Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā Sastādītāja priekšvārds „LZA Vēstu” speciālizlaidumam

Ojārs Spārītis

Sirsnīgi pateicos visiem „LZA Vēstu” spe- kotās konferences, simpoziji un izbraukuma ciālizlaiduma dalībniekiem, kuri ar savu pēt- semināri ir rosinājuši gan ar avotu studijām niecisko azartu un intelektuālo daudzpusību padziļināt arhitektūras un mākslas izpētes ir bagātinājuši šo rakstu krājumu. Saskaņā problēmas, gan ar jaunām pētniecības me- ar sastādītāja ieceri tas ir veltīts kontekstuāli todēm ievērtēt līdzšinējo zināšanu sistēmā vienotām Latvijas vēstures, arhitektūras un arī laikmetīgus starpdisciplinārus aspektus. mākslas izpētes novitātēm un hronoloģiskajā Lielākā daļa no krājumā uzņemto seš- ziņā aptver laika periodu no 13. gs. līdz mūs- padsmit zinātnisko rakstu autoriem pārstāv dienām. Viena no krājuma tapšanu rosinoša- Latvijas augstākās mācību iestādes, muze- jām pamattēmām bija 2011. g. atzīmētā Kur- jus, kultūras mantojuma saglabāšanas un zemes hercoga Jēkaba 400. dzimšanas diena, izpētes institūcijas, to vidū Latvijas Mākslas kas krājuma kontekstā ļauj saskatīt caurviju akadēmiju, Latvijas Universitāti, Rīgas Teh- motīvu. Šī fakta eiropeiskā konteksta un vēl nisko universitāti, Latvijas Nacionālo mākslas daudzu citu tēmu izpētē ir iesaistījušies gan muzeju, Arhitektoniskās izpētes grupu „SIA mūsu zemē pazīstami kultūrvēsturiskā manto- AIG”, Rundāles pils muzeju un Valsts Kultū- juma izziņas speciālisti, gan arī starptautisku ras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Savu- atzinību iemantojuši Vācijas un Igaunijas vēs- kārt trešā daļa no publikācijām apliecina vai- turnieki un mākslas vēstures interpreti. rāku ārvalstu augstskolu un institūtu pētnieku Tematiski vienotā „LZA Vēstu” laidiena interesi par līdzdalību krājuma veidošanā. sastādīšanu ir rosinājušas arī vairākas citas Uzrunātie autori pārstāv Ķīles un Tībingenes pēdējo gadu aktualitātes — starptautisko kul- universitātes, Tartu Universitāti, Herdera Ins- tūras mantojuma aizsardzības un popularizē- titūtu Mārburgā. Šāda pārstāvniecība pagodi- šanas institūciju UNESCO un ICOMOS rūpes na un uzliek atbildību krājuma veidotājiem. par efektīvu Latvijas kultūras mantojuma aiz- Lakoniski raksturojot krājumā ietverto sardzību un izpēti, intensīva sadarbība ar zi- rakstu saturu, ar gandarījumu var sacīt, ka nātnisko darbību atbalstošām baltvācu insti- VISI autoru raksti ir pirmpublicējumi par mi- tūcijām, tādām kā Herdera Institūts (Herder nētajām tēmām, kas satur ievērojamu vēs- Institut), Kurzemes Bruņniecības apvieno- tures, arhitektūras, mākslas, teoloģijas un tiem fondiem (Vereinigte Kurländische Stif­ kultūrvēstures informācijas novitātes daļu. tungen), Karla Širrena biedrība (Carl Schir­ Nozīmīgu krājuma proporciju veido Latvijas ren Gesellschaft). Savukārt M. K. A. Beklera viduslaiku arhitektūrai, mākslai un politiska- nodibinājums Mare Baltikum (M.C.A. Böck­ jiem procesiem veltītie raksti. Par Dr. art. Ag- ler–Mare Balticum Stiftung) savā vairāku neses Bergholdes apceri „Rīgas Doma vidus- gadu desmitu garumā mērāmajā darbā var laiku būvplastika eiropeisko ietekmju lokā” lepoties ar maksimālu ieinteresētību Baltijas sakāmi atzinīgi vārdi vispirms jau par to, ka valstu kultūras, vēstures un mākslas jautā- vairāk nekā pirms simt gadiem kopš pēdējām jumu padziļinātā izziņā. Šīs organizācijas rī- nozīmīgākajām publikācijām par līdzīgu tēmu,

6 SASTĀDĪTĀJA PRIEKŠVĀRDS „LZA VĒSTU” SPECIĀLIZLAIDUMAM vācu 13. gs. tēlniecības kontekstā ir tikušas Staaten Livlands 1558−1561. Typologie und vērtētas ar Rīgas Doma baznīcas un krust­ Vergleich” atklāj Rīgas un Vidzemes bīskapiju ejas arhitektūru saistītās kapiteļu un konsoļu sekularizācijas procesu politiskās cēloņsaka- tēlniecības formālās, stilistiskās un mākslinie- rības Livonijas karu sākumā 1558.–1561. ciskās pazīmes. To raksturojumā ir mēģināts g. Baltvācu kultūras pētniecības nozīmīgākās noskaidrot būvplastikas ietekmju ģeogrāfiju, institūcijas — Herdera Institūta vēsturnieka iespējamās tēlniecības skolas un to darbu Dr. hist. Pētera Verstera (Peter Wörster) pētī- kvalitāti. Mg. arch. Silvijas Ozolas mēģinā- jumā „Die Pacta subiectionis als Gründungs­ jums uz arheoloģijas, vēstures, rakstīto avotu urkunde des Herzogtums Kurland” analizēts un topogrāfisko pētījumu bāzes rekonstruēt šī institūta arhīvā uzglabātais oriģināldoku- Kurzemes senāko apdzīvoto vietu un pilsētu ments, kurā noteiktas Polijas un Kurzemes plānojuma evolūciju uzskatāms par intere- hercogistes politiskās tiesības un pienākumi. santu pieteikumu sekmēt Latvijas vēsturisko Jaunā mākslas doktore Jūlija Trinkerte (Julia pilsētu apbūves veidošanās vēstures izziņu. Trinkert), kas ir aizstāvējusi promocijas dar- Esmu pārliecināts, ka, iedziļinoties šai prob- bu Ķīles Universitātē, rakstā „Herzogin Anna lemātikai veltītajā rakstā „Pilsētu un adminis- von Mecklenburg-Kurland (1533−1602) — tratīvi politisko centru plānojums un apbūve ambitionierte Kunstvermittlerin am kurlän­ Rietumlatvijas teritorijā no 13. līdz 16. gs.”, dischen Hofe des ausgehenden 16. Jahrhun­ interesenti, līdzīgi publikācijas autorei, gūs derts?” vērš uzmanību uz hercoga Gotharda jaunas atziņas un secinājumus. Vācu mākslas Ketlera sievas — Meklenburgas princeses vēsturniece Dr. art. Ulrike Nirnbergere (Ulrike Annas — savdabīgo personību, kurai bijusi Nürnberger) ir augsti kvalificēta gotikas perio- īpaša loma protestantisma kultūras aizstā- da tēlniecības un altāru kokgriezumu skulp- vībā Kurzemē un Jelgavas Sv. Trīsvienības tūru izpētes speciāliste. Viņas lielā pieredze baznīcas celtniecības finansēšanā. Saskaņā un kultūras kontaktu meklējumi jautājumā ar publikācijā paustajām atziņām hercogie- par Kuldīgas Sv. Trīsvienības katoļu baznīcas nei Annai piedēvējami ievērojami nopelni Madonnas skulptūru un Ventspils pils muzeja vācu mākslas ietekmju veicināšanā Kurzemes krātuvē identificēto „Sāpju Kristus” skulptūru hercoga galmā. atklājas rakstā vācu valodā „Schicksale mit­ Ievērojot hronoloģisko secību, atsevišķa telalterlicher Kunstdenkmäler im ehemali­ rakstu grupa krājuma struktūrā attiecas uz gen Herzogtum Kurland. Erste Erkenntnisse”. baroka laikmetu. Pamatīgi izstudējot arhīvu Renesanses laikmeta vēstures kultū- dokumentus un Vācijas bibliotēku materiā- ras paradigmām krājumā veltīti četri raksti. lus, vācu teoloģijas doktors Ulrihs Šēnborns Dr. habil. art. Ojāra Spārīša apcerē „Rene- (Ulrich Schoenborn) no Mārburgas rakstā sanses humānisma ikonogrāfijas transkripcija „Die Frau an Jakobs Seite. Luise Charlot­ Rīgas agrīnā protestantisma perioda mākslā” te von Brandenburg, Herzogin von Kurland analizēti vissenākie Doma baznīcā saglabāju- (1617−1676)” pauž saistošu versiju par šies kokgriezuma piemēri — altāra daļas solu Brandenburgas princeses, vēlākās Kurzemes ciļņi ar „Kārdināšanas” un „Marijas Magda- hercoga Jēkaba sievas Luizes Šarlotes iegul- lēnas” atveidiem, kā arī izteiktas hipotētiskas dījumu hercogistes politiskajā un kultūras domas par Mūzikas alegorijas ciļņa grafiska- dzīvē. Sekojot pa pēdām Kurzemes herco- jiem prototipiem tā dēvētajās Skolnieku luktās. gu bibliotēkas likteņiem un hercogu intere- Tībingenes universitātes doktorants un baltvā- sei par celtniecību, savā rakstā „Kurzemes cu izcelsmes vēsturnieks Mg. hist. Magnuss hercoga Ferdinanda Libre d’Architecture. fon Hiršheids (Magnus von Hirschheydt) ar Ordera arhitektūras meklējumos Kurzemē rakstu „Die Säkularisationen der geistlichen 17. gs.” Rundāles pils direktors Dr. h. c.

7 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Imants Lancmanis pievērš lasītāja uzmanī- ideoloģiskos un estētiskos nosacījumus neo­ bu hercoga Ferdinanda krājumā atrastajai bizantisko formu atdzimšanai krievu orto- arhitektūras rokasgrāmatai, kuras teorētiskie doksālās baznīcas sakrālajā kultūrā. Latvijas un praktiskie priekšlikumi būvniecībā varē- Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuā- tu būt ietekmējuši arī Kurzemes arhitektūras lās mākslas departamenta vadītāja Dr. art. mantojumu. Baroka laikmeta tēmu sadaļā Ginta Gerharde-Upeniece pievērš uzmanību iekļaujas arhitektūras izpētes speciālistu un Latvijas starpkaru perioda diplomāta Oļģerda „SIA AIG” pieredzes bagāto darbinieku Grosvalda personībai. Rakstā „Oļģerds Gros­ Mg. art. Vijas Strupules un Dr. arch. Ilmā- valds (1884−1962). Diplomātijas loma Lat- ra Dirveika atklājumiem bagātie pētījumi. vijas mākslas starptautiskajā reprezentācijā. V. Strupules zinātniskās intereses saistās 20. gs. 20.−30. gadi” analizēta ievērojamā ar interjeru gleznojumu vēsturi, tādēļ viņas diplomāta ietekme uz Latvijas kultūras pro- rakstā „Luktu gleznojumi Rīgas Sv. Pētera cesu ievirzīšanu Eiropas valstu apritē, sek- baznīcā Krāsotāju cunftes meistara Korda mējot latviešu mākslinieku radošo ceļojumu Meijera daiļrades kontekstā” atklātās sakarī- iespējas un mākslas izstāžu starptautisko ap- bas ļauj uzzināt daudz jauna par Rīgas sak- maiņu. Ar oriģinālu ieskatu Latvijas digitālās rālo celtņu iekštelpu vizuālo kultūru 17. gs. mākslas vēsturē un estētikā iepazīstina Lat- beigās. Pirms paredzamās restaurācijas vai vijas Universitātes Matemātikas un informā- arī prognozējot arhitektūras pieminekļa bojā tikas institūta pētnieces Mg. art. Solvitas Za- eju, arhitekts I. Dirveiks ir apsekojis Pasie- riņas publikācija „Latvijas digitālās mākslas nes klostera ēku un konstatējis tās neparasti daži attīstības aspekti”. Šis raksts ļauj pārlie- bagāto interjeru. Raksts „Pasienes klostera cināties, cik svarīgi pētīt tieši 20. un 21. gs. arhitektūras pēdējie pētījumi” papildina līdz mākslas izpausmes, kuru izziņa sabiedrības šim zināmos faktus par 18. gs. otrās puses tehnoloģiskā progresa straujās attīstības dēļ katoļu garīgo ordeņu klosteru interjeru veido- ir visvairāk apdraudēta. juma un apdares bagātību. Kamēr vēl nav uzrakstīti un akadēmiskā Uz hronoloģiski jaunāko vēstures perio­­ izdevumā publicēti Latvijas mākslas vēstures du — 19. un 20. gs. — attiecas „LZA Vēs- sējumi, tikmēr aktuāli ir arī šaurāki tematiskie tīs” apkopoto rakstu pēdējā sadaļa, kurā pētījumi, kas vēsturisko stilu un laikmetu dis- nosacīti iekļaujamas četras publikācijas. kursā palīdz izgaismot nozīmīgas arhitektūras Tartu Universitātes profesora Dr. habil. art. un mākslas problēmas. Par to, cik šo kultūras Juhana Maistes rakstā „Die Aufklärung vi­ fenomenu apzināšanā lietderīga ir vēsturiskā sualisierend. Über die Philosophie des fona izziņa, ļauj pārliecināties arī šajā „LZA Klassizismus im „Embach-Athen”” skartas Vēstu” numurā ievietotās profesionālo vēs- ar Tartu Universitātes mācībspēku, arhitekta turnieku apceres. Tās precīzi iezīmē laikme- Johana Vilhelma Krauzes un viņa gara ra- tu robežas, personības, kas virza vēsturiskos dinieku centieniem saistītās klasicisma tra- procesus, apstākļus un pat nejaušības. dīciju iedzīvināšanas problēmas un garīgie Tomēr kā īpašu vērtību šāda tematiski, priekšnoteikumi. Valsts Kultūras pieminekļu garīgi un emocionāli vienota rakstu krājuma aizsardzības inspekcijas speciālistes Mg. art. izveidē sastādītājs vērtē autoru grupas vien- Anitas Bisteres raksts „Bizantijas (bizantis- prātību, īstenojot kopīgo mērķi — ar svai- kās) arhitektūras formu meklējumi Latvijas gām un avotu izpētē balstītām vērtībām radīt pareizticīgo baznīcu arhitektūrā 19. gs. otrajā bagātu atziņu kopumu, kuru, turpinot darbu, pusē un 20. gs. sākumā” atklāj teoloģiskos, arvien vēl ir iespējams papildināt.

8 RĪGAS DOMA VIDUSLAIKU BŪVPLASTIKA EIROPEISKO IETEKMJU LOKĀ RĪGAS DOMA VIDUSLAIKU BŪVPLASTIKA EIROPEISKO IETEKMJU LOKĀ

Agnese Bergholde

Atslēgas vārdi: Doms, viduslaiki, domkapituls, premonstrieši, ķieģeļu arhitektūra, halles tipa celtne, akmens būvplastika, kapiteļi, konsoles, kalumi, ziemeļu portāls, ietekmes, ana­ loģijas, reģionālā specifika, Baltijas jūras reģions, Ķelnes meistars, Reinzeme, Vestfālene, Gotlande, Magdeburgas doms

Atvieglota salīdzinājuma objektu un nozares aktuālāko pētījumu pieejamība mūsdienās paver plašas iespējas intensīvāk nekā līdz šim pievērsties nozīmīgākā Latvijas viduslaiku arhitektūras un mākslas mantojuma — Rīgas Doma viduslaiku ansambļa jautājumiem. Šī raksta ietvaros autore, balstoties uz promocijas darba pētījuma rezultātiem par katedrāles viduslaiku arhitektūru un būvplastiku, sniedz pārskatu par eiropeisko ietekmju dažādību un mijiedarbību Rīgas Doma viduslaiku ansambļa arhitektūras dekoratīvajos kalumos, kas līdz šim nepilnīgi apzināti. Uzmanība pievērsta arī ansambļa arhitektūras reģionālai specifikai ziemeļvācu ķieģeļu arhitektūras kontekstā, kas noteica vairākus simtus dekoratīvo kalumu izveidi. Lai gan šī pētījuma rezultāti pasvītro Doma izpētē nostiprinājušos viedokli par Vestfā­ lenes reģiona būvmākslas ietekmi uz celtnes arhitektūru un būvplastiku, Rīgas Doma ansam­ bļa viduslaiku būvplastikā materializējusies vispusīgāka atvērtība. Ievērojama loma Doma būvvēstures organizēšanā pienācās premonstriešu domkapitulam, ordeņa filiāļu savstarpējie kontakti veicināja māksliniecisko ideju apmaiņu un plūsmu. Ar gotiskā Magdeburgas Doma būvplastiku cieši saistāmi īpaši figurālu motīvu dekori Rīgas Doma kapitula zāles konsoļu veidojumos. Nepamatots, turpretī, ir pieņēmums par „Ķelnes meistara” darbību Domā. An­ sambļa būvplastikā dekoru motīvi skatāmi atšķirti no to mākslinieciskā izpildījuma. Ne tikai no Reinzemes aizgūtu paraugu izpildīšanu Rīgā bieži veikuši Gotlandes tēlniecības meistari.

1 Ieskats historiogrāfijā un tēmas šajā publikācijā par Rīgas Doma būvvēsturi aktualitāte viņš neiedziļinājās dekoratīvo kalumu analīzē, taču atsevišķu elementu izteiksmīgi apraksti un sagatavotie palīglīdzekļi plašai plastiku iz- Pirmās zinātniskās Rīgas Doma būvvēstu- pētei — daudzu ansambļa būvplastiku zīmē- res izpētes autors — Tērbatas (Tartu) Univer- jumi, to sistematizācija pēc atrašanās vietas sitātes Arhitektūras fakultātes docents Rein- un atainojums joprojām noderīgā shematiskā holds Guleke (Guleke, 1834–1927) pirmais ansambļa plānā — ļauj nojaust būvplastiku saskatīja Rīgas Doma ansambļa viduslaiku māksliniecisko vērtību. Guleke izcēla Doma būvplastikas mākslinieciskās kvalitātes un vis- pārīgās līnijās iezīmēja arī plastiku iespējamo eiropeisko ietekmju loku. 1884. g. iznāku- 1 Guleke, 1884. S. 553−600.

13 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

ziemeļu portāla ievērojamo māksliniecisko mā. Kopš 20. gs. 50. gadu beigām šis uz- kvalitāti, raksturojot to kā krāšņu, ārkārtīgi skats ir jau nostiprinājies Vestfālenes mākslas gaumīgi un rūpīgi darinātu. Divpadsmit tuvāk vēsturē. nenorādītas, pēc Gulekes ieskatiem, graciozas Baltijas reģiona Rīgas Doma ansambļa vi- konsoles krustejā viņš vērtēja kā cisterciešu duslaiku būvvēstures pētnieku prioritātes rak- meistardarbus. Baltijas Centrālajā bibliotēkā sturo centieni noteikt un izcelt Doma ansam- Rīgā saglabājies Gulekes manuskripts izde- bļa arhitektūras un būvplastiku savdabīgās, vumam par Livonijas baznīcām, kurā Guleke lokālās iezīmes5. Rīgas Doma ansamblis ar pēc Doma kompleksa atjaunošanas hronolo- aptuveni 300 oriģināliem akmens dekoriem ģiskā secībā, plašāk nekā 1884. g. publicēta- ir neparasts un vienreizīgs piemērs Baltijas jā rakstā apskatīja Doma kompleksa būvvēs- jūras telpas viduslaiku kieģeļu arhitektūrā, turi, analizēja tā arhitektoniskās kvalitātes un tādēļ vispusīgai un padziļinātai būvplastiku dekoratīvās formas.2 Salīdzinājumos autors mākslinieciskās izcelsmes izpētei nepiecie- norādīja vairākas Rietumeiropas, visvairāk šams pilnīgs ansambļa kvantitatīvi apjomīgo vācu zemju 13. gs. vēlās romānikas arhitek- plastisko objektu apskats. Atvieglota salīdzi- tūras un būvplastiku analoģijas, bet nerak- nājumu objektu un nozares aktuālāko pē- sturoja tās Doma ansambļa koptēlā. Gulekes tījumu pieejamība mūsdienās paver plašas iezīmēto ietekmju loku apstiprina arī jaunāki iespējas intensīvāk pievērsties Rīgas Doma pētījumi, lai gan ansambļa būvplastika tajos viduslaiku arhitektūras un būvplastiku jau- aplūkota tikai nepilnīgi. tājumiem6. Šī raksta ietvaros autore sniedz Zviedru mākslas zinātnieks Stens Karlings pārskatu par eiropeisko ietekmju dažādību un (Karling, 1906–1987), kas 20. gs. 40. gadu mijiedarbību Rīgas Doma ansambļa viduslai- sākumā pirmo reizi padziļināti pievērsies Rī- ku būvplastikā, izceļot atsevišķus, raksturī- gas Doma būvplastikas mākslinieciskai izpē- gus plastiku piemērus. tei, ietekmju avotus konkretizēja galvenokārt Reinzemes un Ķelnes būvmākslas apvidū. Rīgas Doma arhitektūra Pamatojoties uz Doma baznīcas ziemeļu por- Ansambļa būvvēsture šī raksta ietvaros tāla analīzi, Karlings saskatīja anonīma Ķel- netiks izvērsta, taču būvplastiku nedalāmība nes meistara stilu, kas, viņaprāt, bijis notei- no arhitektūras rada nepieciešamību pievērst cošais visa Doma ansambļa mākslinieciskās uzmanību celtnes specifikai. Par Rīgas Doma kopainas izveidē.3 viduslaiku būvvēstures galveno avotu var Atšķirībā no Karlinga, vācu pētnieki Rīgas uzskatīt pašu celtni, tās arhitektūru, dekoru Doma ansambļa arhitektūrā un būvplastikā formas, motīvus un stilu. Vispārīgi zināms, saskata Reinzemes kaimiņu apvidus, Vestfā- ka Rīgas Doma ansambļa viduslaiku būvvēs- lenes reģiona, sakrālās būvmākslas ietekmju tures pētnieku rīcībā ir tikai daži būvniecības pārākumu.4 Lai to pasvītrotu, tiek uzsvērta sākumposma vēstures rakstu avoti, no kuriem arī ciešo politisko un personīgo sakaru loma, atvasināti nedaudzie hronoloģiskie atskaites kādi ir pastāvējuši starp Vestfāleni un Livoni- punkti: Doma būvdarbu sākums 1211. g.7, ju, īpaši Rīgas Doma būvniecības sākumpos-

5 Alltoa, 1999. S. 31−45; Grosmane, 2000. 16.−22. 2 Guleke, Alt-Livland, 1886 (?) vai 1913. lpp. 3 karling, 1941. S. 33−59 un 1942. S. 23−39 (šeit 6 izvērsta Rīgas Doma viduslaiku būvplastiku tipolo- izmantots S. J. Gūtmanes tulk. Karlings S., Rīgas ģiskā un stilistiskā analīze autores disertācijā „Rīgas Doma baznīca un Ķelnes meistari. Rīga, 1965). Doma ansambļa viduslaiku arhitektūra un būvplastika 4 Thümmler, 1998, Mühlen, 1985, Tack, 1962, eiropeisko analoģiju kontekstā”. Kempkens, 2008. 7 LUB, 1835 (=Bunge). 1. daļa, Nr. 21.

14 RĪGAS DOMA VIDUSLAIKU BŪVPLASTIKA EIROPEISKO IETEKMJU LOKĀ provinces koncila noturēšana Domā 1226. g.8 gu, ķieģeļu arhitektūras izplatības zonā iede- un pāvesta Inocentija IV 1254. g. indulgen- rīgu un reizē reprezentatīvu bīskapa sakrāl- ces vēstule ar aicinājumu ziedot par labu „jau celtni. Salīdzinājumi ļauj secināt, ka halles sen un ar lielām izmaksām uzsāktai”9 Doma tipa struktūra Doma draudzes telpā tapusi celtnei. Izņemot 1211. g. dokumentu, kas bīskapa Nikolaja amata laikā (1231–1253). satur konkrētu vēsti par zemes gabala iesvē- Rīgas Doma vidusjoms paaugstināts jau tīšanu Doma būvniecībai, pārējie avoti aplie- 14. gs., ko dara ticamu ne tikai tajā izman- cina vienīgi celtnes pastāvēšanu, nesniedzot totais dekoratīvo formu lielais izplatījums un tuvāku informāciju. Pirmo reizi pārskatot vēs- ilgstoša noturība visa 14. gs. garumā, bet tures rakstu avotus socioloģiskā perspektīvā, galvenokārt šajā gadsimtā Baltijas jūras re- skaidrāk nekā līdz šim iezīmējas uzdevumu ģiona ķieģeļu sakrālajā arhitektūrā aktuālā sadale būvprojektā. Katedrāles dibināšana retrospektīvā tendence ar atgriešanos pie nešaubīgi uzskatāma par bīskapa iniciatīvas bazilikas tipa risinājuma Lībekas Sv. Marijas sasniegumu, bet būvdarbu organizēšanu un baznīcas ietekmē. praktisko norisi nodrošināja pēc premons- Premonstriešu domkapitula apdzīvotā triešu ordeņa statūtiem organizētais domka- klostera daļa, kurā labi saglabājušies trīs pituls10. Kā nepamatotu var pilnībā noraidīt krustejas korpusi un kapitula zāle, no diev- nozares senākajā literatūrā izplatīto pieņēmu- nama atšķiras ar plastiski piesātinātu un mu par cisterciešu ordeņa mākslinieciskām strukturētu arhitektūru. Formu valodas iz- izpausmēm Rīgas Domā. maiņas var saistīt ar cita reģiona būvtradīciju Rīgas Doma arhitektūras piederību ķieģeļu nozīmības pieaugumu ķieģeļu arhitektūrā, arhitektūras lokam nešaubīgi apliecina izman- ar ko īpaši izcēlās ziemeļvācu plaukstošo totais būvmateriāls, kura būvtehnika 13. gs. tirdzniecības pilsētu sakrālā arhitektūra. Lai sākumā noteica raksturīgu, ģeometrizētu dažādotu ap 13. gs. vidu izsmelto ķieģeļu un maz strukturētu celtnes veidolu. Turklāt arhitektūras estētiku, tika imitētas Reinze- Doma baznīcas ārieni rotā viduslaiku ķieģe- mes mūra arhitektūras formas un vizualitāte, ļu arhitektūrā vispārīgi izplatīti ornamenti — piem., pastiprināti integrējot akmens elemen- apaļloka frīzes un vārpu ornaments ziemeļu tus ķieģeļu arhitektūrā, kā arī plaši izmantojot šķērsjoma zelminī. 13. gs. celtnes pastāvīgais polihromiju un imitējot mūra celtņu optiku. raksturs vislabāk atklājas dievnama interjera Polihromijas jautājums Rīgas Doma ansamblī telpiskajā struktūrā, kurā prasmīgi apvienoti nav vēl pietiekami apzināts, taču par spilgtu divi arhitektoniski atšķirīgi tipveida risinājumi šīs stila tendences izpausmes apliecinājumu bez uzkrītošiem formāliem un stilistiskiem lū- 13. gs. ķieģeļu arhitektūrā vienreizīgi plašā zumiem. Uz sākotnējo vienkāršo, Vestfālenes akmens būvplastiskā diezgan droši var uzska- reģionā populāro bazilikas formu pamata Rī- tīt dekora greznību krustejā un kapitula zālē. gas Doma draudzes telpā aptuveni smailloka Kalumu detalizēta tipoloģiskā un salīdzinošā arku cekula augstumā izveidota ietilpīga un analīze ļauj precizēt, ka Reinas apvidus ietek- pārskatāma halles struktūra, radot laikmetī- mes vilnis nav saistāms ar bīskapa Zuerbēra ataicināta Ķelnes meistara individuālstilu, kā to pieņēma Karlings, bet gan ar ķieģeļu ar- 8 Indriķa hronika, XXIX, 8. hitektūras estētikas paradigmas maiņu, kas 9 „[..] ipsi jam dudum ecclesiam ipsam edificare ince- Rīgā kļuva aktuāla bīskapa Zuerbēra amata perint opere sumptuoso et ad ipsius consumacionem laikā (1253–1273). Tādēļ pievēršanās rei­ [..]”, Mittheilungen, 1880. 373. lpp. niskās mūra arhitektūras vizualitātes imi- 10 To ļauj pieņemt nedaudzie ar Doma būvniecību netieši tācijai nenozīmēja norobežošanos no citām saistāmie 13. gs. rakstu avoti, kurus sastādīja domka- reģionālām ietekmēm. Vispusīga atvērtība pituls, bet bīskaps tikai apstiprināja.

15 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

visizteiksmīgāk materializējusies tieši Rīgas Doma ansambļa viduslaiku būvplastikā. Rīgas Doma ansambļa būvplastika 13. gs. eiropeiskā salīdzinājumā Ņemot vērā Rīgas Doma ansambļa ar- hitektoniskās saiknes ar Reinzemes un Vestfālenes reģionu, nepārsteidz arī šī reģio- na tēlniecības skolas ietekme, kas izpaužas vairāku dekoru motīvu un formu aizguvumos. Šīs līdzības daļēji jau apzinājuši iepriekšējie 1. att. Rīgas Doms. Krusteja. A korpusa pētnieki. Reiniski vestfāliskā izcelsme attie- kapitelis (k–k20b) cināma galvenokārt uz palmešu un pumpuru motīvu dekoru variācijām, kas Rīgas Doma ansamblī veido kvantitatīvi lielāko dekoru grupu. Nozares literatūrā līdz šim visbiežāk minēta analoģija, kas pastāv starp Rīgas Doma ansambļa krustejas austrumu korpusa arkas kapiteļa krustoto garkātu puspalmešu motīva dekoru (k–k20b) un 13. gs. otrā ce- turkšņa šī paša motīva būvplastikām Vestfā- lenes reģiona celtnēs, kā 1234. g. iesvētītajā Bilerbekas Sv. Jāņa (Billerbeck, St. Johan­ nes) vai Lipštates Lielās Marijas (Lippstadt, 2. att. Brēmenes Dievmātes baznīca. Große Marienkirche) baznīcu pīlāru kapite- Vidusjoma kapiteļi ļos, no kurienes šis motīvs nokļuvis arī pēc 1229. g. uzceltajā Brēmenes Dievmātes (Bremen, Liebfrauenkirche) baznīcas kapi- teļu dekoros11 (1., 2. att.). Saikni ar 13. gs. otrā ceturkšņa Vestfālenes tēlniecības skolu nostiprina vēl citu palmešu dekoru kā dubulto palmešu vainagu motīva tiešas līdzības formu un stilistiskā izpildījumā12 (piem. i–k4) (3., 4. att.). Pārliecinoša ir arī līdzšinējos pētījumos atpazītā būvmeistara kapiteļa (a–k8) kom- pozicionālā tuvība ar 13. gs. 20.–30. ga- dos datētiem Gelnhauzenes (Gelnhausen)13 3. att. Rīgas Doms. Interjera kapitelis Sv. Marijas baznīcas altāra kora daļu rotājo- (i–k4) šiem, no kapiteļiem izliekušos pusfigūru mo- tīvu piemēriem. Tomēr Rīgas Doma būvmeis- tara dekora izpildījuma stilistika ievērojami 11 Thümmler, 1998. S. 390−391; Bölts, 2002. S. 234. atšķiras no smalki izstrādātajiem Reinzemes 12 Kempkens, 2008. S. 123–124. paraugu kalumiem. Rīgas Doma ziemeļu 13 Grosmane, 1998. S. 21–35; Wilbertz, 1999. S. 365. apsīdas kapiteļa plastikā saskatāmas tādas

16 RĪGAS DOMA VIDUSLAIKU BŪVPLASTIKA EIROPEISKO IETEKMJU LOKĀ

4. att. Lipštates Lielās Marijas baznīca. 5. att. Rīgas Doms. Ziemeļu apsīdas Interjera kapitelis kapitelis (a–k8), t.s. būvmeistara kapitelis VKPAI (Latvijas mākslas vēstures interneta portāla materiāls) atdarinājumiem raksturīgas iezīmes kā for- t.i., kļuvušas patstāvīgas Rīgas Doma an- mu vienkāršošana un daļēji pat rupjš kaluma sambļa būvplastikā, arī Baltijas jūras reģiona izpildījums (5. att.), kas ļauj apšaubīt kāda 13. gs. tēlniecībā kopumā. Tai ir raksturīga Ķelnes meistara līdzdarbību. sākotnējo paraugu noturība citā formālā, hro- Pamatojoties uz detalizētu ansambļa noloģiskā un stilistiskā kontekstā. Kā īpaši būvplastikas tipoloģisko un stilistisko ana- izteiksmīgu, turklāt mākslinieciski augstvērtī- līzi, tagad iespējams papildināt, ka reiniski gi izpildītu stilistiskās modifikācijas piemēru vestfāliskās tēlniecības skolas nozīme Rīgas var izcelt tikai Rīgas Doma krustejā sastopa- Doma ansambļa būvplastikā neaprobežojas mo vairāku arku kapiteļu dekoru ar sakļau- ar tiešām, laikā un telpā saistītām analoģi- to palmešu motīvu (piem. k–k14b, k–ko58) jām. Šīs tēlniecības skolas tradīciju izplatība (6. att.). Savdabīgā kapiteļa apdare radusies Rīgas Doma ansambļa būvplastikā pārvar sākotnējā, Vestfālenē un Reinzemē plaši iz- parauga un tieša atdarinājuma attiecības. platītā, ar mugurpusēm sakļautu puspalmešu Salīdzinošās metodes ceļā konstatēts, ka motīva sakāpinātas pārveidošanas rezultātā Vestfālenes apvidus pirmās puses tēlniecības (4. att.). Motīva vestfāliskā izcelsmes avo- izteiksmes līdzekļi un formas lokalizējušās, ta atpazīstamība saglabājas arī raksturīgos

17 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

stilistiskās izteiksmes līdzekļos — noapaļotās formās un noslēgtās kontūrās, kuras nosa- ka gluds, nestrukturēts kalums mīkstā, it kā pietūkušā plastiskumā. Motīva pastiprinātā stilizācija un ornamentāla vienkāršošana, sa- asinot formu proporcionālās attiecības, līdzi- nās Augšreinas reģiona vēlās romānikas stila fāzes būvplastikai, piem., 1239. g. pabeig- tajā un iesvētītajā Maincas (Mainz) Domā14. Iespējamie ietekmju ceļi Rīgas Doma virzienā līdz šim nav apzināti. Baltijas jūras reģionā 6. att. Rīgas Doms. Krusteja. D korpusa Rīgas Doma dekoriem formāli un stilistiski tu- kapitelis (k–k14b) vas analoģijas atrodamas Linčēpingas Doma (Linköping) halles posma baznīcas interje- ra kapiteļu dekoros, kas tapuši laika posmā no aptuveni 1250. līdz 1310. g.15 (7. att.). Šķiet, ka Rīgā un Linčēpingā, tāpat kā Main- cā, pastiprinātas stilizācijas iezīmes būvplas- tikā apliecina vēlās romānikas stila posma dekoru motīvu un formu krājuma izsmēlumu, kas šos objektus satuvina vispārīgā Eiropas tēlniecības attīstības kontekstā. Atšķirībā no Maincas Doma, Rīgas Doma ansambļa būvplastikā līdzās retrospektīviem elementiem izmantoti arī pašu aktuālāko stila posmu dekoru motīvu, formu un kompozīci- ju piemēri. Īpaši interesanti šai kontekstā ir kapitula zāles saišķu kolonnu kapiteļu deko- ri un Rīgas Doma greznais ziemeļu portāla veidojums, kas līdz šim piesaistījis visvairāk pētnieku uzmanību. Perspektīvā smailloka ar- kas formas portāla proporcionāli līdzsvarotā uzbūve, kuru nosaka vienādotais arkivoltu un kolonnu ailu augstums, atspoguļo jau dižgo- tikas sasniegumus un ir jaunāka stila posma piemērs, nekā līdz šim bieži salīdzinājumiem piesaistītie vēlās romānikas tradīcijās sakņo- tie Vestfālenes reģiona (Bilerbeka; Kēsfelde/ Coesfeld; Pāderbornas Doma ziemeļu por- tāls/Paderborn) vai Visbijas (Visby) Sv. Mari-

14 Schwoch, 2010. S.70, stīgas — S. 194; S. 228; palmetes — S. 268; S. 274 ff.; kopsavilkums — S. 369; Abb. 13–17, 146–154, 159–160, 173– 7. att. Linčēpingas Doms. Halles 175, 186–203, 204–211. garenjoma palmešu dekori 15 Cnattingius, 1987. S. 468/469.

18 RĪGAS DOMA VIDUSLAIKU BŪVPLASTIKA EIROPEISKO IETEKMJU LOKĀ jas baznīcas Līgavaiņa 13.gs. otrā ceturksnī līdz gadsimta vidum darinātie perspektīvie portāli16. Rīgas Doma ziemeļu portāla pro- porcionālai uzbūvei ar atvērtu trejlapi slēgta timpanona vietā tuvs ir Vestfālenes reģiona pirmās gotiskās celtnes Mindenes (Minden) Doma 13. gs. 60.–70. gados datētais fran- ču gotikas stila ietekmē darinātais Jaunavu portāls17 (8. att.). Trejlapis ir izplatīts Vestfā- lenes reģiona portālu timpanonu elements 13. gs. sākumā, kas Mindenē Reimsas (Reims) katedrāles portālu ietekmē aktuali- zēts, iegūstot atvērtu veidolu. Formālās pa- ralēles Rīgas un Mindenes piemēros atspo- guļo stilistiski radniecīgu izpratni par vertikāli uzsvērtu un atvērtu portāla uzbūvi, kas dara ticamu Mindenes portāla gotiskā parauga nonākšanu Rīgā ar Vestfālenes reģiona tēl- niecības skolas ietekmi. Tai pat laikā Rīgas Doma portālu no rietumu parauga būtiski atšķir šai stila posmā neiederīga, nesamērīgi masīva kapiteļu frīze. Blokveida kapiteļu for- mas, tāpat kā to plastiskie dekori ar simetris- 8. att. Mindenes Doms. Jaunavu portāls ku stīgu un fantastisku būtņu, kā arī palmešu motīviem, apliecina vēlās romānikas posma, tātad senāka stila valodas un izteiksmes lī- dzekļu noturību. Portāla kapiteļu dekoratīvo apdari raksturo blīvas, sadrumstalotu un li- neārā veidā kārtotu formu kompozīcijas. To reljefi abās portāla pusēs veidoti vienlīdzīgi vienmērīgi pusplastiskā veidā, tiem nav iz- teikta plastiskuma pakāpju dažādība, tādēļ dekori paliek pieplakuši kapiteļiem un nera- da pārliecinošu dziļuma imitāciju. Arī tādu jauninājumu kā līdzenas kolonnu ailas18 Rīga nepārņem, bet izmanto vēlās romānikas per- spektīviem portāliem raksturīgo, pakāpeniski veidoto kolonnu ailu ar precīzi saderīgiem ar- kivoltu lokiem virs tām, saglabājot nesošo un balsta elementu līdzsvaru. Šīs pazīmes per- sonīgi mani agrāk vedināja uz pārsteidzīgu

16 Alttoa, 1999. S. 31–45; Grosmane, 2000. 20.–22. lpp. 17 Pohlmann, 1999. S. 131. 18 Pohlmann, 1999. S. 128. 9. att. Lībekas Doms. Paradīzes portāls

19 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Rīgas Doma ziemeļu portāla kapiteļu dekoru stilistiskais un formālais raksturs neliecina par Reinas meistaru līdzdalību to izgatavoša- nā. Portāla kapiteļu kalumos nav arī saska- tāmas kvalitatīvas atšķirības, kā to pieņēma Karlings. Ne tikai 13. gs. sākuma tēlniecības tradīcijās sakņotie Rīgas Doma portāla kapi- teļu dekori, bet arī tādu raksturīgu, rotaļīgu un uzsvērti dekoratīvu elementu pielietojums portāla uzbūvē kā stilizētas liliju formas at- vērtā trejlapja galos un stilizētu augu motīvu 10. att. Rīgas Doms. Ziemeļu portāls. dekoriņi portāla ailu un arhivoltu nošķēlumos Labās puses kapitelis saistāmi ar Gotlandes tēlniecības līdzdalību ziemeļu portāla tapšanā. Salīdzinājumi ļauj saskatīt ciešas analoģijas Visbijas Sv. Marijas baznīcas tā dēvētos Līgavaiņa portāla posma kapiteļu dekoros (pēc 1225. g.21). Tiem tiek pieskaitīti ne tikai minētā portāla kapiteļu dekori, bet arī interjera garenjoma un bijušā šķērsjoma krustojuma travejas pīlāru kapite- ļu dekori, kuru motīvi un formas aizgūti no Reinas apvidus un Magdeburgas Doma go- tiskās jaunceltnes kora kapiteļu plastikām (10., 11. att.). Rīgas Domā ziemeļu portāla kapiteļu reiniskie dekori visticamāk nonākuši 11. att. Visbijas Sv. Marijas baznīca. ar Gotlandes tēlnieku starpniecību. Gotlandes Interjera kapitelis ietekmi pasvītro Rīgas Doma ziemeļu portāla smailē tikai fragmentāri saglabājies šķērsele- Rīgas Doma portāla iekļaušanu šī vecākā ments, kas, pēc arhitekta Karla Mormaņa 19 stila posma laika kontekstā. Retrospektīvo (Mohrmann, 1857–1927) apsvēruma, varēja kapiteļu dekoru izmantojums Rīgas portālā būt kādas figūras konsole22. Arkas cekuls lī- varētu būt cieši saistīts ar Lībekas Doma zie- dzīgā veidā uzsvērts 13. gs. otrā pusē izgata- meļu šķērsjoma priekšhalles reiniskā portāla votiem, Bro (Bro) un Veskindes (Väskinde)23 piemēru, sekojot 13. gs. vidū aktuālam ķie- baznīcas kora portāliem (12. att.). Pama- ģeļu arhitektūras estētikas paradigmas mai- tojoties uz augstāk izklāstīto, Rīgas Doma ņas strāvojumam. Lībekas Doma perspektī- ziemeļu portāla hronoloģiskā izcelsme šķiet vā portāla jaunāko laiku pārveidojumi Otrā iespējama laika posmā pēc Lībekas Doma Pa- pasaules kara bojājumu novēršanai nevilto radīzes portāla izgatavošanas 1254.–59. g., objekta sākotnējo māksliniecisko raksturu, bet ne agrāk kā 1260.–70. g., kad Rīgā va- ko izveidoja Ķelnes–Andernahas mākslas rēja nokļūt Mindenes Doma gotiskā portāla loka ceļojošie tēlnieki bīskapa Jāņa fon Dīsta laikā, 1254–125920 (9. att.). Jaunākie pē- tījumi liek secināt, ka, atšķirībā no Lībekas, 21 Svahnström, 1978. S. 222. 22 Lehrbuch der gotischen Konstruktionen, 1892. 539. lpp. 19 Bergholde, 2008/11. 10. lpp. 23 Lagerlöf/Svahnström, 1991, par Bro — S.102; par 20 Dehio, Hamburg/Schleswig-Holstein 1994. S. 440. Veskindi — S. 262/263.

20 RĪGAS DOMA VIDUSLAIKU BŪVPLASTIKA EIROPEISKO IETEKMJU LOKĀ

14. att. Magdeburgas Doms. Kora ejas pumpuru kapitelis

stilizētiem augu motīviem piesātinātie pum- puru dekoru motīvi ļauj atpazīt 1211. g. sāktās Reimsas katedrāles kapiteļu pumpuru galvenās iezīmes. Lai gan Rīgas Doma kapi- tula zāles saišķu kolonnu kapiteļu plastiski sulīgie un prasmīgi komponētie dekori pieder pie kvalitatīvākajiem ansambļa būvdekoriem, stila izpratnes ziņā tie ievērojami atpaliek no franču piemēriem. Savdabīgā dižgotikas 12. att. Veskindes baznīca. Kora portāls pumpuru motīvu kombinācija ar vēl romānikā sakņotām sakļautām puspalmetēm norāda uz pastarpinātu franču gotikas paraugu apgūša- nu. Nozīmīgu lomu franču gotikas jaunināju- mu izplatībā vācu zemju būvmākslā ieguva 1209. g. sākta Magdeburgas Doma gotiskā jaunceltne ar tās bagātīgo 13. gs. 20.–40. gados datēto kora ejas kapiteļu plastiku24, kas Rīgas Domu sasniedza kapitula zāles saišķu kolonnu kapiteļu dekoros, kur, lokāli variējot, tie kombinēti ar vēlās romānikas ele- mentiem Vestfālenes būvplastikai raksturīgā manierē (13.,14. att.). 13. att. Rīgas Doms. Kapitula zāles Z saišķa D un A puse 24 Magdeburgas paraugu ietekmē izgatavoti, piem., Brandenburgas Doma kriptas un Jerihovas klostera paraugs. No tā izriet, ka Rīgas Doma ziemeļu baznīcas vasaras refektorija kapiteļi: Müther, 2008. portāls izgatavots ne agrāk kā bīskapa A. Zu- S. 142–149; Badstübner, 2005. S. 249–255. Niehr, 2009 (a). S. 99–113. Kopš 13. gs. otrā ceturkšņa erbēra amata laikā vai pat vēlāk. franču katedrāļu impulsus pastarpināti no Magdebur- Franču gotikas katedrāļu būvplastiku pro- gas Doma gotiskās jaunceltnes ieguva arī Vestfālenes totipi iedvesmojuši arī Rīgas Doma kapitula reģiona arhitektūra un būvplastika, tā, piem., Pāder- zāles saišķu kolonnu kapiteļu dekorus. Ar bornas un Minsteres Doms: Sauerländer, 1971. Heft 1–4, S. 1–76.

21 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Dekoru paraugu aizgūšanu no Magde- gas Domkapitula, gan arī uz bīskapa Niko- burgas Doma kora ejas būvplastikas apstip- laja ciešiem kontaktiem ar Magdeburgas rina vairākas Rīgas Doma kapitula zāles un premonstriešu klosteri, ticams, ka nepastar- kru­st­ejas plastikas. Pamatojoties gan uz Rī- pinātā veidā Rīgas Domā nokļuvuši pāris figurālo dekoru ikonogrāfiskie saturi un to netradicionālais attēlojuma veids. Runa ir vis- pirms par Rīgas Doma kapitula zāles ZA stūra konsoles dekoru ar pusfigūru pāri, kuru ne- noteiktību un emocionālo pasivitāti papildina vienīgi stilizēta auga motīva zars un visnotaļ zīmīgs vienas figūras pie krūtīm piespiestas rokas žests (kz–ko10) (15. att.). Atribūts un atturīgais mājiens sasaucas ar Magdebur- gas Doma kora ejas kapiteļa figurālā dekora „Marijas Pasludināšanas” ainu. Piemērs da- tēts laika posmā no 1220. līdz 1240. g.25 15. att. Rīgas Doms. Kapitula zāles Mākslinieciskā ziņā Rīgas Doma konsoles konsole (kz–ko10) drīzāk pieticīgais, proporcionālā ziņā neveikli darināto pusfigūru dekors ir tālu no Magde- burgas Doma piemēra. Rīgas konsoli, iespē- jams, darinājis kāds vietējais tēlnieks. Līdzīgas parauga un atvasinājuma at- tiecības novērojamas Rīgas Doma krustejas austrumu korpusa pirmās konsoles smailes daļas rotājumā, ko veido augu motīvu ie- rāmēts kailfigūras atveids (k–ko3). Arī šīs Rīgas Doma konsoles kompozīcija formāli līdzinās konkrētam, iepriekš minētā laika posmā datētam Magdeburgas Doma kora ejas paraugam, tā dēvētam Ievas–Marijas 16. att. Rīgas Doms. Krusteja. A korpusa kapiteļa sižetiskam dekoram ar divām fron- konsole (k–ko3) tāli stāvošām figūrām atsevišķu augu ietva- rā, ko jaunākajos pētījumos skaidro kā grē- kā krišanas sižetu.26 Rīgas Doma konsoles dekors aprobežojas vienīgi ar Ievas figūras attēlojumu, taču motīva formālā redukcija neietekmē dekora simbolisko saturu (16., 17. att.). Kopskatā ar iepriekš minēto Rīgas Doma kapitula zāles konsoles figurālo deko- ru iezīmējas ikonogrāfiski saistīts vēstījums par atbrīvošanu no Ievas un Ādama grēkiem līdz ar Jēzus piedzimšanu, taču pārējās an-

25 Feller-Kniepmeier, 2009. S. 21 un S.76; Niehr, 17. att. Magdeburgas Doms. Kora ejas 2009 (b). S. 82–86; Poeschke, 1993. S. 43–46. kapitelis ar figūru dekoru 26 Feller–Kniepmeier, 2009. S. 15–21.

22 RĪGAS DOMA VIDUSLAIKU BŪVPLASTIKA EIROPEISKO IETEKMJU LOKĀ sambļa būvplastikās motīvam nav saskatāmi hronoloģiski cita stila posma un reģionālo tra- turpinājumi vai papildinājumi. dīciju kontekstā. Tā, piem., krustejas rietumu Papildus Rīgas Doma ansamblī no Saksi- korpusa konsole (k–ko48) ar pumpuru motīvu jas reģiona atvasināti citi raksturīgi būvplas- dekorētu kausu, kuru balsta figurāls krūšutēls, tiku dekori kā puspalmešu stīgu (piem. i–k6) atpazīstami atspoguļo divu ansambļa māks- un palmešu gredzena (piem. k–k5b) motīvi, linieciski augstvērtīgāko būvplastiku, ziemeļu kas šī mākslas reģiona nozīmi Rīgas Doma apsīdas būvmeistara kapiteļa un kapitula zā- ansambļa būvplastikā ļauj pielīdzināt Reinas les saišķu kolonnu kapiteļu dekoru sapludinā- apvidus un Vestfālenes lomai (18. att.). šanu pastiprināti stilizētā izteiksmē (19. att.). Taču Rīgas Doma ansambļa būvplastiku Līdzīgā veidā tapuši arī fantastiski pūķveidīgu specifika veidojusies ne tikai dažādu ārējo ie- būtņu pilnplastiskais dekors vai stilizēti sa- tekmju un to mijiedarbības rezultātā, bet arī šo plakuša auga savijuma ornaments (20. att.) formu un motīvu savstarpējā pārmantojamībā krustejas rietumu korpusa kapiteļu apdarē,

18. att. Rīgas Doma ansambļa būvplāns ar būvplastikas reģionālo ietekmju grupu marķējumiem. (No: Guleke, Reinhold, Alt-Livland, Mittelalterliche Baudenkmäler Liv-, Est-, Kurlands und Oesels, gesammelt und herausgegeben von Reinhold Guleke. Dorpat 1886 (?) oder 1913 (mit Textfiguren), unveröffentlichte Handschrift aus dem Nachlass Reinhold Guleke (1834–1927); autores papildinājumi)

23 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

stila nostiprināšanos. Tā izplatības lokā līdzās jau iepriekšējo pētnieku apzinātiem Hāpsalu (Haapsalu) un Valjalas (Valjala) baznīcu ka- piteļu un kristāmtrauka plastiskiem dekoriem tagadējās Igaunijas teritorijā iekļaujas arī Veskindes (Väskinde) baznīcas kora portāla veidojums Gotlandē. Par šo celtņu izcelsmes laiku līdz šim tiek pieņemts aptuveni 13. gs. trešais ceturksnis. 27 Rīgas Doma viduslaiku grandiozais un krāšņi dekorētais ansamblis iespaidīgi at- 19. att. Rīgas Doms. Krusteja. R korpusa spoguļo vispusīgu Centrāleiropas ietekmju konsole (k–ko48) izstarojumu, bet jo īpaši ziemeļvācu reģiona ķieģeļu arhitektūras kultūras telpas ietekmes izstarojumu austrumu virzienā, kas noteica Doma sakrālā būvkompleksa savdabīgo grez- numu un māksliniecisko nozīmību Baltijas reģiona viduslaiku arhitektūrā un mākslā. Izmantotā literatūra Alltoa, Kaur. Rigaer Dom und Kölner Meister. Kodres, Krista/Maiste, Juhan/Nabar, Vappu, Sten Karling and Baltic Art History, Eesti Kunstiakadeemia, 1999. S. 31–45. Badstübner, Ernst. Die baukünstleri­ 20. att. Rīgas Doms. Krusteja. R korpusa schen Wirkungen des Magdeburger Doms kapitelis (k–k8b) nach Ostmitteleuropa im 13. Jahrhundert. Autores foto Omilanowska, Małgorzata und Anna Stra­ szweska (Hg.), Wanderungen: Künstler– Kunstwerk–Motiv–Stifter//Wędrówki: Arty­ kas vēl 13. gs. trešajā ceturksnī atvasināti no sta–Dzieło–Wzorzec–Fundator. Warszawa, augstvērtīgā un krāšņākā ansambļa būvplas- 2005. S. 249–255. tiskā veidojuma — ziemeļu portāla kapiteļu Bergholde, Agnese. Rīgas Doma ziemeļu paraugiem. Lai gan ir saskatāmas provinci- portāls. Mākslas vēsture un teorija, 2008/11. ālisma iezīmes, kas izpaužas šo nedaudzo de- 5.–14.lpp. koru prototipu pārveidošanā, vienkāršošanā Bölts, Uwe. Die Baugeschichte der Lieb- un stilistiskās kvalitātes kritumā, arī motīvu frauenkirche. Reeken, Dietmar von (Hg.), atlasē, mazinoties to dažādībai, tomēr šāda Unser Lieben Frauen. Die Geschichte der pieeja ļāva saglabāt formu un motīvu vienga- ältesten Kirchengemeinde Bremens von den balainību. To pilnveido vienādotas kapiteļu un Anfängen bis zur Gegenwart, Bremen 2002. konsoļu vainagojošās plāksnes, kā arī kolon- S. S.186–259. nu pēdu profila (bāzes) formu noturība. Rīgas Bunge, Friedrich Georg von. Liv-, Esth- Doma ansambļa būvplastika ir apjomīgākais und Curländisches Urkundenbuch nebst Baltijas jūras 13. gs. reģionālās tēlniecības vienviet sastopamo piemēru kopums, kurš iezīmē reģionam raksturīga, lokāla tēlniecības 27 Hāpsalu, Valjala — Karling, 1965. 23–31. lpp.; Ve- skinde — Lagerlöf/Svahnström, 1991. S. 263.

24 RĪGAS DOMA VIDUSLAIKU BŪVPLASTIKA EIROPEISKO IETEKMJU LOKĀ

Regesten, Erster Band 1093–1300. Reval, Zeichen der Rose. Bielefeld, 2008. S. 104– 1835. 124. Cnattingius, Bengt (Edenheim, Ralph/ Lagerlöf, Erland/Svahnström, Gunnar. Ljungstedt, Sune/ Ullen, Marian). Linköpings Die Kirchen Gotlands, hg. von Robert Bohn. Domkyrka. Bd.1. Kyrkobyggnaden, Uppsala, Kiel, 1991. 1987. Lehrbuch der gotischen Konstruktio- Dehio, Georg. Handbuch der Deutschen nen von G. Ungewitter, neu bearbeitet von Kunstdenkmäler. Hamburg/Schleswig–Hol- K. Mohrmann, III. Auflage, 2. Bd. Leipzig, stein, bearb. von Habich. Johannes, Berlin, 1892. 1994. Mittheilungen aus dem Gebiete der Ge- Feller-Kniepmeier, Monika. Bildgeschich- schichte Liv-, Est- und Kurlands, Bd. 12. ten im Magdeburger Dom. Die figürlichen Riga, 1880. Kapitelle im Chorumgang. München/Berlin, Mühlen, Franz. Die frühe Baukunst West- 2009. falens und ihr Einfluß auf das Baltikum. Hom­ Grosmane, Elita. Einige Fragen zur frühen burger Gespräch, Heft 7. 1985. S. 29–47. Baugeschichte des Domes zu Riga. Studien Müther, Christina. Die spätromanische zur Kunstgeschichte in Estland und Lettland. Kapitellplastik in der Mark Brandenburg. Homburger Gespräche 1997, Heft 16, Hg. Badstübner, Ernst (Hg.). Die Kunst des von Lars Olof Larsson. Kiel, 1998. S. 21–35. Mittelalters in der Mark Brandenburg. Tra­ Grosmane, Elita. Rīgas Doma arhitektū- dition–Transformation–Innovation. Berlin, ra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un 2008. S. 142–149. ietekmes. Latvijas māksla starptautisko sa­ Niehr, Klaus. Die Skulpturen des Magde- karu kontekstā. Rīga, 2000. 16.–22. lpp. burger Domes: Traditionsvergewisserung und Guleke, Reinhold. Alt–Livland, Mittelal- Modernität. Puhle, Matthias (Hg.). Aufbruch terliche Baudenkmäler Liv-, Est-, Kurlands in die Gotik. 1209. Der Magdeburger Dom und Oesels, gesammelt und herausgegeben und die späte Stauferzeit, 1 Bd. Essays, von Reinhold Guleke, Dorpat 1886 (?) vai Mainz, 2009. S. 99–113(a). 1913 [mit Textfiguren], unveröffentlichte Niehr, Klaus. Kapitelle im Chor und Cho- Handschrift aus dem Nachlass Reinhold Gu- rumgang des Magdeburger Domes. Puh­ leke (1834–1927). le, Matthias (Hg.). Aufbruch in die Gotik. Guleke, Reinhold. Der Dom zu Riga. Bal­ 1209. Der Magdeburger Dom und die späte tische Monatsschrift, Bd. 31. Reval, 1884. Stauferzeit, 2 Bd. Katalog. Mainz, 2009. S. S. 553–600. 82–86.(b) Indriķa hronika. Tulk. Ā. Feldhūns. Rīga, Poeschke, Joachim. Mittelalterliche Ar- 1993. chitektur und Bauskulptur in Münster. Die Karling, Sten. Riga domkyrka och mäste- Ursprünge des Dom–Paradieses. Forschungs­ ren fran Köln. Ett bidrag till Baltikums äld- journal Westfälische Wilhelms Universität, sta konsthistoria. Konsthistorisk Tidskrift, Heft 2. Münster, 1993. S. 43–46. Argang X, 1941, S. 33–59 un Argang XI. Pohlmann, Alfred. Der Langhausbau des 1942. S. 23–39 (S. J. Gūtmanes tulkojums: Domes in Minden. Zur Rezeption kathedraler Karlings, Stens, Rīgas Doma baznīca un Ķel- Baustrukturen in der Architektur eines nord- nes meistari. Rīga, 1965). deutschen Domes, Diss. Münster, 1999 (ne- Kempkens, Holger. Bernhard II. zur Lip- publicēts promocijas darbs). pe und die Architektur der Abteikirche Ma- Sauerländer, Willibald. Die kunstge- rienfeld. Prieur, Jutta (Hg.), Lippe und Liv­ schichtliche Stellung der Figurenportale des land. Mittelalterliche Herrschaftsbildung im 13. Jahrhunderts in Westfalen. Zum Stand

25 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

der Forschung. Westfalen, Hefte für Ge­ Thümmler, Hans. Die Bedeutung der schichte, Kunst und Volkskunde, 49. Band. Edelherren zur Lippe für die Ausbreitung der 1971. Heft 1–4, S. 1–76. westfälischen Baukunst im 13. Jahrhundert. Schwoch, Juliane. Die spätromanische Thümmler, Hans. Zur Architektur und Skulp­ Bauzier des Mainzer Domes. Regensburg, tur des Mittelalters. Gesammelte Aufsätze. 2010. In der Reihe der Beiträge zur Kunstgeschich­ Svahnström, Gunnar. Visby Domkyrka. te des Mittelalters und der Renaissance, 7 Stockholm, 1978. Bd. Münster: hg. von Joachim Poeschke, Tack, Wilhelm. Die Dombauten des 13. 1998. S. 385–393. Jahrhunderts in Paderborn und Riga. Westfä­ Wilbertz, Georg. Die Marienkirche in lische Zeitschrift. 1962. S. 233–244. Gelnhausen. Diss., Köln, 1999.

Medieval construction plastic of the Riga Dom Cathedral within the range of European influence

Agnese Bergholde Summary

Key words: Dom, Middle Ages, Dom Chapter, Premonstrians, brick architecture, hall- type building, stone construction plastics, chapters, consoles, forgings, northern portal, influences, analogies, regional specifics, Baltic Sea region, master from Cologne, Rhineland, Westfalen, Gotland, Cathedral of Magdeburg (Magdeburger Dom)

Preferential availability of objects of comparison and most topical researches currently allow wider possibilities to turn more intensively to the issues of the most important Latvian medieval architectural and art heritage — Riga Dom medieval ensemble. Within the frames of this paper, the author — basing on the conclusions of the doctoral thesis on the medieval architecture and construction plastics of the cathedral — provides an overview of the diversity and interaction of European influences in the decorative forgings of Riga Dom medieval ensem- ble architecture, which have been incompletely studied until now. The author focuses also on the regional specific character of the ensemble architecture within­ the context of Northern German brick architecture which determined the creation of several hundreds of decorative forgings. Although the results of this research highlight the opinion having consolidated in the course of Dom studies, about the influence of the cons- truction art of Westfalen region on the architecture and construction plastics of the building, more versatile openness has been materialised in the medieval construction plastics of Riga Dom ensemble. An important role in the organisation of Dom construction history was played by Premonstrian Dom Chapter, and the mutual contacts between the order’s subsidiaries fur- thered the ex­change and flow of artistic ideas. Decorations with particularly figural motives in the consoles of Riga Dom Chapter Hall are closely associated with the construction plastics of the Gothic Cathedral of Magdeburg, whereas the supposition about the activity of „the Cologne master” in the Dom is unjustified. The decoration motives in the construction plastics of the ensemble are to be viewed separately from their artistic execution. Accomplishment of samples in Riga, borrowed not only from Rhineland, have often been made by sculpture masters of Gotland.

26 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS. PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS.

Silvija Ozola

Atslēgas vārdi: apbūve, plānojums, cietoksnis, pilsēta, tirgus vieta, tranzītceļa trase, ūdensceļš

Eiropā 12. un 13. gs. saimnieciskais uzplaukums radīja labvēlīgus apstākļus tirgus vietu izveidei pie satiksmes ceļiem, veicinot Senās Romas impērijas pilsētu — Milānas, Floren­ ces, Parīzes, Ķelnes, Lionas, Londonas — atdzimšanu un jaunu pilsētu rašanos. Francijas dienvidos būvēja pilsētas−cietokšņus. Par pilsētām kļuva arī lauku apdzīvotās vietas. Pilsētu atšķirīgā attīstība izraisīja neskaitāmus ar zemes īpašumiem saistītus konfliktus. Izmantojot kuģojamās upes un sauszemes kara ceļus, tika pakļautas arī kuršu un zemgaļu pārvaldītās zemes. Vietējo iedzīvotāju stratēģiski nozīmīgās vietās ierīkotajos pilskalnos vai to tuvumā uzcēla militāri, ekonomiski un sociāli nozīmīgus cietokšņus tirdzniecības un ūdensceļu kon­ trolei. Izveidojās administratīvi politiskie centri, kuri kļuva par pirmsākumu Durbes, Pilte­ nes, Skrundas, Ventspils, Dobeles, Aizputes, Grobiņas, Kandavas, Kuldīgas, Sabiles, Saldus, Talsu, Jelgavas, Bauskas un Tukuma pilsētai. Seno tranzītceļu trases noteica ielu tīkla un laukumu izveidi, sabiedrisko celtņu izvietojumu un apbūves plānojuma kompozīciju.

Pilskalnu lomu viduslaiku centru izveidē bas vēsturi11 un veikusi Ventspils vēsturiskā pētījis arheologs Jānis Asaris1. Latvijas Uni- centra pirmsprojekta izpēti12, bet Irēna Bāku- versitātes Latvijas vēstures institūtā izdotas le izstrādājusi priekšlikumu Bauskas vecpil- septiņas grāmatas, kurās Andris Caune un sētas13 un Aizputes pilsētas reģenerācijai14. Ieva Ose apkopojuši zinātniskās publikācijas Kandavas izaugsmi viduslaikos analizējuši par ordeņpilīm2. Dobeles pilsdrupu izpēti vei- Agris Dzenis15 un arhitekte Vita Rinkeviča16, kusi arhitekte Tatjana Vītola3. Tukuma ordeņ- bet arhitekte Inga Dimbira veikusi pirms- pils un pilsētas attīstību pētījuši vēsturnieki projekta izpēti17. Jelgavas vēsturi apzinājis Agris Dzenis4 un Agrita Ozola5, kā arī arhi- Andrejs Dābols18, bet Latvijas Mākslas aka- tekts Ziedonis Bēts6. Kurzemes un Zemgales dēmijas Mākslas vēstures institūta kolektīvs pilsētu plānojumu un apbūvi analizējuši arhi- pētījumus apkopojis grāmatā19 „Senā Jelga- tekti Jānis Krastiņš7, Ivars Strautmanis un Jā- va” un Jelgavas arhitektūras un mākslas vir- nis Dripe, Jurijs Vasiļjevs8, Gunārs Jansons9 tuālajā rekonstrukcijā20. Saldus vēsturisko at- un Irēna Bākule 10. Arhitekte Rita Zandberga tīstību pētījis vēsturnieks Edgars Dunsdorfs21, (1929–1993) uzrakstījusi Aizputes arhitek- bet Skrundas izaugsmi — vēsturnieks Arturs toniski pilsētbūvnieciskās struktūras attīstī- Heniņš22. Šajā rakstā analizēti Rietumlatvijas

27 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

pilsētu plānojuma un apbūves kompozīcijas uzbūvēja nocietinājumus un 1158./1159. g. pirmsākumi, pievēršot lielāko uzmanību seno nodibināja Lībeku (Lübeck), kurai piešķī- plānojuma elementu — pilskalnu un senpil- ra pilsētas tiesības (Lübisches Stadrecht) sētu, kā arī viduslaiku cietokšņu, amatnie- un konstitūciju. Krustnešiem radīja galveno ku un tirgotāju pilsapmetņu un tranzītceļu ostu, no kuras doties braucienos uz baltu trašu — izvietojuma ietekmei uz Rietumlatvi- cilšu pārvaldītajām zemēm. Pilsētas ziemeļu jas pilsētu plānojumu un apbūvi. daļas plānojumu veidoja ap 1147. g. uzceltā pils un priekšpilsēta. Pilsētas tiesības ieguva Pilsētu izaugsme Eiropā 12. gs. centrālā daļa, kur atradās vācu tirgotāju un vidū un 13. gs. amatnieku kopienas locekļiem piederošie ap- Amatniecības uzplaukums un lauksaim- būves gabali un tirgus laukums starp Sv. Ma- niecības produkcijas pārstrāde 12. gs. vidū rijas katedrāli un Sv. Pētera baznīcu. Lībekas veicināja tirdzniecības vietu rašanos Baltijas dienvidu daļas teritorija piederēja bīskapa un jūras piekrastes zemēs. Jaunizveidoto pilsētu domkapitula apvienībai (2. att.). Vācu tir- teritorijas iedalīja kvartālos. Apbūves centrā- gotāji ieradās arī Dancigā (Danzig, mūsdie- lajā daļā veidoja „izstieptu” tirgus vietu, kas nu Gdaņska, 1235), kur pie Moltavas upes atgādināja Jeruzalemes plānojumu (1. att.). ietekas Baltijas jūrā vietējie tirgotāji bija izvei- Iekarotajās rietumslāvu zemēs pie Trāves dojuši apmetni Altstädter Graben un ostu, un (Trave) upes vācu tirgotāji 1143. g. izveidoja Sv. Nikolaja baznīcas tuvumā uzbūvēja sev pirmo ostu aktīvai tirdzniecībai. Sakšu her- mājokļus. Aktīvu tirdzniecību vācu ieceļotāji cogs Heinrihs Lauva (Heinrich der Löve, ap uzsāka Visbijā (Visby), kura 1161. g. iegu- 1129–1195) stratēģiski nozīmīgajā pussalā va pilsētas tiesības. 1163. g. iegūtās preču starp Trāves un Vakenicas (Wakenitz) upēm nokraušanas tiesības Warenstapelrecht vei-

1. att. Mozaīkas karte ar Jeruzalemes plānojumu. 560.–565. (dievnams Madabā, Jordānijā)

28 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS. cināja Lībekas ietekmi Baltijas jūras reģio- nā23, bet 1167. g. noslēgtais Artlenburgas līgums paredzēja ietekmes sfēru sadali Bal- tijas jūras piekrastē — dāņu ietekmi Kursas rietumu un Igaunijas ziemeļu daļā un vācu ekspansiju Daugavas grīvā. Iekarotajās rietumslāvu zemēs par nozī- mīgu tirdzniecības centru un arhibīskapa re- zidenci kļuva Magdeburga, kurai arhibīskaps Vihmans (Wichmann von Seeburg-Querfurt, ap 1116–1192) 1188. g. piešķīra pilsētas privilēģijas — Privileg des Herzbischofs Wichmann für die Stadt Magdeburg mit dem ersten Stadtrecht. Magdeburgas pilsētas tie- sības (Magdeburger Recht) ietvēra zemju pārvaldīšanas un palielināšanas noteikumus, kā arī mantošanas kārtību, un noteica, ka pilsētas teritorija sadalāma iedzīvotāju ēku būvniecībai un dārzu ierīkošanai paredzētos zemes gabalos, kuri norobežojami ar lauku- ma konfigurācijai atbilstošu nožogojumu. 2. att. Viduslaiku Lībekas 12. gs. (1158) Rietumu un Austrumu Eiropu 12. un beigu plāna rekonstrukcija (Indriķa hronika, 13. gs. savienoja sauszemes tirdzniecības 1993: 407) maģistrāle, kuras tuvumā uzbūvēja nocieti- nātas pilsētas. Fortifikāciju būvju ietvertajā Drēzdenē satiksmes ceļš kļuva par galveno ielu un pilsētas centrā taisnā leņķī krustoja otru maģistrāli, radot krusta formas krusto- jumu ar tirgus laukumu, kurā uzcēla rātsna- mu. Četrās daļās sadalītā pilsētas teritorija ieguva regulāru plānojumu. Tirgus laukumam pieslēdzās katedrāles laukums ar Sv. Krusta baznīcu, veidojot senajai Jeruzalemei līdzīgu plānojumu (3. att.), kas simbolizēja piederī- bu kristiešu pasaulei. Tomēr funkcionāli pa- matotai shēmai pilsētas plānojumā nepiešķī- ra izšķirošo nozīmi, jo prioritāras bija vietējo amatnieku un tirgotāju intereses. Itālijas un Ziemeļvācijas tirdzniecības ceļu krustojums noteica plānojumu arī Rotveilas pilsētai pie Nekaras upes (Rottweil am Neckar), bet An- glijā seno tranzītceļu trases ietekmēja Bristo- les apbūves kompozīciju (4. att.). Viduslaiku pilsētu centru apbūves arhitektoniski telpiskā plānojuma kompozīcijas kopējā iezīme bija dominante — dievnams, kura būvniecībai 3. att. Jeruzalemes plānojums ap 1200. g. (NNB)

29 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

4. att. Anglijas pilsētas Bristoles viduslaiku centra plānojums. 1568. (Brauns, 2008: 204)

atvēlēja visu zemesgabala teritoriju, atstājot sauca par Pilsāteni (Pilsaten) — pie pils-sāts nelielu platību pirms ēkas. Viduslaiku pilsētu piederošu zemi. Apmetnes ap spēcīgi nocieti- plānojumu risinājumi bija ļoti daudzveidīgi. nātajām kuršu un zemgaļu pilīm ietvēra pāļu žogi, kurus seno baltu valodā apzīmēja ar Apdzīvoto vietu attīstība baltu vārdu „Paelwerk”. Veidojās lielāki vai mazāki apdzīvotajās teritorijās 13. gs. ciemi25. Zvejnieku amats un jūras laupītāju Kurši pārvaldīja deviņus novadus — Va- uzbrukumi mudināja cilvēkus dzīvot ciešāk, nemu, Ventavu, Bandavu, Piemari, Duvzari, lai varētu cits citam palīdzēt. Sētu sakopo- zemi starp Skrundu un Zemgali, Cekli, Me- jums bija neregulārs — dažviet sētas atradās gavu un Pilsātu. Kuršu un zemgaļu zemnieki cieši kopā, bet citur ēkas cēla rindā citu citai mājoklim cēla vienu ēku — namu, bet, ro- blakus. Baltijas jūras piekrastē no Palangas doties nepieciešamībai pēc citām telpām, līdz Kolkai un gar Rīgas līci līdz Salacas upei dzīvojamās ēkas tuvumā bez iepriekšēja tuvu kaimiņos sabūvētu sešu, astoņu vai des- plānojuma citu citai blakus uzbūvēja nelie- mit māju grupas jeb puduri veidoja nelielus las ēkas. Sākumā tikai ap dzīvojamo māju, lībiešu apdzīvotus ciemus, kas vēsturiski sak- bet vēlāk jau ap visu ēku kompleksu uzcēla ņojās somu paražās un atšķīrās no lietuviešu žogu24. Iežogotie ēku kompleksi — viensētas un vācu ciemiem, kuros bija izbūvētas ielas. vai sētas — veidoja ciemu. Vārdu „sēta”, Vācu ekspansija uz austrumiem 12. gs. „sāta” jeb „sāts” lietoja arī saliktenī pil(s)- nogalē sāka ierobežot kuršu kuģniecību Bal- sēta (Vidzemē) un pil(s)-sāts (Kurzemē). tijas jūrā un tirdzniecības sakarus ar Angliju, Pilsētveida apmetni pie kuršu pilskalna Dan- Zviedriju un Krievzemes pilsētām Novgoro- gas jeb Danges (Danė) upes grīvas tuvumā du, Smoļensku un Polocku, izraisot militāras

30 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS. sadursmes. Baltu apdzīvotā teritorija nonā- pie Ventas „vietā, kur tam liekas visizdevīgāk” ca Svētās Romas impērijas interešu lokā un celt pili vai pilsētu. Trīs kilometrus uz dienvi- zemju iekarošanai 1202. g. izveidoja Zoben- diem no kuršu pārvaldītās Bandavas zemes brāļu ordeni jeb Kristus bruņinieku brālību. administratīvā centra — Veckuldīgas pilskal- Dancigā 1215. g. izveidoja cisterciešu kloste- na ar amatnieku, kalpu un karavīru apdzīvotu ru centru. Mazovijas kņazs Konrāds 1226. g. senpilsētu — ordeņmestrs (1242–1245) Dīt- uzaicināja Vācu ordeņa brāļus uz Kulmas rihs no Groningenas (Dietrich von Groningen) zemi, un Helmno (poļu: Chełmno, vācu: stratēģiski svarīgā Ventas ūdensceļa un Livoni- Kulm) kļuva par vienu no krustnešu galve- jas sauszemes kara un tirdzniecības ceļa pār- najiem atbalsta punktiem cīņā pret prūšiem. raudzībai un ceļotāju apkalpošanai no 1242. Vācu bruņinieki pēc 1226. g. noslēgtā līgu- līdz 1244. g. uzcēla Kuldīgas (Goldingen) pili. ma par prūšu zemju sadalīšanu no Dancigas Pāvesta legāts 1245. g. februārī paziņoja, ka ostas sāka senprūšu zemju iekarošanu. Liel- Jēzuspils (castrum Guldinge modo Iesusborc) mestru Hermaņa no Balkas (Hermann von cietokšņa celtniecība ir pabeigta26. Kuldīga Balk, Hermann Balke, ?–1239) un Hermaņa kļuva par komturejas administratīvo un mili- no Zalcas (Hermann von Salza, 1165–1239) tāro centru, tomēr pilsēta ordeņpils tuvumā vadībā pakļautajās teritorijās uzbūvēja pir- neveidojās27. Kursu 1245. g. pasludināja par mos cietokšņus Marienverderē (Marienwer­ Prūsijas sastāvdaļu, un Sv. Romas impērijas der, mūsdienās Kwidzyn), Elbingā (Elbląg), ķeizars (1220–1250) Fridrihs ii Hohenštau- Toruņā (Toruń) un Kulmā (Chełmno), kurai fens (1194–1250) 1245. g. jūnijā Livonijas 1233. g. 28. decembrī piešķīra pilsētas tiesī- ordenim piešķīra tiesības iekarotajās Kursas, bas ar Magdeburgas tiesību pārveidotu formu Lietuvas un Zemgales teritorijās ierīkot tirgus jeb t. s. Kulmas tiesības. Par vienu no visspē- vietas un ievākt nodokļus par tirgošanos un cīgāk nocietinātajām vietām kļuva senprūšu ceļu izmantošanu28. Embūtē, kuršu pilskalna cietokšņa Honedas vietā 1239. g. uzbūvētā tuvumā, 1245. g. uzcēla pili bīskapam. komturu ordeņpils Balgā (mūsdienu Veseļno- Ordeņvalstī izvērsa pilsētu dibināšanu. je Kaļiņingradas apgabalā). Iekarotāji ieradās Elbingas Vecpilsēta 1246. g. ieguva Lībekas arī kuršu apdzīvotajos novados un 1234. g. pilsētas tiesības, taču turpmāk ordeņvalstī septembrī juridiski nodibināja Kurzemes bīs- vairs neļāva Lībekai veidot jaunas apmetnes. kapiju (lat. episcopatus vai diocesis Curo­ Lībekas tiesības saņēma tikai Braunsberga niensis). Par galvaspilsētu izraudzījās Pilteni, un Frauenburga, kuras atradās Ermlandes bet domkapitulu paredzēja izvietot Aizputē. bīskapijā un nebija tieši pakļautas Vācu orde- 1237. g. izveidoja Livonijas ordeņvalsti. nim. Kolonistiem daudz izdevīgākās Kulmas Hamburgas un Lībekas tirgotāji savstar- pilsētas tiesības kļuva par paraugu vairāk kā pējo interešu aizsardzībai un tirdzniecības 200 citu pilsētu (arī Varšavas, Kēnigsbergas veicināšanai 1241. g. noslēdza līgumu par un Klaipēdas) pilsētu tiesību likumam. Po- tirgošanos Ziemeļu un Baltijas jūrā. Izveidojās merānijas valdnieks (1215–1266) Svanto- vācu tirgotāju organizācija — Hanzas savie- polks II Lielais (Swietopelk) 1248. g. 24. no- nība, kas kļuva par starptautisku Baltijas un vembrī bija spiests noslēgt mieru ar Vācu Ziemeļu jūras piekrastes zemju pilsētu poli- ordeni, un prūšu pirmā sacelšanās noslēdzās tisku savienību, kurā iesaistījās aptuveni 300 ar 1249. g. 7. februārī parakstīto Kristburgas pilsētas. 1242. g. sākās prūšu sacelšanās. miera līgumu. Lai palielinātu vācu ietekmi, pāvesta legāts Kurzemes bīskaps (1251–1263) Heinrihs jeb pilnvarnieks Vilhelms no Modenas (Willel­ (Heinrich von Lützelburg, ?–1274) 1252. g. mus/Wilhelm von Modena, ap 1184–1251) 1. oktobrī ieguva tiesības dibināt tirgus vie- 1242. g. 19. aprīlī atļāva Livonijas ordenim tas Kursā, un 18. oktobrī viņš ar Vācu ordeņa

31 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

virsmestra vietnieku Livonijā noslēdza līgumu bā ieguva Ventas apgabalu (in terra vero, par vienpadsmit baznīcu celšanu pakļautajos que Winda dicitur) un Piltenes teritoriju ar kuršu novados. Baznīcas paredzēja celt atbil- tuvāko apkārtni, bet Livonijas ordeņvalsts — stoši iekaroto zemju sadalījuma plānam, kurā stratēģiski izdevīgo Lagzdīnes pilskalnu ordenis ieguva divas trešdaļas, bet bīskaps — (Lessede) un senpilsētu desmit kilometrus uz vienu trešdaļu zemju. Kuršu novadā Bandavā dienvidiem no Piltenes30. Kurzemes bīskapi- ordenim bija jāceļ divas, bet bīskapam — vie- jai 1253. g. izveidoja valstisku teritoriju31, na baznīca. Kuldīgas cietokšņa priekšā sāka kura sastāvēja no trīs teritoriāli nesaistītām, būvēt Sv. Georga koka baznīcu, kuru vēlāk astoņos iecirkņos iedalītām daļām. Nocieti- nomainīja draudzes dievnams — Sv. Katrīnas nātas pilis uzcēla Piltenē, Dundagā, Embūtē, baznīca, kas rakstu avotos pirmoreiz minēta Valtaiķos, Aizputē, Ēdolē, Sakā un Ārlavā. 1252. g. Draudžu novados (Amt) ietilpa vairāki ciemi. Prūsijā turpināja cietokšņu būvniecī- Zemgaļi pārvaldīja septiņas zemes un savu bu — 1252. g. dibināja Krancu (mūsdienu patstāvību uzturēja visilgāk. Rīgas arhibīs- Zeļenogradska), bet 1254. g. — Noikurenu kaps un Livonijas ordenis Zemgales dalīšanas (mūsdienu Pioņerska). Kuršu jomas ziemeļ- līgumu noslēdza 1254. g. aprīlī. galā, kur Nemunas (Mimele) ūdeņi ieplūst Ordeņa bruņinieki turpināja iekarot Balti- atklātā jūrā, Livonijas un Prūsijas mestrs jas jūras piekrastes zemes. Prēgeles upes kras- (1249–1254) Dītrihs kuršu pārvaldīto zemju tā nodedzinātās senprūšu koka pils Tvangstes pakļaušanai 1252. g. uzcēla Mēmeles (Me­ (Twangste) vietā 1255. g. 1. septembrī sāka mell) koka pili. Bīskapa un ordeņa 1253. g. celt koka nocietinājumus — „karaļa pili” (Ku­ 8. februārī noslēgtais līgums paredzēja pils nigisberc). Mūkiem–bruņiniekiem 1256. g. savstarpēju sadalīšanu. Mēmelē (Klaipēdā) uzcēla blokmāju un iesāka Sv. Nikolaja koka bija jāuzceļ arī Kurzemes bīskapijas katedrā- kapelas būvniecību. Kēnigsbergas cietokšņa le un mītne bīskapam un domkungiem. Vācu tuvumā izveidojās apmetne, kas dokumen- ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā (1251– tos pirmoreiz minēta 1256. g. 29. jūnijā. 1254) Eberhards no Zainas (Eberhard von 1258. g. dibināja Labiau (mūsdienu Poles- Sayn, Everhardus Seyn, 13. gs.) 1253. g. ska) un Raušenu (mūsdienu Svetlogorska). dažu mēnešu laikā uzbūvēja Mēmelburgas Pie Durbes ordeņa spēki 1260. g. 13. jū- mūra cietoksni (castrum Mimelburch, borch lijā piedzīvoja iznīcinošu sakāvi kaujā ar že- to Mimelborgh)29. Izveidotajā komturejas maišiem. Pret ordeņa varu sacēlās ne tikai centrā uzcēla trīs baznīcas. Mēmelei 1258. g. kurši, zemgaļi un latgaļi Livonijā. Prūsijā piešķīra Lībekas pilsētas tiesības. Kurzemes 1260. g. sākās prūšu lielā sacelšanās. Aktuāla bīskapam un ordenim savstarpēji vienojoties, kļuva jaunu nocietinājumu būvniecība — Kē- Sv. Jāņa Evaņģēlista baznīcu pasludināja par nigsbergas cietoksnim sāka celt pirmo mūra pilsētas iedzīvotāju draudzes baznīcu. torni un izveidoja Lejas dīķi. Koka cietokšņa Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas būvniecību 1261. g. pabeidza un uzsāka ordeņmestrs 1253. g. 4. aprīlī noslēdza lī- būvēt mūra cietoksni. 1262. g. dibināja Noi- gumu par iekaroto un vēl neiekaroto Kursas hausenu (Neuhausen, mūsdienu Gurjevska). zemju sadalīšanu. Livonijas ordeņa pārvaldī- Kēnigsberga (Kaļiņingrada) pēc 1262. un jumā nonāca viens no vislabāk nocietināta- 1263. g. kaujām kļuva par nozīmīgu Livoni- jiem Vanemas zemes centriem ar pilsētveida jas ordeņvalsts centru. Sacelšanos apspieda apmetni — Talsi (Talzen vai Dalsen). Bīskaps tikai 1273. g. No Dancigas caur Kēnigsber- Henrihs un virsmestra vietnieks Eberhards gu, Mēmeli, Palangu līdz Līvai (Liepājai) un 1253. g. 20. jūlijā atkārtoti noslēdza Kursas tālāk caur Grobiņu, Aizputi, Goldingenu (Kul- sadalīšanas līgumu. Bīskaps savā pārraudzī- dīgu) un Tukumu izveidoja Lielo kara ceļu

32 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS.

5. att. Livonijas sauszemes kara un tirdzniecības ceļa trasējums uz Rīgu (Riga) no Mēmeles (Meckmel) caur Līvu (Liua), Grobiņu (Strebin), Durbi (Durbin), Aizputi (Hasenpot), Kuldīgu (Goldingen), Sabili (Sabel), Kandavu (Candaw), Tukumu (Tucken) un Livonijas ordeņvalsts robežpilis Skrundā, Saldū, Jaunpilī, Dobelē un Bauskā. 1612 (LNB R KtW-2/86)

(Hellweg) uz ievērojamo tirdzniecības un gala sienas piekļāvās ielas koka segumam. amatniecības centru — Rīgu32 (5. att.). Attālums starp pretēji novietoto ēku rindām Rīga, kuras plānojumu veidoja ciemi ar noteica ielas platumu. Ieeju dzīvojamā ēkā blīvu apbūvi etniski jauktā vidē (lībieši, kurši, veidoja no maģistrālās ielas kvartāla stūrī, bet vendi, zemgaļi), 13. gs. sākumā vācu pilsēt- palīgēkā — no šķērsielas. Pēc ugunsgrēkiem būvniecības tradīciju ietekmē kļuva par nocie- zemes gabalu noteiktās robežas saglabāja un tinājumu sienu ietvertu galveno militāro un kvartāla apbūvi atjaunoja saskaņā ar iepriek- ekonomisko bāzi vācu ekspansijai Baltijā33. šējo plānojumu34. Biežo ugunsgrēku novēr- Arheoloģiskajā izpētē tika atsegtas divas čet- šanai un apbūves procesā radušos pretrunu rus metrus platas maģistrālas ielas — viena noregulēšanai Rīgā 1293. g. pieņēma celt- veda paralēli Rīdzenes upei, bet otra — no niecības nolikumu35. Baltijas reģiona pilsētās Vecpilsētas laukuma uz krastmalu. No ostai koka ēku celtniecību ierobežoja un sāka būvēt paralēlās galvenās ielas atzarojās šķērsiela. mūra ēkas36, kurām kā ugunsizturīgu kons- Ielu un atsevišķu ēku izvietojumā konsta- trukciju pielīdzināja no Centrāleiropas pār- tēja kvartālu plānojumu, kuru veidoja blīvi ņemtās 12. un 13. gs. vācu tradīciju ietekmē izvietotas dzīvojamās ēkas ar piebūvēm un būvētās pildrežģu konstrukciju ēkas37. bez pagalma, kā arī nelielas viensētas ar Ordeņmestrs (1266–1270) Oto no Lu- pagalmu starp dzīvojamām un saimniecības terbergas (vācu: Otto von Lutterberg, latī- ēkām. Vienai aiz otras novietotajām ēkām ņu: Otho von Rodenstein) un kuršu vadoņi

33 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

1267. g. augustā noslēdza miera (padošanās) centriem41. Lauku apgabalos saglabāja ieda- līgumu, kurā ietvēra noteikumu, ka no kristī- lījumu vakās jeb pagastos. gās ticības atkritušajiem kuršiem mēnesi gadā Cietokšņu, tirgus vietu un maģistrālo jānostrādā piļu būvdarbos. Tas liecināja par sauszemes un ūdensceļu tuvumā attīstījās iecerēm arī Livonijas ordeņvalstī būvēt cie- apbūve. Apmetnē dzīvojošie amatnieki un tir- tokšņus administratīvi saimnieciskās pārval- gotāji briesmu brīžos patvērās cietoksnī, bet, des pārkārtošanai38. Lielmestra rezidencei pie palielinoties iedzīvotāju skaitam, ordeņpilī Nogatas upes 1274. g. uzcēla Marienburgas patvērumu rast vairs nebija iespējams. Ap- (Marienburg, mūsdienu Malborka) cietoksni, metni iežogoja ar palisādēm. Ordeņpils pildī- uz kuru 1309. g. pārcēla galveno mītni no tās funkcijas pakāpeniski piešķīra atsevišķām Venēcijas. Politiski un stratēģiski svarīgāko ārpus cietokšņa uzceltām ēkām — arī koka nocietinājumu būvniecību Lielajā kara ceļā kapelai tirgus laukuma tuvumā. noslēdza. Livonijas ordeņvalsts ap 1400. g. bija relatīvi patstāvīgās daļās sadalīta teritorija ar Administratīvi politisko centru nekompaktu formu. Grūti aizsargājamo zemi sistēmas izveide Rietumlatvijas Žemaitijā (Samaiten) gandrīz pāršķēla sveša teritorijā no 13. līdz 15. gs. teritorija. Sauszemes ceļam no Amsterdamas Livonijas ordeņvalstī iekļauto kuršu un caur Kēnigsbergu un Rīgu uz Maskavu atstā- zemgaļu teritorijās aktuāla kļuva jaunas ad- ja šauru piekrastes joslu. Holandiešu tirgotāji ministratīvi politisko centru sistēmas izveide. ceļa posmiem — Lieba (Liepāja), Grobbien Stratēģiski nozīmīgo jūras ostu, sauszemes un (Grobiņa), Durben (Durbe), Hasenpatte (Aiz- ūdensceļu kontrolei, kā arī ārējo robežu aiz- pute), Goldingen (Kuldīga), Renden (Renda), sardzībai grūti pieejamās vietās — uz salām Sabel (Sabile), Candau (Kandava), Turkum vai pussalām — 13. gs. nogalē sāka būvēt (Tukums) izveidoja aprakstus. Polijas un Lie- finansiāli un saimnieciski patstāvīgus cietokš- tuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa ņus, kuros, neakcentējot draudzes telpas un (Jogaila, ap 1348–1434) vadībā, izmantojot apsīdas apjomu, izbūvēja arī kapelu. Livonijas jauna veida šaujamieročus, 1410. g. 15. jū- ordeņvalstī daudzfunkcionālo celtņu zonēju- lija kaujā pie Tannenbergas un Grīnvaldes mu un būvniecības secību reglamentēja. jeb Žalgiras ciemiem Prūsijā guva uzvaru pār Zemgaļu sacelšanos apspieda 1290. g. Ulriha no Junginenas (Ulrich von Jungin­ Kuršu un zemgaļu pārvaldītās teritorijas gen, 1360–1410) vadītajiem Vācu ordeņa 14. gs. bija iekarotas. Beidzās Livonijas or- spēkiem. Kauja apliecināja cietokšņu nepie- deņvalsts administratīvi politisko centru sis- mērotību jaunajam ieroču veidam. Cietokšņu tēmas izveide un lībiešu saplūšanas process aizsardzības spējas turpmāk uzlaboja vai arī ar kuršiem39. Ekonomiskais stāvoklis Livoni- tos pārbūvēja par feodāļu rezidencēm. Vidus- jā 14. gs. otrajā pusē nostabilizējās40. Pa- laiku pilsētās veicināja racionāla plānojuma kļautās teritorijas iedalīja komturejās, kurās izveidi. iekļāva fogtejas ar pilsnovadu pārvaldes un saimniecības centriem, dažreiz mainot ap- Administratīvi politiskie centri pie riņķu (districtus castri) robežas, nocietinātās pārceltuvēm upju šķērsošanai pilsapmetnes (oppidum) Bausku, Līvu un Lielais kara ceļš no prūšu zemes caur Kandavu, kā arī nenocietinātās pilsapmetnes Kursu daudzviet veda līdztekus kuģojamai Frauenburgu, Skrundu, Tukumu, Durbi un Ventai, Abavai, Durbei, Tebrai, Ciecerei, Grobiņas, Sabiles, Talsu, Dobeles miestus. Ālandei un citām upēm. Vietās, kur kravas Jelgava, Ventspils, Dobele un Kuldīga kļu- pārvešanu ar laivām vai kuģiem vairs nebija va par komtureju militāri administratīvajiem iespējams turpināt, preces pārkrāva sausze-

34 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS. mes transporta līdzekļos. Kuršu pārvaldīto zemju centru tuvumā upju šķērsošanai izvei- doja pārceltuves. Tebras upes labajā krastā pie Aizputes atradās Bandavas zemes pār- valdes centrs — kuršu apdzīvots pilskalns ar koka pili un senpilsēta. 1253. g. pēc Kursas sadalīšanas līguma noslēgšanas Tebra kļuva par robežupi starp Livonijas ordeņvalsti un Kurzemes bīskapiju. Pilskalnā 1254. g. uz- cēla domkapitula Sv. Jāņa luterāņu baznīcu. 1260. g. sākās kuršu lielā sacelšanās pret iekarotājiem. Kurši padevās tikai 1261. g. Pāvests (1254–1261) Aleksandrs IV (Alexan­ 6. att. Kuldīgas ordeņpils un pilsapmetne. der IV, 1185 vai 1199–1261) 1260. g. Jirgena Helmsa hronika (LVVA 214. f. 6. a. 19. aprīlī apliecināja, ka Kurzemes bīskapijai 159. l.) vēl nav sava domkapitula. Bīskaps (1263– 1299) Edmunds no Verdes (Edmund von kvadrātisku būvbloku ar iekšējo pagalmu un Werde) kopš 1265. g. neiedrošinājās ieras- četriem stūra torņiem46. Ordeņpils un pils- ties Kursā — no 1267. līdz 1287. g. izdo- apmetnes zīmējums (6. att.) skatāms Rīgas tie dokumenti liecināja par viņa uzturēšanos namnieka, tirgotāja Jirgena Helmsa (Helm, vācu zemēs. Mēmelē 1290. g. janvārī viņš Jürgen, Helmes, Helms, Helmer, Georg, ap sešu domkungu sastāvā nodibināja domkapi- 1603–pēc 1655) sarakstītajā hronikā, kura tulu un 7. februārī Mēmeles pilī izdeva do- aptvēra laika periodu no 1158. līdz 1648. g. kumentu par jaunajam domkapitulam dāvāto Sabilē, Abavas upes labajā krastā, lībiešu pusi Mēmeles Sv. Jāņa Evaņģēlista baznīcas. un kuršu apdzīvotā pilskalna un aizsarggrāv- Pēc kuršu nemieriem domkapitulu pārcēla uz jiem nocietinātās senpilsētas tuvumā līdz Aizputi. Desmit metrus augstajā kuršu pils- 1282. g. uzcēla fogtejas ordeņpili ar kapelu. kalnā izvietoja mūra kompleksu — Kurzemes Cietokšņa tuvumā izveidojās pilsapmetne, bīskapijas domkapitula mītni42 un bīskapa kura rakstos pirmoreiz minēta 1462. g.47 Sa- katedrāli. Aizpute kļuva par Kurzemes bīska- bile kļuva par pilsnovada centru. Krasta no- pijas galvaspilsētu43. Tebras upes kreisā kras- gāzē audzēja vīnogas. Abavas ūdensceļa un ta uzkalnā, gar kura ziemeļu un rietumu no- sauszemes tranzītceļa krustojuma vietā izvei- gāzi aizvijās senais Rīgas–Grobiņas lielceļš44, doja pārceltuvi, no kuras ceļš rietumu virzie- 13. gs. beigās uzbūvēja Kuldīgas komturejas nā veda uz Kuldīgu, bet upes labajā krastā, saimniecības pili, netālu no kuras 14. gs. jau ziemeļu virzienā — uz Talsiem un dienvidaus- bija uzcelta Sv. katrīnas baznīca45 un pilij trumu virzienā līdztekus upei — uz Kandavu, piederoša muiža. Tukumu un Rīgu. Tirgus laukumu maģistrālā Sauszemes ceļš no Aizputes pa Tebras ceļa paplašinājumā ietvēra apbūve. Cietoksni upes labo krastu ziemeļu virzienā veda uz 1326. g. pārbūvēja par saimniecības pili un Livonijas ordeņvalsts politiskās varas centru tās tuvumā no 14. gs. beigām līdz 1438. g. Kuldīgu, kur bija izveidota pārceltuve pār Ven- izveidojās vācu apmetne, kura rakstu avotos tas upi, un tālāk — uz Sabili un Rīgu. Feodā- pirmoreiz minēta 1462. g.48. Cietokšņa tuvu- lās pils aizsegā 13. gs. otrajā pusē veidojās mā līdz reformācijai atradusies neliela koka kompakta dzīvojamā apbūve un 1263. g. jau kapela. Vienlaicīgi pastāvēja arī 1422. g. do- pastāvēja nocietināta pilsapmetne (oppidum). kumentos minētā kuršu un asimilēto Baltijas 13. gs. beigās uzbūvēja ordeņa kastelu — somu apdzīvotā senpilsēta (pylsaten)49.

35 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Ceļa atzars no Sabiles aizvijās gar Talsu stāvām malām līdz 1259. g. bija uzbūvēta pilskalnu jeb Klosterkalnu uz Ventspili. Iespē- Kuldīgas komturejai pakļauta fogta pils ar jams, ka koka pilī ar priekšpili pēc 1260. g. kapelu. Iespējams, ka senpilsēta pie kuršu apmetās ordeņbrāļi. Talsu un Vilkmuižas pils pastāvēja vienlaicīgi ar pilsapmetni pie ezeri līdz ūdenslīmeņa pazemināšanai bi- cietokšņa, no kura ceļš rietumu virzienā juši savienoti un darbojusies pārceltuve, no veda uz pārceltuvi pāri Abavai uz Jaunkan- kuras ceļš veda uz Sasmaku (Valdemārpili). davu upes kreisajā krastā53. Maģistrālais ceļš Dzirnavkalnā uz ziemeļrietumiem no Klos- Abavas upes labajā krastā, apejot Kandavas terkalna aiz Baznīckalna līdz 1290. g. bija pilskalnu no dienvidu puses, veidoja izliektu uzcelta Kuldīgas komturejai pakļauta fogta trasi un ziemeļrietumu virzienā veda uz Sa- pils. Talsi kļuva par pilsnovada centru. Ne- bili un Talsiem (mūsdienās Sabiles un Talsu tālu no Baznīckalna pie trīs satiksmes ceļu ielas), bet dienvidaustrumu virzienā — uz krustojuma un pārceltuves izveidojās tirdz- Tukumu un Rīgu. Senā ceļa trase ziemeļu– niecībai piemērota vieta. Starp Dzirnavkalnu dienvidu virzienā iezīmēja plānojuma kom- un Klosterkalnu maģistrālā ceļa abās pusēs pozīcijas garenasi un tā ar mūsdienu Lielo attīstījās mājokļu apbūve — uz ziemeļiem no ielu visprecīzāk sakrīt posmā no Liepu līdz ceļu krustojuma Dzirnavkalna dienvidu pusē Abavas ielai un arī gar ordeņpils kalna rie- veidojās pilsapmetne, bet Klosterkalna zie- tumu nogāzi54. Cietokšņa pakājē sauszemes meļu pakājē Talsu ezera austrumu krastā jau ceļu krustojumā izveidojās neregulāras for- pastāvēja kuršu senpilsēta (Hachelwerk)50, mas laukums tirdzniecības vietai. Piebrauca- kura pirmoreiz kā miests51 minēta 1361. g. mais ceļš, kas veidoja savienojumu ar Lielo un uzskatāma par pirmsākumu Talsu pilsētai. ielu un Pils ielas trasējumu, pa kalna ziemeļu Klosterkalna, Baznīckalna un Dzirnavkalna puses nolaideno nogāzi veda uz Kandavas apkārtnē izveidojās Kalna, Ūdens, Kalēju, cietokšņa ārējo priekšpili, kuras pusotru met- Dzirnavu un Laidzes iela, kura turpinājās kā ru biezajā aizsargsienā bija izveidoti galvenie ceļš uz Nurmuižu, Mērsragu un Upesgrīvu vārti. Priekšpili no pārējā senkrasta pacēlu- Rīgas jūras līča piekrastē. Rīgas (tagad Mī- ma atdalīja grāvis. Četrus metrus plata eja no lenbaha) iela turpinājās kā satiksmes ceļš uz galvenajiem vārtiem starp ārējo aizsargsienu Tukumu un Rīgu, veicinot Dižstendes muižas un pils ēku veda uz iekšējo priekšpili, kuras izaugsmi. Baznīckalnā līdz 1403. g. jau bija dienvidu sienā bija izveidota ieeja pilī55. Kal- uzcelta pirmā katoļu koka baznīca un izveido- na austrumu nogāzē 25 metru attālumā no jās tirgus laukums, kurā varēja nokļūt tikai pa pils uzcēla divstāvu torni, uz kura jumtu no Ūdens ielu. Talsos 15. gs. ieradās vācu amat- bruņinieku pils pagalma vedis tilts56. Kan- nieki un tirgotāji. Kuršu senpilsēta 1421. un davā ieradās vācu amatnieki un tirgotāji un 1422. g. izdotajos dokumentos minēta kā ordeņpils apkaimē pie ceļiem ierīkoja māj- „pilsahten to Talsen”. Mūra cietoksnis un vietas. Izveidojās ar palisādēm nocietināta kuršu koka pils Talsos, iespējams, vienlaicīgi pilsapmetne (oppidum), kura pirmoreiz raks- pastāvēja līdz 15. gs. sākumam52. tos minēta 1366. g.57. 13. gs. beigās, iespē- Divu ieplaku krustojumā Abavas senielejas jams, vienlaicīgi pastāvēja vietējo iedzīvotāju krasta grēdu stūrī atrodas viens no kuršu pār- senpilsēta pie pilskalna un pilsapmetne pie valdītās Venemas zemes centriem — Kanda- ordeņpils58. Abām dzīvesvietām saplūstot, vas pilskalns jeb Baznīckalns vai Pudiņkalns, izveidojās Kandavas miests59, kurā bijušas no kura nepilnu kilometru uz dienvidiem Aba- trīs baznīcas — viena vācu, viena nevācu un vas upe sākotnējo rietumu–austrumu tecēju- pils baznīca60. Flāmu ceļotājs un diplomāts ma virzienu strauji pagriež uz ziemeļiem. Uz gilbērs de Lannuā (Guillebert de Lannoy, iegarenā senkrasta izvirzījuma ar trīs dabiski 1386–1462), kurš 1414. g. no Kēnigsber-

36 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS. gas caur Grobiņu devās uz Rīgu, sarakstīja pirmo ceļojumu aprakstu par Kurzemi. Kan- davu viņš raksturoja61: „Cando, Canda, Con­ da, Condau, petile ville en Courlande, sur la rivière d’Aban (Kandava, nocietināts ciems Kurzemē pie Abavas upes).” Administratīvi politiskie centri ostu un ūdensceļu kontrolei Upju grīvas 13. gs. izmantoja par jūras ostām. Ordeņmestrs (1263–1266) Konrāds 7. att. Mēmeles cietoksnis (1253) uz no Mandernas un Kurzemes bīskaps Heinrihs salas. 1535 (Zembrickis, 2002: 72) 1263. g. noslēdza vienošanās līgumu par Kurzemes un Zemgales jūras ostu piederību. Bīskaps ieguva Līvas ostu, bet Livonijas orde- nis — Vindu un zemgaļu ostu. Ūdensceļu un ostu pārraudzībai izmantoja salas un pussa- las, uz kurām attīstījās apdzīvotība. Ordeņ- mestrs (1328–1340) Eberhards no Monhei- mas (Eberhard von Monheim, Everhardus a Monheim) Lielupē uz salas, kuru veidoja sān- teka Driksa, 1265. g. uzbūvēja Mītavas (My­ towe) koka cietoksni ar kapelu62 ūdensceļa un sauszemes ceļa apsargāšanai. Cietokšņa novietojumam līdzīgs risinājums jau bija rasts Dangas upē grūti pieejamā vietā uz salas uz- celtajam Mēmeles mūra cietoksnim (7. att.). Mītavas cietoksnis 1272. g. kļuva par vietu komtura sēdeklim. Izmantojot laukakmeņus, dolomītu un ķieģeļus, no 1328. līdz 1340. g. 8. att. Jelgavas cietoksnis uz salas. 1652. Mītavā uzcēla ordeņa kastelu (8. att.) ar tor- T. Krauss (LNVM) ni katrā stūrī. Pie pils izveidojās pilsapmetne ar kompaktu apbūvi — saimniecības ēkām, teorētiskus darbus regulāru pilsētu plānoša- noliktavām un amatnieku mītnēm, kurās dzī- nai, bet pirmais pilsētbūvniecības teorētiķis voja ap 600 iedzīvotāju. Lietuvieši kunigaiša Leons Batista Alberti (Leon Battista Alberti, Aļģirda vadībā cietokšņa priekšpili 1345. g. 1404–1472) 1452. g. sarakstīja darbu „De nodedzināja. Ūdensšķēršļi apgrūtināja pie- Re Aedificatoria”, kuru iekļāva „Desmit grā- kļūšanu salai, tādēļ apbūvi iepriekšējā vietā matās par arhitektūru” („Ten Books of Archi­ vairs neatjaunoja. tecture”). Ap 1464. g. 25 grāmatās izdeva Eiropā ekonomiski strauji uzplauka no Filaretes (Antonio di Pietro Averlino, 1400– feodāļu varas neatkarību ieguvušās Itālijas 1469) sarakstīto „Traktātu par arhitektūru” pilsētas Florence, Venēcija un Dženova, ku- („Libro architettonico”) ar pirmās ideālās pil- ras izvērsa plašu tirdzniecību ar Austrumeiro- sētas Sofrzindas plānu. Taisnstūra vai zvaig- pas zemēm. Itālijā esošās pilsētas un bijušās žņveida formas ideālās pilsētas cietokšņus regulāra plānojuma kara nometnes pārbū- veidoja kā tirdzniecības centrus. Teritoriju ar vēja. Arhitekts Arnolfo di Kambio izstrādāja regulāru ielu plānojuma sistēmu un taisnām,

37 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

perpendikulāri izvietotām ielām iedalīja zo- Līvas osta (Lyva portus). Satiksmes ceļš no nās. Plāna kompozīciju traktēja kā arhitek- Kēnigsbergas uz Rīgu veda pa liedagu cauri toniski vienotu pilsētbūvniecisku ansambli. Līvas ciemam (dat dorp, dat die Lyva is ge­ Centra daļā izvietoja sabiedrisko laukumu ar nant jeb villa, guae dicitus Lyva), kuru pēc rātsnamu un baznīcu, kā arī biržas, malkas 1253. g. Miera Kursas (Vredekuronia) sada- un tirgus laukumus, bet tālāk no centra pro- līšanas līguma noslēgšanas ieguva bīskaps. jektēja dzīvojamos kvartālus, arsenālus un ka- Mēģinot nostiprināties tranzītceļa posmā un zarmas. Pilsētās attīstījās regulāra taisnstūru Līvas upē, bīskaps uz salas uzcēla nelielu kvartālu apbūve ar stingri noteiktiem propor- pili. Pērkones kalvi (salu) (9. att.) bīskaps cionēšanas un orientācijas likumiem63. Tirdz- 1291. g. piešķīra Kurzemes bīskapijas baz- niecības ceļš no Lietuvas cauri Jelgavai uz nīcu pārvaldei (Domkapitel)65 Aizputē. Livo- Rīgu 15. gs. veicināja tirgotāju un amatnie- nijas ordenis ap 1300. g. cietoksni nopostīja ku apmetnes izveidošanos Lielupes attekas (… castrum vero, quod in Lyva per cano­ Driksas kreisajā krastā. Lielo apmetni lībieši nicos fuerat in eorum bonis aedificatum, sauca par Jelgab (Jelgavu)64 un 1498. g. to magister Livoniae hoc annihilando funditus jau dēvēja par pilsētu. Jelgavā apbūves teri- destruxit …)66. Līvas upe, atrazdama šķērš- toriju ielas sadalīja taisnstūra kvartālos. Upes ļus Pērkones kāpās, tecējumu novirzīja uz krastā sāka attīstīties renesanses ideālpilsē- ziemeļiem un turpmāk plūda gar Veco kapu tām raksturīgs regulārais tīklveida plānojums. rajonu un ziemeļrietumu pusē savienojās ar Tirgus laukums sākotnēji atradās Kungu ielā. jūru67. 1300. g. minēta, Līvas upes veidota, Krastmalas tuvumā tirgus laukums ieguva kokiem apaugusi sala. Upes labajā krastā taisnstūra formu. Veco kapu apkaimē atradās Vīķa ciems, kuru Līvas upe, lēni ietekot Baltijas jūrā, vei- dēvēja arī par Krūmžogu ciemu, jo no vēja doja ūdens sistēmu un vairākas salas. Līvas dzītām jūrmalas smiltīm to aizsargāja krūmu upes sākotnējais tecējums sakritis ar Pērko- žogi68. Nocietinātajā apmetnē (oppidum) vei- nes upi. Nomaļus no kuršu apdzīvotajām vie- dojās kompakta mājokļu apbūve. Zvejnieku tām uz sēkļa atradās lībiešu „Smilšu ciems” ciema tuvumā sauszemes ceļš no pārceltuves (lībiešu valodā vārds „liiv” apzīmē smiltis) jeb Līvas upes šķērsošanai ziemeļu virzienā veda Līvas ciems, kura iedzīvotāji nodarbojās ar uz Ventspili, bet austrumu virzienā — uz Aiz- tirdzniecību, pārdodot gaļu, zivis, kokmate- puti, Kuldīgu un Rīgu. 14. gs. vidū bija uz- riālus un sviestu. Ap 13. gs. jau bija izveidota celta koka baznīca69. Revizors Johans Funks (Johann Funck) 1560. g. baznīcas protokolā minēja uzbūvētu dievnamu Līvas upes grīvas tuvumā, kur norisinājās tirdzniecība un kuģu satiksme70. Franču bruņinieks Žilbērs de Lan- nuā 1414. g. ceļojuma aprakstā par Kurze- mi stāstīja: „.. et vins à une ville nommée le Live, assise sur une rivière nommèe le Live, laquelle départ le païs de Correlant et de Sammette. Et y a douse lieues de ladite Memmelle jusques à le dicte Live 71 (.. tā es nonācu Līvas ciemā, kas atrodas pie Līvas upes, kas atdala Kurzemi no Žemaitijas. Un ir divpadsmit jūdzes no minētās Mēmeles līdz 9. att. Līva (Liba) un Pērkones kalve. 1640. Līvai).” Līvas ciemu viņš raksturoja: „Live, Kartes fragments. (LNB R KtL-2/128) Liebe, Libava ou Libau, ville et port de la

38 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS.

