRZIŅŠ Otrais • Ilona BREĢE Vijolkoncerts – klavierkoncerts – solists Arturs Ozoliņš soliste Baiba Skride 2012. GADA 20. JANVĀRIS, LNSO, Normunds Vaicis Liepājas SO, Imants Resnis LIELĀ ĢILDE • Ilona BREĢE Otrā simfonija * • Jānis KALNIŅŠ Tēma un variācijas Sinfonietta Rīga, Normunds Šnē LNOBO, Andris Veismanis klarnetei, mežragam un orķestrim – • Gustavs FRIDRIHSONS Chiaroscuro • Pēteris PLAKIDIS Pasticcio à la Rossini – solisti Ints Dālderis un Ingus Novicāns Liepājas SO, Atvars Lakstīgala soliste Kristīne Blaumane • Imants KALNIŅŠ “Rotāju, dancoju” Liepājas SO, Imants Resnis 2010. GADA 16. JANVĀRIS, (komponista veidotās simfoniskās • Aleksandrs OKOLO-KULAKS Divas daļas LIELĀ ĢILDE versijas pirmatskaņojums) no simfoniskās poēmas “Pavasaris” Sinfonietta Rīga, Normunds Šnē LNOBO, Andris Poga • Romualds KALSONS Vijolkoncerts – • Andris DZENĪTIS Klarnetkoncerts Urban • Ilona BREĢE Trešais Rīgas koncerts “Teātris” * soliste Baiba Skride Translated * – solists Guntis Kuzma – solisti Normunds Šnē un Guna Šnē LNSO, Normunds Vaicis LNSO, Mārtiņš Ozoliņš 2007. GADA 8. DECEMBRIS, • Alvils ALTMANIS Kontrabasa koncerts * – • Kristaps PĒTERSONS Klarnetkoncerts LATVIJAS NACIONĀLĀ OPERA solists Gunārs Upatnieks “Ligeija” * – solists Guntis Kuzma Liepājas SO, Imants Resnis Liepājas SO, Atvars Lakstīgala Orķestris “RĪGA”, Mārtiņš Ozoliņš

• Jāzeps MEDIŅŠ Otrā simfonija (“Ziedonī”) • Imants MEŽARAUPS “Jau ziemiņa • Andris DZENĪTIS Drone foto Publicitātes

4 MŪZIKAS SAULE 1/2019 2013. GADA 12. JANVĀRIS, LNSO, Andris Poga 2018. GADA 20. JANVĀRIS, LIELĀ ĢILDE • Jānis IVANOVS 20. simfonija LIELĀ ĢILDE JVLMA SO, Mārtiņš Ozoliņš LNOBO, Mārtiņš Ozoliņš Lietuvas Nacionālais SO, Modests Pitrens • Jāzeps VĪTOLS “Dramatiskā uvertīra” • Jānis MEDIŅŠ Prologs operai “Uguns • Alfrēds KALNIŅŠ Operas “Baņuta” ievads Liepājas SO, Atvars Lakstīgala un nakts” – solists Krišjānis Norvelis • Jānis IVANOVS Čellkoncerta II daļa – • Ēriks EŠENVALDS 4. Liepājas • Arturs MASKATS Trīs dziesmas ar solists Kristaps Bergs koncerts “Arktikas nakts vīzijas” – Aspazijas vārdiem * – soliste Inga • Jānis MEDIŅŠ “Imanta” solists Ints Dālderis Šļubovska-Kancēviča • Emīls DĀRZIŅŠ “Melanholiskais valsis” LNSO, Valdis Butāns • Juris KARLSONS Baleta “Sidraba šķidrauts” Liepājas SO, Atvars Lakstīgala • Valts PŪCE Solitas * – simfoniskās lappuses • Jēkabs JANČEVSKIS Turbidus * – solists solists Normunds Šnē Rihards Plešanovs LNOBO, Aigars Meri 2016. GADA 21. JANVĀRIS, • Juris KARLSONS 9. Liepājas koncerts • Pēteris BARISONS Kantāte “Brīnumzeme” LIELĀ ĢILDE Gliese 581 – solisti Liene Kinča un Egils Siliņš, LNSO, Andris Poga un Guntis Kuzma LNSO, Guntis Kuzma LNO koris • Kristaps PĒTERSONS “Miegs” * • Ādolfs SKULTE Piektā simfonija • Jāzeps VĪTOLS “Ziemeļblāzma” – Liepājas SO, Jānis Liepiņš solists Egils Siliņš, LNO koris • Pēteris VASKS Pirmais čellkoncerts – 2019. GADA 9. FEBRUĀRIS, solists Marko Ilonens LIELĀ ĢILDE 2014. GADA 25. JANVĀRIS, LNOBO, Aleksandrs Viļumanis Liepājas SO, Gintars Rinkēvičs LIELĀ ĢILDE • Romualds KALSONS Fragmenti no • Alfrēds KALNIŅŠ “Latvija” LNSO, Normunds Šnē operas “Pazudušais dēls” – Margarita • Kristaps PĒTERSONS 2. Liepājas koncerts • Andris DZENĪTIS Saksofona koncerts Vilsone, Mihails Čuļpajevs, Andžella – soliste Kristīne Blaumane E(GO) * – solists Arvīds Kazlausks Goba, Nauris Puntulis, Krišjānis Norvelis, LNSO, Andris Poga LNOBO, Aigars Meri LNO koris • Linda LEIMANE Enantiomorphic • Dace APERĀNE “Elpa” stīgu orķestrim Chambers * • Pēteris PLAKIDIS “Mūzika klavierēm, 2017. GADA 11. FEBRUĀRIS, • Tālivaldis ĶENIŅŠ Koncerts sitamiem un stīginstrumentiem un timpāniem” – LIELĀ ĢILDE orķestrim – Perpetuum ritmico solists Mārtiņš Zilberts Liepājas SO, Atvars Lakstīgala Liepājas SO, Andris Veismanis • Gundaris PONE Vijolkoncerts – ar * apzīmēti jaundarbu pirmatskaņojumi, • Gundaris PONE Svita “Dejas mana soliste Ilze Zariņa kopskaitā 15: Altmanis, Breģe (2), Dzenītis, Ešenvalds, Jančevskis, Leimane, Maskats, paradize” no baleta Il mio paradiso, LNSO, Guntis Kuzma Mežaraups, Pētersons (3), Pūce, Šmite, Zaļupe Viļa Šmidberga instrumentacija, Andra • Pēteris PLAKIDIS “Dziedājums” Vecumnieka kartojums • Gundega ŠMITE Akordeona koncerts * – Pētera Vaska Credo – pirmatskaņojums Latvijā Imanta Kalniņa “Rotāju, dancoju” – autora veidota solists Artūrs Noviks pārlikuma pirmatskaņojums 2015. GADA 24. JANVĀRIS, LNOBO, Mārtiņš Ozoliņš LIELĀ ĢILDE • Arturs MASKATS Svīta no baleta LNSO – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Liepājas SO, Atvars Lakstīgala “Bīstamie sakari” – Elīna Šimkus, LNOBO – Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestris • Lūcija GARŪTA Klavierkoncerts – Dace Kļava, Mārtiņš Zilberts, JVLMA SO – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas solists Reinis Zariņš LNO koris akadēmijas simfoniskais orķestris

MŪZIKAS SAULE 1/2019 5 STATISTIKA Lielās mūzikas balvas individuālie ieguvēji 1993–2018

Formula ir zināma – “Lielā mūzikas balva DIRIĢENTI – 28 Romualds KALSONS Opera “Pazudušais dēls” ir Latvijas valsts augstākais apbalvojums Jons ALEKSA 1994 (Lietuva) 1996, 2017 ** mūzikā”. Terēzija BROKA 2003 ** Juris KARLSONS Balets “Sidraba šķidrauts” Ideja par šādas balvas izveidošanu pieder Ausma DERKĒVICA 1994 ** 2000, Simfoniskā vīzija “Vakarblāzma” Raimondam Paulam, kurš 1989. gadā Olari ELTSS 2005 (Igaunija) 2007, Koncerts čellam, klavierēm, kļuva par Latvijas PSR kultūras ministru Gints GLINKA 2006 sitamiem un orķestrim 2016 un no 1990. gada 16. maija līdz 1993. gada Mariss JANSONS 1995, 2014 ** Tālivaldis ĶENIŅŠ 2005 ** 20. septembrim bija Latvijas Republikas Jānis KAIJAKS 2014 (DNB bankas Zigmars LIEPIŅŠ Melodrāma “Parīzes kultūras ministrs. speciālbalva “Par talantu audzināšanu”) Dievmātes katedrāle” 1997 Sākotnēji šī balva kaut kādā ziņā, iespē- Juha KANGASS 1997 (Somija) Jānis LŪSĒNS 2000 – par muzikālajām jams, bija iecerēta kā pateicība tiem, ar Sigvards KĻAVA 1999 izrādēm 2000. gadā un devumu teātra kuriem Maestro sadarbojies, aizto Gido KOKARS 2008 ** mūzikas žanrā 90. gados līdzīgās daļās sarakstā nereti Imants KOKARS 1995 ** Arturs MASKATS Salve Regina, “Trīs Verlēna bija klasiskās un neklasiskās mūzikas Guntis KUZMA 2018 dzejoļi”, mūzika teātra izrādei “Terēza pasaules pārstāvji. Atvars LAKSTĪGALA 2010 * Rakēna” 1996, Concerto grosso 2001, Kopš 2007. gada LMB piešķir septiņās Jānis LIEPIŅŠ 2013 * “Tango” simfoniskajam orķestrim 2002, noteiktās kategorijās, kuru nosaukumus Tovijs LIFŠICS 2011 ** “Venēcijas rindas” 2011 žūrija gan tiesīga variēt. Astotā kategorija Haralds MEDNIS 1998 ** Raimonds PAULS Mūzika Vizmas Belševicas ir “Par mūža ieguldījumu”, dažos gadīju- Andris NELSONS 2001, 2010 dzejas izrādei Dailes teātrī, koncertu mos vienā gadā pasniegtas divas šādas Pauls MEGI 1993 (Igaunija) “Svinga laiks” un CD “Ziemassvētkos” balvas, un vairākus gadus bija arī sevišķas Andris POGA 2007 * 1994, 2000 ** kategorijas par īpašiem nopelniem dzim- Kaspars PUTNIŅŠ 1998 Georgs PELĒCIS “Ne gudrība, ne dusmas tenes labā un/vai globālā arēnā. Edgars RAČEVSKIS 2016 ** nenāk prātā” soprānam, klarnetei un Varbūt lasītājam būs interesanti aplūkot Imants RESNIS 1994, 2006 (ar Liepājas SO) klavierēm 2018 LMB individuālo ieguvēju sarakstu, kas Ģintars RINKĒVIČS 1996 (Lietuva) Jānis PETRAŠKEVIČS Darkroom ansamblim veidots grupējot pa “profesijām”. Esam Vasilijs SINAISKIS 1999 (Krievija) 2013 arī atzīmējuši visjaunākos LMB ieguvējus Māris SIRMAIS 1997, 2003, 2004 Pēteris PLAKIDIS “Variācijas orķestrim” 1996 un tos, kas LMB saņēmuši par nopelniem Normunds ŠNĒ 1996, 2004 Andrejs SELICKIS “Šyupuļdzīsme Jēzum” mūža garumā. Leonīds VĪGNERS 1998 ** jauktam korim 2015 Sarakstā nav iekļauti kategoriju “Gada Valdis VIKMANIS 2002 ** Ādolfs SKULTE 1999 ** koncerts” un “Gada uzvedums” uzvarē- Uldis STABULNIEKS 1995 – par devumu tājpasākumi un to veidotāji. Daži gadīju- KOMPONISTI – 26 teātra mākslas jomā un teātra mūzikas mi ir strīdīgi, piemēram, solokoncerts, kas Dace APERĀNE 2014 – par Latvijas akadē- koncertu Latvijas Nacionālajā operā uzvarējis kategorijā “Gada koncerts”, – miskās mūzikas popularizēšanu pasaulē Vilnis ŠMĪDBERGS Simfonija pūtēju vai tā ir balva mūziķu kopumam vai Krists AUZNIEKS “Uguns un roze” orķestrim 2010 solistam. Līdzīga problēma ar katego- kamerorķestrim 2017 Pēteris VASKS Kora balāde “Litene” 1993, rijas “Gada uzvedums” uzvarētājizrāžu Ilona BREĢE Vijolkoncerts 2009 Vijolkoncerts “Tālā gaisma” 1997, Otrā komponistiem un atskaņotājmākslinie- Pēteris BUTĀNS Lux aeterna korim un simfonija 2000 kiem. Metodika nav perfekta, līdz ar to šis instrumentiem 2004 Mārtiņš VIĻUMS Tvyjōraan jauktam korim saraksts nav perfekts. Tomēr lielās līnijās Rihards DUBRA Oratorija Te Deum 2003 2012 ainava ir interesanta un pamatlietas Andris DZENĪTIS Oratorija Fides. Spes. Caritas iezīmējas. 2006, Saksofonkoncerts E[GO] 2014 DZIEDĀTĀJI – 24 Nav norādīti arī portāla DELFI simpātiju Maija EINFELDE Kameroratorija “Pie zemes Aleksandrs ANTOŅENKO 2003 balvas ieguvēji. tālās” 1997 Laima ANDERSONE-SILĀRE 2012 ** Sudraba statuetes autors – Armands Ēriks EŠENVALDS 2005 (par spilgtu jaunradi Antra BIGAČA 1995 Jēkabsons. kormūzikas jomā) Leonarda DAINE 2004 ** Gustavs FRIDRIHSONS Chiaroscuro Gunta (DAVIDČUKA) GELGOTE 2009 * kamerorķestrim 2008 Ieva EZERIETE 2007 Imants KALNIŅŠ Ceturtās simfonijas Regīna FRINBERGA 2013 ** oriģinālversija un dziesmu cikls “Lietas, Kristīne GAILĪTE 2002

kuras tā ar’ nekad nepāriet” 1997 Inese GALANTE 1994 foto Publicitātes

6 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Elīna GARANČA 1999, 2009 FLAUTISTI – 3 PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU – 28 Nikolajs GORŠEŅINS 1997 Ivars BIRKĀNS 1994 ** 10 diriģenti Samsons IZJUMOVS 1996 Dita KRENBERGA 2000 Terēzija Broka, Ausma Derkēvica, Mariss Inga KALNA 1995, 1998, 2002, Ilona MEIJA 2015 Jansons, Gido Kokars, Imants Kokars, Tovijs 2016 (ar Diānu Ketleri) Lifšics, Haralds Mednis, Edgars Račevskis, Maija KOVAĻEVSKA 2004 ĒRĢELNIEKI – 3 Valdis Vikmanis, Leonīds Vīgners Maija KRĪGENA 2018 ** Kristīne ADAMAITE 2014 6 dziedātāji Aija KUKULE 1993 Iveta APKALNA 2003, 2017 Laima Andersone-Silāre, Leonarda Daine, Arnis MEDNIS 1993 Tālivaldis DEKSNIS 1996 Regīna Frinberga, Žermēna Heine-Vāgnere, Kristīne OPOLAIS 2006, 2011 Maija Krīgena, Kārlis Zariņš Solveiga RAJA 1995 SAKSOFONISTI – 2 4 pianisti Egils SILIŅŠ 1996, 2002, 2014 Ivars BIRKĀNS 1994 ** Vilma Cīrule, Jautrīte Putniņa, Inta Villeruša, Žermēna HEINE-VĀGNERE 2001 ** Gints PABĒRZS 2006 Ventis Zilberts Sonora VAICE 1996 4 komponisti Laima VAIKULE 1996 SITAMINSTRUMENTĀLISTI – 2 Romualds Kalsons, Tālivaldis Ķeniņš, Kārlis ZARIŅŠ 1994, 2005 ** Jānis BOMBIZO-FEDOTOVS 2014 * Raimonds Pauls, Ādolfs Skulte Edgars SAKSONS 2001 1 muzikologs PIANISTI – 17 Oļģerts Grāvītis Liene CIRCENE-ZIEMELE 1994 MEŽRADZNIEKI – 1 1 flautists Vilma CĪRULE 2006 ** Arvīds KLIŠĀNS 1995 ** Ivars Birkāns Agnese EGLIŅA 2010 1 mežradznieks Herta HANSENA 2013 AKORDEONISTI – 1 Arvīds Klišāns Diāna KETLERE 2008, 2016 (ar Ingu Kalnu) Ksenija SIDOROVA 2012 1 saksofonists Daumants LIEPIŅŠ 2016 * Ivars Birkāns (kopskaitā likts tikai vienreiz) Andrejs OSOKINS 2008 * KLAVESĪNISTI – 1 1 čellists Georgijs OSOKINS 2015 * Ieva SALIETE 2017 Eleonora Testeļeca Sergejs OSOKINS 2004 Arturs OZOLIŅŠ 2002 KORI NEKLASISKAS MŪZIKAS Jautrīte PUTNIŅA 2010 ** LATVIJAS RADIO KORIS: 1994, 2000, 2004, PĀRSTĀVJI – 10 Vestards ŠIMKUS 2002, 2009 2005, 2010 + 2007 “Gada koncerts”, 2015 Ivars BIRKĀNS 1994 Antra un Normunds VĪKSNES 2001 “Gada koncerts” Aija KUKULE 1993 Inta VILLERUŠA 2009 ** VALSTS AKADĒMISKAIS KORIS “LATVIJA”: Raimonds MACATS 1993 Reinis ZARIŅŠ 2011, 2013, 2015 1998, 2000, 2002, 2011 + 2009 “Gada Arnis MEDNIS 1993 Ventis ZILBERTS 2015 ** uzvedums”, 2010 “Gada koncerts”, 2015 Uldis STABULNIEKS 1995 Juris ŽVIKOVS 1993 “Gada uzvedums” Laima VAIKULE 1996 LATVIJAS NACIONĀLĀS OPERAS KORIS: 2016 “IĻĢI” 1998 VIJOLNIEKI – 10 “JAUNS MĒNESS” 1998 Kristīne BALANAS 2017 * ORĶESTRI Jānis LŪSĒNS 2000 Elīna BUKŠA 2012 * SINFONIETTA RĪGA: 2007, 2008, 2015, 2018 Gints PABĒRZS 2006 Eva BINDERE 2016 LATVIJAS NACIONĀLAIS SIMFONISKAIS Gidons KRĒMERS 1995, 2004 ORĶESTRIS: 1993, 2009 + 2012 “Gada ar * atzīmēti LMB ieguvēji kategorijā “Gada jaunais mūziķis” Vineta SAREIKA 2010 koncerts”, 2013 “Gada koncerts”, 2016 ar ** atzīmēti LMB ieguvēji kategorijā Baiba SKRIDE 1998, 2001, 2009, 2012 “Gada koncerts” “Par mūža ieguldījumu” Sandis ŠTEINBERGS 2004, 2012 ORĶESTRIS “RĪGA”: 2017 Paula ŠŪMANE 2011 * LIEPĀJAS SIMFONISKAIS ORĶESTRIS: 2006 Ilze ZARIŅA 2011 (ar Imantu Resni) Valdis ZARIŅŠ 1993, 1998 ČELLISTI – 5 Kristīne BLAUMANE 2005, 2007 Sola GABETA 2014 (Argentīna) Ēriks KIRŠFELDS 2009 Diana OZOLIŅA 2008 Mstislavs ROSTROPOVIČS 2001 (Krievija) KLARNETISTI – 5 Ints DĀLDERIS 2002 Anna GĀGANE 2018 * Guntis KUZMA 2018 Egīls ŠĒFERS 2013 Jānis TRETJUKS 2018 MUZIKOLOGI – 3 Zane GAILĪTE 2003 Arnolds KLOTIŅŠ 2005, 2012 Oļģerts GRĀVĪTIS 2007 **

MŪZIKAS SAULE 1/2019 7 JUBILEJA

Latvijas Valsts konservatorijas bufetē, 1968

Gunda Miķelsone Maija, latvju meitene

VELTĪJUMS LIELĀS MŪZIKAS BALVAS 2018 LAUREĀTEI PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU – DZIEDĀTĀJAI MAIJAI KRĪGENAI

Kino. Ainiņas cita pēc citas. Drīkst kārtot, kā tīk. vatorijā sameklēja mani, trešā kursa studentiņu, un aicināja teikt Arī graizīt un līmēt atkal kopā. koncertā ievadvārdus. Es nekad vēl nebiju publikas priekšā runājis, bet laikam profesors Jēkabs Vītoliņš bija ieteicis, un Dreimanis uz- ticējās. Uzticējās jaunatnei.” I Tā Maija atklāj, ka viņai ir balss. Mecosoprāns. Studijas Latvijas Maija: “Uzaugu pienotavā. Man bija viena resna bize, satīta uz Valsts konservatorijā atsākas, bet vijoles vietā jaunā studente rau- pakauša. Es biju ļoti izklaidīga, mūžīgi kaut ko aizmirsu un sa- gās vokālās klases virzienā. Vokālos smalkumus Maija iepazīst pie jaucu. Aizmirsu mājās uzdevumu burtnīcu, tad nu vajadzēja iet Ksenijas Trempanovskas un pēdējā kursā pie Regīnas Frinbergas, pakaļ. Mammiņa ļoti mīlēja mūziku, viņai bija daudz skaistāka kas pati reiz mācījusies pie Aleksandra Viļumaņa. balss nekā man. Maija: “Mecosoprāniem viņi [komponisti] raksta zēnu par- Vijolspēle diezgan vāji veicās. Tikai trīs gadus nomācījos bēr- tijas. Esmu dziedājusi vismaz trīs: Zībeli, Fjodoru un pāžu “Sa- nu skolā, pēc tam iestājos vidusskolā pie skolotāja Ādolfa Lin- lomē”. Kad vēl mācījos konservatorijā, jutos kā avangardiste, denbauma. Tad iestājos konservatorijā. Pie profesora Jakova meklēju modernus komponistus un teicu – ar Čaikovski mūzika Targonska. Mācījos kopā ar Valdi Zariņu. Aizcīnījos dažus gadus. nebeidzas. Gāju pie fonotēkas vadītāja Raimonda Mielava (Aina- Kad biju vijolniece, domāju, ka labāk ietu pie zobārsta nekā kāp- ra Mielava tēva – red. piez.), viņš bija savācis tādus ierakstus, ko tu uz skatuves. Mani turp vilka ar varu, jo man bija skaists tonis nemaz nedrīkstēja klausīties. Mālers, Šūberts, Vēbers – viss radī- un muzikalitāte, bet tehnikas nekādas.” ja lielu sajūsmu. Biju ārkārtīgi iemīļojusi Brāmsu. Varu atzīties, Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas 1957./1958. mā- ka Šūmanis man ir diezgan tāls, es nemācēju viņā iejusties. Bet cību gada nobeiguma aktā lasām: “Krīgena Maija, skolotāja Lin- Brāmss bija mans.” denbauma klases audzēkne, kārto valsts eksāmenu specialitātē ar šādu programmu: divas daļas no Johana Sebastiāna Baha Partitas III Mimažorā, Jāzepa Vītola “Melodija”, Sergeja Rahmaņinova “Ungā- Maija pamet konservatorijas vijolspēles klasi un dodas uz Cēsīm ru deja” un pirmā daļa no Baļa Dvarjoņa Vijolkoncerta.” strādāt par vijoles skolotāju tieši tik ilgi, cik vajadzīgs saprašanai, ka pedagoģija tobrīd nav viņas aicinājums. Cēsīs Maija dzied arī es- II trādes ansamblī. Repertuārā arī Piafa un bija Only You. Turpmākas Maijas dziedātprasmi pamana Liepājas diriģents Jānis Dreimanis. intereses par estrādes mūziku nav. Viņš, Vītola skolnieks, aicina dziedāt trijos Liepājas koros un uztic Seko gads filharmonijā, pēc tam koros “Dzintars” un Ave Sol, līdz Mātes lomu Marģera Zariņa oratorijā “Valmieras varoņi”. Septiņ- augstskolas sadales komisija nozīmē Maiju darbā Operas un baleta padsmit gadu vecumā. teātrī. Pirmā izrāde ir Lucia di Lammermoor, kur Maija ir Alise un Līdzīgs stāsts savulaik stāstāms profesoram Oļģertam Grāvī- viņas skolotāja Regīna Frinberga dzied Lučiju. Maija tobrīd mācās tim: “Kad 1949. gadā Liepāja gatavojās Alfrēda Kalniņa 70 gadu pie viņas augstskolas pēdējā kursā. Citas lomas – “Fausta” Zībelis,

jubilejai, Dreimanis, jau ievērojams pedagogs un diriģents, konser- “Rigoleto” Madalēna, Olga “Oņeginā”, Sudzuki Madama Butterfly, – no Maijas Krīgenas personiskāFoto arhīva, Ilga Auguste

8 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Zemesvēzītis “Spēlēju, dancoju”, Lilija no “Por- tas nāves apjausmas māleriskajos “At- gija un Besas”, Erda “Reinas zeltā” un vēl. Līdz vadvārdos” ar Ojāra Vācieša dzeju vai Karmenai. “Raganas dziesmiņā pirms sprieduma Muzikoloģe Vija Briede grāmatā “Jaunās bal- pasludināšanas” no “Trim Māra Čaklā sis” raksta, ka Maija Krīgena vairāk nosliecas par dzejoļiem”. Pie klavierēm Pēteris. labu intelektuālā tipa māksliniecēm un emociju Tandēms ierakstos iedzīvinājis arī uzbangojumi, jūtu vētras neietilpst dziedones citu latviešu komponistu vokālās ka- māksliniecisko izpausmju sfērā. Klausoties Mai- mermūzikas paraugus. Artūra Grīnupa jas interpretēto Karmenu, tā gluži nešķiet. Dabas “Četras dziesmas jeb liriski romantiskas dotais raksturs daļēji tiek it kā nobīdīts malā un tā ekspresijas” ar Imanta Ziedoņa vārdiem vietā stājusies karstasinīgās spānietes nekaunība veltītas Maijai, bet dziedone (pieticī- latvju meitenes tvērumā. Maija pārtapusi par citu gi) piebilst, ka veltījums taču abiem – Maiju, bet Karmena kļūst par viņas pēdējo lomu Maijai un Pēterim. Abiem tiek veltītas operā. Maija nodzied Karmenu un dodas prom arī Paula Dambja renesanses ainiņas no opernama. “Šekspīra mūzikā” Romualda Kalsona Maija: “Man divreiz mūžā bijusi sajūta, ka it “Vienkāršās dziesmas” un Jura Karl- kā lecu no augsta šķēršļa dziļā, aukstā ūdenī. sona “Zemes dēls”. Netipisks un reizē Aiztaisu acis, un viss – kas būs, būs. Kādu nakti tipisks autora rokrakstam, jo tajā pašā padomāju, padiskutēju ar sevi. Un aizgāju no Žurnāla “Padomju Latvijas Sieviete” vāks laikā klasisks 20. gadsimta kamermūzi- operas. Biju nodziedājusi tur vairāk nekā desmit gadu un 1984. gadā pabeidzu savu operas karjeru ar “Kar- menu”. Man, protams, ļoti patika operā, taču kamerdziedāšana ir galvenā mīlestība. Jutu, ka tur varu vairāk pateikt nekā operā. Tas būtībā ir tāpat, kā spēlēt vijoli. Un tur bija un ir Pēteris.” IV Maija: “Reiz profesors Aleksandrs Viļumanis Pirmais, diriģenta Aleksandra Viļumaņa tēvs, konservatorijā mums, studentēm, iedeva Plakida dziesmu ciklu, kas bija uzrakstīts tik plašā dia- pazonā, ko varējām nodziedāt tikai trīs dāmas kopā. Tā arī no- dziedājām, un kopš tā laika sākās mana un Pētera sadarbība. Esmu dziedājusi ar daudziem koncertmeistariem, bet ne arvienu neesmu tā sapratusies. Ar Pēteri skanējām vienā notī, mums nebija radošu strīdu. Ar viņu kopā uz skatuves jutos kā uz lielas un drošas klints, un tas bija aizraujoši visu mūžu! Viņš man bija viss: koncertmeistars un pacietīgs repetitors, kopā sagatavojām arī Ar ģimeni Ventā, 1978 visas manas operlomas. Gatavojot kvartetu operā “Rigoleto”, Pē- teris spēlēja un dziedāja gan Hercogu, gan Rigoleto, gan Džildu! kas paraugs ir Pētera Plakida audzēkņa Jura Kulakova “Trīs rudens Lielāku laimi dziedātājs nevar ne iedomāties, ne vēlēties! Pēteris dziesmas” (1987) ar Gijoma Apolinēra dzeju Klāva Elsberga tul- nebija profesionāls pianists, bet – kā viņš strādāja, kā viņš spē- kojumā. Cikls ieskaņots Maijas Krīgenas solokoncertā 1987. gadā. lēja. Caurām dienām. Es atnāku mājās no operas, man pēc mē- ģinājuma jau dulla galva – nē, viņš mācās Grīnupu. Teicu – tu esi V ļaundaris, es nevaru vairāk to izturēt.” LPSR Valsts Valmieras Drāmas teātrī rāda Šīlas Dileinijas lugu Negantais triju dziesmu cikls, kas Maiju iepazīstināja ar Pēteri, “Iemīlējies lauva”. 1968. gada 14., 15., 16. decembrī pulksten 19.30. ir “Trejžuburis” ar Imanta Ziedoņa tekstu. Pēc laika to spēj nodzie- Komponists Pēteris Plakidis. Pirmizrādes afiša. Uz tās redzams dāt arī viena pati Maija. uzraksts “Maijai... un kā jau katrā valstī, tur bijis arī karalis... un Klausoties ierakstus, viņas balsī jaušama silta elēģiska noskaņa, viņam bijusi arī daiļa karaliene... P. P.”. kas brīžam pāraug vēsi apvaldītās dusmās. Un mazlietiņ arī sal- VI Žurnāla “Liesma” 1976. gada jūlija laidienā Guntars Pupa portretē Maiju un Pēteri: “Tas, ko dzirdu, tikko viņu dzīvokļa slieksni pārkā- pis, pirmajā brīdī šokē: skan Verdi... jā, mūziķu avangardistu aprin- dās par “veco leijerkastnieku” dēvētā Verdi operas “Masku balle” ieraksts. – Klausītāja laikam ir Maija... Vai tad opera gatavo “Mas- ku balles” iestudējumu? – vaicāju Pēterim. – Nē, Maija ir mēģinā- jumā. “Masku balli” klausos es. – Tu?! Kam tev Verdi? – Brīnišķīga mūzika. – Un es nokaunos par savu snobismu... – Zini, turpina Pē- teris, – nūģu mūzika (jauno mūziķu žargona apzīmējums it kā laik- metīgai, bet būtībā bezpersoniskai, neizteiksmīgai mūzikai – G. P.) reizēm briesmīgi apnīk, un tad es klausos Verdi. Tā arī uzraksti: Plakidis slepus klausās Verdi – viņš smiedamies nobeidz.” VII Jēkaba Graubiņa poēma “Atraitnes dēls” ar Viļa Plūdoņa traģē- dijas tekstu pirmo reizi dienasgaismu ierauga 1959. gadā. Pirmat- Ar Kārli Zariņu Ž. Bizē operā “Karmena” skaņojumu komponists uzticējis Zinātņu akadēmijas un Latvijas

MŪZIKAS SAULE 1/2019 9 JUBILEJA

Valsts universitātes studentu korim. Režisore ir Marga Tetere- Valdmane, diriģē Daumants Gailis. 1956. gada 6. maija “Latvijas Zinātnieka” lapās varam lasīt: “Žēl, ka Zinātnes pils saimnieciskie darbinieki šo izcilo notikumu neizjuta kā svētkus, citādi tie būtu parūpējušies, lai plašais pils vestibils nebūtu nekārtīgi pieblīvēts iz- jauktām mēbelēm tieši koncerta apmeklētājiem ceļā.” Nākamais atskaņojums ir tikai 1986. gada 14. aprīlī, Jēkaba Graubiņa (bez divām dienām) simtgadē un Edgara Račevska (gan- drīz) 50 gadu jubilejā. Maijai Krīgenai tiek melnās dāmas kontralta partija. Dzied arī Lilija Greidāne, runā Dina Kuple, Andris Bērziņš un Miervaldis Ozoliņš. Maijas solo laikā klausītājam uzmetas zo- sāda. Žēl, ka 1986. gada uzvedums nav iemūžināts videoformātā. VIII 1977. gada 27. septembrī ar Andreja Jansona gādību Kārnegija ka- merzālē Ņujorkā notiek Maijas Krīgenas un Pētera Plakida latviešu solodziesmu vakars. Programmiņā lasām, ka tiek dziedātas klasi- ķa Jāzepa Vītola “Man prātā stāv vēl klusā nakts”, Emīla Dārziņa Ar Pēteri Plakidi “Mana laime”, “Jaunībai” un “Teici to stundu, to brīdi”, Jāņa Mediņa “Ir viens vakars” un Maijai vistuvākā latviešu klasiķa Alfrēda Kalni- ru Andri Blaumani un tenoru Jāni Sproģi. Man liekas, ka tos arī ņa “Jau aiz kalniem”, “No tāles dzirdu”, “Ziedoņa idille” un “Sapņu ierakstījām radio (Latvijas Radio arhīvā patiešām ir četru kvartetu tālumā”. Dziedātas arī vienaudžu Paula Dambja un Romualda Kal- ieraksti – red. piez.). sona dziesmas. Un Pēteris Plakidis. Mēnesi vēlāk laikraksti ziņo, Runājot par braucieniem, neatceros konkrēti vienu idejas autoru. ka sešpadsmit latviešu kultūras darbinieku un mākslinieku grupa Savulaik ap Jāņiem Operā solistiem deva brīvlaiku. Togad, kad ar ierodas Padomju Savienības un ASV tuvināšanās un draudzības sa- vīru apprecējāmies, izbraucām divi vien, bet vēlāk piesaistījām nāksmē Čikāgā. Pirmajā daļā uzstājas Maija un Pēteris. Otrajā daļā Maiju un Pēteri, un tā mēs sākām braukt. Četras piecas dienas ap Uldis Stabulnieks, Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs prezentē Jāņiem – tas bija mūsu ierastais laiks. Diezgan daudzas upes sanā- latviešu estrādes mūziku. Koncerti paredzēti arī Losandželosā, Va- ca apbraukāt. Braucām pa Ventu, pa Pededzi, bieži arī pa Abavu. šingtonā un Sanfrancisko. Gaujā bijām retāk. Maija: “Reiz man bija jādzied oratorija par kaut kādiem Baku Un visu laiku četratā? komisāriem. Neatceros komponistu. Domāju, vai tad nu tiešām Sākumā ņēmām līdzi Maijas un Pētera meitu Agati. Mana meita esmu kaut ko tik šausmīgu sagrēkojusies, ka man tāda mūzika Kristīne (čelliste Kristīne Blaumane – G. M.) vēl bija drusciņ par jādzied. Režīms uzturēja domu par to, ka viss ir lieliski. Ja no kon- mazu, bet piecos sešos gados pieslēdzās. Bija arī plašākas kompā- kursiem neatbrauci mājās vismaz ar otro vietu, biji dzimtenes nijas, bet mēs bijām kodols. nodevējs. Vecie komunisti mūs tramdīja. Trīs anketas krievu va- Man dzīvē sanācis tikai viens laivu brauciens, un tajā pašā divas lodā. Dažreiz domāju, ka nekur nebraukšu, jo jāaizpilda anketas dienas dzīvojāmies lietū un negaisā. par to, kur strādā manas māsas un kur apglabāti mani vecāki.” Bija viens gadījums, kad braucām pa Pededzi. Pededze vispār ir ļoti Desmit gadus vēlāk ir otrais Ņujorkas apmeklējums. Koncerts līkumaina. Tas bija laiks ap Jāņiem, mums vairākas dienas brīvas, notiek Rutgers Prezbiteriešu baznīcā Manhetenā. Ņujorkas avīzē un mēs nolēmām nosvinēt Jāņus, laivojot pa Pededzi un Pededzes “Laiks” lasām Arnolda Šturma recenziju: “Dziedone, šķiet, ir savas krastā. Mums vienmēr lielas problēmas sagādāja vienošanās par mākslas zenītā, ko apliecināja ne tikvien viņas skaistā, tumši iekrāso- izkāpšanas vietu. Jau vakars tuvu, un tad beidzot šķiet, ka esam tā un plašā mecosoprāna balss, kas izlīdzināta un plūstoša visos re- atraduši. Krasts stāvs, bet uzrāpties var. Liela pļava, ozoli. Brīniš- ģistros, bet arī muzikāli izjustais un vokāli iekrāsotais priekšnesums. ķīgi. Izkāpjam ārā, pavadām vakaru, jau stipri vēlu uzbūvējam tel- Bija patiešām bauda klausīties ikvienā viņas sniegumā – kā vācu ro- tis, kurinām ugunskuru. Ir tik vēls, ka liekam meitas gulēt. Ap rīta mantiķu Šūberta, Vēbera un Brāmsa dziesmu tulkojumos, tā latvie- pusi dzirdam, ka ārā kaut kāds nesaprotams troksnis, kaut kas rīb. šu komponistu oriģināldziesmu un tautasdziesmu atskaņojumos. [..] Tā, it kā pa zemi kaut ko dauzītu. Izbāžam galvas no teltīm un re- Kā balss tembra ziņā, tā priekšnesumā dzam, ka dažu metru attālumā mums nāk virsū gribētos viņu salīdzināt ar slaveno angļu buļļu bars. Neatceros, kurš pameta ideju, bet visi mecosoprānu Džaneti Beikeri.” izrāpāmies no teltīm un sākām no zariem būvēt sētiņu. Vīri iedzina mietiņus, salika kārtis. Sētiņa IX bija ap 30 centimetriem augsta. Vienā pusē stāv Saruna ar JVLMA profesori Liliju Grei- buļļi un skatās uz mums, nolaiduši galvas. Otrā dāni – savulaik vienu no vadošajiem pusē pārbijušies mēs. Domājam, kas nu notiks? soprāniem Latvijā Buļļu bars pienāk pie miniatūrās sētiņas un ap- stājas. Viņiem nebūtu nekādu problēmu pārkāpt Man piekodināja, lai nekādā gadīju- pāri, saplēst mūsu mantas, sekas var būt neprog- mā neaizmirstu pajautāt par jūsu ģi- nozējamas. Bet viņi tikai apstājas un skatās. Mēs meniskajiem laivu braucieniem. arī. Sastinguma moments un klusums, līdz buļļi Jā, bija laivu braucieni. Brīnišķīgi. lēnām pagriezās un aizgāja prom. Tikai tad sa- Kas bija šīs idejas autors? pratām, ka iepriekšējā vakarā acīmredzot esam Mēs ar Maiju Krīgenu vienulaik bi- iekārtojušies ganāmpulka pļavā. jām kolēģes Operā, bet ne tikai. Diez- Bija arī viens brauciens pa Ventu. Uznāca spēcīgs gan bieži muzicējām kopā, mums bija ciklons, un visu dienu lija lietus. Mums bija līdzi kamermūzikas koncerti ar Pēteri pie bērni, tādēļ nolēmām, ka brauciens laikam būs klavierēm. Dziedājām Brāmsa “Mīlas jāpārtrauc. Izkāpām krastā un noskaidrojām ceļu kvartetus” kopā ar manu dzīvesbied- Rundāles pilī, 1981 līdz Skrundai, jo zinājām, ka no Skrundas līdz

10 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Rīgai var tikt ar autobusu. Līdz autobusam jāgaida trīs stundas. Ko darīt? Pēteris ierosināja iet uz restorānu “Ābele”. Restorāns nebija pārāk liels, un tur bija daudz cilvēku, lielākoties armijas virsnie- ki. Šņabis uz galda, trokšņainas sarunas. Atradām galdiņu, apsē- dāmies, pasūtījām ēdienus, bija diezgan ilgi jāgaida. Pēteris zālē ieraudzīja pianīno un, tā kā pa ilgo laivošanas laiku bija noilgojies pēc mūzikas, neko neteikdams ne mums, ne kādam citam, piegā- ja pie klavierēm, atvēra vāku un sāka spēlēt. Šopēns, ja nemaldos. Skaists un smeldzīgs. Mēs sēžam pie galda un vērojam, kā skaļās sarunas pamazām apklust pie viena galdiņa, tad pie cita, līdz beidzot iestājās klusums. Visi klausās. Pēkšņi paveras durvis, pa tām ienāk jauns oficiants, ap gadiem divdesmit, saimnieka gaitā pienāk pie klavierēm, ar žestu un blīkšķi aiztaisa klaviervāku un saka: “Ja gribat piedalīties mūsu orķestrī, ceturtdienās ir noklausīšanās. Tad arī nāciet”. Pēteris neko neteica, atgriezās pie mūsu galdiņa. Ar tādu angļu humoru. Vienreiz braucām četri: mēs ar vīru, mana vīramāsa un Maija. Vi- ņai bija sava piepūšamā laiva. Vairs neatceros, pa kuru upi brau- cām, bet vienā krastā bija milzīgi koki, kas pārklājušies upei pāri, un tur bija ļoti daudz zirnekļtīklu. Maijai stipri bail no zirnekļiem. Mēs laivojam Maijai pa priekšu, un mans vīrs saka: “Maija, tu tagad nebrauc zem tā koka, tur ir zirnekļtīkli.” Mēs virzāmies uz priekšu un pēkšņi dzirdam aiz muguras izmisīgu bļāvienu. Tieši tajā vietā, kur nevajadzēja, viņa arī ieairēja iekšā. Tieši zem zirnekļiem. Mērfija likums. Vai jums sanāca ceļot kopā arī darba darīšanās? Jā, mums Latvijā bija daudz koncertu. Kādreiz ļoti populāras bija mūzikas dienas katrā novadā. Līdzi brauca komponisti Jānis Ķepī- tis, Arvīds Žilinskis, Juris Karlsons. 1980. gadā Maskavas Lielajā teātrī bija mūsu opernama viesizrādes. Maija ar Pēteri arī bieži bija Maskavā un atskaņoja ļoti daudz kamermūzikas. Koncertus rīkoja Maijas Krīgenas Komponistu savienība. Maiju tiešām var dēvēt par latviešu mūzi- kas vēstnesi. ieskaņojumi Latvijas Kad klausījos intervijas un skatīju dažādus avīžrakstus, radās iespaids, ka Maija ir ļoti pieticīga. Noteikti nebūtu mierā ar jūsu Radio skaņu arhīvā piešķirto apzīmējumu. LATVIEŠU UN CITTAUTU KOMPONISTU OPERMŪZIKA Jā, bet tāds bija arī Pēteris. Atcerieties momentu Skrundas restorā- Žoržs BIZĒ Opera “Karmena” (Karmena, 1980, diriģents Rihards nā. Cits varbūt asāk reaģētu. Tie, kas Maiju dzirdējuši un stāsta par Glāzups) Gaetāno DONICETI Alises iedziedājums Lučijas kavatīnē no operas viņu, runā tīru patiesību. Es ļoti priecājos, ka viņai piešķīra balvu Lucia di Lammermoor I cēliena (1971, diriģents Rihards Glāzups) par mūža ieguldījumu, jo tolaik, kad Maija aktīvi dziedāja, viņa ar Kristofs Villibalds GLUKS Orfeja ārija no operas “Orfejs un Eiridike” Pēteri aizrautīgi propagandēja latviešu vokālo mūziku. Maija rīkoja (1971, diriģents Aleksandrs Viļumanis) Alfrēds KALNIŅŠ “Baņuta” (Maiga, 1976, diriģents Aleksandrs daudz solokoncertu. Viņa bija ļoti smalka kamermūzikas izpildītā- Viļumanis) ja. Nekad nedziedāja tukšas notis. To, ko juta, spēja ļoti labi parādīt Imants KALNIŅŠ “Spēlēju, dancoju” (Zemesvēzītis, 1981, diriģents ar balsi. Aleksandrs Viļumanis) Atminējos Maijas radiointervijā sacīto: “Man ir spilgta iztēle, es Nikolajs RIMSKIS-KORSAKOVS Skats no operas “Cara līgava” (1975, diriģents Rihards Glāzups) visu redzu, skatos kā filmu. Nevarēju padziedāt, ja nezināju, kāds Nikolajs RIMSKIS-KORSAKOVS Skats no operas “Pasaka par caru tas tēls izskatās.” Saltanu” (1975, diriģents Rihards Glāzups) Ambruāzs TOMĀ Minjonas ārija no operas “Minjona” (1975, diriģents Un, kad Pēteris sēdās pie klavierēm, tā vien gribējās sēdēt un viņos Jāzeps Lindbergs) klausīties. Marģeris ZARIŅŠ “Svētā Maurīcija brīnumdarbi” (Klarisa, 1978, diriģents Kā sastrādājāties Operā? Jāzeps Lindbergs) Mēs esam dažādās balsu kategorijās, soprāns un mecosoprāns, CITTAUTU KOMPONISTU IZVĒRSTAS FORMAS SAKRĀLI konkurences nebija. Vienmēr ļoti labi kopā jutāmies. Pirms lielā SKAŅDARBI remonta Operas ģērbtuves izskatījās nedaudz citādi nekā šodien. Tommāzo ALBINONI Magnificat (1990, diriģents Jānis Erenštreits) Nebijām vienā grimētavā, bet ļoti labi sapratāmies. Johans Sebastiāns BAHS Mesa siminorā (1989, diriģents Pēters Švarcs) Puspajokam teikšu, bet varbūt dažādās grimētavas tiešām arī ir Antons BRUKNERS Rekviēms (1987, diriģents Jevgeņijs Augustinovičs) Francis LISTS Missa choralis (80. gadu sākums, diriģents Imants Kokars) draudzības īstais pamats. Antonio VIVALDI Gloria (1979, diriģents Imants Kokars) Ziniet, tā varētu domāt, tomēr tie bija raksturi. Mēs ar Maiju kopā CITTAUTU KOMPONISTU VOKĀLĀ KAMERMŪZIKA esam dziedājušas arī lielus vokālinstrumentālus darbus, piemēram, Johanness BRĀMSS Četras “Mīlasdziesmas” (1983, ar dziedātājiem Liliju Verdi Rekviēmu, ko vispirms iestudēja Sinaiskis, pēc tam citi di- Greidāni, Jāni Sproģi, Andri Blaumani un pianistiem Intu Villerušu un riģenti. Ja pareizi atceros, tas tika arī ierakstīts. [Tālivalda] Ķeni- Pēteri Plakidi) Johanness BRĀMSS Piecas solodziesmas (1974, ar Pēteri Plakidi) ņa Gloria dziedājām kopā ar Maiju, Kārli Zariņu un Aleksandru Jozefs HAIDNS Piecas dziesmas (1984, ar Pēteri Plakidi) Poļakovu. Kopā dziedot, vienmēr ieklausījāmies viena otrā, un es Georgs Frīdrihs HENDELIS Ārija (1970, ar Tiju Gobu) tiešām respektēju Maiju kā mūziķi. Mūsu duetā vienmēr ļoti labi Gustavs MĀLERS Četras dziesmas (1985, ar Pēteri Plakidi) jutos. Viss, ko viņa darīja, man ļoti patika, un es visam ļoti ticēju. Johans Gotfrīds MĪTELIS Dziesmas no krājuma “45 lasītas odas un Kā jūs vērtējāt viņas Karmenas interpretāciju? dziesmas” (1983, ar Pēteris Plakidi) Francis ŠŪBERTS Piecas dziesmas (70. gadu otrā puse, ar Pēteri Plakidi) Maijai piemīt sievišķība. Tā varbūt nav tāda, kāda ir Merimē “Kar- Rihards ŠTRAUSS “Rīt” (1985, ar Pēteri Plakidi) menā”, bet tas, kā Merimē rakstīja Karmenu, atšķiras no tā, kā to Kārlis Marija fon VĒBERS Sešas dziesmas (1985, ar Pēteri Plakidi)

MŪZIKAS SAULE 1/2019 11 JUBILEJA

LATVIEŠU KOMPONISTU APJOMĪGĀKI DARBI Pauls DAMBIS Koncerts balsij, flautai un kamerorķestrim (1978, realizēja Bizē. Šajā operā Bizē rāda daudz mīlestības alku. Domāju, diriģents Tovijs Lifšics) ka Maija ļoti labi parādīja šo sievišķību un kaisli. Zinu arī, ka Kār- Pauls DAMBIS “Šekspīra mūzika” (1980) lim Zariņam viņa ļoti patika kā partnere. Jēkabs GRAUBIŅŠ “Atraitnes dēls” (1986, diriģents Edgars Račevskis) Vai spējāt saprast Maijas lēmumu aiziet no Operas? Oļģerts GRĀVĪTIS “Balāde” Emīlam Dārziņam 100. dzimšanas dienā (1976, diriģents Edgars Račevskis) Viņa man stāstīja aiziešanas iemeslus, un es savā ziņā arī sapra- Aldonis KALNIŅŠ “Caur mūžiem ejamā” (diriģents Vasilijs Sinaiskis) tu. Viņai gribējās aptvert plašāku loku. Kamermūzika deva daudz Alfrēds KALNIŅŠ “Jūra” (1980, diriģents Vasilijs Sinaiskis) plašākas un smalkākas iespējas. Pirmkārt, Operā viņa bija liriskais Imants KALNIŅŠ “Divi obeliski” (1975, diriģents Imants Kokars) Romualds JERMAKS “Salaspils sirdspuksti” (1987, diriģents Edgars mecosoprāns, kas uzreiz nozīmē ļoti daudz otrā plāna lomu. Viņa Račevskis) savā iekšējā pasaulē juta daudz vairāk un saprata, ka kamermūzikā Juris KARLSONS “Atvadu vakars” (1983, diriģents Vasilijs Sinaiskis) to var vairāk realizēt un labāk izpausties. Mēs par to runājām, un Juris KARLSONS “Vēju melodija” (1988, diriģents Imants Cepītis) Tālivaldis ĶENIŅŠ Gloria (1989, diriģents Imants Resnis) es jautāju, kāpēc, bet viņa atbildēja, ka kamermūzikā jūtas ļoti labi. Jānis MEDIŅŠ “Latvijas balāde” (1989, diriģents Juris Kļaviņš) Un es tam ticu. Kamermuzicēšana ļoti smalka un daudzkārt grū- Selga MENCE “Balta gāja sērdienīte” (1988, diriģente Ausma Derkēvica) tāka. Kad stāvi pie klavierēm un dziedi bez kustībām un tērpiem, Ģederts RAMANS “Dzimtās zemes balss” (1981, diriģents Vasilijs Sinaiskis) tev nekas nepalīdz. Viss atkarīgs tikai no tevis un tā, kas tev iekšā. Ar vārdu, ar tembru, ar frāzējumu stāsti savu stāstu. Tas, kā viņa to LATVIEŠU KOMPONISTU VOKĀLĀ KAMERMŪZIKA varēja, ir vienkārši apbrīnojami! (izņemot Pēteri Plakidi) Un ceļš līdz dziedāšanai diezgan līkumots. Pēteris ALDIŅŠ “Logi I–IV”, “Upes dziesma” ar Pētera Aldiņa dzeju (1987, ar Pēteri Plakidi) Kad Maija bija pēdējā kursā, uz konservatoriju atnāca diriģents Ri- Pauls DAMBIS “Trīs Imanta Ziedoņa un Paula Dambja variācijas” (1974, hards Glāzups. Viņš noklausījās Maiju Krīgenu, Annu Šņukuti un tei- ar Pēteri Plakidi) ca: “Tos abus mecosoprānus es ņemu.” Protams, ir brīnišķīgi, ja to var Volfgangs DĀRZIŅŠ Latviešu tautasdziesmu apdares (1987, ar Pēteri Plakidi) apvienot, bet Maija juta, ka nevar piepildīt sevi tieši kamermūzikā. Emīls DĀRZIŅŠ “Kā zagšus”, “Mana laime”, “Vēl tu rozes plūc” (1971, ar Žēl, ka šī sarežģītā māksla mūsdienās nav tik populāra, kā vajadzētu. Intu Villerušu) Jā, kaut kā mūsdienās visi raujas... Maija EINFELDE Četras dziesmas bērniem (1969 un 1971, ar Tiju Gobu) Artūrs GRĪNUPS “Četras liriski romantiskas ekspresijas” (1984, ar Pēteri ...uz kaut ko skaļāku, lielāku. Plakidi) Tas iet roku rokā ar šodienas domāšanu. Vajag ātri un uzreiz. Jānis IVANOVS “Latgales līdumos”, “Zeme, zeme Daugaviņa” (ar Venti Gribas kaut ko grandiozu, bet kaut kam intīmam un smalkākam, Zilbertu) Aldonis KALNIŅŠ Cikls “Sasiesim astes” (1976, ar Hermani Braunu) šķiet, neatliek laika. Jādzīvo un jāpaspēj. Maija Krīgena brīnišķīgi Aldonis KALNIŅŠ Dziesmas vadīja kamerdziedāšanas klasi un vienmēr rīkoja ļoti interesantus Alfrēds KALNIŅŠ Dziesmas koncertus. Viņai bija plašas zināšanas par repertuāru. Maija prata Romualds KALSONS Cikls “Vienkāršās dziesmas” (1977, ar Pēteri studentiem iemācīt izpratni par to, kas ir kamermūzika. Kā jāizstās- Plakidi) Juris KARLSONS Cikls “Zemes dēls” (1983, ar Pēteri Plakidi) ta stāsti, kā jāatrod balss krāsas. Domāju, ka tā ir vislielākā vērtība. Juris KULAKOVS “Trīs dziesmas ar Gijoma Apolinēra dzeju” (1987, ar Viena no viņas audzēknēm bija Ieva Parša. Tas ļoti daudz ko izsaka. Pēteri Plakidi) Tālivaldis ĶENIŅŠ “Dziesmiņas Amandai” un citas dziesmas (1989, ar X Pēteri Plakidi) Jānis MEDIŅŠ Dziesmas Maija: “Nevar strādāt ar cilvēku, ja tu viņu nemīli. Ir tādi, kas Emilis MELNGAILIS “Kā diena bez saules” (1975, ar vijolnieku Valdi negribēja dziedāt un strādāt, atnāca uz pāris nodarbībām, bet Zariņu un pianistu Hermani Braunu) bija tādi, kas dziedāšanu mīlēja, un tas taču ir liels prieks. Maijai Georgs PELĒCIS “Kā ceļmallapa tika pie otras takas”, “Kā tev liekas” (1987, ar Pēteri Plakidi) Kovaļevskai kārtīgi izdevās, bet viņa pati teica, ka kamermūzi- Arnolds ŠTURMS “Kaskāžu kalnu rudens” (1989, ar Pēteri Plakidi) ka nav viņas pasaule. Ieva Parša bija mana studente ne tikai ka- Jāzeps VĪTOLS Dziesmas mermūzikā, bet arī pirmā studente vokālajā mākslā. Ieva ir tāda Imants ZEMZARIS Trīs dziesmas ar Antona Austriņa dzeju (1986, ar autoru) aktrise. Es dažreiz nepiekrītu viņas stilam, esmu viņai to teikusi, Nikolajs ZOLOTONOSS “Vecās vējenes” (1984, ar Pēteri Plakidi) bet – priecājos par Ievu.” 1986. gads. Ieraksts. Maija Krīgena dzied “Pirmizrādi” no Imanta PĒTERA PLAKIDA VOKĀLĀ KAMERMŪZIKA “Atvadvārdi” (Ojāra Vācieša dzeja, 1969, ar instrumentu ansambli) Zemzara tobrīd vēl “Trim dziesmām ar Antona Austriņa vārdiem”. “Lestenes kokgriezēji” (Jāņa Petera dzeja, 1969, ar autoru) 1989. gadā būs jau sešas. “Trejžuburis” (Imanta Ziedoņa dzeja, 1971, ar autoru): “Sveces dziesma”, 2018. gads. Koncerts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas “Vēja dziesma”, “Svečtura dziesma” “Liriskais cikls” (1973): “Vēja vilks” (Laimas Līvenas dzeja, ar flautistu Lielajā zālē. Ieva Parša “Pirmizrādes” klavieru starpspēles laikā im- Imantu Sneibi un kontrabasistu Artūru Grīnupu), “Ugunī” (Laimas provizētā runā uzskaita šodienas latviešu mūzikas dzīves personī- Līvenas dzeja, ar klarnetistu Andreju Krašausku-Krauzi un bas: “Pirmizrādē ieradās Dzenītis un Eņģelis! Un Znotiņš!” Man kontrabasistu Artūru Grīnupu), “Pastorāle” (Knuta Skujenieka dzeja, ar obojistu Vilni Pelnēnu) šķiet, ka Maijai tas patīk. “Skumja dziesma” (Ojāra Vācieša dzeja, 1973, ar autoru) “Sarkanā svece” (Valda Grēviņa dzeja, 1976, ar ērģelnieci Brigitu Miezi) * Raksta tapšanā izmantoti fragmenti no Latvijas Radio 3 “Klasika” “Mazs diptihs” (1976, ar autoru): “Steigā” (Laimoņa Kamaras dzeja), programmu vadītāju Rūtas Paulas un Ilgas Augustes intervijām ar “Pelēka diena” (Māra Čaklā dzeja) Maiju Krīgenu un Pētera Plakida personiskā arhīva materiāli “Trīs Māra Čaklā dzejoļi” (1985, ar autoru): “Rudeņa rītā”, “Auseklis”, “Raganas dziesmiņa pirms sprieduma pasludināšanas” “Valsis” (Ojāra Vācieša dzeja, 1976, ar čellistu ansambli un autoru) “Trīs Ojāra Vācieša dzejoļi” (1982, ar autoru): “Upei pāri”, “Sadzīs pēdas vēji tev”, “Siltā lietū” “Divas dziesmas” mecosoprānam un obojai (Raiņa dzeja, 1982, ar obojistu Vilni Pelnēnu): “Ganiņš”, “Daudz simtu jūdžu tālumā” Kamerkantāte “Ezers” (Knuta Skujenieka dzeja, 1989, ar instrumentu ansambli)

Sarakstā redzami visi digitalizētie un vairāki (bet ne visi) nedigitalizētie ieskaņojumi Gadskaitļi norāda uz ieskaņojuma laiku

12 MŪZIKAS SAULE 1/2019 BALTIJA: VIEDOKĻI Latvija pa vidu. Ko mēs nezinām? Orests Silabriedis Jānis Stradiņš “Latvijas Avīzes” 2014. gada 27. novembra laidienā Dacei Kokarevičai un Voldemāram Krustiņam saka: “Katrā ziņā Li- vonijas konfederācija bija tāds veidojums, kas latviešus un igau- ņus kopumā, no vienas puses, pasargāja līdz 1558. gadam no Mos- Johans Georgs Kols 19. gadsimta 40. gados: “Latviešu tautas tērpi kovijas invāzijas un, no otras puses, pasargāja arī no leišu invāzijas, izrotājumu, audumu un darinājumu ziņā nav neko uzkrītoši. Tāpat jo, ja tā būtu notikusi, nebūtu labvēlīgu apstākļu patstāvīgas baltu kā to brāļi lietuvieši, tiem katrā ziņā vislabāk patīk baltā un gaišpe- tautas attīstībai un mēs tagad būtu lietuvieši.” lēkā krāsa, atskaitot dažos novados, kur dominē zilā krāsa. Ne tikai sievietes, bet arī vīrieši tērpjas galvenokārt baltās un gaišpelēkās drānās. Šai ziņā tie spilgti atšķiras no to kaimiņiem krieviem, kas viscaur mīl spilgtas krāsas, un no to ziemeļu kaimiņiem igauņiem, Natur- und Volkerleben in Kur-, Liv- und Esthland (“Vāckrievu kas tērpjas viscaur melnās drānās, valkā pat melnbrūnas zeķes.” Baltijas jūras provinces jeb Dabas un tautu dzīve Kurzemē, Liel- vidzemē un Igaunijā”), kas publicēts 1841. gadā Leipcigā un Drēz- JĀNIS KRĒSLIŅŠ PAR LATVIJAS PAGĀTNI denē. Visi Kola vērojumi, kas likti šajās MS lappusēs, ņemti no II Ievērojamais vēsturnieks, rakstnieks, publicists Jānis Krēsliņš sējuma un doti Jāņa Krēsliņa versijā. (1924) rakstījis uzmanības vērtus tekstus. Arī par latviešu vēsturi un Latvijas tēlu. Žurnāla “Jaunā Gaita” 1998. gada jūnija laidienā JĀNIS STRADIŅŠ PAR BALTIJAS VALSTU KOPĪBU (nr. 213) viņš kodolīgi aplūko mūsu pagātni. 1999. gada 17. septembrī Rīgā tika atklāta VII Baltijas intelektuālās “Kristianizācija un ar to saistītie politiskie procesi vispār novilka sadarbības konference. Atklāšanas runu teica toreizējais Latvijas robežas, kuru ietvaros ilgos gadsimtos varēja izveidoties latviešu Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš. Vērts kārtīgi ieska- tauta, jo 13. gadsimtā un vēl daudz vēlāk tādas latviešu tautas ne- tīties Jāņa Stradiņa runas tekstā – tur daudz par pagātni, bet kaut maz nebija, tāpat kā nebija vācu, holandiešu, zviedru tautas, vis- kādā ziņā arī par to, vai vērts un ko vērts turpināt Baltijas valstu maz ne tādas, kādas tās ir mūsu šodienas izpratnē. Vēstures avotos sadarbības jomā. minētām ciltīm – latgaļiem, respektīvi, latviešiem, zemgaļiem, sē- Runas sākumā akadēmiķis atgādina mums, ka no 1935. līdz ļiem, kuršiem, lībiešiem nebija nekādas kopības, turklāt nav jāaiz- 1940. gadam tika rīkotas Baltijas intelektuālās sadarbības konfe- mirst, ka toreizējie latgaļi – tagadējās Vidzemes un Latgales latvieši rences un pēdējā notika Tallinā 1940. gada 15. un 16. jūnijā, kad un arī lībieši ar savu atbalstu vācu ordenim bija viens no galveniem Lietuvā jau bija ienākuši padomju tanki. Baltijas intelektuālās sa- faktoriem tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju iekļaušanā darbības konferences un žurnāla Revue Baltique izdošana pat ti- Livonijas politiskajos veidojumos.” kusi izmantotas par ieganstu padomju karaspēka ienākšanai, sak, Un mazliet tālāk. trīs mazvalstis briedina militāru antanti pret Padomju Savienību. “Ja Latvijas kristianizācija, iekarošana nebūtu notikusi tādā vei- Jānis Stradiņš: “Pirmskara konferences sprieda par visdažādākā dā, kā tā notika, mazām, nevienprātīgām Latvijas baltu un somug- veida sadarbību, par nacionālo zinātņu akadēmiju dibināšanu katrā ru ciltīm draudēja iekļaušana vai nu krievu, vai leišu varas lokā, valstī, par Baltijas institūtu izveidošanu, par lingua franca Baltijas (..) Vidzemes un Latgales latviešiem, sabiedrojoties ar skaitā niecī- valstīs, par visu triju valodu un visu valstu vēstures mācīšanu, par gām Zobenbrāļu un vācu ordeņa militārām vienībām, turklāt bei- zinātnieku un studentu sadarbību.” dzot bija iespēja novērst vairāk vienoto, spēcīgāko igauņu kārtējos Šajā ziņā nekas nav mainījies, un tēmas tikpat aktuālas kā iebrukumus, sirojumus.” 30. gadu beigās, ja nu vienīgi lingua franca neizklausās pēc laikme- Šos Jāņa Krēsliņa esejas fragmentus izvēlējos nevis tāpēc, lai tīgas idejas. Akadēmiķis piezīmē, ka “Baltija ir reģions ar kopējām pievērstu jūsu uzmanību mītiem par kristietības ienākšanu Latvijā, interesēm, te nav Balkāni, drīzāk veidojas Beniluksa konstrukci- bet gan tāpēc, lai aprādītu dažus faktorus mūsu kaimiņniecībā ar ja”, un turpina: “Kas mūs vieno, kas mūs šķir? Mūs vieno vēstu- igauņiem un lietuviešiem. Šajā pašā tekstā apgāztas arī leģendas re, tradīcijas, kopējs ceļš uz Eiropu, mūs šķir valoda, zināmā mērā par atmodas iestāšanos, 1905. gadu, strēlniekiem un citām mūsu attīstības tempu un kvalitātes atšķirības, savtīgas ekonomiskas pagātnē būtiskām lietām. intereses, pārmērīgs individuālisms, nacionāls egoisms, reizēm – Bet pats interesantākais – Jānis Krēsliņš rāda mums strēķi citā- skaudība. Vēsturiski Baltijas valstis (kādreiz Baltijas provinces) tu no ceļotāja, ģeogrāfa un bibliotekāra Johana Georga Kola (Kohl, bijušas starpnieks starp Austrumiem un Rietumiem, starp Vāciju 1808–1878) teksta Die deutschrussischen Ostseeprovinzen oder un Krieviju. Bagāta vēsturiska pieredze šajā ziņā ir augstskolām,

ARHITEKTS VALENTĪNS SILAMIĶELIS 1944. GADĀ RĪGĀ ZĪMĒJIS BALTIJAS VALSTU KAROGU, KURĀ BALTA SVĪTRA NO IGAUNIJAS KAROGA, TUMŠSARKANA NO LATVIJAS KAROGA UN DZELTENA NO LIETUVAS KAROGA

MŪZIKAS SAULE 1/2019 13 BALTIJA: VIEDOKĻI

īpaši Tartu (Tērbatas) universitātei, arī Viļņas universitātei. Taču DAŽI BALTIJAS VALSTU PĀRSTĀVJU MUZIKĀLĀS Baltijai ne mazāk raksturīga ir arī Dienvidu-Ziemeļu dimensija: no SADARBĪBAS JAUNĀKU LAIKU PIEMĒRI vienas puses – katoliskā Polija, no otras puses – protestantiskās Johans Georgs Kols 19. gadsimta 40. gados: “Viņi, bez šaubām, ir Ziemeļvalstis. Tātad esam ne tikai divseju Jānuss, bet īsts problē- raksturā daudz mīkstāki un padevīgāki nekā to brāļi lietuvieši, un mu krusts, problēmu loks Eiropai.” liekas, ka nav nekad arī pratuši ar šķēpu tā rīkoties kā tie. Pretstatā “Latvijas Institūts” 2017. gadā vēsta, ka Latvijā patlaban dzīvo lietuviešiem, tie nekad nav izveidojuši savu varenu dižciltīgo kārtu ap 30000 lietuviešu un kādi 3000 igauņi, resp., cilvēki, kas uzskata un kopš daudziem simtiem gadu tie ir klusa, dzejiska un miermīlī- sevi par Latvijas igauņiem. Ap 19./20. gadsimta miju bijuši des- ga arāju un ganu tauta. Igauņi gadu simtiem ir dzīvojuši līdzīgos mit tūkstoši, bet, izveidojoties Igaunijas valstij, liela daļa devās apstākļos kā to kaimiņi latvieši un krievi, un tādēļ daudzas to garī- uz dzīvi turp. gās ievirzes un īpašības ir līdzīgas. Tomēr pat virspusējs salīdzinā- Kā skan pamatformula? Ar lietuviešiem mums līdzīga valoda, ar jums atklāj šīs tautas lielo atšķirību pašos pamatos.” igauņiem līdzīga vēsture. Jānis Stradiņš “Latvijas Avīzes” 2014. gada 27. novembra laidie- 50.–60. gados Latvijā populāra bija igauņu dziedātājas Aino Bāliņas nā Dacei Kokarevičai un Voldemāram Krustiņam saka: “Latvieši balss (“Lelle”, “Saules dimanti”, Ellas Ficdžeraldas repertuārs u. d. c.). un igauņi bija divas tautas, kuras uznāca uz vēstures skatuves bez 1956. gadā Igaunijā piedzimst kādreizējie Baltijas republiku īpašām valstiskuma tradīcijām – tādā ziņā, ka ne latviešiem, ne studentu dziesmusvētki Gaudeamus. 1988. gadā Viļņā šajos svēt- igauņiem nekad nav bijis vienota valstiskuma. Viņi daudzus gad- kos ņirb nacionālas krāsas nozīmītes un citi priekšmeti. Gaude- simtus attīstījušies zem svešām varām atšķirībā no lietuviešiem, amus turpinās arī neatkarības laikā, un nākamais pasākuma gai- kuriem tāds valstiskums kādreiz ir bijis un līdz ar to atzīšana nāca dāms 2021. gadā Viļņā. vieglāk.” Pirmā muzikālā igauniete, kas nāk prātā iz mūslaikiem, ir gru- Ķengaragā atrodas Rīgas Lietuviešu vidusskola, Atgāzenē – Rī- pas “Auļi” dūdiniece Leanne Barbo, kuru, kā vēsta leģenda, uz Rīgu gas Igauņu pamatskola. atvedusi “Iļģu” mūzika. Dziedātāja Gunta Gelgote dzīvo Lietuvā kopš 2009. gada un atbild uz dažiem MS jautājumiem Ir tāds priekšstats, ka Viļņa ir īsta aristokrātiska lielpilsēta, savu- kārt Rīga – provinces meitene, kas grib izlikties par metropoli. Tavs viedoklis? Man gan tā nav licies un neliekas. Arī lietuviešu vairākums atbil- dētu, ka metropole ir Rīga. Varbūt šķiet, ka spožāk ir tur, kur tevis nav? Vismaz man personīgi liekas, ka tieši Rīga ir tā vieta ar zelta maliņu. Jā, Viļņā ir divi simfoniskie orķestri, divas operas, lielisks teātris un citas mākslas, tomēr man šķiet, ka latvieši ar savu gaumi un tiekšanos pēc augstākā ceļ latiņu augstu gan katrs pats sev, gan arī cits citam. Saka – valodas mums līdzīgas ar lietuviešiem, bet mentāli tuvāki esam ar igauņiem. Diemžēl pazīstu tikai pāris igauņu, tāpēc nevaru spriest. Bet par to, kā latviešu un lietuviešu valodas vijas un arī sapinas viena otrā, es varētu ilgi runāt. Un atzīšos – tas mani nebeidz valdzināt. Turklāt ārēji taču tās izklausās tik svešas! Ar cilvēkiem gan ne vienmēr ir tik vijīgi, jo, kā lietuvieši par sevi saka, “mēs nelienam otram dvēselē”. Vai tu esi tiekusies kaut kādā ziņā kļūt par lietuvieti ? ja esi, tad kādos veidos un kā tas ir izdevies ?

