LATVIJAS UNIVERSIT ĀTE HUMANIT ĀRO ZIN ĀTŅU FAKULT ĀTE

Dite Liepa

LATVIJAS PRESES VALODA VALSTISK ĀS NEATKAR ĪBAS ATJAUNOŠANAS PROCES Ā: SOCIOLINGVISTISKAIS ASPEKTS

The Language of Latvia’s Printed Media during its Independence Restoration Process: the Sociolinguistic Aspect

Promocijas darbs filolo ģijas doktora gr āda ieg ūšanai valodniec ības zin ātņu nozar ē visp ārīgās valodniec ības apakšnozar ē

Rīga, 2010

SATURS

IEVADS...... 4 1. PLAŠSAZI ŅAS L ĪDZEK ĻU NOZ ĪME POLITISK0 P ĀRMAI ŅU PROCESA ATSPOGU ĻOJUM Ā UN VEICIN ĀŠAN Ā...... 5 1. 1. Politisko un ekonomisko procesu ietekme uz plašsazi ņas l īdzek ļu valodu Austrumeiropas un Centr āleiropas valst īs...... 5 1.1. 1. Procesi valod ā Austrumu bloka valst īs politisko p ārmai ņu ietekm ē...... 5 1.1.2. P ārmai ņas preses valod ā Padomju Savien ībā un Krievij ā...... 5 1.1.3. P ārmai ņas preses valod ā bijušaj ās Austrumu bloka valst īs...... 9 1.1.4. P ārmai ņas preses valod ā Lietuv ā un Igaunij ā...... 17 1.2.Politisko un ekonomisko procesu ietekme uz plašsazi ņas l īdzek ļu valodu Latvij ā...... 19 1.2.1. Pirmais periods (1986-1991). …………………………………………...... 20 1.2.2. Otrais periods (1992-1999)………………………………………………...... 33 1.2.3. Trešais periods (1999-mūsdienas)………………………………………...... 36 1. 3. Secin ājumi……………………………………………………………………...38

2. PRESES VALODAS LEKSIKOSTILISTISKAIS RAKSTUROJUMS: JAUNDARIN ĀJUMI, AIZGUVUMI UN SARUNVALODAS ELEMENTI…..39

2.1. Preses valoda k ā publicistikas valodas stila izpausme……………………….. ..39 2.2. Visp ārīgās un individu ālās iez īmes preses valod ā...... 43 2.3. Jaunin ājumi preses valod ā……………………………………………………...48 2.3.1. Jaundarin ājumi pres ē: v ārddarin ājumi un leksikostilistiskie jaunin ājumi...... 48 2.3.2. Jaundarin ājumi pres ē funkcion ālā aspekt ā. ………………………………….56 2.4.Aizguvumi preses valod ā...... 61 2.4.1. Internacion ālismi un nacion ālie aizguvumi...... 62

2 2.4.2. Aizg ūtā neliter ārā leksika…………………………………………………….70 2.5. Sarunvalodas un neliter ārās sarunvalodas elementi preses valod ā…………….74 2.6. Secin ājumi …………………………………………………………………...... 86

3. RETORISK ĀS FIG ŪRAS LATVIEŠU PRESES VALOD Ā...... 89 3.1. Retorisko fig ūru lietojuma paplašin āšan ās posttotalit ārisma period ā. …………89 3.2. Metafora k ā izplat ītākā retorisk ā fig ūra preses valod ā...... 92 3.2.1. Metaforas preses valod ā politisko jaut ājumu atspogu ļojum ā...... 95 3.2.2. Metaforas sadz īves un kult ūras norišu atspogu ļojum ā...... 108 3.3. Secin ājumi...... 120

4. FOLKLORAS MOT ĪVU UN VALODAS SP ĒLES IZMANTOŠANA PRESES VALOD Ā...... 122 4.1. Folkloras ietekme uz m ūsdienu sabiedr ības valod ā...... 122 4.2. Folkloras t ēlu un elementu izmantošana publicistikas valod ā...... 126 4.2.1. Soci ālie un ekonomiskie priekšnoteikumi fokloras aktualiz ācijai...... 126

4.2.2. Folkloras t ēlu un stabilu v ārdkopu aktualiz ācija...... 128 4.2. 3. Frazeolo ģismi, stabilas v ārdkopas un par ēmijas...... 134 4.2.4. Tautas m īklu p ārfraz ējums: radošs folkloras elementu izmantojums...... 141 4.2.5. Folkloras elementu izmantojums 8. un 9. Saeimas priekšv ēlēšanu kampa ņā ...150 4.3. Valodas sp ēles ekspansija preses valod ā...... 151 4.3.1. Valodas sp ēles lietojuma motiv ācija...... 151 4.3.2. Valodas sp ēles elementu klasifik ācija...... 154 4.3.3. Valodas sp ēle okazion ālos frazeolo ģismos...... 167 4.3.4. Valodas sp ēle rekl āmu parodij ās...... 169 4.4. Secin ājumi...... 171 Nobeigums un t ēzes...... 172 Izmantot ā literat ūra...... 175 Izmantotie avoti...... 211 Sa īsin ājumi...... 213 Publik ācijas par promocijas darba tematu...... 213

3 IEVADS

Inform ācijas laikmet ā izš ķir īgos v ēstures posmos īpaši svar īga ir plašsazi ņas līdzek ļu loma. Plašsazi ņas l īdzek ļos vistieš āk par ādās valodas un sabiedr ības savstarp ējā saist ība un mijiedarb ība, kuru izp ēte ir sociolingvistikas pamatuzdevums. Politisk ās sist ēmas mai ņa vienm ēr atspogu ļojas valod ā, savuk ārt ar valodas starpniec ību sabiedr ība skaidr āk apzin ās un prec īzāk formul ē jauno politisko un ekonomisko realit āti. Posttotalit āraj ām valst īm rakstur īgas kop īgas iez īmes jaunaj ā plašsazi ņas l īdzek ļu telp ā. Pirmk ārt, pieaug plašsazi ņas l īdzek ļu skaits un satura valodas diferenci ācija, jo tie orient ējas uz visdaž ādākajiem sabiedr ības sl āņ iem, otrk ārt, plašsazi ņas l īdzek ļi ar īpašu pārliecin āšanas un manipul ācijas strat ēģ iju sp ēj ietekm ēt indiv īda viedokli, trešk ārt, tiek paplašin ātas valodisko izteiksmes l īdzek ļu robežas. Turkl āt dzelzs priekškara no ārd īšana šīm valst īm ļauj iek ļauties glob ālaj ā informat īvaj ā telp ā un ar ī apzin āti vai neapzin āti piel āgoties attiec īgā laika posma vadošaj ām tendenc ēm valodas lietojum ā: „Masu mediji ir k ļuvuši par visizplat ītāko fenomenu kult ūrā, kas mums pal īdz piek ļū t lielai da ļai inform ācijas par pasauli, k ā ar ī izklaidei. /../ Mediji ir sp ēcīga vide, kur ā tiek veidotas un izplat ītas soci ālās noz īmes, t.i., mediji liel ā m ērā nosaka pasaul ē notiekoš ā noz īmību attiec īgajai kult ūrai, sabiedr ībai vai soci ālajai grupai. Valoda, ko mediji izmanto, lai st āst ītu par noteikt ām soci ālām un politisk ām grup ām un notikumiem, nosaka domin ējošos veidus, k ā m ēs run ājam par š īm grup ām vai notikumiem” (Thomas et al. 2004, 56). Latvija p ēc neatkar ības atg ūšanas ir nog ājusi ne tikai sarež ģī tu politikas, ekonomikas un soci ālās att īst ības ce ļu, bet ar ī radošu valodas p ārmai ņu posmu, izmantojot jaunatg ūtās v ārda un izteiksmes br īvības m ācībstundas vair āku gadu un pat gadu desmitu garum ā. Starp politiskaj ām un ekonomiskaj ām noris ēm un to atspogu ļojumu plašsazi ņas l īdzek ļos past āv cieša savstarp ēja saist ība, kuras likumsakar ību atkl āšana ļauj lab āk izv ērt ēt p ārmai ņas sabiedr ībā: „Viens no vissvar īgākajiem un interesant ākajiem mediju potenci āla varas aspektiem no lingvistisk ā viedok ļa ir veids, k ā tiek rakst īts par cilv ēkiem un notikumiem. Jau no 20.gs.70. gadiem lingvisti ir interes ējušies par saist ību, k āda past āv starp to, k ā st āsts tiek st āst īts, pasniegts, un to, k āds b ūtu no st āst ītā ieg ūtais viedoklis” (Thomas, Wareing 1999, 5).

4 Latviešu valodniec ībā l īdz šim nav bijis plašu p ētījumu par p ārmai ņā m plašsazi ņas līdzek ļu valod ā Latvijas valsts un latviešu tautas v ēsturei īpaši noz īmīgaj ā Latvijas Republikas valstisk ās neatkar ības atjaunošanas period ā. Šaj ā p ētījum ā uz plaša faktu materi āla pamata atkl ātas valdoš ās tendences beidzamo divdesmit gadu Latvijas preses valodas att īst ībā. P ētījuma novit āti veido ne tikai konkr ētu valodas elementu izmantojuma un t ā motiv ācijas raksturojums, bet ar ī preses valodas att īst ības virzienu anal īze uz glob ālo un re ģion ālo sociolingvistisko procesu fona.

1. PLAŠSAZI ŅAS L ĪDZEK ĻU NOZ ĪME POLITISK0 P ĀRMAI ŅU PROCESA ATSPOGU ĻOJUM Ā UN VEICIN ĀŠAN Ā

1.1. Politisko un ekonomisko procesu ietekme uz plašsazi ņas l īdzek ļu valodu Austrumeiropas un Centr āleiropas valst īs 1.1.1. Procesi valod ā Austrumu bloka valst īs politisko p ārmai ņu ietekm ē Komunistisk ās sist ēmas sabrukuma period ā vis ās Austrumu bloka valst īs notika politiskas, ekonomiskas un ideolo ģiskas reformas, kas bija pamats p ārmai ņā m ne tikai „valdošaj ā politiskaj ā un mediju diskurs ā, bet ar ī sabiedriskaj ā dom ā, sekm ējot ļoti nopietnas un pat dramatiskas transform ācijas” (van Dijk 1995, 27). To pamat ā bija postkomunistisko valstu cenšan ās atbr īvoties no ideolo ģiskajiem ž ņaugiem, k ā ar ī bijuš ās Padomju Savien ības un p ārējo Austrumu bloka valstu orient ācija uz Rietumiem – br īvo Eiropu. Ilgi brieduš ās politisk ā kursa p ārmai ņas PSRS deva impulsu gan Padomju Savien ības, gan t ās sabiedroto valstu politisk ās un lingvistisk ās realit ātes mai ņai. Transform ācijas Latvijas preses valod ā bija šo v ēsturiski glob ālo un re ģion ālo p ārmai ņu procesa sast āvda ļa, t āpēc promocijas darba sakar ā nepieciešams ieskats to aizs ākum ā un raksturojum ā.

1.1.2. P ārmai ņas preses valod ā Padomju Savien ībā un Krievij ā Pārb ūves (s ākotn ēji latviešu valod ā lietots ar ī termins pārk ārtošan ās) un atkl ātuma kurss tika pasludin āts 1986. gad ā – tas bija grandiozs politisk ās, ekonomisk ās un soci ālās dz īves satricin ājums bijušaj ā padomju sabiedr ībā. „Kad prezidenta M. Gorba čova laik ā 80. gadu vid ū glasnostj politika uzs āka mediju demokratiz āciju, rietumos šis process ieguva lielu atsauc ību. .. P ēkš ņi br īvi un bez cenz ūras par ādījās zi ņas par padomju valsts

5 iekš ējo dz īvi, ko l īdz bija iesp ējams uzzin āt tikai baumu veid ā. Valsts un partijas monopols p ār masu medijiem bija novedis valsti l īdz komunikat īvai izol ācijai, un to salauzt bija liels glasnostj politikas sasniegums” (S őrgel 1995, 1). No plašsazi ņas l īdzek ļiem jaun ā politisk ā strat ēģ ija pras īja politisk ā kursa pamatprincipus – demokr ātiju, kritiku, atkl ātumu. Pati perestroika k ļuva par sp ēcīgu katalizatoru valodas p ārmai ņā m – main ījās runas eti ķete, uzrunas formas, izmai ņas leksik ā rosin āja past āvoš ās valodas normas sv ārst ības un nestabilit āti. „Saus ā un destil ētā padomju plašsazi ņas l īdzek ļu valoda bez vienk āršrunas, žargona, dialektismiem utt. (šie principi tika p ārk āpti tikai daž ās m ākslas film ās un fe ļetonos) bija iekonserv ējusi valodas normu un izplat ījusi to taut ā” ( Кронгауз 2003, 2– 4). Padomju plašsazi ņas l īdzek ļu valoda ir bijis popul ārs p ētījumu objekts, piem., P. Serio (Seriot 1985), N. Vahtina un J. Golovko ( Вахтин , Головко 2004) u. c. darbos. Plašu p ētījumu „Krievu valoda un padomju politiskais diskurss: nominaliz āciju anal īze” veicis fran ču lingvists Patriks Serio ( Серио 1999). Analiz ējot padomju politi ķu valodu, vi ņš sal īdzin āja toreiz ējā PSKP l īdera Ņ. Hruš čova valodu 1961. gad ā (PSKP 22. kongresa ģener ālsekret āra zi ņojums) un n ākam ā partijas l īdera L. Brež ņeva pirm ā ofici ālā zi ņojuma valodu 1966. gad ā (PSKP 23. kongresa ģener ālsekret āra zi ņojums). P. Serio raksturoja padomju valodu k ā kokainu lozungu, atk ārtojumu un standarta formulu valodu. Hipersemiotiz ācija izpaud ās Krievijas topon īmos, oikon īmos, urbanon īmos, kolhozu, padomju saimniec ību un laikrakstu nosaukumos. Nominaliz ācija, v ārdvirknes (daž ādu teikuma locek ļu grup ēšana), ģenit īva kask ādes, teikumi bez izteic ēja , marksisma- ļeņinisma teor ēti ķu cit ēšana, bezpersoniskums, visu titulu un ofici ālo nosaukumu uzskait ījums – t ādi ir padomju žurn ālistikas kanoni un padomju politisk ās valodas jeb totalit ārā diskursa raksturojums. Krievu lingvists A. Simons ( Симон 2007, 46– 49) to raksturo š ādi: 1) bezpersoniskums (autors sevi identific ē ar nenosak āmo padomju „m ēs”); 2) bezpersoniskas sintaktiskas konstrukcijas – visi, kas sevi identific ē ar padomju „m ēs”, inform āciju pie ņem k ā objekt īvu realit āti; 3) ideolo ģisk ā polarit āte, sovetisma štampi: titulu un goda nosaukumu virknes, atsaukšan ās un marksisma-le ņinisma klasi ķu darbiem.

6 Bijuš ās Padomju Savien ības p ārmai ņu procesu laik ā valodai bija div ējāda daba: no vienas puses, notika krievu valodas desovetiz ācija – padomju sist ēmas rad īto un ar šo sist ēmu saist īto valodas iez īmju izzušana, no otras puses, jaunas iez īmes preses valod ā rad īja krievu valodas lietot āju v ēlēšan ās apg ūt Rietumeiropas valstu valodas demokr ātijas pieredzi ( Данн 2008, 49). Perestroikas preses br īvība bija pirmais nopietnais „j ūtamais” postpadomju sasniegums. Taj ā paš ā laik ā M. Gorba čova pasludin ātā preses br īvība dr īz vien izv ērs ās un att īst ījās bez jebk ādas normat īvās kontroles rakst ītaj ā valod ā un bez liter āro nomu iev ērošanas mutv ārdos. P ēkš ņā visat ļaut ība k ļuva par nopietnu demokr ātisko p ārveidojumu tr ūkumu ( Надель -Червинска 2008, 65). „Secin ājums bija vienk āršs: ja jau dr īkst run āt visu, ko grib, ieskaitot to, kas agr āk bija liegts, tad ar ī run āt dr īkst, kā [izcēlumi mani – D. L.] grib, neuztraucoties par leksikas izv ēli un izteikšan ās veidu. Un tas, kas krievu sird īs bija sakr ājies desmitiem pazem īgas klus ēšanas gados, ar mežon īgu sp ēku izlauz ās uz āru, neiek ļaujoties nek ādās liter ārās valodas norm ās” (Надель -Червинска 2008, 65). Vienk āršruna un žargons no margin āla leksikas elementa pārg āja visp ārlietojam ās leksikas status ā, neliter ārā sarunvaloda izkaroja lietošanas ties ības pres ē. Turkl āt, ja 20. gs. 80. gados sabiedr ība bija saj ūsmin āta par jauno valodu, – cik t ā ir tieša, kr āšņa un bag āta, k ādas izteiksmes l īdzek ļu iesp ējas izmanto, tad 90. gadu s ākum ā sabiedr ībā jau s āka izpausties sašutums – „valoda k ļū stot tik prasta k ā proletari āts Oktobra revol ūcijas laik ā” ( Ферм 1994, 20). P ēc vair āku autoru (A лпатов 2000, Валгина 2001, Сметанина 2002, Ферм 1994, Кронгауз 2003) dom ām, tāda valoda kļuva iesp ējama, pateicoties t ās iekš ējam potenci ālam, kurš p ēc p ēkš ņa soci āla spr ādziena izk ļuva br īvībā un p ārk āpa visas iepriekš ējo gadu lolot ās liter ārās valodas normas. Pēc ofici ālās ideolo ģijas un totalit ārās sist ēmas dikt ētās valodas un klišeju izzušanas iest ājās zin āms valodas vakuums, ko izrais īja padomju laika rad īts nogurums un atg ūtā apzi ņa par savu radošo br īvību. Preses valoda p ārvar ēja totalit ārisma standartus, notika satura deideolo ģiz ācija un deoficializ ācija, tabu izzušana liet ām, par kur ām tagad dr īkst ēja run āt. Main ījās pati sabiedr ība – t ās ekonomisko, politisko, soci ālo, psiholo ģisko v ērt ību sist ēma. Tradicion ālā valodas norm ēšana, ko apstiprin āja klasiskie dai ļliterat ūras kanoni, pamaz ām izzuda. Plašsazi ņas l īdzek ļi un masu kult ūra kopum ā arvien vair āk noteica modi un k ļuva par jaun ās valodas gaumes un izj ūtas noteic ēju.

7 L. Ferma ( Ферм 1994, 107) nor āda uz š ādiem valodas jaunrades procesiem desovetiz ācijas posm ā: 1) leks ēmu ideolo ģisko konot āciju p ārmai ņas (no negat īva – neitr ālas, no pozit īva – negat īvas); 2) leksikas determinolo ģiz ācija; 3) leksikas funkcion ālā aprite (atseviš ķu leksikas sl āņ u aktiviz ēšan ās vai pasiviz ācija); 4) ierasto v ārdu jaun ās noz īmes – semantisko neolo ģismu rašan ās; 5) atteikšan ās no tabu un eif ēmismiem. Min ēto uzskait ījumu papildina A. Simons un Dž. Danns ( Симон 2007, 46–49, Данн 2008, 57): 6) leksikas vesterniz ācija: anglismu un kalku lietojums, raksturojot jaunas re ālijas un aktualit ātes; 7) stila liberaliz ācija intervijas žanr ā: sarunvalodas iepl ūšana mazina gadu desmitos veidoto distanci starp žurn ālistu un las ītāju; 8) interviju kompoz īcijas un proporcionalit ātes p ārmai ņas – žurn ālista lomas, izv ēlētā stila, emocionalit ātes, remarku, paužu noz īmīgums; 9) sp ēcīgu stila l īdzek ļu: ironijas, parodijas un v ārdu sp ēles izmantojums negat īvo par ādību atmaskošanai un izsmiešanai; 10) lat īņ u alfab ēta noz īmes palielin āšan ās rekl āmās un ārvalstu sauk ļos. Ang ļu sl āvists Dž. Danns iesaka lietot terminu – postpadomju valoda, jo „taj ā vienlaikus ir j ūtama gan vec ā krievu valoda, gan modern ā rietumu ietekme, gan padomju mantojums. T ādu elementu apkopojums valod ā nav rakstur īgs vis ām politisko rež īmu mai ņu piedz īvojuš ām valst īm, un t ādam valodas fenomenam nav analoga rietumu pasaul ē. Tas ir prasm īgs un meistar īgs postmoderns v ēst ījums” ( Данн 2008, 57). Turkl āt, kā nor āda krievu lingvists A. Simons, tik sarež ģī tus valodas att īst ības procesus nav iesp ējams hronolo ģiski iek ļaut noteikt ā laik ā. „M ūsdienu krievu publicistikas stila veidošan ās notiek l ēni, pretrun īgu tenden ču sasprindzin ājum ā, un nav pamata uzskat īt, ka postpadomju evol ūcija b ūtu piln ībā beigusies” ( Симон 2007, 48). Analiz ējot politisk ās situ ācijas p ārmai ņas un ar to saist ītās atmodas laiku demokr ātisk ās kust ības, vair āki p ētnieki ( Сметанина 2002, Алпатов 2000, Валгина 2001, Sonntag 1995) ir nor ādījuši uz šo p ārmai ņu soci ālajiem c ēlo ņiem – vilšanos

8 iepriekš ējā ideolo ģij ā, piev ēršanos daž ādām nacion ālām idej ām, par priorit āti izvirzot nacion ālās identit ātes apliecin ājumu. Jaun ās politikas nost ādnes par šiem jaut ājumiem at ļā va run āt atkl āti. „Izteiksmes br īvība ietilpst katra indiv īda pamatties ībās. T ā nav ģeogr āfiski ierobežojama. T ā pieder vienl īdz īgi gan visiem ES dal ībvalstu, gan ar ī citu valstu pilso ņiem. Demokr ātija nevar past āvēt bez izteiksmes br īvības t āpat k ā bez mediju br īvības” (Hrvatina, Pietkovi ča, 2005, 7). P ārejas procesi no totalit ārisma uz demokr ātiju, kas aizs ākās bijušaj ā PSRS un atspogu ļoj ās krievu valod ā, p ēc univers āla mode ļa norit ēja vis ās bijuš ā Austrumu bloka valst īs.

1.1.3. Pārmai ņas preses valod ā bijušaj ās Austrumu bloka valst īs

P. fon Polencs, atsaucoties uz V. Ošl īsu, nor āda, ka visas bijuš ās Austrumu bloka valstis savas klus ās, mier īgās, nevardarb īgās revol ūcijas sagatavoja, izmantojot valodu – kā revol ūcijas simptomu un iedarb īgu faktoru (von Polenz 2008, 363; Oschlies 1990). Līdztekus jaunajai gaisotnei ideolo ģij ā un politik ā noz īmīgas bija ar ī p ārmai ņas ekonomik ā, kas liel ā m ērā pastiprin āja plašsazi ņas l īdzek ļu konkurenci. To apstiprina ar ī pētījums (Hrvatina, Pietkovi ča; Nagla, Kehre 2005), kas tika veikts 2003. un 2004. gad ā 18 Eiropas valst īs – Alb ānij ā, Bosnij ā un Hercogovin ā, Bulg ārij ā, Horv ātij ā, Čehij ā, Igaunij ā, Ung ārij ā, Kosov ā, Latvij ā, Lietuv ā, Ma ķedonij ā, Melnkaln ē, Moldov ā, Polij ā, Rum ānij ā, Serbij ā, Slov ākij ā un Slov ēnij ā. P ētījums k ā vissvar īgāko akcent ēja plašsazi ņas l īdzek ļu koncentr ācijas saikni ar to neatkar ību. Ciešais sakars starp plašsazi ņas l īdzek ļiem un politisko un ekonomisko kapit ālu ir kop īga īpatn ība gan ES vecaj ām, gan jaunaj ām dal ībvalst īm. Plašsazi ņas l īdzek ļi, kas str ādā š ādos apst ākļos, bieži tiek izmantoti, lai reklam ētu īpašnieku komerci ālos vai politiskos m ērķus vai veidotu negat īvas publisk ās attiec ības biznesa konkurentu vai politisko oponentu nomelnošanai. Min ētie apst ākļi tieši ietekm ē mediju valodu. „Šis fenomens, kur mediji tiek sadalīti starp konkur ējošiem ekonomiskajiem grup ējumiem, nav svešs Latvij ā un Čehij ā” (Hrvatina, Pietkovi ča, 2005, 27). Baltijas un Austrumeiropas re ģion ā valstis ir nep ārtraukt ā p ārmai ņu proces ā, kad dažas veco sist ēmu iez īmes past āv vienlaikus ar patiesi demokr ātisk ām un p ārejas iez īmēm (K ārkli ņa 2006, 24). K ā piem ērus sabiedr ības att īst ības tenden ču ietekmei uz

9 presi apl ūkosim situ āciju trij ās atš ķir īgās valst īs – Ung ārij ā, Bulg ārij ā un V ācij ā (bijušaj ā VDR un VFR), s ākot no 20. gadsimta 90. gadiem. Ung ārij ā jaun ās politisk ās valodas ien ākšana l īdz īgi k ā vis ās postkomunistiskaj ās Austrumu bloka valst īs s ākās 20. gs. 80. gadu beig ās. M. Sabo, Ung ārijas publicists, kas analiz ējis Ung ārijas politiskos procesus 20. gs. 90. gados (Szabo 2006, 1–11) nor āda: lai gan 20. gs. 70. gados soci ālās zin ātnes – galvenok ārt sociolo ģija – Ung ārij ā ieviesa modernu un zin ātnisku politisku valodu, kura aizvietoja iepriekš ējo filozofiski ideolo ģisko marksisma-ļeņinisma diskursu, p ārmai ņas politiskaj ā sist ēmā rad īja jaunu situ āciju: no vienas puses, zin ātniekiem vairs nevajadz ēja piedal īties politik ā, no otras puses, politisk ā valoda var ēja sevi atkl āti saukt par politisko. Postkomunisma ēras politikas zin ātne nebija veidota tikai uz akad ēmiskiem pamatiem, bet ar ī uz žurn ālistikas principiem un intelektu ālo aprindu (inteli ģences) pieredzi. Ung ārijas pieredze apliecina, ka politikas valoda un valoda, kur ā run ā par politiku, nav viens un tas pats. Pirmo galvenok ārt lieto politi ķi un žurn ālisti, bet otro – visi, kas run ā par sabiedr ības dz īvi. Abas š īs valodas veido politisko valodu. Politikas forumos run āja un debat ēja ne tikai zin ātnieki, bet ar ī izteikti atš ķir īgas politiskas fig ūras: rakstnieki, publicisti, politi ķi, amatpersonas. Politi ķi un publicisti lietoja politikas valodu, turpret ī rakstnieki, amatpersonas un zin ātnieki – valodu, run ājot par politiku. Jaun ā politisk ā valoda veidoj ās no vi ņu teiktaj ām run ām. Tieši pirmie postkomunistisk ās ēras gadi pav ēra sabiedr ības dz īvē daudz iesp ēju, kas noveda pie bag ātīgas politisk ās valodas un jaunas politisk ās semantikas. M. Sabo nor āda, ka p ēc komunistisk ā Austrumu bloka valstu sist ēmas sabrukuma 20. gs. 90. gados valodas daudzveid ību, leksisko bag ātin āšanos un att īst ību sekm ēja jauni konkr ētu nozaru j ēdzieni un l īdz tam aizliegtie jaut ājumi: 1) l īdz ar p ārmai ņā m politiskaj ā sist ēmā s āka run āt par taisn īgumu, privatiz āciju, tirgus ekonomiku, bazn īcas vietu un noz īmi, izgl ītību, plašsazi ņas l īdzek ļu transform ācij ām; 2) tika akt īvi diskut ēts par Ung ārijas jauno ārpolitiku, gaid ītajiem un fantastiskajiem vēlēšanu rezult ātiem, l īdz šim noklus ētajiem etniskajiem konfliktiem, Kosovas karu, Balk ānu nemieriem, nacion ālo minoritāšu (piem., romu) jaut ājumu valst ī; 3) atkl ātībā par ādījās kārt ējie notikumi un korupcijas izrais ītie skand āli: politi ķu izteikumi un prestižs, slepen ā dienesta sabiedr ībai nodotie materi āli.

10 Šie notikumi rad īja jaunu politisku valodu – da ļa š īs valodas nebija j āizdom ā – t ā nāca no politikas zin ātnes. Pirmk ārt, t ās bija kategorijas, kas attiec ās uz visu sist ēmas funkcion ālismu kopum ā: piem., demokr ātija, konstitucion āla valsts, parlament ārisms, varas dal īšana, politiskais m ārketings, cilv ēkties ības, preses br īvība. Otrk ārt, t ās bija kategorijas, kas attiec ās uz partiju raksturu un darb ību: v ēlēšan ām, partiju sist ēmu, piem., konservat īvas, liber ālas, soci āldemokr āti, poz īcija, opoz īcija. Trešk ārt, t ās bija ekonomikas kategorijas: tirgus ekonomika, bezdarbs, uz ņē mējs, birža, invest īcija, sponsor ēšana, taks ācija, stagn ācija, infl ācija . Ceturtk ārt, t ās bija viet ējās sabiedr ības kategorijas: pašvald ība, m ērs, pilsoniska sabiedr ība, nevalstisk ās organiz ācijas, apvien ības, kust ības un, piektk ārt, politikas mor ālās un j ēdzienisk ās (abstrakt ās) kategorijas: sabiedrisk ā doma, sabiedrisk ā domas aptauja, populisms, politisk ā komunik ācija, valodas politika . No šiem jaun(at)g ūtajiem j ēdzieniem var ētu izveidot Ung ārijas jaun ās leksikas v ārdn īcu, kas apliecinātu viskras ākās politisk ās valodas pārmai ņas 20. gs. 90. gados – iepriekš ējās sist ēmas galvenie j ēdzieni bija gandr īz piln ībā pazuduši. Jaunais j ēdzienu kopums praktiski neatš ķī rās no bieži lietotajiem j ēdzieniem stabilu demokr ātiju politiskaj ā valod ā. Bulg ārij ā soci ālās p ārmai ņas 4 liel āko dienas laikrakstu („The 24 Chasa”, „The Novinar”, „The Dnevens Trud”, „The Noshten Trud”) valod ā atspogu ļojuš ās cieš ā saist ībā ar politiskajiem procesiem valst ī (Stojanov 2008). P ēc š ī autora dom ām, bulg āru valoda ir sasniegusi pašreiz ējo att īst ības l īmeni, pateicoties tieši totalit ārās sist ēmas rad ītajai nepieciešam ībai – sl āpēm p ēc br īvas un nepiespiestas inform ācijas. Š ī inform ācijas nepieciešam ība rad īja jaunu inform ācijas politiku, kura radusi iesp ēju sevi apliecināt preses valod ā. Tieši laikrakstiem ir ļoti noz īmīga vieta jaun ās dom āšanas transform ācij ās, kas tika sasniegtas, presei k ļū stot par nep ārvaramu sp ēku. Valodas izmai ņas att ēlo soci ālās uzved ības mai ņas – valodas galven ā iez īme ir ekspresivit āte un p ārnesto noz īmju (metaforu) izmantojums. Tas tiek organiz ēts k ā opoz īcija pret standarta norm ām. Š ī opoz īcija atbilst soci ālajai attieksmei pret t ām norm ām, kas veidoja valodas statusu pirms 1989. gada. K. Stojanovs uzskata, ka laikrakstu valodas anal īze ir m ēģ in ājums valodu skaidrot k ā p ārliecin āšanas strat ēģ iju, kas piel āgojas las ītāju gaid ām atbilstoši politisko notikumu sec ībai un att īst ībai.

11 K. Stojanovs nor āda, ka tikai p ēc 1995. gada laikrakstu valoda pauž attieksmi pret past āvošo bez denotat īvās funkcijas, kas zi ņu žanr ā tiek uztverta nepastarpin āti. Konotat īvā funkcija saglab ājas un ir rakstur īga koment āriem. Žurn ālistu koment āros par ādās spilgtas metaforas ar div ējādām funkcij ām: 1) informat īvā – komunikat īvā, 2) po ētisk ā – atbilstoši teksta rad ītāja vēlm ēm. Žurn ālista subjekt īvā attieksme liel ākoties tiek pausta ar diskursa iez īmētājiem jeb mar ķieriem (sal. ar ī Br ēde 2004, Karapetjana 2007). Analiz ējot bulg āru preses valodu, autors nor āda, ka novirzes no tradicion ālās liter ārās valodas normas un opoz īcija ortodoks ālajam (gan satura, gan formas un teksta gramatisk ās strukt ūras zi ņā ) ir pašreiz ējā un laika un situ ācijas pamatprincipi, p ēc kuriem tiek veidoti pasaules laikrakstu mode ļi. Taj ā paš ā laik ā auditoriju ietekm ē manipulat īvs modelis, kas ierobežo publisko domu, ne ļaujot tai aiziet pašpl ūsm ā un kaut nedaudz ierobežojot valodas noplicin āšanos globaliz ācijas procesu ietekm ē. Š āds valodas att īst ības modelis rakstur īgs tieši postsoci ālistiskaj ām valst īm. Ieg ūtie secin ājumi ļauj izdar īt pie ņē mumu, ko apstiprina ar ī plašsazi ņas l īdzek ļu valodas att īst ība Latvij ā: p ēc strauji p ārciest ās demokratiz ācijas pretest ība un protests pret past āvošaj ām valodas norm ām z ūd – to aizst āj citas intelektu ālas strat ēģ ijas – valodas sp ēles, metaforu turpm āka att īst ība, polis ēmija u. tml.

Vācij ā pārmai ņas valod ā atspogu ļoj ās specifisk ā veid ā, jo dzelzs aizkara krišana VDR un VFR saist ījās ar divu atš ķir īgu sist ēmu, bet vien ā valod ā run ājošu valstu atš ķirt ību un atkalapvienošanos. Sam ērā v ēlu (ta ču turpm āk ļoti strauji – Berl īnes m ūra krišana notika 1989. gada 9. novembr ī, savuk ārt V ācijas v ēsturisk ā atkalapvienošan ās jau pēc nepilna gada 1990. gada 3. oktobr ī) – tikai 1989. gad ā – ar ī Baltijas tautu nacion ālo kust ību pan ākumu iespaid ā – Austrumvācij ā pieauga spiediens uz komunistisko un sastingušo Ē. Honekera rež īmu, atceras E. Levits (Levits 2009, 14). Interesants ir fakts, ka tieši vadoš ā VDR partija SED ( Sozialistische Einheits Partei Deutchland’s – V ācijas Vienot ības partija) rad īja š ī demokratiz ācijas procesa eif ēmismu Wende (tulk. ‘p ārmai ņu laiks, kursa mai ņa’), kas k ā v ācu tautas atmodas (un tagad ar ī konkr ēta v ēsturisk ā laika posma) apz īmējums lieliski nostiprin ājies v ācu valod ā. H. Burgers veicis sal īdzinošu p ētījumu par plašsazi ņas l īdzek ļu valodu VFR un bijušaj ā VDR, nor ādot uz atš ķir īgo valodu, kas tika lietota, atspogu ļojot vienus un tos

12 pašus notikumus 1989. gad ā, īpaši izvirzot priekšpl ānā V ācijas atkalapvienošanos (Burger 1990, 367). P ētnieks nor āda, ka bijušaj ā Austrumu bloka valst ī plašsazi ņas līdzek ļu teksti ir viengabalaini, tajos domin ē stilistisk ā un žanrisk ā vienveid ība, kas izpaužas koment āru tr ūkum ā, kuros autors br īvi st āsta par kādu notikumu vai r īcību. Žurn ālistu valoda ir iebied ēta un kokaina – visu notikumu atspogu ļojum ā var las īt tikai satura atstāst ījumu un situ ācijas saasin ātu izkl āstu. „VDR ofici ālais (publiskais) un neofici ālais (form ālais) valodas stila re ģistrs VDR iev ērojami kras āk bija norobežots viens no otra nek ā VFR” (Hellman 2004, 46). T ātad soci ālistiskaj ā preses sist ēmā bija stingri izteiktas stila robežas un atš ķir ības, kas izskaidrojamas ar tiešo PSRS ideolo ģijas ietekmi. VDR bija vismaz tr īs daž ādas valodas: publiskais diskurss (medijos un instit ūcij ās), da ļē ji publiskais diskurss (kult ūrā, interešu grup ās, īpaši izslav ētaj ās politiskaj ās anekdot ēs) un priv ātais diskurss cilv ēku savstarp ējās attiec ībās. Publiskais diskurss veidoja praktiski piln īgi neatkar īgu komunic ēšanas modeli, kas nekad nav reprezent ējis VDR run āto v ācu valodu (Fraas, Steyer 2008, 303). „VDR lietot ā ofici ālā vācu valoda nebija paredz ēta m īlest ībai, m ājām vai dzimtenei. T ā kalpoja laikrakstiem” (Wan-Ho Lee 1996, 22). „Ja m ūsdien ās cenšas lietot p ēc iesp ējas daudzpus īgu v ārdu kr ājumu, tad VDR domin ējošais princips bija – atk ārtošana iespiežas atmi ņā . T āpēc gandr īz vai infl ācijai līdz īgs bija daudzk ārt ējs pozit īvu v ērt ējumu izsakošs adjekt īvu lietojums, piem., izcils (hervorragend ), br ālīgs ( brüderlich ), nopelniem bag āts ( verdienstvoll ), kaujiniecisks (kämpferisch ), mierm īlīgs (friedliebend ). VDR biež āk lietot ās specifisk ās v ārdkopas bija: uzvara p ār hitlerisko V āciju ( Sieg über Hitlerdeutschland ), Amerikas imperi ālisms (amerikanischer Imperialismus), br ālīgās attiec ības (brüderliche Beziehumgen ), draudz ības saites ( freundschaftliche Bande ), m ūsu mierm īlīgā darba p ūli ņu aug ļi (Früchte unser friedlichen Arbeit ). T ā veidoj ās šabloniska izteiksme, turkl āt tas noz īmēja zin āmu v ārdu tabu un prec īzi noteiktu instit ūciju un personu apz īmējumu lietošanu” (Stephan 2007, 21–23). Ārējo spiedienu rad īja valsts kontrole un t ās izveidot ā cenz ūra, kas savuk ārt izrais īja iekš ējo sasprindzin ājumu un spriedzi, kuriem tieši pak ļauti bija žurn ālisti. Baidoties kaut k ādā veid ā p ārk āpt ārējā spiediena izteiktos nor ādījumus, žurn ālistu valoda k ļuva pel ēka, standartiz ēta, autori vair ījās no p ārprotamiem vai metaforiskiem izteicieniem.

13 Aukst ā kara laik ā ab ās Berl īnes m ūra pus ēs tika mekl ēts š ķiras ienaidnieks – totalit ārā rež īma ietekm ē VDR šaj ā c īņā pret š ķiras ienaidnieku bija iesaist ījusies nesal īdzin āmi sp ēcīgāk, kas skaidri izpaud ās ar ī preses valod ā. Viss tika atspogu ļots k ā balts vai melns, lai iedvestu las ītājam pareizu priekšstatu par draugiem vai ienaidniekiem. K. Štefane to d ēvē par c īņ as metaforiku, kam pret ēja izpausme bija br ālīguma metaforika (Stephan 2007, 23). Tiek uzskat īts, ka no 1990. gada līdz 1992. gadam bijuš ās Austrumv ācijas pilso ņiem bija j āapg ūst 2000–3000 jaunu v ārdu vai to jaun ās noz īmes; bija j āapg ūst piln īgi no jauna lietiš ķo rakstu valoda, ar ī mutv ārdu sazi ņa: klientu konsult ēšana, apkalpošanas kult ūra, darba intervija utt. Austrumv ācijas laikrakstos bieži vien tika public ētas slejas ar jauno leks ēmu skaidrojumiem un lietojuma noz īmēm (Hellmann 2008, 521). V ācu valodas instit ūts šaj ā laik ā izveidoja speci ālu „Wende-Korpus” – atmodas gadu v ārdu kr ājumu, kas liecina par š ī laika noz īmīgumu valodniec ībā (piem., atsl ēgas v ārdi BR DDR, Trabant, Mauerspecht (tulk. mūra dzenis ) utt.). Pirmaj ā period ā – paš ā p ārmai ņu laik ā 1989. un 1990. gad ā – uzkr ītoši strauji main ījās leks ēmas, liel ākā da ļa VDR v ārdu kr ājuma tika nomain īta – aizst āta ar cit ām. Savuk ārt otrais periods turpin ās v ēl tagad – tas ir neuzkr ītošs, ilgstošs ar p ēctec īgām v ārdu kr ājuma p ārmai ņā m (Steffens 2009, 148). Jau pirms V ācijas vienot ības H. D. Šlosers (Schlosser 1990, 35) nor ādīja, ka Vācijas apvienošan ās b ūs ilgs un mokošs process, kur ā VDR v ācieši ar ī p ēc vienotas valsts izveidošanas valod ā nesp ēs atrast sevi valod ā, respekt īvi, visam jaunajam dot apz īmējumus valod ā. „ Īstai vienot ībai un sapratnei ir nepieciešams daudz vair āk, nek ā sākotn ēji tika pie ņemts, un vienlaic īgi, ka tas, kas v ēl š ķir, daudzos gad ījumos ir gr ūti identific ējams un aprakst āms (Good 1993, 249). „Kop īgās valodas š ķirti” – šo paradoks ālo atzi ņu izmantojuši vair āki autori – diemž ēl valoda nebija tikai vienojoša: atš ķir ības valod ā bija ne tikai v ārdu kr ājum ā, terminolo ģij ā, bet ar ī sarunvalod ā, stilistiskaj ās norm ās, re ģistros (publiskais/priv ātais), tikai l īdz atmodai nebija sistem ātisku p ētījumu par valodas noz īmi komunik ācij ā starp Austrumv āciju un Rietumv āciju. Valodas lomu V ācijas atkalapvienošan ās proces ā p ētījuši daudzi autori – šim tematam velt īti rakstu kr ājumi, promocijas darbi, monogr āfijas un specializ ēti izdevumi.

14 Viens no izcil ākajiem darbiem šaj ā jom ā ir M. V. Hellma ņa monogr āfija „Vienojoš ā saikne” („Das einigende Band” 2008), kur ā apkopots 21 min ētā autora raksts. Diskusija par Rietumv ācijas un Austrumv ācijas valodas probl ēmām tika aktualiz ēta jau ar 20. gs. 50. gadu s ākumu – daudziem saš ķeltaj ā V ācij ā valoda bija p ēdējais kop ējais īpašums un vērt ība. M. V. Hellmanis savos darbos nav vair ījies no ne ērtiem daž ādu viedok ļu krustpunktiem un nor ādījis v ācu valodas vienojošo saikni un t ās stabilit āti daž ādos aspektos. Politisko p ārmai ņu laiks ( Wende ) V ācij ā, kas joproj ām ir j ūtams, ļoti sp ēcīgi satricin āja visas dz īves jomas: main ījās valsts politisk ā un soci ālā sist ēma, valsts robežas, kult ūras dz īve un valoda. Ta ču paradoks āla p ēc atkalapvienošan ās izv ērs ās valodas situ ācija: „publiskaj ā vid ē ļoti uzkr ītoši tika demonstr ēts, ka v ācu valoda vairs nav tik interesanta – v ācu valod ā run ājoš ās zemes arvien vair āk s āka izmantot anglismus un ar īpašu patiku tos iek ļā va valod ā. VDR nekas cits neatlika k ā pie ņemt šos piel āgošan ās nosac ījumus – p ārāk ilgi t ā bija atpalikusi vis ādā zi ņā no cit ām v āciski run ājoš ām valst īm. Turkl āt VDR to dar īja ar prieku – strauj ā piel āgošan ās Rietumv ācijai un t ās trad īciju p ārņemšana izpaud ās ar augstu pacil ātību, kas robežoj ās ar eiforiju. P ārmai ņu laiks ieviesa jaunvalodas apz īmējumu Denglisch (Deutsch + Englisch)” (Pogarell 2009). I. K īna savos p ētījumos raksturo š ādus savstarp ēji saist ītus aspektus: 1) VDR izteikti vēlējās piel āgoties jaunajam dz īvesveidam, piem., valod ā tas izpaud ās k ā pārsp īlētais anglismu lietojums, 2) VFR no savas puses izmantoja visai uzm ācīgu un netolerantu spiedienu (2001, 62). P. fon Polencs: „Revol ūcija valod ā nek ādā gad ījum ā nebija p ēkš ņa. (Kaut gan VDR ofici ālais diskurss zaud ēja savas eksistences ties ības dažu ned ēļ u laik ā – D. L.). Austrumv ācija š īm p ārmai ņā m „ ļoti gatavoj ās”, t ās sistem ātisks ilgstošs priekšv ēstnesis bija pusoficiālais diskurss, īpaši politisk ā anekdote” (von Polenz 1993, 130–131). „Anekdotes sabiedrisk ā funkcija ir t ās pretpublicit āte un anekdotes valodas kritisk ā dimensija, kas to padara par valodas kult ūras izpausmi VDR” (Schiewe 1997, 142). P ēc Berl īnes m ūra krišanas vair āki valodas p ētnieki, tai skait ā J. Š īve izteica pie ņē mumu, ka līdz ar soci ālistisk ās sist ēmas sabrukumu VDR iedz īvot āji zaud ējuši aizliegt ā aug ļa – politisko anekdošu izj ūtu un valodas sp ēles garšu.

15 Publisk ā komunik ācija VDR bija stingri ritualiz ēta; šim tematam velt īts G. Hofma ņa promocijas darbs (Hoffmann 2009). Var uzskat īt, ka šai komunik ācijai bija politisk ās sist ēmas stabilit ātes nodrošin ājuma funkcija (Stephan 2007, 20). Ritualit ātei ir pozit īvs efekts, jo t ā rada ar ī totalit ārai sabiedr ībai zin āmu kop ības saj ūtu. Tom ēr tas ir prim ārais iespaids – p ārsp īlētajiem masu sv ētkiem (piem.,1. maija demonstr ācij ām) bija mērķis individu ālismu jau ied īgl ī p ārv ērst homog ēnā mas ā. Viena no uzkr ītoš ākaj ām ritualit ātes form ām publiskaj ā komunik ācij ā bija mediju valoda ar vis ām sovetiz ācijas izpausm ēm (Stephan 2007, 20). Piem., patlaban pret ēji sovetiz ācijas trad īcijai, kad visiem politi ķiem tika min ēti neskait āmi tituli, pašreiz ējo V ācijas kancleri Angelu Merkeli sauc vienk ārši par valdības vad ītāju, kancleri vai pat p ārsp īlēti famili āri par Ang ī ( Angie ), lai neatk ārtotos un izvair ītos no redundances. G. Hofmanis, atsaucoties uz U. Fiksu, sav ā promocijas darb ā atz īst: „Pateicoties atmodai, austrumv ācieši guva pieredzi, ka valoda ir iedarb īga un ar to var atv ērt ce ļus uz pasauli, ar t ās pal īdz ību var izzin āt pasauli, to sak ārtot, ar valodu var realiz ēt sevi k ā indiv īdu. Bet iesp ējams ir ar ī gluži pret ējais: ar valodu var aizsprostot ce ļu uz pasauli, to var sak ārtot un struktur ēt atbilstoši saviem, ne vienm ēr atbalstāmiem mērķiem” (Hoffmann 2009, 22). Diemž ēl pašlaik interese par atmodas valodu jau ir zudusi – 1990. gad ā tika pazi ņots, ka tiks izdota p ārmai ņu laika v ārdn īca, ta ču 1997. gad ā tika public ēti tikai atsl ēgas v ārdi. Plaš āku publiku tagad jau interes ē citi temati (Schlosser 2008, 561). 1990. gad ā, kad Austrumv ācijas leks ēmu viet ā st ājās Rietumv ācijas leks ēmas, par sp īti lielajam apvienošan ās priekam v ācu valod ā var ēja v ērot sava veida fantoma s āpes (Schmidt 2009, 104), savuk ārt ap 2003. gadu s ākās ostal ģija (sapl ūdenis no Ost (austrumi) + nostalgie (nostal ģija), t. i, ilgas, atmi ņas un interese p ēc austrumiem, kas robežoj ās ar 2 pret ējām gal ējībām – demoniz ēšanu un trivializ ēšanu (Reier und Baumann 2004, 9). Vācu valodas apvienošan ās nenotika reiz ē ar valsts apvienošanos: joproj ām eksist ē smalkas atš ķir ības leksikas izv ēlē, paral ēlu leks ēmu lietojums viena j ēdziena apz īmēšanai, liel ā m ērā j ādom ā ar ī par paaudžu dimensiju valodas lietojum ā (Eroms 2008, 425). M. Helmanis nor āda uz komunik ācijas probl ēmām un zin āmu vilšanos: no vācieša gaida lab āku saprašanos nek ā no ārzemnieka, ilgie atš ķirt ības gadi rad ījuši „m ūri galv ās” (Hellmann 2008, 527). Valodas apvienošan ās starp ab ām V ācij ām pamatos ir

16 pabeigta – un joproj ām past āvoš ās komunik ācijas probl ēmas nav lingvistiska rakstura, – to c ēlo ņi mekl ējami atš ķir īgā mentalit ātē, pieredz ē, komunik ācijas norm ās, aizspriedumos un priekšstatos (Hellmann 2004, 17). Tā k ā soci ālaj ā zi ņā Austrumv ācija un Rietumv ācija ir att īst ījuš ās nevienl īdz īgi, atsvešin ātība starp austrumu un rietumu pus ē dz īvojošiem ir tikai palielin ājusies – sauklis „m ūris galv ās” ( Mauer in den Köpfen ) to raksturo visai tr āpīgi. Austrumu pus ē da ļa vec ās leksikas tiek lietota apzin āti, lai distanc ētos no rietumv āciešiem, ar ī preses valodas tonis šeit ir saudz īgāks, ne tik kritisks k ā Rietumv ācij ā (nereti to pan āk ar atbilstošu eif ēmismu lietojumu). VDR valoda ir k ļuvusi par v ācu valodas v ēstures da ļu, ta ču t ās ietekme v ēl ir lingvistiski v ērt ējama (Schlosser 2008, 566–570). Ta ču nedr īkst aizmirst galveno – „mediju valodai ir bijusi izš ķiroša noz īme, lai vācieši var ētu run āt kop īgā valod ā un savstarp ēji saprasties. Nevis dzeja un proza, bet tieši laikrakstu valoda k ā katra cilv ēka las āmviela ir izplat ījušas modernu leksiku visos Vācijas re ģionos” (Elitz 2000, 152).

1.1.4. Pārmai ņas preses valod ā Lietuv ā un Igaunij ā Baltijas valstu plašsazi ņas l īdzek ļu att īst ībai no atmodas gadiem l īdz m ūsdien ām velt īti vair āki p ētījumi, kuros analiz ēts politisk ās sist ēmas sabrukums, skaidrota tautu Treš ā atmoda ( Baltic Media in Transition . Tartu University Press 2002), k ā ar ī veikts sal īdzinošais raksturojums ar Norv ēģ iju (The Baltic Media World Riga 2005) un nor ādīti plašsazi ņas l īdzek ļu att īst ības posmi. Katr ā no Baltijas valst īm ir nedaudz atš ķir īgs š ī noz īmīgā laika konkr ētāks iedal ījums. Igaunij ā plašsazi ņas l īdzek ļu darb ības raksturojumam tiek izmantota š āda periodiz ācija: 1) politisk ās sist ēmas sabrukums 1987–1991; 2) radik ālo reformu uzs ākšana, ekonomisk ā kr īze un mediju komercializ ācija 1991–1994; 3) valsts politiskās un ekonomisk ās sist ēmas un plašsazi ņas l īdzek ļu stabiliz ācijas posms 1995–1999; 4) mediju tirgus kr īze 2000–2001.

17 Igaunij ā valsts uztur ēto mediju privatiz ācijas process ilga apm ēram piecus gadus (1991–1996). Privatiz ācija s ākās valsts aktivit ātes tr ūkuma d ēļ . Kaut ar ī valsts bija aizmirsusi par savu atbild ību pašai piederošo mediju priekš ā, t ā negrib ēja piln ībā atdot iesp ēju tos ietekm ēt – turpin ājās spiediens uz žurn ālistiem. Medijus p ārsvar ā privatiz ēja redakciju darbinieki – Postimees k ļuva par v ēlāk liel ākās mediju komp ānijas Eesti Media īpašumu. Pret ēji nacion ālajiem laikrakstiem viet ējie un re ģion ālie laikraksti tika vienk ārši nodoti viet ējām pašvald ībām, kas atkl āti iejauc ās žurn ālistu darb ā, piem., viet ējie politi ķi tika iev ēlēti par av īžu galvenajiem redaktoriem. Galvenais privatiz ācijas izn ākums bija izp ārdošana, turkl āt liel ākā da ļa nok ļuva lielo ārzemju īpašnieku rok ās (Hrvatina, Pietkovi ča, 2005, 13). Igaunij ā, l īdz īgi k ā Latvij ā, ir paral ēli valodas tirgi: apm ēram 400 000 rusofonu var izv ēlēties no aptuveni 20 laikrakstiem krievu valod ā, ar ī telev īzijas sektors ir sadal īts starp krievu un igau ņu etniskaj ām grup ām (Hrvatina, Pietkovi ča, 2005, 21). Lietuv ā plašsazi ņas l īdzek ļu darb ībā galvenok ārt tiek izdal īti divi lieli posmi: 1) politisk ās sist ēmas sabrukums 1987–1991; 2) valsts politisk ās un ekonomisk ās sist ēmas un plašsazi ņas l īdzek ļu stabiliz ācija 1991–2001. Druk āto mediju privatiz ācija s ākās 20. gs. 90. gados, kad vald ība diskr ēti akcept ēja neiejaukšanos mediju liet ās. Liel āko da ļu mediju privatiz ēja žurn ālisti un darbinieki. P ēc dažiem gadiem, kad cena pieauga, nereti akcijas tika p ārdotas lielaj ām izdev ējkomp ānij ām vai ārzemju investoriem. Baltijas valstu kop īga iez īme ir politisko un ekonomisko p ārmai ņu vienlaic īgums īsā laika posm ā. Neierastie nosac ījumi ir likuši un joproj ām liek gan žurn ālistiem individu āli, gan preses izdevumam kopum ā c īnīties par izdz īvošanu jaunrad ītajos ekonomisk ās un profesionālās konkurences apst ākļos, lai preses izdevums k ļū tu par plaša pat ēri ņa konkur ētsp ējīgu preci. K ā nor āda J. Juzefovi čs, „C īņ a par indiv īda uzman ību ir než ēlīga, upur ējot žurn ālistikas kvalit āti. T ādējādi mediji par savu virsuzdevumu bieži izvirza naudas peln īšanu, attiec ības ar auditoriju veidojot saska ņā ar piepras ījuma un pied āvājuma mehānismu” (Juzefovi čs 2006, 245). Vis ās Baltijas valst īs atbilstoša stila un žanru mekl ējumi, izteiksmes l īdzek ļu un leks ēmu piem ērošana, jaunu v ārdu, terminu apg ūšana un izmantošana, ori ģin ālu

18 jaundarin ājumu rad īšana, politkorektuma izpratnes m ēģ in ājumi – žurn ālista, publicista, ar ī rakstnieka profesija neatkar ību atguvušaj ā valst ī praktiski bija j āveido piln īgi no sākuma, neizmantojot padomju pieredzi un trad īcijas. Baltijas valst īm k ā ikvienai posttotalit ārā (postkomunistisk ā) rež īma valstij – nebija ne politiska, ne ekonomiska, ne soci āla pieredze min ēto reformu un transform āciju īstenošan ā un ar ī valodas br īvības apg ūšan ā. Raksturojot laiku p ēc valstisk ās neatkar ības atjaunošanas, parasti min š ādus atsl ēgv ārdus: nacion ālisms – nosl āņ ošan ās – eiropeiz ācija – migr ācija – augšupeja – kr īze – atbild ība . K ā nor āda T. Tīsenkopfs, šie procesi nav beigušies, tie turpin ās main ītās form ās un ar atš ķir īgu intensit āti. .. M ēs dz īvojam laik ā, ko var ētu saukt par pamošanos no globaliz ācijas sap ņa, un m ēs j ūtam, ka visam ir j āmain ās. Šie procesi .. ir visp ārēji t ādā zi ņā , ka skar sabiedr ību kopum ā un ietekm ē katra cilv ēka dz īvi” (T īsenkopfs 2008, 12). Šāds atzinums liel ā m ērā attiecin āms ar ī uz p ārmai ņā m latviešu preses valod ā.

1.2. Politisko un ekonomisko procesu ietekme uz plašsaziņas l īdzek ļu valodu Latvij ā Pārmai ņas PSRS politiskaj ā un soci ālaj ā dz īvē b ūtiski ietekm ēja plašsazi ņas līdzek ļu saturu, savuk ārt šis saturs – ar ī sabiedr ības soci ālo dz īvi. Bija iest ājies politisk ās un gar īgās atmodas laiks. „Baltij ā 80. gadu otraj ā pus ē p ēkš ņi izveidoj ās kaut k āds „melnais caurums”. Ja l īdz tam atkl ātības l īmenis bija vien āds ar Maskavu, tad p ēkš ņi tēmas par Sta ļinu un v ēsturi, ko akt īvi risin āja Maskavas prese, Latvij ā neat ļā va cenz ūra. ..Tas bija pat saprotami, jo krievu v ēstur ē atrada vienk ārši Sta ļinu, bet mums tur bija gan Sta ļins, gan nosl ēptais nacion ālais jaut ājums” (Mediji 2005, 149). Starp p ētniekiem nav vienpr ātības, k ā plašsazi ņas l īdzek ļu att īst ībā klasific ēt laiku no atmodas sākuma gadiem l īdz m ūsdien ām. Nep ārprotami ir skaidrs, ka atmodas gadu posms beidzas ar valstisk ās neatkar ības atjaunošanu, t. i., tas ilgst no 1986. gada līdz 1991. gadam. Par turpm āko periodiz āciju domas dal ās: p ēc dažu p ētnieku dom ām (Brikše, Skudra, Tjarve 2002, 65–66) n ākamais posms ilgst no 1991. gada l īdz 1995. gadam. Citi mediju p ētnieki (Nagla, Kehre 2005, 34) nor āda, ka „tradicion āli tika pie ņemts, ka postsoci ālisma p ārejas posms Austrumeiropas valst īs beigsies reiz ē ar šo valstu iest āšanos Eiropas Savien ībā. Lai gan š ādam apgalvojumam var atrast ļoti daudz

19 pretargumentu, tom ēr 2004. gada 1. maijs tiek pie ņemts k ā sava veida robežš ķirtne” (Nagla, Kehre 2005, 34). Balstoties uz min ētajiem p ētījumiem, promocijas darba autore iev ērojusi š ādu hronolo ģisku periodiz āciju: 1) 1986. – 1991. gads, 2) 1992. – 1999. gads, 3) laika posms p ēc 1999. gada. 1.2.1. Pirmais periods (1986– 1991). Šis periods, saukts ar ī par Atmodas jeb Treš ās atmodas laiku, valodas transform ācijas zi ņā bija visnoz īmīgākais, t āpēc tas apl ūkojams detaliz ēti, cieš ā saist ībā ar sabiedriski politiskaj ām un ekonomiskaj ām noris ēm valst ī. S ākotn ējos atmodas uzdevumus 1986. un 1987. gad ā noteica politisk ā situ ācija un tautas kust ības uzdevumi, un tie bija saist īti ar liel āku patst āvību un br īvību PSRS sast āvā, ar atgriešanos pie revol ūcijas klasi ķa Ļeņina, k ā toreiz teica, „dzi ļā stagn ātisma laik ā sakrop ļotaj ām un deform ētaj ām idej ām”. Visiem apnikušos soci ālisma sauk ļus nomain īja jaun ā laika v ēstneši: „Vair āk ļeņinisma – vair āk soci ālisma”, „Vair āk demokr ātijas, vair āk soci ālisma”, „Atgriez īsimies pie paties ām ļeņinisma v ērt ībām!”, „J ā – p ārb ūvei un atkl ātumam!” u. tml. Kā „atkl ātības ventilis inertuma un maldu tvana spr ādzienb īstamaj ā sist ēmā” (Īvāns 1995, 113) bija pie ļauts liber ālais raid ījums Centr ālajā Telev īzij ā „Vzg ļad” („Skatiens”) un t ā „jaun ākais br ālis” Latvijas Telev īzij ā „Labvakar!” (izveidots 1988. gada 31. janv ārī); preses flagmanis PSRS – V. Koroti ča „Ogo ņok” un t ā sekot ājs Latvijas PSR – A. K ļavja „Avots”, A. Jakov ļeva „Moskovskije Novosti” un F. Zvaigznona „Skolot āju Av īze”, J. Škapara (v ēlāk A. Spro ģa) vad ītā „Literat ūra un M āksla”, A. C īru ļa „Padomu Jaunatne”. Perioda s ākum ā žurn ālisti bija ne tikai sargsu ņi, bet noz īmīgākie „dziesmot ās revol ūcijas” inici ētāji un virz ītāji, kolekt īvās motiv ācijas veidot āji un uztur ētāji, c īņā sauc ēji. Žurn ālisti bija tautas m īlēti varo ņi, īsti l īderi, piem., gaišie pr āti, gaišo domu ģeneratori. Sabiedr ība tos idealiz ēja, romantiz ēja, pac ēla v ēl neredz ētos augstumos (tie bija Dainis Īvāns, Elita Veidemane, TV raid ījuma „Labvakar!” trijotne utt.). D. Īvāns v ēlāk atz īs, ka „no mums jau nekas vair āk netika pras īts. Svar īgāk bija uztic ēt un sagaid īt, ka personiskie p ārdz īvojumi, uzskati, nojausmas, m ūsu [žurn ālistu]

20 rakst ītaj ā un teiktaj ā sak ārtosies visiem atpaz īstam ā, univers ālā formā, lai ar preses starpniec ību l īdz īgi dom ājošie pie ņemtos p ārliec ībā, ka nav vieni, ka tiek uzklaus īti un sadzird ēti” ( Īvāns 1995, 168). Presei tika uztic ēts ārkārt īgi svar īgs uzdevums – plašsazi ņas l īdzek ļi tika izvirz īti par akt īviem jaun ā laikmeta notikumu atspogu ļot ājiem un iedvesmot ājiem, kas propagand ētu visas ar p ārb ūves idej ām saist ītās pozit īvās un progres īvās domas. Tieši 3. atmodas gadu laik ā piln ībā tika nojaukts ne tikai valsts politiskais un soci āli ekonomiskais modelis, bet ar ī visa l īdzšin ējā v ērt ību sist ēma. „Atmoda k ļuva par piedošanas, gr ēku nož ēlas, izpirkšanas un saska ņas laiku. Augš āmcelšan ās sp ēks dar īja br īnumus” ( Īvāns 1995, 139). Uzsverot mediju noz īmi neatkar ības atg ūšanas proces ā, j ānor āda uz diviem būtiskiem aspektiem. Mediji, pirmk ārt, veidoja v ēsturisko apzi ņu ar diskusij ām un polemiku. Otrk ārt, mediji atspogu ļoja notiekošos procesus, zi ņu raid ījumos sniedzot objekt īvas un patiesas zi ņas (Mediji 2005, 149). Tieši Treš ās atmodas rad ītā valoda k ļuva par pamatu n ākam ās demokr ātiskās žurn ālistikas valodai p ēc Latvijas valstisk ās neatkar ības atg ūšanas. Pirmie p ārb ūves v ēstneši Latvijas plašsazi ņas l īdzek ļos bija v ēstures noklus ētie jaut ājumi jeb „baltie plankumi” – noz īmīgi v ēsturiski datumi, piem., pirmo reizi Padomju Latvijas v ēstur ē pie Br īvības pieminek ļa tika atz īmēts 1987. gada 23. augusts – Molotova-Ribentropa noziedz īgā protokola parakst īšanas gadadiena; ekolo ģijas un dabas aizsardz ības jaut ājumi; Latvijas v ēsture; tika aktualiz ēti trimd ā aizmirsto un iepriekš aizliegto autoru liter ārie darbi. „Daba un vide bija pirm ās t ēmas, kur ās smac ētā un dzi ļi nosl ēpt ā nacion ālās atdzimšanas saj ūta var ēja izlauzties. Paties ībā jau tas bija ar ī jaut ājums par migr āciju, par komunistu varu – ne tikai metro vai HES celtniec ību” (Mediji 2005, 149). Sākot ar min ētajiem dabas un ekolo ģijas jaut ājumiem, tematiskaj ā zi ņā plašsazi ņas l īdzek ļos tika apl ūkots visdaž ādākais jaut ājumu kl āsts. Krievu sociolingvists V. Alpatovs (A лпатов , 2000,136) to skaidro ar faktu, ka Baltijas valst īs v ēl nebija vērojama uzdrošin āšan ās izvirz īt nacion ālā valstiskuma atjaunošanas ideju, t āpēc daudz kas no politiski tik noz īmīgā joproj ām tika v ēst īts zemtekstos.

21 1987. gad ā Latvij ā bija tikai tr īs liel ās dienas av īzes: „Padomju Jaunatne” (L ĻKJS CK izdevums), „C īņ a” (LKP CK un LPSR AP un MP kop īgs izdevums) latviešu valod ā un „Sovetskaja Latvija” (LKP CK un LPSR AP un MP kop īgs izdevums) krievu valod ā. 1987. gad ā pieauga latviešu valodas plašsazi ņas l īdzek ļu pat ēri ņš, bet samazin ājās Maskavas preses las ītāju loks. Kopum ā Latvijas prese baud īja lielu uztic ību, jo laikrakstu abon ēšana 1989. gad ā sal īdzin ājum ā ar iepriekš ējo gadu palielin ājusies par 48% (Andersons 1989, 2). Tom ēr jau 1989. gad ā sociolo ģe B. Zepa raksta par sp ēcīgām un savstarp ēji att ālin ātām lingvistisk ām telp ām starp latviešu un krievu las ītājiem (Skudra 2005, 166). Trauksmainu gaidu un cer ību pilns bija 1987. gads. „Tikai daudz v ēlāk es aptv ēru, cik daudz notika šaj ā vien ā gad ā. Visu šo notikumu j ūras šalko ņa iez īmēja paties ās XX gadsimta beigas un XXI gadsimta s ākumu” (Bankovskis 2005). D. Īvāns atz īst: „[1987.] gads sapl ūst vien ā koncentr ētā sp ēka l ādi ņā , kas neatgriezeniski iz ārda pusgadsimtu kle ķē tos ierobežojumu cietokš ņus, m āksl īgi zem ē sabakst ītās p ēckara Latvijas dz īves normas un priekšstatus. .. tad simti 14. j ūnij ā un t ūkstoši 23. august ā pie Br īvības pieminek ļa. Atminot šos kalend āro nemieru datumus, es pat nesp ēju atš ķirt, kas noticis vien ā, kas otr ā reiz ē. Tik l īdz īga bija š ī b ūtība” ( Īvāns 1995, 89). Līdz īgi v ēsturisku notikumu pies ātin āts Latvij ā bija ar ī 1988. gads. Tā laika daž ādos pas ākumos – m īti ņos, demonstr ācij ās, ziedu nolikšanas ceremonij ās – bieži vien skan ēja tautasdziesmas vai taut ā iem īļ otu komponistu dziesmas, kuras parasti dzied āja paši pas ākumu dal ībnieki. „Dzied āšana vienoja un uzmundrin āja, ļā va tautai apzin āties savu sp ēku, bet pretiniekus t ā nereti apmulsin āja un psiholo ģiski atbru ņoja” (Jundzis 2006,17). Taj ā paš ā laik ā ar ī 1988. gad ā bez CK at ļaujas nekas nevar ēja notikt. Lai prese var ētu past āvēt, vajadz ēja izmantot gan valodisku drosmi, gan kompromisus. Lai tauta sp ētu notic ēt saviem sp ēkiem un k ļū tu drosm īgāka, presei bija j ārun ā par visu – it īpaši par agrāk noklus ēto. Preses valod ā arvien mazin ājās piesardz ība v ārdu izv ēlē. 1988. gad ā, kad jau s āka run āt ne tikai mask ētās izteiksmes form ā, tiek diskut ēts par samilzuš ām, sas āpējuš ām probl ēmām, par šo probl ēmu sastr ēgumu, tiek atmaskoti noklus ējumi, puspaties ības, baltie plankumi un pusperestroika .

22 Preses valoda jau bija k ļuvusi drosm īgāka, mask ētās izteiksmes veids k ļuvis skaidr āks, emocion ālāks un t ēlain āks. Piem ēram, aicin ājum ā pulc ēties piemi ņas pas ākum ā, kas velt īts 1941. gada 14. j ūnij ā deport ētajiem Latvijas iedz īvot ājiem, 1988. gada 11. j ūnija laikrakst ā „Padomju Jaunatne” las ām: „Sav ā v ēstures gr āmat ā š ķirsim v ēl vienu lapu. Aizš ķirot balto un izlasot nebalto. Izzinot un izj ūtot, un atceroties. Ar atz īšanu un apjaušanu. Ar s āpi. Ar šodienas izpratni un v ērt ējumu. Ar r ītdienas m ērauklu. Ar domu par savu zemi un savu tautu. Katrs atseviš ķi un visi kop ā. Lai pieminam 1941. gada 14. j ūniju un citu gadu citus datumus. Lai ir piemi ņas diena un ap ņē mības diena. Visur un visi. Kam s āp vakardiena, un r ūp r ītdiena. Ieteikumus un v ēlējumus uzklausot – vis ā republik ā. .. Ar ziedu Daugavas ūde ņiem... Un Jukumam V ācietim... Un J ēkabam Alksnim... Un J ānim Rudzutakam... Un M ātei Latvijai... Un visos kapos, kur m ūsu kritušie… Lai neb ūtu jaunu! .. un ne zari ņa nenolaužot...” Paradoks āli, tikai cit ā noz īmē par „nenolauztiem zari ņiem” run ā ar ī toreiz ējais Latvijas KP CK pirmais sekret ārs B. Pugo. Raksturojot 14. j ūnija m īti ņa gaitu, B. Pugo uzsv ēra: „M īti ņā bija saglab āta k ārt ība, netika nolauzts neviens zari ņš, neviena z ālīte netika sam īdīta. Tikai ž ēl, ka za ļie, dabas aizsardz ībnieki, ar šo ide ālo k ārt ību ievainoja galveno koku – draudz ības koku” 1 (Z īle 1998, 122). Eif ēmismiem un metafor ām caurv īts ir ar ī J. Petera teksts rakst ā „Es ticu veselīgajiem sp ēkiem” (Peters 1988, 2): „Izr ādās, m ūsu p ārb ūvējam ā soci ālisma ēkā vien ā gad ījum ā iepriekš ējo gadu nepraša jeb ļaundaris ir paguvis cieši aizm ūrēt vai vismaz aizrestot revol ūcijas pirmajos gados izcirstu gaišu un platu logu, bet citreiz atkl ājam durvis, kas ne tikai nav vajadz īgas plaš ām tautas mas ām, bet gluži otr ādi – t ās tiek virin ātas tikai t ādēļ , lai labi pa ēdušai birokr ātijai b ūtu ko virin āt, lai b ūtu pa kur ām no r īta ieiet un vakar ā iziet ārā. Atkl ājam ar ī l īdz šim nevienam nezin āmus apartamentus, kuros valda piln īgs tukšums un visaptveroša tumsa. Visb īstam ākās ir m ūsu ēkas apakšzemes komunik ācijas, jo pagrabos r ūs m īnas. Pie pirm ās v ēja p ūsmas t ās var spr āgt no vecuma, eksplozij ā l īdzi pa ņemot daudz p ārb ūves laika dz īvību.”

1 Latvijas Valsts arh īvs PA,101.f., 61. apr., 7.l., 8. lapa.

23 1988. gad ā v ēl nedr īkst ēja saukt lietas īstajos v ārdos, t āpēc tika izmantoti visp ārīgi un abstrakti v ārdi un fr āzes – run ājot par komunistisk ā terora upuriem, tiek min ēta balt ā un nebalt ā v ēstures lapa, šodienas izpratne un v ērt ējums, piemi ņas diena un ap ņē mības diena, visi tie, kam s āp vakardiena un r ūp r ītdiena, r ītdienas m ēraukla, citu gadu citi datumi . Savuk ārt lauzt ās priedes un nenolauztos zari ņus pieminot, bez eif ēmistisk ās izteiksmes minama stabilu asoci āciju aktualiz ācija un konot ācija. A. Veisbergs secina, ka „kontrol ējot medijus, totalit ārisms var at ļauties noklus ēt, cenz ēt, izlaist. Demokr ātijai j ārun ā, t āpēc eif ēmismu izplat ība ir daudz plaš āka” (Veisbergs, 1999, 17). Lai nov ērstu uzman ību no Latvijas neatkar ības idejas t ās akt īvajiem pretiniekiem, J. Peters izmanto metaforas un netiešas perifr āzes: aizm ūrētais (ar ī aizrestotais) izcirstais gaišais un platais logs, birokr ātijas durvis, nezin āmi apartamenti, visaptveroša tumsa, apakšzemes komunik ācijas, r ūsējošas m īnas, spirgta v ēja p ūsma utt. Raksturojot š ī laikmeta valodu, S. Ēlerte atz īst: „Padomju gados gandr īz vai galvenais uzdevums žurn ālistiem bija atrast pietiekami veiklus un aptuvenus v ārdus, kuros iep īt savu domu, lai t ā visp ār taptu public ēta, lai izietu cauri vair ākām kontroles sl ūžām, no kur ām tikai pirm ā bija redakcija. T ā bija žurn ālistam pietiekami sarež ģī ta sp ēle, kur ā ietilpa ar ī pašcenz ūra” ( Ēlerte 1998, 351). Analiz ējot rakstu fragmentus sintakses l īmen ī, redzams, ka šajos tekstos ir daudz stilistisku apr āvumu un parcel ātu. Īpaši daudz ir t ādu teikumu, kuru strukt ūra un t ās saturs tiek realiz ēts div ās vai vair ākās saturiski intonat īvās vien ībās, kas seko viena aiz otras. „Parcel ācija ir gramatiski stilistisks process. T ā rakstur īga sarunvalodai, it īpaši dialogam, bet ir sastopama ar ī rakstu valod ā – dai ļliterat ūras, publicistikas un citos tekstos” (Cepl ītis, Rozenbergs, Valdmanis 1989, 189). M ūsdienu plašsazi ņas l īdzek ļu valod ā parcel ācija k ļuvusi par ierastu sintaktisk ās modalit ātes izpausmi. Īsi pirms 1988. gada v ēsturisk ā pl ēnuma 5. maij ā (Preses dien ā) tapa žurn ālistu ierosin ājumi – rezol ūcija par v ārda br īvību, ko radošaj ā pl ēnum ā nolas īja P. Bankovskis. Tās bija pras ības: - nov ērst jebk ādas ideolo ģiskas cenz ūras past āvēšanas iesp ējas; - atz īt katra cilv ēka ties ības publiski aizst āvēt savu viedokli;

24 - ierosin āt saukt pie atbild ības katru amatpersonu, kas administrat īvi birokr ātiska savt īguma interes ēs kav ē atkl ātumu pres ē, radio, telev īzij ā un kinodokumentos (Īvāns 1995, 116). 1988. gada 7. un 8. oktobr ī (LTF 1. kongresa laik ā) izn āca laikraksta „Atmoda” 1. numurs. S. Kalniete sav ās atmi ņā s par „Atmodu” raksta: „Ar k ādu dedz ību to las īju un pārlas īju! Beidzot bija m ūsu av īze, kaut kas br īvs, vienreiz ējs un neatk ārtojams” (Kalniete 2000, 234). Ar ī šaj ā Tautas frontes laikrakst ā (s ākotn ēji informat īvaj ā bi ļeten ā) valoda vērt ējama atbilstoši sabiedr ības noska ņā m un uzdr īkst ēšan ās l īmenim – tā ir gan zemtekstiem un domu apjausm ām bag āta, gan arvien tieš āka un as āka, ar ī liriska un tēlaina, eif ēmismiem caurv īta. Piem., laikraksta 2. numur ā, kas izn āca š ī paša gada 16. decembr ī, varam las īt, ka Ziemassv ētku noska ņā s „ir gr ūti b ūt mier īgiem, kad neman āma, ta ču sp ēcīga, it k ā nevain īga, ta ču dzi ļum ā nešpetna v ārās, gumz ās un c īnās pretstraume. Kā pretosimies, k ā pieveiksim to? Kop ā. Tikai visi kop ā. Neš ķeļoties. Nedaloties. Vienoti. Vienoti Latvijai un Latvij ā” (Veidemane 1988). Ar ī šaj ā piem ērā, l īdz īgi k ā laikrakst ā „Padomju Jaunatne”, parcel āti liecina par raksta autora aicin ājumu apdom āt, iedzi ļin āties, izprast. Informat īvā pl ūsma tiek sadal īta pa posmiem, aktualiz ējot atseviš ķas teksta vien ības. „Izteikt ās inform ācijas saturu parcel āts var uzsv ērt, izcelt, paskaidrot, preciz ēt, raksturot, var piev ērst uzman ību un nor ādīt uz emocion āli intelektu ālo attieksmi, subjekt īvo p ārdz īvojumu un daž ādām gribas izpausm ēm” (Cepl ītis, Rozenbergs, Valdmanis 1989, 192).

1988. gad ā pres ē tika uzs ākta saruna par kult ūras trad īcij ām Latvij ā. Tas sk āra ne tikai nacion ālo un valsts simboliku, bet ar ī vietv ārdus. „St āv rakst īts: „Ies ākum ā bija vārds”, t āpēc nenoliegsim, ka senatn īgajiem vietv ārdiem ir īpaši laba ska ņa, bieži vien tie tr āpīgi, b ūtiski raksturo pils ētu, ciemu, ielu, atkl āj dv ēseli,” rakst īja J. Stradi ņš (Stradi ņš 1992, 268). Akad ēmi ķis nor ādīja, ka pils ētu un ciemu, ielu un laukumu nosaukumi ir tautas v ēsturisk ās atmi ņas sast āvda ļa, tiem paaudžu paaudz ēs jābūt stabiliem. 1988. gad ā izveidot ā PSRS Kult ūras fonda Topon īmijas padome bija sign āls par v ēsturisko nosaukumu drošu atgriešanos Latvij ā. Tiesa, Latvij ā Seno vietv ārdu komisija tika izveidota jau gadu agr āk – 1987. gad ā. Min ētaj ā gad ā R īgas izpilddirekcija atjaunoja Doma, J ēkaba, Pils laukuma, Ķē ni ņa ielas nosaukumu, k ā ar ī

25 ierosin āja p ārd ēvēt n ākam ās. Publik ācijas par vietv ārdiem, v ārdiem un viet ām turpin ājās ar ī 1989. un 1990. gad ā, nod ēvējot t ās pat par „ielu c īņā m”. Kā atz īst L. Balode, Latvij ā valdoš ās varas ietekme vistieš āk bija j ūtama tieši urbanon īmos, īpaši ielu nosaukumos: „Tieši ielu nosaukumi ir tas segments, kur ā ikvienas varas ideolo ģija izpaužas visspilgt āk” (Balode 2008, 7). „Vara iedarbojas uz sabiedr ību un pilso ņa zemapzi ņu, vienlaikus gan audzinot un izgl ītojot to sev v ēlamaj ā virzien ā, gan uzliekot šiem nosaukumiem savu nepārprotamo z īmogu” (Balode 2008, 15). Laiks no 1989. gada l īdz 1991. gadam ir Treš ās atmodas p ēdējais posms, kas vainagoj ās ar valstisk ās neatkar ības pasludin āšanu. Tieši neatkar ība tika izvirz īta par š ī perioda centr ālo notikumu un gala m ērķi, ar kuras sekm īgu īstenošanu atmoda tika simboliski pabeigta. Kā pretspars 1988. gad ā dibin ātajai Tautas frontei 1989. gada janv ārī tiek sasaukts Internacion ālās frontes dibin āšanas kongress. Taut ā d ēvētā Interfronte vienu p ēc otra pie ņem rezol ūcijas pret vald ības l ēmumiem par migr ācijas p ārtraukšanu, pret valsts valodas statusa pieš ķiršanu latviešu valodai, t ā atkl āti un nenov ēršami pretstatot sabiedr ības demokr ātiskos sp ēkus soci ālisma laiku idealiz ētājiem un apj ūsmot ājiem. Pres ē t āpat k ā iepriekš ējos gados tiek piemin ēti komunistisk ā terora upuri, turkl āt ar valsts varas at ļauju nu jau š īs dienas tiek atz īmētas k ā sta ļinisk ā terora upuru piemi ņas dienas. 1989. gada 3. apr īlī laikraksts „Atmoda” public ē G. Astras p ēdējo v ārdu ties ā. T ā kā š ī runa tika teikta dzi ļā kajos stagn ācijas gados 1983. gad ā, turkl āt numurs izn āk tieši pēc Komunistisk ā terora upuru piemi ņas dienas – 1989. gada 25. mart ā, kad ir aprit ējuši 40 gadi kopš otr ās liel ās deport ācijas Latvij ā –, t ā uzskat āma par satriecošu un emocion ālu v ēst ījumu n ākamaj ām paaudz ēm: „(..) Es ticu, ka šis laiks izgais īs k ā ļauns murgs. Tas dod man sp ēku šeit st āvēt un elpot. M ūsu tauta ir daudz cietusi un t ādēļ iem ācījusies, t ā p ārciet īs ar ī šo tumšo laiku.” G. Astra lieto skaidras un nep ārprotamas metaforas ļauns murgs un tumšais laiks , savuk ārt E. Veidemane jaut ā tieši: „(..) Par ko t ā sod īta mana tauta? Ar kangariem un melnajiem bru ņiniekiem, ar varm ākām, kas n ākuši i no rietumiem, i no austrumiem. Bet ziemciet īga ir mana tauta, jo kaut kur dzi ļi sakn ēs sulo sp ītības pilna dz īvība. T āpēc m ēs nemirsim nekad. To es sapratu 25. mart ā. Caur

26 asar ām un dom ām, caur naidu un saplos ītām atmi ņā m es redz ēju lepnu tautu, kuru nekad vairs nenoliekt uz ce ļiem. Nekad.” Par grandioz āko 1989. gada notikumu izv ērs ās Latvijas Tautas frontes, Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas kust ības „Saj ūdis” r īkot ā akcija „Baltijas ce ļš”, kas k ļuva par visas Baltijas vienot ības un neatkar ības simbolu, savuk ārt pats notikums par nevardarb īgās pretošan ās kulmin āciju. „Baltijas ce ļš bija kaut kas t āds, ko neviens un nek ādā veid ā nesp ētu atk ārtot. Klus ējot un smaidot m ēs demonstr ējām pasaulei, ka esam vienoti. Toreiz nezin ājām, ka vienot ība nav tikpat neapšaub āma k ā saule, kas r ītos uzaust un vakar ā noriet. Toreiz m ūsu rokasspiediens nesa citu inform āciju: m ēs uzvar ēsim tik un tā” (Veidemane 2004, 69). Pēc „Baltijas ce ļa” 26. august ā tika izplat īts PSKP CK pazi ņojums par st āvokli Baltijas republik ās. Šaj ā pazi ņojum ā Baltijas ce ļš tika nosaukts par „separ ātisk ās l īnijas apoteozi”, piebilstot, ka „1989. gada 23. augusta notikumu organiz ētāji pacent ās sak āpin āt noska ņojumu l īdz „ īstai nacion ālistiskai hist ērijai”, tika run āts par „pilso ņu kara draudiem”, „masveid īgām ielu sadursm ēm ar smag ām sek ām ”, turkl āt pie visa vain īgi ir „nacion ālistiskie l īderi”. 1990. gada s ākum ā LPSR AP pie ņem likumu par ofici ālo valsts simboliku: sarkanbaltsarkano karogu, valsts ģerboni un himnu „Dievs, sv ētī Latviju!”; 11. mart ā Lietuva pasludin āja valsts neatkar ību, bet 4. maij ā toreiz ējā LPSR AP pie ņē ma deklar āciju „Par Latvijas Republikas neatkar ības atjaunošanu”. It k ā saprazdams, ka pēdējā vara sl īd ārā no rok ām, savus sp ēkus sasprindzina LKP CK birojs, kas nosoda pie ņemto deklar āciju un uzdod vis ām LKP strukt ūrām v ērsties pret to. Akt īvi šaj ā pretc īņā iesaist ās ar ī Interfronte: organiz ē m īti ņus, r īko AP ēkas aplenkumu, 27. septembr ī Preses nam ā ielaužas OMON, lai „aizsarg ātu” kompartijas īpašumu. Pēc neatkar ības pasludin āšanas nevardarb īgā pretošan ās v ērs ās pret t ām PSRS instit ūcij ām, kuras nev ēlējās atz īt Latvijas neatkar ību un turpin āja īstenot PSRS varas funkcijas Latvij ā. Preses valoda k ļuva maz āk eif ēmiska un aizpl īvurota, bet tieša, kategoriska un pras īga. M ērķis bija skaidrs – atjaunot Latvijas neatkar ību. Emocion ālo ekspresivit āti pastiprina v ārdu atk ārtojumi un jau ierastie parcel āti, k ā ar ī „v ārdu un v ārdu savienojumu otrreiz ējā visp ārin āšana, attiecinot uz liel āku cilv ēku grupu

27 visai individu ālas par ādības (kangari, varm ākas) – politiskos disf ēmismus” (Veisbergs 2002, 57). Tieši treš ās atmodas period ā valod ā īpaši tiek aktiviz ēta leksiska kategorija – disf ēmismi. Atmodas s ākuma gados atkl āti un tieši lietoti aizskaroši v ārdi vai izteicieni nebija tik bieži sastopami, jo domin ēja netiešais izteiksmes veids. Paties ās demokr ātijas un atkl ātības apm ēri v ēl nebija pat apjaušami, nebija ar ī īstas skaidr ības – cik un ko dr īkst ēs teikt. 1990. un 1991. gad ā, š ķiet, ka poz īcijas ir noskaidrotas, t āpēc mask ēšan ās vairs nav vajadz īga – ienaidnieks ir nep ārprotams un pret to ir j ācīnās. Disf ēmismi preses valod ā nav nekas jauns un neparasts. A. Veisbergs ir plaši aprakst ījis gan nacistu, gan padomju disf ēmismus, jo „Latvijai un latviešu valodai, pārdz īvojot nacistu un padomju rež īma laikus, bija j āpiem ērojas un j āuzs ūc sev ī krietna ideolo ģiz ēta naida deva” (Veisbergs 2007, 16), tāpēc nav ko br īnīties, ka pag ājušaj ā gadsimt ā, kas v ēstur ē ieg ājis ne tikai k ā zin ātnes un tehnisk ās revol ūcijas, bet ar ī divu pasaules karu, totalit āro ideolo ģiju un varm ācīgāko rež īmu gadsimts, „ ļaunu domu un darbu sl ēpšanai plaši izmantoja eif ēmismus, bet to attaisnošanai der īgāki bija disf ēmismi – aizskaroši, aizvainojoši v ārdi, kas ar nol ūku pastiprina negat īvos j ēdzienus, p ārsp īlē to, ko lietot ājs demonstrat īvi grib par ādīt negat īvā gaism ā” (Veisbergs 2007, 16). Par novit āti disf ēmismu lietojum ā atmodas gados var uzskat īt tieši šo atkl āto polarit āti, jo l īdzšin ējie 20. gs. politiskie rež īmi tos izmantoja vienpus ēji. Prec īzāk sakot, otrai pusei netika dotas izteikšan ās iesp ējas. Ta ču 1990. un 1991. gad ā aizejošais un sp ēkus zaud ējušais politiskais rež īms un jaun ā demokr ātisk ā politisk ā vara savu ietekmi nostiprina tieši ar valodas l īdzek ļiem, dalot sabiedr ību neatkar ības piekrit ējos un pretiniekos. Par sarkanajiem tika saukti komunisti, bet br ūnajiem – fašisti. Šim atmodas posmam rakstur īgas ar ī politisko kr īžu situ ācijas – 1991. gada janv ārī un augusta pu ča laik ā, kad neatkar ības pretinieki cent ās atjaunot liel ā m ērā zaud ēto padomju varu. „Barik ādes apk ārt Augst ākajai Padomei un Ministru Padomei, citiem strat ēģ iski svar īgiem objektiem R īgā, Ulbrok ā, Siguld ā, Liep ājā, Kuld īgā un dažviet citur 1991. gada janv ārī nep ārprotami apliecin āja pasaulei neatkar ības aizst āvju mierm īlīgos nol ūkus un gatav ību aizst āvēties pat bez iero čiem” (Jundzis 2006, 17). Turpm ākajam ieskatam daži piem ēri no LKP CK izdevuma laikraksta „C īņ a”.