Courlande sur la Baltique72 (Līva, ciems un reljefa pacēluma senās kuršu pils un senpil- osta Kurzemē pie Baltijas jūras)”. Lietuvieši sētas vietā 1295. g. uzcēla nocietinātu koka 1418. g. Līvas ciemu nopostīja un iedzīvotā- pili — Kurzemes bīskapa rezidenci (castrum jus iznīcināja: „Līva tiek izpostīta, nodedzinā- Pilten)75. Valodniece Valija Dambe (1912– ta, i vīrieši, i sievieši nokauti.” 1995) uzskatīja, ka baltu vārds „Piltene” Sauszemes ceļš no Kuldīgas pa Ventas varētu apzīmēt ūdens krātuvi vai slapju vie- kreiso krastu ziemeļu virzienā veda līdz upes tu, taču latviešu valodnieks Jānis Endzelīns lejasgalam jeb Vindas (Winda) ostai. Ekono- (1873–1961) nosaukumu skaidroja ar baltu miski svarīgā Ventas ūdensceļa apsargāšanai valodu vārdiem — ‘pilt’, ‘pildīt’, ‘uzbērt’, kas un pārraudzībai 13. gs. septiņdesmitajos un nozīmē — uzbērta, samesta vieta. Lai gan astoņdesmitajos gados uz trīs metrus augsta Piltene izvietota zemā vietā, Endzelīna skaid- pacēluma sāka celt dzīvošanai izmantojamu rojums ir ticamāks, jo no Piltenes netālajā brīvstāvošu, plānā kvadrātisku četru stāvu Pasilciemā sastopams toponīms Piltiņkalns. mūra torni73, kura ziemeļu sienā pirmā stāva Piltene kopš 14. gs. kļuva par svarīgu politis- līmenī ierīkoja divus metrus augstu ieeju74. ko un administratīvo centru. Ceļš no Ventas līkumā izveidotās pārceltuves Tukuma pilskalns un senpilsēta pie Slo- veda uz Pilteni un Rīgu. Ordeņmestra (1290– cenes upes 1277. g. nonāca Kandavas fogta 1293) Baltazara Holta no Hehembahas (Halt pakļautībā. Līdztekus upei veda sauszemes von Hohembach, arī Balthasar Holte vai Bol­ tirdzniecības un kara ceļš. Ordeņmestra to von Hogenbach) 1290. g. 10. augusta rī- kojumā par pārvaldāmo teritoriju savstarpējo tiesību un pienākumu sadali starp Kuldīgas un Ventas pilīm (husere unses ordens Gol­ dingen und Winda) bija minēts Ventspils komturs. Tas liecināja, ka viens no Livonijas mazākajiem cietokšņiem bijis komturejas ad- ministratīvais un militārais centrs. Savukārt Livonijas ordeņmestra (1298–1307) Gotfrīda no Roges (vācu: Gotfried von Rogge, latīņu: Gottfridus) 1298. g. 16. augusta raksts lieci- na, ka viņš domkapitulam novēlējis Ventspils draudzes baznīcu un atļāvis domkungiem, ja viņi tā vēlētos, to izraudzīties par savu galve- no baznīcu, tomēr ar noteikumu, ka domkun- gi atteiksies no savām tiesībām uz Mēmeles baznīcu. Administratīvi politiskie centri sauszemes ceļu kontrolei Satiksmei no Marienburgas uz Rīgu ar- vien intensīvāk izmantoja sauszemes ceļus. Novadu pārvaldīšanai un zemesceļu aizsar- dzībai 13. gs. beigās cēla cietokšņus. Ventas upe pusceļā starp Kuldīgu un Ventspili veido- ja līkumu un šauru pussalu (10. att.). Pilte- 10. att. Piltenes pilsdrupu novietnes plāns nē pie tirdzniecības ceļa līdztekus Ventai uz ap 1970. g. (Mugurēvičs, 2005: 170)

39 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Got­frīda vadībā Slocenes labajā krastā pus- jumā, mestrs (1345–1360) Gosvins no Heri- otru kilometru uz dienvidiem no pilskalna kes (Goswin von Herike, Gosvinus von Ercke, 1299. g. uzbūvēja ordeņpili ar kapelu76. Tu- ?–1359) Ālandes upītē uzstādinātā dzirnav­ kums kļuva par pilsnovada centru. 1416. g. ezera labajā krastā ordeņvalsts dienvidu ro- 16. augusta dokumentā minēts pilstiesas bežu aizsardzībai un kontrolei uzbūvēja mūra (gericht) iecirknis, bet 1445. g. dokumen- cietoksni ar kapelu. Tranzītceļam no Liepājas tos pirmoreiz minēts Tukuma pils apgabals uz Rīgu cietokšņa tuvumā sākās atzars zie- (borchsoking to Tucken) un apmetne77. Pie meļu virzienā uz Ventspili. Ceļa līkuma pa- cietokšņa ceļu sateces vietas paplašinājumā plašinājumā ierīkotā tirgus laukuma ziemeļu izveidoja tirgus laukumu un tā rietumu pusē pusē uzcēla koka kapelu. Vietējo iedzīvotāju uzcēla koka kapelu. Dievnama aizsegā nožo- apdzīvotā senpilsēta pamazām saplūda ar gojums ietvēra cieši veidotu mazstāvu dzīvo- pilsapmetni pie ordeņpils82, un mūra cietoks- jamo ēku apbūvi. Apmetnes iedzīvotāji no- nim ziemeļu pusē veidojās vienota apbūve. darbojās ar lauksaimniecību un kroģēšanu78. Maģistrālais ceļš līdztekus Ālandes upes Slocenes upē uzpludināja ezeru un 1330. g. ūdensceļam iezīmēja plānojuma kompozīci- uzcēla ūdensdzirnavas — vienu no pirmajām jas garenasi. Kēnigsbergas mācītājs Johans ražotnēm. Upi 15. un 16. gs. izmantoja laivu Funks baznīcu revīzijas dokumentos norādīja, satiksmei79. Tirdzniecības sakaru intensitātei ka pirmā baznīca Grobiņā uzcelta 1360. g. pieaugot, caur Kabili uz Kuldīgu izveidojās Bruņinieks Lannuā par Grobiņu 1414. g. jauns ceļš, kura trajektorija sakrīt ar mūsdie- rakstīja: „Gurbin, Grebin, Grobin, Grubin, nu Lielo ielu. Tranzītceļa atzarojums ziemeļ- chateaux et ville de Courlande83 (Grobiņa, rietumu virzienā veda uz Talsiem, austrumu pilis un pilsēta Kurzemē)” un stāstīja: „… de virzienā — uz Rīgu, bet rietumu virzienā — le Live, en Correlant, m’en ally à Righe, en caur Kandavu uz Kuldīgu. Ordeņpils 1438. g. Liuflant, par plusieurs villes, chasteaux et minēta kā saimniecības jeb patvēruma pils80. commanderies, aussy appartenans aux seig­ 1461. g. izveidoja Tukuma draudzi (Ker­ neurs de Liuflant. Et premjer par Gurbin qui spel to Tuckem), bet 1468. g. minēta visu est chastel …84 (… no Līvas Kurzemē devos ceļojošo tirgotāju patrona Sv. Markusa vārdā uz Rīgu Livonijā cauri daudziem ciemiem, pi- nosaukta koka kapela (Sanct Marcus Kapel­ līm un komendatūrām, kas pieder Livonijas le)81. Tukuma pili 1484. g. nopostīja. kungiem. Pirmā bija Grobiņa, kas ir pils …).” Grobiņa kļuva par „ieejas vārtiem Kurze- Grobiņā 1458. g. izveidoja pilsnovadu, bet mē”. Kara ceļa turpinājumam no Grobiņas 1464. g. pie pils minēta apmetne. bija divi varianti. „Gaišais ceļš” caur Līvu Kuldīgas komturejai pakļautā Vecdurbes (Hellweg zur Liwa) veda pa kara laikos bīsta- jeb Lindāles ordeņpils deviņus kilometrus uz mo un nepakļāvīgo žemaišu jūrmalu līdz Mē- ziemeļaustrumiem no Durbes ezera pama- melei. Laikā, kad pa liedagu nevarēja ne jāt, zām zaudēja savu nozīmi. Durbē stratēģiski ne braukt, ceļinieki uz Mēmeli devās pa seno izdevīgā vietā pie brasla pār Trumpes upi kuršu ceļu no Grobiņas caur Bārtu, Impilti un 13. gs. atradās kuršu koka pils, kuru krust- Kretingu. Grobiņā pienāca arī ceļš no Baus- neši nopostīja. Pakalnā netālu no ezera un kas. Livonijas ordeņa bruņinieki 1263. g. no- upes Livonijas ordeņa hauptmanim no 1371. dedzināja kuršu ezerpili Skābaržkalnā, uzcēla līdz 1387. g. uzcēla mūra saimniecības pili koka cietoksni. 1290. g. izveidoja Kuldīgas ar kapelu. Sauszemes ceļa kontrolei būvēto komturam pakļautu fogtejas administratīvo cietoksni no ziemeļu puses pasargāja grava centru. Kad grūti pārvaldāmais Livonijas or- un strauts, bet dienvidaustrumu pakājē tran- deņvalsts apgabals dienvidos no Sventājas un zītceļš aizvijās uz Rīgu. Ceļa paplašinājumā Mēmeles pils 1328. g. nonāca Prūsijas valdī- iepretī pilij 14. gs. izveidoja „izstieptu” tirgus

40 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS.

11. att. Durbes miesta plāns ar senā Liepājas– Jelgavas ceļa (Raiņa ielas) trasējumu. 1799. H. J. Kramers (LVVA 1679. f., 192. a., 288. l.)

vietu (11. att.), kuras tuvumā uzcēla koka un senpilsētu no 1279. līdz 1289. g. node- kapelu — par to liecināja aiz mājas Raiņa dzināja un ordeņmestra Eberharda vadībā ielā 14 pirms Otrā pasaules kara atraktie pa- 1335. g. sāka celt mūra cietoksni, kas kļu- mati. Pie pils pastāvējusi amatnieku un tir- va par komturejas administratīvo un militāro gotāju pilsapmetne, kura 1435. g. nodegusi. centru. Dobeles cietoksnī izbūvēja protestan- Ceļa atzars no tirgus vietas veda uz Aizputi. tu dievkalpojumu kapelu. Pils dienvidrietumu stūrī atradās ieeja, bet dienvidu pusē celtnei Administratīvi politiskie centri pieslēdzās plaša priekšpils, kuras nocieti- ārējo robežu aizsardzībai nājumu sienas dienvidrietumu stūrī atradās Palielinoties stratēģiski svarīgā tirdznie- tornis ar ieejas vārtiem un paceļamo tiltu87. cība ceļa no Lietuvas caur Jelgavu uz Rīgu 1454. g. minētās ordeņpils priekšā uzcelta nozīmei85, 14. gs. aktuāla kļuva Livonijas Sv. marka kapela. Ceļš uz Jelgavu un Rīgu ordeņvalsts ārējās robežas aizsardzība. Lietu- šķērsoja Bērzes upi, tādēļ izveidoja pārcel- vas–Polijas valsts robežas tuvumā uzbūvēja tuvi, bet vēlāk — tiltu. Bērzes upes kreisajā Skrundas, Frauenburgas (Saldus), Jaunpils, krastā iepretim Dobeles pilij veidojās pils- Dobeles, Tērvetes, Mītavas un Bauskas cie- apmetne, kas dokumentos pirmoreiz minēta tokšņus, kuri no Ventas līdz Lielupei veidoja 1444. g.88. Sauszemes ceļš, pie kura atradās pret lietuviešu iebrukumiem vērstu aizsardzī- taisnstūra formas tirgus laukums un 1495. g. bas līniju (5. att.). Kara ceļam no Grobiņas uzceltā luterāņu draudzes baznīca, apbūves caur Durbi, Skrundu, Saldu, Dobeli, Jelgavu plānojumā iezīmēja ūdensceļam krustenisku uz Rīgu pēc Zemgales iekarošanas izveidoja kompozīcijas asi. īsāku posmu. Ventas kreisajā krastā uz augstas krau- Tirdzniecības ceļš Bērzes upes labajā kras- jas līdz krustnešu iebrukumam pastāvējusi tā gar Dobeles zemgaļu pilskalnu ar koka pili apdzīvota vieta, kuras aizsarggrāvjiem iero- un tā pakājē esošo senpilsētu (Hackelwerk)86 bežotais laukums pēc novietojuma, formas veda rietumu virzienā uz Līvu un Mēmeli, bet un lieluma bija atbilstošs pilskalnam un austrumu virzienā — uz Bausku. Koka pili ievērojami lielāks par kastelas celtniecībai

41 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

nepieciešamu vietu. Stratēģiski izdevīgā vie- tā, kur Ventas ūdensceļu šķērsoja sausze- mes ceļš no Jelgavas caur Saldu uz Aizputi, 1368. g. uzcēla Skrundas ordeņpili, kurai lī- dzās izveidoja tirgus vietu un pārceltuvi upes šķērsošanai. Cietokšņa tuvumā ap tirgus lau- kumu pie kuģojamai Ventas upei krusteniska sauszemes ceļa 14. gs. attīstījās Skrundas miesta apbūve. Ordeņpili 1465. g. pārbūvēja. Sauszemes ceļš no Skrundas pa Cieceres upes labo krastu gar 14. gs. beigās uzcelto Frauenburgas cietoksni veda uz Saldus kur- šu pilskalnu un senpilsētu. Mūra pils, kuras tuvumā izveidojās amatnieku pilsapmetne un tirgus vieta, pirmoreiz minēta 1411. g. Vācu ordeņa nodokļu grāmatā dotajā piļu uzskai- tījumā starp Kandavas un Dobeles pilīm89. Senpilsēta pamazām panīka90. Rakstu avotos 1350. g. minēts miests91. Ap 1461. g. pastā- vēja draudze. 12. att. Kēnigsbergas pils novietne Ķirbaka pussalā, kur Mūsa un Mēmele (Wünsch, 1960:17) saplūstot veido Lielupi (flumen Semgallo­ rum, die Semgaller Aa), ordeņmestrs (1438– 1450) Heinrihs Finke no Overberges (Hein­ kā arī apmetņu izkārtojums. Sauszemes ceļi rich Vinke von Overberg) svarīgā Lietuvas kā visvecākie un visnoturīgākie apbūves plā- tirdzniecības ceļa un Livonijas ordeņvalsts nojuma elementi noteica apbūves plānojuma dienvidu robežas aizsardzībai 1443. g. kompozīcijas daudzveidību uzsāka būvēt apvienoto zemju pārvaldes n ap neregulāras formas tirgus laukumu centru — Bauskas pili fogteju ar pieciem sauszemes ceļa krustojumā, torņiem92. Rakstītos avotos 1469. g. pirmo- n ap tirgus laukumu ūdensceļam krustenis- reiz minēta Bauskas draudze un Sv. Ģertrū- ka sauszemes ceļa tuvumā, des baznīca. Grūti pieejamā trīsstūra veida n ap tirgus laukumu sauszemes ceļa papla- pussalā „Vairoga pils priekšā” 15. gs. izvei- šinājumā netālu no ūdensceļa. dojās palisādēm nocietināta amatnieku un zvejnieku pilsapmetne, kura dokumentos pir- Apdzīvoto teritoriju — nocietināto un ne- moreiz minēta 1508. g. nocietināto apmetņu — plānojuma raksturs, Kuršu, lībiešu un zemgaļu pārvaldītajās izvietojums uz salām vai pussalām veicinā- teritorijās radīja Livonijas ordeņvalsts un Kur- ja atšķirīgu mājokļu tipu rašanos. Palisāžu zemes bīskapijas administratīvi politisko un ietverto nocietināto apmetņu plānojumu no- reliģisko centru sistēmu. Centru plānojuma teica amatnieku un tirgotāju ēku būvniecībai kompozīciju ietekmēja strukturālo elementu paredzēto zemes gabalu dalījums, ielu un savstarpējais izkārtojums, vietējo iedzīvotā- laukumu izkārtojums un dievnama izvieto- ju — kuršu, lībiešu un zemgaļu — pilskalnu jums. Nenocietinātajās apmetnēs ielu, lau- un senpilsētu atrašanās vieta, ūdensceļu un kumu un dzīvojamās apbūves plānojums un maģistrālo sauszemes ceļu virzieni, cietok- dievnama izvietojums bija saistīts ar apkārt- šņa, dievnama un tirgus vietas novietojums, nes situāciju.

42 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS.

Pilsētu plānojums un apbūve 1351) Heinrihs Duzemers (Heinrich Du­ Livonijas ordeņvalstī un semer) 1349. g. dibināja Sv. Marijas sieviešu Kurzemes bīskapijā klosteri (ēkas nopostītas Otrā pasaules kara Prūšu pārvaldīto zemju pakļaušana Bal- laikā). Kēnigsbergas cietokšņa tuvumā Prē- tijas jūras piekrastē noslēdzās 1283. g. geles upes divas attekas veidoja nelielu salu, Cietokšņu tuvumā attīstījās apdzīvotība un uz kuras izveidojās trešā pilsēta — Knaipho- izveidojās pilsētas — Toruņa (1233), Kulma fa (Kneiphof), kura 1327. g. ieguva Kulmas (1233), Elbinga (mūsdienu Elbaga, 1246), pilsētas tiesības. 1333. g. 13. septembrī Tilzīte (Tilsit, mūsdienu Sovetska, 1288), uzsāka katedrāles (der Thum) būvniecību Insterburga (Insterburg, mūsdienu Čerņahov- (celtne nopostīta 1945. g. aprīlī). Seši tilti, ska, 1336), Allensteina (Allenstein, mūsdie- kuriem bija izbūvēti vārti un torņi, ap sešām nu Olština (Olsztyn), 1348) un Gumbinnena ielām izkārtoto apbūvi (iznīcināta 1944. g. (Gumbinnen, mūsdienu Guseva, 1418). Kē- augustā) uz salas savienoja ar pilsētiņu pie nigsberga kļuva par nozīmīgu ostas pilsētu, Kēnigsbergas cietokšņa. Katrai no pilsētiņām un tās apbūves plānojums (12. att.) attīstī- bija sava pašvaldība, rātsnams, tiesas institū- jās kā viduslaiku aglomerācija. Prēgeles upes cija, apaļais zīmogs, baznīca un tirgus vieta. labajā krastā līdzās Kēnigsbergas cietoksnim Ap pilsētiņām no 1355. līdz 1370. g. uzbū- 1256. g. izveidojās apbūves senākā daļa — vēja koka nocietinājumu sienas. Uzplauka Vecpilsēta (Altstadt). Netālu no cietokšņa pie amatniecība un attīstījās tirdzniecība. Ārpus Košačjes strauta 1257. g. uzbūvēja pirmās Vecpilsētas, Lebenihtas un Knaiphofas no- ūdensdzirnavas graudu malšanai. Uz dienvi- cietinājumiem dzīvojošie brīvie pilsoņi radīja diem no ordeņpils 1264. g. uzcēla Sv. Nikola- iedzīvotāju kopienu apvienības pēc teritoriā- ja baznīcu (nojaukta 1828. g.), bet divdesmit lām, reliģiskām un amatniecības pazīmēm, divus metrus virs Prēgeles upes līmeņa zivju veidojot priekšpilsētas. 1300. g. uz zieme- audzēšanai 1270. g. izveidoja Augšējo dīķi. ļiem no cietokšņa senprūšu ciema vietā vācu Cietoksnim no 1278. līdz 1292. g. izbūvēja kolonisti izveidoja Traghaimas apvienību, uz ziemeļu daļu un ap nocietinājumiem padziļi- ziemeļaustrumiem — Rosgartenas apvienību, nāja grāvi, kuru piepildīja ar ūdeni. Vecpilsēta bet uz austrumiem un dienvidaustrumiem — 1286. g. janvārī ieguva Kulmas pilsētas tiesī- Zakhaimas biedrību. Ierēdņi un amatnieki bas. 1297. g. uzsāka Vecpilsētas katedrāles uz ziemeļiem no cietokšņa izveidoja Burgas būvniecību, bet 1302. g. celtniecību pārtrau- apvienību, no kuras uz rietumiem izveidojās ca. Cietokšņa tuvumā 1299. g. uzbūvēja otrās Jaunzorges apvienība. Cietokšņa ziemeļrie- ūdensdzirnavas. Ordeņpilī 1312. g. pabeidza tumu daļā 1490. g. izveidojās Štaindamas reprezentāciju telpu izbūvi, septiņus metrus apvienība, kura ieguva zīmogu un kuģubūves augstās un pusotru metru biezās nocietinā- tiesības. Vecpilsētu 1339. g. uzņēma Hanzas jumu sienas un torņu būvniecību. Nocietinā- savienībā93. Knaiphofa un Lebenihta Hanzas jumu ziemeļu daļā uzcēla Habera torni (no- savienībā iestājās vēlāk. Poļu un čehu armija jaukts 1941.–1945. g. karadarbības laikā). 1457. g. iekaroja Marienburgu, tādēļ ordeņa Uz austrumiem no Kēnigsbergas cietokšņa, lielmestra rezidenci pārcēla uz Kēnigsbergu. kurš 1312. g. kļuva par virsmaršala sēdekli, Jauno rezidenci vajadzēja nocietināt. Saska- Lebes upes krastā līdzās Vecpilsētai izveidoja ņā ar Elbingas komtura Heinriha no Plauenes otru pilsētu — Lebenihtu (Löbenicht), kurai (Heinrich Reuß von Plauen, 1400–1470) 1300. g. sākumā piešķīra Kulmas pilsētas iniciatīvu, nocietinājumus sāka būvēt Vijolīšu tiesības. Sākotnēji to sauca par Jaunpilsētu kalnā (Feilhenberg) un cietokšņa austrumu (Neustadt). Lebenihtā uzcēla Sv. Barbaras daļā Prēgeles upes kreisajā krastā (Jeruzale- baznīcu un Vācu ordeņa lielmestrs (1345– mes nocietinājumi).

43 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

13. att. Viduslaiku Kuldīgas attīstības stadijas uz 1813. g. plāna pamatnes. Pirmā stadija: A – pils, 1 – pilsēta. Otrā stadija: A – pils, 1 – pilsēta, 2 – Pilsmiests (kuršu pilsētiņa), 3 – Kalnamiests (Bākule, 2001: 129)

Marienburga 1276. g. ieguva pilsētas nātā Jaunpilsēta (Neustadt) kļuva par ceturto statusu. Nocietinātās pils apjomu veidoja trīs apdzīvotībai izmantoto teritoriju pilsētā. kompleksi — Augšējā pils (klosteris), Vidējā Eiropas pilsētu attīstības tendences sa- pils (administratīvais centrs) un priekšpils sniedza arī Kurzemi un Zemgali. Livonijas (ekonomiskā bāze). Vācu ordeņa lielmestra ordeņvalsts un Kurzemes bīskapijas pilsētas rezidenci 1309. g. pārvietoja no Venēcijas veidojās pēc Ziemeļeiropas vācu pilsētu pa- uz Marienburgas cietoksni, kas kļuva par liel- rauga. Ražošanas jomā vadošo vietu ieguva mestra rezidenci. tirgotāju un amatnieku cunftes, bet ideoloģi- Tirdzniecības pilsēta Danciga 1308. g. jā — baznīcas95. Publiskajā vidē palielinājās nonāca ordeņa pakļautībā un tās tuvumā tirgus laukuma nozīme. izveidoja apmetni (Hackelwerk). Dancigas Kuldīgas plānojumu veidoja trīs apdzīvo- plānojumā ietilpa vairākas apdzīvotas terito- tās daļas (13. att.) — apmetne pie ordeņ- rijas. Komtura rezidencei 1340. g. uzbūvē- pils, Pilsmiests (kuršu pilsētiņa) un Kalna- ja cietoksni. 1343. g. uzbūvēja Sv. marijas miests (Kalna ielas rajonā) ar vienu ielu, ap baznīcu, izveidoja Rechtstadt un piešķīra kuru grupējās apbūve. Apdzīvoto teritoriju Kulmas tiesības. Danciga 1361. g. kļuva par saskares vietā netālu no pils vārtiem atradās Hanzas savienības locekli94. 1380. g. nodibi- muita un tirgus laukums ar Sv. Katrīnas koka

44 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS. baznīcu96. Apmetnei pie ordeņpils piederēja tiesības, kuras pamatojās uz Rīgas pilsētas arī priekšpilsēta jeb „pilsēta aiz kalna”, kas tiesībām (ius Rigense)101. Viduslaikos uz- administratīvi bija ordeņpils jurisdikcijā, tādēļ skatīja, ka pilsētu no kara postījumiem var izraisīja pils un pilsētas ķīviņus. Saspīlējumu glābt tikai nocietinājumu sistēma, tādēļ Kul- starp ordeņpili un baznīcu regulēja, stingri dīgu 1413. g. sāka nostiprināt ar vaļņiem102. nodalot jomas97. Ordeņmestra Gosvina no Flāmu ceļotājs Lannuā, kurš 1414. g. caur Herikes 1355. g. 28. aprīļa rakstā pirmoreiz Grobiņu devās uz Rīgu, par Kuldīgu stāstīja: raksturotas Kuldīgas pilsētas robežas un pie- „ … puis par Guldinghe qui est ville minēta kuršu pārcelšanās uz jauno Pilsmies- fermée…103 (… tad bija Kuldīga, kas ir nocie- tu, kas liecināja, ka vismaz piecdesmit gadus tināta pilsēta …).” Kuldīgai 1439. g. piešķīra vienlaicīgi pastāvējusi kuršu senpilsēta un tiesības rīkot nedēļas tirgus, kas veicināja pil- pilsametne ordeņpils tuvumā98. Ordeņmestrs sētas izaugsmi. 15. gs. dokumentos bija mi- (1360–1364) Arnolds no Fitinghofas (Arnold nēta pilsētas nabadzīgajiem vīriešiem ārpus von Vietinghof) 1361. g. 31. aprīļa rakstā pilsētas nocietinājumiem uzceltā Pēterfeldes par apdzīvotās teritorijas paplašināšanu un kapela un Annenfeldes kapela pilsētas naba- nodibināto Kalnamiestu norādīja, ka Kuldī- dzīgajām sievietēm104. Kurzemē sirojošie lie- gā dzīvojošiem pilsoņiem jaunajā pilsētā līdz tuvieši 1466. g. Kuldīgu izpostīja, un pilsēta dzirnavu upei tiek piešķirtas visas tās pašas agrāko labklājību vairs nesasniedza. tiesas brīvības, kādas tie izmantoja vecajā Senais satiksmes ceļš Tebras upes iele- pilsētā99. Hanzas savienības 1368. g. do- jā starp Aizputes ordeņpili un domkapitu- kumentos pirmoreiz bija lasāms arī Kuldīgas la kompleksu šķērsoja upi un tālāk veda uz vārds100. Kuldīgai 1378. g. piešķīra pilsētas Kuldīgu (mūsdienu Kuldīgas iela) (14. att.).

14. att. Aizputes plānojums 1701. (St)

45 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Palielinoties Jelgavas nozīmei, intensīvāka Pie pilsētas vārtiem — nama Atmodas ielā kļuva satiksme Jelgavas virzienā (mūsdienu 14 teritorijā — atradās Sv. Jāņa Evaņģēlista Liepājas un Atmodas ielas). Aizputes apbū- draudzes jeb Aizputes lauku draudzes baznī- vei Tebras labajā krastā attīstījās divpakāpju ca ar kapsētu113, par kuras novietni privilē- plānojuma struktūra. Pilskalna pakājē, kur ģijas tekstā bija teikts, „… kas atrodas mi- norisinājās ekonomiskās aktivitātes, izveido- nētās Aizputes pils priekšpils nocietinājumu jās palisāžu žogu un grāvju ietverta tirgotāju mūra priekšā, labajā pusē, kad iet pa ielu uz un amatnieku pilsapmetne jeb priekšpilsē- Sv. Jāņa Evaņģēlista draudzes baznīcu, līdz ta (urbs mercatorum vai arī suburbium) ar pat šīs baznīcas kapsētai …”114 vai arī „no četrām (mūsdienu Liepājas, Atmodas, Jāņa grāvja Aizputes pils priekšpils mūra priekšā un Katoļu) ielām. Katram kopienas loceklim … kad iet pa (mūsdienu Atmodas) ielu uz piešķīra daļu no kopienai ierādītās zemes, Sv. Jāņa Evaņģēlista draudzes baznīcu …”. tādēļ teritorija sākotnēji nebija funkcionāli Agrajos viduslaikos apdzīvotu vietu tuvumā dalīta105. Aizputē 1515. g. vēl joprojām bija būvēja klosterus — materiālo un garīgo vērtī- 29 ar koka žogu norobežoti apbūves gabali bu centrus. Rīgas arhibīskaps (1484–1509) mājvietām. 1701. g. plānā (14. att.) redzami Mihaels jeb Miķelis Hildebrands (vācu: Mi­ 30 zemes gabali, kuros bija izvietotas salmu chael Hildebrand, latīņu: Michael Hil­ vai lubu jumtiem segtas koka dzīvojamās un tebrant, 1433–1509) atļāva minorītu saimniecības ēkas106 — darbnīca, nolikta- (franciskāņu) mūku ordenim Kurzemē dibināt vas, tirgotava un nojumes mājlopiem. Pils- klosteri. Aizputes tuvumā kopš 1484. g. dar- apmetnē (oppidum)107 iebrauca pāri grāvim bojās Sv. Klarisas franciskāņu sieviešu kloste- pa koka tiltu caur palisāžu žoga vārtiem108, ris, kuru 1523. g. nodedzināja115. kuri atradās pretī namam Atmodas ielā 13, Ventspils viduslaiku plānojums un apbū- kā arī pret nama Kuldīgas ielā 2 rietumu galu ve veidojās Ventas upes grīvas un sauszemes un nama Liepājas ielā 3 tuvumā109. Aizputei ceļa tuvumā ap tirgus laukumu un dzīvošanai 1378. g. 17. martā noteica pilsētas (civitas) izmantojamu torni, kuram blakus koka nocie- robežas un piešķīra Rīgas parauga pilsētas tinājumi ietvēra dzīvojamās apbūves teritori- tiesības110, kādas jau bija piešķirtas Kuldīgai ju116. Sākotnēji pilij piederējusi šobrīd daļēji un Ventspilij. Privilēģijā bija minēts lēzens apbūvētā krastmalas teritorija starp Jāņa, Pils aizsarggrāvis pirms domkapitula kompleksa un Peldu ielām. Senākā apbūve atradās Uža- priekšpils (fossatum ante murum praeurbii vas, Skroderu, Lielās un Peldu ielas rajonā. castri Asenputt) un grāvis gar laukiem pirms Par Ventspils iedzīvotājiem — draudzes lo- pilsētas (fossatum versus campum sive ag­ cekļiem — netieši liecināja ordeņmestra Got­ ros sitos ibidem ante oppidum), kurš sākās frīda no Rogges 1298. g. 16. augustā Kurze- pie Tebras upes uz namu Kuldīgas ielā 1 un mes domkungiem atdotā Ventspils draudzes 5 apbūves gabalu robežas un beidzās uz koka baznīca117. Ordeņmestrs (1340–1345) namu Atmodas ielā 18 un 20 apbūves ga- Burhards no Dreilevenas (Burchard von balu robežas. Grāvja vidusdaļas posmi minēti Dreileben, Dreilöven) Ventspils izaugsmes 19. gs. dokumentos111. Kurzemes baznīcu veicināšanai ataicināja savus tautiešus un vēsturnieks Kārlis Ludvigs Tečs (Karl Ludwig piedāvāja tiem zemi par brīvu. Ventspils Tetsch, 1708–1771) Aizputē minējis piecas kļuva par Hanzas savienības locekli118. Uz- baznīcas112 — katrai no tām bijusi specifiska plauka tirdzniecība un kuģniecība. Ventspils funkcija. Doma baznīca kalpojusi domkapi- 1378. g. ieguva Rīgas parauga pilsētas tie- tula vajadzībām. Aizputes pilsētas draudzes sības (Rigisches Stadtrecht), politisku pat- baznīca atradās Baznīcas kalna pakājē ma- stāvību un pārvaldi. Ventas krastmala starp ģistrālo ceļu sateces vietā pie tirgus laukuma. cietoksni un jauno mūri līdz 15. gs. otrajai

46 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS. pusei nebija apdzīvota vai aktīvi izmantota taču pili (castrum, slot), kurai ordeņbrāļi bija saimnieciskām vajadzībām. Ventas krastā uzlabojuši aizsardzības spējas, neizdevās iesāktā aizsargsiena bijusi ordeņvalsts laikā ieņemt. Pils un baznīcas tuvumā izveidojās pēdējā izbūvētā Ventspils cietokšņa nocieti- tirgus laukums, no kura sākās ceļš uz Tal- nājumu sistēmas sastāvdaļa119. Ordeņmestra siem. Piltenē ap 14. gs. vidu dzīvoja vairāk (1472–1483) Bernda fon der Borha (Bernd nekā 40 iedzīvotāji124 un tajā atradās bīska- von der Borch) 1480. g. izdotajā dokumentā pa Johana III faktiskais sēdeklis, bet 14. gs. minētas Ventspils Sv. Jura un Sv. Katrīnas ka- beigās darbojās rāte ar birģermeistaru, fogtu, pelas120. Ventspils pilsētas privilēģijas senā- diviem rātskungiem un rakstvedi, taču ziņas ku, bojā gājušu tiesību vietā Livonijas ordeņ- par Piltenes rātsnamu nav125. Domkapituls mestrs (1494–1535) Volters no Pletenbergas sanāksmes noturēja Piltenes pilī. Lielās zāles (Wolter von Plettenberg, ap 1450–1535) (in aula majori castri Pilten) sienas 15. gs. 1495. g. 31. martā apstiprināja jaunu ap- vidū rotāja visu Kurzemes bīskapu portreti126. rakstu pilsētas robežām, kas pilsētas zemi at- Pēdējā Kurzemes bīskapa (1540–1560) dalīja no ordenim piederošās zemes. Ventspilī Jāņa IV Minhauzena (Johannes von Mün­ch­ 1505. g. 1. jūnijā minēta Sv. Nikolaja kapsē- hausen) valdīšanas laikā 1557. g. 20. jūni- ta, kura, iespējams, atradās rajonā starp Na- jā Piltenei piešķīra Rīgas pilsētas tiesības127. bagu, Kuģinieku, Pils un Jāņa ielām121. Livo- Piltenes plānojumu veidoja Lielā iela, kas nijas ordeņvalsts pastāvēšanas beigu periodā puslokā aptvēra Piltenes cietoksni Vecventas priekšpils zaudēja militāro nozīmi un to pa- krastā. kāpeniski likvidēja. Pils austrumu pusē starp Livonijas ordeņvalsts un Kurzemes bīska- priekšpili un mazo strautu uzcēla pirmās dzī- pijas pilsētu Aizputes, Kuldīgas, Ventspils un vojamās ēkas. Krastmalā sāka veidoties koka Piltenes plānojuma kompozīciju un arhitek- apbūve — dzīvojamās ēkas un amatnieku toniski telpisko uzbūvi ietekmēja satiksmes darbnīcas. Brīvo teritoriju pirms nocietināju- ceļu un struktūras elementu savstarpējais miem sadalīja zemes gabalos pilsētnieku ēku izvietojums — reljefa augstākajā vietā uzbū- būvniecībai122. vēto nocietinātu militāro, reliģisko un pārval- Piltenē — izdevīgā vietā uz pussalas netā- des kompleksu novietojums ostu, ūdensceļu lu no Ventspils — izvietoja bīskapa rezidenci un sauszemes ceļu tuvumā, kā arī kuršu un un baznīcu. Piltene ap 1300. g. kļuva par lībiešu pilskalnu un senpilsētu, tirgotāju un tirdzniecības vietu. Pilsapmetne (suburbium) amatnieku apmetņu, tirgus vietas un dievna- rakstītos avotos 1309. g. pirmoreiz minēta ma novietne. Pilsētbūvnieciskā telpa un plā- kā Kurzemes bīskapa (1300–1311) Burhar­ nojuma kompozīcija cietokšņa tuvumā vei- da (Burchard) īpašums. Atbilstoši Kuldīgā dojās ap neregulāras formas tirgus laukumu noslēgtajam līgumam, bīskaps pret atlīdzību sauszemes un ūdensceļa krustojuma tuvumā. bīskapiju ar Piltenes pili nodeva Livonijas Kuldīgas un Aizputes arhitektoniski telpiskās ordenim, atskaitot Vēdes ciemu (villa dicta kompozīcijas dominantes — pakalnā uzceltā Vede), ko paturēja sev līdz ar sludināšanas Kuldīgas ordeņpils un Aizputes domkapitula tiesībām visā Kurzemē. Nenozīmīgo Piltenes mītne ar bīskapa katedrāli — piešķīra pilsē- cietoksni ar koka celtnēm ordeņbrāļi pārņēma tām piramidālas uzbūves siluetu un noslē- savā aizsardzībā, taču, ja tas nejauši nodeg- gumu skatu perspektīvām. Pie ordeņpils un tu vai ienaidnieks to nopostītu (ex infortunio domkapitula mītnes attīstījās priekšpils jeb aliquo per incendium vel per manus inimi­ forburga, kuras pagalmā būvēja kalpu mā- corum destrui), tad brāļiem par to bīskapam jokļus, saimniecības ēkas, smēdi, dzirnavas nebūtu jāatlīdzina. Pilsapmetnes koka ēku un citas nepieciešamas būves. Piekļūša- grupu lietuvieši 1330. g. nodedzināja 123, nas iespējas reljefa augstākajā vietā noteica

47 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

priekšpils un nocietinātā kompleksa ieejas Apdzīvoto vietu izvietojuma izveidojumu. sistēmas attīstība Rietumlatvijas Tirdzniecības un amatniecības uzplau- teritorijā no 14. līdz 16. gs. kums Livonijas ordeņvalstī un Kurzemes bīs- Kara gadījumā par lielāko drošības ga- kapijā veicināja ne tikai pilsētu izaugsmi, bet rantu uzskatītie cietokšņi 14. gs. pamazām arī jaunu apdzīvoto vietu rašanos apkaimes zaudēja patvēruma vietas nozīmi un kļuva teritorijās, kā arī ielu un ceļu tīkla attīstību. par feodāļu mītnēm. Bruņinieki un bīskapu Kurzemes bīskapijas galvaspilsēta Aizpute vasaļi diendienā vairs nevēlējās mitināties ne un Livonijas ordeņa varas centrs Kuldīga vei- visai ērtajās ordeņpilīs, tādēļ izlēņoja zemi dojās kā viduslaiku aglomerācija128. Vietējo muižu ierīkošanai — arī ordeņpiļu tuvumā. iedzīvotāju un tirgotāju apmetņu plānojuma Veidojās muižniecība un attīstījās jaunas ap- struktūras elementi savstarpēji nebija saistīti dzīvotās vietas. Zigfrīds Nuenhuss 1390. g. un veidoja atsevišķus centrus. Pilsētvidē ap saņēma lēni muižas izveidošanai Valdgalē, dominējošiem celtņu kompleksiem dabis- bet 1397. g. dokumentā minēts mājoklis ki veidojās koncentriskas lokveida ielas — Aizdzirē — villa Assensirn. Kurzemes bīs- Baznīcas iela Kuldīgā un Jāņa iela Aizputē. kapijas galvaspilsētas Aizputes un Talsu ap- Mazstāvu dzīvojamās koka mājas grupējās ap kārtnē mājokļu būvniecībā izmantoja nocie- ceļiem uz centru un pili. Aizputē un Kuldīgā tinātu dzīvesvietu ierīkošanas pieredzi — ap prasmīgi izmantotais reljefs un dabas ainava iekšējo pagalmu veidota nocietinātas muižas radīja priekšnoteikumus pilsētas vizuālā tēla kompleksa plānojums atgādināja neregulāru vienotai uztverei. Viduslaiku pilsētu robežas četrstūri131. Nocietināta mājokļa apjomu ne- sākotnēji ietvēra arī lauksaimniecībā izman- attīstīja — tas samazinājās, kļuva pieticīgāks tojamas zemes un dabiskus šķēršļus. Iespē- un atgādināja torņveida dzīvojamo ēku. Būv- jami īsākas palisāžu nocietinājumu joslas ra- niecību izvērsa arī muižu kompleksu piegulo- dīšana veicināja kompaktas apbūves izveidi šajās teritorijās — būvēja saimniecībai nepie- un dabas elementu veiksmīgāku iesaistīšanu ciešamas ēkas, darbos iesaistot zemniekus. teritorijas aizsardzībai. Dzīvojamo apbūvi Muižu kompleksi veidojās kā saimniecību Kurzemē līdz 13. gs. sākumam veidoja vien- centri, kas veicināja ceļu tīkla paplašināšanu. telpas ēkas, bet vēlāk izmantoja divtelpu mā- 15. gs. sākumā, apvienojot vasaļu muiži- jokļus ar dzīvojamās istabas stūrī uzbūvētu ņas Edzi, Posi, Īvandi, Ķevali un citas, izvei- krāsni. Vieglāku konstrukciju ēkās — vasaras doja Lielīvandes muižu. Ordeņmestrs Konrāds virtuvēs — telpas centrā izvietoja pavardu. Ar Fitinghofs izlēņoja Klāvam Frankam zemes krāsni apkurināmo dzīvojamo telpu un vasa- gabalus Pūrē pie Abavas. 1407. g. pirmoreiz ras virtuvi ar pavardu apvienojot zem viena minēta Pūres muiža. Zemi muižu ierīkošanai jumta129, vai arī vientelpas dzīvojamai ēkai izlēņoja arī vācu un leišu sirojumu laikā no- piebūvējot neapkurināmu piebūvi jeb arī, no dedzinātajos un pamestajos kuršu un lībiešu pavarda telpas ar kapitālu šķērssienu atdalot ciemos. Ar seno kuršu ciema (tinga — tautas jaunu telpu un tajā izveidojot krāsns atveri, sapulču vieta) vietu saistītās Tiņģeres muižas izveidojās divtelpu ēka ar krāsns un pavar- īpašnieki kopš 1434. g. bija fon Manteifeļi un da apkuri. Zem viena jumta atradās dažādas Hoveni. Livonijas ordeņmestrs Johans no Men- nozīmes telpas130. Mājoklim attīstoties, pa- deges 1461. g. Johanam Lēvem piešķīra Šķē- lielinājās telpu skaits un pilnveidojās apkure. di. Klausam fon Mēdemam 1462. g. izlēņoja Uzbūvēja pirmās ražotnes — ūdensdzirna- zemi starp Vilces, Svētes un Platones upi, bet vas, darbnīcas, kā arī saimniecības ēkas un Kalmuiža minēta kā Klausa Mēdhaima lēnis. novietnes mājdzīvniekiem. Hānu dzimtai no Meklenburgas, kura 13. gs. ieradās Baltijā, 1476. g. izlēņoja Pastendi.

48 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS.

Muižnieki ieguva arvien jaunas tiesības un valdītās teritorijas. Rietumeiropā reformācijas kļuva par pilnīgiem lēņu novadu īpašniekiem. kustība sekmēja tautu nacionālās kultūras Kurzemē un Zemgalē arvien plašāk izvērsa uzplaukumu un sociālo progresu, taču jau- muižu kompleksu būvniecību — 1499. g. pir- najai pasaules uztverei traucēja katolicisma moreiz minēta Oksles muiža, bet Klopmanu stagnācija. 16. gs. pirmajā pusē izpaudās dzimtai kopš 1509. g. piederēja Lielvircavas neapmierinātība ar katoļu baznīcas vadību. muiža. Muižniecību aktīvi atbalstīja Livonijas Augustīniešu mūks, Vitenbergas universitā- ordeņmestrs Volters, kurš 1506. g. izlēņoja tes profesors, doktors Martins Luters (Martin Ludvigam fon Butlaram Remtes muižu, fon Lī- Luther, 1483–1546) 1517. g. 31. oktobrī veniem 1516. g. dāvināja zemes Vecapguldes uzrakstīja aicinājumu disputam par grēku at- muižas izveidošanai, bet Johanam Koskulam laidi, iesakot katoļu baznīcas reformāciju un no Vidzemes 1518. g. izlēņoja zemi Jaunau- pieprasot trūkumu novēršanu. Viens no re- ces novadā. Kurzemē un Zemgalē attīstījās formācijas mērķiem bija — veidot nacionālas apdzīvoto vietu izvietojuma sistēma. baznīcas. Luters lika pamatus jaunai „evaņ- Ordeņmestrs Volters 1508. g. muižniekam ģēliskai Lutera ticībai”, kurai Vācijā un Livo- no Vestfales Arentam Hovelam kā lēni piešķīra nijā radās daudz dedzīgu atbalstītāju. Teitoņu pārceltuvi pie Līvas (de Fehre Thon Liba). Lī- ordenis 1519. g. beigās uzsāka neveiksmīgu vas ciemā 1508. g. pirmoreiz rakstos minēta karadarbību ar Poliju. Poļu armija 1520. g. Sv. Annas baznīca, bet 1518. g. minēta otra 28. maijā nonāca līdz Kēnigsbergai un no- baznīca132, kura esot uzbūvēta „upes dēļ”, jo dedzināja priekšpilsētu Ponartu. Liedzot priežu mežus, kuri pasargāja apkārtni no kle- ienaidniekam ieņemt salu, Knaiphofas iedzīvo- jojošām smiltīm, izcirta. Līvas upes radītā osta tāji aizdedzināja salas dienvidu daļas apbūvi. ap 1518. g. aizsērēja, bet ūdens tecējums Albrehta vadītais karaspēks 1521. g. 5. aprīlī līdz 1560. g. 200–300 metrus uz dienvidiem karu zaudēja, un Livonijas ordeņvalsts turp- izveidoja otru ieteku — Vecupi (Altbechen). mākā pastāvēšana bija apdraudēta. Ordeņmestrs Volters Cēsīs 1518. g. 23. sep- Lielmestrs Albrehts, kurš apguva Lutera tembrī izdotajā dokumentā atļāva ordeņa va- mācību un Vitenbergā personīgi tikās ar re- saļiem Oto Grothusam un Johanam Šepingam formatoru, 1523. g. 28. februārī rakstiski ai- par kopā liktām 700 Rīgas markām draudzes cināja ordeņbrāļus pievienoties reformācijai, baznīcā Vairogmiestā pie Bauskas cietokšņa jo ordenis savu pastāvēšanu vairs neattaisno- dibināt mūžīgu vikāriju par godu jaunavai Ma- ja. Nirnbergā Albrehts izteica atbalstu Lute- rijai un viņas mātei svētajai Annai. Sv. Marijas ra aizsāktajam procesam, un viņu atbalstīja katoļu koka baznīcu 1518. g. uzcēla arī Jaun- lielākā daļa ordeņbrāļu. Albrehts 1525. g. kandavā pretī ordeņpilij133. 8. aprīlī ieradās Krakovā un kopā ar Polijas Eiropā 15. gs. beigās un 16. gs. sākumā karali Sigismundu I Vecāko parakstīja līgu- triumfēja humānisma idejas — uzplauka zi- mu, ka Teitoņu ordeņvalsts vietā tiek dibināta nātne, literatūra, māksla, arhitektūra un tirdz- Polijai pakļauta Prūsijas hercogiste. Pēdējais niecība. Modās tautu nacionālā pašapziņa un Teitoņu ordeņa lielmestrs Brandenburgas interese par vēsturi un valodu. Atvēra jaunas kūrfirsts Fridrihs iii Hohencollerns 9. aprīlī universitātes un aktīvi noritēja informācijas kronējās par Prūsijas hercogu un nodibināja apmaiņa. Teitoņu ordeni 1511. g. sāka vadīt Prūsijas hercogisti — pirmo valsti ar luterā- poļu karaļa Sigismunda Vecākā māsas dēls, nismu kā oficiālo reliģiju. Prūsijas hercogistē kūrfirsts Albrehts (1490–1568) no Branden- sāka būvēt izglītības iestāžu ēkas un jauna burgas, kurš 1514. g. 2. februārī ar Maska- tipa baznīcas — luterāņu dievnamus. Valstī vas lielkņazu noslēdza līgumu, kurā paredzēja dibināja skolas, ģimnāziju un 1529. g. iz- Teitoņu ordenim atgūt karaļa Sigismunda pār- veidoja galma bibliotēku. 1544. g. dibināja

49 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Kēnigsbergas universitāti (Collegium Alber­ tirdzniecības, amatniecības un izglītības cen- tinum). tri ar atbilstošu apbūvi. Ordeņvalstij sabrūkot, cietokšņi pamazām Muižu saimniecību paplašināšanai ar- zaudēja administratīvo, militāro, politisko un vien vairāk bija nepieciešams darbaspēks, pilsētvidē dominējošo nozīmi. Norises Prūsi- ko pieprasīja no zemniekiem. Pēc vaku grā- jas hercogistē veicināja pārmaiņas Kurzemes matas ziņām Piltenes iecirknī (Ambt) bijuši pilsētās, kuru plānojumu veidoja aglomerāci- piecpa­dsmit Piltenei (nach dem hausse Pild­ jas, kā arī apdzīvojuma sistēmas attīstība. ten) piederoši zemnieku ciemi ar 3 līdz 12 Latvijas teritorijā 1521. g. sākās refor- saimniecībām katrā. Piltenes pils tuvumā mācija. Liela daļa Livonijas iedzīvotāju ne- izvietotajās 40 mājās dzīvojuši ap astoņiem ilgā laikā kļuva par luterāņiem, bet bīskapi simtiem cilvēku138. Muižu izaugsme veicināja un ordenis joprojām palika uzticīgi katoļticī- ceļu tīkla attīstību — uzlabojās satiksme starp bai. Luterāņu baznīca centās kristīgo mācī- laukiem un pilsētām. Torņveida dzīvojamās bu nostiprināt tautā un baznīcas vajadzībām ēkas lauku apvidū pakāpeniski aizstāja pie- dibināja latviešu skolas. Latviešu draudzes zemētākas celtnes — brīvstāvošas vienstāva mācītāji Nikolajs Ramms un Johans Eks caurstaigājamas dzīvojamās ēkas ar simetris- dievkalpojumiem uzrakstīja dziesmas un ku trīsdalījuma plānojumu un apvalkdūmeni pārtulkoja Svēto Rakstu tekstus latviešu va- centrālajā daļā. Ēkas sedza galos nošļaupts lodā, liekot pamatus latviešu rakstībai. Jel- divslīpju jumts. Izveidojās novietojumam pie gavā Palejas (tagad Akadēmijas) ielā pretī ielām un ceļiem piemērots ēku tips. Katrīnas patversmei, tirgus laukuma tuvumā, Krievu karaspēks 1558. g. iebruka Livo- līdz 1522. g. uzcēla koka baznīcu. Luterāņu nijā. Sākās Livonijas karš (1558–1582). Or- dievnamu un tirgus laukumu tuvumā izkār- deņmestrs 1559. g. Skrundas cietoksni atde- toja izglītībai, tirdzniecībai un sociālajām va- va bijušajam Kuldīgas komturam Heinriham jadzībām paredzētās ēkas. Frauenburgā, kur Stedingam, kurš pilī dzīvoja vēl 1576. g. un 1500. g. pastāvēja draudze un pilsnovads134, sevi dēvēja par Skrundas komturu139. Prūsijai ap 1530. g. uzcēla jaunu koka baznīcu. Kan- 1560. g. ieķīlāja Grobiņas novadu un Līvas davā 1534. g. minēti krogi, bet 1536. g. — ciemu. Vēstures avotos 1560. g. pirmoreiz kalējs135. Kandavā pie baznīcas 1540. g. pa- parādījās Līvas ciema vāciskais nosaukums stāvēja skola136. Durbē un Grobiņā 1542. g. „Libawe”. Livonijas ordeņa pēdējais mestrs uzcēla mācītājmuižu137. Grobiņā no 1551. Gothards Ketlers (Godthartt Kettler, 1517– līdz 1560. g. uzbūvēja pirmo luteriskās drau- 1587) 1562. g. 5. martā Rīgas pils kapitula dzes koka baznīcu un 1560. g. jau pastāvēja zālē atkāpās no amata un atbrīvoja bruņinie- skola. Vairogmiestā (Schildburg) pie Bauskas kus no dotā zvēresta. Ordeņa mestra regālijas cietokšņa bija melngalvju pirts, krogs, mācī- nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radzi­ tāja māja, skola, muižnieku Šepinga un Šrē- vilam Melnajam, pretī saņemot Kurzemes dera nami. 1555. g. Livonijas piļu sarakstā hercoga kroni. ievietots Bauskas pils apraksts: „Bauska ir iz- cila pils ar pilsētu (cum oppido), kas atrodas Secinājumi uz pakalna starp Mūsas un Mēmeles upi.” Livonijas ordeņvalstī administratīvi poli- 16. gs. vidū strauji palielinājās pieprasījums tiskos centrus 13. gs. beigās veidoja vietējo pēc labības, kuru no Polijas un Lietuvas caur iedzīvotāju — lībiešu un kuršu — apdzīvo- Bausku veda uz Rīgu, lai ar kuģiem to tālāk tajos pilskalnos vai to tuvumā ūdensceļu nogādātu Rietumeiropā. Bauskā pie pārceltu- un sauszemes ceļu krustojumu pārraudzī- ves izveidoja muitas vietu. Pilsētas un miesti bai, ierīkojot pārceltuves upju šķērsošanai, Kurzemē un Zemgalē turpmāk attīstījās kā bet 14. gs. — sauszemes maģistrālo ceļu

50 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS. kontrolei un pret lietuviešu iebrukumiem vēr- vēsture. VII grāmata. Tukums: Tukuma muzejs, stas aizsardzības līnijas izveidošanai. 2004–2005. 89.–102. lpp. 6 Livonijas ordeņvalsts un Kurzemes bīs- Bēts Z. Tukuma ordeņa pils vēsturiskās izpētes materiāli. 1978. kapijas pirmo pilsētu — Kuldīgas, Aizputes, 7 Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas ar­ Ventspils un Piltenes — 14. gs. apbūves arhi- hitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: tektoniski telpiskās plānojuma kompozīcijas Baltika, 1998. 312 lpp. galvenā dominante bija cietoksnis ar kapelu 8 Vasiļjevs J. Pilsētu plānojuma attīstība. Pilsē- vai domkapitula mītne. Livonijas ordeņa va- tu iedzīvotāju dzīvojamās ēkas. Grām: Latvie­ šu etnogrāfija. Rīga: Zinātne, 1969. 175.– ras centram Kuldīgai un Kurzemes bīskapijas 181. lpp., 181.–191. lpp. galvaspilsētai Aizputei veidojās piramidālas 9 Jansons G. Kurzemes pilsētu senās koka ēkas. uzbūves centriska kompozīcija. Rīga: Zinātne, 1982. 183 lpp. Aizputes, Kuldīgas, Ventspils un Piltenes 10 Bākule I. Rātsnami Latvijas pilsētās. Rīga: Zi- pilsētu, kā arī Kandavas un Līvas nocietināto nātne, 2001. 187 lpp. 11 Zandberga R. Aizputes arhitektoniski pilsēt­ apmetņu, Grobiņas, Talsu un citu miestu un būvnieciskās struktūras attīstības vēsture. nenocietināto apmetņu plānojumi attīstījās Rīga, 1980. 101 lpp. kā aglomerācijas, kuras veidoja struktūras 12 Zandberga R. Ventspils arhitektoniski pilsētbūv- elementi — vietējo iedzīvotāju un ieceļotāju nieciskās struktūras attīstības vēsture. Ventspils apmetnes, kas savstarpēji nebija saistītas ne vēsturiskā centra pirmsprojekta izpēte. 1. daļa. Rīga: Latvijas PSR Kultūras ministrijas Kultūras pēc satura, ne formas. pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kanto- 14. gs. sāka veidoties muižu centri un at- ris, 1976. 130 lpp. tīstīties ceļu tīkls, bet 15. gs. līdz ar muižu 13 Bākule I. Bauskas vecpilsētas reģenerācijas saimniecību izaugsmi veidojās apdzīvoto vie- priekšlikums. Rīga: Latvijas PSR Kultūras mi- tu izvietojuma sistēma. nistrijas Kultūras pieminekļu restaurēšanas pro- jektēšanas kantoris, 1986. Reformācija 16. gs. veicināja jaunu dzīvo- 14 Bākule I. Aizputes pilsētas reģenerācijas priekš­ jamo un sabiedrisko ēku tipu izveidi. Mainī- likums. Rīga: Restaurācijas institūts, 1990. jās pilsētu arhitektoniski telpiskā plānojuma 15 Dzenis A. Tukuma miests viduslaikos. Tukuma izpratne — centru apbūvi veidoja luterāņu novada kultūrvēsture. VII grāmata. Tukums: Tu- dievnama tuvumā. kuma muzejs, 2004–2005. 55.–73. lpp. 16 Rinkeviča V. Kandavas pilsētas vēsturiskā cen­ tra arhitektoniskā izpēte. Kandava: autores iz- Avoti un piezīmes devums, 2010. 18 lpp., il. 1 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku 17 Dimbira I. Kandavas pilsētas vēsturiskā centra centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja rak­sti. pirmsprojekta izpēte. Rīga: LPSR Kultūras mi- II grāmata. Ventspils muzejs, 2002. 119.– nistrijas Kultūras pieminekļu restaurēšanas pro- 125. lpp. jektēšanas kantoris, 1983. 2 Grāmatas par Latvijas viduslaiku pilīm — Latvi- 18 Dābols A. Jelgavas būvvēstures eksplikācijas. jas Universitātes Latvijas Vēstures institūtā līdz Grām: Raksti I. Jelgava: Ģederta Eliasa Jelgavas 2011. g. sagatavotas un izdotas septiņas grā- vēstures un mākslas muzejs, 2003. 8. lpp. matas. 19 Senā Jelgava. Rīga: Neputns, 2010. 336 lpp. 3 Vītola T. Dobeles pilsdrupu pirmsprojekta izpē- 20 Grosmane E. Jelgava: arhitektūras un mākslas te 1984.–1986. g. un konservācijas projekta virtuālā rekonstrukcija = Mitau: virtuelle Re­ priekšlikums. Grām: Pētījumi par Kurzemes un konstruktion der Architektur und Kunst. Rīga: Zemgales pilīm. Rīga: Latvijas Vēstures institū- Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures ta apgāds, 2005. 205.–226. lpp. institūts, 2008. 4 Dzenis A. Livonijas ordeņa pils Tukumā. Grām: 21 Dunsdorfs E. Grāmata par Saldu. Melburna: Tukuma novada kultūrvēsture. VI grāmata. Tu- Kārļa Zariņa fonds, 1995. 328 lpp. kums: Tukuma muzejs, 2002–2003. 5.–20. 22 Heniņš A. Ventas sakta: atradumi, atziņas, at­ lpp. miņas. Rīga: Preses nams, 2002. 512 lpp. 5 Ozola A. Tukuma pilsētas attīstība pilsētbūvnie- 23 Vegners A. Vēsturisks atskats. Grām: Liepājas ciskā aspektā. Grām: Tukuma novada kultūr­ 300 gadu jubilejas piemiņai. 1625–1925.

51 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Liepāja: Liepājas pilsētas valde, 1925. 9. lpp. 46 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 24 Bīlenšteins A. Latviešu koka celtnes un iedzīves gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 274. lpp. priekšmeti. Pirmā daļa. Latviešu koka celtnes. 47 Turpat, 434. lpp. Rīga: Jumava, 2001. 131. un 147. lpp. 48 Turpat. 25 Turpat, 133. un 134. lpp. 49 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku 26 Atskaņu hronika, 02402–02406. centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja raksti. 27 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku II grāmata. 123. lpp. centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja raksti. 50 Turpat. II grāmata. 123. lpp. 51 Dzenis A. Tukuma miests viduslaikos. Grām: 28 Dzenis A. Tukuma miests viduslaikos. Grām: Tukuma novada kultūrvēsture. VII grāmata. Tu- Tukuma novada kultūrvēsture. VII grāmata. Tu- kums: Tukuma muzejs, 2004–2005. 59. lpp. kums: Tukuma muzejs, 2004–2005. 59. lpp. 52 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku 29 Zembrickis J. Klaipėdos karališkojo Prūsijos centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja raksti. jūrų ir prekybos miesto istorija. I tomas. Klaipė- II grāmata. 123. lpp. da: Libra Memelensis, 2002. 33., 35. psl. 53 Dzenis A. Tukuma miests viduslaikos. Grām: 30 Mugurēvičs Ē. Piltenes pils 14.–16. gadsimtā Tukuma novada kultūrvēsture. VII grāmata. un arheoloģiskās liecības par tās tiltu. Grām: 55. lpp. Pētījumi par Kurzemes un Zemgales pilīm. 54 Rinkeviča V. Kandavas pilsētas vēsturiskā Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2005. centra arhitektoniskā izpēte. 5. lpp. 164. lpp. 55 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 31 Karlsons Ž. Ordeņa laikmets Latvijā. Jaunais Zi­ gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 240. lpp. nātnieks. Nr. 46. Rīga: Valtera un Rapas akciju 56 Turpat, 242. lpp. sabiedrības apgāds, 1936. 44. lpp. 57 Turpat, 239. lpp. 32 Richter’s Baltische Verkehrs- und Adress­ 58 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku bücher. II Band: Kurland. Riga, 1900. S. 164. centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja raksti. 33 Vasiļjevs J. Pilsētu plānojuma attīstība. Grām: II grāmata. 124. lpp. Latviešu etnogrāfija. 177. lpp. 59 Dzenis A. Tukuma miests viduslaikos. Grām: 34 Цауне А. Жилища Риги ХII–XIV вв. По данным Tukuma novada kultūrvēsture. VII grāmata. 59. археологических раскопок. Рига: Зинатне, lpp. 1984. C. 78–82. 60 Vītols V. Kandavai 760. Grām: Tukuma novada 35 Vasiļjevs J. Pilsētu iedzīvotāju dzīvojamās ēkas. kultūrvēsture. II grāmata. 35.–36. lpp. Grām: Latviešu etnogrāfija. Rīga: Zinātne, 61 Lannoy G. de, Serrure C. Voyages et ammbas­ 1969. 184. lpp. sades de messire Guillebert de Lannoy, 1399– 36 Цауне А. Жилища Риги ХII–XIV вв. По дан­ным 1450. MONS: Typographie d’em. HOYOIS, LIB- археологических раскопок. C. 144. RAIRE, M.D.CC.XL. 136 lpp. 37 Turpat, 83. un 84. lpp. 62 Atskaņu hronika, 7401–7407. 38 Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā. Sast. I. Ose. 63 Vasiļjevs J. Pilsētu plānojuma attīstība. Grām: Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2002. Latviešu etnogrāfija. 177. lpp. 24. lpp. 64 Zemītis G. Arheoloģiskās liecības par Jelgavas 39 Vītols V. Kandavai 760. Grām: Tukuma novada pili Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas laikā. kultūrvēsture. II grāmata. Tukums: Tukuma mu- Grām: Latvijas viduslaiku pilis. V. Rīga: Latvijas zejs, 1997. 35. lpp. vēstures institūta apgāds, 2005. 185. lpp. 40 Karlsons Ž. Ordeņa laikmets Latvijā. Jaunais 65 Vegners A. Vēsturisks atskats. Grām: Liepājas Zinātnieks. Nr. 46. 88. lpp. 300 gadu jubilejas piemiņai. 1625–1925. Lie- 41 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ pāja: Liepājas pilsētas valde, 1925. 12. lpp. gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga: Lat- 66 Zandberga R. Aizputes arhitektoniski pilsēt­ vijas Vēstures institūta apgāds, 2004. 274. lpp. būvnieciskās struktūras attīstības vēsture. 42 Atskaņu hronika, 05978–05979. 31. lpp. 43 Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. 67 Vegners A. Vēsturisks atskats. Grām: Liepājas Rīga: A. Gulbja apgāds, 1927. 148. lpp. 300 gadu jubilejas piemiņai. 1625–1925. 44 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 13. lpp. gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 57. lpp. 68 Turpat, 14. lpp. 45 Zandberga R. Aizputes arhitektoniski pilsēt­ 69 Turpat, 12. lpp. būvnieciskās struktūras attīstības vēsture. 43. 70 Turpat, 11. lpp. un 67. lpp. 71 Lannoy G. de, Serrure C. Voyages et ammbas­

52 PILSĒTU UN ADMINISTRATĪVI POLITISKO CENTRU PLĀNOJUMS UN APBŪVE RIETUMLATVIJAS TERITORIJĀ NO 13. LĪDZ 16. GS.

sades de messire Guillebert de Lannoy, 1399– 97 Fromholds-Treijs V. Kuldīgas komturejas pils re- 1450. 17. lpp. konstrukcijas mēģinājums. Grām: Pētījumi par 72 Turpat, 137. lpp. Kurzemes un Zemgales pilīm. Rīga: Latvijas 73 Dirveiks I. Ventspils Livonijas ordeņa pils būv- Vēstures institūta apgāds, 2005. 231. lpp. vēstures agrīnais periods. 13. gadsimta otrā 98 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku puse–14. gadsimts. Grām: Ventspils muzeja centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja raksti. Raksti. IV grāmata. Ventspils muzejs, 2004. II grāmata. 123. lpp. 169. lpp. 99 Dimbira I. Kuldīgas pilsētas vēsturiskais 74 Turpat, 144. lpp. centrs. Rīga: Latvijas PSR Kultūras ministrijas 75 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēša- gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 367. lpp. nas kantoris, 1984. 38. lpp. 76 Ozola A. Tukums. Rīga: Puse, 1995. 14. lpp. 100 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 77 Kröger A. W. Kurländisches Verkehrs- und gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 275. Adreßbuch füŗ 1892/93. Riga, 1892. S. 209. lpp. 78 Dišlere I. Tukuma miesta attīstība un nozī- 101 Bākule I. Rātsnami Latvijas pilsētās. 128. lpp. me Kurzemes un Zemgales hercogistē. Grām: 102 Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Ventspils muzeja raksti. V grāmata. Rīga: fo- 151. lpp. boprints, 2006. 130. lpp. 103 Lannoy G. de, Serrure C. Voyages et amm­ 79 Ozola A. Tukums. 16. lpp. bassades de messire Guillebert de Lannoy, 80 Turpat, 15. lpp. 1399–1450. 17. lpp. 81 Turpat, 17. lpp. 104 Dimbira I. Kuldīgas pilsētas vēsturiskais 82 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku centrs. 43. lpp. centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja raksti. 105 Bākule I. Rātsnami Latvijas pilsētās. 13. lpp. II grāmata. 124. lpp. 106 Zandberga R. Aizputes arhitektoniski pilsēt­ 83 Lannoy G. de, Serrure C. Voyages et ammbas­ būvnieciskās struktūras attīstības vēsture. sades de messire Guillebert de Lannoy, 1399– Rīga, 1980. 50., 51. lpp. 1450. 137. lpp. 107 Turpat, 34. lpp. 84 Turpat, 17. lpp. 108 Turpat, 50., 51. lpp. 85 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 109 Turpat, 42. lpp. gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 224. lpp. 110 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 86 Atskaņu hronika, 9144, 9152. gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 53. lpp. 87 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 111 Zandberga R. Aizputes arhitektoniski pilsēt­ gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 119. lpp. būvnieciskās struktūras attīstības vēsture. 88 Turpat, 147. lpp. 36., 37. lpp. 89 Turpat, 453. lpp. 112 Turpat, 44. lpp. 90 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku 113 Turpat, 49. lpp. centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja raksti. 114 Turpat, 45. lpp. II grāmata. 124. un 125. lpp. 115 Turpat, 57. lpp. 91 Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. 116 Dirveiks I. Ventspils Livonijas ordeņa pils būv- 153. lpp. vēstures agrīnais periods. 13. gadsimta otrā 92 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ puse–14. gadsimts. Grām: Ventspils muzeja gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 93. lpp. raksti. IV grāmata. 142. lpp. 93 Губин А., Строкин В. Очерки истории Ке­ 117 Štrumfa I. Ventspils pilsētas vēstures hronika. нигсберга. Калининград: Калининград­ское Hronoloģija un notikumi. Grām: Ventspils mu­ книжное издательство, 1991. C. 190. zeja raksti. I grāmata. Ventspils muzejs, 2001. 94 Braun G., Hogenberg F. Cities of the World. 340. lpp. 363 Engravings Revolutionize the View of the 118 Asaris J. Pilskalnu loma Kurzemes viduslaiku World Complete Edition of the Colour Plates centru izveidē. Grām: Ventspils muzeja raksti. of 1572–1617. Hong Kong, Köln, London, II grāmata. 119.–122. lpp. Los Angeles, Madrid, Paris, Tokyo: TASCHEN, 119 Lūsēns M. Ventspils Livonijas ordeņa pils apbū- 2008. Pp. 182. ve 13.–16. gadsimtā. Grām: Ventspils muzeja 95 Vasiļjevs J. Pilsētu plānojuma attīstība. Grām: raksti. II grāmata. 180.–181. lpp. Latviešu etnogrāfija. 176. lpp. 120 Štrumfa I. Ventspils pilsētas vēstures hronika. 96 Bākule I. Rātsnami Latvijas pilsētās. Rīga: Zi- Hronoloģija un notikumi. Grām: Ventspils mu­ nātne, 2001. 128. lpp. zeja raksti. I grāmata. 340. lpp.

53 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

121 Turpat. muzeja krājuma. Tukums: Tukuma muzejs, 122 Lūsēns M. Ventspils Livonijas ordeņa pils apbū- 2002. 65. lpp. ve 13.–16. gadsimtā. Grām: Ventspils muzeja 132 Vegners A. Vēsturisks atskats. Grām: Liepājas raksti. II grāmata. 172.–181. lpp. 300 gadu jubilejas piemiņai. 1625–1925. 123 Mugurēvičs Ē. Piltenes pils 14.–16. gadsimtā 12. lpp. un arheoloģiskās liecības par tās tiltu. Grām: 133 Rinkeviča V. Kandavas pilsētas vēsturiskā cen­ Pētījumi par Kurzemes un Zemgales pilīm. tra arhitektoniskā izpēte. 5. lpp. 165. lpp. 134 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 124 Turpat, 166. lpp. gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 453. 125 Bākule I. Rātsnami Latvijas pilsētās. 166. lpp. lpp. 126 Mugurēvičs Ē. Piltenes pils 14.–16. gadsimtā 135 Vītols V. Kandavai 760. Grām: Tukuma novada un arheoloģiskās liecības par tās tiltu. Grām: kultūrvēsture. II grāmata. 36. lpp. Pētījumi par Kurzemes un Zemgales pilīm. 136 Karlsons Ž. Ordeņa laikmets Latvijā. Jaunais 166. lpp. Zinātnieks. Nr. 46. 54. lpp. 127 Turpat, 174. lpp. 137 Jucevičs E. Laiks. Cilvēki. Grobiņa. Grobiņa: 128 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ Grobiņas pilsētas Dome, 2009. 329. lpp. gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 278. 138 Mugurēvičs Ē. Piltenes pils 14.–16. gadsimtā lpp. un arheoloģiskās liecības par tās tiltu. Grām: 129 Цауне А. Жилища Риги ХII–XIV вв. По Pētījumi par Kurzemes un Zemgales pilīm. данным археологических раскопок. C. 142. 166.–167. lpp. 130 Turpat, 77., 78. lpp. 139 Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta bei­ 131 Dišlere I., Ozola A. Muižas lauku kultūrvidē. gu–17. gadsimta vācu piļu leksikons. 469. Tukuma rajona muižas fotogrāfijās no Tukuma lpp.

Planning and construction of towns and administratively political centres in the territory of Western Latvia from the 13th to the 16th century

Silvija Ozola Summary

Key words: construction, planning, fortress, town, market place, transit road route, waterway

In the 12th–13th centuries, in Europe, the economical growth created favourable conditions for the choice of market places alongside the lines of communication furthering the revival of the cities of Ancient Roman Empire such as Milan, Florence, Paris, Cologne, Lion, London, and springing up of new cities. Fortress-cities were built in Southern France. Rural populated places became towns. Diverse course of development of towns aroused countless conflicts associated with land property. Territories governed by Couronians and Semigallians were also subjected making use of rivers and terrestrial war roads. Fortresses that were significant in the military, economic and social aspects for control of trade routes and waterways, were erected on or nearby castle mounds made by the local inhabitants in strategically important places. Administratively political centres were formed from which originated towns such as Durbe, Piltene, Skrunda, Ventspils, Dobele, Aizpute, Grobiņa, Kandava, Kuldīga, Sabile, Saldus, Talsi, Jelgava, Bauska un Tukums. Ancient transit road routes determined the formation of street net­ work and town squares, location of public buildings and composition of construction planning.

54 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE. „MADONNA AUF DER MONDSICHEL” IN DER ST. TRINITATISKIRCHE IN KULDĪGA UND „CHRISTUS IM ELEND” IM SCHLOSSMUSEUM ZU VENTSPILS

Ulrike Nürnberger

Schlüsselwörter: sakrale Skulpturen, Authentizität und Provenienz der Kunstdenkmäler, Altersdatierung, Skulpturentypus „Christus im Elend”

Die Voraussetzungen für eine kunstwissenschaftliche Beschäftigung mit mittelalterlichen Holzskulpturen in Lettland sind äußerst ungünstig. Im Vergleich zu den nordwestlichen An­ rainerstaaten der Ostsee besitzt Lettland eine relativ kleine Anzahl von erhaltenen Holz­ skulpturen, die im Mittelalter jedes katholische Gotteshaus zierten; die bruchstückhafte Überlieferung von Quellen setzt der Forschung noch engere Grenzen. Die vorliegende Stu­ die präsentiert erste Erkenntnisse und (Teil-)Ergebnisse bei der Erforschung zweier sakraler Holzskulpturen in Kurland: die „Madonna auf der Mondsichel” in der St. Trinitatiskirche in Kuldīga/Goldingen und „Christus im Elend” im Schlossmuseum zu Ventspils/Windau. Beide Beispiele geben jeweils eine exemplarische Einsicht in die Fragestellung, Problematik und mögliche methodische Herangehensweisen im Umgang mit Kunstdenkmälern ungeklärter Provenienz. So weisen mehrere Konstruktions- und Stilmerkmale der „Madonna auf der Mondsichel” auf ihre spätmittelalterliche (ca. 1520/1530) Herkunft hin, während andere, eindeutig später hinzugefügte Elemente und eine intakte Farbfassung die Altersdatierung der Figur erschweren. Im Falle von „Christus im Elend” handelt es sich um eine Figur aus Kie­ lond/Kihelkonna auf Ösel/Saaremaa, die eine ausdrucksstarke Variante des gleichnamigen und im Ostseeraum des Mittelalters weit verbreiteten Skulpturentypus darstellt.

Vom ehemals reichen Bestand mittelal- Quellen legen jedoch die Vermutung nahe, terlicher Holzskulptur innerhalb der heutigen dass der ursprüngliche Skulpturenbestand Grenzen Lettlands hat sich nur noch wenig weitaus umfangreicher gewesen ist als es erhalten. Selbst aus Riga, einst Bischofsre- heute den Anschein hat. So können allein in sidenz und lange Zeit Sitz des Meisters vom der Petrikirche in Riga am Ende des 15. Jahr- Deutschorden livländischen Zweiges, sind hunderts etwa 202 und im Dom mindestens lediglich vereinzelte Reste von Altarretabeln 30 Altäre3 nachgewiesen werden; die meis- und Kreuzgruppen erhalten.1 Schriftliche ten von ihnen waren gewiss mit Bild- oder

55 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Figurenschmuck ausgestattet. Dennoch lässt die erste große Verlagerung von Kulturgü- sich heute keines der überlieferten Bildwerke tern in den Jahren 1939 bis 1941 erfolgte: auch nur einem dieser Altäre zuordnen. Bibliotheksmaterialien (ca. 70.000 Bücher), Die Schnitzer in Riga übernahmen 1535 kunst- und kulturhistorische Objekte (ca. ihren Schragen (Zunftordnung) von Reval4 — 15.000) und Archivalien. Obwohl der größte ein Schritt, der freilich eine bereits länger an- Teil der Archivbestände in den 50er Jahren haltende Aktivität etablierter Bildschnitzer vo- ins Baltikum zurückkehrte, bestehen seitdem raussetzt. Zu diesem Schluss gelangte schon Unklarheiten sowohl über den Verbleib vieler Wilhelm Neumann (1849–1919) in seiner Objekte, als auch über die Eigentumsrechte.11 grundlegenden Publikation zur mittelalterli- Ein weiteres nicht zu unterschätzendes chen Holzskulptur und Malerei in Lettland Problem stellen außerdem Werke aus Privat- und Estland, die er 1892 zusammen mit dem sammlungen dar. Es beginnt sich abzuzeich- Fotografen und Verleger Johannes Nöhring nen, dass ein nicht gerade unerheblicher Teil herausbrachte. Bilderstürme,5 Brände und der mittelalterlichen Bildwerke in den Rigaer Kriegszüge sollen für die großen Verluste ver- Museen aus Privatsammlungen stammt. Der antwortlich gewesen sein. Was ihnen entging, überwiegende Anteil dieser Skulpturen wur- wurde Ende des 18. Jahrhunderts „…Opfer de gewiss über den Kunsthandel erworben, verfehlter Kunstanschauung.”6 Im Zuge von wodurch ihre eigentliche Herkunft kaum ‚Renovierungen‘ entfernte man aus den Kir- noch zu ermitteln ist. So sind einige dieser chen den „alten Kram und geschmacklosen Objekte mit der Abkürzung „Klug.” und einer Überrest altfränkischer Vorzeit”.7 Im Gegen- fortlaufenden Nummer bezeichnet. Nachfor- satz dazu erscheinen die Verluste der jüngsten schungen haben ergeben, dass es sich dabei Zeit geradezu bedeutungslos.8 um einen Verweis auf den Rigaer Privat- Ungleich größer hingegen ist die Zahl sammler Jēkabs Klugmanis handelt, der im erhaltener mittelalterlicher Holzskulpturen Jahre 1940 seine Sammlung dem Museum in den benachbarten Ostseeländern, etwa (Rīgas pilsētas vēstures muzejs) als Leihgabe Schweden (ca. 2500), Finnland (ca. 800) hinterließ.12 Die tatsächliche Herkunft dieser und den alten Herzogtümern Schleswig und Stücke bleibt allerdings aus Mangel an Archi- Holstein mit Lübeck (ca. 1200).9 Für Estland valien nach wie vor unbekannt. Stilistische zählte Sten Karling immerhin noch 43 Objekt- Merkmale weisen auf sehr unterschiedliche nummern, wenngleich davon vier in ein und Herkunftsquellen hin, etwa Süddeutschland, denselben Zusammenhang gehören.10 Der Polen und Österreich, so dass anzunehmen Bestand an mittelalterlicher Holzskulptur in ist, dass die Skulpturen über den Kunsthan- Lettland ist heute auf knapp 30 Objekte zu- del in die Sammlung Klugmanis’ gelangt sammengeschmolzen — im Vergleich zu den sind. Der ursprüngliche Kontext dieser Stücke Nachbarländern eine verschwindend geringe dürfte daher nicht in Lettland zu suchen sein, Zahl. Einige dieser Bildwerke stammen oben- und folglich nicht in Verbindung mit Lettlands drein aus demselben Kontext, und allein vier katholischer Epoche gesehen werden. von der Insel Runö, die zu Estland gehört. Sowohl der enorme Verlust an Artefakten Ein grundlegendes Problem der Erfor- als auch die äußerst bruchstückhafte Überlie- schung mittelalterlicher Holzskulptur in Lett- ferung von Quellen bilden somit für die For- land stellt die ungeklärte Provenienz vieler schung äußerst ungünstige Voraussetzungen Werke dar. Erschwerend kommt hinzu, dass und setzen jeglicher Untersuchung mittelal- im Zusammenhang mit der kriegsbedingten terlicher Holzskulptur in Lettland sehr enge Umsiedelung von 84.000 Deutschbalten in Grenzen. Die Gefahr ist außerordentlich groß, die okkupierten polnischen Territorien auch dass ein vollkommen verzerrtes Bild der Ge-

56 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE schichte und Entwicklung der Holzskulptur in Mondsichelmadonna in Kuldīga Lettland entsteht, worin auch das Kernprob- Unser Augenmerk richtet sich zunächst lem der Beschäftigung mit mittelalterlicher auf die Mondsichelmadonna der katholischen Holzskulptur in Lettland liegt.13 St. Trinitatiskirche in Kuldīga, die erst 1646 Während einer Exkursion unter Leitung erbaut wurde.17 Die Madonna steht in dem von Prof. Dr. Ojārs Spārītis im September Schrein eines spätbarocken Altarensembles 2011, welche die M.C.A. Böckler-Mare Bal- auf dem nördlichen Seitenaltar (Abb. 1).18 ticum-Stiftung in das ehemalige Herzogtum Die Provenienz der Figur ist äußerst lücken- Kurland führte, ergab sich die Gelegenheit haft dokumentiert und die Quellenlage un- zwei Bildwerke in näheren Augenschein zu zuverlässig. Bisher war man davon ausge- nehmen. Die hier vorliegende Publikation gangen, dass das Schicksal dieser Madonna stellt erste Ergebnisse der Untersuchungen aufs Engste mit der Geschichte Kurlands ver- an den beiden Funden vor. Davon ist das knüpft ist. Denn sowohl mündliche als auch eine Werk bislang unerforscht, während das später zu Papier gebrachte Überlieferungen andere bis zu diesem Zeitpunkt für mehrere berichten von einer Herkunft aus der Kirche Jahrzehnte als verschollen galt. Zum einen des Schlosses in Kuldīga, das zwischen 1596 handelt es sich um eine „Madonna auf der und 1617 Herzog Wilhelm von Kurland als Mondsichel” in der katholischen St. Trinita- Residenz gedient hatte. Im Jahre 1656 wur- tiskirche (Sv. Trīsvienības baznīca) in Kuldīga de Kuldīga von den Schweden erobert und (dt. Goldingen),14 die anscheinend einzige mittelalterliche Figur Lettlands in sakralem Kontext — wenngleich in sekundärer Ver- wendung. Aber nicht nur ihr Standort fernab der Hauptstadt, isoliert von den restlichen mittelalterlichen Kunstgütern des Landes, sondern auch die Ungewissheit, ob es sich überhaupt um ein mittelalterliches Bildwerk handelt, haben wohl dazu geführt, dass eine abschließende Beurteilung dieses bemer- kenswerten Stückes noch aussteht. In der Vergangenheit wurden Bedenken an der Au- thentizität der Madonna geäußert, denn es könnte sich auch um eine Nachahmung einer mittelalterlichen Skulptur handeln, die erst im 19. oder sogar frühen 20. Jahrhundert entstanden ist.15 Die zweite Figur, ein „Christus im Elend”, befindet sich im Depot des im Aufbau befind- lichen Historischen Museums im Schloss zu Ventspils (dt. Windau) und war infolgedessen dem kritischen Blick der jüngeren Forschung entzogen. In Folge der Wiederentdeckung dieses Werkes und anschließender Nachfor- schungen ist es geglückt, der ursprünglichen Abb. 1a: Kuldīga, Trinitatiskirche, Madonna Provenienz dieser Figur auf die Spur zu kom- auf der Mondsichel. 2011 men.16 Foto: U. Albrecht

57 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Gerätschaften im Schloss aufbewahrt wur- den.21 Ausschließlich kleineres Kirchengerät aus Edelmetall sowie weniger wertvolle Ge- genstände wurden vom damaligen „Haus- komthur” in Verwahrung genommen22 — eine Mondsichelmadonna wird jedoch in diesem Verzeichnis nicht erwähnt. Dies mu- tet merkwürdig an, ebenso die Tatsache, dass sich die große Kuldīgaer Madonna bei einer solch turbulenten Vorgeschichte noch in re- lativ gutem Zustand befindet. Es lässt uns an der ursprünglichen Herkunftsthese zweifeln. In diesem Zusammenhang verdient eine Bemerkung von Martin Konrad aus dem Jah- re 1938 Beachtung: Aus einer Mitteilung von Dir. W. Treu aus Kuldīga an H.P. Kügler vom 26. Juli 1937 geht hervor, dass „Pas- tor Harff um 1860 die Madonna vom Boden der Katharinenkirche23 heruntergeholt und der Katholischen Kirche übergeben hat. […] Henning, der jede historische und kulturge- Abb. 1b: Kuldīga, Trinitatiskirche, schichtliche Kleinigkeit 1809 gewissenhaft Madonna auf der Mondsichel (Marburg, registriert, weiss nichts von ihr. Sie muss Herder-Institut, Inv. Nr. 4d1129a, Aufn. also zwischen 1809 und 1860 aufgefun- 1952. K. Kluge & Ströhm, Meine, Grifhorn) den worden sein. Die Überlieferung sagt, in einem verschütteten Raum im (auch wohl heute noch unter der Erde erhaltenen) Kel- das Schloss ausgeplündert. 1701 wurde die lergeschoss der Burg. Wie lange sie dann Stadt erneut von den Schweden erobert und auf dem Boden der Katharinenkirche bis zu das Schloss verwüstet. Der Federzeichnung ihrer Wiederentdeckung durch Pastor Harff der Schlossruine von F. Waeber von 180219 gelegen hat, lässt sich nicht feststellen”.24 liegt wohl ein älteres Vorbild zu Grunde. Denn Die Ev.-luth. Katharinenkirche war bald nach bereits 1717 wurde das Schloss abgerissen, 1567 an Stelle einer verfallenen Kirche aus die Kirche blieb allerdings noch bis 1732 in katholischer Zeit erbaut worden.25 Es wäre Gebrauch.20 also möglich, dass die Mondsichelmadonna Nahezu alle zum katholischen Religions- aus dem katholischen Vorgängerbau stammt. kult notwendigen kirchlichen Gerätschaften Immerhin scheint sich der Zeitpunkt zu der Schlosskapelle wurden offenbar bereits dem die Skulptur an ihren heutigen Standort bei Einführung des lutherischen Gottesdiens- gelangte, durch weitere Indizien eingrenzen tes aus der Kirche entfernt und dem Bürger- zu lassen. Auf einem älteren Schwarzweiß- meister übergeben. Aus einem Verzeichnis Foto aus der „Sammlung Campe” im Herder- der Gerätschaften der Schlosskirche aus Institut in Marburg,26 befindet sich auf dem dem Jahr 1535 geht hervor, dass sich in der Unterlegkarton eine altertümliche, hand- Schlosskirche zu diesem Zeitpunkt nur noch schriftliche Notiz von Pastor Poh[?]rt.27 Die- drei Kelche mit zwei Patenen zum Gebrauch se besagt, dass die Skulptur durch die Ver- des Pastors befanden, während die übrigen mittlung des evangelischen Pastors Harff im

58 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE

Jahre 1850 in die Trinitatiskirche gelangte, nach Baubeginn der St. Trinitatiskirche an ursprünglich jedoch aus der Schlosskirche ihren heutigen Standort gelangt ist. Warum zu Kuldīga stammen könnte. Darüber hinaus dies erst zu diesem späten Zeitpunkt ge- befindet sich auf dem Karton die zusätzliche schah, bleibt vorläufig unklar. Denn bereits Anmerkung „restauriert Anfang des XX. Jh.” 1641 wurde der Boden, auf dem St. Trini- (Abb. 2). Dass diese Notiz vermutlich in den tatis gebaut werden sollte, geweiht und der 1930er Jahren oder kurz darauf dem Foto Grundstein gelegt. Doch geriet das Projekt hinzugefügt wurde, lässt sich aus der Tatsa- alsbald ins Stocken. Man kam nicht nur der che ableiten, dass die Fotos des Architektur- Auszahlung der Gelder an die Pfarrer nicht historikers Paul Campe (1885–1960) laut nach, auch die Kirche wurde derart vernach- Auskunft des Herder-Instituts überwiegend in lässigt, dass sie, wie aus den Visitationsakten diesem Jahrzehnt entstanden sind. von 1739 hervorgeht, von Einsturz mehrfach Mehrere Fakten weisen darauf hin, dass bedroht war. Die Deckengewölbe waren so die Skulptur tatsächlich erst viele Jahre schadhaft, dass sich der Pfarrer schon 1736

Abb. 2: Kuldīga, Trinitatiskirche, Madonna auf der Mondsichel. Foto vermutlich aus den späten 1930er Jahren mit handschriftlicher Notiz (Marburg, Herder-Institut, Inv.Nr. 128281, Sammlung Campe)

59 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

tafel aufgehängt, die diesen historischen Mo- ment bezeugt.28 1756 erfolgte eine weitere Visitation, die Bischof Antonius durchführte. Demnach waren in der Kirche zu diesem Zeit- punkt schon alle Altäre vorhanden: der große Altar der Heiligen Dreifaltigkeit, der Altar des Hl. Kreuzes, der der Mutter Gottes sowie der des Hl. Johann Nepomuk, an dem damals gerade gemalt wurde, nebst zwei Beichtstüh- len.29 Die fast lebensgroße Madonna steht in einem schmalen, hölzernen Schrein mit Rokoko–Ornamenten auf dem nördlichen Nebenaltar, der diagonal zur Kirchenachse platziert ist (Abb. 3). Sowohl dieser als auch sein gegenüberliegendes Pendant stammen offensichtlich aus der gleichen Zeit und der- selben Werkstatt, während der klassizistische Hochaltar etwa erst ein halbes Jahrhundert später entstanden ist.30 Die Inschrift auf ei- Abb. 3: Kuldīga, Trinitatiskirche, Madonna nem Schild, der von einem Engel in der Be- auf der Mondsichel, nördlicher Nebenaltar krönung des nördlichen Nebenaltars gehalten (Marburg, Herder-Institut, Inv. Nr. 4d1128. wird, liefert Aufschluss über die Entstehung Aufn. 1952. K. Kluge & Ströhm, Meine, der hölzernen Aufsätze der beiden Nebenaltä- Grifhorn) re: Gott / zu Ehren / hat diesen Al / tar bauen und / vermalen las / sen Mathias / Krakowsky / Anno / 1777. Die Aufsätze der Nebenaltä- gezwungen sah, die Messen in seiner eige- re kamen somit erst knapp drei Jahrzehnte nen Wohnung abzuhalten. Am 3. April 1743 nach der offiziellen Weihe der Kirche hinzu. hielt Joseph Dominik v. Kozielst Puzyna, Bi- Vertraut man der Notiz, dass die Mondsichel- schof von Livland und Pilten (1741–1752), madonna erst 1850 in die Kirche gelangte, die Visitation in der Kirche. Laut des von ihm so ist sie nicht unmittelbar, sondern erst eini- unterschriebenen Rezesses waren zu die- ge Zeit nach dem Einbau der Altaraufsätze in sem Zeitpunkt das Kirchengewölbe und die das Ensemble integriert worden. Mauern wieder hergestellt und es befanden Aber auch die Konstruktion des Altar- sich drei neue Altäre in der Kirche. Puzyna aufsatzes selbst legt nahe, dass die Mond- hielt am 10. September 1746 eine zweite sichelmadonna erst zu einem Zeitpunkt in Visitation ab, bei der die Kostenrechnung für die Kirche gelangte, als die Innenausstattung den Bau erstellt wurde. Es ist somit davon bereits weitgehend komplett war. Der Altar- auszugehen, dass die Kirche nach einer Bau- aufsatz scheint nicht eigens für die Aufnahme zeit von rund 100 Jahren endlich vollendet dieser Figur angefertigt worden zu sein. Denn worden war. Drei Jahre später, am 3. August zum einen sind in allen anderen Altaraufsät- 1749, weihte der Bischof die Kirche ein und zen der Kirche Gemälde eingelassen, zum widmete sie der Hl. Dreifaltigkeit und den anderen wirkt die Öffnung des Schreins viel Aposteln Simon und Judas. Zum Gedenken zu groß für die zierliche Madonna. Die Figur daran wurde in der Kirche eine Inschriften- steht deshalb erhöht auf einer ca. 40 cm

60 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE hohen Kiste aus Nadelholz. An der abgesäg- ten Unterseite der Figur ist eine maschinell gesägte, polygonale Standplatte angesetzt (Abb. 4). Eine mehrere Zentimeter starke, halbrunde Holzplatte, auf die eine Schlan- ge mit einem Apfel im Maul gemalt ist, ist heute gegen die Vorderseite dieser schlicht gezimmerten Kiste gelehnt. Die Platte ka- schiert nicht nur die simple Kiste, sie erwei- tert auch die ikonographische Bedeutung der Mondsichelmadonna. Diese Abdeckung, die offensichtlich aus einem anderen Zusammen- hang herrührt, dürfte irgendwann nach 1850 dort ‚abgestellt‘ worden sein, anderseits auch Abb. 4: Kuldīga, Trinitatiskirche, Madonna nicht sehr viel später, da sie bereits auf dem auf der Mondsichel, Detail. 2011 Foto der Sammlung Campe zu sehen ist. Das Foto: U. Albrecht scheibenähnliche Gebilde ist auf Grund sei- nes Malstils in die Barockzeit zu datieren. Es ist zur Hälfte abgesägt und gleicht einer hal- ben Erdkugel. Welche Funktion es ehemals ausfüllte, bleibt unklar. Der hier neu konst- ruierte Zusammenhang mit Maria als neuer Eva, die auf die Schlange tritt, findet durch- aus ikonographische Entsprechungen im frü- hen 16. Jahrhundert, etwa auf dem Steinre- lief der Rosenkranzmadonna aus dem Dom zu Osnabrück (um 1520/25) von Evert van Roden. Dort ist in der großen, beschädigten Mondsichel ein nach oben gewandtes, männ- liches Antlitz zu erkennen; dahinter kommt die Schlange hervor mit drohend geöffneten Rachen.31 Neben der handschriftlichen Notiz auf dem bereits erwähnten Foto der „Sammlung Campe”, deutet einiges darauf hin, dass die Madonna zusammen mit allen anderen Ba- Abb. 5: Kuldīga, St. Trinitatiskirche, rockfiguren des Altars im ersten Drittel des Madonna auf der Mondsichel, Detail vom 20. Jahrhunderts eine Neufassung erhielt. Goldornament am Mantelsaum. 2011 Diese Fassung der Madonna ist sehr umsich- Foto: U. Nürnberger tig und mit profunder Kenntnis mittelalter- licher Ornamentik hinzugefügt worden. Sie entspricht der der übrigen Heiligenfiguren darunter liegenden, älteren Bemalung auf. des Altars, sowohl in der Farbgebung als Das Motiv der aufgemalten Goldborte am auch in Details wie dem Goldornament am Saum des blauen Mantels der Maria erin- Mantelsaum (Abb. 5). Die Fassung ist nicht nert an die Antwerpener Malerei des frühen schadhaft und weist keinerlei Spuren einer 16. Jahrhunderts.

61 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Maria steht hoheitsvoll mit ausschreiten- schmaler, glatter Randsteg wurde belassen. dem linken Fuß auf einer glatt gestalteten, Die gesamte Aushöhlung ist mit einer dicken kleinen Mondsichel, wodurch ihr Körper eine weißen Grundierung (Kreide?) bestrichen, die leicht geschwungene Haltung annimmt. Die wiederum mit einem dunklen Anstrich verse- zur Seite schwingende rechte Hüfte und der hen ist, vermutlich um vor äußeren Einflüs- nach vorne geschobene Leib fangen das Ge- sen, etwa Anobienbefall oder Feuchtigkeit, zu wicht des auf ihrem rechten Arm sitzenden schützen und der Figur zusätzliche Stabilität Kindes auf. Ihre eigenwillige Gesichtsphysio- zu verleihen. Ein Dübelloch am rückwärtigen gnomie ist geprägt von einer breiten Kopfform Randsteg der Madonna könnte entweder auf mit auffallend weit auseinanderstehenden eine frühere Befestigung in einem Schrein Augen und breitem Nasenbein. Der kleine oder aber auf ein plastisch bearbeitetes Rück- Jesusknabe thront aufrecht und mit parallel brett hinweisen, was jedoch einer Aufstellung angewinkelten Beinen auf ihrem rechten Arm in einem Retabel widersprechen würde. und schaut mit erhobenem Haupt zur Sei- Maria und der Jesusknabe scheinen aus te. Maria trägt ein langärmeliges, gegürtetes einem Stück gearbeitet zu sein, nur der rech- Kleid. Die oberhalb ihrer Taille ansetzenden, te Unterarm des Kindes und die linke Hand steifen Röhrenfalten werden fast gänzlich Mariens sind — deutlich erkennbar — ange- durch den weiten, bodenlangen Umhang setzt. Ob es sich bei diesen Teilen um spätere verdeckt. Von den Schultern herabfallend, Ergänzungen handelt, ist nicht eindeutig zu wird der Umhang in halber Höhe unter dem erkennen. Allerdings entspricht die Armhal- rechten Arm vor ihren Leib geführt, und mit tung des Kindes nicht dem üblichen Segens- ihrem linken Arm gegen den Leib gepresst. gestus Christi, so dass von einer neuzeitlichen Die virtuose Behandlung dieses Umhangs Ergänzung auszugehen ist. Ferner handelt es verleiht der Figur Struktur und Ausdruck. Vor- sich bei den Kugeln der (abgearbeiteten?) ne sinken die tief hinterschnittenen, vielfach Marienkrone, dem Zepter, dem Nimbus des geknickten und scharfgratig geschnittenen Jesusknaben und dem kleinen Kreuz auf Stoffmassen in spitz zulaufenden, dreiecki- dem Reichsapfel eindeutig um spätere Er- gen Schüsselformationen und prismatischen gänzungen. Die Beurteilung wird erheblich Faltenbrechungen und Stoffknickungen nach erschwert, da die gesamte Figur mit einer unten. Unterhalb dieses stark geglieder- relativ intakten Farbfassung versehen ist, die ten Gewandbereichs liegt der Stoff eng am sowohl Anstückungen als auch Werkspuren Ober- und Unterschenkel des ausschreiten- überdeckt. den linken Beines an; unterhalb des linken In der Kalotte der Madonna steckt offen- Knies entstehen zwei gratige Faltenstege, die bar der Holzdübel der abgesägten Handhabe in einen Faltenumschlag, eine Ohrenfalte, für die Einspannung in die Werkbank (ø ca. münden, wie sie ähnlich bei Figuren von Veit 2,5 cm). Dieser ist leicht erhaben und besteht Stoß, Claus Berg und Benedikt Dreyer auf- anscheinend aus Weichholz, da dort verstärkt treten. Wurmbefall zu erkennen ist. Die Kalotte ist Die Konstruktionsmerkmale der Schnitz- mit einem breiten Hohleisen bearbeitet und figur widersprechen nicht der im Mittelalter mit einem gelben Anstrich versehen. Eine üblichen Fertigungsweise.32 Die Figur ist spätere Zutat ist sicherlich auch das Lenden- dreiviertelrund geschnitzt, nicht ausgearbei- tuch des Jesusknaben aus geknülltem Perga- tet sind die Haare am massiven Hinterkopf ment, welches seine Blöße bedeckt. Während der Maria und des Jesuskindes. Die Figur ist im späten Mittelalter der Jesusknabe zumeist an der Rückseite oberhalb des Sockels bis zu unbekleidet dargestellt wurde, entsprach dies den Schultern sorgfältig ausgehöhlt, nur ein im 19. Jahrhundert nicht mehr den Moral-

62 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE vorstellungen. Die hellblaue Bemalung dieser Pergamentwindel dürfte zeitgleich mit der jetzigen Fassung der Skulpturen aufgebracht worden sein. Sowohl die Konstruktions- und Ferti- gungsweise als auch das Figürliche der Ma- donna insgesamt entspricht anderen mittel- alterlichen Skulpturen. Darüber hinaus sind das ikonographische Programm sowie zahl- reiche Stilmerkmale — etwa die plastisch ausgearbeitete, bewegte Gewanddraperie mit Ohrenfalten, der klobig anmutende Kuh- maulschuh, die prägnante Kopfform und der lockige Haarschopf des Kindes –charakteris- tisch für die Skulptur des frühen 16. Jahr- hunderts. Genau betrachtet, lassen sich die genannten Stilmerkmale in das Jahrzehnt 1520-1530 einordnen. Die lebendige Ge- staltung der Gewanddraperie, die kontrast- reich der ansonsten starren Gesamtkomposi- tion der Madonna gegenübersteht, lässt sich mit der in der Lübecker Marienkirche 1942 verbrannten Lettnerfigur von Benedikt Drey- er aufs Engste in Beziehung setzen (Abb. 6). Sowohl Komposition (das vorgestellte Bein und der Kuhmaulschuh, der demonstrativ auf der Mondsichel ruht) als auch Gestal- tungsweise der Draperie zeigen frappante Ähnlichkeiten. Hier wie dort wechseln sich bewegt zergliederte Stoffpartien mit glatten und beruhigten Teilen ab, wobei die Gewand- gestaltung stets betont sichtbar die Körper- Abb. 6: Lübeck, Marienkirche (Lettner), form der Madonna wiedergibt. Die Stoff- Benedikt Dreyer, Madonna auf der schichtungen und der tief hinterschneidende Mondsichel (1942 verbrannt). Schnitzduktus erzeugen graphisch wirkende Foto: Bildarchiv St. Annen-Museum, Hell-Dunkel-Effekte, die der Figur Volumen Lübeck und Raumpräsenz verleihen und außerdem für eine auf die Ferne klare Ablesbarkeit der Formen sorgen. Ähnliches findet sich auch in binden lassen würden. Auffallend ist auch der der zeitgenössischen Druckgraphik, etwa bei in sich disparate Stil der Skulptur. Einerseits Albrecht Dürer (Abb. 7). weist der feiste Jesusknabe ein barockes Er- Trotz dieser Fülle an übereinstimmenden scheinungsbild auf, während andererseits die Merkmalen ist es dennoch bisher nicht gelun- Haare von Maria streng-gotisch wirken, wo- gen, weitere Beispiele in der Skulptur des frü- hingegen die Faltendraperie ebenfalls typisch hen 16. Jahrhunderts ausfindig zu machen, ist für das erste Viertel des 16. Jahrhunderts. die sich stilistisch direkt mit dieser Figur ver- Ob eine Überarbeitung der Holzoberfläche

63 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Grundlage für alle weiteren Schlussfolgerun- gen. Darüber hinaus erweist sich die Studie zur Kuldīga-Madonna als Lehrstück für den Umgang mit Werken ungeklärter Provenienz und offenbart — wie zahlreiche Diskussionen mit Fachkollegen deutlich gemacht haben — die Problematik hinsichtlich der Beurteilung von Werken, die nicht eindeutig in das her- kömmliche Raster passen. Christus im Elend34 in Ventspils Eine zweifelsfrei mittelalterliche Holz- skulptur hingegen ist der „Christus im Elend”, der sich zurzeit im Depot des Histo- rischen Museums im ehemaligen Schloss zu Ventspils befindet (Abb. 8).35 Die eigentliche Herkunft des Bildwerkes war zuvor nicht be- kannt, konnte aber jetzt im Rahmen dieser Untersuchung ermittelt werden. Es stellte sich heraus, dass der Christus ursprünglich Abb. 7: Albrecht Dürer, Heimsuchung aus der St. Michaelskirche von Kihelkonna (aus dem Marienzyklus), ca. 1504 (dt. Kielkond) auf der Insel Saaremaa (dt. Ösel) in Estland stammt. Dort soll er, nach Aussage von Sten Karling, in einer Nische dafür verantwortlich zu machen ist, lässt sich gestanden haben.36 Vermutlich ist die Figur allerdings nur schwer prüfen, da das Schnitz- in den Wirren des Zweiten Weltkrieges, oder werk von einer intakten neuzeitlichen Fas- kurz darauf, aus der Kirche verschwunden. sung komplett überdeckt ist. Unter welchen Umständen dies geschah Die hier dargelegten Beobachtungen stüt- und auf welchem Wege diese Figur in die zen sich auf eine von der Autorin im Septem- Museumssammlung des Schlosses gelangte, ber 2011 durchgeführte Voruntersuchung. geht aus den Museumsakten nicht hervor.37 Angesichts der Grenzen einer solchen Unter- Jedenfalls stellt diese bemerkenswerte Figur suchung, steht eine endgültige Beurteilung eine willkommene Erweiterung des kleinen des Werkes noch aus.33 Es muss daher offen Bestandes mittelalterlicher Holzskulptur in bleiben, ob es sich bei der Mondsichelmadon- Lettland dar. na in Kuldīga um ein mittelalterliches Werk Christus sitzt in aufrechter Haltung auf ei- oder um eine vorzügliche Nachbildung des nem Felsblock. Lediglich sein Haupt ist etwas frühen 19. Jahrhunderts handelt. Jedenfalls nach vorne gebeugt. Die massive Figur ist aus entspricht sowohl in seiner Fertigungsweise einem Baumstamm vollrund herausgearbei- als auch im Figürlichen insgesamt das Werk tet, so dass sie von allen Seiten gleichwer- einer mittelalterlichen Skulptur. Die vorliegen- tig anzuschauen ist. An der Rückseite sind de Studie beschränkt sich somit darauf, die Wirbelsäule und Perizonium vollständig plas- Madonna der Forschung erstmals zuzuführen tisch herausgearbeitet und im symmetrischen und einen Diskurs in Gang zu setzen. Eine Verlauf sechs Haarsträhnen angeordnet. Auf gründliche technische Untersuchung bleibt der schmalen, hohen Kalotte saß gewiss eine nach wie vor ein Desideratum und bildet die Dornenkrone, die heute fehlt. Sie wurde ent-

64 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE

Abb. 8a-b: Ventspils, Historisches Museum, Christus im Elend. 2011. Foto: U. Albrecht weder abgearbeitet oder war eher von Anfang an nur lose aufgesetzt, wie Abdrücke an den Seiten vermuten lassen. Größere Brand- oder Schmauchspuren an der Vorderseite der Standplatte in der Mitte und unterhalb des rechten Fußes dürften von Kerzen herrühren. Die linke vordere Seite der Standplatte samt einem Großteil vom linken Fuß Christi ist aus- gebrochen. Auf einem Foto von ca. 1920/30 aus der Sammlung Wolf im Herder-Institut in Marburg ist dieser Fuß mit der darunter be- findlichen Standplatte noch vorhanden. Aller- dings ist auch ein breiter Riss erkennbar, so dass anzunehmen ist, dass der Teil zu diesem Zeitpunkt schon lose war (Abb. 9).38 Es feh- len beide, ehemals angeleimten Unterarme,39 die entweder in angewinkelter Position über der Brust verschränkt gewesen waren oder an den Seiten herabhingen; die Hände wären dann entweder auf dem Schoß oder vor den Abb. 9: Ventspils, Historisches Museum, Knien gefaltet gewesen. Die überkreuzte Hal- Christus im Elend. Foto von ca. 1920/30 tung von Armen und Händen hätte auf den (Marburg, Herder-Institut, Sammlung Zustand der Fesselung verwiesen und damit Wolf, Inv.Nr. 227008)

65 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Perizonium entfaltet ein lebendiges, sorgsam definiertes Faltenspiel; es ist locker über den Schoß und das rechte Knie gebreitet, dessen Form sich unter dem Tuch abzeichnet. Die überhängenden Zipfel reichen an den Seiten bis zur Wade herab und enden in weich fal- lenden, ondulierenden Falten. In der norddeutschen Tafelmalerei des ersten Drittels des 15. Jahrhunderts ist dieser Typus des „Christus im Elend” im szenischem Zusammenhang der „Kreuzbereitung”, nach- zuweisen, beispielsweise in der sog. Gol- denen Tafel (Hannover, Niedersächsisches Landesmuseum) oder dem Retabel der kano- nischen Tageszeiten im Lübecker Dom (Abb. 10).40 In dieser Szene sieht Christus seiner Hinrichtung auf dem Kalvarienberg entgegen, während die Schergen ihn verhöhnen und um ihn herum geschäftig die Kreuzigung vo- Abb. 10: Lübeck, Dom, Retabel der rantreiben. Er bildet in seiner verharrenden kanonischen Tageszeiten. Pose einen Kontrast zu dem lauten Treiben Foto: A. Henning der Henkersknechte, welche Löcher ins Kreuz bohren oder um seinen Mantel streiten. In der Skulptur wird Christus aus dem Gesamtzu- eindeutig auf die Passion Christi. Aber auch sammenhang isoliert. Der „Christus im Elend” weitere Merkmale sind als Anspielung auf steht für eine ‚zeitliche‘ Darstellung des Hei- die erlittene Passion zu verstehen, etwa der lands noch vor der Kreuzigung im Gegensatz nackte, ausgemergelte Körper mit den vorste- zum verwandten Typus des ”Schmerzens- henden Rippen sowie der leidvoll verzogene, mannes”, der ahistorisch auf die Gesamtheit angespannte Gesichtsausdruck, der in der der Passion hinweist, indem er lebend die senkrecht verlaufenden Falte oberhalb der Todeswunden trägt. Demzufolge fordert das Nasenwurzel Christi seinen Ausdruck findet. Bildnis des „Christus im Elend” den Gläubi- Während Haupthaar, Oberkörper (Brust- gen dazu auf, alle Qualen und Erniedrigungen korb!), Beine und Füße der Figur nur schablo- denen Christus während der Verhöre und auf nenhaft geschnitzt sind, ist der Ausarbeitung dem Kreuzweg ausgesetzt war, in Gedanken der Gesichtsphysiognomie und des Perizoni- erneut zu durchleben, entsprechend der in ums weitaus mehr Aufmerksamkeit geschenkt der „Meditationen vitale Christi” formulierten worden. Bezeichnend sind die schmale Form Aufforderung, sich den Zustand Christi in den des Gesichtes mit hoher Stirn sowie die mar- ruhigen Momenten zwischen den einzelnen kant vortretenden Wangenknochen und die Stationen der Passion vorzustellen.41 Gewiss von einer schmalen Wulst scharf umrande- unterstützte eine farbige Fassung diese Bot- ten Augen. Oberhalb der vollen Lippen des schaft, und so dürfte auch diese Skulptur in leicht geöffneten Mundes ist ein Schnurrbart Ventspils ehemals farbig gewesen sein, wor- angedeutet. Der lockige Backenbart verläuft auf Reste von Grundierung verweisen (etwa zu beiden Seiten symmetrisch und endet in unterhalb des rechten großen Zehs). Vorzu- zwei zur Mitte eingedrehten Haarzipfeln. Das stellen wäre ein von unzähligen Blutspuren

66 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE und Wundmalen überzogener Leib Christi, wie er bei dem Bildwerk aus dem Heiligen- Geist-Hospital in Lübeck noch im Original erhalten ist (Abb. 11).42 Angesichts der Vielzahl von Beispielen dieses Bildtypus aus der ersten Hälfte des 15. Jahrhunderts sah Gert von der Osten den gefesselten Christus in „Niederdeutsch- land” vor der Jahrhundertwende entstehen. Gedanklich bestimmt wäre die Darstellung des „Christus im Elend” durch die Passi- onsmystik, die Ende des 14. Jahrhunderts einen neuen Höhepunkt erreichte. Hinsicht- lich seiner Gestalt ist er von der älteren und verbreiteten Bildform des „Hiob im Elend” abgeleitet. Die frühesten erhaltenen Beispie- le des „Christus im Elend” stammen aus der Zeit um 1400 und aus der ersten Hälfte und um die Mitte des 15. Jahrhunderts, etwa die Bildwerke in der Klosterkirche in Preetz (Schleswig-Holstein), Georgskirche in Par- chim (Mecklenburg) und aus Ratzeburg und Bücken (Weser). Die Bildwerke im Landes- museum Münster (in Osnabrück erworben), in der Marienkirche zu Königsberg in der Abb. 11: Lübeck, St. Annen-Museum, Neumark, in Notre Dame zu Tongeren und Ki- Christus im Elend (ehemals Heiligen- helkonna tragen noch deutlich den Formcha- Geist-Hospital). Foto: A. Henning rakter des späten 14. Jahrhunderts, „sei es, dass sie diesem entstammen, oder, was bei ihrer meist nicht sehr hohen Qualität wahr- weitere Figuren aus Dänemark sind in Fløds- scheinlich ist, dass sie ihn von einem Arche- trup bei Nyborg auf Fyn, Ruds Vedby bei Sla- typus übernommen haben”.43 Ferner lässt gelse auf Seeland und Øster Egede bei Fakse sich diese Liste noch beliebig erweitern, etwa nachweisbar.47 mit der bereits oben erwähnten Skulptur aus Die teils delikate und sehr ausdrucksstar- dem Heiligen-Geist-Hospital in Lübeck sowie ke Arbeit könnte, so Sten Karling, schon ge- den Figuren in der Dorfkirche in Tetenbüll44 gen Ende des 14. Jahrhunderts entstanden und in der ev. Pfarrkirche in St. Johannis in sein. Doch die Behandlung von Haupt- und Nieblum auf Föhr (letztere im Mittelfach der Barthaar deutet eher auf eine Entstehung um Predella des Hochaltarretabels, möglicher- 1400 hin. Zu einer Datierung um 1400 oder weise der ursprüngliche Standort), sowie etwas später gelangte auch Gert von der Os- einigen schwedischen Beispielen, etwa aus ten, der ebenso auf die formalen und stilisti- der Kirche in Tönnersjö (Museum Halmstad/ schen Widersprüche innerhalb der Figur ver- Schweden) und der Klosterkirche in Vads- wies. Der ondulierende Faltenverlauf an den tena45. Eine kleine Figur, die sich jetzt im seitlichen Lendentuchzipfeln und der strenge Städtischen Museum in Flensburg befindet, Gesichtsausdruck von Christus untermauern stammt vermutlich aus Nordschleswig;46 eine Datierung um 1400-1425. Mit ihm eng

67 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Füße. Es gibt aber auch Unterschiede, wie die scharfkantige und betonte Brustpartie des Preetzer Christus. Zudem weist das Exemp- lar in Preetz einen expressiven Naturalismus auf, der charakteristisch für das beginnende 15. Jahrhundert ist. Karling sah auch einen zeitlichen Zusammenhang mit dem Chris- tus- und den dazugehörigen Apostelfiguren eines verlorenen Retabels in Tandslet auf der dänischen Insel Als, die einer größeren Grup- pe von Werkstattarbeiten zuzurechnen und gegen Ende des 14. und zu Beginn des 15. Jahrhunderts entstanden sind: der sog. „Bev- toft-Gruppe”.49 Eine Herkunft des Ventspilser „Christus im Elend” aus Lübeck, wie Karling noch mutmaßte, ist allerdings auf Grund der Holzart des Bildwerkes — vermutlich Pappel- holz oder Weide50 — auszuschließen, wenn- gleich die stilistischen Bezüge zu Preetz sehr eng sind. Der ursprüngliche kontextuelle Zusam- menhang dieser Figuren ist weitgehend un- klar. Für annähernd lebensgroße Bildwerke des nahe verwandten ‚trauernden‘ Typus — des sog. „Christus auf der Rast” (mit in die Hand gestütztem Kopf) — reklamierte Ulrike Abb. 12: Preetz, Klosterkirche, Christus im Surmann51 die Funktion eines Kultbildes auf Elend. Foto: Amt für Denkmalpflege, Kiel einer Kreuzwegstation.52 Für den zumeist klei- neren Figurentypus des „Christus im Elend” mit gekreuzten bzw. gefesselten Armen oder verwandt sind der Christus aus der Georgska- Händen, wie er mit Endspiels und weite- pelle in der Marienkirche in Königsberg (Bran- ren Beispielen um 1400 vor allem in Nord- denburg), Parchim (Mecklenburg) und insbe- deutschland und dem Baltikum vertreten ist, sondere der ebenfalls qualitätsvolle Christus erweist sich hingegen ein solcher Zusam- aus der Klosterkirche in Preetz (Schleswig- menhang als problematisch.53 Laut Aussage Holstein) (Abb. 12).48 Die Preetzer Figur ist von Karling, stand die Figur aus Kihelkonna ebenfalls allansichtig gearbeitet und weist in einer Wandnische. Das relativ kleine For- eine vergleichbare Gesichtsphysiognomie und mat dieses frühen Bildwerks lässt auf eine Bartgestaltung auf. Ferner ist die Form des Funktion als Andachtsbild schließen. Eine Schädels ähnlich lang gezogen und charak- Aufstellung der Figur in einer Nische oder in terisiert sich durch eine hohe, runde Kalotte. einem Schrein erscheint jedoch auf Grund Kennzeichnend sind auch die zum Dreieck ge- der sorgfältigen Ausarbeitung der Rückenpar- formten Nasenflügel, die markant geschwun- tie — die übrigens auch bei anderen Beispie- genen Augenbrauen, der halb geöffnete Mund len des „Christus im Elend” zu beobachten und die fleischige Unterlippe. Ebenso ent- ist — widersprüchlich. Unterhalb der Stand- sprechen sich die Form der Beine und der platte der Christusfigur befindet sich eine

68 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE größere Bohrung (ø 3,0 cm; T. 13,0 cm), die Anmerkungen entweder als schmale Aushöhlung zu deuten 1 riga, Museum für Stadtgeschichte und Schiff- ist (zur Verminderung der Spannung im Holz) fahrt (Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs): oder aber zur Befestigung der Figur diente. Es Fragment eines Retabels mit dem Marientod aus dem Schwarzhäupterhaus; vermutlich aus wäre zum Beispiel vorstellbar, dass die Figur der Petrikirche, wo die Bruderschaft der Großen zu bestimmten Anlässen auf einen Stab ge- Gilde (Rīgas Lielā ģilde) eine Kapelle besaß. Seit steckt wurde, um sie bei Prozessionen o.ä. 1940 im Museum (Inv. Nr. VRVM 53830). Zwei mitzuführen — was wiederum ihre allseitige (ehem. drei) Heiligenfiguren aus der Kapelle der Ansicht erklären würde. Schwarzhäupter in der Franziskanerkirche St. Katharinenkirche (Inv. Nr. VRVM 53832, VRVM Mit dem Bau der St. Michaelskirche in Ki- 53833). Mondsichelmadonna (sog. Docke) aus helkonna wurde unter dem Bischof von Ösel- der Großen Gilde, davor angeblich St. Petrikir- Wiek und dem Livländischen Orden Mitte des che (Inv. Nr. VRVM 174108). — Riga, Muse- 13. Jahrhunderts begonnen, womit sie zu um für Geschichte Lettlands (Latvijas Vēstures den ältesten Kirchen der Insel zählt. Sie soll muzejs): Triumphkreuz, ehem. St. Jakobikirche (Inv. Nr. VS 135). bereits in den 1260er Jahren fertiggestellt 2 Pauls Kampe [d.i. Paul Campe]: Rīgas Sv. Pētera gewesen sein. Mit dem Christus im Elend ist baznīcas būvvēsture. In: Senatne un Māksla 3 das einzige erhaltene mittelalterliche Aus- (1939), S. 78; Elita Grosmane: Hochmittelal- stattungsstück dieser Kirche nun wiederge- terliche Plastik im Ostseeraum und ihre Stilver- funden. Das Wissen um seine ursprüngliche bindungen: Zur Frage nach der Rolle der Hanse bei der Verbreitung der mittelalterlichen Plastik Herkunft schien verloren gegangen, denn im Baltischen Raum. In: Die Stadt im Euro- in jüngeren Publikationen wird der Christus päischen Nordosten. Kulturbeziehungen von schon nicht mehr mit der Kirche in Verbin- der Ausbreitung des Lübischen Rechts bis zur dung gebracht.54 Aufklärung. Beiträge anläßlich des II. Interna- Bei der Christusfigur handelt es sich tionalen Symposiums zur deutschen Kultur im europäischen Nordosten der Stiftung zur Förde- vermutlich um ein Importwerk. Neben rung deutscher Kultur, Tallinn 10.–13.9.1998 westfälischen Einflüssen, die sich in der (= Veröffentlichungen der Aue Stiftung Helsin- Kirchenarchitektur des dritten Viertel des ki 12), hrsg. von Robert Schweitzer und Wal- 13. Jahrhunderts widerspiegeln, befand traud Bastman-Bühner. Helsinki/Lübeck 2001, man sich vermutlich in weiterem Aus- S. 527–541. 3 Constantin Mettig: Urkundliche Beiträge zur tausch über die Pilger. 1204 gewährte Papst Geschichte des Rigaschen Domes. In: Balti- Innozenz III den Kreuzfahrern gegen das alte sche Monatsschrift 23 (1886), S. 571–585; Livland (Marienfahrer) ähnliche Rechte wie H[ermann] von Bruiningk: Die Altäre der Dom- den Jerusalemfahrern. Eine der Hauptrouten kirche zu Riga im Mittelalter. In: Sitzungsbe- der Pilger führte durch Schweden nach Got- richte der Gesellschaft für Geschichte und Al- terthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands land und von dort über Saaremaa auf das aus dem Jahre 1901. Riga 1902, S. 8–13; Festland. Vermutlich rasteten die Kreuzfahrer Grosmane: Plastik (wie Anm. 2), S. 528. in den Kirchen, wodurch auf diesem Wege 4 schragen der Gilden und Aemter der Stadt Riga Kunstwerke auch in abgelegene Gemein- bis 1621, bearb. von Wilhelm Strieda und Con- dekirchen gelangten. Kihelkonna war eines stantin Mettig. Riga 1896, S. 507ff. 5 am 6. März 1524 plünderten Bilderstürmer der wichtigsten Zentren auf Saaremaa. Es das Franziskanerkloster in Riga, am 10. März lag an der Straße, die den Westen von Saa- zerschlugen die Schwarzhäupter ihren Altar in remaa mit dem Festland verband und über der Petrikirche, und in den folgenden Tagen einen wichtigen Hafen verfügte.55 Ein rela- wurden fast alle übrigen Altäre und Heiligen- tiv kleines Werk, wie der Christus im Elend, bilder der Rigaer Kirchen zerstört. Die Schatz- kammer des Rigaer Doms wurde zugunsten der konnte leicht auf diesem Wege mitgebracht Stadt enteignet, vgl. Grosmane: Plastik (Anm. worden sein. 2), S. 528. Zu den Schwarzhäuptern: Wilhelm

69 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Neumann: Lübecks künstlerische Beziehungen 57875), Anna Selbdritt (VRVM 53834), fünf zu Alt-Livland. In: Mitt. d. Vereins f. Lübeckischen Heiligenfiguren aus einem verlorenen Retabel Geschichte und Altertumskunde 13 (1918), (VS 204-207, VRVM 57889). — Ich danke Nr. 6, S. 93–108, hier S. 96 und Herbert Spliet: Dr. Rasa Pārpuce und Anita Gailiša (Leiterin Geschichte des rigischen Neuen Hauses, des der Abteilung für Sammlungsdokumentation), später sogen. König Artus Hofes, des heutigen Museum für Stadtgeschichte und Schifffahrt in Schwarzhäupterhauses zu Riga. Riga 1934. Riga, für ihre freundliche Unterstützung. Siehe auch Erik Thomson: Die Compagnie der 13 Die Autorin bereitet eine Übersicht der mittel- Schwarzhäupter zu Riga und ihr Silberschatz. alterlichen Holzskulptur in Lettland vor, wo auf Lüneburg 1974, S. 13f. dieses Problem ausführlich eingegangen wird. 6 wilhelm Neumann: Werke mittelalterlicher 14 Martin Konrad: Madonnen im spätmittelalterli- Holzplastik und Malerei in Livland und Estland. chen Riga. In: Baltische Monatshefte 4 (1938), Lübeck 1892, S. 1f.; Neumann: Beziehungen S. 202–215, hier S. 214 f. u. Anm. 20, Abb. (wie Anm. 5), S. 93–108. 5 machte auf diese Skulptur erstmals aufmerk- 7 k. Hoffmann: Volkstum und ständische Ord- sam. Eine Erwähnung der Skulptur ebenfalls nung in Livland: Die Tätigkeit des Generalsuper- bei S. Cielava: (Hrsg.): Materiāli feodālisma intendenten Sonntag zur Zeit der ersten Bauern- posma Latvijas mākslas vēsturei, 4. Ausg. Riga reformen. In: Schriften der Albertus-Universität 1989, S. 66f.; zuletzt Elita Grosmane: Viduslai- / Geisteswissenschaftliche Reihe 23 (1939), ku kokgriezumi Latvijā. In: Letonica 2 (1998), S. 27; Grosmane: Plastik (Anm. 2), S. 528. S. 45–77, hier S. 72, m. Abb. 8 1945 ging der Hl. Mauritius (ehem. Museum 15 Vgl. Cielava: (Hrsg.): Materiāli (wie Anm. 14), für Stadtgeschichte und Schifffahrt) bei einem S. 66f. Evakuierungstransport innerhalb der heutigen 16 Ich danke Armands Vijups vom Historischen Grenze von Tschechien verloren. Museum in Ventspils, der mich auf dieses Stück 9 vgl. die Hochrechnung von Jan von Bonsdorff aufmerksam machte. in: Sten Karling und die Erforschung der mit- 17 Ernst Hennig: Geschichte der Stadt Goldingen telalterlichen Holzskulptur vor dem zweiten in Kurland, 1. Theil. Mitau 1809 [Nachdruck Weltkrieg als Ausgangspunkt für die heutige 1973], S. 285ff. Die Gründung der katholi- Forschung. In: Sten Karling und Kunstgeschich- schen Trinitatiskirche in Kuldīga inmitten einer te im Ostseeraum, hrsg. von Krista Kodres et.al. reformierten Kirchenlandschaft erklärt sich u.a. (= Estonian Academy of Arts Proceedings 6), durch das Abkommen zwischen König Wla- Eesti Kunstiakadeemia. Tallinn 1999, S. 22. dyslaw IV. von Polen und Jakob Kettler, das 10 Sten Karling: Medeltida Träskulptur i Estland. letzterem die Lehnsfolge im Herzogtum nach Stockholm 1946. dem Tod Herzog Friedrichs zusicherte. Bei sei- 11 Dazu: Rasa Pārpuce: Die Umsiedlung der ner Belehnung 1639 musste Jakob allerdings Deutschbalten und die Kulturgüter Lettlands. einige Versprechen eingehen, u.a. dass er den Das Historische Museum der Stadt Riga. In: katholischen Religionsverwandten in Kurland Das Dommuseum in Riga. Ein Haus für Wissen- die gleichen Rechte einräume, die Ausbreitung schaft und Kunst, Marburg, Herder-Institut u. dieser Konfession im Lande keineswegs behin- Rigaer Museum für Stadtgeschichte und Schiff- dere und zwei katholische Kirchen erbauen und fahrt. Marburg/Lahn 2001, S. 107–115 sowie unterhalten wolle. Die erste Kirche war Kuldīga, Dies.: Das Problem der Baltischen Kulturgüter die zweite Jelgava/Mitau. Zu Kuldīga s. auch: im Kontext der Umsiedlung der Deutschbalten. Baltisches historisches Ortslexikon (= Quellen Riga 2010 [unveröffentlichte Dissertation, Lat- und Studien zur Baltischen Geschichte, Bd. 8/ vijas Universitāte, Riga 2010], deutsche Zu- II), hrsg. von Hans Feldmann und Heinz von zur sammenfassung auf S. 28. Mühlen, Teil II: Lettland (Südlivland und Kur- 12 Notarieller Vertrag vom 25.11.1940 zwischen land) Köln/Wien 1990. Jēkabs Klugmanis und dem Museum über die 18 Mein herzlicher Dank gilt Ojārs Spārītis, der Leihgabe von 118 Objekten. Als Treuhänder mich auf dieses Stück aufmerksam gemacht wurde Frau L. Levins eingesetzt, als Notar Herr hat. M. Krons. Eine Abschrift des Vertrages befindet 19 Mitau, Kurl. Prov. Mus. Mappe III, 85.2689, Nr. sich im Archiv des Museums für Stadtgeschich- 30; vgl. Marburger Bildarchiv Mikrofiche Lett- te und Schifffahrt (Riga) unter der Aktennum- land/Goldingen, Nr. 319, F 8. mer „U-2/25” (1936–41). Es handelt sich um 20 Baltisches historisches Ortslexikon (wie Anm. folgende Stücke: Madonna mit Kind (VRVM 17), S. 187f.

