MŪZIKAS SAULE 3 EIRO Nr. 3 (103) 2020 Cilvēks un skaņa SKAŅU REŽISORI DJ PADOMJU DISKOTĒKA ELEKTRONISKAS MEITENES JĀNIS KALNIŅŠ UN TRĪS HAMLETI BIŠTĒVIŅŠ UN VĪTOLIŅŠ MŪZIĶI UN ŠAHS 2.–17. | oktobris | 2020 Rudens Kamermūzikas Festivāls

Piektdien, 2. oktobrī, 19.00 koncertzālē “Lielais dzintars” Piektdien, 9. oktobrī, 19.00 Lielajā ģildē Sestdien, 3. oktobrī, 19.00 Dzintaru koncertzālē Rudens Bēthovena Septītā simfonija un kamermūzikas Artemis Quartet festivāla atklāšana Vēbera klarnetes koncerts Bēthovens un Vasks Jērgs Vidmanis, diriģents un solists (klarnete) Vineta Sareika, vijole Sujoena Kima, vijole Sinfonietta Rīga Gregors Zīgls, alts Harieta Kreiga, čells Programmā: Kārlis Marija fon Vēbers Programmā: Pirmais koncerts klarnetei un Ludvigs van Bēthovens orķestrim 15. stīgu kvartets Jērgs Vidmanis | Con brio Pēteris Vasks | 6. stīgu kvartets Ludvigs van Bēthovens | Septītā (pirmatskaņojums) simfonija

Trešdien, 7. oktobrī, 14.00 Latvijas Mūzikas akadēmijā Ceturtdien, 15. oktobrī, 19.00 Mazajā ģildē

Dokumentālā  lma Šūmaņa iedvesmotie

Artemis: Santa Vižine, alts Guntis Kuzma, klarnete The Neverending Quartet Agnese Egliņa, klavieres (pirmizrāde Latvijā)

Pirms filmas Programmā: Roberts Šūmanis tikšanās ar Widmung, Adagio un Allegro, Vinetu Sareiku “Pasakstāsti”, “Fantāzijskaņdarbi” Ģerģs Kurtāgs | Hommage R. Sch. Jērgs Vidmanis | Es war einmal…

Sestdien, 17. oktobrī, 19.00 Dzintaru koncertzālē

Rudens Johans Sebastiāns Bahs kamermūzikas festivāla noslēgums Pārsteidzoši atklāta, līdz aizkustinājumam tieša un Goldberga aizrautīga ir nīderlandiešu režisores Hesteres Overmarsas variācijas dokumentālā filma par cilvēcību un izvēlēm, par skatuves partneriem, kas it kā nav tava Reinis Zariņš, ģimene, bet reizē ir kas vairāk klavieres kā tikai kolēģi un draugi, par zaudējumiem, ko pieprasa smalkākā no muzicēšanas formām, un laimes mirkļiem, ko Programmā: tā spēj sniegt. Johans Sebastiāns Bahs Goldberga variācijas BWV 988

festivāla Biļetes "Biļešu paradīzes" kasēs un patrons koncertu norises vietās 67205485 Pēteris latvijaskoncerti.lv Vasks kamermuzika.lv skaņu režija Juris Griņevičs 4 CILVĒKS PIE KLOĶIEM skaņu režija Anete Ašmane 7 SKAŅU REŽIJAS CEĻŠ MŪZIKAS AKADĒMIJĀ saruna ar Rolandu Kronlaku skaņu režija Anete Ašmane 10 IEPRIEKŠ NEPAMANĪTA PASAULE Varis Kurmiņš, Normunds Slava, Normunds Šnē, Jenss Šīnemanis skaņu režija Anete Ašmane 15 JAUNIE SPĒKI SKAŅU REŽIJĀ Kristaps Andris Austers, Lilita Dunska, Ausma Lāce, Pauls Dāvis Megi, Agnese Streļča, Krišs Veismanis, Andrejs Zarenkovs skaņu režija Liene Jakovļeva 20 IR TIKAI JĀDARA saruna ar Tāli Timrotu elektronika Lena Sme 24 MEITENES UN ELEKTRONIKA Sign Libra, Elizabete Balčus, Evija Vēbere, Waterfl ower un MNTHA skaņu režija Aleksandra Line 29 ARODA SKAISTUMA UN KOPĪGĀS VALODAS ATRAŠANAS FILOZOFIJA saruna ar Gustavu Ērenpreisu dīdžeji Anna Marta Burve 32 GOD IS A DJ saruna ar Uldi Rudaku un DJ Monsta dīdžeji Gunda Miķelsone 37 DĪDŽEJI. PIEZĪMES Mixmaster AG, DJ Krii, DJ Aspirīns un Elvi Soulsystems dīdžeji Kevins K. Kārnss 42 DISKO KULTŪRA UN RITUĀLAIS CEĻOJUMS dīdžeji Ernests Valts Circenis

Galvenais redaktors / Orests Silabriedis 49 RIETUMU OĀZES BADA LAIKOS Atbildīgā redaktore / Ilze Medne par diskotēku fenomenu padomju Latvijā Populārās mūzikas nodaļas redaktore / Dace Volfa Redakcija / Anete Ašmane, Anna Marta Burve, Dāvis Eņģelis, Gunda Miķelsone in memoriam Mākslinieks / Oskars Stalidzāns Bens Lunns Direktore / Sandra Zandberga 53 DIVI GARA MILŽI DEVUŠIES MŪŽA MIERĀ Izdevējs / Mūzikas un mākslas atbalsta fonds Vītauts Barkausks un Vidmants Bartulis Reģ. apliecības nr. 40008064512 vēsture Redakcijas adrese: Sudrabu Edžus iela 16-10, Rīga, LV-1014 Armands Znotiņš Tālrunis: 29359688 54 KAS IR JĀNIS VĪTOLIŅŠ UN OĻĢERTS BIŠTĒVIŅŠ? e-pasts: [email protected] muzikassaule.lv vēsture Anita Vanaga Uz vāka – skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss 58 JĀŅA KALNIŅA TRĪS HAMLETI Foto – Jānis Porietis vēsture Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz žurnālu “Mūzikas Saule” obligāta. Velga Kince Publicētajos rakstos autoru paustās domas ne vienmēr sakrīt ar redakcijas viedokli. 65 LAI LĪGOJAM, LAI SVINAM! Par reklāmu saturu redakcija neatbild. muzikologi Orests Silabriedis Žurnāls izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu. 66 SKATS LAIKRAKSTOS: 1950–1994 Vija Briede, Vija Muške, Sofi ja Vēriņa mūzika un šahs Dāvis Eņģelis 70 MĒS TE CITS CITAM ZAUDĒJAM Atbalsta: 74 CD VĒRTĒJUMI 74 ieraksti 80 ANSIS BĒTIŅŠ KLAUSĀS

MŪZIKAS SAULE 1/2020 1 NOTIKUMI Cilvēki, kuriem darīšana ar skaņu Šajā MS laidienā satiekamies ar mūzikas apkalpojošo personālu – uzzinājām, ka tajā dienā Uldis devies citā saulē. Iztēlojos vientulības skaņu režisoriem un dīdžejiem. Īstenībā viņiem nav diez ko daudz ko- un apskaidrības salikumu, kas bija tur tajā Pļaviņu pamales divstāvu pīga, un arī tas apzīmējums ‘apkalpojošais personāls’ var šķist drusku nama dzīvoklī. Paliek Ulda raksti, teksti presē un saruna Latvijas Radio nekorekts, taču pēc būtības tieši tā tas arī ir – gan skaņu režisori, gan 3 “Klasika” ēterā 2008. gada martā. dīdžeji apkalpo tos, kas izslāpuši pēc skaņām. Ja nu reiz esam uz šī viļņa, teikšu arī, ka Dāvja Eņģeļa šaha zīmē Nu jau vairākus gadus Mūzikas akadēmijā māca topošos skaņu tapušais raksts ir savā ziņā piemiņas zīme diviem izciliem mūzikas režisorus. Katedras vadītājs Rolands Kronlaks atklāti runā par to, kas vides pārstāvjiem – ievērojamajam fl autistam Vilnim Strautiņam sanācis, un par to, ko varētu vēlēties. Turpat līdzās mēs satiekamies ar (1939–2018) un darbīgajam trombonistam Boļeslavam Voļakam, no diviem skaņu ierakstu producēšanā rūdītiem vīriem, kas kādu brīdi kura atvadījāmies 2020. gada maijā. Abi bija izcilības gan mūzikas bijuši pasniedzēji Mūzikas akadēmijas Mūzikas tehnoloģiju katedrā laukā, gan šaha spēlē. un vairs nav pasniedzēji. Runa par Latvijas mūziķu vidē augstu vēr- Lena Smelova mums šoreiz dod apjomīgu tekstu par elektronis- tēto Normundu Šnē un pasaules labāko atskaņotājmākslinieku ap- kām meitenēm, un šīs meitenes ir koša Latvijas mūzikas aprites parā- rindās labi zināmo Jensu Šīnemani. Nepieskaramies tēmai, kāpēc viņi dība, ar ko lepojamies, ja arī ne vienmēr pieņemam. pārtraukuši pasniedzēju gaitas. Turpat līdzās citi vidējās un vairāki Armands Znotiņš turpina Latvijas mūzikas vēstures apskatīšanu jaunās paaudzes pārstāvji. Dažu jauno skaņu ierakstu producentu un ķeras pie mazāk zināmiem komponistiem, un mēs esam nolēmuši esam pamanījuši, klausoties pēdējā laikā klajā nākušos CD, citi jaunie šo līniju turpināt. Ir arhīvi, par kuriem nemaz īsti nezinām visu, un, kas vēl gaida, kad atklāsim viņus. zina, varbūt atradīsies kāds Jāņa Vītoliņa balets, kāda Oļģerta Bištēvi- Mazzināma un maz saprotama tā skaņu režisoru vide, taču ar šo ņa partitūra vai, piemēram, Romualda Grīnblata balets “Rīga”, kas pie- vismaz mēģinām tuvoties tai. dzīvoja sekmīgu ģenerālmēģinājumu, taču kaut kādas ideoloģiskas Vēl sliktāk ar saprašanu, kā būt labam dīdžejam. Atceros Stūra mā- neatbilstības dēļ līdz pirmizrādei netika. jas atklāšanu, kad mūziku spēlēja Uldis Rudaks. Neticamā vieglumā, Balto laukumu Latvijas mūzikas vēsturē joprojām daudz, un, starp apbrīnojamā skaņdarbu saderīgumā viņš, liekas, ar acu skatienu cilā- citu, tieši šie laukumi savulaik likuši Sofi jai Vēriņai par savu uzmanības ja savas skaņuplates, un tās bezmaz pašas sēdās uz atskaņotāja, un lauku izvēlēties Latvijas mūzikas vēsturi. Jā, mēs turpinām ieskatīties adata maigi pieskārās tam knapi saskatāmajam celiņam platē, un viss padomju laika periodikā un drusku “atdzīvināt” tos, kas apkalpoja notika kā tāda fascinējoša burvju mākslinieka (ne šovmeņa) priekš- mūzikas vēsturi pirms pusgadsimta. Šoreiz mūsu personības ir Vija nesumā bez neviena vārda nebeidzamā mūzikas apbūrumā, kamēr Muške, Sofi ja Vēriņa un Vija Briede. nakts saudzīgi klājās pār vietu, kurā savulaik spīdzināja, pratināja, Bet mākslas zinātniece Anita Vanaga, kuras darbība jo sevišķi foku- nogalināja. sējas uz scenogrāfi ju, mums dod mūzikas vēsturnieka cienīgu tekstu Pieskaramies arī tēmai par diskotēkām padomju laikā. Jaunajam par Jāņa Kalniņa operu “Hamlets”, kas ir viena no vislabākajām mūsu komponistam Ernestam Valtam Circenim labi līdzēja 2013. gada žur- operām. Cerams, izdosies Baltajam namam pēc diviem gadiem plā- nāla “Leģendu” laidiens, kurā Ralfs Dravnieks izjautāja 70.–80. gadu notais inscenējums, taču scenogrāfam nebūs viegli, ja viņš būs uzme- diskotēku korifejus. Apzināti lūdzām tekstu par šo periodu rakstīt cil- tis aci Herberta Līkuma un Pētera Rožlapas veikumam pirms nepilna vēkam, kurš piedzimis desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas. Likās gadsimta. interesanti uzzināt, par ko brīnās un ko nojauš tie, kas nedzīvoja tajā Daudz nezināma un aizmirsta ir ap mums, un ir liels prieks to visu laikā, ko pieņemts bez vārda ierunas nosodīt, bet kurā tomēr jutāmies atcerēties un meklēt, par to domāt un rakstīt. Paliekam kopā! laimīgi, jo tas bija mūsu agras jaunības laiks. Raksta tapšanas laikā lūdzu, lai Ernests sazinās ar rakstu un zīmju meistaru Uldi Beķeri – Pļaviņu vientuļnieku, kurš cēlās agri, pēc rīta kafi jas ņēma otiņas, krāsas un pats pēc saviem priekšstatiem vilka smalkus rakstus. Tā vienkārši – paskatās uz lietu, parādību, vietu vai tevi un zīmē rakstu. Uldis domāja, ka viņš ir viens no pēdējiem, kas to dara tā sentēviski ar roku, un tas liekas ticami. Un jā, Ernests zva- “Mūzikas Saules” galvenais redaktors

nīja Uldim 25. augustā, un neviens neatbildēja. Dažas dienas vēlāk Orests Silabriedis – Jānis Porietis Foto

2 MŪZIKAS SAULE 1/2020 rākus šos izmērā nelielos instrumentus un priekšnesumu papildinot arī ar vokāliem un teatrāliem elementiem. 1. novembrī Reformātu baznīcā izcilā klavesīniste Ieva Saliete aizrautīgi meklēs kontrapunktus, Johana Sebastiāna Baha mūziku līdznostatot mūsdienu skaņumāks- lai – pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Gundegas Šmites zeltu apdziedošais opuss Aurum, baroka fūgas iedvesmotais Lindas Leimanes jaundarbs “Ģeometriskais kontra- Koncertzālei Jau 19. reizi notiek festivāls “Arēna”, un šogad punkts” klavesīnam un elektronikai, un jau- akcents uz lielisku Latvijas mūziķu koncert- nā versijā skanēs arī Stīva Reiha leģendārais “Lielais dzintars” – programmām un vairāku latviešu kompo- opuss Electric Counterpoint, kas oriģinālā nistu jaundarbu pirmatskaņojumiem, kā arī rakstīts ģitāristam Petam Metīni. 5 gadu jubileja taustiņinstrumentiem. 3. novembrī LNB Ziedoņa zālē Reinis Koncertzāles “Lielais dzintars” piecu gadu Festivālu ieskandinās dubultprogram- Zariņš spēlēs jauno koncertprogrammu “Tilti”, jubilejas programmā — skaistais un klau- ma – 24. oktobrī Reformātu baznīcā mu- par kuru saka: “Skatīties uz vienu, skatīties uz sītāju iemīļotais Čaikovska Vijolkoncerts ar zicēs gan akordeonistu trio dažādos žanros otru, un pēkšņi ieraudzīt kopīgo – tāds ir mans jaunā atskaņotājmākslas ģēnija Daniela rūdītā Artūra Novika vadībā, gan pavisam ne- ceļš ar TILTIEM. Programmas skaņdarbi paši Lozakoviča solo un vēsturiski skanisks sen Lielajai mūzikas balvai nominētais džeza par sevi man ir labi pazīstami, bet jaunums un ieskats Liepājas muzikālajā pagātnē. pianists Edgars Cīrulis duetā ar kontrabasistu pārsteigums ir ieraudzītās likumsakarības, kas Koncerta pirmajā daļā atskatīsimies uz Jāni Rubiku, publiku iepazīstinot ar savu jau- tos pa pāriem velk citu pie cita.” Klausīsimies Liepājas intensīvo mūzikas dzīvi, jau sākot nāko veikumu – programmu “Laika svars”. Bēthovena, Šūberta, Kuperēna, Ligeti, Glāsa, ar 18. gadsimta beigām, kad Liepājā noti- 28. oktobrī interneta tiešraidē pirmizrā- Mesiāna un citu skaņražu klavierdarbus. ka Kurzemes hercoga galma ilggadējā ka- di piedzīvos Itālijā dzīvojošās latviešu kom- Līdzīgus tiltus savā daiļradē meklējis Ber- pelmeistara Feihtnera operas “Kīrs un Ka- ponistes un audiovizuālās mākslinieces Ievas nards Benoliels (Benoliel), kura mūziku caurvij sandana” pirmizrāde. 19. gadsimta beigās Klingenbergas opuss Hic et nunc, kura pietur- cieņpilnas un radošas atsauces uz vācu un fran- Liepājā tika izveidota, iespējams, Baltijā punkti ir pārdomas par skrejošo laiku, dažā- ču romantisma opusiem. 5. novembrī Lielajā pirmā filharmonija, un tās darbību atce- diem vējiem un maskošanos, antīko kultūru ģildē pirmatskaņojumu piedzīvos viņa mūža rēsimies ar ievērojamā Liepājas diriģenta mantojumu un pārlaicīgām vērtībām. darbs Infinity – Edge. Transcendental Requiem Hansa Hohapfela maršu par godu pilsētas 30. oktobrī Anglikāņu baznīcu pie- – rekviēms visiem māksliniekiem, kuru dzīves 300. jubilejai un tolaik ļoti populārās Kaļiņ- skandinās divas spilgtas viesmākslinieces ar izpostījušas kara šausmas. Apjomīgo opusu ņikova Pirmās simfonijas taktīm. ārkārtīgi atšķirīgām koncertprogrammām. latviešu publikai labi pazīstamā diriģenta Žolta Koncerts nebūtu iedomājams bez Vācijā dzīvojošā japāņu ērģelniece Mari Fu- Naģa vadībā atskaņos LNSO un VAK “Latvija”. Marisa Jansona vecāku — vijolnieka, di- kumoto (Fukumoto) eksplozīvajā programmā No neierastāka skatpunkta “Arēna” aicina riģenta Arvīda un operdziedātājas Iraīdas Sonus ex machina ērģeļu stabulēm ļaus sa- iepazīt Andri Dzenīti – vairākkārt festivālā piesaukšanas. Liepājas operas ziedu laikus balsoties ar virkni dažādos punktos izvieto- programmu krāšņojis ar spilgtiem skaņdar- iezīmēs arī Guno Fausta ārija (ar šo lomu tiem skaļruņiem. Savukārt austriešu mūziķe biem, šoreiz talantīgais komponists publikas Liepājā debitēja Mariss Vētra), un Jāņa Izabela Etenauere (Ettenauer) grandiozajām vērtējumam nodos dažādās tehnikās tapu- Ķepīša operas “Minhauzena precības” ērģelēm atbildēs ar variācijām par rotaļkla- šus vizuālās mākslas darbus. LNB Izstāžu zālē lappuse (pirmizrāde Liepājā). Par pilsētas vieru tēmu, vienlaicīgi ieskandinot pat vai- tie būs apskatāmi no 3. līdz 7. novembrim. ilggadēju ērģelnieku Alfrēdu Kalniņu at- gādināsim ar duetu no operas “Baņuta”, ko Kalniņš komponēja Pirmā pasaules kara Dalību var pieteikt arī ansamblis (2–6 dalīb- laikā Liepājā. Pilsētas mūziķu traģiskos nieki). Dalībnieku sniegumu konkursā vērtē likteņus Otrā pasaules kara sākumā pie- žūrija piecu mūziķu sastāvā – pārstāvji no minēsim ar d’Albēra operas “Ieleja” ievadu. LKS, JVLMA un EDMS, kā arī divi neatkarīgi Koncerta ievadā likts Selgas Mences PIKC “Nacionālā Mākslu vidusskola” Emīla laikmetīgās mūzikas eksperti. Laureātiem veltījums jūrai, pirmās daļas noslēgumā – Dārziņa mūzikas skola sadarbībā ar Latvi- tiek piedāvāta iespēja uzstāties festivāla “de- godinājums Imantam Resnim, kura vei- jas Komponistu savienību un JVLMA 2020. ciBels” koncertā 2021. gada pavasarī. Grand kums Liepājas labā un ieguldījums “Lielā gada 28. novembrī rīko jau otro kamermū- prix ieguvējam tiek piedāvāta iespēja veidot dzintara” tapšanā nenovērtējams. zikas interpretu konkursu “Skat(!)logs”. ierakstu JVLMA skaņu ierakstu studijā. Visu koncertu uz skatuves būs koncert- Konkursā var piedalīties jebkurš Latvijas Konkursam var pieteikties, aizpildot pietei- zālē rezidējošais Liepājas Simfoniskais or- mūzikas vidusskolas audzēknis, sagatavojot kuma anketu un nosūtot to uz e-pastu iveta. ķestris, bez kura nav iedomājama mūzikas un iestudējot programmu, kurā iekļautā mū- [email protected] līdz 2020. gada 31. oktobrim. aprite Liepājā. Pie diriģenta pults — LSO zika sarakstīta pēdējo 50 gadu laikā un sau- Konkursa nolikums un plašāka informācija: galvenais diriģents Gintars Rinkēvičs. cama par laikmetīgo akadēmisko mūziku. edmv.lv.

Mūsu pastāvīgais autors Juris Griņevičs lūdz ievietot kļūdas labojumu: “MS vasaras laidienā recenzijā par P. Vaska Klavieru kvartetu autora vainas dēļ radu- sies kļūda, par ko atvainojos R. Birzniekam un lasītājiem. Pareizi būtu: Tamperes orķes- tra ilggadējais čellists Reinis Birznieks te tiešām aizrauj ar savu emocionāli piesātināto, bet nevis histērisko dziedājumu.”

MŪZIKAS SAULE 1/2020 3 SKAŅU REŽIJA Cilvēks pie kloķiem Juris Griņevičs

MS vasaras laidienā muzikoloģija tika kla- sificēta: zinātnieki un blakusdienests jeb kungi un kalpi (raksta autors mazliet pār- pratis, jo par blakusdienestu tika nosaukti gan pētošie, gan apkalpojošie muzikologi, tātad MS jāpiestrādā pie izteiksmes preci- zitātes – red. piez.). To otro visos laikos un visās jomās aizvien ir bijis krietni vairāk un arī viņu funkcijas bija sevišķi plašas. Šoreiz muzikologu ievērībai paslīdēja garām kāda mūsdienu dzīvē sevišķi būtiska joma – skaņu ieraksti un to tehniskie veicēji, kuru darbā bez muzikoloģiskām iemaņām neiz- tikt: repertuāra izvēle, atbilstošu atskaņo- tājmākslinieku piesaistīšana, izdevumu no- formējums, lai, piem., vēlreiz neatkārtotos mūsu vokālistu leģendārā kļūme ar Džūlio Kačīni Ave Maria, kas īstenībā tapusi ap- mēram 350 gadu pēc komponista nāves u. tml. (šajā gadījumā gan ir runa par melo- Freds Gaisbergs studijā dijas autora, padomju ģitārspēles meistara Vladimira Vavilova apzinātu mistifikāciju, Tomēr nenoniecināsim sentēvu veikumu, ziķu izvēle. Zīmīgi, ka, sākoties elektrisko ko muzikologi uzreiz nemācēja atšifrēt – jo viņi bija pionieri un izveidoja pamatus ieskaņojumu ērai (ar mikrofona starpnie- red. piez.). Bez tam vēl mārketings sevišķi jau mākslai. cību) 1925. gadā, mūsu varonis darbību sīvajā konkurencē, kur norisinās cīņa uz Tāpat kā atskaņotājmākslā, te tehniķu studijā pilnīgi izbeidza, aprobežojoties ar dzīvību vai nāvi. bija daudz, viņu vārdi l. t. nav zināmi, to- menedžmentu. Un te atkal patiesa veik- Šoreiz uzmanības centrā personas, kas mēr šajā skaņuplašu lavīnā kāda personība sme – viņam izdevās pārliecināt sirmo Ed- organizē un veic skaņu ierakstus, gan ap- pelnījusi sevišķu cieņu. Pateicoties viņam, vardu Elgaru studijā ierakstīt sera Edvarda vienojot abas funkcijas, gan arī specia- skaņu ierakstos fiksēti daudzi atskaņotāj- kompozīcijas un pat pierunāt sākt kompo- lizējoties tikai vienā jomā. Tehnikai attīs- mākslas korifeji, kuri nepiedzīvoja augstā- nēt Trešo simfoniju, ko skaņradis nespēja toties, mainījusies viņu darbība, turklāt ku ierakstu tehnikas līmeni. Te bija jābūt pabeigt. Elgars nebija tik piesardzīgs, kā, gadu desmitu ilgās evolūcijas rezultātā šīs apveltītam ar sevišķām suģestijas spējām, piem., J. Brāmss, un pirms nāves uzmetu- personas no tīri tehniskām pārtapušas par lai šīs zvaigznes pārliecinātu par nepiecie- mus neiznīcināja. 21. gs. kāds no šiem kri- artistiskām un no kalpu kārtas pakāpušās šamību darboties studijā, jo toreiz mūziķu kumiņiem sadiedza partitūru, iedzīvojoties kungu vietās, pat kļūstot par interpretācijas lielākā daļa skaņu ierakstus pat ignorēja. Šīs īslaicīgā slavā. Dievs tomēr zina, ko dara un līdzautoriem. personības vārds zelta burtiem ierakstīts kāpēc Elgaram un daudziem citiem neļāva Šī problemātika īpaši aktualizējusies kultūras vēsturē – Freds Gaisbergs (Gais- pabeigt darbus. Covid-19 veikto izmaiņu rezultātā – kriet- berg, 1873–1951). Šī amerikāņa gaitas kopš 1925. gads tātad iezīmē robežlīniju ne ti- na cilvēces labākā daļa, pie kuras pieder paša 20. gs. sākuma saistījās ar Angliju, kaut kai tehniski, bet arī estētiski. Mikrofons bū- nopietnas mākslas baudītāji realitātē: gan arī līdz mūža beigām viņš saglabāja savu tiski uzlaboja skaņuplates kvalitāti (plašāks mīļotāji, gan profesionāļi – mēnešiem ilgi ASV pilsonību. Ierakstu ēras pašā rītausmā frekvenču loks, dinamiskais diapazons notrulinājuši savu dzirdi attālinātos kon- F. Gaisbergam izdevās studijai piesaistīt tā- u. tml.), bet reizē uzstādīja augstākas pra- taktos savos mobilajos telefonos ar visām das leģendas kā Adelīna Pati, Nellija Melba, sības ieraksta veicējam. Te vairs nevarēja no tā izrietošām sekām. Lai cik dārgs būtu Frančesko Tamanjo (pirmais Otello Verdi iztikt ar pusstundas īso skološanos. Nu bija jūsu aifons, tā skanējums nav pat mp3 kva- operā), Fjodors Šaļapins u. c. Tomēr trāpī- jāorientējas nošu tekstā, jākoriģē, piem., di- litātē, tātad uztveram to, ko fiksējusi tehni- jums desmitniekā bija jaunā Enriko Karūzo namika, jāpamana kļūmes, kādas mūziķis ka, piem., 30. gados. Nu laiks atkopt dzirdi, angažēšana, kas pavēra jaunus apvāršņus aizrautībā pieļāvis, to smalkjūtīgi aizrādot klausoties, piem., dzīvo skanējumu vai arī gan komerciāli, gan arī jaunas muzikālās (darbā ar “zvaigznēm” skaņu režisoram ierakstus augstvērtīgā kvalitātē, ko novēr- stilistikas – itāļu ekspresionisma (neprecīzi joprojām jābūt slīpētam diplomātam). Pēc tēt, iespējams, palīdzēs šis ieskats. dēvē par verismu) – popularizēšanā. tam kopā ar mūziķi vai arī bez viņa jāizvē- Dižais vācu komponists un diriģents (ne Gaisberga laikā jebkuru telpu viegli bija las visveiksmīgākā versija. Solīdāko firmu tikai savā mūzikā vien) Rihards Štrauss esot pārveidot par studiju. Iekārta bija vienkār- izdevumos vienmēr būs norādīts avots: ma- izteicies, ka diriģēšanu varot iemācīties ša. Par F. Gaisberga darba aktivitāti liecina, tricas numurs, defise un cipars, kas nozīmē pusstundas laikā. Tāpat arī ar skaņu ierak- piem., fakts, ka 1903. gadā viņš Kalkutā varianta numuru. stīšanu (šo atziņu lūdzu citēt kā manu – viesnīcā mēneša laikā ierakstīja 270 skaņ- Līdzīgi akustisko ierakstu ērai, arī mik- aut. piez.). Ja to attiecinām uz ieraksta va- darbu. 1921. gadā viņš kļuva par firmas rofona laikmetam ir sava superzvaigzne – dītāja lomu pag. gs. pirmajā ceturtdaļā, tad HMV māksliniecisko vadītāju, un viņa uz- visspilgtākā personība, kurai konkurentu tas nav poētisms, bet gan reāla situācija. devums bija repertuāra veidošana un mū- laikabiedru vidū nebija.

4 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Volters Lege (Legge, 1906–1979) skaņu ierakstu jomā darbojās kopš 1927. gada, ap- vienojot to ar mūzikas kritiku. Iespējams, angļa sasniegumi menedžmentā ir pat no- zīmīgāki nekā tiešais darbs “pie kloķiem”. 30. gadu unikāls projekts bija t. s. parakstā- mie izdevumi, kur īpaši izcēlās Hugo Volfa dziesmas un L. van Bēthovena klaviermū- zika. Kāpēc bija vajadzīgs tāds pārdošanas veids? Te visu noteica tehniskās iespējas – šellakas plates vienas puses skanējums nepārsniedz 4½ minūtes un, piem., vidēja apjoma Bēthovena sonāte prasīja 3 plates. Volters Lege Džordžs Šolti un Džons Kalšovs Līdz ar to pircēju loks bija visai ierobežots un parakstīšanās garantēja finansiālu stabi- tikpat daudzas versijas, lai gala rezultātā dībā ar “Vīnes filharmoniķiem” un sevišķi litāti. Parasta apjoma opera prasīja 20–30 izvēlētos... pirmo. Zīmīgi, ka Švarkopfas spožu solistu sastāvu kļuva par vienu no plates, ko spēja iegādāties tikai turīgi me- divus beidzamos albumus Lege producēja gadsimta spilgtākajiem notikumiem skaņu lomāni. Pie Voltera Leges organizatoriska- nevis EMI, bet gan tā sīvākajam konkuren- ierakstu jomā un jau 60 gadus atrodas fir- jiem sasniegumiem pieder, piem., Mocarta tam DECCA. mas DECCA pastāvīgajā katalogā, piedzī- operas “Burvju flauta” ieskaņojums angļa Tieša paralēle Gaisberga un Leges vojot vairākus jaunus izdevumus ar skaņas Tomasa Bīčema vadībā, bet ar vācu orķestri starpā: abi neizjuta jaunās tehniskās iespē- restaurāciju. un solistiem. Un tas notika nacionālsoci- jas, piem., jaunākais no abiem nereaģēja Šajos panākumos milzīga loma ir angļu ālisma apogejā. Jāteic, ka maestro Bīčems uz stereofoniju un darbu studijā praktiski skaņu režisoram Džonam Kalšovam, kurš nebūt nejūsmoja par hitlerisko režīmu. izbeidza. Tiešām, EMI ieskaņojumi Leges pirmais tik prasmīgi un artistiski izmanto- S. c., viņš Legi uzaicināja par savu asistentu vadībā 50. gadu nogalē un 60. gados ir teh- jis stereofonijas iespējas. Protams, tas nav Covent Garden operteātrī, un jaunais me- niski vājāki nekā konkurentiem. Tomēr Le- vienīgais šī skaņu režisora darbs, tomēr nedžeris trupai spēja piesaistīt jo daudzus ges sniegums saistīts ar visnozīmīgākajām citi ieskaņojumi, kaut arī lieliskā kvalitātē, izcilus vokālistus. norisēm 40.–50. gadu atskaņotājmākslā. ar šo spilgto šedevru nespēja sacensties. Tomēr visā pilnībā Voltera Leges spē- Ne velti kādreiz izdotajā EMI sērijā Great 1967. gadā Kalšovs no DECCA atvadījās un jas atklājās pēc Otrā pasaules kara. Viņš Recordings of the Century lielākā ieskaņoju- sāka strādāt BBC TV. Visus trīs meistarus – ātri noreaģēja uz jauno situāciju Eiropā mu daļa veikta Voltera Leges vadībā. Gaisbergu, Legi un Kalšovu – vieno īstena un devās uz Vīni, kur uzvarētāju okupē- Skaņu režisora loma vēl vairāk pieauga cilvēkmīlestība – pēc iespējas plašākiem tajā pilsētā daudzi izcili mūziķi bija bez Otrā pasaules kara laikā, kad Vācijā sā- sabiedrības slāņiem darīt pieejamus mūzi- darba. Un atkal bija vajadzīgas sevišķas di- ka izmantot jaunu tehniku – magnētisko kas šedevrus visaugstākajā mākslinieciskajā plomātiskās spējas, lai iegūtu gan atļaujas ierakstu, kas būtiski ļāva paplašināt gan kvalitātē. uzstāties (ritēja denacifikācijas process), nepārtrauktu skanējuma ilgumu, gan veikt gan arī izbraukt uz Angliju. Uz Londonu montāžu. Ja ieskaņojumā gadījās kļūme, uzaicināja Herbertu fon Karajanu, Irmgar- vairs nevajadzēja pārrakstīt visu plates pusi, di Zēfrīdi, Hansu Hoteru, Jozefu Kripsu, pietika, piem., ar frāzi vai pat akordu. Nebi- Elizabeti Švarckopfu (kuru Lege apprecēja ja viegli to salīmēt tā, lai skanējums necies- 1953. gadā). Volters Lege organizēja un va- tu. Visu studiju operatoru kabīnes smaržoja dīja arī Marijas Kallasas pirmos ieskaņoju- pēc etiķskābes un acetona maisījuma, ar ko mus ārpus Itālijas. raksta autors vēl pats saskārās 70. gados. Tomēr visnozīmīgākais sasniegums bija Tikai 70. gadu nogalē Latvijā parādījās līm- orķestra Philharmonia dibināšana 1946. lente (skočs), kas tolaik bija milzīgs deficīts. gadā. Šis kolektīvs drīz vien kļuva par vienu Bet arī tādā tehnoloģijā visu noteica dzirde Glens Gūlds no izcilākajiem pasaulē, un Voltera Leges un roku veiklība. vadībā tika veikti neskaitāmi ieskaņojumi, Volteram Legem darbības pēdējā posmā Kad ģeniālais kanādiešu pianists Glens aptverot gan plašu repertuāru, gan arī iz- tomēr nācās iemanīties jaunajā tehnikā – Gūlds savas mizantropiskās ievirzes dēļ cilus mūziķus. stereofonijā, kas skanējumam deva telpis- izbeidza koncertdarbību un aprobežojās Izdevās piesaistīt Herbertu fon Karajanu kumu un reizē vēl vairāk sarežģīja režisora ar darbu ierakstu studijā, savus vēlīnākos (pirms “Berlīnes filharmoniķiem”), vēlāk darbu. Cik vienkārša bija Freda Gaisberga darbus (arī TV) viņš producēja pats, tātad Oto Klempereru u. c. Ilgus gadus koncerns dzīve! veica skaņu režisora funkciju. EMI piecieta Voltera Leges neatkarīgo Režisoram viena “kloķa” vietā nu bija Nākamā būtiskā izmaiņa skaņu režiso- raksturu, pat despotiskumu. “Demokrāti- jādarbojas ar daudziem, un drīz vien reži- ra darbā saistīta ar digitālās tehnoloģijas ja mākslai ir fatāla,” tāds bija viņa uzskats. jas pults sarežģītībā sāka līdzināties lid- ienākšanu 80. gadu vidū, kas gan papla- 1964. gadā viņš no firmas aizgāja, retumis mašīnas pilota kabīnei. Senās dzirdes un šināja mākslinieciskās iespējas, gan arī turpinot producēt savas dzīvesbiedres Eli- darba iemaņas vairs nederēja, un jauno prasīja jaunas prasmes. Viens gan kļuva zabetes Švarckopfas albumus. Tas bija divu paveikt spēja nākamā paaudze. Līdzīgi kā vienkāršāks: vairs nevajadzēja graizīt un perfekcionistu ideāls tandēms, kur nekādi Freds Gaisbergs arī Volters Lege apšau- līmēt magnetofona lentes, vairs nebija mākslinieciski kompromisi nebija iespē- bīja jaunās tehniskās iespējas, pavēstot šīs lentes trokšņa. Dators samontēja ide- jami. Tā, piem., leģendārajā Pučīni operas DECCA galvenajam skaņu meistaram Džo- āli. Nesen YouTube noskatījos ķīniešu “Toska” (Kallasa, di Stefano, Gobi) pirmā nam Kalšovam (Culshaw, 1924–1980), ka pianistes Judzjas Vanas iespēlētu Šopēna cēliena fināluTe Deum atkārtoja gandrīz iecerēto projektu – Vāgnera tetraloģijas programmas reklāmas klipu. No muzi- 50 reižu! Mūsdienās tā nenotiek. Vai arī Eli- pirmo studijas ierakstu – neviens nepirk- kālā viedokļa tas ir absurds un tā radītāji zabete Švarckopfa kādai dziesmai ierakstīja šot. Tieši Vāgnera cikls Džordža Šolti va- lemti elles liesmām, jo poļu ģēnija darbi

MŪZIKAS SAULE 1/2020 5 SKAŅU REŽIJA nežēlīgi sagraizīti, tomēr tas paveikts teh- tā ir šķietamība. Līdzās tehnikai te radās niski ideāli, un tikai tas, kurš tiešām zina estētiskas problēmas, g. k. – cik tālu var attiecīgo kompozīciju, varēs konstatēt šīs iejaukties oriģināla skanējumā. Pilnīgi pa- briesmīgās “kupīras”. reizs ir Mērfija kunga laikiem pāri stāvošais Arī digitālajā tehnikā ne jau tā ieraksta konstatējums, ka katrs risinājums radot skanējumu, bet gan cilvēks, kurš šo apara- jaunas problēmas. tūru vada, tur savās rokās/pirkstu galos?/ Te jāatgādina izcilā poļu pianista Kri- “kloķus”. Labam skaņu režisoram jābūt stiāna Cimermana vairākus gadus ilgušais pārcilvēkam ar milzīgām zināšanām mūzi- tiesas process ar apgādu Deutsche Gram- kā, tās stilistikā, maksimāli saasinātu dzir- mophon par to, ka viņa ieskaņojumu atkār- di, pie tam ne tikai skaņas augstuma ziņā, tota izdevuma gadījumā oriģināla kvalitāti prasmi lasīt vissarežģītākās partitūras. Arī nedrīkst mainīt. Pianists procesu uzvarēja. te ar ideāliem sastopamies reti, kaut gan Tiešām, te ir sevišķi dziļa loģika, jo ne kopumā (slimnīcas vidējā temperatūra…) viens vien atskaņotājmākslinieks savu in- līmenis ir augsts un pat ļoti augsts, vis- terpretāciju pielāgo aktuālajām tehniska- maz nozīmīgākajos apgādos. Visbiežāk arī jām iespējām. Tāpēc arī milzīgajā restau- mūsdienās sniegums ir korekts, bet retu- rēto ierakstu klāstā ir tik atšķirīga kvalitāte, mis – vājš, neprofesionāls. Tomēr te grūti un arī te līdzās īstiem māksliniekiem ir ne atrast kādu absolūtu līderi, jo visbiežāk arī tikai labi, bet arī pavāji amatnieki. Skaņu skaņu režisoru vidū ir izteikta specializā- Daži no tiem būtu jānosauc. Manā cija – kāds ieskaņo klavieres, cits – vokālo dzirdējumā absolūtais līderis ir amerikā- Marks Oberts-Torns mūziku, vēl cits – orķestri u. tml. Teicams nis Vords Mārstons (Marston, 1952). Viņa sniegums nav retums, bet arī te tomēr la- gadījumā sasniegtā nozīmīgumu vēl izceļ Mārstonam līdzīgu kvalitāti savās res- bāk, ja šo režijas darbu nepamana, lai tas fakts, ka mākslinieks kopš dzimšanas ir ne- taurācijas sasniedz cits amerikānis Marks nebūtu uzkrītošs. redzīgs. Mārstons ieguva pianista un ērģel- Oberts-Torns (Obert-Thorn, 1956), kurš g. k. Latvijā par tiešām profesionāli augstvēr- nieka kvalifikāciju, neilgu laiku pat darbo- saistīts ar apgādu Pristine, kas specializējas tīgu skaņu režisora darbu pasaules līmenī jās kā džeza pianists. Viņa darbība saistīta lielāko tiesu mūsdienās gandrīz aizmirstu režijas var runāt tikai beidzamajos gados. Zīmīgi, ar apgādiem Biddulph, Pearl, Naxos, Ro- mūziķu snieguma izdevumos. Oberts-Torns ka 60.–70. gados, kad pasaulē valdīja stereo- mophone, bet kopš 1997. gada – Marston uzskata sevi par mērenu, cenšoties saglabāt fonija, mūsējie joprojām (protams, ne jau Records. Mārstons visaugstākajā mākslinie- oriģinālskanējuma auru. Viena no viņa vir- savas gribas dēļ) darbojās mono režīmā. Lai ciskajā kvalitātē restaurējis Rahmaņinova, sotnēm ir Elgara Vijoļkoncerts ar jauni- radītu augstvērtīgu skaņu ainavu, nepiecie- Hofmana, Kreislera, Toskanīni, Karūzo, Ša- ņo Jehūdi Menuhinu un paša komponista šama kvalitatīva aparatūra, tāpēc, piem., ļapina u. c. ieskaņojumus, turklāt pievērsies vadībā. pasaules labākās firmas vienmēr norāda arī vissenākajiem ierakstiem, kas veikti vēl Pie nozīmīgākajiem meistariem pie- ierakstā izmantoto aparatūru – firmu un uz Edisona cilindriem. der arī koncerna EMI galvenais speciālists ceļš modeli visos tā komponentos. Man per- Labākie mūsdienu restauratori veic mil- Džons Hedens (Hadden), kura ceļš šajā sonīgi vislielāko gandarījumu sagādā Nor- zīgu darbu, izvēloties oriģinālu apstrādei. mākslā radikāli atšķiras no kolēģiem (pa- munda Šnē un Sigvarda Kļavas sniegums, Ne vienmēr oriģinālmatrica ir labākais reizāk, konkurentiem). Sākotnēji viņš iegu- pie tam ne tikai viņu pašu darbības jomā. avots, tad jānoklausās dažādi komercizde- va fiziķa un datoriķa specialitāti, tad sāka Te nu lieti noder smalkā dzirde un milzīgā vumi, piem., Amerikā vai Eiropā. Biežāk mācīties mežragu (!) un seno muzicēšanu. muzikālā pieredze. Vai Mūzikas akadēmijā Vecās Pasaules sniegums ir labāks. Pro- EMI katalogam viņš restaurējis vairāk nekā skolotie skaņu režisori būs nopietni profe- tams, svarīga arī plates kondīcija – uz kāda 500 ierakstu. sionāļi studijā, rādīs laiks. aparāta un cik daudz tā spēlēta. Protams, tehnika strauji attīstās, un tas, kas mūs sajūsmina šodien, rīt jau būs vēs- SKAŅAS RESTAURĀCIJA ture. Tirgus nerimsies un pieprasījums būs. Šī problēma aktualizējās pēc 1950. gada, Pērciet jaunās restaurācijas! tātad jau ilgspēlējošo plašu ērā. Pusgadsim- ta laikā tika sakrāts prāvs skaņu ierakstu SKAŅU IERAKSTU KRITIKA klāsts, ko veikuši atskaņotājmākslas dižga- Te domāta snieguma analīze, nevis žurnā- ri, jo tikai slaveni vārdi varēja nodrošināt listiska informācija. Pirmie speciāli ska- noietu. Sākotnēji kvalitātei vērību nepie- ņu ierakstiem veidoti izdevumi tapuši vēl vērsa, proti, darbojās princips 1:1 atbilstoši 20. gados, un šodien tā ir plaši izvērsta dar- oriģinālam, tomēr, paplašinoties konkuren- bības joma visā kultūras pasaulē. Bet “skai- cei un pieaugot pieprasījumam, sāka pie- tās” tikai tās recenzijas, kas nodrukātas vērst vērību kvalitātes aspektam. Iespējas Gramophone, BBC Music Magaazine un toreiz nebija lielas un arī risinājumi šodie- vēl dažos vadošajos izdevumos, kuru vidū nas ausīm liekas pat paradoksāli, piem., MS pagaidām neietilpst. Tās tad mūziķi mākslīgā stereofonizācija. Pats process bija ievieto savos CV. tīri tehnoloģisks un īpašs artistiskums te Latvijā šo rindu autors muzikālajā formā nebija nepieciešams. Būtībā situācija ne- atrodas izvērstas kodas posmā, radot iespē- daudz atgādināja vispārējo stāvokli akustis- jas citiem. Bet tas prasa gadu desmitiem ko ierakstu ērā. ilgu pieredzes krāšanu. Kaut ko jēdzīgu uz- Būtiskākas pārmaiņas sākās 80.–90. ga- rakstīt fertilā vecumā diez vai izdosies, ja dos, lielā mērā pateicoties digitalizācijai. vien pie ieņemšanas dalību nav ņēmuši zilie No vienas puses, kļuva pat vieglāk un dar- vīriņi no kosmosa dzīlēm. Tā ir niša jums, bu varēja veikt arī pamatskolnieks. Tomēr Vords Mārstons jaunieši. Izmantojiet!

6 MŪZIKAS SAULE 1/2020 SkaņuAnete Ašmane režijas ceļš Mūzikas akadēmijā

SARUNA AR ROLANDU KRONLAKU

Jau gandrīz desmit gadu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Pastāsti, kā viss sākās! var apgūt skaņu režiju. Pēdējos pāris gadus ir iespēja to studēt arī Patiesībā ideja par skaņu režijas program- maģistrantūrā. Lai gan programma laika gaitā mainījusies un nu mu radās kopā ar JVLMA ēkas bēniņu re- konstrukcijas ideju. Neatceros, kādā sakarā lielā mērā apmierina gan mūzikas industrijas, gan studentu vēlmes biju pieaicināts uz plānošanas sēdi, bet bija un vajadzības, turpmākajos gados tā piedzīvos dažādas pārmaiņas, zināms, ka tāds projekts būs, un akadēmijai lai kļūtu vēl konkurētspējīgāka un profesionālāka – studentiem bija ideja, ka uz tā pamata varētu attīstīt ko būs iespēja specializēties konkrētā jomā, iespējams, klāt nāks vēl jaunu. Ierosināju domāt par skaņu režijas virzienu, jo redzēju tai praktisku pielieto- jaunas iespējas un virzieni. jumu Latvijā. Kopā ar Andri Ūzi strādājām Visus šos gadus Mūzikas tehnoloģiju katedru, kas realizē skaņu pie studiju programmas, ar Irēnu Baltābo- režijas studiju programmu, vada Rolands KRONLAKS. Sarunā lu – pie profesijas standarta. 2011. gadā programma tika palaista, gada beigās mēģinājām paskatīties no malas, kritiski izvērtēt to, kas bijis, un dabūjām pirmo aparatūru, kas arī tika pirk-

Foto – Jurģis Kupčs – Jurģis Foto ieskicēt to, kas vēl priekšā. ta par bēniņu projekta naudu no ES.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 7 SKAŅU REŽIJA

Kā veidojāt studiju saturu? No kurienes mi studenti, kas stājās akadēmijā ar skaid- Tātad jaunie speciālisti jau dod savu pie- jums bija saprašana, kas un kā studen- ru domu, ka grib strādāt klasiskās mūzikas nesumu programmas attīstībā. Kādas ir tiem būtu jāapgūst? laukā, tāpēc arī no pašiem studentiem bija nākotnes vīzijas? Programmas izveidošanā viens no obligā- vēlme vairāk uzsvaru likt uz džeza un po- Sākumā teicu, ka toreiz, pirms vairāk nekā tajiem punktiem bija tās salīdzināšana ar pulārās mūzikas ierakstu veikšanu, apska- desmit gadiem, viens no variantiem bija ārvalstu programmām. Mēs par pamatu ņošanu utt. vairāk fokusēties uz elektroakustisko mūzi- ņēmām Hāgas konservatorijas un Sare- Tas ir saprotami, jo ar džeza un populā- ku, un, lai arī tad man tas nelikās tik aktu- jas Universitātes (Lielbritānijā) program- rās mūzikas “apkalpošanu” var sevi rea- āli Latvijas kontekstā, tagad mans skats ir mas. Man mazāk atmiņā palicis pats vei- lizēt darba tirgū. Vai jums, programmas mainījies. Redzu, ka var veidot arī kaut ko došanas process, labāk varu izstāstīt, kur veidotājiem un īstenotājiem, šīs pārmai- jaunu šajā virzienā, varbūt uz skaņu režijas mēs nošāvām greizi. Tas, ka šī programma ņas nāca viegli? programmas bāzes, kur pirmie divi gadi līdz galam praksē nedarbojas, bija skaidrs Jā, ļoti organiski. Mums nāca arī klāt jau- varētu būt visiem kopā, bet trešajā un ce- jau pēc pirmā gada. Pakāpeniski sākām ni pedagogi, piemēram, Ivars Ozols, kas ir turtajā gadā varētu būt izvēle – veidot elek- mainīt vairākas lietas, bet dažiem pirma- pilnībā saistīts ar neakadēmisko mūziku. troakustisko mūziku, skaņas dizainu vai jiem kursiem tomēr sanāca mācīties pēc Daudzas idejas deva Kārlis Auziņš – var- praktizēties kā skaņu režisoram. vecā modeļa. būt visai mazpazīstams cilvēks plašākai Vai tas šobrīd ir viens no reāliem attīstī- Kāds bija tas modelis? auditorijai, bet vienu laiku kā skaņu režisors bas scenārijiem? Vispirms bija teorija, tad prakse. Mēs viņš strādāja ar Framest, tagad gan laikam Domāju, ka skaņu režijas jomā mēs patlaban gribējām vispirms iedot kārtīgu teorētisko vairs nav šajā biznesā, bet ir studējis mūzi- esam tuvu optimālajam studiju programmas zināšanu bāzi, lai pēc tam praksē studenti kas tehnoloģijas Hadersfīldas Universitātē variantam. Skaņu režijas izglītība praktiski to var pielietot. Tagad man grūti saprast, Lielbritānijā. Viņš deva daudz interesan- nekur nav organizēta tā, lai apgūtu tikai mū- kāpēc mums bija tāda doma, jo visas mo- tu ideju, kā mūsu programmu uzlabot. To zikas industrijai nepieciešamās zināšanas. dernās programmas tiek veidotas tā, ka vispār varu uzsvērt, ka daudz pedagoģisko Par valsts naudu tas nenotiek gandrīz nekur. sākumā teoriju iedod pavisam nedaudz, lai ideju un uzlabojumu nāk no cilvēkiem, kas Ja skatās, piemēram, uz Sibēliusa akadēmi- cilvēki var praktiski sākt strādāt, un tad, kad paši to ir studējuši. Viena lieta ir, ja tu esi jas mūzikas tehnoloģiju nodaļu, tur ieraksti viņiem jau ir kaut kādas praktiskās iemaņas mācījies kā mūziķis vai inženieris un skaņu ir tikai viena no daļām, viņi māca arī modu- lāros sintezatorus, dažādas eksperimentālas tehnoloģiju lietas, improvizāciju. Uzdevums un jēga ir radīt interesantu cilvēku, mūzikas tehnoloģiju speciālistu, kurš pēc tam māca citus, veido savu mākslu, dažādo pasauli, nevis rada vēl vienu tādu pašu cilvēku, kurš darīs to pašu, ko citi. Tā ir viena no pieejām pasaulē, un man tā ļoti patīk, tas ir līdzīgs virziens, kā strādājam kompozīcijas katedrā. Kādam jau jāstrādā arī ar koncertu ap- skaņošanu un ierakstiem. Protams, bet, ja mēs skatāmies uz cilvē- kiem, kas apskaņo, viņi 90% gadījumu to apgūst praksē, nevis izglītības iestādē. Viņi ir sākuši kā asistenti, tehniskie darbi- nieki, pakāpeniski mācījušies un apguvuši skaņošanas iemaņas. Mūzikas izglītība ir reti kuram. Es runāju ne tikai par Latvijas, bet arī par pasaules pieredzi. Bet, apmācot jaunu skaņu režisoru iz- glītības iestādē, ir iespēja viņam iedot un saprašana, var atgriezties pie teorijas un režiju pilnībā vai daļēji apguvis pašmācības tādas prasmes ātrākā laika periodā. Un to padziļināti apgūt, izprast. Tā mums bija ceļā, praksē. Cita lieta, ja tieši skaņu režiju varbūt arī iedot apziņu un spējas nākot- diezgan pamatīga kļūda, jo iedot pirmajā esi studējis. Nav runa par to, ka mūsu spe- nē ierakstīt tādas tehniskas lietas, kas kursā smagu teorijas blāķi par digitālajiem ciālisti būtu slikti kvalificēti kā profesionāļi, patlaban vēl nemaz neeksistē. signāliem un elektroniku ir mazliet par šer- bet tieši pedagoģiskajā ziņā, tajā, kā ap- Mēs šobrīd runājam par dažādām lietām. pu, un tas arī nosita studentu interesi par šo vienot teoriju un praksi, kā to izkārtot un Ja skatāmies uz toņmeistaru izglītību, nav jomu. Ja nav praktiskas pieredzes, ir grūti pasniegt studiju kursa saturā, vieglāk ir, ja šaubu, ka tā ir vajadzīga un daudzās valstīs teoriju saprast un ar kaut ko sasaistīt. Ātri pats esi to salīdzinoši nesen mācījies. tiek atbalstīta no valsts. Ja runājam par mū- sapratām, ka tas jāmaina. Tu gribi pateikt seno patiesību, ka labs zikas industriju, piemēram, par populārās Otrs, kas gadu gaitā mainījies, ir sākot- praktiķis ne vienmēr ir labs pedagogs? mūzikas ierakstiem – tāda izglītība gandrīz nējā iecere, ka programma paredzēta toņ- Ir grūti iemācīt un izskaidrot kādam to, nekur netiek atbalstīta no valsts budžeta. meistaru izglītošanai, liekot lielāko akcen- ko pats esi apguvis pašmācības ceļā bez Mēs savā skaņu režijas programmā pakāpe- tu uz klasiskās mūzikas ierakstu veikšanu. konkrētas metodikas un struktūras? niski esam gājuši industrijas virzienā, bet, Realitātē sapratām, ka, pirmkārt, viena daļa Tas varbūt būtu par skaļu teikts, bet jā, vi- no otras puses, negribētos to pārvērst par studentu nav pietiekami izglītoti mūzikā, ņiem noteikti ir mazāk elastības šajā ziņā. programmu, kur māca tikai industrijai ne- lai varētu to darīt augstā līmenī, otrkārt, Krišjānim Geidānam, tagad arī Gustavam pieciešamās lietas. darba tirgus nepieprasa tik daudz klasis- Ērenpreisam ir daudz vieglāk strādāt ar Vai Latvijā ir nepieciešami katru gadu kās mūzikas ierakstu producentu, treškārt, studentiem un mācīt, jo viņi paši ir studē- vairāki jauni toņmeistari, kas darbotos mums ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitā- juši to. tikai ar mākslu un klasisko mūziku?

8 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Tāpēc jau mēs neesam palikuši šauri tajā Maģistros jau tagad var izvēlēties apgūt ka katedru vada skaņu režisors, kas tad nišā, jo Latvijas situācija pieprasa daudz- apskaņošanu vai ierakstus. Ierakstu daļa šo- arī uzņemtos lielāko atbildību un lielāko veidību. Uzskatu, ka programma ir ļoti labi brīd balstīta klasiskajā mūzikā – iestājoties daļu lekciju, viņam būtu kārtīga slodze sakomplektēta. Mēs iemācām ierakstīt kla- jau ir jāuzrāda portfolio ar kamermūzikas kā specialitātes pedagogam. Ja atrastos sisko un džeza mūziku, bet varbūt mums un orķestra ierakstiem. šāds cilvēks, kas to gribētu darītu, tā būtu vajadzētu studiju perioda otrajā pusē ļaut Ja skatāmies uz paveikto, vai vari pateikt, laba alternatīva esošajam modelim, kad ir izvēlēties specializāciju, vairāk izdalīt tos cik studentu beiguši šo programmu? diezgan daudz pedagogu un katram ne- virzienus, lai diplomeksāmens būtu vienā Precīzi neesmu skaitījis, varētu būt ap liels stundu skaits. Būsim godīgi, JVLMA žanrā. divdesmit. atalgojums nevar izkonkurēt piedāvājumu Vai tas būtu, piemēram, tā, ka students Kāda ir skaņu režijas darba tirgus aina – profesionālajā darba tirgū, līdz ar to mūsu var izvēlēties – gribu strādāt ar klasis- vai visiem absolventiem ir iespēja strā- pedagogi negrib strādāt lielu slodzi, tas ne- kās mūzikas ierakstiem, vai tieši otrā- dāt šajā nozarē? atmaksājas. Vēl jau arī jāņem vērā, ka tam di – ar neakadēmiskās mūzikas koncertu Domāju, ka ar šo profesiju saistītā darbā cilvēkam, kas to dara, labi jāorientējas stu- apskaņošanu? strādā vairāk nekā puse absolventu. Man diju procesa jautājumos. Tam, ka es vadu Mūsu doma ir, ka ieraksti (vienā vai otrā nedaudz jūk kopā tie, kas pabeiguši studi- katedru, ir savi plusi un mīnusi, bet cita jomā) tomēr būtu galvenā līnija, otrā plā- jas šeit, un tie, kas iestājušies, bet pēc tam varianta šobrīd īsti nav. nā būtu vēl viena līnija, piemēram, dzīvā aizbraukuši studēt kaut kur citur. Katrā Pēc aptuveni gada šī katedra un studiju skaņa, skaņas dizains, filmu skaņa vai kas ziņā daudzi, faktiski lielākā daļa, ir nodar- programma svinēs savu pirmo desmit- tāds. Šie ir tie varianti, pie kuriem mēs tūlīt bināti kā dzīvās skaņas inženieri – kultū- gadi. Vai šajā laikā tu esi domājis un sa- sāksim strādāt, jo šobrīd ir iespēja izveidot ras pilī “Ziemeļblāzma”, VEF kultūras pilī, pratis, kas ir labs skaņu režisors? jaunu programmu, kura turpmākajos ga- Rīgas Mākslas telpā un citās Rīgas domes Tas būtu tas pats, kas pajautāt – kas ir labs dos tiks licencēta un akreditēta. Nākamajā kultūras iestādēs. Vēl mūsu absolventi ir komponists. Es nevaru pateikt kādus ob- studiju gadā sanāks darba grupa, izvērtēs Leļļu teātrī, Latvijas Radio korī, Latvijas jektīvus kritērijus. Protams, viņam jābūt ar pašreizējo programmu, tās rezultātus un Televīzijā, arī Drēzdenes Operetes teātrī ir ārkārtīgi izteiktu dzirdes priekšstatu par to, strādās pie jaunas. Bet skaidrs, ka ieraksti mūsu absolvents. kā ir tad, kad skan labi. Tas ir pats galvenais. paliks kā galvenā līnija. Kāpēc tā ir galvenā līnija? Koncertu taču ir daudz vairāk, nekā ierakstu. SKAŅU REŽIJAS JOMĀ PATLABAN Koncertu apskaņošanu kā specialitāti pa- sniedz ļoti nedaudzās mūzikas augstskolās, ESAM TUVU OPTIMĀLAJAM STUDIJU to vairāk māca tehnikumos, koledžās, ze- PROGRAMMAS VARIANTAM māka līmeņa izglītības iestādēs, kur lielāks akcents ir uz tehnisko pusi. Mēs to darām, jo to pieprasa darba tirgus un līdz ar to arī Sākotnējos gados uz budžeta vietām Vai jūs to mācāt? studenti. Bet pasniegt to akadēmijā ir visai bija visai paliels konkurss. Kā ir tagad? Es tā ceru. (smejas) Caur analīzi, piemēriem, sarežģīti – nodrošināt prakses nav vieg- Tas mainās no gada uz gadu. Protams, tāda caur kļūdām un to analīzi. li. Ierakstu praksi nodrošināt ir vieglāk, ir pieplūduma kā pirmajā gadā vairs nav. Vēl labs skaņu režisors noteikti ir cilvēks pieejamas akadēmijas zāles, mūziķi. Dzīvās Toreiz bija aptuveni 20 cilvēku uz četrām ar izkoptām komunikācijas spējām, ar inte- skaņas prakse nav tik viegli organizējama, vietām, tagad ir apmēram divi trīs cilvēki liģenci un erudīciju mūzikā. jo neviens mūziķis negrib, lai viņa koncerts uz vienu vietu. JVLMA kontekstā tas jop- Skaņu režisors ir vairāk tehnisks vai ir mācības kādam, viņš apskaņošanu grib kā rojām ir liels konkurss, mēs laikam piepra- māksliniecisks cilvēks? profesionālu pakalpojumu. sījuma ziņā esam otrajā vietā aiz vokālās Atkarībā no izvēlētā darbības žanra. Pār- Jā, atceros, kad skaņu režijas studenti katedras. svarā abi divi. Dzīvās skaņas sistēmas izvei- kārtoja savu diplomeksāmenu, apska- Tu vadi katedru kopš tās izveidošanas, de pieprasa tehniskas zināšanas, bet pats ņojot džeza katedras studentu kvalifikā- kaut arī esi komponists, nevis skaņu reži- skaņošanas process – mūzikas izpratni. cijas koncerteksāmenus, mūziķi nebija sors. Interesanti, jo parasti vokālo kated- Klasiskās mūzikas ieraksti pieprasa ļoti apmierināti. ru vada dziedātāji, diriģēšanas – diriģen- augstu muzikālo kultūru, tur ļoti svarīga ir Tieši tā, paši mūziķi ir nervozi pirms sava ti utt. Vai tu vienmēr vari izprast skaņu mākslinieciskā puse. eksāmena, un, ja pa vidu vēl ir kāds, kas inženierijas problēmas? Varbūt tas nāk Ne velti dažreiz dzirdēts joks, ka labs mācās, ir sarežģīti. Mēs esam to izrunāju- par labu – skats no malas? skaņu režisors pat ne tik labu ierakstu ši un sapratuši, ka tā nav labvēlīga situācija Šī ir mūzikas tehnoloģiju, nevis skaņu reži- var padarīt klausāmu un baudāmu. ne vienam, ne otram. Tomēr organizēt tādu jas katedra. Tas nozīmē, ka katedras kom- Klasisko mūziku cenšas rakstīt iespējami praksi citā veidā arī nav viegli. petencē ir arī studiju kursi, kas tiešā veidā tuvu pietuvinātu dabiskajam skanējumam, Vairākus gadus pēc bakalaura program- uz skaņu režijas specialitāti neattiecas, tāpēc ir svarīga laba zāle, akustika, aparatū- mas izveidošanas radās iespēja studijas piemēram, elektroakustiskā mūzika, ko es ra, piemērota mikrofonu tehnika, kas atklāj turpināt maģistrantūrā. Kāpēc bija pauze? pats pasniedzu. gan telpiskumu, gan detaļas, jo pēcapstrā- Mēs no sākuma nezinājām, vai maģistran- Bet citādi tas ir sarežģīts jautājums. Var de ir minimāla. Citās mūzikas jomās, pro- tūru vispār gribam veidot, tāpēc arī bija nelie- teikt, ka dažbrīd tas, ka neesmu skaņu re- tams, tas ir izteiktāk, tur skaņu režisors ar la pauze starp bakalaura un maģistra studiju žisors, ir trūkums, dažbrīd priekšrocība. dažādiem paņēmieniem var ļoti daudz ko programmu izveidi. Šobrīd maģistri it kā mā- Piemēram, sadarbība starp katedrām festi- mainīt. Tikko otrajam kursam bija uzde- cās to pašu, tikai padziļināti – ieraksta lielā- vālā “deciBels”. Tas būtu ļoti sarežģīti rea- vums – pasniedzējs Kristofers Šulcs brauc kus sastāvus, apgūst dažādus inovāciju kursus lizējams, ja es nebūtu ar vienu kāju kom- mašīnā, dzied un svilpo melodiju, un no tā par sistēmu uzskaņošanu un tādām lietām. pozīcijas, ar otru – mūzikas tehnoloģiju studentiem bija jāuztaisa māksla, jāparāda, Kad tiks ieviesta jaunā sistēma ar izvēles katedrā. No vairākiem pedagogiem esmu ko viņi ar tehniskajiem līdzekļiem var izda- iespējām, vai tas attieksies arī uz maģis- dzirdējis, ka viņi to redz vairāk kā labu rīt, lai tas skanētu baudāmi. Kristofers bija trantūras studijām? lietu. Kā alternatīvu es redzētu variantu, lielā sajūsmā par rezultātu.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 9 SKAŅU REŽIJA Iepriekš nepamanīta

Būsim atklāti – cik daudzi no mums godīgi var teikt, ka zina un saprot, ar ko nodarbojas skaņu režisors? Man personīgi vienmēr bijis priekšstats, pasaule Anete Ašmane ka tas ir cilvēks, kas nokrāvies ar vadiem un mikrofoniem, mēģinot pirms koncerta vai ieraksta tos izvietot tā, lai katra skaņa un virsskaņa tiktu Tālāk arī – lai gan Mūzikas akadēmijā toreiz bija skaņu režijas uztverta, bet vienlaikus mūziķi, ejot uz skatuves, programma, kurā gribēju studēt, tieši tad, kad man bija jāstājas, to nesapītos vadu mudžeklī. Tad viņš apsēžas pie likvidēja. Iestājos mūzikas pedagogu nodaļā, lai kaut kur mācītos, dziedāju korī Ave Sol, un toreizējais rektors Imants Kokars zināja datora ekrāna (parasti vairākiem), pie skaņu pults par manu vēlmi studēt skaņu režiju. Prorektors Luste atbrauca no ar neskaitāmi daudzām podziņām un slēdzīšiem Berlīnes un teica, ka tur ir šāda nodaļa, kas mani labprāt ņemtu un gudru, nopietnu seju klausās un regulē, klausās pretī. Tā ka izglītību ieguvu tur. un regulē. Un pēc ieraksta no vairākiem desmitiem Normunds Slava: Tas bija ļoti sen! (smejas) Man ir muzikālā izglī- tība – sāku mācības Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kora klasē, iespēlēto variantu izveido vienu ideālo, kas tad arī kur arī bija pirmā sastapšanās ar ierakstiem kā zēnu kora dalīb- tiek darīts pieejams plašākai publikai. niekam. Tur bija daudz pogu, un zēniem jau tas interesēja. Vēlāk Tas, protams, ir ārkārtīgi primitīvs priekšstats pārgāju uz pūšaminstrumentu nodaļu, arī Mūzikas akadēmiju bei- par skaņu režijas pasauli, bet ticu, ka tieši tik dzu kā trompetists. Pēc pirmā kursa akadēmijā aizgāju armijā, kad virspusīgs un nezinošs tas bijis ne man vienai. atgriezos, akadēmijā ieraudzīju paziņojumu, ka var pieteikties fa- kultatīvam kursam skaņu režijā pie Jāzepa Kulberga, kurš strādāja Un, sākot kaut tikai nedaudz vairāk par to domāt, Radio. Tas mani uzrunāja, es sāku to apmeklēt. skaidrs, ka tas ir kas daudz vairāk par vadu Tālāk jau tas tā pats no sevis aizgāja. Es jau trešajā kursā sāku saslēgšanu, taču nekā vienkārša vai viegla tajā strādāt – pirms tam vasarā biju praksē Radio un, kad atbrīvojās visā nav. Ne velti profesijas nosaukumā ir vārds vieta, jo Uģis Prauliņš vairāk gribēja pievērsties radošajam dar- ‘režisors’ – tātad kāds, kas vada radošu procesu, bam, sāku te strādāt. Kad beidzu akadēmiju, mani aicināja strādāt LNSO, bet, tā kā jau strādāju Radio, nolēmu te arī palikt un iet ir atbildīgs par visu iesaistīto pušu mierīgu šo ceļu. Tas likās interesanti, jo bija saskare ar dažādiem mūzikas līdzāspastāvēšanu un vēlmju līdzsvarošanu, lai stiliem, cilvēkiem. Tajā laikā tas bija arī diezgan prestiži – jaunam galarezultāts būtu veiksmīgs. Un lūk – skaņu cilvēkam jau tas ir svarīgi. Normunds Šnē: režisors, lai arī reti kad redzams priekšplānā, Tas laikam sākās kaut kad tīņu gados, kad es Jel- gavā mācījos vidusskolā un pamazām iesaistījos mazāk nopietnos beigās izrādās viens no galvenajiem ieraksta pasākumos – tas viss sākās ar estrādes orķestri “Gamma”, kas dar- veidotājiem. bojās Jelgavas kultūras namā, un viņiem bija vajadzīgs skaņu reži- Šo pasauli, ko iepriekš nebijām pienācīgi sors koncertu apskaņošanai. Tas ir ļoti atšķirīgi, ja skatāmies, kā tas pamanījuši un novērtējuši, lūdzu atklāt ir šodien, – toreiz bija kastīte ar četrām podziņām, jo uz skatuves neatkarīgajam skaņu ierakstu producentam bija četri mikrofoni, nevis 400, kā mēdz būt mūsdienās. Mani interesēja mūzikas un tehnoloģijas saistība, bet, protams, Normundam ŠNĒ, Latvijas Radio 3 “Klasika” galīgi bērnišķīgā līmenī toreiz, taču tas vīruss laikam no turienes skaņu režisoriem Varim KURMIŅAM un sākās. Un visus studijas gadus Jelgavā un pēc tam Mūzikas akadē- Normundam SLAVAM, un savu viedokli sniedza mijā biju saistīts ar populārās un rokmūzikas ansambļiem – “Sau- arī Jenss ŠĪNEMANIS. le”, “Pērkons”, “Sīpoli”. Tā tas pamazām attīstījās, un tad bija ilgu laiku krietna pauze. 90. gadu beigās sāku interesēties par skaņu režiju, par skaņu Kā nonācāt skaņu režijā? ierakstiem. Mūzikas akadēmijā bija iespēja fakultatīvi mācīties pie Varis Kurmiņš: Es ļoti gribēju! Dārziņskolā 7. klasē pēc balss lūzu- Jāzepa Kulberga, es tur pāris reizes aizgāju, bet tā viss arī beidzās, ma pirmajā diriģēšanas stundā sapratu, ka negribu būt diriģents. lāgā nesācies. Vēl tajā laikā vairākas reizes tikos ar Aleksandru Grī- Domāju, kas es varētu būt. Diriģents ir kā skaņu režisors un otrā- vu, kas vadīja Vissavienības skaņu ierakstu nama “Melodija” filiāli di, abas profesijas man likās ļoti saistītas. Tā kā Dārziņskolas zēnu Rīgā, viņš neapšaubāmi bija kolosāla, interesanta persona ar mil- korim ieraksti bija būtiska darba sastāvdaļa, kaut kas zināms par zīgu pieredzi un brīžiem fantastiskām idejām, kas, iespējams, pie- skaņu režiju bija, Radio studijā vienmēr nez no kurienes skanēja bēra papildu vitamīnus šim manam vīrusam, lai gan tiešā veidā es Jāzepa Kulberga balss, nevarējām saprast, kur viņš vispār atrodas. nenodarbojos ar to. Reizēm gan varējām pie viņa pasēdēt un redzēt, kā viss notiek, man Kad galvā bija pietiekama pieredze kā mūziķim un diriģentam, tas likās ļoti interesanti. prātā ienāca, ka varbūt varu daudziem cilvēkiem palīdzēt studijā Tālākais ceļš gan nebija viegls. Kad Dārziņskolā beidzām 8. kla- realizēt sapņus un idejas. Tas ļoti dabīgi notika. Gribēju pamēģināt si, pārgājām uz humanitāro novirzienu, kur eksaktos priekšmetus un domāju, ka varbūt nav man ko tur līst, bet tiešām ar to aizrāvos. nemācīja vispār. Bet skolas vadība bija ļoti pretimnākoša un noor- Sākumā nopirku šādu tādu aparatūru, kas beigās izrādījās ļoti laba, ganizēja, ka mums no RTU nāca skolotājs un mācīja fiziku principā un es, protams, to turpinu – naudu te var izgrūst bezgalīgi. Līdz

manis dēļ. šim brīdim tā tas viss notiek, man vēl joprojām tas interesē, jo katrs - Matīss Markovskis,Foto Ģirts Raģelis un no personiskā arhīva

10 MŪZIKAS SAULE 1/2020 ieraksts ir citāds, un pieredze krājas, un katra diena atšķiras, jo re- vienkārši, tīri psiholoģiski un arī radoši tas prasa elastību, iejūtību, pertuārs ir cits, zāle ir cita un mākslinieki citi, tāpēc vēl joprojām pacietību, vēsu prātu, humora izjūtu, kas ir neatsverams palīgs. ir ļoti interesanti. Ir ļoti viegli savilkt notīs mīnusiņus un teikt – tas jums nesa- Sanāk, ka pašizpētes procesā, eksperimentējot un rokoties nāk, tas ir garām! Tā grūtākā lieta ir radīt gaisotni, kurā šie mī- dziļāk, sapratāt arī visādas tehniskas lietas? nusiņi pārvēršas par plusiem, kad viss ir labi un kārtībā. Domāju, NŠ: Gan, gan, jo, protams, mūsdienās informācija ir pieejama par radīt mūziķim šo komforta sajūtu ir pats galvenais uzdevums, jo absolūti jebko, ja jums ir interese, jūs varat atrast pilnībā visu. Ir pats esmu spēlējis daudzos ierakstos, diriģējis, un es jums varu pa- uzrakstītas vairākas diezgan labas grāmatas par ierakstiem, to nav teikt – neviens cilvēks studijā nejūtas komfortabli no pirmās mi- daudz, tāpēc ir viegli izlasīt un apgūt, bet, protams, šī teorētiskā nūtes. Ir jātiek no tā nost. Paiet kaut kāds laiks, iekams mēs varam puse ir viena lieta, jo jūs nevarat vienkārši paņemt bildīti un cerēt, atbrīvoties un sākas normāls muzicēšanas process, jo apziņa, ka ka tas pats arī skanēs. tas ir faktiski vienīgais, kas paliks no mūsu gaistošās mākslas, kaut Man šķiet, ka pats galvenais ir jūsu smadzenēs panākt kaut kādā veidā bloķē mūs. kādu priekšstatu par to, ko jūs gribat dzirdēt, un pēc tam visiem VK: Viss atkarīgs no tā, kas tiek ieskaņots. Reizēm kaut kas ir jāie- iespējamajiem līdzekļiem to meklēt. Protams, mikrofonu novieto- tekmē, reizēm jāpastāv malā. Jāsaprot, ka dažbrīd visam vienkārši jums ir ļoti svarīgs, bet vēl ir ļoti daudz lietu, ko darīt, lai tas ska- jāļauj plūst. Tā ir galvenā saprašana – kurā brīdī pielikt roku, kurā nētu kā nākas. paklusēt. Ja ieraksti filmu vai seriālu, svarīgi, lai aktieriem visi mikro- Visupirms ir mūzika un izpildījums, interpretācija, tie ir divi foni būtu kārtībā un pareizi. Ja tā nav, tad skaņu režisoram jāiejaucas. galvenie aspekti. Bet pēc tam nākamais ir telpas akustika, kādā zālē Bet mūzikā ne vienmēr tas jādara – dažbrīd var defektu pārvērst par jūs to darāt, jo tas ir tas, ko pēc tam izlabot ir ļoti grūti vai neiespē- efektu, un jo īpaši nevajag iejaukties džeza mūzikā, improvizācijās. jami. Tikai pēc tam nāk visi dzelži, mikrofoni un vadi, visa tehniskā Vai, pašam esot mūziķim, dažbrīd negribas dot padomus māks- puse. Galvenais ir tā māksla un emocija, ko mēģinām notvert. liniekiem, kas veic ierakstu? Varbūt labāk no tā distancēties? Bet es esmu dzirdējis nenormāli daudz ierakstu gan savā tiešajā darbā, klausoties jaunu mūziku, gan arī interesējoties, kāpēc kaut kas labi skan, kur ir tas noslēpums. Daudz ko var arī pats izdomāt, saliekot kopā teoriju, ko var izlasīt grāmatās un atrast tīmeklī, visā- das interesantas bildītes, forumus, kur var atrast meistarus, kas par baltu velti gatavi dalīties zināšanās. Faktiski šī nav raķešu zinātne, tas nav tik sarežģīti, bet ir svarīga iekšējā skaņas priekšstata sajūta, tas modelis, ko jūs gribat panākt, un, protams, ausis, lai varat adekvāti reaģēt. Kas, jūsuprāt, ir skaņu režisora galvenais uzdevums? Kāds ir viņa iespējamais pienesums un kādas iespējas vispār ir viņa arsenālā? NS: Palīdzēt mūziķim ieraksta laikā sasniegt maksimāli labāko re- zultātu, kāds ir iespējams. Netraucēt. Savu viedokli izklāstīt ļoti uz- manīgi, mēģināt sastrādāties, atrast kopīgu valodu, lai mēs vienoti ietu uz mērķi. Jāmēģina saprast mūziķi – ko viņš grib, kāds ir viņa stils, kāda ir viņa personība kā cilvēkam. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, katram nepieciešama sava pieeja – kādam der, ja pasaka stingrāk, kādam tā nedrīkst, jo cilvēks var aizvērties, un tad ir vēl sliktāk. Galvenā misija ir pārnest akustisko skanējumu uz vēlāk atskaņoja- mu formātu, maksimāli saglabājot akustiskās skaņas burvību, pie sliktiem akustiskiem apstākļiem to pat uzlabojot. Praksei ir ļoti liela nozīme, jo iemācīt skaņu režiju īsti nav iespējams. Tāpat kā dzejniekus – viņus var mācīt, bet iemācīt raks- tīt dzeju nevar. Varbūt nav līdzvērtīgs salīdzinājums, bet radošam darbam tā ir. Lai cilvēks spētu darīt šo darbu, ir jābūt daudzām svarīgām īpašībām, ko nevar iemācīt, piemēram saskarsme, komu- Normunds Slava nikācija ar cilvēkiem. Spēja sastrādāties, saprast otru. Ja ir labs kon- takts, tas ir pamats, lai mūziķis atvērtos un jūs kopā varētu sasniegt NS: Nē, tas ir viens no skaņu režisora uzdevumiem. Bet ar to jābūt labu rezultātu. Ja tā nav… Kaut ko jau var ierakstīt, kāds varbūt ļoti uzmanīgam, jo tu nedrīkst neko lauzt. Jāsaprot, vai tas konkrē- neko sliktu nepamanīs, bet māksliniekam nav īsta prieka. tajam cilvēkam derēs. Tas ir ļoti būtiski. Man ir bijis tā, ka kaut ko NŠ: Man šķiet, ka pats svarīgākais, lai mans darbs un mana ideja pasaku, cilvēks mēģina izpildīt, bet es jūtu, ka tas ir mākslīgi, nav nenonāk pretrunā ar mūziku – tas ir pats svarīgākais plānošanas priekš viņa, un tad tam nav jēgas. Bet ir arī mūziķi, kas grib, lai periodam, izvēloties ieraksta telpu, jo diez vai mēs Arvo Pertu va- skaņu režisors vairāk vada ieraksta procesu, ir priecīgi, ja tu pasaki rētu ierakstīt Spīķeru koncertzālē vai stīgu kvartetu dziesmusvētku ko tādu, ko viņš pats nav pamanījis. estrādē. Tas ir pats galvenais – atrast piemērotu vietu, kur akustika NŠ: Producēšana ir cilvēkresursus patērējošs process, koncentrēša- palīdz uzziedēt un atvērties šim skaņdarbam. nās līmenis ir salīdzināms ar orķestra diriģēšanu, varbūt reizēm pat Protams, Latvijā mēs neesam pārāk izlutināti ar labi skanošu vairāk. Protams, cilvēki ir dažādi, bet man vēl nekad nav bijis tā, ka akustisku telpu klāstu. Vislabākā vieta simfoniskajai mūzikai ir mana mūziķa pieredze man traucētu. Es, protams, ar to neuzbāžos, GORS, mums ir lieliskas baznīcas ērģelēm, korim. Citur ar orķes- jo vienmēr cenšos sajust, cik daudz es kaut kādu savu domu varu triem ir ļoti grūti, jo Lielā ģilde ir ļoti maza, Cēsīs neliela zāle, kat- pievienot tam visam, vai tas palīdzēs vai tieši otrādi – cilvēkam radīs rai savas problēmas, bet šis ir ļoti svarīgi. kaut kādu negatīvu sajūtu. Taču ir kaut kādi brīži ierakstu procesā, Otra svarīgā lieta šajā darbā ir maksimāli atbalstīt izpildītāju, tas kad vai nu nogurums, vai ir kāda epizode, kas vairākas reizes jā- ir mans producenta pamatuzdevums – nejaukties viņa interpretā- atkārto, un tad varbūt es varu nākt ar kādu piedāvājumu, kā no šī cijā, bet saprast, ko viņš grib darīt, un palīdzēt. Tas ne vienmēr ir strupceļa tikt ārā, un man ir prieks, ja tas izdodas, jo mūsu mērķis

