283 ZIEMA 2015 VOL. LXI, No 4, ISSUE 283 61. GADAGĀJUMS ZIEMA 2015 2015 4. (283) NUMURS Jaunā Gaita, published since 1955, is a Latvian quarterly devoted to literature, S A T U R S the arts, and the discussion of ideas. 1 Rainis – Ezers Editor-In-Chief: 2 Leons Briedis – Zaļā zelta neizsmeltā diena Rolfs Ekmanis 3 Rainis un Aspazija 1905. gadā Mellužos [email protected] 6 Pauls Raudseps – Raiņa sapnis 10 Sarma Muižniece Liepiņa – DAU-GA-VA / Associate Editors TER-LIN-GUA Linda Treija 12 Linda Treija – Nora Kūla (foto) [email protected] Sarma Muižniece Liepiņa 14 Uldis Bērziņš (atdz.) – Brunhildes Eļļupceļš [email protected] 15 Lauris Mīlbrets – Pilsēta plkst. 20.45 (glezna) 16 Ainārs Zelčs – Abrene 2002 Contributing Editors: 20 Benita Veisberga – Pieraksti Voldemārs Avens, Māris Brancis, 25 Valters Nollendorfs – Solveigai Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, Juris Silenieks, Juris Šlesers, Lilita 26 Sanita Upleja – Mākslinieku sūtība Zaļkalne 28 Pēteris Korsaks – Eduards Zariņš MŪZIKA Technical Editor: 31 Laima Martinska – Dziesma Sanhosē Juris Žagariņš Phone: 413-732-3803 31 Dace Aperāne – Jaunā mūzika Latvijā [email protected] MĀKSLA 33 Linda Treija – Lauris Mīlbrets Business Manager: 34 Lauris Mīlbrets – Tīra skaņa (glezna) Tija Kārkle 35 Jānis Elsbergs – Valodas dabiskums 616 Wiggins Road St. Paul, MN 55119, USA 40 Franks Gordons – Taupīt nevis ekonomēt [email protected] 41 Sandis Laime – Raganu tradīcija ZA Latvijā 45 Lauris Mīlbrets – Sirds stāvoklis (glezna) JG home page and archive:
EZERS
Kā klusa, melna acs Ezers no tālienes atstaro pirmais Noslēpumaini savādā skatā.
Zīm. Uģis Mežavilks Jā, es labi atceros vēl; Tu mūžam un allaž biji tāds – Dziļš un noslēpumains, un melns, Nepieejams, bruņojies staignēm, Un visus baidošs no sevis prom. Tikai notālēm vien es varēju sēdēt Un drūmi vientuļā skaistumā vērties.
Ar meža ūdensputniem tu draudzējies vien, Kas no tālienes atskrien un aizskrien tāli Kā tevis sūtītās domas un ilgas.
Apkārt tev zilruda rāva mirdz Draudošās krāsās kā zobens un varš; Aug vaivariņš, reibušu darīdams galvu, Aug sīki krūmiņi, govis vezdami maldā.
Un garas zāles un mānoši sausnējas sūnas – Paļaujies vien un kāju uz cinīti cel – Visi audzēji rijīgo muklāju sedz Un tos, kas paļāvušies uz gludo ceļu.
Ko tu tā gaini visus, kā sargādams ko? Baidošs reizē un vilinošs tomēr, Nemīlīgs, noslēdzies ezers guļ, Viņpusē paceļas kalns ar skaistu muižu, Bet ezers ir viens un viens.
1906 Leons Briedis dzīves laikā varam tikai tuvoties – reizēm pienākt tam pavisam klāt un ieraudzīt, kā šā ZAĻĀ ZELTA ezera pašā dzelmē guļ mūsu sirds. Par ko gan būtu jāattaisnojas Vējam, kurš, ar NEIZSMELTĀ DIENA laimes dvašu plati cilājot krūti, rīta agrumā No upes (..) nāk izpeldējies, / Vēsuma vel Ezers, kas tik izsenēji piedien Latvijas klusa- dzi nes matu galos? Tā vien gribas tam pie- jam un rātnajam reljefam, man vienmēr li- skarties, aptaustīt, izjust viņa jaunā un svai- cies kā savveida robeža vai eža, kas nošķir gā ķermeņa tvirtās un zaļoksnās aprises, kas vienu novadu vai pasauli no citas, bet vien- nemanāmi izslīd cauri pirkstiem. Cits Raiņa laikus tas tik un tā uz mūžīgiem laikiem ir vienaudzis un laikabiedrs – austriešu dzej- šā novada vai pasaules nešķirama daļa. Pro- nieks Rainers Marija Rilke (1875-1926), kurš tams, ja vien kāds Dievs to nepacels gaisā un 1922. gadā bija nominēts Nobela prēmijai neliks šim mūžīgā nemiera sācējam lidot ap- literatūrā, ko Rilkem nepiešķīra –, būdams kārt pa visu plašo pasauli, pirms to kāds at- savā tumsā vijoļtumsai rads, līdzīgi Rainim kal nosauks vecajā vārdā un ezers no jauna tiecās tuvināties dzejai kā augstākai pravie- nolaidīsies pats savā vecajā vietā. tiskai patiesībai, apburot mūs ar aizvien jau- niem dienas plastiskajiem tēliem, tādiem kā Šajā 21. gadsimta miglainajā un dūmakaina- Raiņa Vējš, taču viņu nemaz nenorūpināja jā, dzestrajā rudens rītā atvēris logu, redzu: Rainim tik neatliekami būtiskā nacionālās Ezers, vārdā Rainis, plašs, nepārskatāms un pastāvēšanas un pilnveidošanās ideja – tas, neatjausts, joprojām guļ savā līdzšinējā vietā. ko gribētos nosaukt par poētisko sakralitāti, Un viņu nemulsina pat dziļi aiz septiņi siekš- bez kuras īsts latviešu dzejnieks diez vai maz ņām nobēdzinātais īstais vārds – Jānis Pliek- spēj pastāvēt. Rainim allaž bija par maz būt šāns. tikai oriģinālam un iekļauties angļu dzejnie- Īru nacionālais dzejnieks, Raiņa vienaudzis ka T.S. Eliota klasificētajos mākslinieciskās iz- un laikabiedrs Viljams Batlers Jeitss (William teiksmes attīstītājos un tās radītājos, jo Rai- Butler Yeats, 1865-1939), kurš 1923. gadā nis nemitīgi vēlējās attīstīt pats savus spēkus, saņēma Nobela prēmiju literatūrā, 1898. priekš citiem darbodamies, un viņam Latvija gadā esejā „Samains” rakstīja: Īsta dzejnieka allaž gāja pussolīti pa priekšu gan sev pašam, parādīšanos nekad nav iespējams paredzēt, gan arī viņa dzejai. un viņš nekad neattaisno uz viņu liktās ce Nācija, tauta – tie Rainim nebija vis parasti rības. orientieri pasaules kartē kā, teiksim, franču To, ka Raiņa parādīšanos mūsu poētiska- dzejniekam Polam Valerī (Paul Valery, 1871- jos platuma grādos nespēja paredzēt Jānis 1945), kuru arī daļēji var saukt par Raiņa Pliekšāns, grūti apšaubīt. Grūtāk saprast un vienaudzi un laikabiedru, kam Inteliģence, pieņemt to, ka arī pats Rainis nav attaisnojis tas ir, tīrais prāts, bija tīrā gara sinonīms, tā- nedz sevi, nedz arī mani, nedz vēl daudzus pēc Valerī dzejā Prāts vienmēr ņēma virsroku savas poēzijas lasītājus, kuri – cits vairāk, cits pār Mīlestību un Jūtām, atsakoties no jelkā- mazāk, tomēr visi –, nosaukdami Raini par das metafizikas un transcendences. Jo Viss, latviešu nacionālo dzejnieku, likuši uz viņu kā mēdza deklarēt P. Valerī, kas nāk no die pārāk daudz cerību, kas, iespējams, piepildī- viem, nonāk cilvēka dzīves ellē. Rainim ot- sies vienīgi perspektīvā, topošā nākotnē, rīt, rādi: viss, kas nācis no dieviem, cilvēka dzī- kad mēs atkal neviļus uzšķirsim kādas viņa vi burtiski raušus izrauj no viņa dzīves elles. dzejas rindas. Diez vai Rainis bija pazīstams ar Jeitsu – na- Un ko gan dzejniekam pienāktos attais- cionālās atbrīvošanās ideju caurausto īru re not? Varbūt vien savu kluso, pacietīgo un nesansistu. Varbūt tāpēc viņš atdzejoja ru- negrozāmo, tik ierasto apveidu dzimtās ze- māņu tautas atmodas spilgtāko dzejnieku mes līdzenumos – to drūmi vientuļo skaistu Dimitriju Bolintiņjanu (Dimitrie Bolintine- mu, kurš šķiet tik dziļš un noslēpumains, un anu, 1819-1872) – starp citu, pirmais lat- melns, / Nepieejams, bruņojies ar staignēm, viski atdzejotais rumāņu dzejnieks vispār –, / Un visus baidošs no sevis prom, kam mēs kurš uzskatīja, ka tieši tautas jaunrade spēj
2 Fotogrāfs nezināms. Fotoattēls no RTMM krātuves (#18675) Fotogrāfs nezināms. Fotoattēls no RTMM
Rainis un Aspazija 1905. gadā Mellužos (Jūrmalā) nodrošināt gan sociālo, gan arī nacionā- tas gara sējas citu Eiropas tautu kontekstā lo katras tautas emancipāti. Rainim tautas tiks agrāk (..) pļautas – vienīgais neapstrīda- un nācijas bija neizsmeļami cilvēciskas ak- mais arguments cilvēcīgam, nākamībā brie- tivitātes avoti, viens no nozīmīgākajiem ne dinātam optimismam. vien sociālā, bet reizumis pat mākslinieciskā Rainis, paturot sev izvirzītās augsti vispārinā- progresa virzošajiem spēkiem – iespēja, kā tās un konceptualizētās poētiskās prasības, atjaunot, pilnveidot un padarīt cildenāku spēja apvienot tās ar galēji subjektīvu, intī- visu 20. gadsimta vai, citādi sakot, mūsdie mu, sirsnīgu, nereti pat vientiesīgi panaivu nu civilizāciju, kas tobrīd bija nonākusi visai izteiksmi, tādējādi panākot to, ko sauc par dramatiskos savas pastāvēšanas krustceļos. intersubjektivitāti, proti, – ka viņa Poēzija Lai cik abstrakta un nereti pat deklaratīvi nav domāta Visiem, bet gan Katram kā at virspusēja pirmajā acu uzmetienā liktos Rai- sevišķam sarunbiedram. Lasot Raini, šis ap- ņa vārsma un frāze, poētiski triviāls – viņa brīnojamā līdzpārdzīvojums neatstāj pat vis- izraudzītais vārds, tā iekšienē vienmēr verd konsekventākos viņa oponentus. dzīvs, organisks, dabisks, vitāls, dinamisks – Neba bez pamata Raiņa vientulība, ko viņš vispārināts akords, kurš nākotnes perspektī- pārmantojis jau no bērnības un kas skan vai vā agrāk vai vēlāk saskaņojas ar gandrīz vai ik viņa dzejolī, kā spītīga apiņstīga nemitī- mūsu katra (arī dzeju un pat Raini nelaso- gi apvijas ap viņa lauriem nekronēto pieri. ša cilvēka) visapslēptāko sirds ietrīsēšanos. Dzejnieks jau allaž ir kaut kas vientuļš, kaut Acīmredzot latviešu dzejā nav otra tāda tik kas tāds, kas viņu pastāvīgi atšķir no citiem, konceptuāla un vispārināta dzejnieka kā Rai- kā mūždien pietrūkst viņam pašam un pēc nis. kā viņš visu mūžu tiecas, nekur to neatro- Franču dzejas princis Pols Valerī, kurš līdz No- dot – vienīgi pats savā dzejā. Tādējādi pama- belam literatūrā tomēr tika, bet 1944. gadā zām un pakāpeniski un, galvenais, pats ne- Otrā pasaules kara dēļ to nesaņēma, diem- maz to nezinot un nenojaušot, veidojot ne žēl palika pats savu abstrakciju – simbolu, vien savu, bet arī savu lasītāju, tautas, vis- alegoriju, metaforu, asociāciju un maksimu beidzot visas cilvēces apziņu, kā tas notika, – sev pašam novilktajās ledainajās vispārī piemēram, ar Gēti un vēl daudziem citiem, bās, kurām cauri izmisīgi un eksaltēti lauzās visbeidzot kļūst par alternatīvu ne vien pats cits Raiņa vienaudzis un laikabiedrs – krievu sev un savam laikam un tautai, bet varbūt dzejnieks, abstraktās Daiļās Dāmas apdzie- arī mūžībai, samaksājot par to pats ar savu dātājs, Viļa Plūdoņa „Rekviēma” pārcēlājs dzīvi un likteni. krieviski Aleksandrs Bloks (1880–1921) kopā Dzejnieka dzīve, īsi sakot, nemitīgs BŪT, ne- ar krievu sudrablaika gvardi Andreju Beli- vis PIEDERĒT, kaut gan dzejniekam pašam tik ju, Konstantinu Baļmontu, Marinu Cvetaje- ļoti no svara abi šie jēdzieni, kurus viņš bieži vu. Bet arī viņiem, tāpat kā Annai Ahmato- vien sajauc un apmaina vietām un nemitīgi vai un Borisam Pasternakam, ne vienmēr iz- pārstata to akcentus. Dzejnieks vienlīdz grib devās atrast mākslinieciski pārliecinošu poē- abus – visu, galarezultātā nepanākot ne vie- tisko līdzsvaru starp iecerēto un esošo, dzīvi nu, ne otru. Iespējams, tā ir Raiņa – un ne ti- un sapni, ideālu un realitāti. Viņu poētiskās kai viņa vien – traģika, kaut gan pats Rainis kaislības un krieviski mesiāniskā ieinteresē- to skaidri apzinājās, kad 1915. gadā uzrak tība, pārspīlējot mākslas un mākslinieka vie- stīja, ka tieši Lirika ir ne vien katras literatū tu dzīvē un sabiedrībā, piešķirot tai pat mis- ras dvēsele un ka Lirika ir arī katras lielākas ticisma piegaršu, tāpat kā Jeitsa īru tautas darbības dvēsele vispār. misticiskais simbolisma traktējums, Rainim bija svešs. Trimdinieks Rainis savā ceļā uz lai Dažbrīd pat pārvarīgi un gluži vai apmāti mes zemi bija gan apvaldītāks un savaldītāks, dzenoties pēc šīs visaptverošās un visu izsa- gan arī cilvēciski un poētiski pragmatiskāks košās darbības, nemitīgās piederēšanas ak- un pat rezignētāks. Viņa ideāls – klusinā- tīvai rosmei un nemieram – darbtautas va tāks, rimtāks un, ko tur liegties, arī rūgtāks, rai, pamatspēkam –, Rainim nereti savā ap- bet vienlaikus arī daudz redzīgāks, saproto- ziņā piemirsās galvenais dzejnieka vecumve- šāks un izjustāks. Steidzinot sevi uz gara sēju, cais, sen pārbaudītais un iemīļotais esamī- Rainis apzinājās, ka vienīgi tādējādi viņa tau- bas veids – dezertēšana vientulībā un klusu-
4 mā pie tādām pašām šķietami vientuļām un tajos sariest vismaz Vienu Vārpu – paši sevi: klusām lietām. 1929. gada septembrī, doda- paši savu jaunā, topošā, nākamā skaistuma mies pēdējā braucienā uz Majoriem, Rainis (Rainis teiktu – dailes) paši savas jaunās, nā atzinās: No bulvāru čalas un steidzīgas liel kamās reliģijas metus. Kamēr Tudors Argē- pilsētas „dezertēju” uz Jūrmalu, kur Majoros, zi meklēja Dievu, kura nav nedz grāmatās, Aleksandra ielas trešajā namā, pēc dažām nedz baznīcās, ik dienas ejot aiz smagnēju dienām pāragri aprāvās viņa mūžs. vēršu pāra, savas vārsmas un dzīves skaistu- mu saskatot līdz kosmiskai uztverei paplaši- Precīzāk gan laikam būtu teikt, ka tā bija nātajā dienišķajā dzīvē, Huans Ramons Hi- dezertēšana liriskajā – pie seno romie- meness, kurš savrupi apmetās uz dzīvi savā šu Katulla iemīļotās Lesbijas mirušā putne- skanīgajā vientulībā, savukārt mistiski pārva- ļa grāvmalā, pie Provansas trubadūra zaļās rīgā vēlmē tiecās saplūst ar Skaisto, ko viņš mirtes zariņa, pie itāļu renesanses humā- uzskatīja augstāku pat par Gētes Patiesību, nista Petrarkas apjūsmotās Madonnas Lau- un loloja tikpat mistisku ideju par dievišķo ras zeltmatu sprogas – tūkstošiem šķietami un dievu, ko uzstājīgi un mazliet pat bērniš- maznozīmīgu, necilu un acumirklīgu nieciņu, ķīgi mēdza rakstīt ar mazo burtu – Ilgoto un kuros tieši un nepastarpināti iemiesojas Poē- Ilgojošos dievu, kas, Skaistumam saaugot ar zijas nekad nepārejošā mūžība. Citādi sakot, Dievišķo, beigu beigās izrādījās viens un tas par dzejnieka intīmu, vienkāršu, ikdienišķu, pats, jo tam pāri tik un tā nenovēršami stā- viņam tik ierastu un piedienīgu priecāšanos, vēja klaiņie kaķsierīšu eņģeļi… gaismas tau ko spēj sniegt puķudārziņš ap māju, sauji- riņš… zvaigzne apelsīnkokā… zvirbulis, kurš ņa ziedu, bērzu bārbaliņas, strauti un za- svilpo tvīksmi Marseljēzu un dzeltenā aprīļa ļas gravas, nakts rasa, pļautais siens, māko- ziedošā āre. Būtībā viņi, cits citam sveši bū- nis pie debesīm, ķirmis sausā priedē un vēl dami, dzīvoja un izjuta vienu un to pašu: ne- milzums neskaitāmu nugellae – nieciņu, kas atbilstību gan sava laika dailei, gan tās re- acīmredzot veido Poēzijas patieso un mūž- liģijai – saviem izvirzītajiem ideāliem –, ne seno dabu, aiz kuras tik un tā turpina neri- attaisnodami nevienu uz viņiem likto cerību, mus šalkt tā lielā sāpju jūra… pasauls dzī jo viņi paši bija gan sevis, gan arī savu tautu ve. Dzeja ne vien kā dzīves dzīve, pēc kuras cerība. mēs visi tā tiecamies, bet arī kā neaptvera- ma, karsta, dziļa un skaista dvēseles dzīve, Rainim par tādu nākamo reliģiju, kā viņš ap- jo, citējot Raini: ... Bez dvēseles nau nemir galvoja, vajadzēja kļūt atkal dzejai, kā tas stības nekam. bija kultūras sākumā… Garam jātop brīvam, rakstīja Rainis, tas dzīves uzdevums. Tātad: Acīmredzot šajā ziņā Raini pie sava vientu- neatdot dzīvību. (..) Eksistēt un nebūt kūt ļā un skopā vakariņu galda bez liekām ieru- ram nest dzīves grūtības. nām paaicinātu rumāņu 20. gadsimta dze- jas patriarhs, nemiera, bažu un rūpju pār- Mūsu dvēseles, kas atrautas savai dzīvei, ņemtais vientuļnieks – anahorēts Tudors Ar- Aizpūstas prom kā pieneņu pūkas, gēzi (Tudor Arghezi, 1880–1967), kam No- Tās tālumā nokrīt – kā sēklas graudi bela prēmija literatūrā bija jāsaņem 1950. Un dīgst; gadā un ko viņam liedza Rumānijas totalitā- Redz: mūsu saknes, kam noplēsta zeme, rais režīms, kā arī spāņu 20. gadsimta dze- Vēl gaisā aug, vēl stīgas dzen! – jas klasiķis, trimdinieks Huans Ramons Hi- tāds acīmredzot varētu būt Raiņa poētiskais meness (Juan Ramón Jiménez, 1881–1958), testaments latviešu tautai 21. gadsimtā. kurš bija pirmais spāņu 20. gadsimta dzej- nieks, kas tika apbalvots ar Nobela prēmi- Testaments 21. gadsimtam, kurš vēl tikko ju literatūrā 1956. gadā – abi zināmā mērā kā sācies, pilns neskaidrības un neziņas, un Raiņa vienaudži, vismaz laikabiedri noteik- kura dzestrajā rudens rītā es atveru logu un ti. Varbūt pat līdzinieki, kuri, briedinādami sēžu viens pats ar sevi savās četrās sienās. savas poētiskās izjūtas katrs savas (rumāņu, Un redzu, ka tur, ārā, vēl joprojām, silti un spāņu) nācijas mākslinieciskajās dzīlēs, visu iedvesmojoši garodams, kūp plašs, nepār- poētisko mūžu algādžoja savu tautu zālama- skatāms, vēl aizvien līdz galam neapjausts niskajos –neauglīgajos, tuksnesīgajos, ar ak- Ezers. Ezers, kurš atrodas pats savā vietā, meņiem aizaugušajos – tīrumos, pūlēdamies un ir daļa manis paša un mums. Un ij manā
5 sirdī palēnām mostas vēl neizsmelta diena Pauls Raudseps no zaļa zelta. RAIŅA SAPNIS
Daudzkārt apbalvotā dzejnieka, atdzejotāja un esejista Viņš gribēja būt ne tikai tautas mīlēts dzej- Leona Brieža radošajā biogrāfijā ietilpst vairāk nekā 20 dzeju grāmatu pieaugušajiem un pusducis bērniem un nieks, bet arī valsts galva. Kāpēc Rainim tas vairāki eseju kopojumi. Dzejdarbi, stāsti, lugas, apceres/ neizdevās? esejas tulkotas no aromīnu, itāļu (ieskaitot romanjolas dialektu), sardu, retoromāņu, katalāņu, spāņu, franču, Rainis bija nikns. Es Latviju uzcēlu, ziedoju portugāļu, galisiešu, krioļju, angļu, nīderlandiešu, krievu, serbu, maķedoniešu, suahili un albāņu valodas (skat. tai savu mūžu, savus dzejas darbus. Kad nu
6 selu somu ar sociālistisku literatūru, un tā no jiem dzejniekiem un brīvības cīnītājiem. Na- mana čemodāna izauga latviešu sociālistis cionālajā operā notika svinīga abu dzejnieku kā kustība. godināšana, kurā piedalījās ne tikai sociāl- demokrāti, bet dažādu politisko novirzienu Kā dzejnieks Rainis kļuva pazīstams tikai pēc pārstāvji, un Raiņa pārnākšanu apdziedāja aresta par līdzdalību jaunstrāvnieku kustībā pat krasi atšķirīgas, labējās vadonisma ideo- un izsūtīšanas 1897. gadā uz Krieviju, un arī loģijas pārstāvis Edvards Virza: Virs torņiem viņa pirmie dzejoļu krājumi bija ar politisku un fasādēm flagas, ik laukums tā laistās un nokrāsu. Tālas noskaņas zilā vakarā apcerē- viz, / Pilns ļaužu, ka liekas - uz ielām ir pilsēts ja izraidītā cerības uz pārmaiņām dzimtenē iznācis viss (..), / Jau skan kaut gaviles dik (Es vērīgi klausos / Šos garos gadus, / Vai ne tas, un ļaudis tālāku veļ. / Vai vadoni, veicēju skan balsis, / Kas ziedonim radus?) un šķi- kaujā tur rokas uz vairoga ceļ? / Nē, pilsētā ru pretrunas (Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi...), šajā pie tautas ir nonācis dziesminieks viess bet nākamais krājums Vētras sēja pilns 1905. / No augstuma sava, kur ilgi ar viņu runāja gada revolūcijas kareivīguma (Tā nevar pa Dievs. (..) / Tur iet viņš pa pilsētas ielām un likt, tā nepaliks, / Līdz pašam pamatam jauns aizsaules mirdzuma josts, / Un, redzot tā ģē viss tiks!). nija gaismu, ir aizmirsies tautai tās posts. Pēc revolūcijas nonācis trimdā Šveicē, Rai- Rīgas pilsētas dome vienbalsīgi nolēma no- nis turpināja rakstīt politiski uzlādētas dze- saukt divus pilsētas lepnākos bulvārus dzej- jas un lugas, kas izsauca plašu rezonansi Lat- nieku vārdos. Tautas padome jau bija pieņē- vijā. Par sava veida kulmināciju var uzskatīt musi sevišķu likumu, lai Rainis un Aspazija Daugavu, par kuru brīvības cīņām veltītā at- varētu kandidēt nedēļu pēc viņu ierašanās miņu krājumā Daugavas sargi rakstīts: J. Rai notiekošajās Satversmes sapulces vēlēšanās, ņa „Daugavas” pirmais izdevums parādījās kas viņiem citādi būtu liegts, jo abi nedzīvo- 1919. g. septembra mēnesī, īsi pirms Ber ja Latvijā vēlēšanu izsludināšanas laikā. Rai- monta uzbrukuma Rīgai; šo izdevumu izpir nis visos piecos vēlēšanu apgabalos ieņēma ka divās nedēļās. Daudziem karavīriem gan pirmo vietu sociāldemokrātu partijas sarak tieši frontē, gan atpūtas brīžos tuvākā aiz stā, kuri pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās un mugurē varēja redzēt rokās „Daugavu”, kur ieguva 57 no 150 vietām. Kārļa Ulmaņa un tie smēlās sajūsmu: sakarā ar to daži kara Jāņa Čakstes Zemnieku savienība tālu atpali- vadoņi bija izteikušies, ka Raiņa „Daugava” ka, paliekot otrajā vietā ar 26 deputātu man- atsvērusi veselu pulku... Ja ņemam vērā, ka dātiem. „Daugava” uzrakstīta dažus gadus pirms Ber monta uzbrukuma, ka tās saturā gandrīz uz Pēc tādas atgriešanās dzimtenē kuram gan mata atspoguļojas viss tas, kas notika Dau nebūtu licies, ka viņam būtu dabiski kļūt par gavas krastos 1919. g. oktobrī un novembrī, jaunās Latvijas pirmo personu? Taču tā ne- ka dzejnieks tieši uzminējis lielo un izšķirošo notika. Kad 1920. gada 1. maijā sanāca Sat- notikumu vietu, ka beidzot šī dziesma nāca versmes sapulce, tika izvirzīti divi kandidāti visīstākajā laikā, tad mums jāatzīst, ka ne uz priekšsēdētāja amatu, kas būtu vienlaikus mirstīgā sērdieņu dziesma ir gaišreģa pravie parlamenta vadītājs un valsts galva: Zemnie- tojums visai tautai. Šā dziedājuma spēks vēl ku savienības Jānis Čakste un sociāldemo- arī šodien nav aizmirsts, jo no tā ņemtos vār- krātu Rainis. Čaksti ievēlēja pirmajā kārtā ar dus Mārtiņš Brauns pārvērtis gandrīz vai par 83 balsīm, bet par nesen sumināto dzejnie- otru himnu – Saule, Pērkons, Daugava. ku nenobalsoja pat visi viņa partijas biedri, un viņš saņēma tikai 48 balsis. Raiņa atgriešanās Latvijā 1920. gada pava- sarī bija īsts triumfa gājiens. Rīgas dzelzce- Bija sācies reālpolitikas laiks. Sociāldemo- ļa stacijā 10. aprīlī viņu ar Aspaziju sagaidīja krātu vadība labi saprata, ka, par spīti uz- ne tikai dažādas prominences, bet arī mil- varai vēlēšanās, viņi Satversmes sapulcē bija zīgs skaits rīdzinieku. Cielēns savās atmiņās mazākumā, jo Zemnieku savienībai kopā ar raksta: Galvaspilsēta bija karogota un sta radniecīgajām labā spārna jeb „pilsoniska- cija dekorēta puķēm un vītnēm. Skolu jau jām” partijām bija vairāk nekā 60% balsu, natne stāvēja ielu malās goda sardzē. Ļaužu un tie politisku iemeslu dēļ negribēja ļaut jūra vētraini uzgavilēja lielajiem nacionāla sociāldemokrātu pārstāvim kļūt par faktisko
7 prezidentu. Kā var noprast no Cielēna atmi- dusmas: Tauta viņu mīlot un cienot, ko pie ņām, sociāldemokrāti to saprata un vienojās rāda viņa ievēlēšana visos piecos vēlēšanu ar labējo spārnu, ka viņu kandidāts Andrejs apgabalos, bet partijas vadība to nesaprotot, Petrevics tiks ievēlēts par pirmo priekšsēdē- tā cenšoties nostumt viņu malā. tāja biedru. Pēc Jāņa Čakstes kļūšanas par prezidentu Rainis gan šo darījumu nesaprata. Kā raksta Rainis līdz gada beigām neapmeklēja Saei- Cielēns, Rainis bija tik aizvainots, ka, noklau mas sēdes, sakot, ka esot saslimis. Janvārī sījies balsojumu rezultātus, demonstratīvi at tika apstiprināta jaunā valdība, kurā arī so- stāja sēžu zāli un aizgāja mājās. ciāldemokrātiem bija savi pārstāvji, taču arī šoreiz starp tiem nebija Raiņa. Nu viņa pa- Satversmes sapulce strādāja gandrīz div- cietības mērs bija pilns. Rainis demonstratīvi arpus gadus. Rainis tās darbā ņēma aktīvu pārsēdās sēžu zāles pēdējā solā, lai tā izrādī lomu un 1922. gadā kandidēja pirmajās Sa- tu, ka viņš ir konfliktā ar frakcijas vadību, kas eimas vēlēšanās. Kad tā sanāca novembra viņu pazemojusi, raksta Cielēns. Viņš nese sākumā, atkal bija pienācis laiks izvēlēties – koja debatēm, ne mazākā mērā neinteresē kas ieņems valsts vadošos amatus. jās par Saeimas darbību, kaut ko lasīja vai arī Sociāldemokrātu vadība atkal izsvēra reālās rakstīja un laboja rakstu korektūras. iespējas un nolēma prezidenta amatā atbal- Rainis kandidēja un tika ievēlēts 2. Saei- stīt Jāni Čaksti. Nespēdams sadzīvot ar Ul- mas vēlēšanās 1925. gadā. Pēc šīm vēlēša- mani, viņš bija aizgājis no Zemnieku savie- nām partija viņu beidzot izvirzīja par prezi- nības un iestājies Demokrātiskajā centrā, un denta kandidātu, un pirmajā vēlēšanu kārtā sociāldemokrātiem Čakste bija daudz pieņe- viņš no trim kandidātiem saņēma vislielāko mamāks kandidāts nekā Ulmanis, kurš būtu balsu skaitu – 33. Taču acīmredzot nevēlē- reālākais labējā spārna kandidāts. Pretī so- damies, lai otrās vietas ieguvējs Ulmanis ap- ciāldemokrāti saņēma Saeimas priekšsēdētā- vienotu ap sevi centra balsis un tiktu ievēlēts, ja amatu, uz kuru virzīja juristu Frici Vesmani. sociāldemokrāti atsauca Raiņa kandidatūru Šis lēmums tika pieņemts, nekonsultējoties un nākamajā kārtā atkal balsoja par Čaksti, ar Raini, un partijas biedru memuāros re- kurš rezultātā otro reizi tika ievēlēts par pre- dzams, ka viņi par to jutās diezgan neērti. zidentu. Raiņa attiecības ar partijas vadību Gan Cielēns, gan Voldemārs Bastjānis raksta izlīdzinājās tikai pēc 1926. gada decembra, – visi uzskatīja, ka Rainis Saeimas priekšsēdē- kad Marģera Skujenieka „kreisajā valdībā” tāja amatu nemaz negribētu, jo tas saistīts viņš kļuva par izglītības ministru. Šo ama- ar laikietilpīgu, – tehnisku darbu, kas viņam tu viņš ieņēma līdz valdības krišanai 1928. nepatiktu un nebūtu pa spēkam. Turklāt ne- gada janvārī. viens nezināja, ka viņš šo amatu vēlētos, jo Par spīti slavai, kuru dzejniekam deva viņa Rainis ne ar vienu, pat ar saviem tuvākajiem literārie darbi, Rainis vienmēr uzskatīja, ka draugiem par to nerunāja, raksta Bastjānis. politiskā darbība ir daļa no viņa būtības. Ja Vēlāk gan izrādījās, ka šo partijas rīcību un es nebūtu politiķis – tad es nebūtu nekas! – viņa kandidatūras neuzstādīšanu Rainis bija viņš teicis. Un citā reizē šo atziņu papildina: ņēmis ļaunā, tikai nevienam neko neteica un Ja nebūtu bijis šo politiski sabiedrisko iero savu neapmierinātību neizrādīja. sinājumu un kopīgās cīņas ar tautas pamat šķiru par viņas tiesībām un nākotni, tad arī Pēc Vesmaņa ievēlēšanas par Saeimas priekš- mani darbi būtu drīz apsīkuši. Mākslinieks sēdētāju pienāca laiks vēlēt prezidentu, un var radīt tikai tad, ja viņš līdzi dzīvo sava laik nu partijas vadībai bija jāpasaka Rainim, ka meta dziņām un vētrām. nolēmusi atbalstīt Čaksti. Šo nepatīkamo uz- devumu uzticēja Saeimas frakcijas līderiem Vai kaut kas būtu mainījies, ja Rainis tiešām Cielēnam, Bastjānim un Ansim Rudevicam, būtu kļuvis par Satversmes sapulces priekš- kuri Raiņa mājās Pārdaugavā dabūja noklau- sēdētāju vai Valsts prezidentu? Latvijas Uni- sīties gan Aspazijas pārmetumus par parti- versitātes profesors Aivars Stranga, iespē- jas nogrimšanu materiālismā, veikalošanā jams, viszinošākais vēsturnieks par starpkaru un partijas lielo ideālu aizmiršanā, gan paša gadu Latvijas politiku, uzskata: Absolūti ne Raiņa, kā raksta Bastjānis, sarūgtinājumu un kas nebūtu mainījies. Varbūt viņš pat būtu
8 sliktāks nekā Čakste. Bažas par Raiņa prak- nisks. Viņš gribēja apvienot nesavienoja- tiskā darba spējām, iespējams, bija pārspīlē- mo, sasniegt nesasniedzamo, un, kā dau- tas, jo kā Nacionālā teātra direktors un izglī- dziem viņa varoņiem, sapņa sadursme ar īs- tības ministrs viņš parādīja zināmas adminis- tenību izrādījās dziļi sāpīga. (
Rainis grupā Baltijas valstu konferencē Bulduros 1920. gada augustā
Nezināma fotogrāfa uzņēmums no RTMM krātuves (#95556) 9 Sarma Muižniece Liepiņa Dzintaram domāto krēsliņu uz pārakmeņo- jušos trilobitu saimes apsargātu spraugu DAU GA VA / TER LIN GUA klintī. Neskatāmies spraugas bezdibenī. Ter- linguas upes neparedzamās straumes izska- Raiņa 150. gadu jubilejas saiets lotā ala lai paliek Mežulim ko izpētīt. Ko ap- Rietumteksasas tuksnesī, ASV gleznot. Alā lai top jauni hieroglifi. Ceļa zī- 2015.26-29.III mes uz un no citām dimensijām. Nobeigums. Sākums un 1. turpinājums JG281-282. Nora Kūla (1935-2005) NORAS ZEĶES Pēteris Martinsons (1931-2013) Keramiķis. Nora stāvēja un pastāvēja uz lillā. Alpīnists. Lauva. Putns. Māls un gaiss. Mig- Kājas zeķēs košās un gaŗās la un balts porcelāns. Martinsona ziņkārīgie un vijīgie pirksti nav atdalāmi no tūkstošām kā izsaukumu zīmēs. to radītajām būtnēm, celtnēm, draudzībām. Nora stāvēja un pastāvēja Tās, kam ir tieši no Martinsona dvēseles, no uz sirsnīgām kājām divām: viņa dzīvē izveidotās mantras ielieta gaisma, Viena vārdā „Ejam!” elpo. Spārno. Dodamies tuvāk pie upmalas, mālainākā vietā iespiest PM krēslu. Iemērcu Otra vārdā „Darām!” roku mirdzošajā Terlinguas upē. Nokratot Vai tā ziemeļblāzma? pirkstus, pāris atsvaidzinošas ūdens piles ro- Vai „hepenings”? taļīgi aizlidinu uz uzstādītā krēsliņa pusi. Pi- Vai Noras krāšņās zeķes lītes ielido Pētera bārdā. Viņš pasmaida. Labi māj mums sveicienus? Daugavpilī. Labi Japānā. Labi Čehijā. Labi kalnu virsotņu smailēs. Labi arī te. SML 2005. gada septembrī Dzintars Mežulis (1950-2003) „Ja viņš dzī- Noras aizrautīgie smiekli brīvi klejoja labo- votu viduslaikos, viņu sauktu par burvi” (MŠ ratorijā. Spruka latviešu sarīkojumos. Sevišķi JG138/139). Līdz divdesmitpiecu gadu vecu- garlaicīgos. Pastaigās. Sarunās. Viņas krēsli- mam jau piedzīvoti 80 zemju klosteri, alas, ņu iekārtojam kūrortā. Saule. Sekls, silts džungļu būdas, slimnīcas. Redzēts tas, kā ūdens. Plakana vieta blakus krēsliņam, kur vairs nav. Redzēts tas, kas vēl būs. Katra Me- izklāt apžilbinoši spožu pludmales dvieli. Di- žuļa kaltā savdabīgā rota ir talismans, katrs vus. keramikas darbs mistisks rituāls, kas jāpie- dzīvo katram, kas tam tuvojas, sākot ar tā Jānis Baltvilks (1944-2003) Brālis ozols, radītāju. Rūpīgi, it kā pārvietotu šamaņa māsa liepa. Cielaviņa pie jūras. Danco za- mumificētus ceļgalus, elkoņus, sirdi, nesam ķis, danco lapsa. Kā zīlīte pie loga. Kad esmu apdzīvots. Kaķuzirņi un kurmjukārkli. Ķime- Laiva Rainis Foto: Vilis Inde ņu lauks. Ķirzaku pils. Krūmu krāmu jēru jūra. Līdakas trešā vasara. Meža malas zaļais knauķis. Ods nokrita no ozola. Purva bur- vis. Saruna ar magoni. Sienāži un zvaigznes. Skrejvabole pieliek soli. Stērstes sniegā. Su- sura vasara. Visas manas pīlītes. Zāle visu dienu zaļa.... Paraksts: Baltais Vilks. Ar meln- baltajiem burtiem veidojam lēzenu taku uz smilšainu pussalu. Lai tur var vienā mierā pa- dzerties plīvurpūce, lidvāvere, mazais susurs, brūnais lācis, bārdainais naktssikspārnis, blā- vais praulgrauzis, sarkanvēdera ugunskrupis – visi Baltvilkam līdzi ceļojošie Latvijas aizsar- gājamie mežu, purvu un lauku draugi. Krik- sis rikšo pa priekšu ar Baltā Vilka krēsliņu zo- bos. Nu labi. Tā gluži nav. Kriksis tikai rikšo.
