288 PAVASARIS 2017 VOL. LXIII ISSUE 288 62. GADAGĀJUMS SPRING 2017 288. NUMURS ‒ PAVASARIS Jaunā Gaita, published since 1955, is a Latvian quarterly devoted to literature, S A T U R S the arts, and the discussion of ideas. 1 Leons Briedis – Gaita Editor-In-Chief: 2 Rolfs Ekmanis (1929-2017) – foto Rolfs Ekmanis [email protected] 3 Rolfs Ekmanis savos vārdos 8 DZEJA – Leons Briedis Associate Editors 12 Artis Dobrovoļskis – Pussešos pie operas Linda Treija [email protected] 13 Vaira Vīķe-Freiberga – Teiksmainā saule Sarma Muižniece Liepiņa 19 Viljams Šekspīrs – Ričards III [email protected] 24 MĀKSLA – Dace Lamberga – Mākslas templis Contributing Editors: 26 ATMIŅAS – Ingvars Leitis un Uldis Briedis – Voldemārs Avens, Māris Brancis, Latviešu kolonistu pēcnācēji Sibīrijā Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, Juris Šlesers, Lilita Zaļkalne 31 Uldis Briedis – Kolonistu pēcnācēji – foto 32 Laris Saliņš – Elles Ķēķa bērni Technical Editor: 37 Agate Nesaule – Klasiska izglītība Juris Žagariņš Phone: 413-732-3803 43 Vladislavs Niteckis – Baltijas Universitāte II [email protected] 45 VĒSTURE – Madara Eversone – LPSR Rakstnieku savienība III Business Manager: 51 Sanita Upleja – Mezglu punkti Tija Kārkle 616 Wiggins Road 52 Anne Applebauma – Vai Amerika līdere? St. Paul, MN 55119, USA 54 DAŽOS VĀRDOS – (re)(vg)(mb)(fg)(lt)(va) [email protected] 63 NO LASĪTĀJU VĒSTULĒM JG home page and archive: GRĀMATAS – 65 Franks Gordons – Raugoties uz Krieviju Subscription rates: 66 Uldis Bērziņš – Latvijas lasītājiem 1 year: USD 39 EUR 34 CAD 50 69 Juris Šlesers – Journal of Baltic Studies 2 years: USD 76 EUR 67 CAD 98 71 Andrejs Jansons – No viena grāvja otrā Single 72 Osvalds Rožkalns – Ģitārists – glezna issues: USD 10 EUR 9 CAD 13 73 Voldemārs Avens – Latviešu Pikaso Published by Jauna Gaita, Inc. 75 Osvalds Rožkalns – Pie molberta – glezna 121 Harvard Street Springfield, MA 01109-3821 76 LABVĒĻI

Contributions are tax-deductible in the USA. JG pateicas par PBLA KF un labvēļu atbalstu.

Printed by SIA Drukātava, Rīga, Latvia and by TigerPress, East Longmeadow, MA, USA Uz vāka Valtera Lāča foto fragments ISSN 0448-9179 Kāpnes Latvijas Nacionālā Mākslas muzejā Leons Briedis

GAITA Rolfa Ekmaņa piemiņai

Es ticu gaitai, kura tikai gaitā vispilnīgāk, visīstāk sevi jūt. Viens no tiem daudziem nezināmo skaitā es gribētu līdz mūža galam būt un nebeidzami iet: iet caur šo dzīvi un cauri savai paša nāvei iet. Tik brīvi mani pleci beidzot ir – tik brīvi, un tā kā divi ābeļzari zied, pat augļos neriesušies, noguruši, bet laimīgi, cik laimīgi vien būt spēj tie, kas nemanāmi un tik klusi iet savu gaitu gaitā tai, ko jūt kā vienīgo un nebeidzamo mūžam, kas pati sevi nenodod nemūžam. Rolfs Ekmanis (1929.10.II - 2017.12.I) Foto: Gunārs Janaitis vai grāmatās, pierāda, ka padomju režīmam Rolfs Ekmanis nepavisam nav izdevies radīt „homo sovieti- (1929-2017) cus” okupētajā dzimtenē. Rolfs Ekmanis. „Jaunā inteliģence nepadodas”. Jaunā SAVOS vārdos Gaita 16: 159-160, 1958.

Esmu rīdzinieks. Mani senči pa tēva līniju * * * bija melderi – Leišmalē, Vilces pagastā no barona iepirka Vilces dzirnavas. Vectēvus Iznācis tā, ka darba vietas ASV bijušas samē- nekad neesmu redzējis – vienu pilsoņkara rā tālu no latviešu „pagastiem”. Tā nu, vis- laikā Jelgavas cietumā nošāva sarkanie, otrs maz attiecībā uz trimdas sabiedrību, gribot mira, pirms piedzimu. Pagājušā gadsimta negribot bija jākļūst par „saulaino savrupgā- 20. gadu otrā pusē tēvs un māte – lietuvie- jēju”, bet tas nebūt nenozīmē, ka esmu bi- te no Kauņas, tolaik atbraukusi uz Rīgu līdzi jis totāli atrāvies no latviešu sabiedrības vir- savam brālim, kurš strādāja Lietuvas vēstnie- puļiem. 80. gados Rietummičiganas Univer- cībā – ieskatījās viens otrā. Pārdaugavā ap- sitātē Kalamazū (Kalamazoo) pilsētiņā divas meklēju pirmskolu un 4. pamatskolu (Lavī- vasaras lasīju latviešu literatūras kursus, vie- zes ielā 2a), ko ar stingru roku vadīja Pēte- nu vasaru lasīju par mūsu rakstniecību Rie- ris Breikšs, Latvijas Brīvības cīņu virsnieks un tumkrasta vasaras vidusskolas Kursa audzi- vairāku grāmatu autors. Āgenskalna Latvie- nātājiem, ne reizi vien esmu piedalījies ar re- šu biedrības skolai dāvinātajā (1939) karogā ferātiem latviešu trimdinieku saietos – ASV, bija likti dzejnieka un arī Brīvības cīņu dalīb- Zviedrijā, Vācijā, Šveicē. Un daudzos vienkār- nieka, vairāku dzejoļu krājumu autora, pulk- ši tāpat, bez „uzstāšanās”, kas visnotaļ bija veža un valsts prezidenta pils komandanta daudz patīkamāk. Savā laikā biju Arizonas Raimonda Bebra vārdi: Slēgsim sirdis saules Latviešu kopas līdzdibinātājs, izveidoju arī lokā/ Lieli augsim Latvijai. Šo mudi, liekas, latviešu grāmatu pārrunu vakarus. esmu ņēmis vērā zemapziņā. Birutas Abulas intervija „Kas tas tāds – Rolfs Ekmanis?” Biruta Abula. „Kas tas tāds – Rolfs Ekmanis?” Intervija op. cit. ar Rolfu Ekmani. 2004. . Biruta Abula (galv. red.). Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs, 1945-1950: Augsburgas * * * Ausekļa ģimnāzijas audzēkņu atmiņu un rakstu krājums. Kalamazū, Mičiganā, ASV: Auseklieši, 2004. Vairāk vai mazāk sistemātiskā iedziļināšanās dažādos slāvu, skandināvu, anglosakšu un * * * latīņamerikāņu tautu rakstniecības periodos un folklorā man, piemēram, mācīja arī to, Lai gan sociālistiskā reālisma monopolu cik neizsakāmi vērtīga ir mūsu pašu daiļrade. Kremlis pašreiz atkal bazūnē kā vienu vie- Rolfs Ekmanis. Inguna Daukste-Silasproģe. „Esmu pret nīgo pieļaujamo radošo māksliniecisko me- jebkāda veida diktatūru (Rolfam Ekmanim aizejot)”. Laiks todi, un pēc-Staļina laiku „atkusnis” ir atkal (5796) 2017.21-27.I gandrīz sasalis, jāšaubās, vai komunistu hie- rarchija spēs vairs ieviest totālu padevību kā * * * kultūras, tā arī citās padomju dzīves sfērās. Atkārtotie saucieni un mudinājumi ievērot Publicējis esmu samērā daudz, visvairāk par lielāku ideoloģisko disciplīnu un būt lojāliem iezīmēm latviešu rakstniecībā, bet ne tikai. pret marksismu-ļeņinismu ir lieks padomju Radio laikā Minhenē bieži laidu ēterā gaba- režīma vājuma pierādījums. Jākonstatē, ka lus, kam bija sakars ar nacionalitāšu jeb tau- okupētās Latvijas literāti, to skaitā daudzi tību jautājumu Padomju Savienībā. Daudzi agrākie komunisti, bet jo sevišķi jaunie au- no tekstiem tika ievietoti laikrakstos Latvija tori, tāpat kā rakstnieki un pedagogi Polijā, (vēlāk Brīvā Latvija), Brīvība un Laiks, bet lite- nekavējoties izbēgtu no komunistu ideoloģi- rāri ievirzītie ‒ trimdas žurnālos, to vidū Ceļa jas absurdās loģikas, ja vien rastos iespēja. Zīmēs, Jaunajā Gaitā, Raiņa un Aspazijas Ga- Katrā ziņā, pat daļa to viņu darbu, kurus ie- dagrāmatā, Latvijā Šodien u.c. Esmu daudz spiež valsts kontrolētajā periodiskā literatūrā publicējies profesionālos un literāros

3 angļvalodīgos un vācvalodīgos izdevumos. Nodaļas ievietotas vairākās grāmatās, raks- tu krājumos. Vācijā Institutum Balticum savā gadskārtējā izdevumā Acta Baltica publicē- ja četras monogrāfijas, iespieda arī atsevišķi. 1978. gadā iznāca vairāk nekā 500 lappušu bieza grāmata par mūsu literatūru padomju varas gados ‒ Latvian Literature Under the Soviets, 1940-1975. Nesen nejauši uzdūros kādam bez manas ziņas spāņu valodā pār- tulkotam darbam, ko biju uzrakstījis kaut kad 70. gados. 80. gadu vidū Romualdas Mi- siunas aicināja stāties Baltic Forum redakci- jas rindās. Šis latviešiem mazpazīstamais iz- devums tika laists klajā ne tikai angļu, bet arī visās trijās baltiešu valodās un arī spāniski. No 1980. līdz 1991. gadam ņēmos ar gads- kārtējo izdevumu Latvija Šodien, „atmasko- dams” sevi kā redaktoru tikai pēdējos četros gados. Tāpat kā Zviedrijas Brīvība, atsevišķi šeit ievietotie materiāli bija no Latvijas izkļu- vuši slepeni. Mazā kabatas formāta grāma- tiņā mīkstos, brūnos, neuzkrītošos ietinamā papīra vākos 1981. gadā iznāca Aleksandra Čaka Mūžības skartie ievešanai Latvijā ‒ ar manu vairāk nekā 30 lappušu garu apska- tu par mūsu dzejnieku. Māris Čaklais zināja stāstīt, ka ilgu laiku to turējis uz sava dar- ba galda Literatūras un Mākslas redakcijā.

Birutas Abulas intervija „Kas tas tāds – Rolfs Ekmanis?” Māra Zālīte (red.). Karogs rokrakstos. Rīga: Izdevniecība op. cit. „Karogs”, 1992:40

Rolfs Ekmanis Milvokos (Milwaukee, Wisconsin) 1950. gadā

4 Rolfs Ekmanis ar draugu mākslinieku Vitautu (Vito) Sīmani (1928-2003)

Rolfa Ekmaņa darbs latviešu kultūras laukā ir ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. 1999. augsti novērtēts. [...] 1996. g. Ņujorkā viņam gadā par nopelniem Latvijas labā iecelts par piešķirta Raistera fonda balva par darbošanos Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku un apbalvots ar tautas labā trejādos virzienos: par Rietumu Latvijas valsts aizsardzības fonda Lāčplēsis goda pasaules iepazīstināšanu ar latviešu dzīvi zīmi par pašaizliedzību 1991. gada barikāžu padomju okupācijas laikā; par trimdas saimes dienās, patiesas informācijas sniegšanā Latvijas informēšanu attiecībā uz latviešu literatūru un tautai un pasaulei, īstenojot Latvijas neatkarības virzībām Latvijā, par padomju laikā Latvijā grūti idejas. iegūstamo ziņu piegādi tautai ar radio raidījumu palīdzību. 1998. g. ievēlēts par Latvijas Zinātņu Birutas Abulas pizīme pie intervijas „Kas tas tāds – Rolfs akadēmijas ārzemju locekli, un kopš 2002. gada Ekmanis?” op. cit.

Rietummičiganas Universitātes Studiju programmas mācībspēki un studenti 1982. g. vasarā. 1. rindā no kreisās: Māra Sīmane, Edīte Franklina, Baiba Bacha, Anita Rēpiņa, France Kosaka, Vita Tērauda, Ilze Abena, Dr. Lalita Muižniece, Sibilla Savidža (Savage). 2. rindā: Valodu un lingvistikas fakultātes dekāns Dr. Roberts Palmatīrs (Palmatier), Aiva Vintere, Maruta leviņa, Dr. Uldis Ģērmanis, Pēteris Austriņš, Aleksandra Geriņa, Alfons Šints, Dr. Jāzeps Lelis, Continuing Education palīgdekāns Džefs Smits, Dr. Rolfs Ekmanis, Dr. Valdis Muižnieks. 3. rindā: Dzidra Rodiņa, Andris Kēse, Anita Bodefelde, Ēriks Liepa, Luanna Horsena, Gundars Elksnis, Daina Ūle, Ivars Spalis, Renāte Siliņa, Pauls Raudseps Foto: Velta Namatēva

5 brukšanai 1991. gada augustā un vēl kādus gadus pēc tam − labu liecību dod arī Rietum- valstu starptautiskie radioraidījumi, t.i., rai- dījumi, kuru mērķauditorija atrodas aiz tās valsts robežām, no kurienes šie raidījumi nāk. Par ēterī izgājušā vārda milzum lielo nozīmi sarakstīts krietns skaits dažāda biezuma fo- liantu. Par to izteikušās arī daudzas svarīgas personības. Bet par to, ka arī latviskais vārds spēlē ievērojamu lomu starptautiskajos rai- dījumos turpat 50 gadus, labi ja paretam var atrast kādu rindkopu trimdas „rakstos un sē- rijās”, visvairāk par Amerikas Balsi, maz par Radio Brīvā Eiropa. Vēl bālāk atspoguļota Ra- dio Vatikāns un Radio Sweden darbība, bet var droši pieņemt, ka mūsdienās caurmēra cilvēkam nav absolūti nekāda priekšstata par Radio Brīvība (1975-1984) un Madrides Brī- vās Latviešu Balss (1955-1965; 1969-1972) raidījumiem, par Brīvo Latviešu Balsi Frank- furtē (1966-1971). Pēdējo neatrast arī 2002. gada beigās iznākušajā jaunās Latvijas Encik- lopēdijas ļoti iespaidīgajā 1. sējumā (A ‒ Cē- sis). Visu šo „balsu” galvenais uzdevums ir izplatīt Varšavas Līguma valstīs tur nepieeja- mu informāciju, tādējādi drupinot totalitā- risma mūri, cenšoties izraisīt iekšējo eroziju. Piedevām starptautisko raidījumu veidotāji Radio Brīvā Eiropa Latviešu redakcijas vadītājs Rolfs Ekmanis (Māris Rauda) ap 1990. gadu latviešu valodā lielākoties ar lielu pašaizlie- dzību cenšas stiprināt mūsu tautas nacionā- lo stāju un gara kultūru, celt tās pašapziņu PSRS tautu cietumā. Latviešu redakciju dar- Rolfs Ekmanis bība gan Eiropā, gan arī ASV nenoliedzami ir kļuvusi par svarīgu mūsu pagātnes posmu, par saistošu mūsu nesenās vēstures daļu, lie- STARPTAUTISKIE lā mērā arī kultūras vēstures. RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. JG262 (2010) izvilkums: OTRĀ PUSĒ BRĪVĪBAS KAMPAŅA Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, Amerikāņu iepazīstināšanai ar RFE [Radio 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261, 262 Free Europe / Radio Brīvā Eiropa] mērķi iz- (2010), 266 (2011), 268, 269 (2012)), 271(2012), 273, vērst iespējami plašu raidstaciju tīklu „patie- 274(2013), 275(2014), 276(2014) sības vēstīšanai” 1950. gadā nodibina orga- nizāciju Crusade for Freedom (Kampaņa par brīvību). Tās simbols – Brīvības zvans ar mie- JG235 (2003) izvilkums: ru simbolizējošu lauru vainagu augšdaļā un Putni mirst un dzejnieki, savukārt raksta Viz- brīvības lāpām piecu cilvēces rasu reprezen- ma Belševica, Bet ne cirvja asmens / Nevar tējošu attēlu rokās. Uz zvana iegravēti Abra- izcirst vārdu, kas pirms nāves pasacīts. / Vār- hama Linkolna vārdi: That this world under du, ja tas izlējies, neviens vairs nevar sasmelt. God shall have a new birth of freedom (Šai Par vārda lielo spēku − īpaši laika posmā no Dieva valstībai būs pieredzēt brīvības at- II Pasaules kaŗa līdz Maskavas impērijas sa- dzimšanu). Desmit tonnu smago zvanu no

6 angļu kausētavas Gillett & Johnston vispirms tot vārdkopu: Kā dzejnieks Rainis teicis – un nogādā uz Ņujorku, kur tam Manhetenā tad citējis rindas no Friča Bārdas vai Jāņa Po- (Manhatten) ar lielu pompu sarīko parādi. ruka... Pēc tam zvans apceļo 21 ASV pilsētu, kuru Toties laba sadarbība bijusi ar latgaliešiem, iemītniekus – tāpat kā ņujorkiešus – mudi- kuri latgaļu programmai Minhenē paši sarū- na parakstīt Brīvības ruļļus (Freedom Scrolls) pējuši virkni uzcītīgu līdzstrādnieku ASV (Ta- un, protams, galvenais, ziedot dolārus Brī- deušs Puisāns, Zinta Zalāne, Latgalīte, Davis vās Eiropas raidstacijai. Nekādas pasakainas / M.Auleja, Ontons Zvīdris / Jōņs Trūps u.c.). bagātības tur nesanāk – 16 miljoni amerikā- Anekdotiska ir latgaļu nelielas grupiņas paš­ ņu ziedo pa lielākai daļai sīknaudu – kopā $1 ieceltu „pārstāvju” došanās vairākkārt jau 317 000. Pastāvīgo mājvietu zvans atrod Rie- pirms raidījumu uzsākšanas (it kā Bonifācija tumberlīnes amerikāņu sektorā Rātsnama Briškas vadībā) pie RFE/RL programmu cen- laukumā, kur atklāšanas ceremonijā pieda- tra vadības Ņujorkā, pieprasot visu paredzē- lās vairāk nekā 400 000 berlīniešu, ieskaitot to latviešu programmu pārvērst par latgalie- 100 000 no krievu okupācijas sektora. ASV šu programmu, jo literārā valodā raidījumus bruņoto spēku virspavēlnieks Eiropā (1947- Latvijā neviens neklausīsies, vairāk par pusi 1949) ģenerālis Kleijs (1897-1978), kam ber- iedzīvotāju tur tagad esot latgalieši, un lat- līnieši sakarā ar padomju blokādes (1948.25. galiešiem vienīgiem tur tagad dzimstot bērni, VI-1949.12.V) pārvarēšanu, nogādājot pilsē- tāpēc esot jāraida latgaliski... tā ar lidmašīnām 1,5 milj. tonnu dažādu kra- vu, piešķir sirsnīgo iesauku Pater urbis (Pilsē- tas tēvs), pēc savas uzrunas iedarbina zvana skaņas. Austrumvācijas Komunistiskās Par- tijas (turpmāk KP) politbiroja loceklis Hanss Jendreckis (Jendretsky) uz šo notikumu re- aģē ar draudiem: Šī Nāves zvana virve kļūs par karātavu virvi zvana zvanītājiem.

JG275 (2014) izvilkums: Ar Valdemāru Kreicbergu (1912-1995) iznā- kusi sava veida „apļa kompozīcija” – 1975. gadā, būdams latviešu raidījumu aizsācējs Minhenē, viņš oficiāli apstiprina darbā Dag- māru Vallenu, bet, atgriežoties ASV (1979), Rolfs 1960. gadā Foto no JG ahīva kļūst par viņas līdzstrādnieku, svarīgos gadī- jumos uzrunājot tautu no Ņujorkas. Ne pā- JG273 (2013) Biografiska piezīme: rāk bieži par tautiešu dzīvi Dienvidamerikā raidmateriālus sagatavo Jēkabs Mekšs no Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība pierakstu autors Brazīlijas, Visvaldis Gusts no Argentīnas, Vi- Dr. Rolfs Ekmanis, paralēli darbam Arizonas Valsts universitātē, ASV, kļūst par RFE/RL jeb RBE/RB ārštata lis Vītols no Venecuēlas. darbinieku (segvārds Māris Rauda) jau latviešu raidījumu pašā sākumā 1975. gada vasarā, visvairāk komentējot Ar mācītāju devumu svētdienas program- iezīmes Latvijas kultūras dzīvē, arī t.s. nacionālo mai negājis viegli – nopūšas Dagmāra. Ka- jautājumu Padomju Savienībā. No 1986. gada [neilgi pēc mēr dažiem mācītājiem bijusi pārāk vāja Černobiļas katastrofas un pirms Šatakvas (Chautauqua) balss, ko skaņu inženieri neesot spējuši uzla- konferences Jūrmalā] strādā pilnu laiku RFE/RL centrā Bavārijas metropolē Minhenē, sākumā par vecāko bot, piemēram, vienmēr pusbalsī runājošam redaktoru un vadītāja palīgu, kopš 1990. gada – par RBE arhibīskapam Arnoldam Lūsim (1908-1993), latviešu redakcijas vadītāju. 1993. gada augustā, lai lielākoties savu līdzdarbību dažādu iemeslu nezaudētu darba stabilitāti, atgriežas zinātniski pētnieciskā dēļ viņi esot vienkārši pārtraukuši (Visvaldis un pedagoģiskā darbā Arizonas Valsts universitātē, kur lasa lekcijas līdz pat 2010. gada rudens semestrim. Klīve, Ēriks Jēkabsons, Uldis Cepure, Andris Grots u.c.). Visilgāk noturējies tēvišķīgā tonī runājošais prāvests Roberts Āboliņš, kurš gan vietā, bet visvairāk nevietā mēdzis lie- Sarmas Muižnieces Liepiņas sakārtojums

7 Leons Briedis

podnieka ripa šo pasauli pataisījis kāds dievs kurš apsēdies pie podnieka ripas pasmēla ūdeni un dūņas un grieza ripu savās domās tikām kamēr uzausa gaisma un viņš iztēlojās Sievieti Sieviete līdzinājās māla krūzei kad viņš to pacēla un pielika pie mutes padzerties apreiba māla krūze izkritusi no viņa rokām sašķīda tūkstoš lauskās un uz katras no tām iemirdzējās pa pasaulei

šalkoņa dievi kādreiz bija koki viņus nekur neredz bet viņi joprojām šalc

dzimtenes vārds dzimtene vēl nav redzama bet tās tuvums jau nojaušams aizvien biežāk virs viļņiem iznirst kaiju bari un atvējojas priežu silu saldi rūgtais smārds jūrā neviena zemē nejūties vairs tik vientuļš drīz parādīsies krasts un tavas dzīves pārejošā mūžība izmetīs enkuru kam iesakņoties laicīgā līcī un tu nosauksi savu dzimteni pirmās tev pretī nākošās sievietes vārdā kurai pa priekšu jau skrien jūsu abu vēl nedzimušais bērns

8 dvēseles ar ko tiek sacerēti dzejoļi? neredzamā puse ar dvēseles neredzamo pusi varbūt tāpēc mēs tos nekad pa īstam nesaskatām dzirdam gaismu ko var vienīgi sajust spēles pie ūdeņiem puika sēž upes krastā un met pa viļņiem akmentiņus viens div trīs drīz tie cits pēc cita palēkdamies pagaist straumes plūdumā atstājot aiz sevis tikko jaušamu ņirbu četri pieci seši sveši aiz līkuma paveras lauki kalni un meži ciemi un pilsētas septiņi astoņi deviņi desmit dvesmi kādu plašu un varenu jūras dvesmi sajutusi nodreb puikas sirds ar kuru rokā viņš palicis viens svārstās: mest vai nemest virs zemes uznākusi laistās apaļa nulle

kailumi manas sirds slēdzene sadilusi sarūsējusi tavas līdzcietīgās nopūtas atslēga kas pūlējusies to apgriezt salūzusi iestrēgusi manā sirdī kā skabarga izvelkama garum jo gara un smalka vienmuļi un nebeidzami rasinošā rudens lietus pavedienā ko stūrainiem pirkstiem ievērt dilstoša mēness acī un sadiegt kopā divus likteņus kas atiruši viens no otra zvārstās vējā kā loga aizvirtņi salst manam kailajam liktenim salst tāpēc apsedzos ar tava likteņa kailumu

9 triptihs

I aplenkums katrs mūris katrs cīnītājs katrs vadonis savā vietā pat katra tirgus sieva un palaistuve pat katrs dienderis un plencis savā vietā katrs svētais katrs gaišreģis katrs varonis savā vietā pat katrs gļēvulis pat katrs nodevējs savā vietā katrs sirmgalvis katra sieviete katrs zīdainis savā vietā pat katrs mirušais un katrs nepiedzimušais savā vietā vienīgi debesis atstātas vaļā un pa tām ienāk naidnieka karapulks

II cīnītājs mans zirgs nokauts taču palicis vesels ganāmpulks

mans zobens salūzis taču palicis vesels dzelžu kalns

mans vairogs izkritis no rokas taču palicis vesels mežs

mana zirga pieši vairs nešķind taču palikusi vesela zvannīca

mana kauja pazaudēta taču palikusi vesela cerība

mana sirds noasiņojusi taču palikusi vesela tēvzeme

10 III baltais mutautiņš tik daudz sviedru un asaru noslaucīts tik daudz sirdsēdu tik daudz sāpju ciešanu un vaimanu tik daudz posta un likstu tik daudz asiņu un pārestības tik daudz izmisuma neziņas un bezcerības tik daudz nāves tik daudz cerību gribu pamāt ar to savai iemīļotajai vējš to izrauj man no rokām un paceļ augstu pāri pilsētai mūžīgās nepadošanās melno karogu kurā plīv mana baltā mutautiņa karā kautā dvēselīte miglotā rītiņā

Dievs Vienacis šajā saulē man piesities Dievs Vienacis Jurim Kronbergam Viņš mani redz tikai smejamies līksmojam dziedam

gavilējam

pārtikušu veselu un laimīgu

vienīgi tad kad Viņš sapņaini piever savu vienīgo aci Viņš iekliedzas

un atdara vaļā abas savas acis

asara eņģelis slido pa savu asaru paradīzē ziema

Dzejnieks, dramaturgs, esejists, literatūrkritiķis, atdzejotājs Leons Briedis saņēmis Mūža balvu (2015) latviešu literatūrā.

11 Artis Dobrovoļskis zīstas, ka visa šī dzīvošanas padarīšana esot pieriebusies. PUSSEŠOS PIE Es sāku dīdīties krēslā, paberzēju pieri un sa- jūtos kā glābējs. Viņa naivi te meklējot kādu, OPERAS ar ko kopā sevi piebeigt. Japānā tas esot po- pulāri, svešinieki sarakstās internetā, satie- Pēc trīsdesmit ir grūtāk. Atceros, kad man kas un kopā pārrijas tabletes, nosmacējas ar bija divdesmit pieci, varēju kādām divdesmit gāzi vai nolec no augstumiem. Tā esot vieg- meičām aizsūtīt prastu jautājumu, piemē- lāk. Arī pie mums tādi gadījumi bijuši. ram, čau, kāds ir tavs mīļākais gadalaiks, un lielākā daļa man kaut ko atbildētu. Vēlāk da- Tikai tad es aizdomājos, vai Bebrītis maz ir žas piekristu randiņam. Tagad rūpīgi izpē- īsts. Vai tas nav prasts viltus profils vai kāds tu profilu, saceru katrai individuālu vēstuli, skarbs sociālais eksperiments. Tomēr man cenšos būt oriģināls, asprātīgs, ja iespējams atliek tikai vēlreiz paskatīties uz foto, un gri- – flirtēt, taču man nav atbildējušas jau div- bas turpināt sarunu. Vēl trakāk, ilgāk ieska- padsmit pēc kārtas. Ik pa laikam kāda apska- toties šajā tīrajā, bālajā sejā, man krūtīs kaut tās manu profilu vai pat virtuāli piemiedz ar kas viegli sakustas. aci – parasti viņa ir no laukiem, ar bērniem un lieko svaru. Nolemju izdzēsties. Tas nav Pastāstu, kā pirms pāris mēnešiem dusmās neatgriezeniski, bet tāpat pēdējo reizi pārlū- biju triecis kāju un roku pret krēslu, tad sā- koju aktīvās anketas. pēs nokritis uz grīdas un beidzot spējis iz- raudāties. Kā kliboju, pirksti bija sapampuši Bebrītis. 102 gadus veca, arī svars un au- un zili. Kā pēc pāris dienām darbā bez šau- gums apzināti norādīti neprecīzi. Bildes tā- bīšanās iesniedzu atlūgumu un kopš tā laika das kā depresīvas, bet ar noskaņu. Pie ap- esmu juties tikai labāk. Šī epizode viņu uzru- raksta teksts: „I wonder what ants do on rainy days?“ Intereses un vaļasprieki nav at- nā. Esot pazīstams atvieglojums, ko sniedz zīmēti, iepazīšanas mērķis arī ne. Mākslinie- sevis kropļošana, viņas apakšdelmus klājot ces tips. Tieva, pat kaulaina, neķemmēti pus- daudzas grieztas rētiņas. gari pelēki mati, skatās objektīvā, nesmaida, Meitene atsakās atklāt, kāpēc vēlas šķirties šķiet, kautrējas, smēķē. Kaut kas starp skais- no dzīves. Mani centieni viņu atrunāt izklau- tuli un vienkāršu meiteni. sās banāli. Saruna sāk izsīkt. Tad es sameloju, Labi. Varbūt ir tāda lieta kā zaudētāja veik- ka varbūt varu palīdzēt. Negaidīti viņa pie- sme. Vēl pēdējo reizi jāuzraksta. Nekas ne- krīt satikties – otrdien pussešos pie Operas. nāk prātā, tāpēc aizsūtu frāzi, kura kādreiz Tikšanās dienā mani pārņem satraukums. Iz- labi strādāja, – kāds vīns tev garšo, un kādas eju pastaigā, bet tas nelīdz. Ieeju dušā, no- grāmatas tu lasi. Kad ekrānā iedegas sarka- skujos, uzvelku labāko, kas ir. Satikšanās vie- nais vēstules indikators, es to nevaru neuz- tā esmu par agru, gaidu. Noteiktais laiks pa- tvert zīmīgi. Biju jau atmetis cerības, bet nu iet, domāju, viņa neatnāks. – varbūt tieši šī būs mana īstā? Kāpēc man to vajag zināt, viņa atjautā, un Pie puķu dobēm apstājas meitene. Mugu- mums izveidojas saruna. Jā, esot mācījusies rā balta, jēra kažokam līdzīga jaka, pleci ne- Mākslas akadēmijā, ikdienā elpojot krāsu iz- daudz salīkuši, rokās liela, spilgti oranža au- garojumus, tā ir kā lēna pašnāvība. Flirtēša- duma soma, kājās īsi šortiņi un zeķbikses ar na un jokošana man nevedas. Viņa atbild ti- rakstiem. Nedroši pamāju ar roku, pieceļos kai uz tiem jautājumiem, kuriem vēlas. Patī- no soliņa un mēģinu smaidīt. Esmu nolēmis kot noslēpumi. Man izdodas uzturēt sarunu viņu apskaut, tas sanāk neveikli, tomēr vēl par filmām, mūziku un to, vai dzīvei ir jēga. labu laiku jūtu vieglu vaiga pieskārienu sa- vam plecam. Viņai ir maza balss. Nodrāztā frāze „varbūt turpinām šo saru- nu klātienē“ šoreiz neder. Tāpēc, lai tuvinā- Ieejam dziļāk parkā, apsēžamies uz soliņa tu randiņu, mēģinu noskaidrot, ko viņa šeit netālu no strūklakas. Pēc mirkļa apmainā- meklē. Pretjautājums, vai tiešām vēlos to zi- mies vietām, jo viņa grib sēdēt saulē. Ne- nāt. Kad neatlaižos, painteresējas, vai var iebilstu. Kosmētiku nelieto, bet tās nepie- man uzticēties. Brīdi vilcinājusies, viņa at- trūkst. Labo ausi rotā iegarens auskars.

12 Mani vienmēr mulsina vienkāršais jautājums, Vaira Vīķe-Freiberga kā iet, jo, atbildot uz to, sāku izvērtēt visu savu dzīvi un nevaru izlemt, ko teikt. TEIKSMAINĀ SAULE Viņa pārliek kājas otrpus solam un apsēžas ačgārni. Neviļus atceros kādu meitenei, kurā UN SAULES MĪTS pirms daudziem gadiem biju iemīlējies. Cilvēciskotā, teiksmainā Saule, kas attēlo- Noslēpumainība turpinās, tāpēc esmu at- ta aptuveni pusotrā tūkstotī no pāri par 4 klāts vienpusēji. Vienmēr biju domājis, ka 000 saules dziesmu, nebūt nav viengaba- dzīvei ir jābūt kaut kam īpašam un man jā- laina, bet gan bagātīgi dažādota atšķirīgos paveic kaut kas nozīmīgs. Tagad mana dzīve ir izvērtusies par nomācošu, haotisku noti- tēlos un priekšstatos. Daudzās dziesmās ie- kumu virkni, un man bail, ka tas nekad ne- spējams saskatīt Saules tēlu kā poētisku per- mainīsies. Piešķiebis galvu, mans klausītājs it sonifikāciju, kā dzejas gleznā aprakstītu da- kā vērtē, vai var man uzticēties. bas parādību. Šajā ziņā Saules dziesmas ne- atšķiras no dziesmām par daudziem citiem Īsti nezinu, kā turpināt šo tikšanos, kas ir jau priekšstatiem, jo tautas dzejā, pat vairāk uz robežas starp darba interviju un randiņu. nekā mākslas dzejā, personifikācija ir plaši Jautāju: „Neesi izsalkusi?“ lietots dzejas paņēmiens. Turpretim daudzās Nopērku mums kebabus un dzērienus. Mei- citās dziesmās Saule vai Saules meitas vairāk tene ēd sīkiem kumosiņiem. Vaicāju, kāpēc līdzinās mitoloģiskiem tēliem un darbojas pieklususi, atsaka, ka gribot izbaudīt maltīti. kā mītisku norišu galvenās varones, kaut arī Notecinos ar mērci un taisnojos, ka ar mani būtu drīzāk epizodiskos, nevis izvērstos vēs- tā vienmēr gadās. Pēc brīža atvainojusies tījumos iesaistītas. Vēl citās dziesmās Sau- viņa aiziet uz tualeti. le tiek piesaukta vienā līmenī ar Dievu, Lai- mu, Māru vai Pērkonu, kas vedina vaicāt – Pusapēstais kebabs kalst uz paplātes. Pagā- vai Saule senajiem latviešiem ir bijusi tiem jis pārāk daudz laika. Prātu satrauc muļķīga pielīdzināma dievība, pielūgta un godināta doma, ja nu tas noticis tepat, kebabnīcas tu- īpašā kultā, ar attiecīgiem upuriem un rituā- aletē. Varbūt tieši šobrīd, ieslīgstot bezsama- liem? Par to pieejamas tikai netiešas liecības, ņā, baltas putas plūst pār viņas plānajām lū- pām, bet es vēl varu glābt meiteni. Lai arī tostarp svētvakara svinēšana kā kulta izdarī- jaunkundze neatstāj sevi nāvei nolēmuša cil- ba, kas latviešiem bija saglabājusies līdz pat vēka iespaidu, steidzīgi dodos uz tualetēm. neseniem laikiem, Jāņu – vasaras saulgriežu rituālu ciešā saistība ar auglības kultiem, tā- Vīriešu tualete ir tukša, bet sieviešu aizņem- pat daudzās dziesmās atspoguļotās Saules ta. Pieklauvēju pie durvīm, sveša balss atrūc funkcijas (piemēram, mātišķa gādība), kuras – aizņemts. Sagaidu, līdz kāda pusmūža sie- pilnībā atbilst tādām, kas parasti ir raksturī- viete iznāk un velta man aizdomīgu skatienu. gas dievietēm. Beidzot – ir arī dziesmas, ku- Bebrītis ir prom. rās samanāma izpratne par Sauli kā perso- Iepazīšanās portālā mani gaida vēstule. Pa- nīgi pārdzīvotu, pārdabīgu klātbūtni, tātad teicas par kebabu un atvainojas, ka aizgājusi par Sauli kā numinozu parādību – vienlaikus neatvadoties. Es neesot bijis godīgs un neva- pievilcīgu un bijību raisošu spēku. rēšot palīdzēt. Raksta, ka es esmu jauks, bet Mēģinot atšifrēt teiksmainās Saules tēla da- viņai jau ir draugs un viņa nemeklē neko ro- žādās iespējamās šķautnes, neizbēgami ir jā- mantisku. Man esot jāatrod drosme izvēlē- saduras ar veselu virkni fundamentālu me- ties lietas, ko es tiešām dzīvē vēlos. todoloģisku un teorētisku jautājumu par to, Profils ir dzēsts. Citu šīs gaisīgās parādības kas ir reliģija, kas – mitoloģija, kas – dzeja, kontaktu man nav. Sekojot viņai, arī es izda- kādas liecības meklējamas ārpus dainu ma- ru virtuālo pašnāvību un izdzēšos no šī pie- teriāliem un kā tās izmantojamas senās lat- viļošā portāla. viešu reliģiskās domāšanas dziļākai izprat- nei. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, brī- Artis Dobrovoļskis ir TV kultūras raidījumu producents, žiem rodas nepieciešamība pievērsties atzi- vairāku īsfilmu režisors, apmeklējis Literārās akadēmijas meistardarbnīcas klases. „Pussešos pie operas” ņām un faktiem, kas šķietami var stāvēt ļoti pirmpublicēts interneta portālā Satori (2016.11.VIII). tālu no latviešu tradīcijām, bet kas tomēr, tīri

13 konceptuāli, var sniegt noderīgu intelektu- bez īpašām svētuma komponentēm. Te gan ālo ietvaru mitoloģijas izpratnei kā tādai. (..) jāatceras, ka šāda izvēles iespēja nepastāv daudzu tautu kultūrā, kas pēc savas būtī- KAS IR MITOLOĢIJA? bas ir autoritāra. Tā tas noteikti ir monote- Mitoloģijas jēga un būtība Rietumu civilizā- isko, tā saukto „svēto rakstu” vai „grāmatas” cijas domātāju prātus ir nodarbinājusi kopš reliģijām (jūdaisms, kristiānisms un islams), vissenākajiem laikiem, un mēģinājumi to iz- kur par svētiem tiek uzskatīti tikai un vienīgi prast izpaudušies tikpat daudzveidīgi un pla- viņu ticībā atzītie kanoniskie teksti, visus pā- ši, kā tas ir ar pašu mītu saturu. Maz būs pa- rējos uzņemot vai nu ar iecietīgu vienaldzību, saulē tādu sabiedrību, kur tās locekļu vidū vai ar naidu un apkarošanu. nebūtu valdījuši kopēji pieņemti nostāsti un Attīstoties valodniecībai kā zinātnei, tās atzi- izskaidrojumi par to, kādēļ pasaule ir tieši ņas līdz pat mūsdienām ir iespaidojušas mi- tāda, kādu to redzam (kāpēc mēness spīd toloģisko tekstu izpratni, sākot ar vārdu eti- naktī vai kāpēc cūku pupai vidū iet melna moloģiju un beidzot ar loģiskiem vai pseido „vīlīte”?). Tieši tāpat katrā sabiedrībā valda loģiskiem prāta procesiem un to ietekmi uz un vienmēr ir valdījusi pārliecība par to, kas tekstu strukturālo uzbūvi. Dziļu iespaidu uz sabiedrībā pieņemtā uzvedībā būtu iekļau- mitoloģijas izpratni atstājušas etnologu un jams un kas ne (tabu pārkāpēji tiks sodīti ar vēlāk antropologu ievāktās liecības par vis- nāvi, bet grēciniekiem būs mūžīgi jādeg el- dažādāko tautu mutvārdu literatūru, ticēju- les ugunīs), kas formulēta vai nu mutvārdu, miem un paražām. Franču socioloģijas sko- vai rakstveida dogmās un priekšrakstos. Par las, kā arī marksisma teorijas uzsvars uz soci- to visu katrā vidē nav trūcis dažādu stāstu ālās un ekonomiskās vides iespaidiem ir pa- un izskaidrojumu, taču jau sengrieķu auto- stāvējis paralēli psihoanalīzes uzsvaram uz ri nebija vienisprātis – kā tos saprast un iz- individuāliem jūtu un prāta procesiem vai tulkot. Visvienkāršākais, protams, būtu visu nu apziņā, vai – biežāk – zemapziņā. Kā to iztulkot burtiski, lai arī ar to viss nebūt nav redzēsim vēlāk, dažādās pieejas ir radušās atrisināts. Dažs nešaubīgi ticēs katram tradī- no izpratnes par to, kādas ir visbūtiskākās cijās saglabātam vārdam – kā tiešā ceļā pār- atšķirības starp naratīviem prozas vēstīju- nestam no Dieva mutes – un uzskatīs to par miem un dzejiskiem dziedājumiem, it sevišķi īpašu vai svētu. Cits, līdzīgi sengrieķu Eihe- no izpratnes par tēlainās dzejas valodas bū- mēram, pieņems, ka reiz, senā pagātnē, kādi tību, kuras tropu klasifikācija bija sasniegusi varoņi būs izcēlušies ar īpašiem darbiem un augstu līmenī jau Aristoteļa Poētikas laikos. sasniegumiem, taču laika gaitā tie pārvērsti par leģendāriem pārcilvēkiem – herojiem vai Eiropas dokumentāli apzinātajā vēsturē iz- pat iecelti dievu kārtā. Beidzot – pieņemot, pratne par to, ko tagad dēvējam par mito- ka mītu valoda ir augstākā mērā simboliska, loģiju, gadsimtiem ilgi bijusi cieši saistīta ar tā neizbēgami uztverama vairākos līmeņos valdošām oficiālām reliģijām un to attiek- uzreiz, tostarp arī kā metaforiska dzejas va- smi pret citādi domājošiem. Konkrēti tas bi- loda, kā alegorija vai simbols. Atkarībā no jis saistīts ar nežēlīgām cīņām starp senajām, tā, kā uz to raugās, mitoloģiju varētu uzska- tā sauktajām pagāniskajām, reliģijām un tīt gan par agrīnu filozofijas, gan zinātnes kristietību – kā to aizvietotāju oficiālās reli- priekšteci (kā tas būtu ar kosmogoniju vai ģijas statusā. Tā kā Latvija un Lietuva pieder astronomiju), par retoriku un literatūru kā pie pašām pēdējām Eiropā kristianizētām ze- mākslas formām nemaz nerunājot. Ņemot mēm, šīs kolīzijas seno baltu cilšu teritorijās vērā, cik nopietni savā laikā un vidē uztverti ir norisušas vēsturiski daudz vēlāk nekā ci- tādi teksti, ko citi sauktu par mitoloģiskiem, tur. Par spīti tam, vēlākie notikumi Baltijas no vienas puses, mitoloģiju pilnīgi pamatoti telpā nav izprotami bez šī ilgākā un plašā- varētu uzskatīt par svētiem, dievišķu patie- kā Eiropas konteksta. Tik daudz gan parasti sību atklājošiem reliģiskiem tekstiem. Taču, tiek pieņemts kā aksioma, ka baltu folkloras ņemot vērā, ka vai nu skeptiķi, vai citām kul- materiāli, kā ilgāk neskarti saglabājušies, jau tūrām piederošie pret tiem pašiem tekstiem pēc definīcijas sniedz īpaši vērtīgu materiālu varētu attiekties ar neticību, izbrīnu un pat par pirmskristīgās pasaules reliģiskajiem un nicinājumu, daudzi autori izvēlas mitoloģi- maģiskajiem priekšstatiem. Te tomēr jāatce- ju uzskatīt par vienu no literatūras veidiem, ras, ka oficiālā kristianizācija ne Baltijas tel-