MŪZIKAS SAULE 1/2020 11 SKAŅU REŽIJA ir viens – aiziet mājas ar sajūtu, ka mums cietajā diskā ir viss, kas Tad vēl nākamais posms ir visādu nevēlamu blakustrokšņu iz- vajadzīgs, un atliek tikai rediģējot to labi salikt kopā. ņemšana, jo, piemēram, Lielajā ģildē var dzirdēt, ka turpat uz ielas VK: Skaņu režisoram noteikti jābūt mūziķim, vismaz kādreiz biju- krogā kāds spēlē, tad atbrauc rokeris ar motociklu vai no rīta atved šam. Ar mūziķiem ir jāspēj runāt viņu valodā. Jāprot lasīt partitū- un aizved tukšo taru no tā, kas tur Vecrīgā izdzerts. Tas sevišķi ru, arī ļoti sarežģītu. Jāprot ātri pieņemt lēmumu, jo simt cilvēku svarīgi, ierakstot tādu mūziku kā, piemēram, Pētera Vaska darbi, simfoniskā orķestra ierakstā negaidīs. Jābūt psihologam, jāsaprot, kas ir uz klusuma robežas, visi šie blakustrokšņi kristu klausītājiem ko teikt skaļi visam orķestrim, ko tikai diriģentam, solistiem. Jābūt uz nerviem, tāpēc pēc tam mēs to visu mēģinām aizvākt, jo ska- diezgan fleksiblam. Bet ar savu viedokli par muzikālām interpretā- ņas digitāla apstrāde dod iespēju darīt tiešām brīnumus. Tas ir ļoti cijas lietām uzmākties ne vienmēr vajag. laikietilpīgi, bet rezultāts ir tiešām tā vērts. Tad mēs to visu sapako- Viena lieta ir pats ieraksta process, bet pēc tam sākas otrais jam vienā kopīgā failā un sūtām uz rūpnīcu ražot. darba cēliens, kad tieši skaņu režisors ar mūsdienu tehnoloģi- VK: Ir mūziķi, kas paši labi orientējas šajās visā, tāpēc saprot, ja ju palīdzību var ietekmēt ļoti, ļoti daudz. kaut ko vajag izgriezt vai mainīt. Parasti jau ieskaņojuma laikā vie- nojamies, ko un kā darīsim, jo pēc ieraksta bieži vien ir simt un vairāk variantu, no kuriem izvēlēties ir ļoti grūti. Protams, arī mon- tāžā parādās detaļas, ko iepriekš varbūt nepamanījām. NS: Ja nav simfoniskais orķestris, tad ir vienkāršāk – jau ieraksta laikā mūziķi paklausās, mēs vienojamies par variantiem, ar kuriem strādāšu. Ar orķestri ir sarežģītāk, orķestra mūziķi negaida, kamēr diriģents nāks klausīties kaut ko, un man atbildība ir daudz lielāka, lai nekas netiktu palaists garām, viss tiktu precīzi ierakstīts. Ierakstu process tāda nedaudz mānīšanās tomēr sanāk, jo no daudziem variantiem tiek izveidots viens ideālais, kāds dabā nemaz nav eksistējis. Cilvēki koncertā, šķiet, nekad nedzirdēs tik tehniski perfektu variantu, kā tas iespējams ierakstā. NŠ: Jā, ieraksts nu jau ir tik tālu aizgājis, ka faktiski koncertos diez vai ir iespējams dzirdēt tādu kvalitāti un tik augstu izpildījuma lī- meni, kā tas ir ierakstos. Šī brīža ieraksta standarts ir tik augsts, ka principā tur nevar būt nekādu kļūdu, neprecizitāšu. Ja kaut kas ir atstāts, tad tas nozīmē, ka vai nu nav bijis laika, vai izpildītājs to tiešām nav varējis izpildīt, vai producents ir nejēga un nav varējis to izmainīt, jo skaņas apstrādes datori ir visaugstākajā līmenī un tehnoloģiski ļauj mums to visu izdarīt. Jautājums, vai šādā veidā no ieraksta netiek izrediģēta ārā visa Normunds Šnē dzīvība un visas emocijas? Tāpat kā diriģējot orķestri, šeit jāiziet cauri vairākiem posmiem. Savas skaņu ieraksta producenta darbī- NŠ: Laikam jau nevienam nav noslēpums, ka mūsdienās ieraksta bas sākumā uzskatīju, ka mans mērķis ir panākt pilnīgu perfekciju, galaversijas tiek veidotas pēc ierakstīšanas procesa, jo reizēm tiek dienām un naktīm sēdēt pie vienas nots, bet nu esmu nonācis līdz ierakstīti tiešām ļoti daudzi varianti, bet reizēm arī nē, tas var būt atziņai, ka daudz svarīgāk ir saglabāt mūzikas garu un emocionālo ļoti dažādi, un pēc tam ir tā saucamās pēcprodukcijas apstrādes – atdevi. Man šķiet, ka tas ir pats, pats galvenais, un var pieļaut kaut rediģēšana, miksēšana, kur izveidojas galarezultāts. Viss atkarīgs kādu mazu neprecizitāti vai kaut kādu troksni, bet, ja jūs likvidējat no tā, cik uzmanīgi tu esi strādājis ieskaņojuma laikā, jo ir lietas, mūzikas dzīvīgumu un izpildītāja personību, tad nav vērts vispār kas pēc tam vairs nav maināmas. Tāpēc brīdis, kad notiek ieraksta veidot ierakstu, tērēt lielu naudu un izdot disku, jo tas nevienam veikšana, ir pats, pats svarīgākais, tas prasa maksimālu koncentrē- nebūs vajadzīgs. Izpildītāja, mūzikas un gara vislabākajā nozīmē šanos un bezkompromisu pieeju. klātbūtne – tas ir tas, kāpēc ir vērts nodarboties ar ierakstiem. Tas, Pēc tam mēs mēģinām labākos variantus savienot kopā, cen- ka tehnoloģija atļauj, nenozīmē, ka to visu vajag izmantot, jo teh- šoties izveidot pēc iespējas nemanāmu, tādu kompaktu, vienotu noloģija ļauj arī uzspridzināt pasauli. Bet šajā gadījumā mums ļoti līniju skaņdarbā, vienu ideju, lai neviens nenojaustu, ka, stingri uzmanīgi jāizmanto tās iespējas, ko sniedz dators un skaņas ap- ņemot, mazliet notiek šmaukšanās vai, kā mana sieva to sauc, mu- strāde, lai mēs neizmaitātu cilvēcisko, kas ir mūzikas pamats, lai to zikālās bilžu mīklas likšana. (smejas) Bet, protams, tā ir iespēja nepārvērstu par digitālu produktu. izvēlēties tiešām vislabākās versijas dažādām varbūt piņķerīgām, Jā, jo dators jau var arī nospēlēt šo skaņdarbu. neērtām epizodēm, kuras orķestrim vai solistam nav tik viegli NŠ: Jā, precīzi, tāpēc ir jautājums, kāpēc vispār to darīt. Bet tieši šī nospēlēt, un censties radīt ideālo atskaņojumu. Tas, protams, pēc emocionālā, cilvēciskā siltuma klātbūtne ir tas, ko obligāti jācenšas tam jāpārrunā ar māksliniekiem, tāpēc reizēm notiek failu sūtīša- saglabāt. na šurpu turpu, dažādu viedokļu apmaiņa, tas turpinās diezgan NS: Jā, iespējams, tā ir šmaukšanās, bet jautājums, kas vienmēr ilgi – ja ir iesaistīts diriģents un vairāki solisti, viedokļi reizēm ir ierakstos tiek apspriests, – vai nepazūd muzikālā doma un dzīvī- diezgan pretrunīgi, tad notiek diskusija, un šādos gadījumos ne- ba? Tas nāk ar pieredzi. Ja mūziķis pirmo reizi atnāk uz ierakstu, kad nepalīdz steiga, ir vajadzīgs laiks, lai tas mazliet nogulstas un viņš, protams, ir uztraucies un grib nospēlēt visu tehniski precīzi. saliekas pa plauktiņiem. Protams, ka gribas abas lietas – nospēlēt tehniski precīzi, nepazau- Tad, kad ir salikti šie foršie varianti, seko nākamais posms, kas ir dējot muzikālo domu. Ir bijuši visādi gadījumi, arī tādi, kur rakstīts miksēšana, balansa izveidošana, akustika, dažādas nianses. Jo ļoti pa divām, trim taktīm, tad līmēts kopā. Ieraksts tad ir slikts no tā bieži, tas nav noslēpums, mūs neapmierina dabiskā akustika, kas viedokļa, ka tu vienmēr dzirdēsi kļūdu, ja tāda būs. Saprotu mū- ir telpā, mums nākas izmantot mākslīgo reverberāciju, šodien tādi ziķus, kas negrib atstāt nevienu netīru noti, jo ieraksts, kāds tas aparāti pieejami, principā tie ir labāki par telpām, tādas telpas dzī- beigās būs, tieši tāds arī tiks atskaņots desmitiem un simtiem reižu. vē neeksistē, kādas tur var izveidot. Man viena tāda kaste pieder, Ja ir kļūda, tā būs nepareiza simt reižu. un tas ir kaut kas fenomenāls, jo neviens nevar noteikt, ka akustis- VK: Jā, reizēm tiešām ir jautājums, kāds tad īsti ir ieraksta mēr- kā vide izveidota mākslīgi, visi saka, ka tas ir kaut kas fantastisks. ķis… Bet klasiskajā mūzikā, īpaši orķestrī, būs ļoti grūti izmainīt

12 MŪZIKAS SAULE 1/2020 NS: Kas atšķir ierakstu no koncerta – ierakstā vienmēr var paklau- sīties, kā konkrētā vieta tika nospēlēta, bet koncertā tas nav iespē- jams, tāpēc par to nav jāuztraucas, pat ja kaut kas nedaudz nav izdevies precīzi. Ierakstā ir grūtāk sasniegt koncerta pirmreizējo burvību, īpaši tāpēc, ka mūziķis mēģina koncentrēties uz tehnisko precizitāti. Tāpēc ļoti daudzi uzskata, ka koncertieraksti ir muzikā- lā ziņā daudz vērtīgāki. Pat ar visām tehniskajām neprecizitātēm, kas tur mēdz būt. Vai redzat, ka nozarē ir kādas problēmas? VK: Mainās ierakstu industrija kā tāda, bieži vien tiek ierakstīti at- sevišķi skaņdarbi, un nav skaidrs, kādam mērķim mēs to rakstām. Mēdz būt tā, ka ieraksts tiek uztaisīts, iziet mums no rokām, un mēs nezinām, kas ar to tālāk notiek. Ieraksti nonāk pie citiem cil- vēkiem, kas ne vienmēr saprot, kas tur bijis domāts, līdz ar to re- zultāts ne vienmēr ir labs. Tas ir aktuāli, ja runājam par televīziju. NS: Tehniskās iespējas mūslaikos ir tādas, ka var izdarīt jebko – samontēt, labot intonāciju, tempu. No vienas puses, tas ir labi, no otras – slikti, jo mūziķis, to zinot, dažreiz nav tik labi sagatavojies, viņš paļaujas uz tehniku, kas visu salabos. Bet tā nav īsti skaņu reži- jas problēma, tā vairāk ir mūziķu problēma. (smejas) Problēma varbūt arī tāda – ja tu sāc mācīties šo profesiju uzreiz pēc vidusskolas un tev nav muzikālās izglītības kā pamatizglītības, tad tu nemaz nezini, kas skaņu režija īsti ir. Ideāli būtu, ja pašam būtu muzikāla izglītība. Ja tev kā skaņu režisoram jāstrādā ar pie- redzējušu mūziķi, kam ir maģistra grāds un kas visu mūžu mācījies mūziku, – ko tu tur vispār vari dzirdēt? Kā viņš var ticēt tam, ko tu saki par interpretāciju? Tev nav tiesību par to īsti runāt. Ir variants, ka tu esi mūziķis un kādā brīdī aizej uz skaņu reži- ju – tādu gadījumu nav daudz, bet tādi ir. Vēl ir variants to darīt paralēli. Ja tu strādā ar orķestri, tev pašam kādu reizi būtu jāpasēž orķestrī, lai zinātu, kā jūtas mūziķis, ar kuru tu strādā. Tev jāzina tā drēbe arī no otras puses. Tad uzticība pret tevi būs lielāka, mūziķis zinās, ka tu saproti. Bet atnākt pēc vidusskolas un vadīt ierakstu Varis Kurmiņš procesu kā skaņu režisoram ir diezgan grūti. Latvijā arī nav daudz iespēju, kur strādāt, ja gribi nodarboties ar intonāciju, jo ir mikrofonu signālu pārklāšanās – ja mainīšu into- klasisko mūziku. nāciju obojai, tā izmainīsies visam. Popmūzikā gan to dara bieži. NŠ: Problēma savā ziņā ir speciālistu pārprodukcija. Es nerunāju Tempu gan mēdz mainīt arī klasiskās mūzikas ierakstos – varbūt par Latviju, bet pasaulē ir ļoti daudz speciālistu, viņi nevar sevi pārāk lēni iespēlēts, varbūt mūziķi ieraksta beigās jau ir nedaudz realizēt. Ir augstskolas, kas sagatavo daudz speciālistu, bet cik gan noguruši. daudz mūsdienās ir vajadzīgi, piemēram, klasiskās, akustiskās mū- Jā, tā it kā ir mānīšanās. Bet, ja mēs aiziesim uz mākslas muze- zikas ierakstu producenti? Tas mērogs sen vairs nav tāds kā kom- ju un paskatīsimies uz Purvīti no attāluma, mums tas liksies ļoti paktdisku iznākšanas ziedu laikos vai stereo ēras sākumā. Tad noti- skaisti, savukārt, pieejot tuvāk, redzēsim tikai atsevišķus triepie- ka tādi ieraksti, par kādiem mēs šodien pat nevaram sapņot. nus. Te ir kaut kas līdzīgs. Problēma arī tā, ka ir aizvien mazāk naudas un laika. Ir ļoti grūti Varbūt tad vajadzētu izdot vairāk koncertierakstu, kur tikai ar panākt situāciju, kad iespējams mierīgs, līdzsvarots darbs, kur nav nelielu skaņas pēcapstrādi, atbrīvojoties no nevēlamiem bla- jāskatās pulkstenī. kustrokšņiem un līdzsvarojot balansu, iespējams saglabāt mū- Vēl viena lieta ir skaņu režisoru sagatavotība un kvalifikācija. zikas dzīvību, patiesumu? Strādājot Mūzikas akadēmijā, centos pateikt jaunajiem cilvēkiem, VK: Parastam klausītājam ieraksts pavērs ko jaunu. Diezin vai, cik daudz šis darbs prasa no mums pašiem – cik daudz jāzina mū- klausoties simfonisko orķestri koncertā, klausītājs tutti vietā dzird zika, kādām jābūt zināšanām, cik daudz jāklausās! Ka jābūt piere- arfu. Bet ierakstā, ja mēs arfai pieliekam mikrofonu, tā ir dzirdama. dzei un gatavībai palīdzēt māksliniekiem. To ne visi saprata, un Līdz ar to mūzika iegūst ko tādu, kas koncertsituācijā nav pama- tas droši vien arī noteiks to, vai viņi varēs nākotnē darīt šo darbu nāms un dzirdams. vai nē. NŠ: Jā, tur ir vairāki aspekti. Daudziem tiešām pasaulslaveniem Ticu, ka jaunībā droši vien ir grūti ielīst otra ādā, mēģināt sa- mūziķiem ir problēma ieiet studijā, kur neviens viņus neklausās, prast, ko otrs vēlas, jo jaunībā mēs visi vēlamies apliecināt paši sevi, un spēlēt, atklāt savu ieceri kaut kam, kā tur tajā brīdī nav, spēlēt savu ego. Tāpēc man šķiet, ka šai profesijai nepieciešams zināms bez adresāta. Producents aiz stikla bieži vien ir vienīgais klausītājs. briedums, lai paša ego neizvirzās priekšplānā. Profesionālismu un Zinu, ka čelliste Natālija Gūtmane aicināja savus studentus uz ie- augstās prasības jāspēj savienot ar ārkārtīgi humānu, cilvēcisku un rakstu sesijām, lai viņa būtu publika un kontakts, un viņai, iespē- ļoti, ļoti pozitīvu attieksmi. jams, ir pilnīga taisnība. Skaņu režisors – tas ir māksliniecisks vai tehnisks cilvēks? Koncertierakstu izdošanu vienā ziņā diktē finansiālie apsvērumi – VK: Gan, gan. Ir kino skaņas veidotāji, apskaņotāji, ierakstu vei- ASV, manuprāt, ierakstu sesiju veidā vispār neko neraksta, jo tas ir dotāji. To pašu sportu ir ļoti grūti apskaņot, ja paskatāmies olim- ārprātīgi dārgi, it īpaši simfoniskajam orķestrim, nemaz nerunājot piskās spēles, kur ir ledū iekausēti mikrofoni, speciāli mikrofoni par operu. Eiropā vēl ir saglabājušās studiju sesijas, kur mierīgā garā slēpotājiem, bobslejam utt. Tur ir daudz nianšu. Ļoti grūti ir raks- var atkārtot, domāt, strādāt. Koncertierakstiem neapšaubāmi ir savs tīt dabas trokšņus, piemēram, reklāmām. Tā ir vesela pasaule. Tas šarms, jo tur izdodas noķert un saglabāt mūzikas nervu, elektrību. mēdz būt pat grūtāk par simfoniskā orķestra ierakstīšanu.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 13 SKAŅU REŽIJA

NS: Mums ir problēma ar dalījumu – skaņu režisors (producents) Veicot ierakstu, esmu galvenais kritiķis tam, ko dzirdu. Man ir un skaņu inženieris. Latvijā vienam cilvēkam bieži vien nākas ap- jāizsaka savs viedoklis, jākomentē, lai mēs beigu beigās nonāktu vienot abas šīs lomas, tāpēc sanāk būt gan radošam, gan tehniskam. pie iespējami labākā varianta. Bet ir svarīgi to veikt psiholoģiski Tomēr aizvien biežāk mēģina atdalīt šīs jomas, īpaši lielos projek- pareizi – motivēt, nevis aizvērt mākslinieku. Ja māksliniekam būs tos. Līdz ar to skaņu režisors ir vairāk radošs, māksliniecisks darbs. sajūta, ka nekas no tā, ko viņš dara, nav labi un pareizi, ieraksts NŠ: Visu tehnisko pusi var iemācīties ļoti īsā laikā. Ja jūs neesat izgāzīsies. ar īpašu uztveri un esat draugos ar datoru, pa pusgadu principā Ļoti svarīgi, kādu gaisotni skaņu režisors rada. Ideālā gadījumā varēsiet iemācīties visu tehnisko minimumu. Bet, ja jūs neesat mākslinieks aizmirst, ka atrodas ieraksta procesā un ka ir ierobe- mākslinieks, iemācīties būt par mākslinieku būs ļoti grūti. Ja neesat žots laiks un finansiāli līdzekļi. Viņš atbrīvojas, lai sniegtu labāko, ko mūziķis, tekoši nelasāt partitūru, ja ir problēmas ar iekšējo dzirdi, spēj. Domāju, ka skaņu režisoram tās ir ne tikai konkrētas rakstura tas būs ļoti grūti. Es teiktu, ka ierakstu producēšana ir 90 procenti īpašības, bet arī sava veida talants. Jābūt lielai abpusējai uzticībai. mākslas un 10 procenti tehnikas. Tas ir privāts un personisks process, tāpēc lielākoties notiek bez publikas. Skaņu režisoram jāpārzina partitūra, mūzika, citādi viņš nevar labi veikt savu darbu. Viņš nebūs noderīgs ierakstā. Jūs taču nedotu labot savu datoru cilvēkam, kurš nekad nav darījis neko saistībā ar datoriem. Tomēr tas nenozīmē, ka skaņu režisoram obligāti jābūt ar oficiālu muzikālo izglītību, grādu, viņš var darīt savu darbu arī tad, ja apguvis mūziku pats, padziļināti interesējies par to. Svarī- gākais ir tas, lai viņš saprastu, par ko runā un visus apstākļus, kas veido labu ierakstu un izpildījumu. Ir jābūt lielai klausīšanās piere- dzei – jāklausās daudz, dažādi sastāvi, lai varētu dot padomu par, piemēram, pareizu balansu. Lielākoties jebkura skola var iemācīt tikai pamatus. Skaņu reži- ja nav nekas tāds, ko var iemācīties, lasot grāmatas. Šī profesija ir drīzāk tāda kā amatniecība – prasme, ko tu attīsti, praktizējot vēl un vēl. Jāattīsta klausīšanās, analīzes spējas, jāmēģina pieņemt lē- mumus, balstoties tajā, ko dzirdi. Katra ieraksta vieta ir citāda, tāpēc nav vienas receptes, kā iz- veidot labu ierakstu. Ir akustikas pamatprincipi, ko var visai ātri saprast un iemācīties, bet tas uzreiz nenovedīs pie rezultāta. Ir jā- iegūst liela praktiska pieredze. To teicu arī studentiem, kad devos prom no JVLMA, – diemžēl nav tāda profesora, kas jums visu ie- mācīs. Vērtīgākais laiks ir nevis lekcijās ar profesoru, bet laiks starp lekcijām, kur studenti paši praktizējas, domā, analizē, saprot, ko vēl vēlas noskaidrot. Kā ierakstu režisors parasti mēģinu strādāt komandā kopā ar skaņu inženieri un dažreiz pat inženiera asistentu, ja tas nepiecie- šams. Domāju, ka tas ir labs modelis, jo četras ausis var sadzirdēt Jenss Šīnemanis daudz vairāk un labāk, nekā divas. Daudzviet pasaulē pie ierak- stiem strādā komanda, lai arī ne tik liela kā kādreiz, jo visiem jācī- Jenss ŠĪNEMANIS*: nās par budžetu. Protams, ir jautājums, vai, ierakstot, piemēram, Skaņu režisora galvenais uzdevums ir to, ko mākslinieki dara uz Bēthovena klaviersonātes, būtu nepieciešams četras dienas algot skatuves, pārnest uz citu platformu, citu mediju. Kad cilvēki atnāk skaņu inženieri, kura galvenais uzdevums ir pirmajā dienā uzlikt uz koncertu, viņi ne tikai klausās, bet arī skatās. klavierēm mikrofonu. Mana atbilde – ja viņš visas četras dienas Klausoties audioierakstu, liela daļa no koncertā saņemtas infor- klausās, dod padomus, komentē, tad viņam ir jābūt klāt. Taču, ja mācijas nav pieejama, ir tikai skaņa, kam jāsniedz tās pašas emo- viņš uzskata, ka, uzliekot mikrofonus, viņa darbs ir padarīts, tad cijas, dramaturģiskā arhitektūra, ko mākslinieki snieguši ierakstu viņš tiešām var iet mājās. studijā. Tāpēc ierakstam jādod tāds iespaids, it kā jūs būtu bijuši Ierakstu process nekļūst lētāks, ir arvien mazāk līdzekļu, ko klāt tā tapšanas brīdī. veltīt ierakstiem. Nav viegli saglabāt augstu ierakstu kvalitāti. Pro- Ideālā gadījumā tas nav sarežģīti, jo mēs strādājam kopā ar tams, vēl joprojām ir lieli skaņu ierakstu nami, kur tu vari atļauties mākslinieku, nevis pret viņu. Mūsdienu tehnoloģijas un iespēja pievērst uzmanību vissīkākajām detaļām, bet tādu kļūst aizvien ierakstīt vienu un to pašu atkal un atkal ir iespēja sasniegt izci- mazāk. Situācija šajā ziņā kopš 2000. gada ir pasliktinājusies, jo lāko rezultātu, atrast vispiemērotāko dinamisko risinājumu, tem- pirms tam ierakstu industrija tiešām bija ļoti pelnoša. Tagad, kad pu u. tml. Var ierakstīt, kopā paklausīties, analizēt, atkal ierakstīt, internets ir katrā mājā un katram kabatā, situācija ir citāda. klausīties, vai tas, kas atskan, atbilst tam, ko vēlaties paust. Ja neat- * Jenss Šīnemanis (Schünemann) ir skaņu ierakstu producents un skaņu bilst, kopīgi meklēsim risinājumu. režisors. Studējis Berlīnē un Parīzē. Kopš 1994. gada skaņu ierakstu meistars Ideālā gadījumā ieraksta procesa galarezultāts, kaut arī ir mon- brīvmākslinieks. Strādājis ierakstu namiem Deutsche Grammophon, Sony, tēts un rediģēts, reprezentē mākslinieka ideju, skatījumu. Koncertā Warner, EMI u. d. c. Skaņojis TV un tiešsaistes pasākumus, ierakstījis turpretī ir dažādi blakusapstākļi, kas var pašā pēdējā brīdī ietek- DVD. Kopumā kā skaņu ieraksta producents strādājis pie 250 CD. Saņēmis mēt atskaņojumu – traucējoši trokšņi publikā, neērta koncertzāle, balvas: Grammy, Gramophone, Edison Klassiek, Midem, ICMA, Echo problēmas ar akustiku. Koncerts ir unikāls apstākļu kopums, kas Klassik, Diapason d’Or, Excellence, Supersonic, Vācu skaņu ierakstu kritiķi balvu u. d. c. Strādājis ar Zubinu Mehtu, Danielu Bārenboimu, Andri var realizēties tikai vienā konkrētā brīdī. Daži mākslinieki tieši to Nelsonu, Dmitriju Kitajenko, Mirgu Gražinīti-Tilu, Saimonu Retlu, Kurtu arī meklē, bet daudzi, ierodoties ierakstu studijā, ir laimīgi beidzot Mazūru, Martu Argeriču, Lanu Lanu, Lisu Batiašvili, Kristiānu Teclafu, tikt vaļā no visiem traucējošajiem apstākļiem, lai paši saprastu, kas Tabeu Cimmermani, Londonas SO, Vācu SO, Berlīnes Valsts operas SO, tad ir tas vēstījums, ko viņi ar mūziku vēlas nodot. Cīrihes operas SO, Orchestre de Paris, u. d. c.

14 MŪZIKAS SAULE 1/2020 JaunieAnete Ašmane spēki Jauni, daudzpusīgi, radoši, profesionāli, augsti kvalificēti, elastīgi, uzņēmīgi, aizrautīgi – tā var raksturot skaņu režisoru skaņu režijā jauno paaudzi, kas sevi jau pierādījusi un turpina to darīt kā vietējā, tā starptautiskā mērogā. Mācījušies šeit un citur, apguvuši plašo skaņu režisora amata instrumentu klāstu un izpausmes iespējas, katrs izvēlējies vai nejaušības kārtā nonācis sev vistuvākajā žanrā. Kāds vēl tikai meklē īsto ceļu, mēģinot izvēlēties no plašā piedāvājuma klāsta. Ikdienā Latvijas koncertdzīvē un ierakstu procesā redzam Agnesi STREĻČU, Paulu Dāvi MEGI Andrejs ZARENKOVS un Krišu VEISMANI, ārvalstīs Skaņu režisors Drēzdenes Mūziklu un operetes teātrī. Piedalās dažādos ierakstos gan kā skaņu inženieris, gan kā producents. patlaban mācās un strādā “Mana kaislība vienmēr bijusi klasiskā mūzika, tāpēc cenšos piedalīties ierakstu projektos, Ausma LĀCE, Lilita DUNSKA, cik vien iespējams. Neteikšu, ka sanāk ļoti daudz, jo šis tirgus ir ļoti noslogots ar ierakstu Andrejs ZARENKOVS un Kristaps producentiem un inženieriem, bet, kad ir piedāvājumi, vienmēr ar prieku tos pieņemu. Andris AUSTERS. Pienācis laiks Pašlaik strādāju pie Mendelszona-Bartoldi Trešās simfonijas “Minsteres filharmoniķu” kon- iepazīties. certizpildījumā. Bet arī teātrī, kur tagad strādāju, mēs bieži veicam ierakstus. Mūziklos jāapskaņo orķestris, bends, solisti un kori, tāpēc esam pāros, katrs pie savas pults – viens miksē orķestri un bendu, otrs – balsis. Operetēs visbiežāk apskaņojam tikai balsis.” KĀPĒC SKAŅU REŽIJA? Kā jaunam cilvēkam ienāk prātā studēt ska- muzikālajā izrādē, jo ne par skaņu, ne par dāja Latvijas Radio par skaņu režisoru, un ņu režiju? Katrs līdz šādas profesijas izvēlei tehniku nebija ne mazākās nojausmas, un šie stāsti mani ārkārtīgi ieintriģēja. Uzreiz nonācis pa savam, tomēr vienojošais, pro- mani izmeta ārā. Pāris mēnešus vēlāk uzzi- pēc vidusskolas beigšanas parādījās jauna tams, ir mīlestība pret mūziku. nāju, ka Rīgas Ebreju kopiena meklē cilvē- programma Latvijas Mūzikas akadēmi- “Pirmais skaņu režisors, ar kuru iepa- ku, kurš varētu kopienas koncertzālē strā- jā. Izlēmu, ka jāpamēģina. Man ļoti patika zinos, bija Pāvels Mališkins, kurš toreiz, dāt par skaņu režisoru, gaismotāju u. tml., spēlēt klavieres, bet ļoti nepatika uzstāties. 2008. gadā, strādāja Mihaila Čehova Rīgas mani tur pieņēma, bet šoreiz ļoti palīdzēja Bez jebkāda rūgtuma nonācu pie secināju- Krievu teātrī par skaņu režisoru muzikā- toreizējais Mihaila Čehova teātra skaņu ma, ka nestāšos pianistos, toties zināju, ka lajās izrādēs, kādu tur ir daudz. Es redzē- nodaļas vadītājs Aleksejs Mitričevs, kurš ļoti gribu darboties mūzikā, būt starp mū- ju viņu darbā pie pults, man tas likās ļoti kļuva par manu pirmo mentoru. Strādājot ziķiem, un skaņu režijas studijas likās kā svarīgi un atbildīgi. Kaut gan līdz galam ne- tur, izlēmu, ka vēlos nodarboties ar skaņu radītas man,” teic Lilita. sapratu, ar ko Pāvels tur nodarbojas, man režiju, un sāku domāt par studijām Dānijā, Skaņu režijas studijas kā veids, kur ap- viņš likās kā galvenais un neaizvietojamā- bet, kamēr mācījos dāņu valodu, uzzināju, vienojas mākslinieciskā un tehniskā puse, kais cilvēks šajā pasākumā. Man bija 21 ka arī mūsu Mūzikas akadēmijā varēs stu- uzrunājis Paulu Dāvi, kurš izlēma likt malā gads, tas bija laiks, kad nezināju, ar ko īsti dēt skaņu režiju,” par savu pirmo pieredzi iepriekš apgūtu čellu; arī Krišs, kam tuva gribu nodarboties, bet noteikti zināju, ka stāsta Andrejs. dažādu žanru mūzika, šo atzinis par per- saistīt dzīvi ar mūziku man būtu liela veik- Vairāki atzīst, ka skaņu režija uzrunājusi, spektīvu jomu, kurā varēs sevi realizēt, sme. Tajā pašā laikā teātra klubs “Austrumu jo, kaut arī mūzika sirdij ļoti tuva, nav bijis bet Ausmu saistīja iespēja strādājot ra- robeža” meklēja cilvēku, kurš pildītu skaņu vēlmes publiski uzstāties. dīt ko paliekošu un būt daļai no lielākas režisora, apgaismotāja, skatuves tehniķa “Daudzus gadus mācījos klavierspēli pie komandas. pienākumus. Izlaižot garu stāstu par to, Māra Švinkas, un mūsu nodarbības bie- Kristapu Andri vilinājis nezināmais: kā uzzināju par šo vakanci, es pieteicos un ži vien neaprobežojās tikai ar spēlēšanu, “Brīdī, kad labu daļu laika jau biju pava- mani pieņēma. Tomēr ilgi tur nenoturējos, daudz par mūziku uzzināju no skolotāja dījis, iepazīstot gan muzikālo, gan ne tik jo pēc nedēļas totāli izgāzos Ievas Akurate- stāstiem un anekdotēm iz dzīves. Bieži vien muzikālo manas toreizējās pasaules daļu,

Foto – no personiskā arhīva Foto res, Ilzes Gruntes un Raimondas Vazdikas tika pieminētas ierakstu sesijas, jo viņš strā- sapratu, ka man vienmēr interesējis tas, kas

MŪZIKAS SAULE 1/2020 15 SKAŅU REŽIJA abām šīm daļām pa vidu. Tas šķita absolū- PRIEKŠSTATI UN ATZIŅAS los, kur pie tiem pašiem instrumentiem un ti maģisks, tur notiek kas tāds, kas man un PAR REALITĀTI ar to pašu aparatūru un miksu stājas dažādi acīmredzot arī visai pārējai pasaulei palīdz Sākot darboties jomā, ar kuru iepriekš nav mākslinieki – atšķirība var būt grandioza.” saprast un just mūziku. Iedomājos, ka tas bijis pilnīgi vai gandrīz nekādas saistības, “Pirms sāku mācīties, biju iedomājusies, taču ir darbs, kura vēlamais rezultāts ir pa- nākas saskarties ar pārsteigumiem un jau- ka skaņu režisors ir cilvēks, kas tikai un stiprināt kāda cilvēka mākslinieciskās iece- nām atklāsmēm. vienīgi strādā ar māksliniekiem, vada ierak- res spēju komunicēt – šķita dikti simpātiski “Līdz studiju uzsākšanai man nebija sta sesiju un koncentrējas tikai uz mūziku, to procesu tad arī uzņemties izzināt.” absolūti nekāda priekšstata – nebiju nedz savukārt visa tehniskā daļa ir kāda cita ko- Pavisam nejauši skaņu režijas pasaulē interesējusies, nedz nejauši attapusies si- mandas locekļa atbildība. Tāda lomu sadale ienāca Agnese: “Dienu pirms uzņemšanas tuācijās, kas ieskicētu šīs profesijas noteiks- noteikti eksistēja agrāk un ir vērojama arī termiņa beigām nejauši ieraudzīju ziņu par mes. Pat mikrofonu nebiju turējusi rokās. šodien, taču ļoti reti. Mūsdienu skaņu reži- skaņu režijas studiju programmu un nāka- Man tas viss bija pilnīgi svaigs, neapjausts soram jābūt ar muzikālām un tehniskām zi- majā dienā steidzu iesniegt dokumentus. un mulsinošs. Lielākoties to izjutu kā mil- nāšanām. Sākotnēji nedaudz no tā nobijos, Sirreāli, ja tā padomā. Nebija pat attālas zīgu priekšrocību – tīri profesionāli ne- un likās, ka dažu pasniedzēju attieksme arī nojausmas, kas tas būs un ko sagaidīt; man bija dogmatisku aizspriedumu vai gaidu. šķiet skeptiska, kad pirmajās lekcijās iera- bija vajadzīgs tikai viens atslēgvārds – ska- Varēju kaut kur fonā pārējiem veidot pati dās meitenes, jo tas taču ir “tehnisks darbs ņa. Ir autonomas matērijas, kas spēcīgi un savu izjūtu un veidu, kā tam nezināmajam ar dzelžiem”. Skaidrs, ka dzimumam ar ska- nozīmīgi caurstrāvo un kaut kādā mērā arī pietuvoties, daudz vairāk koncentrējoties ņu režisora spējām nav nekāda sakara, taču definē mani, un bez patosainas pārspīlē- uz klausīšanās pieredzi un izvirzot to kā šis stereotips kādu laiku vilkās man līdzi ne tības varu teikt, ka skaņa man ir viens no prioritāti. Joprojām sevi tajā visā atrodu tikai skolā, bet arī praksē, lai gan pēdējā lai- šiem ļoti būtiskajiem elementiem.” tieši caur šiem klausīšanās un abstraktiem kā arvien retāk un retāk,” atklāj Lilita. skaņas kā fizikāla fenomena vērošanas im- pulsiem,” studiju sākumu atceras Agnese. Laika gaitā jaunajiem profesionāļiem veidojusies izpratne par izvēlēto profesiju un nākusi apjausma par to, ko tad īsti nozī- mē būt par skaņu režisoru. Viņu atziņas ir dziļas un varētu pat teikt – profesijas būtī- bu raksturojošas. Pauls Dāvis saka tieši: “Sākot darba gaitas, jābūt gatavam peldēt pat tad, ja to neproti. Laiks ir nauda, tā vienmēr trūkst, tāpēc jā- būt gatavam izdarīt neiespējamo jau vakar. Ilūzija, ka sēdēsi studijā un darīsi tikai to, kas patīk, ātri izgaisa, jo vispirms jāsasmērē rokas. Mūzikas industrija mainās ļoti strauji, un mums jāspēj mainīties ar to kopā.” “Šajā profesijā jāsaprot, ka skaņu režija eksistē tikai tāpēc, ka eksistē mūzika un mūziķi (kaut gan mūzika kļuva daudz pie- ejamāka publikai, pateicoties skaņu režijai). Agnese STREĻČA Bez mūziķiem skaņu režisors ir tukša vieta. Latvijas Radio kora skaņu inženiere, Latvijas Mūsu uzdevums ir pārnest ierakstā mūziķu Leļļu teātra darbiniece. Strādājusi pie idejas, palīdzēt tās realizēt. Šeit ir nepie- kinofilmu skaņas, dažādos starpdisciplināros, ciešamas diplomātiskas, muzikālas un teh- multimediālos projektos, mākslas festivālos, niskas prasmes, bet mūziķim ir tiesības uz performancēs. pēdējo vārdu. Lai cik fantastisku montāžu Lilita DUNSKA “Visskaistāk, patiesāk un pilnestīgāk tu neuztaisītu, lai cik brīnišķīgi ieraksts ne- Skaņu režisore Nīderlandes Nacionālajā operā manī rezonē klasiskā un laikmetīgā Amsterdamā, kā pedagoģe piedalās Hāgas skanētu – ja mūziķis vēlas ierakstā dzirdēt konservatorijas projektos, Grammy godalgotā mūzika – ārpus profesijas akadēmiskā citu variantu, tās ir viņa tiesības,” uzskata skaņu režisora Gvido Tihelmana (Tichelman) mūzika ir tas, kas mani kopš bērnības Andrejs. asistente. Piedalās projektos, kas saistīti ar skaņas dizainu, kompozīciju, filmu skaņu. ir tik tīri, īsteni uzrunājis un aizrāvis. Tā- Ar iepriekšējo priekšstatu maiņu saskā- pat mani interesē tas, kā skaņa/instru- ries arī Krišs: “Pati galvenā atziņa laikam “Covid-19 krīzes pašā augstākajā punktā ments/mūzika dzīvo akustiski: man ir ir šī – tas, kā skan apskaņots koncerts vai viena baznīca Amsterdamā man palūdza īpaši svarīgi just, iemācīties un saprast ieraksts, ir lielā ziņā gaumes jautājums, jo izveidot sistēmu, kas varētu katru dienu telpu – kā tā skan, elpo, kā atbild impul- skanēt labi var ļoti dažādi. Šajā jomā, tāpat translēt dievkalpojumus dzīvajā kopā ar sam. Cita starpā mani aizrauj skaņas fe- kā klasiskās mūzikas interpretācijā, nav video. Tai esot jābūt ļoti vienkāršai, jo uz nomenoloģiskie un kognitīvie aspekti. viena objektīvi pareiza varianta. Pirms sāku vietas nav neviena, kas kaut ko saprot no No apskaņošanas bēgu. Fiziski neciešu studēt un strādāt, likās, ka rezultāts, ko var skaņas. Man nebija ne mazākās jausmas, skaļumu, arī tad, ja koncepts un estētika paveikt skaņu režisors, it sevišķi apskaņo- ar ko vispār sākt, bet pēc pāris nedēļu to attaisno. Bet, ja kāds piedāvā laikme- šanā, ir daudz vairāk ietekmējams, nekā tas rakšanās internetā un saziņas ar kolēģiem tīgu formātu (vai tas būtu teātris vai elek- bieži ir iespējams patiesībā. Kādreiz nesa- viss bija gatavs, un sistēma darbojas vēl troniskā mūzika), kur skaņa un skaļums pratu arī, ka tas, kā koncerts skan publikai, šobrīd. Laikam arī neliela drosme vajadzī- eksistē kaut kur starp delikātu dinamiku, ļoti atkarīgs no mūziķiem pašiem, no viņu ga šajā profesijā, bet visvairāk tomēr, lai garšīgām faktūrām un intriģējošu kon- spēlēšanas kvalitātes, manieres, viņu skatu- cik tas klišejiski neskanētu, mīlestība pret ceptu, ar lielāko prieku iesaistos.” ves balansa u. tml. To viegli novērot festivā- mūziku.”

16 MŪZIKAS SAULE 1/2020 DOMĀJOT PAR IDEĀLU to realizēt, ir jāveic ieraksti. Tāpēc studi- STUDIJU PROCESU ju procesā no paša pirmā mēneša jābūt Par to, kādās proporcijās apgūt teoriju un gan mūzikas disciplīnu nodarbībām, gan praksi, cik daudz uzmanības veltīt māksli- tehniskiem priekšmetiem, gan regulārai nieciskām, cik – tehniskām zināšanām, vie- praksei ar pasniedzēja atbalstu,” uzskata dokļi dalās. Andrejs. Arī Kristaps Andris: “Ideālas stu- Viena “nometne” priekšplānā izceļ prak- dijas, manuprāt, piedāvā iespēju, jebkuru ses nozīmi, īpaši studiju sākumposmā: apgūto teorētisko informāciju pielietot “Mācību iestādēs diemžēl ļoti bieži tiek likts praksē. Vēlams nekavējoties. Tajās atvēlēts uzsvars tieši uz teoriju, labākajā gadījumā laiks, kurā saprāta robežās eksperimentēt prakse ir vēlāk vai, ja paveicas, nedaudz un apstrīdēt, meklējot jaunus muzikālus, paralēli teorijai. Manuprāt, prakse ir ļoti radošus risinājumus.” svarīga, it sevišķi jauniem cilvēkiem, kas Domājot par veiksmīgu studiju procesu, tikko sākuši apgūt šo profesiju. Prakse iein- Agnese uzsver, ka “nedrīkst aizmirst ele- teresē teorijā, lai saprastu dziļāk, ko darām mentus, kas kopj un veido studentā estētis- praktiski,” atklāj Krišs, un viņam pievieno- ko un cilvēcisko dimensiju – studijās jābūt jas Ausma: “Gan teorija, gan prakse ir ļoti arī impulsiem, kuros iespējams pieskarties svarīga, bet es personīgi visvairāk iemācījos ierakstu izpētei un interpretāciju analīzei. darot un ļoti daudz laika pavadot studijā, Ārvalstu pieredze man ir iedevusi to lie- protams, arī mācoties no savām kļūdām! lo, garšīgo sajūtu, cik daudz sniedz kopīga Ļoti vērtīga ir asistēšana kādam jau piere- ierakstu klausīšanās un jēgpilnas, auglīgas Ausma LĀCE dzējušam skaņu režisoram, jo daudz var sarunas ar pasniedzējiem vai mentoriem Koncertu ierakstu koordinatore Banfas Centre for iemācīties, vērojot citus.” par dzirdēto – gan apspriežot iespējamos Arts and Creativity Kanādā. Lielākoties strādā pie Lilita ir līdzīgās domās: “Skaņu režiju tehniskos aspektus, gan reflektējot par in- klasiskās mūzikas ierakstiem, bet pēdējos pāris nevar iemācīties no grāmatām! Skaidrs, ka terpretācijām. Un, kas vēl jo svarīgāk, stu- gadus pievērsusies arī neakadēmiskās mūzikas ierakstiem. Interesējas par skaņu filmām. zināšanas noteikti noder, bet brīdī, kad esi diju programmai nav jācenšas būt piekā- ierakstā, svarīgākais ir tavas ausis, tava mu- pīgai, radot pliekanu, viduvēju enerģētiku. “Vissvarīgākā prasme, kas jāapgūst, ir zikālā jūtība un tas, kādu atmosfēru tu radi. Studiju procesam jāspēj definēt izcilību, klausīties un spēt analizēt dzirdēto. Tas Un to var iemācīties tikai darot.” tam jābūt jaudīgam un prasīgam.” noteikti prasa laiku un pacietību, bet spē- Citi, piemēram, Pauls Dāvis, teorijas un ja ātri reaģēt uz dzirdēto ir ļoti svarīga prakses svaru kausus studiju sākumpos- STUDIJU PIEREDZE ĀRVALSTĪS ieraksta tapšanas procesā.” mā sver otrādi: “No studentiem jūtams, ka Daļa no šajā rakstā uzrunātajiem skaņu daudzi vēlas skriet, pirms ir spējīgi staigāt. režisoriem studiju gaitas JVLMA sāka Arī Ausma bakalaura grādu ieguva Tehniskā puse ir visa pamatā, uz tā vēlāk 2011. gadā – pirmajā gadā, kad programma Hāgā: “Lielākā atšķirība starp programmām būvējam mākslu. Par to vēl vēl vairāk pār- tika atvērta. Līdz ar to, kā to atzinis kated- JVLMA un Hāgas konservatorijā droši vien liecinājos, redzot, kā šis priekšmets tiek ras vadītājs Rolands Kronlaks, viņiem nācās ir tā, ka studentiem Hāgā trešajā studiju pasniegts Somijā. Ja nebija stabilu tehnis- piedzīvot Latvijas profesionāļu un mācīb- gadā jāizvēlas kāda no specializācijām – ko zināšanu, pirmo kursu pabeigt neva- spēku pirmo mēģinājumu šādas program- koncertu apskaņošana, klasiskās vai džeza rēja. Tur pasniedzējs pielīdzināja skaņu mas īstenošanā, kas nebūtu uzskatāms par mūzikas ieraksti vai producēšana. Atšķīrās režiju instrumenta spēlei. Lai spēlētu ģitā- vienlīdz veiksmīgu visās izpausmēs. Laika arī piedāvātie studiju kursi, daudz vairāk ru, ir jāzina, kā to pareizi turēt, uzskaņot gaitā studiju programma un process ir stip- bija individuālās nodarbības.” un pārējās pamata lietas, pēc kurām seko ri mainījies, tiek plānotas arī vairākas jau- Krišs studijas JVLMA uzsāka pirmajā mākslinieciskā daļa. Ar skaņu režiju ir tieši nas izmaiņas tuvākajā pāris gadu nākotnē, gadā, kad programma tika izveidota, bet, tāpat. Mikrofoni, telpa, aparatūra ir mūsu tāpēc var lieti noderēt studentu pieredze neieguvis cerēto, pēc pirmā studiju gada pa- instruments, kur katrs sīkums un niķis ir ārvalstīs, kur skaņu režijas studijas ir ilgus meta Latviju un iestājās Hāgā: “Konserva- jāzina, pirms varam doties pretī mākslai, gadus briedinātas un ar stabilām tradīcijām. torijā mums I kursā uzreiz bija nodarbības, tādēļ teikšu, ka bez teorētiskām zināšanām Vairāki skaņu režisori, lai arī mācības sā- kurās mācīja rakstīt popa/roka ierakstus pa neiztikt.” kuši Rīgā, vēlāk par savu studiju vietu izvē- celiņiem uz 16 kanālu lentes un lietot studi- Agnese viņam piekrīt: “Protams, ir grū- lējušies Hāgas konservatoriju Nīderlandē. jas mikseri. Uz šīm stundām nācām pa pā- ti ievietot balansu starp teoriju un praksi “ERASMUS apmaiņas programmā no- riem, tāpēc ar katru no mums pasniedzējs kaut kādos procentos: gan akadēmiskā, gan kļuvu Hāgas konservatorijā, kur nolēmu varēja strādāt individuāli, izskaidrot, at- praktiskā bāze šajā profesijā ir vienlīdz sva- palikt un pabeigt studijas. Skaņu režijas bildēt uz jautājumiem utt. Viņš lika mums rīgas, un tomēr ikdienā nemitīgi izjūtu – ja katedra Hāgā darbojas jau vairākus gadu strādāt uz maiņām – vienam spēlēt ins- teorētiskā platforma ir vāja vai pat neeso- desmitus un ir ar salīdzinoši lielu piere- trumentus, otram ierakstīt, vai arī spēlēja ša, praktiskas pamatlietas nemitīgi jāizvelk dzi, līdz ar to studiju kursi – gan tehniskie, pats un lika mums ieskaņot. Līdztekus viņš intuitīvi, un vairumā situāciju tas neliecina gan teorētiskie – tika veiksmīgāk pielāgo- stāstīja par aparatūru, ko izmantojam, par par profesionalitāti.” ti jaunajiem skaņu režisoriem, kā arī man lenšu magnetofonu darbības principiem, Ideālo balansu atrast nav viegli, bet ļoti interesēja eksperimentālā elektroniskā mikrofoniem, kompresoriem un mikseri, skaidrs, ka gan teorija kā pamats, gan prak- mūzika un turpat bija Sonoloģijas institūts, viņš deva dažādas praktiskas zināšanas, kā- se kā savu individuālo spēju izkopšana ir kurā apmeklēju dažas lekcijas, satiku jau- pēc novieto mikrofonus konkrētās vietās, vienlīdz svarīgas. nus draugus un domubiedrus. Hāgā man kā notīrīt lenšu magnetofona galvas utt. “Mācoties klavierspēli, nevar iztikt bez pietrūka nopietnākas pieejas mūzikas teo- Vēl laba pieredze Hāgas konservatorijā bija zināšanām solfedžo, harmonijā, bet vienī- rijai un solfedžo, bet, tā kā daudziem stu- asistēšana vecākiem studentiem dažādos gais veids, kā iemācīties spēlēt instrumen- dentiem nebija klasiskās mūzikas skolas projektos konservatorijā un ārpus tās. Tas tu, ir spēlēt instrumentu. Šeit ir tas pats. izglītības, lekcijas nācās pielāgot tā, lai visi kulminēja ar to, ka specializācijas pasnie- Lai iemācītos veidot skaņas koncepciju un tiktu līdzi,” stāsta Lilita. dzējs (mana specializācija bija “Akustiskais

MŪZIKAS SAULE 1/2020 17 SKAŅU REŽIJA ieraksts – džeza mūzika”) no III kursa sāka ņemt mani līdzi uz dažādiem ierakstu vai apskaņošanas projektiem. Tā bija lieliska pieredze un iespēja redzēt darbu profesio- nālā vidē ar pasaules klases džeza un laik- metīgās mūzikas izpildītājiem.” Kristaps Andris pēc viena studiju gada Rīgā pārcēlās uz Vīni, kur studēja toņmeis- tara prasmes Mūzikas un atskaņotājmākslas universitātē: “Jutu, ka Vīne spēs piedāvāt vairāk nezināmā, vairāk izaicinājuma, arī labākus apstākļus nozares iepazīšanai. Jau toreiz tiku informēts par universitātes ba- gātību pieejamo telpu ziņā, iespēju piekļūt studijas telpām arī nakts laikā, skaņas ierak- stu ekipējuma bezmaksas nomas iespēju, kas ļauj veikt ierakstus arī ārpus universitā- tes. Programma šeit ir intensīva, pirmos di- Krišs VEISMANIS vus studiju gadus tiek apmeklētas mūzikas Darbojas ierakstu, miksēšanas un apskaņošanas jomās visdažādākajos projektos. Šobrīd strādā ar trio vispārizglītojošās lekcijas – solfedžo, mū- “Auziņš – Čudars – Arutyunyan”, grupu “Akvalande”, apskaņo koncertus, strādā Latvijas Nacionālajā operā. zikas vēsture, instrumentācija, harmonija, “Mani visvairāk interesē neakadēmiskās mūzikas ierakstīšana, gan akustiskas (džezs), gan paralēli tām arī nozares specifiskās lekcijas, popa un rokmūzikas ieraksti, tas man ir visinteresantākais no darba procesa viedokļa. Bet, kurās tiek pārrunāti un izzināti gan tehnis- strādājot jebkurā no šīm jomām, ir savi plusi un mīnusi, tāpēc tas, cik ļoti man patīk katrs kie pamati, gan arī tas, kā tehniskās zinības no šiem projektiem, atkarīgs no daudziem faktoriem, visvairāk no tā, cik patīkami ir cilvē- pielietot muzikāli. Šie pirmie divi gadi tiek ki, ar kuriem jāsastrādājas, vai arī no tā, cik intensīvs ir darbs, jo pat ar vispatīkamākajiem noslēgti ar vairākas dienas ilgu visaptverošu cilvēkiem, strādājot 16 stundu darbadienas milzīgā steigā, prieks var pazust.” eksāmenu, kā rezultātā iespējams turpināt studijas, izvēloties vienu no četriem pie- dāvātajiem virzieniem – mūzikas ierakstu ir vai nu veikt ierakstus lekciju laikā, vai arī kā arī izmantot tehniku ārpus akadēmijas. producēšana, filmu skaņa, apskaņošana, nodarboties ar praksi brīdī, kad visas gal- Tas ir ļoti atšķirīgi no prakses Berlīnē, kur radio. Izvēlējos pirmo. Studijas ilgst vis- venās lekcijas jau ir absolvētas. Šis studiju sistēma ir korekti sakārtota tā, lai students maz piecus gadus, vairums studentu izvēlas plāna defekts ir atzīts, tuvākajā nākotnē tiks bez šķēršļiem varētu izmantot universitā- studēt krietni vien ilgāk, arī es esmu viens piedāvāta jauna studiju programma. Izvēlē- tes ierakstu tehniku un telpas, lai regulāri no tiem. Domāju, tas saistīts ar faktu, ka jos ar praksi nodarboties studiju beigās un veiktu visdažādākos ierakstus dažādās Ber- pirmos četrus gadus lekciju saraksts vairāk patlaban gatavojos studijas noslēdzošam līnes un citu Vācijas pilsētu zālēs. Man bija atgādina skolu – 8 līdz 10 nodarbības die- eksāmenam, kurā ir jādemonstrē spējas nenovērtējama iespēja veikt ierakstu Ber- nā, piecas, dažreiz sešas dienas nedēļā. Tā ieraksta vadīšanā, jāprezentē līdz šim pa- līnes filharmonijas Mūzikas instrumentu rezultātā kļūst ārkārtīgi sarežģīti atrast laiku veiktais, kā arī jāiesniedz diplomdarbs.” muzeja zālē, arī Luīzes baznīcā (Luisen- paša organizētiem ierakstiem – risinājums Andrejam, kurš bakalaura un maģistra kirche), piedalīties ierakstā Berlīnes Kon- grādu ieguvis JVLMA, bijusi iespēja papil- zerthaus zālē, nerunājot par dažādām uni- dināt zināšanas Berlīnes Mākslu univer- versitātes zālēm.” sitātē: “Latvijā atrast mūziķus ierakstiem Agnesei bijusi iespēja studēt Friderika bieži bija liela problēma. Man vienmēr Šopēna Mūzikas universitātē Varšavā, Poli- licies, ka iespēja ierakstīties mūziķim ir jā, un Banfas Centre for Arts and Creativity kaut kas ļoti pozitīvs, ka JVLMA studenti Kanādā: “Varšavā bija skarba un ārkārtīgi paši meklē tādu iespēju. Tomēr mēs, skaņu skaista pieredze. Tur pirmo reizi saskāros režijas studenti, ļoti bieži saskārāmies ar to, ar to, ko nozīmē īstena skaņu režijas stu- ka mūziķi vienkārši negrib rakstīties. Tas ir diju programma, kuras prioritāte ir izci- ļoti atšķirīgi no manas pieredzes Berlīnē, lība un augstas klases jaunu profesionāļu kur ir vesela rinda ar studentiem, kuriem veidošana. Man bija brīnišķīgi pasniedzēji, vajag ierakstus. Skaņu ieraksti ir mūzikas un apgūstamo lietu vērienīgums bija kaut industrijas neatņemama daļa, un šeit ir kas tāds, uz kā balstos vēl šodien. Tā bija nepieciešami ne tikai izglītoti toņmeistari, pirmā vieta, kur pa īstam redzēju, kā aka- bet arī pašiem mūziķiem jābūt ar sapra- dēmiskā vidē “notiek lietas”. Otrs aizraujo- šanu un pieredzi šajā jomā. Muzicēšana šais, pārbagātais un auglīgais laiks bija pērn Kristaps Andris AUSTERS tukšā zālē pie mikrofoniem, kad vienīgais Kanādā. Prātam neaptverams, maģisks, Nodarbojas ar klasiskās mūzikas ierakstu klausītājs atrodas kaut kādā citā telpā un kosmisks laiks, kuru vēl šodien grūti ielikt veidošanu un pēcapstrādi. Strādājis ar Alban sarunājas ar mūziķi caur talkback skaļruni, vārdos. Pārpasaulīga pieredze, ko caurstrā- Berg Ensemble Wien, Amarcord Wien un ir ļoti atšķirīga no muzicēšanas koncertā. voja patiesa mīlestība pret skaņu pasauli un kontrabasistu Dominiku Vāgneru. Šī pieredze būtu jāiegūst, mācoties akadē- cilvēkiem.” “Studijas sāku ar nodomu iepazīstināt mijā. Skaņu režisori un mūziķi iegūtu ļoti Arī Ausma studijas turpina Kanādā, sevi ar klasiskās mūzikas ierakstu veido- daudz, ja mūziķiem būtu arī ierakstu prak- Monreālas Makgila (McGill) universitātē: šanas procesu, jūtos to arī paveicis. Tomēr ses kurss. Vēl viena atšķirība ir attieksme “Protams, uzsākot studijas maģistra prog- manī vienmēr bijusi vilkme pēc neakadē- pret ierakstu veikšanu. Rīgā regulāri saskā- rammā, no studenta tiek sagaidītas priekš- miskās mūzikas, plānoju tai pastiprināti ros ar problēmu, ka JVLMA saimniecības zināšanas un kaut kāda pieredze. Tā kā pa- veltīt laiku.” daļa neļāva izmantot Lielo zāli ierakstam, matzināšanas jau ir, studenti daudz vairāk

18 MŪZIKAS SAULE 1/2020 tiek mudināti eksperimentēt un atklāt kaut pāris taktis, jo izrādās, ka parasti tām tak- ko jaunu. Liels uzsvars likts uz daudzkanālu tīm esot pārskrējuši pāri un koncertā tās tā- ierakstiem (surround sound). Universitāte pat neviens īsti nepamana un neatceras. Bet piedāvā arī doktorantūras studijas, tā ka re- ierakstam piemīt tāda īpašība kā atkārtoja- gulāri notiek dažādi pētījumi, kuros iesaista mība – to var atskaņot neierobežotā dau- arī maģistrantūras studentus. Atmosfēra dzumā un līdz ar to kļūdām, neprecizitā- šeit noteikti ir krietni akadēmiskāka.” tēm vai intonācijai ir pilnīgi cits svars. Galu galā skaņu režisors ir atbildīgs par to, ka KĀDS IR LABS SKAŅU viss materiāls ir ierakstīts un nekas nav pa- REŽISORS? licis nepamanīts, jo otrās iespējas visbiežāk “Grūti izcelt kaut kādu galveno prasmi, bet nav. Tu noteikti nevēlies atrasties situācijā, ir dažas, par kurām gribas pateikt atsevišķi. kad kopā ar mūziķi ej cauri ierakstītajam Tās noteikti ir diplomātiskās prasmes. Ska- materiālam un saproti, ka neesi pamanījis, ņu režisors profesionālajā dzīvē vienmēr ir piemēram, to, ka nav neviena ieraksta ar kontaktā ar mūziķiem un māksliniekiem, tīru pēdējo skaņu,” saka Lilita. kuri bieži ir ļoti emocionāli cilvēki, un sa- Pauls Dāvis uzskata, ka par augstas kla- Pauls Dāvis MEGI runa par viņu paveikto darbu var būt uz- ses profesionāli runā viņa darbi: “Viņš spēj Strādājis ar DaGamba, Very Cool People traukumu pilna, katrs neapdomāts vārds radīt produktu, kuru patērējot lielākā daļa ierakstiem, apskaņojis “Pusnakts šovu septiņos var būt sāpīgs. Veiksmīgam darbam, labam ir apmierināta ar galarezultātu. Visiem ar Jāni Skuteli”, strādājis festivālā Positivus. ierakstam nepieciešama pozitīva, mierīga, izpatikt nav iespējams, un tas arī nav ne- Patlaban piedalās studijas ierakstos un apskaņo silta gaisotne, ko var sasniegt tikai ar smai- pieciešams, jo vienmēr uzradīsies kāds ar koncertus. du, sarunā, ar skatienu. Jāmāk pateikt, ka problēmu, vajag tikai pajautāt.” “Dievinu ierakstīt mūziķus un vēlāk dar- ierakstītais fragments ir neveiksmīgs, tā, Agnese papildina: “Man tas nozīmē boties ar šo ierakstu pēcapstrādi (miksē- lai mūziķis vēlētos mēģināt vēl,” uzskata mīlestību pret skaņu, mūziku un arī pret šanu). Esmu strādājis arī dzīvo pasāku- Andrejs. cilvēkiem, ar kuriem tajā mirklī dalos tīri mu lauciņā, bet jāatzīst, ka neesmu fans. Skaņu režisora kā svarīga gaisotnes ra- enerģētiski. Svarīgi, lai to visu caurstrāvo- Esmu viens no tiem, kam nepieciešama dītāja spējas izceļ arī Ausma: “Labs skaņu tu miers, pacietība, sirsnība un aizrautība. kontrole visā, ko daru, un dzīvie pasāku- režisors visupirms domā par mūziķu lab- Pavisam noteikti tās ir arī alkas būt pašā mi man ir pārāk stresaini. Pārāk daudz sajūtu un dara visu iespējamo, lai sasniegtu procesā. Un, protams, augstas tehniskās mainīgo, pār kuriem faktiski nav kontro- vislabāko māksliniecisko rezultātu ieraksta zināšanas ar tādu kā a priori eksistējošu les. Ierakstu process ar pēcapstrādi bieži tapšanas procesā. Ļoti svarīgi arī, ka mūziķi sajūtzināšanu impulsu, kas ļauj definēt, kā- ir ļoti kontrolēts un sakārtots. Protams, tev uzticas un augstu vērtē tavu viedokli, un dam jābūt galarezultātam un kāds būs pats bez stresa nekādi neiztikt arī šeit, bet labam skaņu režisoram arī jāmāk saglabāt process.” tas ir citāds, vairāk pielīdzināms randi- mieru un skaidru prātu, ja kaut kas noiet ņam, kur nezini, ko sagaidīt, tomēr viss ir greizi!” SKAŅU REŽISORS – TEHNISKS kontrolēts.” Krišs savukārt uzsver, ka tam jābūt cil- VAI MĀKSLINIECISKS CILVĒKS? vēkam ar plašām zināšanām par mūziku Ņemot vērā visu iepriekš teikto, pārspriesto lielākos projektos sanāk sadalīt šos divus un skaņu, pieredzi, labu dzirdi, cilvēkam, un saprasto, kā tad galu galā ir – vai skaņu pienākumus starp diviem vai vairākiem, kas kam rūp un kas dara labāko, lai konkrētais režisors savā būtībā ir tehniskajai vai māks- ir patiesi patīkami, jo nav jāuztraucas par projekts skanētu maksimāli labi, paralēli linieciskajai pasaulei piederošs? Pie māksli- divām kontrastējošām pasaulēm, kur viena uzturot saprotošu un laipnu attieksmi pret niekiem - pārliecināts Kristaps Andris, bet ir strikta un pakļauta fizikai, bet otra pilnīgs visiem iesaistītajiem. pārējie atzīst – kaut arī gribētos par skaņu pretstats bez noteikumiem.” Pēc Kristapa Andra domām, labs ska- režisoru domāt kā par māksliniecisku per- Lilita un Ausma atzīst, ka skaņu režiso- ņu režisors ir “cilvēks, kuram piemīt spēja sonu, bieži vien nākas darīt tīri tehniskas ra pienākumi atšķiras dažādos žanros un iekšēji dzirdēt to, kas vēl neskan, spēja iz- lietas. situācijās. tēloties vēlamo rezultātu, atrast labāko ceļu “Skaņu režisors teātrī ir drīzāk tehnisks “Ir ļoti daudz jautājumu, kam jārod atbil- līdz tam. Mācēt un mācīties strādāt ar cilvē- darbinieks, kurš daudz biežāk lodē vadus, des katrā projektā, un tie ir gan mākslinie- kiem, censties atpazīt cilvēku rakstura iezī- saslēdz mikrofonus, atbild par komutāciju ciski, gan tehniski, līdz ar to jābūt kompe- mes, temperamentu, spēt ar to strādāt, spēt un pilda citus tehniskos pienākumus. Ne- tencei abās jomās. Un, protams, atsevišķs panākt veiksmīgu, labu rezultātu veicinošu daudz iepazinos ar radio skaņu režisora dar- stāsts ir pēcapstrāde, kur atkal no svara ir komunikāciju starp sevi un mūziķi, kā arī bu, tas arī ir drīzāk tehnisks darbs, kur arī gan tehniskās, gan muzikālās zināšanas,” citām procesā iesaistītām personām. Ne- daudz jāstrādā pie skaņas programmatūras, saka Lilita. pieciešams ļaut sev pieņemt radikālus lē- pie skaņu pults, bet darbinieks atbild drīzāk Agnese rezumē: “Idejiski un arī tas, uz mumus ātri gan ieraksta procesā, gan pēc- par līmeņiem, lai viss būtu labā skaļumā, par ko pati cenšos kaut kā spēcīgāk tiekties, apstrādē. Svarīgi spēt plānot laiku, analizēt to, lai viss laicīgi noskanētu, par džingliem, pilnveidoties, ir tehniskais aspekts. Manu- paveikto, ļaut vaļu jaunām idejām, neatkār- par komutāciju, signālu plūsmu,” atklāj prāt, tehniskā puse ir absolūti neatsverama. tot kļūdas, just, kad darbs ir pabeigts.” Andrejs, un viņam piekrīt Krišs: “Bieži vien Domāju, katrs skaņu inženieris radošo sevī “Ja nav uzticības un kontakta, ieraksta darbs mēdz paredzēt tikai to, ka nevajag sa- sajūt atšķirīgi, bet tas pavisam noteikti ir process, manuprāt, nevar būt veiksmīgs. bojāt mākslu, ko veido mūziķi, vien tehniski vienmēr klātesošs, vitāls un ārkārtīgi no- Ieraksts nav kaut kas ierasts un dabisks kvalitatīvā veidā nodot to tālāk.” zīmīgs impulss. Tas laikam ir primārais mākslinieka dzīvē, tas prasa pilnīgi citu Pauls Dāvis akcentē, ka jomu saplūšanu dzinulis ikvienam, kurš ar šo lietu nodarbo- mentalitāti, koncentrēšanos un enerģiju, diktē industrija: “Budžeti kļūst mazāki, bet jas – dzīvā pulsācija, ka tieši šī skaņu pa- nekā spēlējot mājās vai koncertā. Ir mū- projekti lielāki, un tas saliek mūsdienu ska- saule rada jūsmu un aizrautību. Profesijas ziķi, kas atnāk šķietami sagatavojušies, ņu režisoru, kurš ir skaņu inženieris (teh- virskārta noteikti ir tehniska un izteikti ra- ir spēlējuši repertuāru neskaitāmas rei- niskā puse) un bieži arī producents (māksli- cionāla, bet tai neapslāpējami piemīt un to zes, bet ierakstā vienkārši nespēj nospēlēt nieciskā puse), vienā cilvēkā, jo tā lētāk. Tik visu caurstrāvo šī sonorā juteklība.”

MŪZIKAS SAULE 1/2020 19 Ir tikai jādara SARUNA AR TĀLI TIMROTU Liene Jakovļeva

Vecrīgas sirdī gadsimtiem senajā Reformātu Bet tad vēl jūsu biogrāfijā figurē Sound Division Studios, kas baznīcā ir vieta un māja skaņai. Tur jau kopš dibināšanas laikā 2004. gadā medijos tika skaļi pieteikta kā 1967. gada top ieraksti, tur savas balss un savu pasaules līmeņa skaņu ierakstu studija. Un Tālis Timrots kā instrumentu skaņu gadu desmitos iemūžinājuši galvenais studijas skaņu inženieris. neskaitāmi mūziķi. Un šīs teju leģendārās Jā, ar tādu attieksmi viss tika veidots, un starts tieši šāds arī izska- tījās. Tikai ir tā, ka strādā jau cilvēki, nevis dzelži. Tur apakšā ir telpas par savām otrajām mājām sauc arī viens privātā nauda, kas diktē noteikumus, un pēc zināma laika es šos no pieprasītākajiem Latvijas skaņu režisoriem nosacījumus vairs nespēju pieņemt. Mani vairāk interesē, lai lietas Tālis TIMROTS. Tur pie skaņu ierakstu pults attīstās un notiek. Nu pēc padsmit gadiem tas rezultāts tur diemžēl tiekamies un runājam par profesiju, kas pat radio ir redzams. Biju atbildīgs par tehniku, pats atradu to vietu, pieda- lījos, darīju, bet diemžēl viss aizgāja citu ceļu. Šādā studijā ir ļoti ikdienā strādājošam un ar ierakstiem dažādos daudz jāinvestē un visas tehniskās lietas jāuztur perfektā kārtībā. kontekstos saistītam iztaujātājam aizvien Tur nebija īsta saimnieka, un kaut kā nesanāca… tomēr šķiet mazliet mīklaina, noslēpumaina un Tomēr man tā bija ļoti laba pieredze īstenot savus sapņus un neizzināta. ambīcijas, kuras es nekad nespētu citādi realizēt, jo, pirmkārt, man nekad nebūs tāda finansējuma. Bet pamēģināt, kā tas viss veidojas un arī kādu laiku tur strādāt – tā bija izcila pieredze. Viens no top Žurnāla galvenais redaktors Orests Silabriedis, rosinot mani punktiem man šajā laikā bija “Prāta vētras” albums “Četri krasti” intervijai ar Tāli Timrotu, lūdza parastu sarunu ar neparastu cil- un lielā tūre. Tolaik mēs tur studijā burtiski nedēļām dzīvojāmies. vēku. Diez vai kāds tā vieglu sirdi atzīsies, ka ir gauži neparasts Tas ir laiks, ko patīkami atcerēties. Un arī rezultāts bija labs. cilvēks. Bet noliegt, ka esat publicitātei visai noslēgta per- Pieminējāt ambīcijas un sapņus. Kādi tie ir skaņu režisoram? sonība, gan laikam nevarēsiet – tīmeklī intervijas ar jums ne- Jebkurš skaņu industrijā strādājošs cilvēks gribētu strādāt uz top atrast, smalkajās aprindās negrozāties. Jūs spītīgi tam turaties pultīm pasaulē, piemēram, SSL. Tas ir neapspriežams augstākā pretī vai vienkārši darāt savu darbu, daudz par to nerunājot? līmeņa brends – Solid State Logic. Tā skanējumu es dzirdu, jūtu Tas, ka neesmu facebook, ir tiesa, bet tā nav poza. Ir divas cilvē- un atšķiru starp visiem citiem. Pēc tam, kad esi izbaudījis darbu ku kategorijas – vieni, kas sevi nenormāli pozicionē, reklamē, pat ar šo aparatūru, ir ļoti grūti atsākt strādāt ar zemākas klases teh- ar totālām galējībām mēģinot iegūt atpazīstamību. Un ir otri, kas niku. Alegoriski izsakoties, tas būtu izbraukt ar glaunu autiņu un cenšas dzīvot savu dzīvi, darīt darbus un daudz par to nestāstīt. Un pēc tam iekāpt vecā lūznī. Mums jau gan tolaik nebija tik lielas tādu jau katrā profesijā ir ļoti daudz. pieredzes un informācijas, daudzas lietas tika pirktas, tikai lasot Mūsu tikšanās vieta ir Reformātu baznīcā. Gribētos īsti saprast, komentārus, atsauksmes. Taču tas ir neapstrīdami – piedāvājums kas apdzīvo šo ēku un kāds ir jūsu statuss šeit. ir milzīgs, bet augstākās klases lietas ir tikai dažas. Situācija ir visai sarežģīta, bet tā nav negatīva. Es joprojām esmu Tas bija mazliet kā ar kaķi maisā? Rīgas Skaņu ierakstu studijai piederīgs – patiesībā tajā patlaban Jā, bet īstenībā tika trāpīts. palikuši vien pāris cilvēki. Tas ir šeit augšā, kur runājamies. Lejā Bet arī ar izcili labu tehniku jāprot labi strādāt. Ar supermašīnu ir Mints Music studija, par ko es oficiāli maksāju īri. Tehnika tajā taču arī visupirms jāprot braukt. ir privāti gādāta un piederīga. Abas studijas ir saistītas, un darbi Ja jūs nopērkat veļasmašīnu, tai klāt taču ir instrukcija, un, ar to notiek abās vietās. iepazīstoties, cilvēks iemācās rīkoties ar veļasmašīnu. Tas pats at- Tātad jūs esat drīzāk sadarbības partneri, nevis konkurenti. tiecas arī uz citām tehnikām, pamatlietas ir izlasāmas. Tās jau ir

Jā, uz tādiem noteikumiem tas viss šeit ir būvēts. “sešas pogas” – jāsaprot, kā ar kuru rīkoties. Janne Körkkö – Jānis Porietis, Foto

20 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Nu jā… Bet arī vijolei ir četras stīgas, klavierēm astoņdesmit Viss minētais, un vēl es pievienotu labu komandu, kurai tu simt- astoņi taustiņi, alfabētā ir trīsdesmit trīs burti. Jautājums – kā procentīgi uzticies. “Koku operā” tie bija skaņu sistēmas inženieris un vai mēs katrs to protam izmantot. Māris Liepa no UBS un Gints Pelcbergs, kuru es cenšos piesaistīt Skaidrs, ka, lai vijoles stīgas dabūtu pie dzīvības, ir krietni vairāk projektos kā tehnisko inženieri. Ja esi pie pults, tad jābūt šim teh- jāmācās. Bet, ja runājam par tīri objektīvām lietām… Kā Zazerskis niskajam inženierim, kurš izstaigā vietas, izkontrolē skaņu, Tādās [Edmunds Zazerskis, UBS jeb “Universālās Baltijas skaņas” vadī- situācijās ļoti vajadzīgs kāds, uz ko var pilnībā paļauties. tājs – aut. piez.] saka – samiksēt skaņu var jebkurš amatieris. Nā- Ja koncertā vai pasākumā kaut kas ar skaņu būs ne tā, visi ska- kamais solis ir dabūt plānus tālumā un ja vēl sabūvēt plašumā... Tā, tīsies uz to, kurš sēž pie pults, un atbildību prasīs no viņa. lūk, jau ir augstākā pilotāža. Bet tomēr interesanti – nesen kādā sarunā uzzināju, ka, pētot kon- Skatoties uz profesionālu gleznu vai fotogrāfiju, varbūt desmit certa apskaņošanas kvalitātes kritērijus, skaņu inženieris ir tikai procenti no visiem skatītājiem sajutīs 3D dimensiju, kas tajā veido- apmēram sestā pozīcija tajā rindiņā, no kā ir atkarīgs skanējums. jas. Līdzīgi ir mūzikā – tā arī ir sava veida glezna vai bilde, kurā var Jo īpaši jau laikam popzvaigznes sajūt skaņucilvēka svarīgu- panākt dziļumu, plašumu. mu – citādi lielā stadiona koncertā viņi ir tikai mazi cilvēciņi tur Tikai – cik daudzi no mums to uztver un saprot. tālumā un viņus pie labākās gribas nevar sadzirdēt. To var nesaprast, bet nevar nesajust. Protams, nekas šajā jomā nav No skaņu režisora ir daudz kas atkarīgs, bet to novērtē ļoti maz cil- pareizi vai nepareizi. Taču apkārt ir ļoti maz indivīdu, ar kuriem vēku. Jo tu jau turpini to ideju, kas ir uz skatuves. Protams, ir vesela varu komunicēt par šīm lietām. Ja cilvēks vakarā iet iedzert glāzi komanda, kas palīdz radīt šovu, – ir gaismas, tāpat stage manager vīna, viņš grib, lai ir forša kompānija, lai ir ar ko sarunāties un vei- jeb skatuves menedžeris, kas ir tēvs un māte vienā personā un par dojas laba atmosfēra. Arī komunicējot par darbu ir līdzīgi – es ļoti visu rūpējas. reti piedalos šādās diskusijās, jo ir maz cilvēku, ar kuriem varu par Jums ir nācies strādāt arī augstākajā līgā. šīm lietām runāt. Negribu tērēt laiku, lai kādu pārliecinātu. Vienam Tie bija divpadsmit gadi ar “Prāta vētru”. Tas ir līdzīgi kā lielajā patīk tāda mūzika, otram citāda. sportā – tev ne par ko nav jārūpējas, viss nodrošināts, tikai nepār- Ir svarīgi, ka tu izvēlies vidi, kurā gribi dzīvot, un sabiedrību, traukti jābūt maksimāli labākajā formā. Tiklīdz tā nav, tu momentā kurā gribi uzturēties un pavadīt savu laiku. Strādājot ne vienmēr tas esi ārā no sistēmas. Tā ir nenormāla pieredze, bet kaut kādā brīdī ir iespējams, bet brīvajā laikā es cenšos noslēgties. Darbā sabiedrī- sāk dumpoties veselība. Tāpēc arī mēs šķīrāmies. bas tāpat ir pārāk daudz. Turklāt es teiktu, ka skaņu inženieris ir Tā ir rutīna, slodze un pilnīga sevis dedzināšana, kas nereti var arī psihoterapeits, tāpēc reizēm tu tik ļoti nogursti no cilvēkiem, aiziet tik tālu, ka sākas atkarības. Un tas nav izlaidības dēļ… Šis kas ir tik atšķirīgi, kuriem ir savs viedoklis, kuri visu zina. Un tad dzīvesveids nav nekāda leiputrija, kā daudziem varētu šķist. Bet ir jādomā, kā kategoriski nepateikt “tu esi muļķis”, kā transformēt patiesībā jau jebkurš darbs, ja to dara no sirds, no cilvēka prasa viņa viedokli, kā izmainīt to, ko viņš vēlas, tā, lai tas nebūtu jūtams. milzīgus resursus. Tas ir sarežģīti. Bet ne jau visi nokļūst augstākajā līgā. Kāds bija jūsu ceļš līdz Pati jūs iepriekš it nemaz nepazinu, arī darba attiecībās nekad tai? Un kur ir pats tā sākums? mūsu ceļi nebija krustojušies. Tāpēc lūdzu klasiskās mūzikas Sākums bija Ogre, mūzikas novirziena klase, kur, līdzīgi kā mūzikas lauciņa kolēģus, kuriem ar jums bijuši un aizvien ir kopīgi dar- skolā, astoņus gadus mācījos visu, arī dziedāju korī un spēlēju akor- bi, jūs dažos vārdos noraksturot. Mīklas neminēsim – tie ir Ieva deonu. Un tas viss ir ļoti noderīgi, jo notis manā profesijā tomēr būtu Parša, ar kuru joprojām tapšanas procesā ir viņas mūzikas al- vēlams pazīt. Otrajā dienā pēc 8. klases eksāmena gan es akordeonu bums “Es domāju uz Tevi”, Armands Siliņš, kura izlolotajam fes- pārdevu, jo tas man bija totāli apnicis. Un tad iestājās trīs gadu pauze. tivālam “Sansusī” jūs esat galvenais skaņuvīrs, Latvijas Radio Pēc tam nopietni aizrāvos ar radiotehniku. Sekoja trakais armi- kora diriģents Kaspars Putniņš, ar kuru kopā daudz darīts. Un jas periods. Un pēc atgriešanās sākās meklējumi, kas Latvijas Radio te izkristalizējas atslēgas vārdi – skaņu režisors-mākslinieks ar absolūti savu skatījumu, mazliet alternatīvs un izcili profesio- nāls, nekautrējas piedāvāt savus variantus, izvēlas ne pašus vieglākos un bieži pat riskantākos ceļus. Hm… Interesanti. Vispār dzīve novedusi pie tā, ka man vairs nav īsti saistoša komercmūzika. Kaut gan, no otras puses, – ja esi izvē- lējies šo profesiju, tu vari pateikt vienu reizi kādam “nē”, otru reizi, bet īsti pareizi tas tomēr nav. Zobārsts taču arī nesaka pacientam – tu man īsti nepatīc, es tev zobus nelabošu. Bet man pašam interesantākais, svarīgākais un intriģējošākais pat- laban ir tas, ka tu sastopies ar ko neordināru un tev ar to jātiek galā. Nu, piemēram, “Sansusī” festivāls. Tad arī ir vislielākais gandarījums. Tomēr pastāv taču iespēja izvēlēties, ar ko kopā strādāt? Man laikam ir ļoti paveicies, jo darbi un cilvēki mani atrod paši. Un tie tiešām ir ļoti interesanti piedāvājumi. Pašreiz mani savā varā pārņēmusi laikmetīgā mūzika. Tiesa, es gan reizēm mēdzu skeptis- ki skatīties uz to, kas tiek atskaņots, jo pasaule jau sevi ir izsmēlusi un cilvēki sāk izdomāt lietas, kas varbūt nemaz īsti par mūziku nav nosaucamas. Bet, piemēram, pieredze ar Annas Ķirses “Koku operu” Somijas mežos bija unikāla. Neviens jau mežā operu nebija taisījis, tāpēc viss bija jārēķina, jāprognozē, jāizveido neapgūtā vietā tā, lai skan kā viens vesels – uzdevums bija ļoti sarežģīts. Šo notikumu es no pieciem sešiem gadījumiem savā pieredzē atceros kā vienu no jau- dīgākajiem. Un īpaši to sajūtu ar laika distanci. Kas pasaka priekšā, ar ko sākt un ko darīt, nonākot mežā, kur jātop operai? Pieredze, intuīcija, profesionalitāte? Latvijas Radio koris Annas Ķirses “Koku operas” izrādē Somijā