28 1991. gada 11. janv ārī laikraksts atz īst, ka „nav efekt īva meh ānisma, kas dotu pien ācīgu pretsparu parlamenta antikonstitucion ālai darb ībai, kuri uz ņē muši kursu uz atdal īšanos no PSRS, separ ātiskie un ekstr ēmie elementi p ēdējā laik ā sav ā taktik ā uzs ākuši atkl ātu konfront āciju ar padomju varas atbalst ītājiem .. Visu Baltijas republiku komunistu pien ākums ir atmaskot separ ātisko vad ītāju, nacion ālistisko organiz āciju prettautisko politiku, dot ener ģisku pretsparu reakcion ārajiem sp ēkiem un fašistiskajiem elementiem”. Šaj ā LKP CK pazi ņojum ā ir gan eif ēmismi: efekt īvs meh ānisms, pien ācīgs pretspars, kurss uz atdal īšanos no PSRS, ener ģisks pretspars , gan disf ēmismi – fašistiskie elementi, – p ēdējo piem ēru var klasific ēt k ā disf ēmisku eif ēmismu, jo disf ēmisms fašisti mīkstin āts ar eif ēmismu elementu. Lai v ēl vair āk k āpin ātu spriedzi, blakus disf ēmismiem tekst ā tiek izmantoti pozit īvi ieton ēti v ārdi, veidojot asus kontrastus. 21. augusta laikraksta numur ā ir gan dramatiskas bažas, ka „valsts grimst vardarb ības un patva ļas bezdiben ī, miljoniem cilv ēku prasa savald īt šo noziedz ības un kliedzošas nelikum ības asto ņkāji”, bet A. Rubiks sarun ā ar žurn ālistiem saglab ā mieru, atz īdams, ka „ir politiska un ekonomiska kr īze, tas ir dz īves strupce ļš”. Laikraksta „C īņ a” žurn ālisti, paši b ūdami rakst ītāji, diezgan ciniski un niev ājoši izsak ās par saviem amata br āļ iem citos preses izdevumos. Barik āžu laik ā 16. janv āra „C īņ a” raksta: „T ās ir LTF padev īgo diktatoru un žurn ālistu st āst ītās pasaci ņas par sarkano fašistu iebrukumu Preses nam ā, melno berešu piekautajiem cilv ēkiem, š āvieniem un upuriem”. 19. janv ārī laikraksts turpina „izgl ītot”, ka LTF dikt āta ietekm ē žurn ālisti esot k ļuvuši mel īgi, bezgaum īgi, vi ņi ir galvenie spriedzes rad ītāji, kas b ūvē barjeras cilv ēku sird īs, veido gara bast īliju. Augusta pu ča laik ā (21. augusta numur ā) prese tiek atkl āti nosaukta par „m ūsu melno av īžniec ību ar visiem saviem pilson ības noalgotiem šmokiem. (..) ar melnsimtnieciskiem teor ētisk ās akrob ātikas l īdzek ļiem soci ālisms tiek izdeld ēts fiziski. Melnsimtniecisk ā prese k ūda uz str ādniec ības vaj āšanu. Nekultur āla, akla un mežon īga ir m ūsu melnsimtniecisk ā prese”. Kā zin āms no v ēstures, šie bija gluži vai p ēdējie izmis īgie „C īņ as” pal īgā saucieni. 1991. gada 21. august ā LR AP pie ņē ma Konstitucion ālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, bet 24. august ā – l ēmumu aptur ēt to sabiedrisko un sabiedriski politisko organiz āciju darb ību, kas izteikušas atbalstu valsts apv ērsumam –

29 LKP, LPSR Darba ļaužu internacion ālo fronti, Darba kolekt īvu apvienoto padomi, kara un darba veter ānu organiz āciju, L ĻKJS. Š ī paša gada 21. decembr ī beidza past āvēt PSRS. Ideolo ģiskie pretinieki tieši nor ādīja uz saviem ienaidniekiem ar ī valod ā. Jau piemin ētais „pretinieka mekl ēšanas stils, kas bija tik rakstur īgs Atmodas gadu presei kopum ā, bija reiz ē t ās sp ēks un v ājums” (Kalniete 2000, 234). „Izmis īgi gribot atbr īvoties no smac ējoš ām padomju propagandas klišej ām, k ļū t moderna un demokr ātiska, prese tom ēr nesp ēja. T ās gars bija un palika padomisks, jo t ā jut ās aicin āta izgl ītot, atmaskot, pam ācīt c īnīties par un v ērsties pret ar t ādu pašu kaism īgumu un nesamierin āmību, ar kādu komunisma v ārd ā padomju publicisti v ērs ās pret iedom ātiem ideolo ģiskiem pretiniekiem” (Kalniete 2000, 234). To apstiprina ar ī K. Streips: „Tas, ko sabiedr ība un mediji iem ācījās Atmodas laik ā, patlaban vairs nav tik noz īmīgs, jo t ā bija revolucion āra situ ācija un t ās bija revolucion āras komunik ācijas,” nor āda žurn ālists. „Br īdi p ēc tam, kad Latvija k ļuva neatkar īga, pasaul ē s ākās inform ācijas tehnolo ģiju bums. Masu medijiem bija j āizaug no tā, kas bija m ācīts padomju gados. Zin āmā m ērā v ēl tagad medijos ir j ūtams padomju laika recid īvs. Ir vajadz īga žurn ālistika, nevis propaganda. Žurn ālisti neaug kokos, ir vajadz īgs laiks” (Mediji 2005, 154). Soci āli politiskie un ekonomiskie procesi, kas notika atmodas laik ā vis ās dz īves jom ās, nodrošin āja daudziem darb ības veidiem, taj ā skait ā, žurn ālistikai un, neapšaub āmi, tās ierocim – valodai, īpašu att īst ības dinamiku. Ofici ālās ideolo ģijas tr ūkums, kas turkl āt bija nostiprin āta ar dzelžainu partejisku pieder ību, atteikšan ās no totalit āras valodas klišej ām vienubr īd rad īja profesion ālaj ā žurn ālistu valod ā apjukumu un leksisku vakuumu. Nogurums, ko rad īja totalit ārā sist ēma, un apzin āts savas br īvības apliecin ājums no jebk ādiem ideolo ģiskiem ž ņaugiem par ādījās k ā l īdzšin ējo normu noliegums un publicistikas tekstu kanonu p ārvar ēšana ( Сметанина 2002, 91). Atmodas gadi ir sam ērā īss laika periods, kur ā tik akt īvi, k ā v ēl nekad iepriekš, notika plašsazi ņas l īdzek ļu un politisk ās varas demokr ātisk ā sadarb ība, kuru, no mūsdienu viedok ļa raugoties, politi ķi d ēvē par izslimotu b ērniš ķī gu slim ību. Īsi raksturojot preses valodu šaj ā laik ā, var ētu teikt, ka min ētā laika posma zīmes ir saj ūsma un patoss, svin īgi cildenais stils, protesta un cer ību v ārdi „br īvība”, „neatkar ība”, „Latvija”, „Tautas fronte”, „gara sp ēks”, „dziesmot ā revol ūcija”, kas rad īja

30 ļoti spilgtu emocion ālu ekspresivit āti. Emocion ālā ekspresivit āte v ērojama visdaž ādākaj ās noska ņā s – gan emocion āla un kr āšņa, gan tra ģiska un dažk ārt pat tra ģikomiska. Plaši izmantojot po ētisko un patriotisko valodu, laikraksti ir patiesi dziesmot ās revol ūcijas veidot āji un c īņā sauc ēji. „Atmodas prese v ēl nebija gatava nost āties l īdz ās las ītājiem un runāt ar vi ņiem neitr ālā faktu valod ā. Ar ī las ītāji nebija tikt āl izauguši, jo p ēc ilgo gadu p ārtikšanas no paties ības drusk ām sl āpes p ēc ska ļi pateikta īsta v ārda bija bezdiben īgas. Cilv ēki las īja un groz īja galvu, dom ās atzin īgi slav ēdami mala čus žurn ālistus, kas bija drosm īgāki un god īgāki par vi ņiem pašiem” (Kalniete 2000, 234). Un, kam ēr galvenais pretinieks bija tik tiešs un pat nemask ējās (toreiz ējās Kirova ielas nam ā), c īņ a bija tieša un nesaudz īga, jo bija skaidrs, pret ko šī c īņ a v ērsta. Prese – v ēl p ēc padomju klišej ām – kolekt īvs propagandists, organizators un a ģitators – šaj ā zi ņā bija lielisks pal īgs. „Attiec ības prese – vadone un las ītājs – m āceklis bija tikpat nenorm ālas k ā padomju rež īma ziedu laikos, un tās nevar ēja turpin āties ilgstoši. Mainoties dz īvei un sabiedr ībai, ar ī laikrakstiem tika izvirz ītas citas pras ības un tie arvien vair āk s āka l īdzin āties citu demokr ātisku valstu presei” (Kalniete 2000, 235). Te gan j āpiebilst, ka v ārds propaganda nepeln īti k ļuvis par sovetismu. No vienas puses, to, protams, izrais ījusi padomju laika leksisk ā nobruž ātība. No otras puses, mūsdien ās tas k ļuvis par ierastu l īdzekli politisko oponentu valodas kauj ās. „To izrais ījusi taktika p ārmest savam politiskajam oponentam propagandu, sev pied ēvējot zi ņošanu jeb inform ēšanu. Propagand ēt var gan vesel īgu dz īves veidu, gan narkom āniju” (Sils 2006, 25). T ātad ne vienm ēr v ārds „propaganda” j āuztver k ā kaut kas negat īvs. Valodas daž ādību raksturo ar ī pašu žurn ālistu centieni padar īt savu valodu interesantu, saprotamu, atš ķir īgu, v ēl nebijušu – br īvu no totalit ārā rež īma cenz ūras un ierobežojumiem. Pārmai ņas un jaunin ājumi preses valod ā izpaud ās galvenok ārt trijos l īme ņos: 1) leksiskaj ā l īmen ī (noz īmju paplašin āšan ās, jaunu j ēdzienu apz īmējumi) 2) sintaks ē – stilistiski apr āvumi, izteikumi, parcel āti; 3) stilistik ā – t ēlain ās izteiksmes l īdzek ļu bag ātība, mask ēts domu izteiksmes veids u. tml.

31 Treš ā atmoda v ēstur ē ieies ne tikai k ā Baltijas valstu dziesmot ās revol ūcijas laiks, bet ar ī k ā īpašs politiskas sadarb ības un koordin ētības paraugs. 1990. gada 1. decembr ī – v ēl pirms 1991. gada janv āra kr īzes – Vi ļņā notika tr īs Baltijas valstu parlamentu kop īga ārk ārtas plen ārs ēde. Šaj ā s ēdē tika pie ņemta virkne svar īgu dokumentu, kas aicin āja PSRS s ākt sarunas par Baltijas valstu neatkar ības atg ūšanu un nerisin āt jaut ājumus ar sp ēka pal īdz ību. „Šo periodu pie ņemts raksturot, nor ādot ārk ārt īgi straujo (laikrakstu) skaita un tir āžas pieaugumu – laik ā no 1988. gada. l īdz 1991. gadam rad ās aptuveni 500 periodisko izdevumu. Vairums bija A3 form āta laikraksti, lappušu skaits no 4–8, turkl āt tie tika izdoti visdaž ādākaj ās jom ās” (Brikše, Skudra, Tjarve 2002, 68). Mediji s āka nodarbin āt cilv ēkus, kuriem nebija pietiekamas izgl ītības un soci ālās pieredzes, lai var ētu izv ērt ēt notikumus un mediju saturs atbilstu sabiedr ības izgl ītības un inform ācijas l īmenim. Pēc 1991. gada valstisk ās neatkar ības atg ūšanas, Atmodas preses propagandisk ā kv ēle un p ārsp īlētā valoda vairs neatrada atbalsi las ītāju pierimušaj ās (ar ī nogurušaj ās un da ļē ji pieviltaj ās) sird īs, un pamaz ām bibliot ēku plauktos uz neatgriešanos iegula vairums vēl nesen tik iem īļ otu un d ārgu laikrakstu. „Vien ā zi ņā Atmodas laika prese paliks nep ārsp ēta. Izlauzusies no padomju cenz ūras ž ņaugiem, t ā bija patiesi br īva, jo notika nesaudz īga c īņ a par idej ām. V ēl nebija sācies lielais preses pirkšanas laiks ekonomisko un politisko grup ējumu interešu nodrošin āšanai” (Kalniete 2000, 235). Pat ja patlaban Latvijā ir v ārda br īvība un nav cenz ūras, diez vai v ārdi „neatkar īgā prese” (vai „Neatkar īgā R īta Av īze”) ir tik neatkar īga, p ār k ādu sevi uzskata. Ta ču, no otras puses, žurn ālistiem, ieskaitot Atmodas gadu zvaigznes , kas tik ļoti bija pieraduši c īnīties ar ienaidniekiem un ko tautas piel ūgsme bija uznesusi slavas un popularit ātes augstumos, n ākamaj ā posm ā (jau 80. gadu beig ās) ienaidnieki bija j āmekl ē starp sav ējiem un tav ējiem – lab ākaj ā gad ījum ā – vi ņē jiem. „S ākās apjukums, populistiska m ētāšan ās un raganu med ības pašu nometn ē .. T ā bija kolekt īva paranoja, kas m ūs visus apm āja un sagand ēja gaisu. Pat tagad, p ēc desmit gadiem, š īs paranojas lip īgā dvaka nav izkl īdusi” (Kalniete 2000, 235). 1991. un 1992. gad ā krit ās laikrakstu tir āžas, samazin ājās gr āmatu tirgus. To noteica visp ārējā ekonomisk ā situ ācija un tas, ka daudzus izdevumus vad īja cilv ēki bez pieredzes str ādāt ekonomisk ā tirgus apst ākļos. Pirmo reizi p ēc padomju ideolo ģijas un visas sist ēmas

32 sabrukuma mediji sastap ās ar īstu konkurenci, ko saasin āja kr ītoša pirktsp ēja un augsta infl ācija. Treš ā atmoda p ēdējo 25 gadu laik ā bija izcil ākais latviešu n ācijas vienot ības un solidarit ātes simbols, kas ap nacion ālām v ērt ībām pulc ēja tik plašas tautas masas.

1.2.2. Otrais periods (1992–1999) Otraj ā period ā pēc valstisk ās neatkar ības atg ūšanas no 1991. gada l īdz 90. gadu beig ām Latvija bija spiesta piedz īvot un p ārdz īvot daž ādus notikumus: valodas izteiksmes daž ādību un piel āgošanos las ītājam (skat ītājam) noteica jau 1991. gada beig ās s āktais maz ās privatiz ācijas process un cenu liberaliz ācija. Latvijas rub ļus (latviešu vid ē d ēvētos „reps ēnus” (no toreizējā Latvijas Bankas prezidenta uzv ārda Repše) un krievvalod īgo „repšikus”) ieviesa tikai 1992. gada maij ā, bet v ēsturisk ā naudas vien ība lats atgriez ās 1993. gada mart ā. L īdz ar neatkar ības atg ūšanu atgriez ās v ēsturiskie vietv ārdu nosaukumi, main ījās laikrakstu un žurn ālu, m ācību iest āžu, valsts un sabiedrisko instit ūciju nosaukumi, tika atjaunotas un legaliz ētas biedr ības, padomes, br ālības, studentu korpor ācijas, cunftes un kust ības. Par uzskat āmu uzrunu mai ņu liecina J. Ābolti ņa gr āmatas „Biju biedrs, tagad kungs” (R īga : izdevniec ība „Neatkar īgā C īņ a” 1992) nosaukums, kas tika izdota 1992. gad ā. Uzrunas formas „Biedri un biedrenes!” izzuda neatgriezeniski. Daži, atsaucoties uz padomju laika semantiku, pat m ūsdien ās izvair ās lietot v ārdkopas skolas biedrs vai sola biedrs , kam ar padomju biedrošanos nav nek āda sakara. L īdz ar Latvijas lauku privatiz āciju un lauksaimniec ības reformu izzuda kolhozi un sovhozi un to priekšs ēdētāji, par ādījās agrosaimniec ības, kas v ēlāk tika pārveidotas par akciju sabiedr ībām, kooperat īvu sabiedr ībām, lauksaimniec ības kooperat īviem, zemnieku saimniec ībām u. tml. Atgriez ās m ācību iest āžu v ēsturiskie nosaukumi, tos sav ā promocijas darb ā ir p ētījusi V. Laugale (Laugale 2009). Sabiedr ība atkal akcept ēja valsts sv ētku, piemi ņas un atceres dienu datumus, vienlaic īgi to nosaukumos atspogu ļojot neatrisin ātās ortogr āfijas probl ēmas. Lai aptur ētu Latvijas Republikas ekonomikas sabrukumu, tika uzs ākta strauja un radik āla ražošanas sf ēru privatiz ācija. Pamatojoties uz privatiz ācijas sasteigtību, necaurredzam ību un negod īgumu, tauta, izmantojot l īdzska ņa iespraudumu, aspr ātīgi pied āvā savu privatiz ācijas modeli – t ā ir prihvatiz ācija (no krievu прихватить –

33 ‘pa ķert, pa ņemt l īdzi, šaj ā gad ījum ā nelikum īgi piesavin āties’). Aspr ātīgais jaundarin ājums leksiskaj ā aprit ē ir joproj ām, raksturojot veiklu un nesod ītu zagšanu. 90. gados Latvija p ārdz īvoja ne tikai infl āciju, bet modernaj ā sapl ūden ī iemiesoto vārdu – stagfl ācija (stagn ācija + infl ācija), ko noteica r ūgtais padomju mantojums un nesak ārtot ā nodok ļu sist ēma, t ādēļ tika noteikts uzdevums – p ēc iesp ējas ātr āk likvid ēt PSRS okup ācijas gadu sekas, sagraut soci ālistisk ās sist ēmas pamatus – likumdošanu un soci ālistiskas valsts instit ūciju uzb ūvi un darb ību (par to liecina instit ūciju un administratīvo vien ību nosaukumu mai ņa), pan ākt okup ācijas karasp ēka izvešanu un atjaunot Satversmes pamatv ērt ības. Tā k ā 1993. gads ir 5. Saeimas v ēlēšanu gads, tad 5. j ūlij ā, s ākot savu darbu, Saeima p ēc Augst ākās Padomes pilnvaru beig ām atg ūst savu v ēsturisko nosaukumu. Ciema padomju un ciematu viet ā pak āpeniski atgriežas ar ī v ēsturiskais lauku dal ījums pagastos ar pagasta vald ēm jeb pašvald ībām. 1994. gad ā tika atjaunots 1924. gad ā dibin ātais Triju Zvaigž ņu ordenis. P ēc starptautisk ā finanšu skand āla – bankas „Baltija” sabrukuma – 1995. gad ā iest ājās normaliz ācijas gads. K ā 1996. gada beig ās rakst īts aptauj ā laikrakst ā Diena, „norm āli – tas ir st āvoklis starp komunistisko slikti un rietumniecisko lieliski.” Cilv ēki pamaz ām atg ūstas no p ārejas perioda traum ām – s āk pa ļauties uz sevi, rodas pesimistu un optimistu robežšķirtne. Tauta s āk pierast pie vald ības nestabilit ātes – 1997. gad ā notiek divas vald ības mai ņas. S ākas pedantisks skaidrošanas, savstarp ēju str īdu un ar ī apvainojumu laiks. Strauji palielin ās publik āciju un taj ās iesaist īto instit ūciju un organiz āciju skaits. Publiskaj ā telp ā spilgti izpaužas politkorektuma neiev ērošana. 90. gados no padomju valstij un partijai piederošiem medijiem veidoj ās priv āto un komerci ālo mediju sektors – gan privatiz ācijas rezult ātā, gan dibinoties daudziem jauniem mediju uz ņē mumiem. Milz īgais laikrakstu skaita pieaugums 90. gadu s ākum ā un strauji augošais telev īziju skaits l īdz 90. gadu vidum ir uzskat āmi liecinieki š īm pārmai ņā m. I. Nagla un A. Kehre (Nagla, Kehre 2005, 38) norāda, ka Latvijas mediju privatiz ācija bija diezgan haotiska. Daži mediji atbr īvoj ās no saviem agr ākajiem Komunistisk ās partijas vai partijai tuviem īpašniekiem spont āni – jau 1990. gad ā, izmantojot nepiln ības likumdošan ā. Otrs privatiz ācijas posms s ākās pēc 1992. gada. Iev ērojam ākais piem ērs 1992. gad ā bija laikraksta Diena privatiz ācija. Tas bija svar īgs

34 solis preses desovetiz ācij ā. Tom ēr preses industrijas privatiz ācija nebeidz ās l īdz 90. gadu vidum, piem., poligr āfijas ražotne Preses nams tika privatiz ēts 1998. gad ā, bet a ģent ūra LETA – 1997. gad ā. 90. gadu s ākum ā daudz redzam āk par ādījās to divu paral ēlo informatīvo telpu eksistence, kuras š ķī ra valodas barjera. Veidoj ās (un v ēlākajos gados nostiprin ājās) divi mediju produktu tirgi, kas liel ā m ērā apgr ūtin āja mediju ekonomisko izaugsmi un nostabiliz ēšanos. Raksturojot 90. gadus plašsazi ņas l īdzek ļu jom ā, j āuzsver vair āki b ūtiski faktori. Pirmk ārt, dienas laikrakstu potenci ālā auditorija Latvij ā ir maza gan t ādēļ , ka Latvij ā ir mazs iedz īvot āju skaits, gan ar ī t ādēļ , ka šie iedz īvot āji ir sadal īti atseviš ķā s valodu grup ās. Otrk ārt, kaut ar ī valsts iedz īvot āju labkl ājības l īmenis ir c ēlies, tas tom ēr nav v ēl sasniedzis to punktu, kur ā vidusm ēra ģimene var at ļauties abon ēt vair āk nek ā vienu laikrakstu. Trešk ārt, Latvijas dienas laikraksti nav sasnieguši t ādu l īmeni žurn ālistikas kvalit ātē un t ēmu daudzveid ībā, kas rosin ātu ļaudis abon ēt vai pirkt divus (vai vair ākus) dienas laikrakstus. Kopum ā tas viss liecina, ka dienas laikrakstu tirgus tendences nav nekas vair āk k ā auditorijas p āriešana no viena laikraksta uz otru (Brikše, Skudra, Tjarve 2002, 72). Akcent ējot svar īgākās att īst ības tendences šaj ā posm ā, var secin āt, ka „l īdz ar privatiz ācijas procesa apgriezienu pa ātrin āšanos, bag ātāko uz ņē mumu oligarhiz ēšanos un ien ākšanu politik ā main ījās ar ī politikas un mediju savstarp ējās attiec ības. Politisk ā konkurence pastiprin ājās un savstarp ējās gigantu c īņā s tika iesaist īti mediji. Visbrut ālākā veidā tie tika savstarp ēji sadal īti, ta ču, iest ājoties pamieram oligarhu starp ā, ar ī mediju inton ācijas main ījās” (Ostrovska 2005, 2). Plašsazi ņas l īdzek ļiem vairs netika uztic ēta cīņā sauc ēja loma, – saš ķeltaj ā un nosl āņ otaj ā sabiedr ībā vairs nebija vajadz īgs kolekt īvās motiv ācijas veidot ājs un uztur ētājs. Daž ādu objekt īvu un subjekt īvu apst ākļu ietekm ēti, vair āki Atmodas gadu žurn ālisti jut ās v īlušies Treš ās atmodas gadu ide ālos un demonstrat īvi pag āja mal ā (piem., D. Īvāns, M. Koste ņecka), at ļaudamies pres ē pa k ādai sa ērcin ātai piez īmei vai polemikai; daži to gadu žurn ālisti main īja profesion ālo nodarbošanos un k ļuva par politi ķiem (E. Ink ēns, O. Rubenis, A. Pr ēdele) vai sabiedrisko attiec ību speci ālistiem, cenzdamies skaidrot tautai politi ķu pie ņemtos l ēmumus un izteicienus. „Notikumiem att īstoties, politiskajai elitei parasti pietr ūkst prasmes

35 iedz īvot ājiem saprotam ā veid ā novad īt inform āciju l īdz plaš ākiem sl āņ iem un tos motiv ēt” (Ostrovska 2005, 2). Ta ču gan politi ķu s ākotn ējā v ājā valodas profesionalit āte un politisk ā komunik ācija, gan sabiedrisko attiec ību speciālistu darba pa ņē mieni v ēl nebija sasnieguši att īst ītas un stabilas demokr ātiskas valsts un žurn ālistikas l īmeni.

1.2.3. Trešais periods (1999 – m ūsdienas) Trešais periods iest ājas gadsimtu un t ūkstošgades mij ā, kad nosac īti var run āt par stabilu un demokr ātisku plašsazi ņas l īdzek ļu sist ēmu. Paš ā perioda s ākum ā – 1999. gad ā – tika pie ņemts LR Valsts valodas likums. Latviešu valodai k ā komunikat īvai probl ēmai (krievu un latviešu saskarsm ē) liela uzman ība piev ērsta Valsts valodas likum ā. Presei pret to ir īpaši saasin āta politiz ēta nost āja – pastiprin āta inform ācija par šo jaut ājumu tiek izplat īta j ūlij ā un decembr ī. Tieši j ūlij ā savu prezident ūru s āk jaun ā Latvijas Valsts prezidente V. V īķ e-Freiberga. Šis ir laiks, kad situ ācija jau ir main ījusies, jo viens no partneriem – politi ķi – ir sākuši profesion āli izmantot m ārketinga tehniku, t ēla veidošanai un sevis populariz ēšanai – sabiedrisk ās attiec ības un izsmalcin ātu prezent āciju. T ādējādi žurn ālisti k ļuva atkar īgi un bieži vien jut ās nož ēlojami statisti lielo politi ķu sp ēlēs. Žurn ālistu atbilde bija klajš negat īvisms gan attiec ībā pret politi ķiem, gan pret politiku kopum ā. Tieši šaj ā laik ā no žurn ālistikas izzuda viens no t ās pamatpostul ātiem – neitralit āte, v ēst ījums bez aizspriedumiem. T ā viet ā par ādījās klaja nepatika un savstarp ējās aizskaršanas izpausmes. Patlaban preses br īvība ir k ļuvusi par žurn ālistu profesion ālās darb ības pamatprincipu. Atjaunoto v ēlēšanu laiks un ar t ām saist īto populistisko sauk ļu laiks ir pag ājis, ir saasin ājusies politisk ā konkurence. Sabiedr ība ir pieradusi pie valodas demokratiz ācijas, moderniz ācijas u. c. att īst ības tendenc ēm, un, lai gan t ām ir atš ķir īgs v ērt ējums, preses valod ā var run āt par stabil ām un interesant ām inov ācij ām – t ā k ļuvusi moderna un eklektiska. Medijiem ir iesp ēja apzin āti veidot auditorijas priekšstatus par īsten ību, lai pan āktu vajadz īgo attieksmi, r īcību vai bezdarb ību. T ādēļ medijus droši var saukt nevis par ceturto, bet gan par pirmo varu (Sils 2006, 34) 18 Eiropas valst īs veiktais p ētījums (Hrvatina, Pietkovi ča; Nagla, Kehre 2005) 2003. un 2004. gad ā nor ādīja, ka „viena no postsoci ālisma mediju tirgus īpatn ībām ir

36 paral ēlu tirgu eksistence, tos nodalot p ēc valodas (un etniskaj ām īpatn ībām). Paral ēli tirgi str ādā k ā iekš ējā tirgus da ļa vai dažos gad ījumos tie izveidojušies k ā citas (kaimi ņu) valsts mediju „ielaušan ās” īpaša forma. .. Šo par ādību nevar uzskat īt par plur ālismu stimul ējošu” (Hrvatina, Pietkovi ča, 2005, 21). 90. gadu s ākum ā izveidojusies valodas etnisk ās l īnijas rad ītā informat īvā plaisa turpin āja plesties un neatgriezeniski sadal īja Latvijas mediju tirgu – krievi un latvieši konsekventi izv ēlas plašsazi ņas avotus sav ā dzimtaj ā valod ā. „L īdz ās sabiedriskajiem raid ītājiem, kas uzrun ā etnisk ās minorit ātes, šie tirgi ietver paral ēlus priv ātos slēgtos tirgus, kas adres ē savus produktus prec īzi noteikt ām etnisk ām grup ām” (Hrvatina, Pietkovi ča, 2005, 22). T ādējādi turpin ās mediju profesion āļ u konfront ācija – „žurn ālisti nesp ēj abstrah ēties no savu mediju politiskaj ām ideolo ģij ām, lai vienotos par profesion ālās darb ības principiem, kvalitat īvas preses, objektivit ātes un ētikas krit ērijiem” (Šulmane, Kruks 2007, 74). 90. gados izveidojuš ās „divas informat īvās telpas ir ar ī viens no galvenajiem aspektiem, kas atš ķir Latvijas mediju tirgu no citu postsoci ālisma valstu mediju tirgiem, jo taj ā j āsadz īvo divu izm ēros sam ērojamu valodas grupu komunik ācijas vajadz ībām” (Nagla, Kehre 2005, 34). Saska ņā ar mediju p ārliecin āšanas sp ējas teoriju tas noz īmē, ka galveno mediju domin ējošais diskurss noved pie izv ēlētu mode ļu veidošanas un pie ņemšanas, kas savuk ārt ir pamat ā izv ēlētās attieksmes un ideolo ģijas izveidei, kopum ā tas nosaka indiv īda un soci ālo identit āti, k ā ar ī var kalpot par sp ēcīgu l īdzekli soci ālās kontroles realiz ēšan ā. „Sevis identific ēšana ar k ādu konkr ētu grupu vai kopienu bieži vien noz īmē pie ņemt š ī grupas lingvistiskos paradumus, un tas neattiecas tikai uz lietotajiem v ārdiem, bet ar ī uz veidu, k ā tas tiek izteikts. Un tieši š ī grupa, nevis indiv īds kontrol ē, k ā šie paradumi tiek defin ēti (noteikti) un saglab āti – t ā ir š īs grupas lingvistisk ā identit āte” (Thomas, Wareing 1999, 136). Par n ākamo rakstur īgo iez īmi p ētījuma autores I. Nagla un A. Kehre min caurredzam ības tr ūkumu daudzu Latvijas mediju īpašnieku strukt ūrās – st āvoklis ir satraucošs gan latviešu, gan krievvalod īgajos medijos, un situ ācija nav b ūtiski uzlabojusies kopš pelēkās ekonomikas laikiem – 20. gs. 90. gadiem (kaut vai joproj ām neskaidr ā mediju koncerna Diena īpašnieku mai ņa 2009. gada 3. j ūlij ā – D. L.). Publiski pieejamas un aktu ālas inform ācijas tr ūkums par daž ādu mediju komp āniju re ālajiem

37 īpašniekiem tiek uzskat īts par Latvijas mediju tirgu galveno tr ūkumu” (Nagla, Kehre 2005, 35). Beidzoties postsoci ālisma p ārejas posmam un Latvijai k ļū stot par ES dal ībvalsti, nemazin ās daž āda veida ietekme un tr ūkumi redakciju neatkar ībā. Latvij ā nav l īguma starp žurn ālistu asoci āciju un mediju izdev ējiem, v āji darbojas žurn ālistu profesion ālā organiz ācija „Žurn ālistu savien ība”. Latvij ā mediju īpašniekiem ir plašas manevr ēšanas un ietekm ēšanas sp ējas, kas tiek izmantotas, pied āvājot savus medijus k ā preci politiskaj ā tirg ū. Latvijas mediju tirg ū pamaz ām pieaug ar ī ārvalstu mediju īpašnieku skaits un ietekme, kas gan ir maz āka nek ā cit ās postsoci ālisma valst īs (Nagla, Kehre 2005, 46). Mūsdienu situ ācij ā no demokr ātiskiem medijiem sagaida, ka tie „kritiski izv ērt ēs vald ības un politisk ās elites darb ību, aizsarg ās pilso ņus un iedz īvot ājus no politisk ās varas patva ļas, nodrošin ās to, ka izpildvaras l ēmumi tiek publiski apspriesti. Diemž ēl demokr ātijas funkcion ēšana vis ā pasaul ē sastopas ar kr īzi, kura izpaužas arvien pieaugoš ā masu neapmierin ātībā ar politisk ās elites darb ību. Tas izpaužas k ā valsts varas un iedz īvot āju atsvešin ātība, masu politisk ā ap ātija, neuztic ēšan ās politiskaj ām instit ūcij ām un zema elektor āta aktivit āte” (Ostrovska 2007, 4).

1. 3. Secin ājumi Gan Latvij ā, gan vis ās pārējās posttotalit āraj ās valst īs v ērojami identiski valodas pārmai ņu procesi saist ībā ar jauno politisko un ekonomisko realit āti. „Neatkar īgi no revol ūcij ām vis ās Austrumu bloka valst īs, par pirmo to sasniegumu j āuzskata ieg ūtā valodas br īvība – tas, ka var ēja br īvi izteikties par vecaj ā rež īmā aizliegto un nepie ņemamo. Totalit ārā sist ēma bija kritusi kop ā ar kokaino, st īvo un eif ēmistisko valodu. Tālāk sekoja demokr ātisk ās rietumu pasaules politisko j ēdzienu p ārņemšana, veco sastingušo sovetismu izskaušana, vietv ārdu p ārd ēvēšana un p ārējās valodas demokr ātijas m ācības” (Oschlies 1990, 1–5). Valodas att īst ības dinamika ir tik iespaid īga, ka nesp ēj atst āt vienaldz īgus ne pašus valodniekus, ne rakstniekus un publicistus, ne vienk āršos ierindas las ītājus. Patlaban „daudzos medijos patieš ām past āv stilu juceklis, eklektisms, kas ir ļoti uzkr ītošs p ēc 50 gadiem cenz ētas, labotas, stiliz ētas ofici ālas valodas un labas literat ūras valodas – faktiski vien īgās, ko latvietis redz ēja

38 rakst ītā form ā” (N īti ņa, Veisbergs 2007, 301). Valoda ir k ļuvusi mobila, j ūtīgi rea ģē jot uz sazi ņas situ āciju, t. i., t ādējādi daž ādojot stilistisko daudzveid ību. Tas neliecina par valodas normas stabilit ātes zudumu, bet elast īgumu un m ērķtiec īgu piel āgošanos sazi ņas situ ācijai. Mainoties politiskajai situ ācijai, plašsazi ņas l īdzek ļi kopum ā arvien vair āk k ļuva par jaun ās valodas izv ēles modes noteic ēju un audzin ātāju. Gaumes un valodas izj ūtas ir daž ādas. Ta ču ignor ēt šos procesus nedr īkst, jo tajos atspogu ļojas gan jaun ās demokr ātisk ās sabiedr ības, gan jaun ās – tehniski izgl ītot ās, no visa br īvās un svešvalod ās komunic ējoš ās – paaudzes objekt īvās nepieciešam ības. Tieši t ā paaugstin ās soci ālo faktoru noz īme valodas procesu anal īzē. Latvijas plašsazi ņas līdzek ļu izaugsmi un izš ķirošo noz īmi šaj ā v ēstures posm ā apliecina to izaugsme, norobežojoties no Komunistisk ās partijas noteikt ā kursa sabiedr ības mobiliz ētājiem, propagandistiem un a ģitatoriem 20. gs. 80. gados, kad Latvija vēl bija PSRS sast āvda ļa, l īdz neatkar ības atbalst ītājiem un c īņā sauc ējiem par Latvijas br īvību 80. gadu beig ās, k ā ar ī pašreiz ējā plašsazi ņas l īdzek ļu k ā ceturt ās varas loma att īst ītā un demokr ātisk ā sabiedr ībā.

2. PRESES VALODAS LEKSIKOSTILISTISKAIS RAKSTUROJUMS: JAUNDARIN ĀJUMI, AIZGUVUMI UN SARUNVALODAS ELEMENTI

2.1. Preses valoda k ā publicistikas valodas stila izpausme Be ļģ u semioti ķis Ž. M. Klinkenbergs daž ādos izteiksmes stilus valod ā uzskata par savdab īguma krit ēriju. „Stils ir atš ķir īgu iez īmju rad īšana un to noteikšana. .. Stilu daž ādība ir apliecin ājums run ātāja un klaus ītāja mijiedarb ībai. .. Autors apzin āti izv ēlas atš ķir īgo no normas, t āpēc valoda nevar b ūt preskript īva” (Klinkenberg 1996, 255). Valodas izmai ņas laika gait ā nosaka ekstralingvistiski faktori. Jo atš ķir īgāks sociolekts vai dialekts – jo t ālākā perif ērā zon ā tas atrodas. T ā postkomunistisk ās (soci ālistisk ās) iek ārtas sagruvumu nepiedz īvojušas att īst ītās pasaules valstis savu valodu ir unific ējušas ar centrtieces pal īdz ību. Šo procesu ietekm ēja ar ī plašsazi ņas l īdzek ļu valoda, migr ācija,

39 visp ārējais izgl ītot ības l īmenis, kad arvien vair āk lietot āju piek ļū st unific ētajam kodam (Klinkenberg 1996, 261). Centrtieces sp ēki valod ā sekm ē standartu, centrb ēdzes – rosina pret ējo procesu. „Valodai rakstur īga nevis tieša tiekšan ās uz piln ību, bet tiekšan ās uz ērt ām un mērķtiec īgām izteiksmes form ām. Valoda it k ā atrod š īs formas, t āpēc tai nepieciešama izv ēle, ko nodrošina valodas perif ērijas situ ācijas un iesp ējamo variantu formas” (Валгина 2001, 10). Taj ā paš ā laik ā izmantot valodas standarta j ēdzienu nenoz īmē, ka visai soci ālai grupai ir j āatz īst vien īgā vari ācija (Klinkenberg 1996, 268). Vien ā un taj ā paš ā sabiedr ībā var b ūt iesp ējas izv ēlēties starp vair ākiem standarta kodiem atkar ībā no lietot āja soci ālās situ ācijas (ekonomisk ā, soci ālā, izgl ītības l īme ņa), sarunas konteksta un attieksmes pret situ āciju. Latviešu valodniec ībā l īdz šim nav izstr ādāta vienpr ātīgi atz īta valodas stratifik ācijas sistēma, t āpēc past āv atš ķir īgi viedok ļi par to, k ā klasific ējama un terminolo ģiski apz īmējama pres ē lietot ā valoda. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem latviešu valodniec ībā ir nostiprin ājusies funkcion ālo stilu koncepcija un klasifik ācija. J. Rozenbergs ir defin ējis š ādus funkcion ālos stilus: zin ātnisk ās un popul āri zin ātnisk ās valodas stils, lietiš ķo rakstu valodas stils, sarunvalodas stils, dai ļliterat ūras valodas stils un publicistikas valodas stils (Rozenbergs 1976, 29–47). Katrs stils tiek raksturots k ā „v ēsturiski izveidojies valodas paveids, kura lietošanas izv ēle ir atkar īga no komunik ācijas satura, vides un komunikatora attieksmes pret tiem” (Rozenbergs 1995, 80). Ar ī lietuviešu valodniec ībā tradicion āli ierasts run āt par pieciem stiliem, ta ču „m ūsdienu masu komunik ācijas līdzek ļi un sakaru kan ālu pieaugums r āda, ka palielin ās publicistikas stila lietošanas virziens, tas pat ir sal īdzin āms ar plaša lietojuma sadz īves (sarunvalodas) stilu. Nav šaubu, ka visus tekstus iek ļaut stingr ā sh ēmā b ūtu pietiekami gr ūti (un nav nepieciešams), tādēļ funkcion ālo stilu teorija akcent ē, ka funkcion ālie stili ir atv ērtas sist ēmas, bet, rodoties nepieciešam ībai, to robežas var tikt preciz ētas” (Bitinien ė 2007, 11). „Valodniec ības pamatterminu skaidrojoš ā v ārdn īca” 21. gs. s ākum ā stila j ēdziena izpratn ē un defin īcij ā v ēl vair āk akcent ē sociolingvistiskus faktorus. Stils šaj ā darb ā tiek defin ēts k ā laika gait ā un daž ādu soci ālo un profesion ālo sl āņ u lietojum ā konkr ētās situ ācij ās main īgs valodas paveids, ko raksturo noteikta valodas l īdzek ļu atlase un

40 kombin ēšana atbilstoši sazi ņas m ērķim un sazi ņas situ ācijai (VPSV 2007, 376). Funkcion ālais stils savuk ārt ir vēsturiski izveidojies valodas paveids, ko raksturo noteikta funkcion ēšanas sf ēra un ar to saist īta valodas l īdzek ļu atlase. Valodas funkcion ālos stilus raksturo ne tikai specifisku valodas l īdzek ļu lietojums, bet ar ī stilistiski ekspres īvu un visp ārlietojamu valodas l īdzek ļu lietojuma biežums (VPSV 2007, 126). Atbilst īgi latviešu tradicion ālās stilistikas nost ādn ēm plašsazi ņas l īdzek ļu resp. preses valoda ir publicistikas valoda, un tai rakstur īgas visas publicistikas valodas stila funkcijas un īpaš ības. Publicistikas valodas stila iez īmes nosaka t ā funkcijas: inform ēt, ietekm ēt, izgl ītot, audzin āt, populariz ēt, organiz ēt un izklaid ēt (Rozenbergs 1995, 92). Š īs funkcijas, k ā ar ī ekstralingvistiskie faktori – masu auditorijas specifika, radoš ā operativit āte, periodiskums, kolekt īva darbs, citu prim āru materi ālu izmantošana nosaka ar ī nepieciešamo valodas l īdzek ļu atlasi ( Сметанина 2002, 45). Ar ī lietuviešu valodnieki A. Bitiniene un K. Župerka savos jaun ākajos darbos preses valodu raksturo k ā publicistikas stila sast āvda ļu (Bitinien ė 2007, Župerka 2008). Termins „publicistisks” s ākotn ēji tika attiecin āts tikai uz rakst ītiem tekstiem, ta ču līdz īgs izteiksmes veids, valodas elementu izv ēles un lietošanas īpatn ības raksturo visus plašsazi ņas l īdzek ļus. „Prese, radio, telev īzija nemit īgi saskaras ar jauniem faktiem, notikumiem, idej ām, atkl ājumiem, un to uzdevums ir ar ī valodiski apg ūt š īs novit ātes. Liel ā m ērā publicistikas stils ir izl ūks – gan satura, gan izteiksmes l īmen ī” (Veidemane 2006, 43), un t ā dominante ir ekspres īvo un intelektu ālo valodas l īdzek ļu mija, aptverot visus valodas l īme ņus (Bitinien ė 2007, 15). Pēdējos gadu desmitos jaunajos v ēsturiskajos, kult ūras u. c. komunik ācijas apst ākļos ir main ījusies ar ī pati valoda: „Ir konstat ējamas modifik ācijas morfolo ģij ā, leksik ā, sintaks ē, tekstveid ē. Visos šajos l īme ņos par ādās arvien liel āka sarunvalodas un nozaru valodas ietekme uz visp ārējo valodu” (Bär 2000, 27). Tas īpaši attiecas uz pres ē lietoto valodu, apgr ūtinot t ās klasifik āciju noteikt ā valodas stilu (paveidu) sist ēmā. K ā nor āda K. Gecelere (G őtzeler 2008, 127–128), v ācu valodniec ībā past āv divas atš ķir īgas pieejas: 1. Preses valoda tiek analiz ēta un aprakst īta k ā patst āvīgs v ācu valodas funkcion ālais stils. Šai valodai eventuāli tiek pied ēvēta pietiekami sp ēcīga ietekme uz citiem stiliem.

41 2. Preses valoda netiek nodal īta no visp ārlietojam ās valodas, pamatojoties uz atziņu, ka valoda pres ē atspogu ļo m ūsdienu valodas att īst ības visp ārīgās tendences. Pirm ā viedok ļa kriti ķi nor āda, ka preses valoda nav nemaz tik vienveid īga, lai to var ētu d ēvēt par atseviš ķu stilu, jo t ā ir stilistiski, tematiski un žanriski sadrumstalota. Savuk ārt otr ā pieeja nesniedz atbildi uz jaut ājumu, k ā defin ēt m ūsdienu visp ārējo valodu, kā to pozicion ēt attiec ībā pret standartvalodu: vai tas ir valodas lietojums mutv ārdos vai rakstveid ā, vai abos kop ā; vai secin ājumi ir izdar āmi, pamatojoties uz pas īvu valodas saprašanu vai akt īvu t ās lietojumu; k ādas soci ālas grupas sevi atpaz īst pres ē utt. Lielbrit ānijas un ASV lingvistiskaj ā literat ūrā, run ājot par valodas stratifik āciju, pārsvar ā tiek lietoti termini re ģistrs (register) vai variants (variety). Valodas lietojums tiek defin ēts k ā lingvistiskais variants saska ņā ar t ā izmantošanas kontekstu. Tas noz īmē, ka valodu lieto daž ādos veidos atbilstoši situ ācijai, kur ā t ā tiek izmantota saska ņā ar daž ādiem mediju tipiem (Thomas, Wareing, Singh, Peccei, Thornborrow, Jones 2004, 68). Ang ļu valod ā varianti, t. i., re ģistri tiek saist īti ar daž ādiem apst ākļiem un attiecas uz daž ādiem sazi ņas m ērķiem. Re ģistru atš ķir ības netiek defin ētas lingvistiskos terminos, piem., laikrakstu teksti tiek klasific ēti pēc š ādiem krit ērijiem: rakst īts teksts; public ēts teksts; informat īvs teksts utt. Gramatikas p ētniec ībā no stilistisk ā viedok ļa tiek š ķirti š ādi valodas varianti: runa (ar ī sarunvaloda – D. L.); dai ļliterat ūra; publicistika; akad ēmiskie teksti (Biber, Johansson, Leech, Conrad, Finegan 1999, 1204). Mūsdien ās daž ādos cit ētos avotos l īdztekus terminam publicistikas valodas stils nereti lieto ar ī apz īmējumus plašsazi ņas l īdzek ļu jeb masu mediju valodas stils , visp ārējais stils, preses un publicistikas stils (Сметанина 2002, 44), publicistikas vai plašsazi ņas l īdzek ļu valodas stils (N īti ņa, I ļjinska, Platonova 2008, 125) u. tml. I. Lokmane iesaka termina publicistikas funkcion ālais stils viet ā lietot terminu publicistikas funkcion ālais paveids (Lokmane 2009, 8). I. Lokmane, pamatojoties uz vairāku autoru atzi ņā m (Crystal, Орлов , Скребнев , Мечковская ), nor āda galveno atš ķir ību: funkcion ālais paveids ir nosak āms pēc funkcion ēšanas sf ēras, t ātad tas ir situat īvi nosac īts, turpret ī stilu nosaka p ēc valodas līdzek ļu izv ēles. D. Nīti ņa uzskata, ka „m ūsdien ās šai [publicistikas valodas stila] niš ā nostiprin ājies masu mediju jeb plašsazi ņas l īdzek ļu valodas stils, kam turkl āt ir liela loma

42 un īpatsvars vis ā funkcion ālo stilu sist ēmā” (N īti ņa, I ļjinska, Platonova 2008, 110). Publicistikas valodas stils past āv gan rakstu (prese, internets), gan mutv ārdu form ā (radio un telev īzijas p ārraides, report āžas). D. Nīti ņa atz īst, ka „publicistikas vai plašsazi ņas līdzek ļu valodas stils nav vienveid īgs, un tam var b ūt k ā politisk ās retorikas, t ā popul ārzin ātnisk ā, po ētisk ā un sarunvalodas stila iez īmes. .. [Tas] ir liel ā m ērā sava laikmeta sabiedr ības dz īves spogulis” (N īti ņa, I ļjinska, Platonova 2008, 125). Turkl āt, k ā nor āda gr āmatas autores, šis stils veidojas sabiedr ības uzskatu, noska ņu, mod ē n ākušu tenden ču ietekm ē, vienlaic īgi sp ēcīgi iespaidojot sabiedrisko domu un cilv ēku uzskatus. Publicistikas valodas stil ā domin ē valodas ekspres īvā vai cilv ēku ietekm ēšanas funkcija. Konkr ēta preses izdevuma stilu nosaka plašsazi ņas l īdzek ļa m ērķi un uzdevumi, visp ārīgais veidols, piem., ofici āls parlamenta vai vald ības izdevums, elit ārs žurn āls vai raid ījums, dzelten ā prese (N īti ņa, I ļjinska, Platonova 2008, 128). Kā nor āda J. Rozenbergs, “kodific ētā valodas norma, kas j āiev ēro un ko visiem mācām skol ā, piln ībā attiecas tikai uz zin ātnisko rakstu valodas stilu un lietiš ķo rakstu valodas stilu, ta ču uz publicistikas stilu tikai da ļē ji” (Rozenbergs 1984). Šaj ā promocijas darb ā preses valoda trakt ēta k ā publicistikas valodas stila sast āvda ļa, t āpēc uzman ība velt īta gan daž ādu l īme ņu valodas elementu lietojumam, gan to normat īvajam raksturojumam plaš ākā soci ālā kontekst ā. 2.2. Visp ārīgās un individu ālās iez īmes preses valod ā Preses valodas anal īzē ir svar īgi rast atbildi uz jaut ājumu, cik tālu konstat ētās valodas iez īmes ir rakstur īgas publicistikas valodas stilam kopum ā, cikt āl – konkr ētam preses izdevumam, un cikt āl t ās uzskat āmas par autora individu ālās valodas elementu. Valodniec ības v ēstur ē soci ālā un individu ālā faktora mijiedarb ība vienm ēr bijusi akt īvu diskusiju objekts. V. Humbolta s ākotn ējo ideju par valodu k ā tautas garu un cilv ēka lomu valod ā v ēlākajos gados att īst ījis E. Benvenists: „Tieši valod ā un pateicoties valodai, cilv ēks sevi par āda k ā subjektu, jo tikai valoda pieš ķir individualit āti, kas atbilst izteikumam „Tas ir mans es ”. Subjektivit āte, par ko ir runa, ir run ātāja sp ēja b ūt subjektam. Valoda iesp ējama tikai t āpēc, ka katrs t ās lietot ājs taj ā sevi realiz ē k ā subjektu” ( Бенвенист 1974, 294). Uzsverot valodas k ā soci ālā fenomena lomu, iesp ēju realiz ēt savu es E. Benvenists saskat ījis tieši individu ālaj ā valodas lietojum ā resp. autora valod ā. Saska ņā ar jaun ākajiem sociolingvistikas atzinumiem, autora valoda ir visp ārējās

43 valodas un ekstralingvistisko faktoru kopums – runas akts noteikt ā komunikat īvā vid ē (Пехк -Иващенко 2007, 58). Kā atz īst D. Nīti ņa, „individu ālais jeb autora stils past āv sarež ģī tās attiec ībās ar tradicion ālajiem vai visp ārīgajiem valodas stiliem, .. un tas ir nesaraujami saist īts ar laikmetu un konkr ēto valodas funkcion ālo, piem., po ētisko, zin ātnisko, popul ārzin ātnisko vai plašsazi ņas l īdzek ļu, stilu un ir no t ā atkar īgs” (N īti ņa, I ļjinska, Platonova 2008, 104).

Publicistikas valodas individu ālo iez īmju anal īze īpaši aktu āla k ļuva 3. Atmodas gados un savu noz īmīgumu saglab ājusi ar ī patlaban. „P ēc smagajiem stagn ācijas gadiem 80. gadu žurn ālistik ā par ādījās neizteiktas autora individualit ātes iez īmes, ta ču 90. gados tika aktiviz ēti visi autora k ā individualit ātes izpausmes veidi, uzsverot t ā galveno lomu tekst ā” ( Пехк-Иващенко 2007, 6). Individu ālais jeb autora stils ir v ēsturiski nosac īts – tas atkar īgs no laikmeta, soci ālās un profesion ālās vides un indiv īda izgl ītības.

Rakstur īga 90. gadu Latvijas preses iez īme bija neprofesion ālu žurn ālistu iesaist īšan ās jauna tipa izdevumu veidošan ā. Pievienojies laikraksta Diena komandai praktiski pašos t ās pirms ākumos 1990. gada ruden ī, publicists A. Ozoli ņš atceras: „M ēs nol ēmām tais īt principi āli jaunu av īzi p ēc amerik āņ u preses parauga. Pirmais un galvenais krit ērijs bija stingri nodal īt zi ņas no koment āriem. .. Izgl ītība? Man nav absol ūti nek ādas! Padomju Savien ībā ta ču t ādas žurn ālistikas nemaz nebija! T ā bija īpaša cilv ēku š ķira, kas apkalpoja valdošo ideolo ģiju. No otras puses, pavad ītie gadi Dien ā ir vislab ākā žurn ālistikas skola, k āda vien Latvij ā jebkad ir bijusi. Pirms tam es biju stud ējis ang ļu filologos, str ādājis par ugunsdz ēsēju un .. rakst ījis” (Ozoli ņš 2002, 11). Veidojot Dienu , priekšroka tika dota nevis padomju laika žurn ālistiem, bet cilv ēkiem ar speci ālo izgl ītību – ekonomistiem, juristiem; tiem, kas sp ēj lo ģiski dom āt, analiz ēt, orient ēties likumdošan ā, procesos un noris ēs. Attieksme pret plašsazi ņas l īdzek ļu žurn ālistu profesion ālo izgl ītošanu daž ādās valst īs ir atš ķir īga. Latvij ā vairumam speci ālistu, kas darbojas žurn ālistik ā, atbilstošas izgl ītības valodas jom ā nav vai ar ī t ā ir nepietiekami profesion āla. Latvijas augstskol ās topošajiem žurn ālistiem, rekl āmas un sabiedrisko attiec ību speci ālistiem profesion ālai dzimt ās valodas apguvei (ortoepijai, ortogr āfijai, stilistikai, retorikai) atv ēlēta proporcion āli maza vieta. Latviešu valodas kurss studiju programm ā tiek iek ļauts, ta ču atv ēlēto stundu skaits ir simbolisks un nepietiekams, lai valoda tiktu apg ūta pietiekam ā

44 apm ērā un bakalaura programmas apguves laik ā atbilstoši profesion ālaj ām pras ībām tiktu piln īgota valodas meistar ība. T ādēļ zin āšanas par publicistikas valodas stila iez īmēm Latvijas plašsazi ņas l īdzek ļu žurn ālisti galvenok ārt apguvuši prakses un pašm ācības ce ļā . Satraukumu par dažu autoru neprofesionalit āti un neizgl ītot ību paudis ar ī krievu publicists M. Kronhauzs: „Diemž ēl strauj ā 90. gadu demokr ātisk ās žurn ālistikas att īst ība nesa l īdzi lielu daudzumu neizgl ītotu diletantu, kas pat nev ēlējās m ācīties un apg ūt valodu profesion āli. Ta ču patlaban š ķiet, ka lingvistiskais haoss un visat ļaut ība ir rimusi. Tam ir bijušas gan min ētās slikt ās puses, gan ar ī pozit īvais: normu nestabilit āte un valodas br īvība ir sekm ējusi valodas jaunradi “( Кронгауз 2003, 4–5). Latvij ā beidzamajos gados valodas kvalit ātes noz īme sāk atjaunoties. Par to liecina redakciju darba sludin ājumi un atjaunot ās redaktoru un korektoru darbavietas gan redakcij ās, gan interneta port ālos. Palielin ājusies ar ī teksta autoru loma un atbild ība auditorijas priekš ā. Tom ēr ne visi autori prot izv ēlēties nepieciešamos valodas l īdzek ļus un tos izmantot atbilstoši sazi ņas m ērķim un situ ācijai. „Individu ālais stils ir jebkuras personas valodas savdab ība. Ta ču ne visiem indiv īdiem tas izpaužas vienl īdz spilgti, jo ne visiem cilv ēkiem vien ādā m ērā piem īt valodas jeb lingvistiskais talants un valodisk ā jaunrade” (N īti ņa, I ļjinska, Platonova 2008, 102). Autora teksts liel ākā vai maz ākā m ērā ir autora person ības spogulis, vi ņa uzskati, poz īcija, ar ī personisk ās īpaš ības ( Солганик 2001, 78). A. Ozoli ņš, laikraksta Diena koment ētājs, uz jautājumu par sava darba specifiku savulaik ir teicis: „Reportiera darbu var iem ācīties, koment ētājs – tas tom ēr ir dv ēseles st āvoklis, tur ir j ābūt ar ī mazliet rakstniekam, lai īsti sp ētu rakst īt” (Ozoli ņš 2002, 2). Tā nep ārprotami ir žurn ālista valodas specifika un b ūtība – autora person ība, subjektivit āte, paties īgums un dokumentalit āte, kas atspogu ļojas vi ņa valod ā – katram attiec īgās situ ācijas izpratn ē ir sava pieeja un v ērt ējums. T ādējādi žurn ālists las ītājam vēlas k ļū t „sav ējais”, tas, kura st āst ītajai (un interpret ētajai) versijai tic un var (var ēs) uztic ēties ar ī n ākotn ē. Teksts ne tikai v ēst ī notikumus, bet implic īti satur inform āciju par teksta veidot āju, vi ņa valodas izj ūtu un meistar ību, k ā ar ī demonstr ē autora uzskatus par izv ēlēto žanru un attieksmi pret las ītāju ( Сметанина 2002, 254). L īdz īgi k ā publicistikas, sarunvalodas un dai ļliterat ūras stila robežu sapl ūšana (Rozenbergs 2000), ar ī autori savas person ības savdab ības un individualit ātes mekl ējumos m ūsdienu preses valod ā demonstr ē

45 ar ī žanru nenoteikt ību un sapl ūšanu ( Сметанина 2002, 254; Кронгауз 2003, 4; N īti ņa, Iļjinska, Platonova 2008, 102). „J ādom ā, ka publicistikas valoda šodien ir visa nacion ālā valoda kopum ā t āpat k ā dai ļliterat ūras valoda. Gan dai ļliterat ūrā, gan publicistik ā par normu k ļuvusi daž ādu stilu elementu sajaukšana” (Lokmane 2009, 11). Žurn ālisti ir vieni no las ītāja vai klaus ītāja valodas veidot ājiem – gan ar savu valodas prasmi, gan ar teksta masveid īgumu masu sazi ņas l īdzek ļos (Rozenbergs 1984), turkl āt par t ādiem – rakstoš ās inteli ģences p ārst āvjiem – tika uzskat īti gan padomju gados, gan Atmodas laik ā, gan atjaunotaj ā neatkar īgaj ā Latvijas valst ī. „Ja latviešu valoda k ļū st kupl āka un dzidr āka, tad tas liel ā m ērā ir žurn ālistu nopelns, un, ja latviešu valod ā ir gruži un du ļķ es, tad ar ī pie t ā īpaši vain īgi ir žurn ālisti” (Rozenbergs 1995, 69– 70). Protams, gan žurn ālistu profesionalit āte (šaj ā aspekt ā v ērā ņemama tieši valodas meistar ība, prasme un izj ūta), izgl ītība (diemž ēl par žurn ālistu var str ādāt ikviens – ar ī bez augst ākās, ne tikai profesion ālās izgl ītības), gan ekonomisk ā un profesion ālā atkar ība no mediju tirgus, operat īvas un aktu ālas inform ācijas sniegšanai ierobežotais laika limits, nepietiekama pieredze – tie ir tikai daži apst ākļi, kas tiek min ēti, v ērt ējot žurn ālistu valodu. Turkl āt daudzi joproj ām nav pieraduši pie v ārda br īvības tieš ā un p ārnest ā noz īmē. “Š ī mobilit āte un bezcenz ūras apst ākļi ļauj re ālajai, ar ī nepareizajai valodai iepl ūst it k ā ofici ālaj ās sf ērās, par kur ām ilgus gadus latvietis uzskat īja jebkuru iespiedprodukciju vai v ārdu masu sazi ņas l īdzek ļos” (Veisbergs 1997, 36). Publicistikas valodas leksiskie jaunin ājumi tiek aizg ūti no leksikas sl āņ iem, kas agr āk netika pārst āvēti laikrakstu un žurn ālu slej ās – apvidv ārdiem, barbarismiem, žargona un pat vulg ārismiem. Nereti žurn ālistu valoda netiek redi ģē ta tradicion ālaj ā izpratn ē – t ātad šiem autoriem izdev ējs apzin āti uzticas. Vai vienm ēr pamatoti – tas paliek las ītāju (skat ītāju), kā ar ī n ākam ās paaudzes v ērt ētāju zi ņā . Turkl āt ne jau vienm ēr ar stila kopšanu j āsaprot tikai gramatiski pareiza valoda un liter ārās valodas normu iev ērošana – paral ēli profesion ālaj ā vid ē tiek v ērt ēta prasme izv ēlēties stilam un situ ācijai visvair āk piem ērotos valodas izteiksmes l īdzek ļus – t ā, lai teiktais piesaist ītu las ītāja v ērību un sp ētu pārliecin āt. „Tam ir j ābūt kaut kam t ādam, ko las ītājs grib las īt. Tam ir j ābūt labi, interesanti uzrakst ītam. Bet tas jau ir atkar īgs no t ā, k ā cilv ēks prot dar īt. Redakcija var iem ācīt, k ā rakst īt zi ņu, bet koment āru rakst īt ir j āmācās pašam. Ir j āzina valoda, un

46 jāprot ar to r īkoties” (Ozoli ņš 2002, 14). Teksta autors pie las ītāja dodas daž ādi: gan k ā bezkaisl īgs faktu izkl āst ītājs, gan k ā person ība, kas patst āvīgi nov ērt ē un apraksta konkr ēto situ āciju, demonstr ē savu poz īciju un ar valodas individualit āti un stilistisko atbr īvot ību cenšas novirz īties no preses klišej ām. Pašreiz ējā dinamisk ā sabiedr ības att īst ība visstrauj āk ietekm ē leksikas att īst ību – valoda bag ātin ās ar jauniem v ārdiem un jaun ām v ārdu noz īmēm. K ā atz īst R. Veidemane (Veidemane 2006, 43), valodas v ārdu kr ājumu vienm ēr visakt īvāk papildin ājuši publicistisk ā stila sacer ējumi. „Leksika, k ā zin āms, ir pati kust īgākā jebkuras valodas da ļa, jo tieši taj ā visvair āk ir j ūtama ekstralingvistisko faktoru, respekt īvi, valodas lietot āju dz īvē v ērojamo izmai ņu ietekme” (Ernstsone 2006, 194). Leksikas att īst ību papildus stimul ē s īvā konkurence, kas rakstur īga Latvijas plašsazi ņas l īdzek ļu tirgum. „Past āv plašsazi ņas l īdzek ļu valoda, akt īva, lietiš ķa, darb īga, ar vienu v ārdu sakot, moderna cilv ēka dz īves stils un valoda, kas sav ā zi ņā ir eklektiska” (N īti ņa 2004, 8). Š ādā sakar ā tiek izvirz ītas pras ības ar ī valodai. Īpaši aktiviz ējies ir emocion āli un stilistiski mar ķē tās leksikas lietojums (Sauk āne 2007, 234). Atbilstoši svar īgākaj ām publicistikas stila funkcij ām dažk ārt pat apšaub āmu stilistisko efektu pan ākšanas d ēļ tiek apvienoti daž ādi leksikas sl āņ i (Bitinien ė 2007, 33). Kult ūrvide main ās strauj āk nek ā sabiedr ība kopum ā, un plašsazi ņas l īdzek ļiem aktualit ātē ir j ātiek šim tempam l īdz, cit ādi t ā nevar kalpot sabiedr ības att īst ības interes ēm visplaš ākaj ā š ī j ēdziena izpratn ē. Lai gan preses izdevumos valodas lietojums tiek nosac īti redi ģē ts (redi ģē šana, k ā jau tika min ēts, neattiecas uz visiem autoriem), „br īvāks” tas ir elektroniskajos medijos. To apliecina ne tikai paši tieš ā ētera raid ījumi, bet pat to nosaukumi! Savulaik LTV un pašreiz ējā radio „Skonto” žurn āliste E. Marga, pētot Latvijas Valsts telev īzijas programm ēšanas praksi (Marga 2000), latviešu valodas piem ērošanos lielaj ām valod ām apz īmējusi ar v ārdkopu lingvistisk ā m īmikrija . „Lingvistisk ā m īmikrija – svešu v ārdu aiz ņemšan ās un piel āgošana ikdienas lietošanai citu valodu vid ē ir nelielu tautu valodas iez īme; t ā ir v ēlēšan ās moderniz ēt, ar ī papildin āt jau esošo v ārdu kr ājumu, nor ādot uz savu pieder ību k ādai liel ākai un noz īmīgākai kult ūras videi, demonstr ējot familiarit āti ar t ās lingvistisko lauku” (Marga 2000, 31). Turpm āk analiz ēsim atseviš ķu leksikostilistisko elementu lietojumu, iez īmējot kop īgās tendences, kas rakstur īgas beidzam ās divdesmitgades latviešu preses valodai.

47 2.3. Jaunin ājumi preses valod ā Valoda un t ās v ārdu kr ājums visstrauj āk rea ģē uz politisk ām, ekonomisk ām un soci ālām p ārmai ņā m sabiedr ībā, kas tikai aktiviz ē un intensific ē valodas att īst ības procesu. „Lingvistiskais variat īvums, ko nodrošina valodas lietojums atbilstoši t ā izmantošanas kontekstam, apliecina, ka valoda tiek lietota daž ādos veidos atbilstoši situ ācijai un saska ņā ar daž ādiem mediju tipiem” (Thomas, Wareing, Singh, Peccei, Thornborrow, Jones 2004, 68). Beidzamaj ās div ās desmitgad ēs notikuš ās p ārmai ņas preses valod ā skaidri atspogu ļo tendenci uz autora individu ālā stila (valodas) izkopšanu, izmantojot plaš ās v ārddarin āšanas un leksisko vien ību aizg ūšanas iesp ējas un apzin āti att īstot t. s. valodas sp ēles praksi. Nereti vienlaikus tiek izmantoti vair āki leksikostilistiskie pa ņē mieni, padarot sarež ģī tāku jaunin ājumu klasifik āciju. Turpm āk apl ūkosim t ādas plaši p ārst āvētas jaunin ājumu grupas k ā jaundarin ājumi un aizguvumi, kā ar ī abreviat ūras un moderni sa īsin ājumi . 2.3.1. Jaundarin ājumi pres ē: v ārddarin ājumi un leksikostilistiskie jaunin ājumi Latviešu valodniec ībā v ārddarin āšanas teorijas un prakses apskatam ir velt īta liela vērība, analizējot gan jaunu v ārdu darin āšanas motiv āciju, gan produkt īvākos vārddarin āšanas mode ļus un to p ārmai ņu sociolingvistiskos c ēlo ņus. K ā nor āda A. Vul āne, „valodai att īstoties, taj ā ien āk jauni j ēdzieni, jauni v ārdi, to darin āšanai izmanto daž ādus pa ņē mienus un l īdzek ļus” (Vul āne 2000, 192). Dz. Hirša jaundarin ājumus uzskata par labu provok āciju, ar ko rosin āt k ādu sabiedr ības da ļu ne tikai mekl ēt jaunus vārdus, bet vienlaikus izteikt savas domas par daž ādiem valodas jaut ājumiem (Hirša 2006). D. Okmane nor āda uz daž ādiem faktoriem, kas sekm ē jaundarin ājumu rašanos, piem., ang ļu valodas iespaidu, valodas lietot āju attieksmes mai ņu pret tradicion ālām vērt ībām, klasisko valodas stilu robežu v ājin āšanos, no ārd īšanos vai izpl ūšanu, elektronisk ās vides valodu (Okmane 2007, 208). Jaundarin ājumu deriv ācijas process nor āda uz v ārddarin āšanas sist ēmas neizmantoto vai maz izmantoto poten ču aktiviz ēšanu, k ā ar ī v ērš tekstu dz īvāku, interesant āku, piesaista m ērķauditorijas uzman ību un nor āda uz katra indiv īda radošo potenci ālu valodas l īdzek ļu izmantošan ā un piem ērošan ā komunikat īvām vajadz ībām (Sauk āne 2008, 277–278). V ārddarin āšana m ūsdienu latviešu valod ā ir intens īvs un

48 akt īvs process, kura rezult ātā rodas jaunas leksiskas vien ības, k ā ar ī tiek paplašin ātas sinon īmijas iesp ējas. „V ārddarin āšana ir t ā valodas da ļa, kur ā uzskat āmi v ērojama valodas inovat īvā dinamika, turkl āt valodas praks ē var par ādīties savdab īgi elementi no cit ām valod ām, var aktualiz ēties noteikti atvasin ājumu tipi u. c.” (Urbanovi ča, Pauni ņa 2006). K ā nor āda A. Vul āne, „Latviešu valod ā visplaš āk izmantots morfolo ģiskais vārddarin āšanas pa ņē miens, m ūsdien ās, š ķiet, aktiviz ējas salikte ņu veidošanas process – rodas gan norm ēti jaundarin ājumi, īpaši terminolo ģij ā, gan individu āli deriv āti publicistik ā, dzej ā, proz ā. Publicistik ā un run ā š āds darin ājums bieži vien kalpo, lai apmierin ātu autora v ēlmi izteikties īsāk, ori ģin ālāk un spilgt āk” (Vul āne 2000, 192).

Aizvien liel āku popularit āti ieg ūst ar ī sintaktiskais v ārddarin āšanas pa ņē miens, ar kuru tiek darin āts saliktenis, apvienojot divus vai vair āk v ārdus resp. celmus. Salikte ņu darin āšana ir ļoti produkt īvs darin āšanas pa ņē miens m ūsdienu latviešu liter āraj ā valod ā, kā jau 20. gs. 80. gados nor ādījis O. Bušs (Bušs 1982, 88). A. Vul āne akcent ē okazion ālo salikteņu un salikte ņatvasin ājumu īpašo po ētiski stilistisko funkciju, ar ko tiek pan ākts gan nepieciešamais emocion ālais efekts, gan stila vienreiz īgums un atš ķir īgums (Vul āne 2000, 200–201).

„Salikte ņa pirmais komponents ar savu semantiku vari ē, preciz ē, p ārveido otr ā komponenta noz īmi. Salikte ņa komponentu noz īmes ne tikai savstarp ēji iedarbojas, bet ar ī summ ējas, un rezult ātā rodas jauns v ārds, kur ā notikusi satura transform ācija. Šis process ir cieši saist īts ar kontekstu” (Vul āne 2000, 194). T ādējādi salikte ņa otrais komponents att ālin ās no konteksta, un notiek p ārb īde – dažk ārt – noz īmes p ārnesums. Tiek pan ākts v ēl k āds efekts – ja v ārdkop ā abi komponenti izrunas zi ņā parasti ir līdzv ērt īgi, tad salikten ī pirmais komponents it k ā zaud ē savu noz īmīgumu, pav ājin ās ar ī atribut īvā attieksme pret otro komponentu, uzman ība koncentr ējas uz otro komponentu, pirmais tikai papildina, konkretiz ē, preciz ē otr ā noz īmi. Bet saliktenis funkcion ē kop ējā asoci āciju kompleks ā un rada autoram v ēlamo rezult ātu (Vul āne 2000, 201).

Lietuviešu valodniece A. Bitiniene jaundarin ājumu popularit āti saista ar publicistikas valodas ekspresivit āti, bet pašus jaundarin ājumus atz īst par īslaic īgiem izteiksmes l īdzek ļiem, kas saprotami tikai kontekst ā (Bitinien ė 2007, 33). Jaunie v ārdi ne tikai bag ātina leksiku, bet aizpilda valod ā t ā d ēvētos semantiskos tukšumus.

49 Vairumam jaunin ājumu gr ūti paredz ēt garu m ūžu vai pat nostiprin āšanos jaunv ārdu k ārt ā. P ārsvar ā tie visi ir laikmeta par ādību raksturot āji un sabiedriski politisko norišu liecinieki. „Nevar noliegt, ka daudzas novitātes preses valod ā ir spilgti t ās lietot āju soci ālās, vecumposma, profesion ālās, teritori ālās, nacion ālās u. c. pieder ības indikatori” (Šalme 2007, 255). Diemž ēl patlaban ne vienm ēr šie jaundarin ājumi veic est ētisko un po ētisko funkciju, k ā to savulaik jau nor ādījusi R. Veidemane (Veidemane 1977, 31). Protams, ka pres ē jaundarin ājumiem nav j āveic tikai min ētās funkcijas. Vair āk grib ētos uzsv ērt žurn ālistu savstarp ējo sacenšanos lingvistiskaj ā jaunrad ē un izdomas bag ātībā, kas kalpo vienam m ērķim – sava stila m ākslinieciskai izskaistin āšanai. Sam ērā bieži preses valod ā n ākas sastapties ar greizi produc ētu realit āti. K ā nor āda A. Šalme, patva ļī gas sp ēles ar valodu (piem., ne īstiveiksmes atbild ība, milit āreksotiska bižut ērija, ņirdzamgabals, gangsterlaup ītājband ītfilma, po ļ-zviedr-vācieš-latvieš-juku-laiki ) ne vienm ēr liecina par žurn ālistu profesion ālo sp ēju kvalit āti (Šalme 2007, 255).

Jaundarin ājumu lietder īguma un funkcion āli semantisk ās kvalit ātes izv ērt ēšanai laika p ārbaude nav vajadz īga. Svar īgi ir tas, vai darin ājums nodrošina autora komunikat īvā m ērķa sasniegšanu, vai tiek rad īts prognoz ētais tēls, atkl ātas izj ūtas, attieksme utt., k ā ar ī, vai tas attiec īgi iespaido adres ātu. Tieši p ēdējā gadu desmita preses tekstos jaundarin ājumu skaits iev ērojami pieaudzis, k ā ar ī paplašin ājies regul āri izmantojamo v ārddarin āšanas mode ļu kl āsts. Tāpēc lingvistiskaj ā literat ūrā v ēl nav pan ākta piln īga vienpr ātība par jaundarin ājumu raksturošanai un klasifik ācijai izmantojamo terminolo ģiju. “Valodniec ības pamatterminu skaidrojošaj ā v ārdn īcā” š ķirti termini jaunv ārds, potenci ālisms, okazion ālisms, jauntermins . Sam ērā plaši lietotais termins jaunv ārds apz īmē “v ārdu, kas darin āts, parasti, lai nosauktu pirms tam nepaz īstamu vai ar svešas cilmes v ārdu apz īmētu konkr ētā laik ā valodas lietojum ā aktu ālu j ēdzienu. .. laika gait ā k ādreiz ējie jaunv ārdi vai nu saglab ājas akt īvaj ā v ārdu kr ājumā, zaud ējot jaunv ārda statusu .., vai ar ī non āk pas īvaj ā vārdu kr ājum ā. .. Da ļa jaunv ārdu visp ār nek ļū st par valodas leksisk ās sist ēmas sast āvda ļu” (VPSV 2007, 174). Dažk ārt tiek lietots ar ī termins neolo ģisms (VPSV 2007, 253; Skuji ņa 2009, 263). Termins okazion ālisms skaidrots k ā „jauns v ārds, kas darin āts galvenok ārt stilistisku funkciju īstenošanai konkrētā liter ārā tekst ā vai konkr ētā runas situ ācij ā, nereti

50 pārk āpjot sp ēkā esoš ās v ārddarin āšanas normas. Okazion ālisms parasti ir tikai viena autora lietots un nek ļū st par valodas leksisk ās sist ēmas sast āvda ļu” (VPSV 2007, 267– 268). Terminu okazion ālismi lietojis ar ī O. Bušs, p ārfraz ējot Maz ā prin ča teikto: “Ja zvaigznes iededz, t ātad k ādam t ās ir vajadz īgas, ja okazion ālismus darina, t ātad tiem tekst ā iecer ēta k āda funkcija, ko cits v ārds tik labi nevar ētu veikt” (Bušs 1986, 73). Potenci ālisms ir “nesen darin āts jaunv ārds, kas v ēl nav k ļuvis par valodas leksisk ās sist ēmas sast āvda ļu, bet par to var k ļū t .. , vai ar ī kas valod ā past āv k ā iesp ēja, kura v ēl nav izpaudusies v ārd ā resp. ko ir iesp ējams darin āt p ēc valod ā esošu produkt īvu vārddarin ājumu mode ļu parauga” (VPSV 2007, 306). VPSV atrodams ar ī termins jauntermins – “jaunv ārds (ar ī jauna v ārdkopa), kas darin āts noteikta j ēdziena izteikšanai” (VPSV, 2007, 174), piem., datortehnolo ģij ā: datne , saskarne utt. T ā k ā preses valod ā spilgti izpaužas autora jaunrade, tad vien ā leksikostilistiskaj ā vien ībā var vērot vair āku pa ņē mienu apvienojumus: gan aizg ūtus elementus, gan vārddarin āšanas pa ņē mienus u. tml. Š ī iemesla d ēļ promocijas darb ā lietots termins jaundarin ājums, apl ūkojot leksiskas vien ības, un termins jaunin ājums , run ājot par vair āku l īme ņu valodas par ādībām. Par pamatu promocijas darb ā izmantoti laikrakst ā “Diena” ekscerp ētie jaundarin ājumi. Veicot šo p ētījumu, tika izmantotas laikraksta Diena publik ācijas no 2001. gada līdz 2003. gadam (kopum ā 288 slejas, no kur ām 180 slej ās tika atrasts viens vai vair āki jaundarin ājumi). Valodas jaunradei laikraksta Diena pielikum ā „Izklaide” uzman ību piev ērsis ar ī A. Šalme (Šalme 2007), nor ādot, ka divos gados fiks ējis apmēram 500 daž ādu jaundarin ājumu. Laikraksta „Diena” Kult ūras slejas autori las ītāju uzrun ā tieši un emocion āli, rosina dom āt, v ērt ēt sabiedr ībā notiekošo cit ādāk, kritisk āk, anal ītisk āk. Kult ūras sleju autori, nebaidoties paust savu attieksmi, interpret āciju un v ērt ējumu, nor āda las ītājam uz nej ēdz ībām, iev ērības v ērtiem notikumiem un aktualit ātēm. Jāpiemin, ka analiz ētajos rakstos emocion ālā inton ācija ir daž āda – nopietna, pārmetoša, ironiska, ar ī sarkastiska (k ā raksta viens no autoriem J. Rokpelnis, slej ās gad ās šļā kt žulti ). Visbiež āk sleju autori prasm īgi ironiz ē par valsts politiku kult ūras jaut ājumos, nepietiekamo finans ējumu, ar kult ūru saist ītiem soci ālpolitiskiem jaut ājumiem. B ūtiski, ka sleju un recenziju autori ir ne tikai žurn ālisti, bet ar ī rakstnieki, dzejnieki, muzikologi, m ākslas zin ātnieki u. c. radošu profesiju p ārst āvji. Dažk ārt slejas

51 to viengabalain ības un t ēlain ības d ēļ atg ādina pat esejas un miniat ūras. N. Naumanis, viens no raž īgākajiem sleju autoriem un kult ūras aktualit āšu recenzentiem, 2001. gad ā raksta: „T ā patiesi ir laime – br īvība paust liel ākaj ā dienas laikrakst ā, turkl āt kult ūras lappus ē, savu mazu individu ālu domi ņu, savu izloloto liter āro eseju, savu skatu no malas, kas var radik āli un piln īgi atš ķirties no visp ārpie ņemt ā. T āds bija slejas tapšanas idejas mērķis – pretoties dom āšanai bar ā, opon ēt vienpr ātības un mažorit ātes dikt ātam”. Zin āms, ka laikraksta korektori autoru rakst ītaj ā neiejaucas – redi ģē šana nenotiek t ā, k ā tas pie ņemts laikraksta zi ņu noda ļā , proti, tiek labotas tikai ortogr āfijas k ļū das, nevis autoru stils. Žurn ālists U. Rudaks par saviem darin ātajiem v ārdiem saka: “Mani jaundarin ājumi rodas piln īgi autom ātiski, nekad nav bijis t ā, ka stund ām s ēžu un pr ātoju – kā var ētu apz īmēt to cilv ēku vai par ādību. Man š ķiet, ka nav ar ī nek ādas receptes, kas pal īdzētu žurn ālistam rad īt jaundarin ājumus, vienk ārši dažiem tas padodas, bet dažiem ne”. Darb ā derivat īvi semantisk ā un funkcion ālā aspekt ā analiz ēti laikraksta Diena kult ūras sleju žurn ālistu un ārštata autoru Normunda Nauma ņa, Ditas Rietumas, Gundegas Repšes, Andra Akmenti ņa, Gunta Bere ļa, Sergeja Timofejeva, J āņ a Rokpe ļņ a, Paula Bankovska, K ārļa Streipa, Ba ņutas Rubesas, Ingunas Jansones, Maijas Balti ņas, Hel ēnas Demakovas, M āras Gul ēnas, Daces Rub ļevskas, Noras Ikstenas, Guntara Godi ņa, Andras Neiburgas, Laimas Muktup āvelas, J āņ a Kr ēsli ņa, Ingr īdas Zemzares darin ātie (un izmantotie) jaundarin ājumi. Tā k ā autora individualit ātes izpausme tiek uztverta k ā lingvistisk ās jaunrades galven ā motiv ācija (Koženiauskien ė 2001, 78), materi āls grup ēts p ēc autor ības. Pirms nav izveidots plašs tekstu korpuss un tādējādi nav iesp ējams prec īzi noteikt laiku un vietu, kur pirmo reizi par ādījies attiec īgais darin ājums, nevar droši apgalvot, ka p ētāmā valodas vien ība ir tieši t ā un ne cita autora rad īta, t āpēc darb ā piemin ētos publicistus var uzskat īt par uzr ādīto v ārdu lietot ājiem, nevis autoriem. Normunds Naumanis un Dita Rietuma . Kinokriti ķu N. Nauma ņa un D. Rietumas rakstu tematika galvenok ārt skar kino. Ori ģin āli jaundarin ājumi ir tikai viena no abu kinokriti ķu radoš ās darb ības paz īmēm, jo „kino pasaul ē vair āk nek ā cit ās m ākslas jom ās nep ārtraukti rodas jaunas re ālijas, kuru apz īmēšanai nepieciešama īpaša kinovaloda – specifiski j ēdzieni, spilgtas m ākslinieciskas metaforas, īpašv ārdi un papildnoz īmes ieguvuši apz īmējumi” (Šalme 2007, 257).

52 Salikte ņu mod ē (N īti ņa 2004, 17) izmantots sintaktiskais v ārddarin āšanas pa ņē miens. Kinovalodas pamatj ēdzieni – kino, zvaigzne, Oskars, vamp īrs, drebulis, aktieris – tiek veiksm īgi papildin āti. Piem., kinobied ēšana, kinocit āts, kinod īvain īši, kinodzejolis, kinofantasms, kinoizpaudums, kinomaniaks, kinom ēsls, kinom ūdz īši, kinopiedz īvojums, kinopopkorns, kinotus ētājs, senzvaigzne, megazvaigzne (N. Naumanis); kinocars, kinoapskatnieks, kinoizr ādītājs, kinoizr ādīšana, kinoizdoma, kinokliedziens, kinog ājējs, kinokomikss, kinos āga, kinovien ība (D. Rietuma). Daudzas no šīm leks ēmām ir neierastas tikai latviešu las ītājam, jo vair āki min ētie piem ēri ang ļu valod ā rakstošaj ā pres ē man īti pirms dažiem gadu desmitiem – da ļē ji nov ēlojusies, vesterniz ācija ienākusi ar ī latviešu valod ā. Sastopami ar ī citi salikte ņi: tr īszvaigž ņu un sarkanzvaigž ņu orde ņi, pirmp āris Ieva un Ādams, cilv ēkv ērt ība (lai cik tr īszvaigž ņu un sarkanzvaigž ņu orde ņus nespraustu, vi ņa cilv ēkv ērt ība no t ā nek ļū st starojoš āka) , laikpalaikam p īkst sarundraudzi ņi, iepakoti speci āldizaina mobilt ērpos, vid ējstatisks, atpaka ļpuse ( neskatoties uz atpaka ļpusi) , sektantisms (N. Naumanis); McKino, McV ērt ības (masu kult ūras kino un masu kult ūras v ērt ības), McNaumani un McRietumu uz McDonaldu, pie Mcvērt ībām; lidrom āni ņš (pamat ā latviešu ēstuve „Lido”+ Daces Rukš ānes „Rom āni ņš”; „.. lid ta ču skan c ēlāk nek ā Mc – vismaz bez globaliz ācijas nacion ālo individualit āti pazemojoš ā sm ārda” – D. Rietuma), zirnek ļlēkātājs, kantorkr ēsls, saldskaista dz īve, milit ārromantisks, pseidoafekts, filmkriti ķis, sirdspu ķī t+is

53 strupin ājums). Abreviat ūru paveids akron īmi , kas rakst āmi mazajiem burtiem un bieži pārv ērtušies sugasvārdos (Veisbergs 1997, 273), š ķiet, iemiesojies N. Nauma ņa atvasin ājum ā ar formantu -ēties: no PR>p īā r+ ē-ties .:goz ē+ties (veidot savu t ēlu pres ē sabiedrisko attiec ību noz īmē (PR)) – piem., vi ņam nevajag pīā rēties pa sieviešu žurn āliem. Gundega Repše. G. Repše plaši izmanto morfolo ģisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu – žup īgais punc īgums, dieniš ķī ba, viens ētnieciskums , uzt īkots (nedab ūts, kas uzt īkots ), apm āksla, s ērdieni ņš, kultur ēlība, katedr ālisms, uzdr īkst ētais ( uzdr īkst ētā atbild ības saj ūta), neatce ļam ība ; ar sintaktisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu veidoti t ādi jaundarin ājumi k ā metadv ēsel īte, kopuskultur ēlība, ļeņinvieplis, visvienalga, karame ļrom āni ņš, P ērkont ētis ; salikte ņi ar pseido - un ekstra -, piem., pseidogudr ības, kā ar ī citi: viedm āte, miljonbudžets, s īkķildas, viendien īgs. Sal īdzin ājumam var min ēt ar ī citu autoru darin ājumus: paka ļvārdi (p ēcv ārda viet ā; G. Berelis); superpopul ārs, savveida, bio ģeogr āfija, popmuzejs, sadz īvotm āksla, telerealit āte, daudzt ūkstošu (S. Timofejeva jaundarin ājumi), antiproduktivit āte, dzegužpulkste ņi (P. Bankovskis), plakanpier īgs plakansmaids, standartpiecstāvenes (I. Jansone), maz+smadze ņu+ains (M. Gul ēna) , kiberkambaris, piektgadnieki (1905. gada revol ūcijas dal ībnieki; J. Kr ēsli ņš). Par salikte ņiem ar internacion āliem elementiem jau 20. gs. 80. gados rakst ījis O. Bušs: „.. jaun ākajam laikam rakstur īgs salikte ņu paveids ar internacion ālu elementu salikte ņa pirmaj ā da ļā un latvisku elementu otraj ā da ļā ”, minot salikte ņus ar disko-, kino-, moto-, mikro-, super - (Bušs 1982, 88–89). Uz l īdz īgu procesu nor āda ar ī D. Nīti ņa (N īti ņa 2004, 17), savuk ārt igau ņu preses p ētniece V. Pehka-Ivaš čenko akcent ē pried ēkļus un pied ēkļus: anti-, pro-, ultra-, neo-, -cija, -acija, -izacija u. c . ( Пехк -Иващенко 2007, 18). Kā liecina piem ēri, š ādi jaundarin ājumi ar internacion ālām sast āvda ļā m patieš ām ir aktu āli, turkl āt l īdzšin ējos piem ērus papildin ājuši jauni internacion āli elementi: eiro-, pseido-, ekstra-, makro-, mikro-. Jānis Rokpelnis. Autors plaši izmantojis morfolo ģisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu – viedinieks (vieds cilv ēks), apslinkšana, m āsīgs (p ēc analo ģijas ar br ālīgs), naudinieks (tur īgi cilv ēki), paticamas zi ņas, l īder īgs, pastaloti v īžot ās kolchozniecisk ās masas, nekristieši, ne+ie+lozung+ots, augst+skolots , sazelsme (Latvijas sazelsme), ār+laiki ( ārzon ās un ārlaikos), pam ūžīgs, biezpienainas (smadzenes), rež ģeklis (no

54 rež ģis), renesansisks, savva ļas mutainis (vienk āršrunas run ātājs), nor ūpēts , nupat ējs ; ar ī sintaktiski morfolo ģisko pa ņē mienu: l īk+mugur+ains. Ar sintaktisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu veidoti t ādi jaundarin ājumi k ā jaunnabagi, l ēndr ūpošs, standartlatvietis, komunismsnacisms, hipertirgus, hipersniegots, visp ārcilv ēks, dažlabs, l īdz+veid+is (l īdz īgs), mīt+rad+e, antiv īns, likte ņ+griež+ains vai likte ņgriež+ain-s, ol+galv+ain-s (olgalvains intelektu ālis), megadz īvoklis, jauns Neorainis, polit+kamasutr+isks, hororskopi (no ang ļu horror – šausmas). Kārlis Streips. Pamat ā veidojis jaundarin ājumus ar morfolo ģisko vārddarin āšanas pa ņē mienu – uzmurgot ājs, negeji ; ar sintaktisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu – kult ūkomp ānija, kult ūranal īze, eirogaume, lemtties ības . K. Streipa darin ātais v ārds negeji – klasific ējams k ā atseviš ķu prefiks ālu atvasin ājumu tipu aktualiz ēšan ās, jo neg ācija ne - uzskat āma par latviešu valodas modes tendenci (Okmane 2007, 213; N īti ņa 2004, 13). D. Nīti ņa atz īst, ka „ir aktualiz ējusies atvasin ājumu ar ne - lietošana, un aizvien vair āk sastopami t ādi v ārdi, kas parasti nav fiks ēti latviešu valodas vārdn īcās” (N īti ņa 2004, 12). Piem., aktieris J. Skanis run ā par negandar ījuma saj ūtu te ātr ī, bet k āds apg āds izv ēlējies nosaukumu „Neputns”. Ba ņuta Rubesa. B. Rubesa ir iecien ījusi ķengura t ēlu, kas v ērojams gan ar morfolo ģisko, gan sintaktisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu darin ātajos jaunv ārdos – ķengur ība, ķengurpr āt; ķenguprincipi, pretotiesv ēlme, gribb ūtvaronis, supermazb ērni. Pēc O. Buša izteiktaj ām apl ēsēm 20. gs. 80. gados (Bušs 1986), ar ī š ādi saliktie lietv ārdi ar darb ības v ārda nenoteiksmes formu salikte ņa pirmaj ā da ļā ir nostiprin ājušies. Maija Balti ņa. M. Balti ņa izmanto daž ādus valodas jaunrades pa ņē mienus: piem., morfolo ģiski darin ātus v ārdus – nelaim ītis, apt ēlot, saist īgs, s intaktiski – vērt ībv ārdi, vizu ļvārdi, muzejlieti ņa, s īkv ārdi, s īksavienojumi, m ājzv ēri ņš. Hel ēna Demakova. Bijus ī kult ūras ministre iecien ījusi morfolo ģisko vārddarin āšanas pa ņē mienu – nerietumnieki, netabuiz ēts, bezb ērn ība, robežniec ība (marginalit ātes viet ā). Ar sintaktisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu veidoti vārdi: mazkautr īgs, mazj ēdz īgs, pašcentrisks, megaizst āde, eiroizst āde, eirosaruna, eirokaisl ības. Nora Ikstena. N. Ikstenas jaundarin ājumi liel ākoties veidoti ar morfolo ģisko vārddarin āšanas pa ņē mienu – gl āžuki ņš, sastr ēdzin āt; ar s intaktisko v ārddarin āšanas

55 pa ņē mienu – kiberb ērns, eirom āja, eiropaklaus īgs, eiroatkar īgs, eirodomas, eirostress, eirobirokr ātija, eiroskat ītāji, e-gr āmata, e-autors. Strupin ātie elementi, kas atk ārtojas daudzos salikte ņos ( eiropaklaus īgs, eiroatkar īgs, eirodomas, eirostress, eirobirokr ātija, eiroskat ītāji ), reiz ēm robežojas ar semiafiksu (Veisbergs 1997, 276) . Guntars Godi ņš. G. Godi ņš p ārsvar ā izmanto morfolo ģisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu – pārlatvisks, apists (neesmu čekists, esmu apists , n ācis no Apes). L īdz īgus atvasin ājumus valodas praks ē iecien ījuši ar ī makš ķernieki, raksturojot konkr ētus zivju ķē rājus: karpists, forelists, samists u. tml. Ir konstat ēts sapl ūdenis – Eiroze (Eiropa + neiroze); ar ī eiroremonts, eirodziesma, eirorom āns, eiroprece. Ar sintaktisko vārddarin āšanas pa ņē mienu – vien ādot ājl īdzek ļi, pirmj ūra . Andra Neiburga. A. Neiburgas darbos izmantots gan morfolo ģiskais vārddarin āšanas pa ņē miens – pārvar īg+i (p ārm ērīgi), gan sintaktiskais v ārddarin āšanas pa ņē miens – pagadsk ārta, briesmpilns, P īers – publiskais t ēls, aizguvuma akron īms, kas rakst āms maziem burtiem un p ārv ērties par sugasvārdu. Laima Muktup āvela. Ar morfolo ģisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu – dr ūmējošs . Ar sintaktisko v ārddarin āšanas pa ņē mienu – purv īšr ūsgans ārti, tilpumbar ība, siv ēnmazs, siv ēnliels. Sintaktiski morfolo ģiskais pa ņē miens izmantots v ārd ā garnagains .