10 Paceļ ausis. Pakuļ asti. Pacilātībā ar ķepu uz- kāpj un nogāž burtu „A”. Astrīde Ivaska (1926-2015) Dzīvesziņa. Dzī- vesprieks. Dzejniece. Elegance. Tikai divas dienas vienīgi gars. Stars. Pērnziem Ivas- ka draudzenei solīja: „Atbraukšu ciemos Foro: Sarma Muižniece Liepiņa pankūkas ēst, kad ziedēs zilie sniegpulkste- ņi.” Rīgā varbūt vēl nezied, bet te, Rietum- gadus, / Tautas miesas asinē, – / Asar’plūdu, teksasas tuksnesī, zied. Zied viss! Tev! Kā bi- asins plūdu / Jūra tūkst – izmet zvaigzni.” tes, ziedputekšņus vācot, lidinām Astrīdes krēsliņu no viena plaukstoša pudura pie otra, Nav jau it kā kāds no mums šai brīdī sāktu pie trešā. No gaismas ēnā, no ēnas gaismā skaļi skaitīt šos Raiņa vārdus. Tomēr intuitīvi mums līdzi lido un dūc pati Astrīde: „Es eju, visi saprotam, ka šai laivai jābūt tumšai. Un un pāri zemes sūnai pārveļas debess sūnas tukšai. Ka tā šim vizošam ūdenim neder. Ka klāsts. Tur ir ceļš, ir citi. Es atgriežos, šoreiz tai savas tautas vēsturiskā nasta būs jānes es vēl atgriežos.” Pie mūsu apputējušiem zā- 2015. gadā Terlinguas sauszemē. Upmalā. bakiem pielīp ziedlapiņas. Uz laivas fona, uz audekla malām kraujam pasmagus akmeņus. Kādus 30. Nodrošinām to, lai laivu neiepūstu upē. Nodrošinām to, Visi septiņi viesi sagaidīti lai Terlinguas upi nenosprostotu smagums un tumšums. Lai tās ūdeņos šonakt un rīt- Vilis baltā vēja plandītā kreklā teatrāli nostā- nakt un gadu gados visā platumā un dziļu- jas uz klints malas. Viņa stipru līniju vilktais mā var atspīdēt zvaigznes. Īstās un simbolis- zods, jūras kapteiņa ieņemtā poza un foku- kās. Latviešu gari. Mirušie un dzīvie. Latviešu sētais skats rāda uz vizuālā stāstījuma nā- valoda. Vārdi. Zilbes. DAU GA VA / TER LIN kamo ainu. Lejā, upes otrā krastā, Linda un GUA. Atspīdēt, nevis nogrimt latviešu valo- Inga atritina līdzpaņemtu milzīgu audeklu. das uzticīgie nesēji tuvumā un tālumā. Uz tā Lindas gleznota pelēkmelna airu laiva peld līdzīgi tumšā fonā. Bostonā latviešu saimi bieži svinīgos aktos uzrunā vietējo igauņu un lietuviešu pārstāvji. Daži ar humoru. Igaunis prasa: „Kas ir elle?” Atgriežamies Raiņa sērdieņu dziesmā. Pats atbild: „Elle ir vieta, kur latvieši stāv ap Raiņa Daugavā ugunskuru un dzied un dzied un dzied.” Jaunais nabags: „Pērkons naudu noglabāja / Nevaram ilgāk izvairīties no dziņas dzie- Daugaviņas dibenā; / Akmeņslogu virsū vēla, dāt. Viesmīlīgi sastādām septiņu viesu krēs- / Ūdens krāci pāri gāza… tauta raud simtus liņus mazā aplī pie mūsu kājām. Visi seši Septiņi kraukļi amerikāņu aktieru nospēlētā ainā no Zelta zirga Foto: Helēna Vīksniņa Foto: Helēna
11 Foto: Linda Treija
12 nostājamies lielākā aplī ap tiem un, draudzī- drumstalas no „Ko Rainis ēstu Marfā” bufe- gi rokās sadevušies, laižam vaļā Raiņa pirms tes. Naktī, pāri biezajam galerijas mūrim no simts gadiem „Baltā Daugava” nodaļā rak skaidrajām debesīm atvērtā pagalma skanēs stītos, mums visiem no trimdas skolām un latviešu balsis, latviešu dziesmas. „Ellišķīgi” nometnēm ļoti pazīstamos vārdus. „Daugav’ jauki! abas malas / Mūžam nesadalās: / Ir Kurze- me, ir Vidzeme / Ir Latgale mūsu. / Laima, par Dzejnieces, mākslinieces un sabiedriskas darbinieces Sarmas Muižnieces Liepiņas raksti mums lemi! / [Dod mums] Sargā mūsu zemi! un dzejoļu kopas publicētas kultūras izdevumos, Viena mēle, viena dvēsle. / Viena zeme mūsu. ieskaitot JG. Dzejkrājums Izģērbies (1980). Ilggadēja Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda vadītāja / Daugav’ abas malas / Mūžam nesadalās… “ un Amerikas Latviešu nākslinieku apvienības valdes Vilis paņem divus atšķirīgus, vizuāli spēcīgus locekle. Plāni top Latgales laukos izveidot vizuālu stāstu. „Daugavas” DP nometnēs publicēto izdevu- mu vākus (kopijas!) un tos peldina pa upi uz Raiņa un Aspazijas pusi. Varbūt domāda- mi, ka tās ir ēdienkartes, vai vienkārši ietu- rot sev tīru vidi, dižgari garām peldošās lapi- ņas izķeksē no ūdens. Tad pamāj mums, lai nākam pie viņiem pusdienot. Rainis piedāvā savu garo gar zemi izstiepto koka kāju sēd- vietām. Aspazija izklāj savu zaļo plato brun- ču malu galdautam.
Marfā Rīt, parīt, aizparīt Rainis / Marfā. Beidzot satiksies no visām malām brauco- šie: Maija, Elga, Anna, Helēna, Jūlijs, Jūfons (Yuefan), Marks, Alisa (Alissa), Anita, Niks, Biruta, Guna, Toms, Jānis, Vilis, Linda, Inga, Baiba, Sarma. Marfa Public Radio skanēs raidījums par Rai- ni deviņpadsmitā, divdesmitā un divdesmit- pirmā gadsimteņa pasaules notikumu kon- tekstā. Hotel Paisano lasīs cēlus pasākuma
apsveikumus no Latvijas Kultūras ministrijas, Treija Foto: Linda no ALAs Kultūras nozares un Kultūras fonda vadītājas. Jānim iekodīs skorpions. Pārpildī- tā zālē vietējie amerikāņi fantastiski nospēlēs Rolfs Ekmanis ir saņēmis PBLA vairākas ainas no Indes tulkotā „Zelta zirga.” Balvu (2015) „par ilggadēju Lonn Taylor, pensionējies Smithsonian mu- zeja vēsturnieks, rakstīs savā The Big Bend un pašaizliedzīgu ieguldījumu Sentinel „Rambling Boy” slejā: „On a recent žurnāla Jaunā Gaita izdošanā, [Saturday] night I found myself wearing a par latviešu literatūras un nightshirt over my street clothes and playing the part of a dying father in a reading of kultūrvēstures atpazīstamības the Latvian national epic play „The Golden veicināšanu un saišu stiprināšanu Horse” at the Marfa Book Company…” starp radošajiem darbiniekiem Jaunā inde/jacobs galerija ņudzēs no ap- meklētājiem. Ar sevišķām minimālisma in- Latvijā un latviešu mītnes zemēs spirētām Rainis/Marfā salvetēm no lūpu kak- pasaulē.“ tiņiem slaucīsim melno balzāmu un gardas
13 BRUNHILDES EĻĻUPCEĻŠ No senislandiešu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš (Pagaidu variants) Pēc Brunhildes nāves aizdegti divi sārti, tas viens Sigurdam, un tas izdega pirmais, bet Brunhildi sadedzinājuši otrā sārtā – dārgām drānām izklātā pajūgā. Stāsta, ka Brunhilde pajūgā traukusi Eļļup gar kādas milzenes namsētu. Milzene sauc: 1 kaut tu glupa, zaru rīļa „Ne pagalmā braukt tev, gaidi un klausies – lokās un zvāro, ne brukt pār slieksni kā Gjūkes mantnieki tik tas pārlēks, klintīs man kaltajā pievīla mani kurš vedīs man zeltu, – kalnu namā. mīlu man laupīja, vedīs man dūnas, Klātos tev, sieva, lauzt zvērastu lika.” kur dusējis Fāvnis. klabināt stelles, ne citas vīram 6 11 nopakaļ vilkties. Apmetņus apslēpt Zeltvedis jāja, liek gudrais ķēniņš zeltnesis lēca 2 astoņām māsām te, mana audžutēva Vai bija tev važot zem ozola zariem. istabās augstās, – No Valoņu zemes, Divpadsmit ziemas, dāņu vikings grozgalve gaisīgā, ja zināt gribi, karadraugu vidū. uz pagalmu manu? tad man bija, Tu, zelta Sole, kad zvērējos princim. 12 ja zināt vēlies, Abi gulējām dāsni skaloji 7 vienā gultā, asinis no delnām.” Visi mani dēvēja it kā viņš būtu tur Dārdulejās, mans miesīgs brālis, 3 kas pazina mani: roku pat neuzlikām [Brunhilde saka:] „Tā – bruņsegu galvā!” uz otras, – „Vai acīs man sviedīsi tā mēs gulējām tu, klinšu sieva, 8 astoņas naktis. ka vīru pulkā Tad es veco es radusi karot? varoni gotu – 13 Gan augstāk dzimušu Dzelzstīpas Gunnaru Acīs man Gudrūna mani atzīs, gremdēju Ellē, Gjūkes meita meta, visi, kas mūsu dāvāju uzvaru ka es ar Sigurdu ciltskoku raudzīs.” Audas brālim, skāvusies gultā, drošajam puisim – tad zināms nāca, 4 tad dusmoja Odins. ko gribētu zūdam, – [Milzene saka:] kā līgavas kārtā „Gan tu, Brunhilde 9 ievīlāt mani. Budles meita Viņš aplieca Kaujubirzī par lielu nelaimi vairogiem mani, 14 pasaulē nāci – baltiem un sarkaniem, Pārāk jau ilgi Gjūkes bērnus un krantīm kopā – pāresti jācieš tu iznīdēji, tik tam bij modināt vīriem un sievām tu nopostīji mani no miega, pasaulē šajā, – viņu laimīgo namu.” kurš nekur pasaulē bet mūs vairs nešķirs, neiepazīs baiļu. mēs kopā mirām, – 5 abi ar Sigurdu. [Brunhilde saka:] 10 Spīgana, gaisti! „Gana es gudra Stāv dižistaba, no pajūga saucu – uz dienvidu vērsta,
14 Lauris Mīlbrets. Pilsēta plkst. 20.45. 2012. Eļļa, audekls. 40 x 45 cm Par mākslinieku skat. 33. lpp. Ainārs Zelčs * * * Svētdienas rītā atbrauc brālis ar savu ģime- ABRENE 2002 ni, un visi lielā pulkā sataisās uz baznīcu. Ies kājām, jo katoļu baznīca nav tālu, Vadoņa Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis... alejas galā. Sākums lasāms JG276. Apriņķa centra ierīkošanas dēļ jau kopš pilsē- tas iesākuma uz šejieni ir pārcēlušies daudzi luterāņi, kā ierēdņi un robežsargi, un uzti- Lēta, pašu zemē ražota elektrība ir bijusi vie- cami pierobežas apdzīvotāji. 1932. gadā vēl na no galvenajām Latvijas tautsaimniecības par Jaunlatgali dēvētā pilsētas evaņģeliski vajadzībām. Ar tādu elektrību, ražojot lielos luteriskajā draudzē ir bijis 116 locekļu, ap- vairumos, pat nabadzīgā Norvēģija ir tikusi tuveni desmitā daļa no visiem pilsētas iedzī- pie turības, saprotams, izmantojot arī daudz votājiem. Ap to laiku jau ir bijusi tikpat kā ko citu. Valstij nodibinoties, gana labas ir bi- gatava pēc architekta Kundziņa meta būvēt jušas petrolejas lampas; tagad latvieši, kas ir iesāktā luterāņu baznīca. Kad 1943. gadā nadzīgi jaunumu izmantošanā, pērk elektris- tur kristīta Aivara māte, draudzē jau ir biju- kās plītis Elektroluksa veikalos Rīgā, Liepājā, ši pāris simti locekļu. Slēdzot mūža derību Daugavpilī, un sildās ar siltumsūkņiem. Pir- ar Aivara tēvu, māte pārgājusi katoļticībā. Pa mo siltumsūkni Latvijā tika uzstādījis preses šiem gadiem luterāņu pulciņš ir tā pieaudzis, magnāts Benjamiņš, kuŗam tagad pieder arī ka nu jau vairāk nekā puse no pilsētas iedzī- sava televīzija. votājiem ir luterāņi. Katoļu draudzes rindas Taču elektrība joprojām ir pārāk dārga, un savukārt visvairāk papildina laucinieki. Kato- sociāldemokrati apgalvo, ka valdošā partija ļu baznīca ir drusku mazāka. iztukšojot tautas maciņus kūdras centrāļu Aivars nostājas grēku sūdzētāju rindas galā. labā. Pa to laiku valdība ir nolēmusi pirkt lē- Ko prāvestam teikt?... Kopš pēdējās grēksū- tāku elektrību Zviedrijā. Igaunija jau tā dara, dzes, šķiet, neviena pārkāpuma nav bijis. Pa- un nepavisam nekaitē savai degslānekļa no- lēnām rinda iet uz priekšu; jau uzslienas kā- zarei. Lietuvas lauksaimniecības ražojumu jās pirms Aivara biktskrēsla lodziņam piepla- eksports pēdējos gados ir tik ļoti palielinā- kusī vecenīte, un nu ir Aivara kārta. – Lai ir jies, ka arī dienvidu kaimiņiem vairs nepie- slavēts Jēzus Kristus! – Mūžīgi mūžos! – Pē tiek ar to, kas tiem jau ir. dējoreiz uz grēksūdzi esmu bijis pirms mēne Sociāldemokrati sāk kritizēt valdības nodo- ša. Cienīts garīgais tēvs, nezinu, ko lai izsū mus, jo lētāka importētā elektrība vai nu iz- dzu, jo pa šo laiku neko neesmu sagrēkojis... postīšot pašu zemes elektrības ražošanas – Tad ar jums ir tāpat, kā lidojot ar lidmašī nozari, vai arī valdība lemšot par piemaksām, nu. Paraugoties uz zemi, jūs neko neatšķiŗat, un tas notikšot uz tautas rēķina. Bet kā tikt bet tiklīdz lidmašīna nolaižas zemāk, tā jūs pie lētas elektrības?... ieraugāt tik daudz, tik daudz... – Droši vien... – Gandarīšanai palasiet Svētos Rakstus! – Neviens to nezina, vai arī klusē tie, kuŗi zina. Priesteris trīsreiz pieklaudzina pie grēku sū- VEFa jau Ulmaņa laikā ir ražojusi vēja aero- dzēšanas režģotā lodziņa; Aivars trīsreiz sit ģenerātorus, kas uzstādīti daudzās saimnie- krūtīs, savu vainu atzīdams, tad pārkrustās, cībās, līdz kuŗām nav aizstiepušās elektrības pieceļas un iet apsēsties uz baznīcēnu sola. līnijas no elektrības ražošanas vietām. Šī nu Baznīcā ir jauki, un dievkalpojums pacilā ir bijusi lēta elektrība, taču ļoti atkarīga no dvēseli. Pusdivos mise ir galā, un Elkšņi iet uz vēja untumiem. Tagad moderni vēja dzinē- mājām. Tavu jauku svētdienu! Drīz pilsētnie- ji kā milzu spāres satupušies pa visu Dižjū- ku dārziņos saplauks puķes, un ielās smar- ras piekrasti līdz pat Grobiņai un Vidzemes žos jasmīni un ceriņi. jūrmalā līdz Ainažiem, tomēr ar vēju saražo maz elektrības, un elektrība tik un tā ir dār- Mājās visi sēžas pie galda, un raisās omu- ga. Bet tad līdz Zviedrijai tiek novilkts zem- līgas sarunas. Tēvs gan zina stāstīt, ka viņa ūdens kābelis, un Brīvā Zeme ievadrakstā var tēva mājās, kad ēduši, tad neesot drīkstēju- jūsmot, ka elektrība tagad kļūšot lētāka. ši bilst ne pušplēsta vārda. Dievs dod ēdie-
16 nu dzīvības uzturēšanai, tāpēc ēdienreizes ir gabalā. Ārzemju tirgotāji tad ir izgudrēm kā svētas pateicības reizes Radītājam. – Bet prātojuši, vai visās guļamistabās būšot strā- ko nu tagad, tēvs saka viebdamies. Tagad ir va tādai ierīcei, un ka tāda ierīce varot būt citi laiki. bīstama. VEFs tad ir piedāvājis skuvekli par 4 šiliņiem gabalā, bet tirgotāji ir žēlojušies, Vakar redzēju, kā uz Rītupes pusi aizbrauc ka mazumtirdzniecības cena tādam daiktam vilciens ar tankiem... ieminas Aivars. būšot gineja, un tas būšot par dārgu... Varbūt no Rīgas, no remontiem vecajās au Darījums nav noticis, un ar daudziem līdzī- to-tanku brigādes darbnīcās, paskaidro brā- giem darījumiem ir bijis tāpat, jo nav iespē- lis. Vai tad Pulka ielā remontē tankus? – To jams pārdot ārzemēs labu ražojumu, ja ne- es nezinu. atrodas starpnieks, kuŗš „prot to sūdu mai- Vai nebūs kaŗi? – bažījas māte. Starp zemie sīt”. Lai vai kā, VEFa ražojumus tagad pār- šiem un mēnesiešiem, Aivars pazobojas. Ta dod gandrīz simt valstīs. gad vairs nekaŗo, jo sanāk pārāk dārgi. Kun Latvijā vairs netrūkst darbaroku, un VEFa di- gi sasēžas ap gadu un strīdās tik ilgi, kamēr rektors apsveŗ jaunu fabriku būvēšanu Lat- vienojas, kuŗš kuŗam klausīs. Mēs arī sēžam galē. Latgalieši saplūst galvaspilsētā, un tā ap galdu! – svarīgi pavēstī brāļa mazais dē- paliek pārāk liela. 1999. gada tautas skaitī- liņš, un visiem nu lieli smiekli. šanā ir noskaidrots, ka Rīgā dzīvo 1,196,852 Un mums ir tik varena aizsardzība līnija, ka iedzīvotāju. krievi tai neuzdrošināsies uzbrukt, vai ne tā? Arī „Vairogs” vairs nerīkojas tikai pa Brīvī- – Jautājums ir uzdots vecākajam brālim, ro- bas gatvi 14, bet ir atvēris nodaļas Liepājā, bežsargu virsniekam, kuŗš austrumu līniju Krustpilī, Daugavpilī, neskaitot automobi- droši vien pazīst tikpat labi kā savu kabatu. ļu veikalus visos lielākos apriņķu centros. Uz Atbilde kavējas. Jau pārējie Elkšņi sāk runāt trīs milžiem balstās arī valsts aizsardzība. par kaut ko citu, bet Aivars joprojām gaida, Kur tie gadi, kopš „Vairogs” pārņēmis čechu un tad arī sagaida atbildi: Līnija ir novecojusi. „Sellier&Ballot” patronu fabriku un municijas * * * ražošanu no Arsenāla; sācis apgādāt armiju ar Brensona patšautenēm, ložmetējiem, ma- Gadu desmitiem aizritot spraigā darbā, ir šīnpistolēm un mīnmetējiem. Vairoga spe- radušies neskaitāmi rūpniecības uzņēmu- ciālisti ir ķērušies arī pie apvidus automobiļa mi, un vislielākie ir šie trīs: VEF, „Vairogs”, konstruēšanas; tāds automobilis ir ticis uz- „Tosmare”. Pamazs iekšējais tirgus, ieveda- būvēts, izmēģināts un ieteikts ražošanai, to- mas izejvielas, asa un nevienlīdzīga sacen- mēr jau Bērziņa valdīšanas beidzamos gados sība ar Anglijas, Vācijas, Zviedrijas ražoju- Valsts saimniecības padome ir nolēmusi ra- miem – Latvijas rūpniecības pastāvēšana nav žošanu pārtraukt. Nav iespējams sacensties viegla. Galvenokārt polītisku apsvērumu dēļ ar labākiem ārzemju paraugiem. Latvijas ražojumus labprāt ir pirkušas Igau- nija un Lietuva. Līdzīgs ar līdzīgu vienmēr * * * var labāk saprasties. Polijas kaŗa flotei tiek Aizsardzības līnija ir nepārraujama! – Taisnī pārdotas Tosmares darbnīcās ražotas mīnas; ba. To nepārraus. Tai lidos pāri. – Un mūsu šeit tiek pārbaudīti un laboti poļu kaŗa kuģi. zenītartilerija? Vai tā klusēs? – Tā neklusēs, Bez tā visa Polija it labi būtu varējusi iztikt, bet komūnistiem ir vairāk labu lidmašīnu, taču tā ir gribējusi grozīties pa Liepājas ostu, nekā mums labu šāviņu. – Nevar būt! – Tā un, tā grozoties, ne viens vien lats ir ieripojis ir gan. Viņiem ir ļoti augstu un ļoti ātri lido latviešu kabatās. jošas lidmašīnas. Viņiem ir raķetes, ar kuŗām VEFam ar eksportu ir gājis visvieglāk. Tai ir var sagraut Rīgu, pat netuvojoties mūsu aiz sava pārstāvniecība arī Somijā. Bet ar vieglu sardzības līnijai. Lielvalsts spēj saražot vismo roku neviens latviešiem neko nav devis. Elek- dernākos ieročus milzu vairumos. Viņi dzīvo triski apsildāmais bārdas skuveklis „Apol- pusbadā, bet ieročiem naudu nežēlo. Aivars lo” ir bijis labs piemērs eksporta grūtībām. sapīkst. Mums taču arī ir moderni ieroči! – Tā 1936. gadā VEFs ir mēģinājis tam atrast no- jau gan, brālis piekrīt, bet no tālākas iztau- ņēmējus vairumā, par 5 šiliņiem 3 pensiem jāšanas izvairās. Vakara omulība ir pagaisusi.
17 Kā sokas ar maģistra darbu? – Drīz būs ga niecībā dot priekšrocības latviešiem, kuŗi to- tavs. – Par ko tas būs? – Latvijā uzbūvēto laik lielākoties nodarbojās ar lauksaimniecī- vēja elektrostaciju darbības analīze. – Sla bu. Enerģiski rīkojoties, autoritārajai valdī- vējami! – Darbs sastāv no zinātniskā aprak bai ir bijuši panākumi, kas radījuši nepatiku sta, apsekošanas dabā un visādiem rēķiniem, pie malas atstumtajos. Vaimanas par latvie- izmantojot datorprogrammas. – Un kuŗš ir šu netaisnīgo agrārreformu Vācijā ir kļuvu- darba vadītājs? – Aivars nosauc slavena pro- šas skaļākas; Latvijas sūtņa kundze ir raidīju- fesora vārdu. Cepuri nost! – Maģistra darbs si nosodošus skatus uz ārlietu ministru Mun- top diezgan ilgi. Esmu ar to aizņemts visu teru, tam viesojoties Londonā; un vienmēr pēdējo semestri. Darba vadītājs tika izstrā īgns un neapmierināts ir bijis Anglijas sūtnis dājis īpašu plānu, un konsultē, kad tas ir va Ords. Bērziņš vairs nav spējis turēties tikpat jadzīgs. Esam jau labi tikuši uz priekšu. – Vai stingri, un bez valsts atbalsta un palīdzības līdz Jāņiem pabeigsi? – Noteikti! Jau jūnija akciju sabiedrības ir grimušas viena pēc ot- sākumā došu nagos recenzentam, lai ķidā. – ras, no izputēšanas paglābjot tikai tās, kuŗas Un ko pēc tam? – Pēc tam recenzents dos sa vajadzīgas armijai. vus atzinumus. – Par to nejautāju! Ko darīsi Tikpat kā iznīcis ir arī tranzīts. Valstij nodibi- pēc universitātes beigšanas?... noties, daudzi ir gluži pamatoti cerējuši, ka Jauni speciālisti tagad tikpat kā nevienam šī nozare plauks un zels, bet no šīm cerībām nav vajadzīgi. Un viņš ir nolēmis slepus se- nekas nav palicis pāri. kot Laimdotai... Padomju Savienības preču ievedumi un iz- Gan jau ka paliks Rīgā! – Tā mums tā jau vedumi caur Latviju ir bijuši nelieli jau brīv- natne pazūd, vedeklai piebalso Aivara tēvs, valsts sākuma gados, un nenozīmīgi, salī- kaut daudzkārt labāk tēva mājās sausu mai dzinot ar iekšzemes pārvadājumiem. Mazā- zi krimst, ūdeni piedzeŗot, nekā svešā malā ki transita preču pārvadāšanas tarifi stāvokli ēst cepešus no zelta bļodām. – Tagad jaunie neuzlaboja. ši tā dara visā pasaulē, māsa metas aizstā- Padomju Savienībā ir cits sliežu platums, un vēt vienaudžus, jo ne lauki, ne mazpilsētas latvieši pat ierīkoja īpašas ierīces, lai transita nespēj dot to, ko lielpilsēta! – Un ko tad šī vagoni nebūtu jāpārkrauj, vagonus pārceļot dod?... Salauztas dzīves, pilnas garīgo slimī no viena uz otra ceļa platuma asīm. Nekas bu dziednīcas, steigu un tukšību! – biedina nav līdzējis. Padomju Savienībai nav vajadzī- tēvs. gi plaši tirdznieciskie sakari ar Rietumeiro- Abrene ir tīra un klusa. Te nav miljonāru, bet pu; tā ir autarķijas valsts. Tie laiki, kad īpa- nav arī nabagu. Tīra, latviska pilsēta. šos maiņas punktos uz robežas no krieviem pret sāli varēja dabūt zeltu, ir beigušies. Ta- * * * gad sāli pērk no Polijas. Putekļu sūcēji, veļas mazgājamās mašīnas, Lietuvas sūtnis ierodas audiencē pie valsts televīzijas aparāti ir pārpludinājuši Latviju, prezidenta. Sarunas norit sirsnīgā garā, kā un jau itin sen. Nesnauž arī inflācija. Tā dzen jau starp brāļu tautām, bet uz beigām sūt- elektrības cenu uz augšu, un Lietuvas sūt- ņa vaigs ir viegli aptumšojies. Latvijas pre- ņa mājieni par to, ka Latvija varētu piedalī- zidents ir pieminējis kādu nesvarīgu un pat ties Ignalinas kodolspēkstacijas būvē, palie- smieklīgu lietu, – sapni, ko kāds leitnants kot par dalībnieku iespējamā akciju sabied- nosapņojis – un leitnants esot redzējis virs rībā, tiek sadzirdēti un uzklausīti. Šī, pro- Ignalinas lidojošu bumbvedi ar sarkanām tams, būtu īpaša akciju sabiedrība. No Ul- zvaignēm uz spārniem... maņa laikā dibinātām valsts akciju sabied- * * * rībām „Ogle”, „Ķieģelnieks”, „Kaļķis”, „Al- daris”, „Degviela”, „Latvijas koks”, „Kūdra”, Brālis aizbrauc uz Rītupi; Aloizs uz Rīgu. Ai „Šīferis”, „Rīgas ģipsis”, „Turība”, „Bēkona vars paliek, lai kārtotu automobiļa pirkša- Eksports”, „Ādas un vilnu centrāle” „Šķied- nu. Elkšņu ģimenei viens tāds jau ir, bet ar ra”, „Tabaka”, „Tosmare” un „Vairogs” vairs to braukā tēvs. Uzreiz pēc ģimnazijas beig- pastāv tikai divas pēdējās. Viens no galve- šanas viņi nav varējuši nopirkt Aivaram pat najiem nolūkiem ir bijis, rūpniecībā un tirdz- to lētāko poļu fiatu, un visus studiju gadus
18 269 kilometrus gaŗo ceļa gabalu līdz galvas- sola, ka noteikti atnāks, tikai ne pēc nedēļas, pilsētai un atpakaļ Aivars ir mērojis vai nu ar bet vēlāk. vilcienu, vai arī šad un tad ticis vadāts Aloi- za automobilī. Studijām ir vajadzējis diezgan Kad kabatas nav tukšas, tad prāts uzreiz ne- sas uz veikalu pusi. Aivars izstaigā Turības daudz naudas, jo ir jāgādā arī par iztiku un lielveikalu, Zvirbuļa aptiekā nopērk smilts mācības maksu, no kuŗas tiek atbrīvoti ti- ērkšķu eļļu, Rižkova konditorejā izdzeŗ tasi kai trūcīgie. Aivaram ir palīdzējuši vecāki, un smaržīgas kafijas, ielūkojas firmas „Nikan viņi ir labi tikuši uz priekšu, tāpēc tagad, lai dris Iļjanovičs Iļjins” veikalā Kalpaka ielā. gan laiki ir grūti, pienākusi kārta arī savam automobilim. Jaunus automobiļus Abrenē netirgo. Kopā ar tēvu viņi brauks uz Rēzekni, kur pārdod jau- Abrenē darbojas trīs banku nodaļas. Vislielā- nus volvo, poļu fiatus un latviešu vairogus. kā ir Valsts Zemes bankai, vismazākā — Sec- Rīgā var nopirkt arī jaunus vācu, franču, an- ka bankai. Pasta krājkase ir pa vidu. Secki ir gļu, itaļu, japāņu automobiļus. Izvēle ir liela bijuši baņķieŗi jau kopš Latvijas republikas – lai tikai būtu nauda. nodibināšanas laikiem. Tagadējais bankas īpašnieks ir vecā Secka mazdēls vai mazmaz- dēls, kuŗš nopircis Kaca namu Lāčplēša ielā 24a, kur kādreiz atradies Treizona gatavu Turpinājumā Aināra Zelča romāna Abrene 2002 atsevišķi apģērbu veikals, veco ēku noplēsis un vietā fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Par Aināru uzcēlis jaunu, tādu, kas labi der bankas va- Zelču skat. JG276:10. jadzībām, divos stāvos, ar naudas pagrabu un bieziem mūŗiem. Abrenieši ir galvas vien grozījuši par tādu plašu vērienu, bet gan jau Seckis zināja, ko dara. Valsts Zemes banka ir uzbūvējusi savas ban- kas nodaļas namu trīs stāvos, Baltā ielā. Nams gan neatrodas centrā, bet pāri dzelz- ceļam, toties tam ir plašs laukums automo- Ēra (Ervīna Antona) zīmējums biļu stāvvietām, un tur sabrauc laucinieki. Seckis aplasa vairāk pilsētnieku, un tā kat- rai bankai darba un maizes netrūkst. Kā jau krietns pilsonis, Aivars savu naudu glabā Valsts Zemes bankā. Vairums Latvijas pilso- ņu ir izvēlējušies Pasta krājkasi. No ārzemju bankām, sākoties Bērziņa laikiem, viena pa- kaļ otrai ir ir saradušās „SEB”, „Swedbank”, „Nordea”, „Danske Bank”, „Citigroup”. Vai- rums Ulmaņlaika banku ir gan mainījušas nosaukumu, gan apvienojušās, gan arī izpu- tējušas. Laukos pastāv daudz krājaizdevumu sabiedrību. Latam apgrozītāju netrūkst. Kā abrenietim, Aivaram ir nauda arī pie Sec- ka. Viņš taču grib atbalstīt tos uzņēmumus, kuŗi pastāv Abrenē. Lielu krājumu Secka bankā jaunajam Elksnim nav, un no kurienes lai tādi rastos; studentiņam tur kaltējas ti- kai pāris tūkstoši latu, un viņš iet un tos iz- ņem. Laipna bankas darbiniece atgādina, lai pēc nedēļas nākot pakaļ jaunai debetkartei. Lai gan rēķins esot iztukšots, tas taču atkal piepildīšoties, un karte noderēs. Aivars ap-
19 Benita Veisberga stā. Pēc ļaundara gluži neizskatās, varbūt būs labi. PIERAKSTI Kādu brītiņu viņš tur darās, tad viss apklust. Jā, pasaule mainās. Vispirms, atbraucis, viņš Ausos. Klusums, turpinās klusums, no gaite- apstādina ratus pāri iebraucamam ceļam ņa paskatos − viņš pilnīgā nekustībā stāv iz- kaimiņa sētā. Un nekāpj ārā. Gaidu, gaidu, lietnes priekšā, abas rokas uz tās atbalstījis. caur krūmiem var redzēt, ka viņš tur sēž, no- Atkal guļ? Tā var gulēt, stāvus? Zirgi tā guļ. liecis galvu. Uz mašīnas rakstīts, ka tas ir viņš, Varbūt sadzēries zāles, par to tagad dzird. ko gaidu, amatnieks, jāsataisa izlietne. Ne- Apreibis tā, ka aizmieg stāvus. Kas tagad jā- kāpj ārā, eju skatīties. Man pie ratiem pienā- dara? Man negribas iet viņam klāt, man par kot, lēnām pagriež galvu. Pārlaiž man tādu reibekļiem nav nekādas jēgas. Ka viņš nekrīt. slīdošu skatienu. Tomēr svempjas ārā no Man ir taisni otrādi, man patīk, kad ir skaid- vāģa, ņem rīku somu un nāk, kur rādu uz rāks. Ja viņš krīt ar galvu pret vannas cieto, mūsu durvīm. biezo malu... Es taču nevaru viņu noturēt. Un tad meklēt palīdzību pa tālruņu grāma- Viņš būtu gulējis? Snaudis? Ka nav piedzē- tām, numuriem, skaidrot tām lentēm. Pogā- ries? Tas žulganais skatiens, tur bij drusku kā ties no vienas lentes uz otru, kamēr viss at- brīdinājums, gandrīz drauds − ko tagad da- nāk atpakaļ uz pirmo un jāsāk no gala. Nē, rīt? Vai nav pēdējā muļķība vest viņu iekšā, paldies par kūkām, labi, ka man jau astoņ- klusā pēcpusdienas stundā, kad viena esmu desmit pieci. Lai viņš vēl paliek. Te ir pilnī- mājā? To es daru. Es nevaru viņam pateikt, gi kas cits, cilvēks nevar mūža galā... Eju uz nē, nenāciet, brauciet atpakaļ, es nevaru tā virtuvi. Drusku pagaidīšu, varbūt viņš atmos- pateikt. Kas būs, būs. Aizvedu uz vannas is- tas. Nāk kāda zīme. Pēdējā laikā tā bijis, kā tabu, parādu, kur labojams. Viņš lēnām sāk turpat blakus stāvējis un gaidījis, gadās pa- klabināties. Tāds vidējos gados pusmelnais, doms. tīri glītu vaigu, spožu laulības gredzenu pirk-
Rakstnieces Benita Veisberga un Ilze Šķipsna pie arhitekta/mākslinieka Paolo Soleri vēja zvaniem viņa mājokļa priekšā Skotsdeilē (Scottsdale), Arizonas štatā, ASV 1971.XI Foto: Rolfs Ekmanis
20 Un tiešām. Te tagad nāk maza nodaļiņa par pū, nekādā ziņā, vēl vienu draņķi. Zvanu katlu skapi, viss sasaistās. Lielas lietas, ma- uz Losu, prasu vai viņi zin, kā latviski sauc zas lietas, sasaistās, dzīvo kopā, ietekmējas plumberi. Globalizācija, tagad latviešu vār- − un tai pašā laikā patur savu īpašo būtību. dus jāmeklē pa Kaliforniju. Rūdis vada otrā Šis brīnumainais, neaptveramais sakārto- galā mierīgi saka – „cauruļnieks”. Mirkli šķiet jums, viss ir viens, bet katrs paliek savs, jāpa- tā kā pagarš, bet tūliņ viss skaidrojas, stā- liek savam, citādi sajukums! Viens no virtu- jas vietā. Tiešs, noteikts vārds, pasaka, kas ves zemajiem skapīšiem, pie tās sienas, kam ir, tā vajag. Taisni labi, ka garāks. Pati nebei- otrā pusē vannas istaba. Katli, vāki, pannas, dzu apbrīnot somu garos vārdus, pašsapro- tikai ne visai labi sakārtoti, ieviesies tos tā- tamību, ar kādu viņi tos saka. Garus vārdus, pat bez skatīšanās iemest, nenolikt katru vienu pēc otra, viņi i nedomā skriet un bērt savā vietā, drusku tāda katlu kaudzīte. Itin no citām valodām paķertus, visādus īsināju- nekāda nelaime. Es zinu savus vārāmos, es mus, pirmos burtus, kamēr pats vairs nezin, tos tāpat bez skatīšanās atrodu, mani pirksti par ko runā. Viņi saka savus vārdus, pat ne- tos pazīst. Kādreiz drusku jāpameklē, jāpa- saprasti, tie iedveš cieņu, kas viss tur ir, tais velk uz vienu, otru pusi, drusku troksnis. Kā galotnēs, locījumos, gadu simtus veidojušas jau kad katli, pannas saskaras. Dažreiz tas iz- likumības kopā ar senām, dārgām zemes īs- nāk tā skaļāk. Ēris, mani uzvilkdams, teica, tenībām. Pagātnes dzīvums šodienā. Tas viss ka lejā dārza nokalnē var dzirdēt, kad meklē- tur ir, cik lieliski ar noteiktību teikt savus vār- ju mazo katliņu. Es zinu, tas nav pareizi, sava dus! noteikta vieta ir ārkārtīgi svarīga, es tiešām zinu. Jau gadiem grasos skapīti sakārtot, ne- „Cauruļniekā” ir kaut kas no vārdam doda- esmu to izdarījusi. mas, pienākošās vietas un laika, re, vēl viena zelta maliņa. Stāvguļa aizved pie vajadzīga Bet kas nu notiek? Debess zin labāk. Atveru vārda. Vēl vairāk, pie tā, kas tagad svarīgs, skapīti, man vajag lielo pannu. Tā kaut kur darāms, par ko jārūpējas, mūsu valoda! Brī- paslēpusies. Pastumju katlus, panna izkrīt uz žiem šķiet, ka tā jau aiziet, šķiras no mums, grīdas, ar tādu kārtīgu blīkšķi apgāžas − un gandrīz veselus teikumus saka ar citu valo- viņš atmostas. Dieva pirksts, ir vajadzīga pa- du vārdiem. Savus atstāj, pamet, atbaidoši, līdzība un tā nāk. Ar manu nesakārtoto kat- satriecoši. Beidzamais brīdis par to rūpēties, lu palīdzību, katram mākonim zelta maliņa. Viņš atkal klabinās. Tur vairs nav tas baigais turēt, tīrīt, sargāt, meklēt jaunvārdus. Vai klusums, iet uz labo pusi! Brīnumaini, kā viss nevar tā – mums ir vajadzīgi jaunvārdi, un sasaistās, neiedomājamos veidos. Tolstojs arī mums ir daudzi nelietoti, aizmirstībā grim kaut kur saka, ļauj dzīvei notikt, dzīvei arvie- stoši veci vārdi, lietot kādus jaunvārdiem? Tā nu taisnība. Jā, viņš atmostas. Un viņš vairs kā viens teica garāžas vietā „stadula”. Va- neaizmieg. Viņš nekrīt, sataisa izlietni. Es vi- lodniekiem papētīt, apzināt veco vārdu no- ņam ātri samaksāju, lai viņš var braukt, un zīmi, saturu, vai nav līdzība tam, kas jāizsa- viņš ir prom. Koki stāv aiz loga, es esmu savā ka jaunvārdam, varbūt der. Tie vecie vārdi ir vietā, tā atkal ir mana. Tas ir pilnīgi nepiecie- tik stingri, skaidri, veseli, kā tādi zelta gaba- šams, savs kaktiņš, savs stūrītis, lai viņi ne- li. Kā gaidīdami lietā likšanu. Protams, labi, pūš pīles par daudzkultūru valsti. paldies Dievam, ka tas stāvguļa ir projām, ko tad es būtu iesākusi, ja viņš te apgāztos. Tas nav viss. Paņemu lapu, jāuzraksta kā pa- Bet re − parādās zelta gabali. Pasaule mai- saule mainās. Cik citādāk viss iesākās Jelga- nās, bet pamati vēl ir, mākoņiem zelta ma- vā. Kad strādnieks pabeidza darbu, viņi abi las. Ir un ir, tas jāliek aiz auss. Ei, vēl viens ar auklīti apsēdās virtuvē pie galda, un viņa zelta gabals. „Jāliek aiz auss” − vai šis mums izlasīja viņam priekšā gabaliņu no Bībeles. nav labs teiciens? Vai vēl kur citur pasaulē Lielais, svarīgais, ko viņa zināja, kad iespē- tāds ir? jams, bija jāsaka citiem. Aiz loga klusa iela, kastaņkoks. Dažās vietas tā ziedi brīnumaini * * * uzbirst uz pelēkiem apaļiem akmeņiem. Zelta malas, zelta gabali. Zelta kalns. Mums Labi, uzrakstu: atbrauc plumberis, tā viņus ir zelta kalns. Goda vārds, mums ir, es nepār- te sauc. Bet tā taču nevar teikt! Plumberis, spīlēju. Tā izteiksmes tīrība dainās, tā skaidrā
21 teikšana, vienreizēji. Tas tur ir, melns uz bal- Ziņās caurām dienām skaita nošautus, no- ta. Liekais nost, tikai tas, kas tiešām ir. galinātus, saspridzinātus, zagšanas, krāpša- Kur, Dieviņi, tu stāvēji, nas, izvarošanas. Šodien paspīdēja kas cits. Ka es tevi neredzēju? Kāds pētnieks teica, ka bites, kad aizlido tālu Vidū sētas, pagalmā, un apmaldās, atrod ceļu atpakaļ uz mājām, Vībotnītes ceriņā. vadoties pēc zvaigznēm, pēc Piena ceļa. Lūk, lūk − bite un zvaigznes, to vienība, spēks. Vienmēr, tepat blakus. Dienišķi, dabiski, Un: „atrod ceļu atpakaļ uz mājām”. Šī paš- vienkārši. Dainu vērtību mēs zinām, bet nu- saprotamība, jābūt tur. No visas lielās pasau- pat tā ceļas un rādās pa īstam, tagad, kad les neskaitāmām vietām, jātiek uz savu kāri, melīgais, mākslīgais, nederīgais tādos dau- tās vienas liepas stumbrā dārza malā. Jābūt dzumos pārņem pasauli. Dainu izteiksmē ir tur, un zvaigznāji saprot, palīdz aiztikt, kad atbrīvošanās no tā. Attīrīšanās no liekā un vajadzīgs. Šodien paspīdēja tas. nepatiesā sārņiem, tas, kas šodien tik nepie- ciešams. Uzticīga, nemitīga skaidrības turē- Bites un zvaigznes zin par mājām. Skudras, šana, vietas došana gaismai, tas tur ir. Ar to lāči, cilvēki, svēteļi, tautas. Brūnaļu ganām- kā dienišķu pašsaprotamību mūsu dainu tei- pulks manas bērnības vasarā zināja par mā- cēji dzīvoja un strādāja savos laukos. Mums jām. Šī dārza zīlītes to zin. Bet Krievija? Ne- ir zelta kalns, mums jāzin to turēt. Savus lau- atlaidīgi, nemitīgi strādā pie cilvēka šķirša- kus, savus vārdus, tas nav atdodams. nas no mājām, mājvietas postīšanas. Kas tas ir? Kā tas var būt? Mulsina mērogs, noturība, * * * kādā tas notiek. Tā atkārtošana, turpināšana, Brīnišķīgi līst, pirmais rudens lietiņš. Tas nāca palikšana pie tā! Runa taču ir par gadu des- klusi, lēni, bez vēja. Veselu dienu tā tuvoša- mitiem, cilvēku miljoniem. Kā tas var būt?! nās bij kā liels, pelēks svētbrīdis. Un nu uz sausās, izkaltušās zemes krīt smalks, rāms Padomju Krievija ved cilvēkus no Austrumei- lietiņš. Rokas atkal saliekas pašas no sevis. ropas, Kaukāza zemēm uz Sibīriju un citur Ka ir lietus. Ka līst. Ka zeme to gaida. Un sa- savā lielajā, daudzviet citām tautām atņem- ņem. Ka lietišķais, vajadzīgais notiek labes- tajā zemē. Pārvieto tautu daļas, veselas tau- tībā un skaistumā, ka tas ir tik brīnumaini tas. Viss sīki izdomāts, lietišķi sakārtots. Lai- iekārtots. cīgi, gadus iepriekš, sagatavo izsūtāmo cil- vēku sarakstus. Noteiktā datumā naktī pie * * * tiem, bruņotu sarkanarmiešu pavadībā, ie- Kaimiņi labo savu māju. Bet viņu kaķim tas rodas apcietinātāji. Apvaino pretvalstisku- nepatīk, sparkšķi, tarkšķi, sveši vīri. Ja tā, tad mā, pavēl saģērbties, paņemt nepieciešamo, viņš nāk pie manis. Viņš tur paēd brokas- cik rokā var panest, kāpt armijas kravas ma- tu, atnāk, nomazgā ķepas un apguļas sau- šīnā, braukt līdz. Stacijā gaida garš vilciens lītē pie oleandru krūma. Pilnīgi saprotams, ar lopu vagoniem, kad pilns, sākas ceļš uz trokšņu sen jau par daudz. Ar noteiktību Krievijas plašumiem. Daļa to neiztur, nomirst viņš sevi attālina no tā, viņš zin, kas ir labs ceļā, sevišķi vecie cilvēki un bērni, citi mirst un kas nav labs. Lieliskā vienkāršība, nevilci- vēlāk. Ieslodzījuma vietu skaits aug, izveido- nāšanās kā viņš to nokārto! Viņš neveltī dār- jas vesels gulagu tīkls, pastāvīga dzelzsceļu, gu dzīves laiku visādām apsvēršanām, pār- liellaivu satiksme uz turieni. Pagaidu nomet- likšanām, pagaidīšanām. Viņš tūliņ dara tā, nes gadījumiem, kad pārvietojamo plūsma lai dzīvē paliek lielās, īstās vērtības, klusums, sabiezē, jāpagaida. To pārzin valdība, apkal- atvasaras saule, dzīvi augi. Lai tas ir tuvumā, po un uztur iedzīvotāju miljoni. Valsts dzīves skar gan miesu, gan dvēseli. Viņam ir pilnī- sastāvdaļa. Pārvietotie ir beztiesīgs darba- gi skaidrs, kas turams dzīvošanā. Tāds ka- spēks, balsts Krievijas saimniecībai. To saska- ķis. Kad viņš te pirmo reizi atnāca, viņš man ņo ar citām jomām, likumību, izglītību, ideo- diezko nepatika. Tik melnbalti raibs, tāds īs- loģiju. Skolu grāmatās, vēstures grāmatās tens bastards. Bet lūk, ko viņš zina. Un cik lī- cildina Staļinu, māca jaunatni cienīt viņa de- dzīgi mēs abi jūtam. vumu valstij. Krievijas rūpniecības attīstīša- * * * na. Un pakļauto tautu nīdēšana, divi zaķi ar vienu šāvienu. Nemitīga postīšana, ārdīšana,
22 un tā nav izbijusi pagātne, to turpina – ta- nāk, paguļ saulītē, bet šad un tad paska- gad Gruzija, Ukraina... Kaut kas iesakņojies. tās uz mani, ko es saku, vai es esmu ar mie- ru. Viņš zin, ka te ir mana māja, un kad ie- Gluži nedomāti atzari, negaidīti dzinumi uz- iet otra mājā, to patur prātā. Tas pats pa- tīklo no šī sakņojuma. Tie divi čečenu izcel- liek prātā. Kāda Dieva, dabas likta īstenība, smes brāļi, kas piedalījās Bostonas maratona gan cilvēks, gan dzīvnieks to nojauš. Krievija spridzināšanā. Ir ļoti iespējams, ka viņi Ame- ne. Šķir, jauc, ārda, ved cilvēkus projām, ved rikā vispār neatrastos, ja Krievijā viņu ģime- mājās svešus. Prasa runāt savu valodu, pašu ne, tāpat kā viņu tautas brāļu tūkstoši, ne- valodu likt malā. Valodas dzēšana viens no būtu aizvesta no mājām svešumā, kur viņi galveniem tautu nīdēšanas veidiem, tas tur bija nelaimīgi, meklēja panesamāku dzīvi skaitās varenums. Ukraina esot Krievijas daļa. citur. Varbūt bez šī pamata Bostonas nelai- Vesela liela zeme, gadu tūkstošus augusi, me nebūtu bijusi. Pretišķības, nemieri Kau- veidojusies tauta, valoda, kultūra... Krievijas kāzā, terorisms, par ko Krievija sūdzas. Taču daļai. Kas to var ņemt par pilnu? Kā paver pašas Krievijas ilgā valsts terorisma izaudzi- muti, plūst meli. Kādu nelādzību tas radījis nāts − kad tautas pakļauj, atņem zemi, valo- un turpina radīt pasaulē! No Krievijas jāuz- du, liedz būt tām, kas tās ir. Vīrus pazudina, manās, kaut kas slims. Pazudusi kāda būtis- sievām apliek spridzekļu jostas un bumbo ka dzīves, cilvēka daļa. Ka Tolstojs, Čaikov- teātri. Kaukāza terorisms ir vērā liekams at- skis, Solžeņicins no debesu valstības vēl kā gādinājums, cik dziļa ir tautiskā piederība un palīdzētu, kāda bite pačukstētu par mājam kādi kropļojumi izaug, to necienot. Ka paši čečeniem, gruzīniem, ukraiņiem, poļiem, lat- krievi, gan bagāti, gan nabagi bēg projām viešiem, igauņiem, lietuvjiem... Baismīgs ne- no savas zemes, grib dzīvot citur − arī tam ir labums aug pasaulē to neievērojot. kāda sagriezusies saikne ar tur ilgi kopto cil- vēku šķiršanu no mājām. * * * Kaut kas aizmirsts, kā atmiris. Mājas, sava Nē, nekādas trīs daļas te nebūs, viena. At- vieta, visa pasaule to zin. Kaimiņu kaķis at- bilstoši tam, kas ir. Runa taču ir par īstenību.