70 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE

21 Lt. Hennig: Geschichte (wie Anm. 17), schrieben und ist daher missverständlich. Ver- S. 37f., 202, 331f. befand sich unter den Stadt- mutlich handelt es sich um den Buchstaben „h”. papieren ein Schein vom 3. April 1734 über das 28 Text wie 2011 vorgefunden: HÆC / ECCLESIA dem Bürgermeister Brasch zur einstweiligen CATHOLICA GOLDINGENSIS / fundata est a cel- Verwahrung abgelieferte „Schloss–Kirchen–Ge- sissimo principe IACOBO gloriosae memoriae • räthe”, ausgestellt vom Sekretär Fabricius an die / DUCE Curlandiæ • et Semigalliæ • vi feudi • verwitwete Präpositin Neresius. Anno Millesimo / Sexcentesimo quadragesimo. 22 Hennig: Geschichte (wie Anm. 17), Beylage et a Celsissimis Success= / soribus ejus in fabri- No. III: „Im Jare dusent 5 hundert 35 hefft her ca conservata hucusquè semper • demum / AB Cristoffer von der leyen [der damalige Haus- ILLUSTRISSIMO EXCELLENtISSIMO AC REVE- komthur] in sinem afbrecken [Abrechnung] REN= / DISSIMODOMINO DOMINO IOSEPHO geleuerth dat smide [Geschmeide, Pretiosen] DOMINICO DE KOZIELSK • / PUZYNA • / Dei der parkerken to goldingen mit sampth den & Ap[o]stolicæ Sedis gratia Episcopo Livoniæ vormundern [Vorstehern] welke smide steit & Piltinensis consecrata / est die 3tia mensis tho slote [zu Schloß] in guder vorwaringe unde Augusti & Sanctissimæ Trinitati nec non Sanctis ist dat nageschreuene stuck bi stucke”. Dar- Apostolis / Simoni & ludæ dedicata Procujus an- in aufgeführt: 1 silbernes Rauchfass, 1 große niversaria die Dominica tertia / Septembris as- Monstranz, 1 kleine Monstranz mit Reliquien, signata est • Anno Domini • / MDCCXLIX / Sub 1 großer Beryll [= als Schmuckstein verwende- Adm Rñd. Parocho Simone Ignatio Langh[?] tes Mineral], 1 silbernes Kreuz mit vier Beryllen, annig /. — Vgl. Marburger Bildarchiv Nr. 319 1 großes, vergoldetes Schiebetäfelchen, 1 Holz- (Lettland/Goldingen) Inv. Nr. 152 708 (Mikrofi- täfelchen mit Silberbeschlägen und Reliquien, che Nr. F4); Hennig: Geschichte (wie Anm. 17), 1 große Krone Mariens, 2 kleine Kronen, 6 S. 287ff., 294f. Kelche mit 6 Patenen ( „der ist orer 3 mit 2 pa- 29 Hennig: Geschichte (wie Anm. 17), S. 295. tinen benedden in der kerken de brucket me”), 30 Laut einer Inschrift am Altar wurde dieser 1818 1 silberne Ehrensambüchse, 1 silbernes Kreuz, gestiftet. 2 silberne Äpfel, 1 Paar Schnallen, 1 Paar 31 Reinhard Karrenbrock: Evert van Roden. Der Schnallen mit einem Kruzifixus, 1 vergoldetes Meister des Hochaltars der Osnabrücker Johan- Schloss, 32 Haken mit Ösen, 1 kleiner vergol- niskirche. Ein Beitrag zur westfälischen Skulptur deter Kruzifixus, ein kleines Kristall in Silber der Spätgotik (= Osnabrücker Geschichtsquel- eingefasst usw. len und Forschungen XXXI). Osnabrück 1992, 23 Hennig: Geschichte (wie Anm. 17), S. 197f.; S. 273, Abb. 141, 230. Vgl. auch Gertrud Baltisches historisches Ortslexikon (wie Anm. Schiller: Ikonographie der christlichen Kunst. 17), S. 188. Neben der Schlosskirche gab es Gütersloh 1980, Bd. 4.2, S. 199 u. Abb. 831. in Kuldīga in katholischer Zeit nur noch eine Möglicherweise ist die Gestalt der Schlange von weitere katholische Kirche, an deren Stelle die der Schilderung der Tiere des Strafgerichts, die Ev.-luth. Katharinenkirche bald nach 1567 er- über die Feinde Gottes herfallen werden (Jes baut wurde sowie 1469 die Kapelle St. Antonii 34,14f.), abgeleitet. Der vom Propheten aus und in der Ordenszeit zwei Kapellen St. Peter assyrisch-babylonischen mythologischen Vor- und St. Anna in den Vorstädten Peterfeld und stellungen übernommene weibliche Nachtgeist Annenfeld. (Vulgata übersetzt Lilith; Luther: Kobold), der 24 Konrad: Madonnen (wie Anm. 14), S. 214, vor allem Neugeborene zu vernichten sucht, Anm. 20. geht in die christliche Kunst als eine Variante 25 Baltisches Historisches Ortslexikon (wie Anm. der Paradiesschlange ein. Die Schlange, die 17), S. 188. nach 1 Mos 3,15 zertreten werden wird, ist hier 26 Mein aufrichtiger Dank gilt Dietmar Popp, Her- zugleich Drache, der dem apokalyptischen Son- der-Institut Marburg, der mich auf dieses Doku- nenweib entgegentritt (Apk 12,2). ment hingewiesen hat. Herder-Institut Marburg, 32 H. 153,0 cm; B. 34,5 cm (Sockel); Slg. Campe, Inv. Nr. 128281. Das Herder-Ins- B. 45,0 cm (Hüfte); T. 21,0 cm (Sockel); titut verfügt über den Nachlass des Architektur- T. 29,0 cm (Bauch). Die Holzart konnte historikers Paul Campe (1885–1960) mit einer nicht mit zufriedenstellender Gewissheit ana- kunst- und baugeschichtlichen Materialsamm- lysiert werden. Das geringe Gewicht der rela- lung zu Livland und Kurland. tiv großen Figur und die helle Farbe des Hol- 27 Der mittlere Buchstabe des mit Bleistift ge- zes deuten jedoch auf Weichholz — nicht auf schriebenen Namens wurde nachträglich über- Eichenholz! — hin.

71 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

33 So konnte die Holzart nicht mit zufriedenstellen- linken Seite. Zwei der Fotos (Vorderansicht und der Gewissheit analysiert werden, da Fassung von links) befinden sich heute im Herder Institut und Schutzanstrich an Kalotte und ausgehöhlter Marburg (K. Kluge & Ströhm, Meine, Grifhorn Rückseite keinen Einblick auf das Holz gewähr- (HI 4 d 1015 und HI 4 d 1015a); ein weiteres ten. Auch war es nicht möglich, die Figur von Foto in der Sammlung Wolf im Herder-Institut, der Wand des engen Schreins abzurücken oder, um 1920/30, (HI 227008), zeigt die Figur von angesichts der knapp bemessenen Zeit der Un- vorne und ist vermutlich in der Kirche aufge- tersuchung, aus dem Schrein herauszunehmen. nommen worden. Deshalb konnten Rück- und Unterseite der Figur 39 Nicht angezapft; die Oberfläche der Armstümp- nicht begutachtet werden. fe aufgeraut mit gleichmäßig verlaufenden, teil- 34 Gert von der Osten: Christus im Elend (Christus weise sich kreuzenden Ritzungen, welche zur in der Rast) und Herrgottsruhbild. In: Reallexi- besseren Haftung der ehem. angeleimten Un- kon der deutschen Kunstgeschichte. Stuttgart terarme beitrug. 1954, Bd. 3., Sp. 644. Nach Gertrud Schiller: 40 Zur Goldenen Tafel: Michael Wolfson: Nieder- Ikonographie der christlichen Kunst. Gütersloh sächsisches Landesmuseum Hannover, Landes- 1968, Bd. 2, S. 95 ist „Christus im Elend” der galerie. Die deutschen und niederländischen Bezeichnung „Christus in der Rast” vorzuziehen, Gemälde bis 1550. Kritischer Katalog. Hanno- weil diese den Unterschied zur Herrgottsruh ver- ver 1992; zum Retabel der kanonischen Tages- deutlicht. zeiten: U. Albrecht, U. Nürnberger, J.-F. Rich- 35 Ventspils muzejs, Inv. Nr. VVM 5535 (1973); ter, J. Rosenfeld u. C. Saumweber: Corpus der H. 67,0 cm; B. 26,0 cm (18,5 cm an der mittelalterlichen Holzskulptur und Tafelmalerei, Schulter); T. 24,0 cm. — Vgl. Karling: Träskulp- Bd. 2: Hansestadt Lübeck. Die Kirchen der tur (wie Anm. 10), S. 57–65, Abb. 46–48 u. Stadt, hrsg. von Uwe Albrecht. Kiel 2012, Kat. S. 262, Kat. Nr. 4. — Die Kalottenbohrung ist Nr. 15, S. 40ff. mit einem kleinen rechtwinkeligen Holzdübel 41 Gert von der Osten: Christus im Elend. Ein nie- (ø ca. 0,8 cm) verschlossen. Drei Einspann- derdeutsches Andachtsbild. In: Westfalen 30 spuren der Werkbank in der Kalotte. Die (1952), S. 185–198, hier S. 190f. Schwundrisse im Holz sind teils ausgespänt. 42 Nahezu lebensgroßer, an der Rückseite ausge- Die Holzoberfläche ist erheblich bestoßen höhlter Christus vor einer thronartigen Dorsale (z. B. Nasenspitze) und weist Spuren mecha- auf dem Felsen sitzend; das Bildwerk ist den- nischer Gewalt (Messer?) oberhalb der linken drochronologisch um oder nach 1400 datiert. Augenbraue und in der linken Wange auf. Ein Jetzt im St. Annen-Museum Lübeck, Inv. Nr. 62; kleiner Holzdübel ist unterhalb der Nase ein- dazu U. Albrecht, J. Rosenfeld, C. Saumweber: gefügt und vermutlich eine spätere Reparatur. Corpus der mittelalterlichen Holzskulptur und 36 Sie ist zweifellos identisch mit jener Figur, abge- Tafelmalerei in Schleswig-Holstein, Bd. 1: Han- bildet in der Publikation von Karling: Träskulptur sestadt Lübeck: St. Annen-Museum, hrsg. von (wie Anm. 10), S. 57–59, Fig. 46-48; S. 262f., Uwe Albrecht. Kiel 2005, Kat. Nr. 35, S. 147– Kat. Nr. 4; S. 274 (engl. Summary). 149 m. farbiger Abb. 37 Erstmalige Erwähnung der Figur in den Mu- 43 Von der Osten: Christus (wie Anm. 41), S. seumsakten 1956. Man hat sie in einer Tru- 188ff. mit Verweisen. he im Turm der Kirche von Piltene (dt. Pilten) 44 Die Kunstdenkmäler der Provinz Schleswig–Hol- vorgefunden, wie aus einem Eintrag von 1956 stein. Kreis Eiderstedt, bearb. von Gustav Ober- im Inventarbuch der Sammlung des Landesge- dieck et. al. Berlin 1939, S. 182. schichtlichen Museums Ventspils hervorgeht 45 Karling: Träskulptur (wie Anm. 10), Fig. 53 und (Quellen: Ventspils novada pētniecības muze- 51. ja pamata fonda inventāra grāmata Nr. I,1 — 46 Wohl aus dem Amt Hadersleben, jetzt Flens- 857. — P.101 und Ventspils vēstures muzeja burg, Städtisches Museum, Inv. Nr. 4304; pamatfonda uzskaite X 5264-6071. 1973 — dazu: Jörn Barfod: Kirchliche Kunst in Schles- P.92). wig–Holstein. Katalog der Sammlung des Städ- 38 Sammlung Wolf, Herder-Institut Marburg, Inv. tischen Museums Flensburg. Heide 1986, Kat. Nr. 227008. — Die Fotos in Karling: Träskulp- Nr. 21, S. 42 m. Abb. sowie Sissel F. Plathe, tur (wie Anm. 10), S. 262, Kat. Nr. 4; S. 58f., Jens Bruun: Danmarks Middelalderlige Altertav- Fig. 46–48 (Abbildungsnachweis: Foto Kjellin) ler, Bd. 2. Odense 2010, S. 1307. zeigen Vorder- und Rückseite der Figur (ver- 47 Plathe, Bruun: Altertavler (wie Anm. 46), Bd. 1, mutlich in der Kirche) sowie eine Ansicht der S. 243, Bd. 2, S. 815f., 1241.

72 SCHICKSALE MITTELALTERLICHER KUNSTDENKMÄLER IM EHEMALIGEN HERZOGTUM KURLAND. ERSTE ERKENNTNISSE

48 Karling: Träskulptur (wie Anm. 10), S. 65, 262. tus zu unterscheiden, der mit dem Gestus der Siehe dort die Abbildungen. Melancholie (Kopf aufgestützt in einer Hand) 49 Plathe, Bruuns: Altertavler (wie Anm. 46), jedoch erst seit der zweiten Jahrhunderthälf- Bd. 2, S. 1004f. m. weiterführender Literatur. te in der Skulptur seinen Niederschlag findet. 50 Nach Karling: Träskulptur (wie Anm. 10), Vgl. Surmann: Christus (wie Anm. 51), S. 14; S. 262: Eichenholz. Das geringe Gewicht und s. dort für weiterführende Literatur zu diesem die Struktur des Holzes widersprechen jedoch Thema Anm. 1. dieser Einschätzung. 53 Vgl. ebd., S. 37–40, 61, Anm. 75. 51 Ulrike Surmann: Christus in der Rast (= Liebieg- 54 Vgl. Kaur Alttoa: Saaremaa Kirikud. The Chur- haus Monographie 13). Frankfurt a.M. 1991, ches on the Island of Saaremaa. Tallinn 2003, S. 37–40, 61, Anm. 70 mit Literaturangaben S. 28. Dem Autor war dieses Stück unbekannt, zum Andachtsbild. denn er schreibt, dass sich in der Kirche keines 52 Neben dem „rastenden” Christus, der dem Ty- der mittelalterlichen Werke erhalten hat. pus mit gekreuzten Armen in der Tafelmalerei 55 Ebd., S. 15, 28. entspricht, ist der Typus des „trauernden” Chris-

VIDUSLAIKU MĀKSLAS PIEMINEKĻU LIKTENIS BIJUŠAJĀ KURZEMES HERCOGISTĒ. PIRMIE REZULTĀTI. „MADONNA UZ MĒNESS SIRPJA” KULDĪGAS SV. TRĪSVIENĪBAS BAZNĪCĀ UN „SĀPJU KRISTUS” VENTSPILS MUZEJĀ

Ulrike Nirnbergere Kopsavilkums

Atslēgas vārdi: sakrālās skulptūras, mākslas darbu autentiskums un izcelsme, vecuma datēšana, skulptūru tips — „Sāpju Kristus”

Salīdzinot ar tuvākajām Baltijas jūras kaimiņzemēm, Latvijas teritorijā līdz mūsdienām sagla- bājušās salīdzinoši nedaudzas Viduslaiku sakrālās koka skulptūras, kādas senāk kuplā skaitā greznoja teju katru katoļu dievnamu. Iemesls milzīgajam mākslas vērtību zudumam meklējams galvenokārt svētbilžu grautiņos Refomācijas laikā, daudzajos karos un arī 18. gs. gaumes dik- tētajā baznīcu tīrīšanā no senāku mākslas stilu darbiem. Pētniecību Latvijas gadījumā nopietni apgrūtina arī ļoti fragmentāri pieejamā dokumentācija par skulptūru izcelsmi un autentiskumu. No nepilnām trīsdesmit mūsdienu Latvijas teritorijā apzinātām koka skulptūrām rakstā tuvāk aplūkotas divas — „Madonna uz Mēness sirpja” Kuldīgas Sv. Trīsvienības Romas katoļu baznī- cā un „Sāpju Kristus” Ventspils muzeja krājumā. Abi 2011. g. izpētītie piemēri eksemplāriski rāda ne vien konkrēto sakrālo skulptūru māksliniecisko uzbūvi un stilu ietekmes, bet arī sniedz padziļinātu ieskatu vispārīgā metodiskā pieejā, kas nepieciešama neskaidras izcelsmes un grūti nosakāma vecuma mākslas pieminekļu pētniecībā. Ar gandrīz dabiskā lielumā veidoto skulptūru „Madonna uz Mēness sirpja” saistītas vairā- kas neskaidrības. Nav viennozīmīgi nosakāms, kopš kura laika skulptūra atrodas Kuldīgas Sv. Trīsvienības baznīcā, tomēr tā, visticamāk, tur novietota 19. gs. vidū un nav uzskatāma par 17./18. gs. baznīcas oriģinālā interjera sastāvdaļu. Vēl grūtāk datējams ir skulptūras vecums. Madonnas figūras konstrukcija, kokgrebumu maniere un plastiskā apģērba drapērija pilnībā atbilst 16. gs. 20.–30. gadu stilam. Citi skulptūras elementi — barokālais Jēzus bērna tēls vai gotiskais Marijas matu veidojums tomēr liek nopietni apšaubīt skulptūras Viduslaiku izcelsmi. Figūras vecuma datēšanu apgrūtina arī vēlākos gadsimtos uzklātais krāsas slānis.

73 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Izmēros mazākajai, bet izteiksmīgajai sēdskulptūrai „Sāpju Kristus” turpretī viennozīmīgi ir Viduslaiku izcelsme. Tā vairākus gadsimtus atradusies Kihelkonnas Sv. Miķeļa baznīcā Sāremā salā, kur šī skulptūra, iespējams, kopā ar svētceļniekiem nonākusi jau drīz pēc tās izgatavoša- nas. Pamatojoties uz detalizētu skulptūras elementu analīzi (formālie un stilistiskie pretstati, ķermeņa daļu veidols, sejas izteiksme), mākslas vēsturnieki Gerts fon der Ostens un Stens Karlings tās radīšanas laiku novērtējuši ap 1400.–1425. g. Mākslas vēsturnieku aprindās šī skulptūra pazīstama vairāku citu mākslasdarbu kontekstā, kuri atbilst 14./15. gs. mijā Ziemeļ- vācijā, Skandināvijā un Baltijā izplatītajam „Christus im Elend” figūras tipam.

74 RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ

Ojārs Spārītis

Atslēgas vārdi: renesanse, ikonogrāfija, reformācija, „Ādams un Ieva”, Svētā Cecīlija, „Mūzikas alegorija”

Rakstā skartas Livonijas konfesionālo cīņu vēstures un mākslas problēmas reformācijas un kontrreformācijas periodā — no 16. gs sākuma līdz 17. gs. sākumam. Šajā laikā Rīgas ga­ rīgajā kultūrā formējās gan agrīnā protestantisma mākslas aizmetņi, gan atsevišķos māks­ las darbos sevi paspēja pieteikt arī katoliskās kontrreformācijas aizstāvju centieni veidot atšķirīgas sabiedrības garīgo vērtību paradigmas. Tomēr nedaudzajos mākslas darbos, kuri līdz mūdienām ir saglabājušies galvenajā garīgo uzskatu cīņas arēnā un sakrālās mākslas krātuvē — Rīgas Doma baznīcā — un hronoloģiski iekļaujas abu antagonistisko konfesio­ nālo virzienu garīgās audzināšanas līdzekļu arsenālā, manāmas itāļu un vācu renesanses humānisma atskaņas. Autora uzmanība ir fokusēta uz tādiem mākslas darbiem kā Doma baznīcas kora daļā ap 16. gs. 70.–80. gados izgatavotajiem un uzstādītajiem kokā grieztajiem ciļņiem ar „Kārdi­ nāšanas” („Ādams un Ieva”) sižetu un „Marijas Magdalēnas” pēc 16. gs. iespiestās grafikas paraugiem pārceltu ikonogrāfisku kompozīciju. Mums nav zināms Rīgas Doma baznīcas kora solu ciļņu autors, taču viņam vajadzēja izprast šajos sižetos iekļauto vēstījumu jēgu un grebt kokā minētās kompozīcijas ar renesanses humānisma un teoloģiskajā filozofijā balstītu pār­ liecību. Cilnis „Kārdināšana” ir vācu grafiķa Hansa Zēbalda Behama ap 1535. g. īstenota kokdzeluma pārcēlums, kura ikonogrāfiju un satura koncepciju ir ietekmējis Albrehta Dīrera darbs „Ādams un Ieva” (1504). Ar to A. Dīrers centās sekot neoplatoniķu filozofijai un attēlot pirmos cilvēkus pirms grēkā krišanas kā fiziskās un arī ētiskās nevainības personifikāciju, kurai vēl nav pat savas gribas un raksturu noteicošās temperamenta komponentes. Ar šo kompozīciju Rīgas Doma kora solā iekļautais sižets iezīmē cilvēces rītausmu. Otra kompo­ zīcija — „Marija Magdalēna” — personificē draudzi, kuru, tāpat kā Mariju Magdalēnu, pie zemes spiež laicīgo cilvēku nolemtība dzīvei grēkā. Pāreju no diakoniem paredzētajām un ar teoloģiski doktrinārām sižetiskām kompozīcijām iekrāsotām sēdvietām uz draudzei paredzēto telpas daļu Rīgas Doma baznīcas interjerā iezīmē šķērsjomā iebūvētās Doma skolas audzēkņu kora tā dēvētās Skolnieku luktas. To priekšsienu rotā polihroms kokgriezuma cilnis ar Mūzikas alegoriju, kur attēlota garīgās mū­ zikas aizbildne Svētā Cecīlija. Šīs kompozīcijas ikonogrāfijas filozofiskā jēga bija iedrošināt draudzes locekļus meklēt izeju no intelektuālo un ētisko ciešanu raisītās melanholijas izjū­ tas, kas pavadīja katolisko pasaules redzējumu, no kuras indivīdu glābt spēj vienīgi mūzikas vara. Antonio un Pjero Polaiuolo perfekti izstrādātā Mūzikas alegorijas kompozīcija atklāj

75 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

neapšaubāmu māksliniecisku un arī satura ietekmi no daiļo mākslu sižetiskajiem ciļņiem, kas redzami uz pāvesta Siksta IV kapa pieminekļa Romas Sv. Pētera bazilikā. Ar Martena van Hēmskerka un viņa priekšgājēja Kornelisa Korta palīdzību pāvesta kapa pieminekli rotājošo ciļņu kompozīcijas izplatījās Nīderlandē un ar iespiedgrafikas palīdzību no turienes varēja nokļūt līdz citiem Ziemeļeiropas mākslas centriem, tajā skaitā arī līdz Rīgai, bagātinot Livo­ nijas mākslu ar dziļi humānistisku saturu.

Vēsturiskais fons daudzsološām pārmaiņām Vitenbergas ga- Reformācija un tai sekojošā konfesiona- rīgajā dzīvē 1517. g., kā arī pirmās katoļu lizācijas kustība Livonijā iezīmē divu laik- baznīcas reakcijas atbalsis, kas izskanēja no metu — Viduslaiku un Jauno laiku, kā arī Vormsas reihstāga zāles 1521. g. 8. maijā, divu reliģisko konfesiju — katolicisma un agresīvi noliedzot Mārtiņa Lutera ierosināju- protestantisma šķirtni. Šajā laikā, kura sā- mus. Pilsētu iedzīvotāju kareivīgo noskaņoju- kumu 1521. g. ar zināmu polemisku degs- mu veicināja arī Rietumprūsijas lielo zemes mi iekrāsoja pirmo reformācijas sludinātāju īpašnieku, būtiskas klēra un agrāko aktīvā darbība un kura beigas tieši simt gadu vē- militārajā dzīvē iesaistīto bruņinieku daļas lāk — 1621. g. — iezīmēja protestantiskās atbalsts, pēc 1523. g. īstenotās Vācu ordeņa Zviedrijas valdnieka Gustava Ādolfa armijas sekularizācijas atrodoties ekonomiskās dzīves uzvara pār kontrreformācijas pārņemto Rīgu pārkārtošanās fāzē un meklējot savai jaunajai un Vidzemi, ir notikušas būtiskas politiskās, eksistencei cementējošu garīgu pamatu. garīgās un sociālās pārmaiņas, kas saistās Jau kopš 14. gs. beigām visu 15. gs. Eiro- ar neatgriezenisku pavērsienu Jauno laiku pas sabiedrība piedzīvoja augoša skepticisma vēstures virzienā. Ar to sākas relatīvi vien- uzplūdus, kuru pamats bija pāvesta varas krī- gabalaina Livonijas garīgās dzīves ievirzīšana ze, pāvesta kūrijas neapmierināmās prasības protestantiskās teoloģijas gultnē, kurai seko pēc naudas līdzekļiem līdz tādam apmēram, sabiedrības liberalizācijas procesi un ar to ka katoļu baznīcai Livonijā nebija vairs pa saistītā Eiropas humānisma kultūras sasnie- spēkam ievākt nodokļus, iekasēt maksājumus gumu apguve. par servitūtiem un citām fiskālajām saistī- Lai nonāktu pie sabiedrisko procesu at- bām. Šāds stāvoklis radīja neapmierinātību spoguļojuma mākslas artefaktos, svarīgi ir visos sabiedrības slāņos, kas kā misionāri un konstatēt sabiedrisko procesu virzību gadsim- viņu aicināti sekotāji bija ieradušies Livonijā tu garajā posmā pēc reformācijas pieņemša- un bija uzskatījuši sevi par galveno kristietības nas Livonijā. Nepretendējot uz jaunu faktu balstu. Vēlajai Livonijas pievēršanai kristietī- iesaisti informācijas apritē, raksta autors iz- bai un milzīgais attālums līdz Romai kā gal- manto zināmos vēstures notikumus Livonijas venajai baznīcas politiskās un garīgās varas politiskās un garīgās dzīves fona ieskicēšanai. citadelei bija sociālo neapmierinātību stimu- Jāatzīmē, ka 16. gs. gaitā reformācija Livoni- lējoša un reformāciju tuvinoša loma. Rīgas un jā ietekmēja galvenokārt pilsētas iedzīvotājus: Vidzemes arhibīskaps Henings Šarpenbergs vācu tirgotājus, amatniekus, nelielu garīdz- (Scharpenberg) provinciālkoncilā Rīgā 1428. niecības daļu un patricinātu. No šīs premisas un 1437. g. vērsa vietējā klēra uzmanību uz secināms, ka garīgo pārmaiņu priekšnojautas Konstances koncila (1414–1418) aicinājumu un spēja adekvāti reaģēt uz prognozējamām pastiprināt „nevācu vidū mācību par kristī- pārmaiņām bija izglītoto augstāko kārtu pār- bu, laulību, baznīcas apmeklējumu, aizliegt stāvju un vidusslāņa raksturīga īpašība. Tie- tirdzniecību svētdienās un baznīcas svētkos, ši viņu skeptisko uztveri stimulēja ziņas par nepieciešamību vingrināties „Tēvs Mūsu” un

76 RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ

„Ave Marija”, pildīt grēksūdzes un Svētā Va- valodā runājošo vidū vairums bija Livonijas karēdiena sakramentus, kā arī godāt kristīgo ordeņa vasaļi un pilsētu iedzīvotāji, tad viņi, ticību un desmit baušļus”1. Tieši 1428. g. saprotams, bija pret šādu nostāju. Valmieras provinciālkoncilā paustie norādījumi vērsa landtāgā 1616. g. Livonijas ordeņa pilnvaro- Li­vonijas klēra uzmanību nepieciešamībai tie vasaļi un ordeņa administrācijas pārstāv- komunicēt ar „nevācu iedzīvotājiem” viņu va- ji, piedaloties Rīgas un Vidzemes bīskapam lodā un sašaurināt liturģijā mazefektīvo latīņu Jasperam Lindem, pasludināja J. Kivela pra- valodas lietojumu. sības par „garīgo šķēpu un apdraudējumu Pārmaiņas vēstošo noskaņojumu palīdzē- īpašuma tiesībām”2 un pilnībā tās noraidīja. ja kāpināt ceļojošie dominikāņu un franciskā- Tāpat landtāga dalībnieki nepiekrita bīskapa ņu mūki, kuri kā svētceļnieki ieradās lielāko aicinājumam respektēt baznīcas politiku un pilsētu baznīcās un piedalījās dievkalpoju- sekot tai. mos. Rēvelē (Tallinā), Rīgā vai Valmierā šie Raksturojot reformācijas notikumus, jāat- sprediķotāji uzrunāja pilsētu sabiedrību vi- zīmē, ka 1521. g. Rīgā vairākkārt veidojās ņiem dzimtajā vācu valodā un tādējādi radīja sabiedrību polarizējošas situācijas. Jau tā vietējiem priesteriem nevajadzīgu konkuren- paša gada vasarā pirmos evaņģēliskos diev- ci. Tā kā vietējie kanoniķi aiz nolaidības vai kalpojumus Rīgas Sv. Pētera baznīcā noturēja citu iemeslu dēļ nepietiekamā apjomā bija Kistrinas pilsētā dzimušais sludinātājs An­ izmantojuši iespēju dialoga formā runāt ar dreass Knopke. Viņa izpratne par baznīcas savām draudzēm par baznīcas mācības pa- reformāciju bija kaldināta tādu humānistu un matpostulātiem, tad ceļojošie mūki ar savu reformatoru kā Roterdamas Erasma un Pome- klejojumos gūto pieredzi un komunikācijas rānijas pilsētā Treptovā popularitāti ieguvušā prasmi saistīja ticīgo uzmanību daudz pama- Johannesa Bugenhāgena atziņās, kurš pauda tīgāk un izrādījās sekmīgāki Kristus mācības sava skolotāja Filipa Melanhtona mācībā gū- sludinātāji par vietējo klēru. tus uzskatus. Nemieru vēl vairāk raisīja Rī- Etniskās un kārtu segregācijas dēļ vācu gas arhibīskapa un Livonijas ordeņa mestra valodā runājošie ienācēji izturējās augstprā- konservatīvā nostāja, pret kuru abi sludinātā- tīgi pret pamatiedzīvotājiem, kurus tie vēl ji uzstājās ar Rīgas iedzīvotājus musinošiem 15. gs. no kanceles dēvēja gan par jaunkristī- sprediķiem. Tā paša 1521. g. 28. jūnijā ar- tajiem, gan elku pielūdzējiem. Tikai pēc Hap- hibīskapa vadītā prelātu sapulce Raunā ap- salā 1505. g. notikušās sinodes Sāmsalas– spriedās par Vormsas edikta lēmumiem, kuru Vīkas (Ösel–Wieck) bīskaps Johans Orgass saturu un lāstus pāvests adresēja Mārtiņam (Orghas) un pēc līdzīgas sinodes 1520. g. Luteram un viņa sekotājiem3. Arhibīskapa viņa sekotājs Johans Kivels (Küvel) varēja un katoļu baznīcas konflikts ar lielāko pilsē- ziņot uz Romu par pirmajiem panākumiem, tu iedzīvotājiem sekmēja pašas baznīcas kā atzīmējot, ka beidzot pamatiedzīvotāju vidū institūcijas stagnāciju, savukārt pretdarbība mācītāji notur dievkalpojumus igauņu va- evaņģēlija sludinātājiem iezīmēja kontrrefor- lodā. Sākot ar 1512. g. landtāgu, bīskaps mācijas sākumu. Rīgas patricināta un rātes J. Kivels aicināja zināmā mērā reformēt baz- kareivīgā nostāja pret arhibīskapa iniciatīvām nīcu „nabaga nevācu” labad, un viņa uz- katoļu baznīcas pozīciju aizstāvībā vēl vairāk saukumu augstākā virsotne bija aicinājums saasināja konfliktējošo pušu attiecības un ne- atvērt latīņu skolu visiem iedzīvotājiem bez ļāva izvest sabiedrību no strupceļa. kārtu un etniskās atšķirības. Taču šos libera- Kareivīgais evaņģēlija sludinātājs A. Knop- lizācijas pasākumus J. Kivels saistīja ar pra- ke 1522. g. 12. jūnijā pieņēma katoļu pries- sību par baznīcas tiesību dominanci pār lielo teru grupas izaicinājumu piedalīties publiskā zemes īpašnieku tiesībām. Bet tā kā vācu teoloģiskā disputā. Rīgas rāte piešķīra

77 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

disputam Sv. Pētera baznīcu un kļuva par diem ar reālu darbību, nevis ar tā dēvētajiem līdzdalībnieci 24 reliģisku tēžu apspriešanā. labajiem darbiem un ārišķīgām kulta kalpo- Tajās A. Knopke, līdzīgi M. Luteram, pievēr- šanas ieražām. sās Vēstulēm romiešiem un, analizējot Bībeles tekstus, noraidīja grēku piedošanu ar Svēto Mākslas vēsturnieka skats uz Rakstu vārda starpniecību, bet sludināja mo- „Kārdināšanas” un dernus uzskatus par katra sabiedrības locekļa „Marijas Magdalēnas” tiesībām uz piedošanu personiskā ticībā. Šī sižetiem Rīgas Doma iekārtas disputa ieguvumu skaitā ierakstāma pilsētas, priekšmetos arhibīskapa un Livonijas ordeņa konflikta ne- Pēc ikonoklastiskajiem grautiņiem, kas glābjama padziļināšanās, kas pārauga nepie- 1523. g. pavasarī un vasarā divreiz piemek- kāpīgā pozīciju karā un beidzās ar A. Knopkes lēja Rīgas Doma baznīcu,5 tajā nodibinājās nozīmēšanu mācītāja amatā Rīgas Sv. Pētera vācu luterāņu draudze, kurai arhibīskaps Vil- baznīcā. Šim drosmīgajam rātes solim sekoja helms no Brandenburgas dāvināja dievnamu nākamais, un Rostokā dzimušais teoloģijas īpašumā uz visiem laikiem. Rīgas Sv. Marijas maģistrs Silvestrs Tegetmeijers, kura karei- baznīca kā arhibīskapa katedrāle jeb Doms vīgie sprediķi vēl vairāk uzkurināja karojošo reformācijas gados mainīja savu agrāko hie- pušu — protestantu un pāvesta sekotāju — rarhisko statusu, un dievnama ēka kļuva nesamierināmo noskaņojumu, tika apstipri- par draudzes mājvietu. Rīgas rāte 1525. g. nāts par Sv. Jēkaba baznīcas mācītāju. 9. septembrī pieņēma lēmumu par agrākās Rīgas arhibīskaps Johans Blankenhāgens arhibīskapa katedrāles, tās inventāra un visa 1522. g. pavasarī publiski pasludināja lāstu nekustamā īpašuma sekvestrēšanu par labu M. Luteram un viņa atbalstītājiem Livonijā. luterāņu mācītāju uzturam. Atbilstoši augoša- Šāda rīcība tuvināja pilsētniekus un daļē- jai izpratnei par reformētās reliģijas dievna- ji arī bruņniecības pārstāvjus, un viņi kopā ma telpas iekārtojumu un liturģisko simboliku ar dažiem Livonijas ordeņa pārstāvjiem no- 1540. g. draudze uzsāka baznīcas interjera slēdza savienību pret arhibīskapu. Savukārt pārveidi. Taču ievērojama daļa no jauniegūtā arhibīskaps nekavējās uzstāties ar nosodo- inventāra 1547. g. Sv. Trīssvienības dienā sa- šiem sprediķiem pret evaņģēlija kā modernās dega ugunsgrēkā. Draudze no jauna ķērās pie kristietības pamata sludināšanu. Uz to Rīgas darba un sāka ar altāra, kanceles un solu iegā- rāte atbildēja ar Tērbatas mācītāja Hermaņa di. Atjaunošanas kampaņu 1594.–1595. g. Marsova (Marsow) pieņemšanu jaundibinā- vainagoja pēc pilsētas būvmeistara Jori- tās Rīgas Doma luterāņu draudzes mācītāja sa Joriszona Frēzes metiem iecerētas torņa amatā. Pēc studijām Vitenbergā viņš bija at- smailes uzcelšana un jaunu ērģeļu iegāde griezies Livonijā jau kā pārliecināts protes- 1600.–1601. g.6 Šie abi visai zīmīgie veiku- tants. Beidzot arī M. Luters ievēroja Livonijas mi norādīja uz noteikta attīstības posma no- reformācijas panākumus un 1523. g. Viten- slēgumu kā paša dievnama, tā arī baznīcas bergā iespieda uzmundrinošu darbu „Den iekārtas sagādē. Tādēļ publikācijas nolūks Auszerwelten lieben Freunden Gottis allen ir pievērst uzmanību Rīgas Doma interjera Christen zu Righe, Reuell und Tarbthe ynn priekšmetu mākslinieciskajam veidolam, to Lieffland meynen lieben herren und brudern ikonogrāfiskajai programmai, kas atspogu- ynn Christo”4. Tajā viņš strikti pauda savu ļo gan renesanses humānisma, gan agrīnās novatorisko jaunā laika cilvēka garīgā satvara reformācijas kultūras savdabību un liecina ideju par to, ka visu izšķir Dieva žēlastība, par intensīvu konfesionālo dialogu starp inte- kuru indivīds iemanto ticībā, respektīvi, ga- lektuālo Rīgas patricināta daļu un no garīgās rīgos vingrinājumos un sekošanā Kristus vār- dzīves skatuves aizejošo katoļu klēru.

78 RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ

Nosakot Doma baznīcas iekārtas priekš- pa labi redzams papagailis, bet tā siluets metu izgatavošanas laiku pēc stilistiskajām kokgriezuma kompozīcijā uz sola nav pār- pazīmēm, var pieņemt, ka ap 1570.–1580. g. celts. Viena no papagaiļa pamatnozīmēm ir miju izgatavoti un Rīgas Doma baznīcas al- asociatīvi saistīta ar norādi uz Ievu kā pirmo tāra daļā pie dienvidu un ziemeļu sienas uz- sievieti — māti, viņā iemiesoto saikni ar Ma- stādīti divi arhaiskas konstrukcijas ozolkoka riju un tālāk ar visu cilvēci. Šī putna simbolā soli. Tie pilnīgi atgādina katoļu laika tradicio- ietverta norāde uz papagaiļa spēju „runāt” un nālos mūku un priesteru solus, kuros sēžot, mājiens uz to, ka no viņa Ieva iemācījusies tie ar dziedājumiem un lūgšanām kuplināja runāt. Taču papagaiļa tēls slēpj arī duālu nozī- dievkalpojumu liturģisko norisi. Pasūtot tieši mi, t.i., kritisku remarku uz sieviešu ziņkārību šādus solus, jaunās luterāņu draudzes rīcība un pļāpīgumu, kas, kā uzskatīja viduslaiku ir saprotama kaut vai tajā aspektā, ka 16. gs. un arī renesanses sabiedrībā, raksturīga šim sabiedrība dievnama inventārā nevarēja iedo- putnam7. Eliminējot Rīgas Doma sola cilnī māties citas konstrukcijas solus, kas iederētos papagaiļa tēlu, negatīvā asociāciju virkne iz- baznīcas altāra daļas interjerā un vēl kalpotu paliek. Doma skolas audzēkņu kora dziedātājiem un Gan grafiskajā paraugā, gan Doma sola diakoniem par sēdvietām. Solu priekšpusi un cilnī Ādamam aiz muguras redzams zemē galveno konstrukciju virsmu rotā sekli griezts guļoša ragaina brieža atveids — norāde uz renesanses stila augu un grotesku ornaments. Pats būtiskākais solu noformējumā ir tas, ka uz tiem atrodami divi kokgriezuma zemciļ- ņi ar „Kārdināšanas” un „Marijas Magdalēnas” sižetiskiem attēliem. Ciļņu ikonogrāfiskais saturs ļauj vērtēt, cik lielā mērā agrīnā protestantisma periodā vēl bija aktuāla viduslaikos izkoptā ale- goriju un simbolu valoda, kas pēc reformācijas pakāpeniski ieguva jaunus konfesionāli motivētus ak- centus un nozīmes. Raksta autors piedāvā ikonoloģisko pieeju ciļņos atspoguļotā sižeta interpretācijai. Solu rindā pa kreisi no altāra ie- vietots cilnis ar „Kārdināšanas” sižetu, kura kompozīcijā nekļūdīgi iespējams pazīt tā grafisko proto- tipu — vācu agrīnās renesanses grafikas mākslinieka Hansa Zē- balda Behama 1535. g. darināto ksilogrāfiju „Kārdināšana”, kura pamatvilcienos ir atkārtota uz ozo- la koka paneļa, bet pieļaujot arī nelielus sižeta vienkāršojumus. „Kārdināšana” un „marija Magdalēna”. Doma baznīcas H. Z. Behama grafikā no Ievas kora solu ciļņi

79 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Kristu, kurā ar atsauci uz 41. un 73. psalmu saprotama brieža, t.i., Kristus spēja pasargāt, dziedināt un ar svētā ūdens palīdzību uzveikt čūskā personificēto Sātanu8. Šī ikonogrāfiskā kompozīcija slēpj norādi uz agrīnajā protes- tantismā tik nozīmīgo kristības sakramentu un pasvītro saikni ar ceļa meklēšanu kā uz Jauno Derību, tā arī uz glābšanos caur kris- tību, kurai luteriskā teoloģija piešķīra jaunās baznīcas ēras sākuma jēgu. Ādamam aiz muguras guļošais briedis ilustrē saikni starp pasaulē pirmo vīrieti kā cilvēces tēvu un Kris- tu, kura kristīšana Jordānas ūdenī nozīmēja humānisma laika un protestantiskās reformā- cijas ēras jaunā cilvēka dzimšanu. Uz Atzīšanas koka saknēm pie Ādama un Ievas kājām gan H. Z. Behama grafikā, gan sola cilnī attēlots ķirzakas siluets, kurai līdzīgu zoomorfu radījumu atveidi mēdz būt sastopami arī uz kanceļu pamatnēm vai to Albrehts Dīrers. Kārdināšana. balstiem. Tā kā ķirzaka mājo pie pašām At- Vara grebums. 1504 zīšanas jeb Dzīves koka saknēm, tad tās at- tēls saprotams kā protestantiskās teoloģijas pamatu postulēšanai nozīmīgais Evaņģēlija dzīvinošā spēka simbols9. Savukārt Atzīša- nas koka zarotnē virs Ādama un Ievas galvām redzams galvaskausa atveids — nāves un mirstīguma simbols. Tādējādi mākslinieciski radītā opozīcija — galvaskauss koka zaros un ķirzaka uz tā saknēm norāda uz protestantu ticību augšāmcelšanās iespējai kā dvēseles glābiņam, kas var īstenoties līdzīgi ķirzakas spējai pārvarēt ziemu jeb latento nāvi un pie- dzīvot atdzīvošanos pavasarī līdzīgi Kristus augšāmcelšanās brīnumam10. Pārdomātais simbolu un alegoriju apvie- nojums kā H. Z. Behama grafiskajā kompo- zīcijā, tā arī Rīgas Doma kora sola cilnī lie- cina par jauna tezaura meklējumiem topošās protestantiskās teoloģijas postulātu veidotā- ju prātos. Jaunās ikonogrāfijas pirmais un svarīgākais uzdevums bija atsvabināties no katoļu sholastisko dogmu valgiem, ko visi jaunās konfesijas pamatu veidotāji izjuta kā stagnāciju, bet filozofiskajā nozīmē — kā me- Hanss Zēbalds Behams. Kārdināšana. lanholiju rosinošu dvēseles stāvokli. Meklējot Ksilogrāfija. 1535

80 RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ

šāda filozofiskā stāvokļa avotus vācu rene- tus, vienlaikus iznīcinot garīgo harmoniju un sanses kultūrā, ir iespējams vilkt paralēles ar mūžības vietā piešķirot tiesības uz mirstību12. Albrehta Dīrera traģiskās pasaules izjūtas ra- Pēc iepazīšanās ar itāļu humānistu filozofiju dīto mākslas darbu ikonoloģisko programmu, domas par cilvēka dzīves nolemtību kļuva par kuru rosinājusi cilvēka ierobežotās esamības cēloni A. Dīrera rezignācijai un melanholijai, un humānisma krīzes apziņa plašā sabiedrī- un vienlaikus par viņa mākslai raksturīgu bā. A. Dīrera pazīstamais vara grebums „Kār- kvalitāti. dināšana” (1504) radies pēc viņa 1495. g. Likteņa nenovēršamības apziņa 16. gs. notikušā pirmā ceļojuma uz Itāliju, kur neiz- sākumā A. Dīrera daiļradē veicināja krīzes dzēšamu iespaidu uz jauno mākslinieku at- sajūtu rašanos un dziļu melanholijas uzlies- stāja itāļu humānisma kultūra un gleznotāja mojumu, kā rezultātā 1514. g., iespējams, Andrea Manteņjas darbi11. radās pats pazīstamākais šī mākslinieka Atbilstoši savam radošajam noskaņoju- vara grebums „Melanholija”. Kompozīcija mam 1504. g. A. Dīrers radīja šķietami op- ar salauztu darba rīku, mērinstrumentu un timistisko vara grebumu „Ādams un Ieva”, klusumā pamirušu lietu haosā rezignēti sē- kurš pazīstams arī ar otru nosaukumu — doša eņģeļa tēlu ir tik dziļa pesimisma caur- „Kārdināšana”. Tajā no mākslinieka pozīcijām austa, ka salīdzinājumā ar to grafikas lapā atspoguļota humānisma pilnā attieksme pret „Kārdināšana” attēlotie Ādams un Ieva šķiet indivīdu, kurš pirms grēkā krišanas atrodas kā sangviniska temperamenta tipāži no „lai- bezkaislīga miera stāvoklī, kurā visi cilvēka mīgās bērnības”, kuras fonā pirmie cilvēki tikumi un grēki vēl snauž, jo nav modusies arī atgādina bezbēdīgus mīlniekus, kas vēl ne- viņa apziņa. Kur slēpjas šī sižeta melanholiskā apzinās savu nolemtību un bērnišķīgās ne- emociju gamma? Kā gan pašiem pirmajiem vainības zaudējumu13. Pēc Ervīna Panofska cilvēkiem, kuri mīt Dieva radītajā Ēdenes dār- domām, vara grebuma „Melanholija” saturā zā un kuri ir jauni, skaisti, nemirstīgi, varēja ietverta ideja par bezizejas un nāves atskār- rasties tik pesimistiska noskaņa? Vai gan četri smi pēc „grēka ābola” košanas un pirmatnē- simboliskie dzīvnieki — zaķis, kaķis, pele un jās harmonijas zaudēšanas. Tā rada tik dziļu briedis, kas guļ pie Ādama un Ievas kājām, — traģisma un sāpju izjūtu, kas būtu salīdzinā- jau nebrīdina par briesmām, kas slēpjas vēl ma vien ar romantiķu radīto „pasaules sāpju” neatraisījušajos četros temperamentos, kuros (Weltschmerz) slieksni, kuru pārkāpjot, laika potencēta visa cilvēku dzimuma nolemtība ātrais tecējums un indivīda dzīves īsuma ap- un neglābjamā tieksme pēc grēka un nāves, ziņa spēja reproducēt tikai traģiskas un pesi- kas pēc ābola baudīšanas, respektīvi, grēkā mistiskas izjūtas. krišanas kļūst nenovēršama? Zaķis personifi- Kādā pasaules redzējuma modelī agrī- cē sangvinisko, kaķis, kurš vēlas aprīt peli, — nā protestantisma filozofi saskatīja izeju no holērisko temperamentu. Briedis ir melanho- loģiskā strupceļa, kurā prāts prevalēja pār liskā temperamenta iemiesojums, bet zemē dvēseles dzīvi un emocijām? Domājams, ka guļošais vērsis simbolizē flegmatisko tipu. uzskatus par cilvēka dzīves traģisko nenovēr- A. Dīrera kompozīcijā ietverts brīdinājums šamību viņiem vajadzēja līdzsvarot ar sava par pirmo cilvēku vēl neapjaustajiem kaislī- veida jauno stoicismu varonīgā pesimisma bu un ciešanu cēloņiem, kas viņos vēl dus formā. Tas varēja būt raksturojams kā mācī- līdzīgi eksplozīvām vielām pirms detonācijas. ba par samierināšanos ar cilvēka dzīves laika Bet Ādama tēlā ir potencēta harmonijas un straujumu, kuru neizbēgami pārtrauc nāve. nevainības kvintesence, kura viņam piemīt Jauno laiku vēstures laikmetā iesoļojušam in- līdz laba un ļauna atziņas iegūšanai, kas viņa divīdam no šī Ādama un Ievas mantojuma ir miesā atsvabina visus četrus temperamen- palicis vien pienākums samierināties ar savu

81 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

neatvairāmo likteni, lai cilvēciskās eksisten- ces formās rastu dzīvei jēgu un iemantotu personīgu, laicīgu prieku. Rīgas Doma baznīcas labās puses dziedā- tāju kora solu noformējumā par metaforisku ilustrāciju draudzes locekļu laicīgajai dzīvei kļuva ozola koka panelī grieztais zemcilnis ar Marijas Magdalēnas attēlu. Dedzīgā Kristus sekotāja Marija Magdalēna šajā kompozīcijā redzama kā greznās renesanses drānās tērp- ta sieviete ar svaidāmo eļļu trauciņu rokā, ar kuru tā ieradusies lūgt Pestītājam piedošanu. Saskaņā ar Jaunās Derības nodaļu vēstījumu „iedzimtais grēks” viņas liktenī ir izpaudies ga- lēji koncentrētā formā, taču Marija Magdalēna ir pelnījusi Jēzus piedošanu tāpat kā visi pā- rējie sabiedrības un Doma baznīcas draudzes locekļi, kuru dzīves nolemtību viņa personifi- cē līdzīgi katra indivīda spoguļattēlam. Kristī- gās ikonogrāfijas satura nozīmju interpretāci- Albrehts Dīrers. Melanholija. ja pauž domu par to, ka Marija Magdalēna ir Vara grebums. 1514 Ievas pēctece un viņas grēkā krišanas aug- lī kā cilvēciskajā ķermenī haotiskā formā Kristus upura sakraments. Tādēļ indivīda sa- apvienojas visi četri temperamentu tipi. Šis šķeltās dvēseles dziedināšanai paredzētajam smagais mantojums ir sašķēlis viņas personī- emocionālajam pārdzīvojumam ar mācītāja go dzīvi un novedis viņas attiecības ar sabied- didaktisko metožu kompleksu ir jārisinās pla- rību līdz neatrisināmam ētiskam konfliktam. šajā draudzes telpā un fiziski jātiek pārceltam Mākslas darbā attēlotā Marija Magdalēna no uz telpas dekorēšanai radītiem mākslas dar- jauna saasina mantotā grēka problēmu, no biem vai funkcionāliem priekšmetiem. Liturgi jauna indivīda apziņā uzjundot melanholijas un mācītāji meklēja izeju no kārtējās ētiskās un bezcerības izjūtas. un emocionālās bezizejas, kura bija nepie- ciešama jaunās protestantu draudzes locek- 3. Garīgās un emocionālās ļu garīgā veseluma saglabāšanai, un atrada kompensācijas piedāvājums šai kompensējošajai darbībai vietu baznīcas Rīgas Doma baznīcas interjera piepildī- šķērsjomā jeb transeptā, kas ir arhitektonis- jums ar iekārtas priekšmetiem un to dekorē- ka buferzona starp altāri, diakonu un klēra šanai izmantotiem tematiski iecerētiem māks- soliem un plašo draudzes zāli ar kanceli un las darbiem varēja rasties draudzes locekļu soliem. Šķērsjoma dienvidu pusei jau kopš un teologu dialoga un meklējumu rezultātā. Doma dievnama uzcelšanas 13. gs. bija Altāra daļas solos ievietoto kokgriezumu ciļņu paredzēta īpaša loma arhibīskapa un baznī- ikonogrāfija rosināja diskursam par filozofiska cas administrācijas pārvietošanās maršrutā un ētiska rakstura problēmām, kuras ticīgā no altāra daļas uz Kapitula zāli un klostera indivīda apziņai vajadzēja risināt imperatīvā krusteju. Katoļu laikā šeit atradās vairāki nozī- kārtā. Šādam galēji saasinātu ētiska rakstu- mīgi altāri, svēto skulptūras un kapelas, taču ra jautājumu diskursam altārī nav vietas, jo pēc reformācijas šīs starptelpas nozīme bija tur dievkalpojuma laikā ikreiz tiek atkārtots ievērojami mazinājusies.

82 RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ

Kopš 16. gs. 70. gadiem pie šķērsjoma ņemts dēvēt par Mūzikas alegoriju. Mākslas dienvidu sienas ir uzcelts augsts koka bal- darbos iekļautu sižetu ar jaunu sievieti pie kons Doma skolas audzēkņu korim — sauk- ērģeļu pozitīva, kuram tematisku paplaši- tam par Chorus Musicus, nye cantorey, nājumu piešķir citu muzicējošu personāžu Studentenchor, Chor „wo die Schulknaben iesaistīšanās, plēšu minēja eņģeļa klātbūtne, discantieren”, kurš atrodas trīsstūrī starp vairāku mūzikas instrumentu attēlojums un ieslīpi pretī novietoto kanceli un altāri. Kora tamlīdzīgas detaļas neapšaubāmi liecina par pienākums bija ar profesionālu dziedājumu Studentu kora balkona ciļņa anonīmā māksli- pavadīt dievkalpojumu, izpildot liturģiskos nieka apzinātu vēlēšanos savā darbā pārkāpt dziedājumus un psalmus, kuru atskaņoša- tematiskās robežas, ko zināmā mērā piepra- nā draudze nepiedalījās14. Ietilpīgā balkona sīja no katoļu kulta mantotās Svētās Cecīlijas priekšsienu rotā renesansei raksturīgi toskā- ikonogrāfiskais kanons. ņu ordera pilastri, starp kuriem iestrādāti Šai mūzikas alegorijas ikonogrāfiskajai gan pusloka, gan taisnstūra formas pildiņi ar evolūcijai ir senas filozofiskas saknes, kas sā- Kristus — Pasaules glābēja (Salvator Mun­ kas jau antīkajā un netiek aizmirstas arī vidus- di), Jāņa Kristītāja un evaņģēlistu gleznām. laiku kultūrā un vēl turpinās 16. un 17. gs. Balkona priekšsienas vidu starp pilastriem filozofijā un dabaszinātnēs. Tās liecina par uz- īpaši konstruētā laukumā rotā taisnstūra for- skatu attīstību no arhetipa par sakrificētu die- mas rāmī iestrādāts kokgriezuma cilnis ar višķu mūziku (musica divina) līdz mūzikai kā baznīcas garīgās mūzikas patroneses Svētās brīvajai mākslai, kuras atskaņojumam būtiska Cecīlijas atveidu. Saskaņā ar protestantiskās vieta ir gan uz zemes (musica mundana), gan ikonogrāfijas tradīciju un lai izvairītos no ka- vokālā izpildījuma formā, skanot cilvēku vidū toļu laika svēto daudzināšanas luterāņu diev- (musica humana), atstājot vietu skaņu māks- namos, pie ērģelēm vai dziedātāju balkoniem lā vēl arī instrumentālajai mūzikai kā prasmei novietotos mākslas darbus ar šo sižetu pie- atskaņot notīs pierakstītas skaņu harmonijas

Doma skolas audzēkņu kora balkons, saukts arī par Studentu kori. Ap 1570.–1580. g.

83 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

bas un proporcijas likumiem. Viņa metafo- riskajai sentencei „Kurš izprot mūziku — tas izprot arī pasaules uzbūvi”, kā arī domām par mūziku un tās lomu indivīda laicīgajā un kontemplatīvajā dzīvē bija daudzus gan sholastiski teoloģiskos, gan laicīgos uzskatus cementējošs raksturs. Arī viduslaiku mediķi ticēja, ka mūzika spēj dziedēt „melnās žults” (melan–cholē) raisītos melanholiskās pa- saules izjūtas uzliesmojumus, atsvabināt no dzīves noguruma (taedium vitae) un ar cilvē- cisko eksistenci saistītajiem kompleksiem16. Atgriežoties atkal pie Rīgas Doma kora solu ikonogrāfijas skaidrojuma, var atgādināt Ja- Mūzikas alagorijas (Sv. Cecīlijas) cilnis koba de Voražēna (Voragine) domas, kas par t.s. Studentu kora balkonā. Krāsots Mariju Magdalēnu pierakstītas viņa „Legenda kokgriezums, ap 1570. g. Aurea”. Pēc J. de Voražēna uzskatiem, dau- dzās savas dzīves epizodēs Marija Magdalēna ir rīkojusies raksturīgi melanholiskā tempera- (musica instrumentalis)15. Meklējot sakarības menta pārstāvei, nemitīgi ciešot no nepārva- starp toņiem mūzikā, 6. gs. pirms mūsu ēras ramajām kaislībām un to seku — grēka un matemātiķis Pitagors centās definēt to inter- vainas apziņas raisītajām izjūtām, jo viņa ir vālu skaitliskās attiecības ar attālumiem starp kā „manens rea” — mūžam apsūdzētā, kurai planētām. No šī un līdzīgiem pieņēmumiem tā arī ir lemts palikt vainīgai17. Saskaņā ar Platons (4. gs. p.m.ē.) mēģināja teorētiski pa- „Legenda Aurea” tekstu, Marijai Magdalēnai matot atziņu, ka debesu sfērās dzimst un mājo tuksnesī un vientulībā nožēlojot grēkus, pie debešķīga mūzika. Jau tādi antīkie filozofi un viņas ierodas Dieva piedodošās mīlestības ārsti kā Teofrasts (ap 372.–287. g. p.m.ē.) sūtītie eņģeļi, lai iepriecinātu ar mūziku un un Asklēpijs (ap 124.–40. g. p.m.ē.) mū- šādi kompensētu dvēseles sāpes18. Šajā pie- zikai piedēvēja brīnumainu spēju dziedināt mērā gūstams apliecinājums, ka arī 16. un dvēseles slimības. Indivīdiem ar prevalējošu 17. gs. indivīdam izeju no garīgu stagnāci- melanholisku noskaņojumu romiešu enciklo- ju sabiedrībai uzspiedušā katoliskā pasaules pēdists Celsus rekomendēja mainīt dvēseles redzējuma un arī no teoloģiskā strupceļa ar stāvokli ar skaņu terapiju un padzīt depresiju intelektuālu un ētisku ciešanu raisītām me- ar mūzikas palīdzību. lanholijas izjūtām spēja radīt vienīgi mūzikas Kristīgajā pedagoģijā netrūkst piemēru vara, kura tikusi pamatota ar dabaszinātņu melanholiska noskaņojuma ārstēšanai ar mū- un filozofijas uzskatiem. zikas palīdzību. Viens no pašiem populārāka- Ticība mūzikas terapeitiskajām spējām jiem ir Bībeles stāsts par ļaunu garu apsēsto arī 17. gs. sākumā saglabāja savas pana- ķēniņu Saulu, kuru Orfeja mīta galvenā va- cejas tiesības cīņā ar dvēseles melanho- roņa dubultnieks Bībeles folklorā — jaunais liskajiem kompleksiem. Balstoties uz Jāņa gans Dāvids — dziedina, spēlēdams uz ar- parādīšanās grāmatā atrodamām rindām, fas. Trīspadsmitā gadsimta kristīgais misti- britu filozofs Roberts Bārtons (Burton) ir ķis Bonaventura salīdzināja Universa uzbūvi atsaucies uz Bībeles tekstu, kurā Ekleziasta ar dievišķās harmonijās sacerētu melodiju, autors cildina vīnu un mūziku par abu spēju kurā visas daļas seko absolūti ideālas kārtī- iepriecināt sirdi un atrod saskaņu starp Svē-

84 RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ to Rakstu vārdiem un itāļu dzejnieka Aretino sfērisko orbītu un mūzikas harmoniju veido- izteikumiem, kuros viņš slavē mūziku kā lī- šanos. Sava sacerējuma „Harmonices Mvndi dzekli pret skumjām un melanholiju, turklāt Libri V” trešajā grāmatā viņš analizēja har- pasvītrodams pūšamo un stīgu instrumentu moniskas proporcijas dabā, priekšmetiskajā radīto skaņu nemateriālo dabu. Šie kultūras pasaulē un meklēja to saskaņu ar harmoniju vēsturē sakņotie vērojumi kļūst par pārlieci- skaņu pasaulē un mūzikā19. Balstoties Pitago- nošu filozofisku pamatu, lai motivētu ciļņa ar ra, Platona un Ptolemeja uzskatos, kas turpat Sv. Cecīlijas atveidu atrašanos uz Studentu divtūkstoš gadu bija ietekmējuši Eiropas zi- kora balkona priekšējās sienas tieši mūzikas nātnisko domu, tajā skaitā arī ētiku un estēti- alegorijas nozīmē. Par to var liecināt mūzi- ku, dziļi reliģiozais dabaszinātnieks J. Keplers kas instrumentu atveidojums uz ciļņa, norā- bija viens no pēdējiem intelektuālās elites teo- dot gan uz 16.–17. gs. mijā dabaszinātnē rētiķiem, kurš arhaisku uzskatu koordinātās populāro uzskatu par polifoniskās mūzikas centās definēt universālās kārtības un harmo- dievišķo raksturu, gan uz protestantiskā piē- nijas principus. Taču pati galvenā viņa diskur- tisma morālē sakņoto līdzību ar Sv. Cecīlijas sa atziņa par to, ka harmoniska mijiedarbība labprātīgo mocekles un „debesu līgavas” ceļa starp makrokosmu (universu) un mikrokosmu izvēli, atsakoties no laicīgā iepriecinājuma, (zemi, indivīdu) pastāv, var kalpot šajā rakstā ko dažādu instrumentu skaņās spētu dāvāt pausto pieņēmumu argumentēšanai. muzikāls baudījums. Skatot 16.–17. gs. mijas kultūras parā- Uz mūzikas kā polifoniskas skaņu harmo- dības laikam adekvātu filozofisko koncepciju nijas mākslu šajā cilnī norāda reālistiski precī- paradigmās, to kontekstā iederas tēze par zi attēlotie instrumenti. Pats pirmais — ērģeļu melanholijas kā garīgas stagnācijas pārva- pozitīvs — visdaudzbalsīgākais instruments, rēšanu ar mūzikas palīdzību. Raksta autors kuru greznās drānās tērptā Sv. Cecīlija aizrau- mēģina teorētiski rekonstruēt un atklāt Rīgas tīgi spēlē, piepalīdzot plēšu minējam — kai- agrīnās protestantiskās sabiedrības garīgo lam putto. Ciļņa tālākajā plānā redzami rene- centienu saikni ar itāļu renesanses humānis- sanses arhitektūras motīvi, kas kalpo par fonu ma kultūru, kura ar mākslas darbu ikonogrā- divām mūzikas instrumentu grupām: augšējā fisko, teoloģisko un filozofisko vēstījumu un kreisajā stūrī attēlotajai blokflautai ar lautu un ar liturģijas muzikālo pavadījumu ir iesaistī- kompozīcijā ar Dāvida arfu apvienotajai viola jusi Doma draudzes locekļus katarses pilnā da gamba. Mūzikas instrumentu kārtojums pārdzīvojumā un, domājams, mazinājusi me- grupās pa divi šajā cilnī ļoti uzskatāmi atklāj lanholijas un nolemtības izjūtu slogu. klusās dabas žanra ietekmi. Muzikālais un es- tētiskais baudījums, ko Doma draudzes locek- 4. Mūzikas alegorijas ciļņa ļiem un mācītājam sniedza Mūzikas alegorijas ikonogrāfijas saikne ar Romas ciļņa estētiskā polifonija kopā ar balkonā dzie- mākslu došo zēnu kora daudzbalsību, noteikti sagā- Raksta izskaņā pētījuma nolūks ir izdarīt dāja gluži laicīgu jūsmu par liturģiskās mūzi- secinājumus par mākslas vēstures kopsakarī- kas emocionāli tonizējošo spēku, kas noteikti bām, kurās, tāpat kā iepriekšējās sadaļās, uz- spēja aizgaiņāt skumjas, melanholiju un bai- skatāmi atklājas agrīnā Rīgas protestantisma les no cilvēka mūža pārlieku straujā ritējuma. un renesanses mākslas saistība. Pēc Hanzas Šī konstatācija sasaucas ar Rūdolfa II gal- savienības sabrukuma, kā rezultātā izira ag- ma astronoma un matemātiķa Johana Keple- rākās politiskās, ekonomiskās un garīgās sai- ra mūzikas teoriju, kurā viņš kā pēdējais ar- tes ar katoliskās Eiropas zemēm un reformā- haisko kosmoloģisko uzskatu pārstāvis saistīja cijas nestajām garīgajām pārmaiņām, kļuva vienā sistēmā saules sistēmā rotējošo planētu redzamas izmaiņas mākslas tematikā, formas

85 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

novitātēs, ko sekmēja mākslinieku migrācija pāvesta Siksta IV bronzas kapa pieminekli. un centrālās un Ziemeļeiropas mākslinieku Pēc jaunākajām atziņām, paaugstinātā grī- dzīvā interese par Itālijas antīko kultūru un das kapa pieminekļa autori ir brāļi Antonio moderno renesanses mākslu. Vērtējot vienu un Pjero Polaiuolo (Pollaiuolo),20 kuri piemi- no Latvijas kultūras mantojuma savdabīgāka- nekļa virspusi apkārt mirušā pāvesta skulp- jiem mākslas darbiem, izpēte atklāj klasisku tūrai dekorējuši ar kristīgo tikumu alegoriju mākslas ideju un kompozīcijas paraugu mig- ciļņiem, bet sānu plaknes — ar brīvo mākslu rācijas shēmu. Tajā Roma un Rīga ir saistītas alegorijām. Visi ciļņi ir komponēti līdzīgi, un vienā arhetipu izplatības un aizguvumu ķēdē, brīvās mākslas personificējošās mūzas tajos kurā starpnieku lomu ieņēma nīderlandiešu ir redzamas kā renesanses ideālajās propor- mākslinieki. Viņi sekmīgi darbojās misionā- cijās atveidotas sēdošas sievietes, kas tvertas ru atnestās sakrālās arhitektūras un mākslas kustībā ar konkrēto nozari raksturojošiem at- laukā, vācu tirgotāju iedzīvināto ekonomisko, ribūtiem. Vienā no šiem ciļņiem ir attēlota arī tiesisko un politisko mehānismu vidē, kā arī mūzikas personifikācija. viduslaiku cunftu tradīcijās izveidotās amat- Itālijas ceļojuma laikā ap 1530. g. nīder- nieciskās kultūras telpā. landiešu mākslinieks Martens van Hēmskerks Pilnīgi iespējams, ka nekad neizdosies (Heemskerck) ir darinājis lielu daudzumu noskaidrot Rīgas Doma baznīcas Studentu skiču. To vidū ir skices no pāvesta Siksta IV kora balkonā iestrādātās Mūzikas alegorijas kapa pieminekļa, tajā skaitā arī ar Mūzikas ciļņa autora vārdu, taču pēc 16. un 17. gs. alegorijas kompozīciju. Tieši šī ar brīvo māks- cunftu darbības principa pilnīgi pašsaprota- lu alegoriju skicēm piepildītā burtnīca epi- mi bija ierosmei izmantot grafikas darbus, zodiski ir atradusies vairāku iespiedgrafikas un, meklējot šajā vidē, pastāv cerība izsekot jomā aktīvi darbojušos mākslinieku īpašumā. mākslinieciskās idejas ceļam starp gatavo Viņu vidū ir tādas personības kā Korneliss darbu un tā grafisko prototipu. Ar dedukci- Korts (Cort), Hieronims Koks (Cock) un Mar- jas metodi var censties rekonstruēt māksli- tens de Foss (Vos). Tā kā šie nīderlandiešu niecisko motīvu migrācijas ceļu, kādā Mūzi- mākslinieki bija vieni no talantīgākajiem kas alegorijas kompozīcijas ideja ir ceļojusi 16. gs. vidus un otrās puses grafiķiem, kuri no skices pie vara grebumu autora, tad pie paši zīmējuši Romas drupu, ainavu un popu- iespiedēja, grāmatu tirgotāja, līdz nonākusi lāru mākslas darbu reprodukciju ciklus, radī- pie kokgriezēja — Rīgas Doma baznīcas ciļņa juši alegorisku, bībelisku un literāru motīvu autora. Lai gan cilnis jau kopš 16.–17. gs. zīmējumus, pēc kuriem gan viņi paši, gan mijas atrodas savā vietā Rīgas Domā, jautā- citi mākslinieki darināja vara grebumus, vai jums par tā izgatavošanas vietu paliks neatri- arī tos izmantoja lielizmēra mākslas darbu sināts. Tā varēja būt jebkura ostas pilsēta vai kompozīciju radīšanai, pilnīgi pašsaprotami, amatniecības centrs Nīderlandē, Vācijā un, ka viņu daiļradē var meklēt arī Rīgas Doma pilnīgi iespējams, arī Rīgā, kur no grāmatu Studentu kora Mūzikas alegorijas ciļņa grafis- tirgotājiem amatnieku un mākslinieku rīcībā kos paraugus. nonāca grafikas lapas ar perfekti izstrādātām Tas tur arī ir atrodams, un konkrēti — kompozīcijām. M. van Hēmskerka skiču burtnīcā ar Ro- Rīgas Doma baznīcas Studentu kora bal- mas arhitektūras motīvu studijām. M. van kona priekšējās sienas cilnis „Mūzikas alego- Hēmskerka spalvas zīmējums subjektīvi mai- rija” ar figurālas kompozīcijas, arhitektūras nītā formā atkārto pāvesta kapa pieminek- ainavas, un klusās dabas žanru elementiem lī redzamā ciļņa motīvus un pilnībā atbilst vistiešākajā veidā ir saistāms ar 1484. g. Rīgas Doma Mūzikas alegorijas cilnī redza- mirušā un Sv. Pētera bazilikā Romā apbedītā majai figurālajai kompozīcijai ar Sv. Cecīliju

86 RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ pie ērģeļu pozitīva un putto pie plēšu pami- tizēja renesanses un baroka laika amatnieki, nām21. Šķiet, ka sēdošās sievietes rakurss, lai iegūtu detaļām bagātas kompozīcijas. Ja viņas roku atveidojums uz klaviatūras, ceļos Rīgas Doma baznīcas ciļņa autors būtu rīko- saliekto kāju un tērpa krokojuma līnijas ir pār- jies šādi, tad viņam būtu vajadzējis sintezēt celtas cilnī tieši no spalvas zīmējuma, tikpat M. van Hēmskerka zīmētās Mūzikas alego- kā neko nemainot. Vēl vairāk — sava zīmēju- rijas skices ar kāda cita 16. gs. otrās puses ma kreisajā apakšējā stūrī M. van Hēmskerks mākslinieka variāciju par drupu vai renesan- ir iezīmējis uz grīdas esošu lautu kā norādi ses arhitektūras tēmu un, papildinot cilni ar uz ieceri galīgajā kompozīcijas variantā iz- mūzikas instrumentiem, izveidot kompozīci- vērst un konkretizēt citu mūzikas instrumen- jas galīgo variantu. tu grupu atveidojumus. Taču abu kompozīciju Rezumējot aprakstītos faktus un vēroju- salīdzinājumā paliek kāda līdz galam neno- mus, var secināt, ka 15. gs. otrajā pusē un skaidrojama detaļa. Proti, gan brāļu Polaiu- 16. gs. sākumā Livonijā norisinājās iepriek- olo darinātajā pāvesta kapa piemineklī, gan šējos gadsimtos kristianizācijas politikas M. van Hēmskerka skicē trūkst arhitektonisku rezultātā radīto baznīcas administratīvo motīvu, kādi divu atšķirīgu formu renesanses struktūru un garīgās dzīves pamatu neatgrieze- arku veidolā atklājas Rīgas Doma Mūzikas niskas demontāžas procesi. Pēc reformācijas alegorijas ciļņa tālākajā plānā. ievilktās robežšķirtnes jaunizveidoto luterā- Romas termu un antīko tempļu drupas, ņu draudžu un teologu aizsāktie konceptu- Kolizeja un akveduktu fragmentus ar apdru- ālie meklējumi jaunu dievnamu iekārtojuma pušām arkām un pussabrukušām velvēm principu radīšanā, formas un satura novitāšu labprāt skicēja un reproducēja Hieronims iestrādāšanā ar reformētās reliģijas pamat- Koks, kurš kādu laiku bija M. van Hēmskerka postulātu ilustrāciju saistītu mākslas darbu skiču burtnīcas īpašnieks. Pēc divus gadus il- ikonogrāfijā ir atstājuši daiļrunīgas liecības gas uzturēšanās Itālijā 16. gs. vidū H. Koks mūsdienu Latvijas kultūras mantojumā. atvēra Antverpenē lielāko grafikas spiestuvi Rīgas Doma baznīcas altāra daļā no jauna un kā pēc savām, tā arī pēc citu autoru ski- izgatavoto diakonu un dziedātāju kora solos cēm varēja radīt grafikas ciklus ar antīkiem iestrādātās plakanciļņu kompozīcijas „Kār- vai alegoriskiem motīviem. Ar H. Koka vārdu dināšana” un „Marija Magdalēna” sekmē 1551. g. ir izdots vesels Romas drupu gra- renesanses humānisma laikmetam tipisku fiku cikls, kura vara grebumos attēloto ar- filozofisku dialogu ar draudzes pārstāvjiem hitektūras motīvu raksturā daudz kopīga ar par ētiskā konflikta neizbēgamību nevainības Rīgas Doma baznīcas Mūzikas alegorijas cilnī un grēka kategoriju apcerē, par četru tempe- redzamajiem22. Taču uz šī novērojuma bāzes ramenta tipu lomu indivīdu raksturos un ta- izdarītais pieņēmums atstājams vien kā dar- jos predestinēto cilvēciskās esības izpausmju ba hipotēze par pētījuma tēmu, jo H. Koka amplitūdu. Mēģinājumā salīdzināt kokgrie- grafisko attēlu klāstā nav izdevies konstatēt zuma ciļņu kompozīcijas ar to grafiskajiem nevienu Rīgas ciļņa arhitektūras motīviem prototipiem un noskaņas ziņā radniecīgiem identisku kompozīciju. Toties netrūkst gra- A. Dīrera vara grebumiem pausta doma par fikas lapu ar arhitektūras ainavu kompozī- indivīda laicīgās dzīves primātu pār kontem- cijām, kurās lielā skaitā atkārtojas līdzīgas platīvā dzīves veida iespēju, ar savu neno- uzbūves arku fragmenti23. vēršamību cilvēka apziņā raisot filozofisku Studentu kora balkonā ievietotās Mūzikas un emocionālu grūtsirdības un melanholijas alegorijas ciļņa radīšanā nav izslēdzama arī stāvokli. tāda darba metode kā eklektisks vairāku gra- Meklējot kompensāciju indivīda garīgā fisko paraugu apvienojums, kādu bieži prak- strupceļa sajūtām, Rīgas Doma baznīcas

87 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

interjera koncepta veidotāji radīja problēmas 5 Pohrt O. Reformations Geschichte Livlands. risinājumu no renesanses humānisma un da- Leipzig, 1928. S. 35. 6 baszinātņu uzskatu pozīcijām. 16.–17. gs. Campe P. Lexikon Liv- und Kurländischer Bau­ meister, Bauhandwerker und Baugestalter von mijā izgatavotā Studentu kora luktu priekšsie- 1400–1850. Teil I. Stockholm, 1951. S. 11. nā ievietotais kokgriezuma cilnis ar Mūzikas 7 Biedermann H. Knaur’s Lexikon der Symbo­ alegoriju piedāvāja melanholisko dvēseles le. München: Droemer Knaur Verlag, 1989. stāvokli pārvarēt ar harmonisku mūzikas ska- S. 324. 8 ņu palīdzību, tādējādi atspoguļojot saistību ar Lexikon der christlichen Ikonographie. Bd. 2. Rom–Wien: Herder Verlag, 1990. Sp. 286. antīko filozofu Pitagora, Platona un Ptolemeja 9 Lexikon der christlichen Ikonographie. Bd. 1. un arī viduslaiku un renesanses domātāju uz- Rom–Wien: Herder Verlag, 1990. Sp. 589. skatos rodamajām atziņām par saskaņu starp 10 Biedermann H. Knaur’s Lexikon der Symbole. materiālo un nemateriālo pasauli, par mijie- München: Droemer Knaur Verlag, 1989. S. 112. 11 darbību starp universu un indivīdu. Thieme U., Becker F. Allgemeines Lexikon der bildenden Künstler von der Antike bis zur Ge­ Analizējot Mūzikas alegorijas cilni Rīgas genwart. Bd. 9/10. Leipzig: E. A. Seemann Ver- Doma baznīcas Studentu luktās no mākslas lag, 1999. S. 66. vēstures pozīcijām, kļūst redzama Nīderlan- 12 Melancholie. Genie und Wahnsinn in der Kunst. des iespiestās grafikas ievērojamā loma cen- Berlin: Hatje Kantz Verlag, 2006. S. 133. 13 trālās un Ziemeļeiropas renesanses mākslas Panofsky E. Albrecht Dürer. 3. Auflage. Prince- ton, 1948. Bd. 1, S. 84–85. veidu, žanru un arī lietišķās mākslas izstrādā- 14 Neumann W. Der Dom zu St. Marien in Riga. jumu formu straujajā attīstībā jau kopš 16. gs. Baugeschichte und Baubeschreibung. G. Riga: vidus. Augstu vērtējama arī nīderlandiešu Löffler Verlag, 1912. S. 45. mākslinieku loma itāļu renesanses mākslas 15 Vignau-Wilberg T. O Musica du edle Kunst. satura, formas un idejiskās daudzveidības Musik und Tanz im 16. Jahrhundert. Taatliche Graphische Sammlung München, 1999. S. 15. popularizēšanā ar iespiestu vara grebumu 16 Aristoteles. Heilung durch die Musik. De somno palīdzību tajās zemēs, kuras ekonomisko un et vigilia. Buchmalerei 13. Jh. Stadtbibliothek kultūras kontaktu rezultātā kļuva par gra- Nürnberg. V. 59, fol. 231: rechts. fiskās produkcijas pircējām. Tādējādi kāds 17 Voragine J. de. Legenda Aurea. 8. Auflage. Hei- mūsdienās vēl neidentificēts vai pat vairāki delberg, 1975. S. 471. 18 Melancholie. Genie und Wahnsinn in der grafiski attēli ir kalpojuši par A. un P. Polaiu- Kunst. S. 243. olo radītā pāvesta Siksta IV kapa pieminekļa 19 Keppleri I. Harmonices Mvndi Libri V, Lincii attēla un Rīgas Doma baznīcas Studentu kora Austriae, Sumptibus Godofredi Tampachii. Lib. Mūzikas alegorijas ciļņa kompozīcijas starp- III. Anno MDCXIX. 20 niekiem un pildījuši Itālijas kultūras paraugu Rom. Kunst und Architektur. Hrsg. von Bus- sagli Marco. Tandem Verlag GmbH. 2007. S. izplatīšanas misiju, bagātinot Livonijas māks- 369–370. lu ar dziļi humānistisku saturu. 21 The so-called Maarten de Vos Sketchbook of Drawings after the Antique. Hague: The Hague Government Publishing Office, 1976. P. 24. 22 Praecipua Aliquot Romanae Antiquitatis Rui- Avoti narum Monimenta Vivis Prospectibus ad veri 1 Pistohlkors G. von. Deutsche Geschichte im Os- Imitationem Affabre Designata. MDLI. In: ten Europas. Baltische Länder. Hrsg. von Gert Hollstein’s Dutch & Flemish Etchings, Engra­ von Pistohlkors. Berlin, Siedler Verlag, 1994. vings and Woodcuts 1450–1700. Volume IV. S. 136. Amsterdam, 1959. P. 180–183. 2 turpat, S. 137. 23 Hieronymus C., nach Maarten van Heemskerck. 3 turpat. Landschaft mit dem heiligen Hieronymus und 4 luther M. Den Auszerwelten lieben Freunden dem Gott Tiber. In: Makarius Michel. Ruinen. Gottis allen Christen zu Righe, Reuell und Tarb­ Die gegenwärtige Vergangenheit. Paris: Flam- the ynn Lieffland meynen lieben herren und marion Verlag, 2004. Abb. S. 43. brudern ynn Christo. Eccle. Wyttem. MD XX III.

88 RENESANSES HUMĀNISMA IKONOGRĀFIJAS TRANSKRIPCIJA RĪGAS AGRĪNĀ PROTESTANTISMA PERIODA MĀKSLĀ

Transcription of iconography of Renaissance humanism in early Protestantism art of Riga

Ojārs Spārītis Summary

Key words: Renaissance, iconography, Reformation, „Adam and Eve”, St. Cecil, Music Allegory

The paper touches upon history and art problems of Livonian confessional struggles in the period of Reformation and Counter-Reformation — beginning with early 16th century to early 17th century. At that time early Protestantism art was budding in the spiritual culture of Riga, and in separate works of art also efforts of representatives of Catholic Counter-Reformation could be seen, with the aim to form different paradigms of society’s spiritual values. However, traces of Italian and German Renaissance humanism can be found in the few works of art that have been preserved until nowadays in Riga Dom Cathedral — the main arena for spiritual battles and a storage of sacral art — and chronologically fall within the arsenal of means of spiritual education of both antagonistic confessional trends. The author focuses on works of art such as wooden reliefs made and put up in 1570–1580 in the choir part of the Dom Cathedral featuring „Temptation” („Adam and Eve”) and „Mary Magdalene”, an iconographic composition made after the samples of 16th century printed graphic art drawings. The author of Riga Dom Cathedral choir bench reliefs is unknown to us, but he definitely had to comprehend the essence of messages implied in these plots and carve into wood the abovementioned compositions with confidence based in Renaissance humanism and theological philosophy. The relief „Temptation” is made after a wood etching created by German engraver Hans Sebald Beham around 1535, the iconography and conception of which had been influenced by the work of Albrecht Dürer, „Adam and Eve” (1504). With this work A. Dürer strived to follow Neoplatonism philosophy depicting the first people before the Fall as a personification of physical and ethical innocence yet lacking the component of temperament that determines one’s own will and character. With this composition, the plot depicted on the choir bench of Riga Dom Cathedral mark the dawn of humanity. The other composition, „Mary Magdalene”, personifies the parish, which, like Mary Magdalene, is pressed down by the fatal- ity that forces the worldly people to live in sin. Transition from the seats meant for deacons, marked with theologically doctrinal plot composi- tions to the section meant for the rest of parish members in Riga Dom Cathedral interior is marked by the so-called Student lofts of Dom School students built in the cross area. Their front part is decorated with a polichrome woodcut relief with the Music Allegory in which the guardian of spiritual music St. Cecilia is depicted playing a positive organ. The philosophical essence of this composition’s iconography was to encourage the parish members to seek for a way out of melancholic feelings aroused by intellectual and ethical sufferings, which accompa- nied the Catholic world outlook and from which an individual can be rescued only by the power of music. The composition of Music Allegory, perfectly elaborated by A. and P. Pollaiulo, reveals doubtless artistic and content-related influence of the artistic plot-bearing reliefs seen on the tombstone of Pope Sixtus IV erected in St. Peter’s Basilica in Rome in 1484. With the help of Maarten van Heemskerck and his predecessor Cornelis Cort, relief compositions decorating Pope’s tombstone were distributed in the Netherlands and thanks to print art could reach also other art centres of Northern Europe, including Riga, enriching the Livonian art with deeply humanist content.

89 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH

Magnus von Hirschheydt

Schlüsselwörter: säkularisation geistlicher Staaten, Reformation in Livland, Erzstift Riga, Deutscher Ordensstaat, Koadjutorenfehde, Livländischer Krieg, Wilhelm von Brandenburg- Ansbach, Gotthard Kettler

Obwohl die Reformation in der sogenannten Livländischen Konföderation schon seit den 1520er Jahren viele Anhänger fand, gestaltete sich der Prozess der damit einhergehen­ den Säkularisation geistlicher Staaten in Livland äußerst schwierig. Für keinen der sechs geistlichen Teilstaaten (Deutscher Ordensstaat, Erzstift Riga, Bistum Reval, Hochstifte Dor­ pat, Ösel-Wiek und Kurland) können Säkularisationsbestrebungen nach preußischem Vor­ bild festgestellt werden. Vielmehr entwickelten sich die durch Reformation hervorgerufenen Neuerungen zu einer Zerreißprobe für den Zusammenhalt Livlands. Die innerlivländischen Rivalitäten (v.a. der Konflikt zwischen dem Ordensmeister und dem Rigaer Erzbischof, der in der Koadjutorenfehde 1556 gipfelte), aber auch die kritische außenpolitische Lage beim Ausbruch des Livländischen Krieges ab 1558 begünstigten zwar letztendlich den langwie­ rigen Weg zu weltlichen und erblichen Fürstentümern. Dies geschah jedoch unmittelbar kriegsbedingt und bedeutete in den meisten Fällen neben Herrschaftswechsel zugleich auch das Ende der früheren Existenzformen dieser staatlichen Gebilde.

1. Voraussetzungen in den skizziert und analysiert, welche in den einzel- baltischen Landen nen Kirchenfürstentümern Livlands zur Säku- Die reformatorische Bewegung fasste larisation führten. schon sehr früh, nämlich seit dem Jahr 1522, Livland bestand aus sechs geistlichen Fuß in Livland.1 Die politischen Grundstruk- Fürstentümern, welche Produkte mehrerer turen im Livland des frühen 16. Jahrhunderts Kreuzzüge3 an der Ostsee waren. Dabei han- wirkten dabei als Katalysator für schnelle Er- delte es sich um die Territorien des Deutschen folge in den großen Städten Riga, Reval und Ordens,4 das Erzstift Riga und die Hochstifte Dorpat.2 Es ergaben sich jedoch im Zuge der Dorpat, Ösel-Wiek und Kurland, welche im Reformation noch weitere politische, soziale 16. Jahrhundert oft in Personalunion regiert und gesellschaftliche Umwälzungen, die dem wurden. Das Bistum Reval war Suffragan- kirchlich geprägten Livland innerhalb kürzes- bistum des Erzbistums Lund und damit als ter Zeit ein neues Gesicht verleihen sollten. einziges nicht Teil der Kirchenprovinz Riga. In diesem Aufsatz werden die Entwicklungen Zudem bestand es eigentlich nur aus dem

90 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH kleinen Tafelgut seines Bischofs im näheren sen Präeminenz in der Hierarchie Livlands Umkreis der Stadt Reval.5 Die Städte Riga, streitig.11 Dieser altlivländische Gegensatz Reval und Dorpat waren die drei größten im Kampf um die Hegemonie zwischen den Städte in Livland und konnten teilweise au- beiden zentripetalen Kräften Livlands, wurde tonom von ihren geistlichen Stadtherren, den von den zentrifugalen Kräften, den Bischö- Bischöfen, agieren. Es bleibt jedoch festzu- fen, den Deutschordensgebietigern, den Rit- halten, dass Livland insofern ein Sonderfall in terschaften und den Städten gefördert und Europa war, als dass alle Fürstentümer geist- zur Erlangung eigener Rechte, Privilegien lich, dass bedeutet, Mitglieder der altgläu- und Freiheiten ausgenutzt. Es herrschte also bigen kirchlichen Hierarchie und damit der ein ununterbrochener politischer Kampf um römischen Kirche zugehörig waren. Es han- die Hegemonie, was oftmals auch zu mili- delte sich um eine in der Schwertmission ent- tärischen Auseinandersetzungen führte. Erst standene Ansammlung von Hochstiften und während der langen Regierungszeit des Or- Ordensterritorien. Eine weitere Besonderheit densmeisters Wolter von Plettenberg,12 der Livlands bildete die Gesellschaftsstruktur. von 1494 bis 1535 die politische Bühne Eine privilegierte deutsche Minderheit domi- Livlands dominierte, kehrte mit gewisser Prä- nierte eine Mehrheit aus Esten, Liven, Kuren, ponderanz des Ordens ein zwischenzeitliches Lett- und Semgallern,6 die allgemein auch Ende der Kämpfe ein. als „Undeutsche”7 bezeichnet wurden, al- Die geistlichen Fürstentümer Livlands wa- lerdings aber die Mehrzahl der Bevölkerung ren Glieder des Heiligen Römischen Reiches ausmachten. Somit kam zu der feudalen Deutscher Nation, was sich besonders im Gesellschaftsstruktur noch eine ethnische Zusammenhang mit der Verdichtung und Ins- Komponente hinzu. Aus diesem Grund wurde titutionalisierung des Alten Reiches seit dem Livland von der deutschnationalen Forschung Reichstag von Worms im Jahr 1495 deutlich auch fälschlicherweise als „Kolonie” des Al- zeigte und 1530 einen letzten symbolischen ten Reiches bezeichnet.8 Höhepunkt in der feierlichen Lehnsnahme Politisch war Livland also kein homoge- des livländischen Deutschordensmeisters auf nes Gebilde, sondern vielmehr ein loser Zu- dem Reichstag zu Augsburg durch Kaiser Karl sammenschluss geistlicher quasi souveräner V. fand.13 Allerdings gibt die Zugehörigkeit Fürstentümer. Die alte Forschung bezeichne- Livlands zum Alten Reich in der Forschung te diesen politischen Zusammenschluss oft- einigen Grund zu Diskussionen.14 Im frühen mals als „livländische Konföderation”9. Das 16. Jahrhundert erhielten die Kirchenfürsten ist insofern kein glücklicher Begriff, da dieser Livlands beim Antritt ihrer Ämter die Reichs- sogenannten Konföderation eine zentrale Ex- regalien, nahmen selbst an Reichstagen teil, ekutivinstanz fehlte. Es gab seit dem begin- übernahmen Reichstagsbeschlüsse in ihren nenden 15. Jahrhundert nur einen unregel- Territorien und klagten bei innerlivländischen mäßig einberufenen altlivländischen Landtag, Problemen vor dem Reichskammergericht.15 auf welchem Beschlüsse für gesamt Livland Und wie oben erwähnt war auch der livländi- gefasst werden konnten, deren Durchset- sche Landmeister des Deutschen Ordens seit zung allerdings bei den einzelnen Territorien 1530 offiziell Reichsfürst.16 Allerdings wurde selbst lag.10 Livland bei vielen Reichsangelegenheiten, Theoretisch war der Erzbischof von Riga wie bei der Einteilung der Reichskreise, nicht der ranghöchste Fürst in Livland und sollte mit einbezogen.17 Die Zugehörigkeit zum Al- den Landtag einberufen und diesem offiziell ten Reich war also nicht klar geregelt. Diese vorsitzen. Praktisch machte der livländische unklare Situation wurde von den Fürsten und Ordensmeister dem Rigaer Erzbischof des- Stadtmagistraten dahingehend ausgenutzt,

91 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

dass sie sich auf das Alte Reich beriefen, gur der evangelischen Partei an der Ostsee. wenn es von Vorteil für sie war, ansonsten Die Wahl von Albrechts Bruder, Markgraf Wil- lehnten sie eine Abhängigkeit ab. helm von Brandenburg-Ansbach, zum Koad- Mit der Benennung von Schutz- und Ga- jutor des Erzbischofs von Riga im Jahr 1529 rantiemächten für die Stifte Livlands durch musste dementsprechend der Sorge des Or- Kaiser Karl V. im Jahre 1521 wurde die Ein- densmeisters und der altgläubigen Kräfte in gliederung Livlands in das europäische Mäch- Livland einen neuen Schub geben. Koadjutor tesystem zusätzlich forciert und gleichzeitig Wilhelm stand ebenso wie Herzog Albrecht die Frage nach der Zugehörigkeit zum Reich für das Konzept der Säkularisation im Sinne erheblich verkompliziert. Einerseits wurden der lutherischen Lehre.26 so etwa bestehende Interessen fremder Fürs- Koadjutor Wilhelm verfolgte kurz nach ten für Livland auf der einen Seite vom Kaiser seiner Ankunft im Erzstift tatsächlich auch gegeneinander ausgespielt, auf der anderen den Plan, alle vakanten geistlichen Ämter Seite aber offiziell garantiert.18 und Pfründen in Livland für sich zu gewin- Eine systematische Annäherung von Sei- nen.27 Hierbei handelte es sich allerdings ten der altlivländischen Fürsten an das Alte nicht um eine durchdachte Strategie, sondern Reich fand vor allem in Hinblick auf eine wohl eher um den wirtschaftlich begründeten außenpolitische und eine innenpolitische Griff nach den Pfründen. Nichtsdestoweni- Bedrohung statt. Außenpolitisch wurden die ger traf er damit auf Widerstand und seine geistlichen Fürstentümer Livlands im begin- Versuche der Ämterkumulation endeten in nenden 16. Jahrhundert von dem Großfürs- der Öselschen Bischofsfehde, die von 1532 ten von Moskau und dem Polnischen König bis 1536 andauerte.28 Nach Wilhelms Nie- gleichermaßen bedroht.19 Innenpolitisch derlage im Kampf um das Bischofsamt von stellte seit 1522 die Reformation eine Zer- Ösel-Wiek, war die preußische Partei in Liv- reißprobe für den Zusammenhalt Livlands land geschwächt und Wilhelm selbst weithin dar.20 Die zentrifugalen Kräfte Livlands er- handlungsunfähig. Dabei gibt es keinerlei kannten für sich in Luthers Theologie das konkrete Hinweise von Herzog Albrecht oder politische Mittel der Säkularisation und stell- von Koadjutor Wilhelm, dass diese den Plan ten deshalb die Existenz der livländischen verfolgten, das Erzstift Riga oder gar ganz Kirchenfürstentümer in Frage.21 Dieses Mittel Livland zu säkularisieren. Es waren vielmehr wurde ihnen 1525 am Beispiel der Säku- die Anhänger der Reformation in den livlän- larisation des Preußischen Deutschordens- dischen Städten, insbesondere Riga, die den staates durch den letzten preußischen Hoch- Wunsch nach einer Säkularisation äußerten. meister Albrecht von Brandenburg-Ansbach22 Der auffälligste Befürworter einer Säkulari- eindrucksvoll vorgeführt und stellte für die sation war der Rigaer Stadtschreiber Johann altgläubigen Kirchenfürsten Livlands von da Lohmüller,29 der schon 1525 Ordensmeister an ein Angstszenario dar,23 das insbesondere Wolter von Plettenberg die Säkularisation die formal altgläubigen Ordensmeister zu ver- nahe zu legen versucht hatte. Aufgrund sei- hindern suchten. ner Zugehörigkeit zur preußischen Partei floh Säkularisation bedeutet die Umwandlung Lohmüller schließlich 1535 vor einer etwai- eines geistlichen Territoriums in ein weltliches gen Verfolgung aus der Stadt Riga in das Her- und erbliches Fürstentum.24 Das Herzogtum zogtum Preußen.30 Preußen war Mitte des 16. Jahrhunderts das In der Forschung wird allerdings bis heute Vorbild für die Säkularisation eines geist- davon ausgegangen, dass Koadjutor Wilhelm lichen Fürstentums im Ostseeraum,25 und ebenfalls Säkularisationspläne hatte. Das Herzog Albrecht wurde zu einer Führungsfi- liegt vor allem daran, dass er schon frühzei-

92 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH tig eine gewisse evangelische Gesinnung an ranten für die ausstehenden Zahlungen. Im den Tag legte.31 Diese tat er aber erst später Jahr 1554 diktierte Ivan IV. teilweise neuen als Erzbischof offen kund, als er 1546 eine Waffenstillstand auf fünfzehn Jahre. Dieser Reformationsordnung durchsetzen wollte.32 beinhaltete die Klausel, dass die altlivländi- Eine Systematik oder tiefere Kenntnis der schen Kirchenfürsten kein Bündnis mit dem evangelischen Theologie stand jedoch nicht polnischen König abschließen durften.35 hinter Markgraf Wilhelms Politik, und letzt- Damit wurde die Handlungsfähigkeit des endlich scheiterte er schon allein beim Ver- livländischen Ordensmeisters erheblich ein- such der Anhäufung von Pfründen. geschränkt, zumal es schon seit mehreren In Livland schienen Säkularisationen da- Jahrzehnten Konflikte um den Verlauf der nach in weite Ferne gerückt. Zwar hatte die litauisch-kurländischen Grenze gab, welche Reformation die politischen Akteure und die bis dahin noch nicht eindeutig geklärt war.36 Bevölkerung gespalten und stand vielfach in Das Ende der geistlichen Fürstentümer einem Gegensatz zur Herrschaftsstruktur der Livlands wurde letztendlich im Jahr 1555 Kirchenfürstentümer. Die geistlichen Fürsten- mit der Wahl Herzog Christophs von Meck- tümer blieben allerdings bestehen, und es lenburg,37 dem Bruder des evangelischen bildete sich ein Gesellschaftssystem heraus, Herzogs Johann Albrecht I. von Mecklenburg, das typisch für diese vorkonfessionelle Zeit zum Koadjutor des Erzbischofs von Riga ein- scheint. Es war noch nicht endgültig geklärt, geläutet. Dies war Teil einer weitergehenden welche Glaubensrichtung sich durchsetzen Ostseepolitik des Hauses Mecklenburg.38 würde. Zudem wollten die Herrschenden Hierfür hatten schon länger Gespräche zwi- unabhängig davon ihre Machtposition nicht schen Herzog Albrecht in Preußen und Her- aufgeben. Daraus ergaben sich scheinbar zog Johann Albrecht von Mecklenburg statt paradoxe Verhältnisse: So regierte im Erzstift gefunden, die zu einem Vertrag und letztend- Riga ab 1539 der dezidiert evangelisch ge- lich der Wahl des Mecklenburgers führten.39 sinnte Wilhelm von Brandenburg-Ansbach Johann Albrecht von Mecklenburg verfolgte im altgläubigen Erzbischofsamt von Riga, als überzeugter Lutheraner eine weitergehen- ohne die politischen Strukturen verändern zu de Strategie mit der Wahl, da er das Erzstift wollen. Zudem betrafen seine Reformations- Riga nicht nur für seinen jüngeren Bruder, vorschläge von 1546 nur im geringen Maße sondern als dauerhafte Versorgungsstati- die traditionellen kirchlichen Zeremonien on für das Haus Mecklenburg zu gewinnen oder die Seelsorge, sondern hauptsächlich suchte.40 Herzog Christoph von Mecklenburg die Dogmatik und Sakramentenlehre. Er war war wie sein älterer Bruder Johann Albrecht somit ein früher Vertreter der evangelischen dezidiert evangelisch gesinnt.41 Aber in den Bistumsadministratoren.33 Quellen findet sich ähnlich wie bei Herzog Albrecht und Markgraf Wilhelm kein Hinweis 2. Der Weg in die Säkularisation darauf, dass eine Säkularisation des Erzstifts Erst die 1550er Jahre brachten Verände- geplant war. Herzog Christoph war im Jahr rungen, die den Weg zu den Säkularisationen 1555 auch noch zu jung, um eine solche der geistlichen Fürstentümer Livlands ebnen Aufgabe zu stemmen. Im Gegenteil lässt sich sollten. Großfürst Ivan IV. verweigerte eine aus einem herzöglichen Strategiepapier her- Verlängerung des alten Beifriedens, der auf auslesen, dass ursprünglich angedacht war, den Waffenstillstand von 1503 zurückging.34 das Erzstift in seiner verfassungsmäßigen Er bestand auf hohe Tributzahlungen durch geistlichen Form zu erhalten.42 Dabei folg- Hochstift und Stadt Dorpat und nahm den te er dem Beispiel der Hochstifte Schwerin Erzbischof sowie den Ordensmeister als Ga- und Ratzeburg, die als Versorgungsposten, in

93 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

denen Mitglieder des Hauses Mecklenburg zu Christoph gefangen genommen. Ordensmar- Bischöfen gewählt wurden.43 Diese Hochstif- schall Jasper von Münster konnte sich der te verblieben im Machtbereich der Mecklen- Gefangennahme entziehen und nach Litauen burger Herzöge als Quasi-Sekundogenituren. absetzen. Das rief nun tatsächlich den pol- Nichtsdestoweniger war die Wahl Herzog nischen König Sigismund II. August auf den Christophs zum Koadjutor ein Auslöser, der Plan, der die Gefangenschaft seines Vetters zu den Säkularisationen führte, da durch die Wilhelm nutzte, um als Konservator des Erz- Wahl einem Landtagsbeschluss aus dem Jahr stifts aufzutreten und 1556 ein Heer an der 1546 zuwider gehandelt wurde. In diesem litauisch-polnischen Grenze aufmarschieren Beschluss, der von allen Fürsten und Ständen zu lassen.48 Die Stellung eines Konservators Livlands gefasst worden war, wurde festge- hatte der Großfürst von Litauen schon 1521 legt, dass kein Fürst aus dem hohen Reichs- erhalten.49 Was dieses Konservatorenamt adel gewählt oder anderweitig nach Livland wirklich beinhaltete, bleibt bis heute unklar. geholt werden durfte.44 Nachdem Erzbischof Man muss es sich wohl als eine Art Vogtei- Wilhelm mit Jasper von Münster, dem Land- amt vorstellen. Es gab dem polnischen König marschall des Deutschen Ordens, hinter dem und litauischem Großfürsten Sigismund II. Rücken des Ordensmeisters Heinrich von August allerdings die Legitimation von Kaiser Galens eine Annäherung an den polnischen und Reich, unbehelligt in die Belange Liv- König geplant hatte,45 kam es dann zur mili- lands einzugreifen. tärischen Auseinandersetzung. Es zeigte sich Dieser Konflikt, die so genannte Koadju- hierbei eine innere Zerrissenheit des Deut- torenfehde, führte allerdings insgesamt dazu, schen Ordens über die Frage nach dem richti- dass sich beispielsweise die Kurfürsten von gen Bündnispartner und die mit dem Bündnis Brandenburg und Sachsen sowie die Herzö- verbundenen Konsequenzen. Ordensmeister ge von Mecklenburg, Pommern und Braun- Heinrich von Galen bemühte sich zusätzlich schweig-Wolfenbüttel sowie die Könige von zur Unterstützung von Kaiser und Reich um Dänemark und von Polen-Litauen für die Frei- die Hilfe des König von Dänemark, vor allem lassung und Restitution Erzbischof Wilhelms aber um die Hilfe des schwedischen Königs.46 stark machten.50 Dieser Kampf schwächte Dessen Ordensmarschall Jasper von Münster die Position des Deutschen Ordens beträcht- hingegen wollte ein Bündnis mit dem König lich. Zwar konnte der Deutsche Orden in der von Polen-Litauen und mit Herzog Albrecht Fehde schnelle militärische Erfolge erzielen. von Preußen eingehen. Jasper von Münster Es kam jedoch zu inneren Unruhen und zu schloss daraufhin eigenmächtig ein Bündnis beträchtlichem politischen und militärischem mit dem Erzbischof von Riga, Wilhelm von Druck von Seiten Polen-Litauens. Brandenburg-Ansbach und dessen Koadju- Auch in diesem außenpolitischen Konflikt tor Herzog Christoph von Mecklenburg. Die- mit Polen-Litauen galt es für Livland in Per- ses Bündnis schloss auch ein gewaltsames son des Ordensmeisters Wilhelm von Fürs- Vorgehen gegen den Deutschen Orden nicht tenberg wie zuvor mit dem Großfürsten von aus. Nachdem der Ordensmeister einen Brief Moskau, eine militärische Eskalation zu ver- Erzbischof Wilhelms mit Kriegsplänen abge- meiden. Der folgende Bündnisvertrag mit Po- fangen hatte,47 reagierte er mit militärischer len-Litauen zu Poswol zwang den Deutschen Gewalt gegen den Erzbischof und dessen Ko- Orden,51 1557 das Erzstift Riga unter däni- adjutor sowie gegen Jasper von Münster. scher52 und kaiserlicher53 Vermittlung wieder Das Erzstift und seine Burgen wurden von in seiner alten Form zu restituieren und führ- den Truppen des Deutschen Ordens besetzt te in der Folge zur Auflösung des Beifriedens und Erzbischof Wilhelm sowie sein Koadjutor mit Moskau durch Zar Ivan, der im Frühjahr