2.3.2. Jaundarin ājumi pres ē funkcion ālā aspekt ā Anal īzei izmantotas aptuveni 250 vien ības no laikrakst ā Diena public ētaj ām N. Nauma ņa recenzij ām 2000. un 2001. gad ā. Šie jaundarin ājumi sistematiz ēti atbilstoši O. Buša pied āvātajai jaundarin ājumu sh ēmai (O. Bušs šos jaundarin ājumus klasific ējis k ā okazion ālismus) p ēc to funkcion ālā lietojuma, neiedzi ļinoties jaundarin ājumu izp ētē no vārddarin āšanas un formveidošanas pa ņē mienu viedok ļa. Turkl āt, k ā nor āda lietuviešu valodniece D. Blažinskaite, jaundarin ājumiem ar īsto v ārddarin āšanu dažk ārt visp ār nav nek ā kop īga. T ā uztverama vienk ārši k ā rota ļī ga un aspr ātīga individu āla autora dai ļrade, lai rad ītu savu individu ālu valodas stilu. Taj ā paš ā laik ā jaundarin ājumi uzskat āmi par leksikas aktualiz ācijas par ādību – to sekm ē parasti lietotais autora grafiskais izc ēlums, ar ī paša v ārda leksisk ā noz īme – jaunv ārdi k ļū st par teksta pamatmot īvu vai rekl āmas sauk ļa pamatkomponentu. D. Blažinskaite atš ķir ībā no terminu jaundarin ājumiem žurn ālistu leksikas pienesumu uzskata par stilistiskiem jaundarin ājumiem – vai nu žurn ālisti v ēlas

56 priekšmeta vai par ādības nosaukumu main īt ar citu – izteiksm īgāku, informat īvāku, vai ar ī jaundarin ājumam ir cits ekspres īvs uzdevums (Blažinskaite 2004, 56). Jauntermini rodas objekt īvu iemeslu d ēļ un ir zin ātnisk ā (un lietiš ķā ) stila piederums, bet jaundarin ājumi tiek rad īti tikai un vien īgi stilistisko apsv ērumu d ēļ un atbilst po ētisk ās (dai ļliterat ūras) valodas lietojuma uzdevumam. „Stilistiskais efekts bieži rodas no t ā, ka jaundarin ājuma sast āvda ļu savienojums ir kaut kas negaid īts – savienots nesavienojamais” (Blažinskaite 2004, 59). N. Naumanis jaundarin ājumus izmanto regul āri, t ādējādi tekstam pieš ķirot īpašu emocion ālu pies ātin ājumu un piev ēršot las ītāju uzman ību . Turpm ākaj ā tekst ā dažiem jaundarin ājumiem, lai las ītāji lab āk izprastu j ēgu, min ēts plaš āks konteksts. Vērt ējot O. Buša jaundarin ājumu dal ījumu p ēc funkcion ālā lietojuma, mērķtiec īgāk liekas šos jaundarin ājumus dal īt trij ās liel ās grup ās: 1) emocion āli un ekspres īvi neitr āli salikte ņi, kas visbiež āk lietoti v ārdkopas viet ā; 2) fakti vai par ādības, kam l īdz šim leksiska apz īmējuma nav bijis; 3) emocion āli ekspres īvi p ārc ēlumi, ko, savuk ārt, t ālāk var ētu grup ēt atkar ībā no ekspresivit ātes pak āpes − ar minim ālu, maksim ālu ekspresiju, pozit īvu vai negat īvu nokr āsu, nosod ījumu, ironiju vai humoru darin āti. O. Bušs pied āvā s īkāku dal ījumu. 1. grup ā iek ļaujami emocion āli un ekspres īvi neitr āli salikte ņi, kas liel ākoties tiek lietoti v ārdkopas viet ā. Š īs grupas salikte ņi preses valod ā ar ī ir atrodami visbiež āk. “Salikte ņdarin āšana m ūsdienu latviešu liter āraj ā valod ā ir akt īvākais un produkt īvākais jaunv ārdu veidošanas pa ņē miens, īpaši, protams, žurn ālistu veidotajos materi ālos un tekstos, jo to autoriem regul āri j āiepaz īstina savi las ītāji ar jauniem faktiem un par ādībām vai ar ī j āpar āda jau zin āmais no neparast āka redzes viedok ļa” (Bušs 1986, 73). Turkl āt šīs grupas īpašo popularit āti atvieglo tas, ka te vārddarin āšanas pa ņē miena izmantošanai gandr īz nav nepieciešamas īpašas priekšzin āšanas valodniec ībā (Bušs 1986, 73). Šaj ā grup ā var ētu min ēt t ādus v ārdus k ā dubultzemnieks, dakterkomikss, filmlaukums, filmst āsts, komplimentv ārds, inkviz īcijas upurcepure, kult ūrcit āts, ska ņizteiksme, vīrieššovinistiska filma, l īderaktrise, operpublika, kinoapkop ēja, mor ālpozit īva atkl āsme , repertu ārbuklets, Somzeme, aktierprofesija, kom ēdijgr āvējs, skand ālpilns, filmizklaide, komerc ģē nijs, seksat ūre, vizu ālerotisks, biznesviedoklis, kompj ūtervergi, kompj ūter ģē nijs,

57 virtu ālimitators, jaunzvaigzne, kamerpriekšnesums, suven īrpasaule, simbolpriekšmeti, iepriekšnakts, likte ņmudžek ļi, lugrakstniec ība. 2. grup ā iek ļaujami jaundarin ājumi, kas veidoti, lai nosauktu faktu vai par ādību, kam l īdz šim leksiska apz īmējuma nav bijis. Piem., reperzvaigzne, kult ūrpopkorns, kult ūrcit ējoša filma, aktiereksistences gudr ības, gr ēks ūdziskums, arhislikta izr āde, liropretenciozais nosaukums, neapoloniskais aktieris, miljonienes īga zvaigzne, kult ūramatbr āļ i, stripšovs, dubultm ācībkurss, kost īmsieviete , korsešmeitene, klišejideja , melosentiment āls, briesmo ņstilistikas rom āns, pētītk āre, nere ālpsiholo ģiska dr āma, apdainošana , sacepurota galerija, filmdaris, pirmsmil ēniuma drudzis, kinoantikrists, popkornotava, vadsp ēks, prec ībpuiši , melodeklamatoriskas kompoz īcijas, maniakdrebu ļkino, smalkaprindiska terminolo ģija, kompj ūterefekt īgi, domietilp īga recenzija, te ātrg ājēji, specefektiviz ēta vizu ālā valoda, ne īstiveiksmes atbild ība, nekomerckino, kr āpniekfilmas , aktierzv ērfilma, festiv āla žūrētāji, milit āreksotiska bižut ērija, priekj ēga. 3. grup ā iek ļaujami jaundarin ājumi, kas veidoti izteiksmes atsvaidzin āšanai bez īpašas papildekspresijas vai ar minim ālu ekspresijas paspilgtin ājumu. Šaj ā grup ā ir ar ī daudz v ārdu, kas saist īti ar k ādu konkr ētu personu, īpašv ārdu, kura funkcion ālās īpatn ības tiek atkl ātas tikai kontekst ā, piem., ivanauskaitisms, bergmanisms, streipisks uzn āciens, gruzdovisk ā versija, posttarantino paaudze , hi čkokisks vakars, Melgibsona stils, čehovisk ās pašrefleksijas, demijm ūriskais t ērps , vaildisk ā salonkom ēdija , andropoviski iebied ētā Maskava, gr āvergr āvējs. Vair āki no jaundarin ājumiem ir adjekt īvi. „Adjekt īviem, kas ar pied ēkli -isk- atvasin āti no īpašv ārdiem, piem īt vair ākas iez īmes: „šie adjekt īvi ir atvasin āti plaš ākā m ērog ā, izmantojot paz īstamu personu (liter āru t ēlu) vārdus, uzv ārdus vai pseidon īmus, un tieši t āpēc valodas lietot ājiem nav gr ūti uztvert to semantiku” (Sauk āne 2008, 271). P ārējo jaundarin ājumu izteiksmi atsvaidzina spilgti raksturot ājv ārdi: garastmatainais latvju Činga čguks, mirdz īgas p ērl ītes, pushoreogr āfiski, puskonvuls īvi raust īties, atmosf ēriska filma, šerminoša pasaule, baltais miro ņzēns, l īķ isks kolor īts, līķī bas process, tempiska mont āža, k ā ar ī īpaši tiek cildin āti skroderisti skrodersv ētkos skroder ēšan ās ned ēļā , skaitlis 2000 tiek uzskat īts par ieciparojošu skaitli, īpaš īgums . N. Nauma ņa v ārdiem run ājot, īsti mūsdieniskots st āsts uzska ņotiem skat ītājiem.

58 4. grup ā iek ļaujami neolo ģismi, kuros spilgt āk izpaužas autora tieksme p ēc ori ģinalit ātes, v ēlēšan ās aktualiz ēt las ītāja uzman ību: karstais dokkino , bezr ūpīgā kinozvaigzn ības b ērn ība, krietns atš ļukums p ēc spilgta uzr āviena, melnorient āla par ūka, kult ūrdub ļi, viesuliska pretm īla, kost īmēta b ūtne, murdz īgi lietuv ēni, biznes īgais tops, notruluma apst ākļi, “ apkannot ā” filma, svaigi tulcin āts Tibetas lūkojums , atejpap īrs, ņirdzamgabals, gangsterlaup ītājband ītfilma , b ūtnes īpaš īgums, knapel īgs , barok ālpuf īgais Amors. Ja v ēl 20. gs. 80. gados, p ēc A. Ahero datiem, tika uzskat īts, ka visrakstur īgākā (nevis visprodukt īvākā) m ūsdienu salikte ņdarin āšanas iez īme saist ās ar internacion ālas cilmes salikte ņu elementiem (Bušs 1986, 73), tad analiz ējamaj ā N. Nauma ņa leksik ā šādu elementu nav daudz. Rakstur īgākie ir: pseido-, post-, kino-, super-, mega-, kult ūr(a), anti-. Salikte ņi ar internacion ālismiem pirmaj ā da ļā : Nikola Ekskr ūza, ekssieva , superpod īgs , savveida antiulmaniste . Atvasin ājumi ar mega-: megazvaigzne (v ārds lietots kino recenzij ā), megastudija, megagr āvējs . 5. grupas jaundarin ājumiem rakstur īgs īpaši sak āpin ātu ori ģinalit ātes tieksmju realiz ējums. Spilgt ākie paraugi: an ālfiziolo ģisks iepakojums, kaš ķainie kriti ķi, seksmaš īnas faustelis , piel ūdz ēji sam īdīja zem sav ām tūkstošk ājām. Vair āki salikte ņi rakst īti ar defisi, piem., po ļ-zviedr-vācieš-latvieš-juku-laiki, karabas-barabas-draud īgais skatuves pseidon īms Bartabass. Konstat ētie salikte ņi, visticam āk, jāizrun ā ar vienu elpas vilcienu, piem., mihalkovski bodrovisk ā suven īrband ītisk ās k ļukvas/sviesta ietekm īgā domin ēšana Krievijas kino. Gar ākais saliktenis N. Nauma ņa netradicion ālo jaundarin ājumu sarakst ā ir veidots no vienpadsmit komponentiem: hitler/musol īni/osam/bin/laden/sta ļin/fidel/brež ņev/sadam/husein/kvazi/diktatoru m ūžības gudr ība − nekas nemain ās zem š īs saules. 6. grup ā iek ļaujami neolo ģismi, kas darin āti ar leksiskiem vai morfolo ģiskiem sarunvalodas elementiem, un to galven ā funkcija ir sarunvalodas inton ācijas mar ķē šana: krimipopfilmele, Madonnas ripulis (okazion āls v ārda lietojums kompaktdiska noz īmē), vi ņē jais kinoštrunts, a ģitkas iespaids, ki čī gs komikss ar um-ca-cā hitiem, viskrut ākais ņirdzamgabals . 7. grup ā iek ļaujami pozit īva v ērt ējuma izpausmes darin ājumi: jēgpies ātin āta izr āde, priekj ēga, bezelpas ekst āze, pieminekliski c ēls, labpiekrit īga sadz īvošana, v ācu

59 naudot āji (sponsori), ironija un asm ēlība, skaidrruna, kinom ēnesti ņš, kinom ūdz īši, gl ābējskaidi ņa, d ārzi ņkop ējs, su ņupuika, dakterisk ā apr ūpe, p ūkains rota ļmoš ķa eksempl ārs, spožs aktierpuš ķī tis, jaukskumja dziesmi ņa, jauksieviete (dom āta Dž ūlija Robertsa), jau min ētā priekj ēga. 4., 5., 6. un 7. grup ā apkopotie jaundarin ājumi j āklasific ē k ā īpaši leks ēmu mekl ējumi, kas realiz ē specifiskas autora v ēlmes p ēc ori ģinalit ātes, talk ā ņemot gan sarunvalodu, gan netradicion ālu v ārddarin āšanu, gan barbarismus. “Rakstnieks vai dzejnieks rada jaunu v ārdu, nevis lai prec īzāk aprakst ītu objekt īvo īsten ību, bet lai izteiktu savu attieksmi pret to, savas emocijas. B ūtiska dai ļliterat ūras valodas mekl ējumu paz īme ir t ā, ka autors nemekl ē nosaukumu jaunai par ādībai, bet citu (izc ēlums mans − D. L.) nosaukumu zin āmai par ādībai. .. atseviš ķu elementu (v ārdu, v ārdu sast āvda ļu, vārdformu) paspilgtin āšana, izcelšana, pretstat īšana automatiz ēto elementu fonam” (Veidemane 1974, 167). R. Veidemane, mekl ēdama un analiz ēdama valodas paradoksus dzej ā, uzskata, ka: “atteikšan ās no tradicion āliem, form āliem elementiem − t ā sauktie m īnuspa ņē mieni, dzejas valodas tradicion ālā v ārdu kr ājuma paplašin āšana ar daž ādām nedzejisk ām valodas vien ībām (piem., vienk āršrunas, sarunvalodas v ārdiem, internacion ālismiem) ar ī būtībā ir aktualiz ācijas forma. .. Pati aktualiz ācijas b ūtība nosaka, ka aktualiz ācijas pa ņē mienu skaits ir bezgal īgs un nav inventariz ējams. Jebkurš ierobežojums − gramatisks, derivatīvs (v ārddarin āšanas), distribut īvs (v ārdu savienojumu veidošanas) − it kā darbojas pret ī aktualiz ācijai, bet tai paš ā laik ā ir t ās priekšnoteikums” (Veidemane 1974, 168). 8. grup ā iek ļaujami darin ājumi, kuru uzdevums ir likt las ītājam pal ūkoties uz nosaukto faktu, cilv ēku vai par ādību ar humoru, vieglu smaidu: rom ānu apsmaid īšana, kinoforumists Augusts Sukuts, Holivudas jaunzvaigzn īte Vinona Raidere, ziepjsap ņuslavas augstumi, naudskait ītk ārais žurn āls, nodušošan ās m ānija (ar nodušošan ās māniju aps ēstie am īšu zald āti ņi), dibencaurums , ofici ālais zvaigznis, zeltglobusotie aktieri. Vair āki jaundarin ājumi rakst īti k ā defissavienojumi: četrdesmitgad īgā-plus megazvaigzne, drusci ņ-virs-divdesmit zvaigzn īte, mazbudžetiski miljoni ņi, mono-mini-izr ādīte, Holivudas zv ēru dīdītāji, kinocensone, videol āvi ņas , mūžīgais ļaunais vecskaistulis Ri čards Roksburgs.

60 9. grup ā iek ļaujami jaundarin ājumi ironijas izpausmei bez izteikta nosod ījuma: smukbu čmūlīšu lomas, urr āpatriotisma stils, film īte, nezvaigzne, vamp īrsievietes vaibsti (Hel ēnai Bonemai-Kārterei), izj ūte ļošan ās par nepiepild ītaj ām alk ām, parast ības ģē nijs Br ūč u Vilis (Br ūss Viliss). 8. un 9. grupas okazion ālismos v ērojamas humoristiskas un ironiskas izpausmes. 10. grup ā iek ļaujami jaundarin ājumi, ka veidoti, lai pastiprin ātu nosod ījuma ekspresiju, parasti apvienojot ar sp ēcīgu ironiju: Dž ūlija Robertsa ekspluat ē savu bu čmūles štampu arsen ālu, melnpar ūkots riebeklis, k ā ar ī vulg ārismi, piem., hote ļmauka (ar galveno varoni var dar īt visu − degrad ēt to l īdz prastas hote ļmaukas līmenim). Nevien ā no iepriekšmin ētām grup ām netiek īpaši akcent ēti tie jaundarin ājumi, kas tiek veidoti speci āli pretstat ā liter ārās valodas norm ām. O. Bušs uzskata, ka to visvair āk ir pēdējā − 10. grup ā. T ā k ā šaj ā da ļā par v ārddarin āšanas aspektiem netiek run āts, tad min ētās formas netiks analiz ētas derivat īvi un morfolo ģiski, ta ču piemin ēšanas v ērtas t ās būtu: rezult ēties (idejas nav rezult ējuš ās), ieciparojošs skaitlis, sacepurota galerija, īpaš īgums , svaigi tulcin āts, “ apkannota ” filma, M. Zālīte j ūtas k ā zive ūden ī.

2.4. Aizguvumi preses valodā Gad ījumos, kad par ādās jauna re ālija vai j ēdziens un savlaic īgi netiek ieviests t ā apz īmējums no mantotiem elementiem, valod ā ien āk leks ēmas, kas piln ībā vai da ļē ji aizg ūtas no cit ām valod ām. K ā atzinis J. Baldun čiks, „nepieciešam ība p ēc leksiskaj ām inov ācij ām ir valodas b ūtiska īpaš ība, kura tiek apmierin āta gan ar iekš ējo resursu, gan ar citu valodu leksikas pal īdz ību. Š ī īpaš ība ir visp ārīgākais leksikas aizg ūšanas mot īvs” (Baldun čiks 1989, 10). Aizg ūtās leksikas klasifik ācija un terminolo ģiskais apz īmējums atkar īgs no valodniec ības trad īcijas (sal. Baldun čiks 1989, Dubova 2009). Latviešu lingvistiskaj ā literat ūrā š ī leksikas da ļa visbiež āk tiek apz īmēta ar terminu svešv ārdi : “No citas valodas aizg ūts un aizguv ējvalodas sist ēmai gramatiski piel āgots aizguvums, kura citvalodisko cilmi (p ēc atseviš ķā m fon ētisk ām un/vai morfolo ģisk ām paz īmēm) uztver aizguv ējvalodas lietot āju vair ākums”(VPSV 2007, 384). Šaj ā v ārdn īcā ietverti ar ī termini internacion ālisms un internacion ālismo īds (VPSV 2007, 162). Šaj ā promocijas darb ā

61 izmantots ar ī termins aizguvums – “no citas valodas aizg ūta valodas vien ība – v ārds, vārdu savienojums, v ārdda ļa u. tml.”(VPSV 2007, 21). Aizguvumu ietekmi latviešu valodniec ībā pētījuši daudzi valodnieki, piem., J. Baldun čiks (1989), M. Br ēde (2000, 2002, 2009), A. Veisbergs (2006, 2007), D. Nīti ņa (2004, 2007), lietuviešu valodniece A. Bitiniene (2007), ģerm āniste K. Gecelere (G őtzeler 2008). P ārsvar ā valodnieki akcept ē v ārdu aizg ūšanas faktu, bet aktualiz ē jaut ājumu par mantotu un aizg ūtu v ārdu proporcij ām (Veisbergs 2006, 126). „Aizg ūšana tieš ām ir nekontrol ēta (jo kas gan to var ētu kontrol ēt?)” (N īti ņa, Veisbergs 2007, 385). Valodnieki vair ākk ārt šaj ā aspekt ā analiz ējuši ar ī preses valodu: „Dzimt ās valodas un svešv ārdu attiec ībām, resp., sadal ījumam, j ābūt sapr ātīgam, elast īgam, cenšoties dot priekšroku latviešu v ārdam. Svešv ārdu lietošanai nevajadz ētu k ļū t par pašm ērķi, tie nedr īkst ētu domin ēt sal īdzin ājum ā ar iesp ējamiem latviešu sinon īmiem. P ārsp īlējumi, k ā zin āms, nevienai lietai un nevienam nen āk par labu, un tas attiecas gan uz tiem, kas dod priekšroku galvenok ārt tikai svešv ārdiem, gan tiem, kas vair ās no svešv ārdiem, m ēģ inot no tiem tikt va ļā par katru cenu” (N īti ņa 2004, 20). I. Rozenvalde jaut ā: „K ā varam tos [svešv ārdu pl ūdus – D. L.] aptur ēt? Da ļē ji ar zin āšan ām – zinot v ārdu noz īmi, m ēs saprat īsim, ka min ēto lietu vai par ādību var izteikt ar latviskiem v ārdiem vai vismaz atbilstoši m ūsu gramatiskaj ām konstrukcij ām un v ārdu darin āšanas likum ībām un trad īcij ām” (Rozenvalde 2004, 7). Protams, „prese nav nek āda viendien īte – tieši presei ir būtiska noz īme m ūsu valodas kr ājuma palielin āšan ā, respekt īvi, m ūsu pasaules un pieredzes paplašināšan ā” (Rozenvalde 2004, 8). Īpašu aizguvumu grupu veido neliter ārās sarunvalodas elementi jeb slengs, kas tiks apl ūkots īpaši.

2.4.1. Internacionālismi un nacion ālie aizguvumi Līdz ar Latvijas atgriešanos Eirop ā m ēs esam pak ļauti ne tikai Eiropas, bet ar ī pasaules probl ēmu un norišu kontekstam, t āpēc svešv ārdu iek ļū šana leksiskaj ā aprit ē ir neizb ēgama. Svešv ārdu lietojums ir daž āds: daži preses sacer ējumi ir uzrakst īti sarež ģī tā un svešv ārdiem p ārbag ātā valod ā, ko, k ā atz īst A. Tabuns, „neviens cits, iz ņemot m ūs pašus [rakst ītājus], nesaprot. M ēs visbiež āk nerisk ējam šos tekstus p ārtulkot ielas valod ā, jo esam nor ūpējušies par tulkojuma korektumu” (Rozenvalde 2004, 7). Tas skar gan sarež ģī tākus, gan ikdieniš ķus preses tekstus. Īpaši bieži tiek lietoti t ādi aizguvumi k ā

62 diskurss , inov ācijas , audits un auditors , sf ēra , ofšori (ārzonas bankas), vīzija (redz ējums), kapacit āte (sp ējas, ietilp ība), koordinators , multiplikators , moderators , virtu āls , monitorings , strat ēģ ija , debate (turkl āt tikai galvenok ārt vienskait ļa form ā), fokuss , čakra , čats , harisma , tops , fleksibilit āte (elast ība), brends (jau š ķietami popul ārā jaunv ārda zīmols viet ā), blogi un blogošana ( emu āru viet ā), dīls ‘dar ījums, vienošan ās’. Vair āki no šiem aizguvumiem robežojas ar n ākamaj ā noda ļā apl ūkotajiem sarunvalodas elementiem. Žurn ālistu motiv ācija, iek ļaujot svešv ārdus sav ā leksik ā, dažk ārt ir ar ī las ītāju izgl ītošana. Ar ī padomju laik ā bija popul ārzin ātniski žurn āli: „Zvaigzne”, „Zin ātne un Tehnika”, „Horizonts” u. c., ta ču tie bija paredz ēti īpaši ieinteres ētai las ītāju kategorijai – inženieriem, v ēsturniekiem, skolot ājiem. Ien ākot Eiropas un pasaules v ēsm ām, tagad ar ī Latvij ā ir daž ādu – padomju laik ā nezin āmu vai vienk ārši neesošu – nozaru speci ālisti, kas iepaz īstina, skaidro vai vienk ārši reklam ē jaun ākās atzi ņas un zin ātnes sasniegumus, pakalpojumus vai vienk ārši populariz ē un skaidro par prec ēm sabiedr ības dz īves l īme ņa uzlabošanai un kvalit ātes paaugstin āšanai. T ā k ā publicistiskajos tekstos ir p ārst āvētas visdaž ādāko zin ātņu nozares, no žurn ālistu puses tiek izmantota īpaša „zin ātnisk ā diskursa adapt ācijas komunikat īvā taktika” (Mil ēvi ča 2006, 77), proti, autors (žurn ālists) uz ņemas nozares speci ālista teikt ā atst āst īšanu, t. i., adapt ē t ā diskursu, kas ietver speci ālu terminu, zin ātnisku j ēdzienu skaidrošanu, defin ēšanu, eksemplifik āciju, kas ir zin ātnisk ās populariz ācijas taktikas pamat ā. To, raksturojot publicistikas valodas lingvistiskās paz īmes, uzsver ar ī lietuviešu valodniece A. Bitiniene: „Publicistikas stil ā termini bieži zaud ē intelektu ālo dzi ļumu, kas rakstur īgs zin ātniskajam stilam, jo tie lietojami br īvi un, ja nepieciešams, tiek skaidroti” (Bitinien ė 2007, 32). Tādējādi „publicistikas diskursos šie komunikat īvie g ājieni, atš ķir ībā no zin ātnisk ās populariz ācijas komunikat īvajiem gājieniem, izmanto t ādus valodas l īdzek ļus, kas nav pie ļaujami zin ātniskaj ā un popul ārzin ātniskaj ā diskurs ā, proti, ekspres īva leksika, emocion āli izteicieni, sarunvalodas elementi” (Mil ēvi ča 2006, 82). T ā las ītāji tiek iepaz īstin āti ar politologu, kriti ķu, recenzentu, dietologu, stilistu, kosmetologu, sociologu u. c. daž ādu speci ālistu terminiem un profesion ālismiem, kas p ārsvar ā ir aizguvumi. Šo terminu un profesion ālismu adapt ācijas taktik ā veiksm īgākas uztveres labad tiek izmantota ar ī da ļē ja desemantiz ācija un sinon īmija.

63 Sākot jau no 90. gadu otr ās puses, t. i., l īdz ar Latvijas virz ību uz Eiropas Savien ību, latviešu valod ā ien ākuši t ādi aizguvumi k ā koh ēzija, struktur ālie instrumenti, implement ācija, subsidiarit āte, neimings, konver ģences krit ēriji, ekstens īvā zemkop ība, kā ar ī jaundarin ājumi, nereti kalki ( zīdītājgovis, jaunc ūkas) . Šos piem ērus min Tulkošanas un terminolo ģijas centra (TTC) galven ā redaktore I. Treimane intervij ā laikrakstam Diena (Jemberga 2003, 3). Š ādi aizguvumi un jaundarin ājumi dažk ārt tiek apz īmēti ar neterminolo ģisku salikteni eirov ārdi . TTC datub āzē kopš 1997. gada apkopoti t ūkstošiem ar ES juridiskajiem dokumentiem saist ītu terminu, no kuriem tikai neliela da ļa ir jaundarin ājumi no latviešu valodas elementiem. Speci ālisti skaidro, ka bieži latviešu valod ā nav vārda ar atbilstošu noz īmi un laika tr ūkums liedz r īkot sabiedriskas apspriedes, k ā terminu lab āk atveidot. Da ļu aizguvumu ievieš ier ēdņi, kas paši jauno par ādību īsti neizprot vai nesp ēj saprotami to paskaidrot, un šo leksiku p ārņem žurn ālisti, piem., multisektor ālā strat ēģ ija, att īst ības pl ānu lo ģisk ās konstrukcijas un aplik ācijas, rekre ācija, eksog ēnā att īst ība, bilater ālie fondi, inici ācijas f āze, rehabilit ācija konversiju strat ēģ ijai, developeru piesaiste, cilv ēkkust ības centrtieces punkts, narkotiku lietošanas prevencijas pl āns (Avots: Liep ājas att īst ības pl āns un saist ītie dokumenti, www.liepaja.lv Jemberga 2003, 3) Tom ēr liel ākā da ļa speci ālistu ir vienispr ātis, ka valodai b īstam āka par t. s. eirov ārdiem ir tendence lietot aizg ūtus svešv ārdus netradicion ālā noz īmē, piem., tolerance ‘piekl ājība’ vai kapacit āte ‘jauda, sp ēja’. Dr. phil. K. Kari ņš nor āda, ka internacion ālismu priekšroc ība ir “ ērt ība, ko dod l īdz īga ska ņu virkne, – nozares pārst āvim ir viegl āk orientēties attiec īgajos juridiskajos dokumentos starp valod ām”. Ta ču vienlaikus Eiropas Parlamenta deput āts atz īst: “Eirobirokr ātu valoda ir nedabisks rad ījums pats par sevi, jo š ī valoda nav n ākusi iz dz īves, t ā ir n ākusi iz birokr ātiskas nepieciešam ības. Ja gribam šo ien ākošo leksiku padar īt saprotamu publikai, mums tas viegli neb ūs, jo v ārdi paši j ēdzieniski nav saprotami. ES dokumentu teksti ir stilistiski neveikli (Jemberga 2003, 3). Aizg ūšanu k ā procesu, neapšaub āmi, ir sekm ējusi globaliz ācija. „M ēs dz īvojam tulkot ā pasaul ē, un globaliz ētā pasaule mums citu iesp ēju ar ī nedod” (N īti ņa, Veisbergs 2007, 385). Ar globaliz āciju valod ā vispirms saprot ang ļu valodas ekspansiju, kas ir rietumu kult ūras dabiskais pavadonis. „Ang ļu valoda ir sašaurin ājusi un ierobežojusi citu valodu

64 lietojumu, ta ču nu jau ar ī bijušaj ās austrumu bloka valst īs t ā ir k ļuvusi par galveno svešvalodu un sazin āšan ās l īdzekli” ( Кронгауз 2005, 1). Galveno aizguvumu grupu beidzamajos divdesmit gados veido aizguvumi no ang ļu valodas . Šis fakts saist īts gan ar ang ļu valodas lomas pieaugumu vis ā pasaul ē, gan ar ang ļu valodas prasmes izplat ību Latvijas sabiedr ībā.

Latvij ā, apz īmējot ang ļu valodas aizguvumus, paral ēli tiek lietots gan tradicion ālais termins anglicisms (piem., J. Baldun čika darbos), gan ZA Terminolo ģijas komisijas apstiprin ātais termins anglisms . Ar ī “Valodniec ības pamatterminu skaidrojošaj ā v ārdn īcā” ietverti abi varianti. Respekt ējot abu pušu pret ējos viedok ļus, bet, pamatojoties uz ikdien ā sniegtaj ām valodas konsult ācij ām, promocijas darb ā tiek lietots termins anglisms.

Visas Eiropas valodas, iz ņemot ang ļu valodu, br īžiem nav bijušas sp ējīgas rad īt jaunus v ārdus jaun ām liet ām; vācu valodnieks D. Cimmers to nosauc par leksisko menopauzi (Cimmer 1997, 24). Tradicion āli Eiropas valod ās jauni v ārdi tiek aizg ūti no trim liel ākaj ām Eiropas zin ātnes valod ām: grie ķu, lat īņ u un ang ļu valodas: „Atliek pievienot savas valodas darb ības v ārdu galotnes un afiksus, un – v ārds gatavs! Tieši mediji regul ē jaunu v ārdu iepl ūšanu un laišanu apgroz ībā – valodnieki p ēc tam tikai konstat ē notikuš ā faktu” (Cimmer 1997, 26). K ā nor āda M. Br ēde, neolo ģismi, kas ien ākuši latviešu valod ā k ā aizguvumi no ang ļu valodas, liel ākoties par ādās k ā lietv ārdi, bet “jauno lietu raksturojumam plaši izmantoti pozit īvas nozīmes adjekt īvi, ar ī dažk ārt pārsp īlētas izteiksmes lietv ārdi, verbi un adverbi” (Br ēde 2009, 40). Vair āk vai maz āk izstr ādātu anglismu aizg ūšanas mot īvu uzskait ījumu devuši vair āki valodnieki. J. Baldun čiks sav ā monogr āfij ā „Anglicismi latviešu valod ā” kopum ā nor ādījis uz 23 mot īviem (Baldun čiks 1989, 11), vienlaikus nor ādot, ka tikai daži no tiem var efekt īvi ietekm ēt aizg ūšanas procesu, piem.: 1) jaunu j ēdzienu un par ādību apz īmēšanas nepieciešam ība (ar ī Cimmer 1997, 27–30), 2) dev ējvalodas vides iespaids, prestižs, valodiskais snobisms un mode, 3) nepieciešam ība papildin āt valodas leksisk ās sist ēmas atseviš ķā s grupas, 4) anglismam ekvivalenta v ārda darin āšanas gr ūtības vai pat neiesp ējam ība, 5) neapmierin ātība ar ang ļu v ārdam ekvivalento latviešu v ārdu,

65 6) anglisma lietojums domin ējoš ā starpniekvalod ā. Vācu valodnieks D. Cimmers šo uzskait ījumu papildina no savas valodas poz īcij ām: 1) ang ļu valodas apz īmējuma īsums, 2) ASV vadoš ā loma politik ā, ekonomik ā, zin ātn ē un izklaides industrij ā, 3) vācu identit ātes kr īze (Cimmer 1997, 27–30). Par galveno iemeslu anglismu izplat ībai v ācu lingvisti min globaliz āciju – internacion ālas saiknes un savstarp ēju atkar ību politikas, ekonomikas, soci ālaj ā un kult ūras jom ā, k ā ar ī daudzus ar to saist ītos faktorus: 1) arvien vair āk pieaugošo ang ļu valodas lomu daudz ās jom ās, 2) inform ācijas tehnolo ģijas straujo izplat īšanos, 3) v ācu sabiedr ības arvien vair āk pieaugošo ang ļu valodas prasmi (G őtzeler 2008, 59). Kaut ar ī v ācu valoda pieder pie t. s. pasaules lielaj ām valod ām, ar ī vācu lingvisti ir nor ūpējušies par ang ļu valodas ekspansiju, nor ādot uz p ārāk straujo anglismu skaita pieaugumu (Wojnar 2005, 397) un dramatisku sabiedr ības p ārangliskošanos (Schreiber 2006, 188). Daudzi anglismi bija paz īstami jau VDR laikos, ta ču, t ā k ā tie tika uzskat īti par ASV importa preci, k ā ar ī kapit ālisma un rietumu simboliem, t āpēc Austrumv ācij ā tie bija ideolo ģiski nepie ņemami. Reiz ē ar V ācijas apvienošanos izzuda politiskie un ideolo ģiskie ierobežojumi, main ījās sabiedr ības attieksme un publiskais diskurss, kas sekm ēja anglismu neierobežotu iepl ūšanu v ācu valod ā. P ēc Otr ā pasaules kara anglismu skaits v ācu valod ā ir past āvīgi palielin ājies – „1945. gads bija pagrieziena punkts ne tikai Vācijas politiskaj ā v ēstur ē, bet ar ī v ācu valod ā ien ākošo aizguvumu v ēstur ē” (Dresch 1995, 241). G. H. Gertners (1999, 24) to saista ar „amerik ānisko dz īvesstilu, kas k ļuva par m ērauklu daudz ām liet ām eiropiešu ikdienas dz īvē”. G. Štikels m ēreno anglismu kritiku p ēckara Rietumv ācij ā saista ar “nacistu rež īma ieviesto valodas p ūrismu” (Stickel 2000, 139) . Rietumv ācija bija gatava aizguvumu uz ņemšanai, jo liel ākaj ā da ļā sabiedr ības domin ēja uzskats, ka V ācijas g ūtā Otr ā pasaules kara pieredze ir padar ījusi nev ērt īgu ar ī v ācu valodu – V ācija bija gatava noliegt ne tikai savas valsts, bet ar ī valodas vēsturi (Schmitz 2002, 148). L īdz ar atmodu („Wende”), 80. gadu otraj ā pus ē ar ī Rietumv ācij ā tika izteiktas bažas par anglismiem k ā apdraud ētības faktoru (Stickel 1984, 1987). P ēc V ācijas apvienošan ās š ī diskusija tikai pastiprin ājās. „Tas katr ā zi ņā pieder pie

66 jaun ākās v ācu valodas v ēstures kurioziem, ka anglismu lietošanas kritika VDR s ākās agr āk – starp citu, aukst ā kara rezult ātā, un jo seviš ķi tas izpaud ās pret otru v ācu valsti” (Stickel 2000, 140).

Past āv uzskats, ka anglismu skaits turpin ās pieaugt., aizg ūšanas kulmin ācija v ēl nav sasniegta (Gecelere 2008, 60). Par to liecina šādi faktori: leksik ā joproj ām ir semantiskie tukšumi un nav pies ātin ājuma ( saturation ); notiek dramatiska pārorient ēšan ās kult ūrā, ekonomik ā un politik ā; nav ar likumu noteiktas valodas lietojuma normas. K. Gecelere min š ādus argumentus pret anglismiem (G őtzeler 2008, 69–76): 1) anglismi izspiež v ācu sinon īmus un padara v ācu valodu nabag āku, t ādējādi nākam ās paaudzes vairs neiem ācās labu v ācu valodu; 2) anglismi posta v ācu valodu, ar savu atš ķir īgo morfolo ģiju tie irdina v ācu valodas strukt ūru; 3) zin āmām soci ālām grup ām ir sazi ņas trauc ēklis, t āpēc nedemokr ātiski; 4) anglismus lieto, lai izdab ātu p ārsvar ā tiem, kam ang ļu valoda ir dzimt ā valoda; 5) destrukt īva iedarb ība uz v ācu nacion ālo identit āti, kas apliecina v āciešu zemo nacion ālo pašapzi ņu; 6) anglismu izplat ība ir m ērķtiec īgas ASV sp ēka politikas realiz ēšana, pret kuru ir j āpretojas. Anglismu nepieciešam ības pamatojums jeb argumenti par anglismiem (G őtzeler 2008, 77–88): 1) anglismi bag ātina v ācu valodu un sekm ē semantisku diferenci āciju; 2) anglismi iejaucas v ācu valodas morfolo ģij ā, ta ču tie nav v ācu valodu postoši; 3) vācu valoda jau ir p ārdz īvojusi vair ākus aizguvumu periodus; 4) sazi ņu var trauc ēt gan svešv ārdi, gan dzimt ās valodas v ārdi; 5) lai izdab ātu, nav j āizmanto anglismi, šo m ērķi var sasniegt, lietojot ar ī dzimt ās valodas leksiku; 6) atseviš ķu cilv ēku izdab āšana nevar kait ēt valodai kopum ā; 7) nav viendimension āla sakara starp valodu un n āciju;

67 8) anglismu noniecin āšana liecina par ksenofobiju pret visu svešo un veicina šādu iztur ēšanos; 9) žēlošan ās par valodas pagrimumu ir tikpat sena k ā pati valoda; 10) kop ējais anglismu skaits nav draud īgs, daudzi no tiem ir p ārejoši, valodas att īst ībā notiek pašregul ācija (ar ī Hoberg 2000, 314). R. Šrots papildina šos argumentus par anglismu nepieciešam ību: 1) anglismiem piem īt soci āli simboliska pievienota v ērt ība, 2) pateicoties tiem, notiek interference starp nozaru valod ām un ikdienas valodu, 3) anglismi aizpilda semantiskos tukšumus. Dom ājot par aizg ūšanas motiv āciju un lietošanas motiv āciju, j āšķir anglismu lietošanas funkcion ālie aspekti un presei izvirz ītās pras ības. Saprotam ība ir svar īgs faktors, ta ču tas nav j āabsolutiz ē (G őtzeler 2008, 299–302). Aizg ūšanas raksturs un apjoms atkar īgs no kultūras attiec ību v ēsturisk ās att īst ības (Br ēde 2000, 146). D. Baltaiskalnas p ētījum ā (Baltaiskalna 2001) paši jaunieši uzskata, ka ang ļu valodas zin āšanas pieder pie valodas normas un vi ņi lab āk zina ang ļu valodu nek ā citas svešvalodas, t ādā veid ā apliecinot savu p ārliec ību ar re ālām valodas zin āšan ām. „ .. Anglismi jauniešu sarunvalod ā pat vairs netiek uztverti k ā paaugstin āta stila v ārdi, k ā tas bija 90. gadu s ākum ā” (Freimane 2002, 430).L. Freimane (Tidri ķe) nor āda uz trim aspektiem: run ātājs demonstr ē savas [ang ļu] valodas zin āšanas, īpaši nep ūlas, lai atsauktu atmi ņā atbilstošu latviešu valodas v ārdu, r ēķ in ās ar sarunas biedra ang ļu valodas zin āšan ām (Freimane 2002, 430). T ā k ā preses izdevumos anglismu k ļū st aizvien vair āk, las ītāji tiek pieradin āti pie domas, ka š āds izteiksmes veids ir piln īgi pie ņemams (Br ēde 2002, 421). Ar ī terminolo ģija atbilstoši politiskaj ām nost ādn ēm ir pārorient ējusies no krievu valodas aizguvumiem un kalkiem uz ang ļu valodas aizguvumiem, piem., sirds un asinsvadu slim ības – koron ārās slim ības , novators – inovators , elast ība – fleksibilit āte utt. (Veisbergs 2006, 121), finanšu revidents , rev īzija – finanšu auditors , audits . Ang ļu valodas ietekme izpaužas ne tikai valodas sf ērā: akultur ācijas paz īmes redzamas ar ī citur – kino, internet ā, medijos, rekl āmā, pat rupjajos grafiti uzrakstos provinc ē – tas viss liecina par vesterniz āciju (Veisbergs 2006, 121). Liela da ļa latviešu valodas anglismu ir izg ājuši visas tr īs aizg ūšanas procesa stadijas – penetr āciju, adapt āciju un asimil āciju. Ja iek ļū šanas stadij ā v ēl var v ērst ko par

68 labu ekvivalentam latviešu valod ā (piem., brends veiksm īgi tika aizst āts ar zīmolu ), tad adapt ācijas un v ēl jo vair āk asimil ācijas proces ā to izdar īt ir gr ūti – praktiski neiesp ējami. Piem., ļoti ne ērto un smagn ējo blogu un blogošanu liel ākā da ļa sabiedr ības un žurn ālistu, šķiet, ir pie ņē muši, t āpēc visai veiksm īgais jaunv ārds emu āri un emu āru rakst īšana ir atst āts nov ārt ā. „Semantisk ā infekcija skar ar ī īstus latviešu valodas v ārdus, aplipinot tos ar atbilstošo ang ļu v ārdu noz īmēm, piem., v ārds att īst ība (development). Las ām, ka tiek att īst īti eks āmena materi āli (latvieši tos parasti izstr ādā vai gatavo); p ētniec ību jeb izp ēti un izstr ādnes tagad sauc par izp ēti un att īst ību. .. Tom ēr cer ību stari ņš saglab ājas: daž ādi cilv ēki lieto v ārdu redz ējums – labs paraugs tiem, kas v ēl mald ās v īzij ās” (Baldun čiks 2003, 14). M. Br ēde nor āda, ka anglismi aizvien regul ārāk sastopami k ā modes v ārdi, seviš ķi jauniem cilv ēkiem dom ātos izdevumos – ang ļu valodas izplat īšan ās rada jaunu sociolingvistisku realit āti (Br ēde 2002, 419, ar ī Metuz āle-Kangere 2009). Cit āda ir attieksme pret aizguvumiem no vācu valodas , resp. ģerm ānismiem. Daudzi no senajiem v ācu valodas aizguvumiem tik ļoti ir iesak ņojušies valod ā, ka latviešu valodas runātāji tos pat neizj ūt k ā aizguvumus. Tie ir, piem., amats (Amt), ārsts (Arzt), ba ļķ is (Balken), gr āvis (Graben), d īķ is (Teich), kr ūze (Krug), pl ūme (Pflaume), līme (Leim), sp ēlēt (spielen), st ūre (Steuer), š ķū nis (Scheune) , vīlēt (feilen) u. c. Seno aizguvumu kategorija nog ājusi garu att īst ības ce ļu – da ļa nogrimusi aizmirst ībā, da ļa iek ļā vusies m ūsdienu liter ārās valodas stilistiskaj ā sist ēmā, ieg ūstot specifisku mar ķē jumu, dažk ārt ar ī semantisku papildkomponentu vai pat jaunu noz īmi. „Šo v ārdu lietojums nerada b ūtiskas probl ēmas m ūsdienu valodas kult ūras aspekt ā. Tie ir latviešu liter ārās valodas stilistisk ās sist ēmas da ļa un viens no š īs sist ēmas daudzš ķaut ņain ības rādītājiem” (Stengrevica 2006, 38). Ta ču ir vesela virkne ģerm ānismu, kas savulaik tikuši veiksm īgi izskausti, ta ču tagad „atgriežas” stilistisk ās ekspresivit ātes nol ūkos, piem., andele (Handel), be ķereja (Bäckerei), bilde (Bild), biš čiņ, biškuc īt (ein bischen), biš ķiņ v ēlāk (ein bisschen später), daksti ņi (Dachziegel), de ķis un ķisens (Decke und Kisen), forši (forsch), friši (frisch), ģeld īgs (gültig), knapi (knapp), kre ņķē ties (kümmern), ķē kis (Kuche), liste (Liste), lustes (Lust), cimperl īga d āma (zimperliche Dame), lust īgi dan či (lustige Tänze), sme ķis (Geschmack), štimm ēt (stimmen), štimmungs (Stimmung), švaks (schwach), vinn ēt (gewinnen), zoste (Sosse), mamma (Mamma), placis (Platz), sme ķī gs (schmackhaft),

69 švunc īgs (mit Schwung) utt. L īdz īgi tiek izmantotas tieš ās tulkot ās konstrukcijas, t ā dēvētie kontrukciju kalki: sarunas neizpaliks – Gespräche unterbleiben nicht, ņemt dal ību turn īrā – am Turnier teilnehmen, ir tas gods pazi ņot – ich habe die Ehre mitzuteilen, priekš ā st ādīt – vorstellen. Līdz īgi ir iesak ņojuš ās popul ārās konstrukcijas ar priev ārdu priekš , kas sastopamas gan ang ļu („for”), gan v ācu („für”): priekš manis – für mich ; priekš sevis – für sich selbst, gan krievu valod ā („ для ”). Latviešu valodniec ībā barbarismu j ēdziens vienm ēr ir saist īts ar valodas kult ūras probl ēmu – daudz leksisku aizguvumu no valodas kult ūras viedok ļa nav v ēlami, jo valod ā ir atbilstoši citi – stilistiski neitr āli v ārdi, kam š ādas nev ēlamas nokr āsas nav (Laua 1969, 132). „Kopš Jura Alun āna laikiem latviešu valod ā ir skausti k ādreiz ējie ģerm ānismi, un l īdz Treš ās atmodas laikam liter ārā valoda pamatos bija atbr īvojusies no t ādiem v ārdiem k ā ķē kis, zapte, š ļirce, biš ķi, rikt īgi, pa ģē rēt, sme ķē t un taml īdz īgiem. Publicit āti nesasniedza ar ī žargonv ārdi, piem., forši , ko lietoja skol ēni un pusaudži. Tagad ējo autoru apzi ņā pret šiem v ārdiem nav nek ādu barjeru. V ārdu forši tagad ne vien run ā, bet ar ī rakstos lieto gandr īz visi – no ministra, deput āta un skaistumkaralienes l īdz pat žurn ālistam un rakstniekam. Turkl āt sen āk neitr āliem v ārdiem n ākušas kl āt stilistiski negat īvi mar ķē tas noz īmes” (Blinkena, Stengrevica, Valdmanis 1995, 2). Š ādi ģerm ānismi klasific ējami k ā v ācu cilmes barbarismi un apl ūkoti n ākamaj ā sada ļā .

2.4.2. Aizg ūtā neliter ārā leksika Aizg ūtā neliter ārā leksika veido iev ērojamu da ļu no preses valod ā izmantotajiem sarunvalodas elementiem (Ernstsone 2006, 370–379; Br ēde 2006). Latvij ā aizguvumu lietošanu vair āk nosaka nevis indiv īdu svešvalodas prasme, bet tieši kontakti ar attiecīgās valodas prat ējiem (Tidri ķe 2004, 17). O. Bušs attiec ībā uz visiem neliter ārajiem aizguvumiem lieto terminu barbarismi , kas izmantots ar ī šaj ā darb ā. Plaš ā aizguvumu iesaist īšana da ļē ji b ūtu izskaidrojama ar autoru v ēlmi p ēc iesp ējas tuvin āt aprakst āmās par ādības b ūtībai, īpaši, ja tas saist īts ar citu kult ūru, sarunvalod ā – ar ī ieraduma d ēļ , dažk ārt tie ir profesionālismi, dažk ārt viegli saprotami un uztverami. To emocion ālā slodze vairum ā gad ījumu izpaužas ironij ā vai dz ēlīgum ā (Br ēde 2000, 157).

70 M. Br ēde analiz ējusi laikraksta Diena publik ācijas par kult ūras jaut ājumiem (Br ēde 2000, 146–160) un nor āda uz aizguvumiem no ang ļu ( vīkends, stript īzg ērlas, rimeiks, kolors, mesidžs u. c), vācu ( stute, sme ķis, feinšmekers, štrunts, š īberis, kla čas, kreft īgs u. c.), krievu valodas (lampo čkas, komunalkas, zubrilkas, spravo čņ iks, duraks, ba ņa, tusovka u. c.). Latviešu valod ā neliter āro slenga leksiku gan kvalitat īvi (barbarismu sortimenta zi ņā ), gan kvantitat īvi (barbarismu lietošanas biežuma zi ņā ) krievu valoda joproj ām ietekm ē daudzk ārt sp ēcīgāk nek ā ang ļu valoda (Bušs 2005, 46). Rusismi tiek lietoti aptuveni tr īs reizes biež āk nek ā anglismi (Ernstsone 2006, 373). Vācu valodas aizguvumi ( ģerm ānismi) nav uzskat āmi par novit āti latviešu valod ā, bet ir main ījuš ās to semantisk ās funkcijas un lietošanas motiv ācija. Veicot sal īdzin ājumu par v ācu un krievu cilmes barbarismu lietojumu latviešu valod ā 1980. un 2005. gad ā, O. Bušs nor āda, ka „v ērojams neliels, gandr īz neman āms (paties ībā statistisk ās nejauš ības robež ās iek ļaujams) krievu cilmes barbarismu lietošanas biežuma kritums un l īdz ās tam patieš ām iev ērojams – apm ēram tr īsk ārt ējs – v ācu cilmes barbarismu popularit ātes b ēgums” (Bušs 2005, 41). Tom ēr l ēni, ta ču paliekoši kopš 90. gadu s ākuma valod ā atgriežas ģerm āniskie barbarismi, galvenok ārt k ā īpašv ārdi – ofici āli veikalu plauktos ir „ Omas zapte ” un „ Omas gur ķi”, iepirkties var lielveikal ā „ Spice ” un ar ī mazajiem las ītājiem ir „ Spic ītes darba burtn īcas”, run ājam par modes performanc ēm Centr āltirgus sp īķ eros , plašu izstr ādājumu kl āstu pied āvā M ārti ņa be ķereja , Ber ģu placis , kafejn īca „ Sme ķis ” un Lido ķēķ is , veikalos atlaides ir tepi ķiem, de ķiem, ķiseniem , ko, biš ķiņ knapinoties , var pirkt ar švunku (latviski – v ērienu), tad p ēc izgul ēšan ās b ūsiet friši un forši . „.. br īžam rodas iespaids, ka nekas vairs nav ne īsts, ne patiess, ne re āls, pat ne labs, bet viss ir tikai rikt īgs – mēs ieg ādājamies ne tikai rikt īgas lauku m ājas, ēdam tikai rikt īgi izceptu maizi utt.” (Stengrevica 2005, 9). Da ļē ji šo barbarismu lietojumu var ētu attaisnot rekl āmas z īmolu izmantošan ā: Lido ķēķ is, Omas zapte, M ārti ņa be ķereja, Ber ģu placis, Maskavas forštates sp īķ eri, „Copes lietas” utt., lai kaut nedaudz atdotu Rīgai 20. gs. s ākuma v āciskos vaibstus, t ādējādi demonstr ējot nostal ģiskas atmi ņas par pirmspadomju laiku, kad taml īdz īgas izk ārtnes un uzraksti bija pašsaprotama lieta (leksiskaj ā aprit ē atgriezušies ta ču ar ī to laiku v ēsturiskie topon īmi) pretstat ā v ēlāk padomju period ā lietotajiem sovetismiem „Pelme ņi”, „Uzkodas”, „Belaši” u. tml. Uz jaut ājumu studentiem par atš ķir ībām leks ēmu maizn īca un be ķereja lietojum ā, jaunieši

71 parasti atz īst, ka be ķerej ā esot garš īgāk, jo gatavojot p ēc vecaj ām recept ēm, t. i., k ā vecm āmi ņu laikos(!). Netieši to apstiprina ar ī A. Laua: „Stilistisk ās un emocion ālās ekspresijas d ēļ barbarismi diezgan bieži iek ļū st dai ļliterat ūrā, kur tos izmanto person āža, vides un laikmeta kolor īta raksturošanai. Person āža valod ā barbarismi noder k ā tipiz ācijas l īdzek ļi un runas situ ācijas raksturot āji. Autora valod ā barbarismi pal īdz rad īt attiec īgo noska ņu, liecina par autora attieksmi pret runas objektu” (Laua 1969, 132). Ta ču, no otras puses, j āpiekr īt ar ī viedoklim, ka „slengismu apzin āta lietošana bez noteikta stilistika nol ūka, neizmantojot piem ērot ākus sinon īmiskus izteiksmes l īdzek ļus, ir valodas kult ūrai b īstam āka, jo valodu noplicina” (Stengrevica 2006, 42). Beidzamajos divdesmit gados ir main ījuš ās ar ī krievu valodas aizguvumu (rusismu) stilistisk ās funkcijas un lietojuma motiv ācija. Neliter ārie aizguvumi no krievu valodas vair āk tiek lietoti nevis nominat īvaj ā, bet ekspres īvaj ā funkcij ā. Krievu valoda zin āmā m ērā ieguvusi aizliegt ā aug ļa statusu, un pat inteli ģences aprind ās sarunvalod ā tiek lietoti daž ādi krievu slenga izteicieni, piem., vi ņi nerub ī fišku, run āsim pa latviski vai davai, lab āk pa latviski , labs prikols u. tml. M. Br ēde tos sauc par Trojas zirdzi ņiem, kuri iezogas latviešu valod ā, k ļū stot gandr īz vai par neat ņemamu sast āvda ļu (Br ēde 2006, 70). Da ļē ji tas ir izskaidrojams ar žurn ālistu pašm ērķī gu rota ļā šanos ar v ārdiem, lai pasp īdētu ar aspr ātību, izteiksmes lokan ību vai piem ērošanos soci ālajai un kult ūrvidei. Nev ēlamie aizguvumi skar gandr īz visas v ārdš ķiras, turkl āt tiek izmantoti ne tikai neform ālu situ āciju atainošan ā: tie ir lietv ārdi, piem., to čkas, krutkas, bojeviki, bab ņiks, tusovka, tra ļi va ļi, specpokazi, gra ņonkas, ļimoni, prikoli, fiškas, razborkas, zubrila, lunis, prostaks, družka, ņuhs, čujs un po ņa, darb ības v ārdi, piem., nedzeras vai k ā, laiks ir iztec ējis, izvest piem ērus un situ ācijas, laist mu ļķ i, apdal īt un apbižot, samudr īt, z īmēties , īpaš ības v ārdi, piem., kruts, krut āks, prikol īgs, apst ākļa v ārdi to čno un koro če, jasno , partikulas da uzvaras g ājiens divvalodu hibr īdform ā ( da jebkas, da jebkur – īpaši J. Dombura TV raid ījumos „Kas notiek Latvij ā?”), izsauksmes v ārdi davai, nuka, nepareizs priev ārdu lietojums, saik ļa a („A man j āstr ādā četri gadi!”) iesaist īšana tekst ā u .tml. P ēc krievu valodas parauga veidotas sintaktisk ās konstrukcijas ir liecin ājums ilgstošai valodu mijiedarbei valodu kontaktsitu ācij ā: cik (naudas) sa ņem uz rok ām, par cik situ ācija ir tāda, ne sav ā ādā, vi ņš prot neteikt taisn ību, tas biju ne es, t ā nekas . Nav t ā, ka krievu valodas aizguvumus izmantotu tikai vec ākās vai vid ējās paaudzes cilv ēki. Jaun ākā

72 paaudze, kas krievu valodu neprot tik labi, ar baudu p ārņem daž ādus tiešus teicienus. Piem ēram, run ājot par ap ģē rbu, jauna sieviete saka: "Neko sev! Labi izskat ās" (burtisks pārc ēlums no " ничего себ e"). V ēl ar ī izteikums "K ā reiz laik ā!" (no krievu valodas " как раз "), kaut b ūtu j āsaka: "Tieši laik ā!" Gluži vai par modes izsaucienu k ļuvusi v ārdkopa pa lielam (latviešu valodas v ārdu – kopum ā vai lielos vilcienos – viet ā). Piem ēram, dzied ātāja Aiša ( Aisha ) intervij ā saka: "Nevajag nož ēlot to, kas ir izdar īts, jo ar ī, ja sākum ā ir s ūdīgi, pa lielam viss notiek t ā, k ā tam ir j ānotiek" (Vanzovi čs 2009, 12). Laikraksts Diena (2009. gada 13. febr.) cit ē finanšu ministra A. Slaktera padomnieku A. Miglavu: "Pa lielam mums ir tr īs poz īcijas..." (no krievu valodas " по большому счёту "), ko latviešu valod ā vienk ārši b ūtu pateikt: kopum ā (vai lielos vilcienos) ir tr īs poz īcijas." 2 Līdz īgi nor āda satiksmes ministrs K.Gerhards intervij ā laikrakstam Diena (2009. gada 26. mart ā) nor āda, ka „ja pa lielam, tad paliek tikai vesel ība, aizsardz ība un autoce ļi”. M. Br ēde (Br ēde 2006, 76) nor āda ar ī uz t. s. jaun āko slenga leksiku, kas paredz ēta domas paspilgtin āšanai, t ātad veic emocion āli ekspres īvo funkciju, ta ču las ītāji, kas neorient ējas krievu sleng ā, tiek izstumti no attiec īgās inform ācijas loka. Uz to nor ādījusi ar ī B. Metuz āle-Kangere: „Divvalod īgs cilv ēks m āk latviski un krieviski. Es, piem ēram, neesmu divvalod īga, jo krieviski nem āku. Ja es m āku daudzas citas valodas, tas nenoz īmē, ka es esmu divvalod īga. Statistikas p ētījumos es autom ātiski iekļū stu grup ā pie mazatt īst ītiem” (Metuz āle-Kangere 2009). T ādi verbi k ā negruz īt, abižot, aizdz īt maš īnu, nerub īt (parasti fišku), uzka čā t, mo čī t, apsmieties, p ārizdot , kru ķī t ģē las u. tml. las ītājam, kas neprot krievu valodu, var neb ūt saprotami. Beidzamaj ā desmitgad ē n ākusi kl āt treš ā pr āvā aizg ūto slengismu grupa – ang ļu cilmes aizguvumi (anglismi) . „Pašreiz ējā valodas situ ācij ā ang ļu valodas ietekm ē sarunvalod ā ien ākusi vesela virkne v ārdu (galvenok ārt izsauksmes v ārdi un adjekt īvi), kas īpašu popularit āti ieguvuši jauniešu vid ū” (Br ēde 2002, 415). Šie leksiskie barbarismi latviešu valod ā veic ar ī diskursa iez īmētāju funkciju, nor ādot atseviš ķu diskursa da ļu saist ību” (Br ēde 2002, 415). Kā popul ārākie š āda veida elementi minami super, jes, k ūl, vau, kreiz ī, sor ī, ups, okei, bingo, oki-doki utt. Daži žurn ālisti šos v ārdus tik ļoti ir iecien ījuši, ka R. Veidemane to sauc par žurn ālistu profesion ālo žargonu (Veidemane 2006, 43). P ārsvar ā patapin ātie

2 Par to vair āk autores intervij ā „Ar ī latvietim j āciena valsts valoda”//„Latvijas V ēstnesis” 06.03.2009.

73 vārdi atbilst latviešu valodas fon ētiskajai sist ēmai, k ā ar ī gramatiskaj ām kategorij ām, tom ēr atrodami ar ī neasimil ēti aizguvumi, kas saglab ā ori ģin ālvalodas izrunu, ortogr āfiju un gramatisko formu.

2.5. Sarunvalodas un neliter ārās sarunvalodas elementi preses valodā Rakstur īga iez īme beidzamo gadu preses valod ā ir t ādu valodas elementu lietojums, kas tradicion āli klasific ēti par nepieder īgiem liter ārajai valodai un publicistikas valodas stilam un atz īstami par ikdienas valodas jeb sarunvalodas piederumu. K ā nor ādījusi L. Lauze, „m ūsdienu valodniec ībā nav vienotas izpratnes termina sarunvaloda skaidrojum ā. Galven ās daž ādu nost ādņu atš ķir ības ir jaut ājum ā par sarunvalodas un liter ārās valodas attiec ībām: vai sarunvaloda past āv liter ārās valodas ietvaros k ā t ās apakšsist ēma, vai ar ī sarunvaloda ir patst āvīga valodas eksistences forma ārpus liter ārās valodas. Probl ēmas risin ājuma varianti ir atkar īgi no sarunvalodas p ētīšanas aspekta, k ā ar ī no uzskatiem par valodas stratifik āciju” (Lauze 2004, 10). Gan liter ārajai valodai, gan sarunvalodai ir rakstur īga sociolingvistisko funkciju specializ ācija – liter ārās valodas prestižs ir augst āks nek ā sarunvalodai, kaut ar ī sabiedr ības demokratiz ācijas proces ā ir paaugstin ājies ar ī sarunvalodas prestižs (Lauze 2004, 11). I. Freimane atz īst, ka „ikdienas sarunvalodas jēdziens ir problem ātisks” (Freimane 1993, 27) un š ķir liter āro sarunvalodu un neliter āro sarunvalodu. Atz īstot neliter ārās valodas īpatn ējo statusu, I. Freimane to raksturojusi šādi: „T ā ir div ējāda: 1) liter ārās valodas da ļa un 2) t ā da ļa, kas atrodas ārpus liter ārās valodas – to iedz īvot āju valoda, kuri v ēl pietiekami nep ārvalda liter āro valodu. Otro da ļu veido galvenok ārt leksiski semantiskas un frazeolo ģiskas vien ības” (Freimane 1993, 36). L. Lauze ar ī nor āda: „B ūtu lietder īgāk t ā saucamo liter āro sarunvalodu, kas atbilst liter ārās valodas norm ām, uzskat īt par liter ārās valodas mutv ārdu formu, ko lieto oficiālā sazi ņā , un sarunvalodai kopum ā nepiem ērot krit ēriju liter ārs – neliter ārs. Visos sarunvalodas l īme ņos v ēlam āks v ērt ējuma krit ērijs b ūtu atbilst ība sarunvalodas norm ām un runas situ ācijai” (Lauze 2004, 13). I. Druviete uzskata, ka: „Ir pamats izdal īt īpašu sarunvalodas stilu – sarež ģī tu veidojumu, kur ā autors iestr ādājis sarunvalodas elementus atbilstoši teksta idejiskajiem un est ētiskajiem uzdevumiem. Š īs liter ārās valodas funkcion ālais variants ir vistuv ākais sarunvalodai, tom ēr nav tai identisks. Atš ķir ībā no

74 spont ānās neapstr ādātās sarunvalodas tas, t āpat k ā citi stili, ietver apzin ātu valodas līdzek ļu atlasi, to apkopošanu un organiz ēšanu” (Druviete 1989, 111). Sarunvalodas stila elementi latviešu preses valod ā past āvējuši jau kopš t ās pirms ākumiem, tom ēr kopš 20. gadsimta 90. gadiem īpaši pieaudzis t. s. neliter ārās sarunvalodas elementu izmantojums. Par min ētaj ām par ādībām var ētu run āt no 20. gs. 90. gadiem, kad p ēc Atmodas gadiem sabiedr ībā par ādījās pirm ās vilšan ās paz īmes, ironija un skepse. Lai gan jaunieg ūtā ideolo ģisk ā br īvība sekm ēja iepriekš aizliegtu tematu un neierastas leksikas par ādīšanos, t ā atnesa l īdzi ar ī valodas agresivit āti, zin āmu izteiksmes patva ļu un vulgarit āti. D. Nīti ņa akcent ē: „Valoda ir l īdzeklis viedok ļa rad īšanai un nostiprin āšanai, pal īgs noteiktu m ērķu sasniegšan ā. Valoda r āda ar ī tautas noska ņojumu, atkl āj noteiktas sabiedr ības da ļas vair ākuma v ērt ējumu un viedokli” (N īti ņa 1998, 198). „Ac īmredzam ā ar stilistiku saist ītā tendence m ūsdienu latviešu valod ā ir sarunvalodas leksikas prestiža celšan ās un š īs leksikas izmantošana arvien neitr ālākā kontekst ā” (Bušs 2008b, 261). L īdz īgi uzskata ar ī I. Lokmane: „Var ētu teikt, ka p ēdējos gadu desmitos ir main ījusies publicistikas stilistiskā norma uz sarunvalodas pusi. Ir main ījusies laikmeta gaume un valodas izj ūta. Publicistik ā tiek izmantoti ļoti ekspres īvi slengismi, ar ī vulg ārismi” (Lokmane 2009, 8) I. Lokmane nor āda ar ī uz apzin ātu valodas agres īvumu, tieksmi p ēc sens ācijas, skand āla, izmantot ā „ironija, pat sarkasms plašsazi ņas l īdzek ļu tekstos liecina, ka tiek izsmiets piln īgi viss” (Lokmane 2009, 8). „Politisko standartu nojaukšana izrais īja ķē des reakciju plašsazi ņas l īdzek ļu valod ā: preses valod ā ien āca vienk āršruna un žargons, sapl ūda žanru robežas, pazemin ājās valodas kult ūras l īmenis, pav ājin ājās individu ālā valodas meistar ība un stila izj ūta ( Пехк - Иващенко 2007, 19–20). Turkl āt ne jau vienm ēr izv ēlētie l īdzek ļi ir attaisnojušies: „Dažk ārt pat apšaub āmu stilistisko efektu pan ākšanas d ēļ tiek apvienoti daž ādi leksikas sl āņ i” (Bitinien ė 2007, 33). Vārda br īvība ir p ārvar ējusi visus soci āli ētiskos aizspriedumus. „Valodas standarts pag ātn ē parasti asoci ējas ar izgl ītoto t. s. augšsl āņ u valodu, turkl āt parasti rakstu valodu. Papildus tam valodnieki nereti darboj ās k ā cenzori vai p ūristiski rav ētāji valodas dob ē, izlemjot, kas ir labs un kas ir slikts, atdalot „graudus no s ēnal ām”” (Veisbergs 2006, 126).

75 „Main ījusies ir ne tikai valodas norma, bet m ūsdienu sabiedr ības p ārst āvju verb ālā uzved ība, ir likvid ēti pag ātnes runas stereotipi, dabiska un dz īva k ļuvusi preses valoda – ironija un sarkasms att īst ījuši smalkas leks ēmu nianses. Un vienlaic īgi blakus – vulgarit āte un tabu v ārdu tiešums. T āds – pretrun īgs un daudznoz īmīgs ir valodas raksturojums, kas prasa ne vien uzman īgu v ērt ējumu, bet ar ī ilgstošas p ūles valodas gaumes un izj ūtas audzin āšan ā” ( Валгина 2001, 5). Turpm āk apl ūkosim beidzamo gadu preses valodai īpaši rakstur īgo fenomenu – neliter ārās sarunvalodas jeb slenga elementus. Neliter ārā sarunvaloda beidzamajos gados bieži tiek apz īmēta ar terminu slengs , kas tiek defin ēts k ā “subliter ārā leksika un citu subliter āro valodas izteiksmes l īdzek ļu kopums, ko galvenok ārt izmanto neform ālā mutv ārdu sazi ņā ” (VPSV, 2007, 367). Kopš 90. gadu sākuma latviešu valodas slenga apzin āšan ā veikti noz īmīgi p ētījumi. V. Ernstsone par šo tematu izstr ādājusi promocijas darbu „Latviešu valodas slenga leksika” (Ernstsone 1999), 2005. gad ā V. Ernstsone un O. Bušs laiduši klaj ā „Latviešu valodas slenga v ārdn īcu” (2006), V. Ernstsone un L. Tidri ķe izdevušas gr āmatu „Jauniešu valoda” (2006), L. Tidri ķe aizst āvējusi promocijas darbu „Latviešu un v ācu jauniešu valoda: kontrast īvais aspekts” (2004). Termins slengs latviešu valodniec ībā ir valodnieka O. Buša ienesums (Bušs 1979, 70). Autors (Bušs 2006, 214) atsaucas uz J. Pik čili ņģ a p ētījumu „Lietuvi ų kalbos stilistika” (Pik čili ņģ is 1975, 137–148), kur ā vesela noda ļa „Slengas ir žargonyb ės” velt īta š ī neliter ārās leksikas sl āņ a robežu preciz ēšanai. J. Pik čili ņģ is pied āvā lakonisku defin īciju: „Slengs – žargoniskas cilmes v ārdi, kas p ārk āpuši soci ālās un profesion ālās robežas” (Pik čili ņģ is 1975, 138). K ā nor ādīts “Valodniec ības pamatterminu skaidrojošaj ā vārdn īcā”, terminu slengs palaikam lieto ar ī k ā terminu žargons, argo, sociolekts sinon īmu” (VPSV, 2007, 367). Kaut termini žargons un argo b ūtu sinon īmiski, tikai terminam speci ālais slengs – profesion āli vai soci āli diferenc ēti neliter ārās leksikas sl āņ i – gan lingvistiskaj ā literat ūrā, gan publicistik ā v ērojams nesist ēmisks un nekonsekvents šo tradicion ālo terminu lietojums. T āpat nepast āv konsekvence terminu vulg ārismi un vienk āršrunas v ārdi defin ēšan ā un lietojum ā. Svar īgi uzsv ērt, ka slengs ir par ādība, kas izpaužas daž ādos valodas l īme ņos – leksikostilistiskaj ā, semantiskaj ā, sintaktiskaj ā, mutv ārdu run ā ar ī prosodiskaj ā l īmen ī.

76 Tāpēc leksisko vien ību apz īmējumam prec īzāks b ūtu termins slengismi. Tradicion āli tom ēr neliter ārās sarunvalodas elementu apz īmējumam tiek visp ārin āts termins slengs . Latviešu valodnieki, kas izmanto terminu slengs , ar to apz īmē plaš āku leksikas sl āni, ne tikai nosac īti visp ārlietojamo subliter āro leksiku, bet ar ī atseviš ķu soci ālo un profesion ālo grupu runai rakstur īgos subliter āros v ārdus, ko d ēvē par žargonismiem un arodžargonismiem (Bušs 2006, 214). O. Bušs, defin ējot slengu, iek ļā vis taj ā „v ārdus un frazeolo ģiskus izteicienus, kuri neatbilst liter ārās valodas kodific ētajai normai (ja šo normu akcept ējis valodas lietot āju vair ākums), kurus raksturo sam ērā zems soci ālais prestižs un liel āka vai maz āka odiozuma pak āpe valodas lietot āju vair ākuma v ērt ējum ā un kuru izplat ībā lok ālie ierobežojumi nav prim āri” (Bušs 1979, 70). Tam pamat ā ir ar ī slenga ģen ēze – slengs visos t ā paveidos ir sekund āra par ādība – daž ādu soci ālo procesu, noska ņojumu, v ērt ību izpratnes atspogu ļojums, respekt īvi, sekas, nevis c ēlonis. Liel āko slenga da ļu veido visp ārējais slengs (visp ārlietojam ā neliter ārā leksika), ko lieto daž ādu soci ālo un profesion ālo grupu p ārst āvji. Latviešu valod ā tipiski visp ārējā slenga elementi ir popul ārākie barbarismi jeb aizg ūtie slengismi, piem., foršs, fikss, biš ķī t, vot, davai, kreiz ī (Bušs, Ernstsone 2006, 6–7). Gan V. Ernstsone, gan O. Bušs l īdz ās vienk āršrunas v ārdiem, žargonismiem un argotismiem sleng ā iek ļauj ar ī vulg ārismus (Ernstsone 1999, 10). P ēc O. Buša dom ām, vulg ārismi, neraugoties uz savu savdab ību, var ētu iek ļauties defin ētaj ā leksikas sl ānī k ā t ā margin ālie elementi ar maksim ālu odiozit ātes pak āpi un minim ālu soci ālo prestižu (Bušs 2006, 215). „Šis maksim ālais odiozums ar ī izraisa t ādas sav ā b ūtībā jau ekstralingvistiskas par ādības k ā necenz ējam ība un nelietojam ība (norm ālos apst ākļos) sieviešu un b ērnu kl ātb ūtn ē” (Bušs 2008a, 300). Ar ī daž ādās valodniec ības trad īcijas apliecina, ka nav objekt īvu krit ēriju, p ēc kuriem var ētu reizi p ār vis ām izlemt jaut ājumu par vulg ārismu iek ļaušanu vai neiek ļaušanu sleng ā. Tā k ā m ūsdienu latviešu valodniec ībā v ēl nav izstr ādāta vienota latviešu valodas stratifik ācijas koncepcija un past āv atš ķir īgi viedok ļi, k ā apz īmējami ārpus liter ārās valodas esoši valodas elementi, šaj ā promocijas darb ā, neizv ēršot min ētās probl ēmas dzi ļā ku apskatu, izmantoti termini slengs un sarunvalodas elementi . Laiku pa laikam daž ādas odiozuma pak āpes emocion āli ekspres īvu slengu lieto daudzi autori. Slengs akt īvi tiek izmantots komunikācij ā un br īvi iek ļaujas plašsazi ņas

77 līdzek ļu valod ā. Par to liecina kaut vai fakts, ka tekst ā šie v ārdi netiek rakst īti sl īprakst ā (kaut vai t ā autors da ļē ji var ētu nor ādīt, ka š ī leksika ir neierasta) vai k ā paskaidroti, v ēl vair āk – „žargona v ārds vai vulg ārisms atrodas fr āzes centr ā, tam ir sp ēcīga sintaktiska poz īcija, un tas liecina par š ī v ārda noz īmīgumu un lomu” ( Пехк -Иващенко 2007, 22). Izv ēlētās leks ēmas akcent ēšanu apliecina ar ī O. Bušs: „Lietojot slengismu, tiek piev ērsta īpaša uzman ība tieši šim v ārdam, pasv ītrots attiec īgā segmenta noz īmīgums” (Bušs 2008c, 310). Žurn ālistu lietotais slengs tiek uztverts k ā īpašu ori ģinalit ātes un savdab īga stila mekl ējumu rezult āts. K ā nor āda paši rakst ītāji, slengs tiek lietots, lai kaut k ādā veid ā izceltos, lai aktualiz ētu klaus ītāja (las ītāja) uzman ību, lai piel āgotos sazi ņas apst ākļiem, bet dažk ārt tikai t āpēc, lai izb ēgtu no ikdienas rut īnas. Ar slenga pal īdz ību var pan ākt jebkura veida ekspresiju. Tas attiecas ne tikai uz pozit īvu vai negat īvu v ērt ējuma ekspresiju, bet ar ī uz emocion āli neitr ālu leksiku – žurn ālisti nor āda − lai b ūtu interesanti, lai neb ūtu garlaic īgi utt. P ēc žurn ālistu dom ām, galvenais, k āpēc gribas rakst īt mūsdien īgi, ir v ēlēšan ās izveidot savu savdab īgu, atrakt īvu stilu, cer ībā, ka ar ī las ītājam tā b ūtu interesant āk. Jaunie žurn ālisti uzskata, ka redakcijai (ar ī korektoriem) ir jāuzklausa raksta autora viedoklis. Ja redakcija visu p ārveido, z ūd žurn ālista k ā teksta autora identit āte. Korektora uzdevums ir izkopt stilu, nevis uzspiest savas standartfr āzes (Barch 1987). Latvijas liel ākajos dienas laikrakstos (Diena, NRA) korektori uzman ību piev ērš galvenok ārt ortogr āfijas, nevis leksikas vai stila k ļū dām, t ādējādi rakstot un run ājot ne tikai jauniešiem ierastaj ā sleng ā. Izdev ējiem svar īga ir saikne ar auditoriju, t ās uztic ība, visbeidzot − abonentu skaits (tas īpaši attiecin āms uz jaunatnei adres ētajiem preses izdevumiem). T ā k ā slengismiem bieži galven ā var b ūt nominat īvā un informat īvā slodze, slengisma lietojumu nevar trakt ēt tikai k ā indiv īda (žurn ālista) v ēlmi p ārk āpt sabiedr ības uzspiest ās standarta valodas normas. Turpm āk apl ūkosim konkr ētus slenga lietojuma piem ērus. Dažk ārt ar slengismu apzin āti tiek mar ķē ta daž ādu soci ālo grupu p ārst āvju runa (piem., radio SWH r īta programm ā, kuru vada Ufo un Fredis), dažk ārt žurn ālisti t ā pauž savu solidarit āti gan ar vienk āršo tautu kopum ā, gan atseviš ķiem t ās p ārst āvjiem vai piln īgi pret ēji – ironiz ējot par tiem, kuriem gad ījies „nekorekti” izteikties (piem., b ēdīgi

78 slaveni atseviš ķu politi ķu izteicieni netiek aizmirsti pat desmit gadus: „.. sievietes skaistums n āk no iekš ām” (A. Šlesera intervija žurn ālā „Rīgas Laiks ” 1999. gada janv ārī); „Nothing special”, j ādz īvo pretty taup īgi (bijušais finanšu A. Slakteris intervij ā ASV finanšu TV kan ālam „Bloomberg”). To apstiprina ar ī laikraksta Diena žurn ālists U. Rudaks elektronisk ā komunik ācij ā, atz īstot, ka slengu lieto apzin āti: „Ne visos rakstos ir iesp ējams izmantot slengu, piem ēram, zi ņu žurn ālistik ā tam nav vietas. Ir gr ūti iedom āties rakstošu žurn ālistu, kas slengu neizmanto visp ār, ar ī man b ūtu ļoti gr ūti, es pat teiktu neiesp ējami, str ādāt, neizmantojot slengu. Lietojot tikai un vien īgi liter āri pareizas valodas formas, nav iesp ējams prec īzi skaidri izteikties, raksti k ļū st sausi un nedabiski. M ēs ta ču ikdien ā lietojam slengu, ta ču, ja laikrakst ā las ām rakstus bez slenga, z ūd dz īvīgums, rakst ītais šķiet kaut kas t āls, atrauts no re ālās dz īves.” Atbildot uz jaut ājumu par slenga izmantošanu savos darbos, U. Rudaks atz īst, ka savu darba gaitu s ākum ā slengu neesot tik daudz izmantojis, tas ticis iesaist īts valod ā pak āpeniski, “kam ēr auditorija un korektori pierada (tika pieradin āti – D. L.)”. Žurn ālists uzskata, ka slengs ir lielisks ierocis, piesaistot auditoriju, vienlaic īgi nor ādot, ka ir valodas normas, ko nedr īkst p ārk āpt. Š īs normas nosaka katra žurn ālista iekš ējā izj ūta. Š āda žurn ālista nost āja, bez šaub ām, ir pareiza, tikai daž ādas run ātāju grupas atš ķir īgi v ērt ē atk āpes no liter ārās valodas normas un neliter āro elementu izmantošanu, t ādēļ atš ķir īgs ir viena un t ā paša valodas fakta prestižs un odiozums daž ādās soci ālās, profesion ālās u. c. grup ās. Topošie žurn ālisti neform ālās sarun ās (autores darba pieredze LU žurn ālistu sagatavošanas kursos 1998–2001), zi ņu a ģent ūrā „Leta” (2005–2008), k ā ar ī Dienas žurn ālistu skol ā (2008–2009) ir apliecin ājuši faktu, ka no korektoru puses apzin āti tiek redi ģē ti tikai jauno žurn ālistu darbi. Pieredz ējušo žurn ālistu darbus korektori nelabo – ja nu vien īgi piev ērš uzman ību ortogr āfijas k ļū dām, bet ar ī – ne vienm ēr. Tā 3. Atmodas gadu publiciste E. Veidemane gluži sev ierast ā un br īvā valod ā saka: „Ir ļaudis, kurus vaj ā maniak āla v ēlme šo k ūrortpils ētas centr ālo pas ākumu salaist absol ūtā sviest ā” (E.Veidemane „Pauls par l īderi izvirza Aishu” NRA. 2009. gada 15. apr.). „Vai tieš ām k āds grib, lai es caur ām dien ām un nakt īm tur vāros ? V ārītāju Saeimas trib īnē ir gana: kam ēr k āds tur v ārās, tikm ēr gandr īz neviens vi ņā neklaus ās” (E.