Ēra (Ervīna Antona) zīmējums. 1970. Kafija, papīrs. 23 x 30 cm
23 Tu raksti, tev jāraksta, tas ir tas, ko tu dari. atlaidību, pārliecību, kopā ar gadalaikiem, Un tad nāk brīdis, kad vairs nevar, nogurums lieliem spēkiem, viņi sēj, stāda, paglabā. Es stiprāks par visu citu. Vienkārši, tā tas notiek. taču redzu. Cik mežozolu viņi te nav sasē- Kur nu tādas muļķīgas izdomātas daļas, ta- juši. Krietna daļa no lielajiem kokiem, kas gad, kad notiek pavisam kas cits. Puse klases sedz šos paugurus, ir viņu stādīti. Viņi kār- biedru jau viņā saulē. Ienāk prātā kaut kur tīgi pie tā piestrādā, viņi citādi nemaz nevar. dzirdēts vai lasīts, ka lauku sievas gājušas Tas kaut kas ir. uz mežu nomirt. Ticējušas, ka tā tas darāms, Vispirms, ar zīli knābī, viņš lēkā pa mauru, kad tā stunda pienāk. Ne uz slimnīcu, kur vi- meklē vietu, kad tā atrasta, nokasa gružus. sādi vadi, šļaukas, sveši gaiteņi, uz mežu. Pie Ar knābi izkasa bedrīti, ieliek zīli. Uzrauš vir- tā, ļoti saprotami. sū zemes, piespiež klāt. Pagroza galvu, pa- Divas daļas varētu būt. Tādas dabiski veido- skatās. Uzliek vēl virsū nokritušu lapu, lai ra- jušās, neplānotas. Otrā īsākas sadaļas, ap- kums mazāk redzams, kāds nesāk kasīt ārā. rauti teikumi, iršana. Tā varētu, redzēs. Man Lai sēkla mierīgi guļ zemē un var augt. Pa- parādīs, man pateiks no augšas. Tas jau no- skatās vēlreiz. Šajā mirklī viņā ir redzams tas tiek. Gaisā peld zīmes, čuksti, padomi, pie- teiciens „labs, kas padarīts”, un aizlido da- tuvojas, pieskaras paši bez meklēšanas. Kā rīt citu. līdzēt gribēdami, kā redzēdami krājamies un Tieši tā kā Latvijā uz laukiem. Vispirms saim- augam nepadarītus darbus, veidojam bezjē- nieks ar apdomu izmeklē vietu. Apstaigā lau- gu, kas nav panesama. Klasiskās mūzikas rai- kus, iet gar mežmalām, grāvmalēm, apska- dītājs spēlē Šūbertu, starp gabaliem pietei- tās, ko kur sēs. Sagatavo zemi. Ieber sēklu, cējs īsi piebilst, ka viņam palicis daudz nepa- apklāj, lai aug. Paskatās uz augšu, jāredz, ko beigtu darbu. Veselas 13 nepabeigtas klavie- rāda debess. Labs ir, un iet darīt citu, darā- ru sonātes vien! Arī Šūberts. Arī brīnišķi toņi, mā netrūkst. kas brīnišķos mirkļos no debesīm ieskanējās viņa galvā − paliek, pazūd kaut kur. Ir, un tad Es nenoniecinu Bībeli, tur ir daudz vērtī- nežēlīgi pazūd. Liela iznīcināšana notiek. Bet ga. Viens no ceļiem uz Dievu, un labs katrs, nepabeigtā Simfonija, pilna, dzīva, bagāta, kas ļauj Viņam tuvoties. Bet zilspārnis rāda, kļūst vērtība par sevi. ka Bībele nav Dieva vārds, Bībele ir cilvēka vārds. Dieva vārds ir citādāks, lietišķāks, vie- * * * liski saistīts ar būtnēm un parādībām. Die- Nomācies, līņā. Kadiķa zari aiz rūts pilni ar va vārds un Dieva darbs ir kopā viens. Katra mazām lāsēm. Tā kā vienmēr, kad līst, tā te lapa, bite, zīle ir Dieva vārds, zilspārnis pats bijis jau 47 gadus. Bet šodien redzu, ka lāsēs ir Dieva vārds, saka un rāda, kas ir. Par sē- ir mirdzums. Burtiski − tās ir gaišākais, kas jām, pļaujām, visu ko. Ar pārliecību, bez mir- pašlaik ārā redzams, gaišākas par debesīm. kļa vilcināšanās dzen kaķi projām no savas Katrā mirdzums. Bet no kurienes? No kurie- ligzdas. Svešu savā ligzdā nelaiž, un kur vēl nes tās ņem atstarot šo gaismu, kā tas sa- tādu, Kas grib tevi apēst. Tas ir Dieva vārds, protams? Diena, debess lietus pelēcībā, un labāk to dzirdēt. kadiķī mirdzošu lāšu ķekari. Brīnums brīnu- * * * ma galā. No rīta, kā parasts, pirms ņemu papīrus, brī- Un ko ar šo godību izdara zīlīte? Viņām sa- di tāpat sēžu un skatos. Pretī uz galda Alpu vas iešanas, skriešanas, arī lietainā laikā jā- vijolīte. Tā nesen noziedēja, bet lapas arī ļoti meklē, ko uzkost. Viena ātrumā uzgrūžas za- skaistas. Ar gaišāk zaļiem, iepelēkiem smal- ram, un ķekars izšķīst. Lāses uz visām pusēm, kiem rakstiem. Tie atgādina rakstus irbēm uz kā dīvains kluss sprādzieniņš aiz rūts. Tad galvām un spārniem. Daudz līdzību un rad- viss ir zemē. Zīlīte projām un zara galā divas niecību mums visiem. izbrīnējušās piles. Tā tas notiek šajā pasaulē. Putnu raksti – bet kā tie veidojušies? Tas nav * * * kā virspuses uzlikums, uzkrāsojums. O, pavi- Zilspārnis rāda un rāda, ka nav tā kā Bībe- sam, pavisam kas cits! Tas rodas katrai spal- lē saka − lai mēs esam kā putni gaisā, kas vai ieaugot zināmā vietā. Uz milimetra. Kat- ne sēj, ne pļauj. Viņi sēj. Ar nodošanos, ne- ra spalviņa, tikai mazu raksta daļiņu sevī nes-
24 dama, ieaug taisni tajā vietā, lai kopā ar ci- tām tādām veidotu vienu noteiktu rakstu... te taču atkal ir brīnums. Te ir tik dziļš, smalks, sarežģīts saskaņojums, ka to nemaz nevar iz- teikt! Katrai krāsai, gaismai, skaņai sava ie- tekme, katram mirklim, domai, kustībai no- Valters Nollendorfs zīme, sekas, visa pasaule pulsē šais saskarēs un sakaros. Kas to izdomāja?! Lapas raksti pazīst un sasaucas ar putna rakstu. Ar Liel- vārdes jostu. Ar senu rakstu uz nodzeltēju- SOLVEIGAI šas lapas tālā, neredzētā zemē. Pazīst, sasau- cas. Bet nesaplūst. Paliek savs, tas jāievēro. Globalizēšana, saliedēšana neder. Katrs savs, Tava mīlestība bija raksts uz lapas un raksts uz irbes spārna, ti- kā vējā viļņojošs kai tā tie patur savu esību, būtību, veido pa- lavandu lauks: saules kārtību. Un visam klāt, kā nepiecieša- vēja nemiers, mība, liels daudzums skaistuma, atrasts par un smarža, vajadzīgu. Brīnumaini. Pie tā aizved nozie- un krāsa. dējusi Alpu vijolīte, pelēcīgs raksts uz lapas. Kādu, dārgumu pilna šī pasaule, tepat virtu- Par mīlestību vē pie galda... Tu zināji daudz, daudz vairāk nekā mēs, Jaungaitnieces Benitas Veisbergas pirmā publikācija un Tu nespēji nemīlēt – tēlojums „Ar Oldzīti” – iespiesta JG5-7(1956). Romānam, pareizāk sakot, antiromānam, Es, tavs tāpēc. maigais jērs (1968, Jāņa Jaunsudrabiņa balva) seko liriskā dienasgrāmata Orindas piezīmes (1977), poētisku Jo mīlestība atmiņu grāmata par dzimto un bērnības zemi – veco Jelgavu Brīnumaini (1985, PBLA KF balva) un Trimdas ir lielākā no visām, grāmata (1995, PBLA KF balva). Publikācijas Latvijas daudz lielāka nekā mēs, un trimdas periodikā. Dzejoļi publicēti ar Benitas Nitas vārdu. „Pierakstu” iepriekšējie turpinājumi un Tu nespēji nemīlēt atrodami JG243(2005), 251(2007), 258(2009), 264(2011), tāpēc. 273(2013). Mākslinieks/grafiķis Ēris (Ervīns Antons, 1921-2001) bija Benitas Veisbergas dzīvesbiedrs. Tavai mīlestībai bija purpura krāsa karaliskākā no visām, un Tu nespēji nemīlēt tāpēc.
Tad, negaidot, pēkšņi, Tavā lavandu laukā norima viļņi … Palika krāsa, palika smarža, palika mīlestība.
Miers.
30.08.2015 Ēra zīmējums
25 Sanita Upleja MĀKSLINIEKU UN CITU SŪTĪBA
Ķecerīga doma ienāca prātā Aspazijas un Raiņa jubilejas gadā, sekojot līdzi Latvijas sa- biedriskajai sarunai par iespējamo cenzūras atgriešanos Latvijā un mākslinieku pilnīgu Proti, kādu ieguldījumu ar savu darbu jūs un neapstrīdamu izteiksmes brīvību. gribat un varat sniegt savas sabiedrības ko- Ja Rainis savulaik būtu vadījies tikai pēc pie- pējai virzībai un attīstībai. Vai tiešām māk ņēmuma, ka māksla pastāv tikai mākslas dēļ slas sūtība ir būt tikai pašai par sevi, atrau- un ka mākslinieka brīvības augstākais punkts ti no sabiedrības, kā tas nereti tiek daudzi- ir šokēt, provocēt un bliezt ar lamu vārdiem, nāts mūsdienu pasaulē, un ne jau tikai Lat- vai viņa literārais mantojums mums šodien vijā vien? Vai par valsts un tautas kopējiem Latvijā vispār būtu svarīgs un vai mēs veselu mērķiem un patību ir vērts domāt vien tad, gadu atzīmētu viņa 150. dzimšanas dienu? ja tas ir valsts apmaksāts pasūtījums vai pa- Vai brīva Latvija vispār pastāvētu, ja mūsu sākums? tautas vārda un citu mākslu pārstāvji savu- Mans mērķis nav kādu tiesāt un nosodīt. laik būtu tikai šokējuši, provocējuši un visādi Mans nodoms ir mudināt aizdomāties par citādi par katru cenu centušies pasaulei da- to, kā mēs katrs redzam sevi kā daļu no no- rīt zināmu vien savu īpašo iekšējo pasaules teiktas sabiedrības, kultūrtelpas, valsts un izjūtu? pasaules pārvaldes sistēmas. Kā teiktu Rainis Vai mums būtu tautas mīļākā grāmata Ka – es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu. ķīša dzirnavas un uzraksts uz pieminekļa Turklāt tas attiecas ne tikai uz māksliniekiem Tēvzemei un brīvībai, ja Kārlim Skalbem ne- un domātājiem, bet arī citu jomu darbinie- būtu rūpējusi nedz cilvēka un sabiedrības ti- kiem Latvijā. Es apzinos, ka nedaudz vispāri- kumiskā daba, nedz Latvijas valsts pastāvē- nu un sabiezinu krāsas, tomēr, vērojot mūsu šana? sabiedrisko sarunu, zināmas atziņas izsijājas. Un lieki piebilst, ka manis piesauktie Rainis Piemēram, sports un kultūra ir atdalāmi no un Kārlis Skalbe mums varētu daudz pastās- politikas un stāv tai pāri, tāpēc kultūras un tīt par tiešām īstu cenzūru, varas „pātagas” sporta darbiniekiem ir tiesības bez sirdsapzi- nāvējošiem cirtieniem, cietumiem un izmisu- ņas pārmetumiem pelnīt Latvijas valstij ne- ma pilnu īstu trimdu. draudzīgās valstīs. Jā, te vietā arī piebilst, ka abu minēto auto- Mūsu zinātniekiem un pētniekiem ir tik svē- ru daiļradē bijušas arī izaicinošas lietas attie- ta akadēmiskā brīvība un neatkarība, ka vi- cībā pret tā laika valsts un varas iestādēm, ņiem ir tiesības visu dekonstruēt un kritizēt, gan pašu sabiedrības nebūšanu un vājību iz- bet mums nav nekādu tiesību no viņiem pra- tirzāšana. Nenoliedzami, ka droši vien tas sa- sīt un sagaidīt dzīvē īstenojamus risinājumus vulaik ne vienam vien bija licies šokējoši un mūsu sabiedrības problēmu risināšanai. Sa- provocējoši. vukārt politiķu un ierēdņu vienīgā sūtība ir būt par kājslauķi mums visiem pārējiem, kur PLAŠĀKS JAUTĀJUMS. Taču, atgriežoties pie noslaucīt savu uzkrājušos nepatiku un dzī- mūsdienām un sabiedriskās sarunas Latvijā, ves rūgtumu. patiesībā jautājums par mākslinieka izteik smes neierobežoto brīvību neizbēgami no- Uzņēmējiem ir tiesības cerēt uz nemitīgu ved arī pie jautājuma par atbildību. Turklāt peļņas pieaugumu un nodokļu samazināju- ne tikai par mākslinieka atbildību par sava mu, neraugoties nedz uz tautsaimniecības darba tiešo rezultātu – tekstu, attēlu, priekš- attīstības cikliskumu, nedz svārstībām pa- metu, bet arī plašāku atbildību sabiedrības saules tirgos. Privātā īpašumā esošiem plaš- priekšā. saziņas līdzekļiem nav jārūpējas par sabied-
26 rības izglītošanu un attīstīšanu, vien par sa- ka lielāku brīvību un pašnoteikšanos sabied- viem peļņas rādītājiem. rībai kopumā un katram tās loceklim atseviš- ķi esam varējuši izcīnīt vien tad, ja visu jomu Diemžēl šādu uzskaitījumu varētu turpināt, un nozaru pārstāvji spēj saredzēt savu vietu jo mūsu ir tik daudz un mums visiem kaut lielākās kopsakarībās un nesavtīgi iesaistīties kas ”pienākas” no kopēja valsts un sabied- arī visu kopējā lietā. rības katla. Vai tie būtu pirmie latviešu uzņēmēji, kuri ar Rīgas Latviešu biedrības starpniecību lika KAS PALIEK PĀRI. Pēdējos 25 gadus mums pamatus daudzām mūsu kultūras un izglītī- Latvijā visiem ir tiesības un brīvības, taču vai bas iestādēm, vai tie būtu mūsu dzejnieki un mums ir arī atbildība un pienākums? Ja kat- rakstnieki, kas tautas interešu vārdā izcīnīja ras jomas un nozares pārstāvji pie pirmās iz- grūtas cīņas ar ļoti skarbu varu un īstu cen- devības „atkratās” no atbildības un pienā- zūru kā cara, tā padomju totalitārās iekārtas kuma pret sabiedrības kopējām interesēm, laikā. Patiesībā taču arī viņi varēja izvēlēties tad kas gan paliek pāri? Kurš vai kuri būs tie, vienkāršāko ceļu un nodoties mākslai māk kam jāspēj saredzēt vadzvaigzne un jānotur slas dēļ, nevis lauzīt galvas par tautas izdzī- šī tauta un valsts uz attīstības un uzplauku- vošanu un nākotni. (www.irir 2015.8.X) ma ceļa? Pašu vēlētajiem politiķiem mēs taču neuzticamies, bet māksliniekiem nav nekāda pienākuma būt par tautas sirdsapziņu. Vai tiešām domājam, ka sabiedrībā un valstī, Raksts publicēts sadarbībā ar nedēļas izdevumu Ir un kur katrs neredz vai nevēlas redzēt tālāk par neatkarīgo žurnālisti Sanitu Upleju. Par autori skat. savu tiešo labumu un savu deguna galu, lab- JG282:22. klājība, brīvība un miers būs mūžīgi nodroši- nāti? Mūsu tautas un valsts vēsture liecina,
Eduards Zariņš. Latvijas armijas karavīri (ap 1920. gadu)
27 Pēteris Korsaks EDUARDS ZARIŅŠ FOTOMEISTARA UN VIŅA MEITAS UN MAZMEITAS ODISEJA
Viens no vecākajiem Alūksnes fotogrāfiem, Eduards Zariņš (1875-1954), dzimis Gau jienas pagasta Trapenes ciema „Lejaslāčos”, turīgu latviešu zemnieku Jāņa un Līzes saim- niecībā (turpat 70 ha, 7 saimniecības ēkas, dzīvojamā māja ar 5 istabām), kas spēja dot izglītību trim atvasēm. Ap 1900. gadu Edu- ards dodas uz Pēterburgu, tolaik starp lat- viešiem iecienīto mācību pilsētu, un iestājas Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas sko- lā. Vēlme gleznot Eduardu pavadījusi visu mūžu, bet par profesionālu gleznotāju viņš nekļūst, ko kompensējusi pievēršanās foto grāfijai. Eduards Zariņš 20. gs. sākumā Fotogrāfija, kā jaunatklājums, kā brīnums vēki tos dāvinājuši ar veltījumiem draugiem un kā kaut kas noslēpumains un nebijis, sais un skolas biedriem. Arī laucinieki bieži aici- tījusi daudzu latviešu jaunekļu prātus. Foto- nājuši fotogrāfu uz mājām, lai dokumentētu izstādēs piedalās arī sievietes – Emīlija Merg jaunceļamās mājas spāru svētkus, bet it īpa- upe, Emīlija Baumane, Velta Cālīte, Millija ši latviešu zemnie ka dzīvē ļoti nozīmīgās ap Ārgals (Rencēnos), Milda Bērziņa (Gulbenē) kūlības – vesela gada darbu nobeigums. u.c. Fotogrāfa amata apgūšana tajos laikos nav tik vienkārša kā mūsdienās. 20. gs. sā- Zariņam netrūka darba, jo Alūksnē 1904. kumā pie profe sionāla fotogrāfa bija jāiz- gadā atvērtā fotostudija (Dzirnavu ielā 1) iet trīs gadu darbs – no grīdas mazgā šanas atrodas izdevīgā vietā, tuvu baznīcai. Jaun- līdz portretu uzņemšanai, retušai un kopēša- laulātie un iesvētāmie nepagāja garām stu- nai. Iegūtais fotoamatnieka dokuments dod dijai. Un katrs vēlējās šo nozīmīgo soli pa- tiesības uzsākt savu darbnīcu, ja vien bijuši darīt neaizmirstamu cauri gadiem. Jāmin arī, līdzekļi tās atvēršanai. ka katrs fotogrāfs dokumentēja, tā teikt, ne- noskārstai vajadzībai, savu pilsētu, ciemu, Kaut arī nav izdevies noskaid rot, kādā veidā vidi, kurā viņš mita pats, kas šodien ir kļuvu- Zariņš apgūst fotogrāfa arodu, saglabājušās si par daļu no vēstures. Labu liecību par ne- fotogrāfijas liecina par augsta līmeņa profe seno vēsturi dod, piemēram, Alūksnes bib- sionālu darbu. 20. gs. sākumā foto grāfijas lī- liotēkā š.g. jūlijā un augustā Eduardam Zari- mēja uz paspar tū – noteikta formāta kartona ņam veltītā fotoizstāde, kur iekļauti darbi no ietvara ar izgriezumu vidū. Tas bija darbietil- Alūksnes Novadpētniecības un mākslas mu- pīgs process, bet tādā veidā fotogrāfijas sa- zeja un arī no Zariņu mazmeitas Juttas ar- glabājušās līdz mūsdienām, pie tam ļoti labā hīva. Zelta vērts ir aizgājušo laiku fotogrāfu kvalitātē. No paspartū pamatformātiem, – Zariņa, Lapiņa, Zālīša, Rudzīša, Andersona piemēram, VIZĪTES un KABINETA, attīstījās u.c. viņu laikabiedru atstātais foto grāfiskais arī citi eleganti un interesanti formāti, tādi mantojums, ko dažkārt mēs tā īsti nenovēr- kā VIKTORIJA, BUDUĀRA. tējam. Ko tad fotografēja Zariņš? Tradicionāli, kā Lai meita Ērika spētu turpināt izglītību, Edu- visi fotogrāfi: kāzas, kristības, bēres, skolu iz ards Zariņš pārdod mežu „Lejaslāčos” un laidumus. Tikai atšķirība, cik interesanti katrs pārceļas (1928) uz Rīgu, uzceļ māju Marijas fotogrāfs spējis sastādīt grupas uzņē mumus. ielā. Pēc LU juridiskās fakultātes beigšanas Ļoti daudz tika fotografēti portreti, jauni cil- Ērika tūdaļ iestājas medicīnas fakultātē, ap-
28 precas ar Latvijas armijas virsnieku Jāni Krau- ju un pirmajā krievu okupācijas gadā sagai- da meitas Juttas piedzimšanu (1941.I). Ne- pilnus piecus mēnešus vēlāk (14. jūnijā) no- tiek lielā deportācija uz Sibīriju. Pienāk kārta arī Ērikas ģimenei. Arestētāji, milicis un di vi zaldāti, ir pārsteigti, gultiņā ieraugot arī bērnu, kas nav sarakstā. Tiek pakotas bērna drēbītes, bet vēlāk milicis ir atļāvis bērnam palikt. Tobrīd Ērika jau kārtojusi medicīnas studiju eksāmenus, kamer māte pieskatījusi bērnu. Tā bija laimīga sakritība, ka piecus mēnešus vecajam bērnam nebija jāizcieš Si- bīrijas mokas. Zariņi pēc visa pārdzīvotā, neko nezinādami par savu meitu un viņas vīru, kopā ar maz- bērnu, četrgadīgo Juttu, dodas bēgļu gaitās (1944), nonāk Dienvidvācijā, švābu zemē pie Fotogrāfs nezināms Eduarda Zariņa meita Ērika izsūtījumā Līgo dienā Štutgartes. Eduards Zariņš arī nometnē ne- (1955) pamet savu interesi par fotogrāfiju, attīstījis stāvoklim, dabūju iepazīties ar dažādiem cil filmas un gatavojis bildes pagrabā. vēkiem, dažādiem dzīves apstākļiem, dažā Zariņu meitas Ērikas Kraujas gaitas Sibīrijā ir dām attīstības pakāpēm un morālo kritēriju veselas grāmatas vērts stāsts. 1947. gada jū- vērtēšanas spējām. Par latviešiem man šajos nijā viņa atbēg uz Latviju un dodas uz biju- ceļojumos nav slikta ko teikt. Bet kangari bi šo vecāku dzīvok li, kur dzīvo sētniece, kas vi ja. Ja no triju cilvēku kompānijas divus pēc ņu pieraksta (padomju laikos bez pierakstī- kāda laika apcietināja, tad par trešo šaubu šanās darbu nevar dabūt). Viņai izdodas da nebija… būt darbu Rīgā tuberku lozes slimnīcā, nolikt divus pirms izsūtīšanas nenokārtotus eksā- Pēc „tautu tēva” Staļina nāves (1953) izsū- menus un saņemt diplomu ar izziņu par pil- tīto dzīve kļūst nedaudz vieglāka, gaisā vir- na kursa beigšanu 1941. gadā. Šis svarīgais mo brīvības cerība, kas pienāca 1956. gadā. notikums atzīmēts Vērmaņdārza restorānā Atgriežoties Latvijā, Ērika Krauja atkal tiek kopā ar kursa un likteņbiedru Aleksandru nosūtīta uz Lielbērzes sanatoriju, kur no- Neibergu. Drīz vien (1948) Ērika norīkota strādā līdz mūža galam. Par savu meitu, ar par Lielbērzes tuberkulozes sanatorijas gal- vecvecākiem rietumos nokļuvušo Juttu, ne- veno ārsti, bet nepilnus divus gadus vēlāk kas nav zināms. Tolaik par sarakstīšanos ar (1950.1.IX) čeka viņu atkal arestē un izsūta „ārzemniekiem” varēja „baigi norauties” – tā uz Sibīriju, tikai ar to atšķirību, ka ir jau uz Ērika. Bet drīz izdodas uzzināt (1957) no tu- krāta pieredze par izsūtīšanas grūtībām un viniekiem caur citiem cilvēkiem, ka tēvs Edu- piedzīvojumiem. Savās atmiņās Ērika stās- ards jau miris (1954), bet māte – četrus ga ta: Tā, pateicoties savam otrās šķiras cilvēka dus vēlāk. Rīgas dzimtsarakstu birojā Ērikai paskaidrots, ka viņas vīrs Jānis Krauja miris Ērika (kr. pusē) izsūtījumā 50. gados (1944.8.IX), bet pēc neatkarības atjaunoša- Fotogrāfs nezināms nas Latvijas Republi kas prokuratūra savu- kārt pavēstī (1991.1.XI), ka viņš nošauts jau 1942. gada maijā. Jutta savu māti Ēriku pir- mo reizi satiek 32 gadu vecumā (1973). Arī šo rindiņu rakstītājam paiet vairāk nekā 30 gadu, kopš fotogrāfa Zariņa pazudušo pēdu atrašanas. Paldies tiem vecajiem alūk sniešiem par norādījumiem, kur meklēt foto grāfa meitu, kaut arī nebija skaidra uzvārda,
29 līdz no Lielbērzes pienāk vēstule: jā, es esmu Eduarda Zariņa meita. Seko tikšanās (1989) un kopīga došanās uz fotogrāfijas atklāša- nas 150. un Alūksnes muzeja 30. gadadienai veltīto izstādi Alūksnē. Jutta ar vīru Ginteru pārapbeda (2013) savus Vācijā mirušos vecvecākus, Annu un Eduar- du Zariņu dzimtas kapos Gaujienā.
Fotomākslinieks un fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks pag. gs. 80. gados strādā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Latvijas Fotogrāfijas muzeja galvenais speciālists (kopš 1990). Raksti periodikā, grāmatas Ceļā uz neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi (1997 – kopā ar Gunāru Kušķi), Pieminekļi mīlestībai, uzvarām, zaudējumiem (2004). TZO, Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija (2003). Fotoizstāžu kurators un to rīkošanas inspirators, arī Alūksnes muzejā (1989, 2015). Eduardam Zariņam veltīto izstādi atbalstījušas Alūksnes bibliotēkas vadītāja Iveta Ozoliņa un Maija Semjo nova. Raksta autors lūdz atsaukties ļaudis, kuriem saglabājušies Eduarda Zariņa uzņemti fotoattēli, rakstot vai tos nosūtot uz sekojošo adresi: Alūksnes muzejs, Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads. LV-4301 Latvia (www.aluksnespils.lv ... e-pasts: [email protected].).