94 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH

1558 tatsächlich angriff.54 Ivan IV. mar- ließ sich genauso wie Erzbischof Wilhelm schierte mit Verweis auf die unbezahlten Tri- von Brandenburg-Ansbach noch im Sinne bute Dorpats in Altlivland ein.55 der altgläubigen Kirche und deren politischen Das Hochstift Dorpat fiel im Jahr 1558 Struktur von den Domkapiteln zum Bischof als erstes der geistlichen Fürstentümer Liv- wählen. Zwar ließ er sich nicht weihen, was lands komplett in die Hände der Moskauer seiner dezidiert lutherischen Haltung ent- Truppen.56 Der altgläubige Dorpater Bischof sprach, allerdings war eine Säkularisation in Hermann Wesel kam in Moskauer Gefangen- Form einer Umwandlung in ein erbliches Her- schaft, wo er nach einigen Jahren starb. Er zogtum nicht Teil einer etwaigen dänischen war der letzte Bischof, denn das Hochstift Strategie.60 Tatsächlich bedeutete das Jahr Dorpat sollte nicht mehr restituiert werden. 1560 keineswegs die Auflösung der Hoch- Ivan IV. eroberte das Hochstift und besetz- stifte Ösel-Wiek und Kurland-Pilten. Diese te es. Es wurde in eine militärische Verwal- bestanden sogar noch über das Jahr 1561 tungsstruktur eingegliedert, deren Charakter hinaus, was insbesondere für das Hochstift man als provisorisch bezeichnen kann. Der Kurland-Pilten galt, das selbst noch nach Stadt Dorpat wurden jedoch die altherge- dem Tod Bischofs Magnus im Jahr 1583 in brachten Rechte, einschließlich dasjenige der dänischem Besitz blieb.61 freien Ausübung der Religion gewährt. Im Fall Im Fall der Hochstifte Ösel-Wiek und Kur- des Hochstifts Dorpat handelte es sich tat- land-Pilten überlebten den Zusammenbruch sächlich zum ersten Mal um eine Säkularisa- der alten livländischen Staatenwelt ohne eine tion eines geistlichen Territoriums in Livland. offizielle Veränderung der überkommenen Allerdings war es keine geplante Säkularisa- Strukturen. Herzog Magnus von Holstein fun- tion durch die eigenen Fürsten oder Bevöl- gierte eindeutig als evangelischer Bistumsad- kerung, sondern vielmehr eine militärische ministrator, wie sie zur gleichen Zeit bei ei- Eroberung, wobei kriegsbedingt das Hochstift nigen Hochstiften im Norden des Heiligen Dorpat in eine weltliche Verwaltungseinheit Römischen Reiches Deutscher Nation, wie umgewandelt und in das Reich Ivans IV. in- zum Beispiel in den Hochstiften Ratzeburg, korporiert wurde. Was Zar Ivan IV. weiterhin Halberstadt oder Schwerin aufkamen.62 Eine mit seinem eroberten Landen plante, kann Säkularisation wurde bei beiden Hochstiften und soll jedoch nicht an dieser Stelle behan- wenigstens in den frühen 1560er Jahren delt werden. Wichtig ist festzuhalten, dass noch nicht durchgeführt. Zeit des Livländischen Krieges die Moskauer Im Erzstift Riga war die alte Herrschafts- Verwaltung die eroberten Gebiete Livlands ordnung nach der Besetzung des Deutschen zwar verweltlichte, aber keine endgültig po- Ordens in der Koadjutorenfehde von 1555 litische Struktur einführte. erst wieder im Jahr 1557 vollständig restau- Die Hochstifte Ösel-Wiek57 und Kurland- riert worden. Das zeigte sich an der offiziellen Pilten waren sich im Bezug der Ereignisse zu Wahl Herzog Christophs von Mecklenburg Beginn des Livländischen Krieges sehr ähn- zum Koadjutor Erzbischof Wilhelms.63 Eine lich. Denn in beiden Fällen, freilich mit unter- Säkularisation war offiziell nicht angestrebt schiedlichem Erfolg, gelangten die Hochstifte worden, oder wenigstens waren eventuelle Ösel-Wiek im Jahr 1559 und Kurland-Pilten Pläne schon 1536 aufgrund der Niederlage im Jahr 1560 gegen jegliche überkommenen der preußischen Partei Livlands in Öselscher Rechte und Privilegien per Kauf vom evange- Bischofsfehde zunichte gemacht worden. Im lisch gesinnten Bischof Johann von Münch- Jahr 1558 war Erzbischof Wilhelm zu alt hausen58 an den Bruder des dänischen Kö- und schon zu krank,64 um eine eigene dynas- nigs, Herzog Magnus von Holstein.59 Dieser tische Tradition zu begründen. Zudem hatte

95 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

er in der Vergangenheit große Schwächen bei der altlivländischen Staatenwelt statt. Der der Regierung des Erzstifts gezeigt, die ihn Deutschordensstaat war durch seine auf als Kandidaten für ein Erbamt in Frage stell- die Mönchskultur aufbauende Hierarchie ten. Sein Koadjutor Herzog Christoph war zu um einiges heterogener strukturiert als das diesem Zeitpunkt noch zu jung65 und durch Erz- und die Hochstifte Livlands.69 So ist es den Ordensmeister schon sehr stark einge- nicht verwunderlich, dass es in der Zeit größ- schüchtert. Der Plan eines dauerhaften Ver- ter Gefahr zu einem inneren Zerwürfnis über sorgungspostens des Hauses Mecklenburg die Strategie kam. Es zeichnete sich schon lässt weiterhin kaum Schlüsse auf das Ziel frühzeitig ab, dass die Unterstützung durch einer Säkularisation zu. Kaiser und Reich nur einem Lippenbekennt- Auch das Erzstift Riga blieb offiziell über nis gleich kam. Das Alte Reich in Gestalt des den Tod des Erzbischofs Wilhelm hinaus Reichstages unterstützte die Kirchenfürsten bestehen. Erst 1566 erfolgte die Säkulari- Livlands vor allem mit dem Dispens von Zah- sation des Erzstifts und Inkorporation in das lungen.70 Es war altgläubig geprägt und hätte neue polnische überdünische Herzogtum keine Säkularisation unterstützt, was durch- Livland.66 Jedoch erfolgte nach der Unter- aus dem Willen der Deutschordensführung werfung des Erzstifts unter den Großfürsten entsprach. Aber ohne handfeste finanzielle von Litauen im Jahr 1561 schon eine vor- und militärische Zusagen blieb diese Unter- bereitende Zweiteilung der weltlichen und stützung wirkungslos. geistlichen Aufgaben des Erzstifts. Der pol- Ordensmeister Heinrich von Galen und nische König Sigismund II. August setzte in sein Koadjutor Wilhelm von Fürstenberg seiner Funktion als Großfürst von Litauen wollten sich deshalb an die skandinavischen einen Gubernator ein, der die weltliche Ver- Königreiche Dänemark und Schweden annä- waltung des Erzstifts innehatte.67 Zunächst hern. In Dänemark war spätestens seit dem handelte es sich dabei um Herzog Gotthard Kopenhagener Reformations-Herrentag von Kettler, später wurde Nikolaus Radziwiłł der 1536 das Luthertum als alleinige Glaubens- Gubernator. Radziwiłł war der Woywode von richtung durchgesetzt.71 In Schweden waren Wilna und Kommandant des polnisch-litaui- die Würfel noch nicht eindeutig zugunsten schen Heeres im Livländischen Krieg. Auch der Reformation gefallen.72 Nichtsdestoweni- hier bedingten militärische Gründe, ähnlich ger standen beide Königreiche für das Modell wie im Falle der Säkularisation Dorpats, die der Säkularisation von Kirchengut, wie es im weltliche Verwaltung Livlands nördlich der Zuge der reformatorischen Entwicklungen in Düna, ohne freilich soweit zu gehen wie in beiden Königreichen durchgesetzt worden den russisch eroberten Gebieten. Die geistli- war. Geographisch waren die skandinavi- chen Angelegenheiten wurden weiterhin vom schen Königreiche durch die Ostsee getrennt Erzbischof bestimmt, der bis zu seinem Tod von Livland, was einen gewaltsamen Über- im Jahr 1563 Amt und Titel behielt. Herzog griff unwahrscheinlich machte. Es bestanden Christoph von Mecklenburg wurde niemals allerdings politische und wirtschaftliche Inte- zum Erzbischof gewählt und wurde vom ressen, welche wenigstens zu einem Eingrei- polnischen König im Jahr 1569 gezwungen, fen der skandinavischen Könige auf Seiten endgültig auf alle Ansprüche auf das Erzstift Livlands führen konnte. Wie sich später her- Riga zu verzichten.68 ausstellte, waren die Anreize doch zu gering, Im livländischen Deutschordensstaat so dass die skandinavischen Könige Gustav I. fand während der 1550er Jahre eine kon- von Schweden73 und Christian III. von Däne- trovers geführte Debatte über die politi- mark in den 1550er Jahren noch zögerten. sche und militärische Strategie zum Erhalt Erst ihre Söhne, Erik XIV. von Schweden74

96 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH und Friedrich II. von Dänemark75 engagierten Wirkung. Das zwang die altlivländischen Kir- sich in Livland, im Falle von Schweden aller- chenfürsten zu weiteren Zugeständnissen, dings dann mit der Absicht der territorialen um Polen-Litauen aktiv an den Kampfhand- Erweiterung. lungen zu beteiligen. Es wurden in der Folge Landmarschall Jasper von Münster litauische Besatzungen auf mehreren Festun- sprach sich für eine Annäherung an Polen- gen Livlands stationiert, die weiterhin unter Litauen aus. Das Problem für den Deutschen dem Befehl Sigismund II. Augusts blieben.81 Orden bestand allerdings darin, dass der pol- Ein aktives Eingreifen in den Krieg blieb je- nische König aufgrund der Säkularisation des doch weiterhin aus. Preußischen Ordensstaates im Jahr 1525, Die Unterstützung von außen blieb aus. für ein analoges Konzept der Säkularisation Der König von Schweden lehnte jegliche Hilfe des Deutschen Ordens in Livland stand. ab und sowohl das Alte Reich als auch der Dieses Zerwürfnis führte zu der zuvor polnische König beließen es bei mehr oder schon erwähnten Rigaer Koadjutorenfehde. minder symbolischen Akten. Zudem erfolg- Mit der Flucht Jasper von Münsters nach te nach fehlendem Kriegsglück eine Wende Litauen war der Streit jedoch nicht geklärt, im Inneren des Deutschen Ordens. Im Au- denn nach dem Angriff des Großfürsten Ivan gust 1560 in der Schlacht bei Ermes fiel ein IV. zwang ein Strategiewechsel im Sommer großer Teil der Ordensspitze oder geriet, wie 1559 Wilhelm von Fürstenberg zur Abdan- der altgläubig gesinnte Landmarschall Phil- kung und zur Wahl Gotthard Kettlers zum ipp Schall von Bell, in moskowitische Ge- neuen Ordensmeister.76 Durch den neuen, fangenschaft.82 Im gleichen Monat eroberten diplomatisch erfahrenen Mann an der Spitze moskowitische Tuppen die Ordensfestung des Deutschen Ordens konnte die Hinwen- Fellin mit dem gesamten schweren Geschütz dung an Polen stattfinden.77 Interessanter- des Deutschen Ordens.83 Der alte Ordens- weise bedeutete das auch eine aus realpo- meister Wilhelm von Fürstenberg, der die litischen Zwängen ausgeführte persönliche Festung verteidigt hatte, ging ebenfalls in die Kehrtwende Gotthard Kettlers, denn auch er Gefangenschaft. Gotthard Kettler stand nun hatte noch einige Jahre zuvor Schweden als im wahrsten Sinne des Wortes fast allein da. Koalitionspartner bevorzugt. Die Verbündeten, Kaiser und Reich sowie der Die Lage war für die Existenz Livlands polnische König, unterstützten Livland nur aber nun einmal sehr ernst, und der Deut- halbherzig. Nach den Niederlagen war der sche Orden musste Verbündete und Geld Orden geschrumpft. Ordensmeister Gotthard nehmen wo er sie finden konnte. Es wurde Kettler nahm nun eine Position ein, die im sogar die Vogtei Grobin im Frühjahr 1560 militärisch geschwächten Orden weitestge- an den im Alten Reich geächteten und vom hend konkurrenzlos und unangefochten war. Deutschen Orden als Verräter betrachteten Er war in seinen wenigen vorhanden geblie- preußischen Herzog Albrecht verpfändet,78 benen Möglichkeiten keiner inneren Opposi- um eine Finanzierung der Söldner zu sichern. tion ausgesetzt, musste allerdings unbedingt Der polnische König verfolgte mit Rücksicht handeln, um die Eroberung Livlands durch auf den polnischen und litauischen Adel hin- den Moskauer Großfürsten zu verhindern. gegen eine Hinhaltetaktik.79 Zunächst wurde Aus eigener Kraft war dies unmöglich. im September 1559 in Wilna ein Unterstüt- Letztendlich unterwarf er sich im zweiten zungsvertrag zwischen Polen-Litauen und Vertrag von Wilna im Jahr 1561 Sigismund den altlivländischen Kirchenfürsten unter- II. August als Großfürsten von Litauen.84 zeichnet.80 Dieser blieb jedoch aufgrund der Erst nach der Unterwerfung beteiligte sich Ablehnung durch den polnischen Sejm ohne der polnische König aktiv am Krieg. In der

97 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Pacta Subiectionis85 wurden gleichzeitig die eigenen Existenz. Gotthard Kettler musste in Unterwerfung und Säkularisation des Deut- den Wilnaer Verhandlungen auf seine militäri- schen Ordens rechtskräftig. Und im Privilegi- sche Stellung im verbliebenen Livland bauen, um Sigismundi Augusti86 wurden den neuen welche das letzte Hindernis für die vollständi- Untertanen des litauischen Großfürstentums ge Eroberung durch Iwan IV. darstellte. Diese ihre althergebrachten Rechte, Freiheiten und Eroberung schien aber bei einem Scheitern Privilegien garantiert. Darunter fiel auch die der Verhandlungen nur noch eine Frage der Ausübung der Religion gemäß der Confessio Zeit. Augustana.87 Es handelte sich bei der Unterwerfung Es war eine Säkularisation, die derjeni- Gotthard Kettlers sicherlich nicht um des- gen in Preußen ähnelte. Allerdings war der sen einzige Möglichkeit, aber doch um die Grad der Not, welche die Entscheidung Gott- nächstliegende. Kettler versuchte in den zwei hard Kettlers 1561 bedingte, größer als die Jahren als Ordensmeister, die Verteidigung Hochmeister Albrechts im Jahr 1525. Denn aufrecht zu erhalten. Die Säkularisation war im Gegensatz zu 1525 standen 1561 schon zunächst nicht die einzige mögliche Option feindliche Truppen tief in Livland und hielten für ihn, und er machte das auch nicht voll- ein Hochstift und mehrere Städte besetzt. kommen freiwillig oder aus reinem Machtwil- Die restlichen unbesetzten Territorien waren len, sondern begann mit einer schrittweisen an ausländische Mächte verkauft worden Annäherung an den König von Polen aus oder die Stände hatten sich neuen Souverä- pragmatischen Gründen.89 Der polnische Kö- nen unterworfen. Bei den Besatzungstruppen nig hatte aber auch nur begrenzte Mittel zur handelte es sich außerdem im Gegensatz zur Verfügung und daher kein großes Interesse an Lage des preußischen Ordensstaates Anfang einer aktiven Kriegsteilnahme. Auf diese Wei- der 1520er Jahre um die Bedrohung einer se verzögerte sich dessen Eingreifen.90 Damit dritten Macht, mit welcher Verhandlungen verschärfte sich die militärische Lage des Or- ausgeschlossen schienen.88 Die Lösung 1525 densmeisters zusehends. Die darauf folgende hatte im Unterschied zum Livländischen vollkommene Unterwerfung gegenüber dem Krieg noch ein Friedensschluss zweier Fürs- polnischen König am 28. November 1561 ten sein können. Die Verhandlungen hierfür und die Säkularisation des Territoriums des waren zudem von Verwandten übernommen Deutschen Ordens im März 1562 waren des- worden. Es bleibt festzustellen, dass es sich halb zwar keine zwangsläufigen Schritte.91 bei Albrecht von Brandenburg-Ansbach und Gotthard Kettler wurde Herzog von Kur- Sigismund I. August von Polen um Neffe und land und Semgallen als Lehnsmann des li- Onkel gehandelt hatte und somit 1525 ein tauischen Großfürsten. Dass sich noch ein Vertrag zwischen verwandten Fürsten getrof- Rest der Heterogenität des Deutschen Or- fen worden war. 1561 verhandelte Gotthard dens erhalten hatte, zeigte sich daran, dass Kettler weniger auf Augenhöhe als es Herzog der Komtur von Doblen, Thies von der Recke, Albrecht 1525 möglich gewesen war. bei der Säkularisation mit einem eigenständi- Der Erzbischof von Riga, Wilhelm von gen Territorium bedacht wurde. Dieses sollte Brandenburg-Ansbach, war zwar ebenfalls nach längeren Querelen später im Herzogtum mit Sigismund II. August verwandt, aber die Kurland aufgehen.92 livländischen Akteure verfolgten jeweils im- Es handelte sich also bei der Säkularisa- mer ein eigenes Ziel. Zudem war den Akteu- tion des livländischen Deutschordensstaates ren 1560 klar, dass der Livländische Krieg um eine Säkularisation, die dem Beispiel des auch nach Abschluss eines Vertrages weiter- Preußischen Ordensstaates folgte, sie aber gehen würde. Es ging um die Erhaltung der aufgrund der unterschiedlichen politischen

98 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH und militärischen Ausgangslage nicht imi- Anmerkungen tierte. Beide Male standen Hochmeister und 1 vgl. Matthias Asche, Werner Buchholz, An- Ordensmeister unter militärischen Druck, der ton Schindling (Hrsg.): Die baltischen Lande mit höchster Wahrscheinlichkeit eine Nie- im Zeitalter der Reformation und Konfessio- nalisierung. Livland, Estland, Ösel, Ingerman- derlage bedeutet hätte. Sie unterwarfen sich land, Kurland und Lettgallen. Stadt, Land und dem polnischen König beziehungsweise dem Konfession 1500–1721, Bd. 1–4. Münster litauischen Großfürsten, führten offiziell die 2009–2012; Leonid Arbusow d.J.: Die Einfüh- Reformation ein und gründeten durch Heirat rung der Reformation in Liv-, Est- und Kurland. eine Dynastie. Auf den Staatsvertrag folgte Leipzig 1921; Joachim Kuhles: Die livländi- sche Reformation unter vergleichenden As- also der endgültige Bruch mit der altgläubi- pekten. In: Comparativ. Leipziger Beiträge zur gen Kirche und den persönlichen Gelübden. Universalgeschichte und vergleichenden Ge- sellschaftsforschung 1–2 (1993), 144–160/3 3. Fazit (1993), S. 89–105; Ders.: Die Reformation in Abschließend lässt sich feststellen, dass Livland. Religiöse, politische und ökonomische Wirkungen. Hamburg 2007; Otto Pohrt: Re- es in Livland einerseits nur eine Säkularisa- formationsgeschichte Livlands. Ein Überblick. tion gab, die von livländischen Akteuren ge- Leipzig 1928; Christoph Schmidt: Auf Felsen tragen wurde: nämlich die Säkularisation des gesät. Die Reformation in Polen und Livland. Deutschordensstaates. Alle Stifte Livlands Göttingen 2000; Ders.: Ursachen und Bedeu- blieben in ihrer politischen Struktur über das tung der Reformation in Livland. In: Carsten Goehrke, Jürgen v. Ungern-Sternberg (Hrsg.): Jahr 1561 erhalten. Ausnahme bildet hier Die baltischen Staaten im Schnittpunkt der das Hochstift Dorpat, das vom Moskauer Entwicklungen. Vergangenheit und Gegenwart. Großfürst erobert, besetzt und säkularisiert Basel 2002, S. 47–58; Reinhard Wittram: wurde. Andererseits gab es in den 1550er Die Reformation in Livland. In: Ders. (Hrsg.): und 1560er Jahren außer dem Plan, das Baltische Kirchengeschichte. Göttingen 1956, S. 35–56. Erzstift Riga als einen mecklenburgischen 2 Die erste Phase der Reformation in Livland Versorgungsposten zu etablieren, insgesamt entspricht dem Konzept einer Stadtreformati- keine weiteren aktive Strategien für die Terri- on. Vgl. Bernd Moeller: Reichstadt und Refor- torien Livlands. Es handelte sich bei den Ent- mation. Neue Ausgabe. Tübingen 2011; Peter wicklungen Livlands um eine Mischung aus Blickle: Die Reformation im Reich. 3. Aufl. Stuttgart 2000, S. 101–132. Reaktion und Zufall. Langfristige Planungen 3 albert Bauer: Der Livlandkreuzzug. In: Witt- gab es nicht. Seit dem Einfall moskowitischer ram (Hrsg.): Kirchengeschichte (wie Anm. 1), Truppen wurde die Politik der zerstrittenen S. 26-34; Friedrich Benninghoven: Der Orden livländischen Akteure von Improvisation der Schwertbrüder. Fratres milicie Christie de und Reaktion auf die Ereignisse bestimmt. Livonia. Köln/Graz 1965; Herrmann Dörries: Fragen der Schwertmission. In: Wittram (Hrsg.): Die Säkularisation des Deutschordenstaates Kirchengeschichte (wie Anm. 1), S. 17–25; und die Gründung des Herzogtums Kurland- Michele Maccarrone: Gli inizi del cristianesi- Semgallen war kein von langer Hand geplan- mo in Livonia-Lettonia. Atti del colloquio in- ter Coup, sondern eine aus der militärischen ternazionale di storia ecclesiastica in occasio- Not heraus geborene Tat, die ihr Vorbild in ne dell‘VIII centenario della Chiesa in Livonia (1186–1986). Vatikanstadt 1989; Alan V. der Säkularisation des Preußischen Ordens- Murray: Crusade and Conversion on the Baltic staates hatte. Es sollte deshalb noch einige Frontier 1150–1500. Aldershot et al. 2001; Jahre dauern bis der Staatswerdungsprozess Astaf von Transehe-Roseneck: Die ritterlichen des jungen Herzogtums Kurland vollständig Livlandfahrer des 13. Jahrhunderts. Würzburg abgeschlossen war. 1960. 4 Das livländische Ordensgebiet war in das Ge- biet des Landmeisters, des Landmarschalls und weitere zwanzig Komtureien und Vogteien

99 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

unterteilt. Vgl. Karte zu Peter Karstedt (Hrsg.): Beispiel: Arved von Taube: Der Untergang der Johannes Renner. Livländische Historien livländischen Selbständigkeit. Die livländische 1556–1561. Lübeck 1953. Chronistik des 16. Jahrhunderts. In: Georg 5 vgl. Heinz von zur Mühlen: Zur wissenschaft- von Rauch (Hrsg.): Geschichte der Deutsch- lichen Diskussion über den Ursprung Revals. baltischen Geschichtsschreibung. Köln 1986, In: Zeitschrift für Ostforschung 33 (1984), S. 21. S. 626–637; Torben K. Nielsen: The Missiona- 9 Bis heute konnte kein zufriedenstellender Be- ry Man: Archbishop Anders Sunesen and the griff für das politische Gebilde gefunden wer- Baltic Crusade 1206–21. In: Murray: Crusade den. Der Begriff „Konföderation” oder auch (wie Anm. 3), S. 95-117. „livländische Konföderation” zur Beschreibung 6 Für eine kurze Einführung in die Ethnographie der politischen Struktur in Livland, wie ihn zum Livlands siehe: Heinrich Bosse: Der livländi- Beispiel auch Leonid Arbusow benutzt, ist in sche Bauer am Ausgang der Ordenszeit. In: der Forschung umstritten. Die Staatlichkeit, die Mitteilungen aus der livländischen Geschich- der Begriff Konföderation oder Föderation ver- te 24 (1933), S. 281ff. Für die Herkunft der mittelt, wird von Teilen der Forschung für Liv- baltischen Bevölkerung siehe: Marija Gimbu- land bestritten. Der Begriff ist heute aber immer tas: Die Balten. Geschichte eines Volkes im noch in Gebrauch. Vgl. Michael Garleff: Die Ostseeraum. München/Berlin 1983. baltischen Länder. Estland, Lettland, Litauen 7 ,Undeutsch‘ ist ein zeitgenössischer Begriff, vom Mittelalter bis zur Gegenwart. Regensburg mit dem die deutschsprachige Bevölkerung die 2001, S. 21ff.; Kuhles, Reformation in Livland indigene Bevölkerung Livlands ganz allgemein (wie Anm. 1), S. 9ff. Es kommt mittlerweile ohne Differenzierung der unterschiedlichen zu Umschreibungen, wenn der unpolitische Be- ethnischen Herkünfte bezeichnete. Für Letten griff Livland oder eine spezifischere Nennung und Esten wurde dieser Begriff noch bis ins der Einzelterritorien nicht angewandt werden 20. Jahrhundert verwendet. Dieser abwerten- können. Ilgvars Misāns beschreibt Livland als de Begriff wird heute aus Gründen der Diskri- „politisches Gemeinwesen” und aufgrund des minierung nicht mehr verwendet, kommt aber vorhandenen livländischen Landtags als „ein- bei der Problematisierung der Bevölkerungszu- heitlichen politischen Organismus”, vgl. Ilgvars sammensetzung Livlands als historischer Quel- Misāns: Plettenberg und der livländische Land- lenbegriff noch vor. Für eine Definition siehe: tag. In: Norbert Angermann, Ilgvars Misāns Erik Tiberg: Moscow, Livonia and the Hanse- (Hrsg.): Wolter von Plettenberg und das mit- atic League 1487–1550. Stockholm 1995, telalterliche Livland. Lüneburg 2001, S. 55f. S. 9. Für die Problematisierung siehe: Wilhelm Klaus Militzer verwendet den Begriff „Staaten- Lenz: Undeutsch. Bemerkungen zu einem be- bund Alt-Livland” in: Ders.: Die Geschichte des sonderen Begriff der baltischen Geschichte. In: Deutschen Ordens. Stuttgart 2005, S. 165. Bernhart Jähnig, Klaus Militzer (Hrsg.): Aus der 10 vgl. Ilgvars Misāns: Organisation und Ablauf Geschichte Alt-Livlands. Festschrift für Heinz der Livländischen Land- und Städtetage. In: von zur Mühlen zum 90. Geburtstag. Münster Jahrbuch für die Geschichte Mittel- und Ost- 2004, S. 169-184; Paul Johansen, Heinz v. deutschlands 51 (2005), S. 49–62; Ders.: zur Mühlen: Deutsch und undeutsch im mittel- Plettenberg und der livländische Landtag. In: alterlichen und frühneuzeitlichen Reval. Köln/ Norbert Angermann, Ilgvars Misāns (Hrsg.): Wien 1973; Vilho Niitemaa: Die undeutsche Wolter von Plettenberg (wie Anm. 9); Ders.: Frage in der Politik der livländischen Städte im Riga — ein Vorort der livländischen Städte im Mittelalter. Helsinki 1949. Mittelalter? In: Ders., Horst Wernicke (Hrsg.): 8 Die Bezeichnungen „Kreuzfahrerstaat” und Riga und der Ostseeraum. Von der Gründung „Kolonie” sind schon länger nicht mehr in Ge- 1201 bis in die Frühe Neuzeit. Marburg 2005, brauch, da sowohl der Kreuzfahrergedanke als S. 169–179. auch ein koloniales Mutterland in der Frühen 11 Die vielleicht schwerste innerlivländische Neuzeit nicht nachzuweisen sind. Die deutsch- Auseinandersetzung fand in den 1480er und nationale Meinung des Kreuzfahrerstaates 1490er Jahren statt und wurde durch eben und der Kolonie findet sich allerdings noch einen solchen Streit zwischen Erzbischof und in: Arbusow: Einführung (wie Anm. 1), S. 1; Ordensmeister begonnen. Vgl. Jörg Schwarz: Reinhard Wittram: Geschichte der baltischen Zwischen Kaiser und Papst. Der Rigaer Erzbis- Deutschen. Grundzüge und Durchblicke. Stutt- tumsstreit 1480-1483. In: Zeitschrift für histo- gart/Berlin 1939, S. 6. Und in einem jüngeren rische Forschung 34 (2007), S. 373–401.

100 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH

12 vgl. Norbert Angermann, Ilgvars Misāns Säkularisationen, die durch den Augsburger (Hrsg.): Wolter von Plettenberg (wie Anm. 9); Religionsfrieden nur im Alten Reich abgesi- Norbert Angermann (Hrsg.): Wolter von Plet- chert wurden, unrechtmäßig von der Stadt tenberg. Der größte Ordensmeister Livlands. Reval einbehalten wurden. Letztendlich wird Lüneburg 1985. in diesem Gutachten festgestellt, dass Livland 13 auf dem Reichstag von Augsburg am 26. Juli politisch ein Teil des Alten Reiches war. Vgl. 1530 erhielt Ordensmeister Wolter von Plet- Richard Hausmann: Über das Verhältnis des tenberg den Deutschordensbesitz offiziell von livländischen Ordens zum Römisch-deutschen Kaiser Karl V. zum Lehen. Vgl. Leonid Arbusow Reiche im 16. Jahrhundert. Ein gerichtliches d.J.: Wolter von Plettenberg und der Untergang Gutachten in Sachen des Revaler „Gotteskas- des Deutschen Ordens in Preußen. Eine Stu- tens”. In: Baltische Monatsschrift 63 (1907), die aus der Reformationszeit Livlands. Leipzig S. 1–23. 1919, S. 83. 15 es nahmen livländische Vertreter am Reichs- 14 auch bei der Zugehörigkeit zum Reich gibt es tag zu Worms 1521 teil, wo sie die Regalien eine Forschungsdiskussion, wobei die Frage für die neugewählten Bischöfe der Konföde- nach der Zugehörigkeit während der Frühen ration erhielten und dem Kaiser den Treueeid Neuzeit weitgehend unbeantwortet bleibt. Be- leisteten. Außerdem wurden das Wormser zeichnend für die Ungewissheit der Zugehö- Edikt sowie die Bannbullen des Papstes ge- rigkeit Livlands ist die Aussage von Wilhelm gen Martin Luther in einigen Territorien der Lenz, der Livland als „Glied des Heiligen Rö- livländischen Konföderation verkündet. Vgl. Ar- mischen Reiches, wenngleich mit gewissen busow: Einführung (wie Anm. 1), S. 186-194. Einschränkungen” sieht. Vgl. Wilhelm Lenz: Am 5. März 1532 wurde auf dem Landtag Riga zwischen dem Römischen Reich und verbindlich verabschiedet, dass der Augs- Polen-Litauen in den Jahren 1558–1582. burger Reichstagsabschluss von 1530 in der Marburg (Lahn) 1968, S. 1. Für das Mittel- Religionsfrage und die Reichspolizeiordnung alter wird allerdings eine enge Verbindung für Livland übernommen werden. Vgl. Leonid mit dem Alten Reich gesehen, die vor allem Arbusow d. Ä.: Akten und Rezesse der livländi- auf lehnsrechtlichen Grundsätzen beruht. In schen Ständetage. Dritter Band (1494–1535). der Politik des Deutschen Ordens wird dabei Riga 1910, [Nr. 255] S. 267/[Nr. 268] S. 281. jedoch ein besonderes Hegemoniestreben er- Für einen kurzen Überblick über livländische kannt. Vgl. Manfred Hellmann: Livland und Prozesse vor dem Reichskammergericht siehe das Reich. Das Problem ihrer gegenseitigen Bernhard Diestelkamp: Die Reichsgerichtsbar- Beziehungen. In: Sitzungsberichte der Bay- keit in den Ostseeländern. In: Nils Jörn, Micha- erischen Akademie der Wissenschaften 6 el North (Hrsg.): Die Integration des südlichen (1989). Hellmann bespricht darin auch die Ostseeraumes in das Alte Reich. Köln et al. deutschnational ausgerichteten Positionen von 2000, S. 17ff. Leonid Arbusow, Friedrich Koch und Reinhard 16 kaiser Karl V. belehnte den damaligen Land- Wittram. Vgl. Leonid Arbusow: Livland — meister Wolter von Plettenberg nach jahrelan- Mark des Reiches 1207–1561. Ein Abschnitt gen Verhandlungen am 26. Juli 1530 mit Liv- deutscher Rechtsgeschichte. Riga 1944; land. Vgl. Teodors Zeids: Plettenbergs Stellung Friedrich Koch: Livland und das Reich bis in der Geschichte Lettlands. In: Angermann, zum Jahr 1225. Posen 1943; Reinhard Wit- Misāns (Hrsg.): Wolter von Plettenberg (wie tram: Baltische Geschichte. Die Ostseelande Anm. 12), S. 28. Livland, Estland, Kurland 1180–1918. Mün- 17 vgl. Winfried Dotzauer: Die deutschen Reichs- chen 1954. Die einzige Abhandlung, die sich kreise (1383–1806). Geschichte und Aktene- mit der Zugehörigkeit Livlands zum Reich im dition. Stuttgart 1998. Wilhelm Lenz betrach- 16. Jahrhundert befasst, ist ein Gutachten zu tet die Auswirkungen, welche dieser Status für einem Gerichtsfall des ausgehenden 19. Jahr- Livland und besonders die Stadt Riga hatte. hunderts. In diesem Verfahren klagte die ka- Da Livland nicht in die Reichskreisreform mit- tholische Kirche in Reval auf die Rückgabe der einbezogen wurde, blieb jegliche militärische Kirchengüter, welche sie durch die Reformati- Unterstützung des Reiches, trotz Anträgen auf on verloren hatte. Die Begründung stützte sich dem Reichstaag, im Livländischen Krieg aus. darauf, dass die Ländereien des Deutschen Vgl. Wilhelm Lenz: „Untertanentreue” gegen- Ordens zur Zeit der Enteignung nicht dem Al- über dem Heiligen Römischen Reich? Rigas ten Reich zugehörig waren und deswegen die Vorbehalte gegen einen Herrschaftswechsel bei

101 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

der Auflösung derL ivländischen Konföderation. 23 vgl. Asche, Hirschheydt, Mager: Legitimations- In: Misāns, Wernicke (Hrsg.): Riga und der Ost- defizite (wie Anm. 20), S. 280f. seeraum. (wie Anm. 10), S. 249ff. 24 vgl. Ulrich Hufeld: Säkularisation (rechtlich). 18 kaiser Karl V. ernannte in einer Urkunde vom In: EdN 11, Z. 522. 12. Januar 1521 König Christian II. von Dä- 25 hierbei ließ er sich unmittelbar von Martin nemark, Kurfürst Joachim I. von Brandenburg, Luther beeinflussen. Siehe: Martin Luther: An die Herzöge von Mecklenburg, den Großfürs- die Herren deutschs Ordens, dass sie falsche ten von Litauen, den Hochmeister von Preu- Keuschheit meiden und zur rechten ehelichen ßen, den Landmeister von Livland und den Keuschheit greifen, Ermahnung. 1523. In: Rat von Lübeck zu Beschützern des Erzstifts Martin Luthers Werke, Bd. 12. Weimar 1891, Riga und seinen Suffraganen. Diese Urkunde S. 228–244. ist in einer Abschrift vom Oktober 1528 er- 26 vgl. Magnus v. Hirschheydt: Der Krieg, der halten geblieben. Siehe: Friedrich v. Bunge nie stattgefunden hat. Markgraf Wilhelm von (Hrsg.): Monumenta Livoniae Antiquae, Bd. Brandenburg-Ansbach, Reinhold von Buxhöv- 5. Die letzten Zeiten des Erzbisthums Riga. den, die Öselsche Bischofsfehde und das Prob- Riga/Leipzig 1847, S. 127ff.; Karl Eduard lem der fehlenden Kriegslegitimation. In: Franz Napiersky (Hrsg.): Index corporis historico- Brendle, Anton Schindling (Hrsg.): Geistliche diplomatici Livoniae, Estoniae, Curoniae, Bd. im Krieg. Münster 2009, S. 345–371. Die 2. Dorpat 1836, Nr. 2956, S. 213. Frage nach der Ausrichtung der preußischen 19 vgl. David Kirby: Northern Europe in the Early Partei wird im Dissertationsprojekt des Autors Modern Period. The Baltic World 1492–1772, „Reformation in Stadt und Erzstift Riga (1530– 3. Aufl. London/New York 1998; Norbert An- 1565)” geklärt werden. germann (Hrsg.): Deutschland–Livland–Russ- 27 vgl. Stefan Hartmann (Bearb.): Herzog Alb- land. Ihre Beziehungen vom 15. bis zum recht von Preußen und Livland. Regesten aus 17. Jahrhundert. Lüneburg 1988; Theodor dem Herzoglichen Briefarchiv und den Ost- Schiemann: Russland, Polen und Livland preußischen Folianten (Veröffentlichungen aus bis ins 17. Jahrhundert. In: Wilhelm Oncken den Archiven Preußischer Kulturbesitz). 7 Bde. (Hrsg.): Allgemeine Geschichte in Einzeldar- Köln 1999ff., hier Nr. 144, 212, 224, 226, stellungen. 2. Hauptabteilung, 10. Theil, Bd. 230, 269. 2. Berlin 1887. 28 vgl. Hirschheydt: Markgraf Wilhelm (wie Anm. 20 vgl. Matthias Asche, Magnus von Hirschheydt, 26); Madis Maasing: Die Wieksche Fehde Mathis Mager: Legitimationsdefizite, Bedro- (1532–1536) und Markgraf Wilhelm von hungspotenziale und Bewältigungsstrategien Brandenburg. In: Forschungen zur baltischen der europäischen Ritterorden in der Krisenzeit Geschichte 5 (2010), S. 11–35. der 1520er Jahre. Fallbeispiele und allgemei- 29 vgl. Eike Wolgast: Hochstift (wie Anm. 21), ne Reflexionen. In: Jürgen Sarnowsky, Roman S. 68f.; Hans Quednau: Johannes Lohmüller. Czaja (Hrsg.): Die Ritterorden in Umbruchs- Stadtsyndikus von Riga, ein Träger deutscher und Krisenzeiten. Torun 2011, S. 274–287. Reformation in Nordosteuropa. Mit einer 21 vgl. Eike Wolgast: Hochstift und Reformati- Auswahl seiner Schriften. In: Archiv für Re- on. Studien zur Geschichte der Reichskirche formationsgeschichte 36 (1939), S. 51–67, zwischen 1517 und 1648. Stuttgart 1995, 253–269; Ders.: Livland im politischen Wol- S. 57–83. len Herzog Albrechts von Preußen. Königsberg 22 vgl. Walther Hubatsch: Albrecht von Branden- 1939. burg-Ansbach. Deutschordens-Hochmeister 30 stadtsekretär Johann Lohmüller an Herzog Al- und Herzog in Preussen 1490–1568. Heidel- brecht in Preußen, Smilten 17.07.1535, in: berg 1960. Ereignisgeschichtliche Abhand- Hartmann (Bearb.): Herzog Albrecht (wie Anm. lungen und Quellen finden sich in: Erich Joa- 27), Nr. 816, S. 243f. chim: Die Politik des letzten Hochmeisters in 31 meineke von Schierstedt an Herzog Albrecht, Preußen Albrecht von Brandenburg, Bd. 1–3. Smilten 23.12.1535. In: ebd., Nr. 849, S. Leipzig 1892–1895. Paul Tschackert (Hrsg.): 277–279; Koadjutor Wilhelm an Herzog Alb- Urkundenbuch zur Reformationsgeschichte des recht, Ronneburg 01.01.1536. In: ebd., Nr. Herzogthums Preußen, Bd. 1–3. Leipzig 1890. 856, S. 284. Walther Hubatsch: Geschichte der evangeli- 32 Paul Karge: Die Reformation und Gottesdienst- schen Kirche Ostpreussens, Bd. 1. Göttingen ordnung des Markgrafen-Erzbischofs Wilhelm 1968, S. 1–104. von Riga vom März 1546. In: Mitteilungen aus

102 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH

der livländischen Geschichte 22 (1924-28), deshauptarchiv Schwerin, Bestand 2.11–2/1 S. 120–161. Acta Externa 1020, S. 2. 33 wolgast: Hochstift (wie Anm. 21), S. 261– 41 vgl. Eike Wolgast: Der lange Weg zur obrigkeit- 285. lichen Reformation im Herzogtum Mecklen- 34 vgl. Norbert Angermann: Studien zur Livland- burg. Herzog Heinrich V. und Herzog Johann politik Ivan Groznyjs. Marburg (Lahn) 1972, Albrecht I. In: Mecklenburgia sacra 12 (2009), mit weiterführenden Literaturhinweisen zum S. 39-59. Livländischen Krieg. 42 Denkschrift über Gewinnung Livlands für 35 erik Tiberg: Zur Vorgeschichte des Livländi- Christoph von Mecklenburg, 1555. In: Landes- schen Krieges: Die Beziehungen zwischen hauptarchiv Schwerin, Bestand 2.11-2/1 Acta Moskau und Litauen 1549–1562. Stockholm Externa Nr. 1020, S. 1–4. 1984; Norbert Angermann: Studien (wie Anm. 43 vgl. Eike Wolgast: Die Reformation im Her- 34). Siehe auch: Balthasar Russow: Chronika zogtum Mecklenburg. In: Nordost-Archiv 13 der Provintz Lyfflandt, 1584.I n: Scriptores Re- (2004), S. 169f. rum Livonicarum. Sammlung der wichtigsten 44 „Auch keiner von uns, oder unsern nachkom- Chroniken und Gescichtsdenkmale von Liv-, lingen, Er sey ein herr, Erzbischoff, Bischoff, Ehst- und Kurland, Bd. 2. Riga/Leipzig 1853, herr Meister welcher zu jeder zeit sein wirt, S. 47–49. sampt unsern Capitteln, gebietiger ordens und 36 es kam deshalb zu mehreren Verhandlungen, andern Stenden, seinen standt nicht wandeln, deren Abschlüsse bis zum Livländischen Krieg nach sich auff die furstenthumb, herligkeiten, keine endgültige Klärung der Streitsache brach- strebenden, oder gebiete verendern, zu dem te. Vgl. Ordinatio Limitum inter Litvaniam, & keinen auslendischen Fürsten oder herren zu Livoniam, per Commissarios ab utraq; pare einem Coadiutorn, auch sonst nicht adaptie- Constituos facta, 1472. In: Mathias Dogiel ren, eligirn, postulirn und volgents, in dies lan- (Hrsg.): Limites Regnis Poloniae & Magnis de fördern, noch einemen sollen, in keinerley Ducatus Litvaniae. Wilna 1758, S. 207–211; weis, oder mass, wie es menschliche vernunfft Instauratio &Renovatio Limitum inter Litvaniam immer erdencken möchte”. Wolmarer Rezess, & Livoniam, per Commissarios ab utraq; parte 1546. In: Geheimes Staatsarchiv preußischer destinatos facta, Rakiski 25.01.1541. In: ebd., Kulturbesitz, HBA D 1342, S. 2RS–3VS. S. 211–219; Memorial Erzbischof Wilhelms an 45 vgl. beispielhaft hierfür: Erzbischof Wilhelm an Herzog Albrecht, Kokenhusen 24.09.1543. In: Herzog Albrecht, 19.01.1555. In: Hartmann Hartmann (Bearb.): Herzog Albrecht (wie Anm. (Bearb.): Herzog Albrecht (wie Anm. 27), 27), Nr. 1225, S. 195f.; Herzog Albrecht an Nr. 1660/1, S. 135; Bürgschaft Herzogs Al- Erzbischof Wilhelm, Borchersdorf 30.04.1544, brecht an Jasper von Münster, Januar/Febru- in: ebd., Nr. 1240, S. 222f. ar 1556. In: ebd., Nr. 1761, S. 231; Jasper 37 vgl. Alexander Bergengrün: Herzog Christoph von Münster an Herzog Albrecht, Segewold von Mecklenburg, letzter Koadjutor des Erzbis- 06.04.1556. In: ebd., Nr. 1813, S. 276f. tums Riga: Ein Beitrag zur livländischen und 46 vgl. Russow: Chronica (wie Anm. 35), S. 48. mecklenburgischen Geschichte. Reval 1898. 47 Der Inhalt des Briefes findet sich in Johann 38 vgl. Walther Hubatsch: Protestantische Fürs- Renners livländischer Historie, wo ein Angriffs- tenpolitik in den Ostseeländern im 16. Jahr- plan mit Herzog Albrecht besprochen wird. hundert. In: Historische Zeitschrift 192 (1961), Richard Hausmann, Konstantin Höhlbaum S. 282-294; Iselin Gundermann: Grundzüge (Hrsg.): Johann Renner’s LiflandischeH istorie. der preußisch-mecklenburgischen Livlandpoli- Göttingen 1876, S.148f. tik im 16. Jahrhundert. In: Baltische Studien 48 Neue Zeitung aus Wenden, Wenden 52 (1966), S. 31-56. 28.02.1557. In: Hartmann (Bearb.): Herzog 39 Offenes Instrument zur Wahl Herzog Chris- Albrecht (wie Anm. 27), Nr. 2004, S. 471f.; tophs zum Coadiutor durch das Capitel. In: Russow: Chronica (wie Anm. 35), S. 50. Landtag zu Wolmar 1556. In: Landeshauptar- 49 instruktion für den polnischen Gesandten an chiv Schwerin, Bestand 2.11–2/1 Acta Externa das Domkapitel in Riga, August 1554. In: Nr. 1073, S. 21–24. Hartmann (Bearb.): Herzog Albrecht (wie Anm. 40 „…das ihr maj: [König zu Polen] bewilligt das 27), Nr. 1638, S. 118–121. das Erzstifft soll bei dem haus zu Mecklenburg 50 Gotthard von Hansen (Hrsg.): Katalog des bleiben.” Denkschrift über Gewinnung Livlands Revaler Stadtarchivs. Reval 1896, S. 198, für Christoph von Mecklenburg, 1555. In: Lan- Nr. I.3.

103 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

51 Foedus inter Vilhelmum Furstenbergium Or- Kirchen in den livländischen Städten genannt. dinis Theutonici in Livonia Magistrum & Sigi- Diese Kirchenschließungen hatten allerdings mundum Augustum Reem Poloniae, contra Du- nichts mit der Religionspolitik oder dem Hei- cem Moscoviae initum, Poswol 14.09.1557. denkampf des Deutschen Ordens sondern aus- In: Mathias Dogiel (Hrsg.): Codex Diplomaticus schließlich mit der säkularisierenden reformato- Regni Poloniae et Magni Ducatus Ltuaniae. rischen Religionspolitik der Städte zu tun: „vnde Tomus V. Wilna 1759, Nr. CXXVIII, S. 219– zu Riga die kirche zu Sant Claus die man denn 221. Russenn Sol vbergebenn die hatt man denn Po- 52 Übergabe der von den dänischen Gesandten lenn vbergebenn”, Bericht aus russischen Lan- mit den livländischen Ständen abgehandel- den über die Ursache des livl. Krieges, 1561. ten Rezeßnotel, Wenden 08.03.1557. In: In: ebd., Nr. 232; Vgl. auch: Anti Selart: Das Hartmann (Bearb.): Herzog Albrecht (wie Wunder von Narva am 11. Mai 1558. Zur Ge- Anm. 27), Nr. 2009, S. 478-480; Auszug schichte der russischen Polemik gegen die Re- aus dem Abschiede gemeiner Stände, Riga formation im 16. Jahrhundert. In: Forschungen 15.09.1557. In: Friedrich Bienemann (Hrsg.): zur baltischen Geschichte 4 (2009), S. 40–57. Briefe und Urkunden zur Geschichte Livlands 56 russow: Chronica (wie Anm. 35), S. 55f. in den Jahren 1558-1562, Bd. 1. Riga 1865, 57 Jens E. Olesen: Die Hochstifte Ösel und Kur- Nr. 17, S. 17-19. land unter dänischer Herrschaft, in: Asche, 53 Formula restitutionis König Sigismunds II. Au- Buchholz, Schindling (Hrsg.): Die baltischen gust von Polen, nach der die Gesandten des Lande (wie Anm. 1), Bd. 2, S. 191-216. Römischen Königs [Ferdinand I.] in Livland 58 Carl Schirren: Bischof Johann von Münchhau- handeln sollen, Wilna 11.05.1557. In: ebd., sen. In: Baltische Monatsschrift 28 (1881), Nr. 2039, S. 511f. S. 1–37. 54 verschiedene zeitgenössische Chroniken und 59 ursula Renner: Herzog Magnus von Holstein Tagebücher berichten über Ursache und Ver- als Vasall des Zaren Ivan Grozny. In: Norbert lauf des Krieges: Russow: Chronica (wie Angermann (Hrsg.): Deutschland — Livland — Anm. 35); Salomon Henning: Lifflendische Russland (wie Anm. 19), S. 137-158; Bern- Churlendische Chronica. Was sich vom Jahr hard Stasiewski: Magnus, Herzog von Schles- Christi 1554 biß auff 1590 In den langwie- wig-Holstein. In: NDB 15 (1987), S. 665f.; Ri- rigen Moscowiterischen und andern Kriegen, chard Hausmann: Magnus (König von Livland). […] gedenckwirdiges zugetragen, 1594. In: In: ADB 20 (1884), S. 66–68; Scriptores Rerum Livonicarum (wie Anm. 35), 60 es sind keine Strategiepapiere des dänischen S. 197-368; Hausmann, Höhlbaum (Hrsg.): Königs vorhanden, aber aufgrund der wieder- Historie (wie Anm. 47); Alexander Bergengrün kehrenden Versorgungsstreitigkeiten bei Herr- (Bearb.): Die Aufzeichnungen des rigaschen schaftswechseln und der dänischen Politik in Rathssecretärs Johann Schmiedt zu den Jahren den folgenden Jahrzehnten, lässt sich darauf 1558-1562. Leipzig 1892. Zudem wurden die schließen, dass die dänische Strategie ebenso Kriege im Ostseeraum vor allem im englisch- wie die Mecklenburgische auf Versorgungspos- sprachigen Raum aufgearbeitet. So finden sich ten für die nachgeborenen Söhne ausgerichtet Beschreibungen der politischen Situation und war. dem Livländischen Krieg in: Robert I. Frost: 61 mārīte Jakovļeva: Territorium und Grenzen des The Northern Wars. War, State, and Socie- Herzogtums Kurland und Semgallen im 16. ty in Northeastern Europe 1558–1721. New und 17. Jahrhundert. In: Erwin Oberländer York 2000; William Urban: The Origin of the (Hrsg.): Das Herzogtum Kurland 1561–1795. Livonian War. In: The Lithuanian Quarterly 29 Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft, Bd. (1983), S. 11–25; Walther Kirchner: The Rise 2. Lüneburg 2001, S. 69–104; Boguslaw Dy- of the Baltic Question. Newark 1954. bas: Die Union zwischen Pilten und Kurland 55 vgl. Fehdebrief des Grossfürsten an Livland, in der zweiten Hälfte des 17. Jahrhundert. In: Moskau, November 1557. In: Carl Schirren ebd., S. 1050146. (Hrsg.): Neue Quellen zur Geschichte des Un- 62 vgl. Wolgast: Hochstift (wie Anm. 21), tergangs der livländischen Selbständigkeit. Aus S. 120f., 130–132, 2270237. dem dänischen Geheimen Archive zu Kopenha- 63 instrumentum electionis Herzog Christophs von gen, Band 1. Reval 1883, S. 30-33, Nr. 3. In- Mecklenburg, Kockenhusen nach 07.10.1557. teressanterweise wurde als weiterer Grund von In: Hartmann (Bearb.): Herzog Albrecht (wie russischer Seite die Schließung der russischen Anm. 27), Nr. 2102, S. 34.

104 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH

64 vgl. Leonid Arbusow d.Ä.: Bericht über Krank- sversammlungen 1556–1662. Der Kurfürsten- heit und Tod des Erzbischofs Wilhelm von Riga tag zu Frankfurt 1558 und der Reichstag zu dem Herzoge Albrecht von Preussen erstattet Augsburg 1559, Teilband 3. Göttingen 1999, vom Hofmarschall Georg Preuss, Leibarzt Za- S. 2047–2062. Auf dem Reichstag zu Speyer charias Stopius und Sekretär Lucas Hübner. In: 1560 wurden weitere 200.000 Gulden sowie Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschich- Truppen zur Unterstützung zugesagt. Speier- te und Altertumskunde der Ostseeprovinzen scher Reichsabschied. In: Bunge (Hrsg.): Mo- Russlands 1896 (1897), S. 16-30. numenta Livoniae (wie Anm. 18), S. 732ff. 65 erzbischof Wilhelm wollte sich ausdrücklich 71 Jens E. Olesen, Dänemark, Norwegen und der Erziehung des jungen Koadjutors Chris- Island. In: Matthias Asche, Anton Schindling toph annehmen, auch wenn dies in Livland (Hrsg.): Dänemark, Norwegen und Schweden aufgrund der geringen Mittel schwer fallen im Zeitalter der Reformation und Konfessionali- sollte. Erzbischof Wilhelm an Herzog Albrecht, sierung. Münster 2003, S. 53ff. 05.02.1555. In: Hartmann (Bearb.): Herzog 72 werner Buchholz: Schweden mit Finnland. In: Albrecht (wie Anm. 27), Nr. 1665, S. 139f. ebd., S. 188ff. 66 unio haereditaria Statuum Transdunensis Lio- 73 Dieser hätte ein Eingreifen in den Konflikt nur niae, cum Magno Ducatu Litvaniae, per suos gegen eine hohe Entschädigung gewagt, was cum plena potestate Oratores inita, qua illi pro- an der Zahlungsunfähigkeit des Deutschen mittunt Sigismundum Augustum Regem Polo- Ordens scheiterte. Des OM. Wilhelm Fürsten- niae, tanquam Ducem Litvaniae pro vero suo berg und seines Coadjutors Gothart Ketler Me- haereditario Domino habituros & cum Magno morial zur Werbung an König Gustav I., Riga Ducatu Litvaniae se unius Regis & Principis 02.03.1559. In: Schirren (Hrsg.): Quellen (wie fideles subditos futuros, Grodna 25.12.1566. Anm. 55), Bd. 3, Nr. 336, S. 109–111. Für In: Dogiel (Hrsg.): Codex Diplomaticus (wie die großen Züge der Politik Gustav I. Wasas sie- Anm. 51), Nr. CLIV, S. 269–272; Diploma he: Michael Roberts: The early Vasas. A Histo- Sigismundi Augusti Regis, quo Unionem Li- ry of Sweden 1523–1611. Cambridge 1968, voniae, cum Magno Ducatu Litvaiae factam, S. 75–198. approbat, ratificat & confirmat, Provinciamque 74 ebd., S. 199–241. Livoniam Ducatus dignite, ac titulo decorat, 75 Paul Douglas Lockhart: Frederik II and the Pro- eidemque certa & propria insignia concedit, testant cause. Denmark‘s role in the wars of Grodna 26.12.1566, Nr. CLV, S. 273-278. religion 1559-1596. Leiden et al. 2004. 67 herzog Gotthard von Kurland an den Adel in 76 Der Chronist Balthasar Russow machte für Livland, Riga 01.03.1562. In: Friedrich Bie- den Herrschaftswechsel das hohe Alter Wil- nemann: Briefe (wie Anm. 52), Bd. 5. Riga helms von Fürstenbergs verantwortlich. Rus- 1876, S. XX. sow: Chronica (wie Anm. 35), S. 58. Das ist 68 Conditiones Illustri Christophoro Duci Megapo- auch die offiziell Begründung Fürstenbergs. lensi ante suam liberationem a Regia Maiesta- Siehe: Wilhelm Fürstenberg: Alter Meister zu te propositae, 1569. In: Dogiel (Hrsg.): Codex Livland, entlässt die harrisch-wirische Ritter- Diplomaticus (wie Anm. 51), Nr. CLVI, S. 278; schaft und de Stadt Reval ihrer Eidespflichte, Für eine Auswahl von Quellen zu den Ver- Helmet 08.10.1559. In: Bienemann (Hrsg.): handlungen zwischen dem polnischen König Briefe und Urkunden (wie Anm. 52), Nr. 509, und Herzog Christoph von Mecklenburg siehe: S. 193. Tatsächlich aber scheint die unverein- ebd., S. 278-283. bare Haltung Fürstenbergs zu Polen-Litauen 69 vgl. Max Perlbach (Hrsg.): Die Statuten des eine ebenso wichtige Rolle gespielt haben. Deutschen Ordens nach den ältesten Hand- Zwar wurde der erste Wilnaer Vertrag noch schriften. Halle/Saale 1890; Ottmar Schön- unter seiner Herrschaft ausgehandelt. Gott- huth (Hrsg.): Das Ordensbuch der Brüder vom hard Kettler und vor allem Erzbischof Wilhelm deutschen Hause St. Marien zu Jerusalem. waren aber wohl die treibenden Kräfte hinter Heilbronn 1847; Ernst Henning (Hrsg.): Die dem Vertrag. Vgl. Nicolaus Radziwil Palatin Statuten des Deutschen Ordens, Königsberg zu Troki an den OM. Gothart Ketler, Wilna 1806; Jürgen Sarnowsky: Der Deutsche Orden. 07.01.1559. In: Schirren (Hrsg.): Quellen (wie München 2007; Klaus Militzer: Die Geschichte Anm. 55), Nr. 319, S. 78f.; OM. (Wilhelm) des Deutschen Ordens. Stuttgart 2005. an den EB. Wilhelm, Wenden 28.06.1559. 70 reichsnebenabschied, in: Josef Leeb (Be- In: ebd., Nr. 377, S. 214f.; OM. Gotthart arb.): Deutsche Reichstagsakten. Reich­ Kettler an den OM. Wilhelm Fürstenberg,

105 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Wilna 04.07.1559. In: ebd., Nr. 385, S. 229f. Verfassungsgeschichte 1561–1795. Pader- 77 sebastian Plüer: Gotthard Kettler, letzter Or- born et. al. 2008, S. 17f. densmeister in Livland und erster Herzog von 85 ebd., S. 54–71. Kurland — eine umstrittene Persönlichkeit in 86 ebd., S. 72–93. der Geschichtsschreibung. In: Erwin Oberlän- 87 „Augustanam Confessionem”, in: ebd., S. 60. der (Hrsg.): Das Herzogtum Kurland (wie Anm. In diesen Verträgen wird die Confessio Augus- 61), S. 11–54; Norbert Angermann: Gotthard tana mit Ausnahme der Privilegienzusicherung Kettler. Ordensmeister in Livland und Herzog Ivans IV. zum ersten Mal in Livland offiziell be- von Kurland. Bonn 1987; Theodor Schiemann: nannt. Gotthard Kettler. Der letzte Meister des Deut- 88 „Aus welchem [die] heidnische bluttdurstig- schen Ordens in Livland und erste Herzog in keitt vndt [der] vnmenschlicher Tyrannischer Kurland. In: Ders.: Historische Darstellungen Vorsatz greifflich zuspurenn [ist], Wie gern ehr und Archivalische Studien. Beiträge zur balti- diese lande vnter seine heidnische Seruittut schen Geschichte. Hamburg 1886, S. 91-102. [und] Dienstbarkeitt vonn der wharen erkant- 78 Für die Pfandsache der Vogtei Grobin vgl. Hart- nuss Gottes des allmechtigen, vnnd seines hei- mann (Bearb.): Herzog Albrecht (wie Anm. ligenn und allein Seligmachenden Wortts [ab] 27), Nr. 2609/2610/2611, S. 452ff. brengen, desselben beraubenn vnndt hernach 79 vgl. die Darlegung seiner Strategie in der Ant- der gantzen Christenheitt zusetzen wollte.” In: wort auf die Aufforderung Kaiser Ferdinands, Bedenken des Erzbischofs und des Ordens- den Livländern Hilfe zu leisten. König Sigis- meisters über die Bedingungen des russischen mund II. August von Polen an Kaiser Ferdinand Großfürsten, Riga Dezember 1558. In: Schir- I., Wilna 23.09.1559. In: Hartmann (Bearb.): ren (Hrsg.): Neue Quellen (wie Anm. 55), Nr. Herzog Albrecht (wie Anm. 27), Nr. 2503, 83. Vgl. auch: Asche, Hirschheydt, Mager: S. 374f. Legitimationsdefizite (wie Anm. 20), S. 283– 80 Contractus super Defensio Livonae inter 287. Sacram Regiam Maiestatem Poloniae & Go- 89 „Nachdem wir [Gotthard Kettler] [...] um Liv- thardum Livoniae Magistrum initus. In: Dogiel land vor dem Moskowiter zu retten, den König (Hrsg.): Codex Diplomaticus (wie Anm. 51), von Polen als Schutzherr angerufen haben”. S. 223; Conditiones Pactorum inter Sacram Regest: 30. Dezember 1560 Gotthard Kettler Regiam Maiestatem Poloniae & Archiepisco- an Rat der Stadt Riga. In: Gotthard von Han- pum Rigensem super Defensione Livoniae ini- sen: Katalog des Revaler Stadtarchivs. Reval torum, Wilna 15.09.1559. In: ebd., Nr. CXXX, 1896, S. 390f. Vgl. auch die Begründung des S. 223–225. Bündnisses mit Polen gegenüber dem Kaiser: 81 unter anderem wurde auch Wenden mit pol- Ordensmeister Gotthard Kettler an Kaiser Fer- nisch-litauischen Besatzungen bemannt. Vgl. dinand, Mitau, den 8. März 1561. In: Bunge Ordensmeister Gotthart an den Erzbischof (Hrsg.): Monumenta Livoniae (wie Anm. 18), Wilhelm, Dünamünde 13.10.1560. In: Carl S. 740–748. Für eine Diskussion der unter- Schirren (Hrsg.): Quellen zur Geschichte des schiedlichen Bewertungen Gotthard Kettlers Untergangs livländischer Selbständigkeit. Aus siehe: Plüer: Gotthard Kettler (wie Anm. 77), dem schwedischen Reichsarchive zu Stock- S. 13-53. holm. Reval 1879, Nr. 808, S. 102ff. 90 vgl. Gundermann: Livlandpolitik (wie Anm. 82 Bergengrün (Bearb.): Johann Schmiedt (wie 38), S. 50. Anm. 54), S. 96f. 91 Dogiel (Hrsg.): Codex Diplomaticus (wie Anm. 83 ebd., S. 98–100. 51), S. 238-256; Oberländer, Keller (Hrsg.): 84 erwin Oberländer, Volker Keller (Hrsg.): Kur- Kurland (wie Anm. 84), S. 54–93. land. Vom polnisch-litauischen Lehnsherzog- 92 vgl. Jakovļeva: Territorium und Grenzen (wie tum zur russischen Provinz. Dokumente zur Anm. 61), S. 71ff.

106 DIE SÄKULARISATIONEN DER GEISTLICHEN STAATEN LIVLANDS 1558–1561. TYPOLOGIE UND VERGLEICH

BAZNĪCAS VALSTU SEKULARIZĀCIJA LIVONIJĀ 1558.–1561. GADĀ. TIPOLOĢIJA UN SALĪDZINĀJUMS

Magnuss fon Hiršheids Kopsavilkums

Atslēgas vārdi: Baznīcas valstu sekularizācija, Reformācija Livonijā, Rīgas arhibīskapija, Vācu Ordeņvalsts, koadjutoru strīds, Livonijas karš, Brandenburgas–Ansbahas Vilhelms, Gothards Ketlers

Reformācijas izraisītajam sekularizācijas procesam, kurš nozīmē Baznīcas valstu pārveidoša- nu par valstīm ar laicīgas un pārmantojamas varas struktūrām, 16. gs. Livonijā bija izteikti nelabvēlīgi priekšnosacījumi. Tā dēvēto Livonijas konfederāciju veidoja seši valstiski veidoju- mi (Vācu Ordeņvalsts, Rīgas arhibīskapija, Rēveles, Tērbatas, Sāmsalas–Vīkas un Kurzemes bīskapija), turklāt arī — lielākās pilsētas. Visi tie bija radušies Viduslaiku kristianizācijas kontekstā un tādēļ bija tieši pakļauti vecajai Baznīcas hierarhijai. Lai gan Reformācijas idejas jau kopš 16. gs. 20. gadiem bija nostiprinājušās daļā valdošo aprindu, neviena no Livonijas valstīm nesteidzās pārveidot savas varas struktūras, kā tas bija noticis 1525. g. Prūsijā. Reformācija un Baznīcas valstu sekularizācija drīzāk izvērtās par sarežģītu iekšpolitisku pār- baudījumu visai Livonijas valstiskajai vienotībai. Rakstā aplūkota sekularizācijas gaita Livonijas valstīs, pievēršoties katra atsevišķā gadījuma iekšējiem virzītājspēkiem (varas nesēju konkurence, militāri un diplomātiski konflikti starp Ordeņa mestru un Rīgas arhibīskapu, t.s. koadjutoru strīds 1556. g.), bet lielā mērā arī ārē- jiem apstākļiem (ārvalstu valdnieku spiediens, Livonijas kara sākums, sabiedroto meklējumi Polijā). Analizējot atsevišķus piemērus, autors nonāk pie secinājuma, ka gandrīz visas Livo- nijas valstis tika sekularizētas samērā vēlu un gandrīz vienmēr ārējas ietekmes rezultātā — vai nu tiekot iekļautām jaunizveidotajā Polijas Pārdaugavas hercogistē (Rīgas arhibīskapija, 1566. g.), vai tikai nomainot konfesiju, bet paturot iepriekšējo varas modeli (Sāmsalas–Vīkas un Kurzemes–Piltenes bīskapija), vai arī tiekot militāri iekļautām Maskavijas kara pārvaldes teritorijā (Tērbatas bīskapija, 1558. g.). Vienīgais piemērs, kad kāds Livonijas valsts vadītājs pats iniciēja sekularizācijas procesu, bija Vācu Ordeņvalsts pēdējā mestra Gotharda Ketlera padošanās Polijas–Lietuvas kronim un tam sekojošās Kurzemes–Zemgales hercogistes dibi- nāšana (1561. g.). Tomēr arī šis sekularizācijas process bija drīzāk ārējā spiediena un kara radītās bezizejas diktēta improvizācija, nevis ilgstošu un idejiski virzītu centienu rezultāts.

107 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā DIE PACTA SUBIECTIONIS ALS GRÜNDUNGSURKUNDE DES HERZOGTUMS KURLAND

Peter Wörster

Schlüsselwörter: Livländischer Krieg, Herzogtum Kurland-Semgallen, Gotthard Kettler, Sigismund II August, Pacta Subiectionis, Privilegium Sigismundi Augusti

Die 1561 in Wilna unterzeichneten Pacta Subiectionis dokumentieren die Unterwerfung des letzten Livländischen Ordensmeisters Gotthard Kettler dem polnisch-litauischen König Sigismund II August und damit das rechtliche Ende Altlivlands. Doch gleichzeitig bedeu­ tete dieser Schritt den Geburtsakt für den südlichen Teil der im Livländischen Krieg unter­ gegangenen Konföderation und eine partielle Aufrechterhaltung der früheren Rechte und Machtstrukturen. Die Pacta liefern eine getreue Widerspiegelung der sozialen und innen- wie außenpolitischen Gegebenheiten sowie auch der vielschichtigen Interessenlagen und Verwicklungen zwischen verschiedenen Parteien in der Mitte des 16. Jahrhunderts (ehem. Livländischer Ordensmeister bzw. neuer Herzog, Adel, Geistlichkeit, polnischer König u.a.). Die Urkunde1 besitzt — zusammen mit dem ebenfalls 1561 unterschriebenen Privilegi­ um Sigismundi Augusti — einen weitgehend staatskonstitutiven Charakter, indem sie nach preußischem Vorbild zentrale Grundstrukturen und rechtliche Voraussetzungen für das neu­ gegründete Herzogtum Kurland-Semgallen und dessen Bindung an die polnisch-litauische Krone festschreibt. Des weiteren gibt sie in vielerlei Hinsicht Aufschluss über das bereits im Keim vorhandene Konfliktpotenzial zwischen der neuen Institution des Herzogs und der rechtlichen Stellung des kurländischen Adels. Darüber hinaus lesen sich die Pacta Subiec­ tionis aus geschichtlicher Perspektive als ein Zeugnis der Schwierigkeiten und teils unerfüllt gebliebenen Bestrebungen, wie z.B. der Vorsatz Kettlers, die territoriale Einheit Altlivlands zu bewahren.

1. Überlieferung Tagung zu stellen. Dazu ist der Blick zunächst Aus Anlass der Gründung des Herzog- nach Marburg zu richten, ins dortige Herder- tums Kurland und Semgallen vor 450 Jahren Institut und in sein Archiv, die Dokumente- ist Mitau/Jelgava, die Hauptstadt des zu fei- sammlung (DSHI), wo die Pacta Subiectionis ernden Herzogtums, der Ort dieser Tagung. im Bestand „Kurländische Ritterschaft” auf- Mitau liegt nur 250 km Luftlinie von Wilna bewahrt werden.3 entfernt, jener Stadt und Residenz, in der Die Urkunde hat eine bewegte Überliefe- 1561 eine Urkunde ausgestellt wurde, die rungsgeschichte, auf die hier nur kurz einge- als Pacta Subiectionis gleichsam zur Grün- gangen werden kann: Überreicht an Herzog dungsurkunde des Herzogtums wurde.2 Gotthard Kettler 1561, wurde sie wohl in der Es erscheint sinnvoll, die Gründungsur- zentralen Überlieferung des Herzogtums auf- kunde des Herzogtums an den Anfang dieser bewahrt, wo sie aber im Laufe des 19. Jhs.

108 DIE PACTA SUBIECTIONIS ALS GRÜNDUNGSURKUNDE DES HERZOGTUMS KURLAND irgendwann entfernt worden oder verloren den Adel, der seine eigenen Interessen hatte gegangen sein muss.4 Jedenfalls gelang es und diese im großen Mächtespiel zu wah- erst Heinrich Diederichs (1840–1914), dem ren suchte –– insbesondere in der Frage des bekannten Historiker und Lehrer am Mitau- Landbesitzes, der anfänglich nur Lehen war er Gymnasium, diese Urkunde wieder auf- und den die Vasallen/die Adelsfamilien gern zufinden und zu erwerben. 1911 wurde sie in persönliches Eigentum umzuwandeln und zusammen mit seiner Bibliothek und seinen zu vererben wünschten, und in der Frage der Sammlungen von der Kurländischen Ritter- politischen Mitwirkung an der Landesverwal- schaft angekauft und dem 1902 neugeschaf- tung. fenen Kurländischen Landesarchiv in Mitau Richten wir unseren Blick nun speziell auf übergeben, das von Oskar Stavenhagen das 16. Jh. Fünf Grundpfeiler gerieten in der (1850–1930), einem bekannten Schüler von ersten Hälfte des 16. Jhs. ins Wanken, auf Georg Waitz in Göttingen, geleitet wurde. Mit denen die livländische Geschichte bis dahin den Beständen dieses Archivs gelangte die geruht hatte: Urkunde 1919 nach Deutschland, zunächst 1 die konfessionelle Einheit durch die Re- nach Rostock, später ins Geh. Staatsarchiv formation und nach Berlin. Kriegsbedingt wurde sie dann 2 die sich dadurch ergebende Legitimati- mit anderen kurländischen und preußischen onskrise der Deutschordensherrschaft, Beständen in die Nähe von Merseburg aus- 3 die Schwächung und der allmähliche gelagert und von hier 1945 in die westlichen Ausfall der Hanse, sowie Besatzungszonen gebracht, bald schon nach 4 der für Livland so wichtige Zusammen- Marburg.5 halt mit Preußen, der durch die Umwand- lung des Ordensstaates in ein weltliches 2. Historischer Rückblick, Herzogtum 1525 unterbrochen war, die Vorgeschichte schließlich Diese Urkunde hat wie alle Urkunden 5 die Veränderung der außenpolitischen eine Vorgeschichte, deren Abschluss sie bil- Konstellation durch das Erstarken des det, und sie hat eine Nachgeschichte, eine Großfürstentums Moskau und seine Wirkungsgeschichte. Beide sollen hier in der „Sammlung russischer Erde”, wodurch gebotenen Kürze in den Blick genommen plötzlich an der Ostgrenze Livlands eine werden. Großmacht entstand, wo man es bisher Die machtpolitische Konstellation von nur mit russischen Teilfürstentümern zu bischöflichen Territorien, Deutschordensland tun hatte. Damit eng verbunden war das und einigen wenigen Städten gehörte bereits Problem des Ausgreifens Polen-Litauens zu den Grunddispositionen Alt-Livlands seit nach Russland hin, die in dem polni- Bischof Alberts Zeiten. Im Laufe des 14. und schen Versuch kulminierte, in Moskau 15. Jhs. kam ein weiterer Machtfaktor hin- die Herrschaft zu übernehmen. Gleich- zu: die Vasallen der Bischöfe und des Deut- zeitig wuchs die politische, militärische schen Ordens. Sie blieben über Generationen und wirtschaftliche Relevanz der Frage, hinweg im Lande, wurden bodenständige wer auf der Ostsee die Vorherrschaft Familien und repräsentierten bald das Land. habe, was wiederum die neue Großmacht Gegenüber den meist landfremden Angehöri- Schweden auf den Plan rief. Die Koordi- gen des Deutschen Ordens und der Bistümer naten des Miteinanders oder Gegeneinan- verstanden sie sich als die wahren Vertreter ders der Großmächte der damaligen Zeit des Landes. In der sich allmählich ausprä- hatten sich damit für die Alt-Livländische genden Ständegesellschaft bildeten sie bald Konföderation dramatisch verschlechtert.

109 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Anfang des Urkundentextes

110 DIE PACTA SUBIECTIONIS ALS GRÜNDUNGSURKUNDE DES HERZOGTUMS KURLAND

Die Pacta Subiectionis, datiert: Wilna, 28. Nov. 1561 Archivsignatur: DSHI 190 Kurland V, 4,1 (mit freundlicher Genehmigung der Kurländischen Ritterschaft)

Ende des Urkundentextes mit der Unterschrift von Sigismund August

Vorderes Deckblatt der Urkunde mit dem handschriftlichen Vermerk zu Heinrich Diederichs (1840–1914)

Siegel der Urkunde: S-A-R-P: Sigismund August Rex Poloniae mit dem Wappen des vereinigten Polen und Litauen

111 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

In dieser Situation unternahm Moskau um Unter dem machtvollen Ansturm der 1500 einen Versuch, Livland zu schwächen Russen brach die Konföderation auseinan- oder gar schon in seine Hand zu bekommen. der. Ihre Teile suchten bei verschiedenen Die Russen griffen an, doch konnten die Liv- großen Mächten Schutz vor der russischen länder das russische Heer 1502 am Smolina- Bedrohung: Dänemark, Schweden und Po- See, südlich von Pleskau/Pskov, entscheidend len-Litauen hatten sich schon Jahre zuvor schlagen und einen Frieden aushandeln. In an der Peripherie der baltischen Region po- dieser Auseinandersetzung war der Ordens- sitioniert, um das Erbe der ordensgeführten meister Wolter von Plettenberg (gest. 1535) Konföderation anzutreten und damit einen die alles entscheidende Persönlichkeit. Er war wesentlichen Schritt auf dem Wege zur Be- im 16. Jh. der überragende politische und mi- herrschung der Ostsee zu machen. Für Po- litärische Kopf des Ordens. Seinen Fähigkei- len-Litauen galt zudem, dass die Herrschaft ten war es zu danken, dass die Bischöfe und über Livland seine strategische Situation in die Städte der Alt-Livländischen Konföderati- der großen Auseinandersetzung mit Moskau on gemeinschaftlich mit dem Orden handel- wesentlich verbesserte, ganz abgesehen da- ten. Hohes diplomatisches Geschick bewies von, dass der Besitz Livlands auch die mate- Plettenberg dann vor allem im Friedensvertrag riellen Ressourcen Polen-Litauens beträcht- mit den Moskowitern: Nach der Schlacht am lich erweiterte. Smolina-See handelte er einen Frieden aus, So entscheidend der russische Angriff für der mit Verlängerungen bis 1551 hielt und den Zusammenbruch Alt-Livlands auch war, Livland eine lange Atempause verschaffte, so gering war der Gewinn für Moskau, der eine Atempause freilich, in der sich die inne- sich auf rund zwei Jahrzehnte unterschied- ren und äußeren Bedingungen für den Orden lich intensiver Präsenz russischer Truppen in und für die Konföderation weiter verschlech- Teilen Livlands beschränkte. Territoriale Ge- terten. Dies wurde offenbar, als die Mosko- winne trugen dagegen Dänemark und Schwe- witer unter Ivan Groznyj (dem Schrecklichen) den davon; den größten Anteil am Erbe der nach Ablauf des über 50-jährigen Friedens Konföderation hatte aber vor allem Polen- 1558 den Livländischen Krieg begannen, der Litauen — und das für mehr als ein halbes europaweit, vor allem auch in Deutschland, Jahrhundert, auch wenn Riga sich erst 1582 wahrgenommen wurde, ohne dass von Kai- unterwarf. Schweden übernahm im Norden ser und Reich irgendeine Hilfe gekommen Estland mit Reval; Dänemark setzte sich im wäre oder hätte kommen können.6 Binnen Kurländischen Bistumsland, dem später so- dreier Jahre wurde fast das ganze Überdün- genannten Stift Pilten, und im Bistum Ösel- asche Land besetzt und verwüstet. Nur die Wiek im Nordwesten fest. südlichen Regionen Alt-Livlands (Kurland Polen-Litauen konnte Livland als direkten und Semgallen), aber auch die beiden großen Besitz erwerben und die früheren Ordens- Städte Riga und Reval blieben verschont. Die gebiete westlich und südlich der Düna als Verwüstungen der vom Krieg unmittelbar be- Lehnsherzogtum Kurland und Semgallen der troffenen Gebiete waren enorm: Zerstörungen, Krone Polen-Litauen anschließen (ähnlich Plünderungen, Brandschatzungen, Ermor- den Vorgängen in Preußen 1525). dung oder Wegführung/Deportation großer Gotthard Kettler war der letzte livlän- Teile der Bevölkerung u.a.m. bedeuteten den dische Ordensmeister. Er unterstellte sich, bis dahin tiefsten Einschnitt in der Geschichte die Reste des Ordens sowie dessen Vasallen Alt-Livlands. Alle Stände waren betroffen, vor Polen-Litauen. Kettler verhandelte mit Si- allem traf es auch die Angehörigen der Mehr- gismund August, dem König von Polen und heitsvölker der Esten und Letten. Großfürsten von Litauen, und erreichte die

112 DIE PACTA SUBIECTIONIS ALS GRÜNDUNGSURKUNDE DES HERZOGTUMS KURLAND

Umwandlung des restlichen Ordensgebietes Die Pacta widerspiegeln die politischen südlich der Düna in ein weltliches Herzog- Gegebenheiten zum Zeitpunkt der Abfassung: tum, und er erreichte auch, dass er erster n wir erfahren von der bedrängten Lage der Herzog von Kurland wurde. Zudem gelang es Livländer und von der Bereitschaft Polen- Kettler, zugleich erster Statthalter des Königs Litauens, den Bedrängten Hilfe zu leisten, von Polen in Livland zu werden — mit Amts- wofür allerdings, so der König, deren Un- sitz im alten Ordensschloss in Riga. Bedenkt terwerfung nötig sei. man die geradezu aussichtslose Lage des Or- n wir erfahren weiter, dass der König sei- dens 1560/1561, musste das Ergebnis der nen Gesandten Nikolaus Radziwill, Woje- Verhandlungen Kettlers mit Sigismund August woden zu Wilna, nach Livland geschickt als großer Erfolg der Livländer erscheinen. hatte, um die Lage vor Ort kennenzuler- Kettler, der letzte Landmeister des Ordens, nen und dem König zu berichten. war nun Herzog von Kurland und polnischer n außerdem geht aus dem Text hervor, dass Statthalter in Livland, herrschte also weiter- Gotthard Kettler als letzter Ordensmeister hin über jene Territorien, über die er schon zusammen mit „Abgeordneten von den als Ordensmeister geherrscht hatte — freilich Ständen und Städten, die Reise [nach ohne den nördlichen Teil Estland. So schien Wilna] unternommen habe, um hier die erreicht, was Vertreter des Livländischen Or- Verhandlungen zu führen”. Es ist von „vie- denszweiges Kettler noch am 10. September len und mannigfaltigen Unterhandlungen” 1561 für die Verhandlungen in Wilna mit auf die Rede, was sicher auf die schwierigen den Weg gegeben hatten: zu versuchen, „daß Fragen Rückschlüsse zulässt, die zu klä- Ew. Fürstl. Gnaden, so möglich ein Herr aller ren waren. ihrer Lande bleiben möchten, und unser gnä- n Der König gibt freimütig zu, dass er für diger Landesfürst, denn wir keinen andern Litauen alle Zusagen machen könne, dass begehren”.7 er im Falle des Königreichs Polen aller- Am 28. November 1561 stellte der Kö- dings auf die Zustimmung des Reichsta- nig in Wilna zwei Urkunden aus, mit denen ges angewiesen sei — ein deutlicher Hin- das Schicksal der Alt-livländischen Konföde- weis auf die Stellung des Königs in Polen. ration buchstäblich „besiegelt” wurde. Diese Sollte der Reichstag nicht zustimmen, beiden Urkunden markieren die erste große könne eben nur Litauen den Livländern Zeitenwende livländischer Geschichte nach Hilfe leisten. der „Aufsegelung” in der Zeit um 1200. Es n ein anderes wichtiges Problem stellte handelte sich zum einen um das Privilegium sich Gotthard Kettler und den Livländern: Sigismundi Augusti mit Bezug auf Livland; Da sie bislang zu Kaiser und Reich ge- zum anderen um die Pacta Subiectionis mit hörten, vor allem aber auch zum Deut- Bezug auf Kurland. Die Pacta regelten das schen Orden im Reich, könne ihnen aus Verhältnis des Adels zum neuen Herzog und der nunmehr vollzogenen Unterwerfung beider Verhältnis zum König von Polen und unter Polen-Litauen und aus der Säkula- zum polnischen Reichstag. risierung des Livländischen Ordensstaa- Während das Original des Privilegium Si­ tes Schaden entstehen. Der König sagte gismundi Augusti seit langem als verschollen deshalb zu, „bey Seiner Kaiserlichen Ma- gilt, hat sich, wie eingangs schon gesagt, im jestät und den Ständen des deutschen Kurländischen Ritterschaftsarchiv, heute in Reiches [wie auch beim] Meister des der Dokumentensammlung des Herder-Insti- Deutschen Ordens in Deutschland„ zu in- tuts Marburg, das Original der Pacta Subiec­ tervenieren, damit die Unterwerfung den tionis erhalten. Livländern diesen „nicht zum Nachteile

113 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

und Schaden gereiche”, damit die Reprä- 5. Zusicherung des Indigenats (Ämterüber- sentanten aus dem Reich „sich geneigt nahme und Gütererwerb in Livland und finden lassen, diese nothwendig gewor- Kurland nur durch Einheimische, die von dene Unterwerfung zu billigen”. Handel deutscher Nation und Muttersprache sein und Wandel sowie der Besitz von Gütern sollen). im Reich schienen gefährdet; vor allem fürchteten die Livländer die Verhängung In diesen Zusicherungen der Krone Polen- der Reichsacht, so dass sie in Reichsan- Litauen sah der Adel in Livland und Kurland gelegenheiten nicht mehr hätten mitwir- gleichsam seine „Magna Charta”, um deren ken können. Bestätigung es bei nachfolgenden Herrscher- n Breiten Raum nehmen in den Pacta na- wechseln stets ging. turgemäß die Regelungen hinsichtlich Kurlands ein: wichtig zunächst: Kettler Die unterschiedlichen Interessen beider soll nach dem Vorbilde des Herzogtums Vertragsparteien lassen sich wie folgt heraus- Preußen Herzog von Kurland und Sem- stellen: gallen und damit Lehnsmann des Königs 1. Die Interessenlage der Livländer ist ein- von Polen werden. In den Pacta wird an deutig: Große Teile ihres Territoriums wa- zahlreichen Stellen Bezug genommen auf ren in russischer Hand. Man wollte das das Beispiel Preußen und auf die Rege- weitere Vorrücken der Russen stoppen lungen mit Königsberg, die so oder so und diese, wenn möglich, zurückdrän- ähnlich auf Kurland übertragen werden gen. Außerdem waren der Orden und die sollen. Kurland wurde wie Polen, stärker Bistümer zusammengebrochen, und es aber als Preußen, eine Adelsrepublik mit musste eine neue Grundlage für die Le- fürstlicher Spitze. gitimität der Herrschaft im Restordensge- n weitere Regelungen betreffen die Stellung biet gefunden werden. der Juden, das Münzregal, den Grenzver- 2. Die Interessenlage des Königs von Polen lauf in der Düna und anderes mehr. und Großfürsten von Litauen ist dagegen komplexer: Da waren einmal die seit al- Besondere Bedeutung haben das Privi­ ters her bestehenden Beziehungen und legium Sigismundi Augusti und die Pacta Interessen speziell Litauens Düna-ab- Subiectionis für die gesamte baltische Ge- wärts nach Livland und vor allem nach schichte, aber auch für die Ständegeschichte Riga und von Schamaiten nach Baus- ganz Europas erlangt, weil König Sigismund ke und Kurland. Diese waren teils wirt- August in beiden Urkunden dem livländi- schaftlicher, teils militärischer Natur im schen Adel und den Kurländern besondere Hinblick auf territoriale Vorteile. Da war Rechte zusicherte, die späterhin vielzitier- zum anderen die große Auseinanderset- ten Privilegien, die bis weit ins 19. Jh. eine zung zwischen Polen-Litauen und dem wichtige Rolle in den politischen Auseinan- Großfürstentum Moskau, also mit Russ- dersetzungen spielten: land. 1561 bestand für Polen-Litauen die 1. Garantie des evangelisch-lutherischen Chance, ins Baltikum auszugreifen, um Glaubens, so die strategische Ausgangslage gegen- 2. Garantie der deutschen Amtssprache, über Moskau zu verbessern und die wirt- 3. Garantie der Selbstverwaltung („deutsche schaftlichen und anderen Ressourcen der Obrigkeit”, „deutsches Recht”), baltischen Region für die Auseinanderset- 4. Kodifizierung des (livländischen) Land- zung mit Moskau zu nutzen. rechts,

114 DIE PACTA SUBIECTIONIS ALS GRÜNDUNGSURKUNDE DES HERZOGTUMS KURLAND

3. Erreichtes und Nichterreichtes: 1582 bewahren. Für den Rest, Livland Möglichkeiten und Grenzen der im späteren Sinne, erhielt Kettler immer- weiteren Entwicklung hin das Amt eines polnisch-litauischen Aus dem Inhalt der Pacta und aus der po- Statthalters mit der Residenz im alten litischen Gesamtlage jener Jahre ergibt sich Ordensschloss Riga. Freilich dauerte das eine Reihe von Fragestellungen/Problemstel- nur einige Jahre, bis der König seinen li- lungen: tauischen Gefolgsmann Jan Chodkiewicz 1. kettler hatte Wilhelm von Fürstenberg zum Statthalter einsetzte. († 1568), seinen Vorgänger als Ordens- 5. erst jetzt musste Kettler auch politisch meister, bekämpft und 1559 aus dem unmissverständlich klar werden, dass Amt vertrieben. Er verfolgte den Plan, seine Versuche, das Gebiet Alt-Livlands nach preußischem Vorbild auch den Liv- unter seiner Regie irgendwie zusammen- ländischen Zweig des Deutschen Ordens zuhalten, gescheitert waren. Erst jetzt zu säkularisieren und als polnisches Le- war er wirklich auf Kurland und Sem- hen zu nehmen und eine eigene Dynastie gallen allein zurückgeworfen, auch wenn zu gründen wie Albrecht in Königsberg. die Intitulatio der Herzöge bis zum Ende Anders konnte sich Kettler die Weiter- 1795 scheinbar den Bezug auf das ganze existenz des politischen Gebildes Livland alte Livland lebendig hielt: Herzog in Liv­ nicht vorstellen, jedenfalls nicht weiter als land zu Kurland und Semgallen. In die Ordensland. nun bestehenden Gegebenheiten musste 2. Die Ereignisse des Livländischen Krieges sich Kettler erst einfinden. Und da gab Iwans des Schrecklichen und seiner mili- es wahrlich viele Probleme in Kurland, in tärischen Erfolge erzwangen ein rasches diesem „politischen Gebilde von höchster Handeln und verschlechterten die Ver- Eigenart”, wie es Reinhard Wittram ge- handlungsposition der Livländer gegen- nannt hat.8 Nach dem Verlust der Resi- über dem König von Polen: Kettler, den denz im Ordensschloss Riga hatte Kettler Resten des Ordens und den Ständen blieb zunächst nicht einmal eine Hauptstadt nicht viel Zeit. für sein Herzogtum. Er residierte kurz in 3. was Kettler vielleicht nicht im Voraus ein- Selburg, dann in Goldingen und verlegte kalkulieren, jedenfalls nicht verhindern seine Residenz erst Jahre später endgül- konnte, war, dass sich Teile der Alt-Liv- tig nach Mitau, der Stadt, die im lang- ländischen Konföderation anderen Groß- gestreckten Territorium des Herzogtums mächten anschlossen: die Estländer mit zwischen Windau und Dünaburg einiger- Reval den Schweden, die Bistümer Kur- maßen zentral lag. land und Ösel-Wiek den Dänen. 6. kettlers Problem im Hinblick auf sein 4. so konnte Kettler seine Pläne in Wilna Herzogtum war nicht nur die Frage der nur teilweise und dann nur mit großen künftigen Residenz: Als viel gravierender Abstrichen verfolgen und erreichen: Die erwies sich die Tatsache, dass der terri- Sache mit der Erhebung zum Herzog in toriale Umfang des neuen Herzogtums polnischer Lehnsabhängigkeit gelang noch nicht klar war. Da waren einmal die zwar, aber nur mit dem Restordensgebiet noch strittigen Grenzen Kurlands nach in Kurland und Semgallen. Was zunächst Litauen hin, und da war das vielfach zer- schwedisch und dänisch geworden war, rissene Staatsgebiet. Der König von Polen blieb erst einmal außen vor. Und die versprach zwar, sich zugunsten des neu- mächtige Handelsstadt Riga blieb für en Herzogs um alles zu kümmern. Aber sich und konnte ihre Selbständigkeit bis mit Ausnahme der Festlegung der Grenze

115 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

nach Litauen hin blieb es in allen Fragen 8. Zu Kettlers politischen Plänen gehörte bei leeren Versprechungen. Zwei Proble- schon beim Sturz Fürstenbergs 1559 die me spielten eine besondere Rolle: Das Bildung einer eigenen Dynastie. Durch Amt Grobin mit dem damals noch kleinen Vermittlung Herzog Albrechts in Kö- Fischerort Libau, das unstrittig zu Kur- nigsberg und des Königs von Polen kam land gehörte, war seit 1560 dem Herzog 1566 eine Heirat mit Anna von Meck- Albrecht in Königsberg verpfändet. Der lenburg zustande. Anfängliche Probleme König versprach, Grobin auszulösen und ergaben sich aus der Tatsache, dass das dem neuen Herzog Kettler zu übergeben. Haus Mecklenburg von fürstlichem Ran- Das geschah allerdings nicht. Grobin ge- ge war, die Familie Kettler aber (noch) langte erst 1609 durch Eheschließung an nicht. Trotzdem gelang es nach zähen das kurländische Herzogshaus. Noch viel Verhandlungen, die Heirat und damit die schwieriger gestaltete sich das Problem Dynastiebildung unter Dach und Fach zu des alten Kurländischen Bistumslandes, bringen. des Stiftes Pilten, das ja 1561 zunächst 9. kettler schuf nicht nur neue staatliche dänisch geworden war (an der Spitze mit Strukturen (immer orientiert am preu­ Magnus von Holstein) und durch das Kur- ßischen Vorbild), er legte auch die Grund- land in ganz besonderer Weise zerrissen lagen für die Neuordnung des Kirchenwe- wurde. Der König von Polen versprach, sens: Durch eine neue Kirchenordnung auch dieses Problem zugunsten Kettlers (1570) schuf er die äußere und innere zu lösen, doch erfolgte lange nichts. Erst Verfassung der Kurländischen Kirche. als sich 1585 politisch die Möglichkeit ergab, das Stift Pilten von Dänemark zu Noch immer gilt das zusammenfassende kaufen, brachte Königsberg, nicht War- Urteil Reinhard Wittrams über Kettler und schau, die nötigen Geldsummen auf, doch Kurland: „…dieses aus Kompromissen her- behielt Königsberg dafür Pilten erst ein- vorgegangene politische Restgebilde erhielt mal als Pfandbesitz. Nach vielem Hin und durch seine [Kettlers] ersten dauerhaften Ein- Her wurde das Stift Pilten 1717 direktes richtungen, seine erste staatliche Form. Die Lehen der Krone Polen, also nicht mit Grundlagen für den Hof- und Staatshaushalt dem Herzogtum vereinigt.9 Das geschah bot der große Landbesitz des Ordens, der endgültig erst nach 1795, also schon zur in Kurland besonders umfangreich gewesen russischen Zeit, als es kein Herzogtum war und aus dem der Herzog ein Dominium mehr gab. schuf, das zwei Fünftel von Kurland umfass- 7. und es gab noch ein Problem, dessen Bri- te”.10 Dieses bot Kettler und allen seinen sanz sich vor allem nach Gotthard Kett- Nachfolgern bis zu Herzog Peter eine hervor- lers Tod unter seinen Nachfolgern zeigen ragende Grundlage, ihre Politik recht erfolg- sollte: Polen-Litauen hatte durch die ent- reich zu betreiben, auch wenn der Adel oft sprechenden Regelungen der Pacta Su­ nicht mitzog. biectionis viele Möglichkeiten, in die in- Die von Kettler errichteten staatlichen neren Verhältnisse Kurlands einzugreifen, und kirchlichen Strukturen erwiesen sich als insbesondere in die sich bald häufenden lebensfähig und damit dauerhaft. Sie hatten Konflikte zwischen herzoglicher Macht trotz aller späterer Probleme und Gefährdun- und Adelsinteressen. Da es in Kurland gen Bestand. So lässt sich feststellen, dass anders als in Livland eine einheimische Kettler auf der Grundlage der Pacta Subiec­ zentrale Macht (den Herzog) gab, musste tionis und unter den obwaltenden politischen das hier zu besonderen Konflikten führen. Umständen einen lebensfähigen Staat ge-

116 DIE PACTA SUBIECTIONIS ALS GRÜNDUNGSURKUNDE DES HERZOGTUMS KURLAND schaffen hatte, der trotz seiner vielfach fra- Kurland 1561–1795. Verfassung, Wirt- gilen Konstruktion in der „großen Politik” der schaft, Gesellschaft, Bd. 2. Lüneburg 2001, europäischen Mächte mitreden konnte, ob S. 11–53; Jürgen Heyde: Die Livlandpolitik der polnisch-litauischen Adelsrepublik. In: Jörg wir nun an Herzog Jakob, seine merkantilis- Hackmann, Robert Schweizer (Hrsg.): Nord- tische Politik und seine Kolonialpläne denken osteuropa als Geschichtsregion. Beiträge des oder an die beiden Herzöge aus dem Hause III. internationalen Symposiums zur deutschen Biron, ihre prächtigen Barockschlösser und Kultur und Geschichte im europäischen Nord- ihre Academia Petrina, womit wir zum Ort osten vom 20.-22. September 2001 in Tallinn (Estland). Helsinki/Lübeck 2006, S. 333–342; unserer Konferenz zurückgekehrt sind. Peter Wörster: Vasallen — Adel — Ritterschaf- ten: Beobachtungen zur Entstehung des bal- tischen Herrenstandes und seiner Geschichte Anmerkungen vom 13. bis 17. Jahrhundert. In: Ilse von zur 1 Dieser Beitrag geht auf den Vortrag zurück, den Mühlen (Hrsg.): Glanz und Elend. Mythos und der Verf. am 13. Sept. 2011 in Mitau/Jelgava Wirklichkeit der Herrenhäuser im Baltikum. im Rahmen des Homburger Gesprächs 2011 Hrsg. i. A. d. Carl-Schirren-Gesellschaft e.V. u. der M.C.A. Böckler-Mare Balticum-Stiftung im d. Ostpreußischen Landesmuseums Lüneburg. Ģederts-Eliass-Museum gehalten hat, dessen Lindenberg 2012, S. 10–15. 3 Gebäude einst die Academia Petrina beherberg- Die Urkunde gehört zum Depositum des Verban- te. Das Thema lautete: „450 Jahre Herzogtum des der Baltischen Ritterschaften in der DSHI, Kurland und Semgallen. Konferenz anlässlich konkret zum Bestand Kurländische Ritterschaft, des 450jährigen Gründungsjubiläums des Her- der der Verf. für die freundlicherweise erteilte zogtums Kurland und Semgallen”. Der Vortrags- Benutzungsgenehmigung zu Dank verpflichtet stil wurde in dieser Druckfassung nur teilweise ist. Mit freundlicher Genehmigung der Kurlän- verändert. dischen Ritterschaft konnte nach dem Vortrag 2 vgl. die neueste wissenschaftliche Edition eine Kopie der Pacta Subiectionis an Frau (lateinischer Originaltext u. deutsche Über- Gita Grase, die Direktorin des Ģederts-Eliass- setzung) in: Erwin Oberländer, Volker Keller Museums, zur Präsentation in diesem Museum (Hrsg.): Kurland. Vom polnisch-litauischen als Geschenk des Herder-Instituts überreicht Lehnsherzogtum zur russischen Provinz. Doku- werden (vgl. Herder-aktuell. Informationen aus mente zur Verfassungsgeschichte 1561–1795. dem Herder-Institut in Marburg 32/33 (2011), Paderborn u.a. 2008, S. 54–71. Der deut- S. 22f.). schen Übersetzung in dieser Edition folgen 4 Birkel (Hrsg.): Formula (wie Anm. 2) berich- auch die Zitate in vorliegendem Beitrag. S. 54 tet, dass er für seine Edition 1807 noch das der Edition: Hinweise auf frühere Editionen Exemplar der Urkunde „im Archive der hiesigen in: Privilegia et Jura Praecipua Ducatus Cur- Gouvernements-Regierung” (d.h. in Mitau) be- landiae et Semgalliae, cum suo Indice, Varsa- nutzt habe; sie muss also erst danach an andere viae 1736 (1. Aufl. 1719), S. 2–10; Matthias Stelle gelangt sein. Dogiel: Codex diplomaticus regni Poloniae et 5 Bis 2006 im Hessischen Staatsarchiv Marburg, magni ducatus Lituaniae, Tom V. Vilnae 1759, seitdem in der Dokumentensammlung Herder- S. 238–243 (Der Verf. dankt der Herzog-Au- Institut (DSHI). gust-Bibliothek in Wolfenbüttel für eine Kopie 6 Die tiefe Enttäuschung darüber wird in der „Voll- des dort abgedruckten Textes der Pacta); Chris- macht des liefländischen Adels” für Gotthard toph George von Ziegenhorn: Staats Recht der Kettler für die Verhandlungen mit dem König Herzogthümer Curland und Semgallen. Königs- von Polen, formuliert am 12. September 1561 berg 1772, Beilagen Nr. 50, S. 51–56; Hein- in Riga, eindrucksvoll geschildert (vgl. Ziegen- rich Ludwig Birkel (Hrsg. u. Übers.): Formula horn: Staats Recht (wie Anm. 2), Beilagen 49, Regiminis […], Pacta Subjectionis […]. Mitau S. 49–51, hier S. 49). 1807. Auf folgende neuere Studien sei in Aus- 7 vgl. ebd., Beilagen Nr. 48, S. 46–49, hier wahl hingewiesen: Sebastian Plüer: Gotthard S. 48. Kettler, letzter Ordensmeister in Livland und 8 reinhard Wittram: Baltische Geschichte. Die erster Herzog von Kurland — eine umstrittene Ostseelande Livland, Estland, Kurland 1180- Persönlichkeit in der Geschichtsschreibung. 1918. Grundzüge und Durchblicke. Darmstadt In: Erwin Oberländer (Hrsg.): Das Herzogtum 1973, S. 108.

117 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

9 vgl. Bogusław Dybaś: Na obrzeżach Rzeczypos- Adelsrepublik. Der Piltener Landtag in den Jah- politej. Sejmik piltyński w latach 1617–1717 ren 1617–1717]. Toruń 2004. [An der Peripherie der polnisch-litauischen 10 Wittram: Baltische Geschichte (wie Anm. 8), S. 109.

PACTA SUBIECTIONIS KĀ KURZEMES HERCOGISTES DIBINĀŠANAS DOKUMENTS

Pēters Versters Kopsavilkums

Atslēgas vārdi: Livonijas karš, Kurzemes–Zemgales hercogiste, Gothards Ketlers, Sigismunds II Augusts, Pacta Subiectionis, Privilegium Sigismundi Augusti

Mūsdienās Mārburgas Herdera Institūta arhīvā uzglabātie Pacta Subiectionis uzskatāms par Kurzemes–Zemgales hercogistes dibināšanas centrālo liecību. Šis 1561. g. 28. novembrī Viļņā noslēgtais līgums dokumentē ne vien konkrētos Livonijas Ordeņa pēdējā mestra Gotharda Ket- lera pakļaušanās nosacījumus Polijas–Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam, bet arī ve- selu virkni 16. gs. vidū izveidojušos iekšpolitisko un ārpolitisko apstākļu. Raugoties no tiesību vēstures viedokļa, līgums precīzi atspoguļo samezglotās varas struktūras un dažādu politisko spēlētāju, galvenokārt Ordeņvalsts mestra, dižciltības un garīdzniecības attiecības Livonijas beigu posmā, kā arī jaunizveidotās hercoga institūcijas tiesisko atkarību no Polijas–Lietuvas valdniekiem un Seima. Par paraugu bieži vien ņemot pirms ceturtdaļgadsimta sekularizētās un par Polijas–Lietuvas lēni kļuvušās Prūsijas piemēru, Pacta Subiectionis paragrāfos rakstiski fiksēti sava veida konstitutīvie regulējumi dažādām hercogistes dzīves sfērām: lēmēj- un iz- pildvarai, Baznīcas satversmei un iepriekšējo tiesību neaizskaramībai. Šiem regulējumiem bija lemts būtiski ietekmēt Kurzemes un Zemgales likteni vairāk nekā divu gadsimtu garumā, līdz pat hercogistes iekļaušanai Krievijas impērijā 1795. g. Vienlaikus Pacta Subiectionis kalpo kā autentisks uzziņas avots par grūtībām atsevišķu nodomu realizēšanā un abu līguma pušu daļēji nepiepildītajām vēlmēm, piem., par Gotharda Ketlera nespēju saglabāt visas Livonijas teritoriālo vienotību vai neskaidro jautājumu par jaunās hercogistes robežām un galvaspilsētu, kā arī jau agrīnajiem konfliktu iedīgļiem hercoga un dižciltīgo attiecībās. Līdztekus Pacta Subiectionis, kuru regulējumi attiecās vienīgi uz Kurzemes–Zemgales herco- gistes teritoriju, rakstā konspektīvi aplūkota arī 1561. g. parakstītās t.s. Privilegium Sigismun­ di Augusti vēsture, kura kā arguments vācbaltu tiesību leģitimācijai saglabāja fundamentālu nozīmi visa Baltijas reģiona mērogā līdz pat 19. gs. beigām.

118 DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676) DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676)

Ulrich Schoenborn

Schlüsselwörter: Diplomatie, Calvinismus, zweiter Polnisch–Schwedischer Krieg, Herzogtum Brandenburg–Preußen, Herzogtum Kurland–Semgallen, Jakob Kettler, Luise Charlotte

Die geopolitische Lage hat das Herzogtum Kurland zeit seines Bestehens in diplomatische Verhandlungen wie kriegerische Auseinandersetzungen zwischen Schweden, Polen, Russ­ land und Brandenburg–Preußen verwickelt. Von elementarer Bedeutung erwies sich, vor allem im 17. Jahrhundert, die Verbindung mit Brandenburg–Preußen. Die folgende Studie richtet die Aufmerksamkeit auf eine Frau, Luise Charlotte von Brandenburg, die als Herzogin von Kurland an der Seite ihres Gatten, Herzog Jakob, nachhaltigen Einfluss auf die Politik und die kulturelle Entwicklung des Herzogtums genommen hat. In ihrer Lebensgeschichte spiegeln sich religionspolitische Umbrüche ebenso wie geopolitische Ereignisse der Epoche.