79 Veidemane „Velna milti, tad sp ēlējiet man ā viet ā!” NRA 2009. gada 3. janv.). Arī p ārējie žurn ālisti raksta l īdz īgi. „Krievu tantes baigi krut ās ”(V. Avoti ņš „LATVIA FOR SALE” NRA 2008. gada 29. dec.). „Saštukošu k ādu projektu, .. taj ā skol ā to čno nesaprata, s āku bes īties ” (L. Reiniks NRA pielikums Mēs 2008. gada 4. okt.). L. Muktup āvela sav ās p ārdom ās laikrakst ā Diena saka: „T ā un t ā, teica izdev ējs, esi uzrakst ījis „nasingspešalu”, maks āšu par to tev tik un tik naudi ņas. Laiki gr ūti, tauta „indženeral” jau nelasa, bet gan jau uz Ziemassv ētkiem p ārdosim.” Šaj ā paš ā slej ā rakstniece nor āda: „.. Baisi paliek. Jaunie cilv ēki run ā tik nabadz īgā valod ā, it k ā latviešu valod ā domin ētu tikai teikuma priekšmets un izteic ējs. Dr īz apmierin āsies ar sms sa īsin āto valodu. Uga-ka ča-uga-ka ča...Uhu-uhu! T ā vi ņi viens otru uzmundrina ar zoolo ģiskiem izsaucieniem... T ādu iedom ājamies latviešu tautu n ākotn ē?” (Muktup āvela 2009, 12) Māra Krautma ņa, Viktora Avoti ņa (NRA), Aivara Ozoli ņa, Normunda Nauma ņa (Diena) u. c. ekspres īvu un pietiekami pieredz ējušu autoru koment āros (izmantoti min ēto autoru koment āri laikrakstos „Neatkar īgā R īta Av īze” (turpm āk tekst ā „NRA”) un „Diena” no 2007. gada l īdz 2009. gadam) laikrakstu koment āru lappus ēs un recenziju slej ās las āms krietns vienk āršrunas un žargona mikslis: sūdi, maukas, b ļin (eif ēmisms, ta ču k āds!), kruti, kičī gi, k ūlīgi, prikols un prikol īgi – tiesa, leks ēmas lietotas ironisk ā un izsm ējīgā izteiksm ē, raksturojot pašreiz ējās soci ālās neg ācijas. Pres ē nereti tiek izteikts viedoklis, ka pie neliter āras sarunvalodas las ītāji ir pieraduši, jo t ā run ā pat valsts amatpersonas – deput āti un ministri. To sav ā p ētījum ā „Saeima, v ārdi un demokr ātija” pier ādījis I. Ijabs un S. Kruks (Ijabs, Kruks 2008, 177–180). Saeimas stenogramm ās atrodami t ādi sarunvalodas elementi k ā bērne ļi, b ļauri, bļā vēji, drau ģeļi, gr ūtgalv īši, gudre ļi, jauninterfrontieši, jefi ņš, naivulis, net īrelis, nevar īši, p ārgudrelis, penter ētājs, puscilv ēks, puslops, riebek ļi, šak āļ i, šeftma ņi, tizlenis, v īrelis, ģī mis, r īkle, purns , br ēkt, br ēku ļot, bubin āt, buldur ēt, p ļirkst ēt, šeft ēties, tr īt, uzskricel ēt, š ļupst ēt, ālēties, baurot, debilisms, dulls, patizls, pustraks , lapele, pap īrelis . Tiešu un nep ārprotamo sarunvalodisko vienk ārš ību ir iecien ījuši ne tikai politi ķi, bet ar ī radoš ā inteli ģence:

80 „K ādreiz ražotaj ām fi ņķ ik ļušk ām nav vairs noieta tirgus”, „k ā komunisti beidza b ūvēt mājas, t ā 20 gadus bija čušs – zero!” (I. Godmanis sarun ā ar E. Veidemani „NRA” 2008. gada 27. dec.). „Tam džekam [Domburam] ir re ālas probl ēmas, es to čno saku. T āpēc es ier ēcu par Domburšovu un visiem tiem, kas taj ā piedal ās”, „Latvijas politi ķi ir sag ājuši sviest ā” (E. Zal āns „Priv ātā Dz īve” 2007. gada 11. dec.);. „Izskat ās, ka Latvija, politi ķa Krištopana v ārdiem run ājot, ne tikai ir mu ļķ u zeme, bet ļauna mu ļķ u zeme. Internet ā raksta, ka te ātrus vajag nodedzin āt, baler īnas izdr āzt un aktierus ies ūtīt tramvajos” (A. Hermanis „Diena” 2009. gada 4. sept.). „Cilv ēki ir ap čakar ēti. .. Es teikšu varb ūt rupji – tas, ka šodien visi prasa vadoni, varoni, tā ir mauc ība” (M. Gruzdovs „Diena” 2009. gada 2. okt.). „Ja cilv ēks neprotas un jaut ā v ēl, vi ņš sa ņem atbildi: „Ej dirst!”” (M. Sirmais intervij ā I. Albertei „Diena” 2007. gada 21. j ūl.). „Pašreiz ējā vald ība ir j ātriec prom ar s ūdainu koku! (Latvijas Radio I programm ā politolo ģe intervij ā L. Zvejniekam 2009. gada 20. maij ā). Visai iecien īts publisk ās valodas apspriešanas objekts ir žurn ālista J. Dombura izteiksmes veids. Piem., 2008. gada 12. decembra raid ījum ā žurn ālists Ministru prezidentam I. Godmanim uzdeva jaut ājumu: „Vai Jums neš ķiet, ka parastajiem cilv ēkiem tas viss ir pofig ?” I. Šl āpins nor āda, ka „politi ķis šaj ā situ ācij ā nevar at ļauties lietot adekv ātu izteicienu kameras priekš ā – n ākamaj ā dien ā žurn ālisti vi ņu vienk ārši noraks, bet Domburs to var at ļauties, jo vi ņš š ādā veid ā sevi pozicion ē tiešaj ā ēter ā, proti, „uzbrauc” k ādam politi ķim vistieš ākaj ā veid ā” (Šl āpins 2008). Taj ā paš ā raid ījum ā tika lietoti ar ī izteicieni „Johaid ī, izskaidrojiet tautai, ka ir s ūdi!“, „Ba ņķ ieri j ūs nafigiz ē!", uz ko I.Godmanis aizr ādīja: „Dombura kungs, š ī tom ēr ir valsts telev īzija, un run āsim latviešu liter ārā valod ā!” Beidzam ās desmitgades rakstur īga iez īme ir t. s. tabu v ārdu izmantošana ne tikai ekspres īvā, bet ar ī nominat īvā funkcij ā. To lietošanas motiv āciju prec īzi raksturojis I. Šl āpins: „Necenz ēto v ārdu lietojums savas identit ātes pasvītrošanai vai pat dr īzāk – š īs identit ātes izv ēlēšan ās. Vi ņi [cilv ēki] v ēlas iek ļauties noteikt ā cilv ēku grup ā, v ēlas sevi identific ēt ar šo grupu un t āpēc pie ņem noteiktu v ārdu lietojumu. Cilv ēks lieto konkr ētus vārdus nevis t āpēc, lai nolam ātos, nevis t āpēc, lai pateiktu ko rupju vai seksu ālu, bet gluži

81 vienk ārši, lai pateiktu : „Es esmu t āds pats k ā j ūs.” Pavisam konkr ēts š āda lietojuma variants ir valoda vai v ārds k ā parole” (I. Šl āpins, Op. cit., 2009. gada 4. nov.). Tom ēr jāņ em v ērā, ka da ļai sabiedr ības tabu ētās leksikas publisks lietojums var b ūt nepie ņemams, izraisot negat īvu attieksmi gan pret konkr ēto autoru, gan pret preses izdevumu. S. Pinkers uzsver: „Kad cilv ēki ir uzbudin ājuma st āvokl ī, nereti tiek izmantoti daudzi v ārdi, kas attiecas uz seksualit āti, ekskr ēciju, reli ģiju u. c., turkl āt šie ir v ārdi, par kuriem cilv ēki, ja ne kaunas, tad vismaz ir piesardz īgi to lietojum ā, kad ir cit ā noska ņojum ā. Daudzi apz īmējumi, izteikumi un pat l āsti ir ne tikai nepat īkami, bet ar ī tabu: pat tikai to izrun āšana ir publisks apvainojums klaus ītājiem. V ārdu sp ēka (un varas) esam ība ir atrodama tabu un v ārdu ma ģij ā praktiski vis ās past āvošaj ās kult ūrās” (Pinker 2007, 19).

Īpaši izplat īts k ļuvis skatolo ģisk ās leksikas lietojums. Par gluži ierastiem preses vārdiem k ļuvuši t ādi dabisko vajadz ību j ēdzieni k ā čur āšana un kak āšana . Piem., fragments no V. Avoti ņa dialoga ar G. Repši laikrakst ā „NRA” 2009. gada 6. janv.: „V. Avoti ņš: Ien āca pr ātā Mihaila Bulgakova „Su ņa sirds”, kur teikt, ka sabrukuma un čur āšanas gar ām podam iemesli nav mekl ējami atej ās, bet galv ās. Kas te ir – elišu (kult ūras, politikas, ekonomikas ..) paranoja vai ar ī m ēs, sabiedr ība, uzskat ām, ka br īvības galvenais ieguvums nav vis sav ākties sevis d ēļ , bet iesp ēja beidzot čur āt gar ām podam sav ā va ļā?” G. Repše: Man ir gr ūtības noorient ēties elites, avangarda un podam gar ām čur ātāju klasifik ācij ā… V. Avoti ņš: .. Labi, rež īms s ūdīgs, neliet īgs...” No š ī dialoga gan redzams, ka rakstniece nev ēlas pie ņemt V. Avoti ņa pied āvātā vulg ārā dialoga noteikumus un cenšas no t ā izvair īties, ta ču V. Avoti ņš bez jebk ādiem aizspriedumiem to izliekas neman ām un interviju š ādā gar ā turpina. Pirms vair ākiem gadiem, lasot dienas laikrakstu koment āros v ārdu sūds , tas izrais īja izbr īnu, lik ās kas īpašs. Rakstur īgs piem ērs ir 90. gados rakst ītais G. Godi ņa dzejolis „Kad atn āks latviešiem tie laiki”, kur ā dzejo ļa nobeigum ā, savas valodas nicin ātāju apz īmējot, autors apzin āti izmantojis vulg ārismu sūds : „Ak, liec man mieru, ies tur sm ērēties! Vot, šitai kraj ā foršas mei čas baigi,

82 tik nelien kl āt, jeibogu, norausies. Bet ja nu atn āk latviešiem tie laiki, v ēl kam ēr kaimi ņkrog ā alu s ūc. Starp mums run ājot, izsakoties maigi: Bez savas valodas tu esi s ūds.” G. Godi ņš ir demonstr ējis žargonisko elementu funkciju izmai ņas. K ā nor āda V. Ernstsone, „Žargonisk ā leksika, zaud ējot savu profesion ālo un sl ēpto, nesaprotamo raksturu, k ļū st par emocion ālās ekspresijas .. l īdzekli” (Ernstsone 1997, 191). Šaj ā gad ījum ā autora stilistisk ā iecere un t ā veiksm īga realiz ācija noteica ar ī dzejo ļa popularit āti. Publicistikas un m ākslas valodu raksturo gan t ēlain ība, gan neprognoz ējam ība (t ātad valodas jaunrade): „Leksikas depoetiz ācijas raksturojum ā uzman ība piev ēršama leksikostilistisk ā aspekt ā norobežoto sarunvalodas v ārdu (ar ī vienk āršrunas v ārdu, pat vulg ārismu) iesaistei. Ret āk šie v ārdi izmantoti tikai sadz īviska tiešuma vai vienk ārša dabiskuma iespaida rad īšanas nol ūkā, lai gan ar ī t ās ir dzej ā iek ļauto sarunvalodas v ārdu funkcijas” (Gr īnvalde 2000, 120). Tom ēr, k ā liecina turpm ākie piem ēri, ne vienm ēr prasme atrast atbilstošus daž ādu leksikas sl āņ u v ārdus liecina par valodas jaunradi, veiksm īgu laikmeta vai person āža raksturojumu, sadz īvisku tiešumu vai vienk āršu dabiskumu. „Vecums ir s ūds. Jo vec āks es esmu, jo maz āk man bail. .. Katrai lietai savs gals.” (O. Kroders „Diena” 2009. gada 21. nov.). „F..you, zaraza, sorry!” (A. Ranc āne „Diena” 2008. gada 1. dec.). „Par sūdainiem mietiem un pa ģir ām! (A. Jundze „Par sūdainiem mietiem un pa ģir ām!” „NRA” 2009. gada 15. janv.). „L īdz īgi k ā ar dibena t īrīšanu, kad p āris simtu reižu kaka not īrīta un b ērns nomazg āts, šis process k ļū st ikdieniš ķa lieta” (I. Patmalniece „Diena” 2009. gada 20. nov.). „.. Politi ķi iem ācījušies s ūdu lab āk glanc ēt un pieg ādā šo produkciju cits citam, iet ītu neviltotas m īlest ības pl īvur ā. Protams, ja uzskata s ūdu par organisku politikas mēslojumu, tad to var saukt par norm ālu melno PR .. tautas partija prot s ūdu par konfekti uzdot, bet LSDSP pat s ūdu par m ēslojumu – ne” (V. Avoti ņš „NRA” 2002. gada 22. okt.).

83 „Par maz, ka cilv ēkam m ūža beig ās ierun ājas sirdsapzi ņa. K ā kato ļiem – taisi sūdus, tad nol ūdzies” (A. Hermanis „Diena” 2009. gada 4. sept.). „Tudiš sudiš” (I. Lehmuses-Briedes virsraksts „Diena” 2010. gada 9. mart ā). „S ūdi maisos” (virsraksts). „Sūdi ņus atveda d ārznieks Mat īss. Baigi foršais čalis. Nu moins ! S ūdi baltos maisos – t āda grezn ība!” (I. Alberte „Diena” 2010. gada 10. mart ā). Tieši nep ārdom ātā un biež ā lietojuma d ēļ patlaban š ādu un taml īdz īgu leks ēmu izmantošana vairs neizraisa izbr īnu ne rakst ītājos, ne klaus ītājos. V ārds sūds ir ļoti iecien īts žurn ālistu aprind ās, un liekas, ka t ā p ārm ērīgi biež ā lietošana to att ālina no tradicion ālās izpratnes par to k ā rupju un nepiedien īgu v ārdu. Desemantiz ācijas procesu apstiprina ar ī Dž. Džozefa atzinums: „.. [v ārdi] liel ā m ērā zaud ē savu izteiksm īgo un komunikat īvo v ērt ību p ārlieku saz ēluš ā lietojuma d ēļ ” (Džozefs 2008, 127). T ā pirms dažiem gadiem, kad R īgas Dome pie ņē ma saistošos noteikumus par m ājdz īvnieku ekskrementu sav ākšanu, tas laikrakstos tika atspogu ļots daž ādi: „R īgas Balss” st āst īja par mājdz īvnieku (p ārsvar ā gan su ņu) īpašnieku atbild ību, sav ācot uz ielas m īlu ļu atst ātos mēslus , A. Ozoli ņš „Dien ā” run āja par su ņu s ūdiem , kak ām, „NRA” min ēja fek ālijas un dabiskos izk ārn ījumus . L īdz īgi leksisk ā sinom īmija Latvijas laikrakstos par ādījās 2006. gad ā p ēc geju un lesbiešu g ājiena R īgā, kad satrakots p ūlis pie viesn īcas „Latvija” apm ētāja g ājiena dal ībniekus – tikai šoreiz – ar cilv ēku m ēsliem. T ā k ā dažk ārt pat vien ā rakst ā tiek izmantoti sinon īmi, skaidrs, ka autors apzin ās (un ar ī zina) konkr ētā v ārda stilistisk ās potences. T ā, piem., ar ī „Latvijas Av īzes” (turpm āk tekst ā „LA”) žurn ālists E. Cīrulis, rakstot par tra ģisko inkasentu aplaup īšanu, saka: „2008. gada 17. decembr ī maš īna novirz ījās no maršruta, lai apsargi var ētu nok ārtot dabisk ās vajadz ības..” , bet jau nākamaj ā slej ā raksta „.. tieši taj ā paš ā viet ā piest āja pa čur āt” („LA” .2009. gada 7. febr.). Pārnest ā noz īmē „p ārbag āta” izr ādījusies m ūzi ķa R. Ūdra intervija ar „Dienas” žurn ālistu U. Rudaku: „Iemo čī ju kristiet ībā.. Krišna īti atkal mo čī ja kaut ko citu.. man taj ā paš ā laik ā bija piln īgākais g ļuks galv ā.. divus m ēnešus nomo čī ju pa Indiju.. Sapratu, ka tas hero īns ir ž**a.”. „K ādās vies ībās man pajaut āja: varb ūt gribi iedzert? Pam ēģ in āju – nepatika. Pagaršoju otrreiz – joproj ām negaršoja. Pagaršoju trešoreiz – garšo! Piev ēmu vannu. Un tad sapratu

84 –Yessss ! Alkohols rull ē, jo no ņem nost to depresiju – hero īna othod ņaks ir baigais p***c!”. „Tad es sapratu, ka visi s ūdi beidzas, ir tikai nedaudz j āpaciešas. No t ā br īža aizg āja visas Hobos lietas. Ja es dzeru alkoholu – āķ is l ūpā, sadzeros un daru s ūdus. Kad s āc, ne čeko, kas notiek. No zāles – nav āķ a l ūpā, vienm ēr ir kaut kas t āds idejiski interesants, un nekad nav pohas. Sal īdzinot ar alkoholu un nemaz nerun ājot par vitam īniem un taml īdz īgiem s ūdiem” (U. Rudaks. „Mirkli dz īvo, mirkli m ācies” „Diena” 2009. gada 8. maij ā). Pagaid ām tabu ētās leksikas robež ās saglab ājies verbs, kas nereti tiek aizst āts ar eif ēmismu dr āzt , lietots V. Avoti ņa koment ārā laikrakst ā „NRA”: „Izmantojot Doma laukuma lozungus, pirmo scen āriju var ētu saukt „Atlaist Saeimu”, otro – „Nepis pingv īnu!”.. „Nedr āz pingv īnu!” (V. Avoti ņš „NRA” 2009. gada 15. janv.). Dažk ārt autori it k ā izvair ās no vulg ārismiem, t ēlaini tos aizst ājot ar eif ēmismiem, piem., visiem zin āmais krievu vulg ārisms tiek aizst āts ar maz āk kliedzošo bļin , dažviet tabu v ārdiem sakn ē daži burti tiek aizst āti ar punktiem. „..Demokr āti, bļin .. Cepsies arvien k ā politiski tukšinieki” (V. Avoti ņš, „NRA” 2008. gada 4. aug.). „Ģirta Kr ūmi ņa naivi j ūtīgais Timofejevs, kurš ar ī, k ā smejies, nav nedz p... ējs, nedz karoga nes ējs, toties – god īgs. Un jaun ā audze – ākst īgais Slaviks, kurš visdr īzāk k ļū s par tipisku podkablu čņ iku – puisi zem sievas tupeles” (N. Naumanis „Diena” 2009. gada 11. dec.). I. Šl āpins uzskata, ka „šok ēšana ir necenz ētās leksikas lietošanas modelis, kas paredz atst āt šok ējošu iespaidu uz t ādu klaus ītāju, kurš nav š īs leksikas lietot ājs, jo tas vairs nav paroles lietojums modelis. Es esmu sav ādāks.. es no daudz k ā nebaidos” (Šl āpins 2007). Vi ņapr āt, no šok ēšanas tiek atvasin āts n ākamais „necenz ētās leksikas lietojuma modelis – pašafekt ācija jeb t āda iekš ēja „uzvilkšan ās”, kas izpaužas, ne tikai run ājot ar parastajiem cilv ēkiem, bet ar ī sav ā starp ā vai vienk ārši pašam ar sevi. Ar ī run ājot vienatn ē, var lietot necenz ētu leksiku, lai pan āktu zin āmu afekta st āvokli. M. Stengrevica nor āda, ka „ par k ādreiz neliter ārajai sarunvalodai pieder īgiem vai rupjiem atz ītie dažu cilv ēka ķerme ņa da ļu, fiziolo ģisko procesu un to rezult ātu

85 apz īmējumi daž ādās situ ācij ās tiek lietoti bez jebk ādas aiztures. T ā, s ākot ar medic īniskiem ekskursiem un beidzot ar b ērnu valodu, „ čur āšana ir tapusi par gluži neitr ālu noj ēgumu apz īmējumu, bet s ūdi un jo īpaši s ūdīgs – par metaforiskiem visa negat īvā apz īmējumiem” (Stengrevica 2005, 9). D. L ūse, run ājot par vulg ārismu izmantojumu, izsak ās v ēl nesaudz īgāk: „.. Jo ar īstu baudu rakst ītāji metas iekš ā organisma izmešu un š ī procesa atainošan ā. .. Š ī aps ēst ība ar ekskrementiem ir gandr īz vai psihopatolo ģiska. Nož ēlojama – katr ā zi ņā ” (L ūse 2008, 12). D. L ūse nor āda, ka „paviršais intelektu ālais laikmets pied āvā izteikties postmoderni. Tas no ņem uztraukumu rakst īt sakar īgi”. D. Lūse izsak ās par pašreiz ējo dai ļliterat ūras stilu, ta ču t ā k ā publicistikas stils ir eklektisks un taj ā rodams visdaž ādāko stilu sajaukums, literat ūrzin ātnieces teiktais piln ā m ētā attiecin āms uz preses valodu. „Tas ir teksta gabals, kur ā starp vienk āršrunas v ārdiem iemais īts pa sp ārnotam izteicienam, ievilkta atejvieta ar visu, kas taj ā, uzpl āts pa l īķ im asi ņu pe ļķē , piemesta draiska seksa aina” (L ūse 2008, 12). Tallin ā dz īvojošais krievu rakstnieks un publicists M. Vellers ( Веллер 1994) atceras, ka jau padomju laik ā norisin ājuš ās diskusijas par tabu v ārdu lietojumu publiskaj ā telp ā. Tad, kad „Savien ība tr īcēja, Igaunija peld ēja uz neatkar ību, valsts priekšgal ā bija Tautas frontes l īderis – neviens vairs ne no viena nebaid ījās”,1988. gada ziem ā Tallinas žurn ālā „ Радуга ” tika public ēti daži padomju gados nepublic ētu liter āru darbu fragmenti ar tabu v ārdiem. „Ekspresija! Valodiskie tabu eksist ē tieši t āpēc, ka ir nepieciešami ļoti sp ēcīgi, p ārpasaul īgi, neiesp ējami izteikumi, lai attiec īgajos gad ījumos var ētu paust attiec īgas j ūtas. Tabu p ārk āpums pats par sevi jau ir ekspresijas akts, izlaušan ās, sp ēcīgu jūtu t ēlojums, kas neiek ļaujas ikdienas r āmjos. Tas ir kaut kas ekstraordin ārs” ( Веллер 1994). M. Vellers nor āda, ka ar tabu atcelšanu izz ūd sp ēcīgie izteikumi, zud īs ekspresija: „Nav aizlieguma – nav aizliegtu v ārdu – nav zaimošanas, stresa, apvainojumu, epat āžas, ekspresijas utt., – bet ir k ārt ējās lingvistisk ās entropijas att īst ības posms, ener ģē tisk ās spriedzes, emocion ālā l ādi ņa mazin āšan ās, valodas potenci ālās daž ādības kritums. Un bag ātin āšan ās viet ā izn āk noplicin āšan ās” ( Веллер 1994). 2.6. Secin ājumi Neapšaub āmi, jaundarin ājumu potences ir ierobežotas, t āpēc p ārdomu v ērts ir temats par gaumes un v ērt ību slieksni sabiedr ības inform ācijas telp ā (Šalme 2007, 261) –

86 nep ārprotami ir skaidrs, ka visi jaundarin ājumi nav m ērāmi ar vienu m ērauklu: ne jau visiem piem īt ori ģinalit āte un spilgtums. Vienreiz īgums un cieš ā saikne ar kontekstu liedz tiem k ļū t par stabiliem un past āvīgiem leksisk ās sist ēmas elementiem. Jaundarin ājumu veiksme ir atkar īga no t ā m ākslinieciskās funkcijas realiz ēšanas. R. Veidemane nor āda: „Jaunu v ārdu rad īšana bieži vien ne tikai saist īta ar m īklu uzdošanu un atrisin āšanu k ā ierocis, k ā priekšnoteikums. T ā tieši iemieso šo procesu. Īpaš ā aspekt ā katrs v ārds ir k āda atmin ēta dz īves sakar ību m īkla. Un, liekas, vajadz ētu būt pareizai likum ībai: jo tuv āks šis atmin ējums objekt īvajai paties ībai, jo ilg āks v ārda mūžs” (Veidemane 1981). L īdz īgi atz īst A. Tīsi ņa: “Ja okazion ālisms padara tekstu dz īvāku, ori ģin ālāku, kr āsain āku un izteiksm īgāku, ja autors ar tekstu, ar okazion ālisma pal īdz ību veiksm īgāk uzrun ā las ītāju, klaus ītāju, ja okazion ālisms piesaista ar savu negaid ītību, iesp ēju izteikt v ārd ā to domas niansi, kas padara šo v ārdu nepieciešamu tieši šai teksta viet ā, – okazion ālisms ir veicis savu m āksliniecisko funkciju” (T īsi ņa 1998, 132). K ā pier ādījusi laika distance – no min ēto jaundarin ājumu atlases pag ājuši aptuveni 6–8 gadi – daudzi autoru jaundarin ājumi t ā ar ī palikuši vi ņu rad ītās individu ālās leksikas elementi. Visbiež āk tie tapuši uz asoci āciju, rota ļī gas valodas sp ēles un ironijas pamata – bez jebk ādas iedzi ļin āšan ās v ārddarin āšan ā vai liter ārās valodas norm ās. T ādēļ šie jaundarin ājumi ārpus konkr ētā konteksta nav saprotami vai zaud ē savu emocionalit āti. Jaunrad ītajiem apz īmējumiem p ārsvar ā nepiem īt inovat īva v ērt ība, ori ģinalit āte, individu āls spilgtums, liel ākoties tie ir neveiklos salikte ņos apvienoti v ārdi (vienv ārdsakot, viskautkas, pretotiesv ēlme, ietekm ēt sp ēja, standartm āja, sazink āds utt.) Jau 20. gs. 80. gados O. Bušs norādījis, ka „.. reiz ēm gad ās sastapt t ādus jaunv ārdus, kas ir saprotami tikai konkr ētaj ā kontekst ā vai konsitu ācij ā. Var droši apgalvot, ka tie nekad nek ļū s par valodas sist ēmas elementiem, t ādēļ atš ķir ībā no potenci ālajiem v ārdiem š ā tipa neolo ģismus var ētu saukt par okazion ālajiem v ārdiem” (Bušs 1982, 90). V ērt ējot no valodas kult ūras viedok ļa, jaundarin ājumi ir saist āmi ar liel āku vai maz āku novirzi no ierastaj ām valodas norm ām, ta ču, atceroties vienu no šo darin ājumu iez īmēm – īslaic īgumu – stilistiskiem jaundarin ājumiem nav lemts iek ļauties plaš ākā lietošan ā un k ļū t par standartvalodas faktu (Blažinskaite 2004, 59). Turkl āt, „jaunv ārda likten ī galven ā noz īme ac īmredzot ir nevis š ī v ārda lingvistiskai kvalit ātei, bet gan daž ādiem psiholo ģiskiem faktoriem un ar ī nejauš ībām” (Bušs 2000, 256). Neieviesušos

87 jaundarin ājumus varb ūt b ūtu v ērts laiku pa laikam p ārl ūkot valodas bag ātin āšanas nol ūkos, ja vien tie var organiski iek ļauties m ūsdienu latviešu valodas sist ēmā. Aizguvumi preses valod ā atspogu ļo re ālos valodas att īst ības procesus, valodu kontaktus, k ā ar ī globaliz ācijas, internacionaliz ācijas un valodas demokratiz ācijas tendences. Valodniece M. Br ēde nor āda, ka „da ļa aizguvumu tiek lietoti nevis, lai apmain ītos ar inform āciju un idej ām, bet vair āk, lai uztur ētu soci ālos kontaktus un rad ītu attiec īgu sarunas atmosf ēru. T ādēļ aizguvumus lieto ar ī faktisk ās komunik ācijas jom ā k ā zin āma ritu āla sast āvda ļu, piem., sasveicinoties, p ārliecinoties, vai klaus ītājs saprot teikto, r ādot, ka klaus ītāju interes ē sarunas biedra sac ītais” (Br ēde 2002, 419). Atš ķir ībā no iepriekš ējā laika posma īpaši palielin ājies neliter āro aizguvumu jeb daž ādas cilmes slengismu īpatsvars. Tie tiek aizg ūti no sl āņ iem, kas agr āk netika pārst āvēti laikrakstu un žurn ālu slej ās, – barbarismiem, žargonismiem un vulg ārismiem. A. Veisbergs nor āda, ka „daudzas valodas probl ēmas nav tikai valodas probl ēmas, bet gan kult ūras paradigmas nob īde, kuru valoda tikai atspogu ļo. T ā r āda spogu ļatt ēlu fragment ārajai, postmodernajai, sasteigtajai pasaulei ar t ās gaumes, v ērt ību un krit ēriju sajaukumu” (Veisbergs 2006, 130). Gan liter āro, gan neliter āro aizguvumu ekspansijai preses valod ā ir ekstralingvistiski c ēlo ņi..

Sarunvalodas elementu īpatsvara b ūtisks pieaugums uzskat āms par vienu no rakstur īgākaj ām beidzam ās divdesmitgades preses valodas īpatn ībām. Varam run āt par laikmeta garam atbilstošiem depoetiz ētiem izteiksmes elementiem, kuros sarunvalodas vienk ārš ība kontrast ē ar tradicion ālām norm ām atbilstošu stila sarež ģī tību. Valodas saturs un valodas elementu raksturs, kam ir sp ēks nost āties valodas lietot āju opoz īcij ā, kam ir sp ēks kaut ko izmain īt valod ā, laika gait ā main ās. Izmantojot M. Bahtina terminolo ģiju − tiek atcelta hierarhisk ā strukt ūra un visas ar to saist ītās bai ļu, bij āšanas, piet ātes, eti ķetes u. tml. formas, viss, ko nosaka soci ālā vai k āda cita nevienl īdz ība. Š ī sazin āšan ās forma kļū st par īpašu valodu, tas k ļū st par slengu pretstat ā ofici ālajai valodai. Š ādai valodai, protams, nepieciešams lietot āju kolekt īvs – p ūlis, kas ir br īvs no aizspriedumiem un atkl āts valodas lietojuma zi ņā ( Бахтин 1990, 170). M. Bahtina darbu p ētniece J. Kristeva nor āda: „ Vēsturisk ā un ētisk ā izpratne las āma teksta infrastrukt ūrā. Daudznoz īmīgais un daudzveid īgais tekst ā izmantotais v ārds virz ās pa lo ģisku virkni, kas laika gait ā p ārk āpj noteikto kodific ēto diskursu, jo l īdz šim iemiesojies tikai ofici ālās kult ūras perif ērij ā.

88 ..[jaunais netradicion ālais] diskurss lauž gramatikas un semantikas sarg ātos valodas likumus, k ļū stot par soci āli politiska protesta iemiesojumu, turkl āt runa ir tieši par protestu pret ofici ālu ierastu lingvistisku kodu, no vienas puses, un protestu pret ofici ālu likumu, – no otras” ( Кристева 2004, 166). Tom ēr slengismu p ārdaudzums var mazin āt latviešu valodas izteiksmes iesp ēju daudzveid ību. K ā nor āda V. S īlis, „.. [M ātes valoda jeb tabu v ārdi] ir ļoti sp ēcīgs t ēlain ās izteiksmes veids, t ādēļ t ās lietojums ir adekv āts vien īgi kritiskos br īžos, kad visi citi izteiksmes l īdzek ļi ir par v ājiem” (S īlis 2007), t ādēļ popul ārākie slengismi p ārāk biežas lietošanas d ēļ var zaud ēt ekspres īvo konot ātu un pamaz ām tikt aizst āti ar citiem v ārdiem.

3. NODA ĻA. RETORISK ĀS FIG ŪRAS LATVIEŠU PRESES VALOD Ā 3.1. Retorisko fig ūru lietojuma paplašin āšan ās posttotalit ārisma period ā Retorisk ās fig ūras ir valodas stilistiskie izteiksmes l īdzek ļi, kas rada noteiktus est ētiska un kognit īva rakstura efektus. T ā ir forma, kur ā ietverts zi ņojuma saturs. “Las ītājs iesaist ās proces ā, pr ātā identific ē stilistisko lietojumu un interpret ē attiec ības starp vizu ālo un verb ālo, tiešo un p ārnesto noz īmi.” (A. Na čis čione 2000, 212). „M ūsu asoci ācijas mums pašiem š ķiet ļoti b ūtiskas.. asoci āciju pamat ā var b ūt priekšmeti, ar ī labi zin āmi teicieni, kas aktualiz ējas, izmainot to da ļu. ..No dekod ējoš ās auditorijas viedok ļa š īs asoci ācijas ..ir tas pavediens, aiz kura aiz ķeroties var atritin āt b ūtību – pozit īvo produkta v ērt ējumu, kuru uzspiež auditorijai.. Ja cilv ēkam j ājūt, tiek izmantoti emocion āli pa ņē mieni, ja j ādom ā – lo ģiski argumenti, ja j āzina, tiek izkliegta inform ācija” (Lo čmele 2005, 323-324). T ā k ā cilv ēki izzina pasauli sal īdzin ājum ā, retorisk ās fig ūras pilda šo izzi ņas funkciju, liekot saskat īt saist ību starp liet ām. Ar stilistisko izteiksmes l īdzek ļu pal īdz ību nepaz īstamo var padar īt paz īstamu, bet pierasto par neikdieniš ķu. Rakstur īgi, ka retorisk ās fig ūras bieži atsaucas uz fizisk ām saj ūtām un izj ūtām, kas ir ikviena indiv īda pieredz ē: redzi, tausti, garšu, dzirdi, ožu. Tradicion āli ar fig ūrām plaš ākā noz īmē saprot visus stilistiskos izteiksmes l īdzek ļus, kas ietver semantiskas vai struktur ālas transform ācijas. Eiropas un Rietumu retorisk ās trad īcijas sak ņojas t.s. klasiskaj ā retorik ā, kas piedz īvoja savu uzplaukumu Senaj ā Grie ķij ā un Senaj ā Rom ā m ūsu ēras s ākum ā. Ant īkās pasaules cilv ēkam runas m āksla k ļuva par neat ņemamu politisk ās un pilsonisk ās dz īves sast āvda ļu, svar īgu t ās publiskuma izpausmes formu. Romiešu dai ļrun ības skolas pamat ā

89 bija grie ķu retorika, ko apguva oratori. Retorikas centr ālajai da ļai – v ārdiskajam formul ējumam jeb elok ūcijai – vajadz ēja atbilst četr ām pras ībām: b ūt pareizam, skaidram, skaistam un lietas b ūtībai atbilstošam. (Rubenis 1999, 64).

Visas retorisk ās fig ūras dala div ās liel ās grup ās: tropos un fig ūrās (š ī v ārda šaur ākā izpratn ē sauktas ar ī par sh ēmām). Valodas fig ūras (tropi un sh ēmas) sak ņojas dabiskaj ā valod ā, un retorika vienm ēr ir centusies to uzsv ērt, nevis pied āvāt k ā m āksl īgas konstrukcijas. T ātad fig ūru lietošana ir dabiska ikdienas valodas par ādība, kuru, izmantojot ikdienas valod ā, bieži pat neapzin āmies. Tropi ir t ādas retoriskas figūras, kur ām rakstur īgas semantiskas novirzes. Tas noz īmē, ka tropi ir saist īti ar izteiksmes veidu (retorikas da ļu – elok ūciju), bet dzi ļā kaj ā noz īmē ar pašiem dom āšanas un izzi ņas procesiem (retorikas da ļu – invenciju).Tropu pamat ā ir sal īdzin ājums vai analo ģija, un, otrk ārt, tiem piem īt paralo ģiskums ( Клюев 1999, 182). “M ēs uztveram jebkuras fr āzes, un katrai no t ām piem īt forma, ta ču figur āla savdab ība piem īt tikai nedaudz ām. Figur āla ir t ā runa, kuras satur ā ir negaid īts pav ērsiens, nevis pak āpeniska gatavošan ās tam. Š īs fr āzes ir nevis vienk ārši atš ķir īgi v ārdi, bet t ādi, kas satur pretrunu.” ( Тодоров 1999, 115). Retoriska fig ūra ir neatk ārtojama izj ūtu izpausme. T ādējādi run ātājs atrodas nep ārtrauktas lab ākas izteiksmes mekl ējumos, un, lai k āda ar ī b ūtu attiec īgā izteikuma jēga, katr ā gad ījum ā tam ir savs izpausmes veids, kas liekas ieder īgāks un veiksm īgāks par p ārējiem. Šīs promocijas darba da ļas m ērķis ir analiz ēt retorisk ās fig ūras (tropus un sh ēmas) Latvijas pres ē. Retorisko fig ūru teorijas pamat ā ir krievu autora J. K ļujeva pied āvātā klasifik ācija, savuk ārt latvisku j ēdzienu un terminu mekl ējumos – J. Kurs ītes “Dzejas vārdn īcā” sniegtie skaidrojumi. Īpaša uzman ība ir piev ērsta t ādai retorisko fig ūru ekspansijas jomai k ā rekl āma. T ā k ā rekl āmai ir tr īs m ērķi: inform ējošais (jaunas preces iepaz īšan ās proces ā), p ārliecin āšanas (veidot piepras ījumu) un atg ādin āšanas (saglab āt atmi ņā preces īpaš ības), t ās tiek veidotas ar k āda stilistiska pa ņē miena pal īdz ību. Latviešu rekl āmās biež āk sastopamo tropu veidi: (no J.K ļujeva pied āvātās klasifik ācijas – vair āk nek ā 80 tropu veidiem – min ēti tikai tie, kuriem ir atrasti atbilstoši piem ēri): metafora, sinest ēzija, alegorija, personifik ācija, meton īmija, sinekdoha, epitets, oksimorons, antit ēze, grad ācija, antigrad ācija, hiperbola, litota, perifr āze, al ūzija, eif ēmisms, retorisks jaut ājums, izsauciens un uzruna. Visbiež āk latviešu pres ē sastopamas metaforas, otraj ā

90 viet ā epiteti, trešaj ā retoriskie jaut ājumi, un, t ā k ā p ārējo retorisko fig ūru īpatsvars preses tekstos ir neliels, t ās visas nosac īti var ierindot ceturtaj ā poz īcij ā. L īdz īgu sec ību nor āda ar ī lietuviešu rekl āmu p ētnieks (Župerka 2008, 15). Neatkar ību atguvušaj ās Baltijas valst īs rekl āmai uzman ība piev ēsta tikai kopš 20.gs. 90. gadiem – p ēc padomju sistēmas sabrukuma. Gunta Lo čmele (Lo čmele 1999, 208) analiz ējot pirmo rekl āmu att īst ības posmu (1989-1995), kad Latvijas tirg ū ien āca pirm ās ārvalstu rekl āmas, nor āda uz zemu tulkojumu kvalit āti. Pašreiz ējais rekl āmu tirgus rakstur īgs ar globaliz ācijas procesu un rietumu kult ūras izpausm ēm. „Rekl āma ir m ūsu spogulis, t āpēc ar ī v ēlamies, lai t ā run ā ar mums valod ā, kur ā to dar ītu m ūsu att ēls spogul ī, proti – t ādā valod ā, k ādā run ājam paši ar sevi.. M ūsu asoci ācijas mums pašiem šķiet ļoti b ūtiskas” (Lo čmele 2005, 321). Lietuv ā p ēc neatkar īgas atg ūšanas tiek p ētīti rekl āmas tekstu tipi (Arba čauskiene, Župerka 1996, Župerka 2008), tiek analiz ēta rekl āmas vieta funkcion ālo stilu sist ēmā (Arba čauskiene 1999), p ētīta tekstu kompoz īcija (Smetoniene 2000), fragment āri tiek pārrun āts valodas pareizums (Pupkis 1994; Valskys 1994) un stilistiski motiv ētas valodas atk āpes no liter ārās valodas norm ām (Blažinskaite 2000), v ērt ēta tulkoto rekl āmu valoda (Smetoniene 2003). I Smetoniene aizst āvējusi disert āciju „Ska ņu rekl āmas stils” (Smetoniene 2001), izdoti rakstu kr ājumi par rekl āmu valodu (2004), gr āmata „Reklamos tekstas: pragmatika, stilius, kalba ” (K. Župerka 2008) u.c. K.Župerka sav ā jaun ākaj ā izdevum ā „Reklamos tekstas: pragmatika, stilius, kalba ” (K. Župerka 2008) uzman ību piev ērsis tieši rekl āmas stilistiskajai anal īzei – gan teksta stilistikai, gan funkcion ālajai stilistikai, gan valodas vien ību un praktiskai stilistikai – norm ēšanai (valodas kult ūrai). Ar ī Latvij ā šajos gados veikti l īdz īgi rekl āmas valodas p ētījumi: Na čis čione (2000), Mozers (1992, 1997, 1998, 2001), Lo čmele (1998, 1999, 2003, 2005, 2010), Zauberga (1996, 1999), Veisbergs (1997, 2001) . Viena no pamattendenc ēm, kas rakstur īga rekl āmai kopum ā, ir inform ācijas kompresija – to nosaka gan straujais dz īves ritms, gan maksa par rekl āmas laukumu. T ā ir viena no valodas ekonomijas form ām, kas izpaužas veid ā, k ādā autors kod ē inform āciju, ko gatavojas p ārraid īt adres ātam (Lo čmele 1998, 210). Kompresija ir iesp ējama tikai t ādā gad ījum ā, ja adres ātam jau ir nepieciešam ās fona zin āšanas, kas ļauj tam saprast kod ēto inform āciju. Latviešu valod ā praktiski nav sastopama fon ētisk ā kompresija – rekl āmas varo ņi run ā pareiz ā rakst ītā

91 latviešu valod ā. K ā neveiksm īgu fon ētisk ās kompresijas piem ēru var min ēt 2008. gada tirdzniec ības centra „Spice” rekl āmu, kur apzin āti tikai izlaisti burti, lai reklam ētu ziemas kolekcijas izp ārdošanu. Valsts valodas centrs toreiz vain īgos sod īja. Latviešu valod ā visplaš āk izmantota sintaktisk ā kompresija: nominat īvteikumi, ar ī parcel āti, leksisk ā kompresija (salikte ņu darin āšan ā). Uz sapl ūde ņiem k ā perspekt īvu pašreiz ējās vārddarin āšanas tendenci un ang ļu valodas ietekmi uz valodas strukt ūrām nor ādījis A.Veisbergs (Veisbergs 1997, 280). Bez leksisk ās kompresijas emocion āli ekspres īvas noskaņas rad īšanai tiek izmantota ar ī semantisk ā kompresija („Latvija – Laimas zeme”). Bez rekl āmas kompresijas k ā rekl āmas tekstu rakstur īgās īpaš ības, G.Lo čmele min atk ārtojuma fig ūras, uzrunas jeb personaliz ēšanu, las ītāja iek ļaušanu sav ā lok ā, grafisko noform ējumu (Lo čmele 2010, 17-25). Tā k ā cilv ēki visos laikos pasauli ir izzin ājuši sal īdzin ājum ā, retorisk ās fig ūras joproj ām pilda šo izzi ņas funkciju, liekot saskat īt saist ību starp liet ām, savuk ārt nov ērt ēt metaforu ir aicin ājis jau Aristotelis: „..Par vissvar īgāko tom ēr j āuzskata veikl ība metafor ās. Tas ir vien īgais, ko nevar ne no viena pārņemt, bet [metafora] ir īsta talanta paz īme, jo atrast gad ījumam piem ērotu metaforu noz īmē nov ērot l īdz ību” (Aristotelis 1959, 96).

3.2. Metafora k ā izplat ītākā retorisk ā fig ūra preses valod ā Konkurences apst ākļos ikvienam preses izdevumam publicistikas stila noz īmīgākaj ās funkcijas – informat īvaj ā un anal ītisk ā – savs uzdevums j āveic gan spilgti, gan iedarb īgi, gan – nepieciešam ības gad ījum ā – izklaid ējoši. Žurn ālistiem, kriti ķiem, publicistiem, nok ļū stot š ādu nosac ījumu var ā, j āmekl ē individu āli savdab īgs un atrakt īvs stils, un vairums to ar ī izmanto, veikli un prasm īgi veicot v ārda semantikas mai ņu. Leksiskaj ās vien ībās tiek atkl ātas daž ādas noz īmes nianses, izcelta v ārda j ēdzienisk ā un emocion ālā slodze. Izmantojot v ārda noz īmes p ārnesumus, rodas jauns v ārdu un izteicienu lietojums – metafora, viens no publicistikas stila spilgt ākajiem izteiksmes l īdzek ļiem. Metafora ir “tropu veids, nosaukuma p ārnesums uz l īdz ības pamata, resp., k ādas re ālijas nosaukuma izmantojums citas, l īdz īgas re ālijas nosaukšanai”(VPSV, 2007, 231). Metafora ir starpdiscipl īnu p ētīšanas objekts. Beidzamajos gados ieguld ījumu metaforas izp ētē devusi kognit īvā psiholo ģija un filozofija, nor ādot, ka metafora nav novirze no normas, bet gan ir neat ņemama valodas un dom āšanas sast āvda ļa. Kognit īvās metaforu

92 teorijas pamat ā ir atzi ņa, ka metafora ir univers āls fenomens – dabisk ā valoda ir metaforu caurstr āvota, ta ču pašas metaforas nav sak ņotas valod ā, bet daudz dzi ļā k – valodas lietot āju kognit īvaj ā fon ā, pasaules skat ījum ā un pieredz ē. Metaforas ir pieredzes sak ārtošanas veidi, un m ēs nemaz neesam sp ējīgi dom āt nemetaforiski (Š ķilters 2008, 99). Kognit īvā metaforas teorija uzsver, ka metafora ir ne vien valodas par ādība, ne tikai gleznains trops/izteiksmes veids, bet t ā veic ar ī retorisko funkciju un tai ir ar ī veidot ājfunkcija: t ā veido noz īmes, interpret ē t ās un veido uztveri. Metafora vair āk izpaužas nevis valod ā, bet dom ā (Veisbergs 2008, 267). P ēc valodnieka J āņ a S īļ a dom ām, „metaforas .. ar eleganta un aspr ātīga asoci ācijas meh ānisma pal īdz ību savieno divus j ēdzienus, kuru saist ību, atsakoties no metaforas veidošanas, b ūtu j āpaskaidro daudz neveikl ākā un gar ākā izkl āst ā” (S īlis 2006, 115). Publicistikas valod ā metaforas visbiež āk neveic est ētisku funkciju (k ā tas ir dai ļliterat ūras stil ā), ta ču palielina teikuma un visa teksta inform ācijas slodzi (Bitinien ė 2007, 35). Svar īgāks ir nevis tas, kas tiek teikts, bet k ā tiek teikts: „Metafor ā, kura vienk āršoti var tikt defin ēta k ā sa īsin āts sal īdzin ājums, tiek saist īti divi pirmaj ā acu uzmetien ā nesavienojami j ēdzieni. No š ī pretstata metafora ieg ūst visu diskursa potenci ālu, savuk ārt interpret ējama t ā k ļū st tad, ja starp abiem nevien ādajiem komponentiem var saskat īt l īdz ību. Metaforu lietojums ir zin āma netieša komunik ācija, kas atst āj recipienta zi ņā , k ā pateikto savstarp ēji saist īt – metaforas diskursu bieži bag ātina ar eksplic ītu emocion ālo dimensiju, apel ējot pie stereotipiem priekšstatiem par normu un novirzi no normas, par ties ībām un mor āli” (Hellingere 2000, 185). Metaforiz ēts teksts ne tikai piesaista uzman ību, bet pal īdz teikto uztvert uz pārnesumu pamata. Izmantojot tropu valodu, starp plašsazi ņas l īdzek ļiem (prec īzāk – tajos rakstošajiem žurnālistiem) notiek sacens ība – veiksm īga p ārnesuma pamat ā rodas pārsteiguma efekts, netradicion āls skat ījums, tiek savienots š ķietami nesavienojamais (Желтухина 2003, 10). Metaforas ir š ķietami ērt ākais, plaš āk izmantotais veids, k ā milz īgaj ā inform ācijas p ārbl īvētībā ar valodas pal īdz ību ietekm ēt sabiedrisko domu, nepaz īstamo padar īt paz īstamu, bet pierasto par neikdieniš ķu, turkl āt tropi rada noteiktus est ētiska un kognit īva rakstura efektus. „Latviešu valodas run ātāji š ādu sp ēju v ēl nav zaud ējuši. Sp ēja rad īt un lietot metaforisko valodu r āda valodas lingvistisko kapacit āti. Semantisk ās p ārvirzes sarunvalod ā atkl āj arvien jaunus valodas bag ātību sl āņ us.

93 Ieklausoties gan sav ā, gan citu run ā, p ārliecin āmies, ka gandr īz visiem piem īt valodas jaunrades sp ējas” (Druviete 1992, 110). Preses valod ā v ērojama metaforu p ārpiln ība, jo tās ātri un efekt īvi non āk l īdz adres āta apzi ņai, indiv īda asociat īvaj ā un t ēlainaj ā dom āšan ā ir viegli uztveramas. Kā nor āda A.Bitiniene, „metaforas var main īt adres āta pasaules skat ījumu, t ādēļ ir labs soci ālās apzi ņas manipul ācijas l īdzeklis. .. Metaforas bieži sal īdzina ar spoguli, kur ā atspogu ļojas individu ālā un tautas apzi ņa (šis redz ējums ir objekt īvs, neatkar īgs no k āda vēlm ēm). Metaforas ir lietojamas taj ās sf ērās, kuras sabiedrībai ir aktu ālas, labi zin āmas un to interes ējošas” (Bitinien ė 2007, 36). Tulkotos avotos (Kalve 2008, S īlis 2006) tiek lietoti termini avotjoma ( source domain ) un m ērķjoma ( target domain ). Šo divu jomu mijiedarb ībā notiek metaforisk ā projekcija ( metaphorical mapping ) vai kognit īvā projekcija ( cognitive mapping ). Ja starp avotu un m ērķi veidojas notur īga saska ņa, rodas konvencion ālas jeb konceptu ālas metaforas (Kalve 2008, 249), kas sava univers āluma d ēļ tiek uzskat ītas par starpkult ūru par ādību. Ar ī Zolt āns Keve češs run ā par metaforu saist ību un atkar ību no noteiktiem kult ūras mode ļiem (K ővecses 2007, 193). Kognit īvaj ā zin ātn ē to sauc par starpkult ūru daž ādību. Konot āciju mai ņa metafor ā ir valodas sp ēja atainot kult ūrv ēsturisko orientieru mai ņu (O парин a, cit ēts no Kalve 2008, 255). Izmantojot Dž.Lakofa kognit īvās izzi ņas teoriju, metafora ir nevis valodas, bet kognit īvs cilv ēka apzi ņu ietekm ējošs dom āšanas un pieredzes fenomens. Tiek uzskat īts, ka cilv ēks pie ņem tikai t ās alternat īvas, kas saist ītas ar konkrēto metaforu un metaforas rad īto komunikat īvo iedarb ību ( Баранов 2004, 16, K ővecses 2002, 10). Ja metafora probl ēmsitu ācij ās ietekm ē apzi ņu, tas noz īmē, ka metaforu skaitam (atbilstoši publik āciju un atš ķir īgu viedok ļu skaitam plašsazi ņas l īdzek ļos) valstij noz īmīgās sabiedriski politisk ās un ekonomisk ās kr īzes situ ācij ās b ūtu j āpieaug. Preses valodas izmantotie piem ēri apliecina, ka tropi ne vienm ēr uzskat āmi par tēlainiem un po ētiski kr āšņiem, dažk ārt tie rada pat pret ēju – depo ētisku efektu. Žurn ālisti pēc iesp ējas spilgt āk un nesaudz īgāk (ar ī skandaloz āk) cenšas atkl āt re ālo īsten ību un ēnas puses. Meton īmija un sinekdoha (k ā meton īmijas paveids) šaj ā darb ā atseviš ķi netiks apl ūkota, bet gan skat īta kopum ā k ā metaforas paveidi, jo "gr ūti noteikt, vai asociat īvās saiknes pamat ā ir vizu āla l īdz ība vai funkcion āls sakars" (Druviete 1992, 104).

94 Metaforu prec īza klasifik ācija ir apgr ūtin āta, jo metaforai piem īt pat vair āki konot āti, notiek semantisko lauku krustošan ās un p ārkl āšan ās. Valodnieki p ēdējos gados pied āvājuši vair ākus klasifik ācijas veidus. Run ājot par politisko kontekstu, A. Veisbergs pied āvā š ādus metaforu paveidus: 1) tradicion ālo, konvencion ālo metaforu (ar ī idiomu) lietojumu, 2) tradicion ālo metaforu okazion ālu lietojumu, v ārdsp ēles, 3) jaunu metaforu rad īšanu/rašanos (Veisbergs 2008, 268). A.Kalve uzsver, ka ir gr ūti izdal īt konkr ētus mode ļus, jo tie sav ā starp ā mijiedarbojas (Kalve 2008, 252). J āpiekr īt min ētajiem valodniekiem, ka tradicion ālās metaforas sistematiz ēt ir viegl āk, jo katra cilvēka telpisk ās un personisk ās izj ūtas, k ā ar ī pieredze, kas g ūta, orient ējoties pasaules notikumu kontekst ā, ir kult ūras komponenti, kas satopami daudz ās valod ās. Ina Druviete metaforas dala piec ās grup ās: 1) meton īmisk ās asoci ācijas – da ļas lietojums vesel ā viet ā, 2) kvantitat īvās manipul ācijas – ekspres īvi teicieni, 3) kvalitat īvas manipul ācijas – pazemin āta stila v ārdu lietojums, 4) semantiskas p ārvirzes uz l īdz ības pamata., 5) personv ārdu visp ārin ājums (Druviete 1992). Šaj ā promocijas darb ā analiz ētas gan daž ādas metaforu lietojuma saturisk ās jomas (politika, kult ūra, sadz īve), gan ar ī to lietojuma p ārmai ņas saist ībā ar sabiedrisk ās un politisk ās dz īves aktualit ātēm beidzamajos gados. 3.2.1. Metaforas preses valod ā politisko jaut ājumu atspogu ļojum ā Šaj ā promocijas darba da ļā izmantoti triju dienas laikrakstu paraugi: „Diena”, „Neatkar īgā R īta Av īze” un „Latvijas Av īze”. Šie laikraksti cit ē ar ī spilgt ākos fragmentus no politi ķu uzst āšan ās run ām Saeim ā. Metaforas ekscerp ētas no t ādiem ierastiem preses žanriem k ā koment āri, intervijas, probl ēmraksti, report āžas, fe ļetoni, k ā ar ī min ētas spilgt ākās metaforas, kas tika izmantotas 9. Saeimas priekšvēlēšanu kampa ņā rekl āmās. Andrejs Veisbergs metaforu noder ību politik ā skaidro ar faktu, ka „daudzas politiskās idejas ir abstrakcijas, ko cilv ēkiem gr ūti saprast un izt ēloties” (Veisbergs 2008, 266). Politiskaj ā un ekonomiskaj ā ideolo ģij ā metafor ām ir īpaša noz īme – v ārdu izv ēli neapšaub āmi ietekm ē un nosaka sabiedr ībā valdošais noska ņojums. Jo probl ēma ir sarežģī tāka un aktu ālāka, jo daudzveid īgāki ir izmantotie v ārdi un metaforas. Metaforas ir

95 politikas centr ālais elements, jo politikas fokus ā ir vara (re āla, v ēlama, iluzora, bet vara, ko var ieg ūt caur valodu). T ādējādi metafora ir politikas pamatb ūtība, caur metaforu politiku nosauc, defin ē un skaidro (Veisbergs 2008, 267). Valodniece I Lokmane nor āda, ka politikas valod ā visp ārīgas noz īmes v ārdi labi sadz īvo ar t ēlain ību. T ēls tradicion āli balst ās uz konkr ēto, nereti tieši juteklisko pieredzi. T ādējādi metafora atvieglo izpratni, rada sarunvalodai rakstur īgo neform ālumu, k ā ar ī ir lakoniska un semantiski ietilp īga (Lokmane 2008, 86). To apstiprina fakts, ka metaforas bez jebk ādas piep ūles ikdien ā lieto ikviens cilv ēks, ne tikai žurn ālisti un lingvisti Metaforas ir ne tikai ekspresijas līdzeklis, bet dom āšanas fenomens, kas atspogu ļo cilv ēces dom āšanu (K ővecses 2002, 8- 9). Lietuviešu stila p ētniece A.Bitiniene, raksturojot publicistikas valodas metaforas, nor āda, ka visbiež āk politiskas tematikas tekstos lietojamas metaforas, kuru rezult ējošais pieredzes lauks saist īts ar dabas par ādībām ( bēgums, v ētra, vilnis, bl āzma ), soci ālām pārmai ņā m un v ēsturiskiem notikumiem (revol ūcij ām). Dažk ārt, raksturojot dz īves gr ūtības, lietotas metaforas: ezers, j ūra, purvs . L īdz īgi rezult ējošais pieredzes lauks (m ērķjoma) tiek saist īta ar slim ībām, karu, dz īvniekiem, tirgu, pat krimin ālu terminolo ģiju, te ātri (cirku), finans ēm. Bieži metaforiskais skat ījums tiek p ārņemts no cit ām valod ām un var atspogu ļot politisk ās, milit ārās un ekonomisk ās norises: agres īvā impulsa teorija , partija „ Meln ā pantera” , pēckara sindroms. Metaforu lietojumu politiskajos tekstos ir atkar īgs ar ī no valsts politisk ās un ekonomisk ās stabilit ātes, vēlēšan ām. Politisk ā darb ība var tikt sal īdzin āta ar sp ēlēm, kam ir savi skat ītāji – publika. Ieskatam nedaudz piem ēru no lietuviešu preses: Tas, kas p ēdējā laik ā norisin ās Lietuv ā, ir ļoti l īdz īgs izr ādei. Vai sp ēles iez īmētām k ārt īm, kuras uzvar ētājs zin āms jau iepriekš. (LR 19.03.04.); K ādēļ sola iziet no med ību lauka? T ādēļ , ka zv ēri nevar zin āt, kad vi ņus mednieki mu ļķ o (R 11. 01.07.); Jā, zosis valstij ir vajadz īgas! Bet t ās nekad neiegrieztu valstsv īru iegriezto ratu, ļaujot periodiski pielekt pie putnu b ūra. (R 26.01.07.); Visticam āk piespiest, ka bez jebk ādām šaub ām un jebk ādiem m ērogiem politi ķi izmanto labi zin āmus principu „politika - tas ir tirgus”. Ta ču šeit ir viens neapstr īdams aspekts – pils ētniekiem nav garlaic īgi. Jo tas ir cirks. Un bez naudas. (LR 04.03.07.). Ar ī Lietuv ā metafor ās tiek izmantoti sporta termini, piem., v ēlēšanu taisne, v ēlēšanu finišs, starta līnija; milit ārā (piem., frontes l īnija) un ekonomisk ā terminolo ģija (piem., gara v ērt ību

96 devalv ācija; Bitinien ė 2007, 36-40). Lasot A.Bitinienes atzi ņas, j āatz īst, ka nav īpašu atš ķir ību ar latviešu publicistikas valodu – galu gal ā ar lietuviešiem kop īga ir ne tikai kult ūra un v ēsture, bet ar ī pašreiz ējā politisk ā un ekonomisk ā situ ācija. Ar ī Latvijas plašsazi ņas l īdzek ļos izmantot ās metaforas ir main ījuš ās l īdztekus politisko notikumu gaitai. Ir metaforas, kur ām piem īt augsta paz īstam ības pak āpe, kuras tiek plaši lietotas, ir visp ārzin āmas ( īpaša loma ir to lietojuma intensit ātei), un metaforu noz īme tiek uztverta nepastarpin āti – t ās ir idiom ātiskas metaforas, kam papildu skaidrojums nav vajadz īgs. Ar ī Dž.Lakofa metaforu koncepcija nor āda divu veidu metaforas – konvencion ālas, dabisk ā valod ā nostiprin ājuš ās, un kreat īvas, t.i., t ās, kas rodas cilv ēka pieredz ē uz līdz ības un asoci āciju pamata konkr ētaj ā situ ācij ā un ko nav iesp ējams paredz ēt iepriekš. Kreat īvās metaforas rodas, pamatojoties uz specifisku individu ālu pieredzi un taj ās var izmantot ar ī valodas sp ēles, papildinot un atdz īvinot tradicion ālās metaforas. Valodnieks A. Veisbergs bez min ētaj ām v ēl nor āda uz trešo metaforu paveidu – jaunu metaforu rašanos. Katrai paaudzei ir savi metaforiskie p ārnesumi, katrai paaudzei ir v ārdi, kurus tikai t ā lieto ar zin āmo p ārnesto noz īmi un ir t ādi semantiskie noz īmes p ārnesumi, kas ir vien ādi visu paaudžu sarunvalod ā (Ernstsone 1992, 67). 90. gados pres ē par ādās gan jūsm īgi un pozit īvi raksturot ājv ārdi, gan negat īvi un ironiski apz īmējumi. L īdz ar Latvijas neatkar ības atg ūšanu plašsazi ņas l īdzek ļos tiek aktualiz ētas stabilas v ārdkopas, izmantojot Latvij ā jau par klišej ām k ļuvušas metaforas: 1) koment ējot politisk ās dz īves aktualit ātes un taj ās iesaist ītos politi ķus, piem., sarkanie baroni, valsts izzadz ēji, čekas maisi, elko ņu br īvība, valsts izsaimniekošana, politikas tīmeklis, likumdošanas caurumi, ļodz īgi kr ēsli, tur ēties pie kr ēsliem, pieauguši kr ēsli, kr ēslu (be ņķ u) dal īšana, ri ņķ a dancis ap kr ēsliem, politisko kr ēslu kandid āti, visu kr ēslu kandid āts, tukšie politi ķu rezervistu soli ņi, algu iesald ēšana, matu skald īšana, sauc ēja balss, l āč a pakalpojums ; 2) att ēlojot sabiedr ības nosl āņ ošanos, izmantojot gan sastinguš ās un standartiz ētās metaforas, gan stabilus v ārdu savienojumus, piem., iepriekš min ētie sarkanie baroni, valsts izzadz ēji, ar ī re ņģ u ēdāji, mazie cilv ēki, varas dzirnav ās sam īcītie ; 3) rakstot par vilšanos neatkar īgaj ā Latvij ā, piem., ban ānu republika, mu ļķ u zeme, humpalu Latvija .

97 Rezult ējoš ās pieredzes lauki ir visdaž ādākās jomas: sadz īvē lietoti priekšmeti: kr ēsli, soli ņi, maisi ; telpas: varas gaite ņi ( ar ī koridori ), politisk ā virtuve (ar ī ķēķ is, kuh ņa) un virtuves trauki: politisko kastro ļu p ārb īdīšana ; te ātris: politisk ās aizkulises, politisk ā skatuve, politisk ās marionetes, statistu izn ākšana priekšpl ānā, politisk ās lomas ; vilc ējsp ēki un tehnika: politiskais meh ānisms, varas sviras, ce ļinieku (partijas, politisk ā) lokomot īve, politisko lokomot īvju princips ; sports: rezervistu soli ņš, starta piecnieks, politika ir komandas sp ēle utt. D.N īti ņa konstat ējusi, ka „90. gadu otraj ā pus ē pastiprin ās humoristisk ā, ironisk ā un sat īrisk ā stila iez īmes masu mediju valod ā, aktiviz ējas ironiski sat īrisks v ērt ējums un skat ījums, ko izraisa vilšan ās un il ūziju zušana” (N īti ņa 1998, 201). Daina N īti ņa nor ādījusi uz š ādiem metaforiskiem p ārnesumiem: nerentablie pension āri, m ūsu valsts varenie, m īļ ais vilku bars, l īdera viedie v ārdi, ministru prezidenta tradicion ālais Jaungada spredi ķis, pusnakts sludin ātājs, īstenie tautas b āleli ņi, slavenais latvju politiskais orators dižv īrs Kostanda, za ļais Vilis (par V.Krištopanu), sniegp ārsli ņa Ingr īda (par I. Ūdri), Ulbrokas betmens (A.Š ķē le). Run ājot par latviešu valodu k ā valsts valodu pirms Valsts valodas likuma pie ņemšanas (1995-1999), no rezult ējoš ā pieredzes lauka (m ērķjomas) tiek aizg ūti po ētiski folkloras elementi ( Latvija ir k ā Saulcer īte – no ledus kalna nonesta, ta ču nevar atspirgt, melnie prin či, Kangaru muguras, Valsts valodas likums ir e ļļ a ugun ī, tautas gars – valoda ); cilv ēka ekstremit ātes un ķerme ņa da ļas ( Eiropas roka, lokan ās muguras, M.Van der St ūla augums balst ās uz vienas dzelzs stieples, Valsts valodas likums ir atavisms ); stabilu v ārdkopu aktualiz ācija ( kaun īgie latvieši, tautas dz īvības cena – valodas cena ); lielvalstu politika ( filolo ģiskais imperi ālisms ); darb ības sekas ( valodas politikas aug ļi) un pasaul ē plaš ākais ātro restor ānu t īkls ( latviešu valodas makdonalds ). Daudzas šis metaforas kļuvušas par standarta klišej ām, t āpēc pašreiz valod ā vairs nek ādu p ārsteiguma efektu vai ekspresivit āti nerada. Piem., matu skald īšana, sauc ēja balss, l āč a pakalpojums, algu iesald ēšana, finanšu tirgus (sasalums), politisk ā skatuve, miera osta. Min ētās konvenci ālās metaforas bieži tiek lietotas k ā idiomas ar noteiktu ironijas l īmeni. Š īs metaforas uzskata par valod ā dzi ļi sak ņot ām, t āpēc maz āk iev ērot ām, ta ču tas nenoz īmē, ka t ās zaud ējušas sp ēku un metaforisko noz īmi – kontekst ā t ās ir dz īvas, t ās apzi ņas l īmen ī ietekm ē m ūsu dom āšanu, valda p ār mums – t ās ir metaforas, ar

98 kur ām (un kurās) m ēs dz īvojam (K ővecses 2002, 9). Politikas valod ā ir daudz sastingušu metaforu. T ās d ēvē gan par metaforu banku (Ose 2003), gan metaforu kaps ētu (Berelis 1998). Politisko norišu atspogu ļojum ā izmantot ās metaforas ir tieši saist ītas ar attiec īgā laikposma aktualit ātēm. Liel ākā da ļa no š īm metafor ām ir okazion ālas un rakstur īgas konkr ētam autoram vai preses izdevumam, bet dažos gad ījumos tr āpīga metafora var tikt plaši reproduc ēta un var nostiprin āties valod ā uz ilgu laiku. Lai par ādītu metaforisk ās izteiksmes ciešo saist ību ar konkr ētiem politiskiem notikumiem, apl ūkosim 2007., 2008. un 2009. gada rakstur īgākās politisk ās metaforas. Daudzas 2007. gad ā lietotas metaforas k ļuvušas par standarta klišej ām. Piem., politik ā par dārgajiem aizg ājējiem ierasts d ēvēt ne tikai nelai ķus, ar ko saist ītas dzi ļas jūtas un paliekošas atmi ņas, bet demision ējošus ministrus tiem paredz ēto kompens āciju dēļ . Savuk ārt metafora treknie gadi , kas k ādreiz ējā Ministru prezidenta Aigara Kalv īša 2007. gada Jaungada uzrun ā tautai izskan ēja k ā pieteikums turpm ākos septi ņus gadus pavad īt liel ā p ārtic ībā un labkl ājībā, patlaban – p ēc trim gadiem – izskan jau k ā idioma ar krietnu ironijas devu. T ā pres ē, run ājot par 2009. gada budžeta pie ņemšanu, las ām par treknajiem sol ījumiem, treknajiem gadiem un treknajiem politi ķiem, k ārt ējām (un pēdējām) treknaj ām atraug ām, k ā ar ī par lieso 2009. gada budžetu, n ākamajiem liesajiem gadiem, liesajiem Ziemassv ētkiem, liesajām piemaks ām un pr ēmij ām, treknajiem Kalv īša gadiem pret ēji v ēl diviem šausm īgajiem (t.i., pašreiz ējiem) gadiem . T ādēļ 2010. gads tiek pasludin āts par liesu cauraudz īti . „Tradicion ālās metaforas tiek aktualiz ētas pret ējā anton īmisk ā noz īmē. Tas liecina, ka politi ķi nav vien īgie metaforas īpašnieki, metafora var izsl īdēt no s ākotn ēji iecer ētās pak ļaut ības un s ākt dz īvot citu dz īvi” (Veisbergs 2008, 268). L īdz īgi piem ēri minami ar ī 2008. un 2009. gadu mij ā. Kopš Ministru prezidenta I. Godma ņa (2009.gada) Jaungada uzrunas, kur ā tauta tika aicin āta pam ācīties no pingv īniem gr ūtību p ārvar ēšan ā, saspiežoties ar mugur ām kop ā, pingv īnu t ēlu iecien ījuši ar ī rekl āmās. Diemž ēl da ļa sabiedr ības to lieto galvenok ārt izsmejoš ā vai parod ējoš ā noz īmē, p ēc b ūtības ignor ējot vai par r īkojoties piln īgi pret ēji premjera izteiktajam aicin ājumam. V ērt ējot kr īzi valdošaj ā politiskaj ā koal īcij ā, Valsts prezidents to nosauca par „zirnek ļiem burk ā”, bet bijus ī prezidente par „žurk ām no grimstoša ku ģa”. Savuk ārt pilso ņi pagaidu valdību ied ēvējuši par „ruk ruk koal īciju” un „taukm ūļ iem”. T āpēc

99 žurn ālists E.L īcītis (LA 05.02.2009, 3) ironiski jaut ā, k ā (un vai visp ār dr īkst) piepras īt juridisko atbild ību no dz īvniekiem un insektiem, lai cik tie b ūtu kait īgi. Aspr ātīgi rezult ējoš ā pieredzes lauk ā tiek izmantoti re āli politi ķu m āju nosaukumi („M āko ņi”), kas, papildin āti ar aspr ātīgu p ārnesumu, liek Tautas partijas l īderi Andri Šķē li d ēvēt par Māko ņtēvu (ar ī nocelt no M āko ņiem Š ķē li ). Šo metaforu izmantoja ar ī ASV v ēstniece Latvij ā Ketr īna Toda Beilija uzrun ā Latvijas Universit ātē: „Esmu redz ējusi, k ā vi ņus [cilv ēkus] ir salaul ājusi pras ība sekot neiev ēlētu amatpersonu – māko ņos vai pie j ūras – dotaj ām nor ādēm” (Beilija 2007, 2). Run ājot par bijušo premjerministru A.Kalv īti, ironiski tiek izmantots paša A.Kalv īša teiktais: „Es esmu š īs valsts droš ības un stabilit ātes garants .” 2007. gad ā Saeima par Valsts prezidentu iev ēlēja V. Zatleru, t āpēc daudz noz īmes p ārnesumu ticis velt īts tieši prezidentam, izmantojot gan kandid āta izvirz īšanas apspriedes vietu ( Zoolo ģisk ā d ārza prezidents, oligarhu zood ārzs ), gan p ārmetumus Valsts prezidentam aplokš ņu naudas pie ņemšan ā ( Zatlera aploksne, Zatlera p ļecka, Zatlera nesp ēja ) un pieminot pat prezidenta m ājdz īvnieku trusi ( Zatlers – trusis , Zoolo ģisk ā d ārza trusis ). No citiem 2007. gad ā sabiedr ībā aktu āliem notikumiem jāmin fakts, ka par kuku ļņ emšanu tika aps ūdz ētas divas Vidzemes priekšpils ētas tiesneses Beatrise T ālere un Ir ēna Po ļikarpova, kuras sa ņemt ās pateic ības savdab īgi nod ēvēja nevis par kuku ļiem, bet iepriecin ājuma d āvan ām („D āvanu kartes bija paredz ētas, lai .. iepriecin ātu”). 2007. gada ruden ī gan pie Saeimas nama, gan Doma laukum ā notika tautas protesti, kas nelabv ēlīgo laika apst ākļu d ēļ ieguva nosaukumu lietussargu revol ūcija, kr āsaino lietussargu revol ūcija, lietussargu nemieri ; protestos pulc ējušies tika dēvēti par lietussargu tautu , m ājās palic ēji par bezlietussargu tautu , bet paši politiskie procesi par politisko lietu vai politisko slapjdra ņķ i. V ēl 2008. gad ā šos notikumus atceras kā lietussargu nemierus , ko izrais īja pērnie lietussargi . Laiku pa laikam metaforas tiek atjaunotas no iepriekš ējo gadu fonda. L īdz īgi – izmantojot iepriekš ējās trad īcijas attiec īgaj ā tematik ā, tiek veidotas ar ī jaunas. Valod ā tiek veidoti idealiz ēti priekšstati, kāda ir t ā vai cita v ārda noz īme. Šie mode ļi veido soci ālās interpret ācijas pamatu – v ārdu noz īme ir soci āli uzl ādēta un sak ņojas stereotipos (Š ķilters 2008, 107). Turkl āt ar šo stereotipu pal īdz ību metaforas sabiedr ībai gr ūti uztveramaj ā un bieži vien sam ākslotaj ā politiskaj ā valod ā pal īdz lab āk izprast patieso realit āti. P ārsvar ā noz īmes p ārnesumi tiek attiecin āti uz politi ķiem, politisko varu, k ā ar ī

100 uz valsts p ārvald ē str ādājošiem. Metaforas rezult ējoš ā pieredzes lauk ā tiek izmantoti s īki, neatlaid īgi dzīvnieci ņi – paraz īti, grauz ēji u. tml.: t ās ir resoru blaktis , varon īgās resoru peles , pie varas sal īdušie tarak āni . Visvair āk negat īvu apz īmējumu velt īts politi ķiem un valdošajai koal īcijai: politiskajiem ielikte ņiem vara š ļū k ārā no rok ām, politisk ā (ekonomisk ā) skuju taka , varnešu stabilit āte, ēnu kabinets , tambor ētie Saeimas groz ījumi , politi ķu gar īgā smirdo ņa, politisko tukšinieku cepšan ās, politisko l īķ u kaps ēta, ministriju tēla celšanas vizu ļi un grabu ļi, valstiskas rebes, bezalternat īvas garanti, sakulti politisko cīni ņu pu ņķ i, asaras, žults un putas, pašvald ību g ājputni, partiju ce ļa rullis, tur ēsimies kop ā pie siles, Nacion ālās droš ības komisijas sp ēļ u kast īte, holivudiska politisk ā c īņ a sižeta pav ērsienu zi ņā . Latvijas tieslietu sist ēma tiek raksturota k ā ļengan ās tiesas un tiesisk ās izlaid ības purvs. A. Veisbergs, run ājot par zin ātnisk ā stila valodu, nor ādījis (Veisbergs 2003, 26), ka notiek prim ārās terminolo ģijas valodai rakstur īgāka br īva terminolo ģijas p ārce ļošana no jomas jom ā (piem., no medic īnas uz politiku). J āpiebilst, ka, veidojot metaforas, min ētā p ārce ļošana (turkl āt ne tikai terminu lietojum ā) izpaužas ne vien zin ātniskaj ā, bet ar ī publicistikas stil ā: varas impotence, politisk ā mazsp ēja (ar ī nesp ēja) , politikai nepieciešama ķirur ģiska iejaukšan ās, sabiedr ība ir slima, sabiedr ība ir j āā rst ē, politika – ļaužu pr āta mas āža, kosm ētiski kompromisi r īvēšan ās vietu piep ūder ēšanai , budžets s āp, (r ūgst) politisk ās strutas, sakulti politisko c īni ņu pu ņķ i, asaras, žults un putas, cenz ūras purslas, padomju rež īma atdzimstoš ās metast āzes, partiju plaušu v ēdin āšana (klaig āšana) , ekonomisk ā paral īze , savuk ārt p ēc tik smagu politisko slim ību un to simptomu uzskait ījuma min ēto sarakstu var ētu beigt ar likumsakar īgu rezult ātu – jau piemin ēto politi ķu garīgo smirdo ņu un politisko l īķ u kaps ētu. Medic īnas terminu pārce ļošanu lietuviešu politikas valod ā nor ādījusi ar ī A.Bitiniene: „Pirmk ārt, medic īnas termini ir labi zin āmi adres ātam. Otrk ārt, š āda zin ātnes nozares terminu lietošana politiku tuvina sabiedr ībai”. Lietuviešu valodniece min slim ības: artroze, distrofija, skleroze, audu atmiršanu – nekrozi; īpašu st āvokli – agoniju; ekonomikas reanim āciju, ķirur ģiskas manipul ācijas: amput āciju; neitr ālas leks ēmas: tabletes, potes, higi ēna u.c. Piem., Viens no veidiem, k ā nesaslimt, nav no augstas trib īnes reklam ējam ās atbild ības tabletes, optimisma potes, bet ikdienas emocion ālā prevencija un dom āšanas higi ēna. (R 14.03.07.); Diagnoze – solidarit ātes tr ūkums (A 15-31.05.07.; Bitinien ė 2007, 37-39).

101 Latvij ā, nor ādot uz politisku vilcin āšanos un neizl ēmību, joproj ām sastopami ironiski izteikumi par Valsts prezidentu Valdi Zatleru: prezidents gan ās savva ļā , piebaldz ēns Zatlers un aub īte Lilita (par prezidenta un vi ņa dz īvesbiedres ap ģē rbu Dziesmu sv ētkos), Zatlera viz īte Maskav ā – Maskavas burk āns . L īdz īgi p ārmetumi adres ēti ar ī Ministru prezidentam Ivaram Godmanim: šoka meistars Godmanis nav ielicis sevi politiskaj ā ledusskap ī – t ātad nev ēlas ilgi saglab āties, Nezin ītis Godmanis (asoci ācijas ar N. Nosova pasaku rom āna varoni), pie sienas pienaglots galerts Godmanis, r ūpju rievu izvagotais premjers , bungu sl ānītājs Godmanis (p ēc premjera uzst āšan ās 2008. gada septembr ī grupas „Queen” un Pola Rodžersa koncert ā). Uzman ība tiek piev ērsta ne tikai valsts pirmaj ām person ām, bet ar ī akt īvākajiem un sabiedr ībā iev ērojam ākiem politi ķiem. Šaj ā jom ā metaforu rezult ējošais pieredzes lauks ir ļoti plašs: tiek izmantots politi ķu ārējais izskats un ģē rbšan ās stils: sarkan ās brilles – Demakovas diagnoze, stabilit ātes garants Kalv ītis, 146 kg smagais Spr īdītis Kalv ītis (ar ī asoci ācija ar folkloras t ēlu – ‘ ļoti mazu, spr īdi garu z ēnu’); politi ķu aizraušan ās un va ļasprieki: l āga hokejz ēns Kalv ītis – izsvilpjams bubulis, sestais olimpiskais aplis Kalv ītis (p ēc Pekinas Olimpisko sp ēļ u apmeklējuma). Patiesas ironijas pl ūdi tika izrais īti p ēc aizsardz ības ministra V.Veldres v ēlmes izveidot j ātnieku gvardes vien ību: aizsardz ības milit āri zirdziskais Veldre, zirgu biznesa atbalsta birojs, N ē – Veldres kaujas zilo ņiem (ar piebildi – labi, ka Veldre neieg ādājās kaujas zilo ņus). Pa metaforai tiek teju vai ikvienam politi ķim vai amatpersonai, kas izrais ījusi par sevi interesi, populariz ējot savu dz īvesveidu vai va ļasprieku: kurpju Vaškevi čs (ironiz ējot par bijuš ā Muitas krimin ālp ārvaldes vad ītāja V.Vaškevi ča (paša populariz ēto!) plašo kurpju kolekciju), Tautas partijas smalkais Rieksti ņš ( vi ņš ir t āda smalk ā v īlīte, bet politik ā vajag smir ģeli ), korupcijas t ēvs tautpartijietis J ānis Lagzdi ņš. Reiz ēm t ēlainie p ārnesumi nav adres ēti konkr ētām person ām, bet valdoš ās koal īcijas īstenotajai politikai, aktualiz ējot stabilas v ārdkopas, piem., Tautas partijas bezsaules noriets (sasaucoties ar A.Up īša žultaino apceri par trimdas literat ūru Bezsaules noriets ); ironiz ējot par Tautas partijas simbolu – oranžo kr āsu, piem., oranž ā sliede amnestijas likumprojekt ā. P ārmetot pārāk plašo apbalvojumu pieš ķiršanu Latvijas 90. gadadienas priekšvakar ā, tiek run āts par Triju Zvaigž ņu orde ņu spai ņiem. Atim Slakterim tiek p ārmesta budžeta l īdzek ļu izš ķē rd ība, taup ības laik ā ministrijai p ērkot jaunas m ēbeles – Finanšu ministrijas baltie

102 dīvāni – sp ļā viens tukšaj ā budžeta spain ītī t ālu skan . Sabiedr ībai atmi ņā labi saglab ājuš ās metaforas, kas tika izmantotas v ēlēšanu apvien ības „Latvijas Pirm ā partija/Latvijas ce ļš” 9. Saeimas priekšv ēlēšanu kampa ņā . Daudz ticis diskut ēts, ka rekl āmu autoru ideja apvienot A.Šlesera t ēla tehniskos apz īmējumus – traktoru, ra ķeti, bateriju, ener ģijas dz ērienu – un las āmo tekstu Šlesers (ar ī Šlesers. Kurš gan cits ) – priekšv ēlēšanu rekl āmās nav bijusi veiksm īga. Ironija par neveiksm īgaj ām partijas l īdera metafor ām tiek izmantota joproj ām: Šlesera buldozer īgais priekšlikums, Šleseram galv ā m ājo putni ņi, Šlesera ce ļa rullis u.tml. P ārmetumi un spilgti raksturot ājv ārdi adres ēti teju vai vis ām politiskaj ām partij ām: hist ēriski paranojiskie jaunlaic ēni, liekul īgie tautpartijieši, beigtas zivis t ēlojošie t ēvzemieši, m ēness ērdz īgie bezviedok ļa zemsavieši, sv ētul īgie pirmpartijce ļinieki (raž īgākais šaj ā zi ņā ir „Neatkar īgās R īta Av īzes” koment āru autors Māris Krautmanis). Tautas partijai tiek p ārmesta l īdzek ļu ekonomija uz zin ātnes r ēķ ina – zin ātnes ļaudis k ārs zobus vadz ī un par to var pateikties Tautas partijas tankam . Ekonomisk ās kr īzes apst ākļos plaši tiek izmantota A. Š ķē les metafora krupja efekts. P ēc bijušā premjera versijas 2007. gad ā lika katli ņu ar krupi (ekonomiku) vārīties ; 2008. gad ā katli ņš bija (sen) uzv ārījies , ūdens iztvaikojis, (ekonomikas) krupis s ācis cepties , un nebija ar ī vairs auksta ūdens ( ārvalstu pal īdz ības) , ko tam uzliet. Preses valodas metafor ās tiek demonstr ēts politi ķu viedok ļu un gribas tr ūkums, pak ļaušan ās partiju l īderiem, interešu un ideju ierobežot ība un aprobežot ība. Sabiedr ība ironiz ē par politi ķu robusto un m ērķtiec īgo raušanos p ēc varas, atkl ātaj ām populistiskaj ām un atmaskotaj ām sl ēptaj ām v ēlēšanu rekl āmām, publiski nep ārdom ātajiem izteikumiem, ģē rbšanos, va ļaspriekiem un uzved ību. Sevis un sav ējo (ģimenes locek ļu, partijas biedru) pozicion ēšana izklaides žurn ālos ir pat īkama augsne ne tikai metafor ām, bet leksikostilistikas l īdzek ļu variat īvumam visp ār. Žurn ālisti ir v ērīgi un prasm īgi to izmanto, liekot talk ā emocionalit āti, ekspresivit āti, t ēlain ību (ar ī pret ēju izteiksmi – depoetiz āciju), aktualiz ē stabilas asoci ācijas, izmanto stereotipus un valodas sp ēli. Neizb ēgamas sekas ir politisk ās autorit ātes zaud ējums (konkr ētajos piem ēros 2007. gad ā t ādiem Latvijas politi ķiem k ā A.Kalv ītis, A.Šlesers, V.Zatlers, A. Š ķē le) un sabiedr ības pas īvā attieksme (vilšan ās) pret politiku ( Желтухина 2003, 181). Žurn ālistiem p ārmet dialoga un ieinteres ētības tr ūkumu varas un sabiedr ības savstarp ējās

103 attiec ībās, izpl ūdušu interpret ētāju lomu, klaju un nesabalans ētu negat īvismu, k ā ar ī naid īgu izteiksmi. Neapšaub āmi, j āatz īst, ka Latvijas neatkar ības 18 gadu laik ā ir main ījušies gan ekonomiskie apst ākļi, gan plašsazi ņas l īdzek ļu savstarp ējā konkurence, kas noteikuši politikas personaliz ācijas virsroku p ār nopietnu politisku anal īzi. Taj ā paš ā laik ā ar ī politi ķiem b ūtu j āapzin ās, ka sarun ās ar sabiedr ības p ārst āvjiem nepieciešama profesion āla un p ārdom āta politiska komunik ācija. Jāsecina, ka vairums politisko metaforu, mainoties situ ācijai un rodoties jaun ām politiskaj ām aktualit ātēm, zaud ē popularit āti un k ļū st pat nesaprotamas las ītājiem, kas nav sask ārušies ar attiec īgaj ām sabiedriski politiskaj ām noris ēm. Tom ēr atseviš ķas spilgtas metaforas, k ā treknie gadi , pingv īni , buldozers u. tml., ieguvušas tik lielu izplat ību, ka var nostiprin āties preses valod ā un pat citos valodas sl āņ os. Īpašas anal īzes v ērtas ir metaforas v ēlēšanu rekl āmās. V ēlēšanu laik ā tiek izveidoti speci āli port āli, potenci ālo elektor ātu priekšvel ēšanu laik ā uzrun ā sauk ļi uz ielas, sabiedriskaj ā transport ā, elektroniskajos plašsazi ņas l īdzek ļus un, protams, pres ē. „Protams, kad demokr ātiska valsts sasniedz kritisku izaugsmi lielum ā, reprezentat īva demokr ātija k ļū st neizb ēgama. Un tad retorikas loma v ēl jo vair āk pieaug, jo iesp ējamiem pārst āvjiem j āpārliecina savi l īdzcilv ēki vi ņus ievel ēt. Ikviens demokr ātisk ās asamblejas loceklis ir ne tikai pilsonis, bet ar ī politi ķis – retoriķis” (Džozefs 2008, 173). Politisko rekl āmu m ērķis ir izrais īt j ūtas un emocijas. T ās raisa att ēls, m ūzika, kr āsa, teksts, t ādējādi veidojot attieksmi. Risinot politisk ās dilemmas, „par ko balsot”, daudzi galu gal ā nobalso, k ā „sirds liek”. Tieši š ādus balsojumus „no sirds” v ēlas un veicina politisko rekl āmu veidot āji ( Čig āne 2006,2). Lolita Čig āne, Providus v ēlēšanu projekta vad ītāja, uzskata, ka politi ķiem tas ir vienk āršs veids, k ā pasniegt sevi tautai – neviens nerun ā pretim, var visp ār ner ādīties vai izvietot tikai savu fotogr āfiju. Politisk ā rekl āma ir ērta ar ī publikai – laiku pa laikam arvien plaš āk publika, kas ikdien ā neklaus ās, neskat ās un nelasa zi ņas, tiek iesviesta politik ā, ierasti s ēžot uz d īvāna, bez nepieciešam ības īpaši koncentr ēties. T ā k ā rekl āmai ir j āsasniedz p ēc iesp ējas vair āk adres ātu, tiek ņemts pal īgā daudz masu stereotipu, kult ūras t ēlu (ainu) vai ar ī citu m ūsu tradicion ālajai kult ūrai nerakstur īgu priekšmetu. Viss tas tiek atspogu ļots, izmainot atbilstošus valodas l īdzek ļus, kuru izv ēlei rekl āmā „tieš ā (reiz ēm pat izš ķiroš ā) ietekme ir

104 ar ī nevalodas faktoriem, īpaši psiholo ģiskajiem, soci ālajiem un kult ūras” (Blažinskaite 2004, 8). 2006.gada 7.oktobr ī Latvij ā notika 9. Saeimas v ēlēšanas. Pamatojoties uz politisko rekl āmu p ētnieku atzinumu, politisk ās rekl āmas var ētu dal īt div ās liel ās grup ās „j ūties labi” un „j ūties slikti”. „J ūties labi” rekl āmas parasti izmanto pie varas esoš ās partijas, jo to m ērķis ir nostiprin āt p ārliec ību, ka esoš ā situ ācija ir laba, nekas dramatiski nav j āmaina ( Čig āne 2006, 2).V ēlēšanu apvien ības „Latvijas Pirm ā partija/Latvijas ce ļš” rekl āmās ir jājūtas labi, jo ir cilv ēki, kas par mums r ūpējas. Viens no tiem – Ain ārs Šlesers, kurš negu ļ, kad m ēs gu ļam. Otrs cilv ēks – Ainars Baštiks – vienm ēr saglab ā cilvēcību. Šie divi tad ar ī ir partijas va ļi, uz kuriem balst ās partijas priekšv ēlēšanu kampa ņa. A. Šlesers ir ener ģisks – rekl āmās redzam ma ģistr āles, ce ļus, ku ģus, lidmaš īnas. Savuk ārt Baštiks ir maigs un j ūtīgs, „par” vi ņu, stiepjot paceltas roci ņas, balso pat b ērni ņi. Politisk ās rekl āmas eksperts pam āca: „R ādiet rekl āmās b ērnus, un emocion ālā reakcija b ūs t ūlītēja un spilgta” ( Čig āne 2006, 2). Eksperti, l ūgdami izteikties par rekl āmu, visvair āk kritikas velt īja tieši šai partijai. Protams, ka no m ūsdienu viedok ļa 18. gs. fran ču filozofa un rakstnieka Ruso teiktais „Politika taču ir m āksla vad īt” pieš ķir politikai ant īku un, no v ēlēšanu rekl āmu viedok ļa, panaivu formu, ta ču valstsv īrs ir orators tautai, tai, kas pulc ējusies tirgus laukum ā. T ātad, v ēršoties pie visiem, uzrunai ir ar ī j ābūt saprotamai visiem. Ar ī metafor ām, kuras visvair āk izmantotas tieši A.Šleseram velt ītaj ās rekl āmās. A.Šlesera tehniskie apz īmējumi: traktors, ra ķete, baterija, ener ģijas dz ēriens – tika tieši m ērķē tas uz personu. Zem visiem šiem att ēliem viens paraksts – Šlesers. „Pašlaik Latvij ā nav neviena cita politi ķa, kuram b ūtu tik izteikta varas izj ūta. Robusta, atkailin āta, m ērķtiec īga un neapturama” (Freimanis 2006, 28). „Ar ko sevi vislab āk asoci ējat j ūs pats – ar kravas automaš īnu, ar maš īnas dzin ēju vai ar daudzk ārt izmantojamo amerik āņ u kosmosa ku ģi?” laikrakst ā Diena (Ozoli ņš 2006, 2) 2006. gada septembr ī tika jaut āts toreiz ējam satiksmes ministram. „Ja runa ir par klipiem, ko Ērika Stendzenieka sabiedrisk ā organiz ācija r āda, tad man ir jāakcept ē forma un veids, k ādā veid ā k āds šo t ā saucamo populariz ēšanas kampa ņu ir veicis..” T ātad atbildes, kas konkr ēti ar š īm rekl āmām tika dom āts, pašam Šleseram nav. „Gatavu fr āžu uzbrukumus mūsu pr ātam.. var nov ērst, tikai esot nep ārtraukti modriem t ās atpaz īt, un katra š āda fr āze padara neuz ņē mīgu, bezj ūtīgu k ādu m ūsu smadze ņu da ļu” (Orwell 1946, cit ēts: Džozefs

105 2008, 153) „Regul ārs vienu metaforu lietojums var politisko retoriku un diskursu tuvin āt triecienpropagandas l īmenim. T ās izmanto, lai iez īmētu probl ēmas, ieteiktu risin ājumus, pastiprin ātu šo risin ājumu izpratni un p ārliecin ātu tos pie ņemt” (Veisbergs 2008, 266). 2006. gada Saeimas v ēlēšanu metaforiskie, nelingvistiskie t ēli/att ēli – kosmosa ku ģis, buldozers, smagais automobilis, enerģē tiskais dz ēriens ar uzrakstu „Šlesers” – atst āja las ītājam iesp ēju piedom āt metaforisko saikni . Atska ņas j ūtamas ar ī v ēl tagad – divus gadus p ēc v ēlēšan ām: Šlesera buldozer īgais priekšlikums, Šlesera ce ļa ru ļla idejas, g āzi gr īdā – Latvija rull ē (par 2008. gada ekonomikas kr īzi). Un v ēl: „Lingvistiski sliktie paradumi ietver v ārdu virknes, kas veido stipri nodeld ētus mode ļus, piespiežot to lietot ājus ar ī dom āt k ādā konkr ētā veid ā. .. Valodas atraut ība no redzam ās īsten ības ir tas, kas ļauj politiskajai partijai uztur ēt ortodoksiju starp t ās sekot ājiem un pašos ekstr ēmākajos gad ījumos mu ļķ ot tos, ko vi ņi v ēlas paverdzin āt/pak ļaut. Ja k āda partija lieto valodu t ā, ka nav iesp ējams uzburt/izt ēloties konkr ētas gar īgas ainas, tad cilv ēki nesaprat īs, kas īsti ar vie ņiem notiek, un tad vi ņi nesp ēj sacelties pret to, ko vi ņi neizprot.” (Džozefs 2008, 154) Varb ūt ar to b ūtu izskaidrojams Šlesera fenomens, ka par vi ņu tom ēr balso? Lingvists Rol āns Barts raksta par fotogr āfisk ā att ēla attiec ībām ar realit āti. Att ēli pēc savas dabas p ārnes realit ātes att ēlojumu plakn ē. P ārcelšana ir neitr āls akts, un nav nek ā t āda, kas nor ādītu, ka att ēla saturs tiek īpaši iez īmēts vai kodific ēts. Tiešaj ā fotogr āfij ā attiec ības ar realit āti var notikt bez interpret ācijas starpniec ības – tas ir denotat īvais apz īmējums – pirmais noz īmes l īmenis, kas orient ēts uz realit ātes satveršanu (Freiberga 2006, 166). R. Barts uzsver atš ķir ību starp denot āciju un konot āciju – konotat īvo zi ņojumu, kas rada iesp ēju interpret ēt att ēlu, kult ūras noz īmes ievietot objektos. K ādas ir attiec ības starp fotogr āfiju un tekstu? R.Barts uzskata, ka t ā ir noz īmju sf ēra, jo ir svar īgi noskaidrot, k ā noz īme ievietojas att ēlā. Noz īme ir saist āma ar att ēlu, jo att ēls ļauj cilv ēkam iepaz īt lietas, t ās izzin āt. Lingvistiskais zi ņojums, protams, ir valodas zi ņojums, kura uzdevums ir veidot attiec ības ar att ēlu (ja att ēlam ir pievienots š āds zi ņojums) t ā, lai tie viens otru papildin ātu, bet tekstam, k ā R. Barts raksta, piem īt repres īva v ērt ība, teksts p ārm āc att ēlu, kas ir labi redzams tad, ja att ēls ir teksta ilustr ācija; šaj ā l īmen ī p ār att ēlu valda sabiedr ības mor āle un ideolo ģija (Freiberga, 2006, 168). Asociat īvo jeb konotat īvo R. Barts uztver par svar īgāko rekl āmas uztver ē. Tas ir

106 rekl āmas valodas centr ālais punkts, kas padara iesp ējamas ekvivalent ās attiec ības starp tiešo t ēlu un t ā rekl āmu. Lai pan āktu asociat īvu uztveri, rekl āmas veidot ājs izmanto metaforas, meton īmijas, sinekdohas, t ādējādi veidojot sal īdzinošu apgalvojumu, kad viens no t ēliem k ļū st ekvivalents otram, s āk to apz īmēt. R. Barts uzskata, ka verb ālā koment āra funkcija ir noenkurot v ēst ījuma noz īmi, piesaist īt to v ēlamajai interpret ācijai (Barts 2003, 447). T ātad att ēla paraksts nostiprina vizu ālo, ta ču, piem ēram, jau piemin ētaj ā rekl āmā ar sasm ērētaj ām auti ņbiks ītēm vizu ālais pasaka priekš ā (jau noska ņo par net īrību), k āds v ēst ījums adres ātam j āizv ēlas. Viktors Klemperers, analiz ējot cilv ēka sal īdzin ājumu ar tehniku un str ādājošiem motoriem – tiesa, run ājot par Treš ā reiha valodu, — saka, ka š īs metaforas cilv ēku pazemo l īdz tehnisk ā apar āta l īmenim. Lai gan, protams, ir novilkta robeža starp att ēlu un sal īdzin āmo objektu, savulaik ar ī Gebelss, izmantojot taml īdz īgas tehniskas metaforas, esot teicis: „M ēs tuv ākaj ā laik ā vesel ā virkn ē jomu att īst īsim pilnu jaudu” (Klemperers 2004, 158). Sal īdzin ājumam: „Algas augš ā! Nodok ļus lej ā! G āzi gr īdā! Latviju – uz priekšu! Šlesers. Kurš gan cits.” T ātad nav pat sal īdzin ājuma ar maš īnām, bet m ēs jau esam maš īnas. V. Klemperers: „V ēl bezdv ēselisk āks dom āšanas veids nav iesp ējams. Ja mehaniz ēto valodu attiecina uz konkr ētu personu, k ļū st skaidrs, ka ārpus ierast ās jomas persona nedarbojas p ārāk p ārliecinoši. Nav nek ā t āda, ko nevar ētu iedarbin āt, nevar ētu apdz īt, gluži k ā p ēc ilg āka brauciena tiek apdz īta maš īna vai ku ģis. Vien īgi šis p ārnesums darbojas v ājāk nek ā ar pilnu jaudu str ādājošs traktors, jo galu gal ā cilv ēka plecus var noslogot tieši t āpat k ā jebkuru nesošu konstrukciju. Valoda to par āda. Kad nepieciešams, tas var pielipt jebkurai valodai. Nemit īga p ārsp īlēšana visur rada arvien liel āku pārsp īlēšanu” (Klemperers 2004, 158) Piemin ētajam Gebelsam nebija m ūsdienu rekl āmas zin āšanu, lai ar ī veiksm īgās un iedarb īgās runas liecina par p ārdom ātu valodas lietojumu un, cik zin āms no v ēstures, iedarb īgiem propagandas sauk ļiem. Ideja apvienot 2 stiprus sign ālus – att ēlā redzamo smago maš īnu un las āmo tekstu – v ēlēšanu apvien ības „Latvijas Pirm ā partija/Latvijas ce ļš” rekl āmās nav veiksm īga. T ā izraisa tikai vienu asoci āciju – ar zin āmās baltkrievu firmas produkciju. Saprotams, ka tas dom āts k ā jaudas simbols, tom ēr ko par to dom ās baltkrievu izcelsmes v ēlētājs? (Skulte 2006, 3)

107 Metaforu rekl āmas vienm ēr var veikt ar sal īdzinošu apgalvojumu. Jaudas simbols ir ar ī ra ķete t ās palaišanas br īdī, un cilv ēki jau atraduši savu pieeju, vi ņi plak ātu sauc – „Šlesers lido pa gaisu!” No Šlesera „s ērijas” ir ar ī plak āts ar dzin ēju. Te j āpiebilst, ka jebkurš, kas dz īvē ir izg ājis tehnisko apskati, zina, ka dzin ēju pirms tehnisk ās apskates ir iesp ējams nomazg āt. Bet visp ār dzin ēji ir net īri, un zem tiem ir min ētā politi ķa uzv ārds. Protams, rekl āmā varb ūt ietverts paradokss, t āda pieeja ilgus gadus tika uzskat īta par bīstamu (Barts 2003, 448), kaut gan t ādējādi t ā atbr īvojas no lo ģiskas saist ības bail ēm un veido t.s. paradoks ālo, d īvaino rekl āmas, kas šaj ā gad ījum ā ar att ēla un teksta kombin āciju izrais īja d īvainas asoci ācijas. Ietvertajam paradoksam tr ūka paskaidrojuma. Tāpēc nav j ābaid ās no manipul ācijas, ja rekl āmu veidot ājs ir izmantojis tik abstraktus pie ņē mumus. Lai cik apnikuši b ūtu ķī vi ņi v ēlēšanu gaid ās, vienu pozit īvu iespaidu nevar noliegt – tika dots ārk ārt īgi sp ēcīgs impulss tautas radošajam garam. Desementiz ētais līdera uzv ārds tika izmantots v ārdu sp ēlēs (Šulers, Š ļesars, Šleperis, Šlesarjs), anekdot ēs utt. Piem., Šleseru apst ādina ce ļu policija – K āpēc? Es ta ču neko nep ārk āpu! – Ce ļu ru ļļ iem tik strauji braukt aizliegts! (Zanders 2006, 3) Atcer ēsimies, ka policisti reprezent ē varas un kult ūras attiec ības ikdienas kult ūras aspekt ā. V ēlētājs nedr īkst b ūt tik akls un vienaldz īgi noskat īties, k ā amatos paliek vai tiek celti apšaub āmas reput ācijas politi ķi, vēlētājiem ir iesp ēja akt īvāk iesaist īties politikas procesos. Politi ķi gaida un grib, lai tauta vi ņus maina. Savuk ārt rekl āmai jau nekas cits nav j ādara k ā vien īgi j ārada uzticami politi ķu t ēli.