Ērika Krauja ar draudzeni Rasmu Zībiņu
Pašdarbnieki (Eduards Zariņš 2. rind. 3. no kr.) Ādolfa Alunāna lugā Visi mani radi raud
30 MŪZIKA
Laima Martinska Dace Aperāne PAR DZIESMU JAUNĀ MŪZIKA: SVĒTKIEM SANHOSĒ LATVIJA ZKLB deviņas reizes gadā publicētā Zie LATVIEŠU MŪSDIENU MŪZIKAS meļkalifornijas Apskata (ZA) š.g. septembra 24 STUNDU RADIO MARATONS laidiena (nr. 639) bagātīgi ilustrētās 30 lap- puses veltītas gandrīz tikai XVI Rietumkras- Latviešu mūsdienu klasiskā mūzikā skanēja ta Latviešu Dziesmu svētkiem Silīcija ielejas nepārtraukti 24 stundas īpašā mūzikas ma- galvaspilsētā Sanhosē (San Jose), Kaliforni- ratonā – 24 Hours of Latvian New Music jā (2015.3.-7.IX). Šeit nedaudzas rindkopas, with „Jaunā Mūzika: Latvijā” Ņujorkas Q2 kam pamatā Laimas Martinskas raksts „Sir- laikmetīgās mūzikas interneta radio stacijā dī gabaliņš Latvijas”. ZA redaktorei šie ār- (2015.24.VIII). Maratona tiešraidi varēja no- pus Latvijas pirmie dziesmu svētki izvērtu- klausīties visā pasaulē, pieslēdzoties Q2 mā- šies siltu emociju piesātināti, visa kā bijis tik jaslapai:
31 majestātiskuma līdz Ērika Ešenvalda, Indras Brown). Vairāku gadu garumā, Q2 stacija Rišes un Artura Maskata krāšņajām partitū bija saņēmusi starptautiski izdotus latviešu rām un Jēkaba Jančevska, Raimonda Tiguļa mūsdienu mūzikas diskus, arī Latvijā ražotus un Santas Ratnieces izsmalcinātajām skaņu diskus no Latviešu Mūzikas informācijas cen- gleznām. Kopumā, maratona programmā tra, Radio LR 3 „Klasika”, latviešu koriem, vo- tika pārstāvēti apmēram 50 latviešu kompo- kālistiem, instrumentālistiem un citiem an- nisti, ar daudzveidīgiem simfoniskiem, vokā- sambļiem. Pēc maratona, latviešu jaunā mū- liem, kora, ērģelmūzikas un kamermūzikas zika ir turpinājusi skanēt atsevišķās Q2 prog- skaņdarbiem. Tiešraidē varēja noklausīties rammās, to skaitā arī maratonā „Her Music” vismaz 70 latviešu instrumentālistus, vokā- – mūsdienu sieviešu komponistu mūzikas 24 listus, kamermūziķus, kā arī Valsts kameror- stundu tiešraidē (2015.24.IX) ar Maijas Ein- ķestri Sinfonietta Rīga, Liepājas Simfonisko feldes, Gundegas Šmites, Indras Rišes un orķestri, Latvijas Radio kori, Valsts akadēmis- Santas Ratnieces skaņdarbiem. ko kori „Latvija”, latviešu jauniešu kori „Bal- sis”, Rix klavieru qvartetu, Kremerata Balti Komponiste, diriģente, mūzikas pedagoģe, JG ca un daudzus citus. līdzstrādniece Dace Aperāne ir viena no aprakstītā radio maratona organizatorēm/līdzstrādniecēm. Dzimusi Maratona mājas lapā (
Maratona Latvian New Music ierosinātāja, komponiste Dace Aperāne (kr. pusē), komponists Pēteris Vasks un Q2 producenti – Nadia Sirota un Alex Ambrose (2015.VIII)
32 MĀKSLA
Linda Treija lis ar švuncīgu otas zīmējumu apkārt sārta- jai sirdij iet straumes, vēja virpuļi, augstā un zemā spiediena masas kā cilvēka emocionā- LAURIS MĪLBRETS – lo stāvokļu paudēji. Lasot par Lauri interne- tā, atradu paša mākslinieka sacerētu tekstu, SIRDS BAROMETRS kas labi raksturo šīs gleznas sajūtu un domu: Lai gan spēcīgs savā zīmējumā, Lauris Mīl- SIRDS BAROMETRS (ierīce, kas nosaka at brets mākslā sevi pierāda kā izteiksmīgs mosfēras spiedienu): gleznotājs. Laukumu klājumi, plānie lazēju- Barometra rādītāji skraida _ Laikapstākļu mi un biezo krāsu triepieni mainās un kom- pārmaiņas gaida _ Vētra mētā šurpu, turpu ponējas uz audekliem, radot vērtīgas glez- _ Paceļ gaisā, izpurina _ Nolaiž lejā, gandrīz niecības tehnikas izjūtu. Pasekojot Laura nogalina _ Viss ko varam, mēs jau darām _ daiļradei, var just, kā laika gaitā tā ir mainī- Tomēr bieži tas atkal ir garām _ Labi, ka ir jusies. Pēc akadēmijas beigšanas reālistiskais Dievs _ Tā ir dzīva skola _ Viņa klātbūtne (kaut kur salīdzināms ar Normunda Brasliņa, vienmēr jauku laiku sola _ Lietus un vējš uz Kalvja Zutera, Gitas Šmites un citu latviešu pusēm plēš _ Bet Viņš attīra, piedod un visus māksinieku klasisko glezniecību) stils nomai- grēkus dzēš _ Mērījumu skala _ Rāda, kur ir nās pret abstraktāku un krāsaināku glezno- bezdibeņa mala _ Cik tālu iet? _ Cik daudz šanas veidu. Laura gleznas beidzamos gados mēs gribam ciest? _ Jauks laiks un pastāvīgs vairs nav tikai figurālas kompozīcijas. Tajās _ Valda tur, kur ir Dievs _ Jo Viņš ir nesav daudz ir simbolisku elementu, sirreālistisku tīgs. Ar iedaļām un rādītājiem _ nav iespē skatu un abstraktu krāsu laukumu. Mākslas jams melot par rezultātiem _ Kamēr dzīvo darbos vietām var saskatīt angļu mākslinie- jam negaisa iespaidā _ Debesu Valstībā viss ka Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) gleznu ir kārtībā _ Emociju spektri redzami tur _ Kur kompozīcijas un krāsu laukumu pielietoju- sakņojas mūsu sirds parametri _ Ja tie ir li ma elementus. Darbos ienāk arī kolāža, kas kumos, kas Debesīs _ Barometrs jauku laiku rada interesantu virsmas un formas saspēli. uzrādīs!”2 Māksliniekam ļoti nozīmīgas ir attiecības ar Dievu gan glezniecībā, gan dzīvē. Viņa vēl- Mākslinieks dzimis (1979) Rīgā, tagad dzī- me ir parādīt ar saviem darbiem sapratni un vo Kuldīgā un aktīvi tur darbojas. Viņš ir bei- atziņu par Dievu. To viņš parāda caur sim- dzis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu un boliem, bieži ikdienišķiem, reizēm sirreāliem. absolvējis (2004) Latvijas Mākslas akadēmi- Svētā uguns, matu šķipsna vai viļņojošais ju. Gleznotāja personālizstādes tikušas izstā- elements, kurš parādās veselā ciklā darbos, dītas galerijā „Bastejs”, Agijas Sūnas māk slas galerijā, galerijā „ISTABA” un Kuldīgas vai arī mūsu skatienā pavīd tādi objekti kā telefona griežamā ciparnīca, auss, aizkaru Mākslas namā. Nesen Laura Mīlbreta dar- fragments, kāds krāsaina vai apdrukāta pa- bi ir pabijuši Alison Milne galerijā, Toron- pīra kolāžas gabals. Veselas sērijas tapušas to. Bez gleznošanas uz audekliem, Lauris arī rada sienu gleznojumus, strādā dizaina ar darbiem, kuriem mākslinieks piemēro ci- jomā – nupat interneta veikalā ir parādīju- tātus no Svētajiem rakstiem. Ainavas izpau- šies t-krekliņi ar apdrukām, kurās izmanto- žas kā arhitektonisku formu un krāsu klāju- tas viņa gleznu detaļas. Un viņš ir pabijis arī mu kompozīcijas un tajās jo sevišķi parādās uz kino ekrāniem kā Rainis – Jāņa Streiča fil- mākslinieka gleznošanas daudzslāņainā teh- mā Rūdolfa mantojums. nika. Daudzās gleznās Lauris apspēlē laika tematiku. Tajās ir kadri no diennakts laika, kad tie fiksēti, bet gleznoti jau ar zudušā lai- Par gleznotāju, grafiķi, mākslas kritiķi,JG palīgredaktori ka izjūtu, kad katrai minūtei ir sava noska Lindu Treiju skat. JG282:42. ņa, tajā, kā kopsavilkumā, atspoguļojas dzī ves un darba vides maiņa. Konkrētā laika no grieznī, noliktā laikā – piedzīvotie notikumi, satiktie cilvēki un redzētās ainavas – nofiksē tas abstraktā realitātē.1 Gleznā Sirds stāvok 1 Laura Mīlbreta personālizstāde AM/PM Kuldīgas mākslas namā, kuldiga.lv 2 www.facebook.com/lauris.milbrets
33 Lauris Mīlbrets. Tīra skaņa. 2010. Eļļa, audekls. 58 x 56 cm Par mākslinieku skat. 33. lpp. Jānis Elsbergs Faktiski tā būs tāda kā valodas krikumu mo- zaīka no cilvēka, kas brīžiem cieš no pietātes VALODAS NORMAS trūkuma. UN VALODAS Valodas normas... Manuprāt, valodā nemēdz 1 būt nekas ne pareizs, ne nepareizs. Ne kvēli DABISKUMS veicināms, ne fanātiski skaužams. Ir cilvēku saziņa. Cilvēki lieto valodu. Ja viņi saprotas
Labdien! Priecājos, ka esmu šeit, starp cil- un notiek adekvāta savstarpēja komunikāci- vēkiem, kas interesējas par valodas jautāju- ja, tad viņi valodu lieto pareizi, valoda pilda miem, jo arī es par tiem interesējos un ap- savu uzdevumu. Piemēram, nesen kādā sest- tuveni kopš 1985. gada to vien daru – tādā dienas rītā, ēdnīcā, dabūju mazliet paklausī- vai citādā veidā strādāju ar latviešu valodu. ties, kā pie blakus galdiņa divi jaunekļi ap- Tomēr runāt varu tikai kā praktiķis, jo aka- spriež iepriekšējās klubā pavadītās nakts pie- dēmiskais un teorētiskais filoloģiskais pa- dzīvojumus, viņi gardi smējās, atgādinādami mats man ir samērā necils. Neesmu arīdzan viens otram piedzīvotās ērmības, katrs tre- cītīgs sekotājs latviešu valodniecības svaigā- šais vārds bija bļaģ vai kaut kas cits no krie- kajām vēsmām. Par šīs valodas entuziastu vu vai latviešu t.s. nenormētās leksikas arse- kopas sanāksmēm zinu jau sen, bet man ar nāla. Taču, manuprāt, viņi lietoja valodu pil- tām ir līdzīgi kā nabaga alkoholiķim Veņič nīgi pareizi, jo viņi pilnīgi skaidri un precīzi kam ar Kremli – krievu rakstnieka Venedikta saprata viens otru. Protams, ar savu priekš- Jerofejeva poētiskās prozas darbs „Moskva- niecību darbā vai pedagogiem mācību iestā- Petuški”, kas nesen latviskots kā „Maskava- dē viņi lietos citu stilistisku reģistru, viņi it kā Gailīši”, sākas ar Veņička žēlošanos – savos centīsies ievērot skolā apgūtās normas, taču klejojumos pa Maskavu viņš to ir izstaigājis ļoti iespējams, ka komunikācija un savstar- krustu šķērsu, visos virzienos, bet Kremli tā pējā saprašanās nebūt nebūs tik izcila, un arī nav redzējis... Līdzīgi man ir arī ar Rakst- viņu valoda, salīdzinot ar ēdnīcā skanējušo, nieku savienības Tulkotāju sekcijas ikmēneša nebūs ne tik sulīga, ne tik izteiksmīga, ne tik sanāksmēm, par kurām informāciju regulā- precīza. ri saņemu. Ir gan viens precedents – pirms pusotra gada Ojāra Vācieša muzejā valodas Atzīstos, slengs ir laikam gan mana mīļā- vakaru ciklā, Eduarda Liniņa iztaujāts, runā- kā valodas joma, un ir bijusi arī iespēja ar ju par aktuāliem valodas jautājumiem. Bija to pelnīt dienišķo maizīti, tulkojot autorus, iecerēts, ka šā cikla sarunu rediģētas steno- kas savos darbos bagātīgi lieto slengu. Kā- grammas tiks apkopotas kādā Valsts valodas pēc tas ir tik pievilcīgs un tik dzīvelīgs, un centra izdevumā – kad vēlāk lūkoju interne- mūžam mainīgs? Vārdi nolietojas, novalkā- tā tā satura rādītāju, konstatēju, ka mana un jas, un valodas runātājiem, sevišķi jaunāko Eduarda izrunāšanās nav vis bijusi valodas paaudžu, gribas arvien jaunus vārdus, jau- centram pa prātam un izdevumā nav iekļau- nas nianses. Kāpēc gan nevarētu vienmēr sa- ta. Pārāk ilgi es gan par to nesēroju. cīt, ka kaut kas ir apnicis vai apriebies? Va- rētu, un saka, tomēr ap 1995./1996. gadu Tātad – kas ir sagaidāms? Nav man gruntīgas sarunvalodā ieviesās arī vārds „piegriezies” uzskatu sistēmas valodas jautājumos, nees- ar to pašu nozīmi. Atceros, tajā laikā strādā- mu arī gatavs ar profesionāliem valodnie- ju žurnāla Karogs redakcijā, pie blakus gal- kiem diskutēt par filoloģiskiem smalkumiem, da strādāja izcilais latviešu valodas un īpaši tomēr kā praktiķim ar samērā lielu pieredzi slenga meistars Jānis Rokpelnis, un reiz viņš man ir viedoklis par dažiem regulāri cilātiem man visā nopietnībā jautāja: kā īsti ir parei valodas jautājumiem, un šo viedokli es arī- zi – piegriezies vai aizgriezies, vai kā? Jo tā- dzan paudīšu – pieļauju, ka būs gan akor- dam estētam kā viņš nav nekā briesmīgāka di, kas saskanēs, gan notis, kas disonēs ar viedokļiem, kuri šajās sanāksmēs izskanēju- par ačgārni, nevietā un komunikatīvi pārpro- ši iepriekš. tami lietotu slengu. Man ir prieks par Buša un Ernstsones Latviešu valodas slenga vārd 1 Caurskatītas un pieslīpētas (2015.5.VIII) priekšlasāmas piezīmes Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas nīcu, kurā ir iemūžināts šis verbs piegriezties attīstības kopas sanāksmē (2013.7.X). un daudz kas cits.
35 Proti, neesmu pārliecināts, vai sacīt piegrie nīgi tīra, svēta savas misijas apziņa latviešu zies ir gluži pareizi no valodas normu vie- valodas sardzē, un es varēju tikai justies kā dokļa, bet ciktāl runa ir par valodas dabis- nabaga grēcinieks, kam lemts sadegt elē, ar kumu, tās dzīvi un mūžīgajām, neizbēgama- vienu „l”, kur droši vien jau būs priekšā vie- jām pārmaiņām, šis vārds ir kļuvis par valo- na otra rakstniece, kas savulaik nejēdza, ka das daļu, neatkarīgi no tā, vai tas filologiem arī Bille tak jāraksta ar vienu „l”... Komiski, patīk vai nepatīk. vai ne? Diemžēl tikai traģikomiski, jo grāma- ta ar visu Heleru uz vāka ir iznākusi. Un, par Ap valodu notiek daudz un dažādi ķīviņi, no- godu šai sanākšanai, es lieku reizi pārbau- tiek arī daudzas un dažādas aplamības, kas dīju, kas tad rakstīts spēkā esošajos norma- diemžēl grauj valodniecības kā nozares pres- tīvos – nu, nebija taisnība svēti paštaisnajai tižu, īpaši, kad savu varu vai variņu valodas valodas cīnītājai. jautājumos dabū izbaudīt ierēdņi un redak- tori, kas savu talanta un zināšanu trūkumu Šajā vietā man mēle niez iestarpināt nelielu kompensē ar dogmatisku uzstājību un pat- politiskas dabas piezīmi. No tā, cik ir dzir- riotiskiem saukļiem. dēts no t.s. „tautas mutes”, cik ir lasīts un dzirdēts plašsaziņas līdzekļos un interneta Pāris piemēri. Pazīstu kādu jaunekli, kam bēr- komentāros latviešu un krievu valodā, ro- nībā bija uzvārds Magone, bet, kad viņš 16 das ļoti stipras aizdomas, ka apmēram šāda gadu vecumā, proti, tas notika pirms 11-12 kompetences līmeņa, „Magons un Helers” lī- gadiem, devās saņemt savu pirmo Latvijas meņa darbinieku ir visai daudz gan mūsu va- Republikas pilsoņa pasi, viņš sev par lieliem lodas inspekcijās, gan valsts valodas eksami- brīnumiem uzzināja, ka tagad viņa uzvārds nācijas centros, gan citviet. Pieļauju, ka liela būšot Magons. Puisis nebija nedz uzstājīgs, daļa no tiem var lepoties ar mūsu augstsko- nedz filoloģijā kompetents, viņa ģimenes lo- lās iegūtiem filoloģijas un pedagoģijas ba- cekļi tāpat, un tā nu viņš tagad dzīvo nevis ar kalaura un maģistra grādiem. Un rezultā- skaistu latvisku puķes vārdu, bet ar izkrop- tā – kaut arī mūsu valsts kā tautsaimniecis- ļotu, nedabiski un pat nelatviski skanošu, ar ka vienība varbūt vājāka nekļūst, nacionālas atskaņu uz „vagons”. Painteresējos, samek- un kultūras vienības valstī joprojām nav, sa- lēju internetā attiecīgos normatīvos aktus – biedrība paliek sašķelta, par mūsu valsts va- ne velna viņam nebija uzvārds jāmaina! Bet lodas politikas izpausmēm liela tautas daļa pasu nodaļas darbinieki noteikti bija pilnīgi vienkārši ņirdz – un ne tikai nelatvieši – un pārliecināti par savu taisnību, un varu iztēlo- bieži – diemžēl – pamatoti ņirdz, un nav ne- ties, ka pildīja savus pienākumus ar patriotis- kāds brīnums, ka „Saskaņas centram” vēlē- ku kvēli un jutās kā latviešu valodas aizstāvī- šanās ir arvien vairāk balsu, kaut arī krievu bas priekšpostenī. Tagad man ir bail pat uz procentuāli it kā vairāk nepaliek. Var jau būt, Meža kapiem aiziet – ieraudzīt, ka tur atdu- ka daļēji te pie vainas ir garā un bēdīgi sla- sas mūsu brīvvalsts pirmais prezidents Jānis venā Maskavas roka, bet daļēji šīs okupācijas Čaksts... netiešās sekas, „Saskaņas centra” elektorātu, Kad es studēju Latvijas Universitātes Svešva- ir radījis šis būtībā nelaimīgu latviešu cilvēku lodu fakultātē, savu bakalaura darbu rakstīju slānis, kas ir ieguvis zemas kvalitātes huma- par paralēlēm amerikāņu rakstnieka Džozefa nitāru izglītību, nonācis darbā valsts iestāžu Hellera un Dzintara Soduma darbos. Vēlāk, vidējos un zemākos līmeņos, jo nekur citur jau šā gs. sākumā, Hellera galvenais darbs, viņus neņem pretī, rietumnieciskas, demo- romāns Catch 22, tika izdots latviski, latvis- krātiskas sabiedrības pamatprincipi viņiem ir kots kā Lamatas 22. Liels bija mans izbrīns, un paliek ķīniešu ābece, un savu apjukumu, kad uz grāmatas vāka ieraudzīju autora vār- bailes un kompetences trūkumu viņi maskē du: Džozefs Helers, ar vienu „l”. Pajautāju ar striktu birokrātismu un stīvu, it kā patrio- grāmatas redaktorei, kāpēc tā – un viņa man tisku stāju. Āmen. nolasīja mazu lekciju par līdzskaņu nedubul- Lūdzu atvainot par atkāpi no tēmas, atgrie- tošanu cittautu īpašvārdu un svešvārdu at- zīsimies pie valodas. veidē, un arī uz manu iepīkstēšanos – kā tad, piemēram, ar Šilleru? – viņai bija gatava at- Labākais, ko par valodas normām un valo- bilde, diemžēl vairs neatceros, kāda. Bet toni das dabiskumu esmu dzirdējis, ir Knuta Sku- un noskaņu atceros ļoti labi – viņai bija pil- jenieka dzejas rindas:
36 par valodu cīnīties nevar Bet tas tā. Veco laiku humors. Kāda cita ro- pēc valodas jācīnās bežskaņa ir joprojām aktuāla mūsu valodas jo valoda – tā ir elpa praksē. Proti, platais „e”. Mēs labi zinām, ka un nevis lepnums un gods sava burta šai skaņai latviešu valodā nav un ka mēs esam sen, sen pieņēmuši, vienojušies, Valoda, manuprāt, ir dzīvs organisms, cilvē- ka lietosim šīs skaņas apzīmējumam patska- ka dabas parādība, kas dzīvo tautas mutē. ni „e”. Tie, kas kaut viselementārākajā līmenī Mūsu mēģinājumi to ietekmēt, ieviest kaut ir mācījušies fonētiku, proti, dzirdējuši kaut kādas normas un standartus, kaut ko veici- vai tikai vienu lekciju vai izlasījuši kādu pā- nāt, kaut ko citu apkarot, virzīt, audzināt... ris lappušu populāru ievadu par šo tēmu – Tas viss ir zināmā mērā nepieciešams, gan tie zinās, ka platais „e” kā skaņa ir kaut kas lai skolās varētu bērniem iemācīt sakarīgi vidējs starp „a” un šauro „e” – mēs veram runāt un rakstīt, gan lai valsts saziņā ar pil- muti, kā sacīdami „a”, un atšaujam žokli, kā soņiem būtu kaut kāda kārtība, lai nerastos sacīdami „e” , un iznāk platais „e”. Nav brī- pārpratumi, lasot zāļu pamācības vai sarež- nums, ka angļu valodas fonētiskajā trans- ģītu aparātu instrukcijas – tas viss ir zināms kripcijā šo skaņu apzīmē ar „a” un „e” hibrī- un pašsaprotams – taču valodu nekad nebūs iespējams pilnībā iesprūdīt kādos rāmjos, tā du. Mēs zinām arī , ka angļu valodas lietotāji vienmēr spruks no šiem rāmjiem laukā. Un jau simtiem gadu ir vienojušies šo skaņu ap- pat ja gramatiķiem izdodas kaut ko struk- zīmēt ar „a”, nevis „e”. turēt, kā, piemēram, latviešu verbu sistē- Tur, kur ir runa par svešvalodu mācīšanos, mu, es kā praktiķis tam īsti nerodu pielieto- vispār par saziņu starp dažādām tautām un jumu, jo mācos svešvalodas, vienkārši atda- kultūrām, galvenais taču ir vispirms uztvert, rinot, iegaumējot, kā bērns, pārāk nelauzot uzsvērt kopīgo, līdzīgo – arī tāpēc, lai mēs galvu par verbu grupām, konjugācijām, cel- varētu pēc tam skaidrāk saprast to, kas tie- miem, izņēmumiem un tamlīdzīgām lietām. šām katrai tautai ir īpatns un atšķirīgs. Ja Kā valodas praktiķim man ir viena iecienīta mūsu valodnieki pieņemtu šo principu, pie- tēma, kurai es jau mazliet pieskāros un kam ņemtu, ka „a” un „e” būtībā ir vienādi tālu ir sakars ar citvalodu īpašvārdu atveidi lat- no faktiski angliski runātā platā „e”, tad ne- viešu valodā. Tēmu varētu vienā vārdā saukt parādītos tādi komiski latviskojumi kā „Ena”, par robežskaņām. Šai tēmai manu uzmanī- kas, izrādās, ir tā pati Anna, „Elisa”, kas ir tā bu, pati to nenojauzdama, pievērsa mana vi- pati Alise, un tā tālāk, un tā joprojām. dusskolas angļu valodas skolotāja apmēram 1985. gadā. Pirms tam, dažus gadus iepriekš, Ja mums ir iespēja, nedarot pāri ne latviešu, kad es sāku mācīties angļu valodu, divska- ne angļu valodai, saglabāt latviski tādu īpaš- ni [∂u], kā vārdos „go home”, mācību grā- vārdu rakstību, kas tomēr būtu krietni tuvā- matās fonētiski transkribēja kā [ou], taču ka oriģināla rakstībai – un atvieglotu saziņu tad, šķiet, Oksfordā tika pieņemts dekrēts, un mācīšanos – tad kāpēc daudzi mūsu va- ka turpmāk šo divskani būs transkribēt kā lodnieki un redaktori tam tik izmisīgi preto- [∂u], un pamazām šī informācija, droši vien jas? Tas iet pāri manai saprašanai. Jo ir runa caur Maskavu, nonāca līdz mūsu skolotāju par robežskaņām, kuras būtībā var atveidot metodiskajām apvienībām, un – kas notika? gan tā, gan šitā. – mūsu skolotāja līdz šim go bija izrunājusi Pamatprincips, pamatnorma ir skaidra – ar izteiktu [ou], tad pavasara brīvdienās viņa mūsu rakstība ir lielā mērā fonētiska, un lie- apmeklēja kādus kvalifikācijas celšanas -kur lā mērā mēs tiešām rakstām tā, kā runājam, sus un atgriezās, izrunādama šo pašu vārdu bet valodas daba neļaujas pilnībā šajā prin- ar izteiktu [eu]. GEU. cipā iesprūdīties, un to vajadzētu ņemt vērā. Es tolaik jau regulāri klausījos radio BBC un biju sadzirdējis, ka faktiskā skaņa šai vārdā ir „∂” – pa vidu starp „o” un „e”, robežskaņa. Arī gadījumos, kad nav rakstības variantu, Un, ja kvalifikācijas celšanas kursu pasnie- teiksim, attiecībā uz patskaņu garumu. Pie- dzēji un dalībnieki būtu bijuši vērīgāki, viņi mērs. Mans tēvs ir mūziķis, ilgus gadus strā- būtu ievērojuši, ka jaunajā transkripcijā „e” dājis arī Latvijas Radio, ar valodas dzirdi vi- burtiņš ir otrādi, proti, apzīmē kaut ko citu, ņam viss ir kārtībā, un liels bija viņa šoks un nevis mūsu mīļo, latvisko šauro „e”. izbrīns, kad kādu dienu Latvijas Radio diktori
37 sāka savas darbavietas nosaukumu izrunāt kojumus pēc skanējuma tuvākus oriģināla iz- ar uzsvērti īsu „a”. Tēvs diezgan ilgu laiku runai. Tas nekas, ka, manuprāt, pilnīgi neva- cietās, tad tomēr piezvanīja uz radio un iz- jadzīgi tika mainīta arī tradicionāli iegājušos teica savu izbrīnu. Tālis Eipurs nosauca viņu īpašvārdu atveide, piemēram, Zelma Lāger- par idiotu, un ar to saruna beidzās. Man ir lefa kļuva par Selmu Lāgerlēvu, kaut arī viņas aizdomas, ka Latvijas radiomājā ir pieņemta uzvārdā zviedriski melns uz balta ir līdzska- kāda instrukcija darbiniekiem par pareizu iz- nis „f”, un ir labi zināms, ka „v” un „f” ir fo- runu un ka pie šīs instrukcijas tapšanas ir bi- nētiski ļoti tuvas skaņas un varēja tak matu jis kāds speciālists, kas ir gan kurls pret valo- neskaldīt un to „f” latviski atstāt. Vienu otru das dabisko skanējumu, gan ignorants pret reizi esmu bijis liecinieks, ka kolēģi no šīm viselementārāko fonētikas ābeci. Kas rakstīts valstīm bija dziļi izbrīnīti par to, cik ļoti pār- šajā ābecē? Ir vaļējas zilbes un slēgtas zilbes. vērtušies ir viņu uzvārdi, un īsti neticēja, ka Vaļēja zilbe beidzas ar patskani, slēgta – ar nav bijis iespējams viņus atveidot kaut kā lī- līdzskani. Vaļējas zilbes izrunā patskanis vis- dzīgāk, atpazīstamāk. biežāk skan garāk, nekā slēgtas zilbes izru- Tas viss arī vēl nebūtu nekas, tomēr man ne- nā. Te, protams, pastāv visādas nianses atka- liek miera kāda cita nekrietna doma – kāpēc rībā no uzsvara un citām lietām, tomēr šis ir mēs tik cītīgi čakarējam zviedru un norvēģu un ir viens no elementārākajiem principiem. vārdus, kamēr joprojām sakām un rakstām Piemēram, trīs vārdi. „Kipra” – slēgta zilbe Kanāda ar trijiem a, nevis „Kenede”, ar tri- kip-, īss „i”, „kino” – vaļēja zilbe ki-, attie- jiem e, kā taču ir oriģināla izrunā. Kāpēc mēs cīgi mazliet garāks „i”, un „Ķīna” – arī va- rakstām un sakām „Amerika”, nevis „Emēri- ļēja zilbe, vienkārši garais „ī” – tātad reālā, ke”, kas būtu daudz tuvāk izrunai. Vai nav dabiskā runa šajā piemērā rāda trīs dažādus tā, ka Ārlietu ministrija kaut ko tādu vien- patskaņu garumus, bet rakstībā mums ir ti- kārši nelaistu cauri, jo tādas pārmaiņas to- kai divi apzīmējumi. Vai tāpēc mums jāsāk mēr izskatītos pārāk ērmīgi? Vai nav tā, ka žņaudzīties, kropļot savu dabisko valodas mūsu valodnieki ir varen drosmīgi un prin- izjūtu, cenšoties izrunāt „kino” ar pavisam cipiāli, kad viņiem ir iespēja Astrīdu Lindgrē- strupi īsu „i” – tikai tāpēc, ka rakstība ir tra- nu pārtaisīt par Astridu ar īso „i”, jo nekāda dicionāli un neizbēgami nepilnīga? Tas maz- īpaša ārpolitiska vai iekšpolitiska reakcija šai liet atgādinātu folkloras čigānu, kas kropļo jautājumā nav gaidāma, bet viņi neierosina zirgu, lai tas būtu vienādi klibs ar visām kā- rakstīt Ņikolajs ar „Ņ” vai Aļeksandrs ar „ļ”, jām. Gadās, protams, ka arī vaļēja zilbe ir pa- jo baidās, ka Zadornovs un visa krievu hu- visam īsa. Gadās, teiksim, vārdā „gadās”. Vai moristu armija viņus vienkārši noņirgs no ze- piemērā ar trim dažādiem „a” garumiem lī- mes virsus nost? Zviedru rakstnieka Espmar- dzīgu vārdu virknē – „radīt”, „radio”, „rādīt”. ka (Kjell Espmark) vārdu mēs vienā mierā lat- Tādas, lūk, manas mīļās robežskaņas – pus- viskojam kā mūzikas instrumentu Čells, un garais „i” un pusgarais „a”... to tiešām zviedriski apmēram tā izrunā, lai Vēl viens feļetonisks fragments, kuru nespē- gan man liekas, latviešu valodai gabals ne- ju paturēt pie sevis – ja jau man ir dota iespē- nokristu un rakstniekam būtu patīkamāk, ja ja pateikt visu, ko domāju. Runa joprojām ir viņa vārda rakstību nekropļotu un rakstītu par svešvalodu īpašvārdu atveidi. Pirms ga- Kjells. Jo, piemēram, Vladimirs Putins mēs diem 20, kad bijām atguvuši neatkarību un nezin kāpēc nerakstām vis ar „ģ” un ar „ķ” – starptautisko kultūras kontaktu jomā nāca tad pēkšņi parādās kaut kādi argumenti par vaļā Ziemeļvalstu finansējuma slūžas, mūsu saknes līdzskaņiem, etimoloģiju, tradīciju un vēl nezin ko. Vai tas neliecina par hronisku grāmatniecībā sākās zviedru, dāņu un nor- divkosību un nekonsekvenci? vēģu literatūras invāzija. Tas, protams, nebūt nebija sliktākais, kas ar mums varēja notikt, Nekādu universālu risinājumu šim problē- lai gan, piemēram, čehu vai ukraiņu literatū- mu lokam es nevaru piedāvāt – mans iero- ra, manuprāt, nav mazvērtīgāka – bet... kur sinājums būtu vienīgi nemainīt tradicionāli finansējums, tur tulkojumi, tur disproporci- iegājušos rakstības variantus, bet tajos gadī- jas, OK, tāda ir dzīve. Taču ap to pašu laiku jumos, kad ir izvēle starp īpašvārda atveides notika arī pamatīgs apvērsums skandināvu variantiem, starp fonētiski ļoti tuvām ska- valodu īpašvārdu atveidē – ar to pašu zinā- ņām, kad ir runa par to, ko es dēvēju par mo lozungu – mēģināt darīt īpašvārdu latvis- robežskaņām, tad konsekventi izvēlēties tos
38 variantus, kas ir tuvāki oriģināla rakstībai, decents mīkstais „ŗ”, taču 1980. gadu sāku- un lieki nesaraibināt un nesarežģīt mūsu pa- ma un vidus ierakstos tas bija pilnībā zudis, reizrakstību un nepiesārņot mūsu galvas ga- un neatceros to viņa runā arī 1990. gada ru- dījumos, kad runa ir par tiešām ļoti minimā- denī, kad bieži ar viņu tikos. Lai vai kā būtu lām rakstības un izrunas variantu atšķirībām. ar rakstību, esmu par 99% pārliecināts, ka pašlaik dzīvajā, dabiskajā runā mīkstais „ŗ” Noslēgumā divas pasāžas bez sarkasma. Viena – par mīkstā ŗ un ch lietojumu latvie- jau ir par 99% atmiris, lielā mērā ieskaitot šu rakstībā, kas, cik noprotu, ir īpaši tuva arī ārzemju latviešu kopienas, un to atjau- tēma vienai daļai šīs kopas dalībnieku. Esmu nināt, atdzīvināt, no jauna ieviest valodas pirms gadiem 15 presē par to izteicies visai normās un jo sevišķi dzīvajā runā būtu grūts ironiski, ko tagad mazliet nožēloju. Tā bija un bezcerīgs, un šaubos, vai vajadzīgs pa- nevajadzīga un sekla bravūra. Gan „ŗ” un sākums. Drīzāk palieku pie ieskata, ka neva- „ch” lietojums pirms kara, gan Staļina laikā jadzētu vēl vairāk sarežģīt un saraibināt pa- notikusī atteikšanās no tās ir daļa no mūsu reizrakstību, kas tāpat jau ir gana sarežģīta. valodas vēstures. Neatceros, vai to man stās- Taču kā valodas vēsturiskās struktūras daļa tīja māte, vai aizķēries no kādas Martas Ru- tas ir nenoliedzami svarīgs, un, manuprāt, dzītes lekcijas, bet atmiņā ir šāda versija – Latvijas Universitātes baltu filoloģijas noda- ka visās jomās tajā laikā tikušas pieprasītas ļā un visur citur, kur māca nākamos latvie- sociālistiskas pārmaiņas, arī valodā, un tad šu valodas un literatūras skolotājus, noteikti mūsu Latvijā palikušie valodnieki lauzījuši vajadzētu studentiem mācīt un skaidrot „ŗ” galvu, ko gan lai valodā izmaina, kas izska- un „ch” lietojumu, arī iekļaut mācību pro- tītos īsti sociālistiski – lai vilks paēdis, lai lat- cesā vingrinājumus ar uzdevumu mūsdienu viešu valodai pēc iespējas mazāks kaitējums tekstā pareizi ielabot „ŗ” un „ch” un prast un arī lai kaza, proti, viņi paši, dzīvi. Vai vi- paskaidrot, kāpēc tie tur būtu vajadzīgi – tas ņiem bija iespēja to nedarīt, vispār neko ne- noteikti bagātinātu, precizētu un spēcinā- mainīt? Vai viņi varēja izdarīt ko citu, no kā tu viņu latviešu valodas zināšanas, un darī- būtu bijis mazāks kaitējums valodai? To es tu elastīgāku viņu valodas izjūtu, un nākot- nezinu. Zinu tikai, ka mīkstais „ŗ” nebūt ne- nē mums būtu mazāk negadījumu no sērijas bija viscaur iegājies dzīvajā tautas runā. Zinu, „Magons un Helers”. ka mani vecāki to nelietoja un vecāsmātes Pēdējais. Ekonomiskā krīze skāra arī mani, tāpat, abas pirmskara Latvijā veidojušās per- un pirms pieciem-sešiem gadiem pienāca sonības. Vecietēvi – viens nomira, kad man brīdis, kad es vairs nevarēju izdzīvot tikai no bija 8 gadi, viņa runas īpatnības neatceros, literāta un daiļliteratūras tulkotāja honorā- otrs – mātes tēvs – nomira 10 gadus pirms riem un autortiesību ienākumiem un ķēros manas dzimšanas. Reiz runāju par mīksto „ŗ” pie tehniskās tulkošanas no angļu, lietuvie- ar savu māti, un viņa neatcerējās, ka bērnībā šu un krievu valodas, faktiski – mācījos jau- un radu un skolasbiedru lokā šī skaņa būtu nu amatu un jaunu latviešu valodu, jo, sa- reāli runā skanējusi. Skolā „ŗ” bijis jāmācās skaroties ar dažādu jomu juridiskiem, me- pareizrakstībā, tas gan. Vai trimdā, kur taču dicīniskiem, finanšu, reklāmas, tehniskiem „ŗ” ir allaž rakstīts, tas reāli valodā skanēja? tekstiem, Eiropas Savienības dokumentiem Cik man ir bijusi saskare ar ārzemju latvie- un vēl visu ko, dabūju rakties pa dažneda- šiem pēdējo 30 gadu laikā (un lielākoties tie žādiem internetā un ne tikai internetā pie- ir bijuši rakstnieki), pāris reižu esmu „ŗ” sa- ejamiem glosārijiem, vārdnīcām un tulkoju- klausījis, tomēr ļoti reti. Šķiet, Astrīde Ivaska mu paraugiem, un biju patīkami pārsteigts, to lieto.2 Jāņem vērā gan, ka šis ir ļoti vēlīns cik ļoti pēdējos 25 gados ir bagātinājusies trimdas periods. latviešu valoda, cik gigantisku darbu dažā- Interesants novērojums man gadījās, strādā- du jomu terminoloģijā ir paveikuši gan va- jot ar Olafa Stumbra dzejas izlases Rokāde lodnieki, gan tulkotāji, gan šo jomu speciā- manuskriptu. Tiku pie viņa lasījumu audioie- listi, zinātnieki un praktiķi. Kaut arī pa ceļam rakstiem Latvijas Neredzīgo bibliotēkas un gadās neveiksmes un neveiklības, sasniegu- Latvijas Radio fonotēkā. 1960. gadu sākuma mi tās atsver – manam skatam ir pavēru- ierakstos viņa runā skanēja diezgan skaidrs, sies latviešu valodas neizmērojamā kapaci- 2 Astrīde, kas bija klausītāju lokā, pēc priekšlasījuma šo tāte, milzīgās formveides iespējas, latviešu manu apgalvojumu noliedza. cilmes vārdu jēdzieniskā ietilpība un nianšu
39 bagātība, nozīmju potenciāls gan kardioķi- ciens „kak raz”, kas skaidrā un saprotamā rurģijas, gan datorzinību, gan likumu un ci- latviešu valodā nozīmē – atkarībā no kontek- tās jomās – un ir atklājies arī šo pa lielākai sta – „taisni tagad” vai „tā gadījās, ka”. Un daļai anonīmo latviešu valodas strādnieku vārdiņš „da” uz katra soļa: „da viņš ir dulls”, milzīgais talanta un darbaspēju potenciāls. „da katrs to zina” u. tml. Tas, tāpat kā mūsu jaunāko paaudžu rakst- nieku radošās spējas, ļauj man ticēt, ka ar Atzīstu, ka grūti latviskot tādu īpašības vār- latviešu valodu nākotnē viss būs kārtībā – ja du kā „prestižs” – no angliskā „prestigious” vien mēs kā tauta neizklīdīsim un neizmirsim, vai krieviskā „prestižnij”: šādā nozīmē tāds bet tā jau ir cita tēma. pirmskara Latvijā nebija pazīstams. Valoda, protams, mainās, un nu ir iemesls pasmai- dīt: pirmskara bērnībā man nācies paiet ga- JG lasītājiem labi pazīstamā Jāņa Elsberga (ar nom de plume Jānis Ramba līdz 1999) dzejoļi izdoti grāmatās rām kādas laboratorijas izkārtnei, kur veca- Vistīrākā manta (1993), Rīta kafija (1996), Daugavas jā rakstībā bija lasāms – „pieņem mīzalus”. bulvāris (2000), Panti (2008). Izlases tulkotas zviedru Skaidri un saprotami... un ukraiņu valodā. Tulkojis un atdzejojis Korso (Gregory Corso), Snaidera (Gary Snyder), Vitmena (Walt Whitman), Vonnegūta (Kurt Vonnegut), Bukovska Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors (Charles Bukowski), Millera (Arthur Miller) u.c. darbus. Top arī Šekspīra lugu tulkojumi (skat. Ričarda III Andris Vilks brīnījās, kāpēc plašajai publikai fragmentu Latvju Tekstos, 2015,4). nepatīk bibliotēkas restorāna nosaukums „Kleever” un arī pārveidotais „Klīvers” ļaudīm nebija pa prātam. Es turpretim brīnos, kāpēc Gaismas pils direktoram tik dārga ir vācbal- tu koktirgotāja Klīvera piemiņa. LNB direkto- ram bija plaša izvēle, priekšlikumu bija ve- sels lērums. „Zelta zirgs” taču būtu lielisks: Franks Gordons atbilst Gaismas pils idejai un, mazākiem bur- tiem pievienojot klāt anglisko „The Golden TAUPĪT NEVIS Horse”, būtu gan latviska, gan eiropiska gai- sotne. Nupat sasniegts kompromiss – „Klī- EKONOMĒT! versala”. Vismaz novadnieciski korekts.