MŪZIKAS SAULE 1/2020 21 SKAŅU REŽIJA saveda mani kopā ar Gustiņu [Latvijas Radio ilggadējais skaņu in- Kuri? ženieris Augustīns Delle – aut. piez.]. Nezinu kāpēc, bet bija vaja- The Cure, New Order, Ian Brown, Triakel – tās joprojām man ir dzīgs laiks, lai sakārtotu lietas un varētu sākt strādāt Latvijas Radio, mīļas grupas un mūziķi. Arī vecais amerikāņu džezs, piemēram, un tad no citas puses ceļi krustojās ar Māri Lāci, kurš savukārt to- Benijs Gudmens. laik darbojās šeit, Reformātu baznīcā. 1986. gada 23. februārī sāku Tas skan mašīnā? strādāt Rīgas skaņu ierakstu studijā. Laikam jau tiešām mūziku visvairāk tagad klausos mašīnā. Un Tātad jūsu skolotāji ir dzīves pieredze un meistari līdzās? tad vēl varbūt trīsreiz gadā uzlieku vinila skaņuplates. Piemēram, Jā. Bet mūslaikos es noteikti brauktu kaut kur mācīties. Protams, Ziemassvētkos. daudzo skolu vidū ir tādas, kur viss notiek vairāk teorētiski, tāpēc Plates kā modes lieta vai ne tikai modes lieta? Tas, protams, krietni lielāku pieredzi var gūt, ja tu trāpies blakus kādām sesijām, neizbēgams pieskāriens tēmai, runājot ar ierakstu speciālistu. ierakstu procesam, kur var mācīties no “lielajiem puikām” un pa- Bet ja mēs tā godīgi pajautātu vinila plašu faniem – cik bieži viņi tās mazām pārbaudīt viņu darīto uz savas ādas. klausās? Nu ir jau kaut kāds šarms tajās platēs, tāpat kā grāmatās. Kas jums trāpījās blakus? Bet patiesībā tu divdesmit piecas minūtes klausies, tad celies no Man savulaik ļoti paveicās, kad uz Latviju sāka braukt lielās ārzem- sava dīvāna, griez plati uz otru pusi… Nu nezinu. ju grupas. Tādos gadījumos UBS mani diezgan bieži aicināja par tā Pēdējā laikā man vairākkārt nācies māsterēt skaņu tieši platēm. saucamo baby sitter. Tas nozīmē, ka pēc saņemtā raidera tu sagata- Jā, vinils skan citādi. Un sava veida modes lieta tā arī ir. Bet otra vo pulti un visu pārējo, tad atnāk skaņu režisors un var strādāt. Tu galējība ir visi šie digitālie formāti. Neko jau šodien nevar noliegt, visu laiku esi blakus, mācies, asistē, esi gatavs palīdzēt un lēnā garā bet skaidrs, ka šiem formātiem viss tiek ar pamatsignālu būvēts. Un uzsūc informāciju, saproti visas svarīgās sīkās lietiņas. tas skan saspiesti un nedzīvi. Jā, protams, es arī esmu spiests tam Jūsu pieredzē ir vairāk ierakstu vai tomēr koncertu apskaņo- pielāgoties, tāpat nesu mājās ierakstus, klausos datorā, bet… šanas? Jūs noteikti arī jebkurā ierakstā vai koncertā dzirdat ik sīkāko Laikam sanāktu puse uz pusi. Tās ir divas pavisam atšķirīgas lietas, niansi. kas viena otru labi papildina. Studijā tu zini signālus, saproti, kas ar Te ir stāsts. Savulaik man bija ļoti mīļa grupa The Wedding Present. tiem notiek, vari eksperimentēt un lēnām izprast. Apskaņojot kon- Viņi ilgi nebija koncertējuši, es speciāli aizbraucu uz Mančestru vi- certus, viss jādara milzu tempā, ātri jāuzbur bilde. Tie, kas strādā ņus klausīties. Starp citu, uzskatu, ka festivāli jāapmeklē tikai An- abās jomās, iespējams, panāk labākos rezultātus. Un tagad jau dau- glijā, kur tie ir kā mums dziesmusvētki. Un tātad ir The Wedding dzi tā dara, kaut gan pasaulē viena daļa skaņu režisoru kategoriski Present koncerts, un no profesionālā viedokļa viņi skanēja tiešām atsakās jaukt šīs lietas. Ir jau tā, ka te, studijā, tu sēdi siltumā, tev visai draņķīgi. Bet, kad iznāca solists, kurš ir leģenda, un kad visi ir laiks cīnīties, toties, ja tu studijā izdari vienu kļūdu, tā paliks uz dziedāja viņiem līdzi, man burtiski skrēja skudriņas. Un, lūk, tas visiem laikiem. Koncertā ir vienkāršāk, ja vien tas netiek fiksēts – ir tas svarīgākais, nevis gausties, ka nebija labi un bija problēmas. kā smejamies, stunda kauna, un tu esi mājās. Tas par koncertiem. Bet kā ir ar mūzikas un kļūmju dzirdēšanu Mūzikas spektrs, ar kuru jūs strādājat, ir ļoti plašs. ierakstos? Kaut gan pasaulē tomēr daudz populārāk ir koncentrēties uz vienu Būšu godīgs – man mašīnā bieži skan Latvijas Radio 1. Tur ir ne- mūzikas virzienu. Un tā ir pareizāk, jo tad cilvēkam ir iespēja sevi pieciešamā informācija, nu jā – arī mūzika. No pirmajām taktīm vairāk veltīt jaunumiem un aktualitātēm konkrētajā nozarē. jūtu, vai tā nākusi no aizokeāna, vai tas ir šeit veikts ieraksts. Jūs tā darāt ziņkāres dēļ? Bet, ja dzirdu mūziku, kas saistās ar labām atmiņām, tad vispār Tā vienkārši sanācis. Atceros, 90. gados pāris gadu strādāju pār- neiedziļinos profesionālās niansēs, man tas absolūti nav svarīgi. svarā ar šlāgermūziku, kas tolaik plauka un zēla, līdz pajautāju pats Starp citu, ļoti grūti apvienot klasisko mūziku ar folkloru. Tur ir sev – kāpēc man to vajag? Pēc tam nāca smagā metāla ēra. intonācijas un ritma problēmas. Klasiskā mūzika balstīta uz per- Bet patiesībā viss sākās ar pirmajiem ierakstiem, kas bija “Jauna fekcionismu, kas man vispār ļoti patīk. Taču tad tu sāc sevi bendēt mēness” vinila plate “Aizlaid šaubas negaisam līdzi”. Par šo arī tiku ar to, ka vajag vēl un vēl perfektāk. pie tajā laikā prestižās Raimonda balvas par skaņu ierakstu. To man Bet vispār – ja ņemam visu pasauli, daudz kas skanējumā atka- pasniedza Jāzeps Kulbergs – ko gan vēl tādam iesācējam kā man rīgs no mentalitātes. vairāk vēlēties! Kā skan latvieši? Biju klāt pašos pirmsākumos grupai “Odis”. Man svarīga ir alter- Par klasisko mūziku neuzdrošināšos spriest, bet lielā daļā rokmū- natīvās mūzikas plate “Ienāc ausīs” – tā bija pirmā, ko arī producē- zikas un popmūzikas diemžēl diezgan nīkulīgi. ju, un tolaik, 90. gados, šādu mūziku oficiāli ierakstīt profesionālā Vai skaņu režisoram ir savs rokraksts? skaņu ierakstu studijā nebija vienkārši. Es noteikti atpazītu lielāko daļu savu Latvijas kolēģu. Mēs jau arī Bija arī sadarbība ar grupu “Marana”, kurā tolaik muzicēja tādi neesam tik daudzi. profesionāļi savos mūzikas lauciņos kā Normunds Šnē, Raimonds Kaut gan mūslaikos – ja tev ir dators un tu strādā virtuvē pie Macats, Valts Pūce. Tad pamazām sākās koncertu apskaņošanas ledusskapja, tad tu jau pretendē uz to, ka esi skaņu režisors un tev darbība Latvijā, arī pirmie ceļojumi. Kā jau praksē notiek, pēc veik- ir studija. Patiesībā līdz tam tomēr ir stipri tālu. Izveidot kārtīgu smīgas sadarbības studijā bieži vien seko uzaicinājums piedalīties studiju ir ļoti dārgi. Un nav nekādas atšķirības, vai tā ir Amerika vai koncertu apskaņošanā. Patiesībā lielie festivāli dod milzu rūdīju- Latvija. Katrs dzelzis un katrs labs mikrofons maksā vairākus tūk- mu, jo grupas ir ļoti atšķirīgas, jāmāk zibenīgi apmest kažoku, lai stošus. Tad ir jautājums, kā to atpelnīt. Vai nu vecmāmiņas bagā- viss izklausās labi. Būtībā ir jāpārvalda visi mūzikas virzieni un tības, vai milzīgs fanātisms. Bet visi, kas nāk uz ierakstu, protams, žanri, jāzina pamatlietas un standartprincipi. Jāsaprot, ko ar katru grib to labāko. Tikai reizēm piemirstas, ka par to jāmaksā. instrumentu var darīt, kā to pielāgot situācijai. Tā arī veidojas tas Ja teātrī sanāk neveiksme, pie visa vainīgs režisors. Vai arī pie skaņas modelis. sliktas dziesmas vaino skaņu režisoru? Bet vai nav tomēr tā, ka, strādājot dažādās mūzikas jomās, vei- Ļoti daudzi tā darītu, tāpēc psiholoģiskā ziņā šī profesija ir diez- dojas interesantāka dzīve? Tas taču ir aizraujošāk nekā divdes- gan nepateicīga. Jo pa ausīm dabūjam diezgan bieži un daudzreiz mit piecus gadus kalpot tikai vienam mūzikas virzienam. nepamatoti. Manā skatījumā nav sliktas un labas mūzikas. Arī mūzikas klau- Kāds būtu ideālais skaņu režisora pienesums ierakstā un sīšanās ziņā. Ar interesi varu klausīties jebko, tomēr mūzikas koncertā? klausīšanās arvien biežāk man paliek otrajā plānā. Ir gan daži mīļi Klasiskās mūzikas koncertā tas noteikti būtu tāds, ka apskaņošanu ieraksti, ko reizēm uzlieku, vadoties pēc noskaņojuma un sajūtām. nedrīkstētu dzirdēt un sajust. Rokkoncertā gluži pretēji – tur jābūt

22 MŪZIKAS SAULE 1/2020 tā, ka bikses plīvo. Kokteiļvakarā jājūt pavisam kas cits. Visās šajās Aizvien mazāk. Bērnībā mūzika un sports bija galvenās aizrauša- situācijās skaņu režisors palīdz veidot gaisotni. nās. Un hokejs bija numur viens. Individuālie sporta veidi man ne- Es cildinu šo profesiju, un man dzīvē reāli bijuši divi gadījumi, kad nav likušies saistoši – nesaprotu, kāpēc jāskrien no viena pun- kad zinu – tieši pateicoties sadarbībai skanējuma ziņā, mākslinie- kta uz otru. Man vienmēr patikušas komandu spēles. kiem pēc tam izteikti nozīmīgi pasūtījumi. Jā, hokejs vienubrīd dzīvē bija diezgan nopietna prioritāte. Vaja- Bet vai negribas kādreiz vairāk novērtējuma tieši jūsu pada- dzētu jau regulārāk to darīt, bet ikdienas notikumi daudz ko mai- rītajam? nījuši un visgrūtāk ir atsākt, kad esi pārtraucis. Katram cilvēkam ir būtiski pateikt otram paldies. Diezgan daudzi mūziķi un skaņu cilvēki jau slidinās – mēs to Taču diez vai skaņu režisors būs pirmais, kuram pēc koncerta savā starpā jokojot saucam par daiļslidošanu. Smejos, ka esmu pieies klāt un pateiksies. Vispirms būs mūziķi, režisors, vizuālā nospēlējis arī vienu spēli Latvijas izlasē. Naktī to nosapņoju, nā- tēla veidotāji… kamajā dienā atskanēja zvans no Somijas vēstniecības. Uz Latvi- Nepiekritīšu. Man ir tā bijis. Un arī Latvijā. Šajā ziņā nejūtos ap- ju braucot Somijas izlase, un tiek vāktas maiņas labdarības spēlei. dalīts. Domāju, ka cilvēki mūsu darbu tomēr novērtē. Tur bija daži no NHL līmeņa, legendārais Jari Kurri, vecmeistari Arī jūsu lauciņā ienāk jauni cilvēki. Ko rāda šī aina? un viena maiņa no mūziķiem. Somiem no mūziķu puses piedalījās To pašu ko visos laikos. Jaunie nāk un maina iekārtu. Kad sāku strā- skandalozie Leningrad Cowboys. Tā es tur nokļuvu. Bet kā abso- dāt, priekšā bija Jāzeps Kulbergs, Kārlis Pinnis. Un mēs tieši tāpat lūti leģendāru atceros pasenu spēli starp aktieriem un mūziķiem. sākām, un mūs neatzina. Līdz ar to es uz jaunajiem skatos citādi. Diemžēl Latvijas Televīzijā šis ieraksts laikam ir iznīcināts. Paaudze ir nomainījusies, jaunie nesaprot analogo sistēmu, kas Jūsu darbs ir vairāk individuālais vai kolektīvais sporta veids? patiesībā ir daudz pārskatāmāka. Bet jaunie skaņu jau sākotnēji Ņemot vērā, ka tur aiz stikla ir vairāki cilvēki, droši vien kolektīvais. būvē aipodam – tas ir cits redzējums par skaņu, tā ir graudaina, Bet ir taču daudz laika jāpavada divvientulībā ar skaņu. nav akustiska. Un mums atliek to pieņemt vai nepieņemt. Tāpēc es Jā, bet gala verdiktu tomēr saka pārējie. Tevi jau interesē kopējais viedoklis. šajā lauciņā neeju, jo tas nav mans. Man patīk strādāt ar akustiska- jiem instrumentiem un veidot tādu skaņu. Redzu mūziķus, kas nāk uz ierakstu ar savu inženieri. Skatos PSIHOLOĢISKĀ ZIŅĀ ŠĪ PROFESIJA un domāju – nu kāpēc tu tā dari?! Bet saprotu – viņiem ir vairāk IR DIEZGAN NEPATEICĪGA, informācijas un zināšanu digitālajās tehnoloģijās, jaunie to daudz ātrāk apgūst. Turpretim vecās parādības… Jā, viņi varbūt zina le- JO PA AUSĪM DABŪJAM DIEZGAN ģendārus nosaukumus, bet ne to, kā tie izmantojami. BIEŽI UN NEPAMATOTI Vai ir tā, ka skaņu režisora labākais draugs ir skaņu inženieris? Patiesībā te ir drusku sajukums terminoloģijā. Jēdziens skaņu reži- sors 80. gados tika ievazāts no Vācijas. Principā mēs visi esam skaņu Droši vien ir dažādi scenāriji notikumu attīstībai tad, kad no inženieri, kā angliski tas saucas sound engineer. Pēdējā laikā no gais- jūsu puses darbam pielikts punkts. motājiem gan ir ienācies smalks apzīmējums ‘skaņas dizaineris’, jo viņi Pašam jau vienmēr šķiet, ka esi izdarījis visu. Zelta likums – nekad sevi sākuši saukt par ‘gaismas dizaineriem’. Mēs gan par to iesmejam. nedrīkst rādīt citiem pusgatavu materiālu. Kurā brīdī ir vislielākais prieks strādāt: apskaņojot koncertu, Bet, kad ir punkts, tad ir dažādi. Reizēm mūziķi pasaka, ka viss ierakstā, pēc tam apstrādē knibinoties? galīgi garām, bet pēc pāris stundām atzīst – nē, viss taču kārtībā. Grūti pateikt. Visforšākais ir strādāt ar materiālu, kas tev pašam pa- Mākslinieki ir tādi indivīdi un personības, ka grūti reizēm nojaust, tīk, bet tas negadās bieži. Ja patīk, tu jau no paša sākuma iededzies, ko viņi īsti gribējuši. Un interesanti – kad man pašam šķiet, ka viss tērē vairāk laika, nekā dots, toties ar prieku. Diemžēl tā var aizrauties sanācis labi, daudzi domā citādi. Un, kad esmu pilnīgi neapmie- arī par traku un kaut ko izpostīt. Bet projekts ir interesants no sāku- rināts ar rezultātu, visi ir sajūsmā. To es nevaru izskaidrot. ma līdz beigām, ja nes savstarpējas simpātijas. Viss pārējais ir darbs. Bet kāds ir darba iesākums? Nav taču tā, ka mūziķi atnāk uz Īstenībā esmu priecīgs, ja varu izlabot kādas problēmas. Bet, studiju un tad jūs pirmoreiz viņus izdzirdat? kad materiāls ir gatavs, lielākoties neesmu līdz galam apmierināts Mēdz gan tā būt. Un bieži vien viņi paši nesaprot, ko ar savu mū- un nekad arī neklausos gatavos albumus. Nu labi, ir daži ieraksti, ziku darīt. Es jau gan cenšos iespēju robežās melno materiālu pa- ar ko esmu mierā... klausīties, vismaz nepazīstamu mūziķu stilu iepazīt. Vai ir kas no padarītā, par ko būtu jākaunas? Vai pandēmija ietekmēja jūsu darbu? Būšu godīgs – varbūt viens tāds projekts ir. Bet tas nav aiz pavir- Protams. Viss apstājās. Gads šogad iesākās ar milzu jaudu – parasti šības. Tas vienkārši varēja nebūt. Var jau būt, ka ir vēl kas, tikai janvāris ir patukšs mēnesis, taču šogad bija pārpilns. Bet man jau tas aizmirsies. Jo cilvēks ir būvēts tā, ka labās lietas mūs dzen uz tad, kad parādījās pirmie upuri Ķīnā, šķita, ka būs ziepes. priekšu, bet sliktās aizmirstas. Citi teica, ka šis bija lielisks laiks sevis izglītošanai un pašizaugsmei. Bija laiks, kad pats stāvējāt uz skatuves ar ģitāru. Tas ir blefs. Īsti padarīt neko nevarēju, kaut dators it kā bija pa- Ir tāda lieta. Tās bija grupas “Aurora”, “Ģenerālis Burts”, “Pienvedē- ņemts līdzi uz laukiem, lai strādātu. Toties izdarīju tūkstoš lietu ja piedzīvojumi”. savā lauku īpašumā. Spēlēju arī “Rīgas Viļņu” pirmsākumos, ar “Otru pusi”. Bet tie jau Jums esot bites. tādi mirkļa vājumi, kad 90. gados sāka veidoties underground mūzika. Un viņas šogad bija ļoti čaklas. Lauki sakārto domas, mūku tur Drīz sapratu, ka nav laika tam nopietni pievērsties un jāizdara izvēle. prom, tiklīdz rodas iespēja. Tas ir aiz Smiltenes, starp Zvārtavu un Tagad spēlēšana vairs nemaz nav aktuāla? Valku. Mums tur daudz kaimiņu tagad. Jānis Lūsēns iegādājies īpa- Viss nolikts plauktā, un es neredzu vajadzību tur maisīties pa vidu. šumu, fotogrāfs Andris Krieviņš tur dzīvo, Indriķis Veitners Gaujas Nekas nevarētu izprovocēt jūs, lai ņemtu rokās ģitāru? zivis man sūta bildītēs, arī Māris Mihelsons turpat. Veco grupu vislielākā kļūda ir pēc divdesmit gadiem atgriezties uz Vai aizvien ir kādi nerealizēti sapņi, kas saistīti ar darbu? skatuves. Simtprocentīgi vienmēr viņi sabojā pilnīgi visu. Leģenda Vienu tādu sapni esmu izbaudījis – tas ir Glāstonberijas festivāls ar ir jaudīgāka. Tas viss ir mārketinga triks, uz ko kāds nopelna. Cil- “Prāta vētru”. Protams, gribētu ar kādu A klases grupu pasaules tūrē vēks fizioloģiski mainās, prasmes pazūd. Nevajag bojāt leģendas. pastrādāt, bet tas ir neiespējami, jo tādas lietas tik vienkārši nenotiek. Tāpat kā nevajag braukt kaut kur tikai tāpēc, ka tur kaut kad bijis Taču viss ir normāli, nav īsti, par ko sūdzēties. Vienmēr var la- forši. Nevajag raustīt senas lietas. Labāk dzīvot atmiņās. bāk un citādi. Bet galvenais, lai ir darbs, ko darīt. Pārējo var sakār- Arī hokejam bijusi vieta jūsu dzīvē. Ir joprojām? tot. Ir tikai jādara.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 23 ELEKTRONIKA Meitenes un

elektronikaLena Sme

Nesen, sniedzot interviju portālam lsm.lv par un kliedzienos, caur MNTHA elfa ausi var ielīst Berlīnes notiku- mūzikas festivālā Tallinn Music Week notiekošo, mu esences epicentrā, bet var arī viegliem soļiem ieluncināties kā arī apspriežot Latvijas mūzikas eksporta Evijas Vēberes maigajā, bet spēcīgajā un nedaudz trauksmainajā trauslumā, kas kosmiski spīguļo un raugās virsū ar miljons nere- potenciālu kopumā, nonācām pie secinājuma, dzamu būtņu acīm. ka šajos platumgrādos īstais zelts ir nevis koks vai šprotes, bet gan meitenes un elektronika. SIGN LIBRA Lai cik banāli tas neizklausītos, tomēr Latvijā nu Gada sākumā Latvijas mūzikas industriju pārsteidza negaidīta jau atrodamas vairākas ar elektronisko skaņu ziņa – mūziķes Agatas Meļņikovas jeb Sign Libra otrais studijas albums tika recenzēts vienā no pasaules ietekmīgākajiem neak- ražojošo atribūtiku apbruņojušās daiļā dzimuma adēmiskās mūzikas medijiem Pitchfork. Nozīmīgā Bruklinas leibla pārstāves, un tas, manuprāt, ir interesantākais, RVNG Intl. paspārnē izdotais Sign Libra otrais studijas albums ar kas šobrīd Latvijas mūzikā notiek. nosaukumu Sea to Sea daudziem lika atklāt šo mākslinieci arī tepat dzimtenē. Latvijas medijos šis notikums neguva lielu rezonansi, vēlāk Mūsdienu mūzikas pasaulē vērojamas savādas, kaut arī vēsturiski situāciju ietekmēja arī pandēmija, atstājot Sign Libra bez iepriekš likumsakarīgas tendences – lai varētu ne tikai radoši izpausties, bet rūpīgi saplānota spilgta koncertu un festivālu saraksta. Uzturot arī radīt kaut ko pavisam jaunu un nedzirdētu, mākslinieki spiesti savu dzīvo performanču augsto kvalitātes līmeni, Latvijā Sign Libra pārkāpt arvien jaunas robežas un jaukt arvien jaunus izpausmju tikpat kā nav uzstājusies – tik vien kā pirms pāris gadiem spilgti un žanru kokteiļus. Veiksmīgākus rezultātus gūst drosmīgākie, kas paziņoja par sevi ar vērienīgām vizualizācijām un māsas, māk- nebaidās ienirt dziļi sevī un izvilkt no pašu dziļumiem sakrālāko slinieces Darjas Meļņikovas veidotām skatuves dekorācijām, uz- vispārējai apskatei un vērtēšanai. stājoties nepieradinātās mūzikas festivālā “Skaņu mežs”. Atceros, Šāda veida kalpošana personīgās identitātes atbrīvošanai, ne- ka vairāki koncerta apmeklētāji toreiz atteicās ticēt, ka šī mūziķe ievērojot aicinājumus piederēt kādam konkrētam iepriekšnoteik- nāk no Latvijas – tik ļoti pārliecinošs, detalizēts, pārdomāts likās tam stilam, protams, padara apgrūtinošus klausītāju mēģinājumus viņas koncerts. jebkādā veidā definēt notiekošo (ar nolūku tajā visā labāk ori- Agata nenoliedz, ka iegulda milzīgu darbu visā, ko iesāk, nežē- entēties), un tas attiecas vairs ne tikai uz mūzikas virzieniem, bet lojot nedz laiku, nedz arī citus resursus, līdz šim kvalitātes latiņu ir arī uz daudz ko citu, piemēram, dzimumiem. bijis būtiski nenolaist zemāk kaut vai tāpēc, lai turpinātu respektēt Šā raksta tapšanas laikā īsi aprunājos ar katru subjektīvi izvēlēto pašas ieguldīto laiku padarītajā. un šeit apskatīto mūziķi, un neviena no viņām nebija gatava skaid- Ar mūzikas pasauli Agatas ceļi savijušies jau labu laiku agrāk – ri identificēt sevi kādā konkrētā mūzikas virzienā vai dzimumā. protams, kā jau Latvijā ierasts, viņa apmeklēja mūzikas skolu, Tas ir novērojams arī pusaudžu paaudzes izpausmēs – dzimuma vēlāk ieguva arī profesionālo izglītību, tomēr liekas, ka mūziku piederības kodi kļūst arvien izplūdušāki un maznozīmīgi, un tas, Agata vienmēr uztvērusi kā jūru, kurā bezbailīgi peldējusies, gan manuprāt, atbrīvo cilvēciskā radošuma izpausmes no iepriekš draiski plunčājoties tās viļņos, gan ziņkārīgi ienirstot pašos dzi- pastāvošām stigmām. Arī stili un žanri, šķiet, nu vairs ir tikai sausi ļumos, no kuriem drosmīgi izcelts pats dīvainākais. Atceros, ka un neko nenosakoši jēdzieni kā satrūdējuši koka virzienu rādītāji esmu satikusi šo savādo būtni jau viņas trakajos padsmitnieces aizaugušā mežā, kur katrs izvēlas savas takas atbilstoši interešu un gados mūzikas žurnālista un dīdžeja Toma Grēviņa rīkotajās dār- drosmes līmenim. Raksta nosaukums “Meitenes un elektronika”, za ballītēs, kur visus mūs vienoja izsalkums pēc jaunas mūzikas protams, ir ironisks, liekot aizdomāties, caur kādiem kritērijiem iepazīšanas un nepacietība atklāt arvien jaunas skaņas. Vairākas mēs cenšamies identificēt sevi mūsdienu pasaulē. reizes piedzīvoju arī negaidītus brīžus, kad Agata, tikusi pie Šo rakstu var uztvert arī kā savādu pandēmijas periodam skaņas pults, brīdī, kad visi jau piepildījuma svētlaimē devušies pielāgotu ceļojumu aģentūras bukletu, ar kura palīdzību iespējams pelnītā atpūtā, ar nerimstošu sajūsmu turpina dalīties ar savas doties muzikāli vizuālos, izziņas pilnos un fantāziju rosinošos ziņkāres izmakšķerēto. piedzīvojumos, jo katra no šeit pieminētām māksliniecēm spēj Arī Agatas pašas ierakstītā un izdotā mūzika, manuprāt, gal- rādīt fantastisku paralēlo pasauli, kurā vērts ielūkoties. Ar Sign venokārt kairina tieši ziņkāri un vēlmi izzināt. Piemēram, viņas Libra, piemēram, ir iespēja apceļot deviņas jūras uz Mēness vai albums Sea to Sea atklāja man Mēness pasauli, un es vairākas die- ienirt raibajā dabā pie ekvatora, ar Elizabeti Balču var ielīst kaut nas pavadīju ar enciklopēdijām, ceļojot kosmosā un apbrīnojot kur dziļi smadzeņu labirintos līdz pašai epifīzei, izstaigājot viņas to, cik daudz neiespējamā un skaistā tajā ir. Agata atzīst, ka šāda radīto endorfīnu sapņu pasauli vai sagaidot jaunāko albumu, pa- veida ceļošana sapņu pasaulē viņai ļoti palīdz arī dzīves grūtajos ciemoties hoteļu istabās visapkārt zemeslodei, kurās māksliniece brīžos, jo ir iespēja bez papildu līdzekļiem, ar fantāzijas un izziņas mīl uzturēties un atrod iedvesmu. Ar Waterflower palīdzību var palīdzību vien pārvietot sevi jebkurā vietā uz šīs vai jebkuras citas

ielaist saknes kādā botāniskajā dārzā un ieklausīties augu čukstos pasaules. HuskoVilnis Rošāne, Kristīne Lūcija – publicitātes, Madjare, Foto

24 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Agata Meļņikova jeb Sign Libra

Un fantāziju rosina jau pati Agatas mūzika – nav nepieciešams Neticami, bet slavenais leibls RVNG Intl., kura darbībai zināt, kam albums veltīts, kādām tēmām tas pieskaras un ko cenšas Agata sekoja līdzi jau ilgāku laiku, uzrunāja mūziķi pats, izsakot izrunāt – skaņu lauks ir tik piesātināts, spēlēties aicinošs, kustīgs piedāvājumu sadarboties un atsūtot nelielu vēstulīti feisbukā. un dzīvs, ka ieripo visos pārējos jutekļu laukos. Klausītājam sāk Brīnumi notiek! Rezultātā tika noslēgts sadarbības līgums, kas likties, ka viņš šo mūziku spēj ne tikai klausīties, bet arī redzēt, paredz vairāku Sign Libra albumu izdošanu. No vienas puses, šī sataustīt un izgaršot. Tā, piemēram, albumā Sea to Sea ar skaņu sadarbība, protams, vērtējama kā ļoti veiksmīga, tomēr mūsdienās palīdzību tik izteikti atspoguļotas ilgas pēc ūdens vibrācijām, ka izdevniecībām nozīmīga loma vairāk ir kopkatalogu veidošanā, albuma klausīšanos var patiesi izjust kā peldi – katra skaņa viļņo- pateicoties kuriem mūzika tiek ievietota vienā plauktā ar līdzī- jas, pil, burbuļo un piesaka sevi ūdenim tik raksturīgos veidos, ka gi domājošiem un daudz sasniegušajiem. Tomēr ne vienmēr tas to neviļus sajūti ar ādas virskārtu. Savukārt iepriekšējais Sign Libra paredz arī aktīvas promo aktivitātes, koncertu plānošanu vai pat albums Closer to the Equator rada tik raibu tropisku atmosfēru, ka vizuālā albumu satura saskaņošanu – pat šķietami uz brīvas pašiz- tā nosaukumu var uzminēt, iepriekš to nezinot. pausmes atbalstīšanu orientētas izdevniecības var uzstāt, ka māk- Pati māksliniece atzīst, ka viņas mūziku nereti asociē ar new sliniecei būtu jāpiekrīt veidot albuma vāku, sadarbojoties ar viņu age stilistiku, tomēr, viņasprāt, žanriski viņas muzikālās izpausmes izvēlēto dizaineri un runājot tiem atbilstošā vizuālā valodā, kas var var vērtēt daudz plašākās amplitūdās. Darbības procesā viņa atstāj būt pretrunā ar paša mūziķa vīziju. vietu žanru mijiedarbībām, plūsmām un izmaiņām. Agata stāsta, ka sintezators uzskatāms par instrumentu, kas paver durvis uz tik CAUR ĒRKŠĶIEM PIE ZVAIGZNĒM daudzām dažādām izpausmēm, ko nevar viennozīmīgi identificēt, Raugoties uz mūzikas biznesa situāciju pragmatiski un nedaudz līdz ar to atšķirība starp new age, ambient, rave, trance vai tehno ironiski, katru no rakstā pieminētām māksliniecēm var patie- var būt vienīgi ātrumos un ritmos. si vērtēt kā visnotaļ veiksmīgu eksportbrendu – salīdzinot pat ar Runājot par žanriem, Agata uzsver, ka tos ir būtiski pieminēt, standarta rokgrupu sastāviem, tām nav nedz pārspīlētu ceļošanas vienīgi raksturojot mākslinieka ietekmes, jo vairāku sintēzē rodas izdevumu, nedz milzīga mūzikas instrumentu skaita. Šāda veida kaut kas jau pilnīgi cits, ko vairs nav tik viegli identificēt. Piemēram, sapņainai mūzikai ir viegli pielāgojams tirgus, tām vienmēr ir pār- rakstot pirmo albumu, viņa klausījusies new age, itāļu disko, ambi- domāta uzstāšanās vizuālā puse, un papildu ērtības rada vairāku ent, japāņu eksperimentālo popmūziku, bet, strādājot pie Sea to tādu organizāciju, kas cīnās par dzimumu līdztiesības jautājumiem Sea, viņas interešu lokā bija franču avangarda instrumentālā elek- mūzikas industrijā, iestaigātās takas un piepavērtās durvis. Turklāt troniskā mūzika, sintpops, beļgu ņūbīts un cita eksperimentālā rit- meitenes, šķiet, bieži vien spēj daudz labāk par sevi parūpēties un ma mūzika. daudz vieglāk pielāgojas apstākļiem un situācijām. Šobrīd, strādājot pie jaunā materiāla, Sign Libra aizrāvusies jau Vairākus gadus esmu vadījusi koncertorganizāciju, pārstāvot ar pavisam citiem mūzikas virzieniem, bet interese par sintezatora Latvijas izcilākos mūziķus starptautiskās mūzikas konferencēs sniegtajām iespējām un skaņām paliek nemainīga. Tas sniedz viņai un organizējot tiem pirmās koncerttūres visā pasaulē. Šis darbs iespēju iztēloties, ka viņa improvizē kopā ar grupu, kurā ir vairāki ir palīdzējis satuvināties ar divām no šajā rakstā pieminētajām instrumenti, turklāt to skanējums ir tik ļoti nenoteikts, ka grūti at- mūziķēm – Elizabeti Balču un Eviju Vēberi. Sadarbības laikā pazīt, kas tas ir – saksofons, taures vai taustiņi. esmu varējusi vērot, kā abas ir iemācījušas pielāgot savu skatuves

MŪZIKAS SAULE 1/2020 25 ELEKTRONIKA mākslas specifiku un aprīkojumu koncerttūrēm un aktīvas tajā kaut ko grotesku, barokālu, iepriekš nedzirdētu. Pati Elizabete ceļošanas nepieciešamībām. Piemēram, Elizabete, kurai vienmēr stāsta, ka visas šajā albumā iekļautās dziesmas ir kā ceļojums viņas bijis būtiski rūpēties par savu vizuālo tēlu, kā dēļ savulaik ceļojot sapņu pasaulē, kurā ir iespēja notikt visdažādākām iespējamām viņa vienmēr ņēma līdzi vairākus čemodānus ar skatuves tērpiem un neiespējamām lietām. Mūziķe vairākus gadus aktīvi cīnījusies un ekscentriskām cepurēm, pēc kāda laika bija iemācījusies ne ti- par vietu mūzikas industrijā, tomēr nekad nav nodevusi savus kai savus mūzikas instrumentus, bet arī tērpus un galvassegas ietil- ideālus un mūzikas radīšanā nav centusies pielāgoties plašākas pināt vienā nelielā rokas bagāžas vienībā, un tas noticis visnotaļ auditorijas uzrunāšanai nepieciešamām metodēm. Nesen kādā no organiski un automātiski, ne tikai, lai izdabātu menedžmentam, mūzikas industrijas skatēm kāds mūzikas producents un Rolling bet arī pašas ērtuma nolūkos, jo staipīt pa pasauli lielo sintezatoru Stone žurnālists mēģinājis pierunāt Elizabeti sarakstīt draisku Zie- var būt arī stilīgi, bet visnotaļ neērti. massvētku dziesmu, kas, viņaprāt, varētu palīdzēt viņai nopelnīt Ceļš līdz kvalitatīvai popularitātei mūzikā nav vienkāršs – ja turpmākai pašizpausmei nepieciešamos līdzekļus, tomēr Elizabete tu neesi zināms, tev ne tikai nav iespējas cerēt uz ieguldītam dar- par to tikai pasmējās. bam atbilstošu atalgojumu, bet pat uz kvalitatīvu aprīkojumu, kas atspoguļotu dzīvo uzstāšanos bez liekas deformēšanas. Savulaik pavadot ilgu laiku koncertos kopā ar Eviju vai Elizabeti brīžiem nācās ar sažņaugtu sirdsausi vērot, kā abas meitenes mācās izgrozīties bieži vien absolūti nepieļaujamos apstākļos. Tomēr tas ir būtisks jebkura mūziķa izaugsmes ceļa posms – sava veida psi- holoģiska skola, kas māca tik būtisko spēju pielāgoties koncertvie- tas apstākļiem, akustikai, gaismai, jo karjeras sākumposmā nereti nav iespējams noteikt visas uzstāšanās detaļas, jo īpaši rīkojot kon- certus jaunajās valstīs, kur par mūziķi maz kas zināms. Un bieži vien arī man pašai bijusi iespēja no mūziķēm kaut ko iemācīties – aizvien apbrīnoju Elizabetes Balčus iekšējo mieru un nestandarta situāciju pieņemšanas mākslu, ko šī šķietami detaļām pieķērusies māksliniece pieprot labāk par padomju armijas tanku. Esam vairākkārt nokļuvušas situācijās, kas man likušas sēdēt kā uz adatām, turpretī viņa tās sagaidījusi ar Budas smaidu (dažreiz gan papildinātu ar sarkanvīna glāzi rokā). Evijai savukārt piemīt lielāks spīts, izturība un vēlme cīnīties par savām tiesībām un ne- pieciešamībām, un viņa ne tik viegli samierinās ar dzīves situāciju piespēlēto, lai arī labprāt mācās pieņemšanu. Grūti spriest, ku- ras kvalitātes varētu būt mūziķim vairāk noderīgas, kuras palīdz virzīties uz priekšu – cīņa vai samierināšanās. Tomēr laikam jau nav jēgas tās salīdzināt, tieši tāpat kā nav jēgas salīdzināt šo abu mākslinieču daiļradi. ELIZABETE BALČUS Elizabete Balčus nāk no visnotaļ radošas ģimenes – mākslinieces tēvs ir arhitekts, savukārt māte vada savām trim meitām veltīto teātri “3 māsas”. Savu ceļu mūzikā meitene uzsāka sen, sākotnēji ilgu laiku darbojās aktīvi koncertējošā vairāku meiteņu folkroka sastāvā “Sus Dungo”, kur spēlēja flautu, bet ar laiku lēnām arvien vairāk laika ieguldīja savā solo projektā. “Neo-psihedēliskais avan- garda drīmpops” ir iespējami tuvākais veids, kā Elizabetes mūzikas stilu raksturot. Elizabete Balčus Radot mūziku, viņa izmanto ne tikai balsi un flautu, bet vairākus elektroniskus instrumentus – dažādus sintezatorus, tostarp analo- Ar savu albumu mūziķe apceļojusi teju visu pasauli – sniegusi gos un digitālos, lūperi un sampleri. Digitālos signālus Elizabete divas nedēļu ilgas koncerttūres Kanādā, vairāki koncerti notikuši kontrolē un modulē neierastos veidos, izmantojot midi kontro- Āzijā, un Eiropa izbraukāta krustām šķērsām. Visvairāk Elizabetei lierus, kā piemēram Leg Strum digitālo kāju, kuru mūziķei uztaisī- laikam paticis Japānā, Taivānā un Itālijā, lai gan Elizabete vienmēr ja kāds meistars no Lielbritānijas, un tas ir vienīgais šāda veida ļoti labprāt pieņem jebkuru aicinājumu doties ceļojumā ar mērķi instruments pasaulē. Nesen Elizabete sākusi izmantot arī tādu satikt jaunus klausītājus. Ceļojot viņa izbauda arī palikšanu ho- kontrolieri, kas ļauj spēlēt otra ādu. Tas reaģē uz tausti un ir at- teļos, un šai tēmai, iespējams, būs veltīts mūziķes jaunais albums. karīgs no pieskāriena intensitātes (viegls glāsts vai sitiens) un no Un šī ceļošana nebūt nav bēgšana. Rīgā māksliniece uzturas visno- tā, kurai ķermeņa daļai pieskaras. Tāpat Elizabetei uzstājoties, taļ iedvesmojošās vietās – klusā Vecrīgas šķērsielā viņas ģimene viens no būtiskākiem uzmanību piesaistošiem elementiem ir augļu apmetusies skaistā vēsturiskā nestandarta dzīvoklī un vasaras pa- un dārzeņu izmantošana mūzikas instrumenta vietā, un koncerta vada Ziemeru muižā, kas ir slavena ne tikai ar savām māksliniecis- beigās mūziķe mēdz tos apēst vai iemest izsalkušajos skatītājos. kajām aktivitātēm, bet arī spoku stāstiem. Elizabete nenoliedz, ka viņas koncertos vienlīdz liela nozīme ir gan vizuālajam, gan audiālajam sniegumam, tāpēc viņa velta daudz EVIJA VĒBERE laika arī sava vizuālā tēla izkopšanai. Vairākus tērpus, jo īpaši ce- Arī Evija ikdienā uzturas lielā plašā dzīvoklī Rīgas centrā ar skatu uz pures māksliniece radījusi pati. Vecrīgas jumtiem. Nesen viņai pievienojusies maza, mīlīga kaķene Par viņas daiļradi pēc albuma Conarium izdošanas rakstījuši Ruru jeb Aurēlija no dzīvnieku patversmes. Evija uzsver, ka dzīves daudzi pasaules mūzikas mediji, salīdzinot viņas mūziku ar Bjor- telpā viņai svarīgākais ir plašums un tukšums, kas nepieciešams, lai kas un Cocteau Twins sniegumiem, tomēr bieži vien arī izceļot varētu radoši darboties. Protams, balansa uzturēšanā lielākā loma

26 MŪZIKAS SAULE 1/2020 ir iekšējai pasaulei, bet Evija nenoliedz, ka viņas iekšējo pasauli Savas darbības sākumpunktu Evija aizvien nespēj identificēt, diezgan intensīvi “trigero” viss ārpusē notiekošais. tomēr atceras, ka, jau sētas bērns būdama, skaidri zināja, ka kļūs Runājot par dzimumlomām un identificēšanos tajās, Evija par dziedātāju. Studējusi mūziku Ventspils mūzikas vidusskolā, min, ka, viņasprāt, katrā cilvēkā atrodami abu dzimumu enerģiju kur vēlāk arī pati strādājusi par pasniedzēju, kā arī džeza dziedāša- sākumi, kas ir kā melns un balts, kas savijas kopā, papildinot viens nu Groningenā, Evija uzsāka soļus neakadēmiskajā mūzikā duetā otru. Sievietes lomu viņa redz caur rūpēm, caur mātišķo, auglīgo. ar kādu serbu bundzinieku, kopā izveidojot projektu ar nosauku- Tas, viņasprāt, saistīts arī ar dabas spēku un piedzimšanas maģi- mu Howling Owl, kas guva lielu interesi un atsaucību Eiropā. Vēlāk ju. Evija saka, ka šis sievišķais sākums liek viņai izlolot un izauk- tomēr pievērsusies solokarjerai, izdodot debijas albumu “Sirdsbūt”. lēt katru radīto skaņdarbu. Lai arī šo lomas izpausmi sevī viņa Šobrīd Evija strādā pie jauna materiāla, ko plāno izdot jau no- izjūt diezgan izteikti, tomēr nevar viennozīmīgi apgalvot, ka tas vembrī, bet dažus tā aizmetņus man bija gods noklausīties, kopā saistīts ar viņas radošo sākumu, jo enerģētiski tie tomēr ir abi ar Eviju ceļojot uz Eurosonic festivālu Nīderlandē. Toreiz kādā mā- divi – vīrišķais un sievišķais, kas mijiedarbībā savijušies un saau- jīgā mirklī Evija ar savai mūzikai raksturīgu vieglumu uzlika man guši vienā veselumā. uz ausīm austiņas un nospieda play, un es momentā aizceļoju ar Runājot par feminisma kustību radītajām priekšrocībām, Evi- trauslām detaļām un kustīgiem ķiņķēziņiem neiespējami piepildītā ja min sarunu ar vienu savu talantīgu draugu, kuram kļūst arvien pasaulē, no kuras negribējās atgriezties. Tas bija neaprakstāmi grūtāk organizēt koncertus izcilai džeza grupai, kurā spēlē tikai telpisks, iepriekš nepiedzīvots ceļojums, smalki uzdizainēts un vīrieši, un tas neliekas loģiski, jo talantam būtu jārunā skaļāk par pārdomāts. dzimumlomu. Arī pati Evija nekad nav izjutusi, ka viņas tiesības Sarunas laikā Evija joko – ja nenodarbotos ar mūziku, labprāt tiktu kaut kādā veidā ierobežotas tieši dzimuma dēļ. “Savā ziņā iekārtotu telpas, veidojot tajās mājīgu dizainu, uz ko es atbildu, feminismu var vērtēt arī kā vīrišķās enerģijas aktualizēšanu sie- ka viņa jau to lieliski dara ar mūzikas palīdzību. Nesen iznākušais vietes ķermenī. Un jaunās tendences var labi novērot, piemēram, pirmais singls un atmosfēriskais videoklips dziesmai “Vienradzis” Netflix – ja agrāk kino vērojām izteiktu vīrieša kā visa noteicēja tika prezentēti platformā Pop-Kultur Berlin, kuras pārstāvji atklā- pasauli, kuru sieviete tikai apkalpo un apmīļo viņa intīmās zonas, ja mākslinieci showcase festivālā Ment Ļubļanā un ar nepacietī- tad tagad tas lielākoties tiek atspoguļots apgrieztā veidā, bet, ne- bu gaidīja savā festivālā, kuru Covid-19 dēļ diemžēl nācās pārcelt skatoties uz to, kādu pozīciju šajā mijiedarbībā ieņem vīrietis un digitālajā vidē. Piesakot sevi šajā festivālā, Evija stāsta, ka viņas kādu sieviete, vīrišķo un sievišķo enerģiju plūsma no tā nemainās,” studija izskatās pēc kosmosa kuģa – lielākoties šo atmosfēru rada ar saviem novērojumiem dalās Evija. mūziķes iemīļotie modulārie sintezatori, tostarp Latvijā ražotie Erica Synths. Tiem raksturīgo daudzu dažāda garuma vadiņu izmantošana ietērpusi arī jaunajā videoklipā dejojošo būtni, kas iezīmē Evijas radītās skaņas caur kustību. Raksturojot savu mūziku trīs vārdos, Evija sauc to par rotaļīgu, trauslu un biedējošu. Redzē- sim, cik daudziem klausītājiem jaunais materiāls liks nobīties. Lai arī Evijas radītā mūzika rada sava veida paralēlo realitāti, pandēmijas laikā mūziķe saprata, ka saskarsme ar publiku viņai ir ļoti būtiska un viņa nespēj iztēloties sevi pārceļamies virtuālajā vidē. Protams, izolācijā būdama, arī viņa mēģināja komunicēt ar saviem klausītājiem caur “laivstrīmiem”, tomēr līdz galam neizjuta to kā ērtu pašizpausmes formu. WATERFLOWER Šīs mākslinieces stāsta pirmsākumi meklējami jau 2007. gadā, kad viņa publicēja savus pirmos ierakstus ar segvārdu Kroffork, līdz ar to var secināt, ka elektroniski eksperimentālajā scēnā Sabīne Moore ir bijusi jau ilgāku laiku. Cik nu man pašai sanācis vērot Waterflower darbību, viņa vien- mēr priecājas par iespēju augt mijiedarbībā ar citiem, turklāt spēj izpausties ļoti dažādos veidos gan audio, gan vizuālajā, gan perfor- mances mākslā. Šī spēja sadarboties un veidot starpžanru un starp- personu sintēzes, šķiet, ir Waterflower galvenais trumpis – viņa kā vīteņaugs spējīga apvīt un pielāgoties, tomēr nekad neaizmirst arī spilgti uzziedēt. Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, strādājusi klasiskās animācijas jomā un ar burvju trikam līdzīgu maģiju prasmī- gi operējusi ar šķērēm, griežot no papīra visneiedomājamākās būtnes, kas pēc tam lielākoties apmetušās Rīgas ielās, padarot tās krāsainākas un dzīvespriecīgākas. Tā vien liekas, ka Waterflower jeb Sabīne Moore vienmēr raugās pasaulē ar smaidu, atgādinot, ka mākslā būtiskākais ir dalīties, atbalstīt citam citu, jo, lai gan katrs esam indivīdi, pastāvam mūžīgā mijiedarbībā un savstarpē- jā sintēzē. Kādreiz ņēmusi dalību elektrokleša projektā MMMM, patla- ban Sabīne vairāk laika velta savam soloprojektam. Septembrī tam iznāk veseli divi singli – Palm to Palm un Find It, un katrs no tiem ir papildināts ar krāšņu videoklipu. 28. septembrī Wa- terflower izdod arī albumu “Baltā gaisma”. 2020. gadu viņa bija Evija Vēbere plānojusi pavadīt aktīvi koncertējot, bija sarunājusi arī vairākus

MŪZIKAS SAULE 1/2020 27 ELEKTRONIKA Aroda skaistuma un kopīgās valodas atrašanas filozofija

Sabīne Moore jab Waterflower Marija Mickeviča jeb MNTHA koncertus Āzijā, tomēr pandēmijas apstākļi radīja nepārvaramus vizuālā tēla pilnvērtīgs atspoguļojums, kas ietvēra sevī pārdomātu šķēršļus. tērpu izvēli, saskaņotas gaismas un kustības, kas kopā radīja ļoti Ar apskaužamu čaklumu Sabīne spēj būt maksimāli multi- pārliecinošu efektu. funkcionāla, veicot visus savus darbus pati, sākot no koncertu Pirms uzstāšanās MNTHA pastāstīja, ka joprojām uzturas plānošanas, menedžmenta, sabiedrisko attiecību organizēšanas ar vienu kāju Berlīnē, ar otru Rīgā un abas pilsētas viņu vienlīdz līdz pat vizualizāciju veidošanai un scenāriju rakstīšanai saviem iedvesmo. Šobrīd māksliniece arī aktīvi strādā pie sava nākamā al- videoklipiem. Protams, viņa labprāt daudz ko no tā visa uzticētu buma, kas, iespējams, iznāks jau nākamgad. Kādā žanru, stila vai kādam citam, tomēr nereti jutusies šajā scēnā vientuļi, lai gan dzimumu maisiņā to ielikt – diez vai ir viegli atbildams jautājums atzīst, ka šobrīd situācija pamatīgi mainījusies. Jāpiemin, ka viņai arī pašai. Kā viņa apgalvo – nemainīga paliek vien vēlme ar visu to atliek laiks uztaisīt vizuālo saturu arī citiem, piemēram, iepriekš spēlēties. pieminētām Evijai Vēberei un Elizabetei Balčui. Septembra sākumā mūzikas platformas Shape rīkotajā tieš- saistes konferencē kāda no apvienības māksliniecēm uz jautāju- MNTHA mu par pašnoteikšanos un identificēšanos atbildēja, ka radīšanas Šo mākslinieci Latvijā daudzi ievērojuši, pateicoties viņas dalībai process mūsdienās vairāk fokusējas uz performatīvo aspektu, tas vietējā televīzijas šovā – “Eirovīzijas” dziesmu atlasē. Šajā konkursā ir notikums, kuram ir ļauts plūst, bet kurš ir izcelts un uzlikts uz mūziķe piedalījās 2015. gadā, kur pieteica sevi ar izpildītājai skatuves ar mērķi saņemt klausītāju reakciju. Jaunas pasaules tiek Grimes stilistiski līdzīgu dziesmu. Lai arī MNTHA netika izvēlē- radītas, izliekot iekšēji piedzīvoto ārtelpā, tādējādi radot tam jaunu ta par mūziķi, kas pārstāvēja Latviju, ar televīzijas starpniecību komunikācijas telpu un ļaujot saņemt emocijās balstītās atbildes. viņai izdevās atrast daudz piekritēju. Māksliniece jau no paša sā- Bet pāri visam paliek mūžīgā un nemainīgā vēlme spēlēties. kuma izvēlējās pieteikt sevi vizuāli ļoti drosmīgi, ar spilgtu grimu Starp citu, Shape platforma pievērš būtisku uzmanību arī dzi- un neordināriem matu sakārtojumiem neierastās krāsu gammās, mumu vienlīdzības jautājumam, tomēr nesen veiktajā organizāci- tomēr dzīvo koncertu draivu sākotnēji nedaudz apslāpēja meitenes jas pētījumā nācās secināt, ka arvien mazāk radošās platformas jauneklīgais biklums un kautrums. Tomēr aiz tā visa ieslodzītais dalībnieku spēj identificēt sevi kādā konkrētā dzimumā un nelab- velniņš izlauza sev ceļu – īsi pēc muzikālās karjeras uzsākšanas prāt liek uz to kādu akcentu. Tā vien liekas, ka mūzika devusies Marija pārcēlās uz dzīvi Berlīnē, lai maksimāli sekotu visam jauna- brīvā ceļojumā nu jau vairs ne tikai ārpus kādu konkrētu instru- jam, trakajam un aktuālajam. mentu, skaņu, ritmu, noteikumu un virzienu robežām, bet nojauc Uzturoties Berlīnē, viņa ātri vien pievērsās drag queen perfor- arī citus, līdz šim šķietami viennozīmīgus identificēšanas rādītājus. manču mākslai, kā arī izmēģināja tā saucamo voguing, kas abas ir Jāpiezīmē, ka pastāv vēl vairākas interesantas Latvijas mūzikas ļoti stilizētas dzimumu lomu un pašizpausmes robežu nojaucošas autores, izpildītājas un producentes, kas ir pelnījušas tikt pieminē- kustības. To klātbūtne ir izteikti redzama mūziķes šābrīža dar- tas rakstos – tādas kā Kuzucuk, Marta SmiLga, Podruga, Anna bībā – pērn izdotais skaņdarbs Tell Me, šķiet, ir izteikti piemērots Ķirse, Darja Kazimira, Jeļena Glazova… Daudziem no mums tas voguingam, un MNTHA nesenā performance Tallinn Music Week liekas pašsaprotami, bet, papētot situāciju kaut vai blakusvalstīs, ietvaros bija izcils ne tikai aktuālās elektroniskās mūzikas, bet arī šāda veida dažādības bagātību neatradīsiet.

28 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Aroda skaistuma un kopīgās valodas atrašanas

filozofija Aleksandra Line

GUSTAVS ĒRENPREISS UN DOMĀŠANA KONTEKSTĀ

Ar skaņu režisoru, kas mēdz saukt sevi par ir nūģa daba – jau bērnībā ļoti interesēja tehnika, elektronika, viss toņmeistaru, Gustavu Ērenpreisu jau bijām ar podziņām un lampiņām. Par matemātiku vienmēr bijusi inte- tikušies sarunai pirms kādiem četriem gadiem. rese, cik nu liela saskare, mūzikas skolā mācoties, ar to bija. Vijole Šķiet, toreiz biju noķērusi viņu īsi pēc atgriešanās nebija mana izvēle, bet tādi bija apstākļi, un esmu ļoti pateicīgs par to, ka šajā ceļā tiku ievirzīts. Protams, bez šī pamata es arī nebūtu Latvijā no Dānijas, kur viņš bija vadījis teju spējīgs kļūt par skaņu režisoru. Varbūt inženieris, operators, bet desmit gadus – vēl nezinot, vai uz palikšanu. Nu ne režisors. bija pienācis laiks satikties vēlreiz kādā augusta Bērnībā es gribēju kļūt par pulksteņmeistaru vai elektroinženie- piektdienas vakarā, uzmanības centrā liekot pašu ri – tā bija mana pamatskolas vīzija. Un mūziku klausījos nepār- traukti, visos brīvajos brīžos – no 4 līdz 14 gadu vecumam pārsvarā Gustavu un viņa profesionālo dzīvesstāstu. Queen, tad sāku novirzīties no šīs vienvirziena apsēstības. Visu sarunas laiku man ir sajūta, ka Gustavs ļoti Vai uzskati, ka skaņu režisoram obligāti jāsaprot mūzikas rūpīgi izvēlas vārdus. Nevis vēloties ko slēpt, praktiskā puse un jābūt ar izglītību mūzikā? izpušķot vai noklusēt, bet nemitīgi koncentrējot Ir jābūt muzikālai izglītībai, protams. It īpaši ieraksta režisoram ne- uzmanību uz intervijas mērķi un lasītāju. pieciešama izpratne par notiekošo – instrumentu, partitūru, atska- ņojumu, žanru, stilistiku. Bet arī skaņu režisoram dažādās nozarēs Piedomājot pie tā, ko un kā tieši lasītājs varēs ir dažādas prasības – šeit, mūsu zemē, diemžēl joprojām dominē saprast no sarunas gaitas. Rodas iespaids, ka izpratne, jeb drīzāk tās trūkums, ka skaņu režisors, inženieris, ope- šādi, saudzīgi un rūpīgi, savā ikdienas darbā viņš rators ir viens, un viņš zinās visu, pārvaldīs visu no akustikas līdz domā par klausītāju – ne mazāk, kā par mūziķi uz tumbu un austiņu specifikai, sapratnei, kā orientēties partitūrās, spēlēt instrumentu, labot aparatūru. skatuves. Plašākā mērogā skatoties, katrai šai nišai ir savi pārstāvji. Man ne- gribas radīt iespaidu, ka es domāju par Latviju kā par mazu zemi – tas Cik grūti ir būt tā slavenā kunga pēctecim? Cik daudzi ar tevi absolūti nav tā, bet jautājums ir arī par izglītību. Fakts, ka es desmit vēlas par to parunāt? gadu savas dzīves pavadīju ārpus Latvijas, ir rezultāts galvenokārt Tas atkarīgs no konteksta. Tā, protams, ir atpazīstamība un unika- tam, ka Latvijā savā laikā šādi izglītības resursi nebija pieejami. Ne- litāte, bet, no otras puses, reizēm ļauj pieņēmumiem iet pa priekšu drīkstam nenovērtēt, cik tālu šajos gandrīz 30 gados esam tikuši. darbiem. Tajā brīdī, kad atpazīstamība izplatās pozitīvā nozīmē, tas Un arī tavs vārds patlaban ierindojams Latvijas Mūzikas aka- ir pluss, bet atliek pieļaut kādu kļūdu, kad tieši šīs atpazīstamības dēmijas mācībspēku sarakstā. Vai izglītības ziņā mums kaut dēļ ziņas par šo misēkli izplatīsies vēl ātrāk. kas virzās uz priekšu? Par ko tu sapņoji kļūt, kad biji mazs? Jā, viss diezgan straujiem soļiem iet uz priekšu. Ir brīži, kad gribas, Par skaņu režisoru izdomāju kļūt, kad man bija jau 13–14 gadu. lai viss jau būtu gatavs vai vismaz gatavāks. Bet mēs nevaram sagai-

– Jānis Porietis Foto Tas, ka es salīdzinoši agri zināju, ko vēlos, ļoti palīdzējis dzīvē. Man dīt, ka viss notiks no nekā – valsts mērogā, nodokļu sistēmā, mūsu

MŪZIKAS SAULE 1/2020 29 SKAŅU REŽIJA pašu domāšanā, izglītības sistēmā. Kādam tas viss jādara. Kļūst la- Varu būt pateicīgs un laimīgs, ka pat pandēmijas laikā man nav bāk, protams, un man gribas, lai tas notiktu straujāk. bijis tā, ka apstājies pilnīgi viss. Šādus brīžus varēju baudīt studiju Man arī gribas. Varbūt reizēm nedaudz pietrūkst pacietības gados, dzīvojot starp Latviju un Dāniju: semestris beidzās, esmu sagaidīt. visus darbus izdarījis, pēdējā grāmata nodota bibliotēkā, izslēdz Jā, un ir segmenti, kas attīstās ātrāk, nekā citi. Gan Latvijas reģio- telefonu, e-pastu, atbrauc uz Latviju un par notiekošo tajā krastā ni, gan uzņēmumi un industrijas – atgriežoties un uzsākot darbu nedomā. Latvijā nevienu brīdi nav tā, ka viss pabeigts – vienmēr šeit, brīžiem biju pārsteigts par to, cik augstā līmenī bieži tiek veikti būs tā, ka viens projekts beidzas, bet joprojām turpinās cits, vēl skaņu inženieru tehniskie pakalpojumi atsevišķās vietās un cik tāl- cits un vēl cits. redzīgi tiek domāts par klientiem un sadarbības partneriem. Cik Nesajūk viss, kas vienlaicīgi jāpatur prātā? kvalitatīva ir tehnika un tās apkalpe – es biju tiešām patīkami pār- Grandiozas lažas vēl nav bijušas, par laimi. Jāņem vērā vecs ķīniešu steigts. Protams, tikpat daudz, ja ne vairāk, ir arī citādu gadījumu. teiciens, ka pat truls zīmuļa gals un mazs papīra gabals ir spēcīgāki Tomēr tiešām nevaru čīkstēt par apstākļiem – man pēc atgriešanās par visstiprāko prātu. Protams, gadās kaut ko piemirst vai atcerē- nebija jāsāk no nulles. ties nedaudz par vēlu, tomēr cenšos raudzīt, lai mana galva būtu Ko tu no tā visa pats stāsti akadēmijā? turpat, kur atrodas mans ķermenis. Skaņu režijas prakse, ierakstu prakse. Sagatavojamies ierakstam, Tu pieminēji pandēmijas laiku – vai bez tā būtu bijis reāli no- veicam ierakstu un pēcapstrādi. Tehnoloģija, protams, ir ļoti liela ķert tevi vasaras piektdienas vakarā? daļa no tā darba, bet savā ziņā, grozies, kā gribi, mūzika ir darbs Šis tas noteikti ir mainījies, bet augusts izskatās kā parasts mēnesis. ar cilvēku. Tas, ko es mācu, atspoguļo manu pieredzi, manu nūģa Nedēļas nogales augustā visas ir pilnas. Piemēram, rīt man ir Latvi- dabu. Partitūra un mūzika ir sākumā, tad ir tehnoloģijas un režija. jas Nacionālais simfoniskais orķestris Cēsīs, parīt – Latvijas Radio Un beigu beigās režisora darbs ir vienkārši darbs ar cilvēku – bigbends Lietuvā, nākamnedēļ – Rīgas svētki, pēc tam – “LNSO lielākoties komunikācija ar mūziķiem, kuri izjūt lielu spiedienu vasarnīca”. Pa nedēļas dienām – pēcapstrādes darbi, plānošanas ierakstu un koncertu laikā. Tu vari veikt vispareizākās un vismaģis- darbi, ieraksti. kākās tehnoloģiskās darbības un pieņemt lēmumus, bet mūziķim Ko tev visvairāk patīk skaņot? jājūt, ka tu esi viņa pusē un esi šeit viņa dēļ. Tas ļoti mainās. Ja nebūtu tā, ka darbs ar pastāvīgajiem sadarbības Vai esi saskāries ar konkurenci nozarē mūsmājās, kad atgrie- partneriem man patīk visvairāk, diez vai es būtu turpinājis šīs sa- zies? Vai te ir kāds, no kā varēja pamācīties? darbības. Katru mēnesi vai katru gadu ir lērums jaunu programmu, Manā skatījumā Latvijas mūzikas un, vēl jo vairāk, skaņas vide liek tāpēc interesantums nezūd. tās pārstāvjiem strādāt diezgan plašā mērogā. Par spīti tam, laika Vai ir kādi kritēriji, pēc kuriem tu jau no sākuma vari nojaust, gaitā gandrīz par katru top zināma viņa ekspertīzes niša. Tādējā- ka koncerts vai ierakstu sesija izdosies? di citam no cita noteikti ir ko mācīties. Latvietis ir ļoti spēcīgs un Jā, projekta sekmes un izredzes bieži vien jau iepriekš var nojaust radošs. Vienmēr risinājumu atrodošs, spējīgs. Mūzikas tradīcijas no tā virzītāju vai pasūtītāju laicīgas un rūpīgas plānošanas. Plā- mums ir spēcīgas, taču mēs varbūt brīžiem domājam, ka tā ir mūsu nošanas brīdī faktiski top skaidrs, vai tiek domāts par kvalitāti gan unikālā īpašība un citās zemēs tā nav, bet arī citas ir mūziķu un kopainas vadlīnijās, gan detaļu un sīkumu līmenī. Tikai tad rodas dziedātāju tautas. Par laimi, arī pie mums ir vietas, kur šī vide at- vide, kurā dzimst vērtīgi ieraksti un neaizmirstami koncerti. Ir bi- tīstās ātrāk, nekā lineāri. juši daži izņēmuma gadījumi, kad atteicu; ir bijuši pāris gadījumi, Kā tu pats jūties pēc atgriešanās? Vai esi iejuties? kad es to sapratu par vēlu, bet tā ir dzīves skola. Atgriežoties īsti nezināju, uz cik ilgu laiku, bet tagad savu nākotni Kādos gadījumos tu uzreiz atsaki projektam? joprojām saistu ar Latviju. Protams, var domāt, kā būtu bijis citādi, Kad saprotu, ka pasūtītāja vēlmes ļoti skaidri neatbilst realitātei bet mājas jau neizvēlas. Te man patīk ne tikai tāpēc, ka tā ir mana pieejamo tehnoloģiju, telpu un personāla resursiem. Kad saprotu, misijas apziņa, bet arī tāpēc, ka es šeit jūtos kā mājās. Prombūtnē ka klientam kvalitatīvs rezultāts nav svarīgs, bet vajadzīgs vien cil- it nemaz nevarēju sūdzēties par sociālās vai kulturālās integrētības vēks, uz kura pleciem novelt daļu atbildības. trūkumu, viss bija. Šajā gadījumā tas vairāk ir emocionāls, nevis Ko nevajadzētu darīt mūziķim, lai nenokaitinātu skaņotāju? praktisks jautājums. Mūziķiem parasti ir pietiekami laba izpratne, kāda kuram loma. No kā tagad sastāv tava darba ikdiena? Reizēm bijuši rīkotāji, kam ir ierobežoti līdzekļi un ar tiem nesa- Ikdiena ir ļoti interesanta tēma – šī aroda skaistums ir tas, ka ik mērojamas ambīcijas. nedēļa ir nedaudz citāda. Darbs ar citiem cilvēkiem, citu mūziku, Kas, tavuprāt, ir laba apskaņošana? citā vietā. Varbūt pietrūkst brīžiem regularitātes vai izpratnes, kas Šeit jāsāk ar vidi, telpu un apstākļiem, kuros attiecīgā mūzika tiek ir darba stundas un kas nav, kurā brīdī tu drīksti neatbildēt uz te- atskaņota. Nekvalitatīvu materiālu neizglābsi ar labu tehniku, tāpat lefona zvaniem. Kurš ir tas brīdis, kurā tu drīkstētu atpūsties un ar to neizglābsi arī sliktu akustiku. Vai arī izglābsi, bet tas visdrīzāk par darbu nedomāt. Bet tā ir arī mūziķiem – ja tu esi izvēlējies nebūs projekta budžetam draudzīgs lēmums. Pieminot tehnisko šo darbu, tad samierinies vai dari ko citu. Kādu dienu ir koncer- pusi – būsim reāli, strādājot manā arodā, iezīmējas divas no žanra ti, citu dienu – ieraksti, pēcapstrādes darbi, projektu plānošana. atkarīgas tendences. Mana pamatvieta ir Latvijas Radio un Latvijas Radio bigbends kopš Klasiskie žanri pastāvējuši sen pirms mana aroda dzimšanas, 2016. gada, taču laika gaitā stabila sadarbība izveidojusies arī ar tādēļ mūsu darba klātbūtnei (ja tā vispār nepieciešama) jābūt gan- pulka citiem mūziķiem. drīz nemanāmai. Daļa klausītāju skaņu režisora klātbūtni šīs mū- Uzdošu, iespējams, banāli ierasto jautājumu – ja būtu jāizvēlas zikas jomas pasākumos pamanīs tikai tad, ja kaut kas līdz galam starp dzīvo koncertu un ierakstu, ko tu izvēlētos un kāpēc? nav izdevies. Savukārt mūsdienu ritmiskās mūzikas virzieni dzi- Protams, koncerts ir dinamiskāks. Sagatavojies, aizbrauc, gata- muši un tapuši iespējami daļēji tieši skaņu tehnoloģijas attīstības vojies norises vietā, mēģinājums, koncerts, un tad koncerta brī- rezultātā. dī – vai nu tagad, vai nekad. Izdari un saņem gandarījumu, tāpat Ko, tavuprāt, klausītājs pamana un novērtē apskaņošanā? kā mākslinieks uz skatuves. Ieraksta projekts bieži ir ilgstošs, un Cik klausītāju, tik viedokļu. Tas ļoti atkarīgs no mūzikas jomas. beigās varbūt ir albuma izdošanas ballīte vai koncerts, varbūt arī Ritmiskajā mūzikā klausītājs sagaida to milzīgo skaņas piedzīvo- nav – tu kādam nosūtīsi to materiālu un nezināsi, kad un vai tas jumu. Gluži tāpat, kā, ejot uz kinoteātri, tu sagaidi milzīgu ekrānu vispār tiks izdots un kur nonāks. Ieraksta procesā vajag vairāk ilg- un spēcīgu skaņu. Un tie, kas to ekrānu veido ritma mūzikā, paši ir termiņa pacietības. Varbūt tas brīžam ir izaicinošāk, bet, redz, sava sastāvdaļa. Klasiskajā un džeza mūzikā klausītājs sagaida to, ka viņš prasmju līmeņa uzturēšanai man nepieciešami abi šie posmi. nepamanīs skaņu režisora veikumu.

30 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Cik ļoti skaņu inženierim jāpievērš uzmanība klausītājam un nav izveidojusies kopīga valoda, jo latviski nav vienotas termino- jāfokusējas uz viņu? loģijas, tāpēc rodas pārpratumi. Es gan joprojām uzsveru, ka mēs Mūziķi var spēlēt arī mājās – bez klausītājiem koncerts nebūs kon- esam ļoti labā pozīcijā, ņemot vērā to, kam esam gājuši cauri. certs. Skanējuma komfortā jābūt gan klausītājiem, gan mūziķiem. Protams, vecās zemēs, kurās mūzikas ieskaņošana netraucēti Ja viena puse to neizjutīs, visdrīzāk to nojautīs arī otri. Kā tas iz- attīstījusies jau simt gadu, ir gan terminoloģija, gan daudz grāma- paužas tehniski un organizatoriski, visbiežāk atkarīgs no pasākuma tu par to sarakstīts, un ir izveidojusies arī kontekstuālā domāšana. izmēra – lielākos koncertos par skatuvi un tās skanējumu rūpēsies Vajadzīga gan izglītība, gan industrijas tradīcijas – ne tikai skaņu tam veltīts personāls neatkarīgi no zāles skaņas, turpretim mazāka režijai, inženierijai, bet arī tehnoloģijas izstrādei, mūzikas izglītībai. izmēra koncertos par to jāatbild skaņu režisoram zālē. Pirms 20 gadiem jau nevienam nemācīja, kā dziedāt mikrofo- Vai vides skaņas iederas koncertā? nā, kā spēlēt ar skaņu pastiprinošo vai pārveidojošo tehnoloģiju. Tas absolūti atkarīgs no konteksta un mūzikas jomas. Ja tev ir Ir vieglāk strādāt, kad mūziķis zina, kur tas mikrofons atrodas, ko kluss, intīms koncerts mežā, upes krastā vai uz ezera, protams, da- darīt, ko nedarīt, kā kas darbojas. Izpildījuma dinamika ir citāda, bas trokšņiem ir nozīme. Ir daudzi skaņdarbi, kuros liela nozīme ir kad ir pastiprinājums. Diemžēl vai par laimi cilvēka auss un mikro- tam, ka publika ir daļa no mūzikas. Ritmiskajā mūzikā publika ir fons darbojas ļoti atšķirīgi. Mēs te vēl nevaram gaidīt klātu galdu. liela daļa no notikuma, bet akadēmiskajos koncertos – nē. Jā, esam tikuši tālu, bet ir arī vēl, kurp iet. Vai tu pats bieži apmeklē koncertus kā klausītājs? Zinu, ka esi strādājis ar ierakstiem gan digitāli, gan analogi. Es nevaru to nedarīt – man jāklausās, kas notiek šajā nozarē, kādi Šī mūsdienās kļuvusi par ļoti aktuālu sarunu tēmu – salīdzināt jaunumi, kādas tendences. Nevar būt kā rakstnieks, kurš pasaka – ciparu tehnoloģiju ar analogo. Godīgi sakot, nevēlos pat aizskart es nelasu grāmatas, es tās rakstu. Ne tajos žanros, ar kuriem parasti šo tehnoloģiju veiktspēju salīdzināšanu – tas ir tāpat, kā diskutēt strādāju. par reliģiju un, nedod dies, vēl kaut ko censties salīdzināt. Tomēr Kādiem parametriem tu pievērs uzmanību, kad esi klausītāja visnotaļ priecājos, ka darbs ar analogo skaņas ierakstu piedzīvo lomā? kārtējo atdzimšanu. Manuprāt, to visvieglāk pielīdzināt darbam Skaņa ir liels faktors, kam pievērsīšu uzmanību agri vai vēlu. Bet es ar analogo fotogrāfiju vai kino. Kamēr ciparu pasaule sniedz teju cenšos iejusties kā klausītājs, vismaz koncerta sākumā. Cenšos gal- neizmērojamu radošo brīvību un iespējas, bieži vien tieši ierobežo- vā neuzstādīt pieņēmumus par vai aizspriedumus pret to, kas mani ta pieejamo izteiksmes līdzekļu palete māksliniekam liek rīkoties sagaida. Protams, pievērsīšu uzmanību arī manas profesijas aspek- radošāk. tiem, ja tas vispār tajā koncertā ir aktuāli. Daudzus klasiskās mū- Kas tev kā profesionālim šķiet svarīgākais koncerta vai ierak- zikas koncertus mēs klausāmies vispār bez skaņas pastiprināšanas, sta laikā? kaut gan arī šādos koncertos daudz laika var vadīt pārdomās par Ir ļoti svarīgi saprast kontekstu: vienu dienu tev ir eksperimentālās mūziķu izvietojumu uz skatuves un to, kā tas ietekmē skanējumu, vai rokmūzikas koncerts, nākamajā dienā ir klasisks ieraksts, treša- klausītāja pozīciju, telpas akustiku utt., u. t. jpr. Apskaņotos kon- jā – laikmetīgs koncertieraksts. Ir ļoti svarīgi uzreiz saprast katras certos, protams, pievērsīšos pastiprinājuma un skaņas kvalitātei. mūzikas jomas prasības, jo pirmās dienas pašsaprotamais var būt Vai bieži notiek tā, ka tu uzliec kaut kādu mūziku un tev šķiet, nākamās dienas absurds vai robežu pārkāpšana. Strauji jāmaina ka te tu apskaņošanas vai skaņas pēcapstrādes ziņā darītu ko domāšanas veids, tāpēc svarīgākais ir domāšana kontekstā. citādi? Vai ir kādi mūziķi, ar ko tu vēl neesi pastrādājis kopā, bet sap- Protams. Un, par laimi, ne pārlieku bieži. Tie tādi izņēmumi, kad ņo to izdarīt? mani uzrunā mūzika un es jūtu, ka būtu darījis citādi. Ar kritiku ir Mūzikas pasaule ir ļoti liela. Katru nedēļu top jauna mūzika, kuras tā, ka ļoti viegli nospriest, ka kāds kaut ko nav izdarījis pietiekami tapšanā es gribētu piedalīties. Cenšos vairs tādās pārdomās neie- labi – bet tu nekad nezini, kādi ir bijuši apstākļi, kādos šim cilvē- slīgt – ja būtu dzirdētajā piedalījies, tas būtu kaut nedaudz, bet ci- kam bijis jāstrādā, cik daudz bijis laika sagatavoties. tāds. Tu izdzirdi kādu mūziķi un nodomā, ka gribi ar viņu strādāt, Tāpat arī ar skanējumu koncertos. Klausītājs bieži domā, ka šis bet nezini, kādi ir tie cilvēki, apstākļi, ir daudz nezināmu faktoru, tiešām skan slikti un tur skaņu režisors vainīgs. Bet tu nezini, kāda kas cits citu ietekmē. Ja radies kaut kas ģeniāls, tas nozīmē, ka šo bijusi sagatavošanās diena, vai ir bijusi pietiekama ilga skaņas prove cilvēku sadarbība sevi pierādījusi. un vai konkrētā telpa piemērota konkrētās mūzikas atskaņošanai. Cik bieži gadījies tā, ka esi mēģinājis strādāt ar kādu, ar ko cil- Klausītājam bieži vien nav sapratnes par apskaņošanu. Ja mūziķi vēciskajā ziņā nesaskan? izvēlējušies skaļus apstākļus uz skatuves monitoros, tad neko tur Tas bija agrīnajos darbības gados, kad strādāju ar mazāk pieredzē- nevar izdarīt, tas nav izglābjams. Tāpēc arī gadījumos, kad man lie- jušiem mūziķiem un mazāk spējīgiem cilvēkiem. Mūsdienās esmu kas, ka šo varētu īstenot labāk, cenšos neveikt nevajadzīgus pieņē- privileģēts strādāt ar tiem, ar ko strādāju. Ja jau tas ir pietiekami mumus, neizteikt aizspriedumus un kritiku, ja man nav pieejama labs mūziķis un līdz savai vietai ticis, tad arī zina, kas ir vai nav labi, informācija par to, kā viss noritējis. kā rīkoties un uzvesties. Ja tā ir vienas dienas maza nesaskaņa… Tu Kur, tavuprāt, virzās skaņu režijas industrija Latvijā? Vai tai taču nezini – varbūt tas cilvēks iepriekšējā naktī nav gulējis, iespē- pašlaik kas trūkst? jams, nejūtas labi. Un tas, par laimi, gadās reti. Trūkst darbam piemērotu telpu – gan ierakstiem, gan koncertiem. Vai tevi vispār var izvest no pacietības? Par šo tēmu runā daudz un ilgi. Kā jau minēju, gan klausītājam, gan Jā, protams. Viss atkarīgs no apstākļiem, bet cenšos, lai tas neno- diemžēl arī cilvēkiem, kam ar to jāstrādā un kas to dara ikdienā, tiktu. Arī es varu būt noguris vai izsalcis. Domāju, ka “Mūzikas nereti nav skaidrs, kurš par ko atbild. Viņi nezina, ka skaņu režisors Saules” lasītājiem ir labi zināms, ka mūzika nav tikai mūziķi uz ska- nediktē, kādu skaņdarbu izpilda mūziķis, ka viņš nav dīdžejs, ka tuves un tehniskā komanda zālē. Tā parasti ir milzīga cilvēku gru- neregulē gaismu un to, cik skaļi uz skatuves spēlē mūziķi. Protams, pa, kas rūpējas, lai pasākums taptu un notiktu. Tie visi ir cilvēki un šie ir tādi skarbāki piemēri, mēs atgriežamies pie tā, ka esam jauna apstākļi – tu nezini, kas izdevies tajā dienā un kas nav. Un, protams, zeme šajā mūsdienu mūzikas tirgū. Vēl arī ļoti pietrūkst terminolo- vislabākais ir, ja klausītājs to nekad neuzzina. Tā ir tā mūsu darba ģijas – mēs lielākoties izmantojam angļu terminoloģiju. īpašība – mums jārūpējas par to, lai klausītājam būtu komforts un Ko industrijā mainītu latviskojumi? mūziķim nebūtu raižu. Atnākot uz koncertu, klausītājs nepievērš Palīdzētu vienota terminoloģija, komunikācija un etiķete. Bieži ir uzmanību tam, vai kontrabasists lociņu tur vācu vai franču stilā un tā, ka mūziķi satiekas ar jaunu skaņu režisoru, inženieri vai opera- kādā tehnikā spēlē. Varbūt mūziķis tikko izkāpis no lidmašīnas bez toru, un abām pusēm liekas, ka tā otra puse ne pārāk spica, ar to bagāžas un apskrējis pusi pilsētas, meklējot skatuves apģērbu. To cilvēku grūti strādāt. Bet tas bieži vien tikai tāpēc, ka viņiem vēl klausītājs, cerams, nekad neuzzinās.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 31 DĪDŽEJI God is a DJ

SARUNA AR MŪZIKAS Cik lielā mērā dīdžejiem jāsaprot cilvēka garīgā organika, lai KLAUSĪTĀJU ULDI RUDAKU UN būtu veiksmīgs? Vai nav tā, ka dīdžejs ir arī psihologs? DJ MONSTA JEB ULDI CĪRULI Uldis Rudaks: Jā, mani nepamet doma, ka dīdžejs kaut kādā mērā ir psihologs. Tu vēro cilvēkus, redzi, ka viņi sēž un runājas, ienāk, Anna Marta Burve pastāv durvīs desmit sekundes, aiziet. Daži sarunājas un blenž uz tevi… Un reizēm nevar saprast, vai viņi aprunā tevi, ka esi pilnīgs Par dīdžejošanu runāt nav viegli. Jo īpaši, ja neesi idiots un spēlē galīgi nejēdzīgu mūziku, vai tomēr patīk tas, ko dari. Ir bijis tā, ka trīs stundas domāju, tie divi tur mani aprunā tajā iekšā pats, vai vismaz reiz interesējies par to. un viņiem baigi riebjas tā mūzika, ko spēlēju. Beigu beigās, ejot Bet tad tu satiec divus Uldus, kuri tavu priekšstatu prom, pienāk un saka – paldies, cik brīnišķīga mūzika! Tad ir bai- apgāž kājām gaisā, un tu domā — vāu! — dīdžeju gais pārsteigums! pasaule galīgi nav tas, ko biji iedomājies! Ir skaidrs, kā panākt, lai cilvēki sāktu dejot. Bet daudz foršāk ir, kad cilvēks pienāk klāt un pajautā, kas ir tas, kas skan? Un tad viņš Abi Uldi ir ļoti atšķirīgi. ieraksta savā telefonā nosaukumu, uzreiz arī atrod, un viņš turp- Uldis Cīrulis dīdžejot sācis jau 13 gadu vecumā. māk zinās. Tu esi viņu ar kaut ko iepazīstinājis. Man jau liekas, ka Viņš ar to aktīvi nodarbojas vēl joprojām, misija ir cilvēku izglītošana, nevis 20 pazīstamāko hitu spēlēšana, piedaloties dīdžeju čempionātos, sastrādājoties kur tad visi sadzērušies lec dejās. Protams, ka tādas dziesmas re- ar dažādu mūzikas jomu māksliniekiem, to skaitā zervei līdzi ir un kaut kādā mirklī tās var iebīdīt sagatavotajā setā. Bet tikai lai piemānītu: liekot dejot pie hita dziesmas, pēc tam pār- klasiski akadēmiskās, tradicionālās un džeza lecot uz pilnīgi ko citu, radot cilvēkos šoka momentu un jautāju- mūzikas pārstāvjiem. Turklāt rada pats savu mu – kāpēc mēs vēl dejojam? Tagad taču vairs neskan tā dziesma! mūziku ar pseidonīmu DJ Monsta. Uldis Cīrulis: Man ir ļoti līdzīgi. Būt psihologam un sajust pub- Uldis Rudaks savukārt dīdžejošanai pievērsies liku ir dīdžeja uzdevums numur viens. Tehniski iemācīties spēlēt vien 35 gadu vecumā. Paša vārdiem runājot, kad dziesmas – tas nav sarežģīti! Bet sajust to, kā cilvēki reaģē un ko viņi vēlas dzirdēt tā, lai vakars izdodas – tas ir jāiemācās. Mana citi kļūst pieauguši un to beidz darīt, viņš sāk. pieredze rāda, ka klubos ir samērā viegli. Ir dažas dziesmas, kuras Līdztekus Uldis nodarbojas ar populārās mūzikas uzliec, un tad tu zini, ka visi dejos. Bet spēlējot kokteiļbāros, kur žurnālistiku, kritiku, ir grāmatas “Rokupācija” cilvēki sēž mīkstos dīvānos… Viņi nedejos. Tādos gadījumos sva- autors, festivāla “Kartupeļpalma” programmas rīgi ir radīt patīkamu atmosfēru. Kad sāku to darīt, bija sarežģītāk, nekā spēlēt klubos, jo kokteiļbāros jāskenē, jāsaprot, kas notiek at- radītājs un “Radio NABA” programmu vadītājs. mosfērā. Deju zālē neredzēju, ko viņi dara, bet sajutu, kā jūtas. Ja ir

Abiem Uldiem dīdžejošana ir dzīves aicinājums. patīkami, viņi dejo. Ja nē, tad nedejo. Gaujenietis – Mārcis Foto