GUNTAS GELGOTES IZVĒLE: LIETUVAS KOMPONISTI Man visupirms nāk prātā Aļģirds Martinaitis, Onute Narbutaite, Juste Janulīte, Raminta Šerkšnīte. Šo jautājumu labāk uzdot Mārtiņam Viļumam. Starp citu, Lietuvas Mūzikas akadēmijā ir tāda tendence, ka studenti iestājas, kādu laiku pastudē un, gaisu apostījuši, pāriet Mārtiņa kompozīcijas klasē. Ko lietuvieši, tavuprāt, zina par Latvijas un Igaunijas mūziku? Godīgi? Vasku un Pertu. Ā, arī Ešenvalda kormūziku. Kā tev šķiet, ko Latvijā zina par Lietuvas mūzikas dzīvi? Droši vien Modestu Pitrenu un Gintaru Rinkeviču. Asmiku Grigorjanu, kas ir pa pusei armēniete. Pateicoties Arvīdam Kazlauskam un Sinfonietta Rīga, šis tas no lietuviešu komponistiem, šad tad ieskanas arī Rīgā. Foto –Jānis Porietis, publicitātes Porietis, –Jānis Foto

14 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Un, ja piesaucam tautasmūziku, – kur vēl spēcīgāks atmodas sim- vai vēl mūs apspiedīsi?”). Savukārt Enigma solists skandē vārsmu, bols nekā festivāls Baltica. Pirmoreiz 1987. gadā Viļņā, un nākošajā kas beidzas ar vārdiem “laiks pārraut dzīves važas, ja sekosi man, gadā pie mums, un tieši tad – 1988. gada jūlijā – Rīgas pils Svētā redzēsi, kas atrodas aiz realitātes”. Kosmogoniskas latviešu tautas- Gara tornī pirmoreiz uz īsu brīdi uzvijas sarkanbaltsarkanais karogs, dziesmas teksts, gadskārtu aprites sutartine no Lietuvas, Jeruzāle- un tas skats tagad atmiņā liekas gandrīz neticams, bet tā bija. mes posts no Vecās Derības un laikmetīgs misticisms no Vācijas – 1993. gadā Valda Muktupāvela vadītā grupa “Rasa” ieskaņo lūk, idejiski universāls globālisms! albumu Lettonie. Musique des Rites Solaires (“Latvija. Saules ri- Savukārt 1999. gadā līvu meitene Julgi Stalte (Helmi un Dai- tuālmūzika”), ko 1995. gadā izdod Parīzes Maison des Cultures du ņa Staltu meita, patlaban “Skandinieku” vadītāja) nodibināja gru- Monde (“Pasaules kultūru māja”). Šajā albumā iekļauta lietuviešu pu Tuļļi Lum (“Karstais sniegs”), kurā viena pati valdīja septiņus . rudzu pļaujas sutartine Turejo liepa, liai siudijo, ko Valdis Muk- igauņu puišus, dziedot lībiešu dziesmas, kā pati saka, “modernā tupāvels pārlicis latviski ar tekstu “Sajāja brammaņi”, raksturīgo kažociņā” – džeza, roka un fanka garā. sutartiņu refrēnu sudijo aizvietojot ar latvisku refrēna tekstu “rai- * taitā”. Pati sutartine ņemta no 80. gadu sākumā Mikaloja Konstan- Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskie vadītāji sa- tina Čurļoņa Viļņas Mākslas skolas paspārnē izveidotā folkloras vulaik bijuši divi igauņi – Pauls Megi (pie LNSO 1990–1994) un nu ansambļa Trys Keturiose repertuāra. “Rasas” versijā, kā pieklājas, jau pasaules mēroga slavenība Olari Eltss (pie LNSO 2001–2005). dzied latvju meiteņu trio: Kristīne Cābele, Gita Lancere un Iveta Latvijas Nacionālajā operā nesenos laikos pie vadības bijuši Tāle. 1996. gadā populārā vācu saldsakrālās mūzikas grupa Enig- divi lietuvieši – Gintars Rinkēvičs (galvenais diriģents 1996–2003, ma ņēma skaņas paraugu no “Rasas” dziedātās sutartines un lika to galvenais viesdiriģents 2007–2009) un Modests Pitrens (galvenais savā singlā Beyond the Invisible vienkop ar gregorisko dziedājumu, diriģents 2009–2013). Gintara Rinkēviča laikā mūsu opernama kuram teksts no Jesajas grāmatas 64: 9–11 (“Tavas svētās pilsētas prīma bija [soprāna Asmikas Grigorjanas māte] lieliskā Irēna Mil- kļuvušas par tuksnesi – Ciāna kļuvusi par tuksnesi, Jeruzāleme par kevičūte, savukārt no padomju laikiem atmiņā igauniete Anu Kāla, izpostījumu! .. Kungs, vai par visu šo tu nekā neteiksi, vai klusēsi, un gan jau arī Georgs Otss savureiz viesojās Baltajā namā.

Noteikti nē. Kāpēc? Lai vairāk darba Lietuvā dabūtu? Laba at- slēga man Sapņu meitenītes loma Onutes Narbutaites operā “Kornets” – tā derēja kā uzlieta. Pēc “Korneta” man turpinās sadarbība ar Narbutaiti, režisoru Gintaru Varnu, operu un arī filharmoniju. Un tomēr jūtu, ka patiesus domubiedrus mēs iegūstam, kopā augot un studējot. Pati gan ilgi nebiju aptvērusi, ka man Lietuvā palīdzējis jaunais uzvārds – vīrs ir no ģimenes, kurā pieci mūziķi. Es ļoti labprāt iepazīstu visu lietuvisko, mēs ar draudzenēm esam sākušas mācīties sutartines, bet nelokāmi palieku latviete. Nesen sastingu izdzirdot, ka mana meita, atgriezusies no bērnudārza, dungo Lietuva, mano tėviškėlė (Lietuva, mana tēvzemīte). Kā notiek tava sutartiņu pētniecība? Kur nu pētniecība! Kamēr vīri, orķestranti un praktiskie lietu- vieši, pēc koncertiem garāžā kaut ko kopā meistaro vai remon- tē, sievas, arī mūziķes, tikai pļāpā pie galda. Tā nu nolēmām, ka vajag pamēģināt dziedāt sutartines. Grūti man bija bez notīm pēc dzirdes senā lietuviešu valodā ķert dziesmu, turklāt ar tik neierastiem refrēniem un sinko- pēm. Bet kāda bauda, kad tas viss aiziet! Kosmiska tā sekundu strīķēšanās! Un vēl man patīk tas, ka ikkatrs ir solists, kas no- dod meldiju otram, pat ar augumu palokoties. Kā māca klasisko dziedāšanu Rīgā un kā Viļņā? Kā jau visur, māca dažādi. Toties māca daudziem – Lietuvas JOHANA RANDVERES IZVĒLE: IGAUNIJAS KOMPONISTI Mūzikas un teātra akadēmijā apmāca vismaz trīs reizes vairāk Heino ELLERS Kodumaine viis vokālistu nekā Latvijā. Mūsu valsts lepojas ar savām operas su- Gustavs ERNESAKSS Mu isamaa on minu arm perzvaigznēm, turpretim Lietuvai tās ir “tikai” divas – Violeta Tenu KERVITSS (Kõrvits) Kreegi vihik Urmana un nupat arī Asmika Grigorjana. Bet es varu neapdo- Kirils KRĒKS (Kreek) Rekviēms Arturs LEMBA Pirmais klavierkoncerts mājoties nosaukt kādus divdesmit lietuviešu dziedātājus, kas Arvo PERTS Tabula rasa, Cantus in memoriam of Benjamin Britten ir vadošie solisti daudzos Eiropas operteātros. Nu, piemēram, Jāns RĒTSS (Rääts) Pirmais koncerts kamerorķestrim jau Latvijā dzirdētie dziedātāji Vida Miknevičute, Ieva Prudņi- Lepo SUMERA Piece from 1981, Spring fly kovaite-Pitrene, Kosts Smorigins, Laimons Pautieņus, Edgars Eino TAMBERGS Concerto grosso Montvids. Divi ļoti skaisti dziedoši mecosoprāni – Egle Šid- Veljo TORMISS Raua needmine Eduards TUBINS The Goblin, Piektā simfonija, Sonata of Northen lights lauskaite un Justina Gringīte, tāpat soprāni Laurina Bendžū- Erki Svens TĪRS (Tüür) Opera “Vallenbergs” naite un Nerita Pokvītīte, mazāk zināmas, bet lieliski dzied. Un Vēl arī Helēna Tulve, Jiri Reinvere, Toivo Tulevs, Teniss Kaumanns, pasaules mēroga skaista balss ir tenoram Merūnam Vitulskim! Mirjama Tallija (Tally), Perts Ūsbergs (Uusberg), Raimo Kangro. Vai turpināt? Un tas, protams, nav viss.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 15 BALTIJA: VIEDOKĻI

Bet kopš 2018. gada Gintars Rinkēvičs vada Liepājas Simfonis- Kopš 2016. gada pazīstam Tempus Balticus – tajā gan “tikai” ko orķestri. Un ar Gintara Rinkēviča vadīto Lietuvas Valsts simfo- latvieši un igaunis: Jānis Tretjuks (klarnete), Māra Botmane (čells) nisko orķestri kopā muzicējuši gan liepājnieki, gan Latvijas Nacio- un Johans Randvere (klavieres). Neviena lietuvieša. Vienmēr nevar. nālā simfoniskā orķestra mūziķi, un viens no šādiem koncertiem Johans Randvere saka: “Mēs esam ļoti līdzīgi. Mums ir pašiem iekritis “Baltijas simfoniskā festivāla” saturā. savi joki, esam lasījuši vienas un tās pašas grāmatas, un arī izglītības Šos triju Baltijas valstu orķestru – Lietuvas Valsts SO, Igaunijas ziņā esam stipri līdzīgi. Viena un tā pati daba, tas pats klimats. Un Valsts SO un LNSO – rīkotos mūzikas svētkus 2000. gadā kā paman viņi abi [Māra un Jānis] ļoti patīk. Man vispār patīk latvieši, un stāvīgu vērtību mēģināja radīt LNSO un orķestra tābrīža direktore Latvijā es jūtos viegli un labi. Nepavisam ne kā svešinieks. Turklāt Ilona Breģe. Toreiz iniciatīva apsīka, toties 2015. gadā pēc lietu- mana dzimtā puse ir Dienvidigaunijā netālu no Munameģa, kas at- viešu ierosmes sāktais “Baltijas simfoniskais festivāls” gan pagai- rodas tuvu robežai, tā ka Latvija ir manu tuvāko draugu lokā.” dām turas zirgā, un ik gadu notiek simfoniskās mūzikas koncerti, kamerkoncerti un mazliet pat arī sarunas (skat. žurnāla 18. lpp.). Johans Georgs Kols 19. gadsimta 40. gados: “Pēc dabas latvieši ir * pretimnākoši, draudzīgi, atklāti un viesmīlīgi, un, ja kāds svešnieks 90. gados koncertēja un tvartu ieskaņoja 1988. gadā izveidotais Bal- gadījuma pēc pie viņiem ciemosies, tas visas šīs īpašības augstākā tic Trio – lietuviešu flautists Alģirds Vizgirda, igauņu čellists Tēts Jer- mērā pie viņiem atradīs.” vi (Nēmes Jervi brāļadēls) un latviešu klavesīniste Aina Kalnciema. Par godu paša 50 gadu jubilejai Gidons Krēmers 1997. gadā sev Johans Randvere: “Man tiešām liekas, ka mūsu trim valstīm ir ko- uzdāvināja jauntapušu orķestri Kremerata Baltica, kurā spēlē triju pīgais! Sevišķi latviešiem un igauņiem, lietuvieši ir drusku citādi, jo Baltijas valstu jaunie mūziķi. Orķestris ar neskaitāmiem koncer- viņiem bija tā varenā karaļvalsts, un es teiktu, ka to var just vēl pat tiem un albumiem iekarojis visu pasauli un, mainoties mūziķu pa- mūsdienās. Tomēr man Lietuvā ir daudz draugu, un komunicējot audzei, joprojām turpina žilbināt. es jūtu lielu vienkāršību. Manuprāt, ir vitāli svarīgi, lai mēs paliktu 2008. gadā tika dibināts Baltic Jazz Trio – lietuviešu pianists šajā kopībā un attīstītu to.” Daiņus Pulausks, igauņu basists Toivo Unts un latviešu sitējs Māris Briežkalns. Šis trio devis jau divus skaņu albumus. KONFERENCE TALLINĀ UN CERĪBA Kopš 2010. gada muzikoloģe Dace Bluķe Liepājā un apkārtnē UZ TREJVALSTU FESTIVĀLU rīko festivālu Via Baltica, kurā Baltijas valstu mūziķi spēlē Baltijas Šogad maijā vienlaikus ar festivālu “Pasaules jaunās mūzikas die- valstu mūziku. Festivālu vainago “Senās uguns nakts”, kad apdzīvo- nas” (World New Music Days festival) Tallinā notiks Baltijas mūs- tās vietās jūras krastā tiek degtas ugunis un Liepājas jūrmalā kāds dienu mūzikas apvienības (Baltic Contemporary Music Network arī muzicē. jeb BCMN) konference.

Vītauts Bacevičs | Vytautas Bacevičius, 1905–1970 juniora attiecībām ar komunistu režīmu. Bacevičs ir Kačinska laikabiedrs – prominents Skaņdarbs: “Gotiskā poēma” (1970) pianists un komponists. Viņš dzimis Lodzā un ir Gražinas Bacevičas brālis. Kad Lietuva kļuva Antans Rekašs | Antanas Rekašius, 1928–2003 neatkarīga, Vītauts jutās vairāk saistīts ar Lietuvu, Vēl viens noslēpumains vīrs. Viņu uzskata par pir- nekā ar Poliju. Viņa mūzikai ir īpaša radošā balss, mo īsteno postmodernistu Lietuvas mūzikā. Viņa ko var salīdzināt ar Skrjabinu. Baceviču sajūsmi- daiļradei īsti nebija vietas padomju gados, savukārt nāja posttonālā mūzikas valoda, tomēr viņš juta, mūsdienās viņu vairāk uzskata par tādu kā kulta ka seriālismam trūkst garīgā aspekta, ko Bacevičs tēlu. Rekaša mūzikā absurdi vienkāršas melodijas vēlējās paturēt. Viņa pasaules uzskats bija virzīts mēdz spēji sadurties ar triecienveidīgām vai klaus- vairāk uz “kosmisko mūziku” – tā bija ideja, ko viņš trofobiskām harmonijām un ielauzumiem. nespēja skaidri definēt, tomēr sacerēja vairākus Skaņdarbs: Pirmā mūzika stīgām darbus šajā jomā. Skaņdarbs: Septintas žodis (1963) Osvalds Balakausks | Osvaldas Balakauskas, 1937 Juļus Juzeļūns | Julius Juzeliūnas, 1916–2001 Osvalds Balakausks tiek bieži saukts par galēji Viens no pirmajiem prominentajiem komponis- kosmopolītisku muzikālo uzskatu pārstāvi. Viņš tiem, kas parādījās pēc Otrā pasaules kara. Viens no studēja Kijevā pie Ļatošinska, un tur viņam bija visoriģinālākajiem autoriem un visietekmīgākais iespēja iepazīties ar Bulēza un Mesiāna daiļradi. kompozīcijas pasniedzējs Lietuvas mūzikas vēstu- Studiju laikā Balakausks arī izgudroja komponē- rē. Viņa mūzikas valoda cieši saistīta ar Lietuvas tra- šanas metodi, ko nosauca par dodekatonalitāti. dicionālo mūziku. Par viņa uzskatiem harmonijas Viņam labpatīk savienot tonālas attiecības un teorijā var uzzināt no grāmatas “Par akorda uzbūvi”. kopu teoriju, un viņš izmanto kāpināti hromatisku Juzeļūna darbu sarakstā ir simfonijas, koncerti, valodu un skaņu attiecības, tādējādi radot mūziku, opera u. d. c. Daudzas mūslaiku Lietuvas mūzikas kas ir uztverama un vienlaikus distancēta. Bena Lunna izcilības ir Juzeļūna kādreizējie audzēkņi. Skaņdarbs: Rekviēms (1995) Skaņdarbs: Piektā simfonija Lygumu giesmes (1982) Onute Narbutaite | Onute Narbutaite, 1956 izvēle: Lietuvas Vītauts Montvila | Vytautas Montvila, Onute Narbutaite ir viena no nedaudzajiem 1935–2003 Lietuvas komponistiem, kas var dzīvot no tā, ko komponisti Noslēpumains un radikāls autors. Montvilas sacer, un viņai nav nepieciešamības pelnīt naudu mūzika ir ļoti dīvainā pozīcijā. Padomju laikiem pedagoģiskajā darbā. Narbutaiti pazīst pasaulē, Jeronīms Kačinskis | Jeronimas Kačinskas, viņa muzikālā valoda bija izteikti modernistiska, un viņas mūziku nevar salīdzināt ne ar ko citu. 1907–2005 viņš iedvesmojās no Ligeti un Štokhauzena un Niansēta harmoniskā valoda te likta vienkop ar Kā daždien Aloisa Hābas audzēknis Kačinskis starp- kaut kā pamanījās savienot šos iespaidus ar tautas milzīgu dramatisko spēku, un tas padara viņas karu periodā bija sevišķi radikālas balss īpašnieks. melodijām un tradicionālās mūzikas idiomām. mūzikas klausīšanos par neaizmirstamu pieredzi. Viņš mūzikā pētīja ekspresionismu un pēc studijām Pēc PSRS izjukšanas Montvila zaudēja radikāļa 2016. gadā svinēja Narbutaites 60. dzimšanas Čehoslovākijā sacerēja daudzus mikrotonālus dar- statusu un pievērsās vairāk etnomuzikoloģijai. No dienu, un visu gadu tika rīkoti fantastiski un bus, kas Otrā pasaules kara laikā diemžēl pazuda. šolaiku skatpunkta uz Montvilas personību mēdz iedvesmojoši koncerti. Lietuvas mūzikā nav daudz Pēc kara viņš emigrēja un Ameriku un mita tur līdz raudzīties ar piesardzību – viņš tēvs bija komu- personību, kas tik spēcīgi būtu ietekmējušas valsts dzīves beigām. nistiski noskaņots dzejnieks (ar tādu pašu vārdu mūzikas ainavu. Skaņdarbs: Nonets (1938) un uzvārdu), un klīst dažādas runas par Montvilas Skaņdarbs: Otrā simfonija

16 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Tā būs pirmā tikšanās, kuras laikā notiks sarunas par pieredzi, liekas, tas tāpēc, ka tur darbojas pilsētas enerģētika. Igaunijā man ko kolēģi guvuši, savās valstīs rīkojot laikmetīgās mūzikas pasāku- ļoti patīk Laulasmā (vieta, kur atrodas jaunatvērtais Arvo Perta mus. Konferences nolūks – nospraust ilgtermiņa mērķus, saplānot centrs), jo apkārt tāds mežs! kopīgi veicamos darbus un likt pamatus iespējamai organizācijai, GUNTA GELGOTE PAR VIĻŅU kas varētu rīkot ikgadēju Baltijas laikmetīgās mūzikas festivālu. Vislabāk man patīk Viļņas vecpilsētā iet, kur deguns rāda – pa šau- rām ieliņām, ielūkojoties pagalmos. Nebeidzu priecāties par to, ka NELIELS CEĻVEDIS Viļņa ir pilsēta savējiem! Mums, latviešiem, laikam grūti iedomā- Johans Georgs Kols 19. gadsimta 40. gados: “Latvieši, un vēl vai- ties galvaspilsētas centrā pašam savu puķudobi?! rāk krievi, parasti izturas pieklājīgi, godbijīgi, lišķīgi, toties igauņu daba ir rupja, asa, stūraina. Viņu naids pret saviem apspiedējiem KĀ BŪTU vāciešiem ir vēl liesmaināks un daudz atklātāks. Igaunis, kaut gan Žurnāla “Rīgas Laiks” 2000. gada aprīļa laidienā Jānis Stradiņš enerģiskāks nekā remdenais latvietis, savu enerģiju parāda tikai Igoram Šuvajevam saka: “Ja Latvijā inteliģenti būtu palikuši tādā strīdos, dusmās vai iedomībā.” skaitā kā igauņi un lietuvieši, varbūt latviešu kultūras un Latvi- jas virzība būtu mazliet citāda, nebūtu tik spēcīga rusifikācijas JOHANS RANDVERE PAR IGAUNIJU spiediena.” Mana iecienītā vieta, protams, ir Veru apkaime, jo esmu tur dzi- Jā, mēs zinām, ka Otrā pasaules kara beigās no Latvijas aizbrau- mis. Daba ap Munameģi ir tik skaista – tur ir simtiem noslēptu ca ļoti daudz smadzeņu un talantu. Bet, kā būtu, ja nebūtu aizbrau- ezeru un dziļmežu. Vēl man ļoti patīk Hījumā – ārkārtīgi īpaša vie- kuši, nevaram pat minēt. Vai šis varētu būt viens no argumentiem ta ar labu enerģētiku un jaukiem cilvēkiem. Visapkārt daudz mazu diskusijās par to, ar ko intelektuālā ziņā atšķiramies no igauņiem saliņu, kur atrast kādu pavisam nomaļu vietu. No pilsētām man un lietuviešiem? patīk Hāpsalu, Vīlande un arī Pērnava. Protams, unikāla ir Tal- linas vecpilsēta un Tartu it mājīga. Pie Tallinas ir Naisāres sala – Johans Georgs Kols 19. gadsimta 40. gados: “Kopš seniem laikiem diezgan mežonīga. Un tomēr vislabāk es jūtos Veru novada Reugē latvieši dzīvo izklaidus, kopš seniem laikiem tie nepazīst lielāku (Rõuge), kur ir septiņi ezeri, daži pat ļoti dziļi, savukārt citi vasarās sabiedrisku vienību kā ģimeni, kopš seniem laikiem tie mēģina vi- stipri silti, un tur ir arī noslēpumaina baznīca kalnā. Un tas ir tuvu sas lietas paši izdarīt. Nekad tie nesadala pienākumus, un tādēļ tie Latvijai. nekad nav spējuši radīt lielāku sabiedrisku organismu, ko darbina BENS LUNNS PAR LIETUVU, LATVIJU UN IGAUNIJU zobrati, kas griež viens otru. Viss pie latviešiem palicis uz attīstības Man ļoti patīk ezeri un kalnienes, tāpēc Lietuvā tuvu sirdij Utena, zemākās pakāpes un turpinājies traucējoši šajā nožēlojamā, sīku- Kinta un Druskininki. Rīgā un Viļņā ir brīnišķīgas vietas, bet, man mainā un saraustītā stāvoklī līdz pat šim laikam.”

Raminta Šerkšnīte | Raminta Šerkšnytė, 1975 Neskatoties uz Megi mūzikas briljanto veidolu, tur Šebaļina. Viņa apceļoja visu Padomju Savienību, Raminta Šerkšnīte, attīstot savu mūzikas valodu, ir sajaušama vēl arī tāda kā īpatna pazemība, un tas ieskaitot darbu Turkmenistānā, un no 1950. līdz pamazām kļuvusi radikāla īsteni dzejiskā un oriģi- piešķir viņas darbiem sevišķu mīlīgumu. Laimīgā 1989. gadam bija PSRS Mūzikas fonda Igaunijas nālā veidā. Ramintas mūzikā ir daudzveidīgums, kārtā Esteres Megi mūzikai beidzot tiek pievērsta PSR nodaļas vadītāja. Viņas mūzika ir šarmanta un kas ļoti atšķiras no viņas agrīni minimālistiskajiem lielāka uzmanība, un es ceru, ka Tālos Rietumus izdompilna, un es labi varu iztēloties, ka Apvie- darbiem, piemēram, De profundis. Daudzslāņainā beidzot sasniegs vairāk viņas darbu atskaņojumu. notajā Karalistē būtu milzu pulks klausītāju, kas pieeja piešķir viņai bagātu skaņu paleti, lai strādātu Skaņdarbs: Bucolica labprāt aplaudētu viņas dzīvespriecīgajām mūzikas viengabalaini no žesta uz žestu. Amata elegantā stilizācijām. prasme te satiekas ar izdompilnām idejām un ļauj Gaļina Grigorjeva | Galina Grigorieva, 1962 Skaņdarbs: Klavierkoncerts Ramintai vienmēr būt oriģinālai. Visi viņas nākamie Gaļina Grigorjeva piedzima Simferopolē (Krima) darbi gandrīz noteikti būs slavinājuma vērti. un uz Igauniju aizbrauca tikai tāpēc, lai studētu Toivo Tulevs | Toivo Tulev, 1958 Skaņdarbs: Oriental Elegy pie Lepo Sumeras. Taču Igaunijas mūzikas apritē Komponists, kas apsēsts ar valodu. Viņa darbos ir viņa pārpilnēm ir savējā, viņas mūzika ir dāsna un grēdām tekstu un ideju muzikālā un lingvistiskā Justīne Repečkaite | Justina Repečkaitė, 1989 spēcīga, un saistošu dimensiju pievieno Gaļinas in- līmenī. Tuleva mūziku bieži mēdz salīdzināt ar Arvo Justīne Repečkaite bez šaubām ir ievērības terese par pareizticīgo baznīcas mūziku. Galu galā Perta daiļradi, taču viņa darbi nav vērsti vienkāršī- cienīga komponiste, kas vienmēr tiecas iespaidot ir interesanti vērot un apdomāt šo nacionalitātes, bas, bet drīzāk tiešuma virzienā. Igaunijas mūzikas jūs ar niknumu un trauslumu vienā un tajā pašā identitātes un personības jautājumu,s sevišķi tādā apritē viņam bija savs svars, jo viņš līdz nesenam žestā. Viņas izslavētajam darbam Chartres piemīt nācijā, kuras modernā identitāte vēl ir ļoti svaiga. laikam vadīja Igaunijas Mūzikas akadēmijas Kom- intensīva krāsu bagātība, savukārt nesenākie darbi, Skaņdarbs: In paradisum pozīcijas nodaļu. piemēram, Unbennant-2, ir dzidri rāmi, un tas ma- Skaņdarbs: dziesmas zina spēkpilnību vispārsteidzošākajā veidā. Liekas, Mirjama Tallija | Mirjam Tally, 1976 kas šis gads Justīnei būs neiedomājami saspringts, Mirjama Tallija ir vēl viena īsteni satriecoša Raimo Kangro | Raimo Kangro, 1949–2001 un pēc daudzām mūsu sarunām esmu jo īpaši komponiste. Klausītāju momentāni trāpa viņas Izteikti optimistiskas balss īpašnieks. Bieži izmanto ieinteresēts – kas galu galā taps. Drīz man plānota mūzikas raupjais iedarbīgums, sevišķi tādos darbos klasiskas formas un struktūras ar Vivaldi vai Korelli garāka intervija ar Justīni, tā ka neaizmirstiet ieska- kā Erosioon. Taču šī brutalitāte nav vienīgais. Viņa cienīgu enerģiju un vibrāciju. Līdzību ar šiem kun- tīties lapā balticgems.blogspot.com. izteikti fokusējas uz skaņu visabstraktākajā nozīmē, giem uztur arī fakts, ka Kangro iecienījis koncerta Skaņdarbs: Tapisserie taču, neraugoties uz to, viņa nezaudē dramatisko formu, un viņa darbu sarakstā ir daudz šī žanra pa- stīgu un mūzikas sajūtu. Tāpat kā viņas laikabiedre raugu dažādām kombinācijām, toskait klavierēm, Helēna Tulve, arī Mirjama dod to dzīlīgo enerģiju, divām klavierēm, flautai un klarnetei. kas komponistiem parādījās pēc PSRS sabrukuma. Skaņdarbs: Clicking Symphony Bena Lunna Ikviens vēlējās no tiesas iegrimt jaunajā pasaulē bez bailēm un jautājumiem. Mirjama dara to ar Eino Tambergs | Eino Tamberg, 1930–2010 izvēle: Igaunijas prasmi un izjūtu. Viņas darbi uzrāda nerimstošu Pēc Otrā pasaules kara viens no nozīmīgākajiem drosmi un spēku ikvienā žestā. igauņu komponistiem. Komponējis daudz galēji Skaņdarbs: Erosioon ekspresīvu un dramatisku skaņdarbu. Tamberga komponisti mūzikas spēks līdzinās Sibēliusa daiļrades varenī- Estere Megi | Ester Mägi, 1922 Lidija Austera | Lydia Auster, 1912–1993 bai, viņam ir daudz svaigu muzikālo ideju, turklāt Estere Megi ir Baltijas valstu vecākā komponiste, Lidija Austera ir vēl viena komponiste, kas nav nedaudz modernisma piešķir viņa mūzikai savādu un viņai piemīt īsteni unikāla un individuāla stāja dzimusi Igaunijā un kuru uz Igauniju atveda dziļumu un unikālas krāsas. arī salīdzinājumā ar tiem, kas igauņu mūzikā bijuši viņas darbs. Austera piedzima Petropavlovskā Skaņdarbs: Trompetes koncerts pirms un pēc viņas. Megi mūzikā skaisti savienojas (Kazahstāna), studēja kompozīciju Ļeņingradā pie oriģinālas izdomas spējas un saikne ar “tradīciju”. Mihaila Judina un pēc tam Maskavā pie Visariona No angļu valodas tulkoja Orests Silabriedis

MŪZIKAS SAULE 1/2019 17 BALTIJA: SARUNA Atbilde no melnā cauruma Anna Marta Burve

Godājamie darbaļaudis! Biedri! 2016. gads ir svarīgs brīdis mūsu simfoniskās mūzikas dzīvē, jo triju Baltijas valstu trīs nozīmīgākie simfoniskie orķestri atjaunoja “Baltijas simfonisko festivālu” un kopīgiem spēkiem atsāka koncertēt Rīgā, Tallinā, Viļņā. Pagājušā gada 24. no- vembrī šī tradīcija turpināja kūsāt un pie mums, Lielajā ģildē, norisinājās koncerts “Trīs orķestri un trīs diri- ģenti uz vienas skatuves”. Koncerts bija patiesi iespaidīgs, ikvienam ir iespēja to noklausīties Latvijas Radio 3 “Klasika” arhīvā, tomēr tas nebūs šī raksta fokusa punkts. Fokusa punkts būs nu jau tradicionā- lās LNSO “Pirmskoncerta sarunas”, kurās 24. novembra pēcpusdienā Lielās ģildes Baltajā zālē piedalījās sarunu vadītājs Orests Silabriedis, muzikologs Dāvis Eņģelis, angļu komponists un Baltijas valstu mūzi- kas interesents Bens Lunns, jaunais fagotists Edgars Karpenskis-Allažs PRIEKS IEPAZĪTIES protamas, bet tajā pašā laikā pauž attieksmi un topošā muzikoloģe Anna Marta Bens: Vakar Orestam ieteicos, ka šo dis- pret režīmu, kādā komponists dzīvo. Līdz Burve. kusiju varētu balstīt uz citātu, ko esmu ar to mani tas ierosināja paklausīties vairāk, Sarunas laikā klausījāmies fragmen- dzirdējis viscaur savā dzīvē – “pagātne, ko iepazīt arī citus padomju laika komponistus no pāris skaņdarbiem, kas tapuši mantojam, – nākotne, ko būvējam”. Ziemeļ- tus, kas varbūt centās iekļauties režīma Baltijas valstīs padomju laikā, un tos austrumanglijas kontekstā tas nozīmē, ka dotajos rāmjos, bet vienlaikus pauda savu apspriedām. Izrādījās, ka piecdesmit tu nevari izmainīt apstākļus, kādos cilvēki viedokli un idejas par to, kas notiek apkārt. nonākuši, tomēr tu vari uzbūvēt kaut ko gadi Padomju Savienībā nebija vis MAN IR DIVAS MĪĻOTĀS – melnais caurums, kurā nekas ne- gaišu nākotnei. Tāpēc es vēlos, lai mūsu saruna risinātos šī citāta kontekstā. Pagātne ir NOSODĪŠANA UN notika. Notika daudz. Kāda ir mūsu kaut kas, kas mums palicis. Pieņemsim, ka SLAVINĀŠANA attieksme pret to? esam gatavi mācīties no tās, radoši virzīties Orests: Patlaban paklausīsimies Latvijas Lai gūtu pilnīgu sarunas pieredzi, uz priekšu un atrast kaut ko gaišu ikvienam. modernistu Romualdu Grīnblatu, kuru ieteicams sarunā nosauktos skaņ- Orests: Uz sarunu aicināti cilvēki, kas nav par latvieti var dēvēt nosacīti. Vēl pirms darbus klausīties līdz ar raksta dzīvojuši padomju laikā un kuriem aiz iner- gadiem divdesmit LNB nošu nodaļas kar- lasīšanu. ces gribas insinuēt to, ka viņi varētu būt totēkas kastītē Grīnblats bija atzīmēts kā melnā cauruma teorijas piekritēji, uzskatot, Гринблат – pie krievu komponistiem. Lat- ka mūzikas dzīve Latvijā pārtrūka ap 1940. vijā viņu ik palaikam negribēja atzīt. Tagad gadu un atsākās pēc 1990. gada. Protams, cenšamies popularizēt Grīnblata vārdu, cik tas tā nav. Kas ir avots jūsu interesei par vien iespējams, tomēr viņš joprojām dau- pagātni un tam, ka jūs padziļināti vēlaties dziem ir nezināms. Prieks par katru, kurš izpētīt to, kas agrāk ir bijis? iestājas “Grīnblata klubā”, un man liekas, ka Anna Marta: Domāju, tas, ka visu mūžu Anna Marta te ir iepriecinoši droša jaun- esmu nodarbojusies ar mūziku. Līdz ar to – pienācēja. Jauna, ļoti uzticama un cerības ļoti klišejiski, bet mūzika ir mana dzīve. Un viesoša. Īsumā – ko tu dzirdēji Romualda dzīve jāiepazīst, jāizzina. Lai mūziku izpras- Grīnblata Flautas koncertā? tu līdz galam, ir jāzina tās vēsture, attīstība. Anna Marta: Ļoti daudz interesanta, kas Edgars: Mana interese par padomju laiku varbūt jau ir bijis dzirdēts iepriekš, bet ne- sākās, kad pirmo reizi klausījos Šostakoviča domāju to sliktā nozīmē – ka komponists simfonijas. Pirmajā mirklī visvairāk paķēra būtu kaut ko kopējis. Man bija laime Mū- cirka izrāžu melodijas, kuras viņš iejauc sa- zikas akadēmijas bibliotēkā atrast šī kon-

vās simfonijās. Tās it kā ir vienkāršas un sa- certa partitūru. Pirms tam ierakstu biju Gaujenietis – Mārcis Foto

18 MŪZIKAS SAULE 1/2019 noklausījusies bez tās. Nebija absolūti ne- na kolēģe no Latvijas Televīzijas. Tas būs Bens: Man īpaši patika otrais fragments kāda priekšstata, kā šī partitūra varētu iz- viens aspekts, kas ļaus un liks mums par to (“Man ir divas mīļotās – revolūcija un tu”) skatīties. Liels bija mans pārsteigums par parunāt. Saistībā ar šo vēlos, lai mēs pava- no tiem, ko klausījāmies. Ja apstākļi būtu to, ka notis rakstītas uz papīra, kurā rūtiņas dītu nākamās piecas minūtes, paklausoties bijuši citādi un tas būtu bijis sarakstīts, sadalītas pa milimetriem. Tās izskats man divu Imanta Kalniņa opusu fragmentus. Tā piemēram, 1995. gadā, teksta izmantojums atgādināja Kšištofa Penderecka “Trenodijas būs “Oktobra oratorija” un “Rīta cēliens”. būtu pavisam citāds. Mēs tajā redzētu brī- Hirosimas upuru piemiņai” partitūras pie- Būšu subjektīvs – abos gadījumos tā ir izci- vības rakstību. Bet 1917. gada konteksta dēļ rakstu. Ja iepriekš nebūtu klausījusies mū- la mūzika. Daudzviet – ģeniāla. tas sapludina mūsu attiecības ar šo mūziku. ziku, bet gan paskatījusies partitūru, man Šķiet, neesmu to nosapņojis un tas bija kādā Teksts pats par sevi ir optimistisks – gūt liktos, ka pilnīgs Pendereckis! Bet tad tu sāc sarunā ar Imantu Kalniņu – viņš pamatoja, gaišu nākotni, ko esam pelnījuši. Šajā mū- klausīties to mūziku, un nekāds Penderec- kāpēc “Oktobra oratorijā” izmantojis tie- zikā dzirdēju optimismu, kas, manuprāt, ir kis nav. Tas ir Grīnblats. Ārkārtīgi intere- ši šos tekstus. Tur bija anonīmi, margināli ļoti saistošs. santa mūzika, tāda, ko nevar salīdzināt ne autori, izņemot Jevtušenko, kurš faktiski ar vienu citu latviešu komponistu. bija vienīgais zināmais autors. Kalniņš teica Bens Lunns Orests: Noteikti būsiet pamanījuši, ka pavisam vienkārši: viņš ir izvēlējies tekstus, Grīnblata Flautas koncerts šad tad ir bijis par kuru autoriem ir pilnīga pārliecība, ka koncerta afišās, un te liels paldies jāsaka viņi no sirds rakstījuši to, ko domā. flautistam Vilnim Strautiņam – viņš at- Pirmkārt, noticama atbilde. Otrkārt, ele- dzīvināja atmiņas par šo koncertu, un šie ganta. Tā jebkurā gadījumā pilnībā izslēdz stāsti ir pierakstīti un iemūžināti. Bet to, komponista klātbūtni citādi, kā tikai muzi- ka Grīnblats būtu pelnījis mūsu afišās at- kāli. Rezultātā mēs esam saņēmuši šedev- rasties daudz biežāk, par to mēs visi varam ru, kuru mēģinājām atdzīvināt uz skatuves būt vienisprātis. Ir liela cerība, ka nākošajā 2011. gadā. Kā mēdz teikt presē, “sabied- sezonā Latvijas Nacionālais simfoniskais rība nebija gatava”. Kādreiz gadās kādam orķestris beidzot varēs iekļaut repertuārā jaunākas paaudzes pārstāvim parādīt kādu Grīnblata Sesto simfoniju. Pilnīgi skaidrs ir no šīs mūzikas fragmentiem – ir zināma tas, ka sešas simfonijas viņam ir. Dažādas atsaucība. “Oktobra oratorijas” septītā versijas par Septīto – it kā esot vēl lielās, daļa sākas ar sakramentālajiem vārdiem smagās finālslimības laikā to skicējis, it kā “man ir divas mīļotās – revolūcija un tu”. esot kādi skaņu ieraksti midi failos Pēter- burgā, bet pašiem Pēterburgas Komponistu savienības iemītniekiem ir atšķirīgas ziņas APSTĀKĻI, KĀDOS LATVIJA, par to. Var cerēt, ka vismaz Septītās simfo- IGAUNIJA, LIETUVA ATRADĀS, nijas lauskas kaut kad uziesim. Esam lasījuši trimdas autoru tekstus par PIESPIEDA KOMPONISTUS Orests: Paklausīsimies Padomju Latvijas komponistu darbiem, UZ TO VISU REAĢĒT arī divus skaistus frag- un tajos nereti ir tendence saskatīt to, kas mentus no oratorijas Latvijas PSR autoru mūzikā nav. Šajā ziņā “Rīta cēliens”. Pirmais sevišķi izceļas Longīns Apkalns, bet es do- Jevtušenko vēl pirms nedaudziem gadiem fragments būs no ceturtās daļas “Sīks rasas māju, ka viņam bieži sāpēja vēders vai vien- stāstīja par sevi, par savu pagātni, stāstīja piliens uz sejas” un otrais – “Varoni gai- kārši bija slikts raksturs. arī par šo dzejoli, un mēs savukārt atcerē- diet”. Ritms dod mums revolūcijas dziesmu Patlaban vēlme publiski nosodīt, manuprāt, simies, ka tāds periods ir bijis arī Vācietim, nokrāsu, bet saturs – gandrīz lakrimozis- nav īsti mazinājusies, un ļoti interesanti, tāds bijis Belševicai un šie ir tikai paši ta- ku. Rezultātā izveidojas ļoti pievilcīgs sa- kas notiks tajā brīdī, kad izrādīsies – [če- lantīgākie, ko mēs nosaucam. Zinu, ka Dā- vienojums. Taču to noteikti var klausīties kas] maisos ir visi, ko mīlam, kā teica vie- vis Eņģelis ar šo mūziku bija pazīstams ag- dažādi. Dāvi, kā tu klausies šīs Imanta Kal- Dāvis Eņģelis rāk, bet Bens, Edgars, Anna Marta, liekas, niņa oratorijas? gan nē. Divos teikumos – ko jūs sadzirdējāt Dāvis: Tā ir saturā ļoti blīva mūzika. Tās šajā opusā? nav simfonijas, tomēr ļoti plašā veidā pa- Edgars: Orests atsūtīja nelielas esejas no rāda Kalniņa valodas spektru un to, cik kultūrā pazīstamiem cilvēkiem, kuri tajā daudzveidīgi viņš spēj pielietot savu muzi- laikā, kad šī oratorija 2011. gadā tika uz- kālo valodu. Par “Oktobra oratoriju” – man vesta, izteica savu viedokli par to, vai šādi ļoti patīk šis darbs. Tas ir viens no košā- skaņdarbi mūsdienās der koncertrepertu- kajiem. Mūzika mani ļoti uzrunā. Šī orato- ārā. Neatminēšos, kurš to bija teicis, ka vis- rija, man šķiet, atdzīvina interesi par Kal- labākā māksla izdzīvo cauri laikam. (pauze) niņu, pat, ja tā ir kaut kādā mērā apsīkusi. Un es pēkšņi aizmirsu, ko gribēju teikt. Tas ir vērtīgs darbs. Orests: Iedod mikrofonu Annai Martai un Edgars: Es gribētu citēt Arnolda Klotiņa pa to laiku atceries. teikto: “Jo vērtīgāks ir tas mākslas darbs, Anna Marta: Es dzirdēju ļoti smieklīgu, kurš ilgi spējis pretoties laikam, kļūt ne- klasisku kadenci. Pilnīgs Mocarts! Un tā ir atkarīgs no konkrētiem apstākļiem un praktiski vienīgā lieta, ko es tur sadzirdēju. motīviem, kas to kādreiz izraisījuši. Māks- Es varu klausīties šo mūziku un pasmieties, liniekus gan bieži pātago ar prasībām dot bet emocionāla piesaiste vai arī tas, kā es aktuālo, mūsdienu tematiku, atspoguļot izprotu kontekstu, – man nekā tāda nav. apkārtējo dzīvi utt., bet vai tad mums nav Orests: Tāpēc arī tu šeit sēdi. Ben, ko tu vienalga, kas kādreiz izraisījis Monas Lizas dzirdēji šajā mūzikā? smaidu.”

MŪZIKAS SAULE 1/2019 19 BALTIJA: SARUNA

Kādēļ to sasaistu ar “Oktobra oratoriju” – Edgars Karpenskis-Allažs Anna Marta: Uzreiz vēlos paust sajūsmu tas, par ko mēs iepriekš runājām, mākslai tieši par šo skaņdarbu. No latviešiem mani vajag to zināmo laikposmu, kurā mēs par visvairāk piesaistīja Grīnblats, savukārt tiem vai citiem tā vai cita laikmeta dar- no lietuviešiem – Juzeļūns. Šis skaņdarbs biem nerunājam un tos diži necilājam. Do- un pats komponists man bija liels atklā- māju, ka “Oktobra oratorija” un tāpat arī jums. Pirms pāris dienām lasīju kompo- “Rīta cēliens” ir darbi, kas nākotnē varētu nistu biogrāfijas un uzzināju, ka Juzeļūns kļūt arvien populārāki. Par “Rīta cēlienu” bija viens no tiem komponistiem, kas sāk man patiesībā nav nekādu šaubu, savukārt rakstīt romantiskā manierē un mazpama- “Oktobra oratorijai” varētu traucēt Oktob- zām pāriet uz modernu rakstību. Savukārt ra revolūcijas slavināšana. Taču ziņa, kas Osvalds Balakausks rīkojās otrādi – sāka iekodēta mūzikā, tomēr ir kas vairāk par moderni un vēlāk aizgāja atpakaļ uz tradī- vienkāršu revolūcijas slavināšanu. ciju. Klausoties Juzeļūna skaņdarbu, mana Orests: Jā, varētu vienkārši teikt – par hu- pirmā asociācija – jaunais folkloras vilnis. mānisma idejām, kas tur pavisam noteikti Ja kādreiz ir iespēja skaņdarbu noklausī- ir. Vēl mēs no šī varētu mācīties, ka varbūt ties no sākuma līdz beigām, iesaku to da- vislabāk ir rakstīt instrumentālo mūziku un rīt. Sākumā var dzirdēt absolūti arhaiskas neizmantot vārdus. Kaut gan – vai atceraties, ka pēc Otrā pasaules kara, īpaši 1948. gada februāra plēnuma lēmuma rezultātā, DAĻA NO PADOMJU LAIKĀ gaisā virmoja idejas, ka instrumentālo mū- UZRAKSTĪTĀS MŪZIKAS VĒL Bens: Vitauts Mont- ziku vispār nevajagot rakstīt. Ja cilvēks uz- NAV PIEDZĪVOJUSI ATGRIEŠANOS raksta instrumentālu darbu, kā mēs varam vila ir komponists ar zināt, ko viņš ar to ir gribējis teikt? Ja vēl ga- ārkārtīgi interesantu UZ SKATUVES dās tāds, kā Jānis Ivanovs, kurš kategoriski dzīvesstāstu, kas apvīts atsakās simfonijām rakstīt paskaidrojumus neskaitāmām spekulā- (anotāciju Sestajai simfonijai Ivanova vie- cijām un baumām. Kopš Montvilas aizieša- intonācijas, ko tīri teorētiski sauc par trihor- tā uzraksta Arvīds Darkevics, bet pārējām nas un Padomju Savienības krišanas, kom- du intonācijām. Cik ļoti moderni, piesaisto- anotāciju nav), tad kā mēs varam zināt, kas ponista mūzika ir zudusi sabiedrībai par ši komponists spēj integrēt to visu. Vēl man ir komponistam aiz ādas? Tātad dažādos spīti tam, ka tā nebūt neizklausās padomis- interesants likās sutartiņu izmantojums laikos var izdzīvot dažādi. ka. “Gotiskajā poēmā” (Gothic Poem) div- skaņdarbā. Un tas ir 1987. gads – laiks, kad padsmittoņu akordus, kas izbārstīti viscaur arī Lietuvā sākās gājiens uz neatkarību. CITA DOBE orķestra faktūrā, Montvila apvieno ar trim Edgars: No piedāvātajiem lietuviešu kom- Orests: Viens ir mūzika, kas nāk no iekšpu- lietuviešu tautas melodijām, veidojot dia- ponistu darbiem šis izrādījās man tuvākais. ses, pavisam cits – mūzika, kas nāk no ārpu- logu starp šīm divām pavisam atšķirīgajām Ja nemaldos, skaņdarbs sadalīts divās lielās ses. Tam komponistam, kura vārds ir Alans skaņu vielām. Interesanti, ka Montvilas tēvs daļās, kur vienā notiek mūzikas kulminācijas Bušs (Bush, 1900–1995), varbūt nav tieša sa- bija komunists, tāpēc neviens netika apšau- sagatavošana un pēc tam sākas viss no jau- kara ar Baltijas valstīm. Viņš ir “ārpusnieks”, bījis dēla lojalitāti Padomju Savienībai. Līdz na. Man tas likās ļoti interesants paņēmiens. kurš paskatījies ne tikai uz padomju cirka galam tā arī nav skaidrs, ko viņš atbalstīja Varbūt kaut kas līdzīgs Brukneram – ar lielu mūziku, bet arī uz ļoti nopietnām, izvērstām un ko – nē. Tomēr viņa tēva komunistiskais sagatavošanu līdz varenai kulminācijai. masu dziesmām. No tā izveidojās fantāzija. gars Vitautam ļāva būt ārkārtīgi eksperi- Bens: “Fantāziju par padomju tēmām” mentālam savā mūzikā, neuztraucoties par SATRUNĒJUŠĀ (Fantasia on Soviet Themes) Alans Bušs sekām. Beigu beigās viņa daiļradē atrodam KAPITĀLISMA IETEKME uzrakstīja, būdams Lielbritānijā. Viņš bija ļoti interesantas un bagātīgas muzikālās Orests: Arvo Perta “Nekrologu” igauņi uz- ļoti aizrāvies ar komunismu, Padomju Sa- lappuses, kur skaistā vēstures atbalss savi- skata par pirmo dodekafonijas paraugu, un vienību un savus darbus regulāri veltīja jas ar brutālo moderno skaņu. formāli tas ir veltīts nacisma upuriem. Tas šim režīmam – gan apdarinot darbaļaužu Orests: Un Juļus Juzeļūns? bija vienīgais, kas padomju cenzūras acīs dziesmas, gan tieši citējot padomju mūzi- Bens: Juļus Juzeļūns bija ļoti ievērojams attaisnoja ļoti moderno mūzikas valodu. ku. Buša mūzika līdz pat šodienai ir aizlieg- lietuviešu skolotājs un komponists. Viņa Padomju laikā rakstīt moderni bija tabu, ta vairākās vietās Lielbritānijā. darbi ir fascinējoši, jo Juzeļūns liek lielu tas uzreiz tika sasaistīts ar brīvās pasaules Dāvis: Dīvaina sajūta pārņēma klausoties, uzsvaru uz tautas melodijām. Viņš uzraks- jeb tālaika terminoloģijā ‘satrunējušā kapi- jo it kā domāts nopietni, bet izklausās pēc tīja grāmatu On the Structure of the Chord tālisma’ kaitīgo ietekmi. Klīst leģendas, ka parodijas par sociālismu. un šajā grāmatā uzbūvēja akordu, kas sevī šim opusam tomēr bijusi saikne ar kādu iekļauj visus intervālus lietuviešu sutartiņu mūzikas kritiķi, kuram Arvo Perts lielā SPA UN GĀJIENS UZ tradīcijā. Tas nozīmē, ka viņš varēja rakstīt sirsnībā veltījis šo darbu. Patiesībā Perts NEATKARĪBU jebko – simfoniju, operu, koncertu... Šī mū- no sirds to ir veltījis kādam, kurš īsti pa- Bens: Osvalda Balakauska Auletics-2 bija zika jebkurā gadījumā vienmēr sakņosies domiskā garā izpaudies pret tiem, kas lieto lietuviešu spa viesnīcu pasūtinājums. Vaja- tautiski lietuviskajā būtībā. Viss, ko viņš mazliet radikālāku mūzikas valodu, nekā dzēja sacerēt elektronisku mūziku, kas pa- rakstīja, bija veltīts tautai. tajā laikā bija pieņemts. Bet tagad, Edgar, līdzētu cilvēkiem masāžas laikā relaksēties. Orests: Juļus Juzeļūna “Līdzenuma dzies- paņem vēlreiz mikrofonu un pasaki, kāpēc Vienīgā problēma bija tā, ka šī mūzika galu ma” – gandrīz kā Vaskam “Līdzenuma mums ir arī Tubins? galā tika uzskatīta par pārāk stimulējošu, ainavas”, tikai jau 1987. gadā. Atvairot per- Edgars: No Oresta uzzināju, ka runāsim tāpēc spa viesnīcas no tās atteicās. Liela sonisko neērtības sajūtu par to, ka ir tik par triju Baltijas valstu komponistu mūzi- daļa Balakauska daiļrades pētnieku nemaz daudz igauņu un lietuviešu mūzikas, ko ku, bet igauņu mūzika vēl nebija piemeklē- nezināja, ka šāds darbs eksistē. mēs vienkārši nezinām, lūgšu klausītājus, ta. Pirmais, kas man iešāvās prātā, bija Edu- Orests: Un kā ar Montvilu? kas nav Bens, īsi izteikties par Juzeļūnu. ards Tubins un viņa 11. simfonija. Kaut arī

20 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Tubins pats nav dzīvojis pēckara Igaunijā, sarakstes, aizvien vairāk sāku saprast, ka Orests: Ben, tavs viedoklis par padomju lai- tomēr viņa mūzika šajā simfonijā man aso- prātīgāk ir nevis mēģināt pietuvoties, bet ka mūziku. Vai tas ir kaut kas īpašs? ciējās ar strādnieku uzvaru nesošu himnu. no tā visa distancēties. Metaforiski runājot, Bens: Īsā atbilde – jā. Garā atbilde – ir in- Tas lika domāt, vai Tubins pats dzīvojis pa- ieņemt Tālivalda Ķeniņa pozīciju – no tā- teresanti vērot, kā apstākļi, kādos Latvija, domju laikā un kaut kādā veidā bijis saistīts lienes vērojošu pozīciju. Patiesībā, klauso- Igaunija, Lietuva un citas nācijas atradās, ar šiem strādniekiem. ties Grīnblata Flautas koncertu, es pilnībā piespiež komponistus uz to visu reaģēt. Vai Orests: Pats jocīgākais, ka šī Eduarda Tubi- pievienojos Martas un Oresta jūsmai par šo viņi seko noteikumiem? Vai viņi tiem pre- na nepabeigtā 11. simfonija ilgst tikai devi- fantastisko mūziku. Tomēr es ik pa brīdim tojas? Ja viņi pretojas, tad kā viņi to dara? ņas minūtes. Diez vai tas ir viss, ko Tubins vienalga centos iztēloties, ka varbūt tas ir Šie jautājumi paši rada ārkārtīgi daudz laba vēlējās pateikt (atšķirībā no Artūra Grīnupa, kaut kāds Vācijas vai Čehijas orķestris, tā- materiāla radošumam. Komponisti pārsva- kura pēdējā simfonija ilgst 12 minūtes un ir dējādi cenšoties veidot distanci. Īsti nevaru rā raksta mūziku. Ļoti reti komponists ir pabeigta). Galu galā mēs ļoti labi zinām, ka pateikt, kāpēc, bet varbūt tas ir viens veids, politiķis. Ja valsts, kurā viņš šobrīd atrodas, tā arī nav viņam raksturīgākā mūzikas va- kā varētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc ir dzīvo konkrētos apstākļos, viņš to īsti nevar loda – tāpēc vien ir interesanti paklausīties. mūzika, kas nogulst, aizmirstas, un kāpēc ietekmēt. Viņš nevēlas to visu noraidīt, tajā Bet tagad esam nonākuši pie Edgara ir mūzika, ko mēs katrs dzirdam un varbūt pašā laikā viņš arī nespēj to pieņemt. iepriekš minētās cirka mūzikas. Šķiet, ka pat pārāk daudz dzirdam. Ir vecs angļu teiciens take it with a pinch apzīmējumam nav ne vainas. Klausoties Orests: Kaut kādā ziņā tas sasaistās arī ar of salt – veselīgs daudzums skepticisma Jāna Rētsa Kamerorķestra koncerta piek- to, ka varbūt tiešām nogulšanās un klusē- to daļu, var diezgan labi saprast, kāpēc tā. šanas laiks ir vajadzīgs, lai pazustu jebkāda Anna Marta Burve Toties – es tā arī neesmu varējis īsti apjēgt, vēlēšanās par šo mūziku runāt citādi, kā kāpēc padomju gados Lietuvā un Igaunijā vien par skaņdarbu ārpus konteksta. Tas rakstīja ļoti daudz izteikti ritmiskas, ostinē- gan ir pretrunā ar ideju, ka jebkuram tek- tas, aktīvas mūzikas, turpretim Latvijā nē. stam ir konteksts. Šāda mūzika pie mums kļuva populāra da- Dāvis: Tikko bija saruna ar “Skaņu meža” žus gadu desmitus vēlāk. rīkotāju Rihardu Endriksonu. Viņš lika uz- manīties no pārlieku lielas mūzikas kon- PASLĒPES tekstualizēšanas un kā piemēru nosauca Orests: Saistībā ar pagātnes mantojumu ir Šēnberga stīgu kvartetu, kas visiem saistās divas būtiskas lietas, par ko runāt. Pirmkārt – ar to, ka sieva bija Šēnbergam neuzticīga. ir mūzika, kas noveco, un mūzika, kas ne- Beigu beigās, visa šī kontekstualizēšana jau noveco. Tā var kļūt nemoderna vai nelaik- kļūst vulgāra. metīga un tas ir objektīvs fakts, ko teorētis- Orests: Annai Martai un Edgaram – vai jūs ki nebūtu nemaz viegli pamatot. Otrkārt, ir mēdzat par mūziku domāt ar etiķeti “šis ir jābūt laika telpai, lai mūzika noguļas un pie padomju laika opuss”, bet šis vairs nē. tās atkal varētu pienākt ar svaigu skatījumu. Edgars: Pirms gatavošanās šai sarunai es No mūzikas vēstures zināms teiciens – viņa vairāk klausījos populārus un vispārzinā- mūzika bija aizmirsta 200 gadus, pēc tam mus padomju laika komponistus, piemē- to atdzīvināja. Bieži vien izrādās, ka tas ir ram, Šostakoviču un Prokofjevu. Klausīša- mīts. Kā piemēru var minēt Bahu – neviens nās brīdī es, dabiski, zinu, ka Šostakovičs ir jau nepārtrauca viņu spēlēt, un nebija tā, dzīvojis padomju laikā, un man tas liekas palīdz atrast arī labās lietas. Tikai tas, ka ka Mendelszons pēkšņi darīja Baha vār- nevis pašsaprotami, bet es to jūtu un par mūzika rakstīta konkrētā laika posmā, du visiem zināmu. Jautājums drīzāk ir par to nedomāju. Un varbūt konteksts, it īpa- nenozīmē, ka tā ir pozitīvi vai negatīvi izpildīšanas regularitāti un biežumu kon- ši Šostakoviča mūzikā, ir ļoti svarīgs, zinot vērtējama. certafišās. Vēl viens aspekts – kāda autora to, kāda bija viņa attieksme pret režīmu un Pagātne var būt dubļaina. Koks ir vēl vie- mūzika vienkārši var dažus gadu desmitus kāda bija režīma attieksme pret viņu. Kad na metafora, kas man ļoti patīk – lai loto- būt neaktuāla. Man joprojām ir sajūta, ka klausos mūziku, kurai konteksts ir svarīgs, sa zieds varētu ieraudzīt sauli, tam ilgi jā- daļa no padomju laikā uzrakstītās latviešu es cenšos arī par to painteresēties. spraucas cauri dubļainam ūdenim. Par spīti mūzikas gluži vienkārši vēl nav piedzīvojusi Anna Marta: Es arī pieņemu to kā pašsa- tam, ka tas nav priecīgākais laiks, vienalga savu atgriešanos uz skatuves. Varbūt tas ir protamu, ka Šostakovičs ir padomju laika var atrast pozitīvas, skaistas lietas. Mēs ne- objektīvs cikls, kurā kādu laiku šai mūzikai komponists un tā ir padomju laika mūzika. varam noraidīt vēsturi tikai slikto lieto dēļ. ir jāklusē, un pēc tam tā var atkal parādī- Visas šīs zināšanas par padomju laika mū- Orests: Teikšu paldies sarunbiedriem un ties. Bet to, kāpēc tas notiek ar vieniem ziku tika ielietas man mutē, prātā, ausīs, vēl jo vairāk klausītājiem. Pavisam īpa- komponistiem, bet citi joprojām tiek spēlē- redzē jau skolas laikā. Līdz ar to man pat ša tēma būtu igauņu jaunākā mūzika, jo ti – to ir grūti pateikt. Un tam nav sakara ar nebija laika padomāt, kā tas īsti darbojas, ļoti reti atceramies, ka nav slikti zināt, kas to, vai šī mūzika ir moderna vai nemoderna kas tas īsti ir? notiek kaimiņos. Protams, arī to, kas bijis mūsdienās, vai tā ir novecojusi, vai nav. Gatavojoties šai sarunai un klausoties mū- mūsu pašu vēsturē. Paldies visiem! Dāvi, vai kādreiz esi domājis par mūzikas zikas paraugus, ko Orests atsūtīja, pieķēru vēsturi un īpaši par latviešu mūziku tādās sevi pie domas, ka sāku nesaprast – kur tad kategorijās, kā padomju perioda mūzika un īsti ir tā robeža? Kas ir padomju mūzika un nepadomju? kas nav? Sapratu, ka es varētu izlasīt ārkār- Dāvis: Vairāk nē. Interesējoties ne tikai tīgi daudz vēstures grāmatu, izprast kon- “Baltijas simfonisko festivālu” rīko Latvijas par mūziku, bet arī to, kas ārpus tās, pē- tekstu, zināt gadus, izzināt visu, kas noticis, Nacionālais simfoniskais orķestris, Lietuvas tīju Tālivalda Ķeniņa vēstules. Aizvien bet līdz kodolam padomju laiku neizpratī- Valsts simfoniskais orķestris un Igaunijas Valsts vairāk sāku saprast, ka es nekad nevarēšu šu. Un nekaunos no tā. Es tomēr piedzimu simfoniskais orķestris. pretendēt saprast šo laikmetu dziļi vai pēc absolūti citā laikā. Taču iespēju robežās Festivāla nākošie koncerti notiks 2019. gada būtības. Skatoties un lasot šīs komponistu vienmēr esmu centusies šo laiku izprast. 21. un 22. novembrī Tallinā un Rīgā.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 21 BALTIJA: SADARBĪBA

Tarptautinis perkusinés muzikos festivalis Ukmerge jeb Perkusiju noburtie Ija Rubene

Ukmerģe. Pilsētiņa Sventājas (ne tās, bet citas) upes krastā 78 kilometrus no Viļņas. Viena no vecākajām Lietuvas pilsētām, kas pēckara periodā lepojās ar linu un ādas pārstrādes rūpnīcām, šūšanas un apavu meistariem, remontu mehāniskajām darbnīcām un visādi citādi tehniski apsviedīgām nodarbēm, mūslaikos ļaujot šeit paplašināties arī uzņēmumam “Latvijas finieris”.