Cik jauki vārdi – „taupīt”, „ieteikt”, nevis Pie mums mājās pirmskara gados runāja vā- „ekonomēt”, „rekomendēt”. Vai tad tiešām ciski ar krietnu jidiša piedevu. Latviski sāku nevienu nekaitina tas, ka atjaunotās Latvi- „pats no sevis” runāt piecu gadu vecumā, jas Republikas atbildīgās amatpersonas, to- dzīvojot Artilērijas ielā un „komunicējot” (kā starp ministri, uz nebēdu lieto darbības vār- tagad teiktu) ar latviešu puikām. Un krievu dus „ekonomēt” un „rekomendēt”? Kāpēc valodā, ko apguvu kā kara laika bēglis Kaza- tad nevar taupīt, kāpēc nevar ieteikt? Labs hijā, mans izteikti latviskais akcents – ar sa- ir, krieviski saka gan „ekonomitj”, gan „se- klausāmām garumzīmēm – man saglabājies konomitj” – pirmajā gadījumā latviski būtu līdz šai baltai dienai. „taupīt”, otrajā – „ietaupīt”. Labskanīgāk nekā krievu priedēklis – burts „s”. Un mūs- Noslēgumā – raksturojums (charakteristika), dienu brīvajā Latvijā cits citam labprāt raksta ko man devis kāds M.B. trimdiniekiem pa- „rekomendāciju”. Kur paliek vecais labais „ie- redzētajā čekas biļetenā Atbalss 1986. g. 2. teikums”? Tie ir tikai divi un, piedodiet, klie- numurā: Franks Gordons raksta tikai viņam dzoši piemēri. Pirmajos pēckara gados Latvi- vien piemītošajā kosmopolītiskajā latviešu jas pamattautas sarunvaloda bija, var teikt, pseidovalodā, kas tik ļoti iepriecina tos miet tīrāka nekā tā, kas izveidojusies un diemžēl pilsoņus, kuru laiks apstājās pirms 41. gada, nostiprinājusies Brežņeva/Pelšes un Gorba- kad viņi zaudēja savas privilēģijas. Vai tas ir čova/Vosa gados un joprojām mundra un divnieks vai piecnieks? žirgta 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Lūk, tikai viens ļoti raksturīgs piemērs: ik uz Franka Gordona raksta variants ievietots arī Latvijas Avīzē soļa dzirdam un arī lasām – „kā reiz”. Kura (2015.10.VIII) un diasporas laikrakstos Laiks un Brīvā reize? Reiz bija? Nē, tas ir krieviskais iztei- Latvija.
40 Sandis Laime ar raganām bīši naidā (LFK 1600, 17147, Jaun- laicene), ka raganas no vilkiem stypri beidās. Vylki juos stypri pliesa, a roganas to vylkus RAGANU TRADĪCIJA stypri kairinuoja, sādādamas bārzu zorūs, nu, ZIEMEĻAUSTRUMU a ka tyka vylka nogūs, to beigta ir (LFK 485, 8, Medņeva). Noķertās raganas vilki parasti sa- LATVIJĀ plosījuši. Otrā rītā notikuma vietā bijušas at- rodamas vai nu bērzu tāsis, vai zaļas gļotas. Skat. sākumu JG273-JG282 Teritorijā starp Valmieru un Alūksni atseviš- ķos gadījumos vērojama raganu vietu saikne RAGANAS UN VILKI. Priekšstats par vil- ar vietām, kuru nosaukumā iekļauta leksēma kiem kā raganu mītiskajiem pretiniekiem at- vilks. Tā, piemēram, netālu no Vilku gāršas spoguļots 14 teikās un 4 ticējumos, visvai- Brenguļu pagasta bijušo Platkāju māju ganī- rāk Balvu (28%) un Alūksnes rajonā (5,28%). bās atrodas Raganu akmens (Ozoliņš 1996:16), Ticējums, ka vilki plosa raganas, izmantots savukārt Vilku palejā – nelielā purvā pie Plā- vairākos teiku tipos, no kuriem populārākais ņu pagasta Aķiem – raganas pusnaktīs un ir „Še tev viena rociņa, še otra!”, pirmo rei- pusdienlaikā esot velējušās ( zi publicēts Dāvja Ozoliņa rakstā „Raganas” LFK 145, 1896, Plā- ). Netālu no Karvas Alsviķu pagastā atro- (1893), vairākkārt pierakstīts 20. gs. 20.-30. ņi das Meisteru ciems, kura teritorijā ir nelie- gados, bet degradēts tā variants pierakstīts lais Vilku purvs. Tajā agrāk esot mitinājušies vēl 2008. gadā lauka pētījuma laikā Medņe- gan vilki, gan raganas, kas vadājušas tos, vas pagastā (Laime 2009b:100). Šis priekšstats kas gājuši purvam cauri. Lauka pētījumu lai- par vilkiem kā raganu pārdabiskajiem preti- kā noskaidrots, ka Roganu grovas apkaimē niekiem nav bijis svešs arī Kārķu, Lēdurgas Alsviķu pagastā bijuši Vilku puri – meliorē- un Matīšu pagastā, kā arī Salacgrīvā.1 tas pļavas (Laime 2009b:102). Vaitkevičs (Vykin- Kādā Rugāju pagastā pierakstītā ticējumā tas Vaitkevičius) norāda, ka Lietuvā konsta- teikts, ka raganas baidās no vilkiem. Arī tei- tēti daudzi svētvietu pāri, kuros netālu eso- kās norādīts, ka raganām no vilkiem esot pa ši viena tipa ģeogrāfiskie objekti mutvārdu visam bailes (LFK 641, 102, Matīši), agrāk vilki tradīcijā saistīti ar mitoloģiskajos priekšsta- 1 Lēdurgas un Salacgrīvas teksti pierakstīti ārpus raganu tos savstarpēji saistītām dievībām un gariem tradīcijas teritorijas. Šāda tendence vērojama ar teikām, (piem., Dievs–Velns; Velns–Pērkons; Pērkons– kas nav saistītas ar konkrētiem ainavas objektiem, līdz ar to tradīcijas nesēju dzīvesvietas maiņas rezultātā nezaudē laumes u.tml.), ko motivē gan noteiktas ai- savu funkcionalitāti un pārvietojas kopā ar teicējiem. navas īpatnības, gan konkrēti mitoloģiskie Ubagovas Velna akmens Foto no Rēzeknes TIC arhīva Foto no Rēzeknes
41 vai reliģiskie priekšstati. Šādi svētvietu kom- Nenāci, NN, pleksi sastopami arī citur Baltijas jūras reģio- Uz mani sērst, nā (Vaitkevičius 2003:181-188). (..) Vilks tevi ceļā Apēdīs. Vilks latviešu mitoloģijā ir daudznozīmīgs Neslauc, NN, tēls, kurā ar seniem indoeiropiešu priekšsta- Māmiņas gotiņu, tiem savijušies kristietības ietekmēti priekš- Sīkās stērstiņas, stati ( ). No vienas puses, vilks MitE II:227-228 Tās tavas gotiņas. kā plēsīgs dzīvnieks uzskatīts par draudu ne Nebrauc, NN, tikai mājlopiem, bet arī cilvēkiem. No otras Tētiņa zirdziņu, puses, vilka tēlā iezīmētas arī dažādas cilvē- Sīkie zvirbuļi, kiem labvēlīgas īpašības. Viena no tām ir jau Tie tavi zirdziņi. iepriekš minētā vilku funkcija – cīņa ar raga- Neparād tu, NN, nām, plašāk – dažādām cilvēkiem naidīgām Ni miegā, sapinā, dēmoniskām būtnēm. Viena no šādām būt- Tavu tiesu atdevēm, nēm ir arī Velns: Velnam esot trīs ienaidnie Ko tu biji pelnījusi. ki: pērkons, vilks un pīlādža koks. Pērkons (LD 27515, Stukmaņi) nosperot Velnu, vilks saplosot Velnu un ar pīlādža koku varot nosist Velnu (LTT 32428, Rū- Šīs dziesmas funkcionāli iekļaujamas bēru jiena). Teikās stāstīts, ka vilku radījis Velns, bet dziesmu ciklā. Tās, visticamāk, izpildītas nav varējis iedvest tam dzīvību, tāpēc lūdzis pēc mirušā apbedīšanas atceļā no kapiem padomu Dievam. Tas ieteicis iet pie vilka un uz mājām – šajā bēru posmā galvenais bē- sacīt: Vilks, celies augšā, plēsi Velnu! Velns rinieku uzdevums, izmantojot maģiskus lī- gan nav gribējis tā teikt, bet beigās tomēr dzekļus, tostarp tautasdziesmas, bija no- sekojis Dieva padomam. Vilks uzreiz atdzī- šķirt dzīvo un mirušo pasaules, lai mirušais vojies un meties Velnam virsū (LTTP VII1, 875- neatgrieztos un nekaitētu dzīvajiem (Pakalns 876, Nr. 25). 1988:109-110). Pēdējā piemērā savirknēti kopu- mā četru patstāvīgu dziesmu teksti. Pirma- Šajā priekšstatā balstīts arī kāds krusta koku jā no tiem atspoguļots aplūkojamais priekš- tradīcijas skaidrojums, kas pierakstīts par stats par to, ka vilki „apēd” mirušos, kas, pa- Skujenieku Krusta priedēm Lejasciema pa- metot mirušo pasauli, dodas ciemoties pie gastā: Vedot garām mirušo uz kapiem, krus dzīvajiem. Otrajā un trešajā tekstā mirušie ta priedē iegriezts krusts. Viens izskaidro tiek aicināti neizslaukt savu dzīvo tuvinieku jums šai parašai: lai mirušais nenāk atpakaļ govis un nenojāt to zirgus, jo tiem mirušo biedēt mājiniekus, palicējus; otrs: lai miru pasaulē ir savas govis un zirgi – sīkās stērsti- šo pastardienā neplosa balti vilki, kas tad sa ņas un sīkie zvirbuļi. Priekšstats par to, ka nākšot (Jansons 1937:148). Priekšstats par to, ka mirušie izslauc cilvēku govis un nojāj zirgus, vilki plosa mirušos, kas izgājuši ārpus miru- sasaucas ar nakts raganām raksturīgo darbī- šo pasaules, radis atspoguļojumu arī latviešu bu – govju slaukšanu, kā arī lietuvēnam rak- tautasdziesmās: sturīgo funkciju – zirgu nojāšanu. Ceturtajā Nenāci, dēliņi, tekstā norādīts, ka mirušie var parādīties arī sapnī, ko dzīvie aicina nedarīt, jo mirušā tie Iz tēvu sērstu, sa ir atdota, t.i., apbedīšanas rituāls ir veikts Vilks tevi ceļā pienācīgi. Saplucinās. (LD 27515, 1, Sērpils) Aplūkotais tautasdziesmu korpuss atspo- guļo konkrētu priekšstatu loku par mirušo Nenāc vairs tu, NN, kaitnieciskajām īpašībām, dzīvo bailēm no Uz manīm ciemoties, mirušajiem un vilkiem kā dzīvniekiem, kas Vilciņš tup celiņā, „apēd”, „saplucina” vai „nokož” tos miru- Lācīts ceļa maliņā. šo garus, kas pametuši tiem atvēlēto terito- Vilciņš tevi nokodīs, riju. (..) Minētie piemēri pierāda, ka latvie- Lācīts tevi apēdīs. šu folklorā bija pazīstams priekšstats par to, (LD 27516, Biksēre) ka vilki plosa tādas dēmoniskas būtnes kā velns, raganas un mirušo gari. Līdzīgs par
42 pirmskristietisku uzskatīts priekšstats sasto- Līdzīgi motīvi sastopami arī pāris citos avo- pams arī, piemēram, igauņu folklorā, kur tos. Tomass Igunds 1683. gada 23. janvāra vilki plosa dažādas dēmoniskās būtnes, to- tiesas prāvā atzinās, ka 20 gadus esot skrējis starp velnu (Valk Ü. 2002:126). vilkačos. Prāvas materiālos norādīts, ka ra- ganu darbs esot labības ziedus no laukiem Priekšstats par vilku un nakts raganu (arī vel- zagt un savam kungam pienest, bet šie, vil na) antagonismu, domājams, dēmonoloģi- kači, ņemot tos viņām nost un restituējot jas ietekmē sajaucoties dažādām priekšstatu īpašniekiem, lai tiem nekāds zaudējums ne sistēmām, pārnests uz burvjiem, ciema raga- notiktu. (..) Kam viņš sevišķi ko ļaunu darī nām un vilkačiem, t.i., uz cilvēkiem. Pētīju- jis? Nevienam, vairāk viņi ļaudīm labu da mos par vilkaču prāvām Latvijā norādīts, ka rot, jo tiem, kam raganas pāri darījušas, pa tajās konstatēti atsevišķi motīvi, kas nav sa- līdzot un par labu griežot” (Straubergs 1941:495. vietojami ar tipiskajiem vilkaču priekšstatiem 557-559). Senākās ziņas par vilkaču un raga- (Straubergs 1939b:102-103). Spilgtākais piemērs nu nesaskaņām atrodamas kādā 1550. gada tam ir Mālpils draudzes Kniediņu muižas prāvā, kad sadedzināja kādu zemnieku, kas kroga piemitņa, ~86 gadu vecā Tīsa (Matīsa) pāršķēla uz pusēm zirgu, gribēdams pāršķelt tiesas prāva par vilkačos skriešanu, kas aiz- raganu: Minētais vilkacis, kas pa nakti soģa sākta Cēsu Zemes tiesā 1691. gada 28. aprīlī, namā palicis, atzinies, ka esot redzējis raga bet galīgi izspriesta 1692. gada 10. oktobrī nu ugunīga tauriņa veidā lidojam un tai pa Tērbatas hoftiesā. Lūk, fragments no Tīsa at- kaļ dzinies: vilkači arī varot raganas saval zīšanās: Uz elli vilkači ejot kājām kā vilki; tā dīt, bet šī paslēpusies aiz zirga ganībās. Ar atrodoties Purva ezerā pie Mālpils; ellē esot paķerto sirpi neuzmanīgi viņš raganas vie lepnas telpas un durvju sargi, kas neļaujot tā ķēris zirgu un to pušu pāršķēlis (Straubergs aiznest labības ziedus. Tos glabājot vienā, 1939a:44). bet graudus otrā klētī. (..) Burvji ēdot ar vel Minētie piemēri rāda, ka priekšstati par ra- niem ellē, bet vilkačiem tas aizliegts; ja viņi ganu/burvju un vilkaču antagonismu pastā- tur ieskrien un ko nozog, durvju sargs sitot vēja jau vismaz kopš 16. gs. vidus. Tiesu prā- ar dzelzs rīksti un izdzenot ārā kā suņus, jo vu protokoli liecina par to, ka vilkači ne tikai velns tos neieredzot. Vilkači skrienot uz elli, ir ienaidā ar raganām un mēģina tās saplo- lai iznestu burvju nešļavas: lopus un labību. sīt, bet arī atdod cilvēkiem raganu nolaupī- Ja tiem neizdodoties iznest labības ziedus, tos labības ziedus. Vilku saistība ar labību tad tai gadā esot neraža. (..) Parasti tie ejot (plašāk – ar auglību, veģetāciju) konstatēja- uz elli trīsreiz gadā: Vasarsvētkos, Jāņos un ma arī 19.-20. gs. folkloras pierakstos. Pie- Lūcijās; pirmo divu vietā arī citā laikā, kad la mēram, Plāņos pierakstīts ticējums, ka rudzu bība zied, kā arī sējas laikā; tad burvji nesot ziedos [t.i., rudzu ziedēšanas laikā] vilki dzī uz elli svētību un vilkači pūloties to dabūt at vo rudzos un pervē savus bērnus (LTT 32985). pakaļ. (..) Vilkači nekalpojot velnam, jo atņe Savukārt Kurzemē, Ventspils apkārtnē, vilku mot to, ko burvji sanesuši; velns tos neciešot, mēnesī, t.i., Ziemassvētku periodā, līdz 20. sitot kā suņus, jo viņi patiesi arī esot Dieva gs. sākumam tika rīkoti t.s. miežvilku gājieni. suņi un atnesot cilvēkiem labumu; ja viņi ne To dalībnieki gāja no mājas uz māju un dzie- atzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei dāja īpašas dziesmas. Ticēja, ka miežvilki at- (Straubergs 1939a:98-99). Kārlis Straubergs, ko- nes mājai svētību uz visu nākamo gadu (Pēter- mentējot šo prāvu, norāda: Šis vilkacis nav sons 1914; Līdeks 1991:23-27; MitE II:228). vienkāršs lopu un cilvēku plosītājs, bet gan Pētījumā par latviešu maskām un masko- ražas un svētības sargs (Straubergs 1939b:102). šanās tradīcijām Aīda Rancāne pieļauj, ka Tīsa tēlotais vilkacis ir radniecisks miežvil- miežvilku gājienos, iespējams, saglabājušies kiem un rudzu vilkiem, tam pamatā latvie- senie šamaniskie priekšstati, kas paredz ce- šu ticējumi par vilku kā Dieva suni (Straubergs ļojumu mītiskā dzīvnieka (vilka) veidā uz mi- 1939b:102-103). Tāpat šajā un citās prāvās mi- rušo pasauli, lai nestu druvām auglību, savu- nētā elle nav kristiešu soda izciešanas vieta, kārt masku gājienos iespējama šādu funkci bet gan drīzāk saskan ar latviešu priekšsta- ju rituāli-simboliska atveide. Savukārt tas, ka tu par Velna mītnēm, kas atrodas konkrētos miežvilku gājieni notiek sakrālajā laikā – zie ezeros un purvos. mā (Ziemassvētkos) un to struktūra ir stingri
43 determinēta (..), vedina domāt, ka te pievie Laime, Sandis 2009b. Ziemeļaustrumu Latvijas raganu tradīcija mūsdienās: ieskats lauka pētījuma metodoloģijā. nojušies ar iniciācijas ritiem saistīti priekšsta Letonica. Nr. 19: 90-107. ti (Rancāne 2009:139). Lai gan līdzīgs viedoklis, LD Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI sēj. pateicoties 1691. gada prāvas publikācijai Jelgava, Pēterburga: Ķeizariskās Zinību akadēmijas vācu valodā, nereti pausts arī citu zinātnie- spiestava, 1894-1915. 2 ku pētījumos (Eliade 1975:157 ; Oinas 1997:841-842; LFK Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un Pócs 1999:117 u.c.), tam šobrīd trūkst pamatoju- mākslas institūta Latviešu folkloraskrātuves arhīva ma plašākā latviešu folkloras materiālā. Ņe- materiāli; pirmais skaitlis aiz saīsinājuma norāda manuskripta numuru, otrais – vienības numuru mot vērā to, ka Tīsa prāvā vilkači tiek saukti manuskriptā. par Dieva suņiem, ticamāks tomēr būtu pie- Līdeks, Osvalds 1991. Latviešu svētki. Latviešu svinamās ņēmums, ka cilvēkiem labvēlīgās vilku, res- dienas. Rīga: Scientia. pektīvi, Dieva suņu, īpašības, līdzīgi kā citu LTT Latviešu tautas ticējumi. Sakrājis un sakārtojis prof. mitoloģisko būtņu (raganu, spīganu, lietu- P. Šmits. I-IV sēj. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940- vēnu, pūķu) funkcijas viduslaikos un agra- 1941. jos jaunajos laikos attiecinātas uz cilvēkiem, LTTP Latviešu tautas teikas un pasakas. I–VII sēj. Sast. konkrētajā vilku gadījumā – uz vilkačiem. A. Lerhis-Puškaitis. Jelgava, Cēsis, 1891-1903. (I-IV
sēj. Latviešu tautas pasakas; VII2 sēj. izdots 2001. gadā RAGANAS UN PĒRKONS. Apzinātas tikai trīs apgādā „Atēna”.) teikas, kurās kā raganu pretinieks minēts MitE Mitoloģijas enciklopēdija. Atb. red. A. Iltnere. I-II Pērkons – Ilzenes un Umurgas pagastā. Il- sēj. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1993-1994. zenes teikā stāstīts, ka Pērkons spēris raga- Oinas, Felix J. 1997. Werewolf. Folklore: an nai – smukai, smalkai freilenei. Limbažu pa- encyclopedia of beliefs, customs, tales, music, and art. Ed. Thomas A. Green. Santa Barbara, Denver, Oxford: ABC- gastā pierakstītajā teikā par Zvejnieku ezeru CLIO, Inc.:840-842. teikts, ka pie ezera dzīvojušas raganas, ku- ras no turienes nav varējuši padzīt ne burvji, Ozoliņš, Dāvis 1893. „Raganas”. EZPL III ne tie, kas uz tām šāvuši ar sudraba lodēm,3 Pakalns, Guntis 1988. Ceļa tēma latviešu bēru tautasdziesmās. Pasaules skatījuma poētiskā atveide līdz beidzot kādu dienu to miteklī iespēris folklorā. Atb. red. J. Darbiniece. Rīga: Zinātne:91-114. Pērkons, kas raganas iebiedējis ūdenī. Treša- Pētersons, Kārlis 1914. Par miežvilkiem. Rīgas latviešu jā teikā, kurā arī stāstīts par Zvejnieku eze- biedrības zinību komisijas rakstu krājums, 17. krāj. Rīga: ru, raganas tēls vairāk atbilst t.s. piena ra- Rīgas latviešu biedrība:25-27. ganai, kas lidojusi pār ezeru pilna ar pienu Pócs, Eva 1999. Shamanism, Witchcraft and Christianity un sviestu. Pērkons tai spēris, ragana slēpda- in Early Modern Europe. Studies in Folklore and Popular mās iemukusi ezerā, kur arī palikusi. Religion. Vol. 3. Papers Delivered at the Symposium „Christian Folk Religion”. Ed. Ü. Valk. Tartu: Department (..) Varētu piesardzīgi apgalvot, ka raganu of Estonian and Comparative Folklore, University of Tartu:111-135. tradīcijā par galvenajiem raganu mītiskajiem ienaidniekiem uzskatīti vilki, bet Pērkonam Rancāne, Aīda 2009. Maskas un maskošanās Latvijā. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts. piešķirta sekundāra nozīme, ja tāda vispār kādreiz ir bijusi. Straubergs, Kārlis 1939a. Latviešu buramie vārdi. I sēj. Maģija un buramo vārdu tematika. Rīga: Latviešu Turpinājums sekos folkloras krātuve. Straubergs, Kārlis 1939b. Vilkaču ideoloģija Latvijā. Latviešu vēsturnieku veltījums profesoram Dr. hist. Robertam Viperam. Rīga: A. Gulbja apgādniecība:98-114. Par folkloristu Sandi Laime skat. JG282:39. Straubergs, Kārlis 1941. Latviešu buramie vārdi. II sēj. Kaitēšana un dziedināšana. Rīga: Latviešu folkloras krātuve:468-828. AVOTI Vaitkevičius, Vykintas 2003. Alkai: baltų šventviečių studija. Vilnius: Diemedis. Eliade, Mircea 1975. Some Observations on European Witchcraft. History of Religions, Vol. 14, No. 3:149-172. Valk, Ülo 2002. The Devil’s Identity: On the Problem of His Pre-Christian Prototype in Estonian Mythology. Myth Jansons, Edvarts 1937. Koki – dabas pieminekļi Latvijā. and Mentality. Studies in Folklore and Popular Thought. Daba un Zinātne. Nr. 4:129-151. Ed. Anna-Leena Siikala. Helsinki: Finnish Literature Society:122-129. (Studia Fennica Folkloristica, 8.) 2 Mirča Eliade Tīsa prāvu kļūdaini attiecina nevis uz latviešiem, bet uz lietuviešiem, sk. Eliade 1975:157. 3 Citās raganu tradīcijas teikās šie abi līdzekļi uzskatīti par efektīgiem cīņā ar raganām.
44 Lauris Mīlbrets. Sirds stāvoklis. 2001. Eļļa, audekls. 146 x 114 cm Par mākslinieku skat. 33. lpp. TU ... Rudīte Pilsēta mana Kā es gribu Sirdī tik dziļi Sajust vēju Mazūre Nav mani skārušas Lai es jūtu Uz mūžiem Ka es spēju Godfrey Uzticību krājusi STĀVĒT TU Pretī viesulim * * * Asfalts Un Bruģis Pa brīdim NEBAIDIES Jumtu kores Dejot Novilkt līniju Torņu smailes MIERA VĒJĀ Ar melnu uz balta Tavas ... deju Pieskarties nebaidies Pret debesīm Pat tad Mani uzrunājusi Tā pret vēju Ja virsma ir raupja Pilsēta mana Tā pret vēju NEBAIDIES ES pie tevis Griežu Stāvēt ēnā Vai projām Vienmēr Un lietū Gājusi... Seju Nebaidies smaidīt Mana esi Kad citi raud TU Turēt sirdī svēto Manas mūžīgas * * * NEBAIDIES Mīlestības mājas Būt labs Kā salds rūgtums Un dažkārt Man patīk Kaukt... * * * Būt vienai Kad sāp Vienai ikdienā Nebaidies Vai Un Nebaidies ļauties Tu esi Svētku dienā Un gaidīt Jutis vēju Noslēpties Gaidīt to Kā tas Būt vienai Pēc kā Glāsta Klīst pa pilsētu Pasaulē esi nācis Pieskaras Pa lietu MĪLĒT Vai Vienai brist MĪLĒT Tu esi Ar saules staru MĪLĒT Jutis vēju Kopā pa pļavu Nebaidies Kā tas Dzelteno pieneņu Jo... Pūš un sacērt Pienu Jo no turienes Seju asarās Uz lūpām Tu esi sācies ... Kā tāds maigums Just vienai Dažkārt pārvēršas Kā rūgtumu... Man patīk * * * Par zvēru ... Patīk Būt Cik Vai tu esi Vienai Mīlestības Jutis ... Pāri gājušas Ka visgrūtāk Salds rūgtums Šmaukušas IR Tu mani Riebušas Bez vēja Ar vientulību Krāpušas Kad nekas vairs Cienā Cik Nekustas... Mīlējušas Nereālas Saudzējušas SAJŪTAS Neviena cita Kad neviens Kā Vairs nav Kas pieskaras
46 * * * Vai ar vēju Bandinieku svīta Tu sacenties Savu kārtu gaida Drīz ...viņš mīl Kāds vīrs uz ceļiem Pārsprāgšu Ābeļziedos atpūsties Asfaltu slīpē un lūdz Es pušu Jasmīnā paslēpties Pār savu pilsētu Cik daudz sāpēs Ar liepziedu putekšņiem Ka pa šaha galdiņu Samilzušu domu Rotāties Šļūc Krāts ...viņš mīl Šodien es tevi nīdu No pārpilnības Par tevi pasmieties Zaudēt vai padoties Iztukšots stāvu Kad ar roku Tik slidens... Viens pats Pēc augļa Es krītu Kā putns Nevari aizsniegties Lauka vidū Vēja aizkars Sāpe sirdī To aizšūpo Manī kliedz Tavā balsī * * * Tik viens ...klausoties Tik viens Kāds klusums Nespēju debesīs Vai tu māki Un Pacelties Kokam pateikt Miers... Putns vai cilvēks PALDIES Pēcpusdienas Tu pieskāriens Nevari Asociējas Nevari * * * ...kā bērnībā Lidot viens Tikko slaukts silts Ir mirkļi Tu PIENS Kad vajadzīgs Vientulības dziņa Pie lūpām Vēl kāds pieskāriens Ar tevi Māla krūze Vēziens ar spārniem Šodien saskandinu Putu ūsas baltas SPĒKS Man nav par maz No kūtsaugšas Tavas domas Ar tevi kopā būt Ēnu dvaša salda Ļauj tām sēties Jūt Salmu un putekļu Ar vēju Lietus arī to... SMARŽA Ļauj tām ar spārniem Aiz loga Sakampj domas Caur citiem Kāda koka lapa Kā gaismēnas PACELTIES Vientulībā zūd Logu rūtīs Man nav par maz Zirnekļu tīkli Ar tevi kopā būt No reālās pasaules * * * Ar tevi Aizbaidīti VIENTULĪBA Pie saimnieces Kad … šodien saskandinu Ar priekšautiņu Pēc ābola BALTU Roku sniedz Laipni sagaidīti Vai * * * Tai kanna pilna Tu pasaki ābelei Ar baltu mieru PALDIES Pār savu pilsētu Aromāts no kūts Liepziedu tēju Kā pa šaha galdiņu SILTS PIENS Kad padzeries Slīdu No brūnaļas krūts Vai domas Ierēdņu kabatās caurums Tur Tu lolo Vīd ir Liepu zarotnēs Nekad nepietiek kādreiz ...paldies Tik daudz papīra būts! ...paldies Tintes tērēts Tur kur klusums Pilnas ziediem Par nodokļu naudu Un miers... Galotnes Tie logos smaida Zemniekos dzīvo
47 PRIEKS Iedzīts dēlī...... v a r a v ī k s n i Gotiņa tikko slaukta Kas ir normāls Pār normālas un Asinspiediens Un pelēcīgas Smaržo silts piens Uzvārijies piens Dzīves slieksni MIERS Kas neiet sviestā Ieskanēsies dziesma Gaisā virmo... Tā Tava Pēcpusdienas Ka vieglāk dzīvot Nedaudz savādāka Pieskāriens Dažkārt nezināt Sirds tad iepukstēsies Kā ir Straujāk * * * Pa īstam mīlēt Uzdrīkstēties Neieredzēt Kad mēs spējam Normāls... Un ar kārtīm zīlēt Lekt Kas ir normāls Ne par daudz No augstākās kraujas Garlaicīgs kā ikdiena Un ne par maz Jo mums Pelēks rīts Tā ir norma Šodien spārni Kam zābaks tīrs Vienmēr kabatā Pieauguši saujās Tā ir norma 1 lats ...... Robežas un uniforma Un ja vien normāls Uzdrīkstēties Tie ir rāmjos tērpti vārdi Esi gatavs atkāpties Barjeras Izmainīt tu savu latu no normas Bez kāpnēm stāvām Pret dzīvi svešu Ne jau vienmēr Mājās Kādam piepildīt Dzīvi izglābj uniformas Katra tēva sapnis Ikdienā un svētkos Ne jau vienmēr Dēlā Šķīvi Dzīvi izglābj tas Kas kā nagla Tad tu sajutīsi ... kas normāls
Grafiķe Rudīte Mazūre ieguvusi maģistra grādu metāla dizainā Stokholmā. Pēc Kalifornijā nodzīvotiem 12 gadiem un pēc 20 gadu prombūtnes no dzimtenes viņa ERRATA sarīko (2012) saviem Latvijas 80. gadu mākslas skolu vienaudžiem izstādi Losandželosā. Skat. JG270(2012):47- 49 (
[pilsētā]
I − šim namam tam ne kaulu ne miesas ne kur kādam kas pieder acs izslīd cauri neaizķerdamās nojauks to rīt drīz debesīs rāpsies kāds cits vēl nepazīts − skološos.
(Cienījamie līdzstrādnieki, ja vien iespējams, lūdzam sūtīt datorā ierakstītus manuskriptus. – red.)
48 VĒSTURE
Ritvars Jansons darbības prioritāti varēja pasludināt pretiz- lūkošanu. LATVIJAS PSR Šajā darbā apskatīto LPSR drošības iestāžu – DROŠĪBAS IESTĀDES – LPSR VDTK/Valsts drošības ministrijas (VDM)/ Iekšlietu ministrijas (IeM)/VDK darbību no OKUPĀCIJAS REŽĪMA 1944. līdz 1956. gadam noteica PSRS drošī- bas iestāžu evolucionārās izmaiņas. Tās no- MUGURKAULS tika gan PSRS drošības iestāžu darbības op- timizēšanas, gan PSRS politisko līderu cīņas Sākums JG281-282 par varu rezultātā. Drošības iestāžu evolūcija. 50. gadu PSRS drošības iestāžu evolūcijai atbilda arī vidū drošības iestāžu darbības prioritātes LPSR drošības iestāžu evolūcija. Tomēr ie mainījās – kopš 1954. gada LPSR VDK paralē- priekš minētās, tikai LPSR drošības iestā- li cīņai ar nacionālajiem partizāniem par aiz- dēm raksturīgās iezīmes noteica to pievērša- vien prioritārākām sāka uzskatīt pretizlūko nos konkrētām darbības jomām. LPSR dro- šanas darbības. Cēlonis tam bija Padom- šības iestāžu autonomiju noteiktu darbības ju Savienības Komunistiskās partijas CK un jomu pastiprināšanā nodrošināja arī 1943. PSRS VDK vadības nostāja, ka pretizlūkoša- gadā pieņemtais PSRS VDTK nolikums. Tas nas galvenais uzdevums ir atklāt un atmas- reģionālajām struktūrvienībām deva da- kot „imperiālistisko valstu” iesūtītos „spie- ļēju brīvību lemt par iekšējo uzbūvi. LPSR gus, diversantus un teroristus”, nevis iekšē- VDTK 1944.-1945. gadā un LPSR drošības jos ienaidniekus. Savukārt kopš 1956. gada iestādēm arī vēlāk nebija nepieciešamas tik nogales, kad LPSR VDK bija neitralizējusi pē- daudzas nodaļas politiskās vadības un slepe- dējos nacionālos partizānus, LPSR VDK pri- nu objektu apsardzei kā PSRS VDTK centrāla- mārais uzdevums vairs nebija cīņa ar bruņo- jam aparātam, tādēļ tādas lielā skaitā arī ne- to pagrīdi, bet gan pretizlūkošana. izveidoja. Tāpat jāmin, ka LPSR drošības ies- tādes līdz 1952. gadam nebija tik spēcīgas, Par to, ka Latvijā līdz pat 50. gadu sākumam lai sāktu sarežģītās izlūkošanas operācijas padomju okupācijas režīmu atbalstīja tikai ārvalstīs, un šajā laika posmā tās arī nekon- daļa sabiedrības, liecina nacionālās bruņotās centrējās uz izlūkošanas darbību veikšanu. pretošanās kustības darbība. Padomju Savie- nībā vienīgi Baltijas republikās, Rietumukrai- Šāda, PSRS drošības iestāžu vadības atbalstī- nā un Rietumbaltkrievijā līdz pat 50. gadu ta, LPSR drošības iestāžu nostāja noteica arī sākumam darbojās spēcīgas bruņotas nacio- vietējo drošības iestāžu strukturālo uzbūvi. nālās pretošanās kustības. Minēto iemeslu Minētajā periodā LPSR drošības iestādēs ne dēļ no 1947. gada, kad cīņu ar nacionāla- bija izlūkošanas daļu, taču bija nepieciešams jiem partizāniem veica vienīgi drošības iestā- pastiprināt 2. (pretizlūkošanas) daļas nodaļu des, bruņotās pretošanās apspiešana kļuva darbību, ko tās arī izdarīja. Tika pārbaudīti par to prioritāti līdz pat 1956. gadam. repatrianti no rietumvalstīm, uzmanīti ārval- stu jūrnieki. Īpašu vērību LPSR drošības ies- Cīņa ar bruņoto pretošanos vēl 50. gados ir tādes pievērsa pretizlūkošanas jomai opera- pati spilgtākā LPSR drošības iestāžu darbī- tīvās „spēles” laikā ar Lielbritānijas un ASV bas iezīme, kas LPSR drošības iestādes atšķī- izlūkdienestiem. Tomēr tā pierādīja arī to, ka ra gandrīz no visām pārējām PSRS drošības LPSR drošības iestādēm, pakļaujoties PSRS iestāžu reģionālajām struktūrvienībām. Lai drošības iestāžu vadībai Maskavā, ir tikai gan cīņā ar nacionālajiem partizāniem LPSR ierobežotas iespējas pastiprināt kādu savas drošības iestādes guva panākumus, vēl 50. darbības jomu. Lai gan tieši LPSR VDTK 1945. gadu sākumā bruņoto pretošanos tās nebi- gadā izplānoja operatīvās spēles sākumu ar ja spējīgas likvidēt. Cīņa ar partizāniem no- Lielbritānijas izlūkdienestu un izstrādāja tās virzīja LPSR drošības iestāžu spēkus no pret- taktiku, PSRS drošības iestāžu vadības aiz- izlūkošanas. Tādēļ tikai 1956. gadā, pilnībā domīguma un pārmērīgas slepenības normu neitralizējot nacionālās bruņotās pretošanās ievērošanas dēļ LPSR drošības iestādes spē- kustības grupas, LPSR drošības iestādes par li nevarēja sekmīgi pabeigt. Lielā mērā PSRS
49 drošības iestāžu vadības rīcība noteica to, ka KADRU TRŪKUMS. Lai nodrošinātu komu- 50. gadu sākumā padomju puse šajā operā- nistiskā okupācijas režīma pastāvēšanu un tā cijā izgāzās. politisko institūciju funkcionēšanu, režīmam bija nepieciešams apspiest iedzīvotāju pre- 1947. gadā PSRS teritorijā vienīgi Baltijā, Rie- tošanos. Režīms nevarēja pieļaut arī alterna- tumukrainā un Baltkrievijā cīņai pret na tīvu viedokļu paušanu, kas politiskos jautāju- cionālajiem partizāniem izveidoja reģionā- mos būtu pretēji oficiālajam viedoklim. Vaja- lo drošības struktūrvienību daļas – 2N daļas, dzīgo rezultātu sasniedza ar politisko repre- t.sk. LPSR VDM 2N daļu. Arī tas liecina, ka siju palīdzību. PSRS 1944.-1945. gadā veiktā LPSR drošības iestādes izjuta nepieciešamī- Latvijas militārā okupācija notika vienlaikus bu pastiprināt šo darbības jomu un tādēļ vei- ar Latvijas politisko okupāciju, kuras rakstu- ca strukturālas izmaiņas. rīga pazīme bija politiskas represijas pret ci- LPSR drošības iestādēm bija arī citas for viliedzīvotājiem. PSRS un LPSR drošības ies- mālas autonomijas pazīmes, kuras noteica tāžu uzdevums Latvijas reokupācijas un sov- to darbību: tās varēja patstāvīgi izdot pavē- jetizācijas mehānismā bija īstenot represi- les, kuru saturs bija pakārtots PSRS drošības jas un kontrolēt sabiedrību, tā panākot ko- iestāžu pavēlēm vai arī atbilda PSRS drošī- munistiskā okupācijas režīma ilglaicīgu sta bas iestāžu realizētajai represīvajai politikai. bilitāti. LPSR drošības iestādes varēja izstrādāt ope- Latvijas reokupācijas gaitā 1944.-1945. ratīvās darbības plānus vietējām operācijām, gadā LPSR Valsts drošības tautas komisariā- lemt par operatīvās darbības pielietošanas tu tikai ar republikas resursiem vien nevarē- formām. ja izveidot. Trūka atbilstošu kadru, savukārt Salīdzinot LPSR drošības iestāžu darbību kadru mācīšanai bija vajadzīgs ilgāks laiks. ar kaimiņrepubliku – Lietuvas PSR un Igau- Kadru trūkumu drošības iestādēs veicināja nijas PSR – drošības iestāžu cīņu pret bru- arī PSRS politiskā nostādne, ka Vācijas oku- ņoto pretošanos, „teritorijas tīrīšanu”, iz pētajā PSRS teritorijā palikušie pilsoņi auto- lūkošanas un pretizlūkošanas darbības, seci mātiski uzskatāmi vismaz par „aizdomīgiem nāms, ka visu triju republiku drošības iestā- elementiem”, ja ne par „vāciešu atbalstītā- žu darbība pamatā bija līdzīga un tās pildīja jiem un pakalpiņiem”. Reokupācijas laikā vadības – PSRS drošības iestāžu – pavēles un notikušās komunistiskās represijas arī nevei- uzdevumus. Tomēr tas, ka šīs trīs republikas cināja plašas sabiedrības atbalstu LPSR VDTK bija okupētas neatkarīgas valstis un ģeogrā darbībai. fiski – PSRS robežrepublikas, noteica Baltijas Līdz pat 1956. gadam LPSR VDTK papildināja republiku drošības iestāžu darbības atšķirī kadri no citām PSRS republikām. Izņēmums bas no citu PSRS republiku drošības iestāžu bija īsais PSRS iekšlietu ministra Lavrentija darbības, kā arī drošības iestāžu pastiprinā- Berijas veikto reformu posms 1953. gadā, tas darbības nepieciešamību Baltijā. kad LPSR IeM, pateicoties Berijas rīkojumiem, KGB/VDK dokumenti izvirzījās latvieši. Foto: Evija Trifanova / LETA Tomēr LPSR VDTK Latvijā nevarēja attīstīties uz vietējo kadru bāzes, bija nepieciešams papildinājums no Krievijas u.c. tā sauktajām „vecajām” PSRS republikām. LPSR VDTK attīs- tība arī veicināja Latvijas reokupācijas pro cesu, jo drošības iestāžu represīvā politika Latvijā 1944.-1945. gadā nodrošināja otrrei- zēju komunistisko okupāciju, bez kuras pa- domju režīms Latvijā 1944.-1945. gadā ne- varētu funkcionēt un evolucionēt. Sovjetizā- cija bija iespējama tikai līdz ar militāru un politisku okupāciju, ar PSRS palīdzību attīs- tot un uzraugot LPSR drošības iestādes kā politisku represiju veicējas.