32 MŪZIKAS SAULE 1/2020 UR: Tomēr ir arī tādi, kas sēž un klausās, un gūst baudu no tā. Tas UC: Domāju, ka varētu to izdarīt. Simtpunkt to nevaru pateikt, jo gan vairāk vietās, kur ir ne tikai deju placis, bet arī galdiņi. Negrib ne visiem darbojas tas, kas citiem. Bet par sešdesmit septiņdesmit dejot un viss! Taču bijis arī tā, ka bārmenis pienāk klāt un jautā – procentiem noteikti varētu. klau, nevari uzlikt kaut ko, lai viņi uz bāru beidzot atnāk? (smejas) UR: Grupai Faithless bija tā dziesma God is a DJ (“Dievs ir dīdžejs”). Dejo un uz bāru neiet. Patiesībā tā ir telpa, kurā ar dzirdes maņām tu uztver to, ko tev UC: Tā ir bijis arī klubos, kad visa zāle dejo, lec gaisā, un pēkšņi konkrētā brīdī atskaņo dīdžejs. Viņš ir tas, kurš ietekmē atmosfēru. pienāk saimnieks, saka – nedari tā, cilvēki dejo un bārā nedzer. UC: Un to gaisotni var vadīt jebkurā virzienā. Pret rītu parasti jau UR: Andris Kivičs man stāstīja, ka reiz tika aicināts spēlēt kādā ir skaidrs, ka tu vēlies visus “aizvest” prom. Tad arī nāk konkrētas pasākumā, jo kāds teicis, ka viņa pasākumos baigi labi dzerot. To dziesmas. viņš pats arī paturpināja ar tekstu – var jau būt, ka viņiem ļoti riebjas No jūsu atbildēm nolasu, ka jums tas galīgi nav pašmērķis – mana mūzika un citādāk to nevar paciest, kā ar kārtīgu piedzeršanos. ietekmēt cilvēkus. Un zini, uz rīta pusi, kad cilvēki jau ir krietni iedzēruši, tev ne ti- UC: Man katrā pasākumā ir svarīgi, lai pašam interesanti. Tos simt kai viņi jāvēro, bet arīdzan jāsarunājas ar viņiem. Cilvēks pienāk un gabalus, pie kuriem visi dejos, es zinu ļoti labi. Vēlos atrast jaunu jautā to, to un to. Principā tajā brīdī tu viņu arī noskenē un saproti, piegājienu, lai panāktu to pašu efektu, bet ar vēl neatklātām meto- vai vēlies ar viņu ielaisties turpmākās sarunās vai nē. Ieskaties acīs dēm. Panākt to, lai cilvēki dejo, ir ļoti vienkārši. un nodomā, tā neko cilvēks vispār. Un tad kaut kā mēģinu viņam UR: Piekrītu. Katrai konkrētai ballīšu vietai ir savs raksturs. Un šim ieskaidrot, ko es te daru, ko viņš te dara, kāpēc es te vispār esmu. raksturam piestāv konkrēti gabali. Vienā vietā tā ir rokmūzika, citā Ne jau tāpēc, ka esmu kaut kāds mūzikas automāts, pie kura tu pie- elektronika, regejs un tamlīdzīgi. Zinu, ka daudzi dīdžeji visu nakti ej un uzspied dziesmu. Reizēm es arī kaut ko par mūzikas vēsturi spēlē viena virziena mūziku, bet man tas liekas garlaicīgi. Tā kā izstāstu, un beigu beigās viņš ir priecīgs par to, ko viņam piedāvāju Uldis teica, galvenais, lai pašam interesanti! Jābūt taču egoistam, tā vietā, ko viņš bija gribējis. jāciena sevi. Ja tu tur atrodies un darbojies, tas nozīmē, ka tev tas Ieminējies par rīta pusi: cik ilgi jūs parasti dīdžejojat? Kā pie- arī jāizbauda, nevis jāatstrādā tās stundas sakostiem zobiem. Ja ir spiežat sevi naktīs strādāt? tā, tad ej un dari citu darbu. Cits darbs būs daudz ienesīgāks. UR: Visu laiku jābūt uzmanībā pret visu. Tas tāpat, kā stūrējot UC: Un arī tas, ka spēlēšana ir rezultāts tam, ko tu sagatavo ikdienā. auto – tu nevari pilnībā aizsnausties. Protams, pēc daudzām stun- Tu meklē mūziku, plates. Katru nedēļu atklāj ko jaunu, ko pēc tam dām iestājas nogurums, bet tas ir tāpat kā maratonistiem, droši dot cilvēkiem. vien arī viņiem pēc pirmajiem trīs kilometriem iestājas sajūta, ka UR: Nav tā, ka tu atklāj tikai jauno mūziku. Tu atklāj arī sev pilnīgi jāmet miers, bet beigu beigās viņi noskrien visus 42 kilometrus. nezināmu 60., 70., 80. gadu mūziku. Tas lauciņš, kurā meklēt, ir Cik ilgs bijis garākais sets, ko esat nospēlējuši? milzīgs. Un tas, ka cilvēkiem galvenā prasība ir uzlikt kaut ko mūs- UC: Man bijušas vienpadsmit ar pusi stundas. dienīgu, manuprāt, nedarbojas. Mūsdienas – tā ir maza daļa no tā Ar pauzēm, vai ne? laika, kurā radīta brīnišķīga mūzika. Kāpēc man būtu jāizmanto UC: Bez. viens procents no pēdējiem simt gadiem, ja var izmantot visu? UR: Tā kā esmu smēķētājs, izrēķināju, ka ar sešu minūšu dziesmu Ko jūs darāt, lai sagatavotos katram setam? Kāds ir process? pietiek. Palūdzu kādam sakarīgam cilvēkam pabūt tuvumā, lai pa- UC: Man ir dažādu tipu seti. Ir tādi, ko gatavoju čempionātiem, un skatās, ka kāds neuzkrīt virsū atskaņotājiem. tas ir kas pavisam cits – mums dod laiku, piemēram, sešas minūtes. Esi kādreiz arī negājis uzsmēķēt un nonstopā stundām spēlējis? Kaut kāds improvizācijas moments parādās, taču pārsvarā viss ir UR: Jā, ir bijis arī tā. Savulaik klubā “Piens” tā bija. Tur viss ritēja sagatavots. Un tad ir pasākumi, kuros esi palūgts dīdžejot. tik intensīvi, ka nebija laika ne uzpīpēt, ne pačurāt. Tur arī bijušas Karjeras sākumā man bija svarīgi, lai viss sets būtu sagatavots, manas ilgākās stundas. lai nebūtu negaidīts apmulsums – gabals beidzas, un tev nav ko UC: Vasarās tur no deviņiem desmitiem vakarā līdz deviņiem rītā likt, jo nevari atrast konkrētu dziesmu. Tajā laikā vēl spēlēju lentes bija jāspēlē. un kasetes. Tāpēc sagatavoju setu un uz vietas skatījos, vai tas dar- UR: Absolūto rekordu Latvijā uzstādīja Kaspars Bindemanis Beach bojas, vai nē. Tā ik nedēļu taisīju setus, līdz kamēr man to nemaz Party Liepājā. Tās bija divas trīs diennaktis bez apstājas. Pēdējā nevajadzēja darīt, jo galvā bija izveidojusies fonotēka. Es zināju, ka dienā aizgāju apskatīties, un viņš izskatījās pēc tāda, kuram viss jau varu salikt šos trīs gabalus, pēc tam aizies tie, ko esmu licis pirms vienalga. Vispār ideālais laiks būtu trīs četras stundas. trīs nedēļām un tamlīdzīgi… Kā jūs attiecaties pret dziesmu pasūtīšanu – pieņemat vai tieši UR: Trīs vai četri – parasti tādās grupiņās tie gabali arī iet. Kad im- otrādi? provizēju uz vietas, jūtu, kā dziesmas miksējas cita ar citu, un ar UC: Tas ir ļoti dažādi. Ir pasūtījumi, kas ir par tēmu un tu brīnies – pildspalvu (ja nav pildspalvas, tad telefonā) pierakstu to visu. Kad vāu! – kā es par to neiedomājos! Daudzi ir arī tādi, ka rodas sajūta, mēs ar Tomu Grēviņu spēlējām kopā, viņš visus mūsu sarakstus cilvēks ne tur atnācis. piefiksēja. Citreiz bija tā, ka viņš spēlē vienus un tos pašus setus vai- UR: Es citreiz saku – tu gribi šo dziesmu? Paskaties uz cilvēkiem rākas reizes. Tas gan man neliekas interesanti, jo tomēr katru reizi apkārt. Tev liekas, ka viņi arī grib to dziesmu? gribas citādi. Protams, tev galvā ir tās trīs četras dziesmas, kas forši UC: Parasti jau cilvēki nāk un saka, mēs gribam… miksējas kopā, bet tā, ka tev būtu kādas 20 dziesmas, kuras tu spēlē UR: Jā. Man vēl ir laba aizbildināšanās, kas saistīta ar datora nelieto- tajā pašā secībā… Manuprāt, tas nav interesanti. Man daudz vairāk šanu. Darbojos tikai ar platēm. Iepriekšminētajos gadījumos saku, patīk, kad cilvēki pienāk klāt, skatās, kā rakņājos pa ierakstu somu, ka man vienkārši platēs tās dziesmas nav. Bet ir bijušas arī tādas un jautā – vai tu pēc vāciņa vari pateikt, kas tur iekšā? Bet protams! reizes, kad pienāk cilvēks un pajautā tieši to, ko tu jau esi sagatavo- Pēc vāciņa dizaina ieraugi, kas tur ir iekšā, uzreiz zini – ā, šitā derēs! jis kā tālāk skanošo. Viņš prasa, nevar to un to? Es saku, paklausies, Reizēm ir tā, ka tu jau esi izdomājis, ko liksi, bet pēkšņi pamani ko panāc tuvāk, skaties! Kaut kas tādos brīžos virmo gaisā, veidojas citu un saproti, ka tas būs krietni labāks variants. Un tas nākamais asociācijas un nereti tās arī sakrīt. Tie ir baigi forši momenti. savukārt derēs pēc šitā. Uzliec austiņas, paklausies un tad saproti, ka Bieži tā notiek? tomēr tāda secība neder, jāliek vēlāk plānotais skaņdarbs vispirms. UR: Bieži tā nav. Cilvēki ir dažādi, tomēr dala daudz kopīga. To, kā Visjautrāk ir nomainīt dziesmas pēdējā brīdī, pēdējā sekundē. uztver pasauli, piemēram. Principā vesela seta iedvesma rodas procesā… Vai uzskatāt sevi par veiksmīgiem manipulatoriem? Tādiem, UC: Jā, jo reizēm esmu izdomājis, ko likšu, un pēkšņi galvā sāk kas pēc sirds patikas var ietekmēt to, ka konkrētajā setā cil- skanēt pilnīgi cits gabals. Zinu, ka šis būs daudz labāks. Un tad ātri vēks jūtas tā, kā jūs to vēlaties. mēģinu atrast, kur tas atrodas…

MŪZIKAS SAULE 1/2020 33 DĪDŽEJI

Vieglāk ir rakņāties pa skaņuplašu un kompaktdisku somu, vai mīlētāju, kurš atradis brīnišķīgu veidu, kā izpausties, pašam ne- tomēr YouTube? muzicējot, nekomponējot. Man liekas, ka viena no manām at- UR: Protams, internetā tu ieraksti nosaukumu, un tev uzreiz parā- slēgfrāzēm, ko vēlos uzsvērt kā savas dzīves moto, ir – mans darbs dās dziesma. ir mūzikas klausīšanās. Ja man 15 gadu vecumā pateiktu, ka mans UC: Galvenais ir atcerēties nosaukumus. Ir gadījies tā, ka zinu, kurā darbs būs mūzikas klausīšanās, es neticētu, ka kaut kas tik brīniš- platē, kurā pusē ir dziesma, bet nosaukumu neatceros. ķīgs ar mani var notikt! UR: Jā, man līdzīgi. Bet mūziķu nosaukumu atceros vienmēr. Ne- UC: Man tomēr ir nedaudz citādi, jo es arī radu mūziku. Dīdžejiem būs tā, ka cilvēks pienāk klāt, jautā, kas tas ir, un es teikšu – ai, kaut klausīties jauno mūziku ir tas pats, kas cilvēkiem lasīt pa diagonāli. kāds fanks! Fanku spēlē milzīgs daudzums grupu. Un viņi spēlē tik Dīdžeji klausās pa diagonāli. Kad es to daru mājās, sieva nevar iztu- līdzīgi, ka tev nemaz nav nepieciešamība viņu ierakstus iegādāties. rēt. No gabala noklausos trīs četras sekundes un, ja neuzrunā, lieku (smejas) nākamo, no tā atkal trīs četras sekundes un lieku nākamo. Starp citu, cik lielai kompetencei populārajā mūzikā jābūt, lai UR: Ā, viņa no katra gabala dzird tikai pāris sekundes? Tas gan ir sataisītu labu setu? Varbūt zināšanas nemaz nav tik svarīgas, briesmīgi! galvenais ir iekšējā pārliecība un patika? UC: Jā, jo tajās trijās četrās sekundēs var saprast, kas tā par dzies- UC: Mana pārliecība par dīdžejošanu ir tāda – katram dīdžejam mu. Ja man patīk, paklausos vairāk – jau desmit sekundes. (smejas) jāveido savs tēls un muzikālā gaume tā, ka cilvēki zina, ko gaidīt, Izeju cauri un tikai pēc tam klausos visu dziesmas struktūru. Klau- izlasot tavu vārdu afišā. Līdz ar to tas ir pakārtots. Kaut ko var zi- sos, kā tā samiksēta, kādas skaņas tiek izmantotas. Ja ir sampli, kas nāt, kaut ko var nezināt, bet tā ir dīdžeja paša izvēle – veidot tēlu izmantoti jau miljons reižu, tad skaidrs, ka nebūs nekas labs. Klau- pēc saviem ieskatiem. Es ar visām četrām esmu par to, ka dīdžejam sīšanās ir process, kas līdzīgs cilvēku sajušanai. Tas iegājies tik dziļi, ir savs tēls. Ir tā saucamie ballīšu dīdžeji, kas spēlē absolūti visu. ka no tām trim četrām sekundēm varu pateikt, kas ir labs, kas – nē. UR: Un viņi ir arī vispieprasītākie, jo zina tās simt dziesmas, un Jau pieskārāmies tēmai par dīdžeja atpazīstamību, sava veida vairāk jau neko nevajag. Mana pārliecība ir tāda, ka tu principā misiju. Ko nozīmē labs dīdžejs, kādi ir priekšnoteikumi? vari tur arī neatrasties. Uzliec tos hitus automātā un izliecies, UC: Numur viens ir – sajust publiku. Numur divi – sajust, saprast ka kaut ko dari. Vari pat nesekot līdzi, kas notiek, jo viss tāpat ir dziesmu un ko ar to var izdarīt, kā tā darbojas uz publiku. Piemē- skaidrs. ram, ja uzliksi aktīvu dziesmu vakara sākumā, tad skaidrs, ka visu Bet atgriežoties pie jautājuma, es sekoju līdzi jaunajai mūzikai, pasākumu uzreiz nobeigsi. Man liekas, ka labs dīdžejs ir tāds, kurš lai atklātu, vai nav radies kaut kas tik interesants, kam priekšlaicīgi īstajā laikā uzliek īsto dziesmu. Vienreiz es ar vēl diviem dīdžejiem prognozēju izdzīvošanu ilgāk par desmit divdesmit gadiem. Ja ir spēlēju klubā “Pulkvedim neviens neraksta”. Toms Vītiņš negaidot pārliecība, ka šo varēšu uzlikt arī pēc divdesmit gadiem, ir vērts uzlika kaut ko pilnīgi citu, tas bija kaut kāds regeja gabals pēc aktī- pirkt to plati. Bet, ja plati nopērku, lai pēc gada izmestu ārā, tad vas deju mūzikas. Kas par svaigumu! Sajūta tāda, it kā aukstā dušā jautājums – priekš kam? Principā man viss jaunais nozīmē to, kas būtu iegājuši. Visa zāle leca, viss pa gaisu aizgāja. radies pēdējo divdesmit gadu laikā. Tas, kas radies tieši šogad… UR: Labs dīdžejs ir arī tad, ja cilvēki jūtas labi telpā, kuru dīdžejs Nu, ja tur ir kaut kas labs, tas pats pie manis atnāks. Es vairs ne- pārvalda, piepilda ar mūziku. Arī tāds, kuru ieraugot, tu saproti, ka rokos cauri pilnīgi visai jaunajai mūzikai, lai saprastu, kas tur ir. viņam dara prieku tas, ko viņš dara. Tomēr ir liela atšķirība starp Esmu pazaudējis cerību, ka tur ko labu var atrast. tādu cilvēku un cilvēku, kurš nemitīgi skatās pulkstenī, gaida, kad UC: Es diezgan daudz sekoju līdzi jaunajai mūzikai, bet jomās, kas darbdiena beigsies. man interesē – elektronika, eklektika, klasiskā mūzika, pat psi- UC: Bet ir arī pasākumi, kuros tu tā jūties – tevi uzaicina, tu spēlē, hedēliskā mūzika. Ir arī mākslinieki, kuru plates gaidu. Viens no bet nevari sagaidīt, kad tas beigsies, jo vienkārši neesi īstajā vietā. tādiem piemēriem ir The Gaslamp Killer. Sekoju, jo viņš vienmēr izdomā kaut ko interesantu. Sekoju arī vairākiem ierakstu namiem. UR: Agrāk šāda tendence bija aktīvāka, jo ierakstu nami cilvēkos iedvesa uzticību par labas mūzikas uzturēšanu. Viņi neņems kuru katru mākslinieku, lai tikai nopelnītu. UC: Jā, tagad šī tendence mazinājusies. Pastāv kaut kādi band- camps, un ierakstu nami vairs nav tik svarīgi. Sekoju līdzi arī dī- džeju šoviem, kur ir jaunā mūzika un paši mākslinieki taisa savus šovus, dalās ar cilvēkiem jaunajā mūzikā. Bet šis dīdžejs nav, tā teikt, profesionālis, bet gan vienkāršs cilvēks ar 15 sekotājiem, vi- ņam dīdžejošana ir hobijs. UR: Par to nosacīti jauno mūziku. Manā uztverē pēdējo divdesmit gadu laikā izcilākais mūziķis ir Džeks Vaits (Jack White), jo viņu var miksēt ar dažādu dekāžu mūziku. Atceros, pirms daudziem ga- diem bija tāda vieta “Kapteiņa Enriko pulkstenis”. Tur atnāca Gus- tavo, izdzirdēja duetu White Stripes un jautāja – kas tas ir? Klau- sies, no šitā var griezt un miksēt hiphopa bītus! Un tiešām, viņam bija absolūta taisnība. Ja kādu no mūsdienu mūziķiem var miksēt ar jebkuru mūzikas virzienu, tad tas ir Džeks Vaits. Pats viņš jau arī mētājas starp roku, blūzu, avangardu, pēdējā albumā arī kaut kāda elektronika, vai vismaz tās imitācija parādās. Ir mūziķi, kas iet cauri laikiem. Mūsdienu mūzikā labs ir tas, kas arī pēc divdesmit gadiem būs dzīvs. Likās interesanti, kad teici, Džeka Vaita mūzikā uzreiz dzirdi, ar ko to varētu samiksēt. Vai jūs tā vienmēr klausāties mūziku – kā dīdžeji? Vai reizēm no tā abstrahējaties? UR: Tu nekad tā pilnībā nevari abstrahēties no tā, ko dari ikdie- nā. Patiesībā jau es sevi neuzskatu par dīdžeju, bet par mūzikas Uldis Cīrulis

34 MŪZIKAS SAULE 1/2020 desmit gadiem. Man liekas, ka pa purnu ātrāk varēja dabūt pirms desmit gadiem, nekā tagad. Un pirms divdesmit noteikti vēl vairāk. UC: 90. gadu otrajā pusē un 2000. gadu sākumā bija ļoti labas bal- les, jo cilvēkiem gribējās zināt visu. Tas bija postreivu laiks, kur skanēja tehno, un cilvēki tādu mūziku nebija dzirdējuši. Ko dīdžejs deva, to arī klausījās, dejoja, neskatoties uz neko. Tad nāca laiks, kad cilvēki kļuva zinošāki. Bet tagad atkal sāk at- griezties lielāka brīvība. Domāju, ka pateicoties tam pašam Spotify. Tu nepaļaujies uz radiostaciju vai televīziju, kas tevī visu laiku baro konkrētu mūziku iekšā, bet pats izvēlies mūziku, ko klausīties. Spo- tify bieži piedāvā kaut ko jaunu, tādējādi cilvēks iepazīst citu mū- ziku. Man nesen sanāca paklausīties vienu radiostaciju. Neteikšu, kuru. Radās jautājums, cik var tās dziesmas spēlēt? UR: Braucot mašīnā, kamēr vien netieku līdz “Radio NABA”, ne- pārstāju spiest podziņas. Man “NABAS” spēlētā mūzika ir vistu- vākā, jo visdaudzveidīgākā. Citiem nepatīk eklektika, pārāk liels mikslis no visa kā, bet man patīk dažādība. Varu vienā vakarā ļoti dažādu mūziku spēlēt. Ja man kādreiz kāds pienāk un jautā, ko šo- dien spēlēsi, varu atbildēt – mūziku! UC: Pirms gadiem desmit ar dīdžejiem runājām par muzikālo zom- bēšanu, kas notiek radiostacijās. Cilvēki visu laiku dzird tās TOP 40 dziesmas – no rīta pamostoties ieslēdz radio, un skan tā dzies- ma. Viņš iekāpj mašīnā, tā pati dziesma skan. Viņš aiziet uz darbu, ieslēdz radio, tā pati dziesma skan. Atnāk mājās, ieslēdz radio, ieiet dušā, atkal tā pati dziesma. Aiziet uz klubu – neskan tā dziesma. Ko tas nozīmē?! UR: Jā, jā, jā! Pienāk cilvēks un prasa – vai tas un tas tev ir? Es Uldis Rudaks saku – tev telefons ir? Telefonā vari sev to dziesmu uzlikt? Jā, varu! Uzliec austiņas, ej mājās un klausies! Ja tu visu laiku ar tām telefona UR: Pavisam noteikti. Un no tādiem pasākumiem ir jāizvairās! Kor- austiņām staigā pa pasauli un tev skan tas, ko tu esi ieņēmis galvā, poratīvie, privātie pasākumi mēdz aicināt un tad es jautāju, kāpēc ka tam jāskan visu laiku, tad, ienākot bārā un noņemot austiņas, jums liekas, ka es būšu jums piemērots? Ja jūtu, ka tur varētu būt tu sajūti diskomfortu, ja nav tas, pie kā tu esi pieradis. Nevajag būt prasība pēc mūzikas, kuras man nav un ko es nekad nespēlētu, tādam egoistam un gribēt, lai visur apkārt būtu tava pasaule! tad labāk lai iet kāds cits, kuram ir vienalga, ko spēlē. Nu nevar tā Vai ir dziesma, ko jūs nekad, nekādā gadījumā neliktu nevienā prostituēties! Ja cilvēks jūtas diskomfortā telpā, kur skan mūzika, savā setā? ko viņš pats uzlicis… Latviešiem reiz bija tāds teiciens – cieni pats UC: Daudz. sevi un citi tevi cienīs. UR: Daudz tādu dziesmu. UC: Man bija viena tāda pieredze, kad piecas sešas reizes pārprasīju, Vai tāpēc, ka dziesma pārspēlēta, vai tāpēc, ka vēlaties to pa- vai tiešām zināt, ko spēlēju, vai būšu jums īstais dīdžejs? Sūtīju vi- turēt sev un tikai sev? sādus ierakstus, tas bija privāts pasākums. Uz pasākumu mani aiz- UR: Ā, tādā ziņā – ka dziesma tik tuva un mīļa! Nē, tad negribas veda, līdz ar to biju bez mašīnas. Sāku spēlēt, un cilvēki nāca ar paturēt tikai sev. Gribas dalīties. Dot citiem, gribas, lai arī citi cil- pārmetumiem, jo bija domājuši, ka es kaut ko pavisam citu spēlēšu. vēki sajūt to baudu, šo dziesmu klausoties. Tev taču negribas būt Bet man jau vairs nebija, kur aiziet. Cilvēki jūtas slikti, es jūtos slik- vienam savās sajūtās. ti. Turpināju spēlēt līdz brīdim, kad viņi izdomāja uzlikt radio. At- UC: Ir ambientākas dziesmas, kuras varbūt nevar uzlikt. Noskaņu ziņa – jāiet uz tām spēlēm, kuras tu nudien vari izbaudīt. mūzika, kas ir forša, ja uzliec mājās, bet pasākumā īsti nē. UR: Man bija nepatīkama pieredze “Teātra bārā”. Bija sarunāts, UR: Jā, tas atkarīgs no pasākuma. Ir pasākumi, kuros cilvēki iedzer ka dīdžejošu. Stundu pirms pasākuma sākšanās man piezvana un un iet dejot. Ir pasākumi, kuros cilvēki iedzer un turpina sēdēt. Ja tā saka – zini, tas būs privāts pasākums, un mēs tev piemaksāsim padomā, bieži tu ar to savu izvēli centies un mājās domā, pārmeklē vairāk. Es biju gatavojies uz publisku pasākumu, kur cilvēki nāk pēc savu kolekciju – šodien to ņemsi līdzi, šito šodien nē, jo spēlēji va- brīvas gribas. Slēgtos, privātos pasākumos cilvēkiem tomēr ir savas kar, un it kā šodien varētu noderēt, bet kāpēc man jāklausās viena prasības, un tam stundas laikā sagatavoties nevaru. Man mājās ir, un tā pati dziesma divas dienas pēc kārtas. Vēl arī tas, ka citreiz nu, ne miljons, bet tūkstotis plašu, es nevaru tagad visu izrevidēt, atnāk cilvēks, prasa kādu konkrētu dziesmu, un es saku – šovakar lai sameklētu vajadzīgo. Tam man vajadzētu dienas trīs. Viņi saka – to jau spēlēju, un man nepatīk vienā vakarā divreiz spēlēt vienu nē, nē, viss kārtībā, spēlē to, ko tu parasti spēlē. Nu labi! Aizgāju uz dziesmu. Bet cilvēki pasākumā ir mainījušies, man saka. Saku – bet turieni, un, kā prognozēju, tā arī bija. Viņi uzskatīja mani par savu vai es neesmu cilvēks? Bārmeņi un apsargi nav cilvēki? Viņi varbūt īpašumu, kurš ir nopirkts un darīs, ko viņi grib. Sadusmojos, pie- negrib šo dziesmu divreiz dzirdēt. dzēros, ap vieniem naktī atstāju visas savas plates, mantas, pateicu Vai varat katrs nosaukt TOP 3 riebīgākās dziesmas, ko nekad viņiem – ejiet dirst! – un aizgāju. Vairs nekad mani “Teātra bārā” neliktu? nav aicinājuši spēlēt, bet es jūtos labi, ka toreiz tā izdarīju. UC: Nē. Kāds ir raksturīgākais klausītāja tips tagad un pirms desmit UR: Tas ir tāpat, kā likt nosaukt trīs mīļākās dziesmas. To var pa- gadiem? teikt cilvēks, kurš zina simt dziesmu. Tad viņš var sastādīt sarakstu. UR: Es esmu baigais optimists. Man liekas, ka viss iet uz labo pusi. Ja informācijas cilvēkam ir vairāk – gan par vispretīgākajām dzies- Šķiet, ka pirms desmit gadiem cilvēki vairāk bija ieciklējušies uz mām pasaulē, kuras tu nekad negribētu dzirdēt, gan ar labāka- kaut ko ļoti konkrētu un pārējo – it nemaz. Bet tagad publika liekas jām –, tad viņš nevarēs nosaukt. zinātkārāka. Neskatoties uz milzīgo informācijas gūzmu, kas gāžas Kaut gan – viss nepatīkamais ir jāiepazīst, lai tu zinātu, kāds tas ir. viņiem pāri, viņi paļaujas uz dīdžeja izvēli krietni vairāk nekā pirms Cilvēki pēta visvisādas nepatīkamas lietas, nepatīkamus gadījumus,

MŪZIKAS SAULE 1/2020 35 DĪDŽEJI

lasot grāmatu – tu velti tai laiku, koncentrējies. Tas ir notikums, kam tu pievērs uzmanību. Domāju, dīdžeji, kuri sākuši spēlēt uz platēm, pie tā arī pieturas. Es spēlēju arī datoru, bet plates tomēr visvairāk. UR: Kas man vēl ienāca prātā – ja tu sāc kā dīdžejs, kurš spēlē da- toru, tev kaut kādā mirklī to vairs negribas darīt, tu izdzēs no sava datora failus un nodarbojies ar citām lietām, aizmirstot, ka kādreiz jaunībā esi to darījis. Bet, ja tu esi jau piekrāmējis savu dzīvokli ar platēm, tev ar viņām jādzīvo visu atlikušo dzīvi – miskastē taču nemetīsi, ja kādreiz par lielu naudu esi pircis. Plates paliek ar tevi. Tu esi vienkārši sevi salaulājis ar šo darbu. Klausos, par platēm te tiek runāts kā par dzīviem organismiem! UR: Jā. Jo skaņa platē rodas fiziski, adatai berzējoties pret celiņu. Iznāk mūzika. Par dīdžeju nākotni – mūsdienās viss tik ārkārtīgi ātri mainās, ka mēs nevaram zināt pat to, kas būs pēc gada. UC: Mēs nezinām pat, kas būs rudenī. UR: Kur nu vēl pēc desmit piecpadsmit gadiem – kādi būs cilvēku nepatīkamas slimības, lai varētu ar tām cīnīties un izvairīties no tām. ieradumi un vai cilvēki vispār vēl klausīsies mūziku, lasīs grāmatas, Tāpat tev jāzina, kurā mūzikas veikalā neiet – ja būtu tāda pilsēta, ēdīs ēdienu. Varbūt viss būs robotizēts un visu nepieciešamo iegū- kurā ir daudz mūzikas veikalu, tu izpētītu un zinātu, kurā neiet, jo sim ar vienu pogas spiedienu. Nospied pogu un tu jūties noklausī- tur nav mūzika tev. jies visu The Dark Side of the Moon, nospied pogu un jūties paēdis, Jāiepazīst ir viss. Es vispār no savas dzīves esmu izslēdzis jēdzie- nospied pogu un jūties dabūjis seksu, nospied pogu un jūties, ka tu nu ‘nekomfortabla situācija’. Jebkura situācija ir komfortabla, ja tu esi kinoteātrī. sevi noskaņo pareizajā frekvencē – ka tu gūsti šo pieredzi, lai turp- UC: Galvenais, nesajaukt pogas. māk, kad tev tāda situācija atkal būs, tu zinātu, kā ar to tikt galā. UR: Mūsu laikos tik daudz kas tiek darīts ar vienu klikšķi. UC: Pilnīgi piekrītu tam, ka viss ir pieredze. Patīkama, nepatīkama, UC: Lai kā mēs digitalizētos, cilvēka faktors, cilvēka būtība ir kas bet pieredze. krietni lielāks. Vai ir bijis tā, ka gatavojat, lolojat kādu setu, aizejat un jūtat, UR: Jo cilvēkam taču ir pirksti, ar kuriem gribas aptaustīt to plati, ka… to vāciņu, viņam ir acis, ar kurām apskatīt vāciņa dizainu, ausis, ar UR: …tas nevienam nav vajadzīgs? Nu, vienmēr ir rezerves varian- kurām klausīties plati. Es paklausos mājās plates un pēc tam eju ti. No līdzpaņemtajām platēm parasti nospēlēju kādu ceturto daļu. uz virtuvi, uzlieku kompaktdisku. Kad esi klausījies plates vairākas UC: Tik daudz? Es laikam ņemu baigi daudz līdzi… stundas un pēc tam uzliec kompaktdisku – tu dzirdi mākslīgu ska- Cik vidēji jūs ņemat līdzi? ņu. Plastmasīgu. UR: Skaita ziņā? Varbūt kilogramos varētu pateikt. Ja braucu ar UC: Ausis pierod. Ieejot klubā, uzreiz var dzirdēt, ko dīdžejs spēlē. mašīnu, tad sakrāmēju bagāžniekā, un pašam nav jāstiepj. Ja brau- Man liekas, cilvēkiem vajadzētu piedomāt, uz kā viņi klausās mū- cu ar riteni, tad, protams, padomāju, cik man būs grūti braukt. Ja ziku. No vienas puses, visa mūzika tiek radīta dārgās studijās. vēl atskaņotāji jāved un pults, tad jābrauc ar mašīnu. Citreiz ir tā, Nopietnam ierakstam izmanto nopietnu aparatūru. Ja šo mūziku ka aizbraucu līdz Coco Loco, piebraucu klāt, attaisu bagāžnieku, klausās austiņās no AliExpress par 3 eiro, tad… ienesu divas somas iekšā, trešo arī – tās ir dažāda lieluma – mazā- UR: Tas ir tāpat, kā tu nopērc atskaņotāju par 5000 eiro un uzliec kas mazajām platītēm, lielākas lielajām –, un ceturto somu atstāju tam adatu par 10 eiro. Vai pie ļoti dārga atskaņotāja pieslēdz lētu mašīnā. Ja baigi savajadzēsies, aiziešu pakaļ. pastiprinātāju. Tā skaņuplašu lieta – runa vairs nav par dīdžejoša- UC: Kad plates spēlēju, ņemu līdzi trīs somas. Man ir liela soma, vi- nu, bet platēm – ja tu ar to saslimsti, tad rēķinies, ka lielākā daļa dēji liela soma un vēl viena vidēji liela soma. Lielajā somā un vienā naudas, kas tev vispār dzīvē būs, tur arī aizies. no vidēji lielajām somām ir kabatiņas mazajām platītēm. Rezumējums – kāpēc jums patīk dīdžejot? UR: Man ir vairākas speciālas mazo platīšu somas, jo esmu iecie- UC: Dīdžejošana kā tāda izkristalizējusies jau no viduslaikiem. nījis singlu platītes. Citreiz spēlēju tikai no mazajām platītēm. Viens no dīdžejiem bija Bahs, kurš ļoti meistarīgi visas savas idejas, Tām mīnuss ir, ka viņas neskan tik labi, kā maxi singli. Maxi kas sarakstītas uz dažām taktīm, pilnveidojis tā, kā mūsdienu mū- singls ir lielā plate, kurā ir viena vai divas dziesmas. Celiņš ir tik zika tiek veidota. Un dīdžeji principā dara to pašu. Viņiem ir kāds plats, ka skaņas jauda ir milzīga, jo tev pa visu plates vienu pusi, materiāls, pieņemsim, viena dziesma ir astoņas taktis, viņi no tās kur albumā parasti ir sešas septiņas dziesmas, ir viena dziesma. vienas dziesmas uzbūvē setu. Tā ka koncepts ir sens. Mainās tikai Tas celiņš ir attiecīgi platāks, adatas nūjiņa daudz jaudīgāk skaņu izteiksmes līdzekļi. paņem. UR: Cilvēks kā bioloģiska būtne jau tik būtiski nemainās. Mainās UC: Uz 45. ātrumu. tas, kas notiek galvā, bet maņu iedarbība uz smadzenēm ir ne- UR: Jā, uz 45. ātrumu, tas vispār dievīgi. mainīga. Kaut gan – 90. gados skaņas, kas pirms tam grieza ausīs, To visu klausīties ir ļoti interesanti, kaut arī saprast par ātru- pēkšņi kļuva baudāmas. Populārajā mūzikā ienāca lietas, kas pirms miem ir… tam tika uzskatītas par nebaudāmām, kroplīgām. The Chemical UR: Tas ir tāpat kā datoristi, kad sāk runāties savā datoristu valodā Brothers, Prodigy – liekas, ka pārsprādzis skaļrunis, bet īstenībā tā – es neko nesaprotu. tam jābūt. Patlaban visas kultūras jomas strauji mainās, iegūst jaunas, Ja par to, kāpēc forši būt dīdžejam… Es mīlu mūziku kopš agras negaidītas formas. Kā dīdžejošana varētu mainīties pēc desmit bērnības – iespējams, pateicoties tam, ka man mamma ļoti skaisti piecpadsmit gadiem? dziedāja šūpļa dziesmas. Es pats to neatceros, bet nesen dzirdē- UC: Domāju, ka dīdžeji turpinās spēlēt plates. Man liekas, ka būs ju, kā viņa dzied savam mazbērnam. Jautāju – vai tu arī man šitā vēl vilnis ar platēm. Viens ir – pārbagātība ar informāciju. Runāju dziedāji?! Varbūt tāpēc nevaru iedomāties citu darbu kā mūzikas ar kādu mūziķi, kuram mājās ir visi Mailsa Deivisa albumi. Viņš klausīšanos. Neteikšu, dīdžejošanu, neteikšu, recenzēšanu, neteik- nevienu nenoklausījās. Viņam ir trīsdesmit četrdesmit plašu, kas šu, mūziķu intervēšanu, neteikšu, koncertu apmeklēšanu un to ap- ļoti patīk, tās viņš arī klausās. Sajūta, klausoties plati, ir līdzīga, kā rakstīšanu. Bet mūzikas klausīšanos. Un izbaudīšanu.

36 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Dīdžeji Piezīmes MIXMASTER AG, DJ KRII, DJ ASPIRĪNS, ELVI SOULSYSTEMS MONOLOGI Gunda Miķelsone MIXMASTER AG l īstajā vārdā Andris Gailis l spēlējis kopā ar Moby, Nightmares on Wax, WestBam, De La Soul, Cassius, Gus Gus, Afu-Ra un citiem l sadarbojies ar Skuteli, Gustavo, Normundu Rutuli, DJ Krii, Ēriku Ešenvaldu operā “Iemūrētie” u. c. l grupas “Bezgalībieši” dalībnieks

Man mēdz jautāt: “Kāpēc tu ar divriteni ved 50 kg smagu somu?” – Tāpēc, ka mūzika ir svarīga. Nevar atraut dīdžeju scēnu no tā saucamās klubu kultūras ko- pumā. No vienas puses, situācija pie mums ir līdzīga kā citviet pasaulē – globalizācijas vilnis informācijas okeāna nozīmē sniedz lielisku iespēju pastarpināti iepazīties ar jebko, mācīties un po- tenciāli ātrāk attīstīties. No otras puses, caur to arī iet mazumā savdabība, autentiskums, kas veidojas, vairāk darbojoties savā nodabā. Protams, ja klausies daudz mūzikas, rodas savi vērtēša- nas kritēriji, bet – pārsātinājums rada arī nogurumu un zināmu apnikumu. Es nāku no tās ēras (80. gadu izskaņa/90. gadu sākums), kad vēl notika diskotēku tarifikācijas skates, kas, gribi vai negribi, tomēr veica zināmu atlasi. Šodien mūzikas uzlikšanas nozīmē katrs var būt dīdžejs un jelkādi kvalitātes kritēriji ir ļoti izplūduši. Cilvēku dzīvē kopumā mūzikas un līdz ar to arī dīdžejošanas vērtība ir de- valvējusies. Kaut kas skan no katra gludekļa, un tas ir tik viegli pie- tās kopā. Agrāk tas viss bija tikai paša dīdžeja spēju pārziņā. Pats ejams, ka pazūd pārsteigums – o, mūzika! joprojām spēlēju plates bez datora iesaistes – izjūtu ziņā tas ir lī- Mēs dzīvojam (post)postmodernā diskursa ietvaros, kas būtī- dzīgi kā ar rokām veidot māla traukus vai gleznot ar eļļas krāsām. bā ir ķīselis, kur lielā mērā pazūd jēga un kopsakars. Ir cilvēki, Dīdžeja lietas pamatos ir selektora aspekts – tas, kā tu saliec kas dara lietas ar krietnu attieksmi, – viņiem mūzika ir prioritāšu kopā dažādus skaņdarbus, no tiem savijot tāvakara stāstu. Un jau saraksta pirmajās ailēs – panākumi, slava un nauda pēc tam. Un pēc tam nāk klāt dažādas miksa tehnikas un tērnteiblisms (turn- ir tādi, kas tam pieiet citādi. Protams, joprojām ir ļaudis, kas spēj tablism) ar skaņuplašu atskaņotāju kā mūzikas instrumentu, ko var novērtēt. Tā ir arī mana pieeja – runāt par skaņas kvalitāti, mūzi- izkopt arī kā patstāvīgu mākslas virzienu. kas noskaņu, par harmonisko paklājiņu, kas veidojas, skaņdarbus Pirmkārt, dīdžejs ir cilvēks, kas mīl mūziku un grib ar to dalīties, savijot kopā konkrētā vietā un laikā. Zināmā mērā pret mūziku iepriecinot citus. var attiekties līdzīgi kā pret pārtiku (soul food/dvēseles barība) – it Tas ir tāds samērā vienkāršots skats, bet klasiskā mūzika vēstu- sevišķi tagad, kad tās visapkārt ir tik daudz. Ir nozīme tam, ar kādu riski radusies kā baznīcas un galma mūzikas apvienojums. Es savā mūziku mijiedarbojamies ikdienā – pat tad, ja nepiegriežam tam pasaules izjūtā esmu tuvāk tautasmūzikai (nejaukt ar šlāgeri!), jo īpašu vērību. meklēju pārdzīvojuma patiesumu, dzīves īstenības nospiedumu Dīdžejošana ir savveida amatniecība, kuras labākajā līmenī – varbūt tas nav tik izsmalcināti, toties godīgi. Tāpēc man patīk varam runāt par mākslu. Tiek radīts kaut kas, kas vēl nav bijis tautasdziesmas, bet daudz mazāk tautasdziesmu apdares, kur sā- un citā brīdī vairs nebūs. Līdzīgi kā ar teātri. To (skaņu signāla kotnējais gars tiek iztaisnots un ielikts pareizuma rāmjos. izpratnē) var ierakstīt un pēc tam noklausīties, taču tikai tie, Mūzika visupirms ir skaņa! Tā teikt, fizikāls lielums – tāpēc arī kas tobrīd ir klāt, piedzīvo vienreizējo burvības momentu. skaņas kvalitātei ir liela nozīme. Piemēram, pastāvīgi klausīties Ja runājam līdzībās ar amatniecību, vienā gadījumā varam at- mūziku mp3 kodējumā lielā pastiprinājumā (vai ar austiņām) ir ražot vienādus priekšmetus, otrā – ielikt ko vairāk. Tagad daudzi kaitīgi veselībai. Tādā ziņā esmu kā bioloģiskais zemnieks, zināmā spēlē, izmantojot digitālo tehnoloģiju iespējas, kas ļauj pat nemaz mērā fanātiķis, kurš mīl zemi – zemkopība kā dzīvesveids, nevis

Foto – no personiskā arhīva Foto nepiedalīties procesā – programma izvēlēsies dziesmas un salaidīs tikai līdzeklis peļņas gūšanai.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 37 DĪDŽEJI

Latvijā ir diezgan senas disko tradīcijas. 70. gadu nogalē Hardijs Lediņš taisīja pirmās diskotēkas. Pēc tam 80. gadu vidū trimdas latvietis Indulis Bilzēns atveda uz Rīgu WestBam, viņš tolaik bija viens no nedaudzajiem Eiropā, kas spēlēja jauno (elek- tronisko) deju mūziku un nodarbojās ar miksēšanu un skreču (scratching). No šī impulsa aizsākās tāda veida DJ kustība arī Latvijā, un tieši šejienieši aizveda to tālāk uz Ļeņingradu, Maskavu un citām tolaik vēl PSRS lokācijām. Pasaules kontekstā interesanti, ka tolaik šeit pārsvarā visi darbojās ar lenšu magnetofoniem. YouTube pieejams video no 1991. gada DMC pasaules dīdžeju čempionāta Londonā, kur Mr. Tape (Modris Skaistkalns) nodemonstrēja šo tape-art pla- šākai rietumu publikai – cilvēki to tagad skatās pēc teju 30 gadiem un joprojām ir sajūsmā. Latvijā vienmēr ir bijuši labi dīdžeji. Kau- nēties nevajadzētu. Pirms dažiem gadiem man sanāca spēlēt dzimšanas dienas ballīti vienai dāmai, kas savā laikā piedalījās Poligrāfiķu kluba diskotēku veidošanā. 80. gados tā bija viena no pašām spicāka- jām Rīgas vietām. Tiku rekomendēts kā kadrs no nosacīti jauna- jiem, uz ko var paļauties – sajūta bija tāda, ka lieku eksāmenu vai piedalos tarifikācijas skatē. Diskoieskaite tovakar tika veik- smīgi nolikta – arī tādā veidā tie dažādie laikmeti un viļņi savijas tradīcijā. To visu ņemot vērā, ir mazliet paradoksāli, ka pie mums liela daļa sabiedrības vispār neuzskata diskotēkas par jelkāda veida kul- tūru, turpretim, piemēram, Vācijā – ja nu tik daudz lūkojam uz Eiropas pieredzi/piemēru – dīdžejošana ir oficiālā kultūrdarbu sarakstā. Protams, tam ir savs pamats, taču tāpat var paskatīties uz jebkuru nozari – ir tādi, kas to dara labi, un ir tādi, kas ne pārāk. Šodien katrs, kurš bļauj skaļāk, ir labākais. Lai gan ilgtermiņā tas nedarbojas. Varbūt arī mēs paši esam pie tā zināmā mērā līdzvai- nīgi – vajadzētu mēģināt cilvēkus vairāk izglītot. Kāpēc es joprojām spēlēju plates? Šajā totālās kompjuterizā- cijas laikmetā gribu, lai šis process būtu tik dzīvs, cik vien iespē- jams. Mūsdienās daudzi nepievērš īpašu uzmanību tam, vai klu- bā vienkārši skan mūzika, vai kāds tur ir priekšā un ko spēlē. Es vēlos cilvēkus uzrunāt, varbūt mazliet sapurināt un savākt kopā analogam (jo vismaz pagaidām mēs tādi vēl esam) klātbūtnes pie- dzīvojumam – lai taptu labdabīga savstarpēja rezonanse ar skatu augšup! Man patīk eksperimentēt ar skaņām, bet esmu par to, ka mūzi- kai jābūt harmoniskai. Protams, harmonijas un noskaņas var būt DJ KRII l īstajā vārdā Kristaps Krievs dažādas, bet vienkārši skaļš troksnis un uzmanības piesaistīšana kā l piedalījies grupās “F[ei]k”, “Ritmiņš” un duetā MC Kurts pašmērķis – manuprāt, to nevajag. l sadarbojies ar Gustavo, Ozolu, Gacho, Nātri, ansi un citiem latviešu hiphopa Mūzika galu galā ir par dzīvi. Un – visa labākā mūzika nāk no mūziķiem dzīves. Mūzika var ļoti daudz dot cilvēkam, ja viņš apzināti meklē l piedalījies projektos “KurpEja” un “Lidojošais paklājs” kopā ar Ilzi Grunti, Zani Šmiti, Ievu Akurateri un Matīsu Akurateru un ar to mijiedarbojas. Ja skatāmies veselības kontekstā – var nez l laikmetīgās mūzikas projekta Urban Trio dalībnieks kopā ar Arvīdu cik pareizi ēst, gulēt un vingrot, bet vismaz tikpat svarīgs ir labs Kazlausku un Edgaru Raginski noskaņojums, dvēseles stāvoklis – un te mūzikas nozīme ir ne- l sadarbojies ar komponistu Kristapu Pētersonu programmā “Ugunszīme” l piedalījies Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Galka Matalka” un Jaunā Rīgas pārvērtējama. Pats pie dakteriem (izņemot zobārstu un pāris spor- teātra izrādē “Puspietura” ta traumu gadījumu) neesmu bijis gadus divdesmit piecus, jo esmu l līdzveidojis mūziku režisora Aika Karapetjana filmai “Cilvēki tur” apzināti izvēlējies dzīvot vesels. Man teikuši, ka lemts diezgan garš mūžs, bet tad jau redzēs. Izpratni par dīdžejošanu vislabāk varētu aprakstīt AG. No viņa Katrā ziņā doties prom vēl gluži netaisos. Bet dažureiz jau esmu esmu pārņēmis arī savu domu par dīdžeju kultūru. Viņu varētu iedomājies par nākotnes plāniem arī no aspekta – ko vēl varētu saukt par savveida skolotāju. paspēt izdarīt. Par to 20 vai 30 gadu vecumā pārsvarā jau laikam Ir gan sliktas, gan labas tendences. Mainīgs ir arī tas, kā dīdžejs nedomā. Esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas patīk, un varu ar tiek uztverts mūsdienās. Patēriņa līmenī dīdžejs ir vairāk kā mūzi- to dzīvot. Joprojām varu no rīta, pēc balles krāmējoties nost, uz- kas atskaņošanas mašīna. Dīdžeja mākslas tur ir maz. Ja ņem vērā lūkot platinieku – tas šķietas tik smuks, ka gribas pieiet klāt un mūsdienu tehnoloģiju iespējas, tev kā dīdžejam nav jādara nekas, uz bītiņa uzšvīkāt kādu skrāpjurakstu – uguntiņa joprojām kvē- tik vien jāpiespiež atskaņošanas poga un pareizā dziesma. Pro- lo! Domājos ieejam briedumā kā vīns – jo vecāks, jo labāks. Jeb – tams, ir arī otra daļa – dīdžeji, kas spēlē un miksē vinila plates pēc darbs dara darītāju. Nepārprotami tagad esmu prasmīgāks dīdžejs īstās garšas. nekā pirms piecpadsmit divdesmit gadiem. Cenšos to darīt ar at- Ja gribēsi būt dīdžejs, atradīsi veidu, kā to iemācīties. Ja ir aici- tieksmi un radošu garu. Joprojām ir interesanti rakties mūzikā un nājums, tu to noteikti izdarīsi. Laikā, kad vadīju nodarbības Ritma atrast ko nedzirdētu un svaigu no, teiksim, 1969. gada. Vai tepat institūtā, pasniedzu tīru teoriju, lai varētu iesākt un saprast, kas tas no mūslaikiem. ir. Bet katram dīdžejam jāizstrādā savs rokraksts, un to skolā iemā-

38 MŪZIKAS SAULE 1/2020 cīties nevarēs. Tur iemāca tehniskas lietas, dažādas dīdžeju manie- DJ ASPIRĪNS l īstajā vārdā Kaspars Dziļums res, bet ne gaumes izjūtu. Just pūļa vaibu un komunicēt caur ritmu. l 2015. gadā pārstāvēja Latviju Red Bull Thre3style finālā Japānā Senos laikos (un tālās salās joprojām arī mūslaikos) to darīja šama- l 2018. gada nogalē izdeva debijas minialbumu Easy ņi – caur ritmu veda cilvēkus emocionālos vai garīgos ceļojumos. l sadarbojies ar tādiem mūziķiem un apvienībām kā Fakts, “Latgalīšu Reps”, Šodien nekas daudz nav mainījies, tikai tehnoloģijas mainījušās un “Dvīnes” un Arnis Mednis (projektā “Mana tautasdziesma”) l Rīgas DJ skolas pedagogs šamaņu vietā nākuši dīdžeji, tādēļ šo profesiju var mācīties visi, bet ne visi kļūs izcili. Mūzika ir valoda. Dīdžejs to izgaršo un redz, vai tiek saprasts, vai var atrast un pulcēt savējos. Agrāk daudzi dēvēja mani par hiphopa, hausmūzikas un tehno dī- Reizēm sanāk paņemt kreiso spēli. Tad zini, ka būs jāatskaņo džeju. Tagad vairs nevaru sevi ievietot nevienā no jomām. Esmu iepriekš sagatavoti skaņdarbi. Lai nopelnītu naudiņu, dažreiz jāiet kaut kur pa vidu. Ir termins open format jeb atvērtā formāta mūzi- uz kompromisu. Jā, šad tad sanāk rutīnas atspēlēšana bez pilnas ķis – vakarā varu nospēlēt gan hiphopu, gan disko, gan hausmūzi- atdeves un iedegšanās uz skatuves tā, kā māksliniekam tas būtu jā- ku. Variēt starp stiliem. Protams, ir dīdžeji, kas spēlē tikai noteiktas dara. Bet mēdz būt arī otrādi – kad apstākļi sakrīt labvēlīgi, bet jomas mūziku. pašam nesanāk atvērties. Man liekas interesanti spēlēt dažādu mūziku, lai klausītājam ne- (Dīdžejs ir laimīgs.) apnīk. Ir pareizi jāsaliek dziesmas, lai veidotos stāsts, kas pārsteig- Miksējot mūziku, rodas neaprakstāma sajūta – notiek tagadnes tu klausītāju. Protams, tam vajadzīgas zināšanas, uz dullo neko saplūšana ar cilvēkiem zālē, ar tevi, kas spēlē, un pašu mūziku. No- nevar darīt. tiek maģiskas lietas. Pulsācija kļūst par galveno elementu, un visi Bija kāds 2003. gads. Tolaik vēl kā vidusskolēns iešmaucu klubā pulsē vienā ritmā. Patiesa prieka un kopības sajūta. Šādi brīži nav “Metro”, kur spēlēja AG un Raitis. Redzēju, kā viņi uz vinila atska- pārāk bieži, bet notiek. Tas ir jebkuras diskotēkas mērķis – sasniegt ņotājiem liek skaņuplates, un iedomājos, ka gribu to pamēģināt. kopā būšanu un kopīgo pulsāciju. Maģisko brīdi, kas notiek tikai Tas bija pirmais tiešais vizuālais kontakts. un vienīgi tad. Tāpat arī muzikāli ir ļoti interesanti, kad savieno- 2004. gadā ieguvu savu pirmo dīdžeja aparatūru – mikseri un jas divas dažādas kompozīcijas, pats miksa process. To var stāstīt plašu atskaņotāju. Tagad tev ir tehnika, bet tu nezini, kā vispār no- kā stāstu. Plates un atskaņotājs ir kā izteiksmes līdzekļi, ar ko tiek pats process. Klausījos hiphopa kasetes un pēc dzirdes mēģi- izpaudies tieši tāpat, kā jebkurš cits mākslinieks ar savu instru- nāju atdarināt. Sapratu, ka ir vajadzīgas speciālas plates, neder no mentu. Tā ir mākslas forma. vecāku plaukta paņemtie “Melodijas” izdevumi. Kad parādījās in- (Dīdžejs ir bēdīgs.) ternets, skatījos dažādus video un sapratu, ka to, ko pats kaut kādā Kad salūzt adata. Tad dīdžejs ir ļoti nelaimīgs. Vai arī tad, kad veidā biju izdomājis, džeki pāri okeānam darīja jau gadus desmit kāds tizli grib izjaukt kopīgo vilni. Vienīgais no visiem. pirms manis. (No sērijas “uzliec man šito”.) Jā, un “iedod man aiztikt plati, iedod paskrečot”. Bet tā ir dīdžeja dzīves norma. Klausītāju prasības kļuvušas primitīvākas. Mūsdienu cilvēkam vairs nav vajadzības meklēt mūziku, kas rada padziļinātāku izprat- ni par šo mākslas formu. Piedāvājums ir tik liels un tepat acupriek- šā, ka ņem tik un tin ik pa desmit sekundēm visu populāro, neiz- darot izvēli. Turpretim mums, vēl padomju bērniem, nācās meklēt. Tas lika klausīties cītīgāk un izkopt kaisli pret mūziku. Līdz ar to baudījums ir neiedomājami lielāks. Šodienas klausītājs ir kā apzagts. Tu vairs neieklausies, jo var- būt nekad neesi sasniedzis tādu kaifu. Noteikti ir dziesmas, kas patīk. Bet padziļināti tas notiek tiem, kam interese par mūziku ir no dabas. Līdz ar to pieprasījums pēc dīdžeja nav tik nozīmīgs. Mūsdie- nās jebkurš var samiksēt kopā divas dziesmas, bet līdz iekšiņai tā mūzika nenonāk. Mūslaiku mērķis ir tikai piebāzt galvu. Mūzika vairs neaizkustina. Protams, ir zelta klasiķi, kas visiem zināmi, bet dimantiņus izrakt ir grūtāk. Lauks ir piepildīts, tajā ir tik daudz informācijas, ka jārokas kārtu kārtām, lai atrastu īsto. Bet vienmēr var sākt no saknēm. Meklēt, kā stili ir attīstījušies. Tie paši dimantiņi, kas mirdzēja pirms divdesmit gadiem, ir di- mantiņi arī šodien. Iesaku noklausīties DJ Krush miksu Code 4109 no Japānas. Tagad viņam ir jau kādi sešdesmit gadi. Pats albums divdesmit gadu vecs, bet ļoti labi parāda dīdžeja mākslu visā krā- sainībā. No jaunākiem? DJ Cam. Dīdžejošana nemaz nevar būt ārā no kultūras. Padomju gados tieši latvieši un tieši caur Rīgu veda mūziku uz Krieviju. Mēs paši esam šī stila uzsācēji Latvijā. Tā ir nozare, kas vienmēr būs kultūras sastāvdaļa. Arī orķestra mūzika kultūrā būs vienmēr. Dīdžejošana ir ielu mākslas forma, kas nākusi no ielu kultūras. Ja to sāks komercializēt un pakļaut kaut kādai struktūrai – mūzika skanēs citādi. Viss ir labi tieši tā, kā tam jābūt. Tas ir tik dabiski un normāli – tādēļ šī forma neizzudīs. Pat tad, ja nākotnē dīdžejs būs robots – tāpat viņš būs dīdžejs. Un tas vienmēr būs daudz vairāk nekā play un stop.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 39 DĪDŽEJI

Lūzuma punkts bija Red Bull Thre3style dīdžeju čempionāts. viens no kontrkultūras svarīgākajiem bastioniem. Un bez kontrkul- Uzdevums bija piecpadsmit minūtēs samiksēt triju dažādu stilu tūras nevar pastāvēt kultūra. mūziku. Šis čempionāts mainījis daudzu dīdžeju uztveri un radījis Man vienlīdz svarīgs ir gan sajūtu, gan konceptuālais līmenis. vairāk atvērtā formāta dīdžejus, līdz ar to tu esi elastīgāks un vari Es vienmēr meklēju jaunus veidus, kā konceptualizēt to, ko daru, pielāgoties dažādiem pasākumiem. 2015. gadā uzvarēju Latvijas un definēt kādu metodi. Pēdējos gados, gan radot pats savu ūzim - atlasē un devos uz pasaules čempionātu Japānā. Tā bija īpaša pie- ku, gan veidojot jaunas versijas citu mākslinieku darbiem, mana redze – satikt savus elkus un visus tos, ko agrāk esi redzējis vien pieeja ir atsacīšanās no mūzikas instrumentu lietojuma. Cenšos VHS kasetēs. nepielietot ne akustiskus, ne elektroniskus instrumentus, strādāju (Dīdžeju skolas) tikai ar tā saucamajiem lauka ierakstiem, tostarp – arī nedaudz ar Ir lietas, ko var iemācīties, sēžot mājās. Bet tikai pēc tam, kad savu balsi un elpu. Veidojot versijas citu mūziķu darbiem, apzināti ir ielikts pamats. Atnākot uz skolu, cilvēkam pasaka viņa kļūdas strādāju tikai ar balss celiņu, arī visu pārējo skaņas sienu veidojot un iesaka virzienu, kādā labāk iet. Un arī motivē. Domāju, ka tiešā no dziedājuma vai ieelpām un izelpām. komunikācija ir svarīgāka par skatīšanos ekrānā. Kļūstot vecākam, arvien vairāk sāku interesēties par klasisko Dīdžeju kultūra Latvijā ir ļoti spēcīga. Pēc pieredzes varu teikt, mūziku un mūzikas vēsturi. Patlaban esmu tādā vietā, kur man ka visspēcīgākā Baltijā. Mums ir daudz talantīgu dīdžeji dažādos Džons Keidžs nozīmē daudz vairāk nekā liela daļa mūsdienu mūzi- mūzikas virzienos. Vienīgi par maz vietas, kur visiem izpausties. kas. Viņš tomēr bija ārkārtīgi priekšā savam laikam, vai ne? Toties Igaunijā un Lietuvā notiek lielāki pasākumi ar konceptu. Šeit Līdzīgi bija arī ar pirmajiem pilnīgi elektroniskās mūzikas vei- vairāk strādā ar masu. Ko cilvēki pieprasa, to arī piedāvā. dotājiem. Viens no maniem galvenajiem iedvesmas avotiem ir Dē- Dīdžejs ir mūzikas filtrs. Ir ļoti vienkārši paņemt Top 40 lija Dērbišīra (Delia Derbyshire). Viņa manipulēja ar lenšu mag- dziesmas – tā tu ne ar ko neatšķirsies no pārējiem. Dīdžeja netofoniem, no ierakstiem veidojot kompozīcijas, kuru tembri īstā misija ir atrast īpašas, nedzirdētas dziesmas un pārsteigt nelīdzinājās tradicionāliem mūzikas instrumentiem. Savā ziņā tas klausītāju. ir tas, ko arī es mēģinu darīt, tikai izmantojot ārkārtīgi ērtās un (Easy) vispusīgās digitālās tehnoloģijas. Mēģinu sevi ierobežot tiktāl, lai Mana debijas plate Easy ir reizē vizītkarte un mākslasdarbs. pats justos tā, it kā modulētu lentas. Manuprāt, tieši ierobežojumi Mūsdienās ir vairāk skaņuplašu kolekcionāru, nekā dīdžeju, kas lielā mērā definē mūslaiku elektroniskos mūziķus. Jo iespējas kļūst spēlē uz platēm. Tādēļ arī tad, ja nav plašu atskaņotāja un nevari plašākas – un datorā mēs tagad spējam skaniski radīt praktiski paklausīties platē ierakstīto saturu, tā ļoti labi izskatīsies rāmī pie jebko –, jo lielāka nozīme tam, kādu fokusu mākslinieks izvēlas. sienas vai kolekcijā ar citām platēm. Mūsdienās viss ir par to, ko tu nedari, nevis par to, ko dari. Un Šī gada pavasara periods bija interesants. Sākotnēji bija savveida te mēs atkal atgriežamies pie Keidža, vai ne? eiforija, pēc tam pagāja divi mēneši, un es sapratu, ka jau ir slik- Pēdējā laikā viss mainās paātrinājumā. Mani uzaudzināja ti – mūzikas rakstīšanā nav vairs tādas iedvesmas, un galvu sāk 90. gadi, un atceros laiku, kad žanriem un stiliem bija liela nozīme pārņemt citas domas. Mēģināju sevi piespiest turpināt. Lai arī kas mūzikas apritē. Tolaik nevarējām ar vienu klikšķi paklausīties jeb- turpmāk sagaidītu, būs materiāls, ar ko strādāt tālāk. ko, bija svarīgi, ka uz kasetes rakstīts, piemēram, ‘tehno’. Cilvēki, (Dīdžeja darba diena) kas dzimuši 90. gadu beigās un vēlāk, iespējams, domā jau pavisam ir ļoti atkarīga no dienas. citādi. Mierīgā diena sāktos pulksten deviņos desmitos ar e-pastu pār- Man ārkārtīgi patīk mūsdienu tendence, ka visi klausās visu. baudīšanu, darbu studijā ar miksēšanu un skaņu apstrādi, tad no- Man tas ir izdevīgi, jo es pats neko nesaprotu no žanriem. Šo vis- darbība dīdžeju skolā, vakarā treniņš un – mājās gulēt. pārējo eklektiku var novērot arī uz deju grīdas. Klubu un festivālu Trakajā dienā notiek tas pats, tikai vakarā gaidāms kāds auditorija ir vairāk gatava tam, ka to pārsteidz ar kaut ko pavisam pasākums. nedzirdētu. Lai gan Latvijā šajā ziņā joprojām novēroju nelielu Sapņu ir daudz. Uz šo mirkli grūti pateikt. Jāsāk no mazumiņa. provinciālismu – visbiežāk gribam dzirdēt kaut ko pazīstamu. Ja tā nav tiešā nozīmē dziesma no YouTube vai Spotify populārākajiem ELVI SOULSYSTEMS dziesmu sarakstiem, tad tas ir kāds muzikāls vilnis, ko esam sadzir- l īstajā vārdā Elviss Zants l kā diskžokejs uzstājas ar skatuves vārdu Elvi Soulsystems, kā oriģinālmūzikas dējuši, apmeklējot notikumus citviet – Berlīnē vai Amsterdamā. veidotājs – ar skatuves vārdu ELVI Manuprāt, ir brīnišķīgi, ka Rīgā neizklausās kā citās Eiropas vai l pasākumu House Purgatorio, .CTyK, “KLIK KLAK” līdzkurators Amerikas pilsētās, kur ir jau nostiprinājusies sava īpaša elektronis- l sadarbībā ar mākslinieci Aleksisu Bleiku (Alexis Blake) un dziedātāju Lisokot kās deju mūzikas skatuve. Lai piedzīvotu Rīgas vilni, ir jāļaujas ek- veidojis skaņas instalāciju un skaņuplati she who has no crown Rīgas biennālē RIBOCA 1 sperimentam. Šo atvērtību pārsteigumam esmu sajutis, piemēram, l veidojis stundu garu skaņdarbu La Fin du Monde galerijas “Zuzeum” uzstājoties Viļņā, kur pati auditorija burtiski saka tev priekšā, ka atklāšanas pasākumam jāspēlē kaut kas ārpus komforta zonas, kaut kas, kas var pārsteigt l sadarbībā ar horegrāfi Sintiju Siliņu veidojis dejas izrādi il cimento della struttura e dell’accento varbūt pat tevi pašu. l sadarbībā ar NBS orķestri veidojis elektroakustisku Ziemsvētku koncertu Reiz Maskavā spēlēju kāda kluba jubilejas pasākumā. Par spīti Rīgas Domā tam, ka Maskavu vispār apmeklēju pirmoreiz dzīvē, man vajadzēja l ar projektu ELVI/DUNIAN, Vestardu Šimku un Katrīnu Neiburgu veidojis uzstāties kā pirmajam diskžokejam pēc plejādes ar vietējās dzīvās koncertprogrammu trim vakariem kinoteātrī Splendid Palace l līdzveidojis mūziku Aika Karapetjana filmai “Cilvēki tur”, Madaras Dišleres mūzikas spīdekļiem. Vispār nepazīstot publiku, nezināju, ko darīt. filmai “Paradīze ’89”, Ermīna Baltā filmai “Nakts pitfāls” un Adriānas Rozes Uzvilku saulesbrilles un uzsāku uzstāšanos ne ar kādu pazīstamu filmai “Vārdotājas” skaņdarbu, bet gan ar savējo. Un kaut kā nemanot nospēlēju divu l mūzikas izdevniecības _too contemporary dibinātājs stundu dīdžejsetu, kurā atskaņoju tikai savu materiālu. Kad novil- ku saulesbrilles, atklāju, ka deju grīda kļuvusi nevis tukšāka, bet Jau izsenis esmu cīnījies par to, lai deju mūzika, diskžokeju kultūra gan pārpildīta. Lieliski! Tas nozīmē, ka tur pastāv kaut kāda atvēr- un tā saucamā naktsdzīve kļūtu par daļu no kultūras, ne vairs tikai tība pārsteigumam. izklaides daļu, kā tas caurmērā patlaban pieņemts gan sabiedrībā, Dīdžejošana ir performance, tā ir mirkļa māksla. Tāpēc bieži gan arī kultūru koordinējošajās institūcijās. Tikai tāpēc, ka mūzi- saku, ka dīdžejošanai ir lielāks sakars ar Marinu Abramoviču kas atskaņošana ir arī daļa no bāru un restorānu biznesa, mums nekā ar Dmitriju Šostakoviču. Es ļoti reti ierakstu dīdžeju setus nevajadzētu noliegt dīdžeju kultūras milzīgo ietekmi uz sabied- un publicēju to ierakstus. Līdz ko tos izņem ārā no konkrētā mir- rības dzīvi, jo īpaši – pilsētās. Deju mūzika un dīdžeju kultūra ir kļa, tie kļūst vai nu ļoti smieklīgi vai vienkārši neinteresanti.

40 MŪZIKAS SAULE 1/2020 (_too contemporary) segregācija. Tāpēc man žēl, ka daudzi jauni censoņi iekrīt žan- Reiz kāds festivāls, kurā uzstājos, lūdza mani ierakstīt miksu ra lamatās. Un joprojām liekas drusku smieklīgi, ka eksistē dī- festivāla podkāsta sērijai. Šādus – klausīšanās, ne klātbūtnes un džeju skolas. Pazīstu cilvēkus, kas tās veido, un saprotu, ka lielā pieredzes – ierakstus parasti veidoju tā, lai tie būtu pietiekami in- mērā viņus vada labi nodomi, tomēr uzskatu, ka visa šī kultūra teresanti, lai rosinātu interesi par mūziku, kas tur iekļauta, lai klau- un māksla balstās eksperimentālismā. Tas nav par to, kā mēs sītāju pamudinātu ne tikai izbaudīt pašu miksu, bet arī mēģināt mākam lietot tehnoloģijas – plašu atskaņotājus, datorus, pogas, noskaidrot ko vairāk par tā saturu. taustiņus –, bet gan par to, kā mēs to darām nepareizi. Ja eksistē Tad nu ļoti centos un izveidoju stundu garu ierakstu, kurā ietvē- skola, tas nozīmē, ka pastāv uzskats, ka ir kāds pareizais veids, ru daudz dažādas jaunas un vecas mūzikas. Biju ļoti pārsteigts, kad kā lietas ir jādara. Vienlaikus es ticu skolotāja un mācekļa at- pēc kāda brīža saņēmu atbildi ar lūgumu ierakstīt vēl vienu miksu, tiecībām radošā nozīmē. Taču tām jābūt tādām attiecībām, kur jo šis esot too contemporary. Man tas šķita jocīgi, ņemot vērā to, ka meistars drīzāk māca, kāpēc divi reiz divi ir pieci. Vai saprotat, šis festivāls arī uzskatāms par visnotaļ eksperimentālu un eklektis- ko es ar to domāju? Bet tas, protams, ir jautājums arī par izglī- ku. Lai nu kā – ja mani nodēvē par ‘pārāk laikmetīgu’, to uztveru tību plašākā nozīmē. Vai institūcijā iespējams mācīt radošu un kā komplimentu. nepareizu pieeju? Tā kā joprojām bieži darbojos projektos, kurus varētu saukt par (In girum imus nocte et consumimur igni, Gija Debora filma, laikmetīgo mākslu, arī es vārdā contemporary ielasu devu ironijas. 1978) Mūzikas izdevniecību _too contemporary izveidoju šogad, kad pir- Pirms pāris gadiem veidoju pasākumu sēriju .CTyK, kur mēģi- mo reizi mūžā vairākus mēnešus neuzstājos ne ar koncertiem, ne nāju savienot deju mūziku, kino, filozofiju, literatūru un savā ziņā kā diskžokejs. Šobrīd mēģinu saprast, kā to padarīt par organismu, arī politiku. Tolaik pats sāku interesēties par 60. gadu domātājiem kurš var sevi paēdināt. Mākslinieciskā ziņā pagaidām ir pauze, jo mūsdienu pasaules kontekstā. Uz klubu nāk jaunieši, bet vai šodie- atsākusies skatuves dzīve, bet tas, kas jau ir, liekas pietiekami da- nas jaunieši, kuriem vajadzētu būt mūsdienu kontrkultūras smailē, žāds un interesants, lai es būtu vismaz uz brīdi apmierināts. Nā- spēj saskatīt paralēles ar jau notikušām vēsturiskām kontrkultūras kotnē vēlētos rast iespēju līdztekus digitālajiem izdot mūziku arī idejām? Vai Latvijā ir iespējams runāt par, piemēram, marksismu taustāmajos formātos. Platēs un kasetēs. Kompaktdiskos gan nē – bez pārāk nomācošas Ļeņina vai Staļina ēnas? manuprāt tā ir vēstures kļūda. Vienlaikus ar manām pārdomām Laikmetīgās mākslas centrs iz- Samērā skumji Latvijā redzēt to, ko ar kultūru izdarīja šis gads. deva Gija Debora “Izrādes sabiedrības” tulkojumu un iedeva kau- Mūsu skatuve jau tā bija vārgulīga, bet tad tika nogalināta ar vie- dzi grāmatu, ko drīkstējām pārdot. Atsevišķā kluba telpā rādījām nu šāvienu. No otras puses, iespējams, ka tam būs arī kāds attīs- Debora filmas, bet bārā pārdevām grāmatas. 60. gadu marksistu tību rosinošs rezultāts. Mēs mācāmies, ka ir iespējams rīkot deju literatūra uz Rīgas kluba bāra letes. Statistiski pārdevām pa vienai mūzikas pasākumus arī dienas gaišajās stundās. Vairs nav tik liels grāmatai katrā no šiem padsmit pasākumiem. Man tā bija maza spiediens no visa izveidot kaut ko izteikti komerciālu, jo nav iespē- uzvara. jas fiziski piesaistīt lielas cilvēku masas. Ceru, ka kļūsim atvērtāki Debora filmas nosaukums man kļuvis par tādu kā moto. Arī eksperimentālākai pieejai. tam, ko daru tagad ar izdevniecību un savu mūziku. Un, protams, Es neticu formātam Latvijas kontekstā. Man liekas, ka mūsu arī kā diskžokejs. Sakarīga tulkojuma latviešu valodā nav. Var tikai ir par maz, lai te būtu subkultūras un starp auditorijām notiktu nojaust.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 41 DĪDŽEJI Disko kultūra un rituālais ceļojums Padomju Savienībā 20. gs. 80. gados Kevins K. Kārnss

“Disko. Disko? Disko!” Diskotēkas. Kas? diskžokejus no Tartu, Kauņas un pat no Sītana (Siitan) un Immo Mihkelsona (Mih- DISKOTĒKAS! Tās notiek visapkārt – tādas tālienes kā Maskava un Taškenta. Zi- kelson) atmiņas4. mūsu pilsētā, tās mikrorajonos, visā mūsu ņas vēsta, ka festivāla diskžokeju sacensībās Kamēr dažādas marginālas iestādes, republikā. “Kā sēnes pēc lietus. Kā lie- dalībnieki no Taškentas un Maskavas palika piemēram, Skrjabina muzejs Maskavā, or- tus pēc karstas dienas – tā pašlaik rodas pēdējā vietā2. ganizēja Rietumvalstu rokmūzikas klausī- diskotēkas.” Lediņš šajā festivālā bija viens no gal- šanos visas nakts garumā un Maskavas un Šos vārdus diskžokejs Hardijs Lediņš venajiem runātājiem, un lektoru vidū bija Taškentas diskžokeji atskaņoja mūziku, pie (1955–2004) rakstīja Rīgā izdotā komjau- arī Latvijas konservatorijas mācībspēki un kuras varēja dejot (tā vēsta kāds 1977. gadā natnes nedēļraksta “Padomju Jaunatne” kāds muzikologs no Maskavas. Festivā- Rīgā notikušā diskžokeju festivāla apmeklē- 1978. gada 18. jūnija numurā. Minēdams la moto bija: “Planētas jaunatne dzied par tājs), var pieņemt, ka stacionārā diskotēka Ņujorku kā paraugu, kur Metropoles oper- mieru, draudzību un solidaritāti.” Arī festi- bijusi raksturīga tieši PSRS ziemeļrietumu teātra rajonā tobrīd, kā viņš apgalvoja, esot vāla vēstījums ir kā izaicinājums mūsu līdz- republikām5. bijis ap 200 diskotēku, cerību un entuzi- šinējiem priekšstatiem par Padomju Savie- Disko pasaulē, tāpat kā daudzās citās jo- asma pilnais Lediņš apcerēja šīs mākslas nību 20. gs. 70. gados: “Diskotēkas ir vērts mās vēlīnajā padomju kultūrā, Latvijas un nākotni Latvijas PSR. “Mūsu republikā popularizēt, jo tā ir efektīva kolektīva mu- Igaunijas PSR bija zināmas kā vietas, kurās gandrīz katrā lielākā uzņēmumā vai mācī- zikālās izglītošanas forma jaunatnei.” Pat “neiespējamais bija mazliet iespējamāks,” bu iestādē tagad darbojas sava diskotēka,” neņemot vērā Lediņa atsauci uz Ņujorku, atceras vijolniece un diskotēku apmeklētāja viņš bija novērojis. Viņš kritizēja vietējo ir skaidrs, ka padomju disko bums nebija Tatjana Grindenko6. diskžokeju profesionālās prasmes, kuras pielīdzināms tam, kas norisinājās Studio 54 Rīgas un Tallinas iestādēs nereti strādā- bija sākušas veidoties pavisam nesen. Viņš un citos ASV lokālos. Kādas bija padomju ja – un dažkārt tās vadīja – personības, ku- aicināja latviešu mūziķus un ansambļus diskotēkas un kā tās ietekmē mūsu izpratni ras raksturoja pārsteidzoša neatkarība no sākt radīt vietējo diskomūziku (jeb made par mūzikas un jaunatnes kultūru Brežņeva augstākajām birokrātiskajām struktūrām in the USSR). Topošajiem diskotēku rīkotā- ērā – par to šajā rakstā. Maskavā, un tas šīs republikas padarīja par jiem viņš piedāvāja vizuālo efektu un telpas Pirmkārt, jāmin šo sarīkojumu populari- radošu indivīdu magnētiem no visas PSRS. iekārtojuma idejas. Rakstu viņš noslēdza ar tāte. Tie bija patiesi iecienīti. Jau 1975. gada Tartu Universitāte bija hipiju kultūras epi- jautājumiem. “Tātad – uz kuru diskotēku rudenī kāds Rīgas laikraksts ziņoja: “To- centrs, Rīgā atradās kāds pagrīdes tirgus lau- šovakar dosimies? Vai iesim uz tuvāko vai vakar studentu kluba zāle bija pārpildīta kums, kurā nopērkamās pirātiskās audio- uz kādu no daudzajām Vecrīgas pagrabi- līdz pēdējai iespējai, arī aiz durvīm palika kasetes pievilka pircējus no tik lielas tālie- ņu diskotēkām, vai uz kādu no Imantas vai krietns pulciņš “nelaimīgo”, jo vietu skaitu nes kā Smoļenska7. Purvciema mikrorajonu diskotēkām? Un, nevar dubultot. Sarīkojums, koncerts...? Tallina bija vienīgā padomju pilsēta, ejot mājās caur smaržīgu vasaras rītu, ska- Diskotēka! .. Vakaru atklāja tagadējais dis- kurā pirms perestroikas bija noticis Alfrēda tīsimies uzlecošās saules blāzmā – vai gan kotēkas vadītājs Edmunds Štreihfelds. Tad Šnitkes Rekviēma koncertuzvedums. Rīgā var būt vēl kas labāks pēc lieliski pavadīta mikrofonu savā pārziņā ņēma pasākuma norisinājās publiskie pirmatskaņojumi vi- diskovakara?” saimnieks – “diskžokejs”. Celtniecības fa- siem Arvo Perta tintinnabuli stila darbiem, Lediņa uzburtā diskopasaules ainava ne- kultātes students Hardijs Lediņš.”3 kuri tika sarakstīti PSRS 8. pavisam neatbilst priekšstatam, kāds varētu Lediņa diskotēku programmu veidoja Pat Latvijas kā padomju robežtelpas kon- būt par dzīvi PSRS pirms perestroikas. Tā vesela virkne aktivitāšu. Bez šaubām, noti- tekstā Lediņa diskotēkas bija unikālas, it se- bija Brežņeva PSRS, stagnācija, krievu va- ka dejas, taču tikai vakara otrajā daļā. Pirmā višķi to attīstības virziens nedaudz vēlākos lodā застой – krievu dzejnieks Genādijs daļa bija “stacionāra”, kā to dēvēja pats Le- gados. 1980. gada novembrī viņš aizsāka Aigi šo laiku mūzikā esot dēvējis par tukša- diņš, proti, apmeklētāji krēslos kopīgi klau- performances mākslas projektu – izteikti jiem jeb kurlajiem gadiem1. sījās dzīvo mūziku vai ierakstus, tai skaitā padomisku performances mākslas projek- Lai gan disko kultūra PSRS ziemeļrie- progresīvo roku, džezu un avangarda mūzi- tu –, kas pašos pamatos mainīja Lediņa tumos, iespējams, tiešām spēja attīstīties ku, kā arī paša diskžokeja vai viesu lekcijas ideju par to, kādu pieredzi diskotēkas varē- pilnvērtīgāk nekā politiskā centra apkaimē, par to, kas tika atskaņots. Šāda veida stacio- ja radīt un ko tās varēja ienest apmeklētāju šī parādība bija raksturīga ne tikai Latvi- nāras jeb klausāmas diskotēkas tika rīkotas dzīvē. Tas mainīja arī viņa diskžokeja stilu. jai. Disko festivāls Rīgas Politehniskajā arī citās padomju pilsētās, vismaz Tallinā Proti, Lediņš ar dzejnieku un mūziķi Juri institūtā 1976. gada novembrī piesaistīja un Tartu noteikti, kā liecina igauņu Tomasa Boiko (1954–2002), viņa partneri mākslā