3.2.2. Metaforas sadz īves un kult ūras norišu atspogu ļojum ā „Rekl āma ir k ā spogulis, kur ā redzamas jaun ākās soci ālās, politisk ās un ekonomisk ās att īst ības tendences. Politisk ās kaujas tiek izc īnītas politiskaj ā rekl āmā. Kult ūras c īņ as notiek komercrekl āmā” (Lo čmele 1999, 207). Metaforas popularit āti var skaidrot ar rekl āmām ļoti piem ēroto metaforisko izteiksmes veidu.: varav īksne burci ņā (“Spilvas” produkcijas rekl āma), tavi draugi, tavs zelt s (“Aldara” Zelta alus), Tava dz īve. Tava banka (Swedbank), mākslas vingrošana skropst ām (skropstu tušas rekl āma), Latvijas sirds ir laukos (laikraksta “Lauku Av īze” rekl āma). I. Smetoniene (Smetoniene 2003, 127-128), analiz ējot metaforu izplat ību lietuviešu metafor ās, saka: „Metaforu tēlain ība var pamatoties uz:

108 a) saj ūtu l īdz ību: Karsts dz ēriens izkaus ēs j ūsu klepu; Šampanietis „Imperial” – maigi uzbudinošs v ēsa z īda piesk āriens; b) iespaidu l īdz ību: t ādas metaforas izce ļas ar romantisk ām nians ēm: Sudraba un stikla simfonija ; cenas k ūst k ā pavasar ī sald ējums !; c) vērt ību l īdz ības: š ī metafora ir attur īga, dažk ārt pat vienaldz īga, ta ču t āds pa ņē miens nor āda uz reklam ējam ās lietas v ērt ību un kvalit āti: Zelts kafijas kr ūzītē; „Siemens” – j ūsu ģimenes da ļiņa; „Mollers” zivju tauki – j ūras dārgakmens; pat īkami k ā Šveices bank ā; d) ārējo l īdz ību: parasti š ādas metaforas ir vienlocek ļa, t.i., izveidotas tikai no r ēmas: Varav īksnes kr āsu l āsītes vann ā; Izmazg ājāt t īri, bet vai neatst ājāt ēnu? Veca māja – otra jaun ība; e) daudzuma, lieluma l īdz ību: t ādas rekl āmas ir sastopamas ikvienā laikrakst ā, ta ču tās parasti zaud ē savu t ēlain ību, ļoti ātri k ļū st par šabloniem ( atlaižu lietus, dāvanu lietus, pakl āju j ūra ). Ori ģin ālāka gad ās tikai viena otra, piem., Aizved, dārgais, tur, kur skalojas m īlas oke āni, r ēgojas m īlas kalni, šalc laimes gāršas ; f) funkciju l īdz īgumu: šeit v ārds tiek lietots p ārnest ā noz īmē, balstoties uz l īdz īgas lietu funkcijas vai nol ūka: Internets – j ūsu logs uz bezgal īgu inform ācijas pasauli!; Atsl ēga uz drošu dz īvi (dz īvības apdrošin āšana), Vi ņš pamod ās agr āk par Jums (pēdējais piem ērs cit ēts LR; Župerka 2008, 16). Lietuviešu rekl āmas valodas p ētniece E. Gabrenaite skaidro metaforu izpratni kognit īvaj ā valodniec ībā, jo pretstat ā tradicion ālajam uzskatam, ka metafora ir stilistisks izteiksmes l īdzeklis, v ārda vai j ēdziena lietojums p ārnest ā noz īmē, kognit īvaj ā lingvistik ā to skaidro k ā pašas valodas īpatn ību – valodas dom āšanas procesu, kad vienas nozares zin āšanas p āriet uz citu. Konceptu ālā metafora ir viena no konceptualiz ācijas form ām, kognit īvajiem procesiem, kuri skaidro un formul ē jaunus j ēdzienus un bez kuriem nav iesp ējams ieg ūt jaunas zin āšanas (Gabrenaite 2006, 55). Meton īmijas (viena j ēdziena apz īmējums ņemts otra viet ā past āvīga lo ģiska sakara d ēļ ) piem ēri: katra balta apkakl īte ir savu reizi j āatpog ā (cigarešu “Caines” rekl āma), jaunais Sm ēķē šana – tava sirdslieta! Nenosm ēķē savu sirdi! Cilv ēk, izv ēlies savu cepuri! (Latvijas Kr ājbankas atbalsts izgl ītībai; antism ēķē šanas kampa ņas rekl āma); Lietuvas loteriju debes īs iedegusies jauna zvaigzne momentloterija „Fort ūna”; Internets – J ūsu

109 logs uz inform ācijas pasauli; Lietuvos Diena – j ūsu kompass inform ācijas pasaul ē! Izkaus ē savu klepu! (klepus z āles), Sinekdohas (vesel ā viet ā tiek min ēta da ļa vai da ļas viet ā veselais) piem ēri: pa ņem savu garšu (“Aldara” alus), zilonis uz pakas – prece laba (“Arcolat” trauki), Tūkstotis un viena prece ar neticamu atlaidi! Otraj ā visbiež āk izmantoto retorisko fig ūru viet ā t ēlainais apz īmējums – epitets: svaigi sakari! (mobilo t ālru ņu rekl āma), iedvesmas pils ēta (R īgai 800), saules garša (“Bolero” margar īns), Balts vasaras pied āvājums – piena produktiem atlaide! Trešaj ā viet ā ir retoriskie jaut ājumi. Šie jaut ājumi tiek veidoti, neprasot atbildi, jo jaut ājuma forma ir tikai apstiprin ājuma l īdzeklis. Retoriska uzruna – v ēršan ās pie objekta, kas nevar atbild ēt. Retorisks izsauciens – domu un j ūtu izpausme izsaukuma teikuma vai fr āzes veid ā. Piem ēram, Vai tad es nesp ēju ieg ūt to, ko v ēlos (“Winston” cigarešu rekl āma), Par ko dom ā mazais t īģ eris ? (“Whiskas” ka ķu bar ības rekl āma), Kaisle un lo ģika. Vai šeit tas nav apvienots? (Volvo S60), Jūs dom ājat − visa degviela vien āda? (Shell), Kurš Latvij ā ir traktors, motors, ra ķete – multifunkcion ālais Šlesers! (laikraksts „Diena”). Pārējām − rekl āmas tekstos maz āk izmantotaj ām − retoriskaj ām fig ūrām daži ilustrat īvi piem ēri. Sinest ēzija – trops, kas rada t ēlu, iesaistot daž ādus ma ņu org ānus: latviešu m ūzikai – vasaras smarža (Latvijas Radio 2 rekl āma), dz īvo ar garšu (Santa Maria rekl āma). Alegorija – k ādas inform ācijas izteikšana p ārnest ā veid ā. Piem ēram, jūra l īdz ce ļiem (kafijas “Merrild” rekl āma), “Mol ā” papardes jau zied (tirdzniec ības centrs “Mols” L īgo sv ētku laik ā). T ā abstrakta ideja tiek iemiesota konkr ētā t ēlā. Personifik ācija – nedz īvu priekšmetu, lietu un par ādību uztveršana un atspoguļošana cilv ēka vai cilv ēciskot ā veidol ā: valdniece virtuv ē (“Domina” kviešu milti), .. un lidmaš īna krit īs greizsird ībā; klusais tips no manis tom ēr nesan āca (automobi ļa “Mercedes Benz” rekl āma); Motors l īksmo, dzied! (degvielas rekl āma) Lietuvas rekl āmas valodas p ētniece I. Smetoniene (Smetoniene 2003, 127) personifik āciju uzskata par popul āru tropu Lietuvas rekl āmas valod ā (ar ī Župerka 2008, 79).. „Vair āku gadu p ētniec ība at ļauj apgalvot, ka rekl āmu tekstu veidot āju biež āk lietot ā metaforu forma ir personifik ācija, jo cilv ēku īpaš ību pieš ķiršana k ādām liet ām to at ļauj

110 raksturot t ēlain āk, informat īvāk, iespaid īgāk. T āda rekl āma ir iedarb īgāka, bet reklam ējam ā lieta š ķiet tuv āka un pievilc īgāka. Uz reklam ējamo objektu var tikt pārnestas ar ī konkr ētas cilv ēka paz īmes, īpaš ības, saj ūtas vai r īcībsp ējas. Bez tam, personific ēšana pieš ķir liel āku br īvību izv ēlēties piem ērotu, uzskat āmāku darb ības v ārdu vai v ārdu savienojumu, piem ēram,: Slikts tas tom āts, kurš nesap ņo k ļū t par „Kraft” mērci!; Pils ētā p ārpl ūst laiks, atmi ņas atgriežas un izstiepj rokas n ākotnei; „Coldrex” zina, k ā p ārvar ēt klepu!; No š ī laika j ūsu āda s āk jaunu dz īvi!; Vi ņš pamostas agr āk par Jums! „Lietuvos Rytas (nacion ālās av īzes nosaukums – tulk. piez īme)”!; Lietum vairs nav cer ību, Lietuvas pre ču divc īņ as; labi pal īgi neliel ās saimniec ībās – traktori. Run ājot par vair āku objektu l īdz īguma sastat īšanu, saduramies ar citu tropu, kas ir ļoti tuvs metaforai – katahr ēzi. Š ādā gad ījum ā divi š ķietami vai tieš ām nesaska ņojami objekti rekl āmā tiek savienoti viens ar otru: spr āgstoša piparm ētras garša; matu sirds, gudrs siltums, eleganta droš ība, karsta aukstas dienas zi ņa, silti p ārsteigumi . Šie tropi vēl nav bieža par ādība, ta ču ticams, ka to k ļū s vair āk, jo ar tiem iesp ējams izveidot koncentr ētu un iespaid īgu rekl āmu. Iespaidu atst āj ikdienas valodai nerakstur īgi un negaid īti v ārdu savienojumi, kas no pirm ā acu uzmetiena var š ķist neapzin āti vai ar ī kļū daini. T ādas katahr ēzes k ā taisn īgas cenas, varena grezn ība, skan cieti , no valodas kult ūras viedok ļa nav pie ņemami izteicieni, kas radušies citu valodu ietekm ē. Ta ču ne tikai taisn īgas cenas vai varena grezn ība var b ūt izveidotas no citas valodas piem ēra. Tāds pats modelis ir ar ī savienojumiem gudrs siltums , ar ī karsta zi ņa. Pats š ī tropa nosaukums (gr. katachresis ) noz īmē „ ļaunpr ātīga izmantošana; k ļū daina lietošana” – tātad t āda gal ējā lietu sastat īšana zin āma jau izsenis un dažos tekstos attaisnojams k ā trops. Lai var ētu lab āk apzin āties šo tropu uzb ūvi un iespaida dabu, to ir var nomain īt ar neitr ālāku izteicienu: Gudrs siltums , vai: Gr īdas apsild īšana – gudra atzi ņa. Rekl āmas pas ūtītāji vai veidot āji izv ēlas pirmo variantu, jo tas ir pievilc īgāks, nosl ēpumain āks, taup īgāks (Smetoniene 2003, 128). No katehr ēzes maz atš ķiras oksimorons, kad rekl āmu tekstos apvienojas divi pretrun īgi priekšmeti: modern ā klasika, gudrs bezpr ātis . Šie izteicieni var k ļū t (nereti ar ī top) par frazeolo ģismiem. Kriti ķi tos atz īst par aspr ātīgiem pretstat ījumiem, ta ču tekstu veidot āji no valodas kult ūras viedok ļa šeit var p ārk āpt pareizuma robežu (Smetoniene 2003, 129).

111 Antit ēze – stilistiska fig ūra, divu pret ēju j ēdzienu nost ādījums blakus vien ā rind ā vai blakusrindu robež ās, lai izceltu kaut k ā nesavienojam ību vai kardin ālu pretstatu, vai – tieši otr ādi – visaptveram ību. Antit ēze ar ī ietver paral ēlismu, ta ču izmanto to, lai rad ītu pretstatu. „Pretstatot pret ējas vai gandr īz pret ējas paties ības, antit ēze nor āda uz idejas sarež ģī tību un var paskaidrot vai izcelt atš ķir ības, ko cit ādi var ētu neiev ēro” (Thomas, Wareing, Singh, Peccei, Thornborrow, Jones 2004, 51). Piem ēram, neskr āpē, bet saudz ē (t īrīšanas l īdzeklis “Cif”), runas ir garas, darbs ir īss (mobilo sakaru samaksa ar Latvijas Kr ājbankas nor ēķ inu kart ēm), Sniegu nesol ām, augstus procentus garant ējam (bankas rekl āma), Niknas riepas, maigas cenas (Dunlop riepu rekl āma), Mier īga atbilde nervozai pasaulei (apdrošin āšanas komp ānija „Balta”), Maza nauda nes lielu pe ļņ u (nekustamo īpašumu a ģent ūra). Hiperbola – k ādas īpaš ības, darb ības vai k ā cita t īšs p ārsp īlējums. Piem ēram, augst āk ir tikai debesis (AEG ve ļas maš īnas), jūra l īdz ce ļiem (“Merrild” kafijas rekl āma), Pat m ūs izbr īna zem ās cenas! Tikai pie mums, tikai m ēs.. Jāatceras, ka nemotiv ēts p ārsp īlējums rada netic ību. Litota – tropu veids, pret ējs hiperbolai, īpaš ību t īšs samazin ājums. Piem ērs – zem ākas cenas, nek ā tu iedom ājies (“Elektrolux” rekl āma). Al ūzija – stilistiska fig ūra, kuras pamat ā m ājiens, k ādā izteiksmes element ā iešifr ēta nor āde uz las ītājam zin āmu vai nojaušamu notikumu, personu vai liter āru t ēlu. Piem ērs – par ragavi ņā m, pasak ām.. un priv āto pensiju (pensijas rekl āma). Eif ēmisms – v ārds vai izteiciens, kas aizst āj k ādu nepiekl ājīgu, int īmu vai cit ādā zi ņā publiski nelietojamu v ārdu vai izteicienu. Piem ērs − šaj ās dien ās – lai ikviena sieviete justos labi (Remens medikamentu rekl āma). Sh ēmas ir retoriskas fig ūras, kas transform ē gramatiskas strukt ūras. T ās realiz ē izmai ņas fon ēmu, morf ēmu vai v ārdu l īmen ī. Izš ķir makrofig ūras, kas veic struktur ālus pārk ārtojumus teikumu l īmen ī, un mikrofig ūras, kas p ārk ārto esoš ās strukt ūras – burtus. No J.K ļujeva pied āvātās mikrofig ūru klasifik ācijas s īkāk tiks apl ūkoti tikai daži latviešu rekl āmu paraugi. Prot ēzi, kurai attiec īgu skaidrojumu diemž ēl neatradu nevien ā latviskot ā variant ā, J.K ļujevs skaidro k ā atvasin āšanu ar pried ēkli. Piem ēram, neputni ar ī lido (apg āda “Neputns” rekl āma).

112 Poliptotons – viena v ārda atk ārtota izmantošana vien ā teikum ā. Piem ēram, Inka – preces m ājai, neizejot no m ājas (sadz īves tehnikas katalogs), “Rasas” biokef īrs – visu kef īru kef īrs, Vilks vilku vilks (“Mercedes Benz”). Etimolo ģisk ās fig ūras atk ārto vienas saknes v ārdus teikum ā. Piem ēram, Jaun ā Mazda Tribute – visciviliz ētākais l īdzeklis aizb ēgšanai no civiliz ācijas (automaš īnas rekl āma), Visos ce ļos un nece ļos (automaš īnas Suzuki Grand Vitara rekl āma), Tikai meistari rada meistardarbus (“Latvijas Balzama” rekl āma). Aliter ācija – vien ādu l īdzska ņu (parasti v ārda s ākum ā) atk ārtošana. Piem ēri: virtuve v īrietim (firmas “Ambergs” virtuvju salona rekl āma), piedien īgs pied āvājums (mobilo t ālru ņu veikals ”Dual”), skaistumam, svaigumam, smaržai (Palmolive Naturals ziepju rekl āma). Asonanse – vien ādu patska ņu, divska ņu atk ārtojums. Piem ēram, baltu katru dienu (piens “Baltais”), viegla, svaiga, skaista ( Covergirl kosm ētika). No J.K ļujeva pied āvātās makrofig ūru klasifik ācijas (aptuveni 30) latviešu pres ē var ētu min ēt tikai aptuveni pusi. Paral ēlisms – izteiksmes veids, kur ā divi blakus izteikumi ar vien ādu teikuma sintaktisko strukt ūru daž ādos veidos izsaka vienu un to pašu vai l īdz īgu domu. Piem ēram, Tavi draugi, tavs zelts (“Aldara” zelta alus), Tava dz īve. Tava Banka (Swedbank), Tāds īsts, t āds Sony (Sony televizori). Anafora – viena vai vair āku v ārdu atk ārtojums teikuma s ākum ā: jauns janv āris, jauns “R īgas Laiks”, mani zvani, mana dar īšana (Lattelekom zvanu karte), paliec sveika, vientul ība! Paliec sveika, vienmul ība! (Luminarc trauki), Da ļa no dabas. Da ļa no tevis (Gutta sulas), Tik „Svariem” pace ļams jebk āds svars . Epifora – viena vai vair āku v ārdu atk ārtojums teikuma beig ās. Piem ēram, Garlaic īgi? Ar mums nekad nav garlaic īgi! (Tele 2 akcija), Izskat ās k ā ziepes, puto k ā ziepes, maks ā k ā ziepes. K āpēc t ās nesusina k ā ziepes? (Dove ziepju rekl āma). Anadiploze – divk āršojums viena teikuma beig ās un otra s ākum ā. Piem ērs – valodas barjera – barjera karjerai (valodu centrs “Mirte”). Simploka – anaforas un epiforas apvienojums. Piem ērs – Abon ēt ir izdev īgāk nek ā pirkt! Abon ēt ir interesant āk nek ā pirkt! Abon ēt ir aizraujoš āk nek ā pirkt! (“R īgas Vi ļņ u” rekl āma).

113 Epanadoze – atk āpšan ās. V ārdu atk ārtojums apgriezt ā sec ībā. Piem ēram, vismaz ākais no dižajiem. Visdiž ākais no kompaktajiem (Bosch ve ļas maš īnas), Sau ļojies, lai dz īvotu, un dz īvo, lai sau ļotos (Australian Gold sau ļošan ās kr ēms). Asindetons – sintaktiska konstrukcija, kur ā vienl īdz īgi teikuma locek ļi vai salikta teikuma da ļas tiek saist ītas bez saik ļu pal īdz ības Piem ēram, ātri, ērti, droši, par br īvu (laikraksts “Diena”); Ātr āk. Augst āk. T ālāk. Maig āk. Maz āk. T īrāk. (Bosch sadz īves tehnika). Polisindetons – vair ākk ārt ējs k āda saik ļa atk ārtojums ar nol ūku pasv ītrot tēlojam ās darb ības nep ārtraukt ību vai pal ēnin ājumu, pan ākt liel āku ekspresivit āti. ne alu, ne š ņabi, ne v īnu .. 10 rolleru par br īvu! ( sidra Lucky Dog akcija), gan alu, gan šņabi, gan sp āņ u v īnu, gan dai ļo meiteni (v īna rekl āma). Valodas sp ēles funkciju rekl āmā veic homeoteletons – ritma fig ūra, kas atvieglo las īšanu un padara viegl āk iegaum ējamu fr āzi. Piem ēram, mana sirds lai pieder tev, sa ņem telefonu sev! mums b ūs ļoti labi kop ā, abiem telefoni rok ā! (mobilo t ālru ņu akcija) Dabiskais sar ūk. Mums tas r ūp. (Pasaules Dabas fonda rekl āma). Draugu lok ā jautri kop ā. Inversija – sintaktisku vien ību apzin āta p ārk ārtošan ās teikum ā. Piem ēram, Baudiet kafiju karstu! (Culinare kafijas trauki), Av īzei vajag cilv ēkus saprast (Neatkar īgā Rīta Av īze). Elipse – noklus ējums. Viena no stilistiskaj ām fig ūrām, kas apz īmē p ēkš ņu pārl ēcienu no vienas domas uz otru. Piem ērs – atmetu sm ēķē šanu – nopirku Elektrolux! Mūsu dzimšanas diena – J ūs sv ētki! (veikals Iki) Parcel ācija – teikuma dal ījums da ļā s. Piem ēram, jaunais Audi A4. Pati piln ība; Skaties. Kurš uzvar ēs? (TV 3 raid ījums; ar ī retorisks jaut ājums). Hiperbatons – l īdz īgi parcel ācijai, ta ču autors pievieno teiktajam k ādu deta ļu. Piem ērs – lasi un dz īvo! Latvij ā! Neatkar īgā! (“Neatkar īgā R īta Av īze”) Piem ēri apliecina, ka daudz ās retoriskaj ās fig ūrās izmantoti paradoksi un humors, kalamb ūri, frazeolo ģismi. Teikumi un fr āzes ar atska ņā m rada ritmiskumu un dinamiskumu. Humors saist īts ar pat īkam ām, pozit īvām emocij ām, turkl āt š ādi teksti labi paliek atmi ņā . T ādos gad ījumos iedarb ības efekts ir v ēl liel āks, savuk ārt strauja izj ūtu mai ņa atkl āj pat ērētājam jaunas, l īdz šim nezin āmas v ērt ības un rosina v ēlmi izjust,

114 izbaud īt t ās; humors un valodas sp ēle pal īdz fiks ēt uzman ību un atsaukt atmi ņā svar īgāko inform āciju. Kā avots metaforu lietojumam kult ūras norišu atspogu ļojum ā izmantotas laikraksta Diena kult ūras slejas – ne vienm ēr š īs žurn ālistu, publicistu, rakstnieku u.c. profesion āļ u p ārdomas un koment ārus var defin ēt k ā konkr ētu žanru. Piem ēros ir apkopots ap simts spilgt āko metaforu no N.Nauma ņa, G.Repšes, J.Rokpe ļņ a, A.Neiburgas, D.Rietumas, G.Godi ņa, Paula Bankovska, E.Zir ņa un I.Zemzares rakst ītā laik ā no 2001.gada nogal ē (no 1.oktobra l īdz 2002. gada 8. janv ārim). Ikdieniš ķaj ā preses valod ā bez politisk ā konteksta ironijas nav vai ar ī t ā ir minim āla: dv ēseles st īgas, atmi ņas kambari, j ūtu ķī mija, ideju spoki, apzi ņas caurums, izs āpēta pasaka, dz īvs l īķ is, režisora sp ārni, literat ūras p ērles. Jo vair āk š ī s ākotn ēji individu āli lietot ā metafora ir nostiprin ājusies un iek ļā vušies noteiktos v ārdu savienojumos, jo ar laiku, k ļū dama par stabilu v ārdkopu, t ā zaud ē savu sākotn ējo, varb ūt pat okazion ālo raksturu, iek ļaudamas leksikas funkcion ālaj ā aprit ē. Tēlainais izteiksmes l īdzeklis veic savu funkciju, ja tas ir negaid īts, ori ģin āls, tr āpīgs, prec īzi atbilst raksturotajai par ādībai vai t ēlam, ta ču auditorijas un katra v ērt ētāja uztvere ir individu āla, t āpēc metaforas v ērt ēšana – p ēc est ētiskajiem vai ētiskajiem krit ērijiem – ir subjekt īva. Vairum ā cit ēto gad ījumu iesp ējams ātri un prec īzi uztvert asociat īvo saikni, kas ir metaforas pamat ā. Vārda m ākslinieku rad ītās kreat īvās metaforas, bieži okazion ālas, dz īvo īsu m ūžu, – adres ējot t ās šauram lietot āju lokam, tiek zaud ētas izplat ības perspekt īvas. Soci ālā vide un to veidojošie un noteicošie faktori paši izv ēlas veiksm īgākos valodas leksisko vien ību paraugus un nosaka to t ālākā lietojuma likteni. Daudzas metaforas ir t ēlainas to klasiskaj ā izpratn ē, t āpēc iesp ējams metaforu ilustr ēt ar tieš ās noz īmes v ārdu. G.Repše: fant āzijas gaistošo d ūmu strukt ūra, zvaigž ņot ās debess gl ītraksts, sniegpute ņa neveikli v ēsin āts j ūtu karstuma v ējš, bet draudz ība iekritusi kl ēpī k ā saules p ārdz ēries pu ķu puš ķis. A.Neiburga: mēness – piln īgs k ā alvas pank ūka debes īs, izkaus ēt t ādu un laimes izliet; N.Naumanis: autors koši glezno k ādas dzimtas iz ārd ītu likte ņfresku; J.Rokpelnis: sniega balt ūksn ējās ziepes tiek nomazg ātas no pils ētas lielveikalot ā vaiga . Maz āk t ēlaina, bet asa ir metafora, kur ā sal īdzin āšanai tiek izmantots vienk āršs priekšmets – nazis, ar kura pal īdz ību var ciniski akcent ēt savu attieksmi pret

115 subjektu: 11. septembra papl ānais pl ānotais veselais sapr āts .. tika uzš ķē rsts ar lidojošiem krama dun čiem. Lai sistematiz ētu kult ūras sleju metaforas, t ās dal ītas piec ās grup ās – p ēc I.Druvietes pied āvātās klasifik ācijas. Pirm ā grupa – meton īmisk ās asoci ācijas – da ļas lietojums vesel ā viet ā. Te minama: N.Nauma ņa humanit āri izgl ītoto cilv ēku sauji ņa, Ziemassv ētkos tiek pied āvāts mazs mīlest ības v ērdi ņš, kosm ētikas un ap ģē rba ražot ņu seja, aktieri veido slaveno izr āžu mugurkaulu, bet og ļra ča d ēla ce ļš pasniegts k ā tra ģikomisks p ārpratuma un naida saspe ķots p īrāgs, saka N.Naumanis, roku liekot gan uz sirds, gan galvas (frazeolo ģiska metafora). G.Repšei skropst ā mirdz prieka asaru p ērl īte , bet R.Paulas kompon ētā gr āmata (par L.V īgneru) liedz ieraudz īt dz īvas person ības sirdi . P ēc vair āku šaj ā rakst ā cit ēto valodnieku dom ām metaforas saist ība ar sal īdzin ājumu izpaužas, ka šie izteiksmes līdzek ļi tiek apvienoti. Dažk ārt noz īmes p ārnesum ā tiek izmantoti sal īdzin ātājv ārdi, t āpēc metafor ā ir sl ēpts sal īdzin ājums. Šaj ā grup ā var iek ļaut ar ī visai ierastas sporta leksikas meton īmijas komanda ieguva zeltu (sudrabu, bronzu) , kas veidotas formul ējot un ierobežojot d ārgmet ālu nosaucošo v ārdu noz īmes (lietota analo ģiska rotas lietu noz īme, bet sporta žurn ālistik ā – zelta meda ļas noz īme). Otr ā grupa – kvantitat īvās manipul ācijas. Tie ir ekspres īvi teicieni, kas robežojas ar frazeolo ģismiem, bieži ir hiperboliz ēti. N.Naumanim aktieri lomas var izdzert sausas, bet skat ītāju nervu spriedze tiek uzaudz ēta k ā lekna putukr ējuma mic īte virs k ūpošas kapu čino tases, laiks izg āzies no e ņģē m un t ā miglas v ālos skalojas Ingas Ābeles aprakst ītie cilv ēki, form ālisms v ērt ējams k ā lauku spe ķis ar putukr ējuma garn ējumu, bet par L.di Kaprio nav zin āms, vai vi ņš ir labs aktieris vai p āvs vec ās spalv ās. G.Godi ņš uzskata, ka tiek kults inform ācijas ūdens , bet N.Naumanis, ka skopas piekl ājības l īmen ī ir uzsild īts upes ūdens . Treš ā grupa - kvalitat īvas manipul ācijas, kas rakstur īgas ar pazemin āta stila v ārdu lietojumu k āda priekšmeta, par ādības vai personas raksturošanai. Metaforu ar pazemināta stila v ārdu izmantojumu ir ļoti daudz – t ās īpaši iecien ītas ikdienas publicistik ā, ta ču t ām paredz ēts īss lietojuma m ūžs. Bez īpašas emocion ālās ekspresivit ātes, t ēlain ības, tr āpīguma parasti t ās paliek tikai autora individu ālā lietojum ā. N.Naumanis: vit ālā samait ātība, erotiskais v ājpr āts, no noguruma izžuvušas acis, š ļaugan ā kost īmfilma .

116 G.Repše: profesion āls idiotisms, plaša spektra halt ūrisms . Pauls Bankovskis zemes ple ķos satupina no gatav ām plastmasas un betona konstrukcij ām saskr ūvētus ķē mus. A.Neiburga: krist īgās kult ūras un dom āšanas mantojums tup smadzen ēs, dur akn ās, šņirkst starp zobiem , bet J.Rokpelnis, paredzot priekšv ēlēšanu laika aktivit ātes 2002. gada ruden ī, dara las ītājus uzman īgus, ka no ēdusies politt ītari dr īz v ērt īsies lieg ās d ūjās un čomiski demokr ātiskos zvirbu ļos , ta ču vi ņš ar ī uztraucas, lai rij īgajai R īgai vispasaules taisn īguma alc ēji nesaliktu fonarus zem sirmaj ām ac īm, jo R īgas vaigu izr ēto hul īši, staigules un arhitekti – sp ļauj t ēraudsliežain ā tiešam ībā. Autors, izv ēloties noteiktu stereotipu, objektu sal īdzinot ar dz īvnieku (min ētie t ītari un zvirbu ļi), v ēlas min ēto par ādību pazemin āt un iztur ēties pret to k ā pret dz īvnieku vai ar ī par ādīt raksturojam ās par ādības mazv ērt ību un nelietder ību ( Химик 2000, 99) Šī metaforisk ā transform ācija no cilv ēka uz dz īvnieku rakstur īga ar p ārsteiguma momentu un paradoksu pied āvātaj ā sal īdzin ājum ā, t āpēc š īs metaforas saist ītas ar aspr ātību un ironiju. Ceturt ā grupa – semantiskas p ārvirzes uz l īdz ības pamata. Visplaš āko metaforisko pārviržu grupu veido p ārvirzes p ēc vizu ālās līdz ības. T ā k ā priekšmets vai par ādība tiek uztverts k ā veselums, bieži ir gr ūti noteikt, vai asoci āciju veidošanās meh ānisma pamat ā ir t ā kr āsa, forma, lielums vai funkcija; k ā tie saist īti un k ādas asoci ācijas izraisa katram individu āli, t āpēc šo metaforu v ērt ējums ir las ītāja zi ņā . Svar īga ir ar ī katra asociat īvā dom āšana: ko noz īmē melna laime, vit āla samait ātība, mor āls m ēris, leksiskais satiksmes lauks, bet N.Naumanis, raksturojot filmas varoni, saka: "T ā ir eleganta k ā fl īģ elis!" Vai t ā ir l īdz ība p ēc kr āsas, formas, funkcijas vai izmantojuma? K ā apakšgrupu šaj ā grup ā var min ēt l īdz ību p ēc kr āsas – bez N.Nauma ņa min ētās meln ās laimes Pauls Bankovskis min za ļos un slimos . Līdz īgi izmanto ar ī kr āsu nosaukumus (robežojas ar ī ar pirm ās grupas meton īmiskaj ām asoci ācij ām), piem., balt ā olimpi āde, za ļā karot īte. V ēsturiski sarkan ā un balt ā kr āsa saist āma ar revol ūciju (atceramies kaut vai Oktobra revol ūcijas pretiniekus – sarkanos pret baltajiem), ta ču t ā k ā m ūsdien ās revol ūcijas nav tik agres īvas, ar ī to m ērķi ir citi, t ādēļ t ā saucamas cit ās kr āsās, piem., oranž ā revol ūcija, roz ā revol ūcija u.tml. N.Naumanim ir ar ī maz āk ekspres īvi p ārc ēlumi: gards v ēriens; pushoreogr āfiska raust īšan ās; korsešmeitene; kost īmsieviete; k ārt ējais verb ālais sacepums; ļodz īgais, stil ā nesav āktais "Figaro k āzu iestud ējums", analfab ētiskais amatierpriekšnesums, garastmatainais latvju Činga čguks, ikdienas kult ūrdub ļi, alta virtuozais pārvaldnieks,

117 krievisk ā baj āna dres ētājs; bet Berl īnē ir rajons, kur ā pils ēta neizskat ās tik v āciska k ā sinep ēm apsm ērēta sardele. Laiks purin āt idillisko putek ļu pl īvuru uztic ībā elpojošai skat ītāju z ālei. G.Repšei: politiski piedu ļķ ot ā vide, L.V īgnera le ģendas iespaid īgais žogs, bet R īgas iel ās mirgo Lattelekom caursp īdīgie ķie ģeļi (telefonu b ūdi ņas). Piekt ā grupa – personv ārdu visp ārin ājums. Cilv ēks, person ība – viens no popul ārākajiem ekspres īvās metaforiz ācijas objektiem. Te v ērojama spilgta opoz īcija – atkar ībā no t ā, pie kuras soci ālās grupas pieder indiv īds. Tieši š ī pieder ība konkr ētajai soci ālajai vai profesion ālajai grupai (vec āki – b ērni; sav ējie – svešie) nosaka īpašo attieksmi pret cilv ēka person ību, raksturojošo v ērt ējošo ekspresivit āti (Himiks 2000, 95). N.Naumanis: streipisks izn āciens (režija nav par ūpējusies par īsti efekt īgu streipisku izn ācienu), gruzdovisk ā versija, gogolisk ā klišeja, Z ālamana l ēmums, Apolonu banda, provinces billiji elioti (filma "Billijs Eliots"). G.Repše: vīgneriski varo ņi; L.V īgnera le ģendas iespaid īgais žogs; Seksp īrisk ās kaisl ības musturojums uz blaumanisk ās vadmalas , citam vadmalas viet ā sava unik ālā persona un ahmatovismi , bet D.Rietuma uzskata, ka H.Poters iet par R īgu šv īkst ēdams . N.Naumanis ļoti iecien ījis okazion ālus adjekt īvus (sk. noda ļu par okazion ālismiem turpm āk), kas ar pied ēkli -isk atvasin āti no īpašv ārdiem. Šiem deriv ātiem, piem īt zin āma visp ārin ājuma raksturs, un tos lieto, lai nor ādītu uz atbilst ību ar motivētājv ārdu nosaukt ās personas vai nu k ādai rakstur īgai, pietiekami plaši zin āmai tipiskai īpaš ībai, vai ar ī paustajiem uzskatiem, un, run ājot par v ārda m ākslas meistariem, tiem īpatn ēju, spilgtu t ēlošanas pa ņē mienu (Sauk āne 2008, 271). Apl ūkotie piem ēri liecina, ka kult ūras slej ās vair āk domin ē ekspres īvas, hiperboliz ētas, frazeolo ģiskas, okazion ālas m āksliniecisk ās asoci ācijas, t āpēc šajos darbos metafor ām ir vair āk antipo ētisks, nevis po ētisks raksturs, bet kop īgs ir tas, ka starp daž ādiem j ēdzieniem, pat š ķietami nesavienajiem, tiek atrasti sakari. T ā vai cit ādi, ta ču tieš ā vai sl ēpt ā antit ēze nosaka metaforas autora balans ēšanu starp stereotipiem, klišej ām – lai to saprastu un uztvertu – l īdz novit ātei, kad t ā iedarbojas; k ā ar ī balans ēšanu starp standartu un substandartu valod ā. ( Химик 2000,128) Žurn ālisti apraksta ne tikai politiku un ekonomiku – uzman ība tiek piev ērsta ar ī valsts sadz īves un saimniec ības aktualit ātēm. Latvija nav nabadz īga valsts, jo valsts potenci āls ir jaunieši: der īgie izrakte ņi ir jaunatnes smadzenes ; sv ētdienu r ītos TV

118 skat ītāji priec ājas par Dik ļu Sirmo (prec īzāk – M ārti ņu Sirmo, kas dz īvo Dik ļos), iel ās jo ņo bembjiem bru ņotie bieze ņi vai vienk ārši atsald ētie biezie . P ēc smagaj ām lietus gāzēm 2008. gada 9. septembr ī, kas paraliz ēja galvaspils ētas satiksmi, Rīgas ielas aizrij ās uz vair ākām stund ām. Metaforas ir š ķietami ērt ākais, plaš āk izmantotais veids, k ā milz īgaj ā inform ācijas pārbl īvētībā ar valodas pal īdz ību ietekm ēt sabiedrisko domu, nepaz īstamo padar īt paz īstamu, bet pierasto par neikdieniš ķu, turkl āt tropi rada noteiktus est ētiska un kognit īva rakstura efektus. „Latviešu valodas run ātāji š ādu sp ēju v ēl nav zaud ējuši. Sp ēja rad īt un lietot metaforisko valodu r āda valodas lingvistisko kapacit āti. Semantisk ās pārvirzes sarunvalod ā atkl āj arvien jaunus valodas bag ātību sl āņ us. Ieklausoties gan sav ā, gan citu run ā, p ārliecin āmies, ka gandr īz visiem piem īt valodas jaunrades sp ējas” (Druviete 1992, 110). Preses valod ā v ērojama metaforu p ārpiln ība, jo t ās ātri un efekt īvi non āk l īdz adres āta apzi ņai, indiv īda asociat īvaj ā un t ēlainaj ā dom āšan ā ir viegli uztveramas. Guntis Berelis uzskata, ka m ūsu valoda sirgst ar smagu metaforu infekciju: „Metafora nav rot ājums. Tas var likties paradoks āli, bet š īs kr āšņā s metaforu konstrukcijas un kr āvumi past āv, lai sp ētu adekv āti iemiesot domu, prec īzāk – k ārt ējo reizi rad īt il ūziju, ka tas ir izdevies. Nevis pateikt cit ādi jau zin āmo domu, bet gan tuvin āties tam m īklainajam un nek ādā zi ņā ne line ārajam mudžeklim, kas nerimt īgi ros ās apzi ņā .. Metafora tiecas atveidot apzi ņas ņirbo ņu, rad īt priekšstatu par netveram ību un gais īgumu. T āpat k ā doma, ar ī metafora nav line āra; e ņģ eļi uz adatas smailes neb ūt nest āv svin īgi sastinguši pieminek ļu skat ā – vi ņi nep ārtraukti šaud ās šurpu turpu” (Berelis 2001, 234).

„Metafora, šis tilts, kas ved p ār bezdibeni starp iekš ējo, neredzamo pr āta darb ību un par ādību pasauli, protams, bijusi liel ākā velte, ko dom āšanai un t ātad ar ī filozofijai sp ējusi sniegt valoda” ( Ārente 2000, 107). T ās univers ālums izpaužas valodas laik ā un telp ā, valodas strukt ūrā un funkcion ēšan ā. Vair āki lingvisti pat uzskata, ka visa m ūsu valoda ir metaforu kaps ēta. Taj ā paš ā laik ā metafora ir viena no nosl ēpumain ākaj ām valodas par ādībām, kas satrauc valodniekus jau divus tūkstošus gadu, p ētot to vai nu k ā stilistikas l īdzekli vai m āksliniecisk ās jaunrades pa ņē mienu. Izmantojot metaforisku valodu, tiek dota iesp ēja dom āt, t.i., skart nejutekliskas lietas, jo t ādā veid ā mums ir dota iesp ēja p ārnest jutekliskos pieredz ējumus. Metafor ām ir ļoti liela loma cilv ēces

119 dom āšan ā, sapratn ē, soci ālās kult ūras un psiholo ģisk ās realit ātes rad īšan ā. M ēģ in āt saprast metaforu noz īmē m ēģ in āt saprast vit āli svar īgo eksistenci ālo b ūtību – kas m ēs esam un k ādā pasaul ē dz īvojam (Keve češs 2002, 10). Š ķiet, ka m ūsdienu pres ē nav divu nesavienojamu j ēdzienu. „Divu pasau ļu nav, jo metafora t ās vieno” ( Ārente 2000, 111). Valodas vara ir neat ņemama m ūsdienu dz īves sast āvda ļa. „L īdztekus politiskajai angaž ētībai valoda savažo m ūs stingros t īklos. Cilv ēka v ēlme b ūt br īvam un dom āt pašam apaug ar nep ārraujamu t īklojumu, kura metus reiz ēm pat nepamana. Valoda ir m ūsu dz īve un m ūsu važas. Vien īgā m ūsu privil ēģ ija ir – run ājot valod ā, m ēs sp ējam to atšifr ēt, bet nevaram no t ās valgiem izvair īties pavisam. Lai saprastu, kas nosaka dz īves formas, ir jāsaprot, ko ar mums sp ēj izdar īt valoda” (K ūle 2006, 301). Sabiedr ības (plašsazi ņas līdzek ļu lietot āju) noteiktais metaforu soci ālais pas ūtījums stimul ē metaforu iedarb īguma un ideolo ģisk ās funkcijas p ētījumus. Metaforu l īderpoz īcijas politiskaj ā valod ā apstiprina metaforu anal īzi k ā vienu no politisk ā diskursa pamatmetod ēm.

3.3. Secin ājumi Metafora kop ā ar citiem valodas izteiksmes l īdzek ļiem veic daž ādas funkcijas: V.Himiks ( Химик 2000, 129) min nominat īvo, psiholo ģisko, soci ālo un kreat īvo. Nominat īvā izpaužas iesp ējā ar metaforas pal īdz ību nosaukt īpašus noj ēgumus – tas ir pamats t ālākai argotismu att īst ībai. Psiholo ģisk ā funkcija, ja vien metafora ir veiksm īga, balst ās uz t ās iedarb ību, piesaistot klaus ītāja (las ītāja) uzman ību un izsakot v ērt ējumu no saj ūsmas l īdz šokam (iesaistot pazemin āta stila v ārdus, pat vulg ārismus, t īši lietojot aizskarošus apz īmējumus). Soci ālā funkcija izpaužas t ās noz īmīgaj ā soci ālās grupas lom ā; lietojot attiec īgā stila metaforas, autors nor āda uz savu pieder ību noteiktai soci ālai grupai. Kreat īvā funkcija izpaužas k ā efekt īvs autora leksisk ās aktualiz ācijas pa ņē miens, tā ir autora pašizpausme, psiholo ģiski atbr īvojoties, pat atp ūšoties valod ā. Dažk ārt vien ā metafor ā tiek apvienoti uzreiz vair āki konot āti, dažk ārt autors hiperboliz ē izmantot ās leksisk ās vien ības, t īšupr āt p ārk āpj stilistisk ās normas, ta ču ir gad ījumi, kad j āatz īst autora radoš ā izdoma, tiešums un aspr ātība, raksturojot konkr ētas norises vai par ādību. Jāuzsver, ka gan Lietuv ā, gan Latvij ā reklāma joproj ām ir jauna, maz p ētīta no lingvistisk ās jaunrades viedok ļa, tai nav noteiktas stingras robežas un valodas pras ības, tāpēc par prim āru tiek izvirz īta ietekm ēšanas funkcija, kura visveiksm īgāk realiz ējas

120 okazion ālos darin ājumos un neierastos tropos. Tas, ko v ārddarin āšanas speci ālisti p ēta k ā atseviš ķus gad ījumus noteikta stila darbos, rekl āmā k ļū st teju par ierastu ikdienas praksi. Mediju p ētnieks K. Šr ēders (Schrøder 1994, 552) nor āda, ka pēdējos gados arvien vair āk ir t ādu p ētnieku, kas k ļū st arvien skeptisk āki pret iedom āto rekl āmas retorikas triku efektivit āti. Jau sen ir skaidrs, ka cilv ēki netic nesl ēptajiem apgalvojumiem, ko pauž rekl āma. P ēc daudzu gadu ilg ās saskarsmes cilv ēki vairs netic p ārsp īlējumiem. No lēttic īgiem upuriem vi ņi ir k ļuvuši par atjaut īgiem skepti ķiem, kuri apzin ās, ka rekl āmas pieder il ūziju sf ērai un pret t ām j āizturas ar piesardz ību un nenopietni. Est ētisk ās un retorisk ās izmai ņas paš ās rekl āmās 80. gados, īpaši meta- un starptekstu dimensij ās rekl āmās, kuras uzrun āja jauno paaudzi, var raksturot k ā notiekošas komunikat īvas pārmai ņas, kuras izved rekl āmu ārpus b īstam ās, sl ēpt ās p ārliecin ātāja lomas. Past āvīgi cenšoties p ārsp ēt visas tekstu veidošanas konvencijas, respekt īvi, t ās pārveidot, iecer ētā rekl āmas jaunrade tiek projic ēta uz teksta veidošanas procesu un par ādās iesp ējami uzkr ītoš ā inscen ējum ā. Rekl āma cenšas uztvert sabiedr ības simptomus un darb ības kontekstu. Arvien vair āk uzman ības tiek piev ērsts sabiedriskajam kontekstam: valdošaj ām norm ām, stereotipiem, v ērtībām, ideolo ģijai – t ātad attiec īgā kult ūra tiek emp īriski vislab āk uztverta, izmantojot t ās kod ējumu valod ā un atkar ībā no pētniecisk ās pieejas uzskat īta par atspogu ļojumu, katalizatoru vai iniciatoru (Bendel, Held 2008, 5-7). Tādējādi valodas anal īze arvien vair āk tiek izmantota sabiedrisko par ādību diagnostic ēšanai un prognoz ēšanai, tas padara lingvistisku par pal īgzin ātni sociolo ģijai, soci ālpsiholo ģijai (patlaban komunik ācijas zin ātne par maz str ādā ar mediju tekstu), ekonomikas un m ārketinga p ētījumiem. Globaliz ācijas un daž ādu kult ūru specifikas mijiedarb ībā rekl āma past āvīgi optimiz ē savas funkcijas un daudzveid ību (Bendel, Held 2008, 7). Rekl āma k ā sabiedriskais diskurss nav skat āmi izol ācij ā no sabiedr ībā notiekošajiem procesiem. S. Bendele nor āda, ka metafora par rekl āmu k ā sabiedr ības spoguli nav pareiza, jo valoda ne tikai att ēlo soci ālo īsten ību, bet liel ā m ērā to veido. Rekl āma neatt ēlo cilv ēku vajadz ības un kolekt īvos ide ālus, t ā tos rada, nostiprina un iem ūžina (Bendel 2008, 239-240). Nep ārprotami ir skaidrs, ka, analiz ējot plašsazi ņas l īdzek ļu valodu, visdaudzveid īgākā un kr āsain ākā izteiksme patieš ām par ādās tieši noz īmīgu sabiedriski

121 politisku notikumu vai ekonomisku kr īžu laik ā. Latvij ā, s ākot no 20.gs. 80. un 90. gadiem, t ā bija Treš ā atmoda, Saeimas vai pašvald ību, ar ī Eiroparlamenta v ēlēšanas, vald ības un banku kr īzes, sabiedr ības referendumi, aptaujas, stihiskas dabas par ādības: pl ūdi, v ētras utt. T ādējādi ar plašsazi ņas l īdzek ļu pal īdz ību notiek adres āta apzi ņas metaforiz ācija, kas savuk ārt to mudina uz verb ālu vai neverb ālu r īcību, ta ču jebkur ā gad ījum ā – rosina sabiedrisko domu, k ā ar ī manipul ē ar t ās apzi ņu. Patlaban Latvij ā varas attiec ības veidojas starp ekonomisko un politisko valodu, no vienas puses, un kult ūras (po ēzijas) valodu, no otras puses. Apst ākļos, kad politiskais ņem virsroku, dzeja pieklust, klausoties smagsvara politisko terminu bombard ēšanas ska ņā s k ā kara lauk ā” (K ūle 2006, 296). Š ķietami nesavienojam ās lietas un j ēdzieni plaš ākā izpratn ē j āuztver k ā protests pret sabiedr ībā pie ņemto valodas standartu, lo ģiku, pie ņemtaj ām ētiskaj ām, dažk ārt ar ī est ētiskaj ām norm ām. Daina N īti ņa to d ēvē par laikmeta izaicin ājumu latviešu valodas kvalit ātei un att īst ībai. Š ādu valodu vis ā t ās raibum ā daudzkr āsain ībā, labum ā un sliktumā rada realit āte, m ūsu dz īve un situ ācija, run ātāju vajadz ības un nepieciešam ība izteikt aktu ālus, modernus noj ēgumus (N īti ņa 2004, 6). Sal īdzinot plašsazi ņas l īdzek ļu izteiksmi Latvijas valstisk ās neatkar ības pirmajos desmit gados un patlaban, var teikt, ka gan politi ķu, gan žurn ālistu valoda ir main ījusies. Politiskais diskurss raksturo politi ķu valodu – diemž ēl ar ī Latvij ā tai piem īt atkl ātības un precizit ātes tr ūkums, maldin āšana, meli, kas saist īti ar partijas interešu aizst āvēšanu. Žurn ālistu valoda kļuvusi daudzveid īgāka, as āka, 90. gados rakstur īgajai ironijai par politi ķiem un v īlušos tautu n ākusi kl āt izsmalcin ātāka izteiksme, k ā ar ī dz ēlīgs sarkasms. Run ājot par kult ūru un sadz īvi, domin ē ekspres īvas, hiperboliz ētas, frazeolo ģiskas, okazion ālas m āksliniecisk ās asoci ācijas, t āpēc šajos darbos metafor ām ir vair āk antipo ētisks, nevis po ētisks raksturs.

4. NODA ĻA. FOLKLORAS MOT ĪVU UN VALODAS SPĒLES IZMANTOŠANA PRESES VALOD Ā 4.1. Folkloras ietekme uz m ūsdienu sabiedr ības valodu. Saist ībā ar zin ātnes un tehnikas straujo att īst ību, industrializ ācijas un globaliz ācijas ietekmi ir main ījusies folkloras loma un izpratne. Tieši plašsazi ņas l īdzek ļi ir tie, kas pav ērsuši iesp ējas folklorai sastapties ar jaunu īsten ību un pied āvājuši tai atkl āt

122 jaunas v ērt ības un saturu l īdz šim neierast ā kontekst ā. M ūsdienu plašsazi ņas l īdzek ļos sastopami visdaž ādākie folkloras žanri un to paveidi. Turkl āt patlaban par folkloru tiek uzskat ītas ne tikai m ūsdienu moderniz ētās tautasdziesmas un v ēst ītājfolkloras žanri – st āsti un pasakas, bet ar ī atseviš ķi folkloras elementi: t ēli, simboli, arhetipi, s īkās folkloras: sak āmv ārdu, parunu, m īklu preskript īvs un okazion āls izmantojums rekl āmās, virsrakstos, tekst ā utt. Folkloras elementi īpaši bieži tiek izmantoti t.s. valodas sp ēles nol ūkos. Vārdu sp ēles, sak āmv ārdu un parunu p ārfraz ēšanu Bahtins nosauc par v ārdu un lietu rekre āciju ( Бахтин 1990, 468), valodnieks A.Veisbergs – par frazeolo ģismu un par ēmiju okazion ālu lietojumu. Bahtins nor āda, ka v ārdu jaun ās noz īmes tos atjauno, pied ēvē iekš ējo ambivalenci un daudznoz īmību. T ā ir interesanta forma, k ā las ītāji var mekl ēt l īdz ību un al ūzijas uz pašreiz ējiem vai neseniem ikdienas, sabiedriskiem vai politiskiem notikumiem. Kopš 20. gs. 60. gadiem folkloras p ētniec ībā s ākās jauns pav ērsiens. Folklora tiek p ētīta jaun ā, l īdz šim neierast ā kontekst ā, pamatojoties uz emp īriskiem p ētījumiem un probl ēmām orient ētu kult ūranal īzi. Ar m ūsdienu folkloru tiek saprasta t ā folkloras da ļa, kas saglab ājusies no klasisk ās trad īcijas vai veidota, izmantojot klasisk ās trad īcijas modeli un tiek akt īvi lietota m ūsdien ās. „Agr ākā konteksta zudums (zemniec ības sl ānis) atbr īvo folkloru ar ī no k ādreiz ējās determin ētības, visiem tiem stingrajiem nosac ījumiem, kas to saist ījuši ar savu laiku un vidi. Nu tikai īsti iesp ējams nov ērt ēt, kas folklor ā ir vien īgi savam laikam un kas turpin ās aiz t ā. Jo folkloras, t āpat k ā katra izcila pag ātnes mantojuma, aktualit āte un dz īvotsp ējīgums liel ā m ērā atkar īgs no tai piem ītoš ā potenci ālā satura – sp ējas, kontakt ējoties ar jaunu īsten ību, atkl āt sev ī jaunas vērt ības, pat jaunu saturu” (Mackova 1989, 165).

Tikai ar folkloras pal īdz ību m ēs varam saprast valodas noz īmi soci ālaj ā dz īvē. Izmantojot gramatikas pieeju, nav iesp ējams atkl āt t ās valodas īpatn ības, ko var atkl āt folkloras p ētnieki, analiz ējot valodu no komunikat īvā notikuma viedok ļa (Hymes 1972, 57-62). Modern ās folkloras un plašsazi ņas l īdzek ļu attiec ības tiek p ētītas Amerik ā, Vācij ā, Zieme ļeiropas valst īs; no min ēto valstu p ētniekiem šaj ā darba noda ļā izmantotas tādu autoru k ā amerik āņ u p ētnieku Ri čarda Baumana, Alana Dandesa, Bena-Amosa, Indianas universit ātes p ētnieku Lindas D ē (Linda Degh), Zieme ļu folkloras instit ūta

123 pētnieces Tur ūnas Selbergas, v ācu p ētnieka H. Bauzingera atzi ņas. Ar ī Latvij ā tieši atjaunot ās neatkar ības laik ā t.s. m ūsdienu folkloras p ētniec ībai piev ērsušies t ādi autori k ā Dace Bula, Guntis Pakalns, Ilze Stik āne, Ieva Garda u.c. 20.gs. 80. gadu s ākum ā amerik āņ u folklorists Ri čards Baumans par folkloras kontekstu jau run ā k ā par mijsakar ību t īklu, ko veido vismaz seši daž ādi aspekti: noz īmes konteksts, institucion ālais konteksts, sazi ņas sist ēmas konteksts, soci ālā b āze, individu ālais konteksts un situat īvais konteksts (Bauman 1983, 363). T ādējādi jaunaj ā pieej ā konteksts pak āpeniski izvirz ījās par vienu no folkloras izp ētes anal ītiskajiem pamatj ēdzieniem. Tie bija ar ī b ūtiski jaunu interpret ācijas ce ļu mekl ējumi, kas tika pretstat īti tiklab tradicion ālajai folkloristikai, k ā ar ī 60.-70. gadu struktur ālismam. Struktur ālisma ietekme uz sava laika folkloristiku nav noliedzama, ta ču vienlaikus ar struktur āli semiotiskajiem folkloras p ētījumiem att īst ījās ar ī cita, sociolingvistik ā sak ņota pieeja. Realit āte (citiem v ārdiem, konteksts) tika pasludin āta par vien īgo vidi, kur ā b ūtu mekl ējama teksta noz īme. „Teksta noz īme ir t ā noz īme kontekst ā. Ikviena folkloras teksta pāreja uz citu liter āru, v ēsturisku vai kult ūras kontekstu pieš ķir tam jaunu noz īmi. Folkloras tekstiem to kust īgās dabas d ēļ ir ne viena vien noz īme, katrs atk ārtots lietojums nes l īdzi arī t ā iepriekš ējos kontekstus k ā da ļu no noz īmes kopuma. Teksta ticama interpret ācija ir vien īgi t ā interpret ācija kontekst ā” (Ben-Amos 1993, 211). T ādējādi mūsdienu folkloras p ētniec ība ar teksta noz īmi izprot nevis iekš ējo semantiku, bet gan to noz īmju kopu, ko teksts ieg ūst saist ībā ar soci ālo un kult ūras īsten ību. Folklora ir tikusi un tiek izmantota k ā „politisk ās ideolo ģijas ierocis un b ūtisks valsts varas balsts” (Bausinger 1992, 73). „Jau vair āk nek ā divus gadsimtus tautas trad īcijas (k ādas nacionālās vai etniskas grupas sen ākās un īpatn ējās kult ūras formas) daudzviet pasaul ē ir neatlaid īgi mekl ētas un izmantotas, lai pamatotu š ādu grupu politisk ās un kultur ālas patst āvības un past āvēšanas centienus. Tautas trad īciju populariz ēšana un kopšana palaikam uzskat īta par to ma ģisko l īdzekli, kas apvienos tautu vai n āciju, pal īdz ēs tai ieg ūt neatkar ību, nodrošin ās vien īgo pareizo (svešu ietekmju neskarto) es ības veidu” (Bula 2000, 12). Politika un ideolo ģija k ā folkloras konteksts īpašu noz īmi ieg ūst t.s. performances teorij ā ar tai rakstur īgo interesi par soci ālās īsten ības dinamiku un folkloras akt īvo lomu taj ā. T ādējādi performances teorija folkloru apl ūko vien īgi saist ībā ar soci ālaj ām noris ēm,

124 kur ās t ā tiek izmantota, un saist ībā ar soci ālo īsten ību, kuras veidošan ā t ā piedal ās (Bula 2000, 18-19). Termins izteiksmes veids – performance – folkloras p ētījumos par ādījies sam ērā nesen. Nepast āv noteikts š ī termina defin ējums, ta ču zin āmas l īdz ības daž ādos defin ējumos par ādās (Hymes 1972, 58). Performances virziens, kas lika pamatus folkloras kontekstu ālai izp ētei visp ār, amerik āņ u folkloristik ā aizs ākās 20. gs. 60. un 70. gados vienlaikus ar sociolingvistiku un runas etnogr āfiju. Performances teorija uz folkloristiku p ārnes sociolingvistikas interesi par valodu t ās akt īvaj ā lietojum ā – sazi ņā – un valodas lomu soci ālās īsten ības veidošan ā (Bauman, Sherzer 1975, cit ēts Bula 2000, 18). „Šobr īd performances teorijas uzman ības centr ā ir ne tikai folkloras lietojums tieš ā mutv ārdu sazi ņā ; t ās interese sniedzas ar ī ārpus norobežotas izpild īšanas situ ācijas, piev ēršoties publisk ām sazi ņas form ām, ar ī pastarpin ātai sazi ņai masu inform ācijas līdzek ļos” (Bula 2000, 19). Folklora tradicion āli tiek pretstat īta industri ālajai moderniz ācijai, un t ās defin īciju veido t ās pozit īvās īpaš ības, kuras pietr ūkst jaunajai masu sazi ņas l īdzek ļu ražotajai popkult ūrai. Protams, joproj ām, un to uzsver ar ī norv ēģ u p ētniece T ūruna Selberga, run ājot par folkloru un plašsazi ņas l īdzek ļiem, joproj ām daži folkloras p ētnieki uzskata, ka masu sazi ņas l īdzek ļu produc ētā popfolklora pies ārņo t īro un patieso folkloru. Ta ču nedr īkst aizmirst, ka tieši sabiedr ība ir tautas kult ūras nes ēja, un š īs jaun ās kult ūras vērt ības rodas ar masu sazi ņas l īdzek ļu starpniec ību. Skepti ķiem ir j āmaina sava attieksme, ņemot v ērā plašsazi ņas l īdzek ļu izplat ību, un tautas kult ūra jāuztver k ā process, ko ietekm ē m ūsdienu sabiedr ība (Selberg 1993, 201). P ēc T. Selbergas dom ām, lai ar ī tautas kult ūra un popkult ūra ir pretmeti, patiesaj ā dz īvē kult ūras v ērt ības rodas tieši ar masu sazi ņas l īdzek ļu starpniec ību. T ādējādi modernais industrializ ācijas laikmets nenoz īmē tautas kult ūras beigas. Dr īzāk ir j āmekl ē šie tautas kult ūras adapt ācijas un pārmai ņu piem ēri, kuros t ās v ērt ības izpaužas 20.un 21. gs. industrializ ētaj ā sabiedr ībā. Linda D ē uzskata, ka „masu mediju pasniegtaj ā kult ūrā past āv dz īvotsp ējīgi arhetipi un noz īmīgas transform ācijas. Kaut gan dažk ārt uzskata, ka masu mediji folkloru saind ē un posta, jaunaj ā folkloras p ētniec ības svar īgākais ir v ērot un atrast inform ācijas avota radošo dom āšanas veidu, ekspres īvo iztur ēšanos un artistiskumu. To var saprast k ā vienk āršu ļaužu centienus rad īt sev m ākslu ikdien ā. Var tikai apbr īnot š īs

125 folkloras atv ērt ību, god īgumu, gudr ību, dai ļrun ību, kas sak ņojas trad īcij ās un dz īves pieredz ē” (Degh 1994, 6-10). P ēc amerik āņ u p ētnieces dom ām, aktu āli ir jaut ājumi, kas liek m ūsdienu sabiedr ībai saglab āt interesi par folkloru, k ā tiek veidoti jaunie folkloras varianti, lai koncentr ētu auditorijas uzman ību, un ar k ādiem pa ņē mieniem tas tiek dar īts. Viens no izskaidrojumiem var ētu b ūt fakts, ka folklora ir balst īta re ālaj ā pasaul ē. Nav nek ā neparasta, visi neparastie notikumi ir iesp ējami, tie lieliski iek ļaujas ļaužu ikdienas dz īvē un v ērt ību sist ēmā. (Degh 1994, 29-29). Tieši t ā izpaužas folkloras kontinuit āte un pēctec ība, ka viena un t ā paša materi āla variantus (profesion ālus, neprofesion ālus, b ērnu, jauniešu, varas elites, tautas, mutiskus, rakstiskus, raid ītus) ir nepieciešams sav ākt kop ā un analiz ēt k ā vienl īdz noz īmīgus folkloras nodošanas ķē dē n ākamaj ām paaudz ēm (Degh 1994, 33). T ādējādi folklora turpina paust savas idejas, tic ējumus, attieksmi, veidus, skaidrot to noz īmi modern ā industrializ ētā sabiedr ībā un ar savu sp ēju piel āgoties jauniem komunik ācijas veidiem izmanto to potenci ālu, lai sasniegtu visliel āko auditoriju kā jebkad agr āk; folklora paaugstina savu efektivit āti, gan uzturot vec ās trad īcijas, gan t ās pārveidojot jaun ā kvalit ātē. To sekm ē fakts, ka m ūsdienu cilv ēki, īpaši pils ētnieki, visas savas domas ir pak ļā vuši vienm ēr kl āt esošajiem masu medijiem (Degh 1994, 33). 4.2. Folkloras t ēlu un elementu izmantošana preses valod ā. 4.2.1. Soci ālie un ekonomiskie priekšnoteikumi fokloras aktualiz ācijai.

Komunik ācijas etnogr āfijas teorijas pamatlic ējs D. Haimzs nor āda, ka sociolingvistikas p ētījumu pamat ā ir daudzu specifisku probl ēmu risin āšana. Viens no svar īgākajiem ir sarunvalodas un runas (komunik ācijas) etnogr āfijas un valodas lietojuma raksturojums un izskaidrojums. Folklora pal īdz sasniegt šo m ērķi ar žanra un izteiksmes veida konceptiem (Hymes 1972, 58). Visu pieeju kop īgais elements ir p āreja no koncentr ēšan ās uz tekstu k ā komunikat īvu notikumu. Termins konteksts ieg ūst jaunu noz īmi – teksta k ā folkloras vien ības ievietošana kontekst ā nav tikai t ā saist īšana ar sabiedr ību, no kurienes tas n āk. Nav j ēgas ieg ūt folkloras p ētījumu rezult ātus no vienas puses un citu p ētījumu rezult ātus no otras un tad m ēģ in āt to savienot. Ir j āpēta folkloras materi ālu un citu soci ālās dz īves aspektu saist ība re ālaj ā situ ācij ā, kur tad tiek atrasta to saikne un komunikat īvie notikumi, kuros tiek izmantota folklora (Hymes 1972, 59). Mūsdienu sazi ņas l īdzek ļu komercializ ācija un orient ācija uz pat ērētāju nav aptur ējusi folkloras izplat ību, k ā tas tika paredz ēts, turpinoties industrializ ācijas un

126 paplašinoties globaliz ācijas procesiem. Sazi ņas l īdzek ļi pal īdz š īm modernaj ām folkloras form ām ce ļot ātr āk un t ālāk, pal īdz t ām piel āgoties un radoši transform ēt t ās jaunu ideju, sižetu un varo ņu form ā. P ēc plašsazi ņas l īdzek ļu p ētnieces Lindas D ē (Degh 1994, 2) teikt ā, masu sazi ņas l īdzek ļi ir atbr īvojuši folkloru no jebk ādiem aizspriedumiem. L īdz īgi par folkloras izmantojumu izteicies viens no sociolingvistikas klasi ķiem D.Haimzs: „Folklorai ir liela noz īme lingvistiskajos p ētījumos un v ēl noz īmīgāka tieši sociolingvistikas p ētījumos un att īst ībā (Hymes 1972, 54). Jaun ās metodes ļauj atkl āt jaunas valodas vien ības un likumsakar ības. Turkl āt š ī saikne ir atgriezeniska – folkloras – kā īpaša komunik ācijas etnogr āfijas gad ījuma – izmantojums sociolingvistiskajos pētījumos paver iesp ēju pašas folkloras att īst ībai (Hymes 1972, 64). Savuk ārt sociolingvistiskie p ētījumi, iedzi ļinoties runas etnogr āfij ā, vair āk piev ērstu uzman ību neierastajiem, ta ču folkloras p ētījumos tradicion ālajiem valodas aspektiem: 1) uzsvaram un ekspresivit ātei, kas nav pak ārtota valodas likumiem, un to izmantošanai stilos vai runas veidos, kas p ārk āpj parast ās gramatikas noteikt ās robežas; 2) runas klasifik ācijai neatkar īgās vien ībās, izteikumos, kas reiz ēm var b ūt viens, bet reiz ēm vair āki teikumi (Hymes 1972, 60). Katr ā period ā laikmeta v ēsturiskie, ideolo ģiskie, politiskie un kult ūras apst ākļi noteikuši atš ķir īgu tautas un t ās folkloras mantojuma savstarp ējās saiknes skaidrojuma pamatievirzi. „Jaunlatviešu laik ā tautasdziesmas kalpoja par pier ādījumu tam, ka latviešiem ir sava v ēsturiska kult ūra, kas liecina, ka tie k ā tauta var cer ēt uz uzplaukumu nākotn ē. Neatkar īgās valsts gados š ī folkloras trad īcija tika izmantota, lai defin ētu latviskumu, kam vajadz ēja k ļū t par jaunajai politiskajai vien ībai – nacion ālajai valstij – atbilstoš ās kult ūras vien ības – nacion ālās kult ūras – galveno iez īmi. Savuk ārt 20. gs. 90. gados atsauce uz tautasdziesm ām ir retorisks aizsargl īdzeklis pret nacion ālās identit ātes zaud ēšanu, kult ūras kosmopolitiz ēšanu un masu kult ūras iebrukumu, ko paredz, Latvijai pārvarot padomju perioda noš ķirt ību no Eiropas un pasaules kult ūras kopsakara” (Bula 2000, 8). Žurn ālisti atkar ībā no sava medija rakstura piel āgo konkr ētās folkloras formas daž ādos variantos – to nosaka dz īves pamatpras ības, var ētu pie ņemt ka folkloras att īst ība ir atbilde uz soci ālo realit āti, jo nav jau neviena jauna st āsta, tie paši vecie, kas atk ārtojas neskait āmos variantos. Ar š īm daž ādām pieej ām (mutv ārdu, liter āro, personisko,

127 elektronisko, tradicion ālo) folkloras tekstu interpret ācij ā non ākam tuv āk folkloras kontinuit ātes mist ērijai (Degh 1994, 32). Simbolisk ās formas ir b ūtisks l īdzeklis soci ālās identit ātes konstru ēšan ā masu medijos. Reiz ēm trad īcijas tiek izdom ātas, lai rad ītu pieder ības izj ūtu kopienai un vēsturei, lai harmoniz ētu nesaska ņas. Trad īciju pamat ā ir m īti – nosl ēgtas simboliskas zīmju sist ēmas. Tie ir pasaules uzskati, kas stabiliz ē, socializ ē, identific ē sabiedr ību vai grupu, nosakot personu identit āti. „neraugoties uz daudzveid īgaj ām konkr ētaj ām izpausm ēm, noteiktu mitolo ģisma pak āpi var v ērot visdaž ādākaj ās kult ūrās, un kult ūras vēstur ē kopum ā tas dod iev ērojami notur īgumu. Atbilstoš ās formas var manifest ēt reliktas par ādības vai re ģener ācijas rezult ātu; t ās var b ūt gan apzin ātas, gan bezapzi ņas formas” (Lotmans, Uspenskis 1993, 30). Ikdieniš ķaj ā priekšstat ā m īts tiek saist īts ar metaforisko valodu un caur to – ar vārda m ākslu. M īti prezent ē simbolus, kuri ir uzreiz paz īstami – konkr ētus objektus un notikumus, kam jau ir kult ūras noz īme. Tie ir viegli saprotami, konceptu āli dzi ļi un soci āli pieder īgi. Folkloras t ēli, kas ir iztur ējuši laika p ārbaudi un tiek joproj ām lietoti, ietilpst kolekt īvaj ā apzi ņā k ā kult ūrpieredzes projekcijas – pamatojoties uz t ām, folkloru var p ētīt k ā komunik āciju t ās izmantošanas noteikumu kontekst ā (Hymes 1972, 59). Folkloras t ēls k ā stabila mor āli ētiska, est ētiska un soci āla vien ība sp ēj izteikt plašas sabiedr ības, nacion ālās kop ības, ar ī noteiktu soci ālo grupu noska ņas, domas, j ūtas. T ēls folklor ā pak ārto, pak ļauj noteikt ā sist ēmā m āksliniecisk ās izpausmes l īdzek ļus, ar kuru starpniec ību tas ir izteikts (Ligere 1977, 154-155).

4.2.2. Folkloras t ēlu un stabilu v ārdkopu aktualiz ācija Linda D ē nor āda, ka nepietiek atz īt plašsazi ņas l īdzek ļu lomu folkloras p ārnešan ā (transmisij ā), tuv āk paties ībai ir atzi ņa, ka mediji ir k ļuvuši par folkloras da ļu. Savstarp ējā mutv ārdu interakcij ā tiek nodrošin āta folkloras informat īvā aprite ar plašsazi ņas l īdzek ļu starpniec ību, tiek uzrun āta auditorija ar jau izveidotiem kop īgiem priekšstatiem par j ēdzieniem. Lai ar ī iepriekš ējie folkloras priekšstati ir nostiprin ājušies, sabiedr ība labpr āt uz ņem ar ī jaunus, jo t ā tiek dokument ētas cilv ēcisk ās izpausmes formas: bailes, cer ības, v ēlmes, turkl āt daž ādaj ās simboliskaj ās form ās daž ādās soci ālās grup ās cilv ēkiem ir iesp ējas paust pašiem sevi. Cilv ēki, izmantojot simbolisk ās formas,

128 par sevi st āsta ikdieniš ķā tradicion ālā form ā (Degh 1994, 24-26). Ar plašsazi ņas l īdzek ļu starpniec ību tiek veikta person ību un lietu mitolo ģiz ācija, to nosac īta sakraliz ācija, pārv ēršot paz īstamos t ēlus sav ējos, kas sava m ītiskuma d ēļ iedveš bij ību un cie ņu. T āpēc politisk ā elite m ītus izmanto priekšv ēlēšanu periodos, daž ādās kampa ņā s, arhetipiskaj ās form ās, radot jaunu saturu. Preses valod ā plaši tiek izmantota folkloras t ēlu un stabilu vārdkopu aktualiz ācija. Piem ēram, apl ūkosim vienu no spilgt ākaj ām folkloras (un ar ī latviešu klasisk ās literat ūras) reminiscenc ēm – Stikla kalna , tēvad ēlu un Anti ņa t ēla izmantojumu laikrakstu Diena un Neatkar īgā R īta Av īze publik ācij ās 2000. gad ā. Kādreiz ējā Ministru prezidenta Aigara Kalv īša uzruna Pirm ās partijas kongres ā (public ēta laikrakst ā NRA 30.01.2007., 2.lpp.) s ākās gluži k ā pasak ā: „Reiz k ādam t ēvam bija tr īs d ēli. Kurš gudrais, kurš mu ļķī tis, to m ēs skaidri nezin ām, bet run ā, ka t ēvs vi ņiem nov ēlējis katram pa zemes gabalam un pieteicis, ka kaut kur vien ā no tiem ir aprakta apsl ēpta manta. Pirmais d ēls atskr ēja, ied ūra l āpstu zem ē, neko neatrada, apvainoj ās, ka vi ņam nav ticis viss, pazi ņoja, ka apsl ēpto mantu nozaguši p ārējie d ēli, un tagad s ēž pie sētas, ska ļi vaidot un z ūdoties. T āds mums bija Jaunais laiks. Otrais d ēls nov ērt ēja izveidojušos situ āciju, sadal īja savu zemes gabalu kvadr ātos, iesprauda mieti ņus, sast ādīja darbi sarakstu un nu jau kuro gadu – s ākum ā ar maz ākiem, p ēc tam liel ākiem pan ākumiem apsaimnieko īpašumu.. T ādu man grib ētos redz ēt Tautas partijas lomu šaj ā līdz ībā. Bet trešais no d ēliem, lai ar ī ne uz br īdi nav atmetis cer ību, ka manta norakta tieši vi ņam pieš ķirtaj ā zemes gabal ā, visu šo laiku ir c ītīgi turpin ājis rakt – gan dzi ļum ā, gan ar ī plašum ā.. T ā vienm ēr ir r īkojusies Pirm ā partija.” M ūsdien īga pasaka, ta ču svar īgs ir bijuš ā Ministru prezidenta secin ājums – „Ne ņemšos v ērt ēt, ..kurš te ir gudrais, kurš trešais t ēva d ēls, to noteiks v ēsture.” Izmantojot v ēst ītājfolkloras žanra – pasakas ievadformulu „Reiz bija”, laikraksta las ītājiem tiek pied āvāta stiliz ēta m ūsdienu pseidopasaka, kur ā metaforiskais zemes gabali ņu sal īdzin ājums ar politiskajiem lauci ņiem un to pareizo apsaimniekošanu, nosaucot konkr ētas V. Artavs, paplašinot žanrisko daudzveid ību, pied āvā savu žanru – jautras četrrindes, k ā pats t ās nod ēvējis - mini pasaci ņas.