50 KRIEVIJAS KRIMINĀLKODEKSA PRETTIE tu” ģimenes locekļus, „legalizētos bandītus” S ISKA PIEMĒROŠANA. LPSR drošības iestā- vai citus tā sauktos „nacionālistus”. des Latvijas iedzīvotāju apsūdzībai izman- 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā no toja no 1940. gada nelikumīgi ieviestā Krie- tika bez izteiktām iedzīvotāju pretošanās vijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Re- formām. Tieši LPSR VDM veiktie profilak- publikas (KPFSR) kriminālkodeksa valsts no- ses pasākumi pirms deportācijas – legalizē- ziegumu daļas pantus, tā pavērās iespējas to nacionālo partizānu arestēšana, aktīvāko represēt gandrīz vai ikvienu bijušo neatkarī- nacionālo partizānu grupu iznīcināšana, ie- gās Latvijas Republikas pilsoni. To pieļāva kri- dzīvotāju filtrēšana pierobežā – noteica to, minālkodeksa valsts noziegumu daļas pantu ka deportācijas laikā nacionālo partizānu plašās interpretācijas. Atšķirībā no demokrā- bruņotas pretošanās iespējas bija minimālas. tisku valstu likumdošanas, balstoties uz KP- FSR kriminālkodeksa valsts noziegumu daļu, Cīņā ar nacionālo bruņoto pretošanās cilvēkus varēja apsūdzēt kā šķiriski kaitīgus. kustību panākumi galvenokārt tika gūti, Atbilstoši PSRS un LPSR drošības iestāžu izmantojot LPSR drošības iestāžu aģentus vērtējumam agrākās Latvijas Republikas ie kaujiniekus, kuri nacionālās pretošanās kus- dzīvotāju lielākā daļa piederēja ekspluatētā- tības dalībniekiem uzdevās par nacionāla- ju šķirai, un pret viņiem varēja piemērot vie- jiem partizāniem. Šie aģenti kaujinieki re- nu vai pat vairākus kriminālkodeksa valsts presēja svarīgākās un labāk konspirētās na- noziegumu daļas pantus. Izmeklētājiem va- cionālo partizānu grupas un to komandie- jadzīgās apsūdzētā liecības bieži tika panāk- rus. Par to, ka bez specgrupās apvienotajiem tas, fiziski iespaidojot pratināmos. LPSR drošības iestāžu aģentiem kaujiniekiem drošības iestādēm bija grūtības likvidēt bru- No 1944. līdz 1956. gadam PSRS un LPSR ņoto pretošanos Latvijā, liecina nacionā- drošības iestādes arestēja 38 612 cilvēkus. lo partizānu grupu lēnā likvidēšana 1954.- Pēc starptautisko tiesību normām lielākā re- 1956. gadā. Sekmīgi veicot masveida Latvi- presēto iedzīvotāju daļa tika represēta pret- jas teritorijas „tīrīšanu”, apspiežot nacionālo tiesiski. bruņoto pretošanās kustību, realizējot izvēr- stu pretizlūkošanas darbu, represējot cilvē- VALSTS DROŠĪBAS MINISTRIJAS LOMA kus un cilvēku grupas par tā saukto „pret PRETOŠANĀS NEITRALIZĀCIJĀ. No 1944. padomju darbību”, veicot iedzīvotāju profi līdz 1953. gadam, balstoties uz PSRS izpild- laktēšanu, kontrolējot režīma iestāžu kadru varas lēmumiem un represīvo iestāžu rīkoju- uzticamību, LPSR drošības iestādes tām do- miem, Latvijas iedzīvotājus arī nelikumīgi de- tos uzdevumus (izņemot izlūkošanu) izpildī- portēja. ja. Vismasveidīgākā deportācijas akcija LPSR Darbā apskatāmajā laika posmā no 1944. 1949. gadā aptvēra 44 271 Latvijas iedzīvo- līdz 1956. gadam PSRS un LPSR drošības ies- tāju. LPSR drošības iestādes, veicot deportā- tāžu veikto politisko represiju rezultātā cie- cijas, bija atbildīgas par lēmumu pieņemša- ta ap 120 000 Latvijas iedzīvotāju. Galveno- nu par iedzīvotāju izsūtīšanu, fiziskām repre- kārt LPSR drošības iestāžu darbība Latvijā sijām pret iedzīvotājiem, nogādājot tos uz 50. gadu vidū nodrošināja tāda visaptvero- deportēšanai paredzētajiem ešeloniem, un šas sabiedrības kontroles mehānisma izveidi, novēršot pretošanos deportācijām. No vi kas spēja pakļaut Latvijas sabiedrību. LPSR sām iesaistītajām LPSR institūcijām tieši LPSR drošības iestādes sekmēja arī tālāku Latvijas Valsts drošības ministrijai 1949. gada 25. sovjetizāciju. marta deportācijas praktiskajā izpildē bija vislielākā loma. Tās darbinieki ne tikai nogā- dāja izsūtāmos uz ešeloniem, bet arī veica Par vēsturnieku Ritvaru Jansonu skat. JG281:52 viņu apzināšanu jau pirms izsūtīšanas. Pie- ņemot lēmumus par ģimenes izsūtīšanu, tie- ši LPSR VDM, nevis padomes, noteica ģime- ņu represēšanu. Vienīgi LPSR VDM ziņā bija deportējamo skaitā iekļaut noteiktas iedzī- votāju kategorijas – „bandītu”, „nacionālis-
51 DAŽOS VĀRDOS
VEĻU CEĻĀ dodas Maruta Kārkle (dz. vijas Kinematogrāfistu savienības festi- Rudzis, 1940-2015 ), JG saimniecības vālā Lielais Kristaps 2015 balvas piešķir- daļas vadītājas Tijas māmiņa, ilggadē- tas (2015.25.X) kinooperatoram Mikam ja radiožurnāliste Amerikas Balss (Voice Zvirbulim par mūža ieguldījumu. Labā- of America) latviešu redakcijā Vašing- kās īsmetrāžas filmas Pa Pa (Katrīna To- tonā, pēcāk Radio Brīvā Eiropa (Radio mašicka, Antra Cilinska) un Kurši (Zane Free Europe) Prāgā (1995-2003). Lek- Sietniece, Raitis Ābele), dokumentālās – tore Latviešu studiju centrā Rietummiči- Ručs un Norie (Ināra Kolmane) un Arhi ganas U. (Western Michigan University), tektes kaislība. Zaiga Gaile (Ieva Rozen- sadarbojas ar prof. Jāzepu Leli latviešu tāle), animācijas – Tornis (Māris Putniņš), valodas mācības metodikas izveidoša- debija Mans tēvs baņķieris (Ieva Ozoliņa). nā, The Latvians in America 1640-1973 Labākie aktieri Andris Keišs, Guna Zari- (1974) sastādītāja (kopā ar Līgu un Lai- ņa, režisori Valērijs Oļehno, Ināra Kol- moni Streipu). Lai izvairītos no otrrei- Maruta Kārkle mane, Edmunds Jansons. Labākais kom- zējās PSRS okupācijas, ģimene dodas ponists Pēteris Vasks. Godinot Bal- bēgļu gaitās (1944), tiek nometināta tijas ceļa nozīmi Berlīnes mūra krišanā un Augsburgas nometnē, no kuras nokļūst Vācijas atkalapvienošanā, kā arī atgādinot ASV (1950), iegūst maģistra grādu (U. Eiropai par milzu spēku, kas ir cilvēku vie- of Washington, 1964) vācu literatū- notībā, ar ko Baltijas valstis izcīnīja brīvību, rā. Literatūras un mūzikas kriti- Vācijas sabiedriskā organizācija Europa- ķis, JG redakcijas loceklis (JG148-227, Union Minsterē, kur tika parakstīts Vestfā- 1984-2001) Mārtiņš Lasmanis (1930- lenes Miera līgums (1648), Coudenhove 2015). Kopā ar vecākiem kā bēglis no- Kalergi apbalvojumu saņem Atmodas lai- kļūst Zviedrijā (1945). Daudzas recenzi- ka līderi Trivimi Velliste (Igaunija), Dainis jas/raksti JG, arī World Literature Today. Īvāns (Latvija) un Vītautas Landsberģis Rakstu krājumi Aplūkojumi (2004) un Mārtiņš Lasmanis (Lietuva). Nobela prēmijas (2015) Vārdi un mūzika (2011 – PBLA KF bal- laureāte literatūrā ir baltkrieviete Svjatla- va). Sastādījis trimdas dzejas antoloģiju na Aleksijeviča – par daudzbalsīgu raks Citā gaismā (1999) un Friča Dziesmas tīšanas veidu, kas ir piemineklis cieša izlasi Dzejas (2003). LNO tenors, nām un drosmei mūsu laikos – tā Zvied- LMA profesors Kārlis Zariņš (1930- ru akadēmijas lēmumā. Mūsu lasītājiem 2015), starptautisku ievērību izpelnīju- viņas vārds nav svešs (skat. JG276:59-60, šās viņa interpretācijas Verdi, Mocar- arī šī nr. 59. lpp.). Gada balva ar- ta, Dvoržāka, Mālera, Šēnberga darbu hitektūrā LNB un tās autoriem: Gunā- atskaņojumos. TZO (2001), Lielā mū- ram Birkertam, sadarbojoties ar Modri zikas balva (1994, 2005). Glez- Ģelzi, Mārci Mežuli, Sandru Laganov- notājs, interjerists Aleksandrs Stankē- Kārlis Zariņš sku, Daini Šmitu u.c. Egona Līva vičs (1932-2015), dēvēts par latviešu piemiņas balvu Krasta ļaudis saņēmuši Leonardo (Ingrīda Burāne), izveidojis rakstnieki Guntis Berelis (Vārdiem nebi Interjera un iekārtu katedru (tagad Vi- ja vietas), Benita Laumane (Vēju un vēt des mākslas nodaļu) LMA. Līdzās dau- ru grāmata) un Patrīcija Kuzmina (Satik dzām prēmijām/godalgām, viņa ilustrā- šanās). Vietne Bachtrack vēsta, ka cijas Astrīdas Beināres Rīgas Dievmātes mūzikas kritiķi pasaules labāko diriģentu klosterim saņēma (1993) pāvesta Jāņa virsotnē iekļāvuši Marisu Jansonu (kā tre- Pāvila II medaļu. TZO (2011). Sila- šo) un Andri Nelsonu (kā ceturto). Pirma- jāņu keramikas tradīcijas pārstāvis An- jā vietā ierindojies Riccardo Chailly (Itā- tons Ušpelis (1944-2015), kura mālā ir lija), bet otrajā – Simon Rattle (Apvie- Latgales sirds, sīkstums un prieks – tā notā Karaliste). Pasaules labākie orķestri Ministru prezidente Straujuma festivā- Berliner Philharmoniker, Amsterdamas lā Baltica 2015. TZO. Valentīna Royal Concertgebouw un Wiener Phil- Antons Ušpelis Mičule (1934-2015), pedagoģe, folklo- harmoniker. Baltijas Asamblejas ras un tradīciju kopēja. Lielā folkloras (BA) balva literatūrā Mārim Bērziņam balva (2001), Atzinības krusts (2005), par romānu Svina garša (2015) – par lik- Latgaliešu kultūras Gada balva Boņuks tenīgajiem notikumiem Latvijā II Pasau- (2013). (mb)(re) les kara sākumā. Balvu saņem arī lietu- viešu diriģents Modestas Pitrenas, bet CILDINĀJUMI – LV Ministru kabineta zinātnē – igauņi Eva Klarita Petai (Eva- balvas (2015) laureāti: Raiņa un Aspa- Clarita Pettai) un Vello Petai (Vello Pet- zijas daiļrades pētniece Gundega Grī- tai)par monogrāfiju Transitional and Ret numa, LV Olimpiešu sociālā fonda pr-ja, rospective Justice in the Baltic States. basketboliste Uļjana Semjonova, pe- Spēlmaņu nakts 2015 balvu par dagoģe, horeogrāfe, Deju svētku virs- mūža ieguldījumu teātra mākslā saņēmu- vadītāja Ingrīda Edīte Saulīte, Centrā- ši LNT aktieri Uldis Dumpis un Ģirts Jako- lās statistikas pārvaldes pr-ce Aija Žīgu- vļevs. (vg)(re) re, LV sociālās aprūpes centra Latgale direktore Mārīte Grigāne. Lat- Valentīna Mičule
52 JAUNIZDEVUMI PROZA LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS Jāņa Ezeriņa Stāsti un noveles Apgādā Zvaigzne Londonas British Library plašu interesi izraisījusi grā- ABC, no krājumiem Dziesminieks un velns, Majestā matas Robežas: Rainis un Aspazija starp Latviju un tes kazarmās, Fantastiska novele un citas un Leijer Šveici / Borders: Rainis and Aspazija between Lat kaste. Mūsdienu dzīves problēmas romānā Di via and Switzerland (2006) sastādītājas un autores rektoriene risina rakstniece Māra Jakubovska, iejū- (kopā ar Baņutu Rubesu, Noru Ikstenu, Paulu Ban- toties ģimnāzijas direktores ādā. Rakstnieces, kovski), politisko zinātņu doktores Vitas Matīsas arhitektes, cigun instruktores un latviskās dzīveszi- priekšlasījums (2015.9.X) sakarā ar viņas rediģēto ņas pētnieces Maritanas Dimsones Rozā kvarca brā Raiņa Kastaņolas angliskojumu, kas iznācis ar Lu- lība: Zelta maska savukārt risina Zemessardzes sle- gano vēstures arhīva atbalstu. Kastaņolas Raiņa un penpolicijas pr-ka mīklainās nāves apstākļus. Aspazijas muzeja pētnieks Pietro Montorfani pie- Fantastikas žanrā Laura Dreiže pārsteidz ar triloģiju bildis, ka dzejnieku pāris darot godu ne tikai Latvi- Danse Macabre (Deja ar nāvi, Zem mākslīgām zvaig jai, bet arī Šveicei. Astrīda Stānke (Stahnke) znēm, Debesu lauskas). Fantastikai arī pievēr- pabeigusi 30 gadu darbu pie romāna How Long is sies Didzis Sedlenieks romānā X Ralphi Indrae – par Exile? – skaidrojums cittautiešiem par latviešu likteni neparastas ekspedīcijas laikā Āfrikā atklāto jaunu cil- pēc II Pasaules kara. Aspazija: Her Lyrical Pro vēka priekšteča sugu. Lindas Nemieras ro- se veidota divās daļās – pirmajā ir tulkotājas Stānkes māns Kaķis maisā ir asprātīgs un spraigs fantāzijas priekšvārds un fragmenti no Aspazijas autobiogrāfi- darbs, kurā rosās vilkači, raganas un šamaņi. jas, otrajā – stāsti, fantāzijas un noveles. Ilzes Jaunais rakstnieks Aldis Bukšs debijas romānā Parā Bērziņas romāns Ten Days in the Soviet Republic of du piedzinēji izmanto gandrīz 10 gadu pieredzi fi- JaunĶemeransk – piedzīvojumi Jaunķemeru sanatori- nanšu iestādēs. Lilijas Berzinskas pirmā grā- jā, ārstniecības procedūras, sadursmes ar nelaipniem mata pieaugušajiem – romantiskais romāns Putnu darbiniekiem, arī iekulšanās slepenā politiskā sazvē- osta – vedina risināt domu, ka visdrīzāk jau mēs ik- restībā. (vg) katrs slepenībā nevarīgi ilgojamies, kaut reālajā dzīvē būtu iespējama rāma un mierpilna šķiršanās, tomēr DZEJA turpmākajā dzīvē tā turpina sāpēt. Gunas Ro- Jānis Rokpelnis, kurš ir JG lasītāju lokā jau kopš zes uz patiesiem faktiem balstītais romāns 101. kilo 1977. gada (nr.116), laidis klajā astoto krājumu Post metrs. Padomju kauna zona pievēršas praksei izraidīt „parazītiskus elementus” – ubagus, invalīdus, dzērā- factum. Pētera Brūvera (1957-2011) pēdējā jus, ielasmeitas un brīvdomātājus – no „komunisma paša sakārtotā krājumā Grāmata Gundegai: Dzejoļi cēlāju” saimes republiku centros. (vg) ne tikai bērniem joki saplūst ar nopietnību, izdoma – ar realitāti, dzeja – ar prozu, dziļi nacionālais – ar DAŽĀDA SATURA globālo. Leona Brieža Saputrotā putra ieprie- cina ar muzikāliem folklorai tuviem bērnu dzejoļiem. No 200 000 Latvijas un 70 000 Igaunijas bēgļiem, Anglijā dzīvojošās Martas Landmanes četras kuri, baidoties gan no pirmā padomju okupācijas meitas un mazbērni kā dāvanu dzejnieces 90 gadu gada terora atgriešanās, vienlaikus apzinoties nacis- jubilejā izdevuši viņas dzejoļu krājumu Dūkans mā tiskā okupācijas režīma draudus, ap 5 000 latviešu un konis. No mazā. 1975-2015 ir Ineses Zande- vairāk nekā 6 000 igauņu nelegāli bēga laivās uz Got- res dzejas sakopojums: četri dzejoļu krājumi; darbi, landi. Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta foto kas tapuši skolas solā; dzejoļi, kas līdz šim bijuši pie- grāfijās: 1944–1945 sastādītāji Māra Zirnīte un Ai- ejami tikai Ventspils Rakstnieku mājas gadagrāmatā; gars Lielbārdis kopā ar LU Filozofijas un socioloģijas darbi, kas veltīti Kurzemes pirmajiem Dziesmu svēt- institūta, LU LFMI un asociācijas „Dzīvesstāsts” pēt- niekiem līdzās fotogrāfijām iekļāvuši arī dzīvesstāstus kiem, kā arī Jēkaba Nīmaņa kameroperas „Līsistrates un dienasgrāmatu fragmentus (lu.lv 2015.7.X – skat. atgriešanās” libreta fragmenti. Justīnes Jan- arī JG282:58-59). Sauc par Vaidi mūsu ciemu paules pirmais krājums Tālsaruna ir kā saruna starp ir Baibas Šuvcānes pētījums par lībiešu tradicionālo divām kultūrām, divām valstīm – Latviju un Franci- kultūru, dzīvesveidu, vēsturi, ciema dzimtu saknēm ju. Toms Treibergs izveidojis dramaturģisku un pēctecību. Žurnāliste Lia Guļevska Rīgas Sv. dzejas krājumu Drudzis, kas piecos posmos piedāvā Pētera baznīca cilvēkos un likteņos sakopojusi atmi- iepazīties ar cilvēka pārdzīvojumu anatomiju: no pir- ņu stāstus, ko viņai uzticējuši arhitekti un restaurato- majiem simptomiem, saasinājuma un drudža, līdz ri, kas piedalījušies baznīcas atjaunošanā, mākslinie- atslābumam un atveseļošanās posmam, 31 dzejolis, ki un mūziķi, kam baznīcā bijuši svarīgi koncerti un ar kuriem iespējams asociēties jebkuram, kurš mīlē- izstādes, arī unikālus faktus un dokumentus un vēl jis. Inetas Atpiles-Juganes bērniem domātais nekad nepublicētus Sv. Pētera baznīcas fotoattēlus. krājums Otkon giunu sapynus sarakstīts latgaļu dia- Grāmatā Ziedošais ķiršu dārzs: Tukuma Imants lektā. Kriminālromānu rakstniece un publicis- Imanta Ziedoņa rakstītas līdz šim nepublicētas vēs- te Dace Judina pievērsusies dzejai un kopā ar savu tules klasesbiedriem, draugiem, skolotājiem un Tu- mīļoto cilvēku – mūziķi Artūru Nīmani izdod dzeju kuma pilsētas vadībai, atklājot dzejnieka mīlestību un eseju krājumu Divi. Pusnakts sarunas. Jāņa pret šo pilsētu. Ziedoņa eseju krājuma Mūžī Petera Teātra dziesmas ir skanējušas Latvijā uzvestās bas temperaments. Studijas par Raini jauns, papildi- lugās. (vg) nāts izdevums. Mana mūža pasaule tapusi visu Imanta Auziņa mūžu, bet to pabeigusi viņa sieva un bērni, tajā iekļaujot atmiņu pierakstus, kas pārtapu- ši dokumentos, sarunu fragmentos, dzejā, esejās un
53 vēsta par Sēlijas un dzejnieka ģimenes likteņiem 20. gadsimtā. Latvijā ieskaņoto plašu kollekcio- nārs un pētnieks Atis Gunivaldis Bērtiņš laidis klajā ar skaidrojumiem, apcerēm un ilustrācijām papildi- nātu no 1903. līdz 1944. gadam ražoto skaņu plašu katalogu Latviešu skaņuplašu vēsture, kurā liela vie- ta ierādīta skaņuplašu firmas Bellacord Electro dibi- nātājam, apgāda Grāmatu Draugs un laikraksta Laiks izveidotājam Helmaram Rudzītim. Detektīvro- māna cienīgus Gaujas nacionālā parka dabas aizsar- Aleksandras Beļcovas ilustrācija žurnālam Jaunais dzības inspektoru maluzvejnieku ķeršanas piedzīvo- Cīrulītis (1926) jumus Lašu stāstos pastāsta Māris Ansis Mitrevics. Geštaltterapistes Elīnas Zelčānes No perfek kida, Mārītes Dombrovskas, Gundegas Šmites, Andra cionisma uz mīlestību – par attiecībām ar mīļoto, ar Dzenīša, Oskara Herliņa, Santas Bušas, Jēkaba Jan- bērniem un līdzcilvēkiem. (vg) ševska jaundarbiem. Ugunī un naktī, pirmajā no Viestura Kairiša iecerētās Raiņa tetraloģijas izrā- TULKOJUMI dēm (LNT), kultūras apcerētājas Andas Buševicas ie- skatā līdz mītiski vāgneriskam vērienam mūsu tautas Čehu dzejnieka un publicista, Nobela prēmijas lau- gara izšķiršanās vēstures uzrakstīšanā režisors tomēr reāta Jaroslava Seiferta (Jaroslav Seifert) dzejoļus neesot ticis. Toties viņas kolēģi Unu Griškeviču izrā- no sešiem pēdējiem krājumiem atdzejojis/sakārto- de ļoti satriekusi un aizkustinājusi, īpaši Lāčplēša un jis Uldis Bērziņš izlasē Mēŗa stabs/Skūpstu grāma Melnā bruņinieka divkaujas skats un karaļpāra (Lāč ta, parādot dzejnieku tādu, kādu to iepazinis 70. plēša un Laimdotas) tikšanās ar citvalstu sūtņiem/ gadu Čehoslovākijā. Atzīmējot vēl viena Nobe- diplomātiem, kuri tik ļoti kāro pēc Rīgas... Arī stu- la prēmijas literatūrā ieguvēja, īru modernisma kla- dente Aleksandra Āboliņa saskata lugas tēmas lielo siķa dzejnieka Viljama Batlera Jeitsa (William But- sasaukšanos ar šī brīža situāciju (LA.lv 2015.15.IX). ler Yeats) 150. jubileju, izdota bilingvāla dzejas iz- lase Baltie putni / The White Birds (atdzejotāji Eriks Dzejas lasījumu Cilvēks un piemineklis Espla- Ādamsons, Knuts Skujenieks, Hermanis Marģers Ma- nādē (2015.11.IX). kur piedalās Knuts Skujenieks, Jā- nis Peters, Leons Briedis, Jānis Rokpelnis, Māris Salējs, jevskis, Aivars Eipurs, Kārlis Vērdiņš, Arvis Viguls). Inese Zandere, Anna Rancāne, Edvīns Raups, Edu- Ilgus gadus pavadījis Ģetzemanes klosterī kā ards Aivars, Inga Gaile, Ingmāra Balode, Arvis Viguls, Tomasa Mērtona skolnieks, Džeimss Finlejs (James Eliass Zēgners, papildina virkne koru – Emīla Dārziņa, Finley) grāmatā Mērtona Nekurienes pils (Merton‘s Domino, Jubilate, Mārtiņkoris, Sonante, Teika – ar Palace of Nowhere) skaidro noslēpumainā skolotāja kormūzikas leģendu Saule, Pērkons, Daugava kulmi- garīgās pamācības un sniegtās norādes ceļā uz pa- nācijā. Rīgas galerijā Centrs Memoriālo muzeju tiesu ticību. Pasaule taču nevar eksistēt bez apvienības izveidotā izstāde Aspazija/Rainis: dum- Šerloka Holmsa, tāpēc ik pa laikam kāds rakstnieks piniece/humānists. Divu latviešu dzejnieku stāsts, turpina slavenā detektīva gaitas. Tagad britu rakst- kas pirms tam izrādīta Parīzē, Kirovā, Vitebskā un nieks Endrū Leins (Andrew Lane) grāmatā Jaunais Minskā. Galerijā notiek arī Latvijas Pasta īpašā Rai- Šerloks Holmss. Nāves mākonis (Young Sherolck Hol nim un Aspazijai veltītā pastmarku bloka pirmās die- mes: Death Cloud) iepazīstina ar detektīva pusaudža gadiem. (vg) nas zīmogošana. Bērns vārdā Rainis pirmizrā- de (rež. Reinis Suhanovs) Valmieras teātrī – par puisē- RAIŅA/ASPAZIJAS 150-GADES pēdējos mēnešos svi- nu Raini, kas domāta ne tikai maziem bērniem. nības turpinās pilnā sparā, un ne tikai Rīgā. Visu uz- Filmas Jānis. Elza. Mīlas grāmata pirmizrāde LTV1 skaitīt nav iespējams. Muzikāli poētiskā uzveduma (rež. Linda Olte, Arno Jundzes scenārijs) – kā Aspazi- Dagdas piecas skiču burtnīcas pirmatskaņojums Sv. jas un Raiņa satikšanās rada visu laiku izcilāko rado- Pētera baznīcā (2015.10.IX) – ar Raiņa dzejas lasīju- šo tandēmu Latvijas kultūras vēsturē. Latvijas miem līdzās komponistu Maijas Einfeldes, Pētera Pla- Banka laiž klajā Rainim un Aspazijai veltītu sudraba eiro monētu. Rakstniekiem veltīts Letonikas Kongresa atklāšanā (no kr.) literatūrzinātniece Gundega Grīnuma, LZA viceprezidents Tālavs Pēc koncerta Ņujorkā (no kr.) Ventis Zilberts, Iveta Jundzis, LU Latviešu valodas institūta direktore Vējone, prezidents Raimonds Vējonis, Andra Dārziņa, Ilga Jansone (2015.10.IX) Dace Aperāne (2015.X) Foto: Prezidenta preses dienests
54 mākslinieki Ansis Cīrulis, Indriķis Zeberiņš, Niklāvs Strunke, Uga Skulme, Oto Skulme, Sigismunds Vid- bergs, Beļcova u.c. „Apostrofa” apgāda sērijā „Klausāmgrāmata” iznāk Ninuces Leimanes ierunāts Zelta sietiņš – Raiņa bērnu dzejoļu krājumi. Rīgas Latviešu biedrībā (11.X) koncertā „Rainis un Bruno Skulte Latvijai” (diriģenti Andrejs Jansons, Māra Marnauza, Andris Veismanis) piedalās sop- rāni Kristīne Gailīte, Andžella Goba, tenors Mihails Čuļpajevs, baritons Rihards Millers, sieviešu koris Balta, kamerkori Fortius un Ave Sol, Vidzemes ka- merorķestris, NBS štāba orķestris, Gruzijas Bruņoto spēku orķestra klarnešu kvartets. (re) MŪZIKA – LNO pēc triju gadu pārtraukuma ar vie- nīgo izrādi atgriežas (2015.8.X) Bruno Skultes ope- ra Vilkaču mantiniece Ināras Sluckas režijā, pie diri- ģenta pults – Andrejs Jansons (skat. JG281:39-46). Latvijas Radio 1 skan (2015.6.IX) raidījums 21. gadsimta latvietis – sarunas par latviešu mūziku un par XVI Rietumkrasta Dziesmu svētkiem (3.-7.IX) Silīcija ielejas galvaspilsētā Sanhosē (San Jose), Ka- lifornijā. Sadarbībā ar Latviešu kultūras bied- rību Tilts Radio 1 studijā iesākas (2015.21.IX) divu augstskolas mācībspēku kamermūzikas koncerttur- neja – Austrālijā dzimušās altistes Andras Dārziņas (Musikhochschule Stuttgart) un pianista Venta Zil- berta (Latvijas Mūzikas akadēmija), kam seko kon- certi sešās ASV pilsētās. Programmā – Jāzeps Mediņš, Komponists Ādolfs Ābele pag. gs. 30. gadu beigās Helmers Pavasars, Dace Aperāne, Pēteris Vasks, Re- beka Klārka, Roberts Šūmanis, Džordže Enesku. VI kongress (10.-11.IX), kā ietvaros notiek arī izbrau- Oehms Classic (Vācijā) laidis klajā ērģeļnieces Ivetas kuma sēde Jūrmalas pilsētas muzejā. LU LFMI Apkalnas dubultalbumu Bach. Apkalna. Glass. rīko plašu konferenci (2015.6.-9.X), kurā ar referā- Muzikologs Armands Znotiņš izsaka atzinību (sa tiem piedalās Vaira Vīķe-Freiberga, Vita Matīsa, Gun- tori 2015.2.X) Latvijas Nacionālā simfoniskā orķes- dega Grīnuma, Janīna Kursīte, Maija Burima, Viktors tra šīs sezonas pirmajam koncertam (Lielajā ģildē Hausmanis u.c. Romana Sutas un Aleksandras 2015.25.IX), minot arī programmā iekļauto Ādolfa Beļcovas muzejā izstāde Ar zelta stīgām: Jānis Rai- Ābeles simfonisko partitūru Vīzija: šī laikabiedru cie nis, žurnāls Jaunais Cīrulītis un latviešu mākslinie- nītā kordiriģenta, pedagoga, ērģelnieka un kompo ki, kas sniedz ieskatu Latvijas Bērnu draugu biedrības nista skaitliski nelielais radošais devums nekad nav izdotā žurnāla attīstībā Raiņa kā atbildīgā redaktora atradies atskaņotājmākslinieku uzmanības centrā, darbības laikā (1926-1927), kad tā līdzstrādnieki bija bet pēc Ābeles došanās trimdā piemirsts pavisam... Elīna Vāne izrādē Meistars un Margarita Valmieras teātrī Foto: Gatis Priednieks-Melnacis
55 Foto: Marita Batņa Latvijas paviljona ieeja Venēcijas Mākslas biennālē Aivars Brīze 1980. gadu otrā pusē
„Vīzijas” atskaņojums bija īsti vietā, šim opusam uzru Kādā brīnišķā dienā, Bize u.c. Viņa piemiņas vakaru nājot gan ar izkoptu kompozīcijas tehniku un formas (2015.23.X) apmeklē LV augstākās amatpersonas, to noapaļotību, gan ar apgarotu izteiksmi un melodis vidū Prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas spīkere ku daiļumu. Andra Pogas vadītā LNSO interpretācija Ināra Mūrniece u.c. Ar Anima Solla jauno CD, liecinājusi, ka mūziķi lieliski zina, kā iedzīvināt šādu kur ieskaņoti Ērika Ešenvalda, Andra Dzenīša, Jura tīra nacionālromantisma paraugu, lai priekšnesums Vaivoda, Krista Auznieka, Riharda Dubras, Andra Sē- nebūtu ne eksaltēts, ne bezpersonisks, un atskaņo jāna, Uģa Prauliņa un Riharda Zaļupes darbi, vokālā tāju skatījums uz komponista simfonisko dzejoli pa grupa sāk sadarbību ar pazīstamo mūzikas izdevnie- lika atmiņā ar mūzikā ietverto izjūtu tīru un dabis cību „Edition Peters”. (re) ku atspoguļojumu. Komponists, diriģents, ērģeļnieks TEĀTRIS – Valmieras teātrī Indra Roga inscenēju- un mūzikas pedagogs Ādolfs Ābele (1889-1967) stu- si Meistaru un Margaritu, Ojāra Vācieša latviskoto dē Pēterburgas konservatorijā, I. Pasaules karā bijis (1978) krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova (1891- 4. latviešu strēlnieku pulka kapelmeistars, atradies 1940) romānu (1929), kas veselus 40 gadus iekļauts vācu gūstā, Latvijas konservatorijas mācībspēks no PSRS cenzūras Index Librorum Prohibitorum – līdz 1927. līdz 1944. gadam, kad, pirms otrreizējās pa- slepeni izvesto manuskriptu krieviski visā pilnībā domju okupācijas, dodas bēgļu gaitās, nonāk Vāci- publicē (1969) apgāds Posev Rietumvācijā (Frankfur- jā, pēcāk (1950) ASV. Trimdas Tautas balva (1949), tē), turklāt ar norādījumiem uz „oficiālajā” pirmpub- Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda prēmija licējumā mēnešrakstā Moskva (1966-1967) izsvītro- (1955). Liepājas Lielā dzintara kamerzāle, ko tajām vārdkopām, rindkopām, pat veselām nodaļām, atklāj (2015.17.-18.X) ar J.S. Bachu, L. Bēthovenu, R. kur Glavļit cenzori saskatījuši pret staļinisko režīmu Štrausu un A. Dvoržāku Liepājas Simfoniskā orķestra vērstu kritiku. M&M momentāni kļūst par sensāci- izpildījumā, izvēlēta par koncerta vietu vienīgajam ju ārpus PSRS. Homo sovieticus gan vēl mazliet jā- Berlīnes Filharmonijas stīgu instrumentu kvinteta paciešas – līdz 1973. gadam. Romānā (ar tur iekļau- koncertam Baltijā. Emīļa Melngaiļa Liepājas mūzikas to vārdkopu manuskripti nedeg! – рукописи не vidusskolas audzēkņi, citu vidū, atskaņo Emila Dārzi- горят!) darbība iesākas (1929) Maskavā Ciešanu ne- ņa, Jāzepa Vītola, Imanta Kalniņa kompozīcijas. dēļā, kad kopā ar kompanjoniem (vampīru skaistuli Neatkarīgās Rīta Avīzes publicistes Elitas Veidema- Gellu, dēmonu Azazello, runci Begemotu, bruņinie- nes vārdiem izsakoties, grāmata Dzelzsgriezējs un ku Fagotu u.c.) tur ierodas Volands, lai sarīkotu ik- dūja ir par Aivaru Brīzi (1961-2013) – mūziķi, sapņo gadējo Pavasara balli un lai satiktos ar Meistaru, kurš tāju, Latvijas patriotu un autorei tuvāko cilvēku, Līvi apcerējis divas tūkstošgades senus notikumus Jeru- sastāva solistu (1986-1997), kurš kļuvis leģendārs šalajimas pilsētā. Jaunajā Rīgas Teātrī Alvja ar rokgrupas dziesmām Dzelzsgriezējs, Metāla sirds, Hermaņa iestudējumā Brodskis/Barišņikovs baleta Sigurds Vīdzirkste. Melnā saule slavenība Mihails Barišņikovs lasa sava drauga, No- bela prēmijas laureāta Josifa Brodska (1940-1996) lirisko vārdu spēli dzimtajā valodā. (re) TĒLOTĀJMĀKSLA – Stokholmas mākslas muzejā Prins Eugens Waldemarsudde izstādē Symbolism och dekadens – ett nordiskt perspektiv (2015.19. IX-2016.24.I) iespēja iepazīties arī ar piecu latviešu 12 darbiem no LNMM kolekcijas – Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Rūdolfa Pērles, Johana Valte- ra un Riharda Zariņa. Marka Rotko Mākslas centrā Daugavpilī izstāde Melnā saule – Sigurds Vī- dzirkste – Ņujorkas avangardists. Pirmajai radošai idejai nav formas. Tā ir tīra esence, kas pati sevī ne satur izteiksmes līdzekļus. Bet tad ir otra radīta idejas stadija ar formu un izvērsumu, ko var izteikt simbo los. Pati par sevi tā nav radoša, bet tai piemīt mag nētiska pievilcība un gaisotne, kas ir piemērota tālā kai jaunu ideju attīstībai. Es izsaku iespēju, ka domā šanas vibrācijas veido ideju radīšanas ķēdes reakci ju – perpetuum mobile – tā JG vairākkārt apcerētais/ reproducētais Vīdzirkste (1928-1974). Turpat izstāde Sievietes spēks un brīvība par mūsu lasītā-
56 tam, ainavām un klusās dabas kompozīcijām, kam pievienojas arī grāmatu ilustrācijas un teātra kostī- mu skices. Eiropas kultūras mantojuma die- nā dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas me- moriālajās mājās „Billītēs” (12.IX) izstādītas Birutas Baumanes, Kurta Fridrihsona, Laines Kainaizes un Vijas Spekkes gleznas, kam tematisks sakars ar Fran- ciju. Jānis Strupulis, kurš katru gadu divus mēnešus nododas radošam darbam Dānijā, Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā izstāda Latvijā līdz šim neredzētus darbus – medaļas, gleznas, zīmē- jumus, skulptūras. (mb) (re) Pontontilts Rīgā 20. gs. sākumā Foto no LNB Letonikas un Baltijas kolekcijas Mana, tava, mūsu Rīga KINO – Tallinas kino festivālā Melnās naktis pirmiz- rāde režisores Lailas Pakalniņas filmai Ausma – Lat- jiem arī labi pazīstamās Dainas Dagnijas, bijušās vijas un Polijas kopproduktam, kura pamatā ir Rīgā trimdinieces (ASV), radošo darbību no 1962. gada dzimušā režisora Sergeja Eizenšteina nekad neiz- līdz mūsdienām. Starptautiskajā smilšu skulp- laistā filmā Tērču pļavas (Бежин луг, 1937) – par pa- tūru festivālā Jelgavā no 11 valstis pārstāvošiem 15 domju propagandas glorificēto 13 g.v. zēnu Pavļiku māksliniekiem 1. vietu iegūst Agnese Rudzīte-Ki- Morozovu, kurš 30. gadu sākumā par ražas bēdzinā- rilova. Muzejā „Rīgas Birža” ievērību pelna šanu varas iestādēm nodevis savu tēvu. Ausmā darbī- trīs izstādes – bijušā rīdzinieka, pasaulslavenā balet- ba pārcelta uz Latviju 50. un 60. gados. Mūzikas au- dejotāja Mihaila Barišņikova mākslas darbu kolek- tors – pianists Vestards Šimkus. Tallinas Melnās nak cija Māksla mums līdzās; izstāde Ar septiņjūdžu zā tis iekļuvušas A klasē, ar ko lepojas tikai 15 festivāli, bakiem. Pirmā pietura – Dānija, kas piedāvā iepazīt to vidū Kannās, Berlīnē, Romā, Varšavā. Tenderas Mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolek- ciju; Aleksandra Drēviņa (1889-1938) un viņa sie- FOTO – LNB Sabiedrisko attiecību speciālists Au- vas Nadeždas Udaļcovas (1886-1961) Laiku virpulī. gusts Zilberts vēstī par sadarbību ar Google di- Drēviņš bēgļu gaitās nonāk (1915) Maskavā, kur pa- gitālo platformu, kas radījusi iespēju virtuāli ap- liek par mācībspēku Augstākajās tehniskajās darbnī- skatīt izstādes Mana, tava, mūsu Rīga pirms 100 cās (ВХУТЕМАС). Tiek „likvidēts” staļiniskajās „tīrīša- nās”. Suprematiste, kubiste Udaļcova, 20. gados vie- na no krievu „avangarda amazonēm”, oficiāli kļūst par „nepersonu”. Reizē ar grāmatas atvērša- LNB Letonikas/Baltijas centra (cikla Letonikas nu Pētera baznīcā 90 gadu jubilejas izstāde tēlniecei lasījumi ietvaros) kopā ar LU Literatūras, folkloras Ēvī Upeniecei – ar liriskiem, romantiskas gaisotnes un mākslas institūta rīkotā pārrunu pēcpusdienā apgarotiem sieviešu tēliem. Jelgavas Trīsvienī- Kultūrai un brīvai domai: Rakstu krājumam bas baznīcas tornī trimdinieka (Bostonā) Māra Pla- „Jaunā Gaita” – 60 piedalās sākotnējie žurnāla tā zīmējumu, grafiku un gleznu izstāde Atgriešanās veidotāji/jaungaitnieki Valters Nollendorfs, Lali- Trīsvienības baznīcā. Galerijā „Daugava” Lī- ta Muižniece, kā arī daudzi JG līdzgaitnieki un gas Purmales Kurzemē liecina par bērnības zemes draugi. Stendera lasītavā apskatāms arī JG veltīts (kur viņa atgriežas pirms gadiem trim) baiso varenu- materiālu klāsts. Ielūgumam izmantoti JG vāki – mu, par mūžīgo. Par godu Džemmas Skulmes nr.1(1955), nr.218(1999) un nr.282(2015) – Aiva- 90. dzimšanas dienai apgāds „Neputns” laidis klajā ra Roņa, Ilmāra Rumpētera, Gvido Augusta. vērienīgu monogrāfiju. 56. Venēcijas Māks- 2016. gada pavasara laidienā (JG284) paredzēts las biennāle (2015.V-XI) All the World‘s Futures, iekļaut pārskatu gan par Jaunajai Gaitai, gan arī kur piedalās 89 valstis un apmeklējuši simti tūksto- Uldim Ģērmanim veltīto sarīkojumu. šu mākslas entuziastu, Katrīnas Neiburgas, Andra Eglīša u.c. veidotā Latvijas izstāde/instalācija Armpit veltīta pašdarbniekiem ar zelta rokām bez pretenzi- jām uz augstās mākslas statusu. Daugavpils novadpētniecības/mākslas muzejā izstāde Pasaules latviešu glezniecība ar darbiem, kas radušies pēc- kara politiskajā trimdā – no vecmeistariem Annusa, Milta, Strunkes, Gaiļa, Kalmītes līdz pat Mieriņam, Puriņam, Rozem, Šteineram, Avenam, Oestreiche- rei, Raudziņam, Rekevicam u.c. LNMM zālē „Arsenāls” (2015.25.IX) durvis ver apjomīga, Elitas Ansones organizēta izstāde Akvarelis Latvijā 19.- 21.gs. – ar Kurta Fridrihsona motto: Nejaušība ir ak vareļtehnikas iezīme. Bet nejaušības organizēt dzī vē ir tas pats, kas uzgleznot labu akvareli. Iekļauti darbi no aizpagājušā gs. baltvācu meistara Johana Kristofa Broces līdz mūsdienu Kristapam Ģelzim, Ievai Jurjānei un Kristianam Brektem, no vēsturis- kā, mitoloģiskā un sadzīves žanra līdz portretam, ak-
57 Nobeliste literatūrā (2015) Svjatlana Aleksijeviča gadiem (vadītājas Marta Dziļuma un Kristīne Li- niņa) attēlus – Rīgas kartes, dokumentus, zīmē- jumus un fotogrāfijas no 18. līdz 20. gs. sāku- mam (skat.
