LATVIJAS KONCERTI 2014 18. oktobrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā plkst. 19.00 Eiropas vadošo koru nedēļa Latvijā The Week of European Leading Choirs in Latvia EIROPAS KAMERKORU LIELKONCERTS “SIMFONIJAS UN PASAKAS’’ GRAND CONCERT OF EUROPEAN CHAMBER CHOIRS “SYMPHONIES AND FAIRY TALES’’ Latvijas Radio koris / Latvian Radio Choir RIAS kamerkoris / RIAS Chamber Choir Dānijas Nacionālais vokālais ansamblis / The Danish National Vocal Ensemble Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris / The Latvian National Symphony Orchestra Diriģenti Sigvards Kļava, Hanss Kristofs Rādemanis un Markuss Krīds / Conductors Sigvards Kļava, Hans-Christoph Rademann and Marcus Creed Režisors un videoprojekcijas – Roberts Rubīns (Direction and video) www.latvijaskoncerti.lv Olivjē MESIĀNS (Olivier Messiaen, 1908–1992) Cinq rechants (“Pieci dziedājumi’’, 1948) Luidži NONO (Luigi Nono, 1924–1990) Sará dolce tacere, (“Esi maigs un kluss,’’1960) Izpilda Dānijas Nacionālais vokālais ansamblis, diriģents Markus Krīds / Performed by The Danish National Vocal Ensemble and conductor Marcus Creed Ģērģs LIGETI (György Ligeti, 1923–2006) Drei Phantasien nach Friedrich Hölderlin (“Trīs Frīdriha Helderlīna fantāzijas’’, 1982) I. Hälfte des Lebens (“Puse dzīves’’) II. Wenn aus der Ferne (“Kad no tālienes’’) III. Abendphantasie (“Vakara fantāzija’’) Torstens RAŠS (Torsten Rasch, 1935) …in der Hülse von Schnee… (“Sniega piedurknēs’’, 2013/2014) Izpilda RIAS kamerkoris un diriģents Hanss Kristofs Rādemanis / Performed by RIAS Chamber Choir and conductor Hans-Christoph Rademann Līga CELMA-KURSIETE (1978) “Sirmās dvēseles’’ pēc Kārļa Skalbes pasakas, pirmatskaņojums/ premiere Ēriks EŠENVALDS (1977) The First Tears (“Pirmās asaras’’ pēc inuītu pasakas, pirmatskaņojums / premiere) Izpilda Latvijas Radio koris, Aleksandrs Maijers (vargāns, stabules) un diriģents Sigvards Kļava / Performed by Latvian Radio Choir, Alexander Mayer (jew’s harp, pipe) and conductor Sigvards Kļava Igors STRAVINSKIS (Igor Stravinsky, 1882–1971) “Psalmu simfonija’’ (Symphony of Psalms, 1930) I. 38. psalms (13., 14. pants) II. 39. psalms (2. – 4. pants) III. 150. psalms Izpilda apvienotie kori, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Hanss Kristofs Rādemanis / Performed by mixed choirs, Latvian National Symphony Orchestra and conductor Hans-Christoph Rademann PAR MŪZIKU Viens no izcilākajiem 20. gadsimta komponistiem Olivjē Mesiāns bija savdabīga personība, dziļi reliģiozs mistiķis, kas pasauli tvēra citās dimensijās. Viņš bija mūzikas filozofs, kurš savā daiļradē runāja par mūžīgajiem pretpoliem – Zemes dzīvi un mūžību, debesu un zemes vēlmēm, nāvi un dzīvi. Mesiāna radošais kredo bija mākslas un ticības vienotība, savu mūzku raksturojot kā teoloģiju skaņās: “Es jau piedzimu ticībā un ticot... Liels vairums manu darbu aicināti izstarot katoļticības teoloģisko nostādņu gaismu. Tas ir pats svarīgākais manas mūzikas aspekts, iespējams - vienīgais, par kuru man nebūs jākaunas nāves stundā.’’ 