1. Kurland und Preußen — (1597–1660), umgeben von ihren Kindern. ein programmatisches Gemälde Die Prinzessin aus der Pfalz hatte 1616 Ge- Die enge Verbindung zwischen Bran- org Wilhelm von Brandenburg (1595–1640; denburg-Preußen und Kurland kommt u.a. Kurfürst ab 1618) geheiratet. Sie thront hier in einem Gemälde zum Ausdruck, das der in Purpur und Hermelin gekleidet. Ihr Status Hofmaler des Großen Kurfürsten, Matthias als Witwe (Witwenschleier) und „Königin von Czwiczeck, gemalt hat: „Verherrlichung der Saba” (Krone) ist deutlich sichtbar gemacht. Kurfürstin Elisabeth Charlotte von Branden- Im Hintergrund rechts nahen sich Kamele burg als Königin von Saba” (1649).1 Das Ge- mit den Schätzen ihres Landes. Der wah- mälde (33 x 44,5 cm; Öl auf Holz; Standort: re „Reichtum” waren aber ihre Kinder und Schloss Charlottenburg) gehört zum Genre deren dynastische Verbindung. So wird ihr der „synchronen Familienbilder”, mit denen die Krone von ihrer Tochter Hedwig Sophie ein Fürstenhaus seine Bedeutung der Öffent- (1623–1683) gereicht, die Landgraf Wil- lichkeit darstellen will. Komposition und De- helm VI. von Hessen-Cassel (1629–1663) tails liefern wichtige Informationen. geheiratet hatte. Das Gemälde will also als Das Bild hat zwei Schwerpunkte, von Huldigung an die Kurfürstin von Brandenburg denen die folgende Betrachtung ausgeht. In verstanden werden. der Gruppe auf der rechten Seite ist es Kur- Ein weiterer Aspekt ist zu berücksich- fürstin Elisabeth Charlotte von Brandenburg tigen. Der Bruder der Fürstin, Kurfürst

119 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Abb.1: Verherrlichung der Kurfürstin Elisabeth Charlotte von Brandenburg als Königin von Saba (1649)

Friedrich V. von der Pfalz (1596–1632), der und legen den Gedanken der Ehrwürdigkeit sog. Winterkönig, war der Anführer der „Uni- nahe. In dieser Runde sitzen bereits verstor- on”, eine Vereinigung der protestantischen/ bene Mitglieder der anwesenden Fürstenhäu- calvinistischen Fürsten. Während des Dreißig- ser zusammen: Kurfürst Georg Wilhelm von jährigen Krieges hatte er Land und Besitz Brandenburg, der Gemahl der Hauptfigur des verloren.2 Im Westfälischen Frieden wurde Bildes; sein Vater, Kurfürst Johann Sigismund das Kurfürstentum der Pfalz zwar restituiert von Brandenburg (1572–1619), der 1613 (s. das Aktenpaket mit Wappen und die zum Calvinismus konvertiert war; Louise Jahreszahl 1648). Darauf verweisen die im Juliane von Nassau-Oranien (1576–1644); Vordergrund des Gemäldes ausgebreiteten Friedrich Heinrich von Nassau-Oranien, ihr Schätze, bei denen Ludwig Philipp von Sim- jüngster Halbbruder; Kurfürst Friedrich IV. mern (1602–1655) kniet, ein Bruder der von der Pfalz, Ehemann von Louise Juliane brandenburgischen Kurfürstin.3 und der „Winterkönig”, Kurfürst Friedrich V. Das zweite Zentrum des Bildes, vom Be- von der Pfalz, Sohn des gerade Genannten. trachter aus gesehen links, hat der seit 1640 Was die „Gruppe der Ahnen” vereint, ist ihr regierende Große Kurfürst eingenommen. Eintreten für die calvinistische Konfession. In Aus dem biblischen Motivzusammenhang diese Tradition also reiht der Große Kurfürst fällt ihm die Rolle des Königs Salomo zu. sich ein. „Der Garten, die aufgehende Sonne So ist auch er prächtig gekleidet und in dem und die Musikkapelle auf dem Altan sollen typischen Dreiviertelprofil nach rechts darge- die hoffnungsvolle Ouvertüre einer neuen stellt. Nach der politischen Entmachtung der Epoche versinnbildlichen.”4 Pfalz war die protestantische Union führerlos Dem Maler5 liegt daran, zentrale Ele- geworden. In dieses Vakuum stößt der junge mente der calvinistischen Konfession zur Fürst vor. Das Bild impliziert also unüber- Sprache zu bringen. Wenn er irdische Güter, hörbare religionspolitische Ansprüche. Folgt Schätze u.ä. thematisiert, dann allenfalls als man dem Wink der rechten Hand Friedrich Zeichen der Gnade. Angesichts der Ewigkeit Wilhelms, so gelangt man zur sog. „Gruppe sind sie sekundär. Sie sind vergänglich, wie der Ahnen”, die unter einem Baldachin mit das Schicksal der Pfalz gezeigt hat. Schaut brandenburgischem Wappenfries versammelt man genauer auf den Vordergrund des Bildes, sind. Mehrere Stufen führen zu ihnen hinauf wird ein bedeutungsvoller Zusammenhang

120 DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676) sichtbar. „Der Weintraube in der Rechten der ein Vertreter der lutherischen Konfession. Kurfürstenmutter entspricht vor ihrer Linken Kann dieses Detail als Signal früher ökume- der Kelch, der ihr hingereicht wird. Mit die- nischer Toleranz gewertet werden? — Eher sem Kelch offenbart sich der böhmische Pro- ist zu vermuten, dass die Verbindung eines testant Czwiczek”,6 wenn er den größten aller lutherischen Herzogs mit einer reformierten Schätze präsentiert. In Böhmen hatten lange Prinzessin — rechts hinter dem Großen Kur- vor Luther die Hussiten oder Utraquisten das fürsten — auf der politischen und religiösen Abendmahl „sub utraque specie” (in beiderlei Ebene eine Geschichte eigener Art evoziert Gestalt) gefordert und durchgesetzt. Dieses hat. Der Dreißigjährige Krieg ist vorbei. Bran- Recht steht jedem Christen zu, gleich welcher denburg-Preußen befindet sich auf dem Weg Herkunft. „Czwiczek war diese utraquistische zur Macht in Mitteleuropa. Und Kurland hat Grundforderung so wichtig, daß er zu ihrer in diesem Prozess einen Platz. (übertriebenen) Verdeutlichung gleich zwei Hostien aus dem Kelch hervorkommend zeigt, 2. Biographischer Horizont die noch dazu in Gold und mit Edelsteinen Die älteste Schwester des Großen Kur- besetzt gemalt sind.”7 In den zurückliegenden fürsten wurde am 3. September 1617 im Jahren sind die Menschen von den Schrecken Residenzschloß zu Cölln a. d. Spree als ers- des Krieges nicht verschont geblieben. Nun- tes Kind der Prinzessin Elisabeth Charlotte mehr geht es — politisch wie religiös — unter (1597–1660) und des Kurprinzen Georg der Führung Brandenburgs einer heilvolleren Wilhelm (1595–1640) geboren. Bei der Tau- Zukunft entgegen. Allegorische Zutaten im fe erhielt sie den Namen der Mutter, wurde Hintergrund (Wohlfahrt, Glaube, Weisheit später aber immer Luise Charlotte genannt. und Wachsamkeit) wie das Farbenspiel von Hell und Dunkel stützen diese Perspektive ab. Das Bild bedient sich bei der Intention, politische und religiöse Ansprüche in die Öf- fentlichkeit zu tragen, einer subtilen Metho- de. Beachtet man die Kopfhaltung der darge- stellten Personen, fällt eine Eigentümlichkeit sofort auf. Die Damen blicken alle nach links (vom Betrachter aus gesehen), während die Herren ihren Kopf alle nach rechts drehen, auch wenn dadurch eine unnatürliche Wir- kung (s. die Tafelrunde der Ahnen und Lud- wig Philipp von Simmern im Vordergrund) hervorgerufen wird. Diese Typisierung in der Kopfhaltung entspricht der Anordnung auf Ahnenwappen bei mittelalterlichen Epitaphi- en.8 M.a.W., durch ein ästhetisches Struk- turprinzip erhält das Bild besondere Würde, so dass seine programmatische Botschaft jenseits von ideologischer Propaganda ange- siedelt wird. Abb. 2: Herzogin Luise Charlotte von Im Kreis der Lebenden — links hinter Kurland. Unbekannter Künstler, Ende dem brandenburgischen Kurfürsten — be- 17. Jh., Schwedisches Nationalmuseum gegnet nun mit Jakob Kettler von Kurland Schloss Gripsholm

121 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

vinistische Sache überliefert. Bekanntlich dominierten in Preußen die Lutheraner im Einvernehmen mit dem polnischen König das religiöse Terrain. Die Minderheit der Refor- mierten erlitt daher Diskriminierung mannig- facher Art. Sie besaßen weder Kirche noch Friedhof. Gegen heftigen Widerstand seitens der Lutheraner sorgten Luise Charlotte und ihre jüngere Schwester, Hedwig Sophie, für die Anlage eines Friedhofes und ließen den- selben mit einer schützenden Mauer umge- ben10. Auch ihre Aufgeschlossenheit gegenüber Dichtung und Musik stammt aus dieser Zeit in Königsberg. Luise Charlotte hat den Dich- ter Simon Dach und seinen Kreis aus der „Kürbishütte” sehr geschätzt. Als ein Politikum ersten Ranges sollte sich die Verheiratung der Prinzessin erweisen. Abb. 3: Jakob Kettler, Herzog von Kurland Zwei Versuche waren an ökonomischen bzw. und Semgallen. Unbekannter Künstler, religionspolitischen Vorbehalten gescheitert. Anfang 18. Jahrhundert. Schwedisches In einem dritten Anlauf entschied der Gehei- Nationalmuseum, Schloss Gripsholm me Rat in Brandenburg sich für den Herzog von Kurland, Jakob Kettler. Jakob stand durch seine Mutter, Sophie Über die Kindheit Luise Charlottes ist von Brandenburg, einer Tochter des „blöden fast nichts überliefert.9 Man darf aber vor- Herren”, Herzog Albrecht Friedrich von Preu- aussetzen, dass sie wie ihre Geschwister ein ßen, in verwandtschaftlicher Beziehung zum Erziehungsprogramm für fürstliche Kinder Hause Hohenzollern.11 Eine Zeit lang hatte durchlaufen hat. Für eine brandenburgische er am Hof seines Oheims Johann Sigismund Prinzessin war es auch selbstverständlich, verbracht. In staatsrechtlicher Hinsicht be- dass sie im calvinistischen Glauben erzogen fand er sich gegenüber dem polnischen Kö- worden ist. Aus ihrer späteren Korrespondenz nig in derselben Stellung wie der Herzog von muss auf ein selbstbewusstes, diskursives Preußen. Er galt als reich12 und klug. und empathisches Wesen geschlossen wer- Am 13. Juli 1645 wurde in Königsberg den, kurz, bei Luise Charlotte sind Herz und der Ehevertrag aufgesetzt, in dem an expo- Vernunft zusammengekommen. nierter Stelle das calvinistische Bekenntnis Als die Kriegshandlungen Pommern und Luises berücksichtigt wurde. Ausdrücklich Brandenburg erreichten, wich die kurfürstli- erwähnt werden die freie Ausübung des Got- che Familie (zusammen mit den pfälzischen tesdienstes nach reformierter Art und Bestim- Verwandten) nach Königsberg aus. Denn Kur- mungen über die Konfession der erwarteten fürst Georg Wilhelm war auf die kaiserliche Kinder. Die Söhne wie die Töchter sollten Seite gewechselt und hatte die Reaktionen bis zum siebten Lebensjahr von der Mutter der einstigen Verbündeten zu fürchten. religiös erzogen werden. Danach sollten die Aus der Königsberger Zeit ist vor allem Jungen sich mit der lutherischen Weltsicht Luise Charlottes Engagement für die cal- vertraut machen. Ferner wurde zugestanden,

122 DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676) dass bei der Taufe auf den Exorzismus und 3. In Kurland Altar-Kerzen verzichtet würde. Personen cal- Luise Charlotte hatte nach eigenem Zeug- vinistischen Glaubens sollten im Herzogtum nis mehr aus Gründen staatspolitischer Ver- nicht diskriminiert werden. Herzog Jakob ver- nunft denn aus Neigung geheiratet. Doch stand sich als zwar Anhänger der Lehre Lu- fühlte sie sich bald ihrem „lieben Kurland” thers, war aber kein religiöser Fanatiker, viel- ebenso verbunden wie sie ihrem Gemahl in mehr tolerant und weitherzig. Aus Rücksicht Liebe und Zuneigung zur Seite stand. Sie auf die Mehrheit der orthodoxen Lutheraner freute sich an dem aufstrebenden Herzogtum im Herzogtum wurden diese religiösen Ver- und genoss die Erfolge ihres Gemahls. einbarungen allerdings in einem Nebenrezess Das Paar bekam in den ersten dreizehn festgehalten. Jakob besaß ein feines Gespür Jahren neun Kinder, von denen zwei früh für die Bedeutung der Konfession und wollte starben. Luise Charlotte war in dieser Zeit sie als Stütze der Territorialherrschaft nichts naturgemäß mit häuslichen und familiären aufs Spiel setzen. Pflichten ausgelastet. Die vier Jungen und Die materiellen Verpflichtungen13 wur- drei Mädchen wuchsen nach den Gepflo- den ebenfalls im Ehevertrag geregelt. Um die genheiten fürstlicher Erziehung auf. Bei der Gelder aus Brandenburg hat es in der Folge- Erziehung der Söhne wurde auf die Diszi- zeit manche Verstimmung und Kontroverse plinen Kriegskunst und Sprachen (Latein, gegeben. Außerdem wurde im Blick auf die Französisch und Polnisch), Kenntnisse in Jülichschen Lande die weibliche Erbfolge mit den führenden Wissenschaften, gute Allge- in den Vertrag aufgenommen. D.h., falls Kur- meinbildung, sowie Festigkeit in den christ- fürst Friedrich Wilhelm von Brandenburg kin- lichen und fürstlichen Tugenden Wert gelegt. derlos sterben sollte, würden Luise Charlotte Die Töchter erhielten Basis-Unterweisung in bzw. ihre Kinder das Erbe antreten. Fremdsprachen, ‚moribus und Sitten’, Musi- Die Hochzeit, zu der auch der König von zieren und kunsthandwerklichen Fertigkeiten. Polen eingeladen war, fand am 9. Oktober Alle wurden sie in eine konfessionell geprägte 1645 in Königsberg statt. Die Trauung voll- Religiosität eingeführt. zog Hofprediger Dr. Johann Bergius.14 Jo- Luise Charlotte verstand sich auf den hann Stobäus15 komponierte zu einem Text Umgang mit Geld. Dank der klugen Bewirt- aus Psalm 20 ein Stück über den Fürstlichen schaftung ihrer Güter (durch Kammerjun- Ruhm und Schutz „mit neun Stimmen ge- ker von Somnitz) war sie bald in der Lage, setzt”. Und Simon Dach steuerte feierliche neuen Grundbesitz zu erwerben bzw. wenig Lieder bei.16 Reiterspiele begleiteten die ertragreiche Ländereien gegen bessere ein- mehrtägigen Festlichkeiten in Königsberg. zutauschen. So konnte sie ihrem Gemahl bei Danach zogen die Brautleute nach Kurland, finanziellen Engpässen mit Krediten aushel- wo sich auf Schloss Goldingen ein Empfang fen. In Königsberg bzw. Berlin insistierte sie durch die kurländische Ritterschaft und die unermüdlich auf die Auszahlung der im Ehe- Stadt anschloss. Luise Charlotte war nunmehr vertrag versprochenen Gelder. Herzogin von Kurland, und das Herzogtum Mit Entschiedenheit nahm sich Luise war noch enger mit dem Hause Hohenzollern Charlotte der calvinistischen Sache an. Da- verbunden. Man kann sich leicht ausrechnen, bei half ihr der kurbrandenburgische Theo- dass diese Konstellation in Schweden nicht loge Bartholomäus Stosch (1604–1686),17 mit Sympathie aufgenommen wurde. Zumal der 1645 mit der Herzogin nach Kurland im nahen Riga die unternehmerischen Akti- gekommen war. Er war im Herzogtum kein vitäten des Herzogs argwöhnisch beobachtet Unbekannter, seit er 1640 in Pilten durch wurden. Vermittlung seines fürstlichen Gönners

123 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Mehrheit ließ keine Gelegenheit aus, die cal- vinistische Minderheit zu behindern. Gottes- dienste konnten nur unter dem Schutz der Herzogin stattfinden. Als die Reformierten im benachbarten Polen-Litauen (nach 1655) von ihren katholischen Landsleuten bedrängt und verfolgt wurden, nahm sich Luise Char- lotte der reformierten Glaubensflüchtlinge fürsorglich an. Kurland lag an der Peripherie des Rei- ches bzw. an einer Schnittstelle zwischen Ost und West. Um Einsamkeit und kulturelle Einschränkungen zu kompensieren, verlegte Luise Charlotte sich auf die Kunst des Schrei- bens. Große Bedeutung kam dem Brief- wechsel mit ihrem Bruder in Berlin und ihrer jüngeren Schwester, Hedwig Sophie (1623– 1683) in Kassel, zu. Thematisiert wurden politische Probleme, finanzielle Angelegen- heiten, Gesundheitsfragen oder die Bereiche des Dienstpersonals. Die Schwestern tausch- ten Sorgen über ihre Kinder, Erziehungs- und Abb. 4: Hedwig Sophie, Landgräfin von Bildungsprobleme aus. Die Jüngere beriet die Hessen–Kassel (1623–1683) Ältere in Mode- oder Etikettenfragen und ließ ihr aus Paris Kleidung und Schmuck kom- men. Fast in jedem Brief wurde das Thema Achatius III., Burggraf von Dohna, die Stelle der Heiratsverbindungen angeschnitten. eines Predigers übernommen hatte. Später Ein Vertrauter, mit dem die Herzogin in wurde er zum Hofprediger und Seelsorger enger Verbindung stand, war der branden- der kurfürstlichen Familie in Königsberg und burgisch-preußische Politiker Otto Graf von Berlin ernannt. Stosch war konsequenter Schwerin,19 auch er ein überzeugter Calvi- Calvinist und hat maßgeblich die Religions- nist. Mit ihm hat sie immer wieder aktuelle politik in Brandenburg-Preußen beeinflusst. politische Fragen und vor allem die Angele- Mit der Zeit sammelte sich in Mitau eine genheit der ausstehenden Ehegelder behan- kleine reformierte Gemeinde, die sich aus delt. In den Jahren der Gefangenschaft war er Adligen (so die Familien Puttkamer, Recke häufig die Adresse ihrer Klagen und Notrufe. auf Blieden, von Mirbach u.a.),18 Hofbeam- Neben der persönlichen Korrespondenz pfleg- ten und Bürgern zusammensetzte. Sie feier- te sie Geschäftskontakte zu kaufmännischen te ihren Gottesdienst im sog. „reformierten Agenten in Königsberg, Danzig und Amster- Saal” des Schlosses. Nach Stosch war Rudolf dam, die sie mit Informationen zu Handel Günther Kiesewetter (geb. 1616 in Anhalt- und Geschäftsleben versorgten. Als in den Zerbst; gest. 1673 in Danzig) Hofprediger Jahren 1652–1655 das Ostindien-Projekt (1646–1658). Ihm folgte Andreas Bünbose. ihres Gemahls stagnierte, schaltete sie sich Das Verhältnis zwischen den Konfessionen ein und versuchte eine Expedition zu orga- gestaltete sich in Kurland ähnlich span- nisieren. Es heißt, sie habe eine Vorliebe für nungsvoll in Preußen. Denn die lutherische Diamanten gehabt.

124 DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676)

4. Diplomatie zwischen Die russischen Truppen agierten zunächst den Fronten erfolgreich und konnten verlorenes Terrain Auch nach dem Dreißigjährigen Krieg zurückgewinnen. hielt die angespannte Lage zwischen den Als in Schweden Königin Christina ab- Mächten Nordeuropas an. Zwar herrschte dankte (16. Juni 1654), meldete der polni- zwischen Schweden und Polen-Litauen der sche König Johann II. Kasimir (1609/1648– Waffenstillstand von 1635 (Stuhmsdorfer 1672) als Urenkel Gustav I. Wasas Anspruch Vertrag). Doch blieben die Machtverhältnisse auf den schwedischen Thron an. Diesen im Ostseeraum ungeklärt, nachdem auch der Schritt nahm Schweden als Anlass zum Friedenskongress von Lübeck (1651) ergeb- Krieg. 1655 fiel König Karl X. Gustav in Polen nislos verlaufen war. Ein erneuter Krieg um ein und rückte siegreich bis Warschau und die Vorherrschaft im Baltikum schien un- Krakau vor. Polen war durch den Konflikt mit vermeidbar.20 Mit gutem Gespür für die be- Russland geschwächt und musste kapitulie- drohliche Lage hatte Herzog Jakob 1647 die ren. Johann II. Kasimir flüchtete nach Schle- Anerkennung der Neutralität des Herzogtums sien. Herzog Jakob und der Große Kurfürst durch Schweden erwirkt, um imperialen Ex- standen nun ohne Schutzherren da. Zwar war pansionen von dieser Seite vorzubeugen. Kurland von schwedischer Seite Integrität zu- Der Krieg begann 1654 jedoch an einer gesichert worden. Doch jetzt forderte Karl anderen Front: zwischen Polen und Russland. X. Gustav den Herzog auf, die schwedische Zur Vorgeschichte dieses Konflikts gehört der Lehnshoheit anzunehmen. In dieser Situation Aufstand der Saporoger Kosaken, die sich im setzte Jakob auf Hinhaltetaktik und zögerte Vertrag von Perejaslaw (18. Januar 1654) die Entscheidung hinaus. der russischen Krone unterstellten21 und so Seinem Schwager Friedrich Wilhelm den polnischen König spürbar schwächten. von Brandenburg hatte Schweden dieselben Avancen gemacht. Der Große Kurfürst wähl- te zunächst den Weg der Selbstverteidigung, weil die schwedischen Forderungen zu hoch waren. Da er jedoch militärisch unterlegen war, musste er im Vertrag von Königsberg 1656 Preußen (und das Fürstbistum Erm- land) als schwedisches Lehen annehmen und sich zu militärischen Auflagen verpflich- ten. Es war logisch, dass sich dadurch auch die Handlungsbasis der kurländischen Politik verschlechtert hatte. In dieser Konstellation ergriff Herzogin Luise Charlotte die Initiative und startete eine Reihe von diplomatischen Aktivitäten. Sie nahm Kontakt zum schwedischen General- gouverneur Magnus de la Gardie22 in Riga auf und erreichte einen zeitlichen Aufschub für die Entscheidung ihres Gatten. Auch beschwerte sie sich über das impertinente Drängen des schwedischen Gesandten am kurländischen Abb. 5: Schweden und der Ostseeraum im Hof, Benedict Skythe. Als dann in Polen-Li- 16. und 17. Jahrhundert tauen der Widerstand gegen die schwedische

125 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Konflikt zwischen Russland und Schweden mit Sorge. Als Zar Alexej I. unerwartet die Belagerung Rigas aufhob24 und seine Trup- pen abzogen, schickte sie dem schwedischen Generalgouverneur de la Gardie Glückwün- sche und beteuerte erneut Kurlands Zuver- lässigkeit. Indes verschärfte sich die politische Lage dadurch, dass Polen große Anstrengungen unternahm, den Großen Kurfürsten als Bun- desgenossen zurück zu gewinnen und Luise Charlotte um Vermittlung gebeten wurde. Die Herzogin ging auf das polnische Ansinnen ein, weil sie die Interessen Kurlands wahren wollte. Dabei hat sie jedoch zwei Aspekte übersehen. Ihr diplomatisches Eingreifen musste von schwedischer Seite als Affront aufgefasst werden. Kaum waren die russi- schen Truppen abgezogen, konnte Schwe- Abb. 6: Friedrich Wilhelm von dens König seine Aggressionen gegen Kurland Brandenburg, der Große Kurfürst lenken. Zweitens hatte sie ihren Bruder falsch (1620–1688) eingeschätzt. Denn der Große Kurfürst dachte nicht daran, das Bündnis mit Schweden auf- Besatzung sich in einem Aufstand des Adels zugeben, wo er doch gerade als souveräner entlud (Juli 1656) und den schwedischen Herzog von Preußen anerkannt worden war König in die Defensive drängte, war dieser (Friede von Labiau). bereit, Kurlands Neutralität bis auf weiteres Die politische Stellung Kurlands wurde anzuerkennen. Außerdem wurde Stift Pilten immer unsicherer. „Die Pohlen Sagen, Wir wieder in das Herzogtum integriert. Unter- sein zu Schwedisch, jene, Wir sein gantz pol- dessen hatten Russland und Polen sich auf nisch und wir seint nur für Uns selbst. Aber einen Waffenstillstand geeinigt. Zar Alexej I. Undanck ist bey der Neutralité das endt”,25 nutzte die Situation und erklärte Schweden schrieb die Herzogin. Jakob versuchte sogar, den Krieg, weil ihm die schwedische Expan- seine Gemahlin zeitweise außer Landes zu sionspolitik missfiel. Im August 1656 stan- bringen, weil sie vielfach für die Seele sei- den russische Truppen vor Riga. ner Politik gehalten wurde. Wahrscheinlich Kurfürst Friedrich Wilhelm nutzte die bestand die Vermutung zu Recht, und Jakob Situation auf seine Weise und ließ sich im hat manche politischen bzw. diplomatischen Vertrag von Labiau (20. November 1656) Aktivitäten von seiner Gemahlin ausführen die Souveränität Preußens von Schweden lassen, um die eigene Handlungsfreiheit nicht bestätigen, das ihn als „obersten, absoluten zu belasten. und souveränen Fürsten von Preußen” aner- In der Zwischenzeit hatte in Königsberg kannte. Herzog Jakob hingegen geriet immer ein diplomatisches Ränkespiel begonnen. mehr zwischen die Fronten.23 Weil er auch Polnische und österreichische Emissäre be- mit dem Zaren Kontakt aufgenommen hatte, mühten sich, den Herzog für die österreichi- wurde ihm doppeltes Spiel unterstellt. Luise sche Kaiserkandidatur ins Boot zu holen. Da- Charlotte begleitete den sich eskalierenden gegen taten Vertreter des französischen Hofes

126 DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676) und der brandenburgische Minister Graf Wal- deck alles, um die schwedische Verbindung zu stärken. In dieses Kräftespiel griff Luise Charlotte ein und insistierte bei ihrem Bru- der auf einen Seitenwechsel. Als der Kurfürst dann merkte, dass die Macht Schwedens im Schwinden war, hat er nicht gezögert, seinen Vorteil, d.h. die Souveränität Preußens, zu suchen. Zurück in Kurland, erhielt die Her- zogin davon Kenntnis, dass König Johann II. Kasimir und der Große Kurfürst sich im Vertrag von Wehlau (19. September 1657) geeinigt hatten.26 Die Herzogin deutete die- se Entwicklung als wesentlichen Schritt zum Frieden. Allerdings waren dem schwedischen Gesandten in Königsberg, Schlippenbach, die diplomatischen Operationen der Herzo- gin nicht verborgen geblieben. Er gab seine Wahrnehmungen umgehend nach Stockholm weiter, wo die Kriegspartei nach militärischen Abb. 7: König Karl X. Gustav von Erfolgen gegen die Dänen und durch die Ver- Schweden (1622–1660) ständigung mit Russland (Waffenstillstand von Valiesar) wieder erstarkt war. geplündert, das herzogliche Archiv wurde 5. Schwedische Gefangenschaft beschlagnahmt und nach Stockholm trans- König Karl X. Gustav von Schweden war portiert. Die kurländischen Soldaten kamen die Unabhängigkeit Kurlands schon lange unter schwedisches Kommando, und die hinderlich bei der Verwirklichung seiner mi- herzogliche Familie wurde unter Hausarrest litärischen Pläne. Er war entschlossen, das gestellt. In die Festungen Bauske und Dob- Herzogtum in seine Gewalt zu bringen. So len zog schwedisches Militär ein. Und Herzog erhielt der neue Oberkommandierende in Jakob musste sich Feldmarschall Douglas Livland, Feldmarschall Graf Robert Douglas, fügen, der jetzt die Macht im Land ausübte. Order, die Festungen Mitau und Bauske zu Gleichwohl weigerte Jakob sich, den schwe- besetzen und den Herzog samt Familie gefan- dischen König als Lehnsherrn anzuerkennen gen zu nehmen. und ihm mit dem Eid zu huldigen. Seine Räte Mit Hilfe einer List wurde der Herzog in und auch der Adel verhielten sich ebenso. In Sicherheit gewogen. Douglas versprach, die der Bevölkerung steigerte sich die Ablehnung kurländische Souveränität im Tausch gegen der Schweden, so dass es zu einem Klein- Lebensmittel für seine Truppen zu respek- krieg27 gegen die Besatzer kam. Luise Char- tieren. Es wurden auch 30 Boote, angeblich lotte trafen die Ereignisse umso schwerer, als für den Transport von Verwundeten, gestellt. sie in jenen Tagen niederkam. Es war Prinz In Wahrheit fuhr schwedisches Militär in der Alexander, der ohne den rechten Arm gebo- Nacht vom 9. auf den 10. Oktober 1658 ren wurde. Der Überfall und die Handlungs- mit diesen Booten die Aa hinab, landete un- weise der Schweden lösten in ganz Europa bemerkt bei Mitau und nahm das Schloss Empörung aus. Frankreich, England und die im Handstreich. Stadt und Schloss wurden Niederlande beließen es aber bei verbalen

127 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

darauf (am 6. April) wurden die Freilassung der herzoglichen Familie und die Restitution des kurländischen Territoriums beschlossen. Im Friedensvertrag von Oliva (3. Mai 1660) verzichtete der polnische König auf jegliche Ansprüche auf den schwedischen Thron. Schweden behielt die Oberhoheit über die livländischen Territorien und Riga. Und Preu- ßen erlangte internationale Anerkennung sei- ner Souveränität. Am 3. Juni 1660 konnte Herzog Jakob Abb. 8: Festung Iwangorod mit seiner Familie die Festung verlassen und auf dem Landweg nach Riga reisen. Als sie Protesten und zeigten nur „ein gewisses pla- am 8. Juni 1660 kurländischen Boden be- tonisches Interesse für den brutal behandel- traten, fanden sie ihr Land in einem desola- ten Fürst”. Besonders beklagte die Herzogin ten Zustand vor. Es mangelte an allem. Luise in ihren Briefen das Täuschungsmanöver, das Charlotte klagte: „Die Schweden und Polen dazu noch evangelische Glaubensgenossen haben mich von einer glücklichen, wohlste- getroffen hatte. henden Fürstin zu einer unglückseligen ge- Es sollte noch schlimmer kommen. Kaum macht.”28 hatte sich Luise Charlotte von ihrer Nieder- kunft erholt, wurde die herzogliche Familie 6. Zurück in Kurland am 9. November 1658 außer Landes nach Die herzogliche Familie musste zunächst Riga gebracht, wo verschärfte Haftbedin- für ein Jahr auf Schloss Grobin Wohnung gungen herrschten. Von schwedischer Seite nehmen, ehe sie wieder nach Mitau konnte. wurden schwerste Anschuldigungen gegen Von Frieden war in der Region noch lange die Herzogin erhoben. Sie habe die Allianz nichts zu spüren. Denn die Feindseligkeiten hinterrücks gebrochen und sei die Hauptver- zwischen Russland und Polen schwelten wei- antwortliche für den kriegerischen Zustand ter. Wiederum betätigte sich das Herzogspaar im Ostseeraum. Aus ihren Briefen, die sie als Vermittler zwischen den verfeindeten an Fürst Boguslaus Radzivil, Statthalter des Parteien. Doch der Zar misstraute Herzog Großen Kurfürsten in Königsberg, und an den Jakob, weil er Lehnsmann des polnischen polnischen König schrieb, spricht die pure Königs war. Luise Charlotte befürchtete, dass Verzweiflung. Schließlich überführten die Kurland erneut zwischen die Fronten geraten Schweden Herzog Jakob und seine Familie könne. Sie beschwor alle Kontakte, dass man am 13. August 1658 auf die Festung Iwan- sie nicht der Zweideutigkeit verdächtigen gorod bei Narva, im äußersten Nordosten Liv- möge. „Den ich nicht Lust nach Moskau.”29 lands. Dann (Sommer 1659) begann sich die Zum Friedensschluss kam es erst 1667 (Ver- Lage auf dem Kriegsschauplatz zu Unguns- trag von Andrussowo30). ten Schwedens zu verändern. Preußische und Hinsichtlich der Kolonien hatten Jakobs polnische Truppen hatten die Schweden aus Bemühungen um Rückgabe keinen Erfolg. Kurland vertrieben. Es wurden Friedensver- Schon während des Krieges waren sie von handlungen eingeleitet. den Engländern und den Niederländern an- Die herzogliche Familie musste aber noch nektiert worden. Der Herzog setzte alles dar- ein Jahr in Iwangorod ausharren. Im Feb- an, den alten Zustand seines Landes wieder- ruar 1660 starb König Karl X. Gustav. Bald herzustellen. Allein es fehlte an Kapital.

128 DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676)

Die finanziellen Ansprüche an ihren Bru- der konnte Luise Charlotte nicht durchsetzen. Doch hielt Kurfürst Friedrich Wilhelm allen Verstimmungen zum Trotz den Kontakt zu seiner Schwester aufrecht. Er war auch be- reit, für eine standesgemäße Erziehung der Kinder seiner Schwester Sorge zu tragen. Als Luise Charlotte zur Beerdigung ihrer Mutter nach Berlin reiste (1660), wurde sie von ihrer zweiten Tochter, Sophie Charlotte, und dem jüngsten Sohn, Alexander, begleitet. Die Kinder blieben bis 1667 am Berliner Hof. Am liebsten hätte die Herzogin alle Kinder im Westen bei Verwandten zur Erziehung „einquartiert”, weil Kurland ihrer Meinung nach keine günstigen Bedingungen bot. Die jüngste Tochter Marie Amalie konnte sie schließlich ihrer Schwester Hedwig Sophie Abb. 9: Prinz Alexander von Kurland in Kassel anvertrauen. Die drei Söhne haben (1658–1686) bei der Verwandtschaft in Berlin und Kassel das Klima an anderen Fürstenhöfen erleben können. Die konfessionelle Frage brachte auch Neben den Erziehungsfragen blieb die manchen Verdruss in die herzogliche Familie. Aufmerksamkeit der Herzogin auf Fragen von Denn im Widerspruch zum Ehevertrag hatte Religion und Konfession gerichtet. Der calvi- Luise Charlotte die Erziehung ihres Sohnes nistische Glaube gab ihr in den schwierigen Alexander33 im reformierten Bekenntnis stark Zeiten Trost und Zuversicht. Aus Königsberg gefördert. Bewusst setzte sie sich über die erhielt sie theologische Literatur, u.a. eine staatspolitische Räson hinweg, zumal ihr Bru- Predigtsammlung (Kirchen- und Psalmen- der das Vorhaben förderte und der Prinz selbst postille) des früheren kurpfälzischen Hofpre- die reformierte Glaubensperspektive bejahte. digers und reformierten Theologen Abraham Bei der Verheiratung34 ihrer Töchter Luise Eli- Scultetus (1566–1624).31 Durch Vermittlung sabeth und Marie Amalie wurde größter Wert von Bartholomäus Stosch (s.o.) hatte die auf die Konfession des zukünftigen Gemahls Herzogin Briefkontakt zur Familie Comenius gelegt. Denn dem reformierten Glauben wur- aufgenommen. Auch nahm sie regen Anteil de dieselbe Bedeutung beigemessen wie der an den Auseinandersetzungen zwischen Re- Einigung in finanziellen Fragen. formierten und Lutheranern in Preußen, über die ihre Kontaktpersonen sie informierten. 7. Tod der Herzogin Mit den Theologen Kiesewetter in Danzig und Dass erneut Kriegsgefahr und Furcht vor Schlemüller in Königsberg korrespondierte den Schweden aufzog, hat die Herzogin nicht sie regelmäßig. Daher wusste sie bestens Be- mehr erlebt. Und dass ihr Schwiegersohn, scheid über den sog. Synkretistischen Streit, Prinz Friedrich von Homburg, bei Fehrbel- d.h. die umstrittenen Ausgleichsversuche lin 1675 die schwedischen Gegner besiegt zwischen den Konfessionen, die Christian hatte, konnte sie nur am Rande mit Freude Dreier,32 ein Helmstädter Theologe, in Gang erfüllen. Alter, Krankheit, politische und wirt- gesetzt hatte. schaftliche Misserfolge des Gatten, Sorge um

129 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

schwedischen Krieges in Mitau begegneten, in der Sprache ihrer Länder und zwar über Gegenstände zu unterhalten, die nicht immer in das Gebiet der Gemeinplätze gehörten. Ohne die Verdienste des Herzogs schmälern oder seinen Talenten zu nahe treten zu wol- len, kann man behaupten, daß die Herzogin einen großen Einfluß auf ihn, wie auf Alle, die in ihre Nähe kamen, geübt und namentlich Abb. 10: Trauerzug der Herzogin auch viel zu dem glücklichen Ausgang der Luise Charlotte. Ausschnitt aus einem politischen Wirren, in die ihr Gemahl sich Kupferstich. Um 1677 verwickelt sah, beigetragen hat. Louise Charlotte war gütig und herablas- die Söhne, besonders Friedrich Casimirs ka- send gegen Jedermann und nur streng gegen tholisierenden Tendenzen und sein aufwendi- ihre Kinder, denen sie Nichtsthun und Mü- ger Lebensstil, hatten die letzten Jahre der ssiggang nie gestattete, denn sie selbst war Herzogin sehr belastet. Am 18. August 1676 immer beschäftigt. Sie las viel und gern er- ist Herzogin Luise Charlotte gestorben. Ein bauliche Bücher, besonders solche, die im Jahr später, am 8. August 1677, erfolgte die Sinne der reformirten Religion, der sie eifrig feierliche Beisetzung „mit düsterem Prunk” in anhing, verfaßt waren, oder machte irgend der Fürstengruft des Schlosses Mitau. eine weibliche Arbeit, oder schrieb Briefe an Was Georg Fölkersam über die Herzogin ihren Bruder, an den König Johann Kasimir schreibt, würdigt Leben und Wirken der Ver- von Polen, an die verwandte Prinzessin Rad- storbenen in ansprechender Weise: zivil, an mehrere Fürsten Deutschlands und „Sie war groß und schön, aber mehr noch endlich an ihre Kinder, nachdem diese das 35 durch die Gaben des Geistes ausgezeichnet, Vaterhaus verlassen hatten.” denn sie sprach nicht nur lateinisch und fran- zösisch mit großer Geläufigkeit, sondern war Herkunft der Abbildungen 1. >http://commons.wikimedia.org/Matthias_ auch im Stande, sich mit den Gesandten der Czwiczek< (15.07.2011). verschiedenen Höfe, die sich während des 2. Aus: Imants Lancmanis (Hrsg.): Die Kurländi- sche Herzogsgruft. Schlossmuseum Rundāle. Rundāle 2010, S. 31. 3. Wie Nr. 2, S. 34. 4. Universitätsmuseum für Kulturgeschichte, Landgrafenschloss Marburg; Photo: U. Scho- enborn (2010). 5. >http://commons.wikipedia.org/wiki/Ortus_ imperii_suecorum< (20.08.2011). 6. >http://de.wikimedia.org/Friedrich_Wilhelm_ (Brandenburg)< (11.04.2011). 7. >http://de.wikipedia.org/Karl_X._Gustav< (24.06.2011). 8. >http://commons.wikimedia.org/Ivangorod_ fortress< (23.06.2011). 9. Wie Nr. 2, S. 33. 10. Wie Nr. 2, S. 31. 11. Photo: U. Schoenborn (2011). Abb. 11: Sarkophag der Herzogin in der Fürstengruft von Schloss Mitau (Jelgava)

130 DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676)

Anmerkungen des Großen Kurfürsten erinnert an mittelalterli- 1 che Grabplatten. vgl. Alfred F. Wolfert: Ein Familienbild des 9 Großen Kurfürsten Friedrich Wilhelm von Bran- Der erste biographische Versuch stammt von denburg. In: Der Tappert. Mitteilungen des August Seraphim: Eine Schwester des Großen Wappen-Herold. Deutsche Heraldische Gesell- Kurfürsten. Luise Charlotte, Markgräfin von schaft (1970), S. 1–20; Helmut Börsch-Supan: Brandenburg, Herzogin von Kurland. Berlin Zeitgenössische Bildnisse des Großen Kurfürs- 1901. Zur Korrespondenz des Herzogin vgl. Le- ten. In: Zeitschrift für historische Forschung opold von Orlich: Geschichte des Preußischen (= ZHF), Beiheft 8 (1990), S. 151–166, hier Staates im 17. Jahrhundert mit besonderer S. 153f. — Lange Zeit ist angenommen wor- Beziehung auf das Leben Friedrich Wilhelms den, das Bild sei eine Auftragsarbeit zur Tau- des Großen Kurfürsten, 3 Bde. Berlin 1838; fe des ersten Sohnes des Großen Kurfürsten, Otto von Mirbach: Briefe aus und nach Kurland Wilhelm Heinrich (1648–1649). Zur Begrün- während der Regierungsjahre des Herzogs Ja- dung wurde auf die Jahresangabe „1648” auf kob, Zwei Theile. Mitau 1844; Theodor Schie- der Rückseite und auf die Darstellung des früh mann: Briefe des Großen Kurfürsten an seinen verstorbenen Prinzen in der Bildachse verwie- Schwager Herzog Jakob von Kurland und seine sen. Dagegen spricht schon die Bibelstelle am Schwester Luise Charlotte. In: Forschungen zur oberen Rand des Bildes: „1 Regum cap. X, 2” brandenburgischen und preußischen Geschich- (= 1. Könige 10,2ff.), die den Titel des Bildes te (= FBPG) X (1898), S. 325–337; Almut vorgab. Bues: Der Briefwechsel der Landgräfin Hedwig Sophie von Hessen-Kassel mit ihrer Schwes- 2 Zur tragischen Gestalt des „Winterkönigs” vgl. ter Luise Charlotte, Herzogin von Kurland. In: Peter Bilhöfer: Nicht gegen Ehre und Gewissen. Hessisches Jahrbuch für Landesgeschichte 43 Friedrich V., Kurfürst von der Pfalz — der „Win- (1993), S. 77–108. terkönig” von Böhmen (1596–1632), Diss. 10 vgl. Franz Muther: Geschichte der evangelisch- Mannheim 1999; Haus der Bayerischen Ge- deutsch-reformierten Burgkirchengemeinde in schichte (Hrsg.): Der Winterkönig Friedrich von Königsberg i. Pr. Königsberg 1901, S. 11f. der Pfalz. Bayern und Europa im Zeitalter des 11 Jakob war also ein Vetter Georg Wilhelms von Dreißigjährigen Krieges. Stuttgart 2003. 3 Brandenburg und ein Oheim seiner zukünftigen ludwig Philipp von Simmern ist 1632 zum Gemahlin. Verweser der Pfalz eingesetzt worden. Am 12 es hieß, er habe „in Amsterdam mehr bares rechten Rand steht seine Gemahlin, Marie Geld liegen …als irgend ein anderer deutscher Eleonore von Brandenburg (1607–1675), die Fürst”, vgl. August Seraphim: Die Geschichte gemeinsam mit Katharina Sophie von der Pfalz des Herzogtums Kurland (1561–1795). Reval die Schleppe der „Königin von Saba” hält. Die 1904, S. 102. Dame zwischen Kurfürstin Louise Henriette 13 Jakob verpflichtete sich zur Zahlung von 1000 und Landgraf Wilhelm VI. ist die Mutter des Reichstalern als Morgengabe an seine Gemah- Letztgenannten, Amalie Elisabeth Gräfin von lin und weiteren 8000 Reichstalern jährlich als Hanau-Münzenberg (1602–1651). Zur Iden- Ehegeldern (aus den Einkünften der herzogli- tifikation der dargestellten Personen vgl. den chen Ämter Grobin, Oberbartau, Rutzau, Heili- Artikel von Wolfert: Familienbild (wie Anm. 1), genaa). Von ihrem Bruder sollte Luise Charlotte S. 6ff. 4 als „Fräuleinsteuer” 15.000 Reichstaler „Ehe- Börsch-Supan: Bildnisse (wie Anm. 1), S. 154. gelder” und 7500 Reichstaler „Schmuckgel- 5 matthias Czwiczek (auch Schwetzge) stammte der” erhalten. aus Böhmen und sympathisierte mit den Hus- 14 Zu Bergius vgl. den Artikel von Peter Mein- siten. Als junger Mann hatte er 1620 in der hold in: Neue Deutsche Biographie (= NDB) 2 Schlacht am Weißen Berge gegen die katho- (1955), S. 84f.; Walther Hubatsch: Geschichte lisch-habsburgische Macht gekämpft. Seit April der Evangelischen Kirche Ostpreußens, Bd. 1. 1628 war er Hofmaler in Königsberg, also im Göttingen 1968, S. 134ff. Herrschaftsbereich eines protestantisch-refor- 15 Johann Stobäus (1580–1646) wirkte als Kom- mierten Fürsten. ponist und Kapellmeister in Königsberg. Von 6 wolfert: Familienbild (wie Anm. 1), S. 18. ihm stammt die Melodie zu dem bekannten 7 ebd., S. 19. Kirchenlied „Such, wer da will, ein ander Ziel” 8 Darauf hat Wolfert: Familienbild (wie Anm. 1), (EG 346). Vgl. Allgemeine Deutsche Biogra- S. 7 aufmerksam gemacht. Der Hund zu Füßen phie (= ADB) 36 (1893), S. 261f.

131 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

16 vgl. Simon Dach: Gedichte. Zweiter Band. der außenpolitischen Konstellation durch den Weltliche Lieder — Gedichte an das kurfürst- Zaren gewesen sein. liche Haus — Dramatisches. Halle 1937, S. 25 Zit. bei Seraphim: Geschichte (wie Anm. 12), 184–­218. S. 61. Luise Charlottes Friedenswunsch hat 17 Zu Stosch vgl. Hugo Landwehr: Bartholomä- die Realitäten falsch eingeschätzt. Auch dass us Stosch, kurbrandenburgischer Hofprediger evangelische Mächte gegeneinander zu Felde (1604–1686). In: FBPG VI (1893), S. 91– ziehen würden (Dänemark und die Niederlande 140; ADB 36 (1893), S. 460–462; Otto Kall- seit 1657 gegen Schweden), hat die Herzogin meyer: Die evangelischen Kirchen und Prediger nicht für möglich gehalten. Kurlands. Riga 21910, S. 681f. 26 Der polnische König verzichtete auf die Lehns- 18 vgl. August Seraphim u.a.: Denkschrift zur Er- hoheit über das Herzogtum Preußen. Im Ge- innerung an die Gedächtnisfeier des hundert- genzug trat der Kurfürst aus dem Bündnis mit fünzigjährigen Bestehens des Evangelisch-Re- Schweden aus. In den Vertrag eingeschlossen formirten Gotteshauses zu Mitau. Mitau 1892. war die Angliederung von Stadt und Kreis El- 19 Über Otto Graf von Schwerin schreibt Leopold bing an das Herzogtum Preußen. von Orlich: Geschichte (wie Anm. 9), S. 247: 27 anführer des Widerstandes war ein Johann Ly- „Gerechtigkeit, Treue und Liebe zu seinem becker; vgl. Mirbach: Briefe (wie Anm. 9), T. II, Herrn (sc. dem Großen Kurfürsten), dem er S. 73. Ratgeber und Freund war, ging ihm über alles”. 28 Zit. bei Orlich: Geschichte (wie Anm. 9), In Band III seines Werkes überliefert Orlich S. 519. Gebete und geistliche Lieder, die der Graf für 29 seraphim: Schwester (wie Anm. 9), S. 107. Kurfürstin Luise Henriette und ihre Kinder ge- 30 „Der Vertrag von Andrussowo beendete die schrieben hat (vgl. S. 397ff.). jahrhundertelange polnisch-litauische Domi- 20 Zur Bedeutung der Nordischen Kriege vgl. nanz in Osteuropa zu Gunsten Russlands. Das Klaus Zernack: Das Zeitalter der Nordischen Abkommen fand seine völkerrechtliche Bestä- Kriege von 1558 bis 1809 als frühneuzeitli- tigung im Ewigen Frieden von 1686” (>http:// che Geschichtsepoche. In: ZHF 1 (1974), S. de.wikipedia.org/w/Vertrag_von_Andrusso- 55–79; Robert I. Frost: The Northern Wars. wo<, Zugriff 10.09.2011). War, State and Society in Northeastern Europe 31 vgl. Friedrich Wilhelm Cuno: Abraham Sculte- 1558–1721. London 2000. tus. In: ADB 33 (1891), S. 492-496. 21 vgl. Carsten Kumke: Zwischen der polnischen 32 vgl. die Darstellung der theologischen Ausein- Adelsrepublik und dem Russischen Reich. In: andersetzung bei Walther Hubatsch: Geschich- Frank Golczewski (Hrsg.): Geschichte der Uk- te der evangelischen Kirche Ostpreußens, Bd. raine. Göttingen 1993, S. 58–91; >http:// I. Göttingen 1968, S. 145ff. Ferner Johannes de.wikipedia.org/w/Vertrag_von_Perejaslaw<, Wallmann: Art. Synkretistischer Streit. In: Zugriff 11.11.2011. RGG4 (= Religion in Geschichte und Gegen- 22 vgl.>http://de.wikipedia.org/w/Magnus_Gabriel_ wart) VII (2004), S. 1969. de_la_Gardie<, Zugriff 10.09.2011. 33 ernst und August Seraphim: Aus Kurlands her- 23 Die Neutralität des Herzogtums hatte sich zu zoglicher Zeit. Zwei Fürstengestalten des XVII. einem unlösbaren Dilemma entwickelt. Dies Jahrhunderts. Mitau 1892, S. 153ff.: Aus dem äußerte sich darin, „dass er (sc. Jakob) jeder Leben des Prinzen Alexander von Kurland. der feindlichen Mächte zu Willen war” (Sera- 34 Zu diesem Komplex vgl. Ulrich Schoenborn: phim: Geschichte (wie Anm. 12), S. 126). Mit Herz und Verstand. Biographie und Lebens- 24 trotz großer Anstrengung war es den russi- welt der Töchter Herzog Jakobs von Kurland in schen Truppen nicht gelungen, die Festungs- Hessen-Homburg, Herford und Hessen-Kassel. anlagen zu stürmen. Grund für die Aufhebung Hamburg 2010, S. 59ff., 115ff. der Belagerung wird eine neue Einschätzung 35 mirbach: Briefe (wie Anm. 9), T. II, S. 202f.

132 DIE FRAU AN JAKOBS SEITE. LUISE CHARLOTTE VON BRANDENBURG, HERZOGIN VON KURLAND (1617–1676)

SIEVIETE BLAKUS JĒKABAM. BRANDENBURGAS LUĪZE ŠARLOTE KĀ KURZEMES HERCOGIENE (1617–1676)

Ulrihs Šēnborns Kopsavilkums

Atslēgas vārdi: diplomātija, Kalvinisms, Otrais poļu–zviedru karš, Brandenburgas–Prūsijas hercogiste, Kurzemes–Zemgales hercogiste, Jēkabs Ketlers, Luīze Šarlote

Brandenburgas–Prūsijas „Lielā hercoga” Frīdriha Vilhelma galma mākslinieka Matiasa Čvi- čeka glezna „Brandenburgas kūrfirstienes Elizabetes Šarlotes kā Sābas ķēniņienes godināša- na” (1649) lielā mērā atklāj 17. gs. vidus politisko spēku samēru un intereses Baltijas jūras telpā. Kalvinisma piekritējs un Polijas kroņa vasalis Frīdrihs Vilhelms bija gatavs izdot savu māsu Luīzi Šarloti (1617–1676) par sievu luteriskās Kurzemes–Zemgales hercogam Jēkabam Ketleram, lai nostiprinātu Brandenburgas–Prūsijas pozīcijas Vidus- un Ziemeļaustrumeiropā. Tomēr tīri ģeopolitiski stratēģiska aprēķina vadītajai laulības savienībai bija lemts spēlēt daudz būtiskāku lomu 17. gs. politisko un militāro samezglojumu gaitā. Drīz pēc kāzām 1645. g. un pārcelšanās uz Jelgavu Luīzei Šarlotei radās interese par Kurze- mes saimniecisko stāvokli. Viņa kā pārliecināta kalviniste veicināja reformātu konfesijas pastā- vēšanu luteriskajā hercogistē. Tomēr visievērojamākie hercogienes nopelni saistāmi ar viņas intensīvo un līdz mūža noslēgumam neatslābstošo diplomātisko darbību, atbalstot sava vīra Jēkaba centienus. Viskritiskākajā Otrā poļu–zviedru kara posmā (ap 1656. g.), kad Polija bija kapitulējusi, bet Brandenburgas–Prūsijas hercogs atzinis Kārli X Gustavu par savu jauno vasali, tieši Luīzes Šarlotes diplomātiskajam talantam izdevās pasargāt Kurzemi no līdzīga likteņa un panākt, ka Zviedrija atzīst Kurzemes neitralitāti. Tas gan nepasargāja hercogisti no aizvien dzi- ļākas ieraušanas konfliktā starp Zviedriju un Krieviju, kas noveda līdz zviedru iebrukumam un pat hercogpāra sagūstīšanai 1658.–60. g., kā arī sekojošajam saimnieciskajam pagrimumam. Tomēr kopumā Kurzemes hercogistes valdnieka sieva Luīze Šarlote stāvēja pāri Kurzemes ro- bežām un tika respektēta kā diplomātiska spēlētāja lielvaru cīņā par dominanci reģionā.

133 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS?

Julia Trinkert

Schlüsselwörter: Repräsentation von Herrschaft, Kunstaufträge, Mecklenburger Höfe, Mitauer Hof, Herzogin Anna, Gotthard Kettler, Peter Boeckel

Das 1561 gegründete Herzogtum Kurland gewann durch die Heirat Gotthard Kettlers mit Anna von Mecklenburg-Schwerin (1533–1602) im Jahre 1566 nicht nur ein repräsentatives Gesicht. Der eheliche Bund mit der Tochter des mecklenburg-schwerinschen Herzogs Albrecht VII. und somit einer Vertreterin mächtiger mitteleuropäischer Herrscherfamilien bedeutete eine machtpolitische und — in Bezug auf die neue Dynastie Kettlers — eine zusätzliche legitimatorische Sicherung. Außerdem brachte die Lebensgefährtin des Herzogs, die in ihrer Jugend an Schweriner und Güstrower Höfen entscheidende Impulse gewonnen hatte, ein fundiertes Verständnis von Kunst und Kulturprozessen mit sich nach Kurland. Ihr Engagement im Bereich der Kunstförderung verwandelte den entlegenen Mitauer Hof zu einem sichtbaren Zentrum künstlerischen Schaffens in der Ostseeregion. Durch vielfältige westeuropäische Kontakte und eine rege Vermittlungstätigkeit hinterließ Herzogin Anna sichtbare Spuren in der kurländischen Kunstlandschaft. Vom künstlerischen Aufschwung der zweiten Hälfte des 16. Jahrhunderts zeugt u.a. ein im vorliegenden Aufsatz behandeltes Doppelbildnis des Herzogpaares, das an die Werke Peter Boeckels erinnert. Das Gemälde liefert ein vielfach illustratives Zeugnis sowohl von den Einflüssen nordeuropäischer Renaissance in Kurland, als auch von den Bestrebungen des neuen Herzogtums.

Anna von Mecklenburg-Schwerin wurde Ulrich III. (1527–1603), Georg (1528– 1533 als Tochter von Herzog Albrecht VII. 1552), Christoph (1537–1592) und Karl (1488–1547) und Anna von Brandenburg I. (1540–1610) das Erwachsenenalter er- (1507–1567) geboren und am 25. Novem- lebten.1 Zusammen mit ihrem Bruder Georg ber getauft. Sie hatte neun Geschwister, von wurde sie von 1537–1546 in Minden erzo- denen nur Johann Albrecht I. (1525–1576), gen.2 Nach dem Tod ihres Vaters 1547 lebte

134 HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS? sie am Hofe ihres Bruders Johann Albrecht in Hof bildete in diesem Zusammenhang einen Schwerin.3 Zu dieser Zeit befand sich hier der Ausgangspunkt nach Skandinavien, über den repräsentative Herrschaftsmittelpunkt Meck- die Künstler in den Norden gelangten.7 Die lenburgs mit einer angemessenen Residenz mecklenburgischen Höfe genossen auch in und einem Hofstaat, den Johann Albrecht künstlerischer Hinsicht hohes Ansehen von konsequent ausbaute und vergrößerte.4 Sei- Fürsten im In- und Ausland. Dem Hof Herzog nem Bestreben ist maßgeblich die Einführung Ulrichs muss dabei eine größere Ausstrah- der Reformation in Mecklenburg zu verdan- lung zugemessen werden, denn er überlebte ken, die sich erst 1549 offiziell durchsetzte. seinen Bruder Johann Albrecht I. um beinahe In der Folge veränderten sich die künstleri- drei Jahrzehnte und wurde so zum bedeu- schen Aufträge, schließlich stagnierten sie. tendsten Renaissancefürsten in Mecklen- Vorhandene Kirchenbauten wurden weiter burg.8 genutzt, auch die Ausstattung blieb erhalten. Das Wirken einer kunstinteressierten Her- Die überwiegend aus dem Ausland stammen- zogin demonstrierte Elisabeth von Dänemark den Künstler und Baumeister fanden ihre Auf- (um 1523/24–1586), die Ulrich 1556 hei- traggeber nur an den herzoglichen Höfen in ratete. Im Vordergrund dieser Eheschließung Güstrow und Schwerin. Seit den 1560er Jah- standen zwar diplomatisch-dynastische ren entstanden daher nur wenige Neubauten, Gründe, doch bereicherte die Dänin das kul- die Stadtkirche von Lübz wurde nach einem turelle Leben am Güstrower Hofe. Sie wirkte Brand wiederaufgebaut und die Herzogsresi- entsprechend ihres protestantischen Glau- denzen erhielten neue Kapellenbauten.5 bens und ihrer Aufgaben und verschrieb sich Als junge Erwachsene erlebte Anna den der Bildung sowie der Armenfürsorge. Ein Aufbau einer zweiten Residenz in Mecklen- Jahr vor Annas Heirat stiftete sie ein Armen- burg mit. Zwar hielt sie sich an einem be- haus in Bützow, Abendmahlsgeräte für meh- reits etablierten Hof in Schwerin auf, doch rere Kirchgemeinden und ließ die Wälder auf- begannen nach ihrer Rückkehr aus Minden forsten. 9 Ihr nachhaltigstes Vermächtnis war die Arbeiten am Hofe ihres Bruders Ulrich jedoch die Erhaltung oder Neunutzung von in Güstrow. Um seiner Mitregentschaft in Kirchen und Klöstern. Dazu gab sie zahlrei- Mecklenburg Ausdruck zu verleihen, trieb Ul- che Kunstwerke in Auftrag.10 Die zehn Jahre rich den Aufbau einer standesgemäßen Herr- ältere Elisabeth war Anna ein Vorbild und ins- scherresidenz in Güstrow seit 1556 voran. Er pirierte sie später sicherlich in ihrem eigenen förderte ein reges künstlerisches Wirken und Handeln. In diesem Kontext bildete sich ihr beschäftigte zahlreiche namhafte Künstler eigenes Kunstverständnis. und Baumeister. Als Grundlage dieser Ent- Johann Albrecht I. arrangierte zusammen wicklungen sind die engen dynastischen Ver- mit seinem Schwager Albrecht von Preußen bindungen mit den Fürstenhäusern Nord- und und König Sigismund II. August von Polen Mitteleuropas zu verstehen, die einen frucht- schließlich Annas späte Eheschließung mit baren Austausch von Künstlern und künstleri- dem ersten kurländischen Herzog Gotthard schen Strömungen ermöglichten. So entstand Kettler. Nachdem sie sich erstmals 1564 in und verbreitete sich die niederländische Re- Königsberg begegnet waren, heiratete sie ihn naissance als gemeinsame Formensprache mit beinahe 32 Jahren im Frühjahr 1566 an den Höfen in Königsberg, Kopenhagen, ebendort.11 Es begleiteten sie Herzog Franz Gottorf, Schwerin und Güstrow.6 Die genann- d. J. von Sachsen, ihre Schwägerin Anna So- ten Höfe und ihre Verbündeten entwickelten phia von Preußen (1527–1591) sowie deren eine gemeinsame Auffassung von Sepulkral- zweiter Sohn Johann VII. von Mecklenburg- kunst und Ornamentvielfalt. Der Güstrower Schwerin (1558–1592). Johann Albrecht

135 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

reiste verspätet nach und geleitete seine terstützte die Etablierung seiner Herrschaft. Schwester bis zur Memel.12 Anna gebar sieben Kinder, von denen vier Durch den Zusammenbruch des Deut- das Erwachsenenalter erreichten. Ihre Söhne schen Ordens hatte Kurland eine politische Friedrich (1569–1642) und Wilhelm (1574– Sonderstellung erhalten, die Gotthard Kettler 1640) traten später die Nachfolge ihres Va- zu nutzen wusste.13 Gezielt wirkte er am Auf- ters an, während ihre Tochter Anna den li- bau eines idealen Herzogtums. So beauftrag- tauischen Fürsten Albrecht Radziwiłł und ihre te er im Jahr 1565 den Hofprediger Stephan Tochter Elisabeth Herzog Adam Wenzel von Bülow mit der ersten Kirchenvisitation seiner Teschen heirateten. Regentschaft in Kurland, um den Zustand Anna von Mecklenburg-Güstrow galt als des Kirchenwesens zu überblicken. Als Re- begabt und gebildet. Sie zeigte ein lebhaftes sultat zeigte sich, dass im Land nur etwa 60 Interesse an moderner Kunst und förderte kleinere Kirchen und Kapellen gezählt wur- die Kultur am Hofe, so wie sie es aus ihrer den.14 Der Herzog sah sich daher zur Verbes- Heimat gewohnt war.18 Nach der Heirat im serung der Lage verpflichtet und ließ auf dem Jahr 1566 residierte das Herzogspaar in Landtag vom 28. Februar 1567 einen Rezess Riga. Mitau war zu dieser Zeit noch als Wit- verabschieden, in dem die Ritterschaft dem wensitz der Herzogin vorgesehen.19 Nach der Neubau von 70 Gemeindekirchen zustimm- Modernisierung des Schlosses, übersiedelte te.15 Darüber hinaus veranlasste er die Ausar- die Familie 1578 dorthin. Seit mindestens beitung einer „Kirchenreformation” und einer 1579 wurde die Stadt auch offiziell Resi- „Kirchenordnung”, die 1570 von Landessu- denz des kurländischen Herzogs und so zum perintendenten Einhorn geliefert wurden.16 In ersten Fürstenhof im Baltikum.20 Aufgrund Caput II der kurländischen Kirchenreformati- eines handschriftlichen Konzeptes für eine on beschließt Gotthard Hofordnung aus dem letzten Drittel des 16. „[…] das nicht eine geringe anzal der Jahrhunderts sind wir über die Größe des neuen kirchen an den örtern, da es die kurländischen Hofes sowie seine Organisa- hohe notturft erfordern wil, nebenst den tion unterrichtet. Dieses Konzept nennt 163 andern alten hauptkirchen sollen fun­ Personen, 141 Pferde und 12 Kaleschen, dirt, gestiftet aufgerichtet und erbauet, was für einen kleinen Fürstenhof hinsichtlich [...] werden. [...] Derhalben die kirchen des europäischen Durchschnitts spricht. Im genzlich renovirt, die alten altare, alle engeren Sinne bestand der kurländische Hof abgöttischen bilde und was des mehr aus der Herzogsfamilie, den Inhabern der sein wird, abgetan und, wie es sich ge­ Hofämter sowie persönlicher Bediensteter bueret, weg gereumet werden, denn es der herzoglichen Familie. Diese lebten alle seind gotts tempel und sollen bleiben auf dem Schloss. Hinzu kamen noch Adlige, gebedeheuser, [...] darinne gott keinen Hoflieferanten und auch in der Stadt woh- misbrauch leiden kan, […].”17 nende Handwerker, die dort verkehrten.21 Die Eine rege Bautätigkeit setzte ein, die von Übersiedlung der Familie nach Mitau führte den Adelsfamilien und dem Herzog finanziert zu einer blühenden Auftragslage für das ge- wurde. samte Handwerk. Die Bevölkerung wuchs, Gotthards Vermählung mit der Schwester neue Verwaltungsgebäude und Wohnhäu- der mecklenburgischen Herzogsbrüder Jo- ser mussten errichtet werden.22 Nicht alle hann Albrecht I. und Ulrich III. verbesserte Bedarfsgüter konnten am Hof oder auf den einerseits seine ökonomische Lage und ver- zugehörigen Ländereien produziert werden. band ihn andererseits enger mit den Fürsten- Durch Erwerbungen in Mitau wurden Han- höfen im westlichen Ostseeraum. Beides un- del und Handwerk gefördert. Die Beschäfti-

136 HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS? gung städtischer Handwerker verknüpfte die vollzogen.31 Gotthard ließ 1582 auch eine Zünfte eng mit dem Hof, besonders häufig neue Kapelle dicht neben dem Schloss in wurden die Goldschmiede, Posamentmacher, Mitau errichten, um das Gewölbe als fürstli- Bernsteindreher, Bildhauer und Kunstdreher che Grablege nutzen zu können.32 Bereits ein mit Aufträgen bedacht.23 Auch verkehrten Jahr später fand die Einweihung statt.33 dort Maurer und Zimmerleute, wie aus dem Als klassisches Betätigungsfeld der ver- Konzept hinsichtlich der Tischordnungen heirateten Fürstin galt die Sorge um das hervorgeht.24 Ein namentlich bekannter und Hofpersonal. Um Adlige von einem Leben künstlerisch reger Hoftischler und -schnitzer an ihrem Hof zu überzeugen, war eine rege war Tobias Heintze, der 1617 ein Pult für die Korrespondenz notwendig, die sie persön- Trinitatiskirche in Mitau fertigte.25 lich verantwortete. Dabei zeigte sich, dass In der zweiten Hälfte des 16. Jahrhun- ein Posten im entfernten Kurland wohl we- derts gab es gleichwohl kaum einheimische niger begehrt war und die meisten Adligen künstlerische Neuerungen. Die an den Fürs- den polnischen oder brandenburgischen Hof tenhöfen im Ostseeraum übliche Orientierung bevorzugten.34 Anna korrespondierte zeitle- an zeitgenössischen Beispielen aus Italien bens in diplomatischen und familiären An- oder Frankreich fehlte in Kurland.26 Durch gelegenheiten mit ihren mecklenburgischen die Heirat mit der mecklenburgischen Her- Verwandten. So hielt sie engen Kontakt zu zogstochter Anna hielten am Hofe erstmals ihrer Schwägerin Elisabeth und zu ihren Brü- „welsche” Formen aus dem Westen Einzug, dern.35 Auch weilte sie oft in ihrer Heimat, wie fremdländische Einflüsse aus Italien und noch 1598 trat sie eine Reise nach Güstrow Niederlanden damals bezeichnet wurden. Im an.36 Mit dem Ende der repräsentativen Hof- Zusammenhang mit den Bauarbeiten an der haltung in Schwerin durch den Tod Johann Mitauer Residenz schrieb Hofmarschall Ge- Albrechts 1576 ist davon auszugehen, dass org Preuss 1571 an den Herzog: Anna sich bei ihren Reisen nach Mecklenburg „Einn welscher giebell ist fast fertigk überwiegend vom Geschehen am Güstrower und wiert E.F.g. [Ihrer fürstlichen Ho­ Hof inspirieren ließ. heit] wohlgefallen, es wirt Auch gnediger Nach dem Tod Gotthards im Jahr 1587 F. und H. [Fürst und Herr] auf mein wort wurde das Herzogtum von seinen Söhnen re- kommen, daß die welsche giebell daß giert, die von einem sächsischen Hofmeister gantze Hauß zieren werden.”27 erzogen worden waren.37 Salomon Henning Zuvor gab es etwa auch keine fähigen verfasste 1589 eine Chronik, für die der Porträtmaler, Albrecht von Preußen schickte Rostocker Theologe David Chytraeus eine noch 1565 einen Hofmaler an Herzog Gott- Lobrede auf Gotthard als Ermahnung an sei- hard, als sich dieser porträtieren lassen woll- ne Nachfolger verfasste.38 Die Volljährigkeit te.28 Der kurländische Hof entwickelte sich Wilhelms 1596 führte zur Teilung der Herr- erst mit Ankunft Annas als ernstzunehmendes schaft bei einer gleichzeitigen gemeinschaft- künstlerisches Zentrum, das in Konkurrenz lichen Regentschaft der Brüder. Friedrich mit Riga trat.29 Die politische und wirtschaft- erhielt Semgallen mit der Residenz in Mitau liche Unabhängigkeit des Herzogtums war und Wilhelm wurde Kurland mit dem Sitz in so gefestigt, dass eine aktive und vielfältige Goldingen zugesprochen.39 Sie verfügten fort- Kunstproduktion beginnen konnte, stärker an über eine eigene Hofhaltung, Verwaltung, als bisher angenommen wurde.30 Gleichwohl ein Hofgericht und eine Residenz. Nach dem gab es nur eine bescheidene Festkultur am Landtag in Bauske 1590 hielten sich beide kurländischen Hofe, die für ihre Zeit unüb- bis 1600 überwiegend im europäischen Aus- lich war. Alle Hochzeiten wurden außerhalb land auf. Die Regierungsgeschäfte oblagen

137 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

in dieser Zeit den von Gotthard eingesetzten die sich auf die Bedeutung Annas als Kunst- Räten.40 Unterdessen führte Anna zahlreiche vermittlerin zwischen den Herzogtümern im begonnene Kirchenneubauten weiter, dar- ausgehenden 16. Jahrhundert zurückführen unter auch die Kirchen in Bauske (Bauska), lassen. Dazu wird ein 1584 datiertes und Grenzhof (Mežmuiža), Sahten (Sāti) und in bisher wenig bekanntes Doppelbildnis des Mitau (Jelgava).41 Bis heute hat sich aus die- Herzogspaares herangezogen. ser Zeit keine Kirche samt ihres ersten bau- zeitlichen Inventars erhalten, so dass man Doppelbildnis eine zu erwartende Stiftertätigkeit Annas Im Privatbesitz hat sich ein frühes Dop- nicht eindeutig anhand überkommener Wer- pelbildnis des ersten kurländischen Her- ke nachweisen kann. zogspaares von 1584 erhalten, das sich in Kurland hatte sich seit dem Ende des 16. historischer Hinsicht als sehr interessant Jahrhunderts zu einem blühenden Kunstzen- erweist (Abb. 1). Das monumentale Ölge- trum im Baltikum entwickelte. Anna starb am mälde in Querformat zeigt die Eheleute als 4. Juli 1602 in Mitau und wurde in der dor- weit auseinandergerückte Dreiviertelfiguren. tigen Schlosskapelle beigesetzt.42 Ihr Kunst- Auffällig erscheint ihre parallele Anordnung, interesse gab sie an ihre Schwiegertochter ihre Oberkörper sind nach rechts gewandt, Elisabeth Magdalene von Pommern weiter, beide blicken den Betrachter an. Sie stehen die Friedrich geheiratet hatte.43 Das junge in einem Raum vor einer Vorhangdraperie aus Herzogspaar stiftete einen neuen Altaraufsatz dunkelgrünem Stoff. Zwischen ihnen sitzt ein für die Trinitatiskirche, der jedoch 1621 bei Hund auf einem mit rotem Samtstoff behan- der Eroberung Mitaus durch die Schweden genen Stuhl, neben jeder Figur steht ein Tisch verschwand. 1641 gab Elisabeth erneut ei- mit einer Fruchtschale. Oberhalb befindet nen Altar in Auftrag, der bis zur Zerstörung sich jeweils eine Bezeichnung, die Namen, der Kirche erhalten blieb.44 Titel und Datum des Herzogpaares nennt.45 Es soll im Folgenden untersucht werden, Die Leinwand besitzt nicht mehr ihren ur- ob sich innerhalb lettischer Werke der nord- sprünglichen Rahmen, möglicherweise ist sie europäischen Renaissance Aspekte finden, oben beschnitten.

Abb. 1. Doppelbildnis Gotthard Kettler und Anna von Mecklenburg. Privatbesitz, unbekannter Künstler (1584). Trinkert Foto 2011

138 HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS?

Während Gotthard ein gegürtetes, wattier- werden im Verhältnis zum Gesamtformat tes Wams, eine dunkle, pelzbesetzte Schaube reduziert, eine inhaltliche Bedeutungsebene sowie die üblichen Krausen an Handgelenken durch die Einbeziehung der Arm- und Hand- und Hals trägt und auf Schmuck verzichtet, haltung kommt hinzu. Beide Ehepartner ist Herzogin Anna mit prunkvollem Kostüm werden weitreichend inszeniert. Sie werden in der Tradition und Strenge der spanischen in einer zeremoniellen Erstarrung gezeigt, es Hoftracht gezeigt, wie sie auch an den handelt sich deutlich um einen repräsentati- mecklenburgischen Höfen üblich war. Ihr ven Porträttyp.47 Das Auftreten und die Reprä- mit Goldfäden durchwirktes Brokatkleid mit sentation nach außen sind in dieser Form der ornamental-figürlicher Stickerei wird mit ei- isolierten Darstellung in der nordischen Spät- nem gleichfarbigen engen Leibchen bedeckt. renaissance häufiger anzutreffen, gleichwohl Darüber trägt sie ein schwarzes, vorne geöff- wenden sich die Eheleute dabei einander zu. netes Obergewand mit kurzen Puffärmeln, Die gemeinsame Darstellung mit seiner Ge- besetzt mit Goldstickerei und Goldapplika- mahlin zeigt einen staatstragenden Charakter tionen. Ihre langen, enganliegenden Ärmel des Herzogs, der die Wertschätzung seiner werden von doppelt gekräuselten Manschet- selbst und seiner Herrschaft durch eine stan- ten abgeschlossen, ein ebenfalls gekräuselter desgemäße Heirat vorangetrieben hatte. Die hochstehender Kragen verdeckt ihren Hals. taktisch-dynastische Wahl einer gebildeten Über ihrem aufgesteckten Haar trägt sie eine Tochter aus dem traditionsreichen mecklen- hellblaue Haube, die von mit Perlen und burgischen Hause verband ihn mit den wich- Edelsteinen besetzten, goldenen Bändern tigsten Fürstenhäusern des Ostseeraumes verziert ist. Der Schmuck wird aus überein- und wirkte sich auf die noch junge Hofhal- anderliegenden massiven Ketten gebildet. In tung aus. Entsprechend wird die Herzogin der Mitte prangt ein großes Kreuz, das mit präsentiert. Da nicht nur die lebendigen Figu- rautenförmigen Edelsteinen besetzt und mit ren des Herzogs und seiner Gemahlin gezeigt tropfenförmigen Perlen behangen ist, außer- werden sollen, sondern auch ihre Herrschaft dem trägt sie ein eng anliegendes Collier mit fokussiert wird, sollte das Bildnis auch sym- zwei prunkvollen Anhängern. Ihre Finger zie- bolisch wirken. Auf dieser Ebene betont der ren mehrere Ringe. Maler die starre Mimik und kalkulierte Pose Das Paar steht durch die ungewöhnliche der idealisiert Dargestellten. Unabdingbar für Anordnung beziehungslos und isoliert ne- ein Repräsentationsporträt waren auch even- beneinander. Dies ist auf eine Kompilierung tuelle Korrekturen physischer Mängel.48 Der von Einzelbildnissen zurückzuführen. Formal individuelle Gehalt einer Ehe tritt in dieser entsprechen die Ehepartner der Darstellungs- Darstellung hinter den offiziellen Charakter weise von unabhängigen Einzelbildnissen. des Ehestandes zurück, der erst die Grundla- Als Vorlage dienten daher keine Pendantbild- ge für die Legitimität des Nachwuchses war nisse, sie sind weder in Haltung, Gestus oder und die Sippenbildung und -erhaltung für die Blickrichtung aufeinander bezogen. Dieses Etablierung eines traditionsreichen Herzog- Verfahren ist bei Ehepaardarstellungen nicht tums ermöglichte.49 In der Darstellung des selten, im Bereich der Aristokratie war es bis Herzogspaares stehen also nicht die Indivi- zu Beginn des 17. Jahrhunderts nach der duen im Vordergrund, sondern deren gesell- Auffassung Bertold Hinz‘ sogar die Regel.46 schaftlicher Stand und Status. Durch den Typus des Hüftfigurenbildnis- Seit der 2. Hälfte des 16. Jahrhunderts ses wird der Bildausschnitt der Porträtier- galt das stehende Ganzfigurenporträt als uni- ten zugunsten der kostbaren Kleidung und versales und weitverbreitetes Repräsentations- des Schmuckes verschoben. Die Gesichter porträt. Formal stand die Monumentalität in

139 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

der Komposition und Größe im Vordergrund, ren des Herzogs Georg II. von Liegnitz-Brieg- daher eignete es sich weniger für Brustbild- Wohlau (1523–1586) und seiner Gemahlin nisse oder Halbfiguren.50 Das Doppelbildnis Barbara von Brandenburg (1527–1595) eine Annas und Gotthards stellt eine Zwischenform friesartige Ahnengalerie Halbfiguren der pol- dar. Die Monumentalität in diesem Beispiel ist nischen und schlesischen Piasten angebracht schon wegen seiner Größe gegeben, die un- waren.52 So wie Landgraf Wilhelm IV. von gewöhnliche parallele Anordnung des Paares Hessen-Kassel (1567–1592) für seine 1590 unterstützt diesen Aspekt. Statt eines neutra- erbaute Wilhelmsburg in Schmalkalden eine len Hintergrundes wählte der Maler diverse Serie von 10 großen Doppelbildnissen der Draperien und Staffagen. So werden die Por- hessischen Landgrafenpaare malen ließ und trätierten in einem inszenierten Kontext dar- dabei auch seine Schwester Christina von gestellt, der sich von ihrer natürlichen Umge- Holstein mit Bildnissen für ihr Schloss in Kiel bung unterschieden haben mag. Ihre luxuriöse bedachte, ist eine ähnliche Funktion auch für Kleidung betont ihre vornehme Haltung und das Doppelbildnis vorstellbar.53 Ahnengale- distanziert sie vom Betrachter. rien befanden sich häufig in Festsälen und Die Frage nach der ursprünglichen Auf- wurden so von der eigenen Verwandtschaft hängung könnte auch den Funktionszusam- und der Hofgesellschaft, aber auch von der menhang dieses Doppelbildnisses besser Ritterschaft und Vertretern der Landstände erläutern. Die dominierende Isolation des gesehen. Vorstellbar ist, dass ein für den Herzogspaares wird durch die kompositori- Schweriner oder Güstrower Hof tätiger Maler sche Andeutung des Raumes mit seinen Dia- wie Peter Boeckels Einzelbildnisse des Her- gonalen relativiert, die mit Fruchtschalen ver- zogspaares anlässlich ihrer Hochzeit fertigte. sehenen Tische zu beiden Seiten sowie der in Diese wurden dann später zu einem Doppel- der Mitte sitzende Hund verbinden die beiden bildnis kompiliert und mit einem räumlich Ehepartner zumindest inhaltlich. Aufgrund ausstaffierten Hintergrund versehen. Denk- seines großen Formates war es wohl nicht bar wäre auch, dass ein unbekannter Maler zum Transport bestimmt. Die künstlerische in Kurland in Kenntnis der Porträts an den Qualität ist hauptsächlich in den Gesichtern, mecklenburgischen Höfen das Gemälde mit der differenziert gemalten Kleidung und der seiner ungewöhnlichen Konzeption malte. Darstellung des Hundes zu finden, der Hin- Durch die qualitativ großen Unterschiede tergrund ist wesentlich nachlässiger gestal- in der Malweise der Figuren und des Hin- tet. Die ungewöhnliche Anordnung des Ehe- tergrundes stellt sich nun die Frage, ob das paares betont diese Brüche zusätzlich. Dies hier untersuchte Gemälde tatsächlich aus könnte ein Hinweis auf seinen Entstehungs- Mitau stammt oder möglicherweise eine zusammenhang geben. Ursprünglich mag ein zeitgenössische Replik für nahe Verwandte solches Gemälde zu einer Ahnengalerie im war. Anhand der Datierung von 1584 müss- Schloss Mitau gehört haben, wie es für die te Gotthard in einem hohen Lebensalter von 200 Tafelgemälde des Güstrower Schlosses 67 Jahren, Anna von 51 gezeigt sein. Das ist aus dem Jahre 1628 überliefert ist.51 Even- wenig wahrscheinlich, beide wirken wesent- tuell war es zusammen mit weiteren Porträts lich jünger. Aufgrund der prunkvollen Klei- über Wandpaneelen zu einem Fries aufge- dung Annas und ihres reichen Schmuckes ist hängt, was eine Erklärung für das seltene eher davon auszugehen, dass die originale Format sein könnte. Aus der zeitgenössischen Darstellung in die Zeit ihrer Hochzeit datiert, Bauplastik ist etwa die Gestaltung der Portal- also um 1566. Sie wird in ihrem Hochzeits- fassade des schlesischen Schlosses zu Brieg/ kleid dargestellt, auch die zentrale Positionie- Brzeg bekannt, an der neben den Vollskulptu- rung des höfischen Rassehundes, der in der

140 HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS?

Bildtradition für die eheliche Treue steht, ver- Errichtung eines repräsentativen Wohnsitzes weist auf diesen Entstehungszusammenhang. in der zweiten Hälfte des 16. Jahrhunderts Es könnte sich daher um eine zeitgenössische ist davon auszugehen, dass der Hausherr sei- Kopie eines im Schloss von Mitau vormals nen Stand durch eine bedeutende Ahnenga- befindlichen Gemäldes gehandelt haben, lerie präsentieren wollte. Als bedeutendstes dass die eheliche Verbindung Gotthards mit Mitglied zählte dabei Gotthard Kettler mit sei- der mecklenburgischen Fürstentochter Anna ner Gemahlin, der schließlich der erste Fürst dokumentierte. Damit handelt es sich um die der Familie war. früheste bekannte Darstellung des Herzogs- Es existieren heute noch drei Kopien von paares. Bereits Léonid Arbusow ging von der Gemälden mit der Darstellung des Herzogs- Existenz eines solchen Bildnisses aus, konnte paares, die auf das verlorene Epitaph aus der jedoch keines ausfindig machen.54 Das Ge- Mitauer Trinitatiskirche zurückgehen (Abb. mälde selbst wird seit jeher zu einer Fami- 2). Arbusow vermutete aufgrund des ge- liensammlung gehört haben, wie sie in der zeigten Lebensalters des Herzogspaares und Spätrenaissance verbreitet angelegt wurden. der prunkvollen Kleidung eine frühere Vorla- Solche Porträtsammlungen von fürstlichen ge, die bald nach ihrer Hochzeit angefertigt Familienangehörigen oder Herrschaftsdynas- worden sein müsse.58 In Anbetracht des hier tien waren in dieser Zeit zur Mode gewor- vorgestellten Gemäldes kann jedoch davon den, auch im Rittersaal auf Schloss Gottorf hingen Bildnisse der sächsischen Landes- fürsten.55 Als Geschenk wurden dabei meist kleinformatige Gemälde zwischen den Höfen ausgetauscht und wuchsen schließlich zu Genealogien an, die die Abstammung und die Verknüpfung der Geschlechter zeigten. Auch im Schloss zu Brieg/Brzeg ließ Herzog Georg II. 1583 einen gemalten Stammbaum seiner Kinder an der Wand eines Innenraums gestalten.56 Da dieses Gemälde ein sehr großes For- mat aufweist, ist auch vorstellbar, dass es an seinem heutigen Standort nach Skizzen vor dem Original in Mitau gefertigt wurde. Dieses Vorgehen ist für die Gemäldesammlung des Landgrafen Wilhelms IV. von Hessen-Kassel dokumentiert. Er beauftragte seine Maler und deren Gesellen, verschiedene Höfe zu be- reisen und dort Kopien für ihn anzufertigen. Dabei gab er auch an, dass dabei die Ge- sichter die Hauptsache seien und es nur auf die Form und Farbe der Kleider ankäme, die später vervollständigt werden könnten, da er die Bilder auf andere Tafeln malen ließ.57 Das Adelsgeschlecht der Kettler war seit dem Mit- Abb. 2. Epitaph Kettler in der St. telalter auch in Westfalen begütert. Im Zuge Trinitatiskirche zu Mitau, 1944 verbrannt. einer erstarkten rechtlichen Position und der Herder-Institut Marburg, Bildarchiv

141 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

ausgegangen werden, dass die in Lettland Porträtmalerei, dabei fertigte er mehrfach befindlichen Darstellungen zu einem späte- Bildnisse, die wohl für die beliebten Samm- ren Zeitpunkt während der Ehe entstanden. lungen von Verwandten- und Herrscherbild- Eine Kopie des Epitaphs aus dem 17. Jahr- nissen verschenkt wurden. Anna kannte ihn hundert gehört heute dem Schlossmuseum und seine Werke persönlich aus ihrer Zeit in von Ruhenthal/Rundāle und wird im Schloss Schwerin, 1562 malte er auch sie in Wasser- Bauske/Bauska ausgestellt, eine weitere, farben.66 Möglicherweise fertigte er ein weite- 1762 von Ferdinand Wilhelm Sydow gemalte res Porträt von ihr, das Gotthard vor ihrer Hei- Version befindet sich im Museum zu Mitau/ rat erhalten sollte. Die Hofmeisterin Annas, Jelgava.59 Diese wurden wahrscheinlich Margarethe Klenow, sandte ihm nach seiner durch die erwähnte rege Sammeltätigkeit von Abreise aus Königsberg im März 1564 ein Herrscherbildnissen seit dem Ende des 16. Medaillenporträt seiner Verlobten mit dem Jahrhunderts angefertigt, als bei in kurzer Zusatz „[…] E. f. g. lassen es sich lieb sein, Zeit entstehenden Galerien auch Kopien ver- bis sie das lebendige Bild bekommen”.67 wendet wurden.60 In Mecklenburg haben sich heute drei Gemälde höfischer Provenienz erhalten, die Vergleiche in den Zusammenhang des kurländischen Das Doppelbildnis des Herzogspaares Doppelbildnisses gestellt werden können. lässt sich in die zeitgenössische europä- Um 1574 entstand das kleine Porträt der ische Hoftradition einordnen, in der das Herrschaftsporträt die Zugehörigkeit zur zi- vilisierten Welt, politische Ambitionen sowie dynastische Kontinuität demonstriert.61 Es ist als Ausdruck des herrschenden Prinzips des manieristischen Ehepaarbildnisses zu verste- hen, wenngleich es einige formale Unstim- migkeiten aufweist. Durch die Vermittlung deutscher und niederländischer Künstler bis an die nordeuropäischen Höfe konnte sich der neue Porträttypus wirkungsvoll verbrei- ten.62 Am Güstrower Hofe Ulrichs war er besonders beliebt, der mecklenburgische Herzog ließ sich, seine Gemahlinnen, seine Tochter und die dänischen Enkelkinder von den bedeutendsten Malern der Region port- rätieren.63 Der aus Antwerpen stammende Peter Boeckel arbeitete sowohl für Ulrich als auch für Johann Albrecht, seine Werke blie- ben allerdings unsigniert.64 Seit 1561 ist er am Schweriner Hof nachzuweisen, es ist an- zunehmen, dass er dem verstorbenen Maler Abb. 3. Anna Sophie von Preußen. Erhart Altdorfer als Hofmaler nachfolgte.65 Staatliches Museum Schwerin, Seit Anfang der 1570er Jahre lebte er in Wis- Landesarchiv Schwerin. Öl auf Holz. mar und übernahm Aufträge beider herzogli- 24 x 20 cm. Peter Boeckel (um 1574). chen Brüder. Zu seinen wichtigsten Aufgaben (Bildzitat) Ausst.-Kat. Prestige und Kunst. zählte in den 1580er und 1590er Jahren die 2006. S.93, Kat.-Nr. A 3.9b

142 HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS?

Abb. 5. Anna Sophie von Preußen und Johann Albrecht I. Staatliches Museum Schwerin. Kunstsammlung Schloss Güstrow, Inv. Nr. G 714. Öl auf Holz, parkettiert. 102 x 141,5 cm. Peter Boeckel (nach 1576). Trinkert. Foto 2011

Abb. 4. Anna Sophie von Preußen. Staatliches Museum Schwerin, Kunstsammlung, Inv. Nr. G 900. Öl auf Leinwand. 210 x 125 cm. Peter Boeckel (1574). (Bildzitat).Kat. Kunst der Renaissance. 1990. S. 91, Abb. 36, Kat.-Nr. 32b

Gemahlin Johann Albrechts I., Anna Sophie telkette eines Riechdöschens umfasst. Das von Preußen, das Boeckel zugeschrieben wird Porträt wurde ebenfalls von Peter Boeckel (Abb. 3). Er schuf in dieser Zeit überwiegend für den unter Johann Albrecht vollendeten dekorative Arbeiten für die herzoglichen Neubau der Stadtkirche 1574 geschaffen.69 Brüder und Konterfeis.68 Das skizzenartige Seine gedämpfte Farbigkeit erscheint kostbar, Porträt könnte den beiden Ganzfigurenport- die malerische Ausführung ist detailreich und räts des Paares aus der Stadtkirche in Lübz qualitätvoll. vorangegangen sein. Anna Sophie wird als Das dritte Gemälde stellt eine Kompilie- Hüftfigur dargestellt, sie trägt ein prächtiges rung dieser beiden Ganzfigurenporträts dar, Kleid. Ihre Arme sind vor dem Oberkörper jedoch in halber Figur vor neutralem Hin- verschränkt, in der rechten Hand hält sie ei- tergrund (Abb. 5). Es ist beinahe identisch nen Handschuh. mit der Lübzer Darstellung Johann Albrechts Das Bildnis der Anna Sophie von Preußen und Anna Sophies, doch tritt die Persönlich- aus der Lübzer Stadtkirche zeigt die Herzogin keit beider zugunsten ihres Status‘ in der in jener prunkvollen spanischen Tracht, deren Darstellungsweise zurück. Durch den Bild- Details nun feiner ausgearbeitet sind (Abb. ausschnitt der Halbfigur liegt der Fokus auf 4). In der rechten Hand hält sie ein Tuch, dem Schmuck und dem prunkvollen Kostüm während sie mit der Linken die goldene Gür- der Herzogin. Die Zusammenstellung beider

143 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Einzelporträts fördert die Isolation der Ehe- hier auf das Legitimationsbedürfnis ab. Eine partner. Es ist anzunehmen, dass die Tafel repräsentative Residenz bedingte den Fort- erst nach dem Tode Johann Albrechts gemalt bestand des Herzogtums. Die 1583 fertigge- wurde, sie wird in den Vormundschaftsak- stellte Familiengruft unter der Schlosskapelle ten von 1576 nicht erwähnt. 1592 befand sicherte den Fortbestand und die zukünftige sich das Gemälde im großen Speisesaal des Bedeutung der Dynastie.73 Die standesge- Schweriner Schlosses, der für Anna Sophia mäße Eheschließung mit der Fürstentochter umgebaut worden war.70 Kompositorisch Anna aus angesehenem mecklenburgischem zeigt dieses Gemälde die größten Ähnlichkei- Hause stärkte Kettlers Position in weitreichen- ten zu dem Porträt des kurländischen Her- dem Maße. Anna war gebildet und stammte zogspaares. Die ungewöhnliche Darstellung aus einer kunstfördernden und kulturinteres- als Halbfigur, die Haltung der Herzogin sowie sierten Familie, sie hatte den Aufbau eines ihr Kostüm verweisen auf einen künstleri- Renaissancefürstenhofes durch ihren Bruder schen Zusammenhang, der in der familiären Ulrich in Güstrow miterlebt und hielt auch Verbindung Annas mit den mecklenburgi- nach ihrer Hochzeit engen Kontakt zu ihrer schen Höfen zu suchen ist. Am Ende des 16. Heimat. Es ist davon auszugehen, dass sie Jahrhunderts war es durchaus üblich, Einzel- neben der Übernahme verantwortungsvoller porträts kompilatorisch anzulegen. diplomatischer Aufgaben auch einen Aus- tausch mit ihren nur wenig älteren Schwä- Schlussbetrachtung gerinnen Elisabeth von Dänemark, Anna von Gotthard Kettler musste als erster Herzog Pommern und Anna Sophie von Brandenburg Kurlands und Semgallens seine Herrschaft unterhielt, um sich an deren Ausübung ihrer gegen scharfe Kritik von politischen Gegnern Ämter zu orientieren. Alle Fürstinnen, vor al- sowie gegen Anfeindungen aus dem katholi- lem jedoch Elisabeth, widmeten sich künstle- schen Lager behaupten. Seine Position und rischen Aufgaben und Stiftungen. seine politische Legitimation wurden infra- Das Doppelbildnis des Herzogspaares ge gestellt, versuchte er doch, den Wandel zeigt Anna in der spanischen Hoftracht, die vom katholischen Ordensmeister zum evan- zur Zeit ihrer Heirat Mode an den mecklenbur- gelischen Fürsten zu verkörpern.71 Es galt, gischen Höfen war. Sie trägt auf dem Porträt auf verschiedenen Ebenen seinen Anspruch prunkvollen Schmuck, der ebenfalls ähnlich durchzusetzen. Schriftliche Rechtfertigung bei ihren weiblichen Verwandten erscheint. konnte Gotthard durch Chroniken seines Ver- Abgesehen von den formalen Brüchen in der trauten Salomon Hennings erlangen. Dieser Konzeption des Doppelporträts steht es in vermittelte den Kontakt zum Organisator des der Tradition mecklenburgischer Werke, wie evangelischen Kirchenwesens in Mecklen- sie von Hofmalern wie Peter Boeckel in den burg, David Chytraeus, der seinerseits engste 1570/80er Jahren geschaffen wurden. Es Verbindungen zu den dortigen Herzogshöfen kann als Versuch gedeutet werden, die Wür- unterhielt. So konstituierten beide Gelehrten de und Macht des Herzogspaares auf ähnli- ein religiös-konfessionell fundiertes Fürsteni- che Weise zu repräsentieren und ihre gesell- deal, das Gotthard auf der Höhe der Zeit prä- schaftliche Stellung an der Spitze des Landes sentierte.72 Weithin sichtbare Rechtfertigung zu manifestieren. Die niedere Geburt der seiner Herrschaft erlangte Gotthard durch Kettler-Dynastie wirkte sich offensichtlich auf sein Residenzschloss in Mitau. Die rege das Selbstverständnis des Herzogs aus. Eine Bautätigkeit daran, die nach der Hochzeit würdige Ahnengalerie, wie sie seinerzeit un- Gotthards mit Anna einsetzte und sich über abdingbar im Machtgefüge war, fehlte. Auf- die 1560/70er Jahre erstreckte, stellte auch grund des geringen Vermögens und der Spar-

144 HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS? samkeit des Hofes, waren die Möglichkeiten ergeben sich in erster Linie aus der Tatsache, zu dynastischen Verbindungen begrenzt, die dass die Kunstwerke dieser Zeit überwiegend europäischen Höfe außerhalb des Ostsee- verloren oder unzugänglich sind. Sie wurden raums desinteressiert.74 Solche Bildnisse bestenfalls noch fotografisch dokumentiert. wurden für die Zukunft geschaffen, damit die Nachkommen der Porträtierten ein Zeugnis Anmerkungen der dynastischen Allianzen sammeln konn- 1 vgl. Friedrich Wigger: Stammtafeln des ten.75 Es ist davon auszugehen, dass Annas Großherzoglichen Hauses von Meklenburg. In: Jahrbücher des Vereins für Mecklenburgische Kunstinteresse die Beschäftigung von Malern Geschichte und Altertumskunde 50 (1885), nach Vorbild des Schweriner und Güstrower S. 111–326, hier S. 287–291. Hofes mit sich brachte, die in ihrem Auftrag 2 vgl. Landeshauptarchiv Schwerin, LHAS ähnlich gearbeitete Werke lieferten. Eine Mo- (1537–1546): Prinzenerziehung. 2.12–1/3 dernisierung des Kunstverständnisses und Prinzenerziehung, Nr. 1-18, 1537–1546. 3 Vgl. M. Hedericus: Lobrede von der Stadt zeitgemäße Erwartungen an ein Fürstenport- Schwerin, Darin die jungen Hertzogen von rät sind in diesem Bildnis nachzuvollziehen. Mecklenburg ihre Hoffhaltungen haben Erstlich Die Orientierung an zeitgenössischen vor 44 Jahren einem Studenten von Schwerin künstlerischen Entwicklungen fand in Kur- bürtig von Davide Chyfraeo fürgeschrieben und land schließlich nicht so strukturiert wie an nun verteutscht durch B. H. Anno 1598. In: M. Hedericus (Hrsg.): Schwerinische Chronica. anderen westlichen Fürstenhöfen statt. Die [1658], S. 43. dekorativen und stilistisch-kompositorischen 4 vgl. Andreas Pečar: Das symbolische Kapital der Einflüsse auf das lokale Kunstschaffen wur- Ahnen, Genealogische Inszenierungen Herzog den dabei nicht in einheitlichen Zusammen- Ulrichs von Mecklenburg in Güstrow. In: Schloss hängen angewendet. Einzelne Beispiele, die Güstrow — Prestige und Kunst, 1556–1636. Staatliches Museum Schwerin, Kunstsamm- als Vorbilder dienten, lassen sich nicht sehr lungen, Schlösser und Gärten Schloss Güstrow, präzise hervorheben, wie Ojārs Spārītis be- hrsg. von Kornelia von Berswordt-Wallrabe. reits zutreffend bemerkte.76 Es kann aber Schwerin 2006, S. 38–44, hier S. 39. eine stilistische und thematische Nähe zu sa- 5 vgl. Horst Ende: Die Stadtkirchen in Mecklen- kralen und profanen Werken in Mecklenburg burg. Berlin 1984, S. 21. 6 vgl. Carsten Neumann: Die Renaissancekunst festgestellt werden, die sicherlich durch die am Hofe Ulrichs zu Mecklenburg. Kiel 2009, Verbindung Gotthards mit Anna bestärkt wur- S. 31. den. Auch nach ihrem Tod riss die Verbindung 7 vgl. Neumann: Renaissancekunst (wie Anm. zu Mecklenburg nicht ab. Ihr Sohn, Herzog 6), S. 33. 8 Wilhelm, nahm später an einigen Festlich- vgl. Carsten Neumann: Herzog Ulrich als För- derer der Künste und Wissenschaften. Gelehrte keiten in Mecklenburg teil und festigte so die und Künstler am Güstrower Hof. In: Schloss diplomatischen und familiären Bande.77 Güstrow (wie Anm. 4), S. 30–38, hier S. 37. Abschließend beruht eine Rekonstruktion 9 vgl. Neumann: Renaissancekunst (wie Anm. eines Einflusses auf die kulturellen und künst- 6), S. 26. 10 lerischen Entwicklungen am kurländischen ihrem ersten Gemahl Magnus III. errichtete sie ein Epitaph in Klosterkirche zu Doberan und Hof durch Herzogin Anna auf verschiedenen sicherte zusammen mit Herzog Ulrich den Er- hypothetischen Faktoren, die durch histo- halt der Kirche. An der Finanzierung der mo- risch-archivalische Untersuchungen noch zu- numentalen Grablege des Herzogs im Dom zu sätzlich bestätigt werden könnten. Über die Güstrow war sie maßgeblich beteiligt, eben- meist anonymen Künstler und ihre Arbeiten so an der Ausgestaltung der Klosterkirche zu Rühn, die sie 1575 von Ulrich zum Geschenk ist wenig bekannt. Datierungen können daher erhalten hatte. Sie ließ auch eine neue Klos- nur indirekt vorgenommen werden.78 Schwie- terordnung verfassen, vgl. Neumann: Renais- rigkeiten aus kunsthistorischer Perspektive sancekunst (wie Anm. 6), S. 27.

145 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

11 vgl. Hedericus: Lobrede (wie Anm. 3), S. 43; Grosmane (Hrsg.): Senā Jelgava. Rīga 2010, Arbusow, Léonid: Die Bildnisse der Herzoge S. 149–178, hier S. 151. und Herzoginnen von Kurland aus dem Kett- 23 Vgl. Bues: Residenz (wie Anm. 19), S. 311. lerschen Hause. In: Jahrbuch für Genealogie, 24 vgl. J. von Recke: Historische Nachrichten von Heraldik und Sphragistik (1894), S. 158–163, dem Schlosse zu Mitau, Vorgelesen in der kur- hier S. 159. ländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst 12 vgl. Hedericus: Lobrede (wie Anm. 3), S. 44. am 5. November 1830. In: Monumenta Livo- 13 Vgl. Sten Karling: Holzschnitzerei und Tisch- niae antiquae — Sammlung von Chroniken, lerkunst der Renaissance und des Barocks in Berichten, Urkunden und andern schriftlichen Estland. Dorpat 1943, S. 89. Denkmalen und Aufsätzen welche zur Erläute- 14 vgl. Theodor Kallmeyer, Gustav Otto: Die evan- rung der Geschichte Liv-, Ehst- und Kurland’s gelischen Kirchen und Prediger Kurlands. Riga dienen (Neudr. der Ausg. 1835–1847). Os- 21910, S. 4; Ojārs Spārītis: Karten der Kirch- nabrück 1968, Bogen 64–67, pag. 1–32, spielskirchen und Kapellen im Herzogtum Kur- S. 17–18. 25 land und Semgallen vor und nach 1566/67. er stammte aus einer Tischlerfamilie, sein Va- In: Matthias Asche, Werner Buchholz, Anton ter Johann kam ursprünglich aus Stade und Schindling, Magnus von Hirschheydt (Hrsg.): verbrachte seine Gesellenzeit möglicherweise Die baltischen Lande im Zeitalter der Refor- in der Werkstatt des Tönnies Evers in Lübeck, mation und Konfessionalisierung — Livland, vgl. Karling: Holzschnitzerei (wie Anm. 13), S. Estland, Ösel, Ingermanland, Kurland und 98. 26 Lettgallen. Stadt und Konfession 1500-1721. Vgl. Ojārs Spārītis: Untersuchungen zur For- Münster 2010, S. 168–175, hier S. 166. mensprache der Renaissance in der Architek- 15 vgl. Emil Sehling: Die evangelischen Kirchen- tur und bildenden Kunst Lettlands. In: Petra ordnungen des XVI. Jahrhunderts. Leipzig Krutisch (Hrsg.): Beiträge zur Renaissance 1913, S. 45; Spārītis: Karten (wie Anm. 14), zwischen 1520 und 1570. Marburg 1991, S. S. 166. 273-294, hier S. 277. 27 16 Die „Kirchenreformation” stellte eine Richtlinie vgl. Ojārs Spārītis: Kirchliche Kunst und Archi- zur Durchführung zukünftiger Visitationen dar tektur in den lettischsprachigen Regionen der und basierte auf den Vorarbeiten des Kanzlers baltischen Lande im Zeitalter von Reforma- von Brunnow, während die „Kirchenordnung” tion und Konfessionalisierung. In: Asche u.a. sich auf die Kirchenordnung Rigas stützte. Bei- (Hrsg.): Die baltischen Lande (wie Anm. 14), de wurden zwei Jahre später in Rostock bei Jo- S. 103–130, hier S. 122, zitiert nach Histo- hannes Stöckelmann und Andreas Gutterwitz risches Staatsarchiv Lettlands, Bestand 554. Verz. 3. Akte 118. 1. Bl. 17. gedruckt, dabei erschien neben dem Wappen 28 des Herzogs auch das der Herzogin Anna, vgl. arbusow geht davon aus, dass es sich um Ja- Sehling: Kirchenordnungen (wie Anm. 15), S. cob Bink oder Heinrich Königswieser gehandelt 46. haben müsse, vgl. Arbusow: Bildnisse (wie Anm. 11), S. 159, Anm. 6. 17 vgl. Sehling: Kirchenordnungen (wie Anm. 29 vgl. Karling: Holzschnitzerei (wie Anm. 13), S. 15), S. 53. 18 8. vgl. Karling: Holzschnitzerei (wie Anm. 13), 30 vgl. Grosmane: Johana Heinces (wie Anm. S. 89. 22), S. 151. 19 vgl. Almut Bues: Die Residenz der kurlän- 31 vgl. Bues: Residenz (wie Anm. 19), S. 313. dischen Herzöge in Mitau im 16. und 17. 32 vgl. Kallmeyer: Kirchen und Prediger (wie Jahrhundert. In: Ventspils Muzeja Raks- Anm. 14), S. 55. ti, hrsg. von Ventspils muzejs. Rīga 2001, 33 Vgl. Recke: Nachrichten (wie Anm. 24), S. 3. S. 301–319, hier S. 301. Diese wurde jedoch im Zuge der Schlossspren- 20 vgl. Heinz von zur Mühlen (Hrsg.): Baltisches gung durch Herzog Ernst Johann Biron 1738 historisches Ortslexikon, Teil 2, Lettland (Süd- zerstört, so dass sich heute nur die Gewölbe livland und Kurland). Köln/Wien 1990, S. 395; erhalten haben. Bues: Residenz (wie Anm. 19), S. 302. 34 vgl. Bues: Residenz (wie Anm. 19), S. 309. 21 vgl. ebd., S. 308. 35 vgl. Landeshauptarchiv Schwerin: Herzogin Eli- 22 vgl. Elita Grosmane: Johana Heinces un To- sabeth von Dänemark (o.J.). Briefe 2.12-1/23 biasa Heinca jautājums: izcelsme un darbība Korrespondenz der Herzöge mit Räten und an- Latvijā 17. gadsimta pirmajā pusē. In: Elita deren Amtspersonen, Nr. 3243, o.J.; Herzogin

146 HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS?

Anna von Kurland (1598). Briefe 2.12–1/23 Anna sie zwischen 1567 und 1591 errichten, Korrespondenz der Herzöge mit Räten und gleichwohl muss sie im letztgenannten Jahr anderen Amtspersonen, Nr. 1119, 1598; Kor- bereits am Ständer- und Dachwerk baufällig respondenzen 2.12–1/22, Korrespondenz der gewesen sein. 1632 stürzte sie ein und wur- herzoglichen Familie untereinander, Nr. 33, de schließlich 1648 von Herzogin Elisabeth Nr. 43-53; Korrespondenzen 2.11–2/1, Aus- Magdalene in Stein ausgeführt, bis sie im Jahr wärtige Beziehungen Nr. 482, 982, 985-989, 1700 neu ausgestattet wurde, vgl. Kallmeyer: 993, 1004–1006, 1044, 1165. Kirchen und Prediger (wie Anm. 14), S. 111. 36 vgl. Landeshauptarchiv Schwerin, LHAS So lässt sich auch hier kein Kunstwerk aus An- (1598): Futterzettel für die Reise Herzogin An- nas Zeit mehr nachweisen. In der Präpositur nas nach Güstrow. Korrespondenz 2.11–2/1 Kandau gründete Herzoginwitwe Anna in ihren Auswärtige Beziehungen Nr. 993, 1598. letzten Lebensjahren in Sahten/Sāti eine Kir- 37 Zwischen 1577 und 1589 übernahm Magister che, die zwischen 1591 und 1609 errichtet Johann II. Rivius (1528–1596) das Amt des wurde, dort lagen auch herzogliche Güter, vgl. Hofmeisters der Herzogssöhne Friedrich und ebd., S. 23, 168. Nachdem sie in der Mitte Wilhelm. Er stammte aus Sachsen und erwarb des 17. Jahrhunderts einsturzgefährdet war, an der Akademie in Leipzig und in Litauen An- wurde ein hölzerner Neubau etwa eine Meile sehen als Lehrer. Nach einem Injurienprozess vom ursprünglichen Standort errichtet und ein gegen Anna im Jahr 1590 musste er den Hof Jahrhundert später durch ein steinerne Kirche verlassen und wirkte danach bis zu seinem Tod ersetzt. als Rektor der Stadt- und Domschule in Riga, 42 Vgl. Wigger: Stammtafeln (wie Anm. 1), vgl. Kallmeyer: Kirchen und Prediger (wie Anm. S. 289. 14), S. 614. 43 vgl. Karling: Holzschnitzerei (wie Anm. 13), 38 vgl. Sebastian Plüer: Gotthard Kettler, letzter S. 90. Ordensmeister in Livland und erster Herzog 44 vgl. Boriss R. Vipers: Baroque art in Latvia. von Kurland — eine umstrittene Persönlichkeit Riga 1939, S. 78.; Karling: Holzschnitzerei in der Geschichtsschreibung. In: Erwin Ober- (wie Anm. 13), S. 90. länder, Ilgvars Misāns (Hrsg.): Das Herzogtum 45 Die Inschrift neben Gotthard lautet: „GO- Kurland 1561-1795 — Verfassung, Wirt- THARDVS. D.G. IN / LIVONIA CVRLANDIAE / schaft, Gesellschaft. Lüneburg 1993-2001, S. ET SEMICALIAE DVX. / ANNO DNI. M. D. / 11–55, hier S. 19. LXXXiiii”. Neben seiner Gattin steht geschrie- 39 vgl. Bues: Residenz (wie Anm. 19), S. 302. ben: „ANNA D.G. PRINCEPS / MEGAPOLEN- 40 vgl. Martin Hübner: Die Verfassung im Herzog- SIS IN LIVONIA / CVRLANDIAE ET SEMI / CA- tum Kurland bis 1617. In: Oberländer, Misāns LIAE DUCISSA A°DNI./ M. D. L. XXXIIII.” (Hrsg.): Herzogtum Kurland (wie Anm. 38), 46 vgl. Bertold Hinz: Studien zur Geschichte des S. 29–57, hier S. 45. Ehepaarbildnisses. In: Marburger Jahrbuch für 41 Die Kirche in Bauske/Bauska für die lettische Kunstwissenschaft 19 (1974), S. 139-218, Gemeinde, über die der Herzog das Patronat hier S. 151. hatte, wurde nach 1573 neu errichtet, dort 47 Vgl. Pia Ehasalu: Die Rezeption des traditionel- befand sich bereits vorher die deutsche Ge- len Kanons in der schwedenzeitlichen Porträt- meinde der Gertrudenkirche, vgl. Kallmeyer: malerei von Tallinn. In: The problem of classical Kirchen und Prediger (wie Anm. 14), S. 9, ideal in the art and architecture of the count- Anm. 15. Letztere ließ Gotthard 1584 abbre- ries around the Baltic Sea (Konferenz der Est- chen. 1591–94 wurde ein Neubau, die Kirche nischen Kunstakademie vom 9.-10. November zum hl. Geist, aus Stein gebaut, vgl. ebd., S. 2001), hrsg. von Krista Kodres, Piret Lindpere, 87; Zur Mühlen (Hrsg.): Ortslexikon (wie Anm. Eva Näripea. Tallinn 2003, S. 174–189, hier 20), S. 59. Die Kirche der lettischen Gemein- S. 174. de, die Dreifaltigkeitskirche, war bereits 1733 48 vgl. Ehasalu: Rezeption (wie Anm. 47), samt ihrer Ausstattung niedergebrannt, vgl. S. 176. Kallmeyer: Kirchen und Prediger (wie Anm. 49 vgl. Hinz: Studien (wie Anm. 46), S. 177. 14), S. 43. Auch in Grenzhof/Mežmuiža besaß 50 vgl. Ehasalu: Rezeption (wie Anm. 47), der Herzog Patronatsrechte, seit 1588 gehörte S. 176. es zum Leibgedinge der Herzoginwitwe, vgl. 51 vgl. Regina Erbentraut: A 3 Bewegliche Aus- Zur Mühlen (Hrsg.): Ortslexikon (wie Anm. stattung. In: Schloss Güstrow (wie Anm. 4), 20), S. 197. Laut des Rezesses ließ Herzogin S. 86-88, hier S. 87.

147 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

52 vgl. Dietmar Popp: Das Skulpturenprogramm 2006, S. 93, Kat. Nr. A 3.9. Für das „Brustbild des Schloßportals in Brieg/Schlesien (um in wasser-verbe nach fräulein Anna, m.g.f.u.h. 1550–1556). Zur Selbstdarstellung eines Fürs- swester” erhielt Boeckel von Herzog Ulrich 10 ten im Spannungsfeld der territorial-politischen Taler, zitiert nach: Friedrich Sarre: Beiträge zur Interessen der Großmächte Mitteleuropas. In: Mecklenburgischen Kunstgeschichte (1890), Andreas Beyer (Hrsg.): Bildnis, Fürst und Ter- S. 65 und Kristina Hegner: Abschrift einer ritorium. München 2000, S. 110–125, hier S. Rechnung Peter Boeckels von 1562. Landes- 114, 118. hauptarchiv Schwerin LHAS, 2.2201, Renterei 53 vgl. Hildamarie Schwindrazheim: Eine Porträt- (1562) Güstrow. Schwerin 2002. sammlung Wilhelms IV. von Hessen und der 67 Zitiert nach Arbusow: Bildnisse (wie Anm. 11), „Güldene Saal„. In: Marburger Jahrbuch für S. 159. Kunstwissenschaft 10 (1937), S. 267; Deert 68 staatliches Museum Schwerin, Landesarchiv Lafrenz: Das Kieler Schloss, Der Fürstensitz Schwerin. Öl auf Holz. 24 x 20 cm. Peter Herzog Adolfs von Gottorf in Kiel. Hamburg Boeckel. Um 1574. Vgl. Ausst.-Kat. Presti- 1987, S. 30. Herzogin Christine hatte sich im ge und Kunst (wie Anm. 66), S. 92–93, Kat. obersten Geschoss des südlichen Hauses ein Nr. A 3.9. sogenanntes „Stammgemach” mit jenen groß- 69 staatliches Museum Schwerin, Kunstsamm- formatigen Leinwandbildnissen eingerichtet. lung, Inv. Nr. G 900. Öl auf Leinwand. 210 x 54 Vgl. Arbusow: Bildnisse (wie Anm. 11), 125 cm. Peter Boeckel. 1574. Obere Bezeich- S. 159. nung: VON GOTS GNADEN ANNA SOPHIA 55 vgl. Neumann: Renaissancekunst (wie Anm. GEBORNE MARG/GRAVIN ZV BRANDEN- 6), S. 229. BVRGK, IN PREUSSEN. ETC HERTZOGIN / 56 vgl. Popp: Skulpturenprogramm (wie Anm. ZV MECKELLENBVRGK, ETC WITTWE, ANNO 52), S. 118. 1574. Vgl. Kunst der Renaissance, Staatliches 57 vgl. Schwindrazheim: Porträtsammlung (wie Museum Schwerin. Schwerin 1990, S. 29-30, Kat. Nr. 32b. Anm. 53), S. 271. 70 58 vgl. Arbusow: Bildnisse (wie Anm. 11), S. staatliches Museum Schwerin. Kunstsamm- 159. lung Schloss Güstrow, Inv. Nr. G 714. Öl auf Holz, parkettiert. 102 x 141,5 cm. Peter 59 Das Gemälde aus dem Schlossmuseum Boeckel. Nach 1576. Vgl. Kunst der Renais- Rundāle stammte aus dem ehemaligen Kur- sance (wie Anm. 69), S. 30-31, Kat. Nr. 33; ländischen Museum zu Mitau und gelangte Ausst.-Kat. Prestige und Kunst (wie Anm. 66), bereits anlässlich der Gründung 1818 ins Mu- S. 1360137, Kat. Nr. 1.3. seum. Das heute in Mitau befindliche Bildnis 71 vgl. Plüer: Kettler (wie Anm. 38), S. 18. befand sich bis 1929 auf dem Gut Scheden 72 vgl. ebd. in Kurland. Außerdem gab es noch zwei wei- 73 vgl. Bues: Residenz (wie Anm. 19), S. 304. tere Darstellungen des Herzogpaars. Das zur 74 vgl. ebd., S. 313. Sammlung von der Ropp auf Pormsahten ge- 75 vgl. Hinz: Studien (wie Anm. 46), S. 148. Das hörende Gemälde gelangte 1980 mit anderen Bedürfnis nach Legitimation der Herrschaft der Porträts der Herzöge in die Sammlung der Carl- kurländischen Herzöge sollte auch in den fol- Schirren-Gesellschaft in Lüneburg, während genden Generationen thematisiert werden und der Verbleib des Bildnisses der Sammlung von zur Kernfrage der höfischen Repräsentation Bistram ungeklärt bleibt. Freundliche Mittei- avancieren. Herzog Jakob ließ sich aufgrund der lung von Imants Lancmanis und vgl. Arbusow: fehlenden würdigen Ahnenschaft schließlich ei- Bildnisse (wie Anm. 11), S. 159. 60 nen fiktiven Stammbaum erstellen, der seiner vgl. Schwindrazheim: Porträtsammlung (wie Macht mehr Ausdruck verleihen sollte. Auf sei- Anm. 53), S. 270. 61 nen zahlreichen Auslandsreisen trat er prächtig vgl. Ehasalu: Rezeption (wie Anm. 47), S. auf, er präsentierte sich unabhängig und ließ 183. seinen wenigen Gästen am kurländischen Hof 62 vgl. ebd., S. 175. eine ungewohnt aufmerksame Behandlung er- 63 Vgl. Neumann: Renaissancekunst (wie Anm. fahren, vgl. Bues: Residenz (wie Anm. 19), S. 6), S. 72. 313. Die einzige bekannte, gemalte Genealogie 64 vgl. ebd., S. 73. wurde 1771 von einem unbekannten Maler ge- 65 Vgl. ebd., S. 74. fertigt, vgl. Arbusow: Bildnisse (wie Anm. 11), 66 vgl. ebd., S. 77; Ausst.-Kat. Prestige und Kunst S. 158.

148 HERZOGIN ANNA VON MECKLENBURG–KURLAND (1533–1602) — AMBITIONIERTE KUNSTVERMITTLERIN AM KURLÄNDISCHEN HOFE DES AUSGEHENDEN 16. JAHRHUNDERTS?

76 Vgl. Spārītis: Untersuchungen (wie Anm. 26), Beisetzungen von Herzog Adolf Friedrichs Ge- S. 277. mahlin und Tochter am Schweriner Hof, vgl. 77 an der Vermählung seines Großcousins Herzog Hedericus: Lobrede (wie Anm. 3), S. 130, Johann Albrecht II. mit dessen dritter Gemah- 144. lin am Güstrower Hof 1626 stand er auf der 78 vgl. Spārītis: Untersuchungen (wie Anm. 26), Gästeliste, ebenso sieben Jahre später bei den S. 293.

MĒKLENBURGAS–KURZEMES HERCOGIENE ANNA (1533–1602) — GODKĀRĪGA MĀKSLAS VIDUTĀJA KURZEMES GALMĀ 16. GADSIMTA BEIGĀS?

Jūlija Trinkerte Kopsavilkums

Atslēgas vārdi: valdnieku reprezentācija, mākslas pasūtījumi, Mēklenburgas galmi, Jelgavas galms, hercogiene Anna, Gothards Ketlers, Pēters Bekels (Boeckel)

Pirmā Kurzemes–Zemgales hercoga Gotharda Ketlera sieva Anna (1533–1602) agrīnus im- pulsus mākslinieciskās gaumes attīstībā guvusi jau sava tēva Mēklenburgas–Šverīnes hercoga Albrehta VII galmā. Uzturoties brāļa, „renesanses firsta” Ulriha galmā Gistrovā, Anna nostip- rinājusi izpratni par mākslu veicinošo procesu — galma pasūtījumu, mecenātiskās darbības, baznīcu dibināšanas — nozīmīgumu. Pēc Annas kāzām ar Gothardu Ketleru 1566. g. šī iz- pratne nesa ievērojamus augļus arī nesen izveidotajai Kurzemes–Zemgales hercogistei. Annai pieder lieli nopelni mākslas aprites iedzīvināšanā, turpinot Ketlera iniciētās Baznīcas reformas un ap 70 jaunu dievnamu celtniecības programmu 16. gs. 60.–70. g. Tomēr par lielāko ieguvumu uzskatāma Jelgavas galma izvirzīšanās par ievērojamu mākslas jaunrades centru, pateicoties tieši hercogienes Annas aktivitātēm. Viņas daudzpusīgie sakari ar Mēklenburgas un Eiropas valdnieku galmiem veicināja Rietumeiropas, sevišķi itāļu un nīderlandiešu stila ieplūšanu Kurzemē. Rakstā analizēta iespējamā Ziemeļeiropas renesanses ietekme Kurzemes mākslasdarbos, pie- vēršoties līdz šim mazpazīstamam hercogpāra attēlojumam. Lielformāta eļļas dubultglezna, kas datēta ar 1584. g., inscenē hercogistes valdniekpāri kā 16. gs. pēdējā ceturkšņa māks- las normām atbilstošu reprezentatīvo prototipu. Skaidri nosakāma šīs monumentālās gleznas funkcionalitāte. Gan idealizētais pāra attēlojums, gan sastingusī, hercogpāra augsto sabied- risko statusu iemiesojošā kompozīcija, gan bagātīgais apģērba rotājums — viss atklāj jaunās dinastijas leģitimācijas centienus un Kurzemes pretenzijas uz Eiropas galmu skatuves. Turklāt šī dubultglezna sniedz kultūrvēsturisku liecību par hercogienes Annas kā mākslas vidutājas lomu, liekot attēlot ģimeni pēc 16. gs. 70./80. g. tipiskā nīderlandiešu un ziemeļvācu māksli- nieku parauga, īpaši orientējoties uz Mēklenburgas galmu portretista Pētera Bekela (Boeckel) reprezentatīvo daiļradi.

149 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā KURZEMES HERCOGA FERDINANDA LIBRE D’ARCHITECTURE. ORDERA arhitektūras MEKLĒJUMOS KURZEMĒ 17. GS.

Imants Lancmanis

Atslēgas vārdi: Kurzemes hercogs Ferdinands, Kurzemes hercogistes arhitektūra 17. gs., Kurzemes galma interjeri 17. gs.