58 aizputinātām pēdām (1956), Latviešu tautas piedzī vojumi (1959), Zili stikli, zaļi ledi (1968), Tā lieta pati nekritīs (1971), Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution (1974), Tālu tālumā, lielā plašumā (1977), Zināšanai (1985), Divi portreti (1985), Izvērtēšanai (1987), Laikmeta liecības (1988), Pakāpies tornī (1987), Pa kāpies tornī 2. daļa (1991), Ceļā uz Latviju: Raksti par mūsu vēsturi (1990, 1993), Jaunie laiki un pagāt nes ēnas (1995), Mosties, celies, strādā! 99 + 1 domu grauds (1998), The Latvian Saga (2007), Dialogi, vēs tules un publikācijas, sarakste ar Eduardu Berklavu (2007), Maiņu laika zīmes. Sarakste ar Didzi Liepiņu, 1990-1997 (2014). Nobelisti, baltkrievu rakst- nieci / pētniecisko žurnālisti Svjatlanu Aleksijeviču Māra Bišofa zīmejums www.irir.lv 2015.14.IX (Святлана Алексіевіч), kura raksta gan baltkrievu, gan arī krievu valodā, minējām sakarā ar viņai pie- mis PBLA KF Krišjāna Barona Prēmiju (1976), JG re- šķirto vācu izdevniecību asociācijas Miera prēmiju dakcijas locekļa Spodra Klauverta (1920-1980) Piemi- (2013) Frankfurter Buchmesse ietvaros, citējot dažas ņas fonda balvu un TZO. Lugas un humoristiskie ske- rindkopas no viņas uzrunas (JG276:59-60): Ceļojot či apkopoti krājumos Konservēts latviskums (1969), pa pēcpadomju reģioniem, par pieredzi pēdējos 20 Letiņi nezudīs (1977) un Kad pārnāksi, bāleliņ (1984), gados, savās grāmatās dodu vārdu mazajiem cilvē bet bērnu lugas – Spēlēsim teātri (1969, divos sēju- kiem, kuri vēsturē ir kā smilšu graudiņi. Neviens vi mos kopā ar E. Siliņu). JG iespiestas Ulža lugas Aijā ņiem nepiegriež vērības. Viņu čukstošais vai izklieg žūžū, lāča bērns (207-208, 1996-1997) un Zem dien tais vārds pazūd vakuumā. Viņi vienkārši izgaist, no vidu krusta (210-211, 1997). Divos izdevumos Rīgā mirst ar visiem saviem noslēpumiem. Es eju pie vi publicēta viņa novadpētnieciskā grāmata Mēs esam ņiem un ieklausos. Iela man ir kā koris, kā simfonija. carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi, 1211- Aleksijevičas darbu galvenais temats ir Krievijas tra- 1944 (2002 un 2012 – skat. JG231:116-118). Par ģēdijas pārstāsts sovjetu valsts laikā – no boļševiku savu galveno darbu autors uzskata Dziesmai vieni revolūcijas, staļiniskajām eksekūcijām, Gulagiem un gala nava: Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs tolaik dienējušo zaldātu stāstiem par vācu sieviešu iz- 1918-1944 (Rīgā: Nordic, 2006. 822 lpp.). Aptuveni varošanu Berlīnē līdz pat Černobiļas katastrofai un 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Sarkanās impērijas sabrukumam. Rakstniecei rakstu- rīgs ir pieraksts no Kabulas gadu pirms (1988) Gor- bačova lēmuma pamest Afganistānu: Jauna afgāņu sieviete ar bērnu rokās. Pieeju pie viņas un sniedzu spēļu lācīti. Bērns to satver ar zobiem. Prasu, kādēļ bērns to tur zobos? Sieviete izritina bērnu no segas un es redzu tikai rumpi bez locekļiem. „Tas ir jūsu darbs,” viņa atteic. „Viņa nezin, par ko muld,” norūc netālu stāvošais Padomju armijas kapteinis, „Mēs taču atnesām viņiem komunismu…” Attiecībā uz mūsdienām, autore aizstāv ukraiņu nāciju, kas nevē- las tikt ierauta atpakaļ homo sovieticus jeb sarkanā cilvēka laikos, Krievijas atvarā. Latviešu valodā tulko- ta Aleksijevičas Černobiļa: Lūgšana (2011) un Cinka zēni (2014). Uldis Siliņš, dramaturgs, režisors Apele Anita Foto: Atskatīties, pasmaidīt atklāšanā Eduarda Smiļģa Teātra un žurnālists, II Pasaules kara beigās kopā ar vecā- muzejā (no kr.) Anita Apele, Uldis Siliņš, Ivars Apelis, kiem bēg no otrreizējās PSRS okupācijas, nonāk Rie- Guntis Bērziņš (2015.6.VIII) tumvācijas nometnēs, bet bēgļu Lielajā izklīšanā (1950) dodas uz Austrāliju. Pievienojies sava tēva no- Apīnis redaktors. Vairākas lugas izrādītas Latvijā. Ne- dibinātajam Sidnejas Latviešu teātrim jau kopš tā di- sen klajā laistajās autobiogrāfiskajās (1930-1945) bināšanas (1951). Par nopelniem teātra mākslā saņē- piezīmēs Atskatīties, pasmaidīt (Rīgā: Zvaigzne ABC, 2015) iekļautas arī JG lappusēs deviņos turpināju- Pretpadomju partizānu vienības locekļi Sinoles mežos mos publicētās (nr. 257-280) atmiņas par bēgļu laika pie Gulbenes (1950). Skat. 62. lpp Foto:
59 lasītāj(a)! Ja jūs uz sekojošiem 6 jautājumiem variet viešu senās tradīcijas – tautas tērpu, zīmju veidošanu ar godīgu sirdi atbildēt „jā”, tad jūs esat izcīnījis pie un mistisko pasaules uztveri ar 21. gs. pieejamām tiekamu punktu skaitu vienai brīvbiļetei Sidnejas Lat tehnoloģijām, uzsverot laika rituma tendenci atkār viešu teātrī uz komēdijas „Vai Tobijam patiks?“ izrādi toties. Nudien – ja rakstu aušana tērpos ir tīra ma un uz gadu abonētus kaulus savam sunim. Te ir jau temātika ar binārā koda pierakstīšanu, tad šajā foto tājumi: 1. Vai jums ir suns (vīriešu, sieviešu kārtas vai sērijā tika izmantota īpaša, programmējama ierīce, operēts)? 2. Vai suns ir korpulents un maza auguma? kas ar gaismas palīdzību rakstus, šo te pašu bināro 3. Vai tam ir ambīcijas spēlēt teātri? 4. Vai jūs gribat kodu, atdzīvina fotogrāfijā. Fotogrāfijas, kurās raks savu plušķi ieraudzīt rampas gaismā? 5. Vai suns nav ti nav redzami, vairāk veltītas tieši mistiskajai latvie histēriķis vai depresīvais maniaks? 6. Vai tas pieņem šu tradīcijai un tās tēliem. Un LNKC tautas lietišķās aizrādījumus un panes sliktu kritiku? 7. Vai suns ir ar mākslas eksperte Linda Rubena: Tautas tērps ir kā mieru spēlēt pie rež. Kārļa Gulberga? … Es jūs ap neizsmeļams ierosmes avots māksliniekiem, tradicio sveicu! Ar 6 „jā” un vienu „nē” atbildi, jums, nālāks kultūras praktizētājiem, pētniekiem, ikvienam cienījamais(ā) lasītāj(a), ir suns, kādu mēs meklējam. no mums (skat.
60 1951. gada 2. martā PSRS drošības spēku nošautā Gunāra Zemtauša zābaki (skat. 62. lpp.) Dēliņš (
62 bērniem iziet no mājām). Šogad Somijas Parlamenta nav godīgi prasīt no mūsu politiķiem, lai viņi „tiem sarīkoto EDSA 40 gadu atceri KF delegācija boikotē, tur Eiropā” pasaka, ka mēs esam pielikuši punktu jo somi liedz uzturēšanos sešiem ES melnajā saraks- un neko vairs negribam dzirdēt par bēgļiem un mig tā iekļautiem krievu politiķiem... LOM ir izvei- rantiem. Latvijas Ārpolitikas institūta pētīju- dojis jaunu dokumentālo filmu (rež. Andris Feldma- mā Krievijas drošības politika iepretim kaimiņvalstīm nis) Zedelgema par 11 727 latviešu leģionāriem, kas līdz 2020. gadam: draudi un iespējas Latvijai (apol II Pasaules kara beigās nonāca gūstā angļu okupāci- lo/tvnet.lv 2015.28.IX) uzsvērta nepieciešamība ma- jas zonā un tika izvietoti Beļģijā, Zedelgemas nomet- zināt naidīgu politisku un sabiedrisku organizāciju nē. (re) (jr) efektivitāti valsts informācijas telpā, laikus identificēt BĒGĻI UN MIGRANTI – Atsaucoties uz ANO bēgļu Krievijas speciālo operāciju spēkus un neregulārus organizācijas (United Nations High Commissioner militārus/paramilitārus formējumus. NBS maksimāli for Refugees – UNHCR) pārstāvja Edvarda (Adrian jādecentralizējot komandvadības struktūra, deleģē- Edwards) skaidrojumu [tīmekļa publikācijā Northern jot atbildību apakšvienībām, kā arī jāpalielinot saus- Europe (Stokholmā 2015.7.IX) un visā pilnībā
63 ZVIEDRIJĀ Upsalas U. (Uppsala Universitet) Johana Skittes balvu (Johan Skytte Prize), vienu no prestī- žākajām politisko/sociālo zinātņu teorētisko jautāju- mu jomā, saņēmis JG slejās vairākkārt minētais Stan- forda U. (Kalifornijā) zinātnieks Fukujama (Francis Fukuyama) par grāmatām The Origins of Political Order (2011) un Political Order and Political Decay
(2014). (re) Foto: Roman Cimbaljuk BULGĀRIJA atteikusi atļauju Krievijas militārām lid- Bibliotēkas direktore Šarina policijas iecirkņa būrī mašīnām šķērsot valsts gaisa telpu, jo esot pietie- Maskavā (2015.29.X) kami daudz informācijas, kas rada nopietnas bažas ĒRMĪGAS BŪŠANAS LATVIJĀ – LSM žurnāliste Dace par šo lidmašīnu deklarētajām „humānās palīdzības” Stirāne vēstī (
64 NO LASĪTĀJU VĒSTULĒM
Samnera Velsa (Sumner Welles, U.S. Under Secretary [JG līdzdarbinieks, vairāku grāmatu autors – red.] of State) deklarācija bieži tiek uzskatīta par vienu no Jāpiekrīt Vijai Beinertei (JG281 rakstā „Lai vēstures svarīgākajiem dokumentiem Latvijas vēsturē. Ar šo mācība mūs iedvesmo“), ka šodienas Krievija, diem- deklarāciju, kurai š.g. jūlijā svinējām 75. gada die- žēl, savā oficiālā propagandā daudz ko pasniedz ač- nu, ASV neatzina juridiski (de iure) Baltijas valstu ie- gārni. Gribētos piebilst, ka tagad viņi ir aizmirsuši, ka kļaušanu Padomju Savienībā, kaut arī faktiski (de fac uzvara tika izcīnīta ne tikai ar „sabiedroto atbalstu“. to) tā to bija atzinusi. Gandrīz nekad netiek minēts, Varonīgi cīnījās arī citas PSRS tautas. Maskavā izdo- ka deklarārcijai pamatus izveidoja sūtņa Alfreda Bīl- tā grāmatā Народы перед зеркалом (Tautas spo maņa draudzība ar Loju Hendersonu (Loy W. Hen- guļa priekšā – Редакция журнала Дружба народов, derson), kurš uzturējās Baltijas valstīs pēc I Pasaules 2014) (kur iekļauts, starp citu, arī Laimas Muktupā- kara (1919-1920) kā Amerikas Sarkanā Krusta komi- velas stāsts par latviešiem) bijušās PSRS tautu rakst- sijas loceklis un atgriezās (1927) tur kā ASV vēstnie- nieki, žurnālisti u.tml. izklāsta savu redzējumu. Un, cības (sūtniecības) Rīgā darbinieks. Tur viņš iepazinās lūk, ko par II Pasaules karu raksta Almati (Kazahstā- un sadraudzējās ar Bīlmani. Taja laikā, kad ASV ne- nā) žurnālists Seidahmet Kuttigan: Krievu kara vēs bija vēstniecības Padomju Savienībā, Rīga bija vieta, turnieki un Berlīnes operācijas (1945) ģenerāļi zina, no kurienes amerikāņi sekoja notikumiem PSRS. Lai ka kazahs bija pirmais, kurš virs reihstāga uzlika sar palīdzētu atvērt ASV vēstniecību Padomju Savienī- kano karogu – vecākais leitnants Rahimžan Koškar bā, Hendersons tika pārcelts (1934) uz Maskavu, kur bajev, pie kam Mihail Jegorov, oficiālais karoga uzli Bīlmanis jau divus gadus pirms tam strādāja (kopš cējs [krievs – red.], pēcāk kara draugu lokā lūdzis pie 1932) par Latvijas vēstnieku. Pēc atgriešanās Vašing- dot par to, ka politisko apsvērumu dēļ viņam pieškir tonā viens no Hendersona (Chief of the Division of ta atzinība un apbalvojums… Ir zināms, ka arī Lat- European Affairs in charge of its Eastern European vijā agri sākās prethitleriska pretošanās kustība. Un Section in the Department of State postenī) uzdevu- tautas dzīvē grūti novilkt striktu robežu starp nacio- miem bija sagatavot teksta uzmetumu Samnera Vel- nālo pretošanos un padomju/sarkano pagrīdi... sa deklarācijai. Bīlmanis, tolaik Latvijas vēstnieks Va- Irina Cigaļska, Rīgā šingtonā, turpināja draudzību un sadarbību ar Hen- [Rakstniece, tulkotāja – red.] dersonu, kura dzīvesbiedre bija latviete Elīze Marija JG ir īsts varoņu veikums. Rezultāts tiešām ir izcils. Henrichsone. Nozīmīga informācija par Alfrēdu Bīl- Katrs numurs satur tik daudz vērtīga un pamācoša. mani, ieskaitot Loja Hendersona atmiņas, ir rodama JG ir daudz vairāk nekā trimdas un Latvijas vienotā- Ādolfa Sprūdža and Armīna Rūša rediģētajā krājumā ja. Tas ir izdevums, kas veltīts mūsu kultūrai, mūsu Res Baltica. A Collection of Essyas in Honor of the vēstures skaidrošanai, izcilu personību piemiņas uz- Memory of Dr. Alfred Bilmanis (1887-1948) (Leyden, turēšanai! 1968. 303 lpp.) – ne tikai par viņa plašo diplomātisko Z-s, Rīgā darbību neatkarīgās Latvijas labā, bet arī viņa publi- kāciju pirmšķirīga bibliogrāfija. Abiem diplomātiem Šodien aizvedu meituku ekskursijā uz jauno Nacionā- pateicību parādā ir arī igauņi un lietuvieši. lo bibliotēku. Un tur, starp citu, apskatījām arī ekspo- Jānis Krēsliņš, Sr., Ņujorkā zīciju, kas veltīta JG jubilejai. Ļoti akurāta, to apskata [Kultūras vēsturnieks, Rakstu Rīgā, 3 sēj. (2004-2008) ne tikai lasītāji, kas sēž bibliotēkā, bet arī interesentu autors – red.] grupas. Cilvēki joprojām vienkārši iet uz jauno biblio- tēku to aplūkot. Jā, un paldies, ka esat arī mani dru- Ar baudu lasu JG282. Jūsmoju par Sarmas Muižnie- kājuši. Savādi, bet Latvijā vairs stabila literatūras žur- ces-Liepiņas stāstījumu par Raiņa & Aspazijas simt- nāla nav, kopš aizvērās Karogs. gades pasākumu Teksasā. Kāda viņai krāšņa valoda! Rimants Ziedonis, Rīgā Kāds sirsnīgums! Kāda humora izjūta! Nu lieliski! [Prozaiķis, dzejnieks – red.] Franks Gordons, Telavīvā, Izraēlā
Tautasdeju kopuzvedumā Dziesmu svētkos Sanhosē (San Jose), Kalifornijā (2015). Skat. 31. lpp. Foto: Albīns Martinskis
65 GRĀMATAS
vokli un likteni turklāt neatlaidīgi rūpi tur un KAS – DZIMTENE? mēģina ietekmēt latviešu trimdas organizā- cijas (īpaši savu darbību atsākušais Latvijas Jānis Riekstiņš (sastād.). Latvijas bāreņi, Sarkanais Krusts – LSK), Latvijas sūtniecība kuri pazaudēja savu dzimteni Londonā un britu labdarības organizācija Rīga: Mansards, 2015. 200 lpp. Save the Children (Glābiet bērnus). Visiem gādniekiem un labvēļiem mērķi un taktika Šis dokumentu krājums stāsta par grupu ne vienmēr sakrīt – dokumenti ataino kon- bērnu, kuri 1944. gadā tika atrauti no sa- fliktus dažādos līmeņos. Lasām arī par pa- vas dzimtenes un piecus gadus vēlāk no sa- domju repatriācijas aģentu ieinteresētību vas dzimtās tautas. Grāmatas virsraksts ap- latviešu bāreņos. Tomēr no fotogrāfijām va- liecina pirmo faktu, bet dziļākā traģika sais- ram secināt, ka pēc kara briesmu norimša- tīta ar otro nodarījumu – abpusīgu zaudē- nas tie ir labi kopti un veselīgi. Krājumā biju- jumu, kura smagumu neiespējami objektīvi šo audzēkņu pašu atmiņu nav – „pazudušo” aplēst. Sakopotie dokumenti un atmiņu pie- bērnu pēdas sadzīt pētniekam nav izdevies. raksti stāsta par Latvijas bāreņu namu au- Toties vairāki dokumenti un atmiņu liecības dzēkņiem, ko liktenīgajā 1944. gada rudenī ir viņu audzinātāju dažādos laikos un nolū- vācu okupācijas iestādes evakuēja uz Vāciju kos rakstīti. un kuri karam izbeidzoties nonāca britu oku- pācijas zonā. Drāma noslēdzas piecus gadus Vairums bērnu ir bāriņi tikai nosacīti – tiem vēlāk, kad dzīvi palikušie – gandrīz pēkšņi dzimtenē ir zināmas mātes vai radi, kuri da- – vārda pilnā nozīmē pazūd bez vēsts Ame- žādu iemeslu dēļ nevarēja tos paturēt. (Vie- rikas, Kanādas un Austrālijas „kausējamos nā Rietumvācijas novietnē no 93 bērniem katlos”. Vāka attēls rāda bērnu grupu kāp- tādi bijuši 71 (95). Otrs demogrāfisks atklā- jot lidmašīnā: „Latviešu bāreņu aizvešana uz jums ir izteiktais zēnu pārsvars – no grāma- Ameriku.”1 Vēsturnieks Riekstiņš priekšvārdā tā ievietotajos sarakstos uzskaitītajiem 208 rezignē: „Latviešu ģimenēs, latviskā vidē no- bērniem meitenes ir tikai 43, jeb viena uz kļuva tikai nedaudzi.” Kā pie tā viss nonāk, katriem četriem zēniem. Tas uzkrīt arī foto- ir šī samezglotā stāsta galvenais pavediens. grāfijās. Šis fakts netiek komentēts – šķiet, ka mātes vai radinieki nolēmuši, ka ar meite- Krājums – atšķirīgi no vairuma vēsturis- nīti tikt galā būs vieglāk nekā ar puišeli! ku tēmu izklāstiem un monogrāfijām – ļauj no izmeklētiem pirmavotiem, sastādītāja Zūdīšanos par 250 latviešiem, kas pirms seš- priekšvārda, fotogrāfijām un nedaudz pie- desmit pieciem gadiem asimilācijas ceļā sa- zīmēm lasītājam pašam iztēloties notikumu vai tautai pazuda, var pamatoti salīdzināt ar ainu. Starp liecībām un dokumentiem to- „krokodila asarām”. Piliens jūrā, salīdzinot ar mēr vēl paliek tumšas neatbildētu jautāju- tiem simtiem tūkstošu bēgļu bērnu un maz- mu spraugas. Ap 400 bērnu (vairumā zīdaiņi bērnu (ja ne miljons), kas – pat bez adopcijas vai pirmsskolas vecuma, daži vecāki), kopā sveštautiešu ģimenēs – gluži tikpat neglābja- ar daļu bāreņu namu personāla, tiek kuģos mi mūsu tautai zuduši. Raudāt par šo cilvēku evakuēti (1944.X) uz Vāciju (8). Viena daļa zaudēto garīgo mantojumu šķiet pamatotāk drausmīgos kara beigu apstākļos aiziet bojā – to droši vien sajutis arī Riekstiņš, izvēloties vai nonāk krievu rokās un, jādomā, atpakaļ grāmatas virsrakstu. Bet ne jau viņi to jūt! dzimtenē. Rietumvācijā nokļuvuši (1945.V) Pārdomas izraisa pretrunīgās „lielo cilvēku” ap 250, novietoti vairākās vietās Lībekas un intereses, kas šos bāreņus raustīja tik dažā- Hamburgas apkaimē, britu zonā. (129) Sā- dos virzienos. Kur slēpjas motivācija? Kāpēc kumā par tiem gādā britu armija, tad UNR- Hitlera Vācija savā agonijā viņus par varītēm RA2 (1945-1947), vēlāk IRO3 (1948-1949), veda uz Vāciju? Vai nebūtu bijis labāk atstāt, bet kopējas un audzinātājas turpina būt lat- kur bija? Kāpēc Staļina repatriācijas aģenti vietes, arī daži vīrieši – skolotāji. Par viņu stā- tik ļoti centās tos atgriezt Padomju valstī? Jādomā, ka abas kara izpostītās un izkau- 1 Datums gan uzdots mulsinošs: „1944. gada marts.” (!) tās lielvalstis tīkoja nākotnes darba spēku un 2 United Nations Relief and Rehabilitaton Administration – Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde. dzīvo spēku. Kāpēc rietumu sabiedrotie caur 3 International Refugee Organization – Starptautiskā UNRRA un IRO tā pretojās latviešu bāreņu Bēgļu organizācija. adopcijai latviešu bēgļu ģimenēs Vācijā vai
66 vēlākās mītnes zemēs? Vai tikai humānu ap- Bērni palika bāreņu namos. Sākoties bēgļu svērumu dēļ, lai nabaga bāreņi neaugtu na- izceļošanai uz tālākām mītnes zemēm, da- badzīgās bēgļu ģimenēs, bet pārtikušās an- žas latviešu ģimenes jaunajās mājvietās at- gļu, amerikāņu, kanādiešu vai austrāliešu ģi- sāka centienus izsaukt un adoptēt bāreņus menēs? Kāpēc trimdas latvieši pretojās gan no Vācijas. Pētnieks atzīst, ka tas sekmējies to repatriācijai, gan sūtīšanai uz Ameriku? tikai nedaudziem. Kā piemērs šķēršļiem, ar kādiem tiem bijis jāsastopas, ir gadījums Un tad vēl tie Kanādas katoļu svētie tēvi! ar Annelīti. Šai nodaļai dots apakšvirsraksts Pie katoļu tēviem vēl atgriezīsimies, bet „Kādas nesekmīgas adopcijas hronika” (148). pirms tam uzmanību pelna traumatiskie no- 13 vēstulēs atklājas stāsts – sākumā jūsmī- tikumi bēgļu sabiedrībā 1946. gadā, kad lat- gi cerīgs, beigās skumjš. Kanādas latviete viešu sabiedriskie darbinieki bija panākuši jau 1947. gadā rakstījusi bērnu nama latvie- atļauju no britu militārās pārvaldes bērnu šu vadītājai, ka vēlas adoptēt meitiņu, mā- nodošanai latviešu ģimenēm audzināšanā. siņu viņas dēlēnam. No tai aprakstītām di- vām meitenītēm tā izvēlas nepilnus četrus Tas tika izziņots un īstenots, un daudzi bēr- gadus veco Annelīti. Uzsāk saraksti ar audzi- ni jau nokļuva ģimenēs, kad UNRRA nāca ar nātājām un sūta Annelītei dāvanas un vēstu- pretēju rīkojumu – bērnus nekavējoties at- lītes. Paiet gads, UNRRA-u nomainījusi IRO, griezt bāreņu namos. Satraukumā Malentes bet Kanādas „krustmāmiņa” vēl cerīgi cīnās (Lībekas tuvumā) latviešu bāreņu nama dar- ar iestādēm, lai panāktu Annelītes nokļūša- binieki apelē LSK priekšniekam: „Saņemot nu viņas ģimenē Kanādā. IRO Bērnu labklā- rīkojumu par bērnu atpakaļdošanu, lielā- jības valdes priekšsēdētāja raksta „krustmā- kā daļa audžuvecāku iesniedz paši lūgumus miņai” (1948.X): „Esmu saņēmusi atbildi no 8. korp. štābam vai Mil. gov. 626, lai bērnus Ženēvas Starptautiskās Sociālās Palīdzības ar atstātu viņu audzināšanā, neskatoties uz to, paziņojumu, ka viņi nebija spējīgi neko iz- tomēr visi bērni tika audžuvecākiem atņem- darīt, lai Jūs varētu uzņemties aizbildniecī- ti un nogādāti Malentē. (..) Mēs … lūdzam bu par Annu.” Nav skaidrs, kas ir „Ženēvas Jūsu gādību, lai bērnu nama audzēkņi palik- Starptautiskā Sociālā Palīdzība”, bet rakstī- tāja piedāvājas „krustmāmiņai” lūgt palīgā tu latviešu aprūpē un nezustu mūsu tautai. Kanādas katoļu imigrantu palīdzības biedrī- Tāpat ģimenes, kas vēlētos savus audžubēr- bas pārstāvi Salivanas jaunkundzi. Tā arī no- nus atgūt, varētu tos saņemt atpakaļ audzi- tiek, un – vēl vienu gadu vēlāk – Annelīte „ar 4 nāšanā” (48) . kuģi Balou” (1949.XII) dodas uz Kanādu, bet 4 Malentas bāreņu nama latviešu darbinieku ziņojums – tas diemžēl nav viss … 166. lpp. ir 1950. Latvijas Sarkanā Krusta pārvaldes priekšniekam amerikāņu un franču zonā. LSK darbinieki dažādajās 11. I vēstule no Katoļu labklājības biroja di- zonās, šķiet, ne vienmēr darbojās saskaņoti. rektora Tēva Tomasa Brenana: „… Jūsu re- Vokālā grupa Anima Solla. Skat. 56. lpp Foto: Oskars Upenieks
67 liģija nav Romas katoļu … No bērna doku- mentiem mēs secinām, ka abi vecāki bijuši Romas katoļi, un saskaņā ar Ontario (Kanā- das province) likumiem Romas katoļu bērns jānodod katoļu audžuvecākiem. …” Seko vairākas vēstules ar neizpratnes un līdzjūtī- bas apliecinājumiem, un iespējamu risināju- mu ieteikumiem, bet gala rezultātā Annelī- te aiziet kanādiešos. Noslēgumā bijušās bēr- nu nama audzinātājas 1950. 15. III vēstule „krustmāmiņai”: „Jā, smalki mums tos bēr- nus gan prata prom paņemt. … Esmu vai- rākkārtīgi rakstījusi dažādām organizācijām, lai uzzinātu savas grupas bērnu adreses, bet vienmēr bez panākumiem. Aizbildinās, ka bērnam nebūtu vēlams atminēties pagāju- šos laikus …” Vēsturniekam Jānim Riekstiņam Latvijas bā- reņi personiski ir tuvi – dzimis 1942. gadā, Uz grāmatas vāka redzamais fragments no mākslinieka Harija Gricēviča (1921-2015) radītā bārenis, aizvesto bērnu vienaudzis. Uzaug trimdas dziesmu svētku karoga vienlaikus ir bāreņu namā Naukšēnos. Tas nav starp eva- piemineklis pašam māksliniekam. kuētajiem un turpina darboties Padomju okupētajā Latvijā. Par bāreņu aprūpi viņam IZNĒSĀTAIS ZELTA iznāk grāmata Bāra bērni (1992) un 20 ga- dus vēlāk Sauli dzīves pabērniem – par bāre- KVIEŠU GRAUDS ņu namiem Latvijas pirmajā brīvvalstī un II Pasaules kara laikā.5 Latvijas bāreņu priekš- Marianna Auliciema et al. – sastādītāji. vārdu Riekstiņš nobeidz ar šādu atzinumu: Dziesma. Svētki. Dzīve. / Stāsti „Mēdz teikt, un tam arī es pievienojos, ka arī par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs. bāreņi ir tautas nākotne. Par tādiem latvie- Rīga: „Latvieši pasaulē” muzejs šu tautai vajadzēja kļūt arī tiem Latvijas bā- un pētniecības centrs, 2015. 228 lpp. reņiem, kuri tika aizvesti uz Vāciju. Tā diem- žēl nenotika. Kāpēc? Uz šo jautājumu pārlie- Mūsu vēsturē tieši dziesmai piedēvēts īpaši cinoši atbild šajā grāmatā publicētie doku- maģisks spēks. Vai citām tautām arī? Nešau- menti un atmiņu stāsti.” bos, ka vairāk vai mazāk visas tautas, ciltis Te nu jānopūšas … pārliecinoši atbild? Ir at- un kultūras (arī putni!) ietver dziedāšanu kā bildes, bet vēl vairāk raisās jauni jautājumi. svarīgu dzīves sastāvdaļu. Grūti spriest, par Kam pieder bērni? Kam bāreņi? Radiem? cik mēs atšķiramies no cilvēces caurmēra, Valstij? Tautas gudrajiem? Svētajiem tēviem? bet par Baltijas tautu „dziesmoto revolūciju” Romas pāvestam? Apvienotajām Nācijām? pagājušā gs. nogalē pasaulē runāja un rak … (!) … Cik svarīgas ir „asinis” – gēnu man- stīja plaši. Sakarā ar tās 25 gadu atceri nesen tojums? Cik – kultūras mantojums? Vai cilvē- iznāca divas pamatīgas grāmatas angļu va- kam ir vai nav tik svarīgi zināt par „dzimteni” lodā ar izteikti „dziesmotiem” virsrakstiem – 1 un „asinīm”, kad viņam ir jau cita dzimtene Sandras Kalnietes Song to Kill a Giant (Ar un vēcāki? dziesmu kaut milzi) un Gunta Šmidchena The Power of Song2 (Dziesmas spēks). Kal- niete dzīvi apraksta dziesmotās masu de- Juris Šlesers monstrācijas Latvijā Tautas frontes laikā, arī garo „Baltijas ceļu” – cilvēku ķēdi no Viļņas Juris Šlesers ir JG redakcijas kolēģijas loceklis. līdz Tallinai (1989.23.VIII), atzīmējot nodevī- 1 Rīga: Latvijas Ārlietu ministrija, 2013. Skat. recenziju JG276:34 (J. Šlesers). 5 Skat. interviju ar pētnieku: Arvis Ostrovskis: „Kaŗa 2 Seattle and London: University of Washington Press, bērnu liktensceļi”, Latvija Amerikā, 23.VIII 2015., 5.lpp. 2014. Skat. recenziju JG277: 26 (J. Šlesers).