Se Mi Hvana festivāla atklāšanā

jauno sitaminstrumentālistu un perkusiju ansambļu konkurss ar starptautiskām meistarklasēm, bet pa šo laiku kļuvis par nozīmīgu festivālu Lietuvā, un par tā augsto māksliniecisko līmeni izbrīnīti paši lietuvieši. Ukmerģes mūzikas skolā darbojas neliela sitaminstrumentu klase, lietuviešu sitaminstrumentālistu loks valstī gaužām šaurs, un festivāla sākotnējais vadītājs Sauļus Auglis (Saulius Auglys), kurš pats ir no Ukmerģes, bija iecerējis 2014. gadā festivālu pārcelt uz Viļņu. Kultūras centra cilvēki gan nav bijuši mierā un aicinājuši Giunter Percussion meistarklašu vadītāju, arī festivāla mūziķi latviešu sitaminstrumen- tālistu Edgaru Saksonu turpināt veidot festivālu Ukmerģē. Fortūna Senatnē Ukmerģi šķērsoja svarīgi virzieni – uz Maskavu un Varša- labvēlīga, un 2019. gadā festivāls ar latviešu sitaminstrumentālistu vu. Vēl šodien autoceļa malās manāmas senas mājeles, kur savulaik neiztrūkstošu piedalīšanos turpinās jau piecpadsmito gadu. mainīti zirgi un ceļotājiem piedāvāts atpūtas brīdis. Taču Ukmerģi 11. marts ir Lietuvas neatkarības atjaunošanas diena. Ukmerģē var salīdzināt arī ar slaveno Radiatormiestu no animācijas filmas tas nozīmē svinīgu gājienu uz Rātslaukumu ar skanīgu perkusiju “Vāģi” (Cars), kad, pateicoties automaģistrālei Viļņa–Paņevēža pēc piedalīšanos, bet vakarā apjomīgi tiek noslēgti Starptautiskie si- 1980. gada pilsētu pamet caurbraucēju plūsma. taminstrumentālistu svētki. Festivāla starts tradicionāli tiek dots Mūslaikos Ukmerģe ir pievilcīga ūdens un velotūristiem, pie- 8. martā, nereti aicinot muzicēt sitaminstrumentālistes. 2019. gadā dāvājot apskatīt dabas objektus daudzveidīgos maršrutos. Tātad – festivālu virtuozi un apburoši atklāja dienvidkorejiete Se Mi Hva- vidusmēra pilsētiņa ar savu ritmu, tradīcijām, cienījamu vēsturi, na, kuras mītnes zeme ir Vācija. kur zobeniem viduslaikos un kodolraķešu bāzēm padomjlaikos no- Ik gadu festivāls pārsteidz ar izcilu Eiropas mūziķu piedalīšanos, teicošā loma. un tā ir lieliska satikšanās un radošas mijiedarbes iespēja pašiem Pie oficiālās informācijas, kas vēsta par 20 tūkstošiem iedzīvo- dalībniekiem. Savulaik viesojoties festivālā, ukraiņu perkusionists tāju, no kuriem 90 procenti ir lietuvieši, grūti atrast īpašas kultūras Andrejs Puškarevs (Kremerata Baltica mūziķis, aranžētājs, solists, dzīves liecības. Vienīgi to, ka pilsētā ir baznīcas, bibliotēka, kul- ansamblists) teica: “Ar prieku apmeklēju meistarklases, dažus pa- tūras centrs un mākslas skola, kas apvieno mācības mūzikas un ņēmienus piefiksēju savām nodarbībām. Festivālā gaisotne ir stipri mākslas programmās. radoša – paklausos vienu mēģinājumu, tad atkal citu, ieeju meis- Faktam, kādēļ tieši šeit kopš 2005. gada notiek starptautisks si- tarklasēs, tādējādi uzkrāju gan iespaidus, gan pieredzi.” taminstrumentālistu festivāls ar plašu interesentu un atbalstītāju Pāvels Ginters ir Lietuvas vadošais sitaminstrumentālists, kurš loku, nav likumsakarīga izskaidrojuma. Tas tika aizsākts kā Baltijas Ukmerģes festivālā piedalās katru gadu. Pēc 2015. gada festivālā – Dainius Vytas Foto

22 MŪZIKAS SAULE 1/2019 rīkotā jauno mūziķu konkursa, kur laurus plūca tikai latviešu jau- Se Mi Hvana nie sitaminstrumentālisti, Pāvels teica: “Mani satrieca latviešu jauno mūziķu profesionalitāte! Tas ir pasaules līmenis! Māc skumjas par lietuviešiem, jo neviens konkursā nepiedalījās. Diemžēl zinu arī kāpēc: ne Mūzikas akadēmijā, ne arī skolās nav vadošo speciā- listu, kas varētu sagatavot tāda līmeņa mūziķus kā Latvijā. Savu- kārt ļoti priecājos, ka festivāls Ukmerģē ir ne tikai noturējies, bet arī uzplaukst un galvenokārt tādēļ, ka mērķtiecīgi strādā vesela komanda. Strādā ar entuziasmu, varbūt pat fanātismu. Tie ir Ukmer- ģes Kultūras centra administrācijas cilvēki un festivāla jaunā māks- linieciskā vadība. Tas, ka festivāls ir starptautisks – tas nodrošina informācijas plūsmu, jo notiek meistarklases, tikšanās un koncerti. Es visiem iesaku atbraukt un paklausīties, arī tad, ja nepiedalāties. Tas ir liels ieguvums un iedvesmas avots gan nobriedušiem, gan jauniem māksliniekiem!” 2019. gadā situācija, šķiet, ir mainījusies, jo festivāls iepriecināja ar Lietuvas jauno sitaminstrumentālistu piedalīšanos Pāvela Gin- tera vadītajā ansamblī Giunter Percussion. Festivāla starptautisko apriti nodrošina Eiropas plašais perkusionistu loks, kura aktivitātēs, gan tiekoties semināros, gan vadot meistarklases Eiropas (arī Krievijas, Baltkrievijas) mūzikas augstskolās, piedalās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mācībspēki. Ukmerģes festivāla veiksmes stāstā apvienojas divi svarīgi priekšnoteikumi – Edgara Saksona mākslinieciskās idejas ar plašu kontaktu loku un Ukmerģes kultūras dzīves vadītāju spēja piesais- tīt finansējumu arī pārdrošām idejām. Daži festivāla pieturpunkti ģeogrāfiskajā viesu kartē: Lietuva – Pāvels Ginters, Sigits Gaiļus, Viļņas bigbends; Latvija – Rihards Zaļupe, Guntars Freibergs, Per-

Platona Buravicka Safety Last! atskaņojumā – Rihards Zaļupe, Ernests Mediņš, Edgars Saksons, Karina Mazura un Mikus Bāliņš

petuum ritmico, “Auļi”, Art-i-shock; Francija – Emanuēls Sēžurnē, pasūtinājums orķestra kinokoncertam), kuru divos festivāla kon- Silvija Reinerte, Adelaīda Ferjere; Nīderlande – Ludvigs Alberts; certos atskaņoja latviešu mūziķi Rihards Zaļupe, Edgars Saksons, Taivāna – Peičina Vu, Čiņs Čens Liņs; Norvēģija – ansamblis Sisu; Mikus Bāliņš, Ernests Mediņš un Karina Mazura. Vācija – Marta Klimasāre, Se Mi Hvana; Zviedrija – Groupa, Rytm Festivāla pēdējo gadu iezīme ir noslēguma simfoniskais kon- art duo; Šveice – Vein Trio; Ukraina – Andrejs Puškarevs; Krievija – certs, kurā tiek atskaņoti koncertdarbi kopā ar Lietuvas Valsts Czizhik Jazz Quartet u. d. c. kamerorķestri, pērn aicinot piedalīties arī Sinfonietta Rīga. Vai- Festivāla mākslinieciskais vadītājs Edgars Saksons jaunas for- rākkārt šos koncertus vadījis diriģents Modests Pitrens, šogad uz- mas meklējumos aicinājis kopā muzicēt džeza ansambli ar bigben- runāts Guntis Kuzma. Orķestra koncertos ir iespēja dzirdēt gan du, perkusijas savienojis ar elektroniku, savukārt šogad Rihards hrestomātiskos Neja Rosauro, Emanuēla Sēžurnē un citu autoru Zaļupe sitaminstrumentiem pārlika Platona Buravicka simfonisko koncertus marimbai vai vibrofonam, gan lietuviešu un latviešu skaņuceliņu slavenajai kinokomēdijai Safety Last! (savulaik LNSO komponistu veikumu perkusiju koncertžanrā.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 23 BALTIJA: SADARBĪBA

Pēckoncerta sarunās festivāla klausītāja Klaudija, kura ikdienā veic administratīvus pienākumus Ukmerģē, atklāja, ka apmeklē festivālu katru gadu. Festivāls patīkot tāpēc, ka skan daudzveidīga mūzika, un īpaši viņu saista alternatīvā mūzika: “Vienmēr esmu ievērojusi latviešu mūziķus, kas festivāla koncertos ir interesanti un neaizmirstami. Perkusijām ir īpaša aura, ko var salīdzināt ar Birštonas Jazz Festival, kas arī notiek mazā Lietuvas pilsētiņā. Nā- kotnē es vēlētu saglabāt festivāla raksturīgās iezīmes ar žanru un stilu daudzveidīgu izpausmi, iekļaujot arī eksperimentālus, tieši Ukmerģes festivālam radītus projektus, kurā apvienotos dažādu zemju un dažādu spēles stila mākslinieki.” Ukmerģes perkusionistu festivāla dalībnieku sniegumu bauda ne tikai klausītāji Ukmerģē. Ik gadu koncerti notiek arī Ukmerģes Klausītāji Taujenas muižā apkaimes pilsētās. Īpašs festivāla brīdis ir koncerts vēsturiskajā kla-

Festivāla dalībnieki Taujenas muižā sicisma stilā celtajā Taujenas bungām un citiem sitaminstrumentiem. Arī man kā muzikologam muižā, kuras izsmacinātajai festivāls ir mainījis priekšstatus par perkusiju mūziku. Vai festivālā atmosfērai pievienotās laikme- vajag iepludināt citu stilu mūziku? Var mēģināt, piemēram, pirms tīgās skaņu ainavas rada neik- dažiem gadiem kāds šova mūziķis, kurš diemžēl spēlē “vsjakuju dienišķu vēstures sajūtu. popsu” (ne pārāk augstas kvalitātes popmūziku), piesaistīja plašu Ukmerģes apkaimes kultū- klausītāju loku ar lietuviešu nacionālo sitaminstrumentu skrabalu ras nami, Taujenas muiža – tās (skrabalai, savdabīgs vairāku koka kastīšu apvienojums). Pavisam nav akustiskās koncertzāles ar noteikti šo instrumentu varētu arī interesantāk izmantot, bet var labvēlīgi transformējamu telpas jau būt, ka publikas pievilināšanai der arī demokrātiskāks ceļš. skanējumu, bet tam nav būtis- Klausīšanās atziņa “patīk–nepatīk” ir otrais līmenis, bet pirmajā kas nozīmes, jo festivāls pie- vietā svarīgi – ir vai nav interesanti, jo var būt mūzika, kas nepatīk, saistījis vadošos Lietuvas skaņu bet sagādā interesi, liek klausīties. Tādas mūzikas iespaids saglabā- meistarus no Kaunas Leggato. jas ilgstoši, un tas var nodrošināt publiku nākotnē.” Ņemot vērā sitaminstrumentu Ukmerģes perkusionistu festivāls apliecina ideju, ka klausītā- sarežģīto apskaņošanas speci- jus var ieinteresēt un pieradināt arī pie nezināmas un neparastas fiku, jāatzīst lietuviešu izkoptā mūzikas. Iespējams, ka Ukmerģes kultūras dzīves veidotājiem tas prasme radīt dabīgi patīkamu savulaik neļāva apstāties pie sasniegtā un lika uzņemties atbildību Darjus Užkuraitis un neuzkrītošu skaņu paleti par pieradinātajiem klausītājiem. Edgara Saksona piesaiste festivā- neatkarīgi no zāles apjoma. lam ļauj latviešu komponistu mūzikai biežāk skanēt Lietuvā un no- Par nopietnu un profesionālu attieksmi Ukmerģes festivāla vei- drošina latviešu mūziķu regulāru uzstāšanos, kas nav mazsvarīgi došanā liecina arī koncertu vadītāja izvēle. Darjus Užkuraitis ir Latvijas pārsātinātās koncertdzīves kartē. viens no Lietuvas zināmākajiem mūzikas žurnālistiem, Lietuvas Attālums Rīga–Ukmerģe ir 245 km jeb nepilnas trīs stundas Radio trešā kanāla Opus direktors, ilggadējs Eirovīzijas konkursa ceļā, kas marta sākumā piedāvā iespēju nokļūt perkusiju pasaulē. Lietuvas atlases komentētājs. Lūk, viņa komentāri par festivāla Neiesvaidītam klausītājam varbūt aizdomīgi, bet tiem pārsimt jau- norisi: “Festivāls ir ļoti labs, pat pārāk labs Ukmerģes mērogam. najiem sitaminstrumentālistiem Latvijas mūzikas skolās varētu būt Tas ieņem brīvu nišu festivālu kartē ne tikai Lietuvā, bet arī blakus iedvesmojoši un motivējoši. Kur esat? esošajās valstīs. Festivāla mākslinieciskā kvalitāte ir teicama, un P.S . esmu pārsteigts, ka tik mazā pilsētiņā notiek tik labs festivāls! Pār- Vai nebūtu vērts rīkot konkursu par īsākā un veiksmīgākā latviskā vārda steigumu sagādā arī tas, ka, izrādās, var klausīties mūziku, rakstītu radīšanu sitaminstrumentālista un perkusionista vietā?

24 MŪZIKAS SAULE 1/2019 BALTIJA: DŽEZS

Vienojam džezā Baltijas valstis vai sākumā vienojamies paši? Aleksandra Line

Pirms dažiem gadiem kāds somu kungs atteicās ar mani miņiem, tāpēc vismaz dažos aspektos vienoties nenāktu par skādi. runāt tikai tāpēc, ka Latvijai nebija džeza asociācijas. Tajā pašā gadā Tallinn Music Week apmeklēju vienu no publiskām Dārgais somu draugs, joprojām nav! diskusijām, kas raisījās starp piecu valstu koncertvietu pārstāvjiem. Viņi diskusijas laikā vienojās, ka būtu lietderīgi sakopot spēkus un dibināt koncertvietu tīklu, lai veidotu koncertpiedāvājumu un, Toreiz biju delegāte Tallinn Music Week pasākumā, kas katru gadu dalot izmaksas transportam un reklāmai, piedāvātu viesmāksli- aizvien vairāk pārtop par lielisku pilsētas tūrisma bīdītāju un finan- niekiem tūres. Uzreiz pēc diskusijas beigām augstākminētie pieci šu plūsmas ienesēju Igaunijā, nekā ir reāls palīgrīks mūziķiem un dalībnieki paspieda cits citam roku un aizgāja katrs uz savu pusi. izglītojošs pasākums industrijai. Aizbraucu dibināt attiecības (lasi: Pēc kāda brīža manā dzīvē parādījās džeza klubs, ko uzskatīju saprast, kā lietas notiek citās valstīs, un mēģināt atrast norišu vietu par noderīgu platformu šādas idejas īstenošanai, tāpēc sākām ar īpašniekus, klubus un festivālu menedžerus, kā arī sarunāt kādam pavisam vienkāršu plānu: iedibinājām Baltic Jazz Club Network (jā, no pašas pārstāvētajiem projektiem iespēju parādīties showcase par šo lielisko nosaukumu tā arī neuzzināja neviens ārpus mūsu pasākumā). Kā jau jebkur, tas visvienkāršāk notiek, ja ierodies uz slēgtās grupiņas Facebook vietnē), kur vienojāmies ar Viļņas Jazz vietas pats, sarunā vairākas tikšanās un uzvalkā ar taisnu muguru Cellar 11 un Tallinas Philly Joe’s džeza klubiem, ieteicām cits citam pārrunā lietas pa dienu, vakarā paņem kādu atslābinošu dzērienu māksliniekus un izstrādājām mūziķiem tūres piedāvājumu. Veik- un pārrunā to pašu, bet nepiespiestākā atmosfērā, un saikne neka- smīgi paspējām ietestēt arī šo, pirms Rīgas džeza klubs aizvērās. vējoties kļūst nedaudz ciešāka, līdz ar to iespējas – arī. Cik zinu, no pārējām valstīm iniciatīva neturpinājās. Biju norunājusi vairākas tikšanās, starp kurām izdomāju satikt arī vienu no Somijas džeza asociācijas pārstāvjiem un liela festivā- la booking menedžeri. Piekritis sarunai delegātu bārā starp džeza BALTIJAS VALSTIS IR TIK MAZAS, showcase koncertiem Tallinas radošajā kvartālā, augstākminētais KA IDEJA SKAIDRA – KOPĪGIEM kungs ieradās ar savu aliņu, paspieda man roku, uzjautāja, vai Lat- vijā ir džeza asociācija, izdzirdot noraidošo atbildi, novēlēja jauku SPĒKIEM BŪTU VIEGLĀK TIKT vakaru un nekavējoties devās prom, padarot šo par vienu no īsā- UZ PRIEKŠU kām tikšanās reizēm manā (mūzikas) dzīvē. Tajā braucienā izdarīju dažus salīdzinoši lietderīgus secināju- mus, starp kuriem bija arī tas, ka daudzviet pasaulē mūzikas in- Kad Orests Silabriedis uzjautāja man, vai turu roku uz pulsa un dustrijā lietas sabīdās tikai divvirzienā (sarīko manam bendam trīs zinu, kas aktuāls notiek džeza nozarē pie kaimiņiem, aizdomājos. koncertus savā valstī, un es, iespējams, izdarīšu to pašu priekš ta- Labi, joprojām sekoju līdzi abu džeza klubu programmām (daž- vas grupas), un arī tas, ka vairākās valstīs pastāv džeza asociācijas, reiz sanāk arī atbraukt ciemos). Uzturu saikni ar dažiem maniem sava veida arodbiedrības, kas pārvalda daudzus ar nozari saistītus draugiem mūziķiem no kaimiņvalstīm, tāpēc zinu, kas ir aktuāls procesus, ko finansiāli vairāk vai mazāk atbalsta valsts un kas ir viņu dzīvē. Esmu dzirdējusi par apkārt notiekošajiem festivāliem, lielisks palīgs džeza mūziķiem savas valsts ietvaros. jo sanāca pētīt, kur var paspēt pieteikties un kas no spēcīgiem vies- Baltijas valstis pasaules kontekstā ir tik mazas, ka ideja skaidra māksliniekiem ir programmā. Pirms kāda laika biju iepazinusies – kopīgiem spēkiem būtu vieglāk tikt uz priekšu. Kaut arī džeza ar Igaunijas džeza asociācijas pārstāvjiem: dziedātājām Ivi Rausi- mūzikas attīstības ziņā mums ir vēsturiskas, politiskas, sociālas un Hāvasalu, Lauru Peldveri un bundzinieku Tanelu Rubenu (kā arī

Rene Jakobson, Martynas Rene Jakobson, – publicitātes, Aleksa, Dainius Labutis Foto ideoloģiskas atšķirības, mēs esam nelieli un saucam sevi par kai- Igaunijas mūzikas eksporta vadītāju Virgo Sillamā) un Lietuvas

MŪZIKAS SAULE 1/2019 25 BALTIJA: DŽEZS džeza federācijas prezidentu Juliju Grickeviču un dažiem federāci- izstāžu zālē atradīsies blakus – vismaz atvieglosim sev dzīvi, kad jas dalībniekiem – Solveigu Rusīti, Remigiju Roķi un Vīti Smolsku. atkal mums jautās, kas ir Latvija, ar ko tā atšķiras no Lietuvas un Vairākas reizes tiku dzērusi kafiju ar viņiem un jautājusi, kā viņi kāpēc trīs mūsu stendi izkaisīti pa visu lielo zāles platību, vai tad nonāca līdz tam, ka viņu valstī sāka pastāvēt (Lietuvā pirms dažiem naidnieki esam. Varbūt tas nav tieši tāds solis, ko var iedomāties, gadiem, Igaunijā – pirms 14 gadiem) vesela džeza arodbiedrība, kad gaisā izskan vārdi ‘džeza asociācija’ un ‘apvienoties’, bet arī tāda turklāt atzīta valsts līmenī. Stāsti iespaidoja, tomēr pagaidām līdz kustība ir labāka par pilnīgu klusumu. rezultātam neaizveda. Starp citu, pērngada JAZZAHEAD! showcase vakaros Baltijas Latvijā joprojām nav džeza asociācijas, dārgais somu draugs! Pē- valstis ar dzīvo koncertu pārstāvēja vienīgi pianiste Kirke Karja, šo- dējos gadus vienmēr esam pa vidu katrai sarunai par to, ka vajadzē- gad neviens no pieteikumus iesniegušajiem mūziķiem nav izvēlēts. tu iet tālāk kopā, vienot nelielo Latvijas džeza kopienu un izstrādāt Igaunijas džeza asociācijas vadītāja Ivi Rausi-Hāvasalu apraksta darbības vadlīnijas, cīnīties par koncertvietām un koncertu iespē- Igaunijas mūslaiku džezu kā pēdējo desmit gadu laikā strauji attīs- jām, nodrošināt starptautisku mūziķu apriti un veicināt auditorijas tījušos fenomenu, aizraujošu, negaidītu un ļoti brīvu. Julijus Gric- uzmanību. Bet bez valsts un pašu džeza kopienas dalībnieku aktīva kevičs apraksta Lietuvas džezu kā salu ar savu vēsturi, ekosistēmu, daudzām ietekmēm un nebeidzamiem savas balss meklējumiem, kā arī ar festivālu kultūru un – kas par pārsteigumu – mūzikas brī- vību. Jā, un vēl Ganelin Trio! – paskaļi nosauc Julijus. Jā, arī tas mūs VISVAIRĀK IGAUNIJĀ TRŪKST pašlaik vieno – Mareka Amerika un viņa kolēģu veidotais Latvijas LABU MENEDŽERU UN DŽEZA skaņu ierakstu nams Jersika Records gatavojas tūlīt pat izdot platē IERAKSTU NAMU Ganeļina, Paškeviča un Gotesmana muzikālo kopdarbu. Ivi Rausi-Hāvasalu gribēja kļūt par dziedātāju, pabeidza mūzi- kas skolu kā pianiste, absolvēja Igaunijas Mūzikas un teātra akadē- miju kā klasiskās mūzikas skolotāja, bet tas mūziķi neapmierināja – atbalsta vai tad tas būtu iespējams? Labi, Latvija jau sesto gadu pēc pārāk daudz likumu, pārāk maz pārsteigumu un brīvības, un galu kārtas plaši un skaļi svinēs UNESCO Starptautisko džeza dienu galā Ivi nonāca pie džeza. Atklāja folkmūziku un pabeidza folkmū- aprīļa beigās, mūsu valstī jau pāris gadu funkcionē vienīgais par zikas nodaļu Mūzikas akadēmijā, līdztekus apgūstot džezu, līdz džezu vēstošais medijs JAZZin.lv, kas turas uz 95% pašaizliedzīga saprata, ka arī džezā un folkmūzikā ir ļoti daudz likumu. Turpinot entuziastu darba un 5% vienreizēja valsts līdzfinansējuma. Bet tas brīvības meklējumus, atklāja, ka durvis vērusi mūsdienu impro- arī tālākais, kur pagaidām esam tikuši. vizācijas nodaļa, kur iestājās, dabūja maģistra grādu un turpināja Par prieku man un daudziem džezmeņiem kopš 2017. gada, pa- gaitas džeza mūzikā, dziedot, improvizējot, mācot bērnus un vadot teicoties Latvijas Mūzikas informācijas centra toreizējās vadītājas Igaunijas džeza asociāciju. Ināras Jakubones idejai, caur tagad jau Egīla Šēfera vadīto LMIC un Julijus Grickevičs Lietuvas džeza pasaulē ir kopš 2008. gada. ar valsts atbalstu pārstāvam Latvijas džezu lielākajā Eiropas dže- Viņš dibinājis Vytautas Magnus University Jazz Connections fes- zam veltītajā notikumā JAZZAHEAD! Vācijā. Jau trešo gadu pēc kārtas veidojam promocijas izlases disku ar nozares svaigumiem, pārstāvam mūziķus, notikumus, organizācijas, braucam lepni stās- tīt par to, kāds ir tas latviešu džezs. Pagājušogad sagājām kopā ar Lietuvu, Igauniju un vienojāmies, ka šogad mūsu stendi Brēmenes

Ivi Rausi-Hāvasalu

26 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Ar džeza mūziķi Matiasu Eiku

Julijus Grickevičs tivālu, kurš ilga līdz 2013. gadam, menedžēja daudzas grupas un No savas puses piebildīšu, ka, pārstāvot dažus Latvijas kolektī- pasākumus, kas saistīti ar frīdžezu un improvizēto mūziku, 2014. vus, vairāku gadu garumā mēģināju eksportēt tos gan uz Igauniju, gadā pievienojās Vilnius Mama Jazz festivāla komandai, sāka raks- gan uz Lietuvu, un, pat nodrošinot kvalitāti, aktivitāti un eksport- tīt publikācijas par džezu, vadīt koncertus un festivālus, un tika spēju, tik optimistiska neesmu. Man arī nav izdevies saprast, kur uzaicināts Džeza federācijā. Uzzinot, ka Julijus tikko kļuvis arī par varētu slēpties risinājums. Iespējamā atbilde – droši vien tajā pašā Lietuvas Nacionālās operas ģenerāldirektora vietnieku un vienlai- augšminētajā “tu man – es tev” modelī jeb apmaiņā un sadarbībā. kus mārketinga nodaļas vadītāju, biju patiesi izbrīnīta. Pajautāju, Mūsu nelielo sarunu noslēdzot ar sāpīgāko jautājumu, painte- kā tad tagad ar federāciju. Viņš iesmējās tālruņa klausulē un patei- resējos, vai džezs kaimiņvalstīs var skaitīties kā industrija, vai tas ca – tiekamies Brēmenē! tomēr ir tikai hobijs. Ivi saka: “Abi. Tas ir savstarpēji saistīts – pro- Palūdzu kaimiņvalstu arodbiedrību pārstāvjus novērtēt situā- fesionāli mūziķi darbojas citās mūzikas nozarēs.” Julijus saka: “Tas ciju džeza jomā viņu valstī. Ivi uzreiz atzīst, ka visvairāk Igaunijā atkarīgs no tava skatpunkta. Ja esi pietiekami labs, tu darbojies in- trūkst labu menedžeru un džeza ierakstu namu (var saprast). Ju- dustrijā. Ja gaidīsi brīnumu un sava klusā ģēnija atzīšanu, būs jāiz- lijus teic, ka situācija nav tik bēdīga – pasaule kļūst aizvien mazā- tiek ar hobija līmeni. Nevienam neviens nav vajadzīgs pats par sevi. ka, daudzi mācās ārzemēs un nes tālāk savu mūzikas vārdu, tomēr Es domāju, ka tā tas ir visur mūsu pārpildītajā pasaulē.” Lietuvā aizvien trūkst infrastruktūras, kvalitatīvas džeza izglītības Īsti nezinu, ko pati atbildētu, ja kāds man jautātu to pašu par un naudas vēstures pētījumiem, kā arī menedžeru un viņu svaigo Latvijas džezu. Visnotaļ ir, par ko aizdomāties. ideju. Nav arī specializēta džeza žurnāla vai vietnes, kurā varētu Dārgais somu draugs, džeza asociācijas nav tikai Latvijā, tomēr uzzināt kaut ko par aktualitātēm (Igaunija izsūta ikmēneša Igauni- pie mums ir notikumi, un mēs par tiem stāstām. Aizbraukšu uz jas Džeza asociācijas ziņas), un kopumā džeza ekosistēmai trūkst JAZZAHEAD!, satikšu kolēģus un uztaisīšu eksperimentu – cik daudzu elementu. Pagaidām sevišķi neatšķiramies no lietuviešiem. daudziem no ārpasaules, vismaz no Lietuvas un Igaunijas, ir zi- Par koncertvietām runājot, Julijus nav atklājis neko jaunu: Jazz nāms par Latvijas džezu un kas tieši? Cik daudz vairāk mēs varē- Cellar 11 joprojām paliek vienīgais oficiālais džeza klubs valstī, un tu izdarīt, ja Latvijā būtu oficiāla organizācija, kas par to rūpētos ārpus tā džezs migrē no vietas uz vietu. Kauņā un Klaipēdā viss gul- valstiski institucionālā līmenī! Vai tā dabūtu nozares atbalstu? Kāds stas uz dažu entuziastu pleciem. Bet – notiek daudzi festivāli, pie- būtu pareizākais ceļš – varbūt sākumā vienoties savā starpā mums, mēram, Improdimensija skaņu ierakstu studijā vai par privātnaudu latviešiem, pašiem (jo, kā atceramies, kopā var tikt daudz tālāk), un rīkotā Džeza akadēmija Kauņā, kas veltīta radošai mūzikai. Mūzi- tad veidot tiltiņus un veidus, kā vienoties visai Baltijai, lai skanētu ķim, atzīst Julijus, jāprot komunicēt. Menedžeri ir salīdzinoši atvēr- vēl skaļāk? Pasakām skaļi šo vārdu salikumu BALTIJAS DŽEZS. ti idejām, tomēr tirgus nav liels, un reizēm par veiksmīgu Lietuvas Apdomājam, kā skan. Iemesls liels, idejas ir. Tikai, dārgais somu tūri var saukt koncertsēriju, kas sastāv vien no diviem koncertiem. draugs, darbam vajag darītājus. Ivi ir optimistiskāka – Tallinā esot daudz iespēju dzirdēt dzīvo džezu: gan Philly Joe’s (kur katru piektdienu notiek tieši Igaunijas džeza asociācijas piedāvāts pasākums), Monday Jazz Club, festivāls LIETUVĀ AIZVIEN TRŪKST Jazzkaar un citi pasākumi. Asociācija rīko ikmēneša koncertus arī INFRASTRUKTŪRAS, KVALITATĪVAS desmit dažādās vietās Igaunijā. Citās pilsētās notiek festivāli, un DŽEZA IZGLĪTĪBAS UN NAUDAS visi mūziķi, kas ir aktīvi un motivēti, pēc Ivi domām, var nākt un spēlēt. Ir arī festivāli Tudengijazz, Koolijazz, Visioon, skolas Vīlan- VĒSTURES PĒTĪJUMIEM dē, Tartu un Tallinā.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 27 BALTIJA: POPS

Dace Volfa Tālie kaimiņi Mēdz teikt, ka mūzikas valoda gad mūžam cieši draudzēsies arī mūzikas spēj vienot tautas un valstis. Vēl jo jomā, taču drīz nāca katram savi svarīgāki vairāk tādai nāktos būt populārajai darbi politikā un saimniecībā, un dažādo mūzikai, jo pats nosaukums vēsta, valodu dēļ – arī katram sava mūzikas dzī- ka tā ir iecienīta plašā klausītāju ve. 90. gadu beigās notika interesants gadī- lokā. Pēc aizvadītā gada, kad trīs jums, kad Latvijā diezgan lielu popularitāti Baltijas valstis nosvinēja lielu un ieguva grupa no Lietuvas SKAMP ar līdz apaļu jubileju, der palūkoties, kā tam neredzēti atraktīviem ansambļa līde- mūzika mūs ir vai nav vienojusi riem – īrieti Ēriku Dženingsu un afrolietu- pagātnē un tagadnē. vieti Viktoru Diavaru. Lai gan Baltijas mūziķu starpā dažādi privāti sakari noteikti bija, plašākai publikai Lai populārā mūzika kļūtu tiešām popu- nācās gaidīt vēl vairākus gadus līdz 2009. lāra, vispirms nāca talkā skaņuplates, tad gadā Igaunijas galvaspilsētā radās Tallinn radio un pēc tam televīzija. Laikā, kad te- Music Week, pasākums, kas veidots pēc levizors kļuva par ierastu lietu teju katrā pasaules lielāko mūzikas konferenču SXSW MĀRJA MERIVO-PARRO, DJ, radio per- mājsaimniecībā, Baltijas valstis atradās Ostinā (ASV), The Great Escape Braitonā sonība un diplomēta vēsturniece no Igau- “piecpadsmit draudzīgo republiku saimē” (Anglija) un Reeperbahn Hamburgā (Vāci- nijas, veido raidījumus igauņu Raadio 2 pašā dziļākajā PSRS stagnācijas posmā. jā) parauga. Tallinā beidzot klātienē sati- un reizi mēnesī popularizē savas valsts Ļaudis tika izklaidēti ar kultūras ierēdņu kās jaunākā mūzika no Baltijas valstīm un jaunāko mūziku Latvijas “Radio NABA”. apstiprinātu un ideoloģiski drošu vieglo jeb mūzikas industrijas pārstāvji – izdevēji, “Manuprāt, grupām Latvijā un Lietuvā estrādes mūziku, kuru pa visu sesto daļu koncertu rīkotāji, koncertvietu pārstāvji, vairāk jāpiestrādā pie atpazīstamības pašu zemeslodes sauszemes pārraidīja Centrālā bet vakara šovus varēja apmeklēt ikviens valstīs, jo alternatīvā un meinstrīma pop- televīzija no Maskavas. interesents, un zāles ir pilnas. Jau vairākus mūzika tur šķiet tālāka viena no otras, nekā Protams, tautu draudzības vārdā tika at- gadus līdzīgs pasākums notiek arī Viļņā. Igaunijā, kur populārās mūzikas skatuve ir lasīti mākslinieki no visām republikām. Tā Secinājumi no daudzkārt Tallinā un Viļ- atvērtāka eksperimentiem. Es ticu Baltijas tuvu un tālu kļuva pazīstami Anne Veski, ņā redzētā nav viennozīmīgi. Nenoliedza- mūzikai un bieži atskaņoju latviešu un lie- Jāks Joala, Teniss Megi no Igaunijas, Rai- mi, mūsdienu mūzikas skatuve visās Bal- tuviešu mākslinieku ierakstus savās pārrai- monds Pauls un Laima Vaikule no Latvijas. tijas valstīs ir interesanta un daudzveidīga. dēs Raadio 2, kā arī igauņu mūziku raidī- Ļoti slavenus Lietuvas mūziķus neatminos, Igauņi vairāk tiecas uz roka un indīroka jumā Estonauts “Radio NABA”. Vēlētos, lai taču bija zināms, ka tur ir spēcīgi džezisti. pusi, lietuvieši uz elektroniku, latviešu mū- būtu vairāk iespēju redzēt šīs grupas kon- Laikam džezs bija pārāk sarežģīts un aiz- ziku grūtāk definēt. Savās valstīs populārā- certos. Man ir zināmas koncertvietas Talli- domīgi rietumniecisks, lai to piedāvātu kie mūziķi, īpaši, ja to dziesmas nav angļu nā, kas priecātos rīkot šādus koncertus, bet padomju klausītājam. Lai tiktu televīzijas valodā, nemaz netiecas kāpt pāri robežām, nešķiet, ka mākslinieki ir īpaši ieinteresēti ekrānā, vajadzēja ieskaņot fonogrammu jo jūtas gana komfortabli savā zemē. Vairāk mērot ceļu uz Igauniju.” krievu valodā un pēc tam smuki izskatīties ieinteresēti sadarboties ar kaimiņvalstīm ir kameru priekšā. Neiztika bez dažādām aiz- alternatīvāku mūzikas jomu mākslinieki, kulišu aktivitātēm, bet to jau paši estrādes bet ne vienmēr veiksmīgi – ir redzēti ļoti veterāni ir stāstījuši, varbūt vēl pastāstīs vai slikti apmeklēti lielisku igauņu vai lietuvie- nestāstīs nekad. Īpašs fenomens ir latviešu šu mūziķu koncerti. grupas “Zodiaks” instrumentālās elektro- Tāpēc rodas jautājums – varbūt mēs ne- niskās mūzikas ierakstu neparastie panā- maz nevēlamies iepazīt cits citu? Ja tā, tad kumi visā milzīgajā valstī, bet arī šajā gadī- ļoti žēl, un nav īsti skaidrs, ko vēl varētu jumā nav nekāds noslēpums, ka aiz lieliskās darīt, jo tepat līdzās ir daudz iepazīšanas mūzikas stāvēja ietekmīga tēvišķa roka. vērtas mūzikas. Tomēr jāatzīst – ja es ne- Viss mainījās 80. gadu nogalē. Atmodas darbotos mūzikas jomā, bet kaut kur tālu laiks iedvesmoja mūziķus katrā no trim no tās, tad, jautāta par man zināmajiem Baltijas valstīm, bet, šķiet, vienīgais lielais Igaunijas un Lietuvas mūziķiem, labākajā vēsturē palikušais kopdarbs, kas vienoja gadījumā varētu nosaukt Ewert and The Latviju, Lietuvu un Igauniju, ir Borisa Rez- Two Dragons no Igaunijas un Daddy Was a ņika dziesma “Atmostas Baltija” / Bunda Milkman no Lietuvas. NORMUNDS VUCĀNS, “Austras” bal- jau Baltija / Ärgake, Baltimaad, kas Vik- Tāpēc pavaicāju diviem kaimiņvalstu vas dibinātājs, daudzu mūzikas konferen- tora Zemgala, Žilvina Bubeļa un Tarvo Pi- mūzikas zinātājiem un vienam Latvijas mū- ču un festivālu delegāts. hlapa izpildījumā kļuva par “Baltijas ceļa” zikas rūpīgam vērotājam – kā mums visiem “Domājot par Baltijas mūziku, diez vai himnu. Tolaik likās, ka visas trīs valstis ta- trim iet ar draudzēšanos? kāds uzdrošināsies apgalvot, ka viens par personiskais Gaujenietis, – Mārcis arhīvs Foto

28 MŪZIKAS SAULE 1/2019 otru zinām ļoti daudz un sadarbība ir pie- lētāju kā tos pašus “Evertus” pirms gadiem linieku, kas var piepildīt arēnas. Cik man tiekami augstā līmenī. Protams, ir tādi pa- septiņiem Latvijā šobrīd neredzu. Skaidrs, zināms, Latvijā un Igaunijā tādu ir tikai trīs sākumi kā Tallinn Music Week, kas citam ka viņiem palīdzēja atrašanās I Love You vai četri, kamēr Lietuvā Eiropas basketbola citu ļauj labāk iepazīt (primāri jau Igauni- Records paspārnē, bet neticu, ka tas bija čempionātam tika uzbūvētas piecas lielas jas izpildītājus), tomēr ar to nav gana, jo, vienīgais iemesls grupas panākumiem šeit, arēnas. Man arī šķiet, ka tieši pie mums ir lai labi saprastu kaut svarīgākos vārdus drīzāk – mērķtiecīgs darbs, nenogurstoša visvairāk vasaras festivālu, vasarā tie notiek kaimiņvalstīs, pašam jārok gana daudz viesošanās jebkuros iespējamajos medijos gandrīz katrā nedēļas nogalē. un uz paplātes īsti neviens šo informāciju un liels darbs ar faniem. Manuprāt, tas ir Manuprāt, Igaunijā ir interesantākas nenoliek. Kaut daži mēģinājumi ir bijuši visprātīgākais, ko jebkurš mūziķis var da- alternatīvā roka grupas, kamēr Latvijā ir Tālie kaimiņi un joprojām ir, ar industriju nesaistītam rīt, lai censtos atrast savu vietu kaimiņval- vairāk popmūzikas, elektronikas un hipho- cilvēkam, piemēram, vienkārši klausoties stu tirgū. pa. Interesanti, ka vēl pirms gadiem desmit radio, būs zināmi, maksimums, vien pāris Tiesa, nedrīkst arī aizmirst par mūsu, Lietuvas mūziķi uzskatīja, ka latvieši un kaimiņzemju izpildītāju – to nosaukšanai žurnālistu, atbildību. Ir svarīgi veicināt šīs igauņi skan labāk par lietuviešiem. Tagad visdrīzāk pietiks ar vienas, nu, varbūt abu jomas darbinieku savstarpējo komunikā- tādu atšķirību vairs nav. Es teiktu, ka paš- roku pirkstiem. ciju un materiālu apmaiņu, lai labākais no laik visās valstīs ir daudz jaunas mūzikas un Nevar teikt, ka šis fakts pārsteidz – kā vienas valsts pēc iespējas ātrāk nokļūtu ci- daudz mūziķu, kas rada aizraujošu skanē- Latvijā, tā arī pārējās Baltijas valstīs liela tas valsts rotācijā. Šis žurnālistu darbs līdz jumu un arī gūst panākumus. Labi, “Prāta daļa no labākās mūzikas tiek radīta vietējā ar tādām aktivitātēm kā “Latvijas Mūzikas vētra” Latvijā var pārdot 60 tūkstošus bi- valodā, un tas tomēr uzliek zināmus iero- eksporta” veidotās dziesmu rakstīšanas ļešu, kamēr Lietuvā ir vismaz pieci vai pat bežojumus cilvēku skaitā, ko tā visdrīzāk nometnes, kā arī nenogurstoša došanās uz desmit mākslinieki, kas Viļņā var izpārdot sasniegs. Tiem, kas dzied angliski, izredzes attiecīgajām valstīm, visdrīzāk, būs pareizā 8000 vai 10 000. Diez vai Latvijā tādu ir iegūt uzmanību kaimiņvalstīs ir plašākas, atslēga kopīgai turpmākajai attīstībai, lai daudz. Igaunijai ir Arvo Perts, mums toties tomēr arī tad jāiegulda gana daudz darba, vairāk Baltijas mūziķu tiktu pamanīti arī divi Eiropas topu hiti – Ten Walls un Dyno- pietiekami regulāri tur jābūt un jāuzstājas ārpus mūsu valstu robežām.” ro. Katrai valstij ir, ar ko lepoties. Runājot (kas mēdz būt sarežģīti, ja esi pāraudzis par mūzikas industriju – Igaunijā atrodas pārdesmit cilvēku ietilpīgos klubus, kas visu lielāko ierakstu izdevniecību pārstāv- šādus koncertus rīko labprāt, savukārt uz niecības, toties Lietuva ir aktīvāka mūzikas drošu apmeklējumu simtos vēl nevari ce- menedžmenta jomā. rēt), kā arī jāizveido lieliskas attiecības ar Par koncertdzīvi – nav maz lietuviešu vietējiem medijiem. mūziķu, kas brauc uzstāties uz Rīgu vai Tal- Pietiek atcerēties kaut vai igauņu Ewert linu, un otrādi. Tomēr tie ir nelieli koncerti And The Two Dragons stāstu – to, cik bie- un nepiesaista daudz publikas. Protams, ži viņi uzstājās visos Latvijas festivālos un ir izņēmumi – kā Daddy Was a Milkman bija atsaucīgi visām intervijām, lai saprastu, “Arēnā Rīga” vai “Prāta vētras” lielie šovi cik sarežģīts ir šis process. Un tas – pat ar Viļņā. Bet, ja Ewert and The Two Dragons potenciāli Baltijas vēsturē labākajām dzies- prezentē albumu Viļņas klubā ar tikai 350 mām tobrīd vienā no aktuālākajiem žan- skatītāju ietilpību, domāju, ka tas ir pārāk riem pasaulē. mazs mērogs. Ņemot vērā Baltijas valstu ciešās mūzi- Jāteic, ka mūzikas menedžmenta līmenī kas saiknes, kopumā visu triju valstu mū- RAMŪNS ŽILNIS, ilggadīgs Lietuvas starpvalstu sakari ir cieši, var teikt, ka visi zikas aprites man šķiet gana līdzīgas. Igau- laikraksta Lietuvos Rytas mūzikas ap- pazīst visus. Galvenais uzdevums ir iein- nijas lielais pluss ir Tallinn Music Week skatnieks, žurnālists un radio raidījumu teresēt Lietuvas klausītājus par Latvijas un un Somijas tuvums – tas palīdz attīstīties vadītājs. Igaunijas mūziku un otrādi. Tas nav viegli industrijai, un jaunajiem mūziķiem ir ne- “Domājot par Latvijas mūziku, pirm- un nevaru apgalvot, ka pēdējā desmitgadē daudz vieglāk tapt pamanītiem. Lietuva kārt, tā ir “Prāta vētra” (ne tikai tāpēc, ka situācija ir būtiski mainījusies. Viens no pēdējos pāris gados izceļas ar ļoti intere- viņi ir mani draugi, bet tāpēc, ka ir lieliski), iemesliem ir publikas uzskats, ka iet uz kai- santu un daudzveidīgu jaunas un aktuālas “Instrumenti” un Raimonds Pauls. Man pa- miņu koncertu nav tik aizraujoši, kā doties mūzikas koncertdzīvi, kā arī ar spēcīgu tīk izdevniecība I Love You Records, neva- klausīties kādu grupu no, teiksim, Beļģijas komerciālās elektronikas skatuvi, savukārt ru nobrīnīties, kā viņi joprojām pastāv un vai Portugāles. mēs esam kaut kur pa vidu – kopumā ar izdod interesantu, nekomerciālu mūziku. Viens no ceļiem varētu būt apvienotie koncertiem te iegriežas vairāk skaļāku vār- Patīk trakā grupa “Rīgas Modes” ar viņu projekti – doma, ka lietuviešu, latviešu un du īpašnieki, mums ir visai solīdi lielākie līderi Kalvi, kurš ir īsta zvaigzne, tāpat “Po- igauņu grupas varētu radīt dziesmas kopā, festivāli, kas tiek organizēti diezgan augstā lifauna”, kuru pirmo reizi ieraudzīju Novus man šķiet lieliska. Tāpat aicināt par iesildī- līmenī, dodot jaunu attīstības platformu konkursā Viļņā. Man ļoti patīk “Ezeri” un tājiem savos koncertos. Uzstāšanās pirms vietējiem mūziķiem. arī daudzas citas grupas, taču “Prāta vētra” slavenas lietuviešu grupas kādā arēnā varē- Grūti izcelt kādu no šiem ceļiem kā la- joprojām ir Latvijas mūzikas simbols Lietu- tu krietni palīdzēt kādai latviešu vai igauņu bāko, tie drīzāk ir teju vienādi, vien pielā- vas klausītājiem. grupai iegūt atpazīstamību Lietuvā. gojušies apstākļiem. Varbūt neesmu gana Tallinn Music Week ir pirmais festivāls, Tomēr galvenais – māksliniekiem jāat- daudz sekojis visām aktualitātēm, taču kas nāk prātā. Esmu tur bijis astoņas reizes met iedomība un jāsaprot, ka 10 kilomet- man ir sajūta, ka jaunie pašmāju mūziķi, un uzskatu, ka šis ir viens no stilīgākajiem ru aiz valsts robežas jūs neviens nepazīst. īpaši perspektīvākie, nepietiekami aktīvi mūzikas pasākumiem Eiropā. Ja man jau- Carnival Youth brauc uz Lietuvu jau vai- uzstājas un cenšas iekarot savu vietu kai- tātu par lielākajiem atklājumiem – Ewert rākus gadus. Sākumā uz viņu koncertiem miņvalstu mūzikas tirgū, kas vēlāk var pa- and The Two Dragons (protams) un Marts nāca 30 cilvēku, tagad tie ir vairāki sim- līdzēt izsisties arī plašākos ūdeņos. Varbūt Avi (tik dīvains). ti, vēl pēc pāris gadiem jau būs tūkstotis. kļūdos, bet nevienu tik aktīvu kaimiņvalstu Par līdzībām un atšķirībām – mums pa- Esiet pacietīgi un īstenojiet savus mērķus festivālu un vienkāršu koncertvietu apmek- tīk domāt, ka Lietuvā ir vismaz 20 māks- soli pa solim.”

MŪZIKAS SAULE 1/2019 29 BALTIJA: DEJA

Inta Balode Baltijas zupa un kopīgas identitātes putra

Latvijā ziemā uz ceļiem ir sālszampa, Igaunijā – ziemas zupa, Lietuvā ir vismaz trīs vārdi, ar ko raksturot satiksmi slapjā sniegā – viens no tiem ir reģionāls un arī senāks vārds ‘putra’. Inteliģentie lietuvieši sapratīšot, kas ir “putra”. Var secināt, ka igauņiem zupa ir daudz biezāka nekā Latvijā un Lietuvā, tātad arī dzīve labāka. Var secināt, ka latviešu un lietuviešu valodas ir tuvas, bet lietuvieši ir modernāki un viņiem ir vairāki varianti. Muļķības runāju, bet tā jau ir tradīcija – kārdinājums Sintijas Siliņas izrāde “Bedre” samērīties ar kaimiņiem un secināt, ka mums ir sliktāk.

Protams, ka viņiem klājas labāk! Skat, kāds ir Igaunijas Kultūrkapi- tāla fonda budžets! Un viņiem ir pat vairākas telpas dejai ar valsts finansējumu. Grūti noticēt, ka reiz Rīgas Latviešu biedrība sākās kā “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igau- ņiem”. Igauņi gan domā, ka mums ir labāks saldējums, arī IKEA viņiem vēl nav, un būvmateriāli Latvijā ir lētāki. Vēl igauņi reizēm žēlojas, ka viņiem pašreiz nav neviena laikmetīgās dejas festivāla, kamēr Latvijā un Lietuvā ir. Lietuvieši šad tad samērās ar mūsu kultūrpolitikas modeļiem un izmanto labās prakses argumentiem savā valstī. Arī Latvijas pludmales lietuvieši labprāt izmanto. 2019. gads ir labs brīdis parunāt par Baltijas valstu sadarbību dejas jomā. Esmu priecīga, ka ne tikai joki par ikdienas dzīvi vien liecina par saitēm. Pierādījums ir Baltijas Dejas platformas pilotprojekts, kas 2019. gada maijā risināsies Viļņā. Tas ir būtisks solis uz stiprāku Baltijas dejas telpu, lai gan, protams, ne pirmais. BALTIJAS ATTIECĪBU SINUSOĪDA Atskatoties vēsturē, var redzēt uzplūdus un atplūdus sadarbībā un triju māsu interesē citai par citu. Daļēji to motivē finanšu instrumenti, bet ne tikai. Jautājumi par kopīgo un atšķirīgo identitātē, samērīšanās un arī konkurence īsti nenoiet no dienas kārtības pat, ja tam nav konkrēta iemiesojuma mākslas produktos. Brīžiem liekas, ka šie jautājumi ir kā spēcīga, bet slēpta zemūdens straume. Sadarbība notiek, maskējoties aiz ģeogrāfiskā un cita ērtuma, bet patiesībā ir ļoti interesanti būt dialogā ar tuvo, kas ir vienlaikus svešs. Tikai nevar saprast, kāpēc to ir tā kā neērti atzīt un atdoties izpētei. Līdz terapijai jāizaug. 90. gadu pirmajā pusē Baltijas dejas mākslinieki, citādas dejas pieejamības un mācīties iespēju spārnoti, tikās un sadarbojās gana aktīvi. Sāka attīstīties neatkarīgās dejas formas, un teju vai ikvienam Agate Bankava un Andris Kačanovskis izrādē Future Freak

30 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Ziemeļvalstu saimē un ļauj piesaistīt cienīgu finansējumu arī sadarbībai ar tuvākajiem kaimiņiem. Jaunās finan- siālās iespējas atjauno interesi Balti- jas valstu starpā. Būtisks tīklošanas stiprināšanā bija Eiropas Savienības finansētais projekts “kedja” (kedja. net), kura ietvaros 2012. gadā aizsākās arī dejas kritiķu sadarbības tīkls Wri- ting Movement (writingmovement. com). Ap to pašu laiku igauņi pāris reižu sarīko Igaunijas dejas platformu (pirmo reizi 2011. gadā Hāpsalā). Ir arī mēģinājums uzsākt Baltijas dejas platformu – projekta Baltic Bubble (2012. un 2013. gads) ietvaros notiek radošas sadarbības, lekcijas, sarunas, apmaiņa ar izrādēm. “Baltijas burbulis” pa reizei paviesojas katrā Baltijas valstī, bet tiešu turpinājumu nerod. Pēc vērienīgā “kedja” projekta un tā iešūpotajām aktivitātēm attiecības nedaudz atslābst. No otras puses “kedja” bija galvenokārt skandināvu veidota, va- dīta un finansēta. Savā ziņā skandināvi

notikumam bija Baltijas dimensija. Kāre pēc jaunām zināšanām un iespēja izpausties kļuva par iemeslu regulārām tikšanās reizēm, dalībai meistarklasēs un festivālos. No toreiz svarīgākajiem dejas notikumu centriem vēl aizvien pastāv festivāli Kauņā, Vitebskā un arī New Baltic Dance Viļņā, kas nu uzņems Baltijas Dejas platformu. Latvijā ar tikpat senu vēsturi ir Starptautiskais Baltijas baleta Santa Grīnfelde Viļņā 2013. gadā festivāls, taču tā plašās intereses ar laiku samazinājušas laikmetīgās dejas skatītāju interesi par festivālu. 1998. gadā aizsākās horeogrā- satuvināja Baltiju. Tagad, lai arī nav pompozu pasākumu, sadarbība fijas vakari “Laiks dejot”, bet tas jau mazliet pēc lielās Baltijas sa- lēni un mierīgi notiek, un tā ir dziļāka. Turklāt nu tās ir pašu baltie- draudzības buma. šu iniciatīvas. Tos, kas reiz iepazinušies, vairs atiepazīstināt nevar. Trakie 90. gadi bija saldirūgts laiks dejā. Pasaule bija vaļā, bet kā Ja ne vairāk, tad regulāras sarunas ar kaimiņiem ir ierasta lieta. Ap- plikadīdām, jo dejotāju darbavietas slēdza citu pēc citas (Operetes jautājos, kas labs jūsu festivālā, ko zini par kādu mākslinieku, kāda teātris, Valsts deju ansamblis “Daile”, Rīgas estrādes koncertaģen- situācija medijos un politikā, cik saņem par publikāciju un cik par tūra). Sākās ceļš uz jaunu izdzīvošanas modeļu meklēšanu, kur kai- pasniedzēja darbu? miņi neko daudz nevarēja līdzēt. Tā nu pēc 90. gadu kopīgās ener- ģijas uzplūdiem nāca individuālas un lokālas cīņas par jauno dejas APMAIŅA AR MĀKSLU formu un darbības modeļu nostabilizēšanu katram savā valstī. Šis Simtgades svinēšana bija viens no iemesliem jauniem draudzības ir laiks, kad mērķtiecīgu darbu uzsāk ietekmīgi un vēl aizvien aktīvi uzplūdiem. Nacionālo baletu apmaiņa ar viesizrādēm par valstu Baltijas laikmetīgās dejas vilcējspēki – Audronis Imbrass Lietuvā, simtgades naudu deva iespēja redzēt dažas kaimiņu izrādes, bet Prīts Rauds Igaunijā un Olga Žitluhina Latvijā. Divi vīrieši, viena diezin vai tagad skatītāji sāks braukt pie kaimiņiem uz izrādēm. sieviete. Viena aktīva māksliniece, divi producenti, kas paši savus Kas būtu viegli un noteikti arī notiktu, ja baleti piedāvātu kādus darbu nerada, bet mākslu saredz kuratora vīzijā. Izeju uz pieņem- īpašus kārumus. Uz Ņekrošus, Hermaņa vai “NO99” izrādēm kai- šanu savā valstī un starptautisko apriti katrs meklē, kā māk. Panā- miņi brauc par spīti valodas barjerai. Dejai ir daudz lielāks poten- kumi ir mainīgi, bet pasaulē skaļu Baltijas horeogrāfu vārdu īsti vēl ciāls kultūrtūrismam. Jāgaida. Un kaut kas lietas labā jādara. nav. Redzot festivālu piedāvājumu, ir gana skaidrs, ka māksliniecis- Laiku pa laikam dažādos kontekstos dzirdama žēlošanās, ka kā ziņā varētu būt, bet jautājums, kā kļūt pamanāmiem, kā nostip- kaimiņi neved pie sevis kaimiņus. Sākums tam meklējams ta- rināties apritē blakus vecajiem un bagātajiem? Kas ir tas īpašais, ko jos pašos 90. gados, kad Latvijas laikmetīgā deja vispirms sākās Baltijas valstis ar savu dejas vēsturi un tagadni var piedāvāt tādu, festivālos kaimiņvalstīs un tikai tad sāka atrast vietu Latvijā. 90. kas citur nav? Citējot kādu gudru Latvijas horeogrāfi, nav jēgas “sa- gadu entuziasma pilnais savstarpējais atbalsts visilgāk turpinājās svīdušām padusēm skriet pakaļ Eiropai”. festivālā New Baltic Dance Viļņā. Tā direktors Audronis Imbrass 2009. gadā darbību sāk Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobi- gandrīz katru gadu aicināja uz Viļņu vismaz vienu Latvijas izrādi.

Foto – Billijs Locs, Anna Rosalie Uudre, Dmitrijs Matvejevs, Inta Anna Rosalie Uudre, Balode – Billijs Locs, Foto litātes programma “Kultūra”, kas lielā mērā iekļauj Baltijas valstis Festivāla jaunā direktore Gintare Masteikaite ir Latvijai draudzīga,

MŪZIKAS SAULE 1/2019 31 BALTIJA: DEJA

valstu dejas platforma ICE HOT piesaista spicākos producentus no visas pasaules. Kopīga Baltijas shot, knot vai cita zupa noteikti darbosies labāk kā viendabīgs virums. Baltijas deja pasaulē vēl aizvien ir nezināmā teritorija. Un visi vēlas svaigas vēsmas. Arī pirmā Latvijas dejas platforma, kas notika tikai pērn festivālā “Laiks dejot”, izpelnījās uzmanību un deva vairākas viesizrādes ārvalstu festivālos. Baltijas Dejas platformu kopīgi organizē trīs organizācijas – STL (Sõltumatu Tantsu Lava, stl.ee) no Igaunijas, Latvijas De- jas informācijas centrs (dance.lv) un Lietuvas dejas informācijas centrs (dance.lt). No Latvijas uz Viļņu dosies ļoti solīda Latvijas dejas mākslinieku delegācija. Festivāla programmā iekļautas izrā- des “Bedre” (horeogrāfe Sintija Siliņa) un Future Freak (horeogrāfi Agate Bankava un Andris Kačanovskis) pilnā versijā. Vēl rinda lielisku mākslinieku iepazīstinās viesus ar savu darbu fragmentiem un stāstiem – Olga Žitluhina un Ramona Galkina, Krišjānis Sants un Latvijas lietuviete Ieva Gaurilcikaite, Eva Kron- berga un Jānis Putniņš, Projekta Lifelong Dance Practice: Project 45+ dalībnieki Agnese Bordjukova, Anna Sallijas Dīnas kinestētiskajos kostīmos Novikova un Rūta Pūce. Šoreiz izrādes un māks- bet neizvēlas tik politisku rīcību. Laiku pa laikam liniekus izvēlējās katru viņa jautā, vai mums ir kas tāds, kas varētu derēt valsti pārstāvošā organi- tādam un tādam kontekstam, taču par katru cenu zācija. Platformai turpi- necentīsies izvēlēties kādu izrādi tikai tāpēc, ka noties, iecerēts, ka darbu esam kaimiņi. atlasi veiks visu trīs valstu Ar puspajokam izteiktiem “apvainojumiem” par Santa Grīnfelde Olgas pārstāvji kopā. Plānots, Žitluhinas izrādē “Mazāk “kāpēc tu mani neaicini!?” apmainās arī Olga Žitlu- domā, ātrāk skriesi” ka Baltijas valstis platfor- hina ar laikabiedriem un kolēģiem Airu Naginevi- Viļņā 2013. gadā mu pie sevis uzņems pēc čuti, Reni Nemmiku, Tīnu Olesku, Biruti Letukaiti kārtas, tādējādi gan dalot un citiem. Viņi tiekas un sarunājas, bet vienam otra izrādes atvest organizatorisko slodzi, gan katru reizi vairāk uzmanības pievēršot kapacitātes (un varbūt arī intereses) pietrūkst. Tad, ja beidzot kāds situācijai tieši vienā no Baltijas valstīm. saņemas, tad diezgan pašsaprotami tiek gaidīts atbildes ielūgu- Jau šajā posmā sadarbība ar kaimiņiem bijusi ļoti vērtīga. Ko- mus. Birutes Letukaites vadītajā festivālā Kauņā (kas notiek jau pīgais organizatoriskais darbs, diskusijas par to, kā labāk darīt, ko kopš 1989. gada) 1996. gadā notika pirmā Olgas Žitluhinas dejas mēs vēlamies un kāda vispār jēga Baltijas sadarbībai, ir bijušas ļoti kompānijas izrāde. Burvīga Baltijas laikmetīgās dejas “dinozauru” bagātinošas. Turam īkšķus par lieliskiem angažementiem un pie atkalsatikšanās ir Olgas Žitluhinas un viņas vadītās biedrības PAR- viena izmantojam iespēju padomāt par Baltijas dejas telpas jēgu. TY iniciēts projekts Lifelong Dance Practice: Project 45+. Tas jau vairākus gadus saved kopā tos Baltijas un citu kaimiņvalstu dejas ZUPAS JĒGA māksliniekus, kas sāka darboties un daudz tikās aktīvajos 90. ga- Nebūt ne visi Baltijas dejai piederīgie domā, ka platforma ir laba dos. Viņi nesēž ap galdu, taupot savus vecos kaulus, bet gan dejo ideja. Skeptiķi atsaucas uz to, ka ir jau mēģināts izveidot ciešākas varbūt pat dullāk nekā toreiz, plāno izrādi un grib pierādīt, ka ir vēl un regulāras saites, bet nekas nav iznācis. Visi gan atzīst, ka ir tagad tālu no norakstīšanas. cits laiks un šodien var sanākt tas, kas vakar bija neiespējams. Daži Citas svarīgas svaigākās Baltijas dejas sadarbības aktivitātes un ir skeptiski par to, ka laikā, kad kultūras nozares avangards meklē paralēles ir laikmetīgās dejas plūsmu izveide valsts baletskolās. jaunus, mazāk uz sacensību, konkurenci, tirgu un valsts atbalstu Igaunijā un Lietuvā jau ir. Latvijā arī drīz būs. Jaunā Rīgas Horeo- centrētus modeļus, top tāda nosacīti senila forma kā dejas platfor- grāfijas skolas direktore Agnese Andersone ir nopietni apņēmusies ma. Bet ne jau tikai tirgus dēļ ir vērts tikties! to beidzot izdarīt. Sadarbojas arī Latvijas Kultūras akadēmijas un Ar kaimiņiem vienmēr ir interesanta dinamika. Ir labi ko da- Vīlandes Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas studiju program- rīt kopā, jo ir ērtāk un lētāk, ir kopīga vēsture un konteksts. Bet mas. Ģertrūdes ielas teātris sadarbojas ar organizāciju STL Igau- vai ir arī kopīgas intereses? Janvārī Ņujorkā stāstīju par Baltijas nijā, gan realizējot jauno horeogrāfu programmu Premiere, gan Dejas platformas ideju. Maķedonijas kolēģe, kas pārstāv aktīvo organizējot viesizrādes. Latvijas Dejas informācijas centrs aicina Balkānu reģiona dejas “mafiju” (kas pastāv gandrīz vai tikai pār- kaimiņvalstu ekspertus gan palīdzēt ar ārējo viedokli Dejas balvas robežu realitātē), pajautāja, kāpēc mēs gribam tādu platformu. žūrijas darbā, gan vadīt meistarklases un sniegt lekcijas. Kas tad Baltijas valstis vieno, ja vispār vieno? No sākuma jautā- jums likās ļoti jocīgs. Kā vispār var ienākt prātā apšaubīt Baltijas BALTIJAS DEJAS PLATFORMA māsu tuvību?! Atbildu, ka jūtu zemūdens straumes potenciālu, 2018. gada augustā Lietuvas Dejas informācijas centrs aizveda uz kas vēl ir neatklāts un par ko mēs kaut kā nedaudz dīvaini kaut- Tanzmesse Diseldorfā arī Latvijas Dejas informācijas centra bukle- rējamies. Politiskajā vēsturē arī laiku pa laikam runā, ka tad, ja tus un vizītkartes. 2020. gadā plānots veidot kopīgu Baltijas dejas Baltija būtu spējusi labāk sadarboties, varbūt kādi smagi noti- stendu. Pa ceļam uz lielo tirgu no 2019. gada 9. līdz 11. maijam kumi ietu secen. Viļņā notiks Baltijas Dejas platformas pilotprojekts. Tūlīt būs pirmais jaunizveidotā Baltijas Kultūras fonda kon- Turpinot par stereotipiem, protams, ka galvenā iniciatīva nāca kurss. Saņemu jautājumus no kaimiņiem, vai gribu ko darīt kopā ar no lietuviešiem, jo viņi tak māk tirgoties! Izpratne par tirgu palīdz viņiem. Protams, ka gribu! Ne tirgus dēļ. Lai saprastu, kāds ir ūdens saprast, ka tad, ja grib pievērst vairāk uzmanības Lietuvas dejai, va- sastāvs tajā slēptajā upē, kas var pārtapt gardā un svaigā Baltijas jag visu Baltijas deju. Āzijas dejas platforma HOTPOT un Ziemeļ- zupputrā.