42 MŪZIKAS SAULE 1/2020 visa mūža garumā, sāka doties ikgadējos Šīs plaisas Lediņam un Boiko deva iespē- Atlikušajā rakstā ieskicēšu Lediņa 20. gs. rituālos pārgājienos no Rīgas centra uz pa- ju realizēt radošas iniciatīvas, lai izpētītu 70. gadu diskotēku aizmetņus, pamatojo- mesto Bolderājas mikrorajonu jūras krastā. aktualitātes, kuras pakāpeniski ienāca no ties uz mutvārdu avotiem un dokumentu Tas bija vietēja mēroga, iespējams, neap- Rietumiem, taču viņi neatkāpās no izteikti krājumu, kas saglabājies Latvijas Laikme- zināts ‘akciju’ (действия) paveids, līdzīgs padomiskām sociālajām un mākslas tel- tīgās mākslas centra Lediņa kolekcijā Rīgā. tām, kuras organizēja dzejnieks Andrejs pām. “Tas ir viens riktīgs postmodernisms,” Minētā krājuma dialogā ar ierakstu arhīvu, Monastirskis un viņa akcionisma grupa Ījabs raksturo Lediņa mākslu, “kurš apspēlē kuru saglabājusi Lediņa ģimene un tiešsais- “Kolektīvās darbības” Maskavā, sākot no plaisu starp komunistiskās PSRS provin- tes versijā sakārtojis Rīgā dzīvojošais mūzi- 1976. gada. Monastirska ‘izbraukumi ārpus ces kultūru un globālo, kontrabandas ceļā ķis Lauris Vorslavs, izcelšu dažus saskares pilsētas’ (поездки за город) galvenokārt ievesto Rietumu “normalitāti”.”10 punktus starp Lediņa rituālo ceļojumu uz ietvēra došanos uz nepazīstamu, neapdzī- Īsi sakot, Rietumu diskotēkas (ko viņš Bolderāju un viņa muzikālo darbību, sākot votu vietu, kurā dalībnieki pārdomāja ceļo- par tām bija izlasījis) un Rietumu pops (ko ar 1980. gada nogali.13 jumā gūto pieredzi. Viņš uztvēra pārgājie- viņš par to bija dzirdējis) rosināja Lediņu Latvijas Laikmetīgas mākslas centrs, nu kā rituālu formu, kā iespēju izrauties no iztēloties, kādas nebijušas skaņas un piere- Hardija Lediņa kolekcija (LLMC). LLMC ikdienišķā, sajust ekspresīvas brīvības garšu dzes varētu uzburt padomju pasaules rām- kolekcijā atrodami dažādi raksti, grāma- un savas uztveres, pat gara transformāciju. jos un kā viņš varētu papildināt šo pasauli tas, fotogrāfijas, oficiāli dokumenti un daži Lediņš gājienus uz Bolderāju raksturoja lī- jaunos, aizraujošos, bagātinošos veidos. audioieraksti. Lielākā daļa Lediņa audioie- dzīgi. “Lai izprastu šīs darbības būtību,” viņš Šo pašu ideju vēl pārliecinošāk pamato- rakstu ir saglabājušies magnētiskajās lentēs skaidro, “nepieciešams sevi ievadīt citā re- jis antropologs Aleksejs Jurčaks. Rakstos un atrodas Lediņa ģimenes pārziņā. Dau- žīmā, tas prasa piepūli, darbošanos ar sevi. par performances māksliniekiem un rok- dzus no šiem materiāliem ir digitalizējis Lai šajā darbībā noskaidrotu sev būtiskas mūziķiem viņš izcēlis vairākus augstākajā mūziķis Lauris Vorslavs no Rīgas, un tie ir lietas, ko nevar izdarīt ikdiena ...” (Hardijs mērā radošus indivīdus, kuri vienlaikus sa- pieejami tiešsaistes arhīvā “Pietura nebiju- Lediņš, Normunds Lācis, “HL: NL”, Avots, glabājuši negrozāmu uzticību tiem pašiem šām sajūtām”: http://www.pietura.lv/ (ska- 1988, nr. 4, 50.) ideāliem, kuri iedzīvināja padomju sociālis- tīts 2020. gada 31. janvārī). Atgriezies no pārgājiena, Lediņš turp- tiskos centienus no revolūcijas laikiem līdz Visubeidzot aplūkošu Lediņa diskotēku mākajās diskotēkās centās notvert šo ek- pat 20. gs. 80. gadiem, kad padomju valsts attīstību no tā brīža līdz 80. gadu vidum, sperimentālisma, šo brīvības sajūtu arī pašā trūkumi vairs it nekā nebija noslēpjami. atklājot, kā Lediņa performances māksla pilsētas sirdī, diskotēkas vidē, kura veidoja Jurčaks secina, ka “lielai daļai padomju aizvien jūtamāk ietekmēja viņa diskotēku kopienu un bija brīvi pieejama ikvienam. pilsoņu” daudzas no sociālistiskās dzīves norisi. 20. gs. 80. gados Lediņa diskotēka Šī pētījuma kontekstā Lediņa panāku- pamatvērtībām, ideāliem un reālijām (pie- joprojām bija vieta, kur dejot. Taču, kā Le- mus būtu iespējams izskaidrot ar virkni teo- mēram, vienlīdzība, kopība, pašaizliedzī- diņš pats uzskatīja, vēl svarīgāk – tā kļuva rētisku pamatojumu, kuri vairs neiekļaujas ba, altruisms, draudzība, par telpu, kurā apmeklētāji muzikoloģijas robežās. Manuprāt, visus ētiskas attiecības, drošība, varēja ļauties garīgi pār- argumentus iespējams pamatot ar Lediņa izglītība, darbs, radošums, veidojošajam potenciālam, diskotēku palīdzību. Pirmkārt, Lediņa dar- rūpes par nākotni) bija pa- ko radīja atvērtība apkār- bību varētu skaidrot vienkārši kā centienus tiesi svarīgas. Daudzi nebūt tējās vides piedzīvošanai piesavināties un asimilēt Rietumu kultūras nevienādoja ‘sociālismu’ kā un Boiko minēto “sakaru skaņas un formas padomju vidē. Lediņa cilvēcīgu vērtību sistēmu starp indivīdiem” izveide acīs Rīgas disko scēnas atskaites punkts bija un ‘normālas dzīves’ ikdie- un uzturēšana. Ņujorka; agrīno Lediņa diskotēku prog- nas realitāti ar ‘valsti’ vai Īsi sakot, Lediņa disko- rammas liecina, ka lielāko daļu mūzikas ‘ideoloģiju’; nudien, dzīvais tēka bija vieta, kurā soci- satura veidoja Rietumu roks un avangarda sociālisms bieži nozīmēja ālismu varēja praktizēt tā, mūzika. (Dažu agrīno Lediņa diskotēku ko pavisam citu nekā valdī- kā viņam tas likās pareizi, programmas ir saglabājušās Rīgā, Latvijas bas retorikas oficiālā inter- kontrastā ar nomācošo Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) krā- pretācija. (Yurchak, Every- realitāti aiz durvīm. Tas jumā mapēs “Rokraksti” un “Manuskripti”.) thing Was Forever, 8.) Hardijs Lediņš viennozīmīgi bija ideālisma Taču viņa centienu būtība nepavisam ne- Augošā disonanse, varē- pilns projekts. Taču, ja pē- bija tāda. Mākslas vēsturniece Eimija Briz- tu pat teikt – aiza starp padomju sociālisma dējo vārdu dodam Boiko, savā 1988. gada gela (Amy Bryzgel) par performances māks- apgaismības solījumu un sistēmas realitāti intervijā viņš teicis: “Varētu teikt, ka tā ir lu Eiropas sociālistiskajās kultūrās raksta, ir skaidri nojaušama arī Ījaba komentā- mākslinieka misija – sagatavoties nākotnei. ka kopumā eksperimentālas mākslas for- ros par Lediņu. Tomēr Jurčaks apgalvo, ka Un tas nozīmē radīt kādu utopijas elemen- mas “Austrumeiropā attīstījās paralēli un padomju revolucionārā sociālisma “ētoss” tu šeit un tagad…” (Gillen, Ungefähre Kunst, dialogā ar Rietumeiropas un Ziemeļame- “izdzīvoja daudzās ikdienišķās padomju 260. (daudzpunkte oriģinālā)) rikas praksēm,” vienalga, vai šis dialogs bija dzīves formās pat vēlīnajā sociālisma pe- reāls vai iedomāts. “Mākslinieki Austrumos riodā par spīti stagnējošajai birokrātiskajai UZNĀK DISKŽOKEJS iedvesmojās no citur sastaptiem (gan Aus- partiju sistēmai. Viena no jomām, kur tas Lediņa ceļš uz Politehnisko institūtu bija trumu, gan Rietumu) māksliniekiem, taču izdzīvoja, bija neformālā [t. i., alternatīvā] gan loģisks, gan negaidīts, jo vidusskolā radīja arī paši savas individuālas radošās iz- padomju māksla.”11 viņš vienlīdz spilgti izcēlās ar savām rado- pausmes formas savā unikālajā kultūrvidē.”9 Lediņa diskotēka un gājieni uz Bolderāju šajām dāvanām un vienaldzību pret sabied- Latviešu vēsturnieks Ivars Ījabs šo tēzi ir bija mākslas izpausmes, kurās šie ideāli iz- rības normām. Lediņa un Boiko mākslinie- pētījis vēl pamatīgāk, koncentrējoties tieši dzīvoja. Lediņa domubiedrs Boiko to skaid- ku debija bija vidusskolas klasesbiedru vidū uz Lediņa un Boiko darbību. Ījabs uzska- ri apliecināja 1988. gada intervijā ar kādu izplatītās paštaisītās avīzītes “Zirkahbols”, ta, ka abu mākslinieku talanta pamatā bija mākslas vēsturnieku Rietumvācijā. “Kas kuru nosaukumam autori izvēlējās indi- spēja ieraudzīt un smelt labumu no plaisām gan ir sociālisms?” Boiko retoriski jautāja. viduālu, netradicionālu ortogrāfiju. Līdz PSRS birokrātiskajā fasādē, kuras Brežņe- “Tā ir sabiedriskā dzīve, tie ir aktīvi sakari mūsdienām saglabājies tikai viens eksem- va laikā šķietami sāka parādīties it visur. starp cilvēkiem.”12 plārs ar vienpadsmito numuru, pārējos esot

MŪZIKAS SAULE 1/2020 43 DĪDŽEJI konfiscējusi un iznīcinājusi VDK, taču pēc Saskaņā ar Riesling Brothers topiem viņu Lekciju pieraksti par konstrukcijām, akusti- šī numura var spriest, ka “Zirkahbols” sa- iecienītākie vokālisti bija Pīters Geibriels, ku un citiem tehniskiem jautājumiem mijās stāvējis no vecu avīžu izgriezumu kolāžām, Gregs Leiks un Ians Andersons no grupas ar nelieliem zīmējumiem un pierakstiem kā arī ilustrācijām un tekstiem absurda Yes. Viņu mīļāko taustiņinstrumentālistu lappušu malās, vēstot, kur īstenībā kavējās stilā. vidū bija Čiks Korea un Flavio Premoli no viņa domas – tur bija saraksts ar Lediņa mī- Kad par to uzzināja skolas vadība, tas li- itāļu grupas Premiata Forneria Marconi. ļākajām grupām un māksliniekiem, Džona kās augstākajā mērā aizdomīgi – kā “satīra Viņiem patika bundzinieks Kīts Mūns no Keidža iedvesmota hepeningu definīcija. par jeb pret kaut ko,” skaidrots 1973. gada The Who, kā arī ansambļi Weather Report Pa vidu lekcijai par termodinamiku stili- februārī, kad abiem tika piespriests sods.14 un Tangerine Dream. Runājot par albu- zēti burti veidoja uzrakstu JAM SESSION. Par pretvalstisko politisko darbību, pro- miem, viņu favorīti bija džeza bundzinieka Pa vidu 10. aprīļa lekcijai par gaismas prin- ti, avīzes izveidi, Boiko piesprieda karadie- Billija Kobema Spectrum, grupas Gentle cipiem arhitektūrā – uzraksts J. S. BACH. nestu uzreiz pēc skolas beigšanas. Ledi- Giant albums Power and Glory, kā arī King (Zila klade bez virsraksta LLMC krājumā ņam, kura mātei bija sakari ministrijā, šāds Crimson albumi Red un Starless and Bib- kastē ar nosaukumu “Klades”.) liktenis tika aiztaupīts. Pēdējā vidusskolas le Black. Īpaši augstu viņi bija novērtējuši 1974./1975. mācību gada sākumā Poli- tehniskā institūta studentu kluba preziden- te Aina Bērziņa savā studentu avīzes slejā LEDIŅA DISKOTĒKA BIJA VIETA, izziņoja jaunu iniciatīvu – institūta disko- tēku: “Šogad studentu klubs organizē jau- KURĀ SOCIĀLISMU VARĒJA INTERPRETĒT TĀ, nu pasākumu — diskotēku. Tā tiks veidota KĀ VIŅAM TAS LIKĀS PAREIZI kā jauna veida atpūtas vakars studentiem, kas no parastā sarīkojuma atšķirsies ar to, ka lielāka uzmanība tiks veltīta vakara te- gada noslēgumā Boiko devās uz Kazah- King Crimson galveno ģitāristu Robertu matiskajai pusei. Centīsimies iepazīstināt stānas pierobežu, savukārt Lediņš iestājās Fripu, kurš bija pirmajā vietā gan labāko ar jaunāko džeza, estrādes un popmūziku. prestižajā Rīgas Politehniskajā institūtā, ģitāristu, gan labāko komponistu sarakstā. Rīkosim tikšanos ar kompetentiem cilvē- kur studēja arhitektūras teoriju. Caur dažādiem kanāliem, no kuriem kiem un runāsim par aktuāliem mūsdienu Par spīti fiziskajam attālumam, kas vi- daudzi ir miglā tīti, Lediņš un Boiko uz- tematiem. Šāda veida pasākums mūsu in- ņus šķīra, Lediņš un Boiko turpināja vei- krāja apbrīnojami plašas, lai neteiktu – pil- stitūtā būs jauns.” (Aina Bērziņa, “Jaunie dot samizdatus arī nākamajā mācību gadā, nīgas zināšanas par Rietumu popmūziku studenti!”, “Jaunais Inženieris”, 1974. gada viens otram sūtīdami “Zirkahbola” pēc- vairākus gadus, pirms Padomju Savienībā 17. oktobris) teču numurus no Rīgas uz Rubcovsku un bija parādījusies brīvi pieejama rokmūzikas Politehniskā institūta diskotēkas ideja atpakaļ (daļa no šīs sarakstes saglabāju- žurnālistika. To 1977. gadā aizsāka populā- nepiederēja Lediņam. Kāds cits students, sies LLMC krājumā kastē “Lediņa arhīva rais samizdats Рокси, kuru izdeva Ļeņin- Edmunds Štreihfelds, bija apmeklējis šādus papildinājums”). gradā grupas “Akvarium” līdera Borisa Gre- pasākumus ceļojumā uz Austrumvāciju un Jaunā avīze “WCZLS”, kuras nosaukums benščikova vadībā.15 ierosināja studentu klubam ko līdzīgu sarī- bija akronīms īpatnējai frāzei “Wai cik zaļš Vairāki avoti liecina, ka galvenais izglīto- kot arī Rīgā. Lai gan Bērziņa solīja, ka dis- lietussargs”, nepārprotami apliecināja Ledi- jošais faktors bija Lediņa māte. Viņa vadīja kotēkas sāksies rudenī, viņas un Štreihfelda ņa un Boiko aizraušanos ar mūziku. Vienā radioraidījumu, kurš informēja emigrantus iecerētais projekts ievilkās daudzu mēnešu no pirmajiem “WCZLS” numuriem bija Skandināvijā par padomju propagandu, un, garumā, un pirmais pasākums tika izziņots iekļauta rubrika “Popmuhsikas jaunumi” – pateicoties ārzemju komandējumiem, Le- tikai 1975. gada februārī. tā bija atsauce uz britu laikrakstu Melody diņa māte esot spējusi dēlam sagādāt ierak- Štreihfelds skaitījās oficiālais rīkotājs, Maker un vēstīja par atceltiem izdomātiem stus, žurnālus un pat tehniku no Rietum- taču Lediņš bija diskžokejs jau kopš pirmās koncertiem Rīgā, kuros būtu piedalījušās valstīm. (Viņas darba vieta tolaik piesaistīja diskotēkas. Politehniskā institūta diskotēka grupas Pink Floyd, Roxy Music un Chicago. daudzus māksliniekus un inteliģences pār- turpmāk norisinājās vienu vai divas reizes Laikraksta piektais numurs, kas iznāca stāvjus tieši tāpēc, ka tā deva iespēju ceļot mēnesī, un drīz vien tā saistījās tieši ar arhi- 1974. gadā, vēstīja par izdomātu koncertu, un dibināt kontaktus ārvalstīs.)16 tektūras studentu Lediņu.18 kurā bija gaidāma A. Lichtenberg & seine Pats Lediņš ir aprakstījis, kā viņš racies Gruppe uzstāšanās Rīgas Centrāltirgus ziv- pa Valsts bibliotēkas un Latvijas Konserva- ju paviljonā (ticams, ka norāde uz savulaik torijas ierakstu un periodikas krājumiem. stipri populāro estrādes dziedātāju Andreju (Lediņš un Boiko mācījās vidusskolā, kurā Lihtenbergu – red. piez.). bija iespējams apgūt priekšmetus vācu va- Vēlāk tajā pašā gadā tika izdots arī lodā, un, pēc Boiko brāļa Mārtiņa teiktā, samizdats The Riesling Brothers on Tour in viņu paziņu lokā daudzi iemācījās lasīt an- Latgalia, kurā Lediņš un Boiko apkopoja gliski pašmācības ceļā.)17 “Top-74” sarakstu ar izdomātām grupām Iespējams, tieši bibliotēkās Lediņš lasīja un dziesmām местный jeb vietējā katego- žurnālu Melody Maker. Viņš tam bija pie- rijā līdzās viņu patiesajiem favorītiem Inter- vērsies ļoti rūpīgi – ap 1975. gadu rokraks- national jeb starptautiskajā kategorijā. tā piepildīja veselu burtnīcu ar alfabētisku Tieši šie saraksti iedvesmoja Ījaba pār- rādītāju, kurā bija apkopots žurnāla saturs domas par to, ka Boiko un Lediņš ironiski kopš 1970. gada. (LLMC krājumā kastē ar apspēlēja “plaisu starp komunistiskās PSRS nosaukumu “Klades” saglabājusies sarkan- provinces kultūru un globālo, kontraban- zaļa klade ar virsrakstu Melody Maker from das ceļā ievesto Rietumu “normalitāti”” 1970.) (Ījabs, “Lediņš savos Rietumos”). Lediņa pieraksti no 1975./1976. mācību Tāpat avīzītes apliecina tās autoru plašo gada apliecina, ka tobrīd interese par mūzi- izpratni par rokmūziku un džezu Rietumos. ku jau bija aizēnojusi arhitektūras studijas.

44 MŪZIKAS SAULE 1/2020 mērķu vārdā viņš tos izmantoja līdz pēdējai lēktam. Pa ceļam viņi dzēra tēju, fotografē- iespējai. Pirmajā diskotēkā Lediņš par vies- ja un bieži apstājās, lai apcerētu pa ceļam lektoru uzaicināja Padomju Latvijas Kom- piedzīvoto. Nonākuši galā, viņi devās mājās ponistu savienības priekšsēdētāju Ģedertu ar autobusu. Nākamā gada jūnijā Lediņš Ramanu. (Ramana uzstāšanās aprakstīta un Boiko atkārtoja šo ceļojumu. 1982. gada avotā: Liepiņš, “Skanējumu sāk diskotēka”.) janvārī viņi to darīja atkal. 1976. un 1977. gadā savas diskotēku ini- Pārgājieni pārauga ikgadējā svētceļoju- ciatīvas ietvaros Lediņš rīkoja laikmetīgās mā, un tiem piemita rituāla iezīmes. Da- mūzikas festivālus, kas piesaistīja vadošos lībnieki noteiktos laikos ēda cieti vārītas māksliniekus no visas PSRS. (Vairāk infor- olas. Viņi atstāja sev suvenīrus gar sliedēm. mācijas par šiem festivāliem: Karnes, Arvo (Lediņš un Lācis, “HL: NL”, 505521. Draugs, Pärt, Hardijs Lediņš and the Ritual Mo- kurš pievienojās Lediņam un Boiko pirmajā ment in Riga.) gājienā uz Bolderāju, bija arhitekts Imants Universitātes darbiniece Asja Visocka, Žodžiks. kura no 1978. gada bija Politehniskā insti- Vēlāk apcerot, ko tieši viņi meklēja, Le- tūta studentu kluba prezidente, intervijā diņš pārgājienus raksturojis kā garīgas at- uzsvēra, ka Lediņš un viņa draugi “ļoti, ļoti jaunošanās treniņus, kā sava veida “jaunu aktīvi” veidoja institūta kultūras dzīvi. Un reliģiju”. Viņš skaidroja, ka Bolderāja esot “visi viņi,” Asja teica, “bija priekšzīmīgi.” (Vi- bijusi “diezgan briesmīga vieta”, ka gar slie- socka, intervija, 2018. gada 5. septembris.) dēm atradušies rūpniecības atkritumi, me- Diskotēka Anglikāņos tālapstrādes rūpnīcas, cehs, kurā tika de- CEĻOJUMS montēti veci kravas kuģi. Taču viņa atmiņās Līdz mūsdienām saglabājušās tikai da- Otrajā jaunās mūzikas disko festivālā, kas Bolderāja bija arī kā “kristiešu katakombas, žas Politehniskā institūta agrīno disko- norisinājās 1977. gada novembrī, tika pie- kur veidojās jauna dzīves sajūta”.22 tēku programmas, taču viena no tām, no ļautas kļūdas. Pirmkārt, tajā notika Perta Turpretī Boiko aprakstīja gājienus uz 1978. gada novembra, sniedz priekšstatu Missa syllabica, Summa un Cantate Do- Bolderāju kā atsevišķu izpausmi viņu tābrī- par to, cik nopietni Lediņš uztvēra izglīto- mino pasaules pirmatskaņojumi, un visos ža interesei par eksperimentālo mūziku. jošo jeb stacionāro vakara daļu. darbos tika izmantoti sakrāli raksti latīņu “Štokhauzena idejas, Keidža idejas .. mēs Detalizēti diskotēku lektoriju materiāli valodā. Otrkārt, festivāla programmā bija uztvērām ļoti dzīvīgi,” viņš atceras. “Mēs palīdz izprast Lediņa izvēlēto pieeju pasā- iekļauts Vladimira Martinova Passionslie- vienkārši meklējām tām idejām pamatoju- kumu izglītojošajai daļai, kurā viņš šķeti- der (1977) pirmatskaņojums, un šajā opusā mu apkārtējā realitātē.” Viņš turpina: “Bol- nāja Rietumu mūzikas vēsturi caur mark- izmantots kāda 18. gadsimta luteriešu teo- derājas gājienus var salīdzināt ar Keidža sisma-ļeņinisma sociālās kritikas prizmu. loga teksts: “Tas krustā sistais ir tas, ko es klusēšanas gabalu “4’33” vai [Martinova] Lekciju temati bija, piemēram, “Revolū- mīlu, es mīlu Jēzu Kristu…” “Piezīmēm no burtnīcas”, vai [Štokhauze- cija mūzikā” vai “Kultūra – jebkurš mūsu na] “Septiņām dienām”.” (citāts pieejams: apkārtnes mākslīgais ferments”. (Lekciju Māra Traumane, “NSRD pieturas punkti saturs ieskicēts materiālos, kuri atrodas starptautiskajā mākslas un teorijas ainā”, LLMC krājumā mapē “Rokraksti”.) Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca, Saglabājušos referātu skaitā ir četras lap- red. Astahovska un Žeikare, 296.) puses garš manuskripts par grupu Gentle Gājieni uz Bolderāju ir salīdzināti arī ar Giant, septiņas lappuses par Mailsu Dei- citām aktivitātēm. Iespējams, spilgtākais visu, kā arī lekciju cikls septiņās daļās par līdzinieks ir Andreja Monastirska un viņa King Crimson gandrīz simt lappušu ga- grupas “Kolektīvās darbības” “izbraukumi rumā. (Lekcijas par Gentle Giant un King Arvo Perts un Aleksejs Ļubimovs ārpus pilsētas”, kuri sākās 1976. gadā. Mo- Crimson saglabājušās LLMC krājumā mapē nastirskis kopā ar draugiem no mākslinie- “Rokraksti”. Lekcija par Deivisu glabājas Kā vēsta nostāsti, dramatiska efekta ku vides un dažiem ielūgtiem viesiem, kas LLMC krājumā atsevišķā burtnīcā M. Davis.) vārdā kādam bija radusies ideja Martinova katru reizi mainījās, devās uz kādu nepa- Lediņa diskotēkas, kuras norisinājās pa- skaņdarba tekstu pārrakstīt ar rakstām- zīstamu, neapdzīvotu vietu aiz Maskavas mestajā Anglikāņu baznīcā, jau no pašiem mašīnu un atskaņošanas brīdī mest teksta mikrorajonu robežām. Tur klātesošie kļuva pirmsākumiem bija neticami populāras kopijas apmeklētājiem klēpī no Anglikāņu par lieciniekiem kādai apzināti nekonkrētai institūta audzēkņu vidū – to apliecina arī baznīcas balkona. Viena kopija nokļuvu- akcijai, kurā piedalījās viens vai vairāki gru- laikraksta sleja, kura citēta šī raksta sāku- si VDK rokās. Lediņu apsūdzēja reliģiskas pas locekļi. Pirmajā šāda veida akcijā, kuru mā. Diskotēkas atzinīgi vērtēja un kvēli at- propagandas izplatīšanā, un diskotēkas tika sauca “Parādīšanās”, mākslinieki šķērsoja balstīja institūta vadība un amatpersonas, īslaicīgi aizliegtas.20 Mūzikas festivāls, kas apsnigušu lauku un izsniedza viesiem ap- kuru skatījumā tie bija nopietni izglītojoši bija bijusi Lediņa diskotēku sastāvdaļa, tika liecības. Dažkārt viesi iesaistījās akcijā, iz- pasākumi. 1974. gada decembrī, kad Lediņš pārcelts uz ziemeļiem, uz Tallinu, kur tas vēl pildot rakstiskas instrukcijas. Pēc tam viņus pirmo reizi iesniedza priekšlikumu sarīkot vienu gadu norisinājās bez Lediņa dalības. diskotēku, institūta komjaunatne, kas bija Tikmēr Lediņš pabeidza augstskolu, Boi- atbildīga par aktīvas studentu dzīves vei- ko atgriezās no dienesta, un viņi atklāja jau- cināšanu un pārraudzību, atbalstīja Lediņa nu darbības virzienu. ieceres bez formālas izskatīšanas. Kom- 1980. gada pēdējā novembra dienā Le- jaunatne pauda atkārtotu atbalstu Lediņa diņš, Boiko un kāds draugs, kurš bija arhi- diskotēkām arī turpmākajos divos mācību tekts, trijos no rīta izgāja no Lediņa mājām gados.19 Rīgā un desmit kilometrus sekoja dzelzceļa Pateicoties mātei, Lediņam bija cieši sa- sliedēm uz Bolderāju – mazapdzīvotu mik- kari ar vietējā mēroga eliti, un savu radošo rorajonu jūras krastā. Viņi devās pretī saul- Kolektīvās darbības. Parādīšanās

MŪZIKAS SAULE 1/2020 45 DĪDŽEJI aicināja dalīties pārdomās un iemūžināt tiek drosmīgāk izmantotas tehnoloģiju pie- iespaidus par notikušo.23 dāvātās iespējas. Composition for Dog & Monastirski dziļi iespaidoja Džona Kei- Piano – Electronic Version ir eksperiments, dža raksti par dzenbudismu, un viņš savus kurā plašas klavieru improvizācijas harmo- pārgājienus raksturoja kā gandrīz reliģiskus nijas papildinātas ar skaļām suņa rejām; notikumus vai rituālus. Viņš skaidroja, ka to gala produkts ir ieraksta atskaņojums atpa- mērķis bija radīt pārmaiņas dalībnieku-vē- kaļgaitā uz magnētiskās lentas. rotāju uztverē un pašizziņā. 1981. gadā Līdzīgi Lediņa un Boiko muzikālie cen- Monastirskis raksta vēstulē: “Mūsu darbī- tieni turpinājās vairāku gadu garumā. Taču bas ir garīga prakse. .. Ja mūsu darbu vispār vēlāk, tieši pēc pirmā Bolderājas gājiena var uztvert kā mākslu, tad tikai kā kamer- 1980. gada novembrī, Lediņš, Boiko un toni, kura mērķis ir aizvirzīt apziņu ārpus daži draugi ierakstīja paštaisītu albumu jeb intelekta robežām.” (Tupitsyn, Some Russi- magnitizdatu, kas pārspēja visus līdzšinējos an Performances, High Performance 4, nr. 4 veikumus. (1981–82), 11.) Trīspadsmit mēnešu garumā tapušais Viņa draugam Borisam Groisam, kurš “Bolderājas stils” (1980–82) sastāvēja no bija Monastirska un viņa grupas galvenais četrpadsmit dziesmām, un daudzām no zinātājs filozofijas jautājumos, viņu ceļoju- tām teksti bija tapuši tieši Bolderājas gā- mi aiz pilsētas rosināja domāt par “pasauli, Hardijs Lediņš ceļā uz Bolderāju jienu laikā, pārdomājot ceļā redzēto un kuru atvērusi reliģija .. pasauli, kura atve- izjusto. ras mums izmantojot mākslu kā mediju”. Boiko un Lediņa ceļojumi savienojās ar Pirmā dziesma “Bolderājas stila” pirmajā (Борис Гройс. “Московский романти- mūziku un Lediņa diskotēku pieredzi pavi- pusē ir “Māja Bolderājā” par kādu māju bez ческий концептуализм”, Тридцать семь, sam negaidītā veidā, performances mākslas sienām un logiem, kurā var iegādāties auto- nr. 15 (1978. gada augusts), 6465 (izcēlums pieredzei krustojoties ar skaņām, idejām un busa biļetes. Pēdējā dziesma ir jau piesauk- mans – aut. piez.).) tehnoloģijām, kuras bija viņu aktīvā rado- tā “Balāde par dziļo Bolderāju”. Citas albu- Nav zināms, vai Lediņš un Boiko tobrīd šā darba objekts un vienlaikus arī kolekciju ma dziesmas atsaucas uz ceļā pieredzēto: zināja par Monastirska akcijām, bet viņu materiāls, ko viņi centās iegūt no ārzemēm. vilcieniem, autobusiem, apsnigušiem auto. gājieni, līdzīgi kā “Kolektīvo darbību” iz- Lediņš sāka pētīt audioierakstu iespējas jau Vēl citas dziesmas apcer pašu iešanu kā pie- braukumi, sastāvēja no daudzām rituālām 1974. gadā, kad māte viņam sagādāja len- redzi (“Gaismas vēl nav”): aktivitātēm un tos gandrīz varēja uzskatīt šu magnetofonu. Keidža un Štokhauzena Gaismas vēl nav par garīgiem; arī viņi uzskatīja, ka to mēr- skaņdarbi Alekseja Ļubimova un Tatjanas Tumsas vēl nav ķis ir izraisīt apziņas transformāciju attiecī- Grindenko sniegumā Rīgā iedvesmoja Le- Eju es uz Bolderāju bā uz savu apkārtni un sevi pašu. Tāpat kā diņu sacerēt mūziku. “Es pārnācu mājās,” .. Monastirska grupas locekļi, kuri iemūžināja viņš atceras, “un nolēmu, ka arī man jāpa- Eju un nezinu ceļojumus fotogrāfijās un pierakstos, Boiko mēģina preparēt klavieres – sabāzu papīri- Laikam nekāds un Lediņš dokumentēja savus gājienus vis- ņus, dzēšgumijas, adatas, šķēres, un skanēja Tas kas iet dažādākajos veidos. Viņi uzņēma fotogrāfi- tāpat kā Ļubimovam.” (Lediņš, “Vai esmu uz Bolderāju jas, kuras bieži tika mākslinieciski noformē- iegājis vēsturē kā mūziķis…”, “Padomju Jau- Tādi bija gājieni uz Bolderāju. tas vai papildinātas. Reiz viņi paņēma līdzi natne”, 1989. gada 21. oktobris.) Tieši tad, kad Lediņš un Boiko sāka pār- magnetofonu – nevis muzikālam pavadīju- Kad Boiko atbrīvoja no dienesta, viņš celt savu dzeju mūzikā, PSRS parādījās pir- mam gājiena laikā, bet lai ierakstītu apkār- ar Lediņu pavadīja atlikušos 70. gadus, mie mēģinājumi radīt new wave jeb jaunā tējās skaņavas, ko pieredzēja pa ceļam. ierakstot dučiem kasešu ar eksperimen- viļņa mūziku. Šie centieni nebija tieši saistī- Gājienos uz Bolderāju viņi rakstīja arī tālām kompozīcijām (viņi tās sauca par ti ar new wave estētikas attīstību Rietumos, dzeju. (Vairāki dzejoļu uzmetumi saglabā- “skaņuplatēm”); savu duetu viņi nosauca kur tā tobrīd jau bija apsīkusi.24 jušies LLMC krājumā mapē “Dziesmu tek- par Seque – izdomātā, taču acīmredzami Vietējie mākslinieki aizguva skaniskos sti”, kā arī mapē “Dzeja ārpus albumiem”.) svešzemnieciskā vārdā. Senākais no sagla- izteiksmes līdzekļus no tādām Rietumu Dzejolis “Māja Bolderājā” ir par nereālu bātajiem albumiem ir no 1976. gada, un grupām kā Ultravox un Soft Cell, kuru māju neesošā vietā, bez durvīm un sienām, tas sastāv no brīvām improvizācijām, ko mūzika pirmoreiz parādījās PSRS dažādos kur garāmgājējiem tirgo biļetes uz “citu acīmredzami iedvesmojuši abu iecienītie marginālos pasākumos, piemēram, Lediņa Bolderāju”. Cits dzejolis, “Balāde par dziļo avangarda skaņdarbi. Vienā no šiem ierak- diskotēkās, un bija ieceļojusi valstī pirātisku Bolderāju”, aicina visus un ikkatru – veselu stiem, Best of Seque 76, atrodams skaņ- magnētisko lenšu un kontrabandas plašu saimi ar izdomātiem dīvaiņiem un izstum- darbs, kurā Lediņš spēlē preparētas kla- veidā. Rīgā viena no pirmajām jaunā viļ- tajiem – pievienoties ceļojumā: vieres un Boiko improvizē ar perkusijām, ņa grupām bija “Dzeltenie pastnieki”, kuru Ja tavās kājās galošas izmantojot tukšas pude- solistu Ingu Baušķenieku Bet citiem koka kājas les un citus priekšmetus (dz. 1956) “Bolderājas Vienalga paņem viņu līdz (On the Right Way). stils” bija aizrāvis jau kopš Uz tālo Bolderāju Kādā citā skaņdarbā pirmās albuma noklau- Ja kāds būs kurls un nedzirdēs parādās preparētas kla- sīšanās reizes. “Dzelteno Kā aizklaudz koka kājas vieres, perkusiju impro- pastnieku” debijas albu- Lai iet tāds pats bez ausaines vizācija, burbuļu pūšana mā bija iekļautas četru Uz mēmo Bolderāju ūdens krūzē, kā arī ins- Lediņa un Boiko Bolde- .. truments, kas izklausās rājas dziesmu kaverver- Bet ja kāds paiet nevarēs pēc rotaļu vai koka flau- sijas grupai raksturīgajā Jo viņam nebūs kāju tas – iespējams, latviešu noslīpētajā manierē ar Lai ieliek sevi nestuvēs tradicionālā stabule (Pool regeja piesitienu, kas lī- Un nes uz Bolderāju in Clouds). Citos darbos dzinājās britu grupai

46 MŪZIKAS SAULE 1/2020 liniecisko noformējumu, kuru veidoja kāds galvenokārt veidoja latviešu mākslinieki, kā no Lediņa draugiem māksliniekiem, kā arī arī grupas A Flock of Seagulls, Eurythmics gaismas šovu un citiem specefektiem, kas un Edija Grānta ansamblis Electric Avenue. ar laiku kļuva aizvien spilgtāki. (Žeikare Pēc tam, divdesmit piektajā minūtē, bija un Popova, “Hardija Lediņa diskotēkas”). paredzēts šāds aicinājums – “Diskžokejs Lediņa draugs bija mākslinieks Leonards aicina doties nelielā neklātienes pastaigā Laganovskis. pa kluba “Oktobris” tuvāko apkārtni un “Kosmosa” sarīkojumos Lediņš vairs iepazīstina ar ievērības cienīgākajiem ob- stingri nepieturējās pie programmas sākot- jektiem”. Sadaļā “vizuālais risinājums” rak- nējā sadalījuma stacionārajā un dejošanas sturots, ka šo “pastaigu” veidoja attēlu pro- The Police. “Dzeltenie pastnieki” atzina, ka daļā. Nedaudzās izdzīvojušās “Kosmosa” jekcijas un Lediņa komentāri. smēlušies iedvesmu no ceļotāju pāra, tāpēc programmas liecina, ka diskotēkas izglī- Prezentācijā bija iekļauti attēli un pār- savu albumu nodēvēja “Bolderājas dzelz- tojošā daļa pārsvarā saturēja izklaidējošus domas par klubu “Oktobris”, netālo slim- ceļš” (1981).25 materiālus. Viena no programmām, neda- nīcas uzņemšanas nodaļu, Valsts teātri Lai atlīdzinātu šo veltījumu, Lediņš un tēta prezentācija “Nedaudz par arhitektū- kvartālu tālāk, kā arī blakus esošo Ļeņi- Boiko piesaistīja Baušķenieku kā viņu otrā ru”, redzama attēlā.27 na (mūslaikos Brīvības ielu – red. piez.) Bolderājas dzejas albuma producentu. Tā Kreisajā kolonnā zem nosaukuma ielu. Pēc tam turpinājās dejas un nākamā rezultātā tapa ieraksts “Manā mežā nav “fonogramma” uzskaitīti mūzikas ieraksti, prezentācija un diskusija: ēka Veidenbau- neviens” (1982). Jaunajā albumā bija no- kuri tika atskaņoti. Pa labi no tiem sadaļā ma ielā, Filharmonijas interjers un biļešu vērojama skaidra virzība uz raksturīgajiem “teksts” atradās temati, kuri tika pārrunāti. kase. Arī šai prezentācijai sekoja dejas un ritmiskajiem sintezatoru aranžējumiem, ar Lappuses labajā malā savukārt atradās sa- vēl viena “neklātienes pastaiga” un saru- kuriem “Dzeltenie pastnieki” jau bija sākuši daļas “vizuālais risinājums” un “laiks”. na: par kāda arhitekta plāniem tuvākajā iemantot atpazīstamību. (Spilgts piemērs ir Konkrētajā pasākumā pēc skaniska ieva- apkaimē būvēt jaunu vidusskolu, kā arī dziesma “Viens pats mežā”.) da ar dažādiem “kosmiskiem efektiem” dī- netālās Stučkas ielas remontu. Pēc divām Vēlāk tajā pašā gadā Boiko un Lediņa džejs un kāds vārdā nenosaukts arhitekts stundām, vakara noslēgumā, Lediņš atva- muzikālie centieni sasniedza vēl nebijušu kopīgi pārrunāja ieplānoto kluba “Oktob- dījās no apmeklētājiem ar šādiem vārdiem: līmeni, jo viņi izveidoja paši savu grupu ris” renovāciju. Pēc tam īsos vārdos tika “Diskžokejs pateicas visiem par uzmanī- “NSRD” jeb “Nebijušu sajūtu restaurēša- izklāstīta vakara mūzikas programma, kuru bu un aicina brīvajā laikā domāt ne tikai nas darbnīca”, kuras dziesmas sintezatoru pavadījumā turpināja skanēt Rīgas dis- kotēkās līdz pat PSRS sabrukumam. Savā jaunajā ampluā, būdams “NSRD” vokālists un dziesmu tekstu galvenais autors, Lediņš risināja problēmu, par kuru viņš bija sūdzē- jies šī raksta sākumā citētajā esejā, proti, PSRS radītas kvalitatīvas un diskotēkām piemērotas mūzikas trūkumu.26 Taču Lediņa ansamblim bija arī cita vei- da panākumi. Tā kā “NSRD” pirmsākumi sakņojās gājienos uz Bolderāju, pati grupa attīstīja izteikti padomisku eksperimentālās performances mākslas atzaru, kurā rituālais ceļojums ārpus pilsētas bija iespēja piedzī- vot sociālu un izpausmes brīvību – sociāli vienojošajās, plaši pieejamajās diskotēkas zālēs. KOSMOSĀ Ieraksti grupas “NSRD” sastāvā nebija vienīgais veids, kā Lediņš risināja šos jau- tājumus. Ja 1978. gadā viņš rakstīja, ka diskotēkas parādās kā sēnes pēc lietus, tad 1980. gadā Lediņš sūdzējās, ka zudusī iespēja organizēt diskotēkas Politehnis- kajā institūtā bija radījusi institucionālu nestabilitāti, kura draudēja bremzēt dis- kotēku kultūras izaugsmi pilsētā. (Lediņš, “Vai sasniegts viss?”, “Padomju Jaunatne”, 1980. gada 28. marts.) Taču drīz viņa problēma tika atrisināta. Ar draugu palīdzību Lediņš atrada pastāvī- gu mājvietu savām diskotēkām pašā Rīgas sirdī. Turpmāk jaunā diskotēka, ko viņš nokristīja “Kosmoss”, reizi nedēļā notika klubā “Oktobris”, katru reizi ar jaunu mu- zikālu, multimediālu programmu un māks- Diskotēkas “Kosmoss” programma

MŪZIKAS SAULE 1/2020 47 DĪDŽEJI

19 par dejām, bet arī ieskatīties uzmanīgāk Everything Was Forever, Until It Was No More: Latvijas Valsts arhīvs, Rīga, PA-4263/8/2 (kom- savā tuvākajā apkārtne, mājās, cilvēkos, The Last Soviet Generation, Princeton, NJ and jaunatnes sēdes stenogramma, 1974. gada Oxford: Princeton University Press, 2006, 18788; 16. decembris), PA-4263/10/1 (stenogramma, notikumos.” Uldis Rudaks, “Rokupācija: Latviešu rokmūzikas 1976. gada 26. janvāris), PA4263/10/2 (steno- Raksta sākumā citēju Lediņa apceri par vēsture”, Rīga: “Dienas Grāmata”, 2008, 47.49.) gramma, 1976. gada 20. septembris) Bolderājas gājienu nozīmi. “Lai izprastu šīs 8 Informācija par Šnitkes Rekviēma atskaņojumu 20 Lediņa atmiņas par šo notikumu: Igors Vasiļjevs, darbības būtību, nepieciešams sevi ievadīt Tallinā: Беседы с Альфредом Шнитке, ред. “Tiesa”, “Liesma”, 1988, nr. 4, 14.–15.; daudzu citā režīmā. .. Lai šajā darbībā noskaidrotu А. Ивашкин (Москва: РИК “Культура”, 1994), Politehniskā institūta diskotēku līdzorganiza- sev būtiskas lietas, ko nevar izdarīt ikdiena.” 26667, 298.; par Perta Missa syllabica un citu tora Borisa Avrameca atmiņas: Avramecs, “Ne- sakrālo skaņdarbu pirmatskaņojumiem Rīgā: Ke- oficiālie laikmetīgās mūzikas festivāli 1976. un (Lediņš un Lācis, “HL: NL”, 50.) vin C. Karnes, Arvo Pärt, Hardijs Lediņš and the 1977. gados Rīgā”, “Robežu pārkāpšana. Māks- Atvadu piezīmēs “Kosmosa” diskotēkas Ritual Moment in Riga, October 1977, Res Musi- lu sintēze un paralēles. 80. gadi”, red. Ieva As- publikai Lediņš, šķiet, vedināja domāt, ka ca 11 (2019): 11527 tahovska, Rīga: Laikmetīgas mākslas centrs, transformācija un izmainītā uztvere, kuru 9 Bryzgel, Performance Art in Eastern Europe since 2006, 30; tas pieminēts arī intervijā ar Avrame- viņam bija izdevies sasniegt, ejot gar slie- 1960, Manchester: Manchester University Press, cu (2017. gada 2. novembrī) un Mārtiņu Boiko dēm uz Bolderāju, vismaz teorētiski bija 2017, 12 (izcēlums oriģinālā).) (2019. gada 29. novembrī); lielākajai daļai pētnie- 10 iespējama katram indivīdam, lai kur arī tas Ījabs, “Lediņš savos Rietumos,” “Satori”, 2015. gada ku Latvijas VDK arhīvi nav pieejami, un man nav 30. marts, interneta resurss: https://satori.lv/ar- bijis iespējas pārbaudīt šo stāstu patiesumu; in- atrastos. ticle/ledins-savos-rietumos (skatīts 2020. gada formācija par turpmākajiem festivāliem Tallinā: Bija nepieciešams izmainīt vien to, kā 30. janvārī). Ivalo Randalu, Andres Mustonen, Muutumised. tika saskatīta un sajusta telpa, kurā cilvēks 11 Andres Kurg, “Interview with Alexei Yurchak,” Andres Mustonen Arvo Pärdist ja iseendast, Te- kustējās. Lai gan Lediņš dzejā un dziesmās ARTMargins Online, 2014. gada 5. jūnijs (izcē- ater. Muusika. Kino, 1995, nr. 11, 3637. iztēlojās, ka gājienos viņam pievienojas ik- lums oriģinālā); interneta resurss: https://art- 21 Gājienu fotogrāfijas, rakstiskās liecības un ap- katrs un ikviens, viņš zināja, ka lielākā daļa margins.com/interview-with-alexei-yurchak/ raksti ir pieejami: “Nebijušu sajūtu restaurēšanas cilvēku nekad nepiedzīvos transformējošo (skatīts 2020. gada 30. janvārī).) darbnīca”, red. Astahovska un Žeikare, 15360; 12 Eckhart Gillen, Ungefähre Kunst in Riga (1988), sk. arī Žeikare, “Bolderājas stils mākslā”, “Satori”, briesmīgumu, ko radīja Bolderājas kata- raksts pieejams: red. Ieva Astahovska un Māra 2015. gada 29. jūnijs, interneta resurss: https:// kombām līdzīgā ainava. Taču viņa disko- Žeikare, “Nebijušu sajūtu restaurēšanas dar- www.satori.lv/article/bolderajas-stils-maksla tēkas ik nedēļu apmeklēja simtiem cilvēku, bnīca”, Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas (skatīts 2020. gada 31. janvārī) kuri kopīgi veidoja un baudīja “aktīvos sa- centrs, 2016, 268. 22 Nedatēta intervija “Radio NABA” raidījumā “Ab- karus starp cilvēkiem,” kuri Boiko izpratnē 13 Eckhart Gillen, Ungefähre Kunst in Riga (1988), solūtais minors”, 2014. gada 18. jūnijs; pieejama bija paša sociālisma definīcija. raksts pieejams: red. Ieva Astahovska un Māra http://sturm.lv/absolutais-minors/103/Absolu- Žeikare, “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnī- tais_Minors_-_2014.06.18_-NSRD_izlase.mp3 Diskotēkā “Kosmoss” Lediņš necentās ca”, Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, (0:10:45; skatīts 2020. gada 31. janvārī) apmeklētājiem pasniegt Rietumu garšu. 2016, 268. 23 “Parādīšanās” (“Появление”) un citas grupas Viņš daļēji iedvesmojās no Rietumu ska- 14 Disciplinārās sēdes protokoli rokrakstā sagla- “Kolektīvās darbības” agrīnās akcijas: Octavian ņām un mākslas formām un centās iedves- bājušies LLMC kastē “Lediņa arhīva papildi- Eșanu, Transition in Post-Soviet Art: The Collec- mot savus laikabiedrus ieraudzīt savu pa- nājums”; tie ir pārrakstīti un publicēti izstādes tive Actions Group before and after 1989, Buda- domju pasauli jaunos veidos. Ja vien viņš katalogā “Lediņš. Starp to un kaut ko citu”, red. pest and New York: Central European University spētu diskotēkas apmeklētājiem nodot kaut Līga Lindenbauma, Rīga: Latvijas Nacionālā bib- Press, 2013, 92107; Claire Bishop, Zones of In- liotēka, 2015, (kataloga lappuses nav numurētas); distinguishability: Collective Actions Group and ko no Bolderājā pieredzētā, ja vien viņš spē- informācija par žurnālu “Zirkahbols” un tā pēc- Participatory Art, Eflux 29 (2011. gada novem- tu tos iedvesmot ieraudzīt apkārtni it kā no teci “WCZLS”: “Nebijušu sajūtu restaurēšanas bris), pieejams tiešsaistē: https://www.e-flux. jauna, ieraudzīt to kā vietu, kurā vienkār- darbnīca”, red. Astahovska and Žeikare, 22.–? com/journal/29/68116/zones-of-indistinguisha- ša satikšanās spēj iemācīt, atbrīvot vai pat 15 Александр Кушнир, Из-под пресса времени, bility-collective-actions-group-and-participa- transformēt, tad Lediņš jau būtu panācis Золотое подполье: полная иллюстрирован- tory-art (skatīts 2020. gada 31. janvārī) 24 daudz. Viņam būtu izdevies, Boiko vārdiem ная энциклопедия рок-самиздата 1967– Padomju jaunais vilnis tikpat kā nav pētīts, taču runājot, “radīt kādu utopijas elementu šeit 1994; История. Антология. Библиография, radiopārraides un interneta arhīvi, piemēram, ред. Александр Кушнир, Нижний Новгород: “Radio NABA” pārraide “Absolūtais minors” ir un tagad”. (Gillen. “Ungefähre Kunst”, 268.; Издательство ДЕКОМ, 1994, 9. nenovērtējami informācijas un materiālu avoti, Boiko citāts atrodams šī avota 260. lpp.) 16 Informācija par Lediņa mātes darbu un ieguldī- piemēram, interneta resurss http://sturm.lv/ab- jumu iegūta intervijās ar Borisu Avramecu (lat- solutais-minors/ (skatīts 2020. gada 31. janvārī); 1 Peter J. Schmelz, Such Freedom, if only Musical: viešu valodā) Rīgā 2017. gada 2. novembrī, Māru par jaunā viļņa vēsturi Rietumos skatīt: Theo Unofficial Soviet Music during the Thaw, Oxford, Žeikari (angļu valodā) Rīgā 2018. gada 1. jūnijā un Cateforis, Are We Not New Wave? Modern Pop New York: Oxford University Press, 2009, 322. jo īpaši ar Jura Boiko brāli Mārtiņu Boiko (angļu at the Turn of the 1980s, Ann Arbor: University 2 А. Яковлев, Дискотеки: вчера, сегодня, завтра, un latviešu valodā) Rīgā 2019. gada 29. novembrī, of Michigan Press, 2011; Simon Reynolds, Rip It “Jaunais Inženieris”, 1976. gada 18. novembris kā arī no avota: Māra Žeikare un Diāna Popova, Up and Start Again: Postpunk 1978–1984, New 3 A. Šauriņš, “Šoruden – pirmā diskotēka”, “Jaunais “Hardija Lediņa diskotēkas,” “Satori”, 2015. gada York: Penguin, 2005 Inženieris”, 1975. gada 25. septembris 25. februāris, interneta resurss: https://www.sa- 25 Baušķenieks pārizdeva magnitizdatu “Bolderā- 4 Gunta Prape. “Diskotēka: agrāk – tagad,” “Lies- tori.lv/article/hardija-ledina-diskotekas; skatīts jas dzelzceļš” (vēlāk – “Bolderājas dzelzsceļš”) ma”, 1981. gada aprīlis, 8.; Toomas Siitan, inter- 2020. gada 31. janvārī; informācija par radio- 2003. gadā vinila un audiokasetes formātā neat- vija ar autoru (angļu valodā) Tallinā 2017. gada pārraidi (“Dzintarkrasts”) un tās veidotājiem: karīgajā ierakstu studijā “Ingus Baušķenieka Ie- 31 oktobrī; Immo Mihkelson, intervija ar autoru Ieva Zake, Soviet Campaigns against ‘Capitalist raksti”, IBCD 201 (angļu valodā) Tallinā 2019. gada 26. novembrī Ideological Subversives’ during the Cold War: The 26 Sk. “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”, 5 Владимир Мартынов, Автоархеология. 1978– Latvian Experience,” Journal of Cold War Studies red. Astahovska un Žeikare; Žeikare un Popo- 1998, Maskava: Классика XXI, 2012, 21.; Georgs 12 (2010), 101, 107. va, “Hardija Lediņa diskotēkas”; vairāki NSRD Pelēcis, intervija ar autoru (latviešu valodā) Rīgā, 17 Intervija ar Mārtiņu Boiko 2019. gada 29. no- albumi pieejami tiešsaistē: http://www.pietura. 2017. gada 3. novembrī vembrī; Lediņš par bibliotēku apmeklējumiem: lv/nsrd/; albums “Medicīna un māksla” (1985) 6 Елена Двоскина, Татьяна Гринденко: новый J. Līdums, “Velvēs skan disko”, “Dzimtenes Balss”, ir spilgts piemērs, kas ilustrē īpaši Rīgas diskotē- путь, Музыкальная академия, 2003, nr. 2, 54. 1977. gada 5. maijs kām radīto mūziku 7 Teerje Toomistu, The Imaginary Elsewhere of the 18 Viesturs Liepiņš, “Skanējumu sāk diskotēkas”, 27 Šī un citas “Kosmosa” programmas un materiāli Hippies in Soviet Estonia, in Dropping Out of So- “Jaunais Inženieris”, 1975. gada 27. februāris; ir saglabājušies LLMC mapē “Pirmās diskotēkas cialism: The Creation of Alternative Spheres in the D. Oliņa, “Kāda celtne Vecrīgas panorāmā”, “Pa- Anglikāņos (RPI)”; papildu materiāli atrodami Soviet Bloc, ed. Juliane Fürst and Josie McLellan domju Jaunatne”, 1975. gada 3. decembris, Asja mapē “Manuskripti” (Lanham, MD: Lexington Books, 2017), 4162; in- Visocka, intervija ar autoru (latviešu valodā) Rīgā formācija par pagrīdes tirgu Rīgā: Alexei Yurchak, 2018. gada 5. septembrī. No angļu valodas tulkoja Anna Beļeviča

48 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Rietumu oāzes bada laikos PAR DISKOTĒKU FENOMENU PADOMJU LATVIJĀ Ernests Valts Circenis

Spoguļbumba, mirguļojošu key, saīsinājumā – DJ jeb dīdžejs). Tomēr, loģijā bezmērķīgai izklaidei jauniešu vidū gaismu ieskauts deju placis, neskatoties uz aizsākumu šaipus okeānam, vietas nebija, tādēļ kompromiss tika rasts, radoša, brīvdomīgu ideju pilna diskotradīcija kulta statusu sasniedza Ame- pielāgojot ārvalstu formātu padomju vaja- atmosfēra, galvu reibinošas rikas Savienotajās Valstīs. dzībām, – atpūtas vakariem vajadzēja būt 60. gadu Amerika. Atentāts pret pre- arī izglītojošiem, muzikāli audzinošiem. dejas un labi pavadīts zidentu Kenediju, pilsonisko tiesību kus- Laika gaitā tika izmēģināti dažādi va- laiks – nedaudz savādi vārdu tība, Vjetnamas karš, Stounvolas nemieri kara strukturējuma varianti, taču gandrīz virknējumi, kas, domājot un seksuālā revolūcija aptver tikai dažus vienmēr par pielāgojamo bāzi tika ņemta par Latvijas pavadīto laiku pieturpunktus tālaika vēsturē. Vēsturiskajā sākotnējā divdaļu pasākuma uzbūve. Pir- kontekstā diskotēku parādīšanās šajā laikā mo no tām veidoja tematiskas sarunas par Padomju Savienībā, nenāk šķiet likumsakarīga, jo deva iespēju aiz- kultūru, otro – dejas. Diskotēkas dažādos uzreiz prātā. Tomēr aizrobežu mirst ikdienas raizes, atpūsties, izkustēties veidos centās atspoguļot visu būtisko un populāro diskotēku ideja un un izbaudīt pāris stundas eiforiskā oāzē. aktuālo, piemēram, diskotēku vadītāji ik gars transformētā veidolā Sākotnēji diskokultūra pulcēja pārsvarā reizi gatavoja jaunu programmu, saviem rada ceļu arī tālaika Latvijā dažādas minoritātes, piemēram, afroameri- priekšlasījumiem par jaunumiem mūzikā kāņus un homoseksuāļus, savukārt 70. ga- meklējot informāciju dažādos avotos. Viņi un citās padomju republikās. dos tā sasniedza augstāko punktu, gūstot bija bieži viesi Viļa Lāča vārdā nosauktajā To izplatīšanās atvēra jaunu popularitāti arī citos sabiedrības slāņos. Valsts bibliotēkā (mūslaikos LNB), kur ar lappusi jauniešu ikdienā, Komerciālos panākumus palīdzēja nodro- speciālu atļauju bija iespējams tvert Rietu- piedāvājot tiem jaunu šināt Holivudas filmas, piemēram, “Sest- mu pasaules elpu dažos žurnālos, kas bija atpūtas veidu un hobiju. Lai dienas vakara drudzis” (Saturday Night atceļojuši uz Latviju, piemēram, britu Me- Fever) un “Paldies Dievam, piektdiena klāt” lody Maker. Citkārt informācija tika rūpīgi gan diskotēkas notiek arī (Thank God It’s Friday), kas ļāva noguruša- atlasīta no skaņuplašu vāciņu aizmugurēm mūsdienās, tās tikai nosaukumā jai tautai identificēties ar filmu varoņiem un vai enciklopēdijām. To bagātināja dažādi iz- un vispārinātā idejā atgādina ļauties disko vilinājumam arī kinozālēs. dompilni vizuālie risinājumi, piemēram, te- savas priekšteces. Kā bija toreiz? Šajā laikā atpazīstamību mūzikas pasau- matiski diapozitīvi un piemērotas gaismas. lē nostiprināja Maikls Džeksons, Donna Diskotēkas piedāvāja alternatīvu atpū- Sammere, Čaka Hana, grupas Bee Gees, Bo- tas veidu iecienītajiem deju vakariem, kas DISKO – FENOMENS ney M, The Village People un citas. noritēja ansambļu vai orķestru pavadībā. RIETUMU KULTŪRĀ Neskatoties uz šķietamo priekšrocību, Sākums diskotēku attīstībā meklējams DISKOTĒKU AIZSĀKUMS kādu piedāvāja reālu mūziķu klātbūtne, va- jau Otrā pasaules kara laika Francijā, kur LATVIJAS PSR kari bieži vien izvērsās vienmuļāki un gar- dumpinieciski noskaņotā jaunatne pulcē- Otrpus dzelzs priekškaram – Padomju Lat- laicīgāki par jaunieviestajām diskotēkām. jās pagrīdes deju klubos, ko dēvēja par dis- vijā – diskotēkas sevi pieteica 70. gadu pir- Problēmas sagādāja gan iesērējusī etiķete, cothèques (burtiski – ‘ierakstu kolekcija’), majā pusē. Studentu apmaiņas braucienos piemēram, katrs skaņdarbs tika sagaidīts lai platēs vai mūzikas automātos (jukebox) citās republikās sastaptā ideja šķita tik aiz- ar tik lielu klausītāju sajūsmu, ka gandrīz klausītos nacistu tolaik aizliegto džezu un raujoša, ka jau ap 1974. gadu gan Poligrāfiķu vienmēr tika atskaņots otru reizi, gan kva- bībopu. Drīz vien termins izplatījās arī citur centrālais klubs, gan Rīgas Politehniskā ins- litāte, jo vairāki ansambļi par savu misiju Eiropā, apzīmējot klubus, kur neatskaņoja titūta (RPI, mūslaikos Rīgas Tehniskā uni- izjuta kaut kur radiovilnī vai pagrīdē dzir- dzīvo mūziku. Jau toreiz diskotēku vadītā- versitāte) Studentu klubs sāka rīkot pirmās dētu ārzemju grupu atdarināšanu (piemē-

, no Viestura Liepiņa personiskāViestura arhīva Hunter , no – Andre Foto jus mēdza saukt par diskžokejiem (disc joc- vietējās diskotēkas. Tomēr padomju ideo- ram, The Beatles vai ABBA). Ja mūzika vēl

MŪZIKAS SAULE 1/2020 49 DĪDŽEJI līdzinājās oriģinālam, tad angļu mēles brīvā kultūras namu, slēdzos klāt “Modo” vai septiņas diskotēkas no četrām republikām interpretācija – tikai attāli, nereti sagādājot “Eolikas” pultīm un rakstīju iekšā visus prezentēja savu veikumu konkursā. Ar lai- komisku efektu. gabalus. Nekā oficiāli tos nevarēja no- ku dažādi līdzīgi festivāli kļuva par izplatītu Šajā kontekstā diskotēkas piedāvāja ko pirkt, bija jāmeklē kaut kādas pazīšanās ikgadēju notikumu – 80. gados tos rīkoja unikālu – autentiskus, augstas kvalitātes un kontakti. 80. gadu sākumā atļāvos uz- gan visur pazīstamos, gan krietni mazākzi- ierakstus, aktuālu informāciju badalaikā taisīt lielu, lielu diskotēkas programmu ar nāmos klubos. un iespēju dejot daudz ilgāk nekā agrāk, jo latviešu mūziku vien – to visu beidzot da- nebija vairs mūziķu, kas nogurtu un piepra- būt gatavu bija vājprāts,” stāsta leģendārās HARDIJA LEDIŅA DISKOTĒKAS sītu pauzi. Ņemot vērā, ka tematu un deju Kuldīgas diskotēkas “Ventas dzirkstis” va- Latviešu diskovide, iespējams, būtu krietni mūzikas loks bieži aptvēra ārzemju mūzi- dītājs Viesturs Liepiņš. citāda, ja tai pamatus nebūtu licis entuzi- ku, kas nostāstu un aizliegumu dēļ jaunie- Savukārt aizrobežu plates uz Latviju asma un erudīcijas pilnais performanču šu vidū guva idealizētu statusu, diskotēkas mēdza sūtīt vai atvest radinieki, citkārt tās meistars Hardijs Lediņš. Būdams Rīgas Po- jau no paša sākuma iemantoja atsaucību un pirka no jūrniekiem, tomēr visērtākais vari- litehniskā institūta Arhitektūras fakultātes popularitāti klausītāju lokā. Iespēja dzirdēt ants bija palūgt par Pasaules mūzikas karali students, viņš 70. gadu pirmajā pusē rīkoja par ārvalstu slavenībām, varbūt saviem el- dēvētajam Jurim Lapinskim, plaši apmeklētas diskotē- kiem vai vien nostūros dzirdētiem vārdiem, kura dotie ieraksti balstīja kas lektorijus RPI studen- kam piemita neskaidrības mistiskais šarms, teju visu diskotēku kultūru. tu kluba telpās Anglikāņu bija aizraujoša. “Kad radās diskotēkas, baznīcā. Jaunajai atpūtas vakaru kustībai palie- čaļi to visu darīja pilnīgi Pirmajā daļā visi sēdē- linoties ne tikai Latvijā, bet arī citās pa- par savu naudu. Piemēram, ja uz grīdas un dzēra no domju republikās, tām tika pievērsta arī ansambļi varēja dabūt apa- termosiem tēju, klauso- oficiālā uzmanība. Drīz vien tika rīkoti fes- ratūru, jo tie oficiāli bija pie ties Lediņa sagatavotajā tivāli, skates, veidoti dažādi normatīvi un kultūras namiem, tarificēti, priekšlasījumā, savukārt prasības, kas teorētiski bija jāievēro katrai iekļauti tāmēs un fondos. otrajā – ļāvās ierastajam sevis cienošai diskotēkai. Tomēr formalitā- Es kā Kuldīgas rajona Kul- dejas valdzinājumam. Sa- tes neapturēja popularitātes vētru, kas pār- tūras nodaļas vadītājs vēr- vas daudzveidīgās intereses šalca Latviju. “Kā lietus pēc karstas dienas,” sos Kultūras ministrijā ar un plašo redzesloku Lediņš 1978. gada 18. jūnija “Padomju Jaunatnē” priekšlikumu, vai nevarētu izmantoja tematisko daļu rakstīja Hardijs Lediņš, viena no mūsu le- dot diskotēkām zaļo gais- sagatavē. Tām viņš gata- ģendārajām diskotēku personībām (skat. mu un atbalstu, lai varētu vojās ļoti nopietni – Lat- Kevina Kārnsa rakstu šajā MS laidienā). kaut ko vairāk dabūt. Tādēļ vijas Laikmetīgās mākslas mūs pielīdzināja tiem pa- Viesturs Liepiņš centrā atrodamas bagātīgi DEJA AR PASTĀVOŠO IEKĀRTU šiem ansambļiem un taisīja pierakstītas klades ar infor- Gluži tāpat kā citām kultūras formām, arī analogas tarifikācijas,” atceras Viesturs māciju, ko tolaik tik vienkārši nemaz ne- diskotēkām padomju režīmā nācās dzīvot Liepiņš. varēja iegūt. Auditorijai bija iespēja iepa- varasiestāžu kontroles ēnā. Tās ne tikai 1979. gadā notika pirmās diskotēku ska- zīties ar visdažādākajiem tematiem un pieprasīja veidot izglītojošu saturu, kas, par tes-tarifikācijas, kas ļāva tām kļūt sadzirdē- mūziku, piemēram, ar 20. gs. arhitektūru laimi, lielākoties interesēja apmeklētājus, tām un redzamām likuma priekšā. Tas deva un mākslu, populāro mūziku (par grupu bet arī centās ierobežot repertuāra izvēli. lielāku vaļu radošajai brīvībai un sniedza King Crimson Lediņš informāciju vācis no Ne pārāk vēlamajai ārzemju mūzikai bija resursus īstenot vairāk ideju. Lai gan ska- aptuveni sešdesmit avotiem) un arī klasis- atvēlēts pavisam maz – tā drīkstēja sastā- tēs diskotēku veidotājiem bija jāpiemērojas ko mūziku – no Jaunās Vīnes skolas un dīt tikai trīsdesmit procentu (vai dažbrīd specifiskām, nereti ideoloģiskām prasībām, Emīla Dārziņa līdz pat Karlheincam Štok- pat mazāk) no programmas, jo pārējo laiku šīs tarifikācijas motivēja uzturēt kvalitāti un hauzenam un Pēterim Vaskam. vajadzēja skanēt cildinātajai padomju mū- tiekties pēc augstākiem ideāliem. Tā bija arī Reizi mēnesī diskotēku vietā norisinā- zikai. Tomēr praksē tas visbiežāk tika igno- iespēja parādīt savu veikumu plašākai pub- jās koncertlekcija, kuru vadīt Lediņš bija rēts. Ja dokumentos viss bija norādīts pa- likai un saņemt atsauksmes par sniegumu, uzaicinājis muzikologu Borisu Avramecu. reizi un padomju mūzika tika kaut nedaudz jo pēc skatēm tika apspriestas kolektīvu Abu vadībā publika iepazinās ar avangar- pārstāvēta, problēmu tikpat kā nebija. stiprās un vājās puses. du kultūrā un pat piedzīvoja divus laik- Padomju mūzikas aili bieži vien aizpil- Kritēriju klāstā bija scenārija kvalitā- metīgās mūzikas festivālus, kas pastāvošās dīja latviešu mūziķu dziesmas. Tolaik mū- te, specifiska temata iekļaušana program- varas kontekstā šķita kas neiedomājams. zikas dzīves centrā darbojās Imants Kal- mā, diskžokeja komentāri, repertuāra Tiesa, pēc otrā festivāla (1977), kas sacēla niņš, Mārtiņš Brauns, Zigmars Liepiņš un izvēle un skatuves kultūra. Skates beigās kņadu augstākstāvošajās instancēs par re- Raimonds Pauls, kurš vienmēr izcēlies ar dalībniekiem tika piešķirta kategorija, kas liģiska satura propagandēšanu, diskotēkas spēju sajust klausītāju vēlmes un apkārtval- deva tiesības uzstāties noteiktā zonā. Tre- Anglikāņos tika pārtrauktas kopā ar jeb- došās tendences. Mākslinieks Leonards šās kategorijas īpašnieki drīkstēja rīkot kādiem citiem avangardiskiem mūzikas Laganovskis, kurš bieži sadarbojās ar Ledi- pasākumus tikai savā kultūras namā, ot- pasākumiem. ņu, 2013. gadā žurnālā “Leģendas” Ralfam rās – pilsētas vai rajona robežas, savukārt Neskatoties uz problēmām ar varu, Dravniekam saka: “Mūsu diskotēkā nekad pirmās – visā republikā. eksperimentālās diskotēkas jaunā veidolā neskanēja krievu mūzika, mēs paši taisījām Skates nebija vienīgie notikumi, kas turpināja notikt citur – gan dažreiz RPI savu mūziku.” pulcēja diskotēku entuziastus un labākos studentu klubā, gan arhitektūras studen- Interesanti, ka populāro latviešu grupu kolektīvus. Jau 1976. gadā notika gan viens tu zīmētavā Āzenes ielā, gan Arhitektu ieraksti bija daudz grūtāk iegūstami nekā no pirmajiem republikas festivāliem “Visu savienības telpās Vecrīgā, Jūrmalas Asa- ārzemju. iespējamo mieram”, ko organizēja “Ventas ru parkā un pat turneju formātā dažādās “Speciāli [lai dabūtu ierakstus – aut. dzirkstis”, gan pirmais lielmēroga festi- Latvijas pilsētās. Komandu veidoja Ledi- piez.] meklēju kontaktus ar skaņu reži- vāls “Pasaules jaunatne dzied par mieru, ņa domubiedri – Leonards Laganovskis, soriem radio, ar saviem maģiem gāju uz draudzību, solidaritāti”, kur nedēļas laikā Mārtiņš Rutkis, Imants Žodžiks un Mār-

50 MŪZIKAS SAULE 1/2020 atpūtas vakarus un darīja tos populārus tu- vākā un tālākā apkaimē. Daži jaunpienācēji mēdza būt pārsteigti, ka skatēs prezentētais augstais līmenis saglabājas arī ikdienā. Tā nebija tikai tukša izklaide – dzirkstiešiem tas bija dzīvesveids. Pļaviņās pirmās diskotēkas radās kā izklaide deju vakaru pauzēs. Apmeklētā- Diskotēka “Kosmoss” Celtnieku kultūras namā “Oktobris”. Pie pults – Hardijs Lediņš jiem kultūras nama pagrabtelpās divdes- mit minūtes bija iespēja baudīt pasaules cis Bendiks. Daiga Mazvērsīte 2000. gadā LIEPIŅA DZIRKSTIS UN estrādes populārākās dziesmas, tomēr tas žurnālā “Studija” raksta, ka tās mērķēja BEĶERA BITES bija tikai pagaidu risinājums. Drīz vien pēc uz “mazliet dumpīgiem, dejotgribošiem Jau 70. gados Latvijas PSR parādījās daži remontdarbu noslēgšanas un telpu labie- jauniešiem”. Hardija Lediņa ideju turpinātāji un domu- kārtošanas kultūras nams piedāvāja kva- Pēdējā ievērojamā pietura Hardija Ledi- biedri, kas rīkoja augstas kvalitātes disko litatīvus diskotēkai vien veltītus vakarus. ņa diskokarjerā bija 1981. gadā dzimusī dis- pasākumus arī ārpus Rīgas robežām. Kur- Tie interesēja gan vietējos ļaudis, gan citus, kotēka “Kosmoss”, kas katru nedēļu norisi- zemē tas bija Viesturs Liepiņš, kas vadīja piemēram, rīdziniekus. nājās celtnieku kultūras namā “Oktobris” “Ventas dzirkstis” Kuldīgā, savukārt Vidze- Bruņinieku ielā 10a, kur pašlaik atrodas mē – Uldis Beķeris, kas sākumā līdzdar- Pestīšanas armija. “Kosmoss” tiecās disko- bojās Herberta Lodziņa vadītajā Pļaviņu tēkas apmeklējumu izveidot par unikālu diskotēkā, bet pēc tam izveidoja pats savu pieredzi katram apmeklētājam. 1978. gada diskotēku “Bites” netālu esošajā Klintaines “Padomju Jaunatnē” Lediņš raksta, ka “dis- pagastā. kotēkas video jārodas mākslas – mūzikas, Viesturs Liepiņš studēja RPI laikā, kad scenogrāfijas, dizaina, arhitektūras un zi- Rīgā parādījās pirmās diskotēkas. Pats šo nātnes – elektronikas, optikas, akustikas, jaunumu bija novērojis studentu apmaiņas psiholoģijas radošā sadarbībā”. Savukārt braucienā, kur, redzot gaisotni, neierasto diskžokejs Uldis Beķeris intervijā Latvijas formātu un veidu, kādā diskžokejs komu- Radio 3 “Klasika” Lediņa diskotēku procesu nicē un veido saikni ar publiku, pēc paša “Ventas dzirkstis” raksturojis kā “māksliniecisku aktu”. vārdiem, ar diskotēkām esot “saslimis”. Vien Scenogrāfs Laganovskis katru reizi vei- gadu vēlāk nekā Poligrāfiķos – 1975. gadā – Viena no labākajām šīs diskotēkas īpa- doja citādu vizuālo noformējumu, nereti iedvesmotais Liepiņš ieviesa diskotēkas šībām bija alkas pēc augstas kvalitātes un saistītu ar kosmosa tematiku. Viens no vi- Kuldīgā. apmeklētāju viedokļu uzklausīšana. Pirma- zuālo dekorāciju avotiem bija Lediņam pie- Kad Latvijā bija aktuālas izglītojošās jā reklāmā laikrakstā “Komunisma Uzvara” derošā grāmata par Visumu – Laganovskis diskotēkas, “Dzirkstīs” tematiskajai sada- 1975. gadā rakstīts: “Diskotēkas kluba orga- uzņēma attēlus ar grāmatas ilustrācijām un ļai tika pievērsta sevišķi liela uzmanība. nizētāji ir domājuši un vēl daudz domās par pēc tam ar projektora palīdzību tos izrādīja Aplūkoto mākslinieku loks skāra Česlavu to, lai pie mums būtu mājīgi un interesanti. diskotēkās. Ņemenu, Pītu Sīgeru, Deep Purple, Uriah Jau pirmo reizi tiekoties, pašas būtiskākās Arī neordinārā mūzika palīdzēja radīt Heep un citus. Dažkārt notika tikšanās ar intereses centīsimies noskaidrot ar aptau- savdabīgo “Kosmosa” atmosfēru – tā bija dažādu profesiju pārstāvjiem – skolotājiem, ju palīdzību, lai pasākuma formas nemitīgi pirmā diskotēka Latvijā, kur skanēja latvju dzejniekiem, sportistiem, māksliniekiem pilnveidotu un diferencētu. Nākotnē ir pa- ausīm vēl nepierastā new wave jeb jaunā un arhitektiem. redzētas arī mūzikas kritiķu un komponis- viļņa mūzika, piemēram, grupas Ultravox, Savstarpējā komunikācija bija viena no tu uzstāšanās.” Trio, Soft Cell, Police un citas. Tur debitēja vislielākajām šo diskotēku vērtībām – gan Būtiski, ka Pļaviņas nemērķēja tikai uz arī Lediņa izveidotā latviešu new wave gru- starp diskžokeju un apmeklētājiem, gan viena vecuma auditoriju, jo tajā pašā rek- pa “Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnī- starp dejotājiem. Tie tika iesaistīti arī dažā- lāmā teikts, ka “būs vakari, kad mūsu pag- ca”, kuras repertuāru papildināja īpaši dis- dās viktorīnās, konkursos un citās nodarbēs. rabiņā skanēs Paula Saksa, Priednieka-Ka- kotēkām radītās dziesmas “Ciku caku caurā Piemēram, Liepiņš no pirmās diskotēkas, ko varas, kā arī 50. gadu dziedoņu balsis”, kas tumba” un “Labrīt, putra”. redzēja ārzemēs, aizņēmās šādu rotaļu: dī- visticamāk sirdij tuvākas bija vecāka gada- Diemžēl “Kosmosam” garš mūžs nebija džejs sniedz kādai dāmai zālē puķi, viņa to gājuma cilvēkiem. lemts, jo jau 1983. gadā to slēdza. “Rīgas padod kādam mirklī izredzētam kungam, Šeit pirmos soļus diskotēku organi- Balss” 1983. gada 27. septembrī raksta: kurš atkal to padod tālāk, līdz puķe apkle- zēšanā un vadīšanā spēra nupat aizsaulē “Daļu repertuāra veidoja vietējo, nekur ne- jojusi visu auditoriju. Šāda veida aktivitātes aizgājušais rakstu mākslinieks Uldis Beķe- reģistrēto ansambļu skaņdarbi, tā sauktā saliedēja klātesošos. Piemēram, grāmatā ris (1957–2020). 80. gadu sākumā, Lediņa “jaunā viļņa” mūzika. Tika propagandēta “Uz visiem 100 pēc disko skalas” teikts, ka asociatīva, panku un citu analoģisku strā- “Ventas dzirkstīs” dzimusi “ne viena vien vojumu mūzika. Muzikālā bezgaumība, tās draudzība, mīlestība un pat laulība”. ideoloģiski un morāli kaitīgais saturs atbil- Diskotēkas tika veidotas dažādos formā- da vakaru atmosfērai: kautiņi, nacionālis- tos, un pēc divdaļu formas norieta tās sāka tiski saukļi, necenzēti vārdi.” līdzināties multimediālam šovam. Dažādi Pēc “Kosmosa” Lediņš vairs diskotēku priekšnesumi, deju grupa, kuras arsenālā veidošanā aktīvi neiesaistījās, tomēr viņa bija kustības pat no klasiskā un modernā konceptuālās idejas, aizrautība un nopietnā baleta, dzīvās mūzikas iestarpinājumi, krāš- attieksme pret darbu dzīvoja arī pēc tam, ņi diapozitīvi, īpaši pielāgotas gaismas, di- iedvesmojot daudzus diskotēku vadītājus namisks informācijas izklāsts un vīraka kū- visā Latvijā. pināšana krietni bagātināja daudzpusīgos Uldis Beķeris

MŪZIKAS SAULE 1/2020 51 DĪDŽEJI

“Kosmosa” iedvesmots, viņš atvēra diskotē- Tajā pašā jau piesauktajā 1978. gada “Pa- ziņš, piemēram, dziesma Welcome home, ku “Bites”. Tās veidotāji turpināja ierasto in- domju Jaunatnes” rakstā Hardijs Lediņš mister Mandela pārtapa par “vilkam govs formatīvo formātu un katru vakaru stāstīja raksta: “Diskžokejam nepieciešama raita nokoda kāju”, bet I saw you dancing par ko jaunu. Beķeris 1984. gada “Komunisma valoda un laba dikcija; kompetence mūzikas “man saujā benzīns”. Uzvarā” raksta: “Gatavojot scenārijus, rēķi- jautājumos; takta izjūta, spēja improvizēt un nos ar to, ka katrai domai jābūt pamatotai, radoša pieeja diskotēkas programmai, kurai 80. GADU NORIETS tekstam pilnībā jāatklāj mūzikas stils.” savukārt būtu vajadzīgi šādi komponenti: Lai gan 80. gados diskotēku dzīve sasniedza Repertuārs sastāvēja no jaunākās pie- dinamika, pārsteigums, kontrasti, dažādība, augstāko virsotni, tajā pašā desmitgadē tā ejamās mūzikas. Bieži vien tā tika atska- oriģinalitāte u. c. Diskotēkas programmā dabiski izplēnēja. Sākums šķita daudzso- ņota agrāk nekā populārajā radioraidīju- vajadzētu iekļaut arī kādus teātra elementus. lošs – aktīvi darbojās “Kosmoss” un Poligrā- mā “Būsim pazīstami”, jo “Bišu” entuziasti No diskotēkas vadītāja meistarības ir atkarīgs fiķi, visapkārt norisinājās skates un festi- paši brauca pie estrādes ansambļiem, lai arī tāds diskotēku veidojošs elements kā dis- vāli, nebeidzami pasākumi. Disko burbulī ieskaņotu vēl nekur neskanējušās dziesmas. kotēkas apmeklētāju iesaistīšanās disko vi- Joprojām svarīgs bija apmeklētāju viedok- des tapšanas procesā. Jo labāka kvalitāte būs lis – veiksmīgs jaunieviesums bija rangu programmai, jo aktīvāk un radošāk publika tabula, kur dejotāji varēja nobalsot par at- iesaistīsies diskotēkas procesā – pirmām kār- skaņotajām dziesmām. Uzvarētājām tika tām ar savu attieksmi pret apkārtējiem cilvē- vērsta pastiprināta uzmanība turpmākajos kiem, pret deju, pret ritmu, tādējādi radot vakaros. Sarunā ar LR3 “Klasika” Uldis Be- vispārēji brīvu, atraisītu atmosfēru. .. Jāatzīst, ķeris atgādina, ka uz Klintaini brauca arī ka vadītāja meistarība šobrīd ir ļoti nopietna pat Dārziņskolas audzēkņi. problēma. Ja to izdosies atrisināt, tad varēs sekmīgi veikt arī otru diskotēkas pamatfunk- CENTRĀ – DISKŽOKEJS Diskotēka Poligrāfiķos: Jānis Šipkēvics, Ainars Mielavs ciju līdztekus izklaidējošajai – diskotēkas ap- un Māris Ārents Diskotēku centrālā personība bija meklētāju muzikālo audzināšanu.” diskžokejs, uz kura pleciem gūlās vislie- apkārtesošā kultūra šķita mūžīga. Poligrāfi- lākā atbildība: organizatoriskie jautājumi, DISKOTĒKAS ATTĪSTĪBĀ ķu ievērojamais dīdžejs Jānis Šipkēvics žur- programmas sastādīšana, informācijas Diskotēku rīkotājus ik pa laikam nodarbi- nālā “Leģendas” (2013) Ralfam Dravniekam meklēšana un visbeidzot – vakara vadīša- nāja jautājums, “vai diskotēka ir dejojama stāsta: “Es atceros brīdi, kad stāvēju uz ska- na. Amats prasīja dažādas prasmes. Dīdže- vai klausāma?” Tas ietekmēja atpūtas vaka- tuves, Ainars man blakus. Publika uz mums jam nepieciešamās spējas ieskicē Jāņa Bal- ru formātu – daži uzsvēra izglītojošo fak- skatījās, sajūtas tuvinājās ekstāzei. Un es tausa teiktais žurnāla “Liesma” 1984. gada toru, savukārt citi – izklaidējošo. Veiksmī- sev teicu – Jāni, tu esi sasniedzis dzīvē vis- oktobra laidienā: “Viņa [diskžokeja] vaigā gākie piemēri rada veidu, kā pārliecinoši augstāko punktu, šajā klubā tev jāsagaida fokusējas aktieris, muzikologs, elektroteh- apvienot abas puses, lai apmeklētājs reizē pensija. Neko vairāk tev nevajag!” niķis, arī valodnieks, dizainers...” Diemžēl, negarlaikotos un nepavadītu laiku trulā Laiki mainījās, un diskotēku formāts būdami diskotēku “sejas”, tieši viņi vi- izklaides baudījumā. izsmēlās. Padomju režīms tuvojās sabru- sbiežāk cieta no kritiķu uzbrukumiem par Tomēr kopējā ten- kumam, un iespēju visapkārt kļuva vairāk. pasākuma kvalitāti. Baltauss savā tekstā dence bija vērsta uz Jauniešiem parādījās citas aktualitātes. Sā- arī atsaucas uz tolaik populāro Zigma- informatīvās sadaļas kotnēji diskotēkas bija Rietumu ideju un ra Liepiņa un Kaspara Dimitera dziesmu samazināšanu, integ- brīvdomības nesējas, savukārt 80. gados “Diskožokejs” (ar tekstu “diskžokej, viss rējot to dažādās citās svarīgākā tematika arvien biežāk tika rūpīgi jāpaspēj, lai nepienāk gals šai ballītei”) un izpausmēs. Ivars Ren- ieausta latviešu grupu dziesmu vārdos. Par brīdina, ka diskotēkas pārtapšana ballītē ir gards, dižais Poligrāfi- labu nenāca atpūtas vakaru nevienmērīgā diskotēkas gals. ķu diskžokejs, daudzu Ivars Rengards kvalitāte republikā – dažiem tā bija augstā Ideālais diskžokejs cīnījās par augstāko dīdžeju skolotājs un māksla, dažiem tikai izklaide. Ar laiku arī labumu un pēc labākās sirdsapziņas cen- paraugs, 1981. gada “Liesmā” atzīst: “In- vadošo diskotēku vadītājiem radās citas tās izglītot savus apmeklētājus. 1974. gadā formācijas līmenis ir ļoti paplašinājies, un intereses. Vēstures ritums un sabiedrības Uldis Beķeris rakstīja: “Pats galvenais pastāvīgi stāstīt par ansambļiem, pie kuru attīstība atstāja diskotēkas otrpus robežai. diskžokeja uzdevums – nedrīkst pieļaut, mūzikas dejo, nav nekādas jēgas. Visi jau Padomju diskotēku saturā bieži tika uz- ka diskotēkā skan tikai izklaidējoša mūzi- visu zina. Veidot stundu garu programmu svērta to izglītojošā puse, augstvērtīgais ka. Drīkst reprezentēt lokālās un sezonas par Kiss, Rodu Stjuartu arī nav nozīmes. saturs un informācijas sniegšana, tomēr modes dziesmas, bet jācenšas, lai publika Manuprāt, jēga ir aktualitātei.” būtu aplami apgalvot, ka tas bija primārais. cienītu arī džezu, soul un senos valšus.” Diskotēku pastāvēšanas laikā tika ek- Diskotēka bija sociāls fenomens, kur galve- Kuldīgā Viesturs Liepiņš, cenšoties iz- sperimentēts arī ar to saturu. Līdzās pie- nais bija patīkama vide, cilvēki un savstar- kopt diskotēku kultūru, pat izveidoja dīdže- rastajiem diskovakariem varēja sastapt pējās attiecības. ju skolu, kur individuāli sagatavoja jaunos gan bērnu, gan pensionāru diskotēkas, Žurnālam “Leģendas” (2013) Ainars Mie- censoņus – pārsvarā vidusskolniekus. Savās nakts diskotēkas, karnevāldiskotēkas, tikai lavs saka: “Tolaik jaunieši izjuta nenormāli apmācībās viņš pievērsa uzmanību jaunie- “klausāmās” un tikai “dejojamās” diskotē- ierobežotas iespējas satikties, padejot un iz- šu muzikālajai gaumei, dzirdei, dikcijai, arī kas un pat “diskotēkas uz skrituļslidām”. klaidēties ar vienaudžiem. Šīs oāzes – Polig- teiktā intonācijai un īpaši – izpratnei par to, Gandrīz katrā Latvijas nostūrī bija sa- rāfiķi, Anglikāņi, kultūras nams “Oktobris”, ko atskaņo. stopams vēl viens veids – skolu diskotēkas. pavisam nedaudzas vietas – sniedza iespēju Liepiņš stāsta: “Es vienmēr esmu čaļiem Tās vairāk īstenoja izklaidējošo funkciju – satikties un, ja palaimējās, arī iemīlēties.” teicis – noklausies gabalu, kādas trīs četras dekorācijas, pieejamās gaismas, varbūt pat minūtes, un tev tikpat ilgā laikā man kaut spoguļbumba, bet pats galvenais – laba mū- Paldies Borisam Avramecam, Viesturam kas par to jāpastāsta. Bieži vien ne tikai dī- zika. Viena no izklaidēm mēdza būt angļu Liepiņam, Mārai Žeikarei un Latvijas Laik- džejam, bet arī, piemēram, gaismotājam. fonēmu atveidošana ar latviešu vārdiem. Ko metīgās mākslas centram par palīdzību Paklausies, kāda gaisma varētu tur būt!” līdzīgu savlaik darīja dīdžejs Roberts Gob- raksta tapšanā.