68 gā Molotova-Ribentropa pakta piecdesmit- aizmugures vāka, bet virsvāku un aizmugu- gadi. Šmidchens izseko dziesmu kultūras at- res vāka ieloku rotā palielināti karoga frag- tīstībai Baltijas telpā, kā cauri apspiestības menti ar tautumeitu ar vainagu, un koklētā- gadsimtiem – un īpaši vēlāk, cauri Padom- ja kokli, rokām un torsu greznā tautastērpā. ju okupācijai – organizēta dziedāšana izvei- Paskaidrojumā: „Karogs līdz mūsu dienām ir dojās par efektīgu nevardarbīgas cīņas ieroci, neiztrūkstoša sastāvdaļa dziesmu svētkiem vaiņagojoties brīvības atgūšanā 1991. gadā. ārpus Latvijas, tas pabijis svētkos ne tikai Šie izdevumi gan vērsti uz pasaules audito- Amerikā, bet arī Kanādā, Eiropā un Austrāli- riju, tomēr ir jo nozīmīgi mums pašiem un jā.” Vāku iekšpusē koristu grupu fotogrāfijas mūsu pēcnācējiem. Tie stāsta par dziesmas no dziesmu svētkiem Eslingenā (1947, Vāci- spēku okupētajā dzimtenē, bet šopavasar jā) un Hamiltonā (2014, Kanādā). Abi foto- klajā nākusi jauna grāmata par dziesmas attēli liecina par laika un paaudžu tecējumā spēku pasaulē izkaisītajā tautas daļā. Rak neatslābstošu degsmi un dziedāšanas sparu. stu krājums Dziesma. Svētki. Dzīve. ļoti per- Vairāki recenzenti jau grāmatu lietpratīgi un sonīgi tiešā veidā izgaismo trimdas dziesmu atzinīgi novērtējuši3, izceļot dziesmu svētku svētku un kultūras dienu lomu latviešu tau- un kultūras dienu sabiedrisko nozīmi un spē- tas kopības un kultūras uzturēšanā un jaun- ju ilgstoši iesaistīt lielu skaitu cilvēku, gan radē ārpus Latvijas, kad padomju totalitā- vienviet, gan pāri lieliem attālumiem, lai or- risms slāpēja tās izpausmi un attīstību dzim- ganizētu un izvestu sarežģītus pasākumus, tenē, kādas sajūtas tie izraisījuši dalībniekos kā arī motivētu indivīdus personīgās latvis- un apmeklētājos, un kā to visu iespaidojusi kuma nodarbībās, kā, piemēram, tautastēr- Latvijas atgūtā brīvība. pu gatavošana, komponēšana, laika ziedo- Grāmatā ietverti 34 personiski atmiņu stās- šana kora un tautas deju mēģinājumiem un ti (atrediģēti no mutvārdu intervijām, izdzē- citām ar dziesmu svētkiem saistītām kultū- šot jautājumus), sakārtoti apgrieztā vecuma ras nodarbībām. Dziesmu svētku un kultūras kārtībā. Laikmeta liecības par šo cilvēku sa- dienu neatņemama daļa ir arī rakstnieku rīti, skari vai līdzdalību trimdas latviešu dažāda tautas deju uzvedumi, mākslas izstādes, te- paveida dziesmu svētkos un kultūras die- ātra izrādes, instrumentālie un garīgie kon- nās no pirmajām trimdas dziesmu dienām certi, tirdziņi, vēlāk arī rokmūzikas koncerti. (1946.VI) Fišbahā (Vācijā) līdz mūsdienām. Neizpaliek vecu draugu satikšana – un, pro- Ievadā paskaidrots – „centāmies izvēlēties tams, tādas „nacionālas” nodarbības kā ie- sarunu biedrus, kas atspoguļotu iespējami mešana, „tusiņi” un „čupošanās” – tiem vi- lielāku daudzveidību. Intervējām gan dzie- siem loma tautas kopības uzturēšanā un jau- dātājus, gan dejotājus, gan mūziķus, gan or- natnes piesaistīšanā. ganizatorus, gan vienkārši apmeklētājus. (..) No Latvijā dzimušajiem stāstītājiem īpa- …ne vienmēr fakti un notikumi atmiņā pa- ši pieminami Mārtiņš Štauvers un Andrejs likuši pilnīgi precīzi, taču notikumu hrono- Jansons, kuri cita starpā iedibināja jaunat loģisks un precīzs izklāsts nav šīs grāmatas nes dziesmu svētkus Kanādā un ASV (1975- mērķis. Grāmata drīzāk dokumentē dziesmu 1987) un jaunās paaudzes latviešu kompo- svētku sajūtu.” (Faktu sakarības uzturēšanai nistu, diriģentu un mūziķu iesaistīšanu mūsu lasītājam ļoti palīdz paskaidrojumi lappu- kultūras pasākumos. Jansons arī popularizē- šu pakājē, Jura Zalāna ievads, alfabētiskais ja kokļu ansambļus un uzsāka muzikālu ska- vietu un personu rādītājs, un Maijas Hinkles tuves uzvedumu komponēšanu un uzveša- vēsturiskais pārskats.) nu dziesmu svētkos (Sprīdītis, Homo novus). Stāstītāju spontānā valoda, šķietami ar vi- Uzzinām, ka Brigaderes Sprīdīša uzvešana sām magnetofonā ierunātajām runas īpat- Bostonas dziesmu svētkos (1978) bijusi strī- nībām, uztur stāstījumu svaigu un saistošu. dīga! (90). (Es dzīvoju Bostonā, bet to ne- Grāmata turklāt ir vizuāli krāšņa – tās vāki maz neapzinājos… Esot parādījušies „raksti, (kaut neplānoti) ir reizē cienīga piemiņa ne- ka tā būtu Brigaderes izvarošana.” – !) Galu sen viņsaulē aizsauktajam māksliniekam Ha- galā izrāde notika, un bija ļoti sekmīga. Ar rijam Gricēvičam (1921-2015), kurš radīja 3 Tostarp: E. Silkalns („Čupošanās kopā”, Laiks 23.- metu 1963. gadā darinātajam dziesmu svēt- 29.V.2015.), V. Baumanis („Latviskuma virpulī”, Latvija ku karogam. Karoga pilns attēls redzams uz Amerikā 30.V.2015.), R. Ekmanis („Dažos vārdos”, JG282).
69 Viļņa Baumaņa libretu un Arda Vinklera de- galopa polka. Tie kombinētie soļi, tur teci- korācijām (no tālās Kalamazū). ņus, ar palēcieniem… [utt.]” (192-193) (Nez’, ko teiktu Darvins!?). Latvijā dzimušās bēgļu paaudzes stāsti sa- stāda pusi no krājuma. Tie ir vēsturiski inte- 2008. gada vasarā Krišjānis ar deju grupu resanti, bet trimdā dzimušie stāstītāji vairāk Jūrmalnieki nonāk Latvijā: „Tas bija ļoti spē- atspoguļo savas mītnes zemes latviešu īpat- cīgs piedzīvojums. Es atceros, kā apraudājos nējos apstākļus un pieredzi, caur bērna un pēc tās pirmās dejas. … Tad es konkrēti nolē- jaunieša acīm. Laižoties pa vecuma kāpnēm mu, ka viss – gribu dzīvot Latvijā.” Jauneklis lejup, lietas kļūst pakāpeniski dzīvīgākas un pārceļas uz dzīvi (2009.I). Aizkustinoši. Cik šim tālajos trīsdesmitajos gados dzimušajam mums tādu ir?! lasītājam arvien intriģējošākas. Šajā grupā Precīzas statistikas nav, bet II Pasaules kara arī lielāks skaits Austrālijas latviešu. latviešu bēgļu pēcnācēji, kas uzauguši pēc Austrālijas latvieši ziemeļu puslodes trimdas mūsu valsts neatkarības atjaunošanas, dro- apritē ienāca ar deju un dziesmu ansambļa ši vien ir kāds pusmiljons. Cik no viņiem ta- Saules josta turneju Ziemeļamerikā (laikam gad dzīvo Latvijā? Varbūt pustūkstotis … 1978) un PBLA dziesmu svētkos Zviedrijas 0,1 procents? Nez’, vai pat tik daudz. Tas sa- Gotlandes salā (1979). Austrālijā (un vien- vukārt atsauc prātā populārās dziesmas rin- reiz Jaunzēlandē 1966) jau kopš 1951. gada das – „Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu 4 starp Ziemassvētkiem un Jaungadu notiek veselu, kas gan izskaitīt tad spētu…” Tad nu gadskārtējās Kultūras dienas. Vairāki stās- šeit ir Putniņu ģimenes zelta kviešu grauds tītāji atceras ar kādām sajūtām gatavoju- Latvijai. Dziesmu svētku tradīcijas saglabāša- šies un piedalījušies šajos notikumos. 1950. na ir mūsu trimdas kulturālais zelta kviešu gadā dzimušais Jānis Čečiņš pastāsta, kā grauds. 1974. gadā īpaši pagarināts vilciens gājis no Sidnejas uz Melburnu, tālāk uz Adelaidi un Juris Šlesers pāri tuksnesim uz Pertu, kurā gandrīz puse pasažieru bijuši latvieši, un kā vasaras kar- 4 „Nevis slinkojot un pūstot”, čehu dzejnieks stumā sliedes saliekušās: „Seši vilcieni tika Fr. Čelakovský (1799-1852), atdzejojis J. Alunāns, komp. sakabināti viens pie otra kopā, tie lēnām Jurjānu Andrejs. brauca un ieradās Pertā ar vienas dienas no- kavēšanos” (112). No 35 intervētajiem (viena intervija ir ar di- VĒLREIZ viem kopā), 10 tagad dzīvo Latvijā. Viena ir Latvijas latviete dzimusi okupētajā Latvi- PAR EVU, JG UN jā, viena bijusī trimdiniece dzimusi Latvijā DZELZSGRIEZĒJIEM (1927), pārējie astoņi dzimuši pēc kara ār- pus Latvijas, trīs Austrālijā. Pats jaunākais ir ģitārists un tautas deju horeogrāfs Krišjānis Eva Eglāja-Kristsone. Dzelzsgriezēji: Putniņš (dz. 1988, Adelaidē). Viņš starp citu Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku mums atklāj kaut ko, kas vismaz mani zinā- kontakti. Rīgā: Latvijas Universitātes mā mērā pārsteidza: „Tautas dejas Austrāli- Literaturas, folkloras un mākslas institūts, jā ļoti atšķiras no tiem soļiem, kas tiek dejo- 2013. 340 lpp. ti Latvijā. Amerikā ir drusku līdzīgāk Latvijai, Iesākumā bija filoloģijas doktore Ausma tā kopiena ir arī tuvāk un vēsturiski daudz Cimdiņa. Būdama mācībspēks LU Humani- lielāka apmaiņa ir bijusi nekā ar Austrāliju. tāro zinātņu fakultātes Latvistikas un bal- Austrālijā mums polka ļoti atšķiras, arī stāja. tistikas nodaļas Latviešu literatūras vēstures Teiksim, mums nav rokas uz gurniem, mums un teorijas katedrā, viņa ieteica (1997) sa- ir rokas jostā. Latvijā ir pieņemts uz gurniem. vai bakalaura studiju otrā kursa studentei, Latvijā vispār deju soļu nav daudz, salīdzinot tolaik 19-gadīgai Evai, kā vienu no semes- ar to, kas mums ir Austrālijā – trīssolis, palē- tra darba tēmām dzejnieka Imanta Ziedoņa ciens, lēnā polka, ātrā polka, lēnais trīssolis, saskarsmi ar trimdas latviešu sabiedrību. Tas lēnais palēciens. Tur bija visi, vēl galops un arī bija sākums tagad plaši pazīstamās grā-
70 matas Dzelzsgriezēji autores Evas Eglājas- Kristsones pētnieciskajam darbam par oku- pētās Latvijas un pēckara trimdas saskarsmi, par, atsaucoties uz dzejnieces Liānas Langas raksturojumu, tik jūtīgu un mūsu sabiedrī bā [Latvijā] nepopulāru tēmu (Latvju Teksti 2014,6:40)1. Evas Eglājas-Kristsones sadarbība ar JG ie- sākās apmēram sešus gadus vēlāk, kad rak Eva Eglāja-Kristsone stu krājumā „kultūrai un brīvai domai” tiek tiskās kategorijas bija jau savu laiku pārdzī- iespiesta (kopā ar kultūras vēsturnieka Jāņa vojušas. Liberāļi un konservatīvie jeb kreisie Krēsliņa pamatīgiem komentāriem) viņas un labējie (trimdā sakarnieki un pretsakar pirmā publikācija „PSRS okupētās Latvijas li- nieki) radās Francijas revolūcijas laikā (1789), terātiem veltīto sarīkojumu savdabība trim- kad Nacionālajā asamblejā (Assemblée Na das latviešu auditorijās – saistība ar sakaru tionale) revolucionāri sēdēja kreisajā, bet komiteju” (JG235, 2003). Raksts veltīts LPSR augstdzimušie – labajā pusē. Jāpiebilst, ka Valsts drošības komitejas jeb čekas paspārnē šādu sadalījumu bija grūti attiecināt uz Rie- nodibinātās (1964) Komitejas kultūras saka tumeiropā patvērumu atradušo latviešu sa- riem ar tautiešiem ārzemēs, īpaši ar gadu vē- biedrību, jo ASV „kreisā” (Demokrātu) parti- lāk izveidotās Literatūras sekcijas rīkotajiem ja ir daudzkārt konservatīvāka par normālām ārzemju braucieniem atsevišķiem rakstnie- eiropiskām „konservatīvo” partijām, īpaši kiem – bez Ziedoņa (1977. gadā ASV un Ka- Skandināvijas valstīs. Un Zviedrijā vislielāko nādā) jau pirms tam Arvīdam Grigulim (1972 aktivitāti cīņā par Baltijas valstu neatkarību ASV) un Jānim Peteram (1976 ASV). Tolaik izrādīja tieši „kreisie” – Vilnis Zaļkalns, Lilita šie braucieni trimdas laikrakstos un žurnā- Zaļkalne, Bruno Kalniņš, Emīls Ogriņš, Jānis los izraisīja plašas pārrunas, īpaši asas no Gulbītis, Bruno Misiņš, Atis Lejiņš, Jānis Ri- „pretsakarnieku” puses. Toties Evas Eglājas- tums u.c. Kristsones JG publicētais pētījums 12 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, lai arī kultū- Pēc raksta par sakaru komitejas izdarībām, ras cilvēku saietos pārrunāts, trimdā paliku- ar viena numura atstarpi, JG pirmpubli- šajās trīs avīzēs – Laiks (ASV), Latvija Ame cēja nākošo Eglājas-Kristsones pētījumu – rikā (Kanādā) un Brīvā Latvija (Eiropā) – šis „Dzejnieks Ojārs Vācietis trimdas publikāci- temats bija lielā mērā novecojis, kaut arī kat- jās” (nr.237, 2004), kam nepilnus divus ga- ra JG numura saturs tika lielos vilcienos at- dus vēlāk pievienojās „Rakstnieks Valentīns stāstīts. Turklāt Čikāgas literārā pulciņa da- Pelēcis Aukstā kara ideoloģisko cīņu krust- lībnieka Ivara [Antēna] lasītāju vēstulē teik- ugunīs”, kur iekļauta arī Jāņa Peniķa vēstu- tajam (JG240, 2005) joprojām bija daudz le autorei par Pelēci (nr.245, 2006). Veselos taisnības, īpaši attiecībā uz Ziemeļamerikas 12 turpinājumos seko pētnieces opus mag latviešu jeb vecdīpīšu sabiedrības zināmām num „Okupētās Latvijas un latviešu trimdas aprindām: No letiņiem šeit Čikāgā viens otrs saskare un tās dinamika” (nr.254, 2008-265, tā kā būtu kārtīgs cilvēks, bet sāc vien runāt 20112), kas ir viņas mazliet saīsināta disertā- un tad izrādās − nelasa JG, jo tā esot bijusi cija (promocijas darbs) doktora grāda iegū- vai pat vēl esot tāda rozā. Daudzi letiņi jau šanai. Tā kā attiecīgos Latvijas Universitātes tā mazliet apmāti, politiski senīli un pusak sarakstos kādu laiku skaitījos „ārzemju vēr- li. Vēl arvien kaut ko redz superkonservatī tētājs”, biju sīkumos iepazinies ar Evas Eglā- vajos republikāņos, priecājas par visvisādām jas-Kristsones pētījumu, uz kā savukārt lielā nereālām galēji labā spārna izdarībām. Gan mērā balstās Dzelzsgriezēji – pirmais un līdz demogrāfisku, gan citu iemeslu dēļ šīs poli- šim vienīgais augsta literatūrzinātniska līme- 1 Tā kā autore ietilpinājusi arī šo rindiņu rakstītāju ņa pētījums par „sašķelto” periodu 20. gs. „dzelzsgriezējos”, atļaušos minēt autobiogrāfisku piezīmi, otras puses latviešu kultūrvēsturē. proti, bēgle no Polijas, slāvu literatūru speciāliste Viskonsinas Universitātē (University of Wisconsin), prof. Dr. Xenia Gasiorowska, vairāku grāmatu autore, pirms daudziem gadiem ieteica maģistra darbā (tēzē) rakstīt par Vili Lāci, pareizāk sakot, par Lāča savu neatkarības gados 2 Raksts pieejams vietnē www.jaunagaita.net gan maketa izdoto prozas darbu „ideoloģisku” pārveidošanu PSRS veidā, gan arī vietnes uzturētāja Jura Žagariņa no maketa okupācijas gados. atšķirīgi noformētajā arhīvā.
71 Balstoties uz plašu avotu bāzi, autore izvēr- skatāmi un pamatīgi analizēta trimdas lat- tē un atklāj jaunas, patstāvīgas atziņas par viešu nostāja pret rakstniekiem un rakstnie- kultūras sakariem Dzelzs priekškara abās pu- cību LPSR un Latvijas kultūras darbinieku at- sēs un to rezultātus Aukstā kara iznākumā. tieksme pret latviešu eksilautoriem un viņu Pamatojoties uz nenoliedzamo faktu, ka Rie- darbiem. Teksta pēdējo 100 lappušu nosau- tumu valdību un specdienestu stratēģija un kums: „Ciemos braucēji. Cilvēkstāsti” – ar vi- taktika bija atbalstīt visāda veida kultūras sa- sai asprātīgiem apakšvirsrakstiem, piemē- karus ar mērķi liberalizēt Padomju Savienību, ram, „Amerikāniska izskata lamzaks. Olafs Eva Eglāja-Kristsone secina, ka tie trimdas Stumbrs”, „Trimdas Žanna d’Arka. Velta literāti, kuri nevairījās no sakariem ar spal- Toma”, „Zirgošanās meistars. Gunars Saliņš”, vas biedriem Maskavas impērijā iekļautajā „’Gastrolētājs’. Arvīds Grigulis”, „Sveicinātājs. Latvijā, faktiski darbojās saskaņā ar Rietumu Māris Čaklais” u.c. Sējuma vērtību palielina Aukstā kara taktiku, kas ilgtermiņā izrādījās lietotās literatūras saraksts, personu rādītājs veiksmīga un tieši sekmēja padomju nomen- un Laines Kristbergas labā angļu valodā pār- klatūras revolūciju. Latvijas radošā inteliģen- tulkotais grāmatas satura kopavilkums. ce savukārt no trimdas inteliģences iegūto Rietumu informācijas telpu pielietoja pārbū- Zinātniskās izpētes līmenī „sašķeltās” rakst- ves un atklātuma politikas apstākļos aizvadī- niecības aplūkojums ir aktuāls, oriģināls un tā gadsimta 80. gadu otrā pusē, apbruņojot patstāvīgs. Priekšzīmīgi atrisināta ir materiā- tautu Latvijā ar jaunu, nacionālu un demo- lu sakārtošanas un klasificēšanas problēma. krātisku ideoloģiju, saārdot padomju režīma Bez rūpīgi izskatītajiem un izmantotajiem ideoloģisko un politisko sistēmu. Pēc auto- arhīvu materiāliem, autore ir iedziļinājusies res zinātniski pamatotās pārliecības caurums gandrīz visā, ko par šo jautājumu publicēju- Dzelzs priekškarā iedarbojās pozitīvi uz visu ši latviešu autori gan Latvijā, gan arī ārpus virzienu un strāvu latviešiem. Latviešu kul- tās, un viņu uzskatu un spriedumu fragmen- tūras darbinieku mērķis abās pusēs Dzelzs ti veiksmīgi salikti vienā veselumā. Izmanto- priekškaram, neatkarīgi no politiskajiem uz- tas arī intervijas un avoti angļu un krievu va- skatiem, bija saglabāt tautas nacionālo pa- lodā. Profesionāla ir autores virzība no atse- stāvēšanu asimilācijas draudu apstākļos, no višķiem faktiem un parādībām uz apkopo- drošināt latviešu valodas un kultūras identi jošiem secinājumiem, teorētiskiem spriedu- tātes saglabāšanu (271). miem un analizējošiem salīdzinājumiem. Dzirkstošā valodā uzrakstītie Dzelzsgriezēji Nobeigumā Kudos arī Latvijas Universitā- jau drīz pēc parādīšanās dienas gaismā Lat- tes Literatūras, folkloras un mākslas institū vijas Universitātes Literatūras, folkloras un tam (skat.
72 Oksanenas grāmatu latviešu lasītājiem ap- VĒL NEDAUDZ PAR rakstītie notikumi Igaunijā ir analogi okupā- OKSANENU ciju laikiem pašu zemē. Romāna Attīrīšanās darbība norisinās galvenokārt Rietumigauni- Sofija Oksanena (Sofi Oksanen, 1977) ir jas laukos laka posmā no 1936. līdz 1992. somu rakstniece, kuras grāmatas tulko- gadam. Pēc II Pasaules kara, padomju varai tas 30 valodās, saņēmusi daudzas lite- atgriežoties Igaunijā, iestājas neziņas, melu rārās balvas, to skaitā Ziemeļu Padomes un baiļu periods. Vienkāršojot romāna sa- balvu literatūrā, Finnlandia balvu u.c., režģīto uzbūvi, divas māsas, Ingela un Alīde vairākkārt viesojusies Latvijā. Rakstnieces iemīlas igauņu patriotiski noskaņotajā zem- māte ir igauniete. Ar trešo grāmatu Kun niekā Hansā. Ingela un Hanss apprecas, kļūst kyyhkyset katosivat (2012 – Kad pazuda par meitas Lindas vecākiem. Bet Alīdes mī- dūjas, 2015; angļu valodā When the Do lestība pret Hansu nezūd arī pēc viņas laulī- ves Disappeared, 2015) – viņa ir iekļuvusi bām ar Martinu Trū. Viņiem piedzimst meita laikraksta The Telegraph vienpadsmit šo- Talvi. Ap šīm personām, viņu izjūtu niansē- gad „noteikti izlasāmo” (must read) au- tu aprakstu un padomjlaika dzīves atainoju- toru sarakstā. Ievērību guvuši arī romā- miem veidojas viens no stāstījuma pavedie- ni Stalinin lehmät (2003 – latviešu tulk. niem, kamēr otrs ir galvenokārt par Zāru no Staļina govis, 2013) un Puhdistus (2008 Vladivostokas, kura 1992. gadā, kā lietū sa – tulk. Attīrīšanās, 2011). mircis vīstoklis ar cilvēka apveidiem, atrasta guļot Alīdes pagalmā. Taču meitenes igauņu Šogad Toronto konferencē (Toronto valodā bija kāds cits tonis, kaut kas vecāks, Conference on Repressions and Human kožu saēsts un sadzeltējis (16. lpp.), konsta- Rights), kas bija veltīta baltiešu depor- tē Alīde. Trešo stāstu veido lietišķi padomju tācijām 1949. gada 25. martā, Oksane- varas stingri slepeni Eks nr. 2 (1946-1951) na, cita vidū, min Somijas „finlandizāci- ziņojumi. jas laiku”: Viss, kam bija kāds sakars ar to, kas īstenībā bija noticis Igaunijā, piede Zāra un Alīde diezgan drīz konstatē savu rēja privāto atmiņu sfērai, nevis kopējai radniecību izvarošanas rezultātā. Alīde, vie- publiskai atmiņai. Tā bija mutvārdu vēs na no sievietēm, kas pabijušas pagastnama ture, par ko runāja tikai ar uzticamiem pagrabā..., tāpat kā citi, gribēja izdzīvot. Arī cilvēkiem. Par to nerakstīja... Par Igau Zāra atkārtoti pastāv uz to, ka aizbēgusi no niju skolā runāja tikai sakarā ar somug sava vīra Pašas, īstenībā brutāla sutenera ru valodām... Tie, kas izteica nepareizus Berlīnē. Seksa tirdzniecībā izmantotām ver- uzskatus riskēja zaudēt iebraukšanas at dzenēm ir maza cerība sagaidīt patvērumu ļauju Padomju Savienībā, kur vēl jopro vai palīdzību. jām dzīvoja mūsu radi... Kopš mans tēvs Arī Hansam, cīnītājam par brīvu Igauniju, ir brauca strādāt Padomju Savienībā un iemesls attīrīties. Viņš mežā pie savas slēp- māte tulkoja dokumentus tirdzniecībai tuves nogalina nesakarīgo Konstantīnu Trū, ar Padomju Savienību, arī darbs bija pa Alīdes vīra Martina brāli, kurš atgriezies at- stāvīgi apdraudēts. Somijā darba iespējas pakaļ Igaunijā no Ņujorkas. Hansam nav lai- iebraucējiem bija ļoti ierobežotas – izņe ka iedziļināties apstākļos. Konstantīns tiek mot tiem, kas iebrauca no Padomju Sa nožņaugts, jo viņš ir redzējis Hansu, kurš ofi- vienības un sadarbojās ar KGB. Baltijas ciāli skaitās miris. Galvenais ir izdzīvot! Bet valstu neatkarības atgūšanai tūdaļ seko- paliek rakstītais vārds, vēstules Konstantīna ja (un joprojām turpinās) dekolonizācijas kabatās, ko Hans noglabā kopā ar savu burt- process, citējot rakstnieci: okupācijas ar nīcu zem slēptuves dēļiem. mijas izvākšanās, privātīpašumu atdoša na neatkarības perioda īpašniekiem, ze Lai arī kā daži vecāki mēģina bērnus audzi- mes reformas... Tika pierakstīti mutvārdu nāt par valstij lojāliem pilsoņiem, tas ne vien- atmiņā uzkrātie stāsti. Deportētos reha mēr izdodas. Piemēram, Martina meita Talvi bilitēja. Vāca grāmatas, lai tauta atgūtu jau kopš pusaudzes gadiem raujas tikai uz atmiņu, ko okupācijas vara bija iznīcinā Rietumiem, apprec ārzemju vīru, dzīvo So- jusi... padomju laika liekvārdību aizstāja mijā un paretam apciemo māti Alīdi Igaunijā. ar vārdiem „okupācija”, „okupācijas ar Līdz ar padomju varas sabrukšanu, mainās mija”, „represijas”, „deportācijas”. arī ikdienas cilvēku attiecības, bet meli tur-
73 pinās. Vai varbūt tās ir tikai sabiedrībā pie- ni cilvēki stājas partijā, cerēdami, ka tas pa- ņemtas pieklājības formas? glābs viņu zemi. Kāds dzejnieks slavina re- žīmu, tai pašā laikā organizēdams pagrīdes Romāna Kad pazuda dūjas darbība risinās darbību. Igaunijā II Pasaules kara gados un arī 20. gs. 60. gados. Grafiskajā iekārtojumā noda- Uz jautājumu intervijā (Toronto), kāpēc kara ļas iezīmētas ar to laiku pastmarkām. Visu beigās cilvēki Igaunijā cerējuši, ka angļi vai padomju laiku uz tām redzami krievu bur- amerikāņi nepieļaus Baltijas valstu otrreizēju ti, pirms tam (1941) – nacistu kāškrusts ar okupēšanu, Sofijas Oksanenas atbilde – pēc uzrakstu ESTLAND/EESTI, bet pēcāk (1943) – I Pasaules kara angļi ir atbalstījuši Igaunijas tikai Hitlera ģīmetne un DEUTSCHES REICH. neatkarības iegūšanu. Oksanena ir ieguvusi plašu ievērību tieši tāpēc, ka tēlu pagātne un Krustojas divi stāsta pavedieni. Viena cen- paražas ir būtiski saistītas ar vācu un krievu trā ir divi brālēni – spēcīgais brīvības cīnī- okupāciju atnestajām ciešanām. tājs, zemnieka dēls Rolands Simsons, un Tar- tu studējušais fiziski vājais Edgars. Abi savā Anita Liepiņa laikā ir bijuši somu armijas treniņos. Juku gados Rolands iegādājas burtnīcu, lai doku- Par Anitu Liepiņu skat. JG282:21. Sakarā ar jau mentētu boļševiku nodarīto postu, bet dara publicētajām [JG267(2011):80-82] Mairas Asares un to uzmanīgi, nelieto cilvēku vārdus. Bezmu- Ainas Siksnas recenzijām par Sofijas Oksanenas romānu gurkaulainais Edgars maina uzvārdus – vācu Attīrīšanās, raksts ievietots saīsināts. laikā Eggert Fürst, bet Edgar Parts padom- ju laikā, kad viņš pūlas atšifrēt Rolanda pie- zīmes savai topošajai grāmatai par nacistu briesmu darbiem, ironiskā kārtā arī par tā- diem, kam pats, kaut arī ne to īstenotājs, bi- jis aculiecinieks. Viņš pauž oficiālo viedokli par igauņu nacionālistiem, kas bijuši tikpat PĒRCIET, ļauni kā nacisti un uz „imperiālistu rietu- miem” aizbēgušie igauņi, visi spiegi un at- ABONĒJIET, riebības plānotāji. Neraugoties uz to, viņš tiek izsūtīts. DĀVINIET, Otrs pavediens ir Edgara laulības ar biklo Ju- dīti, kura drīz vien atskārst, ka vīrs ir homo- ATBALSTIET seksuālis – vārds, kas romānā gan nav ne rei- zi lietots, jo par to nedrīkst runāt. Lasītājs JAUNO GAITU! uzzina, ka Judīte pirms tam piedzīvo mīlestī- bu visā pilnībā ar vācieti Helmutu, SS haupt Jaunā Gaita ir globāls vislatviešu bezpeļņas šturmfīreru, kurš gan neiederas savā stereo- kultūras izdevums. Redaktori un darbinieki tipā, grib tikt laukā no Berlīnes. Ko tu teiktu nesaņem algu, rakstu autori nesaņem par dažām vistām, govi, vienkāršu dzīvi uz honorārus. Arvien meklējam izpalīgus, atbalstu un, galvenais, lasītājus! laukiem, kopā ar tevi? (148), viņš jautā Judī- tei. Bet tādas vietas pasaulē nav. Abonēšanu un ziedošanu varat nokārtot ne tikai ASV/Kanādā šo zemju valūtās. Pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā, Ed- Maksājumus varat kārtot arī pie JG gars atsāk kopdzīvi ar Judīti, kura arvien vai- pārstāvjiem Latvijā, Eirozonā un Austrālijā. rāk sabrūk, kamēr Edgars darbojas „karjeras” labad, raksta un sapņo par savas grāmatas Skat. mugurvāka iekšpusI! panākumiem, bet tos negūst, jo nav kom- partijas biedrs un ir bijušais izsūtītais. Tēli Labvēļu pakāpes: būvē savas dzīves, sagraudami citu dzīves. Bronzas: līdz $99 = €92 Sižetā iepītas daudzas vinjetes, kas rakstu- Sudraba: no $100 līdz $499 ro laiktelpu. Pašnāvība ir kauns un grēks – Zelta: no $500 = €467 tās īstenotājus apglabā ārpus kapsētas bez Labvēļu vārdi publicēti katra JG numura krusta. Lietuvu apbrīno, jo jaunajās rūpnīcās pēdējā lapaspusē. darbā pieņem lietuviešus, no kuriem pat jau-
74 Rīgas tramvaji sveic Raiņa/Aspazijas 150-gadi. Foto: Juris Žagariņš Jaunās Gaitas
Vendīgs auga ozoliņš Vendīgā kalniņā: Vara saknes, zelta zari Sudrabiņa lapiņām. labvēļi LD 34 066, 12 Kopš 2010. g. līdz šim ziedojuši... Zīm. Agnese Matisone Z E L T A (no $500 = €467) Ingrīda Jākobsone Irma Zālīte Amerikas Latviešu apvienība Dzintra Janavs Māra Zandberga Voldemārs un Irēne Aveni Laima Kalniņa Modris un Gita Zandbergi Sigurds Brīvkalns Tija Kārkle Ģirts Zēgners Ingrīda un Nikolajs Bulmaņi Fred A. Keire Aija Zommers Rita Drone Gundars Ķeniņš Kings Gunars Zvejnieks Šellija Ekmane Dace Ķezbers ANONĪMI – 2 Mirdza Krastiņa Andrievs Ezergailis B R O N Z A S (līdz $99 = €92) Rita Gāle Egīls Kronlins Andrejs & Ilona Ķīse Kazimirs Laurs Ivars Antēns Didzis Liepiņš Ieva Lerchs Ritvars Asbergs Guntis Liepiņš Valda Lēvenšteina Adolfs Avens Arturs Neparts Maruta Lietiņa-Ray Vilnis Baumanis Andrejs Ozoliņš Aija Medenis Andrejs Brošs Jānis Peniķis Modris Mednis Jānis Dimants Ilze Plaudis Melburnas Latviešu biedrība Lidija Dombrovska Larsena Andris Priedītis Vija Moore Lauris Eglītis Kristīna Putenis Lalita Muižniece Ligita Evans Māris Roze Sarma Muižniece Liepiņa Edīte Franklin Jautrīte Saliņa Guna Mundheim Dace Frišs Ilgvars Šteins Valters Nollendorfs Marta Grinberga Latviešu kultūras biedrība TILTS Ausma Matcate-Nonācs Ilga Harrington Juris Ubāns Juris un Silvia Orles Silvija Jones Kārlis Vasarājs Juris Petričeks Liena Kaugara Latviešu Rakstnieku apvienība Jānis J. Pirktiņš Ojārs Krātiņš ANONĪMI – 2 Gundars Pļavkalns Tija un Maigonis Krūmiņš Guntis un Māra Plēsumi Indulis Lācis S U D R A B A ($100 - $499) Vilis M. Plinte Jānis Langins Anna un Sandors Abeni Vaiva Puķīte Dagmāra Lejnieks Biruta Abuls Ieva Puris Sarma Muižniece Liepiņa Pēteris Alunāns Ausma Rabe George Liepiņš Andrejs Baidiņš Jānis Rogainis Ieva Liepkaula Nikolajs Balabkins Helmi Rožankovska Modris Morozovs Igors-Ivars Balodis Gerda Roze Ilze Mueller Evarists Bērziņš Astra un Andris Rozes Agate Nesaule Wilma Teness un Uģis Bērziņš Mārtiņš Saulespurēns Baiba Ozola Maija Bišmanis Alfreds R. Semeiks Andris un Māra Padegi Uldis Bluķis Aina Siksna Lilija Pencis Valda Bolis Maija un Juris Šleseri Rita Podnieks Vilma Bolšteins Ojārs un Zinta Sovers Dzidra Purmale Ilze Bregzis Ilona un Raimonds Staprāni Ina Purviņa Jānis Brežinskis Irīna un Dailons Štauvers Vitolds Rācenis Oļģerts Cakars Rasma Stelps-Kiršteins Dzidra Razevska-Upāne Laila un Pāvils Cakuli Zenta Stengels Austra Reine Māra un Ojārs Celles Ruta Straumanis Marga Reinholds Vija Celmiņš Maksims Strunskis Jānis M. Riekstiņš Juris Cilnis Biruta Sūrmane Silvija Rūtenberga Gundega Dāvidsone Miķelis Svilāns Gunta Semba Aina Dravnieks Tupešu Jānis Ilze Šīmane Jānis Eglītis Lauma Upelnieks Katis Olga Taylor Līga Gaide Dagmāra Vallena Linda Treija Ligita Galdiņa Pāvils Vasariņš Leo Trinkuns Lelde Gilman Zigrīda Vidners Aina Urdze Uldis Grava Aivars Vilemsons Eva Vidner Richards Grigors Rasma Vītola Māra Vīksniņa Lolita Gulbis Vilis Vītols Astra Zemzars Vija Ilziņa Maruta Voitkus-Lukins Aija Zichmane
76 Redaktors: Jaunās Gaitas abonĒŠANA: Rolfs Ekmanis Visās valstīs vienādi, atbilstoši 50 Cedar Lane pastāvošajam valūtas kursam: Sedona, AZ 86336-5011 USA [email protected] 1 gadam: USD 39 EUR 36 CAD 52 Palīgredaktores: 2 gadiem: USD 76 EUR 71 CAD 101 Linda Treija [email protected] Čeku sūtiet saimniecei Tijai Kārklei, Sarma Muižniece Liepiņa uz čeka uzrakstiet Jauna Gaita, Inc. [email protected] Ziedojumi no ASV nodokļiem atskaitāmi! Redakcijas kolēģija: Voldemārs Avens, Māris Brancis, Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, MAKSĀJUMUS UN ZIEDOJUMUS Juris Silenieks, Juris Šlesers, Lilita Zaļkalne VARAT ARĪ NOKĀRTOT JG MĀJAS LAPĀ Konsultanti:
PĒRCIET! DĀVINIET! ATBALSTIET! AUSTRĀLIJĀ (maksājumi Austrālijas valūtā) Imants Līcis Atsevišķa JG numura cena: USD 10 = EUR 9 = CAD 13 Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīca „Rīga“ (sākot ar nr. 264) P.O. Box 457 Strathfield, NSW 2135 Rīgā Jāņa Rozes veikalos, NicePlace Mansarda un Tel.: 02 9744 8500; Mob.: 0405 013 575 LOM krietni lētāk. Bibliotēkās – par brīvu! e-pasts:
LITERATURE, LITERARY COMMENTARY Dace Aperāne, an accomplished composer, conductor, and musicologist, describes the We continue our year-long celebration of genesis of the critically acclaimed 24 hour the sesquicentennial jubilee of poets/play- “marathon” of contemporary Latvian mu- wrights Rainis and Aspazija. The frontispiece features Rainis’ 1906 poem “Ezers” (The sic she organized for New York City’s radio Lake). Contemporary poet/translator Le- station WQXR. The program was broadcast ons Briedis follows with an essay on Rainis’ twice last fall. place in the culture of Europe. Pauls Raud- HISTORY AND ACTUALITIES seps, a leading contemporary journalist and commentator, reflects on Rainis’ dream – Independent journalist Sanita Upleja sug- and eventual failure – to become a political gests that historically the foremost Latvian leader in the newborn state of Latvia after writers, e.g., Rainis, Aspazija, Skalbe, had World War I. Poet/artist Sarma Muižniece also been socially/politically responsible in Liepiņa winds up her three-part account of their works. The essayist is critical of those a celebratory gathering in Marfa, a small present day belletrists/artists who argue ex- town in the West Texas desert. clusively for the doctrine of l’art pour l’art or art for art’s sake. The story of “Brunhilda’s Ride to Hell” is rendered from an Old Icelandic epic poem Poet/translator Jānis Elsbergs and political (Edda) into the Latvian language by Uldis commentator Franks Gordons separate- Bērziņš. ly confront language evolution and/or de- generation in their respective comments on The current fragment from Ainārs Zelčs’ present day Latvian language norms. novel of historic fiction Abrene 2002 imag- The current installment of ines industry thriving in the easternmost re- Sandis Laime’s gion of Latvia as if World War II had never treatise on the history of witchcraft in North- happened. eastern Latvia reveals that wolves and thun- der were witches’ agents. Benita Veisberga, a prose stylist and con- In our History section, Ritvars Jansons con- tributor to this magazine since its inception tinues his treatise on the Soviet security ap- 60 years ago, shares intimate observations paratus in Latvia, including its evolution and and reflections on topics ranging from the its role in neutralizing resistance movements trials of housekeeping to the frightening in the 1940’s and 1950’s. world events of the present time. The section “Dažos vārdos” (In a Few Words) Valters Nollendorfs dedicates his poem offers broad perspective on cultural and so- “Solveigai” (For Solveiga) to his academic ciopolitical current events in Latvia, Russia colleague Solveiga Miezīte (1937-2015). and Eastern Europe. Rudīte Mazūre Godfrey, a graphic artist BOOKS REVIEWED and art educator, offers a sample of her po- etry. Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni (Latvia’s Orphans Who Lost Their Homeland), VISUAL ART AND MUSIC a collection of documents edited by histori- Pēteris Korsaks, historian and practioner of an Jānis Riekstiņš (reviewed by Juris Šlesers). the art of photography, gives an illustrated Marianna Auliciema et al. – ed. Dzies account of the life of photographer Eduards ma. Svētki. Dzīve. / Stāsti par latviešu dzies Zariņš (1875-1954). mu svētkiem ārzemēs (Stories about Latvian Song Festivals Abroad) (Juris Šlesers). Our Associate Editor Linda Treija provides an Eva Eglāja-Kristsone. Dzelzsgriezēji: Latvi introduction to the art of Lauris Mīlbrets. jas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti Samples of his paintings are reproduced on (Iron Cutters: Cultural Contacts between So- pages 15, 34, and 45, as well as the cover viet Latvian and Latvian Exile Writers) (Rolfs of this issue. Ekmanis). Anita Liepiņa comments on Laima Martinska describes a Latvian dias- the work of Finnish writer Sofi Oksanen as it pora event – a song and dance festival in pertains to the Baltic experience under the San Jose, California, last fall. Soviets.