32 MŪZIKAS SAULE 1/2019 MŪZIKAS SAULE 1/2019 33 TRADĪCIJA Iepazīt Dievu caur dziesmu Sarunājās Mārtiņš Boiko Sarunu publicēšanai sagatavoja Ilze Cepurniece

Diskusijas un informācija par Latgales tradicionālo mantojumu masu SARUNA AR medijos un sabiedrībā parādās aizvien biežāk, taču ļoti maz – par Latgalei PIENIŅU JĒZUS SIRDS tik nozīmīgo un raksturīgo katoļu dziesmu mantojumu. Jāatzīst, ka etnomuzikologu vidū pēdējos gados šī tēma kļuvusi aizvien saistošāka, ROMAS KATOĻU un pētnieki, lai dokumentētu šo tradīciju, Latgalē ierodas arvien biežāk. BAZNĪCAS PRĀVESTU Arī man kā etnomuzikoloģijas nodaļas studentei bija brīnišķīga iespēja AIGARU BERNĀNU piedalīties JVLMA pasūtītajā projektā “Latgales katoļu dziesmas”, ko vadīja Mārtiņš Boiko. 2018. gada 17. janvārī mūsu ceļi veda uz Pieniņiem pie priestera Aigara Bernāna. Jāteic, ka šī tikšanās izraudzīta mērķtiecīgi – 2016. gadā priesteris Bernāns kopā ar folkloras ansambli “Saime” izdevis CD “Dzīsmis ap Dīva pīdzimšonu”, kurā iekļautas katoļu Ziemassvētku dziesmas gan no pirmās saglabātās latgaliešu katoļu lūgšanu grāmatas Nabożeństwo (1771), gan vēlākiem izdevumiem. Tādēļ ziemīgā janvāra dienā devāmies uz Pieniņiem, lai ar priesteri parunātu gan par šo kompaktdisku, gan katoļu dziesmām vispār. IC

Realitāte ir tāda, ka katoļu priesteru ir dekānu Onckuli, un man bija ļauts ieskatī- nu vēl viņus izdziedāt! – tomēr ik pa laikam diezgan daudz, bet par katoļu dziesmām ties arī viņa bibliotēkā, kur bija ļoti daudz es nelikos mierā un prasīju vecaimammai, līdz šim, cik man gadījies ar to visu no- trimdas literatūras, kas izdota latgaliešu lai padzied arī tās. Un viņa ļāvās! darboties, īpaša interese ir šim te vienam valodā. Man tas likās neparasti, ka latgalis- Interesanti bija atklāt, ka, dungojot senos priesterim – Aigaram Bernānam. Nav ma- ki mēs ne tikai runājam ģimenē un baznīcā, meldiņus, kroplie teksti it kā atdzīvojās un nīts, ka citi arī būtu par to interesējušies. bet ka ir arī drukātais vārds, kas padomju nelikās vairs tik sarežģīti un nesaprotami. Negribu pārējos priesterus tāpēc kaut kā laikos nekur ārpus baznīcas nebija redzēts. Tā kā mīlestība uz visu latgalisko bija pār- strostēt vai pazemināt, bet katrā ziņā tas Tad es ar lielu apetīti to visu lasīju, un droši ņēmusi mani savā varā, gribējās visu kaut ir īpašs gadījums, tāpēc arī pirmais jautā- vien tāpēc radās vēl lielāka interese par visu kā iemūžināt, lai saglabātos. Tolaik ne man, jums ir pilnīgi loģisks – kā tā? No kurienes latgalisko. Tāpēc droši varu apgalvot, ka ti- ne arī maniem vienaudžiem nekādu ieraks- tā interese par dziesmām jums nāk? cību, mīlestību uz Dievu, savu valodu, dzies- tītājierīču nebija. Pēc dabas esmu ļoti kaut- Es pat nezinu, no kuras puses sākt. Bet jeb- mu un dzimto zemi manī veidojusi Baznīca. rīgs un tagad brīnos par savu drosmi to lūgt kurā gadījumā tas ir, pateicoties Baznīcai. Jā, bet es esmu diezgan rūpīgi izlasījis aizņemties no gandrīz svešiem cilvēkiem, Pirmais garīgās dzīves skolotājs man bija diska burtnīcas ievadu, un tur var redzēt, lai tad dotos ciemos te pie vienas babiņas, vecmamma, ar kuru kopā ik vakaru skai- ka tā jūsu interese ir labā nozīmē diezgan te pie otras. tījām lūgšanas un ik svētdienu kopā gājām rafinēta. Jūs esat pētījis un meklējis, un Es to darīju sava prieka pēc. Un tad mājās uz baznīcu. Agrāk svētdienās cilvēki uz krājis zināšanas par dziesmām, un tas no- visu laiku tās kasetes griezu riņķī un dzie- dievkalpojumu ieradās nevis kā tagad – zīmē mērķtiecīgu darbošanos. Kad un kā dāju līdzi. Tā es savai privātajai kolekci- piecas minūtes pirms –, bet nāca krietni jūs nonācāt pie tā? jai krāju visu latgalisko, arī kuorklineicas. agrāk – stundu, divas un tad, gaidot Sv. Interese pamodās krietni agrāk. Tajos pašos Nekad nenodalīju – vai tās būtu baznīcas Mises sākumu, visu laiku kopīgi lūdzās, pusaudža gados. Cik man varēja būt – kādi dziesmas vai tautasdziesmas. Vēlāk, kad dziedot garīgās dziesmas. Tādēļ droši varu 12, 13, 15. Vecāsmammas skreinī (pūralāde – jau mācījos garīgajā seminārā, tad pa vasa- apgalvot, ka mana pirmā iniciācija garīgajā I. C.), glabājās daudzas vecās lūgšanu grā- ras brīvdienām vai arī tanīs draudzēs, kur pasaulē ir notikusi caur šo garīgo dziesmu matas, ko viņa bija saņēmusi mantojumā biju nozīmēts vasaras praksēs, atkal mēdzu dziedāšanu. no savas mātes. Vecāmamma gan piederēja aizlienēt magnetofonu un devos pa ļaudīm. Protams, ģimenē un radu lokā runājām lat- jau tai paaudzei, kas dziedāja pēc jaunajām Rakstīju visu. Atmiņas, gadskārtu svinē- galiski, ģimenes godos mēdzām uzdziedāt, lūgšanu grāmatām (viņas bija modernā šanas tradīcijas, tautas un apdziedāšanās jo vecmammas brālis bija izcils godu muzi- piekritējas, ja tā var teikt), tādēļ viņas re- dziesmas, arī tos pašus psalmu dziedāju- kants, bet tā mīlestība uz dziesmu, it seviš- pertuārā veco dziesmu nemaz nebija, bet, mus, jo katrā draudzē meldiņi atšķīrās. Tā ķi uz visu latgalisko, man radās, pateicoties aplūkojot vecās grāmatas, interese vienalga tas viss krājās. Baznīcai. Jo arī vēlāk, pusaudža gados, kad radās arī par tām. Kaut gan vecās grāmatas Tātad pie idejas, ka tās lietas nav ko šķirt, sāku patstāvīgi nākt baznīcā un piekalpot lasīt ir ļoti sarežģīti arhaiskās valodas dēļ – jūs nonācāt agrāk nekā zinātnieki Rīgā. pie Sv. Mises, tuvāk iepazinos ar priesteri, teksti likās kaut kādi kropli, neveikli, un kur (smejas) – Mārtiņš BoikoFoto

34 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Es nekad to nenošķīru un ne vienā vien in- tervijā esmu to teicis, ka man ļoti nepatīk, kad mēģina nošķirt pagānisko, latvisko, kristīgo. Man tas pat šķiet ļoti nepareizi. Gadsimtiem ilgi tas viss ir tik ļoti savijies kopā, ka nav nošķirams! Mēs visu mūžu esam gājuši baznīcā, esam Jāņus svinējuši, esam čigānos gājuši un nekad tur nesaskatī- jām pretrunu. Tā ir tā mūsu latviskā, latga- liskā dzīvesziņa, kas savijusies ar tautas un Baznīcas tradīcijām, un tas ir tas, kas veido mūsu identitāti. Un tas viss soli solī ar Baz- nīcu, ar ticību, un man nekad tas nav izsau- cis nekādas pretrunas. Tāpēc es brīnos, ka kāds no malas mēģina to mākslīgi nodalīt. Jā, zinātnē ļoti ilgi bija tā, ka to mēs pē- tām, bet, lūk, šo mēs nepētām. Vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai saprastu, ka tas ir diezgan muļķīgi. Taisnība. Man vienmēr tas licies nepareizi. Kas tad ir mūsu teicējas un dzīvo tautas tradīciju kopējas? Tās nav nekādas pagānu kultu piekopējas! Tās ir tās pašas sievas, kas dzied baznīcā, dzied arī folkloras ansam- bļos un pagastu koros! Pats dziedāju folkloras ansamblī. Arī korī. Pie sirds iet autentiskās dziedāšanas maniere, ko savulaik, šķiet, “Grodi” aizsāka. Patīk “Saucējas”. Es piekrītu tam, ka šo autentis- kās dziedāšanas manieri Latvijā savulaik ir izskaudušas kordziedāšanas tradīcijas. Arī Baznīcā. Jo baznīcas korī parasti dzied tie paši, kas dzied pagastu koros. Tad man radās ideja, ka vajadzētu izdot albumu ar senajām baznīcas dziesmām, kas

MAN ĻOTI NEPATĪK, KAD MĒĢINA NOŠĶIRT PAGĀNISKO, LATVISKO, KRISTĪGO. kas sākas ar Nabożeństwo (1771) un “Dzis- GADSIMTIEM ILGI TAS VISS IR TIK ĻOTI mies Swatas” (1801) ar vecajām jezuītu SAVIJIES KOPĀ, KA NAV NOŠĶIRAMS grāmatām, pēc tam 19. gadsimta grāma- tas. Latvijas pirmajā laikā sāk nākt jauns repertuārs, jauns slānis. tiktu iedziedātas folkloriskā manierē, kā, ļoti patika. Tur tika izrādīta vesela teatra- Man interesēja pats senākais dziesmu slā- visticamāk, tās senatnē skanēja baznīcā. lizēta izrāde, kas atgādināja viduslaiku mis- nis, jo tieši tas bija visvairāk pakļauts aiz- Mēģināju uzrunāt te vienu, te otru no Lat- tērijas, par ko rakstīts arī mūsu hronikās. mirstībai. Es vienkārši gribēju, lai dziesmas galē populārajiem folkloras ansambļiem, Vienreizēji. Nekādu pretrunu starp kristī- tiek iemūžinātas kā sava veida piemineklis bet tā arī nekas nenotika. Jā, jā, jā, ideja for- gajām un tautas tradīcijām. tam garīgajam mantojumam, ko glabājuši ša, bet tas arī viss. Beigu beigās par savu sapni iedziedāt senās mūsu senči. Lai nākotnē kāds, kam tas inte- Tad vēl bija radusies doma, ka Ziemassvēt- Ziemassvētku dziesmas padalījos ar folklo- resē, var uzlikt un noklausīties, kādas Zie- ku dziesmas varētu tikt aranžētas un iz- ras ansambļa “Saime” vadītāju Solvetu Lo- massvētku dziesmas savulaik mūsu dievna- pildītas “Laimas muzykantu” stilā, pat jau ginu. Mēs ar Solvetu iepazināmies vēl tad, mos dziedājuši mūsu vecvec- vecvecāki. runāju ar Artūru Uškānu par to. Laikam kad viņai i sapņos nerādījās, ka būs pašai Protams, palika neiedziedātas dziesmas, nepratu skaidri izklāstīt savu ideju vai arī savs folkloras ansamblis – tas bija pirms kurām meldiņu pratējus vairs neatradām. pārliecināt. Reiz mūzikas veikalā uzgāju desmit gadiem, kad, profesores Lidijas Lei- Izrādījās, ka “Saimes” dalībnieki, gatavo- Отава Ё (Pēterburgas mūsdienu tautas kumas mudināti, pirmo reizi devāmies ek- joties ierakstam, paši pēc savas iniciatīvas mūzikas grupa – I. C.) disku Рождество spedīcijā pie mūsu tautiešiem uz Sibīriju. apguva arī tās dziesmas, kuras ir dzīvas vēl (“Ziemassvētki”). Kad sāku klausīties, no- Vēlāk uz turieni devāmies vairākkārt. Tādēļ viņu pašu – vecāko sievu – atmiņās. Zināju, domāju – johaidī, viņi ir nospēruši manu laikam pašsaprotami ir tas, ka viņa piekrita ka tās ir dziesmas no 20. gadsimta 30. ga- ideju! (smejas) Tur skanēja kristīgās Zie- manai iecerei. dos izdotajām priestera Apšinīka grāma- massvētku dziesmas tautasmūzikas instru- Jau pēc neilga laika zvans no Solvetas: “Mēs tām. Tā kā nebija īsti skaidrības, cik daudz mentu pavadījumā. Lielākais pārsteigums esam apguvuši, ko darām tālāk?” Tālāk se- dziesmu ietilps diskā, sapratu, ka prātīgi ir bija tas, ka viņi to visu ierakstīja Latvijā. koja ieraksts. ierakstīt visu. Turklāt no priestera Apšinīka Starp citu, sestdien bija viņu koncerts Lat- Ja pareizi saprotu, dziesmas var vēsturiski grāmatām arī vairs neviens nedzied. Nav... gales vēstniecībā GORS, aizgāju un man grupēt divās lielās daļās – vecās dziesmas, Galvenokārt dzied to, kas tagad ir jaunajās

MŪZIKAS SAULE 1/2019 35 TRADĪCIJA lūgšanu grāmatās “Teicit Kungu” un vēl dara. Pašsaprotami, ka psalmu dziedāšanā kad ir Rorātmises. Tās ir īpašas Rītausmas klāt nākušās pēdējos gados. piedalos radu bērēs un dažreiz savā dzim- Mises, kas notiek rītā agri vēl pirms gais- Mums arī tās kordziedāšanas tradīcijas ir tajā pusē. Ne tik daudz kā priesteris, jo tajā mas ausmas. Nezinu, vai šāda tradīcija bija, izzudušas. Savulaik katrā draudzē bija ēr- draudzē ir pašiem savs, bet gan vienkārši kā pirms es sāku kalpot šajā draudzē, bet tagad ģelnieks, bija koris, bet tagad nav. Kaut kādi savējais no tautas vidus. tā ir. Sievas pašas dzied, es nepiedalos. Un ansamblīši, kas dzied. Tas viss aiziet, un arī Šeit, Pieniņos, viņi principā vēl dzied? ne tāpēc, ka man slinkums vai negribas, bet baznīcas dziedāšanas tradīcijas izzūd. Psalmus, jā. tas pieder pie audzināšanas – jāļauj, lai cil- Es saku – tas ir mīts, ka esam dziedātājtau- Starp citu, vairākās vietās esmu novērojis, vēki to dara pēc savas iniciatīvas. Ja tu sāc ta. Sanāc jebkuros godos, vairāk par vienu ka novembrī tieši bibliotēkās sapulcējas visu darīt viņu vietā, tad ir viss... Man jau ir pantiņu neviens neko nezina un nedzied. un dzied. šāda nelāga pieredze. Baznīcā tas pats. Never mutes vaļā, atnāk Kādreiz laikam arī mājās ir tikušies. Tā ir Mūsu pieredze projektā ir tāda, ka Līksnā nevis, lai pavadītu laiku lūgšanā, dziedot pašu atbalstāma iniciatīva. Tāpēc – ja mani tā lielā dziedāšana ir tad, kad ērģelnieks garīgās dziesmas, bet īsi pirms Mises un aicina, es piedalos. netiek. ātri pazūd. Kopā ar “Vabaļu” disku tie būs pirmie divi Jā. Mūsu draudzē tas pats. Un, man šķiet, albumi, kas vispār ir. Vienā gadā klajā es zinu, kāpēc. Babiņas dzied zemu, un viņa nākuši. nespēj vilkt līdzi korim, kas dzied augstu. Ieraksts notika gadu agrāk, taču iznākša- Es esmu bass, un darbdienās, kad neskan nu novilcināja gan ieraksta apstrāde, gan ērģeles un nav arī kora, mums saskan itin šķēpu laušana par to, vai jāveido dziesmu labi. Tiklīdz svētdien koris sāk dziedāt, ba- vēsturiskie apraksti un vai CD jāpievieno biņas netiek līdzi un pat iecērtas, un tad vi- dziesmu teksti. Tad atkal jautājums, vai sām mutes ciet. tie jāraksta tādi, kādi tie ir vecajās lūgša- Skaistas pārvērtības esmu novērojis svētku nu grāmatās, vai pēc tā, kā dzied? Un kādā un atlaidu dienās, kad cilvēku ir vairāk, tad ortogrāfijā? Utt. Jo dziļāk mežā, jo vairāk nav tā iedalījuma – te ir dziedošās sievas

TAS IR MĪTS, KA ESAM DZIEDĀTĀJTAUTA. SANĀC JEBKUROS GODOS, VAIRĀK PAR VIENU PANTIŅU Nākošā problēma, ar ko mēs visi NEVIENS NEKO NEZINA UN NEDZIED. BAZNĪCĀ TAS PATS saskarsimies, ir tas, ka Latvijas laukos vairs nav cilvēku. Mūsu vairs nav. Nav un nebūs vairs, ko paaicināt dziedāt. Pagaidām tas vēl turas uz malkas. Vienubrīd likās, ka viss jāmet pie apakšā un korī dziedošie augšā (baznīcas dažiem dziedātājiem, kas uz vienas rokas malas, līdz atkal pienāca Ziemassvētku luktā – I. C.). Tad visi cilvēki, kas sanāk, pirkstiem saskaitāmi. Atceros – bērnībā ar laiks un apjausma, ka iecere par CD albu- arī svešāki no malas, dzied, un tā ir kolo- vecomammu gājām bērēs psalmus dziedāt. mu “Dzīsmes ap Dīva pīdzimšonu” (pilnīgs sāla sajūta kā bišu stropā. San visa baznī- Visi gāja uz izvadīšanu, draudze, kaimiņi, vai arī nē) tomēr jānoved līdz galam. ca, līgojas. To sajūtu nevar aprakstīt, ideāli. par radiem nemaz nerunājot. Neviens ne- Nu, ja tas nebūtu izdarīts, mēs te tagad Bet parastā svētdienā to nevar dabūt. Un tika speciāli aicināts. Un visi arī dziedāja. nesēdētu. Informācijas droši vien varē- cik mēs esam mēģinājuši kaut ko darīt lie- Tagad bērēs divi trīs dziedātāji, un pārējie ja būt vairāk. Tas nāk tikai par labu. Bet, tas labā, viss velti. Es jau saku ērģelniecei: no aizgājēja radu pulka kaut kur nolīduši, starp citu, disks ir tehniski ļoti pieklājīgi “Transponē, dziedi zemāk!” Vienalga, ne- klusiņām maliņā sēž. izstrādāts. kādi neizdodas panākt, lai dziedātu visi. Pats arī piedalāties psalmu dziedāšanā? Tuvojās Ziemassvētki, un mēs sapratām, ka Arī “Rūgtās asaras” (gavēņa laika ciešanu Cenšos, jā. Draudzē nē, starp citu, nav diska izdošanai palicis ļoti maz laika. Di- dievkalpojums – I. C.) babiņas dzied pārāk aicinājuši. Tā vienmēr bijusi pašu padarī- zainu veidojām kopā ar vienu meiteni no gausi – kamēr visu izloka, sāk jau likties, ka šana bez priestera klātbūtnes. Priesteris mūsu draudzes. Viņai tā bija pirmā piere- dziedāšanai nebūs gala... parasti piedalās otrajā dienā, kad notiek dze. Aizbraukt uz Rīgu vairs nebija vaļas, Babiņas parasti ir diezgan nesteidzīgas. mirušā izvadīšana no mājām vai baznīcas. un ar izdevējiem sazinājāmies tikai e-pastā. (visi smejas) Psalmu dziedāšanā piedalos tikai radu un Nezināju, kas tur beigās būs. Es arī nesteidzinu. Ir gadījies, ka kāds, kas ļoti tuvu cilvēku izvadīšanā, ja tieku lūgts. Priekš šī formāta rezultāts ir ļoti labs. iegriežas baznīcā no malas, saka: “Tev nu Man draudzē bija zakristiāns, kas visu mūžu Paldies! Man arī patīk. CD īpaši nereklamē- gan velk kā kaķi aiz astes!” Nē, esmu piera- kalpojis baznīcā, – protams, es piedalījos jām, bet tā nu ir sanācis, ka informācijas par dis. Galu galā, ja tā ir lūgšana, no sirds, var bēru vakarā. No vienas puses, man arī pa- disku ir izskanējis gana daudz – gan Latgales arī vilkt. Jo lūgšana, piekritīsiet, kad dzied tīk, ka viņi patstāvīgi to paši dara, jo, nedod reģiona un novadu laikrakstos, gan Baznīcas to sasteigti – tā arī vairs nav lūgšana. Dievs, pieradīs, ka pie visa jābūt priesterim presē un internetvietnēs. Arī Latvijas Radio. Tieši pateicoties šīm meditatīvajām lūgša- klāt, tad tā vairs nebūs pašu iniciatīva rīkot Tā kā vēlāk nāca CD pasūtījumi no ārze- nām, kurās tika izdziedāti visi Bībeles sižeti šādus lūgšanu vakarus mājās, bet gaidīs, kad mēm, noprotu, ka informācija aizgājusi, un, (Ziemassvētku dziesmās, gavēņa dziesmās, viņu vietā visu noorganizēs priesteris. ja kādu tas interesēja, tad tas arī atrada. Vai stundu dziesmās, Krusta Ceļa apcerēs u. c.) Veļu laikā mums izveidojusies tradīcija tik- dzirdētais patika? Tas ir gaumes jautājums. manā bērna pasaulē notika Dieva iepazīša- ties Smelteru bibliotēkā uz psalmu dziedā- Jūsu draudzē stundiņas (Dievmātes godi- na. Tieši caur garīgām dziesmām. Neatce- šanu. Daudzi mēdza aizbildināties, ka gri- nāšanas dziesmu paveids – red. piez.) arī ros, ka kāds man priekšā būtu lasījis Bībeli bētu apgūt psalmu dziedāšanu, bet neviens kādreiz dzied? vai borējis galvā katehisma patiesības. Nē. neapmāca. Šī nu ir tā reize, kad tiek aicināti Jā, dzied. Man arī ir doma, ka vajadzētu Manu garīgo pasauli, priekšstatu par Die- nākt un mācīties dziedāt psalmus visi, bet, tās ierakstīt. Pieniņu draudzē stundiņas vu, mīlestību uz dzimto valodu un zemi kā parasti, atnāk vien tie, kas to vienmēr Dievmātes godam dziedam Adventa laikā, veidoja tieši dziesma.

36 MŪZIKAS SAULE 1/2019 VĒSTURE

Ilze Šarkovska-Liepiņa Dažas piezīmes par Gerhardu fon Keisleru

VĀCBALTISKĀ DIMENSIJA vācbaltieši meklēja savējo, kas atšķīra viņus no Vācijas vāciešiem. Skaitliski nelielā Latvijas vācbaltiešu minoritāte, kas nekad nepār- Valodas īpatnības, mentalitāte, pasaulizjūta, mijiedarbīgās saites sniedza 10 procentu no Latvijas iedzīvotāju skaita, nu jau ir tikai ar vietējiem iedzīvotājiem ir tie faktori, kas vēlāk rosina igauņu izbijusi vēsturiska realitāte – fenomens, kas izšķīdis, izkausēts un izcelsmes vācbaltiešu muzikologu Elmaru Arro konstruēt Baltijas organiski iekļāvies pasaules kultūras telpā. Pirmais pasaules karš, mūzikas kultūras fenomenu. bet jo īpaši tā dēvētā vācbaltiešu “repatriācija” pirms Otrā pasau- Starpkaru periods. Latviskas valsts veidošana. Nacionālisma les kara praktiski iznīcināja šīs minoritātes gadsimtiem ilgo fizisko dominante. Latviskuma meklējumi. Valstiskas vienotības ideja, klātesamību Baltijā. Tomēr tā atstājusi neizdzēšamas pēdas Latvi- balstoties uz vienas valodas pamatiem. 700 verdzības gadu stereo- jas ainavā, arhitektūrā, mākslā un joprojām eksistē mūsdienu lat- tipa nostiprināšana. Masīvs latviešu kultūras uzplaukums. viešu apziņā kā neatņemama mūsu pašu identitātes daļa. Šī eirope- Vācbaltieši jeb vāciski runājošā minoritāte, kas līdz pat Pirma- iski kosmopolītiskā patība arvien tiek aktualizēta ne tikai Latvijas jam pasaules karam veidoja Baltijas provinču politisko, ekonomis- vēstures pētījumos, bet arī kultūras norisēs, koncertdzīvē, nemitīgi ko, kultūras eliti (starp citu, arī vienu no impērijas administrācijas atgādinot mūsu piederību rietumu kultūrai. balstiem Pēterburgā un citviet Krievijā), nu tiek lielā mērā mar- Robeža, kas pa Narvas upi un Peipusa ezeru vēl 13. gadsimtā ginalizēta (piemēram, ar zemes reformu). Sociālā, starpnacionālā tika novilkta kā šķirtne starp Livoniju un krievu valstīm, līdz pat spriedze pastāv. Bet mūzikas tradīcijas tiek turpinātas. Vien vāc- mūsdienām iezīmējusi piederību visai atšķirīgām pasaulēm, kas baltiešu dziesmu svētki izpaliek. Un Vācu teātra vietā Ludviga ik pa laikam abpusēji tuvinājušās, taču politisku, kultūras un citu Bonšteta izcilajā celtnē nu mitinās Nacionālā opera. Vācbaltiešu atšķirību dēļ joprojām marķē robežsituāciju starp austrumiem un mūziķu ir daudz. Citi iekļaujas jaunajā politiskajā realitātē. Citi no- rietumiem. Tomēr arī šaipus robežai ir gadsimtiem ilgusi līdzpastā- robežojas. Citi – meklē iespējas pasaulē. vēšanas spriedze un mijiedarbošanās, kas nozīmēja reizē atvērtību un vēlmi norobežoties. Avantūristisku kāri pēc pasaules vējiem un sentimentālu māju izjūtu. Ziemeļniecisku skarbumu, melanholiju, LAIKABIEDRI. EDUARDS ERDMANIS sarežģītību, jūtību. Pašiegrimi, filozofisku vispārinājumu, varoņpa- Apdāvinātākie muzikālo izglītību ieguvušie jaunieši, tāpat kā se- gātnes mīlestību un senatnes glorifikāciju. Iezīmes, ko varam attie- nākos laikos plašākus ūdeņus tiecās atrast lielākajās Eiropas met- cināt tiklab uz vācbaltiešu, kā latviešu kultūru, literatūru, mākslu, ropolēs, pirmkārt jau Berlīnē vai Vīnē. Viņu vidū arī viens no 20. mūziku. Tās turpina izpausties arī laikmetīgajā skaņumākslā. gadsimta izcilākajiem pianistiem, Artūra Šnābeļa līdzgaitnieks un Vācbaltiešu mūzikas kultūra, kas kā sūklis uzsūca sevī starp- tuvs draugs Eduards Erdmanis (1896–1958), kurš dzimis Cēsīs, tautisku profesionālo pieredzi, šeit lokalizējās, saglabājot saites līdz 19 gadu vecumam dzīvojis un mācījies Rīgā, pēc tam izglīto- galvenokārt ar vāciski runājošām zemēm. Tās ir saites, kas mūs jies Vācijā. Komponists–modernists. Koncertējoša zvaigzne. Izcils joprojām vieno gan ar Rietumeiropas klosteru kultūru un pro- pedagogs. Ar savu radošo darbību pēc Pirmā pasaules kara viņš testantisko korāļjaunradi, gan aktuālo Sturm und Drang stilistiku izpelnījies visai radikāla modernista reputāciju Vācijā, satuvinājies caur izcilo Johanu Gotfrīdu Mīteli. Tās ir saites ar Bēthovena laik- ar vācu ekspresionistiem, kā pianists daudz atskaņojis laikmetīgo meta racionalitāti un personīgie pavedieni, kas Latviju ar Bētho- mūziku, iespaidojies no Arnolda Šēnberga un viņa līdzgaitniekiem, venu vieno caur komponista personīgām attiecībām ar jaunības spēlējis duetā ar Valteru Gīzekingu, bijis profesors Ķelnes un Ham- draugiem kurzemniekiem Mīlihu un Amendu, un virkni citiem burgas mūzikas augstskolās. Viņa agrīnie skaņdarbi tapuši Rīgā, Baltijas provinču intelektuāļiem. Tās ir saites, kas sasien mūs ar līdz prombraukšanai 1914. gadā. Bet arī vēlāk Erdmanis vairākkārt rietumu kultūru caur Herdera domas skaidro vērienu un Kanta atgriezies Latvijā vieskoncertos kā pianists. Gan sieva vācbaltiete, lasīšanas un popularizēšanas pieredzi. Savažo ar sentimentālismu gan tuvāko draugu loks arvien viņā uzturējis dzimtenes izjūtu. un vācu mūzikas bīdermeijerismu caur komponista Konradīna Erdmaņa biedrības aktivitātes ar regulāru simpoziju rīkošanu Kreicera klātbūtni Rīgā, veido Eiropai tipisko Kurzemes galma, vēl nesen, 2017. gadā, pieskārās Rīgai, veltot starptautiskus zināt- Livonijas un Inflantijas (Latgales) muižu un pilsētu mūzikas kul- niskos lasījumus tēmai “Eduards Erdmanis – mūziķis starp divām tūras izpausmju loku. Visbeidzot ar korkultūras attīstības impulsu pasaulēm”. Simpozija mērķis bija iepazīstināt plašāku auditoriju ar radošu pārtveri, ko rosināja Hillera un citu kopdziedāšanas entu- Erdmaņa personības radošo devumu un mākslinieka identitāti, tās ziastu klātbūtne. Pamazām a cappella un vokāli instrumentālās individuālo satvaru, atrodoties starp divām kultūrvidēm 20. gad- muzicēšanas tradīcija sazarojās un pārauga vācbaltiešu, igauņu, simta sākumā – Rīgā un Berlīnē. Mūzikas akadēmijā skanēja ka- latviešu dziesmu svētku fenomenā, šīm kopībām tiecoties pēc na- mermūzikas koncerts, kura programmā bija iekļauta divu ievēro- cionālas identitātes un konstruējot to ar mūzikas starpniecību. Arī jamu cēsinieku – Eduarda Erdmaņa un Alfrēda Kalniņa – mūzika.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 37 VĒSTURE

GERHARDS FON KEISLERS UN Turpmākās gaitas 1899. gadā Keisleru ved uz Leipcigas konser- SENĀ MŪZIKA STARPKARU RĪGĀ vatoriju, kur diplomētais dabaszinātnieks mācās kompozīciju pie Par citu, ne tik spilgti starojošu un mazāk pazīstamu zvaigzni – Karla Reinekes, čella spēli pie Jūlija Klengla, kontrapunktu pie Sa- Gerhardu Otomāru Hugo fon Keisleru (von Keuβler, 23.04.1874.– lomona Jadaszona, no 1900. gada paralēli apgūst mūzikas vēsturi 21.08.1949.) līdz šim nezinājām tikpat kā neko, lai arī viņam vel- Leipcigas universitātē pie Hermaņa Krečmara un Hugo Rīmaņa, tīti šķirkļi gan Helmūta Šeinhena vācbaltiešu mūzikas leksikonā bet 1902. gadā iegūst Dr. Phil. grādu par promocijas darbu Die (Scheunchen, Helmut. Lexikon deutschbaltischer Musik. Wede- Grenzen der Aestetik (“Estētikas robežas”). Respektīvi, kļūst par mark–Elze: Verlag Harro von Hirschheydt, 2002, S. 126–130) un diplomētu mūzikas zinātnieku ar doktora pakāpi. tā paša autora īpašā, Keisleram veltīta publikācija (Gerhard von Keuβler, zum 50. Todestag. Bonn, 1999). DIRIĢENTS, KOMPONISTS, MŪZIKAS PUBLICISTS Ziņas par mūziķi atrodamas Ilonas Breģes sastādītajā leksikonā Keislera profesionālā darbība saistīta galvenokārt ar Vāciju: no (Breģe, Ilona. “Cittautu mūziķi Latvijā. 1401–1939”. Rīga: Zinātne, 1918. līdz 1922. gadam biogrāfiskās ziņas vēsta par diriģenta dar- 2001, 88.–89. lpp.), tāpat arī visiem labi zināmajos pasaules līmeņa bu Hamburgas dziedāšanas akadēmijā, kā arī filharmonijā, bet no leksikonos Musik in Geschichte und Gegenwart, Grova vārdnīcā, 1922. līdz 1930. gadam mūziķis strādā Štutgartē, arī Breslavā. Taču Rīmaņa leksikonā. Virkne publikāciju par Keisleru var atrast starp- jau doktora studiju laikā Keislers kā diriģents dodas koncertceļoju- karu perioda specializētos mūzikas izdevumos (Musikwelt un ci- mos uz Romu, Florenci, Minheni, arī Koburgu, Drēzdeni un Vīni. tos), Vācijas, Čehoslovākijas, domājams, arī Austrālijas periodikā. Ilgāku laiku – 12 gadus (1906–1918) Keislers vada Vācu dziedā- Atslēgvārdi uz Keislera personību ir četri: diriģents, kompo- šanas biedrību Prāgā, vēlāk apvienojot šo amatu ar Evaņģēliskās nists, muzikologs, dzejnieks. Mana pirmā saskare ar šī autora dziedāšanas biedrības vadītāja pienākumiem, koncertu organizē- muzikoloģisko devumu pirms pāris gadu desmitiem bija saistīta šanu un diriģēšanu, intensīvi komponē. Viņa uzmanības lokā bla- ar renesanses mūzikas pētīšanu, kad uzdūros Rīgas Herdera in- kus citiem žanriem arvien ir kormūzika. Top jaundarbi: simfonis- stitūta 1931. gada izdevumam Paulus Bucaenus (Riga: Verlag der kie, vokālsimfoniskie, vokālās kamermūzikas darbi, senās mūzikas Buchhandlung G. Löffer, 1931). Pētījums apliecina autora dziļo un autoru darbu rekonstrukcijas un apdares, piemēram, Vācu psalm- pamatīgo interesi par dzimtenes mūzikas vēsturi, Baltijas senāko rekviēms, Karla Fīlipa Emanuēla Baha Remažora simfonijas orķes- skanisko mantojumu. Autors ir atradis un rūpīgi pētījis skaitliski trācija, programma “Sulamīte” ar Palestrīnas madrigālu un kanco- ne visai plašo, taču Rīgas un Latvijas kontekstā unikālo 16. gad- nu vāciskojumiem trīsdaļīgā apkopojumā, vācu tautasdziesmu un simta Rīgas kantora Paula Bukēna jeb Bucena/Bucēna* daudzbal- oriģināldziesmu apdares u. c. Prāgas periodā daudzpusīgais māks- sīgās mūzikas devumu, kas izkaisīts Eiropas ziemeļdaļas krātuvēs linieks tuvāk iepazinies un sadarbojies ar Gustavu Māleru sakarā ar un nonācis Berlīnē, Breslavā (tag. Vroclava Polijā), Upsalā un citur. izcilā meistara Septītās simfonijas iestudējumu. Līdzās intensīvajai Keislers analizē Bukēna veikumu plašākā kontekstā – salīdzinot ar koncertdarbībai Keislers uzstājies arī ar priekšlasījumiem par mū- Palestrīnas stilistiku un citu laikabiedru mūzikas rokrakstiem. zikas vēstures un estētikas jautājumiem un publicējis rakstus. Keislera interese tobrīd rezonē ar Herdera institūta centieniem 20. gadsimta pirmās desmitgades ir Keislera radošā lidojuma turpināt vācbaltiešu mantojuma izpēti, kurā, piemēram, iekļaujas arī laiks. Komponista, muzikologa, diriģenta, dzejnieka darbība tobrīd Rīgas bibliotekāra Nikolausa Buša materiāli par Rīgas mūzikas dzī- rit ārkārtīgi intensīvi. Keisleram šajā periodā veltīts Prāgas mūzi- vi (Busch, Nicolaus. Alt–Rigas Musikkultur. Baltische Monatshefte, kas žurnāla Der Auftakt 1929. gada īpašais numurs (“Keuβler– 1937.,11. S. 642–654). 30. gadu vidū diriģenta un ērģelnieka Oskara Heft” IX, 5–6, Prag, 1929), kur virknē rakstu analizēti komponis- Kļaviņa vadībā Rīgā darbojas tā sauktais Bukēna koris (Bucaenus- ta skatuves darbi, bibliskās oratorijas, dziesmas, koncertdarbība. Chor), kura repertuārā tiek ietverta senāku periodu mūzika, proti, no Jāteic, ka visai prominents vēstījums sakarā ar komponista dzīves laikmeta pirms Johana Sebastiāna Baha, tamdēļ varam uzskatīt, ka pusgadsimta jubileju piecus gadus iepriekš atrodams arī žurnālā interese par senās mūzikas pētniecību un popularizēšanu Latvijā ne- Musikwelt (V Jg. Nr. 2, 1925). 1926. gadā Prāgā un Štutgartē tiek būt neattiecas tikai uz 20. gadsimta beigām, bet aizsākusies jau starp- dibināta Gerharda Keislera biedrība, kas nodarbojas ar mūziķa ra- karu periodā. Turklāt tieši pēc Keislera publikācijas parādīšanās. došās darbības popularizāciju. 1933. gadā Keislers dodas uz Melburnu un pilda mūzikas direk- GULBENE, PĒTERBURGA, LITENE, tora pienākumus Sv. Patrika katedrālē. Teju trīs gadus ilgā emigrā- TĒRBATA, LEIPCIGA cija izrādās auglīga radošā pienesuma ziņā – top simfoniskā fantā- Gerhards fon Keislers dzimis 1874. gadā Gulbenē (Alt–Schwanen- zija “Austrālija” (pazīstama arī kā “Simfoniskā fantāzija par jauno burg) mācītāja ģimenē. Muzikāli apdāvinātais zēns jau no astoņu esību”, 1934–1935, pirmatskaņota 1939. gadā Berlīnē un īsviļņu gadu vecuma veic draudzes ērģelnieka pienākumus. Kad Gerhar- radiopārraidē translēta Austrālijā), Präludium Solemne lielam sim- dam paliek 11 gadu, ģimene pārceļas uz Pēterburgu, kur viņš absol- foniskajam orķestrim un ērģelēm (pirmatskaņojums Melburnā, vē ģimnāziju. Seko mājskolotāja darbs pie baroniem Volfiem Lite- 1934) un citi darbi. nē. Viņa audzēknis ir vēlākais komponists, kapelmeistars, mūzikas 1935. gadā Keislers atgriežas Berlīnē un drīz jau pārņem kompo- publicists Kurts fon Volfurts (īstajā vārdā fon Volfs, Wolfurt, von zīcijas meistarklases vadību Prūsijas Mākslas akadēmijā. Viņa au- Wolff, 1880–1957), kurš mācījies vēlāk pie Makša Rēgera, diriģē- dzēkņu vidū tobrīd ir vācbaltiešu komponisti Helmūts fon Ullens jis orķestrus Vācijā, studējis dabaszinības un mākslas vēsturi, bijis un Gerhards Krēgers (kritis pie Berlīnes 1945. gadā). Taču Keislera Prūsijas Mākslas akadēmijas Mūzikas nodaļas sekretārs, kompozī- uzskatu dēļ konfrontācija ar nacionālsociālistiem ir neizbēgama, jo cijas klases vadītājs Berlīnes konservatorijā, pēc Otrā pasaules kara mūziķim nav pieņemams antisemītisms un ebreju vajāšanas. Viņš strādājis kā diriģents un pedagogs Johannesburgā (Dienvidāfrikā), atsakās pievienoties Valsts Rakstniecības kamerai un paklausīt pra- Getingenē (Vācijā), arī Šveicē. Daudzu kamermūzikas darbu, ope- sībai izslēgt ebreju locekļus no Keislera biedrības. Tā vietā kom- ru, simfonisku partitūru autors. ponists 1939. gadā pats šo organizāciju likvidē un atkārtoti cenšas Ar līdzīgi plašu redzesloku izceļas arī Keislers: sākotnēji no izbraukt uz Austrāliju, taču tas viņam vairs neizdodas. No Reiha 1894. gada viņš piecus gadus studē botāniku (1894–1899) Tērbatas Mūzikas kameras jeb Valsts Mūzikas biroja, kas darbojas kā oficiā- (Jurjevas, tag. Tartu) universitātē, iegūst Cand. Bot. grādu, tad tur- la Gēbelsa veidota āriešu komponistu organizācija (Reichsmusik- pat strādā par asistentu Botānikas institūtā, taču vienlaikus diriģē kammer), viņš tiek izslēgts. un spēlē klavierpavadījumus, uzstājoties koncertos kopā ar dziedo- Par to, ka Keisleru režīms lielā mērā tomēr pasaudzē, viņš var ni Alfrēdu fon Bosardu. Šajā periodā atskaņoti arī viņa paša pirmie pateikties komponistam un draugam Pēterim Rābem no Valsts komponētie skaņdarbi. Mūzikas kameras. Tieši Rābe ir tas kolēģis, kurš Keisleru 1936. gadā

38 MŪZIKAS SAULE 1/2019 uzaicina vadīt meistarklasi kompozī- ceļš”, 1923) – simfoniskā drāmā divās cijā Prūsijas Mākslu akadēmijā. Taču daļās deviņiem solistiem, orķestrim, jau 1941. gadā Keislers distancējas no ērģelēm un sešbalsīgam korim (1923), postošās realitātes, apmetas pie jau- vai Xenion – simfoniska aina ar dzie- nākās māsas, gleznotājas Līzbetes fon dājumu zēnu korim un lielam orķes- Kreisleres, pārceļoties uz dzīvi Nīder- trim, kas veltīta Austrālijas jaunatnei vartā, Drēzdenes tuvumā, lai klusumā (1932–1933). Šādas ievirzes darbu ir vadītu vecumdienas. ap 20. Virkne kordziesmu – oriģināl- Radošā ziņā tas ir patukšs periods. kompozīciju, tautasdziesmu un citu 40. gados top tikai uzmetumi simfo- autoru darbu pārlikumi. Un vokālā niskai drāmai Der Bruder (“Brālis”) kamermūzika. Daudzos Keislera kom- trijos cēlienos, kas saglabājušies ma- ponētajos darbos notiek vēršanās pie nuskripta un skiču stadijā. Klusums no pagātnes pasaules, viduslaiku vēstures 1941. gada ilgst līdz pat 1949. gadam, vai kristietības pirmsākumiem, piemē- kad komponists dodas viņā saulē. ram 1914. gadā Prāgā pirmatskaņoju- mu pieredzējusī trīsdaļīgā simfoniskā UN ATKAL RĪGA drāma Gefängnisse (“Ieslodzītie”) sep- Rīgā pēc 1899. gada Keislers kā kon- tiņiem solistiem, četrbalsīgam jauk- certējošs mākslinieks viesojies vairāk- tam korim, divbalsīgam zēnu korim, kārt. Ceļojumu mērķis tādos gadīju- orķestrim un ērģelēm. Šī opusa dar- mos nereti bijusi arī Tallina, Tartu, pat bība saistīta ar kristietības sākumiem sovjetiskā Ļeņingrada. Rīgā, piemē- 12. gadsimtā “Ziemeļzemē” jeb Nord- ram, Keislers 1909. gadā vadījis savas land, dodot atsauci uz Eiropas zieme- Morgenländische Phantasie (“Au s - Fragments no Gerharda fon Keislera simfoniskās drāmas Gefängnisse ļiem, kas komponistam tuvi un saistīti (“Ieslodzītie”) klavierizvilkums, Bīskapa partijas fragments. trumu fantāzija”) pirmatskaņojumu, Komponista librets. Darba pirmuzvedums notika 1914. gada 22. aprīlī ar bērnības un jaunības laika izjūtām. 1929. gadā diriģējis oratorijas “Māte” Prāgā, Jaunajā Vācu teātrī (Neues Deutsches Theater). iestudējumu, 1930. gadā divkārt uz- MUZIKOLOĢIJA vedis Simfoniju Domažorā, savukārt 1931. gadā Rīgā atskaņojis Pēc doktora darba aizstāvēšanas tapusi virkne pētījumu – veltītu Mocarta Rekviēmu. Mocartam Keislers savulaik veltījis vairākus gan vēsturiskiem, gan estētikas, socioloģijas un citiem jautāju- analītiskus rakstus, tostarp materiālu “Mocarta Rekviēms bez Zīs- miem. Rīgas pavediens Keisleru saista ar Herdera mantojuma vēr- maira” (Deutsches Musikjahrbuch 1923), kurā apraksta paša veiku- tējumu rakstā Das Volkslied und Herder (“Tautasdziesma un Her- mu – Mocarta Rekviēma atjaunojumu bez Franča Zīsmaira papil- ders”, Prāga, 1915), bet agrīnajos gados izrādītā interese par seno dinājumiem un izmantojot tikai un vienīgi fragmentus no citām mūziku vainagojas ne tikai ar Paulam Bukēnam, bet arī Džovanni Mocarta mesām. Tāpat klausītājiem Rīgā bijusi iespēja klausīties Pjerluidži da Palestrīnas, Mocarta un Baha daiļradei veltītiem pē- Keislera vokālās kamermūzikas koncertus, kuros komponists uz- tījumiem (par Baha mūzikas tempiem, kora rakstības tehniku), kā stājies kā klavierpavadītājs (1913., 1928., 1930. gadā). Keisleru Rīgā arī Bēthovena un citu komponistu mantojumu. Keislera bagātīgais sagaida ar labvēlību, kā savējo. mūzikas rakstniecības klāsts atklāj pārdomas par vokālās mākslas un kora estētiku, mūzikas pedagoģiju, mūziku un modi un citām MŪZIKA tēmām. Turklāt – tālaika prestižākajos specializētajos izdevumos: Keislera radītā pasaule ir ļoti nopietna. Reliģiskajā tematikā, vēs- Zeitschrift für Musikwissenschaft, Deutsches Musikjahrbuch, Die turē un pārdomās vērsta, tā ar īpašu atraktivitāti un ārišķīgiem Musikwelt un vairākos citos. efektiem neizceļas. Nereti viņa veidotais skaņaudums ir pagrūti uztverams un saprotams, tehniski sarežģīts, faktūrā un instrumen- MEKLĒJOT KOPĪGO tālā sastāva ziņā blīvs (tāpēc uzveduma gadījumā naudas izteiksmē Cik zīmīgi, ka vācbaltiešu komponisti cenšas iet modernisma ceļu – gana dārgs). Orķestra veidojums – māleriski grandiozs, tāpat kā uz sarežģītību un ekspresionistiski spriegu pārjūtīgumu, vienlaikus darbu mērogi. Keislera paša dzejas teksti, ko komponists parasti tiecoties atrast savu īpatnējo, ziemeļniecisko identitāti. Keislera izmanto savos opusos, ir ar filozofisku ievirzi, satura ziņā tiecas pēc mūzikas slēdzeņu atslēgšana, viņa literārā mantojuma un dzīves- dziļūdeņiem, un, kā uzsver Šeinhens, vārds un mūzika te saplūst gaitu izpēte (un šāda iespēja pastāv, jo ir pieejami mākslinieka me- pārliecinošā vienībā. Keislers tiek salīdzināts ar vientuļu augstkal- muāri un vēstules no Austrālijas, tāpat kā skaņdarbu publicētās un nu ceļu gājēju un izcelts kā pēdējais vācu vēlīnā romantisma pār- manuskriptu versijas, kas atrodas Gētes un Šillera arhīvā, kā arī stāvis (tā – Ervīns Krolls: Kroll, Erwin. Ein deutscher Musiker, zum citviet), noteikti var atvērt skatam interesantu pasauli. 65. Geburtstag Keuβlers, Allgemeine Musikzeitung 30. Juni 1939; Šķiet, ka tajā atradīsim visu, ko minēju sākumā: gan avantū- G. v. Keuβler, zum 75. Geburtstag, Der Tag, Berliner Zeitung, 5.7. ristisku kāri pēc pasaules vējiem, gan sentimentālu māju izjūtu. 1949). Patiesībā Keislers, tāpat kā Erdmanis, ir modernists, kura Ziemeļniecisku skarbumu, melanholiju, sarežģītību, jūtību. Pašie- mūzikā hipertrofēta vēlīnā romantisma valoda jau pāraugusi eks- grimi, filozofisku vispārinājumu, varoņpagātnes mīlestību un se- presionistiski spriegā izteiksmē. natnes glorifikāciju. Intelektuālu un emocionālu piepildījumu. To, Skaņdarbi? To ir daudz. Pirmām kārtām, tās ir vokālsimfonis- kas raksturīgs Latvijas mūzikai. kās partitūras, kurās milzīgu lomu spēlē teksti, vēstījumi, idejas. * Līdz šim komponista vārds latviskots trijādi – Bukēns vai Bucens/Bucēns. Teksta un mūzikas nesaraujamā savstarpējā integritāte ir galvenais Varianti radušies, gan tieši transkribējot no latinizētā varianta Bucenus/ komponista pašizpausmes veids, kas parādās dziedājumos ar sim- Bucaenus kā Bukēns (I. Šarkovska-Liepiņa, P. Medžviks), gan orientējoties uz fonisko orķestri (Das grosse Bündnis” jeb “Lielā vienotība”, 1928), viņa iespējamo izcelsmes vietu – Bucenas ciemu sorbu apdzīvotajā apgabalā vai deklamācijas veidā, kā, piemēram, melodramatiskajā simfoni- Brandenburgā, Vācijā (vācu Butzen, lejassorbu Bucyn; Z. Gailīte, V. Kolms). jā lielam simfoniskajam orķestrim, ērģelēm un melodeklamato- ** Eiropas viduslaiku procesija, kurā piedalās grēku nožēlnieki (vāc. Geissler, ram (Sprechstimme) An den Tod (“Nāvei”, 1922). Šī integritāte var lat. flagellant), izpērkot savus grēkus ar fiziskām mocībām; brālībai piederoši kristieši pasaules gala pareģotāji, kuru rituālu katoļu baznīca kopš 14. gadsimtā izpausties arī kā grandioza simfonisko un vokālo līdzekļu saplū- nosodīja; vēlāk flagelanti kļuva par sektu, taču drīz vien tā beidza pastāvēt. dināšana darbā Die Geisselfahrt (“Flagelantu gājiens** jeb Posta Darbojās Francijā, Polijā, Elzasā, Lotringijā, Švābijā, Dānijā.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 39 NOVELE Firsts un viņa kapelmeistars PAR JOHANU SEBASTIĀNU BAHU KĒTENES FIRSTA LEOPOLDA GALMĀ

Diāna Albina

Mūzikas vēsturniece un ilggadēja Latvijas Radio mūzikas raidījumu veidotāja Diāna Albina (1927–2013) radījusi vairākus desmitus radio- noveļu, un vairākas no tām dzīvo arī rakstīta teksta formātā, gaidot, kas notiks – vai galu galā kāds arī vēlēsies, piemēram, izdot tās. “Mūzikas Saules” 2010. gada 4. laidienā publicējām noveli “Viļņu dziesma” par Jāzepu Vītolu Pabažu jūrmalā. Likās, ka šopavasar varē- tu piedāvāt jums stāstu par Bahu Kētenē. Vairums avotu sniegs līdzīgu informāciju – laiks, ko Johans Se- bastiāns Bahs (1685–1750) pavadīja Kētenē, bija radošā ziņā, iespē- jams, laimīgākais viņa mūžā. 1717. gads. Ar cietumsodu beidzas Baha Veimāras periods, viņš pamet savas sapņu ērģeles un pārceļas uz Kēteni, kur gan nav ērģeļu, toties ir apgaismots un ļoti, ļoti muzikāls valdnieks – Anhaltes-Kēte- nes firsts Leopolds (1694–1728). Viņi kopā muzicē, Baha rīcībā ir lielisks orķestris, top daudz jaunas laicīgas instrumentālās mūzikas. 1720. gadā 36 gadu vecumā negaidīti aizsaulē dodas Johana Se- bastiāna pirmā dzīvesbiedre Marija Barbara (1684–1720). Četri bērni (trīs miruši agrāk) paliek bez mātes. Sniegā iegrimušo Veisenfelzas pilsētiņu 1721. gada 3. decembrī Johans Sebastiāns apprec dziedātāju Annu no ziemas miega bija izpurinājusi svētku Magdalēnu Vilki (citviet Vilkeni, 1701–1760), un laimīgā otrā laulībā trauksme. Mazā Saksijas vasaļvalsts svinēja piedzimst vēl 13 bērnu (uz jautājumu, cik Baham bija bērnu, atbilde sava maizestēva hercoga Kristiāna dzim- ir – divdesmit, un desmit no tiem miruši agrākā vai vēlākā bērnībā). šanas dienu. Svinības Veisenfelzā pēdējos 1721. gada 11. decembrī firsts Leopolds apprecas ar Frederiku gados gan bija ieviesušās jau gluži par re- Henrieti (1702–1723). Piedzimst meita, kas pārdzīvos abus vecākus. gulārām norisēm, tās šeit rīkoja vai ik pāris 1723. gada 4. aprīlī Frederika Henriete dodas citā saulē. 22. maijā mēnešu. Atzīmētas tika gan dažādas baznī- Bahs ar ģimeni ievācas savā jaunajā mājā Leipcigā. cas svētku dienas, gan hercoga un viņa ģi- 1728. gada vasaras beigās aiziet mūžībā firsta Leopolda otrajā menes locekļu gadadienas, gan valdniekam laulībā dzimušie bērni. 19. novembrī 33 gadu vecumā viņiem seko vienkārši iegribējās sarīkot jautru mielastu Leopolds. ar skaļu viesu baru. Tādas līksmes arvien Diānas Albinas skats uz mūzikas vēsturi visumā ir faktoloģiski pa- noslēdzās ar spožām medībām, jo hercogs matots, bet vienlaikus kāpināti emocionāls, un kā tāds tas sakļaujas Kristiāns augstāk par visu cienīja aizrautī- ar Latvijas mūzikas pagātnes nacionālromantisko iedabu, kas ilgus gu medību priekus. Kāds brīnums – Vei- gadus bijusi dominējošā. Piemēram, Inga Žolude savu stāstu par Emī- senfelzas meži bija slaveni ar briežu, meža- lu Dārziņu (“1904. Melanholiskais valsis”, “Dienas Grāmata”, 2018) cūku un lapsu bagātību. Kurš gan nevēlētos veidojusi romantiski, tomēr mūsdienīgā izklāstā. Tātad – var dažādi, paviesoties pie dāsnā un dzīvespriecīgā bet galvenais ir tas, ka vajag rakstīt, jo mūsu lielā mūzikas vēsture vēl kaimiņa, tādēļ arī šoreiz svētku gaidās bija tikai pašā aizmetnī, un mēs nemaz nerunāsim par modernu pasaules pārpildīta nevien pati pils, bet arī visas pil- klasiskās mūzikas vēstures grāmatu latviski, tāpēc laipni sveikts ik- sētiņas viesnīcas kā “Strēlnieks” un “Zelta viens mēģinājums runāt profesionāli un radoši. krusts”, tā “Trīs gulbji” un “Sudraba pusmē- OS ness”. Kaimiņu firsti un hercogi bija ieradu- šies ne tikai daudzskaitlīgu galminieku pa-

40 MŪZIKAS SAULE 1/2019 vadībā, bagātais Veimāras Vilhelms Ernsts bija līdzi atvedis visu savu slaveno kapelu, laikam gribēdams palepoties ar to, ka Vei- senfelzā neatradīšoties pietiekami daudz mūziķu, kas spētu godam atskaņot veimā- riešu dāvanai sagatavoto “Medību kantāti”. Medību dienas priekšvakarā gados ve- cākie viesi, kaimiņvalstiņu godājamie saim- nieki, bija pulcējušies pils lielajā zālē, cienā- joties ar Veisenfelzas izslavētā vīna pagraba labumiem. Paskopais Veimāras hercogs bija gan jau paspējis iečukstēt ausī blakus sēdo- zicēja draugu pulkā, viņam patika izteiktie * * * šajam brandenburģietim, ka, tik plaši un iz- komplimenti un apbrīna, tomēr īpaši viņš Hercoga Johana Ernsta līdzatvestais Vei- šķērdīgi dzīvojot, Kristiānam pavisam drīz mīlēja atkārtot, ka vijoļspēle to nevis izklai- māras galma mūziķis Bahs gandrīz vai no pa vienam vien būšot jāsāk izpārdot Veisen- dējot kā firstu, bet muzicējot viņš jūtot sevī pirmā mirkļa piesaistīja Kētenes firsta Leo- felzas pilī reiz sakrātie dārgumi. Turklāt Vil- patiesu mākslinieku. polda uzmanību. Augsta piere, enerģisks helms Ernsts bija pametis ar aci uz godavie- Johans Ernsts aicināja Bahu pie klave- zods... Skaisti veidoto galvu nesedza parū- tā novietotā greznā pokāla pusi – Saksijas sīna, viņš gribot parādīt draugiem kādu ka, biezie kastaņbrūnie mati bija sakārtoti kūrfirsta Augusta dāvanu Kristiānam kāzu no saviem klavesīnkoncertiem. Bahs esot rūpīgās sprogās. Spītīgi sakniebtās lūpas un dienā, apprecot bagāto atraitni grāfieni fon to izveidojis par koncertu diviem klavesī- drošā acu izteiksme liecina, ka šis vīrs nav Mansfeldu. Sievas pūrs jau esot izšķiests, jo niem. Jā, Bahs ierunājās, – Veimāras her- radis liekties, nav radis atkāpties no savas hercogiene Luīze mīlot greznību ne mazāk coga galmā viņu tiešām pārsteigusi bagātā pārliecības. Viņa augstības Veimāras her- kā vīrs. Drīz hercogistes tukšajā kasē vējš un daudzveidīgā nošu bibliotēka un līdz coga Vilhelma Ernsta galma ērģelnieks un svilpošot skaļāk par jautro medību ragu. ar to iespēja iepazīties ar itāļu meistaru kapelas koncertmeistars Johans Sebastiāns Gados jauno viesu saime tikmēr bija sa- Korelli, Legrenci, Albinoni un Vivaldi ins- Bahs. Tātad tam vajadzētu būt padevīgam pulcējusies pils attālākā spārnā, nelielajā, trumentālo koncertu mākslu. Īpaši viņu galminiekam, un tomēr šis vīrs likās pilnīgi bet gaumīgi iekārtotajā mūzikas salonā. Vi- saistījusi Antonio Vivaldi izkoptā modernā neatkarīgs, pavisam atšķirīgs un nelīdzinā- ņiem bija savas intereses un bagātīga viela trīsdaļīgā koncerta forma. Tā taču būtiski jās ierasti pakalpīgajai valdnieku pavadoņu sarunām. Abi Veimāras hercoga brāļadēli atšķiroties no ierastās mazliet smagnējās saimei, kurai Leopolds parasti bija nevērīgi Ernsts Augusts un jauniņais Johans Ernsts Concerto grosso uzbūves. Lai tikai paklau- laidis skatu pāri, nemēģinot tuvāk ieskatī- bija nesen atgriezušies no ārzemju ceļoju- soties, cik aizrautīgi un spoži Vivaldi veido ties kalpotāju livrejās tērpto ļautiņu sejās. ma un degtin dega vēlmē dalīties iespaidos. savus Allegro, kā attīsta un kāpina frāzi, kā Šī bija citāda, skaista, lepna seja, un tik Sev līdzi viņi šovakar bija vēlējuši ataici- izkārto kulminācijas. Baham esot iegribē- dzīvs bija tās skatiens, ka jaunajam firstam nāt arī Veimāras galma ērģelnieku Johanu jies atveidot šī jaunā tipa koncerta formas pēkšņi par visu vairāk sagribējās pakļaut šo Sebastiānu Bahu, pajaunu, nopietna ska- savās transkripcijās, viņš arī paša mūzikā cilvēku savai varai, būt viņa pavēlniekam, ta vīru, augstu domīgu pieri un neparasti meklējot jaunus ceļus koncertžanrā. Un Jo- īpašniekam, nē, tomēr varbūt pat draugam. starojošām vērīgām acīm. Johans Ernsts hans Sebastiāns jau sēdēja pie klavesīna, lai Pēdējās klavesīnskaņas izšalca kā no kā- kaislīgi mīlēja mūziku, aizrautīgi centās to uzsāktu saviļņojošu, skaņu kaskādēs gluži das citas pasaules atlidojis vēls atvadu svei- sacerēt arī pats un pēdējā laikā katru brīvu vai liesmojošu Allegro. ciens, un salonā iestājās klusums. Pirmais brīdi tiecās pavadīt kopā ar Bahu, kuru viņš Jaunie augstmaņi neviļus bija pieklusu- ierunājās kētenietis Leopolds. Atgriezies uzskatīja par savu skolotāju un lielāko auto- ši un kā apburti klausījās Baha spēlē. Ar no sava ārzemju ceļojuma, kur neticami lie- ritāti visos ar mūziku saistītos jautājumos. neticamu veiklību, gandrīz vai lidojot pār la naudas summa galvenokārt bija izšķiesta Stingrais tēvocis vīpsnāja par brāļadēla klavesīntaustiņiem, traucās mūziķa pirk- par operu un koncertu apmeklējumiem, tukšo un nelietderīgo aizraušanos. Veimārā sti. Brīžam skrējiens asi aprāvās, stīgām viņš dedzīgi iestājās par to, ka mūzika Sak- ikviens labi zināja, ka starp hercoga rezi- nodžinkstot spēji tvertos, likās pat, ne- sijas pavalstu galmos tiekot gaužām maz denci Vilhelmsburgā un “Sarkano pili”, kur žēlīgos akordos, kā laužņiem zirga mutē cienīta. Veimārā taču esot vēl samērā ne- uzturējās abi valdnieka brāļadēli, bija uz- iecērtoties. Mirklis – un skrējiens turpinā- sen darbojusies tīri laba opertrupa, bet Vil- celts vārdos neizteikts, bet stingri ievērots jās. Gaismu un ēnu spēlēs mijās mažora un helms Ernsts sadomājis taupīt naudu un to žogs. Vilhelms Ernsts Sarkanajā pilī nespē- minora aprises, parādījās jauna veida figu- likvidējis. Un vai tāpat šeit Veisenfelzā, kad ra ne kāju un ne vienreiz vien bija klaji licis rācijas, raisījās dialogi, jautājumi un atbil- gribējuši uzvest kādu hercogam dāvinātu nojaust savu nepatiku par galma ērģelnieka des, lai beidzot, straujas pasāžas sviesta, kā kantāti kā nupat šī paša Baha komponēto Baha biežajām vizītēm jauno radinieku mīt- ilgi gaidīts atrisinājums atlidotu kadence. medību alegoriju, tad izpildītājus bijis jāved nē. Tomēr Bahs pretēji galma dzīves ieražām Bahs pieklusa, it kā gribēja jau beigt, bet tad no kaimiņiem. Viņš, Leopolds, gan esot cie- bija neierasti spītīgs, un jauniņais Johans atsāka no jauna. Šoreiz pirksti raisīja pavi- ši norunājis ar savu cienījamo māti Gizelas Ernsts tik ļoti bija pieķēries Baham, ka vairs sam ko citu – domīgu, skaistu kā no pašas kundzi, ka jau šogad Kētenē tiks izveidota ne dienu nevarēja iztikt, nedzirdējis viņa dvēseles dziļumiem aicinātu Largo. Vai viņš galma kapela un visus izdevumus Leopolds mūziku. Johans Ernsts līksmoja par to, ka vairs nejuta ap sevi klausītājus, aristokrātis- segšot no saviem personīgajiem līdzekļiem. vairāku viņa skaņdarbu muzikālo materiālu ki izsmalcinātā mūzikas salona vidi? Vai ne- Tā kā berlīnieši atkal tā paša skopuma dēļ Bahs bija augstu novērtējis un skaisti ievi- šķita, it kā viņš pēkšņi te atrastos viens pats, esot likvidējuši savu galma orķestri, viņš jis pats savos izvērstākas formas darbos – vienīgi ar savu mākslu, ar šīm cēlā kustībā pasteidzies labākos mūziķus jau sarunāt gan ērģeļu, gan klavesīna koncertos. plūstošajām skaņām, kas kā starojošs vai- darbam Kētenē. Vienīgi tas neesot un ne- No ārzemju ceļojuma bija nesen atgrie- nags norobežoja viņu no visa pārējā. Kā esot sastapis piemērotu kapelmeistaru. Vai zies arī jaunais Kētenes firsts Leopolds. Šo- gan viņš bija tā iedrošinājies atstāt aiz sevis tad Bahs vēl ilgi domājot sēdēt Veimārā, vakar viņš draugu vidū redzami lepojās ar visu ceremoniālo, padevīgo un paklausīgo, kur, kā zināms, Vilhelms Ernsts vairāk par jauniegūto lieliska meistara darināto vijoli, ienākt greznajā salonā un būt tomēr brīvs ērģelnieka un koncertmeistara posteni solīt ko bija atradis Itālijā. Leopolds labprāt mu- kopā tikai ar savu pasauli, ar savu mūziku? viņam nedomājot? Un jaunais firsts lūkojās

MŪZIKAS SAULE 1/2019 41 NOVELE uz Bahu ar tādu pārliecību, it kā ne mirkli draudze apjūkot, un ērģeļu pēcspēles Bahs kam nepaklausīgs spītnieks, vietējais ērģel- nešaubītos, ka jautājums izšķirts un viņa izstiepjot bezgala garas, un, kad par to vi- nieks Johans Sebastiāns Bahs?! piedāvājums tiks pieņemts. ņam esot aizrādījuši, Johans Sebastiāns aiz Tagad bija izdevība visu Veimārā pa- Leopolds paņēma vijoli un pamāja Ba- tīras spītības esot beigu akordu pielicis tik mest, pārcelties jaunā vietā un darbā uz ham, lai tas sēžas pie klavesīna. Jaunais ātri, ka mācītājs pat neesot paspējis aiziet Kēteni. Bet!... Bahs labi zināja, ka Kētenē firsts uzsāka kādu no nesen aizsaulē aizgā- līdz ģērbkambarim. bija iedibināts un valdīja stingrs kalvinisms. jušā Arkandželo Korelli sonātēm, ar kurām Jā, Bahs atzina: viņš bijis jauns, straujš, Ērģelēm bija liegta nozīmīga loma dievkal- bija iepazinies Itālijā un tūlīt aizrāvies ar šo spītīgs un palicis tāds arī, gadiem ejot. Ne pojumā, to skanējums traucējot dievlūdzē- mūziku. Bahs ierasti pa pusei improvizējot, Arnštatē, ne Mīlhauzenē viņš tā arī nevarē- jus un novēršot viņu domas no augstākām pa pusei atmiņā atsaucot viņam zināmo Ko- ja piepildīt savas vienīgās alkas – muzicēt! lietām. Aiziet uz Kēteni Baham nozīmētu relli mūziku, slavenās variācijas La Follia, Ko varēja iesākt Mīlhauzenē ar turienes šķirties arī no ērģeļspēles. Jau iedomājoties pina pavadījuma audumu. Viņu pārsteidza vecajām sagrabējušajām ērģelēm, dziedātā- to, Bahs juta sirdi salecamies krūtīs. Nevie- augstdzimušās personas muzikalitāte, kas jiem, kas nespēja kopā nodziedāt pat korāli, nu mūzikas instrumentu viņš nebija varējis jau tuvinājās profesionālam līmenim. Abi kur nu vēl fūgu? Salīdzinot ar to, Veimāra tā iemīļot kā šo tūkstoš stabuļu vareno mil- izpildītāji, mūzikas vadīti un vilināti, pa- šķita tīrā paradīze! zi. Kas vēl varēja uzburt tādu skaņu orkānu mazām it kā sakusa vienā elpā. Bija zudusi Tomēr drīz vien Bahs samanīja jaunās no bezdibenīgi gulošajiem dunošajiem ba- kāda gadsimtos nosprausta un nepārkāp- darbavietas ēnaspusi. Grūti bija izturēt siem līdz gaisīgi dzidrajām savā augstumā jama robeža starp valdnieku un viņa pade- Veimāras hercoga neiecietību. Vilhelms gandrīz jau pārpasaulīgas tāles skarošajām vīgo kalpu. Bija vairs tikai mūzika – smel- Ernsts neko nekad nebija sapratis mūzi- sīkajām stabulītēm? Nebija jau neviena dzoši skaistā vijoles balss un tās uzticīgais kā un nevērtēja augstu šo skanošo fonu tāda mūzikas instrumenta, kuru nepārval- pavadonis, atbalsts un draugs, kas skandējās sava galma ceremoniālam. Visu dzīvē viņš dītu Johans Sebastiāns Bahs, Veimāras gal- klavesīna akordos un rotājošajās figurācijās. iedomājās stingri noteiktu kā dievkalpoju- ma kapelas koncertmeistars. Bet meistara ma regulu, ko viņš centās fanātiski stingri sirds piederēja ērģelēm. * * * ievērot. Maksādams algu galma mūziķim, Baham katru reizi no jauna tas izlikās brī- Atgriezies Veimārā, Johans Sebastiāns nekas nēsāja viņa livreju, hercogs bija pārlie- nums, kad kā milzu kamene iedūcās ērģeļu varēja tikt vaļā no domas par Kētenes firsta cināts, ka valdniekam ir tiesības lemt par basi, kad ar tādu spēku, ka gribējās no sajūs- piedāvājumu. Kas tad viņu bija piesaistījis savu kalpotāju kā par jebkuru lietu, jebku- mas iekliegties, iešalcās pilns visu reģistru provinciālajai un savrupajai Veimārai, kur ru priekšmetu pilī. Tikai viņš varēja atļaut skanējums. Likt iedarboties pedālim, tumša- visu noteica un vadīja hercoga Vilhelma tam komponēt vai arī pavēlēt nodarboties jiem basiem, kas visām baznīcas sienām pa- Ernsta īgni sarauktā acs? Bahs to gan apzi- vienīgi ar vijolnieka un ērģelnieka pienāku- vēlēja vibrēt līdzi izraisītās skaņas spēkam, nājās tīri labi. Uz Veimāru viņu bija aizvedis miem. Hercogs necieta, ka Bahs pasniedz un tad šajā varenajā pamatā guldīt tvirtu, kā Johana Sebastiāna dvēselē iedēstītais neat- mūzikas stundas viņa brāļadēliem, viņam no granīta bluķiem iztēstu tēmu, izejmate- vairāmais un nepārvaramais ērģeļspēles pašam pēcnācēju nebija. Kādā dienā Vil- riālu, uz kura tālāk viņš pats kā kungs un trakums. Veimārā lielākās ērģeles atradās helms Ernsts lika darīt zināmu Baham, ka pavēlnieks būvēja veselu skaņuceltni. Ļaut pils baznīcā, dīvainas arhitektūras celtnē. viņš nedrīkstot vairs spert ne kāju Sarkana- rokām lidot pāri manuāļiem, liekot mir- Augstā altāra būve mazliet atgādināja pi- jā pilī, jauno prinču rezidencē. Rīkojums, dzošām pasāžām traukties tādā ātrumā, ka ramīdu, un draudze to labsirdīgi sauca par ko Bahs atļāvās neievērot. Hercogs to likās skaņas nepagūst izgaist, kad tām jau uzbrūk “ceļu uz debesu valstību”. Ērģelēm nebija nemanām, tomēr pārdrošo pārkāpumu nākamās. Vienā paņēmienā visu to noslau- pārāk daudz reģistru, bet, pateicoties telpas neaizmirsa. cīt, izgaidīt pēdējo izskaņu vēl skaņu ne- neparastajai akustikai, tās skanēja pasakai- Kad nomira līdzšinējais Veimāras galma mierā dunošajās velvēs un tad kā no pašām ni. Un Bahs neko dzīvē netika mīlējis tik kapelmeistars, vecais Drēze, hercogam ne- zvaigžņu tālēm atvilināt glāsainu melodiju, ļoti kā ērģeles. Diemžēl īsti skaistas un lie- nāca ne prātā apstiprināt šai postenī Bahu, tik trauslu kā no kristāla lietu, tik gaišu kā las ērģeles iegūt pastāvīgā lietošanā viņam kaut arī bija labi zināms, ka visu pēdējo lai- rīts, kas vēl nekā nezina par dienas vētrām līdz šim tā arī nebija izdevies. Pat Veimārā ku kapelu faktiski bija vadījis tās koncert- un negaisiem. Nevienu valdnieka troni Bahs tās bija diezgan pieticīgas, bet kur gan viņš meistars. Nē, par Drēzes pēcteci Vilhelms nemainītu pret šo ērģelnieka sēdekli, kur būtu ticis pie labākām?! Ernsts pavēlēja iecelt jauno Drēzi, par kuru viņam vienam piederēja visas skaņu krāsas, Bahs labi zināja, ka par viņa ērģeļkaismi mūziķi atklāti smējās, ka tēva balstītais dē- saule, zvaigznes un tumšākie vētru padebeši. varētu jau sacerēt leģendas! Vēl zēna gados, liņš neprotot atšķirt kvartu no kvintas. Vēl Johanam Sebastiānam Baham bija tikai viens dzīvodams pie brāļa Ordrufā, viņš bija pa vairāk. Pēc koncerta, kurā Bahs nospēlēja dievs un valdnieks, kuram viņš fanātiski kal- gaišajām mēnessnaktīm pārrakstījis vese- savu jauno vijolkoncertu, hercogs demons- poja, visu atdodams, visu aizmirsdams – tā lu ērģeļdarbu sējumu, kaut stingrais brā- tratīvi pagāja solistam garām kā tukšai vie- bija mūzika, pāri visam – vienīgi mūzika. lis bija liedzis to darīt. Vai tikai tādēļ vien tai, turpretī laipni apsveica Drēzi ar jauno viņš tik tikko netika pazaudējis savu pirmo amatu un lūdza parūpēties, lai savlaicī- * * * darbavietu Arnštatē, ka bija kājām aizgājis gi tiktu pasūtināta kantāte Reformācijas Pavadījis vairākas nedēļas mokošās pārdo- pāri visam Lineburgas tīrelim uz Lībeku, svētkiem. Valdnieks vēlējās, lai to sacerētu mās, Bahs pieņēma lēmumu. Viņš uzrakstī- lai dzirdētu Dītriha Bukstehūdes spēli. Jā, vismaz Tēlemanis vai kāds cits no pazīsta- ja Veimāras hercogam atlūgumu un lūdza un klausījies tik aizrautīgi, ka žēlīgi atvēlētā majiem komponistiem. Veimāras galmam tā visžēlīgo atļauju atstāt dienestu Veimāras četru nedēļu atvaļinājuma vietā bija iznā- esot nepieciešami mūziķi ar vārdu! Turklāt galmā, lai, paklausot firsta Leopolda aici- kuši gandrīz četri mēneši... hercogs tīri labi zināja, ka kantāti jau sācis nājumam, varētu pārcelties darbā par ka- Johans Sebastiāns gribēja spēlēt ērģe- rakstīt Bahs, ka tai jau ir gatavs ne tikai pelmeistaru uz Kētenes galmu. Hercogam les! Bija pārliecināts, ka viņa māka nebūtu teksts, bet arī daļa mūzikas un nepiecie- Vilhelmam Ernstam šis nelielais, atturīgā vērtējama zemāk par to, ko uz saviem lie- šams tikai rīkojums, lai darbu sāktu iestu- tonī ieturētais raksts izsauca tādu dusmu liskajiem instrumentiem spēja Reinkens dēt. Bet Veimāras hercogam bija vajadzīgs uzliesmojumu, ka nabaga sekretārs, kas un Bukstehūde. Ja vien viņam dotu vaļu... mūziķis ar vārdu, tāds tolaik bija apkārtējos tobrīd atradās kabinetā, lāga nezināja vai Bet Arnštates konsistorija domāja citādi – galmos jau plaši atzītais Tēlemanis. Vai ar labāk nebūtu augstdzimušo valdnieku uz Baha korāļpavadījumi esot tik sarežģīti, ka to varēja salīdzināties kaut kāds valdnie- brīdi atstāt vienatnē.