Gaužas Anti ņš nabadzi ņš, Stikla kalns s āks žilbin āt Piep ūlēdams pr ātu: Visus tuvi t āļ i,

129 - Kad b ūs gatavs Stikla kalns, Kad reiz izbeigs tautu j āt Lai es taj ā j ātu? Tavi lielie br āļ i? (V.Artavs „Mini pasaci ņas” 24.11.2007. „Latvijas Av īze”) Ne tikai V.Artava minipasaci ņā s, bet publicistikas valod ā kopum ā jau kopš jaut ājuma aktualiz ēšanas par jaunas Nacion ālas bibliot ēkas nepieciešam ību akt īvi atspogu ļota š īs celtnes jeb taut ā saukt ās Gaismas pils (Ausek ļa dzejo ļa „Gaismas pils” aktualiz ācija m ūsdienu kontekst ā), ar ī Stikla kalna celtniec ība. T ādējādi jaun ā kvalit ātē ir atdzimuši folkloras simboli: Anti ņš, Saulcer īte, Stikla kalns, Baltais t ēvs utt. Par to liecina kaut vai fakts, ka Latviju starptautiskaj ā 2002.gada Ven ēcijas arhitekt ūras bienn ālē p ārst āvējusi Stikla kalna – Gaismas pils ideja – „multimediāla, sensori arom ātiska instal ācija – Latvijas pag ātnes un n ākotne v īzija” (Z ībārte 2002, 8). Anti ņš – Rai ņa lugas „Zelta zirgs” (1909) galvenais varonis, kurš rad īts, liel ā mērā balstoties pasaku priekšstatos par trešo t ēva d ēlu – pastar īti un mu ļķī ti, – p ēc inici ācijas p ārbaudījumu iztur ēšanas izr ādījās visgudr ākais un veiksm īgākais t ēva d ēls. Tas ir bieži vari ēts t ēls latviešu jaunlaiku literat ūrā, k ā ar ī jaunlaiku ikdienas apzi ņā , apz īmējot naivu, nepraktisku cilv ēku. Jaunlaikos v ārdam Anti ņš (piem., Anti ņš kas Anti ņš) nereti ir ironisks ieton ējums (Kurs īte 2002, 30). Anti ņa t ēlu 2000. gad ā toreiz ējais partijas „Latvijas ce ļš” priekšs ēdētājs Andrejs Pante ļē jevs nod ēvējis par vienu no latviešu nacion ālajiem arhetipiem, kas „k ā ēnu sp ēle par ādās t ādā n ācijas dz īves pl ānā kā politika” (Pante ļē jevs 2000, 2). Šaj ā rakst ā A.Pante ļē jevs apgalvo, ka valsts dz īvi un iedz īvot āju attieksmi pret to nosaka t ādi arhetipi k ā Rai ņa Baltais t ēvs, Anti ņš, ar ī Baiba un Uldis, Pl ūdo ņa Atraitnes d ēls, Blauma ņa Krist īne un Edgars. Piem., par Balto tēvu A.Pante ļē jevs uzskata toreiz ējo Valsts prezidenti Vairu V īķ i-Freibergu. „Baltais t ēvs, kas ne tikai zin ātniski ir salicis atvilktn ītēs latvju dainas, bet k ā skaidra ūdens avotu t ās pasniedz katram, kas v ēlas veldz ēties no š ī neizs īkstoš ā paties ības avota – latvju dain ām.Un vai t āpēc mums j ābr īnās, ka beidzot ir t āda prezidente, k āda t ā ir pašlaik. Ne jau uzrakst ītā satversme, bet sabiedr ība ir dele ģē jusi mor ālas ties ības Valsts prezidentei bilst savu v ārdu par jebko, kas notiek m ūsu dz īvē un sadz īvē, jo vi ņas atzi ņu avots ir nācijas v ēsturisk ā pieredze.” „Pl ūdo ņa atraitnes d ēls – fan āti ķis, kuru reiz ē m īl un reiz ē niev ā, ka vi ņš p ēc defin īcijas nekad nesasniedz galam ērķi... Spilgts piem ērs, lai man piedod mans kol ēģ is,

130 tādam atraitnes d ēlam ir J ānis Ādamsons un tautas pretrun īgās j ūtas pret vi ņu. Bet t ā īsti mēs bez vi ņa iztikt nevaram – atraitnes d ēls vajadz īgs mums katram.” „Un, l ūk – jau k ārt ējais Anti ņš, k ārt ējais Ministru prezidents s āk savu j ājienu Stikla kaln ā, un k ārt ējais premjers – Anti ņš – pirms m ēneša ir paklupis šai k āpien ā. Kāpēc m ūsu Stikla kalns ir tik st āvs un slidens? Vai vaina ir tikai j ātniekos vai ar ī sabiedr ībā, kas uzc ēlusi sav ā priekšstat ā praktiski nekad nep ārvaramu vertik ālu k āpumu? .. T āds cilv ēks, kas p ēc septi ņus simtus gadu ilga pazemojuma tom ēr izdz īvo, neizb ēgami ir uzb ūvējis cietoksni pret varu vai no akmens, vai ledus un sav ā zemapzi ņā ir iekalis: vara – t ā ir atsvešin āta, un tas ir pazemojums. T āpēc Anti ņa stikla kalns ir vertik āls, un, kam ēr neviens p ēc šiem septi ņiem simtiem gadu neatkaus ēs m ūsu sirdis, – neviens kaln ā neuzj ās un burvju princesi nepamodin ās. Dievs dod Andrim B ērzi ņam (toreiz ējam Ministru prezidentam – D.L.) b ūt pirmajam, kas kaut nedaudz m ūs atkaus ē!” „Velns jeb nelabais latviešiem, protams, ir ļauns, nesmuks un rieb īgs, stulbs k ā zābaks un vienk ārši ar oli nositams. ..M ūsu valsts un ar ī sabiedr ības attiec ības ar sta ļinisko Krieviju tr īsdesmito gadu beig ās ir spilgts piem ērs š ī stereotipa refleksijai politik ā.” Run ājot par S ūnu cienu, A.Pante ļē jevs saka, ka „politik ā un ekonomik ā mums tagad ir pilns ar laimes l āč iem, ko izv ēlēties – Pasaules banka, Phare.. utt. Mums pat vald ībā ir savs laimes l āč u ministrs.” Lai gan kopš š ī spilgt ā raksta public ēšanas ir pag ājuši jau teju 10 gadi, j āatz īst, ka politiķa atzi ņas nav zaud ējušas savu aktualit āti, Šķē les un Lemberga uzv ārdi nav aizmirsti, jau pašreiz ējo politisko norišu kontekst ā kl āt nākuši ar ī jauni. „Ir persona Š. šeit R īgā, kas vieniem ir L āč pl ēsis, otriem – Melnais bru ņinieks, un tad ir persona L. – Kurzemes pus ē, kas otrai pusei ir L āč pl ēsis un atbilstoši citai da ļai Melnais bru ņinieks. M ēs var ētu teikt – Š. un L. c īņ a š ķeļ latviešu sabiedr ību, bet, ak, paradokss.. Īsten ībā, l īdz īgi k ā epos ā par L āč pl ēsi, neviens negrib, ka uzvar viens no vi ņiem. Vai nu abi dzelm ē, vai nu nemit īga c īņ a... K āpēc latvietis nenov ēl uzvaru savam varonim? Varb ūt t āpēc, ka nav p ārliecin āts par to, ka varonis ir pareizi iev ēlēts? .. Varb ūt Sp īdolai j āst ājas abu viet ā?” Andrejs Pante ļē jevs nobeigum ā gan saka „Par ko smejas humora raid ījumu veidot āji, r ādot deput ātus, ministrus, ier ēdņus? Vi ņi smejas par sevi. Vi ņi ar ī raud par

131 sevi” (visi piem ēri Pante ļē jevs 2000, 2). Askolds Rodins, atsaucoties uz Andreja Pante ļē jeva rakst īto, uzskata, ka „A.Pante ļē jevs b ūtībā apel ē pie v ēlētājiem – at ļaujiet mums, politi ķiem, b ūt bezatbild īgiem, negod īgiem un korump ētiem, nenosodiet m ūs par to, jo tas ta ču ir dabiski” (Rodins 2000, 2). Laila Pakalni ņa koment ārā par Valent īnu Kokali „Kokalis kaln ā” (Pakalni ņa 2000, 2) nor āda, ka V. Kokalis ir aktualiz ējis jaut ājumu: „Ko dar īt, kad uzk āpts kaln ā?” „Rai ņa Kaln ākāpējs t ā ar ī palika gribot, bet Anti ņam, kurš ar trešo pieg ājienu augš ā tom ēr tika, nebija tika smagu probl ēmu – vi ņam bija Saulcer īte, ko vajadz ēja nest lej ā. ..bet Kokalis s ēž kaln ā – augst āk vairs nav kur (varb ūt j āpagaida l īdz v ēlēšan ām), lej ā negribas, un vi ņš paliek turpat.” Visvair āk pres ē piemin ēts tieši Anti ņa un Stikla kalna t ēls. Publik ācij ās laikrakst ā Diena Anti ņa t ēls no 2000. gada apr īļ a l īdz oktobrim fiks ēts 26 reizes, Neatkar īgaj ā R īta Av īzē 39 reizes. (Skait ļi ieg ūti, skaitot laikrakst ā Diena 2.lpp. rubrikas „Koment āri un viedok ļi” materi ālus, bet NRA – rubrik ā „Cilv ēks un sabiedr ība” public ēto, jo visvair āk Anti ņa piemin ēts tieši koment āros.) 2000. gadu visp ār t ēlaini var ētu apz īmēt ar Anti ņa gadu, jo šaj ā gad ā Latvijas TV pirmo un vien īgo reizi r īkoja aptauju „Gada Anti ņš”, kas vēlreiz aktualiz ēja š ī t ēla par ādīšanos mediju uzman ības lok ā. Vārds Anti ņš latviešu konvers ācijas v ārdn īcā skaidrots k ā sarunvalod ā lietots apz īmējums mu ļķī tim jeb vientiesim. Šo v ārdu savas lugas „Zelta zirgs” galvenajam varonim devis ar ī Rainis. Varo ņa izv ēle nav nejauša. „Protams, Anti ņa pamat īpaš ības dikt ēja tautas pasaka, ta ču ar šo t ēlu Rainis akcent ēja svar īgu domu, ka nav j āgaida ar pārdabisku sp ēku apvelt īti varo ņi, par uzvaru j ācīnās katram, vispirms j ākr āj un j ākopo savi sp ēki. Anti ņa t ēls Rainim bija izdev īgs ar ī t ālab, ka ar vi ņu var ēja izcelt gar īgā un ētisk ā faktora noz īmi c īņā un n ākotne sabiedr ības izveid ē. . Anti ņš uzvar ar mor āles, ne miesas sp ēkiem” (Hausmanis 1973, 104). Rainis Anti ņam izvirza uzdevumu – lai var ētu uzvar ēt, ir j āaug, j āatt īst ās, j āpilnveidojas. Anti ņa vad ītājs lug ā ir Baltais t ēvs, bez vi ņa atbalsta un virz ītās rokas Anti ņš lugas s ākum ā ir bezsp ēcīgs. T āpat k ā L āč pl ēsim, ar ī Anti ņam vispirms ir j āiziet cauri p ārbaud ījumu lokam. Veidojot Anti ņa t ēlu, Rainis grib ēja, lai šis t ēls stiprin ātu p ārliec ību par pašaizliedz ības nepieciešam ību izš ķiroš ā kauj ā. T ā Anti ņam, lai vi ņš veiktu savu galveno uzdevumu, j āatsakās no domas par atalgojumu, jo c īnītājs par to nedr īkst dom āt.

132 Vārds Anti ņš lietots gan k ā īpašv ārds, gan k ā sugas v ārds – anti ņi. Piem., mu ļķ a anti ņi, kas nav m ācējuši vai grib ējuši piedal īties lielaj ā melu sp ēlē, kaut kur palikuši ce ļmal ā (Rubenis 2000, 2). Anti ņa apz īmēšanai tiek lietota ar ī perifr āze trešais t ēva d ēls – piem., „Nevaru pateikt, k āpēc vajadz īgs re ģions. V ēl vien strukt ūra, kas b ūs k ā trešais tēva d ēls” (B ērzi ņš 2000, 2). NRA izmanto ar ī pretstat ījumu – m ēs – anti ņi – un citi. Piem., „Ja jau m ēs esam t ādi anti ņi, ka allaž ļaujamie, tad p ēriens laikam ir peln īts” (Krautmanis 2000, 2). Abos laikrakstos tiek izmantoti v ārdu savienojumi mu ļķ a Anti ņš, kārt ējais Anti ņš, latviešu Anti ņš, jaunais Anti ņš, dz īvot neprotošie Anti ņi, Anti ņa Stikla kalns, Anti ņš bez zirga, Anti ņa loma, Anti ņu zeme. Lailas Pakalni ņas koment āra kontekst ā par ādīts pretstats – Anti ņš–varonis un Kokalis–antivaronis, jo p ēdējais sasniedzis pan ākumus pret ēji Anti ņa mor āles un ētikas principiem. Tieši min ētās metaforas (Anti ņš bez zirga, Anti ņu zeme) pieš ķir teiktajam ironisku pieska ņu. T ēls tiek izmantots, gan izmantojot Rai ņa sižetu: Anti ņš atkal j āj kaln ā, p ūlas sasnigt Saulcer īti, klausa Balto t ēvu, gan ar ī tiek p ārfr āzēts un izmantots alegoriju un metaforu veid ā teksta idejas paušanai, piem., Anti ņš–zemnieks l ūdz vald ību atrast subs īdijas lopkop ībai. Bens Latkovskis koment ārā „Dz īvais m īts par politikas net īrību” (NRA 02.10.2000.) raksta: „.. sabiedr ībai ir iest āst īts, kas no deput āta, ministra vai ier ēdņa algas dz īvo tikai dz īvot neprotoši anti ņi, t āpēc sabiedr ība ar ī p ārāk nesatraucas, regul āri dzirdot par daž ādu valsts amatpersonu iesaist īšanos daž ādos skand ālos. Galu gal ā – skrandai ņu sabiedr ībā piekl ājīgi t ērptos neieredz un sav ā pulk ā neuz ņem.” Pres ē Anti ņa t ēls parādās gan k ā pozit īvs varonis, ide ālu paud ējs, gan k ā piemu ļķ ots vientiesis. Kopum ā Anti ņa – mu ļķī ša un vientieša t ēls (2/3) laikrakstos izmantots biež āk nek ā pozit īvā varo ņa (1/3) prototips. Abos gad ījumos j ūtama rakstu autora ironija, t ādējādi las ītājam sag ādājot iesp ēju pasmieties un interpret ēt žurn ālista uzrakst īto. Pamatojoties uz bijuš ā premjerministra V. Krištopana nož ēlojamo un plašo rezonansi ieguvušo metaforu par Latviju k ā mu ļķ u zemi, Diena at ļaujas ironiz ēt par Latviju k ā Anti ņu zemi. Vienk āršojot teikto un uzskat āmības labad Anti ņa/u t ēlu var attiecin āt gan uz atseviš ķiem indiv īdiem, gan soci ālām grup ām un dal īt div ās kategorij ās: Anti ņš – mu ļķ is un Anti ņš – varonis. Anti ņš – mu ļķ is: 1) cietus ī un apmu ļķ ot ā latviešu tauta, nodok ļu maks ātāji,

133 2) vientieši, naivie un god īgie, ar ī zemnieki, 3) nabadz īgākās pašvald ības un to vad ītāji, valsts re ģioni. Anti ņš – varonis: 1) k āds v ēl neapzin ātais, kas sak ārtos valsts dz īvi, 2) k ārt ējais Latvijas Ministru prezidents, 3) tur īgie, varenie, cit ējamie jeb vienk ārši m ūsdienu veiksminieki, 4) LSDSP k ā Rai ņa cit ētāji. Folkloras kl ātb ūtnei pres ē I.Garda (Garda 2002, 13) min vair ākus iemeslus: 1) folkloras rad ītās asoci ācijas sniedz probl ēmas izp ētē plaš āku ieskatu, 2) folkloras mot īvi ir viegli paz īstami, 3) folkloras teksts nor āda uz autora attieksmi pret rakst ā ietverto probl ēmu, 4) latviešu folkloras elementi izv ēlēti apzin āti latviešu auditorijai. Pēc amerik āņ u mediju p ētnieka Džona Fiskes dom ām (Fiske 1989, cit ēts Degh 1994, 206), masu mediju ietekme uzkr ājas ikvien ā pat ērētājā, t āpēc plašsazi ņas l īdzek ļos paustie sal īdzin ājumi un ar tiem rad ītās al ūzijas ir tik ļoti dz īvotsp ējīgas, turkl āt, jo aspr ātīgāka un veiksm īgāka ir attiec īgā folkloras t ēla vai elementu izmantošana, jo liel ākas ir š ī t ēla elementu turpm ākās izmantošanas daudzveid īgās iesp ējas. K ā redzams, latviešu pasakas un Rai ņa “Zelta zirga” fokloriz ētie t ēli veido noz īmīgu un atpaz īstamu preses valodas ekspresijas elementu konkr ētai auditorijai paredz ētajos materi ālos.

4.2.3. Frazeolo ģismi, stabilas v ārdkopas un par ēmijas. Šaj ā darba noda ļā k ā ekscerp ējamais materi āls izmantoti gan Latvijas novadu laikrakstu virsraksti laika posm ā no 1995. l īdz 2001. gadam, virsraksti laikrakst ā Diena , frazeolo ģismi laikrakst ā Rīgas Balss 2002.gad ā, k ā ar ī frazeolo ģismu un par ēmiju izmantojums iepriekšmin ēto laikrakstu koment āros un viedok ļos. Šaj ā darb ā neesmu sīkāk dal ījusi frazeolo ģismus, frazeolo ģiskus sal īdzin ājumus, br īvāka rakstura frazeolo ģismus, liter āros darbos lietotus teicienus, ko gan turpm āk tekst ā esmu nor ādījusi kā stabilu v ārdkopu aktualiz āciju. T ā k ā folkloras avotu noteikšana ir ļoti gr ūts un pat neatrisin āms uzdevums, šaj ā noda ļā , run ājot par frazeolo ģisko vien ību izmantošanu žurn ālistik ā, frazeolo ģismi un par ēmijas netiks apl ūkotas atseviš ķi, bet gan kop ējā kontekst ā. Īpaša uzman ība piev ērsta frazeolo ģismiem un par ēmij ām virsrakstos. Ja virsraksts b ūs veiksm īgs, intri ģē jošs, las ītājs rakstu izlas īs vai vismaz taj ā ieskat īsies.

134 Virsrakstam ir j āatspoguļo teksta b ūtība, dažk ārt taj ā iek ļaujot ar ī teksta atsl ēgas v ārdus. Varb ūt tieši t āpēc žurn ālisti savu darbu virsrakstos izmanto tieši frazeoloģismus un par ēmijas, daž ādas idiomas, lat īņ u sp ārnotos teicienus (ko d ēvē par netulkotiem frazeolo ģismiem). Virsraksti veic p ārliecin āšanas funkciju (Reah 2002, 28) – tie tiek veidoti, lai piev ērstu las ītāja uzman ību un ieinteres ētu vi ņu materi āla izlas īšan ā (pirm ās lappuses virsraksti liek laikrakstu ieg ādāties). Virsraksti ar savas izv ēlētas strukt ūras pal īdz ību ar ī noraida vai mazina k āda cita viedok ļa noz īmīgumu – las ītājam virsrakst ā sniegtais viedoklis noraida jebkuru citu. Frazeolo ģisms ir stabils un tradicion āls v ārdu savienojums, kura kopnoz īme atš ķiras no noz īmes, kas veidojas no atseviš ķā m sast āvda ļu leksiskaj ām noz īmēm. Frazeolo ģija ir t ā leksikas da ļa, kur ā visuzskat āmāk atspogu ļojas tautas un cilv ēces vēsture, cilv ēku pieredze, objekt īvā īsten ība un noteikta pasaules uztvere. Frazeolo ģismi visvair āk sastopami sarunvalod ā un dai ļliterat ūrā – person āžu valod ā. Frazeolo ģismus un par ēmijas uzskata par savdab īgām nacion ālās valodas mikropasaul ēm (Maslova 2001, 82) , stila zelta val ūtu (Pik čili ņģ is, cit ēts Bitinien ė 2007, 34), kas, akt īvi sekodamas sabiedriskaj ām aktualit ātēm, atspogu ļo v ārda kr ājuma v ēsturisko main ību. P ēc A. Na čis čiones dom ām „frazeolo ģismi ir vispiem ērot ākais valodas l īdzeklis, lai rad ītu neaizmirstamu t ēlu, kas viegli paturams atmi ņā . Atmi ņā paliekoša t ēla rad īšana ir ļoti svar īga rekl āmas funkcija, kas kalpo korporat īvās identit ātes rad īšanai” (Na čis čione 2001, 169). Valodnieks A.Veisbergs nor āda, ka frazeolo ģismus var lietot preskript īvi un okazion āli. Lietojot frazeolo ģismus preskript īvi, tas tiek iesaist īti tekst ā bez b ūtisk ām izmai ņā m – t ādā form ā, k ā tas parasti valod ā ir sastopams, un ar tradicion ālo noz īmi. Lietojot frazeolo ģismus okazion āli, autors vari ē t ā noz īmi vai ar ī strukt ūru un noz īmi, t ā radot papildu stilistikas efektu. Frazeolo ģismiem rakstur īgas divas galven ās īpaš ības – to stabilit āte un da ļē ji vai piln īgi p ārnest ā noz īme. Ta ču, t ā k ā frazeolo ģismu veido vismaz divi komponenti, t ā stabilit āte ir relat īva (Veisbergs 1986, 111). Preskript īvi lietotu frazeolo ģismu ir daudz. Teju vai katr ā laikraksta numur ā varam las īt senas tautas sak āmv ārdus un gudr ības: Lēnāk brauksi, t ālāk tiksi; izlietu ūdeni nesasmelsi, s ūram darbam saldi aug ļi, ko s ēsi – to p ļausi, pirmie kuc ēni j āsl īcina, neturi sveci zem p ūra utt. Tas liecina ne tikai par tautas mutv ārdu dai ļrades m ūžīgaj ām v ērt ībām, bet ar ī par pres ē

135 diemž ēl izplat ītajiem štampiem, kas nor āda uz žurn ālistu izdomas un radoš ās pieejas tr ūkumu, jo ko gan citu var teikt, ja, piem., vien ā av īzes numur ā satopami gandr īz vien ādi virsraksti ( gads raibs k ā dze ņa v ēders; dz īve, kas dze ņa raibum ā; laikraksts „Bauskas Dz īve”1998). Š ādos gad ījumos frazeolo ģisms netiek rad īts no jauna, tas tiek reproduc ēts, un visi vienas valodas run ātāji ar to saprot vienu un to pašu noz īmi: visa dz īve četr ās sien ās, cilpa savelkas, arvienu roku dod, ar otru ņem . Frazeolo ģismus un par ēmijas var lietot okazion āli, t ā radot papildu stilistikas efektu. To uzsv ērusi literat ūrzin ātniece Ausma Gr īnvalde: „V ērojama tendence bag ātin āt frazeolo ģisko fondu, p ārveidojot frazeolo ģismu strukt ūru vai mainot frazeolo ģismu semantiku. Rezult ātā frazeolo ģisms atg ūst otro elpu un atkl ājas negaid ītā pav ērsien ā” (Gr īnvalde, 2000, 122). Ar ī Andrejs Veisbergs jau cit ētaj ā rakst ā „Frazeolo ģismu okazion āla lietošana latviešu valod ā” uzskata, ka, mainot frazeolo ģismu formu vai ar ī vari ējot to noz īmi, var pan ākt frazeolo ģismu lab āku iek ļaušanos tekst ā, izvair īties no garlaic īgas atk ārtošan ās, uzspodrin āt nolietotos frazeolo ģismus, padar īt st āst ījumu aspr ātīgāku un negaid ītāku. Krievu literat ūrp ētnieks, filozofs un kulturologs M. Bahtins, p ētot F.Rabl ē dai ļradi, frazeolo ģismu un par ēmiju okazion ālu lietojumu sauc par v ārdu un lietu rekre āciju. P ēc M.Bahtina dom ām, š ādos jaundarin ājumos nek ādas notur īgas semantiskas saites neveidojas, bet, piekr ītot M.Bahtinam, šo v ārdu jaun ās noz īmes tos atjauno, pied ēvē iekš ējo ambivalenci un daudznoz īmību. T ā ir interesanta forma, k ā las ītāji var mekl ēt l īdz ību un al ūzijas uz pašreiz ējiem vai neseniem ikdienas, sabiedriskiem vai politiskiem notikumiem. Turkl āt veidojas savdab īga politisk ās un v ēsturisk ās realit ātes karnev ālistiska izpratne ( Бахтин 1990, 468), kas notikumus liek v ērt ēt jau cit ādāk. Lietuviešu valodniece Da ļa Blažinskaite frazeolo ģismu okazion ālu lietojumu sauc par frazeolo ģismu atjaunin ājumiem (Blažinskaite 2004, 59), uzsverot divus aspektus – to atjaunošanu un p ārveidošanu ar p ārsteidzošu un negaid ītu lietojumu jaun ā kontekst ā. Piem, lietuviešu sak āmv ārds „Nekad neatsakies no spie ķa, tarbas un „ Ģimenes” (žurn āla nos.) tradicion ālā „Nekad neatsakies no spie ķa, tarbas un cietuma” viet ā. A. Veisbergs (Veisbergs 1986) pied āvā frazeolo ģismu okazion ālās lietošanas iedal ījumu 1) semantiskos p ārveidojumos un

136 2) struktur āli semantiskos p ārveidojumos. Pie pirm ās grupas pieder tie okazion ālie p ārveidojumi, kuros izmain īta vai apsp ēlēta frazeolo ģismu noz īme, bet nav skarta to strukt ūra. Savuk ārt pie otr ās grupas pieder tie, kuros ir gan struktur ālas, gan semantiskas izmai ņas. Frazeolo ģismu un par ēmiju izmantojum ā v ērojams ironijas l īdzek ļu izmantojums un leksikas depoetiz ācija, iesaistot sarunvalodu, slengu, ta ču kopum ā publicistikas valodas virsrakstos ir maz āk skarta frazeolo ģismu un par ēmiju strukt ūra, bet vair āk ir semantisku p ārveidojumu. Biež āk sastopamos pirm ās grupas semantiskos p ārveidojumus A.Veisbergs klasific ē s īkāk. 1) Frazeolo ģisma literaliz ācija (burtiskojums). Pa ņē miens, ar kuru atdz īvina frazeolo ģismu komponentu tieš ās leksik ās noz īmes. Las ītājs vienlaikus uztver gan frazeolo ģisma p ārnesto, gan tiešo noz īmi (piem ēros izmantoti laikrakstu virsraksti): Noder ar ī auna sp ītība; es izn āku gaism ā; ja ir zelta roka, atrad īsies ar ī sirdslieta; ar plik ām rok ām v ēžot nedr īkst (min ētie piem ēri no laikraksta „Bauskas Dz īve 1998. gad ā); vētra ūdens gl āzē (Diena 16.10.2000.), sol īts mak ā nekr īt (11.02.1998), Rīgas jubilejas nauda – „ka ķis mais ā” pils ētas budžet ā (Diena 23.12.2000.), Pēc mums kaut vai ūdens pl ūdi (20.05.1998.; virsraksts koment āram par Saeimas darbinieku r īkošanos sav ās, nevis valsts interes ēs). 2) Metaforas izv ērsums . Šis pa ņē miens tiek izmantots it k ā turpinot frazeolo ģisma metaforisko t ēlu, to izv ēršot un papildinot: Latvij ā zemnieks nolikts zem āks par z āli; zem viena jumta – ūdensapg āde un kanaliz ācija; naturaliz ācija un integr ācija – roku rok ā; dz īve uz salas nav nek āda medusmaize ar ī m ūsdien ās; iedodam rok ās grožus, bet nepasak ām, uz kurieni braukt; ne gluži cepuri kuldams, bet tom ēr dz īvo (min ētie piem ēri no laikraksta „Bauskas Dz īve” 1998.gad ā), SKALDI ledu un VALDI situ āciju uz ce ļa (ziemas riepu „Gislaved” rekl āma Lietuvas pres ē; Blažinskaite 2004, 65). 3) Stilistisk ā izmantojuma p ārk āpums sastopams sam ērā reti. Ar šo pa ņē mienu frazeolo ģismu iek ļauj neparast ā kontekst ā; tas tiek attiecin āts uz objektu, kas parasti las ītāja uztver ē nesaist ās ar doto frazeolo ģismu. Piem., Ozol īti, zemzar īti, ka čā , ka čā (Laksovs, Juris, Ned ēļ a 15.05.2003.) Šaj ā gad ījum ā ozol ītis zemzar ītis nav frazeolo ģisms, bet folkloras elements – stabila v ārdkopa, turkl āt raksta virsraksts

137 atspogu ļo tematiku par reperiem un vi ņu dziesmu tekstiem. T āpat šo piem ēru var ētu min ēt ar ī k ā stabilu v ārdkopu aktualiz āciju neierast ā kontekst ā. 4) frazeolo ģisk ā zeigma – tropu veids, darb ības v ārda lietojums kop ā ar diviem vai vair ākiem daž ādās j ēdzienisk ās attieksm ēs pak ārtotiem v ārdiem (VPSV 457): atver maku un sirdi, dz īvo cepuri un sviestu kuldams , neskati v īru no cepures un datora . Otra liel ā grupa – struktur āli semantiskie p ārveidojumi – tie ir frazeolo ģismu un par ēmiju aizst ājumi, paplašin ājumi, iespraudumi, p ārr āvumi, noklus ējumi, al ūzija, elipse, frazeolo ģiskie atvasin ājumi u.c. Šis ir visplaš ākais pres ē izmantotais frazeolo ģismu vieds, un objekt īvi ar ī ir saprotams, k āpēc. Veids, k ādā frazeolo ģisk ās vien ības ir nostiprin ājuš ās valod ā, neapmierina autorus, t āpēc, mekl ēdami iesp ējas radoši un interesanti izteikties, tie mekl ē radošus p ārveidojumus. Visraž īgākais šaj ā zi ņā ir dienas te ātra un kino kriti ķis Normunds Naumanis, kurš izmanto gan ironiju, gan leksikas depoetiz āciju. Turpm āk min ēto virsrakstu piem ēru autors ir Normunds Naumanis (piem ēri no laikraksta Diena 2002. gad ā): Kož rok ā, kas dod naudu; Komercbises m ērķē jums pa diviem bizo ņiem; L ācis uzk āpis uz r īkles un aus īm; Deguni apsild īti prožektoru saul ītē; Pirmizr ādes bedr ē iekr īt lab ākie nodomi; Izr āde, kaut ar ī pirmais kuc ēns, nav j āsl īcina; Režisora izaugušie radzi ņi sl ēpti zem baltas h ūtītes, Ko skaita ruden ī Jaunais R īgas te ātris? (02.09.2000.) Normunds Naumanis nav vien īgais, kas iecien ījis struktur āli semantiskos pārveidojumus, piem., laikraksta Diena koment āru virsrakstos: Tie paši zirgi, tas pats vezums (02.02.1998.); Kurš nemekl ē, neatrad īs (26.01.1998.), Ne vilks b ūs pa ēdis, ne kaza dz īva (16.08.1998.), Septi ņreiz nom ērīsim, ja vien īstais laiks griezt (I.Druvietes raksts par īpašv ārdu atveidi latviešu valod ā 28.07.2000.), Kur uguns? Kur d ūmi? (Diena 23.02.2000.). Plaši tiek izmantoti tieši frazeolo ģismu un par ēmiju aizst ājumi: Lab āk brauksi, t ālāk tiksi (17.03.1998.), Jo maz āka partija, jo nikn āk sola (Diena 22.08.1998.), Nerausti dzimumz īmi aiz ūsām (30.07.1998.), Katrs pats sev donors (11.11.2000.), Kā no kniš ļa izp ūst Sib īrijas mušku (ar ī valodas sp ēles elementi; 29.04.2000.), Kādas m ātes, tādas aukles (R īgas Balss 16.01.2002.). Tautasdziesmu fragmenti izmantoti ar ī sporta tematik ā: Kam lai s ēžu kaman ās? (14.02.1998.), Tautu meita, mosties agri, b āleli ņi bob ā brauks (14.02.1998.).

138 Frazeolo ģismi un par ēmijas laikrakstu virsrakstos, koment āros un inform ācij ās bijis popul ārs ar ī padomju laikos. Daži piem ēri no laikraksta „R īgas Balss” 1985. gad ā. Piem., run ājot par nesaimnieciskumu, par standarta klišeju jau bija k ļuvis sak āmv ārds – ne mana c ūka, ne mana druva (29.01.1985.), nav d ūmu bez uguns (13.03.1985.); īlenu mais ā nenosl ēpsi (11.02.1985.), pa roku galam (13.02.1985.), vējš svilpo galv ā (28.09.1985.), tie paši v ēži cit ā kul ītē (28.09.1985.) . Okazion āli lietoto frazeolo ģismu un par ēmiju padomju gados pres ē gan nav daudz: par sak āmv ārda apr āvumu b ūtu uzskat ām piem ērs: Lab āk z īle rokā.. (apr āvums - nek ā mednis kok ā; 15.02.1985.) vai apr āvums .. zīle rok ā (15.02.19085.). Pie semantiskajiem p ārveidojumiem var ētu min ēt: kāds saimnieks, t āda m āja (20.03.1985.) vai kāds slieksnis, t āda saimniece (19.11.1985.), bet k ā stabilu v ārdkopu aktualiz āciju virsrakstu koncertu rekl āmai: sena dziesma jaun ās ska ņā s (18.02.1085.). Kā ikviens folkloras elements, ar ī sak āmv ārdi un parunas noteikt ā situ ācij ā vai kontekst ā liecina par attiec īgo laikmeta kontekstu. Mainoties kontekstam, main ās gan par ēmiju tieš ā, gan p ārnest ā noz īme. Patlaban pres ē par ēmijas visbiež āk tiek izmantotas politisko norišu raksturošanai tieš ā noz īmē. Piem., laikraksta Diena koment āros 2001. gad ā sastopami: gauži raud āt (03.11.2001.), pārvilkt sv ītru (27.02.2001.), dz īvo cepuri kuldams (21.02.2001.), dar īts ar vieglu roku (27.04.2001.), past āvēt pie ratiem (08.06.2001.), nor īt krupi (09.06.2001.), izcirst ar cirvi (12.06.2001.), naudas maiss (28.02.2001.), vesels l ērums (20.02.2001.), vadzis dr īz l ūzīs (29.06.2001.), bites liekas liel ākas un medus ar ī sald āks (05.06.2001.), pl ūkt aug ļus (14.06.2001.). Nosac īti par folkloras elementiem var uzskat īt ar ī stabilas v ārdkopas, piem., Sacelta liela br ēka (šis Šeksp īra „Liela br ēka, maza vilna” virsraksts izmantots vair ākk ārt, piem., 27.04.2001.). Laikraksta „R īgas Balss” 2002. gada koment āros atrasti š ādas idiomas, frazeolo ģiski sal īdzin ājumi un frazeolo ģismi: zem četr ām ac īm (15.01.2002.), tikai kauli un āda (20.05.2002.), klupšanas akmens (17.01.2002.), kā apdedzis (07.10.2002.), tr āpīt desmitniek ā (25.03.2002.), nav ne graša pie dv ēseles (06.05.2002.), aiztur ējuši elpu (06.02.2002.), met ēnu (18.02.2002.), izvilka dienas gaism ā (04.02.2002.), pasaule ar kājām gais ā (10.09.2002.), pa roku galam (25.10.2002.), pa kaklu, pa galvu (26.02.2002.), jumts virs galvas (19.04.2002.), kā naglai pa galvu (18.06.2002.), uzvaras

139 garša (16.01.2002.), vētra ūdens gl āzē (20.11.2002.), ņē ma k ājas p ār pleciem (10.04.2002.), sac ēla k ājās (24.04.2002.), tika uz k ājām (21.05.2002.), pamats zem k ājām (27.11. 2002.), krituši ap kaklu (14.02.2002.), pa kaklu, pa galvu (26.02.2002.), dab ūt nost no kakla (28.06.2002.), gāzt kalnus (26.04.2002.), burta kalpi (29.04.2002.), nervu kamols (03.05.2002., līdz kapa malai (14.05.2002.), kapa klusums (03.06.2002.), lauž kaulus (12.12.2002.), darbs kaulus nelauž (24.05.2002.), sabiezin āt kr āsas (21.06.2002.), palikdams bez p ēdējā krekla (26.06.2002.), bāla k ā kr īts (29.07.2002.), sp īd un laist ās (05.11.2002.), laid ās lap ās (29.05.2002.), iebraukdami laul ības ost ā (19.07.2002.), trin mēli (01.08.2002.), laup īt nakts mieru (11.03.2002.), migl ā t īta (10.01.2002.), nep ūt miglu ac īs (04.02.2002.), kā m ūris (27.06.2002.), vien ā mut ē kliegdami (05.06.2002.), kā bez nagiem (25.06.2002.), kā n ātru sadzelts (25.07.2002.), naudas k ā spa ļu (12.08.2002.), līdz n āvei (07.08.2002.), kā ar nazi nogriezts (21.08.2002.), kā niere pa taukiem (17.09.2002.), kaut nosit (05.09.2002.), kā uz karst ām ogl ēm (30.09.2002.), kā jēla ola (28.06.2002.), iedams pavad ā (06.08.2002.), esot uz p ēdām (02.09.2002.), viena rieva pier ē (14.10.2002.), saldais piliens (25.03.2002.), kodiet pirkstos (19.02.2002.), gaišs pr āts (12.03.2002.), st āvēt pie ratiem (21.03.2002.), ciets rieksts (15.04.2002.), izdom āt riteni no jauna (25.04.2002.), uz rok ām n ēsāt (08.03.2002.), darba pilnas rokas (30.12.2002.), ner āda īsto seju (14.01.2002.), sirds l ūst (19.11. 2002.), jāieliek slied ēs (19.12.2002.), būt soli no ..(11.03.2002.), ik uz so ļa (22.11.2002.), glaud īt pa spalvai (13.11.2002.), pārvilkt sv ītru (05.11.2002.), lauzt š ķē pus 916.12.2002.), kā ūden ī iekrituši (17.04.2002.), kust īgs k ā ūdensz āle (23.10.2002.), uzvaras garša (16.01.2002.), iet va ļā (15.11. 2002.), sp ēlēja pirmo vijoli (21.10.2002.), vīru sp ēle (01.03.2002.) Jau piemin ētais laikraksta „Ned ēļ a” virsraksts Ozol īti, zemzar īti, ka čā , ka čā (Ned ēļ a 15.05.2003.) ir gana neierasts un šok ējošs – stabilas v ārdkopas okazion āla aktualiz ācija. Run ājot par slenga izmantojumu, jau visai popul āras k ļuvušas m ūsdienu idiomas: ievilkt n āsīs (nozagt), uzsist gais ā (p ārdot; R īgas Balss ; 08.02.2002.), laist pa kreisi (piekr āpt, p ārdot nelikum īgi; R īgas Balss 23.07.2002.),). Līdz īgi pres ē varam run āt par stabil ām v ārdkop ām, kas tiek lietotas ironisk ā noz īmē: tautas kalpi, m ūsu b āleli ņi, pašm āju b āleli ņi ( Diena 02.11.2001), sarkanie baroni; l īst k ā pa J āņ iem (Rīgas Balss 16.07.2002.), siržu zaglis ( Rīgas Balss

140 09.10.2002.), sviestmaizes likums ( Rīgas Balss 13.12.2002.), grib ēja k ā lab āk, san āca k ā vienm ēr (gan Rīgas Balss , gan Diena ) utt. Cilv ēku apzi ņā frazeolo ģismi un par ēmijas tiek uztveri par neapšaub āmām paties ībām, t āpēc, aizst ājot v ārdus, īpaši virsrakstos, visu nosaka autora iecere un t ās veiksm īga realiz ācija. Analiz ējot inov ācijas latviešu frazeolo ģismos Ļubova Orlovska nor āda, ka tas ilustr ē frazeolo ģismu dz īvo funkcion ēšanu: „Kontekstu ālas frazeolo ģisko vien ību transform ācijas rada jaunas semantiskas saites un stilistikas nokr āsas, kas neapšaub ām padara bag ātāku leksiski frazeolo ģisko sist ēmu” (Orlovska 1975, 62). Atbilstoši laikmeta garam, k ā uzskat āmi liecina piem ēri, uz frazeolo ģismiem ietekmi atst āj sarunvaloda. Tas izpaužas stilistiski ekspres īvas leksikas v ārdu iesaist ījuma veid ā, izmantojot sarunvalodu un pat t ās stilistiski zem ākos sl āņ us: vienk āršrunu un žargonu: namu p ārvalde nav slaucama govs; krietns atš ļukums pirms k āpšanas kaln ā; kurš nu kuras lomas izder sausas; liekot roku uz sirds, uz galvas . Ļubova Orlovska: „Frazeolo ģismu transform ācija ir saist īta ar autora radošiem uzdevumiem katr ā konkr ētā situ ācij ā un liecina, k ā frazeolo ģismi funkcion ē run ā. T ā ir dz īva par ādība, kas rodas cilv ēku ikdienas komunik ācij ā. Okazion ālas transform ācijas frazeolo ģisk ās vien ībās ir neizs īkstošs avots m ākslinieciskai t ēlain ībai” (Orlovska 1975, 63). Svar īga ir ar ī las ītāja subjekt īvā izj ūta, izpratne, metaforisk ā t ēlain ība, kas j āuztver kontrast ējoš ā tiešam ībā – starp tradicion āli lietoto leksisko vien ību un atvasin āto: iemest āķ i publikai l ūpā; mati ce ļas taisni debes īs, aprakst īt ar gardu v ērienu; svar īgi neiekrist k ārdin ājum ā k ā bedr ē (Normunda Nauma ņa dai ļrades piem ēri). Frazeolo ģismu struktur āli semantiskie pārveidojumi neiek ļū st v ārdu kr ājum ā ar atseviš ķu v ārdu vieglumu, ta ču procesi publicistikas valod ā liecina, ka frazeolo ģismu fonds nep ārtraukti tiek papildin āts un atjaunots. Netieši to uztver ar ī A.Na čis čione: „Liela noz īme ir ar ī kognit īvaj ām iema ņā m stilistisk ā lietojuma uztverei, paz īšanai un tam, ka stilistiskais efekts ir j āapzin ās” (Na čis čione 2001, 169).

4.2.4. Tautas m īklu p ārfraz ējums: radošs folkloras elementu izmantojums Kopš 2001.gada “Supertopsim” piebiedrojusies jauna rubrika “Tautas m īklas – modernas atbildes”. Lai ar ī public ētas “Izklaid ē”, š īs rubrikas autori nav laikraksta žurn ālisti, bet gan TV producentu grupa “Hansa – media”. Kopum ā noda ļā analiz ētas 49

141 mīklas un 196 atbildes 2001.gad ā un 40 m īklu 180 atbildes 2002.gad ā. Izmantoti tikai spilgt ākie m īklu paraugi konkr ētās situ ācijas vai par ādības raksturošanai. Pašreiz ējā plašsazi ņas l īdzek ļu valod ā, l īdz īgi k ā dai ļliterat ūrā, ien āk daudzu folkloras žanru – tautasdziesmu, pasaku, teiku, anekdošu, sak āmv ārdu, parunu, m īklu, tic ējumu, buramv ārdu elementi. “Interpret ācija ir ļoti daž āda – gan konkr ētu t ēlu, mot īvu, sižetu izmantojums, gan tieši neman āma noska ņas, atmosf ēras, kolor īta, pasaules skat ījuma iepl ūsme.. Izmantojot seno kult ūras mantojumu, veidojas jaunas vērt ības” (Stik āne 1995, 59). Mīkla, t āpat k ā citas maz ās folkloras formas, uzskat āma par vienu no vissen ākajiem folkloras žanriem. No vienas puses, akcent ējot latviešu tautas m īklas senumu, t ās noz īmi cilv ēka dz īves un socializ ācijas proces ā, m īklas tiek v ērt ētas “k ā pasaules apj ēgsmes veids – īsten ības t ēlaina p ārstr āde, kam pamat ā ir transform ācijas princips, kad viss var p ārv ērsties vis ā, un caur kuru pasaule par ādās m ūžīgā main ībā un att īst ībā” (Erdmane 1998, 64). No otras puses, m īklas par vienu no vissen ākajiem folkloras žanriem tiek uzskat ītas ar ī t ādēļ , ka t ām rakstur īgs lakonisms un element āra tekstu veidojoša konstrukcija, kas neprasa un pat nepie ļauj papildin ājumus un izpuš ķojumus. “M īklas rad ās no nepieciešam ības atrast cilv ēka es ībai stingru pamatu, sak ārtot vi ņa priekšstatus par pasauli.. Ar ī sakr ālā sf ēra netika uztverta k ā īpašs ar realit āti nesaist īts fenomens.. Varb ūt tieši t āpēc daudzu tautu, ar ī latviešu, enigm ātiskaj ā materi ālā visplaš āk p ārst āvētā mīklu grupa ir t ā saucam ās objekta m īklas.. M ītisk ā dom āšana oper ēja ar konkr ētiem, nevis abstraktiem j ēdzieniem, un ar ī m īklas uzdod tikai konkr ētus jaut ājumus.. Vēsturisk ās att īst ības gait ā vienus sadz īves priekšmetus nomain īja citi, bet saska ņā ar mītisk ās dom āšanas likumībām uz šiem jaunajiem priekšmetiem un par ādībām tika pārnests sen āk paz īstamo j ēdzienu kods.. J ēga, ko atkl āja m īklas atmin ējums, vienm ēr ir bijusi intens īva, to veidojusi pasaule un dz īve br īdī, kas ir norisin ājies m īklas min ēšanas akts. M īklas atmin ējums nerun āja par debes īm, zemi vai cilv ēku visp ār, bet gan par t ām debes īm un zemi, kas past āvēja noteikt ā br īdī un noteikt ā viet ā” (Erdmane 1998, 67). “Folkloras rad īšana neapst ājas, lai gan daž ādos gadsimtos var j ūtami atš ķirties. Vienos laikos š ī darb ība orient ēta uz senu, klasiskaj ā folklor ā smeltu stereotipu atdarin āšanu, m ēģ inot atdarin āto uzdot par senajiem tekstiem. Citos laikos tradicion ālā folklora tiek it k ā piln īgi ignor ēta un aizmirsta. Jaun ākajos laikos t ā ir rekl āma ar viegli

142 sagremojamiem, smadzen ēs “iel īpošiem” panti ņiem, kuros, v ārd ā nesaucot un varb ūt pat to rad ītājiem īsti neapzinoties, izmantotas arhetipiskas strukt ūras” (Kurs īte 1999, 338). Pasaules folkloristikas v ēstur ē ir daudz piem ēru, kas liecina, ka p ētnieki arvien apzin ājušies, ka folkloras teksti nav izprotami atrauti no sava laika īsten ības, tautas dz īves un izpild īšanas situ ācijas. 20.gs. 60. un 70. gados jaunais folkloristikas virziens g āja t ālāk par atzi ņu, ka teksta skaidrojum ā ņemams talk ā faktu kopums, kas atrodas ārpus teksta. Sazaroj ās un v ērs ās plašum ā pats konteksta j ēdziens: laika gait ā t ā izpratne k ļuva daudz komplic ētāka, pak āpeniski izv ēršoties par vienu no folkloras izp ētes anal ītiskajiem pamatj ēdzieniem. P ēc literat ūrzin ātnieces Daces Bulas dom ām, pirmk ārt, t ā bija v ēršan ās pret t ādu zin ātni, kas par pietiekamu uzskata folkloras vien ību v ākšanu un klasific ēšanu, un, otrk ārt, tie bija b ūtiski jaunu interpret ācijas ce ļu mekl ējumi, kas tika pretstat īti tiklab tradicion ālajai folkloristikai, k ā ar ī 60. un 70. gadu struktur ālismam. Dana Bena-Amosa atzi ņa, ka folkloras teksts nedz īvo savu, no cilv ēka neatkar īgu dz īvi un netiek nodots n ākamaj ām paaudz ēm k ā lietu vai priekšmetu kolekcija (Bula 2000, 15), mudin āja kritiski izv ērt ēt nost ādnes, kas folkloru turpin āja skaidrot v ēsturiski ģeogr āfisk ās skolas gar ā. Tika mekl ētas un skaidrotas teksta noz īmes, att īst ījās ar ī cita sociolingvistiska pieeja − realit āte, citiem v ārdiem – konteksts ir vien īgā vide, kur ā b ūtu mekl ējama teksta noz īme. Dans Bens–Amoss uzskata, ka folklora ir j ādefin ē no jauna, nosakot, ka t ā nav saist īta tikai ar folkloras elementiem, bet ar komunikat īvo procesu (Haimzs 1972, 59) „Folklora ..ir soci āla mijiedarb ība caur m ākslas vidi un atš ķiras no jebkura cita runas vai žestu valodas veida”(Haimzs 1972, 63). Raksturojot m ūsdienu latviešu dzejas un folkloras attiec ību veidus, latviešu literat ūrzin ātnieces (Ilze Stik āne, Ausma Gr īnvalde) nor āda, ka folkloras trad īciju p ārmantošanas un izlietojuma veidu nosaka gan objekt īvi, gan subjekt īvi faktori, par vienu no tiem izvirzot autora m ērķi un nol ūku. Tiek run āts par diviem folklorisma l īme ņiem: pirmk ārt, kad tautas dai ļrade tiek iek ļauta tieši liter āraj ā darb ā, t.i., folkloras elements netiek vai tiek ļoti maz p ārveidots un, otrk ārt, folklora tiek izmantota radoši, t ātad t ēls, mot īvs, sižets, žanrs vai k āds cits elements par ādās jaun ā kvalit ātē (Gr īnvalde 2000, 25). Ilze Stik āne, analiz ējot noz īmīgākos folkloras izmantošanas veidus latviešu dzej ā, min stiliz āciju, cit ējumus un folkloras t ēlain ības filozofisku un psiholo ģisku interpret āciju. Run ājot par m īklu izmantošanu izklaides

143 žanr ā, š ķiet, lietder īgi b ūtu piev ērst uzman ību cit ējumiem un interpret ācijai. ”Folkloras tēls, kaut ar ī saglab ā relat īvu patst āvību, zin āmā m ērā zaud ē savas s ākotn ējās funkcijas. Tas k ļū st par jaun ās m āksliniecisk ās sist ēmas elementu, ta ču, lai piln ībā saprastu t ā jauno noz īmi, j āatceras agr ākā, folklorisk ā” (Stik āne 1995, 54). Tas k āpina emocionalit āti, paspilgtina t ēlain ību, raisa asoci ācijas. Lai ar ī m īkl ām tiek mekl ēti m ūsdien īgi un aspr ātīgi atmin ējumi, ar ī atmin ējumos saglab ājas uztveram ā po ētisk ā glezna vai b ūtiskais kodols. K ā ļoti daudzveid īgs un perspekt īvs folklorisma veids ir folkloras t ēlain ības filozofiska un psiholo ģiska interpret ācija, kur ā “folkloras elementu patst āvīguma pak āpe nereti samazin ās l īdz minimumam, folkloras j ēga transform ējas, t ās elementiem paliekot tikai k ā t ēlain ības materi ālam autora radošo impulsu īstenošanai” (Stik āne 1995, 59). Izklaides žanra veidot ājus, gluži t āpat k ā dzejniekus un citus radošo profesiju pārst āvjus, saista sak āmv ārdu, parunu, tic ējumu, buramv ārdu koncentr ētaj ā form ā ietvertais t ēlainais saturs, tautas p ārdomas, atzi ņas un ap t ā iesp ējamais plašais asoci āciju loks, t ādējādi ar teksta noz īmi saprotot nevis p ētnieka b ūvēto un bieži vien visai nosac īto teksta “iekš ējo” semantiku, bet gan to noz īmju kopu, kuru teksts ieg ūst saist ībā ar soci ālo un kult ūras īsten ību. Par to, k āda ir 20.gs. beigu un 21.gs. soci ālā īsten ība Latvij ā, rakst īts ir daudz. K ā prec īzi v ārdu izv ēles pragmatiku raksturojusi valodniece D. N īti ņa, “ īpaši noz īmīgi tas, k ā kas tiek nosaukts, ir politik ā. Tieši to vai citu v ārdu izv ēle – nomin ācija – rāda un reiz ē ar ī rada viedokli, var ietekm ēt tos daudzos, kam nav sava viedok ļa un kam uzskati ir nenoteikti, labili, var iespaidot tos, kas nezina vai īsti neizprot lietas b ūtību. Ja kāds tiek piel īdzin āts kaut kam t ādam, kas tradicion āli atz īts par sliktu, vai pat piemin ēts sakar ā ar to, kas vair ākumam asoci ējas ar ienaidnieka t ēlu, uzreiz rodas vai var rasties negat īvs viedoklis” (N īti ņa 1998,195). Ieskatam min ēsim dažas m īklas par politiku un politi ķiem . Sarkans kamols p ār tīrumu ve ļas (28.12.2001.- 4.01.2002.) – tradicion ālais atmin ējums – saule; moderni – soci āldemokr ātu pied āvājums pr āmja viet ā. Par ž āvām – Ko var dab ūt bez pras īšanas? (9.-16.03.2001.)- tradicion āli: ž āvas; moderni: augst ākus nodok ļus, dunku no mammu ča tramvaj ā, deput ātus, datorv īrusus un ragu-nagu s ērgu. Iecien īti t ēli politikai un ar to saist īto norišu raksturošanai ir dz īvnieki . Cibi, cibi, paukš pie zemes: suns, kas tais ās gulties, moderni − no visurienes izbalsots deput āts vai mor āle politik ā. Br īžiem lec, br īžiem tup (4.-11.05.2001.): tradicion āli varde, moderni −

144 politi ķu reitingi un ministru algas. Augstu lec, t ālu raug ās, pakakl ē kustas, run āt taisās (3.-10.08.2001.): moderni − sastr īdējušies soci ķu l īderi vai k ārt ējais Eiropas Savien ības komis ārs. Varde visp ār ir ļoti iecien īts t ēls ar ī politiskaj ā diskurs ā, ne tikai par m īkl ām run ājot. Lai atceramies kaut vai 8. Saeimas v ēlēšanu priekšv ēlēšanu kampa ņā izskan ējuš ās perifr āzes par mazo za ļo vard īti Ingr īdu un lielo za ļo Vili. M īkla par kurmi: kaudzi samet, met ēja neredz . Moderni − Repšes piepras ītais honor ārs. Āzītis aiziet, ne sliežu, ne p ēdu: laiva braucot, bet moderni − nodok ļu maks ātāju nauda. Lāč am sumka sānos: tradicion āli dobums kr āsns s ānos, moderni − deput āts sponsoru mekl ējumos. Nop ēlums un sašutums pak āpeniski v ēršas pret pašu valsts neg ācij ām, pilso ņu kūtrumu, negodpr ātību, vald ības neizdar ībām. Gan dz īves skarbums un realit āte, gan demokratiz ācijas procesi veicina sarunvalodas un vienk āršrunas v ārdu izplat ību, to iespiešanos politikas un pat propagandas valod ā. “Manipul ācija politik ā (t ās visplaš ākaj ā noz īmē) ar v ārdiem, protams, nav nekas jauns, bet ar mediju starpniec ību šis process aptver arvien vair āk cilv ēku.. Mediju iesp ējas ir tik visaptverošas, ka tie sp ēj rad īt novirzes ne tikai indiv īda attieksm ē, bet masu uztver ē un t ādējādi pašu v ārdu noz īmē” (Veisbergs 2000). Pastiprinoties humoristisk ā, ironisk ā un sat īrisk ā stila izpausm ēm plašsazi ņas l īdzek ļu valod ā, aktiviz ējas ironiski sat īrisks v ērt ējums un skat ījums, kas saist īts ar vilšanos un zaud ētaj ām Atmodas gadu cer ībām: ripu, ripu, b ūks − tradicion āli suns gulstoties, moderni − politi ķiem nevajadz īgās ministrijas vai daudzcietus ī partija “Latvijas ce ļš”. Vīrs pirt ī, b ārda lauk ā: pl ēšas, moderni – ļoti piesardz īgs ier ēdnis dienesta pirt ī. Kas visiem lab āko ce ļu r āda? Tradicion āli: gaisma, moderni − uz citu partiju p ārb ēdzis ce ļinieks. Pāri p āriet var, apiet nevar (12.-20.04.2001.) – tradicion āli: ce ļš. Moderni: likumi un T ēvzemieši p ār saviem principiem. Dz īvs virs ū, dz īvs apakš ā, koks vid ū (16.-23.02.2001.) – tradicion āli: j ātnieks ar koka segliem. Moderni: Ministru kabineta pirts divst āvu l āva. Pērn govs gul ēja, šogad vieta redzama (2.-9.03.2001.) – tradicion āli: ugunskurs. Moderni: Ārga ļa r ūpesti pirms v ēlēšan ām, lietiš ķā sp ēle Zemkop ības ministrijas semin ārā. Vienam te ļam divas astes (6.-12.04.2001.) – tradicion āli: v īze. Moderni: jauna koal īcija R īgas dom ē. Kaln ā k āpj, zem ē velkas (31.08.- 7.09.2001.) – tradicion āli: ar ķemmi galvu ķemm ē. Moderni: alp īnists, Anti ņš, politi ķa defin īcija. Divi veras, divi klaus ās, četri c ērt, septi ņi simti svilpo (2.-9.11.2001.)-

145 tradicion āli: zirgs ar kr ēpēm. Moderni: specdienests vai soci ķu kongress. Kas auž t īklus bez rok ām (16.-23.11.2001.) - tradicion āli: zirneklis. Moderni: pel ēkie kardin āli, kotrabandisti un muitnieki. Pilna laivi ņa baltu kundzi ņu (27.04.–4.05.2001.) – tradicion āli: pupas p ākst ī. Moderni: soci āldemokr āti ar pr āmi uz Stokholmu. Āzītis miks ītis, devi ņā m ādi ņā m, kas t ās d īrās, tas pats raud ās (18.–25.05.2001.) – tradicion āli: sīpols. Moderni: ku ģniec ības privatiz ācija vai valsts budžets. Vīri ņš celma gal ā, platma ļu cepure galv ā (22.-29.06.2001.- tradicion āli: s ēne. Moderni: domnieks izbraukuma s ēdē. Avens, bucens, devi ņā m ādām, kas to d īrās, tas gauži raud ās (14.-21.09.2001.) - tradicion āli: s īpolu miza. Moderni: pensiju budžets un labkl ājības ministrs. Pieci seši siv ēni ņi zem vienas ādi ņas (19.26.10.2001.) – tradicion āli: zir ņi. Moderni: kontrabandas ga ļa vai politi ķi izbraukuma s ēdē zem palmas. Nihilismu un vilšanos sev ī, savos varo ņos, par tradicion ālām uzskat ītās v ērt ībās apliecina folklorismu un po ētismu lietošana ironisk ā un negat īvā noz īmē. Publicistikas valod ā izplat īta k ļū st tradicion ālā v ārda t ēla vai frazeolo ģismu deform ācija, to parodijas. Sak āmv ārdu, parunu un m īklu īpatn ība – dot cilv ēka, vi ņa r īcības v ērt ējumu – ļoti bieži tiek izmantota ironisk ās un sat īrisk ās inton ācijas veicin āšanai. T ā k ā ned ēļ as nogales pielikuma b ūtība ir orient ēta uz sabiedr ības izklaidi, ies ūtīto m īklu atmin ējumu autori apzin āti ironiz ē par politisk ās dz īves neg ācij ām Latvij ā. Otra liel ākā atmin ējumu grupa saist īta ar sadz īvi, sadz īves priekšmetiem un m ūsu ironisko skat ījumu un š īm liet ām. Sadz īves m īklu objekti ir cilv ēks, ap ģē rbs, rotas lietas, apavi, ēkas, pagalms, iedz īves priekšmeti, m ājas apsild īšana un apgaismošana, darba r īki, veidi un rezult āti, ce ļš, satiksme u.c. Piem., lācis tup arum ā, zelta kurpes k ājā (9.02.2001.) – tradicionāli: arkls un lemeši. Moderni: valsts pilnvarnieks, n ākam ā zviedru filma par latviešiem. Pa dienu b āž kabat ā, pa nakti ņem l īdzi gult ā (12.-19.01.2001.) – tradicion āli: rokas. Moderni: prezervat īvs, mazais laimes l ācītis, g āzes baloni ņš, klepus z āles, ausu aizb āžņi. Āža acs sien ā (19.-26.01.2001.) – tradicion āli: spogulis. Moderni: nov ērošanas kamera, tieš ām āzis pie atsl ēgas cauruma, vald ības robežkontroles programma. Mazs, mazs v īri ņš, riku raku nieci ņš (26.01.-2.02.2001.) – tradicion āli: sv ārpsts. Moderni: diktofons, kautr īgs latvietis ar jaunu mobilo telefonu, mazs v īri ņš, kurš pat nezina, ko tur rok ā, rūķī tis ar putek ļsūcēju. Mazi, balti putni ņi, kur skrien, tur metas (5.-12.10.2001.)

146 Tradicion āli: sniegs; moderni: ve ļas pulvera rekl āma, desantnieki kalnos, miera baloži, reibuša ka ķa v īzijas. Ķī selis redel ēs: tradicion āli medus, moderni − auksti radiatori. Laižas bez sp ārniem, kauc bez r īkles Tradicion āli: v ējš, moderni – F-1 vai sieva p ēc Rama light ēšanas. Pļiku, p ļeku, b ūks! Moderni − s āls iel ās vai p ļeka, kas agr āk bija kurpe. Kur l ācis tup, tur melnums paliek (23.-30.03.2001.) – tradicion āli: pods. Moderni: naftas plankums no B ūti ņģ es, PSRS v ēstures īsais kurss. Maza, balta jumpravi ņa – visa sp īd d ālderos (11.-18.05.2001.) – tradicion āli: nauda. Moderni: z āļ u receptes, val ūtas mai ņas punkts, noda ļas virsm āsa. Neviens nevar pateikt, kas es esmu, k ā vien es pati (15.- 22.06.2001.) – tradicion āli: m ēle. Moderni: nama p ārvaldniece, Britnija Sp īrsa. Ciemi ņš iekš ā, kukulis ārā (29.06.- 6.07.2002.) – tradicion āli: sija. Moderni: skait āmpants jauna muitas punkta iesv ētīšan ā, Latvijas t ēla veidošanas koncepcija. Sten un pukst, raibu ģī mi, stundu m ēms (6.-13.07.2001.) – tradicion āli: sienas pulkstenis. Moderni: Latvenergo pilnvarnieks bez pr ēmijas, ar salmonelozi slims k ūku cien ītājs, no kroga izmests apmekl ētājs, aiz p ārskat īšan ās pie ķerts muitnieks. Cūci ņa vienos caurumos (21.- 28.09.2001.) – tradicion āli: uzpirkstenis. Moderni: br ūkošie griesti Nacion ālaj ā te ātr ī, muita. Divi st āv, divi gu ļ, piektais iet, sesto ved (23.-30.11.2001) – tradicion āli: stenderes, durvis un g ājējs caur t ām). Moderni: diskob ārs, studentu diena Jelgav ā, apjukums ekonomika policij ā. Izplat ītas ir ar ī m īklas par dz īvniekiem un augiem . Vīrs kliedz, v īrs br ēc, ga ļas gabals uz galvas (30.03.-6.04.2001.) – tradicion āli: gailis. Moderni: pret lopu s ērgu protest ējošs fermeris. Apk ārt ap degunu skrien, rok ā nedodas (20.-27.04.2001.) – tradicion āli: muša. Moderni: erotiskais šovs, piedz ēries ods, burvja kabatlakati ņš. Viesis staig ā pa istabu, garu k ārti groz īdams (25.05.-1.06.2001.) – tradicion āli: ka ķis. Moderni: domnieks, kas izm ēģ ina m āko ņu stumšanu. Ļip, ļip, tirkš! (8.-15.06.2001.) – tradicion āli: vēzis. Moderni: bankom āts, bi ļešu p ārdev ēja trolejbus ā, Latvijas futbola izlase. Kā v ējš skrien, k ā miets atduras (27.07.-3.08.2001.) – tradicion āli: vabul īte. Moderni: atva ļin ājums, neveikls m īlētājs, R īgas ielu štrunt īgie remontdarbi. Čun čiņš tup uz vienas kājas (2.02.2001.)- tradicion āli: k āpostgalva. Moderni: biroja kr ēsls. Lieli kungi, mazi kungi, visiem zilas cepur ītes (1.-8.06.2001.) – tradicion āli: lini. Moderni: ce ļu policists, studentu korpor ācijas biedri, slepen ās br ālības paz īšan ās z īme, zilo cepur īšu fani. Čuņč a tup uz vienas k ājas, simtu mi ču galv ā (30.11.-7.12.2001.) – tradicion āli: k āpostgalva.

147 Moderni: izsl ēgt ās nov ērošanas kameras Terehov ā. Ziemu za ļš, vasaru za ļš, nekad nenov īst (14.-21.12.2001.) – tradicion āli: egle. Moderni: students, dol ārs, sod ītais robežsargs, skau ģis. Daudzveid īgs ir klasisko tautas m īklu v ārdu kr ājums: m īkl ās saglab ājušies daudzi seni v ārdi – arhaismi, kas m ūsdienu valod ā jau izzuduši no ikdienas lietošanas, piem ēram , j āzda , patv ērušies daudzi aizguvumi ( bāba ) un apvidus v ārdi, piem ēram, čuņč a, sumka . Nereti m īkl ās atrodami ret āk lietoti izsauksmes v ārdi, kas, ja ne cit ādi, tad ar savu ska ņu savirkn ējumu ļauj iedom āties konkr ētā objekta apveidu, piem ēram, skribu, skrabu, p ļiku, p ļeku, ļip, ļip, tirkš!, Cibi, ribi, paukš utt. Sadz īves, augu un dz īvnieku m īklu atmin ējumi ir visdaž ādākie – šo nosac īti dēvēto trešo atmin ējumu grupu var ētu saukt “un citi” vai viss par jebko . Kas visu cauru dienu taisn ību vien run ā? Tradicion āli: pulkstenis, moderni – advok āts. Otram kož, pats kliedz . Tradicion āli: z āģ is z āģē jot, moderni – simulants futbol ā. Sten un pukst, raibu ģī mi, stundu m ēms. Tradicion āli: sienas pulkstenis, moderni – Latvenergo pilnvarnieks bez pr ēmijas vai aiz p ārskat īšan ās pie ķerts muitnieks. V ērt ējot ies ūtīto atbilžu autoru parakstus, atz īstami, ka paši m īklu ies ūtītāji ļoti iej ūtas atmin ējumu kontekst ā, par to liecina vi ņu izv ēlētie paraksti: piem ēram, par “Latvijas ce ļu” ironiz ējis rieb īgais v ēlētājs, par savu sievu smejas “laim īgais v īrs”, atmin ējumu m īklai par āzīti ies ūtījis Avens- Bucens un Āzītis-Miks ītis utt. Analiz ējot min ēto m īklu netradicion ālos atmin ējumus kopsakar ībās, redzams, ka folklora tradicion āli tiek pretstat īta industri ālajai moderniz ācijai, un t ās defin īciju veido tās pozit īvās īpaš ības, kuras pietr ūkst jaunajai masu sazi ņas l īdzek ļu ražotajai popkult ūrai. Protams, joproj ām, un to uzsver ar ī norv ēģ u folkloriste T ūruna Selberga, run ājot par folkloru un plašsazi ņas l īdzek ļiem, joproj ām daži folkloras p ētnieki uzskata, ka masu sazi ņas l īdzek ļu produc ētā popfolklora pies ārņo t īro un patieso folkloru (Selberga 1993, 201). Ta ču nedr īkst aizmirst, ka tieši sabiedr ība ir tautas kult ūras nes ēja, un š īs jaun ās kult ūras v ērt ības rodas ar masu sazi ņas l īdzek ļu starpniec ību. Tautas kult ūra ir j āuztver k ā process, ko ietekm ē m ūsdienu sabiedr ība.

Amerik āņ u folkloras un mediju p ētniece Linda D ē (Linda Degh): “Folkloras formas: tradicion ālās, topoš ās, jaun ās un p ārveidot ās – par ādās neskait āmos p ārst āst ījumos. T ās main ās atkar ībā no attiec īgā plašsazi ņas l īdzek ļa, kas t ās piel āgo sav ām vajadz ībām. Šo

148 neskait āmo formu izplat ība par neiesp ējamu padara noteikt izteikumu avotu vai izcelsmi. Ja š ādos apst ākļos folkloristi joproj ām noraida plašsazi ņas l īdzek ļu rad ītos variantus, apgalvojot, ka to saknes nesniedzas kopienas dz īvē, bet tie ir p ārv ērsti par preci un ir ārēji uzspiesti, ka tie neapliecina k ādas organiz ētas cilv ēku grupas kopdarb ību, bet ir paredz ēti tikai masu auditorijas pat ēri ņam, − tas at ņem folklorai past āvēšanas ties ības. Modernaj ā pasaul ē folkloristiem j āiet ir kopsol ī ar jauno tehnolo ģiju att īst ību, nevis romantiski j āidealiz ē pag ātnes sabiedr ība. Mums j āatz īst, ka esam pat ērētāju sabiedr ība, kas tiek nodrošin āta ar visu nepieciešamo saska ņā ar m ūsu soci ālās interakcijas trad īcij ām, lai var ētu piedal īties soci ālaj ā dz īvē un izklaid ē (D ē 1994, 202). Folklora t ātad ir iedarb īgs veids, k ā apelēt pie kop ējas dz īveszi ņas, izj ūtām, nacion ālās identit ātes. Masu kult ūra plaši izmanto folkloru un otr ādi. T ādējādi nav iesp ējams atdal īt masu sazi ņas l īdzek ļus no mutv ārdu komunik ācijas. Tas ir soci āls akts ar konteksta noz īmi, kur ā starp pat ēri ņa priekšmetu (šaj ā gad ījum ā m īklu – D.L.) un t ā idejisko noz īmi cilv ēku ikdienas komunik ācij ā past āv mijiedarb ība: cilv ēki v ērt ē un apspriež, ko redz ējuši, dzird ējuši, las ījuši, un pied āvātā rekl āmas prece ieg ūst citu noz īmi, tieši t ādu, k ādu kontekst ā ir pieš ķī rusi TV vai k āds cits plašsazi ņas l īdzeklis. P ēc masu sazi ņas l īdzek ļu p ētnieku dom ām, pašreiz ējie plašsazi ņas l īdzek ļi ir atbr īvojuši folkloru no agr ākās saist ības ar noteiktiem sabiedr ības sl āņ iem, k ā ar ī no aizspriedumiem, jo folklora pieder katram. Linda D ē: “Tas ir kop ējs kult ūras īpašums, kas raksturo to, k ā m ēs dom ājam, kam ticam, par ko sap ņojam un k ā defin ējam savu identit āti. M ēs esam aculiecinieki tai jaunajai ērai, kur ā folklora ieg ūst arvien jaunu sp ēku un prestižu k ā autoritat īvs balsts, jo, pirmk ārt, t ā ir urbaniz ētās, industrializ ētās tautas balss, un, otrk ārt, t ā ir t ās atsvešin ātās, m ūsdienu sabiedr ības atš ķelt ās da ļas balss, kas ironiski vai humoristiski pauž savas cer ības, bažas, bailes, sap ņus. Š ī modern ā folklora m ūs vieno šaj ā sarež ģītaj ā sabiedr ības saš ķelt ības posm ā. Un mūsdienu folkloristu pien ākums ir š īs folkloras noz īmes transform ācijas paman īt un nov ērt ēt.” (D ē 1994, 2). P ēc amerik āņ u folkloras un mediju p ētnieku dom ām, nekad agr āk folklora nav ieder ējusies tik ļoti zem masu kult ūras karoga. Paties ībā reproduc ētā un jaunajos kontekstos ielikt ā folklora rada jaunus folkloras žanrus, un ir k ļuvis skaidri redzams, ka masu mediji dod savu ieguld ījumu folkloras saglab āšan ā, uztur ēšan ā un tālākā att īst ībā. (D ē 1994, 2)

149 4.2.5. Folkloras elementu izmantojums 8. un 9. Saeimas priekšv ēlēšanu kampa ņā Daž ādas folkloras vien ības – sak āmv ārdi, par ēmijas, m īklas u.c. ir iecien īts a ģit ācijas veids priekšv ēlēšanu laik ā. Nelielu ieskatu šaj ā lietojum ā pied āvā no nacion ālā laikraksta “Diena” publik ācij ām ekscerp ētie materi āli. Piem ēri izrakst īti 2002.gada august ā un septembr ī – vissaspringt ākaj ā gaisotn ē pirms 8. Saeimas v ēlēšan ām, turkl āt piem ēros izmantoti visi min ētā laikraksta materi āli, kuros skarta v ēlēšanu tematika: gan politisk ās rekl āmas, gan n ākamo deput ātu popularit ātes krit ēriji, gan īsas inform ācijas, gan partiju pied āvātās programmas un rekl āmas kampa ņu v ērt ējumi, gan las ītāju ies ūtītās v ēstules un, protams, žurn ālistu koment āri. Žurn ālistus, gluži t āpat k ā dzejniekus un citus radošo profesiju p ārst āvjus, saista sak āmv ārdu, parunu, tic ējumu, buramv ārdu koncentr ētaj ā form ā ietvertais t ēlainais saturs, tautas p ārdomas, atzi ņas un ap to rad ītais plašais asoci āciju loks, t ādējādi ar teksta noz īmi saprotot nevis bieži vien visai nosac īto teksta “iekš ējo” semantiku, bet gan to noz īmju kopu, kuru teksts ieg ūst saist ībā ar soci ālo un kult ūras īsten ību. Jaunaj ā pieej ā folklorai tiek mekl ētas un skaidrotas teksta noz īmes, k ā ar ī aktualiz ēta sociolingvistiska pieeja, citiem v ārdiem – konteksts ir vien īgā vide, kur ā b ūtu mekl ējama teksta noz īme. T ā k ā politik ā v ārdu izv ēlei ir īpaši liela noz īme, ar folkloras pal īdz ību rakst ītāji cer veiksm īgi apel ēt pie kop ējas dz īveszi ņas, izj ūtām, nacion ālās identit ātes. Visplaš āk 8.Saeimas v ēlēšan ās tika izmantoti frazeolo ģiska rakstura v ārdu savienojumi, stabili izteicieni, piem., vilkt budžeta de ķī ti uz savu pusi, dr īzum ā gaid āmas lielas ziepes, v ēlēšanu sist ēma ir tik sarež ģī ta, ka tur par čū ska var ētu kaklu nolauzt, dažs labs kandid āts par ādījies k ā no zila gaisa, k ārt ējo reizi k āds m ēģ ina aizm ālēt acis, s īkpartijas aug k ā s ēnes p ēc lietus – ej un pļauj!, amatpersonas l ēti rok ā nedodas, Putins savus kreisos saul ītē nece ļ, p ēdējais pulveris tiek izšauts p ēc deklar āciju iesniegšanas utt. Humoristiskais, ironiskais un sat īriskais stils mijas ar nihilismu, vilšanos sev ī un savos izv ēlētajos politi ķos, par tradicion ālaj ām uzskat ītaj ās v ērt ībās. Tas saist īts ar v ārdu polariz āciju, aktualiz āciju anton īmisk ā noz īmē, tradicion ālo t ēlu vai frazeolo ģismu deform āciju, parodij ām un metaforisko izteiksmi.Piem ēram, tie paši v ēži taj ās paš ās nodrisk ātaj ās kul ītēs, god īgi sakot, jau sen ir apnikuši (no las ītāju v ēstules), caur ā laiv ā p āri upei netiksi – ar 11,4 miljonu Ls caurumu t ā nogrima, neatejot no krasta (par Tautas partiju), tieši latgalieši prot atš ķirt graudus no pelav ām, viena paruna – īlenu mais ā nenosl ēpsi – A. Ozoli ņa koment ārā tiek pied āvāta š ādi: Virsaitis Ulme no Ventspils Za ļo un zemnieku saraksta pazi ņo, ka neiešot pier ādīt, ka nav ēzelis, jo pat zirgam esot skaidrs, ka maisos neesot īstie. Skaidrs, ka zirgam ir skaidrs, ka Ulme nav ēzelis. Probl ēmas

150 ar īlena sl ēpšanu ir ar ī Gardas “Latviešu partijai” – te milzu īlens no Gardas vec ās kul ītes spraucas lauk ā no laika gala ; Klus ēt nedr īkst. Klus ēšana ir poz īcija, ja esi pagriezis otru vaigu, kad pa vienu jau iesit ; Beidzies kandid ātu sarakstu iesniegšanas termi ņš, un 21 saraksta 1024 kandid ātiem mesti ir kauli ņi, br āžat uz priekšu, viesu ļi, tie p ēdējie b ūs tie pirmie, kas vai nu skrien kā v ējš, vai k ā miets atduras; M ūžu dz īvo, m ūžu m ācies – t ā ir izgl ītība m ūža garum ā; Nauda l īp pie pirkstiem; K ā m āca tautas gudr ība – dots dev ējam atdodas . Parasti tas gan nenotiek ziben īgi; A.Cimdars attur ējās atbild ēt, k ādu l ēmumu CVK pie ņemšot, jo “ nav liela m āksla skriet lokomot īvei pa priekšu, t ā parasti mani no ķer un sabrauc ”, Iest ājoties Eiropas Savien ībā, siksnas būs j āpievelk visiem; Dievam nepat īk, kad nabagi trako (par Latvijas iest āšanos ES un NATO.) Sak āmv ārdus un par ēmijas varam lietot preskript īvi un okazion āli – pēc autora ieceres. Ja iepriekš ējie piem ēri liecina par okazion ālu lietojumu, šaj ās v ēlēšan ās nav tr ūcis ar ī preskript īvi lietotu sak āmv ārdu un par ēmiju, t ā sakot – tradicion ālu un p ārbaud ītu v ērt ību: nesp ļauj ak ā, no kuras pašam j ādzer, nemet akmeni kaimiņa d ārzi ņā , [priekšv ēlēšanu sol ījumos j āprot] atsij āt graudus no pelav ām, pa ēdušais izsalkušo nesaprat īs, roka roku mazg ā, ko s ēsi, to p ļausi, dots dev ējam atdodas, neej cita pirt ī kaš ķi mekl ēt utt. 9. Saeimas v ēlēšan ās bez tradicion ālajiem un iepriekšejās v ēlēšan ās izmantotajiem sak āmv ārdiem un parun ām spilgti atmi ņā palikuši V-Dienas sauk ļi – ar savu uzsv ērto neitralit āti, ar ī humora izj ūtu, m ūsdienu okazion ālajiem sak āmv ārdiem: Kādu tupeli uz āvis, t āda j āvalk ā četrus gadus, I tava c ūka, i tava druva, Kas taisn ību grib aprakt, tam vajag daudz l āpstu, Ja b ēdz no vilka, v ērts uzzin āt, kur s ēž l ācis vai sasm ērētas b ērna auti ņbiks ītes ar uzrakstu Bet – kas tad tas? Pirms balso, noskaidro, vai tas kandid āts nav „sasm ērējies”! („Balso gudri!”). T īkami un neitrāli lik ās jaukie l ācīši ar saukli „Balso par mums!” un apakšvirsrakstu „M ēs esam p ūkaini, čakli, kompetenti, draudz īgi, pozit īvi...” (k ā min ēts rekl āmā, t ā sagatavota ar ES atbalstu projekt ā „Balso gudri!”, par rekl āmas saturu piln ībā atbild sabiedr ība par atkl ātību „Delna”, un tas nevar tikt uzskat īts par ES ofici ālo viedokli), rekl āma v ēdek ļa form ā Atv ēsini pr ātu (apollo.lv). Emocion ālākos pr ātus mierin āja port āls „Delfi”: „Politik ā viss k ā dz īvē: viena kaisl ību pilna nakts. Un n ākotne sola p ārmai ņas…Gribi uzzin āt deta ļas? Ien āc – velesanas.delfi.lv.” L īdz īgi intri ģē joša lik ās pavisam nevain īga optikas veikala rekl āma – Neredzi, par ko balsot? Ien āc un nop ērc brilles!

4.3. Valodas sp ēles ekspansija preses valod ā 4.3.1. Valodas sp ēles lietojuma motiv ācija

151 Valodas sp ēle var tikt izmantota, lai realiz ētu valodas ekspres īvo funkciju, kuras mērķis ir paust tiešu run ātāja attieksmi pret to, par ko run ā. Valodas sp ēle noder, lai mīkstin ātu (neuzsv ērtu) runas saturu, mazin ātu sarunas to ņa nopietn ību. Valodas sp ēle ir īpašs komisk ā izpausmes veids. Vārdu sp ēlē jeb joku dz īšan ā izpaužas valodas sp ēles virz ība uz joku, uz komiska efekta rad īšanu, nepieš ķirot tam k ādu īpašu noz īmi. Var teikt, ka šo pa ņē mienu lieto galvenok ārt joka p ēc, vienk ārši t āpat, lai neb ūtu garlaic īgi. Run ātāja smiekli š ādā gad ījum ā tiek v ērsti nevis uz runas saturu, bet gan uz runas formu. Komisms tiek pan ākts gan ar daž ādiem v ārda vai v ārdu savienojuma pārveidojumiem, gan mainot visa teikuma uzb ūvi. Komisms ir visizplat ītākā, tom ēr ne vien īgā valodas sp ēles funkcija sarunvalod ā. Smiekl īgais daž ādās sav ās form ās atrodas visapk ārt – j āprot tikai to saskat īt. Uzraksti, rekl āmas sauk ļi, daž ādi nosaukumi, dažk ārt smiekl īgi atveidotie v ārdi un uzv ārdi valod ā rada komisku efektu. Savuk ārt joki, anekdotes, aspr ātības ir izplat ītas, uztveramas bez īpašas piep ūles un las ītājam sag ādā baudu. „Valodas sp ēle ir saist īta ar valodas emp ātisko funkciju, kas attiecin āma uz valodas lietot āju izklaidi, prim āri izmantojot izteiksmes l īdzek ļu formu, nevis saturu” (Urbanovi ča 2009, 36). Latviešu valod ā valodas sp ēli ir p ētījusi Vineta Ernstsone (Ernstsone 1997, 76-99), pamatojoties uz krievu autoru J.Zemskas, M. Kitaigorodskas un N. Rozanova darbiem. Atsaucoties uz V. Ernstsones teikto, komisma rad īšanai tiek izmantoti specifiski valodas sp ēles pa ņē mieni, piem ēram, kancelejismu parod ēšana, publicistikas stampu apsp ēlēšana, k ā ari humoristiska dialekt ālo un vienk āršrunas paz īmju improviz ācija. Valodas sp ēles arsen ālā tiek iek ļautas daž ādas lingvistisk ās paz īmes: fon ētisk ās, morfolo ģisk ās, leksisk ās, sintaktisk ās. Valodas sp ēles pa ņē mienus visp ārīgā veid ā var raksturot k ā 1) svešu, neparastu izteiksmes l īdzek ļu izv ēli, 2) p ēc formas un noz īmes savdab īgu valodas vien ību veidošanu. Valodniece Inta Urbanovi ča sav ās publik ācij ās (Urbanovi ča 2008, Urbanovi ča 2009) piev ērsusi uzman ību paronom āzei – stilistiskai fig ūrai, fon ētiska l īme ņa par ādībai, kas l īdz šim latviešu valodniec ībā ir maz p ētīta. „Skaniski l īdz īgu izteiksmes l īdzek ļu satuvin āšana tekst ā ir sens un plaši izmantots stilistisks pa ņē miens, kas ir atrodams folklor ā un, iesp ējams, bijis izplat īts ar ī ma ģiskajos ritu ālos.. T ā parasti tiek izmantota, lai rad ītu komisku, humoristisku, ironisku vai par sat īrisku noska ņu tekst ā, tom ēr

152 paronom āze var īstenoties ar ī k ā poētiska teksta sast āvda ļa un funkcion ēt k ā galvenais teksta kompoz īcijas saistelements” (Urbanovi ča 2009, 34). Lai gan I.Urbanovi ča nor āda, ka publicistikas valod ā paronom āze patlaban nav izplat īta par ādība, jo t ā ir atkar īga gan no teksta stilistisk ās nokrāsas, gan ar ī no valodas meistar ības, 90. gadu beig ās un 21. gs. pirmajos gados paranom āze k ā valodas sp ēles elements laikraksta Diena izklaides rubrik ās bija īpaši popul āra, savuk ārt p ēdējos gados valodas sp ēli izmanto gan „Latvijas Av īze” (visbiež āk E.L īcīša fe ļetonos), gan NRA ned ēļ as nogales pielikumos. Lai gan komiskajam p ēc cilden ā tra ģisk ā arvien n ācies samierin āties ar otr ās kārtas jeb zem āku v ērt ējumu – smiekl īgais tieši plašsazi ņas l īdzek ļos un m āksl ā tiek ekspluat ēts plaši ekspluat ēts (Rubene 2007, 45). P ēc A.Bergsona dom ām, „lai sapratu smieklus, tie j āapl ūko to dabiskaj ā vid ē, t.i., sabiedr ībā.. Smiekliem nepieciešami piem īt soci āla noz īme.. Turkl āt dz īve sabiedr ībā prasa zin āmu ķerme ņa un pr āta elast ību.” (Bergson 1900, cit ēts Rubene 2007, 47). Turkl āt smiekli, k ā nor āda A. Bergsons, prasa intelektu. Varb ūt tieši t āpēc valodas sp ēle k ā komiskais valod ā prasa gan valodas jaunradi, gan soci ālu un intelektu ālu pieredzi. T ā k ā dz īve ir nebeidzama radoša tieksme, kas ilgst un veido pl ūsmu telp ā, liela noz īme ir humoram un t ā rad ītiem smiekliem. Ironija ir nedzirdami, reduc ēti smiekli, kas neskan, ta ču saglab ā smieklu strukt ūru t ēla un vārda uzb ūvē (Kurs īte 2002, 195), savuk ārt smiekli ir „soci āls žests, kas par ādās visur, kur man āmas sastinguma p ēdas” (Bergson 1900, cit ēts Rubene 2007, 50). Smieklu un ironijas teorijas literat ūrp ētnieks krievu kulturologs M. Bahtins, kas veica p ētījumu par Fransu ā Rabl ē dai ļradi, nor ādīja, ka turpm ākajos gadsimtos attieksme pret jautro un komisko main ījās – v ērīgākajiem las ītājiem jau 20 gs.60. gados bija skaidrs, k āpēc tik reti smejas padomju cilv ēks. M.Bahtinam ļoti grib ējās pasmieties par padomju sist ēmas absurdumu un soci ālistisk ā re ālisma m ākslu tikpat ska ļi, k ā to savulaik dar īja Rabl ē. Lasot Bahtinu, k ļū st skaidrs, ka v ēlākajos gadsimtos smiekli nedr īkst b ūt univers āla pasaules skat ījuma forma, tie var attiekties tikai uz daž ām personisk ām un da ļē ji tipisk ām sabiedrisk ās dz īves par ādībām, turkl āt negat īvās kategorijas par ādībām; būtiskais un svar īgais nedr īkst b ūt smiekl īgs; v ēsture un cilv ēki, kas to p ārst āv ( ķeizari, karavado ņi, varo ņi), nedr īkst b ūt smiekl īgi; smiekl īgā sf ēra ir šaura un specifiska (personiskie un sabiedriskie netikumi); b ūtisku paties ību par pasauli un cilv ēku nedr īkst pateikt smieklu valod ā, šeit pie ņemams tikai nopietns tonis. Smiekli – vai nu viegla

153 izklaide, vai sabiedriski noder īgs netikum īgu un zemu cilv ēku soda veids (Bahtins 2007, 14). Bahtina teorijai ir rakstur īgi atz īt tieši smieklu pozit īvo, atjaunojošo un radošo noz īmi. M.Bahtins uzsver, ka vienk āršrunas elementi, ja vien tie ir sabalans ētā daudzum ā un pie ņemam ā form ā, rada milz īgu ietekmi uz visu kontekstu ( Бахтин 1990, 207). Katram laikam ir savas uzved ības, piekl ājības, valodas un runas normas, un katr ā laik ā ir savi v ārdi un izteikumi, kuru lietojums tiek uztverts k ā paz īstams sign āls run āt br īvi, saukt lietas īstajos v ārdos, bez noklus ējumiem un eif ēmismiem ( Бахтин 1990, 207). Tas runas kolekt īva locek ļus noska ņo uz atkl ātumu, zin āmu tematiku, netradicion ālu pasaules skatījumu. Šo M.Bahtina ideju t ālāk var saist īt ar Mišelu Fuko. Vi ņa teikt ā b ūtību īsi var ētu raksturot ar varas attiec ībām − vara uzspiež savu ofici ālo valodu, bet tauta apg āž v ārdu paties ības, sp ēlējoties ar valodu un manipul ējot ar v ārdu noz īmēm (Fuko 1995, 29-30). Protams, kopš totalit ārās sist ēmas sabrukuma un demokr ātiskas valsts atjaunošanas nav nepieciešama Ēzopa valoda – smieties un ironiz ēt par politisk ās un sabiedrisk ās dz īves neg ācij ām dr īkst atkl āti, t āpēc š ī valodas joma tiek meistar īgi „sl īpēta” un izkopta ar ī mūsdien ās. „Visos laikos cilv ēkiem n ācies veidot attiec ības ar varas poz īciju, vair āk vai maz āk to dekonstru ējot, tikai iepriekš ējos kult ūras laikmetos varas dekonstrukcijas iesp ējam ība bija atseviš ķu indiv īdu priekšroc ība: savu viedokli var ēja paust tie, kas bija pie ņē muši margin āli sakr ālu poz īciju.. Jo vair āk varas poz īcija v ēlējās pašapliecin āties, jo bīstam āk bija b ūt tai neatbilst īgam, cit ādam, smejošam” (Sokolova 2007, 136). Turpm āk p ētījum ā izmantoti laikraksta diena pielikum ā „Izklaide” ekscerp ētie valodas sp ēles piem ēri no 1999. l īdz 2001. gadam (kopum ā izmantoti 1137 Supertopša teicieni min ētaj ā laik ā). Par tradicion ālāko un ierast āko stilistisko fig ūru uzskata kalamb ūru – v ārdsp ēli, kas balst īta uz viena v ārda daž ādām noz īmēm vai daž ādu v ārdu vien ādu vai l īdz īgu skan ējumu (VPSV 2007, 178), ta ču V.Ernstsone pied āvā plaš āku skat ījumu uz valodas sp ēli, kur ā kalamb ūrs ir tikai viens no valodas sp ēles veidiem, t āpēc šaj ā darb ā tiek izmantota Vinetas Ernstsones pied āvātā pieeja (Ernstsone 1997). 4.3.2. Valodas sp ēles elementu klasifik ācija Kā izplat ītākos valodas sp ēles elementus var min ēt t.s. ritmiz ēto atbalsi, fon ētisko deform āciju, “jautro gramatiku”, runas maskas pa ņē mienu, aspr ātību vai dz ēlību un citus.