14 pā, ne citviet Eiropā nav vienmēr hronoloģis- dzīviem esot. Tā, piemēram, imperators Dio- ki sakritusi ar seno domāšanas veidu pilnīgu kleciāns, kaut gudri aizgājis pensijā, pirms izskaušanu. Pārsteidzoši daudzi senie ticēju- pēctecis (līdzīgi vairākiem priekštečiem) viņu mi un rituāli ir apbrīnojami sīksti saglabāju- noslepkavotu, visā nopietnībā, mitinoties ta- šies vienkāršās tautas atmiņā visās Eiropas gadējās Horvātijas pilsētā Slitā uzceltajā villā, malās, gan bieži, vismaz ārēji, iegūstot kris- no savas anturāžas pieprasīja dienišķus upu- tietībai puslīdz pieņemamas vai šķietami ne- rus gan Jupiteram, gan sev pašam veltītajos vainīgas formas. Tā, piemēram, vēl mūsdie- tempļos. Šis īpašais lielummānijas simptoms nu Anglijā katru gadu 1. maijā pulcējas t.s. līdzās daudziem citiem tomēr radīja nepār- Morris dejotāji – vīru un puišu grupas baltos, varamas grūtības arvien pieaugošajai kristie- zvārguļiem apkarinātos kostīmos, kam līdzi šu sektai, kas pieļāva tikai un vienīgi dieviš- rosās ragaina buļļa maskā tērpts tēls, kas ķo Trīsvienību un pilnīgi noteikti atteicās go- „uzbrūk” un baida apkārt stāvošās sievietes. dināt imperatoru kā elku, kas nostādāms ar Šādas pavasara auglību veicinošas izdarības Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu vienā līme- ar ragainu masku tēliem pastāv arī citur Ei- nī. Turklāt kristieši, būdami monoteisti, pro- ropā, piemēram, Bulgārijā, kur ragainai mas- tams, jau pēc definīcijas bija naidīgi pret itin kai pa vidu slienas vēl īpaši liels un falliski iz- visām politeisma izpausmēm. Līdz ar to da- teiksmīgs rags deguna vietā. Kopumā, vērtē- žādo imperatoru (vai pat vienlaikus valdo- jot folkloras materiālus, ar sinkrētismu tā da- šo tetrarhu) starpā netolerance pret kristie- žādās izpausmēs ir jāsastopas uz katra soļa. šiem piedzīvoja mainīgus paisumu un bēgu- Tajā pašā laikā tas nebūt nenozīmē, vismaz mu laikus: brīžiem aktīvi vajāti tika kristieši, mūsuprāt, ka sinkrētisma jēdziens kā teorē- kam nodedzināja baznīcas un atņēma pil- tisks formulējums būtu uzskatāms par gal- soņu tiesības un īpašumus, bet brīžiem tika veno izskaidrojošo principu tādām mutvār- pieļauta seno pagānu tempļu izpostīšana no du tradīcijām, pie kurām pieder latviešu tau- kristiešu puses. tas dziesmas. Kristiešu vajāšanas, kas sporādiski aizsākās MITOLOĢIJA RIETUMU VĒSTURES SPOGULĪ jau imperatora Nērona laikos, zināmu kulmi- Senās Romas, kā ilgi dominējošās impērijas, nāciju sasniedza jau minētā Diokleciāna val- attieksme pret reliģiju bija tik toleranta, ka dīšanas laikā, īpaši asi no 303. līdz 311. ga- tā varētu kalpot par piemēru ne vienai vien dam. Par spīti tam, Konstantīns I savas mā- mūsdienu it kā brīvai un tolerantai sabied- tes Helēnas iespaidā pieņēma kristietību un rībai. Romieši ne tikvien dievināja paši savu, jau 313. gadā izdeva likumu, kas kristiešiem lielā mērā no sengrieķiem aizgūto, politeis- atdeva atpakaļ visas pilsoņu un īpašuma tie- tisko panteonu, bet bija gatavi katrā laikā sības un tās nostiprināja ar slaveno Milānas pieņemt arī visdažādākos kultus no tuvākām ediktu. Kad 379. gadā varu pārņēma impe- vai tālākām Austrumu zemēm (kā tas bija rators Teodosijs I – kā pēdējais apvienotās ar Mitras kultu starp romiešu leģionāriem). Austrumu un Rietumu Romas impērijas vald- Bez jebkādām pretenzijām uz sava pante- nieks, visa sistēma tika apgriezta ar kājām ona unikalitāti viņi pat drošības pēc uzstā- gaisā, proti, kristietība tika deklarēta kā im- dīja templi „nezināmajam dievam” – kā sava pērijas oficiālā reliģija un visi pārējie kulti no- veida apdrošināšanos pret kādas nepelnīti stādīti elkdievības statusā. Nu tie bija pagāni aizmirstas dievības varenību, apvainošanos un pagānu dievu priesteri, kas tika nežēlīgi un no tās izrietošām dusmām (pasakās šo vajāti, viņu rituāli aizliegti un viņu tempļi ap- motīvu pazīstam no stāsta par aizmirsto feju gānīti un sagrauti. Starp 389. un 391. gadu kā krustmāti Ērkšķrozītes kristībās). Šai tole- Romā tika izdzēsta Vestai veltītā mūžīgā rancei tomēr parādījās viens klupšanas ak- uguns, vestāles padzītas, bet pagānu asins mens, kas noveda pie asiņainām konsekven- upuri dieviem un nākotnes zīlēšana temp- cēm. Lai nostiprinātu savu varu un prestižu ļos ar likuma varu stingri sodīta. Grieķijā iz- sabiedrībā, kas, kā nekā, bija izgājusi cauri nīcināja brīnišķīgo Apolona („mūzu vedēja”) republikas stadijai, Romas imperatori vis- templi Delfos, viņam veltītās Olimpiskās spē- pirms Cēzaru Augustu pēc nāves iecēla die- les pēc 393. gada tika aizliegtas, bet jau 389. vu kārtā, bet tūliņ pat iedibināja arī jaunu gadā fanātiski kristiešu mūki nodedzināja tradīciju – sevi paaugstināt dievu kārtā, vēl pasaulslaveno Aleksandrijas bibliotēku ar vi-

15 sām tās neaizstājamām antīkās pasaules vēr- morfozēm, Vergīlija Eneīdu, Homēra epo- tībām, savukārt ar bibliotēku saistīto Serape- siem un t.s. homēriskām himnām tie turpi- umu un muzeju (gr. museion – mūzām vel- nāja zināma veida dzīvi gadsimtiem cauri – tīto) Romas prefekts ļāva izpostīt kā poten- literātu un mākslinieku fantāzijā un skolotu ciālu sazvērnieku cietoksni. Līdz ar to pama- ļaužu izglītībā. Šis kopējais iespaids bija tik toti var teikt, ka imperatora Teodosija I lai- liels, ka bez šā bagātīgā mantojuma Eiro- kā visi pagānu dievi tika burtiski nogāzti no pas kultūras vēsture nemaz nebūtu iedomā- pjedestāliem, viņu altāri nojaukti un jaunas jama. Tas arī izskaidro, kā kareivīgā ateisma kristiešu baznīcas tika būvētas uz nopostīto pārņemtajā Padomju Savienībā 1959. gadā seno tempļu drupām. Tas gan bija tikai viens tulkojumā latviešu valodā bez īpašām grūtī- etaps turpmākajā cīņā, kas turpinājās gan bām varēja izdot Nikolaja Kūna klasisko dar- strīdos starp Bizantiju un Romu kā reliģiskās bu par sengrieķu mītiem. Šajā pētījumā ne- un laicīgās varas centriem, gan krusta karos būs iespējams izsekot visām seno mītu pe- Svētajā zemē ar jaunizveidoto islama kustī- ripetijām dažādās Eiropas malās, tādēļ pie- bu, gan nemitīgās iekšējās cīņās pašiem pret minēsim tikai dažus raksturīgus momentus. saviem disidentiem. Romā par pāvesta krēs- la sniegtajām privilēģijām ilgus gadsimtus Teju pus gadu tūkstoti pirms amerikānis savstarpēji asi karoja dažādas itāļu dzimtas, Tomass Bulfinčs savā klasiskajā darbā par kamēr Austrumu kristietības dažādo pilsētu „teiksmu laikmetu” The Age of Fable (1855) metropolīti cits citu nolādēja ar anatēmām Vergīliju un Ovīdiju bija pārstāstījis viegli la- un savstarpēji pasludināja par ķeceriem un sāmā angļu valodā, Renesanses mākslinie- atkritējiem no īstenās kristietības. Kad Je- kos jau bija atdzimusi interese par klasisko ruzaleme bija neglābjami kritusi musulmaņu mitoloģiju, ko lielā mērā bija rosinājis 1471. rokās, pāvests Inokentijs III 1199. gadā nolē- gadā iznākušais Marsilio Fičino Corpus Her- ma pasludināt Svēto karu pret pēdējiem aus- meticum. Tā tulkojumu latīņu valodā bija pa- trumeiropiešu pagāniem (tai skaitā latviešu sūtījis Kozimo de Mediči, kurš no kāda ma- ciltīm un to apdzīvotajām teritorijām), taču ķedoniešu mūka esot saņēmis gnostiķu ma- aptuveni ap to pašu laiku iesaistījās arī reti nuskriptu, par kura autoru ticis uzdots kāds cietsirdīgajā un asiņainajā Romas baznīcas leģendārs Trīsreizlielais Hermejs jeb Hermes un Francijas karaļa kopējā krusta karā pret Trismegistus. Dienvidfrancijas katāriem jeb t. s. albiģiešu (lat. albigenses) herētiķiem (kas jau sen bija Gan Fičino, gan lielu daļu viņa kristīgo Rene- kristieši). Kaut viduslaiki nereti tiek attēloti sanses perioda laikabiedru manāmi iedves- kā kristīgās ticības ziedu un augstākā trium- moja hermētisko rakstu krājuma harmonis- fa laiki, īstenībā tie bija nemitīgu cīņu gad- kā saskaņa ar tolaik jau atdzimstošo intere- simti – gan pāvestiem savā starpā (vienu lai- si par platonisko un neoplatonisko filozofi- ku taču pastāvēja veseli trīs konkurējoši pā- ju. Pretēji tiklab oficiālajai baznīcas doktrīnai, vesti), gan pret laicīgo varu (lai atceramies kā arī tiem pesimistiskajiem gnosticisma un Frederiku Barbarosu vai Anglijas Henriju VIII). maniheisma atzariem, kas radīto vielisko pa- sauli uzskatīja par nemākulīga (vai pat ļau- Lielākā ironija visā šajā situācijā bija tā, ka na) Demiurga neveiksmīgu kļūdu, hermētis- ļaužu atmiņās sengrieķu un romiešu dieviem kā skatījumā Dieva dēls kā vieliskā pasaulē un dievietēm tomēr izdevās izdzīvot arī pēc iemiesojies Dieva Vārds varēja tikt uzskatīts kristīgās ticības uzvaras, par spīti tam, ka arī par visas vieliskās pasaules apgarotāju un viņu tempļi bija sagrauti, kulti aizliegti un pestītāju. Šāda filozofiskā eshatoloģija un priesteri un priesterienes nokauti. Kā to at- soterioloģija sniedza optimistisku pretsvaru 1 gādinājis Džozefs Kempbels savā ievadā at- Vecās Derības un agro Baznīcas tēvu uzsva- kārtotam, slavenam izdevumam par Grieķi- ram uz pasauli kā Pirmatnējā grēka korum- 2 jas un Romas mītiem , caur Ovīdija Meta- pētā, nāves valgus kritušā cilvēku dzimuma izstumtības un trimdas vietu. 1 Joseph Campbell. Introduction to Thomas Bulfinch. Myths of Greece and Rome. New York: Viking Penguin, Itāļu Renesanse atjaunoja viduslaikos lie- 1981:6-9. lā mērā pārrautās kultūras saites ar antīko 2 Thomas Bulfinch.Myths of Greece and Rome. Compiled by Bryan Holme, with an introduction by Joseph pasauli kā pagānisku, un līdz ar to pilnībā Campbell. London & New York: Viking Penguin, 1979. noraidāmu, un bez ierobežojumiem atļāvās

16 apbrīnot sengrieķu tēlniecības, filozofijas un izgudroti svētie kā pūķa kāvējs Svētais Juris, literatūras izcilos sasniegumus.3 Vēl vairāk – sengrieķu varoņa Hipolīta vietā stājies Svē- Eiropas t. s. kultūras tautas antīkās pasau- tais Hipolīts un neskaitāmas leģendas par les mantojumu tagad uzstādīja kā augstāko Dievmāti un tās brīnumdarītājām statujām, etalonu paši savas mākslas, literatūras vai ar- kuras atļāva tautai pulcēties un veikt ritu- hitektūras attīstībai. Lielā vienprātībā nu va- ālus, kas kādreiz bija senām auglības dievie- rēja apbrīnot sengrieķu nepārspējamo labo tēm veltīti5. Pēc Vatikāna II koncila un kato- gaumi, harmonijas un proporciju izjūtu un ļu baznīcas aizsāktajām reformām arī katoļu racionālā prāta izsmalcinātību, tikai viens svēto panteons ir piedzīvojis nopietnas tīrī- palika kā neizskaidrojams paradokss: kā šī šanas. Daudzi gadsimtiem pielūgtie un die- augsti attīstītās kultūras tauta varēja cie- vinātie svētie no baznīcas kalendāra nu tika nīt un dievināt tādu panteonu, kura locek- izslēgti, jo par visu šo tautas iemīlēto tēlu ļi neko citu nedarīja, kā ķīvējās savā starpā kādreizējo eksistenci nebija atrodamas ne un veica mežonīgus varas darbus cits pret mazākās vēstures liecības. citu vai pret nabaga cilvēkiem? Kā par Olim- Ja gadsimtiem ilgi izglītoto eiropiešu zināša- pa valdnieku varēja godināt Zevu, kas mītos nas par mitoloģiju aprobežojās galvenokārt visvairāk izcēlās kā brutāls un cietsirdīgs ne- ar klasiskās literatūras (sengrieķu un romie- vainīgu nimfu un jaunavu sērijveida izvaro- šu) rakstiem, tad 18. un 19. gs. nāca ar vir­ tājs, nerunājot par patricīdu un incestu ar kni satricinošu jaunatklājumu. Vispirms jau paša māsām un meitām? Neatlika nekas cits, plašāk pieejami kļuva Senindijas svēto rak­ kā pieņemt, ka vainojams te bija viņu likte- stu tulkojumi dažādās Eiropas valodās, kas nis – dzīvot laikmetā, kad Kristus vēl nebija radīja milzīgu sensāciju6. Napoleona kampa- nācis pasaulē. ņas Ēģiptē un Rozetas akmens atšifrēšana Tajā pašā laikā, protams, kristīgās baznīcas atvēra durvis uz Senās Ēģiptes apbrīnojami iespaids palika pietiekami spēcīgs, lai līdz seno vēsturi un mitoloģiju. Turklāt jau 19. gs. pat 19. gs. beigām Bībeles stāstus pat zi- vidū bija panākta t.s. lineārā A ķīļu rakstu at- nātnieku aprindās daudzi joprojām uzska- šifrēšana, kas radīja sensāciju ar to, ka 1872. tītu par burtisku un dievišķu patiesību, ie- gadā asiriologs Džordžs Smits atšifrēja ķīļu skaitot Vecajā Derībā šausminošās detaļās raksta plāksni, kurā tikpat kā vārds vārdā aprakstītos genocidālos masu slaktiņus (ie- bija aprakstīts Vecās Derības stāsts par Grē- ku plūdiem, – tikai pierakstīts jau daudzus karoto kanaāniešu totālo iznīcināšanu), ze- 7 miski nodevīgās slepkavības (Judīte un Ho- gadsimtus agrāk . loferns), dzīvnieku un cilvēku upurēšanu Augsni lielākai intelektuālai atvērtībai bija (Ābrams un Īzāks), maģijas piekopšanu (Āro- sagatavojusi arī pieaugošā eiropiešu inte- na burvju zizlis un viņa kā burvja sacensība rese pašiem par savu tautu mutvārdu tradī- ar Bāla priesteriem) un incestu (Noa un Lots cijām, kas līdz tam bija nicinātas kā „vecu ar savām meitām). Kristīgās baznīcas nostā- bābu pasaciņas” vai zemnieku primitīvas ja šajā ziņā joprojām ir pilnīgi skaidra: kris- dziesmiņas. Francijā jau 17. gs Šarls Perō tiešu pieņemtajos Svētajos Rakstos teiktais bija ieguvis nemirstību ar savām Manas mā- burtiski ir Dieva vārds, kas pārstāv dievišķo tes zoss pasakām (Contes de ma mère l’Oye), patiesību. Ticīgajiem ir pienākums tam ticēt, ko bērni turpina lasīt arī mūsdienās. Viņam kamēr jebkas cits pieskaitāms mītiem, leģen- sekoja brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi ar dām un pasakām, ko ticīgie nekādā ziņā ne- vācu tautas pasakām (Märchen), kuras savā drīkst ņemt nopietni un kas pat uzskatāmi universālajā popularitātē joprojām spēj sa- par ļauniem un sātaniskiem. Tomēr jau Ro- censties ar arābu Tūkstots un vienas nakts mas impērijas laikā kristīgā baznīca ļoti tāl- pasakām. redzīgi piekopa tādu kā pagānisma asimilē- šanas politiku – to, ko no agrākiem kultiem 5 Geoffrey Ashe. The Virgin. Frogmore, England: Paladin, un tradīcijām nebija iespējams iznīcināt, pār- 1976. 4 veidoja un iekļāva kā savu . Šādi radās tādi 6 Detalizētu izklāstu par šo tematu skat. Stefan Arvidsson. 3 Par Renesanses pirmsākumiem skat. ļoti interesanto Aryan Idols: Indo-European Mythology as Ideology and Stephen Greenblatt. The Swerve: How the Renaissance Science. Chicago & London: University of Chicago Press, began. London: Vintage Books.2012. 2006. 4 Mircéa Éliade. Aspects du mythe. Paris: Gallimard, 7 Jean Bottero. Au commencement étaient les dieux. Paris: 1963:211. Hachette, 2004.

17 Romantisma iespaidā šo klāstu drīz vien pa- bu tēliem, arī seno ģermāņu, ķeltu, skandi- pildināja arī dažādos laikmetos pierakstītas nāvu, baltu un slāvu mitoloģiju. rakstu liecības par seno īru, ģermāņu un skandināvu teikām un sāgām, un palēnām visas Eiropas izglītoto ļaužu aprindās sāka iz- platīties pārliecība par dziļām garīgām vērtī- bām, kas ir atrodamas jebkuras tautas mut- Šeit ievietotā raksta publikācija ir saskaņota ar vārdu tradīcijās. Tomēr nedrīkstam aizmirst, izdevniecību „Pētergailis” un autori, prof. Dr. Vairu Vīķi- cik ļoti ambivalenta bija šī kustība Eiropas Freibergu (Latvijas valsts prezidenti 1999-2007), kuras intelektuālā pienesuma kontā ir vairāk nekā ducis grāmatu, „inteliģences” vidū un cik ļoti to iespaidoja vairāk nekā divi duči nodaļu kolēģu rediģētos sējumos, šķiru piederības apziņa un aizspriedumi. Tā, vairāk nekā 200 rakstu, eseju, recenziju un pētījumu piemēram, vislielākā sajūsma 19. gs. vācis- atskaišu periodikā. Starptautiskās atzinības līmenī saņemti ki runājošās zemēs bija tieši par varoņeposu, vairāk nekā 20 Goda doktores grādi un liels skaits kas tika glorificēts kā bruņniecisko vērtību apbalvojumu. 14 gadus (1979-1993, nr. 123-191) Vaira Vīķe-Freiberga bija aktīva JG redakcijas locekle. Mūsu paudējs un tikai t.s. kultūras tautām ar rak­ rakstu krājumā publicēti zinātnieces 18 raksti. Ar pērngad stītu vēsturi un valstiskumu piederošs, ka- publicēto Mitoloģiskās Saules sējumu tiek noslēgts garu mēr liriskās „raupjās zemnieku dziesmiņas” gadu mūsu Dainām veltīts piecsējumu darbs Trejādas daudzu acīs vēl joprojām nebija nopietnas saules. intereses vērtas. Varoņeposa kā naratīvās poēzijas vēsture tik tiešām lielā mērā ir sais- tīta ar valdnieku galmiem, taču ne ekskluzī- vi. Tā, piemēram, dienvidslāvu eposu tradīci- ju saglabāja guslāri, kas vienlīdz labi varēja dziedāt, 20. gs. sēžot vietējā kafejnīcā, kā se- nāk to bija darījuši pie kāda beja kājām. Izpausmes žanram, pats par sevi saprotams, vienmēr būs sava specifika, un atšķirības starp žanriem var izprast dažādi. Tā, piemē- ram, Mirča Eliade8 uzskata, ka varoņeposs nekādi nav pieskaitāms pie „tautas tradīci- jām”, jo tas pauž bruņnieciskas vērtības un radies aristokrātiskā vidē, kas radikāli atšķi- ras no vienkāršās tautas vides. Johans Gotf- rīds Herders, kā zināms, pirmais sāka lietot īpašo terminu „tautasdziesma” (Volkslied) kā apzīmējumu tām dziesmām, ko tautā dziedāja un pazina, bet kam nebija ne auto- ru, ne avotu rakstītos tekstos. Sekojot Her- dera paraugam, sers Valters Skots un Frān- siss Džeimss Čailds sāka vākt skotu un angļu balādes, un jau kopš 19. gs. sākuma mutvār- du tradīciju kolekcionēšana zināmās inteli- ģentu aprindās kļuva par tādu pašu modi kā antīko vāžu, skulptūru vai aizvēsturisko fosī- liju krājumi smalko ļaužu „kuriozitāšu kabi- netos”. Vispārējā interese par senatnes vēr- tībām neizbēgami pievērsās arī salīdzinošai mitoloģijai, kur atklājās pārsteidzošas para- lēles starp klasiskajām grieķu-romiešu dievī- bām un seno indiešu sanskrita valodā sarak­ stītajos svētajos rakstos sastopamiem dievī-

8 Mircéa Éliade. Aspects du mythe.... 242.

18 Viljams Šekspīrs pirms laika nācis Šai dzīvā pasaulē, vien knapi izveidots, Es izdzimtenis atbaidošs tik ļoti, RIČARDS III Ka suņi rej, kad esmu tuvumā, – Tāpēc man šajās kuslās miera dienās (fragmenti) Nav prieka laiku laiski īsināt; Es varu tikai savā ēnā blenzt No 1. cēliena 1. ainas (sākums) Un vaimanāt par savu nepilnību: Un tāpēc, ja nav lemts, ja nevaru Ienāk Ričards, Glosteras hercogs, viens. Es mīlas priekos laiku pavadīt, Es apņemos – drīz mana ļaundarība RIČARDS Un naids te izbeigs izlaidīgās dienas. Nupat – lūk! – mūsu raižu ziemu Jau esmu augsni sagatavojis Par krāšņu vasariņu dara Jorkas saule; Ar žūpu murgiem, tenkām, Un tūces, kas pār mūsu namu mācās, sapņu tulkiem, Jau jūras dzelmē apglabātas dus. Lai karalis un Klarenss, mani brāļi, Lūk, apskrambātās bruņas Viens otru sāktu nežēlīgi nīst: pieminekļus rotā, Ja Edvards, karalis, ir tikpat taisns, Un kaujas trauksmes vietā – Cik viltīgs, nodevīgs un neīsts esmu es, jautras dzīres, Tad šodien pat aiz restēm Klarenss tiks, Un smagu pārgājienu vietā – Jo pareģots, ka karali reiz nāvēs vieglas dejas. Tāds, kuram Dž vārda priekšā stāvēs... Nav karam pierē drūmu rievu vairs; Nu, klusu, domas – lūk – Tas nekāpj zirgā, dzelkšņiem nobruņotā, Džordžs Klarenss nāk. Lai bailēs stingtu ienaidnieku sirdis, Ienāk Klarenss, apsargāts, un Toties uz kundzes guļamistabu Brekenberijs ar sargiem. Tas lavās, jautras lautas pavadīts. Bet es vis neesmu radīts draiskulībām, Labdien, mans brāli!... Nedz tāds, kas spogulītī tīksminātos; Es raupji taisīts, nederīgs lai mīlu 1. cēliena 2. ainas beigas (pēc tam, kad Jo cēli kairai nimfai izrādītu; Ričards, apvārdodams lēdiju Annu pie tās vīratēva Henrija VI zārka, pārvērtis viņu no Es, kuram skaistas samērības trūkst, ienaidnieces par saderēto) Kas piekrāpts dabas dailes dalīšanā, Tāds kroplīgs, nepabeigts, Anna ar abiem pavadoņiem aiziet. 

ATDZEJOTĀJA PAVADVĀRDI Viljama Šekspīra drāmas „Ričards III” jaunais tulkojums tapa pēc Dailes teātra pasūtījuma un uz skatuves nonāca 2014. gada 16. maijā Viestura Meikšāna režijā. Man izrāde šķita interesanta, lugas interpretācija it neparasta un domāt rosinoša, tak kritika un publika lēma, ka režisors pārinterpretējies, un izrādes mūžs nebija ilgs. Taču tulkojums ir palicis un kopš tā laika, par eventuālu publicēšanu domājot, cītīgi noslīpēts un komentēts. Šo rindu autora iecere ir turpināt darbu ar Šekspīru, sniegt jaunus tulkojumus, īpaši pievēršoties latviski līdz šim netulkotajām lugām (tādu ir vienpadsmit), taču šimbrīžam – leģendārā Ričarda III portrets astoņos lugas fragmentos. Īstens reālpolitikas lielmeistars viņš ir bijis! Darbs ar tulkojuma pirmvariantu noslēdzās laikā, kad Ukrainas tauta tika vaļā no sava korumpētā un prokrieviskā prezidenta Janukoviča, bet Krievija, kā zināms, negrasījās ar to samierināties... Tulkojot man nezin kāpēc Ričards brīžiem rādījās prezidenta Putina ģīmī, un Šekspīrs likās dzīvāks par dzīvu un joprojām vajadzīgs mūslaiku lasītājiem. Cik manas ambīcijas tulkot Šekspīru pamatotas – spriežams lasītājiem. Salīdzinājumam pievienoju arī fragmentu no vecā tulkojuma, ko 19.-20. gadsimtu mijā veicis Fricis Adamovičs. (Jānis Elsbergs)

19 RIČARDS Nav spoguļa... bet, saule, Jūs ņemiet līķi. raidi starus, Lai savā ēnā nolūkoties varu! VIENS NO VĪRIEM Aiziet. Uz Čērtsiju, milord?

RIČARDS No 1. cēliena 3. ainas (Ričards viens, Nē, pie karmelītiem; tur tad gaidīdams slepkavas, kurus sūtīs nogalināt mani gaidiet. Klarensu) Aiznes līķi, Ričards paliek viens. RIČARDS Vai sieviete, kas šādā noskaņojumā, Es noziedzos, bet pirmais sāku ķildu Jelkad ir aplidota un vēl gūta? Un savus slepus nodarījumus Man viņa būs, bet neturēšu ilgi. Es apsūdzēdams noveļu uz citiem. Nudien, es nogalēju viņas vīru Tā Klarenss tagad tumšā cellē likts, Un vīratēvu; viņa naidā kūsā, Un truliķiem es stāstu, cik man žēl, No lūpām lāsti, acīm asras plūst, Lai viņi – Dārbijs, Heistingss, Par manis ienīšanu liecinot, Bekingems, Pret mani Dievs un viņas sirdsapziņa, Tad saprot, ka tas karalienes pirksts, Neviena drauga nav man atbalstam, Ka karalis pret Klarensu ir kūdīts, Vien paša velnišķīgums, Un viņi tic, un paši kūdī mani, baisais skats... Lai atriebjos es viņas sabiedrotiem – Un taču iegūšu, par spīti visam! Gan Riversam, gan Dorsetam, Hā! gan Grejam. Vai aizmirsusi šī jau brašo vīru, Bet tad es nopūšos un saku: Dievs Ko, niknā omā būdams, nodūru Liek allaž ļaunu atdarīt ar labu, Pirms trijiem mēnešiem Un tā es savus darbus piesedzu pie Tuksberijas? Ar skrandām, izplēstām no Bij varen glīts un mīlīgs džentlmenis, svētiem rakstiem, Visnotaļ dabas dailes apveltīts, Un šķietos pats tad svēts, kaut Jauns, drosmīgs, gudrs un, mana loma – protams, karalisks, Velns... Klusu! Dzi, jau Nav otra tāda visā pasaulē. bendeskalpi nāk... Un tomēr viņa pievērsīsies man, Ienāk divi slepkavas. Kas pļāva princi pašā plaukumā Un viņu drūmai atraitnībai lēma? Nu, sveiki, mani brašie varoņi! Man, kas ne puses Edvarda Vai esat gatavi to darbu veikt? nav vērts? Man, tādam klibiķim un neglītenim? No 4. cēliena 2. ainas Pret grasi dižciltību ķīlā lieku, Nudien par sevi biju maldījies! RIČARDS [tikai Keitsbijam] Jo viņai šķiet (kaut pašam Tev tagad visur baumas jāizlaiž, man nemaz), Ka mana sieva Anna ļoti slima. Ka esmu gana glīts un pieņemams. Es gādāšu, lai ļaudīs nerādās. Būs jāiegādā spogulis un jālīgst Un sameklē man kādu trūcīgu, Kāds ducis skroderu, lai izdomā, Bet labdzimušu kungu, lai tam varu Kā manu augumu tie ietērpt var. Es izprecināt meitu Klarensu. Jo, ja mans skats ir gluži patīkams, Tas zēns ir dumjš, par to Es patērēšos, lai to uzturētu. es nebaidos. Bet pagaidām – tas tur Tu aizsapņojies, vai? Es atkārtoju: uz bedri jāved Par Annu runas laid, ka tā Un vaimanājot jāatgriežas pie mīļās. uz nāvi slima.

20 Tas ļoti svarīgi, man jāizravē pārvērtīsies, It visi dzinumi, kas kaitēt spētu man. To mīļums tikai augtin augs un augs, Man jāapprec ir mana brāļa1 meita, Līdz desmitkāršosies šie laimes augļi. Jo citādi būs trausls valstij pamats. Bet tagad ejiet, māt, Tās brāļus nokaut, pašu apprecēt – pie savas meitas. Nav labākais no ceļiem, tomēr esmu Ja bikla tā, tad drosmi iedvesiet Tik dziļi asinīs, ka grēku baro grēks, Ar savu pieredzi un sagatavojiet, Un žēlu asaru man nemēdz būt. Ka bildinājums jāuzklausa būs. Vēl viņas maigā sirdī lieciet alkas Pēc zelta kroņa, iepazīstiniet No 4. cēliena 4. ainas (sarunā ar Elizabeti) Ar klusiem priekiem, ko gūst laulībā. Un, kad es būšu kaujā pārmācījis RIČARDS To sīko dumpinieku Bekingemu, Bet, kas ir darīts, nav vairs labojams. Tad atgriezīšos, slavas vītnēm vīts, Bez apdomas mēdz cilvēks rīkoties, Lai tavai meitai būtu uzvarētājs, Ko vēlāk nākas gauži nožēlot. Bet mana uzvara tad viņas kļūs, Ja atņēmu es kroni jūsu dēliem, Un tikai viņa man būs Tad atlīdzinot došu meitai to. augstais Cēzars. Ja esmu kādu pēcnācēju kāvis, Tad jūsu dzimtas vairošanas labad Ar jūsu meitu radīšu es jaunus. No 4. cēliena 4. ainas (turpinot pierunāt Nav vecāmāte mazāk mīlama Elizabeti) Kā pati māmiņa vismīļākā; Kaut pakāpīti tālāk, tie būs bērni RIČARDS No jūsu asins, jūsu būtības. Kā nožēlošu bijušo, tā veiksies Un arī raizes taču būs tās pašas, Man kaujās bīstamās Vien bez tās sāpju nakts, pret ienaidnieku. kas radīšanā. Bet lai pats sevi smagi apgrūtinu, Bij pašas bērni – nasta jaunībai, Lai debesis man laimes stundas liedz, Būs mani – mierinājums vecumā. Lai dienā gaismas trūkst Kaut jūsu dēls vairs nebūs karalis, un naktī miera, Bet jūsu meita karaliene – būs. Lai visas labās zvaigznes ir pret mani, Es nespēju it visu vērst par labu, Ja nav man sirdī karstas mīlestības Bet tāpēc lūdzu pieņemt to, ko varu. Un šķīstas ziedošanās, svētu domu Un Dorsets, jūsu dēls, Par tavu skaisto, debešķīgo meitu! kas bailēs bēdzis Vien viņā mana laime ir un tava. Un svešās zemēs Bez viņas man un tev un viņai pašai, grūtas dienas vada, Un zemei šai, un ļaudīm kristīgiem Tad ātri varēs mājās atgriezties Nāks nāve, bēdas, posts Un godā būt, un paaugstināts tapt, un pagrimums. Jo jūsu daiļo meitu karalis To visu novērst tikai šādi var. Par sievu sauks, bet Dorsetu – To visu novērsīsim tikai šādi. par brāli. Un tāpēc, mīļo māt, – Jūs atkal galmā būsiet mātes godā, man tā jūs jāsauc – Un visas raižu laiku nedienas Jel esiet manas mīlas vēstniece! Tad aizstās dubultbagāts Par to, kas būšu, ne, kas biju, piepildījums. stāstiet, Mums taču daudzas skaistas Par gūstamo, ne sen jau atstāto. dienas priekšā! Valsts vajadzības pirmā vietā lieciet Tās asaras, ko esat raudājusi, Un nežēlojieties, kad laikmets sauc. Par austrumnieku pērlēm

1 Proti, karaļa Edvarda un Elizabetes meita.

21 No 5. cēliena 3. ainas (Ričardam Nav dvēselei no sapņiem jābīstas, iztrūkstoties no sapņa, kurā pie viņa nākuši Bet sirdsapziņa gļēvuļus lai moka, viņa nogalināto rēgi) Tā domāta, lai stipros bijātu. Man likums jāraksta ar zobenu! RIČARDS Uz priekšu, drosmīgie! Lai savu Man citu zirgu! Brūces pārsieniet! algu pelnām: Jēzu, apžēlojies!... Tikai sapnis. Ja debesīs tās nebūs, tad – Tu, gļēvā sirdsapziņa, moki mani? pie velna. Deg zilas liesmas. Pusnakts gluži nav. Dreb āda, aukstas sviedru lāses rit. (visiem karavīriem) Vai sevis baidos? Citu nav te klāt. Ko vēl lai piebilstu pie nupat teiktā? Es sevi mīlu, Ričardu, es esmu es. Jūs atceraties, ar ko darīšana: Vai te ir slepkava? Nē. Jā, es esmu. Ar neliešiem un blandoņām, Tad bēdz. No sevis? un bēgļiem, Kāpēc būtu jābēg? Bretaņas padibenēm, Lai neatriebtos. Vai tiešām prastiem pāķiem, sev par sevi? Ko viņu zeme nelabumā izvemj, Diemžēl es mīlu sevi. Bet kāpēc? Lai dēkas meklē, paši postā lien. Par to, ko es sev esmu nodarījis? Ja jums ir miers, nes viņi nemieru. Nē, nē. Es drīzāk ienīstu pats sevi Ja jums ir zeme, skaistas sievas arī, Par saviem nīstamajiem Tad viņi zemi sagrābj, sievas varo. briesmu darbiem. Un kas ir tas, kurš viņus Es esmu ļaundaris. Nē, meloju. ved šai karā? Es neesmu. Sīks vārgulis, kas ilgi Bretaņā Tu, muļķi, jārunā par sevi labu. Par mūsu naudu dzīvojis un mūžā Tu, muļķi, neglaimo. Ir tikvien salā rūdījies, kā ziemā Man sirdsapziņai tūkstoš mēļu ir, Mazdrusciņ sniegu manījis Un katrai mēlei stāstāms pie kurpēm. citāds stāsts, Tad trieksim viņus atpakaļ pār jūru! Un katrā stāstā esmu ļaundaris. No franču plukatām lai smakas nav, Es esmu visus solījumus lauzis No badīgajiem ubagiem, kas dzīvē Un slepkavojis tīši un vēl tīšāk, Par to vien sapņo, kā šai dēkā iet, It visi grēki, visās pakāpēs, Lai nebūtu no bada jāpakaras. No tiesas zāles sauc: Ja kāds mūs uzvar, tad lai īsti vīri, „Tu vainīgs, vainīgs!” Bet ne šie izdzimteņi bretaņieši, Māc izmisums. Neviens vairs Ko mūsu tēvi ir jau situši, mani nemīl. Par kauna mantiniekiem Ja miršu, mani nežēlos neviens. viņus darot. Kāpēc lai žēlotu, ja sevī pats Lai tādi mūsu zemi ņem? Lai guļ Es neatrodu žēlumu pret sevi? Ar mūsu sievām, meitas izvaro? Man likās, manis kauto dvēseles (Pa gabalu atskan bungas) Uz manu telti nāca draudēdamas, Ka atriebe rīt nāks pār manu galvu. Klau, klau! Jau viņu bungas rīb! Nu droši kaujā, angļu zemes vīri! Jūs, strēlnieki, jau bultas izvelciet! No 5. cēliena 3. ainas (Ričarda uzruna Jūs – zirgus trenciet, asinis lai plūst, karavīriem pirms izšķirošās kaujas ar Un šķēpus trieciet tā, lai lūst! Ričmonda pulkiem)

RIČARDS (virsniekiem) No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs Nu, kungi, ejiet, vietas ieņemiet!

22 SALĪDZINĀJUMAM Un kūdu tos uz asiņainu naidu. Ja karalis tik patiesīgs un godīgs, 1.cēliena 1. ainas sākums Cik viltīgs, ļauns un nepatiesīgs es, Friča Adamoviča atdzejojumā Tad Klerensu vēl šodien iesprostos, Jo pareģots, ka nāks no burta „G” (pirmpublicēts 1902. gadā, šeit no Pār Edvardu, tā dzimtu nelaime. Šekspīra Kopotu rakstu 1. sējuma – Uz leju melnās domas! Klerenss nāk. Rīgā, 1963:21-22) (Ienāk Klerenss sargu pavadībā un GLOSTERS Brekenberijs) Nu Jorkas saule mūsu rūpju ziemu Ir pārvērtusi spožā vasarā, Sveiks, mīļo brāl! Ko nozīmē Un draudu mākoņi no mūsu nama šie sargi Nu atgulušies jūras tumšā dzelmē. Pie taviem sāniem? Mums pieres pušķo slavas vainagi, Un sarobotie zobeni stāv dīkā. Nu cīņas skarbais troksnis pārvērties Par jautriem smiekliem, dzedrie kara marši Par pieglaudīgu dejas mūziku. Vairs dusmas nerāda mums bargais karš Un, apbruņotā zirgā sēdēdams, Vairs nedraud kaujaslaukā pretiniekam, Bet viesībās pie kokļu maigām skaņām Nu viegli dejā lec ar jaunavām. Tak es šai ākstu lomai nederu Un spogulī ar sevi nemīlinos. Es rupji izveidots un neaptēsts, Un mīlestības dieves nicināts, Pie lidojošām laumām nespiežos; Mans augums greizs, bez daiļa samēra; Es dabas izķēmots un ļauni piekrāpts, Priekš laika, pusgatavs laists pasaulē, Tik neglīts esmu, ka uz mani rej Sarah Young.Māksliniece History Magazine BBC Ikkatrs suns, kad garām kliboju. Šai gurdenā un laiskā miera laikā Aiz gara laika nav man cita prieka Kā savu ēnu saulē aplūkot Un pētīt savu paša kroplību. Bet, tā kā nevaru kā mīļotājs Ar jaukām runām laiku pakavēt, Es gribu kļūt par nelieti un nīst Šo kūtro dienu vieglprātīgos priekus. Ar reģu māņiem, vēstulēm un sapņiem Es ķildu perinu un aizdomas Starp karali un brāli Klerensu

23 MĀKSLA

Dace Lamberga auts Biekša ar saviem kolēģiem, 2013. gada februārī muzejs tika slēgts un pilnībā nodots celtnieku rīcībā. Savukārt jau 2015. gada de- JAUNAIS VECAIS cembrī piecās dienās ar pabeigto tukšo ēku MĀKSLAS TEMPLIS no kupola līdz pazemei iepazinās 125 000 apmeklētāji. Ēkas celtniecība, pazemes telpu Kopš 2016. gada 4. maija Latvijas Nacionā- projektēšana un būve bija Latvijas apstāk- lais mākslas muzejs (LNMM) iemantojis mil- ļiem unikāls projekts, un arī gatavajā namā zīgu sabiedrības uzmanību un augstu novēr- izmantotās jaunākās tehnoloģijas (apgais- tējumu. Vilhelma Neimaņa projektētā, 1905. mojums, apkure, drošība u.c.) prasa atbil­ gadā atklātā vērienīgā historisma ēka atgu- stošus speciālistu zināšanas. Taču projektē- vusi kādreizējo spožumu, kam pievienojas tāji nopietni domāja arī par vēsturiskās da- agrāk nekad neizmantotais kupols un izstā- ļas restaurācijas jautājumiem, un, piemēram, žu telpas 4. stāvā, kā arī pilnīgi jaunas darbu trešā stāva kabinetos ir atjaunots sākotnē- glabātuves un izstāžu zāle „pazemē” -1. un jais tumšais sienu krāsojums un ornamentā- -2. stāvā. Pirmajā pusgadā muzeju apmek- lais rotājums. Skatītājiem iespējams apmek- lēja 170 000 skatītāju, daudz arī ārzemnie- lēt muzeja bibliotēku, kuras interjers tapis ku, bet glezniecības klasiķa Jaņa Rozentāla 1905. gadā. Kaut gan kopumā krāšņajā ves- 150. jubilejas izstādi vien 57 000, kas aplie- tibilā un klasikas zālēs lielas izmaiņas nav no- cina patieso interesi par izciliem kultūras no- tikušas. Līdz ar to viss jaunais – baltās, stikla tikumiem. un pelēkā betona sienas, „zelta” lifts un kāp- nes acumirklī piesaista uzmanību. Jau Neimanis bija iecerējis lielāku ēkas ap- jomu, Rīgas pilsētas mākslas muzeja direk- Vecās celtnes 2. un 3. stāvā apskatāma 19. tors Vilhelms Purvītis 20.‑30. gados aicinā- un 20. gs. latviešu mākslas pastāvīgā ekspo- ja pilsētas Domi to paplašināt, taču veltīgi. zīcija, pirmajā atrodas gan garderobe, gan 21. gs. sākumā simtgadīgās ēkas tehniskais iepriekš nebijušas lietas kā kafejnīca, suvenī- stāvoklis kļuva arvien dramatiskāks, līdz bei- ru veikals, konferenču zāle un zīmēšanas tel- dzot LNMM direktore Māra Lāce guva Rīgas pa bērniem, bet labajā pusē izvietotas admi- Domes atbalstu. 2010. gadā rīkotajā kon- nistrācijas telpas visas baltā – sienas, mēbe- kursā uzvarēja jauns lietuviešu arhitekts Vīt- les un pat stikla starpsienu tīklojums.