42 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Ko šis Bahs gan iedomājas, ārdījās hercogs. Ja Veimāras valdnieks uzskata, ka nav nekādas vajadzības paaugstināt viņu par kapelmeistaru, vai tad šim muzikantiņam savā spītībā un iedomībā tūlīt jāskrien uz citu galmu, kur viņam šo kāroto vietu pie- dāvā? Un savā ierastajā, plaši vēzienīgajā rokrakstā hercogs rakstīja pavēli par nekau- nīgā galma mūziķa Baha arestu. Pēc nepilnas stundas aiz Baha bija aiz- slēgušās Veimāras pils cietumtelpas durvis. Vesels mēnesis vienatnē. Vienīgi Baha sievai reizi nedēļā bija ļauts uz īsu brīdi apmeklēt Johanu Sebastiānu. Tomēr Bahs zināja, ka aresta laiks, lai cik ilgs vai īss tas arī nebūtu, nespēs mainīt viņa apņēmību. Viņš bija izlēmis pamest Veimāru. Un vien- tulīgajā pils aresta telpā Bahs rakstīja atvadas savam vistuvākajam draugam Veimārā. Domās sarunādamies ar savu vismīļāko instrumentu, nelielā burtnīcā citu pēc citas Bahs rakstīja ērģeļu korāļprelūdijas. Prelūdiju pamatā nebija viņa oriģināltē- mas. Apkārtējā vide un pašreizējie apstākļi nelikās piemēroti, lai viņš sacerētu kādu virtuozu fantāziju, tokātu vai pasakalju, kā- das viņš bija mīlējis komponēt Veimārā aiz- vadītajā laikā. Vienkārša un nopietna katras prelūdijas augšējā balsī skanēja korāļa melodija. Bet tēmas krāsainajā daudzbalsīgajā apvijumā Bahs ielika visu savu gadu gaitā krāto ērģelnieka prasmi. Domās viņš juta, kā kājas ierastā veiklībā skar pedāļus, kā mainās reģistri un līdz ar to tēma atmirdz arvien jaunās krāsās. Ar savu līdz augstā- kajai pilnībai izslīpēto dzirdi viņš rūpīgi izsekoja atlidojošajām pasāžām un izvēlīgi izraudzījās rotājošos mordentus un trille- Firsts Leopolds rus. Kāda bagātību krātuve viena vienīga mēneša laikā iegūlās mazajā burtnīcā. Tā tāju vizītes, svinīgās pusdienas, pat stingrie * * * bija kā sāpīga atvadu vēstule mīļotajai! Vai dievkalpojumi askētiskajā un izrotājumiem Firsts Leopolds ierastajā pēcpusdienas tiešām viņš spēs tā mierīgi atstāt to visu aiz skopajā Kētenes galma reformātu baznīcā – stundā Kētenes pils zilajā salonā muzicē sevis, aizmirst dzīvās sarunas ar ērģelēm?... viss tika saīsināts līdz minimumam, lai jo kopā ar Bahu. Jāatzīst gan, ka šajās divvien- vairāk laika firsts varētu veltīt mūzikai. Jau- tulības stundās firsts galvenokārt klausās * * * nus skaņdarbus – tas bija galvenais, ko firsts Baha spēli. Leopolds labi jūt, ka ne vienmēr Pēc arestā pavadītā mēneša Bahs saņēma tagad prasīja no sava kapelmeistara. spēj izsekot līdzi neparastā ģēnija domas skarbu hercoga paziņojumu, ka viņa vietā Bahs klausīja labprāt un deva dāsni. Ilgi lidojumam. Kaut arī talantīga, tomēr tikai par galma kapelas koncertmeistaru ir pie- viņš nebija rakstījis ar tādu kaismi, pašatde- amatiera pirksti nespēj tehniski tikt galā ar ņemts cits mūziķis, ka Bahs ir atbrīvots no vi un tīri vai fantastisku izšķērdību. Sonātes uzdevumiem, ko Bahs arvien no jauna iz- sava dienesta un viņam 24 stundu laikā jā- vijolei un klavesīnam, violai da gamba un virza savos skaņdarbos, it kā skatīdamies pamet Veimāra. 1717. gada decembra sāku- klavesīnam, flautai un klavesīnam, trioso- jau pāri savam laikmetam. Šimbrīžam tie mā Johans Sebastiāns Bahs ieradās Kētenē, nātes divām vijolēm, triosonātes flautai un pilnībā šķiet pieejami tikai viņam vienam. lai sāktu jaunas dzīves un darba gaitas. vijolei ar obligāto klavesīnu – tas viss lija kā Johans Sebastiāns firsta vijolei uzrakstī- Kētenē Bahs ieradās tieši no Veimāras no pilnības raga. Firsts ieminējās, ka viņš jis piecdaļīgu partitu. Viena tās daļa savos cietuma. Dzīve, kas tagad virmoja ap viņu, labprāt vairāk nodotos čella spēlei, un jau apjomos ir neparasta, un Bahs tīri labi pats vēlāk pašam atceroties, šķita kā sapnis. Tā pēc neilga laika Bahs nolika viņa priekšā novērtē, ka tā ir par lielu, salīdzinājumā ar bija nemitīga mūzika. Jau pāris nedēļu pēc uz nošupults sešas svītas čellam solo. Firsts pārējām četrām. Tomēr savu ieceri viņš at- viņa ierašanās Kētenes pils mūzikas salonā vēlējās pils mūzikas vakaros vairāk uzmanī- stāj negrozītu. Viņš ir izvēlējies senas dejas jaunā kapelmeistara un galma kamermū- bas veltīt koncertiem, un Bahs citu aiz cita formu – čakonu, vijolei neierastu veidoju- zikas vadītāja vadībā notika pirmais kon- komponēja koncertus gan vijolei, gan klave- mu: uz visu laiku atkārtotas basa tēmas vijas certs. Šim gadījumam Bahs bija uzrakstījis sīnam, gan vairākiem klavesīniem. Viņa iz- desmitiem variāciju. Baham liekas, ka reiz jaunu orķestra svītu, un kapelas sastāvā doma un daiļrades rosme šķita neizsīkstoša. šī čakona pametīs savu pirmējo mājas vie- spēlēja pats valdnieks. Firsts pavēlēja iekārtot speciālu salonu, tu – kā vijolsonātes jeb partitas daļa un uz- Tā tas turpinājās. Firstu Leopoldu neinte- kur pēcpusdienas stundās viņš gribēja būt sāks patstāvīga skaņdarba gaitas. Katrā ziņā resēja nekas cits kā vienīgi mūzika. Rīta izjā- netraucēts. Vienīgais viņa biedrs šajās stun- viņš labi apzinās, ka izveidojis skaņdarbu, des, kabineta apspriedes, oficiālās apmeklē- dās bija Bahs. Un, protams, mūzika. kas savās variācijās ietvēris veselu vijoles

MŪZIKAS SAULE 1/2019 43 NOVELE izteiksmes līdzekļu enciklopēdiju, gandrīz se bijusi tikai nabadzīga muižnieka meita, * * * visu, ko īsts meistars spēj panākt no četrām bet, kā liecina portrets, neparasti skaista. Johans Sebastiāns Bahs šķirstīja nelielu pa- stīgām, kad pār tām ar retu māku tiek vadīti Tomēr abiem uz savienošanos nācies gaidīt pes vākos iesietu burtnīcu. Bahu ģimenes spriegi savilktie lociņa astri. ilgi, kamēr vectēvs nomiris, pat nāves gul- hronika... Visi Bahi bijuši mūziķi. Jau sākot Leopoldam Baha čakona vēl ir mīkla. tā dēlam nenovēlot svētību, bet gan skarbi ar to tālo senci, kurš, protestantiskās pārlie- Viņš mēģina un vingrinās, tad atkal no- novēršot skatu. cības dēļ vajāts, pagājušā gadsimta sākumā liek notis pie malas. Lepnums liedz palūgt Vēlāk, paklausot jaunā Kētenes firsta bija spiests pamest savu iedzīvi Ungārijā un Baham atvieglinātu redakciju. Firsts labāk Emanuela lūgumam, ķeizars skaistajai Gize- kopā ar ģimeni pārcēlies uz Tīringeni. No aizbildinās ar nogurumu vai citreiz pat ar lai Agnesei esot piešķīris grāfienes Nīnburgas tā laika Saksijā parādījušies Bahi – bērniem apnikumu un liek Baham atskaņot kādu no titulu, un beidzot viņi varējuši apprecēties. svētītas ģimenes, kurās visi pēcnācēji bez saviem jaunākajiem klavesīndarbiem. Pēc- Abu laime tomēr nav bijusi ilgstoša. Vec- izņēmuma mantojuši lieliskas dabas dotas pusdienas mūzikas stundas valdnieks pa- tēva bargais skatiens vajājis Leopolda tēvu mūziķu iemaņas. matā taču vēloties izmantot nevis darbam, vēl no aizsaules. Zēnam bija tikai pieci gadi, Bahs un mūziķis – tie bija Saksijā un arī kas šobrīd vēl prasītu piepūli, bet mūzikas kad tēvs nomira. Māte pārvaldīja zemi un ārpus tās pazīstami sinonīmi. Sencim Ba- baudai. Čakonai vēl lemts mazliet pagaidīt. audzināja dēlu. Gizela Agnese visu mēdza ham savā laikā piederēja labas dzirnavas, darīt maigi, pat viņas pavēles vairāk skanē- tomēr viņa vecākais dēls Hanss, Johana Se- * * * ja kā jautājumi, nevis kategoriski rīkojumi. bastiāna vecvectēvs, tās vieglu sirdi atstājis Leopolds klausās Baha spēlē un izjūt savādu Tikko Leopolds bija sasniedzis pilngadību, jaunākajam brālim, lai pats pilnīgi nodotos tīksmi. Atmiņā ataust tāli bērnības iespaidi, viņa pameta lielo Kētenes pili un par spīti mūzikai. Ar vijoli rokās viņš staigājis no kad māte firstiene Gizela Agnese atļāva zē- visiem dēla iebildumiem pārcēlās uz mazo, ciema uz ciemu, no krodziņa uz krodziņu. nam atslēgt Kētenes firstu dzimtas dārglietu kluso Nīnburgu. Es taču esmu tikai grāfiene Savukārt Hansa dēls Kristofs Bahs, Joha- šķirstiņu, pārcilāt daudzās paaudzēs krātās Nīnburga – viņa smaidot teica dēlam. na Sebastiāna vectēvs, jau bija nopietnāks rotas un gredzenus, bārstīt caur pirkstiem Kad Leopolds atgriezās no Itālijas, radi vīrs. Sākumā sulainis Veimāras galmā, tad krelles un aplūkot briljanta spraudes. Toreiz deva padomus precībām. Viņš pretojās. Ve- kapelas mūziķis. Baha tēvs ieņēma cienīja- viņa bija dēlam teikusi – tas viss pieder Kē- cāku romantiskais mīlasstāsts jaunekli at- mo pilsētas mūziķa vietu Eizenahā un sa- tenes firstu namam. Tā ir milzīga bagātība. baidīja no politiska aprēķina laulībām. Tur- viem dēliem centās sniegt kaut cik stabilu Šos dārgakmeņus tu jau vari novērtēt zeltā klāt viņu tik ļoti saistīja mūzika, ka citām mūzikas izglītību. un pārrēķināt dālderos. Būs krietna summa. domām neatlika laika. Tomēr nu firstam Un nu viņš – Johans Sebastiāns Bahs. Kē- Tomēr esi gudrs. Neaizmirsti saskatīt šajos tuvojās jau trīsdesmitais gads. Viņa port- tenes firsta kapelmeistars un galma kamer- ar aukstu liesmu gailošos akmeņos paslēpto rets Kētenes pils galerijā senču attēlu rindā mūzikas vadītājs. Vai viņam būs lemts palikt skaistumu. Tas nav ne naudā aprēķināms, bija pēdējais. Kas sekos pēc tam? šajā rezidencē līdz mūža galam? Kādu man- ne nopērkams. Un tomēr tas ir pats dārgā- Nesen ienākot pils lielajā mūzikas salo- tojumu viņš varēs atstāt saviem dēliem? Vai kais, ja vien to spēj novērtēt īpašnieks. nā, firsts bija ieraudzījis Bahu nodarboja- tiešām vienīgi tikai īstas nevainojamas Bahu Māte sūtīja Leopoldu uz Itāliju. Ļāva mies ar abiem saviem dēliem. Gatavojoties dzirdes, lielisku mūzikas izjūtu, gandrīz visu iepazīties ar brīnišķīgās zemes mākslu un koncertam, viņš acīmredzot bija gribējis mūzikas instrumentu spēles māku? Bet kā- neizteica neviena nopēluma, uzzinot, ka jauno triosonāti izspēlēt kopā ar puisē- das gan Kētenē bija iespējas iegūt vēl plašā- par operu apmeklējumiem vien dēls iztērē- niem. Cik vērīgi tie abi sekoja ikvienai tēva kas zināšanas, augstāko izglītību? Spriežot jis sešdesmit tūkstoš dālderu. Gizela algo- rokas kustībai! Tas bija lielisks ansamblis, no sava sūrā likteņa pieredzes, Bahs labi ja dēlam izcilus skolotājus un neskopojās, saskanīgs un neparasti muzikāls! zināja, ka mūziķis, lai cik talantīgs, Saksi- nolīgstot zinošus pavadoņus. Leopolds bija jā nebija nekas. Nē, viņa dēliem vajadzēja mācījies saskatīt un novērtēt skaistumu, sasniegt kaut ko vairāk, nekā viņš, klejojo- viņš, tagad jaunais Kētenes firsts, kas nu ša muzikanta mazmazdēls, bija iespējis. Vai sēž pils salonā un klausās sava kapelmeis- viņš bija ticis daudz tālāk par saviem priekš- tara Baha spēli. Klausās, grimst mūzikas tečiem? Nevienā rezidencē taču netika no- skaistumā un izjūt dziļu prieku – kāds ne- strādājis pat ne pilnu gadu desmitu, arvien samaksājams dārgums gan pieder Kētenes no jauna bijis spiests meklēt citu vietu un firstam. Viņam vienīgajam. labāku saimnieku. Vilhelms Frīdemanis, viņa mīlulis, lai būtu klaidonis muzikants? * * * Bahs nervozā pasāžā, kā rēgus atgainīdams, Pēdējā laikā firsts Leopolds retāk uzmeklē Kētenes pils strauji pārskrēja klavesīna klaviatūrai. zilo salonu pēcpusdienas stundās. Toties viņu bieži redz pastaigājamies pils galerijā, Jaunākais zēns kļūdījās un mazliet sa- * * * kur cita pie citas karājas daudzās paaudzēs mulsa. Tēvs draudzīgi iesmējās, bet vecākais Vasarās firsts Leopolds, tāpat kā daudzi krātās gleznas – Kētenes firstu dzimtas savilka seju pārākuma grimasē un atkārtoja Saksijas magnāti, parasti devās pavaļoties portreti. Lūk, Leopolda vectēvs. Trīsdesmit grūto frāzi precīzi un spoži. Jau pēc mirkļa iemīļotajā Bohēmijas peldvietā Karlsbādē. gadu kara laikā viņā esot cīnījies zviedru viss ritēja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Tās bija jautras dienas, augstmaņi ieradās, karaļa Gustava Ādolfa pulkos. Bijis skarbs, Piesitis beigu akordu, Bahs apskāva abu pui- daudzskaitlīgas svītas pavadīti, tika rīkoti mazrunīgs vīrs, raupjš un nepiekāpīgs. Pēc sēnu trauslos plecus un pievilka mazos sev koncerti un teātra izrādes. Protams, arī Ba- kara, atgriezies savā paputējušajā valstiņā, cieši klāt. Tikai tagad viņš pamanīja salona ham bija jābrauc kopā ar savu pavēlnieku. ar visu enerģiju ķēries pie zemes saimniecī- durvīs stāvam firstu. Leopolda skatienā bija Tovasar Karlsbādē viesojās Brandenbur- bas nostiprināšanas. Dēlam viņš izraudzījis kaut kas tāds, ka Bahs steidzīgi atbīdīja zē- gas kūrfirsts, un īsi pirms aizbraukšanas bagātu sievu, kādas hercogistes mantinieci. nus un piecēlās. Mūziķa sejā parādījās it kā Kētenes firsta villā viņam par godu tika Taču Leopolda tēvs Emanuels, laikam gan vainas izteiksme. Kādēļ? Bahs nespētu atbil- sarīkots koncerts. Leopolds gatavojās tam mantojis vecā karavīra spītīgo, nepiekāpīgo dēt. Nebija taču nekāda pamata. īpaši rūpīgi, jo zināja, ka tēvocis ir diezgan raksturu, no iecerētajām laulībām katego- Bet firsts strauji pagriezās un, ne vārda labs mūzikas pazinējs. Kētenietis gribēja riski atteicies. Viņa izredzētā Gizela Agne- nebildis, pameta salonu. palielīties viņa priekšā ar sava kapelmeista-

44 MŪZIKAS SAULE 1/2019 vilinošo piedāvājumu apprecēt Bukstehū- des vecīgo meitu un iegūt lielisko ērģelnieka vietu pie slavenajām Lībekas ērģelēm. Jo- hans Sebastiāns taču vairāk par visu mīlēja ērģeles. Un tomēr bija arī vēl kas cits. Bahs atminējās tālo stundu reiz Arn- štates baznīcā, kad bija atvedis savu līga- vu ērģeļu luktā, lai tuvumā parādītu tai daudzstabuļu milža noslēpumus. Viņš bija pamudinājis meiteni dziedāt, tīksminājies, savijot viņas balss sudrabu ar vismaigāk izvēlētā ērģeļu reģistra balsi. Johanu Se- bastiānu taču pēc tam pilsētas tēvi gandrīz vai atlaida no amata. Kāda pārdrošība un nekaunība, ļaut sievietei dziedāt baznīcas ērģeļu luktā! Viņš atcerējās abu kopīgo prieku par dēlu Vilhelmu Frīdemani, kam do- mās abi jaunie vecāki izsapņoja īsti slavenu nākotni. Bija laimes brīži, bija rūpes – visu to ar sirsnīgu pateicību un reizē kā sāpīgas ardievas Bahs ietērpa skaņās un ieguldīja skumjajās Adagio taktīs. * * *

Kantātes Wo soll ich fliehen hin BWV 5 manuskripts, 1724 Kētenes pilī svinēja kāzas. Simt un desmit parasti klusās un tukšās istabas tagad vie- ra meistarību un uzdeva Baham sagatavot nopietnu domu. Kad sirdī kaist vēlme pie- su pārpilnas dūca kā bišu strops. Ieradušies īpaši virtuozu fantāziju klavesīnam. Savu- sist vienu pašu griezīgu akordu un aizcirst bija radinieki, kaimiņi, firsti, hercogi, grāfi, kārt kopā ar firstu Leopoldu bija plānots at- klavesīna vāku!... viens vārds spožāks par citu. Kētenes firsta skaņot kādu no vijolsonātēm. Firsts gribēja laulības ar Anhaltes-Bernburgas princesi paspīdēt ar savu galma komponistu un, jā- * * * Frederiku Henrieti bija notikums, kas izsaka, viņam tas pilnam arī izdevās. Plānoto Tikai pēc pāris nedēļām Baham izdevās sauca dzīvas pārrunas. Abi jauni – prin- priekšnesumu gan teju izjauca pēkšņa ziņa. pārraut biedējošo klusuma loku ap sevi. cesei tikai deviņpadsmit gadu. Abi bagāti Dienu pirms koncerta firstu uzmeklēja Agrā rudens rītā vēl miegā iegrimušajā – vecu, cienījamu dzimtu atvases. Nebija viņa sekretārs – esot saņēmis depešu no mājā viņš piesēdās pie galda, lai uzrakstītu iemesla šaubām par laimīgu savienību. Tā- Kētenes, ka pēkšņi mirusi kapelmeistara kādu Adagio. Tā bija viņa atvadvēstule Ma- dās kāzās tik tiešām var palīksmot! Baha sieva Marija Barbara. Leopolds sarau- rijai Barbarai. Tomēr divi cilvēki bija nopietni. Līga- ca pieri un vēlēja par notikušo klusēt. Ba- Cita pie citas rindojās nošu sistēmas, pa- vaiņa mātei firstienei Gizelai Agnesei bažas ham tas neesot jāzina – varot ietekmēt viņa klausīgi grupējās mazās melnās nošu galvi- sagādāja dēla spējais lēmums. Jauno Frede- spēli. Jāgatavojas koncertam, lai viss noritē- ņas. Enerģisks noteikts nošuraksts, bet tas riku Leopolds bija redzējis tikai kādas pā- tu īsti spoži. Tā arī notika. Brandenburģie- bija tikai mehānisks karkass jūtīgai, skaistai ris reizes, bet nu pēkšņi apgalvoja, ka bez tis bija sajūsmā par dzirdēto un vēlējās, lai dvēseles atklāsmei, kas īsti atklājās, dzīvās viņas nevarot dzīvot. Ilgi vilcināties ar pre- Bahs uzrakstītu viņa kapelai sešus orķestra mūzikas skaņām iezaigojoties. cībām un tad pēkšņi izlemt vienā nedēļā! koncertus. No Karlsbādes Leopolds atgrie- Bahs rakstīja un domās sarunājās ar Ma- Frederika Henriete turklāt ir tik noslēgta, zās vislīksmākajā noskaņā. riju Barbaru. Skumjas, sāpes, vientulības tik nerunīga. Mātei liekas – sevī ierāvusies, Ieradies Kētenē, Bahs uzgāja tukšu, ne- smeldze, tas viss ievijās šajā Adagio, pēdējā augstprātīga. Kā viņa sapratīsies ar dzīvo, skanīgu māju, kurā tikko bija viesojusies sveicienā, kas tā arī bija palicis nepateikts atklāto, rosīgo Leopoldu? Kā viņa izturēsies nāve, un kapsētā svaigi uzmestu kapa ko- garām palaistajā atvadu stundā. Kā vējā pret firsta mūzikas kaislību? piņu. Mājā bija iestājies dīvains klusums, plīvojošas, gaistošas dūmu vērpetes domās Vai jaunā firstiene mīlēs mūziku? Šis tas dziedāja ausīs ar neparasti biedējošu atausa atmiņu mirkļi. jautājums mocīja otru nopietno cilvēku šalku. Bahs piegāja pie klavesīna, tomēr Acu priekšā zīmējās Marijas Barbaras vispārējā jautrībā, Johanu Sebastiānu Bahu. neiedrošinājās pieskarties taustiņiem un seja, bet ne tā nogurusī, asi iegrebtām sā- Viņš nejauši bija pamanījis jaunās firstienes pārtraukt mēmo baismu, kamēr smadzenēs pīgām grumbām mutes kaktiņos, mazliet garlaikoto sejas izteiksmi, kad Leopolds tai pulsēja neatlaidīga doma – viņš neko nebija skumjām acīm, kuras jau bija ietvēris ne- saviļņots stāstīja par otrajā kāzu dienā pa- nojautis, viņš nebija varējis ierasties, nebi- skaitāmu rieviņu loks. Nē, viņš redzēja redzēto lielo koncertu. Svinīgajam gadīju- ja varējis atvadīties no Marijas Barbaras. jauniņo Mariju Barbaru gaišām, garām bi- mam par godu tikšot atskaņota jauna kan- Firsts zināja, bet neteica Baham ne vārda. zēm, apaļīgiem vaigiem un šķelmīgu smai- tāte, un vispār Kētenes pilī cienot tikai labu Valdniekam bija svarīgāk, lai Bahs labi no- du acīs, tādu, kādu viņa izvadīja Arnštates mūziku, te esot daudz mūzikas pazinēju. spēlētu brandenburģietim veltīto koncertu. ērģelnieku Johanu Sebastiānu Bahu ceļā uz Henriete klusēdama vērās firstā ar sa- Un rīt Baham atkal jāierodas zilajā salonā, Lībeku. Viņš gribēja toruden paklausīties vām ieslīpajām, zaļganajām nāras acīm. lai muzicētu kopā ar firstu, saaustu kopējā Bukstehūdes spēli un padomāt par saviem Par ko gan viņa domāja šajā brīdī? Tad tā skanējumā savu pavadījumu ar viņa augs- tālākiem mērķiem. Es tevi gaidīšu, Se- sāka runāt pavisam par kaut ko citu. Savas tības spēlētās vijoles balsi, palīdzētu tai bastiān! – viņa smējās, apgriezās un iegāja istabas viņa vēlētos iekārtot pils rietumu pulsēt, vizēt, likt iegailēties spožas kulmi- savas mājas durvīs, pat nenogaidījusi viņa spārnā. Tur logi izejot uz parku un ezeru. nācijas brīdī, iedvesmotu veidot frāzi te kā atbildi. Viņam bija tikai divdesmit gadu, un Tur esot tik kluss. Par visu vairāk Henrie- melodisku glāstu, te kā nesteidzīgi risinātu tomēr šī uzticīgā smaida dēļ viņš bija atteicis te mīlot klusumu, viņu stindzinot kņada,

MŪZIKAS SAULE 1/2019 45 NOVELE troksnis un pūļa izdarības. Cik pretīgi viņai izdzirdējis Annas Magdalēnas soprānu, viņš rakstījis firsta kāzu dienai, bet skaņurakstā esot visi šie sīkie radinieki, kas tikai to vien pārsteigts pārtrauca pavadījumu. Meitene bija ievijusies paša negaidītā laime. Kan- gaidījuši, kā palīksmoties bagāto brālēnu samulsa. Viņa domāja, ka slavenajam Baham tāte bija sacerēta Annas Magdalēnas gai- un māsīcu godos! Viņas dzimtajā pilī izvai- viņas dziedājumā kaut kas licies nepieņe- šajam soprānam, un dziedot viņas balsī roties no tādiem skaļiem sarīkojumiem. mams. Tomēr Johans Sebastiāns klusēdams jaudās gaviles. Ak, Leopolds līksmi nopūtās. Viņš jau tikai pameta ar roku un lūdza turpināt. Firsts Leopolds apmierināts klausījās un arī tikai to vien gaidot, kad visa šī drūzma Darbā Anna Magdalēna izrādījās nepa- māja ar galvu. Šis Bahs taču bija īsts dārgak- rimsies, viesi aizbrauks un pils atgūs savu rasti čakla. Ikvienu Baha norādījumu viņa mens. Kāda lieliska balsvedība! Cik smalki ierasto mieru. Viņš varēšot atkal netraucē- saprata jau no pusvārda, no acīm vien no- izvēlēts pavadījums, ne mirkli neaizēnojot ti nodoties mūzikai. Cik tas būšot skaisti! lasīja katru labojumu. Tīri nemanot viņa un nenomācot balss līniju! Protams, kantā- Henriete taču neesot pat ne reizi dzirdējusi bija īsā laikā pārņēmusi visu kapelas nošu te prasa labu dziedātājas māku. Nav viegli viņa spēli. saimniecību. Mēģinājumam vai koncertam intonēt Baha melodiju. Šie mazliet neap- Henriete klusēja. sākoties, viss bija sakārtots līdz pēdējam valdītie lēcieni, saviļņotās noskaņu maiņas. sīkumam. Bahs pirmoreiz dzīvē izjuta sev Un turpat līdzās tāds melodijas plūdums, *** blakus īstu palīgu. Un vēl – Annai Mag- īsts ar meistara roku darināts zelta lējums! Kētenes pils lielajā mūzikas salonā notika dalēnai nepiemita nekas no parastajām Leopoldam pat vienu mirkli šķita, ka acīs firsta kāzām veltītais koncerts. Atskaņoja primadonnu kaprīzēm. Viņa vienmēr bija sariešas asaras. Viņš bija bezgala laimīgs. speciāli šim notikumam sacerēto Baha kan- jautra, mazliet kautra un gatava izpalīdzēt Pēkšņi sev blakus viņš sajuta nemierīgu tāti. Soprāna solo dziedāja Kētenes galma ikvienam. kustību. Henriete pieskārās viņa rokai. Viņa jaunā soliste Anna Magdalēna Vilke. Ak, nē, Dažu mēnešu laikā viņi tā sarada, ka, bija pavisam bāla. Lielajās zaļganajās acīs nu jau vairs ne Vilke! Tā viņa saucās pirms Annai Magdalēnai reiz uz pāris mēnešiem spīdēja sāpju un baiļu izteiksme. – Man ne- izturami sāp galva, viņa čukstēja. – Tev tūlīt ir kaut kas jādara, lai šī mūzika apklustu. Es to nevaru vairs izturēt ne mirkli. Leopolds apjuka. – Bet kantāte taču tikai nupat kā sākusies. Protams, protams, ja tu vēlies, mēs varam tūliņ celties un pāriet uz blakusistabu. Firsts piecēlās un ārēji mierīgs un paš- pārliecināts, atbalstot Henrieti, virzījās uz salona durvīm. Vienā mirklī bija kājās arī galminieki. Pārsteigtais Bahs gribēja pār- traukt spēli, viņš nesaprata, kas noticis. Bet firsts ar valdonīgu vēlīgumu pavēlēja mūziķiem turpināt – spēlējiet, spēlējiet, viss ir ļoti skaisti, mazliet vēlāk mēs varbūt atgriezīsimies.

Piemineklis pie J.S. Baha mājas Kētenē trim nedēļām. Īsi pirms firsta kāzām sievu aizbraucot paviesoties Veisenfelzā, Bahs jau mājās bija pārvedis arī viņa kapelmeistars. gandrīz tūlīt pat saprata, ka nevar iztikt bez Koncertā dziedāja Anna Magdalēna Baha. viņas vairs nevienu brīdi. Abu kāzas notika Johans Sebastiāns pats sēdēja pie klave- nevilcinoties un vēl drīzāk par sasteigtajām sīna. Viņš klausījās dziedātājas jaunajā sid- firsta kāzām. Leopolds smīnot piekrita un rabaini tīrajā balsī un vēl arvien nevarēja un neuzstādīja liekus jautājumus. Viņš pats bija nevarēja pierast pie domas, ka viņa atraitņa par daudz aizņemts ar savu precību lietām. liktenī ar vienu rāvienu viss tā izmainījies. Baha kāzu ceremonija tika rīkota nevis Baha zāle Kētenes pilī Viņš ilgi nebija varējis samierināties ar baznīcā, bet klusi mājas apstākļos, un to ap- Marijas Barbaras zaudējumu. Divus gadus maksāja Kētenes firsts Leopolds. Galu galā Nē, salonā viņi vairs neatgriezās. Zāle Bahs ņēmās ar bērniem, nenokārtoto saim- līgavainim bija jau trīsdesmit seši gadi, bet ātri tukšojās. Bahs nepārtrauca klavesīna niecību, tomēr vienmēr vēl šaubījās par otr- līgavai tikko apritējis divdesmit viens. Baha spēli un turpināja vadīt kapelu, it kā nekas reizējām laulībām. vecākā meita Katarīna bija tikai astoņus ga- nebūtu noticis. Skanēja Annas Magdalēnas Un tad Kētenes galmā ieradās jauniņā dus jaunāka par pamāti. Laikam taču kādu sidrabainais soprāns, lokani graciozas vijās Anna Magdalēna. Viņas tēvu, talantīgo laiku savas jūtas viņi bijuši spiesti slēpt. Vai stīdzinieku melodijas, glāsaini piebalsoja trompetistu Veisenfelzā Johanu Gotfrīdu Bahs kautrējās par savu vēlīno laimi? Kādēļ oboja, un klavesīns precīzi zīmēja harmo- Vilki, Bahs pazina labi, ne reizi vien viņi abi gan vēlāk nu jau vīra dāvinātajā nošu grā- nisko pamatu. Mūzika turpinājās. Tomēr bija kopīgi muzicējuši Veisenfelzas galmā. matiņā Anna Magdalēna ar tādu mīlestību Bahs saprata, ka šodien, skanot līksmajai Vilke bija rekomendējis meitu par solis- bija ierakstījusi āriju ar vārdiem “Ja sirdi dā- kāzu kantātei, viņš spēlē bēru mūziku Kē- ti Kētenē, un tā kādā kapelas mēģinājumā vāt vēlies, to dari nemanot, | Lai mūsu abu tenes galma kapelai. Un, kaut arī diriģents Bahs iepazinās ar Annu Magdalēnu. vēlmi acs sveša nenoprot”. uzmundrinoši māja mūziķiem ar galvu, Jau kopš jaunības Johans Sebastiāns ne- Lai nu kā, bet tagad Anna Magdalēna kaut arī mūzika traucās dzīvā allegro tem- spēja būt vienaldzīgs pret tīras dzidras sie- stāvēja visu spožo firsta kāzu viesu priek- pā, pār Johana Sebastiāna vaigu sāpīgā no- vietes balss burvību. Pirmajā mēģinājumā, šā un dziedāja Baha kantāti. Bahs to bija jautā noritēja slēpta asara.

46 MŪZIKAS SAULE 1/2019 *** istabas, uz viņas pavēli ir aiznesti prom visi *** Pēc ilgāka laika kādu pēcpusdienu firsts mūzikas instrumenti. Tomēr naktī Henrie- Bahs izgāja no firsta kabineta un ilgi klīda Leopolds bija atkal ieradies zilajā mūzi- te uztrūkusies, jo virs galvas augšstāvā kāds pa Kētenes pils garajiem koridoriem. Viņš kas salonā un licis tur ataicināt arī Bahu. It spēlējis vijoli. Arī pēcpusdienā, kad viņas zināja, ka kapelas mūziķi sapulcējušies kā nekas nebūtu noticis, it kā ierastajā pils istabene pavērusi durvis, bijušas dzirdamas Baha mājā un gaida firsta atbildi. Ko lai vi- muzicēšanā nebūtu bijis vairāku nedēļu pār- vijoles skaņas. Tajā pašā mirklī Henrietei ņiem saka? Ka Kētenes firsta aizraušanās ar traukuma, viņš paņēma no sienas vijoli un uzliesmojušas mežonīgas galvassāpes un mūziku ir beigusies, ka viņi tagad ir brīvi mazliet izklaidīgi to uzskaņoja. Firsts uzjau- viņai šķitis, ka sajuks prātā. un Kētenes galmam vairs nav vajadzīgi? Ko tāja Baham, vai tas esot pabeidzis Branden- Jau vairākus mēnešus pilī vairs neno- viņi iesāks? Bahs bija domājis palikt Kētenē burgas kūrfirstam solītos koncertus. Bahs tiek koncerti, un visi kapelas mēģinājumi līdz mūža galam, tomēr laikam gan taisnī- tūlīt nekavēdamies sāka klāstīt, ka pirmais pārcelti uz Baha māju. Pie mūziķiem firsts ba, ka nelga ir tas, kas paļaujas uz valdnie- koncerts jau esot tikpat kā pabeigts, kā otra- vispār nav rādījies. Reiz, ieradies rīta pie- ku labvēlību. jam koncertam viņš esot izvēlējies pavisam ņemšanā, Bahs mēģināja Leopoldam pa- Baham vajadzēja izšķirties par savu un neikdienišķu concertino grupu, kurā blakus stāstīt par kapelas darbu, lūdza jaunus uz- nu jau krietni sakuplojušās ģimenes tālā- vijolei spēlētu flauta, oboja un trompete. Šī devumus un rosināja sarīkot kādu koncertu ko likteni. Pirmais sāpīgais trieciens sūr- koncerta Andante esot īsta maza serenāde, lūgtiem viesiem, firsts tikai izklaidīgi vērās stēja skaudri, tomēr no tālajiem senčiem kādu dažkārt varot noklausīties lauku cie- logā un neteica ne vārda. mantotais spīts un apņēmība liedza ļauties matos. Varbūt gaišībai labpatiktos ieskatīties Par godu jaunpiedzimušajai princesei nevarīgam žēlumam par zaudēto. Vai kād- notīs? Kapelai tas būtu liels prieks un gods Bahs uzrakstīja kantāti un aiznesa to firs- reiz viņa sentēvam Ungārijā tāpat nenācās pēc tik ilga laika atkal dzirdēt gaišības spēli. tam. Droši vien kādudien tikšot rīkotas pamest visu iedzīvi, rūpīgi savīto ligzdu, lai Leopolds klausījās izklaidīgi. Viņš pado- krāšņas kristības. Kā tad bez koncerta? pārceltos uz jaunu, nezināmu dzīves vietu māšot. Pašlaik viņš esot ļoti aizņemts, sakarā Leopolds pavēlēja galma mantzinim izmak- Tīringenē? Baham ir trīsdesmit astoņi gadi. ar kāzu svinībām labu laiku neesot pievērsis sāt Baham par kantāti piecdesmit dālderu, Vai tiešām nepietiks spēka pagriezt visam vērību valsts lietām. Dokumentu sakrājusies bet, jautāts par atskaņošanu, tikai atmeta ar muguru un sākt jaunu dzīvi? vesela kaudze, turklāt vairāki ir tādi, kas jā- roku. Kētenes pils bija iegrimusi klusumā. Kad pirms kāda laika Baham tika iemi- izlemj steidzīgi. Bet gan jau. Jā, à propos, vai nējušies par kantora vietu Leipcigā, Johans tiesa, ka Baham esot jauna triosonāte? Firsts * * * Sebastiāns bija pasmīnējis. Tik droša tobrīd gribot to redzēt. Bahs atvēra notis. Un atkal Kētenes pilī bēres. Neparasti klusas. Bez šķita firsta Leopolda draudzība, tik drošs skanēja mūzika, metot tiltu pāri kādai vār- sēru mesas, bez rekviēma. Savā pēdējā gri- un nesatricināms tēlojās abu starpā celtais dos nepateiktai atsvešinātības aizai. bā firstiene Henriete stingri noteikusi, lai mirdzošais mūzikas tilts. Tomēr drīz viss Spēji atvērās durvis, un salonā ienāca viņa tiktu apbedīta bez mūzikas, un šī griba izrādījās mānīgs, un pats tilts, kā izrādās, firstiene. Ar nevērīgu skatu tik tikko atņē- bija bez ierunām izpildīta. bija vien tāda trausla mēness mirgas laipa. musi Baha goddevīgo sveicienu, viņa uzsā- Nedaudzās nedēļās firsts Leopolds bija Leipcigas piedāvājums nu izlikās visprātī- ka sarunu ar firstu franču valodā. stipri nosirmojis un izskatījās agri noveco- gākā izvēle. Un vai Leipcigā netiktu rastas Bahs pietvīka. Franču valodu, ja arī ne vi- jis. Neviens nepateiktu, ka viņam nav vēl vēlamās iespējas dēlu izglītībai? sos smalkumos, viņš prata labi un sarunāties pat ne trīsdesmit gadu. Viņš kļuva noslēgts Bahu spēji iesvēla negaidīta dzirksts – varēja bez kļūdām. Bet aizvainojošais abu un kaislīgi pievērsās reliģijai. Firsta tuvākie viņš atkal no jauna varēs muzicēt pie ērģe- valdnieku dialogā bija tas, kā Henriete saru- cilvēki raustīja plecus. Leopolds bija pār- lēm! Kas bija Kētenes zaudējums, salīdzi- nājās ar Leopoldu, neievērojot un ignorējot vērties līdz nepazīšanai. not ar atgūto iespēju! Ausīs iešalcās vare- Bahu. Tā tērzē istabenes vai sulaiņa klātbūt- Apritot oficiālajam sēru laikam, Bahs nais visu ērģeļreģistrus vienojošais pleno nē, ar franču valodas lietošanu pasvītrojot, ka ieradās pie sava valdnieka. Mūziķi gaidot skanējums, iedunējās basi, un tajos iegūla tā ir saruna, kas nav domāta kalpotāju ausīm. firsta pavēles. Kādi būtu turpmākie rīkoju- akmenstvirta tēma. Johana Sebastiāna dzī- Un vai tad mūziķis Johans Sebastiāns Bahs mi kapelai? ve ir celta uz stingriem pamatiem. Viņš ir bija kaut kas vairāk nekā kalpotājs Kētenes Leopolds ieskatījās Baham acīs, it kā re- viens no sīkstās Bahu dzimtas, kaut arī viņa pilī? Kaut arī reizēm firstam iepatikās kopā dzētu to pirmoreiz mūžā. Rīkojumi? Kādi senču portretus neglabā neviena galerija. ar viņu pamuzicēt pils mazajā zilajā salonā. gan te var būt rīkojumi? Kapela jāatlaiž! Bahs klusi piecēlās, mēmi palocījās Vai tad jūs nesaprotat, ka mūzika un tikai *** pret firstu pāri un atstāja salonu. Viņu mūzika man nonāvēja viņu? Vai jūs varat Jau pēc dažiem gadiem Leipcigas Svētā neaizturēja. iedomāties, ka jebkad dzīvē es vairs spēšu Toma skolas kantors Johans Sebastiāns Baha zāle Kētenes pilī klausīties mūziku? Bahs saņēma Kētenes galma pasūtinājumu *** Baham neizpratnē nolaidās rokas. Ja tā komponēt sēru mūziku aizsaulē aizgājušā Firsts Leopolds ir kļuvis tēvs! Diemžēl tas ir jūsu gaišības stingri izlemta pavēle, tad firsta Leopolda piemiņas svinībām. Bahs tomēr nav karsti gaidītais mantinieks un kas gan tagad notiks ar mūziķiem? gan tajā laikā bija ļoti aizņemts. Viņš strādā- Kētenes firstu cilts turpinātājs. Tā ir maza, Leopolds piecirta kāju. Un kāda man tur ja pie “Mateja pasijas”, ko vajadzēja pabeigt kusla meitenīte. Ārsti apgalvo, ka, lai gan daļa? Es negribu domāt par to visu. Negri- līdz Lieldienām. Bet firstam atvadu svei- dzemdības bijušas ļoti sarežģītas un mazā bu, ka mani tagad traucētu ar šīm nejēdzī- cienu atteikt viņš nevarēja. No jau sacerē- neesot sevišķi stipra, tomēr ir cerības, ka bām. Kā kalpotājs uzdrošinās vērsties pie tā oratorijas materiāla Bahs izvēlējās pāris viss beigsies labi. manis ar tādiem niekiem? korus, pielāgoja tiem atbilstošus tekstus un Henriete kļuvusi vēl bālāka. Viņas sejā Johans Sebastiāns sastinga. Pēkšņi vi- aizsūtīja mūziku uz Kēteni. Pats ierasties dzīvas liekas vairs tikai lielās zaļganās acis, ņam gribējās kliegt – vai atceraties Karls- uz sēru svinībām viņš negribēja. Atstādams kas tagad arvien biežāk iegūst drudžainu bādi, gaišība?! Viena vienīga koncerta dēļ dienestu Kētenē, viņš bija šķīries no firsta spīdumu. Viņa ir bezgala nogurusi un vēlas firsts noklusēja Marijas Barbaras nāvi, un uz visiem laikiem. Zinot, ka viņa mūzika ap sevi tikai klusumu. Pēcpusdienas stun- Bahs nevarēja atvadīties no sievas. Bet Ma- tomēr vēlreiz atskanēs Kētenes pilī, Baham dās viņa pieprasa, lai firsts atrastos tās tu- rijas Barbaras nāve firsta acīs bija vien sī- drīzāk likās, ka tās ir atvadas ne no cilvēka, vumā. Pilī vispār aizliegts muzicēt, un no kums, tāpat kā tagad labu laiku koptās gal- bet no tāla nepiepildīta sapņa par kāda firs- pils rietumu spārna, kur atrodas firstienes ma kapelas un tās mūziķu liktenis. ta un viņa kapelmeistara draudzību.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 47 VIEDOKLIS

IMPRESIJAS PAR LAIKA MŪŽĪGO RITUMU (!) UN MŪSDIENU MŪZIKAS MIGLAINO STATUSU Mūsdienu mūzika Jānis Torgāns

Mūsdienas tagad ir patlabanējais laiks, šodiena. Bet vecākās māsas gaitas. Jau tīri “dzīvojamās platības” ziņā: kamēr seno laiku mūsdienas ir pagātne, kāda kļūs arī šodiena. akadēmiskie žanri joprojām pilnīgi izteikti dzīvo savās telpās – Laika ritums nav nedz apstādināms, nedz šādi vai baznīcās, pilīs, opernamos un koncertzālēs, otrs atzars – izklaides tādi pavirzāms. Tas vienkārši notiek, un mēs visi žanri – apgūst pavisam citas dzīvesvietas – sākumā krodziņus, esam tam pakļauti. Desmitiem un simtiem vēstures restorānus, tirgus būdas un karuseļus, vēlāk – deju zāles, rēviju paradoksu ir jau laimīgi aizmirsti, kaut arī nekur halles un festivālu teltis, nerunājot par speciālām būvēm. Paskatiet pazuduši nav: to ietekme ir izkliedējusies, uzsūkusies Madonnas koncertvietu un tehniskā aprīkojuma sarakstus, kas aiz- sekojošajos laikposmos un klusi līdzdarbosies arī ņem vairākus smagā transporta pamatīgus ešelonus... nākotnē. Šīs vispārīgās, gandrīz banālās premisas Bet pats galvenais – skaņas pastiprināšana līdz visbiežāk apdul- ir jāatgādina, mēģinot kaut mazliet – hipotētiski – linošam troksnim, gaismu un krāsu viesulis, kas izsit no ierastās tuvoties mūsdienu mūzikas kopskatam, panorāmai, ikdienas uztveres un kuram sanākušie tūkstoši arī labprāt ļaujas. globalizētās pasaules vissenākajām sastāvdaļām un Visbiežāk apzināts, pusapzināts vai neapzināts mērķis ir nonākt neparedzamām nākotnes vīzijām. hipnotiskā, transam līdzīgā stāvoklī (cik vecmodīgi un banāli!). Te sava loma arī halucinogēniem un citiem psihi ietekmējošiem pre- parātiem: no vienkāršas zālītes līdz pamatīgai superfarmācijai, kas Ar mūziku es te domāju to, ko mēdzam apzīmēt ar formulu klasis- bez pūlēm – un atkārtoju – ar labprātīgu sajūsmu “norauj širmi” kā mūzika (classics) vai – manuprāt labāk un trāpīgāk – akadēmis- šādu pasākumu apmeklētāju vairākumam. Te pat būtu vietā teikt – kie žanri (tas ir, mācītie, skolotie, izglītotie un izglītības tradīcijā masai, pūlim. Protams, tāpat kā akadēmisko žanru jomā arī te ir radušies žanri). Tādējādi nosacīti nodalot nost izklaides mūziku, ļoti plašs sarīkojumu diapazons visādā ziņā un dažādos aspektos: kas vispirmām kārtām parasti nav mūzika, organizētas skaņas, intelektuāļu saiets būtiski atšķirsies no pusaudžu trakulībām, īstu bet mūzika plus vēl kaut kas: vārdi, poētiskais (vai nepoētiskais) melomānu stingrais vērtējums nesaskarsies ar iereibušu tīneidžeru teksts, verbāli fiksēta informācija. Tiesa gan, krasa šī robeža nav: mežonīgo ekstāzi. Katram savs. arī sakrālā mūzika un skatuves žanri neaprobežojas ar tīru mūziku, Es te apzināti nemēģinu skart, piemēram, džezu, kurš ar vie- tomēr samērs, proporcijas ir gluži citas – mūsdienu izklaides mū- nu kāju dzīvo koncertzālē, ar otru – džeza klubos, restorānos vai zikā teksta saturiskais svars it bieži ir būtiskāks un nozīmīgāks par tavernās, taču katrā ziņā mazāk aptverošās izpausmēs (kaut ir arī tīri muzikālo komponenti. Abas jomas līdzās pastāvējušas gadu grandiozi džeza festivāli, ilglaicīgāki šīs jomas pielūdzēju svētki). tūkstošos, vismaz tajā nieka pāris tūkstošu gadu nogrieznī, par Vēl lielākā mērā nošķīrums, savdabība attiecas uz tautas mūziku, kuru mums ir kaut kāds priekšstats, un par pēdējiem diviem, trim kas pārdzīvo vēl nepieredzētu uzplaukumu un izpausmju diapazo- gadsimtiem pat gluži labs priekšstats. Jā gan – pat šajā laikposmā nu: no autentisku izpildītāju nelieliem sastāviem līdz lielu interna- ir vēl daudz balto plankumu (nerunājot un neraudot par tiem va- cionālu grupu jaunradei un milzīgiem festivāliem, kas pārsteidz ar goniem sacerējumu, kādus atrodam 19. gadsimta nošu izdevniecī- grandiozitāti un piedāvājumu neaptveramo spektru (bet kur paliek bu katalogos un kas pa lielākai daļai ir vai nu tīra, kaut “izglītota” tauta? Un kāda tauta – etniskā nozīmē?). Taču atgriežamies pie grafomānija, vai arī tik tālu no mākslas – iedvesmas, gara lidoju- izklaides mūzikas, paturot prātā arī šo apzīmējumu (akadēmiskie, ma, individualitātes –, ka droši pieskaitāma makulatūrai, kur savu izklaides) joprojām hipotētisko, skaidri nedefinējamo saturu. fizisko galu arī ņēmusi). Vēl viena jauno laiku iezīme: deja – fiziskā, taustāmā, reāli ķer- Bet, atgriežoties pie izklaides mūzikas, nevar nepamanīt, ka tās meniski veidotā, kas sākotnēji bija izklaides žanru pamats, saturs ceļi mūslaikos (mūsu pāris gadutūkstošu ritumā) krasi nošķīrušies un mērķis, pilnīgi pazudusi no šīs jomas, jo diezin vai par deju var no ilgi un smalki – jau vismaz kopš senajiem grieķiem – mācītās nosaukt kolektīvu neorganizētu lēkāšanu, turklāt it bieži bez no-

48 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Turklāt koncertzāles tiešā klātbūtne, klausītāja līdzpārdzīvo- jums, protams, ir dokumentāls fakts, kamēr skaņieraksts tiek pa- matīgi slīpēts, lolots un uzlabots, un patiesībā ir gluži jauna reali- tāte, kāda dabā, īstenībā nekad nav pastāvējusi. Toties ir nopulēta līdz pilnībai un katrā ziņā nav sliktāka, vājāka, nepilnīgāka nekā koncertpriekšnesums un tiešais kontakts ar klausītāju (kas pats par sevi arī ir specifisks fenomens un vērojams visās temporālajās, lai- kritē sakņotajās mākslās). Piedevām te nāk klāt izpausme, kas galējā realizācijā atgādina Henrija Katnera (Henry Kuttner, 1915–1958) iedomīgo robotu (The Proud Robot, 1943) – ideālo aluskārbu atgriezēju, kurš, pavēr- sis vienu teleskopaci pret otru, saldi dveš: “Cik es esmu pilnīgs, ne- pārspējami skaists un gudrs…” Arī ideālais melomāns var sasniegt muzikālu ekstāzi bez koncertzāles, orķestra, reāla skanējuma, tikai ar saviem iekšējiem resursiem. Un vēl atsevišķs pārdomu atzars: mūziķu, vispirmām kārtām, komponistu darba samaksa. Pats jēdziens parādījies samērā vēlu. IMPRESIJAS PAR LAIKA MŪŽĪGO RITUMU (!) UN MŪSDIENU MŪZIKAS MIGLAINO STATUSU Mēs labi zinām – kas maksā, tas pasūta mūziku. Tā tas ir gan senos laikos, gan mūsdienās. Taču, teiksim, pasūtītāji viduslaikos un pat vēlāk visbiežāk bija pilsētas rāte (respektīvi, rātskungi ar savu izpratni, gaumi un finanšu līdzekļiem) vai pats suverēns – valsts, pavalsts vai tikai sava īpašuma valdnieks. Un viņi saviem mūziķiem (atkal – no galma ceremonijām, militārām kapelām un medību muzikantiem līdz tāfelmūzikas spēlmaņiem un baznīcu apgādei) parasti maksāja noteiktu honorāru par noteiktu periodu, ne kon- krētiem sacerējumiem vai sarīkojumiem, pasākumiem. Zināmā mērā izņēmums bija jaunā vēl neesošā kapitālisma vēstneši – nošu izdevniecības. Nošu drukāšanas paši pirmsākumi attiecas jau uz teikta, konkrēta partnera. Taču fiziskais tonuss paliek un tiek rea- 15. gadsimta otro pusi, taču plašāku izplatību tā guva tikai 17. gad- lizēts gan individuālos risinājumos, gan kopīgā primitīva kopritma simta beigās un arī galvenokārt ekonomiski un finansiāli attīstītā- hipnozē. Visa minētā dēļ savu saturu bez tuvākas konkretizācijas kajās lielpilsētās, īpaši Amsterdamā, Venēcijā. Izdevniecības ātri pilnīgi zaudējis jēgums ‘mūsdienu mūzika’ un pat ‘mūzika’ kā tāda. aptvēra drukātu nošu milzīgās priekšrocības gan izplatības, gan Tiesa gan, arī agrāk mūzikas skaidrojums kā ‘skaņu māksla’ ir ērtas lasāmības ziņā. ļoti vispārējs, nedod priekšstatu par aplūkojamo parādību. Vācis- Dabiski, ka tad parādījās honorāra jēdziens un fakts, jo nozīmī- kā tradīcija (no kuras latviskā atvasināta) tieši tāpat aprobežojas ar gi autori vairs nepavisam negribēja blakus tiešajam amatam savu Tonkunst – šī pati skaņu māksla; vai arī kā Dūdenā (Duden – vācu mākslu vienkārši laist pa vējam, bet saņemt par to attiecīgu samak- valodas pareizrakstības un pareizrunas lielvārdnīca, kas sniedz arī su. Interesants agrīns honorāra fakts ir vēl vecās sistēmas ietvaros. vārdu skaidrojumus; 2017. gadā 27. izdevums 12 sējumos, arī inter- Runa ir par “Goldberga variācijām”. Stāsts ir nedaudz garāks. Krie- netā) reducē mūziku uz izteiksmes līdzekļu summu (ritms, melo- vijas sūtnis Saksijā vācbaltu cilmes diplomāts barons, vēlāk grāfs dija, harmonija/akordika to mijiedarbē, kas rezultējas – atkal jau! – Hermanis fon Keizerlings (Hermann Karl von Keyserling, 1697– skaņu mākslā…). 1764) bija liels mūzikas un citu mākslu cienītājs. Viņš bija arī Angļu Vikipēdijā tas izvērsts nedaudz plašāk un modernāk: labi pazīstams ar Johanu Sebastiānu Bahu un lūdza komponistu Music is an art form and cultural activity whose medium is sound organized in time / “Mūzika ir mākslas un kultūras norišu forma, kuras izpausme ir temporāli organizēta skaņa”; jaunajā Nacionālajā SAVU SATURU BEZ TUVĀKAS enciklopēdijā šķirklī ‘mūzika’ nav pat mēģinājuma definēt šo jomu KONKRETIZĀCIJAS PILNĪGI ZAUDĒJIS pēc klasiskā enciklopēdiskā uzstādījuma “tas ir… tas un tas”. Kopā ņemot šie skaidrojumi ļoti maz tuvina mūs mūzikai kā JĒGUMS ‘MŪSDIENU MŪZIKA’ cilvēka un sabiedrības emocionālās pasaules atspulgam un vei- UN PAT ‘MŪZIKA’ KĀ TĀDA dotājam; tas gan attiecas uz jebkuru mākslas jomu un uz mākslu kopumā, tomēr mūzika atšķiras tieši ar jūtu, izjūtu, sajūtu tiešāku, ciešāku, stiprāku, iespējams – arī dziļāku tvērumu. Neiegrimsim šeit šajos (ne)skaidrojumos: tādu ir bez gala, un ar tiem nodarbojas speciālas zinātnes. Bet attiecībā uz mūsdienu skaņu mākslu un atšķirībā no iepriekšējo (17.–19.) gadsimtu vēt- rainā plaukuma viena jauna kopīga iezīme ir skaņierakstu industrijas milzīgā izplatība un ietekme. Pirms dažām desmitgadēm proponētā kompaktdisku iznīkšana izrādījies tukšs mīts: ciešripas zeļ, plaukst un vairojas, sasniedzot tirāžas ziņā vēl nepieredzētas auditorijas, turklāt praksē bieži apgāžot vērojumu, ka nekas nevar aizvietot mūziķu (spēlētāju, dziedātāju) un koncertu (sarīkojumu, saietu) tiešo efektu savstarpējā saskarsmē un mijiedarbē. Var! Un kā vēl. Tas arī saprotams, jo pat lielas provinces pilsētas muzikālā aprite nevar tikt salīdzināta ar metropoļu iespējām un piedāvāju- mu. Bet CD var aizceļot visur – “no būdiņām līdz pilīm” to mūs- dienu analogos.