40. gados Mesiāns pievēršas Austrumu reliģijai un filozofijai, pārņemot meditācijas ideju par skumjām bez asarām un prieku bez eksaltācijas. Šajā laikā top trīs skaņdarbi, kurus Mesiāns nodevē par “Tristana triloģiju’’. Mesiāns te piesaucis “fatālo mīlu’’, kas ved pie nāves – tāda mēroga mīlestību, kas sasniedz kosmosu un ir ārpusķermeniska. Triloģiju veido dziesmu cikls Harawi (“Mīlas un nāves dziesmas’’), simfonija “Turangalila’’ un “Pieci dziedājumi’’. Šajos dziedājumos komponists savienojis savu dzeju franču valodā ar pašizgudrotu, sanskritam un kečua (kādai indiāņu valodai) fonētiski tuvu valodu. “Tā ir mīlas dziesma, - ar šo vienu vārdu pietiek, lai izpildītājiem būtu skaidrs, kā izdziedāt šo dzeju un šo mūziku,’’ teicis Mesiāns. Luidži Nono bija viens no visradikālāk noskaņotajiem 20. gadsimta avangardistiem, Otrās Vīnes skolas dievinātājs, kurš uzskatīja, ka komponistam jāapzinās savs laikmets. Absolūts mākslinieks, kura interešu lidojums aptvēra vizuālo mākslu, literatūru, zinātni, politiku, jurisprudenci un fotomākslu. Sará dolce tacere ar Čezāres Pavēzes dzeju ir veltījums Nono skolotājam, itāļu diriģentam un komponistam Bruno Madernam. Ģērģs Ligeti bija viens no ievērojamākajiem un noslēpumainākajiem avangardistiem, kurš savā daiļradē atspoguļojis 20. gadsimta apokalipsi, neiegrimstot romantiskā patosā. Vācu dzejnieka, romantiķa Frīdriha Helderlīna dzeja “Trīs Frīdriha Helderlīna fantāzijās’’ parādās attālināti – Ligeti drīzāk veidojis skaņu sazarojumu, nevis tieši sekojis tekstam. Komponists pats teicis: “Manas fantāzijas ir emocionāli, onomapoētiski, uzbudināti 16 balsīgi skaņdarbi.’’ Torstens Rašs ir laikmetīgās mūzikas komponists no Vācijas. Bijis slavenā zēnu kora Drēzdenes Kreuzchor dziedātājs, mācījies kompozīciju un klavierspēli Kārļa Marijas fon Vēbera mūzikas koledžā Drēzdenē. Pēc Berlīnes mūra krišanas Torstens Rašs emigrēja uz Japānu, kur guva ievērību kā filmu mūzikas komponists. Viņa mūziku atskaņojuši tādi mūziķi kā Renē Pape, Matiass Gērne, Olari Eltss, Vladimirs Jurovskis, Londonas filharmonijas orķestris, Pet Shop Boys un citi. Skaņdarbu …in der Hülse von Schnee… komponistam pasūtinājis tieši RIAS kamerkoris. Komponistes un diriģentes Līgas Celmas-Kursietes nozīmīga darbošanās joma ir koru pasaule. Līga savulaik bijusi kora “Kamēr...” dziedātāja. Kopš 1997. gada vada Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kori “Spīgo”, ar ko guvusi uzvaras gan latviešu Dziesmu svētku karos, gan starptautiskos konkursos. Pieaicinātā docētāja JVLMA, kur vada mūzikas skolotāju sieviešu kori. Ieguvusi bakalaura grādu mūzikas pedagoģijā un maģistra grādu kompozīcijā pie Pētera Plakida. Viņas kordarbus atskaņojuši tādi kolektīvi kā koris “Kamēr...”, Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, Latvijas Radio koris. Līga Celma bija viena no mūzikas autorēm elektroakustiskajā pastaigā Cīrulīšu dabas takās Cēsu Mākslas festivālā “Pasaka par Kurbadu”, kas saņēma Lielo mūzikas balvu 2010 kategorijā “Gada uzvedums”. Komponiste par savu jaundarbu: “Kārļa Skalbes pasaku “Sirmās dvēseles’’ var uztvert gan kā 1905. gada revolūcijas atainojumu, gan kā visaptverošu filozofisku vēstījumu par neizbēgamajiem zaudējumiem, aizstājot veco ar jauno. Dziļi ieslīgstot tekstā, apbrīnas vērta man likās Skalbes spēja nenostāties vienā vai otrā pusē. Vienlīdz skaudri ir attēloti gan pelēkie vīri ar sauli sejā, gan sirmās dvēseles, kuras dzīvo kopā ar čūskām un gaudojošiem vilkiem. Komponējot es centos ievērot šādu pat distanci, nenosodot nevienu no pusēm. Vēl būtiski man šķita nepazaudēt sižetisko līniju muzikālajos izteiksmes līdzekļos. Lai klausītājs, kurš atnācis uz pasaku, arī saņem pasaku.’’ K. Skalbe “Sirmās dvēseles’’ (1905) Tur, kur zaļie kalni beidzas, purvos iegūlies melns mūža mežs. Viņš guļ tur jau tūkstošus gadu un miegā klusi šņāc. Viņu neaizņem kalnu vēji, reti viņa tumšās galotnes paceļ vienu otru zaru, kā cilvēks miegā roku... Priedes garām, sirmām sūnu bārdām, egles pilnas noslēpumu, dziļi ietinušās sūnās; tik pašas galotnītes vēl zaļas, tās saaugušas augšā vienā laidā kā gļotas uz mārks... Gaišā dienā neieplūst saule, tik caur cieši saaugušiem zariem var manīt retus zelta pavedienus; saule ber meža zaļganā krēslā dzirkstošas zelta adatiņas, bet zaļās galotnes viņas notver. Mežs paliek mūžam pūstošā krēslā. Mežs ir pilns smagas trūdu un vaivarāju smaržas. Uz ciņiem staipās čūskas, vilki joņo pakaļ stirnām un briežiem kaukdami. Uz ciņiem mētājas saplosītu kustoņu kauli, čūskas lodā pa galvas kausiem. Šai mežā dzīvo sirmās dvēseles. Viņas ir izaugušas reizē ar mežu un ir tikpat vecas kā viņš. Viņu vaigs ir pelēks kā meža krēsla, viņas dzīvo bailēs un dziļā pazemībā. Nakti tās aizdedzina dūmainas sveķu svecītes un staigā pa mežu zaļās sūnu kurpītēs. Viņu garās, sirmās sūnu bārdas velkas pa zemi. Un tās bailīgi klausās vilku kaukšanā un dzied. (Viņas tur dievkalpošanu, un sila vaivariņš kvēpina vīraku.) “Kas šo mežu ir uzcēlis? Tas ir Dievs. Kas vilkus palaidis stirnām uz pēdām? Tas ir Dievs. Kas čūskas ir šķetinājis uz ciņiem? Tas ir Dievs. Slavēts lai ir Dievs!’’ Tā viņas dzied, līdz svecītes nobāl rīta krēslā. Tad noliekas zem egļu zariem un satinas savās sūnu bārdās. Bet aiz kalniem vīri kala cirvjus. Un kādā dienā sirmais mežs nodrebēja līdz saknēm, Cirvji skanēja, tumšās egles bruka kā mūris, plats saules vilnis pārlaidās pār grimstošām koku galotnēm, un meža krēslā parādījās pelēki vīri ar sauli sejā. Viņi kāpa pa nolaistiem kokiem, egļu zari lūza zem viņu kājām. Viņu papēži bij kalti tērauda pakaviem, ap galvu tie vicināja šņācošas, kvēlošas priedes celma pagales, tērauda trītie cirvji uz pleciem te paspīdēja, te pazuda zem egļu zariem kā sudraba pusmēneši. Un caur mežu kā jūra dimdēja viņu dziesma: Mēs nākam saulei vārtus cirst, Lai purvu silos tumsa mirst. Ko nepaņems cirvis, to uguns rīs, Ap galvu mums liesmu vainagus vīs. Mēs gribam uzvaras smieklus smiet, Lai liesmas līdz debesu pagalmiem iet. Caur silu uguns viesuļi brauc, Lai čūskas čūkst, lai vilki kauc! Ko nepaņems cirvis, to uguns rīs, Ap galvu mums liesmu vainagus vīs... Sirmās dvēseles sastingušas klausās šai dziesmā, dūmainās sveķu svecītes dreb viņu izdēdējušās rokās. Vaivariņi vaid zem līdumnieku kājām, izvaid visu savu smaržu. Un pelēkie vīri ar sauli sejā pieiet pie sirmām dvēselēm un pielaiž uguni viņu sūnu bārdām. Viņas uzliesmo, satinas kamolā un paceļas gaisā kā sarkanas gaigalas. Skujas sprakst, liesmas lēkā no zara uz zaru kā sarkanas vāverītes. Atskan cirvji, liesmas šņāc, uguns viļņi visu vāc... Ērika Ešenvalda (1977) radītās mūzikas spārni pašlaik aplido visu pasauli, piedzīvojot atskaņojumus gandrīz katrā kontinentā, jo Ērikam piemīt