Rakstā apskatīta Kurzemes galma vide, kur tieksme uz klasisko ordera arhitektūru sadūrās ar spēcīgām vietējām tradīcijām, kam raksturīga atteikšanās no ordera sistēmas un dekora. Izņemot Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu, Kurzemes arhitektūra izceļas ar konservatīvismu un viduslaiku būvformu pielietošanu. Galvenā iespēja izpausties portāla shēmai kā ordera arhitektūras sastāvdaļai bija ar baznīcu iekārtas priekšmetiem. Jelgavas pils bibliotēkas grāmatu saraksts, kurā atrodami Vitrūvija, Vinjolas, Serlio, Skamoci, Vredemana de Vrīsa, Goldmana traktāti, rāda Kurzemes hercogu interesi par arhitektūras teoriju, kas gan maz realizējās dzīvē. Hercoga Frīdriha Kazimira laikā 17. gs. beigās sāka celt jaunu pili Jelgavas pilsētas centrā un modernizēja veco Jelgavas pili. Pēdējam Ketleru dinastijas hercogam Ferdinandam piederējusī arhitektūras paraugu grāmata, kuras autors Saksijas būvmeistars Mihaels Planke to sastādījis starp 1699. un 1703. g., apliecina hercoga vēlmi Kurzemē konsekventāk ieviest Eiropas baroka arhitektūras principus. 1700. g. sākās Ziemeļu karš, un šī vēlme palika tikai abstraktu ieceru līmenī.

Latvijas arhitektūrai vēsturisko stilu pe- t. s. mazā pils, neliela vairākstāvu celtne ar riodā Kurzemes hercogi devuši tos priekš- apaļu tornīti, domājams, hercogienes Annas noteikumus, kas celtniecības uzplaukumam atraitnes miteklis, bija izņēmums Kurzemes vienmēr bijuši nepieciešami — nopietnu sa- lokālajā bezstila arhitektūrā. Tajā redzamas biedrisko pasūtījumu ar reprezentācijas rak- dažu Mēklenburgas piļu iezīmes (Bicovas, sturu, vērienīgu vidi galma kultūras norisēm Ulrihhūzenas pils), ēkas gleznainais siluets un vēlēšanos imponēt ar greznību. tika atdzīvināts ar dekoratīvajiem pakāpju Jau Ketleru dinastijas pirmais hercogs zelmiņiem, kas izpauda vēlās ziemeļu rene- Got­hards, pārveidojot veco Jelgavas pili, cen- sanses un manierisma ornamentāli rotājošās tās radīt rezidenci, kas atbilstu Vācijas vald- tieksmes, kaut gan netiecās pēc ordera sis- nieku mītnēm, galvenokārt orientējoties uz tēmas un proporciju līdzsvarošanas atbilstoši tiem Ziemeļvācijas galmiem, ar ko Ketlerus klasiskajām shēmām1. vienoja radniecības saites. Tomēr jauncel- Sešpadsmitais un septiņpadsmitais gad- tie korpusi, ciktāl par to var spriest pēc se- simts — laiks, kas Eiropas arhitektūrai dā- niem attēliem, bija ļoti vienkārši un nenesa vājis izcilus sasniegumus, Latvijas apstākļos daudz ordera arhitektūras pazīmju. Vienīgi nespēja iemiesoties augstvērtīgā būvpraksē.

150 KURZEMES HERCOGA FERDINANDA LIBRE D’ARCHITECTURE. ORDERA ARHITEKTŪRAS MEKLĒJUMOS KURZEMĒ 17. GS.

Muižu dzīvojamās ēkas, lauku baznīcas, mazo bele, rāda augstu reprezentācijas izpratni. pilsētu sabiedriskās un dzīvojamās ēkas tapa, Hercoga Frīdriha Kazimira laikā Jelgavas pilī ievērojot pieticīgus funkcionālus apsvērumus Antuāna Silo vadībā darbojās astoņi franču un vēl pieticīgākas mākslinieciskās prasības. tapsētāji, kas apliecina telpas mainīgā deko- Ēkas veidols reducējās uz lielāka vai mazāka ra lomu galma spožuma uzburšanā. Jelgavas izskata taisnstūra paralēlskaldni ar divslīpju pils inventāra sarakstos minēts liels skaits vai četrslīpju jumtu. Trūka visa tā, kas or- gobelēnu, kuri atradušies lādēs, tātad vēl vai- ganizē un daudzveido apjomus un fasādes rāk to bijis pie pils sienām. Franču grāfa Luija kompozīciju; logi un durvis ir tur, kur to prasa Anrī Lomenī de Brjenna apraksts par Jelgavas celtnes plānojums un funkcionālās vajadzī- pils apmeklējumu 1655. g. dod liecību par bas, reti atrodama pat rustika, šis vienkāršais kādu interjeru, kas atspoguļo tālaika Eiro- kvadru dalījums, kas kalpo fasādes uzirdinā- pas paraugus — grāfs nosauc galeriju, kurai šanai, piedod tai gleznainību, ritmu un vien- vārdā neminēts itāliešu mākslinieks no Nirn­ laikus tiecas uz kārtību. Taču tas nenozīmē, bergas darinājis 18 lielus panno ar ainām no ka šīs celtnes būtu bez iekšējas harmonijas, Kurzemes zemnieku dzīves. Tas liecina, ka vienkāršības skaistuma un izteiksmes spēka. Jelgavas pilī varēja būt arī interjeri ar kon- Tās ir nevainojami saskaņotas ar apkārtni, ar ceptuālu dekoratīvu saceri, taču dokumenti reljefu, tās iekļaujas vietējās tradīcijās un at- diemžēl nesniedz ziņas par Jelgavas pils iekš- spoguļo Latvijas zemniecisko vidi, taču šīm telpu izskatu. pieticīgajām ēkām grūti piemērot eiropeiskos Zināmu priekšstatu par Kurzemes galma arhitektūras kritērijus un gaidīt atbilstību vēs- interjeru toties dod Kuldīgas pils 1699. g. in- turisko stilu normām. ventārijs. Tas rāda telpas, kurās interjers gal- Tā rezultātā šķiet, ka uz Latvijas arhitek- venokārt veidots ar iekārtas priekšmetu pa- tūru, izņemot Rīgu, grūti attiecināt dalījumu līdzību. Dažās telpās minēti apgleznoti koka Eiropas mākslas stilistiskajās grupās. Rene- paneļi, lielās zāles griestos bijuši uzgleznoti sanse un manierisms ir pārāk skaļi vārdi tik hercoga kuģi, telpu vairumā bez podiņu krās- pieticīgai un autohtonai būvniecībai, kurā or- nīm minēti arī kamīni ar polihromu kokgrie- dera principi un sava laika modernais dekors zumu augšdaļu, kas viegli ļauj iztēloties auss gandrīz neparādās. Arī baroks tā agrīnajā sta- skriemeļa ornamenta sarežģītos salikumus. dijā Kurzemes un Vidzemes laukos tikai atse- Šie Kuldīgas pils kamīni ne mazāk kā gobelē- višķos gadījumos varēja izpausties kā vesela nu pārpilnība Jelgavas pilī ir liecība par vēlmi konceptuāli formāla sistēma. ienest hercogu pils interjerā reprezentācijas Kurzemes–Zemgales hercogu galma noskaņu, savukārt daudzo telpu kaļķu klo- māksla 17. gs. gaitā nespēja izsaukt dzīvē na grīdas Kuldīgas pilī atgādina par vietējām būtiskas pārmaiņas attieksmē pret celtni kā tradīcijām un pieticību, no kuras bijis grūti mākslinieciskās gribas objektu un sava laika atbrīvoties pat hercogu rezidencē. modes atspoguļojumu. Jelgavas rezidencē Ordera arhitektūra hercogu pilīs tika pie- nenotika lielāki būvpasākumi, vienīgi iekār- lietota galvenokārt portālos, par ko liecina toja un papildināja interjerus, uzcēla dažas Dobeles pils Elizabetes Magdalēnas laika kor- nenozīmīgas saimniecības ēkas. Viss repre- puss (17. gs. 40. gadi) ar toskāniskā ordera zentācijas efekts bija koncentrēts Jelgavas durvju portālu. Nepilnīgie izrakumu materiāli pils iekštelpās, taču arī to veidoja galvenokārt tikai hipotētiskā līmenī ļauj rekonstruēt Baus- telpā ienestie priekšmeti. Šajā ziņā nauda ne- kas pils galvenā portāla izskatu, taču tajā tika žēlota, hercoga galda sudrabs, gobelēni, katrā ziņā ļoti brīvi tikuši interpretēti ordera gleznas, mēbeles, kuru vidū izceļas daudzie elementi, grupējot šaurus pilastrus, kam lau- kabineti, tālaika populārākā greznuma mē- pīta jebkāda tektoniskā loma.

151 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Kurzemes hercogu medību pils Bramber- kora ir maz, vairāk to atrod vārtu torņos, kas ģē (17. gs. pirmā puse), divstāvu ēka, kuras līdzīgi nelielām triumfa arkām ieveda mui- fasādes atdzīvina vien atturīgs sgrafito de- žas pagalmā. Iebrauktuves aila parasti vei- kors, kārtējo reizi nav nekas vairāk par taisn- dota kā pilastru portāls, līdz ar to 1688. g. stūra paralēlskaldni, toties interjeri, tāpat kā (jumts pārveidots 1752. g.) tapušie Šloken- Jelgavas pilī, ir atbilduši visām tā laika re- bekas vārtu torņu portāli rāda ļoti vienkāršo- prezentācijas prasībām. To pašu var teikt par tu toskāņu orderi, līdzīgi kā tas ir Nurmuižā ļoti bagātīgi iekārtoto izpriecu paviljonu Ozol- (17. gs. otrā puse). Nevainojams proporci- muižā (Eckhof), kas bija celts 17. gs. 70. jās un detaļu izpildījumā toties ir barokālais gados. Ēkas apdari un iekārtas priekšmetus portāls, kas ieved Zlēku muižas pagalmā dokumentējis ļoti rūpīgi sastādīts inventārijs, (18. gs. sāk.), tam atbilda vienkāršāks por- nozīmīga liecība par Kurzemes kultūrvēsturi tāls pagalma pretējā malā. hercoga Jēkaba laikā2. Inventārijs nav datēts, Portālā varēja ietvert ģerboņus, par ko bet attiecas uz laiku īsi pēc 1680. g. liecina akmenī kaltais Hildebranda fon Grot- Kurzemes lauku arhitektūra, ciktāl to husa un Annas Sibillas, dzimušas fon Bēras, var konstatēt, ņemot vērā nelielo saglabā- alianses ģerbonis no Rundāles vecās pils jušos pieminekļu skaitu, iztika bez ordera (17. gs. trešais cet.) vai Priekules muižas vār- sistēmas. Gan kungu mājām, gan baznīcām tu torņa portāls ar fon Korfu un fon Rēdernu sienas netika sadalītas ar kolonnām vai pi- ģerboņiem (17. gs. pirmā puse, 1688). lastriem, trūka starpstāvu dalījumu un daž- Iecienīts fasāžu dekors bija sgrafito ap- kārt vienīgi logu un durvju aprāmējumi, kas dare, kas atrodama kopš 16. gs. beigām. parasti bija izpildīti sgrafito tehnikā, kā arī Domājams, ka to var saistīt ar hercogu bū- ieejas portāls liecināja par vēlēšanos atdzīvi- vēm, kā to liecina Bauskas Jaunās pils fasāžu nāt gludās plaknes. izveide (16. gs. 80. un 90. gadi). Tas īpaši Septiņpadsmitais gadsimts Kurzemē at- varēja ietekmēt sgrafito tehnikas parādīšanos stājis maz saglabājušos kungu māju, un atse- logu ierāmējumā apkārtējās muižās un baznī- višķie pieminekļi neliecina par vērienu un re- cās (Bornsmindes muižas vecā kungu māja, prezentācijas gribu. 16. gs. beigas un 17. gs. 16. gs. beigas), Mežotnes baznīca (17. gs. sākumā nozīmīgākās rezidences cēla herco- otrais cet.), taču arī tālākos objektos — gistes amatpersonas, kā Georgs fon Firkss Nurmuižas pilī (16. gs. b.), Tērvetes baznī- Nurmuižā, Vilhelms fon Eferns Neretā vai cā (1614), Griezes baznīcā (17. gs. pirmā Mihaels fon Manteifels Kērkliņos. Tās izcēlās puse). ar lielākiem apjomiem, vairāku korpusu sali- Viens no sgrafito pielietojuma veidiem kumu, taču nebija tālu aizgājušas no Livoni- bija saistīts ar rustikas imitāciju ēkas stūros, jas ordeņa konventa ēkas protipa, ko sevišķi kas 17. gs. gaitā parādās gan kvadru, gan spilgti iemieso Kērkliņu nams. Savukārt ne- „robotajā” variantā, ar alternatīvi izvirzītiem daudzās torņveida dzīvojamās mājas Dunal- un ievilktiem rustiem. No grafiski ievilktas kā (16. gs. b.), Popē (1653), Kabilē (17. kontūras tas 17. gs. otrajā pusē pārgāja ap- gs. v., 1693) atspoguļo Kurzemes ierindas metuma tehnikā, arī kā izvirzīts apdares ele- muižniecības pieticīgo dzīves veidu, kur zem- ments ēku stūros un apmalēs (Zlēku baznīca nieciska rakstura koka saimniecības apbūves un Zlēku muižas stallis, abi 17. gs. v.). vidū pacēlās nelielās mūra ēkas. Kurzemes provinciālajā arhitektūrā prin- Septiņpadsmitā gadsimta muižu arhitek- cipiāls izņēmums bija Sv. Annas un Sv. Trīs- tūrā tikai retums var atrast ordera elementus: vienības baznīca Jelgavā. Abu ēku autors, kāds pilastrs, kolonna, klasiska dzega jau ir domājams, ir Nīderlandes izcelsmes Rīgas pārsteigums. Ja pašās dzīvojamās ēkās de- būvmeistars Joriss Frēze. Abas baznīcas

152 KURZEMES HERCOGA FERDINANDA LIBRE D’ARCHITECTURE. ORDERA ARHITEKTŪRAS MEKLĒJUMOS KURZEMĒ 17. GS. atspoguļo Ziemeļeiropas protestantiskās baz- Ne tikai Ēdoles baznīcā, kas ir pārsteidzo- nīcu celtniecības iespaidu, tās atnesa uz Lat- ši konsekvents gotiskās stilizācijas piemērs, viju augsta līmeņa būvmākslu.3 bet arī citās Kurzemes sakrālās celtnēs ieeja Sv. Trīsvienības baznīcas iekštelpās toskā- traktēta kā gotiskais perspektīvais ielodžu niskais orderis, nīderlandiešu arhitektūras portāls. Tā veidots Kuldīgas Katrīnas baznīcas paraugiem atbilstošās dekoratīvās detaļas (1655–1665) rietumu un dienvidu portāls, apvienoja ar gotiskām velvēm, kas Kurzemes turklāt izmantojot gotiskā tipa profilķieģeļus. vidē bija valdošās visu 16. un 17. gs., turklāt Apzināts arhaisms pieder Kurzemes baznīcu aizkavējušās vēlās gotikas paliekas saplūda arhitektūras īpatnībām, un šīs retrospektīvās ar manieristisko pēcgotikas virzienu. Kad viduslaiku stilizācijas tieksmes ir svarīgi pietu- 1638. g. Transilvānijas firsts Ģērģs Rakoci ras punkti, lai izprastu arī Kurzemes hercogu lika atjaunot Kološvāras (tagad Kluža Ru- celtniecības pasākumu ierobežotos rāmjus: mānijā) reformātu baznīcas gotiskās velves, tas nozīmē, ka tradīcija gāja pa priekšu mo- meistarus atrada Kurzemē, kur vēl bija sagla- dernisma tieksmēm. Spēja cauri gadsimtiem bājušās vecās celtniecības prasmes. 4 saglabāt Kurzemes lauku baznīcu arhetipu sa- Pēcgotikas virziena izcilākais un konsek- sniedza starptautisku rekordu ar 1816. g. ie- ventākais piemērs, īsts fenomens Kurzemes svētīto Īvandes baznīcu, ko nav iespējams at- būvniecībā ir Ēdoles baznīca ar tās smailloka šķirt no 16.–18. gs. celtnēm. Tās torņa sānu logu un durvju ailām, neapmesto ķieģeļu fak- logi pieder romāniskajam biforajam tipam, un tūru, no angļu gotikas nākušajām stalaktītu tikai torņa rietumu puses pusloka lodziņš at- velvēm. Gotika apzīmogojusi arī Neretas baz- gādina, ka celtne nav tapusi viduslaikos, bet nīcas joma tīkla velves (1584–1593) un Kal- pašā klasicisma stila plaukumā. namuižas baznīcas altārtelpas velves (1614). Septiņpadsmitajā gadsimtā Kurzemes Zīmīgi, ka Kurzemes baznīcās galvenā baznīcās dominēja ne tikai gotiskā smailar- rietumu puses ieeja, šis būvelements, kam ka. Daļā celtņu lietota pusloces pārsedze, dabiski prasās portāla pielietojums ar ko- kas ārēji it kā atbilda renesanses stilam, taču lonnām vai pilastriem, dzegu un frontonu, apvienojumā ar biezajiem mūriem drīzāk rai- atrodams tikai dažos gadījumos. Arī tad tas sīja asociācijas ar romānikas arhitektūru. To ir ļoti primitīvs, kā to rāda Codes baznīcas var redzēt Nurmuižas (16. gs. b.), Neretas (ap 1680. g.) ieeja — mēģinājums ļoti nai- (1584–1593), Apriķu (17. gs. otrais cet.), vā, nesaprastā veidolā atrādīt klasiskā por- Kabiles (17. gs. v.), Bērsteles (17. gs. v.), tāla ideju. Ļoti stāvais frontona traktējums ir Grobiņas (1662–1664), Embūtes (1674– īpaši zīmīgs — tajā atspoguļojās priekšstati 1684) baznīcā. par gotisko trīsstūra zelmini vai gotisko vim- Jaunpils baznīcas profesionālajā arhitek- pergu. tūrā, kur laikmeta vēsmas iezīmē ailu apma- Ēkas ieeja, atbilstoši rolverka shēmai, les ar rustojumu, tomēr iekļauts arhaisks por- varēja tikt iezīmēta ļoti lakoniski — ar nosa- tāls ar divām romānikas tipa pakāpēm. cītu, lentveidīgu arhivoltu, ko vidū un malās Romānikas reminiscences, vienalga, vai pārsedz šauri rusti (Kērkliņu baznīca, 1641); tās bijušas gribētas vai negribētas, īpaši raisa dažkārt ailas ietvars reducēts līdz trim rus- baznīcu torņu logi, kur pusloka nišā ieraks- tiem, ko pat neapvieno arhivolts. Līdzīgs ga- tās biforais logs jeb divi logi, likti viens otram dījums rodams Bērsteles baznīcā (17. gs. v.), blakus — Gaiķu baznīcā (1658), Ugāles baz- kur virs baznīcas jomu noslēdzošās triumfa nīcā (1694–1697), Kalnamuižas (Tērvetes) arkas izveidotas trīs nišas — malējās ietver baznīcā (tornis piebūvēts 18. gs. sāk.). pusloka lente ar šauriem kvaderu uzliku- Retāks gadījums baznīcas logu izveidē miem, bet vidējā veidota kā gliemežvāks. ir segmenta pārsegums, ko 17. gs. celtnēs

153 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

atrod Codes baznīcā (ap 1680. g.), toties tas baroka laikmetā tomēr pēc iespējas centās vairāk izplatījās 18. gs. gaitā. mazināt. Retabla siluetu ietver ornamentāli Tikai 17. un 18. gs. mijā atsevišķās kokgriezumi, bet kolonna, šis ordera sistē- Kurzemes baznīcu celtnēs parādījās inter- mas pamats, manierisma laikā parasti zaudē nacionālā baroka elementi. Lestenes baznī- savu tektonisko spēku, tā tiek rotāta ar papil- cas iekšējā arhitektūra, kas tapusi laikā ap du elementiem, piem., drapēriju festoniem, 1700. g., rāda nevainojamu ordera izpratni. kā to rāda Zemītes baznīcas altāris (17. gs. Pilastri, antablementa kārtojums, korintiskie otrais cet.) vai Ēdoles baznīcas kancele pilastru kapiteļi ir nevainojami gan proporci- (1648), turklāt kolonnas apakšējā daļa tiek jās, gan izpildījumā, liecinot par profesionāļa, veidota kā augsts cokols, kam piešķir orna- visticamāk, iebraucēja roku. Un tomēr — pat mentālu dekoru, nereti uzliekot kādu fantas- šajā modernajā celtnē tās ordera arhitektūra tisku masku, kā to rāda Jaunpils (1648) un savienojas ar gotiskās smailarkas velvēm un Bērsteles baznīcas kancele (1653). Visbie- gotiskajiem smailarkas logiem ar stiegru savi- žāk kolonna tiek apvīta ar vīnogulājiem (altā- jumu augšdaļā. ri Zlēku, Ēdoles, Jaunpils, Priekules, Nīgran- Lestenes baznīcas āra arhitektūra toties des, Vērgales baznīcā), bet baroka periodā pārstāv tradicionālo Kurzemes baznīcu vei- vīnogulājus apvieno ar vīto kolonnu (Bātas dolu, arī ieeja veidota bez jebkādām portāla (1699), Lestenes (1704–1709) un Vecpils iezīmēm, kā pusloka aila. (1700) baznīcas altāris). Jezuītu ordeņa būves Latvijai atnesa im- Retāk atrodams vītās kolonnas pielieto- portētu ordera arhitektūru tās eiropeiskajā jums bez jebkādiem papildinājumiem (Iģe- paveidā: Skaistkalnes baznīcas iekšējais iz- nes baznīcas altāris, 1699; Codes baznīcas veids, sevišķi smagnējais antablements pat kancele, 17. gs. 80. gadi). Kurzemes baznīcu cieš no arhitektonisko detaļu pārpilnības. vidū ar klasisku korintiskās kolonnas pielie- Kurzemes baznīcu interjerā 17. gs. or- tojumu izceļas Augstkalnes (Mežmuižas) un dera klātbūtni apliecināja vienīgi atsevišķie Ugāles baznīca, taču tas izskaidrojams ar šo iekārtas priekšmeti. Portāla ideja kā uzbūves baznīcu iekārtu piederību konstruktīvi skaid- struktūra ir klātesoša ļoti daudzos baznīcu rākajai Rīgas skolai: atšķirībā no Kurzemes iekārtas priekšmetos. Pusloka arka, ko balsta kolonna ar gludu kātu bija parastais tips pilastri vai kolonnas, ir konstruktīvais pamats Vid­zemes baznīcu iekārtās. Līdzīgu piemēru gan altārim, gan kancelei, gan epitāfijām un rāda Gaiķu baznīcas altāra retabls, ko Eli- kapakmeņiem, to lieto solu un luktu pildiņu ta Grosmane pieraksta Igaunijas meistaram kompozīcijā, durvju vērtnēs. Portāla idejas Kristianam Akermanam. Nikolausa Sefrensa, izplatību sekmēja arī 16. un 17. gs. dekora- jaunākā, darbnīcā altāra retablu korintis- tīvā grafika, kas to lietoja grāmatu titullapu kām kolonnām gludais kāts apakšdaļā pāriet noformējumam. akanta lapu veidotā cokola daļā, līdzīgi kā to Gandrīz katrs altāris ir arī sava veida por- praktizēja jau manierisma laikā. tāls, un līdz ar to ordera arhitektūras pielie- Latvijā neizplatījās galēji ornamentālais tojums šajā dekoratīvās mākslas darbā kļūst baroka altāra tips, kad atsevišķos gadījumos neizbēgams. Pat vēlās renesanses un ma- retabla konstruktīvā shēma pilnīgi izzuda un nierisma altāra retabls nespēja iztikt bez šī tās vietā lika blīvu akanta lapu savijumu, kā konstruktīvā karkasa, kā to liecina Kalnamui- to propagandēja, piem., Johans Frīdrihs Un- žas baznīcas altāris no 1614. g., kurā portā- zelts savos 1695. g. izdotajos gravīru metos. la ideja īpatnējā veidā apvienota ar gotiskā Profānajā Kurzemes arhitektūrā orderis virsotņu altāra shēmu. Ordera pielietojumu pielietots pavisam maz. Savdabīgs, izolēts altāru retabla kompozīcijā manierisma un mēģinājums ienest muižu celtniecībā ordera

154 KURZEMES HERCOGA FERDINANDA LIBRE D’ARCHITECTURE. ORDERA ARHITEKTŪRAS MEKLĒJUMOS KURZEMĒ 17. GS. elementus atrodams Lestenes muižas klēts fa- mūrniekmeistara un galma mūrnieka bija arī sādē, kur arkāžu stabiem parādās šķautņotas būvmeistars ar arhitekta funkcijām, taču trū- puskolonnas ar galēji vienkāršotiem akanta ka augsta uzstādījuma un konsekvences no lapu kapiteļiem. pasūtītāja hercoga puses. To rāda necilie būv- Uz šī autohtono tendenču fona izceļas pasākumi Jelgavā. Kurzemes hercogu attieksme pret Eiropas Hercoga Frīdriha Kazimira laikā tika celtniecības sasniegumiem. Hercoga Frīdriha sākta pils celtniecība galvaspilsētas centrā. Kazimira interesi par arhitektūru pierāda viņa 1696. g. ēkai likti pamati, 1697. g. mūri bija bibliotēkas grāmatu saraksts, ko 1695. g. gatavi, bet 1699. g. pabeigta arī daļa no in- 15. oktobrī sastādījis hercoga kambarsek- terjeru apdares. Nepilnu gadsimta ceturksni retārs Ž. Briāns. Bibliotēka bija sadalīta pa vēlāk, no 1718. līdz 1722. g., notika atjau- nodaļām, turklāt ģeometrijas grupā ietilpa 21 nošanas darbi, taču jādomā, ka tie neskāra izdevums par arhitektūru, tai skaitā seši izde- ēkas struktūru, jo pārbūves tāmes apliecina vumi par fortifikācijas būvēm. tikai iekšējās apdares darbus — 73 logu un Arhitektūras teoriju pārstāvēja Džakomo 82 durvju vērtņu nomaiņu, jaunu grīdu ielik- Viņola, Sebastiano Serlio, Vinčenco Skamoci šanu un 18 krāšņu uzstādīšanu. Līdz ar to jā- un Leons Batista Alberti, kā arī romiešu teorē- pieņem, ka celtnes ārējais veidols saglabājās tiķis Vitrūvijs, kura sacerējums hercoga biblio- neskarts līdz pat 1773. g., kad tā tika pār- tēkā figurējis ar Rivii Baukunst nosaukumu5. būvēta par Academia Petrina, tādējādi par No sava laika modernajiem sacerējumiem Frīdriha Kazimira nama izskatu drīkst spriest hercoga bibliotēkā atradies Johanna Vilhelma no 18. gs. otrās puses uzmērījuma, kas bija Architectura civilis izdevums (1649), no kā pievienots Academia Petrina projektu kom- varēja smelties konstrukciju un torņu smaiļu plektam. 7 paraugus, Georga Andreasa Beklera Archi­ Skicesveidīgs pilsētas pils attēlojums re- tectura curiosa nuova (1664), kas bez strūk- dzams arī Johana Litēna 1701./1702. g. lakām deva arī paviljonu un grotu piemērus, zīmējumā, kas rāda Jelgavas pilsētas pano- Nikolausa Goldmana Tractatus de stylometris rāmu no Lielupes puses. Ēka, kas apzīmēta (1662), bet Joahima fon Zandrarta Die Teut­ kā Palat:[ium] Pr:[incipi] Ferdinandi, sīkā sche Academie der Bau-, Bild- und Mahle­ mēroga dēļ nerāda visus logus, taču kopīgais rey Kunst piedāvāja glītu, klasicizētu agrīna apjoms ar četrslīpju jumtu un mezonīna stāvu baroka būvformu repertuāru. Domājams, daļa ir atpazīstams8. grāmatu iegādātas pils bibliotēkai jau hercoga Hercoga pilsētas rezidence, kuras mūri ir Jēkaba laikā. ietverti Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja 1685. g. 18. aprīlī sastādīts hercoga ēkā, bija divstāvu ēka ar 13 ailu asīm un stā- Frīdriha Kazimira to grāmatu saraksts, kuras vu četrslīpju jumtu. Gludā fasādes vidusdaļa atradušās hercoga dzīvojamā istabā. Tur no atdzīvināta vienīgi ar divpakāpju piecu asu ri- kopumā 24 grāmatām trīs attiecās uz fortifi- zalītu, kur trīs asu platā vidējā rizalīta pakāpe kācijas lietām, bet arhitektūru pārstāvēja ve- jumtā turpinās kā mezonīna stāvs, kas savu- seli divi Viņolas izdevumi, viens in folio, otrs kārt pārsegts ar lēzenu trīsstūra frontonu. Ri- in octavo6. zalīta daļā logi ieguvuši greznāku ierāmējumu Tātad arhitektūras tēli ir nodarbinājuši „ar ausīm”, trim logiem uzliekot arī trīstūra hercoga iztēli, taču, kā liecina prakse, tas frontonus, ieejai priekšā likts pāra pilastru noticis tīri virtuāli. Frīdriha Kazimira intere- balstīts altāns, bet mezonīna logu apakšējā se par arhitektūru un Eiropas sasniegumiem daļa rotāta ar zemu balustrādi. šajā laukā nespēja tikt pāri teorētiskai intere- Uzmērojums rāda, ka arī šī celtne iz- sei. Hercoga galma štatā bez būvinspektora, tikusi bez pilnvērtīga ordera arhitektūras

155 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

pielietojuma, tā iemieso sava veida stereo- naudu mēbeļu apmaksai un tās nācās sūtīt tipu, kas īpaši Kurzemes muižu arhitektūrā atpakaļ. Kā simbols Ferdinanda vēlmei veikt ilga vēl visu 18. gs. būtisku pavērsienu Kurzemes arhitektūrā var Senās hercogu rezidences jauno kāp- kalpot viņam piederējušās arhitektūras parau- ņu būves epopeja apliecina, ka pat hercoga gu grāmatas manuskripts, kas tagad atrodas Frīdriha Kazimira ambiciozajā galma kultūras Sächsische Landesbibliothek — Staats- und vidē bija grūti izrauties no provinciālās šaurī- Universitätsbibliothek Dresden. Manuskripts bas. 1694. g. tika noslēgts līgums ar Rīgas (vāki 40,5 x 32 cm, lapas — ) satur 50 tušas akmeņkali Johanu Bodemeru par akmens zīmējumus, tā iesieta ādas vākos, no kuriem kāpņu izbūvi. 1697. g. kāpnes pabeigtas, uz priekšējā vāka iespiests „1699”, uz aiz- taču nepatika hercogam un to celtniecību mugurējā — „1703” . Priekšlapā ar zīmuli ir sāka no jauna. J. Bodemers darbu izpildīša- ieraksts: „L’ Original Du Libre d’ Architecture nu vilcināja un jādomā, ka līdz ar Ziemeļu Du feu Le Duc Ferdinande de Courlande.” 9 kara sākumu kāpņu izbūve vispār nenotika Uz pirmā vāka virs datējuma iespiestie līdz galam. burti „M P” norāda uz autoru. Tas ir sakšu arhi- Bodemera zīmētais kāpņu balustra mets tekts Mihaels Planke (Plancke, 1657–1703), un saglabājies balustra fragments rāda tipis- kurš no 1680. g. bija Saksijas zemes būv- ku baroka stila darinājumu ar akanta lapu meistars (Landbaumeister), no 1691. g. — dekoru, taču neiespējami spriest par kāpņu virsbūvmeistars (Oberlandbaumeister). Grā- kompozīciju un to atbilstību Eiropas prototi- matas ieraksts liecina, ka tas izdarīts pēc piem. Domājams, ka šīm kāpnēm bijis pie- hercoga nāves, tātad pēc 1737. g., savukārt derīgs izrakumos atrastais čuguna portāls ar ieraksta formulējums, kas krājumu apzīmē vīnogulāju apvītām kolonnām un frontonu, ko par oriģinālu, liecina, ka grāmata bijusi pa- pārsedz delfīnu figūras. Šis kolonnu tips tuvs redzēta publicēšanai, kaut gan šāds izde- vēlīnā manierisma un agrīnā baroka altāriem, vums nav zināms. Tātad Planke bija sastādī- ko darinājusi nezināma kokgriezēju darbnīca jis vienu no daudzajām tā laika arhitektūras 17. gs. 70.–90. gados (Ziemupes, Vērgales, paraugu grāmatām, kas bez piecu orderu Priekules, Jamaiķu baznīca). attēlojuma parasti piedāvāja arī dažādu celt- Ne velti hercogs Frīdrihs Kazimirs pils ņu ideālprojektus. 1703. g. uz manuskripta kāpņu būvētāju meklēja Rīgā. Tur šajā laikā iesējuma aizmugures vāka, domājams, va- jau pacēlās celtnes, kas rādīja iespēju Latvi- rētu nozīmēt tā pabeigšanas laiku, taču tas jas augsnē iestādīt profesionālu ordera arhi- sakrīt arī ar Plankes miršanas gadu. Nav iz- tektūru. Būvnieks Ruperts Bindenšū Reiterna slēgts, ka grāmata sakarā ar arhitekta nāvi un Dannenšterna namā devis spožus piemē- netika pabeigta, jo tā būtu iespējams izskaid- rus lielā ordera pielietojumam, kur pilastri rot neproporcionāli lielo logu paraugu skaitu iet cauri visiem stāviem un enerģiski sadala un tam iepretī citu arhitektonisko uzdevumu fasādes plakni. un formu iztrūkumu. Hercogs administrators Ferdinands ne tikai Jādomā, ka hercogs Ferdinands nopircis nesekmīgi mēģināja pabeigt viņa brāļa Frīdri- jau gatavu darbu, nevis to īpaši pasūtījis. ha Kazimira laikā iesāktās kāpnes, neizdevās Katrā ziņā tas ir nopietns apliecinājums Fer- arī cits viņa pasākums, kas rādīja vēlmi pie- dinanda padziļinātai interesei par celtniecības tuvoties Eiropas valdnieku galma greznībai — jautājumiem Kurzemē, kas saistījās gan ar pil- Ferdinands pēc Luija XIV Spoguļu galerijas un sētas nama pabeigšanu, gan ar vecās hercogu Frīdriha I Berlīnes pils parauga Jelgavas pilij rezidences tālāku izbūvi. Mihaels Planke va- pasūtīja masīvas sudraba mēbeles, taču sa- rēja sniegt hercogam Ferdinandam caurmēra karā ar Ziemeļu kara sākumu nespēja atrast priekšstatu par centrālās Eiropas klasicizēta

156 KURZEMES HERCOGA FERDINANDA LIBRE D’ARCHITECTURE. ORDERA ARHITEKTŪRAS MEKLĒJUMOS KURZEMĒ 17. GS.

Arhitekta Mihaela Plankes manuskripta Joniskais portāls attēli. Doriskais portāls

Mājas fasāde Portāls

157 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

baroka arhitektūras ordera sistēmu, kuras tik pirmajā trešdaļā pamazām aizgāja bojā Jel- ļoti pietrūka Kurzemes būvniecībā. gavas, Dobeles, Kuldīgas, Bauskas, Grobiņas Mihaels Planke nepieder Saksijas arhitek- pils. Arī galvenā hercogu mītne, Jelgavas pils, tūras lielmeistariem, it īpaši, ja ņem vērā, ka pēc Ziemeļu kara postījumiem tika sakopta Oberlandbaumeister amatu vēlāk ieņēmuši negribīgi un ar vilcināšanos, tā tikai daļēji bija tādi izcili arhitekti kā Johans Georgs Knēbels, piemērota apdzīvošanai, turklāt ne hercoga Mateuss Daniels Pepelmans, Kristians Trau- galma, bet tikai atsevišķu hercoga pārvaldes gots Veinligs, Frīdrihs Augusts Krubzāciuss. ierēdņu vajadzībām. Planke šo amatu pildīja paralēli ar Johanu Vēl vairāk valdošo vienaldzību pret celtnie- Georgu Štarku. cības lietām apliecina ilgstošie būvdarbi pilsē- Planke savā grāmatā piedāvā samērā tas pilī, ko bija nepieciešams sagatavot herco- nedaudzus ēku projektus. Trīs ēku fasādes gienes atraitnes Annas Joanovnas vajadzībām. izceļas ar lielu atturību un iezīmē to formu Sākot no 1712. g., Augstākajai padomei vese- skopumu, kas raksturīgs visai Drēzdenes lus sešus gadus izdevās novilcināt darbu uz- arhitektūrai 18. gs. gaitā. Īpaši skaisti pro- sākšanu, tad laikā no 1718. līdz 1722. g. tie porcionēta kāda pilsētas dzīvojamās ēkas notika hercoga būvmeistara Nikolausa Hopen- fasāde, kas noformēta vienīgi ar rustiku, kas dicela vadībā, turklāt nelieli papildinājumi un apkļaujas ailām, apakšā lietojot spēcīgāk mo- uzlabojumi notika arī vēlākajos gados. delētus kvadrus, kas katrā augstākajā stāvā Pāreja uz īstu, profesionāli izprastu or- kļūst aizvien grafiskāki. dera arhitektūru notika tikai Bīronu dinasti- Savā joniskā ordera portāla piedāvāju- jas laikā. Bija jāatnāk Frančesko Bartolomeo mā Planke pat ieviesis festonu motīvu, kas Rastrelli, bija jānotiek īstai ordera arhitektū- raksturīgi klasicisma ordera izpratnei. Vi- ras implantācijai, lai Latvijā varētu parādīties ņam īpašas uzmanības vērti šķituši logi, jo pilnā mērā modernas būves, kas beidzot spē- sniegti pat 14 paraugi, kas rāda ļoti atturīgu, ja pārraut autohtonās celtniecības aploku un bet plaši niansētu baroka formveidi (sk. att. ļāva iet kopsolī ar Eiropas būvmākslu. 157. lpp.). Hercoga Ferdinanda grāmata apliecina Avoti un piezīmes viņa nopietno interesi par arhitektūru un 1 Par „mazo pili” sk.: Lancmanis I. Jaunatklājumi vēlēšanos pieslieties eiropeiskajiem ordera par veco pili un Jelgavas panorāma ap 1700. gadu. Grām.: Senā Jelgava. Rīga, Neputns, arhitektūras paraugiem, taču bija par vēlu. 2010. 72.–100. lpp.; Lancmanis I. Jelgavas 1700. g. sākās Ziemeļu karš, kas pielika pils. 3. izd. Rīga, Zinātne, 2006. 16.–18. lpp. punktu Ketleru dinastijas būvpasākumiem. 2 LVVA, 554. f., 3. apr., 1536. l., 25.–32. lp.; 1701. g. jūlijā hercogs administrators pa- 6999. f., 44. apr., 256. l., 1. lp. 3 meta Jelgavu, lai nekad vairs neatgrieztos Spārītis O. Kirchliche Kunst und Architektur in den lettischsprachigen Regionen der baltischen dzimtenē. Nelieli būvpasākumi gan notika arī Lande im Zeitalter von Reformation und Kon- Ferdinanda turpmākajā valdīšanas laikā, līdz fessionalisierung. Grām.: Die baltischen Lande pat 1737. g., kad viņš valsts lietas kārtoja im Zeitalter der Reformation und Konfessiona­ no Dancigas, tomēr šajā laikā neiespējami lisierung. Münster, Aschendorff Verlag, 2010. runāt par jebkādu nopietnu arhitektūru. Īstā S. 120–127. 4 www.travel-to-cluj.blogspot.com valsts pārvaldes lietu kārtotāja bija hercoga 5 Valters Rifs (Riviuss) 1543. g. izdeva Vitrūvija Augstākā padome, kas izšķīra arī celtniecības De architectura libri decem latīņu tekstu, bet jautājumus, bet tie tika uzskatīti par maz- 1548. g. vācu tulkojumu, kas piederēju vācu svarīgiem un traucējošiem padomes locekļu renesanses laika teorijas pamata darbiem. 6 un Kurzemes bruņniecības interesēm. To ap- LVVA, 554. f., 1. apr., 2290. l., 9. lp. Atse- višķa tēma ir šo grāmatu liktenis. Daļu hercoga liecina hercoga rezidenču stāvoklis. 18. gs. bibliotēkas pēc Jelgavas ieņemšanas 1705. g.

158 KURZEMES HERCOGA FERDINANDA LIBRE D’ARCHITECTURE. ORDERA ARHITEKTŪRAS MEKLĒJUMOS KURZEMĒ 17. GS.

aizveda uz Rīgu, bet no turienes 1714. g. uz rajam pasaules karam glabājās Kurzemes Pro- Sanktpēterburgu, kur tās iekļāva jaunveidotās vinces muzejā Jelgavā. No projektu kolekcijas, Kunstkameras bibliotēkā (tagad Krievijas Zināt- ko Kurzemes provinces muzejam bija dāvinājis ņu akadēmijas bibliotēka). Tomēr Olga Medved- Johans Frīdrihs fon Reke, Latvijas Nacionālajā kova savā plašajā pētījumā par Pētera I arhitek- vēstures muzejā saglabājies tikai ēkas uzmērī- tūras grāmatām min faktu, ka 1716. g. nopirkta jums pirms pārbūves, inv. nr. CVVM 38759. Kurzemes hercoga Frīdriha Vilhelma bibliotēka. 8 Stokholmas Karaliskā bibliotēka. Dālberga ko- Tas nozīmē, ka bez Ziemeļu kara laikā konfiscē- lekcija. Nr.12:53. tajām grāmatām daļa tomēr bija saglabājusies 9 Sächsische Landesbibliothek — Staats- und Kurzemē. Sk.: Medvedkova O. La bibliothèque Universitätsbibliothek Dresden, Handschrif- d’architecture de Pierre le Grand: Entre curio­ tensammlung, Signatur/Inventar-Nr.: SLUB/HS sité et passion: www.cairn.info/revue-cahiers- Mscr. Dresd. C.49. Deutsche Fotothek repro- du-monde-russe-2006-3-page-467 dukcija, fotogrāfs Klauss-Dīters Šumahers. Au- 7 Arhitekta Severīna Jensena sastādītie pils pār- tors pateicas SLUB-Deutsche Fotothek par at- būves plāni par akadēmisko ģimnāziju līdz Ot- ļauju publicēt M. Plankes manuskripta attēlus.

LIBRE D'ARCHITECTURE OF FERDINAND, DUKE OF COURLAND. SEEKING ARCHITECTURAL ORDER SYSTEM IN THE 17 CENTURY COURLAND

Imants Lancmanis Summary

Key words: Ferdinand, Duke of Courland; architecture of the Duchy of Courland of the 17th century, Couronian court interiors of the 17th century

The paper describes the Courland court environment where striving for classical order archi- tecture was opposed to powerful local traditions characterised by withdrawal from the order system and decorations. Except for Jelgava St. Trinity Church, Couronian architecture is mar- ked for conservativism and application of medieval construction forms. Portal scheme could mostly manifest itself as part of order architecture in church interior items. The list of Jelgava Castle library books including treatises by Vitruvius, Vigniola, Serlio, Skamozzi, Vredeman de Vries, Goldmann show the interest of dukes of Courland about architectural theory that was still little realised in life. In the late 17th century, during the time of Duke Friedrich Kazimir, construction of a new castle was started in the centre of Jelgava Town and the old Jelgava Castle was modernized. The book of architectural samples owned by the last representative of Kettler dynasty Duke Ferdinand, the author of which was Saxonian construction master Mi­ chael Planke, compiled between 1699 and 1703, testifies to the duke’s intention to introduce more consistently European baroque architecture principles. In 1700, the Northern War star- ted, and this desire remained only on the level of abstract intentions.

159 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

Vija Strupule

Atslēgas vārdi: Sv. Pētera baznīca, Rīga, 17. gs. ceturtā cet. luktu gleznojumi, Kords Meijers

Lai gan Rīgas Sv. Pētera baznīcas luktu gleznojumi ir gājuši bojā 1941. g. jūnijā notikušajā ugunsgrēkā, VKPAI Pieminekļu dokumentācijas centrā ir saglabājušās 20. gs. 30. gados uzņemtās melnbaltās fotogrāfijas, kas rāda astoņus luktu gleznojumus ar Kristus dzīves un ciešanu cikla sižetiem. Līdz šim šie materiāli nav izpelnījušies pētnieku uzmanību1. Fotoattēli neļauj spriest par cikla kolorītu. Tomēr gan sižetu paraugu izvēlē, gan kompozīcijā, zīmējuma manierē un personāžu tipāžos vērojamas sakritības ar šobrīd zināmajiem 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas krāsotāju cunftes meistara Korda Meijera darbiem. Rakstam izvirzī­ tais uzdevums ir izsekot K. Meijera darbībai Sv. Pētera baznīcā2, aktualizēt šobrīd zināmos Sv. Pētera baznīcas luktu gleznojumus, kā arī veikt salīdzinošo analīzi, lai pierādītu meistara rokraksta klātbūtni.

Ieskats luterāņu dievnama ness Bugenhāgens mākslas un mūzikas klāt- interjera koncepcijas evolūcijā būtni dievnamā atzina par noderīgu. 16. gs. Rīgas kā 17. gs. Zviedrijas pakļautībā nogalē vispirms tieši Eiropas ziemeļu reģio- esošas pilsētas baznīcu interjeru dekorēšana nu protestantu baznīcās agrāko puritānismu iekļāvās protestantiskās Eiropas norišu pro- nomainīja tieksme pēc dievnama mākslinie- cesos. ciskas izrotāšanas4. Procesu paātrināja pret Priekšstati par protestantiskās baznīcas reformāciju vērstās kustības, kuras īpaši interjeru veidojās pamazām. Sākotnējā re- aktīvi izmantoja mākslu savā labā5. Būtiska formācijas periodā 16. gs. pirmajā pusē nai- loma baznīcas attieksmes formulēšanā pret dīgums pret katoļu baznīcas praksi, Bībeles garīgo mākslu bija 1577. g. Vācijas pilsētā personāžus un notikumus atspoguļot daudz- Torgau izstrādātajai Formula Concordiae. skaitlīgos vizuālās mākslas darbos izpaudās Tajā uzsvēra reliģisko tēlu didaktisko nozīmi. ikonoklastiskos uzliesmojumos, saskatot Mākslas darbiem tika piešķirta vizuālo atgā- šādā pieejā elkdievības pazīmes. Mārtiņš dinātāju loma, kuriem bija jāsniedz kristīgās Luters, kurš distancēja sevi no radikāliem ticības mācību stundas. Par paraugiem tika reformatoriem, pauda tolerantāku attieksmi izvēlētas atsevišķas Vecās un Jaunās Derības pret reliģisku mākslu, izturoties pret to vien- tēmas, kurām bija jānodod teoloģiskā vēsts aldzīgi.3 Tomēr jau Lutera līdzgaitnieks Joha- skatītājiem6.

160 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

Tikai 17. gs. vidū un otrajā pusē pilnībā dažādu apstākļu rezultātā. Vispirms tie ir vai- noformējās luterāņu evaņģēliskās baznīcas rāki, īpaši Sv. Pētera baznīcā notikuši uguns- telpas iekārtojuma koncepcija. Gan Ziemeļ- grēki. Būtisks faktors bija 18. gs. nogalē pret eiropā, gan Skandināvijā to raksturo liels baroka dekorativitāti valdošā negatīvā attiek- „bilžu” prieks un krāsu bagātība. Apgleznoti sme, kad tika pārbalsināti par „riebīgiem” tika ne tikai griesti un sienas, bet arī iekārtas atzītie gleznojumi. Doma baznīcā tas notika priekšmeti. Atkārtojās vēlo viduslaiku prakse, 1786. g. remontdarbu ietvaros12. Punktu kad gandrīz visas interjera virsmas bija ap- pielika 19. gs. beigu destruktīvie remonti, klātas ar sižetiskiem gleznojumiem un orna- kuru laikā netika izmantota reāla iespēja mentiem. Tāpat kā baroka baznīcās Romā, eksponēt baroka polihromiju13. Lai gan frag- glezniecība un skulptūra apvienojās kopīgā mentāri atsegtie gleznojumi tika vizuāli fik- svētku sajūtas radīšanā.7 sēti14 un aprakstīti15, fiziski tie, acīmredzot, Drīz pēc reformācijas Eiropas protestantu ir gājuši bojā. Pašreiz notiekošajā Doma ka- dievnamos sāka celt luktas. Jau no 16. gs. tedrāles remonta restaurācijas laikā līdz šim 80. gadiem kādreizējo viduslaiku letneru vie- neviens velvju gleznojumu fragments nav tā baznīcās sāka būvēt ar barjeru norobežotu konstatēts. platformu, kas bija domāta skolēniem dzie- Minētie nejauši saglabātie artefakti ne- dātājiem. Atbilstoši jaunajai funkcijai tās arī spēj radīt priekšstatu par to krāsu prieku, sauca par dziedātāju jeb skolēnu (vai studen- formu un sižetu bagātību, kāda valdīja Rīgas tu — V.S.) luktām8. Dažkārt luktas bija divas, baznīcās baroka uzplaukuma periodā. Ap- novietotas viena virs otras. Luktu loma neap- gleznotas bija ne tikai Sv. Pētera, Doma un robežojās vienīgi ar praktisko nolūku — palie- Sv. Jāņa baznīcu velves, bet arī daudzi ie- lināt baznīcas ietilpību. Tās darbojās kā arhi- kārtas priekšmeti, arī tādi būvgaldniecības tektonisks telpu radošs elements, kuru varēja elementi kā durvis. Zināmu ieskatu šādā tel- arī apgleznot9. Salīdzinot ar altāri un kanceli, pas koncepcijā dod vēlākā laika periodā — luktu apjomīgās plaknes piedāvāja labāku 18. gs. pirmajā pusē, vidū — tapušie un iespēju izvērst veselu piktoriālo programmu. līdz mūsdienām daļēji saglabājušies interje- ru gleznojumi mazajās Kurzemes hercogistes Septiņpadsmitā gadsimta ceturtā baznīciņās — Ziemupē, Apriķos, Usmā16, ceturkšņa gleznojumi Rīgas Vānē. Gleznojumi nebija sveši arī Vidzemē — baznīcās tādos kā Burtnieku, Carnikavas, Ērberģes, Līdz mūsu dienām nonākušais un ikvie- Rubenes, Matīšu u.c. dievnamos. To tapšanā nam apskatāmais Rīgas 17. gs. pēdējā ce- kā vienam no inspirācijas avotiem sava loma turkšņa sakrālās glezniecības mantojums ir noteikti bijusi jau 17. gs. 80., 90. gados vairāk nekā trūcīgs. Uzskaitīt iespējams tikai grezni izgleznoto Rīgas katedrāļu paraugam. divas vienības — Kristus ciešanu cikla glez- nojumus Sv. Jāņa baznīcas ērģeļu luktā un Ziņas par Korda Meijera darbību gleznojumus uz Doma baznīcas koka vējtve- Sv. Pētera baznīcā ra, caur kuru var nokļūt krustejas austrumu Korda Meijera zināmie biogrāfijas dati ap- spārnā. Abos gadījumos strādājis viens au- kopoti Paula Kampes sastādītajā leksikonā17, tors. Tas ir Rīgas krāsotāju cunftes meistars no kurienes tie fragmentāri izmantoti arī citos Kords Meijers, kura autorību apliecina gan avotos un līdz šim vienīgajā meistara daiļra- saglabājušies arhīva dokumenti10, gan atse- dei veltītajā rakstā18. Arhīva materiālu detali- višķas publikācijas11. zēti pētījumi devuši līdz šim neapzinātus fak- Baznīcu interjeru gleznojumu trūkums tus, kas bagātina priekšstatu par gleznotāja neatspoguļo laikmeta situāciju. Tas radies darbību Rīgas dievnamos.

161 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Kā lielākais vairums 17. gs. amatnieku, apaļus durvju rokturus (trīs dālderi gabalā) arī K. Meijers nav vietējais. Rīgā viņš ieradies un Sv. Pētera skulpturālo tēlu (12 dālderi). 1667. g. no Lejassaksijas pilsētas Līnebur- Tāpat zaļi nokrāsoti ģērbkambara logu slēģi gas. 1672. g. Meijers ieguvis Rīgas namnie- un durvis.27 1678. g. 30. janvārī pēc vecākā ka tiesības, bet 1675. g. viņš jau ir nosaukts (Ölster) Branda Markvata (Brandt Marckwat par krāsotāju cunftes meistaru. (Marquart)), Sv. Pētera baznīcas pārstāvja, Darbs Sv. Pētera baznīcā bija pirmais pavēles K. Meijers nokrāsojis melnas čet- lielākais pasūtījums gleznotāja karjerā. Pre- ras līķu nestuves (Todten behren) (par kat- tēji P. Kampes sniegtajām ziņām19, Latvijas ru maksāts pusdālderis). Nestuves rotājošās Valsts Vēstures arhīvā pieejamie baznīcas četras lauvu un eņģeļu galvas apsudrabotas norēķinu dokumenti liecina, ka K. Meijera (versilbert). sadarbība ar Sv. Pētera baznīcu notikusi jau Vienošanās par baznīcas kora luktu pirms 1677. g. ugunsgrēka. 1674. g. jauna- un kanceles apgleznošanu tiek noslēgta jam amatniekam K. Meijeram izmaksāti 30 1679. g. Pasūtījums novērtēts 140 dālderu valsts dālderi20. Diemžēl nav norādīts, par apmērā28. Šo faktu pirmais savā rakstā at- ko. 1675. g. K. Meijers veicis virkni uzde- zīmējis Vilhelms Neimanis: „1679. g. pēc vumu: pārkrāsojis kādas pelēkas durvis zaļā 1677. g. ugunsgrēka atjaunotā svētā Pētera krāsā (saņēmis deviņus valsts dālderus), baznīca bija ieguvusi savu māksliniecisko de- nokrāsojis pelēkus baznīcas interjerā eso- koru, pateicoties Rīgas daiļkrāsotāju cunftes šos koka paneļus (seši valsts dālderi), kā arī eltermanim Kordam Meijeram. Meijers bija četras baznīcas velves nokrāsojis zaļas (50 veicis ne tikai vienkāršos krāsošanas darbus, valsts dālderi)21. bet arī „visā pilnībā smalki izveidojis cieša- 1677. g. 21. maijā notika viens no lie- nu stāstu” un par savu darbu saņēmis 900 lākajiem ugunsgrēkiem Rīgas vēsturē, kad Valsts dālderus un solu29 baznīcā.”30 nodega pilsētas daļa no Jāņa ielas līdz pat Šo pašu notikumu divas reizes minējis arī Daugavmalai. Izdega arī Sv. Pētera baznīcas P. Kampe, labojot Neimaņa darbā ieviesušos interjers. Nelaime nesa jaunas iespējas un pa- kļūdu darba atalgojuma apzīmējumā31. Vis- vēra plašu darba lauku pilsētas amatniekiem. pirms šī informācija atrodama autora rakstā K. Meijers acīmredzot jau bija sevi labi parā- žurnālā „Senatne un Māksla”32: „Kanceli no- dījis. No apmēram desmit šajā laikā aktīva- krāsoja un izrotāja ar bībeles pantiņiem krā- jiem krāsotāju amata meistariem22 Sv. Pētera sotāju meistars Kords Meijers par 40 v. dāld.; baznīcas pasūtījumus saņēma vienīgi viņš. tajā pašā g. Meijers uzņēmās arī vēl par Aktīva darbība sākusies 1678. g. Sagla- 90 v. dāld. Dienvidu sānjomā jaunceltajām bājusies paša K. Meijera parakstīta atskaite dziedātāju jeb studentu luktām uzgleznot cie- par padarīto.23 1678. g. viņš saņēmis uzde- šanas stāstus, kā arī margas un pīlārus (do- vumu par 60 dālderiem izgleznot baznīcas māta te laikam margu balustrāde) apzeltīt.” vidus velves (die Mitels gewölbe).24 Meistars Leksikonā sniegtā informācija ir lakonis- strādājis arī pie baznīcas ģērbkambara (die ka. Tā nedod tik precīzu darba atrašanās vie- Treßkammer) griestiem, kuru vidū viņš ar lin- tas raksturojumu: „1679. g. (K. Meijers) par eļļas krāsām uz audekla25 uzgleznojis Bībeles 40 dālderiem apglezno kanceli Pētera baznī- sižetu (ein biebelische Historie), saņemot cā un „pēc norādītā parauga to izgrezno ar atalgojumu 11 dālderu apmērā. Turpat glez- zeltu un sakāmvārdiem”; tālāk, par 90 dālde- noti arī apustuļi un Kristus ciešanu ainas26. riem „jauki un glīti izgrezno baznīcas luktu ar Blakus šādiem gleznotāja cienīgiem uzde- Kristus ciešanu attēlojumiem, apzeltī margas vumiem K. Meijers veicis arī krāsotāja un un lielos pīlārus un izgrezno trepes tā, ka tas zeltītāja pienākumus. Viņš apzeltījis desmit viss liecina viņam par godu”33.

162 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

Par K. Meijera darbu pie Sv. Pētera baz- izgleznotas dzīvojamās istabas. Viena istaba nīcas luktām netieša norāde atrodama arī krāsota bez sižetiem, par kuru samaksāti tikai vēlākā laika posmā — 1691. g. 17. janvā- seši dālderi40. rī — meistara slēgtajā līgumā par Sv. Jāņa 1682. g. K. Meijers ar baznīcas pārstāv- baznīcas ērģeļu luktas gleznojumiem. Vie- jiem vēlreiz slēdz vienošanos par kora (das nošanās tekstā minēts, ka K. Meijeram uzti- Kohr) izgleznošanu41. Acīmredzot šoreiz cēts veikt ciešanu ainu gleznojumus Sv. Jāņa runa ir par luktām centrālajā jomā zem ēr- baznīcas ērģeļu luktā, tāpat kā viņš to jau ģeļu balkona, kuras tika izbūvētas tieši šajā izdarījis Sv. Pētera baznīcā („Cord Meyer den laikā. Atbilstošu faktu fiksējis Pauls Kampe: Mahler hergestellet und die passion hist­ „1681./82.g. baznīcas rietumgalā „zem ērģe- orien an den Orgel Kor, gleichwie es in St. lēm” Bindenšūs uzcēla tā sauktās „lielās jeb Peter wäre”).34 namnieku luktas” ar visiem tām piederošiem 1679. g. K. Meijera Sv. Pētera darba uz- virpotāja un tēlnieka darbiem. Atslēdznieks devumu klāstā bijusi arī virkne vienkāršāku Toms Vonnekens izpildīja šīm luktām kalēja uzdevumu — ar eļļas krāsām krāsoti astoņi darbus „tikpat daiļi kā studentu luktām un soli kora daļā, nokrāsotas trīs baznīcas dur- izrotāja arī to abējas durvis ar puķu ornamen- vis, kā arī apzeltīti divi apaļi rokturi. Fiksēts tiem”.42 fakts, ka šajā g. meistars pabeidzis zila aiz- Turpmākajos gados līdz pat mūža galam kara (baldahīna) krāsošanu ap altāri (Eine Kords Meijers veicis dažādus vairāk vai ma- blauwe Gardien gemacht), par to saņemot zāk nozīmīgus Sv. Pētera baznīcas pasūtīju- četrus dālderus35. mus. Baznīcas norēķinu dokumentos neparā- 1680. g. K. Meijera darbība Sv. Pētera dās neviena cita krāsotāju cunftes meistara baznīcā nav tik aktīva. Saglabājušās ziņas vārds. par viena roktura un pults zeltīšanu, kā arī 1684. g. melni nokrāsotas līķu nestuves par āderēšanas36 darbu dziedātāju luktā37. (Totten bühr), bet četri statņi vai balsti (was­ Meistars ar eļļas krāsām veidojis riekstkoka sen) pie tām apzeltīti un apvilkti ar audumu imitāciju. (stoffieret)43. Vienu nelielu mirušo nestuvju 1681. g. notikusi vienošanās par baznī- detaļa apsudrabota (dan eine kleine Tot­ cas velvju otras daļas krāsošanu (apglezno- ten Büre die kösse vorsilber).44 1685. un šanu ?). Nolīgtā summa — 34 dālderi. Mei- 1686. g. nenotiek darbi baznīcā, toties meis- jeram jākrāso arī piecu kapellu velves (4,20 tars angažēts ērģelnieka mājas durvju, logu dālderi par katru) un riekstkoka imitācijā slēģu, paneļu krāsošanai, kā arī istabas un jānoāderē birģeru sols. Tāpat tiek krāsotas kambara krāsošanā.45 vienas durvis baznīcā.38 Baznīcas pārstāvji 1687.g. K. Meijers par 34 dālderiem „ar sagādā meistaram arī privātus pasūtījumus. zeltu un sudrabu” izrotājis līgavas kambari 1681. g. pēc baznīcas draudzes priekšnieka Rīgas Sv. Pētera baznīcā46, kā arī nokrāsojis Branda Markvata (Brandt Marckwat (Marqu­ baznīcas durvis (1,30 dālderi)47 un Pētera art)) pavēles K. Meijers strādājis maģistra baznīcas lielo pulksteni (četri dālderi)48. Kasprina (Magister Casprin) mājā, kur blakus Nākošajos piecos gados nav fiksēts ne- vienkāršiem krāsošanas darbiem gleznojis arī viens Korda Meijera darbs Sv. Pētera baznīcā. vēsturiskus sižetus (Historie), par to saņemot Sadarbība atsākas 1692. g., kad par 30 dāl- 62 Alberta dālderus39. 1682. g. pēc Sv. Pē- deriem izkrāsotas trīs Ruperta Bindenšū pro- tera baznīcas administrācijas rīkojuma lielu jektētās galerijas Sv. Pētera baznīcas tornī. pasūtījumu (130 dālderu vērtībā) meistars Apakšējo galeriju viņš nokrāso zaļu, augšējo realizējis maģistra Cimmermana (Magister sarkanu. Par astotdaļdāldera gabalā meistars Zűmmerman) mājā, kur ar sižetiskām ainām nokrāso arī 72 apakšējās un 46 augšējās

163 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

galerijas balsta „pīlārus” (iespējams, margu Darbu hronoloģija rāda, ka regulāri pa- balustrus).49 sūtījumi Sv. Pētera baznīcā caurvij Korda 1693. g. krāsošanas darbi Sv. Pētera baz- Meijera ~30 gadu garo darba mūžu no krā- nīcā turpinās. Par pusi dāldera gabalā meis- sotāju cunftes meistara statusa iegūšanas ap tars nokrāso torņa lūkas iekšpusē sarkanas, 1674. g. līdz pat tā norietam 1703. g. Mei- ārpusē pelēkas ar melnām svītrām, bet inter- jers veicis praktiski visu ar interjera un fasā- jerā strādā pie Rātes sola dekorēšanas50. žu apdari nepieciešamo — gan monohromus 1694. g. Meijers par 60 dālderiem no- krāsojumus, gan āderējuma tehnikā veiktu krāso un apzeltī krucifiksu, ko tēlnieks Dītrihs cēlkoka šķiedras imitāciju vai marmorizēju- Valters darinājis uzstādīšanai Rīgā, Pētera mus, gan zeltīšanas un sudrabošanas darbus. baznīcas triumfa arkā51. Meistars pārzinājis arī kaligrāfijas mākslu, ko 1695. g. Meijers „ar godu un pēc sava labā izmantojis Bībeles citātu uzrakstos kancelē. vārda” apzeltī Pētera baznīcas torņa pulksteņa Savu dekoratora un gleznotāja talantu viņš četras ciparnīcas. Meistars ir pārliecināts par parādījis baznīcas velvju, altāra baldahīna, sava darba augsto kvalitāti, jo pēc viņa do- luktu, līgavas un ģērbkambara apdarē. Pir- mām zeltījums turēsies kādus 80 gadus52. mie kvalitatīvi izpildītie uzdevumi Sv. Pētera 1696. g. 29. augustā Kords Meijers raks- baznīcā vairoja meistara popularitāti un ļāva tījis dokumentu, kurā apliecina, ka no Pētera viņam saņemt tikpat nozīmīgus pasūtījumus baznīcas pārstāvja vecākā Fransa Drelinga arī divos citos lielākajos Rīgas luterāņu diev- (Frans Dreling) ir saņēmis simt Alberta Valsts namos — Doma un Sv. Jāņa baznīcās, tāpat dālderus, lai apzeltītu durvju detaļas (die kā daudzus uzdevumus sabiedrisko un privā- Scheiben).53 Visticamāk, šī summa nav tikai to ēku interjeru izdaiļošanā58. meistara alga, bet ietver arī nepieciešamā materiāla iegādes izdevumus. Sv. Pētera baznīcas Namnieku 1702. g. maijā Sv. Pētera baznīcas pār- luktas gleznojumi stāvji Defners Cimmermans (Zimmerman) un Lielās jeb Namnieku luktas eksistējušas vecākais (Elster) Frans Drelings ir vienojušies vēl 1876. g., kad to fragments fiksēts tērau- K. Meijeru nolīgt Sv. Pētera baznīcas kora da grebumā pēc A. Birmaņa fotogrāfijas59. priekšā esošās skulptūras apzeltīšanai. Tīrā Lai gan attēls nav visai kvalitatīvs, gan ērģe- darba samaksa — seši Alberta dālderi.54 ļu60, gan namnieku luktu pildiņos var saskatīt Pēdējais zināmais Korda Meijera darbs gleznojumus. Apakšējās — namnieku luktas ir jau neilgi pirms meistara nāves 1703. g. labajā sānu izvirzījumā redzamas četras kom- „pēc dotā parauga” veiktā („vermalt nach ge­ pozīcijas, kuru formāts atbilst Valsts kultūras gebenen Muster”) Rīgas Pēterbaznīcas triju pieminekļu aizsardzības inspekcijas Piemi- rietumu ieeju portālu un tajos ietverto skulp- nekļu dokumentācijas centrā (VKPAI PDC) tūru krāsošana.55 Interesanta ir piebilde, ka saglabāto gleznojumu fotogrāfiju aprisēm. darbi notiek pēc dotas skices. Hipotētiski var Arī ar 1932. g. 7. novembri datētajā Visvalža pieņemt, ka krāsojuma projektu izstrādājis to Peņģerota sastādītajā pieminekļa pasē61 pa- autors Ruperts Bindenšū jau 1692. g., kad skaidrots, ka gleznojumi atrodas ērģeļu luktas tika sākts darbs pie portāliem. Vēsturnieks pirmajā stāvā, tātad t.s. Namnieku luktā. Rūdolfs Šīrants minējis56, ka portāli pēc to Luktas centrālajā daļā gleznojumu nav. uzstādīšanas krāsoti sekojoši: pīlāri marmori- Te izvietoti gludi, horizontāli izstiepti pil- zēti sarkanā un baltā krāsā; dzegas baltas un diņi. Ļoti iespējams, ka šī zona bija cietusi melnas; krusti, atslēgas, apģērba jostas un 1721. g. ugunsgrēkā, tāpēc pārbūvēta, ne- citi sīkumi tika zeltīti, kamēr pārējo atstāja atjaunojot gleznojumus. Pamatojumu šādam dabiskā akmens krāsā57. scenārijam dod arī saglabāto Kristus dzīves

164 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

1. att. K. Meijers. „Marijas pasludināšana”. 1. A att. L. Herings (Loy Hering). Namnieku luktas gleznojums Rīgas „Marijas pasludināšana”. 1545. Sv. Pētera baznīcā. 1682. (Valsts Kultūras Atrodas ASV, Sinsinati pilsētas Taft muzejā. pieminekļu aizsardzības inspekcijas http://en.wikipedia.org/wiki/Loy_Hering pieminekļu dokumentācijas centrs) un ciešanu cikla gleznojumu tematiskais iz- lonnām”. Cikla kompozīcijas ietver uz reālā kārtojums. Pirmie četri rāda Jēzus Kristus taisnstūra formas koka pildiņa iluzori glez- dzimšanas un jaunības notikumus: tie ir „Ma- nota pusaploces arka, kuru balsta „stabi” ar rijas pasludināšana ”, „Betlēme jeb Gani pie- vienkāršiem profilētiem kapiteļiem. Tādējādi lūdz Kristu”, „Sv. Jānis kristī Jēzu”, „Apskaid- meistars radījis iluzoras arhitektūras efektu, rošana”. Savukārt četri pārējie gleznojumi jau kas bagātina luktas taisnstūra formas pildiņu ilustrē stāsta noslēguma etapu: „Kristus lūdz ritmu. Šādu pildiņa formu K. Meijers varēja Ģetzemenes dārzā”, „Golgāta”, „Augšāmcel- būt redzējis Lībekas Sv. Eigidija baznīcas jau šanās” un „Debesbraukšana”. Iztrūkst virkne 16. gs. 80. gados tapušās „dziedātāju luktas” notikumu, kuri, domājams, atradušies luktas reljefajā koka apdarē63. Meistars atkārto šeit vidusposmā un gājuši bojā liesmās. izmantoto gleznojumu ierāmējuma konstruk- VKPAI PDC pieminekļa pasē aprakstīti tīvo kompozīciju, atmetot oriģinālā redzamo darbu tehniskie parametri. Gleznojumi „ie- manierisma tradīcijās veidotā kokgriezumu būvēti sienā pildiņveidīgi”. Gleznots ar eļļas62 dekora „ņirboņu”. krāsu uz koka plāksnēm. Gleznu augstums Pieminekļa pasi papildina V. Peņģerota 1,04 m, bet platums — 0,90–0,85 m. At- rakstīts teksts: „Pētera baznīcas ērģeļu solu zīmēts, ka „gleznota arī arka ar divām ko- telpā atrodas pie sienas piestiprinātas uz

165 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

2. att. K. Meijers. „Betlēme jeb Gani 2. A att. Betlēme jeb Gani pielūdz Kristu. pielūdz Kristu”. Namnieku luktas J. G. Valdtreiha vara gravīra pēc gleznojums Rīgas Sv. Pētera baznīcā. M. Šeitsa zīm. Biblia. Die Gantze H. 1682. (Valsts Kultūras pieminekļu Schrift verdeutschet durch D. Martin aizsardzības inspekcijas pieminekļu Luther, Stern, Lüeneburg, 1672 dokumentācijas centrs)

koka darinātas 8 gleznas, kuru sižeti ņemti no Sv. Jāņa baznīcas luktā, kā arī Doma baznī- Jaunās Derības. Domājams, ka gleznas būs cas vējtvera frontonā, gan formveides, gan fi- darinātas apm. tanī pat laikā, kad darinātas gūru anatomiskās uzbūves neprecizitāžu, gan pašas ērģeles, t.i., ap 1734. gadu64, bet pašu zīmējuma modelējuma un gaismēnu pielieto- gleznu kompozīcijas attiecināmas uz daudz juma ziņā vērojama liela līdzība. Tas ļauj pie- vecākiem laikiem. Iespējams, ka meistari viņi ņemt, ka arī šo Sv. Pētera baznīcas gleznoju- bijuši mazākais 3, kas šīs gleznas darinājuši, mu autors ir K. Meijers. Par kļūdainu jāatzīst bijuši vietējie. Tagad gleznas, par nožēlošanu, V. Peņģerota pieņēmums, ka luktu gleznoju- atrodas telpā, kas gandrīz nemaz nav apgais- mi radušies vienlaikus ar pārbūvētajām ēr- mota, kādēļ būtu vēlams tās pārvietot kādā ģelēm 18. gs. 30. gados. Šaubas par šādu citā vietā tai pašā baznīcā, vai arī novietot datējumu izteicis jau pats Peņģerots, norā- Valsts mākslas muzejā.”65 dot, ka „kompozīcijas attiecināmas uz daudz Fotoattēlos redzamie gleznojumi pa- vecākiem laikiem”. tiešām uzrāda dažādu rokrakstu klātbūtni. Acīmredzot, 1682. g. tapušajiem dar- Piecos sižetos — „Marijas pasludināšana”; biem ir izdevies izdzīvot 1721. g. ugunsgrē- „Jānis kristī Jēzu”, „Kristus lūdz Ģetzeme- kā. Ar ugunsnelaimes radīto bojājumu novēr- nes dārzā”, „Golgāta” un „Augšamcelša- šanu var skaidrot citu rokrakstu parādīšanos nās” strādājis viens meistars. Salīdzinot šos šajā ciklā. Robustāks tēlu seju tips un mazāk darbus un zināmos K. Meijera gleznojumus jutīga, asi kontrastaina gaismēnu lietošana

166 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

3. att. K. Meijers. „Sv. Jānis kristī Jēzu”. 3. A att. „Sv. Jānis kristī Jēzu”. Vara Namnieku luktas gleznojums Rīgas Sv. gravīra. Biblia. Die Gantze H. Schrift Pētera baznīcā. 1682. (Valsts Kultūras verdeutschet durch D. Martin Luther, pieminekļu aizsardzības inspekcijas Stern, Lüeneburg,1672 pieminekļu dokumentācijas centrs)

raksturo nezināmo meistaru, kurš labojis paša izdevuma gravīras K. Meijers izmantojis bojātos darbus „Apskaidrošana” un „Debes- arī Sv. Jāņa baznīcas luktu gleznojumos67. braukšana”. Savukārt nogludinātas formas Līneburga ir Meijera dzimtā pilsēta, tāpēc sē- un apjomīgāks modelējums redzams trešā juma atrašanās gleznotāja personīgajā biblio- autora pārgleznotajā ainā „Betlēmē jeb Gani tēkā varēja būt likumsakarīga. pielūdz Jēzu”. Šterna apgāds, kurš laidis klajā minēto 17. gs. krāsotāju amata meistari parasti izdevumu, Svēto Rakstu ilustrēšanā iesaistīja nebija izmantoto kompozīciju autori, bet to internacionālu mākslinieku grupu68, kurā sa- sacerēšanā kompilēja Eiropas mākslinieku darbojās Ziemeļvācijas un Holandes meista- darbus un ornamentācijas piemērus, kas tika ri. Zīmējumu lielākās daļas autors ir Matias izplatīti ar parauggravīru albumu vai grāmatu Šeits (Scheidts, Scheits)69 no Hamburgas, ilustrāciju starpniecību. Autora radošais po- bet varā gravējuši Melhiors Kīsels (Kűssel)70 tenciāls varēja izpausties galvenokārt kom- un Johans Georgs Valdtreihs (Waldtreich)71. pozīcijas izvēlē, tās pielāgošanā konkrētās Tāpat gravīru parakstos figurē holandiešu vietas prasībām, kolorīta izstrādē, zīmējuma meistaru Ābrama Blotelinha (Blotelinch)72 meistarībā un ornamentālo motīvu izvietoša- un Nikolausa de Fišera (De Vißscher)73 vār- nā. Sešu Sv. Pētera baznīcas luktu gleznoju- di. Līneburgas Bībelē izmantotas arī Nīder- mu paraugi ņemti no ilustrācijām t.s. Līne- landē strādājošā vācu mākslinieka Joahima burgas Bībelei66, kas publicēta 1672. g. Šī Zandrarta (von Sandrart)74 grafikas lapas.

167 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

4. att. K. Meijers. „Apskaidrošana”. 4. A att. „Apskaidrošana”. J. G. Valdtreiha Namnieku luktas gleznojums Rīgas Sv. vara gravīra pēc M. Šeitsa zīm. Biblia. Pētera baznīcā. 1682. (Valsts Kultūras Die Gantze H. Schrift verdeutschet durch pieminekļu aizsardzības inspekcijas D.Martin Luther, Stern, Lüeneburg, 1672 pieminekļu dokumentācijas centrs)

Pirmā luktu gleznojuma „Marijas paslu- El Greko (El Greco)77, par paraugu ņemot dināšana” tiešo parauggravīru līdz šim nav Džovanni Jakopo Karaglio (Giovanni Jacopo izdevies atrast. Galvenie sižeta personāži Caraglio)78 pēc citas Ticiāna gleznas79 vei- izkārtoti, izmantojot trīsstūrveida shēmu. doto gravīru.80 Ļoti tuvs sižeta izkārtojums Priekšplāna kreisajā pusē pie lasāmpults ar vērojams Filipes de Šampēna (Philippe de atvērtu grāmatu75 ceļos nometusies Marija, Champaigne)81,, kā arī austriešu gleznotāja sagaidot labajā pusē uz mākoņu vāla nolai- un graviera Franca Zigrista (Franz Sigrist)82 dušos eņģeli Gabrielu ar liliju rokās. Trīsstūra darbnīcas tāda paša nosaukuma darbos. Kā augšējo smaili veido Svētais gars, kas, baloža baznīcas interjera gleznojums līdzīga kom- veidā staru kūļa pavadīts, nolaižas pār Ma- pozīcija izmantota 1738.–1741. g. celtajā riju. Tā radīto diagonāli uzsver gleznojuma Sv. Remīgija baznīcā (St. Remigius) Dienvid- kreisajā augšējā stūrī kulises veidā pavērtā vācijas pilsētā Merdingenā. Tās pašas gravī- drapērija un mākoņu izkārtojums. ras savā darbā varēja izmantot arī tēlnieki. Analoģisks risinājums sastopams vairāku K. Meijera gleznas kompozīcijai vistuvākā Eiropas mākslinieku darbos. Par kompozīci- analoģija atrodama vācu renesanses meistara jas pirmavotu, iespējams, var uzskatīt Ticiā- Loja Heringa (Loy Hering)83 veidotajā cilnī84, na (Tiziano Vecello) 1535. g. gleznoto dar- kā arī Georga Antona Maheina (Georg Anton bu „Marijas pasludināšana”76. Ne reizi vien Machein)85 kokgriezuma cilnī Badšusenrīdas analoģisku kompozicionālo uzbūvi izmantojis Sv. Magnusa baznīcas kora solā. Tas liecina,

168 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

5. att. K. Meijers. „Kristus lūdz 5. B att. „Kristus lūdz Ģetzemenes dārzā”. Ģetzemenes dārzā”. Namnieku luktas J. G. Valdtreiha vara gravīra pēc gleznojums Rīgas Sv. Pētera baznīcā. M. Šeitsa zīm. Biblia. Die Gantze H. 1682. (Valsts Kultūras pieminekļu Schrift verdeutschet durch D. Martin aizsardzības inspekcijas pieminekļu Luther, Stern, Lüeneburg, 1672 dokumentācijas centrs) ka šāds sižeta kompozicionālais izkārtojums nebija unikāls 17., 18. gs. Eiropā un tika at- spoguļots gravīrās, kas varēja būt K. Meijera iedvesmas avots. Par K. Meijera rokrakstu Sv. Pētera baznī- cas gleznojumā var pārliecināties, salīdzinot to ar Sv. Jāņa baznīcas luktas sižetu „Kris- tus augšāmcelšanās un parādīšanās Marijai, Salomei un Marijai Magdalēnai”. Marijas tēlā

5. A att. K. Meijers. „Kristus lūdz Ģetzemenes dārzā”. Ērģeļu luktas gleznojums Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. 17. gs. 90. gadi. (Apgāda „Mantojums” pastkarte)

169 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

6. att. K. Meijers. „Golgāta”. Namnieku 6. A att. „Golgāta”. N. de Fišera vara luktas gleznojums Rīgas Sv. Pētera gravīra pēc M. Šeitsa zīmējuma. baznīcā. 1682. (Valsts Kultūras Biblia. Die Gantze H. Schrift verdeutschet pieminekļu aizsardzības inspekcijas durch D. Martin Luther, Stern, Lüeneburg, pieminekļu dokumentācijas centrs) 1672

abos gleznojumos redzama nepārprotama eņģeļa parādīšanos ganiem, lai paziņotu par atbilstība gan pozā, gan sejas tipāžā ar tais- Kristus dzimšanu, kreisajā pusē un antīkās no pieres–deguna līniju un nedaudz izvirzīto arhitektūras tradīcijās būvētu templi un ro- zodu, gan neveiklajā plaukstu traktējumā, tondu ar cilvēkiem labajā pusē, kas varētu at- gan tērpa un galvassegas kroku raksturā. It bilst sižetam „Naudas mijēji templī”. To vietā kā „piepūsto” mākoņu līdzinieki zem eņģeļa Pēterbaznīcas variantā redzam nedaudz pau- kājām redzami Sv. Jāņa baznīcas luktas siže- gurainu ainavu ar gaišām debesīm. Kreisajā tā „Kristus lūdz Ģetzemenes dārzā”. pusē gleznojuma saglabātība sliktāka, tāpēc Otrajā gleznojumā „Betlēme. Gani pielūdz detaļas nav saskatāmas. Kristu” redzama kāda nezināma meistara ro- Marijas un Kristus bērna figūru grupas kas klātbūtne. Kompozīcijas paraugs atro- profesionālā kvalitāte, šķiet, augstāka, nekā dams Līneburgas Bībelē. Pēc Matiasa Šeitsa to redzam K. Meijera gleznojumos. Madon- zīmējuma to varā gravējis J. G. Valdtreihs. nas sejas klasiskās aprises un formu mode- Sv. Pētera baznīcas sižetā samērā precīzi no- lējuma izteiktais apjomīgums norāda uz cita kopētas gravīras priekšplāna figurālās grupas. meistara rokrakstu. Kompozīcijas labās puses Par pārāk sarežģītu, tāpēc atmetamu uzde- tipāžu — ganu — atveidā vairāk saskatāmas vumu autors uzskatījis oriģināla dibenplānā nekonsekvences un neveikli rakursi, kas nere- zīmētos divus paralēlos sižetus86 — ainu ar ti sastopami Meijera darbos. Tas ļauj izvirzīt

170 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

7. att. K. Meijers. „Debesbraukšana”. 7. A att. „Debesbraukšana”. Ā. Blotelinha Namnieku luktas gleznojums Rīgas vara gravīra. Biblia. Die Gantze H. Schrift Sv. Pētera baznīcā. 1682. (Valsts Kultūras verdeutschet durch D. Martin Luther, pieminekļu aizsardzības inspekcijas Stern, Lüeneburg, 1672 pieminekļu dokumentācijas centrs) hipotēzi, ka šajā gadījumā nezināms autors kūlī nolaižas Svētais gars baloža izskatā. Lai ir labojis ugunsgrēkā cietušās darba vietas, arī saglabātā fotoattēla kvalitāte nav augsta, saglabājot arī oriģināla fragmentus. var nojaust meistara atzīstamo prasmi aina- Gleznojuma „Sv. Jānis kristī Jēzu” paraugs vas attēlojumā. Raksturīgs ir kompozīcijas tāpat ir Līneburgas Bībeles gravīra87, un tajā augšdaļas kreisās puses koka lapotnes traktē- vērojams K. Meijera rokraksts. Meistars ne- jums — ar gaismas uzmirdzinājumiem atdzī- daudz vienkāršojis oriģinālo kompozīciju, ne- vināta lapotne. Līdzīgu paņēmienu K. Meijers attēlojot vidējā plānā redzamo cilvēku grupu, lietojis Sv. Jāņa baznīcas luktu kompozīcijā kas ģērbjoties gatavojas kristīšanai. Sv. Pēter- „Kristus augšāmcelšanās un parādīšanās Ma- baznīcas gleznojumā Sv. Jānis un Kristus ir rijai, Salomei un Marijai Magdalēnai”. vieni līkumotas upītes krastos. Atsakoties no Kompozīcijā „Apskaidrošana” attēlots liekajām figūrām, autors arī nedaudz izmainī- notikums Tābora kalnā, kurā triju mācek- jis parauga kompozīciju, galvenos personāžus ļu priekšā Dieva tēva balss pasludina Jēzu atbīdot uz gleznojuma kreiso pusi (parauggra- Kristu par savu dēlu88. Te saskatāmi trešā vīrā tie atrodas centrā). Līdz ar to lielāka uz- nezināmā meistara labojumi uz, iespējams, manība veltīta vides raksturojumam — me- K. Meijera gleznotā, bet cietušā oriģināla. Tie žainajiem un akmeņainajiem upītes krastiem identificējami darba kreisās puses augšdaļā un mākoņainajām debesīm, no kurienes staru attēlotajā Mozus un Ēlijas figūru traktējumā.

171 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Ģetzemenes dārzā”, K. Meijera gleznojumam ir bijusi paraugs pat divas reizes — gan Sv. Pēterbaznīcas, gan Sv. Jāņa baznīcas luktu kompozīcijām. Gleznojumus šķir vismaz de- viņi gadi, kas ļauj nedaudz ielūkoties meista- ra stila evolūcijā. Abos gadījumos izmantota visa paraugzīmējuma kompozīcija — ne tikai priekšplānā esošā Kristus un eņģeļa figū- ra, bet arī otrā plāna labajā pusē izvietotie gulošie mācekļi un pilsētas mūra un dārza ainava ar stafāžu. Pēterbaznīcas gleznojumā šajā zonā krāsu slānis gan saglabājies slik- ti, tomēr tā eksistence ir nojaušama. Kristus tēls abos gadījumos ir ļoti līdzīgs. Nedaudz bagātāks un daudzveidīgāks ir kļuvis Jēzus tērpa kroku kritums Sv. Jāņa baznīcas pie- mērā. Skaidrāk Meijera rokraksta attīstība no vēl manierisma tradīcijā sakņota nemie- rīga, dekoratīva, asi šķautņainu līniju ritma un spilgta gaismēnu kontrasta uz barokāli apjomīgu, plastisku drapēriju kārtojumu re- 8. att. K. Meijers. „Augšāmcelšanās”. dzama eņģeļa tēla traktējumā. Eņģeļa sejas Namnieku luktas gleznojums Rīgas veidols un izteiksme gan palikusi iepriekšējā. Sv. Pētera baznīcā. 1682. (Valsts Kultūras Lai pilnīgāk paskaidrotu sižeta nozīmi, meis- pieminekļu aizsardzības inspekcijas tars ir ieviesis oriģinālajā gravīrā neesošu pieminekļu dokumentācijas centrs) detaļu — rūgto cilvēces grēku biķeri, kuru tukšot ir aicināts Kristus. Sižeta ikonogrāfi- jā eņģeļa tēls, kas pasniedz kausu Kristum, Gleznojums šeit ir mazāk plastisks. Gan seju, izmantots bieži.89 Sv. Pētera baznīcas luktā gan apģērba krokas modelē platas, samērā kauss novietots uz mākoņa malas pie eņģeļa taisni vilktas kontrastaina ēnojuma svītras. kājām, bet Sv. Jāņa baznīcā eņģelis biķeri tur Priekšplāna figūru — Pētera, Jēkaba un Jāņa, kreisajā rokā. Sv. Pētera baznīcas gleznoju- kā arī centrālajā Kristus tēlā minētās pazīmes mā nozīmīga loma kompozīcijas izkārtojumā ir mazāk izteiktas, kas liecina, ka šeit varēja piešķirta diviem lieliem kokiem, kas atdala būt labāk saglabājies sākotnējais gleznojums. otrā plāna motīvus — pilsētas ainavu un de- Arī šīs kompozīcijas paraugs ir Līneburgas Bī- besu atvērumu, no kura, staru kūļa pavadīts, beles gravīra. Pēc Matiasa Šeitsa zīmējuma to nolaižas eņģelis. Rūpīgi izstrādāta šo koku varā gravējis Johans Georgs Valdtreihs. Rak- lapotne. Cits raksturs šim pašam elementam sturīgi, ka autors arī šoreiz ir atteicies no oriģi- ir Sv. Jāņa baznīcas gleznā, kur koki drīzāk nālajā zīmējumā dibenplānā attēlotā paralēlā spēlē tumšas kulises lomu, uz kuras spilgtāk daudzfigūru sižeta, kurā redzams Kristus mā- izceļas baltais eņģeļa spārns. cekļu vidū. Sv. Pētera baznīcas variantā tas Arī Sv. Pētera baznīcas luktas kompozīci- nomainīts ar K. Meijeram raksturīgajiem no- jas „Golgāta” paraugs nāk no tā paša Līnebur- gludināti vieliskajiem mākoņu vāliem. gas Bībeles avota. Pēc M. Šeitsa zīmējuma to Līneburgas Bībeles Valdtreiha gravīra, varā gravējis de Fišers. K. Meijers atteicies no kas tapusi pēc Šeitsa zīmējuma „Kristus lūdz daudzajām stafāža figūrām, izvēloties galve-

172 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ nos sižetu raksturojošos personāžus. Intere- rakurss meistara anatomiskā zīmējuma pras- santi, ka autors būtiski palielinājis trīs krustā mei bijis nepārvarams pārbaudījums. Toties sisto proporcijas, tādējādi neievērojot line- labās puses figūru grupā ieviests vēl viens ārās perspektīvas likumības, kuras ir ņemtas personāžs. Darbā saskatāma trešā nezināmā vērā prauggravīras lapā. Rīgas meistars lie- meistara rokraksts, kurš bija redzams arī si- tojis viduslaiku mākslā iecienīto paņēmienu, žetā „Apskaidrošana”. Salīdzinot ar K. Meije- kad personāžu izmērus noteica to saturiskais ra gleznojuma manieri, iespējamais pārglez- nozīmīgums. Tādējādi krustā sistā Kristus tēls nojums ir mazāk prasmīgs. Tas vērojams gan gleznojumā attēlots būtiski lielāks, nekā tā tēlu sejās ar asi iezīmētiem vaibstiem, gan priekšā esošais zirgs ar jātnieku. robusti stīvajā tērpu krokojumā un maz nian- Gleznojuma „Augšāmcelšanās” prototips sētajā ēnojumā, kas nedod dziļuma efektu. Līneburgas Bībelē nav atrodams. Izmantotā kompozīcija ir Mateusa Meriana vecākā90 Secinājumi 1625.–1630.g. radītā ilustrācija no t.s. Saglabātā vizuālā informācija par asto- Meriana Bībeles.91 Tomēr ļoti iespējams, ka ņiem Sv. Pētera baznīcas centrālā joma t.s. K. Meijers lietojis citu, jaunāku 1670. g. namnieku luktu gleznojumiem ir nozīmīgs, Bībeles izdevumu, kurā pēc Meriana oriģi- bet līdz šim nenovērtēts papildinājums Rīgas nāla darinātajā kokgriezumā sižets attēlots baroka sakrālās mākslas kopainai. Pretēji ilg- spoguļattēlā92. Kords Meijers izvēlējies šīs stoši eksistējušajam pieņēmumam jāatzīst, ilustrācijas labajā pusē attēloto notikumu, ka četri cikla sākuma un četri noslēguma atmetot ainavu ar Golgātas krustiem kreisajā sižeti luktas sānu daļās tomēr bija pārdzīvo- pusē. Kompozīcijas apakšējās daļas centrā ir juši 1721. g. ugunsgrēku. Diemžēl pēc 220 akmens zārks ar nostumtu vāku, kuram ap- gadiem tie gāja bojā Otrā pasaules kara pos- kārt vēl guloši un jau pārsteigumā atmodināti tījumu rezultātā. romiešu sargkareivji. Kompozīcijas augšda- Arhīva materiālos atrodama 1682. g. — ļas centrā gaismas oreola ietverts augšām- luktu būvniecības laikā — slēgta vienoša- cēlies Kristus. Meistars precīzi atveidojis nās ar Sv. Pētera baznīcas pārstāvjiem, kurā gravīrā redzamo figūras pozu ar paceltu labo krāsotāju amata meistars K. Meijers apņe- roku. Izmainīts Kristu piesedzošās drapērijas mas izgleznot kora luktu.93 Laika posmā no raksturs, kas Pēterbaznīcas variantā lokvei- 1674. līdz 1703. — K. Meijera nāves ga- dā ietver visu figūru. Jauna, gravīrā neesoša dam — Sv. Pētera baznīcas norēķinu doku- detaļa ir Kristus kreisajā rokā ieliktais kāts ar mentos neparādās neviena cita krāsotāju vimpeli. Meistars to varēja skatīt Līneburgas meistara vārds. Apliecinot cunftu sistēmas Bībeles lapā „Kristus parādīšanās Marijai, amatnieka plašo darbības spektru, Meijers Salomei un Marijai Magdalēnai”, kur aug- kopā ar savas darbnīcas zeļļiem ir veicis visus šāmcelšanās notikums atvirzīts otrajā plānā. baznīcā nepieciešamos darbus — no vienkār- Iespējams, ka tieši tas arī rosinājis meklēt šas paneļu un durvju krāsošanas, zeltīšanas, citu paraugu izvēlētajai tēmai, jo no tik frag- āderēšanas, marmorizēšanas līdz velvju un mentāra zīmējuma meistars neprata izvērst luktu gleznojumiem. gleznas centrālo sižetu. Salīdzinot Sv. Pētera baznīcas namnie- Pēdējā Sv. Pēterbaznīcas luktu gleznoju- ku luktas sižetus un K. Meijera gleznojumus ma „Debesbraukšana” oriģinālo gravīru Lī- Sv. Jāņa baznīcas luktā, kā arī Doma baz- neburgas Bībelē parakstījis A. Blotelinhs. Sv. nīcas vējtvera frontonā, pārliecinoši atklājas Pēterbaznīcas gleznojuma kompozīcijā nav viena rokraksta klātbūtne. To raksturo mīles- ietverta vienīgi centrālā figūra — pie zemes tība uz scēniski izvērstām daudzfigūru kom- noliecies apustulis pretskatā. Iespējams, šis pozīcijām, zīmējuma ritma bagātināšana ar

173 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

barokāli nemierīgu drapējumu ieviešanu tēlu Avoti un piezīmes apģērbos, prasmīgs dabas tēlojums sižetu 1 Sv. Pēterbaznīcas luktu gleznojumi tikpat kā fonā, cilvēka figūras proporciju un anatomis- nav guvuši atspoguļojumu nozares literatūrā. kās uzbūves neizpratne un zināms paškritikas Tie netiek pieminēti ne Borisa Vipera darbā trūkums šajā jomā; īpaša neveiklība plauks- „Latvijas māksla baroka laikmetā”, ne citās Sv. Pētera baznīcai veltītajās publikācijās. tu traktējumā, kā arī personāžu psiholoģiskā vienīgi P. Ārenda Sv.Pētera baznīcai veltītajā raksturojuma un seju tipāžu vienveidība — darbā minēts fakts, ka 17. gs. 80. gados krā- taisna pieres, deguna līnija un nedaudz at- sotāju meistars Kords Meijers ir apņēmies dzie- virzīts zods, izteikti vaigi. Nereti sastopamas dātāju luktām uzgleznot Jēzus ciešanu stāstu. lineārās perspektīvas kļūdas. Grām.: Ārends P. Sv. Pētera baznīca Rīgā. Rīga:V.Tepfera izdev., 1944. 40., 41., 74. lpp. Lai gan K. Meijera darbos jūtams aka- 2 raksta autore izsaka pateicību par palīdzību dēmiskas mākslinieka izglītības trūkums, arhīva materiālu tulkošanā Almai Grīniecei un tiem tomēr piemīt daudzas kvalitātes, kas Ilzei Mārai Janelis. acīmredzot izcēla meistara gleznojumus uz 3 ehasalu P. Rootsiaegne maalikunst Tallinnas pārējo cunftes biedru veikuma fona, padarī- (1561–1710). Produktsioon ja retseptsioon. Doktoritöö. Painting in Tallinn during the Swedish ja tos atraktīvus un saistošus. Ne velti tieši Period (1561–1710). Production and Recep- K. Meijers saņēmis atbildīgākos pasūtījumus tion. Doctoral thesis. Tallinn: Estonian Academy tā laika Rīgā. of Arts. Institute of Art History, 2007. 389 p. Papildu apliecinājums K. Meijera darbī- P. 280. bai gan pie Sv. Pētera, gan Sv. Jāņa baznī- 4 Grosmane E. Johana Heinces un Tobiasa Hein- cas luktu gleznojumiem ir vienu un to pašu ca jautājums: izcelsme un darbība Latvijā 17. gs. pirmajā pusē. Grām.: Senā Jelgava. Rīga: mākslinieka rīcībā esošo grafisko paraugu LMA Mākslas vēstures institūts, 2010. 149.– izmantošana. Tā ir 1672. g. meistara dzim- 178. lpp. tajā pilsētā Līneburgā izdotā ilustrētā Bībele. 5 Neumann W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Vara gravīra „Kristus lūdz Ģetzemenes dār- Baugeschichte und Baugeschreibung. Riga: zā” ir bijusi paraugs pat divas reizes — gan G. Löffler, 1912. 128 S.S. 45. 6 eihasalu P. Rootsiaegne maalikunst Tallinnas Sv. Pēterbaznīcas, gan Sv. Jāņa baznīcas luk- (1561–1710). P. 280. tu kompozīcijām. Šajā gadījumā uzskatāmi 7 alm G., Cederlund J., Ellehag C., Ernstell M., izsekojama meistara stila evolūcija no nemie- Estham I., Fulton T., Gillgren P., Holmquist K., rīga, dekoratīva, asi šķautņainu līniju ritma Johannesson K., Knutsson J., Olausson M., un spilgta gaismēnu kontrasta uz barokāli ap- Ängström Grandien I. L. Signums svenska jomīgāku, plastiskāku izteiksmes veidu. konsthistoria. Barockens Konst. Lund: Bokfor- laget Signum, 1997. 560 p. P. 429. Minētie apsvērumi ļauj pieņemt, ka 8 Grosmane E. Johana Heinces un Tobiasa Hein- Sv. Pētera baznīcas namnieku luktas gleznoju- ca jautājums: izcelsme un darbība Latvijā 17. mu autors patiešām ir K. Meijers. Ar ugunsne- gs. pirmajā pusē. Grām.: Senā Jelgava. 149.– laimes radīto bojājumu novēršanu var skaid- 178. lpp. 9 rot divu citu rokrakstu parādīšanos šajā ciklā. alm G., Cederlund J., Ellehag C., Ernstell M., Estham I., Fulton T., Gillgren P., Holmquist Sv. Pētera baznīcas luktu gleznojumi ir K., Johannesson K., Knutsson J., Olausson viens no agrīnākajiem šāda veida dekora pie- M., Ängström Grandien I.L. Signums svenska mēriem ne vien Rīgā94, bet arī visā Latvijas konsthistoria. Barockens Konst. P. 429. teritorijā95. Tieši šeit meistars pirmo reizi Rīgā 10 LVVA, 1428. f., 1. apr., 15. l., 367. lp. (Sv. realizējis Vācijas96 un Skandināvijas97 luterā- Jāņa baznīcas Tiesas protokoli); ņu dievnamos jau 16. gs. beigās radušos, lvva, 1426. f., 2. apr., 7. l., 375., 376. lp. (Doma baznīcas tiesas protokoli). bet kopš 17. gs. trešā ceturkšņa pamazām 11 Neumann W. Der Dom zu St. Marien in Riga. aktualizēto ideju par luktām kā plašas pikto- Baugeschichte und Baugeschreibung. S. 45; riālās programmas izvērsuma vietu. Grosmane E. Rīgas Doms gadsimtu gaitā un

174 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

paradigmas maiņas rekonstrukcijā. Grām.: 19 Pēc P. Kampes leksikona ziņām, K. Meijera dar- Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums bība sv. Pētera baznīcā sākusies 1679. g. un interpretācijas. Rīga: Neputns, 2008. 20 lvva, 1427. f., 1. apr., 18. l. 397. lp. 9.–30. lpp.; Sparitis O. Der Maler Cordt Meyer 21 Diemžēl sausais finanšu atskaites pieraksts in der Rigaer Sakralkunst des Barock. In: nesniedz informāciju, vai velves krāsotas Barock im Balticum und andere studien des monohromas vai arī izmantoti kādi ornamentāli Ostseeraums. Homburger Gespräch 1999 zīmējumi. und 2000. Heft 17. Kiel: Martin-Carl-Adolf- 22 17. gs. 70., 80. gados zināmi sekojošu krāso- Böckler-Stiftung, 2002. S. 53– 62; Banga tāju cunftes meistaru vārdi: Jirgens Degeners, V., Čoldere D., Levina M., Spārītis O., Tipāne Bartolomejs Geismans, Jirgens Ginters I, Jo- A., Zilgalvis J. Rīgas dievnami. Arhitektūra hans Rists, Kristians Bauendorfs, Depke, Lau- un māksla. Rīga: Zinātne, Mantojums, 2007. rens Kristians Kēpers, Johans Vilhelms Sepen- 747 lpp. tīns, Kaspars Štefens (jun.). Avotos atrodami 12 Grosmane E. Rīgas Doms gadsimtu gaitā un pat desmit šī perioda krāsotāju amata zeļļu vār- paradigmas maiņas rekonstrukcijā. Grām.: di, kā arī viens brīvmeistars — Mihaels Šturms. Sakrālā arhitektūra un māksla. Mantojums un 23 lvva, 1427. f., 1. apr., 19. l., 352. lp. interpretācijas. 12. lpp. 24 13 k. Meijers bieži ir strādājis pilsētas būvmeis- Kalnačs J. Wall and ceiling paintings in the tara Ruperta Bindenšū celtajos objektos. Viņš churches of Latvia. Discoveries, losses and izgleznojis Bindenšū izveidotās koka velves conservation. In: Conservation of mural paint­ Sv. Pētera un Sv. Jāņa baznīcā, iespējams, arī ings, edited by Ulf Lindborg. Stockholm: Na- Ikšķiles baznīcā, krāsojis Sv. Pētera baznīcas tional Heritage Board, 2001. P. 57.–60. 14 jaunā torņa galerijas un galvenās fasādes ak- Gleznojumi netika kopēti, bet gan pārzīmēti mens portālus. no attāluma. Tas sniedz informāciju par kom- 25 Par to, ka griestu apdarei izmantots tiem pie- pozicionālo risinājumu, bet neatspoguļo autora stiprināts audekls, liecina K. Meijera atskai- oriģinālo rokrakstu. Doma baznīcas gadījumā te par izlietotā audekla daudzumu un cenu. velvju gleznojumus akvareļa tehnikā fiksēja Ģērbkambara griestiem izmantotas 8 olek- mākslinieks Karls Vinters (Winter). tis (~4,75 m). Tepat (griestos ?) uz audekla 15 mohrmann K. Die einstige Vorhalle am Dom zu gleznots arī apustulis, izmantojot 25 olektis Riga und deren Wandgemälde. In: Siebenter (~14,84 m) un (Kristus) ciešanu ainas — 20 Rechenschaftsbericht der Abtheilung der ge­ olektis (~11,87m). Kopā par 53 olektīm sa- sellschaft für Geschichte und Altertumskunde maksāti 5 dālderi, 4 dukāti, 3 šiliņi zeltā. Sk.: für den Rigaschen Dombau für das Jahr 1891. LVVA, 1427. f., 1. apr., 19. l., 354. lp. Riga, 1892. S. 15–29; Neumann W. Das mit­ telalterlische Riga: Ein Beitrag zur gechichte 1 Stokholmas olekts = 59,38 cm. Grām.: der norddeutschen Baukunst. Berlin: J. Sprin- Zemzaris J. Mērs un svars Latvijā. 13.–19. gs. ger, 1892. VI, 58 S. 27 BL; Rīga: Zinātne, 1981. 267 lpp. 238. lpp. 26 Neumann W. Bericht über die Wiederherstel- lvva, 1427. f., 1. apr., 19. l., 352. lp. lungsarbeiten am Dom während des Jahres 27 turpat. 1895. In: Zehnter und Elfter Rechenschafts­ 28 turpat. bericht der Dombauabtheilung der Gesell­ 29 1723. g. leitnants K. Meiers, juniors, domā- schaft für Geschichte und Altertumskunde jams — meistara dēls, pēc 1721. g. nodegu- der Ostseeprovinzen Russlands für die Jahre šās Pēterbaznīcas atjaunošanas norāda uz solu 1894 und 1895. Riga, 1896. S. 66–75. baznīcā, ko „gleznotājam K. Meieram baznīcas 16 spārītis O. Usmas baznīca Rīgā, Latvijā, pa­ tiesa piešķīrusi par izdarītajiem gleznošanas un saulē. Rīga: Zinātne, 1999. 122., 167. lpp. krāsošanas darbiem”. Tas bija „pats pirmais 17 Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Bau­ sols no kanceles kora virzienā”, („die aller er- meister, bauhandwerker und Baugestalter von ste Bank von der kanzel vom Chor ab”) un tas 1400–1850. Bd.1. Stockholm: 1951. 645 S. K. Meijeram bijis kopīgs ar gleznotāja Kreic- S. 80, Nr. 471. berga sievu un viņa sievastēva Štefensa man- 18 sparitis O. Der Maler Cordt Meyer in der Rigaer tiniekiem. Grām.: Campe P. Lexikon liv- und Sakralkunst des Barock. In: Barock im Balti­ kurländischer Baumeister... Bd.1. S. 82. cum und andere studien des Ostseeraums. 30 Neumann W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Homburger Gespräch 1999 und 2000. S. Baugeschichte und Baugeschreibung. Riga: 53–62. G. Löffler, 1912. 128 S. S. 45.

175 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

31 kampes variantā Kordam Meijeram maksātā 55 Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Bau­ alga par kanceli un luktām kopā ir 130 dālderi. meister... S. 82. Šis skaitlis vairāk atbilst par šo darbu slēgtā 56 Šīrants R. Pētera baznīcas būvvēsture. Grām.: līguma summai — 140 dālderi. Pētot arhīva Pētera baznīcas atdzimšana. Sast. Holcmanis materiālus, bieži fiksējama parādība, kad reālā A. Rīga: Galvenā arhitektūras pārvalde, 1995. samaksa nedaudz atpaliek no meistara piepra- 104 lpp. 19., 20. lpp. sītās vai solītās summas. 57 Banga V., Čoldere D., Levina M., Spārītis O., 32 kampe P. Rīgas Sv. Pētera baznīcas būvvēstu- Tipāne A., Zilgalvis J. Rīgas dievnami. Arhitek­ re. Senatne un Māksla. III. 1939. 70.–103. tūra un māksla. Rīga: Zinātne, apgāds Manto- lpp. 80., 81. lpp. jums, 2007. 747 lpp. 90. lpp. 33 Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Bau­ 58 milzīgo darba apjomu, atbilstoši cunftu sistē- meister... Bd.1. S.80. mas tradīcijām, Kords Meijers neveica viens. 34 LVVA, 1428. f., 1. apr., 15. l., 367. lp. Kā katram meistaram, arī viņam palīdzēja zeļļi 35 Gleznotas baldahīna veidā kārtotas drapērijas un mācekļi. Dokumentāri fiksēti divu Korda aiz altāra un kanceles ir tradicionāls paņēmiens Meijera zeļļu vārdi. 1675. g. viņu pamet zel- barokālas luterāņu baznīcas interjera noformē- lis Kaspars Albrehts, kurš turpmāk gatavojas jumā. Šajā gadījumā svarīgs salīdzinoši agrī- strādāt pie meistara Klāsa Bērenda atraitnes. nais gleznojuma datējums. Līdz šim zināmie Sakarā ar to Meijers vēlas aicināt citu zelli no piemēri gan Rīgas baznīcās (Sv. Pētera, Doma, Dancigas. 1687. g. Meijera darbnīcā strā- Reformātu), gan citur Latvijā (Cēsīs, Burtnie- dā zellis Daniels Bernandi. Grām.: Campe P. kos, Umurgā, Vietalvā) datējami ar 18. gs. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister... Rīgas Sv. Pētera baznīcas altāra attēls ar S. 80, 81. 18. gs. gleznotu baldahīnu, kas, ļoti iespējams, 59 Kampe P. Rīgas Sv. Pētera baznīcas būvvēstu- kompozicionāli daudz neatšķiras no agrākā re. Senatne un Māksla. III. 1939. 70.–103. Korda Meijera darba, fiksēts K. F. Hausvalda lpp. 92. lpp. 1839. g. radītajā litogrāfijā. Grām.: Vipers B. 60 ērģeļu luktas gleznojumu formāts ir mazāks. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga: Valters Iespējams, ka tie radušies ap 1734. g., kad un Rapa,1937. 224., 257. lpp.; Kampe P. Rī- tika uzbūvētas barokālas ērģeles. gas Sv. Pētera baznīcas būvvēsture. Senatne 61 atrodas VKPAI PDC. un Māksla. III. 1939. 70.–103. lpp. 15. att. 62 36 iekavās norāde — „vai arī tempera pārvilkta ar koka šķiedras imitācija krāsojumā. pernicu”. 37 lvva, 1427. f., 1. apr., 19. l., 352. lp. 63 Grosmane E. Johana Heinces un Tobiasa 38 lvva, 1427. f., 1. apr., 22. l., 232. lp. Heinca jautājums: izcelsme un darbība Latvijā 39 lvva,1427. f., 1. apr., 20. l., 444. lp. 17. gs. pirmajā pusē. Grām.: Senā Jelgava. 40 lvva, 1427. f., 1. apr., 22. l., 232. lp. Rīga: LMA Mākslas vēstures institūts, 2010. 41 turpat. 149.–178. lpp.159, 160. lpp. 42 kampe P. Rīgas Sv. Pētera baznīcas būvvēstu- 64 iespējams, ka šajā laikā radušies augšējās ēr- re. Senatne un Māksla. III. 1939. 70.–103. ģeļu luktas gleznojumi, kuri saskatāmi minēta- lpp. 81. lpp. jā 1876. g. pēc A. Birmaņa fotogrāfijas veido- 43 lvva, 1427. f., 1. apr., 22. l., 232. lp. 44 tajā tērauda grebumā. turpat, 302. lp. 65 45 turpat. LVVA, 1427. f., 1. apr., 23. l., 360. lp. Peņģerota ieteikums par gleznojumu pārvieto- 46 Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Bau­ šanu diemžēl nesasniedza dzirdīgas ausis, no- lemjot tos Otrā pasaules kara nestajai iznīcībai. meister, bauhandwerker und Baugestalter von 66 1400–1850. Bd.1. Stockholm, 1951. 645 Biblia. Die Gantze H. Schrift verdeutschet S. S. 80, Nr. 471. durch D. Martin Luther. Lueneburg: Stern, 47 lvva, 1427. f., 1. apr., 23. l., 360. lp. 1672. 687 S. 67 48 lvva, 1427. f., 1. apr., 23. l., 338. lp. sparitis O. Der Maler Cordt Meyer in der Riga­ 49 Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Bau­ er Sakralkunst des Barock. In: Barock im Bal­ meister... S. 81. ticum und andere studien des Ostseeraums. 50 turpat. Homburger Gespräch 1999 und 2000. S. 53– 51 turpat. 62. 68 52 turpat, 82. lpp. turpat, S. 55. 69 53 LVVA, 1427. f., 1. apr., 23. l., 623. lp. matias Šeits (Scheidts, Scheits) (1630– 54 turpat, 1133. lp. 1700). Vācu baroka gleznotājs un grafiķis.