MŪZIKAS SAULE 1/2019 49 VIEDOKLIS

mūzika, jaunais folkloras vilnis, neofolklorisms utt.), kļūstot aizvien nekonkrētāka, aptuvenāka, bieži vien arī lokālāka. Un ar ko mūs sagaida 21. gadsimts? Ar visu un neko. Vai otrādi. Aprakstos, skaidrojumos, dalījumos pilnīgi dominē no kompozīci- jas tehnikas atvasināti “termini”: elektroakustiskā mūzika, spektrā- lisms un citi, kuru kopumu mēdz apzīmēt ar terminu ‘polistilistika’ – pats vārds gan aizķēries vēl no iepriekšējā laikposma). Te jau diezgan izteikti ejam uz interneta tag – birka, etiķete, preču zīme (!). Taču jau labu laiku iepriekš parādījusies mūzika (?), kurā – tas ir, pašā tekstā, partitūrā – vispār nav paredzētas skaņas. Un tad nokritis garderobes numuriņš – neizbēgama koncertdzīves liga, mākslinieku un koncertorganizāciju murgs – kļūst par šo pašu mūziku. Vēl vairāk – mūziķa krēsla viegls švīkojums, ar pūlēm ap- spiests klepus, nejauša skaļāka nopūta kļūst par burtiskā nozīmē vienreizēju sacerējuma interpretāciju. Še konkrēti rakstu par Džo- na Keidža visnotaļ slaveno kompozīciju “4’33”” trīs daļās jebkādam atskaņotāju sastāvam (1952), nebeidzamu strīdu, nolieguma un IR DAUDZ BRĪNIŠĶĪGU SACERĒJUMU, pielūgsmes objektu. LIELISKU SKAŅRAŽU, BET NEKĀDAS Mani personīgi ļoti uzjautrināja autorības un atskaņošanas tiesību strīdi sakarā ar Londonas Bārbikena centrā rīkoto opusa VIENOTAS, KOPĒJAS, SKAIDRI pirmatskaņojumu transkripcijā simfoniskajam orķestrim (2004, IZTEIKTAS KOPAINAS NAV īpašas problēmas izraisīja tas, ka tiešraides skanējuma automātiskā kontrole bija jāneitralizē, lai tā – atšķirībā no auditorijas – dzirdamo, tas ir, nedzirdamo mūziku neuztvertu par tehnisku kļūmi…). izpalīdzēt viņam nepatīkamā kaitē. Proti, grāfs cieta no bezmie- Ir desmitiem skaņu ierakstu visās pasaules malās (daži ar vilino- ga. Savukārt viņa personiskais mūziķis, jaunais talantīgais vācu šo remarku “jūs paši varat radīt savu mūziku!”). Te tad nu saslē- taustiņinstrumentālists Johans Gotlībs Goldbergs (Johann Gottlieb dzas ‘klusuma mūzika’ ar tādu jaunās tehnoloģijas sasniegumu kā Goldberg, 1727–1756) šādos gadījumos augstmaņa guļamistabas Georgija Sviridova Valša (no muzikālajām ilustrācijām Aleksandra blakustelpā klusi muzicēja un ļāva grāfam iegrimt vārā nomiedzī. Puškina garstāstam “Putenis”) pirmās tēmas trīs stundu (!) nepār- Tad nu grāfs lūdza sacerēt Bahu kādu apjomīgāku daiļu un pievilcī- trauktu atkārtojumu dažādās tonalitātēs tā sauktajā cilpošanas gu skaņdarbu, lai vieglāk pavadītu naktsstundas. Bahs izvēlējās va- tehnikā (looping; loop šajā gadījumā ir atkārtojamais mūzikas frag- riācijas ar praktiski nemainīgu harmoniskās secības pamatu (Arie ments) kā bezgalības fiksējuma ilūzijā. Šāda cilpošana plaši izplatī- mit verschiedenen Veränderungen fürs Clavicymbel mit 2 Manu- ta kinomūzikā, bet ne tikai. alen, BWV 988, 1741), kas šķita uzdevumam ļoti piedienīgas. Pats Angļvalodas Vikipēdijā par 21. gadsimta (klasisko/classics) mū- grāfs, kā tiek stāstīts, tad nu it bieži lūdzis Goldbergu – nu, uzspēlē ziku lietoti trīs galvenie termini: postmodernisms, polistils, eklek- kaut ko no “manām” variācijām… Kā atlīdzību Bahs saņēmis zelta tisms. Taču (it kā) raksturojot tos un daudzos paveidus, atvases, kausu ar 100 luidoriem – komponista rocībai milzīgu honorāru, hibrīdus – kā, piemēram, postminimālisms, jaunā sarežģītība un lielāko savā mūžā. jaunā vienkāršība (jau kuro reizi mūzikas vēsturē – ak, skaistā jau- Tas, bez šaubām, bija izņēmuma gadījums, taču tuvākajos gadu nība!) –, tiek nosaukti rindām komponistu, bet nemaz netiek mē- desmitos augstmaņi bieži pasūtīja komponistiem savām vēlmēm ģināts aprakstīt, izskaidrot, definēt šīs parādības. Gadsimtu gaitā, atbilstošus sacerējumus, kurus, protams, greznoja atbilstošs veltī- mijoties klasiskajiem (stabilitātes, simetrijas, drošo pamatu) un jums. Daudzi aristokrāti iegājuši vēsturē, vienīgi pateicoties lielu aklasiskajiem (mainības, asimetrijas, negaidītības) stiliem, jauno, komponistu veltījumiem (tas ir, pasūtījumiem ar attiecīgu veltī- topošo stilistisko normu asni praktiski vienmēr parādījās jau eso- jumu: kurš gan šodien kaut tikai pieminētu kādu prominenci, ja šo stilu ietvaros. 20. gadsimtā šādu likumsakarību vairs neizdodas viņas vārds nebūtu drukāts virs Šopēna valša op. 34 nr. 3 titula – A saskatīt. Ko tad mēs varam saklausīt, nojaust, uzminēt 21. gadsim- Mademoiselle A. d’Eichthal). Romantisma laikmetā it bieži viens ta sākuma kopainā? Pats vārds ‘kopaina’ šeit jau skan gandrīz kā komponists veltīja kādu sacerējumu citam, kurš savukārt revanšē- apvainojums. jās ar sava opusa veltījumu. 20. gadsimtā tipiska kļūst arī skaņdar- Un te man nāk prātā pianista Grigorija Sokolova asprātīgā un ba veltīšana pirmatskaņotājam (kurš bieži, bet ne vienmēr, bija arī dziļā atbilde uz jautājumu, kādēļ viņš tik maz spēlējot laikmetīgo kompozīcijas pasūtītājs; tostarp orķestris, mūzikas biedrība, oper- mūziku, – “es spēlēju vienīgi laikmetīgo mūziku!” Ar to domājot nams). Šāda prakse pastāv līdz mūsdienām. savu pamatrepertuāru – franču klavesīnistus, Bahu, Mocartu, Šū- Bet kādu mūziku tad pasūtīja, ko tā vēsta par laikmetu, gaumi, bertu, Skrjabinu, Šostakoviču, Šēnbergu… uzskatiem, kaprīzēm, modi?! Te jau esam pavisam tuvu ‘mūsdie- Un no manas puses kopsavelkot – kāda tad nu ir mūsdienu mū- nu mūzikas’ jēdzienam un norisēm. Romantisma laikmetā izteik- zika? NEKĀDA. Nespēja saklausīt, vecišķs nīgrums? Nepavisam ti dominēja viena noteikta paradigma, kaut mēdzam to diferencēt nē. Ir daudz brīnišķīgu sacerējumu, lielisku skaņražu, bet nekādas hronoloģiski – agrīnais, augstais jeb pilnbrieda un vēlīnais ro- vienotas, kopējas, skaidri izteiktas kopainas nav. Vienkārši NAV. mantisms. Tad kā noteikta stilistiska platforma parādījās impre- sionisms, kuram pavisam drīz sekoja ekspresionisms un – praktiski vienlaicīgi – neoklasicisms. Arī sekojošais dodekafonijas un seriālisma periods iezīmēja noteiktu laikmeta dominējošo strāvo- jumu. Pievēršam uzmanību – pirmoreiz nosaukumu priekšplānā izvirzās tehnoloģiski, komponista darba praktiskie jēdzieni, stila instrumenti. Tālāk skaidri un izteiksmīgi sevi piesaka sonorika un aleatorika. Un tad jau katra nākošā galvenā maģistrāle pakāpeniski izklie- dējas, sazarojas, izplešas (minimālisms, repetitīvisms, konkrētā

50 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Tas, kā nav, un bleķis, koks, saknenis Dāvja Eņģeļa atbilde Jānim Torgānam

Paldies Jānim Torgānam par rosinošo pārdomrakstu! skatuves, lai orķestra pavadībā repotu Edgara Raginska jaundarbu. Visupirms viņš atgādina, kāpēc sarunas par šo tematu Sinfonietta Rīga stīgu kvartets spēlē kamermūzikas koncertus līdz lielākoties paliek bez rezultāta un rādās bezcerīgas. Pats malām piepildītā Kaņepes kultūras centrā. Neviens vairs neskaita profesors, pieļauju, pie izdevības teiktu – bezjēdzīgas. koncertsezonas, kopš džeza ģitārists Matīss Čudars kāpj uz skatu- Mocartiski ieskicējot vismaz minimālo atrunu ves kopā ar Latvijas Radio kori, Sinfonietta Rīga, klavesīnisti Ievu daudzumu, Jānis Torgāns atgādina par centieniem Salieti un citiem. Kā ģitārists atļaušos cunftiski noslēgt šo rindko- noteikt kaut tikai fragmentāras aprises jēdzienu pu, atgādinot, ka arī Jānis Ruņģis un Mārcis Auziņš vairākkārt sa- definīcijām, kuras tāpat beigās izbirst starp pirkstiem, un stopami tieši klasiskās mūzikas afišās. Un vēl. Un vēl. mēs atkal attopamies pie mūslaiku mūzikas kā milzīgas Vēlos apstrīdēt profesora veikto dalījumu “intelektuāļu saietos”, jūras priekšā – tukšām, smilšainām rokām un vārgām “pusaudžu trakulībās”, “melomānos” un “tīneidžeru mežonīgajā smilšu pilīm, kas turas vienviet aiz inerces, citviet aiz ekstāzē”. Uzdrošināšos vispārināt – šīs kategorijas, maigi sakot, mēdz stabilākiem, kaut nozīmju blīviem un daudznozīmīgiem pārklāties, citiem vārdiem, realitātē tādas neeksistē. Un ne- jēdzieniem (piemēram, “izklaides mūzika”). pārprotiet – es runāju tikai mūzikas jomu kontekstā. Skaidrs, ka Rakstot komentāru profesora impresijai, ir ārkārtīgi sociologu pētījumos parādīsies, ka tāda sabiedrības grupa pārsvarā klausās tādu un tādu mūziku, bet šajos pētījumos pierasts arī, ka grūti fokusēties uz galveno jautājumu – kas ir ‘mūsdienu ekstātiskie tīneidžeri sagrupējas smalkākās kategorijās. Tas, pro- mūzika’, nenolaužot pa ritenim žanru teoriju dangās. tams, neatvieglo mums iespēju (ne)saredzēt atbildes “mūsdienu Varbūt tādam arī jābūt šim komentāram – savā iedabā mūzikas miglainajā statusā”. fragmentāram, ar nolauztiem riteņiem še un tur. Man šķiet, Alesandro Bariko teiktu – koptās mūzikas (JT lieto jēdzienu ‘akadēmiskie žanri’) patērētāji ne ar ko daudz neatšķiras IEBILDUMI no “izklaides mūzikas” patērētājiem tādā ziņā, ka arī koptās mūzi- Neliek mieru Alesandro Bariko veiktās diagnozes, atšķetinot jē- kas klausītāji ir masa, pūlis. Turklāt ar savām diagnozēm: nostal- dzienu ‘modernitāte’ un to, cik pamatoti mēs automātiski pieņe- ģiska kavēšanās pagātnē, pārākuma sajūta, kas lielākoties balstās mam un būvējam hierarhijas, kurās klasikās mūzikas jeb koptās pašpiedēvētā privileģētības statusā būt to retajo lokā, kas uzturas mūzikas jeb akadēmisko žanru klausītājs ir pārāks par popmūzi- nelielajā, šī žurnāla galvenā redaktora vārdiem, ‘ziloņkaula dārzā’. kas klausītāju. Arī jēdzienu ‘troksnis’ profesors nepelnīti vienkāršo. Trokšņu Tas neliek mieru, lasot Jāņa Torgāna melnbalti saliktās mūzikas mūzika ir žanrs ar savu vēsturi un apakšžanriem. Vērts paklausīties žanru figūras – ir akadēmiskie žanri un tad ir izklaides mūzika, straumvietnē Spotify kādu no septiņām skaņlistēm ar nosaukumu apdullinošs troksnis, baznīcas un krogi, koncertzāles un stadioni, Anthology of Noise and Electronic Music. u. tml. Atmiņā ataust Berlīnē dzīvojošās tehnodīvas Hyperaktivist Izklaides mūzikas raksturošana ar “skaņas pastiprināšanu līdz koncerts Anglikāņu baznīcā. Un cik labi šis augstvērtīgais tehno visbiežāk apdullinošam troksnim” man šķiet pārāk bīstams vispā- iederējās baznīcas velvēs. Rezumējot – teju visi žanri dzīvo “ar vie- rinājums. Vienuviet Jānis Torgāns ievieto vērtīgu piebildi: “Tiesa nu kāju koncertzālē, ar otru – džeza klubos, restorānos vai taver- gan, krasa šī robeža nav”. Pieļauju, ka mūslaikā tā ir svarīgākā atru- nās”. Nav jau tā, ka visi tagad samainītos vietām, bet jūtama grūs- na vai vismaz tāda, kas ļauj neiebraukt auzulaukā un liek noturēties tīšanās vai radoša berze pastāv. Un Jānis Torgāns savā rakstā šo uz ceļa (arī miera stājā). Manuprāt, raksts tikai iegūtu, ja šī zelta grūstīšanos šķietami ignorē. frāze būtu ielikta ikvienā rindkopā. Un vēl – man šķiet, jau sen nav jaunums, ka orķestri un citas Bet vislielākā iebilde man ir par dejošanu – “.. diezin vai par (cienot Jāni Torgānu, teiksim) klasiskās jomas mūzikas institūcijas, deju var nosaukt kolektīvu neorganizētu lēkāšanu, turklāt it bieži arī kameransambļi, savu repertuāru nes ārpus koncertzāles sie- bez noteikta, konkrēta partnera”. Un kā vēl var! Dejā kompeten- nām. Un otrādi. Arī Latvijas nelielajā mūzikas planetārijā varam tāki cilvēki varētu precīzāk izstāstīt šādu dejasstilu rašanās vēstu- atrast piemērus. Atmiņā ataust, kā Edavārdi kāpj uz Lielās ģildes ri, bet mana pārliecība – arī deja atspoguļo laikmetu, sabiedrības

MŪZIKAS SAULE 1/2019 51 VIEDOKLIS sarežģītās struktūras un to mijiedarbi, indivīda noslēgtību vai jeb- trumentālo koncertmūziku”, “pielietojamo mūziku”, “masu popu- kuru cilvēcisku pieredzi. (Tas, ko nupat uzrakstīju, pārlasot skan lāro” jeb “masu sadzīves mūziku”. Uzreiz gribas jautāt jautājumus, banāli, tomēr tiks drukāts.) kurus var rindot šķietami bezgalīgā virknē – kur šajā sistēmā iede- 2018. gada septembra “Rīgas Laikā” publicēts Džūlijas Bellas ras grupa Radiohead, Edgara Rubeņa ilgās improvizācijas ar ģitāru raksts, kurā viņa izstāsta savu pieredzi leģendārajā Berlīnes klubā un pie baznīcērģelēm, kur likt Platona Buravicka tehno skaņdarbus Berghain. Pirms dodaties turp, vispirms izlasiet Bellas rakstā, cik orķestrim, kur likt progroku, matemātisko roku, Bang on a Can, smalki noregulēti kluba skaļruņi un kādu klausīšanās pieredzi tas cik kāju jāpieaudzē Džonijam Grīnvudam, lai viņš spētu puslīdz paver. Bet būtiskākais, lai atspēkotu Jāņa Torgāna teikto: “Dejas adekvāti nostāties kādā no šīm žanru sistēmām utt., utt. Citiem pie tehnomūzikas atsakās no disko sabiedriskuma vērtībām, no vārdiem – to visu nokristīt par ‘izklaides mūziku’ liekas vienkārši vajadzības raudzīties uz savu partneri, saskatīties, dodot priekšro- apgrēcīgi. Jā, nevar arī nepiekrist Normundam Šnē, kurš radiorai- ku individuālākai pieejai. Uz deju grīdas visi ir kopā, tomēr katrs dījumā teica – lielākā daļa no šodien saražotās popmūzikas ir pil- par sevi.” nīgs bleķis. Tās ir dziesmas, ko pēc atskaņošanas izmest mēslainē, Komponists Krists Auznieks runāja radiointervijā, un viena no lai dotu vietu nākamajām. viņa domām bija tāda – salīdzinoši ļoti neliela daļa pat no tā mazu- Citudien klausījos Stīvena Vesta podkāstu Philosophize This!, tā miņa, kas apmeklē klasiskās mūzikas koncertus, nāk ar atbilstošu bija nodaļa par Žilu Delēzu. Vests citstarp stāsta par Delēza meta- klausīšanās pieredzi un muzikālo izglītību, lai, piemēram, spētu iz- foru, kas piedāvā citādi paskatīties uz hierarhiskajām struktūrām, sekot tēmu pretstatiem, attīstībai un transformācijām sonātē. Mūs- kādas vairākus gadsimtus esam lietojuši, lai domātu par sociopo- dienās muzikālos kultūrkodus glabā popmūzika, un, ja komponista litiskām, filozofiskām un, protams, kultūras sistēmām. Šīs vecās vēlme ir uzrunāt mūslaiku klausītāju ar viņam saprotamiem ko- hierarhiskās struktūras Delēzs salīdzina ar koku. Koks ir vienkāršs, diem, tad popmūzika ir pirmā lāde, ko vērt vaļā. iesakņojies vienā vietā. Tas nekustas. Koka daļas ir skaidri nošķira- mas no saknēm līdz lapotnei. Koks ir strukturēts hierarhiski. Līdzī- NEVIS KOKS, BET DELĒZA SAKNENIS gi kā pagātnē veidotās sistēmas. Ingrīda Zemzare rakstos “Par žanru mijiedarbību” un “Par žanru Atskatoties uz mūziku, kas sacerēta, teiksim, no gregoriskā ko- tipoloģiju” raksta, ka “vieglās un nopietnās mūzikas attiecības uz- rāļa pirmsākumiem līdz 20. gadsimta vidum, šķiet, jau skolās to- skatāmas par vienu no mūsdienu mūzikas kultūras aktuālākajām pošie mūziķi tiek radināti skatīties uz mūzikas attīstību caur laik- problēmām”. Mazliet tālāk: “Mūzikas idejiskais saturs un tā nosacī- metiem kā uz koku. Un visai pamatoti, jo, kā norāda Torgāns, šāda tā attīstības nepieciešamība laiku pa laikam nonāk pretrunā ar tās koku audze līdz 20. gadsimtam mūzikā patiešām ir konstatējama, sabiedriskās esības apstākļiem. Šādos krīzes periodos dzimst jauni vērojot, kā stils nomaina stilu “jau esošā stila ietvaros”. vai arī atjauninās vecie žanri.” Delēzs piedāvā raudzīties uz koku nevis kā hierarhisku struktū- Un tomēr – Zemzares ideju sākumpunkts ir vispārpieņemtā ru, bet kā uz atsevišķu paternu, kādā esam pieraduši raudzīties uz hierarhija, kurā klasiskā jeb koptā mūzika stāv augstāk par popu- pasauli; paraudzīties uz koku kā uz mazu daļiņu no vīnogulāja, kas lāro mūziku. stiepjas visos virzienos. Delēza metafora šādai haotiskai, nepare- dzamai sistēmai bez hierarhiskiem centriem ir saknenis (rhizome), sakņu sistēma. Pieņemsim, kāds muzikologs izveido jaunu teoriju, jaunu koku, hierarhisku sistēmu. Tā ir tikai daļa no lielāka rizoma. Pieļauju, ka tās pašas Sohora un Sokolova žanru teorijas (arī ‘akadēmiskie žanri’) spētu adekvāti funkcionēt mūsdienu mūzikas kopainā, ja mēs tās uztvertu kā nelielas daļiņas lielākā sakņu sistēmā. Nevis kā koku. Cultural Studies un New Musicology ir vārdkopas, kas manā ieskatā saistās ar virzienu, mērķu un ceļanorāžu pārvērtēšanu. Arī muzikoloģijā. Varbūt kategorizēšana ir vecā paradigma, kas attiecas uz tiem mākslas stiliem, uz tām kopainām, ko varam pamatoti skatīt līdzībā ar koku. Kur sākas sakņu sistēma, tur jāmeklē citi uzdevumi. Jo kā gan iespējams kategorizēt to, kā “vienkārši nav”? LIELĀKĀ DAĻA NO ŠODIEN Man patīk profesora lietotais vārds ‘kopaina’. Mani interesē, vai SARAŽOTĀS POPMŪZIKAS kopainu varētu konstatēt, piemēram, novērojot mākslinieciskas IR PILNĪGS BLEĶIS neveiksmes, kas raksturīgas mūzikai (vai jebkurai daiļajai mākslai) noteiktā apgabalā? Nāk prātā, piemēram, Jura Griņeviča sacītais par labas kompozīcijas tehnikas iztrūkumu dažu latviešu veckla- siķu mūzikā. Pilnīgi saprotams, ka Zemzare šīs problēmas iztirzāšanai lieto Vietnes jazzin.lv nesen veidotajā diskusijā par “Zelta mikrofo- tobrīd laikmetīgākos žanru pētniecības instrumentus krievu mu- na” nominācijām kategorijā “džezs, blūzs un soul” Inga Bērziņa la- zikoloģijā – Oļega Sokolova un Arnolda Sohora žanru teorijas, arī koniski un precīzi pateica (te pārfrāzēju) – tīru stilu nav un nebūs. Borisa Asafjeva atziņas. Taču pat “nopietnās” mūzikas un “vieg- 2016. gada sarunā “Mūzikas Saulei” diriģents Olari Eltss teica: lās” mūzikas pretstatījums Zemzares tekstā ar visu no tā izrietošo “21. gadsimta teātris uz jautājumu “kāpēc mēs to darām” atbild nosacītību, kas raksturīga šo tipoloģiju argumentiem, nedod tādus daudz labāk, nekā mūsdienu mūzikas industrija. Ar klasisko mūzi- tipoloģizēšanas instrumentus, kas kaut cik atbilstu mūsdienu mu- ku mēs it kā joprojām mēģinām iekāpt 21. gadsimtā.” zikālajai realitātei. Rakstot par Sokolova teoriju, Zemzare atzīst: Un līdzās Olari rindām gribas likt Alekseja Levinska sacīto in- “Mūzikas un mākslinieciskās sintēzes sfēru norobežošana gan pa- tervijā Uldim Tīronam 2018. gada septembra “Rīgas Laikā”: ““Lai- līdz klasificēt mūziku vispār, tomēr līdz galam neatspoguļo mūs- ka gars prasa pārmaiņas arī uz dramatiskās skatuves.” Bet ko te dienu mūzikas žanriskās tipoloģijas būtību.” nozīmē šis gars? Iznīcināšanas garu vai, tieši pretēji, jauncelsmes Jau kopš pirmoreiz – Mūzikas akadēmijas bakalaurposmā – iz- garu? Nevar saprast. Gars prasa pārmaiņas, gribi negribi – prasa. lasīju “Par žanru tipoloģiju”, sajutu instinktīvu pretestību Sohora Tādējādi jebkurai teātra formai, lai cik tā būtu publikas pieprasīta, un Sokolova piedāvātajiem žanru modeļiem, kas pretstatīja “ins- tik un tā jāmainās.”

52 MŪZIKAS SAULE 1/2019 IERAKSTI Bētiņš klausās Ansis Bētiņš

Vai arī jums ir tā, ka, pēc ilgstošas prombūtnes atgrie- iestudēt Džakomo Pučīni Messa di Gloria. Pēc mesas žoties mājās, uznāk vēlme pēc pārmaiņām savā mi- mēģinājumiem mēdzu būt pacilātā, pat uzvilktā stā- teklī? Iedomājos, ka varbūt es pēkšņi saredzu lietas un voklī, un tas ir kompliments gan komponistam, gan problēmas, kas iepriekš bija kļuvušas pierastas un ne- diriģenta darbaspējām. manāmas. Bet tikpat iespējams, ka uz manas palodzes Ar Pučīni mesu biju kā apsēsts, tādēļ internetā atradu krītošais sniegs klauvē pavasara atnākšanu un manī sev ausij un sirdij tīkamāko interpretāciju un pasūtinā- urdās vēlme izkausēt iepriekšējo kārtību, atbrīvojoties ju skaņuplati no ārzemēm. Gaidot sūtījumu, nespēju no nevēlamā vai vairs nevajadzīgā. mierīgi nosēdēt, tādēļ enerģiju izliku pavasara tīrīšanā. Kā katru gadu 1. martā, saules disks pavīd virs pretī Un kopš tās reizes ik martu es notraušu putekļus gan esošo māju jumtiem, pieceļot no zemsegas valstības no šīs skaņuplates, gan plaši atvērtajiem logiem, caur mirkli pirms modinātājzvana. Šī nosacītā pavasara ek- kuriem ar mūziku sveicinu gan pavasari, gan kaimiņus. vinokcija nāk reizē ar atklāsmi par nepieciešamību no- Atvainojiet, ja kādam tas jau ir apnicis! mazgāt vēl tik ļoti aizmigušās loga rūtis. Un man kopš Giacomo PUCCINI Messa di Gloria – William Johns, 2012. gada ir tāds kā rituāls – toreiz ar Jāni Liepiņu, kori Philippe Huttenlocher, Symphonic Chorus and “Kamēr...”, Liepājas Simfonisko orķestri, solistiem Jāni Orchestra of the Gulbenkian Foundation of Lisbon, Apeini un Aleksandru Antoņenko agrā pavasarī sākām conductor Michel Corboz (1975)

Sibīrijas plašumi kā katorga izmantota ne tikai padom- cienīgi stāsti par bēgļiem, kas par jūru saukto ezeru ju laikos. Piemēram, pēc t. s. dekabristu sacelšanās pārpeldējuši zivju mucā. 1825. gada decembrī vairāki simti sacelšanās dalībnie- Mūziku 1850. gados sacer Nerčas raktuvju strādnieki, ki tika izsūtīti uz Tālajiem Austrumiem, kur lielākā daļa un jau 60. gados to publicē laikrakstos kā izcilu katordz- no viņiem gāja bojā, strādājot raktuvēs un rūpnīcās. nieku kultūras piemēru. Un man šķiet, ka tā uz šo dzies- Neskatoties uz teju neiespējamo varbūtību izglābties, mu raudzījies arī Ļeņins. No kurienes šāda informācija? daļa ieslodzīto tomēr mēģināja aizbēgt. Pēc atgriešanās no trimdas Florencē pieķēros arī savas Dziesma Славное море – священный Байкал (“Lie- vinilplašu kolekcijas kataloģizēšanai un sakārtoša- liskā jūra – svētais Baikāls”) stāsta par šādiem centie- nai alfabētiskā secībā. Patlaban pēc aptuveni nedēļu niem, skaudri ironizējot par bēgļu likteni. Teksta autors ilga darba ierakstu skaits excel tabulā pārsniedz viena Dmitrijs Davidovs, kura tēvabrālis bijis viens no ares- tūkstoša atzīmi, un, ja varam uzticēties acumēram, uz tantiem, Sibīrijā strādājis par skolotāju un entnogrāfu, grīdas kaudzē varētu būt vēl kādi divi vai trīs simti. Un, piedalījies vairākās ekspedīcijās un arheoloģiskajos lūk, viens no atradumiem ir arī augstākminētā dziesma izrakumos, vācis vietējo tautu folkloru un līdztekus albumā ar nosaukumu “Iļjiča mīļākās dziesmas”. nodarbojās ar dzejas rakstīšanu. Dzejolī “Baikāla bēgļa Es gan dodu priekšroku Leonīda Haritonova izpildīju- domas”, kas ir dziesmas pamatā, blakus lielāko ieslo- mam kopā ar balalaiku orķestri 1991. gadā Čaikovska dzījuma vietu nosaukumiem sastopami gan vairāki zālē Maskavā, kur nodzertās balss īpašnieks jau pats apvidvārdi, kas apzīmē, piemēram, Baikāla akmeņai- izskatās pēc mucas, tā ka diez vai spētu tādā ielīst. nos krastus vai tikai tur raksturīgus vējus, gan varoņ- Славное море – священный Байкал

Esmu zinātnieku komandā. Ir karastāvoklis. Uzdevums – tuvojošos soļus. Ieskrienu tuvākajā mājā, tieku līdz pāri ienaidnieka līnijām ar dirižabli nogādāt milzīgu trešajam stāvam, atrodu balkonu un līdaciņā lecu lejā, daudzumu šifrēta zinātniskā materiāla. Diemžēl diri- tēmējot ar galvu asfaltā, lai mani nenotver dzīvu vai žablis negrib pacelties. Tā kapteinis izdara pašnāvību, vismaz runātspējīgu. Pamostos. Izdzeru glāzi ūdens. salaužot rokas mazo pirkstiņu, kur paslēpta cianīda Nākamajā sapnī ar vairākiem paziņām esam savādas kapsula. Mēs tomēr dodamies ienaidnieka teritorijā, pilsētas iemītnieki-ķīlnieki – katru nakti visi kāpj māju kur drīz vien ieraugām patruļu, kas pamana arī mūs. torņos (katrs citā tornītī) un vēro, kur lēks saule, t. i., Mani biedri izdara to pašu, ko kapteinis. Mana kapsula pilsētā ir viena māja, no kuras torņa pastiepjoties, nenostrādā. Nokrītu uz zemes un izliekos beigts. Ka- kāds vīrietis katru rītu noņem palagu no saules, kas mēr ienaidnieks pēta zinātnisko materiālu, viens no vi- karājas turpat blakus pie debesjuma, dodot gaismu. ņiem ierauga, ka es tomēr nedaudz kustos. Saprotu, ka Zem tornīša ir balkons, kurā vienmēr, “austot” saulei, esmu atklāts, strauji uzraujos kājās un ar rokām satve- iznāk balona formas madāma. Vēlāk pa dienu pilsēt- ru šī vīrieša kaklu. Mani pārņem saltas šausmas, redzot nieki lavierē pa šauro ieliņu labirintu, lai nokļūtu pēc viņa ļauni apmierināto smaidu brīdī, kad manu plauks- iespējas tuvāk “saules” tornim (nejautājiet, kāpēc – tu satvērienā ir vai visa viņa dzīvība. Pamanu viņa ro- pats nezinu). kās trauksmes pogu, ko viņš tur nospiestu. Pār vaigu Mūzika pirms miega – Ģerģa Ligeti Rekviēms. notek auksti sviedri. Mūku. Aiz muguras jūtu strauji György LIGETI Requiem (1965)

20. gadsimta 70. gadi mūzikas ziņā saistās ar disko gada vinila albumā “Jaunības balss”, kas ir Latvijas Ļe- žanru. Tā izplatība skāra arī Padomju Savienību, taču ņina komjaunatnes 60. gadadienai veltīta plate. Šajā ne bez sava veida kultūras filtra, tādēļ daļa vietējo pašā gadā Pēteris Zirnītis apbalvots ar Latvijas Ļeņina skaņražu veikuma šodienas acīm var šķist kroplīga vai komjaunatnes prēmiju, bet gadu iepriekš tādu saņē- vienkārši smieklīga. mis Ivars Vīgners. Lai nu kā – cik amizants ir šī skaņ- Diskomūzikai pievērsās arī Ivars Vīgners, radot disko- darba nosaukums, tik amizanta ir arī mūzika un tās oratoriju (!) “Ceļa vēji karogā” ar Pētera Zirnīša dzeju, atskaņojums. kur izpildītāju sastāvā var atpazīt Mirdzas Zīveres un Par diskooratorijas eksistenci man pastāstīja viens no Žorža Siksnas balsis, stāstnieks ir Ints Burāns, flautu vistuvākajiem draugiem – Hāgā sonoloģiju studējo- spēlē Ivars Birkāns, ģitāru – Zigmunds Lorencs, pie šais Ernests. Šodien ir 13. marts, tad, nu, Ernest, svei- taustiņinstrumentiem pats autors Radio bigbenda cieni vārda dienā! Novēlu saņemt kādu prēmiju! pavadījumā, bet uz gaišo nākotni saucošās balsis ir Ivars VĪGNERS Diskooratorija “Ceļa vēji karogā” Rīgas kamerkoris Ave Sol. Skaņdarbs atrodams 1979. (1979)

MŪZIKAS SAULE 1/2019 53 PERSONĪBA

Vents Vīnbergs Aisberga redzamā daļa

SARUNA AR ČELLISTU VALTERU PŪCI

12. aprīlī “Arēnā Rīga” notiks koncerts Dagamba feat. Tchaikovsky. Skanēs Čaikovskis, skanēs ne-Čaikovskis, būs slepens viesis, un runā, ka arī pats PČ nez kā ieradīšoties, jo, kā koncerta anotācijā saka grupas Savējos var pazīt pēc tā, kādu žargonu viņi lieto un cik labi zina dalībnieki, viņš ir mūžam dzīvs un tepat mūsu vidū. sava profesionālā loka baumas. No malas skatoties, šķiet, ka Lat- Grupu Dagamba 2011. gadā izveidoja čellists Valters vijā varētu izšķirt divus galvenos lokus – akadēmisko, kurā tiek Pūce. Pasauca bērnības draugu čellistu Antonu Trocjuku, pasniegta Lielā mūzikas balva, un populāro ar “Zelta mikrofona” mazliet vēlāk pievienojās pianists Dainis Tenis un balvu. Kā tu sevi šajos lokos pozicionē? perkusionists Hamidrezs Rahbaralams, savukārt Sākumā tā nemaz nebija. Lielā mūzikas balva attiecās uz visu mūzi- 2016. gadā par grupas dalībnieku kļuva sitējs Artūrs ku un tikai laika gaitā nosliecās uz akadēmisko pusi. Es nezinu, kā- Jermaks. Lūk, šie pieci arī spēlēs “Arēna Rīga” koncertā. pēc tā. Man negribētos sevi pozicionēt pie vieniem vai pie otriem. Grupa Dagamba uzstājusies Glāstonberijas festivālā, Man mūzika ir viena. Es gan visu mūžu esmu bijis akadēmiskajā Eurosonic mūzikas konferencē, Waves Vienna, Waves vidē, bet ģimene – mans tēvs Valts Pūce ir grupas “Marana” di- Bratislava, Christopher Summer Festival, Mix Festival, binātājs – ir bijusi tā otra vide. Tajā bija rokmūzika iesaistīta, bet Zorlu Jazz Festival, uz Positivus galvenās skatuves u. c. lielākoties viņi spēlēja klasiskos instrumentus. Un tajā ir kaut kāda Grupas albums #LudwigVanRammstein (2017) ieguva līdzība ar to, ko mēs, Dagamba, darām – mēs spēlējam klasiskos “Zelta mikrofonu” kategorijā “Labākais instrumentālās instrumentus, bet roka manierē. Lai gan es tiešām to tā nenodalītu, mūzikas albums”, kā arī par labāko dizainu. jo būtībā spēlējam klasisko mūziku. Tāds ir mūsu koncepts. Mēs MS mēģinām klasisko mūziku padarīt aktuālu šodien. Lai tas nebūtu muzejs, bet lai tā tiktu spēlēta festivālos mūsdienu cilvēkam sapro- tamā valodā. Bet par tiem lokiem runājot, tīru klasisko koncertu neesmu spēlējis gadus četrus. Bet tu gribētu? Ļoti. Vienkārši laika nav. Es ļoti gribētu ar Sinfonietta Rīga atkal spē- lēt. Mums bija ļoti interesants koncerts ar Rolfa Vallīna sarakstītu

skaņdarbu Ground – mūsdienu jaunā mūzika, tiešām interesanta – Ritvars Stankevičs, publicitātes Foto

54 MŪZIKAS SAULE 1/2019 pieredze. Bet tagad galvenais ir Dagamba albums. Tas jau ir ieska- ņots un tagad tiek miksēts Somijā. Notiek pēdējā apstrāde, lai ska- nētu labi arī telefonos. Visi tagad mūziku klausās telefonos. Dīvaini, bet tā tas ir. Bieži vien pat neizmantojot austiņas. Veids, kā somi apstrādā skanējumu, man ir vistuvākais. Tas ir pats labākais pasaulē, jo pirmie, kas ko tādu darīja, bija somu grupa Apocalyptica, līdz ar to viņiem uz- krāta ļoti liela pieredze, apstrādājot čella skaņu šādā veidā. Manai dzirdei tā ir vispareizākā – ne pārāk akadēmiska un ne pārāk sintē- tiska, bet dabiska čella un roka skaņa. Tev čells, saprotams, nav konservatīvs instruments, un, lūk, tu minēji grupu Apocalyptica ar raksturīgo skanējumu. Kā tieši ta- vās mūziķa rokās notiek instrumenta iespēju pilnveidošana? Es pastāstīšu par savas dzīves brīdi, kad čells man vairs nelikās ne- interesants. Tīņa gados es ļoti kautrējos par to, ka spēlēju čellu. Mācījos parastā skolā un paralēli – Rīgas 1. mūzikas skolā. Tikai vēlāk aizgāju uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu. Tāpēc man bieži vien bija jāiet uz skolu ar čellu un parasti nebija, kur to no- grūst. Un es no rītiem lūdzos, kaut tikai garderobē nebūtu manu Ja runājam par šādu jaunu čella spēles tradīciju, es vēlreiz gribē- draugu. Es ātri tur ieskrēju iekšā, nogrūdu čellu malā, kur neviens tu atgriezties pie jautājuma par tiem savējo lokiem un pagriezt to neredz, un atviegloti uzelpoju, ka esmu ticis no tā vaļā. Draugi mē- šādi – vai starp mūziķiem pastāv tāda lieta kā “mana paaudze”? dza jautāt, kad tad es sākšu kaut ko normālu spēlēt, basģitāru, pie- Vizuālajās mākslās un literatūrā par paaudzēm mēdz runāt – mēram, vai ģitāru. par vienaudžiem, kas pārstāv sava laika garu, cits citu ietekmē Kādu brīdi domāju, ka metīšu to visu nost un būšu basketbolists, un papildina. Vai tu mūzikā ap sevi kaut ko tādu jūti? bet mana pirmā skolotāja Dace Pūce, tēvamāsa, bija ļoti gudra, Hm. (ilgi domā) Es to drīzāk redzu kā stafetes kociņa nodoša- viņa zināja, kas puikām ir vajadzīgs. Puikām vajadzīga sacensība. nu tālāk. Es ļoti cienu vecāko paaudzi, – ja nebūtu viņu, nebūtu Viņa mani trīs reizes gadā veda uz konkursiem, un tas bija vienī- manis. Es no viņiem mācījos. Bet ir ļoti svarīgi parādīt savu ceļu. gais veids, kā mobilizēt un motivēt. Un tādā vecumā jau ir grūti to Manā gadījumā tā ir čella spēle, mūzikas aranžēšana un radīšana, nosaukt par mūziku. Tā ir instrumenta apgūšana. Runāt par, teik- un man ir jāparāda, kā to tagad dara. Nevis viņi man pateiks, kā sim, Baha izprašanu tādā vecumā ir vienkārši smieklīgi. Svarīgs bija tam jābūt, bet es viņiem varu parādīt, ka tagad tam jāskan šādi. sacensības gars. Tas ir svarīgi jebkurā jomā. Nedrīkst palikt vakardienā. Tad tu Un tad uz Rīgu atbrauca Apocalyptica. Tas bija lūzumpunkts. Es vienkārši pārstāj būt interesants. vēl tagad labi atceros to sajūtu: gāju pēc tam pa ielu ar čellu un Domāju, ka akadēmiskajiem instrumentālistiem, kuri izvēlējušies jutos lepns, ka spēlēju to pašu instrumentu, ko Apocalyptica. Un palikt tajā muzejiskajā spēlēšanas manierē, patlaban ir diezgan viņi ir ļoti daudz ieguldījuši čella revolūcijā. Čells tagad ir tikpat grūti. Jo iespēju šodien ir ļoti daudz. Neatkarīgi no instrumenta. Ir divi džeki obojisti, ļoti populāri pasaulē. Turklāt viņi spēlē kla- siku, bet dara to kaut kādā mūsdienu cilvēkam saprotamā veidā. Turēt tradīciju, lai tā nepazūd, arī ir svarīgi, bet šodienas spēles maniere ir cita. Pirms Dagamba es spēlēju “Melo-M”. Astoņus gadus, no pašiem pirmsākumiem kopā ar Kārli Auzānu. Bet tas, ko mēs darījām tur, būtiski atšķiras no tā, ko darām tagad. Tur nebija oriģinālmūzikas, tā bija kavergrupa, kas spēlēja 80. gadu populāro mūziku: Daddy Cool no Boney M vai Final Countdown no Europe. Veco popmū- ziku. Tā nebija nekāda dižā jaunrade, uzdevums bija nospēlēt šos skaņdarbus uz čella. Faktiski tas ir tas pats, ko dara 2Cellos. Dagamba atšķiras ar to, ka mēs parasti ņemam klasisko mūziku, ņemam konkrētu tēmu, bet viss pārējais ir mūsu oriģināls. Līdzīgi, kā to dara dīdžeji – ņem tēmu un taisa no tā remiksu. Melodija paliek, bet tas ir oriģināls skaņdarbs. Un tā mēs darām ar Dagamba kolēģiem. Protams, dažādos skaņdarbos tā Čaikovska vai Bēthove- jaudīgs instruments mūsdienu un meinstrīma mūzikā kā ģitāra. To na, vai Rammstein var būt vairāk vai mazāk, bet galvenā doma ir ir pierādījuši gan somi, gan tagad arī horvātu 2Cellos, kuriem tikko, jaunrade. Lai tas nebūtu kaut kas jau dzirdēts un bijis. Lai šādi skan piemēram, beidzās tūre pa Amerikas arēnām. Pilnīgi izpārdota. Un tikai Dagamba. tas ir čells, kas pievelk šos klausītājus. Ļoti stilīgs instruments. Kas parasti nosaka pamatmateriāla izvēli? Un kas to noteica šajā Pilnībā piekrītu. Arī tāpēc, ka tā skaņa, kā mēdz teikt, ir vistuvākā Dagamba feat. Tchaikovsky gadījumā? cilvēka balsij. Nenoliegšu, ka skaņdarbiem jābūt pietiekami atpazīstamiem. Jo Es šad tad esmu domājis par to, ko izvēlētos, ja man čells būtu jā- mēs esam instrumentāla grupa. Un ar instrumentālu grupu ir viens aizstāj ar kādu citu instrumentu. Tas būtu ļoti grūts lēmums. Un mīnuss un viens pluss – tai nav robežu, jo tai nav valodas, bet tajā tad vienīgais, kas nāk prātā, ir vai nu balss vai ģitāra. Arī ar ģitāru pašā laikā mūzikai jābūt tik interesantai, lai negarlaikotu klausītāju. var ļoti daudz ko izdarīt. Un tas ir arī viss saraksts. Vijole pārāk Lai viņš festivālā, piemēram, neaizietu pēc alus. Ir diezgan daudz jā- augsta, kontrabass pārāk zems, un, kad jādomā par vienu instru- domā par to, kā noturēt interesi. Un tāpēc melodijas parasti ir tādas, mentu, ar kuru varētu dabūt tādu skaņas piepildījumu (solo vai du- ko katrs cilvēks vismaz pāris reižu mūžā ir dzirdējis. Tā darbojas kā etā), tad man ir ļoti grūti iedomāties vēl kādu citu instrumentu, ar āķis. Un tad pārējais ir mūsu izpaušanās aranžijā. Pieliekam kādu ko to varētu dabūt gatavu. Nav jau labāku vai sliktāku instrumentu, oriģinālu atbildi šai izvēlētajai tēmai, turpinām vai attīstām līdzīgu bet tieši iespēju daudzveidības ziņā čells ir nepārspēts. tēmu. Jo laikā, kad rakstīta šī mūzika, pirms 150 vai 200 gadiem, viss

MŪZIKAS SAULE 1/2019 55 PERSONĪBA notika lēnāk – cilvēki pārvietojās ar karietēm un rakstīja vēstules. Savukārt tagad viss notiek telefonos, un reti kurš spēj noklausīties simfoniju līdz galam. Tagad formāts ir trīs minūtes, un to laikā tev jāpaspēj pateikt savu domu. Un arī tas mēdz būt ļoti sarežģīti. Vai tā nav iešana konkrētas publikas pavadā? Jo turpina taču pa- stāvēt izvērstas formas un tiek būvētas arvien jaunas akustiskās koncertzāles. Bet tas ir tāpat kā ar muzejiem! Cilvēki vienmēr ir gribējuši iet uz muzeju, un arī muzeji tiek visu laiku būvēti. Un uz simfoniskās mūzikas koncertiem vienmēr būs gājēji. Bet lielais vairums tomēr meklē kaut ko citu, un, jā, es gribu būt meinstrīmā, bet, protams, man reizēm pietrūkst klasiskās vides, jo tajā esmu audzis un mā- cījies. Un Dagamba nav mēģinājums ironizēt par klasisko mūziku vai par to pasmieties. Mēs pilnā nopietnībā ar to strādājam un mē- ģinām to izdarīt, cik vien kvalitatīvi varam. Un pret katru konkrēto kompozīciju mēs izturamies cieņpilni un bijīgi. Atskaņotājmākslinieku CV parasti sastāv no individuālu mento- ru saraksta. Un nereti arī patstāvīgā radošajā darbā turpinās tie- ša vai netieša saruna ar kādu skolotāju vai autoritāti. Vai tu, kad muzicē, jūti šādu skolotāja skatienu pakausī? Man jau šeit, uz vietas, bija izcila skola. Tādu deva Eleonora Testeļe- ca, kuru mēs aicinām uz katru koncertu. Un man ir liels prieks, ka viņa neskatās šķībi uz to, ko mēs darām. Viņa to pieņem un saprot, un tas man ir ļoti derīgi. Un tāda ir arī Dace Pūce, kura gan mani, gan Antonu, mūsu otru čellistu, audzinājusi no mazām dienām. Jāpiemin arī Māris Villerušs, Pēters Brunss Leipcigā un Jerūns Rēlings Briselē, pie viņa es pabeidzu maģistrantūru. Un līdztekus

red. piez.), bet viss top, visu kopīgi izrunājot. Mums nav tā, ka mēs visu uzticam režisoram un viņš kaut ko uztaisa. Man ir ļoti svarīgi, ka tās idejas, kas ir mūzikā, tiek parādītas arī vizuāli. Labs piemērs ir viens no jaunākajiem klipiem Čaikovska Nut cracker Rock jeb “Riekstkoža roks”, kas filmēts Nacionālajā mākslas muzejā, un, lūk, mēs tieši par muzejiem runājām. Tāda arī ir tā ideja – Čaikovskis ir simbolisks muzejs, un mēs, mūziķi, tajā esam glezna. Un spēlējot mēs no tās izlecam ārā un dzīvojam savu dzīvi. Un tas viss notiek meitenītes iztēlē. Tas viss ir pamatots. Tas nav par to, ka mums patīk sakrāsoties un plosīties. Mākslā jābūt vai- rākiem slāņiem, lai interesanti būtu gan tiem, kas neiedziļinās un bija daudzas meistarklases. Starp citu, Natālija Gūtmane mani pēc priecājas vienkārši par to, ka ir smuki, gan tiem, kas gatavi iet dzi- maģistrantūras aicināja pie sevis mācīties. Ir, protams, visu dzīvi ļāk un atklāt to domu. Kaut ko darīt bez pamatojuma dzīvē vien- jāmācās, bet man bija jāizdara izvēle. Man likās, ka, ja es tajā brī- kārši nav laika. dī nesākšu darīt to, ko patiešām gribu, tad vilciens aizies. Bija sa- Bet par programmas izvēli runājot, mēs, piemēram, neplānojam krājies ļoti daudz ideju, un tās vienkārši bija jāliek ārā. Jā, Natālija n-tos gadus uz priekšu. Pasaule ir ļoti mainīga, un tu varbūt domā, Gūtmane tātad. ka tas, kas ir aktuāls šodien, būs aktuāls arī aizparīt, bet pienāk rīt- Iespējams, ka esmu kaut ko upurējis. Bet iespējams, ka to vēl kād- diena un visu izmaina. Mēs esam mēģinājuši ieplānot kaut kādas reiz varēs paspēt. Bet šī meinstrīma pasaule ļoti ievelk. Un mūsu programmas uz priekšu, bet kad pienāk laiks, kļūst skaidrs, ka tas koncerti ļoti aug gan skaņas, gan apjoma, gan arī šova ziņā, jo tas nedarbosies un vairs nav aktuāli. Interesanti, ka tad, kad mēs taisī- arī ir ļoti interesants un aizraujošs aspekts. jām Vivaldi “Gadalaikus”, tieši ar to pašu vienlaicīgi bija atbraukusi Es to pamanīju, kad skatījos jūsu jaunākos videoklipus, kas jau gan Kremerata, gan savā tūrē ar “Gadalaikiem” brauca Sinfonietta. ir pieejami, un tad kādā senākā intervijā lasīju par tavu interesi Un tagad, kad mums ir Čaikovskis un “Riekstkodis”, Holivudā izdots režijas virzienā. Disneja studijas “Riekstkodis”. Un nav taču nekāds Čaikovska jubile- Videoklipi ir ļoti svarīgs punkts. Mums to nav daudz, un pavisam jas gads, bet vienkārši kaut kas tāds šobrīd ir gaisā, un tas ir jānotver. nopietni ir tikai kādi trīs. Jo tas nav lēts prieks – aparatūra, ap- Populārā klasika tādā ziņā ir diezgan droša izvēle, bet kā tu ska- gaismojums un viss pārējais. Turklāt mums nav neviena mecenāta ties uz jauno mūziku? Uz to, ko pārstāv, piemēram, Oskars Her- vai sponsora, kas mūs atbalstītu. Turpmākajā attīstībā un vizuālajās liņš vai Kristaps Pētersons? lietās mēs ieguldām to, ko paši esam nopelnījuši. Faktiski šos klipus Godīgi sakot, es tam neesmu pārāk sekojis līdzi, bet pieļauju, ka taisa mana mamma Dace Pūce (Valta Pūces dzīvesbiedre, nejaukt tas varētu būt interesanti. Es pats neesmu daudz spēlējis mūsdie- ar Valta Pūces māsu Daci Pūci, kas mācīja Valteram čella spēli – nu komponistus, bet labprāt to gribētu. Agrāk īsti nesapratu to, ka

56 MŪZIKAS SAULE 1/2019 mūzikai ne vienmēr jābūt skaistai. Ka tai ne vienmēr jābūt melodis- spēlē Metallica skaņdarbu One. Ja noņem garos matus un metāla kai, tā var būt neglīta vai pat biedējoša. Ir arī tādas krāsas dzīvē, un smagumu, tas izklausās kā baznīcā vai kā maģistrantūras eksāme- tām jābūt arī mūzikā. Tagad manas domas ir mainījušās, – agrāk es na skaņdarbs. Mūzika ir laba pati par sevi, un nav tā, ka klasiskā biju pret šādu mūziku, jo man šķita, ka tā rodas no dažādu tehniku mūzika būtu kaut kas vairāk, bet Metallica – mazāk. attīstīšanas, nekas vairāk, bet tagad redzu, ka tā gluži nav. Redzu, Vai tu esi domājis par to, kādā virzienā mūzika tagad attīstās? ka tur ir diezgan daudz emociju iekšā. Kā kurā darbā, protams. Gan žanriski, gan digitālo iespēju iespaidā. Es to jautāju, interesējoties par to, kā tu pats šodien rakstītu mū- Jauniešiem pirmajā vietā mēdza būt roks, bet tagad ir hiphops. Un, ziku. Vai tas būtu programmatisks, tehnisks vai citāds uzdevums? neskatoties uz visu digitālo, vinila plates atkal ir modē. Interesanti Man ir mazliet cita mūzikas joma. Man roks ir tuvāks sirdij. Lai kā ir, lūk, kas – varētu likties, ka arvien svarīgāks kļūst viss vizuālais es gribētu mainīt savu stilu, pieļauju, ka tas tik un tā aizietu šādā un pats šovs, bet patiesībā, ja mēs skatāmies pasaules kontekstā, virzienā. Tas saistīts ar to, kā esmu izaudzis un ko klausījies. Mans viss iet uz tādu kā vienkāršību, uz minimālismu. Kādreiz šķita pil- stils ir šāds, un es īsti nevaru citādi. Briselē mēģināju mazliet džezu nīgi neiespējami, ka tāda grupa kā 2Cellos, divi čellisti, spētu piepil- pamācīties, bet tiklīdz sāku likt klāt kaut no tā, jutu, ka tas vairs nav dīt arēnas. Vai Eds Šīrans – viens pats uz skatuves un trīs reizes pēc mans, un pārstāju to darīt. Varbūt ar gadiem kaut kas mainīsies, kārtas piepilda Vemblijas stadionu. Tas ir tas, ko ļauj jaunās teh- bet pagaidām ir šādi. Un es par to nekautrējos. Es to sāku jau skolā, noloģijas, visi tie lūpi (skaņu cilpas – red. piez.) un apskaņošanas un tad man pārmeta – kāpēc tu čellu spēlē kā ģitāru? tā nedrīkst! iespējas. Kam agrāk vajadzēja veselu orķestri, tam tagad pietiek ar Tagad sanāk, ka tāda ir mana daba. vienu cilvēku. Vēl pavisam nesen šķita, ka minimālais sastāvs, kāds Vai tev čella spēlē ir elki? vajadzīgs, lai kaut kas vispār notiktu, ir rokgrupas kvartets – bass, Kad biju jaunāks, man tāds bija Miša Maiskis. Bet ar laiku es sāku bungas, ģitāra un balss. Labi, Muse ir trijatā, bet tur balss un ģitāra pamanīt nepilnības viņa spēlē. Diemžēl. Vai par laimi. Un tad Jojo ir viens cilvēks. Ma, protams, jo viņš spēj būt tik dažāds, spēlējot gan klasiskajā Lūk, mums bija tā: albuma ierakstā pie dažiem gabaliem pastrādāja žanrā, gan, piemēram, sadarbojoties ar Bobiju Makferinu. Patīk Rihards Zaļupe, bet tad stafeti pārņēma Raimonds Macats. Es uz- Džovanni Sollima un viņa oriģināldarbi. Starp citu, nesen, Solli- skatu, ka viņš ir pirmais Latvijas roka čellists, pirmais spēlēja roku mas vietā festivālā “Čello Cēsis” spēlēja fantastisks armēņu čellists uz čella. Daudzi to nemaz nezina. Un es viņam jautāju, kāpēc viņš Nareks Ahnazarjans. Mums Čaikovskis tagad ir aktuāls, un viņš nav taisījis kaut ko tādu kā Dagamba vai kāpēc nav turpinājis ko nospēlēja vienu no vislabākajām Rokoko variācijām, kādas jebkad tādu kaut vai kā solists. Viņš atbildēja, ka tas ir ļoti vienkārši – tajā dzirdētas. Varētu teikt, ka, tāpat kā katram cilvēkam ir sava balss, laikā vēl nebija tādu tehnoloģiju, lai čellu padarītu elementāri ska- arī čellistiem tā ir katram sava. ļāku. Čells īstenībā nav skaļš instruments, tas ir skaists un skanīgs, Internetā var atrast video, kurā Stjepans Hausers, viens no 2Cellos bet ne skaļš. Ja spēlē rokmūziku, bungas ir neatņemama sastāvdaļa, dalībniekiem kā jokodamies atdarina citus pasaulslavenus čellistus, bet komplektā ar bungām čells vienkārši pazūd. un tur var ļoti uzskatāmi redzēt, kā Gūtmane atšķiras no Rostropo- Ko tu gribētu nospēlēt tikai sava prieka pēc, bet kam pagaidām viča un Jojo Ma. It kā viens un tas pats instruments, četras stīgas, bet neatliek laika? cik atšķirīga ir spēle. Gan vizuāli, gan arī tikai klausoties, var pateikt, Es gribētu nospēlēt tīru klasisko solokoncertu. Dīvaini. Agrāk sap- kurš ir kurš. Un tieši tāpēc jau cilvēki iet uz koncertiem – lai redzē- ņoju par to, ko tagad daru, bet nu labprāt atgrieztos pie kaut kā tu, kā konkrētais solists spēlē. Jo skaņdarbi jau ir vieni un tie paši. tāda, kas būtu bez jebkādām koncepcijām, tādām kā Ludwig van Kā tu jūties uz skatuves? Rammstein vai Dagamba feat. Tchaikovsky, bet vienkārši kādu so- Kā mājās! Es tur noteikti jūtos daudz labāk nekā ikdienas dzīvē. Tā nāti vai Bahu. Jā, tas ir tas, ko es gribētu izdarīt. ir mana vieta, un es visu laiku tiecos uz turieni. Viss, ko daru, ir Tādā akustiskās koncertzāles formātā? Man, piemēram, ļoti tuvs tāpēc, lai es tur beigās nonāktu. Man ir ļoti svarīgi veidot mūziku, ir “Sansusī” festivāls, kurā čellmūzikas koncerts var izskanēt agrā zinot, ka pats to arī spēlēšu. Es to daru ar vistīrāko sirdsapziņu, tik rītā meža vidū ļoti nelielai publikai. labi un patiesi, cik vien spēju. Uz skatuves nav iespējams samelot. Esmu spēlējis uz ezera. Tas gan bija kāzās. Rokmūzikas koncerts Tāpēc ir ļoti svarīgi pamatīgi pastrādāt radoši un idejiski vēl pirms vai akadēmiskais, vai arī spēlēšana brīvā dabā – tas ir ļoti dažādas koncerta, un šis process mēdz būt diezgan ilgs. sajūtas un pieredzes. Bet tas, ko es gribētu, ir klasisks koncerts tīrā Kad biju mazāks, domāju, ka viss darbs ir tikai koncertā, pēc kura veidā. Ir bijuši dažādi projekti, ar orķestri, klasiski dueti ar vijoli, tu saņem ziedus. Tolaik nezināju par visu to milzu organizatorisko bet tāds Valtera Pūces solo vēl nav bijis, un to es gribētu. Visi mani darbu, aisberga neredzamo daļu, kas stāv aiz katra koncerta. Ja es skolotāji gaida šo brīdi. to būtu zinājis agrāk, viss varbūt būtu attīstījies citādāk. Jo pats sev esmu gan priekšnieks, gan padotais. Brīžiem ir konflikts, ka “šodien es varētu neko nedarīt, neviens jau mani nespiež”, bet tā ir tāda sevis mānīšana. Varētu jau teikt, ka lielais mērķis ir albuma ierakstīšana, bet īstenībā mans mērķis ir skatuve. Albums ir konservi, bet koncerts ir īsts. Nav divu vienādu koncertu, un tie vienmēr ir atkarīgi arī no publikas. Mūziķis un publika cits citu uzlādē. Es zinu, ka ir mūziķi, kas nemaz neklausās, ko citi saka un kas apkārt notiek, un dara tikai to, ko paši grib. Visu cieņu, ja viņiem tas izdodas, bet es tāds neesmu. Man mū- zika ir komunikācijas veids ar publiku. Koncerts nav vis monologs, bet dialogs. Tieši tā mūzika arī rodas – sadarbībā ar publiku. Lielākais kompliments man ir – un tā ir bijis –, kad kāds pēc koncerta pienāk klāt un saka: “Es domāju, ka man klasiskā mūzika ne- patīk, bet izrādās, ka patīk, un tagad es mājās sameklēšu oriģinālo versiju tam, ko jūs esat pārtaisījuši.” Tas ir labākais, kas var notikt. Tādā veidā mēs varam palīdzēt klasiskajai mūzikai atkal būt ak- tuālai. Kāds, pateicoties tam, ka ir dzirdējis Bahu mūsu aranžēju- mā, vēlāk kaut vai youtube atrod un noklausās Baha sešas svītas. Un tas darbojas arī otrādi – esmu dzirdējis, kā uz violas da gamba

MŪZIKAS SAULE 1/2019 57 CD

ļoti cenšas paslēpt galvu smiltīs vai arī aktīvi iznīcina šo saikni ar savu vēsturi. Ir interesanti sastapt tautu, kas gatava apspriest savas izvēles un rīcības vēstures gaitā. Lielbritānija vēl šobaltdien atsakās apzināties to, kā tās impērija ietekmēja pasauli un kā tas atspogu- ļojas mūslaikos. Bet es novirzos no temata. Šajā Ivanova diskā ietilpst trīs skaņdarbi: enigmātiskā Sinfoniet- ta (1977), agrāk uzrakstītā Poema luttuoso (1966) un klausītāju iecienītā 14. simfonija jeb Sinfonia da camera (1971). Šie trīs darbi izceļas ar savu spēcīgo raksturu. Enerģija un spars, kas iezīmējas Sinfonietta pirmajā daļā, uzreiz ievelk klausītāju savā pasaulē. Kontrapunkts nemitīgi šķietami iz- zūd, un klausītājs sāk justies kā aktīvas diskusijas daļa, kurā katra balss liek savu artavu kopējā diskursā. Saruna ir blīva, bet netiecas kļūst sarežģīta. Skaņdarba pirmā daļa neļauj atslābt ne brīdi, un Sinfonietta Rīga atskaņojuma precizitāte ir tiešām izcila. Skaņdarba vidusdaļa visai drūma. Tās mērķtiecīgā korāļveida kustība ir tikpat hipnotizējoša, cik spokaina. Kāpinājums ir pa- kāpenisks, bet klausītāju negarlaiko, un pēkšņā kulminācija ir ļoti spēcīgs moments skaņdarbā. Tā klausītāju patiešām aizrauj un sa- Bens Lunns triec, jo komponists te ir skaidri un drosmīgi atklājis savu ieceri. Un tas ir visai iespaidīgi, jo īpaši, ņemot vērā to, ka šī ir lēnā daļa. Fināls ir neapturams lidojums. Rodas iespaids, ka lēnais kāpinā- Par Jāņa Ivanova jums, kas caurvij iepriekšējo daļu, ir piepeši norāvies no ķēdes un tagad kaislīgi trako. Kopumā simfonietas struktūra un dramatisms ir kamersimfoniju ievērības cienīgi un skaisti. Es varu tikai iztēloties prieku un apbrīnu Normunda Šnē sejā, kad viņš diriģēja šo skaņdarbu. Viņa interpre- tācija ir eleganta un ļauj darbam izpausties, neslāpējot tā intensitāti. ierakstu Poema luttuoso ir noskaņā ļoti tumšs un askētisks darbs. Mū- zikas valodā tam ir līdzība ar Bēlas Bartoka “Mūziku stīgām, si- JĀNIS IVANOVS SIMFONIJAS KAMERORĶESTRIM SINFONIETTA RĪGA taminstrumentiem un čelestai”. Skaņdarbs veido klaustrofobisku DIRIĢENTS NORMUNDS ŠNĒ atmosfēru, un tā dramatisms nedod klausītājam ne mirkli atelpai. SINFONIETTA (1977) Ir svarīgi apzināties, ka autoram šī darba sacerēšanas brīdī bija jau POEMA LUTTUOSO (1966) sešdesmit gadu. Ir ļoti labi redzams, ka Ivanovam bija daudz, ko 14. SIMFONIJA (SINFONIA DA CAMERA, 1971) teikt. No diskā iekļautajiem darbiem šis ir mans mīļākais opuss, un, NACIONĀLAIS SKAŅU IERAKSTU NAMS “SKANI” (2018) ja es turpinātu to apcerēt, visticamāk, atrastu tikai vēl vairāk vārdu, ar ko to apjūsmot. Es šo skaņdarbu mīlu un šausminos par to, ka Laiku pa laikam uzrodas tāds komponists, kura eksistence pati par tas nav plašāk pazīstams. sevi ir visai ievērojams notikums un kura muzikālajai daiļradei ne- Jāņa Ivanova 14. simfonija jeb Sinfonia da camera ir daudz iz- atliek nekas cits, kā tapt nozīmīgai un dziļi skarošai. Jānis Ivanovs smalcinātāka. Ivanovam nekad nevar pārmest nogludinātu izteiks- ir šāds komponists. Neapšaubāmi viņš ir viens no nozīmīgākajiem mi, bet, iespējams, šis būtu jāvērtē kā viņa diplomātiskākais darbs. Latvijas dēliem, Ivanova mūzika aizskar tāpēc, ka tā ir vienkārši Skaņdarbs turpina apcerēt tikpat būtiskus tematus, bet ir zudusi brīnišķīga. Meistarība, raksturs, nianses un joie de vivre padara trauksmes izjūta un dziļās bailes, ka tas, ko Ivanovs vēlas pateikt, viņa mūziku ilglaicīgu, un to gandrīz vienmēr ir vērts klausīties. netiks izkliegts pietiekami skaļi. Es ar šo simfoniju esmu pazīstams Kopš es pirmoreiz sastapos ar Ivanova darbiem, tie mani ir nejau vairākus gadus, un man ir liels prieks, ka tas šajā albumā atro- mitīgi pārsteiguši. Kā Juļus Jūzeļūns (Julius Juzeliūnas) kļuva par das blakus pārējiem diviem, jo tieši šī simfonija sniedz perspektīvu Lietuvas mūzikas vēstures pamatakmeni, tā Ivanovs atbilst šai lo- Ivanova mākslinieciskajai izpausmei. mai Latvijas mūzikas un kultūras vijumā. Būdams savas paaudzes Diskusijās par komponistiem, īpaši politiski sarežģītos laikos, pārstāvis, viņš piedzīvoja vairākas pasauli satricinošas izmaiņas: ļoti bieži vai nu autoru pārāk vienkāršo, vai arī vienkārši piesien to cariskās Krievijas impērijas sabrukumu pēc Oktobra revolūcijas, pie konkrētas politiskas nostājas, un komponista skaņdarbs ilustrē Latvijas neatkarību, Otrā pasaules kara teroru un tā sekas. Un pēc šo pārliecību. Piemēram, novērojot strīdus par Šostakoviču, rodas tā visa viņš galu galā nonāca visai sarežģītā vēsturiskā situācijā. iespaids, ka viņš bijis apsēsts ar Staļinu, pat ja īstenībā viņš, visti- Neatkarīgi no tā, kāds cilvēkam ir viedoklis par Padomju Sa- camāk, nav īpaši vēlējies komentēt situāciju. Dažkārt komponists vienību un Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku, tas laiks ir vienkārši vēlas sacerēt mūziku. pagājis, mēs dzīvojam citā laikmetā, kultūras ideoloģija ir mainī- Ja mēs tāpat lūkotos uz Ivanovu, viņa Sinfonietta un Poema jusies vai arī, kā tas notiek Baltijā, vēl joprojām mainās un lēnām luttuoso šķietami rādītu nemīlētu komponistu, kuram ir sarežģī- sakārtojas. Tādēļ var teikt, ka komponisti, kas dzīvoja un strādāja tas attiecības ar apkārtējo pasauli. Bet 14. simfonija ir komponista padomju varas laikos, bija nedaudz laikmeta iekrāsoti. Tas nozīmē, drošais patvērums, iespēja aizbēgt un tikai sacerēt. Neņemot vērā ka komponisti, mākslinieki, rakstnieki un akadēmiķi, kuri tajā lai- Ivanova politiskos uzskatus vai motivāciju, visi trīs skaņdarbi ir iz- kā bija īpaši strādīgi un pamanāmi, tagad izrādās gandrīz pilnīgi cili un skaidri parāda, kāpēc Ivanovu nedrīkst aizmirst. nostumti malā neatkarīgi no tā, kādas bija viņu attiecības ar pagā- Jā, Latvijas attiecības ar pašas vēsturi nav vienkāršas. Bet man jušajiem laikiem. patīk doma, ka Jānis Ivanovs ir labs piemērs tam, ka visas nācijas Tomēr izskatās, ka Latvijā aizsākas vienkāršas un godīgas sa- ir savas pagātnes rezultāts. Ivanovs ir nenoliedzams padomju laika runas par šo vēstures parādību. Šis Ivanova tvarts ir liecība tam, “produkts” – viņš dzīvoja tajā laikā un ietekmējās no tā un apkār- ka arī tālaika mūzikā bija dārgakmeņi, kas jāsaglabā tieši tāpēc, ka tējas vides. Tomēr, lai kāds būtu klausītāja viedoklis par Padomju tie ir izcili. Es vēlētos arī norādīt uz to, ka Latvija šajā ziņā izceļas, Savienību, ikviens var apbrīnot to, cik mūžīgs Ivanovs ir. jo tādas valstis kā Polija, Lietuva, Igaunija, Rumānija un Krievija No angļu valodas tulkoja Emīlija Silabriede

58 MŪZIKAS SAULE 1/2019 MŪZIKAS SAULE 1/2019 59 CD Liepājas koncerti I un II Bens Lunns

Andris DZENĪTIS (1978) Pirmais Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim “Duālisms” (2010) pirmatskaņojums 2011. gada 13. martā Liepājas teātrī Vestards Šimkus, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala Kristaps PĒTERSONS (1982) Otrais Liepājas koncerts čellam un orķestrim, veltījums Visvaldim Ziediņam (2012) pirmatskaņojums 2012. gada 21. septembrī Liepājas Latviešu biedrības namā Kristīne Blaumane, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala Rihards DUBRA (1964) Trešais Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim (2012) pirmatskaņojums 2012. gada 18. martā Liepājas teātrī Endijs Renemanis, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala Ēriks EŠENVALDS (1977) Ceturtais Liepājas koncerts klarnetei un orķestrim “Arktikas nakts vīzijas” (2012) pirmatskaņojums 2012. gada 19. oktobrī Liepājas Latviešu biedrības namā Ints Dālderis, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala Andris VECUMNIEKS (1964) Piektais Liepājas koncerts Concertino Art-i-Shock (2013) pirmatskaņojums 2014. gada 22. aprīlī Klaipēdā (23. aprīlī Liepājas Latviešu biedrības namā) No visiem mūzikas žanriem tieši koncertam varētu Trio Art-i-Shock: Guna Šnē (čells), Elīna Endzele būt vislielākie panākumi 20. gadsimtā, it īpaši, (sitaminstrumenti), Agnese Egliņa (klavieres), LSO, kopš vērtējam simfoniju un līdzīgu formu esamības diriģents Atvars Lakstīgala “pamatotību” mūsdienās. Iespējams, iemesls ir iespēja Rihards ZAĻUPE (1983) Sestais Liepājas koncerts skatīt komunikāciju starp solistu (solistiem) un orķestri saksofonu kvartetam un orķestrim (2013) dažādos slāņos. Šī dinamika var būt savā ziņā barokāla, pirmatskaņojums 2013. gada 20. septembrī Liepājas Latviešu biedrības namā proti, koncentrēšanās uz formālu saspēli, kurā solists Rīgas Saksofonu kvartets, LSO, diriģents Atvars vada un nosaka noskaņojumu, izrāda virtuozas prasmes Lakstīgala un nav atkarīgs no skaidra naratīva. Cits bieži sastopams Santa RATNIECE (1977) Septītais Liepājas koncerts saspēles veids ir romantisks vai tēlains paņēmiens – klavierēm un orķestrim (2014) solista un orķestra cīņa, kurā viens cīnās par savu pirmatskaņojums 2014. gada 22. aprīlī Klaipēdā dzīvību, kamēr otrs cenšas apslāpēt pretinieka balsi, vai (23. aprīlī Liepājas Latviešu biedrības namā) arī solists varonīgi triumfē par spīti spēku pārsvaram. Vestards Šimkus, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala Vilnis ŠMĪDBERGS (1944) Astotais Liepājas koncerts Ir bijuši mēģinājumi mainīt koncerta tradīciju, piemēram, Reimonda vijolei un orķestrim (2014) Dīna (Raymond Deane) Obojas koncerts gandrīz visā garumā cenšas pirmatskaņojums 2014. gada 12. septembrī Liepājas apklusināt oboju – galvenokārt tāpēc, ka komponists nav īpaši liels Latviešu biedrības namā obojas cienītājs. Arī Ģerģa Ligeti koncerti ir bijuši brīnišķīgi meklē- Ilze Zariņa, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala jumi koncerta formai, liekot instrumentam gāzt kalnus (Klavierkon- Juris KARLSONS (1948) Devītais Liepājas koncerts Gliese 581 (2014) certs), vai arī abstrakti koncerti teju antivaroņa stilā (Čellkoncerts), pirmatskaņojums 2016. gada 20. maijā koncertzālē vai salīdzinoši formālākie koncerti (“Hamburgas koncerts”). “Lielais dzintars” Ņemot to vērā, nav pārsteigums, ka vēl pirms “Liepājas sim- LSO, diriģents Atvars Lakstīgala fonijām” (skat. “Mūzikas Saules” 2018. gada otro laidienu) tapuši Kārlis LĀCIS (1977) Desmitais Liepājas koncerts “Liepājas koncerti”, šī plašā koncertu kolekcija, kas ļāvusi vairākiem “42.195” flautai, obojai un orķestrim (2013) komponistiem strādāt ar koncerta formu. Nesen izdotie Odradek pirmatskaņojums 2014. gada 30. augustā Liepājas (“Liepājas koncerti I”) un Nacionālā skaņu ierakstu nama “Skani” koncertdārzā “Pūt, vējiņi” (“Liepājas koncerti II”) albumi nudien piedāvā brīnišķīgi daudzvei- Miks Vilsons (flauta), Pēteris Endzelis (oboja), LSO, dīgus komponistus un metodes. diriģents Atvars Lakstīgala Pirmkārt, mani no sirds iepriecina, ka šis projekts un ideja ir Platons BURAVICKIS (1989) 11. Liepājas koncerts balsij bijusi tik izturīga, ka tā spējusi iesaistīt divpadsmit komponistus, un orķestrim (2016) taču ir lieliski redzēt tik plašu spektru, sākot no pirmajiem kom- pirmatskaņojums 2017. gada 22. jūlijā koncertzālē ponistiem, līdz pat nesenākiem projekta dalībniekiem. Var jautāt – “Lielais dzintars” Julianna Bavarska, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala vai veidojas sava veida “Liepājas koncertu skola”, vai arī Liepāja Arturs MASKATS (1957) 12. Liepājas koncerts klavierēm vienkārši ir tik svarīgs iedvesmas avots latviešu komponistiem? un orķestrim (2017) Klausoties šos darbus, rodas izaicinājums – kā reaģēt? Vai raks- pirmatskaņojums 2017. gada 3. martā koncertzālē tīt par tēmām un idejām, kuras atkārtojas, par attiecībām starp pa- “Lielais dzintars” audzēm, par attiecībām uz reakcijām? Visas pieejas ir derīgas, bet, Reinis Zariņš, LSO, diriģents Atvars Lakstīgala manuprāt, lai tiešām sniegtu autoriem uzmanību, ko viņi pelnījuši, rakstīšu tādā secībā, kādā viņi parādās diskā.