52 MŪZIKAS SAULE 1/2020 IN MEMORIAM Divi gara milži devušies mūža mierā Bens Lunns Vītauts Barkausks Vidmants Bartulis

Sens krievu ticējums vēsta, ka garais gads tuvas Padomju Sociālistiskās Republikas dze dažādu atbilžu, kuras vēl šodien tiek nesīs baismīgus laikapstākļus un nāves- pastāvēšanas pēdējās trijās desmitgadēs. izsvērtas (var uzskatīt, ka tādus apstākļus, draudus. Tomēr nedomāju, ka jel vie- Bajora mūzikā izpaužas dziļa mīlestība kādus mēs tagad redzam Putina Krievijā, na vecmāmiņa, lai cik māņticīga, varēja pret folkloru un fantāziju, Balakausks palīdzēja izveidot sasteigti pieņemtās iz- iztēloties, ka šis garais gads nesīs pandē- kļuva gandrīz par vai centrālo dzirnakme- vēles vēl Jeļcina laikā). Komponistos viss miju un vispārējo nedrošību, kādā pasau- ni, cenšoties sakausēt seriālismu un tona- notiekošais raisīja lielu nedrošību, bet vien- le patlaban grimst. Bet Lietuvas kultūras litāti par kaut ko skaistu, bet Barkausks laikus arī savādu brīvības sajūtu būt par ainavai 2020. gads arī pirms pandēmijas nevienu brīdi nebijās vēsturiskas mūzikas to, par ko vēlies. Daļēji tieši tāpēc Baltijas bija skumjš, jo pasaulei atņemti tika divi formas vai idejas par ‘mūziku mūzikas dēļ’, reģions man liekas tik fascinējošs. Mani izcili lietuviešu komponisti – Vītauts bieži izsakot vēlmi radīt tādu mūziku, kas fascinē, kā šeit iztirzā jautājumus par cil- Barkausks (Vytautas Barkauskas, 1931– ir tikpat aizraujoša, cik izaicinoša. Šo at- vēka attiecībām ar pagātni un par to, kā 2020) un Vidmants Bartulis (Vidman- tieksmi visskaidrāk var redzēt komponista būvēt nākotni. tas Bartulis, 1954–2020). Beigusies divu vēlīnajos darbos, par labu piemēru ņemot Bartulim bija viena no spēcīgākajām iepriekšējā gadsimta izcili oriģinālu kom- “Partitu” solo vijolei. Šis ir viens no visat- balsīm šajā jomā, un attiecībā uz samie- ponistu dzīve, bet diemžēl liekas, ka panika skaņotākajiem Barkauska darbiem, un tas rināšanos ar situāciju viņš bija viens no ra- un uztraukums, kas nāca ar izolēšanās un ir patiešām tour de force šim instrumen- došākajiem. Virkne darbu (“Man patīk Mar- distancēšanās rīkojumiem, pastūma šo cil- tam. Komponists bieži runāja par to, cik lēna Dītriha”, “Man patīk Šūberts”, “Man vēku nāvi nomaļus. laba ir talantīgās Daļas Dedinskaites inter- patīk Šūmanis”, “Man patīk Pučīni”) izceļ Vītauts Barkausks, vecākais no abiem, pretācija, un sauca to par sev tuvāko. komponistu vai mākslinieku, kuru Bartulis pārstāvēja to komponistu paaudzi, kas iz- Vidmants Bartulis ir teju divas desmit- apbrīno vai no kā gūst iedvesmu. Šis mūzi- virzījās priekšplānā Hruščova atkušņa laikā. gades jaunāks par Barkausku un iemie- ķis tiek citēts bet arī izpētīts tā, ka veidojas Barkausks aizsāka savu radošo darbu kā so ļoti atšķirīgas lietuviešu mūzikas ten- pilnīgi jauns visums. Līdzīgs godinājums ir seriālās mūzikas interesents, un ilgu laiku dences un saites. Saņemot pirmo lielāko arī viņa Bolero. Pavane lacrimae un A year viņu uzskatīja par pirmo lietuviešu kompo- atzinību 80. gados, viņš, līdzīgi kā laika- with Sigitas and Bronius, kas pasvītro nistu, kurš izmantojis sēriju tehniku, līdz biedri, cīkstējās ar identitātes jautājumu domu, ka komponists nav nekas bez savas muzikologi atklāja [Juļus] Gaideļa sērij- un cilvēka attiecībām ar pagātni. Pere- pagātnes. mūzikas darbus no 30. gadiem. Barkauska stroikas izgāšanās vai simpātijas pret ko- Mani satrieca Bartuļa nāve. Es viņu ne- mūzika Lietuvas mūzikas ainavā iespērās munismu un Padomju Savienību nebija pazinu personīgi, lai gan biju saticis, dzī- ar pompu, bet, līdzīgi kā vairākiem laika- cieņā, tomēr daudzi apzinājās, ka arī laiks vojot Viļņā. Viņā es ļoti cienīju tieši neat- biedriem, to skaitā Alfrēdam Šnitkem, So- pirms Padomju Savienības nebija diez laidīgos mēģinājumus pētīt pagātni; man fijai Gubaiduļinai, Arvo Pertam un Gijam kāda paradīze. Iekšēji konfliktējošā divējā pašam kā komponistam tas ir tuvu sirdij. Kančeli, agrīno eksperimentālo skaņdarbu vilšanās atstāja daudzus māksliniekus sa- Galu galā, lai cik ļoti mums viņi pie- jauneklīgā pārgalvība un apņēmība neat- vādā nihilistiskā pamestībā. Un tāpēc, kā trūktu, neviens nav mūžīgs, bet, runājot stāja ilgstošu iespaidu uz Barkausku – kopš tas notika arī Amerikas Savienotajās Val- par personībām, kas bijušas tik nozīmīgas 70. gadiem viņš savu mūziku raksturoja kā stīs, Lielbritānijā un citās Rietumu valstīs, savai valstij, šo cilvēku aiziešana atstāj īpa- daudz dabiskāku procesu, nevienu brīdi modernismam ļoti pretojās. Progress mūs ši rūgtu garšu mutē. Mēs tagad dzīvojam ‘neiegrožojot sevi vienā noteiktā sistēmā’. šeit novedis, bet ko lai mākslinieks iesāk, ja jaunā laikmetā, kad, nelūkojoties uz pieau- Viņa devums Lietuvas kultūrai ir nenovēr- viņam šeit nepatīk? gošu globālo spriedzi, informācija ir arvien tējams, Barkauska daiļrade ir plaša – tajā Pēc PSRS sabrukšanas Lietuva, tāpat kā pieejamāka un individualitāte plūc uzvaras ietilpst vairākas simfonijas un orķestra pārējās bijušās padomju nācijas, mocījās ar laurus. Bet, tā kā mēs zaudējam personības darbi, koncerti, kordarbi un kamerdarbi, pašidentitātes jautājumu: kas viņi tādi ir un no Barkauska paaudzes un sākam zau- kurus pētīt ir patiešām aizraujoši. ko vēlas no valsts nākotnes? Vai viņi vēlas dēt nu jau arī no Bartuļa paaudzes, atliek Barkausks, tāpat kā viņa pazīstamākie pilnīgi amerikanizēties? Vai labāk censties tikai cerība, ka nekad nezaudēsim to, ko laikabiedri – Osvalds Balakausks un Fe- reformēt apkārtējo pasauli? Vai tomēr pa- viņi iemācījās paši un deva mums ar savu likss Bajors – noteica ne vien sava laika turēt veco sistēmu, bet to nofokusēt uz tikai mākslu. avangarda gaumi, bet arī tendenču attīstību vienu nāciju 15 federālu republiku vietā?

Dmitrijus Matvejevas, Kęstutis Pleita Kęstutis – Dmitrijus Matvejevas, Foto un idejas, ko komponisti vēlējās pētīt Lie- Uz šiem jautājumiem pieteicās vesela kau- No angļu valodas tulkoja Emīlija Silabriede

MŪZIKAS SAULE 1/2020 53 VĒSTURE Kas ir Jānis Vītoliņš un Oļģerts Bištēviņš? Armands Znotiņš

Šos cilvēkus neviens neiekļauj simts izcilāko Latvijas personību pirms tam – darbs simfoniskajos orķestros, sarakstā vai kādā citā līdzīgā krājumā, par viņiem neraksta tostarp pie slavenā Sergeja Kusevicka. biogrāfiskus romānus, nerīko zinātniskas konferences, 1920. gadā Jāni Vītoliņu uzņem jauniz- enciklopēdijās viņi pieminēti vien garāmejot, mūzika skan veidotā Latvijas Konservatorija – kā fagota klases vadītāju pūšaminstrumentu nodaļā tikai epizodiski, interpreta un pedagoga darba kvalitātes tītas un kā studentu Jāzepa Vītola kompozīcijas noslēpumā. Tomēr viņu devums ir neapstrīdams, vairākos aspektos klasē. Otrreizējās studijas noslēdzas 1925. viņi pat apsteidza savu laiku, un turklāt viņu profesionalitāte tika gadā, pie diriģenta pults Jānis Vītoliņš stā- novērtēta arī ārpus Latvijas robežām. jas Rīgas simfoniskajā orķestrī, bet mūziķa spēlētais fagots visu šo laiku dzirdams Lat- Komponistam, diriģentam, fagotistam Jānim Vītoliņam (1886–1956) vijas Nacionālās operas orķestrī. Tātad – un diriģentam, komponistam, mūzikas pedagogam Oļģertam muzikāli piepildīta dzīve tepat Latvijā, taču Bištēviņam (1907–1972) simtā jubileja sen jau garām, divsimtā tas nebūt netraucē raudzīties Amerikas jubileja vēl tālā nākotnē, tomēr viņi pelnījuši, lai par viņiem atceras virzienā. tieši tagad. Un tas ir atgādinājums arī par to, ka daudzi Latvijas 1926. gadā Jānis Vītoliņš ierodas Ame- rikas Savienotajās Valstīs un tur arī paliek mūzikas vēstures stāsti patlaban ir izkaisīti aizgājušo gadu desmitu līdz 1931. gadam. Apņēmības daudz, an- periodikas rindās, karus un ugunsgrēkus veiksmīgi pārcietušās gļu valodas zināšanu maz, taču Ņujorkā partitūras nevienam nezināmas guļ dziļos arhīvos un bibliotēku viņš sastop agrākos kolēģus no Kusevic- fondos, bet vienota skatījuma, monogrāfisku pētījumu un ka orķestra laikiem, un darbs kā orķestra mūziķim ir nodrošināts. Jāņa Vītoliņa piec- visaptveroša mēroga joprojām pietrūkst. Un atkal tas pats vienlīdz desmit gadu jubilejai veltītajā rakstā Knuts optimistiskais un rezignētais secinājums – latviešu muzikoloģijā Lesiņš stāsta: “1926. gadā Ņujorkā atveras veselam līdzgaitnieku pulkam būs ko darīt vēl vismaz gadsimtu, grandiozs teātris Roxy, kas sāk savu darbību protams, ja vien atradīsies cilvēkresursi, un ja vien tos novērtēs ne ar pavisam savādu, līdz šim nepazītu pro- tikai finansiāli adekvātās, bet arī tīri cilvēciskās kategorijās. grammu. Te sniedz gan simfonisko mūziku, gan operu fragmentus, gan filmas un revi- jas. Simfonisko mūziku ilustrē ar gaismas JĀNIS VĪTOLIŅŠ jaunus profesionālā darba rakursus kādu efektiem, mainot estrādes apgaismojumu Nedaudz savādi, bet tā nu tas ir – Jāņa laiku apguva Amerikas Savienotajās Valstīs, atkarībā no dinamiskā kāpinājuma mūzikā. Vītoliņa vārds līdz šim pievērsis muzi- un tas Kalniņam pēc Pēterburgas, Pērnavas Diriģents Štālbergs organizē orķestri ar koloģisku uzmanību nevis klasiskās, bet un Tartu gadiem bija tikai garākais ceļo- 110 mūziķiem, piedevām teātrī izbūvē gan džeza mūzikas jomā, saksofonistam, jums visu iepriekšējo virknē; Jāni Kalniņu grandiozas ērģeles, tāpat sastādās koris klarnetistam un džeza vēstures pētniekam karš un emigrācija aizveda uz Kanādu, bet ar 50 profesionāliem dziedoņiem”. Uzreiz Indriķim Veitneram aizstāvot promocijas Oļģertu Bištēviņu – uz Argentīnu. jāpiemin, ka Ņujorkā Jānis Vītoliņš atrod darbu par Latvijas džeza pirmsākumiem Taču dzīves sākums Jānim Vītoliņam latviešu kori un uzstājas amerikāņu pub- laika posmā no 1922. gada līdz 1940. gad- datējams ar 1886. gadu (datums – 20. aprīlis, likai arī ar latviešu mūzikas programmām, am. Jāņa Vītoliņa izveidotajam simfodžeza dzimšanas vieta – Litenes pagasts Gulbe- taču jaunajā vidē viņš visvairāk pievēršas orķestrim tālaika Latvijas neakadēmiskajā nes pusē), kad Eiropā džezu vēl neviens ne- aranžētāja darbam. mūzikā bija redzama vieta, taču tā ir tikai pazina, bet Latvija atradās Krievijas impēri- No turienes savukārt ir tikai viens so- viena no epizodēm, kas likusi Indriķim jas robežās; Jāzeps Vītols tobrīd absolvē lis uz komponista un orķestrētāja darbī- Veitneram par savu priekšgājēju izteikt Pēterburgas konservatoriju, bet trīsdesmit- bu studijās Paramount Pictures un Met- atziņu: “Viņa biogrāfija atgādina dēku gadīgais Andrejs Jurjāns strādā Harkovā, pa ro-Goldwin-Mayer, tādējādi Jānis Vītoliņš romānu”. Taisnību sakot, trauksmainajā vasarām kopā ar brāļiem muzicējot Latvi- par vairākiem gadu desmitiem aizstei- 20. gadsimtā tas attiecināms arī uz citām jā mežragu kvarteta sastāvā. Jānis Vītoliņš dzies priekšā, piemēram, Lolitai Ritmanei. daudz slavenākām personībām – ne tikai savukārt izvēlējies klarneti un līdztekus Un nav pārsteigums, ka Amerikā izkoptās Vītoliņš, bet arī Jānis Mediņš kopā ar Iman- darbam kājnieku pulka orķestrī iepazinis prasmes mūzikas aranžēšanā, interpretāci- tas un Troickas strēlnieku pulkiem Pirmā arī vijoles spēli. No 1909. gada turpinājums jā un jaunas estētikas apguvē noteica pasaules kara un revolūcijas gadus aizvadī- seko Maskavas konservatorijā, kur lielākas Jāņa Vītoliņa profesionālās gaitas pēc at- ja dēkainos klejojumos pa Sibīriju, kam perspektīvas Jānis Vītoliņš saskata fagota griešanās Latvijā 1931. gadā. sekoja atgriešanās Latvijā caur vairākiem spēles apguvē, un viņam nenākas vilties. Ar džeza definīciju ir tāpat, kā ar folk- okeāniem, apkārt Āzijas un Āfrikas zemēm; Augstskola absolvēta 1916. gadā, uzreiz loras definīciju – jo precīzāk mēģina ne tikai Vītoliņš, bet arī Alfrēds Kalniņš nāk iepriekšminētie Sibīrijas gadi, taču vēl noskaidrot, kas īsti ir džezs vai folklora, personiskā – no LNSO un IndriķaVeitnera arhīva Foto

54 MŪZIKAS SAULE 1/2020 jo dziļākā labirintā nonāk. Skaidrs ir tas, Kā diriģentu pieaicināja vēlāko Operetes Liekas, padomju karaspēks viņu pārsteid- ka no Amerikas importētais džezs starp- teātra māksliniecisko vadītāju Teodoru za Austrumvācijā”. Staļina laikā aizliegts karu Eiropas izpratnē visbiežāk nozīmēja Vēju, bet sitaminstrumentus, starp citu, arī džezs, bet represijas tomēr neseko, un izklaidējošu deju mūziku ar atsevišķiem spēlēja Ādolfs Skulte. Koncerta programma Jānim Vītoliņam mūža pēdējo desmitgadi džeza harmonijas, ritmikas un improviza- vēsta arī par vairākiem paša Vītoliņa dar- ļauts aizvadīt mierīgā radošā darbā. Viņš toriskās struktūras elementiem. Starp biem – “Latvju rapsodiju” un “Ebreju raudu turpina strādāt konservatorijā un, cik var citu, līdzīgi kā pašā Amerikā, kur nelielām dziesmu”, taču, kā šie opusi gāja kopā ar visu spriest no Mildas Zālītes teiktā, labprāt mūziķu grupām piemītošais atskaņojuma pārējo, patiešām nav ne jausmas. Jāteic, ka vairāk pievērstos komponēšanai, taču – spriegums un impulsivitāte svinga laikmetā neizpratnē bija arī mūzikas kritiķi, un viņu “fagotista vietā Operas un baleta teātrī tika transformēts jūtami tradicionālākā un vērtējums par tālākajiem simfodžeza orķes- Vītoliņš gan aizvien vēl nav atradis aizstā- sentimentālākā veidolā izvērstiem instru- tra koncertiem pakāpeniski kļuva aizvien jēju, dažkārt koncertos viņam jāviesojas mentāliem sastāviem. nīgrāks, nu un līdz atziņai, ka Gēršvina ģe- arī Radiokomitejas orķestrī”. Acīmredzot nialitāte principiāli atšķiras no vidusmēra neviens cits mūziķis patiešām vēl nav sapel- izklaides produkcijas, Latvijā vajadzēja nījis naudu jaunam fagotam. gaidīt vēl vairākus gadu desmitus. Tālaika periodikā lasāms, ka Jānis 30. gadu otrajā pusē Jānis Vītoliņš atkal Vītoliņš plāno restaurēt simfonijas par- pievērsies klasiskākai radošai izteiksmei, titūru, un drīz pēc tam: “Nesen Rīgā iz- par ko liecina kaut vai iepriekšminētais no- tirzāts jaunas simfonijas uzmetums, kur saukums “Latvju rapsodija” – cik saprotams, esot parādījusies “teicama instrumentācijas komponista oriģinālmūzikai džeza impulsi māka un bagātīgi izmantoti tautas mūzikas nekādi nav raksturīgi, toties tautasmūzikas materiāli”.” Ar ko šis stāsts beidzies, nav tēmas un intonācijas šos opusus gan caur- zināms. Citur atkal teikts, ka Vītoliņš tik- strāvo bagātīgā mērā. Uzskatāms piemērs ko pabeidzis variācijas par latviešu tautas- tam ir Aleksandra Rusteiķa 1935. gada fil- dziesmu “Teici, teici, valodiņa”. Vai tas būtu ma “Dzimtene sauc”, kur uz etnogrāfiska to pašu jau Knuta Lesiņa minēto simfonis- Alsungas kāzu fona Milda Zīlava un Kārlis ko variāciju atjaunojums un kas ar šo par- Pabriks izspēlē režisora iecerēto sižeta līni- titūru noticis pēc tam, nav zināms. Visbei- ju. Iespējas darbam kinomūzikas jomā Jānis dzot, mūzikas vēsturē dokumentēts arī otrs Vītoliņš, bez šaubām, izmantojis arī Latvijā, komponista balets – pēckara gados radītā un viņa radītais skaņu celiņš atbilst filmas “Turaidas Roze”. Mikus Čeže rezumē: “Jāņa folkloriskajiem vaibstiem. Ar Jāņa Vītoliņa Vītoliņa balets, tāpat kā Nilsa Grīnfelda līdzdalību Rusteiķis gadu iepriekš uzņēmis opera par Turaidas Rozi, netika iestudēts Jānis Vītoliņš filmu “Daugava”, iespējams, bijuši vēl citi uz mūsu teātru skatuves”. Kāda ir Vītoliņa kopīgi projekti, taču kara un okupācijas un Grīnfelda skatuves darbu māksliniecis- Raksturojot par simfodžezu nosaukto rezultātā no 30. gados un agrāk tapušajām kā kvalitāte un iespējamais tālākais liktenis, jauno muzikālo parādību un aplūkojot Jāņa kinolentēm saglabājusies vien retā. var vienīgi minēt. Vītoliņa izveidotā orķestra fotoattēlus, In- Turpat arī skatuves mūzika – 1937. gada driķis Veitners izvērš vairākus secinājumus: aprīlī Latvijas Nacionālajā operā notiek “Redzams simfoniskais orķestris, kas pa- baleta “Ilga” pirmizrāde. Turpat arī instru- pildināts ar vairākiem džezam raksturīgiem mentālā mūzika – Knuts Lesiņš min, ka instrumentiem, tādiem kā ģitāra, bandžo abas Vītoliņa rapsodijas par tautasdziesmu un saksofoni; koncertu vietas, skatuves tēmām neatkarības laikā atskaņotas regu- iekārtojums un mūziķu tērps liecina par lāri, bet komponista radīto simfoniju re- akadēmiska stila koncertiem; koncertos ti- pertuārā uzņēmis Teodors Reiters, un tas cis atskaņots simfoniskajam orķestrim ner- tomēr kaut ko liecina par šo partitūru kva- aksturīgs repertuārs, ko apliecina instru- litāti. Lesiņš atgādina arī, ka Jānis Vītoliņš mentārijs; orķestra sastāvs ir ļoti tuvs Pola daudz rakstījis pūtēju orķestrim (“Bajā- Vaitmena orķestra sastāvam, kurš tieši tāpat ru maršs”, “Sardzes maršs”, “Sagaidīšanas Jānis Vītoliņš ar audzēkņiem konservatorijā bija simfoniskā un džeza orķestra hibrīds; maršs” un vēl citi), kopā ar iepriekšminē- sitaminstrumentu komplekts un izvie- to “Ebreju raudu dziesmu” piemin “Dra- 1955. gada 4. jūnijā trimdas laikraksts tojums ir līdzīgs Djūka Elingtona orķestra matisko prelīdi”, piesauc laikmeta garam “Latvju Ziņas” raksta: “Nodevējs Vilis Lācis sitaminstrumentu komplektācijai, kāda tā atbilstošajiem uzvedumiem “Pļaujas svēt- sagaida zviedru parlamentāriešus”; “Jaunas redzama šā posma attēlos”. ki” un “Atdzimšanas dziesma” komponē- liecības par padomju nometnēs ieslodzīta- Jāņa Vītoliņa dibinātā simfodžeza orķes- to mūziku. Ar atsevišķiem izņēmumiem jiem latviešiem”; “Naids pret krieviem tra “La-Si-Do” pirmais koncerts notiek viss šis radošais devums palicis 30. gados, igauņu jaunajā paaudzē”. Un vēl: “Rīgā 1932. gada 10. aprīlī. Un tas patiešām ir vēs- un Milda Zālīte vēlāk raksta, ka Vītoliņa 14. maijā pēc grūtas slimības miris kom- turisks koncerts, jo līdzās Džimija Makhjū plašākās partitūras – simfonija, simfoniskās ponists Jānis Vītoliņš”. Ar piebildi: “Vītoliņa (McHugh) un Harija Vorena opusiem Lat- variācijas, “Indoķīnas rapsodija” un “Līgo kompozīcijās vērojama laba orķestra pazīša- vijas pirmatskaņojumu piedzīvo Džordža virknes” – kopā ar astoņpadsmit mazāka na, citādi tās eklektiskas”. Viņiem, visti- Gēršvina “Rapsodija blūza stilā” ar Alek- apjoma opusiem gājušas bojā kara laikā camāk, ir taisnība. sandru Dikmanu pie klavierēm. Aleksandra Melngalvju nama ugunsgrēkā. Šķiet, ka Jānim Vītoliņam, aktīvi Dikmana vārds mūsdienās nevienam neko Pēc Otrā pasaules kara Jānim Vītoliņam strādājot kā instrumentālistam un docētā- neizsaka, bet jāpiemin tas noteikti ir, tieši jau tuvojas sešdesmit. Atceres raksts Ņu- jam un vēl nodarbojoties ar džeza aktual- tāpat kā vairāki citi – vijolnieks Teodors jorkas latviešu izdevumā “Laiks” vēsta, ka izēšanu, neatlika pietiekami daudz laika Kaizers, kontrabasists Teodors Briedis, sak- “Rīgas radiofons agrākos raidījumos Jāni un spēku, lai pilnvērtīgi realizētu savas sofonisti Viktors Jugla un Pēteris Reinojans. Vītoliņu stādīja priekšā kā “repatriantu”. radošās dotības. Nedaudzie ierakstos

MŪZIKAS SAULE 1/2020 55 VĒSTURE pieejamie Vītoliņa instrumentālās mūzi- Protams, tas nebūtu iespējams bez at- kas paraugi – Otrā “Latvju rapsodija”, ko balsta tepat Latvijā, un kolēģu atsauksmes parasti piemin kā pazīstamāko komponis- ir cildinošas: “Ja pieminējām studiju no- ta darbu, “Latviešu deju svīta” un “Latvijas pietnību, tad jāsaka, ka nopietnība, šķiet, nacionālais maršs” – patiešām apstiprina arī turpmāk paliek Bištēviņa visai raksturī- laikabiedru pastāvīgi piesaukto teicamo ga īpašība. Vai tās būtu pirmsmēģinājumu orķestrācijas prasmi līdz ar vēlēšanos pēc partitūras studijas, vai pašu diriģējamo vitāliem tēliem, kas skaņdarbu ritējumam, darbu izvēle, visur Bištēviņa pieeja rūpī- saprotams, nāk par labu. Taču otrā svaru bas, labas gaumes iezīmēta. Apzinīgi iz- kausā liekams oriģinālāku ieceru un no- vairīdamies vieglo mūziku cilāt, diriģents pietnākas mākslinieciskās dramaturģi- iekarojis sev vietu kā sevišķi kulturāls jas trūkums, kur tautas mūzikas motīvi klasiķu un vācu romantiskās un jaunklasiķu virknēti cits pēc cita, pametot neievērotu skolas autoru interprets. Bištēviņa mīlestība arī katras atsevišķas tēmas emocionālo allaž piederējusi Mocartam, Bēthovenam un semantisko kontekstu. Līdzīgi ar gau- un no jaunākajiem īpaši Brāmsam, kuru žām nekonkrēto terminu ‘eklektisms’ – darbus nereti no jauna diriģējot, Bištēviņš Oļģerts Bištēviņš Vītoliņa “Romancē” vijolei un klavierēm apliecinājis lielas iedziļināšanās spējas, savu pirmā tēma patiešām ir pievilcīga un vis- muzikālo erudīciju, darba nopietnību, neat- kas interpretācijas un Helmera Pavasara notaļ individualizēta, taču tālākais mūzi- laidību muzikālo mērķu sasniegšanā”. jaundarbus, aizbrauc uz Zalcburgu un kas izvērsums sākumā pieteiktajam stilam Tā rakstīts 1942. gadā, kad Oļģertam sūta atsauksmi par Toskanīni uzstāšanos, un noskaņām franču romantisma garā īsti Bištēviņam aiz muguras jau ir ilgāks di- bet garākā problēmrakstā “Tā sauktā lau- netiek līdzi. riģenta karjeras posms, kopš Jānis Mediņš vas ķetna” paziņo: “Čaikovska mūzika pie Vijolnieks Indulis Sūna un pianiste Ilga 1936. gadā viņu uzaicināja par Latvijas mums allaž skan kā sviedraina histēriķa Sūna kopā ar “Romanci” ieskaņojuši arī Radiofona orķestra pastāvīgo diriģentu. kliedziens jeb vaids un no viņa darbu kon- Vītoliņa “Suitu danci”, un šie opusi pēc Sākumā Bištēviņa repertuāra izvēle raisa certa iznākam kā no slimnīcas pēc grūtas vēlēšanās izmantojami gan pedagoģiskiem vienlaikus cieņu par mūziķa laikabiedru operācijas. Šādu fizisku sajūtu meklētāju nolūkiem, gan savureiz arī koncertskatuvei. regulāri uzsvērto nopietnību un zināmu netrūkst arī muzikālās publikas aprindās; Tomēr ar pāris pūtēju orķestra gabaliem skepsi par vienpusīgumu, jo atšķirībā no sliktai un lētai gaumei vienmēr ir sekotāju un jaukām miniatūrām vien nepietiek – visiem pārējiem, kas raujas diriģēt roman- pulks, tikai garīgas veselības un patiesa dzi- pirmām kārtām vajadzētu noskaidrot, kā tisku jūtu, kāpinātas eksaltācijas un krāšņa ļuma tai nav. Mocarts, kuru dīvainā kārtā mūsdienās skan Jāņa Vītoliņa balets “Ilga”, orķestrālā kolorīta piesātinātās Riharda Čaikovskis turējis par savu garīgo tuvi- kāda ir “Turaidas Rozes” partitūra, kas Štrausa, Riharda Vāgnera, Aleksandra nieku, turpretim skaitās bezjūtīgs nošu rak- palicis pāri no viņa simfoniskā mantoju- Skrjabina, Pētera Čaikovska partitūras, stītājs, kas mūzikas vēstures dēļ uzņemams ma un kāds skaņuraksts ir viņa klavier- Bištēviņš paliek pie Vīnes klasiķiem. Un tas programmā un tīri nospēlējams. Ja daudz, sonātei, “Variācijām un fūgai” un varbūt ir vēl jo neparastāk tādēļ, ka toreiz orķestra tad ar skaistu toni vai tembru. Bet ak! Bahs vēl kādam savulaik iespiestam komponista literatūra nebija daudz senāka par Bēthove- neprasa ir ne to! Vāgneru, šķiet, visi labie klavierdarbam. Īsi sakot, neko potenciāli na darbiem – no Mocarta un Haidna para- gari atstājuši: tas prasa visu, izņemot tikai vērtīgu nevajag pamest arhīvā uz mūžī- sti atskaņoja tikai pāris vēlīnās simfonijas, skaidru un dabīgu muzicēšanu. Tā ir mūzi- giem laikiem. bet par Baha “Brandenburgas koncertiem” ka, kam ar visšausmīgāko rubato jāstāsta vai, vēl jo vairāk, Vivaldi “Gadalaikiem” par kaut kādām milzu jūtām, kuras nemaz OĻĢERTS BIŠTĒVIŅŠ neviens pat neiedomājās. nav vairs piemērotas nabaga cilvēcīgajai 1907. gada 30. maijā, kad Jānis Vītoliņš Protams, ar laiku repertuārs paplašinās – būtnei!” profesionālās prasmes apgūst kara orķestra Brāmss jau pieminēts, klāt nāk Šūberts, Sešus gadus vēlāk Bištēviņš atzīst, ka no mūziķu rindās, Pērnavas ērģelnieks Alfrēds Grīgs, Sibēliuss, Enesku, un, neraugoties uz laikmetīgās mūzikas viņam tuvāks Stra- Kalniņš no darba brīvajā laikā rūpējas par iepriekšminēto Bištēviņa rezervēto attiek- vinskis, jo: “Vientulīgā nošķirtībā auguša savu trīsgadīgo dēlu un iecer vokālo ciklu smi pret vieglo mūziku, viņa vārds lasāms moderna komponista biedinājums ir piem. “Bērna sapņi”, bet septiņpadsmitgadīgais arī operešu autoru programmās. Ironiski, Šostakovičs, kura mūzika nelaimīgi cenšas Jānis Mediņš vecāko brāļu pārraudzībā ka no turienes nāk arī vienīgais ieskaņo- apvienot divas īstenībā nesavienojamas īpa- atrodams Zīgerta Mūzikas institūtā un jums ar Oļģertu Bištēviņu pie diriģenta šības – ģenialitāti un garlaicību”. Rīgas Latviešu biedrības orķestrī, Šķibes pults, kas glabājas Latvijas Radio fondos – Tātad, jādomā, ka dzīves otrajā pusē pagasta Jelgavas pusē piedzimst Oļģerts divos fragmentos no Imres Kālmāna “Ba- Bištēviņš diriģenta repertuāram drīzāk iz- Bištēviņš. Vidusskolas gados viņš dodas uz jadēras” un “Silvas” orķestris, bez šaubām, vēlējies nevis Šostakoviča Piecpadsmito vai Rīgas 1. ģimnāziju, bet tālāk seko Latvijas labi sagatavots, taču ieraksts daudz vairāk Trīspadsmito simfoniju, bet gan Stravins- Konservatorija ar studijām kompozīcijas pasaka par Aleksandra Jankovska un Ve- ka “Cirka polku” vai “Melnkoka koncertu”. klasē pie Jāzepa Vītola (līdz 1931. gadam) ras Fricnovičas dziedājumu. Nav neviena Savukārt paša Bištēviņa daiļrade, kur lai- un diriģēšanas klasē pie Georga Šnēfogta ieraksta ar Oļģerta Bištēviņa diriģēto Mo- kabiedri parasti atzīmē divus 30. gadu sim- (līdz 1934. gadam). cartu, Bēthovenu, Brāmsu, nav arī zināms, foniskos tēlojumus – “Teiku” un “Orķes- Kompozīcijas nodaļu Bištēviņš arī kā tieši Bištēviņš interpretējis Jāņa Mediņa, tra dziesmu” –, raksturota ar tuvību vācu veiksmīgi pabeidz, taču jau studiju laikā Jāzepa Mediņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa “modernās lietišķības” virzienam. Tā vēs- vairāk koncentrējas uz diriģenta darbu. Par Ivanova mūziku – diemžēl. ta Knuts Lesiņš, un arī citi norāda gan to liecina arī vērienīgais studiju ceļojumu Jāpiebilst, ka 30. gados un arī vēlāk uz modernisma tendencēm, gan uz poli- klāsts, kur meistarība slīpēta pie spožāka- Oļģerts Bištēviņš nevairās izteikt savu vie- tonālām harmonijām. Abas orķestra par- jiem vārdiem – Londonā latviešu mūziķi dokli mūzikas publicistikā. Viņš raksta par titūras kopā ar citiem Bištēviņa opusiem uzņem Adrians Boults un Fricis Bušs, sevis tik ļoti apbrīnotā Mocarta operām, re- mūsdienu Latvijas klausītājiem palikušas Berlīnē – Leo Blehs, bet Bāzelē – Fēlikss cenzē Jāņa Kalniņa operas “Lolitas brīnum- absolūti nezināmas, un šeit katrā ziņā ne- Veingartners. putns” pirmizrādi, vērtē Šūmaņa mūzi- pieciešams uzzināt kaut ko vairāk.

56 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Padomju okupācijas gadā Oļģertu Latvijā Oļģerts Bištēviņš nekad vairs darbu Mūzikas akadēmijā, lai gan par pro- Bištēviņu no Radiofona diriģenta pienāku- neatgriežas. Jānim Vītoliņam bija lemti fesori viņu ievēlēja tikai pēc divdesmit ga- miem atceļ. Vācu okupācijas laikā agrākais 69 dzīves gadi, Oļģertam Bištēviņam – 65, diem pedagoģiska darba. darbs atsākas, bet drīz kļūst skaidrs, ka un 1972. gada 17. septembrī Santafē viņš Viņas sasniegumi klavierspēlē bija pa- palikšanas Latvijā vairs nav. Atgriežoties dodas mūžībā. Argentīnas mūziķi orga- tiesi spoži. Vena Klaiberna I starptautiskajā Padomju Armijai, 1944. gadā Oļģerts Bištē- nizē piemiņas koncertus, trimdas latviešu pianistu konkursā ASV viņa ieguva diplo- viņš dodas trimdā, kur Erebrū pilsētā viņu laikraksti par diriģenta aiziešanu vēsta pēc mu, bet Johana Sebastiāna Baha II starp- sagaida Zviedrijas kamerorķestra māks- nedaudzām dienām, Latvijas preses izdevu- tautiskajā pianistu konkursā Leipcigā – linieciskā vadītāja postenis. Un piezīmēšu, mi neziņo vispār neko. pirmo vietu un zelta medaļu. Tas viņai ka tas ir apstākļos, kad visi citi latviešu bēgļi Daudzus gadus vēlāk Ilmārs Lapiņš at- pavēra ceļu daudzām publikas slavētām strādā par nošu pārrakstītājiem. 1946. gadā ceras: “Vīnē, vienā labdarības koncertā un kritiķu novērtētām koncertturnejām ne Oļģerts Bištēviņš kopā ar ģimeni izceļo uz satikāmies daudzi diriģenti. Viens ar- tikai Padomju Savienības robežās, bet arī Argentīnu, un Dienvidamerikā arī aizvadīts gentīniešu diriģents man stāsta, ka Bue- Bulgārijā, Čehijā, Dienvidslāvijā. Taču uz- viņa otrais lielais dzīves posms. Latvijā nosairesā beidzis diriģēšanas studijas pie stāties Argentīnā, ASV, Japānā vai kādā citā tas zināms tikai no nostāstiem, no trim- Oļģerta Bištēviņa. Man acis lielas – izrādās, demokrātiskās pasaules valstī viņai vienalga das laikrakstu publikācijām, no nejaušas viņš izaudzinājis vai visus Argentīnas di- bija liegts. Viņa varēja veikt ieskaņojumus, argentīniešu mūziķu saskares ar šejienes riģentus. Kad es to stāstīju muzikologam taču parakstīt kontraktu ar kādu Rietumu māksliniekiem. Oļģertam Grāvītim, viņš teica – vai, dieviņ, pasaules skaņu ierakstu namu un saņemt Argentīnā Oļģerta Bištēviņa radošās mēs par to nekā nezinām!” par to atalgojumu viņai bija aizliegts. darbības vēriens ir patiesi plašs – no Skaidrs, ka nepieciešami tālāki pētījumi. Viņa uzstājās kopā ar tādiem izciliem 1946. gada līdz 1964. gadam viņš ir Kordo- Nepieciešams apzināt Oļģerta Bištēviņa at- diriģentiem kā Kirils Kondrašins (pirms vas simfoniskā orķestra diriģents un kon- stāto oriģinālmūziku, nepieciešams uzzināt, viņa aizbēgšanas no Padomju Savienības), servatorijas docētājs, no 1964. gada līdz kādus ierakstus viņš veicis ar Argentīnas Kurts Zanderlings (pēc viņa aizbēgšanas 1972. gadam – Santafē simfoniskā orķes- un varbūt arī Rietumeiropas orķestriem, no nacistiskās Vācijas), Genādijs Roždest- tra diriģents un konservatorijas docētājs, jāielūkojas spāņu valodā izdotajos laikraks- venskis un Vasilijs Sinaiskis, taču sadarbība vienlaikus viņš arī Buenosairesā regulāri tos un atmiņu stāstos. Un skaidrs arī tas, ka ar Herbertu fon Karajanu, Leonardu Bern- stājas pie Argentīnas Nacionālā simfoniskā neviens argentīniešu muzikologs mūsu vie- steinu vai Klaudio Abado bija automātis- orķestra un Nacionālā Radio orķestra pults tā to nedarīs, agri vai vēlu būs vien jādodas ki izslēgta. Viņai atļāva uzstāties kopā ar un strādā vēl citās Argentīnas pilsētās. uz Argentīnu pašiem. Leonīdu Vīgneru un Edgaru Tonu, taču no Solistu viesturnejās muzicēts kopā ar Je- Oļģerta Bištēviņa un Andreja Jansona viņu hūdi Menuhinu, Frīdrihu Guldu, Klaudio “MŪSĒJĀS” norobežoja par katru cenu. Viņa pacietīgi Arravu un citām slavenībām. Daudzu kon- Nesaistīti. Augustā iznāca bērnu auditorijai pārlaida diriģentu vīriešu histērijas lēkmes certu vidū Argentīnas laikraksti īpaši izceļ adresētā publicistes Santas Remeres un māk- un savā radošajā mūžā tā arī nesaskārās ne Bēthovena Devītās simfonijas lasījumu, slinieces Elīnas Brasliņas grāmata “Mūsējās”, ar vienu diriģenti sievieti. bet netrūkst arī laikmetīgāka repertuāra, kur vieglajā valodā stāstīts par 50 ievēroja- Pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, piemēram, Zoltāna Kodāja, Žana Sibēliusa, mām Latvijas sievietēm – Aspaziju, Ingu Gai- viņa devās ārzemju koncertturnejās arī uz Sergeja Prokofjeva mākslas. li, Annu Rūmani-Ķeniņu, Vairu Vīķi-Freiber- Franciju, Itāliju, Spāniju, Šveici un Kanādu, gu, Uļjanu Semjonovu, Aļonu Ostapenko, taču pienācīgu atbalstu no Latvijas valsts Elīnu Garanču, Alisi Zariņu un vēl citām. viņa nesaņēma nekad – postpadomju sa- Arī par kādreizējo matemātiķi un ilggadējo biedrībā valdošajā jaunības kultā par per- Latvijas neatkarības un demokrātiskas Eiro- spektīviem tika uzskatīti vienīgi smuki un pas pretinieci Tatjanu Ždanoku. Sabiedrības stilīgi divdesmitgadīgi pianisti. reakcija bija polarizēta. Vieni norādīja, ka Ar viņu pilnā mērā varēja lepoties gan lēmums par “mūsējo” uzskatīt nevis Lidiju vecāki, gan skolotāji. Un arī viņa lepojās par Doroņinu-Lasmani, bet gan Tatjanu Ždano- savu audzēkņu un pašas meitas radošajiem ku liecina par verdzisku kolaboracionismu. sasniegumiem. Taču turpat bija arī vilšanās Otri, gluži pretēji, apsveica grāmatas autoru un sarūgtinājuma brīži. Vīrieši no viņas vēlmi parādīt Latvijas vēsturi un mūsdienu baidījās, sievietes – nicināja, bet mazāk vidi visā tās pretrunīgumā. Turpretī trešie talantīgie mūziķi – atklāti ienīda. Kad viņa Lalita Almirona (ģitāra) un Oļģerts Bištēviņš par fašistisku nosauca tieši Santas Remeres saslima ar to pašu ļaundabīgo slimību, kādu nostāju, jo grāmatā nebija pārstāvēta neviena pārcieta Marta Argeriča, atšķirībā no čīlie- Netiek aizmirsta arī Eiropa – tā, transpersona – pat Mētra Saberova šim sta- šu pianistes viņa saņēma vien standartizētu piemēram, Vācijā Bištēviņš diriģē Rietum- tusam nekvalificējas. ārstēšanu – paviršu un novēlotu. berlīnes Vācu simfonisko orķestri, jaunī- Tad nu tikpat vienkāršos vārdos jāat- Viņa mūžībā aizgāja sešdesmitajā dzī- bas gadus viņš atceras, atgriežoties Bāzelē, gādina par kādu citu sievieti, kas nekad ves gadā. Viņu joprojām atceras kā vienu bet 1963. gada koncertturneja kopā ar ar- nav iekļauta nevienā prestižā sarakstā. no savas paaudzes izcilākajām latviešu pia- gentīniešu domubiedriem aptver ne tikai Viņa nekad nesaņēma Lielo mūzikas bal- nistēm un kā pasaules līmeņa mākslinieci. Rietumvāciju un Šveici, bet arī Spāniju, vu – ne par koncertdarbību, ne par mūža Par to liecina ne tikai atmiņas, ne tikai re- Itāliju, Lielbritāniju un Franciju. Netiek ieguldījumu. Viņa nekad nesaņēma Triju cenzijas, bet arī bagātīgs izcili kvalitatīvu aizmirsti latvieši – 1970. gadā Losandže- Zvaigžņu ordeni vai kādu citu neatkarīgās ierakstu klāsts – Bahs un Skarlati, Prokof- losā notiek 4. ASV Rietumu krasta latviešu Latvijas valsts apbalvojumu. Pēc Dārziņa jevs un Albeniss, Alfrēds Kalniņš un vēl citi. dziesmusvētki, kur virsdiriģentu vidū iz- skolas absolvēšanas viņu okupētās Latvijas Taču viņas pašas vārdā nav nosaukta nevie- vēlēts Oļģerts Bištēviņš. Diriģenta vadībā augstskolā negribēja ņemt pretī kā “tautas na mūzikas vidusskola, neviena galvaspilsē- skan Jāņa Mediņa “Ārija”, Jurjānu Andreja ienaidnieka” meitu, un saprotošāki izrādījās tas iela, neviens starptautisks konkurss. Pa- kantāte “Tēvijai”, bet kā jaundarbs – Jāņa Maskavas konservatorijas pedagogi. Tieši likusi tikai mūzika un viņas saistība ar to. Norviļa kantāte “Kā Daugava vaida”. šāda protekcija arī vēlāk nodrošināja viņai Viņu sauca Ilze Graubiņa.

MŪZIKAS SAULE 1/2020 57 VĒSTURE Jāņa Kalniņa

trīs HamletiAnita Vanaga

Komponists Jānis Kalniņš (1904-2000) tē- vam komponistam Alfrēdam Kalniņam uz Ameriku sūtītā vēstulē 1933. gada 10. martā rakstīja: “Ar savu komponēto mūzi- ku Šekspīra “Hamletam” uz Čehova pasū- tījumu biju plūcis milzu laurus. Par mani rakstīja netikvien vietējā prese, bet arī Padomju Krievijas, Lietuvas, Ēstijas u. c. Orķestrī man bija pie 20 cilvēku. Daudz bija ko rakstīt, ko godam veicu. Vispār tie 2 mēneši darbā ar Čehovu bija tie gaišākie manā darbības laikā Nac. Teātrī. Pats, viens no lielajiem, ģeniālākiem aktieriem pasaulē, dziļi inteliģenta personība. Kas mani taisni pārsteidza – lieliskas muzikālas zināšanas, speciālists dekoratīvā un tēlojošā mākslā. Viņš mani ārkārtīgi inspirēja. Šo pašu Hamletu viņš uzveda Kauņā ar Gruodisa* mūziku (Konzervatorijas direktors). Esot bijis “provals”. Speciāli lika norakstīt manu klavierizvilkumu un orķestra partitūru un Alfrēds un Jānis Kalniņi 1937. gada 7. oktobrī pēc “Baņutas” otrā iestudējuma aizsūtīja to uz Maskavu. Šo mūziku viņš paturēs uz visiem laikiem, jo atrodot viņu režisoram M. Čehovam. Saraksti noslēdz un Viljama Šekspīra “Hamlets”, kuru pirm- par vislabāko, vistuvāko Šekspīra Hamleta darba atļaujas kartīte No. 637/3858/VII ar izrādīja 1932. gada 21. oktobrī. Novērtējot garam, un, kur viņš lai nebūtu, mana mūzi- zīmogu “Anulēts”. “Hamleta” saplūsmi ar mūziku, “Jaunāko ka akompanēs viņa Hamleta inscenējumu.” Pēdējā vienība lietā ir neidentificētas Ziņu” kritiķis Jānis Kārkliņš ieteica Čehovu (LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, avīzes izgriezums “Čehova dievinātāji ne- un Kalniņu LNO direktoram un diriģentam RX29, 11, 24, 5. lapa.) apklust” – par nelegālu sanāksmi, kas no- Teodoram Reiteram (“M. Čehova sarakste Varētu pagriezt otrādi – ar Kalniņa tikusi, domājams, oktobra sākumā un kurā ar latviešu kultūras darbiniekiem”, Dz. Blū- operu “Hamlets” apzināti vai neapzinā- piedalījušies apmēram 30 Čehova audzēk- mas sagatavotais materiāls // “Karogs”, ti vienmēr būs saistīts arī Mihails Čehovs ņi: “Mums gribētos vaicāt visiem karstasi- 1989, nr. 1, 172. lpp.; LNB Reto grāmatu un (1891–1955). 1932. gada 28. februārī pēc nīgajiem čehoviskā krievu gara pielūdzē- rokrakstu nodaļa, RX29, 11, 24, 5. lapa). Nacionālā teātra direktora Artura Bērzi- jiem un dievinātājiem, vai viņu nacionālā 1933. gada 10. jūnijā Opera angažē- ņa uzaicinājuma Čehovs ieradās Rīgā tieši pašcieņa patiešām arī tagad, jaunā laikā un ja Kalniņu kā diriģentu ar atalgojumu Ls. no Parīzes. Kopā ar viņu bija dzīvesbiedre jaunos apstākļos, vēl nav modusies un ir ga- 236,68 mēnesī. Viņam sākotnēji uzticēja Ksenija Karlovna Čehova (dz. Ziller, 1897– tava pazemoties svešu “ģēniju” priekšā līdz tikai baleta izrādes. 1970) un asistents Viktors Aleksejevičs pēdējam” (LVVA, 3234. f., 19. apr., 2694. l., Čehovs gribēja iestudēt Mocarta “Bur- Gromovs (1899–1975). Gromova dzīves- 108. lpp.). vju flautu” un Prokofjeva “Mīlu uz trim apel- biedre odesiete Aleksandra Frenkels-Da- 1934. gada 20. augustā Čehovu lūgums sīniem”. Pirmajai nebija soprāna Nakts kara- vidova (1904–?) ieradās pāris nedēļu vēlāk pagarināt uzturēšanās atļaujas tika norai- lienes lomai, otrajai neatradās dziedātāji ar (LVVA, 3234. f., 19. apr., 2694. l., 19., 27. dīts (LVVA, 3234. f., 20. apr., 3449. l., 19. komiķu dotībām. Vienojās par Riharda Vāg- lpp., darba atļaujas lieta). lpp., uzturēšanās lieta). Izredžu vairāk ne- nera “Parsifālu”. Čehova stenokardijas dēļ šo PSRS pavalstnieka Mihaila Čehova dar- bija, un 4. septembrī Čehovi pameta Rīgu. iestudējumu līdz pirmizrādei 1934. gada ba atļauju lietā, kas glabājās Latvijas Valsts Teātra skolas audzēkņi savam skolotājam 14. martā novadīja Viktors Gromovs. LNO Vēstures arhīvā, dokumenti datēti no 1931. pasniedza gredzenu, un metafiziskais lī- viņš bija režisējis Kālmāna opereti “Silva” gada līdz 1934. gadam. Te ir Krievu Drāmas gavainis ziedos slīgstošā Berlīnes vilciena (kopā ar režisoru Jāni Zariņu, diriģents Oto teātra, Latvijas Nacionālā teātra, Latgales kupejā aizbrauca kopā ar kundzi. Gromovs Karls, pirmizrāde 1933. gada 23. februārī) teātra, Daugavpils Brīvprātīgo ugunsdzēsē- par lielu sarūgtinājumu Čehovam pakļāvās un Planketa romantisko opereti “Korneviļas ju biedrības, Latvju aktieru aroda biedrības sievas vēlmei un devās uz Maskavu. zvani” (pirmizrāde 1933. gada 14. oktobrī), Teātra skolas (darbojās Konservatorijā) un Mihailu Čehovu un Jāni Kalniņu saistīja ko diriģēja Jānis Kalniņš. Latvijas Nacionālās operas lūgumi Iekšlietu divi traģēdiju iestudējumi Nacionālajā teāt- Lai diriģētu operu, Kalniņam tā bija jā- ministrijai atļaut strādāt Latvijā aktierim un rī: Alekseja Tolstoja “Jāņa Briesmīgā nāve” uzraksta. Pēc “Lolitas brīnumputna” (1934) – Arturs personiskās Grapmanis un no raksta autores kolekcijasFoto un Rakstniecības un mūzikas muzeja

58 MŪZIKAS SAULE 1/2020 sekoja “Hamlets” (1936), “Ugunī” (1937, šana, ieviešot spēli spēlē. To var uztvert kā kais un metriskais zīmējums tā, lai publika, pirmās 10 izrādes bija jādiriģē par velti), kā psihoanalīzes aktu, kas iedveš jaunu dzī- sekojot viņam, sajustu laika palēninājumu arī baleta viencēlieni “Lakstīgala un roze” vi pagātnei un nes implikācijas nākotnes un nemanāmi nonāktu tajā punktā, kur un “Rudens” (1938), kur galvenās partijas notikumiem. Hamlets, identificējoties ar zūdošais temps it kā uz sekundi apstā- dejoja Edīte Pfeifere**. Klaudiju, no malas vēro pats sevi. Slepkava tos. Un šī apstāšanās dos nāves iespaidu.” Par izcilu atzītā Jāņa Kalniņa opera un atriebējs ir savstarpēji maināmi. Ja per- (Путь актера. Жизнь и встречи, М.: “Hamlets” iestudēta trīs reizes – kā reper- spektīves centrā ir ego – apmātība ar savu Издательство АСТ, 2019, стр. 63–64). tuāra izrāde 1936. un 1943. gadā, kā arī aicinājumu –, tad iznīcības lādiņš, nāves 1932. gadā “visa Rīgas mākslas pasaule” 2004. gadā, kad to spēlēja 16. un 17. jūlijā vilkme ir pašā Hamletā. Viņš vēršas pats (Jānis Grots) viļņojās par “Hamletu”, kuru Bauskas pilsdrupās diriģenta Viestura Gaiļa pret sevi, un pats sevi nogalina. iestudēja Čehovs kopā ar Viktoru Gromo- un režisora Gunta Gailīša vadībā (iestudē- Lai ierosinātu krimināllietu, jānoskaid- vu un kur asistēja Jānis Zariņš. Titullomā, juma video glabājas pie diriģenta, tvarts ro laiks, vieta, slepkavības veids un motīvs. izmantojot Maskavas Dailes teātra Otrās viņa vadībā ierakstīts 2004. gadā). Sākot ar britu scenogrāfu un režisoru Gor- studijas iestrādes, iejutās Čehovs. Viņa donu Krēgu, “Hamleta” laiktelpa atrodas krievu valoda akcentēja tēla nošķirtību no FREIDS PAR HAMLETU galvenā varoņa apziņā. Mainīgie eksterjeri latviešu trupas. “Kalsnējs jauneklis bru- Franču teātra zinātnieks Žoržs Poltī (Polti) un interjeri, riņķošana ap vienu un to pašu ņinieka botfortos, cīnītājs vājajā ķermenī, grāmatā “36 dramatiskās situācijas” (Les 36 notikumu, raugoties uz to no dažādiem ra- iekšķīgi uzliesmo, un šī liesma, sākumā situations dramatiques, 1895) sistematizē- kursiem, veido labirintu, kas ved uz dvēse- likdamās drūma un auksta, nepamet viņu ja kolīzijas, kuras veido cilvēku attiecības les pazudināšanu. vairs līdz beigām, te paslēpdamās ironiskā un pārdzīvojumi. Starp 36 klejojošiem “I am too much i’ the sun”, saka Hamlets. piesardzībā, te žilbinoši un bargi izlauzda- sižetiem viņš fiksēja atriebību, kas seko “Man saules pārāk daudz” (Kārlis Egle). “Es mās ar jaunu, asu, traģisku patosu,” rakstīja noziegumam. pārlieku esmu saulē” (Jānis Kalniņš). Jānis Sudrabkalns, par mūziku piebilstot, Viljama Šekspīra traģiskajā šedevrā Melnā saule nenoriet. ka “tā gan apjomā, gan iekšķīgajā pārdzī- “Hamlets” psihoanalīzes tēvs Zīgmunds vojumā pāraug šauros muzikālo vinješu Freids ieraudzīja to pašu pamatu, kurā sak- “HAMLETS”: 1932 rāmjus” (Судрабкалн Я., Михаил Чехов ņojas Oedipus Rex: Mihails Čehovs spēlēja “cīņā pret ļaunumu играет Гамлета // Сегодня вечером, no. “Spēle uzbūvēta uz Hamleta svārstībām apgarota cilvēka briesmīgu gribas spēka sa- 240, 22 okt. 1932 года; cit. pēc: “Jānis Sud- par atriebes uzdevuma izpildi, kas viņam ir sprindzinājumu” (Бор. Ор. М. А. Чехов – rabkalns. Par teātri” / Sast. M. Ābola, R.: uzticēta, bet viņa teksts nepiedāvā nekādus Гамлет // Сегодня, no. 291, 20 окт. 1932 “Zinātne”, 1973, 241. lpp.). iemeslus vai motīvus šīm svārstībām, un года). Viņš personalizēja Dānijas kroņman- Atsauksmes un tajās mūzikai veltītās milzīgais interpretāciju skaits nav devis re- tinieku pēc savas iztēles un pieredzes, kurā emocionālas rindas izceļ svarīgākās mi- zultātu. Saskaņā ar Gētes izvirzīto uzskatu, līdzās Freida iekšup vērstajam skatienam zanscēnas. Raugoties uz karaļa pils troņa kas līdz šim brīdim dominē, Hamlets pār- atrodas arī Rūdolfa Šteinera antropozofis- zāles kāpnēm, pār kurām klupa tēlotāji, stāv to cilvēka tipu, kura iedarbību paralizē kais portāls uz bezgalīgo Gara pasauli. rakstnieks Jānis Veselis redzēja cīņu par viņa pārmērīgā prāta darbība (“is sicklied Čehovs apbrīnoja tēvu, bija pārmērīgi varu. Viņš brīnījās: “Kāpēc neparādās gars, o’er with the pale cast of thought” jeb Kār- pieķēries maigajai mātei, baidījās atras- bet atskan tā vietā drausmi spalga mūzika, ļa Egles tulkojumā “ir jāsasirgst ar domu ties pūlī, viņam bija dzirdes halucinācijas, un gara balss runā no paša Hamleta satrauk- bālumkaiti”). panikas lēkmes, nosliece uz alkoholismu tās, šaubu pilnās dvēseles, – visumā tomēr Saskaņā ar citu redzes viedokli drama- un suicīdu. Grāmatā “Aktiera ceļš” (Путь inscenējums ar katru ainu paliek spraigāks, turgs mēģina atveidot patoloģiski neizlē- актера, 1928) Čehovs rakstīja: “Nāve uz valdzina vairāk. (...) Mihails Čehovs ir vājš, mīgu raksturu, kuru var klasificēt kā nei- skatuves jāparāda kā laika sajūtas gau- jūtīgs, trausls cilvēks, (...) ir nepatīkama rastēnisku. Drāmas sižets mums taču rāda, sināšanās un pazušana. Aktierim, kas spēlē vietām viņa spēles histērija, pēkšņie izklie- ka Hamlets nebūt nav cilvēks, kas nebūtu nāvi, šajā vietā jāuzbūvē savas lomas ritmis- dzieni, daži slavenie monologi, piem., “būt spējīgs uz rīcību. Mēs to redzam divos ga- vai nebūt?” tika norunāti pārāk klusi un ne- dījumos: pirmkārt, naida uzliesmojumā, izteiksmīgi, tomēr jāatzīst, ka Čehovs prot kad viņš iedur savu zobenu personā, kas valdzināt, ka viņa nevarīgā ķermenī, kas it noklausās aiz arrasas***, un, otrkārt, pārdo- kā katru mirkli gatavs sabrukt, iemīt brī- mātā un pat viltīgā manierē, kad ar visu re- nišķīga, gandrīz pārcilvēcīga suģestija. (...) nesanses prinča cietsirdību viņš sūta divus Aktieru trupas aranžējumā ne visai iederīga padotos nāvē, kas ieplānota viņam pašam. viena un tā paša skata četrkārtēja atkārtoša- Kas tad viņam traucē izpildīt uzdevumu, na, kur pietiktu ar vienu vai divām reizēm.” ko bija paredzējis viņa tēva gars? Atbilde (Veselis, J. “Teātris” // “Daugava”, 1932, ir uzdevuma īpašajā raksturā. Hamlets var nr. 11, 1262.–1263. lpp.) izdarīt jebko, izņemot atriebt cilvēkam, No “skaņu eksplozijas” dzima arī Mas- kurš nogalinājis viņa tēvu un ieņēmis tēva kavas Dailes teātra Otrās studijas Hamlets. vietu līdzās mātei, atriebt cilvēkam, kurš Nacionālā teātra dramaturgs Kārlis parāda viņam bērnības apspiesto vēlmju vi- Freinbergs skaidroja, ka Čehovs izmainīja zualizāciju. Tādā veidā naids, kuram būtu Gētes ieviesto tradīciju interpretēt Hamle- jāspiež atriebt, tiek aizvietots ar pašapvai- tu kā ārēji pasīvu cēlu garu, domātāju un nojumiem, sirdsapziņas mokām, kas atgā- skeptisku vērotāju. Čehova tvērumā sva- dina, ka viņš pats burtiski nav labāks par rīga ir aktivitāte, “kuru reizē rotā dziļi grēcinieku, kuru sodīs.” (Freud, S. and Brill, liriskas pārejas, viss iestudējums līdz ar A. The Interpretation of Dreams, 1st ed., tekstu izveidots aktivitātes līnijā. Šī akti- 1997, Wordsworth, pp. 158.–160.) vitāte pabalstīta arī ar dekoratīvo (Artu- Dramaturga dotajā lielumā ir “bālā zēna” Hamlets – Mihails Čehovs – un Jorika ra Cimmermaņa) noformējumu – smaili personības dubultošanās un lomu atkārto- galvaskauss, Nacionālais teātris, 1932 kāpjošas uzbūves un noteiktās krāsas ainu

MŪZIKAS SAULE 1/2020 59 VĒSTURE noskaņojumos, kā arī krāsu kombinējumi ir atvērusi Hamleta būtību vistiešākajā ceļā Aleksandrs Kortāns un Rihards Pelle. Dzies- atsevišķu personu kostīmos atbalsta darbī- un atmodinājusi viņā spējas izteikt to mūzi- miņu “par apskaužamu savā intuīcijā un bas gaitu, ainu noskaņu un personu lomu. kā. Šī tīri garīgā divu personību sadarbība, caurvedumā” cildināja Kalniņa pedagogs, Pat gaismas notonējumi te spēlē līdzi. Se- protams, it nebūt neatņem komponistam profesors Jāzeps Vītols: attiecībā uz pārējo višķi liela loma te mūzikai, – Jānis Kalniņš, prioritātes tiesības uz savu darbu: nekur operas daļu viņam “trūka simpātijas” (Vī- saskaņā ar režijas nodomiem, te sniedzis Kalniņš nav īstāks, nekur viņš nav runājis tols, J. “Manas dzīves atmiņas”, R.: “Liesma”, veselus simfoniskus gleznojumus, un visi nopietnāku un spēcīgāku pats savu valodu, 1988, 294. lpp.)1 ritmi it kā mūzikā iekļauti. Tajā piemē- kā Hamletā.” (Poruks, J. “Jāņa Kalniņa – Jāņa Kalniņa “Hamlets” bija gaidīts noti- roti arī plastiski ritmiskie (Milda Lasma- Šekspīra “Hamlets”” // “Mūzikas Apskats”, kums. Pēc pirmizrādes 1936. gada 17. feb- nis) iestudējumi.” (K.F. [Kārlis Freinbergs] 1936, nr. 2, 44.–45. lpp.) ruārī ovācijas nerimās, melno priekškaru ““Hamlets” Nacionālā teātrī” // “Sociālde- Kalniņš pats sagatavoja libretu. Poruks ar sarkano vertikāli, kura metu mākslinieks mokrāts”, nr. 239, 1932. gada 21. okt.) norāda, ka operas komponēšanu Kalniņš Guntars Sietiņš izvēlējās apvākam Latvijas Slavējot inscenējumu, dzejnieks Jānis uzsāka 1934. gada 19. novembrī Rīgā un Nacionālās operas un baleta teātra simt- Grots uzsvēra suģestējošu harmoniju starp pabeidza nākamā gada vasarā, būdams Vā- gades grāmatai “No skices līdz izrādei”, at- traģēdijas formu un garu: “Izteiksmīgi, cijā un Austrijā. “Dzidrajā Mocarta pilsētā vilka 18 reizes. Aizvācot “veselīgās valsts dobji un vētraini skan Jāņa Kalniņa mūzika, Zalcburgā viņš 1935. gada 29. jūnijā atsāk iekārtai” veltītos pagodinājumus, paliek dziļi iekļaudamās visas izrādes gaitā un ju- Hamletu no 2. cēliena dzīru ainas un tur- komplimenti, uz kuriem joprojām mēdz toņā.” (Grots, J. “Pārdomas par Šekspīra un pat raksta beidzamo, izdziestošo traģēdijas atsaukties. Čehova “Hamletu”” // “Sociāldemokrāts”, akordu pēc nepilna mēneša – 24. jūlijā. Vēl Zibenīgi reaģēja avīze “Rīts”: ““Lieliski, nr. 244, 1932. gada 27. okt.) mēnesi vēlāk ir pārrakstīts tīrā klavierizvil- vienkārši lieliski, – pēc izrādes teica di- Dzejnieks Edvarts Virza, pārmetot tek- kums ar ierakstu: “Veltīts manam mīļam riģents [Ērihs] Kleibers. – Dažas vietas bija sta patvaļīgu pārveidošanu un īsināšanu, tēvam, 23. VIII. 1935.”” pat taisni apbrīnojamas. Un pie tam lielis- pašu iestudējumu vērtēja kā “lielu, moder- Freids atgādināja, ka Šekspīrs savu agrā ka ir ne tikai Kalniņa mūzika, bet lielisks, nu konstrukciju”: “Hamlets – sākumā gluži bērnībā mirušo dēlu sauca par Hamnetu. tiešām lielisks bija arī uzvedums.” “Tas ir vājš un sentimentāls, kas tikko var dažus No “nacionāļu” iestudējuma kā citātu kom- labākais, ko latviešu komponisti līdz šim vārdus izrunāt un tad arī tikai pēc lieliem ponists paturēja Ofēlijas kapraču jautro du- radījuši,” teica viens no mūsu vispazīs- starpbrīžiem. Viņš atmostas darbībā vēlāk, etu “Kad biju jauns, kad biju jauns”. Publikai tamākajiem dziedoņiem, bet Dailes teāt- bet arī šī darbība viņam iznāk haotiska. par patikšanu to ieskaņoja Bellaccord platē ra direktors Smiļģis, kas arī pats ir tēlojis Patiešām aizraujošs viņš ir tikai atsevišķos momentos. (...) Skaisto Ofēlijas tēlu režija bija sagrozījusi, un Lilija Ērika nedabūja mums rādīt to Ofēliju, kura saistījusi tik daudzu mākslinieku un dzejnieku fantāzi- ju, sākot no 16. gadsimta. (...) Viss skatuves ierīkojums, kā arī režija bij pilni tā, ko sauc par jaunradīšanu. Veseli skati bij radīti glu- ži no jauna, un sevišķi lielu iespaidu atstāja iebrukuma scēna pilī, kur tumsā krustojās zobeni un mirdzēja lāpas. Beigu skats pa- visam bij atmests un luga nobeidzās ar Hamleta apoteozi, kur viņu uz vairoga gu- lošu apsedza karogiem.” (Virza, E. “V. Šek- spīra “Hamlets” Nacionālā teātrī” // “Brīvā Zeme”, nr. 240, 1932. gada 22. okt.) Bruņinieka sublimētajā Daiļās dāmas statusā Ofēlija izrādījās pārāk dzīva, lai Herberta Līkuma “Hamlets” – baznīca, 2. cēliena 6. aina, 1936 būtu tam piemērota. Hamlets apgalvo, ka mīl viņu ar daudzkāršotu brāļa mīlestību, sagaidot no Ofēlijas absolūtu uzticību. Viņa uzdrošinās atdot atpakaļ Hamletam dāva- nas un uzticēt Hamleta vēstules savam tē- vam. Bet vislielākā nodevība attiecībā pret princi ir viņas ārprāts un pašnāvība. Freids skaidro, ka sarunās ar Ofēliju Hamlets izsa- ka riebumu pret seksualitāti. “HAMLETS”: 1936 Čehova un Kalniņa Hamletu miju uzsvēra LNO dramaturgs Jēkabs Poruks: “Čeho- va inscenējuma pamatlīnijas saskatāmas nevien tagadējā “Hamleta” tekstā, bet arī remarkās, frāzes akcentējumos; kā garīga ietekme – pat ritmā, tempos un dinami- kā. Čehovs Kalniņam tātad ir devis vairāk, nekā spētu dot libretists. Dzīvā ierosme šo- reiz ir bijusi ļoti auglīga. Komponistam tā Herberta Līkuma “Hamlets” – fināls ar apokalipses jātniekiem, 1936

60 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Herberta Līkuma “Hamlets” – Troņa zāle, 1. cēliens, 1937. gads. Kartons, guaša, 47x65 cm

Hamletu, savus iespaidus sajūsmināts iz- arda Vulfa “Pasaku par nāvi”, kurā dzejnieka ņa,” Līkums stāstīja gleznotājam Jēkabam teica ar vārdu “brīnišķi”. ([Bez aut.] “Dižens ģēnijs ir vienīgais, kas labprātīgi seko nāvē. Strazdiņam. (H. Līkums. Cit. pēc: Strazdiņš, mūsu valsts sasniegums. Valsts vadība un Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma Līkumam “J. “Hamleta” dekoratīvais tērps” // “Brīvā valdības locekļi “Hamleta” pirmizrādē sarkanuma dēļ bija aizliegts darboties uz Zeme”, nr. 41, 1936. gada 19. febr.) Izrādei operā” // “Rīts”, nr. 49, 1936. gada 18. febr.) valsts skatuvēm. Komponists uzstāja, un tika sagatavoti ap 60 stilizētu kostīmu. Vietējie mūzikas eksperti uzsvēra jaun- Sabiedrisko lietu ministrija bija spiesta pie- Gleznotājs Roberts Šterns izcēla ainu “būt darba vērtību. Interesanti, ka to, ko Jānis kāpties. Līkums atcerējās: “Tā kā mani ļoti vai nebūt”. Tā esot “smalki noskaņota zilā Zālītis, būdams iesvaidīts tēmā, slavēja aizrāva dažādas konstrukcijas uz skatuves krāsā un metālā, kas it kā atgādina zobenu (Zālītis, J. “Izcils notikums mūsu mākslā” (sāku tās pielietot jau Strādnieku teātrī), asmeņus. Te labi iederas arī Ofēlijas kostīms.” // “Sējējs”, 1936, nr. 3, 338.—339. lpp.), nolēmu uz ripas izveidot diezgan sarežģī- (Šterns, R. “Dekoratīvais ietērps” // “Rīts”, nr. Jēkabs Graubiņš, nezinot pirmavotu, kri- tu konstrukciju. Varu teikt droši, ka tā bija 50, 1936. gada 19. febr.) Šīs ainas metā, kas tizēja: Hamleta monologs “būt vai nebūt” pirmā tāda dekorācija uz operas skatuves. glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā, nav pietiekoši izcelts ar “mazo kaktiņu Es viņu domāju kā “režisējošo” dekorāciju, redzams, ka Ofēlija ir tērpta rozā kleitā. grozāmajā skatuvē”, maigā mūzika un jo režisoram tika likta priekšā konstruk- Izrādes sakarā jāmin kāda maitība. LNO Hamleta dziedājums sarunā ar karalieni cija, kurā bija iespējams nospēlēt operu, direktora rīkojumu grāmatas ieraksts lieci- par divām ģīmetnēm esot nemotivēts un dažādi ripu grozot, radot dažādas iespējas na: “Dažas stundas pirms operas “Hamlets” drāmas noslēgums “nedrīkstēja būt tik mizanscēnām. Dekorāciju stilam un radī- pirmizrādes sākšanās š. g. 17. februārī, kurā kluss”. (Graubiņš, J. “Nacionālā opera” // tām iespējām Jānis Zariņš piekrita un tā ar bija paredzēta arī valsts un ministru prezi- “Daugava”, 1936, nr. 3, 280. lpp.) dažiem papildus nolaižamiem dekorāciju dentu un Lietuvas viesu ierašanās, bija izda- Komponists tika apbalvots ar Triju elementiem tika radītas karaļu telpa, ka- rīti ļaunprātīgi bojājumi grozāmās skatuves Zvaigžņu ordeņa virsnieka pakāpi. ralienes telpa, Ofēlijas telpa, kapi, baznīca. ierīcē, kuru dēļ izrāde nevarētu notikt. Pa- Tūlīt pēc pirmizrādes kulisēs sceno- Darbs bija sarežģīts, jo, attiecīgās vietās si- teicoties skatuves meistara Andreja Senako- grāfam Herbertam Līkumam roku spieda jai griežoties, pārvietojās aktieri, gaismas.” la lielai darba apziņai, kurš ārpus sava dar- Mākslas un kultūras lietu pārzinis, “galma (RMM, 404671) ba laika bija ieradies dažas stundas pirms dzejnieks” Edvarts Virza. Viņš teica: “Labi, “Troņa zāli spiež divas arkas. Simbolis- izrādes sākšanās, lai pēdējo reizi pārlieci- Līkuma kungs, bet tomēr tas bija komu- kie pīķi virs troņa vērsti pret netaisno varu. nātos par skatuves kārtību, augšā minētās nisms.” (RMM, 404671. H. Līkums “Manas Troņa skatā redzami sarkani mākoņi – ļaunprātības tika konstatētas un tās paspēja dzīves stāsts”) draudošā nemiera un nozieguma vēstneši. laikā likvidēt, un izrāde noritēja bez traucē- Jānis Kalniņš gribēja, lai ar viņa operu Arī sarkanais ar zeltu – netaisnās varas jumiem. Saskaņā ar pievestiem apstākļiem, strādātu Jānis Zariņš un Herberts Līkums. simbolizējums. Noslēgumā uz asins sarkanā uzdodu skatuves meistaram Andrejam Pirmo reizi visi trīs bija sadarbojušies Na- fona baltie jātnieki pret šo noziedzīgo zaņķi. Senakolam izmaksāt no soda naudu kon- cionālajā teātrī 1927. gadā, iestudējot Edu- Zvaigžņotais logs – Hamleta pēdējā izska- ta gratifikāciju Ls 100 (Ls viens simts).

MŪZIKAS SAULE 1/2020 61 VĒSTURE

Paraksts – Nikolajs Vanadziņš.” (LVA 265. f., “HAMLETS”: 1943 Iestudēšana sākās 1943. gada janvāra 1. apr. 3. lieta, 42. lpp. Direktora rīkojumu “Hamlets” turējās repertuārā un 1943. gada beigās. Šis laiks sakrīt ar Staļingradas slak- grāmata. Rīkojums nr. 37. 1936. gada 28. febr.) 11. jūnijā piedzīvoja jaunu inscenējumu. Pa- tiņu (1942. gada 17. jūlijs – 1943. gada Grozāmās skatuves mehānisma mo- kļaujoties Propoganda-Abteilung Ostland 2. februāris), kurā krita vairāk nekā 330.000 torā sabērtās smiltis un vairākas atskrū- beim Reichskommissar (Austrumu apgabala Vērmahta un Vācijas sabiedroto karavīru vētās skrūves piemin arī muzikoloģe Vija Valstskomisāra Propagandas nodaļa) prasī- un feldmaršala Frīdriha Paulusa komandē- Briede-Bulāvinova. Viņa raksta, ka skices bām, Rigaer Opernhaus (Rīgas opera) vācu tā 6. armija padevās gūstā. Vācija sēroja trīs “Hamletam” bija uzzīmējis Niklāvs Strun- valodā pārstudēja Riharda Vāgnera “Skrejo- dienas: 4., 5. un 6. februārī. ke. Tās tika noraidītas, bet Operai nācās šo Holandieti” un no jauna iestudēja “Tann- Par traģēdijas “Hamlets”, kura darbība no- par darbu Strunkem samaksāt. Pagaidām heizeru”. Viesmākslinieku vadībā tapa “Lo- risinās pagātnē, vēstījumu Rīgas operas dra- šīs skices nav izdevies atrast. Līkuma mo- engrīns”. Latviešu valodā bija atļauts izrādīt maturgs Knuts Lesiņš izteicās strupi: “Sižets deli redzot, “kāds no vadošajiem solistiem, darbus, kuru autori nebija ebreji. Labi, ka ba- operai ir riskants savas specifiskās filozofis- noraidītā scenogrāfa sakūdīts, draudēja pa lets neprasīja tulkojumu. Auditoriju veidoja kās nokrāsas dēļ.” (Lesiņš, K. “Jāņa Kalniņa šo “mēslu čupu” nestaigāt”. Direktoram va- Wehrmacht karavīri. “Katrs ir redzējis, kādām “Hamlets” Rīgas operā” // “Latvju Mēneš- jadzēja pierunāt sākt darbu. (Briede-Bulavi- saviļņojumā mirdzošām acīm “Tannheizera”, raksts”, 1943, nr. 7., 446. lpp. ) Galvenais bija nova, V. “Mūža skanīgie reģistri”. R.: “Lies- “Ielejas”, “Aīdas”, “Baņutas” vai “Hamleta” iz- atriebt tēva nāvi. (“Hamlets” // Rīgas opera. ma”, 1977. 115.–116. lpp.) rādēs noskatījušies vācu, itāļu, spāņu un citu Programmas žurnāls / atb. red. dramaturgs Izrādes kapraci uzreiz atklāt neizdevās, tautu karavīri, klausīdamies mūziku, kuras Eduards Grīnvalds, 1943, nr. 8, 27. lpp.) bet pēc vairākiem gadiem kāds iereibis valoda saprotama visiem.” ([Bez aut.] “Svētā Kara “Hamlets” kļuva par sociāli un skatuves strādnieks Herbertam Līkumam, kalpošana mākslai” // Daugavas Vanagi: “Lat- politiski nozīmīgāko sniegumu laikme- kas 1940. gadā kā Mākslas lietu pārvaldes viešu karavīru frontes laikraksts”, nr. 26, 1943. tīgajā mākslā. Kultūras fonds godalgoja priekšnieks veica reorganizāciju visos Lat- gada 2. jūl.) Kontekstu noteica karš. tā scenogrāfu Pēteri Rožlapu, piešķirot vijas teātros, kabarejos un cirkā, izstāstīja 1942. gada 25. septembrī laikraksts “Tēvi- viņam 1000 reihsmarkas****. Satura blī- iemeslu: neliela auguma gaismotājs, vidējos ja” ziņoja, ka komponists Jānis Kalniņš operai vums bija redzams. “Pētera Rožlapas gados, mehānismu sabojājis par 50 latiem, “Hamlets” uzrakstījis trīs jaunus dziedāju- dekoratīvais ietērps ir laikam vismonu- kurus iedevis Niklāvs Strunke. (RMM, mus (Dziedājumi tika uzrakstīti Klaudijam, mentālākais, ko viņš uz operas skatuves 404671) Strunkem padomju sezonā neatra- Ofēlijai, Hamletam un Ģertrūdei. Diriģenta radījis. Rīkodamies stipri brīvi ar arhitek- dās vieta nevienā iestādē. Viestura Gaiļa precizējums – aut. piez.). toniskiem elementiem, viņš tomēr rada

Pētera Rožlapas “Hamlets” – nāvesdeja dzīrēs, 2. cēliena 5. aina, 1943

62 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Pētera Rožlapas “Hamlets” – kapela, 2. cēliena 6. aina, 1943 katrā ainā noteiktas telpas iespaidu – Totalitārisms veselumu nerāda, un ska- tērpta nogalinātā karaļa lielformāta por- pils zāli, baznīcu vai kapsētu, novezdams tītājs pilnu apjomu neredz, kā tas bija Her- trets, Pestītāja tēls kapelā, masīvs sarkofāgs skatītāju kāda pārdabīgi grandioza reālisma berta Līkuma veidotajā galvenā varoņa ap- kapos, lielgabali. ilūzijā ar to, ka visas dekorāciju sastāvdaļas ziņas modelī, kurā kupolu nesošās liektās Jaunievedums bija pils dzīrēs pirms šķiet patiesi aizpildām tām iespējamo telpas arkas bija pārrautas, deformētas un nobīdī- “Peļu slazda” ainas iestudētā nāvesdeja daļu. Oriģināla ir doma ainu maiņā pielietot tas. Tās rotēja ap savu asi. Turpretī Rožla- ar kaulu grabēšanu (tā bija iekļauta valsts dažāda lieluma un dažādos virzienos bīdā- pas taisnleņķu plaknes demonstrēja varas simtgades deju lielizrādē “Abas malas”). mas kaltos spraišļu vārtus. Šādi vārti operas hierarhijas zemāko daļu. Fasādes fragmenti Johanness Mālmanis fiksēja, ka “groteskā sākumā masīva priekškara veidā aizņem visu liecināja par prātam neaptveramu mērogu. Nāves deja-pantomīma un nāves kapraču skatuvi ar četru bruņu vīru sardzi priekšplā- Par sociopāta strupceļu. Šausmas pārņem, jautrā aina nakts kapsētā ienes atslābumu nā, ieved klausītāju operas drūmajā pamat- iedomājoties, ka aiz bīdāmiem vārtiem, kas un daudzveidību sižeta drūmajā atmosfērā” noskaņā,” rakstīja Knuts Lesiņš. (Lesiņš, K. izpletās pa visu skatuves muti, “kapi atveras (Mahlmann, J. “Hamlet”. Neuinszenierung “Jāņa Kalniņa “Hamlets” Rīgas operā” // un pati elle dveš”. Lapidārajā cietoksnī tika der Opera // Deutsche Zeitung im Ost- “Latvju Mēnešraksts”, 1943, nr. 7, 446. lpp.) ievietotas noteiktas pieturzīmes – bruņās land. – nr. 164. – 17.06.1943.).