Miervalža Poļa izstādē. Māksliniece Džemma Skulme un mākslas zinātniece Dace Lamberga. Foto: Timurs Subhankulovs Timurs Foto:

24 Foto: Valters Lācis Valters Foto: LNNM ēka pēc rekonstrukcijas Pirmo reizi apmeklētājiem pieejams agrāk ti- tiem, kuri paver tiešām iespaidīgu skatu uz kai no ārpuses vērojamais augstais kupols muzeja simts gados sakrāto bagātību; katrā ar vēsturiskajām koka konstrukcijām. Starp ziņā citu muzeju kolēģi atzinīgi novērtē šo citu, Neimanim muzeja projektēšanas lai- tehnisko un vienlaikus vizuāli iespaidīgo ri- kā konsultants bija Berlīnes Reihstāga arhi- sinājumu. Izejot cauri Lielajai izstāžu zālei iz- tekts Pauls Vallo. Bijušo bēniņu jeb kādrei- nākam divās mazākās, un vienā no tām stik- zējā stikla jumta telpas (598 m2) ieguvušas la jumts sniedz saikni ar ārpasauli. Turklāt ta- savu funkciju – tur radītas trīs nelielas izstā- gad muzejā ir arī otra ieeja tieši no Esplanā- žu zāles ar stikla grīdām. Līdz šim nevienu des ar stikloto logu uz „pazemi”. apmeklētāju nav atstājis vienaldzīgu lielis- Mēs esam iztēlē lielos vilcienos izstaigāju- kais skats uz Rīgu, kas paveras no jumta te- ši visus septiņus stāvus, kas realitātē paras- rasēm. Ar „zelta” jeb misiņa plāksnēm izklā- ti ilgst vismaz pusotru stundu, taču muzejs to liftu var nokļūt līdz 1. stāvam uz jauno iz- 2 katram ir jāredz pašam savām acīm. Emocio- stāžu zāli (777 m ) un tehniskajām telpām. nālais pārdzīvojums nodrošināts! Turklāt muzejam tagad ir arī kravas lifts, kas automašīnas „nones” līdz izstāžu zāles līme- nim. 1. stāvā aiz stikla sienas skatāma glez- Mākslas zinātniece Dace Lamberga ir LNMM izstāžu niecības krātuve ar 6 metrus augstiem sie- kuratore. Skat. JG272(2013):37-40.

LNMM Terase Foto: Valters Lācis Valters Foto:

25 ATMIŅAS

Ingvars Leitis un Uldis Briedis LATVIEŠU KOLONISTU PĒCNĀCĒJI SIBĪRIJĀ

Latviešus Sibīrijā meklējot – veloekspedīcija Rīga-Vladivostoka 1975. Rīgā: Lietusdārzs, 2016.

Saskaņojot ar autoriem, darām mūsu lasītājiem pieejamus fragmentus no Ingvara Leiša dienasgrāmatas (1975) un arī Ulža Brieža speciāli Jaunajai Gaitai atsūtītos portretus. Abi autori latviešus Sibīrijā meklējuši, ar velosipēdiem no maija līdz novembrim virzīdamies no Rīgas uz Vladivostoku.­ Ievadvārdos jautājums: Vai tas ir jaunības neprāts, dēkaiņu gars, kas mudina divus jaunus cilvēkus ar padomjlaiku plīstošajiem velosipēdiem, bez piemērota ekipējuma braukt Ingvars Leitis (labajā pusē) un Uldis Briedis (1975) tūkstošiem kilometru pa brīžam katastrofiski sliktiem ceļiem, riskēt ar veselību un, iespējams, pat dzīvību apvidos, kur cilvēks netiek uzskatīts IESKATS GRĀMATAS LAPPUSĒS par lielu vērtību, jo bezgala daudzi tur nevis vienkārši gājuši bojā, bet nogalināti, iznīcināti? Novosibirskā nokļūstam 12. jūlijā. Līst, un Tam seko atbilde: Nē, tas nav brauciens, kura mums prieks, ka lietus neuznāca agrāk. As- mērķis ir iekļūšana Ginnesa rekordu grāmatā. falts sākās tikai kādus 100 kilometrus pirms Velobraucējus virza misijas apziņa. Dziļos šejienes. Ja lietus uznāk tur, kur zemesceļš, stagnācijas laikos, kad Staļina šausmu darbi tad jāgaida, kamēr lipīgā melnzeme nožūst. vairs netiek veikti, toties tos nav ieteicams Visi, izņemot traktorus, tad arī stāv un gaida. atcerēties, jaunie vīrieši dodas meklēt savējos. Savējo, latviešu, skaits reiz sniedzies līdz 200 Remontēšanās, arī ķēdes maiņa turpat jaun- tūkstošiem, un viņi tur nokļuvuši gan pirms 200 celtnē, kur nakšņojām. Jau tuvojas vakars, gadiem kā izsūtītie, gan 19. gs. beigās, zemi kad pabeidzam. Kad nav lietus, visi cilvēki savām saimniecībām meklējot. Latvieši visur esot pludmalē pie Obas. Ziniet, mums vasa- izveidojuši plaukstošus ciemus un sētas, bet ra ir tikai pāris nedēļu gara. Novosibirskā pir- pēc staļiniskā genocīda par viņiem gandrīz mais, kas krīt acīs, – uz visām afišām reklāma, nekas vairs nav zināms… Tagad, kad katrs ir ka te rāda filmuPūt, vējiņi! / Vej, veterok! vismaz dzirdējis Lejas Bulānas vai Arhangeles vārdu, kad skolā stāsta par latviešu iznīcināšanu Laimīga sagadīšanās – ir atsūtīta nauda, un (1937-1938) un vārdu gulags cilvēki nebaidās veikalā stāv magnetofons par 150 rubļiem. skaļi izrunāt, šī dienasgrāmata ir īpaši iedarbīga. Necik daudz no tā gan pāri nepaliks. Veika- Tā noplēš apraduma plēvīti, ar ko normāla lā negrib spiest papīros garantijas zīmogu, ikdienas dzīve pārklāj brūces tautas atmiņā. pārdevējas visvisādi izlokās: pie mums ne- Dienasgrāmatai un fotogrāfijām ir vēsturisku spiež, tad – ārzemniekiem nespiežam. Mag- dokumentu svars. Ceļotāji sarunājas ar netofons vienkārši lielisks. Nu tik būs! visdažādākajiem cilvēkiem, ēd makaronus, dzer šņabi, lāpa velosipēdu riepas, sulīgi raksturo Maize un zirņi ir nopirkti, un nu lejā gar sādžas un to iemītniekus... Šis dzīvīgais, gandrīz Obas krastu uz Kuzbasa pusi. Saulrieta bil- neapstrādātais stāstījums vienā mirklī iegremdē des. Pie upju stacijas apstājamies. Viens šo- laikos, kuros ir daudz baismu, netīrības un... feris saka, ka līdz Ļeņinskai-Kuzņeckai būšot smieklīgā. Kad grāmata galā, gribas atviegloti ļoti slikts ceļš. Arī miliči stāsta, ka nekādā uzelpot: tā, paldies Dievam, ir pagātne! Un tūlīt gadījumā nevajag braukt taisni, bet caur Ke- neviļus nākas saspringt: bet ja nu... merovu. Viņi pat uzzīmē shēmu, bet mēs, ti-

26 kuši prom no viņu acīm, tomēr nogriežamies kolēģiem no Rīgas, ar kuriem toreiz spēlējām pa taisno ceļu. Ja auto netiek cauri, varbūt kopā. Terikoni un nobraucieni un uzbraucie- mēs varam, jo ceļmalas parasti ar velosipēdu ni. Prokopjevskā patīkami zaļumi, šeit arī pa- ir izbraucamas. zīstamas vietas. Tūlīt pat Uldim vienlaikus pārlūst trīs spieķi. Gulēšana sienā. Ilgi nevaram atrast piemē- Nolūst arī pedālis. Ķēde nomainīta, bet sa- rotu vietu. Uz dzelzceļa sliedēm stāv daudzi zobes nesapasē, kamēr salāgosies, kamēr ie- tukši labības vagoni, varbūt ielīst kādā no brauksies, būs ilgas mocības. Remonts līdz tiem? Nē, tie var naktī sākt kustēties un aiz- pašai tumsai. Kāds gadus septiņus vecs pui- vest vells zina, kur. Bet tur, lejā, automašīna, ka visu laiku ar mums runājas. Es grozu ro- un vīri beidz kraut tajā sienu. Atļauj mums kās magnetofonu un nevaru vien nopriecā- gulēt sienā un vēl uzcienā ar glāzi piena. No ties par jauno pirkumu. rīta ilgi gulēt nesanāk – saule spīd acīs. Saim- niece un vēl dažas sievas stāv pie mājas dur- Jaunceltņu rajons. Te varēs gulēt. Iščitje na vīm, skatās uz mums un kaut ko ukraiņu va- stroikah meņā [meklējiet mani celtnēs]. No- lodā spriež. Un prom bez brokastīm nelaiž. runāts celties mazā gaismiņā, bet ir svētdie- na un neviens strādnieks netraucē, gulēšana Novokuzņecka, trešā lielākā Sibīrijas pilsēta, līdz 10.00. glītāka par tipiskām Krievijas pilsētām, ko- kiem un krūmiem apstādīta, bet metalurģi- Pa ceļam tolkučka [tirgus, bazārs], tur varēs jas industrijas saindēta; par to liecina gluži atrast pa lēto kādu spieķi. Labi, ka aizgulē- melna upes straume. Redakcijas sporta no- jāmies. Ap ermoņiku spēlētājiem klausītāju daļā iesaka kādu velosekciju, tur mums ļoti bariņš. Skaņuplašu kaktā paslepeni velk no palīdz remontēties. Naktsmājas jautrā kom- pānijā, kas mūs uzaicinājuši kā goda viesus. Uldis piedalās visās lietās, man arī gribētos, bet saprāta balss liek taupīt spēkus un iz- mantot nakti gulēšanai nevis uzdzīvei. Eju uz tukšo istabu un liekos nost. Tuvojoties skaistajai Meždurečenskas pilsētai, sagadās braukt cauri tādai vietai un tādā lai- kā, kad vietējie risina kādu konfliktu. Katrā ceļa pusē pa saniknotu cilvēku baram, rokās bises, lamas, šāvieni, saspringti ģīmji. Va- ram būt laimīgi, ka esam neskarti izbrauku- ši cauri. Iespējams, kāds te šodien kādu no- šaus. (..) somām aizliegtu ārzemju preci. Lupatu gals. Aitu, cūku un vistu gals. Motociklu detaļu gals. No kr. Ingvars Leitis, Uldis Briedis un vietējie riteņbraucēji uz Omskas apgabala robežas Pilsēta beidzas. Sākas pakalni. Liels tūristu bars. Viens nes uz muguras kaudzi ar alu- mīnija saliekamajām gultām, citiem plecos milzīgas mugursomas. Tad avots ar garšīgu ūdeni. Kuzbasā briesmīgi melni putekļi. Tāda laikam ir šejienes īpatnība. Varbūt tie no oglēm. Ne- viena mašīna nebrauc pretī, bet esam melni. Velosipēdi arī melni. Kisiļeva, tur atpazīstu kultūras namu, kurā esmu spēlējis, kad strādāju Kemerovas fil- harmonijā. Aizsūtu pastkartes tiem saviem

27 populārus dziedamgabalus, ko tie arī dara. Viņš man pastāsta, ka reiz esot saticis un aizvedis igauņus uz Augšbulānu, igauņu cie- mu, kas ir netālu no mūsu Lejas Bulānas. Bei- dzot TV filmētāji ir klāt un nu trenkā mūs pa Šušensku cauru dienu. Nākas arī pozēt pie Ļeņina muzeja. Kāda garāmbraucoša velo- sportistu grupa, redzot mūsu pozēšanu, pa- saka kaut ko ņirdzīgu par iziešanu uz pub- liku. Nepatīkama sajūta. Filma tika uzņem- ta, iekļauta TV raidījumos (pat nodrukāta TV Uldis (kr. pusē) un Ingvars programmā), bet ar personīgu Vosa pavēli 10 minūtes pirms rādīšanas izņemta un, vis- Šušenska. Iebraucot pilsētā, kalna galā re- ticamāk, iznīcināta. Bet par to mēs uzzinā- dzams obelisks. Uz tā rakstīts, ka Ļeņins ceļā sim tikai septembrī. uz šejieni esot pavadījis 81 dienu. Mēs par vienu dienu ātrāk. Kā ar viesnīcām? Nekā te Lejas Bulāna jāmeklē pa līkloču zemesceļiem, nav, viss jau ir pilns. Viens sirms onkulis sūk- kas nevienā kartē nav iezīmēti. Kad esam pil- stās: Es visu mūžu esmu sapņojis šeit nokļūt, nīgā neziņā, jautājam kādam, vislabāk šo- bet nu man nav, kur pārnakšņot. Viņa patē- feriem, un turpat uzzīmējam karti ar visiem tiskā ļeņiniskā svētceļojuma retorika bezcerī- vietu nosaukumiem. Viens šoferis jautā: Vai gi sašķīst pret viesnīcu komercijas mūri. jūs esat latvieši? Viņš ir igaunis, drusku lat- viski arī prot. Igauņu ciemā Sujetukā biju- Man padomā smuka jaunceltne. Bet tad ar ši seši cilvēki no Tallinas, no Zinātņu akadē- velosipēdu piebrauc cilvēks ar fotosomu un mijas, fotografējuši, filmējuši, pierakstījuši statīvu; viņš izskatās gluži kā no Čarlija Čap- dziesmas utt. Divas nedēļas. Augšbulānā arī lina filmas izkāpis un stāsta, ka viņa velo- bijuši. sipēds ir no Polijas, ražots 1910. gadā, un rāda firmas zīmi. Viņš piedāvā naktsmājas, Tad atkal apmaldāmies. Augsti kalni, grū- un mēs ar milzu prieku dodamies pie viņa. ti pacēlumi. Atkal pie nezināma krustoju- Uldis nu varēs attīstīt filmas, es – izgulēties ma. Brauksim pa labi. Bet Uldim slēdzis ie- un apārstēt savas progresējošās kaites. Šeit iet spieķos. Padzeramies pie strauta un tai- jāpaliek tik ilgi, kamēr no Rīgas atbrauks TV sām to slēdzi. Pēc pusstundas nāk traktors, filmēšanas grupa, kas nosūtīta šurp speciāli izrādās – jābrauc uz pretējo pusi. Labi vien mūsu dēļ. Šušenskas fotogrāfs, nekrievu iz- bija, ka salūza. Tie ir latvieši no Lejas Bulānas. celsmes Raimonds Foriss, krieviski saukts Ro- Tēvs ar dēlu. Jūs tur sagaidīs ar rokām, kājām. man, ir tāds drusku dīvainis, bet mums viņš Jābrauc kalnā augšā, tad lejā. 12 kilometri. kā paša Dieva sūtīts. Mēs pie viņa kā savās mājās. Šitās gaidīšanas dienas pa jauncelt- LEJAS BULĀNĀ (dib. 1857). Te nu ir jābūt nēm vieglas nebūtu. Man ir iespēja izārstē- tai laika mašīnai, kas tik ļoti nošokēja pirms ties – pats konstruēju un izgatavoju šļirci no gada šeit ieklīdušos latviešu tūristus. Ciema plastmasas tūbiņas un futbolbumbas adatas, centrā ap mums pulcējas ļaudis. Ierosina at- laižu sev iekšā zirga devas un sekmīgi izgu- zīmēt šo notikumu, ka atbraukuši latvieši. ļu slimību. Šļirce tiek aizsūtīta uz Rīgu, un Varēs arī mums kaut ko uzziņģēt. Jau ar pir- draugi dakteri smej, ka to vajag nodot Medi- mo dziesmu laika mašīna ir klāt ar savu ma- cīnas vēstures muzejam. ģiju. Absolūti unikāls skanējums, nekad tāds nav dzirdēts, un nekur citur arī tāda nebūs. Uldim žurnāla pasūtījums – jānobildē slave- Tā vien šķiet, ka dziedājums atbalsojas kal- nā HES. Agri no rīta atiet kuģis, un Raimonds nu galotnēs. Magnetofona ierakstā šī maģi- perfekti izkārto mūsu uzkāpšanu uz tā. Triju ja vairs neparādās – droši vien tam vajadzīga stundu brauciens. Celtnes iespaids ir gran- kāda augstas kvalitātes aparatūra. diozs. No augšas Jeņiseja kā maza upīte. At- pakaļbraucienā profesionāls tūristu izklaidē- Man kājas, rokas saslēgtas, tājs ar bajānu mudina savu grupu dziedāt Es guļu cietumā.

28 sies „banda” (īstenībā – pretošanās cīnītāji partizāni), iznesuši no ciema padomes do- kumentus un aizdedzinājuši: Gori, sovetska- ja vlastj! [sadedzi, padomju vara!] Klubā vakarā kādi 30 jaunieši, runā, spēlē biljardu, uzdejo. Uzdāvinu lielo Raimonda Paula skaņuplati, viņi drusku paklausās, tad uzliek ko citu – tos krievu gabalus, pie ku- riem ausis pieradušas. (..) Pastniece tīšām nerunājot latviski, jo bērnī- bā dzīvojusi pie krieviem; kad sākusi runāt latviski, citi smējušies. Bet krieviete Ņina, lat- viski saukta Ņincs, runā latviski un dzied lat- viešu dziesmas. Viena tante saka: Es nu pavi- sam nemāku krieviski. Tamāra, 9 gadus veca, iznes no mājas latviešu grāmatu un saka, ka grūti iemācīties, bet gribot gan. Boksterējot burtus. Bibliotēkā nav nevienas latviešu grā- matas. Kāda sieva parāda vecu dziesmu kla- Lejas Bulānas bērnu dārzs di, kur latviešu teksti kirilicā. Toreiz vēl prata latviešu burtus, bet rakstīt latviski bija dzī- No galvas man bij nodzīti vībai bīstami. Svešvalodu skolā nemāca, jo Pus’ mati dzeltainie. Krievijā tāda kārtība – svešvalodas skolotājs Uz Sibīrij’ man jāaiziet, drīkst būt tikai vācu, angļu vai franču filo- Kur aukstie vēji pūš; logs ar augstāko izglītību; ja tāda nav, va- Tur būs man ogles jāsijā loda nav jāmācās. Tā miljoni paliek tumsībā. Līdz pašai miršanai. Uz Sibīrij’ man jāaiziet, Īsviļņos starp ķīniešu raidstacijām ieskanas Kur aukstie vēji pūš; latviešu valoda. Amerikas Balss, tā Sibīrijā Tur izzudīs un pazudīs tīri labi dzirdama. Te „pretpadomju aģitāciju” Mans vārds no dzimtenes. atšķirībā no Latvijas var klausīties pilnīgi bez zāģa. Bet bulānieši izvairās par to runāt, var- Desmitiem dziesmu, kuru lielākā daļa nedzir- būt neprot sameklēt pareizo vilni pareizajā dētas, ieved senatnē. Lejas Bulāna – Sibīrijas stundā, varbūt baidās – 1937. gads iekodēts latviešu dvēseliskais un emocionālais centrs. dziļi zemapziņā. Vai arī maz ko saprot valo- Un arī luteriskajai baznīcai te reiz bijis visas das un reāliju simtgadīgās atšķirības dēļ. (..) Austrumsibīrijas administratīvais centrs. Nā- kamajā dienā sarunas ar bulāniešiem. Tagad No sarunām pie Ciņu Paulīnas mājas, kur sēž siena laiks – reti kāds mājās. vairākas citas sievas: Teica jau, ka esot bijuši labi laiki. – Es vēl nebiju pasaulē, es nezinu Vēl 1960-tajos šeit bijis divas reizes vairāk cilvēku. Tagad 284 cilvēki. 53 zirgi. Auto nav Priekšplānā Miglu Robis nevienam. Nekādi autobusi te neiet. Lietus laikā ja šeit iekļūst, tad ārā vairs netiek. Ra- tiņi? Paši virpojam spoles, paši remontējam. Stelles arī lieto. Vilnu kāš. Fogeļu Lille un Blanku Milda auž deķus. (..) Miglu Robis, bijušais milicis, uzskatīdams mūs par padomju žurnālistiem, klārē par Ko- munārā un Sibīrijas Cīņā slavināto komunis- tu aktīvistu Jāzepu Bikovņikovu, kuram ar zobenu sacirsta roka. Viņš, puišelis būdams, no 30-to gadu sākuma atceroties, ka ieradu-

29 tos labos laikus. Kamēr es esmu, nu nebi- ja, nebija nekā. Kur viņi visi tā varēja palikt? – Negribas nemaz pieminēt. – Kam bija tās pļaujmašīnas, sienu vai maizi kas pļāva, tos lika par kulakiem. Un tik daudz cilvēkus! Kas bija tie labākie. Vīru paņēma prom, palikās pieci vai seši bērniņi, noņēma pēdīgo govī- ti, nāk sētā un ņem prom. Vai tad tā nebija spīdzināšana, lai cilvēki badā nomirst?! Govi ieveda istabā, glabāja, stutēja durvis ciet; vienalga, atlauza un aizveda. – No kurienes tad nāca tāda valdība? Atbrauca kaut kādi cilvēki, rādīja šeit teijāteri, tajā dienā noņē- ma baznīcai to krustu un pulksteni (zvanu) – noņēma tas komsomoļecs, viņš uzlīda augšā un noņēma, neviens cits negribēja to darīt, bet viņš sarosījās un noņēma. Maz bija to cil- vēku, kas iegāja tajā baznīcā skatīties to tei- jāteri, raudāja tovakar visi; briesmīgi, šaus- mīgi parādījās, ka šitā uzlien augšā un ņem to krustu nost. Pirmos gadus, es atminu, ne- Lejas Bulāna. Elvīnas Vitneres paredzētais žurnāla maz tur negāja vairs. Zvans bija tik liels, ne- Zvaigzne vāks, bet… iejaucas Latvijas ideoloģiskās dzirdēja vairs, ne ka zvana, neko. – frontes „cīnītāji”, apturēja iespiedmašīnas un jau nodrukātos 60 tūkstošus eksemplāru iznīcināja…

Pēc 15 gadiem Tamāra Heidemane, Lejas Bu- Liene Bumbiere, kuras vectēvs bijis Jermolajevkas ciema nodibinātājs un pirmais iedzīvotājs lānas skolotāja un pētniece, strādājot Minu- sinskas arhīvā, sameklēs dokumentus par raskulačivaņiju [atkulakošanu], un viņas grā- matā Pamātes klēpī Sibīrijā 60. lappusē la- sīsim: Sapulču protokolos un sūdzībās labi re- dzams, kā ieskaitīšana kulakos notikusi. Ap- sūdzībai pilnīgi pietika ar to, ka ģimenei bija separators, par kuļmašīnu nemaz nerunājot. Pietika ar to, ka mājā pāris dienu paciemo- jās kāda radiniece, lai konstatētu, ka mājas saimnieks „izmantojis svešu darbaspēku”. Tālāk – mantas konfiskācija un spaidu - dar bi raktuvēs un taigas dzīlēs. No 1929. līdz 1933. gadam Lejas Bulānā tika represēta ce- turtā daļa iedzīvotāju – kādas 40 ģimenes, bet katrā no šīm ģimenēm bija četri līdz de- viņi bērni. Sods skāra visus – sirmgalvjus un zīdaiņus ieskaitot. 

30 LATVIEŠU KOLONISTU PĒCNĀCĒJI 1975. GADĀ CAUR ULŽA BRIEŽA FOTOOBJEKTĪVU Speciāli Jaunajai Gaitai

Ciema ziņu dienests

31 Artūrs Alksnis, Sukonojes ciema muzikants

32 Laris Saliņš ELLES ĶĒĶA BĒRNS Uz krodziņu līdzens ceļš, uz baznīcu grumbuļains. Precīzi tautasdziesmas vārdi par veco Latvi- jas lauku pagastu raksturīgo kārtību. Pagas- ta vidū ir divas publiskas ēkas: krogs un baz- nīca. Krogs ir sabiedriskās dzīves ikdienas centrs. Ceļš uz krogu ir labi iemīdīts. Baznī- cu lieto retāk – svētdienās un svētkos – tā- dēļ ceļš grumbuļains. Tautas dziesmas rinda attiecas uz mūsu šīs dienas tēmu, jo atce- ramies, kā pirms 60 gadiem jaunieradušies dīpīši Ņujorkā iemīdīja divus ceļus. Viens Laris Saliņš Ņujorkas Jonkeros (2016.23.IV) veda uz Elles ķēķi, latviešu bohēmu svešu- mā, otrs uz atjaunoto Ņujorkas draudzi, kas ma brīdis. Atceros dzirkstīgo sasprindzināju- uz veclatviešu pamata sakuploja. Atjaunotā mu, kad sapulcēto viesu uzmanība bija pil- draudze tikās ne tikai svētdienās un svētkos. nā mērā veltīta jaunceptiem dzejoļiem un Baznīcas paspārnē darbojās skolas, jaunat- stāstiem. Un visatzinīgākā atsaucība labam nes pulciņi, koŗi, tautas deju grupas, teātŗi, dzejolim bija atbildēt ar dzejisku improvizā- – un arī, protams, nometne. Baznīca nebija ciju. Viesības bija tikai īsti sākušās, kad mūs tikai „svētības aktu pasniedzēja”, bet kļuva ar māsām sūtīja uz čuču muižu, bet pēc lai- par visas sabiedrības jumta organizāciju. Ņu- ka satraukumā modos skaļo trokšņu dēļ. No- jorkā 50. gados abi ceļi, kā uz bohēmu, tā arī mierinājos, kad atjēdzos, ka dzirdu lustīgu uz baznīcu, bija līdzeni, jo labi iemīdīti. dziedāšanu. Elles ķēķis un Ņujorkas draudze varbūt šķiet Elles ķēķis kā Ņujorkas rajons man saistās ar pretpoli, kas it kā viens otru izslēdz, bet tā tēva draudzību ar Linardu Taunu. Man dro- nebija mana pieredze. Viens otrs noteikti ši vien bija kādi seši gadi, kad kopā ar māti piederēja vai nu tikai bohēmai vai arī tikai devos uz pilsētu, lai satiktu tēvu, kas ciemo- draudzei, bet laba tiesa Elles ķēķa saimes arī jās pie Linarda. Ar pārceltuvi krustojām Hud- palīdzēja iemīdīt ceļu uz baznīcu. Un manā sonu. Tad staigājām garām tā laika milzu gadījumā mana tēva misticisms un manas lopkautuvēm. Mazam bērnam tumšās ēkas, mātes reliģisko tradiciju godināšana un pie- kur sakapāja pakārtos vēršus un cūkas, likās kā elles priekškambaris. Bet tagad šī ainava kopšana palīdzēja man sagatavoties savam saistās ar tēva dzejoli, „Dziesma”, kur viņš mūža darbam. lūdz, lai viņa zudušā iedvesma atgriežas. Ci- Mana paša stāsts dziļi personīgā veidā ietver tēšu dzejoļa otro pusi: abas šīs dienas programas puses. Esmu El- No ostas rajona lopkautuvēm les ķēķa bērns, bet kalpoju kā Ņujorkas drau- izlauzās ielās ragu lopi. dzes gans jeb debess ķēķa pavārs. Kā dzej- Tie slāpuši piemāva pilsētu. Drāzdamies nieka Gunara Saliņa dēls uzaugu Elles ķēķa siltajām dvašām un augumiem filiālē Ņudžersijā. Kad pats vēl tikai tenterēju, kausēja sniegu no logiem, no kokiem, maniem vecīšiem laimējās iegādāties māju no debesskrāpjiem un laukumiem. priekšpilsētā, Glenridžā. Manu vecāku māja Atgrūda logu – ar kliedzienu atkusa 50. un vēl 60. gadu sākumā bija vieta, kur El- mana balss. No tā kā no upes les ķēķa saime itin bieži pulcējās. (Mājās va- govis pusdienā dzēra. Mērcās rēja taču uzņemt vairāk viesu nekā Elles ķēķa manā dziesmā to siltie pupi – šaurajos bēniņos vai pagrabos.) manā dziesmā to siltie pupi. Kā knauķis maisījos citiem pa kājām, ka- Linarda dzīvoklis bija netālu no Taimskvē- mēr viesi sapulcējās. Bet tad pienāca klusu- ra. Dzīvoklis bija sīks un nolaists – viss, ko

33 Linards, kas par praktisko nerūpējās, varēja tu kopā turēties. Māte vēlāk attaisnoja tēva atļauties. Linarda vannas istabā bija vecmo- neuzticību ar to, ka agri precējās, ka tēvs ir dīga, dziļa vanna piekrauta ar papīru, grā- dzejnieks, utt. Bet māte noteikti cieta par matu un manuskriptu kaudzēm. Iedomājos, spīti racionalizācijām. Vecmamma ļoti gribē- ka ir liela klapata vannu iztukšot, lai mazgā- ja savu meitu atbalstīt, bet māte atteicās iz- tos. Bet, kad palūrēju pāri vannas malai, re- veidot savzvērstību pret manu tēvu. Tai vie- dzēju putekļus vannas dibenā. Nu, sapratu, tā vecmamma jau no manas mazotnes grie- ka vannu nekad neiztukšoja. zās pie manis ar savām sūdzībām par Gonku. Klausoties, kā viņa izkratīja savu sirdi, var- Vairākus gadus Linards bieži ciemojās mūsu būt jau sāku sagatavoties vēlākajam mācītā- mājās. Viņam ar manu tēvu, ko saucām par ja uzdevumam, kur itin bieži nākas uzklausīt, Gonku, bija intensīvas dzejošanas sesijas. kā vecākā paaudze man izstāsta savas bēdas. Viņi lasīja un iedvesmojās un tad veica dze- jošanas vingrinājumus, ko viens otram uzde- Uzaugu Elles ķēķa bohēmā, bet visu mūžu va. Viņi pīpēja, dzēra un dziedāja. Pats jop- esmu arī bijis Ņujorkas draudzes loceklis. rojām iedomājos Linardu kā arī savu draugu. Piederu neparastai grupai – mācītājiem, kas Viņš bija vienīgais no Elles ķēķa daudzajiem kalpo draudzē, kur viņi uzauga. Mācītāji pa- ciemiņiem, kas arī ar mani mēdza aprunā- rasti kalpo citur, kur viņus nesaista ar bērnī- ties. Viņu atceros tā, kā abi kopā esam re- bas neveiklībām un jaunības grēkiem. Ņujor- dzami vecā, melnbaltā fotogrāfijā – pašķir- kieši mani atceras kā hipiju ar visiem gara- stu viņam kādu fotoalbumu, un viņš uzma- jiem matiem un kaņepīšu dūmiem, bet to- nīgi klausās, kamēr aizrautīgi kaut ko stāstu. mēr bija ar mieru mani pieņemt par savu Kad runāju ar Linardu, nerunāju kā ar pieau- mācītāju. Man sevišķi jāpateicas mācītājam gušo, bet kā bērns ar bērnu. Zariņam, kurš pirms 35 gadiem mani uzņē- ma praksē un vēlāk atbalstīja, man pārņe- Pirms piesaucu Elles ķēķa audzināšanas as- mot viņa pēcteča pienākumus. pektus, kas palīdzēja sagatavoties mācītā- ja amatam, ir arī jāpiemin problemātiskais, Nepiederējām iksvētdienas apmeklētāju pul- kas noteikti bija pretrunā ar baznīcas attu- kam, bet svētkos atradām ceļu uz baznīcu. rības vai vismaz samērības vēsti. Elles ķēķa Un mūsu mājās Ziemsvētki bija kaut kas se- tikšanās saistījās ar pamatīgu iemešanu. Bija višķs. Adventa laiks saistījās ar Ziemsvētku tādi, kas šo dzeršanu spēja ierobežot, lai tā gaidu mūziku. (Menotija Amals un nakts neradītu lielu skādi pārējā dzīvē. Citi to ne- viesi palikuši visspilgtākā atmiņā.) Bija spēja. Linards bija starp tiem, kas to nespē- Ziemsvētku eglīte ar dzērvenēm, eņģeļu ma- ja. Kaut gan Gonka Linardu atbalstīja mēģi- tiem un īstām svecēm no vietējā „zviedru nājumos ierobežot dzeršanu, viņš savu drau- veikala”. Un mājas eglītes kulminācija bija, gu arī ieveda kārdināšanā. Gonka stāstīja, ka kad māte no Bībeles ar veco ortogrāfiju la- dzejošanas sesijas ar Linardu mēdza beigties sīja Ziemsvētku stāstu no Lūkasa evaņģēlija. reibumā. Mūsu mājās sieva un bērni gulē- Tas bija svēts brīdis, laiks ārpus laika, kas pa- ja, viņus nevarēja traucēt. Gonka un Linards liek kā rādītājs uz pārpasaulīgo, kas caurstrā- tad kāpa automašīnā, lai traucētu citus. Viņi vo ikdienišķo, piešķirot visam dziļāku jēgu. mēdza nakts vidū klauvēt pie draugu durvīm, Sev raksturīgi rotaļīgā, bet arī nopietnā veidā lai turpinātu uzdzīvošanu. Nav pārsteigums, tēvs dzejolī piesauca mājas eglītes izjūtu un ka Linards 40 gadu vecumā nodzēries nomi- to saistīja ar lūgšanām par Latvijas Ziemsvēt- ra. Un ar to sākās Elles ķēķa beigas. kiem, kas bijuši un būs. Dzejolis saucās „Vēs- tule no Ziemassvētku kūts” – datēts Latvijas Otrais apmulsinošais bohēmas aspekts bija laukos 1976. gadā. mana tēva mīļākās. Un man nācās priekšlai- kus un nevietā pārdomāt, kā mans tēvs varē- Svinēsim Ziemassvētkus – ja reizē būt manas mātes vīrs, bet arī citu sie- jā, tepat kūtī. Gaidīsim viešu mīļākais. Mājās uzaugu ar mātes māti, Jaunavu, kas ieņēmusi ar ko mani vecāki bija no Latvijas kopā bēgu- Dieva dēlu – no Svētā Gara. ši un dīpīšu nometnē kopā dzīvojuši. Vecā- (Te apstāju rakstīt un skatījos ki apprecējās Latviju atstājot, kad tēvam bija uz veco bībeli koka vākos: 20 un mātei 19 gadu, lai bēgļu gaitās varē- kādi gan laiki! pie mums

34 tak vai katrs bērns tāds ieplūda gaisma un piedzīvoja savu būtisko brīnums tagad, vienotību ar visumu. ka liekas no Svētā Gara. Gonkas baznīciskums nāk no viņa vecmam- Un vai tad tā nav? mas, kas viņu Naudītē veda līdzi uz dievkal- Tās bezdievīgas runas, bet pojumiem un bērēm. Gonka uzbur savu bēr- kur, Dieviņ tu paliksi, na sajūsmu īsstāstā „Dieva dziesmas”: Bet, kad mēs visi nomirsim?) kad ar vecomāti stāvējām ļaužu pilnajos iz- Zvaigznes diena? – Tu prasi. pušķotajos kapos, un koristi sagērbušies sa- Trīs gudrie? Kur tie rasies? stājās tādā kā uzkalniņā, man šķita, ka mūs No austrumzemēm? šķirtu nezin kādas dīvainas tāles. Kā sapnī No rietumiem? No polārā loka? – dzirdēju, ka … (ar pazīstamām sejām) un tie jau vairs nebūs nācēji. balsīm (dzied) itin kā eņģeļi. Kaut kur starp Un mums pašiem – zemi un debesīm. Kā bībeles stāstos. Kā le- kur mums rasies trīs gudrie? ģendās. Mums taču tikai divi – trešais muļkis. Ak tā ir cita teika? Mana māte pēc dabas nebija mistiķe, bet Bet esi sveika, svētku nakts! skeptiķe, kas visu rūpīgi apsvēra un izvērtē- Sveika, kūts – ar visām smakām. ja. Bet viņa bija ticības draugs un baznīcu Met ēnas pa priekšu atbalstīja un cienīja. Kad biju padsmitnieks, vējlukturis. Taustāmies māte novēroja, ka mana interese ar drau- basām kājām pa salmiem, giem iesaistīties dziļās sarunās nozīmē, ka pa sienu – starp lopu purniem, es varētu kļūt par mācītāju, ja vien es ticētu. mugurām. Klausāmies lopu elpā, īdos, mūjās – kur, Noslēgumā atgriezīšos pie gadījuma, kur El- kur šai kūtī, kur atspīdēs zvaigzne – les ķēķa un Ņujorkas draudzes ceļi krustojās kur ieraudāsies traģiskā zīmē – Linarda Tauna urnas vietas TAS BĒRNS iesvētīšanas reizē Katskiļu brāļu kapos, ap stūri no draudzes nometnes. Kaut gan Li- Bija apmulsinoši, bet raksturīgi, ka mācītājs nards nomira 1963. gadā, urnu tikai iesvētī- Zariņš atrada par ko sūdzēties Gonkas dze- ja sešus gadus vēlāk. jolī. Viņš uzskatīja dzejoli par piedauzīgu un īpaši ņēma ļaunā rindu: Sveika, kūts – ar vi- Mana māte savā memuārā raksta šā: Viņa sām smakām. Ja pareizi atceros, viņš neap- pelnu urna tur tika apglabāta 1969. g. 2. mierinātību izteica avīzes Laiks lasītāju bal- augustā, skaistā vasaras dienā. Bez ņujorkie- sīs. Bet nav pārsteidzoši, ka mācītājs Zariņš šiem bija sabraukuši arī bostonieši un toron- pārprata Gonkas toni, jo, pirmo reizi 1982. tieši. Pēc māc. Zariņa svētīšanas Gonka tei- gadā tiekoties ar manu onkuli, Gonkas brāli, ca ievadvārdus, dziedājām pēdējos pantus Rīgā, pat ģimene sprieda, ka dzejolis izsmē- No kr. Linards Tauns, Teodors Zeltiņš, Gunars Saliņš, ja ticību. Viņi bija pārsteigti dzirdēt, ka es kā Fridrichs Milts, krodzinieks, 1950. gados topošs mācītājs biju lietojis tieši šo dzejoli kādā Ziemsvētku vakara dievkalpojumā. Bet tad izskaidroju, kā Gonkas dzejolis man palī- dzēja svaigā veidā atgriezties pie senā vēstī- juma, lai tas derētu tieši mūsu saimei mūsu laikā. Kad pusaudža gadu otrā pusē pats kļuvu par garīgu meklētāju, Gonka pozitīvi atsau- cās, daloties ar saviem mistiskajiem piedzī- vojumiem. Kad viņš kā pusaudzis bija Latvijā cietis nopietnu muguras ievainojumu vilcie- na negadījumā, viņam bija vesela vasara jā- pavada gultā. Bet tas viņam nebija grūti, jo viņš iedzīvojās kādā mistiskā svētlaimē, kur

35 no Teodora [Zeltiņa] Linardam veltītā korāļa, Jānis Krēsliņš un Sigurds Vidzirkste pienesa urnu pie bedres un to arī pašu rokām apra- ka, jo lāpsta negadījās pa rokai, un [Roberts] Mūks uz kapa nolika mazo pudelīti šnabja. Pielikšu punktu savām pārdomām par Ņujor- kas draudzi un Elles ķēķi ar dzejoli „Latvie- šu dzejnieks Elles ķēķī”, ko uzrakstīju pirms 40 gadiem, kad pašam vēl nebija ne jausmas, ka reiz pats ticēšu un kļūšu mācītāja Zariņa pēctecis. (Dzejolis rakstīts angliski, pats to tulkoju latviski.) Laris ar vecākiem Jautrīti un Gunaru (1952) Kriminālā pagrīde bija sen pazudusi — uzrauta un aizsūtīta uz Čikāgu. Zemnieki un zvejnieki, gleznotāji un dzejnieki, kas devušies trimdā, dziedināja rētas, apsējot debesskrāpju sānus un savus tīklus metot pazemē. Lētticīgais lauku velns mēģināja pārvietot savu virtuvi ar zemes grīdu un lielo pavardu pagrabos pie upes malas. Linards Tauns bija svētais, kas bija iemīlējies pilsētā: sieviete, ko viņš pielūdza sānielās un atbalsīs, bet viņa aizdejoja prom, atstājot viņam dzejoļus kā krāsainas sandales.

Viņš nekad nevarēja to pietiekoši atrast. Viņš tikai mēdza izšķirties pie tuneļa vai doties pie miera, Laris un Linards Tauns (1957) vai nākt mājās ar manu tēvu, lai visa nakts atskanētu viņa rīklē. Kad viņš saļima uz ietves, mans tēvs identificēja Linarda Tauna līķi. Viņa pelnus apbedīja kalnos pārstādītas sirds laukā, kur latvieši atgriežas skuju un lapu mežos.

Mans tēvs runāja bērēs kā dzejnieks, kas uzrunā savu draudzi. Viņa publiskā balss raka gultu sava drauga dzīvei un dzejai — balss, ko es uzņēmu kā ēdienu, ēdienu, kas mani dara tievu un izsalkušu.

Ņujorkas latviešu luterāņu draudzes mācītājs (kopš 1984) Laris Saliņš savās atmiņās kavējās sarīkojumā Jonkeru baznīcā (2016.23.IV). Tulkojis angļu valodā sava tēva Gunara Saliņa dzejoļus (Oxford Eastern Laris ar māsu Lalitu pie eglītes „ar dzērvenēm un īstām svecēm” Glenridžā, Ņūdžersijā (Glen Ridge, NJ) (1971) European Poetry un Contemporary Latvian Poetry.)

36 Agate Nesaule ja to pašu, lai gan cigaretes laiku nepatērēja. Mums par pelnutraukiem kalpoja tukšās Fol- KLASISKA IZGLĪTĪBA džera kafijas kārbas, un jaunajos automātos netrūka Marlboro. Atmiņu stāsts – Kritiķi vienbalsīgi uzsvēruši Aeneas pienā- Piecdesmitajos gados es mēdzu sēdēt Jor- kuma apziņu, – ievadot klases diskusijām dānas krastā un tulkot. Tas ir līkloču strauts paredzēto desmit minūšu posmu, paziņoja Indiānas universitātes kampusā. Es biju DP Svensons. – Kāds vēlas ko teikt? – „pārvietota persona”. Tā toreiz dēvēja mūs – tos, kuri nevarējām pēc II Pasaules kara at- – Ievērojama augstsirdība, – saka augstāka griezties dzimtenē; no manis varēja sagaidīt, kursa students, kuru vidusskolā Šortridžā ka es tulkotu starp vācu, krievu, angļu, japā- mēs sauktu par nūģi. ņu un manu dzimto latviešu valodu. Bet es – Labs novērojums, mister X. – biju iemīlējusies latīņu valodā tās caurskatā- mības un daiļskanīgo ritmu dēļ. – Apbrīnojama retoriska progresija, – murmi- na cits. Reiz kā medicīnas studente sapratu pietie- koši, lai spētu nosaukt muskuļus un kaulus, – Ļoti labi, mister Y. Vēl kādas piebildes? – bet no rūgtās pieredzes zināju, ka fakultā- tē sievietes negribēja pieņemt. Tomēr izvē- Neērts klusums. Ko vēl sacīt? lējos studēt klasiskās valodas tik un tā – tīrā – Klausaities, jums par labu vēl atlikušas devi- prieka dēļ – un vairumu seno sacerējumu la- ņas minūtes. Agate, tas ir miss Nesaule, kāds sīju ar baudu. Vidusskolā bija jālasa, kā Cē- ir jūsu uzskats? Esam ievērojuši, ka miss Ne- zara karavīri cēla tiltus, bet tagad es spēju saule ne vienmēr pievienojas mūsu spriedu- mīlēt tikpat kaislīgi kā Katullus un apraudāt mam. Esam ievērojuši, ka viņa var būt diez- savas dzimtenes zaudēšanu tikpat skaud- gan drošsirdīga, pārgalvīga. – ri kā Virgīlija Aeneas. Kad atmiņā plaiksnī- jās krievu zaldātu vardarbības pret sievietēm Nebūtu sevi tā vērtējusi. Uzstādīju jautāju- un meitenēm pie Berlīnes, es iztēlojos, kā tās mus par elīzijām, ar prieku medīju absolūtos pārtapa kokos un putnos, tāpat kā sievietes ablatīvus, bet, ja mani neizsauca, savas do- Ovīda Metamorfozē, kad tām uzbruka dievi. mas vēstīt nepieteicos. Spēju tulkot tikpat labi kā ikkurš augstāko – Miss Nesaule, es gaidu. Netērējiet dārgo grādu students profesora Svensona seminā- klases laiku. – rā par Aeneas svētāko pienākumu, turpināt paternalitāti, lai gan temats mani nesaistī- Kaut kas jāsaka. ja. Bet kā gan Aeneas pārdzīvos trimdu pēc tam, kad viņa iemīļotā Troja pārvērsta drupu – Brīnos, vai Aeneas rīkojās atbildīgi, kad viņš kaudzē? Vai viņš vēlreiz atgriezīsies izpostī- pameta Dido. Vai tā var darīt episkā varoņa tajās mājās, kā es cerēju atgriezties savējās? paraugtēls? – Es tulkoju ar tādu pat elpas aizturošu ziņ- – Protams, ka var, – strupi atbild Svansons. kārību, kā par Skārletas O’Hāras atgriešanos Tārā. Toreiz, divpadsmit gadu vecumā ap- Muļķīgi turpinu: – Kad viņš to pamet, viņa gūstot angļu valodu, pārtulkoju Vējiem līdzi. krīt izmisumā. Likusi sakurt bēru sārtu, Dido sakrauj uz tā Aeneas pamestās lietas, uzkāpj Latīņu valodu un kripatu grieķu mēles uzska- pati un nodur sevi ar šķēpu. Un mirst. tīja par izglītota džentelmeņa obligāto ba- gāžu, tādēļ vietas pie profesora Svensona Atvadoties Aeneas redz, cik viņa ir izmisusi semināra galda bija aizņemtas. Viņš uzsāka no sāpēm un mīlestības. Vai morāls cilvēks ierastā veidā. Vispirms pārbaudīja savu pīpi, neapzinātos, ko viņš ir izdarījis? Viņiem bija tad noņēmās ar tās tīrīšanu, tabakas uzpildī- aizraujoša mīlestības afēra. Bet viņš tikai pa- šanu, aizdedzināšanu un pīpes sūkšanu. No- saka: ‘To man lika darīt Dievi,’ Un viss. – pūtās, vēlreiz izkratīja tās saturu un uzsāka visu par jaunu. Lekciju laiku vairāki profesori – Šarmanti sacīts, un jūs pati esat ļoti šar- izmantoja smēķēšanas rutīnai. Studenti darī- manta, miss Nesaule, – saka Svansons.