60 MŪZIKAS SAULE 1/2019 LIEPĀJAS KONCERTI I vies tas, ka naratīvs netiek atklāts, tāpēc klausītājam jārada stāsts Pirmajā diskā pārstāvēti senāki Liepājas Simfoniskā orķestra kon- pašam vai jāmēģina rast naratīvu formā, kura viltīgi aizmiglo nara- certu projekta dalībnieki, un tas ietver Riharda Dubras, Viļņa tīva skaidrību. Savā darbā Ešenvalds paliek skaidros “Baltijas svēto Šmīdberga, Ērika Ešenvalda, Jura Karlsona un Kārļa Lāča darbus. minimālistu” stereotipu rāmjos. Nevarētu teikt, ka tas tiek darīts Rihards Dubra (1964) spēris drosmīgu soli un sacerējis Klavier- pārdošanas nolūkos. Tāda ir viņa valoda, un tā ir dziļi aizkustinoša. koncertu (Trešais Liepājas koncerts) – iespējams, šis ir lielākais No sirds ceru, ka šis koncerts drīz tiks atskaņots Lielbritānijā. izaicinājums, jo vēstures zīmogs ir – ak! – cik smags. Viendaļīgais Juris Karlsons (1948) ir ārkārtīgi atturīgs. Viņa koncerts Gliese koncerts raksturā līdzinās citiem Dubras darbiem – tam piemīt 581 (Devītais Liepājas koncerts) nodēvēts par godu tāda paša dramatisms, komunikācija starp solistu un orķestri un, par spī- nosaukuma debesu ķermenim, kurš teorētiski varētu nodrošināt ti ļoti “romantiskai” nokrāsai, tas nevienu brīdi nešķiet novecojis cilvēka izdzīvošanai nepieciešamus apstākļus. Darbs nav rakstīts vai liekulīgs. vienam konkrētam instrumentam, un nevarētu apgalvot, ka tas nav Man šķiet interesanti, ka darbā parādās neparastas paralēles domāts veselam orķestrim kopumā. Formālā līmenī to varētu uz- starp Dubru un Stasi Vaiņūnu. Šis lietuviešu komponists bija ār- skatīt par radniecīgāku simfonijai nekā, piemēram, Bartoka Kon- kārtīgi virtuozs pianists, un klavierkoncerts bija ievērojams viņa certu orķestrim. Taču estētiski tas tik un tā funkcionē kā koncerts, komponista darba stūrakmens. Interesanti, ka Vaiņūns dzimis Rīgā, jo orķestranti nekaro cits pret citu, bet pret nenoteiktību. bet pēc studijām Lietuvā palika tur visu atlikušo mūžu. Atgriežo- Šīs dialektiskās attiecības ir fascinējošas. Lai to paskaidrotu, ties pie tēmas, šajā Dubras koncertā, tāpat kā Vaiņūna klavierkon- man jāaizņemas anekdote no Slavoja Žižeka. Cilvēks no Ukrainas certos, pret instrumentu izturas tikpat kā pret pielūgsmes objektu. Padomju Sociālistiskās Republikas ienāk veikalā un saka: “Man, Koncerts ir augstākajā mērā elegants, spēcīgs, misticisma pilns, un lūdzu, sviestu. Vai šis ir tas veikals, kurā nav olu?” Pārdevējs at- orķestris funkcionē gandrīz kā klavieru sekotāji vai kritiķi, kuri ap- bild: “Biedri, šajā veikalā nav sviesta. Veikals, kurā nav olu, ir pāri šauba labi domātā vēstījuma patiesumu. Šie meklējumi ir skaisti. ielai.” Šajā muļķīgajā anekdotē Žižeks veikli parāda, kā kaut kas, Gandrīz kā visi Dubras darbi, arī šis mani pārsteidz, pat ja tam kam trūkst “kaut kā”, joprojām ietver vairākas lietas, par spīti tam, nav nekā jauna vai revolucionāra, ko teikt. Līdzīgi kā koana savādā ka tas ir un paliek nekas. Šis domu gājiens ļauj vērot, kā Karlsons vienkāršībā mēs šajā koncertā varam atrast dīvainu un apgaismības liek orķestrim izmisīgi cīnīties pret neskaidrību, pret nezināmo, pilnu patiesību. nepārtraukti cenšoties rast jēgu un risinājumu. Vilnis Šmīdbergs (1944) ir komponists, ar kuru, jāatzīst, es Neesmu bijis liecinieks tik filozofiski pielādētam skaņdarbam pirms šī diska nebiju pārāk labi pazīstams, galvenokārt paša vai- kopš lietuviešu komponista Ričarda Kabeļa pirmatskaņojumiem. nas dēļ. Viņa Vijolkoncerta (Astotais Liepājas koncerts) ievadžesti Iespaidīga mūzika, gluži vai tā, it kā to būtu komponējis pats mani pārsteidz, līdzīgi kā Ādolfam Skultem. Šim koncertam ir “tra- Hēgelis. dicionālāka” pieeja ar trim kontrastējošām daļām: Andante mode- Pirmajā laidienā pēdējais ir Kārļa Lāča (1977) Koncerts flau- rato, Andante, Presto. tai un obojai (Desmitais Liepājas koncerts) un tā nosaukums ir Šmīdberga koncerts ir ļoti tumšs, liekot vijolei vēl izmisīgāk “42,195”. Koncerta anotācijā Lācis raksta, ka Latvija ir aptuveni sevi apliecināt. Otrā daļa mirguļo gandrīz dezorientējoši. Lai gan divpadsmit maratonu gara, un lēš, ka kāds pārcilvēks, uzturot re- šī daļa ir nosvērtāka, šķiet, ka pamalē nepārtraukti vīd draudošas kordātrumu, varētu noskriet valsts austrumu robežlīniju divdesmit briesmas. Līdzīgi mūzikas lādītei šausmu filmā valdzinoši saldām septiņās stundās. Koncerta pavārds atspoguļo autora skriešanas melodijām piepeši piemīt ļaunuma pilna nojauta. kaislību, jo 42,195 metri ir maratona garums. Paturot to prātā, na- Pēdējā daļa ir gandrīz gavilējoša. Negaidītais enerģijas uzplūds ratīvs ir diezgan vienkāršots, tas ir mūžīgais dzinējs flautai un obo- ir pārsteidzošs, īpaši, ņemot vērā, ka pirmās divas daļas nevienu jai, mūsu nenogurdināmajiem skrējējiem. Mūzika maina raksturu, brīdi nebija pilnīgi mierīgas, bet, tā kā enerģija šķiet koncentrē- kad skrējēji sasniedz dažādus mērķus, un mēs varam doties gluži tāka, tā vairs neliekas katatoniska, bet tieša un dzinējspēka pilna. vai ekskursijā pa Latviju. Orķestra kustības un žesti pamazām robežojas ar absurdu, taču tie Pastičo mirkļi funkcionē kā skrējiena narācija. Flauta un oboja joprojām ir draudu un asuma pilni. Šmīdberga panākumi trešajā kustas nepārtrauktā tandēmā, paretam cīkstoties savā starpā, iz- daļā ir iepriekšējo divu daļu summa. Gluži tā, it kā šī būtu solista vēloties palikt katra uz savas trases, lai gan tām “jāsacenšas” vienai pēdējā uzstāšanās pirms uzvaras vai sakāves. pret otru. Naratīva ziņā skaņdarbs ir salds, gandrīz vai bērnišķīgs, Fināls ir žilbinošs – kāpinājums aizvien tuvāk katastrofai, at- un tas ir ideāli piemērots koncertam, jo formā ir runa par sacensī- mosfēra pārtrūkst un vijole sarkastiski aizdejo; šī varētu būt pirmā bu, izrādīšanos vai centieniem “uzvarēt”, bet ir grūti ieraudzīt dar- reize, kad pieredzu, ka nevis solists ir dīva, bet pats koncerts. Man bā jebkādus dziļus jautājumus vai atbildes. pilnīgi noteikti jāpapēta Šmīdberga mūzika tuvāk. Lai gan skaņdarbs nav “intelektuāli” rosinošs, tas nav nepatī- Ēriks Ešenvalds (1977) ir, iespējams, viens no pazīstamākajiem kams. Iespējams, vislabākais salīdzinājums būtu kas līdzīgs Fransi- latviešu komponistiem Lielbritānijā, varbūt pavisam nedaudz at- sam Pulenkam vai igaunim Raimo Kangro – abiem komponistiem paliekot no Vaska. Līdz ar to šo komponistu es pazīstu jau sen. Jā- ir milzum daudz klaji optimistisku un rotaļīgu darbu, kas silda sirdi atzīst, Lielbritānijā uzmanību lielākoties izpelnījusies viņa kormū- un kurus var pilnībā izbaudīt, lai gan tie ne vienmēr mūs “izaicina”, zika, un instrumentālo darbu atskaņojumi ir reti sastopami. Tāpēc kā to dara laikabiedru kompozīcijas. Skaņdarbam izskanot, mani klausīties viņa koncertu klarnetei ir bauda ausīm. pārņem ziņkāre noskaidrot – kurš, pēc Lāča domām, būs uzvarējis Koncertam dots nosaukums “Arktikas nakts vīzijas” (Ceturtais maratonu un ar kādu rezultātu? Liepājas koncerts), bet mūzikas radītais iespaids tam neatbilst. Mūzika lēkā kā hoketā, un skaisti ir mierpilnie pārtraukumi. Šķiet, LIEPĀJAS KONCERTI II ka Ešenvalds vēlas, lai klausītājs iztēlotos telpu, kurā zem mistiski Kā jau minēju “Liepājas koncertu” pirmā diska apskatā, ir iedves- skaistām gaismiņām dejo tēli. Taču mulsums pazūd, tikko sāk pūst mojoši redzēt, cik daudzas šķautnes un pieejas piemīt koncerta vējš. Svelpojošais vējš kopā ar zaigojošo “tālo gaismu” ir brīnišķīgs formātam. Pat 21. gadsimtā komponisti vēl aizvien spēj atrast ne- cieņas apliecinājums Pēterim Vaskam – veltījuma nots reti ir tik parastus veidus, kā paplašināt koncerta tradīciju vai mest izaicinā- neuzbāzīga un skaidra. Attiecības starp orķestri un klarneti ļoti jumu šim klasiskās mūzikas “pamatam”. līdzinās “Mazajam Haroldam” Berlioza simfonijā “Harolds Itālijā”. Kristapa Pētersona (1982) Koncerts čellam (Otrais Liepājas Mēs neesam šeit, lai vērotu, kā mākslinieki virtuozi izrādās ar koncerts) ir intriģējošs darbs. Tajā var spēcīgi jaust Pētersona tehniskajām prasmēm, un mūs nesaista pārmērīgi savārstīta for- personību, kas mūzikā rada nepārtrauktu neomulīguma sajūtu un ma, jo uzmanības centrā ir naratīvs. Šajā darbā īpaši lieliski izde- nebeidzamu dramatismu, gan bez absolūta haosa sajūtas. Rāmie

MŪZIKAS SAULE 1/2019 61 CD miera mirkļi nevienu brīdi nešķiet stagnējoši, gandrīz kā atrodoties humors ir nedaudz sirreālāks. Tāpat ir grūti pateikt, vai Vecum- vētras centrā – īsa starpspēle pirms varonīgās kaujas. nieks ir humorpilns vai sarkastisks. Piecas daļas veido brīnišķīgu Lai gan komponists koncertus raksturo kā sevis paša jeb prāta līkni: Grazioso I, Quasi valse. Con sentimento, Toccata, Quasi val- izpēti, nevarētu apgalvot, ka šis darbs ir ezotēriska filozofiska spē- se. Senza sentimento, Grazioso II. Līdzīgi kā Bartoka darba vidū le, toties tas atspoguļo varonības pievilcību, radot spēcīgu vilkmi. atrodas maza naktsmūzika, Vecumnieka kompozīcijā tokāta pār- Nevēlos apgalvot, ka Pētersons ir radījis skaidru naratīvu, bet visa trauc atkārtojumus un iepriekš zināmā materiāla variācijas. skaņdarba garumā dialektiskās attiecības starp solistu un orķes- Tomēr divi valši liek jautāt – cik lielā mērā šis koncerts ir ekscen- tri balstās uz izdzīvošanu vai pakļaušanu. Komponists norāda, kā trisks, cik lielā mērā – sarkastisks? Mulsumu rada intensīvi priek- harmoniskā valoda ir iesprostojusi grupu telpā, tāpēc nav iespējas pilnais (gandrīz cukursaldais) optimisms apvienojumā ar klasisko atbrīvoties vai bēgt, bet gan tikai izdzīvot vai mirt – tas savukārt ir formas un struktūras izpratni. Ja darbam būtu naratīvs, koncerts intriģējoši nihilistisks pavērsiens koncertu dinamikā. būtu vienkārši muļķīgs, taču formas izmantojums liek vaicāt – Kristīne Blaumane visa darba garumā ir vienkārši fantastiska – vai Vecumnieks mēģina sagraut formu ar muļķību? katrs komponists vēlētos, lai tik brīnišķīga mūziķe pirmatskaņo Pēc vairākkārtējas noklausīšanās nonācu pie salīdzinājuma ar viņa koncertu. Kristaps Pētersons liek domāt – kā vienmēr. Lūisu Kerolu. Angļu rakstnieks, matemātiķis un mācītājs bija ap- Andris Dzenītis (1978), visticamāk, ir mans personīgais favorīts brīnojami ekscentrisks tēls, kurš saskaņā ar leģendu pasniedza šajā kolekcijā, bet varbūt tas ir vienkārši tāpēc, ka ļoti cienu kompo- karalienei Viktorijai savas jaunākās matemātikas grāmatas eksem- nista devumu. Klavierkoncerts (Pirmais Liepājas koncerts), iespē- plāru. Kerols asi kritizēja “tīro matemātiku”, jo viņš baidījās, ka tā jams, ir visbiedējošākais, jo vēstures slogs ir tik pamatīgi smags. novedīs matemātiku līdz neprātam, kurā ar abstraktām matemā- Mocarta, Bēthovena, Brāmsa, Šēnberga, Ligeti, Rahmaņinova, tiskām darbībām varētu notikt pilnīgi jebkas. Pastāv uzskats, ka tas Grīga un daudzu citu komponistu diženie darbi definē kanonu, un atspoguļots Kerola darbā “Alise Brīnumzemē”. Ņemot to vērā, var tas liek domāt, ka komponists, kurš ļauj sevi salīdzināt ar viņiem, uzskatīt, ka Vecumnieka koncerts ir ideāls koncerta ekvivalents ir vai nu neticami drosmīgs, vai pārsteidzoši naivs. Taču nevarētu “Alisei Brīnumzemē”. Mans prāts vēl ilgi mežģīsies, par to domājot. teikt, ka Dzenītis šo izaicinājumu neuztver nopietni. Ievada bruta- Platons Buravickis (1989) ir pēdējais šajā diskā. Viņa Koncerts litāte ir vienkārši iespaidīga, klavieru izmisīgie centieni izbēgt no balsij un orķestrim (11. Liepājas koncerts) man pirms klausīšanās ieskaujošās tumsas sniedz orķestrim iespēju ievingrināt muskuļus, darīja vislielākās raizes. Attiecības starp dziedātāju un orķestri ir pirms tas pauž muzikāla organisma spēku. ievērojami sarežģītākas nekā starp instrumentu un orķestri, jo tiek Īpaši spēcīgi darbi vienmēr pakļaujas labvēlīgam salīdzināju- iesaistīta arī valoda – tikko skaņdarbā parādās valodas iespējamī- mam ar kādu vēsturiski dižu kompozīciju, un šoreiz, manuprāt, ba, tas pauž ne tikai ideoloģiju, bet raisa arī valodnieciskus jautāju- precīzākie salīdzinājumi ir Horācija Radulesku (Horaţiu Rădulescu) mus un jaunu dinamiku, kura saduļķo attiecības. Klavierkoncerts The Quest un nesenais Erki Svena Tīra (Erkki-Sven Tomēr Buravickis nav pirmais, kurš sacerējis koncertu balsij. Tüür) Pikolo flautas koncerts Solastalgia. Abiem darbiem kopīgs Norvēģu komponiste un māksliniece Maja S. K. Ratkje sarakstīja ne tikai tas, ka šie koncerti ir daļa no plašāka stāsta – vai nu par koncertu pati sev, un viņa to atskaņojusi neskaitāmas reizes visā varonību un folkloru, vai brīdinot par katastrofu nākotnē –, bet arī Eiropā. Viņas darba spēks slēpjas faktā, ka Ratkje atsakās no va- tas, ka solists nesēž nomaļus kā varonīgs tēls, bet drīzāk kā naratīva lodas un pārvērš balsi tīrā instrumentā, izmantojot līdzskaņus un vai zināšanu avots. patskaņus (un citas izteiksmīgas skaņas). Savā darbā Ratkje dejo Dzenītim izdodas attēlot maģisku dualitāti, proti, rāmā skais- starp cīņu pret ansambli un tā atdarināšanu, līdz ar to dinamika un tuma brīži trāpa sirdī tikpat spēcīgi, cik šausmu mirkļi, savukārt enerģija visu laiku mainās. Īsi sakot, Ratkjes opuss ir brīnumains, mierīgie momenti ir pauze atelpai. Līdzīgi kā citos šī komponis- un vēl brīnumaināks tāpēc, ka viņai piemīt īpašas spējas, kuras viņa ta darbos, Dzenītis nebaidās paust sarežģītas idejas, bet arī nekad izmanto ar neticami iespaidīgu efektu. nepadodas kārdinājumam kļūt savārstīti vai pārspīlēti pārgudrs. Baidos, ka Platons Buravickis nesasniedz līdzvērtīgu intensitāti. Notīm piemīt varena steiga un griba, kādu ir tikpat kā neiespējami Harmonijas un atvērtās krāsas man atgādina Gurecki un Džonu atrast citu komponistu darbos, un šis koncerts brīnišķīgi ilustrē šo Adamsu, taču vokālā partija nepieprasa pārāk daudz no dziedātāja. autora raksturiezīmi. Juliannas Bavarskas izpildījums ir skaists, un viņai piemīt bagātīga Arturs Maskats (1957) savā Klavierkoncertā (12. Liepājas kon- tonālā nokrāsa, kurā ir viegli iemīlēties, bet es vēlētos, kaut Bura- certs) ir romantiķis, un viņš no tā nekaunas. Trīs daļas ir tikpat vickis būtu viņu izmantojis vairāk. gleznainas un skaistas, kā var noprast no to nosaukumiem – “De- Nesaku, ka komponistiem vajadzētu izmantot visas viņiem zijas pavasara lietum un vējam”, “Dejas mēnessgaismai” un “Dejas nāmās krāsas. Īvs Kleins darīja brīnumus ar zilo vien – viņa spēka rītausmai”. Šī aprakstošā forma patiesi liek domāt par salīdzināju- avots bija prasme likt savu paleti lietā. Ir daudzas koloratūrārijas, miem ar senām simfoniskām poēmām, bet nevarētu teikt, ka Mas- kas ļauj soprānam sasniegt vēl augstākas virsotnes, un es vēlētos, kats raugās pagātnē. Darbu noskaņa ir patiesa, un tas klausītājam kaut autors to būtu izmantojis vairāk. Garās notis ir skaistas, un var daudz sniegt; revolūcijas bieži sākas ar visvienkāršākajām pra- orķestris tiek izmantots sekmīgi, nevienu brīdi netraucējot sadzir- sībām, pirms tās izraisa monumentālas pārmaiņas dēt solisti, taču ne dramatiskums, ne virtuozitāte, ne forma netiek Īsi sakot, vienkāršais jautājums, uz kuru Maskats cenšas atbil- izpētīta dziļāk. Īsi sakot, Platons Buravickis ir bijis ļoti drosmīgs, dēt, – kas ir skaists? izmantojot balsi par sava koncerta instrumentu, taču, manuprāt, Saspēle un dinamika starp klavierēm un orķestri patiesi vairāk viņš savā pārdrošībā bijis nedaudz karstgalvīgs. atgādina solistu un pavadījumu bez tāda veida saspēles, kādas parasti sastopamas koncertos; varētu pat vaicāt, vai šis vispār ir kon- * * * certs, vai tomēr deju triptihs klavierēm un orķestrim. Tomēr, galu Kopumā šis ir ievērojams ieraksts, tajā ir labi pārstāvēti dažādi stili galā, par spīti semantikai, darbs ir skaists, un to acīmredzami ir un komponisti. Liepājas Simfoniskais orķestris Atvara Lakstīga- radījis komponists, kurš nevairās vienkārši sēdēt un meklēt grūtāk las prasmīgajā vadībā ir izcili labā formā. Manī ir liela ziņkāre par rodamās atbildes uz dzīves jautājumiem. to, vai cikls turpināsies. Tāpat mani interesētu redzēt, kā ārzemju Andris Vecumnieks (1964) ir ziņkārīgs prātnieks. Viņa Concer- komponisti tiktu galā ar izaicinājumu sacerēt Liepājas koncertu. tino Art-i-Shock (Piektais Liepājas koncerts) piemīt ievērojams Jebkurā gadījumā šis ir iespaidīgs ieskaņojums, un tas sniedz in- barokāls tonis, kas tiek vairāk formalizēts darba veidolā, nekā teresantu ieskatu koncerta formāta aktualitātē un nepieciešamībā virtuozitātē vai naratīvā. Piecas īsās daļas arī atsaucas uz Bartoku 21. gadsimta kontekstā. un Ligeti, taču Bartoka attieksme ir daudz nopietnāka un Ligeti No angļu valodas tulkoja Anna Beļeviča

62 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Juris Griņevičs Liepājas koncerti II

Jau otrais liepājnieku albums ar latviešu simfoniskās mūzikas novi- certs), jo lieliskais ansamblis nepastāvēs mūžīgi un diez vai ļoti tātēm, kas visi ir Liepājas SO pasūtījumi – t. s. “Liepājas koncerti” ierobežotā repertuāra dēļ kādi citi nākotnē turpinās šo dāmu neatkarīgi no žanra. darbu. No atskaņojuma viedokļa (to vieglāk vērtēt, jo mūzika jau Liepājnieku pasūtījumi latviešu mūzikai ir ļoti nozīmīgi, jo bez dzirdēta arī metropolē) neizpratni raisa pirmās un piektās daļas tiem diez vai kāds skaņradis ķertos pie lielformas radīšanas. Jā- rakstura apzīmējums grazioso. Te gan dzirdama cita emocionali- uzteic mērķtiecīgā skaņdarbu izvēle, atkāpjoties no hronoloģiskā tāte. Čelliste Guna Šnē pirmajā valsī, manuprāt, nepietiekami ero- principa. Jaunā (toreiz 30 g. v.) Kristapa Pētersona Koncerts čel- tiska, te pat, iespējams, prasītos kariķēšana, savukārt otrajā valsī lam un orķestrim (Otrais Liepājas koncerts) ir viens no autora vis- emocionalitātes tā kā par daudz. Tokātā orķestrim bija problēmas veiksmīgākajiem darbiem. Kā vienmēr – arī te skaidra koncepcija ar precīzu ritmiku – Latvijas orķestru kopējā nelaime, jo sakņojas un šoreiz ar saprātīgu apjomu. Protams, Kristapam Pētersonam apmācībā dažāda līmeņa skolās, bet praktiskajā darbā – repertuārā “čella ķēķis” labi zināms, kā nekā pats virtuozi pārvalda tā tuvāko absolūti dominējot romantismam. Kopējā piecu koncertu virknē radinieku. Tāpat arī orķestra rakstība. Protams, lai to novērtētu, šis ir gaumīgi iederīgs intermeco. jādzird dzīvajā skanējumā, jo čellam piemīt nelāga (vienīgā nelā- Noslēdz visjaunākā komponista Platona Buravicka Koncerts gā!) īpašība pazust orķestra masā. Kristīne Blaumane droši realizē balsij un orķestrim (11. Liepājas koncerts) – arī pasaules mērogā autora ieceri, kurai var izsekot pēc anotācijas ceļveža. reti sastopams. Interesants ir skaņraža komentārs: “Visuma bez- Andra Dzenīša Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim (Pir- galīgais dziedājums iedvesmo visu uz piedzimšanu un dzīvošanu”. mais Liepājas koncerts) ir vēl konceptuālāks. ”Duālisms”, jo tāds ir Kāpēc tādas globālas problēmas? Var taču skatījumu sašaurināt, nosaukums, te sadalās divos posmos: 1) norise, 2) nekas nenotiek. celt to, ko var panest. Gandrīz 19 min. ilgumā nekas nenotiek, iz- Komponistam veicies ar solistu – liekas, neviens cits pirmo posmu ņemot nepārtrauktu balss skanējumu bez pauzēm vienmuļa orķes- nespētu tik pārliecinoši realizēt kā Vestards Šimkus. Otrajā pos- tra fonā, reizēm mainoties dinamikai. Jāapbrīno Juliannas Bavars- mā pilnīgi pietiktu ar Toma Grēviņa pianismu (skat. TV reklāmas kas uzņēmība, piekrītot tādam projektam. Vokālā partija ārkārtīgi klipu!). Bet, nopietni runājot, tāda tipa rakstība prasa sevišķu pia- sarežģīta, kur līdzās visaugstākajam reģistram balss noslīd līdz alta nistisku meistarību, lai spētu saistīt publikas uzmanību. Savukārt dzīlēm. Platonam Buravickim akadēmijā droši vien neiemācīja, ka anotācijas autora ieteikums to klausīties Liepājas tramvajā liecina balss viszemākajā reģistrā ir mazskanīga, bet te orķestris dragā uz par vēju pilsētas realitātes absolūtu nepazīšanu. Ja nu “tante uz ri- nebēdu. Ja ne skaņu režisora Normunda Slavas meistarība, dziedo- teņiem” ir obligāta, iesaku galvaspilsētas 1. maršrutu: no Imantas ne droši vien nemaz nebūtu dzirdama, kas, iespējams, būs noticis līdz Juglai var noklausīties visu disku. Aplami izdot visas 41 min. koncertzālē. Manuprāt, šis opuss, ja vien to radikāli nepārveidos, ir vienā trekā (salīdz. Vitolda Lutoslavska viendaļīgo koncertu kom- bez nākotnes izredzēm. Nu, brāķis reizēm gadās pat visdižākajiem. ponista vadībā). Mums šajā jomā ir visai senas nelāgas tradīcijas: Liepājas SO Atvara Lakstīgalas vadībā godam izturējis šos pār- Alfrēda Kalniņa “Baņuta”, Lūcijas Garūtas “Dievs, Tava zeme deg!” baudījumus. Anotācijas autors dažādus darbus ieteicis klausīties u. c. Bet daudz nopietnāk – te nepieciešami būtiski īsinājumi! dažādās Liepājas vietās, aizmirstot piebilst, ka tad nepieciešama Otro disku ievada Artura Maskata Koncerts klavierēm un Hi-Fi aparatūra, jo ar vienādu estētisku rezultātu aifonā var klausī- orķestrim (12. Liepājas koncerts) – visromantiskākais latviešu ties jebko. 11. koncerts pozicionēts Karostā – fotogrāfijā pie kated- mūzikā pēc Jāņa Mediņa. Dabiska emocionalitāte bez uzspēlēta rāles. To gan nevajadzētu darīt, jo tad būtu jāizsauc eksorcists un intelektuālisma, pie tam ar izdomas ziņā fakturāli daudzveidīgu dievnams no jauna jākonsekrē. solopartiju. To iestudējot, pianists zina, ka divdesmit gadi, lai ap- Ideja gūtu klavierspēles māku, nav veltīgi. Šo trijdaļīgo kompozīciju pār- Atskaņojums (Maskats ) liecinoši, emocionāli aizrautīgi atskaņo Reinis Zariņš. Solista izvēle Baudījums bijusi ļoti pareiza. Trīs programmatiskas, kontrastējošas dejas aiz- Buravickis rauj. Visticamāk, tās paliks pianistu repertuārā. Dzenītis Nedaudz mazākas perspektīvas nākotnē saskatu Andra Vecum- Vecumnieks, Pētersons nieka asprātīgajā Concertino Art-i-Shock (Piektais Liepājas kon- Maskats

MŪZIKAS SAULE 1/2019 63 CD: KLASIKA JURIS GRIŅEVIČS, MŪZIKAS VĒSTURNIEKS

Beidzot pie sava autordiska ticis viens no latviešu savdabīgākajiem komponistiem Andrejs Selickis (1960). Viņa īpatnējo stilu pilnībā nosaka praktiskā darbība pareizticīgo mūzikā. Viņš perfekti orientējas, jo darbojas arī kā reģents. Līdz šim retumis izskanējušas dažas kompozīcijas, kas neļāva gūt pilnīgāku ieskatu Selicka mākslā. Izņemot vienu 1980. gada darbu, kas arī ir vienīgais “pussakrālais” (te nu gan jāatgādina O. Mesiāna uzskats, ka neesot nedz īsta sakrāla, nedz īsta laicīga mūzika – ir tikai no dažādām pusēm aplūkota tā pati realitāte). Albuma nosaukums atspoguļo otro darbu, kas arī ir otrais visizvērstākais šajā programmā. Lai jo uzskatamāk parādītos Radio kora unikālā kvalitāte ar kristāltīro into- nāciju, te klāt nācis priestera dziedājums (ko anotācijā diez kāpēc nosauca par rečitāciju). Mūzikas vēsturi augstskolā māca, lai no tās mācītos. Ļoti dāsni apdāvinot cilvēku, Radītājs tomēr ir nospraudis striktas robežas, neļaujot mums pat iztēlē tuvoties debešķīgajam. Nevienam arī nav izdevies pietiekami pārliecinoši attēlot Paradīzi, jo rīcībā ir tikai zemes dzīves priekšstati. Nudien kā kristietis nevēlētos būt šajā Selicka askētiski skarbajā gaisotnē, un pat rodas grēcīgs kār- dinājums iepazīt elles atmosfēru. Vai šāda askēze ir tā, ko cilvēks meklē ticībā? Aizsegšanās ar gadu simteņu tradīcijām neko nemaina. Daudz veiksmīgāka ir “Ķerubu himna”. Ar oriģinālu ieceri izceļas jau zināmā “Litānija Mātei Terēzei”, var- būt īsinājumi nāktu par labu. Vai “Pyut, vējeņi” ir visīstākais latviskuma simbols – taču dzērājdziesma? Kontrastu ienes, PARADISUS VOCIS vismaz valodas aspektā, motete O Crux Christi un kompaktā, noslēdzošā “Himna”. Protams, kora un S. Kļavas sniegums ir LATVIJAS RADIO KORIS, perfekts, demonstrējot prasmi arī pareizticīgo mūzikā, kas jau dokumentēta vairākos diskos. Šis albums ir vērtīgs papil- dinājums ieskatam latviešu sakrālajā mūzikā, kur tieši beidzamajās trijās četrās desmitgadēs pilnībā lauzts kādreizējais SINFONIETTA RĪGA UN DIRIĢENTS luteriskais monopols un tagad tiešām pārstāvētas daudzas konfesijas ar nozīmīgiem autoriem. Pieļauju, ka sakrālās SIGVARDS KĻAVA ANDREJA tematikas bagātināšanai nāktu par labu nedaudz padarboties, piemēram, instrumentālajā sfērā. Visā mūzikas vēsturē SELICKA MŪZIKĀ nozīmīgu komponistu vidū tikai daži rakstījuši vienīgi sakrālo mūziku, piemēram, Tomass Luiss de Viktorija. ONDINE Ideja Atskaņojums Baudījums

Iznācis jau trešais mūsu lieliskās dziedones Marinas Rebekas albums. Iepriekšējo koloratūru vietā te dominē dramatisms, kaut arī vēl ne Verdi izgaismojumā. Tieši lirico spinto pašlaik ir vokālistes īstais ampluā. Pie tam ceļš uz to ir tie- šām mērķtiecīgs un vokāli pareizs, tā liekot pamatus ilgmūžībai. Izņemot “Normu”, pārējās šīs operas pat fragmentos parādās reti, jo mūsu dienās vairs nav dziedātāju, kas tās varētu atveidot. Liekas, pēc Marijas Kallasas un Montserratas Kavaljē tieši Marina Rebeka gan vokāli, gan mentāli ir viscienīgākā turpinātāja, kuru ļoti gaida visas pasaules opermīļi. Klausoties vienmēr sajūsminos par perfekto tehniku: ideāli izlīdzināti reģistri ļoti plašajā diapazonā ar sevišķi iespaidīgu viszemāko reģistru, īsteni bezgalīgi plašu elpu un apbrīnojamu frāzējuma smalkumu. Salīdzinot ar Rosīni albumu, šķiet, nedaudz mainījies arī tembrs, iegūstot lielāku siltumu un arī bagātīgāku krāsu paleti. Spontīni “Vestālietes” fragmentos daudz skaidrāka kļuvusi dikcija franču valodā. Protams, tas viss nekrīt no debesīm – te ieguldīts milzīgs, mērķtiecīgs darbs. Tomēr visvairāk sajūsmina emocionālā sfēra, ko, protams, bez perfektas tehnikas realizēt nav iespējams. Piecas traģiskas personības, tostarp arī divi ārprāta skati, un katram tēlam atrastas savas krāsas. Literārais teksts nav tikai fonē- mas dziedājumam, bet tajā paustā jēga atspoguļojas skanējumā. Bet skaņu aprakstīt ir bezjēdzīgi, tāpēc klausīsimies SPIRITO un baudīsim, ka arī latviešiem ir tāda balss un māksla. Esmu pārliecināts, ka nākamajā albumā jau sekos Verdi varones MARINA REBEKA, TEATRO MASSIMO un dziedones autoritāte būs tāda, ka varēs izvēlēties labāku orķestri un diriģentu, jo šie ir vienkārši korekti pavadītāji. DI PALERMO KORIS UN ORĶESTRIS, Savukārt izdevējiem (liekas, ka tas ir viņu pirmais opuss) jāatceras norādīt arī partnerus, kaut arī sniegums aprobežojas DIRIĢENTS JADERS BINJAMĪNI ar dažām frāzēm, savukārt saturā jānorāda personāžs un cēliens. Ideja Atskaņojums Baudījums + VINČENCO BELLĪNI, GAETĀNO DONICETI UN GASPARES SPONTĪNI OPERMŪZIKĀ PRIMA CLASSIC

Mūsu spožā pianista Reiņa Zariņa diskogrāfija strauji paplašinās (piem., skat. “Liepājas koncertu” apskatu). Tomēr gan- drīz visi ieskaņojumi saistīti ar latviešu mūziku, pie tam gandrīz visi ir vienīgie – trūkst materiālu salīdzinājumam un līdz ar to arī objektīvam vērtējumam. Nule iznākušais albums ir it kā turpinājums kādam citam: ieskaņojumam no koncerta Cēsīs “Romantisma meistardarbi”, diemžēl nekomerciāls izdevums. Jāapbrīno, kā triju gadu laikā ir pilnveidojusies Rei- ņa Zariņa personība, iegūstot arī izteikti individuālus vaibstus, kā paplašinājies pianistisko līdzekļu arsenāls. Šūmaņa “Kreisleriānai” tas, manuprāt, ir visspilgtākais lasījums vairāku desmitu gadu laikā. Te īpaši pārliecina īsteni romantiska gaisotne ar milzīgu temperamentu un sevišķi plašo emocionālo diapazonu. Diemžēl gandrīz visiem mūsdienu pianistiem mentāli svešs ir E.T.A. Hofmaņa radītais “trakā” kapelmeistara Kreislera tēls. Lai arī cik pianistiski perfektas būtu šīs interpretācijas, tās ar savu pārlieko racionālismu, emocionālo objektīvismu atstāj klausītājus vienaldzīgus, jo šajā mūzi- kā veltīgi meklēt klasicisma loģisko garu. Profesionāļi apbrīnos Reiņa Zariņa lielisko pianismu ar ļoti bagātīgu tembrālo krāsu paleti, milzīgu dinamisko diapazonu, kur klavieres izteiksmīgi skan arī viszemākajā reģistrā tik tikko saklausāmā KREISLERIANA. OCTAGON dinamikā u. tml. Bez tam arī sevišķa faktūras skaidrība, jo arī Šūmanis ir kontrapunktists, par ko lielākā daļa aizmirst. Šī PIANISTS REINIS ZARIŅŠ interpretācija nevar atstāt emocionāli vienaldzīgu. Bet albumā ieskaņota ne tikai romantisma mūzika. Te iekļauts 2015. R. ŠŪMAŅA KLAVIERDARBU gadā radītais Andra Dzenīša cikls “Astoņstūris”. Tajā sastapsim gan spožu virtuozitāti , gan arī latviešu mūzikai svešo CIKLĀ “KREISLERIĀNA” UN humoru. Beidzot ir pianistiski vērtīga kompozīcija ar interesantu, tēlainu mūziku. Liekas, ka šis cikls kļūs par repertuāra ANDRA DZENĪŠA OCTAGON. sastāvdaļu, pie tam neizslēdzu, ka programmās parādīsies arī atsevišķas daļas. Nelielu neizpratni gan raisīja “Latviešu EPISODI E SONATA romance”, kur latviskumu neizdevās saklausīt – tā vairāk bija 8. daļā. Atskaņojumā pianists demonstrē atšķirīgu tehnis- ko līdzekļu arsenālu. Šāda pieeja – vienā albumā apvienot vispārzināmo un jauno, nacionālo, ir vispareizākais veids, LMIC / “SKANI” kā pasaulē popularizēt latviešu mūziku. Reizē tas ir līdz šim visperfektākais latviešu (N. Šnē – bravo!) veiktais klavieru ieskaņojums. Vislabākajās famīlijās gan mēdz norādīt arī mākslinieku, kurš instrumentu sagatavojis! Savukārt albuma noformētājs augstskolā, liekas, būs nobastojis nodarbību, kad tika mācīts, ka pelēka krāsa neder komercprojektam. Ideja Atskaņojums + Baudījums Lai nu kas, bet ērģelnieki gan nedrīkstētu sūdzēties par repertuāra trūkumu, tomēr aizvien nemitējas centieni to paplaši- nāt, veidojot pārlikumus no citiem skanējuma oriģināliem. Tiesa gan, nopietni, paliekoši sasniegumi kaut kā nav manīti. Visbiežāk tās ir spožas krāsu gammas melnbaltas kopijas. Šī milzu lempja iespējas ir plašas, bet ne bezgalīgas un daudzos aspektos krietni trūcīgākas, nekā, piem., orķestrim. Nule iznācis jau mūsu otrā ērģelnieku ģimenes dueta albums ar Ravela mūziku. Kā zināms, šis skaņradis ērģelēm nav neko komponējis. Vismazāk izdevusies svīta “Kuperēna piemiņai”, kas ļoti būtiski zaudē, salīdzinot ar klavieru oriģinālu vai paša autora ģeniālo instrumentāciju. Tomēr tas ir neoklasicisms, kon- krēti – baroka stilizācija, turklāt atdarinot klavesīnu. Atskaņojumā parādās arī ritmiskas problēmas, bet tās ir raksturīgas vai visiem ērģelniekiem un arī kordiriģentiem, ņemot vērā darbības specifiku. Daudz veiksmīgāka ir svīta “Zosmāmiņas pasakas”, ko, piem., 60. gados latviskoja ar krievu valodas starpniecību kā “Mana māte – zoss”. Te ērģelniece tiešām ar lielu izdomu izmantojusi Doma ērģeļu sevišķi bagātīgās tembrālās iespējas solo balsīs. Arī dramaturģija pārliecina (tikai vai “Burvju dārzu” vajadzētu beigt ar tutti?). Tālāk jau dueta versijā sākas problēmas, kas saistītas ne tik daudz ar pašu spēli, kā instrumenta atbilstību impresionisma skaņu rakstam. Ne velti impresionisma stilistikā ērģeļmūziku praktiski nesastopam. MAURICE RAVEL LE JARDIN Arī Ravela unikāli spožo instrumentāciju nevienas ērģeles, neviens ērģelnieks nespēs atdarināt. Tiem, kas šo skaņdarbu FÉERIQUE pazīst orķestra oriģinālā, pārlikums prieku nesagādās. Programmu noslēdz “15 minūtes bez mūzikas”, kā savu “Bolero” nosauca pats Ravels. Tomēr 4 rokām un 4 kājām nelīdz arī perkusija, jo ritmiskā izjūta ir mehāniska, bez tā frāzējuma plas- ĒRĢEĻU DUETS “ABI” – IVETA tiskuma, ko dzirdam vislabākajās orķestra interpretācijās. Koloristiskā izdoma ir atzīstama, arī asistenti labi pastrādājuši. PELŠE UN JĀNIS PELŠE – MORISA Toties neapmierinoša ir skanējuma kvalitāte – daudz dzirdams “ķēķis”, t. i., mehānisma darbība, īpaši “Kuperēna piemiņai”. RAVELA DARBU PĀRLIKUMOS “Tautai nav jāzina, kā taisa politiku vai desas,” to apgalvoja jau Bismarks. Maz saklausāma Doma īpatnējā akustika. Tieši tā PIE RĪGAS DOMA ĒRĢELĒM rada to unikālo skanējumu, pie kāda esam pieraduši. Bez tam labākajās famīlijās pie katra treka norāda skanējuma ilgumu. MUSICA BALTICA Ideja Atskaņojums – Baudījums

64 MŪZIKAS SAULE 1/2019 LĪVA GRĪNBERGA, MUZIKOLOĢE ARMANDS ZNOTIŅŠ, MŪZIKAS KRITIĶIS

Tiem, kam svešāka tā kristīgās ticības daļa, kas saistās ar austrumu atzaru un Bi- Albumam Paradisus vocis jāpateicas par visai negaidītu un ļoti patīkamu zantijas kultūru, šī ieraksta klausīšanās varētu šķist kā ielūkošanās (pa atslēgas māksliniecisko rakursu maiņu – ja līdz šim Andrejs Selickis manā personis- caurumu) nezināmā, noslēpumainā, arī nesaprotamā rituālā. Šādas izjūtas brīžiem kajā vērtējumā atradās tālu perifērijā, tad Sigvarda Kļavas un domubiedru pārņēma arī mani, liekot izjust gandrīz tikai bijību kāda liktenīga spēka priekšā un veikums atklāja, cik lielā mērā šis komponists ir nopietns, dziļi jūtošs un aizmirst par mūzikas valodu. Visiespaidīgākais šķiet tas, ka komponista Andreja Se- domājošs, profesionāli mērķtiecīgs autors. Albumā ietverto darbu kopums licka mūzika ir ārkārtīgi cieši saistīta, varētu pat teikt nesaraujama, ar viņa credo un (kora partitūras ar izvērsto vokāli instrumentālo “Himnu Mātei Terēzei” cen- darbu. Šajā gadījumā tas rezultējies pārliecinošā ierakstā, kurā papilnam gan vēstu- trā) visvairāk uzrunā ar otrā plašākā opusa Paradisus vocis skaņuraksta kom- res skaņas, gan tumsas, ciešanu un arī gaismas. Albuma izskaņa (“Himna gaismai – pleksitātēm, emocionālo piesātinājumu un eņģeliskajām gavilēm, taču arī Kristus”) tik tiešām izstaro ko līdzīgu svētlaimīgai apskaidrotībai un nepārprotamai citi skaņdarbi apliecina, ka Selicka gara radinieka Arvo Perta sakrālais mini- labskanībai. Tomēr ceļš līdz šādam ieraksta finālam bruģēts ar tekstu, mūziku un mālisms ir tikai viens no komponista daiļrades elementiem. Klāt nāk visas tēlainību, kas no klausītāja prasa paklausīgu koncentrēšanos, lai varētu visu izklau- Austrumu kristietības liturģijas metafiziskie un kompozicionālie modeļi, sīt un izprast. Tomēr, kad sanācis iegremdēties monodijas un melismātiskā dziedā- saskarsme ar folkloras slāņiem, personisks redzējums un aktivitāte, un inter- juma senatnīgajā valdzinājumā, tas ievelk sevī kā hipnozes seanss. Vecticībnieku pretiem atliek tikai veikt tikpat kolorītu iedzīvinājumu, ko viņi izdara spoži. priesteris Tēvs Vasilijs ieraksta titulskaņdarbā Paradisus vocis līdzās Latvijas Radio Visa iepriekšminētā dēļ albums Paradisus vocis varētu uzrunāt arī klausītāju, korim un zvaniņu skaņām izpilda lūgšanu tik iespaidīgi, it kā skaņas impulss tiešām ko vairāk pārliecina nevis albāņu mūķenes, bet gan Kristofera Hičensa pa- nebūtu no šīs pasaules, bet tiktu pārraidīts caur viņu. Sigvarda Kļavas un autora saules uzskats un devums sabiedrībai, bet skaņdarbs “Mana dvēsele skumst vienprātība albuma estētiskajos kritērijos jūtama viscaur, tieši tādēļ arī reliģiskais, pēc debesīm” atgādina, ka no Sergeja Jeseņina būtu laiks atdzejot ne tikai pārpasaulīgais un dažbrīd latviskais, tradicionālais izskan tik pārliecinoši. diezgan nožēlojamo poēmu “Anna Sņegina”, bet arī krājumus “Kristus ap- Ideja Atskaņojums skaidrošanas diena” un “Sādžas lūgšanu grāmata”. Baudījums – vai te maz eksistē tāda kategorija kā ‘baudījums’? Ideja Atskaņojums Baudījums Iespaids nenoliedzami spilgts

Ieraksts, kas pilns ar lielām kaislībām. Patīkams pavērsiens tā koncepcijā ir nevis Pēc Mocarta āriju albuma un otrā soloalbuma ar Rosīni ārijām Marina Rebe- “skaistāko” vai “populārāko” bel canto āriju izvēle (jebkurā šo vārdu nozīmē), bet ka skaņu ierakstu studijā atgriezusies atkal, un jaunais ieskaņojums turpina gan komponista oriģinālā manuskripta, tātad pamatieceres, realizācijas centieni. hronoloģiski secīgu ielūkošanos operas cienītājiem labi zināmās mūzikas Tā ir būtiska pievienotā vērtība ne tikai pašam ierakstam, bet, manuprāt, arī Ma- lappusēs. Vērtējot tikai solistes balsi, rezultāts arī šoreiz vairāk nekā pārlie- rinai Rebekai. Godājot bel canto tradīciju, viņa sacerējusi arī savas variācijas, ja tas cinošs – Marina Rebeka rada priekšstatu par visaptverošu vokālo diapazonu autogrāfā tā iecerēts. Iespējams, tieši tādēļ viņas izdziedātās kaislības, ciešanas un no piesātinātiem mecosoprāna toņiem līdz soprāna spozmei un izteiksmī- visas citas līdz baltkvēlei sakāpinātās emocijas izklausās tik (grūti izvēlēties piemē- bai, un visnotaļ komplicēto āriju lasījumos mazāk tīkamas nianses iezogas rotu vārdu) organiski, saderīgi, personīgi? Par spīti tam, ka šajos Bellīni, Doniceti un tikai dažbrīd. Apsverot visu kopumā, tomēr parādās arī kritiskas iebildes – lai Spontīni operfragmentos akcentēti dažādu (vēsturisku un iedomātu) dāmu drama- gan mūzikā virmo kaislības (ar zīmīgu sakritību – gan Anna Boleina, gan Ma- tiskākie dzīves brīži, tos klausīties nav nogurdinoši. Tas – gan Marinas Rebekas balss rija Stjuarte dzīvi beigusi uz ešafota), diriģenta Jadera Binjamīni norādītais un harismas dēļ, gan arī nereti dzirdamās mūzikas valodas līdzības dēļ. Ne vienu temporitms vietām izklausās pārāk stiepts, pārāk mērens, un tas solistei ne- reizi vien, būdama Norma, Anna Boleina, Marija Stjuarte vai Imodžena (Bellīni ope- palīdz. Citiem vokālistiem un korim šeit epizodiska loma, turpretī diriģenta rā “Pirāts”) un Jūlija (Spontīni operā “Vestāliete”), Marina Rebeka izdzīvos katarsi, un Palermo Teatro Massimo orķestra sniegums nepaceļas pāri dziedātājas sniedzot gan valdzinošas teju a cappella epizodes, gan pilnskanīgas kulminācijas, iepriekšējai sadarbībai ar Sperancu Skapuči un Marko Armiljato. Arī tādēļ pārsteidzot (vismaz mani noteikti) ar trešās oktāvas spēku. Palermo operteātra or- turpināšu pacietīgi gaidīt, kad Marina Rebeka savā diskogrāfijā nonāks līdz ķestris un koris diriģenta Jadera Binjamīni vadībā rada atbilstošo muzikālo gaisotni Džonam Adamsam un Filipam Glāsam. Marinas Rebekas izdzīvotajām/izdziedātajām kaislībām. Bet šaubu nav – tieši lat- Ideja Atskaņojums Baudījums viešu soprāns ir šī ieraksta zvaigzne! Ideja Atskaņojums Baudījums

Kontrasts, ko pianists Reinis Zariņš piedāvā klausītājiem šajā ierakstā, ir gandrīz bi- Katrs jauns pianista Reiņa Zariņa priekšnesums vai ieraksts rada mākslinie- polārs: bīdermeieriskais Šūmanis ar “Kreisleriānu” un īsti nevienā stila kastītē neielie- ciska piepildījuma sajūtu, kam pamatā ir ne tikai augsta līmeņa profesio- kamais Dzenīša Octagon. Šāda izvēle, protams, demonstrē pianista spēju pielāgot nalitāte (pianistiskā toņa kontrole, izslīpēta virtuozitāte, spēja izteiksmīgi savu spēli konkrētam laikmetam un/vai komponistam, un tas, manuprāt, Reinim izzīmēt balsu un piebalsu tīklojumu) apvienojumā ar bagātīgu emocionālo Zariņam ir izdevies. Pat sāku domāt, vai abi cikli ieskaņoti pie vienām klavierēm? Ja spektru un noturīgu dramaturģiskās arhitektonikas izjūtu, bet arī vēl kāda varētu skaņu izmērīt temperatūrā, līdzās mēreni siltajai “Kreisleriānai” seko maiņas cita nozīmīga radošo briedumu raksturojoša pazīme – solista iedziļināša- no dedzinošas uz ledainu temperatūru ciklā Octagon. Tieši ieskaņojuma formātā, nās komponista atklātajā pasaulē, formulējot vēstījuma primāros slāņus un manuprāt, Dzenīša klavieropuss saklausāms vispilnīgāk. Atzīšos, ka, pirmoreiz to kopsakarības starp personību un laikmetu, individuālo un metafizisko. Tā arī dzirdot dzīvā atskaņojumā “Baltās nakts” koncertā, nesaklausīju ne pusi no virsskaņu šoreiz, un klausīšanās Reiņa Zariņa vienlīdz impulsīvajā un iekšēji harmonis- krāšņuma un tembru krāsainības. Bet te iespaids ir ne pa jokam saviļņojošs! Progno- kajā klavierspēlē aicina kopīgi ar pianistu meklēt atbildi uz jautājumu – kas zēju, ka cikls (daļās vai veselumā) drīz varētu būt ne viena vien pianista repertuārā: ir būtiskākais, ko pateicis Šūmanis, Dzenītis un kāda ir abu skaņdarbu tapša- tur var gan sasmelt melanholiju “Latviešu romancē”, gan pulēt meistarību “Cikāžu nas dziļākā jēga? Iespējamās atbildes, starp citu, atkarīgas arī no paša klausī- rokā”, gan pieturēties pie nosacīti klasiskākām dramaturģijas vērtībām Sonātē. Šū- tāja mentalitātes un stilistisko simpātiju pakāpes – šajā, jāteic, nedaudz kon- maņa “Kreisleriānā” Reiņa Zariņa interpretācijā man saistošākās liekas delikātās epi- traversālajā salikumā augstu novērtēju Andra Dzenīša panākumus iekšēji zodes, kur šķiet, ka komponists savu sirdi izlicis kā uz delnas Klāras priekšā. Klavierto- daudzdimensionāla un arī no atskaņotāja skatpunkta saistoša darba izvei- ņa maigums un saviļņojošās kulminācijas dabiski raisa sižetu, saistot to ar Šūmaņa dē, kurā ārpasaules vērojumu sadursme ar cilvēcisku drāmu uzšķiļ epifāniju personisko dzīvi. Pašas “Kreisleriānas” intensitāte ir pamatīga. Daļām savstarpēji zibšņus, kamēr Šūmaņa “Kreisleriānas” enigmātisko divnozīmību iztulkoju- kontrastējoši mijoties un daudzslāņu muzikālajam audumam te braši, te juceklīgi, mu mīļuprāt atstāšu romantisma mūzikas cienītāju ziņā. te dzidri zem pianista pirkstiem izlīstot, pavīd vēlme pēc konkrētāka sižeta. Tā, lai Ideja Atskaņojums Baudījums klausītājs ar Kreislera un Šūmaņa enerģiju spētu šai fantāzijai izsekot līdzi. Ideja Atskaņojums Baudījums

Ērģeļu tembrs valdzinājis ne vienu vien franču komponistu, tādēļ francisku re- Pirmais iespaids par šo ieskaņojumu – cik labi, ka Ravela mūzikas lappuses pertuāru šim instrumentam atrast nav grūti. Tikai ne Ravela jaunradē! Ērģelnieki tagad pārliktas ērģelēm, tādējādi klavieru opusiem “Kuperēna piemiņai”, Iveta un Jānis Pelšes savas nenoliedzamās simpātijas pret Ravela mūziku izteikuši “Zosmāmiņas pasakas” un “Spāņu rapsodija” piešķirot jaunas krāsas, emo- ar pašu veidotām transkripcijām. Ieraksta otrā puse ar skaitliski lielāko dalībnie- cionālos rakursus, harmonisko kolorītu un tembrālās nianses. Diemžēl rezul- ku skaitu, manuprāt, spēj radīt ekvivalentu tam iespaidam, ko sniedz Ravela ori- tāts izskan jūtami blāvāks, nekā to varēja cerēt, liekot domāt – kas šeit būtu ģinālversijas. Nepieciešamais zemā reģistra dobjums, pakāpeniski kāpināts spēks galvenā problēma? Nepietiekama abu ērģelnieku izdoma un meistarība? un tembrālā palete gan “Bolero”, gan “Spāņu rapsodijas” spilgtākajās epziodēs – Paļaušanās uz Rīgas Doma ērģeļu romantisko spektru, kas kļuvis par šķērsli “Nakts prelūdijā” un “Svētkos” – pieprasa ērģeles nominēt titulam “instrumentu Ravela skaņuraksta impresionistiskajam zaigojumam un neoklasicismam karaliene”, jo tās spēj radīt orķestrālu skanējumu. Protams, ka iespaids nebūtu tik radniecīgajiem formas, stila, koncepcijas parametriem? Kāds iekšējs mo- krāšņs bez sitaminstrumentu līdzdalības, bet jāuzsver, ka četru roku orķestris – Ive- tīvs paša komponista radošajā domāšanā, kura dēļ galu galā viņš ērģelēm ta un Jānis Pelšes – arī pie Rīgas Doma ērģelēm veido pilnīgu muzikālo saskaņu. nepievērsās nemaz? Protams, interpretācijas gan katram solistam atsevišķi, Svītās “Kuperēna piemiņai” un “Zosmāmiņas pasakas” ērģeļu tembrs, manuprāt, gan ērģeļu duetam bez zināmām sekmēm neizpaliek – meklētas noskaņu Ravela mūziku brīžiem tulko noskaņā citādi, varbūt pat tuvāk klavieru, nevis orķes- maiņas, raksturu pavērsieni, daudzsološākie mākslinieciskās dramaturģijas tra versijai. “Kuperēna piemiņai” kopumā ērģeļu interpretācijā monolītāks iespaids risinājumi –, taču arī šis albums atstāj priekšstatu par pārāk piesardzīgu tem- ar vēlmi pēc stīgu tembru skanējuma. Bet, piemēram, Menuetā un briesmoņa tēla poritmu, kas acīmredzot saistās ar subjektīvo impulsu mērenību. No otras raksturojumā izskanēja cerētā it kā orķestrālā krāsu nomaiņa, ko piedāvā arī ierak- puses – nekādu principiālu iebildumu nav pret “Bolero” pakāpenisko ritēju- sta nosaukums – Le jardin fèerique. mu un spriedzes pieaugumu ansamblī ar sitaminstrumentiem, lai gan šāds Ideja Atskaņojums Baudījums – vērtējums nāk kopā ar klausīšanās pieredzē gūto atziņu, ka arī otra galējība Ravela vispārzināmā darba atskaņojumā visu sabojā. Ideja Atskaņojums Baudījums

MŪZIKAS SAULE 1/2019 65 CD: DAŽĀDI DĀVIS EŅĢELIS, MUZIKOLOGS

Baltic ir viens no maniem nesena laika spilgtākajiem mūzikas notikumiem. Te talantīgi saba- lansētas skaistas struktūras un neparedzamība. Šis trio ir izcils kameransamblis ar Arutjun- jana iejūtīgo saspēli, Auziņa un Čudara kopā spēlētajām tēmām un solo līnijām, ar ģitāras septakordiem, kas aizslīd garām kā izgaismoti vagoni, un brīvajām improvizācijām. Baltic ir albums ar daudziem līmeņiem, kas pamazām jāraisa vaļā. Tur tā lieta – šī mūzika īsti ne- raisās pati, tā stāv, piemēram, Spotify logā un gaida, kad to atskaņošu. Bet arī līmeni tālāk – klausoties tā pirmajā brīdī var šķist aizraujoša, lieliska, bet tie ir pārāk vispārīgi vārdi, lai kaut ko atbilstīgu pavēstītu par šo albumu. Viena no šī Baltic lielākajām vērtībām – viss ir it kā aizslēgts, atslēgas izmētātas pa skaņdarbiem, un man nu atliek doties tās sameklēt. Kār- ļa Auziņa diskogrāfijā šis ir perfekts turpinājums albumam Images In Regard of the Central Reference System, kuru, ja atmiņa neviļ, te, “Mūzikas Saulē”, visi vienvārdīgi pieczvaigžņoja visās kategorijās. Iesaku iekāpt mašīnā vai autobusā, kas ved uz Purvciemu, un pavēlāk, kad cilvēku un mašīnu straumes noplok un sāk krēslot, noklausīties Baltic, bezmērķīgi stūrējot vai klīstot balto daudzstāvnamu ielenkumā. Ideja Atskaņojums Baudījums BALTIC (SAKSOFONS), KĀRLIS AUZIŅŠ BALSS), (ĢITĀRA, ČUDARS MATĪSS (BUNGAS) ARUTJUNJANS IVARS ČUDARA, MATĪSA KĀRĻA AUZIŅA, UN KARLAS ARUTJUNJANA IVARA BLEJAS MŪZIKĀ

I – dažbrīd grūti nojaušams, kurš dara ko, un šī spēle ar ansambli un meta-ansambli, kurā dzirdams tikai 3, nezinot vai tas ir 2+1 vai 1+2, neapstājas albuma garumā. II – man patīk, ka tematiskais materiāls ir tik askētisks, attīstība notiek vien ar dinamikas, tembru un citām manipulatīvām maiņām. Akordi ir reti un zīmīgi kā buto dejotāja žesti. Kaspars Kurdeko, šķiet, pametis savu ķermeni un šamaniski traucas caur bungu membrānām citā esības stā- voklī. III – te ģitāra izklausās pēc dārdoša basa aiz mājas sienas, pēc melniem mākoņiem un sabalsojas ar elektronikas zibsnīgi asajiem skaņu virumiem. IV un V turpina attīstīt “KlusiKlu- si” tēlaino vektoru. VI augšupejošā tēma ir negaidīts, bet ļoti iederīgs šī muzikālā ceļojuma noslēgums. Liekas, viss albums ir viena vienīga augšuptiece (būs grūti paskaidrot, ko es ar to domāju, klausieties un domājiet (vai nedomājiet)). Galēji kompresētas skaņas čarkstoņa, mūziķu izvēlētie sintezatoru tembri, musique concrète, Kurdeko lielais pienesums tēlu radī- šanā, un visbeidzot tas, kā šis trio domā par mūzikas materiālu – kaut kādā pievilcīgā mikslī starp ostinētām idejām, sonorismu, faktūrām un muzikāliem žestiem. “KlusiKlusi” piestāv sanumurētie skaņceliņi, šķiet, mūziķi aicina vispār nedomāt par šo mūziku. Kā atgādinot, ka mūsu klausīšanās pieredze ir piesārņota ar šaurām uzskatu sistēmām, ar vārdiem, kas jau nodeldēti, ar tiem simtkārt aprakstot mūziku. Un “KlusiKlusi” ļauj noticēt, ka mūzika tās abs-

“KLUSIKLUSI” KURDEKO KASPARS RŪDOLFS (SITAMINSTRUMENTI), (TAUSTIŅINSTRUMENTI), MACATS VIZULIS (ĢITĀRAS, KASPARS ELEKTRONIKA) EKSPERIMENTĀLĀS DŽEZA KOMPOZĪCIJĀS JERSIKA RECORDS traktajā formā piedāvā nesalīdzināmi plašāku pieredzi, nekā varētu sniegt jebkura doma. Ideja Atskaņojums Baudījums Tituldziesmā This Time of Night Beritas Andešones veidotās vēstījuma variācijas starp dekla- māciju, dziedrunu un dziedāšanu veido ļoti saistošu dialogu ar pūtēju modālajām frāzēm. Walkin Around piesaka albuma kopējo noskaņu ar vienlaikus mazliet nostalģisku un modernu kvadrātu. Pēc Red Aero noklausīšanās atmiņā jo sevišķi paliek ģitāras wah-wah ietonētais ritma draivs, sintezatora solo, tematisma izklāsts, kas atgādina labi uzrakstītu stilīgas pa- kaļdzīšanās filmas scenāriju no aizgājušā gadsimta, trompešu sekcijas ātrās, nevainojamās pasāžas. Ice Eyes: lēnā tēma ar surdinētajiem pūtējiem un ģitāras solo. Ja es uzņemtu spie- gu vai detektīvfilmu, Empty Life būtu tās tituldziesma. Nelielajās cezūrās starp dziedātājas frāzēm ir kaut kas mazliet neparedzams, kaut kas ziemeļniecisks, neliela muzikāla nianse, kas līdzās melodijas reljefam teicami papildina dziesmas tekstu. Albums viscaur piepildīts ar interesantām saitēm, bridžiem, ievadiem un solistu kombinācijām. Lindgrena tēmas ir kompaktas un idejiski spilgtas, tā ir saturīga mūzika, ko LR bigbends spēlē vienlaikus nian- sēti un enerģiski. Visas šīs kvalitātes sasummējas skaņdarbā Jumpin Nuts. Iekš Lemon Pepper bigbenda saspēle žilbina. Tāpat elegantas stila virāžas ar funk ģitāras motīviem, saturīgām balādēm un izturētu stilu, manuprāt, šo albumu ceļ pāri iepriekšējā “MS” apskatītajiem

BALTIC WAVES BALTIC LASE LINDGRENS (TROMPETE, ANDEŠONE FLĪGELHORNS), BENITA (BALSS), JĒRANS STRANBERGS RADIO LATVIJAS (KLAVIERES), BIGBENDS LASES LINDGRĒNA MŪZIKĀ RECORDS IMOGENA Holmkvista un Paula tvartiem ar LR bigbendu. Ideja Atskaņojums Baudījums I Will Be Moving – atmiņā paliek Čudara solo, noslēgumā faktūra mainās kā čūskas āda – balsis izkārtojas instrumentālā faktūrā. Testing the Waters – virstoņu dzidri klasteri (gandrīz vai oksimorons), kā skaņu mākonis, kā drons. Šim gaisīgumam skaisti kontrastē skaidrās akordu kontūras, korāliskās harmonijas iekš Waterfall. Dziesmas vārdos vasaras idille. I Want to Watch a Tree Grow ir caurpirkstiemslīdošs pops, es mēģinu saprast, kā Čudaram izdodas mediatora īsos uzsitienus padarīt tik individuālus, čudariskus. “Liels liels mazs mazs” – atkal kontrasts, kā alūzi- ja par Deivida Langa Just. Kvartu kvintu sekvences ar antonīmu virknējumu skan pārsteidzoši iedarbīgi. Pēc Waterfall domāju – nez kā viņi būvēs to visu tālāk. Pēc Scenario II nāk pārliecība, ka šis ir muzikālās arhitektūras meistarstiķis. Trīs reinasmeitu balsis, ģitāra un kontrabass – tas ir sākumpunkts, no kura grupa ģenerējusi vienkāršas, bet pārdomāti nostrādātas idejas. “Intro Saules dziesma”: ja noņemtu mediatora atakas, no ģitāras virstoņiem paliktu pāri indiešu rāgu pavadošais skaņas drons. Vēl viens tuvplāns. Tālplānu un tuvplānu attiecības – vēl viens iespē- jams skatpunkts uz šo albumu. Mijas valodas. Change ir aizkustinoša balāde. Fināla dziesma. Nāk korāliski akordi, liekas, beidzot viņi ieslīguši pašapmierinātā priecīgumā, ir par ko piesie- ties, bet atkal nomainās ātrums, teju bītlisks outro. Faktūru un formveides meklējumos mūziķi I WANT TO WATCH A TREE GROW WATCH TO I WANT MŪZIĶU APVIENĪBA HOW TOWN POLENCE (BALSS), ELĪNA – LAURA (BALSS), SĀRA KLENESA SILOVA (BALSS, ČUDARS (BALSS), MATĪSS LENNARTS HEINDELS ĢITĀRA), (BASS, BALSS) HOW TOWN paveikuši, ka labākie mirkļi tuvplānā izskatās kā ekrānšāviņi no Kandinska gleznas. Ideja Atskaņojums Baudījums Savos labākajos tekstos Aleksandra Line no vārsmas sākuma līdz beigām spēj radīt tēlus, no kuriem uzbūvēt pietiekoši plašu poētisko telpu, lai es kā klausītājs tajā varētu elpot, izvē- lēties virzienu kurp raudzīties. Man tas šķiet ļoti simpātiski. Trešajā celiņā Golos veiksmīgs atradums ir šķīvju tremolo ar mīkstām vālītēm un sitieni pa šķīvja malu, kas savirknēti tā, ka atgādina skaņas cilpu. Pat īsi aprautās frāzēs Toms Rudzinskis spēj iedvest plastisku me- lodismu. Ar Tomu Mikālu pie taustiņiem šī trio vienība spēj radīt iespaidīgu mūziku (“Līst”, Addiction, Shark, “Apmaldīties”). Nekad neesmu dzirdējis tik muzikāli nospēlētu fleksatonu kā celiņā Su. “Kjara” ar līdz tam visatraktīvāk izstrādāto mūzikas materiālu – taustiņu un saksofona pārmiju puantilistiskās un plūstošās linijas, artikulētā, reljefā perkusiju līnija. Līdz Sails mūzika pilda noteiktas funkcijas attiecībā pret tekstu. Mūzika kustas ap izcili domātām un veiktām idejām, kas pēc iedabas repetitīvas un lakoniskas. Mūzika un teksts ir abpusēji papildinošs. Ar La Linea Gialla klavierēs parādās izvērsta tēma, tas ir pavērsiena punkts, kur mainās noteikumi, mūzika kļūst par fonu tekstam. Albuma vājā vieta – visu 15 celiņu garu- mā tas neiztur smalko līniju, kurā teksts un mūzika veiksmīgi satiekas. Šis albums ir izvērsta eseja par mūzikas un teksta attiecībām, un atziņas ir uzmanības vērtas.