Hamlets – Mariss Vētra – un Jorika galvaskauss, 1943 Klaudijs – Ādolfs Kaktiņš, Ģertrūde – Alīda Vāne, 1943

MŪZIKAS SAULE 1/2020 63 VĒSTURE

Klaudijs – Ādolfs Kaktiņš, 1943 Ofēlija – Marija Vintere vai Izolde Salnāja, 1943

Recenzents J. V. apšaubīja, “vai bija nepie- (“Dzīve un tikšanās”, 178. lpp. — Чехов, М. А. ļojošo mīlas, nāves un cerības rozmarīnu, ciešams nāves dejas iespraudums pantomī- “Путь актера. Жизнь и встречи”) uzticību glabājošas atraitnītes, aromātis- mas skatā, kas pārāk atgādina grand opéra un Abos iestudējumos Klaudiju dziedāja kas dilles, Svētā Gara septiņas dāvanas kā organiski maz sakļaujas ar vispārējo operas Ādolfs Kaktiņš (vācu laikā saukts arī otrajā kolumbīnes (ozolītes), smaržīgās grēku stilu. Šajā teikumā jūtama vēlme vienlaikus vārdā – par Jāni), bet Mariss Vētra dziedāja nožēlas rūtas, bērnišķīgā skaistuma mar- atkrustīties no redzētā un tomēr pieminēt titullomu. Viņš uzskatīja, ka Rožlapas kostīmi grietiņas, kā arī nevainīgās mīlas vijolītes. visiespaidīgāko ainu. Sinkopēto Totentanz “bij visskaistākie un visbagātākie Baltā nama Puķu valoda klusē par miesas ilgām. Kal- pēc labākajām viduslaiku tradīcijām iestudē- vēsturē” (“Mans baltais nams”, 145. lpp.). niņš tekstā paturēja tikai rūtas, bet pārējos ja horeogrāfs Eižens Leščevskis. Četri skeleti Fotogrāfijās redzams, ka scenogrāfs spēlē ziedus aizstāja ar gaišzilām neaizmirstu- (Vitālijs Ošiņš, Bruno Klaips, Jevgeņijs Čan- savu partiju, atsaucoties uz Tjūdoru galmu. lēm: patiesu mīlu nekad nevar aizmirst. ga, Arturs Puriņš), kur kauli baloja uz mel- Klaudijs tērpts kā miesas un varas kārais (Gordon, L. The Mystery and Magic of niem piegulošiem triko, uzlūdza kardinālu, Anglijas karalis Henrijs VIII, kas valkāja ģēr- Trees and Flowers. London: Grange Books, ākstu, bendi, līgavu, kurtizānes un galma bus ar kuplām piedurknēm, paplatinātiem 1993, P. 102.) dāmas, pāžu, zīlētāju un alķīmiķi apļa riņķo- pleciem un sermuļa kažokādas apdarinātu 1943. gada iestudējumā Ofēliju dziedāja jumam. Finālā ģindeņi pacēla uz rokām Vik- apmetni. Savukārt karalienes Ģertrūdes Marija Vintere, kas emigrēja uz Zviedriju, tora Ozoliņa Nāvi ar izkapti: visi dzīvie krita atturīgais tērps seko Tjūdoru galma glez- un Izolde Salnāja, kas emigrēja uz Vāciju un pie zemes kā pļauti. Nāves triumfs kļuva par notāja Kventina Matsija jaunākā (Quentin vēlāk uz Ameriku. Seja, kas reiz likās mū- izrādes neatgriezenisko punktu. Nāves slaz- Matsys, ap 1543–1589) gleznotajai Elizabe- žam neaizmirstama, nogrima aizmirstības dā atradās visi. Gan mākslinieki, gan skatītāji. tei I, sauktai par Karalieni Jaunavu. “Izrādes Lētā. Nabaga, nabaga Ofēlija! Vācieši Latvijas teritorijā atjaunoja baz- dominējošā krāsas bija melna, sarkana, zel- Pēdējā “Hamleta” izrāde (ar Jāni Kalni- nīcas autoritāti, kas īsajā padomju posmā ta, kas figurēja arī kostīmos,” atcerējās Jānis ņu pie diriģenta pults?) Rīgas operā notika paguva piedzīvot graušanu. Reliģiskais pār- Zariņš (“Mans darbs teātrī”, 97. lpp.). 1944. gada 13. maijā. dzīvojums īstas iznīcības priekšā vienmēr ir Jēdzieniskas izmaiņas skāra Ofēliju. bijis izkāpināts. Mierlaika iestudējumā baz- Līkums Ofēliju ietērpa sniegbaltā debe- * Lietuvas valsts teātrī Kauņā Mihaila nīcas skats vizuāli “iegūlās” kopējā vardar- su līgavas tērpā, bet Rožlapa balto līgavu Čehova iestudēto “Hamletu” pirmizrādīja bības eskalācijā, un karalis Klaudijs Dievu ieskāva melnā plīvurā, norādot uz laulību ar 1932. gada 11. oktobrī; komponists Juozs Gruodis, scenogrāfs Mstislavs Dobužinskis, piesauca baznīcas cellē: “Mans ļaundarbs nāvi. Viņš pieķērās Šekspīra Ofēlijai-nim- muzikālais vadītājs Juļus Štarka pūst”. Kara situācijā krucifikss ar Pestītāju fai burtiski, un viņas kāzu/bēru ietērpu ** Jānis Kalniņš un Dailes teātra kustību kā optisko un jēdzienisko vertikāli pacēlās apsprauda ar nimfejām jeb ūdensrozēm — konsultante, dejotāja Anete Zaiga Lepne, visā skatuves augstumā, un Klaudijs alka augu, kurš mirst, izvilkts no ūdens. Šek- dz. Rumsons, salaulājās 1927. gada 25. jūlijā. pēc piedošanas, saliecies krucifiksa pakā- spīrs nimfas pušķī bija ielicis mūžam za- 1936. gadā Kalniņš dzīvoja Rīgā, Lībekas jē. Katoļu mūķeņu grēku nožēlas lūgšana ielā 4 dz. 2. kopā ar baletdejotāju Edīti- Mea culpa sagatavoja finālam Horācija odu Mariju-Melitu Feiferi, ar kuru salaulājās 1940. gada 31. jūlijā. Kalniņa divmīlestību Integer vitae scelerisque purus – “Tam, kas beletrizē Knuts Lesiņš romānā “Janka dzīvo nevainīgs un bez grēka” (atdzejojis Muzikants” (1971) Eduards Veidenbaums). *** Kārļa Egles tulkojumā – portjera. Romiešu dzejnieku Horāciju kā vēstne- 14. un 15. gs. Francijas pilsēta Arrasa bija si starp paaudzēm, mirušajiem, dzīvajiem veiksmīgs gobelēnu aušanas centrs, pilsētas un tiem, kas vēl dzims, lugā bija iekļāvis nosaukums kļuva par sinonīmu gobelēniem, pats Šekspīrs. Bet Horācija dzejas apgaro- kas bija izplatīti visā Eiropā. “Arrasas pavediens” nozīmēja augstākās kvalitātes tais dziedājums, kas noslēdza vardarbības materiālu. Vērtīgie smalkvilnas gobelēni ķēdi un pasludināja pasaules vienotību, bija rotāja un nodalīja telpas, siltināja sienas. jauns pienesums. Vai finālu konceptuāli Franču revolūcijas laikā tos dedzināja, lai izdomāja Kalniņš? Neesmu pārliecināta, iegūtu ieausto zelta diegu vielu. Ar Arrasas kādam speciālistam jāskatās Nacionālā te- vārdu mūsdienās apzīmē arī poliestera ātra partitūrā, kas ir saglabājusies. Zināms, diegus made in Poland, kurus gatavo Ķīnā. **** “Kultūra fonda godalgas” // “Latvju ka Gara gaismas un žēlsirdības sabiedrības Mēnešraksts”, 1944, nr. 3, 239. lpp. Cenu ideja bija ļoti svarīga templietim Mihailam salīdzinājumam: vieglā automašīna – Čehovam: “Hamlets pieņem nāvi kā zino- 4000 RM, L. Liberta glezna bez rāmja – šais; viņš pāriet mierīgi, ar skaidru apziņu, 800 RM, Tukuma muzejs V. Purvīša gleznu it kā uzmanīgi saliekot sevī visu ķermeni.” Ģertrūde – Anna Ludiņa, 1943 nopirka par 500 RM – J. Kalnača komentārs

64 MŪZIKAS SAULE 1/2020 “Skroderdienas Silmačos” Nacionālajā teātrī, 1935 Lai līgojam, lai svinam! Velga Kince (NE)ATMINĒTI NOSLĒPUMI

Sen zināma, izrādē gaidīta dziesmiņa, kam šogad 31. augustā Amtmanis-Briedītis, diriģents Kārlis Lietiņš. Izrādi spēlē trīs ga- pienākusi 85. gadskārta. Tās rašanās un tālākā gaita apvīta ar dus. Būmanis darbojas pie “Autoru tiesību normu” pārstrādāšanas autorības noslēpumiem, bijuši strīdi, neskaidrības ir joprojām. un komponē “Jautra dzīve Vecaucē”, bet nepabeidz — diemžēl iet Vispirms par Rūdolfu Blaumani. Ilgus laikus šī dziesmiņa pašsa- bojā 1937. gadā autoavārijā. protami tikusi saistīta ar viņa vārdu, nepaskatoties lugas tekstā, kur Paiet 20 gadu, trīsreiz mainījušās varas. Saliekot jaunus akcen- tās, protams, nav. Acīmredzot, likusies un dažam joprojām šķiet tus, Amtmanis-Briedītis 1955. gadā izveido “Skroderdienas”, kur Blaumaņa, lai gan jau pasen noskaidrots, ka autors ir Voldemārs Antonijai kā mantkārīgai lielsaimniecei nav ne jādzied, ne jāiet cie- Sauleskalns. mos uz pirtiņu (pēc kāda laika tas atļauts). No 1935. gada gabaliem Blaumaņa “Skroderdienu” muzikālais līdzautors pirms 119 ga- paņemts “Lai līgojam”, kas, ielikts īstajā vietā un laikā, kļuvis tikpat diem ar 14 dziesmām tālajā 1901. gada vasarā kļūst ģimnāzists gaidīts kā krāsns spridzināšana. Un tā uz priekšu līdz mūsdienām! Kārlis Aleksandrs Būmanis. Tovasar mūzikas žurnālā “Dziesmu Starp citu, Būmaņa autortiesību mantinieks tad jau mīt ASV un Pūrs” (1901. gada 7. laidiens) publicēta arī abu radīta dziesma vīru prasa atlīdzību no “Skroderdienu” spēlmaņiem trimdā (“Laiks”, korim (!) “Skrodera kumeliņis” (“Jūdzu savu pletīzeri”). Savdabīgs 1953, nr. 97). un jauks “Skroderdienu” pieteikums! Kur paliek Kalniņš? Aktieri seniori bijuši pārliecināti stās- Lugas pilnīga noniecināšana pēc pirmizrādes 1902. gadā spilgti tītāji, ka viņš ir autors “Lai līgojam”, tas esot skanējis 1935. gada kontrastē ar pompozo godu 1935. gadā, kad “Skroderdienas” iz- iestudējumā un turpmāk. Šī ziņa nepārbaudīta iekļuvusi vairākos raudzītas par Nacionālā teātra 5000. izrādi. Būmanis nu ir profe- respektējamos izdevumos un joprojām bieži tiek uztverta kā pa- sors, Dr. iur., bet joprojām arī komponists “Skroderdienām”, kurām reiza, kaut gan 2010. gadā notiek kļūdas atklāšana un izlabošana papildus dziesmu tekstus “Blaumaņa garā” radījis Vold. Zonbergs (“Kultūras Forums”, 2010, 2.—9. jūl.). (Sauleskalns). Plaši apraksti par mēģinājumiem un svētkiem ir to Jānis Kalniņš — Nacionālā teātra diriģents un muzikālās daļas dienu presē augusta beigās, vēl septembrī. Bet ziņa, ka pusaudžu vadītājs (1923–1933) — ir diriģējis “Skroderdienu” mūziku ap trijotnei būs jauna Būmaņa dziesma, publicēta “Teātra Vēstnesī” 60 reižu (1925–1933). Ka viņš pirmais iedomājās par kopēju dzies- nr. 9 jau gadu iepriekš. Turpat vēstīts, ka “lugai komponēta pilnīgi mu virkni pusaudžiem, ir ļoti ticami. Pat vēl vairāk. jauna mūzika no cita komponista”. Neapšaubāmi tas ir Jānis Kal- Teātra direktors Arturs Bērziņš “Jaunākajās Ziņās” (1937, niņš, par to vēl turpmāk. nr. 186) vēsta: “Šai lugai jaunu mūziku uzrakstījis kāds no latvie- 31. augustā teātris greznots lauriem un karogiem. Vispirms Jānis šu jaunajiem komponistiem, domājams, muzikālajā izteiksmē vēl Osis skandē Aspazijas apcerīgo prologu, seko Valsts himna, nolasa bagātāk nekā Būmanis. Bet, kad Nacionālais teātris bija nodomājis klātneesošo Kārļa Ulmaņa um Marģera Skujenieka telegrammas, “Skroderdienas” (1935. gadā) rādīt jaunajā inscenējumā, tad ne- visi dzied Jāņa Kalniņa (sic!) “Lai līgo lepna dziesma!” ar orķestri. viens cits kā šis pats jaunais komponists pārliecinoši teica: “Skro- Beidzot sākas “Skroderdienas”, paplašinātas ar jaunām Būmaņa derdienām jāiet Būmaņa mūzikā, jo tā kļuvusi klasiska; mans darbs dziesmām, dejām, “fona mūziku”. Bez zināmajām programmā ir vēl var gaidīt.”” vēl sešas: Rūdis papildus dzied “Cigāra dziesmu” un “Es nezinu, No paša komponista un laikabiedriem zināms, ka viņš nesa- kā tas nākas”, Antonija — “Vai tad visu dzīvi sērot”; “Aijā, bērniņ” glabāja teātra izrāžu mūzikas rokrakstus. Ja būtu saglabājis, mēs un “Tava roka rokā man”. Un beidzot — “Lai līgojam, lai svinam!”. varētu dzirdēt citādu “Lai līgojam!” (ja vien Zonberga sacerētais Pirmo izpildītāju gods Elīzai Miezītei, Osvaldam Uršteinam, teksts abiem komponistiem bijis vienāds). Arī pārējo mūziku, kura Rūdolfam Baltaisvilkam. Dziesma neizdevīgi sadalīta divās daļās, nav skanējusi nevienā iestudējumā un ir nezināma. Diemžēl. pa vidu plašs etnogrāfisks līgošanas uzvedums. “Garā vienmuļā Bet realitāte it tāda, ka tas pats Būmaņa “Lai līgojam” dažā- līgošana, garās dejas un tiem virsū vēl trio dziedāšana,” nopūšas dos veidos šogad vien jau trīs reizes piedēvēts Kalniņam. Viņam kritiķis žurnālā “Daugava”. Ieviņa gan paslavēta. Tāds ir “Lai lī- kā humora mīļotājam un dzīves anekdošu stāstītājam tas varētu gojam” skatuves gaitu sākums. Vispār pret muzikāli tekstuālajiem patikt! jauninājumiem ir diezgan noraidoša attieksme (papildināšana Par to pašu tēmu. Te Jāņa Kalniņa rakstītais vēstulē draugam lieka, tas nav Blaumanis u. tml.). Vienīgais attaisnojums — kom- Alfonam Kalnam 1975. gadā: ““Skroderdienas Silmačos” ir ļoti laba ponists ir Būmanis, tas uzsvērts kritikās. Režisors — Alfrēds viela operai. Vai būtu iespējams dabūt kādu “Silmaču” kopiju?”

MŪZIKAS SAULE 1/2020 65 MUZIKOLOGI Skats laikrakstos AGRĀKU LAIKU MUZIKOLOGI 1950–1994 Orests Silabriedis Šis ir otrais nelielais un VIJA MUŠKE nepareiza biogrāfija. 1954. gadā viņa vēlreiz 1927–1988 subjektīvi tvertais acuskats Pamatintereses: Jāzeps Vītols, Arvīds Jansons, iestājas konservatorijā un absolvē to spo- uz to, ko presē rakstījušas laikmetīgā mūzika ži, uzreiz pēc tam dodas uz Maskavu, un iepriekšējo paaudžu personības. Darbi (latviešu valodā): 1961. gadā absolvē Maskavas konservatori- l “Jāzeps Vītols. Raksti” (sastādīšana, priekšvārds, jas aspirantūru. Nevienam no vecākiem komentāri, 1964); l “Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis” (1974); Guntars Pupa atvadvārdos laikrakstā kolēģiem apzināti nejautāju – ko l “Diriģents Arvīds Jansons” (“Latviešu mūzika”, “Literatūra un Māksla” 1988. gada 14. ok- ņemt un kādos toņos aprakstīt. 1966); tobrī raksta: “Noslēdzies vēl viens staļinis- l “Atmiņas vijas…” (par Arvīdu Jansonu, raksts Teksta autors būs pateicīgs par almanahā “Latviešu mūzika”, 1990); ma sakropļots mūžs. .. Sibīrijā beidza puk- piezīmēm saistībā ar vērojuma l “Atmiņas vijas…” (par Arvīdu Jansonu, rokraksts, stēt vectēva V. Ķuzes sirds. Sibīrijā izdzisa skat. rakstu par Arvīdu Jansonu žurnāla “Mūzikas māsas Intas dzīvībiņa. Sibīrijā bez pēdām, nepilnībām un plikiem maldiem. Saule” 2014. gada 3. laidienā); pat bez miršanas gada un vietas pazuda l “Latviešu oratorija” (rokraksts); Cilvēciskā valodā – turpmāki l recenzijas, referāti. tēvs Jūlijs Muške. Vija Muške ar māti dzie- atmiņstāsti tiks augstu dātāju Bertu Ķuzi Sibīrijas ziemu tomēr novērtēti. Jaunāku paaudžu kolēģu priekšstatu par izturēja un, atkusnim iestājoties, atgriezās Viju Muški, iespējams, neglābjami būs ietek- mājās. Vija bija īsts atkušņa cilvēks. Vitāla, Pagājušajā laidienā šajā mējusi teju vienīgā publiski pieejamā fo- brāzmainu temperamentu apveltīta. Ar ilgi periodikas lasītavas rubrikā togrāfija – mūzikas vēsturniece lielām iz- aizturētu sparu viņa lauzās cauri Latvijas mums bija: Biruta Dreiže, biedētām acīm skatās uz kaut ko, kas it kā konservatorijai un Maskavas konservato- Artūrs Verners, Arvīds atrodas fotogrāfam līdzās. rijas aspirantūrai, kļūdama par vienu no Darkevics, Silvija Stumbre, Tāda bilde ir arī almanahā “Latviešu Mū- spožākajām sešdesmito gadu mūzikas kri- zika”, kur Lija Krasinska raksta atvadvārdus tiķēm. Viņas raksti un recenzijas apliecina Ligita Viduleja, Aija Živitere. kolēģei un savai kādreizējai studentei, kas dziļas zināšanas, asu un vērīgu prātu, kvēlu Turpmākajos laidienos ar infarktu pēkšņi mirusi Komponistu sa- ieinteresētību mūzikas mākslas likteņos. kolekcijai pievienosies vienības jaunrades namā Suhumi: “Vasa- Taču jaunībā gūtie pārdzīvojumi lēni, bet (JVLMA absolvēšanas secībā ras mēnešos Vija nevarēja iztikt bez jūras. neapturami turpināja ārdīt veselību. Aktīvu līdz 1988. gada izlaidumam) Dzīvodama Rīgā, viņa katru dienu brauca radošo darbību nācās pārtraukt.” uz Jūrmalu peldēties un apgalvoja, ka jūras “Literatūras un Mākslas” 1966. gada Vizbulīte Bērziņa, Margarita ūdens atjauno viņu. Lai pagarinātu vasaru, 12. marta laidienā Vija Muške izvērsti un Tūna, Elhonons Joffe, Jeļena viņa bieži tiecās aizbraukt uz dienvidiem, jūsmīgi raksta par Arvo Perta Pirmo sim- Voskresenska, Guna Goluba, uz Melno jūru.” foniju Igaunijas Valsts SO un Nēmes Jervi Tatjana Kuriševa, Inta Vijas Muškes aiziešanas diena ir 3. ok- interpretācijā: “Simfonijas spilgti novatoris- tobris. Dažas dienas pirms tam ar Latvijas kais skaņuraksts, savdabīgais kolorīts, ļoti Lukašinska, Aija Engelmane, PSR Augstākās Padomes prezidija dekrē- spraigā attīstības dinamika, autora virtuozā Daina Samta, Vita Lindenberga, tu noteikts, ka drīkst publiski celt sarkan- modernās polifonijas tehnikas pārvaldī- Viesturs Vītoliņš, Ilma baltsarkano karogu. Dažas dienas pēc tam šana, tās ir kvalitātes, kas saistīja, pat pār- Grauzdiņa, Laima Mūrniece, Mežaparkā notiks lielā tautas manifestācija steidza, jau pirmo reizi klausoties šo darbu. Ligita Ašme, Zane Gailīte, un sāks veidot Tautas fronti. Latvija jopro- A. Perta simfonija nepieder pie skaņdar- jām ir PSRS sastāvdaļa. biem, kuri tūlīt atklāj visas savas bagātības. Lolita Fūrmane, Bet Vijas Muškes mūžs iesākas neatkarī- Šo rindiņu autorei bija izdevība noklausīties Baiba Jaunslaviete, gā Latvijā. Viņa ir saldumfabrikas īpašnieka simfoniju mēģinājumā, koncertā un ierak- Inese Žune. Vilhelma Ķuzes mazmeita un operas solis- stā, papētīt partitūru, un jāatzīst, ka ar katru Īsumā – vārdiem un uzvārdiem ta Jūlijas Muškes meita. 1941. gadā Viju ar reizi tajā atklājās arvien jaunas interesantas ģimeni deportē uz Sibīriju. Tur, Tomskas detaļas. Autora radošā fantāzija liekas patie- gribas piejēgt cik necik miesas apgabalā, uz visu atlikušo dzīvi mainās Vi- si neizsmeļama, un, skaņdarbam beidzoties, klāt, kaut kā identificēt jas garīgā struktūra (Lijas Krasinskas dip- ar izbrīnu jākonstatē, ka tas ildzis tikai kā- uzvārdu un veikumu. Ir daudz lomātisks apzīmējums). Par spīti tam Vija das 17 minūtes. Komponists īsā laika sprīdī interesanta agrāku desmitgadu Muške pēc atgriešanās dzimtenē iestājas spējis pateikt ļoti daudz, jo Perta muzikālā laikrakstos un žurnālos. Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, trīs domāšana ir ārkārtīgi koncentrēta. Simfo- gadus mācās kordiriģēšanu un pēc tam nijā nav nekā lieka, mūzikas attīstība ļoti iestājas konservatorijā – mūzikas vēstures loģiska, tematiskais materiāls stingri orga- nodaļā. 1949. gadā, kad ir otrais represiju nizēts. Simfonijas skaņu audums ir viscaur vilnis, Viju Muški izslēdz no augstskolas, jo polifons, tajā liela loma ir ne vien balsu –

66 MŪZIKAS SAULE 1/2020 līniju, bet arī tembru un ritmu kontrapunk- Žans Pjērs Žakijā (Jacquillat): “Lai man svētkiem. Viņš toreiz bija laikam visjaunā- tiem. Grafiskā līniju skaidrība un faktūras piedod visi tie sajūsminātie klausītāji, kas kais, vistalantīgākais, visapburošākais katrā caurspīdīgums ļauj jo spilgtāk iezīmēties aizvadītos koncertus*, uztvēra kā franču ziņā, no visiem virsdiriģentiem, mēs, toreiz atsevišķiem asiem skaņu kompleksiem. Iz- simfoniskās mākslas kvintesenci. Dziļie, jaunas meitenes, viņu cienījām, mīlējām un smalcināta ir simfonijas skaņukrāsu palete, neaizmirstamie, iespaidi, ko guvu pirms apbērām ar lauku puķēm vairāk nekā citus.” tā pārsteidz ar savu koloristisko bagātību un gadiem Maskavā franču Nacionālā radio Savukārt “Rīgas Balss” 1977. gada 23. mai- svaigumu, pie tam komponists orķestrī iz- un televīzijas orķestra vieskoncertos Andrē ja laidienā Vija Muške negaidīti mīlīgi no- mantojis tikai vienu “eksotisku” instrumen- Kluitensa vadībā, liek man šo recenziju slēdz recenziju ar šādu tekstu: “Uz klausītāju tu High hat, kas ir tipisks džeza ansambļu nobeigt nevis ar trim izsaucējiem, bet ar dedzīgajiem aplausiem Pauls Badura-Skoda sitamo instrumentu grupai (citādi simfoni- vieglu nopūtu – kas būtu, ja… Pietrūka atbildēja ar divām piedevām: Šopēna “Šūpļa jas mūzikas valodā nav nekādu džeza ele- izcila diriģenta personības, tāda diriģenta, dziesmu” un Valsi. Tās izskanēja ļoti jauki.” mentu). .. Stīdzinieki bieži spēlē divisi, un kurš Parīzes orķestra spēlei būtu uzspiedis to vārdos grūti definējamo mākslas vienrei- SOFIJA VĒRIŅA 1929–1994 zīguma zīmogu, kas spožu sniegumu pār- Pamatintereses: latviešu opera, Nikolajs Alunāns, vērš atklāsmē.” Gundaris Pone Par tābrīža laikmetīgās mākslas un lat- Darbi (latviešu valodā): viskā romantisma attiecībām “Literatūras l “Alfrēda Kalniņa balets “Staburadze”” (izglītojoša burtnīca, 1958); un Mākslas” 1987. gada 15. maija laidienā l “Nikolajs Alunāns” (1959); vēsta Vijas Muškes atmiņas par Lūciju Ga- l “Dažādi vokālie žanri” (izglītojoša burtnīca, rūtu: “[Aspirantūras laikā Ļeņingradā] par 1959); l “Uvertīra” (izglītojoša burtnīca, 1959); manu mīļāko komponistu kļuva Bartoks. Es l “Jānis Zābers” (atmiņu krājums, sakārtotāja kopā viņu tā iemīlēju, ka gribēju savā mīlestībā ar Kārli Pamši, 1974); dalīties ar draugiem. Kad vasarās atbraucu l “Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija” mājās, vairākas reizes viesojos viesmīlīgajā (1985); l “Jāzeps Vītols” (1989); Garūtiņas vasarnīcā Vecāķos. Stāstīju vi- l “Nikolaja Alunāna raksti” (rokraksts); ņai, cik bezgala skaista ir Bartoka fūga no l “Latvijas konservatorijas vēsture” (rokraksts); Mūzikas stīgām, sitamiem un čelestai. Tei- l “Latviešu oriģinālopera 20.–30. gadi” (rokraksts); l “1990. gada dziesmusvētki” (rokraksts); cu Garūtiņai, lai viņa šo visskaistāko fūgu l lielāki raksti par Aleksandru Viļumani senioru, ietver savās polifonijas lekcijās. Garūtiņa Annu Ludiņu, latviešu operas priekšvēsturi, tikai klusi nosmaidīja par manu dedzību. krievu operu Latvijā, Alfrēda Kalniņa Nezinu, vai viņa manu vēlējumies piepildī- operdaiļradi, Arturu Frinbergu, Rihardu Vāgneru, Gundari Poni, dažām parādībām Latvijas ja, varbūt Rīgā nemaz nebija šī skaņdarba mūzikas dzīvē 17.–18. gadsimtā, Baltijas mūzikas partitūras. Bet par to gan viņa mani pasla- kultūru internacionālajiem aspektiem. vēja, ka tik daudz klausos koncertus. Pēdē- jos gados, kad mūs vairs nesaistīja skolotājas Sofiju Vēriņu no visām līdz šim aplūkota- un skolnieces attiecības, mēs ar L. Garūtu jām personībām (skat. arī MS 2020. gada kļuvām vēl tuvākas. Šad un tad uzskrēju pie vasaras laidienu) visgrūtāk satvert, sajust viņas izkratīt sirdi. Viņa bezgala priecājās, (iespējams, būtu jālasa vēl un vēl), tāpēc kad mani 1968. gadā beidzot uzņēma Kom- vārds Oļģertam Grāvītim, kurš žurnāla ponistu savienībā un pieņēma darbā Zināt- “Karogs” 1979. gada 9. burtnīcā raksta: ņu akadēmijā. Arī manu stāstījumu par mo- “Salacgrīvieti Sofiju Vēriņu (toreiz dzim- Vija Muške dernās mūzikas festivālu “Varšavas rudens”, tajā uzvārdā Lūsi) daudzie Jāz. Mediņa mū- kurp aizbraucu 1968. gada rudenī, L. Garūta zikas vidusskolas audzēkņi un pedagogi klausījās ar lielu interesi, kaut arī modernā pirmo reizi sastapa 1950. gada septembrī. vietām komponists katrai pultij pat uzticējis mūzika viņai nebija tuva. Viņai vispār ne- Tajās dienās klusajai, bet vērīgajai meitenei patstāvīgu līniju. Tā, piemēram, ļoti savda- patika vārds “moderns” attiecībā uz mūzi- apritēja divdesmit pirmā gadskārta. Bija bīgu iespaidu atstāj simfonijas pēdējā daļā – ku. Par mūsdienu mūziku mēs dažreiz arī pienācis laiks gan radu, gan draugu priek- fūgā izmantotais divu ritmu kontrapunkts padiskutējām. Te tomēr bija manāms, ka šā aizstāvēt savu sen briedušo pārliecību, (uz viena toņa), kas dalīts pa atsevišķām mēs esam dažādu paaudžu cilvēki. Es jau ka mūzika ir dzīves lielākais aicinājums... .. pultīm. Simfonijas fināla fūga attīstās seviš- biju kļuvusi par avangarda mūzikas atzinē- Cieša ir topošās speciālistes pārliecība, ka ķi spraigi, ar nepārtrauktu kāpinājumu, sa- ju, bet L. Garūta centās izprast arī šo manu visvairāk darba roku gaida “baltajiem lau- sniedzot lielisku kulmināciju. .. Komponista metamorfozi. Toties vienā ziņā sapratāmies kumiem” pārpilnā latviešu mūzikas vēsture. daiļradē tas ir pirmais lielas formas darbs pilnīgi: abas nemīlējām estrādes mūziku.” Jēkaba Vītoliņa vadībā top diplomdarbs par simfoniskajā žanrā, un viņa mūzikas valoda Par tīri cilvēciskām Vija Muškes attiek- nepelnīti aizmirsto latviešu diriģentu, mūzi- ir mūsdienīga un oriģināla. Šāds skaņdarbs smēm ar pasauli vēl te noslēgumā divas rind- kas teorētiķi, kritiķi un komponistu Nikola- varēja rasties tikai mūsu gadsimta vidū, un kopas no preses. ju Alunānu. Rūpīgi veiktais jaunās pētnieces tajā nevaram saklausīt neviena 20. gadsimta “Literatūras un Mākslas” 1987. gada 27. darbs kļūst par viņas pirmo grāmatu – tā lielmeistara ietekmi.” februāra laidienā Vija Muške recenzē Haral- izdota tieši divdesmit gadus atpakaļ (divus Vijas Muškes iespaidu diapazonu un da Medņa 80 gadu jubilejas koncertu Ope- gadus pēc sekmīgi pabeigtās konservatori- zināšanu vērienu rāda noslēguma rindko- rā: “No apsveikumiem palicis atmiņā divu jas!). Latviešu mūzikas vēstures problēmām pa “Literatūras un Mākslas” 1968. gada 5. runātāju teiktais: viens, ka Haralds Mednis Sofija Vēriņa palikusi uzticīga līdz pat šim maija laidienā, kur Vija Muške visumā sa- esot no tiem reti sastopamiem mūsdienu brīdim. Kopš 1958. gada mēs jubilāri re- jūsmināti raksta par jaundibinātā Parīzes vīriešiem džentlmeņiem; kāds cits sacīja, ka dzam mūsu mūzikas augstskolas pasniedzē- orķestra (Orchestre de Paris, né 1967) trim viņā esot tomēr kaut kas no tā ar ragiem, ju pulkā. Docentei, mākslas zinātņu kandi- koncertiem Rīgā, kurus diriģēja Pols Parē nagiem un asti. To nu es nezinu, jo Haraldu dātei Sofijai Vēriņai pieder kapitāls pētījums (Paray) un Šarla Minša jaunais asistents Medni pazīstu jau no 1949. gada Dziesmu par latviešu operas mākslas priekšvēsturi,

MŪZIKAS SAULE 1/2020 67 MUZIKOLOGI

Rīgas sensenajām operizrāžu tradīcijām pie Vēriņiem. Aldis [selekcionārs Aldonis nav kaut kur pie rokas? Ar to jāsaprot Vi- (grāmata krievu valodā “Muzikālais teātris Vēriņš] un Sofija laikam pieder nedaudza- jas Briedes lieldarbs “Latviešu operteātris”, Latvijā un latviešu nacionālās operas dzim- jiem, kas zina, kā jādzīvo. Patika viņu māja, kas nāca klajā neilgi pirms autores aizieša- šana”, Ļeņingrada, 1973), vairākas brošūras, patika viņu bērni, viņu aizrautība ar puķēm, nas, un viņa taču vēl paspēja to ieraudzīt plaši apcerējumi veltīti gan latviešu klasiķu, viņu kustīgums un uzņēmība un dēku nodrukātu. gan mūsdienu latviešu autoru operdaiļradei. kāre (brauciens uz Dzegužkalnu, salūtu Atvadu rindās almanahā “Latviešu Laiku pa laikam presē lasām Sofijas Vēriņas skatīties!).” mūzika” Oļģerts Grāvītis citstarp vēsta, lietpratīgās, vienmēr smalkjūtīgās operiz- Atvadoties no Sofijas Vēriņas, Kompo- ka darbdienu Vija Briede sākusi ar skrē- rāžu recenzijas, priecājamies par viņas pub- nistu savienības vārdā šāds teksts “Literatū- jienu stadionā, kas blakus dzīvesvietai, licistisko degsmi, propagandējot republikas ras un Mākslas” 1994. gada 1. jūlija laidienā un turpinājusi “ar vismaz stundu ilgiem un Vissavienības žurnālos, almanahos, tāpat (Oļģerts Grāvītis?): “Ļaunajam liktenim klaviervingrinājumiem”. arī radio un televīzijas raidījumos padomju labpaticies atņemt Latvijas muzikālajai Interesanti, ka pilnīgi pretēji tam, kāds mūzikas kultūras jaunākos sasniegumus. sabiedrībai plaši pazīstamu latviešu oper- iespaids par Viju Briedi nez no kurienes ir mākslas pētnieci tieši Baņutas dienā [15. jaunākas paaudzes profesionāļiem, Grā- jūnijā]… Bet Alfrēda Kalniņa “Baņuta” bija vītis atvadtekstā saka: “Viņas kritiku lab- pamatu pamats J. Vītola Latvijas Mūzikas vēlīgo, smalkjūtīgo toni mums vienu otru akadēmijas docentes mākslas doktores So- reizi gribējās daudz asāku, prasīgāku. Viņas fijas Vēriņas zinātniskās darbības dāsnajam runu un rakstu valodu no jūsmas lidojuma mūžam. .. Vienu mācību gadu aizvadījusi vairāk piezemētu. [To saka Oļģerts Grāvī- par mūzikas literatūras pasniedzēju Alfr. tis!] Pētnieciski profesionālāku. Kaut pati Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, Sofija autore spītīgi turējās pie savas pārliecības: Vēriņa 1958. gada rudenī uzsāka darbu sava muzikologa darbi domāti plašai interesentu diplompētījuma zinātniskā vadītāja [Jēkaba saimei. Ne jau gardēžiem. Un kritiķa aicinā- Vītoliņa] toreiz pārzinātajā Latvijas Valsts jums – stimulēt māksliniekus, nevis ar ka- konservatorijas Mūzikas vēstures katedrā, tegorisko pretenziju maksimālisma “bozi” kur viņa nepārtraukti strādāja līdz pat aiz- nosist.” iešanai pensijā 1990. gada pavasarī. Kaut arī Tikai viena epizode – Vijas Briedes re- lasīto mūzikas vēstures ciklu amplitūda bija cenzija par Marģera Zariņa “Sapni vasaras samērā plaša, sirdij vistuvākās viņai tomēr naktī” bezmaz paša autora stilā (“Literatūra bija latviešu kultūras norises. Opera, latvie- un Māksla” 1986. gada 12. decembrī). šu balets, izcilākie opermākslinieki, mūsu “…Es esmu vērsis, jā – vērsis savu uz- nacionālās operas žanra izveidošanās ceļi. manību uz līdzīgu sižetu,” lasu programmā Par visu to 1970. gadā Ļeņingradas kon- Marģera Zariņa filozofiskos apsvērumus servatorijā spoži tika aizstāvēta disertācija. reizē ar atzīšanos, ka Šekspīra “Sapnis vasa- Daudzo publikāciju, TV un radio pārraižu ras naktī” viņu valdzinājis kopš bērnības: ar klāstā izcēlās arī Sofijas Vēriņas interese savu fantastikas un realitātes, laikmetu un par Latvijas konservatorijas vēsturi. No stilu jaukšanas prieku... Šis prieks gan no- šejienes arī viņas pēdējā grāmata “Jāzeps baudāms ne katram. Tikai zināšanu un asa Vītols”. Baltezera gleznajā klusumā, kopā ar prāta īpašnieks tā īsteni spēs aptvert kas, bērniem un mīļu mazbērnu pulciņu mūsu kāpēc un kā ir sajaukts. Lai nu kā, bet tālāk sirsnīgā kolēģe vadīja sava atlikušā mūža rakstīts, ka savu spēju un talanta robežās cēlienu radoši pacilātā, saulainā noskaņo- Marģeris Zariņš radījis pats savu “Sapni va- Sofija Vēriņa jumā. Uz rakstāmgalda atstāti materiāli saras naktī”. Tas, zināms, notiek mūsdienās Latvijas konservatorijas vēsturei, Nikola- Latvijas laukos – Reiņdievēnu, Kalndievē- Taču visvairāk docentes balsi dzird konser- ja Alunāna muzikāli publicistisko rakstu nu un Mazdievēnu mājās –, un tajā piedalās vatorijas studenti. Viņa vada latviešu mūzi- izlasei…” gan Rīgas kinovīri, gan lauku ļaudis un viņu kas vēstures speciālo kursu, strādā mūzikas Meklēšanas un lasīšanas vaina. apkārtnes nostāstos saglabātie dievēni, lau- kritikas, lektorprakses, arhīvu prakses un mas, spīganas, kas patiesībā nav nekas cits dažādos citos semināros, sagatavo jaunos VIJA BRIEDE kā fantastiskos simbolos ietverti darba un 1934–1987 diplomandus – mūsdienu mūzikas vēstur- Darbi (latviešu valodā): dzīves tikumi... niekus. Lai ātrāk top mākslas zinātņu dok- l “Elfrīda Pakule” (1970); “Un netikumi,” pustumsā sev tuvu pie tora disertācija! Lai bagātīgs ir turpmāko l “Latviešu opera (līdz 1940. gadam)” (1975); auss izdzirdu čukstus no aizmugures krēs- rakstu un grāmatu klāsts!” l “Mūža skanīgie reģistri” (par Nikolaju Vanadziņu, la puses, kas tikko vēl bija tukšs. “Jā, ticiet 1977); Žurnāla “Zvaigzne” 1981. gada 24. burt- l “Jaunās balsis” (apraksti par jaunajiem operas man, ja Zariņš būtu man uzrakstījis ma- nīcā diriģents Jānis Kaijaks sarunā ar Ar- solistiem, 1981); nis cerēto lomu, izrādei būtu cita jēga un noldu Auziņu paslavē Sofiju Vēriņu: “No l “Jānis Dūmiņš” (1983); saturs.” l “Ceļš uz operas karaļtroni” (par Aleksandru mūziķiem prasa profesionālismu. Citādi Daškovu, 1985); “Kādu lomu?” paraugos atpakaļ un tik nemaz nevar būt. Bet to pašu mēs drīkstam l “Latviešu operteātris” (1987); tikko saskatu izsmējīgu seju iesarkanu prasīt arī no kritiķiem. Esmu pateicīgs Vijai l burtnīcas par Oļģerta Grāvīša un Marģera Zariņa matu ērkulī. Briedei un Sofijai Vēriņai, ka viņas raksta mūziku; “Kādu? Preses dievu. Iznāk, ka lugā vi- l raksti “Latviešu mūzikā” un presē. par muzikālajiem teātriem. Pārējie recen- siem ir atrasta vieta kino, teātrim, televīzijai zenti ir vai nu tīrie mūziķi, vai atkal tādi, Ir mīts, ka Vija Briede [neilgu brīdi Brie- un radio, vienīgi presei nē.” kuri pārzina tikai dramatisko mākslu. Ap- de-Bulavinova] raksta sausi un neintere- “Ak, jā,” nu es atceros tādu kā Preses vienot izdodas visai reti.” santi. Tajā pašā laikā – ikreiz, kad nepiecie- namā vai kur citur manītu tipu. Jaušu, ka Dramaturgs Gunārs Priede žurnāla “Ka- šamas ziņas par to, kas noticis Opernamā, pirmizrāde būs nemierīga, jo neievērotais rogs” 1988. gada 4. laidienā: “Ļoti patika atskan jautājums kolēģim – vai tev Briede talants tik lēti nenomierināsies.

68 MŪZIKAS SAULE 1/2020 “Liniņš Dailē šito gabalu nepaņēma, jūs Pēc tam, jau strādājot par zinātnisko zināt?” līdzstrādnieci A. Upīša Valodas un litera- “Jā, autors to neslēpj. Varbūt arī labāk – tūras institūtā (no 1969. gada līdz mūža var atļauties vairāk mūzikas, orķestri, bale- beigām). Vija Briede uzraksta grāmatu par tu. Atgriešanos Dailē viņš vēl paspēs – pēc latviešu operām un to uzvedumiem līdz Operetes.” 1940. gadam (“Latviešu opera”. R., 1975.). “Operete sākuma ar negribēja. Krusto- .. Šī viņas darbības līnija padziļinās plašā jums, mistrojums, farss!” zinātniskā monogrāfijā par opermākslas “Īsti “zariņiska” groteska. Nebija piemē- attīstību Latvijā no 1919. gada līdz mūsu rota režisora, bet laimīgi atradās: Romāns dienām (“Latviešu operteātris”. R., 1987.). Grabovskis dabūja cietu riekstu.” Līdzās tam Vija Briede ar aizrautību “Viņš to pārkoda, bet aktieri? Ne jau nu portretējusi atsevišķas mūziķu personības, visi...” tapušas un izdotas monogrāfijas par Elfrīdu leskanas orķestris. Jānis Kaijaks ar val- Pakuli, Nikolaju Vanadziņu, Jāni Dūmiņu, donīgu žestu ritina Zariņa dzīvīgos ritmus, Aleksandru Daškovu, kā arī aprakstu grā- kuros nav grūti pazīt “Litenieti”. Tad kolho- mata par mūsu operskatuves septiņdes- za cūkkopes dzied ansamblī: “Nav grūt, nav mito gadu debitantiem (“Jaunās balsis”. R., grūt par kinozvaigzni kļūt!” 1981.). “Cik grūt! Cik grūt par ķēkšu Rīgā būt,” Tā, dalot uzmanību starp pagātni un ak- dzirdu čukstošus smieklus no aizmugures. tualitātēm, pakāpeniski aptverts visai plašs “Vecmāmiņu ziņģe un mūsdienu jaunuves? mūzikas – un visupirms muzikālā teātra – Nu, piedodiet!” parādību un problēmu loks. Tas darīts sav- “Visas tur nav jaunas – vecākās varētu arī dabīgi, ar personības klātbūtni. dziedāt, kad izšķiras tāds jautājums – tagad Gan latviešu opermākslas pagātnē, gan vai nekad,” atbildu, taču jūtu, ka oponents ir Vija Briede tagadnes un nākotnes iespējās Vija Brie- sagatavojies un ne bez argumentiem.” de jūsmīgi saredzēja daudz, daudz vairāk, Interese par teātri Vijai Briedei – no bēr- “Rīgas Balss” laidienā zīmē jubilāres por- nekā to redz caurmēra skatījums, un viss nības. 1984. gada 2. oktobra “Cīņas” laidienā tretu: “Neesmu pamanījis, ka Vija Briede viņas rakstītais ir it kā pilns gaidu un cerību publicēts Vijas Briedes agru dienu atmiņ- steigtos pa galvu pa kaklu. Viņai vienmēr uz šo iespēju atklāšanos – uz brīnumu, kas stāsts. Kurš vairs tagad pateiks, vai izteikti iznāk laika parunāties. Tikai nekad uz pļā- mākslas tapšanas cīņu varētu vērst harmo- kreisā ievirze ir ģimenes tradīcija, pašas pār- pāšanas rēķina. Viņa ir viena no tām kri- nijā un daiļumā. Šī īpašība piesātināja viņas liecība vai pusizsāpētu pārdzīvojumu meta- tiķēm, kura ne tikai spēj daudz ko sniegt rakstīto ar lielu labvēlīgu ieinteresētību un foriska slēpšana politiski pareizā maskā. rakstveidā, mutvārdos radio un televīzijā, noteica arī kritiku toni. “Nevajadzīgus pārdzīvojumus izraisī- bet arī taktiski ieklausīties, bagātināties sa- Viņa aizstāvēja pārliecību, ka kritikas ja vectēva māsas uzdāvinātais ziemsvētku skarsmē ar citiem.” autoritāte un iedarbīgums pamatojas dziesmu krājums ar skumji noliektajām Piemiņas rindās nedēļrakstā “Literatūra mākslas tapšanas reālo apstākļu detalizētā eņģeļu un madonnu galvām krāsainajos un Māksla” (1987. gada 24. aprīlī) Arnolds pazīšanā un ievērošanā, Operas un Ope- attēlos. Kur nu vēl garīgās dziesmas, kas, Klotiņš raksta: retes teātra mēģinājumos un izrādēs tika svētdienās, uzgriežot radio, savā žēlīgumā “Mūziķu saime ir ļoti sāpīgi skarta, zau- pavadītas neskaitāmas stundas, iegūta reti dažkārt izpletās pār visu mūsu nelielo dzī- dējumu izjūt arī plašas mūzikas interesentu sastopama erudīcija šo izpildītājmākslas vokli! Zinādama manu jūtīgumu un nemī- aprindas. Negaidīti, pusmūžā pēc īsas, grū- nozaru jautājumos. lēdama “baznīcu gaudas”, māmiņa aparātu tas slimības no dzīves šķīrusies Vija Brie- Esam zaudējuši vērīgu un ārkārtīgi ražī- steigšus apklusināja. de – pazīstama mūzikas grāmatu, apceru, gu mūsu muzikālo teātru darbības apcerē- Viņai, mūžam dzīvespriecīgajai, pašas muzikālu raidījumu autore, redzama latvie- tāju, kuras rakstītais vārds, neraugoties uz darinātajos tērpos elegantajai un šarman- šu operas pētniece, darbīga mūzikas kritiķe zinātniskās un sabiedriskās darbības inten- tajai, pieķēros kā gaismas avotam – ar visu un popularizētāja. sitāti, vismaz beidzamajos desmit gados, sirdi un dvēseli. Nekad viņa nežēlināja, kaut Divdesmit piecos gados, kas viņai bija bija k|uvis par periodiskās preses regulāru, arī bija pārdzīvojusi skarbu bērnību. Tas lemti pēc J. Vītola Latvijas Valsts konser- gandrīz ikdienas parādību. gluži vienkārši nebija viņas dabā. Caur un vatorijas absolvēšanas (1962.), padarīts Vija Briede bija sabiedrības cilvēks. cauri citas pasaules cilvēks, viņa ar visu savu daudz. Jau studiju laikā, strādādama par Draudzīguma un simpātiju iezīmēta būtību dzīvoja Dailes teātrī, kur līdz manai Latvijas radio mūzikas raidījumu redakto- mākslas |aužu savstarpējā satiksme, grūtī- piedzimšanai bija apdāvināta studiste. ri, kā arī savā diplomdarbā viņa ceļ gaismā bu un kļūmju atklāta pārrunāšana nepie- Kopš sevi atceros iekļuvu pastāvīgajos nepelnīti piemirstas latviešu opermūzikas spiestības atmosfērā – arī to viņa izjuta skatītājos. Zināms, ka no izrādēm maz ko lappuses. kā mākslas dzīves harmoniskas attīstības sapratu, bet elpu allaž aizrāva priekška- Sešdesmitajos gados šis mērķis – atdzī- faktoru. Ar viņu bija viegli runāt, tāpēc ra vēršanās bridis, kas solīja brīnumu un, vināt, atdot sabiedrībai sen neuzvestās Jāņa muzikālo teātru ļaudis viņai bieži uzticēja fantastiskās gaismās tītu, to parasti arī at- Mediņa, Jāzepa Mediņa, Jāņa Kalniņa ope- savas dzīves un darba atziņas, un apceres nesa. Un vēl – mūzika. Muzikālās izrādes ras kaut daļēji realizējas viņas vadītajā Lat- par tiem ir faktoloģiski bagātas, saistoši uz- mums kļuva īsts sajūsmas avots! No rītiem, vijas televīzijas raidījumu ciklā. Tas ir sav- rakstītas. .. pa māju rosoties, dziedājām dziesmas no laicīgs, taču nacionālā mākslas mantojuma Mums paliek viņas darbīguma, lietpratī- izrādēm, atdarinot aktieru žestus. Tad allaž aktualizēšanai maz labvēlīgā laikā veikts, bas un labvēlīgās cilvēkattieksmes paraugs, bijām pāri ikdienai, kaut atradāmies tajā ar liela entuziasma diktēts solis – mūsu oper- bet šodienas mūzikas dzīvei un vēsturei – visām tās rūpēm. (Šāds stāvoklis man liekas klasikas daudz pilnīgākas atzīšanas aicinā- uzrakstītais, pateiktais, paveiktais.” ideāls joprojām). Un žēluma siena atkāpās.” jums, uz ko mūzikas dzīves prakse, blakus Interesanti, kas noticis ar Vijas Briedes Vijas Briedes pusgadsimta jubilejai par minot, vēl joprojām nav diemžēl pienācīgi dzejoļu krājumu, kas teju bijis gatavs iespē- godu Ģirts Dzenītis 1984. gada 5. oktobra atbildējusi. jama pirmā krājuma veidolā?

MŪZIKAS SAULE 1/2020 69 MŪZIKA UN ŠAHS Mēs te cits citam MŪZIKA UN ŠAHS LATVIJĀ Dāvis Eņģelis zaudējam

– Teikšu atklāti, šī saruna mani “uzlādēja”. Paldies! nezināju, ka Strautiņš ir korespondencšaha lielmeistars (latviski arī – Un ko tad vēl vairāk vajag? mēdz teikt – virsmeistars), pasaules kausa finālists, problēmists un noslēdzošā domu apmaiņa Jura Brežģa un viens no izcilākajiem latviešu gambīta speciālistiem. Boļeslava Voļaka sarunā avīzē “Sports” Gambīta teorijas grāmatās publicētas 47 Strautiņa spēles, un, iespējams, Strautiņš ir vienīgais latviešu mūziķis, kura vārdā no- Spēlē atspoguļojas katra cilvēka raksturs. saukta atklātnes variācija. To sasniedz melnie latviešu gambīta Viens ir piesardzīgs, viens ir avantūrists. trešajā gājienā, pēc 1. e4 e5 2. Nf3 f5 3. Bc4 spēlējot 3. … b5! Strautiņa variācija. Arnis Zandmanis Pirmoreiz pielietojot šo iero- Latviešu mūzika un šahs, tas ir nopietns ci spēlē, Strautiņš sakāvis kādu dr. A. Gravu 16 gājienos. Toreiz pasākums. Sākot ar Melngaili, beidzot ar Andreju busiņā, lieki teikt, arī es nejau- Osokinu, kurš Dārziņskolas agrajos gados ilgi dāju izrādīt kaut cik cieņpilnu nevarēja izšķirties – turpināt šahu vai klavieres. pretestību. Ar Vilni Strautiņu Tas ir mēģinājums emocionālo un intelektuālo pēc tam vairs nesanāca ne uz- spēlēt, ne aprunāties. Tāpat kaut kādā veidā savienot kopā. pārāk ilgi nevarēju saņemties Andris Vecumnieks uzzvanīt trombonistam, starp- tautiskajam korespondencšaha SICĪLIJA–SHĒVENINGENA–RĪGA meistaram Boļeslavam Voļa- Latviešu gambīts. Viļņa Strautiņa variācija Flautists Vilnis Strautiņš ticis līdz Korespondencšaha olimpiādes kam, lai parunātu par šaha no- pusfinālam. Ir 2003. gads. Vilnim melnās figūras, viņa pretinieks ir zīmību latviešu mūzikas vēsturē. Šie kungi tagad izspēlē partijas citā kāds A. G. Nagaradjane, 37 gadus vecs datorspeciālists no Indijas. saulē. Mūzikas akadēmijā vairs nav istabas, kur uz mirkli aizbēgt no Strautiņš izspēlē sicīliešu aizsardzību (to mēdz arī saukt vienkārši ikdienības un padzenāt cigarešu dūmus, kustinot šaha figūras. Kā par ‘sicīlieti’) un 39 gājienos melnie uzvar. Viļņa Strautiņa veiktā teiktu komponists Andris Vecumnieks, taujāts par iecienītajām at- spēles analīze rakstīta tēlaini skaistā, muzikālā valodā: “Negribējās klātnēm: “Pervij hod ja igraju e4, potom posmotrim* ”. pārbaudīt partnera zināšanas labi izpētītos Paulsena sistēmas vari- Bet kādreiz bija tāda istaba, kas, laikam ejot, mainīja atrašanās antos un tāpēc izšķīros par modulāciju un improvizāciju Shēvenin- vietu konservatorijas sienās. Istaba, kur griezās dūmi, kur varēja pa- genas melodijās .. Šāds plāns šad tad tiek spēlēts. Kā kompensāciju kārt cirvi, kur dažbrīd nevarēja saredzēt pretimstāvošo. Klausoties par sabojāto bandinieku frizūru melnie iegūst aktīvu spiedienu “b” atmiņu stāstos, iztēle uzbur ainu, ka līdzās šaha dēlīšiem un pulk- un “c” līnijās .. Balto galvenie aktieri ir iedzīti aizkulisēs, bet liekas, steņiem bija sarindoti arī pelnu trauki. Šķiet, ka dzīves laimīgākajos ka arī melno tornim ir jāatkāpjas. Taču …Be3!!!” brīžos ap šaha dēlīti izveidojas aura, kurā zūd robežas starp studen- Šaha analīžu valoda ir atsevišķas uzmanības vērta. Izdevumā tiem un pasniedzējiem, nojūk varas attiecības starp hierarhijām. “Šahs” 1977. gada decembra laidienā reportāža no Mihaila Čigo- Kādā koncertā Boļeslavs Voļaks spēlē trombona solopartiju, rina memoriālā turnīra: “Tigranam Petrosjanam “bezvējš” tā arī orķestri diriģē Leonīds Vīgners. Pirmajā mēģinājumā diriģents ir līdz turnīra beigām neļāva kuģot ar pilnām burām .. Sočos Mihails neiecietīgs pret visiem, kliedz gan uz orķestri, gan uz solistu. Pēc Tāls “pielēja eļļu” diskusiju ugunij.” Bet tālāk seko šaha valodai rak- mēģinājuma Voļaks un Vīgners uzspēlē dažas šaha partijas. Spē- sturīgais sintakses destilāts, kuru spējīga ģenerēt arī datorprogram- ku samēri atklājas nešaubīgi – Voļaks bez piepūles salauž Vīgnera ma: “Kļūda .. slikti .. iespējas abpusējas .. labāk .. melnie padevās.” aizsargpozīcijas un nomato karali vienos vārtos. Otrajā mēģināju- Sevišķi skaistu partijas analīzi atceros Boļeslava Voļaka sniegu- mā Vīgners paceļ balsi vairs tikai pret orķestri, pat iesaka vairāk mā. Man bija laimējies aiziet uz Kristapa Pētersona izcilās operas klausīties solistu. Tā Boļeslavs Voļaks iemantojis Vīgnera cieņu. “Mihails un Mihails spēlē šahu” vienu no pēdējām izrādēm. Atce- Vēl ilgi abi esot bijuši labi draugi. ros, ka notirpu līdz kaulam, vērojot un klausoties, ar kādu stāstnie- Piepīpētajā skolotāju istabā kā studenti savulaik ieklīda kompo- ka meistarību Voļaks videoierakstā analizē Tāla–Botviņņika spēli. nists Andris Vecumnieks un ērģelnieks Aivars Kalējs. Iespējams, Boļeslava Voļaka stāstā kā dzīva, uzmirdzējusi parādība bija sajū- visstiprākais šahists no istabas pastāvīgajiem viesiem bija polifo- tama Tāla ģenialitāte. Vēlos domāt, ka Voļaks to padarīja redzamu niķis Jānis Mediņš, kurš stabili spēlēja 1. sporta klases līmenī. Kad un taustāmu arī tiem klausītājiem, kas ar šahu ir uz jūs. Mūzikas un nonāca grūtībās, kļuva arvien sarkanāks kā tomāts, spēlējot nemī- scenogrāfijas ieskāvumā man tā bija operas emocionālā kulminācija. lēja runāt. Savukārt Moisejs (Maksis) Goldins vienmēr izteica ko- mentārus. Leonīdam Vīgneram Goldins deva figūras pa sitienam, CĒSIS–KOMUNISTISKĀS PARTIJAS BIROJS jo Vīgneram nepatika zaudēt. Viņš bija uzvarētāja tips. Savukārt Pēc kāda koncerta braucu mājup no Cēsīm busiņā mūziķu sabied- Jānis Mediņš esot bēdzis no savām lekcijām, lai varētu uzspēlēt. rībā. Aiz manis sēdēja Vilnis Strautiņš. Bikli uzaicināju viņu uz šaha To zinot, viņa studenti nostājušies katrs savā konservatorijas izejas partiju, sniedzot pretī telefonu ar figūrām kaujas gatavībā. Tobrīd durvju ailē, lai notvertu pasniedzēju un tiktu pie lekcijas. arhīva, Voļaka ģimenes Jānis Porietis Strautiņa un Boļeslava Viļņa – no Foto

70 MŪZIKAS SAULE 1/2020 prom, un nemelošu, ja divas trešdaļas no šī laika pavadīju tur. Problē- ma ir tāda, ka ne tikai es, bet arī virkne mācībspēku, kuriem tajā laikā vajadzēja noturēt tā saucamās kontaktstundas. Ļoti bieži tās notika biroja telpā, jo studenti saprata – ja vēlies sastapt savu pedagogu, jā- dodas uz turieni. Bet – cepuri nost! – bija arī tādi pedagogi, kas god- prātīgi savu stundu grafiku ievēroja. Kad pirmo reizi iegāju tajā telpā un jautāju, kas te notiek, mans harmonijas profesors Moisejs Goldins teica – ziniet, biedri Ve- cumniek, mēs te cits citam zaudējam. Tur valdīja azarts un atbrīvotības sajūta. Paradoksālā kārtā tā bija viena no vietām (un vienlaikus partijas birojs), kur katrs varēja skaid- ri un godīgi pateikt, ko viņš domā. Kā Šostakovičs teica – es eju uz futbola stadionu, tur varu visus nolamāt un pateikt, ko domāju, jo tā ir vienīgā vieta, kur mani nenoklausās. Neteikšu, ka akadēmijā Andris Vecumnieks un Arnis Zandmanis kāds kaut ko noklausījās, bet katrā ziņā tajā telpā bija ļoti atbrīvota gaisotne. Viens no kaislīgākajiem šahistiem bija Jevgeņijs Popovs, Kāpēc Mūzikas akadēmijā pārtrūka aizrautība ar šahu? Aivars viņš pasniedza fakultatīvo klarneti, mūzikas skolotājiem tas bija ob- Kalējs saka – nomainījās rektori. Kokara laikā vēl gāja jautri. Karl- ligātais instruments. Līdz ar to viņš tur uzturējās visu laiku, jo bija sona laikā spēlēšana aprāvās. Neviens vairs nepīpēja pedagogu ista- pilnīgi skaidrs, ka nevienu šī fakultatīvā lieta neinteresē.” bā, kur varēja atpūsties no padomju dzīvesveida. Arnis Zandmanis saka – ir vajadzīga telpa. Kur tagad senāta zāle, reiz bija pedagogu TAŠKENTA–RĪGA istaba. Tagad nav iedomājams – paverot durvis, bija jāskatās caur 1909. gadā Wiener Schachzeitung raksta par turnīru Taškentas mākoni, visi smēķēja. Andris Vecumnieks saka – vieta, vide, gai- šaha klubā, kur pirmo vietu izcīnījis Emilis Melngailis, uzvarot vi- sotne nosaka daudz vairāk nekā process. Lai gan te process bija sās 26 spēlēs. No mūzikas profesionāļiem Melngailis ir stabila pir- svarīgāks par rezultātu, kas daudziem bija vienaldzīgs. mā figūra latviešu šahā, pirmās jeb A kategorijas spēlētājs. Latvijas Vīgners atnāk, kādreiz viņš pats spēlē, tad apsēžas, skatās kā citi šaha enciklopēdijā par aizrautīgu spēlētāju atzīts arī komponists spēlē, drusciņ aizsnaužas un tad saka – esmu izgulējies, var iet tā- Jēkabs Poruks. lāk. Galvenie bija Moisejs Goldins, Jānis Mediņš, pianists Māris Viena no Melngaiļa virsotnēm – neizšķirts pret latviešu meis- Švinka. Arī vācu valodas pedagogs Ruve Šmits, Aleksejs Andabur- taru, vienu no sava laika labākajiem latviešu šahistiem Frici Apše- skis, diriģents Viktors Brežņevs (vēlāk Vidmonts), no pianistiem nieku 1932. gadā Rīgas turnīrā. 15. gājienā Melngailis nepieņem spēlēja arī Igors Ivanovs. “Voļaks šad tad ienāca, bet es domāju, Apšenieka laidņa upuri, atdod bandinieku un vidusspēlē saglabā ka tās viņam likās bērnu spēlītes, viņš bija augstākā līmenī. Viņš noslēgtu centra pozīciju, kas dod iespēju pretuzbrukuma ma- nevīpsnāja, bet teica priekšā – vajag droši uzbrukt, ej ar bandinie- nevriem. Tīmeklī rodamas vairākas Melngaiļa spēles no šaha olim- kiem!” atceras Zandmanis. Arī Vilnis Strautiņš pedagogu istabā piādes Buenosairesā 1939. gadā, bet tāpat atrodami brīdinājumi, ka parādījies reti. dažas partijas no Ķemeru turnīra kļūdaini piedēvētas Emilim, kaut Tā kā spēlēja tikai un vienīgi “biedri kungi”, netrūka sulīgu un tās spēlēja komponista dēls Tenis Melngailis, kurš nešaubīgi un re- divdomīgu izteicienu, kas pavadīja šaha batālijas un īpašo gaisotni zultatīvi piedalījās Buenosairesas olimpiādē, vēlāk par pieredzēto vēl vairāk papildināja. Igora Ivanova divi teicieni bija: horošo stoit uzrakstīja skaistu sleju avīzē “Brīvā Zeme”. (“labi stāv”), ja kāda figūra ir pozicionāli nostiprināta, un otrs, kad Drošticams Emiļa spēļu saraksts apkopots vietnē chessgames. kaut ko neesi pamanījis: pozdno vinuto (“nepaspēji izvilkt”). com. Kāds šaha entuziasts tīmeklī atsaucas uz Andra Frīdes grāma- Aizrautīgs šahists bijis arī komponists, kontrabasists Artūrs tu “No izcilības līdz gulagam”, tā veltīta nepelnīti piemirstam lat- Grīnups. Aivars Kalējs stāsta: “Ar Grīnupu vienreiz aizrāvāmies, viešu šahistam Vladimiram Petrovam (Ķemeru turnīrā 1937. gadā konservatorijas dežurante mūs izmeta ārā, ar pēdējo vilcienu aiz- Petrovs izcīnīja dalītu pirmo vietu un bija priekšā Keresam, Aļe- braucām uz Dalbi un ar kafijas palīdzību turpinājām spēlēt viņa hinam, Bogoļubovam, Fainsam). “Šie latviešu pirmās kategorijas dzimtajās mājās visu nakti. No rīta paēdām viņa mātes gatavotās šahisti nebija nekāds joks, ka es saku. Visai sālīts kontingents Rīgā brokastis, un tad ar kuģīti uz Zaķusalu. Es beidzot atslēdzos, bet uz simultānspēli sagaidīja Aleksandru Aļehinu. Ceturtā pasaules Grīnups joprojām spara pilns priecājās par mūsu likteņupi.” čempiona rezultāts bija +9–15=16. Pēc tam Aļehins esot teicis – šī Dzidra Strautiņa atceras, ka pēc orķestra vai pūtēju kvinteta ir pirmā simultānspēle, kurā esmu ieguvis mazāk par pusi no iespē- koncertiem uz mājām nākušas mūziķu kompānijas, un pēckoncer- jamajiem punktiem. Rīgas spēlētāji pelnījuši atzinību.” tu vakaros neiztrūkstošs bijis šahs. Pie Strautiņiem ciemojies arī komponists Pēteris Plakidis, bet viņam vairāk paticis runāties un kaut ko uzspēlēt pie klavierēm. Dārziņskolā īsu brīdi bija fizkultūras skolotājs Rudzītis. Izrādī- jās, arī šahists. Un, ja negribēji skriet vai rāpties, viņš šahu uzskatīja par pietiekamu sporta veidu. Andra Vecumnieka stāsts: “Tur, kur šobrīd ir zinātniski pētnie- ciskais centrs, atradās partijas birojs. Otrajā, trešajā kursā ar lielu interesi konstatēju, ka aizdomīgi bieži tur nāca un gāja vairāki aka- dēmijas mācībspēki. Izrādījās, tur notiek šaha batālijas. Vajag vi- zuālu fantāziju, lai iztēlotos lielu telpu, lielu četrstūri. Kā padomju laikos – viens galds ir telpas galā, un tad vēl milzīgs galds, kur visi sēž. Lūk, šis galds bija pilns ar personālijām un šaha dēlīšiem no astoņiem rītā līdz velnsviņzin cikiem vakarā. Tā kā mani trešajā kursā ievēlēja par akadēmijas komjaunatnes sekretāru, man vajadzēja uzmanīt jauniešu morālo stāju. Es uzturējos akadēmijā no deviņiem līdz vienpadsmitiem vakarā, kad visus dzina Emilis Melngailis spēlē šahu ar dēlu Teni Melngaili (iz avīzes “Atpūta”, 1930)

MŪZIKAS SAULE 1/2020 71 MŪZIKA UN ŠAHS

rakstu “Divu mūzu kalps” Sedvalds noslēdz ar vārdiem: “Ja jūs redzat pie šaha galdiņa Boļeslavu Voļaku, pavērojiet viņa spēli. Viņa aizrau- tība un temperaments, stratēģijas loģika un taktiskā asprātība sniegs jums gandarījumu tāpat kā lieliski izpildīts skaņdarbs.”” OPERA–ŠIROVA GALDIŅŠ Ir saulains rīts. Operas parkā sēžu uz soliņa ar pianistu Arni Zand- mani. Runājam par šahu, un sarunas beigās pierunāju uz vienu partiju. Atklātnē izspēlēju sicīlieti, Svešņikova variāciju. Vidusspēlē Zandmanis pamazām uzlabo savu pozīciju, aktivizējot balto dāmu karaļa flangā un nekļūdīgi manevrējot. Melno karalim piezogas arī tornis, un uzbrukuma karstumā es aizmirstu, ka viena no manām figūrām piesieta karalim. Cieņpilni padodos. “Biju tikko sācis strādāt, Imants Kokars nebija vēl rektors. Gido Boļeslavs Voļaks un Vilnis Strautiņš spēlēja šahu. Imants nespēlēja. Ar Gido mēs bieži spēlējām. Kārtējo reizi ir brīvs brītiņš, un es saku – iesim uzspēlēt šahu! Viņš saka – EITERPE–KAĪSA es neesmu Gido. Toreiz es vēl nevarēju viņus atšķirt. Avīzes “Sports” 1996. gada 30. aprīļa laidienā lasāms virsraksts “Vai Ar Pēteri Plakidi mums bija turnīrs. Liekas, mācījāmies Dārzi- Latvija iekļūs Eiropas elitē?…” “Jau ziņojām, ka mūsu korespondenc- ņos. Vasarā bija šaha mačs. Bet viņš spēlēja un kaut kur aizpeldēja. šahistu sešnieks pirms termiņa nodrošinājis vietu olimpiskajā fi- Viņam jāizdara gājiens, un es skatos – vai viņš domā par gājienu, nālturnīrā. .. Četrās partijās trīs uzvaras izcīnījis Boļeslavs Voļaks.” nē, viņš ir kaut kur citur. Mēs bijām tuvi draugi, viņš vasarā dzīvoja Saglabājies arī šāds dokuments: “Finālā piedalīsies 3 uzvarētāji .. Ikšķilē, tad vai nu es pie viņa aizbraucu, vai viņš pie manis uz Pum- Apsveicam ar uzvaru! Viņiem un B. Voļakam 11.5 punktu. .. Diem- puriem. Lai būtu ko darīt. žēl finālā spēlēs tikai Krievijas pilsoņi sakarā ar ļoti dārgajām pasta Ar Māri Villerušu daudz spēlējām, viņš arī labi spēlēja. Tad kon- pakalpojumu izmaksām.” servatorijā bija Tāla simultānspēle. Pirms tam Villerušs man saka – Voļaks vēlāk par šo notikumu stāsta: “Pirms vairākiem gadiem nu kad tik es neizspēlētu kādu muļķīgu gājienu, tas jau skaidrs, ka tika izsludināta Krievijas kausa izcīņa vairākos posmos, kas noslēg- tos 1995. gadā par godu uzvarai pār vācu fašistiem. .. Otrajā posmā man bija 11.5 punkti no 12, līdz ar to vieta finālā. Bet – saņemu siltu atvainošanās vēstulīti, ka finālā varēšot spēlēt tikai Krievijas pilsoņi… Un es jau viena turnīriņa dēļ neiešu pilsonību mainīt.” Starptautiskais meistars korespondencšahā Jānis Vitomskis raks- ta avīzē “Sports”: “Latvijas sporta sabiedrība jau pieradusi pie ko- respondencšahistu aktīvās piedalīšanās visdažādāko līmeņu starp- tautiskajās sacensībās. .. Pēc gadu ilgām cīņām Latvijas komandas kontā seši punkti no 12. Uz ierasto panākumu fona – gaužām pie- ticīgi .. Pagaidām salīdzinoši veiksmīgākais ir meistarkandidāts Bo- ļeslavs Voļaks. .. Partijā izspēlēts tik populārais Sicīliešu aizsardzības drakona variants. .. Voļaku pazīstam kā uzticīgu drakona piekritēju, tāpēc nav brīnums, ka, sastapies ar jauninājumu, viņš neapmulst, melno atbildes reakcija ir loģiska un atbilstoša varianta prasībām.” Boļeslavs Voļaks strādā operas orķestrī. Līdz trombonu iestājai “Pīķa dāmā” jāgaida pietiekami ilgi, lai aizskatuvē varētu uzspēlēt šahu. Rit spēle, bet tad no orķestra bedres atskan vētras skats – bez Pirmie no kreisās: Boļeslavs Voļaks un Māris Villerušs simultānspēlē pret Mihailu Tālu tromboniem, kas aizkavējušies šaha partijā. Laikrakstā “Šahs” 1977. gadā L. Sedvalds raksta: “Mūziķu aizstāve zaudēšu. Es saku – bet nu paklausies, tu spēlē šahu, lai tas Tāls Eiterpe un šaha dieviete Kaīsa acīm redzami strīdas… Pirms gadiem uzspēlē čellu tā kā tu spēlē, ko tu uztraucies, tu tak neesi savā spe- sešiem šaha klubā Rīgā parādījās slaids tumšmatis puisis un lūdza cialitātē. Jā, viņš saka, bet Tāls jau nelien čella spēlē sacensties ar viņu ieskaitīt III klases turnīrā. Vieglums, ar kādu viņš pieveica savus mani. Bet es pie viņa lienu. pretiniekus, drīz pārliecināja, ka III klase ne tik daudz izsaka viņa Bija Latvijas čempionāts komandu sacensībās. Aleksejs Anda- spēles stiprumu, cik liecina par nenokārtotām “attiecībām” ar klasi- burskis, laikam meistarkandidāts, bija komandas kapteinis, viņš fikācijas komisiju. Un tiešām pēc diviem mēnešiem Boļeslavs Voļaks man saka – nāc pie ceturtā galdiņa, saku – es taču zaudēšu. Viņš (tā sauca šo puisi) jau bija izpildījis I klases normu. Meistarkandidāta saka – bet tik un tā, ja nebūs neviens, būs nulle. Tagad vismaz cil- nosaukumu gan izdodas noformēt pēc pāris gadiem, taču B. Voļaks vēks būs. Tā es pie tā ceturtā galdiņa sēdēju. Spēlējām pret bērnu ar savu spēles temperamentu, nerimtīgu tieksmi pēc iniciatīvas, sporta skolu. Tie taču būtībā ir profesionāļi, tāpat kā mūzikā bērni skaistiem taktiskiem risinājumiem un labu ātrspēles prasmi jau ir no Dārziņskolas. Tie ir labākie. Pie pirmā galdiņa toreiz bija Jānis piesaistījis uzmanību. .. Pagājušā gada decembrī jaunais mūziķis Mediņš. Pretī viņam paredzēts kāds knariņš. Un viņš neatnāk laikā. sniedza solokoncertu Filharmonijas kamermūzikas zālē kopā ar Pulkstenis tiek iedarbināts, paiet pusstunda, nav. Ja neatnāk, tad savu kolēģi Vilni Strautiņu .. Šajā sakarā draugi jokoja, ka Filharmo- ieskaita zaudētu. Pēdējā mirklī atskrien, varbūt gadi desmit, mēs nija aizmirsusi iespiest afišās, ka šim koncertam būs 3. daļa, kurā visi berzējam rokas, jau tā viņam laiks palicis ap 10 minūtēm uz abi solisti sniegs simultānspēles seansu klausītājiem. .. Šī daudzpu- partiju. Mūsu Mediņš pretī, punkts būs rokā. Un viņš – kā jau sīgā mūziķa darbība šķiet ir tas iemesls, kāpēc meistarkandidāts bērns – džin, džin un vinnē to partiju. Mediņš šokā. Izrādījās, B. Voļaks pēdējos gados daudz retāk piedalās šaha turnīros. Taču ka tas bija ne vairāk ne mazāk pats Aleksejs Širovs, kuru tolaik gan mēģinājumu starpbrīžos, gan tad, kad jāaizstāv komandas in- neviens nezināja. Pasaules rangā savulaik otrais. Toreiz partijā tereses, viņu var redzēt pie 64 lauciņu galdiņa. .. dzirdu Kaīsas pār- ar Mediņu viņam bija 10 gadi, bet vienalga tas bija iespaidīgi. metumu sarunu biedrei: “Tu man atņēmi lielmeistaru!”.” Šo rakstu Mediņš gandrīz vai nokaunējās, ka zaudēja, bet tas bija zaudēts

72 MŪZIKAS SAULE 1/2020 Vilnis Strautiņš Boļeslavs Voļaks

Viļņa Strautiņa medaļa. Starptautiskais korespondencšaha lielmeistars Boļeslava Voļaka medaļa. Starptautiskais korespondencšaha meistars vienam no pasaules spēcīgākajiem šahistiem. Pēc tam varēja ar Dc2+!! 2. T:c2 Zb3+!! Baltie padevās, jo visi varianti ved pie mata. to lepoties.” Gluži kā Morfija** laikos!” Nāk prātā lielmeistara Aleksandra Griščuka etīde: reiz viņš atra- Juris Brežģis avīzē “Sports” intervē Boļeslavu Voļaku. “Es jūs pir- dies spēles galotnē ar lielu neizšķirta varbūtību. Par katru gājienu moreiz redzēju, kad kopā ar Vilni Strautiņu spēlējāt koncertā. Viņš spēlētājs iegūst 30 sekunžu kompensāciju. Griščukam uz pulkste- svilpoja savu flautu, jūs stumdījāt spožu bazūni. .. Šahs un mūzika. ņa atlikušas 3 minūtes, bet viņš spriež, ka spēlē ar zemāka reitinga Cik atšķirīgas jomas! Kā atrodat tur kaut ko kopīgu? – Tur nekā pretinieku viņa pozīcija nav sevišķi riskanta, un nolemj, ka labprāt mehāniski kopīga nav. Ja nu vienīgi tas, ka es, tāpat kā Tāls, uzskatu, uzsmēķētu. Viņš ātri izdara vēl divus gājienus, uz pulksteņa sakrājas ka šahs pirmām kārtām ir māksla un tikai pēc tam sports vai zināt- 4 minūtes, un viņš iziet uzpīpēt. Griščuka pretinieku šāds gājiens ne. Vieno kaut kas cits. Labi padarīta darba gandarījums. Man tas ir nošokē, un viņš ar krietni lielāku laika rezervi pāris gājienos iespē- vienlīdz spēcīgs tad, kad izdevies ar īstu izjūtu nospēlēt Šūberta Ave lējas daudz sliktākā pozīcijā. Beigās Griščuks šo partiju uzvarēja.” Maria vai arī vinnēt skaistu šaha partiju. Cilvēkam vajadzīgs spēcīgs gars. Kamēr tāds ir, tikmēr tu esi. Tas ir personības pamatojums.” BERLĪNE–LATVIJA 1974. gadā Berlīnē izdotā grāmata Schönheit der Kombination Raksta autors pateicas Laumai Visendorfai, Dzidrai Strautiņai, (“Kombināciju skaistums”) ir tikai viens no vairākiem avotiem, kur Andrim Vecumniekam, Arnim Zandmanim un Aivaram Kalējam citēta [Herberta] Drīksnas–Strautiņa 1968. gada spēle, kurā melnie par palīdzību raksta tapšanā panāk matu trīs gājienos ar skaistu dāmas upuri. Vilnis Strautiņš * Pirmajā gājienā es spēlēju e4, tad jau redzēs, ko tālāk. esot sevišķi lepojies ar šo publikāciju. Kombinācijas atrisinājums ** Pols Morfijs (1837–1884) bija savā laikā nepārspēts šahists, neoficiālais Strautiņa krāšņajam finālam komentēts šādi: “Spēle augstajā stilā! otrais pasaules čempions, brīnumbērns, kurš saberza pelnos spēcīgākos Vispirms tornis d2 tiek novirzīts ar brīnišķīgu dāmas upuri, tad d4 spēles meistarus un beidza šahista karjeru 22 gadu vecumā; modernā zirgs (“miera traucētājs”), pienākuma vadīts, pavirzās nostāk: 1. … šaha priekšvēstnesis, uzbrūkoša un romantiska stila spēlētājs