37 Jutu sārtumu sakāpjam vaigos. Misters Svan- kritu, ka tās bija laimīgas beigas. Kāpēc ro- sons ietur pauzi pirms seko rokas granāta: mieši uzskatīja šādas lugas par komēdijām un pulcējās uz tām? Gribēju saprast, kur pa- – Baidos, ka jūs nesaprotat romiešu kultūru, slēpti komiskie notikumi un humors, kas būs Virgīlija mākslu, Aeneas eksaltēto atbildību, pēdējā pārbaudījumā. episkā varoņa būtību un ciešāku teksta la- sīšanu. Mēs te nesaskatām ‘plānotu ironiju,’ – Tas viss šodienai, – saka profesors Prats kā to definē Kleants Bruks (Cleanth Brooks), pirms lekcijas beigām. – Miss Nesaule, jūs nedz arī Viljama Empsona ‘septiņu veidu drīkstat iet. Bet pārējie, mani kungi, palie- divkosību´ – . ciet savās vietās. Šodienas tekstā ir dažas teicamas vārduspēles un divdomības…kuru Ar to paklanījies diviem ievērojamiem tā lai- ka literātiem, Svansons secināja: – Dido reak- nozīmes varētu tulkot…hmm...kā seksuālas. cija ir pilnīgi nesvarīga. – – Tās es jums paskaidrošu. – un viņš galanti pavadīja mani līdz durvīm. – Kāpēc? – es nomurminu. Caur vīteņiem apaugušās ēkas atvērtajiem – Nevaru par to runāt, nedarot pāri pārējiem logiem skan aizsmakuši smiekli. Man deg studentiem. Mums tagad jābeidz. Uz redzē- vaigi. Iedomājos, ka klasesbiedri smej par šanos, kungi. – Plautus jokiem un nevis par mani, jo es tur Biju nokaunējusies, ka izrādīju ziņkārību par neiederējos. Biju ārzemniece, kas angļu va- mīlestības afērām un par to, ka studiju bied- lodā runā ar akcentu, manas drēbes apstip- riem dzirdot, mani norāj. Bažījos, vai nevai- rināja, ka nepiederu vidusšķirai un pie tam nojamie tulkojumi un perfektie gramatikas vēl – sieviete. risinājumi mani spētu pasargāt no atzīmes Piecdesmitajos gados studenti neuzdroši- B. Pazaudējot stipendiju, es nespētu nobeigt nājās celt formālus iebildumus par profeso- studijas. Mani gaidītu vāji apmaksāts ikdie- riem, un valdīja vispār pieņemta atziņa, ka nas darbs, tāpat kā tas bija ar maniem ve- dzimumzināšana nav domāta sievietēm. cākiem, jauniem imigrantiem, neatkarīgi no to augstākās izglītības. Kaut es būtu klusēju- Pūlējos uzlabot latīņu valodas prasmi, pati si par Aeneas, kā toreiz lasot par Zevu, kurš saviem spēkiem lasot Romas vēsturnieku balta buļļa paskatā uzbrūk un iekaro Eiropu, tekstus. Pat mazas izlasītes sarkanos vākos vai arī kā liels gulbis ar varu paved Ledu. redaktors sūdzējās, ka bijis spiests izlaist tekstu par romiešu dekadenci un pārstei- Tulkojot Ovīda Metamorfozes, bieži atcerē- dzošākās daļas no Tacita, jo: „nelaimīgā kār- jos rukšķošo krievu karavīru uzbrukumus sie- tā, klasiķu lasīšana tagad kļuvusi par jaunu vietēm un meitenēm, bet par to klasē runāt sieviešu modi.” nevarēja. Pieklājīgā sabiedrībā nelietoja vār- du „izvarot”, un neviens man, šā vai tā, neti- Nebiju droša, vai ar mani profesoriem jāap- cētu. Kad prātā plaiksnījās karalaiku atmiņas, ejas tā, it kā es būtu līdzīga klasesbiedriem. pārmetu sev drūmumu un bažījos, vai tik Es biju pateicīga par katru laipnības kripatu. pati neilgojos pēc tādas brutalitātes. Vien- Lai gan mans pētījums par komiskajiem ele- mēr piekāpīgas studentu un pasniedzēju fre- mentiem nebija garš, un es neizpratu epis- udiskas analīzes liecināja, ka paša lielākās kā varoņa tēlu, klasiķu fakultātes profesori bailēs esot dziļākās vēlmes. man vienmēr deva atzīmi A*. Piecdesmita- Profesora Prata kursā Romiešu komēdijas jos gados labu atzīmju saņemšanu bieži uz- mani sagaidīja jaunas problēmas. Plautu un skatīja par laimes gadījumu, nevis dotību vai Terencu tulkot bija mazāk sarežģīti kā Virgīli- sūru darbu, tāpēc pilnīgi pievienojos inter- ju un Ovidu, bet bija lietas, kuras es vienkār- nāta biedreņu atziņai, ka man gluži vienkār- ši nesapratu. Es domāju, ka vergi bija gudri, ši bija laimējies. nevis viltīgi, apbrīnoju vecākas sievietes, ko sauca par alkatīgām kurtizānēm. Kad aušī- ______gus jaunus vīriešus izpestīja no viņu valgiem *Parasti ASV augstskolās mācību sasniegumu vērtēšanas un izprecināja jaunām tukšgalvēm, es nepie- sistēmā ir atzīmes no A (maksimālā) līdz F (nepietiekamā)

38 * * * Viņa ievilka mani studentu ūnijas meiteņu istabā, nostādīja pie spoguļa. – Tagad ņem Labo A atzīmju pelnīšanai pienāca beigas. loku rokā, it kā tu būtu labrocīga. Tas ir pa- Ja vien caurmēra kopsummā ieskaitītu fizis- visam vienkārši, skaties spogulī un dari visu ko audzināšanu, nebūtu izpelnījusies uzsla- otrādi. – Viņa saspieda man pirkstus, pirms vu. Bet ieskaite bija tikai par akadēmiskiem priekšmetiem. es tos paguvu atkabināt no loka virves. – Iz- misusī Demetera, – viņa nopūtās. Man bija Sabiedrisko deju kursā zēni ar meitenēm klu- viņas žēl. – Tā nav jūsu vaina. Es zinu, ka krei- pa viens otram pār kājām, mācoties boks – ļiem dažas lietas nevar iemācīt. Citi ir jau mē- stepu. ģinājuši. – Skolotājs secināja, ka esam pārāk neveikli, lai Kamēr es dzīvoju bēgļu nometnē Vācijā, pa- pamēģinātu džiterbogu. Tas būtu daudz vai- teicoties savam kreiles statusam, man aiz- rāk noderējis mūsu ierobežotās sabiedriskās taupījās garās adīšanas un tamborēšanas dzīves laukā. Vairums saņēma apmierinošu stundas. Piecus gadus nezināmo nākotni atzīmi C, tā šķita apkaunojoša, bet man lai- gaidot, latvieši centās saviem bērniem iemā- mīgi paveicās. Vecmodīgie valši un fokstroti cīt visu, ko paši prata. Tādēļ meiteņu rokdar- vēl aizvien bija populāri Indianapoles latvie- bi šķita kā pašsaprotama nodarbība, pat kad šu eksīlsabiedrībā, un tādēļ es izpelnījos at- zīmi B. tā pati zeķe dzijas trūkuma dēļ bija jāizada no jauna. Tas man likās pieņemami, jo arī Pē- Tā kā mīlēju visu klasisko, izvēlējos stopa nelope katru rītu atrada audumu pie stellēm šaušanu. Iztēlē ieraudzīju sevi starojot, tēr- izārdītu. Drīz vien pat visstingrākie discipli- ptu īsā tunikā, dodoties aiz studentu ūni- nētāji uzdeva, ļaujot man rokdarbu stundu jas ēkas, lai pievienotos amazonēm. Manās laikā lasīt skolai ziedotās grāmatas. stiprajās rokās atrodas stops, bulta eleganti izveido arku, ar blīkšķi ietriecas mērķī. Sko- – Kā būtu, ja es palasītos par loka šaušanu, lotāja, modernā medniece – Diāna, apbalvo – ierosināju. Iliadas un Aenidas garajos ap- mani ar lauru vainagu. rakstos varētu kaut ko atbilstošu sameklēt. Kareivji galvenokārt gan karoja ar zobeniem, Skolotāja, īsa muskuļota būtne no mazpilsē- bet droši vien neiztika bez bultām. tas Gērijas, Indiānā, izskatījās ļoti pārsteigta, kad pavēstīju viņai, ka esmu kreile. Viņa ātri Skolotāja pasniedza man nolietotu vingroša- atkopās un teica, lai es visas kustības veicu nas disciplīnu krājumu. otrādi. – Tikai nestāsti nevienam, ka es tev tā atļauju, – I shot an arrow in the air, / It fell to ear- – viņa teica, rādot uz nodaļu. th, I know not where – skan dzejolītis, bet mana pieredze šaušanā ar stopu izvērtās ci- Izlasīju divpadsmit lappuses, kamēr spēju at- tādi. Bulta aizdūca, ieskrambājot man roku, stāstīt vārdu pa vārdam. Skolotāju respektē- izbužinot klasesbiedrenei matus, nobrāžot jot, ierados pie viņas tikai pēc nedēļas. skolotājas bultu maku, līdz tā iedūrās zemē – Tagad pastāsti, ko tu zini par loku un bul- trīs ceturtdaļas attālumā no mērķa. Jau tad, tām. – Tikko noskaitīju pirmo lappusi, viņa pirms apsūdzību un tiesu procesa laikmeta, skolotāja bija satriekta. smaidīja kā Afrodīte. – Otrreiz nešauj, – viņa teica, norādot uz attā- – Ļoti labi, bet es tev nevaru likt atzīmi aug­ lo solu. Tā kā uz rokas man auga pampstošā stāku par B. Nevaru dot atzīmes par grāma- brūce, nodevos ķīmijas uzdevumiem. Turpat tu lasīšanu, un tu jau vienreiz izšāvi greizi. pavadīju citas patīkamas reizes, līdz attapos, Ceru, ka neuzskatīsi to par netaisnību. – ka šajā kursā iegūšu tikai caurkrītošu atzīmi. Tieši otrādi! Viņai bija tiesības izgāzt mani, Devos pie skolotājas, kas bija nosvīdusi kā un tad es būtu spiesta nākošā semestrī at- Kamilla pēc kaujas. rast cita senatnīga sporta paveidu, piemē- ram, diska mešanu. – Ak, tā esi tu, – viņa teica. – Pieņēmu, ka tu jau meklē privātstundu. – * * *

39 Kad trešo reizi ieguvu atzīmi B, es paredzēju, mes būs labas. Lai lekcijas uzdotu, man bija ka 1961. gada beidzējos nevarēšu būt pir- nepieciešama Kelija atļauju. Neskaitāmās majā vietā. Arī tam bija sakars ar klasiku. aliterācijas kā pakaiši, paralēlizteiksmes un atsauces klasikai pieblīvēja profesora Kelija – Es te nojaušu nopietnus sarežģījumus, – priešnesumu. profesors Kelijs rūca, skatoties manās atzī- mēs. Kā galveno studiju priekšmetu biju iz- – Šis kurss nav domāts sievietēm, memļu- vēlējusies angļu literatūru, tāpēc ka sievie- kiem vai uzdzīvotājiem, – viņš uzsvēra, rau- tēm tā sagādāja draudzīgāku vidi nekā lie- goties uz mani. – Šajā kursā jūs nevarēsiet, tišķo zinātņu studijās, jo tur gatavoja stu- kā Draidens tik dzejiski apgalvojis, paēnā ka- dentus medicīnas fakultātei. Profesors Kelijs vēt laiku ar Amarillis. – skaitījās mans padomnieks. Ātri nolaidu skatu, jūtoties kā Merkūrs, ku- Gaidot atbildi, es mēģināju apslāpēt satrau- ram jānodod sliktā ziņa. kumu. Viņš bija vienīgais katolis starp ateis- tiskajiem kolēģiem, un ļaudis melsa, ka re- – Kas ar jums notiek, miss? Misters Kelijs ar liģija attaisnoja tukšos grāmatplauktus viņa nūju sit pa mana galda virsmu. – Runājiet, birojā, un māju ar deviņiem bērniem. viņš kliedza, šoreiz bez aliterācijām. – Tātad jums atzīmes visas bija A, miss… ne- – Miltons rakstīja tā par nimfu, vārdā Amaril- skaidrojiet man, kā izrunāt jūsu vārdu. Ne- lis. Citāts ir no dzejoļa Licidas. – skatoties uz šo drūmo, nomācošo, lai nesa- – Svētā Marija, Dievmāte, – profesors Kelijs cītu uzsvērti desekularizēto vidi, jūs pati ap- sabruka krēslā. jautīsiet, cik dialektiska ir dimensija, cik dia- kritiska diversifikācija, un cik doktrināra šeit Mēs gaidījām ilgāku laiku. Beidzot viņš sa- ir disciplīna. – stinga mūsu priekšā, izstiepa rokas un nolai- da galvu, imitēdams krustā sisto Kristu. – Jūs Tā viņš tiešām runāja, un tas mūs, jaunāko redzat manu šausmīgo pazemojumu, kad kursu studentus, patiešām iespaidoja. Tikai students bez grāda ir pierādījis manu ne- vēlāk 1960. gados postgraduētie studen- spēju pat mazgāt jūsu kājas. Es nekā nezinu. ti sāka izsmiet viņa runas veidu un boikotēt Esmu nekas. Būšu nekas. – lekcijas. Mēs nevarējām paelpot. – Tātad jūsu atzīmes, visas A. Es varētu iedziļi- nāties teoloģiskās kontekstualizācijās dziļos – Bet es jums jautāšu: vai esiet ar mieru, lai paradoksos, bet izteikšos īsāk. Pilnīga A at- turpinu kontraktu mācīt nemācāmiem? zīme ir pretošanās eksistējošam cilvēces no- – Vai uzskatiet mani par pietiekoši labu, mā- sacījumam. Vienkāršojot vēlreiz jūsu labā: ti- cīt literatūras kritiku iesācējiem? Ja tā domā- kai Dievs ir perfekcija. Un pelnījis augstāko jiet, paceliet labo roku. – atzīmi. – Laimīgi, ka Ciešanu spēle bija beigusies, mēs Kāpēc tā nevēstīja universitātes katalogā? pacēlām rokas. Tikai vēlāk, izejot laukā svai- Gribēju jautāt, bet biju iemācījusies klusēt. gā gaisā, es aptvēru – kā vienmēr, biju pa- Misters Kelijs parakstīja manu priekšmetu iz- cēlusi kreiso roku. Par šo kursu saņēmu at- vēli, ieskaitot lekcijas literatūras kritikā. zīmi B. Mans krutais (hip) divdesmitpiecus gadus * * * vecais draugs no austrumkrasta ieteica kur- su uzdot. – Viņš tev nekad nepiešķirs vairāk Bakalaureātu noliku 1961. gada maijā ar par apmierinoši. – otro augstāko caurmēru starp 3 000 studen- tiem. Mierināju sevi, ka nepilnīgi perfektam Viņam par tādiem jautājumiem bija pastip- caurmēram nebija nekādas nozīmes. Man rināta pieredze. Viņš pat bija izraidīts no di- pietrūka līdzekļu, lai varētu abitūrijas die- viem hipodromiem, jo vienmēr pareģoja, nai noīrēt piemērotu talāru ar cepuri un lai kurš no zirgiem uzvarēs. atrastu mentoru, kas palīdzētu studijas tur- Mana pašapziņa tuvojas sabrukšanai, bet ne pināt kādā no austrumkrasta universitātēm. akadēmiskā vidē. Apzinājos, ja mācīšos, atzī- Karstā sestdienas rītā tukšā reģistrācijas bi-

40 rojā, darbiniece piesprauda goda nozīmes mutē un savilkās čokurā. – Te tas ir, beidzot! „High Honors” pinumu manai katūna blūzei. Rokā viņam bija viņa zelta zobs. – Pie Jupite- ra! – Gandrīz būtu to norijis! – Rozā pūkai- – Es jūs apsveicu, – viņa sacīja, paspieda roku no lakatu Z. maigi aptina žokļiem. – Man žēl, un izvadīja mani pa durvīm. profesor. Šausmīgas sāpes. Jāiet! – Viņš pa- Turpinot studijas Ph.D. grādam Viskonsi- ķēra grāmatu un pazuda. nas Universitātē, atklājās, ka labi izglīto- Nākošā nedēļā profesors Hieronims steidzi- tiem džentelmeņiem 1960. gados vairs ne- nāja. – Zobs savā vietā, un tā joprojām? – Es bija nepieciešamas latīņu un grieķu valodas. ceru, Z. izmisis sacīja. Mācīties klasiķus skaitījās tikpat nenozīmīgi, kā gramatikā teikumu diagrammēšana vai – Tā jau padzirdēju. Lai tas neatkārtojas. Lū- dzimstības kontroles praktizēšana ar ritma dzu, tulkojiet. metodi. No Z. mutes ar mazām atkāpēm plūda Taci- Profesora Hieronima seminārā par Tacitu bi- ta skanīgie teikumi kā uzsverot, ka viņš tul- jām tikai divi: kāds radikāls universitātes stu- koja, nevis gludi nolasīja Šekspīra tekstu. Z. dents Z. un es. bija piedalījies studentu uzvedumā McBird, Lekcijām nozīmētā telpa bija bibliotēkas satīrā par prezidenta Džonsona Vjetnamas ēkas pagrabstāvā. Tā kā dalībnieku skaits kara politiku. Tā bija parodija par Makbe- bija mazs, tulkojumu apjoms šķita vēl lielāks. tu. „Nerona naids pret māti izraisīja slepka- Students Z., attapīgs gluži kā mans agrākais vību. Viņa ieradās dienas vidū, kad tas jau draugs, piedāvāja kalkulētu plānu, lai tulko- bija iesilis no ēdiena un dzēriena. Māte gata- šanu vienkāršotu. va asinsgrēkam, iereibis dēls, kaislīgi skūpsti, ļaunuma ierosinoši glāsti …” – – Tev būs tā vieglākā daļa, – viņš solīja, zeltī- tam priekšzobam mirdzot. – Piesakies tulkot Apjūkot, mēģināju atrast tekstu. Labi, ka visu, bet ar komplicētām daļām es tev nākšu profesors Hieronims mani neizsauca. Kur palīgā. Reizēm pārtraukšu veco Hieronimu… slēpās lasītais? – Ļoti labi. Pārlēciet uz Nero- na izšķērdīgo banketu. – Es piekritu, bet kad reiz nespēju atšķetināt garāku teikumu, Z. tikai blenza grāmatā, Pieri noslaucījis, Z. turpināja: „Rauts notika līdz profesors kļuva nepacietīgs. Pēc lekcijas uz zeltīta un ar ziloņkaulu greznota plosta, Z. taisnojās, ka organizējot demonstrācijas kuru vilka vecākuma kārtībā sarindoti izvir- pret Vjetnamas karu, viņam pietrūcis laika tuļi. Krastā bija prieka mājas pilnas dižciltī- sagatavoties. Lai turpinām sadarboties, kā gām sievietēm. Kailas kurtizānes piedauzī- bijām norunājuši, bet es atteicos. gi žestikulēja” – Nolasītais nebija grāmatā! Attapos, ka Z. pielietoja kādu špikeri, sapra- Kādā aukstā ziemas rītā, klabošiem zobiem tu, ka beidzot dzirdēju tekstu, ko profesori ejot pa ledainu taku no Baskomkalna, viņš, gadu simtiem bija slēpuši no sievietēm. Biju tērpies plānā jakā, novalkātās džinsās, pū- piesaistīta, bet vēlējos, lai profesors Hiero- kaini rozā lakatā un rokās diviem atšķirīgiem nims pārtrauc lasījumu pirms Z. sev nodara cimdiem, lūdza manu palīdzību. Būdams na- pāri. badzīgs, tāpat kā es, viņš bija cēlies no Teksa- sas, nevis sofistiskā austrumkrasta, kā atrait- „Nero bija korumpēts, bet tagad viņa izvirša- nes šuvējas dēls, kurš spiests meklēt pie ziņu na sasniedza jaunus apmērus. Pēc kāzu cere- dēļiem piespraustus atrastos drēbju gabalus. monijas ar izvirtuli Pitagoru, valdnieks uzlika Mana sirds tomēr bija nocietināta. sev līgavas plīvuru. Kāzu lāpas un gulta bija visiem redzama. Visas norises notika publis- Tulkojumu Z. uzsāka gludi, bet pēc brīža jau ki, pat tās, kas dabīgi neizgaismotas”… Bei- stomījās. Profesors Hieronims nelikās nepa- dzot profesors Hieronims izkampa no Z ro- cietīgs. Otrā pasaules karā viņš bija pilotējis kām grāmatu un kratīja, līdz izlidoja izplēs- bumbvedējus, un viņam bija dzelzs nervi. – tas lappuses. Zeltītais Z. zobs vēlreiz nolēca Vai neesiet sagatavojis, mister Z.? – uz galda. – Jūs, mister Z., esat sakropļojis – Protams, ka esmu…viņš sāka rīstīties. – kādu bibliotēkas grāmatu! Sastapšu jūs savā Esmu…norijis …agh…agh! – Viņš ielika dūri kancelejā. Z. sagrāba žokli ar zobu un atstā-

41 ja klasi. – Šo izrādi vairāk nav vērts turpināt, un sievietei nav kavēklis un kur mācīšanās – piebilda profesors. prieks spēj uzvarēt aizspriedumus. – Bet šodienas stundu mēs sāksim no sāku- ma, – viņš man sirsnīgi teica. No angļu valodas tulkojusi Maija Meirāne Kad Z. klasē vairāk neatgriezās, es varonīgi turpināju. Profesors nesūdzējās, ka atlikusi . tikai viena studente, pie tam sieviete. Viņa Nītaurē II Pasaules kara priekšvakarā dzimusī Agate Ne- attieksme pret mani bija koleģiāla, abiem ri- saule kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās (1944). Pirms Rie- sinot svarīgu projektu. Sāku uzdot jautāju- tumu sabiedroto okupācijas zonu sasniegšanas, padomju okupētajā Vācijas austrumdaļā septiņu gadu vecumā pie- mus, un man vairāk nebija bailes pavēstīt sa- redz PSRS karavīru vardarbību pret civiliedzīvotājiem. Pie- vus uzskatus. cus gadus ilgstošajam bēgļu nometņu laikam seko (1950) trimdas turpinājums ASV, kur iegūta augstākā izglītība Biju pierakstījusies Ovida semināram Mīles- (University of Wisconsin, Indiana University). Viskonsinas tības māksla, bet kursu pametu, atklājot, ka U. kļūst par mācību spēku. Lasītāju un kritiķu atzinību ie- gūst autobiogrāfiskais romānsA Woman in Amber. Healing otrs students ir kāds bijušais priesteris. La- the Trauma of War and Exile (1995), kas saņem American tīņu valoda palīdzēja man paplašināt angļu Book Award (Amerikas Grāmatu balvu, 1996) un drīz vien iznāk tulkojumos latviešu (Sieviete dzintarā), vācu, zvied- valodu, izprast starpību starp rakstīto un iz- ru un dāņu valodā. In Love with Jerzy Kosinski (Mīla uz Je- runāto, un straujāk papildināja vārdu krāju- žiju Kosinski, 2009) ir rakstieces otrs grāmatā izdots pro- mu. Misters Hieronims, kaut arī dziļi iegrimis zas darbs. Autobiogrāfiskais stāstījums “A Classical Edu- cation” (Klasiska izglītība) publicēts Viskonsinas U. gads- senajos tekstos, man vēra apvārsni nākot- kārtējā lieratūras un mākslas izdevumā Midwest Review nes akadēmiskajā dzīvē, kur būt imigrantei (2016, nr.4).

Viskonsinas Universitātes Baskoma ēka (Bascom Hall) Zīm. Ron Clowney

42 Vladislavs („Niks“) Niteckis Lai dzīvotu BU nometnē, nedrīkstēja kļūt par mūžīgo studentu – katrā semestrī bija ATMIŅAS jānoliek zināms skaits eksāmenu, un katram bija jāiet klaušu darbos vismaz reizi mēnesī. PAR BALTIJAS Klaušas parasti bija darbs virtuvē vai akmeņ­ ogļu izkraušana no preču ratiem pie cen- UNIVERSITĀTI – II trālapkures krāsns. Kādā oktobra rītā, pus- 1949. gada sākumā, 6. semestrī, man atļauj tumsā, gauži apmiegojies klunkurēju uz vir- apmeklēt klīniskās lekcijas iekšķīgās slimībās tuves pusi. Virtuvē nevienas dvēseles, tikai un ķirurģijā. Tās notiek Hamburgā, ar Ham- milzīgi, lielvēderaini zupas katli klusi šņāc burgas Universitāti saistītā Marijas slimnīcā un burbuļo, un vienā stūrī blāvi deg vien- (Marienkrankenhaus). Plašajā, amfiteātrim tuļa spuldze. Pēc brīža ienāk pavārs un liek līdzīgā auditorijā, kuplajā vācu un pašu stu- man šad tad apmaisīt zupu katlā, skaitīt plū- dentu bara vidū, jūtos kā īsts students, apzi- mes un nošķīt no auklas vīģes. Drīz sanāk ņā, ka šajos solos ir jau sēdējuši iepriekšējo citi klaušinieki un, sasēdušies ap kartupeļu paaudžu studenti. Skatuvei līdzīgās audito- kaudzi, cītīgi mizojam. Bieži darbi padarīti rijas priekšā ir vairākas lielas tāfeles, ekrāns priekšpusdienā un pēcpusdiena brīva. un izgaismotas matstikla kastītes, kur pie- Ēdiens nometnē ir pieticīgs; badā nav jā- spraust rentgena filmas. Nedaudzos logus mirst, bet uzbaroties nevar, un nereti moka var automātiski aizklāt ar aizkariem, ja iedar- izsalkums. Dažkārt, piegādes sagadīšanās bina diapozitīvu projektoru. Viens pēc otra dēļ, saņemam dīvainu pārtiku: tvirtu, dzelte- uz skatuves uznāk vai tiek iestumti riteņ- nu kukurūzas miltu maizi un, kādā reizē, kat- krēslā slimnīcas ķitelī tērpti pacienti, katrs ru dienu konservētas zivju aknas eļļā. ar savu kaiti. Ķirurģijas profesors, vai tā asis- Kādā svētdienā, 18. maijā, ir universitātei tents, izstāsta pacienta slimības vēsturi, de- svētki – atklātā diena ar izstādi. Katrai fakul- monstrē rentgena uzņēmumus un laborato- tātei ir savs stends. Pievakarē sporta lauku- rijas izmeklēšanas rezultātus; izskaidro, kāda mā fakultātes komandas sacenšas volejbo- operācija izdarīta un kāda būs prognoze. lā. Sports vispār ir ļoti populārs. 1948. gada Tuvāks, intīmāks ieskats kāda pacienta slimī- vasarā mūsu istabas brālīgo pulciņu pār- bā notiek slimnīcas palātās. Kāds pusducis ņem softbola trakums. (Softbols ir beisbols studentu sastājamies ap pacienta gultu, stal- ar lielāku, mīkstāku bumbu un mazāku spē- tā, sirmā profesora Vētras uzraudzībā. Katrs les laukumu.) Bumbas un cimdus to ķer- pa kārtai, ar stetoskopa puļķīšiem ausīs, cen- šanai aizdod YMCA. Katru dienu, kad labs šamies saklausīt pacienta sirds pukstos ne- laiks, sporta laukumā metam, sitam un ķe- parastas, nenormālas skaņas jeb aritmiju. ram bumbu, un sitējs joņo no bāzes uz bāzi, Tad turpat, pacienta klātbūtnē, profesors iz- pirms bumba noķerta. Bumbas mešana un skaidro izmeklēšanas rezultāta nozīmi slimī- ķeršana notiek arī istabā. Ļoti drīz katram no bas diagnozē, kā slimība varētu progresēt un mums ir izmežģīts kāds rokas pirksts... Bet kā to ārstēt. Vienā no šādām reizēm pacien- 1949. gadā šo apmātību atvieto galda teniss. te bija pajauna, kalsna un sākumā smaidīga Galdi šai nodarbībai ir izvietoti kāda bloka sieviete. Diagnoze – sirds aritmija un divviru bēniņu telpā, un bumbas un lāpstiņas atkal vārstuļa bojājums. Izmeklēšanas un diskusi- pagādā devīgā YMCA. Tomēr mūsu lielākā, ju beigās viņa pēkšņi sāka nevaldāmi raudāt. pastāvīgā, nemainīgā kaislība ir šahs. Spēlē- Viņa, acīmredzot, līdz šim nebija apzināju- jam gan vienspēlēs, gan miniturnīros, ar un sies sava veselības stāvokļa nopietnību. Vēl bez šaha pulksteņa, par vietu istabas ranga tagad atceros viņas raudās sagumušo stāvu, tabulā. Spēles dažkārt ieilgst līdz vieniem vai diviem naktī. kas raustījās elsās. Tad patiešām sapratu, ka cilvēks ir vairāk nekā anatomija, fizioloģija Es esmu nemitīgā naudas trūkumā. Nauda un miesas kaites; ka ir kāda pārvaldoša iek- ir nepieciešama biļetēm vilcienam uz Ham- šēja būtība jeb degsme, kuru nevaram ne sa- burgu un par reihsmarkām var vēl iegādāties taustīt, ne saredzēt, ne saklausīt, ne konsta- maizes kuponus, kuri der vācu maiznīcās. tēt vai izmērīt ar instrumentiem. Vienīgais ienākums ir nauda par pārdotām

43 cigaretēm, kuras mums regulāri izsniedz no- savtīgajai Brastiņa kundzei un pašaizliedzī- metnes apgādē. Stāvokli kaut cik uzlabo tir- gajiem ziedotājiem! gošanās – spekulācija. Lūk, kā tā notiek. 1948. gada septembrī Ilmāram Gailim kon- No agra rīta ar tukšu mugursomu soļoju uz statē plaušu tuberkulozi un viņu ievieto sa- Pinebergas staciju, lai noķertu vilcienu uz natorijā. Visiem mūsu istabas iemītniekiem Hamburgu. Hamburg-Altona stacijā pārsē- iešļircina ādā tuberkulīnu (Mantoux test) un žos vilcienā uz Blankenese, kur Elbes upes izdara plaušu rentgena caurskati. Reakcija labajā krastā ir kuģīša pietura. Kuģītis mani uz iešļircinājumu ādā, protams, visiem ir po- aizvizina krietnu gabalu pa upi līdz Stadei, zitīva, bet tikai man atrod plaušās aizdomī- upes grīvas kreisajā krastā. Ja ir labs laiks, gas izmaiņas. Esmu norūpējies, vai slimība ir brauciens ir tīri patīkams; uz augšējā klāja aktīva un būs jāpārceļas uz sanatoriju, vai iz- silda saulīte, vizuļo upes ūdens, virmo maigs maiņas plaušās radušās tikai no iepriekšējas, vējiņš, un virs motora dunoņas dzird tikai sadziedētas kaites. Beidzot, pēc atkārtotām kaiju klaigas. Elbes grīvas apvidū ap Stadi ir plaušu caurskatēm, 1949. gada janvārī ārsti izlemj, ka slimība ir neaktīva. Šie plankumi lielākoties lauksaimniecības ar plašiem aug- un punkti manās plaušās ir kā nevēlami pa- ļu dārziem. Eju no mājas uz māju izmainīt sažieri pavadījuši mani dzīves ceļā un palī- cigaretes vai reihsmarkas pret āboliem vai dzējuši nodarbināt daudzus dakterus, radio- bumbieriem. Dažā mājā attieksme ir norai- logus un rentgena filmu ražotājus. doša, bet agrāk vai vēlāk darījums tiek no- slēgts, un mana mugursoma ir augļu pilna. Atmiņas par Baltijas Universitāti Pinebergā publicētas arī interneta laikrakstā Latvietis, 423 (2016.13.VIII). Atceļš atkal ar kuģīti un diviem vilcieniem, uzmanoties no policistiem, jo spekulatīva tirgošanās ir aizliegta. Pārnāku mājās parasti ap vakariņu laiku un tūdaļ aizeju piespraust pie universitātes paziņojumu dēļa reklāmu par 304. istabā pārdodamiem augļiem. Peļ- ņa nav liela – iepirkums 8 līdz 12 RM/kg, pār- dodu par 15 RM/kg, bet kaut kāds ienākums ir. Diemžēl šis ienākuma avots totāli izsīkst pirmdien, 1948. gada 21. jūnijā, kad Rie- tumvācijā notiek naudas reforma. Sākot ar šo dienu, par katrām 10 reihsmarkām ka- No Nika privātā arhīva batā vai bankā piešķir vienu Deutsche Mark „Klaušu darbi“ – akmeņogļu izkraušana (1949.8.III) (DM), un ikviens saņem 40 DM par brīvu. Ne- ticami ātri parasti pustukšie veikali uzpildās ar apģērbiem, apaviem un citām precēm, un tirgos pircējus kārdina kaudzes dārzeņu un sezonas augļu. Tie, kam ir regulāri ienākumi, priecājas, bet bezdarbnieki, it sevišķi bēgļi nometnēs, var tikai žēli noskatīties precēm bagāto veikalu logos. Manu katastrofālo finansiālo stāvokli izglābj kāds negaidīts sargeņģelis: Blombergas Lat- viešu ģimnāzijas direktore Brastiņa kundze. Viņa rīkoja Blombergas nometnē ziedojumu akcijas stipendijām Blombergas ģimnāzijas absolventiem, kuri studēja BU. Četru mēne- šu laikā saņēmu trīs stipendijas. Tās nebija

lielas – no 15 līdz 40 DM, bet ļoti palīdzēja No Nika privātā arhīva izdzīvot. Lai mūžīga pateicība gādīgajai, ne- Ilmārs un Džo spēlē šahu

44 VĒSTURE

Madara Eversone Diemžēl centieni pēc reformām beidzās sa- līdzinoši ātri – starp LKP CK biroju un nacio- Latvijas padomju nālkomunistiem parādījās šķelšanās pazī- mes, un LKP CK ārkārtas plēnumā (1959.7.- rakstnieku 8.VII) no amata tika atcelts Eduards Berklavs. Plēnumā (1959.25.XI) no amata bija spiests savienības atkāpties arī LKP CK 1. sekretārs Jānis Kaln- valdes darbība bērziņš un MP pr-js Vilis Lācis. Jaunā LKP CK 1. sekretāra Arvīda Pelšes vadībā izvērtās destaļinizācijas plašas komunistiskās partijas, komjaunatnes, valdības un masu informācijas līdzekļu tīrī- periodā (1956-1959) šanas, kas turpinājās līdz 1962. gadam.6 Pel- III šes realizētā republikas attīstība bija virzīta pretēji nacionālkomunistu iecerēm, tostarp, Destaļinizācijas ietekmē un, izmantojot re- krasi vēršoties pret latviešu tautas tradīci- latīvi liberālo gaisotni, LPSR Ministru pado- jām un pastiprinot cīņu ar pretpadomju dar- mē (MP) un LKP vadošajās aprindās izveido- bību un noskaņojumu.7 Līdz ar to LPSR po- jās domubiedru grupa, ko vēlāk nosauca par litiskais atkusnis beidzās daudz ātrāk nekā nacionālkomunistiem. Viens no viņu līde- PSRS un, kā norāda vēsturniece Daina Bleie- 1 riem bija Eduards Berklavs . Nacionālkomu- re, 1959. gads sagrāva ilūzijas, ka vienā PSRS nistus atbalstīja arī Vilis Lācis. Viņu mērķis republikā iespējams sociālisms ar cilvēcisku bija panākt LPSR republikas nacionālo īpat- seju.8 nību un interešu ievērošanu, ar to saprotot plašu jautājumu loku – no ekonomikas līdz REPRESĒTO RAKSTNIEKU UZŅEMŠANA RS kultūrai un izglītībai, lielu uzmanību pievēr- Staļina laika represiju politika bija skārusi lie- šot jaunu mācību programmu izveidei ar uz- lu daļu latviešu inteliģences, tostarp, rakst- svaru uz estētisko audzināšanu un ar Latvi- niekus, kuri tika uzskatīti par bīstamiem pa- jas vēsturi un kultūru saistītu jautājumu ap- domju režīmam ar savu profesionālo vai sa- guvi.2 biedrisko darbību Latvijas Republikas vai Pēc partijas 20. kongresa un Ņikitas Hruščo- vācu okupācijas laikā. Vairums šo autoru va runām, ko pārrunāja arī RS sēdēs,3 daļa bija arestēti un deportēti uz Sibīriju, ieslo- Latvijas radošās inteliģences izmantoja izde- dzīti soda nometnēs, specnometinājumos vību ievirzīt nacionālo kultūru neatkarīgākas vai nogalināti. 1954. gadā sākās par kontr­ attīstības gultnē un aktīvāk iesaistīties kul- revolucionāriem noziegumiem notiesāto tūras dzīvē.4 Šīs pārmaiņas tēlaini aprakstī- lietu pārskatīšana. Tika izdots (1955.17.IX) jis rakstnieks Zigmunds Skujiņš: Gaiss dīvaini PSRS Augstākās padomes (AP) Prezidija dek- šņāca, no sloga apakšas laukā spraucās nor- rēts par amnestiju tiem, kuri sadarbojušies māldomāšanas džins.5 Noplaka literārās dzī- ar vācu okupantiem, bet pēc PSKP 20. kon- ves kontrole, atslāba varas uzraudzība, do- gresa sākās notiesāto masveida reabilitācija9, dot jaunus impulsus rakstnieku radošajai un viņi pakāpeniski drīkstēja atgriezties no darbībai. Arī RS iekšienē aktualizējās iepriekš soda izpildes vietām dzimtenē. Šajā laikā re- noklusētas tēmas un jautājumi. abilitēti un amnestēti arī latviešu rakstnieki un kultūras darbinieki, daži – pēc nāves. Vai- rāki autori vai to tuvinieki pēc reabilitācijas 1 Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks vērsušies ar lūgumu RS valdē atjaunot viņus 1956.-1957. un 1958.-1959. gadā un komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs 1957.- RS biedra statusā vai arī uzņemt viņus Savie- 1958. gadā. nībā. RS valdes attieksmi pret reabilitētajiem 2 Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda. Latvijas vēsture. Rīga: Jumava, 2010, 159. lpp. 6 Daina Bleiere u. c. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: 3 LVA, PA-7263. f., 1.apr., 10. l. (Протоколы заседания Jumava, 2005, 365. lpp. бюро, партсобраний и планы работы 1955.1.XI- 7 Latvija padomju režīma varā 1945-1986. Dokumentu 1957.24.IX), 25.-27., 42. lpp. krājums. 1.sēj. (atb. redaktore Irēna Šneidere) Rīga: 4 Rolfs Ekmanis. Latvian literature under the Soviets: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001, 19. lpp. 1945-1975. Belmont: Nordland (ASV), 1978, 195. lpp. 8 Daina Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas 5 Zigmunds Skujiņš. Sarunas ar jāņtārpiņiem. Rīga: PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 67. lpp. Preses nams, 1992, 130. lpp. 9 Daina Bleiere u.c. Latvijas vēsture 20. gadsimts... 324. lpp.