176 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

Dzimis un miris Hamburgā. Mācījies Holandē. sižeta ikonogrāfijā parādās kopš 10.,11. gs. Radījis 152 zīmējumus par Vecās un Jaunās Grām.: Sachs H., Dadstűbner E., Neumann H. Derības tēmām, pēc kurām izgatavotas gravī- Christliche ikonographie in Stichworten. Leip- ras Līneburgas Bībeles (1672) ilustrācijām. Sk. zig: Koehler&Amelang, 1980. 384 S. S. 354. internetā (16.05.2013) http://en.wikipedia. 76 ticiāns (Tiziano Vecello, 1490–1576). Mari- org/wiki/Matthias_Scheits; Oxford University jas pasludināšana. 1535. g. Atrodas Venēcijā, Press. Sk. internetā (16.05.2013) http://www. Scuola Grande di San Rocco. answers.com/topic/matthias-scheits-2 77 el Greko. Marijas pasludināšana. Triptiha daļa. 70 melhiors Kīsels (Küssel) dzimis Augsburgā Galerija Estense, Itālija, Modena; 1626. g., miris Augsburgā 1683. g. Mācījies el Greko. Marijas pasludināšana. 1573. g. pie Mateusa Meriana Frankfurtē pie Mainas. Prado muzejs. Spānija, Madride; El Greko. Ma­ Augsburgā Kiselam piederēja tipogrāfija. Kļu- rijas pasludināšana. 1577. g. Thyssen Borne­ vis pazīstams ar gravīrām pēc Johana Vilhel- mizsa muzejs, Spānija, Madride. ma Baura (Baur) oriģināliem, kuras apkopotas 78 Džovanni Jakopo Karaglio (Giovanni Jacopo izdevumā Iconographia (1670). Tajos kombi- Caraglio, 1500–1565). Marijas pasludinā­ nēti Kristus dzīves sižeti ar alegorijām, Itālijas šana. dabas ainavām un piļu un ostu skatiem. Bijis 79 ticiāns. Marijas pasludināšana. 1559–1564. ļoti ražīgs — zināmas 1634 gravīras. Oxford Atrodas Venēcijā, Sv. Salvadora baznīcā. University Press. Sk. internetā (16.05.2013) 80 Puppi L. El Greco. The life and work of the ar­ http://www.answers.com/topic/melchior-k- tist illustrated with 80 colour plates. Firenze: sel-i-2 Thames and Hudson, 1967. 79 P. P. 29. 71 Johans Georgs Valdtreihs (Waldtreich) arī dzi- 81 Filipe de Šampēns (Philippe de Champaigne). mis Augsburgā. Bijis saistīts ar Zandrarta vācu Marijas pasludināšana. 1644. g. Metropolitē- akadēmiju. Europeana think culture. Sk. inter- na muzejs, ASV, Ņujorka. netā (16.05.2013) http://www.europeana.eu/ 82 Francs Zigrists (Sigrist Franz, 1727–1803). portal/record/08547/1FCC2AC0890E11E2B 83 lojs Herings (Loy Hering, 1484–1564). D492D5DFA4E53F819DDE5ED.html 84 72 ābrams Blotelinhs (Blooteling, Bloteling, lojs Herings. Marijas pasludināšana. 1545. g. Atrodas ASV, Sinsinati pilsētas Taft muzejā. Blotelinch) — holandiešu gravieris. Dzimis 85 1634. g. Amsterdamā. Malaspina L. Catalogo Georgs Antons Maheins (Georg Anton Mac­ di una raccolta di stampe antiche. Volume 3. hein, 1685–1793). 86 Milano: Dai Tipi di Gio Bernardoni, 1821 Sk. līneburgas Bībeles ilustrācijās vairākkārtīgi internetā (16.05.2013) http://books.google.lv/ izmantots savdabīgs gravīras saturiskās ietil- books?id=Th5SAAAAYAAJ&pg=PA265&lpg= pības palielināšanas paņēmiens, otrajā plānā PA265&dq=Blotelinch&source=bl&ots=G1R attēlojot citus Bībeles sižetus. Tāds lietots arī mlPiZ-9&sig=Hj71CZ6zS5iqFO9vkEEdXeXh gravīrā, kuras priekšplānā attēlota „Kristus uSA&hl=en&sa=X&ei=f9anT7S1Bo3P4QTuv parādīšanās Marijai, Salomei un Marijai Mag­ bXACQ&sqi=2&ved=0CCcQ6AEwAA#v=ONE dalēnai, bet otrajā plānā — Augšāmcelšanās PAGE&q=Blotelinch&f=false notikums. Sv. Jāņa baznīcas luktu gleznojumā 73 Nikolaus Fišers I (Visscher, 1618–1679) ho- K. Meijers izvēlējies gleznot pilnu parauggravī- landiešu mākslas un karšu gravieris. Vada sava ras sižetu. 87 tēva dibināto gravīru tirgotavu Amsterdamā. valsts Akadēmiskās Misiņa bibliotēkas retumu Nikolaus Fišers II (Visscher, 1649–1702) nodaļā esošajam Līneburgas bībeles eksemplā- turpina tēva amatu un biznesu Amsterda- ram ir bojāts gravīras apakšējais stūris, kas ne- mā. Goetzfried Antique Maps. Sk. internetā ļauj noskaidrot tieši šīs kompozīcijas autorus. (16.05.2013) http://www.vintage-maps.com/ 88 sachs H., Dadstűbner E., Neumann H. Christ­ shop_content.php?language=en&coID=15& liche ikonographie in Stichworten. Leipzig: manID=12 Koehler&Amelang, 1980. 384 S., S. 353. Flickr. Sk. internetā (16.05.2013) http:// 89 Turpat, S. 273. www.flickr.com/photos/brabantcollectie/ 90 mateus Merians vecākais (Matthäus Merian 7020741227/ der Ältere, 1593–1650) — vācu mākslinieks, 74 Enciklopēdija Vikipēdija. Sk. internetā gravieris. (17.05.2013) http://en.wikipedia.org/wiki/ 91 icones Biblicae. Lutherbibel mit 234 Kupfersti- Joachim_von_Sandrart chen. Strasburg: gedruckt bei Lazarus Zetzner, 75 atvērta grāmata kā Marijas gudrības simbols 1625–1630

177 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

92 ‘Fontaine N. L‘Histoire du Vieux et du Nouve­ visos minētajos piemēros gleznoti apustuļi vai au Testament‘. Paris: Chez P. Le Petit, 1670. Kristus mācekļi. Kristus ciešanu ainu glezno- 578 P. Sk. internetā (16.05.2013) http:// jumi sastopami vienīgi Ēdoles (Kuldīgas raj.) www.biblical-art.com/biblicalsubject.asp?id_ baznīcas Kungu ložas (balkona) pildiņos, kas biblicalsubject=670&pagenum=6 datējami ar 18. gs. otro pusi (?). V. Mašnovskis meriana gravīra izmantota arī nezināma 17. gs. šiem gleznojumiem gan devis agrāku datēju- Nīderlandes meistara veidotā altāra gleznā mu — 17. gs. otrā puse, kad būvēta šī lukta. „Augšāmcelšanās” Zēhauzenes (pie Brēmenes) Rokoko dekors, iespējams, pievienots vēlāk. Sv. Jēkaba draudzes baznīcā (Bremen–Seehau- Grām.: Mašnovskis V. Latvijas luterāņu baznī­ sen St.-Jacobi kirche), kur lietots oriģinālais cas. 1. sēj. Rīga: SIA DUE, 2005. 470 lpp., kompozīcijas apvērsums. 347., 398., 399. lpp.; Mašnovskis V. Latvi­ 93 Dokumentos fiksēts arī fakts, ka jau jas luterāņu baznīcas. 2. sēj. Rīga: SIA DUE, 1679. g. Kords Meijers Kristus ciešanu cikla 2006. 486 lpp., 327., 390. lpp.; Mašnovs- ainas gleznojis uz Sv. Pētera baznīcas Dienvidu kis V. Latvijas luterāņu baznīcas. 3. sēj. Rīga: sānjoma t.s. dziedātāju jeb studentu luktām. SIA DUE, 2007. 471 lpp., 107. lpp.; Mašnov- Diemžēl nekādas ziņas par šiem gleznojumiem skis V. Latvijas luterāņu baznīcas. 4. sēj. Rīga: nav saglabājušās. SIA DUE, 2007. 471 lpp., 73. lpp. 94 sv. Jāņa baznīcas luktu gleznojumus Kords 96 agrīnākais luktu gleznojumu piemērs ir Lī- Meijers radījis pēc 1691. g. slēgta līguma. bekas Sv. Eigidija baznīcas 1587. g. tapušās Doma baznīcas daudzskaitlīgie Kristus cieša- „skolnieku luktas”. Tradīciju pārņem Bosavas nu cikla gleznojumi uz ērģeļu luktām datēti ar Sv. Pētera baznīcā (Bosau St. Petrikirche, 1738. g. Schleswig–Holstein), kur krāsotājs no Lībekas 95 Nurmes baznīcas (Talsu raj.) luktu gleznoju­- Hans Velkers (Welker) ar Kristus ciešanu ai- mi — ap 1687. g. Gaiķu baznīcas (Saldus nām apgleznojis 1656. g. celto luktu. raj.) luktu gleznojumi — 17. gs. 80. gadi (?). 97 Zviedrijā agrīns luktu gleznojuma piemērs at- Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas luktu glez- rodams Torshellas baznīcā (Torshälla kyrka, nojumi — 17. gs. 90. gadi. Ērbērģes baznī- Södermanland), kas datēts ar 1675. g. Tallinas cas (Aizkraukles raj.) luktu gleznojumi — ap Svētā Gara baznīcā (Tallinna Puha Vaimu kiri­ 1700. g. Lielstraupes baznīcas (Cēsu raj.) luk- ku) agrākie luktu gleznojumi ar Vecās derības tu gleznojumi — 1730. g. Slokas baznīcas luk- ainām datēti jau ar 17. gs. 60. gadiem, bet tu gleznojumi 18. gs. 40. gadi. Kristus ciešanu cikls tapis 17.,18. gs. mijā.

Loft paintings of St. Peter’s Church in Riga in the context of creative work of Cord Meyer — the master of Riga’s painters guild

Vija Strupule Summary

Key words: St. Peter’s church, Riga, loft paintings of the last quarter of the 17th century, Cord Meyer

The heritage of sacral paintings in Riga of the last quarter of the 17th century that has survived till nowadays is more than insufficient. Only a few random preserved artefacts have survived fires, the depreciatory attitude regarding baroque decoration style at the end of the 18th century, and destructive renovations at the end of the 19th century, thus leaving us with little understanding about their colour, shape and variety of plots that were common in Riga churches by the time baroque style was most popular.

178 LUKTU GLEZNOJUMI RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCĀ KRĀSOTĀJU CUNFTES MEISTARA KORDA MEIJERA DAIĻRADES KONTEKSTĀ

The loft paintings of St. Peter’s church also have perished during the fire of June 1941. However, black and white photos of the 1930s with eight loft paintings have survived picturing several scenes of Life and Passion of Christ cycle. The paintings were placed on the so-called Great or Burgher’s loft, built in 1681–1682 according to the project of master builder of Riga — Rupert Bindenshu. Four of the beginning and four of the end of the cycle scenes on the sides of the loft have survived the fire of 1721. The first four scenes show the events of birth and youth of Jesus Christ: „The Annunciation”, „The Bethlehem or Adoration of the Shepherds”, „The Baptism of Christ” and „The Transfiguration of Jesus”. The latter four of the paintings illustrate the final part of the story of suffering: „Jesus Prays in Gethsemane”, „The Crucifixion” or „The Golgotha”, „The Resurrection” and „The Ascension of Jesus”. Similarity in the composition, manner of painting and types of characters can be seen with the well-known Riga painter, guild master Cord Meyer’s works from the last quarter of the 17th century. The main goal of this paper is to draw attention to St. Peter’s Church Burgher’s loft paintings; follow the activities of Cord Meyer’s work in St. Peter’s Church basing on until now unknown archive materials, as well as carry out comparative analysis with attributive works of Meyer in the Riga Dom Cathedral and St. John’s Church to prove the presence of this master’s style also in this case. Cord Meyer came to Riga in 1667 from Lower Saxony city Lüneburg. In 1672, he received Riga Burgher rights, but in 1675 he became a master of Riga painters’ guild. In the archive materials an agreement can be found made in 1682 with representatives of St. Peter’s Church, where master of painting Cord Meyer agrees to paint choir loft. Approving the guild craftsmen’s wide range of skills, Meyer together with his trainees did all the necessary work from simple panel and door painting, plating, graining, marbling to vault and loft painting. Comparing St. Peter’s Church Burgher loft scenes and Cord Meyer’s paintings in St. John’s Church loft, as well as the Dom Cathedral passage pediment, a specific style can be highlighted: scenically expanded compositions, enriching the rhythm of drawing by introducing baroque-type drapery in character clothing, skilful portrayal of nature in the background, incomprehension of human figure proportion and anatomical structure; use of similar face types — straight forehead, nose line and stightly recessed chin, full cheeks; frequent mistakes in the linear perspective. Although Cord Meyer’s works reveal lack of academic education, master’s paintings can be singled out compared to other guild masters’ works, and he was the one to receive the most important orders in Riga at that time. Another evidence of Cord Meyer’s work at both St. Peter’s and St. John’s Church loft paintings is the use of the same graphical patterns. It is illustrated Bible that was published in master’s home city Lüneburg in 1672. Conclusions from this research allow assuming that the author of St. Peter’s Church Burgher’s loft paintings is Cord Meyer. Loft paintings of St. Peter’s Church are among early such decoration examples not only in Riga but in Latvia at large.

179 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā PASIENES KLOSTERA ARHITEKTŪRAS PĒDĒJIE PĒTĪJUMI

Ilmārs Dirveiks

Atslēgas vārdi: klosteris, sienu gleznojums, dominikāņi, velves

Pasienes mūra baznīca un klosteris celti 18. gs. trešajā ceturksnī. Klostera ēka bija divu stāvu celtne, kas no trim pusēm iekļāva pagalmu. Klosteri un baznīcu savienoja gaitenis. Sa­ glabājies tikai ziemeļu korpuss, un tajā atrodama informācija par visiem pārbūvju etapiem. Rakstiskas ziņas par Pasienes klostera interjeriem atrodamas vien 1828. g. vizitācijas tekstā. Plašāku informāciju sniedz ēkas arhitektūras izpēte, kas notika 2010. g. Vairākas ziemeļu korpusa telpas ieguva polihromu apdari 18. gs. beigās vai 19. gs. sākumā, bet vienā telpā izveidots mākslinieciski augstvērtīgs t.s. trompel`oeil interjera gleznojums. Gleznotājs attēlojis arhitektonisku rāmju sistēmu ar profiljoslas atdalītu, ornamentāliem pil­ diņiem rotātu cokolu un sienas plaknes panno. Pretējās sienās starp nišām gleznota pulk­ steņa ciparnīca. Vienas sienas kompozīcijā virs pulksteņa ciparnīcas attēlota saules ripa ar smaidošas sejas vaibstiem. Simboliski pulkstenis nozīmē dzīves ritējumu un diennakts mai­ ņu ar saules disku kā smaidošu seju. Gleznojumā ir atsevišķi rokoko elementi, tomēr kopumā tas veidots ar klasicismam raksturīgiem izteiksmes līdzekļiem. Pasienes klostera izpēte ļauj izsekot iekštelpu apdares vēsturei un izskatam vairāk kā gad­ simta garumā. Pasienes klostera interjera apdare un arhitektūra liek pārskatīt līdzšinējo pētījumu izziņas līmeni vēl esošās klosteru būvēs citviet Latgalē. Divi Latgales baroka sakrā­ lās mākslas izcilākie piemēri — Aglonas un Pasienes baznīcas ar klosteriem — savstarpēji papildina priekšstatus par Latgales 18. gs. klosteru arhitektūru. Šādā nosacītā salīdzinājumā Pasienē vēl saglabājusies bagātīga informācija par 18. gs. klosteru iekštelpu izskatu un apdares paņēmieniem, tai skaitā no vienkāršiem, askētiskiem krāsojumiem līdz sarežģītām dekoratīva krāsojuma kompozīcijām. No senākā būvperioda 18. gs. trešā ceturkšņa ēkā sa­ glabājusies plānojuma struktūra un velvētie pārsegumi, apmetums un 18. gs. beigu interjera polihroma apdare. Daudz nozīmīgu faktu slēpj zem zemes esošās zudušo ēku daļas.

Bagātajā un daudzveidīgajā Latgales kul- ras un vēstures daļa, līdz šim tas nav ievē- tūras mantojumā netrūkst vietu, ēku, per- rots kā nozīmīgu mākslas vērtību glabātājs. sonāliju un ar tiem saistītu notikumu, kas ir Diemžēl vairāk vai mazāk emocijās vai faktos jau vispārzināmas kultūras ikonas un hres- argumentētu kultūras vērtību statistiku ne- tomātiski mākslas un arhitektūras vēstures atlaidīgi un pakāpeniski koriģē dzīves reali- piemēri. Par vienu no pašiem izcilākajiem tāte, pārvietojot daudzus kādreiz nozīmīgus Latgales sakrālās arhitektūras un mākslas pieminekļus sabiedrības tālāko atmiņu kate- paraugiem tiek uzskatīta Pasienes Svētā gorijā. Zaudējumu apjoms Latgales un visas Dominika Romas katoļu baznīca. Lai gan Latvijas kultūras telpai nojaušams, pieminot baznīcai blakus esošais klosteris vēsturiski kaut vai vienu baznīcu interjera vēlīna baro- ir neatņemama apbūves ansambļa arhitektū- ka iluzorās glezniecības paraugu Stoļerovā1.

180 PASIENES KLOSTERA ARHITEKTŪRAS PĒDĒJIE PĒTĪJUMI

1. att. Pasienes baznīca un klostera ēka 2010. g. rudenī. Autora foto

Šī raksta nosaukumā ietvertie vārdi „pēdējie Ieskats Pasienes klostera vēsturē pētījumi” ir skarbu faktu konstatācija, atstā- Katoļu mūku ordeņu ievērojamā loma jot nelielu daļu ticībai un cerībai par Pasienes Latgales vēsturē izpaudās to plašajā kultūras klostera ēkas tālākas pastāvēšanas iespējām. un izglītības darbā, kas pārsniedz vienkāršu 2012. g. pagaidām vien atlikta klostera pa- zemnieku masu garīgo aprūpi rekatolizāci- likušās virszemes daļas nojaukšana. Jebku- jas politikas ietvaros. Baznīcu un klosteru ra iznākuma gadījumā plašāka informācija celtniecība veidoja misiju atbalsta punktus, ir nepieciešama, lai koriģētu vai papildinātu kas kļuva par noteiktu teritoriju kultūras cen- joprojām nepilnīgos priekšstatus par Latvijas triem, kuros garīgo ordeņu dienestā esošie garīgo un materiālo kultūras mantojumu. mākslinieki radīja profesionāla līmeņa dar- Klostera ēkas pašreizējais ārējais izskats bus. Katoļu ticības nostiprināšanas darbā paviršam vērotājam neliecina par mākslinie- Latgalē lielākie nopelni ir jezuītu un domini- ciskām vērtībām. No 18. gs. celtajām kloste- kāņu darbībai, kur pēdējie ieradās vēlāk — ra daļām vienīgais atlikušais ziemeļu korpuss 17. gs. beigās, bet turpināja darbību ilgāk ir pamests un atrodas pakāpeniskā degradā- par jezuītiem. cijas un sabrukšanas stadijā (1. att.). Pus- Šodien visvairāk zināmais dominikāņu līdz labā tehniskā stāvoklī ir tā austrumu dibinātais garīgais centrs ir Aglona, bet tie- gals, ko sedz 20. gs. jumta konstrukcija, bet ši Pasiene ir šī ordeņa pirmā rekatolizācijas rietumu gala telpas izdegušas 20. gs. bei- misija Latgalē, kur tika izveidota draudze ar gās. Iespēja 2010. un 2011. g. mijā iepa- pastāvīgu mītni. Klosterim piešķīra Ludzas zīt Pasienes klostera daļas arhitektūru pēt- stārastijai piederošu zemi, un 1691. g. jau- niekiem sagādāja patīkamus pārsteigumus nos īpašumus apstiprināja Polijas karalis, un lika pārvērtēt visa apbūves ansambļa nosakot, ka līdzšinējā Pasienes tuvumā eso- telpiskās un mākslinieciskās kvalitātes, kas šā Sledzovas sādžas kapela pārdēvējama veidojušās garā un komplicētā vēsturisko par Pasienes baznīcu. Klostera dibināšanai peripetiju ceļā2. ziedoti 3000 poļu zlotu. 1694. g. Livonijas

181 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

un Kurzemes (Piltenes) bīskaps Nikolajs de visatbilstošākie vietas sabiedriskajai nozīmei Korvins-Poplavskis (1683–1709) parakstī- arī pēc simts gadiem. Citādi grūti izskaidrot ja aktu par dominikāņu klostera dibināšanu faktu, ka, atjaunojot iekštelpas pēc 1882. g. Pasienē. Visticamāk, ka tad arī uzcelts jauns ugunsgrēka, faktiski tika saglabāts dominikā- koka dievnams un klostera ēkas3. ņu mākslinieku 18. gs. radītā interjera deko- Par jaunas baznīcas klostera mūra ap- ratīvā krāsojuma kompozīcijas princips, kā būves rašanos tiek uzskatīts laika posms arī līdzīga mālaini rozā kopējā tonalitāte un, no 1753. līdz 1777. g. Tas pamatots ar galvenais, — emblemātiskie gleznojumi. Diez ziņām, ka 1753. g. postoša ugunsgrēka re- vai šeit meklējami kādi kultūras mantojuma zultātā nodegušas visas koka ēkas un, pēc saglabāšanas principi mūsdienu izpratnē. G. Manteifela datiem, pašreizējā baznīca un 19. gs. nogalē baznīcas gleznojumu rekons- „plašs” mūra klosteris bijuši gatavi jau pēc trukcija vairāk uztverama kā racionāls, ak- astoņiem gadiem4. Citi dokumenti koriģē šo tualitāti nezaudējuša parauga atdarinājums. datējumu, ka celtniecība pabeigta ne vēlāk Par klostera telpu interjeru šajā laikā kā 1777. g., kad ēkas iesvētījis Mogiļevas rakstītu avotu nav. Mākslas vēsturnieks Ed- arhibīskaps, vienlaikus pamatoti norādot, ka gars Dubiņš 1980. g. Pēterburgas (toreiz Ļe- būves pabeigšanas un iesvētīšanas laiks var ņingradas) arhīvā atrada Pasienes draudzes nesakrist5. Strauja misijas darba atjaunoša- baznīcas 1828. g. vizitācijas protokolu.10 na bija iespējama ar Pasienes un Landskaro- Pagaidām tas ir senākais zināmais detali- nas novadu īpašnieka, vēlāk Polijas kanclera zētais klostera ēkas apraksts. Otrs svarīgs J. Borha atbalstu. dokuments ir vienkāršs baznīcas un klos- Astoņpadsmitā gadsimta sešdesmitie gadi tera plāna un dienvidu fasādes zīmējums ir katoļu garīgo ordeņu būvniecības aktivitāšu (2. att.). Domājams, ka tas datējams ap- laiks, kad tapa Pasienes, Piedrujas, Dagdas mēram ar to pašu laiku — 19. gs. divdes- un Aglonas jaunas mūra baznīcas. Vienlaikus mitajiem vai trīsdesmitajiem gadiem11. Gan šie būvniecības pasākumi sakrīt ar nozīmī- apraksts, gan zīmējums ir ļoti vērtīgi ēkas giem Latgales vēstures notikumiem. Livoni- izpētes avoti, jo palīdz saprast plānojuma jas bīskapijai piederošais novads pēc Polijas struktūru, iespējamo telpu funkciju, vertikālo pirmās sadalīšanas 1772. g. tika pievienots komunikāciju principu un daļēji pat iekštel- Krievijai un 1783. g. to iekļāva Mogiļevas ar- pu izskatu. Tādēļ ir svarīgi dokumenta tekstu hidiecēzē6. kopā ar zīmējumu analizēt sīkāk. Pasienes baznīca 18. gs. 70.–80. ga- 1828. g. vizitācijā ēka raksturota kā dos ieguva interjera gleznojumus, kuru īpašā trīsdaļīga divu stāvu celtne. Ar to jāsaprot iezīme ir emblemātiski gleznojumi ar sim- pakavveida plāns, kur trīs korpusi grupēti bolikā ietvertām metaforām7. Pagaidām nav vienā apjomā ap nelielu, pret baznīcas apsī- ziņu par konkrētām personām no dominikā- du vērstu pagalmu, ko norobežo mūra žogs. ņu vidus, kas būtu vadījušas vai piedalījušās Kopš 19. gs. vidus pastāv tikai viens no sā- Pasienes baznīcas celtniecībā un interjeru kotnējiem trīs korpusiem — ziemeļu ēka. Tas apdares darbos. Toties emblēmu pirmparau- identificējams minētajā plāna zīmējumā. Se- gi ir noskaidroti8. Mūsdienās baznīcas inter- kojot tradicionālai klosteru plāna uzbūvei, arī jera sākotnējo apdari sedz pārkrāsojumi, kas Pasienē pirmajā un otrajā stāvā ap pagalmu veikti dažu iekštelpu remontu laikā 19. gs.9 bijis kopējais gaitenis ar atsevišķu ieeju katrā Acīmredzot sākotnējais dekoratīvais krāso- telpā. Savstarpēji savienotas bija tikai dažas jums ar iluzorām arhitektūras kompozīcijām telpas. un tajā ietvertais didaktiskais vēstījums ir Šķiet, ka funkcionāli svarīgākās klostera šķituši saturiski, mākslinieciski nozīmīgi un telpas bijušas tieši zudušajā apbūves daļā —

182 PASIENES KLOSTERA ARHITEKTŪRAS PĒDĒJIE PĒTĪJUMI

2. att. Pasienes baznīcas un klostera plāns un dienvidu fasāde. 19. gs. 20.–30. gadi. Iespējamā oriģināla atrašanās vieta: Krievijas Valsts vēstures arhīvs Pēterburgā. 821. f., 150. apr., 563. l. dienvidu un austrumu korpusos. Klostera podiņu krāsnīm. Šajā telpu grupā vēl ietilpa ēdamzāle (refektorijs) pirmajā stāvā rakstu- pa cellei maģistram un profesoram. Spriežot rota kā velvēta telpa ar „parketa” grīdu un pēc klostera ziemeļu korpusa plānojuma, dzī- podiņu krāsni. Blakus refektorijam esošajā vojamās celles izvietotas tieši šajā, joprojām virtuvē bijuši trīs koka skapji „ar aptieku” esošajā ēkā. Klosterī bijusi arī plaša nozīmī- klostera iemītniekiem un zemniekiem. Virtu- ga bibliotēka. 1799. g. inventāra aprakstā vei blakus izvietota maizes ceptuve un pielie- minēts, ka 607 grāmatu krājums kopā ar ar- kamais. Vēl pirmajā stāvā „līdzās baznīcai” hīvu glabājas atsevišķā istabā. Pēc divdesmit minēta darbnīca12. gadiem bibliotēkā bijušas 1500 grāmatas13. Uz otro stāvu varēja nokļūt pa mūra kāp- Diemžēl 1828. g. apraksts nesniedz atbildi, nēm austrumu un rietumu korpusos. Te bija kurā telpā klostera bibliotēka bija novietota. „provinciāļa dzīvoklis” un klostera priekšnie- Vizitācija noslēdzas ar piezīmi, ka klosteri un ka jeb priora divu istabu dzīvoklis ar dēļu baznīcu savieno gaitenis. Šāds savienojums grīdām. Blakus dzīvoklim minēti divi velvē- redzams vēsturiskajā plāna zīmējumā, kas ti pieliekamie kambari ar „ķieģeļu parketa nav īsti precīzs: realitātē vienstāva gaitenis grīdu”. Visticamāk, ar to domāts māla flīžu bijis kā turpinājums ziemeļu korpusa gaite- segums. Vēl iekštelpu aprakstā otrā stāva nim. Zīmējumā iekšpagalma stūrī parādīta gaiteņa galā atzīmēts neliels altāris Jauna- kāda neliela nezināmas nozīmes telpiņa vai vai Marijai, uz kura bijuši seši vidēja lieluma drīzāk noeja pagrabā (?). Varbūt šeit meklē- vara svečturi. jama ieeja vizitācijā minētajās mirušo kloste- 1828. g. uzskaitītas arī septiņas velvētas ra brāļu kapenēs? Tas noskaidrojams nākot- celles (ordeņa brāļu dzīvojamās istabas) ar nē, veicot pārbaudes izrakumus.

183 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Klostera apjoma būtiska daļa ir ateju pie- tuve, virtuve un kāda palīgtelpa18. Arī otrajā būve. Pasienē, Skaistkalnē14 un Aglonā bijuši stāvā bija sešas istabas, kas acīmredzot do- līdzīgi risinājumi — neliela vienstāva ēciņa mātas dzīvošanai. Ēkas jumts segts ar māla būvēta atstatus no dzīvojamā bloka, gara kārniņiem. gaiteņa galā. Šīs būves nojauktas jau krietni 1882. g. ugunsgrēkā cieta klosterim bla- sen — 19. gs. vidū. Līdzīgs labierīcību būv- kus esošā baznīca. Kā arhitektūras vēstures niecisks risinājums bijis arī citiem klosteriem, pētījumos ierasts, rakstīto avotu sniegtā infor- piem., Aglonā. mācija par uguns izraisītu bojājumu rakstu- Ņemot vērā Pasienes kā administratīva ru lielākoties ir vispārināta. Par ugunsgrēku centra nozīmi, klosteris bija sava veida ga- atzīmēts, ka baznīcai „.. izdega jumts, daļa rīgās un fiziskās veselības aprūpes vieta. Kā logu, torņi, nokrita zvani, iekštelpas necie- atsevišķas ēkas vizitācijā minēta draudzes ta..”19. Maz ticams, ka dievnama iekštelpas skola un slimnīca, kas bijusi mūra ēka ar sal- palika kaut vai sodrēju neskartas. Tādēļ pē- mu jumtu. dējo plašāko interjera atjaunošanu var saistīt Pasienes dominikāņu klosteris pastāvēja ar 1882. g. notikumiem. Tā laika pārglezno- līdz 1832. g., kad cariskās Krievijas valdība jums nav precīza kopija, un vairāki ornamenti vērsās pret katoļu un citām „ārzemju” reliģi- ir vienkāršoti20. jām valsts rietumu provincēs, tai skaitā Balt- Klostera arhīvs iznīcināts politisko pār- krievijā un Latgalē. Līdz 1854. g. likvidēja maiņu laikā 1918.–1920. g. Divdesmitā visus klosterus, izņemot Aglonā un Krāslavā, gadsimta trīsdesmitajos gados otrā stāva rie- vienlaikus ierobežojot esošo ēku atjaunoša- tumu gals uzcelts no jauna, ierīkojot mācītāja nas un uzturēšanas iespējas15. Tā laika varas dzīvokli. spiedienu un politiskās realitātes atspoguļo- Pieminekļu inspekcijas darbinieks jas klosteru pārņemšanas dokumentos. Tie- L. Plauciņš 1961. g. konstatējis, ka ēka ap- sas izpildītājs lūdzis, lai Pasienes mūkiem at- dzīvota — apakšējais stāvs izmantots saim- stāj vismaz galdus, krēslus un dīvānus, jo bez niecības vajadzībām, kā lopu kūts un šķū- tiem klosterī palikšot tikai „kailas sienas”16. nis, bet otrajā stāvā ir dzīvokļi. Neraugoties Vienlaikus šajos dokumentos un agrāk veik- uz to, ka „.. ēka atrodas nolaistā stāvoklī..”, tajā vizitācijā atrodams netiešs klosteru in- atkārtoti izvirzīts jautājums par arhitektūras terjeru raksturojums, kur nozīmīga loma ir pieminekļa statusa piešķiršanu un iekļaušanu bagātīgajam gleznu skaitam. vienotā aizsardzības kompleksā ar baznīcu21. Maz izmantotās kādreizējā klostera ēkas Pēc 1981. g. no koka celtais otrā stāva rie- 1837. g. smagi cieta ugunsgrēkā. Sadega lie- tumu gals līdz ar daļu jumta izdega. Turp- lākā daļa logu, durvis, jumti, interjera priekš- māk nekādi atjaunošanas darbi netika veikti. meti17. Pašreizējā ziemeļu korpusā palikušās oriģinālās durvju aplodas liecina, ka uguns Klostera ēka un tās interjers postījumi visvairāk skāruši dienvidu un aus- No Pasienes klostera ēkas saglabājies trumu korpusus, kurus pēc šī gadījuma no- divstāvu ziemeļu korpuss un tajā atrodama jauca kopā ar klosteri un baznīcu savienojošo informācija par visiem pārbūvju etapiem gaiteni. Citas klostera kompleksa ēkas vairs (3. att.). Klosteru ēkām raksturīga pakāpe- aktīvi neizmantoja un pamazām tās sabruka niska būvniecības gaita, mūrī paredzot savie- vai tika nojauktas. nojumu vietas ar katru nākamo daļu. Spriežot Kā liecina 1855. g. apraksts, atlikušajā pēc tām un fakta, ka tieši ziemeļu korpusā ziemeļu korpusā izmantoja visas sešas ista- bijušas dzīvojamās istabas (celles) un ateju bas pirmajā stāvā. Pirmajās trijās bija admi- piebūve, secināms, ka saglabājusies ēka sa- nistratora dzīvoklis. Pārējās — maizes cep- vulaik ir celta kā pirmā.

184 PASIENES KLOSTERA ARHITEKTŪRAS PĒDĒJIE PĒTĪJUMI

Sienas mūrētas kaļķu javā ar oranži sarka- 20.–30. gadu pārbūvēm, kad ēkas austrumu niem dedzinātiem māla ķieģeļiem, kas, visti- pusē pa tām nokļuva jaunajā priestera dzī- camāk, izgatavoti kādā īpaši būvniecībai orga- voklī otrajā stāvā. nizētā tuvējā ķieģeļu ceplī. Pasienes klostera Lielākoties pirmā un otrā stāva istabām ķieģeļiem ir sava raksturīga pazīme — veidnī ir līdzīgs telpiskais risinājums. Katrā istabā esošā jēlā māla masā ar pirkstiem ievilktas (cellē) bijusi atsevišķa krāsns, kas kurinā- paralēlas viļņveida līnijas. Abus ēkas stāvus ta no gaiteņa. Blakus esošo istabu krāsnis sedz ķieģeļu mūra velves, ko klāj kaļķu javas grupētas pie vienas starpsienas, lai pieslēgtu apmetums. Ēkas celšanas laikā durvis un logi vienam dūmenim. Istabu sienās ir nelielas iestrādāti sienās mūrēšanas procesā, kas ir nišas, kurās konstatējamas plauktu vietas. tradicionāls būvpaņēmiens arī citos klosteros Lielākā niša — mantu glabāšanai izveidota (Aglonā, Skaistkalnē, Rušonā). Tādēļ masīvo virs durvju ailas kā platu dēļu plaukts. Arī aplodu augšējie un apakšējie šķautņi (palo- starpsienās ir platas ar segmentveida arkām da un slieksnis) ievirzīti tālāk pāri sānu malu pārsegtas nišas (4. att.). 19. gs. sākumā ap- statņiem. rakstā istabās minētas „podiņu” krāsnis, bet Pēc 19. gs. pirmā ceturkšņa zīmējuma, virtuvē — ķieģeļu krāsns. galvenā ieeja klosterī bijusi zudušā dienvi- Abu stāvu gaiteņu grīdas bija ieklātas ar du korpusa fasādē. Arī pašreizējai ēkai ieeja sarkanām dedzināta māla flīzēm, kas 19. gs. ir dienvidu pusē, bet tas kopā ar lieveni un vizitācijā dēvētas par ķieģeļu parketu. Dzīvo- balkonu, ko balsta divas kolonnas, ir 20. gs. jamās istabās bija dēļu grīdas. Vienā no tel- 20.–30. gadu papildinājums ķieģeļu, cemen- pām konstatēts 19. gs. izplatīts paņēmiens, ta javas un betona konstrukcijā. Sākotnējās uz dēļiem ar krāsojumu imitējot greznāku se- kāpnes nav saglabājušās, bet konstatējams, gumu, piem., parketu. Diemžēl no dekoratīvā ka to konstrukcijas bijušas no mūra. Pašrei- krāsojuma uz dažiem dēļiem saglabājusies zējās betona kāpnes ir liecība par 20. gs. tikai melni krāsota astoņu staru zvaigzne.

3. att. Skats uz daļēji apdzīvoto kādreizējo klostera ēku no ZA puses 1949. g. VKPAI PDC Inv. Nr. 3682. J. Vasiļjeva foto

185 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

4. att. Klostera otrā stāva celles sienas 5. att. Pirmā stāva telpas sienas 18. gs. ar nišām. 2011. Autora foto beigu dekoratīva gleznojuma daļēja fiksācija un rekonstrukcija. 2011. I. Jekševicas zīm.

Visticamāk, ka 1828. g. aprakstā refektorijā plaknes panno (5. att.). Kompozīcijā uz sānu minētā parketa grīda bijis tieši uz dēļiem krā- sienām pelēko, zilo un sārto toņu gammā sots iluzorais parkets. iekļautas reālās nišas ar segmentveida pār- Rakstītās vēsturiskās ziņas par Pasienes sedzēm, kā arī iluzora gleznota niša, kas no- klostera interjeriem atrodamas tikai 19. gs. drošina šo elementu simetrisku izkārtojumu. sākuma vizitācijas tekstā. Pilnīgāks priekš- Gleznojuma fragmenti saglabājušies uz stats par ēkā veidoto interjeru un tā evolūciju visām telpas sienām un velvētajiem gries- iegūts, veicot izpēti. Mūra klostera pirmajās tiem. Tomēr apmetuma zudumi liedz veikt pastāvēšanas desmitgadēs ziemeļu korpusa pilnu sižeta rekonstrukciju. Rāmju sistēmas telpu apdare bijusi vienkārša — sienas un pamatmotīvs ir ar gaismēnām izcelti taisnstū- velves balsinātas, bet sienu apakšdaļā krāsoti ra formas pildiņi ar pacēlumu vidū. Cokola tumši cokoli. Kopējo gaiteņa koloristiku notei- daļu noslēdz dažādās pelēko toņu gradācijās ca baltās sienas un sarkani krāsotas iekšdur- attēlota iluzora profiljosla (6. att.). Cokola vis kopā ar māla flīžu grīdām. profiljosla perspektīvas lauzumā veido nišas Baznīcu un klosteru kompleksos interjeru sānu plakņu iespaidu. Skata punkts neatro- mākslinieciskā apdare biežāk tapusi vienlai- das attēlotās nišas pretskatā, bet gan slīpi, cīgi, kad konkrētā vietā uzturējušies meistari. orientējoties uz telpā ienākošu vērotāju. Virs Tomēr nereti raksturīgs arī pakāpeniskums, nišas segmentveida pārsedzes attēlojuma atsevišķi lokāli remonti, ko varēja noteikt gleznota grezna vainagojošā daļa — spogulis, kādā konkrētā brīdī piešķirts ziedojums22. kas uzsver velvētās telpas sienas augšdaļas Jaunā mūra klostera dzīvojamā korpusā līdz segmentveida konfigurāciju. 18. gs. beigām telpu sienas vienkārši pārkrā- Abās pretējās sānu sienās vidusdaļā, sotas četras līdz piecas reizes23. Gadsimta plaknē starp nišām bijis gleznots pulkstenis beigās vai 19. gs. sākumā vairākas zieme- ar ciparnīcas iekšējā aplī romiešu cipariem ļu korpusa telpas ieguva polihromu apdari, apzīmētām stundām, bet ārējā aplī ar arābu bet mākslinieciski nozīmīgākais gleznotais cipariem norādītām minūtēm (7. att.). Vienas interjers izveidots vienā telpā. Telpā veidota sienas kompozīcijā virs pulksteņa ciparnīcas grezna sienu apdare, kurā izmantoti iluzorās gleznota saules ripa ar smaidošas sejas vaibs- glezniecības t.s. trompel`oeil principi. Glez- tiem. Apaļo seju ietver sārti zilu staru vainags, notājs attēlojis arhitektonisku rāmju sistēmu, kas asociējas arī ar cilvēka galvassegu vai kurā ar profiljoslām atdalīts, ornamentāliem kuplu frizūru (8. att.). Simboliski pulkstenis pildiņiem rotāts cokols papildināts ar sienas nozīmē dzīves ritējumu un diennakts maiņu

186 PASIENES KLOSTERA ARHITEKTŪRAS PĒDĒJIE PĒTĪJUMI

8. att. 18. gs. beigu dekoratīva gleznojuma fragments: saule. 2011

6. att. 18. gs. beigu dekoratīva t.s. trompe l’ oeil gleznojums, imitējot sienas nišu. 2011

7. att. 18. gs. beigu dekoratīva gleznojuma fragments: pulksteņa ciparnīca. 2011 Visi autora foto ar saules disku kā smaidošu seju. Teorētiski pumā kompozīcijas pamatshēmas simetrija, var pieņemt, ka virs pretējās sienas pulkste- no antīkās mākslas ornamentikas klāsta nā- ņa, iespējams, ticis gleznots personificēts Mē- kušie elementi — lauru lapu vītnes, rozetes, ness simbols. Kristīgajā simbolikā Saule un gutas, kimātijs, astragāls ir raksturīgi klasicis- Mēness ir pazīstami simboli. Saule ir aktīvais, ma izteiksmes līdzekļi. Ja Pasienes baznīcas vīrišķais princips (gaisma, uguns, gars un interjera apgleznošanas un stucco tēlniecības debesis), bet Mēness — pasīvais, sievišķais paraugi tiek saistīti ar Viļņas vēlā baroka un princips (tumsa, ūdens, matērija, zeme)24. rokoko tradīciju skolu25, tad klostera sienu Telpas velvēto griestu gleznojuma kom- gleznojumi, kas saglabājušies tikai vienā pir- pozīcija kopumā nav nosakāma. Fragmentāri mā stāva telpā, ietver klasicisma pazīmes, saglabājusies velves plaknes kontūru iezīmē- kas ar zināmu piesardzību ļauj pieņemt, ka joša astragāla josla ar gaišām pērlītēm uz tas pieder cita — Pasienē vēlāk strādājuša melna fona. Lai gan atsevišķu gleznoto pildi- meistara otai. Pēc 1837. g. ugunsgrēka seku ņu forma iekļaujas rokoko stila izteiksmē, ko- novēršanas atlikušajās klostera telpās nekad

187 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

neatgriezās kādreizējā sienu apdares grez- vēsturiskās nozīmes ziņā pelnījusi vairāk par nība. Nelabvēlīgos politiskos apstākļos, kad 2006.–2008. g. veikto iekštelpu atjaunoša- visapkārt notika pakāpeniska katoļu klosteru nu. Vietas garīgās un ainaviskās atdzimšanas slēgšana, telpu dekorēšana nebija prioritāte. pamatā jābūt izpratnei par baznīcu un klos- Istabās bija vienkāršas balti krāsotas sienas teri kā vienotu ansambli. Iepazītā Pasienes ar tumši pelēku vai melnu cokolu. Sākot ar klostera interjera apdare un arhitektūra liek 19. gs. otro pusi, kādreizējā klostera inter- pārskatīt līdzšinējo pētījumu izziņas līmeni jeros ienāca pilsoniskai videi raksturīgi mā- vēl esošajās klosteru būvēs citviet Latgalē. jokļu dekorēšanas motīvi. Vairākas istabas Divi Latgales baroka sakrālās mākslas izcilā- krāsotas t. s. paklāja tipa trafaretu tehnikā, kie piemēri — Aglonas un Pasienes baznīcas ar motīviem, kas raksturīgi bīdermeijera un ar klosteriem savstarpēji papildina priekšsta- historisma pārejas laikam. tus par Latgales 18. gs. klosteru arhitektūru. Pasienes klostera izpēte ļauj izsekot iekš- Šādā nosacītā salīdzinājumā Pasienē vēl atro- telpu apdares vēsturei un izskatam vairāk kā dama bagātīga informācija par 18. gs. klos- gadsimta garumā. Tomēr jāatceras, ka šo- teru iekštelpu izskatu un apdares paņēmie- dien pētījumiem un secinājumiem vairs nav niem, tai skaitā no vienkāršiem, askētiskiem pieejama tā apbūves klostera daļa, kurā biju- krāsojumiem līdz sarežģītām dekoratīva krā- šas galvenās sabiedriskās un reprezentācijas sojuma kompozīcijām. No senākā būvperio- telpas. da 18. gs. trešā ceturkšņa ēkā saglabājusies plānojuma struktūra un velvētie pārsegumi, *** apmetums un 18. gs. beigu interjera polihro- ma apdare. Pasienes klostera ēkas virszemes 2010. g. pētījumu primārais praktiskais konstrukcijas vēl ir iespējams daļēji saglabāt, uzdevums bija sniegt paplašinātu informāciju piem., veiksmīgi iekļaujot kādā jaunbūvē. par Pasienes klosteri, lai akcentētu tā kul- Droši var apgalvot, ka daudz nozīmīgu faktu tūrvēsturisko nozīmi un pasvītrotu ēkas kā slēpj zem zemes esošās zudušo ēku daļas. neatņemama apbūves ansambļa daļas nozī- Tādēļ klostera vēstures kompleksi pētījumi mi. Pētījumu gaitā, fiksējot vērtīgu interjera gan ar akadēmiskās mākslas zinātnes me- apdari, kuras tālāka pastāvēšana apdraudē- todēm arhīvos, gan pieminekļa pētniecība ta, Latvijas mākslas un arhitektūras vēstures in situ ar arheoloģiskām un arhitektoniskām kopainā saglabāta objektīva informācija ēkas metodēm sniegs daudz nozīmīgas informāci- vēsturiski stilistiskajam vērtējumam.26 jas par savulaik ievērojamo Latgales garīgās Gan imperatora Pāvila I Romanova un saimnieciskās dzīves centru — Pasienes (1754−1801), gan Aleksandra I valdīšanas Romas katoļu baznīcu ar klosteri. laikā ir salīdzinoši labvēlīgs periods katoļu garīdzniecībai. Tas nozīmē, ka 18. gs. beigās Avoti un piezīmes vai 19. gs. sākumā bija iespējama vismaz at- 1 kaminska R. 18. gadsimta glezniecība Latga­ sevišķu klostera iekštelpu atjaunošana. Nav lē. Rīga: Zvaigzne, 1994. 31. lpp. Ap 1770. g. celtais koka dievnams nodega 1968. g. šaubu, ka greznais sienu dekoratīvais krāso- 2 Zilupes novada Pasienes pagasta bijušā Pa- jums liecina par kādu īpašu Pasienes klostera sienes dominikāņu klostera ēkas arhitektonis- ziemeļu spārna pirmā stāva telpas funkciju. ki mākslinieciskā inventarizācija (I. Dirveiks, Mūsdienās Pasienes Sv. Dominika Romas V. Strupule, L. Lūse, R. Taurena, I. Poriete, katoļu baznīca sava ģeogrāfiskā novietojuma, I. Jekševica). Rīga, 2011. SIA „Arhitektonis- kā izpētes grupa”. Valsts kultūras pieminekļu kā arī vispārējas sociāli ekonomiskas situāci- aizsardzības inspekcijas Pieminekļu doku- jas dēļ palikusi Aglonas bazilikas ēnā, kaut mentācijas centra arhīvs (turpmāk — VKPAI sava mākslinieciskā potenciāla un kultūr- PDC). Par vērtīgu interjera apdari klostera ēkā

188 PASIENES KLOSTERA ARHITEKTŪRAS PĒDĒJIE PĒTĪJUMI

jau 2006. g. baznīcas apsekojumu atskaites 13 vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. materiālā ziņoja SIA „Arhitektoniskā izpētes Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. grupa” darbinieces Z. Bikše, A. Robežniece un 444. lpp. L. Lūse. 14 Skaistkalnē tas zināms no nerealizēta projekta 3 vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. materiāliem. Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. 15 kaminska R. 18. gadsimta glezniecība Latga­ Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1994. 442. lē.92. lpp. lpp. 16 turpat. 4 Manteuffel G. Z dziejóowkościoła wInflantach 17 Dubiņš E. Pasienes baznīca un klosteris. Vēstu- i Kurlandyi od XVI do XX stulecia. Warscha­ riskās izpētes materiāli. 33. lpp. wa,1905. S. 45. 18 turpat. 5 Dubiņš E. Pasienes baznīca un klosteris. Vēs- 19 Cakuls J. Latvijas Romas katoļu draudzes. turiskās izpētes materiāli. Rīga, 1989. Manu- Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1997. 294. skripts VKPAI PDC. 24., 25. lpp. lpp. 6 Kaminska R. 18. gadsimta glezniecība Latga­ 20 spārītis O. Dominikāņu pedagoģijas aspekti Pa- lē. 88. lpp. sienes katoļu baznīcas emblemātisko gleznoju- 7 spārītis O. Dominikāņu pedagoģijas aspekti Pa- mu ciklā. Grām.: Poļu kultūras zīmes Latvijā. sienes katoļu baznīcas emblemātisko gleznoju- 46. lpp. mu ciklā. Grām.: Poļu kultūras zīmes Latvijā. 21 Dubiņš E. Pasienes baznīca un klosteris. Vēstu- Rīga: Latvijas poļu savienība, 2007. 45. lpp. riskās izpētes materiāli. 6. lpp. 8 Turpat, 45. lpp. 22 kaminska R. 18. gadsimta glezniecība Latga­ 9 Pasienes baznīcas arhitektoniski māksliniecis- lē. 94. lpp. Kā raksturīgs piemērs minēta Aglo- kā inventarizācija (Z. Bikše, L. Lūse, A. Robež- nas baznīcas interjera apdares evolūcija. niece). Rīga, 2006. VKPAI PDC. 23 arī Pasienes baznīcā konstatējama līdzīga si- 10 Dubiņš E. 26. lpp. Oriģināls Pēterburgas Cen- tuācija. Pirms 18. gs. beigās radītās gleznotās trālajā valsts vēstures arhīvā (CVVA, 822. f., apdares sienas un griesti balsināti trīs reizes. 12.a., 2787. l.). 24 sachs H., Badstübner E., Neumann H. Christ­ 11 Pateicība par šo materiālu Latgales mākslas liche Ikonographie in Stichworten. Leipzig: vēstures pētniecei R. Kaminskai. Diemžēl zī- Koehler&Amelang, 1980. S. 318., 319. mējuma kopija iegūta 20. gs. beigās Polijā bez 25 kaminska R. Latgales mākslas pieminekļi no- anotācijas. Saskaņā ar LU Teoloģijas fakultātes vada kultūras un mākslas vēstures kontekstā. doktoranta Reiņa Norkārkla informāciju, iespē- Latvijas māksla starptautisko sakaru kontek­ jamā dokumenta atrašanās vieta ir Krievijas stā. Rīga: Neputns, 2000. 54. lpp. Valsts vēstures arhīvs Pēterburgā. Pasienes at- 26 Pasienes klostera gleznojumi fiksēti gan fotoat- tēls (plāns) 821. f., 150. apr., 563. l. Šis pie- tēlos, gan grafiskā veidā (kopijās). Gleznojumu ņēmums jāpārbauda turpmākajos pētījumos. daļas atrodas uz apmetuma, kas pakāpeniski 12 Citēts tulkojums no E. Dubiņa pētījuma. Auto- atdalās no sienas pamatnes. Tādēļ atsevišķi jau ram nav pieejams oriģinālteksts. Tādēļ pieļau- nokrituši un vāji sienai piesaistīti apmetuma jams, ka specifisko terminu tulkojumos iespē- fragmenti noņemti un atrodas SIA „Arhitekto- jamas atšķirīgas interpretācijas. niskās izpētes grupa” arhīvā.

189 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Latest research of Pasiene Monastery architecture

Ilmārs Dirveiks Summary

Key words: monastery, murals, Dominicans, vaults

Brick church and monastery of Pasiene were built in the third quarter of the 18th century. The monastery building was a two-storey edifice embracing the yard from three sides. A passage connected the monastery with the church. Only the northern block has been preserved and it contains information about all stages of reconstruction. Written information about Pasiene Monastery interiors are found only in the text of year 1828 visitation. Architectural research of the building carried out in 2010 provides broader information. Several facilities of the northern block acquired polychrome decoration in late 18th / early 19th century, but in one room there is high-quality trompe l`oeil interior painting. The painter has depicted a system of architectonic frames with a socle decorated with ornamental panels, and a planar wall panel. A clock face is painted on the opposite walls between the niches. On one of the walls a smiling Sun-disc is depicted over the clock face. Symbolically a clock bears the meaning of the course of life, and the smiling Sun — interchanging of day and night. The paint- ing contains some elements of rococo art, but generally it is formed using means of expression characteristic of classicism. Investigation of Pasiene monastery allows tracing the history and looks of the interior through- out more than a century. Interior decoration and architecture makes one review the former level of investigation in the still existing monastery buildings elsewhere in Latgale. Two most out- standing samples of Baroque sacral art from Latgale region — Churches of Aglona and Pasiene with monasteries — mutually supplement the conceptions of the 18th century monastery architecture in Latgale. Pasiene still bears rich information about the 18th century monastery interior and techniques of decoration including simple, ascetic paintings to complicated com- positions of decorative painting. From the most ancient construction period of the third quarter of the 18th century, the building has retained the planning structure and vaulted ceilings, plaster and polychrome decoration of the late 18h century interior. The underground parts of the lost buildings conceal a number of important facts.

190 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN” DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM „EMBACH-ATHEN”

Juhan Maiste

Schlüsselwörter: Aufklärung, Ästhetik des Klassizismus, Idealismus, Städtebauliche Konzepte, Landschaftsarchitektur, Baltische Identität

Der Klassizismus gestaltete sich wie überall auch in den baltischen Provinzen zwischen 1775 und 1825 zur visualisierenden Seite oder Projektionsfläche der aufklärerischen Ideen. In Dorpat/Tartu und der 1802 wiederbegründeten Universität nahmen die philosophischen Strömungen dieses Zeitalters und die Auseinandersetzungen zwischen den oft paradoxen Gegensätzen innerhalb der Idealismustheorie dermaßen intensive Formen an, dass man von der Herausbildung eines besonderen ‚Dorpater Geistes‘ und dessen Auswirkungen auf die Spezifik einer baltischen Identität ausgehen kann. Fast deckungsgleich wurden diese durch europäische Philosophen definierten Positionen auch auf ästhetische Konzepte und mate­ rialisierte Formen übertragen. Den sichtbarsten Niederschlag fand die aufklärerische Am­ bivalenz im Stadtbild Dorpats. Johann Wilhelm Krause (1757–1828), der als Architekt der Universität Dorpat tätig war, vermochte in seinen Projekten beide aufklärerischen Interpre­ tationen der Klassik und der Formkultur (die sprechende Architektur (architecture parlante) und die sog. visionäre Architektur) mit großem Fingerspitzengefühl miteinander zu verbin­ den. Zu Krauses größten Projekten zählen das Hauptgebäude der Universität, die Bibliothek in der Domruine, die Parkanlage am Domberg u.a.

Die Kunst ist des Öfteren mit einer Pflan- Hinter diesen Worten können wir sowohl die ze verglichen worden, die aufgeht, blüht und Ideen des Zeitalters von Herder und Goe- gedeiht.1 Die baltische Kunst mit Wiesenblu- the wahrnehmen3 als auch die Rhetorik der men, so wie der Kunsthistoriker aus Riga, Wil- Kunstwissenschaftler der fast einhundert Jah- helm Neumann, darüber poetisch geschrie- re späteren Wiener Schule, die Franz Wickoff ben hat. Er brachte dies im Zusammenhang dazu inspiriert hat zu schreiben: „[…] dass mit einem der größten Zeitalter des nationa- die Kunst in sich ein organisches Leben hat len Erwachens, mit dem halben Jahrhun- und dass sie ebenso wie eine Pflanz sich ent- dert, das dem Jahr 1775 folgte und das bis wickelt, blüht, abstirbt.”4 zum Ende des ersten Viertels des 19. Jahr- Die Natur stellt eines der zentralsten The- hunderts andauerte, welches laut Neumann men des Zeitalters der Aufklärung dar, durch einen Kunstfrühling bezeichnete — „einen deren mimetische Nachahmung sich sowohl Frühling, dem kein Sommer folgte, sondern die Architektur als auch die Malerei gestal- ein rauher Herbst, der die Mehrzahl der jun- tet haben,5 indem sie der neoplatonischen gen Triebe schnell wieder verdorren machte.”2 Ästhetiklehre des 18. Jahrhunderts eine

191 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

derartige Position verlieh, welche als oberstes charakteristischen „vollkommenden Idea- Ziel der Kunst die universelle Harmonie und lismus” mit den klassischen Vorbildern ver- die Einführung einer kosmischen Ordnung, knüpfte.9 die ihr entspricht, sieht. Das allerhöchste Die Klassik und der Klassizismus, der Ziel der Kunst ist die Vollkommenheit, diese sich als ihre Wiederholung herausbildete, ge- „lässt sich aus der Natur des Ideals bis zur stalten die formelle Seite der visuellen Iden- völligen Evidenz erweisen, das in der Kunst tität des Zeitalters der Aufklärung. Die Säu- kein anderer Stil möglich ist, als der, wel- len vor einem Gebäude eines Gutshofes oder chen die Antiken zur höchsten Reinheit und einer Universität bezeichnen nicht einzig die Vollkommenheit ausgebildet haben.”6 Die architektonische Norm, sondern das gleiche, Nachahmung der Natur war mit der Antike was in der Malerei als ein Bedürfnis zu „gefal- verbunden, was wahrlich nicht eine direkte len und sich einordnen zu lassen” beschrie- Nachbildung der griechischen Vorbilder be- ben worden ist.10 Wenn man nach den Aus- deutete, sondern ein Streben zum Absoluten gangsstellen der damaligen Kunst sucht, ist — eine Utopie, durch die der Geist seinen es dabei nicht möglich an der dominierenden obersten Seelenzustand erreicht, indem sie Rolle des Idealismus, als der dominierenden Winckelmanns „edle Einfaltigkeit als stille Methode des Zeitalters, vorbeizuschauen — Größe” zum kategorischen Imperativ erhebt, dies sowohl in der Philosophie als auch in der laut Kant den Weg zur ewigen Wiederho- der visuellen Kunst, wie dies manchmal zu lung der Klassik weist. tun versucht worden ist,11 sondern es müs- Die Vollkommenheit bedeutet Natürlich- sen ihre Impulse und Entwicklungsprozesse keit, nachdem sie mehrere unterschiedliche analysiert werden, deren Hintergründe sich Metaphasen durchlaufen hat, gipfelt „die in der Diskussion zwischen zwei Idealismen, freie Schönheit” (pulchritudo vaga) in Form die ihren Anfang bei Winckelmann und Les- von der „abhängigen Schönheit” (pulchritu­ sing nahmen, finden — zwischen dem Ver- do adhaerens),7 wobei sie im Rahmen des stand und den Gefühlen, dem Visuellen und Klassizismus als eines Stilbegriffes mehrere dem Verbalen, der Malerei und der Poesie, Probleme hervorbringt, was in der heutigen dem Objektiven und dem Subjektiven, dem Kunstwissenschaft dazu animiert hat, Fragen Analytischen und dem Emotionalen.12 War- über das Verhältnis zwischen der Aufklärung um schreit Laokoon nicht im Marmor, jedoch und den Klassizismus zu stellen, was den aber in der Poesie, fragt Gotthold Ephraim Anlass dazu gegeben hat, über zwei wichtige Lessing.13 Pole der Kunst zu diskutieren: über die The- Denn keiner von uns ist im Himmel des men der repräsentativen Darstellungsfunkti- einen Sterns geboren worden. Der statische on und der expressiven Ausdrucksfunktion, Code des Klassizismus trägt in sich einen wie sie von Ernst Cassirer8 definiert wurden. sprudelnden Inhalt, der im Schatten des Be- Dabei wird in der Aufklärung vor allem der griffs, welcher das Zeitalter deckt, uns eine Ausdruck von Kants sapere aude gesehen, Möglichkeit gewährt, ihn in Form von zwei der die formelle Seite des Zeitalters mit dem Utopien zu betrachten, deren ambivalen- Streben nach den Werten des Humanismus te Natur uns zum doppelgesichtigen Janus und den Ideen der Freiheit verband. Durch und der ihm entsprechenden ambivalenten die Freiheit lässt sich die Stimme der Natur Kunstbehandlung führt, deren Weg in Zeit erkennen. Durch die Natur schöpft die Kunst und Raum von verschiedenen Behandlungen immer neue Ideen, die als pures Wasser den des Idealismus von Kant bis Hegel und von Künstler immer wieder zurück zur Kastali- Schlegel bis Schoppenhauer gekennzeichnet schen Quelle führt, was den für das Zeitalter sind.14

192 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN”

Es handelt sich nicht um ein Problem ren Seite zu behandeln. Zur Garantie der Frei- des Idealismus und des Realismus, sondern heit wird die Natürlichkeit, die angeborenen um einen Stilcode, der wenigstens genauso Rechte der Menschen, wodurch die Stimme ambivalent und kompliziert ist wie die Gotik, der Natur durch die Gesellschaft spricht. Da- der Manierismus oder der Barock,15 die sich mit wird die entscheidende Rolle der Natur gegenseitig beeinflussend und Grenzen über- emporgehoben, die in den letzten Untersu- steigend, nebeneinander existierten, während chungen auf dem Gebiet der Geschichts- sie unterschiedliche Bezeichnungen trugen, philosophie als eines der zentralsten und vom Klassizismus bis zur Romantik, zwi- wichtigsten Themen der baltischen Kultur schen dem Intellektuellen, der vom französi- bestimmt worden ist. „Lokale Kulturen ent- schen Descartes beeinflusst wurde und dem standen im Zusammenspiel mit dem Natur- englischen David Hume. Zur Klarheit und der raum und haben ihren ganz eigenen Wert”, strengen Logik der Klassik bilden den Ge- behauptet Ulrike Plath.18 Die Natur wird zur gensatz das Pittoreske und die Sublimität,16 Alternative der Freiheit, welche die riesigen wodurch die Idee ihren Platz in den tiefsten Gutsparks, darunter zum Beispiel die gesam- Winkeln der Seele findet, während sie unsere te auf dem rechten Ufer gelegene Stadt Tartu heutigen Einstellungen gegenüber den sym- (Dorpat), die den von Liphards gehörte, in ei- bolischen Werten des Zeitalters beeinflussen, nen einzigartigen Paradiesgarten verwandelt, neben der Ästhetik einen Platz der Ethik und gleichzeitig aber auch dazu zwingt zu fragen, neben der Psychologie dem Sozialen verlei- in welche Richtung und nach welchem Stil hen — der Herangehensweise, welche auf die Baumkronen und die Zweige der Bäume die Identität und die Verhaltensstrategien der gebogen worden sind, die seine Komposition einen oder der anderen Gegend Einfluss aus- gestalten. geübt hat. „Estland gehört zu den Ländern, in de- Die Probleme des Idealismus sind Pro- nen das Fällen eines wildwüchsigen Baumes bleme der Identität. Im Falle des baltischen größeres Aufsehen erregen kann, als der Ab- Ethos bezeichnen sie die Abtrennung zweier riss eines von Menschenhand errichteten Ge- geistiger und kultureller Paradigmen vonei- bäudes”, schreibt Jaan Undusk.19 Zwischen nander — der objektiven und der subjekti- dem Wilden und dem Freien könnte man da- ven, mehreres Aneinander-Vorbei-Reden und bei ein Gleichheitszeichen setzen. Wenn nun zuallerletzt die Isolierung des Intellektuellen die Hauptfrage des vorliegenden Aufsatzes von der realen und durch die vorhandenen nochmals gestellt wird — welches der bei- politischen und sozialen Verhältnisse gekenn- den, ob die Natur oder die Kunst, die natür- zeichneten Wirklichkeit. Die Worte des Guts- lichen Bedürfnisse des Menschen, zu deren herren von Raikküla (Rayküll): „still auf der Vorbedingung ebenso wie auch in der Natur eigenen Terrasse sitzen und an die schönen die Erde, das Licht und der Himmel zählen, Dingen denken”17 drücken mehr aus, als nur sollten wir im Falle der damaligen Hauptstadt von den Noten des Elitären getragene Träu- des Klassizismus der baltischen Länder für me. Sie sind eher eine Zusammenfassung für bedeutender halten, können wir antworten — den Konflikt des Idealismus, der, ohne dass sie alle. Das Fehlen oder die Degenerati- er in den engen Umständen der baltischen on eines der beiden bringt das Hervortreten Gesellschaft eine Lösung gefunden hätte, un- des anderen mit sich, was einer besonderen ter der Asche weiterglüht und immer wieder Situation Gestalt gibt, die in Form der bal- dazu auffordert, die Frage der Freiheit und tischen Identität Schritt für Schritt, aber si- ihres Fehlens, die im Zeitalter der Aufklärung cher den Kultus der Natur und das Gefühl entstand, erneut und von ihrer schmerzhafte- der Einsamkeit, das notwendigerweise davon

193 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

herrührt, vertieft. Wie erfolgreich man auch Tartu die Sterne. Über der Stadt erleuchtete in Russland und in Europa zu sein vermag, ein Licht, das nicht nur widerspiegelte, son- wie viel auch die fremden Sitten und Vor- dern dem aus den alten Zeiten stammenden bilder nachgeahmt werden, wie darüber Gedanken — per aspera ad astra durch den Heinrich Jannau schreibt,20 zum Herz der Mund ihres ersten Architekten Johann Wil- Aufklärung wird der Freiheitsdurst, der im helm Krause eine neue Bedeutung verlieh. In 18. Jahrhundert aufkam. einer Welt, „die auf einer allgemeinen Ebene Was auf dem rechten Ufer von Tartu bedeutete eine neue Sicht der Stellung des keimte, blühte jedoch vor allem im Tartu des Menschen im Kosmos und Begründung sei- linken Ufers auf, dem eine der Heldinnen des ner Herrschaft über die Natur.”24 Zeitalters Voltaires, Katharina II., ihren Segen Eine Frage an sich ist dabei natürlich, durch ihre Protektion ausgesprochen hatte. was das Urteil im Superlativ — „über Natur” Das, was auf dem Territorium wuchs und ge- bedeutet. Kann es etwas geben, das höher dieh, das von der Zarin bereits nach der Feu- als die Natur wäre? ersbrunst von 1775 der zukünftigen Univer- sität bereitgestellt wurde,21 gestaltete daraus „Embach-Athen” und einen besonderen Paradiesgarten (Paradiso), der Tartuer/Dorpater Geist dessen Areal (area von Vitruvius) zwar gemäß In Livland gibt es zwei Städte, deren den neuen geographischen Koordinaten aus- kulturelle Position deutlich über die Lokalto- gemessen wurde, wo aber wie in einem Klos- pographie hinausreicht. Die erste von ihnen tergarten neben den Wiesenblumen auch die ist Riga — die Hauptstadt des Zeitalters der allerexotischsten Pflanzen aufblühen konn- Aufklärung in den baltischen Ländern und ten. Indem sie in die humusreiche Erde, die die Trägerin der Ideen, die Stadt, wo in der von den Ruinen der alten Bischofsburg übrig- Buchdruckerei Johann Wilhelm Hartknochs geblieben war, gepflanzt wurden, gaben sie zusätzlich zu Herder die Werke Kants und der Urpflanze (Uhrpflanze laut Herder) ihre Hamanns erschienen sind und in deren zwar Form22 — in mancherlei Hinsicht bezeichnete verhältnismäßig engen Räumlichkeiten des dies den Anfang der neuen Genesis. Inner- Verkaufssaals neben Horatius und Vergilius halb der Wände des Universitätskomplexes die Poesie Klopstocks, Gessners und Kleists und außerhalb von ihnen wuchs und gedieh sowie die Flötensonette Wendelings zu fin- die besondere und als solche auch geschätzte den waren, in den Kupferstichmappen Daniel baltische Kultur — die Wissenschaft und die Chodowiecks geblättert werden konnte, die Kunst, die damals zum großen Teil noch eine gesellschaftskritischen Äußerungen Voltaires, untrennbare Ganzheit bildeten — das Tor der Rousseaus und Wielands gelesen werden Wahrheit, durch das der zur absoluten Selbst- konnten,25 sich über Themen der Kunst und erkenntnis gelangte Geist bereit war, auch Politik unterhalten werden konnte. Riga war über die allerwichtigsten Themen das Wort zu die Bildungsstätte des neuen Zeitalters, das ergreifen. Innerhalb von einigen Jahrzehnten Zentrum, das den hochfliegenden Geist Dres- wurde Tartu zum Mittelpunkt einer kleinen dens geerbt hatte, der durch die Literaten und Welt — der baltischen Gelehrten-Republik,23 Architekten vermittelt wurde, die wegen des wo Utopie nicht nur ein Land bedeutete, das Siebenjährigen Krieges in die baltischen Län- in der Wirklichkeit nicht existierte, sondern der gekommen waren, um sich hier eine neue neben den alten Rahmen neue Rahmen, wo Heimat zu suchen, unter anderen auch der der Geist ihrer ersten Professoren umherging. Vater des Rigenser Stadtarchitekten Johann Am Ende eines philosophischen Jahrhun- Christoph Haberland, Andreas Haberland. derts und am Anfang des nächsten fielen in Aus Riga entwickelten sich die Wurzeln des

194 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN” baltischen „Frühlings” und der Kunstpflanze, angefangen von François Blondel Senior bis die in eine humusreiche Erde gesät seit dem hin zum François Blondel Junior gepflegt letzten Viertel des 18. Jahrhunderts „blühten wurde. Zu den Quellen des zweiten wird der und bestäubt wurden”, während sie die Inspi- geistige Umbruch, der in den fünfziger Jahren ration für die Herausbildung vieler neuer klei- des 18. Jahrhunderts Jahren in Paris statt- nerer Städte lieferten (von Kuldīga bis Jelgava fand, als fast gleichzeitig die Philosophen, und von Valga bis Pärnu / von Goldingen bis Literaten, Revolutionäre von d‘Alembert bis Mitau und von Walk bis Pernau). Rousseau und von Diderot bis Marc Antoine Für Tartu war ein etwas anderes Schick- Laugier die Bühne betraten. Der ersten (so sal bestimmt. Bedeutend kleiner als Riga, genannten französischen Welle) folgt bald die wurde seine Geschichte von zwei wesentli- zweite — die deutsche Welle (Baumgarten, chen Ereignissen mitbestimmt: erstens der Winckelmann, Lessing), während sie noch- Stadtbrand im Jahr 1775 und das ausge- mals neben der sozialen Kritik des Zeitalters baute städtebauliche Ensemble, das diesem die Philosophie und die ihr entsprechende Ereignis auf Anordnung der Zarin Katharina Ästhetik hervorhebt. Anstatt des sozialen II. und teilweise auch mit ihrer Unterstützung Themas wird zur Besonderheit der deutschen folgte. In dem Ensemble klingen die Noten Identität ihre Vertiefung in die Probleme des mit, deren Anfang von den Einflüssen des Individuums und seines individuellen Genies. holländischen und sächsischen Klassizismus Damit geht das Thema der geistigen Reini- bestimmt wurde — dies als Propagandist so- gung einher, die Entsprechung der Ästhetik wohl der protestantischen Moral als auch der den Kategorien der Ethik. Seit den sechziger bürgerlichen Weltanschauung. Und zweitens Jahren des 18. Jahrhunderts wird neben dem die im Jahre 1802 nach langen Diskussionen ratio immer deutlicher sensatio hörbar — und Entscheidungen eröffnete Universität. eine den Emotionen empfängliche romanti- Beide von ihnen brachten in der Entwicklung sche Idee, die an die Stelle der von Descartes der Stadt eine bedeutende Wendung mit sich, ausgehenden Klassik als Norm des Objekti- was gleichzeitig einen Umschwung auf dem ven den Begriff des Erhabenen, der auf dem geistigen Gebiet bezeichnete. Und was viel- Kognitiven von David Hume basiert, führt. leicht sogar wichtiger ist — Veränderungen Tartu verfügt auch über eine andere See- in der Architektur im Städtebau, welche die le — die Stadt vor und nach der Universi- kleine und stille Provinzstadt aus dem Schlaf tätsgründung. Neben dem Messbaren das holten, indem sie bis heute die Möglichkeit Nichtmessbare — laut Goethe „Unmessbar”, anbieten, von einem besonderen, der Stadt was der Interpretation der Klassik eine tiefere Tartu charakteristischen Geist — dem soge- Bedeutung verleiht, als dies die Geschmacks- nannten Tartuer Geist (estnisch: Tartu vaim), kategorien, die mit der Formkultur verknüpft zu sprechen. sind, zum Ausdruck zu bringen vermögen.26 In Tartu kommen zwei ästhetischen Pro- In der Architektur bezeichnet dies den Um- jekte des Zeitalters der Aufklärung in Be- schwung in Richtung der schöpferischen Frei- rührung miteinander, das eine von ihnen heit mitsamt der tieferen Interpretation der führt uns in die Vergangenheit, das andere griechischen Idee der Wiedergeburt, die damit in die Zukunft. Das erste ist mit der Spra- einhergeht, und die Mächtigkeit der auf der che der Norm und der Form verbunden, der Welle der sogenannten Revolutionsarchitek- Architekturrichtung, die seit Jean-Baptiste tur geborenen sprechenden Architektur (ar­ Colbert innerhalb der Wände der Französi- chitecture parlante)27 bei der Formierung der schen Architekturakademie im Rahmen des Stadt als ein ganzheitlicher Raum. In Tartu sogenannten guten Geschmacks (bon goût) kämpfen zwei verschiedene Interpretationen

195 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

der Klassik miteinander, von denen die erste Rolle bestand darin, nicht so sehr von der auf das letzte Viertel des 18. Jahrhunderts Stadtkommune und der Zusammenarbeit zu festgelegt werden könnte, die zweite auf die berichten, sondern von der Macht des „frei- ersten Jahrzehnte des 19. Jahrhunderts. Bei- en Willens”, womit der Architekturlexik neue de von ihnen entspringen aus der gleichen Termini, wie die „autonome Architektur”, der Quelle — aus der Wiederholung der Antike „Verzicht auf alles Dekor” oder die „geschlos- als Gestalterin des neuzeitlichen Gedankens sene Massenwirkung”31 hinzukamen. Als und der Ästhetik, sie vertreten dabei aber Kathedralen des neuen Zeitalters steigen in zwei verschiedene gedankliche Achsen — das der Stadtsilhouette Theater, Museen, Biblio- philosophische Hinterland der einen stellen theken empor, die zu den Mittelpunkten für die Tradition des französischen Rationalismus die gewaltigen Volksversammlungen werden und die ordnenden Gesetze des Verstands dar, sollten, indem sie der Idee — die Massen im die andere verbindet sich eher mit der Intuiti- Namen der siegreichen Idee zusammenzufü- on. Neben den Theorien des Klassizismus, die gen, in der gemeinsamen Reihe sowohl auf an der Imitation der Klassik Johann Joachim dem Marschfeld als auch auf den Barrikaden Winckelmanns orientiert sind, sprechen in der zu stehen, Ausdruck verliehen. Universitätsstadt die „Aesthetik” Alexander Zum Inhalt des Zeitalters der Aufklärung Baumgartens und die kognitive Perzeption, wird die Existenz zweier verschiedener Wel- die zu seiner kartesianischen claritas einen ten des Geistes und daraus folgend zweier Gegensatz bildet.28 verschiedener Formkulturen nebeneinander Die neue Ästhetiklehre, so wie sie von und miteinander vermischt, was dem Klas- Alexander Baumgarten und anderen Aufklä- sizismus eine im Vergleich zum Üblichen rern gepflegt wird, setzt auf das Imaginäre tiefere und in mancherlei Hinsicht eine am- und die damit verbundene neue Raumkon- bivalentere Bedeutung verleiht. Beide von zeption, die auf der freien Phantasie basiert. ihnen führen zwar zur Lehre von Vitruvius Im Städtebau fand der sich verändernde und zu ihren immer neuen Wiedergeburten Geschmack des Zeitalters zuerst seinen Wi- als Quelle des künstlerischen Credos Euro- derhall in den unmessbaren Lösungen der pas. Neben ordinatio, eurythmia und sym­ französischen Revolutionsarchitekten29 — metria, zu deren Ausdruck die Ordnung und Claude Nicolas Ledoux und Ètienne-Louis die Modularchitektur werden, wenn man Boullée.30 Es veränderten sich sowohl die all- diess, Buchstabe für Buchstabe und Wort für gemeine Architekturkonzeption, der Maßstab Wort nachzählt, bietet der Klassizismus eine als auch als eine der wesentlichsten — die Möglichkeit an, die ästhetische Konzeption Bedeutung der Perspektive. An die Stelle der zu vereinfachen. Zusätzlich zu den Regeln regelmäßigen und der Kontrolle des Verstan- der Geometrie des Euklid von Alexandria und des untergeordneten räumlichen Lösung, die der Mathematik des Pythagoras existieren im von geraden Linien, Reihen symmetrischer theoretischen Erbe von Vitruvius Begriffe wie Fassaden mit quadratischen Plätzen, die da- iconographia, orthographia und scaenogra­ zwischen pikiert sind und die ihren Anfang phia, die neben dem Zirkel und dem Lineal in der italienischen Renaissance hatten, trat auf den Maßstab und die Proportionen und die Aufmerksamkeit auf die Dominanz ein- ihre Verbindungen mit dem Menschen, dem zelner Bauten, die sich eher auf die indivi- Auge und der schöpferischen Seite setzen, duelle Mächtigkeit und auf die Monumente indem sie als solche anstatt des Nachden- (von dem lateinischen Wort moneo — sich kens und des Erinnerns (cogitatio) einen erinnern, vorwarnen), welche die individuel- Raum für das Neue und das Entdeckende le Mächtigkeit markieren, konzentrieren. Ihre (inventio) einräumen.32

196 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN”

Die Innovation ist ein Begriff, den wir ge- geben. Bis ihre Wahl auf den Schwager des wohnheitsmäßig mit modernen Zeiten und Rektors Parrot fiel — dem Johann Wilhelm dem Beginn der modernen Gesellschaft nach Krause, der nach einer in Dresden und Leip- der Französischen Revolution in Verbindung zig angefangenen an Abenteuern reichen Rei- bringen. Und auf den davon ausgehenden se 1774 in Livland angekommen war. Krause Diskurs der Ästhetik, der neben dem Rea- verlieh den Träumen ein konkretes Antlitz. len von dem Vorgestellten spricht, anstatt Und veränderte sich dadurch selber. Ange- von der Wiedergeburt der Vergangenheit von fangen als „ein zurückhaltender Landmann”, der Sehnsucht nach einer besseren Zukunft, wie er sich selbst in seinen Erinnerungen ti- neben der erstarrten und der kanonisierten tuliert, an mehreren Orten auf den Gutshöfen Erinnerung (fr. souvenir) von der subjektiven auf dem Gebiet Lettlands als Architekt tätig Rolle des Erinnerungsvermögens als eines seiend: Zeltiņi (Seltinghof), Bīriņi (Koltzen), selbständigen Phantasiebildes (fr. mémoire) Ķizbele (Kipsal) usw. bis sich vor ihm ein und dem ihm charakteristischen Genie.33 neuer und von Träumen gefüllter Ausblick Eben das Letztere bildet die Grundlage für auftat.35 die Bedeutung des Erhabenen. Um dadurch Die Wiedereröffnung der Universität be- zu einem Verständnis des Lichtvollen und des deutete einen Umschwung, „eine Kulturex- Sichtbaren zu gelangen, brauchen wir eine plosion”, die Juri Lotman für die entscheiden- unsichtbare und dunkle Kraft. Wir brauchen de Vorbedingung eines jeden Kunstschaffens etwas, was die Pforte in die imaginäre Welt hält. Sie verwandelte den Raum der Univer- eröffnet, wo die eine Utopie durch die andere sität und der Stadt Tartu in etwas Vielseitiges ersetzt wird, indem sie auf die symbolischen und zum Teil auch Widersprüchliches, indem Werte setzt, die, wie Denis Diderot schreibt, sie neben einem Thema ein anderes aufstell- „ihr Thema nicht von außen, sondern aus te, sich als „ein mehrdeutiges und aus vielen unseren eigenen Augen leihen, indem sie die verschiedenen Details zusammengesetztes Handlung der Teilnahme an der Kunst in der Bild” bemerkbar machte, „versucht, zu einer abstrakten Form vollführen, während sie das Ganzheit zu werden und schreitet mit dem Universum, das uns umgibt (der griechische Ziel in immer neue und neue Verbindungen Kosmos) mithilfe eines Netzes aus Symbolen mit der Umgebung.”36 Die Universität be- darstellen, was mithilfe der Reproduktion stimmt nicht nur den Raum, sondern über- (Imitation, J.M.) den semantischen Symbo- schreitet ihren begrenzten und abgemesse- len, die im Menschen naturgemäß verborgen nen Rahmen, während sie immer neues Licht sind, entsprechen.”34 zusammenzieht, was Juri Vuorinen für den Die Freiheit wird zur Vorbedingung der architektonischen Charakter des Zeitgenos- Aufklärung. Immer vorhanden und tätig wie sen Krauses, Carl Ludwig Engels, und seiner das kalte und erfrischende Wasser, das aus Domkirche in Helsinki für charakteristisch der Kastalischen Quelle fließt. Unterschied- gehalten hat.37 lich sind nur die Arten und Weisen, wie sie verstanden wird, die es erlauben, ihre Ge- Von zwei Klassizismen schichte in die Perioden vor und nach der Der „Lesetisch” des Revolution (vor und nach der Eröffnung der Universitätsarchitekten Johann Universität in Tartu) einzuteilen. Bei der Su- Wilhelm Krause che nach einem Architekten und dem Aus- So wie der gesamte Klassizismus, riecht sehen für die Universität, standen die ersten auch die Architektur Krauses nach Papier, Professoren vor der Wahl — wem und unter Wasserzeichen und Leim. Eine große Hil- welchen Bedingungen sollte man den Vorzug fe bei der Untersuchung der Belesenheit

197 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Krauses leisten dabei seine im Laufe der Jah- pagne d’un traité abrégé sur l ebeau dans re gemachten Buchausleihen38 aus der Uni- l’architecture (1800) desselben Autors,43 versitätsbibliothek.39 Der Aufmerksamkeit aber auch zum Beispiel mit der Allgemei­ wert ist dabei die Tatsache, dass die Hin- nen Theorie der schönen Künste (1790) von terlassenschaft des Universitätsarchitekten, Georg Sultzer, welche zusammen mit dem tausende von Seiten an handschriftlichen äußerst populären Der bürgerliche Bau­ Materialien, Memoiren, hunderte von Projek- meister oder Versuch eines Unterrichts der ten und Zeichnungen enthaltend, außerge- Baulustige44 von einem Lieblingsautor des wöhnlich groß ist.40 Die Gedanken Krauses Architekten, Friedrich Christian Schmidt, die bewegen sich im Kreis, den die Architektur Zeichnungen der allermodernsten Bauten, des Zeitalters vorgab, angefangen von Vigno- die den Geist des Zeitalters bestimmten, wie- la, Palladio und Scamozzi bereits während dergeben.45 Neben der „eigentliche schönen der Gymnasialjahre in Zittau, wo „entflochen Baukunst” Winckelmanns46 und der „Festig­ die Freystunden auf die angenehmste Art”,41 keit, Bequemlichkeit und Schönheit” von als er sich mit ihnen bekannt machte. Wie für Ludwig Stieglitz,47 verdiente die sogenann- die meisten damaligen Baumeister, werden te wirkliche Architektur (architecture vrai), die Werke Nikolai Goldmanns und Leonhard die neben der Deutlichkeit und Genauigkeit Sturms, die von Claude Perrault und seinem (Richtigkeit) mit dem Begriff Unruhe (Unru­ Geist getragen waren, zu seinen Wegweisern. hichkeit)48 in Verbindung steht, die Aufmerk- Ihre Ästhetik und ihr praktischer Geist führ- samkeit Krauses. ten gemeinsam zu einem neuen Aufstieg des Die Gedankenwelt des Architekten wurde Klassizismus sowohl in Berlin, wo als Aus- vom Versuch über das Kunstschöne (1797) druck der ideologischen Bestrebungen der des Aloys Hirt bestimmt, worauf die Leih- Hugenotten, die nach dem Edikt von Nantes scheine Krauses verweisen. Zu den Vermitt- Frankreich verlassen hatten, bereits in den lern zwischen dem Architekturgedanken, der vierziger Jahren des 18. Jahrhunderts das im neueren Paris entstanden war und in Ber- Berliner Opernhaus, die Hedwigskirche42 und lin Stürme hervorgerufen hatte, und der Stadt andere Bauten entstanden, die von der aske- Tartu wurden die Architekturzeitschriften, tischen Richtung des Klassizismus getragen die seit dem Jahr 1798 in Deutschland er- wurden. Zur wirklichen Inspirationsquelle schienen — darunter das von Gottfried Huth Krauses wurde aber das neue Athen Deutsch- herausgegebene Allgemeine Magazin für die lands — Dresden, wo sowohl die Hofkirche bürgerlichen Baukunst49 (erschien unregel- Gaetano Chiaveris als auch die Brühlsche mäßig von 1789 bis 1796). Im Vergleich Terrasse Eindruck auf ihn machten, ebenso dazu noch einflussreicher sollte aber das im wie das gesamte im Umkreis der damaligen Jahre 1799 vom ersten Rektor der Berliner Literaten entstandene Verständnis der Kunst Bauakademie, David Gilly, veröffentlichte und des Stils. Handbuch der Baukunst werden, in dem er Krause fing jung an und lernte im Flu- als einer der ersten die Hauptforderungen der ge. Dank der Universitätsbibliothek stand sogenannten „ökonomischen Baukunst” vor- ihm die gesamte damalige Architekturwelt legte, wobei er behauptete: die Wesensart der zur Verfügung — sowohl die Oekonomische „Landbaukunst” werde vom Charakter und Encyklopädie (erschien seit 1773 in 73 Bän- von der Schlichtheit (Simplicität) bestimmt. den) von Johann Georg Krünitz, die Encyclo­ Die Architektur der Bauten dürfe keine an- pädie der bürgerlichen Baukunst (5 Bände, greifende (bestürmte) sein, sondern eher die Leipzig), die zusammen mit Plans et dessins Erwartungen seines Besitzers zum Ausdruck tirés de la belle architecture […] accom­ bringen.50 Krause kopiert mehrere Projekte,

198 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN” die in David Gillys Ausgabe angeführt wor- ordnung, führt uns zu gleicher Zeit sowohl den sind51 und die um 1800 an der Berliner zu den zwei Hauptquellen des Zeitalters, Bauakademie befolgt wurden. Darunter zum zum Neoplatonismus und der ihm eigenen Beispiel die Halle aux Bleds zum Hotel Sois­ Ideenlehre als auch in Richtung des Erfah- son in Paris von Nicolas Le Camus de Mé- rungsmäßigen und des Kognitiven. Die Welt zières,52 die mit hoher Wahrscheinlichkeit zu- von Krause bietet eine Illustration der um sammen mit dem Paretzer Pavillon von David 1800 in Deutschland stattgefundenen Dis- Gillys Sohn, Friedrich Gilly, der als das junge kussion zwischen den Konservativen und deutsche Genie tituliert wurde und mit sei- den Reformern,58 was auf der einen Seite an ner berühmten „Pyramide”,53 die nach dem den „Krieg” zwischen anciens et modernes Beispiel von Étienne-Louis Boullée entstan- innerhalb der Wände der Pariser Architektur- den war, zu einem Vorbild beim Entwurf von akademie vor mehr als hundert Jahren erin- Universitätsbauten wurde.54 Auf dem Lese- nert.59 Unter Frage wurde gestellt, was denn tisch des Architekten finden wir den Essai sur der wirkliche „griechische Geschmack” (goût l’Architecture von Marc-Antoine Laugier,55 grec) tatsächlich ist, was die Ordnung und welcher der Architektengeneration der fünf- die Verzierungen (Verzierungskunst) vonein- ziger Jahre des 18. Jahrhunderts den Weg ander unterscheidet, welche Rolle in der Bau- in die moderne Welt eröffnete mit dem ihm kunst dem Geschmack und dem Charakter eigenen Freiheitsruf, aus der Weltgeschichte gehört. Anstatt der wortwörtlichen Rezepti- den eigenen Stil herauszufinden. on von Vitruvius und seines Säulensystems Mit Hilfe des ihm charakteristischen Fin- (Säulenordnung) fand eine Entfernung von gerspitzengefühls verbindet Krause die Stich- Vitruvius (und insbesondere von seiner Idee worte des Zeitalters miteinander — die soge- der Urhütte, die seit Marc-Antoine Laugier ei- nannte sprechende Architektur (architecture nen der zentralsten Begriffe dargestellt hatte) parlante) und die sogenannte visionäre Ar- statt. Die neue Zeit brachte neue Wörter in chitektur im Geiste von Claude-Nicolas Led- Umlauf: neben dem Inbegriff und der Lehre oux und Boullée, während er ihnen die von den Begriff des organischen Ganzen. Anstatt Durand hervorgehobene und in Berlin und von der Vollkommenheit, träumt der Mensch bei der Kolonialisierung Preußens sich als be- um das Jahr 1789 von der Freiheit, von sei- sonderes fruchtbar erwiesene Forderung nach nem Weg und seinen Wahlmöglichkeiten, schön und nützlich hinzufügte, was den Uni- was als die Voraussetzung für den „guten versitätsarchitekten dazu inspirierte, in seiner Geschmack” die Realisierung der „guten Ge- venia legendi — Vorlesung zu sagen: „Nur sellschaft” sieht. die vertraute Bekanntschaft mit allen Zwei- Bei solch einer Herangehensweise muss gen der ökonomischen und technischen Wis- die Schönheit nicht weiter unbedingt an die senschaften kann die höchsten Stufen der bei der Imitation des Griechischen erreichte Architektur ausbauen.”56 Vollkommenheit geknüpft sein, sondern eher Das Programm des Klassizismus ist am- an die Natur. Die Gipfel der Kunst werden bivalent und stellenweise paradoxal wider- durch die Betrachtung der Natur erreicht, die sprüchlich, indem es die unterschiedlichen sich vor dem Menschen in ihrer gesamten Seiten des menschlichen Geistes miteinander Vielfältigkeit öffnet: „Das Kunstwerk, das in verbindet — die Utopie und den Materialis- seiner idealen Wirklichkeit für die gesam- mus, die Wissenschaft und die Poesie, den te Welt steht, über alle Zeitalter der Verän- ästhetischen Idealismus und den ästheti- derungen emporragend.”60 Ins Zentrum des schen Realismus.57 Es umfasst sowohl die neuen ästhetischen Gedankens steigt das geistige Ordnung als auch die geistige Un- Wort Seele (Gemüt), das sogar vor dem Geist

199 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

hervortritt, indem es eine Unterstützung in im Geiste des Rokoko als Schöpfer von buko- der Natürlichkeit der Kunst (Naturell der lischen Landschaften nach dem Vorbild von Kunst) findet, der Kunst wieder einmal fast Joseph Anton Koch oder der herzzerreißend eine religiöse Aureole anbietend. Die Kunst dramatischen Aussichten auf die Berge und wird zu einer allerhöchsten Wahrheit, die an- die Täler der Alpen, bei denen der Künstler statt der Rolle des rhetorischen „Boten” sich diese unsichtbare Grenze überschreitet, die zum Ziel setzte, die höchste Wahrheit selbst das Schaffen des idyllischen Dichters und darzustellen. Alles musste nicht nur schön Künstlers Salomon Gessner von den naturge- sein, sondern eher erhaben. Denn so wie die nauen Zeichnungen der sogenannten Aberler Natur einerseits zurück zu ihren Grundformen Schule unterscheiden.64 Während er in den (Herders Uhrpflanz) strebt, wandten sich die Fußstapfen seines Seelenfreundes Carl Grass literarischen Alter Egos der Schöngeister in aus Livland durch Deutschland wanderte, Richtung des Originalgenies — zum Götz von trifft er mit dem zuletzt genannten zufällig auf Berlichingen, dem Werther und der Poesie einem staubigen Weg zusammen. Um sich des Sturms und Drang.61 der Darstellung der freien Natur hinzugeben. Es wäre kompliziert und im Endeffekt „Der Wasserfall auf der Lichtung” und „Der unmöglich, das eine vom anderen zu unter- Wasserfall auf dem Berg Grimsel” werden zu scheiden, die Klassik vom Erhabenen und einer Hymne für die schrankenlosen Kräfte von den romantischen Bestrebungen neben der Natur. dem Licht zum Dämmerigen, zum Senti- Der Ruf der Natur begleitet Krause über mentalen und Vorstellbaren, die zu ihrem Jahre, bietet Inspiration und Stoff zum Nach- geistigen Ausdruck sind. Oder wie im Jahre denken, äußert sich in den Reihen, die er in 1780 Le Camus de Mézières schrieb: „Die seinen Erinnerungen über Livland, die Gau- Architektur gehört in die gleiche Reihe mit jiena-Schweiz (Adsel) und das Urstromtal der Poesie, dem Theater und der Malerei, hinterlassen hat: „Die treffliche Aussicht auf sie alle verfügen über einen inneren Willen der höchsten Stelle des Hügels bey dem al- und Charakter, die eine Erhöhung der Seele ten alten Viehgarten […] Herrlich! Herrlich! des Zuschauers — Zuhörers zum Ziel haben. Und tausend Gebüsche, hohe Baumgruppen, Die Aufgabe der Architektur besteht darin, hausenförmige Heuhaufen, eine malerisch das Herz und den Verstand zusammenzufü- situierte Bauernwohnung ohnefern des Zu- gen.”62 Krause und Tartu bieten dieser These sammenflusses der Aa und Schwartzbach.”65 eines der illustrativsten Beispiele, indem sie Krause bewundert die Natur und gerät in Be- eine Bestätigung der von Kant aufgeworfenen geisterung über die Ruinen, wenn er die mit- rhetorischen Frage liefern: „Was ist die Auf- telalterlichen Burgen (alten Schlösser) Turai- klärung? Falls mich jemand fragen würde, ob da (Treiden), Krimulda (Kremon) und Sigulda wir im Zeitalter der Aufklärung leben, würde (Segewold) beschreibt, die über die maleri- ich mit Nein antworten. Dem sich aber sofort schen Berge emporragten. Vor allem fessel- eine Ergänzung anschließen würde: wir leben te die Vorgeschichte (Vorzeit) die Aufmerk- im Jahrhundert der Aufklärung.”63 samkeit, welche die Ruinen erzählten.66 Die Seele wurde des Morgens erfrischt: „welch Der Ruf der Freiheit eine Landschaft unten im Thale, jenseits an So wie das gesamte Zeitalter, liegt auch den Ronnenburgschen und Wendenschen die Welt Krauses zwischen zwei Polen; der Bergen! Äusserst frohe Ahnungen führten hi- eine von ihnen führt zurück zum Verstand, der naus in die Säulenhalle, auf dem mit Linden andere zu den Quellen des Sentiments. Seien und Fichten umgürteten Hof. […] Dann ein es dann die frühen Versuche des Architekten alter Kirchhof mit Ossianischen Denkstei-

200 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN” nen, aus verwilderten Rosengebüschen und Brücken und Ruheplätze anzulegen, da die anderen Dornen erhob sich eine vermauerte reinere Luft und die Schöne Aussicht […].”72 Kapelle.”67 Durch die Landschaft wurde das Unsichtba- Die Kunst wächst aus der Natur heraus. re zum Sichtbaren.73 Damit die Poesie Flügel Die Natur bildet ihr einen natürlichen Hinter- erhalte, mussten sie aus einem passenden grund, während sie einer Symbiose Gestalt Material angefertigt werden. Den Entwerfern verleiht, welche die zwei ästhetischen Pole des Parks des Dombergs waren die Ausgaben des Zeitalters der Aufklärung miteinander von Christian Cajus Lorenz Hirschfeld über verbindet — die Architektur und den Park. die Parkkunst behilflich, die der herrschen- Von der englischen Pittoreske und der mit ihr den Idee der Freiheit eine Gestalt und einen einhergehenden Ideologie der Sublimierung visuellen Rahmen verliehen. Die Tage vergin- inspiriert, wurde der Park zum Wegweiser gen nach Hirschfeld zeichnend. Die großfor- des neuen Zeitalters, der als ein verlockendes matigen Alben Hirschfelds waren einige der „Elysium”-Symbol tausende von Kulturtou- ersten, welche die Universität erwarb. Die risten in Wörlitz zusammenführte. Winckel- klassischen Bauten — die Säulenpavillons mann, Goethe und Humboldt hatten Wörlitz und die Kuppelrotunden in der Natur, die verherrlicht, es Elysium, Museum und Welt- nun — als seit dem Anfang der Renaissance kultur und Tempel der Wohltätigkeit genannt. in Italien fast vier Jahrhunderte vergangen An die Stelle der Regeln trat die Freiheit, die waren, anstatt der Palmenblätter und der laut Erik Forssmann „anstatt der Ruhe und Weinranken von Fichten und Birken umrahmt des Gleichgewichts” den von Kant als die wurden, die charakteristisch für die karge Na- Erbschaft der Kunst titulierten „Ausgang aus tur des Nordens und für die Hirschfeld um- seiner selbstverschuldeten Unmündigkeit”68 gebenden Landschaften Schleswig-Holsteins mit sich brachte und die damit verbundenen waren. Aus der paese (Landschaftsbild) ent- Stimmungen der Melancholie. Im Jahre 1803 wickelt sich eine paysage, die sich aus dem hielt sich Morgenstern69 im Gartenreich auf, heimischen Fenster eröffnete, sie trägt nicht der nach seiner Rückkehr nach Tartu sowohl weiter den Namen von vista oder veduta, die Anlegung seines eigenen Gartens am sondern den französischen vue und die deut- Hang des Dombergs als auch die Abänderung sche Ansicht. des gesamten uralten Gebiets in einen soge- nannten Philosophischen Park unternahm. Das letzte Athen Der Domberg sollte zu einer Pflanzstätte der Tartu ist eine Universitätsstadt. Das letzte edlen Ideen werden, die auf Wunsch und laut Athen unter vielen anderen „Athens”, die von den Worten Morgensterns den Musen offen anderen Gelehrten und Künstlern gegründet wäre. „Otio et musi sacrum” sollte als ein wurden, ein ferner Vorposten und ein Ver- Wegweiser auf der Brücke, die zur Sternwarte künder des neuen Zeitalters, der die Zukunft führte, stehen.70 eines Volkes und eines Landes um weitaus Das, was den Professoren nicht aus dem mehr veränderte, als wir dies vielleicht wahr- Sinn ging, musste der Architekt Krause um- zunehmen vermocht haben. Der Tartuer Geist setzen. „Ich redete, Krause hielt es für mög- bedeutet das Bekenntnis zur kulturellen Iden- lich durchzuführen”, schrieb Morgenstern.71 tität Europas, das Licht in der Dunkelheit, Zusammen mit dem Bauleiter Kranhals das nicht nur für einen Augenblick aufleuch- wurde das Gebiet ehemaliger Ruinen in Ord- tete, nicht wie ein Komet mit einem Schweif nung gebracht. „Die Krone des Walles und fiel, um danach zu erlöschen, sondern den dem Hauptgraben muss man zu öffentlichen Anbeginn von etwas Neuem bezeichnete, Spaziergängen gangbar zu machen, Wege, wo die Vergangenheit, die Gegenwart und

201 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

die Zukunft zusammentrafen, um Platz für Kulturmetropole, in welchen in verschiede- etwas, was von alters her existiert hat und nen Zeitaltern verschiedene Leuchttürme der dauerhaft sein sollte, zu schaffen, was wir, Kultur an der Oberfläche erscheinen. Neben während wir den Heiligen Augustinus von dem Kloster und der Kathedrale die Univer- Hippo lesen, als die Ewigkeit begreifen, die sität, deren Geschichte ihren Anfang in Bo- letzten Endes den weiteren Sinn unserer Exis- logna, an der Sorbonne und in Oxford fand, tenz und die Rechtfertigung unseres Daseins die begeistert und mitreißt, während sie einer darstellt. In Tartu trafen sich die Künste und großen Veränderung die Möglichkeit bot, wo die Wissenschaft, indem sie eine Verbeugung sowohl David Hume als auch René Descartes vor der Welt machten, deren einen Anfang als Wegweiser auftreten und zu deren einem der Dschinn, den die Enzyklopädisten aus der semantischen Symbol die Idee Francis Ba- Flasche entließen, darstellt — ein Genie, das cons über den Tempel Salomons74 wurde, die seine ersten scheuen Schritte unternimmt, gemeinsam mit der Metapher des „Verlorenen während es ein aus der Antike stammendes Paradieses” von John Milton im Großen und Gewand ausgewählt hat, um seine Blöße zu Ganzen das neue philosophische und ästheti- bedecken. Es schreitet vom Fuße der Akropo- sche Phänomen mitbestimmen — die Entste- lis, die von den ersten Sonnenstrahlen gol- hung der neuzeitlichen Universität. Die Uni- den schimmert, nach oben in Richtung der versität ist wichtig. Die Akademie bezeichnet Athena Promachos, um den Peplos zu opfern, mehr als nur die Wissenschaft, sogar mehr, wovon Europa den Anfang genommen hat. als eine Wiederholung der Lehre Platons und Innerhalb von Jahrhunderten und Jahr- der Geschichte des Christentums. Neben der tausenden hat Europa seine Grenzen immer klosterhaften Stille, die gerade so passend weiter ausgeweitet, hat die sieben Hügel des ist für die Rosenkranz betenden Scholaren, lateinischen Roms in seinen Besitz genom- durch die sich die Metaphysik eher in Form men, sich in Form von immer neuen Wieder- von einem Gebet, das in die Höhen aufsteigt, geburten der Klassik eröffnet, hat der italie- oder einer Offenbarung erkennen lässt, be- nischen Renaissance den Sinn und die Form zeichnet die Universität die Eröffnung der verliehen, ist zusammen mit Kolumbus auf Welt durch ihre räumliche Ausdehnung, wo einen neuen Kontinent gelangt und mit Pe- sich anstatt der Vertikalachse das aus der ter I. nach Russland gewandert. Europa hat Zeit der Renaissance stammende Wissen in Staaten und Völker vereinigt, indem es aus ei- der horizontalen Richtung erkennbar macht nem Chaos den Kosmos entwickelte, wo mit und dies mit Hilfe einer aus dem humanen einem unsichtbaren Faden eine Welt zusam- Auge ausgehenden Zentralperspektive. mengebunden wird, die sich heute vor uns Die Universität kennzeichnet einen we- einmal als alt, einmal als neu eröffnet. Zum sentlichen Schritt beim architektonischen Stoff dieses Netzwerkes werden das Herz und Aufschwung Europas. Einen Umschwung in der Verstand, eine ungerade und eine gerade Richtung der Freiheit und des Lichts im Geist Linie, die keltischen und die lateinischen Kei- und die hiermit einhergehende Entstehung me, die unfehlbar aus der Vielfältigkeit der der neuen visuellen Vorstellung, welche die Gebilde den Ring, den Bogen und das Qua- Natur und die Kunst miteinander verband, in- drat auswählen, um der räumlichen Identität dem sie der Idee die Möglichkeit bereithielt, des Westens den Grund zu legen, indem sie in den uns umgebenden Raum zu explodie- miteinander kombiniert und gemäß einer ge- ren, die Welt nach ihren eigenen Regeln zu troffenen Auswahl eingesetzt werden. gestalten. Die Universität bedeutet die Erzeu- Wir leben in einer Welt, zu deren Nabel- gung einer Landschaft, die sich von der bis- schnur die Kultur wird, zu den Schlingen die herigen unterschied, die als eine der ersten

202 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN” der Architektur die Schlüsselrolle bei der In- noch niemand deutlich definieren konnte, terpretation des nach den physikalischen Ge- die heute eher als ein Forschungsthema der setzen Newtons aufgebauten Raumes bietet. Zukunft dahin dämmert, während sie einem Denn bei einer Universität ist nichts endgültig weiträumigen Kulturraum eine Bedeutung oder fertig; anstatt der Statik treffen wir dort verleiht — zwischen Thomas Jefferson und die Dynamik, das sich Entwickelnde und Ver- seiner Universität Virginia und der Universi- ändernde an, wo sich hinter den weiß schim- tät Tartu. Tartu wächst und gedeiht zusam- mernden Säulen Aussichten auf leuchtend men mit Jena, Greifswald und Berlin. Tartu grüne Wiesen finden, eine Flusswindung, in übernimmt den Stab der geistigen Entwick- die Fernen — ungefähr so, wie irgendwo in lung, während sie das Licht aus dem Westen Oxford oder in Tartu. Die Landschaft der Uni- nach Osten überträgt, ein Land, das noch versität bedeutet die Entstehung einer neuen größer ist, als Amerika — Russland — aus Vorstellung, eine Revolution beim Entwer- dem zauberischen Schlaf erweckt, indem sie fen sowohl des Ensembles als auch des ihn mit gutem Beispiel zur Gründung neuer Uni- umgebenden Raumes, während sie als Sol- versitäten und dem Ausbau neuer architekto- ches die im Menschen verborgenen Urkräf- nischen Ensembles in Kazan, Charkow und te entfesselt, wo sie neben dem Klaren und Moskau vorangeht. Bestimmten (clara) in der Kunst das Schat- Tartu gehört in eine Reihe mit Helsinki tenhafte und Unbestimmte (obscura) hervor- und Oslo. Wenn wir die Bauten dieser Stadt hebt, während sie das Originalgenie zurück betrachten, fühlen wir, als ob wir an den zur Phantasie und den von ihm geschaffenen Quellen der klassischen Kultur verweilen Visionen führt,75 wo „die Kunst zwar als eine würden — innerhalb des Zirkels und außer- Erscheinung, die in nahen Beziehungen mit halb dessen, am Rande der Welt, in der Terra dem Objekten entsteht, aber als unermesslich Mariana, in einer Grenzzone, die mit ihrem größer, als das und sich davon entfernend, eigenwilligen und gegensätzlichen Schick- sich als ein Kalligramm eröffnet, dessen Ent- sal dazu beigetragen hat, die Beziehungen rätselung keine Lösung des Rätsels mit sich zwischen dem Westen und dem Osten in die bringt, sondern die Aufmerksamkeit von dem Wege zu leiten. Die Grenze der Universität Dargestellten ablenkt, auf den leeren Raum stellt in Vielem die Grenze der baltischen über den Worten und unter den Bildern.”76 Kultur dar, die im heutigen Europa ohne So wie die Landschaft zu einem der Grenzen eine Möglichkeit bezeichnet, sich zentralsten Begriffe des Zeitalters im engli- als einen Gebildeten, einen Intellektuellen, schen Park wurde, der nach Prinzipien des einen Träger der Idee des Humanismus zu Pittoresken und der Sublimität gestaltet war, definieren. sind die Universität und die Landschaft der Universität wichtig bei der Herausbildung Anmerkungen der neuen städtebaulichen Prinzipien, die wir 1 Der Vergleich stammt von Wilhelm Neumann: im weiteren Sinne mit dem 19. Jahrhundert Grundriß einer Geschichte der bildenden Küns- te und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und in Verbindung bringen — neben der Klassik Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang erscheint die Romantik an der Oberfläche, des 18. Jahrhunderts. Reval 1887. die auf der Welle des Modernismus fortdau- 2 w[ilhelm] Neumann: Baltische Kunstzustände erte, indem sie die Möglichkeit zu immer ra- 1775–1825. In: Baltische Monatsschrift 53 dikaleren Definitionen der Idee der Freiheit (1902), S. 281. 3 Johann Wolfgang Goethe: Einfache Nachah- darbot. Die Universität bezeichnete den An- mung der Natur, Manier, Stil (1789). Zitiert fang einer neuen Welt. Eine Tatsache, deren nach: Johann Wolfgang von Goethe: Berliner Bedeutung in der Kunstgeschichte bis heute Ausgabe. Kunsttheoretische Schriften und

203 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Übersetzungen, Bd. 19. Berlin 1960, S. 64ff. hängenden Uhr in der Kunstwissenschaft ge- 4 Franz Wickhoff: Die Schriften Franz Wickhoffs, bräuchlich sind. hrsg. von Max Dvorák, 2 Bde. Bd. 1. Berlin 15 robert Rosenblum: Transformations in Late 1912, S. 74. Eighteenth Century Art. New Jersey 1967, S. 4. 5 rudolf Zeitler: Klassizismus und Utopia, In- 16 robert Middleton, David Watkin: Neoclassi- terpretationen zu Werken von David, Canova, cal and 19th Century Architecture. New York Carstens, Thorwaldsen, Koch. In: Figura 5. 1980, S. 9. Studies edited by the Institute of Art History 17 helene von Taube: Graf Alexander von Keyser- University of Uppsala. Stockholm 1954, S. 14. ling, Bd. I. Berlin 1902, S. 301. 6 vgl. Karl Fernow Asmus über Jacob Cars- 18 ulrike Plath: Sinneslandschaften. Die Bedeu- tens. In: Johanna Schopenhauer, Carl Ludwig tung der Sinne bei der Beschreibung baltischer Fernow‘s Leben II. Tübingen 1810, S. 144. Landschaften und Kulturen (1750-1850). In: 7 immanuel Kant: Kritik der Urteilskraft, hrsg. Umweltphilosophie und Landschaftsdenken im von Gerhard Lehmann. Stuttgart 1966, S. 48 baltischen Kulturraum. Hrsg. von Liina Lukas, (Paragraph 16, 48). Ulrike Plath und Kadri Tüür, unter Mitwirkung 8 ernst Cassirer: Zur Logik der Kulturwissen­ von Jaan Undusk. Tallinn 2011, S. 83. schaften. In: Göteborgs Högskolas Årsskrift 47 19 Jaan Undusk: Umweltphilosophie und Natur- (1942). Engl. Übers.: The Logic of the Huma­ denken im baltischen Raum. Zur Einführung nities. New Haven 1961. und Irritation. In: Umweltphilosophie (wie 9 Cornelius Gurlitt: Geschichte der Kunst, hrsg. Anm. 18), S. 15. von Arnold Bergsträsser, 2 Bde. Bd. 1. Stutt- 20 heinrich Johann Jannau: Sitten und Zeit, ein gart 1902, S. 652. Memorial an Lief- und Estlands Väter. Riga 10 Frank Büttner: Der Betrachter im Schein des 1781, S. 65. Bildes. Positionen der Wirkungsästhetik im 21 Der erste ernsthaftere Versuch, die Universität 18. Jahrhundert. In: Mehr Licht. Europa um Tartu-Pärnu (Dorpat-Pernau) erneut zu eröff- 1770. Die Bildende Kunst der Aufklärung. nen, wurde seitens Katharina II. bereits Anfang Katalog der Ausstellung im Städelschen Kunst- der sechziger Jahre des 18. Jahrhunderts. Vgl. institut und Liebieghaus. Frankfurt a. M./Mün- Lea Leppik: Ülikool enne ülikooli. In: Johann chen 1999, S. 342. Wilhelm Krause. Linnaehitajana Tartus. Kata- 11 kadi Polli: Klassitsismist kui stiilimõistest ku- loog 3, sarja autor ja koostaja Juhan Maiste. jutavas kunstis. In: Kunstiteadusliike uurimusi Tartu 2011, S. 65. In Tartu war es geplant, 1–2/(17) (2008), S. 19. die Universität auf zwei auseinanderstehenden 12 whitney Davis: Winckelmann Divided: Mour- Grundstücken wieder zu gründen, das eine da- ning the Death of Art History. In: The Art of Art von umfasste 3.329 Quadratklafter und das History. Oxford History of Art. Ed. by Donald andere 6.653 1/3 Quadratklafter, womit sie Preziosi. Oxford 1998, S. 31ff. das Gebiet einnahmen, auf dem später die Uni- 13 Gotthold Ephraim Lessing: Laokoon, oder Über versität tatsächlich auch gegründet wurde — Grenzen der Malerei und Poesie. Berlin 1766. in der Unterstadt rund um die Johanniskirche 14 im Aufsatz „Klassitsism ja tõde” („Der Klas- und in der Oberstadt auf dem Domberg. (Die sizismus und die Wahrheit”) bietet der Autor Angaben basieren auf dem Brief des General- des vorliegenden Beitrags eine Möglichkeit an, gouverneurs Nagel an den Kaiser Paul I. aus die bisherige stilorientierte Behandlung des dem Jahre 1799. Russisches Staatliches His- Klassizismus mit dem philosophischen Hin- torisches Archiv in St. Petersburg (Rossijskij tergrund in Verbindung zu bringen, indem er gosudarstvennij archiv): Siehe ausführlicher: neben den Stilperiodisierungen des Zeitalters, J. Maiste: Tartu siluett filosoofilise aastasaja al- die auf den formellen Kriterien basieren, be- gul. In: Vana Tallinn XXI (XXV). Modus vivendi griffliche Entsprechungen aus dem Gebiet der III (2010), S. 67ff. Philosophie aufstellt, wie zum Beispiel „der 22 Gottfried Herder: Vom Erkennen und Empfin- Idealismus Winckelmanns”, der kantianische den der menschlichen Seele. Riga 1778; Götz Klassizismus oder Hegels Sehnsucht nach Pochat: Gartenkunst und Landschaftsgarten dem Absoluten. Wenn nicht mehr, dann in der vor Wörlitz. In: Wörlitz: Entwurf einer Kultur- metaphorischen Bedeutung, öffnen sie den In- landschaft, hrsg. von Franck-Andreas Bechtoldt halt des Zeitalters tiefer, als die Begriffe Früh-, und Thomas Weiss. Stuttgart 1966, S. 44. reifer und Spätklassizismus, die als „Sachen 23 als Charakteristikum der baltischen kulturellen in sich” nach den Zeigern einer an der Wand Identität stammt der Termin „Gelehrtenrepub-

204 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN”

lik” aus der Zeit des Endes des 18. Jahrhun- ischen Architektur um 1800. In: Revolusti- derts (siehe: Indrek Jürjo: Lesegesellschaften onsarchitektur. Ein Aspekt der europäischen in den baltischen Provinzen im Zeitalter der Architektur um 1800. Hrsg. von Winfried Aufklärung. In: Zeitschrift für Ostforschung, 39 Nerdingen, Klaus Jan Philipp, Hans-Peter Jg., Heft 4 (1990), S. 544). Im breiteren Zu- Schwartz. München 1990 S. 13ff. sammenhang ist dieser Begriff mit den europäi- 31 emil Kaufmann: Von Ledoux bis Le Corbusier. schen Universitäten der Neuzeit verknüpft. Sie- Ursprung und Entwicklung der autonomen Ar- he: Geschichte der Universität in Europa. Hrsg. chitektur. Wien 1933. von Walter Rüegg, Bd. II, Von der Reformation 32 hanno-Walther Kruft: Geschichte der Architek- zur Französischen Revolution (1500-1800). turtheorie. Von der Antike bis zur Gegenwart. München 1996, S. 21. München 1985, S. 26ff. 24 estnisches Geschichtsarchiv (Eesti Ajalooarhiiv 33 Paul Ricouer: Memory, History, Forgetting. Chi- (= EAA)), f. 402, nim. 5, s. — ü. 7, l. 17 p. cago/London 2006, S. 22. 25 Johann Wilhelm Krause: Wilhelms Erinne- 34 vgl. Diderot: Encyclopédie […]. 1762–1777. rungen, Bd. VIII, S. 24 — Handschrift in der Bd. I (Faksimilenachdruck). München 1996, Universitätsbibliothek Tartu, Wissenschaftli- S. XIII. che Bibliothek, Abteilung für seltene Bücher 35 imants Lancmanis: Johann Wilhelm Krause und Handschriften (Tartu Ülikooli Teadusliku und die Gutsarchitektur in Livland. In: Johann Raamatukogu Käsikirjade ja haruldaste raama- Wilhelm Krause, 1757–1828, kataloog 2. Ar- tute osakond (= TÜR KHO), f. 9, nim. 1, s. ü. hitektina Liivimaal. Hrsg. von Juhan Maiste 12). Ein zweites vom Verfasser selbst mit eige- und Kadi Polli. Tallinn 2002, S. 137ff. ner Hand sauber geschriebenes Exemplar wird 36 Juri Lotman: Semiosfäärist. Tallinn 1999, in der Lettischen Akademischen Bibliothek in S. 46. Riga aufbewahrt. Auszugsweise erschienen die 37 Juri Vuorinen: Estetiikan klassikoita. Suoma- Memoiren in der Zeitung „Rigaer Tageblatt” laisen Kirjallisuuden Seura, Helsinki 1996, 1895, Nr. 118–128 und anschließend unter S. 188–189. der Überschrift „Bilder aus Altlivland. Aus den 38 Bereits am 15. Dezember 1800 wurde für die Aufzeichnungen eines livländischen Hofmeis- Universität die ehemalige Bibliothek der Lö- ters vom Ende des vorigen Jahrhundert” in der wenwoldes gekauft (EAA, 402-4-15, l. 2). Im monatlich erscheinenden Zeitschrift „Baltische gleichen Jahr wurde der Universität von den Rit- Monatsschrift” 1900–1901, Bde. 50–52. terschaften Liv- und Estlands 2.000 Rubel für 26 hugh Honour: Neo-classicism. Harmonds- den Kauf von Büchern bestimmt (diese Summe worth 1977, S. 54. sollte innerhalb von zwei Jahren übergeben wer- 27 Der Begriff wurde erstmals 1791 von Fran- den); geplant war es, insgesamt 4.000 Bände cesco Milizia eingesetzt. F. Milizia: Dizinario zu erwerben und zusätzlich noch eine Präsenz- delle belle arti del disegno […]. Bassagno bibliothek mit 700 Büchern aufzubauen. Mit 1797, S. 154. Um 1800 entwickelt sich die Hilfe des Geldes wäre es möglich gewesen, Bü- „sprechende Architektur” zu einem zentralen cher auf Auktionen, aus Privatbibliotheken und Begriff der Architekturtheorie, indem sie neben aus Deutschland zu erwerben, wofür der zum dem akademischen Klassizismus eine Möglich- Bibliothekar der Universitätsbibliothek ernann- keit für sehr unterschiedliche Interpretationen te Karl Simon Morgenstern mit den berühmten der von der Antike ausgehenden Formkultur Leipziger Buchdruckereien bereits erste Kon- und der Klassik, die sich bei der Vermischung takte angeknüpft hatte (EAA, 402-4-18, l. 14). des Gedankengutes des Zeitalters der Aufklä- 39 tÜR KHO, 4, ÜR609: Lehrzettel der Profes- rung entwickelte, anbietet. soren 2: Jäsche — Lenz (1811–1836), Jo- 28 Benedetto Croce: Estetica come scinza hann Wilhelm Krause 1805–1811. Die ent- dell´espressione e linguistica generale. Teoria sprechenden Leihscheine Krauses befinden e storia. A cura di Giuseppe Galasso, Adelphi sich zusammen mit den Leihscheinen anderer Edizioni. Milano 1990, S. 261. Professoren der Anfangszeiten der Universität 29 hans Sedlmayer: Verlust der Mitte. Die bilden- in der Sammlung der Manuskripte und selte- de Kunst des 19. und 20. Jahrhunderts als nen Bücher der Universität Tartu, insgesamt Symptom und Symbol der Zeit. Salzburg 1948, sind 118 von ihnen vorhanden, angefangen S. 13ff. mit der Nummer 29 bis hin zur Nummer 30 Winfried Nerdingen und Klaus Philipp: Revo- 146. (Vgl. Annegret Kriisa: Johann Wilhelm lutsionsarchitektur — ein Aspekt der europä- Krause raamatulaenutused Tartu Ülikooli

205 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

raamatukogust aastatel 1806–1826. Semi- phabetischen Ordnung abgehandelt sind […]. naritöö. Juhendaja Anu Ormisson-Lahe. Tartu Fünf Bände. Leipzig 1792–98. 2012). 48 k. Morgenstern: Ueber Rafael Santio‘s Verklä­ 40 Zu J. W. Krauses Nachlass siehe ausführli- rung. Dorpat/Leipzig 1822, S. 14. cher: Johann Wilhelm Krause. Kataloogid nr. 1 49 als ein „Ideenmagazin” nannte er auch die von (1999), 2 (2002), 3 (2011). Autor und Chef- Johann Huth selbst zusammengestellten Archi- herausgeber der Serie Juhan Maiste. Autoren: tekturtraktate und Handbücher, darunter bei- Kaur Alttoa, H. Hiiop, Valentine von Krause, spielsweise Johann Christian Huth: Vermehr­ I. Lancmanis, Lea Leppik, Michel Lissok, Juhan tes und verbessertes Handbuch für Bauherren Maiste, Anu Ormisson Lahe, Kadi Polli, Mari- und Bauleute, zur Verfertigung und Beurthei­ ann Raisma, Mariann Rammo, Ojārs Sparītis, lung der Bauanschläge von Wohn- und Land­ Epi Tohvri, Eda Tursk, Gerd-Helge Vogel. wirtschaftsgebäude. Halle 1795–97. 41 J. W. Krause: Erinnerungen (wie Anm. 25), Bd. 50 David Gilly: Handbuch der Landbaukunst, vor­ II (1774), S. 144. züglich in Rücksicht auf die Construction der 42 tilman Mellinghoff, David Watkin: Deutscher Wohn- und Wirtschafts-Gebäude für ange­ Klassizismus. Architektur 1740–1840. Stutt- hende Cameral-Baumeister und Oecenomen. gart 1989, S. 17ff. Berlin 1798–99. 43 Zur Enzyklopädie von Stieglitz gehörte auch ein 51 Für die Badeanstalt am Emajõgi (Embach) lieh Verzeichnis der empfohlenen Literatur, in dem er die Ausgaben aus, die Wasserbauten behan- Werke erwähnt werden, über die wir wissen, delten, darunter David Gillys „Praktische An­ dass Krause sie verwendet hat. Zum Beispiel leitung zur Anwendung des Nivellirens oder Laugier: Zufällige Gedanken über die wirt­ Wasserwägens in der bey der Landeskultur schaftliche Bauart auf dem Lande (deutsch vorkommender gewöhnlichsten Fällen” und 1798); Lorenz Johann Suckow: Erste Grün­ „Praktische Anweisung zur Wasserbaukunst” de der bürgerlichen Baukunst (1753, vierte (erschienen 1797–98 als Sonderausgaben des Auflage 1798); Friedrich Meinert: Schöne „Handbuchs der Landbaukunst” von D. Gilly). Landbaukunst oder Ideen und Vorschriften zu 52 Wurde in den Jahren 1763 bis 1767 fertigge- Landhäusern, kleinen Villas, Ökonomie-Ge­ stellt. Zum ersten Mal erschien die Zeichnung bäuden, Pavillons, Badehäusern, Gartensälen in Deutschland unter der Überschrift: N. Le (1798–1804). Camus de Mézières: Von der Übereinstim- 44 Friedrich Christian Schmidt: Der bürgerliche mung der Baukunst mit unsern Empfindungen. Baumeister oder Versuch eines Unterrichts In: Allgemeines Magazin für die bürgerliche der Baulustige. Gotha 1797–1800. Baukunst I (1789). Die Zeichnung von Krause 45 Darunter zum Beispiel die „Halle aux Bleds stammt aus dem Jahre 1803. zum Hotel Soisson in Paris” von Nicolas Le 53 Die Untersuchung des Berliner Architekten Ja- Camus de Mézières, die mit hoher Wahrschein- ckisch zum Thema der „Pyramide” von Boullée lichkeit zusammen mit dem Paretzer Pavillon erschien in der Ausgabe von Johann Gottfried von David Gillys Sohn, Friedrich Gilly, der als Grohmann: Kleines Ideenmagazin für Garten­ das junge deutsche Genie tituliert wurde und liebhaber oder Sammlung von Ideen, die mit mit seiner berühmten „Pyramide”, die nach wenig Kosten auszuführen sind. Enthaltend dem Vorbild von Étienne-Louis Boullée entstan- kleine Lust- und Gartenhäuser, Tempel, Ein­ den war, zu einem Vorbild beim Entwerfen der siedeleyen. Brücken, Hütten, Gartensitze, Manegerie und der Badeanstalt der Universität Ruinen, Portale, Monumente. Leipzig 1799– wurden. 1800. 46 J. J. Winckelmanns „Gedanken über die Nach- 54 1805 wurde die „Pyramide” zur Grundlage ahmung der griechischen Werke in der Malerei beim Entwurf des zu Ehren von Martin Luther und Bildhauerkunst”, welches 1756 mit einer und des 300. Jahrestages des Protestantis- Auflage von nur 50 Exemplaren erschien. In mus aufzustellenden Monuments, dem Johann der Universitätsbibliothek Tartu findet sich die Gottfried Schadow eine Statue von Martin Lu- zweite Auflage des Werkes unter der Überschrift ther hinzufügte. Auf Veranlassung dieser zwei- „Anmerkungen über die Baukunst der Alten”, er großer Ideen, die in der Presse erschöpfend 1762. behandelt wurden, entstanden im Jahre 1814 47 vorwort in: Christian Ludwig Stieglitz (Hrsg.): zwei Zeichnungen von Krause zu Themen der Encyklopädie der bürgerlichen Baukunst in „Pyramide”, davon eine mit vier flankierenden welchem alle Fächer dieser Kunst nach al­ Säulengängen und die zweite mit einer Statue

206 DIE AUFKLÄRUNG VISUALISIEREND. ÜBER DIE PHILOSOPHIE DES KLASSIZISMUS IM “EMBACH-ATHEN”

von Luther im Inneren des Baus. Werden an 65 krause: Erinnerungen (wie Anm. 25), Bd. VII, der Bibliothek der Universität Tartu im persön- S. 64. lichen Bestand J. W. Krauses aufbewahrt (TÜR 66 Ebd., S. 187. KHO, 9: J. W. Krauses Zeichnungen). 67 J. W. Krause: Bilder aus Altlivland. In: Balti- 55 erschien im Jahre 1753, Übersetzung ins sche Monatsschrift 50 (1901), S. 422. Deutsche, 1756. 68 erik Forssmann: Erdmannsdorf und die Archi- 56 J. W. Krause: Oekonomie und Architektur. Eine tekturtheorie der Aufklärung. In: Weltbild Wör- Skizze über den wechselseitigen Einfluss der- litz. Entwurf einer Kulturlandschaft. Hrsg. von selben auf Gemeinwohl, als Antrittsrede gehal- Frank-Andreas Bechtoldt und Thomas Weiss. ten den 13 ten Junius 1803. Dorpat [1803], (= Kataloge und Schriften der Staatlichen S. 28. Schlösser und Gärten. Wörlitz. Oranienbaum. 57 karl Morgenstern: Einleitung zur Ästhetik. Mit Luisium 1). Ostfildern 1996, S. 100. Andenkung zur Geschichte derselben. Dorpat 69 von der Reise K. S. Morgensterns nach Wörlitz 1815, S. 6. berichten seine Notizbücher: TÜR KHO, f. 3, 58 siehe ausführlicher Klaus Jan Philipp: „Von Mrg DXCII. der Wirkung der Baukunst auf der Veredelung 70 Gustav Ewers: Die kaiserliche Universität zu der Menschen”. Anmerkungen zur deutschen Dorpat. Fünfundzwanzig Jahre nach ihrer Architekturtheorie um 1800. In: Revoluti­ Gründung. Dorpat 1827, S. 19. Später wurde onsarchitektur. Ein Aspekt der Europäischen die Devise durch eine neue ersetzt, die bis heu- Architektur um 1800. Hrsg. v. Winfried Ner- te eine Metapher des Dombergs geblieben ist: dinger, Klaus Jan Philipp, Hans-Peter Schwarz. „Otium reficit vires” — die Erholung stellt die Frankfurt a.M. 1990, S. 43ff. Kraft wieder her. 59 siehe das Vorwort in: Charles Perrault: Par­ 71 wilhelm Süss: Karl Morgenstern (1770– alléle des aciens et des modernes en ce qui 1852). Ein Kulturhistorischer Versuch. Dorpat regarde les arts et le sciences. Paris 1688. 1928, S. 6. 60 Frank Büttner: Abwehr der Romantik. In: Sa- 72 tÜR KHO, f. 9, nim. 1, s. ü. 28, l. 12. bine Schulze (Hrsg.): Goethe und die Kunst. 73 rudolf Zeitler: Klassizismus und Utopia. In­ Ostfildern 1994, S. 457. terpretationen zu Werken von David, Canova, 61 kadi Polli: Est pictura poesis, est poesis pic- Carstens, Thorvaldsen, Koch. In: Figura 5, stu- tura. Carl Grassi (1767–1814) maastikud. In: dies ed. by the Institute of Art History Universi- Kunstiteaduslikke uurimusi, 1–2/(16) (2007), ty of Uppsala. Stockholm 1956, S. 189. S. 30. 74 epi Tohvri: Valgustusideede mõju Tartu arhi­ 62 Nicolas Le Camus de Mézières: Le Génie de tektuurikultuurile 19. sajandi alguses. (=Dis- l´architecture, ou le l´analogie de cet art avec sertationes Historiae Universitatis Tartuensis nos sensations. Paris 1780, S. 3. 18). Tartu 2009, S. 27ff. 63 immanuel Kant: Beantwortung der Frage: Was 75 werner Busch: Landschaftsmalerei. Geschich- ist Aufklärung? In: Immanuel Kants Werke, te der klassischen Bildgattungen in Quellentex- hrsg. von Ernst Cassirer, Hermann Cohen. Ber- ten und Kommentaren. Bd. 3. Berlin 1997, lin 1919–1922. S. 37ff. 64 Polli: Pictura (wie Anm. 61), S. 30. 76 michel Foucault: Ceci n‘est pas une pipe. Montpellier 1973, S. 23.