154 Ritmiz ēta atbalss. Valodas sp ēles nol ūkā bieži tiek izmantots ritma pa ņē miens. Šādā veid ā sarunvaloda tiek tuvin āta ritmiz ētam dai ļdarbam - dzejai. T ātad dzejot jeb vārsmot iesp ējams ne tikai dai ļliterat ūrā, bet ar ī sadz īvē. Šis pa ņē miens l īdz īgs t ā saucamajiem b ērnu skait āmpantiem. „Zin āmā m ērā valodas sp ēle ir saist īta ar folkloru, kura t āpat k ā sarunvaloda ir savdab īgs jaunrades veids. Gan sarunvalodas, gan folkloras vien ības veidojas br īvi, nepiespiesti tautas vid ū, atspogu ļojot notikumus ar visiem zin āmu asoci āciju, saprotamu vārdu un izteiksmes pa ņē mienu pal īdz ību”(Ernstsone 1997, 82). Piem ēram, vien ā no folkloras paveidiem – b ērnu skait āmpantos, t āpat k ā sarunvalod ā, sp ēles nol ūkā var tikt izmantots ritmiz ētas atbalss pa ņē miens: Nagla vara lielu dara (Diena, 14.05.1999.), Viens, un gatavs! (Diena, 8.12.2000.). Tom ēr pieaugušo skait āmpanti ņi un izteikumi ar atska ņā m reiz ēm nav nemaz tik nevain īgi un bieži vien ietver sev ī k ādu rupj ību vai ķircin āšanu. Piem., Viens, divi, tr īs ... un tu esi pedofils (Diena, 5.11.1999.).Reiz ēm atska ņas tiek veidotas vien īgi atska ņu p ēc, un sarunu biedrs nevar just run ātāja attieksmi pret izteikuma saturu, piem., Popul ārākais febru āra h īts - bronh īts (Diena, 26.02.1999.), Auzulejam b ēduleja (Diena, 10.08.1999.), Studenta lieta - taisna un cieta (Diena, 24.09.1999.), Millenium – dillerium (Diena, 5.11.1999.), Lab āk Putins, nevis Rasputins ( Diena, 27.08.1999.). Andri, kad beidzot sp ēlēsi kantri? ( Diena, 7.04.2000.), Rīgā tikai viena sniegp ārsli ņa - t ā pati Balti ņa ( Diena", 26.02.1999.), E – Latvija, B ē – Latvija… (Diena, 9.02.2001.), Amerik ā valda kolts – Bastejkaln ā Bukingolts (Diena, 12.-19.01.2001.), O’Barak, Mubarak! (Diena”, 12.-19.01.2001.), Es b ēdīga Linda, jo nava rinda …(Diena, 27.07.-3.08.2001.). Fon ētisk ā deform ācija – v ārdu fon ētiska p ārveidošana. Lai rad ītu zin āmu komisma, joka vai neparastuma iespaidu, bieži tiek izmantota fon ētisk ā deform ācija. To, izmantojot F. de Sos īra teoriju par apz īmētāju un t ā attiec ībām ar apz īmējamo, izmantoja fran ču psihoanal īti ķis Žaks Lak āns. Vi ņš Sos īra algoritmu S/s uztver k ā divu paral ēlu pl ūsmu sist ēmu: apz īmētājs un apz īmējamais sl īd paral ēli viens otram, tie vienm ēr sl īd, vienm ēr ir dinamiski. Paral ēla past āvēšana neliedz tiem ar ī saskarties. Par sp īti savstarp ējai sl īdēšanai, starp šiem diviem l īme ņiem nov ērojama p ārsteidzoša salied ētība. Apz īmētājus Lak āns par āda k ā ķē dē savienotus v ārda tieš ā noz īmē. Apz īmējoš ā ķē de ir vieta apz īmējošiem rezult ātiem, t ā ir vieta metafor ām un meton īmij ām. Īpašs šaj ā zi ņā ir

155 fon ēmu l īmenis, jo tieši fon ēmu l īmen ī notiek v ārdu sp ēles, aspr ātības veidošan ās (Lak āns(Lacan) 1966, cit ēta Romaš čenko 2007, 77). Lak āns, izmantojot lingvistikas idejas, par āda, ka apz īmētāja l īmen ī darbojas tehnika. Apz īmētāja divnoz īmība ļauj šo jauno v ārdu uzskat īt ne tikai par aspr ātību, bet ar ī par p ārteikšanos, neolo ģismu. Lak āns šādas smiekl īgas p ārteikšan ās meh ānismu skaidro apz īmētāju ķē des salipšanu kop ā k ādā neparedz ētā viet ā, kur divas l īnijas satur kop ā k āds meh ānisms. L īdz īgi v ārdi – pārveidojumi tiek min ēti ne tikai psihoanal ītiskajā praks ē, bet masu sazi ņas l īdzek ļos. Tādējādi tiek apliecin āts, cik liela loma zemapzi ņā ir apz īmētājiem un it īpaši to apvien ībai – apz īmētāju ķē dei. Lak āns uzskata, ka psihoanal īze bez lingvistikas nav iesp ējama. Visdzi ļā kās cilv ēka domas ir pak ļautas struktur ētām l īdz ībām, kuru anal īzes pamats rodams F. de Sos īra un R. Jakobsona lingvistiskajos p ētījumos. Lak āns aicina v ērt ēt ne tikai pašu v ārdu, bet ar ī blakusv ārdus, kontekstu. Š ādas anal īzes m ērķis – atrast z īmes, meh ānismu tam, k āpēc apz īmētāju un diskursa saskarsmes process ir virz ījies t ā, lai rastos aspr ātība (Lak āns(Lacan) 1966, cit ēts Romaš čenko 2007, 81). Žaks Lak āns aspr ātības nosaucis par valodas br āķ iem, kurus – paradoks āli, ta ču uztver nevis negat īvi, bet ar saj ūsmu. „Vien īgais iemesls asprātības neveiksmei – izskaidrojam ās domas trivialit āte” (Lak āns, cit ēts Romaš čenko 2007,87). Veiksm īga aspr ātība rada baudu. Lak āns pirmatn ējo baud ījumu avotu mekl ē b ērnu sp ēlēs. Bērna sp ēles ar v ārdiem ir tikai verb ālas, tur nav nek ā vair āk par v ārdiem. B ērns r īkojas ar Sos īra d ēvēto apz īmētāju bez jebk ādas aiztures. P ēc Lak āna dom ām, aspr ātības efekts mūs saista ar pag ātni, ar infantilo pieredzi. Pieredze tiek aktualiz ēta aspr ātības mirkl ī, uz kādu mirkli nok ļū stot tagadn ē. Aspr ātība atbr īvo ce ļus no cenz ūras, no t ās nemit īgās uzraudz ības, kas ir rakstur īga pieaugušo dz īvei. Aspr ātība ļauj atbr īvoties, ļauj run āt sabiedr ībā, run āt pilnu runu. Žaks Lak āns turpina psihoanal īzes pamatlic ēja Z. Freida teoriju par aspr ātību rašanos, ta ču dara to p ēc struktur ālisma principiem, kas par ādījās jau pēc Z.Freida pamatnost ādņu public ēšanas. Lak ānu, apl ūkojot aspr ātību tehnikas, iedvesmoja Sos īra un Jakobsona idejas – vadošo lomu ieg ūst apz īmētāju ķē de un diskurss, aspr ātības veido metafora un meton īmija.

1.Fon ētisk ās deform ācijas veids metat ēze ir ska ņu vai zilbju p ārstat ījums v ārd ā vai pat vis ā teikum ā. Šie teicieni ir radušies p ārsac īšan ās rezult ātā vai ar ī tad, ja cilv ēkam ir gr ūti izrun āt k ādu v ārdu vai las īt tekstu svešvalod ā. Ta ču dienas piem ēri liecina, ka tie

156 drīzāk ir radušies apzin āti, aplami p ārstatot ska ņas vai zilbes. Piem., Siens uz su ņu kaudzes (Diena, 9.04.1999.), Tr īsdraugu degv īns, ( Diena, 19.02.1999.), Greizo kara ļu spogu ļvalsts (Diena, 26.03.1999.), Rimi mani (Diena, 26.03.1999.), Latviešu - naglu sarunv ārdn īca (Diena, 16.04.1999.), Blatkom GSM ( Diena, 14.05.1999.), Latvenegro ( Diena, 4.02.2000.), Latvija ir Blatijas valsts ( Diena, 14.04.2000.), Izj ūti garšas sp ēli! (Diena, 30.06.2000.), Dārza girli (Diena, 14.05.1999.), Kabinetu ministrs un vi ņa pal īdze" ( "Diena", 29.10.1999.), Īpašu uzvedumu ministrs ( Diena, 30.02.1999.), Tr īs grašu sp ēle (Diena, 28.09. – 5.10.2001.), Asoci ācija “Par drošu sesku ” (Diena, 5.- 12.10.2001.). Pēc profesores Martas Rudz ītes p ētījuma "Latviešu dialektolo ģija" (Rudz īte 1964) metat ēze ir izplat īta atseviš ķā s izloksn ēs. Š ādu fon ētisku par ādību var v ērot Lugažos, Ērģem ē, Valk ā, Mazsalac ā, Braslav ā, Skrund ā. T ā atvieglina izrunu. L ībiskaj ās izloksn ēs metat ēzi lieto ļoti maz – tikai Stien ē, Liepup ē, Dunt ē, Pop ē, Ģipk ā, Pus ē, Sarkanmuiž ā. Toties augšzemnieku izloksn ēs metat ēzi var nov ērot ļoti bieži. Dagd ā, Kr āslav ā, Kalup ē tiek main ītas ska ņas žģ, Lejzemnieku izloksn ēs savuk ārt maina viet ām ska ņas šk. Šo par ādību var v ērot Dzelzav ā, Gulben ē, Palsman ē, Kalsnav ā, B ērzaun ē, Cesvain ē, Tirz ā un Š āvien ā. Pēc metat ēzes izplat ības pa dialektiem un izloksn ēm b ūtu iesp ējams spriest par to, no kurienes ies ūtītas š ādas valodas sp ēles, ta ču t ādu inform āciju laikraksts Diena nav nor ādījis, turkl āt tas ir tikai pie ņē mums. 2. Otrs fon ētisk ās deform ācijas veids ir iespraustu ska ņu vai zilbju lietojums jeb epent ēze. Šis fon ētisk ās deform ācijas veids ir izplat īts kursiskajas izloksn ēs (patska ņa iespraudums aiz patska ņa), zemgaliskaj ās izloksn ēs, kur v ērojams iesprausts patskanis. Tā v ērojama ar ī da ļā Vidzemes izlokš ņu, bet augšzemnieki š ādu fon ētisku par ādību neizmanto. Piem., Kr ūšturkurvis (Diena", 26.03.1999.), Bārme ņu patversme (Diena, 1.04.1999.), Vald ība izstr ādā nodarbin ātības kontracepciju (Diena, 23.04.1999.), Kred īts augošam orgasmam (Diena, 6.-13.07.2001.). Dekorat īvie pun ķuzirn īši" (Diena, 21.05.1999.), Patreiztic īgo katedr āle (Diena, 4.06.1999.), Fondu tirg ū straujš kr āpums (Diena, 18.06.1999.), Unibankas studentu baranka (Diena, 1.10.1999.), Apbl ēdīšanas pakalpojumi ( Diena, 26.11.1999.), Latviešu kammanvi ņas brauc ēji ( Diena, 3.12.1999.), Maziztur īgie iedz īvot āji (Diena, 10.12.1999.), Tieksmjlietu komisija (Diena, 24.03.2000.), Minibakt eri ālūdens" ( "Diena", 31.03.2000.), Atkr āpšan ās nauda izsol ē (Diena,

157 11.08.2000.), Ūdenspiel īdējs (Diena", 11.08.2000.), Anti ņkvari āts ( Diena, 15.02.2000.), Vi ļā ni, Vairākļā ni, Visvair ākļā ni (Diena, 19.-26.01.2001.), Izlejam ās dienas (Diena, 16.- 23.02.2001.), Hokeja klubs “Hariciri canes” (Diena, 18.-25.05.2001.), Ātrlietu ministrs (Diena, 20.-27.07.2001.), Vald ības kap rīzes situ ācija (Diena, 5.-12.10.2001.), Latvijas fluorbolistu izlase (Diena, 1.-8.06.2001.), Kārdinoša un garda – sieksta (Diena, 8.- 15.06.2001.), Jā, re ņģion ālai reformai (Diena, 13.-20.07.2001.), Str īdi Latvijas kungniec ībā (Diena, 7.-14.09.2001). 3. Līdzska ņu mija, bet šeit v ārdu sp ēle veidojas, p ārk āpjot k ādu aizliegumu: Pašu kontroles punkts muit ā (Diena, 30.04.1999.).K ā zin āms, 2., 5. un 6. deklin ācijas lietv ārdiem ir v ērojama l īdzska ņu mija, ta ču šaj ā gad ījum ā labska ņas un p ārpratumu d ēļ mijas nav. 4. Vienas vai vair āku ska ņu apzin āta aizst āšana : Pārdod d īvānu geiš ā kr āsā (Diena, 5.02.1999.), Mans pods ir mana tauta (Diena, 1.04.2000.), Saeimas tikumdošanas komisija (Diena, 12.02.1999.), Liep ājas parka šovieši (Diena, 26.02.1999.), Lapkl ājības ministrija (Diena, 26.02.1999.), Latvij ā viesosies starptautisk ā val ūtas fonda mesija (Diena, 5.03.1999.), MK l ēnums (Diena, 5.03.1999.), Vējjaka ar kakuci (Diena, 12.03.1999.), Maigs Taisons (Diena, 12.03.1999.), Mald ības komisija attiec ībām ar Krieviju (Diena, 12.03.1999.), Parēks banka un nomierin āsies (Diena, 19.03.1999.), Jaunie tarifi dzen pie mo ģiļņ ikiem (Diena, 9.04.1999.), Par četriem atm īnētajiem skait ļiem - balva (Diena, 16.04.1999.), Jaunie te ļu satiksmes noteikumi (Diena, 16.04.1999.), Latviešu ākstu biedr ība (Diena, 30.04.1999.), Vam der Stuls (Diena, 14.05.1999.), Jaunais katalogs "Za ļie l āpās" (Diena, 21.05.1999.), Labkl ājības ministrs Mak ārauš (Diena, 21.05.1999.), Eiropas aukst ā komis āra viz īte (Diena, 4.06.1999.), Ārst ēšana, protež ēšana (Diena, 4.06.1999.), Ve ļu policija (Diena, 4.06.1999.), Ļaun āko zi ņu dienests (Diena, 11.06.1999.), Fanta Marija (Diena, 18.06.1999.), Ministru prezidenta padumnieks (Diena, 25.06.1999.), Aut āvad ītāja apliec ība (Diena, 25.06.1999.), Māksl īgais pavedonis (Diena, 6.08.1999.), Pašmald ību savien ība (Diena, 13.08.1999.), Būvfirma "Kaunozols" (Diena, 20.08.1999.), Licenc ēts ekstrasekss (Diena, 20.08.1999.), Seri āls "Ties ības v īlēt" (Diena, 24.09.1999.), Latvijas hipot ēžu banka (Diena, 1.10.1999.), Aizsardz ības monstrija (Diena, 22.10.1999.), Saeimas laupsaimniec ības komisija (Diena, 5.11.1999.), Latvijas racion ālā opera (Diena,

158 12.11.1999.), Vulk āna izvirtums (Diena, 4.02.2000.), Latvijas basketbola liga (Diena, 11.02.2000.), Getli ņu izk āstuve (Diena, 3.03.2000.), Redakcijas biedoklis (Diena, 24.03.2000.), Viennakts veikals (Diena, 2.06.2000.), Izdom ājam biroja telpas (Diena, 2.06.2000.), Bāra instinkts (Diena, 7.02.2000.), Zīmēšan ās m āksla (Diena, 18.02.2000.), Radioprogramma "Kreizie rati" (Diena, 22.09.2000.), Augstskolu apvainošan ās process (Diena, 29.12.2000.), Izn ācis žurn āls "Prim āta dz īve" (Diena, 1.04.1999.), Latvijas Republikas izdz īvot āji (Diena, 20.08.1999.), Jūsu mobilais telefons atrodas ārpus satveršanas zonas (Diena,19.-26.01.2001.), Vides aizsardz ības un re ģion ālās atpalic ības ministrija (Diena, 9.02. 2001.), Sav ādi man…( Diena, 2.-9.03.2001.), Rocības cilv ēks (Diena, 9.-16.03.2001.), Būti ņģ es terminator s (Diena, 16.-23.03.2001.), Sapird programma (Diena, 23.-30.03.2001.), Sniega d ēliešu sezona beigusies (Diena, 23.- 30.03.2001.), Latvijas patvald ību reforma (Diena, 12.-20.04.2001.), Mot tes un nagu sērga (Diena, 20.-27.04.2001.), Hokeja komanda New Jersey Debils (Diena, 27.04. – 4.05.2001.), Mēs zin ām. J ūs v ārat …(Diena, 25.05.-1.06.2001.), Lēttic ības telefons (Diena, 1.-8.06.2001.), Colgate Nafigator (Diena, 8.-15.06.2001.), Sāntehnikas remonti (Diena, 14.-21.09.2001.), Pārtērētāju ties ību aizsardz ības centrs (Diena, 21.- 28.09.2001.), Hipot ētisk ās zemes banka (Diena, 21.-28.09.2001.), TV sp ēle “Liel īgais pāris” (Diena, 28.09. – 5.10.2001.), Pieczvaigž ņu viennīca (Diena, 2.-9.11.2001.), Asoci ācija par seksu ālo vienal dz ību (Diena, 16.-23.11.2001 .), Colgate m īkstina zobu atlikumu (Diena, 16.-23.11.2001.), Dienas netikumu apskats (Diena, 16.-23.11.2001.), Ekonom iskais dievkalpojums (Diena, 23.-30.11.2001.), Nacion āli zoolo ģiskais d ārzs (Diena, 7.-14.12.2001.), Mald ības komisija attiec ībām ar Krieviju (Diena, 7.- 14.12.2001.), Latvijas neredzam o biedr ība (Diena, 7.-14.12.2001.), TV klubs “Za ķik akā” (Diena, 21.-28.12.2001.), Seri āls “Mafija pret vamp īriem” (Diena, 21.-28.12.2001.), Latviešu valodas l īkums deput ātiem (Diena, 28.12.2001.- 4.01.2002.). 5. Vair āku valodas sp ēles pa ņē mienu vai pa ņē mienu veidu apvienojums . Daž ādu fon ētisku pa ņē mienu apvienojums v ērojams izteicienos: Jaunie tarifi dzen pie mo ģiļņ ikiem (Diena, 9.04.1999.), LNT interpras īvā apkauja (Diena, 1.10.1999.), Ejakul ācijas pl āns ugunsgr ēka gad ījum ā (Diena, 27.08.1999.), Narkotiku iek ārošanas birojs (Diena, 14.07.2000.), Jaun ā telev īzijas sp ēle "Br īnummarts" ( Diena, 12.03.1999.), Kr ūšturkurvis (Diena, 26.03.1999.), Pārt ērētāju centr ālā savien ība "Tu r īma" (Diena,

159 1.04.1999.), Kabatas bukttur ītis ( Diena, 6.08.1999.), Minibkteri ālūdens (Diena, 31.03.2000.), Kr ūšst ūris (Diena, 12.04.2000.), Ūdenspiel īdējs (Diena, 11.08.2000.) 6. Valodas bag ātin ātājiem pat īk sp ēlēties ar v ārdiem, pārnesot uzsvaru no vienas zilbes uz citu . Pirmaj ā izteikum ā v ārdu savienojumu "Opel Astra" sadala un t ādējādi tiek main īta š ī v ārdu savienojuma noz īme. Otrais izteikums ir radies, nedaudz p ārveidojot bijuš ā labkl ājības ministra Makarova uzv ārdu un liekot uzsvaru uz treš ās zilbes. Pārveidojuma rezult ātā ir radušies divi v ārdi. Šis p ārveidojums liek tautai pasm īnēt, jo jaunin ājumam ir pavisam cita, atš ķir īga nozīme. Ir radies v ārdu savienojums "mak ā rauš". Izteiciens pauž ironisko attieksmi pret ministra darb ību. Piem ēri: 0, pel, Astra, citus - ne mani! ( Diena, 4.06.1999.), Labkl ājības ministrs Mak ārauš (Diena, 21.05.1999.), Ko rump ējies, ier ēdni? (Diena, 12.-19.01.2001.), Elles D ēes, p ē m ēris. (Diena”, 12.- 20.04.2001.), Dalailama dala laimi (Diena”, 29.06.- 6.07.2001.), Seri āls m īlas st āsts “Vien – tu – l ība” (Diena, 26.10. –2.11.2001.), Realit ātes šovs “Bar ā baros” (Diena, 2.- 9.11.2001.). 7. Lai rad ītu komismu, ar v ārdiem var sp ēlēties, ar ī apzin āti izlaižot k ādu ska ņu. Ska ņa tiek izlaista, lai veidotos homon īmi: CV – dz īves aprakts „Diena”23.04.1999., Melod āma „Diena”07.050.1999., Tautas party „Diena” 13.08.1999., Cik garš, tik pats „Diena” 22.10.1999., Kalnu sl ēpšana Alpos „Diena” 07.01.2000., Aps ūdības rakts „Diena” 18.08.2000., Rimi – asaras atlaides visai ģimenei „Diena” 16.04.1999., Romantiskas vakari ņas ve ču gaism ā „Diena” 07.05.1999., Av īze „Vald ības ēstnesis ” „Diena” 15.10.1999., 8. Ska ņu vai atseviš ķu zilbju pievienošana , piem ēram: Pērc zelta zivti ņu un nerun ā (Diena, 5.02.1999.), Kikbobsleja etaps Siguld ā (Diena, 5.02.1999.), Si ļķ e puskažok ā (Diena, 19.02.1999.), Valsts pie ņē mumu dienests (Diena, 26.03.1999.), Kožamais spirts (Diena, 1.04.1999.), Rīgas pirotehnikums ( "Diena", 9.04.1999.), Hokej ā ir viens tiesnesis un divi pieslidot āji (Diena, 9.04.1999.), Ministra alga - 400 blatu (Diena, 30.04.1999.), A/s R īgas atraugs (Diena, 7.05.1999.), Aizsaules aptieka ( Diena, 14.05.1999., Plikumdošanas akts (Diena, 13.08.1999.), Hep īendokrinoloss (Diena, 8.10.1999.), De ģener ālprokurors (Diena, 8.10.1999.), Dzelzce ļa dezorgevics ( Diena, 15.010.1999.), Valsts nece ļu policija (Diena, 5.11.1999.), Liep ājas neš ķī stoš ā mafija ( Diena, 5.11.1999.), Komis ārs Pareksis (Diena, 26.11.1999.), Baltijas adatu nams (

160 Diena, 7.01.2000.), Latvijas zekonomiskie grup ējumi (Diena, 28.01.2000.), Izvirtu ālā realit āte (Diena, 25.06.1999.), Krievijas orbit ālā stacija "Mir"onis" (Diena, 11.02.2000.), Ziepes Benilux (Diena, 18.02.2000.), Makro tautas partija ( Diena, 20.04.2000.), Faksi un sprinteri ( Diena, 20.08.1999.). Jautr ās gramatikas nol ūks ir rad īt jautr ību - izrais īt klaus ītāja smieklus vai smaidu, papriec āties. Valodas sp ēles nol ūkā ļoti bieži tiek main īta v ārda morfolo ģisk ā forma, respekt īvi, tiek veidotas nepareizas deklin ācijas vai konjug ācijas formas. Š īs formas ir nepareizas tikai no liter ārās valodas viedok ļa, bet sp ēlē ir at ļauts viss - tiek pie ņemta cita loma un citi noteikumi. B ērni sp ēlē veikalos un ārstos, pieaugušie sp ēlē te ātr ī, kazino un sport ā. Katrai no š īm sp ēlēm ir savi principi, bieži vien š ī sp ēle ir cita realit āte, kas uz br īdi ļauj mums k ļū t par citu, l īdz īgi k ā karnev ālā. Š ādas sp ēles pied āvā citus, ikdienas dz īvē varb ūt nepie ņemamus noteikumus. Pati valoda pied āvā bezgala daudz sp ēļ u variantu - ēnu sp ēle, sp ēles ar likteni, kr āsu rota ļas vai sporta sp ēles, galda sp ēles u.c. Sp ēle ir cit ādība, cita esam ība. Katrai pasaulei, dz īvesveidiem, katrai valodas sist ēmai ir savas likumsakar ības (Ernstsone 1997, 90). Jautr ā gramatika pied āvā, pirmk ārt, apzin āti izmain ītu lietv ārda dzimti vai deklin āciju, īpaši sp ēlējoties ar ret āk lietojamo deklin āciju form ām (III, VI deklin ācija) vai iz ņē mumiem. Piem ēram: Liel ā zive mazo zivi - tikai pabaid īja (Diena, 10.08.1999.). Otrk ārt, var tikt veidotas nepareizas lietv ārda loc ījuma formas vai neparastas izska ņas: Vannasistabene (Diena, 30.04.1999.), Pavasar ī p ūš minisv ārcenis un instinktenis (Diena, 9.04.1999.). Trešk ārt, iesp ējama ietv ārda skait ļa formas main īšana. Daudzskaitlinieki tiek p ārveidoti par vienskaitliniekiem un otr ādi. Ceturtk ārt, izmaina darb ības v ārda formas. Piektk ārt, var tikt veidotas īpaš ības v ārda formas, kas veidotas no lietv ārdiem, no kuriem liter āraj ā valod ā nav pie ņemts atvasin āt īpaš ības v ārdus. Šos pa ņē mienus izmanto, lai rad ītu v ārdu sp ēli, tom ēr 1999.gada un 2000.gada topšos šādi valodas sp ēles pa ņē mieni nav atrodami. Tas, ko liter āraj ā valod ā uzskat ītu par k ļū du vai nepie ļaujamu aplam ību, sarunvalod ā tiek lietots valodas sp ēles nol ūkā un tiek uztverts k ā pie ņemama un norm āla valodas par ādība. Bieži š ādas gramatiskas rota ļas ir bez saturiskas slodzes. Š ādi p ārveidojumi tiek lietoti tikai joka p ēc, izmai ņas form ā neizsaka nek ādu cit ādāku noz īmi, atš ķir īgu no t ās, k āda šim v ārdam ir sarunvalod ā. T ā nodod inform āciju bez k ādām jaun ām vai cit ām noz īmju nians ēm (Ernstsone 1993, 26). 2001.gada Supertops ī ir izmantots t āds jautr ās gramatikas

161 veids k ā nepareizu priev ārdu lietošana : Dosim izš ķirošu triecienu c īņā par korupciju! (Diena, 11.-18.05.2001.), Piedz ēries ar st ūri nedr īkst braukt (Diena, 27.07.-3.08.2001.). Runas maskas pa ņē miens. K ā jau min ēts, viens no jebkuras ( ne tikai valodas) sp ēles pa ņē mieniem ir svešas (citas) lomas pie ņemšana jeb sp ēlēšana. Izmantojot šo pa ņē mienu, run ātājs parasti ner ūpējas par piln īgu sveš ās runas atveidi, bet tikai ieskic ē atseviš ķus sveš ās runas elementus, rakstur īgākās sveš ās balss paz īmes. Laucinieka runas veida atveides nol ūkā tiek sp ēlēts ar dialektismiem, nekultur āla cilv ēka runas maskai der žargons un vienk āršruna, birokr āta – kancelejismi, bet intelektu āļ a – termini un svešv ārdi. Ārzemnieku atveidei der leksikas un izrunas īpatn ības, savuk ārt jauniešus vistieš āk raksturo vienk āršruna un žargons jeb slengs. Jaunatne ienes jaunas v ēsmas sarunvalod ā. Katrai paaudzei ir savi un tikai savi sarunvalodas v ārdi, ir ar ī t ādi v ārdi, kurus tikai t ā paaudze lieto ar tai zin āmo p ārnesto noz īmi, ir t ādi semantiski noz īmes p ārnesumi, kas ir vien ādi visu paaudžu sarunvalod ā. Piem ēri: Tauta nobastoja referendumu (Diena, 26.11.1999.), Mīļ ais, pa ņem mani jebkur ā Statoil ā! (Diena, 27.08.1999.), Ziemas r ītos automaš īna nelec (Diena, 3.12.1999.), Naglis nositis ku ģniec ības cenas (Diena, 29.10.1999.), Nagli nevar izraut no privatiz ācijas a ģent ūras (Diena, 5.03.1999.), Izlaidum ā izlaid ās 10 meitenes (Diena, 6.08.1999.), Pārejas sabiedr ība no bardaka uz haosu (Diena, 16.-23.02.2001.), Politiskais kr ējums – atkal sviest ā (Diena, 20.- 27.04.2001.), Šonakt gul ēju labi un nemurgoju par m āju (Diena, 25.05.-1.06.2001.), Laika nosišanas birojs j ūsu atva ļin ājumam! (Diena, 13.-20.07.2001.), Mēs zin ām, k ā piev ākt k āpas (Diena, 27.07.-3.08.2001.). Runas maskas pa ņē miens pieskait āms joku dz īšanas grupai, ja t ā lietojums nav saist īts ar v ērt ējumu vai raksturojumu un tam nav saturiskas papildslodzes, ja run ātājs vienk ārši tiecas p ēc ekspresivit ātes, cenšoties savu runu padar īt neparastu un it k ā neatbilstošu sazi ņas situ ācijai. Komisms rodas, veidojoties kontrastam - kontrastam starp konsitu āciju, kontekstu un sveš ās runas paz īmēm, kas rada priekšstatu par citiem runātājiem un citu situ āciju. Runas maskas realiz ācijas l īdzek ļi ir daž ādi, t ās var b ūt gan dialektam rakstur īgās fon ētisk ās, morfolo ģisk ās vai leksisk ās paz īmes, gan k ādas citas valodas akcenta iez īmes latviešu valod ā, gan ar ī žargona vai vienk āršrunas iez īmes. Šis pa ņē miens var tikt lietots k ā raksturojošs, v ērt ējošs l īdzeklis. T ādos gad ījumos tiek ne tikai att ēlots cilv ēks, kura v ārdi tiek p ārraid īti, bet ar ī v ērt ēta vi ņa r īcība, īpaš ības vai pat

162 vi ņa runas maniere. T ā vairs nav tikai labsird īga parodija, bet gan dz ēlīgs kodiens, ironija vai pat sat īra. Š ādos gad ījumos valodas maskas pa ņē miens p āriet cit ā valodas sp ēles paveid ā, ko sauc par aspr ātību vai dz ēlību (Filatova 1995, 4). Aspr ātība vai dz ēlība. Dažk ārt v ārdu sp ēle pauž runas papildsaturu – zemtekstu. Šāda tipa izteikumi ir aspr ātības ar noteiktu saturu - raksturojumu, v ērt ējumu. Rakstur īgākie dz ēlību veidi ir š ādi: 1. Stila kontrasta pa ņē miens ir komisk ā izpausmes viens no rakstur īgākajiem pa ņē mieniem. V ārds vai izteiciens tiek p ārnests no viena stila uz otru, radot disonansi, kas savuk ārt ir pier ādījums vai nu run ātāja neprasmei pareizi veidot savu runu vai ar ī noder k ā l īdzeklis negaid īta (bet apzin āta) komiska efekta rad īšanai. Š ādos gad ījumos visbiež āk tiek parod ēti kancelejismi, bet nereti ar ī vienk āršruna vai valodas neprasme. Tādā veid ā tiek izsmieta maniere run āt "k ā no gr āmatas". Š ādi tiek izsmietas publicistikas valodas klišejas un štampi. Tiek parod ēta maniere bez vajadz ības lietot svešv ārdus. Šis pa ņē miens atseviš ķos segmentos daž ās runas situ ācij ās var korel ēties ar runas maskas pa ņē mienu. Parod ētas var tikt ar ī retas fon ētisk ās apakšsist ēmas vai daž ādi leksiskie sl āņ i (vecv ārdi, jaunv ārdi, po ētismi u.c). Jaunais mu ļķ iks – Son čiks pret spir ķiku (Diena, 10.09.1999.), Bankas likvidatora likvid ācijas process (Diena, 19.02.1999.), Latvijas nacion ālo interešu defil ēšana ( Diena, 21.05.1999.), Sto ļičnaja vodka latviešu dv ēselei (26.01.-2.02.2001.), Nerauj zobus, jo vēlāk neb ūs ko k ārt vadz ī (Diena, 20.-27.04.2001.), Politiķu mutes br ūķē šanas s ērga (Diena, 11.-18.05.2001.), Ludzas rajons – siv ēnkop ības flagmanis (Diena, 29.06.- 6.07.2001.). 2.Neparastu valodas vien ību rad īšana. Tie var b ūt gan okazion āli v ārdi, gan reiz ēm ar ī potenci āli v ārdi. Fran ču literat ūras teor ēti ķis Žer ārs Ženets šos v ārdus ir nosaucis par verb āliem hibr īdiem un himerv ārdiem (mot-chimere), kas radušies no divu v ārdu kondens ācijas (valodas z īmes apz īmētāju savstarp ējās sabl īvēšan ās). (Ženets (Genette G.) 2006, cit ēts Romaš čenko 2007, 80) Tie satopami literat ūrā, pres ē un ikdienas dz īvē kopum ā. Raksturojot to k ā modernu cilv ēku valodu, latviešu valodniec ībā šos salikte ņus aprakst ījuši A.Veisbergs (Veisbergs 1997, 278; izmantojot jaunterminu – sapl ūde ņi) un D. N īti ņa (N īti ņa 2004, 18). Jaunie v ārdi tiek veidoti p ēc valod ā produkt īviem mode ļiem. Sp ēles v ārds uzjautrina ar savu novit āti, neparastumu. Okazion ālismi ir individu āli

163 darin ājumi, kas veidoti p ēc valod ā esošiem paraugiem un ir cieši saist īti ar noteiktu kontekstu, dažreiz pat situ āciju (Laua 1969, 194). To uztver un saprot attiec īgā konteksta sakar ā. Š ādus v ārdus darina k ādam konkr ētam, vienreiz ējam lietojumam. Okazion ālismiem tekst ā ir iecer ēta k āda funkcija, ko cits v ārds tik labi nevar ētu veikt. Publicistikas valod ā okazion ālismi sastopami k ā: 2.1. emocion āli un ekspres īvi neitr āli salikte ņi vai salikte ņi ar nelielu ekspresivit āti iesp ējamas v ārdkopas viet ā: Kikbobsleja etaps Siguld ā (Diena, 5.02.1999.), Tālru ņa prezervat īvs telefonseksam (Diena", 19.02.1999.), Si ļķ e puskažok ā (Diena, 19.02.1999.), Jaun ā telev īzijas sp ēle "Br īnummarts" (Diena, 12.03.1999.), Kr ūšturkurvis (Diena, 26.03.1999.), Pavasar ī p ūš minisv ārcenis un instinktenis (Diena, 9.04.1999.), Rīgas pirotehnikums (Diena, 9.04.1999.), Nīlzirgs un n īlķē ve (Diena, 16.04.1999.), Vannasistabene (Diena", 30.04.1999.), Dekorat īvie pu ņķ uzim īši (Diena, 21.05.1999.), Patreiztic īgo katedr āle (Diena", 4.06.1999.), Al(u)sharmonijas skv ērs Vecr īgā (Diena", 18.06.1999.), Pilnlitr āžas filma (Diena, 25.06.1999.), Kabatas bukttur ītis (Diena, 6.08.1999.), Licenc ēts ekstrasekss (Diena, 20.08.1999.), Pirtslietu a ģent ūra (Diena, 20.08.1999.), Šausmsliežu dzelzce ļš (Diena, 22.08.1999.), Seri āls "Gl ābējgriba" (Diena, 28.01.2000.), Kult ūrklapatu fonds (Diena, 17.03.2000.), Akcion āru tukšsapulce (Diena, 12.05.2000.), Saeimas humorseksu ālāplen ērs ēde (Diena, 18.08.2000.), Saeimas balsojums ar sponsorvad ības meh ānismu (Diena, 8.09.2000.) 2.2. darin ājumi, kuros spilgt āk izpaužas teksta un jaunv ārda autora tieksme pēcori ģinalit ātes, v ēlēšan ās aktualiz ēt las ītāja uzman ību: Marijas un Čaka ielas fuckult āte (Diena, 12.02.1999.), Vīrusi un sievusi ( Diena, 21.05.1999.), Pretdeguna kr ēms (Diena, 18.06.1999.), Mikroorgasms (Diena, 1.10.1999.), Kr ūšst ūris (Diena, 12.05.2000.), Kr ūšturkurvis ( Diena, 26.03.1999.), Valdoš ā kol īzija (Diena, 26.05.2000.), Anti ņkvari āts (Diena, 15.12.2000.), Dīze ļdegv īns (Diena, 30.04.1999.). 2.3. jaunu salikte ņu veidošana: Tautu pašapzagšan ās ties ības (Diena, 9.02. 2001.), Valsts ārpusinterešu jaunatnes izgl ītība (Diena, 30.03.-6.04.2001.), Kan ālmalas apst ādījumu let ālpl ānojums (Diena, 12.-19.10.2001.), Fanobuss brauc uz Ķelni (Diena, 4.- 11.05.2001.).

164 Valodas sp ēlē ļoti bieži tiek izmantoti personv ārdi . Tas p ārsvar ā tiek dar īts ar separ ācijas (v ārddarin āšanas paveids, kur ā par patst āvīgi lietojamu v ārdu k ļū st v ārda da ļa), piem., Dalailama dala laimi (Diena, 29.06.- 6.07.2001.), Ko kalis Valent īns? (Diena, 15.09.2000.), vai apelativ ācijas ( īpašv ārda p ārtapšana par sugasv ārdu) pal īdz ību. Ne tikai ar apelativ ācijas pa ņē mienu, bet ar ī daž ādiem strupinājumiem, slenga izmantojumu sabiedr ībā paz īstamu cilv ēku v ārdi un uzv ārdi tiek izmantoti ļoti plaši . Latvijas sviests ar Š ķē li - kas var b ūt lab āk?! (No r īti ņ'rekl āma), Jānis naglijs (Reksis), Vili, nostaig āts (Jete Burk ānciema), Opera jau sen bija peln ījusi Žagaru (J ē K ā), Joahima par ādīšan ās tautai (Jete Burk ānciema), Mutes Boj ārs, ( Miers), Baltie plankumi Klintona biogr āfij ā (Mo ņa), Šleseru - par vid ējās izgl ītības ministru (Q centrs), Medi ķi ciena Vi ņķ eli un gl āzīti (Olavs), Speci āldemokr āts Ādamsons (Ju Suits), Rai ņa priedes, Jirgena k ļava (AA), Pierre Cargin (Loto Lops), Birkava viz īte Latvij ā (Rieksti ņš), Komis ārs Rekš ņa (Ierindnieks), Saspiests k ā Endzi ņš (Politi ķi spied ēji), Ādamsons bija briedis jau ilg āku laiku (Birkavs), Vējš V ītol ā (Alma maters), Kaks ītis aizpeld ēja no krasta (Gr ūtsird ība), G.Coolmanis (Fans), Krištopana ce ļa remonts ( Ķirurgs), Sveiks, Šķē le! (Vinnijs P ūks), Paulcer īte, Andri ņš un zelta zirgs (Jete Burk ānciema), 7.Saeimas durvis Ziedonis nev ērs (Jur īc Kurm īc), Izvilin ātais Vilis (Lim ārs), Dubults nepl īst - divi Boj āri Saeim ā (Pustalons), Viens bunkšs - un devi ņi re ģioni (Pustalons), Dzelzce ļa Dezorgevics (Sems), Ministrs k ā V ītols (V īrs k ā ozols), Dobe ļa valoda k ā likums (Filologs), Mūsu v ēstnieks Amerik ā j ūtas k ā ronis (Zuz īte Jap ānā), Krem ļa pils p ūķ ins (Sems), Tiesas l ēmums: Ādamsons ir Ādamsons (Pustalons), Eihmanis - zemessardzes spožums un posts (Zemessargs), Soci ķu Egils Piebaldz ēns (Diena, 16.-23.03.2001.), Gr āfs Montekristovskis (Diena, 9.02. 2001.), Ar delnu pa Cepurnieku (Diena, 9.02. 2001.), Elitu – nekad vairs man ā m ūžā (Diena, 9.02. 2001.), Elites v īrieši Elitas m ūžā (Diena, 19.-26.01.2001.), Bušelis – prezidenta ietekmes m ērvien ība ASV (Diena, 26.01.- 2.02.2001.), Tēvzemei un Br īvībai, Laku čam un Cepurniekam (Diena, 16.-23.02.2001.), Van der Streipa rekomend ācijas (Diena, 2.-9.03.2001.), Za ķis nav Bondars – neaizb ēgs (Diena, 16.-23.03.2001.), Boj ārs t ētis, Boj ārs m ēris un Rubika gars (Diena, 30.03.- 6.04.2001.), Ostaps Bondars – r īcības cilv ēks (Diena, 30.03.-6.04.2001.), PCTVL biedrs Aleluj āns (Diena, 27.07.-3.08.2001.), Laventa tiesas proces ā iest ājusies “Law – end” fāze (Diena, 31.08.-7.09.2001.), Tr īsgaršu Vit ālijs (Diena, 7.-14.09.2001.), Naudas

165 reforma – lats bez Repšes paraksta (Diena, 14.-21.09.2001.), Eiro vietā Repše ievies īs Eino (Diena, 21.-28.09.2001.), Pie visa vain īgs L ī Osvalds B ī Ladens (Diena, 19.- 26.10.2001.), Kamaldi ņš migl ā (Diena, 26.10. –2.11.2001.), Boj ārs t ēvs, Boj ārs d ēls un Rubika gars (Diena, 2.-9.11.2001.), Eiro n āk, bet Repše iet (Diena, 2.-9.11.2001.), Cimdara cumduri (Diena, 9.–16.11.2001.), Sieviete spogul ī – Elitas hi čkokisms (Diena, 16.-23.11.2001.), Rīgas domes pr āmju l īnija: Boj ārs – Dolgopolovs (Diena,28.12.2001.), Bojar de tolli (Diena, 14.-21.12.2001.), Mans draugs - nenopietnais Vilis (Diena, 5.02.1999.), Nag ļi nevar izraut no privatiz ācijas a ģent ūras (Diena, 5.03.1999.), Šķē li graužot, Krišs top pl āns (Diena, 5.03.1999.), Paegle aug Priedkalna ēnā (Diena, 12.03.1999.), Gorbunova iel āpi uz Vi ļā ce ļiem (Diena, 19.03.1999.), Kā maldījās Kamaldi ņš (Diena, 26.03.1999.), Opera bez spoka, toties ar Žagaru ( Diena, 26.03.1999.), Bļins Klintons (Diena, 1.04.1999.), Saeimas mutes Boj ārs (Diena, 30.04.1999.), Vīlies Krištopans (Diena, 7.05.1999.), Vam der Stuls (Diena, 14.05.1999.), Labkl ājības ministrs Mak ārauš (Diena, 21.05.1999.), Kriš - top - kārns (Diena, 4.06.1999.), Lamatas milzu Lembim (Diena, 11.06.1999.), Alus Jautrais Gavrilovs (Diena, 25.06.1999.), Ne katrs B ērzi ņš R īgā j āsaglab ā (Diena, 1.10.1999.), Bezties īgā Golde (Diena, 22.10.1999.), Komis ārs Rekš ņa (Diena, 5.11.1999.), Strautmane - mūsu cilv ēks "Panor āmā" (Diena, 26.11.1999.), Ādamsons k ā pornogr āfijas indikators (Diena, 3.12.1999.), Ādamsona romance prokurat ūrai (Diena, 3.12.1999.), Ādamsona izmekl ēšanas komisija (Diena, 4.02.2000.), Iekšlietu ministram vienm ēr ne ērti segli ņi (Diena, 18.02.2000.), Ādamsona izmekl ēšanas rezult āti (Diena, 25.02.2000.), Bērzi ņa vald ībā V ītolu nav (Diena, 19.05.2000.), Miers un tr īs B ērzi ņi (Diena, 19.05.2000.), 3x Bērzi ņi nometne šogad b ūs valdībā (Diena, 19.05.2000.), Bērzi ņš - Latvijas naudaskoks" (Diena, 16.06.2000.), Katrai ģimn āzijai – savu Draudzi ņu (Diena, 16.06.2000.), Ķirsons lido bistro (Diena, 30.06.2000.), Viesturam D ūlem sav āds gan (Diena, 14.07.2000.), Ze ļonijs, bet jau bronza! (Diena, 22.09.2000.). Relat īvi bieži valodas sp ēles nol ūkā tiek izmantota metaforiz ācija un citi netieš ās nomin ācijas veidi. Ar pieciem latiem pa ēdis neb ūsi (Diena, 5.02.1999.), Mīlest ība no pirm ā kuku ļa (Diena, 5.11.1999.), Divi m īkstie – joproj ām m īkstos krēslos (Diena, 19.11.1999.), Ejiet j ūs visi pie trus īša! (Diena, 9.02. 2001.), Viens likums, viena

166 taisn ība – visiem nepietiek… (Diena, 19.-26.01.2001.), Tiem pašiem v ēžiem citas kul ītes (Diena, 6.-12.04.2001.), Par sešiem kuku ļiem mersim san āk (Diena, 12.-20.04.2001.). Kā stila fig ūra tiek izmantotas stilistiskas fig ūras paronom āze – skaniski l īdz īgu, bet semantiski atš ķir īgu v ārdu blakus lietojums (VPSV 2007, 288) – un kalamb ūrs – vārdsp ēle, kas balst īta uz viena v ārda daž ādām noz īmēm vai daž ādu v ārdu vienādu vai līdz īgu skan ējumu (VPSV 2007, 178). Piem ēri: Hero īni ņš, koka īni ņš un op ītis (Diena, 5.02.1999.), Friz ūra ar Latvijas celi ņu (Diena, 19.02.1999.), Kā mald ījās Kamaldi ņš (Diena, 26.03.1999.), Mans b ūs m āns (Diena, 26.03.1999.), Par ēks banka un nomierin āsies (Diena, 19.03.1999.), Lāč u ledus laikmets Latvij ā (Diena, 4.09.1999.), Ko rump ējies, ier ēdni?” (Diena, 12.-19.01.2001.), Zobu pasta ar floru un faunu (Diena, 12.- 19.01.2001.), Elites v īrieši Elitas m ūžā (Diena, 19.-26.01.2001.), Elles D ēes, p ē m ēris (Diena, 12.-20.04.2001.). Valodas sp ēlē tiek izmantota homon īmija: Profilakses pas ākumi Meitenes robežpunkt ā (Diena, 5.03.1999.), Šķē li graužot, Krišs top pl āns (Diena, 5.03.1999.), Straume nes ās ar ātrumu 110 km stund ā (Diena, 27.08.1999.), Ne katrs B ērzi ņš R īgā jāsaglab ā (Diena, 1.10.1999.), Ķirsona komplekss (Diena, 7.01.2000.), Dz ērām ar m ēru. Mērs atl ūza (Diena, 4.02.2000.), Katrai ģimn āzijai - savu Draudzi ņu (Diena, 16.06.2000.), Ķirsons lido bistro (Diena, 30.06.2000.), Slaktera amats Ministru kabinet ā (Diena, 7.07.2000.), Paroc – att īri ce ļu uz silt ām m ājām (Diena, 9.-16.03.2001.), Tele grib k ļū t par govi (Diena, 30.03.-6.04.2001.), Sv ētkos lido V ērman ītis (Diena, 31.08.- 7.09.2001.), Ziemassv ētki sabraukuši kaimi ņam sun īti (Diena, 28.12.2001.- 4.01.2002.), Šonakt l īs, bet r īt b ūsim skaidr ā (Diena, 28.12.2001.- 4.01.2002.). No homon īmiem noš ķiramas homon īmas formas jeb homoformas, homofoni un homogr āfi. Par homoform ām run ā tai gad ījum ā, kad nejauši sakr īt atseviš ķas daž ādu vārdu formas: Ādamsons bija briedis jau ilg āku laiku (Diena, 30.12.1999.).Par homofoniem sauc v ārdus, ko vien ādi izrun ā, bet daž ādi raksta: Mini mani – mini money (Diena, 25.08.2000.).

4.3.3. Valodas spēle okazion ālos frazeolo ģismos Laikraksta Diena izklaides rubrik ā Supertopsis var atrast okazion āli lietotus frazeolo ģismus un par ēmijas: Nerauj zobus, jo v ēlāk neb ūs ko k ārt vadz ī (Diena, 20.-

167 27.04.2001.), Siens uz su ņu kaudzes (Diena, 9.09.1999.), Dom āts - dal īts (Diena, 14.05.1999.), Seti ņreiz nom ēri, nep ārtraukti griez (Diena, 14.05.1999.), Melns darbs, liela nauda (Diena, 21.05.1999.), Mūžu dz īvo, m ūžu m ānies (Diena, 4.06.1999.), Cik garš, tik pats (Diena, 22.10.1999.), Lab āk liela pensija, nek ā mazs lapsenes kodiens (Diena, 10.03.2000.), Kas otram bedri rok, pats sav ā džakuzi iekr īt (Diena, 20.04.2000.), Kāda saime aizgald ā, t ādu frakciju s ūdi (Diena, 22.06.2000.), Divreiz vien ā džakuzi neiek āpsi (Diena, 25.02.2000.), Dāvātam tankam stobr ā neskat ās (Diena, 10.03.2000.), Silts n āk ar sild īšanu, labs p ēc tam (Diena, 9.04.1999.), Bag āts balso, k ā grib, nabags - kā izdev īgāk (Diena, 4.06.1999.), Izdzerto ūdeni nesasmelsi (Diena", 3.03.2000.), Ventspili audzis, pa trubu barots (Diena, 6.08.1999.), Aploksn ēs dodot g ūtais neat ņemams (Diena, 6.08.1999.), Str ādāšana - sudrabs, demisija - zelts (Diena, 21.01.2000.), Grozies k ā gribi, Always kaut kas pa k ājām (Diena, 19.02.1999.), Galvenais nav start ēt, bet piedal īties! (Diena, 18.06.1999.), Šamp ūns baro, nemiers posta (Diena, 1.04.1999.), Latviešus moka lietuv ēni un igaun ēni (Diena, 17.09.1999.). Frazeolo ģismu leks ēmu aizst āšana iesp ējama, gan saglab ājot frazeolo ģism ā esošo komponentu skaitu, gan ar ī to palielinot vai samazinot. Jo liel āka ir jauno un aizst āto elementu semantisk ā atš ķir ība, jo liel āks stilistiski ekspres īvais iespaids. Aizstājot k ādu vārdu frazeolo ģism ā ar t ā anton īmu var rad īt paradoksu. Tas izskaidrojams ar to, ka cilv ēka apzi ņā frazeolo ģismi, it seviš ķi sak āmv ārdi, tiek uztverti par neapšaub āmām paties ībām. T ādējādi aizst āšana var stipri sekm ēt novecojušu frazeolo ģismu atjaunin āšanu: Viens likums, viena taisn ība – visiem nepietiek… (Diena, 19.-26.01.2001.), Divreiz vien ā Satversm ē iek āpt nevar (Diena, 11.-18.05.2001.), Lab āk Mednis kok ā, nek ā Eirov īzij ā (Diena, 18. – 25.05.2001.), Lēnāk brauksi – t ālāk netiksi – autovad ītāju piekl ājības ned ēļ as dev īze (Diena, 1.-8.06.2001.), Mūžu dz īvo, m ūžu Latvijas ku ģniec ību tirgo (Diena, 1.-8.06.2001.), Kā maks āsi, t ā stud ēsi (Diena, 22.-29.06.2001.), Ar muti Rīgā, ar pr āmi Stokholm ā (Diena, 13.-20.07.2001.), Par āds nav br ālis – tas ir no sievas radiem! (Diena”, 3.-10.08.2001.), Jaunos laikos nauda no debes īm nekr īt (Diena, 19.26.10.2001.), Advok ātiem dodot g ūtais neat ņemams (Diena, 2.-9.11.2001.), Galvenais nav start ēt, bet piedal īties! (Diena, 7.-14.12.2001.).

168 4.3.4. Valodas sp ēle reklāmu parodij ās Kā pretspars apnic īgām un vienveid īgām rekl āmām tiek pied āvāti aspr ātīgas un parod ētas rekl āmas, kur ās viegli paz īt ikdienas plašsazi ņas l īdzek ļos dzird ēto: Pērc zelta zivti ņu un nerun ā! (Diena, 5.02.1999.), Urbiet-iesaka zob ārsti (Diena, 5.02.1999.), Jaun ā "Libresse" - nek ādu traipu, nek ādu skand ālu (Diena, 5.02.1999.), Bar ība ka ķu un su ņu m īļ ot ājiem (Diena, 5.02.1999.), Tabletes, kas atvieglo saaukst ēšanos (Diena, 5.02.1999.), Pamperi deput ātu mut ēm (Diena, 12.02.1999.), Ir labi ve ļas pulveri un ir "citi" ve ļas pulveri (Diena, 26.02.1999.), Izv ēlies Latvijas gur ķi (Diena, 12.03.1999.), Tualetes ūdens sejai (Diena, 26.03.1999.), Visa Latvija - Lattelekom klausul ē (Diena, 9.04.1999.), Hansabank, Latvija j ūsu r īcībā (Diena, 9.04.1999.), Esi stil īgs, no ķer vaboli (Diena, 7.05.1999.), Bez Ave Lat - nu nek ādi nevar! (Diena, 7.05.1999.), Jaunais ve ļas pulveris Omo Sapiens (Diena, 7.05.1999.), Pārdod lietotus auto - īpašniekiem ar atlaid ēm (Diena, 4.06.1999.), Sirsn īgas sarunas. Piezvani Znarokam (Diena, 4.06.1999.), Pied āvājam ministru kr ēslus - garantija 3 gadi (Diena, 18.06.1999.), Remantad īns – par drošu seksu mež ā (Diena, 13.08.1999.), "Sp īdolas” kažok ādu veikals L āč pl ēša iel ā (Diena, 1.10.1999.), " Stopoil" degviela (Diena, 1.10.1999.), ACE – bailes p ēc balin āšanas (Diena, 22,10.1999.), Kukulis par sapr ātīgu cenu (Diena, 22.10.1999.), Visi seksa veidi – LNT (Diena, 29.10.1999.), Mīkstais Zewa - speci āli m īkstajiem (Diena, 29.10.1999.), Pretkorozijas zobu pasta (Diena, 19.11.1999.), Ja tagad b ūtu j āsāk, es zin ātu, k ā: Par ēx banka (Diena, 26.11.1999.), Mēs zin ām, kam (Diena, 3.12.1999.), Pārdod izpuš ķotas egl ītes un izsai ņotas d āvanas (Diena, 30.12.1999.), Pērc un paukš ķi - stilam nav noz īmes (Diena, 30.12.1999.), Jaunie ieliktn īši ar v ēl liel ākiem sp ārniem (Diena, 25.02.2000.), Kitekat - ka ķiem, kas rej (Diena, 3.03.2000.), Eh, visi mati izkrita, jo es esmu t ā v ērta (Diena, 24.03.2000.), Lenor - popul ārākais Eiropas m īkstin ātājs (Diena, 31.03.2000.), 900.l īnijas - sexfaili (Diena, 31.03.2000.), Lietojot matus katru dienu, tie k ļuvuši trausli (Diena, 5.05.2000.), Karuna — rekl āma, balst īta uz patiesiem notikumiem (Diena, 2.06.2000.), Mēs zin ām, k ā... Bet neteiksim! (Diena, 9.06.2000.), Wash and go - mazg ājies un tinies (Diena, 28.07.2000.), Īstam policistam R ēksi un Rexonu (Diena, 15.09.2000.), Jaunie ieliktn īši Always tank ā! (Diena, 29.09.2000.), Viennoz īmīgas ziepes (Diena, 22.09.2000.), Labi paz īstu sevi, t āpēc zinu, ka ģimene ir izsalkusi (Diena, 15.12.2000.), Citronu fanta - atraugas ar t īkamu

169 garšu (Diena, 22.12.2000.), Saules aptiek ā - kasetes pret recept ēm (Diena, 29.12.2000.), Jūsu nauda glab āsies droš ā viet ā un uzk ārsies (Diena, 22.12.2000.), Domestos tr īsreiz ējas lietošanas tualetes želeja (Diena, 15.12.2000.), Jūs ticat, m ēs neticam! (Diena, 2.-9.03.2001.), Jūs ticat, bet izdosies mums! (Diena, 9.-16.03.2001.), Politisk ā rekl āma nopietni kait ē cilv ēka vesel ībai (Diena, 9.-16.03.2001.), Sk ūters – v īriešu avangarda frizieris (Diena, 16.-23.03.2001.), Vodka, spirt, aspirin! (Diena, 6.- 12.04.2001.), Šogad J āņ u z āles b ūs uz recept ēm (Diena, 6.-12.04.2001.), Stilam nav noz īmes, svar īga ir koal īcija (Diena, 6.-12.04.2001.), Esi c ūka! – ve ļas pulvera ražot āju dev īze (Diena, 27.04. – 4.05.2001.), Vari laim ēt motorolleru “Aprill, aprill” (Diena, 11.- 18.05.2001.), Mēs zin ām. J ūs v ārat… (Diena, 25.05.-1.06.2001.), Kārdinoša un garda – sieksta (Diena, 8.-15.06.2001.), Colgate Nafigator (Diena, 8.-15.06.2001.), Izdariet noguld ījumus L īgo sier ā! (Diena, 15.-22.06.2001.), Zvani t ūlīt – vai ar ī sa ņemsi pa pastu manas biks ītes!!! (Diena, 29.06.- 6.07.2001.), Zelta kafijas tase – alum! (Diena, 29.06.- 6.07.2001.), Paroc vate, atroc vate, izroc vate (Diena, 29.06.- 6.07.2001.), Tukuma piena akcija – divi vien ā: jogurts ar puvekl īti (Diena, 6.-13.07.2001.), Izglāb draugu – piedzirdi l īdz galam! (Diena, 6.-13.07.2001.), Kred īts augošam orgasmam (Diena, 6.-13.07.2001.), Mēs zin ām, k ā piev ākt k āpas (Diena, 27.07.-3.08.2001.), Stilam nav noz īmes, ja nav ko iedzert (Diena, 3.-10.08.2001.), Es ticu, man izdosies. Burvis (Diena, 10.-17.08.2001.), Jūtos p ārliecin āts un br īvs. Ieliktnis (Diena, 28.09.-5.10.2001.), Tavs zvans – un es jau k ļū stu auksta (Diena, 19.26.10.2001.), Kas tu t āds? Svarc ēlājs. Kāpēc tik mazs? Nelietoju nandrolonu (Diena, 26.10. –2.11.2001.), Ekonomiskākās kr āsnis. Pied āvā krematorija (Diena, 26.10.-2.11.2001.), Skuveklis… Un vairs nek ādu blaugznu (Diena, 2.-9.11.2001.), Manga ļu ūdens vilin ājums (Diena, 30.11.-7.12.2001.). Vērt ējot un analiz ējot latviešu v ēlēšanos ironiz ēt par visu apk ārtnotiekošo un, protams, pirmk ārt, pašiem par sevi, j āatz īst, ka smieklu un aspr ātības psiho ģen ēze vai, vienk ārš āk sakot, smieklu fenomens m ūsdienu kult ūrā ir stabils un patieš ām ar plaš ām lingvistiskaj ām iesp ējām. „Smiekli ir.. komplic ēts kompens ējošs meh ānisms, kas veido savdab īgu aizsargsienu starp person ību un apk ārt ējo pasauli, ļaujot pie ņemt esošo k ā esošu, jo viss ta ču ir t ā v ērts, lai par to pasmietos, t ātad viss ir v ērt ība. ..Smejošs cilv ēks ir socium ā un kult ūrā piepras īta par ādība, pat ērētāju sabiedr ības da ļa un reiz ē – t ās v ērt ību dekonstru ētājs” (Sokolova 2007, 136). 1995. gads – laiks, kad izn āca pirmais plašu

170 popularit āti ieguvušas valodas sp ēles rubrikas - Supertopša - izlaidums, sakrita ar laiku, kad sabiedr ībā pieauga politiskais nihilisms un k ļuva skaidrs, ka s ākotn ējie atmodas ide āli daž ādās sabiedr ības kategorij ās ir deform ējušies vai zuduši. S ākotn ēji parodijas bija neitr ālas, naiv ākas, v ēlāk k ļuva drosm īgākas, reiz ēm pat liekas – p ārdrošas, sarkastiskas, dz ēlīgas un izsm ējīgas, aptverot arvien plaš āku tematu loku. Kopum ā var teikt, ka visplaš āk tiek izmantota v ārdu fon ētisk ā deform ācija un aspr ātības un dz ēlības, ta ču, klasific ējot p ēc tematikas, vispopul ārākais temats ir politika, sabiedr ības aktualit ātes un person ālijas.

4.4. Secin ājumi Mūsdienu folkloras izmantojum ā, l īdz īgi k ā publicistikas valod ā kopum ā, vērojama r ēķ in āšan ās ar realit āti, re ālās dz īves atspogu ļojumu. Īpašu popularit āti guvusi frazeolo ģisko vien ību transform ācija publicistikas valod ā. T ā ir iesp ēja padar īt interesant āku ikdienas komunik āciju. Okazion ālās transform ācijas ir neizs īkstošs valodas māksliniecisk ās t ēlain ības avots. Svar īga ir ar ī uztv ērēja subjekt īvā izj ūta, izpratne, metaforisk ā t ēlain ība, kas j āuztver kontrast ējoš ā tiešam ībā – starp tradicion āli lietoto un atvasin āto leksisko vien ību. Valodas sp ēle k ā lingvistisk ās jaunrades izpausme publicistikas valod ā un mūsdienu kult ūrā kopum ā ir stabils un daudzveid īgs stilistisks pa ņē miens ar plaš ām lingvistiskaj ām iesp ējām. Gan ar folkloras pal īdz ību, gan valodas sp ēles daudzveid īgo izmantojumu ikvienam ir iesp ējams koment ēt pašreiz ējās sabiedrisk ās norises un taj ās piedal īties – t ādējādi tiek iesaist īti adres āti, k ā nodrošin āta publicistikas valodas izklaides un atrakcijas funkcija. „Jebkurai politiskajai varai izsmiešana ir b īstama, jo neviena politisk ā vara nevar iztikt bez t ā, ka cilv ēku vair ākums pret to izturas ar piet āti, atz īst par autoritatat īvu, ja ne le ģit īmu. T āpēc iesp ējas jokot par nomenklat ūras p ārst āvjiem PSRS praktiski nebija.. Vienlaikus demokr ātij ās nav pamata hierarhiskam noš ķī rumam starp parasto cilv ēku un prezidenti vai deput ātu un t āpēc nav pamata politi ķu centieniem ierobežot vi ņu izsmiešanu, vismaz par to, kas attiecas uz vi ņu profesion ālo darb ību” (Svece 2007, 2). Valodas sp ēli var izmantot, tikai tad, ja t ās rad ītājs ir p ārliecin āts, ka adres āts vi ņu saprat īs. . Ekspresivit ātes pak āpe ir saist īta ar autora radošajiem uzdevumiem katr ā

171 konkr ētā situ ācij ā un t ādējādi tiek vari ēta ar daž ādu leksikas sl āņ u iesaist ījumu leksiskaj ās strukt ūrās. P ārveidotie elementi un negaid ītais konteksts no ārda folkloras vien ību tradicion ālo noz īmi. Tradicion ālā un jaun ā noz īmes sadur ā var par ādīties paradoks āls domas pav ērsiens, padzi ļinot sabiedr ības izpratni par politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem. NOBEIGUMS

Latvijas valstisk ās neatkar ības atjeunošanas periods, kas ietver gan t.s. p ārb ūves, gan Atmodas gadus, gan valstiskuma nostiprin āšanas laiku, sabiedr ības apzi ņā saist ās ar radik ālām p ārmai ņā m ne tikai politik ā un ekonomik ā, bet ar ī apzi ņas industrij ā. Var piekrist apgalvojumam, ka Austrumu bloka valstis savas nevardarb īgās revol ūcijas sagatavoja, izmantojot valodu – kā revol ūcijas simptomu, stimulu un iedarb īgu faktoru (Polenz 2008, 363). Atmodas gadi ir sam ērā īss laika periods, kur ā tik akt īvi, k ā v ēl nekad iepriekš, notiek plašsazi ņas l īdzek ļu un politisk ās varas demokr ātisk ā sadarb ība. Īsi raksturojot preses valodu šaj ā laik ā, var teikt, ka š ī laika z īmes ir saj ūsma un patoss, svin īgi cildenais stils, protesta un cer ību v ārdi „br īvība”, „neatkar ība”, „Latvija”, „Tautas fronte”, „gara sp ēks”, „dziesmot ā revol ūcija”, kas rada ļoti spilgtu emocion ālu ekspresivit āti. Emocion ālā ekspresivit āte v ērojama visdaž ādākaj ās noska ņā s – gan emocion āla un kr āšņa, gan tra ģiska un dažk ārt pat tra ģikomiska. Plaši izmantojot po ētisko un patriotisko valodu, laikraksti ir patiesi dziesmot ās revol ūcijas veidot āji un c īņā sauc ēji.

Latvijas atjaunot ā valstiskuma nostiprin āšanās perioda pirmaj ā posm ā (1986-1991) notika radik āla padomju preses valodas stereotipu laušana, pastiprin āti izmantojot subliter ārus izteiksmes l īdzek ļus un pastiprin ātas ekspresijas elementus, otraj ā posm ā (1992. –1999.) rakstur īga bija tipisku retorisku fig ūru un valodas sp ēles ekspluat ācija, trešaj ā posm ā (kopš 1999. gada) ir stabiliz ējies preses valod ā izmantojamo izteiksmes līdzek ļu kl āsts un novit āšu nav daudz. Izdar ītais secin ājums ļauj izdar īt pie ņē mumu, ko apstiprina ar ī plašsazi ņas l īdzek ļu valodas att īst ība Latvij ā: p ēc strauji ieviest ās demokratiz ācijas pretest ība un protests pret past āvošaj ām valodas norm ām z ūd – to aizst āj citas intelektu ālas strat ēģ ijas – valodas sp ēles, metaforu turpm āka att īst ība, polis ēmija u.tml.

172 Kopš Atmodas gadiem aizvien noz īmg āks plašsazi ņas l īdzek ļu darb ībā, t ātad ar ī valodas l īdzek ļu izv ēlē, k ļū st ekonomiskais jeb komerci ālais aspekts. T. van Deiks nor āda, ka „mediju br īvības m ērs ir ar ī to varas m ērs” (van Dijk 1995, 33). K. Šr ēders (Šr ēders 1994, 547-557) min ar ī citu ne maz āk svar īgu aspektu postkomunistisk ās Eiropas atmod ā – pateicoties 20.gs. beigu politiskaj ām p ārmai ņā m, plašsazi ņas l īdzek ļu telp ā arvien vair āk savijas politiskais un komerci ālais aspekts, jo preses izdevumu funkcion ēšanu arvien vair āk nosaka nepieciešam ība piesaist īt auditoriju. T ādējādi preses izdevumi v ēršas pie auditorijas gan k ā pie pilso ņiem, gan k ā pie pat ērētājiem, veidojot kult ūras un politisko forumu. Raksturojot Latvijas situ āciju, autore pievienojas I.Naglas un A.Kehres atzi ņai, ka „dažu mediju komp āniju politiz ētais raksturs un pietuvin ātība politiskajiem un ekonomiskajiem grup ējumiem ir cieši saist īta ar postsoci ālisma p ārejas posma īpatn ībām un rakstur īga ar ī cit ām Austrumeiropas valst īm. /../ Tas veicina cieš āku sakaru veidošanos starp ekonomiku un politiku, novedot pie ekonomisk ās un politisk ās elites sapl ūšanas. Sakari starp daž ām mediju kompānij ām un politisko un ekonomisko eliti tādējādi ir dabisks postsoci ālisma p ārejas blakus produkts (Nagla, Kehre 2005, 45). No laika distances izv ērt ējot atseviš ķas valodas elementu grupas, j āsecina, ka vairums okazion ālo jaundarin ājumu, kas tapuši uz asoci āciju, rota ļī gas valodas sp ēles un ironijas pamata, t ā ar ī palikuši k ā konkr ēta laikmeta liecinieki, kas, realit ātei mainoties, ārpus konkr ētā konteksta vairs nav saprotami vai zaud ējuši savu emocion ālo konot ātu. Jaundarin ājumi nereti saist ās ar novirzi no ierastaj ām valodas norm ām, ta ču „jaunv ārda likten ī galven ā noz īme ac īmredzot ir nevis š ī v ārda lingvistiskais kvalit ātei, bet gan daž ādiem psiholo ģiskiem faktoriem un ar ī nejauš ībām” (Bušs 2000, 256).

Aizguvumi preses valod ā atspogu ļo re ālo valodas att īst ības procesus, valodu kontaktus, k ā ar ī globaliz ācijas, internacionaliz ācijas un valodas demokratiz ācijas tendences. Atš ķir ībā no iepriekš ējā laika posma kopš 20. gadsimta 90. gadiem īpaši palielin ājies neliter āro aizguvumu jeb daž ādas cilmes slengismu īpatsvars. tiek aizg ūti no sl āņ iem, kas agr āk netika p ārst āvēti laikrakstu un žurn ālu slej ās, – barbarismiem, žargona un vulg ārismiem. A.Veisbergs nor āda, ka „daudzas valodas probl ēmas nav tikai valodas probl ēmas, bet gan kult ūras paradigmas nob īde, kuru valoda tikai atspogu ļo. T ā r āda spogu ļatt ēlu fragment ārajai, postmodernajai, sasteigtajai pasaulei ar t ās gaumes, v ērt ību

173 un krit ēriju sajaukumu” (Veisbergs 2006, 130). Gan liter āro, gan neliter āro aizguvumu ekspansijai preses valod ā ir ekstralingvistiski c ēlo ņi. Sarunvalodas elementu īpatsvara b ūtisks pieaugums uzskat āms par vienu no rakstur īgākaj ām beidzam ās divdesmitgades preses valodas īpatn ībām. Varam run āt par laikmeta garam atbilstošiem depoetiz ētiem izteiksmes elementiem, kuros sarunvalodas vienk ārš ība kontrast ē ar tradicion ālām norm ām atbilstošu stila sarež ģī tību. Apl ūkojamajam periodam, īpaši t ā otrajam posmam, rakstur īgs koncentr ēts retorisko fig ūru lietojums. Īpaši popul āra sk ļū st metaforas, turkl āt t ām ir nevis po ētisks, bet antipo ētisks raksturs. Analiz ējot plašsazi ņas l īdzek ļu valodu, redzam, ka visdaudzveid īgākā un kr āsain ākā izteiksme par ādās tieši noz īmīgu sabiedriski politisku notikumu vai ekonomisku kr īžu laik ā. T ādējādi ar plašsazi ņas l īdzek ļu pal īdz ību notiek adres āta apzi ņas metaforizācija, kas savuk ārt to mudina uz verb ālu vai neverb ālu r īcību, ta ču jebkur ā gad ījum ā – rosina sabiedrisko domu, k ā ar ī manipul ē ar t ās apzi ņu. Patlaban Latvij ā varas attiec ības veidojas starp ekonomisko un politisko valodu, no vienas puses, un kult ūras (poēzijas) valodu, no otras puses. Š ķietami nesavienojam ās lietas un j ēdzieni plaš ākā izpratn ē j āuztver k ā protests pret sabiedr ībā pie ņemto valodas standartu, lo ģiku, pie ņemtaj ām ētiskaj ām, dažk ārt ar ī est ētiskaj ām norm ām. Ar l īdz īgu motiv āciju saist ās ar ī valodas sp ēles izmantošana. Valodas sp ēle k ā lingvistisk ās jaunrades izpausme publicistikas valod ā un m ūsdienu kult ūrā kopum ā ir stabils un daudzveid īgs stilistisks pa ņē miens ar plaš ām lingvistiskaj ām iesp ējām. Valodas vien ību tradicion ālās un okazion ālās noz īmes sadur ā var par ādīties paradoks āls domas pav ērsiens, padzi ļinot sabiedr ības izpratni par politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem. Pētījuma gait ā apkopot ā valodas materi āla anal īze sabiedriski politisko norišu kontekst ā skaidri par āda ciešo saist ību starp realit āti un t ās atspogu ļojumu plašsazi ņas līdzek ļos, k ā ar ī atkl āj preses valodas manipulat īvās potences. P ētījuma ievad ā izvirz ītā hipot ēze, ka valstisk ās neatkar ības atjaunošanas period ā notikušaj ām noz īmīgaj ām pārmai ņā m preses valod ā ir ekstralingvistiski resp. sociolingvistiski c ēlo ņi, piln ībā tiek apstiprin āta.

TĒZES

174 1. Plašsazi ņas l īdzek ļu izv ēlētajos lingvistisk ās izteiksmes l īdzek ļos vistieš ākaj ā veid ā atspogu ļojas valodas un sabiedr ības savstarp ējā saist ība un mijiedarb ība konkr ētos soci ālpolitiskajos un ekonomiskajos apst ākļos. Noz īmīgas p ārmai ņas sabiedr ības v ērt ību sist ēmā vienm ēr atspogu ļojas valod ā, savuk ārt ar valodas starpniec ību sabiedr ība skaidr āk apzin ās un prec īzāk formul ē jauno politisko un ekonomisko realit āti. 2. 20. gadsimta 90. gados vis ām Austrumeiropas un Centr āleiropas posttotalit āraj ām valst īm rakstur īgas kop īgas iez īmes plašsazi ņas l īdzek ļu valodas paradigmas mai ņā , kas izpaužas k ā atk āpes no stingri kontrol ētajiem tradicion ālajiem preses valodas kanoniem. 3. Kopš Atmodas gadiem Latvijas preses valod ā ir notikušas noz īmīgas p ārmai ņas. Valstisk ās neatkar ības atg ūšanas period ā plašsazi ņas l īdzek ļos lietotajai valodai ir bijusi noz īmīga loma politisko p ārmai ņu kataliz ācij ā veiksm īgi izv ēlētu t ēlain ās izteiksmes līdzek ļu un retorisko fig ūru, īpaši eif ēmismu/disf ēmismu un metaforu, d ēļ . 4. Latvijas preses valodai analiz ējamaj ā period ā ir rakstur īgas gan tipiskas valodas demokratiz ācijas tendences, gan Latvijas plašsazi ņas l īdzek ļu telpai specifiskas iez īmes – intens īvs folkloras un tradicion ālās literat ūras elementu un reminiscen ču izmantojums, k ā ar ī daž ādu valodas sp ēles pa ņē mienu liela popularit āte. 5. Tirgus ekonomikas un pieaugoš ās konkurences apst ākļos pieaug lingvistisko izteiksmes l īdzek ļu noz īme attiec īga auditorijas segmenta piesaist īšan ā, t āpēc l īdztekus univers ālām valodas demokratiz ācijas tendenc ēm, kas galvenok ārt izpaužas k ā sarunvalodas elementu ekspansija un ekspres īvo izteiksmes l īdzek ļu koncentr ācija, palielin ās ar ī preses izdevumu un konkr ētu autoru individu ālās valodas diferenci ācija.

IZMANTOT ĀS LITARAT ŪRAS SARAKSTS 1. Antos , G. Deutsche Sprach- und Kommunikationserfahrungen zehn Jahre nach der "Wende". Frankfurt am Main : Lang, 2001 [Kongressdokument] 2. Arba čiauskien ė, N. Reklamos žanras funkcini ų stili ų sistemoje. Filologija 2 (6). Šiauliai : Šiauli ų universitetas, 1999. 3. Arba čiauskien ė, N., Župerka, K. Stilistiniai reklamos tipai. No: Tekstas ir kontekstas. Šiauliai : Šiauli ų pedagoginis institutas, 1996. 4. Aristotelis. Po ētika . R īga : Latvijas Valsts izdevniec ība, 1959, 142 lpp.

175 5. Auer , P. Kommunikation in gesellschaftlichen Umbruchsituationen : mikroanalytische Aspekte des sprachlichen und gesellschaftlichen Wandels in den Neuen Bundesländern. Tübingen : Niemeyer, 2000 6. Ārente, H. Pr āta dz īve. I. Dom āšana . R īga : Intelekts, 2000. 7. Aseng, Ch. Zur Entwicklung der Sprache der Werbung. No: Probleme der Sprache nach der Wende . (Hrsg. Rösler, I., Sommerfeldt, K.E.) Frankfurt am Main; Berlin; Bern; New York; Paris; Wien : Peter Lang 1998. S. 123.-129. 8. Bahtins, M . Rabl ē smieklu v ēstur ē. No: Kentaurs XXI. Rīga : SIA Minerva, Nr. 44, 2007, 9.–28.lpp. 9. Bal čytiene, A. Media Modernisation and Journalism Cultures in the Baaltic States and Norway. No: The Baltic media World . Ed. Richard Bærug. R īga, 2005. 10. Baldun čiks, J. Anglicismi latviešu valod ā. R īga : Zin ātne, 1989. 11. Baldun čiks, J. Aizguvumi jaunatnes žargon ā (sleng ā). No: Valodas aktualit ātes 1987. R īga, 1988, 186.–191. lpp. 12. Baldun čiks, J. Elementi super- un mini- latviešu valodas salikte ņos. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. T. Por īte. 13. laid. R īga : Liesma, 1977, 68.–70. lpp. 13. Baldun čiks, J. Kas notiek latviešu valod ā? Diena , 2003, 22. febr. 14. Balode, L. Varas atspulgs Latvijas vietv ārdos . No: Valodniec ība. Latvistika . LU Raksti 728. s ējums. Atb. red. A.Kalna ča. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2008. 15. Balode, L., Bušs, O. Latvijas urbanon īmija 20. gadsimt ā: daži semantiski, sociolingvistiski un psiholingvistiski aspekti. No: Linguistica Lettica 2008 . Nr. 18. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2008, 75.–87. lpp. 16. Baltaiskalna, D. Valodas politikas un lingvistisko attieksmju mijiedarb ība. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 3. – Liep āja : LPA, 1999, 4.–10. lpp. 17. Baltaiskalna, D. Latviešu jauniešu lingvistisk ās attieksmes un valodas norma. No: Valoda – 2001. Humanit ārās fakult ātes XI zin ātniekie las ījumi. Valodas lingvistiskie aspekti – Daugavpils : Saule, 2001, 7.-12.lpp.

176 18. Balti ņa, M. Metafora zin ātnes valod ā. No: Valodas kvalit āte. Valsts valodas komisijas raksti. 2. sēj. R īga :Valsts valodas komisija, 2006. 19. Balti ņš, M. Ar darbnesp ēju saist īto terminu medic īniskie, juridiskie un ētiskie aspekti. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 5. – Liep āja : LiePa, 2001, 32.–41. lpp. 20. Bankavs, A. Abreviat ūras 90. gadu leksik ā. No: Linguistica Lettica 1997. Nr. 1. Rīga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1997, 7.–13. lpp. 21. Bartsch, R. Norms of Language . Longman : London and New York, 1987. 22. Barts, R. Camera lucida. Piez īme par fotogr āfiju. Rīga : Laikmet īgās m ākslas centrs, 2006. 23. Barz , I., Fix, U . Deutsch-deutsche Kommunikationserfahrungen im arbeitsweltlichen Alltag . Heidelberg : Winter, 1997. 24. Bauer , D. Das sprachliche Ost-West-Problem : Untersuchungen zur Sprache und Sprachwissenschaft in Deutschland seit 1945. Frankfurt am Main [u.a.] : Lang, 1993 [Hochschulschrift] 25. Bauman, R. The Field Study of Folklore in Context. No: Handbook of American Folklore. Ed. R.Dorson. Bloomington: Indiana University Press, 1983. 26. Bausinger, H. Change of Paradigms? Comments on the Crisis of Ethnicity. No: Folklore Processed in Honour of Lauri Honko on his 60th Birthday 6th March 1992 . Ed. R.Kvideland et al. 1992.Helsinki: Suomalaisen Kirjalisuuden Seura, 1992. P73-77. 27. Bär, J. Deutsch im Jahr 2000. Eine sprachhistorische Standortbestimmung. In : Die deutsche Sprache zur Jahrtausendwende : Sprachkultur oder Sprachverfall? (Hg. Eichhoff-Cyrus, K.M., Hoberg, R.) Mannheim : Dudenverl., 2000. S. 9.-35. 28. Beiti ņa, M. No verba būt form ām darin ātie v ārdi un to lietošana. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi . Sast. T. Por īte. 14. laid. Rīga : Liesma, 1978, 72.– 82. lpp. 29. Ben-Amos, D. „Context” in Context. No: Western Folklore . 1993. Vol. 52 P. 209-226.

177 30. Bendel, S. Werbestrategien hinterfragen statt reproduzieren – Plädoyer für eine kritische Wissenschaft. In: Werbung – grenzenlos. Multimodale Werbtexte im interkulturellen Vergleich . Peter Lang GmbH, Frankfurt am Main 2008. S.229.- 244. 31. Bendel, S. , Held, G . „Werbung – grenzenlos” – kulturvergleichende Werbeanalysen auf dem theoretischen und methodischen Prüfstand. In: Werbung – grenzenlos. Multimodale Werbtexte im interkulturellen Vergleich . Peter Lang GmbH, Frankfurt am Main 2008. S.1.-13. 32. Berelis, G. E ņģ eļi uz adatas smailes. No: Ne ēd šo ābolu. Tas ir m ākslas darbs. Rīga : At ēna, 2001. 33. Biber, D. , Johansson, S., Leech, G., Conrad, S., Finegan, E. Longman Grammar of Spoken and Written English . Longman, 1999. 34. Bijeikiene,V., Utka, A. Gender-specific Features in Lithuanian Parliamentary Discourse. No: An Interdisciplinary Sociolinguitic and Corpusbased Study . SKY Journal of Linguistics 19 (2006), P.63-99. 35. Bitinien ė, A. Publicistinis stilius. Vilnius : Vilniaus Pedagoginis universitetas, 2007. 36. Blažinskait ė, D. Stilistiškai motyvuoti reklamos kalbos nukrypimai nuo norm ų. Kalbos Kult ūra 73, 2000. 37. Blažinskait ė, D. Žargonybi ų motyvacija reklamoje. No: Kalbos kult ūra 75 , Vilnius : Lietuvos kalbos instituto leidykla 2002, 125.–131.lpp. 38. Blažinskait ė, D. Naujadarai ir perdirbiniai reklamoje. No: Kalbos kult ūra 77 , Vilnius : Lietuvos kalbos instituto leidykla 2004, 56.–66.lpp. 39. Blinkena, A . Latviešu valoda atjaunotaj ā Latvij ā. No: Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. A. – 1999, 53. sēj., Nr. 1/2/3 (600/601/602), 63.–66. lpp. 40. Blinkena, A . Sav ā zem ē – savu valodu! Rīga : Vieda, 1998. 41. Blinkena, A. Valodas norma : sist ēma, trad īcija un jaunin ājums. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. S. Lagzdi ņa. 20. laid. R īga : Avots, 1984, 11.– 21. lpp.

178 42. Blinkena, A., Stengrevica, M., Valdmanis, J. Liter ārā valoda – nacion ālās kult ūras nodrošin ājums. No: Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. A. – 1995, Nr. 11/12 (580/581), 1.–4. lpp. 43. Br ēde, M. Aizpild ītās pauzes publisk ās runas stil ā. No: Linguistica Lettica 1999 . Nr. 5. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1999, 154.–161. lpp. 44. Br ēde, M. Anglismi jauniešu leksik ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 6. – Liepāja : LiePa, 2002, 415.–421. lpp. 45. Br ēde, M. Barbarismi rakstos par kult ūru latviešu pres ē. No: Linguistica Lettica 2000. Nr. 6. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2000, 146.–160. 1pp. 46. Br ēde, M. Daži sarunas strukt ūras elementi plašsazi ņas l īdzek ļos. No: Vārds un tā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 11 . Liep āja, 2007, 128.–137. lpp. 47. Br ēde, M. Diskursa iez īmētāju funkcijas latviešu sarunvalod ā daž ādos laikposmos. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 8. – Liep āja: LiePa, 2004, 323.–331. lpp. 48. Brēde, M. „Trojas zirdzi ņi” latviešu run ā un rakstos. No: Valodas prakse : vērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 2, 2006. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2006. 49. Br ēde, M. Neolo ģismu formas un to pasniegšanas veids informat īvajos un rekl āmtekstos. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 13 (2). – Liep āja: Liep ājas Universit āte, 2009, 32.–41. lpp. 50. Briedis, R. Teksta cenz ūras īsais kurss: prozas teksts un cenz ūra padomju gados Latvij ā. Rīga : LU Literat ūras, folkloras un m ākslas instit ūts, 2010. 51. Brikše, I. , Skudra, O., Tjarve, R . Development of The Media in Latvia in the 1990s. No: Baltic Media in Transition (ed. by Peeter Vihalemm). 2002, Tartu University Press. 52. Bula, D. Died ātājtauta. Folklora un nacion ālā ideolo ģija . Rīga : Zin ātne, 2000. 53. Burger, H . Sprache der Massenmedien . Berlin : Walter de Gruyter, 1990. 54. Bušs, O. Barbarismi un attieksme pret tiem. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. T. Por īte. 16. 1aid. Rīga : Avots, 1980, 73. – 77. 1pp. 55. Bušs, O. Barbarismi-1980. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. S. Lagzdi ņa. 17. laid. R īga : Avots, 1982, 126.–131. lpp.

179 56. Bušs, O. Dažas m ūsdienu salikte ņdarin āšanas iez īmes. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. A. Rub īna. 22. laid. R īga : Avots, 1986, 73.–77. lpp. 57. Bušs, O. Ikdienas runas specifika un t ās p ētīšana. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. S. Lagzdi ņa. 19. 1aid. Rīga : Avots, 1984, 22.– 34. 1pp. 58. Bušs, O. Jaunv ārdi nesaist ītā valod ā rakst ītos tekstos. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. S. Lagzdi ņa. 17. laid. Rīga : Avots, 1982, 85.– 95.1pp. 59. Bušs, O. Kas ir leksiskie barbarismi? Kas ir leksiskie barbarismi? No: Valodas aktualit ātes 83. R īga : Zin ātne, 1984, 58.–61. lpp. 60. Bušs 2008a – Bušs, O. Latviešu valodas nedialekt ālā neliter ārā leksika jeb slengs. No: No ģerm ānismiem l īdz superlat īvam . R īga : LU a ģent ūra LU latviešu valodas instit ūts, 2008, 288.–303.lpp. 61. Bušs 2008b – Bušs , O. Dažas ac īmredzam ākās m ūsdienu tendences latviešu valodas leksikas att īst ībā. No: No ģerm ānismiem l īdz superlat īvam . R īga : LU aģent ūra LU latviešu valodas instit ūts, 2008, 259.–262.lpp. 62. Bušs 2008c – Bušs , O. Neliter ārie leksiskie ģerm ānismi m ūsdienu latviešu valod ā. No: No ģerm ānismiem l īdz superlat īvam . R īga : LU a ģent ūra LU latviešu valodas instit ūts, 2008, 303.–329.lpp. 63. Bušs 2008d – Bušs , O. Barbarismi frazeolo ģij ā. No: No ģerm ānismiem l īdz superlat īvam . R īga : LU a ģent ūra LU latviešu valodas instit ūts, 2008, 283.– 288.lpp. 64. Bušs, O. Okazion ālie jaunv ārdi m ūsdienu publicistikas tekstos funkcion ālā skat ījum ā. No: Linguistica Lettica 1998. Nr. 2. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1998, 38.–42. 1pp. 65. Bušs, O. Eduarda Ozoli ņa „V āciski-latvisk ā v ārdn īcā” iek ļautie J āņ a Endzel īna un citu autoru jaunv ārdi. No: Linguistica Lettica 2000. Nr. 7. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2000, 252.–257. 1pp. 66. Bušs, O. P ēc 25 gadiem jeb Barbarismi-2005. No: LU Latviešu valodas instit ūts. Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 1, 2005. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2005, 39.–46. lpp.

180 67. Bušs, O. Latviešu valodas slenga leksika teor ētisk ā un praktiski leksikogr āfisk ā skat ījum ā. No: Lietuviešu un latviešu sastat āmās stilistikas jaut ājumi . Sast. R. Kvaš īte. Šiauli ų universitetas : Šiauli ų universiteto leidykla, 2006, 214.-224.lpp. 68. Cepl ītis, L., Rozenbergs, J., Valdmanis, J. Latviešu valodas sintakse. Rīga: Zvaigzne, 1989. 69. Chen, L. Contrastive analysis of british and chinese media texts. No: Language in Society 33 . Cambridge University Press, 2004, p. 673-702. 70. Chomsky, N. Deterring Democracy . London : Vintage, 1992. 71. Chomsky, N. World Orders, Old and New . London : Pluto Press, 1994. 72. Cigankova, N . Lingvistisk ās vari ācijas ang ļu valodas elektroniskaj ā akad ēmiskaj ā diskurs ā. Promocijas darbs. R īga : LU Moderno valodu fakult āte 2009. 73. Collins, P. Ideology after the Fall of Communism. Boston, MA : Bowerdean Press, 1993. 74. Čičirkaite, R. Lingvistiniai reklamo tekst ų požymiai. No: Žmogus ir žodis. 2005. Nr. 1, Vilnius, 73.–76.lpp. 75. Degh, L. American Folklore and the Mass Media . Indiana University Press, 1994. 76. van Dijk, T. A.. Discourse and manipulation. No: Discourse & Society 2006. Vol. 17 (2): 359-383. 77. van Dijk, T. A. The Mass Media Today: Discourses of Domination or diversity? No: Javnost . The Public Ljubljana, 1995, p. 27-45. 78. van Dijk, T. A.. Media contents The interdisciplinary study of news as discourse. No: Discourse and Communication: New Approaches to the Analysis of Mass media and Communication . Edited by Teun A. van Dijk. Berlin/New York: de Gruyter, 1985. 79. Dresch, A .(1995): Adventure Look und Sport-Appeal. Das Phänomen „modischer” Anglizismen in Men-Lifestyle-Zeitschriften. In: Deutsche Sprache 23, S. 240-268.