KLAUSIES. СЛУШАЙ.KLAUSIES. LISTEN ALEKSANDRA LINE (DZEJA), RUDZINSKIS (SAKSOFONS, TOMS TOMS MIKĀLS FLAUTA), ARTIS (TAUSTIŅINSTRUMENTI), ORUBS (SITAMINSTRUMENTI) SOCIETYWISE MUSIC Ideja Atskaņojums Baudījums

66 MŪZIKAS SAULE 1/2019 ILMĀRS PRIEDE, MŪZIĶIS RALFS ŠMĪDBERGS, MŪZIĶIS

Nosaukums Baltic uz saviem pleciem nes diezgan lielu svaru, proti, tas identificē to, ko mēs Mūziķi, kuru vārdi Latvijas mūzikas dzīvē komentārus neprasa, ra- un pārējie klausītāji uztvers kā Baltijas valstu produkciju plašajā un kolorītajā Eiropas džeza dījuši patiesi lielisku, augstvērtīgu albumu, ko novērtēs katrs, kam mūzikas sortimentā. Iniciatīvu uzņēmušies vieni no vadošajiem džeza instrumentālistiem nav svešs “progresīvais roks un džezs”. Smeldzīgais skarbums mo- Latvijā. Starp trim mūziķiem pastāv konkrēta sapratne par laiku, muzikālo frāzi un saspēli, mentāni suģestē, un – jā, tas ir (vislabākajā nozīmē) atgādinājums, un tas rada pārliecību par žanru un trajektoriju, ko šķērso katrs skaņdarbs. Kompozīcijās ka mūzikas klausīšanās var būt smags darbs. dzirdama metālam un rokam raksturīga stilistika un sinkopes, ko pavada neiegrožota per- Ideja Atskaņojums kusīva brīvība un saldi-skābenais saksofona tonis à la Ornette Coleman. Saspēlē pastāv miers Baudījums un intensitāte, klusums un dārdoņa, vienotība un patstāvība, kas atšķir katra mūziķa unikālo valodu. Lai gan ne visi skaņdarbi šķiet vienlīdz pārdomāti, kopējais iespaids tomēr izstaro spēcīgu identitāti, kas jaunu klausītāju noteikti neatstās vienaldzīgu. Ideja Atskaņojums Baudījums

Kad talantīgiem un prasmīgiem mūziķiem apnikušas tradicionālas muzikālās konvencijas Albuma nosaukuma tulkojums varētu būt ‘intīmi’, jo, manuprāt, un visas divpadsmit pustoņu kombinācijas šķietami ir izspēlētas, viņi metas iekšā melnā rada katram klausītājam savu mikropasauli – paralēlo realitāti, kas cauruma vidū, kur laiks un telpa pārklājas un visi iespējamie efektu pedāļi saslēdzas garā vislabāk uztverama tieši savā personīgajā telpā, nevis, piemēram, virtenē līdz brīdim, kur grūti definēt visu dzirdamo skaņu avotu. Melodiju vietā tiek piedā- koncertatskaņojumā. Šo džeza, minimālisma, elektronikas (varētu vāti īsi ritmiski vai harmoniski vadmotīvi, kas kalpo kā saturošais elements, brīvi ierāmējot vēl turpināt) sirreālo atmosfēru veido sešas numurētas epizodes, muzikālo ceļojumu triju mūziķu kolektīvajā apziņā. Frīdžezs nebūt nav mūzikas virziens un kas, manuprāt, jāklausās pēc kārtas, un to apstiprina fakts, ka “uz- formāts, kas uzrunā mani personīgi. Uzskatu, ka mūzika, kas primāri sastāv no brīvas impro- manības deficīta laikmetā” šis albums pieejams vinila plates for- vizācijas, jāizbauda dzīvā kontekstā, kur daļa no procesa ir būt klāt, redzot virtuvi un pavā- mātā – vispiemērotākajā no skaņas kvalitātes aspekta, un tas šim rus. Gluži kā dodoties ceļojumā uz kādu neparastu vietu, bija patīkami iegrimt šajā skaņu albumam ir tik svarīgi. pasaulē uz nepilnu stundu. To sakot, gan piebilstu, ka labprātāk ceļoju uz vietām, kur ceļus Ideja Atskaņojums klāj asfalts un atmosfērā ir skābekļa klātbūtne. Baudījums Ideja Atskaņojums Baudījums

Radio bigbends turpina ap sevi pulcēt kolorītus personāžus. Ja trompetes spēles virtuozi- Manuprāt šī diska lielākā vērtība ir atskaņojuma kvalitāte, kas tāte būtu mērāma tikai skaņu augstuma diapazonā un dinamikā, tad Lindgrena spēle būtu mūsu bigbendam pakāpeniski, bet pārliecinoši aug, un šādas re- virtuozitātes augšgalā blakus Arturo Sandovalam. Protams, visu skaļo un augsto pavada gulāras sadarbības ar augsta līmeņa viesmāksliniekiem, protams, arī liriska improvizācija un spēcīga personiskā klātbūtne soloposmos. Lai gan bigbenda dod rezultātu. Šī projekta līderis (albuma kompozīciju autors un spēlētprasme ir augstākās pilotāžas līmenī, pēc albuma noklausīšanas tikai neliela daļa no solists) Lase Lindgrens savus skaņdarbus atskaņo, sevi nežēlojot – kompozīcijām vai tēmām palika ausīs, vēl jo vairāk vokālajos skaņdarbos, varbūt tāpēc, ka viņš suģestē ar multiinstrumentālista spējām, un bigbends atbild tie bija melanholiskos toņos, vai arī tāpēc, ka gala miksēšanas produkts liek pūtēju grupām ar to pašu. Pašatdeve dzirdama katrā taktī. Bet ar to arī mani prieki izklausīties mazdrusciņ pēc akordeona. Jumpin Nuts un Lemon Pepper bija ausīs paliekošā- beidzas, jo kopumā es kompozīcijas vērtēju kā visai triviālas, pare- kie skaņdarbi, kas piedāvāja atkāpi no formuliski aranžētiem pūtēju pavadījumiem lēnajos dzamas, aranžējumi ir kvalitatīvi, bet ne vairāk. Man pietrūkst tas, skaņdarbos. Enerģiski chorus soli posmi, arī latin un swing mijiedarbība viena skaņdarba ko mēdz dēvēt par rozīnīti. ietvaros ļoti atgādināja Badija Riča Nutville (skaņdarbs Lemon Pepper). Kopumā uzskatu, ka Ideja Atskaņojums LRBB ir unikāls kolektīvs, kas būtiski ceļ augšup latviešu džeza mūzikas muzikālo portfolio, Baudījums un bigbenda mūzikai kā tādai ir atkārtotas klausīšanās vērtība, kas aicina klausītāju iedziļi- nāties jaunos pavedienos katrā klausīšanās reizē. Ideja Atskaņojums Baudījums

Šis ir savā būtībā patiesi unikāls projekts, kas apvieno mūziķus no dažādām vietām un va- Varu tikai nožēlot, ka neapmeklēju kādu no šīs beļģu-latviešu ap- lodām, un tas arī kalpo par kritikas būtiskāko daļu. Klausoties šo albumu, radās iespaids, vienības pagājušās vasaras koncertiem Latvijā, kad tika prezentēts ka dzirdu trīs dažādus māksliniekus, vienā pleilistē ieslēgtus uz shuffle: latviešu folkgrupa, šis albums. Talantīgais (kā ansambļa dalībnieki paši raksturo savu dzejas un rečitatīva grupa, un indie roka/popa grupa. Apvienojot tik daudz dažādu māksli- stilu) folk/singer-songwriter veikums apbur ar apbrīnojamo vien- nieku, radošais process mēdz būt ļoti kolorīts un dinamisks, bet tajā pašā laikā var būt grūti kāršību, asprātību un pozitīvismu, kas nekaitina. vienoties par mūzikas un grupas identitāti. Daži no skaņdarbiem ir momentāni radiohiti ar Ideja Atskaņojums patiesiem āķīšiem (hooks), piemēram, You make up schemes, but I follow dreams..., kas manā Baudījums galvā rezonēja vairākas dienas. Savukārt dažs cits celiņš sķita kā pildījums, lai savāktu pietiekami daudz materiāla albuma publicēšanai, piemēram, trīs minūtes ilgais un monotonais “Saules dziesmas” intro. Kopumā mūzika ir sirsnīga un izpildījums iedvesmots. Klausītājs noteikti atradīs kādu skaņdarbu, kuram pieķerties. Ideja Atskaņojums Baudījums

Jau sākotnēji tapa skaidrs, ka šī albuma pamatēdiens nav mūzika, bet gan dzeja. Dzeja, kas Projekta nosaukumā galvenais ir pateikts – ir jāklausās, jāklausās manām nepazinēja ausīm vairāk atgādina prozu vai arī iedvesmas mirklī veidotus memu- uzmanīgi, bet tas nesagādā grūtības, daudz grūtāk būtu klausī- ārus, kas dokumentē ainavas, personāžus un pārdzīvojumus, mazas epopejas. Arī šīs daiļ- ties pavirši. Šajā dzeja+mūzika albumā noteikumus diktē vārds un rades stāsts, manuprāt ir identitātes krīze, jo šķiet, ka tas ir mērķēts plašai publikai (trijās diktē ļoti uzkrītoši – mūzika veidota, rūpīgi uztaustot katra dzejoļa valodās), bet saturs savukārt ir dziļi personisks, un man kā cilvēkam, kas divas no trim pie- raksturīgo intonāciju. Rezultātā šīs atšķirīgā stilistikā veidotās piec- dāvātajām valodām pārvalda tekoši, bija grūti identificēties ar piedāvātajiem epitetiem, padsmit kompozīcijas noteikti nerada garlaicību, tomēr mani šis mistiskām domu un liriskā ritma kadencēm, plaši izkaisītām naratīva vadlīnijām. Mūzika ilustratīvā pieeja vienubrīd sāka kaitināt. Bet tāds nu ir šī albuma visnotaļ minimālistiski kalpo par audeklu, uz kura dzeja animē personāžus un to domas, koncepts. brīžam ņemot virsroku pār tiem. Piekāpjoties gan piebilst vēlos, ka objektīvs vērtējums šajā Ideja Atskaņojums gadījumā ir ārpus manas kompetences, jo šādu audiālās mākslas formātu klausos vēl retāk Baudījums nekā frīdžezu. Laipni aicināti klausītāji, kas vēlas doties ceļojumos uz svešām un maģiskām pasaku zemēm! Ideja Atskaņojums Baudījums

MŪZIKAS SAULE 1/2019 67 CD: POP ULDIS RUDAKS, "DIENA"

Grupas “Inokentijs Mārpls” līdera Dambja un domubiedru mājas eksperimenti ar skaņām, vien- kārši baudot šo procesu bez tālākejošiem plāniem, laika gaitā nonāca uz skatuvēm, kur katra retā uzstāšanās ir īpaša un ierakstīšanas vērta, jo visas kompozīcijas top uz vietas atkarībā no mūziķu sastāva un jebkuriem apstākļiem, kas var ietekmēt iznākumu. Šis ir koncertieraksts nu jau vairs ne- eksistējošajā klubā “Nabaklab”, un nav svarīgi, cik tas sen tapis, jo šīs džezroka improvizācijas nav ieliekamas kaut kādā laika rāmī – albums pēc skaņas apstrādes pagājušajā gadā izdots vinila platē, un šis formāts ir tam vispiemērotākais, jo uzmanīga apiešanās ar nesēju un atskaņošanas aparatūru liks arī tikpat nesteidzīgi un pilnībā iegremdēties šajās skaņās, kur pavisam klusas un ieaijājošas vietas mijas ar skaļām uzbrūkošām, pat apokaliptiskām ainavām, lai pēc tam atkal saudzīgi noliktu atpakaļ uz zemes. “Amorālās psihōzes” mūzika ir kā terapija, kas līdz pret jebkādām kaitēm, pat pret izdomātām un nedziedināmām. Izpildījums Baudījums “AMORĀLĀ PSIHŌZE” “AMORĀLĀ “PIENA CEĻŠ” JERSIKA RECORDS

Mūziķis, par kuru visi zina, ka no viņa var sagaidīt tikai labus albumus, kurus klausīties nav kauns, var sākt apnikt pats sev, vēl pirms šis apnikums ir sācis piemeklēt klausītāju. Imants Daksis jau iepriekš nodevies visādiem eksperimentiem, un šis projekts ir viņa visradikālākais solis, aizslaukot ap sevi saceltos priekšstatus par viedo, bezmaz vai visus pasaules noslēpumus zinošo hipija, šamaņa un pasaules pilsoņa hibrīdu, kuru patiesībā nomoka un reizē veldzē visprimitīvākie instinkti un to ap- mierināšana, ja kāds to līdz šim nebija pamanījis. Dzīrojam un dejojam, šļakstot pa gaisu limonādi un visu ko citu, izbaudām maigus pieskārienus, dalām tos pa labi, pa kreisi, atceramies 90. gadu sākuma haosu un visatļautību, kurā, atgriežoties ar šodienas smadzenēm, mēs droši vien neizdzī- votu, jo bailes no elles atkāpjas ar katru dienu. Varbūt tas vispār ir tikai sapnis? Vai būtu laiks apgāzt novecojušo priekšstatu, ka sekss un erotika nekad nav īsti, ja par tiem runā skaļi? Kas zina, kas zina? No virtuālās pasaules visu ko var sagaidīt. Izpildījums Baudījums THE BUBBLE GUM EXPLOTION THE BUBBLE SEXPLOTION RECORDS / MELO NABA MUSIC

Viens no Raimonda Lagimova jeb Dambja mūža darbiem līdzās daudzveidīgas latviešu mūzikas popularizēšanai “Radio Naba” raidījumā “Bitīt matos” ir izlašu izdošana. Lūk, pēc numerācijas seš- padsmitais Latvijas neatkarīgo grupu dziesmu apkopojums “Odekolons”. Ja kādu brīdi šķita, ka līdz ar mūzikas brīvu pieejamību internetā šādas izlases zaudē savu nozīmi, tad jāatgādina, ka aizvadī- tajos gados izdotās kasetes un diski, atrasti kaut kur noputējušā plauktā, šodien mēdz atgādināt par to, kas nepelnīti aizmirsts. Tas pats notiktu ar mūsdienu mūziku, visādu interneta platformu (Bandcamp, Spotify u. c.) aktualitātei izbeidzoties, kā tas jau noticis ar savulaik daudzu mūziķu lie- toto MySpace. Daļa no šeit iekļautajām apvienībām savus taustāmos izdevumus mūsdienu vēsturē paši atstāt nemaz negrasās, tāpēc – lai dzīvo “Odekolons”! Paskatoties vēsturē, mēs tajos redzam vispilnvērtīgāko latviešu mūzikas ainu, kas daudzkārt ietekmējusi arī pa virsu peldošā meinstrīma attīstības virzienus. Vēsturniekiem un pētniekiem – medus maize. Paviršiem lietotājiem – laimīgu taciņu citā virzienā! Izpildījums Baudījums DAŽĀDI IZPILDĪTĀJI DAŽĀDI #16” “ODEKOLONS “HUBB”

Šī laboratorija ir turpinājums Baldones grupai “PK-25”, kuras sirreālās kāda doktora Klisicka gaitas pa zemes ceļiem (bez problēmām iestūrējot starpgalaktiskos atzaros un no tiem atgriežoties, lai pētītu visus cēloņus un sekas) acīmredzot nav izbeigušās, ja par tām joprojām tiek runāts un dziedāts. Bez visaptverošiem zinātniskiem pētījumiem iedvesmas avotu sarakstā noteikti ir gan “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”, gan “Dzeltenie pastnieki”, bet katram jau tās nebijušās sajūtas ir citādas un arī dzeltens ne vienmēr visiem ir tieši tik dzeltens, kā to mālē. Tukšās vietas starp smiekliem un raudāšanu arī ir ar kaut ko jāaizpilda – vēlams, ar kaut ko vidēji lielu vai vidēji cietu. Šī albuma klausīšanās asociējas ar multeņu skatīšanos bērnībā – vēro kaut ko, kas tur ņirb un notiek, kaut nemaz nezini, vai tev tam jātic vai nē, jo tu vēl nezini tādu vārdu ‘ticēt’. Un tad bija daudz vieglāk. Nav šaubu, ka šī sajūta reiz atgriezīsies. Katram no mums. Agri vai vēlu. Izpildījums Baudījums “DR. KLISICKA LABORATORIJA” NOZAUDĒTO “DOKTORA DZIESMU PORTFELIS” “DR. KLISICKA LABORATORIJA”

Kā vēstī oficiālā informācija, sadarbībā ar Brazīlijas mākslinieku Marselo Monrealu tapušais albuma vāciņa dizains ir grupas pirmais un, kā izrādās, arī vienīgais nopietnais trumpis ceļā pie klausītāja. Ja šajā numurā aprakstītā 80. gadu pūdeļroka restaurācija grupas Strapon albumā vēl liecina par zināmu vēsturisku pētījumu, tad Future Jets “rokmūzika mūsdienīgā skanējumā” ir sitiens tieši tajos pašos vārtos, tikai nesenākā pagātnē, kuru pat tīnis vēl atceras un sauc par oldskūlu, jo kaut ko tamlīdzīgu klausījās viņa vecāki. Varbūt šādā veidā var spēlēt un ar savu enerģiju uzlādēt klausītājus dzīvajos koncertos (tas tikai minējums), bet atstāt kaut kādas pēdas vēsturē šādas grupas nespēj, un, visticamāk, tāds arī nav viņu mērķis – tik vien, lai būtu, ko kādreiz parādīt saviem mazbērniem, kad muzicēšanu sen būs nomainījušas citas, daudz produktīvākas izklaides, vadoties pēc savām ar nosaukumā piesaukto nākotnes lidaparātu spārniem saķertajām mērauklām. Izpildījums Baudījums FUTURE JETS MINDSETTER EP FUTURE JETS

Dziedātājas Ievas Akurateres balss kopš 80. gadiem mūsu populārajā mūzikā palikusi nepārspēta, un to pat mēģināt neviena cita īsti nav centusies, zinot, ka nesanāktu. Šī balss skanējusi gan “Pērko- nā” un “K. Remontā”, gan “N.S.R.D.” un zem latviešu tautas atmodas laika karogiem. Ievas sadarbība ar ģitāristu Aivaru Hermani, kas aizsākusies 80. gadu nogalē albumā “Klusums starp mums”, šķiet kā atslodze no starmešu gaismām. Mūziķi atpūšoties rada dziesmas un pēc tam šajās aizkulisēs ļauj ielūkoties arī klausītājiem. Tā ir mūzika jebkurai paaudzei – gan tai, kas spēlē, gan tai, kas klausās, un, ja līdzšinējos albumos skanējuši Igo un Linarda Tauna vārdi, tad šoreiz gandrīz visu dziesmās ieausto stāstu un sajūtu autore ir Ieva pati, uzticot tos Aivaram, saņemot atpakaļ jau kā dziesmas un kopā nododot visiem, kas spējīgi sadzirdēt tās. Ja albuma noformējumam būtu jāizvēlas audums, kas vislabāk atbilst sajūtām no šīs mūzikas pieskāriena, es ņemtu zīdu, kas krītot vienmērīgi slīd, nekur neķeras, un labsajūtas tirpas ir garantētas. Izpildījums Baudījums IEVA AKURATERE, AKURATERE, IEVA HERMANIS AIVARS “VĒLĒŠANĀS” “UPE TUVIEM UN TĀLIEM”

68 MŪZIKAS SAULE 1/2019 DACE VOLFA, "MŪZIKAS SAULE" TOMS TREIBERGS, LATVIJAS RADIO 1

Sen zināms, ka Dambja (ir cilvēki, kas joprojām domā, ka viņa īstais vārds ir Visupirms uzmanību piesaista albuma noformējums – itin kā Fleet Foxes būtu pie- Inokentijs Mārpls) muzikālā domāšana ir pārāk plaša, lai ievietotos pankroka ro- vērsušies kādam metāla atzaram. Arī būtiskākais, proti, mūzika, uzreiz aizķer uztve- bežās. Tāpēc viņam ir arī projekts “Amorālā psihōze”, kurā ar domubiedriem var ri, lai to vaļīgāk palaistu tikai atsevišķās pasāžās. “Amorālā psihōze” skan vispirms izdauzīties pa dažādiem blakus laukiem. “Piena ceļš” ir divas nepilnu 20 minūšu kā Pink Floyd laikam jau savā eksperimentālākajā albumā Ummagumma. Skaņu ilgas brīvas formas džeza kompozīcijas, kuras ar Jersika Records gādību ieguvu- cilpas, ilūzija par ne-instrumentiem vai objektiem, kas padarīti par mūzikas ins- šas taustāmu veidu solīdajā vinila formātā – katrā plates pusē pa vienai. Atzīstu, trumentiem. Piena ceļš, debesu ķermeņi un Visums pats par sevi ir romantisma ka neesmu liela džeza mūzikas cienītāja, kur nu vēl vērā ņemama vērtētāja, bet laikmeta dzejas pamatmotīva veidotāji, tikpat svarīgi tie ir simbolisma glezniecībā. varu ieteikt šo ierakstu kā labu prāta atbrīvotāju no visām tām poproka melo- Pirmais laikmets itin kā caurvijas visa albuma dramaturģijā, īpaši ar svinīgajiem, dijām, kas gluži kā vīrusi pat negribot ielīp ausīs dažādās publiskās vietās un pa kādu jaunatklātu patiesību atklājušajiem bungu sitieniem un cita veida rībināju- internetu klejojot. “Amorālā psihōze” iztīrīs galvu un ausis, reizēm tā mierīgi, ar miem. Ritms ir fiksēts, tad piepeši izplūst kā šķidrums no grezna biķera. Savukārt švammīti, bet dažviet arī ar drāšu birsti. otrs pieminētais laikmets uzdzirksteļo ap pirmās daļas 15. minūti, kurā dzirdama Izpildījums Baudījums sievietes balss, gluži kā ierakstīta no slepena, sena rituāla. Līdzsvaru starp laika teri- torijām “sensenos laikos” un “tieši tagad” psihozes pārņemtie ir noturējuši godam. Izpildījums Baudījums Kad 90. gadu sākumā komerciālajos telekanālos parādījās naksnīgi seksīgās rek- Pēc zināma laika nogriežņa, kas pavadīts šajā pasaulē, 90. gadu nogales “kul- lāmas, kas piedāvāja kļūt par vergu vai pasūtīt biksītes, es jau biju liela meita un tūrzīme” – telefonseksa reklāmas pieteiktā klauzula “tu būsi mans vergs” – vairs galīgi ne mērķauditorija, tāpēc citādi kā smieklīgu bezgaumību tās nespēju uz- nešķiet tik smieklīga. Gan tāpēc, ka ir papildinājušās zināšanas par seksualitātes tvert. Nebiju iedomājusies, ka puišiem, kas tolaik piedzīvoja trauslo personības līkločiem, gan tāpēc, ka verdzība savstarpējās attiecībās diemžēl neaprobežojas veidošanās posmu, šīs daudzkārt pārraidītās reklāmas varēja kļūt par fetišu. Ap- tikai ar gultasdzīvi vien, bet arī ar emocionālo kontroli un pakļaušanos tai. Šis mēram par to ir šis apvienības The Bubble Gum expLOTION (dziesminieks Imants albums nodarbojas ar iepriekš pieminētajām niansēm, kā paši saka, “seksuālā Daksis, elektronikas pārvaldnieks Mr. Myster, Anna Kalnaa un vēl dažas dāmas) sintīpopa” garā. Mr. Myster producētie elektrosignāli apvienojumā ar Imanta albums. Pirmās četras kompozīcijas diezgan precīzi ataino minēto reklāmu es- Dakša un Annas Kalnā kairinošajiem vokāliem aicina klausītāju paviesoties pa- tētiku. Vēlāk gan stāsts iegūst lielāku jēgu, dziļumu un plašumu, tomēr nevēlos visam reāli iespējamā distopijā. Aptuveni tādā, kā redzam Denī Vilnēva zināt- pierunāt uz visa ieraksta noklausīšanos nevienu, kurš nespēj tikt pāri sākuma niskās fantastiskās drāmā Blade Runner 2049. Mums ir pieejams viss: baudas, daļai. Pasaulē ir milzīgs daudzums dažādas mūzikas, tāpēc nevajag klausīties to, aizmiršanās, apreibināšanās. Un tieši tad, kad uz šķīvīša ir sabērts viss, ko vē- ko negribas. Pat, ja autori ir atzīti mākslinieki. lamies, mēdzam aizmirst – vai tad vispār bijām izsalkuši? Nebūt ne vienkārša Izpildījums Baudījums tēma, toties vērtīga iespēja pārcilāt savu izpratni par to. Izpildījums Baudījums Tiem, kam ir interese, bet nepietiek laika izsekot jaunumiem Latvijas neatkarī- Latviešu neformālās mūzikas klausītājs kļūst prasīgāks gads no gada. Tas ir li- gajā mūzikā, laiku pa laikam talkā nāk Raimonds Lagimovs jeb Dambis, visla- kumsakarīgi, jo jaunu apvienību netrūkst un arī jau ilgāku laiku spēlējušām sa- bāk pazīstams kā grupas “Inokentijs Mārpls” līderis un “Radio NABA” raidījuma vas tiesības atrasties publikas priekšā ar pārliecību ir jāatjaunina līdz ar katru “Bitīt matos” vadītājs. Kopš pēdējā “Odekolona” laidiena pagājuši jau divi gadi, uzstāšanos. Nu, vismaz tāds būtu vēlamais scenārijs. No izlasē dzirdamajām kuru laikā Dambis apkopojis 24 klausīšanās vērtas dziesmas, tostarp darbus no grupām visvairāk gribētos uzteikt “Tavas māsas nāsis” ar dziesmu “Katru dienu”, tādiem grandiem kā “Dzeltenie pastnieki”, Satellites LV, “Baložu pilni pagalmi”. kurā patīkami variējas divtūkstošgades sākuma panaivais, toties melodiski gar- Jāsecina, ka procesi neatkarīgajā mūzikā gadu no gada kļūst arvien krāsaināki dais skanējums. Par klubu apmeklētāju himnu un jaunu meiteņu satracinātāju un aizraujošāki, kā arī, salīdzinot ar senākām izlasēm, te vairs nevar atrast vājas ir atzīstams “Krāsas” hits “Mežrozītes”, bet betona stingrību roka eksplozivitātes kvalitātes ieskaņojumus. Dambja dīdžeja prasmes ļāvušas sakārtot šīs diezgan noturēšanā demonstrē leģendārie “Mācītājs on Acid”. Elektronikas pieskārieni atšķirīgās kompozīcijas patīkami klausāmā albumā, nevis parastā dziesmu sa- no Evijas Vēberes puses, toties jaunu intonatīvu pavērsienu piedāvā dueta “Di- vārstījumā. Vēl no izlases vāciņa varam papildināt Latvijas mūzikas karti, uzzinot, fūzija” vēstījums “Kaifīgi izskaties”. Nostalģiskā “Raiņa iela 11” ar noktirni “Gais- ka, piemēram, “Raiņa iela 11” ir grupa no Kokneses, “Gandreiž 10nīkā” no Rēzek- mas” sablenderē Sattelites LV un “Tranzītu”. Kopumā patīkama un atsvaidzinoša nes novada Kaunatas pagasta, bet “Kapļi” no Kārsavas novada Borzovas ciema. izlase, tāpat kā kvalitatīvs odekolons. Izpildījums – Baudījums Izpildījums Baudījums Latvijas eksperimentālās elektroniskās mūzikas un jaunā viļņa mūziķi jau Bija ļoti patīkami atrast šo nozaudēto portfeli. Reminiscenču pārbagāts, tehnis- 80. gados bija pārņemti ar medicīnas, laboratoriju un dažādu procedūru tē- kajos risinājumos un intonatīvajos akcentos daudzveidīgs. Privātās mitoloģijas mām. Lai atceramies kaut vai “NSRD” 1985. gada albumu “Medicīna un māks- ir ļoti interesants žanrs un arī plašs lauks kultūrantropoloģiskai izpētei. Dr. Klisic- la” un pāris gadu vēlāk nākušos “Dr. Enesera binokulāro deju kursus”. “NSRD” ka laboratorijā satiksim Balto Pūķi un Melno Kļavu, tāpat arī citus tēlus un zvē- idejiskais mantinieks Dr. Klisickis nu jau nākamajā gadu tūkstotī turpina ārstēt rus, kuru uznākšana un darbošanās uz sintētiskās, atsvešinātās mūzikas radītās klausītājus ar mūziku, kas skan kā zāļu pilēšana no sistēmas vēnā. Kas īsti ir tajā skatuves līdzinās Hieronīma Bosa makabro tēlu ansambļu apstādinātajai dzīvei sistēmā, to tikai dakteris zina, bet pacientam jau galvenais, ka palīdz, un Klisic- uz audekla. Vienlaikus nepamet sajūta, ka nozaudētās dziesmas, kuras portfelī, kis ir labs dakteris. Bez pretenzijām uz muzikālu virtuozitāti, jo instrumentālais tomēr paliek daļēji aizslēgtas – varbūt tā ir pārāk privāta mitoloģija. No otras pu- pavadījums neprasa pat mūzikas pamatskolas izdotu papīriņu, bet vokālās par- ses, nav arī diezin cik spēcīga pamata nepieciešamībai precīzi atrasties ar mūzi- tijas pa vienam vai unisonā izpilda visi trīs grupas dalībnieki, no kuriem dziedāt kas autoriem uz viena domu viļņa. Lielākais prieks – reference uz Aspazijas dze- neprot neviens. Toties abiem dakteriem un māsiņai piemīt krietna deva humora ju sacerējumā “Starpgalaktiskais aerobuss fl-xxl” un paša gabala ritma dinamika. un ironijas, ko nemāca nevienā skolā. “Piezvani doktoram laikā, / Varbūt tev palīdzēs kopīga pastaiga parkā”, mums Izpildījums Baudījums vēsta no noslēpumainās laboratorijas. Iesaku šim aicinājumam atsaukties. Izpildījums Baudījums Lai gan četru dziesmu mazalbums Mindsetter ir Future Jets debijas ieraksts, Ja grupas Strapon gadījumā man, klausoties albumu, acu priekšā slīdēja ameri- grupas dalībnieki nav nekādi jaunpienācēji rokmūziķu rindās, jo savos CV var kāņu masīvie baļķvedēji, tad Future Jets uzbur ainu no tās pašas valsts, bet kaut uzrādīt dalību apvienībās Omertà, Parára, Harta un Oghre. Paši savu veikumu ko vairāk saistītu ar koledžas dzīvi un jaunu cilvēku kompāniju, kas nolemj beigt raksturo kā ātru, enerģisku un ģitāru piepildītu roku ar plašu tekstuālu vērie- savu kārtīgo un apzinīgo dzīvi un doties ceļojumā pāri štatu robežām, lai dzer- nu. Par muzikālo nevar nepiekrist, tāpat arī par vēstījuma daudzpusību, jo divas tu alu, spēlētu un klausītos mūziku, mīlētos pludmalēs un pusdienotu ceļmalas no dziesmām skan diezgan personiski, bet citas divas – par visu ko, bet īsti par krodziņos, no tiem aizlaižoties nesamaksājot. Future Jets piedāvā, sacīsim, “brīvī- neko, jo tas, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur visu pērk un pārdod, ir zināms jau sen, bu uz vietas” – iespēju atkabināties no sava prāta apzinīgi veidotajām konstruk- bet arvien atrodas kāds, kurš šo patiesību atklāj no jauna. Turklāt viņš, protams, cijām un ieelpot brīvāk, palaist vaļīgāk. Vislabāk tas izdevies dziesmā Just Here atrodas ārpus trulās patērētāju sabiedrības. Bet visādi citādi diezgan veiksmīgs for the Drinks. Par vokāla sniegumu manī nav pārliecības. Gribētos vai nu daudz pirmais solis ceļā uz pilnu albumu. smagāku pienesumu, vai arī klusinātāku, tomēr nodoma un iekšējās jaudas ziņā Izpildījums Baudījums nospriegotāku dziedājumu. Četras dziesmas ir, jāskatās, uz kādu nākotni šīs lid- mašīnas dosies tālāk. Izpildījums Baudījums

1990. gadā, kad Latvija atradās izšķirīgā vēstures posmā un visi prāti bija pār- “Ir kāds mežs, kas manī vēl mīt / Un atnes smaržu, brīvības pilnu. // Pacelties pāri ņemti ar politikas jautājumiem, komponists un ģitārists Aivars Hermanis kopā atmiņām, / tevi paņemt sev līdz.” Tā skan rindas dziesmā “Pacelies pāri”, un patiešām ar dziedātājiem Ievu Akurateri un Igo izdeva albumu “Klusums starp mums”. abi mūziķi klausītāju ieaicina mežā, kur norāda sūnainu celmu, uz kura apsēsties un Nebaidīšos šī vārda – pārsteidza. Jo šis klusinātais un izsmalcināti jutekliskais ieelpot brīvības smaržu. Bet pacelties pāri atmiņām tik vienkārši nemaz nav. Kaut arī ieraksts ne vien neiederējās apkārt notiekošajās kaislībās, bet vispār bija kas albuma noskaņa ir glāsmaina un rāma, ik pa brīdim tajā iedzalkstās kāda aizlauzta, latviešu mūzikā nedzirdēts. “Klusums starp mums” jau sen pelnīti ieņēmis vie- skumjām caurausta atziņa – nereti tikai starp dziesmas vārdu rindām saklausāma. tu mūsu populārās mūzikas klasikas klāstā, bet pēc gandrīz trīs desmitgadēm Ievu Akurateri pēdējā laikā galvenokārt redzam “Pērkona” sastāvā dažāda mēroga Hermanis un Akuratere atgriežas ar kopdarbu līdzīgā noskaņā. Šoreiz gandrīz un ievirzes lielpasākumos. Tomēr ir ļoti patīkami dzirdēt Ievas balsi tieši šāda rakstura visi teksti ir Ievas rakstīti (viena dziesma ir ar Vizmas Belševicas dzeju), muzikā- albumā. Šis noteikti nav gadījums no sērijas “vecie draugi vēlreiz kopā”, kaut arī abus lā daļa – Aivara sacerēta un ieskaņota, nedaudz iesamplējot stīgu instrumen- mūziķus saista ilggadēja sadarbība. Albums apliecina, ka Akuratere un Hermanis tus un perkusijas. Meistari zina lakonisma vērtību – deviņas kompozīcijas ērti nopietni izsvēruši, kādu no savām talanta šķautnēm uzspodrināt šajā sadarbībā un ietilpst 24 minūtēs, ne par maz, ne par daudz. kuru no vislabāk zināmajām – aizklāt, tā atstājot vietu jaunām izpausmēm vai ne- Izpildījums Baudījums ierastākam muzikālajam rakursam. Rezultātā paliek visai maz vietas aizrādījumiem. Izpildījums Baudījums

MŪZIKAS SAULE 1/2019 69 CD: POP ULDIS RUDAKS, "DIENA"

Reti nācies sastapt muzikālu projektu, kura sākotnēji šķietami pavirši un ātri izdomātais nosaukums, kā izrādās, ļoti precīzi pasaka tieši to, ko sajūtam, to klausoties. Tā patiešām ir visu šo dziesmu autora un izpildītāja Jāņa Ruņģa klātbūtne, kas, iespējams, būs grūti uztverama un saprotama tiem, kas viņu nav sastapuši klātienē un nav redzējuši nemierpilno un aizrautīgo šaudīšanos no domas uz domu, ļaujot arī sarunbiedriem sajust vienojošos pavedienus starp tām. Un tā starp citu – atklājot apskaužamu erudīciju daudzveidīgos jautājumos, bet tūliņ nogriežot turpinājumu, secinot, ka tam tik un tā diez vai ir jēga, jo neviens viņu nesaprot, tomēr sīkāko sarunas detaļu ilgi paturot prātā un laiku pa laikam par to atgādinot. “Ārpus prātus” ir sevi preparējošs psiholoģiskais portrets, kur talants ir instruments, ko Jānis vēl tiecas apgūt, jo mūzikas pasaules izteiksmes līdzekļi viņu klausīt jau iemācījušies. No ārprāta līdz ģenialitātei ir viens solis, tikai jāsajūt, uz kuru pusi tas sperams. Izpildījums Baudījums “JĀŅA RUŅĢA KLĀTBŪTNE” “JĀŅA PRĀTUS” “ĀRPUS JĀNIS RUŅĢIS

Grupas “Židrūns” solista Klāva Kalnača niansēti izsmalcinātās, līdz sīkākajai detaļai tekstuālā vēstī- juma nodošanai izstrādātās vokālās izpausmes būtu pelnījušas veselu pētījumu vairāku lapaspušu garumā. Sadarbībā ar bundzinieku Mareku Kaminski tapušajās dziesmās šīs izpausmes tiek izceltas vēl vairāk, un Klāvs mēdz uzstāties arī vienatnē ar pseidonīmu Siensliens. Pilnīgā tumsā, lai citas maņas netraucē. Un dažkārt pat bez mikrofoniem. Klausoties šajās septiņās dziesmās ar Klāva paša, somu dzejnieces Heli Lāksonenas (Guntara Godiņa atdzejojumā) un kādreizējā grupas dalībnieka Mika Magones vārdiem, ik reizi ir sajūta, it kā es piedalītos visos tajos notikumos, kas ietekmējuši šī albuma tapšanu. Topu par Afganistānā karojošu puisi, kuram tiek rakstīta meitenes vēstule Pētera Brūvera dzejolī, kas skan 1987. gada lasījumā. Vai arī kļūstu par vienu no tiem bāra bērniem (ne tiem, kas “Bērnības milicijas” bāra krēslos), kas dziedāja bez saulītes vakarā no latviešu tautasdziesmas Sibīrijas latviešu variācijā. Izpildījums Baudījums “NIELSLENS LIELSLIENS” “KAD KNIEBĒJS KNIEBJ” “NIELSLENS LIELSLIENS”

Grupas Nikto mūzika ir kā uzvilkta atspere, kas tiek palaista vaļā un pēc tam atkal nervozi sažņau- dzas, līdz ar katru solista Aleksandra Aleksandrova krievu valodā izdziedāto frāzi vai uzsitienu pa ģitāras stīgām liekot neticībā sapurināt galvu un mēģināt pārliecināties, vai tas notiek patiesībā vai sapnī. Jēdzieni ‘krievu roks’ vai ‘krievu popmūzika’, šķiet, paliek kaut kur iepriekšējā ērā, tāpat kā laiks, kad mūzika krievu valodā jaunākajai paaudzei nebija saprotama. Nikto koncerti tagad pulcē cilvēkus, kas uztver šīs dziesmas. Un tās ir dziesmas, kas salauž valodu robežas un važas, ja tādas līdz šim bijušas, 20. gadsimta sākuma krievu dzejas un 80. gadu postpankroka iedvesmotajos ori- ģinālvārdos izstāstot visu un lietojot valodu kā instrumentu, kas saspēlējas ar bungām, basģitāru, elektrisko ģitāru, ērģelēm un trompeti. Albuma klausīšanās vai Nikto koncerts ir kā hipnozes seanss, kura laikā var aizmirsties, kur atrodies, kāpēc te esi un vai vispār ir vajadzība atcerēties, kā no šejie- nes tikt ārā. Izpildījums Baudījums NIKTO NIKTO NIKTO

Zem bezmaz vai karaliskā retro iesaiņojuma grāmatiņas ar senām fotogrāfijām un to imitācijām patiešām slēpjas pamatīga darba rezultāts, kas nav bijis bez augļiem, jo ne velti grupa tika aicināta kā atraktīvs un jebkurai situācijai pielāgoties spējīgs pavadošais sastāvs šāgada “Zelta mikrofona” pasniegšanas ceremonijā. Dubultalbuma pirmā daļa ir latviešu ballīšu mūzika, iepūšot pazīstamām dažādu laiku dziesmām jaunu elpu, sapludinot kaverversiju un oriģinālmūzikas lauciņus, kas tiek turpināts arī otrajā – angļvalodīgajā – daļā, ne mazāk aizrautīgi spēlējoties ar blūza un džeza klasi- ku, līdzīgi kā radot oriģinālskaņdarbus grupā The Coco’nuts, kuras divi dalībnieki izveidojuši Rahu the Fool. Šī doma, ka jebkas, kas reiz kaut kur izskanējis, jau pieder visiem nevis kādam konkrētam autoram, tiek turpināta, vāciņā nenorādot nevienu dziesmu autoru. Lai dzīvo anarhija! Zem tilta, parkā vai teltī pie Ministru kabineta. Mēs jūs atbalstīsim. Izpildījums Baudījums RAHU THE FOOL RAHU THE FOOL RAHU THE FOOL

Ķiverēs neieslodzītajām matu cirtām vējā plīvojot, pa šoseju pārvietojas motociklistu kolonna – ātrums nav liels, un vīru sejās nolasāma pārliecība par pareizo ceļa izvēli. Šāda 80. gadu smagā rokenrola garā ieturēta un prasmīgi izpildīta mūzika ir nemainīga vērtība, gluži tāpat kā simtais vai tūkstošais laba viskija malks, jo grupu nosaukumus, mūziķu sejas un to, vai esi šo kādreiz jau dzir- dējis, vai tomēr nē, atcerēties nav vajadzības – ja kāds no viņiem šodien ir daudzmaz atpazīstams, tad tie ir tajā pašā jau pieminētajā desmitgadē sevi uz visiem laikiem kā vēstures reliktus atstājušie pirmavoti, kurus, paliekot stila ietvaros, varam tikai atdarināt, cik vien spējam. Pilnam komplektam te ir arī pārītis melodisku à la Extreme un Guns n’Roses rokbalāžu, lai nav visu laiku jālēkā un lai var paspaidīt viens otru arī kādā lēnajā dejā, pirms pazust viesnīcu numuriņos un nākamajā rītā, lāpo- ties ar aliņiem, ar draugiem pārrunāt, kā gājis. Scenārijs tik pazīstams, ka neķer. Izpildījums Baudījums STRAPON LAST SEASON STRAPON

Tehnoloģiju attīstības un pieaugošās steigas diktēto cilvēku ieradumu izmaiņu iespaidā robežas starp ironiju un nopietnību arvien vairāk sairst, un līdzās grupām Origo Boys un Mmmm viens no tiem, kas mūsu pusē atrodas šīs tendences avangardā, ir duets “Tehnikums”, ko veido Kristaps Dub- ļāns un Dagnis Neilands, kas reiz bija grupu “Mala” un The Mundane bundzinieki. Viņu sintīpopdzies- miņas, dziedātas iedomās uzburtas pasaules tēlu falseta balsīs, joprojām ir par to pašu – no divu cilvēku romantiskas kopābūšanas prieka līdz secinājumam, ka tieši tad, kad visvairāk esi vajadzīgs, tevis nav. Jautājumu, vai šis ir joks, atceļam, viss top skaidrs, tomēr visskaidrākais top tas, ka mums nekad nebūs viss skaidrs, jo esam gaistošas būtnes šajā visā, kur vienīgā jēga ir darīt sevi pašu un arī citus laimīgus, protams, ja tie citi ļaujas, un daudz mazsvarīgākās lietas laikus atmetam kā bez- jēdzīgas. Kurss paliek nemainīgs – “Tehnikums” par “Universitāti” pārtapt negrasās, un labi, ka tā. Izpildījums Baudījums “TEHNIKUMS” “DIVREIZ LAIMĪGĀKS” “TEHNIKUMS”

70 MŪZIKAS SAULE 1/2019 DACE VOLFA, "MŪZIKAS SAULE" TOMS TREIBERGS, LATVIJAS RADIO 1

Vienmēr esmu apbrīnojusi mūziķus, kuriem piemīt drosme ieaicināt klausītāju Ir cilvēki, kas prot spēlēt ģitāru. Ir tādi, kas to prot ļoti labi. Un ir cilvēki, kas paši ir iedomātā telpā, kurā citkārt vieta atrastos vien kādam no vistuvākajiem cilvē- ģitāras. Jānis Ruņģis noteikti ir iedalāms pie pēdējiem uzskaitītajiem, šo uzticību kiem vai personīgajam psihoterapeitam. Multiinstrumentālists un dziesmu attaisnojot ar jaunāko ierakstu “Ārpus prātus”. Ne viss sniegums tajā ir kvalitatī- autors Jānis Ruņģis ir viens no tiem. Iepriekš Jānis vairāk darbojies kā sesijas vi viendabīgs, tāpat arī ir neskaidra viņa ideju ezotērika, kura tiek pieteikta jau mūziķis dažādos sastāvos līdz pirmajam soloalbumam, kurš ir tik trāpīgs, daudz- ar ievadskaņdarbu “Ielūdzu”. Jānim ir kāda klusa doma vai pat domu kamols, veidīgs un nosaukumam atbilstoši “šķībs”, ka to ir diezgan grūti klausīties, bet kuru viņš ritina no dziesmas uz dziesmu, bet kurā man kā klausītājam vairāk to noteikti vajag darīt. Un nevajag justies neērti, jo Jānis Ruņģis jau pats mūs izdodas sapīties, nevis sekot auklas tievuma ceļvedim. Starp mazāk nostrādā- uzaicina un pats ar Guntara Godiņa palīdzību vēlāk laipni aicina pamest viņa pa- tām dziesmām (tāda ir, piemēram, “Ē”) visspēcīgāko iespaidu atstāj darbi “Laika sauli, kurā pakavējāmies neilgu laiku. Varu tikai ieteikt tur iegriezties un klātbūt telpa” – pārdomāts skaņu un teksta salikums, nevis mēģinājumā paveikto la- ar Jāni, jo viņam ir daudz ko teikt, un domāju, ka vien daļa no tā ir pateikta šajā bāko epizožu kopmetums. Par albuma jēdzienisko un muzikālo centru uzskatu albumā un sekos turpinājums. kompozīciju “Dies’”, kurā risināta “Bērnības milicijai” un savā ziņā arī Portishead Izpildījums Baudījums raksturīgā ticības retorika. Savukārt skaņdarbā “Tikko dzimis” sajūtu Radiohead taustiņu tembru un harmonijas biezo, apņēmīgi melanholisko pludinājumu. Izpildījums Baudījums Ieraksts, kas pa daļai ir skaņuceliņš, pa daļai dzejas lasījums, un šīs abas daļas Klausoties šo ierakstu, visvairāk jādomā par Kaislību. Ko nozīmē šis cilvēka jūtu pa- svārstās no vienas puses uz otru. Šķiet, vairāk tomēr sliecas uz dzejas pusi, jo saulei piešķirtais fenomens? Vai šodien tā izpratni nav nonivelējis ķermeņa kults, albuma atvēršana kasetes formā notika piecās mazās novadu bibliotēkās ar kurš tik dažādās transformācijās valda pār jaunu un vecu cilvēku prātiem? Šī ir mū- mūziku, dziesmām un dzejām, piedaloties Klāvam Kalnačam un Marekam Ka- zika, kas kaislību parāda kā alķīmisku procesu rezultātu – skanisku, smalki izsvēr- minskim (abi kopā – “Nielslens Lielsliens”), kā arī viesmāksliniekiem. Pateicoties tu vielu, pildītu ar viegli uzliesmojošiem elementiem (varbūt pat sprāgstvielām) šai tūrei, pirmo reizi (neklātienē gan) uzzināju, ka ir tāda Gatarta, Umpārte un un neattīrīta meža biezokņa saldskābo aromātu. Tas visupirms, pateicoties Klāva Līkupēni, un tur ir pat bibliotēkas. Tas priecē, Klāvam un Marekam paldies par Kalnača balsij. Nākamkārt, dziesmu instrumentālajiem risinājumiem, kas noturēti to. Tur arī jāklausās albums. Pie iekurtas krāsns un ar karstu tēju. Lai nu kā, šis kamerstilā. Prātīgi un bezmaz lietišķi “Nielslens Lielsliens” lien klausītāja ausīs, tak ieraksts tomēr ir diezgan izteiktam cienītājam. paturot ņirbinošu priekšnojautu, ka klusumu nomainīs vētra un orkānu – čuksts. Izpildījums Baudījums Nedrīkst atstāt bez ievērības arī dziesmu tekstus, kas uzbur īpatnēju karuseli ar nevienmērīgu saturisko un formas dinamiku. Tajā ņirb paša Klāva sacerējumi, Heli Lāksonenas un Pētera Brūvera tēlojumi, arī dainu matemātiskā poētika Sibīrijas latviešu pārlikumā. Trāpīgi un precīzi. Ne lielām skatuvēm, bet plašām sirdīm. Izpildījums Baudījums Eksperimentālā jeb avangarda roka grupa Nikto pastāv jau ceturto gadu, un, uz- Sava krekla pārraušana pār krūtīm droši vien ir stereotips, kas saistāms ar slāvis- stājoties dažādās alternatīvās mūzikas vietās, tā iemantojusi spēcīgas koncertgru- kās sabiedrības emociju izpausmēm. Pat ja tā, Nikto debijas ieraksta gadījumā pas slavu. Likumsakarīgi radās jautājums – kad būs pirmais albums? Uz to nācās šī pārraušana ir padarīta par mākslu un “novesta” akadēmiskā līmenī. Protams, nedaudz pagaidīt, bet te tas beidzot ir. Viens no pēdējā laika lielākajiem ieprieci- alternatīvā roka ierāmējumā. Aleksandrs Aleksandrovs jeb vienkārši Saša ar nājumiem Latvijas mūzikas ierakstos. Te ir gan mūzika, gan dzeja. Lai izbaudītu kolēģiem piedāvā dzelošu, nepiekāpīgu redzējumu par apkārt notiekošo “bez- otro, gan būs nepieciešamas krievu valodas zināšanas. Tad jau pirmais skaņdarbs priģelu” jeb, atbilstošākā atveidojumā, neizpratni un nekārtību. Bet nekārtīga ir Derevo ievilks albuma baudīšanā un vairs nelaidīs vaļā līdz pat noslēgumam. In- tikai pasaule, ne jau Nikto mūzika. Tajā saklausu krievu alternatīvās un postpan- teresanti, kā Nikto albumu uztver klausītāji, kas dzeju krievu valodā nesaprot? ka grupas Aukcion skanējumu un, varētu pat teikt, albuma uzbūves principiem Domāju, ka diezgan līdzīgi krievu valodas pratējiem, jo līdera Aleksandra dzie- (piemēram, katras dziesmas nosaukumā ir tikai viens vārds). Bet ietekmes ir tikai dājums un grupas spēja uz līdzenas vietas sabūvēt skaņas sienas un turpat tās arī kontekstam. Saša, Māris, Matīss un Armands ir radījuši vienlīdz pilnīgi oriģinālu nojaukt, varētu radīt tādas pašas emocijas. Ja nu nemaz nav laika vai vēlēšanās un vienlīdz žanra standartu pieturas punktiem pieraibinātu sāpju un niknuma iedziļināties, tad pirmajai iepazīšanās reizei iesaku instrumentālo Truba (“Trompe- Odiseju. Manuprāt, piemērota mūzika, ja jūs tikko atlaiduši no darba vai arī dar- te”). Ceru, ka sadraudzēsieties, jo Nikto noteikti ir pelnījuši plašāku klausītāju loku. ba portfeli dedzina priekšniekam uzrakstītais atlūgums. Izpildījums Baudījums Izpildījums Baudījums Bieži neesmu sapratusi, kāpēc tiem daudziem un dažādiem māksliniekiem tā va- Rahu The Fool savā muzikālajā, gan ārienes būvniecībā ir eklektiski, šķērsojot jag rauties uz Eirovīziju. Rahu the Fool gadījumā viss skaidrs – kā gan citādi šī ļoti dažādu periodu un kultūrtelpu izteiksmes. Albuma latviski skanošajā daļā īpašs īpašu un vairākumā radiostaciju nepieņemtu mūziku spēlējoša grupa varētu kļūt prieks par atsevišķu skaņdarbu klātbūtni no Rolanda Kalniņa filmas “Četri balti pazīstama plašākā publikā, ja ne caur televīziju, kur viņi 2018. gadā piedalījās Su- krekli”. Tā kā šis materiāls ir ar zināmu nonēsātības patinu, Rahu tam uzpūš apiņu pernova konkursā? Nekas, ka nesaņēma pirmo vietu, toties tagad mēs zinām, ka un tabakas stiprinātu elpu, lai taču neapput pavisam. Tā nu mums ir iespēja iz- ir viena forša grupa, kas spēlē gan latviešu šlāgerus, gan dziesmas Misisipi deltas dzirdēt Imanta Kalniņa kompozīcijas šķietami autentiskākā, nesasaistītākā pieejā. blūzmeņu tradīcijās, gan pašsacerētus darbus, papildinot tos ar stilā ieturētām Būtiski, ka jestrumu un ālēšanos nomaina arī instrumentāli un a cappella skaņdar- vintage bildēm un koncertu paziņojumiem. Vai tas, ka Rahu the Fool lieliskais du- bi, piemēram, atmosfēriskie skaņu tēlojumi “Sāremā”, “Taiga” un “Stepe”, savukārt, bultalbums, kura pirmajā pusē ir latviešu dziesmu izlase, bet otrajā – dziesmas klausoties “Jūrnieku dziesmu”, rodas steidzīga vēlme pamest iesāktos e-pastus un no plašās pasaules, nav pieejams populārākajās straumēšanas vietnēs, ir grupas diebt uz tuvāko krodziņu, lai ļautu dziedājumam caur savu dzirdes aparātu izplūst neizdarība? Vai varbūt apzināta retro pārliecība un nevēlēšanās saistīties ar jauna- līdz ar tumīgu portera malku. Albuma otrā daļa ieturēta Amerikas un Apvienotās jām tehnoloģijām? Žēl, ka 21. gadsimta jaunatne nevar paklausīties “Šņāci Minna”. Karalistes tautasmūzikas tradīciju noskaņās. Ieraksts ir kā radīts gaumīgai ballītei, Izpildījums Baudījums kurā dāmas ir dāmas un džentlmeņi – džentlmeņi. Arī mūzikā. Izpildījums Baudījums Laiku pa laikam no lielās laika upes iznirst mūziķi, kas vai nu varonīgi peldējuši Smagākas roka fāzes varu panest vien tad, ja tajās iedarbināti kādi neierastāki pret straumi, laižot pār galvu visu, kas noticis pēdējās desmitgadēs, vai varbūt ritma un melodijas zīmējumi. Vai arī tad, ja kādam no mūziķiem (ja runājam par sēdējuši tepat krastmalā aiz krūmiem. Lūk, savu pirmo albumu izdod Strapon. Ja grupas darbu) ir tik izcils sava instrumenta pārvaldīšanas talants, ka žoklis nokrīt tas būtu noticis pirms gadiem trīsdesmit, kad meistarīgas ģitāru solopartijas tika uz grīdas un atpakaļ ir dabūnams tikai pēc koncerta vai ieraksta noklausīšanās. apbrīnotas, bet grupas nosaukumā un tekstos iekļautas rotaļlietas no veikaliem Strapon gadījumā abi iepriekšminētie apstākļi nav pārlieku izteikti. Vīri spēlē, pieaugušajiem bija varena dumpīguma pazīme, gan jau izpelnītos skaļus aplau- ievērojot žanra noteikumus; atdeves ziņā, šķiet, sevi netaupa un liek elektriska- sus. Tikai pirms trīsdesmit gadiem Strapon dalībnieki laikam vēl nebija pat dzi- jiem pastiprinātājiem darīt darbu uz pilnu klapi. Klausoties šādu mūziku, jādomā muši. Katrā šādā reizē nevaru vien nobrīnīties, kas liek jauniem mūziķiem stingri par grandiozajiem smagajiem auto ASV kalnienēs, kuru piekabēs sakrauti milzīgi turēties pie novecojušu žanru formulām – šajā gadījumā pie klasiskā hārdroka baļķi un kabīnē pie stūres sēž vadītājs rūtainā flaneļa kreklā, raupju bārdu un mācību grāmatas, kamēr žanri sen jau plūst un mainās, kļūstot tikai interesantāki. cepurīti ar uzrakstu Dallas Cowboys. Patīkami, ka uzsākto skarbuma intonāciju Neapšaubu, ka hārdroka vokāla un instrumentu pārvaldīšanas prasmju iegūšana nomaina sentimentāli ietonētais pārdomu gabals Me and Yesterday. Adekvāti prasa daudz laika un uzcītības, tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz, ka šis ieguldījums padarīts darbs, taču žanra ietvaros šī vienkārši nav mana “tējas tasīte”. netiek izmantots radoši, bet vienkārši tricinot gaisu ar to, ko visi sen jau dzirdējuši. Izpildījums Baudījums Izpildījums Baudījums Pirms vairāk nekā trim gadiem “Tehnikums” iepriecināja ar jocīgu debijas albu- Turpinot profesionālo izglītības iestāžu analoģiju, Kristapa Dubļāna un Dagņa mu “Ko gribu, to daru!”, kura saturs nekādi negāja kopā ar datiem, kas rakstīti Neilanda izveidotais tehnikums veiksmīgi iztur muzikālo revīziju un līdz nākamā abu dueta dalībnieku personas dokumentos, padarot šo ierakstu vēl jocīgāku. albuma izlaišanai var lepoties ar “Kvalitatīvas muzikālās apvienības” akreditācijas Pa vidu bija sadarbība ar reperi Ozolu, bet nu ir iznācis otrais albums, kura ska- diplomu. Starp manu favorītu, dziesmu “Skaisti un laimīgi”, un titulskaņdarbu nējums noproducēts daudz lielākā plašumā ar nopietnu pretenziju no diskotē- “Divreiz laimīgāks” neiederīga šķiet dziesma “Viņa jūt”. Īpatnējie un nazālie vokāli kām tehnikumu aktu zālēs pāriet ja ne uz stadioniem, tad vismaz uz arēnām. tajā skan kaitinoši, savukārt elektroniskajam ritmam, ne latviešu valodas intonā- Vēstījums gan joprojām līdzīgs – kā satikties, kā nesatikties, ar kuru puisi vai cijai pakārtotais rečitējums iezīmējas kā kļūmīga izvēle, nevis oriģināla rokraksta meiteni dejot, un kādā ritmā to darīt. Man “Tehnikums” vēl arvien patīk (un iz- sastāvdaļa. Taču drīz vien jauns iepriecinājums – stilistiski atšķirīgāks skaņdarbs klaidē mani), tāpēc neņemšos neko teikt par iespējamo nākamo ierakstu. Ir divi “Mēs esam augstu”. Iespējams, tā ir apzināta, vēsa ironija par attiecību kultu, ne- varianti – vai nu viņi ir atraduši savu unikālo nišu un tā tikai vajag turpināt, vai rimtīgo svaidīšanos starp kopābūšanas un vientulības birkām. Tiktāl par tekstiem, arī – trešo reizi šis joks vairs neies cauri. Laiks rādīs, bet līdz tam domāju, ka tikai taču muzikālais pavadījums šajā ierakstā pārliecina visvairāk – ar skanisko plašu- visslinkākie 2019. gada vasaras brīvdabas festivāli neuzaicinās “Tehnikumu”. Jo mu, noskaņu pārveidēm un harmoniju attīstību. Laba mūzika, kuru klausīties, ejot kurš gan negrib dzīvot skaisti un laimīgi? uz kādu mazāk patīkamu tikšanos vai tikpat nepatīkama darba veikšanu. Izpildījums Baudījums Izpildījums Baudījums

MŪZIKAS SAULE 1/2019 71 LATVIJAS RADIO 3 "KLASIKA" TIEŠRAIDES 29. MARTĀ plkst. 19.00 Concertgebouw orķestris un diri- vācijas Radio filharmoniskais orķes- fonijas Hob. I:82 un Hob. I:83, Lielajā ģildē ģents Viljams Kristijs tris un Džankarlo Gverero: Dmitrija Leopolda Mocarta Sinfonia in B Trio Palladio, LNSO un diriģents 14. APRĪLĪ plkst. 18.00 Šostakoviča Pirmais vijolkoncerts, Modests Pitrens: Ludviga van Latvijas Radio I studijā Džona Adamsa Harmonics 1. JŪNIJĀ plkst. 19.00 Bēthovena Trīskāršais koncerts un JOZEFS HEKTORS FIOKO koncertzālē “Cēsis” Piektā simfonija LAMENTĀCIJAS 10. MAIJĀ plkst. 19.00 KONCERTZĀLES “CĒSIS” PIECU Riga Baroque Ensemble – Aija Veis- Lielajā ģildē GADU JUBILEJAS KONCERTS 31. MARTĀ plkst. 21.03 mane-Garkeviča (soprāns), Mārtiņš Nikolass Angeličs (klavieres), LNSO Reinis Zariņš (klavieres), LNSO, diri- Berlīnes Konzerthaus Garkevičs (teorba), Ilze Grudule un diriģents Andris Poga: Viļņa ģents Andris Poga: Pētera Čaikovs- Nikolass Angeličs (klavieres), un Danuta Ločmele (baroka čells), Šmīdberga Koncerts orķestrim (otrās ka Pirmais klavierkoncerts, Riharda Berlīnes Radio simfoniskais Veronika Rinkule (klavesīns) redakcijas pirmatskaņojums), Serge- Vāgnera operas “Valkīra” 1. cēliens orķestris un diriģents Vladimirs ja Prokofjeva Trešais klavierkoncerts, Jurovskis: Johannesa Brāmsa 29. APRĪLĪ plkst. 18.00 Johannesa Brāmsa Pirmā simfonija 3. JŪNIJĀ plkst. 21.00 Pirmais klavierkoncerts, Gustava Latvijas Radio I studijā Latvijas Radio Multimediju studijā Mālera Pirmā simfonija Andra Dārziņa (alts) un Lauma Skri- 17. MAIJĀ plkst. 21.00 PAGRABS de (klavieres): Mikolaja Konstantīna Leipcigas Gewandhaus Jaunu cilvēku sarunas, aktualitātes, 5. APRĪLĪ PLKST. 19.00 Čurļoņa Trīs prelūdijas, Jāna Medi- Baiba Skride (vijole), Leipcigas iepazīšanās, diskusijas un dzīvā kinoteātrī Splendid Palace ņa un Eduarda Tubina Altsonātes Gewandhaus orķestris un diriģents mūzika STARPTAUTISKĀ DŽEZA MŪZIĶU Andris Nelsons: Sebastjana Kurjē KONKURSA RIGA JAZZ STAGE 29. APRĪLĪ plkst. 21.00 Vijolkoncerts Aether (Eiropas pir- 4. JŪNIJĀ plkst. 21.00 FINĀLS Latvijas Radio Multimediju studijā matskaņojums) un Pētera Čaikov- Prāgas Municipalitātes PAGRABS ska Piektā simfonija Smetanas zālē 12. APRĪLĪ plkst. 19.00 Jaunu cilvēku sarunas, aktualitātes, Reno Kapisons (vijole), Tulūzas Lielajā ģildē iepazīšanās, diskusijas un dzīvā 27. MAIJĀ plkst. 18.00 Kapitolija orķestris un diriģents Kristīne Balanas (vijole), LNSO un mūzika Latvijas Radio I studijā Tugans Sohijevs: Antonīna Dvoržā- diriģents Jānis Liepiņš: Čārlza Aivsa Džeza apvienība Jazzatomy – Evi- ka Vijolkoncerts, Kloda Debisī “Jūra” The Unanswered Question, Ērika 3. MAIJĀ plkst. 19.00 lena Protektore (balss), Kristaps un Igora Stravinska “Ugunsputns” Volfganga Korngolda Vijolkoncerts, koncertzālē Estonia Tallinā Lubovs (saksofons, flauta, bas- Sezāra Franka Simfonija Petri Kumela (ģitāra), Igaunijas klarnete), Artjoms Sarvi (klavieres), 13. JŪNIJĀ plkst. 20.00 Nacionālais simfoniskais orķestris Jānis Rubiks (kontrabass), Krišjānis Lielajā ģildē EIRORADIO PŪPOLSVĒTDIENA un diriģents Olari Eltss: Ilo Krigula, Bremšs (bungas), Migels Andress Antons Ļahovskis (klavieres), LNSO, 14. APRĪLĪ plkst. 15.15 Eino Tamberga, Lotas Vennekoski, Hernandess Džiraldi (perkusijas), diriģents Andris Poga: Franča Lista Amsterdamas Concertgebouw zālē Maikes Nasas, Aleksa Nantes un Ho DJ PM2THEAM – programmā Lilacs Otrais klavierkoncerts, Sergeja JOHANS SEBASTIĀNS BAHS Či So mūzika Rahmaņinova Trešā simfonija “SV. JĀŅA PASIJA” 27. MAIJĀ plkst. 21.00 Reno van Mehelens (tenors), Alekss 9. MAIJĀ plkst. 21.00 Prāgas Rudolfinum 16. JŪNIJĀ plkst. 19.00 Rozens (bass), Emēke Borāta (sop- Ziemeļvācijas Radio Lielajā Sirils Pulē (čells), Les Arts Florissants Latvijas Nacionālajā operā rāns), Jestins Deiviss (kontrtenors), studijā Hannoverē un diriģents Viljams Kristijs: Jozefa RĪGAS OPERAS FESTIVĀLA Nīderlandes kamerkoris, Karaliskais Vadims Gluzmans (vijole), Ziemeļ- Haidna Otrais čellkoncerts un sim- GALA KONCERTS

72 MŪZIKAS SAULE 1/2019 Otrdiena – piektdiena 2. – 5. 4. 2019 Pērc biļeti tiešsaistē jau tagad un ietaupi līdz pat 15 EUR musikmesse.com

Vienkārši mūzika. Un bizness. C M Y K • js: 23.01.2019 DU: 31.01.2019 Litauen_Let

Eiropā lielākā mūzikas industrijas izstāde nostiprina savu statusu kā starptautiska biznesa platforma. Satiec industrijas lēmumu pieņēmējus un atklāj nozīmīgus jaunus produktus.

+++ Vieta, kur satiekas mazumtirgotāji un profesionāļi no visas pasaules +++ Tīklošanās zonas halle 4.1.: asociāciju un biznesa zona, atpūtas telpa un lekciju skatuve +++ Darbnīcas un sem- ināri – tendences un inovatīvi risinājumi +++ Bezmaksas biznesa programma mazumtirgotājiem

+++ Izcila dzīvā mūzika un pasākumi +++ Mūzikas izglītības centrs: mūzika skolās un augst- skolās, mūzikas izglītība un mūzikas terapija +++

Mūzikas galvaspilsēta: Musikmesse festivāls ar vairāk nekā 60 koncertiem visā Frankfurtē. Jaunums: sestdiena, 06.04.2019. Pop-up tirdziņš Musikmesse laukumā – atklāj, pieredzi, iepērcies! info@latvia.messefrankfurt.com Tālr. +370 (5) 2779354

MŪZIKAS SAULE 1/2019 73 68929-017_MM_Image_Journal_Muzikas_Saule_LET_210x297 • FOGRA 39 ????

74 MŪZIKAS SAULE 1/2019