45 un amnestētajiem literātiem nevar aplūkot (1957.16.IV) vadīja RS valdes sekretārs viennozīmīgi, jo katra autora liktenis un pa- Ādolfs Talcis, piedaloties komisijas locek- gātne atšķiras no citiem, tāpēc represētos ļiem Fricim Rūmniekam, Jānim Niedrem un rakstniekus var iedalīt trīs grupās atkarībā Jānim Kalniņam. Komisijas turpmākais uz- no viņu biogrāfijas, profesionālās darbības, devums bija apzināt, savākt un izdot reabi- kā arī KP attieksmes pret viņiem. litēto latviešu padomju rakstnieku darbus, iepriekš noskaidrojot, kuri no rakstniekiem Pirmo grupu veido PSRS dzīvojušie latviešu tikuši reabilitēti pēc 1937. gada PSRS.15 Li- rakstnieki, kuru lielākā daļa Padomju Krievijā terāro darbu pārrakstīšanai un sakārtošanai uzturējās jau pēc I Pasaules kara un revolū- finansējums lūgts no LPSR MP. Iegūstot zi- cijas un kuri cieta Staļina represijās, bet vis- ņas gan no PSRS RS, gan no citām organi- vairāk Staļina tīrīšanu laikā (1937-1938) no- zācijām, reabilitēto rakstnieku literārā man- šauti. Lielākā daļa šo literātu reabilitēti pēc tojuma kārtošanas komisiju skaits palielinā- nāves, vēlāk PSRS historiogrāfijā un litera- jās, un RS valde (1958.5.VI) ierosināja nodot tūrzinātnē tie dēvēti par progresīvajiem re- šo uzdevumu LPSR Zinātņu akadēmijas Va- volucionārajiem rakstniekiem,10 noklusējot lodas un literatūras institūta pārziņā.16 Pēc neērtus jautājumus un autoru pāragrās nā- šī lēmuma turpmākajos valdes un sekretari- ves patiesos cēloņus. Viņu statusa atjauno- āta sēžu protokolos reabilitēto revolucionā- šana PSRS RS bija viens no valdes un sekre- ro rakstnieku literārā mantojuma kārtošana tariāta sēžu protokolu dienas kārtības jautā- vairs nav aplūkota. jumiem, kas vienlīdz attiecās arī uz LPSR RS. Parasti lūgumus par mirušo rakstnieku bied- RS valde (no 1956.31.V-1958.5.VI) paguva ra statusa atjaunošanu iesniedza viņu sievas. izveidot 19 rakstnieku – Linarda Laicena, Pē- Visvairāk šādu iesniegumu saņemts no 1956. tera Svira, Sīmaņa Berģa, Konrāda Jokuma, līdz 1958. gadam. Piemēram, rakstnieka Sī- Annas Zaprovskas, Jāņa Straujāna, Roberta maņa Berģa (1887-1938) sieva rakstīja PSRS Eidemaņa, Vilhelma Knoriņa, Paula Vīksnes, RS valdei ar lūgumu atjaunot vīru RS bied- Alvila Cepļa, Jāņa Eiduka, Kārļa Priednieka- ra statusā,11 arī Pētera Svira (1891-1943; īs- Ozola un Jūlijas Janeles-Vienas, Viļa Ābolti- tajā vārdā Pēteris Blūmfelds), Paula Vīksnes ņa, Arnolda Ikala, Oskara Rihtera, Friča Ro- (1894-1938), Konrāda Jokuma (1894-1941) zenbaha (pseidonīms Emīls Fross), Eduarda u.c. autoru tuvinieki sūtījuši iesniegumus .12 Šillera un Pētera Vintiņa (pseidonīms Pēteris Reabilitēto Padomju Krievijas rakstnieku tu- Veinis) literārā mantojuma komisijas, kuru viniekiem tika samaksāta arī divu mēnešu darbā iesaistījās ap 60 rakstnieku.17 Protams, alga, rēķinot 3000 rubļu mēnesī.13 Tā kā mi- minētie bija tikai daļa no visiem rakstnie- nētie rakstnieki bija latvieši, tad arī Latvijas kiem, kuru literārais mantojums tika sakār- PSR RS valdei bija jārisina viņu autortiesību tots un vēlāk diezgan aktīvi lielos metienos un literārā mantojuma sakārtošanas jautā- izdots Latvijas Valsts izdevniecībā, pēc tam jums, kas bija viens no centrālajiem RS val- izdevniecībā Liesma 60. gados. des un sekretariāta sēdēs no 1956. līdz 1958. gadam14. Represēto literātu otro grupu veido tie, kuri pēc izsūtīšanas atgriezušies Latvijā un ag- Pirmo literārā mantojuma komisijas sēdi rāk nav drīkstējuši aktīvi iesaistīties literāra- jā dzīvē. Daži no šiem rakstniekiem jau ie- 10 Latviešu rakstnieki Padomju Savienībā (1917-1940). priekš bijuši RS biedri, bet represiju dēļ iz- Rīga: LPSR Valsts bibliotēka, 1958, 3. lpp. slēgti no savienības, jo sodīti par agrāko po- 11 LVA, 473. f., 1. apr., 132. l. (PSRS Rakstnieku litisko vai sabiedrisko darbību. Diemžēl val- savienības sekretariāta sēžu protokoli 1956.6.VI-1956. 14.XII), 139. lpp. des, sekretariāta un RS partijas pirmorga- 12 LVA, 473. f., 1. apr., 151. l. (LPSR Rakstnieku nizācijas protokolos nav gūstama plašāka savienības sekretariāta sēžu protokoli 1957.3.I-1957.19. XII), 75.lpp. 15 Ilgonis Bērsons. Par, aptuveni, slepeni un pret. 1958. 13 LVA, 473. f., 1. apr., 134. l. (LPSR Rakstnieku gads. Nodaļa no topošās grāmatas. Karogs. Nr. 12, 2008, savienības valdes sēžu protokoli 1956.24.I-1956. g.20. 126. lpp. XII), 21. lpp. 16 LVA, 473. f., 1. apr., 170. l. (LPSR Rakstnieku savienības 14 Viens no aktuālākajiem jautājumiem RS valdes un sekretariāta sēžu protokoli 1958. 2.I-1958. 27.IX). sekretariāta sēdēs bija Linarda Laicena literārā mantojuma 17 LVA, 473. f., 1. apr., 164. l. (Latvijas Padomju sakārtošana (jau 31.V 1956. nolēma sākt L. Laicena rakstnieku IV kongresa materiāli (stenogrammas, runas, literārā mantojuma kārtošanu). ziņojumi u. c.) 1958.25.IX-1958.27.IX),69.-70. lpp.

46 informācija, kas palīdzētu pilnīgāk aptvert spīlēts apgalvojums, ka daži literāti, jo seviš- un izvērtēt RS valdes attieksmi pret rakst- ķi tie, kuru talants izpaudies Latvijas Repub- niekiem, kuru biogrāfijas un agrākā darbība likas laikā, bija pakļauti turpmākām garīgām varēja būt nepieņemama padomju režīmam. represijām. Rezervēto un piesardzīgo attieksmi izskaidro Kā garīgo represiju piemēru var minēt advo- arī tas, ka oficiāli runāt parStaļina represijās kāta, izglītības darbinieka, politiķa, dzejnie- cietušo likteņiem un politisko ieslodzījumu ka, tulkotāja – divkārt represētā un reabilitē- bija aizliegts.18 Staļina diktatūra tobrīd vēl tā Ata Ķeniņa likteni. Viņu arestēja (1940.16. bija nesenā pagātne, tāpēc radošajā inteli- IX) pēc Valsts Drošības pārvaldes pavēles un ģencē vietumis valdīja bailes un piesardzība. izsūtīja (1941.7.I) uz pieciem gadiem Ka- Kā rakstīja­ Zigmunds Skujiņš: Staļins iecerē- zahstānā par pretpadomju politisko darbī- jis veselu impēriju uzdzīt kokā un tāpēc radī- bu – 1940. gada okupācijas varas uzspiesta- ja milzīgas bailes, kas sabiedrību ietekmēja jās Saeimas vēlēšanās līdzās oficiālajam (ko- vēl desmitiem gadu pēc viņa nāves.19 Piemē- munistu sastādītajam) kandidātu sarakstam ram, valdes sēžu protokolā (1956.11.X) la- kopā ar domubiedriem Ķeniņš mēģināja iz- sāms, ka par RS biedru uzņemts reabilitētais virzīt Demokrātiskā bloka sarakstu, turklāt Andrejs Kurcijs20, taču izvērstākas informāci- bijis vairāku buržuāziskās Latvijas politisko jas vai diskusijas par šo autoru nav.21 partiju līderis.25 1944. gada sākumā apžēlots, LPSR un LKP CK vadības attieksme pret am- jo, kā norāda Aina Štrāle, kara laikā Vilis Lā- nestēto un reabilitēto atgriešanos Latvijā cis viņu savervējis par Maskavas Radio kores- bija samērā negatīva, un bijušie represētie pondentu raidījumiem uz vācu okupēto Lat- bieži izjuta dažādus ierobežojumus un dis- viju. Pēc padomju okupācijas atjaunošanas krimināciju.22 RS vadība nevarēja nerēķinā- Atis Ķeniņš atgriezās dzimtenē, kur bija LPSR ties ar augstāko instanču oficiālo viedok- Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras li, tāpēc arī pret represētajiem rakstniekiem institūta līdzstrādnieks un LPSR Valsts peda- izpaužas rezervēta attieksme. LKP CK aģitā- goģiskā institūta profesors.26 Kā norāda lite- cijas un propagandas daļas sekretārs Arvīds ratūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons – (..) bailēs Pelše RS partijas pirmorganizācijas slēgtajā par savu likteni (Ķeniņš bija tikai apžēlots, biedru sapulcē (1956.25.XII) izteicies: Sa- nevis reabilitēts) viņš daudz kam piekrīt un karā ar starptautiskās situācijas saasināša- pakļaujas laikmeta ideoloģijai.27 Uzreiz pēc nos aktivizējušies mums naidīgi elementi, un atgriešanās Latvijā Ķeniņš lūdzis RS valdi ie- tiem radusies arī zināma vide, jo atgriezušies kļaut viņu biedru kandidātu sarakstā, ko val- daudzi sodu izcietušie bandīti un kriminālis- de arī izdarīja (1944.27.XII). Viņu otrreiz ap- ti, no tiem daudzi ved aktīvu pretpadomju cietināja (1951.26.II) un par naidīgu darbību darbu.23 Šeit skaidri iezīmējas direktīva, ko pret PSRS un pretpadomju aģitāciju izsūtīja būtu vēlams ievērot arī RS – represētie, lai (8.IX) uz Kazahijas PSR Kokčetavas apgaba- arī vairums reabilitēti, tomēr tiek uzskatīti lu uz 10 gadiem. RS valde vienbalsīgi nosodī- par noziedzniekiem un padomju sabiedrībai ja (1951.19.IV) dzejnieku un izslēdza no RS.28 naidīgiem. Arī pētniece Aina Štrāle norāda, Ati Ķeniņu atbrīvoja (1954) un izsniedza ka 50. gados vajāti tiešām talantīgi dzejnieki. (1955) reabilitācijas dokumentus. Bailes no Padomju ideoloģiskajām institūcijām jautā- valdošā režīma dzejnieku salauza tiktāl, ka jums par varas represēto literātu darbu pub- jau tūliņ pēc atgriešanās (1955.11.V) Ķeniņš licēšanu bija problemātisks.24 Tāpēc nav pār- lūdzis uzņemt viņu par RS biedru. Valde viņa iesniegumu noraidīja. Tomēr vēlme publicē- 18 Bērsons I. Deviņi likteņi, Rīga: Apgāds „Signe”, 2001, 157. lpp. ties bijusi tik liela, ka dzejnieks vēlreiz lau- 19 Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem... 73. lpp. zis sevi, rakstot varai tīkamus un laikmetī- 20 Viens no redzamākajiem kreisi noskaņotajiem literātiem. 21 LVA, 473. f., 1. apr., 134. l., 13. lpp. 25 Bērsons I. Deviņi likteņi... 9.-11. lpp. 22 Daina Bleiere u. c. Latvijas vēsture 20. gadsimts... 325. 26 Aina Štrāle. LPSR cenzori pret patriotismu dzejā: lpp. divkārt represētā dzejnieka Ata Ķeniņa morālā 23 LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 133. lpp. iznīcināšana. Bibliotēku Pasaule, Nr. 47, 2009, 47.-48. lpp. 24 Pieejams: [skatīts tiešsaistē: Aina Štrāle. Caur cenzūras adatas aci: Jānis Medenis 23.04.2015.] (1903-1961). Bibliotēku Pasaule, Nr. 45, 2009, 53. lpp. 27 Pieejams: [ skatīts tiešsaistē: Ilgonis Bērsons. Deviņi likteņi... 18. lpp. 04.05.2015.] 28 Turpat, 21. lpp.

47 gus dzejoļus.29 Atis Ķeniņš beidzot tika uz- revolūcijas notikumi varētu atkārtoties arī ņemts biedra statusā (1957.27.V – ar kan- PSRS, jau 1956. gada nogales sēdē vairāki didāta statusu kopš 1944. gada), ar norādi: valdes locekļi (Vizbulis Bērce, Jānis Grants, Uzņemt kandidātu kā gados vecu rakstnie- Jānis Niedre) akcentējuši, ka vairāki autori ku (83 gadi) par RS biedru.30 Tomēr arī bied- pārpratuši Staļina personības kulta nosodī- ra statuss nenodrošināja dzejniekam vieglā- jumu. Nepabeigtās dziesmas sakarā notiku- kas dienas un RS valdes atbalstu. Sevišķi asa šas diezgan plašas debates, un jūtams sat- attieksme pret Ati Ķeniņu RS valdē parādī- raukums, ka reabilitētais dzejnieks ienesis li- jās pēc nacionālkomunistu sagrāves. Šķiet, rikā citu ideoloģisko un politisko notikumu ka KP aprindās gluži kā pienākums bijis pie- traktējumu, līdz ar to viņa daiļdarbs pasludi- ņemts publiski pavīpsnāt par veco dzejnie- nāts par ideoloģiski nepareizu un mākslinie- ku un viņu kaunināt. RS valdes 1. sekretārs ciski vāju.37 Asi poēmas sakarā izteicās LKP Valdis Lukss partijas pirmorganizācijas sēdē CK ideologs Arvīds Pelše, uzsverot, ka Heisle- (1959.24.VII) paudis izbrīnu, kā Atis Ķeniņš ra poēma izraisa simpātijas pret izsūtītajiem, tik īsā laikā kļuvis par profesoru, turklāt vēl kas nav pareizi. Tomēr jaunajam dzejniekam atļāvies 85 gadu jubilejā sarīkot sev koncer- RS valdes locekļu vidū bijuši arī atbalstītāji – tu Filharmonijā.31 Tai pašā sēdē kritiku saņē- Vladislavs Kaupužs, Arvīds Grigulis un Volde- ma arī laikraksts Literatūra un Māksla par to, mārs Kalpiņš.38 Taču, kā izpētījis vēsturnieks ka publicēts raksts saistībā ar Ata Ķeniņa ju- Ilgvars Butulis, vēl lielāku atbalstu Heisle- bileju, savukārt Vizbulis Bērce apšaubīja ne- ram sniedza RS valdi pārstāvošais Vilis Lācis pieciešamību uzņemt viņu par RS biedru.32 LKP CK plēnumā, aizstāvot dzejnieku un viņa Ilgonis Bērsons precīzi raksturojis RS valdes poēmas publicēšanu: Mēs to nevaram apiet, pretrunīgo attieksmi – gan dzejnieku pie- šos pēdējos 10-15 gadus. Mūs nesapratīs, ja ņemot, gan atstumjot: Tātad visu laiku bla- mēs klusēsim. Protams, jādomā, kā to pa- kus „jā” un „nē”, reizumis vairāk „nē” nekā sniegt, kur tas var novest, bet no tā aiziet un „jā”.33 novērsties mēs nevaram.39 1954. gadā reabilitētais jaunais dzejnieks Pie reabilitēto rakstnieku grupas var vēl pie- Harijs Heislers tiek uzņemts (1958.27.III) skaitīt rakstnieku, žurnālistu un sabiedris- par RS biedru34. Lai arī viņam nebija nevēla- ko darbinieku Jūliju Lāci, kurš atjaunots RS mās agrākās (buržuāziskās Latvijas) literārās biedru statusā pēc nāves, un tas ir vienīgais darbības, tomēr viņš paguvis saņemt diez- gadījums LPSR RS40. Jūlija Lāča biedra sta- gan asu partijas kritiku savas poēmas Nepa- tuss RS sekretariāta sēdē (1957.23.V) atjau- beigtā dziesma35 dēļ, kurā uzdrošinājies aiz- nots no 1940. gada.41 Jūlijs Lācis pirmajā pa- skart 1949. gada deportāciju tēmu. Sākot- domju okupācijas gadā (1940-1941) iecelts nēji šī poēma RS valdē pat novērtēta atzinī- par Tautas labklājības ministru un izglītības gi.36 Tomēr iespējamās bailēs, ka Ungārijas komisāru Augusta Kirhenšteina vadītajā ma- rionešu valdībā, bet drīz vien par naidīgu 29 Turpat, 25. lpp. darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāci- 30 LVA, 473. f., 1. apr., 150. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1957.14.II-1957. 26.XII), ju apcietināts (1941.8.I) un miris (1941.15. 5.lp. XII) pirms tiesas sprieduma Astrahaņas cie- 31 LVA, PA-7263. f., 1. apr., 11. l. (Протоколы заседания tumā tā paša gada 15. decembrī.42 Diemžēl бюро, партсобраний и планы работы 1957.25.X- RS sekretariāta sēdes protokolā (1957.23.V) 1960.30.IX), 173. lp. nav izvērstu piebilžu vai debašu, kas liecinā- 32 Turpat, 175. lp. 33 Bērsons I. Deviņi likteņi... 28. lpp. semināra organizēšanu, literāro darbu izdošanu u.c. 34 LVA, 473. f., 1.apr., 168. l. (LPSR Rakstnieku jautājumos 1957.18.I-1957. 25.X), 1. lp. savienības valdes sēžu protokoli 1958.27.III-1958.29.X), 37 LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 128., 129. lp. 1. lp. 38 Turpat, 132., 133. lp. 35 Harija Heislera Nepabeigtā dziesma publicēta 1956. 39 Ilgvars Butulis. Dažas nacionālkomunisma izpausmes gadā žurnāla Zvaigzne 23. numurā. žurnālā Zvaigzne (1956-1959). Latvijas Vēsturnieku 36 1957.18.I protokolā par latviešu padomju literatūras komisijas raksti, 25. sēj., 2007, 701. lpp. attīstību pēc partijas PSKP XX kongresa Ādolfs Talcis 40 Pirmās represētās revolucionārās rakstnieku grupas atzīmējis Harija Heislera liriskās dienasgrāmatas autori pēc nāves atjaunoti PSRS RS. Nepabeigtā dziesma publicējumu žurnālā Zvaigzne kā 41 pozitīvu. LVA, 473. f., 1.apr., 161. l. (Sarakste ar PSRS LVA, 473. f., 1. apr., 151. l., 40.lpp. Rakstnieku savienības sekretariātu par latviešu padomju 42 Briedis R. Lācis Jūlijs. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. literatūras attīstību pēc partijas XX kongresa, dramaturgu Rīga: Zinātne, 2003, 340. lpp.

48 tu par valdes locekļu attieksmi pret šo auto- ma daļu – Latvijas Republikas gados sarak­ ru un arī to, kurš ierosinājis Jūlija Lāča atjau- stītā dzeja. Turklāt šis krājums bija pakļauts nošanu RS biedra statusā. Kā redzams pēc pamatīgai cenzūrai, ko plašāk pētījusi Aina RS izdotajām informatīvajām vizītkartēm, Štrāle un Saulcerīte Viese.49 Jūlijs Lācis tomēr iekļauts biedru sarakstā.43 Iespējams, vairums valdes locekļu Jūlija Lāča Vēlāk amnestētā rakstniece, dzejniece un nāves patieso cēloni nav zinājuši, bet tā lik- tulkotāja Elza Stērste, notiesāta (1951) t. s. teni nojautuši pietiekami labi. Par to liecina franču grupas lietā50 uz 25 gadiem Taiše- gandrīz pēc 10 gadiem (1966.15.XI) RS val- tas specnometinājumā, ar grūtībām ieguva des pilnsapulces pārrunas par viņa literāro RS biedres statusu. To atklāj sēdes protokols mantojumu, kad Arvīds Grigulis izteicies par (1959.26.II), – rakstniece uzņemta ar devi- Jūlija Lāča romānu Mūža meža maldi (1936): ņām balsīm par un septiņām – pret.51 Nav (..) par viņu [J. Lāci – aut.] vēl daudz būtu gan zināms, konkrēti kuri bijuši pret Elzas noskaidrojams. Viņa īstā vieta literatūrā jā- Stērstes uzņemšanu, jo redzams vien balso- nosaka, taču bez pārspīlējumiem.44 Savukārt, šanas rezultāts. Dzejniecei rekomendācijas uz tulkotājas Annas Baugas jautājumu – kā- devusi Mirdza Ķempe, Jānis Sudrabkalns un pēc viņš vispār reabilitēts – neskaidri atbil- Andris Vējāns. Neapšaubāmi, šie dzejnieki dējis Ādolfs Talcis, – it kā Jūlijs Lācis esot sa- novērtējuši Elzas Stērstes dzejas meistarību ņēmis honorārus par melīgiem rakstiem par un augsto mākslinieciskumu. Taču tūlīt pēc PSRS Jaunākajās Ziņās. Pārrunu turpinājumā nacionālkomunistu sagrāves (1959.VII) LKP RS valdes pirmais sekretārs Alberts Jansons CK ārkārtas plēnumā RS partijas pirmorga- skaidrojis, ka romāna otrā daļa radīta, mak- nizācijas sēdē (24. VII) par Elzu Stērsti proto- sājot nodevas Benjamiņam, tāpēc ar romāna kolā rakstīts, ka, uzņemot dzejnieci, pārkāpti izdošanu45 varētu būt grūtības.46 RS statūti. Vizbulis Bērce paudis: Runāja, ka Stērstes uzņemšana RS atstāšot labu iespai- Trešajā grupā ierindojami rakstnieki, kuri ne- du inteliģences vidū. Bet kādā? Ar Ķeniņu un tika reabilitēti, tikai amnestēti, tomēr vēlē- Stērsti izpatīkam buržuāziskās inteliģences jās turpināt savu literāro darbību un lūdza paliekām.52 Sēdē arī Valdis Lukss uzsvēris, ka uzņemt par RS biedriem. Tāds bija dzejnieks nav jāaizmirst arī tas, ka atgriezušies daudzi un tulkotājs Jānis Medenis – Latvijas Brīvības ekspropriētie kulaki un buržuāzijas pārstāvji. cīņu dalībnieks, guvis izglītību Latvijas Uni- Ne visi no viņiem godīgi iekļāvušies jaunajā versitātē. 1944. gadā Medenis devās bēgļu dzīvē un darbā. Arī inteliģentu vidū manā- gaitās uz Kurzemi un uzturējās Ventspils ap- mas zināmas svārstības.53 Droši vien Valdis kaimē. 1946. gada janvārī Medeni apcieti- Lukss apzinājās, ka dzejnieces uzņemšana nāja un notiesāja uz 10 gadiem par pretpa- pa daļai nozīmēja arī buržuāziskās Latvijas domju darbību; šo laiku viņš pavadīja Noriļ- un Kārļa Ulmaņa atbalstītāja Edvarta Virzas skā, Irkutskā, Astrahaņā u.c. lēģeros. 1955. atraitnes ieskaitīšanu padomju rakstniekos. gadā Jānis Medenis tika amnestēts, un 3. Turklāt arī Elzas Stērstes daiļrade nebija ak- novembrī smagi slimajam dzejniekam atļāva tuāla padomju varai – visi viņas dzejas krāju- atgriezties dzimtenē,47 kur kļūst par RS bied- mi izdoti pirmspadomju periodā. ru (1958.27.III).48 Atkušņa atmosfērā pagu- va iznākt Jāņa Medeņa dzejas krājums Die- Līdzīgā situācijā atradās arī dzejnieks un tul- nu krāšņums, kur aptuveni trešdaļu veido iz- sūtījumā sacerētie dzejoļi, bet lielāko krāju- 49 Aina Štrāle. Caur cenzūras adatas aci: Jānis Medenis (1903-1961)... 53. lpp. Saulcerīte Viese. Kas tā tāda – 43 „iekšējā recenzija”? Grāmatas aizkulises. Rīga: Sol Vita, Plecu pie pleca. Veltījums Latvijas Padomju Rakstnieku 2002, 64.-65. lpp. savienības četrdesmitgadei, (sast. I. Bērsons). Rīga: 50 Liesma, 1980, 58. lpp. Franču grupa – PSRS drošības iestāžu dots apzīmējums 44 latviešu inteliģences disidentu grupai, ko 1950. un LVA, 473. f., 1. apr., 304. l. (LPSR Rakstnieku 1951. gadā LPSR Tautas drošības komisariāta darbinieki savienības valdes sēžu protokoli 1966. g.), 32. lp. apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un dalībā 45 Jūlija Lāča romāns Mūža meža maldi pēc reabilitācijas pretpadomju sanāksmēs. izdots tikai 1972. gadā izdevniecībā Liesma. 51 LVA, 473. f., 1. apr., 183. l. (LPSR Rakstnieku 46 Turpat, 32.-34. lp. savienības valdes sēžu protokoli 1959. 26.II-1959.24.IX), 47 Gudriķe B. Medenis Jānis. Latviešu rakstniecība 1. lp. biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 394. lpp. 52 LVA, PA-7263. f., 1. apr., 11. l., 175., 176. lp. 48 LVA, 473. f., 1. apr., 168. l., 1. lp. 53 Turpat., 173. lp.

49 kotājs Valdis Grēviņš, kurš, būdams ar bied- žot neizpratni, kāpēc talantīgais dzejnieks ir ra stāžu no 1940. gada (RS uzņemts 1949),54 nepelnīti aizmirsts. Par attieksmi pret Grēvi- pēc apcietināšanas 1951. gadā un soda iz- ņu liecina arī Zigmunda Skujiņa atmiņas, kas ciešanas Irkutskas apgabalā Taišetā un Čuk- apstiprina: atgriezies no izsūtījuma, Valdis šā no organizācijas izslēgts. Attieksme pret Grēviņš sastapies ar daudziem ierobežoju- bijušo sociāldemokrātu Grēviņu RS nav biju- miem un aizliegumiem. Negatīvā attieksme si vienprātīga jau kopš paša sākuma. 1946. turpinājusies pat pēc dzejnieka un tulkotā- gadā iznāca Valda Grēviņa dzejas krājums ja nāves (1968.7.IV). Skujiņš atceras, ka laik- Lapas lido, lapas skan, kuram Andrejs Upīts raksts Cīņa atteicies publicēt bēru sludināju- uzrakstīja atzinīgu ievadu. Taču, sakarā ar mu un ievietot nekrologu. Savukārt Arvīds VK(b)P CK 1946. gada 14. augusta lēmumu Grigulis, kurš bijis RS bēru komisijas locek- par žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad,55 krāju- lis, atvadu ceremonijā vispār nav piedalījies.60 mu asi kritizēja, un Valda Grēviņa dzeju atzi- na par kļūdainu. Spriežot pēc RS dokumen- Diemžēl valdes un sekretariāta sēžu proto- tiem, arī pēc soda izciešanas dzejnieks iz- kolos ziņas par represētajiem rakstniekiem ir stumts no literārā procesa. 1956. gada pava- skopas vai arī nav dokumentētas. Līdz pat sarī Valdis Grēviņš vērsies ar iesniegumu Lat- 60. gadu nogalei viņu daiļrade nav piemi- vijas Valsts izdevniecībā, lūdzot iespēju strā- nēta valdes sēžu dienas kārtības jautājumu dāt par tulkotāju. Viņa lūgums apspriests un lokā. Tas pierāda, ka RS valdes attieksmē noraidīts RS valdes sēdē (1956.5.IV), pama- valdīja piesardzība un bailes novērtēt Staļi- tojot ar to, ka tobrīd jauni tulkojumi nav ne- na represiju laikā cietušo rakstnieku daiļra- pieciešami.56 Andrejs Upīts, iespējams, mēģi- di pārāk pozitīvi. Iepriekšminētie autori nav not nolīdzināt 1946. gadā Valdim Grēviņam aktīvi piedalījušies debatēs, nav uzstājušies adresēto kritiku, nosūtījis (1961.30.XII) RS ar runām no tribīnes, tomēr tālaika literārajā valdei raksturojumu, kurā uzsvēris Grēviņa procesā ir klātesoši. Rodas jautājums: kāpēc kā tulkotāja kvalitāti, iesakot uzņemt viņu RS RS valde vispār riskēja un iesaistīja šos au- un dot iespēju nodarboties ar tulkošanu.57 torus rakstnieku profesionālajā organizācijā? Tomēr pat Andreja Upīša rekomendācija nav Var piekrist Ainai Štrālei: Politiskās institūci- paātrinājusi Valda Grēviņa uzņemšanu. Viņa jas tomēr nevēlējās pilnīgi atteikties no šo li- RS biedra statuss, salīdzinot ar citiem re- terātu devuma, kaut arī paniski baidījās no presētajiem autoriem, atjaunots tikai vēlāk varbūtējas divdomīgu tekstu interpretāci- (1963.19.IX).58 RS fonda un partijas pirmor- jas, padomju ideoloģijai nepieņemama vēs- ganizācijas dokumentos papildus informāci- turisko kolīziju traktējuma, nacionālisma ap- ja nav atrodama, iespējams, ka dzejniekam liecinājumiem, pesimisma un citiem padom- un tulkotājam joprojām trūka stingras boļ- ju dzejā skaužamiem momentiem.61 Minētie ševistiskas nostājas, kā to paudis Arvīds Gri- autori ir vienīgie represētie, kuri uzņemti RS gulis (1949), aktīvi iestājoties pret Grēviņa no 1956. līdz 1969. gadam. Liela daļa Sta- uzņemšanu savienībā.59 Aprakstīto RS val- ļina laika represijās cietušo rakstnieku savu des attieksmi apliecina arī debates RS V kon- reabilitāciju piedzīvoja tikai pēc nāves, izdzī- gresā (1965.XII), kur Valdi Grēviņu centās re- vojušie – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, abilitēt jaunais dzejnieks Māris Čaklais, pau- viņu vidū dzejnieki Lilija Auza, Antons Bārda, Paulīne Bārda, Austra Dāle, Broņislava Mār- 54 Plecu pie pleca. Veltījums Latvijas Padomju Rakstnieku tuževa, Aleksandrs Pelēcis, prozaiķe Ilze Kal- savienības četrdesmitgadei... 59., 61. lpp. nāre, dramaturgs Jūlijs Pētersons u.c. 55 Andrejs Ždanovs referātā asi kritizēja krievu rakstnieku Mihailu Zoščenko un dzejnieci Annu Ahmatovu par Turpinājums sekos apolitiskumu, bezidejiskumu dzejā. 56 LVA, 473. f., 1. apr., 135. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1956.5.I-1956. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) 27.XII), 30.lp. pētniece Madara Eversone pērn kļūst par divkāršu laureāti 57 Andreja Upīša Valda Grēviņa raksturojums 1961. g. 30. – Kārļa Dziļlejas Fonda balva un Vītolu Fonda ietvaros jūlijā nosūtīts RS valdei. RMM 62447. Astrīdes Ivaskas Piemiņas stipendija (skat. JG287:42). 58 LVA, 473. f., 1. apr., 252. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1963.10.I-1963.13.XII), 19. lp. 60 Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem... 173. lpp. 59 Silvija Radzobe. Brošūra par manu naidu. Rīga: Liesma, 61 Štrāle A. Caur cenzūras adatas aci: Jānis Medenis (1903- 34. lpp. 1961)... 53. lpp.

50 Sanita Upleja kai mūsu paaudzei ir „iekritis” tas grūtākais laiks tautas un valsts attīstības gaitā. Ja tā raugās uz vēsturisko pieredzi jeb, pre- MEZGLU PUNKTI cīzāk sakot, nespēj pagātnē saskatīt būtiskās Tautas un valsts vēsturisko attīstību, manu- mācības, tad katrs atsevišķs cilvēks, tauta prāt, var droši salīdzināt ar cilvēka veidoša- un valsts, pat visa pasaule un cilvēce kopu- nos un attīstību mūža garumā, ja vien mūžu mā var nonākt tiešām lielā apjukumā un pat uztveram kā taisni, kas fiziski sākas un bei- pret savu gribu „iesiet” kādu jaunu mezglu, dzas noteiktos punktos, taču garīgi un emo- kas pašu dzīves sarežģīs vēl vairāk tā vietā, cionāli sākas vēl pirms bērna nākšanas pa- lai nākotnē nodrošinātu mūžam taisnu un saulē un nebūt nebeidzas ar cilvēka nāvi. saules apspīdētu taku. Tādu, kāda nekad ie- Kaut vai tādēļ vien, ka ģenētiski mēs turpinā- priekš nav bijusi un diezin vai jebkad arī būs iespējama nākotnē. mies savos pēctečos tīri fiziskā aspektā, bet garīgi un emocionāli ar savas dzīves laikā pa- Turklāt bīstamība, ka paši „sasiesim” savu veikto varam ietekmēt ne tikai savus tuvinie- dzīvi kārtējā likteņa mezglā, kļūst arvien lie- kus, bet arī daudz plašāku ļaužu loku. lāka atbilstoši tam laikam, kas pagājis no ie- priekšējā „mezgla”. Proti, jo ilgāk kāda tauta Tāpat kā katra cilvēka mūža taisnē liktenis, vai sabiedrība ir dzīvojusi salīdzinošā mierā nejaušība vai dzīves skarbā īstenība iesien un labklājībā, jo lielāks ir kārdinājums „at- savus „mezglus”, tā arī tautas un valsts vēs- svaidzināt” nogurdinošo ikdienu ar kādām turiskās attīstības taisnē veidojas savi „mez- ātru baudījumu sološām idejām un pārmai- glu punkti”. Tie ir notikumi, kas ne vienmēr ņām. ir plānoti, gaidīti un vēlami, bet tomēr tie ir tik nozīmīgi un spēcīgi, ka spēj tautas at- Lai kādas arī nebūtu atskārsmes „nākamajā tīstības taisni „sasiet” mezglā, vienlaikus tai rītā” pēc mezgla sasiešanas, taisne turpinā- ļaujot turpināties arī pēc šādiem satricināju- sies, bet jau ar mezglu punktiem, kurus pil- miem. nībā atraisīt un padarīt par nebijušiem vairs nebūs mūsu spēkos. Turklāt nevajadzētu domāt, ka šādi mezglu punkti ir tikai negatīvi notikumi vai satricinā- jumi. Nē, tie ir jebkādi sabiedrību visaptvero- Par Sanitu Upleju skat. JG287:23. ši notikumi, pēc kuriem vienkārši nav iedo- mājama turpmākā dzīve tāda, kāda tā bijusi pirms tam. Tā jau ir cilvēku pašu izvēle, kā dzīvot tālāk un kādu mācību no šādiem ga- dījumiem gūt. No mezglu punktiem tautas attīstības vēs- turē var, vajag un visbiežāk arī tiek paņemta ne jau tā sliktākā mācība, kas ved uz atriebī- bu un iznīcību, bet gan tā labākā, kas saistās ar izlīgšanu un miera meklēšanu. Jeb Kārļa Skalbes domu turpinot – uz labuma, nevis ļaunuma vairošanu pasaulē. Pretējā gadīju- mā diezin vai cilvēce kopumā būtu nonākusi līdz tik tālam attīstības punktam, kādā esam patlaban, un tādam daudzumam planētas iedzīvotāju, kāds ir šobrīd uz Zemes.

Mūsdienās strauji dodoties uz priekšu pa at- Zīm. Ilmārs Rumpēters tīstības taisni, tālu aizmugurē palikušie mez- glu punkti var šķist tik mazi un nenozīmīgi, ka pilnībā saplūst ar taisni. Un tad var arī lik- ties, ka grumbuļains un līkumots mūsu dzī- ves ceļš ir tikai šodien un būs rīt un ka ti-

51 AUGSTAS RAUDZES AUTORE pasaules līdere. Bet, līdz ar Donalda Trampa ANNE APPLEBAUMA ievēlēšanu, Amerika tagad atteikusies no šīs lomas. Pienācis laiks Eiropai un Angelai Merkelei aizpildīt Padomju un pēcpadomju laika vēstures izpētes šo tukšumu. Un mūsu pašu politiskie analītiķi – jomā plaši pazīstams ir kļuvis Applebaumas vārds. Franks Gordons salīdzina pērngada 11/9, kad 9. Politiskā analītiķe/vēsturniece (Anne Applebaum novembrī tika izziņoti vēlēšanu rezultāti, ar plaši Sikorska) ir Londonas Legatum institūta (Legatum zināmo apzīmējumu 9/11, kad teroruzbrukumā Institute) starptautiskās domnīcas Pārmaiņu tika sagrauti Ņujorkas debesskrāpji (Twin Towers / forums (The Transitions Forum) vadītāja, bijusi Dvīņu torņi 2001.11.IX). Amerikai liktenīgi lūzumi, saistīta ar tādiem globāli pazīstamiem izdevumiem kas atbalsojās visā pasaulē (LA.lv 2016.18.XI). kā The Spectator, The Evening Standard, The Politoloģijas profesors Jānis Peniķis jautā: „Tramps Economist, The Independent, Sunday Telegraph, būs prezidents. Un tālāk?” (LA.lv 22.XI) – Vairāk The Washington Post. Viņas kontā ir virkne arī nekā pusgadsimtu mans darbs un interese ir bijusi citās valodās tulkotu grāmatu – Iron Curtain: vērot un pētīt valdības un politiku. Šajā laikā The Crushing of Eastern Europe 1944-1956 ASV ir notikušas 15 prezidenta vēlēšanas, bet vēl (Dzelzs priekškars: Austrumeiropas sagrāve 1944- nekad man nav bijis tik miglains priekšstats, kādu 1956, 2012), Between East and West: Across politiku sagaidīt no jaunievēlētā prezidenta… kopš the Borderlands of Europe (Starp Austrumiem II Pasaules kara valdību vadītāji visā pasaulē ir un Rietumiem ar skatu uz Eiropas robežzemēm varējuši paļauties uz zināmu Amerikas ārpolitikas (1994), Gulag: A History (Gulaga vēsture), par ko struktūru, uz globālu kārtību, aiz kuras stāv ASV viņai piešķirta (2004) Pulicera prēmija (Pulitzer ekonomiskais un militārais spēks. Jānim Lazdam, Prize), un Gulag Voices. An Anthology (Balsis no ASV dzimušajam valsts dienesta darbiniekam gulaga, 2011). Grēks būtu neminēt viņas 90 recepšu Vašingtonā, Trampa uzvara sagādājusi vilšanos, pavārgrāmatu From a Polish Country House bet viņš cer uz iespējami labāko iznākumu un Kitchen (No poļu lauku mājas virtuves – līdzautore uz palīdzību jaunajam Baltā nama saimniekam Danielle Crittenden). Organizācijā CEPA (Center sekmīgi vadīt valsti. Tajā pat laikā Lazda neizprot for European Policy Analysis) zinātnieces prioritāte tos latviešus, viņu vidū atsevišķus ārvalstīs aktīvus ir atmaskot Kremļa dezinformācijas kampaņas sabiedriskus darbiniekus, kuri plašsaziņu avotos jeb hibrīdkara ietvaros tīši paustās nepatiesības, lepojušies par savas balss nodošanu Trampam. Vai kuru nolūks ir šķelt un destabilizēt ES un NATO tad, baudot pīrāgus un skandinot tautas dziesmas, piederošās valstis, un ne tikai. Applebauma viņiem ir aizmirsusies reālpolitika …kad Krievijas saņēmusi Igaunijas Order of the Cross of Terra kara lidmašīnas pastāvīgi pārlido Latvijas robežas Mariana, Ungārijas Petöfi Prize, Cundill Prize, un Krievija ir anektējusi daļu no Ukrainas? – National Book Award. Jeilas (Yale) U. un Oksfordā jautā Lazda (LA.lv 11.XII). Jautājums ir arī Paula (London School of Economics un St. Anthony’s Raudsepa politiskās analīzes virsrakstā nedēļas College) izglītību ieguvusī elitāru Vašingtonas žīdu žurnālā Ir: Kas iegrožos Trampu? (2016.7.XII). (re) ģimenē dzimusī (1964) autore (tēvs advokāts, māte mākslas galerijas vadītāja) jau 24 gadu vecumā, pirms Dzelzs priekškara sabrukšanas, sāk strādāt par The Economist korespondenti Polijā, apprecas (1992) ar Oksfordā iepazīto Radeku Sikorski (Radosław Sikorski), vairāku nesenai vēsturei veltītu grāmatu autoru, pēcāk Polijas ārlietu ministru (2007-2014). Applebauma pieņem Polijas Anne Applebauma pilsonību un pārceļas uz dzīvi Varšavā. Ģimenei ir divas atvases (Aleksandr & Tadeusz). VAI AMERIKA * * * JOPROJĀM IR BRĪVĀS Kā laikmeta dokumentu publicējam JG redakcijas locekles Anitas Liepiņas tulkotu Annes PASAULES LĪDERE? Applebaumas laikrakstā The Washington Post dienu pēc Donalda Trampa (Trump) ievēlēšanas par ASV Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropai prezidentu publicēto rakstu (2016.9.XI). Viņas ir pienākusi atjēgšanās stunda. Tādi Rietu- viedoklim līdzīgus pauž arī citi publicisti, piem., mi, kādus mēs pazinām, tuvojas savas pastā- Kurbjuveits (Dirk Kurbjuweit) rakstā „Amerika atteikusies no savas vadošās lomas Rietumos“ vācu vēšanas beigām. ASV [aizvadītā gada 8. no- nedēļas izdevumā Der Spiegel (2016.12.XI), kas vembrī] ievēlēja prezidentu, kurš lepojas ar lasāms žurnāla interneta portālā arī angļu valodā sieviešu patvarīgu apgrābstīšanu un ar savu (14.XI): Gandrīz 100 gadus ASV bija brīvās biznesa partneru apkrāpšanu. Viņš atklāti

52 izrāda nepatiku pret Amerikas tradicionāla- priekšpilsētā, ko neesot vērts aizstāvēt. Ne- jiem sabiedrotajiem – visvairāk pret eiropie- atkarīgi no tā, ko Tramps teiks rīt vai dienu šiem. pēc tam, doktrīna izvietot militāros spēkus aizsardzībai ir oficiāli atmesta. Par to nevar Nav jātic tikai tam, ko es saku. Paklausieties, iestāties cilvēks, kurš tai netic. ko viņš ir teicis daudzu gadu garumā. Jau 2000. gadā viņa vārdā ēnu/slēptā rakstītāja Kad [2016. gada septembra vidū] runāju grāmatā The America We Deserve (Ameri- konferencē, kur piedalījās sauszemes kara- ka, kādu esam pelnījuši) Tramps apgalvo, ka spēku komandieri no visas Eiropas, visi kā Amerikas interesēs nav svarīgi ieņemt nostā- viens bija nelokāmi pārliecināti par savu div- ju starp jau gadu simteņiem naidīgiem gru- kāršo uzdevumu – aizstāvēt Eiropu no tero- pējumiem. (..) Viņu savstarpējie konflikti nav risma un no Krievijas. Sanāksmi vadīja, kā to vērts, lai upurētu amerikāņu dzīvības. At- tas parasti notiek NATO kontekstā, ameri- vilkšanās no Eiropas ietaupītu šai zemei mil- kāņu ģenerāļi. Tagad mēs vairs nevaram būt joniem dolāru katru gadu. NATO karaspēka droši, ka amerikāņu ģenerāļi turpinās atras- uzturēšana Eiropā ir milzīgi dārga. Ir skaidrs, ties šādu sanāksmju vadībā. Mēs arī neva- ka tos līdzekļus varam izlietot labāk. ram būt droši, ka krievu agresīvo militārismu un hibridkaru Ukrainā vai Baltijas valstīs at- Savā priekšvēlēšanu kampaņā viņš ir vairāk- vairīs līdzīgi domājošu valstu savienība. kārt sludinājis šādu viedokli, kaut arī tai pašā laikā savos uzskatos par visu ko citu viņš ir Ar prezidentu Trampu priekšgalā mēs neva- bijis vismaz šaudelīgs. Attiecībā uz abortiem ram pieņemt, ka Amerika vēl joprojām ir brī- viņš var būt gan par, gan arī pret – atkarībā vās pasaules vadītāja – vai vispār kaut kāda no tā brīža publikas. Viņš atbalstīja iebruku- vadītāja. Protekcionisms, nevis brīvais tirgus, mu Irākā, pirms viņš bija pret to. Vienīgi par ir uzvarējis vēlēšanās. Mēs varam sagaidīt, NATO un par attiecībām ar Krieviju Tramps ka tirdzniecības līgumi netiks slēgti – ne pāri nekad nav šaubījies. [Pagājušā gada] martā Atlantijas, nedz arī Klusajam okeānam. Jā- viņš nodēvēja NATO par savu laiku pārdzīvo- pieņem, ka Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecī- jušu. Savā pirmajā runā par ārpolitiku viņš bas līgums (NAFTA) tiks atcelts. Brīvais tirgus deklarēja: Amerika pirmajā vietā – pazīstams izraisīja [neviennozīmīgas] sekas, bet apsvei- izolacionistu sauklis jau [pagājušā gadsimta] cama ir kā politiskā, tā arī ekonomiskā sa- četrdesmitajos gados. Japānai un Dienvidko- saiste valstu starpā. Pacelsies mūri starp rie- rejai viņš ieteica bruņoties ar kodolieročiem. tumu un arī citām valstīm – ne tikai metafo- riski, bet arī fiziski. Vienlaicīgi viņš ir slavējis pasaules diktatorus, visvairāk Krievijas Vladimiru Putinu. 2014. Nekas nenotiks ātri. Paies laiks, paies dau- gadā viņš apsveica Krievijas iebrukumu Uk- dzi gadi, līdz izveidosies nākamā starptautis- rainā. Kopš tā laika viņš ir runājis ar apbrīnu kā politiskā sistēma. Pēc pirmā kritiena ak- par Putina „spēku”, viņa nežēlību, pat par ciju tirgus ir atkopies tāpat kā tas atkopās viņa tieksmi likvidēt žurnālistus. Tramps ir pēc Brexit balsojuma Lielbritānijā. Līgumu klusējis par Krievijas ekonomisko lejupslīdi, saārdīšanas process prasa laiku. Šāda veida arī par tās nežēlīgo autoritārismu. Varbūt tā politiskām maiņām vajadzēs paaudzes. Bet ir viņa ignorance, varbūt arī pilnīga vienal- pārmaiņas ir neizbēgamas, kā jau vairākās dzība. Viņa kampaņu atklāti atbalstīja Krie- zemēs tās ir sludinājuši populisti. Amerikāņi vijas hakeri, ielaužoties [Demokrātu partijas nodarbosies ar prātošanām par vēlēšanām datorsistēmās]. Atskanēja [Trampa] publiski savā valstī, īpaši par Trampa vadītās Republi- izteikumi turpināt šāda veida ielaušanās ak- kāņu partijas iegūto vairākumu ASV kongre- tivitātes. sā un senātā. Ar skaidru prātu jāvēro un jā- reaģē uz norisēm Savienotajās Valstīs un to No savas politiskās karjeras sākumiem viņa izraisītām sekām pārējā pasaulē. Nekas cits komandā ietilpa cilvēki, saistīti ar Putinu, ar neatliek. Gazprom un krievu oligarhiem. Ņūts Gin­ gričs (Newt Gingrich), neapšaubāmi [Tram- pa] padomdevējs, kurš tika pat minēts kā JG redakcijas locekles Anitas Liepiņas tulkojums no The iespējams Valsts sekretārs [ārlietu ministrs], Washington Post (2016.9.XI). nosauca Igauniju par valsti Pēterburgas