MŪZIKAS SAULE 1/2020 73 CD: KLASIKA JURIS GRIŅEVIČS, MŪZIKAS VĒSTURNIEKS

Izdots viens no beidzamajiem lielā latviešu diriģenta Marisa Jansona koncertiem ar viņa vadīto lielisko Bavārijas Radio orķestri tā apgādā, kā tas mūsu dienās bieži izplatīts. Svarīgi, ka šajā mākslas notikumā piedalījās divi latvieši – bez maes- tro arī ērģelniece Iveta Apkalna. Bavārieši muzicē īsteni amerikāniskā ritmiskā precizitātē, kas lieliski atbilst šo skaņdarbu būtībai. Kā parasti M. Jansona lasījums pārliecina ar sevišķi skaidru, loģisku formas izjūtu. K. Sensānss savu labāko Trešo simfoniju nosaucis par “Ērģeļu simfoniju”, kas nedaudz mulsina konfrontācijā ar pašu mūziku. Ērģelēm te nav koncertējošas funkcijas un to loma ir tīri koloristiska, vairāk izpaužoties tieši finālā, kur pārsteidz, piem., ērģeļu un klavieru dueta tem- brālais apvienojums. Nesaprotami, kāpēc Sensānss, kuru līdzās Frankam uzskatīja par sava laika dižāko franču ērģelnieku, savu instrumentu traktējis tik pieticīgi. (Atgādināšu, kad Parīzes Sv. Madlēnas baznīcā uzstādīja jaunās lieliskās Cavaille-Coll ērģeles, titulārērģelnieks nospēlēja iesvētes dievkalpojumu, sniedza koncertu un... iesniedza atlūgumu, jo kāds labvēlis testamentā viņam novēlēja iespaidīgu naudas summu, lai viņš varētu pievērsties tieši kompozīcijai.) Ērģeļu partija simfonijā ir tāda, kurai nebūt nav nepieciešama I. Apkalnas sevišķā virtuozitāte. K. Sensānsa mūzikai piemīt tam laikam neraksturīgs racionālisms, īsteni klasicistiska formas skaidrība, ko mūziķi teicami atklāja, necenšoties, piem., piešķirt kādu romantisku jutekliskumu. Patiesu baudu sagādāja lieliskais ansamblis, ritmiskā precizitāte, kā arī neaizmirstami izteiksmīgas solofrāzes, SAINT-SAËNS: ORGAN piem., obojai. Mūsu ērģelniece savas lielās iespējas spilgti apliecināja F. Pulenka Koncertā (1938). No šī darba laikā, kad SYMPHONY & POULENC: padomijā eksistēja specfondi, kas bija pieejami vienīgi vienīgās partija izredzētajiem, idejas savai mūzikai smēlās nomen- ORGAN CONCERTO klatūras darbinieks Marģeris Zariņš. Koncerta plašajā diskogrāfijā šī interpretācija nenoliedzami pieder pie visspilgtākajām, IVETA APKALNA (ĒRĢELES), izceļoties ne tikai ar virtuozitāti, bet arī īstenu aizrautību, ko M. Jansona dzelžainais intelekts noturēja īsteni elegantā franču BAVĀRIJAS RADIO stilā. Mūziķiem izdevās nepārtrauktā dramaturģiskā virzībā apvienot visus septiņus mūzikas posmus. Līdz pilnīgai laimei SIMFONISKAIS ORĶESTRIS UN vēl trūka informācijas par ērģeļu firmu un specifikāciju, bet, acīmredzot, BR tā ir pirmā saskarsme ar ērģelēm. DIRIĢENTS MARISS JANSONS Ideja Atskaņojums Baudījums BR KLASSIK Angļu firmas Signum Records apgādā iznācis britu čellista Metjū Bārlija albums. “MS” slejās to novedusi mūsu Sinfonietta Rīga piedalīšanās, ko šoreiz, apvienojot ar čella solo, vadīja M. Bārlijs. Programma izveidota visai oriģināli – starp skaņdar- biem ir poētiski atbilstoši dzejas lasījumi, ko ieskaņojuši aktieri. Centrā ir viens no Tavenera dižākajiem instrumentālajiem opusiem. Šis visplašākais komponista instrumentālais darbs tapis pēc konvertēšanās... pareizticībā (brits un metodists!). Kaut arī te sakrālais saturs izpaužas vienīgi daļu nosaukumos, tas nepārprotami saistīts ar pareizticīgo teoloģiju un liturģi- ku. Stilistiskā piederība – minimālisms, kas Taveneru tuvina tādiem korifejiem kā Perts, Gureckis, Vasks. Tātad – ļoti plaša meditācija (ne bez Mesiāna netiešās ietekmes) – 46 minūtes ar absolūti dominējošiem lēniem tempiem, minora skaņkārtu. Te M. Bārlijs demonstrē tiešām perfektu lociņa tehniku, toņa izteiksmīgumu. Stilistiski līdzīga, bet daudz mazāka apjoma ir čellista aranžētā “Māte un bērns”. Bet visu programmu noslēdz Pandita Sultana Hāna skaņdarbs “Šķiršanās un gaidīšanas dziesma”, kas visai loģiski turpina Tavenera mūzikas ievirzi, bet ar austrumnieciskiem indiešu vaibstiem. Pretstatā iepriekšē- jām kompozīcijām te stīgu orķestra vietā ir tikai (>11 minūtēm) skanoša viena skaņa, par laimi ar dinamiskām gradācijām. Svaigumu šajā mūzikā ienes tablas skanējums ar ļoti bagātīgu ritmiku. Šo darbu klausoties, var iegrimt pašapcerē vai neiz- turīgākie... pasnaust. TAVENER: Ar “Sargājošo plīvuru” pirmoreiz iepazinos 90. gadu sākumā, un tas mani dziļi fascinēja. Šoreiz valdzinājums bija mazāks, THE PROTECTING VEIL jo M. Bārlijs, neraugoties uz daudzu izcilu kolēģu neveiksmēm, vienlaicīgi spēlējot solo un vadot orķestri (visai nesen to METJŪ BĀRLIJS (ČELLS) UN konstatēju ar Sinfonietta Rīga un britu vijolnieku), pārvērtējis savas spējas – tas nav Vivaldi! Apvienot neiespējami, it īpaši VALSTS KAMERORĶESTRIS epizodēs, kur čells muzicē kopā ar orķestri. Tur mūsu visu orķestrantu Ahilleja papēdis – ritmika – būtiski cieta, tāpēc manā SINFONIETTA RĪGA DŽONA uztverē ideāla statusu joprojām saglabā pirmatskaņotāji Stīvens Iserliss un maestro Roždestvenskis. Arī dramaturģiskā at- TAVENERA UN PANDITA tīstība tur viengabalaināka, nesadrumstalojoties epizodēs. Anotācijas redaktoram gan būtu jāstrādā rūpīgāk – plašs teksta SULTANA HĀNA MŪZIKĀ apjoms atkārtojas divas reizes. Arī angliski atdalītas rindkopas palīdz uztvert tekstu un pamanīt šādas kļūmes. Ideja Atskaņojums Baudījums SIGNUM Maestro Kļava un viņa Latvijas Radio koris vēl vairāk paplašinājuši atskaņojamās mūzikas stilistisko diapazonu. Pēc ilgstošas darbības pareizticīgo sakrālajā mūzikā koris šoreiz pievērsies armēņu liturģijai. Izpētot anotācijā pievienoto tekstu tulko- jumus, var konstatēt, ka te ir tiešas paralēles ar katoļu un pareizticīgo liturģiju, bet, protams, arī atšķirības. Tāpat kā citiem, arī recenzentam šī ir pirmā sastapšanās tik plašā apjomā ar Komitasa mūziku. S. c., apgāda Delos izdotajā albuma anotācija izveidota visai neprofesionāli, piem., komponista nāves gads nav pieminēts, bet dzimšanas gads drudžaini jāmeklē tekstā, tāpat nav norādīts darba tapšanas iemesls, nedz arī informācija par melodiskiem avotiem. Tas tomēr nav visiem zināmais, piem., J. S. Bahs ,un informāciju pat tīmeklī atrast ļoti grūti. Sakrālajā mūzikā kopš Bēthovena “Svinīgās mesas” laika ir sastopamas divas ievirzes: strikti funkcionāla liturģiskā tiešai izmantošanai dievkalpojumā un koncertatskaņošanai. Anotācijā norādīts, ka te iespējamas abas versijas. Ja arī neorientējos armēņu baznīcas liturģikā, tomēr droši varu apgalvot, ka koncerta variants diez vai iespējams kaut vai grandiozā apjoma dēļ (80 minūtes, pie tam ar īsinājumiem). Lai neapvainojas armēņu draugi, bet šai mūzikai ir vienīgi nacionāla nozīme, līdzī- gi kā, piem., mūsu operai “Baņuta”. Uzmanīgi sekojot teksta parindeņiem un skatoties treku numerācijā, nācās konstatēt, ka mūzikā maz kontrastu un tā l. t. tomēr ir abstrakta. Tas, protams, sakņojas partitūrā, bet bez vainas nav arī abi armēņu KOMITAS: DIVINE LITURGY solisti (no kuriem viens ir arī priesteris) – viņu dinamiskā palete atbilst liturģiskajai praksei, bet ne koncertatskaņojumam. ARMENS BADALJANS Nav zināms, vai melodijas ir no Komitasa vai arī agrāko laikmetu apdares. Harmoniskā valoda gan neraisa asociācijas ar (TENORS), HOVANNESS 1915. gadu. Vietām saklausāmas austrumnieciskas intonācijas, piem., palielinātie intervāli. NERSESJANS (BASS), LATVIJAS Kā vienmēr, Latvijas Radio koris izceļas ar sevišķi augstu profesionālismu, piem., lielas tercas vienmēr ir ļoti precīzi intonētas. RADIO KORIS UN SIGVARDS Vai nu pārlieka bijība pret Komitasa partitūru vai arī S. Kļavas šoreiz pasīvāks traktējums – trūcīgas dinamiskās nianses, trūkst KĻAVA AR KOMITASA kulmināciju, tomēr kompozīciju no klausīties no sākuma līdz beigām prasīja krietnu piepūli. S. c., armēņu valodā kora dikcija “DIEVIŠĶO LITURĢIJU” laba. Savukārt (skat. P. Čaikovska mūzikas recenziju) arī te Rīgas Sv. Jāņa baznīcas akustika nešķiet stilistiski atbilstoša. DELOS Ideja Atskaņojums Baudījums Visai oriģināla ir Dienvidrietumu (Štutgartes) Radio vokālā ansambļa (kaut arī tajā dzied ap 20 vokālistu) programma Marku- sa Krīda vadībā – triju Baltijas valstu septiņu komponistu mūzika. Izvēlē, acīmredzot, piedalījies kāds latviešu influencers (lobists), jo mums ir trīs kompozīcijas. Vienmēr var apšaubīt skaņražu un darbu izvēli, bet šoreiz programmā īpaši jāuzteic tās dramaturģiskā loģika, ko, protams, var konstatēt tikai, klausoties no sākuma līdz galam. Dažādu paaudžu, dažādu stilu mūzika. Štutgartes koris pieder Eiropas radiokoru elitei, un tā meistarība ir apbrīnojama visos tehnikas aspektos, tā ka ne tikai mēs esam spīdekļi. Vācu kolektīva interešu lokā g. k. 20.–21. gs. mūzika, tāpēc šādā programmā dziedātāji un diriģents jūtas kā zivs ūdenī, arī dikcija svešvalodās visai skaidra. Programmu ievada M. Einfeldes “Cikls ar Friča Bārdas dzeju”. Manuprāt, šajā poētiskajā mūzikā varētu mazliet vairāk vēlēties izteiksmīgāku un niansētāku piano dinamiku. Lietuviešu komponis- ta Rīta Mažuļa “Kanons” šajā programmā ienesa fakturālu kontrastu – imitāciju kontrapunktu, no kura mūsu (un ne tikai) skaņraži bēg kā velns no krusta. P. Vaska dramatiskā balāde “Litene” izskanēja, iespējams, pārāk objektīvi, jo esam pieraduši pie emocionālāka traktējuma. Veljo Tormiss pārstāvēts nevis ar viņam raksturīgām folklorā bāzētām kompozīcijām, bet ar oriģināldziesmu, kas, manuprāt, nepieder pie paliekošākām, oriģinālām vērtībām. Visa albuma mākslinieciskā kulminācija BALTIKUM ir A. Dzenīša “Četri kamingsa madrigāli”, kas īpaši atbilst kora un tā vadītāja mākslinieciskajai domāšanai. SWR VOKALENSEMBLE UN Kaut arī stilistiski ļoti atšķirīga no pārējiem skaņdarbiem, lietuvietes Justes Janulītes Plonge kopumā ir primitīva sonorika DIRIĢENTS MARKUSS KRĪDS elektroniski deformēta čella pavadījumā, kur 10½ minūtēs it nekas nenotiek – kā lai neaizmieg? Arī cits igaunis Arvo Perts IGAUNIJAS, LATVIJAS UN pārstāvēts ar viņam neraksturīgu romantisku “Un es dzirdēju balsi”, kas kontekstā izskan kā piedeva. Protams, šī programma LIETUVAS KOMPONISTU paplašinās vācu klausītāju priekšstatus par ES austrumvalstu mūziku. Galvenais, MŪSĒJIE UZVARĒJA – gan kvantitatīvi, gan MŪZIKĀ mākslinieciski, iespējams, pašiem mūziķiem par pārsteigumu. SWR MUSIC Ideja Atskaņojums – Baudījums

74 MŪZIKAS SAULE 1/2020 GUNDA MIĶELSONE, MŪZIKAS APSKATNIECE ARMANDS ZNOTIŅŠ, MŪZIKAS KRITIĶIS

Iveta Apkalna, Mariss Jansons un Bavārijas Radio SO veikuši izcilu ierakstu, kas Diriģenta Marisa Jansona pēdējie ieskaņojumi no muzikālām novitātēm pa- (ko tur slēpt) mani aizkustināja līdz visiem iespējamajiem dziļumiem. Sensānsa kāpeniski pāriet vēsturisku vērtību kategorijā, un tas attiecināms arī uz 2019. Trešā simfonija nudien apliecina paša autora teikto, ka šajā opusā viņš atdevis gada martā veikto ierakstu, kur Bavārijas Radio SO pievienojās Iveta Apkalna. visu, ko varējis atdot, un nešauboties varu teikt, ka tieši tāpat šajā ierakstā rīko- Un abas interpretācijas atstāj iespaidu par vitālu, brīvi plūstošu un poētisku di- jušies arī mūziķi. Vienmēr esmu fanojusi par to, kā Mariss Jansons prata strādāt riģenta veikumu un tam atbilstošu orķestra skanējumu – Sensānsa simfonijas ar orķestra skaņu, meklējot un piedāvājot tādas nianses, kādas nekur citur līdz akadēmiskajā skaņurakstā, kura lielākā novitāte ir instrumentācijas atklājumi, šim neesmu dzirdējusi, turklāt Ivetas Apkalnas ērģeļu pieskāriens – te svinīgi mūziķi akcentējuši ne tikai orķestrālo tekstūru skaidrību, bet arī tematiskā ma- dārdošs, te samta rokām maigs – saliek visus vajadzīgos akcentus vienā ve- teriāla valdzinošo dabiskumu un tajā ietvertās izjūtu gammas pievilcīgumu, selumā. Savukārt Pulenka koncerta lasījums, šķiet, atceļoja no citas pasaules. At- turpretī Pulenka partitūras septiņām epizodēm atrasta gan mākslinieciskās metot uzsvaru no barokālas spozmes un dramatiska sprieguma brīžiem, panāk- dramaturģijas loģika, gan filozofisks vispārinājums un dramatisks piepildījums, ta dziļi intīma un rezignēta saruna starp visiem iesaistītajiem, kas ir tvarta lielākā kur Marisa Jansona un Ivetas Apkalnas radošais dialogs saucams par īpašu sa- veiksme. Pēcāk kavējos pārdomās, kādēļ šo divu francūžu simfoniskie veikumi sniegumu. Jāteic gan, ka koncertierakstā Sensānsa darba vēstījuma atklāsme nav īpaši ieredzēti Latvijas koncertdzīvē, lai gan jāatzīst, ka ne visi pašmāju un skaņas slīpējums nedaudz atpaliek, līdz ar to jāsecina, ka visiem ieskaņojuma orķestri un diriģenti spēj pieklājīgi tikt galā ar šīs kultūras iedzīvināšanu. Kamēr autoriem aktuālāka šķitusi tieši Pulenka ērģeļkoncerta radošā pasaule. Un otra tā, tikmēr – bezgala priecājos par šādiem ierakstiem. atziņa – latviešu interpretiem kādreiz noteikti būs jāatceras arī par Sensānsa Ideja Atskaņojums Baudījums Pirmo un Otro simfoniju, arī par citiem Pulenka simfoniskajiem darbiem, taču diemžēl vairs jau bez Marisa Jansona līdzdalības, šeit paliekot vienīgi norādēm diriģenta atstātajos ierakstos. Ideja Atskaņojums Baudījums

Šajā tvartā britu čellists Metjū Bārlijs nudien jūtas kā mājās vislabākajā nozīmē – Čellists Metjū Bārlijs savulaik Rīgas Svētā Pētera baznīcā kopā ar kamerorķestra patīkami redzēt, ar kādu aizrautību viņš piedalījies tā veidošanā. Visticamāk Sinfonietta Rīga stīgu ansambli atskaņojis Džona Tavenera opusu “Sargājošais ierunājās muzikoloģes balss, bet albuma vissimpātiskākā detaļa šķita paša plīvurs”, savukārt no 2018. gada ierakstu sesijas Anglikāņu baznīcā nāk Tavenera Bārlija ievadvārdi, kur vienlīdz emocionāli un personīgi paskaidrota iekļautā mūzikai veltītais albums. Un interpretācija vienam no pazīstamākajiem kom- mūzikas un tekstu izvēle. Rezultātā rodas šķietami naiva, bet – kā tas dažkārt ponista skaņdarbiem arī ir ieraksta labākā daļa – klausītājs šeit atkal sastopas notiek – patiesi burvīga koncepcija. Britu svētā minimālista Džona Tavenera ar pieredzi, kas iziet ārpus tīri mākslinieciskas izteiksmes ietvariem, ietiecoties hits “Sargājošais plīvurs” nenoliedzami ir kā radīts, lai izceltu Bārlija čella dziļi sakrālās, metafiziskās, mistiskās kategorijās; vienlaikus šim redzējumam piemīt introspektīvā dziedājuma spējas, kas kā liela, mīksta sega ievelk arvien dziļāk sil- arī vēsturiskai īstenībai un mentalitātei atbilstoši bizantiskas iedabas vaibsti; tumā un labumā, un pēļos sev līdzi ierauj arī orķestri. Lieldarba ēnā palika Bārli- sadarbībā ar orķestri čellists šos cilvēciskos un muzikālos aspektus iedzīvinājis ja aranžētā Tavenera kordziesma Mother and Child, bet duets ar indiešu tablas saliedētā un saistošā veidolā, kur meditatīvu kontemplāciju ik pa laikam caur- meistaru Sukvinderu ‘Pinky’ Singu jau dziestošo enerģiju no jauna atgrieza brāz- urbj dramatiski spriegas iluminācijas. Viss pārējais gan uzskatāms par variāci- mainā sinerģijā. Grūti iedomāties, ka indiešu klasiķa Pandita Sultana Hāna The jām, atkārtojumiem un neobligātiem pielikumiem – tam pašam sastāvam rak- Song of Separation and Waiting ieraksts būtu veikts jebkur citur kā koka namiņā stītā partitūra “Māte un bērns” vairs nesniedz neko principiāli jaunu, indiešu kāda kalna virsotnē, kur abi mūziķi aizceļojuši jau līdz rituālām virsotnēm. tradicionālās mūzikas pārstāvja Sultana Hāna “Šķiršanās un gaidu dziesma” Met- Ideja Atskaņojums Baudījums jū Bārlija un Sukvindera Singa saspēlē kārtējo reizi iezīmē uzskatāmu robežu ar Rietumu klasiskās skaņumākslas estētiku, turpretī Viljama Jeitsa un Fritjofa Šuo- na dzejas lasījumi (bet tur iesaistītas tādas slavenības kā Olvena Fuere un pat Džūlija Kristi) vien atgādina, ka latvisko tulkojumu joprojām gaida, piemēram, Jeitsa “Ķeltu mijkrēslis” un citas literārās mistērijas. Ideja Atskaņojums Baudījums

Armēnijas vēstniecības un Latvijas Radio kora projekts godina armēņu priestera Nesenā pagātnē aizvadīts koncerts, kur Rīgas Svētā Jāņa baznīcā Latvijas Ra- un komponista Komitasa personību, un tas jāuztver kā unikāls, jo līdz šim Komi- dio koris atskaņoja Komitasa “Liturģiju”, un tagad pie klausītājiem nonācis arī tasa (īstajā vārdā Sogomona Sogomonjana) liturģija pilnā versijā nav skanējusi ieraksts – jauns albums diriģenta Sigvarda Kļavas pārraudzītajā Rietumu un ārpus komponista dzimtenes. Oriģinālā komponēta vīru korim, šajā tvartā skan Austrumu kristietības iedvesmotās sakrālās mūzikas ieskaņojumu sērijā. Klau- Vačes Šarafjana iejūtīgi aranžētā versija jauktajam korim, tādējādi atklājot vēl soties šo ierakstu, gan jāņem vērā divi aspekti. Pirmais – tā ir ne tikai muzikāla, neizzinātas pazīstamo dziedājumu virknes dimensijas. Monstroza iedziļināšanās bet arī reliģiska pieredze, kur autora radītais cikls var eksistēt katrreiz nedaudz armēņu mūzikas tradicionālās mūzikas kambaros, polifonas skaņu rozes un atšķirīgā formā, un arī ar Austrumu liturģiju saistītā harmoniskā un intonatīvā tīras caurskaidrības apdvesti unisoni, kas iestiepjas Rīgas Svētā Jāņa baznīcas valoda nebūt nav identiska ar Rietumu koncertmūzikai piemērojamiem kritēri- velvju tālēs – tas viss nāk prātā, apdomājot Radio kora un diriģenta Sigvarda jiem. Otrais – vīru korim rakstītais opuss šeit pārlikts aranžējumā, kur vieta atras- Kļavas veikumu šajā ierakstā. Protams, lielu daļu autentiskuma veido Armēnijas ta arī sieviešu balsīm, un tas tikai paplašina Komitasa vēstījuma psiholoģiskos operas solistu Armena Badaljana un Hovannesa Nersesjana palīdzīgās balsis. un emocionālos ietvarus, klausītājam sastopoties ar tembru un izjūtu dažādību, Un tā tam arī ir jābūt, jo labi prātā iespiedušies Kaspara Putniņa vārdi nesenā transcendentālu askēzi un dramatiskas aktivitātes brīžiem. Un nevar neievērot sarunā: “Mums jāsaprot, ka nevaram pārdzimt citā kultūrā. Profesionālajā dzīvē arī to, ka šī mūzika galu galā ir armēniska, atspoguļojot pavisam konkrētus varam spert solīti svešā teritorijā, bet jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem un toleran- vizuālus un personiskus vērojumus. Sigvarda Kļavas vadībā panākts drama- tiem pret vidi, kurā atrodamies, ļoti labi saprotot, ka esam tikai viesi.” turģiskās arhitektonikas līdzsvarojums, iepriekšminētie solisti uzrunā ar kolorītu Ideja Atskaņojums Baudījums un savstarpēji kontrastainu dziedājumu, bet Latvijas Radio kora sniegums vis- caur saglabā augstu līmeni – tie visi kopā ir pamatoti iemesli, kādēļ kaut reizi mūžā veselas stundas un divdesmit minūšu garumā vērts atcerēties par Komi- tasu un viņa likteni. Ideja Atskaņojums Baudījums

Vienlaikus arhaiska un mūsdienīga, skaista, jutekliska un autentiska – ar tik Mūziķi paveikuši vērtīgu darbu – septiņu Baltijas komponistu laikmetīgās spēcīgiem raksturojumiem Dienvidrietumvācijas Radio vokālais ansamblis kormūzikas izlase ne tikai rada vislabāko priekšstatu par albumā pārstāvētās apveltījis Baltijas valstu kormūziku, kam veltīts apvienības jaunākais ieraksts. kultūras daļu ārpus reģiona robežām, bet arī atgādina, kas tepat Latvijā pali- Turklāt varam justies īpaši lepni, jo vairāk nekā puse tvarta veltīta Latvijas kom- cis mazpazīstams, jo igauņa Veljo Tormisa darbi šejienes koncertzālēs dzirdami ponistu piedāvājumam. Ansamblis Markusa Krīda vadībā absolūtā pilnskaņā reti, lietuvieša Rīta Mažuļa vārds zināms tikai teorētiski, un arī Justes Janulītes piepilda Maijas Einfeldes “Trīs Friča Bārdas dzejoļu” iezīmēto dabas katedrāli brīnišķīgās minimālistisku plūdmaiņu un trauslas psiholoģiskas izteiksmības un rāmi atturīgā vērojumā tiek galā ar Rīta Mažuļa minimālistikajiem mikro- caurstrāvotās partitūras, ko šeit reprezentē opuss Plonge ar tikpat skaisto čel- kanoniem. Tāpat arī priecājos ieraudzīt Justes Janulītes monohromi ilustratīvo listes Severīnas Baljonas solo, Latvijas publikai varētu skanēt biežāk. Taču citi Plonge (“Grimstot”), kur dziedātāji kopā ar čellisti Severīnu Ballonu grima dido- Markusa Krīda atradumi nebūt nepaliek Janulītes skaņdarba ēnā, un ieraksta niski enejiskās žēlabās. Lielākie iebildumi skar dramaturģijas jautājumus – gan raisīto asociāciju virkni caurvij paralēļu un salīdzinājumu ķēdes – Maijas Einfel- visa tvarta, gan atsevišķu celiņu ietvaros. Arvo Perta Ja ma kuulsin hääle… des cikla “Trīs Friča Bārdas dzejoļi” harmoniskā valoda saistās ar “Ernsta Enno blāvums uz visu pārējo fona pazuda nebūtībā un tikpat labi arī varēja nebūt, bet dziesmu” dabisko elpojumu Veljo Tormisa versijā, “Četri kamingsa madrigāli” Pētera Vaska “Litenes” klātbūtnes sajūta bija pavisam tāla no sastingušu šausmu Andra Dzenīša daudzveidīgajos skatpunktos saduras ar Pētera Vaska balādes agresīvā riebuma, ko cerēju sagaidīt. Varbūt tā arī bija mana lielākā kļūda. “Litene” avangardisko izteiksmi un dramatisko vērienu, un kur nu vēl Rīta Ideja Atskaņojums Baudījums Mažuļa polifonie eksperimenti un Arvo Perta cilvēciskums. Latviešu klausītā- jiem šie skaņdarbi, bez šaubām, vislabāk pazīstami Latvijas Radio kora individ- ualitāšu kopumā, bet arī vācu interpretu veikumā der ieklausīties – ja neskaita pāris skarbākas intonācijas, visas interpretācijas atzīstamas par izkoptām, pār- domātām un spilgtām. Ideja Atskaņojums Baudījums

MŪZIKAS SAULE 1/2020 75 CD: NEAKADĒMISKI ORESTS SILABRIEDIS, “MŪZIKAS SAULE”

Kārlis Vanags mūzikā domā kā klasicisma pārstāvis. Viņš neplēš kreklu, nekaisa pel- nus, nespridzina dvēseli. Viņš vēro pasauli, kārto tās daudzveidīgās izpausmes savās partitūrās, līdzsvaroti ļauj mums katram pašam mēģināt sajust, ar ko identificējamies un kas paslīd garām. Skaņdarbi ir labi izstrādāti, bet ir arī sajūta, ka Kārlis Vanags labi zina, kā viņa cīņubiedri ko nospēlēs, un dotais ar improvizēto ir sabalansētā sazobē. Ir ļoti labi klausīties mūziku, kas nevis pluina tevi, bet vizina, jā, tieši vizina tā, kā to dara, piemēram, vilciens. Vai labs autobraucējs līdzās, kamēr tu pats esi stūrmaņa sēdeklī. Kārlis paļaujas uz savējiem. Pāri monolītajam pūšaminstrumentu mūrim un uzteicama- jiem solo ausīs sevišķi spilgti iesēžas hamondskaņa (izcils Atis Andersons), ģitārpasāžas (izteiksmīgs Rihards Goba) un Viktora Ritova mirdzošās klavierzīmes. Vēl viena brīnišķi stabila saistviela ir albumu caurvijošais sekstakorda motīvs vai tā atbalsis. “Cerības un sapņi”, protams, visskaistākie, bet tas arī vienīgais mūzikas nogrieznis, kurā rodas sajūta, ka varbūt ir pasaulē kāds, kas patiešām nojauš, ko Kārlis Vanags domā un jūt. Nu labi, varbūt arī “Jaunās dzīves” ievadā. Kopumā te ir daudz saprātīga miera. Neatceros, kas vēl pēdējos gados būtu devis ko līdzīgu.

IDENTITIES RADIO BIGBENDS LATVIJAS VANAGA UN SOLISTI KĀRĻA ORIĢINĀLMŪZIKĀ JERSIKA RECORDS Ideja Atskaņojums Baudījums

Brīdī, kad otrā celiņa (“Kontemplācija”) metafiziskums pieņem Neles Zirnītes zīmēju- mā (plates vāks) rādītās pašam no sevis iziešanas apveidus un sāk likties, ka šī mūzika nav priekš manis, sākas tāda skaņu pasaule, kādā vēl neesmu bijis – visa tā īdēšana, kameniskā burkšķēšana, smiltis, zvaniņi, tuksneša stabule, izļodzīta vilciena aritmija. Uzreiz pa pēdām Ievas kārdinātājs nāk nenovēršams kā Zevs pie Eiropas, un Zemes bie- zā frekvence satiekas ar zvaniņsmiekliem. Ar minimāliem, trāpīgiem štrihiem uzzīmēts jokotājs. Galā atkal reljefi elpojoša pulsa viegla aritmija, ar saksofona (varbūt flautas, kas viņus te atšķirs?!) replikām un ģitāras intervāliem dialogā, līdz atskan motīvs kā Šūberta Elēnas lūgšanā un viss maigi un iekšvērsti uzsprāgst gārdzoņā, kas izrādās atbrīvojoša. Viss. Grafiska, jaunas skaņu dimensijas meklējoša un atrodoša mūzika. Viss noslēpums ir nelielo, mazraksturīgo motīvu kārtojumā un skanējumā, ritma un pulsa spēles ir vir- tuozas. Liekas, šis ir ideāls triumvirāts. Ideja Atskaņojums Baudījums THE MAZE (SAKSOFONS), KĀRLIS AUZIŅŠ (ĢITĀRA), ČUDARS MATĪSS ARUTJUNJANS IVARS (SITAMINSTRUMENTI) JERSIKA RECORDS

Par šo albumu esmu daudz (galvenokārt laba) uzrakstījis vietnē jazzin.lv, tāpēc šeit ne- izvēršos un citēju pats sava teksta noslēgumu: “Šī ir tāda sakārtota, akurāta, pārliecino- ša debija. Tā neietriecas Latvijas mūzikas debesjumā kā, piemēram, Toma Rudzinska, “Ezeru” vai Toma Lipska pirmie albumi, taču tā arī nenāk nevienu minūti par agru, tas ir nobriedis auglis – garšīgs, sulīgs. Pie nākošās ražas skatīsimies, kādus turpmākos dzīves- ceļus izvēlēsies Krists Saržants – mūziķis, kuram vērts sekot.” Toties “Mūzikas Saulē” var salikt saulītes, un to labprāt daru. Ideja Atskaņojums Baudījums THEN AND NOW (KLAVIERES), SARŽANTS KRISTS (BALSS), EVILENA PROTEKTORE JURKA (SAKSOFONS), DĀVIS C. KRISTA ANDRIS GRUNTE (BASS) U. MŪZIKĀ SARŽANTA SOCIETYWISE MUSIC

Klausos un nāku pie pārliecības, ka Ieva Kerēvica beidzot izdarījusi to, ko jau ilgi gribēju- si darīt. Mūzikas pasaule pārpilna brīnumu, bet, ja kāds dara ko nedzirdētu ar balsi, tas stāv pāri visam. Ne jau tā, ka nekad un nekur nedzirdētu, bet Ievas daiļradē šis ir tāds atplētiens (vai ir tāds vārds?), ka jaunas debesis rēgojas. Džeza dziedātājas piegājienu arsenāls, diapazona plašums uz abām pusēm, tautas teicējas spēks (lībiešu dziesma), artikulācijas virtuozitāte, sīkskaņu koloratūras, galēji intīms introvertums (latgaliešu dziesma) – sajūsmina viss. Vairs gandrīz nepaliek epitetu Ievas Kerēvicas domubied- riem, un tā ir vienmēr, kad priekšplānā izcila dziedātāja, bet taču arī tie (domubiedri) ir labākie iespējamie: Kristaps Vanadziņš ar vēl nedzirdētu fantāzijas vieglumu, Dāvis Jurka nebeidzamā radošā līksmīgumā, Krišjānis Bremšs ar dzeldīgi konturētiem, izdom- pilniem ritmiem un Jānis Rubiks plus Staņislavs Judins ar basu kā nama pamatu. Starp citu, albumā ir arī hits tādā kā simpātisku rotaļzvēriņu nebēdnīgumā – Adi Shakti, jā, kas tik te nav, tomēr, uz šo tvartu raugoties, lāgā neinteresē, vai hindu sakrālā māte labi sapratīsies ar Ravelu (asprātīgs viņa simfoniskā superhita risinājums). Galvenais te ir Ievas Kerēvicas & Co skaniskais triumfs. Rezumējot – viens no gada lielākajiem un

CENTERWISE KERĒVICA (BALSS), KRISTAPS IEVA (KLAVIERES), VANADZIŅŠ JURKA (SAKSOFONS, DĀVIS KRIŠJĀNIS BREMŠS FLAUTA), JĀNIS RUBIKS (SITAMINSTRUMENTI), JUDINS (BASS) UN STAŅISLAVS KERĒVICA IEVA skaistākajiem pārsteigumiem. Ideja Atskaņojums Baudījums Labāk vai mazāk zināmu dziesmu pilnīga citāda skanējuma albums. Izvēle pārsteidzo- ša, salikums negaidīts, bet – tā noteikti var būt. Četras dziesmas aranžējis viens pats Kristaps Vanadziņš, vēl trīs aranžijas tapušas Kristapam kopā ar Jolantu, divos gadīju- mos Jolanta strādājusi ar Āri Ozolu. Tīra manta ir “No rīta” (šo rindu autora favorīte šajā CD), “Gaisma krīt”, “Zibsnī zvaigznes”, “Ja tevis nebūtu” (teicams klaviersolo). Kad pierod pie “Dūdieviņa” harmoniskā risinājuma, izrādās, ka arī šis ir viens no albuma labākiem gabaliem (putnu balsis gan liekas no sauszemes, ne ūdensmalas nākušas, varbūt neat- pazīstu tārtiņdziesmas variācijas). Mazāk veiksmes Liepiņa dziesmā “Slēdz mani atmi- ņās” no filmas “Vajadzīga soliste”, droši vien traucē atmiņas par oriģināla ideālo iegulsmi laikmetā (80. gadu pirmā puse) un nenovecojošo skanējumu. Pilnīgi sapinusies samāks- lotībā ir Brauna ģeniālā “Dziesma par spēli” (raupjais, sāpīgais oriģināls ietīstīts lateksa drānās), toties pasakainu risinājumu pati dziedātāja devusi Paula dziesmai “Aicinājums”, kurā labi iederas alūzija par Gluka operas “Orfejs un Eiridike” svētlaimības ainu (lielisks flautas solo). Solistes dziedājums pievilcīgs, tehniskā ziņā daudzveidīgs, šarmanti tem- brēts. Uzslava visiem instrumentālistiem. Sagaidu turpinājumu!

“GAISMA KRĪT” “GAISMA GULBE-PAŠKEVIČA JOLANTA (BALSS), DENISS PAŠKEVIČS SAKSOFONS), (FLAUTA, VANADZIŅŠ KRISTAPS ĀRIS OZOLS (KLAVIERES), C. U. (ĢITĀRA) RIGA ROOM RECORDS Ideja Atskaņojums Baudījums

76 MŪZIKAS SAULE 1/2020 ĒRIKS MIEZIS, MŪZIĶIS UN MŪZIKAS APSKATNIEKS KASPARS ROLŠTEINS, KOMPONISTS, MŪZIĶIS, FILOZOFS

Identities ir vairāk tradicionālos, bigbendu mūzikai raksturīgos izteiksmes līdzek- Latvijas PSR Televīzijas un radio estrādes orķestri dibināja 1966. gadā. Līdz pat ļos balstīta skaņdarbu virkne jeb atskats uz saksofonista, bigbendu kultūras at- PSRS sabrukumam (un ne tikai) tā skanējums bija viens no identitātes stūrak- tīstītāja Latvijā – Kārļa Vanaga daiļradi. Albumā dzirdams praktiski viss, kas klau- meņiem padomju oficiālās akadēmiskās popmūzikas žanrā – t. s. sovjetdžezā. sītājam varētu asociēties ar bigbendu mūziku – krāšņi aranžēti akordu salikumi Sovjetdžeza formula ir banāla – piliens afroamerikāņu mūziķu sviedru, asiņu, ta- pūšaminstrumentiem, primārie džezam raksturīgie skaņdarbu apakšstili (ir gan bakas un citu vielu, kas uztriepts uz represīvas politiskās ideoloģijas eksistences svings, gan “taisnās astotdaļas”, kā arī balādēm raksturīga liriskāka izteiksme), mākslīgās apaugļošanas šķīvīša. Sovjetdžezs ir safabricēta mūzikas identitāte, bigbenda sastāvam raksturīga instrumentācija, kā ir instrumentu grupu līderu kas, pateicoties tās popularizēšanā ieguldītajiem resursiem, nozīmīgai bijušās izvērstas improvizācijas. Jāatzīmē, ka ieraksts veikts ar analogo tehnoloģiju, kas PSRS iedzīvotāju daļai ir sabojājusi gaumi vairākās paaudzēs. Ko Latvijas Radio nozīmē, ka šeit ir dzīva un vienreizēja izpildījuma dokumentējums. Skaņu celiņi bigbendam darīt tālāk? Arī Latvijas Radio sieviešu vokālais ansamblis darbību nav rakstīti atsevišķi, pēc tam tos griežot un līmējot kopā, kā tas būtu iespējams, sāka 20. gs. 60. gados. Turpinot šis identitātes ekspluatāciju, bigbenda nākama- izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas. Albums ir labs papildinājums Latvi- jā ierakstā loģiski būtu iesaistīt arī dziedātājas. jas džeza vēstures hronikai, tomēr personīgi man būtu gribējies albumā dzirdēt Ideja Atskaņojums Baudījums vairāk pārsteiguma momentu un netradicionālākus, drosmīgākus risinājumus izteiksmes līdzekļu lietojumā. Ideja Atskaņojums Baudījums

Trio mūziķi jau paspējuši sevi pierādīt kā avangardiskas izteiksmes meistarus, Kazi, ja ežiem mežā būtu mūzikas scēna, varbūt tur dominētu džeza un improvi- tāpēc par izpildījuma kvalitāti un izdomas trūkumu pirms tvarta noklausīšanās zētās mūzikas hibrīds? Disciplīna un brīvība. Adatas un mitrs samta purniņš. Zi- šaubu nav – atliek tikai pirms tam tā kārtīgāk atvērt prātu un ausis. Kā pērle nātnieki lēš, ka viena eža kažokā ir 5000 līdz 6500 adatas. Varbūt, tieši tik daudz uz visu pārējo skaņdarbu fona, manuprāt, izceļas miniatūra ar nosaukumu The nošu viens ezis mežā arī nospēlē 40 minūšu laikā, vienā albumā? Tiesa, ne visas Seducer Of Eve – no kompozīcijas viedokļa ļoti interesants opuss, kurā skaidri no adatām var izmantot mūzikai. Adatas, uz kurām uzdurts kāds ābols, sēne var izsekot skaņdarba attīstībai, formas posmu robežas skaidri atzīmējot ar ins- vai oga – tās rūpējas par ežu sugas izdzīvošanu mežā un radošā procesā tiešā trumentu tembru periodisku pievienošanos un izstāšanos no spēles. Bauda au- viedā nepiedalās. Adatas ar sēnēm, āboliem un ogām skan uz iekšu. Līdzīgi arī sīm ir Ivara Arutjunjana un Matīsa Čudara tēmas melodijas izpildījums unisonā, šī albuma interesantākā puse ir tā, kas nav dzirdama. Šai ziņā īpaši izcelšu Ivara kombinējot metalofona un ģitāras tembrus. Atzīmēšanas vērts ir arī albuma ga- Arutjunjana perkusiju spēli. Ko ieteiksim šiem mūziķiem nākotnē? Monotonāk. rākais skaņu celiņš “Kontemplācija”, kurā klausītājs tiek aicināts no malas novē- Spontānāk. Neiekrist ECM vai akadēmiskā avangarda mūzikas slazdos, kādu rot mākslinieku skaņas eksperimentus un kreatīvo procesu. Mūzikas mērķis nav mežā ir daudz. tiešā veidā kaut ko vēstīt, ilustrēt vai radīt klausītājā kādu konkrētu emocionālo Ideja Atskaņojums Baudījums nokrāsu. Tā ir absolūta, neprogrammatiska mūzika, kuru katram klausītājam ir atļauts tulkot pašam. Ideja Atskaņojums Baudījums

Interneta meklētājs saistībā ar šo tvartu piedāvā atslēgvārdus ‘mūsdienu džezs’, Krists Saržants šogad bijis drosmīgāks, nekā Džeimsa Bonda filmas veidotāji, kas crossover un ‘filmu mūzika’. Tik tiešām, ļoti bieži klausīšanās laikā aizdomājos, nobijās un atlika jaunā grāvēja pirmizrādi. Tieši Covid-19 epicentrā, 2020. gada cik labi kā papildinošs elements šai mūzikai iederētos kāda kustīga bilde. Albu- maijā, Saržants “izšāva” savu debijas albumu. Krists Saržants uzsver, ka viņa ra- mu caurauž labskanīga, tonāla harmoniskā valoda. Mūzikā dominē romantiski došajā paletē ir trīs galvenās krāsas. Klasiskā mūzika, džezs un mūzika filmām. liriska izteiksme, kur viens no galvenajiem izteiksmes līdzekļiem ir ar dažādiem Ierakstā dzirdams, ka jaunais mūziķis ieguvis akadēmisku mūzikas izglītību. Tik risinājumiem izklāstīta melodija. Visbiežāk tā ir Evilenas Protektores izpildīta tiešām, Krists Seržants studējis pie pazīstamā komponista Andra Dzenīša un arī melodija, kurai klāt nereti nāk arī teksts. Citos gadījumos tā ir Dāvja Jurkas im- Dānijā pie Latvijā mazāk populāriem mūziķiem. Interesanti, ka, neskatoties uz provizācijās dzimusi instrumentāla tipa melodija ar bagātīgu intonatīvo saturu. to, Ziemeļeiropā dominē black metal mūzikas žanrs, tur spēj pastāvēt arī džeza Nevar aizmirst arī komponētus, neliela apjoma motīvus, kas funkcionē kā bū- mikrokultūra. Kādi ieteikumi nākamā albuma veidošanai? Dziedāt latviski. Vai- tiska sastāvdaļa klavieru tuvplāna epizodēs. Kā valdošā emocionālā nokrāsa al- rāk akcentēt savu pamatinstrumentu – klavieres. Samazināt ierakstā izmantoto bumā jūtama melanholija, arī dziļas pārdomas un apcere, tomēr praktiski visur instrumentu skaitu, dodot vairāk “gaisa” klavierēm, balsij, basam. Pavariēt kla- esošais ritmiskais ietvars nosacītās skumjas padara gaišas. Nolemtība un šaubas siskās, filmu mūzikas un džeza paletes sastāvdaļas. Piemēram, izpētīt Bali aka- tiek izkliedētas ar ritmam kā izteiksmes līdzeklim jau izsenis piemītošo spēju dot dēmisko mūziku (perkusijas vs. klavieres), kaut ko no Āfrikas (piemēram, Fuji enerģijas lādiņu un palīdzēt cilvēkam “likt bēdu zem akmeņa”. Garbage) konservatīvā dāņu džeza vietā un itāļu “šloka” filmu mūziku. Ideja Atskaņojums Baudījums Ideja Atskaņojums Baudījums

Līdz šim Ievu Kerēvicu esmu pazinis vairāk kā estrādes dziedātāju, kas sastopa- Ja pēc kuģa katastrofas cilvēks ir izpeldējis uz neapdzīvotas salas okeānā, bez ma televīzijā, kaut gan bija nojausma, ka arī džeza mūzika un netradicionālāki wifi, bez skaņu ierakstu kolekcijas, tikai un vienīgi ar CD atskaņotāju un vienu žanri viņai nav sveši. Albums Centerwise man ir ļoti patīkams pārsteigums. Priecē disku tajā – Ievas Kerēvicas Centrewise. “Labrīt, kā tu tagad jūties?” Ir cilvēki, kuri nebaidīšanās no eksperimentiem un avangardiskākas izteiksmes, kas veselīgās pat nenojauš par Ievas Kerēvicas eksistenci, bet vismaz dažas reizes mēnesī arī proporcijās līdzsvarota ar harmoniski un ritmiski vienkāršākām izvēlēm. Kā albu- viņi jūtas kā uz neapdzīvotas salas. Bet tā, kā pēc okeāna lainera katastrofas, – tā ma producents kopā ar pašu mākslinieci minēts arī albumā spēlējošais Kristaps viņi jūtas katru dienu. Ievas Kerēvicas albumā vibrē kaut kas no nolemtības, kas Vanadziņš – aplausi viņam un pārējiem iesaistītajiem mūziķiem. Iespējams, kā- pavada kuģi reidā uz neizbēgamo ikmēneša satikšanos ar savu aisbergu. Šķiet, dam klausītājam jautājumus varētu izraisīt albuma idejiskais saturs. Interesanta ka Centerwise ieraksts ir tikai Kerēvicas aisberga redzamā daļa. Kā izurbt cauru- ir skaņdarbu tēlu un tematikas izvēle, dažkārt pat vienā un tajā pašā skaņdarbā mu uz to, kas, iespējams, slēpjas šīs dreifējošās ledāja atlūzas centrā? Viens risi- iekļaujot klasiskās mūzikas citātu (Ravela “Bolero”) un latviešu tautasdziesmu, nājums ir. Klausieties šo albumu, piemēram, dziesmu “Dzeguzeite”, vismaz čet- kā arī visu albumu caurvijot ar atsaucēm no tālāku tautu kultūras, repertuāram ras reizes lēnāk. Lietas uzreiz nostājas vietā. Tas ir valis. Valis, kas peld dziļi ūdenī piešķirot sava veida maģijas, buršanās un rituālu mūzikas estētiku. Centerwise ir un dungo melodiju. To dzird cits valis, kas tai pašā laikā pašā laikā 3000 km attā- ļoti labs un interesants drosmīgas žanru sintēzes jeb eklektikas paraugs latvie- lumā vēro, kā cilvēki dodas tikties ar saviem ikdienas aisbergiem. Ieva Kerēvica šu neakadēmiskajā mūzikā. Pārsteigums bija kompozīcijas Barcodes iekļaušana ir šīs sadursmes neizbēgamība un reizē arī attālums starp diviem vaļiem. Varbūt, albumā. Ar šo skaņdarbu sanācis saskarties iepriekš, pašam to spēlējot kopā ar ka nākamais albums uzreiz jāizdod četras reizes lēnāks? itāļu ģitāristu Frančesko Gajanu, un, ja nemaldos, opusa autors ir arī viņš pats. Ideja Atskaņojums Baudījums Ideja Atskaņojums Baudījums Albuma koncepcija ir pavisam vienkārša – tautā labi zināmu un populāru dzies- Jolantas Gulbes-Paškevičas karjera ir kā ostensīvā definīcija faktam, ka māks- mu aranžējumi. Kā pamats veiksmīgajam rezultātam ir augstvērtīgs pavado- liniece ir viena no profesionālākajām popmūzikas (un ne tikai) dziedātājām šo mūziķu sastāvs un tā dalībniekiem piemītošā muzikālā inteliģence. Tvartā Latvijā. Turklāt Jolantai ir liela priekšrocība – ne tikai vokālā meistarība, bet arī iekļautā repertuāra izvēle ir centiens sasniegt plašāku klausītāju auditoriju, tajā dabas dots un darbā noslīpēts unikāls balss tembrs, kas ir ļoti svarīgs priekšno- pašā laikā nepazeminot kvalitātes latiņu nevienā no izteiksmes līdzekļiem, tā- teikums, lai mērķētu uz augstākajiem popmūzikas standartiem. Izcila popmūzi- dējādi neļaujot mūzikai skanēt bezgaumīgi vai lēti. Pavisam noteikti jāatzīmē ka sākas ar labu dziesmu, ar talantīgiem dziesmu autoriem. Lai radītu mūsdienu veiksmīgie Kristapa Vanadziņa aranžējumi, it īpaši atjautīgie reharmonizācijas prasībām atbilstošu hitu, vienas dziesmas sacerēšanā nereti iesaistās vairāki risinājumi dziesmās “Dūdieviņš”, “Dziesma par spēli” un “Zibsnī zvaigznes aiz komponisti un producenti. Piemēram, Miley Cyrus dziesmai Wrecking Ball ir seši Daugavas”. Atsvaidzinoša ir sitaminstrumentu epizode albuma tituldziesmas komponisti un divi producenti. Līdzīga aina vērojama teju visās popmūzikas “Gaisma krīt” noslēguma posmā, kam seko Denisa Paškevica saksofona solo im- augstākās līgas kompozīcijās, it īpaši, ja runājam par vienu dziedātāju, nevis provizācija. Par samtaino Jolantas Gulbes-Paškevičas balss tembru un dziesmu ansambli. Varbūt tas būtu izaicinājums nākamajam Jolantas Gulbes-Paškevičas interpretācijas dotībām šaubu arī, protams, nav – skaņu celiņu ar trešo numuru albumam – atrast un iesaistīt tā veidošanā vismaz sešus Borisa Rezņika līmeņa no šī albuma noklausījos vairākas reizes. dziesmu autorus un producentus, kas pārvalda arī mūzikas ierakstīšanas tehno- Ideja Atskaņojums Baudījums loģisko pusi. Jolantai ir iespēja pierādīt, ka ne tikai Zviedrija, bet arī Latvija var būt popmūzikas lielvalsts. Ideja Atskaņojums Baudījums

MŪZIKAS SAULE 1/2020 77 CD: POP ULDIS RUDAKS, "DIENA"

Grupas “Baložu pilni pagalmi” skanējums nestagnē, bet turpina pilnveidoties, izmantojot iekšē- jos resursus. Pirmkārt, tās ir līdera Māra Šverna dziesmdara neizsmeļamās rezerves, un, otrkārt, spītīgi turoties pretī vispārpieņemtajiem standartiem, kā “vajadzētu” skanēt dziesmām, lai tās būtu pieņemamas radiostaciju un citu masu mediju barotajam un pieradinātajam klausītājam. Jā, arī pie Šverna balss ir jāpierod, bet ceturtdaļgadsimta laikā viņa cienītāju loks dabiskā ceļā ir kļuvis gana liels, lai varētu redzēt vēl kādu jēgu turpināt, ja ar pašu gandarījumu neliktos gana. Arī pēdējais gru- pas jaunpienācējs – basists Klāvs Lauls “Baložos” jau ir pietiekami sen – viņa iespēlētās soloģitāras un sintezatori nevis pārslogo skanējumu, bet bagātina. Tāpat kā no Nika Keiva, Borisa Grebenščiko- va vai Edgara Šubrovska, arī no Šverna neviens negaida jauna divriteņa izgudrošanu, bet, ja tāds pēkšņi nokrīt no gaisa, var arī kādu līkumiņu izbraukt. Vai pat lielu ceļa gabaliņ’: “Nevaru vai varu, nevaru vai varu / Sapīt bizē krēpes sarkanās...” Ceļ spārnos labāk nekā Red Bull. Izpildījums Baudījums “BALOŽU PILNI “BALOŽU PAGALMI” OGLĒM ZEM “UZ KARSTĀM ZVAIGZNĒM” DEGOŠĀM RECORDS / MELO NABA MUSIC

Divu rokgrupas Soundarcade dažādu periodu vokālistu sākumā kā joks iesāktais duets ieguvis gan- drīz kulta statusu. Sekojot tam, kas vērojams uz albumu vākiem, pirmajā redzam jauku putniņu, kas vēl nes puķīti, uz šī albuma viņš to jau palaidis vaļā un kļuvis plēsīgs, bet uz trešā varētu būt apgrauzts savu darbu jau paveikuša putna cepetis un blakus novītusi puķe vāzē, kas patiesībā ir alus bundža. Mārtiņa Ābola un Ģirta Strumpmaņa balsīs klausoties, iztēlē var redzēt viņu abu kaut- rīgos smaidus vai smieklus par to, ka viss izvērties tik ilgi un grandiozi, iespējams, uztverot viņu dziesmas par visparastāko šlāgeri, kur smaidi nav apslēpti un kautrīgi, bet pa visu ģīmi kā zobu pastas reklāmās, ja pieticis rocības kvalitatīvām un žilbinoši baltām protēzēm, ko siekalaini klabināt, lūkojoties, kā garām vasarīgi paslīd kāds dupsis uz velosipēda bez horizontālā stieņa, kas, protams, arī ir tikai dziesma. “Pat ja tev būtu dvīņu māsa, es izvēlētos tevi” – ko gan lai citu saka, jo tas ‘varbūt’ jāpietaupa beigām. Trauki plīst, Dons vairs nepalīdz. Es arī. Izpildījums Baudījums “ČIPSIS UN DULLAIS” “ČIPSIS “BRAVO!” IERAKSTI” “GRAUTIŅA / NABA MUSIC

Grupas The Bad Tones vokālista soloalbums sākas ar dziesmu, kas ieturēta viņa kolektīvam rak- sturīgajā Pink Floyd garā gan noskaņas, gan dziesmas uzbūves dēļ, bet tā pārsteidzoši ātri beidzas, lai ļautos “Pavasarim”, kas, izrādās, nav viņa paša, bet lietuviešu grupas Abudu dziesma, kuras no- saukums oriģinālajā un latviešu valodā sakrīt. Nākamais, jau pavisam drošais pakāpiens Definitions Revisited ir opuss, kas sastāv no piecām atšķirīgām daļām, no kurām katra varētu kļūt par atsevišķu skaņdarbu, koncertos to varētu improvizējot izstiept uz kādu pusstundu. “Dziesmiņa pie ezera” beidzot atgādina par Edvarda latviskajām saknēm, un to, šķiet, varētu atskaņot pat Latvijas Ra- dio otrais jeb šlāgerkanāls. Ar to varēja minialbumam arī pielikt punktu, jo atlikušās divas liekas kā piedevas jeb singlu B puses, kaut noslēdzošais akustiskais Struggling Artist aizkustina līdz asarām, ļaujot ielūkoties mākslinieka virtuvē, kur viņš pret rītu atgriezies noguris un nelaimīgs, bet īsts. Izpildījums Baudījums EDVARDS BRODERS EDVARDS SONGS OF NICENESS EP BRODERS EDVARDS

Izaugt līdz māksliniekam, kas izdod albumus, sniedz oficiālus koncertus un ar panākumiem pie- dalās starptautiskos konkursos, droši vien ir katra ielu muzikanta sapnis – Gints ir sācis savu mūziķa ceļu tieši šādā veidā, dodoties spēlēt uz ielas, attīstot savu akustiskās ģitāras pirkstu spēles tehniku pats, nevis mēģinot atkārtot, ko rāda skolotājs un kļūstot par viņa kopiju. Dažos skaņdarbos bez akustiskās ģitāras izmantotas arī papildu skaņas – metalofons un elektronika populārās tautas- dziesmas “Pūt, vējiņi” instrumentālajā versijā, ugunskura sprakšķi un putnu balsis “Laipā”, šur tur kā noskaņas jeb fona instruments pavisam nedaudz ieskanas elektriskā ģitāra. Tā var būt gan mūzika, pie kuras netraucēti turpināt savu darāmo, gan paraugdemonstrējuma ieraksts, kad, uzmanīgi klau- soties, iztēlē var uzburt ainas, kā pa ģitāras stīgām veikli dejo pirksti, brīdi pa brīdim arī ritmiski uzsitot pa korpusu. Izpildījums Baudījums GINTS SMUKAISGINTS THAW SMUKAISGINTS

Velkot paralēles ar tepat līdzās apskatīto dueta “Čipsis un Dullais” albumu, “Grupa Harijs” ir kā savas vēl ne tik pieredzējušās paaudzes manifests, jokus veikli miksējot (vai maskējot) ar savu dabisko naivumu un izmantojot veselu orķestri ar vintāžīgu sievišķīgu bekvokālistu pulciņu minimālistiska pavadījuma vietā, te atsaucot atmiņā dāņa Pētera Helmsa latvieša gadu grupu “Aparāts”, te “Biezok- ni”, kaut jāšaubās, vai jaunie mūziķi ir kādu no abām apvienībām dzirdējuši. Grupas līdera (vārdā Harijs) izloksne ar šaurajiem “e” vietās, kur rīdzinieks lieto platos, piešauj visai šai rotaļīgu rokope- ru atgādinošajai maskarādei garšvielas, kas nekaitina, bet drīzāk aizkustina. Droši varam dēvēt šo mūziku par pankšlāgeri, citējot pēdējā latviešu rokmūzikas īstā panka Simona Krasta formulējumu, kad viņš jūlijā festivālā “Kartupeļpalma vējiem līdzi” dzirdēja šo grupu koncertā tās mājvietā Liepā- jas kultūras namā “Wiktorija”. Te kaut kam ir jābūt. Vismaz rokoperai uz lielās skatuves. Kamēr vēl pieaugušo dzīve nav visu šo tīrradņu būšanu samaitājusi. Izpildījums Baudījums “GRUPA HARIJS” “GRUPA “ZĒNS” HARIJS” “GRUPA

Šalcošā jūrā no tālienes atskan mūzika un autosignāli, čīkstoši dzelzs vārti virinās un cērtas ciet. Atkal un atkal. Kāds kaut ko kaļ. Vai tās ir dūdas? Nē, atkal kaut kas aizcērtas. Nošņācas un aizbrauc vilciens, bet jūra paliek. Viļņu šļaksti jau ir ieskalojuši mūs albuma otrajā skaņdarbā ar sienāžiem, klavierēm un ambientām ģitārskaņām. Viss tomēr kārtībā, un varam atslābt kā pēc labi padarīta vai iedomāta darba, laižoties pelnītā miegā vai tikai ilūzijā par miegu, klavierēm spēlējot šūpuļdziesmu. Tālākais jau notiek kā sapnī, pēdējās šaubas par ļaušanos tam izgaisinot basu skaņās zem rotaļīgām sintezatoru melodiju virtenēm, kas kā lietus lāses, ritmiski sitoties pa palodzi, atkārtojas vēl un vēl. Iedziedas putni, un mēs jau esam paradīzē, bet te pēkšņi… Šādi varētu turpināt vēl ilgi, apjūsmojot albuma uzburtās vīzijas, kas iespējamas vien tad, ja klausāties ar austiņām vai uz labas aparatūras vinila platē, kas ir izdarāms, ja vien esat atvēlējuši sev dzīvē gana nozīmīgu lomu skaņu pasaules ķeršanai un ielaišanai sevī. Izpildījums Baudījums R_R_ TRAIN OF THOUGHT GROWING BIN RECORDS

78 MŪZIKAS SAULE 1/2020 DACE VOLFA, "MŪZIKAS SAULE" TOMS TREIBERGS, LATVIJAS RADIO 1

Ar Māri Švernu ir līdzīgi kā ar Ļeņinu un partiju – ja domā Māris Šverns, tad domā Izdevies ir jau pats albuma nosaukums, jo tajā vienkop vibrē divas “BPP” raks- “Baložu pilni pagalmi”, kā arī otrādi. Ja nav pareizi, tad pašreizējie ilggadīgās turojošas stihijas: no slūžām izkāpusi kaislība un neremdināmu ilgu smacējošā un daudzu sastāva maiņu pieredzējušās grupas dalībnieki Uldis Gedra un Klāvs vibrācija. Šajā ierakstā ir viss, ko varam vēlēties no “baložiem”: ritms, emocijas, Lauls mani palabos. Lai gan neesmu no lielākajām “Baložu” cienītājām un Māra pārsteidzošas virāžas harmoniju ritējumā un Māra sarakstītie stāsti. Ir arī rea- vokāls dažkārt dara sāpes ne tikai viņam pašam, bet arī klausītājiem, tomēr šis lizētas pāris skanējuma inovācijas, piemēram, starp debesīm un zemi planē- albums noteikti iekļūs manā atskaņojamo albumu sarakstā. Sen Māris Šverns jošais skaņdarbs “Bitīt’ Nabā”, kurā iezīmējas arī viena no klasiskajām grupas nebija dzirdēts tik ņiprs un uzmundrinošs. Ļoti labi izdevies ieraksts, protams, pazīmēm: Šverna melodeklamējumi. Tieši šim aspektam gribētos piesieties ar ka ne bez Ulda un Klāva līdzdalības. kādu kritikas devu, jo šķiet, ka sacītie vārdi “krīt laukā”, salīdzinot ar dziedājumu, Izpildījums Baudījums kurš taču primāri nodod mūzikas informatīvo devu. No otras puses, atgādinu pats sev, ka šo albumu klausīsies arī tādas ausis, kuras “BPP” ir dzirdējuši krietni mazāk, nekā es. Un ir svarīgi, lai tādā gadījumā topošais fans vai fane apgūst to plašo horizontu, uz kādu grupa aicina paskatīties. Tur gan kliedz, gan čukst, gan noslēpumaini stāsta un dzīvespriecīgi dungo. Tāpat kā dzīvē. Izpildījums Baudījums Duetam “Čipsis un Dullais” laiks rit kaut kā citādi, nekā visiem pārējiem. Viņu pir- Ne vienā vien melodrāmā esam redzējuši skumjā neveiksminieka tēlu, kuram mais albums iznāca, kad cienītāji sen zināja visas viņu dziesmas no galvas. Šķiet, ir tuvu 40, bet kurš vēl arvien dzīvo pie mātes vai “uz kakla” sievai/draudzenei. tas bija pavisam nesen, bet izrādās – 2012. gadā. Vēsture atkārtojas un pēc as- Kamēr sieviete steidzīgi klāj kosmētiku, lai steigtos uz darba tikšanos ar poten- toņiem gadiem atkal visi, kurus saista “Čipsis un Dullais”, zina vismaz lielāko daļu ciālajiem sadarbības partneriem, viņš, kasot vēderu, parādās novalkātā T-kreklā albuma dziesmu. Ne velti nesen notikušajā ikgadējā “Grupu kreklu dienā”, kad un apakšbiksēs, lai no ledusskapja pastrēbtos pienu vai arī pārbaudītu, kas fani tiek aicināti atbalstīt mūziķus, fotografējoties savu mīļāko mūziķu T-kreklos, palicis vakar no ķīniešu bistro pasūtītās kastītes dibenā. Tas ir tikai viens no melnbaltie krekli ar fragmentiem no dueta tekstiem sociālajos tīklos parādījās tipāžiem, kādu varam satikt šajā ierakstā. Tak vienojošais elements jau paliek – jo bieži. Te jau atkal ir materiāls jaunai un lielai kreklu partijai, gandrīz katru tas ir vīrietis, kurš aiz raupjās ārienes slēpj jūtīgu dvēseli (vai otrādi). Dzimumu rindiņu var citēt. Humora izjūta gan ir individuāla padarīšana, man “Čipsis un lomu un hierarhisko modeļu tēma vēl arvien ir aktuāla interneta forumos un Dullais” der, kādam citam varbūt liksies kā divi pamuļķi ar akustiskajām ģitārām bieži sevi piesaka piektdienas vakaru “pirmā dzēriena” small-talk risināšanā, un (dažviet arī tamburīnu un taustiņiem). Klausītājiem, kam īstas patikšanas vēl tā tiek turpināta arī šeit. Manuprāt, aiz abu kolēģu albuma smejošās grimases nav, bet interese ir, der zināt, ka abi spēlē nopietnās rokgrupās Sonntags Legion mīt nedroša un maigumu alkstoša seja. Un ne jau tikai vīrieša vien. un Soundarcade. Izpildījums Baudījums Izpildījums Baudījums Nīderlandes augstskolas pēdējā laikā par labām atzinuši vairāki Latvijas mūziķi, arī Nevaru atkabināt no apziņas pirmo iespaidu, kuru man atstāja Edvarda EP no- grupas The Bad Tones dalībnieki un Edvards Broders tajā skaitā. Tagad Edvards ir saukums. Tā ir epizode no britu seriāla Black Books, kur varone, vārdā Frena, beidzis skolu un sevi rāda ne vien kā mūziķi un komponistu, bet arī kā producentu dodas uz ilgi cerētu randiņu un savam iecerētajam vienā brīdī nekautri un vien- un skaņu inženieri soloierakstā. Idejiski Edvards nav gājis tālu no “pinkfloidīgas” laikus mulsi atzīst: “I am a giant ear, waiting for your words of niceness.” (“Esmu psihedēlijas, ar kuru pirms vairākiem gadiem pārsteidza The Pink Elephant, kas milzu auss, kura gaida tavus jaukos vārdus.”) Arī šis albums ir pilns ar jaukumu vēlāk kļuva par The Bad Tones, un tas arī pareizi, uz sava ceļa jāturas, jo īpaši, ja izdo- un labestību, plašām un azartiskām noskaņu saspēlēm. Lielisks Teodora Keri- das pa to iet ar drošu soli. Pieredze un zināšanas ļauj ne tikai pašam izpausties, bet mova darbs pie klavieru taustiņiem, Kalvja Sleža bungu atdzīvināšana un Toma arī izdiriģēt vairākus viesmāksliniekus un izveidot dramaturģiju pat tik īsā albumā, Valmiera kontrabasa iespēles. Dziesmu vārdi vienlīdz labi rindojas gan latviešu, kāpinot noskaņu līdz centrālajai kompozīcijai Definitions Revisited ar akadēmiskās gan angļu mēlē; šarmanta izvēle arī nedaudz iepīt humoru un satīru (noslēgu- mūzikas koncerta cienīgu klavieru solo. Par dramaturģiju nav jābrīnās, jo Brodera ma epizodē Struggling Artist). Labs veikums, pie kura atgriezties vairākkārt. darbu sarakstā jau ir mūzika divām filmām, tur bez šīs izjūtas neiztikt. Bet es te varu Izpildījums Baudījums rakstīt, ko vēlos, savu attieksmi mākslinieks ir izteicis noslēdzošajā īsdziesmiņā – parodijā par dziesminieku daiļradi – Struggling Artist. Izpildījums Baudījums Grūti pat iedomāties, cik gadu darba, aizrautības un tulznainu pirkstu ne- Šajā visnotaļ satraukumiem pilnajā laikā Ginta Smukā ģitārmūzika nāk kā ska- pieciešams, lai iemācītos spēlēt perkusīvo ģitārspēli, kā to dara Gints Smu- nisks mierinājums, aicinājums uz apstāšanos un kontemplāciju. Klausītājs var kais. Jau pirms dažiem gadiem ar pirmo albumu viņš pierādīja, ka ne vien spēj būt līdzdalīgs mūziķa prasmju dažādības ekspozīcijā, sevišķi skaņdarbā “Aorta”. nospēlēt jebkuru skaņdarbu savā īpašajā veidā, bet ir arī komponists. Otrajā Ir arī drosmīga pieķeršanās pie skaņdarba simbola “Pūt, vējiņi!”, kuru klausoties ierakstā tas dzirdams vēl vairāk. Nepārsteidz, ka šī albuma pirmizrādi Gints iz- acu priekšā iezīmējās “ReTV” ekrāns ar reportāžu no kādas provinces pilsētas vēlējās rīkot uz peldošas skatuves Raiskuma ezerā, ideāla vieta šādam pasāku- svētkiem, kurā ieradušies arī “mūsu viesi no Rīgas”. Jāuzteic ieraksta tehniskā mam – mūzikai, kas nav kuram katram, bet tikai ieinteresētam klausītājam. Ar kvalitāte, kura nodrošina skaniskās faktūras asumu, nepieciešamos brīžos lielu cieņu Ginta Smukā paveiktajam un vislabākajiem vēlējumiem turpmākās ievelkot uzmanību arī dobjākās un pilnasinīgākās toņkārtās. gaitās, es pagaidām īsti neesmu tas ieinteresētais klausītājs. Bet daudzi ir, un Izpildījums Baudījums daudzi vēl pievienosies, tas droši. Izpildījums Baudījums

Teikšu godīgi, man nav ne jausmas, kas ir “Grupa Harijs”, manā ziņu plūsmā tās Mūziķu izkaltā jēgas un skanējuma atslēga manās rokās nonāca tikai pēc otrās esība kaut kā ir paslīdējusi garām. Nesen kolēģis stāstīja, ka dzīvajā izpildījumā albuma klausīšanās reizes. Pirmais piegājiens beidzās ar vilšanos un mērenu viņi esot forši un izklaidējoši. Nav bijusi iespēja redzēt, tātad jāvērtē ierakstā neizpratni (piemēram, par zēnu, kurš gribēja palikt stāvoklī), tāpat grūtības dzirdamais. Un tad jāatzīst, ka mākslinieki pamatīgi sapinušies, sagrābstot ietek- bija pieņemt īpatnējos vokāla tembrus un savdabīgo ‘e’ skanējumu. Tomēr ar mes no vairākām pelnītu atzinību guvušām Latvijas grupām – meiteņu piebal- otro mēģinājumu viss iepriekš minētais sastādījās oriģinālā rokrakstā, kurš šo sis 60. gadu popmūzikas stilā kā “Hospitāļu ielai” un “Stūrī zēvele”, ska, regejs, apvienību pilnīgi noteikti atšķir no šobrīd aktuālajām popa un indie mūzikas panks un pūšaminstrumenti kā “Oranžajām brīvdienām”, nedaudz fanka no Very norisēm. “Grupa Harijs” būtu nosaucami par “Sigmas” mazajiem brāļadēliem, Cool People. Diemžēl sliktā ziņa ir tāda, ka minētajiem iedvesmas avotiem viss gluži kā Donaldam Dakam tie bija Tiks, Tīks un Triks. Dziesmu dramaturģiskie padodas daudz, daudz labāk. Ja šovasar zaļumbaļļu sezona būtu norisinājusies salikumi apdarināti ar jauneklīga infantilisma patinu, taču aiz tiem fiksējami ierastajā veidā, varbūt “Grupa Harijs” kļūtu krietni turīga. Mājas apstākļos baudīt skaidri noformulēti nolūki, un arī šajā albumā prieka brīžus sagādāja humora šo ierakstu nav iespējams. Protams, ka viss šis skaņu un tekstu ievārījums ir klātbūtne (“Hei, Jēkab!”). iecerēts kā “humorīgs”, bet mana joku saprašana tik augstu (vai zemu – dziesma Izpildījums Baudījums “Montis”) nesniedzas. Izpildījums Baudījums Mūziķis Reinis Semēvics savu skatuves mākslinieka vārdu Reinis Ramans jeb Vilcieni iedvesmojuši ne tikai literāru darbu tapšanu (“Slepkavība Austrumu ek- R_R_ izvēlējies par godu vectēvam, ievērojamajam komponistam, pasniedzē- spresī”, “Maskava – Gailīši” u. c.), bet arī muzikālu opusu radīšanu, no kuriem kā pir- jam un skaņu režisoram Ģedertam Ramanam. Salīdzinot abu dzīves gaitas da- mais šī albuma kontekstā nāk prātā Stīva Reiha skaņdarbu kopa Different Trains. tus, redzams, ka mazais Reinis ar vectēvu varēja tikties vien nedaudzus gadus, Vēl, paturpinot līdzību uzskaiti, var pieminēt Roja Montgomerija, Tima Hekera un taču saikne un talanta pārmantojamība nav zudusi, un tagad Reinis Hamburgas Orbital lēnākos gabalus. Reiņa Ramana albums sagādā labu iespēju pārkārtot apgādā Growing Bin Records izdod ambientās mūzikas albumu Train of Thought, domu un plānu jucekli, ievadot uztveri tik taisnās sliedēs, ka vienā brīdī to apjoms kas iedomu vilcienā ieved klausītāju paša uzbūvētajā zemūdens pasaulē. Ne- vienkārši pazūd un tu jau attopies dreifējam līganā skaņu plūsmā. Un tomēr šī noliedzami smalki veidots ieraksts, ja nu vien var piebilst, ka šā žanra klausītā- nav mūzika pirms miega pēc nogurdinošas dienas birojā vai fonam smalkā sua- jam vajadzētu būt tajā īpašajā dvēseles noskaņojumā, kad tāda mūzika ir ne- rejā, kurā katrs nākamais viesis ir īpašāks par iepriekšējo. Kaut kas šajos deviņos pieciešama. Es šoreiz tādā nebiju, tāpēc atzīme par baudījumu nav augstākā. skaņdarbos ir ar pulsējošu, brīdinošu noskaņu. Vietumis pat pabailīgu. Iespējams, tas saistīts ar atskārtu, ka patiesībā tieši šādu pazušanu mūzikā esi vēlējies – tādu, Izpildījums Baudījums kas līdzētu atkāpties citu piedāvātiem pieņēmumiem un paša uzkonstruētām drošībām. Īpaši tas sakāms par kompozīciju Melodic Harmony. Izpildījums Baudījums

MŪZIKAS SAULE 1/2020 79 IERAKSTI Bētiņš klausās Ansis Bētiņš

Ierobežojumi kultūras norišu jomā tika atcelti pakāpeniski, un Lai rastu kaut nelielu atelpu un miegā mokoši neturpinātu šķita, ka palēnām, uzmanīgi un nesteidzīgi atgriezīsimies arī atkārtot operu ārijas un bezgalīgos teksta apjomus dažā- savās radītāju un izpildītāju lomās. Tomēr pēdējie mēneši pa- dās valodās, pirms gulētiešanas vienmēr uzsmēķēju ciga- gājuši tādā kā kauta gaiļa skrējienā, kur nedēļas laikā bija līdz reti, klausoties 20. gs. sākumā izdotās šellakas skaņuplates, pat sešiem koncertiem un programmas nereti tika sagatavotas kas gadu gaitā sakrājušās un no kurām daudzas joprojām vien pāris mēģinājumos. pacietīgi gaida pirmatskaņošanas reizi. Karstajos vakaros Mans satraukums par kvalitātes trūkumu šajā kvantitātē, par pie atvērtā loga varēja dzirdēt dziedam gan Paulu Saksu, laimi, neieguva reālus apveidus, taču tam visam pa vidu attapos gan Artūru Priednieku-Kavaru, skanēja dažāda deju mūzika iepriekš neiepazītā prāta stāvoklī, ko spēju nodēvēt vienīgi par (tango, fokstrots, tarantella), instrumentālie solo un orķes- “domas notrulināšanos”. Pirmās pazīmes pamanīju, pēc ilgāka tra darbi, taču pārsteidzošākais atradums šķiet man līdz šim laika beidzot satiekoties ar savu draugu Artūru, kura aizņemtības nezināmā slavenā azerbaidžāņu aktiera un dziedātāja Rašida apjomi pārspēja manējos. Mūsu ierasti brīvā, plašu tēmu loku ap- Behbudova izpildītā vēl slavenākā dziesma Awaara hoon jeb tverošā saruna bija kļuvusi stīva, sausa, pat tukša, jo vienīgais, par “Radža dziesma” no skatītāju skaita ziņā, iespējams, veiksmī- ko mācējām runāt, bija mūsu mēģinājumu process un nespēja gākās jebkad uzņemtās kinofilmas “Klaidonis”, kuras režisors rast laiku kam citam. Tādas šīs sarunas arī palika – sprūstošas kā ir indietis Radžs Kapurs. neeļļoti zobrati pārslodzes samežģītajos prātos, kuros saprātīgi ŠANKARS — DŽAIKIŠANS Awaara hoon (“Esmu klaidonis”) mājoja vien abpusēja spēja atzīt šī stāvokļa novērojuma patiesu- no mūzikas kinofilmai “Klaidonis” (1951) – dzied Rašids mu un cerība par mierīgākām, nesteidzīgākām dienām. Behbudovs (1954)

Pēc ilgstošas prombūtnes esmu atgriezies Rīgā. Vilcienam tu- ved uz terasi iekšpagalmā. Paskatos lejup – melns, taču savādi vojoties galastacijai, aiz lietuslāšu noklātā loga manāma ban- ne-draudošs bezdibenis, ko ieskauj pārējie nami. Saimniekam, gaina Daugava, otrpus tai – Rīga, kuras pazīstamo siluetu apjož kas izskatās pēc “Muklāja” Visvalža, saku, ka man vajadzēs vēl viduslaiku vaļņi un nocietinājumi, kuru smailo torņu un mūru apdomāties, pirms saku galavārdu. sarkanie ķieģeļi, kļuvuši slapji, izkliedē un pieklusina pilsētas Pie ārdurvīm satieku draugus – Rinaldu Kandalincevu, Rēziju balsi, padarot to vecišķu un sēcoši rūsganu. Viļņi augstu sitas Kalniņu un Kasparu Znotiņu. Klusējot četratā pastaigājamies pret tilta balstiem, un man nāk prātā, ka, turpinoties klimata pa tukšajām pilsētas ielām, līdz pēdējais apstājas un patētis- pārmaiņām, Rīga patiešām nogrims, nevajadzēs ne rūķa, kas kā tonī saka: “Tas vairs nav izturami! Cik koku vēl jāizcērt, lai izlien no dzelmes, ne kāda, kas apstiprinātu – jā, Rīga ir pa- cilvēki pamanītu, ka viņi smok? Cik naudas jāizšķiež, lai kāds beigta. Tajā pašā laikā ilgstošā domes nolaidība, korupcija un sāktu uzdot jautājumus? Cik velosipēdu kameru jāpārplēš, lai līdzekļu izšķērdēšana man liek iesvilties dusmās, ko nemazina atzītu, ka ceļš nav izbraucams? Cik ilgi mēs turpināsim eksis- laikapstākļu fiziska sajušana uz ādas, kad izkāpju uz perona. tēt šajā letarģiskajā stāvoklī? Kam jānotiek, lai mēs atmostos? ““Pārmaiņas” – kāda dihotomija, dualitāte sajūtama šajā vārdā Kad beidzot mēs sāksim runāt un dziedāt ar pilnu balsi? Un, un mirklī,” nodomāju. jā, starp citu, par to runājot, cik ilgi vēl būs jāklausās tajās Dodos apskatīt jauno dzīvokli, kurā man būtu jāievācas. Iz- sēcošajās un nedabiski klusinātajās koristu balsīs, ko diriģē mēros tas ir visai iespaidīgs, taču mani atbaida acīmredzami Māris Sirmais?” nesenā remonta atstātā sterilitāte un iebūvētās mēbeles, kuru Mūzika pirms miega – Marlēnas Dītrihas balss. virsmas gail spoži sarkani, it kā kāds būtu pārklājis tās ar lavas Pīts SĪGERS Sag mir, wo die Blumen sind – dzied Marlēna lampu saturu. Atzīstu vienīgi restaurēto arkveida stikla aili, kas Dītriha (1962)

Dihotomijas klātesamība novērojama arī manis iemīļotā kom- parādās Maskavas siluets, un dzirdams Ravela darbs “Trīs daiļi ponista Leonīda Desjatņikova daiļradē. Mana pirmā visnotaļ paradīzes putni” mecosoprāna un soprāna duetā. Pēcāk atkal apzinātā sastapšanās ar viņa mūziku meklējama Aleksandra “ielaužas” kolhozniece, to drīz pārtrauc “Trīs paradīzes putni”, Zeldoviča 2000. gada filmas “Maskava” skaņuceliņā. Sižets, stīgām ritmizējot tādu kā nepārtrauktības jeb mūžības taisni. manuprāt, ir maznozīmīgs, šeit lielāku lomu spēlē simboli, ki- Visas šīs mūzikas līnijas tiek sapludinātas vienā – tas izdodas nematogrāfiskie paņēmieni un valodas pielietojums, kas skatī- vien uz neilgu un, manuprāt, ārkārtīgi skaistu brīdi. Atskan tājā raisa nedrošus, nervozus smieklus, balansējot starp reālo biedējošās kurantu skaņas, un stīgas “iztek” no jebkādiem to- un izdomāto, iespējamo un neiespējamo šajā monumentālajā nālajiem rāmjiem. pilsētā gadu tūkstoša mijā. Te notiek brutālisma, naturālisma Filmas scenārija autors ir Vladimirs Sorokins, kurš, starp citu, un veco padomju skabargu nekontrolēta valstīšana rokās, ma- rakstīja libretu pretrunīgi vērtētajai Desjatņikova operai sai veikli tekot caur pirkstiem, un vien atliek uz to bezspēcīgi “Rozentāla bērni” (2005). noskatīties. Desjatņikova rokrakstu pēcāk Latvijā iepazīst sapnī piesauktais Desjatņikova mūzika, ko pats autors apraksta kā “konso- Māris Sirmais, kurš komponistu uzaicina rakstīt darbu korim nanses emancipāciju, banalitātes un minimālisma transfor- “Kamēr...” projektā “Saules dziesmas”. Ļermontova dzeja par māciju, piešķirot tiem cilvēciskus vaibstus”, filmā vēl vairāk Saules rašanos un tehniski ļoti sarežģīta kompozīcija, kas pre- pastiprina eksistences neiespējamību šajā pasticcio vidē, cīzā atskaņojumā mūzikai liek poliritmizācijā virmuļot. Koristu kuras daudzo aspektu valodu dažādība uzceļ teju bābelis- vidū šis darbs tika uzskatīts par vienu no skaistākajiem visā kas pasaules aprises. Viss sākas ar kremļa kurantu skaņām, projektā, līdz ieradās autors. Divas meitenes, kuru duetu Māris ko autors transkribējis klavierēm, skatītāja iztēlē viešot interpretēja kā divu eņģeļu dziedājumu, Desjatņikovs bija fantasmagoriskus tēlus. Uzreiz pēc tam filmas pirmie kadri iecerējis “как две бомжихи” (kā bezpajumtnieces), lai starp skatītāju ved pāri pļavām un mežiem pāniskas flautas skaņu kora un solistu muzikālajām plaknēm neveidotos saskarsme, pavadībā, un tās savā naivumā māna mūs ar it kā zināmiem, bet absolūta dihotomija, pretrunas. pazīstamiem priekšstatiem un tēliem, radot tādu kā viltus Fjodors MASLOVS Колхозная песня о Москве (“Kolhoznie- mieru. ku dziesma par Maskavu”, 1939) Drīz ainavā iekļaujas sējumi un labības lauki, mūzikā dzirdama Moriss RAVELS Trois beaux oiseaux du paradis (“Trīs daiļi atsauce uz Fjodora Maslova 1939. gada “Kolhoznieku dziesmu paradīzes putni”, 1914) par Maskavu”, kam pamatu uztur čellu ērģeļpunkts, līdz šo pa- Leonīds DESJATŅIKOVS Песня колхозника о Москве (“Kol- domju patosa fundamentu pāršķeļ arfas glissando, kadrējumā hoznieka dziesma par Maskavu”, 2000)

80 MŪZIKAS SAULE 1/2020