181 80. Druviete, I. Avota autorit ātes krit ērijs latviešu valodas normaliz ācijas teorij ā un praks ē. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. A. Rub īna. 22. laid. R īga : Avots, 1986, 3.–13. lpp. 81. Druviete, I. Daži liter ārās valodas un izlokš ņu attieksmju aspekti . No: Valodas aktualit ātes 1991 . R īga : Zin ātne, 1992. 82. Druviete, I. M ērķi, nodomi, iesp ējas latviešu valodas vienot ībai . No: Valodas aktualit ātes 1990 . R īga : Zin ātne, 1991. 83. Druviete, I. Metafora sarunvalod ā. No: Valodas aktualit ātes 1991. Rīga : Zin ātne, 1992, 197.202. lpp. 84. Druviete, I. Par jaunatnes sarunvalodu. No: Valodas aktualit ātes 1987. Rīga, 1988, 186.–191. lpp. 85. Druviete, I. Sarunvalodas elementi jaun ākaj ā publicistik ā. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi . Sast. A.Rub īna. 25. laid. Rīga : Avots, 1989, 110.– 121.lpp. 86. Druviete, I. Sociolingvistiskas v ēsture un perspekt īvas pasaul ē un Latvij ā. No: Linguistica Lettica 2008 . Nr. 17. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2008, 5.– 20. lpp. 87. Druviete, I. Valodas att īst ība un standartiz ācija: valsts vai sabiedr ības atbild ība? No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 10. Liep āja : LiePA, 2006, 161.–168. lpp. 88. Druviete, I. Valoda k ā kult ūras v ērt ība. Karogs 1989. Nr. 5., 133.– 134. lpp. 89. Druviete, I. Valodas normas j ēdziena interpret ācija. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. S. Lagzdi ņa. 18. laid. R īga : Avots, 1982, 12.–22. lpp. 90. Druviete, I. Valodas p ārmai ņas kontaktvalodu (kontaktsist ēmu) ietekm ē. No: Linguistica Lettica 1998 . Nr. 2. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1998, 5.– 18. lpp. 91. Druviete, I. Valodas politikas lingvistiskais aspekts lietiš ķā s valodniec ības pētījumos. No: Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. A. – 1995, Nr. 11/12 (580/581), 10.–11. lpp. 92. Druviete, I. Valoda un socializ ācija B. Bernsteina lingvistisk ā defic īta hipot ēzes skat ījum ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 4. – Liep āja : LiePa, 2000, 49.–57. lpp.

182 93. Druviete, I. Valoda un sieviete, sieviete un valoda. No: Feministica Lettica . Rīga, 2001. 174.-185.lpp. 94. Druviete, I., Hirša, Dz. Valsts valodas likums (1999) Latvijas valodas politikas kontekst ā. No : Latviešu valoda 15 neatkar ības gados . Rīga : Zin ātne, 2007. 95. Dubova, A. Svešv ārds v ācu aizguvumu p ētniec ībā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 13 (2). – Liep āja: Liep ājas Universit āte, 2009, 65.–73. lpp. 96. Ducrot, O. Dire et ne pas dire . Paris : Hermann. 1972. 97. Džozefs, Dž. Ē. Valoda un politika . Rīga : Zin ātne 2008. 98. Elitz, E . Sprache in den Medien – die Wortverdreher GmbH. In : Die deutsche Sprache zur Jahrtausendwende : Sprachkultur oder Sprachverfall? (Hg. Eichhoff-Cyrus, K.M., Hoberg, R.) Mannheim : Dudenverl., 2000. S. 143.-155. 99. Erdmane, S. M īklas latviešu folkloras kontekst ā. No: Kult ūras krustpunktu mekl ējumi. R īga : Latvijas Kult ūras akad ēmija, 1998. 100. Ernstsone, V. Latviešu valodas slenga leksika. Disert ācijas kopsavilkums filolo ģijas doktora gr āda ieg ūšanai. R īga : LU latviešu valodas instit ūts, 1999. 101. Ernstsone, V . Īpatn ējā speci ālā leksika ikdienas komunik ācij ā. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 5. – Liep āja : LiePa, 2001, 90.–98. lpp. 102. Ernstsone, V . Jaun ākā publicistika sarunvalodas m ērc ē. Labr īt, 1994, 29. marts, 6. lpp. 103. Ernstsone, V . Latviešu sarunvaloda Austrumu un Rietumu ietekmju krustpunkt ā. Karogs 1997. Nr. 7., 189.– 198. lpp. 104. Ernstsone, V . Latviešu sarunvaloda Austrumu un Rietumu ietekmju krustpunkt ā. No: Lietuviešu un latviešu sastat āmās stilistikas jaut ājumi . Sast. R. Kvaš īte. Šiauli ų universitetas : Šiauli ų universiteto leidykla, 2006, 192.-203.lpp. 105. Ernstsone, V . Metaforiskais v ārda noz īmes p ārnesums m ūsdienu jauniešu sarunvalod ā. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. Ā.Ozola. 27. laid. Rīga : Avots, 1993, 65.–76. lpp. 106. Ernstsone, V . Neofici ālie v ārdi jeb iesaukas jauniešu valod ā. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 6. – Liep āja : LiePa, 2002, 422.–427. lpp.

183 107. Ernstsone, V . No padomijas „bumb ām” l īdz ban ānijas „krutk ām”. Labr īt, 1995, 1. apr., 14. lpp. 108. Ernstsone, V. Semantisk ās p ārvirzes m ūsdienu jauniešu sarunvalod ā. No: Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas Vēstis. A. – 1993, Nr. 4 (549), 23.–31. 1pp. 109. Ernstsone, V. Slenga elementi m ūsdienu rekl āmā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 2. Sast. M. Moze. – Liep āja : LPA, 1998, 32.–36. lpp. 110. Ernstsone, V. Slengismi m ūsdienu latvieša run ā, to situat īvais aspekts. Latvijas Vēstnesis , 2000, 27. okt. 111. Ernstsone, V. Slengismi m ūsdienu latviešu tulkojumos. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 4. – Liep āja : LiePa, 2000, 61.–67. lpp. 112. Ernstsone, V. Valodas sp ēle – lingvistisks ikdienas jaunrades pa ņē miens. No: Linguistica Lettica 1997. Nr. 1. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1997, 76.– 99. lpp. 113. Eroms, H.W. Sprachliche „Befindlichkeiten” der Deutschen in Ost und West. In : Sprache und Kommunikation in Deutschland Ost und West : ein Reader zu fünfzig Jahren Forschung . (Hg. Hellmann, M., Schröder, M., Fix, U.) Hildesheim : Olms, 2008 114. Ezeri ņa, A., Laua, A., Veinberga, S. Latviešu frazeolo ģijas v ārdn īca 1., 2. sēj. Rīga, 1996. 115. Ēlerte, S. Jaunas av īzes nepieciešam ība. Cenz ūra un š ķē res. No: Latvijas tautas fronte R. : J āņ a s ēta 1998. 116. Fairclough, N. Discourse and Social Change. Polity Press. Cambridge, 1992. 117. Fairclough, N. Critical Discourse Analysis. London : Longman, 1995. 118. Fairclough, N. Analysing Discourse. Textual analysis for social research. Routledge : London and New York, 2003. 119. Filatova M. Āķī gā valodi ņa. R īga : „Zvaigzne ABC” 1995. 120. Fiske, J. Understanding Popular Culture . London : Routledge 1989. 121. Fienbork , G. Die Sprache als Hort der Freiheit : Sprachwende und Sprachwandel nach 1989. 1. Aufl.. - Köln : Heinrich-Böll-Stiftung, 1996 [Kongressdokument]

122. Fix , U. Sprachbiographien : Sprache und Sprachgebrauch vor und nach der

184 Wende von 1989 im Erinnern und Erleben von Zeitzeugen aus der DDR; Inhalte und Analysen narrativ-diskursiver Interviews . Frankfurt am Main : Peter Lang, 2000. 123. Fix, U . Medientexte diesseits und jenseits der „Wende“. Das Beispiel ‚Leserbrief’. In: Sprache und Kommunikation in Deutschland Ost und West: ein Reader zu fünfzig Jahren Forschung . (Hg. Hellmann, M., Schröder, M., Fix, U.) Hildesheim : Olms, 2008 S.333.-363. 124. Fleischer , H. Wandlungen im Sprachgebrauch : Referenz und Pragmatik der Pronomen in ostdeutschen Zeitungskommentaren; am Beispiel der Leipziger Volkszeitung vor, während und nach der "Wende". Mannheim : Inst. für Deutsche Sprache, 2001 125. Fraas, C., Steyer, K . Sprache der Wende – Wende der Sprache? Beharrungsvermögen und Dynamik von Struktures im öffentlichen Sprachgebrauch. In: Sprache und Kommunikation in Deutschland Ost und West : ein Reader zu fünfzig Jahren Forschung . (Hg. Hellmann, M., Schröder, M., Fix, U.) Hildesheim : Olms, 2008 S. 299.-317. 126. Freiberga, E. Ievainotais skatiens. No: Barts, R. Camera lucida. Piez īme par fotogr āfiju. Rīga : Laikmet īgās m ākslas centrs 2006. 127. Freimane, I. Valodas kult ūra teor ētisk ā skat ījum ā. R īga : Zvaigzne, 1993. 128. Freimane, L . Jaunv ārdi jauniešu sarunvalod ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 6. – Liep āja : LiePa, 2002, 428.–433. lpp. 129. Freimanis, A. Kalv ītis un Lembergs – popul ārākie kandid āti. Neatkar īgā R īta Av īze , 2006, 26. sept. 130. Freimanis, A. LPP un Šlesera varas instinkts. Republika, 2006, 29. sept. 131. Freimanis, A. Tautas partija jeb bag ātie, kas netrako. Republika , 2006, 8. sept. 132. Fuko, M. Paties ība, vara, pat ība. R īga : 1995. 133. Gabr ėnait ė, E. Konceptualioji metafora reklamoje. No: Kalbos vienet ų semantika ir strukt ūra . Klaip ėda : Klaip ėdos universiteto leidykla, 2006, p. 51.– 57. 134. Garda, I. A/s Diena k ā m ūsdienu folkloras izplat ītāja . Bakalaura darbs. LU Filolo ģijas fakult āte 2002.

185 135. Gardt, A .(2001): Das Fremde un das Eigene: Versuch einer Systematic des Fremdwortbegriffs un der deutschen Sprachgeschichte. In: Stickel, G.(Hg.) (2001), S. 30-58. 136. Gärtner, G.H. Wie alle Amerikanismen verträgt unsere Sprache . In: Gesellschaft für deutsche Sprache (Hg.) ( 1999), S. 24-26. 137. Good, C. Űber die „Kultur des Mißverständnisses im vereinten Deutschland. In: Muttersprache 103, S. 249-259. 138. Gőtzeler, C. Anglizismen in der Pressesprache. Alte un neue Bundesländer im Vergleich . Hempen Verlag Bremen 2008. 139. Greule, A ., Janich, N . ...da wei βt man, was man hat? Verfremdung zum Neuen im Wortschatz der Werbung. No : Neues und Fremdes im deutschen Wortschatz : aktueller lexikalischer Wandel. Institut für deutsche Sprache. (Hg. Stickel, G.) Jahrbuch 2000. Berlin : de Gruyter, 2001. S.258.-279. 140. Gr īblate, S. Vai latvietis run ās politkorekti? 2004, 13.janv. http://www.politika.lv/index.php?id=108001&lang=lv&print Tiešsaiste, skat īts 20.05.2005. 141. Gr īnvalde, A . Laiks un dzeja . Liep āja, 2000. 142. Hanovs, D . Aukstais karš krievu valodas medijos. Diena , 2005, 20. maijs. 143. Halliday, M.A.K. and Hasan R . (1991) Language, Context, and Text: Aspects of Language in a Social Semiotic Perspective. Oxford: Oxford University Press. 144. Halliday, M.A.K . (1990) Spoken and Written Language. Oxford: Oxford University Press. 145. Halliday, M.A.K . (1985) An Introduction to Functional Grammar. Kent: St Edmundsbury Press Ltd. 146. Halliday, M.A.K. and Hasan, R . (1985) Language, Context and Text: Aspects of Language in a Social-Semiotic Perspective, Victoria: Deakin University Press. 147. Halliday, M.A.K . (1978) Language as Social Semiotic: the Social Interpretation of Language and Meaning. London: Edward Arnold. 148. Halliday, M., and Hasan, R . (1976) Cohesion in English. London: Longman.

186 149. Halliday, M.A.K. (1973) Exploration in the Functions of Language. London: Edward Arnold. 150. Halliday, M.A.K., McIntosh, A. and Strevens, P . (1964) The Linguistic Sciences and Language Teaching. London: Longman. 151. Hampel, A . Zum Gebrauch und zur Rezeption von Anglizismen in regionalen Werbeanzeigen. No: Probleme der Sprache nach der Wende . (Hrsg. Rösler, I., Sommerfeldt, K.E.) Frankfurt am Main; Berlin; Bern; New York; Paris; Wien : Peter Lang 1998. S.109.-123. 152. Hausendorf , H. Zugehörigkeit durch Sprache : eine linguistische Studie am Beispiel der deutschen Wiedervereinigung. Tübingen : Niemeyer, 2000 [Hochschulschrift]. 153. Hausmanis, V. Rai ņa dramatur ģija . R īga : Zin ātne, 1973. 154. Hellinger, M . Feministische Sprachpolitik und politische Korrektheit – der diskurs der Verzerrung. In: Die deutsche Sprache zur Jahrtausendwende : Sprachkultur oder Sprachverfall? (Hg. Eichhoff-Cyrus, K.M., Hoberg, R.) Mannheim : Dudenverl., 2000. S.177.-192. 155. Hellmann, M. Das einigende Band? : Beiträge zum sprachlichen Ost-West- Problem im geteilten und im wiedervereinigten Deutschland. Tübingen : Gunter Narr Verlag Tübingen, 2008. 156. Hellmann, M . Sprache und Kommunikation in Deutschland Ost und West. In : Sprache und Kommunikation in Deutschland Ost und West : ein Reader zu fünfzig Jahren Forschung . (Hg. Hellmann, M., Schröder, M., Fix, U.) Hildesheim : Olms, 2008 S.505.-535. 157. Herles , H. Gebrauchswandel und Bedeutungsvarianz in Textnetzen : die Konzepte Identität und Deutsche im Diskurs zur deutschen Einheit Sprachsignale : Zeichen der Zeit. Bonn : Bouvier, 1996 158. Hirša, Dz . Krievu preses valoda sociolingvistisk ā skat ījum ā k ā Latvijas krievu publicistiskas ideolo ģiskais spogulis. No: Linguistica Lettica 2008 . Nr. 15. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2006, 211.–224. lpp. 159. Hirša, Dz . Starptautisko instit ūciju ieteikumi valodas politikai Latvij ā – sabiedr ību integr ējošs vai dezintegr ējošs faktors. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti : Rakstu kr ājums, 12 (2). Liep āja : LiePA, 2008, 50.–57. lpp.

187 160. Hirša, Dz. Vēlreiz par divvalod ību un latviešu valodu . Literat ūra un M āksla , 1988, 9.sept. 161. Hirša, Dz. Valodas politikas īstenošana Latvij ā. No: Valsts valodas centrs 1992-2002 . R īga: VVC 2002. 162. Hirša, Dz. Jaunv ārds k ā sabiedr ības lingvistisk ās kompetences r ādītājs jeb Garainis, kas veicina v ārīšanos. No: Linguistica Lettica 2008 . Nr. 15. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2006, 236.–243. lpp. 163. Hirša, Dz. Integr ācija un Valsts valodas likums. Latvijas V ēstnesis , 1999, 22.j ūn. 164. Hendricks, C., Oliver, K. How to Do (Feminist) Things with Words. No: Language and Liberation . Albany: State University of Neew York Press, 1999. 2.-31.lpp. 165. Hymes, D. The contribution of Folklore to Socioliguistic Research. No: Toward New Perspectives in Folklore. Austin & London. The University of Texas Press, 1972. 166. Hoberg, R. Sprechen wir bald alle Denglisch oder Germeng? In: Die deutsche Sprache zur Jahrtausendwende : Sprachkultur oder Sprachverfall? (Hg. Eichhoff-Cyrus, K.M., Hoberg, R.) Mannheim : Dudenverl., 2000. S. 303.-317. 167. Hoffmann , G. Sprachliche Deritualisierung und kommunikativer Wandel durch den gesellschaftlichen Umbruch in der DDR : Texte des 1. Mai im Spannungsfeld von Funktionalisierung und Bedeutungsoffenheit. Promozionsarbeit 2009. 168. Hrvatina, S. , Pietkovi ča, B . Dienvidu, Centr ālās un Austrumeiropas valstu situ ācijas apraksts. No: Mediju īpašnieku strukt ūra un t ās ietekme uz mediju neatkar ību un plur ālismu . R īga : Latvijas Mediju darbinieku mācību centrs, 2005. 169. Ijabs, I. , Kruks S. Saeima, v ārdi un demokr ātija . Rīga : Sorosa fonds Latvija, 2008. 170. Ivanova, A., Balode, D. Ko v ēsta partiju rekl āmas kampa ņas? Ned ēļ a, 2006, 2. okt. 171. Īvāns, D. Gad ījuma karakalps. R īga : Vieda, 1995. 172. Jacobs, D. and Maier, R . 1998. European identity: Construct, fact and fiction. In M. Gastelaars and A. de Ruijter (eds.). No: A United Europe: The Quest for a Multifaceted Identity . Maastricht : Shaker, pp. 13.–33.

188 173. Joma, D. Politisk ās nost ājas un lingvistisk ās attieksmes mijiedarb ība. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 7. – Liep āja : LiePa, 2003, 325.– 329. lpp. 174. Joseph, J. E. Valoda un politika . Rīga : Zin ātne, 2008. 175. Joseph, J. E. Eloquence and Power. No: The Rise of Language Standards and Standard Languages. London : Frances Pinter Publishers, 1987. 176. Jundzis, T. Nevardarb īgā pretošan ās teorija un t ās īstenošana Latvij ā. No: Nevardarb īgā pretošan ās: Latvijas pieredze . Rakstu, dokumentu un atmi ņu kr ājums, velt īts Barik āžu atceres 15. gadadienai. T. Jundža un R. Za ļā red. R īga : LZA, 2006. 177. Juzefovi čs, J. Mediju br īvība – kam? No: Pat ērniec ība Latvij ā: tendences un alternat īvas . Rakstu kr ājums Agora 5. LU, 2006, 245.–253.lpp. 178. Kalme, V., Smiltniece, G. Latviešu liter ārās valodas v ārddarin āšana un morfolo ģija . Liep āja : LPA, 2001. 179. Kalniete, S . Es lauzu, tu lauzi, m ēs lauz ām, vi ņi l ūza. R īga : Jumava, 2000. 180. Kalni ņa, K . Dzimuma atš ķir ības valodas lietojum ā. Ma ģistra darbs filolo ģij ā. Liep ājas Pedago ģisk ā akad ēmija, 2005. 181. Kalve, A. Kognit īvās zinātnes pienesums metaforas izzi ņai. No: Valoda daž ādu kult ūru kontekst ā. Daugavpils Universit āte, 2008, 247.–259. lpp. 182. Karapetjana, I. Bakalaura darbu valoda k ā lingvofunkcion ālās kompetences rezult āts . Promocijas darbs. R īga : MU Moderno valodu fakult āte 2007. 183. Kārkli ņa, R. Korupcija postpadomju valst īs. R īga : Valters un Rapa, 2006. 184. Kas īrers, E. Valoda. Apcer ējums par cilv ēku. Rīga, 1997, 110.–133. lpp. 185. Key, M.R. Social dialect diferences. No: Male Female Language . Lanham, Md.: Scarecrow Press, 1996. 23.-30.lpp. 186. Kikusts, G. Demokr ātija k ā dialogs starp presi un auditoriju. No: Latvijas mediju anal īze. Komunik ācijas p ētījumu s ērija „Daudzveid ība III”. Komunik ācijas studiju noda ļa, 2001, 71.–74. lpp. 187. Klemperers, V. LTI. Treš ā reiha valoda. Filologa piez īmes . R īga : AGB , 2004. 188. Klinkenberg, J. M. Précis de Sémiotique générale . Paris : SEUIL, 1996. 189. Kļave, K . Cik maks ā valoda? Izgl ītība un Kult ūra , 2007, 4. okt., 11.–12. lpp.

189 190. Kļavi ņa, S. Zin ātnieku atbild ība par m ūsu, latviešu, valodu. No: Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. A. – 1999, 53. sēj., Nr. 1./2./3/ (600./601./602.), 71.–74. lpp. 191. Kővecses, Z. Metaphor. A Practical Introduction . Oxford: University Press, 2002. 192. Koženiauskien ė, R. Žiniasklaidos retorika ir elitine kalba . No: Kalbos kult ūra, Nr. 74 . Lietuvi ų kalbos institutas, Lietuvos kalbos instituto leidykla. Vilnius, 2001. 193. Kruks, S. Demokr ātijas vizu ālais veidols; priekšv ēlēšanu rekl āmas v ēst ījumu paradoksi. Latvijas Arh īvi 2001, Nr. 4. 105.–118. lpp. 194. Kruks, S. Valodas lietojums varas attiec ību diskurs ā. No: Konferences Zin ātnes valoda materi āli . R īga: 2003. 32.—34. lpp. 195. Kruks, S. Discoursive Construction of Citizen in Political Address ( Subjekta konstru ēšana politi ķu run ās: valsts vad ītāju sv ētku uzrunu diskurs īvā anal īze) No: Sastat āmā un lietiš ķā valodniec ība 11. s ēj. LU Moderno valodu fakult āte, 2002. 20.-38.lpp. (ang ļu val.) 196. Kruks, S . Latviešu plak āta semiotika . iesniegts public ēšanai R īgā 2006. gad ā. 197. Kruks, S., Šulmane, I . Pilsonisk ās sabiedr ības att īst ība un sabiedr ības integr ācija . Rīga, 2002. 198. Kūle, M . Valodas vara. Eirodz īve . Rīga : LU Filozofijas un sociolo ģijas instit ūts, 2006. 199. Kurs īte, J. Dzejas v ārdn īca . R īga : Zin ātne, 2002. 200. Kurs īte, J. Mītiskais folklor ā, literat ūrā, m āksl ā. Rīga : Zin ātne, 1999. 201. Kurs īte, J . Sfumato nesfumato . R īga : Madris 2008. 202. Kühn, I. Neue Wörter, neue Namen: Sprachgebrauchsveränderungen in den neuen Bundesländern . No: Der Deutschunterricht . 2001. № 4, 60.-67.lpp. 203. Kvaš īte, R ., Čepaitiene G., Župerka, K. Metalingvistiskie valodas eti ķetes koment āri. No: Linguistica Lettica 1999 . Nr. 5. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1999, 186.–195. lpp. 204. Kvaš īte, R . Lietiš ķie teksti valodas kult ūras skat ījum ā. No: Linguistica Lettica 2006 . Nr. 15. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2006, 85.–95. lpp.

190 205. Kvaš īte, R .Metalingvistiskais koment ārs kā teiktu ... sociolingvistiskaj ā skat ījum ā. No: Mūsdienu valoda m ūsdienu sabiedr ībā. Akad ēmi ķa J.Endzel īna 134. dzimšanas dienas atceres starptautisk ās zin ātnisk ās konferences materi āli. Rīga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2007. 206. Kvašyt ė, R. Metakalbiniai komentarai sociolingvistiniu aspektu (lietuvi ų kaip (pa)sakyt ų... ir latvi ų k ā teiktu (sac ītu)...) No: Acta Humanitarica Universitatis Saulensis . Mokslo darbai. T. 3 (2007). Sud. Bronius Maskuli ūnas. Šiauliai : Šiauli ų universiteto leidykla, 2007. 207. Labovs, V. Valodas izp ēte t ās soci ālaj ā kontekst ā. No: Kentaurs 30 . R īga : SIA „Minerva”, 2003, 60.–79. lpp. 208. Labov, W. Language in the inner city . Philadelphia : University of Pennsylvania Press, 1972. 209. Laiveniece, D . Valodas kult ūra studentu interpret ācij ā jeb Eseja par valodas vērt ības apzi ņu. No: Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 2, 2006. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2006, 5.–23. lpp. 210. Lakoff, G., Johnson, M.. Metaphors We Live By . The University of Chicago Press, 1980. 211. Laua, A. Latviešu leksikolo ģija . R īga, 1969. 212. Laua, A. Latviešu valodas frazeolo ģija . Rīga, 1992. 213. Lauze, L . Ikdienas sazi ņa: vienk āršs teikums latviešu sarunvalod ā. Liep āja, 2004. 214. Lauze, L . Apoz īcijas realiz ācija latviešu sarunvalod ā. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 4. – Liep āja : LiePa, 2000, 135.–142. lpp. 215. Lauze, L . Dzimuma atš ķir ības uzrunas lietojum ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 5. – Liep āja : LiePa, 2001, 286.–295. lpp. 216. Lauze, L . Predik āta realiz ācija latviešu sarunvalodas sintaks ē. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 2. Sast. M. Moze. – Liep āja : LPA, 1998, 80.–90. lpp. 217. Lauze, L . Run ātāja komunikat īvā nodoma īstenošanas veidi latviešu sarunvalod ā. No: Linguistica Lettica 2001 . Nr. 8. R īga : LU Latviešu valodas

191 instit ūts, 2001, 70.–77. lpp. 218. Lauze, L . Sarunvalodas sintakses izp ētes sociolingvistiskie aspekti. No: Linguistica Lettica 1999 . Nr. 5. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1999, 196.–206. lpp. 219. Lauze, L . Izp ētes materi āla v ākšana sociolingvistik ā. Metodiski nor ādījumi. Liep āja, 2008. 220. Lauze, L . Uzrunas lietojums radio. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 7. – Liep āja : LiePa, 2003, 341.–349. lpp. 221. Lauze, L . Vecuma atš ķir ības uzrunas lietojum ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 6. – Liep āja : LiePa, 2002, 434.–439. lpp. 222. Lauze, L . Vides faktora loma latviešu valodas lietojum ā. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 9. – Liep āja : LiePa, 2005, 300.–307. lpp. 223. Lauze, L . K ā viens otru uzrun ājam. No: Mana novada valoda . Lejaskurzeme . Liep āja : Liep ājas Pedago ģisk ā akad ēmija. 2004. 224. Lāms, V . Valoda un vien īgi valoda. Literat ūra un M āksla , 1988, 9.sept. 225. Ligere, M . Latviešu prec ību un k āzu cikla garo tautasdziesmu m ākslinieciskais veidojums. No: Latviešu folklora. Žanri. Stils . R īga : Zin ātne, 1977. 226. Lee , W.H. Anglizismen in Ostdeutschland vor und nach der "Wende" : eine Untersuchung am Beispiel der Tageszeitung "Das Volk" bzw. "Thüringer Allgemeine" der Jahre 1988, 1990 und 1992. 1996 [Hochschulschrift] 227. Lerchner , G. Sprachgebrauch im Wandel : Anmerkungen zur Kommunikationskultur in der DDR vor und nach der Wende. 2., durchges. Aufl. Frankfurt am Main : Lang, 1996. 228. Lo čmele, G. Latviešu rekl āmas valodas att īst ības tendences: inform ācijas kompresija. No: Linguistica Lettica. Nr. 3, R īga : Latviešu valodas instit ūts 1998, 210.–217. lpp. 229. Lo čmele, G. Latviešu tulkot ās rekl āmas funkcion ālie, stilistiskie un kult ūras aspekti. No: Linguistica Lettica. Nr. 5, R īga : Latviešu valodas instit ūts 1999, 207.–222. lpp. 230. Lo čmele, G. Kult ūras sazi ņas jaut ājumi rekl āmas diskurs ā. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 7. – Liep āja : LiePa, 2003, 358.–364. lpp.

192 231. Lo čmele, G. Latviešu rekl āmas zemteksts. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 9. – Liep āja : LiePa, 2005, 321.–326. lpp. 232. Lo čmele, G. Valodas l īdzek ļu izv ēle m ūsdienu latviešu rekl āmā. No: Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. L.Lauze. Nr. 5, 2010. R īga : SIA „Arona Baltic”, 16.–33.lpp. 233. Lo čmele, N. 9. Saeimas v ēlēšanu partiju ābolu ķocis. Diena , 2006, 6. okt. 234. Lokmane, I. Liekv ārd ība plašsazi ņas l īdzek ļos. No: Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 1, 2005. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2005, 31.–38. lpp. 235. Lokmane, I. Politikas valodas semantiskais aspekts. No: Valodniec ība. Latvistika . LU Raksti 728. s ējums. Atb. red. A.Kalna ča. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2008. 236. Lokmane, I. Publicistikas valodas vieta funkcion ālo paveidu un stilu sist ēmā. No: Valoda: noz īme un forma. Plašsazi ņas l īdzek ļu valoda = Language: meaning and Form. Mass Media Language : LU Filolo ģijas un m ākslas zin ātņu fakult ātes Latviešu un visp ārīgās valodniec ības katedras rakstu kr ājums. Atb. red. I. Lokmane. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2009. 237. Lotmans, J. , Uspenskis, B. M īts – v ārds – kult ūra. No: Kult ūra. Teksts. Z īme. Rīga : Elpa, 1993. 238. Lūse, D. I. Ābeles rom āns Paisums : aizejoš ās paaudzes p ārdomas. Diena , 2008, 27. dec. 239. Mackova, J. Folklora m ūsdienu dz īves kontekst ā. No: Mūžīgie jaut ājumi: Raksti par literat ūru un folkloru. R.: Liesma, 1989. 240. Magistro, E. Promoting The European Identity: Politeness Strategies in the Discourse of the European Union. No: Critical Approaches to Discourse Analysis Across Disciplines 1(1). P. 51-73. University of London, 2007. 241. Makare, R. T ā saucamie pamazin āmie v ārdi ņi. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 3. – Liep āja : LPA, 1999, 139.–142. lpp. 242. Marcinkevi čien ė, R. Žanro ribos ir paribiai. Spaudos patirtys. „Versus aureus” leidykla, 2008.

193 243. Marga, E. Sabiedrisk ās telev īzijas programm ēšanas prakse un t ās att īst ības tendences Latvij ā. Ma ģistra darbs. R īga : LU Soci ālo zin ātņu fakult āte 2000. 244. Mediji 2005 . (sa īsin.) Mediji – tautas balss un atbalss. Masu mediji Baltijas neatkar ības atg ūšanas proces ā (Normunda Be ļska, Sarm ītes Ēlertes, Ilm āra Latkovska un K ārļa Streipa saruna). No: Baltijas br īvības ce ļš. Izd. Latvijas Inteli ģences apvien ība, sast. J. Škapars). Rīga : Zelta grauds, 2005. 245. Mediju loma (sa īsin.) Mediju loma varas p ārdal ē. R īga : LU Dzimtes studiju centrs, 2004. [Tiešsaiste]: pieejams http://www.politika.lv/index.php?id=110056&lang=lv&print 23.12.2005. 246. Metuz āle-Kangere, B . Divkultūrā un bezvalod ībā. Diena , 2009, 13.janv. 247. Mikelionien ė, J. Šiuolaikiniai metodai kalbos naujovems tirti. No: Darbai ir dienos 2000. Nr. 24 . 5–15. lpp. 248. Milroy, J., Milroy, L. Authority in Language. No: Investigating Language Presciption & Standartization. 2 nd Edition. London and New York : Rotledge, 1991. 249. Mil ēvi ča, I. Zin ātnisk ā diskursa adapt ācijas komunikat īvā taktika m ūsdienu publicistik ā. No: No: Valodas kvalit āte . Valsts valodas komisijas raksti. 2. sēj. Rīga : Valsts valodas komisija, 2006. 250. Mills, S. Discourse Competence. No: Language and Liberation . Albany: State University of Neew York Press, 1999. 81.-97.lpp. 251. MLVG (sa īsin. ) – M ūsdienu latviešu liter ārās valodas gramatika. I un II da ļa. Rīga : Latvijas PSR Zin ātņu akad ēmijas izdevniec ība 1959. 252. Mozers, M. Rekl āmas v ēst ījumu probl ēmas Latvijas TV 1990. gad ā. No: Theater. Nr. 3. Bonna, 1992, 19.–23. lpp. 253. Mozers, M. Pat ērētāja psiholo ģijas dominante un publicistika. No: Latvijas Zin ātņu akad ēmijas v ēstis A – 1997 , 51. sēj., Nr .1./2. (588./589). 254. Mozers, M. Rekl āmas uztveres noz īme. Werbung . Koeln : CDG Verlag, 1998, 53.–59. lpp. 255. Mozers, M. Rekl āmas klasisk ā v ērt ība un psiholo ģisk ā iedarb ība . Daudzveid ība . R īga : LU Soci ālo zin ātņu fakult āte, 2001, 43.–61. lpp.

194 256. Mūrnieks, A. K ādi b ūsim m ūžībā? Padomju Jaunatne , 1988, 14.j ūl. 257. Na čis čione, A. Frazeolo ģisko vien ību stilistiskais lietojums rekl āmā. No: Baltistica IX. R īga : Latviešu valodas instit ūts, 2000, 212.–213. lpp. 258. Na čis čione, A. Frazeolo ģisko vien ību stilistiskais lietojums rekl āmā. No: Linguistica Lettica 2001 . Nr. 9. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2001, 169.–175. lpp. 204. Nagla, I. , Kehre, A. Tendences un probl ēmas Latvijas mediju īpašnieku strukt ūrā postsoci ālisma period ā. No: Mediju īpašnieku strukt ūra un t ās ietekme uz mediju neatkar ību un plur ālismu . Rīga : Latvijas Mediju darbinieku m ācību centrs, 2005 259. Nagle, G. Dzelzs aizkara krišana. Diena, 2009, 7.-13. nov. 260. Neuland, E. Jugendsprache in der Diskussion: einungen, Ergebnisse, Folderungen. In: Die deutsche Sprache zur Jahrtausendwende : Sprachkultur oder Sprachverfall? (Hg. Eichhoff-Cyrus, K.M., Hoberg, R.) Mannheim : Dudenverl., 2000. S. 107.- 125. 205. Nīti ņa, D . Ģenit īve ņi ( Ģenit īvs k ā nelok āma v ārdforma latviešu valod ā). No: Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. A. – 1994, Nr. 3 (560), 59.–62. lpp. 206. Nīti ņa, D . Dažas „Latviešu valodas gramatikas” sagatavošanas probl ēmas. No: Linguistica Lettica 2008 . Nr. 18. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2008, 5.– 14. lpp. 207. Nīti ņa, D . Daži profesion ālās valodas pragmatiskas aspekti. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 7. – Liep āja : LiePa, 2003, 371.–376. lpp. 208. Nīti ņa, D. Lai v ārds b ūtu nepieciešams. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi . Atb. red. H. Bendiks. 8. laid. R īga : Liesma, 1972, 84.–88.lpp. 209. Nīti ņa, D. Moderna cilv ēka valoda . Rīga : Valsts valodas a ģent ūra, 2004. 210. Nīti ņa, D. Valodas formu sist ēma un est ētisk ā funkcija. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 6. – Liep āja : LiePa, 2002, 175.–180. lpp. 211. Nīti ņa, D. Valodniec ības jaut ājumi . M ācību gr āmata. Rīga : R īgas Tehnisk ā universit āte, 2007. 212. Nīti ņa, D. V ārdu izv ēles pragmatika. No: Linguistica Lettica 1998 . Nr. 3. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1998, 195.–202. lpp.

195 213. Nīti ņa, D. V ārdu un v ārdformu semantikas pragmatiskie aspekti. No : Linguistica Lettica , 8. R īga: LU Latviešu valodas instit ūts, 2001. 78.—85. lpp. 214. Nīti ņa, D., I ļjinska, L., Platonova, M. Noz īme valod ā : lingvistiskie un ekstralingvistiskie aspekti. R īga : RTU Izdevniec ība, 2008. 215. Nīti ņa, D. , Veisbergs A. Valodas izmai ņas un kvalit āte. No: Latviešu valoda 15 neatkar ības gados. Rīga : Zin ātne, 2007, 372.-401.lpp. 216. Okmane, D. Pried ēkļvārdu darin āšanas aktualit ātes. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 11 . Liep āja : LiePA, 2007, 208.–221. lpp. 217. Orlovska, Ļ. Dažas inov ācijas ang ļu un latviešu frazeolo ģij ā. No: Inov ācijas daž ādos valodas l īme ņos. R īga, LVU, 1975, 50.–63. lpp. 218. Orlovska, Ļ. Frazeolo ģiskie okazion ālismi E. Salenieka rom ānā „T ā vi ņi str ādāja”. No: Leksiskas un gramatiskas inov ācijas . R.; 1982. 219. Oschlies , W. Wir sind das Volk : zur Rolle der Sprache bei den Revolutionen in der DDR, Tschechoslowakei, Rumänien und Bulgarien . Köln [u.a.] : Böhlau, 1990. 220. Ose, L . Boj ātas domas – boj āti v ārdi. Tiešsaiste 03.01.2003. Pieejams: http:// www.politika.lv /print.php?id=3783 221. Ostrovska, I. Masu mediju ietekme uz politisko procesu. Refer āts konferenc ē „Vara un tauta: tuvin āšan ās iesp ējas?” 2005, 10. j ūn. Tiešsaiste 16.02.2007. Pieejams: http:// www.politika.lv /index.php?id=3783 222. Ostrovska, I. Mediju vai sabiedr ības atkar ība? Academia + Media , 2001, 4. apr. 223. Ozola, E. Sekss – literat ūras aizliegtais auglis. Diena, 2003, 22. febr. 224. Ozoli ņš, A . No v ārda l īdz koment āram . Intervija ar LU I kusa studenti A.K ārkli ņu. R īga : LU SZF semestra darbs, 2002. 225. Paegle, Dz. Latviešu liter ārās valodas morfolo ģija. I da ļa. R īga : Zin ātne 2003. 226. Pavlovska, D. M ūsdienu plašsazi ņas l īdzek ļi un valodas normu veidošan ās process (krievu valodas materi āls). No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 8. – Liep āja : LiePa, 2004, 370.–376. lpp. 227. Pētersone, B. Reforma – p ēdējais piliens. Tiešsaiste: http://www.politika.lv/index.php?id=1083988 skat īts 20.05.2005.

196 228. Pfalzgraf, F . Neopurismus in Deutscland nach der Wende. Frankfurt am Main : Peter Lang 2006. 261. Pik čilingis, J. Lietuvi ų kalbos stilistika, II.d. Vilnius ; Mintis, 1975. 262. Pinker, S . The Stuff of Thought. London : Penguin Books 2007. 229. Plewnia, A ., Rothe, A . Eine Sprache – Mauer in den Köpfen? Űber aktuelle Spracheinstellungen in Ost und West. In : Themenheft. Sprache in Ost und West. Ein Themenheft zum 20. jahrestag des Mauerfalls. . (Hg. Plewnia, A.) 37. Jahrgang. 2-3. Quartal 2009. S. 235.-280. 230. Pliners, J. T ā nevar palikt – un nepaliks. Republika , 2006, 15. sept. 231. Pogarell, R. Deutsche Sprache in Ost und West. Pieejams: http://www.sprachkreis- deutsch.ch/index___id%3Daktuelles!artikel&year%3D2009&artikel%3D3253.h tml skat īts: 18.12.2009. 232. von Polenz, P. (1993): Die Sprachrevolte in der DDR im Herbst 1989: Ein Forschungsbericht nach drei Jahren vereinter germanistischer Linguistik. In: Sprache und Kommunikation in Deutschland Ost und West : ein Reader zu fünfzig Jahren Forschung . (Hg. Hellmann, M., Schröder, M., Fix, U.) Hildesheim : Olms, 2008. S. 363.-391. 233. Pupkis, A. Reklamos kalbos stilius ir taisyklingumas. Gimtoji kalba 11, 1994. 234. Ra čevskis, K. Mišels Fuko, apzi ņa un valodas esam ība. R īga : Zin ātne, 2003. 235. Raudseps, P. Mediji, neatkar ība un kvalit āte. Academia + Media, 2001, 4. apr. 236. Reah, D . The Language of Newspapers . Second Ed. London and New York : Routledge 2002. 237. Reiher, R . Mit gespaltener Zunge? Die deutsce Sprache nach dem Fall der Mauer. Aufbau Taschenbuch Verlag GmbH, Berlin 2000. 238. Reiher, R . Vorwärts und nichts vergessen : Sprache in der DDR: Was war, was ist, was bleibt . Berlin : Aufbau-Taschenbuch Verlag. 2004. 239. Reiher, R ., Baumann, A. (2004). Die DDR ist noch kein abgegoltenes Thema. In : Vorwärts und nichts vergessen : Sprache in der DDR: Was war, was ist, was bleibt . Berlin : Aufbau-Taschenbuch Verlag. 2004.

197 240. Rezol ūcija 1988. Latvijas PSR Rakstnieku savien ības valdes pl ēnums ar republikas Arhitektu, Dizaineru, Kinematogr āfistu, Komponistu, M ākslinieku, Te ātra darbinieku, Žurn ālistu savien ību vad ītāju un ekspertu piedal īšanos. Rezol ūcija. Padomju Jaunatne , 1988, 11.j ūn. 241. Rezol ūcija 1989. Rezol ūcija par valodu. Literat ūra un M āksla , 1989, 11.mart ā. 242. Romaš čenko, V. Smiekl īgā dzimšana no bezapzi ņas dz īlēm. No: Kentaurs XXI. Rīga : SIA Minerva. Nr. 44, 2007, 76.–92.lpp. 243. Roth, K. S., Wienen, M . Diskursmauern . Hempen Verlag Bremen 2008. 244. Rozenbergs, J. Latviešu valodas stilistika R īga: Zvaigzne ABC 1995. 245. Rozenbergs, J. Dažas stilu att īst ības tendences un valodas kult ūra. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. S. Lagzdi ņa. 19. laid. R īga : Avots, 1984, 50.– 57. lpp. 246. Rozenbergs, J. Modes v ārdi. No: Linguistica Lettica 2000 . Nr. 7. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2000, 128.–133. lpp. 247. Rozenbergs, J. Monologs un polilogs. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 8. – Liep āja : LiePa, 2004, 276.–281. lpp. 248. Rozenbergs, J. Publicistikas valodas stils latviešu valodas stilu sist ēmā. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi . Sast. S. Lagzdi ņa. 20. laid. R īga : Avots, 1984, 75.–86. lpp. 249. Rozenbergs, J. Teksta lingvistika un valodas prakse. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. A. Rub īna. 22. laid. R īga : Avots, 1986, 36.–51. lpp. 250. Rozenbergs, J. V ārds tekst ā k ā pasaules atspulgs. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 6. – Liep āja : LiePa, 2002, 192.–195. lpp. 251. Rozenbergs, J. Verb ālās inform ācijas izteikšanas repertu ārs. No: Baltistica IX . Rīga : Latviešu valodas instit ūts, 2000, 280.–281.lpp. 252. Rozenbergs, J. Publicistikas valodas stils latviešu valodas stilu sist ēmā. No: Lietuviešu un latviešu sastat āmās stilistikas jaut ājumi . Šau ļu Universit āte, 2006. 253. Rozenvalde,I. Ievadam. No: Preses las ītāja svešv ārdu v ārdn īca . Rīga : Nordik, 2004. 254. Rubene, M. Anr ī Bergsona smieklu est ētika. No: Kentaurs XXI. Rīga : SIA Minerva. Nr. 44, 2007, 44.–54.lpp.

198 255. Rubenis, A. Sen ās Romas kult ūra . R īga : Zvaigzne ABC, 1999. 310 lpp. 256. Rudz īte, M. Latviešu dialektolo ģija . R īga, 1964. 257. Sauk āne, I. Dažas okazion ālu adjekt īvu iez īmes. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 12. Liep āja, 2008, 269.–279. lpp. 258. Sauk āne, I. Preses tekstos lietotie personu okazion ālie nosaukumi derivat īvi semantisk ā aspekt ā. Iesniegts public ēšanai LU Akad ēmiskaj ā apg ādā 2008. gad ā. 259. Sauk āne, I. Preses tekstos lietoto individu ālo darin ājumu semantisk ās grupas. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 11. Liep āja, 2007, 234.–241. lpp. 260. Schäfer,W. (2002)Von Handys und Erbex: Zur Diskussion um Anglizismen im heutigen deutsch. In: Deutsch als Fremdsprache 39, S. 75-81. 261. Schiewe, J. (1997) Sprachwitz – Sprachspiel – Sprachrealität: Űber die Sprache im geteilten und vereinten Deutschland. In: Zeitschrift f űr germanistische Linguistik 25, S.129-146. 262. Schiewe, J. Aktuelle wortbezogene Sprachkritik in Deutschland. In: Neues und Fremdes im deutschen Wortschatz : aktueller lexikalischer Wandel. Institut für deutsche Sprache. (Hg. Stickel, G.) Jahrbuch 2000. Berlin : de Gruyter, 2001. S. 280.-296. 263. Schlosser, H.D. (1990) Das Ende der „Zweisprachigkeit”: Sprachliche Aspekte des politischen Zusammenwachsens der Deutschen. In : Strunk, G. (Hg.)(1990), S. 26-39. 264. Schlosser, H.D . Die ins Leere befreite Sprache. Wende-Texte zwischen Euphorie und bundesdeutscher Wirklichkeit. In : Sprache und Kommunikation in Deutschland Ost und West : ein Reader zu fünfzig Jahren Forschung . (Hg. Hellmann, M., Schröder, M., Fix, U.) Hildesheim : Olms, 2008 S.317.-333. 265. Schlosser, H.D . Aktualisierendes Nachwort. In : Sprache und Kommunikation in Deutschland Ost und West : ein Reader zu fünfzig Jahren Forschung . (Hg. Hellmann, M., Schröder, M., Fix, U.) Hildesheim : Olms, 2008. S. 555.-571. 266. Schmidt, H. (2009): Űber den gemeinsamen Saprachgebrauch in Ost und West, seine Probleme und kreativen Möglichkeiten. In: Themenheft. Sprache in Ost

199 und West. Ein Themenheft zum 20. jahrestag des Mauerfalls. . (Hg. Plewnia, A.)37. Jahrgang. 2-3. Quartal 2009. S. 97.-130. 267. Schmitt , D. Doktrin und Sprache in der ehemaligen DDR bis 1989 : eine politikwissenschaftliche Analyse unter Berücksichtigung sprachwissenschaftlicher Gesichtspunkte. Frankfurt am Main [u.a.] : Lang, 1993 [Hochschulschrift]. 268. Schmitz, H.G. (2001): Amideutsch oder deutsch?: Zur Geschichte und Aktualität der Fremdwortfrage. In: Das Wort: Germanistisches Jahrbuch der GUS 2002, S. 135-165. 269. Schreiber, M. (2006): Deutsch for sale. In: Der Spiegel 40, S. 182-198. 270. Schrodt, R . (2001): Das sch őne Fremde im deutschen Wortschatz. In: Neues und Fremdes im deutschen Wortschatz : aktueller lexikalischer Wandel. Institut für deutsche Sprache. (Hg. Stickel, G.) Jahrbuch 2000. Berlin : de Gruyter, 2001. S.304.- 311. 271. Schrøder, K.C . Media, culture & society 1994. Media Language and Communication, 547-557 pp. 272. Selberg, T. Folklore and Mass Media. Nordic Frontiers. Turku : Nordic Institute of Folklore, 1993. 273. Sikora, J . Zur semantisch-morphologischen Struktur der Abbreviaturen im Medeindeutsch. No: Probleme der Sprache nach der Wende . (Hrsg. Rösler, I., Sommerfeldt, K.E.) Frankfurt am Main; Berlin; Bern; New York; Paris; Wien : Peter Lang 1998. S. 129.-137. 274. Sils, J. Masu apzi ņas manipul ācija . Rīga : Klubs 415, 2006. 275. Sīlis, J. Metaforisko terminu n ākotne zin ātnes valod ā. No: Valodas kvalit āte . Valsts valodas komisijas raksti. 2. sēj. R īga : Valsts valodas komisija, 2006. 276. Sīlis, J. V ārds un t ā atbilst ības mekl ējumi cit ā kult ūrā. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 5. – Liep āja : LiePa, 2001, 398.–404. lpp. 277. Sīlis, V. M ātes valoda Jerofejeva po ēmā „Maskava- Gail īši” No: konferences „M ātes valoda publiskaj ā telp ā” 10.04.2008. [Tiešsaiste] http://www.satori.lv/raksts/izdruka/1995 Sk. 04.11.2009 . 278. Skudra, O. Interešu žurn ālistika. Academia + Media, 2001, 4. apr.

200 279. Skudra, O. Soci ālistisk ās sist ēmas noriets komunistisk ās „C īņ as” slej ās: valodas, valsts un varas aspekts. No: Baltijas br īvības ce ļš (izd. Latvijas Inteli ģences apvien ība, sast. J ānis Škapars) R īga : Zelta grauds, 2005. 280. Skujenieks, K. Dom āsim plaš āk! Literat ūra un M āksla , 1989, 15.apr. 281. Skuji ņa, V. Latviešu terminolo ģijas izstr ādes principi . R īga : Latviešu valodas instit ūts, 2002. 282. Skuji ņa, V. Par daž ām jaundarin ājuma probl ēmām. No: Valodas aktualit ātes 83. R īga : Zin ātne, 1984, 107.–116. lpp. 283. Skuji ņa, V. Neolo ģija – jauna nozare vai termins? No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 13 (2). – Liep āja: Liep ājas Universit āte, 2009, 262.– 268. lpp. 284. Skulte, I. M ākslinieku sacens ības ar sl ēptiem efektiem. Rīgas Forums , 2006, 6. okt. 285. Skulte, I. Valodas ierocis. Rīgas Forums , 2002, 15.–22. nov. 286. Smetoniene, I. Reklamos teksto kompozicija. Kalbotyra 48(1)-49(1), 2000. 287. Smetoniene, I. Pastabos dèl verstinès reklamos kalbos. No: Kalbos kult ūra 74. Vilnius : Lietuvos kalbos instituto leidykla, 2001, 69-73.lpp. 288. Smetoniene, I. Garsin ės reklamos stilius : Daktaro disertacija. Vilniaus universitetas, 2001. 289. Smetoniene, I. Tropai ir okaziniai dariniai reklamos tekstuose. No: Kalbos kult ūra 76. Vilnius : Lietuvos kalbos instituto leidykla, 2003, 126-130.lpp. 290. Smiltniece, G. Abreviat ūras preses izdevumu virsrakstos. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 11. Liep āja, 2007. 291. Sokolova, I. Es smejos, t ātad es esmu jeb Smieklu fenomens m ūsdienu kult ūrā. No: Kentaurs XXI. Rīga : SIA Minerva. Nr. 44, 2007, 128.–139.lpp. 292. Sonntag, S. Elite Competiton and Official Language Movement No: Power and Inequality in Language Education . Cambridge, 1995. 293. Steffens, D . 20 Jahre Mauerfall – zur Wortschatzentwicklung seit der Wendezeit. In: Themenheft. Sprache in Ost und West. Ein Themenheft zum 20. jahrestag des Mauerfalls . (Hg. Plewnia, A.) 37. Jahrgang. 2-3. Quartal 2009. S.148.-168.

201 294. Stengrevica, M. Ģerm āniskie barbarismi m ūsdienu latviešu valod ā. No: Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 2, 2006. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2006, 37.–42. lpp. 295. Stengrevica, M. Latviešu valodas aktu ālās probl ēmas. LU No: Latviešu valodas instit ūts. Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 1, 2005. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2005, 6.–10. lpp. 296. Stengrevica, M. M ūsdienu jauniešu žargons. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. S. Lagzdi ņa. 19. laid. R īga : Avots, 1984, 72.–76. lpp. 297. Stengrevica, M. „Priv ātais” valod ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 5. – Liep āja : LiePa, 2001, 432.–441. lpp. 298. Stengrevica, M. Sarunvalodas v ārdi daž āda rakstura tekstos. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. A. Rub īna. 25. laid. Rīga : Avots, 1991, 38.– 44. 1pp. 299. Stengrevica, M. V ārda semantisk ā aktualiz ācija dzej ā un valodas kult ūra. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Sast. T. Por īte. 15. laid. R īga : Liesma, 1979, 135.–143. lpp. 300. Stephan, C . Phraseolexeme gestern und heute. Die Entwicklung des Gebrauchs von Phraseologismen am Beispiel der Chemnitzesn Tageszeitung „Freie Presse” Magisterarbeit. 2007. [Tiešsaiste, sk. 12. 12.2009.] Pieejams: http://www.amazon.de/gp/reader/3640223578/ref=sibdpptu#reader-page 301. Stickel, G. (1984): Einstellungen zu Anglizismen. In: Besch, W. (Hg.) (1984), S. 279.-310. 302. Stickel, G . (1987): Was halten Sie vom heutigen Deutsch? Ergebnisse ener Zeitungsumfrage. In: Wimmer, R. (Hg.) (1987), S. 280-317. 303. Stickel, G . (2000): Englisch-Amerikanisches in der heutigen deutshen Lexik und was die Leute davon halten. In: Herberg, D. (Hg.) (2000), S.137-149. 304. Stradi ņš, J . Treš ā atmoda . R īga : Zin ātne, 1992. 305. Strauti ņa, V., Šulce, Dz. Latviešu liter ārās valodas fon ētika, ortoepija un ortogr āfija: M ācību gr āmata . Liep āja : LiePa, 2004.

202 306. Strel ēvica, D. Hiperkorekta pašcenz ūra v ārda lietojum ā: ar kurs īvu iez īmētā „neliter ārā” leksika dažos Latvijas žurn ālos. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 6. – Liep āja : LiePa, 2002, 447.–454. lpp. 307. Strel ēvica, D. Par gramatiskaj ām dzimt ēm un politkorektumu latviešu valodas kontekstā. No: Linguistica Lettica 2004 . Nr 13, 52.-68.lpp. 308. Strel ēvica, D. Kurs īvs un p ēdi ņas k ā „nestandarta” leksikas iez īmētāji Latvijas pres ē. No: Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 2, 2006. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2006, 47.– 58. lpp. 309. Strel ēvica, D. The Positive Side-Effects of Linguistic Conflicts: The Cases of Latvia and Quebec. No: Canadian Mosaic . Baltijas–Kan ādas studiju konference 6.–8.oktobris , R īga, 2006. 310. Strel ēvica-Oši ņa, D. Lingvistiskais preskript īvisms Latvijas sabiedr ībā: tr ūkumi un priekšroc ības. No: Latviešu valoda – past āvīgā un main īgā. 3. sēj. Rīga : Valsts valodas komisija, 2007, 113.–135. lpp. 311. Strel ēvica-Oši ņa, D. Valodas preskript īvisma izpausmes Latvij ā un t ā pozit īvās blakuspar ādības. No: Linguistica Lettica 2008 . Nr. 17. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2008, 78.–91. lpp. 312. Stik āne, I. M ūsdienu latviešu dzejas un folkloras attiec ību veidi . No: Latviešu valodas un literat ūras probl ēmas . R īga : LU, 1995. 313. Stoyanov, K. Social changes 1989-1996 and newspaper language. 2008. [tiešsaiste, sk. 07.2008.]. Pieejams: http://insoliso.hit.bg/KS.html 314. Stradi ņš, J. Treš ā atmoda. R īga : Zin ātne, 1992. 315. Sőrgel , W. Die Kommunikationselite in Rußland 1995 . Moskau : Sinus, 1995. 316. Sunderland, J. Discoourse, Discourse Analysis and Gender. No: Gendered Discourses . Basingtoke: Palmgrave 2004. 5.-26.lpp. 317. Szabo, M. Discourse and Politics (4) 2006/2. Institute for Political Science Hungarian Academy of Sciences 1.–11.lpp. 318. Šalme, A. Jaunv ārdi izklaides satura publicistik ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 11. Liep āja, 2007, 255.–263. lpp.

203 319. Šķilters, J. Metafora kognit īvaj ā semantik ā. No: Kentaurs XXI. Nr. 45, 2008, apr. 320. Šl āpins, I. Lamu v ārdu funkcionalit āte latviešu un krievu valod ā. No: konferences „M ātes valoda publiskaj ā telp ā” 10.04.2008. [Tiešsaiste] http://www.satori.lv/raksts/izdruka/2003 Skat īts 04.11.2009. 321. Šulmane I., Kruks, S . Plašsazi ņas l īdzek ļi demokr ātisk ā sabiedr ībā. No: Cik demokr ātiska ir Latvija. Demokr ātijas monitorings 2005-2007. R īga : Zin ātne, 2007. 322. Tappe, S. J. Formelhaftigkeit in der Sprache .Deutscher Universitäts Verlag: Wiesbaden: 2001. 323. Thomas, G. Linguistic Purism – Longman: London and New York, 1991. 324. Thomas, L. and Wareing S. Language, Society and Power . Routledge . London and New York, 1999. 325. Thomas, L., Wareing, S., Singh, I., Peccei, J. S., Thornborrow, J., Jones, J. Language, Society and Power . Second edition. Routledge . London and New York, 2004. 326. Tidri ķe, L . Dažas jauniešu valodas rakstur īgākās īpaš ības skolot āju un skol ēnu vērt ējum ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 7. – Liep āja : LiePa, 2003, 407.–416. lpp. 327. Tidri ķe, L . Latviešu un v ācu jauniešu sarunvaloda: kontrast īvais aspekts : promocijas darba kopsavilkums . R īga : LU LVI, 2004. 328. Tidri ķe, L . Jauniešu valoda(s) konstrast īvā aspekt ā. No: Linguistica Lettica 2004 . Nr. 13. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2004, 69.–80. lpp. 329. Tīsenkopfs, T . Latvija 1990–2008. Kult ūras Diena , 2008, 3. okt. 330. Tīsi ņa, A. Atseviš ķu īpašv ārdu vieta m ūsdienu latviešu liter āraj ā valod ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 3. – Liep āja : LPA, 1999, 207.– 219. lpp. 331. Tīsi ņa, A. Okazion ālie kr āsu nosaukumu salikte ņi semantisk ā un morfolo ģisk ā aspekt ā. No: Vārds un t ā p ētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 2. Sast. M. Moze. – Liep āja : LPA, 1998 , 131.–138. lpp. 332. Upleja, I. Žurn ālista br īvības cena. Academia + Media, 2001, 4. apr.

204 333. Urbanovi ča, I. Ietekm īga valoda . R īga : AML/ASU, 2001. 334. Urbanovi ča, I. Paron īmijas izpratne un patron īmu noteikšanas krit ēriji. No: Valodniec ība. Latvistika . LU Raksti 728. s ējums. Atb. red. A.Kalna ča. R īga: LU Akad ēmiskais apg āds, 2008. 335. Urbanovi ča, I. Paronom āze k ā stilistisks paņē miens publicistik ā. No: Valoda: noz īme un forma. Plašsazi ņas l īdzek ļu valoda = Language: meaning and Form. Mass Media Language : LU Filolo ģijas un m ākslas zin ātņu fakult ātes Latviešu un visp ārīgās valodniec ības katedras rakstu kr ājums. Atb. red. I. Lokmane. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2009. 336. Urbanovi ča, I., Pauni ņa, I. Izplat ītākie neprecizit āšu tipi interneta port ālu zi ņā s. LU zin ātnisk ās p ētniec ības projekts „Latviešu valoda m ūsdienu kult ūras situ ācij ā” 2006. Pieejams: www.lu.lv/filol/valoda 337. Valdmanis, J. Piez īmes par aktu ālo valodas situ āciju. No: Latvijas Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis. A. – 1993. Nr. 7 (552), 30.–31. lpp. 338. Valdmanis, J. Sintaktisk ās konstrukcijas saturs un „dal ītās zin āšanas”. No: Vārds un t ā pētīšanas aspekti: Rakstu kr ājums 7. – Liep āja : LiePa, 2003, 213.– 221. lpp. 339. Valdmanis, J. Tonis valodas lietojuma re ģistr ā. No: Linguistica Lettica 1999 . Nr. 5. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1999, 180.–185. lpp. 340. VPSV – Valodniec ības pamatterminu skaidrojoš ā v ārdn īca . Sast. autoru kolekt īvs V. Skuji ņas vad ībā. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, Valsts valodas a ģent ūra, 2007. 341. Valskys, V. Lietuvos dienraš čių reklamos kalba. Gimtoji kalba 11, 1994. 342. Valskys, V. Kult ūros iškraipym ų apraiškos reklamos tekstuose. No: Žmogus ir žodis, 2005. Nr. 1. Vilnius : Vilnius pedagoginis universitetas. 343. Veidemane, E .[Ievadraksts.] Atmoda 1988, 16.dec. 344. Veidemane, E . Atmoda. Mani d ārgumi . R.: Jumava 2004. 345. Veidemane, R. Aktualiz ācija un valodas paradoksi dzej ā. No: Kritikas gadagr āmata 1973 . R īga : Liesma, 1974, 167.–168. lpp. 346. Veidemane, R. Bet visvair āk vajag v ārdu darin ātājam b ūt izrot ātam ar dzejnieka garu valodas zi ņā . Literat ūra un M āksla, 1981, 11. sept.

205 347. Veidemane, R. Latviešu valoda. St āvoklis un perspekt īva. Literat ūra un Māksla , 1988, 1. j ūl. 348. Veidemane, R. M ērs, bilde un citi daž ādu form ātu projekti. No: Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 2, 2006. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2006, 43.–46. lpp. 349. Veidemane, R . Izteikt neizsak āmo. R īga : Liesma, 1977. 350. Veidemane, R. Potenci ālie v ārdi. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi . 4. laid. R īga : Liesma, 1968, 89.–95. lpp. 351. Veidemane, R. Stils un attieksme. Liep ājas Pedago ģijas akad ēmija. No: Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. G. Smiltniece. Nr. 3. R īga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2008, 20.–25. lpp. 352. Veidemane, R. Valodas norma un dai ļdarba individu ālā norma. No: Latvijas PSR Zin ātņu Akad ēmijas V ēstis , 1979. Nr. 4 (381), 74.–79. lpp. 353. Veidemane, R. Valodas statuss un valodas situ ācija. Literat ūra un M āksla , 1988, 18.nov. 354. Veisbergs, A . English and Latvian Word - Formation. Contrastic Analysis . Rīga : University of Latvia, 1997. 355. Veisbergs, A. Īsin ātās v ārddarin āšanas formas latviešu valod ā. No: Linguistica Lettica 1997. Nr. 1. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1997, 271.–281. lpp. 356. Veisbergs, A. Naida un aizpl īvurot ības v ārdi manipul ācijas valod ā. No: Kentaurs XXI 2002, Nr.29, 54.-72.lpp. 357. Veisbergs, A. Naida v ārdi. Kult ūras Diena 2007, 27.apr. 358. Veisbergs, A . Politkorekcijas. Rīgas Laiks , 1999, Nr. 9, 17.–19. lpp. 359. Veisbergs, A. P ūrisms un latviešu valoda. No: Valodas prakse : v ērojumi un ieteikumi . Popul ārzin ātnisku rakstu kr ājums. Atb. red. S. Lagzdi ņa. Nr. 2, 2006. Rīga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2006a, 24.–36. lpp. 360. Veisbergs, A. Re ālā vai v ēlam ā latviešu valoda – ieskats leksikogr āfij ā. No: Latviešu valoda – esam ība, vide, konteksti. Rīga, 1997. 361. Veisbergs, A. Pag ātnes un šodienas latviešu politisk ā metafora. No: Letonikas otrais kongress. Valodniec ības raksti 2. Rīga : LZA, 2008.

206 362. Veisbergs, A. Valodas att īst ība, p ārmai ņas un kvalit āte. No: No: Valodas kvalit āte . Valsts valodas komisijas raksti. 2. sēj. Rīga : Valsts valodas komisija, 2006,118.-142.lpp. 363. Veisbergs, A. V ārdi, v ārdi, v ārdi… bailes aizskart vai manipul ācija. Diena , 2000b, 14. dec. 364. Veisbergs, A. V ārdi, v ārdi, v ārdi... un politika. Diena , 2000a, 10. nov. 365. Veisbergs, A. V ārdi, v ārdi, v ārdi... un rekl āma un mode. Diena , 2001a, 9. febr. 366. Veisbergs, A. Disf ēmismi pag ātn ē un šodien . No: Leksika: v ēsturiskais un aktu ālais. Rīga : LU LVI, 2001b. 367. Veisbergs, A. Zin ātniskais stils daž ādās kult ūrās, to ietekme uz latviešu stilu . Rīga : Valsts valodas komisija, 2003. 368. Veisbergs, A . Frazeolo ģismu okazion āla lietošana latviešu valod ā. No: Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi. Atb. red. A. Rub īna. 22.laid . Rīga : Avots 1986. 369. Veisbergs, A . P ārdomas par dzimti latviešu valod ā. No: Mūsdienu feministisk ās teorijas . LU dzimtes studiju centrs. R īga : Jumava, 2001c. 370. Veisbergs, A. Zudus ī dihotomija: valoda un tulkojumvaloda. No: Linguistica Lettica 2008 . Nr. 18. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 2008, 125.–139. lpp. 371. Vīķ e-Freiberga, V. Balsot par t ālredz īgiem politi ķiem. Neatkar īgā R īta Av īze , 2006, 27. j ūn. 372. Vītola, I. Dai ļdarba valodas un interpunkcijas anal īze: ce ļā uz teksta satura izpratni. No: Lietuviešu un latviešu sastat āmās stilistikas jaut ājumi . Sast. R. Kvaš īte. Šiauli ų universitetas : Šiauli ų universiteto leidykla, 2006, 122.-142.lpp. 373. Vokers, K. Bijuš ās Padomju Savien ības „inform ācijas priekškars”. Kult ūras Diena , 2007, 22.j ūn. 374. Vul āne, A. Okazion ālo salikte ņu aktualiz ācija P. Ērma ņa dzej ā. No: Valoda un literat ūra kult ūras aprit ē. LU zin ātniskie raksti. 624. sējums. R īga, 2000, 192.– 204. lpp. 375. Wan-Ho Lee . Anglizismen in Ostdeutschland vor und nach der „Wende“ . Dissertation. Marburg 1996.

207 376. Wojnar, S. (2005): Deutsch ist cool! Verfällt die deutsche Sprache oder gewinnt sie einen neuen Glanz? Zur Diskussion über Anglizismen in der deutschen Sprache. In: Wierzbicka, M. Et al. (Hg.) (2005), S. 397-405. 377. Wodak, R., Menz, F . Sprache in der Politik – Politik in der sprache. Klagenfurt : Drava 1990. 378. Zanders, M . Neizskaidrojam ā Latvija. Ned ēļ a, 2006, 9. okt. 379. Zauberga, I . Tulkojumvalodas stilistiski struktur ālā neviendab ība. No: Linguistica Lettica 1999 . Nr. 5. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, 1999, 215.–222. lpp. 380. Zimmer , D. E. Deutsch und anders. Die Sprache im Modernisierungsfieber . Reinbek bei Hamburg : Rowohlt, 2006. 381. Zindler, H. (1959). Anglizismen in der Presse nach 1945 . Dissertation. Kiel. 382. Zirnis, E . Diena k ā dz īvesveids. Diena , 2000, 23.nov. 383. Zirnis, E. Dieviš ķais autopilots. Sestdiena, 2001, 6. janv. 384. Zīle, Ļ. Politisk ās norises sabiedr ībā 1988.gada pirmaj ā pusgad ā No : Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993, R īga : 1998 (Bl ūzma, V., Celle, O., Jundzis, T., Lēbers, D.A., Levits, E., Z īle, Ļ.) 385. Župerka, K. Reklamos tekstas : pragmatika, stilus, kalba . Šiauli ų universitetas : Šiauli ų universiteto leidykla, 2008. 386. Aлпатов , В. M. 150 языков и политика 1917–2000 . Москва : 2000, Крафт + ИВ РАН . 387. Бахтин , М. Творчество Франсуа Рабле и народная культура средневековья и Ренесанса . Москва , изд . Художественная литература 1990.159.-216. стр . 388. Бенвенист , Е. Общая лингвистика . Москва , 1974. 389. Баранов , А. Когнитивная теория метафоры : почти двадцать пять лет спустя (gr ām. priekšv ārds).No: Лакофф . Дж ., Джонсон М. Метафоры , которыми мы живём . Москва , 2004.7.-22. стр . 390. Барт , Р. Система моды . C татьи по семиотике культуры . Москва изд . u м. Сабашниковых , 2003. 391. Беликов , В. Социолингвистика . Москва , 2001.

208 392. Валгина , Н. Актиные процесы в современном русском языке . Москва , 2001. 393. Ba хтин , Н. Б., Головко , Е. В. Социолингвистика и социология языка . Санкт -Петербург изд . центр Гуманитарная Академия и Европейский университет в Санкт -Петербурге 2004. 394. Веллер , М. „ Ножик Сережи Довлатова ” изд .: журнал „ Знамя ”. № 6 1994. [Tiešsaiste]: http://www.kulichki.com/moshkow/WELLER/dovlatov.txt 01.03.2010. skat īts 01.03.2010 . 395. Данн , Дж . Трансформация русского языка из языка советского типа в язык западного образца . No: Политическая лингвистика . E катеринбург № 3 (26) 2008. г. стр . 49.-58. 396. Желтухина , M. Tропологическая сугге cтивность масс -медиального дискурса : о проблеме речевого воздействия тропов в языке СМИ . Москква –Волоград , изд . ВФ МУПК , 2003 397. .3e мcka я, E. Kитайг oродск aя, M., Ширяев , E . Pycc кaя pa зro вop нaя pечь . Mосква , 1981. 398. 3eмcka я, E. Pycc кaя paro вop нaя pечь . M осква , 1983. стр .172. –211. 399. История теоретической социологии . Том 1. Москва : Канон , 1997, с. 315– 340. 400. Йоргенсен , В., Филлипс Л. Дж . Дискурс -анализ . Харьков : Гуманитарный Центр , 2004. 401. Клюев , Ю. Риторика . Москва : Приор , 1999. 402. Кристева , Ю. Избранные труды : Разрушение поэтики . Москва РОССПЭП , 2004. 403. Кр oнгауз , M. Слово под лупой . No : Отечественные запи cки № 4(12) 2003 г. [Tiešsaiste]: http://www.strana- oz.ru/print.php/type=article&id=622&numid=13 Skat īts 07.02.2010. 404. Кр oнгауз , M. Спасатели слов . No: Отечественные запи cки № 2(22) 2005 г.[Tiešsaiste]:http://www.stranaoz.ru/print.php/type=article&id=1042&numid= 23 Skat īts 07.02.2010. 405. Ma слова B.A. Лингвокультурология . Москва , изд . Aкадемия , 2001.

209 406. Медведева , Е. Рекламная коммуникация . Москва : УРСС , 2003. 407. Надель -Червинска , M. Жаргонные элементы современного „ новояза ”: проблема культуры речи или уголовной психологии No: „Политическая лингвистика ”. Eкатеринбург № 3 (26) 2008 г., стр . 64.-80. 408. Пехк -Иващенко , B. Роль экстралингвистических фактороф в формировании новостного текста на материале руусскоязычных СМИ Эстонии . Раб .магистра . Тарту 2007. 409. Пике , Р. Нетранслитерированные иноязычные выражение в современном газетном текстее . No: Studia Slavica Finalandensia. Tomus XII . Helsinki. 1995. стр . 104.-125. 410. Ромат , Ю. Реклама . Санкт -петербург , 2002. 411. Селиванова , Е. Основы лингвистической теории текста и коммуникации . Киев : Брама , 2004. 412. Серио , П. Русский язык и анализ советского политического дискурса : анализ номинализаций . No: Квадратура смысла . Францускаяшкола анализа дискурса . Москва , изд .группа „ Прогресс ” 1999. 413. Симон , А. Больше демократии больше социализма язык журнальной публицистики периода перестройки . No: Политическая лингвистика . Eкатеринбург № 1 (21) 2007. г. стр .46-49. 414. Сметанина , И. СМеди a-текст . Санкт -Петербург , изд . u м. Михайлова В.А. 2002. 415. Cолганик , Г. Автор как стилеобразующая категория публицистистического текста . No : Вестник Моск . ун -та Сер .10. Журналистика . 2001, №.3. 416. Тодоров , Ц. Теории символа . Москва : Дом интеллектуальной книги , 1999. 417. Ферм , Л. Особенности развития русской лексики в новейший период . Uppsala, 1994. 418. Химик , В. Поэтика низкого , или просторечие как культурный феномен . Филологический фак . Санкт -Петербургского ГУ , 2000.

210 AVOTI

1. Andersons, M . Kur pazuduši laikraksti? Cīņ a, 1989, 3.febr. 2. Ar āja, D. Acis, Rainis un asara. Diena , Nr. 221, 2002, 21. sept., 5. lpp. 3. Ar āja, D. V ēlēšanu gaid ās par ādās agres īvas iez īmes. Diena , 2006, 10. aug. 4. Arkli ņa, I . Politika – tikai v īriešiem? Diena , 2006, 14.marts. 5. Ābolti ņa, S. Jaunlaic ēni skaidro „vald ības cenu”. LA , 2009, 18. maijs. 6. Avoti ņš, V . Demol ētāju laiks. NRA , 2009, 15.janv. 7. Avoti ņš, V . Lab ākais izn ākums. NRA , 2008, 4.aug. 8. Avoti ņš, V . Bebri or ķestra bedr ē. NRA , 2009, 6.janv. 9. Balti ņa, M. Laika v ārdi. Diena , 2003, 21. marts. 10. Balti ņa, M. T īklu v ārdi. Diena , 2003, 1. marts. 11. Balti ņa, M. V ārdu svin ēšana. Diena , 2004, 10. janv. 12. Bankovskis, P. Fl īģ elis un citi valodas biež ņā . Diena , 2002, 10. okt. 13. Bankovskis, P . 1987. Kult ūras Diena , 2005, 19.novembr ī. 14. Barisa, L. Jaun ā laika sievietes m ēģ in ās gl ābt partijas v īriešu nevar ību. NRA , 2006, 20. j ūn. 15. Beilija, K. T. Kop īgo v ērt ību saglab āšana. Diena , 2007, 17. okt. 16. Beinerte, V. Gl ābiet valsti! Gl ābiet tautu! Mājas Viesis , 2006, 6.okt. 17. Bels, A . Ne valodu c īņ a, bet cie ņa. Literat ūra un M āksla , 1988, 9. sept. 18. Bērzi ņš, G. Pašvald ības nav dom ātas vald ībai, NRA , 2000, 10. apr. 19. Blinkena, A . Pa latviešu valodu k ā laipu no sirds uz sirdi te, Latvij ā. Latvijas V ēstnesis , 1999, 5. maij ā. 20. Boj ārs, J. Par tautu suverenit āti un pašnoteikšan ās ties ībām. Literat ūra un M āksla , 1988, 9. sept. 21. Briedis, L. Visaugst ākā taisn ība. Padomju Jaunatne , 1988, 9. sept. 22. Caune, E. Balso par sievieti! Diena , 2004, 1.okt. 23. Caune, E. 113 gadu par vien ādām ties ībām. Diena , 2006, 8.marts. 24. Cīrulis, E . Aiztur ētie iesp ējamie „Bonija un Klaids”? Latvijas Av īze , 2009, 7.febr. 25. Čaklais, M. Redaktora sleja. Literat ūra un M āksla , 1989, 8.apr. 26. Čig āne, L. Kas laimes l ācim v ēder ā? Diena , 2006, 30. sept.

211 27. Čig āne, L. TP valstij var ētu n ākties atdot par virs miljona latu, LPP/LC – ap LS 600 000. Diena , 2007, 25. okt. 28. Dozorcevs, V. Ekonomiskais aspekts. Literat ūra un M āksla , 1988, 9.sept. 29. Egle, I. Preses m ērķis nav izn īcin āt politi ķus. Diena , 2000, 11.sept. 30. Jemberga, S. Kad tr ūkst v ārdu. Diena , 2003, 18. marts. 31. Kasims, V. Stikla griesti sieviešu karjeras iesp ējām. Diena, 2006, 22.aug. 32. Kol āts, Dz. Neatkar ība k ā izv ēles br īvība. Academia + Media, 2001, 4. apr. 33. Krautmanis, M . Anti ņi. NRA , 2000, 10. apr. 34. Kr ēsli ņš, J. Run āsim ongliski. Diena, 2003, 10. sept. 35. Lāms, V . Valoda un vien īgi valoda. Literat ūra un M āksla , 1988, 9.sept. 36. Muktup āvela, L. Izrušinot cirvi. Diena , 2009, 2.janv. 37. Nagle, G. Neidzene v ārdu no valodas. Diena , 2002, 19. apr. 38. Naumanis, N. Ņigu ņegu, Latvija. Kult ūras Diena , 2009, 13.febr. 39. Ozoli ņš, A . Ar cirvi un Einšteinu. Diena , 2006, 11. aug. 40. Ozoli ņš, A. Izbeidziet šo demago ģiju! Diena , 2006, 26. sept. 41. Pakalni ņa, L. Kokalis kaln ā. Diena , 2000, 19. sept. 42. Pante ļē jevs, A. Politika Latvij ā k ā latviešu nacion ālās īpatn ības izpausme. NRA , 2000, 31.maijs. 43. Peters, J. Es ticu vesel īgajiem sp ēkiem. Padomju Jaunatne , 1988, 3.sept. 44. Peters, J. Par starptautiskaj ām ties ībām visur un vienm ēr. Literat ūra un M āksla , 1989, 8.apr. 45. Peters, J. Vai nu gremd ē, vai cildina par daudz. Diena , 2009, 3.j ūl. 46. Pugo, B. Ar tic ību p ārk ārtošan ās procesu atgriezeniskumam. Padomju Jaunatne , 1988, 2.j ūn. 47. Radzobe, Z. Dz īves nomelnošana? Diena , 2009, 9. janv. 48. Ranc āne, A. Eņģ eļi uz ielas. Diena, 2008, 1.dec. 49. Raudseps, P. Visam j ānotiek evolucion ārā ce ļā . Diena , 2006, 19. sept. 50. Rodins, A. Jaunas v ēsmas. Diena, 2000, 6. j ūn. 51. Rubenis, J. Izdz īvot āji. Diena , 2000, 16. aug. 52. Sloga, G. ZZS v ēlmju liste bez pretenzij ām uz piepild īšanu. Diena , 2006, 28. j ūl. 53. Strauti ņš, P. Iesilstam. Diena , 2006, 26. sept.

212 54. Šl āpins, I. Uzbrauciens. Rīgas Laiks, 2001, febr. 55. Zirnis, E. Priv ātā t ēma – NATO. Diena , 2002, 22.nov. 56. Zībārte, I. Gaismas pili iev ēro starptautisk ā prese. Diena , 2002, 9. okt. 57. Бархатное фиаско языковой политики . [tiešsaiste]: [skat īts 2008.gada 18. febr.].Pieejams: http://www.leta.lv/lat/monitoring/vva/BAADB16D-C974-47C6- 8BE6-750DABE908 ... 58. 8. Saeimas s ēžu stenogrammas – http:// www.saeima.lv /Likumdosana/likumdosana_stenogrammas.html

ATSAUC ĒS IZMNTOTIE SA ĪSIN ĀJUMI LLVV – Latviešu liter ārās valodas v ārdn īca LVKJ – Latviešu valodas kult ūras jaut ājumi Mediji 2005 – Mediji – tautas balss un atbalss. Masu mediji Baltijas neatkar ības atg ūšanas proces ā (Normunda Be ļska, Sarm ītes Ēlertes, Ilm āra Latkovska un K ārļa Streipa saruna). No: Baltijas br īvības ce ļš. Izd. Latvijas Inteli ģences apvien ība, sast. J. Škapars). R īga : Zelta grauds, 2005. MLLVG – Mūsdienu latviešu liter ārās valodas gramatika. I un II da ļa. R īga : Latvijas PSR Zin ātņu akad ēmijas izdevniec ība 1959. Rozenbergs 1995 – Latviešu valodas praktisk ā stilistika. R īga : Zvaigzne ABC, 1995. VPSV – Valodniec ības pamatterminu skaidrojoš ā v ārdn īca . Sast. autoru kolekt īvs V. Skuji ņas vad ībā. R īga : LU Latviešu valodas instit ūts, Valsts valodas a ģent ūra, 2007.

PUBLIK ĀCIJAS PAR PROMOCIJAS DARBA TEMATU

Raksti recenz ētos izdevumos

1) „Valodas norma žurn ālistik ā“. Public ēts Daugavpils PU rakstu kr āj. Valoda~2001 38.-42.lpp. 2) „Okazion ālismu izmantojums N. Nauma ņa publicistik ā“. Public ēts

213 Liep ājas PA 6. rakstu kr āj. Vārds un t ā p ētīšanas aspekti 2002, 441.- 446.lpp. “Metafora publicistikas tekstos“. Public ēts Daugavpils PU rakstu kr āj. Valoda~2002 35.-40.lpp. 3) „Demokratiz ācijas procesi valod ā – leksiskie jaunin ājumi publicistikas stil ā“. Public ēts LU Raksti. 2002. 648. s ējums: komunik ācija. 180.- 195.lpp. (R īga : Zin ātne 2002) 4) „Retorisk ās fig ūras latviešu pres ē 2000. un 2001.gad ā“ Public ēts Liep ājas PA 7. rakstu kr āj. Vārds un t ā p ētīšanas aspekti 2003, 350.- 357.lpp. 5) „Tautas m īklas - modernas atbildes laikraksta Diena pielikum ā „Izklaide““ Public ēts Daugavpils Universit ātes V Zin ātnisko rakstu kr ājum ā Literat ūra un kult ūra: process, mijiedarb ība, probl ēmas 2004. gad ā 385.-392.lpp. 6) „Demokratisierungsprozesse in der Sprache: Neuerungen und Traditionen im Sprachunterricht der Journalisten” Public ēts Vi ļņ as Universit ātes rakstu kr ājum ā Innovation and Tradition in Contemporary Language Studies, Vilnius University Press 2005, 205.-215.lpp. 7) „Verb ālo izteiksmes l īdzek ļu izmantojums publik ācij ās par eirokomis āra amata kandid āti Ingr īdu Ūdri: sociolingvistiskais raksturojums”. Public ēts Liep ājas PA 9. rakstu kr āj. V ārds un t ā pētīšanas aspekti 2005, 308.-314.lpp. 8) “2004.gada izgl ītības reformas atspogu ļojums Latvijas pres ē”. Public ēts LVI žurn ālā Linguistica Lettica Nr.14; 2005, 215.-232.lpp. 9) „8.Saeimas deput āšu runu anal īze: feministiskais aspekts” (2006 Liep ājas PA) Public ēts Liep ājas PA 10.rakstu kr āj. Vārds un t ā pētīšanas aspekti 2006, 207.-215.lpp. 10) „Latvijas preses valodas sociolingvistiskais raksturojums Treš ās atmodas laik ā”. Public ēts LVI žurn ālā Linguistica Lettica Nr. 17; 2008, 58.-77.lpp. 11) „C īņ a par valsts valodas statusa pieš ķiršanu latviešu valodai (1987-

214 1989)”. Public ēts LVI žurn ālā Linguistica Lettica Nr.18; 2008, 88.- 102.lpp. 12) „9. Saeimas v ēlēsanu rekl āmu atspogu ļojums pres ē”. Public ēts Valodniec ības raksti-2; R īga : Latvijas Zin ātņu akad ēmija 2008, 280.- 295.lpp. 13) „Metaforas lietojums pres ē”. Public ēts Filolo ģijas un m ākslas zin ātņu fakult ātes Latviešu un visp ārīgās valodniec ības katedras rakstu kr āj. Valoda: noz īme un forma. Plašsazi ņas l īdzek ļu valoda R īga : Akad ēmiskais apg āds, 2009, 14.-24.lpp. 14) „Vienk āršruna pres ē – mode vai visat ļaut ība?” Tiks public ēts Liep ājas Universit ātes 14. rakstu kr āj. V ārds un t ā p ētīšanas aspekti 2010. gada novembr ī. 15) „Vienk āršruna pres ē – mode vai visat ļaut ība?” Tiks public ēts Liep ājas Universit ātes 14. rakstu kr āj. V ārds un t ā p ētīšanas aspekti 2010. gada novembr ī.

Zin ātnisko refer ātu t ēzes

1) „Latvijas preses valoda no 3. atmodas l īdz m ūsdien ām”. Public ēts „M ūsdienu valoda m ūsdienu sabiedr ībā”: R īga : LU Latviešu valodas instit ūts 2007, 55.-59.lpp. 2) „Latvijas preses valoda no 3. atmodas l īdz m ūsdien ām”. Public ēts „No ska ņas un burta l īdz tekstam un korpusam”: R īga : LU Latviešu valodas instit ūts 2008, 37.-39.lpp. 3) „Neliter āri aizguvumi preses valod ā: sociolingvistisks raksturojums”. Public ēts „Tekstas: lingvistika ir poetika 17”. Šau ļu Universit ātes Humanit ārā fakult āte; Šiauli ų universiteto leidykla 2009, 58.-60.lpp.

Zin ātniskas publik ācijas

215 1) Periodikas š ķirk ļu autore Latvijas Enciklop ēdiskaj ā v ārdn īcā (izdev ējs „Nacion ālais apg āds” P. Api ņa vad ībā, red. A.Kr ūze). Kopš 2002. gada pieejama enciklop ēdijas virtu ālā versija: www.letonika.lv 2) Neskaidr ības personv ārdu loc ījumu formu lietošan ā” VVA Konsult āciju da ļas pieredze(kop ā ar I.Pauni ņu) kr āj. Valodas prakse: v ērojumi un ieteikumi Nr1 R.: LU Akad ēmiskais apg āds 2005. 3) „6. un 8. Saeimas deput ātu sieviešu runu leksikostilistisk ā strat ēģ ija: sociolingvistiskais aspekts” Public ēts rakstu kr āj. Parlament ārais diskurss Latvij ā. Saeimas plen ārs ēžu stenogrammu datoriz ētā anal īze. Rīga : LU Akad ēmiskais apg āds, 2007, 92.-105.lpp. 4) „Daži interpunkcijas probl ēmgad ījumi” (VVA Konsult āciju da ļas pieredze (kop ā ar I.Pauni ņu) kr āj. Valodas prakse: v ērojumi un ieteikumi Nr 2 R.: LU Akad ēmiskais apg āds 2007. 5) „Zi ņu žanra raksturojums interneta port ālos” Pieejams tiešsaist ē: http://www.lu.lv/filol/valoda/ 6) „Valsts valodas likuma pie ņemšanas procesa atspogu ļojums lakrakst ā „Latvijas V ēstnesis” (1993-1999)”. Public ēts gr ām. „Valsts valodas likums: v ēsture un aktualit āte”. R īga : Zin ātne 2008, 96.-117.lpp.

Dal ība p ētniecisko projektu realiz ācij ā (projekta nosaukums, realiz ācijas laiks, finans ētājs un amats) 1) „Bilingvisma dinamika Latvij ā indiv īda un sabiedr ības l īmen ī”; projekta vad. Dr. philol. Vineta Pori ņa, p ētījums veikts no 2004. l īdz 2006. gadam; asistente; 2) LU p ētniec ības projekts „Politiskais diskurss Latvij ā: aktori, dienas kārt ība, kult ūra”; projekta vad. Dr. phil. LU prof. Juris Rozenvalds, pētījums veikts no 2005. l īdz 2007. gadam; doktorante; 3) LU p ētniec ības projekts „Latviešu valoda m ūsdienu kult ūras situ ācij ā”; projekta vad. Dr. philol. I.Lokmane, p ētījums veikts no 2006. l īdz 2008. gadam; doktorante;

216 4) VVA p ētījums „Valsts valodas likums: v ēsture un aktualit āte”; projekta vad. Dr. philol. D.Joma, p ētījums veikts 2007. gad ā; p ētniece; 5) Valsts p ētījumu programma „Letonika: p ētījumi par v ēsturi, valodu un kult ūru”. Projekts „Valoda un vide”: projekta vad. Dr. habil. philol. B.Bušmane (turpin ās kopš 2005. gada), asistente.

217