53 DAŽOS VĀRDOS

VEĻU SAIMEI PIEVIENOJAS literatūras kritiķe, re- iedzina vienu no stiprākajiem humānisma ķīļiem pa- daktore, JG līdzstrādniece Ildze Kronta (1940-2017). domju ideoloģijas betona pārklājumā.  Māksli- Bez rakstiem kultūras periodikā, literatūrkritisku nieces Birutas Baumanes (1922-2017) gleznas atro- rakstu apkopojumi Gadi. Darbi. Personības (1986). das Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Darbi. Personības. Viedokļi (2003) un Laiks, ko neiz- Nacionālajā mākslas muzejā, Valsts Tretjakova galeri- vēlamies (2012). Pēdējā no tur iekļautajiem 269 raks- jā, Maskavā, Krievijā un citos muzejos, kā arī privāta- tiem 10 pirmpublicēti mūsu lappusēs – JG175(1989)- jās kolekcijās Latvijā, ASV, Kanādā, Itālijā, Francijā u.c. 259(2009) – par Ēvalda Vilka, San­dras Kalnietes, Skat. arī divu Baumanes grāmatu recenzijas: Es dzī- Saulcerītes Vieses, Gundegas voju (1995) JG212 un Sarunas Repšes, Alberta Bela, Jāņa Šk- ar sevi (2012) JG276. (re)(va) apara, Māras Zālītes u.c. de- vumu (skat. „Par laiku, ko CILDINĀJUMI – Anšlava Eglī- neizvēlamies” JG285:32-38). ša / Veronikas Janelsiņas Fon-  Liepājas teātra mū- da balva māksliniecei Kris- ziķe, dziesminieku (bardu) tai Vārsbergai (skat. Lindas kustības pamatlicēja Latvi- Treijas rakstu JG286:46-48) jā Austra Pumpure (1928- Ildze Kronta Dzintra Klētniece un grafiķei/fotogrāfei Ingai 2017), viena no Trešās atmo- Gorsvānei-Buell.  LZA das „dziesmotās revolūcijas” Lielo medaļu un Borisa/Inā- iedvesmotājām, Liepājas ak- ras Teterevu Fonda prēmiju trišu folkloras kopas Atštau- saņēmis Tālavs Jundzis par kas un kultūrvēsturisko vie- pētījumiem Latvijas neatka- tu kopēju Optimistu pulks Austra Pumpure rības atjaunošanas vēsturē dalībniece. Gada (1998) un (JG:285:41-43) un Romans arī Goda (2009) liepājniece, Lācis par nozīmīgu ieguldī- Maija Baltiņa Laimonis Purs TZO (1998).  Valmie- jumu sirds ķirurģijas attīstī- ras un Liepājas teātra aktrises bā.  Lielā mūzikas bal- Dzintras Klētnieces (1946- va par mūža ieguldījumu di- 2016) nozīmīgāko lomu vidū riģentam Edgaram Račev­ – Ģertrūde Šekspīra Hamletā, skim un arī čellistei/peda- Marta Olbija (Albee) Kam no goģei Eleonorai Testeļecai. Vija Spekke Vulfa kundzes bail, Alise Di-  Literatūras festivāla Pro- renmata (Dürrenmatt) Spēlē- zas lasījumi 2016 noslēgumā sim Strindbergu, un filmās – Indulis Ronis Biruta Baumane (2016.11.XII) balvas piešķir- Pamāte Sprīdītī, Ragana Mai- tas Sergejam Timofejevam jā un Paijā u.c.  Tēlnieces Maijas Balti- par stāstu „Dzeltenie taustiņi” un Dainai Ta- ņas (1941-2016) skulptūras, visvairāk granī- būnai par stāstu „Pēdējais sols”, žurnāla Do- tā, marmorā un bronzā, izceļas ar netradicio- muzīme veicināšanas balvas Anetei Konstei, nāliem risinājumiem. Piedalījusies okupācijas Andrim Akmentiņam, Ilmāram Šlāpinam, laikā nopostīto, Brīvības cīņām veltīto piemi- Uldis Brauns Krišjānim Zeļģim, bet alternatīvās žūrijas bal- nekļu atjaunošanā.  Gleznotāja un gra- vas ieguvuši – Ilmārs Šlāpins, Juris Zvirgzdiņš, fiķe Vija Spekke (1922-2016) sākotnējo mākslinie- Jana Egle, Linda Skranda un Inese Zandere.  cisko izglītību guvusi Itālijā, kur viņas tēvs, vēstur- LV Kultūras ministrijas Izcilības balvas saņēmēji ir di- nieks Arnolds Spekke, bija Latvijas vēstnieks (1933- riģents Andris Nelsons, Jauno mediju kultūras cen- 1939). Piedalījusies izstādēs Paduā, Venēcijā, Veronā, tra Rixc dibinātāji Rasa un Raitis Šmiti, kā arī Turai- Madridē, Prāgā, Vašingtonā un Rīgā. Viņas glezno- das muzejrezervāts. (re) jumos atbalsojas vēstures mīti, dzeja, Mocarts. Cikls FILMAS – Sadaļā „Latviešu rakstnieki citvalodās” Il mondo di Borges veltīts Argentīnas rakstniekam [JG282(2015):49] JG redakcijas locekle Vita Gaiķe Borhesam (Jorge Luis Borges). Skat. JG287:58-59. atzīmēja Melānijas Vanagas (1905-1997) grāma- Prozaiķis un dramaturgs (1922-  Laimonis Purs tas Veļupes krastā (Rīga: Liesma, 1991. 454. lpp.) 2016), vēsturisko romānu tetraloģijas Degošais pils- Marutas Voitkus-Lūkinas angliskojumu, kas pub- (1962), (1979), kalns Krusts virs pilskalna Tālajos pils- licēts Kanādā ar nosaukumu Suddenly, a Criminal: (1981) un (1986), arī div- kalnos Sūrābele pilskalnā Sixteen Years in Siberia (FriesenPress, 2015). Vana- sējumu literāro atmiņu Aizejot atskaties (2006) au- gas autobiogrāfiskais darbs – 16 gadi viņas dzīvē tors. Publikācijas JG (skat. ).  no padomju okupācijas varas izsūtīšanas uz Sibīriju Vēstures institūta vadītājs (1990-1996) Indulis Ro- (1941.14.VI) līdz pat mājupceļam un pirmajiem at- nis (1943-2016) citu publikāciju vidū laidis klajā do- griešanās mirkļiem Latvijā (1957.12.II), – ir pama- kumentu krājumu Kārlis Ulmanis trimdā un cietu- tā režisora Viestura Kairiša filmai Melānijas hroni- (1994). Kinorežisors (1932- mā  Uldis Brauns kas (Chronicles of Melanie), kas jau kopš pirmizrā- 2017) sarūpējis daudzus cienījamus darbus Latvijas des (Rīgā, 2016.1.XI) kļūst par vienu no visskatītā- vizuālās kultūras mantojumam. Vismaz divi ir vēr- kajām filmām Latvijā. Tallinas starptautiskajā tējami arī kā izcili ētiski darbi. Pirmais ir uzdrošinā-  kinofestivālā Black Nights filma saņem (2016.26.XI) šanās ar fotokameru dokumentēt Latvijas realitātes visaugstāko godalgu kinooperatoru kategorijā. tēlu padomju okupācijas periodā. Neliela daļa šo fo-  Roalds Dobrovenskis Veļupes krastā ir pārtulkojis togrāfiju publicēta grāmatā (1989). Ot- Zeme atceras krievu valodā – Na beregu Veļ-reki (2014).  Lat- rais ir dokumentālā filmaBaltie zvani (1961). Šī filma vijas, Somijas un Vācijas kopražojuma režisors Kairišs

54 vēsta, ka pirms darba uzsākšanas pārlasījis grāma- par ko atbildīgi komponisti Arturs Maskats, Alek- tas manuskriptu un atklājis daudz neatklātu nianšu: sandrs Vaicahovskis un Kārlis Auzāns.  Daži Acu priekšā redzu viņas roku – kā Melānija veidoja Melānijas hronikas vērtējumi internetā. Režisors Pē- savu albumu, kā rakstīja, līmēja klāt avīžu izgriezu- teris Krilovs: Spilgtākās ainas jeb etīdes ir tās, kur mus, fotoattēlus. Viņa šo albumu veidoja kā filmu. spēcīgi kontrasti, cilvēka iekšējā darbība, pretestība Bez satricinājuma to nemaz nevar pārlasīt. Taču šāds apstākļiem... fiziskā izturība, spēja neiegrimt apātijā materiāls jāveido ar skaidru galvu, bez jūtināšanās. bija izsūtītajiem visnepieciešamākā.  Glezno- Vai lai visi raudam? Kāda tam jēga? Bet ir vietas, kur tāja Sandra Krastiņa: Galvenās lomas tēlotāja [Sa- mans atturīgums neko nelīdzēja. Jo šveiciešu aktri- bine Timoteo] uz ekrāna, it kā nedarot neko, izda- se Sabīne Timoteo nevis spēlē, bet izdzīvo, pārdzī- rīja fantastiski daudz.  Bij. Latvijas prezidente vo... izsūtīšanas tēma mums joprojām tā īsti neek- Vaira Vīķe-Freiberga: Kā izdevies mākslas darbs, fil- sistē. Esam to paslaucījuši zem paklājiņa. Jo tā ērtāk. ma skar cilvēku dvēseles... no profesionālā aspekta Vieglāk izlikties, ka nekā tāda nav bijis. Neesam to to var vērtēt dažādi, taču dziļāko patiesību tai ne- līdz galam pa īstam izrunājuši. Nezinu, ko darīt val­ var atņemt.  Kinopruducente/režisore Dzintra stiskā nozīmē, bet katrā ziņā domāju, ka savu vēstu- Geka: Prieks, ka par šo mākslas darbu interesējās arī ri vēl nemaz neesam spējīgi detalizēti izsvērt. Sibī- mūsu valstsvīri... veidojot dokumentālās filmas par rijas tēma ir viennozīmīga – melnbalta, viss skaidrs, Sibīrijas bērniem, līdzās cilvēku atsaucībai, man nā- nav tādu iekšēju pretrunu kā holokausta izvērtējumā. cies saskarties arī ar noraidošu attieksmi. Noskato- Bet paradoksālākais, ka līdz galam Sibīrija izrunāta ties šo mākslas darbu, ir sajūta, ka liels, ilgi vilkts ve- nav. Jo, manuprāt, Latvijā padomju laiks nav bei- zums beidzot ir kalnā.  Melānija Vanaga savā dzies. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem arī grāmatā saka, ka cilājusi notikumus kā smagus ak- Sibīrijas tēmas atstāšanai pusvārdā... 1990. gadā meņus, bet ne visus viņai pieticis spēka nolikt vietā. mainījās varas fasāde. Visi, kas bija pie varas un no- Montas Gagānes ieskatā (satori.lv), par spīti iespai- darbojās ar privatizāciju, lielā mērā bija saistīti ar ie- dīgajam sniegumam, tā varētu raksturot filmas kine- priekšējiem „orgāniem”. Variantu jau it kā nebija, kā matogrāfisko darbu. Lieli akmeņi ir izkustināti, bet notika, tā notika, cilvēkiem ļāva padziedāt, iziet ielās joprojām paliek jautājums, vai tos deportāciju laikus ar karogiem, bet vara mainījās tikai formāli. Tāpēc nepieredzējušajai paaudzei kādreiz būs iespējams sa- svarīgi ir apzināties, ka joprojām dzīvojam padom- velt piramīdā.  Kannu un Berlīnes kinofestivā- ju varas ēnā... Latvija diemžēl vēl ļoti atrodas psiho- los demonstrētā Kanādas filma Bitter Harvest (Rūg- loģiskā Krievijas ietekmē. Un par to jārunā skaidrā, tā pļauja), ko šogad paredzēts izrādīt Ukrainā, ASV sabiedrībai saprotamā valodā, īpaši tādēļ, ka Krievi- un citur, ir par Jurija un Natalkas mierīgo dzīvi ukrai- jā staļinisms sāk atdzimt. Tur nav bijusi Nirnbergas ņu sādžā, kam galu dara Holodomors – Staļina to- tiesa. Krievijā notiekošais ir reāls drauds mūsu ne- talitārā režīma mākslīgi izraisītais bads (1932-1933), atkarībai – vienai no mūsu absolūtajām vērtībām... Neuzskatu, ka jāglorificē upuri, mums ir jāglorificē Skats no filmas Melānijas hronika – Sabine Timoteo un Edvīns Mekšs uzvarētāji – tādi kā Melānija Vanaga, kura tika pāri šausmām un izrādījās nesalaužama, kuras dēļ Latvi- jas neatkarība varēja pastāvēt, jo viņa iznesa šo vēs- ti cauri visiem moku ceļiem. Viņa visam bija liecinie- ce. Viņai līdzīgie pelnījuši būt varoņi. Bet patlaban kā varoņus uzlūkojam miljonus sapelnījušos... Filmas izskaņā ir aina, kur Melānijai vaicā – nu, kā tur... Si- bīrijā? Varētu atklāt šausmas, ārprātu, necilvēcību... Bet viņa mierīgi atbild: visu laiku snieg. Taču šajā ārē- jā mierā, pāris ekrāna sekundēs ar šo frāzi un acīm viņa izstāsta visu, ko tikko pieredzējām, skatoties fil- mu divu stundu garumā. Es to uztveru kā Melānijas triumfu pār nežēlīgo ārprātu, kā lielu, cilvēcisku uz- varu – tā Viesturs Kairišs Latvijas Avīzes līdzstrādnie- cei Vitai Kraujai (2016.1.XI).  Un Lindai Rum- kai (LA.lv 10.XI): Manā apziņā nekad nav ielauzusies doma radīt filmu, ar ko izklaidēt skatītāju vai radīt vi- ņam foršas sajūtas. Es neesmu izklaidētājs. Latviešu nācijai pēdējo gadu izcilākā tendence ir slīgšana in- fantilismā un jautrībā. Tā mēs pēc kāda laika arī aiz- mirsīsim, ka esam bijuši okupēti, ka mums ir trauma Skats no filmas Melānijas hronika no agresīviem kaimiņiem, un tā mēs nespēsim nosar- gāt savu identitāti. Tas ir kā Skalbes pasakā par Zie- meļmeitu – esam sabiedrība, kas tikai ēd, guļ un prie- cājas. Bet mākslai ir citi uzdevumi (LA.lv 10.XI).  Melānijas lomai izvēlēta šveiciešu aktrise Sabīne Ti- moteo, jo bijis vajadzīgs cilvēks, kas ar savu personī- bas spēku spēj radīt lielu un paliekošu tēlu. Melāni- jas vīru Aleksandru spēlē Ivars Krasts, dēlu – Edvīns Mekšs. Tallinas kinofestivālā Black Nights godalgo- tais operators Gints Bērziņš. Būtisks ir skaņu celiņš,

55 kura rezultātā (pēc 1937. gada tautas skaitīšanas da- publicēto viņa pirmo grāmatu Red Weather, tagad tiem) ukraiņu upuru skaits sasniedzis septiņus miljo- atkal mūs iepriecina ar romānu Dog Gone, kas ir aiz- nus. 1932. gada ražas nežēlīgā un totālā atsavināša- raujošs stāsts par to kā, meklējot pazudušu suni, ģi- na un izvešana galvenokārt uz KPSFR, visas pārtikas menes saites kļūst ciešākas.  2017. gada labā- konfiskācija zemniekiem, svētnīcu un baznīcu iznīci- kās Eiropas prozas antoloģijā Best European Fiction nāšana, masu represijas pret ukraiņu inteliģenci un iekļauts arī Māra Bērziņa romāna Svina garša frag- garīdzniecību – viss ticis vērsts uz ukraiņu nacionā- ments (tulk. Margita Gailītis). (vg) (re) lās pašapziņas sagraušanu, garīgās elites iznīcināša- nu un zemnieku ekonomiskās neatkarības likvidēša- DZEJA – ASV dzīvojošais dzejnieks Laris Krēsliņš nu pēc relatīvas uzelpošanas pēcrevolūcijas pirmajā pirms Ziemsvētkiem „kodolīgo monstru” cienītā- dekādē. (re) jus iepriecina ar savu trešo krājumu Atlaidas/es, ko pats vērtē kā diezgan drūmu domu pilnu, tomēr la- JAUNIZDEVUMI sītājs atkal tajā atradīs daudz vērtīgu domu graudu.  Zviedrijā mītošais dzejnieks, mūziķis un peda- LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS gogs Pāvils Johansons savu „personīgo humānistis- ko un toleranto nostāju dažādos sabiedriskos jautā- Knuts Skujenieks saņēmis dāvanu 80. dzimšanas jumos, īgnumu pret diktatorisku virskundzību, kā arī dienā – krājuma Maza mana Tēvu zeme tulkojumu pret bezjēdzīgu huligānismu un šaurprātīgo kseno- ukraiņu valodā (tulk. Jurko Sadlovskis).  Krie- un homofobiju” izteicis krājumā Paisums un bēgums. vijas valsts Puškina muzejā notikuši Aspazijas dzejas  Mūdynuot muokuļus ir Inetas Atpiles-Juganes izlases Крылья будней / Ikdienas spārni (tulk. Olga ceturtais krājums latgaliešu dialektā – ar 100 dzejo- Pētersone) atvēršanas svētki.  Noras Ikstenas jumiem. (vg) populārais romāns Mātes piens, kas Latvijā jau pie- dzīvojis vairāk nekā 10 papildmetienus, nu iznācis arī PROZA – Ar savu jauno grāmatu Pastaiga Rimants krievu valodā (tulk. Ludmila Nukņeviča).  Viļa Ziedonis, pēc vairāku gadu veltīšanas Latvijas vēstu- Indes triloģija The Glass Mountain (LNB Atbalsta res un kultūras izpētei, atkal atgriežas pie savas pir- b-ba, redaktori Kaija Straumane, Tom Jacobs), kuras mās mīlestības – īsprozas, publicējot sešus tematis- centrā ir Raiņa Zelta zirga angliskojums The Golden kus un daudzveidīgus stāstus, kas risina dažādu mē- Horse (Miķeļa Fišera ilustrācijas). Pirmā daļa Climbing rogu jautājumus.  Uz Zigmunda Skujiņa 90 the Mountain ir koncentrēta Latvijas vēsture, kamēr gadu jubileju izdota viņa izcilāko noveļu izlase Dziļur- trešā daļa The Castle of Light ir par simbolisku ēku bums laikā, aptverot visus Skujiņa daiļrades periodus, – LNB, kuras arhitektūra ir tieša atsauce uz Latvijas sākot ar Vienas nakts hroniku (1957) un beidzot ar vēsturi un Zelta zirgu. Izdevums īpaši veltīts latviešu Verdošie dubļi (2007).  Ievas Melgalves fantā- jaunajai paaudzei ārpus Latvijas, kas ikdienā lieto an- zijas romānā Māja bez durvīm turpinās darba Mirušie gļu valodu.  ASV iznācis Tom Crosshill (Toma nepiedod varoņu gaitas pasaulē, kurā cilvēku emoci- Kreicberga) romāns The Cat King of Havana (Hava- jas darbojas kā maģija.  Žurnālistu Maijas Po- nas kaķu karalis), kas stāsta par kāda amerikāņu tīņa hodņevas un Modra Pelša sadarbība ilgst jau vai- ceļojumu uz viņa mātes dzimteni – Kubu.  ASV rāk nekā 15 gadu. Jaunākais trilleris Naida simetrija dzīvojošais rakstnieks Pauls Toutonghi, kuram māte pārliecina, ka cilvēki, kuru profesija ir nogalināt, var ir latviete un kuru iepazinām ar pirms desmit gadiem atrasties tepat tev blakus.  Silvijas Holcmanes Skats no filmas Bitter Harvest (Rūgtā pļauja)

56 foto: F64 Photo Agency foto: F64 Photo Vilis Inde. Triloģija The Glass Mountain / Stikla kalns romānā Kad noslēpumi mostas darbība risinās klīni- Klāss Vāvere, ļaujot izsekot autobiogrāfiskam stās- kā, kas nodarbojas ar dzīvības atgūšanu un radīšanu tam, kura pamatā ir visu dzīvi kopta mūzikas mīles- it kā bezcerīgos gadījumos.  Ar Daces Judinas tība un kurā pieminētas daudzas populārās mūzikas psiholoģisko dzimtas stāstu Septiņi vakari aizsākas slavenības.  Ceļojumu sērijā iznākusi Harija grāmatu cikls Latvijas simtgades romāni.  Vēs- Sila grāmata Lemti nepadoties. Autoekspedīcija Rī- tures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts laista ga-Singapūra-Rīga, aprakstot 44 000 km garu ceļo- klajā Laimas Kotas Istaba, rakstniecei izvelkot no cil- jumu, kas ne vienmēr bijis gluds.  Baibas Ozoli- vēku atmiņām laiku pirms 30 gadiem, kad arvien lie- ņas pirmā grāmata Matilde un Šalku Paija veltīta sko- lākās saimnieciskās grūtībās nonākusī padomju vara las vecuma bērniem.  Māras Cielēnas grāmata pēkšņi kļuva labvēlīga cilvēciskai vēlmei dzīvot pārti- bērniem Kļūdu Rūdis, kurā iekļauti gan dzejoļi, gan cīgāk un izsludināja perestroiku.  Dzejnieces un ludziņa, rosina nebaidīties no kļūdām, bet darboties prozaiķes Janas Egles Gaismā sakopoti 8 stāsti par un tikt ar tām galā.  Lilija Berzinska iepriecina ģimenes attiecībām – par brāļiem, mātēm un mei- bērnus ar Lamzaks meklē Lamzaku.  Luīze Pas­ tām, tēviem un dēliem, izvelkot gaismā notikumus, tore izdevusi bērnu detektīvstāstu sērijas Māk­slas kuri parasti tiek slēpti.  JG lasītājiem labi pazīs- detektīvi piekto grāmatu Pēdējais ķēniņš. (vg) (re) tamā literatūrzinātniece Bārbala Simsone sastādīju- si Latviešu šausmu stāstus, tajos ietverot gan jauno TULKOJUMI – Krievu sudraba laikmeta pārstāvja Ni- rakstnieku Lauras Dreižes, Lindas Nemieras, Ievas kolaja Gumiļova (Николай Гумилёв 1886-1921) Melgalves, gan arī tādu literatūras korifeju kā Alek- Dzeja pievienojas „Neputna” bilingvālajā samta sēri- sandra Grīna, Vladimira Kaijaka, Mirdzas Bendru- jā jau iznākušajām Angelusa Silēziusa, Rainera Mari- pes, Vizmas Belševicas un Dagnijas Zigmontes, jas Rilkes, Viljama Šekspīra, Josifa Brodska, Volta Vit- darbus – kopā 20. (vg) mena, Žaka Prevēra, Jāņa Rokpeļņa un V.B. Jeitsa izla- sēm. Petrogradas čekas nošautā (par dalību pretboļ- DAŽĀDA SATURA – Jānis Ūdris vēsturiskajā romā- ševiku ‘Taganceva sazvērestībā’) akmeista un Annas nā Leitnants Rubenis. Bruņinieks Rubenis stāsta par Ahmatovas vīra darbi PSRS bija aizliegti līdz pat 1988. maz zināmu lappusi II Pasaules kara vēsturē – par gadam.  Mūsdienu spāņu rakstnieka Havjera Kurelim formāli pakļauto leitnantu Rubeni, kurš ar Mariasa (Javier Marías, tulk. Dace Meiere) romāns savu bataljonu atteicās pakļauties ģenerāļa Jekelna Iemīlēšanās ir par mīlestību, kas valda pār cilvēku, ultimātam un 1944. gada 18. novembrī ar sarkan- nevis otrādi.  Viena no spilgtākajiem mūsdienu baltsarkano karogu sakāva skaitliski pārākos vācu austrāliešu rakstniekiem Ričarda Flanagana (Richard spēkus.  Dr. iur. Kristīnes Jarinovskas redak- Flanagan) daudz atzinību ieguvušais romāns Šaurais cijā laists klajā VDK zinātniskās izpētes komisijas rak­ ceļš uz dziļajiem ziemeļiem (The Narrow Road to the stu 3. sējums Lielais brālis tevi vēro: VDK un tās pie- Deep North) tagad pieejams arī latviešu valodā (tulk. segstruktūras gan papīra formā, gan arī pdf elektro- Zane Rozenberga).  Slavenā islandiešu rakstnie- niskas datnes veidā.  Anda Kubuliņa sastādī- ka Arnalda Indridasona (Arnaldur Indriðason, tulk. jusi rakstu krājumu Ceļojuma pieteikumi Annas Dag- Dens Dimiņš) detektīvromāns Purvs ir pārdots jau das pasaulē, balstoties uz pirms gada notikušā Dag- vairāk nekā 2 miljonu eksemplāros un tulkots vairāk das simtgadei veltītā konferencē sniegtajiem referā- nekā 200 valodās.  Somu rakstniece Roza Lik- tiem.  Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons izde- soma (Rosa Liksom, ī.v. Anni Ylävaara) savos īsajos vis sava pētījuma Segvārdi un segburti otro grāma- bet kodolīgajos stāstos krājumā Kādreiz pāries iejū- tu par rakstnieku pseidonīmiem.  Neparastu tas dažādu dīvainu cilvēku ādā (tulk. Maima Grīnber- grāmatu Šūpuļdziesmas pieaugušajiem, kas izskatās ga).  Latviešu un krievu valodā iznākusi Latvijā pēc dzejoļu krājuma, sagādājis rokmūzikas pētnieks dzimušā krievu prozaiķa, tulkotāja Andreja Ļevkina

57 prozas grāmata (tulk. Guntis Berelis).  Vācu (2017.6.I) vēsturisko koka pūšaminstrumentu an- rakstnieces Džūlijas Endersas (Giulia Enders) jautro samblis Stadt-Hautboisten Riga, aicinot baudīt 17. grāmatu Par zarnu šarmu (Darm mit charme) (tulk. gs. franču „Saules karaļa” Luija XIV galma – Le Grand Anne Sauka un Meldra Āboliņa) ar aizrautību lasa Siècle labāko komponistu skaņdarbus. (re) visi – gan vienkārši zarnu īpašnieki, gan zarnās izglī- TĒLOTĀJMĀKSLA – Pērngada decembrī UNESCO gal- toti profesionāļi, ļaujot diskrēti iepazīties pašam ar venajā mītnē Parīzē atklāta Janim Rozentālam veltī- savu iekšējo pasauli. (vg) ta izstāde.  LNMM Jura Dimitera personāliz- BALETS/TEĀTRIS/OPERA – Pēra Ginta LNO iestudē- stādē Priekškara paslēpēs (2016.17.XI-2017.29.I) ie- tāja, starptautiski pazīstamā rumāņu horeogrāfa Ed- kļauti vairāk nekā 350 darbi, kas radīti galvenokārt varda Kluga uzskatā Pērs ir viens no sarežģītākajiem aizvadītā gs. 60. un 70. gados sirreālisma stilistikā. drāmas personāžiem, kura radīšana ļāvusi Henrikam  Ievas Jurjānes izstādē Daba klusē, kā arī viņas Ibsenam kļūt par vienu no nozīmīgākajiem 19. gs. grāmatā ar tādu pašu nosaukumu (Rīgā, Neputns, dramaturgiem. Klugam nācies pārvarēt virkni šķēr- 2016), mieru izstarojošais cilvēks ar cieņu paklanās šļu, lai laikmetīgā baletā apvienotu Ibsena tekstus­ un dabai, kas, pretēji cilvēkam, pacietīgi klusē – tā sa- Edvarda Grīga mūziku (diena.lv 2016.26.X).  biedriskos tīklos mākslas zinātniece Elīna Sproģe. Sagadījies, ka gandrīz vienlaikus ar LNO baletu Pērs  LNMM jaunais cikls Paaudzes sākas ar portretu Gints LNT sastopas Viestura Kairiša iestudētā Ibse- un aktu gleznotājas Felicitas Pauļukas (1925-2014) na dramatiskā poēma (1876) Edvīna Raupa tulko- izstādi (2016.8.XII-2017.5.III). Cilvēka ķermenis pauž jumā.  Latvijas operā pēc skaita divpadsmito ne tikai ārējo, bet arī dziļāko būtību, tāpat kā seja. (kopš 1896) Čaikovska Jevgeņija Oņegina iestudē- Arī plaukstām un pēdiņām ir savs dzīves stāsts. Tādēļ jumu ir veikusi režisore Rēzija Kalniņa (pirmizrāde man akts ir paplašināts portrets, kurā iesaistu visu 2016.8.XII) kopā ar muzikālo vadītāju Aināru Ru- ķermeni un izsaku cilvēka būtību, skaidrojusi pati biķi, diriģentu Jāni Liepiņu un scenogrāfu Mihailu māksliniece. Un LNMM Grafikas kolekcijas glabātā- Kramenko. Operas pamatā ir Aleksandra Puškina ja Valda Knāviņa: Uz mākslu nav pierasts attiecināt baironiskais romāns dzejā ar tādu pašu nosaukumu vārdu „skaists”, bet šī nu būs tā reize, kad tā var teikt. (1823-1832).  LNT režisors Elmārs Seņkovs  Nosaukti kandidāti Purvīša balvai 2017: Arturs pārcēlis Antona Čehova Kaiju (1895) uz mūsdie- Bērziņš, Ivars Drulle, Kristaps Epners, Atis Jākob- nām ar Maiju Doveiku galvenajā (Arkadinas) lomā sons, Voldemārs Johansons, Maija Kurševa, Anda – stāsts par pasaules skumjām, par vientuļiem neveik­ Lāce un mākslinieku grupa – Krišs Salmanis, Anna sminiekiem, par liekajiem cilvēkiem, arī par kaislību Salmane un Kristaps Pētersons.  Vācu dip- lomāts un bijušais Vācijas vēstnieks Dominikas Re- labirintu, kurā visi ir slimi ar mīlestību... Milā-  publikā Karls A. Kēlers (Karl Köhler) pasniedza mu- nas La Scala operā 13 minūšu aplausus, publikai pie- zejam „Rīgas Birža” jau otro apjomīgo dāvinājumu ceļoties kājās, saņem Alvja Hermaņa veidotā Pučīni – divdesmit 17.-19. gs. metālizstrādājumus, kas attie- Madama Butterfly pirmizrāde. Adventes laikā  cināmi uz Indijas un Tibetas kultūru. Kēlera dzimta Opéra national de Paris klausītāji dzird Elīnu Garan- saistīta ar muižnieku fon Bēru (von Baehr) dzimtu. ču Maskanji (Pietro Mascagni) Cavalleria rusticana Latvijā Kēlers ir pazīstams kā dāsns kultūras mece- (Zemnieka gods). JRT Lielajā zālē pirmizrādi  nāts. Jelgavas Trīsvienības baznīcas tornī Vitas (2016.7.XII) piedzīvo režisora Gata Šmita iestudē-  Mercas gleznu izstāde „Rudens, pavasaris, vasara”, jums Kārkli, kas veltīts dažādām mahinācijām LV po- kas apliecina viņas ārkārtīgu smalkās koloristes do- litiskajā dzīvē, ko negatīvi ietekmējusi arī starptautis- tības. Imanta Lancmaņa glezna Kristus jau- kā situācija, tehnoloģiju bums u.c. (re)  tājums 2016 .gada Lieldienās tapusi kā altārglezna MŪZIKA – Rēzeknes Gorā (2016.8.XII) un Rīgas Lie- un ataino Kristus augšāmcelšanos Latvijā. Autors uz- lajā ģildē (9.XII) notiek LNSO 90. jubilejas koncertcik- dod jautājumu: Ko skatītājs ierauga šajā brīdī, vero- la noslēgums ar Jāņa Mediņa miniatūru „Pie baznī- ties Kristus leģendā, Latvijas vēstures tēlos un pārdo- cas”, kam seko Bēthovena Devītā simfonija diriģen- mājot mūsdienu dzīves apstākļus?  Dekoratīvās ta Andra Pogas vadībā, piedaloties Valsts akadē- mākslas un dizaina muzejā izstāde Septiņdesmitie. miskajam korim Latvija un baltiešu solistiem – Elīnai Skaistuma lietderība, kas rāda gobelēna un kerami- Šimkus, Ievai Prudņikovaitei, Andrim Ludvigam kas spožo attīstību un sasniegumu kalngalus 20. gs. un Prītam Volmeram.  Rīgas biržā uzstājas 70. gados.  No 16. janvāra līdz 11. februārim Juris Dimiters. Dialogs. LNMM Felicita Pauļuka. Žanna IV. LNMM

58 Foto: Didzis Grodzs No privāta arhīva Valodnieks Valts Ernštreits galerijā „Istaba” (Kr. Barona iela 31a) skatāma māk­ Anna Auziņa, E.F. Kuks, Pēteris Pūrītis, Ieva Melgalve, slinieka Ilmāra Rumpētera (ASV) izstāde „Gleznas”. Aivars Madris u.c. Izdevumu papildina mākslas dar- Tajā izstādītas četras gleznas (Katalonija, Zilais putns, bi un fotogrāfijas.  Elitas Grosmanes rediģētā Talismans, Rudens raža), no kurām divas mākslinieks žurnāla Mākslas Vēsture un Teorija (2016,19) gal- dāvina Latvijas Nacionālās mākslas muzejam. Viņa venie raksti: Edītes Parutes „18. gs. rīdzinieku modes darbu raksturīgākā iezīme ir dinamiska krāsu un ab­ tērpi Johana Kristofa Broces zīmējumos”. Ingas Karl­ straktu formu laukumu kompozīcija. Blakus savai štrēmas „Rīgas pilsētas elektrības iestādes ēku būv- galvenajai mūzai, glezniecībai, viņš ir darbojies dizai- vēsture un arhitektūra 20. gs. sākumā”. Annas Libe- na (zīmoli organizācijām PBLA, ALA, ALMA u.c.), ilus- res „Ziemeļu nacionālais romantisms mūra īres namu trācijas („Ābece”, „Ģelzis un Misiņš” u.c.) un fotog- arhitektūrā Rīgā. Arhitekts Aleksandrs Vanags”, Bai- rāfijas jomās. Mākslinieks ir aktīvi piedalījies Ameri- bas Vanagas „20. gs. sākuma modernā Rīgas grafiķe kas Latviešu mākslinieku apvienības ALMA darbībā, Alise Dmitrijeva”, Jāņa Kalnača „Teodora Ūdera por- bijis Jaunās Gaitas mākslinieciskais redaktors (1966- treti Marburgā” un Elitas Grosmanes atskats uz izstā- 1999) un novērtēts kā izcils daudzu JG vāku autors. di „Akvarelis Latvijā. 19.-21. gadsimts”. (re) (lt)(mb)(re) TEKSTI VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS – LV armijas PAR VIRTUĀLO VIDI – Avīzēs Laiks / Brīvā Latvija majora Agra Purviņa sakārtotajā rakstu krājumā Ģe- Eduards Silkalns recenzijā par Ilzes Eņģeles romā- nerālis Pēteris Valdemārs Radziņš (Rīga: Ģenerāļa Pē- nu Solo vijolei un termometram (2016) citē autori: … tera Radziņa biedrība, 2016. 609 lpp.) lasāms, ka Pē- Vēl minos laikus, kad kafejnīcās pie viena galda sē- teris Radziņš (1880-1930) – viens no parasti trim došie sarunājās. Retumis bija tādi, kuri nepārmija minētajiem Brīvības cīņu vadoņiem (pārējie: Oskars ne vārda. Tad pārējiem, slepus blenžot, bija skaidrs, Kalpaks un Jānis Balodis), Bermontiādes izšķirošās ka blakus noris klusumā tīta drāma. Šobrīd ir otrā- cīņas arhitekts un Latgales atbrīvotājs (1920) no Pa- di. Kopīgi pusdienojošie un kafijojošie izskatās kopā domju Krievijas lielinieku karaspēka – nav bijis jau- sanākuši gadījuma pēc – deguns katram autonomi nās Latvijas valsts politiķu ieredzēts, bijis pat spiests iedurts savā datorā vai telefonā. Īstā dzīve notiek ār- politisko intrigu un pārāk lielās atklātības dēļ atva- pus reālās telpas – tur, kur tiek aplūrēta citu ikdiena, ļināties, neraugoties uz viņam piešķirtajiem teju vi- panākumi un vaimanas. Un attiecīgi eksponētā savē- siem LV un arī daudziem ārvalstu apbalvojumiem – jā tiek šērots, laikots, tvītots un favorītots. Par izci- to vidū Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras), Triju lu ēdienu mēs paziņojam nevis pretī sēdošajiem, bet Zvaigžņu ordenis (I šķiras), Igaunijas Brīvības krusts tīklā publicējot atbilstošu foto. Otrs cilvēks nav ne- (I šķiras), Francijas Goda Leģiona ordenis (III šķiras), pieciešams, pat lai nofotografētos…  Un vairāk Polijas Virtuti Militari ordenis, Somijas Baltās rozes nekā 10 grāmatu autors, filologs un dzejnieks Valts ordenis (I šķiras), Zviedrijas Šķēpa ordenis (I šķiras). Ernštreits, patlaban Tartu Universitātes pētnieks, Viens no jaunās grāmatas izdošanas iniciatoriem kurš kopā ar „Mansardu” nodibina Rīgas : NicePlace Mārtiņš Vērdiņš par 500 eksemplāros papīra formā- Dzīves temps ir pieaudzis. Agrāk, kad vajadzēja rak­ tā klajā laisto publikāciju raksta, ka karavīru aprin- stīt ar roku vēstules, tad nu cilvēks saņēmās un kār- dās krājums par Radziņu radīšot bumbas sprādzie- tīgi rakstīja. Tagad to visu var ātri uzbliezt interneta nu… tas būs notikums! (NRA 2016.19.VI). Pēc Valkas vidē un teksts fiziski ilgi nesaglabājas. Tas kaut kur Nelsona reālskolas beigšanas Radziņš uzsāk (1898) virtuālajā vidē pazudīs, un pēc gada tu jau to vairs karavīra gaitas caristiskās Krievijas impērijas armijas nevarēsi atrast. Līdz ar to tekstiem ir tendence kļūt 112. Urālu kājnieku pulkā, seko mācības Viļņas jun- viegliem, tiem vairs nav svara. Kad veidoju „Igauņu- kurskolā, dienesta gaitas 24. Simbirskas kājnieku pul- latviešu vārdnīcu”, projekta nosacījums bija – jābūt kā, piedalīšanās kaujās Krievijas-Japānas karā Man- gan elektroniskajai, gan drukātajai versijai. Drukātā grāmata dod pabeigtības sajūtu. Mēs to grāmatu iz- džūrijas armijas sastāvā, iestāšanās Ģenerālštāba dosim... tas uzliek citu atbildību, šo materiālu gata- akadēmijā (1907), I Pasaules karā 1914./1915. gadā vojot (tvnet.lv/apollo.lv 2016.14.XI). (re) piedalīšanās kaujās pie Komarovas, Varšavas, Ravkas, Lodzas, Prasnišas, Mlavas, Šauļiem; vēlāk Jelgavas PERIODIKA – Interneta žurnāls Satori.lv laidis klajā apriņķī, 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekš- jaunu drukātu Satori grāmatžurnālu, kur reizi gadā nieka vietas izpildītāja postenis; iestāšanās (1918) tikšot apkopota jaunākās prozas, dzejas un doku- Ukrainas hetmaņa Skoropadska armijā, pēcāk Ukrai- mentālās prozas izlase. Pirmajā nr.: Inga Žolude, Ine- nas Tautas Republikas armijā (Simona Petļuras), at- se Zandere, Jānis Ķīnasts, Kārlis Vērpe, Pauls Bankov- griešanās Latvijā (1919), kur kā armijas virspavēlnie- skis, Henriks Eliass Zēgners, Kārlis Vērdiņš, Inga Gaile, ka štāba priekšnieks vada visas Rīgas, Zemgales un

59 Latgales atbrīvošanas kaujas.  Kultūrvēsturnie- LATVIJA 1939.23.VIII – 1991.21.VIII – LPSR VDK zi- ces Baibas Šuvcānes ar Aleksandra Pelēča prēmiju nātniskās izpētes komisijas loceklis Arturs Žvinklis 2015. gadā apbalvotā grāmata Sauc par Vaidi mūsu savā darbā iekļāvis 120 LKP CK nomenklatūras čekis- ciemu, veltīta lībiešu tautas likteņgaitām. Intervijā tu sarakstu – 67 bijuši krievi, 39 – latvieši, astoņi uk- Lindai Kusiņai autore dod atbildes uz daudz dzir- raiņi, četri ebreji, viens armēnis un viens baltkrievs. dētiem „lībiešu jautājumiem” (LA.lv 2016.5.V). Uz- Pēc vecāku sociālās izcelšanās 50 bijuši zemnieki, 18 – trūcīgie zemnieki jeb kalpi, 12 vidējie zemnieki, 29 zinām, ka Latvijas mūsdienu teritorijā krustnešu lai- strādnieki, četri kalpotāji, divi amatnieki, pieci sīkpil- kā (13. gs.) Vidzemē, Kurzemes ziemeļos un Pierīgā soņi, to skaitā divi sīktirgotāji. Savukārt augstāko iz- kopskaitā bijuši tikai aptuveni 150 000 iedzīvotāju glītību bija ieguvuši 19, nepabeigtu augstāko – 18, un no tiem tikai neliels skaits lībiešu. 1935. gadā lī- vidējo – 57, nepabeigtu vidējo – 13, vēl zemāks iz- biešu jūrmalas ciemos vairs bijuši tikai apmēram 900. glītības līmenis bija 13 VDK vadošiem darbiniekiem. Situācija Lībiešu krastā ir tāda, ka vairāki ciemi ir pa-  Martas Starostinas pētījums Padomju ideolo- visam tukši, tikai Miķeļtornis un ciemi no Sīkraga līdz ģijas un propagandas izpausmes Vissavienības akci- Kolkai vēl kaut cik turas. Lībiešu pēcteči šajos ciemos ju sabiedrības „Intūrists” Rīgas nodaļā kā VDK pie- dzīvo, bet vairs tikai atsevišķas ģimenes, un lielākā segstruktūrā darbā ar tūristiem no 1971. līdz 1985. daļa uz senču mājām atbrauc vien vasarā. Taču ir jau- gadam savukārt atklāj nepārsteidzošo faktu, ka gidi/ nā paaudze, kura sevi apzināti uzskata par lībiešiem, tulki bijuši VDK informatori. Intūrists, tāpat kā Lat- mācās valodu, pēta vēsturi, saka Šuvcāne un turpi- vijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārze- na: Jaunajiem cilvēkiem tā ir izvēle – Valts Ernštreits, mēs, faktiski bija VDK nodaļa. Bij. VDK virsnieks Alek- Renāte Blumberga abi ir zinātņu doktori, abi, jūtot sandrs Serguņins liecinājis, ka Intūrista viesnīcā Lat- savas lībiskās saknes... Julgī Staltei vecaistēvs iede- vija vien viņam bijuši vismaz 40 aģenti.  Vid­ va lībiešu valodas pamatus un muzikālo stīgu. Māk­ zemes Augstskolas pētnieki secina, ka Baltijas val- sliniece Baiba Damberga ļoti strikti cenšas saglabāt stis okupācijas gados iemaksāja PSRS budžetā vairāk, lībisko identitāti, ir apguvusi valodu, var labi sazinā- nekā saņēma atpakaļ. No 1946. līdz 1990. gadam ties. Ernštreits saka: šobrīd pasaulē lībiešu valodā var Latvija iemaksājusi Kremļa kasē 40,6 miljardus un sa- sazināties tikai 40 cilvēki, un tikai puse no tiem ir lī- ņēmusi atpakaļ tikai 24,7 miljardus, resp., 15,9 mil- biešu izcelsmes. Latvijā lībiešu valodā var sazināties jardi bija Maskavas kolonizācijas Latvijā reāli aprēķi- nāmā cena, okupantu peļņa (VA rektors Gatis Krū- apmēram 20 cilvēki... Turklāt īsteni autentiskās tradī- miņš u.c. lsm.lv 2016.28.X). Ja Latvijai būtu bijusi ie- cijas lielā mērā ir zudušas, iespējams, laikā, kad mēris spēja izmantot savu pēckara ekonomisko potenciālu izkāva ļoti daudz cilvēku. Izcilais lībiešu folkloras pēt- pašai, pārticības līmenis šodien būtu ne sliktāks kā nieks Oskars Loritss arī secināja, ka ir palicis ļoti maz Somijā, kas kā nacionāla valsts tika dibināta reizē ar tautasdziesmu, kuras var uzskatīt par autentiskām. Latviju.  Būtu mums Somijas liktenis – nebūtu Bet tradicionālais patiešām izpaužas ornamentos un mūsu šodienas problēmu. To skaitā arī tautiešu emi­ krāsās, ja paskatās zeķu, cimdu rakstus un krāsas, re- grāciju uz attīstītākajām Eiropas valstīm. Mūsu šo- dzams, ka tās ir ļoti atšķirīgas no latviešu un labi sa- dienas ekonomiskās un sociālās atpalicības saknes ir glabājušās. Un vēl man šķiet: kaut arī lībietis pēc da- meklējamas 50 padomju verdzības gados – tā LU Ko- bas ir skarbs un noslēgts, nav tik viesmīlīgs kā latga- munikācijas zinātņu speciāliste Veinberga (tvnet.lv lietis, tomēr arī viņā ir tāda poētiska stīga. Gandrīz 2016.18.XI).  Sanita Upleja savā Valsts svētku katrs lībietis ir kādu dzejoli uzrakstījis, un tajā ir ļoti runā Minsterē, Vācijā, atceras dienu, kad (1988.18. izteikta sava dzimtā krasta, sava darba mīlestība. (re) XI) pirmo reizi Atmodas laikā Latvijas Radio sāka die-

Lībieši Finno-Ugru kongresā Helsinkos (1931) Illustrācija no: Raland Papp. Keeping an extinct language: The Finno-Ugric tongue of Latvia’s remote fishing villages. 2017.9.I

60 Sikorskis, bij. Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Mi- libends un bij. Kataras premjerministrs šeihs Hamads bin Džabers al Tani. (re) LIETUVĀ ar troļļiem cīnās elfu armija ar nolūku at- maskot Kremļa viltotos interneta kontus, kas izpla- ta melīgu informāciju globālajā tīmeklī. Elfi brīvprā- tīgi patrulē sociālo mediju komentāru sadaļas, savā starpā sazinoties ar Facebook un Skype. Kaut kas lī- dzīgs Tolkīna (John Tolkien) Gredzenu pavēlniekam (The Lord of the Rings), intervijā AP koresponden- tei Viļņā ieminas brīvprātīgais Ričardas Savukynas. Monika Garbačiauskaite, vadītāja Troļļu aktivitātes Lietuvas internetā pieņēmās spēkā īpaši kopš KF iebrukuma Krimā un Austrumukrainā. nu ar vēl kā himnu neatjaunoto Dievs, svētī Latviju! Meli nav alternatīvs skata punkts… valstiski finansē- Taču tas bija laiks, kad neatkarības atjaunošanas rats ta propagandas mašinērija cilvēku ietekmēšanai nav bija sācis sparīgi griezties – bija nodibināta Latvijas atšķirīgs viedoklis, bet gan ierocis – tā Lietuvas ārlie- Tautas fronte, Latvijas Nacionālās neatkarības kus- tu ministrs Linas Linkevičius. Kā vēsta gal- tība, un mūsu tautas karogiem vairs nebija jāvairās venā redaktore Monika Garbačiauskaite, grupa pil- dienasgaismas, raksta Upleja. Man bija 15 gadi un nas slodzes darbinieku nodarbojas tikai ar nepatie- es biju augusi ģimenē, kur patiesība netika slēpta su ziņu atmaskošanu/likvidēšanu. (Associated Press un padomju okupācijas nodarītās ciešanas ģimenei 2016.28.XII, arī NBC, CBS u.c.) (re) bija labi zināmas. Taču, kad mamma tajā tumšajā no- Grafiti Viļņā (2016.15.XI) vembra rītā mani modināja sešos, lai nāku uz otru istabu klausīties himnu radio un ēst svētku brokas- tis, viss, par ko es domāju, bija dažas pusaudzim tik dārgās miega minūtes vēl pirms došanās uz skolu... kad ieraudzīju vārdos neaprakstāmo starojumu, kas tajā brīdī plūda no manas mammas un viņas mam- mas, es uzreiz aprāvos un nokaunējos par savām do- mām. (re) LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS – Atzīmējot 25 gadus, kopš Latvija kļuva par ANO dalībvalsti, Ārlie- tu ministrijā (2016.8.XII) notiek pasākums, kas veltīts Guardian Malaukas/AFP/ The Petras Foto: baltiešu trimdas organizācijai BATUN (Baltic Appeal to United Nations – Baltiešu aicinājums Apvienota- jām Nācijām, dib. 1966.9.II), tās darbībai un iegul- dījumam, uzturot baltiešu neatkarības centienus no pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz pat Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Diskusijās, ku- ASV – Lielā mērā pateicoties 200 plus gadu vecajai ras vada Pauls Raudseps, piedalās BATUN dibinātā- vēlēšanu sistēmai (tiešā tautas balsojuma vietā uz- ji un aktīvisti no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas – Ul- varētāju nosaka štata elektori), Savienoto Valstu 45. dis Bluķis, Ints Rupners, Heino Ainso, Juta Ristsoo, prezidents tagad ir nekustamo īpašumu magnāts un Gintė Damušis. Ideja par BATUN radās pēc tam, kad TV šovmens, Republikāņu partijai piederošais Tramps baltiešu aktīvisti sarīkoja Baltijas brīvības demonstrā- (Donald Trump), kaut arī Demokrātu partijas kan- ciju (Baltic Freedom Rally) Ņujorkā (1965.13.XI), kad didāte, bij. valsts sekretāre (ārlietu ministre) Klin- aptuveni 15 000 Ziemeļamerikas baltieši – pārsva- tone (Hillary Clinton) saņēmusi 2 864 974 vairāk rā jauni cilvēki – devās gājienā ar plakātiem uz ANO vēlētāju balsu (Cook Political Report. Huffington mītni, pieprasot Baltijas valstu neatkarību. Ver-  Post 2016.21.XII). Pētījumi plašsaziņas avo- batim: Latvija ir pieradusi sasniegumus gūt formā-  tos liecina, ka amerikāņu sabiedrības uzskatus stipri li – varam visur (PTO, eirozonā, OECD) iespraukties, ietekmējušas tīši izplatītas viltus ziņas / maldugu- pateicoties mūsu birokrātijas apbrīnojamam talan- nis feisbukā (facebook.com jeb FB) – trīs mēnešus tam „sakārtot papīrus”. No patiesas sāncensības ar pirms vēlēšanām skatītas/komentētas 8,7 milj. rei- Igauniju mūs attur apjauta, ka tad gan vajadzēs kaut žu, kamēr tādi uzticamāki tradicionālie mediji kā The nedaudz, bet konsekventi mainīties. Turklāt ne tikai New York Times, The Washington Post, Huffington mūsu valsts politikas vai biznesa kultūrai – visai Latvi- Post u.c. skatīti vien 7,4 milj. reižu (1,4 milj. mazāk). jas sabiedrībai. Gluži tāpat sportiska dzīves veida uz- YouGov/Economist pētniekiem nākas konsta- sākšana nav moderna treniņkostīma un jaunākā mo-  tēt (2016.27.XII), ka amerikāņu uzskatus – un ne ti- deļa pulsometra iegāde, bet gan spēja piespiest sevi kai Trampa atbalstītāju – iespējams relatīvi viegli ma- regulāri vingrot, skriet, mīt pedāļus. Vai kā negribas... nipulēt ar nepatiesām ziņām un dažādām sazvēres- (Dainis Lemešonoks – 2016.19.XII). (re) tības teorijām  Stanforda U. pētījumā (16.XI) IGAUNIJA – Minhenes Drošības konference paziņo- no gandrīz 8 000 skolēniem 82% nav spējuši savās jusi, ka bij. Igaunijas prezidents Tomass Hendriks viedierīcēs atšķirt ziņu/faktu no reklāmraksta.  Ilvess ir pievienojies tās konsultatīvajai padomei, Lai piebremzētu safabricētu ziņu izplatīšanos, FB ir ar kurā ietilpst arī bij. Polijas ārlietu ministrs Radoslavs mieru sadarboties ar TV kanalu ABC, ziņu aģentūru

61 „tautas komisāru” valdību un izvēršot sarkano tero- ru, deklarēja: Mēs stāvam te uz vakts par visu cilvē- ci. Un tā sauktie sarkanie strēlnieki devās triecienā pret Kolčaka, Deņikina un barona Vrangeļa kara- pulkiem, cīnoties akurāt pret tiem, kas sludināja im- pērisko „nedalāmo” Krieviju. Pēc pilsoņkara beigām Maskavā un Petrogradā uzplauka „proletāriskā” kul- tūra, kam nebija nekā kopīga ar pareizticīgo krieves- tību, un spilgts šīs „sarkanās” modernitātes pārstā- vis bija latviešu mākslinieks Gustavs Klucis (nošā- va 1938. gadā). Šķiet, pēdējo reizi kaut brutāli var- darbīgs, bet godprātīgais „pasaules komūnas” gars izpaudās 1937. gadā, kad no daudzām valstīm, ie- Māris Bišofs TRUMPetists www.irlv.lv skaitot Latviju, „internacionālo brigāžu” brīvprātī- gie devās uz Spāniju, lai upurētu savu dzīvību „ko- Associated Press, FactCheck, Politifact un Snopes. pīgas lietas” labā. Tie, kas palika dzīvi un atgriezās Pārbaudi neizturējušās ziņas tikšot atzīmētas kā dis- Padomju Savienībā, tika nošauti, jo tur jau plosījās puted (apstrīdētas).  Priekšvēlēšanu kampaņas Staļina „Lielais terors”. Pāreja no sapņa par „pasau- laikā uzlauztas un publiskotas Demokrātu partijas les komūnu” uz pārkrāsotu krievisku imperiālismu nacionālās komitejas vadošo politiķu un arī partijas sākās jau 1934. gada beigās, pēc Kirova nogalināša- izvirzītās kandidātes Hilarijas Klintones personiskās nas, kad PSRS sāka cildināt gan caru Jāni Briesmīgo, e-sarakstes, kas piespēlētas Wikileaks to publiskoša- gan imperatoru Pēteri I. Kad 1941. gada vasarā mil- nai. ASV izlūkdienesti (CIA, FBI u.c.) ir konstatējuši, joniem sarkanarmiešu padevās uzbrūkošajām Lielvā- ka hakeru kaitīgajos kiberuzbrukumos Trampa poli- cijas divīzijām, Staļins saprata, ka būs vien jāpiesauc tiskajiem pretiniekiem iesaistīti bijuši KF specdienes- „māte Dzimtene” un jāpielabina tas, kas bija palicis ti, citu vidū, armijas izlūkdienests (GRU – Главное no krievu pareizticīgās baznīcas. Eiropas valstu pa- разведывательное управление / Glavnoje razve- kļaušana līdz Elbas upei nozīmēja pirmām kārtām dyvateļnoje upravļeņije) un Federācijas drošības die- Staļina impērijas teritoriālo ekspansiju. Formāli, pro- nests (ФСБ – Федеральная служба безопасности/ tams, marksisms-ļeņinisms visos līmeņos arvien vēl Federaļnaja služba bezopasnosti).  ASV prezi- tika mācīts un zubrīts līdz pat PSRS sabrukumam... dents Baraks Obama pasludina (29.XII) 35 KF vēst- Un ko mēs redzam tagad, 25 gadus pēc šī sabruku- niecības darbiniekus ASV par persona non grata, kā ma? KF prezidents Vladimirs Putins, vadīdams līdz arī sankcijas pret deviņām organizācijām, kam bi- 1648. gada robežām sarukušo, bet arvien vēl milzīgo juši sakari ar izlūkošanu saistītiem mērķiem.  valsti, ne tikai dara visu, lai ar varu vai viltu atgūtu Vairākas pazīstamas firmas (ieskaitot BMW) atsau- izbijušās PSRS „ietekmes sfēru”, bet arī nenogursto- kušas savas reklāmas no galēji labējo uzskatu por- ši sludina „krievu pasaules” ideju. Izmantodams sa- tāla Breitbart, saukta dažkārt par „Trampa Pravdu”. viem impēriskajiem nolūkiem visus, kas pasaulē runā  Jāpiebilst, ka aizvadītā gada decembra sākumā krieviski un „jūtas krieviski”. Tagad kādreizējais čekas pētījums (Inga Spriņģe, Sanita Jem- rezidents, komunists un bezdievis Putins kā magnēts pievelk galēji labējos nacionālistus Vācijā, Francijā un berga) izraisa dzīvas pārrunas LV plašsaziņas avotos citur. Mērķis viņiem kopīgs: graut Rietumu vienotību, par klikšķu jaunākās paaudzes nepatiesību/baumu apkarot „pūstošo” liberālismu, mazināt ASV ietekmi tiražētājiem vairākās interneta vietnēs, galvenokārt pasaulē. Kominternes vietā – Rusinterne ar labējiem peļņas nolūkā, bet ne tikai. (re) ekstrēmistiem kā piekabi (LA.lv 2016.14.XII + BL 10.- KF – 1917-2017: No „pasaules komūnas” līdz „krie- 16.XII). (fg) (re) vu pasaulei”. FRANKA GORDONA SLEJA: Februārī SPORTS – Latvijas skeletonisti Martins un Tomass pagāja 100 gadu, kopš carisma gāšanas, kad uz pā- Dukurs paziņoja, ka boikotēs pasaules meistarsa- ris mēnešiem Krievijai pavērās patiesas demokrātijas cīkstes, ja tās notiks Krievijā, sakarā ar pozitīvās do- apvārsnis, kam uz rudens pusi sekoja sekmīgs boļše- pinga analīzes valstisko aizvietošanu ar negatīvām KF viku apvērsums Petrogradā, ko vēl pavisam nesen pil- sportistiem Soču Ziemas olimpiādē (2014). (re) nā nopietnībā sakralizēja kā Lielo Oktobra Sociālistis- ko Revolūciju. Tagad ne vien Vilis Vītols, bet arī dau- dzi citi autori spriež, ka boļševisms esot tā paša tum- sonīgā lielkrievu impērisma paveids, kas zem citas izkārtnes turpinājis īstenot saukli Maskava ir Trešā Nodaļu Dažos vārdos veidoja Rolfs Ekmanis (re), Vilnis Roma. Te nu man gribas iebilst, īpaši atsaucoties uz Auziņš (va), Vita Gaiķe (vg), Linda Treija (lt), Māris Bran- boļševistiskā režīma pirmo desmitgadi: divgalvainā cis (mb) un Franks Gordons (fg). ērgļa nomaiņa ar sarkano zvaigzni lika Eiropā un da- ļēji Āzijā uzbangot tādam revolucionārā entuziasma vilnim, kam vairs nebija ne mazākā sakara ar t.s. mū- žīgo Krieviju. Tiklīdz ķeizariskā Vācija un Austroungā- rija 1918. gada rudenī zaudēja I Pasaules karā, gan Berlīnē un Minhenē, gan Vīnē un Budapeštā, skanot Internacionālei, tika dibinātas „strādnieku un zaldā- tu padomes”. Arī Pēteris Stučka, piecus 1919. gada mēnešus vadīdams viscaur no latviešiem sastāvošu

62 NO LASĪTĀJU VĒSTULĒM

12. janvārī no rīta man pienāca ziņa, ka Jaunās patika tas, ka Rolfam, kā kārtīgam pretpadomju dar- Gaitas galvenais redaktors, erudītais literatūrzi- biniekam, nebija ne druskas pielipis no okupācijas nātnieks un taisnīgais brīvdomātājs Rolfs Ekma- varas netikumiem, ‒ sazinājos ar īsti kultūrālu tautie- nis pēkšņi, bez brīdinājuma miris. Tas ir ne tikvien ti. Turpināsim darbu, turpināsim jauno gaitu! Jaunajai Gaitai, bet gan itin visai latviešu kopie- Ainārs Zelčs nai neaplēšams zaudējums. Mana mūža visaug­ stākais gods ir bijis pēdējos desmit gadus ar Rol- fu sadarboties Jaunās Gaitas uzturēšanā. Dienu Tas patiesi ir liels cilvēcisks zaudējums un zaudējums pirms Rolfa aiziešanas Dieva mierā biju saņēmis visai latviešu sabiedrībai un labi iestrādātajam žurnā- pēdējos pavasara numura maketā liekamos tek­ la redakcijas darbam. Izsaku līdzjūtību visiem drau- stus. Darbs prasa darītāju. Apņemos turpināt sa- giem, kolēģiem un, protams, ģimenei. Lai piepildās darboties ar Rolfa veidoto Jaunās Gaitas saimi ‒ cerība - Rolfa Ekmaņa darbam atrast turpinātāju! rakstu autoriem, māksliniekiem, redaktoriem, ko- Māra Zirnīte rektoriem, un labvēļiem. Lai dzīvo Jaunā Gaita! Juris Žagariņš Izsaku visdziļāko līdzjūtību visam Jaunās Gaitas ko- lektīvam. Bija gods ar Ekmaņa kungu sadarboties, ie- sūtot JG rakstus un arī saņemot no viņa profesionālu, Godātie žurnāla Jaunā Gaita veidotāji un lasītāji visos izsvērtu mana promocijas darba atsauksmi. Pateicos kontinentos un zemēs! Esmu pārliecināts, ka Rolfs Jums, ka esat apņēmies Ekmaņa kunga darbu tur- Ekmanis bija kultūras misijas cilvēks un izcila per- pināt. sonība trimdas sabiedrībā, kurš tāpat kā Ingrīda un Bārbala Simsone Nikolajs Bulmaņi un ikviens no žurnāla līdzstrādnie- kiem daudzus gadus cēla kultūras tiltus pāri jūrām un okeānam ne tikai starp Latviju un Amerikas Sa- Cienījamais Juri! Šodien Rīgā pienāca bēdu vēsts par vienotajām valstīm, bet arī starp Latviju un Austrāli- Rolfu Ekmani. Visi raizējamies, kas notiks ar Jauno ju, Zviedriju, Angliju un tepat starp latviešiem Latvi- Gaitu. Kā žurnāla kapteini redzam tikai Jūs. jā. Esmu pārliecināts, ka lielā dzimtenes mīlestība un atbildība par iespiesto vārdu ir pavadījusi Rolfu Ek- Jānis Liepiņš mani visus ilgos viņa darba gadus galvenā redakto- ra amatā un gan ziņu objektivitāte, gan lietišķie kul- Juri, esmu satriekts. Sadarbojos ar Rolfu kopš 1982. tūras sasniegumu vērtējumi, gan redzīgs skats trim- gada, tikos diemžēl tikai vienreiz Minhenē RFE latv. das un dzimtenes literatūrā un mākslā ir nodrošinājis redakcijā. Viņš bija man domubiedrs un daudzējādi Jaunajai Gaitai stabilu autoritāti un drošu gaitu pretī tuvs. Lūdzu nodod manu līdzjūtību Šellijai, kuru arī intelektuālam lasītājam. Latvijas Zinātņu akadēmijas toreiz satiku. Nezinu viņas e-pasta adresi. Vai būsi JG vārdā izsaku līdzjūtību žurnāla veidotājiem sakarā ar atb. redaktors Rolfa vietā? kolēģa un drauga nāvi. Par to sēro arī Jaunās Gaitas lasītāji Latvijā, un, esmu pārliecināts, arī citur pasau- Franks Gordons. lē, kur lasītāji gaidīja pastkastītēs iekrītam ar kultūras ziņām bagāto žurnālu. Novēlu Rolfam Ekmanim ilgi palikt Latvijas un trimdas sabiedrības atmiņā kā ne- Lūdzu nosūtiet manu vissirsnīgāko līdzjūtību Rolfa nogurstošam savas cildenās misijas kareivim. Ekmaņa ģimenei, kurā savulaik esmu viesojusies. Ne- kad neaizmirsīšu viņa sirds siltumu un latviskumu. Ojārs Spārītis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Sigma Ankrava

Tā ir aiziešana latvieša garā ‒ strādājot. Mazliet at- Tā ir skumja ziņa, bet dzīvajiem viņa piemiņas dēļ ir gādina Valdi Zepu, kuŗš gan laikam nojauta, kas no- jāstrādā. Turēsimies! Paldies. tiek. Viņš dzīves pēdējā pusgadā varbūt izdarīja vai- Pēteris Korsaks rāk nekā agrāk vairākos gados, ieskaitot Ho-čank in- diāņu cilts pirmo vārdnīcu. Jāstrādā. Svarīgi gan at- rast redaktoru. Kāds ir pēctecības plāns? Tas tiešām ir šoks. Pazinu Rolfu personīgi no laika Valters Nollendorfs Minhenē, kad viņš bija pie Radio free Europe. Kad tikāmies, tad bieži kopā dziedājām. Viņam bija laba balss, un viņš dziedāja labpāt. Mīļš un saprātīgs cil- Izsaku visdziļāko līdzjūtību latvju zinātnes dižga- vēks! Novēlu Jums spēku un enerģiju ar visu šo lielo ra, Jaunās Gaitas vadoņa Rolfa Ekmaņa zaudējumā. zaudējumu tomēr darbu turpināt, lai tā svētība, ko Turpmāko gaitu vēlos atbalstīt ar 150 Euro. viņš atstājis, ietu talāk. Ilgonis Bērsons Uldis Grasis

Patiesi, neaplēšams zaudējums. Es savukārt esmu ļoti pateicīgs, ka Rolfs neatraidīja manus sadarbī- Visnotaļ bēdīga ziņa. Izsaku visdziļāko līdzjūtību, ko- lēģi un domu biedru zaudējot! Lai radošas domas bas piedāvājumus ‒ nu jau pirms gadiem divpad- smit ‒ un Eraksti [Elektronisko grāmatu apgāds un rosīgs gars, turpinot Jaunās Gaitas darbu! Paldies ] ir varējuši iet vienā solī, vienā gaitā par to! ar patiesiem vārda mākslas lietpratējiem. Man sevišķi Laima Martinskis

63 Mīļais Juri! Ziņa, ko saņēmām, bija neiedomājama Jā, FB jau izlasīju šo skumjo ziņu! Darbs ir vislabākais un pirmajā brīdī likās, ka tas ir kāds nežēlīgs pārpra- piemineklis, kuru Rolfs paspēja sev uzbūvēt. Lai Jau- tums. Bet nu jāpieņem, ka tas ir tā, ka Rolfs ir aizgā- najai Gaitai droša gaita, nu jau Jura rokās! jis tajā pasaulē, kuru nevaram ietekmēt. Jaunā Gaita Juris Audariņš ir pēckara posma izcilākais vai starp pašiem izcilāka- jiem latviešu žurnāliem. Liels nopelns tajā ir Rolfam Ekmanim. Tagad viss smagums un vieglums gulstas Mana līdzjūtība par Rolfu. Uzskatu, ka Jaunā Gaita ir uz Tevis, novēlu Tev stipru spēku un stiprus palīgus, viens no labākajiem izdevumiem savā jomā. Ja vēlies jo Jaunā Gaita ir jānotur! Gan Rolfa gaišās piemiņas kādu rakstu galu no manis - droši dod ziņu. dēļ, gan visu mūsu ‒ lasītāju un rakstītāju dēļ! Ar vis- Otto Ozols gaišākajiem novēlējumiem Tev un Jaunajai Gaitai. Janīna Kursīte Pieņemiet visdziļāko līdzjūtību. Patiesi satriecoša ziņa un neiedomājams zaudējums. Dažus ar publi- Jā, šo slikto ziņu uzzināju šorīt no rīta (pirms atvēru kācijām saistītus jautājumus kārtojot, allaž bija jauki Tavu vēstuli). Atļauj man izteikt Tev visdziļāko līdzjū- sajust atbalstošu un ieinteresētu attieksmi par Latvi- tību ‒ zaudēt labu kolēģi un draugu pēc 10 gadus jas mākslas lietām un māksliniekiem. Bija pārliecība, kopīga darba ir ļoti, ļoti žēl. Turies, Juri, domās esmu ka Jaunā Gaita un Rolfs Ekmanis ir tāda nedalāma kopā ar Tevi un pārējiem JG cilvēkiem! vienība. Lasot viņa rakstīto, arvien varēsim pārlieci- Lāsma Gaitniece nāties par domas vērienu un zināšanām. Veikums un piemiņa paliek uz laiku laikiem latviešu kultūras uz- krājumos un ceļos. Novēlot Jums spēku un veiksmes Sēru vēsts mani un manu dzīves un likteņa biedri lielo darbu turpināšanā – Mariju dziļi satrieca. Rolfs mums abiem bij ne vien Ruta Čaupova DRAUGS, bet arī VECĀKAIS BRĀLIS ‒ mūsu ģimenes īstena daļa. Lūdzu, izteic Šellijai, Indrai un visiem Rol- fa tuviniekiem mūsu visdziļākos līdzjūtības apliecinā- Es un mans dēls Jānis arī ļoti sērojam par Rolfa aizie- jumus. Atļaujos Tev nosūtīt dažas rindas, kuras uz- šanu. Izsakām visdziļāko līdzjūtību visam Jaunās Gai- rakstīju, domājot par Rolfu [skat. 1. lpp]. Tāpat apso- tas veidotāju kolektīvam un Tev, Juri, jo sevišķi. Ļoti los, ka vienmēr un mūžam būšu Jaunās Gaitas uzti- gribētos, lai Jaunā Gaita turpinātu Rolfa veiktos dar- cams sabiedrotais, atbalstītājs un palīgs. Lai Tev, Rolf, bus trimdas un Latvijas tuvināšanā un sadarbībā! Ar gaišs ceļš Tavā jaunajā gaitā! sirsnīgu sveicienu visiem Rolfa draugiem un kolē- Leons Briedis ģiem, Jaunās Gaitas veidotājiem ‒ Zigurds un Jānis Elsbergi Izsaku visdziļāko līdzjūtību par tuva kolēģa un domu- biedra zaudējumu! Man žēl, ka viņu nepazinu, bet Lai dzīvo Jaunā Gaita, Juri! Kaut gan personīgi nekad pēc dzirdētā saprotu, ka tas ir bijis dižs cilvēks. Un, man nebija tas gods satikt Rolfu, varu tikai izteikt lai gan mierinājuma nav, ieklausīšanās viņa uzska- līdzjūtību vispārīgi par viņa aiziešanu viņsaulē. Un lai tos arī tagad, pēc aiziešanas, kļūs par viņa paliekošas Tev, Juri pašam, neapsīkst uzņēmība un pacietība sa- klātbūtnes apsolījumu. vilkt visus galus kopā tā, lai Jaunā Gaita neapstātos Dita Lūse apgaismot. Haralds Norītis Jā, šī ziņa parādījās arī Latvijas presē un varu tikai iz- teikt līdzjūtību tuviniekiem un Jaunās Gaitas saimei. Rolfs Ekmanis ir viens no tiem, kas jau ar saviem dar- Katrā ziņā - lai Jums gaišs šis gads, lietas notiek tā, kā biem sev uzcēlis pieminekli. Ar dziļu izpratni; ar iejū- tām jānotiek, vai ne? tu un zināšanām gaismotais viņa veikums latviešu li- Dace Balode terātūras pētniecībā ir paliekama latviešu tautas kul- tūrvēstures daļa. Rolfa rakstītajam varēja uzticēties. Paldies par ziņu. Viņš bija manā vecumā ‒ 87 gadi, Viņa diždarbos arī žurnāla Jaunā Gaita ilggadējais at- vai nē? Mana līdzjūtība viņa ģimenei. Arī man ir lī- bildīgā redaktora amats, noturēt šo svarīgo izdevu- dzīga ziņa: parīt glabās manu sievu Ilzi. Vienās bērēs. mu lieliskā līdzsvarā arī dažādo pārmaiņu plūdumā. Paldies, paldies, Rolf, graudu vācēj, apcirkņu pildītāj! Uldis Siliņš Baiba Bičole

Paldies par ziņu! Neizsakāmi skumja vēsts... vēl de- cembrī sazinājāmies raksta sakarā... tas šķiet tik ne- Šoks mums visiem. No sirds novērtēju gan Tavu līdz- ticami. Ar Jauno Gaitu esmu sākusi sadarboties ti- šinējo darbu Jaunās Gaitas veidošanā, gan apņem- kai nesen, bet varu teikt tikai to labāko. Ļoti patī- šanos darbu turpināt, sadarbojoties ar Jaunās Gai- kams iespaids un labvēlīga attieksme bija no Rolfa tas saimi. Ekmaņa. Esmu pateicīga viņam par iespēju publicē- Lalita Muižniece ties jūsu žurnālā. Žēl, ka tā arī nesanāca iepazīties tuvāk. Lai vieglas smiltis un līdzjūtība Jaunās Gaitas kolektīvam! Madara Eversone

64 GRĀMATAS

nebija. Tai pašā 4. novembrī prezidents Pu- RAUGOTIES UZ LIELO tins atbalstīja priekšlikumu – izstrādāt īpa- AUSTRUMU KAIMIŅU šu „Likumu par Krievijas nāciju”. Nevis krie- vu, bet Krievijas nāciju. Citiem vārdiem – lai Vilis Vītols. Pārdomas par Krieviju. katrs tatārs, baškīrs, kalmiks, būdams mu- Rīgā: Jāņa Rozes apgāds, 2016. 176 lpp. sulmanis vai budists, apzinātos, ka viņš pie- der pie Krievijas nācijas un nesaraujamām Uz naža asmens – tā varētu raksturot Krievi- saitēm saistīts ar Maskavu. jas un Rietumu pretstāvi, kāda tā mums rā- dās šobrīd. Noskaņojums Kremlī ir kareivīgs Te klāstītais sauktin sasaucas ar grāmatu ne tikai militārā, bet arī, var teikt, garīgā as- Pārdomas par Krieviju, kuras autors, uzņē- pektā, par ko liecina, piemēram, ziņu aģen- mējs un mecenāts Vilis Vītols, ir „ulmaņlaika tūras Sputņik paustais jaunums, ka Krievijas bērns” tāpat kā es, tikai sešus gadus jaunāks. rīcībā tagad ir jauna starpkontinentāla bal- Abi esam licejnieki: Vītols mācījās Rīgas Fran- listiska raķete „Sarmat”. Krievijas aizsardzī- ču licejā no 1. līdz 3. klasei, es no 1. līdz 5. bas ministrijas ziņu aģentūra Zvezda infor- klasei. Dzīves gājums atšķirīgs, tāpat kā pie- mē pasauli, ka šī raķete kodolkara gadījumā redze, bet esam viena paaudze, kas atceras varot „nomēzt” (pilnīgi iznīcināt) teritoriju pirmskara Latviju. Dažiem Viļa Vītola sprie- ASV Teksasas pavalsts vai visas Francijas pla- dumiem var nepiekrist, bet grāmata lasāma tībā. ar lielu interesi, un lasītājam neviļus nākas smagi nopūsties, raugoties „uz mūsu lielo Pērngad Maskavā, Kremļa mūru pavēnī, pre- austrumu kaimiņu”... zidents Putins un visas Krievzemes patriarhs Kirils svinīgi atklāja (4.XI) pieminekli kņazam Manuprāt, visspilgtākās nodaļas Viļa Vītola Vladimiram, Krievzemes kristītājam. Šis ma- grāmatā ir tās, kas veltītas Jānim Briesmīga- jestātiskais piemineklis uzsliets kā pretmets jam (Ivanam Bargajam), Pēterim I (Pēterim tā paša Vladimira piemineklim Kijevā – mūs- Lielajam) un Staļinam. Krievijas valdniekiem dienu Ukrainas galvaspilsētā, kur šis kņazs Jānis Briesmīgais ir „paraugs un skolotājs”, valdīja 10. gs., kad tādas Maskavas vispār raksta Vītols. Piemetināšu, ka pēc PSRS sa- brukuma Staļina privātajā bibliotēkā atrada grāmatu par Jāni Briesmīgo ar „tautu tēva” piezīmēm uz lappušu malām – vairākkārt viņš uzskricelējis: Učiteļ! (Skolotājs). Vilis Vītols savā grāmatā divreiz norāda, ka 1937. un 1938. gadā tika nošauti 73 000 lat- viešu vien tāpēc, ka viņi bija latvieši. Šo faktu un šo skaitli vajadzētu atkal un atkal atkār- tot – Latvijā, Eiropā un pasaulē. 1944. gadā man Kazahijā kāds pasirms veterinārs, latvie- tis ar vāciski skanošu vārdu un uzvārdu, pa- stāstīja, ka 1937. gadā viņš piekukuļojis mi- licijas pasu galda priekšnieku, lai attiecīgajā pases ailē „latvietis” vietā ierakstītu „vācie- tis”, jo būt latvietim tolaik bija „bīstami dzī- vībai”. Ārkārtīgi interesantas Vītola grāmatā ir no- daļas, kur atgādināts, ka daudzi padomju zi- nātnes un tehnikas sasniegumi īstenībā bal­ stās uz darbu, ko veikuši vācu pētnieki un konstruktori. Maz kāds vispār zina, ka dau- dzinātā krievu automātiskā šautene Kalašņi- kov (AK-47) īstenībā ir vācu Sturmgewehr 44 kopija.

65 Un te mēs nonākam pie Viļa Vītola skarba- jām tēzēm, kurām man grūti viennozīmīgi piekrist. Viņaprāt, Putins ierindojams bries- moņu kārtā kā ceturtais pēc Jāņa Briesmī- gā, Pētera I un Staļina. Ironiski varētu teikt – „par daudz goda”. Vladimiram Putinam ir čekas apakšpulkveža mentalitāte. Viņam, tas tiesa, piemīt lielummānija. Viņš šantažē, viņš provocē, taču paranoiķis viņš nav. Krievijas konfrontācija ar Rietumiem patie- šām ir sena, pretstāve patlaban ir „uz naža asmens”, bet Vītola apgalvojumam, ka karš ar Krieviju ir neizbēgams, manuprāt, piemīt kaut kas „bībelisks”, apokaliptisks. Piekrītu Vītolam, ka būtu lieliski sadalīt Krieviju, lai nekrievu tautas atdalītos un lielkrievi dzīvo- tu vairākās nelielās demokrātiskās „krievu valstīs”, bet kā to panākt bez lielas asinsiz- liešanas? Vītols raksta, ka tā ir netaisnība, ka salīdzinoši nelielā krievu tauta ir sagrābusi savās rokās tik milzīgu teritoriju, ka neprot un nespēj to racionāli apsaimniekot. Nu ko, Putina propagandas aparāts pastāvīgi pie- dēvē „sasodītajiem Rietumiem”, piemēram, bij. ASV valsts sekretārei Madlēnai Olbraitai GRĀMATA LATVIJAS (Madelaine Albright) šādu (jāpiebilst, nekad neteiktu) prātojumu, kas pats par sevi pa- LASĪTĀJIEM matīgi satracina to pašu krievu tautu un liek tai vēl ciešāk sakļauties ap Putinu. Vai Vilis Uldis Grava. Tālumā, bet ne svešumā. Vītols to vēlas? Rīgā: Jumava, 2016. lpp. Bet grāmata Pārdomas par Krieviju noteik- ti ieteicama, jo mudina uz diskusiju. Un tas Viennakt mani, jau padomju armijā dienē- ir labi! jušu naktsargu „Latvijas” viesnīcas augstbū- vē modināja „pārbaudītāji” – karjēras letiņi Franks Gordons platiem pleciem un gaišu vaigu: „Kriminā- lizmeklēšana! Vai tev suns ar ir? Skaties, ka Vairāku grāmatu autors, politiskais komentētājs šonakt kāds kādu lupatu neuzvelk! Zini tak laikrakstiem Brīvā Latvija, Laiks un Latvijas Avīze, arī datumu?!” Kad vīri prom, pārdomāju divas mūsu rakstu krājuma aktīvs līdzstrādnieks, Franks Gordons aizvadītā gada valsts svētkos saņem PBLA Gada lietas. Ko tik bikls, kāda velna pēc akceptēju Balvu. viņu „hierarhiju”? Kāpēc smalki nepārbaudī- ju čekas puišu nozibinātos „vāciņus” – kas jūs par „izmeklētājiem”, kā jūs abus sauc? Tās tak sarga tiesības un pat pienākums. Kur mana izdienējuša zoļļa pašapziņa? Otrs, pats glupākais: pats biju aizmirsis datumu; jau Ļeņina ielas galā ausīs 18. novembra rīts. Karogs. Uldis Grava sāk savu pabiezo atmi- ņu tēlojumu „Tālumā, bet ne svešumā” ar diviem skaistiem karogu stāstiem. Kā 1991. gadā Ņujorkā tautas diplomāti vienā vaka- rā savāc pāri simtam Baltijas valstu karogu Reikjavikas ielu sapošanai (13.-14. lpp.) un kā Kronvaldu Aša brašais skolnieks „1995.

66 gadā, bet varbūt arī gadu vēlāk” (U.G.) Rīgā draudziņskolnieki uztvērām tās lietas puicis- vienā rītā paspēlē kultūras darbinieka karjēru ki; klasē zīmējām „Budapeštas ielu cīņas” uz (15. lpp). Mums, rīdziniekiem, ar to karogu izplēstām rūtiņlapām. Amerikas tirgzinis stu- gājis, kā gājis. Tā nav, ka neiemet aci kalen- dents U.G. bija politikā jau briedāks: „ Tū- dārā – ir zvanīts un „apsveikts Aleksandros”, līt noorganizējām Kolumbijas [Universitātes] ir sarēķināts ar vienaudžiem Reinas un Hu- studentu atbalsta grupu t.s. apspiestajām dzonas krastos, kurā stundā „nulle nulle mi- nācijām, vācām ziedojumus Ungārijas bēg- nūtēs” pacelsim glāzes vieni pretim otriem. ļiem, [...] mēnešiem ilgi uz maiņām dežūrē- Bet Rīgā mums karoga tādās reizēs nebij – jām, debatējām un dalījām dažādus rakstu to redzējām tikai senos žurnālos. Karstiem darbus un brošūras. Piesaistījās arī citi, gal- vaigiem lasīju puikas gados Čaka poēmu par venokārt apspiesto tautu studenti, bet vadī- sarkano strēlnieku braucienu cauri sarkana- bā vienmēr palika latvieši.” (54. lpp.) jai Krievijai, un vagona durvīs „sarkanbalt- Te Latvijas lasītājam sagribas pārlēkt lappu- sarkans / karogs / zaro, / zaro un mirdz”. Kad sēm un pusotram gadudesmitam. Viņreizē- 1940. gada „Atpūtās” ieraudzīju mūsu sar- jais jaunais cīnītājs par Eiropas brīvību dzīvo kanbaltsarkano karogu plīvojam līdzās sar- Ņujorkā un ir jau plaši pazīstams trimdas lī- kan-sarkanajam, un citā bildē mūsu virsnieki deris, bet maizes darbā izvirzījies par lokā- kopā ar Sarkanarmijas virsniekiem noskatās li pazīstamu amerikāņu Austrumkrasta avīž- gaisa spēles Spilvē, man zemapziņā grozījās nieku. 1973-1975. gadā i mēs Latvijā, i trim- biezi slāņi: „tā vajadzēja palikt!”, „kāpēc jau- dinieki savās Visurienēs kā mācēdami seko- nie sabiedrotie nodeva mūs?” Tur nodeva vi- jām „Helsinku procesam” – un tad jau arī ņus, kuri bijām gatavi kauties „sarkanā cara” visus turpmākos gadus Helsinku vārds tapa pusē ar tādu pat kvēli, kā jau kāvušies īstā par mūsu „paroli”. Jau 1972. gadā Gravas cara pusē – ka tik vēl vienu reizi atšļākt nost vadībā sāk darbu Pasaules baltiešu apvienī- vācu ekspansijas trako vilni. Bet tūliņ viņi da- ba. 1973. gada vasarā baltieši gatavo me- būja ar laidni taisni vaigā, un lodi pakausī. morandus un traucas uz Helsinkiem, lai pa- Un viņu karogu samina čekistu zābaki. Pus- vaicātu – kāpēc visu Eiropas zemju konferen- gadsimtu mums vajadzēja, lai pieceltos un cē nav Baltijas valstu delegātu? Ilggadīgam visvienalga pierādītu, ka esam viena no Ap- medijniekam Gravam kabatā ir preses akre- vienotajām Nācijām. ditācija, viņš saņem ielūgumu uz pieņem- “Nekad neesmu rakstījis dienas grāmatu, sa- šanu VDR vēstniecībā. Staltais tautas diplo- cerēts viss tikai pēc atmiņas. Tas saprotams māts iet klāt PSRS ārlietu ministram Gromi- rada kļūdas gan datumos, gan vārdos.” (U.G. ko, sabiedē viņu bezkaunīgām runām, izslīd vēstulē.) Iesauku, vārdu un uzvārdu grāma- pa durvīm, pirms iestājušās konsekvences. tā milzums – un spraigais klāsts liecina, ka Naktī visus baltiešus viesnīcā apcietina. Pāris atmiņa bijusi vismaz, nu, talantīga. Latvijas dienas aiz atslēgas! Autors nestāsta, vai visi lasītājam atliek vien pieņemt, kā ir, bet trim- cīņas biedri bij par viņa politiskās cīņas me- dinieks lai izlabo savā eksemplārā. Dažam, i todēm tobrīd priecīgi. Toties somu policisti man plakstos iespiedusies īsfilma no laimīgi sastājuši ierindā un atdevuši Baltijas tautām saglabātām senajām un izvēlētām jaunajām godu! Paldies, ziemeļzēni. fotogrāfijām. Liepājnieka dzimtsraksti, kara LVU pasniedzējs, jaunais, bet juristu aprin- un bēgļu gadu epizodes, studijas Kolumbijas dās jau augstu vērtētais speciālists kolhozu Universitātē, sporta un darba karjeras epizo- tiesībās, PSKP biedrs Valters Šulcs man, vai des – lasi un visu iedomājies, kaut skaidrs, piektās, vai septītās klases pionierim mācī- ka viņu cerībām, viņu bezcerībai pieskarties ja: „Tev jāatceras, ka visus šos gadus pastāv vienalga neizdosies. Robežas, attālumi mūs Rietumu Latvija. Viņi ir tur, aiz NATO vairo- nošķīra – dzimtraksti i mums, i viņiem paliek ga. Ir dzirdēts, ka tie godam palīdz to tu- aizvien tālākā pagātnē. Bet laiks katru se- rēt!” Ja ne vairogu, tad Rietumu godaprātu kundi ritēja un skrēja kopīgs. Piecdesmit ses- – jā, to gan. Cik svārstīga planetārajā detan- tajā dažs Rīgas knēvelis i mājās, i klasē dzir- tes korī varēja kļūt dižās Amerikas balss, la- dēja apspriežam Polijas notikumus: ir tāda sām 150.-152. lpp. Viņreizējais huligāns U.G. Poznaņa! „Poļu Oktobris”! Tad – Ungārijas 1975. gadā joprojām ir Pasaules baltiešu ap- revolūcija! Mēs, pārs treji trīspadsmitgadīgi vienības prezidents. Tikmēr prezidents Fords

67 pirms lidojuma uz Helsinkiem izmet no pre- sībā banāli. Pazīstu pārsimt cilvēku, man ir sei lasāmā paziņojuma to vietu, kas attiecas savi pāris desmiti draugu. Nepazīstu un ne- uz Baltijas valstīm – „ka neviena okupācija kad neizzināšu trimdas kompleksus, greizsir- vai teritorijas iegūšana pretrunā ar starptau- dību, šaubas, vispār – konkrētiku... Ja rokās tiskiem likumiem netiks atzīta par likumīgu”. nāk „reljefa”, līdzi izdzīvojama atmiņu grā- Ne vārda! Ko tik kautrīgs nu brīvās pasau- mata – labi! Tad atceros, ka sekundes, minū- les līderis? Kauns atkārtot stīvas frāzes no tes, gadi mums vislaik ritēja sinhroni. iepriekšējā konfrontācijas laikmeta? Vai te 11. nodaļu – par mūsu neatkarības faktisko nevelk pa durapakšu vēji no jaunas Jaltas... atjaunošanu – Latvijas lasītājam vērts izlasīt Liksim pagaidīt! Tautas diplomātija reaģē zi- divas reizes: taisni tāpēc, ka bijām klāt, zi- benīgi! „Tas savukārt baltiešu centrālajām nām labāk un tai pašā gadā jau otro reizi organizācijām deva iespēju nekavējoties sa- paši pieņēmām gauži eksistenciālus lēmu- celt traci, un tādējādi žurnālisti to izcēla kā mus. Un abi staltie čekas puiši no reiz pus- galveno ziņu par Forda došanos uz Helsinku celtās „Latvijas” augstbūves – kas zina, ja Drošības konferenci”, – raksta mūsu autors. būtu gājusi vaļā augusta asinspirts, varbūt I Amerikas, i Eiropas gods uz pārs gadudes- viņi nodotu nevis mūs, bet savus padomju mitiem glābts, bet trīs mazās nācijas sāk nu kungus? Varbūt izliktos, ka pilda kungu pa- jau pavisam noteiktu kāpienu pretim cilvēk- vēles – un palīdzētu, kam var, i slēpties, i iz- tiesiskiem un valstiskiem risinājumiem... glābties? Virkne spilgtu un dramatisku grāmatas lap- Kļūmes grāmatā lai nīdē īstāks „recenzents”. pušu saistās ar U.G. žurnālista un adminis- Tik varbūt par Prāgas periodu: mums jābūt trātora darbu radio „Brīvā Eiropa/Brīvība”. korektiem ar „mazo tautu” valodām. Kāpēc Neslēpšu lepnumu: arī šajās epizodēs latvieši Prāgas diženo svēto godāt... itāliski: Ven- parādās Dauku un Sprīdīšu lomās. Latviešu česlavs (211. lpp.)? Pa taisno iz čehu mē- redakcija U.G. vadībā arī ir pirmā, kas droš- les būs Vāclavs, caur latīņu un vācu – Ven- prātīgi pārbrauc no komfortablās Minhenes ceslavs. Un vispār – ik pa brīdim no lapas uz jauno romantisko mājvietu Prāgā pie Vāc- lec acīs spridzīgais tipogrāfijas velns... Mēs, lava laukuma. Tuvāk klausītājiem! autori, visi esam tikai cilvēki! Atbildīgs lai ir Ne man vienam „Brīvā Eiropa” gadiem bijusi kungs un pavēlnieks, – tas izdevējs, kam jā- i valodu, i vēstures, i kultūrlietu skola. Mēs, algo un jāstrādina redaktori, korektori... Nav mazie ļaudis, esam muzikāli uz atšķirīgo, uz pirmā (ne ar pēdējā?) reize, kad man gribē- nacionālo – nav Dievs devis ne simtiem di- jies uzspert gaisā „Jumavas” slapjo pulvera vīziju, ne zemūdens floti, bet katram devis pagrabu. dižu valodu, skaistāko pasaulē! Un mēs sa- protamies, mums domas tek līdzās. Čehi, jums paveicies – te jums ģeniālais Prāgas va- Uldis Bērziņš lodnieku pulciņš, te jums atkal prezidents Havels spējis atvilināt visu „Free Europe/Li- berty" akadēmiju: jaunais Bābeles tornis! Jau kopš dzejoļu krājuma Piemineklis kazai (1980) recenzents ir plaši pazīstams ne tikai savā dzimtenē, bet Paveicies būtu liepājniekiem, ja saimniecis- arī latviešu bēgļu kopienās Eiropā un Ziemeļamerikā (skat. , Latvija Šodien u.c.). kais stratēģis U.G. būtu uzreiz trūcies augšā, kad no zemapziņas dzelmēm uzpeldēja ģe- niālā doma – atvilināt uz Karaostu Čehoslo- vākijas tirdzniecības floti, kurai poļu ostās nebij palikšana. No rīta – bijis par vēlu. Bet... Bet kur tu pusnaktī atrastu galus, dabūtu mājas tālruņu numurus. Varbūt vienalga jau īstais mirklis aizsteidzis garām! Zemapziņa ir kaprīza dāma. Par dzīvi, par nāvi, par cerībām un bezcerī- bu trimdā man priekšstati tādi pat kā dau- dziem Latvijā – dzejiski, nekonkrēti un patie-

68 sniegtais izgaismojums tā laika Eiropas poli- BALTIJAS DZIĻUMOS tikā ir saistošs. Journal of Baltic Studies 47/3 Fall 2016. Divi raksti ir tik ezoteriski, ka citēšu to auto- Editor Terry Clark. Association for the rus un virsrakstus, nemēģinot komentēt sa- Advancement of Baltic Studies (). Vytautas Kuokštis, „Searching for historical analogies in political economy: the Baltic States Kā parasti, arī šis zilā „āpšu” (AABS)1 žurnāla and the gold standard regime” („Vēsturisku līdzību meklējumi politiskā ekonomijā: Baltijas laidiens ietver itin plašu diapazonu: no ezo- valstis un zelta standarta režīms”). No Viļņas teriskiem tautsaimnieciskiem prātojumiem universitātes Filozofijas fakultātes. – par zelta standartu, par atjaunotās Lietu- Arvydas Jadevicius, „Macro-determinants of the vas brīvvalsts mājokļu cenu svārstībām – līdz Lithuanian housing market: a test for Granger pat Livonijas un Viduseiropas politiskām in- causality” („Lietuvas mājokļu tirgus: Greindžera trigām Svētās Romas impērijas un pāvesta kauzalitātes pārbaudījums”). No Karaliskās galmos Prāgā un Romā, igauņu zemnieku Lauksaimniecības universitātes Anglijā (Royal seksuālo parašu novērojumiem 18. gs., un Agricultural University, Cirencester). šodienas Baltijas valstu un tautību kultūrpo- Jau dzīvīgāks ir atstāsts par kāda baltvācu litiskiem, valodnieciskiem un juridiskiem jau- mācītāja novērojumiem 18. gs. igauņu zem- tājumiem – vietēji un globāli. Pa vidu intere- nieku šķietami šodienīgi progresīvajā dzi- sants pētījums par trīs Baltijas sava laika kol- mumpraksē: hozu iedzīvotāju socioekonomiskām izmai- Merili Metsvahi, „Description of the peasants’ ņām atjaunotās neatkarības pirmajos 15 ga- sexual behavior in August Wilhelm Hupel’s dos, ar perspektīvām tālākā nākotnē. Seko Topographical Messages in the context of the virkne grāmatu apskatu, kuru ievada debate, history of the Estonian family” („Zemnieku ko izraisījusi kāda iepriekšējā JBS numurā ie- dzimumprakse Augusta Vilhelma Hupela [grāmatā Topographische Nachrichten von Lief- vietota recenzija. und Ehstland (1774-1782)] igauņu ģimeniskās Atverot satura rādītāju – vēl nesena Prāgas vēstures kontekstā”). No Tartu univ. Igauņu un apmeklējuma iespaidā, momentā interesi salīdzinošās folkloras departamenta. piesaista apcere par karali Vaclavu: Jau aktuālāki ir sekojošie trīs raksti: Mihkel Mäesalu, „King Wenceslas’ relations with Dangis Gudelis un Luka Klimavičiūtė, „Assessing the Teutonic Order in light of the dispute over ‘Global Lithuania’: the strengths and weaknesses the Archbishopric of Riga (1392-1397)” („Karaļa of Lithuanian diaspora engagement strategy” Vaclava attiecības ar Vācu ordeni sakarā ar strīdu („Kā izvērtēt ‘Globālo Lietuvu’: lietuviešu ap Rīgas arhibīskapiju (1392-1397)”). No Tartu diasporas piesaistīšanas stratēģijas stiprie un vājie universitātes Vēstures un arheoloģijas institūta. punkti”). No Mykolas Romeris universitātes Viļņā un Ričmondas universitātes Virdžīnijas štatā ASV. Iedomājos Čehijas patronu Svēto Vaclavu – „labo karali Vaclavu” – kuru apdzied pazīs- Rasa Žakevičiūtė, „Socio-economic differentiation tamā angļu Ziemassvētku dziesma „Good in the post-communist rural Baltics: the case of three kolhozes” („Socioekonomiskā izslāņošanās king Wenceslas…”. Bet nē – papētot en- pēckomunistu Baltijas laukos: pētījums par ciklopēdijā, Sv. Vaclavs, labs kristietis, mira trim kolhoziem”). No Jyväskylä universitātes no sava pagāniskā brāļa rokas (vai pavēles) Sabiedrisko zinību un filozofijas departamenta, jau 929. gadā. Mäesalu raksta par Bohēmi- Somijā. jas karali Vaclavu IV, kurš bija arī Svētās Ro- Dzintra Bond, Dace Markus un Verna Stockmal, mas impērijas elektoru ievēlēts „romiešu ka- „Bilingualism and the pronunciation of Latvian ralis” – resp. ķeizars (gan pāvesta nekronēts) intonations” („Divu valodu prasme un latviešu intonāciju izruna”). No Ohaijo universitātes – ar galmu Prāgā. Viņa darīšanām ar ordeni, (Athens, Ohaijo štatā, ASV) lingvistikas pāvestu un Rīgu mūsu tautas vēsturē nelie- departamenta un Rīgas Pedagoģijas un izglītības kas, ka būtu bijusi īpaši svarīga loma (vai nav vadības akadēmijas. vienalga, kura galminieka vai mestra dēls Samērā didaktiskais raksts par „Globālo Lie- vai draugs kļuva Rīgā par arhibīskapu!), bet tuvu” piedāvā padomus, kā Lietuvas valstij 1 Association for the Advancement of Baltic Studies veidot ieganstu struktūru (incentives), lai – Baltijas studiju veicināšanas apvienība (www.aabs- balticstudies.org). Tās žurnāls Journal of Baltic Studies visefektīgāk politiski, sabiedriski, ekonomis- iznāk 4 reizes gadā. ki un kulturāli iesaistītu lietuviešu diasporu

69 Lietuvas labā. Pēdējais uzskaitītais raksts – Kārļa Irbes (1861-1934) loma Latvijas Evanģēliski- par bilinguālismu un intonācijām – šim ne- luteriskās baznīcas izveidošanā un attīstībā, rec. speciālistam šķiet mazliet triviāls, kurpretim Valdis Tēraudkalns, LU.) Rasas Žakevičiūtes pētījums par socioekono- Mikhail Meltyukhov, Pribaltiiskii platsdarm v miskajām izmaiņām Baltijas valstu laukos ir mezhdunarodnoi politike Moskvy (1918-1939 gg.), Moscow: Algoritm, 2015. (The Baltic izteikti būtisks. Autore secina, ka – pretsta- Bridgehead in Moscow’s International Policy – tā lielām agrofirmām – mazu un vidēja lielu- Baltijas placdarms Maskavas starptautiskajā ma lauksaimniecību nozīme kā īpašnieku ie- politikā (1918-1939), rec. Tõnu Tannberg, Tartu nākumu avots ir kritusies, kamēr to laucinie- univ.) ku procents, kuri pārtiek no algota darba, ir Tõnu Tannberg, editor, Behind the Iron Curtain: audzis. Autore šo virzību saista ar atjaunoto Soviet Estonia in the Era of the Cold War (Tartu Baltijas valstu izvēli (toreiz ar Pasaules ban- Historical Studies, Vol. 5), Frankfurt a. M.: Peter kas atbalstu) privatizēt kolhozu zemi kā pri- Lang, 2015. (Aiz dzelzs aizkara: Padomju Igaunija aukstā kara ērā, rec. Una Bergmane, Sciences Po vātas ģimeņu saimniecības, līdzīgi kā tas bija Parīzē.) pirms II Pasaules kara. Šī izvēle izrādījusies Eva-Clarita Pettai & Vello Pettai, Transitional ekonomiski nesekmīga („failed family farm and Retrospective Justice in the Baltic States, project”, 362) un autore paredz, ka nākotnē Cambridge: Cambridge Univ. Press, 2015. arvien lielākam procentam laucinieku zem- (Transicionālā un retrospektīvā tiesnesība Baltijas kopība būs varbūt vaļas prieks, bet ne iztikas valstīs, rec. Violeta Davoliūtė, Yale Univ. ASV.) avots (363). Pirmās trīs recenzijas citēju bez komentā- Grāmatu recenziju daļu ievada divi pretrak- riem, bet pāris vārdu par pārējām. Igauņu sti – oponējot Timofeja Agarina recenzijai vēsturnieka Tannberga vērtējumā Meļtju- JBS iepriekšēja numurā (47/2, 280) par hova grāmatas pamatdoma ir, ka Maska- vas kontrole pār Baltijas telpu ir nepiecieša- Ammon Cheskin, Russian Speakers in Post-Soviet Latvia: Discursive Identity Strategies, Edinburgh ma Krievijas militārai drošībai un ekonomis- Univ. Press, 2016. (Krieviski runājošie pēc-Sovjetu kai attīstībai. Tannbergs secina – grāmata Latvijā: diskursīvas identitātes stratēģijas). „nebija rakstīta, lai palīdzētu mums izprast Recenzents pārmetis autoram „sasteigtu” Padomju Savienības un Baltijas valstu kon- rakstīšanu, autors tagad pārmet recenzen- fliktējošās attiecības, bet gan lai leģitimētu tam „seklu lasīšanu”. (Abi saistīti ar Lielbri- ‘Krievijas atgriešanos pie Baltijas jūras’, t.i. tānijas universitātēm.) Českinu atsevišķā rak­ Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā.” Tann- berga paša rediģētais rakstu krājums Unas stā arī aizstāv Katja Wezel no Pitsburgas univ. Bergmanes vērtējumā sekmīgi izgaismo mij- ASV. Liekas, ka visi trīs principā pārstāv vie- iedarbību starp lokālām un globālām nori- dokli, ka Latvijā ir problēma ar krieviski runā- sēm aukstā kara dinamikā. jošo iedzīvotāju tiesībām. Neesot lasījušam minēto grāmatu, grūti komentēt. Tartu politologu Pettai grāmatas virsrak­ sta mans latviskojums ir noteikti nosacīts – Grāmatu daļā apskatītas sešas grāmatas: neveikls – un Jeilas universitātes politiskās Cornelius Hasselblatt, Kalevipoeg Studies: the vēsturnieces Davoliūtes recenzija ļoti dzi- Creation and Reception of an Epic, Studia ļa, komplicēta – „patiesība”, „taisnīgums”, Fennica Fokloristica 21, Helsinki: Finnish „transicionālā un retrospektīvā tiesnesība”. Literature Soc., 2016. (Kalevipoeg pētījumi: Kāda epa radīšana un uztveršana, rec. Guntis Kā šie koncepti izkristalizējušies kopš pēc- Šmidchens, Univ. of Washington, Seattle, ASV.) kara Nirnbergas prāvām un kā tie attiecinā- mi uz noziegumiem pret cilvēcību Baltijā Pa- Suzanne Pourchier-Plasseraud, Art and the Nation: The role of Visual Arts and Artists in domju okupācijā un uz izlīdzināšanas mē- the Making of the Latvian Identity 1905-1940, ģinājumiem pēc-komunistu periodā? Grūta Leiden: Brill Rodopi, 2015. (Māksla un nācija: lasāmviela. Attiecīgi sagatavotam lasītājam tēlojošo mākslu un mākslinieku loma latviešu tomēr šī numura smaguma punkts („svarī- identitātes radīšanā 1905-1940, rec. Deniss gajā” nozīmē!) varētu būt tieši šī apcere – un Hanovs, Rīgas Stradiņa univ.) pati grāmata. Voldermārs Lauciņš, The Right Man in the Right Place: the Role of Kārlis Irbe (1861-1934) in the Juris Šlesers Formation and Development of the Evangelical JG redakcijas loceklis Dr. med. Juris Šlesers dzīvo Bostonā, Lutheran Church of Latvia, 1916-1928, Helsinki: raksta apceres un recenzijas par nemedicīniskiem tematiem Univ. of Helsinki, 2015. (Īstais vīrs īstajā vietā: kopš 2006. gada.

70 mu praktiski nelietojamu vairākbalsīgai dzie- NO VIENA GRĀVJA dāšanai, piemēram, koros. OTRĀ 2015. gadā nāca klajā ilgi gaidītā LELBas dziesmu grāmata ar vairāk nekā 650 dzies- Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mām. Daudzas no tām ir jaunas, interesan- dziesmu grāmata. Somijā: IHTIS, 2015. tas, īpaši komponētas šim izdevumam. Krā- 1117 lpp. jumā arī ievietots liturģiskais kalendārs un dievkalpojumu kārtība. It kā būtu viss vaja- Katru gadu pasaulē tiek izdotas desmitām dzīgais sekmīgai baznīcas dziesmu grāma- baznīcu dziesmu (korāļu) grāmatu, cita par tai, bet grūti izprast izdevēju domu gaitu un citu labāka. Ar retiem izņēmumiem tām izpratni par baznīcēnu spējām orientēties dziesmas harmonizētas četrbalsīgi, teksti notīs. Dziesmām ir tikai melodijas ar notīm, zem notīm, un druka pietiekoši liela, lai vai- bet nav ne pavadījumu, nedz arī harmonijas. rumam baznīcēnu būtu viegli salasāma. Krā- Salīdzinot ar aizvadītā gs. 20. gados izdoto jumi sastādīti praktiskai pielietošanai un tos dziesmu grāmatu, to tomēr varētu uzskatīt var izmantot gan dievkalpojumu dalībnieki, par soli uz priekšu. Dievlūdzēji it kā progre- gan arī kori un ērģelnieki. Tie baznīcēni, kuri sējuši savās nošu lasīšanas spējās tik tālu, ka prot lasīt notis un kam melodija par augstu, spēj notīs salasīt melodijas, bet ne tik tālu, var dziedāt altu, tenoru vai basu, tā kuplinot lai varētu salasīt altu, tenoru vai basu bal- kopējās dziedāšanas skaņu. sis. Varētu domāt, ka tādēļ šīs balsis neparā- Latvijas luteriskai baznīcai ar draudžu dzies- dās. Kur ir loģika? Ja cilvēks prot notis lasīt mu krājumiem nekad nav paveicies. No ie- melodijai, tikpat labi tas varētu arī lasīt no- priekšējos krājumos pielaistajām kļūdām iz- tis pārējām balsīm. Parasti dziesmu grāma- devēji nav neko iemācījušies, ņemot par pa- tās zem notīm redzami visi panti, cits zem raugu vairāk nekā simts gadu vecus, nove- cita, lai būtu ērti sekot notīm un tekstam. cojušus krājumus, kas neatbilst šodienas va- Attiecībā uz jauno grāmatu, jājautā, kādēļ jadzībām. pirmais dziesmas pants atrodas zem notīm, bet pārējie lapas apakšā? Jābūt šķībacainam, 1924. gadā Jāzeps Vītols sagatavoja korāļu lai vienlaicīgi lasītu notis un tekstu – katru grāmatu ērģelniekiem. Vienlaicīgi ar to iz- savā lapas daļā. Mazu draudžu kori ar iero- nāca draudžu dziesmu grāmata bez notīm bežotām iespējām labprātāk izmantotu at- ar tekstu vecā ortogrāfijā – ar gotu burtiem. sevišķas dziesmas, bet bez četrbalsīgiem vai Grūti spriest, vai izdevēji pieņēma ka drau- vismaz divbalsīgiem dziesmu harmonizēju- dzes locekļi neprot lasīt notis, vai arī, ka baz- miem. Krājumam nevajadzīgi mazs formāts nīcēni zina no galvas visas melodijas. Grā- (lappušu izmēri 19 x 12 cm). Teksta un me- matā nav dziesmu tekstu. Vai ērģelniekam lodiju nošu druka pārāk sīka. Liekas, izdevēji tos būtu jāzina? Vai varbūt, ērģeles spēlējot, nav domājuši par vecākās paaudzes dievlū- jāskatās vienlaicīgi uz notīm un uz tekstu at- dzējiem. sevišķā grāmatā? Padomju okupācijas laikā arī iznāca dziesmu grāmata – bez notīm, ti- Izdevēji paredzējuši izdot atsevišķu krājumu kai tekstiem un, protams, cenzēta. ar dziesmu pavadījumiem ērģelēm vai kla- vierēm, līdzīgu Jāzepa Vītola Meldiju grā- 1992. gadā LELBa ārpus Latvijas sagatavoja matai, bet vēl nav zināms, kad tas varēt iz- jaunu dziesmu krājumu, šoreiz ar notīm. Tas nākt. Starplaikā, ja nu kāda draudze gribētu bija liels solis uz priekšu. Mainījies bija pie- izmantot jauno krājumu savos dievkalpoju- ņēmums par dievlūdzēju spējām orientēties mos, ko darīt ērģelniekam? Spēlēt tikai me- notīs. Nevajadzīga ir trešā pieclīniju sistēma lodijas? Kā tas izklausītos? Nereti baznīcu ar melodiju, kas pavadījumos dubultota. Tas dziesmu grāmatās pie melodijām atzīmēti padara dziesmu par trešo daļu garāku un, akordu apzīmējumi, kas dod iespēju pavadī- lai dziesmu iekļautu vienā vai divās lappu- jumus spēlēt uz ģitāras, klavierēm vai sinte- sēs, druka krietni jāsamazina, kas savukārt zatora. Jaunajā grāmatā tādu nav. apgrūtina lasīšanu, īpaši vecākiem cilvēkiem. Pavadījumu ritmi, kas domāti ērģelēm, ne Sekmīgu piemēru netrūkst citu konfesiju iz- vienmēŗ atbilst zilbēm tekstā, padarot krāju- dotajās dziesmu grāmatās. Latvijas baptistu

71 Osvalds Rožkalns. Ģitārists. 1984. Papīrs, jaukta tehnika. 32 × 18,4 cm draudzes jau 1909. gadā izdeva dziesmu matas dizains, apdare, iekārtojums ir slavē- krājumu ar notīm – Cerības auseklis. Iznā- jams Solvitas Ozolas veikums. To var ar in- ca arī īpašs krājums svētdienas skolām – Bēr- teresi pašķirstīt, papētīt nobildējumos glez- nu kokle, iespējams, lai agrā jaunībā pie- nu un zīmējumu īpatnības, neierasto, citādo radinātu bērnus lasīt notis. Apbrīnojama ir radošo garu, kas nav sevi daudz reklamējis Amerikas Latviešu baptistu apvienības ro- un izstādījies, bet zīmējis, gleznojis, ekspe- sība dziesmu grāmatu izdošanā. Tās septi- rimentējis un meklējis. Mākslinieks vienmēr ņas draudzes ar aptuveni 300 locekļiem iz- domājis, ka nav vēl sasniegts gribētais ide- deva Dziesmu grāmatu (1954) ar 500 dzies- āls. Vācieši viņu savos vērtējumos nosaukuši mām un notīm. Nenoliedzami, arī šai grāma- par latviešu Pikaso. Grāmatu ātri lapojot tie- tai ir trūkumi – piemēram, zem notīm tikai šām var likties, ka šķirsti kādu patiesā Pikaso pirmais pants, pārējie panti apakšā, turklāt grāmatu, jo daži tur ievietotie attēli, seviš- sīkā drukā. Bet pēcāk trūkumi tika novērsti ķi zīmējumi, ir tuvu slavenā spāņa gleznoša- Baptistu draudžu dziesmu gāmatā II (1972) nas veidam – cilvēka seju, auguma deformā- ar 333 četrbalsīgi harmonizētām dziesmām. cijas un pārspīlējumi, kubismam raksturīgie Jājautā, vai LELBas grāmatas sastādītāji ar gājieni. Tuvāk iepazīstoties ar Rožkalna dzī- šiem krājumiem bija iepazinušies? ves gaitām noskaidrojās, ka mākslinieks tie- šām uzskatījis Pikaso par savu guru, kas de- Baptistu dievkalpojumos, at lute- šķirībā no vis iedvesmu viņa paša gleznošanas stilam. rāņu dievkalpojumiem, visa draudze dzied Daži „pikasīgie“ attēli Osvaldam pat ir labā- ajā nozīmē. Vai tas izskaidro- šī vārda būtisk ki nekā pašam maestro, jo darbos ir rāmā- jams ar to, ka baptistiem jau vairāk nekā 100 ki pārspīlējumi, klusinātākas krāsu gammas gadus pieejamas pienācīgas dziesmu grāma- un kaut kas no Kazāka, Strunkes, kaut kas tas? īsti latvisks. Viņš nekādā ziņā nav bijis Pikaso plaģiators. Ilustratīvais gleznu un zīmējumu materiāls grāmatā pietiekoši plašs, lai iegū- Andrejs Jansons tu ieskatu par mākslinieka apdāvinātību un spējīgumu. Mākslas vēsturniece Burāne grā- Par komponistu un muzikologu Andreju Jansonu skat. matā gan aprāda, ka gleznotājs nav rūpējies JG281(2015):39-46. dot darbiem nosaukumus un datumus, kas abiem autoriem sagādājušas profesionālas grūtības. Grāmata izdota pateicoties mākslinieka dzī- ves biedrei Maijai un audžu meitai Juttai Burhard, kas sagādājušas mākslinieka arhī- va materiālus, glabājušas gleznas un zīmēju- ATRASTS mu mapes. Kā lasāms tekstā, grāmatas auto- riem bijusi arī iespēja iepazīties ar gleznu ori- LATVIEŠU PIKASO ģināliem, aizbraukt uz Vircburgu un dzirdēt dzīves biedres atmiņas par Osvaldu kā cilvē- Māris Brancis un Ingrīda Burāne, ku un gleznotāju. Mākslinieka darbi pārves- Trešā atgriešanās. Ieskats mākslinieka ti no trimdas zemes Vācijas, uz Latviju 2016. Osvalda Rožkalna dzīvē un darbos. Rīga: gadā. Daļa darbu izstādīti Ed.Smilģa Teātra Mansards,2016. 150 lp. muzejā, Zemgales priekšpilsētā, Pārdaugavā. Osvalds Rožkalns ir dzimis Rīgā, 1910. gadā, Mākslas zinātnieku Māra Branča un Ingrīdas miris Vircburgā, Vācijā 1989. gadā. Jau jau- Burānes kopdarbs Trešā atgriešanās ir grā- nības gados interesējies ne tikai par teātra mata par līdz šim neiepazītu latviešu glez- mākslu, bet arī par glezniecību, fotogrāfiju, notāju, scenogrāfu Osvaldu Rožkalnu, trim- jaunāko literatūru, pats rakstīdams dzeju un dinieku. Tas ir jauns latviešu mākslas pano- atdzeju. Viņam interesējusi ari mehānika un rāmas atklājums un bagātinājums, par ko visādi jaunizgudrojumi. No 1931. līdz 1940. varam tikai priecāties. Uz grāmatas vāka gadam strādājis Latvijas Nacionālā Operā eleganta mākslinieka glezna – Bēglis. Grā- kā dekorātors. Tur viņš iepazinies ar citiem

73 jauniem latviešu māksliniekiem, kā Osvaldu Norīti, Eduardu Melnbārdi u.c. Operas galve- PĒRCIET, nie dekoratori toreiz bija Niklāvs Strunke, Jā- nis Kuga, Sigismunds Vidbergs u.c., no ku- riem jaunais scenogrāfs varēja daudz ko mā- ABONĒJIET, cīties un vēlāk lietot savā mākslinieka spēju attīstībā. 1944. gadā Rožkalns tiek iesaukts DĀVINIET, Latviešu leģionā. Kara gaitas tiek izbristas Pomerānijā un Meklenburgā. Aukstais, pa- ATBALSTIET zemojošais gūsta gads vadīts Putlosā un Ze- delgemā, Beļģijā. Pēdējā viņš gatavojis de- JAUNO GAITU! korācijas gūstekņu teātra izrādēm, zīmēju- mos attēlojis gūstekņu ikdienu. 1946. gadā Jaunā Gaita ir globāls vislatviešu viņš nonāk latviešu bēgļu nometnē Vircbur- bezpeļņas kultūras izdevums. Redaktori gā. Tur viņš gatavojis dekorācijas arī latviešu un darbinieki nesaņem algu, rak­stu autori nesaņem honorārus. Arvien teātru uzvedumiem. Pēc Vircburgas nomet- meklējam izpalīgus, atbalstu un, nes likvidācijas nolēmis palikt Vācijā un da- būjis mākslinieka darbu Vircburgas vācu te- galvenais, lasītājus! ātrī. Tur viņš gatavojis scenogrāfiju un deko- Abonēšanu un ziedošanu varat nokārtot ne tikai ASV/Kanādā šo zemju valūtās. rācijas un pēc viņa metiem darināti arī izrāžu Maksājumus varat kārtot arī pie JG kostīmi. Šo viņa devumu ilustrē daudzi grā- pārstāvjiem Latvijā, Eirozonā un matā redzamie attēli. Pēc nostrādātiem des- mit gadiem teātrī, triekas dēļ, viņam darbs Austrālijā. jāatstāj. Bijis arī daiļkrāsotājs, brīžiem izticis Skat. mugurvāka iekšpusI! no bezdarba pabalsta, bet arī tad viņš nemi- tīgi gleznojis, studējis grāmatās un žurnālos Labvēļu pakāpes: Pikaso un citu mākslinieku veikumus. Bronzas: līdz $99 = €87 Osvalda Rožkalna atgriešanās Latvijā no- Sudraba: no $100 līdz $499 tiek jau pelnu urnā 1989. gadā, un viņš ap- Zelta: no $500 = €441 glabāts Rīgas Meža kapos. 2013. gadā vi- ņam tiek sarīkota neliela piemiņas izstāde Labvēļu vārdi publicēti katra JG Rīgā, Arte galerijā, Berga bazārā, bet pēdē- numura pēdējā lapaspusē. jā – Trešā atgriešanās – ir izstāde Ed. Smilģa Teātra muzejā, kas devis grāmatai nosauku- mu. Rožkalna atstātā pēda latviešu mākslā ir tagad parādīta un iegrāmatota. Attēlotās, aprakstītās mākslinieka dzīves gaitas un viņa drosmīgie mēģinājumi būt citādam ir ierosi- noši un par to jāslavē abi mākslas zinātnie- ki, grāmatas autori, kas mākslinieku atklājuši un dokumentējuši. ERRATUM Voldemārs Avens JG ziemas laidienā (#287) „Dažos vārdos” 56. lpp. 3. paragrafā, par Toma Kreicberga romānu Lopu ekspresis, Mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis. pareizi jābūt, ka to no manuskripta tulkojusi Lauma Terēze Lapa.

74 Osvalds Rožkalns. Pie molberta. 1980. gadi. Papīrs, guaša. 31,5 × 25,3 cm Jaunās Gaitas

Vendīgs auga ozoliņš Vendīgā kalniņā: Vara saknes, zelta zari labvēļi Sudrabiņa lapiņām. LD 34 066, 12

Kopš 2010. g. līdz šim ziedojuši... Zīm. Agnese Matisone Z E L T A (no $500 = €441) Lolita Gulbis Rasma Vītola Voldemārs un Irēne Aveni Voldemārs Gulēns Vilis Vītols Nikolajs Balabkins Maija Hinkle Maruta Voitkus-Lūkins Sigurds Brīvkalns Vija Ilziņa Zigfrīds Zadvinskis Ingrīda un Nikolajs Bulmaņi Ingrīda Jākobsone Irma Zālīte Oļģerts Cakars Dzintra Janavs Māra Zandberga Rita Drone Laima Kalniņa Modris un Gita Zandbergi Šellija Ekmane Tija Kārkle Ģirts Zēgners Andrievs Ezergailis Fred A. Keire Aija Zommers Rita Gāle Gundars Ķeniņš Kings Gunars Zvejnieks Andrejs un Ilona Ķīse Dace Ķezbers ANONĪMI – 2 Didzis Liepiņš Mirdza Krastiņa B R O N Z A S (līdz $99 = €87) Egīls Kronlins Guntis Liepiņš Ivars Antēns Arturs Neparts Kazimirs Laurs Ieva Lerchs Ritvars Asbergs Andrejs Ozoliņš Adolfs Avens Jānis Peniķis Valda Lēvenšteina Maruta Lietiņa-Ray Vilnis Baumanis Juris Petričeks Aija Bjornson Ilze Plaudis Aija Medenis Modris Mednis Andrejs Brošs Andris Priedītis Jānis Dimants Kristīna Putenis Melburnas Latviešu biedrība Lidija Dombrovska Larsena Māris Roze Vija Moore Lauris Eglītis Jautrīte Saliņa Lalita Muižniece Ligita Evans Ilgvars Šteins Sarma Muižniece Liepiņa Edīte Franklin Juris Ubāns Guna Mundheim Dace Frišs Kārlis Vasarājs Valters Nollendorfs Marta Grinberga Lilita Zaļkalne Ausma Matcate-Nonācs Ilga Harrington Lilija un Manfreds Zīverts Juris un Silvia Orles Silvija Jones Amerikas Latviešu apvienība Jānis J. Pirktiņš Liena Kaugara Latviešu kultūras biedrība TILTS Gundars Pļavkalns Ojārs Krātiņš Latviešu Rakstnieku apvienība Guntis un Māra Plēsumi Tija un Maigonis Krūmiņš ANONĪMI – 2 Vilis M. Plinte Indulis Lācis Vaiva Puķīte Jānis Langins S U D R A B A ($100 - $499) Ieva Puris Dagmāra Lejnieks Anna un Sandors Abeni Ausma Rabe George Liepiņš Biruta Abuls Velta Reimanis Ieva Liepkaula Pēteris Alunāns Jānis M. Riek­stiņš Modris Morozovs Andrejs Baidiņš Jānis Rogainis Ilze Mueller Igors-Ivars Balodis Helmi Rožankovska Agate Nesaule Ilgonis Bērsons Gerda Roze Baiba Ozola Evarists Bērziņš Astra un Andris Rozes Andris un Māra Padegi Wilma Teness un Uģis Bērziņš Mārtiņš Saulespurēns Lilija Pencis Maija Bišmanis Alfreds R. Semeiks Rita Podnieks Uldis Bluķis Aina Siksna Dzidra Purmale Valda Bolis Maija un Juris Šleseri Ina Purviņa Vilma Bolšteins Ojārs un Zinta Sovers Vitolds Rācenis Ilze Bregzis Ilona un Raimonds Staprāni Dzidra Razevska-Upāne Jānis Brežinskis Irīna un Dailons Štauvers Austra Reine Laila un Pāvils Cakuli Rasma Stelps-Kiršteins Marga Reinholds Māra un Ojārs Celles Zenta Stengels Silvija Rūtenberga Vija Celmiņš Ruta Straumanis Gunta Semba Juris Cilnis Maksims Strunskis Ilze Šīmane Gundega Dāvidsone Biruta Sūrmane Eleonora Šturma Aina Dravnieks Miķelis Svilāns Olga Taylor Jānis Eglītis Tupešu Jānis Linda Treija Līga Gaide Lauma Upelnieks Katis Leo Trinkuns Ligita Galdiņa Dagmāra Vallena Aina Urdze Esmarelda Gaiķe Pāvils Vasariņš Eva Vidner Lelde Gilman Zigrīda Vidners Māra Vīksniņa Uldis Grava Aivars Vilemsons Astra Zemzars Richards Grigors Maija Vītola Aija Zichmane

76 Redaktors: Jaunās Gaitas abonĒŠANA: Rolfs Ekmanis Visās valstīs vienādi, atbilstoši 50 Cedar Lane pastāvošajam valūtas kursam: Sedona, AZ 86336-5011 USA [email protected] 1 gadam: USD 39 EUR 34 CAD 50 Palīgredaktores: 2 gadiem: USD 76 EUR 67 CAD 98 Linda Treija [email protected] Čeku sūtiet saimniecei Tijai Kārklei, Sarma Muižniece Liepiņa uz čeka uzrak­stiet Jauna Gaita, Inc. [email protected] Ziedojumi no ASV nodokļiem atskaitāmi! Redakcijas kolēģija: Voldemārs Avens, Māris Brancis, Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, MAKSĀJUMUS UN ZIEDOJUMUS Juris Šlesers, Lilita Zaļkalne VARAT ARĪ NOKĀRTOT JG MĀJAS LAPĀ Konsultanti: nospiežot pogu: Ingrīda Bulmane, Līga Gaide, Tija Kārkle, Uldis Matīss, Andris Priedītis Maksājiet / ziedojiet Izdevējs un maketētājs: ar kredītkarti, e-čeku vai PayPal Juris Žagariņš 121 Harvard Street Springfield, MA 01109-3821 USA [email protected] Saimniecības vadītāja: JAUNO GAITU VARAT ARĪ PASŪTĪT NO Tija Kārkle MŪSU PĀRSTĀVJIEM CITĀS VALSTĪS: 616 Wiggins Road St. Paul, MN 55119, USA [email protected] LATVIJĀ (maksājumi euro valūtā) Māris Brancis JG mājas lapa: O. Kalpaka iela 28 Jelgava, LV-3001 Ar autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiem e-pasts: Bankas konts: Swedbank LV28HABA000130A213871 parak­stītajos rak­stos izteiktie uzskati ne Personas kods - 210147-10007 vienmēr atbilst redakcijas viedoklim. Atzīdama demokratiskās valstīs valdošos Citur EIROZONĀ (maksājumi euro valūtā) preses brīvības principus, Jaunā Gaita sekmē Lilita Zaļkalne dažādu uzskatu publicēšanu. Himlabacken 10, Solna, S-170 78, Sweden e-pasts: Pārpublicējot šeit ievietotos materiālus un Bankas konts: Nosaukums „Ad Notam“ tekstus, atsaukšanās uz JG ir obligāta. BIC code - NDEASESS IBAN number - SE32 9500 0099 6018 0766 9708 Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātus Īpaši ZVIEDRIJĀ: eksemplārus lūdzam pieteikt Jurim Žagariņam. Pasta tekošais rēķins: Nosaukums „Ad Notam“ Postgiro konto nr 76 69 70-8

PĒRCIET! DĀVINIET! ATBALSTIET! AUSTRĀLIJĀ (maksājumi Austrālijas valūtā) Imants Līcis Atsevišķa JG numura cena: USD 10 = EUR 9 = CAD 13 Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīca „Rīga“ (sākot ar nr. 264) P.O. Box 457 Strathfield, NSW 2135 Rīgā Jāņa Rozes veikalos, NicePlace Mansarda un Tel.: 02 9744 8500; Mob.: 0405 013 575 LOM krietni lētāk. Bibliotēkās – par brīvu! e-pasts: IN THIS ISSUE

MEMORIA IN AETERNA – We mark with tale of their 1975 bicycle expedition to sadness the passing of our editor-in-chief visit Latvian communities in Siberia.  Rolfs Ekmanis (1929-2017). He was a pro- Vladislavs Niteckis delivers part two of his fessor of Literature and Languages at Ari- reminiscences of student life at the Baltic zona State University and a member of the University, which served Estonian, Latvian Latvian Academy of Sciences. Influential as and Lithuanian refugees in Germany from a sovietologist and social activist during the 1946 to 1949.  Authors repressed under Cold War and beyond, he contributed ex- the Soviet occupation from 1956 to 1969 tensively to JG for more than half a centu- and subsequently rehabilitated (some post- ry, taking place at its helm in 1998. Notable humously) is the focus of part three of among his JG publications was a serialized Madara Eversone’s history of the Latvian history of international radio broadcasting Soviet Writers Union.  The late Rolfs in the Latvian language during the Cold War. Ekmanis introduces Washington Post com- From 1975 to 1993 he was a commentator mentator Anne Applebaum, who asks “Is on culture and politics and, ultimately, the America Still the Leader of the Free World?” director of the Latvian Broadcast Division of (Washington Post 2016.9.XI). Her editorial Radio Free Europe / Radio Liberty. In remem- is translated into Latvian by Anita Liepiņa. brance of Dr. Ekmanis we offer selections  Sanita Upleja reflects on how events from his many publications and interviews. can become intended and unintended fate- His portrait on page 2 is by Gunārs Janaitis. ful turning points in the development of a nation.  With a focus on Latvia and its LITERATURE AND LITERARY COMMENTARY diaspora, the section “Dažos vārdos” (In a Though somber of mien, Leons Briedis in- Few Words) summarizes significant cultural fuses twelve philosophical poems with gen- events, recent publications and sociopoliti- tle whimsy. The poem on page 1, “Gaita”, cal actualities relevant to the Baltic region. meaning “course” or “movement” (as in Jaunā Gaita – The New Course) is dedicat- VISUAL ARTS – Art historian and curator ed to Rolfs Ekmanis, whose life followed “a Dace Lamberga describes the newly reno- course that never was untrue“.  Artis vated 1905 Latvian National Museum of Art Dobrovoļskis’ short story is about a case building in Riga. Its dramatic new under- of on-line flirtation ending in virtual sui- ground wing, designed by Lithuanian archi- cide.  We feature an excerpt from the tect Vytautas Biekša, is accessed by the gold final volume of Trejādas saules. Mitoloģiskā staircase depicted on the cover of this issue. saule (Threefold Sun. The Mythological Sun)  The life work of artist, scenographer, by Vaira Vīķe-Freiberga (President of Lat- and Picasso enthusiast Oskars Rožkalns via, 1999-2007).  Jānis Elsbergs shares (1910-1989) is brought to light in Voldemārs fragments of his ongoing translation of Wil- Avens’ review of Trešā atgriešanās. Ieskats liam Shakespeare’s Richard III. He notes that Rožkalna dzīvē un darbos by Māris Brancis Shakespeare’s sixteenth-century tragedy and Ingrīda Burāne. Two mixed media works conflates with the dark drama of the pres- by Rožkalns are displayed on pages 72 and ent-day conflict in Ukraine.  Novelist 75. Agate Nesaule relates several encounters BOOK REVIEWS Franks Gordons reviews with sexist attitudes during her pursuit of “A – Vilis Vītols’ Pār­domas par Krieviju (Reflec- Classical Education“ at the University of In- tions on Russia). Uldis Bērziņš com- diana and the University of Wisconsin in the  ments on Uldis Grava’s memoir Tālumā, bet 1950s and early 1960s. ne svešumā (Distant, but not Foreign).  HISTORY AND ACTUALITIES – New York Lu- Juris Šlesers examines the content of the Fall theran pastor and poet Laris Saliņš reflects 2016 Journal of Baltic Studies.  Compos- on spirituality and family dynamics while er and musicologist Andrejs Jansons brings sharing his childhood impressions more to light some shortcomings in the new Lat- than a half century later in “Elles ķēķa bērns” vian Lutheran Songbook Latvijas Evaņģēliski (Hell’s Kitchen Child).  Ingvars­ Leitis luteriskās baznīcas dziesmu grāmata, pub- and Uldis Briedis weave a photojournalistic lished in Finland.