207 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

VIZUALIZĒTĀ APGAISMĪBA. PAR KLASICISMA FILOZOFIJU „EMAJEGI ATĒNĀS”

Juhans Maiste Kopsavilkums

Atslēgas vārdi: apgaismība, klasicisma estētika, ideālisms, pilsētvide, ainavu arhitektūra, Baltijas identitāte

Līdzās Rīgai, apgaismības laikmeta centram un Eiropas filozofu ideju „relejam” Baltijas pro- vincēs, ievērojamu vietu filozofisko strāvojumu recepcijas procesos klasicisma periodā ieņēma arī Tērbata. 18.–19. gs. mijā pilsētu no provinciālā miega pamodināja divi būtiski jauninā- jumi: pilsētbūvnieciskā ansambļa atjaunošana holandiešu un saksiešu klasicisma stilā (pēc 1775. g. ugunsgrēka), kā arī 1802. g. no jauna atvērtās Tērbatas universitātes darbība. Abi faktori sekmēja garīgu pacēlumu un īpaša, t.s. Tērbatas gara (Dorpater Geist / Tartu vaim) izkristalizēšanos, kas ietekmēja arī visa reģiona identitāti un pasaules uztveri. Klasicisma lai- ka Tērbatā filozofijas strāvojumos sadūrās, bet arī ilgstoši viens otru simbiotiski ietekmēja divi apgaismības estētiskie projekti: 18. gs. franču un vācu domātāju virzītais ideālisma diskurss ar tiekšanos pēc normu un formu skaidrības un ideāltipiskās sengrieķu „pilnības” (Vollkom­ menheit), no vienas puses, un vēlākā, galvenokārt vācu filozofu definētā estētikas teorija ar indivīdu un individuālo ģēniju viduspunktā, no otras puses. Baltijas „izglītoto republikas” (Gelehrtenrepublik) galvaspilsētā Tērbatā šī klasicismam tipiskā ambivalence noteica ne tikai universitātes garīgo atmosfēru, bet tika pārnesta arī uz divām atšķirīgām telpas koncepcijām. Abu „formu kultūru” iekšējie paradoksi un pretmeti ieguva materializētu atspoguļojumu pilsēt- vidē. Sākot ar 19. gs. pirmajiem gadiem, arī Tērbatā aizvien noteiktāk sevi pieteica Aleksandra Baumgartena ietekmētā estētikas mācība, kas Lielajā Franču revolūcijā dzimušās „runājošās arhitektūras” (architecture parlante) un tās stingri simetrisko formu vietā nu deva priekšroku atsevišķu būvju dominancei, tādējādi arī arhitektoniski paužot jauno ideju par cilvēka brīvās gribas un indivīda gara lidojuma pārākumu. Par Tērbatas universitātes arhitektu, kuram tika uzticēts ambivalentās apgaismības idejas iemiesot materiālās formās, kļuva Johans Vilhelms Krauze. Ietekmējies no Berlīnes arhitektūras teorētiķa Dāvida Žillī, Krauze savos projektos (it sevišķi Tērbatas universitātes galvenajā ēkā un Tērbatas Doma pakalna parkā) ar lielu talantu apvienoja „runājošās arhitektūras” un t.s. vizionārās arhitektūras tendences. Krauzes ieguldījums Tērbatas pilsētvidē ir ilustratīvs piemērs un liecinieks tā laika centieniem savienot klasicisma estētikas centrālos pretstatus, t. i., sirdi un prātu.

208 BIZANTIJAS (BIZANTISKĀS) ARHITEKTŪRAS FORMU MEKLĒJUMI LATVIJAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCU ARHITEKTŪRĀ 19. GS. OTRAJĀ PUSĒ un 20. GS. SĀKUMĀ BIZANTIJAS (BIZANTISKĀS) ARHITEKTŪRAS FORMU MEKLĒJUMI LATVIJAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCU ARHITEKTŪRĀ 19. GS. OTRAJĀ PUSĒ un 20. GS. SĀKUMĀ

Anita Bistere

Atslēgas vārdi: pareizticīgo baznīca, arhitektūra, krievu–bizantiešu stils, bizantiskais stils

Deviņpadsmitā gadsimta 20.–30. gados Krievijas arhitektūrā aizsākās historisma (eklektis­ ma) periods, kura ietvaros arhitekti atskatījās arī uz Bizantijas mākslas mantojumu. Tādējā­ di pareizticīgo baznīcu arhitektūrā ienāca Konstantīna Tona radītais krievu–bizantiešu stils (19. gs. otrais ceturksnis), bet vēlāk bizantiskais vai neobizantiskais stils, kura atskaņas vēl sastopamas arī jūgendstila perioda baznīcu arhitektūrā 20. gs. sākumā. Tā kā 19. gs. Latvijas teritorija bija iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, arī šeit pareizticīgo baznīcu arhitektūrā vērojamas līdzīgas tendences, kaut arī krievu–bizantiešu un bizantiskā stila paraugu ir maz, tomēr tie ļauj runāt par Krievijas arhitektūras ietekmi.

Krievijā šī perioda arhitektūras izpēte un beigās nāca klajā vesela virkne publikāciju, publikācijas aizsākās tikai 20. gs. 70. gados. kurās tika pētīts tieši bizantiskais stils — tie Pazīstamāko autoru vidū, kas pievērsušies ir Andreja Puņina, V. Gorjunova un J. Baku­ krievu–bizantiešu stilam un arhitekta Kon- sovas, Jurija Saveļjeva raksti2. Šie pētījumi stantīna Tona daiļradei, jāmin Tatjana Sla- turpinās šajā gadsimtā J. Saveļjeva un Jevge- vina un Jevgēņija Kiričenko1. Bizantiskajam ņijas Kiškinovas monogrāfijās. stilam savās publikācijās pievērsušies tādi Līdzīgi Krievijai, arī Latvijas arhitektūras autori kā Jeļena Borisova, Andrejs Ikoņņikovs vēstures pētniecībā historisma (eklektisma) u.c. Pamazām atturīgi negatīvā attieksme laika arhitektūra 20. gs. tika aplūkota pa- pret 19. gs. otrās puses arhitektūras manto- virši un ar zināmu negatīvu attieksmi. Tikai jumu mainījās, un 20. gs. 80. un 90. gadu Jāņa Krastiņa un Imanta Lancmaņa 20. gs. publikācijās, kas veltītas atsevišķu arhitektu 70. gadu publikācijas pamazām mainīja at- daiļradei vai šī perioda arhitektūras kopējām tieksmi pret šo stilu3. Joprojām par nozīmī- problēmām, bizantiskā stila pieminekļi iegūst gāko eklektisma perioda pētnieku uzskatāms pārdomātāku un objektīvāku novērtējumu. To J. Krastiņš, kura pētījumi publicēti vairākos apliecina Vladimira Ļisovska, Valērija Isačen- izdevumos. Historisma arhitektūrai pievērsu- ko raksti, Tatjanas Nikolajevas, Vasilija Gorju- šies arī citi autori (Dainis Bruģis, Jānis Zil- nova un Mihaila Tubli monogrāfijas. 20. gs. galvis u. c.), taču krievu–bizantiešu stilam

209 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Latvijas arhitektūrā izvērstas publikācijas līdz 1907, arhit. K. Pēkšēns), kā arī Liepājas šim nav tapušas. Apcerējumos par Latvijas Sv. Nikolaja Jūras katedrāli (1900–1903, ar- arhitektūras vēsturi un arhitektūras stiliem ir hit. V. Kosjakovs)5. Tomēr jāatzīst, ka arī šo minēts krievu–bizantiešu stils un tā saistība ēku arhitektoniski telpiskajā risinājumā pie- ar pareizticīgo baznīcu ēkām Latvijā, plašāk lietotos paņēmienus var traktēt atšķirīgi un šī tēma netiek izvērsta, kaut ir uzskaitīta virk- meklēt to prototipus gan krievu–bizantiešu, ne dievnamu, kuros autori saskata bizantis- bizantiskā, gan krievu stila ēkās Krievijā. kās arhitektūras ietekmes. Publikācijās un pētījumos par pareizticīgo Meklējot bizantiskās iezīmes Latvijas pa- baznīcu arhitektūru parādās arī citas ēkas, reizticīgo baznīcu arhitektūrā un iepazīstoties kurām tiek piedēvētas krievu–bizantiešu stila ar līdzšinējām publikācijām, nerodas skaidra iezīmes6. Tomēr jāatzīst, ka tajās, iespējams, situācija krievu–bizantiešu un bizantiskā stila var saskatīt kādu bizantiskā stila elementu traktējumā, ir pat situācijas, kad vienu ēku izmantojumu, tomēr to piedēvēšana krievu– dažādi autori nodēvē gan par bizantiskajam, bizantiešu stilam nav īsti pareiza. Jāpiezīmē, gan krievu stilam piederīgu. Tā ir noticis ar ka 19. gs. otrajā pusē–20. gs. sākumā Lat- 1895. g. celto Ainažu pareizticīgo baznīcu4, vijā celto dievnamu arhitektūrā visbiežāk iz- kuras arhitektoniskajā risinājumā ieraugāms mantoti krievu stila elementi. historisma ietekmēts pareizticīgo baznīcu Lai labāk izprastu situāciju Latvijas arhitektoniskais risinājums, kas raksturīgs 19. gs. otrās puses–20. gs. sākuma pareiz- 19. gs. otrās puses Vidzemes guberņas pa- ticīgo baznīcu arhitektūrā, būtu jāpakavē- reizticīgo dievnamu ēkām, kurās varēja tikt jas pie sīkāka Krievijas 19. gs. pareizticīgo izmantoti atsevišķi bizantiskā vai krievu stila baznīcu arhitektūrā valdošo stilu apskata. elementi, taču runāt par tīru stila izmantoju- 19. gs. otrajā ceturksnī–20. gs. sākumā pa- mu tajās tomēr nevar. Varbūt pareizāk to būtu reizticīgo dievnamu arhitektūru ietekmējušos dēvēt par Latvijas teritorijai piemērotu pareiz- stilus varētu iedalīt trīs virzienos: krievu–bi- ticīgo baznīcu arhitektonisko risinājumu, kas zantiešu, bizantiskajā vai neobizantiskajā un historisma ietekmē radījis savdabīgu, Vidze- krievu stilā. mes guberņai raksturīgu pareizticīgo dievna- Krievu–bizantiešu stils ir saistīts ar arhi- mu ēku tipu, kas veidojies vēsturisko apstāk- tekta Konstantīna Tona (1794–1881) vārdu ļu ietekmē un apvienojis sevī gan Krievijas un radošo darbību 19. gs. 20.–50. gados. arhitektūras ietekmi, gan Latvijas vēsturiskās K. Tons kļuva par oficiālo Krievijas impērijas situācijas diktētu dievnamu arhitektonisko arhitektu un projektēja ēkas, kuras atbilda tā risinājumu. Ainažu dievnams nav vienīgais, laika Nikolaja I izvirzītajiem sabiedriski po- kas liek domāt par to, ka Latvijas pareizticīgo litiskajiem ideāliem. 19. gs. 30. gados tika baznīcu pētniecībā joprojām nav izveidoju- formulēta oficiālā tautiskuma doktrīna (pa- sies un nostiprinājusies skaidra izpratne par reizticība, patvaldība, tautiskums), kas bija šī perioda Krievijā valdošo stilu ietekmi Latvi- orientēta uz esošās iekārtas nesatricināmības jas pareizticīgo baznīcu arhitektūrā. apliecinājumu7. Atbilstoši tai arī tika izstrā- Par krievu–bizantiešu stila tipiskāka- dāti K. Tona dievnamu projekti. Pareizticību jām pareizticīgo baznīcu ēkām Latvijā pie- viņš meklēja bizantiskajās formās, patvaldī- ņemts uzskatīt Rīgas Kristus piedzimšanas bu apliecināja varenās ēku formas un izmēri, pareizticīgo katedrāli (1876–1884, arhit. savukārt tautiskumu — atskatīšanās uz sen- R. A. Pflūgs), Rīgas Vissvētās Dievmātes pa- krievu arhitektūras paraugiem. tvēruma pareizticīgo baznīcu (1876–1879, Publikācijās krievu–bizantiešu stilu bieži arhit. R. A. Pflūgs), Rīgas Svētās Trīsvienības apskata krievu stila ietvaros kā tā pirmo pos- (Trijādības) pareizticīgo katedrāli (1902– mu, bet par tīru krievu stilu to nosaukt nevar,

210 BIZANTIJAS (BIZANTISKĀS) ARHITEKTŪRAS FORMU MEKLĒJUMI LATVIJAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCU ARHITEKTŪRĀ 19. GS. OTRAJĀ PUSĒ un 20. GS. SĀKUMĀ

ņemot vērā atskatīšanos uz bizantisko man- prakses pamatā bija doma, ka „bizantiskais tojumu. Taču tiem ir kopīga interese par sen- stils ir izveidojis mūsu baznīcu arhitektūru, krievu mākslu. Publikācijās par neobizantisko kopš seniem laikiem satuvinoties ar mūsu stilu8 savukārt krievu–bizantiešu stils minēts tautiskajiem elementiem”9. Arhitekts saska- kā piederīgs bizantiskajam virzienam un arī tīja Krievijas viduslaiku krusta kupola baznī- kā agrīnais posms. Iespējams, var apgalvot, cu ģenētisko saikni ar Bizantijas arhitektūru. ka krievu–bizantiešu stils aizsāka historisma K. Tons un viņa sekotāji uzsāka mērķtiecīgu periodu un iezīmēja laikmetam raksturīgās Krievijas viduslaiku arhitektūras izpēti. Par tendences, kas 19. gs. otrajā pusē attīstījās papildu informācijas avotu kļuva restaurāci- gan bizantiskā, gan krievu stila ietvaros. jas darbi, kas šajā laikmetā bija jauna pa- Deviņpadsmitā gadsimta 30.–40. gados rādība. Viduslaiku arhitektūras pārzināšana pēc K. Tona projektiem celta virkne pareiz- kļuva par nopietnu daiļrades pamatu10. Pēc ticīgo baznīcu Sanktpēterburgā, Maskavā, K. Tona domām, ēku tips, kas iemiesoja krie- Kostromā, Saratovā, Krasnojarskā, Voroņežā, vu tautas ideju, parādās 15. gs. otrās puses– Tomskā u. c. Pēc viņa projekta celta arī Kris- 16. gs. sākuma Maskavas baznīcās, kuras tus Pestītāja baznīca (1832–1883) Maskavā attiecināmas uz Vladimiras skolas tradīcijām. (1. att.). 1838. g. izdots arhitekta baznīcu Tona celtnēs atbilstoši laikam apvienojas da- projektu albums, kurā tika ietverti arī paraug- žādu periodu un raksturu tradīcijas — Senās projekti. 1841. g. tie ieteikti kā nacionālās Krievzemes paņēmieni un formas ar klasicis- arhitektūras paraugi. K. Tona teorijas un ma vai historisma radītiem paņēmieniem11.

1. att. Kristus Pestītāja pareizticīgo baznīca Maskavā. 2006

211 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

K. Tona celto baznīcu vidū ir gan plāno- ar arkatūru joslām, sapāroti arkveida logi jumā centriskas un apjomā kubiskas ēkas, u. c. Visi šie paņēmieni parādās arī nākama- gan celtnes ar garenvirzienā izstieptu plāno- jos bizantiskā stila posmos15. jumu un piramidālu zvanu torni. Svarīgākais, Otrais periods saistās jau ar historisma ko viņš pārņēmis no bizantiskā mantojuma, virzienu un aizsākās 19. gs. 60. gados. Šajā ir krusta kupola shēma. No Vladimiras–Suz- laikā bizantisko formu baznīcas tiek celtas daļas un agrīnās Maskavas skolas ņemta ārpus galvaspilsētām, lielākoties vietās, kas kupolu forma, ķīļveida velvjsienas, neīstās saistītas ar Krievzemes kristietības pieņemša- velvjsienas. Savukārt 16.–17. gs. Krievijas nu vai citiem nozīmīgiem notikumiem. Tās ir arhitektūras iezīmes parādās teltsveida zvanu Sevastopole, Kijeva, Tbilisi u. c. Šajā posmā torņu risinājumā, krūkas formas balstos, kā bizantiskais stils vairs nenodarbojas ar nacio- arī kesonu atvasinājuma dekora elementos nālā stila meklējumiem, un svarīga kļūst iz- (kvadrātiski iedziļinājumi sienā) u. c. Kom- mantoto paraugu atpazīstamība. No bizantis- pozīcijā K. Tons iekļauj arī ordera elementus, kās mākslas tiek aizgūtas ne tikai dekoratīvās kas, sākot no 15. gs., bija raksturīgi Krievijas detaļas, bet arī plānojums, apjoma — telpis- baznīcu ēkām12. kās kompozīcijas, proporcionālie risinājumi. Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē pa- Arvien svarīgāki kļūst Gruzijas un Armēnijas ralēli pastāv divi galvenie virzieni arhitektūrā: paraugi. Blakus krusta kupola un bazilikveida bizantiskais un krievu stils. No bizantiskās ēkām parādās dievnami vai to projekti, kam arhitektūras tiek izvēlētas formas, kam rak- izmantots krustveida, oktagonāls, kvadrā- sturīgs izteikts noapaļojums — zemi pussfē- tisks vai centrisks plānojums četrlapja formā. riski kupoli, ko balsta arkatūras josla, pusku- 19. gs. 60. gados nostiprinājās dekoratīvo poli virs apsīdām un priekštelpām, varenas elementu komplekss, kas ietvēra svītraino arkas ēku fasādēs, kas atbilst galveno jomu mūrējumu16, kolonnu kapiteļus, ornamentu velvēm. Viens no šī virziena aizsācējiem, ar- raksturu utt. Jebkurš plānojuma risinājuma hitekts D. Grimms, pirms ēku projektēšanas vai detaļas izmantojums tika pamatots ar pētīja bizantisko arhitektūru, taču uzmanību atsauci uz senajām ēkām, lielākoties atska- veltīja nevis Konstantinopoles mākslai, bet toties uz Bizantijas arhitektūras mantojuma tās atzariem Armēnijā un Gruzijā.13 Krievijas vidusposmu. Zvanu torņi bija vai nu nelieli, Eiropas daļas dienvidi arī kļuva par teritoriju, vai to nebija vispār. Austrumu fasādē tika kur sākotnēji koncentrējās vislielākais skaits izbūvēta tikai viena apsīda. Šī posma ēkām baznīcu, kuras cēla bizantiskajās formās14. raksturīgs viens kupols, zemas, platas kupo- Bizantiskā stila pētniece J. Kiškinova iz- lu pamatnes, zemi kupoli. 19. gs. 60. gados dala četrus posmus šī stila ietvaros. Pirmais ir celto dievnamu vidū ir arī tādi, kuru autori sa- saistāms ar 19. gs. 40. un 50. gadiem un at- glabā uzticību iepriekšējā perioda stilistikai, bilst romantisma uzplaukuma laikam. Pētnie- un reizēm, ilgstošas būvniecības gaitā, šīs ce to nosauc par agrīno, slēpto posmu. Šajā ēkas tiek papildinātas jau ar nākamā posma periodā bizantiskās baznīcas tiek celtas lielā- paņēmieniem17. koties Pēterburgā un Maskavā. Tiek aizgūtas Trešais periods ir attiecināms uz 19. gs. arhitektūras formas no krievu, romāņu, Aiz- 70. gadiem–90. gadu vidu un norisinās his- kaukāza tautu agrīnās kristietības ēkām, tiek torisma virziena ietvaros. Šo posmu var no- pielietotas klasicistiskas kompozīciju shēmas saukt par bizantiskā stila uzplaukuma laiku, un krusta kupola risinājumi. Bazilikveida risi- jo šajā stilā ceļ daudz dievnamu un papla- nājumu izmanto daudz retāk. No bizantiskās šinās arī to izplatības ģeogrāfiskais areāls. arhitektūras tiek aizgūti kompaktie apjomi, Nozīmīgs skaits ēku tiek uzbūvētas valsts pussfēriski kupoli, platas kupolu pamatnes nomalēs, īpaši pie dienvidu un rietumu robe-

212 BIZANTIJAS (BIZANTISKĀS) ARHITEKTŪRAS FORMU MEKLĒJUMI LATVIJAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCU ARHITEKTŪRĀ 19. GS. OTRAJĀ PUSĒ un 20. GS. SĀKUMĀ

žām. Tie bija reģioni, kuros vajadzēja īpaši otrajam gadu desmitam, saistās jau ar jū- pasvītrot Krievijas impērijas nesatricināmību. gendstila periodu. Ēkas atkal tiek celtas arī Baznīcas bizantiskajās formās cēla visā valsts galvaspilsētās, neizslēdzot citus reģionus. teritorijā, tomēr vēl vairāk pierobežas rajonos Šajā posmā apjoma un telpiskās kompozīci- un dienvidos. Trešā posma dievnamiem atkal jas kļūst plastiskākas un viengabalainākas, sāka izmantot pieckupolu kompozīcijas, kas balstās uzsvērti palielinātās masu attiecībās. ieguva daudzveidīgus risinājumus. Kupoli va- Lieto vienkāršākus un noteiktākus plānoju- rēja būt slaidi, ar vieglām pamatnēm, vai arī mus, netiek izmantots tik pārmērīgi daudz smagnēji, monumentāli, tiešāk orientēti uz dekoratīvo elementu — tie fasādi neklāj pil- viduslaiku paraugiem. Tapa arī daudzkupo- nībā, bet veido tādus kā sablīvējumus. Par lu baznīcas. Reizēm pieckupolu sistēma tika galveno iedvesmas avotu kļūst agrīnā, īpaši savienota ar centrisko plānojumu četrlapja 6. gs. Bizantijas arhitektūra, pieaug bazilikas formā. Mainījās zvanu torņu risinājums, tie kompozīciju loma, priekšroka tiek dota paze- kļuva augstāki, reizēm brīvstāvoši, bet biežāk minātiem kupoliem, zemām kupolu pamat- tie pieslēdzās dievnama pamatapjomam vai nēm un nelieliem zvanu torņiem19. savienojās ar to caur priekštelpu. Par gandrīz Kaut arī katrā bizantiešu stila posmā iz- obligātu elementu kļuva sakristeja, kas pus- vēlēti atšķirīgi ietekmju avoti, šiem periodiem lokā ietvēra altāra apsīdu. Centrālo kupolu ir arī kopīgas iezīmes. Tā pirmo un trešo pos- pamatnes reizēm ieguva divas logu rindas, mu vieno dažādu stilu aizgūšanas pārpilnība, palielinājās arī logailu skaits. Kupolu pamat- savukārt otro un ceturto — radošā pieeja bi- nes sašaurinājās, paši kupoli ieguva uz augšu zantiskās arhitektūras sasniegumu izmanto- izstieptu formu, ārējie baznīcu apjomi — sīku šanā20. dalījumu. Arhitektoniski telpiskās kompo- Tā kā K. Tons pārstāvēja caram tīkamo un zīcijas kļuva sarežģītākas, ar daudzveidīgu viņa atbalstīto arhitektūras virzienu un viņa apjomu apvienojumu. Paplašinājās ietekmes nacionālā stila meklējumi saistījās ar oficiālo avotu klāsts. Pastiprināta uzmanība tika veltī- varu, arhitekta daiļradei radās daudz pretinie- ta zemkupola telpas vienotībai. Plānojumi ar ku gan laikabiedru vidū, gan vēlāk. K. Tona līklīnijas kontūru kļuva līdzīgi daudzlapu roze- pārstāvētajam oficiālajam stilam opozīcijā tēm, ovāliem vai rombiem. Radās arī daudz- esošie arhitekti aizsāka krievu stila virzienu, veidīgāki konstruktīvie risinājumi. Dekoratīvo kura ietvaros meklēja nacionālo stilu, taču, elementu pielietojumā saskatāma šī laika atšķirībā no K. Tona, viņi centās atbrīvoties no historisma virzienam raksturīgā tendence akadēmisma un klasicisma ietekmēm, kon- vienā fasādē savienot dažādu stilu motīvus. centrējoties uz nacionālo formu izmantošanu, Dekoratīvie elementi klāja dievnamu sienas, liekot uzsvaru uz tautiskumu. Ornamenti, kupolu pamatnes un pat kupolus, aizgūstot zemnieku sadzīves priekšmetu rotājumu mo- motīvus gan no senkrievu, renesanses, Bal- tīvi, koks kā tautas celtniecības materiāls kļu- kānu, gan klasicistiskiem paraugiem, zaudē- va par krievu stila simbolu. Koka izmantoša- jot tīro bizantisko raksturu, kāds bija 19. gs. na nebija tik plaši iespējama, tāpēc atcerējās 60. gados. Kopumā trešā perioda dievnamus senās mūra arhitektūras formas. Tika izvēlēti var saukt par eklektiskiem tieši dažādu stilu tādu periodu pieminekļi un motīvi, kur tau- arhitektūras formu sajaukuma nozīmē. Arī tiskums parādījās vistiešākajā veidā. Krievu šajā posmā ir ēkas, kurās redzamas iepriek- stila veidošanās laiks attiecināms uz 19. gs. šējā perioda tendences, taču tās vairāk celtas 40. gadu beigām, bet uzplaukumu tas pie- lauku teritorijās18. dzīvoja 19. gs. 60.–70. gados21. Viens no Ceturtais posms, kas aptver laikposmu svarīgākajiem principiem, kam sekoja šī sti- no 19. gs. 90. gadu otrās puses līdz 20. gs. la arhitekti, bija atteikšanās no tiešas seno

213 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

2.–4. att. Daugavpils Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāles projektu kopijas. Katedrāle 20. gs. pirmajā pusē. (Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs)

214 BIZANTIJAS (BIZANTISKĀS) ARHITEKTŪRAS FORMU MEKLĒJUMI LATVIJAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCU ARHITEKTŪRĀ 19. GS. OTRAJĀ PUSĒ un 20. GS. SĀKUMĀ arhitektūras formu atkārtošanas. Arhitekti brīvi izstrādāja viduslaiku Krievijas arhitektū- ras tēmas un motīvus, interpretēja siluetus, pastiprināja daudzkrāsainību, izmantojot krā- saino ķieģeli, krāsainus stikliņus un glezno- jumus, kā arī rotāja fasādes ar sarežģītu un rūpīgi izpildītu dekoru. Šī perioda arhitektiem izdevās pietiekami korekti apvienot jaunos konstrukciju telpiskos risinājumus ar vidus- laiku formu valodu22. Pievēršoties Latvijas pareizticīgo baznīcu arhitektūrai, jāatzīst, ka vienīgā dievnama ēka, kuru varētu pieskaitīt krievu–bizantiešu stilam, ir šobrīd zudusī Daugavpils Sv. Alek- sandra Ņevska pareizticīgo katedrāle (2.–4. att.), kas celta laikposmā no 1856. līdz 1864. g. pēc arhitekta Ivana Tamanska un

5. att. Cēsu pareizticīgo baznīca. 2005

6. att. Galgauskas pareizticīgo baznīca. (Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs.) 1928

215 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

inženiera Perebaskina 1843. g. apstiprinātā projekta. Daugavpils 19. gs. pirmajā pusē strauji attīstījās, pateicoties Daugavpils cietoksnim un Krievijas armijas daļu klātbūtnei pilsētā. Kaut arī 1833. g. cietoksnis tika iesvētīts un pamazām tā celtnieki pameta pilsētu, tā tur- pināja augt un attīstīties. Iedzīvotāju skaits Daugavpilī laikposmā no 1825. līdz 1860. g. pieauga astoņas reizes. Tas bija arī laiks, kad tika apbūvēta tā sauktā Jaunā priekšpil- sēta, kuras centrālajā laukumā tika uzcelta Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāle. 19. gs. 60. gadu sākumā Daugavpils kļuva arī par ievērojamu dzelzceļa mezglu, tika iz- būvēta Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnija, kā arī Rīgas–Daugavpils dzelzceļš23. Tā kā Daugavpils atradās Krievijas impērijas pierobežā, acīmredzot šeit bija nepieciešama dievnama ēka, kura paustu Krievijas impē- rijas varenību, un šim mērķim lieti noderēja 7. att. Rīgas Kristus piedzimšanas krievu–bizantiešu stils. Arī ēkas projektēšanas pareizticīgo katedrāle. 2005 laiks sakrīt ar Krievijā tolaik valdošo noskaņo- 8. att. Rīgas Vissvētās Dievmātes jumu un labi ieredzēto arhitektūras virzienu. patvēruma pareizticīgo baznīca. 2008

216 BIZANTIJAS (BIZANTISKĀS) ARHITEKTŪRAS FORMU MEKLĒJUMI LATVIJAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCU ARHITEKTŪRĀ 19. GS. OTRAJĀ PUSĒ un 20. GS. SĀKUMĀ

Deviņpadsmitā gs. 30. gadu beigās Krie- Raksta sākumā minētās Rīgas un Liepā- vijā tika izdoti K. Tona paraugprojektu albu- jas baznīcas pēc sava arhitektoniski telpiskā mi, visticamāk, tie izmantoti arī Daugavpils risinājuma vairāk atbilst bizantiskā un krievu Sv. Aleksandra Ņevska katedrāles projekta stila ēkām. izstrādē, jo tajā var saskatīt virkni elementu, Tā arhitekta R. A. Pflūga projektētās Rīgas kas redzami arī K. Tona projektētajās baznī- Kristus piedzimšanas (1876–1884) (7. att.) cās. Daugavpils baznīcas zvanu tornis, kas un Rīgas Vissvētās Dievmātes patvēruma izvietots virs priekštelpas, un tā risinājums, (1876–1879) (8. att.) baznīcās izmantotas kā arī neīstās velvjsienas forma un dievnama bizantiskās formas. Kaut arī dievnamu pro- kupolu forma līdzīga K. Tona projektētajai Sv. jektēšanas laikā Latvijā bija novērojamas ru- Katrīnas pareizticīgo baznīcai Sanktpēterburgā sifikācijas tendences, pietiekami spēcīgi bija (projektēta 1830. g., celta 1831.–1837. g.). saglabājusies arī vācu muižnieku ietekme, tā- Savukārt dievnama kubiskais apjoms, pieci dēļ bija vairāk piemērots pastāvošajai situāci- kupoli virs tā, viena apsīda, noteikts ordera jai bizantiskais, nevis krievu stils, kas arī šajā formu traktējums, kā arī plānojums un atse- laikā tiek plaši izmantots pareizticīgo diev- višķi dekoratīvie elementi risināti līdzīgi Sankt- namu būvniecībā Krievijā. Eiropeiski orien- pēterburgas Dievmātes pasludināšanas baznī- tētajai pilsētai bizantiskā varianta izvēle bija cai, kuru 1842. g. projektējis K. Tons (celta tuvāka par krievu mākslas paraugiem. Rīgas 1844.–1849. g.). Kaut arī ēkas risinājumu Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle ir ir ietekmējusi K. Tona daiļrade, Daugavpils spilgts bizantiskā stila trešā posma paraugs. baznīca tomēr uzskatāma par provinciālu viņa Plānojumā centriskajai lūgšanu telpai, ku- paraugu versiju. Ēkas arhitektoniski telpiskais rai izvēlēta četrlapim tuva forma, pieslēdzas risinājums veido tādas kā divas daļas — pa- priekštelpa, kas savieno ēkas pamatapjomu mata kubu, kam raksturīgi klasiskā ordera ar zvanu torni (tādējādi plānojumā veidojot elementi, un virs tā krievu–bizantiešu stilam trīslapim tuvu lūgšanu telpas formu). Šāds ri- raksturīgo ēkas noslēgumu24. sinājums bija visai bieži sastopams Krievijas Līdz mūsdienām šis Latvijas teritorijā vie- bizantiskā stila ēku būvniecībā, un, sākot ar nīgais krievu–brizantiešu stila paraugs diem- 19. gs. 70. gadiem, to sāka apvienot ar piec- žēl nav saglabājies. 1961. g., pretēji ticīgo kupolu kompozīcijām, kā tas ir arī Rīgas diev- protestiem, katedrāle draudzei tika atņemta namam. Arī komplicētā plānojuma struktūra, un slēgta, un, kaut arī bija radusies doma, viena altāra apsīda ar to ietverošo sakristeju, ka dievnamu varētu pārveidot par sabiedris- ārējo apjomu pietiekami sīkais dalījums, visai ku ēku, tas nenotika, un 1969. g. katedrāli bagātīgais dekoratīvo elementu pielietojums, uzspridzinot iznīcināja25. 2003. g. vietā, kur kā arī kupolu pamatnēs izbūvētās divas log­ reiz atradās katedrāle, tika iesvētīta jaunuz- ailu rindas atbilst jau iepriekš uzskaitītajām celtā kapela — memoriālais objekts pēc arhi- bizantiskā stila trešā posma dievnamu ēkām tektes Ludmilas Kļešņinas projekta. raksturīgajām pazīmēm. Nedrīkst aizmirst arī Cēsu un Galgauskas pareizticīgo baznīcu trešajam bizantiskā stila posmam raksturīgo ēkas (5., 6. att.), kas celtas 19. gs. 40.–60. tendenci celt šādas dievnamu ēkas, lai pa- gados, gan pēc datējuma, gan arhitektonis- svītrotu Krievijas impērijas nesatricināmību. kā risinājuma, iespējams, varētu uzskatīt Jāpiebilst gan, ka R. A. Pflūgs zvanu tor- par krievu–bizantiešu stila provinciālu, vien- ņu risinājumā tomēr vēl atskatījās uz Krievijā kāršotu variantu, kaut arī tām trūkst K. Tona 19. gs. 60. gados valdošajām tendencēm bū- pareizticīgo baznīcu ēkām raksturīgā risināju- vēt nelielus torņus, vai necelt tos vispār. Kris- ma. Tomēr zināmas atsauces šajās dievnamu tus piedzimšanas katedrālei sākotnējā pro- ēkās var saskatīt. jekta variantā nebija paredzēts zvanu tornis,

217 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

tas tika piebūvēts tikai tāpēc, ka laikā, kad celta laikā, kad Latvijā par valdošo stilu bija dievnama būvniecība bija gandrīz pabeigta, kļuvis jūgendstils. Tā kā arhitekts K. Pēkšēns imperators Aleksandrs II ar ģimeni uzdāvi- bija spilgts nacionālā romantisma pārstāvis, nāja katedrālei 12 (citur 15) zvanus, tāpēc dievnama risinājumā var saskatīt gan bizan- arhitekts izstrādāja atsevišķu torņa projek- tiskā stila, gan jūgendstila iezīmes. Šī ēka tu26. R. A. Pflūga projektētajai Vissvētās pieskaitāma bizantiskā stila ceturtajam pos- Dievmātes patvēruma pareizticīgo baznīcai mam. Kaut arī dievnama plānojums, kupo- zvanu tornis vairāk līdzinās zvanu telpai, kas lu pamatnes ar logailām, kam ir pus­aploces izbūvēta virs ieejas ēkā un saplūst ar dievna- noslēgums, fasāžu risinājums un dekoratīvie ma ēkas pamatapjomu. elementi tuvi bizantiskajam stilam, tomēr Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizti- kupolu forma, piem., nav pussfēriska, kā tas cīgo baznīcas risinājums kaut arī tuvs Kristus bija raksturīgs bizantiskā stila ēkām, tie risi- piedzimšanas katedrālei, tomēr ir lakonis- nāti gan ķiveres, gan sīpolveida formā. kāks, plānojumam izmantota krusta forma, Arhitekts Vladimirs Deduņiks 1914. g. ēku vainagojošais centrālais kupols veidots izstrādāja projektu Rīgas Kristus Apskaidro- izteiksmīgās formās, bet četri stūru kupoli bū- šanās draudzei, kura bija paredzējusi koka vēti pavisam nelieli, arī dekoratīvo elementu baznīcas vietā celt lielāku mūra dievnamu. izmantojums šeit pieticīgāks. Pirmais pasaules karš izjauca šo nodomu, un Rīgas Svētās Trīsvienības (Trijādības) pa- dievnams netika realizēts27. V. Deduņiks bija reizticīgo katedrāle (1902–1907) (9. att.) iecerējis dievnamu kā bizantiskā stila krusta

9. att. Rīgas Svētās Trīsvienības 10. att. Liepājas Sv. Nikolaja Jūras (Trijādības) pareizticīgo katedrāle. 2012 pareizticīgo katedrāle. 2005

Publikācijā izmantoti autores foto

218 BIZANTIJAS (BIZANTISKĀS) ARHITEKTŪRAS FORMU MEKLĒJUMI LATVIJAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCU ARHITEKTŪRĀ 19. GS. OTRAJĀ PUSĒ un 20. GS. SĀKUMĀ kupola ēku ar centrisku lūgšanu telpu, kurai bija nepieciešams dievnamus celt viņiem uz- pieslēdzas šaura priekštelpa un zvanu torņa tveramās formās, un Krievijas impērijas nesa- apjoms. Šī ēka būtu bijis vēl viens bizantiskā tricināmības apliecināšana ar bizantiskajām stila vēlīnā perioda paraugs Latvijas pareizti- un senkrievu arhitektūras formām tiem nebū- cīgo dievnamu arhitektūrā. tu pieņemama. Tādēļ konsekvents bizantis- Savukārt Liepājas Sv. Nikolaja Jūras ka- ko formu izmantojums Latvijā redzams tikai tedrālē (1900–1903) (10. att.), skaidri sa- lielākajās pilsētās un atsevišķās pareizticīgo skatāmas krievu stila iezīmes. Šīs katedrāles baznīcu ēkās. arhitekta V. Kosjakova projektētā Vissvētās Dievmātes atdusas pareizticīgo baznīca Avoti un piezīmes Sanktpēterburgā ir tipisks krievu stila pa- 1 Славина Т. А. Константин Тон. Москва: raugs. Tā kā Liepājas dievnams tika celts ka- Стройиздат, 1989. 224 стр.; Кириченко Е. И. raostā, kur mitinājās Krievijas armija, arī šeit Русская архитектура 1830–1910-х годов. Москва: Искусство, 1982. 400 стр. acīmredzot bija nepieciešams dievnams, kura 2 Кишкинова Е. М. „Византийское возрожде­ arhitektūra būtu tuvāka Krievijā valdošajām ние” в архитектуре России. Середина XIX– tendencēm un krievu tautības kareivjiem. начало XX века. Санкт-Петербург: Искусство– Deviņpadsmitajā gadsimtā, īpaši Vidzemē СПБ, 2007. 255 стр. 3 un arī Kurzemē, latviešu zemnieki masveidā Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Preses nams, 1996. 207 lpp. pārgāja pareizticībā, tādēļ kļuva aktuāls baz- 4 Zilgalvis J. Kultūrvēsturiskā situācija Latvijā 19. nīcu celtniecības jautājums. Vairāk kā puse gadsimta otrajā pusē un pareizticīgo kulta ēku Latvijas pareizticīgo baznīcu, kas saglabāju- celtniecība. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. šās līdz mūsdienām, celtas gadsimta otrajā 1994. 2: 40–52; Gavriļins A. Latvijas pareiz- pusē. Latgalē tie ir tikai kādi 40, Kurzemē ticīgo dievnamu būvvēstures pamatposmi. Grām.: Man jau un tev tikai (piecdesmit). Rīga: un Zemgalē aptuveni 70, bet Vidzemē tie ir Mantojums, 2002. 11.–25. lpp. pat vairāk kā 80 procenti. Un kaut arī tolaik 5 krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas ar­ Krievijā valdošie bija bizantiskais un krievu hitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: stils, Latvijas teritorijā, īpaši ārpus pilsētām ir Baltika, 1998. 312 lpp.; Krastiņš J. Rīgas ar­ maz ēku, kuras būtu uzskatāmas par tīra stila hitektūras stili. Rīga: Jumava, 2005. 240 lpp.; Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla. Rīga: paraugiem. Latgalē, kur bija pārsvarā krievu Zinātne, Mantojums, 2007. 748 lpp. draudzes, var ieraudzīt elementus, kas pata- 6 Gavriļins A. Latvijas pareizticīgo dievnamu būv- pināti no krievu stila paraugiem, tomēr citviet vēstures pamatposmi. Rīga: Mantojums, 2002. Latvijā arhitekti biežāk izstrādāja tādus baz- 11.–25. lpp.; Kaminska R., Bistere A. Sakrālās nīcu ēku projektus, kuriem raksturīgs garen- arhitektūras un mākslas mantojums Daugav­ pils rajonā. Rīga: Neputns, 2006. 296 lpp.; Ti- virzienā izstiepts plānojums, piramidāls zva- pāne A. Kurzemes un Zemgales dievnamu arhi­ nu tornis virs ieejas ēkā, viens vai pieci kupoli tektūra.Promocijas darbs. Rīga, 2009; Kalnačs virs ēkas centrālā apjoma un visai atturīgs J. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums dekoratīvo elementu izmantojums. Dievna- Valmieras rajonā. Rīga: Neputns, 2010. 256 mu celtniecībā bieži lika lietā laukakmeni un lpp. 7 История русской архитектуры. Санкт- sarkano ķieģeli, tātad vietējos materiālus. Tā Петербург: Стройиздат, 1994. 600 стр. veidojās Latvijas un Igaunijas (bijušās Vid­ 8 Кишкинова Е. М. «Византийское возрожде­ zemes guberņas daļa) teritorijai raksturīgais ние» в архитектуре России. Середина XIX– pareizticīgo dievnamu tips, kurā vien atse- начало XX века. 255 стр. 9 višķās detaļās saskatāmas atsauces uz tolaik Тон К.А. Проекты церквей, сочиненные архи­ тектором Е. И. В. Профессором архитектуры Krievijā valdošajiem stiliem. Tā kā lielākā имп. Академии художеств и членом разных daļa jaunuzcelto dievnamu bija paredzēta иностранных академий Константином Тоном. latviešu un igauņu zemniekiem, acīmredzot Санкт-Петербург, 1838.

219 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

10 История русской архитектуры. 600 стр. 19 Turpat. 11 Кириченко Е. И. Русская архитектура 1830– 20 Turpat. 1910-х годов. Москва: Искусство, 1982. 400 21 Кириченко Е. И. Русская архитектура 1830– стр. 1910-х годов. Москва: Искусство, 1982. 400 12 История русской архитектуры. 600 стр. стр. 13 Turpat. 22 История русской архитектуры. 600 стр. 14 Кишкинова Е. М. „Византийское возрожде­ 23 Zandbergs A. Daugavpils vēsturiskā centra ние” в архитектуре России. Середина XIX– pirmsprojekta izpēte. Rīga, 1982. 152 lp. начало XX века.255 стр. 24 Клешнина Л. Храм–часовня Св. Александра 15 Turpat. Невского в Даугавпилсе. В кн.: Православие 16 Lai panāktu šo efektu, dievnama sienas mū- в Латвии. N5. Рига: Филокалия, 2006. 144 rētas, mijot dažādu krāsu ķieģeļus vai ķieģeļu стр. joslas ar cementa plātnītēm u. tml. 25 Turpat. 17 Кишкинова Е. М. „Византийское возрожде­ 26 Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla. Rīga: ние” в архитектуре России. Середина XIX– Zinātne, Mantojums, 2007. 748 lpp. начало XX века.255 стр. 27 Turpat. 18 Turpat.

Search for Byzantine architectural forms in Latvian Orthodox Church architecture in the late 19th century — early 20th century

Anita Bistere Summary

Key words: Orthodox Church, architecture, Russian-Byzantine style, Byzantine style

In the 1820s–1830s, the period of historicism (eclectism) started in Russian architecture, within which architects looked back also to Byzantine art heritage. Thus, Orthodox Church architecture saw the incoming of Russian–Byzantine style created by Konstantin Ton (second quarter of the 19th century), but later — Byzantine or Neo-Byzantine style, traces of which are still encountered in church architecture of art nouveau period in early 20th century. Since in the 19th century Latvia was incorporated in the Russian Empire, similar tendencies in Orthodox Church architecture are seen also here; although samples of Russian–Byzantine and Byzantine styles are scarce, they allow making conclusions about the influence of Russian architecture. In Russia investigation and publications of this period’s architecture started only in the 1970s. Tatiana Slavina and Evgeniya Kirichenko should be mentioned among the most popular authors having turned to Russian–Byzantine style and to the creative activity of architect Konstantin Ton. Also authors such as Elena Borisova, Andrey Ikonnikov and others have turned to Byzan- tine style in their publications. Gradually the reservedly negative attitude towards the late 19th century architectural heritage changed, and in the publications of the 1980s and 1990s that were dedicated to the creative activity of particular architects or common problems of this pe- riod’s architecture, Byzantine monuments acquire more deliberative and objective evaluation.

220 OĻĢERDS GROSVALDS (1884–1962) DIPLOMĀTIJAS LOMA LATVIJAS MĀKSLAS STARPTAUTISKAJĀ REPREZENTĀCIJĀ. 20. GS. 20.–30. GADI Oļģerds Grosvalds (1884–1962). Diplomātijas loma Latvijas mākslas starptautiskajā reprezentācijā. 20. gs. 20.–30. gadi

Ginta Gerharde-Upeniece

Atslēgas vārdi: Latvijas karoga mets, Minhenes Universitāte, Latviešu Nacionālā padome, Parīzes miera konference, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests, Latvijas kultūras telpa, mākslas reprezentācija Eiropā

Oļģerds Grosvalds (1884–1962), advokāta un sabiedriskā darbinieka Frīdriha Grosvalda dēls, pirmais latviešu mākslas vēsturnieks ar prestižu starptautisku izglītību. 1919. g. febru­ ārī viņš kļuva par Latvijas delegācijas sekretāru Parīzes miera konferencē un par Latvijas val­ dības delegācijas vadītāju. Grosvalds bija Latvijas tiesiskās atzīšanas delegācijas pārstāvju vidū Antantes Augstākajā padomē, kad Latvijas Republika ieguva starptautiski atzītas valsts statusu (1921. g. 26. janvārī). Pēc de iure atzīšanas — rezidējošais ministrs, no 1921. g. maija ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Francijā, Somijā (1925 IX–1930 III), Polijā un Rumānijā (1930 III–1933 I), atkal Francijā, Spānijā un Portugālē (no 1934 IX). Paralēli sūtņa pienākumiem Grosvalds aktīvi piedalījās Latvijas mākslas izstāžu organizēša­ nā ārzemēs, īpaši uzsverama ir viņa darbība Francijā, Parīzē, 20. gs. trīsdesmitajos gados. Diplomāta postenī viņam piemita profesionāls redzējums par mākslas lietām, viņš pārredzēja procesu kopsakarības starptautiskajā telpā gan ģeogrāfiskā, gan kultūrvēsturiskā griezumā. Akcentējot O. Grosvalda devumu, publikācijas mērķis ir uzsvērt izcilas personības lomu Lat­ vijas starptautiskās atpazīstamības veicināšanā un valsts kultūrpolitikā.

Mākslas procesu un valsts attiecību ves jēdziens kļūst plašāks par institucionālo pētniecībā vienlīdz svarīgi ir izzināt ne tikai teoriju, tajā ienāk „mediatori”, kas nosaka mākslas radīšanas apstākļus, bet arī perso- notikumu nozīmi un rezonansi. Vēsturiskā nību nozīmi, kas spēj veicināt un radīt labvē- perspektīvā būtiski ir akcentēt to personību līgu kultūrpolitisko vidi. Angļu pētnieks Nīls lomu, kuras aktīvi darbojās starptautiskajā Malholands (Neil Mulholland) darbā „Māks- kultūras telpā, turklāt viņu starpniecība (me- la un mākslas pasaules definīcijas” (2005)1, diācija) ir ietekmējusi ne tikai mākslas no- balstoties uz Artūra Danto (Arthur C. Danto) tikumu intensitāti, bet arī atpazīstamību un atziņām, uzsver, ka mūsdienās mākslas dzī- kvalitāti.

221 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Pēc Latvijas valstiskās starptautiskās at- Dr. habil. art. Eduarda Kļaviņa monogrāfijā zīšanas de iure (1921. g. 26. janvārī) 20. „Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” gs. 20. gadi bija laiks, kad Latvijas valsts (2006)3 saistībā ar jaunākā brāļa — latviešu institucionālais karkass, t. sk. ārlietu die- modernisma aizsācēja Jāzepa Grosvalda dzī- nests, jau bija sakārtots, mākslai un dip- ves gaitām. 2012. g. janvārī Latvijas Repub- lomātijai jau bija citi uzdevumi — risināt likas Ārlietu ministrijā bija skatāma izstāde starpvalstu sarunas un apliecināt nacionā- „Jāzeps Grosvalds. Diplomātija un māksla” lo identitāti starptautiskajā ģeopolitiskajā (26.01.–16.03.2012), kurā plašākai ap- telpā. Starpkaru periodā īpaši akcentējama skatei vienkopus tika izstādīta neliela daļa ir kultūras diplomātijas loma un ārlietu re- no Jāzepa Grosvalda memoriālās kolekcijas, sora darbinieku viedoklis, lēmumu pieņem- kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas šanas un pārliecināšanas dotības dažkārt muzejā.4 Ekspozīcijā bija iespēja iepazīties ar bija izšķirošās Latvijas valsts starptautiskajā brāļu — Jāzepa un Oļģerda — saraksti par reprezentācijā. Šādā aspektā varam minēt mākslu, dokumentiem, fotogrāfijām un citām Latvijas sūtņu, diplomātu un sabiedrisko vizuālajām liecībām, kas fiksējušas abu tuvī- darbinieku — Alfreda Bīlmaņa, Kārļa Zariņa, bu, personiskos pārdzīvojumus un profesio- Jāņa Lazdiņa ieguldījumu. nālos iespaidus. Dažādos kontekstos pieminēta eiropeiska Akcentējot O. Grosvalda devumu, šīs pub- personība ar mākslas vēsturnieka erudīciju un likācijas mērķis ir atspoguļot izcilu piemēru, organizatora talantu bija Oļģerds Gros­valds. kā personības loma veicināja Latvijas valsts Rakstiskos avotos viņa paveiktais ir fiksēts starptautiskās attiecības kultūrpolitikā starp- saistībā ar Latvijas valsts starptautisko atzī- karu periodā — laikā, kad Eiropā bija aktuāla šanu de iure un diplomātijas vēsturi. Gros­ internacionālu manifestāciju organizēšana un valda publikācijas par sabiedrībā aktuālām Francijai bija „favorīta” loma šī procesa virs- tēmām ir sastopamas dažādos tā laika preses vadībā. izdevumos, viņš bija viens no Latvijas karoga O. Grosvalds dzimis 1884. g. 25. aprīlī meta veidotājiem.2 Par diplomāta dzīvi raks- advokāta un sabiedriska darbinieka, vēlāk ār- tīts Latvijas Mākslas akadēmijas profesora lietu dienesta pārstāvja Zviedrijā, Norvēģijā un

1. att. Grosvaldu ģimene. Pirmajā rindā no labās: meita Mērija, Frīdrihs Grosvalds, viņam priekšā Jāzeps, Marija Grosvalda, viņai priekšā Margarēte; otrajā rindā — Oļģerds un Līna. Rīga, 29.09.1904. LNMM, J. Grosvalda memoriālā kolekcija

222 OĻĢERDS GROSVALDS (1884–1962) DIPLOMĀTIJAS LOMA LATVIJAS MĀKSLAS STARPTAUTISKAJĀ REPREZENTĀCIJĀ. 20. GS. 20.–30. GADI

Dānijā, Frīdriha Grosvalda ģimenē. Māte — Marija Elizabete bija rosīga sabiedriska dar- biniece, vadīja Latviešu palīdzības komite- jas dāmu komiteju, kas Rīgā aprūpēja karā iesaukto piederīgos un sniedza palīdzību bēg- ļiem. Māsas — Mērija, Līna un Margarēte, kā arī jaunākais brālis Jāzeps tika audzināti ar izpratni, ka galvenā dzīves vērtība ir izglītība. Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas do- kumenti, kuros uzrādītas Grosvaldu ģimenes valodas zināšanas.5 Personu biogrāfiskajās ziņās fiksēts, ka katrs no ģimenes locekļiem pārvalda vidēji četras svešvalodas, Līna Gros­ valda uzrādījusi zināšanas septiņās valodās (pilnīgi — vācu, krievu, franču, angļu; pie- tiekoši — zviedru, norvēģu, dāņu). Oļģerds bez latviešu valodas pilnībā pārvaldījis četras valodas (vācu, krievu, franču, angļu), ar pie- tiekošu atzīmi vērtēta piektā svešvaloda — itāļu. Šādu attieksmi pret izglītību kā pamat- vērtību noteica gan tēva ietekme un iespējas, 2. att. J. un O. Grosvaldi. Pēterburga, gan pašu izjūta, uztverot starptautisko vidi kā 1913. LNMM, J. Grosvalda memoriālā pašsaprotamu dzīves un radošo domu apmai- kolekcija ņas telpu. O. Grosvalds beidzis Rīgas pilsētas ģimnāziju, sācis studijas Tērbatā, no 1906. g. kultūras un sabiedriskās dzīves organizēšanā. bijis vairāku preses izdevumu līdzstrādnieks Īsu laika periodu viņš strādāja par direktora („Latvijas Druva”, „Dzimtenes Vēstnesis”, palīgu Pēterburgas mākslas vēstures institūtā „Jaunākās Ziņas”, „Latvis”, „Brīvā Zeme” (1912–1913), no 1913. g. uzņēmās Latvie- u.c.).6 Turpmākos gadus Grosvalds aizvadīja, šu mākslas veicināšanas biedrības sekretāra iepazīstot Eiropas kultūras un mākslas cen- pienākumus.10 Šajā laikā tapa vietējai inte- trus, viņš apmetās uz dzīvi Vācijā — Minhenē liģencei aktuāla grāmata „Latīņu burti mūsu un Berlīnē, apmeklēja Bambergu, Nirnbergu, rakstos” (1915).11 Izdevums par gotu rakstī- uzturējās Parīzē, daudz ceļoja. Grosvalda bas nomaiņas nepieciešamību un pāreju uz paziņu lokā bija ievērojami mākslas aprindu latīņu šriftu liecina, cik novatoriski domājošs pārstāvji, kas deva iespējas arī jaunākajam un par savām idejām pārliecinošs tolaik bija brālim Jāzepam izglītoties mākslā. Estētisko jaunais zinātnieks. No 1915. līdz 1917. g. gaumi un vērtību sistēmu veicināja abu brāļu O. Grosvalds strādāja Petrogradas Starptau- kopīgi apmeklētie muzeji, izstādes, galerijas, tiskās tirdzniecības bankā (Pēterpils un Rīgas teātri, mūzikas vakari, sabiedriskie pasāku- nodaļā), no 1917. g. decembra līdz 1918. g. mi.7 1912. g. O. Grosvalds ieguva filozofijas aprīlim pildīja Latviešu Nacionālās padomes doktora grādu Minhenes Universitātē, aizstā- Ārlietu nodaļas sekretāra pienākumus, tad vot disertāciju „Augsburgas un Nirnbergas pievērsās politikai — no 1918. g. piedalījās 18. gadsimta vara grebumi”8, darbs novēr- Latvijas Tautas padomes sēdēs kā substitūts tēts ar magna cum laude.9 Grosvalds bija pir- no Latvijas Zemnieku savienības.12 mais latviešu mākslas vēsturnieks ar prestižu Grosvaldu ģimenes vecākais dēls ir piede- starptautisku izglītību, kas sācis savu karjeru rīgs pirmo Latvijas diplomātu paaudzei, kas

223 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

veikusi daudz iestrādes ārpolitikā pirmajos šanas laikā Oļģerds apzinājās, cik svarīga ir valsts pastāvēšanas gados. Pirmais ārlietu Latvijas pārstāvniecība politiski izšķirīgajos ministrs Zigfrīds Anna Meierovics 1919. g. pagriezienpunktos ārzemēs. Oļģerds formu- 25. janvārī personīgi rakstītā vēstulē O. Gros­ lēja personīgo viedokli politiski svārstīgajā valdu ielūdza: „Ļoti godātais kungs! Miera 1919. g.: „Latvijas ideja ir tak kaut kas tik liels konferences Latvijas delegācija aicina Jūs un svarīgs un tiek apdraudēta no tik daudz par šīs delegācijas sekretāru. Es būšu ļoti ienaidniekiem, kuri labi jūt, ka viņa (t. i., priecīgs, ja Jūs uzņemtos šo amatu un pēc Latvija — O.G.) var realizēties katru brīdi, — iespējas ātrāk ierastos Parīzē.”13 O. Gros­ ka pēc mana prāta tur jāpieliek roka visiem, valds 1919. g. februārī kļuva par Latvijas kas tikai kaut kā var palīdzēt.”15 Z. A. Me- delegācijas sekretāru Parīzes miera konfe- ierovics aicināja diplomātiskajā dienestā rencē un dažus mēnešus vēlāk — par Lat- arī Oļģerda jaunāko brāli Jāzepu viņa valo- vijas valdības delegācijas vadītāju. Vēstulē du prasmju un intelekta dēļ, kā arī saskatot brālim Jāzepam viņš rakstīja: „Meierovics ir viņā diplomātam nepieciešamās īpašības. patiesi gudrs un sapratīgs cilvēks, kas, starp J. Grosvalds dzīves pēdējā — 1919. g. va- citu, ļoti labi zin, ko nozīmē formas, laba uz- sarā — kļuva par Latvijas delegācijas sekre- stāšanās un — apzinīgs un korekts darbs. Te tāru Parīzes miera konferencē un decembrī ir vēl bez manis dūšīgi strādnieki un runātāji tika ieskaitīts dienestā Latvijas pārstāvniecī- sēdēs un sapulcēs — bet, ja es aizbrauktu, bā Parīzē.16 Jāzepa radošo mākslas ceļu un tad es pat nezinu, kas strādātu manu darbu iesākto darbību diplomātijā pārtrauca pārag- (pasvītrojums vēstulē).”14 Valstiskuma tap- rā nāve.17 Par darbu diplomātiskajā dienestā

3. att. Ārlietu ministrs Z. A. Meierovics, ministrijas darbinieki un diplomātiskie pārstāvji ārvalstīs pēc Latvijas de iure atzīšanas. Parīze. 27.–31.01.1921. Pirmajā rindā no kreisās — diplomātiskais pārstāvis Itālijā M. Valters, Z. A. Meierovics, Ministru kabineta 4. att. Oļģerds Grosvalds — šefs J. Lazdiņš; otrajā rindā no kreisās — valdības Latvijas sūtnis Francijā, Beļģijā, delegāts Francijā O. Grosvalds, diplomātiskais pārstāvis Nīderlandē. Parīze. 1923. Lielbritānijā G. Bisenieks, ministra adjutants J. Tepfers Foto: Isabey. ĀMA, sūtņa K. Zariņa dokumentu kolekcija

224 OĻĢERDS GROSVALDS (1884–1962) DIPLOMĀTIJAS LOMA LATVIJAS MĀKSLAS STARPTAUTISKAJĀ REPREZENTĀCIJĀ. 20. GS. 20.–30. GADI vecākais brālis Oļģerds rakstīja: „Es neko jau- bija apspriedis ar ārkārtējo sūtni un piln- kāku un lietderīgāku nevarēju iedomāties, kā varoto ministru Itālijā Miķeli Valteru un pa- mūsu kopīgs darbs šai arodā.”18 domnieku M. Nukšu: „Izstādei, bez šaubām, O. Grosvalds turpināja iesākto darbu Pa- būtu liela propagandas nozīme. (..) Sarīkojot rīzē. Līdzās Z. A. Meierovicam, M. Valteram, kopīgu (pasvītrojums dokumentā) izstādi, G. Biseniekam, J. Lazdiņam un J. Tepferam Baltijas valstis droši varētu sastādīt lielu un viņš bija Latvijas tiesiskās atzīšanas dele- interesantu mākslas darbu krājumu, kamēr gācijas pārstāvju vidū Antantes Augstākajā katra atsevišķa valsts par sevi varbūt vēl ne- padomē19, kad Latvijas Republika 1921. g. būtu mākslinieciskā ziņā diezgan stipra, lai 26. janvārī ieguva starptautiski atzītas valsts pienācīgi reprezentētos tādā lielā pasaules statusu. No 1920. g. viņš bija oficiālais Lat- centrā kā Parīze. Bez tam Baltijas valstis ar vijas valdības delegāts Parīzes Miera konfe- tādu kopīgu kultūras manifestāciju parādītu rencē un Sabiedroto Augstākajā padomē, pēc Parīzes publikai arī politiskā ziņā vienprātī- de iure atzīšanas — rezidējošais ministrs, no bas piemēru, griežot publikas uzmanību uz 1921. g. maija ārkārtējais sūtnis un pilnvaro- to faktu, ka Baltijas valstu kultūra stipri at- tais ministrs Francijā. šķiras no krievu kultūras.”23 Kaut arī vēstulē Iesākās jauns periods arī ārlietu institū- Izglītības ministrijai minēti Valtera un Nuk- ciju darbā. Līdzās oficiālajiem paziņojumiem šas pretargumenti („Nebūtu sevišķi izdevīgi ārzemju prese rakstīja par jauno Latvijas po- taisni latviešiem (pasvītrojums dokumentā) litikas starptautisko līderu darbību: „Kas at- sarīkot izstādi kopīgi ar igauņiem un leišiem, tiecas uz jauno Latvijas delegācijas vadītāju ievērojot ievērojamo latviešu mākslas neno- (Oļģerdu — G.G.-U.) Grosvaldu, pateicoties liedzamo pārākumu..)”24, Korta izteikto pie- savai ieturētībai, takta un mēra izjūtai, viņš dāvājumu Grosvalds idejas līmenī atbalstīja. iekarojis simpātijas franču aprindās, ar ku- Lai uzzinātu profesionāļa domas, Ārlietu mi- rām viņš uztur kontaktus un kuras viņu uz- nistrija vērsās pie toreizējā Latvijas Mākslas ņem ar vislielāko labvēlību.”20 Kaut arī viņa akadēmijas rektora, Pilsētas mākslas muzeja pamatdarbs bija saistīts ar sūtņa pienāku- direktora Vilhelma Purvīša — visnotaļ res- miem,21 arī turpmāk kultūra un mākslas pektējamas personības mākslas jautājumos. dzīve pastāvīgi bija O. Grosvalda redzeslokā. V. Purvītis, vērtējot mākslas situāciju, izcē- Viņš piedalījies pirmajās sarunās par latvie- la piedāvājuma valstisko nozīmi. Vispirms šu mākslas eksponēšanas iespējām ārzemēs jautājums tika apspriests Akadēmijas pado- un daudzkārt pierādījis Latvijas ierēdniecībai mē25, pēc tam Izglītības ministrijā.26 Jāuzsver starptautisku dialogu nozīmību, diemžēl sā- V. Purvīša spējas argumentēti izklāstīt situā- kumposmā valstiskā līmenī daudzas iespējas ciju, skaidrojot mazas valsts mākslas izstāžu palika neizmantotas. reprezentēšanas politiku lielajās Rietumeiro- Piem., jau 1921. g. tika izvirzīta ideja pas valstīs: „Kopīgas Baltijas valstu izstādes par vienotu Baltijas izstādi Parīzē. Latvijas, sarīkošanas jautājums būtu mūsu valdībai Lietuvas un Igaunijas diplomātisko pārstāvju varbūt jau tagad jāpārskata tuvāki no valstis- apspriedē igauņu mākslinieks Jāns Korts pie- ki politiska stāvokļa un ieinteresēto aprindu dāvāja Baltijas valstīm 1922. g. rudenī bez tieksmēm. Vistuvākā nākotnē var jau sagai- dalībmaksas izveidot kopīgu izstādi „Rudens dīt ielūgumus uz lielajām starptautiskajām salonā” (Salon d’Automne): „Katrai tautai — ārzemju mākslas izstādēm, un tā kā sevišķi latviešiem, igauņiem un leišiem būtu sava mazākas valstis, kā Latvija, to nevarēs citādi šāle.”22 Latvijas sūtnis Francijā O. Grosvalds darīt. Domājams un paredzams, ka Eiropas detalizēti aprakstīja situāciju Izglītības mi- mazākas tautas šinīs gadījumos rīkosies kat- nistrijai, jo jautājumu par izstādes rīkošanu ra patstāvīgi un neatkarīgi no politiskajām

225 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

apvienībām.”27 Minētais gadījums liecina, ka mākslas izstāde notika 1927. g. Stokholmā, veiksmīgai valstu mākslas reprezentēšanai Zviedru mākslinieku namā. Par izstādes no- būtu nepieciešama trīs Baltijas valstu valdību zīmību liecināja fakts, ka to atklāja Zvied- vienlaicīga diplomātiskā labvēlība un finan- ru mākslinieku nama trīs zālēs, piedaloties siālais atbalsts, kā arī mākslinieku augsta Zviedrijas princim Eiženam, kas bija arī profesionalitāte. Tomēr lielā politika virzījās pazīstams gleznotājs.31 Atklāšanas runas iz- pēc cita scenārija: „Katra valsts sāka dzīvot stādei veltīja Zviedru–latviešu tuvināšanās savu dzīvi.”28 biedrības priekšsēdētājs Oskars Falkmanis Māksliniekiem radās iespēja ceļot, ap- un Latvijas sūtnis Zviedrijā Kārlis Zariņš, ar meklēt nozīmīgus mākslas centrus un arī — ekspozīciju iepazinās Zviedrijas valdības, pārstāvēt Latviju. Tomēr mākslas jautājumu muzeju, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un koordinācija starp sūtniecībām, Izglītības mi- mākslinieki.32 nistriju un Ārlietu ministriju varēja būt aktī- Izstādē piedalījās 45 autori ar 137 dar- vāka. Par to liecina, piem., 1925. g. Starp- biem, hronoloģiski plaši pārstāvot latviešu tautiskās dekoratīvās un industriālās mākslas mākslas kopainu. Par izstādes panākumiem izstādes (Exposition Internationale des Arts vēstīja atsauksmes — gan rakstiskas, gan et Techniques dans la Vie Moderne) orga- mutiskas atzinības, emocionāli izteikumi: nizēšanas gaita. Francijas valdība uzaicinā- „Varējis manīt, ka daudzi no viņiem (skatī- ja izstādē piedalīties arī Latviju, un sūtnis tājiem — G.G.-U.) ieradušies izstādē ar zi- O. Grosvalds darīja visu iespējamo, lai vērie- nāmu neuzticību, bet tā drīz vien zudusi un nīgā skate notiktu: „Pārrunājām lietu ar Igau- pārgājusi sajūsmā”33, „mūsu gleznotāji pro- nijas sūtni par kopējās reprezentācijas iespē- fesors Purvīts un Ubāns tiek šeit vai gandrīz jām. (..) Varbūt kopējiem spēkiem izdodas uz rokām nesti”.34 Kopumā arī mākslas spe- tas, ko vieni paši nevaram.”29 Piedāvājums ciālisti par izstādi bija izteikušies atzinīgi. To- apvienoties ar Igauniju vai celt atsevišķu laik Latvijas sūtnis Somijā O. Grosvalds bija 100 kvadrātmetru plašu paviljonu neīsteno- piedāvājis izstādi no Zviedrijas pārvest uz jās, toties, kaut arī ar lielu novēlošanos, to- Somiju un parādīt arī Helsingforsā. Diemžēl mēr Latvijai bija iespēja izveidot ekspozīciju ekspozīcija par ceļojošu skati neizvērsās35, jo Grand Palais telpās. Daudzi mākslinieki guva piedāvājums tika noraidīts finansiālu iemeslu pirmās starptautiskās atzinības 17 nominā- dēļ. Galvenais ieguvums pirmajā valsts orga- cijās. Romans Suta saņēma bronzas medaļu nizētajā latviešu mākslas skatē ārzemēs bija par „Baltara” porcelāna darbnīcā apglezno- starptautiskā pieredze izstāžu apmaiņas pro- tiem šķīvjiem, Zelta medaļu izpelnījās arī Si- cesa sākumam. gismunda Vidberga „Baltara” porcelāna ap- O. Grosvaldam bija lemts 1934. g. at- gleznojumi. Savukārt Jānis Muncis saņēma griezties Parīzē un turpināt darbu diplomā- Grand Prix teātra mākslas nominācijā.30 tiskajā dienestā, viņš atkal uzņēmās Latvijas O. Grosvalda diplomātiskais dienests tur- sūtņa pienākumus Francijā (arī Spānijā un pinājās, 1925. g. viņš bija Latvijas Repub- Portugālē ar sēdekli Parīzē). Šajā laikā aktua- likas Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas va- lizējās ideja par Baltijas valstu kopīgas kultū- dītājs, no 1925. g. — ārkārtējais sūtnis un ras reprezentācijas nepieciešamību. pilnvarotais ministrs Somijā, no 1930. g. — 1935. g. Baltijas valstis saņēma uzaici- Polijā un Rumānijā. Neatkarīgi no tiešā darba nājumu sarīkot tautas mākslas un etnogrāfi- pienākumiem, viņš bija informēts par mākslas jas izstādi Trokadero pilī, Latvijā to akceptēja notikumiem Latvijā un ārzemēs, sadarbojās ar Ministru Kabinets.36 Visas trīs valstis vienojās sūtniecībām, uzturēja kontaktus citās valstīs. par kopīgas ekspozīcijas veidošanu. Iesākās Latvijas pirmā valsts reprezentācija — periods, kurā izstādes bija valsts politikas

226 OĻĢERDS GROSVALDS (1884–1962) DIPLOMĀTIJAS LOMA LATVIJAS MĀKSLAS STARPTAUTISKAJĀ REPREZENTĀCIJĀ. 20. GS. 20.–30. GADI sastāvdaļa, Prezidents Kārlis Ulmanis bija turpmāko izstāžu patrons, izstāžu goda komi- tejās tika uzaicinātas valsts amatpersonas.37 Ministru Kabinets piešķīra 5000 latu pēc iepriekš pieprasītas tāmes (LVL 5167,–).38 Izstādes organizatoriskos jautājumus Latvijā risināja Pieminekļu valde un Valsts vēsturiskā muzeja direktors Valdemārs Ģinters, Francijā aktīvi darbojās Latvijas sūtnis O. Grosvalds. Sagatavošanās periodā viņš steidzināja ko- lēģus pēc iespējas ātrāk atsūtīt darbus — mēnesi iepriekš, lai atliktu pietiekami daudz laika sagatavošanās darbam: „8144 ekspo- nātiem jābūt Parīzē aprīļa vidū (..) Turu par savu pienākumu aizrādīt, ka tādā gadījumā tie var pienākt Parīzē par vēlu un mums lat- viešiem būtu ļoti neērti sabojāt vienu no pir- majiem kopējiem pasākumiem ar mūsu kai- miņiem igauņiem un leišiem.”39 Izstādes sagatavošanas laikā O. Grosvalds 5. att. Baltijas valstu tautas mākslas sarakstījās ar Nacionālā mākslas un tautas izstāde Trocadero pilī. 1935. Plakāts. tradīciju muzeja (Trokadero pilī) vicedirektoru LVVA Žoržu Anrī Rivjēru (Georges-Henri Rivière) par muzeja telpu izvēli Baltijas tautas māks- las izstādei. Zīmīgi, ka Rivjērs — pazīstamais Parīze 1937. g. bija starptautiskās uzma- franču muzeologs uz sava zinātniskā darba nības centrā, kultūras metropolē notika Starp- bāzes izveidoja ekomuzejus, viņš devis savu tautiskā mākslas un tehnikas izstāde (Exposi­ ieguldījumu arī Starptautiskās Muzeju pado- tion Internationale des Arts et Techniques), mes (ICOM) dibināšanā.40 kas vēsturē ierakstījies kā unikāls notikums, Izstādes rezonanse bija Parīzes kultūras tas ieguvis arī ideoloģiju pretnostatījuma un dzīves mērogiem atbilstoša. Presē lasāmas savstarpēja izaicinājuma simbolisku nozīmi. atsauksmes: „Visas trīs Baltijas valstis liktenī- Kā arhitektoniski un tēlnieciski giganti ar savu gā un aizgrābjošā vienprātībā saradušās šajā monumentalitāti izcēlās grandiozie PSRS un maigas gaismas apblāvotā zālē, lai runātu Vācijas paviljoni, kur ērglis un monumentālā ar saviem tautas mākslas darbiem uz lielo Veras Muhinas skulpūra „Strādnieks un kol- kulturālo Franciju (..) Sevišķu iespaidu atstāj hozniece”, viens otram pretim simbolizēja izstādītie „Lietuvju „dievukai”– svēto tēli nai- Eiropas politisko spēku samērus. vā, bet izteiksmīgā koku griezumā, neveiklie, Starptautisko izstādi, atskanot 101 šā- bet arvien patiesas mistikas apdvestie Kris- vienam, pie Trokadero pils kāpnēm 1937. g. tus tēli, svētās Dievmātes”.41 Igauņu vitrīnās 25. maijā atklāja Francijas prezidents Alberts izcelti kokā griezti alus kausi, tautas tērpi, Lebrēns (Albert Lebrun). Pasākuma grandio- latviešiem — dzintara rotas, koka izstrādāju- zā atklāšana bija „franču nācijas patriotisku- mi u.c.42 Skate ievadīja jaunu kultūrpolitisku ma manifestācija”44. Tomēr nenoliedzams bija sadarbības modeli — Baltijas izstādes rīkot notikuma starptautiskais vēriens. Latvijas kul- kopīgi, tā ierosināja arī O. Grosvaldu domāt tūrpolitikā izstāde bija prestiža lieta, tās orga- par nākamajām mākslas izstādēm. 43 nizēšanai izveidoja Nacionālo komiteju.

227 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

6. att. Latvijas ekspozīcijas kopskats Pasaules mākslas un tehnikas izstādē Parīzē. 1937. ĀMA, M. Tomsones dokumentu kolekcija

Kopējā paviljona autors igauņu arhitekts dumi, koka priekšmeti, keramika, sudraba Aleksandrs Nirnbergs ierosmes guvis somu un kristala izstrādājumi no daiļamatniecības arhitektūrā45, ēkas fasādē redzami lietuviešu izstādēm, privātpersonām, firmām, Rīgas tēlnieka Joza Mikēna tēlnieciskie ciļņi, kopējā daiļamatniecības skolas. Zāles logus rotā vestibilā trīs Baltijas valstu vienotību simboli- Anša Cīruļa vitrāža ar saimnieciska rakstura zēja latviešu tēlnieka Gotlība Kaņepa kompo- motīviem (A. Kālerta firma). Ekspozīcijas zīcija — latvietis, lietuvietis un igaunis. Tie kā pretējā pusē virs gala sienas pie ieejas heroiski tēli balstās uz viena zobena. Igaunijas telpā ir skatāma mākslinieka Lu- Latvijas espozīcijas galvenais iekārto- dolfa Liberta gleznota liela Valsts prezidenta tājs bija R. Suta, viņa vadībā strādāja Arvīds ģīmetne.”46 Arhīva materiālos fiksēts iekš- Iraids, kā arī vietējie franču palīgi. Presē at- telpas foto, kurā, neskatoties uz priekšmetu rodam ekspozīcijas aprakstus, kas radīja atšķirību — gleznām, skulptūrām, lietišķās priekšstatu par Baltijas paviljona iekārtojuma mākslas izstrādājumiem un to daudzumu, kvalitātēm: „Piemērojoties ģeogrāfiskajam vidū izvietota puķu dobe valsts karoga krā- stāvoklim, Latvijas telpa novietota vidū. Vi- sās. Romana Sutas iekārtojums bija pārlieci- sas trīs telpas savienotas savā starpā un ir nošs izstādes koptēla paraugs, kas radīja gan vienāda lieluma — ap 21 metru garas un gaumes un stila izjūtas iespaidu, gan atturī- 9 metrus platas. Ieejot Latvijas daļā, gala ga interjera efektu. Kopīgajā izstādes ceļve- sienas centrālais akcents ir Ludolfa Liberta dī, kurā aprakstīta katra paviljona un valsts gleznojums, kas simboliski attēlo valsts ideju prezentācija, Latvijas ekspozīcijā uzsvērta un attīstību. Abās pusēs gleznojumam no- nācijas attīstības ideja un nacionālais stils, vietotas divas Kārļa Zāles skulptūras. Līdzās ko veido daudzie priekšmeti — no mēbelēm tautisko elementu atspoguļojums telpas ārējā un vitrāžām līdz lietišķās mākslas izstrādāju- sienā iebūvētās vitrīnās, kurās izvietoti au- miem.47

228 OĻĢERDS GROSVALDS (1884–1962) DIPLOMĀTIJAS LOMA LATVIJAS MĀKSLAS STARPTAUTISKAJĀ REPREZENTĀCIJĀ. 20. GS. 20.–30. GADI

Baltijas valstu paviljonu atklāja 1937. g. tors B. Dzenis, Mākslas akadēmijas rektors 17. jūnijā, tajā trīs kaimiņvalstu vārdā ru- J. Kuga u.c. Izstādes ģenerālkomisārs bija nas teica lietuviešu izstādes komisārs Ladas V. Purvītis, komisārs — E. Šveics, abi bija arī Natkevičiuss, Francijas tirdzniecības ministrs goda komitejas locekļi. Pirmās sarunas jau Pols Bastids, Igaunijas ekonomikas ministrs iesākās 1935. g., pamazām turpinājās noti- Karls Selters. Atklāšanā klāt bija visu trīs Bal- kuma sagatavošana. 1938. g., iepazīstoties tijas valstu sūtņi, citu valstu izstāžu komisāri. ar Kopenhāgenā notikušās latviešu mākslas Baltijas valstu paviljons nav vienkārši triju izstādes materiāliem, O. Grosvalds rakstīja valstu ekspozīcija, tai ir arī simbolisks vēstī- Izglītības ministrijas Vispārīgai daļai: „Izsa- jums, jo „simbolizē triju Baltijas valstu ciešo ku savu gandarījumu par to, ka izstādāmo politisko un kulturālo saistību”48. gleznu skaitu varēs palielināt līdz 135 un Paviljonā rosību ienesa jaunkundzes lat- skulptūru skaitu līdz 17. Kaut gan Jūs man viešu tautas tērpos, kuras pildīja gidu un rakstiet, ka jaunu mākslinieku saistīšana iz- ekspertu uzdevumus un reizē demonstrēja stādē neesot paredzēta, tad man tomēr pēc latviešu tautas tērpus. Viņu vidū bija arī pir- labākās sirdsapziņas vēlreiz jāatkārto, ka es mā Latvijas ārlietu ministra Z. A. Meierovica ļoti vēlētos izstādē arī māksliniekus: Strun- meita Ruta. Viņa presei stāstīja: „Publikas ļoti ki un Sutu. Abi pēc mana uzskata ir radī- daudz (..) Mūsu paviljona darbinieces apber juši vērtīgus darbus, kuru izstādīšana taisni ar jautājumiem. Prasa par Latviju, tās dabu, Parīzē būtu vēlama.”52 O. Grosvalds rūpē- valodu, vēsturi, ražojumiem (..) Tas ir patī- jas arī par to, lai skatē būtu izstādīti brāļa kams konstatējums, ka Latvijas novietne ar J. Gros­valda darbi: „Es pats izmeklēšu un saviem jaukumiem veic tik lielu propagandu šeit izstādē atvedīšu 5 mazas J. Grosvalda mūsu zemei”.49 Laikrakstā „Jaunākās Ziņas” gleznas un ceru, ka no muzeja varēs atsūtīt aprakstīta Francijas prezidenta A. Lebrē- vienu lielāku. Direktors Dezarrois ļoti vēlē- na vizīte 29. oktobrī, kad viņu pavadīja trīs jās saņemt gleznu, kura attēlota profesora Baltijas valstu sūtņi — Dr. Grosvalds, Dr. Vipera grāmatā — „Trīs krusti”.”53 Galīgajā Strandmanis un Dr. Klims.50 variantā izstādē bija apskatāms J. Grosval- Latviešu mākslinieki ieguva daudzus no- da darbs — „Bēgļi (Vecais bēglis)” (1917), zīmīgus apbalvojumus, viņu vidū — K. Zāle kas demonstrēja izcilu latviešu modernisma (Grand Prix), G. Kaņeps (Zelta medaļa), A. Cī- paraugu. Sūtnis rūpējās arī par izstādes kop- rulis, G. Kruglovs (Sudraba medaļas), R. Suta, tēlu un ieteica vestibilā novietot uz audekla R. Pelše (Goda diplomi) u.c. Goda diplomu uzgleznotu Latvijas karti gris-beige vai cha­ saņēma arī Latvijas Mākslas akadēmija, zelta mois-jaune-clair krāsās.54 medaļu — Valsts amatniecības skola Rīgā. 51 Izstādi, kurā kopumā bija skatāmi 187 No 1939. g. 27. janvāra līdz 5. mar- darbi, 27. janvārī atklāja Francijas izglītības tam Jeu de Paume muzejs Parīzē izstādīja ministrs. To dokumentēja katalogs, kurā par latviešu mākslinieku gleznas, skulptūras un latviešu mākslu rakstīja franču mākslas kri- lietišķās mākslas priekšmetus. Piepildījās tiķis Moriss Bedels, latviešu mākslas vēstur- vērienīgas idejas realizācija Latvijas un Fran- nieks Jānis Siliņš, tautas mākslu raksturoja cijas valstu augstākā līmenī — izstādei iecēla Valdemārs Ģinters.55 patronus — Francijas Republikas preziden- Atklāšanā Grosvalds uzsvēra abu valstu tu A. Lebrēnu un Latvijas Valsts prezidentu izstāžu apmaiņas nozīmi, latviešu mākslā K. Ulmani. Goda prezidijā bija ārlietu ministrs akcentēja gan Rietumeiropas mākslas ie- V. Munters, izglītības ministrs J. Auškāps, tekmes, gan nacionālo identitāti.56 Izstādē Rakstu un mākslas kameras pilnvarnieks bija iespēja iepazīt latviešu lielmeistarus J. Druva, Valsts mākslas muzeja direk- V. Purvīti un J. Rozentālu, jaunos, radikālos

229 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

7., 8. att. Francijas prezidents A. Lebrēns un Latvijas sūtnis O. Grosvalds Latvijas mākslas izstādē muzejā Jeu de Paume. Parīze. 1939. g. 11. febr. ĀMA, Latvijas Republikas sūtniecība Parīzē

gleznotājus, kas pievērsušies tālaika franču viņa ieinteresētību apliecināja fakts, ka viņš mākslai — J. Kazaku, J. Grosvaldu, J. Lie- izstādē uzkavējās ilgāk kā tas parasti pie- piņu, O. Skulmi, U. Skulmi, N. Strunki, ņemts valsts galvu apmeklējumos.57 Par iz- Ģ. Eliasu, L. Svempu, V. Toni un K. Ubānu. stādes darba organizāciju sūtniecībā liecina Vienlaicīgi B. Dzeņa, K. Jansona, E. Melde- Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Po- ra, M. Skulmes, G. Šķiltera, T. Zaļkalna un litiskā arhīva dokumenti, kas saglabājušies K. Zemdegas darbi atspoguļo latviešu tēlnie- no izstādes iekārtošanas. Piem., Grosvalda cības attīstību. Latvijas karte bija centrālais svarīgāko risināmo lietu saraksts, kur meklēts akcents muzeja vestibilā, ar nacionālajiem finansējums transportam, apdrošināšanai, un etnogrāfijas motīviem iepazīstināja tau- apspriesti kataloga izdošanas un citi jautā- tas mākslas ekspozīcija, ko iekārtoja O. un jumi. Sūtniecība veikusi pasūtījumu preses J. Grosvaldu māsasmeita Mērija Grīnberga. aģentūrai „Lit tout. Renseigne sur tout” (Lasa 1939. g. 11. februārī izstādi apmeklēja visu. Sniedz informāciju par visu) par izstādei Francijas prezidents A. Lebrēns ar kundzi, veltīto rakstu un recenziju izgriezumu piesū-

230 OĻĢERDS GROSVALDS (1884–1962) DIPLOMĀTIJAS LOMA LATVIJAS MĀKSLAS STARPTAUTISKAJĀ REPREZENTĀCIJĀ. 20. GS. 20.–30. GADI tīšanu. Firma sūtījusi uz sūtniecību vairākus apskates termiņu pagarināja par vienu nedēļu simtus izgriezumu — vissīkāko informāciju ilgāk — līdz 5. martam. Skates laikā nopir- no kultūras un citu ziņu sadaļām.58 ka Ģ. Eliasa, J. Kugas, L. Liberta, V. Purvīša, Francijas preses izdevumos parādījās po- L. Svempa darbus, par ko Francijas Izglītības zitīvas atsauksmes par izstādi. O. Grosvalda ministrijas sarakste turpinājās ar katru māks- atskaite par izstādes norisi ārlietu ministram linieku personīgi. 64 V. Munteram: „Mūsu listē 46 numuri liecina Veiksmīgo pasākuma norisi vērtēja arī par to, cik dzīvi un lietišķi franču prese at- pēc diplomātijas un spējas reprezentēt val- saukusies uz mūsu pirmo vispārējo mākslas sti. Saistībā ar sūtņa O. Grosvalda aktīvo izstādi Parīzē. Tur atrodami ne tikai visi lie- iesaistīšanos izstādes norises detaļās, kas lākie un galvenākie franču laikraksti, bet arī nebūt nebija viņa tiešais pienākums, Hugo pazīstamākie mākslas kritiķu vārdi. Līdzās Vītols pēc šī notikuma rakstīja: „Viņu 1939. vispārēja rakstura informācijai, kas sniegta gadā Parīzē pacēla tai laimīgajā stāvoklī, kur Aprés-Midi, L’Art Vivant u.c. par izstādi raks- laiks, vieta un personas saskaņojās trīsvie- tījuši atzīti mākslas kritiķi Le Temps (René nībā: The right man in the right place, at Jean), Beaux-arts (Georges Waldemar, Assia the right time (Pareizais cilvēks īstajā vietā Rubinstein), L’Excelsoir (Louis Vauxcelles), un īstajā laikā) (..) O.Grosvalds runāja vācu Le Figaro (Raymond Lécuyer), Le tribune des valodā kā literāts un franču — kā diplomāts. Nations (Madelaine Porties) u.c”.59 Piem., Pēc gara un līdzības mākslinieks un dvēse- Žorža Bessona apskatā „Māksla no Latvijas” liski ļoti tuvs savam brālim, ievērojamam (L’art de la Lettonie) laikrakstā L’Humanité latviešu māksliniekam Jāzepam Grosval- rakstīts: „Paskatieties uz Annusa, Artuma, dam.”65 Breikša, Kazaka, Liepiņa, Purvīša, Svempa, Latviešu mākslas reprezentācijas veiksme Ubāna iedvesmas pilnajiem darbiem, visi labi bija iespējama, pateicoties ne tikai personīgi koloristi. Māksla parāda brīvu reālismu, gan O. Grosvalda iniciatīvām, bet arī labvēlīgiem skaudrumu, bagātību, īpašu jūtību, spēcīgi apstākļiem, kad Francija bija internacionālās integrējusies tautas dzīvē un tās dzimtajās kultūrpolitikas līdere starpkaru periodā, kas saknēs.”60 Franču preses rindas citēja arī akumulēja mazāko valstu interesi par pa- Latvijas laikraksti: „Latviešu māksla mums, saules kultūras centru — Parīzi. Tie bija ne frančiem, ir patiess atklājums. Neskatoties vien katra atsevišķa mākslinieka individuāla uz franču ietekmi, vesela talantu plejāde ap- interese, bet arī mākslas un arī izglītības ofi- brīnojamā svaigumā, skaidrībā un prasmē ciālu kontaktu vektori, virzīti konkrētas un, mums rāda latviešu mākslas īpatnības. Šī iz- protams, apsveicamas politikas realizēšanā. stāde patiešām ir Latvijas triumfs.”61 Šo procesu iezīmē arī Fransuā Šobē (François Latviešu presē fiksēta notikuma gaita. Chaubet) un Lorāns Martēns (Laurent Mar­ Raksti „Franču prese turpina cildināt latviešu tin) pētījumā „Kultūras sakaru vēsture mūs- mākslu”,62 „Sevišķs pagodinājums Latvijas dienu pasaulē” (2011): „Šī starptautiskā mākslai Parīzē”63 u. c. liecina par neapstrī- kultūrpolitika kļūst par oficiālo valsts poli- damu kvalitāti, kādu latviešu māksla ir sa- tiku vispirms Eiropā starpkaru periodā, bet sniegusi. Atzinības vārdi veltīti izstādes ģe- pēc tam trīsdesmito gadu beigās ASV. Tajā nerālkomisāram V. Purvītim, viņš pārliecinoši Francija spēlē vadošo — „pilota” — lomu kā pārstāvēja valsti ne tikai kā izstāžu organiza- pasaulē pirmā valsts, kas jau 20. gs. sākumā tors, bet ar atbildību pildīja ārlietu protokolā attīsta virkni valsts kultūras iestādes — in- iekļautos pienākumus oficiālos pasākumos, stitūtus, skolas un licejus, vienlaicīgi veidojot augstāko personu privātās audiencēs. Par Parīzē visai pieticīgu šīm funkcijām atbilstošu panākumiem liecināja arī fakts, ka izstādes administratīvo aparātu.”66

231 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Līdz ar to izskaidrojama labvēlība, ka šajā mot Francijas Ārlietu ministrijas ierobežotu pašā gadā (1939) latviešu mākslas izstādi atbalstu un saglabājot ministra titulu un tālāk parādīja arī Londonā. No Latvijas puses diplomātiskas privilēģijas. Sākās latviešu skati organizēja Vilhelms Purvītis un Erasts trimdas laiks. Grosvalds rūpējās par latvie- Šveics, Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Za- šu inteliģenci Francijā, kā arī rakstīja par riņš, kurš arī bija sūtnis Zviedrijā, kad notika tās problēmām. No 1954. g. bijušais Latvi- pirmā ārzemju izstāde (1927). Kārļa Zariņa jas sūtnis darbojās apspiesto Eiropas tautu idejas atbalstītājs bija Angļu–baltiešu biedrī- asamblejā (ACEN — Assembly of Captive bas prezidents Alfrēds Bosoms. Abi pārstāvji European Nations), piedalījās tās pilnsapul- apmeklēja Parīzes izstādi, lai būtu salīdzi- cēs, apmeklēja Ņujorku.68 O. Grosvalds mi- nošs iespaids. Līdzīgi Grosvaldam, arī Zariņš ris 1962. g. 12. septembrī Parīzē, krēmēts. uzskatīja, ka bija nepieciešama gan profesio- Pelnu urna zināmu laiku glabājās Perlašēza nālās mākslas ekspozīcija, gan tautas māks- kapsētas kolumbārijā. la. Skate notika Karaliskās Britu arhitektu O. Grosvalda ieguldījums kultūras re- galerijas telpās. Izdotais katalogs ir fiksēta prezentācijā ir būtisks, jo viņš ir bijis klāt- liecība par šo notikumu, tā ievadu rakstīja esošs ne tikai svarīgu lēmumu pieņemšanā, A. Bossoms, J. Siliņa un V. Gintera raksti bija bet arī atrisinājis šķietami neatrisināmas Parīzes izdevuma tekstu angļu versija, izstādē konfliktsituācijas. Diplomāta postenī viņam kopumā bija skatāmi 175 darbi.67 piemita profesionāls redzējums par mākslas Mākslas dzīves organizētāji turpināja lietām, viņš pārredzēja procesu kopsakarī- domāt par Latvijas valsts reprezentāciju un bas starptautiskajā telpā gan ģeogrāfiskā, turpmākiem izstāžu piedāvājumiem, tomēr gan kultūrvēsturiskā griezumā. Jāatzīmē, ka Latviešu mākslas tālaika triumfs bija kāda O. Gosvalds pārstāvēja ne vien Latvijas, bet neatgriezeniska etapa noslēgums. Latvijas arī Baltijas kopīgās intereses Eiropas kultūr- māksla izstādēs ārzemēs 20. gs. trīsdesmi- politikā, par ko liecina neskaitāmi dokumen- tajos gados bija guvusi jaunas starptautiski ti un runas. Grosvaldam bija starptautiska atzītas kvalitātes. Augstais mākslinieciskais pieredze un plašas zināšanas, viņš prata tās sniegums veiksmīgi kļuva par valsts ārpoliti- pielietot praksē un reizē risināt praktiskas ar kas un kultūras vienotu panākumu. Bet Eiro- kuratora pienākumiem saistītas problēmas. pā bija sācies karš, līdz ar to Latvija nevarēja Grosvaldam vienmēr piemita valstiska pastāvēt ārpus šīs nežēlīgās „spēles notei- pozīcija kultūras jautājumu risināšanā, dip- kumiem”. Otrais pasaules karš un padomju lomāts raksturots arī kā atsaucīgs un iejū­ okupācijas gadi bija laiks, kas pārrāva latvie- tīgs sarunu biedrs. Noslēdzot sūtņa pienā- šu mākslas atpazīstamību Rietumeiropā. kumu pildīšanu tikai vienā posmā — Somijā Pēc Francijas okupācijas 1940. g. vasa- 1930. g., Latvijas Valsts vēstures arhīva do- rā O. Grosvalds kopā ar diplomātisko korpu- kumentos varam lasīt Grosvalda darba vērtē- su pārcēlās no Parīzes uz Višī. Viņš neatzina jumu: „.. no šejienes izbrauc uz savu jauno padomju okupācijas laika Latvijas valsts un darba vietu Varšavā vietējais Latvijas sūtnis pārvaldes iestādes par likumīgām, 1940. g. un pilnvarotais ministrs Dr. Oļģerds Grosvalds, oktobrī viņu formāli atbrīvoja no amata sa- kas kopš 1925. g. reprezentējis Somijā savu karā ar ārlietu resora likvidāciju. Pēc tam valsti. (..) Viņš bija pastāvīgi au courant des Grosvalds nepilnus trīs gadus dzīvoja Fran- choses69 ne tikai politikā, bet arī kultūras un cijas dienvidos — Nicā (1942–1945), tad mākslas laukā. (..) Viņš sekoja ar neparastu atgriezās Parīzē. Iespēju robežās viņš turpi- interesi arī savas dzimtenes notikumiem, kas nāja darboties sabiedriskajā dzīvē atbilstoši savukārt veicināja mūsu interesi par Latvijas toreizējām iespējām un apstākļiem, saņe- apstākļiem. Attiecības, kuras sūtnis Gros­

232 OĻĢERDS GROSVALDS (1884–1962) DIPLOMĀTIJAS LOMA LATVIJAS MĀKSLAS STARPTAUTISKAJĀ REPREZENTĀCIJĀ. 20. GS. 20.–30. GADI valds nodibināja, viņš pratis arī uzturēt.”70 8 lvva, 2570. f., 14. apr., 522. l., 288. lp. Argumenti, ka Latvijas māksla Eiropā bija 9 ar lielu uzslavu (latīņu val.), diploma pilns tul- atzīta un novērtēta, no jauna bija jāatgādina kojums — LVVA, 2570. f., 14. apr., 522. l., 287. lp. pēc neatkarības atgūšanas (1991), jo Lat- 10 Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918– vijas vārds bija izdzisis no Eiropas kultūras 1991. Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Ē. Jēkab- atmiņas. Laikā, kad jautājums par mūsu pie- sons, V. Ščerbickis. Rīga: Zinātne, 2003. derību Eiropas kultūras telpai ir neapstrīdams 126.–127. lpp. 11 un joprojām aktuāls, O. Grosvalda starpkaru Grosvalds O. Latīņu burti mūsu rakstos. Rīga: (b. i.), 1915. periodā veiktās iestrādes un ieliktais funda- 12 lvva, 2570. f., 14. apr., 522. l., 267. lp. ments mākslas reprezentācijā ir intelektu- 13 latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Jāzepa āla investīcija arī šodienas kultūrpolitikā. Grosvalda memoriālā kolekcija (turpmāk — Publikācijas sagatavošanā izsaku patei- LNMM VMM JGM) LNMM VMM JGM–1976. 14 cību Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas lNMM VMM JGM–1586. 15 turpat. Politiskā arhīva bijušajai vadītājai Sarmītei 16 Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918– Šāvējai un pētniecei Silvijai Križevicai. 1991. Biogrāfiska vārdnīca. 125. lpp. 17 kļaviņš E. Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla. 272. lpp. Avoti un piezīmes 18 1 mullholand N. Definitions of Art and the Art lNMM VMM JGM–1586. 19 World. In: Rampley, Mathew. Exploring Visual Dalībvalstis 1921. g. 26. janvāra sanāksmē: Culture. Edinburrwsegh: Edinburgh University Lielbritānija, Francija, Beļģija, Japāna, Itālija. 20 Press, 2005. p. 27. m. d’A. Dans les Êtats Baltiques. La presse 2 Grosvalds O. Latviešu karogs — Latvijas valsts locale et la reconnaissance du droit. L’Europe karogs. Latviešu Strēlnieks. 1934, 1. janv. Nouvelle, Paris, 1921, 26 Mars. LVVA, 2570. 3 kļaviņš E. Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un f., 14. apr., 520. l., 134. lp. 21 māksla. Rīga: Neputns, 2006. Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918– 4 Jāzepa Grosvalda (1891–1920) mākslas dar- 1991. Biogrāfiska vārdnīca. 126. lpp. 22 bu un dokumentālo materiālu kolekcija Latvijas 1922. g. sarīkojamās Baltijas tautu mākslas mākslas vēsturē ir unikāla. Grīnbergu ģimenes izstādes lietā. O. Grosvalda vēstule Izglītības kolekciju — Jāzepa Grosvalda māsasmeitas, ministrijai. LVVA, 1632. f., 2. apr., 1110. l., ilggadējās Valsts Mākslas muzeja bibliotēkas 58. lp. 23 vadītājas Mērijas Grīnbergas (1909–1975) turpat. 24 glabātos materiālus pārmantoja Emīlija Gazi- turpat, 59. lp. 25 ņa. Pēc viņas nāves 2003. g. par kolekcijas un v. Purvīša vēstule Ārlietu ministrijas Poli- arhīva īpašnieci kļuva Helēna Kumelāne, kas tiski ekonomiskajam departamentam uz pie­ 2004. g. to pārdeva Latvijas Nacionālajam prasījumu no 30. augusta, 1921. Nr. 14699. mākslas muzejam. Kolekcija ir skaitliski apjo- LVVA, 1632. f., 2. apr., 1110. l., 62. lp. 26 mīga — vairāk par diviem tūkstošiem vienību turpat. 27 laika robežās no 19. gs. beigām līdz 20. gs. turpat, 62. lp. o.p. 28 vidum. Tā sastāv no gleznām, akvareļiem, zī- andersons E. Latvijas vēsture 1920–1940. Ār- mējumiem un uzmetumiem, skiču burtnīcām, politika. I. Stokholma: Daugava, 1982. 234. vēstulēm, dienasgrāmatām, pastkartēm, fo- lpp. 29 togrāfijām un citām dokumentālām liecībām. lvva, 2574. f., 4. apr., 417. l., 18. lp. 30 Liela daļa šo materiālu jau ir bijusi eksponēta Latvija Parīzē. 1925.1937. Izstādes katalogs. 1991. g. Grosvalda simtgades izstādē Valsts Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Mākslas muzejā (tagad — Latvijas Nacionālais 2012. 48.–49. lpp. 31 mākslas muzejs). V. P–ts. (Visvaldis Peņģerots) Tēlojošas 5 lvva, 2570. f., 14. apr., 516. l., 1. lp.; 519. mākslas: Hronika. Ilustrēts Žurnāls. 1927. l., 1. lp., 522. l., 266. lp.; 517. l., 5. lp.; 518. Nr. 12. 395. lpp. 32 l., 92. lp. Turpat. 33 6 lvva, 2570. f., 14. apr., 522. l., 267. lp. Turpat. 34 7 kļaviņš E. Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un lvva, 1632. f., 2. apr., 1112. l., 9. lp. 35 māksla. 75.–95.lpp. lvva, 1632. f., 2. apr., 1112. l., 21. lp.

233 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

36 lvva, 1632. f., 2. apr., 1122. l., 7. lp. 54 No franču val. gris-beige — pelēki bēšīgs, cha­ 37 lvva, 1632. f., 2. apr., 1122 l., 40., 41. lp. mois-jaune-clair — gaiši dzeltens zamšādas 38 lvva, 1632. f., 2. apr., 1122. l., 13. lp. tonis. 39 āma. Latvijas Republikas sūtniecība Parīzē. 55 exposition d’art de la Lettonie (Peinture, Sculp- 40 Poulot D. Musée et museologie. Paris: La Dé- ture et Art Populaire). 27 janvier–28 février couverte, 2005. P.11. 1939. Catalogue. (Riga: b.i.), 1939. 41 vītols H. Baltijas valstu tautas mākslas izstāde 56 turpat. Parīzē. Atpūta. 1935. Nr. 155. 57 v. G. Lebrēns apmeklē latvju mākslas izstādi. 42 turpat. Rīts. 1939. 12. febr. 43 lvva, 1632. f., 2. apr., 1126. l., 7.–9. lp. 58 „Lit tout. Reseigne en tout” ce qui est publié 44 a. A. Pasaules izstāde atver savus vārtus. Jau­ dans les Journaux et Publications de toute na- nākās Ziņas. 1937. 25. maijs. ture et en fournit les Extraits sur tons sujets et 45 Hallas–Murula K. Funkcionalism Eestis. Näitu- Personalités. (Lasīts viss. Ziņots par visu, kas ir se katalog. Tallin: Eesti Arhitektuurimuuseum, publicēts žurnālos un visa veida publikācijās un 2002. Lk.78, 79. izvilkumos par attiecīgo tēmu un personām.) 46 ko Latvija rādīs pasaules izstādē Parīzē. Rīts. 59 āma. Latvijas Republikas sūtniecība Parīzē. 1937. Nr. 111. 23. apr. 60 Besson G. L’art de la Lettonie. L’Humanite. 47 Exposition internationale. Paris 1937. Arts et 1939, 25 février. Techniques dans la vie moderne. Le guide of­ 61 Šī izstāde patiešām ir triumfs. Rīts. 1939. 31. ficiel. Paris: La société pour le development du janv. tourisme, 1937. P. 37, 38. 62 a. A. Franču prese turpina cildināt latviešu 48 a. A. Baltijas paviljons pasaules izstādē. Spe- mākslu. Jaunākās Ziņas. 1939. 4. febr. ciālziņojums „Jaunākām ziņām no Parīzes”. 63 āma. Latvijas Republikas sūtniecība Parīzē. Jaunākās Ziņas. 1937. 25. maijs. 64 turpat. 49 V.G. Citronkoka mēbeles no bērza. Apmeklē- 65 vītols H. Atmodas atbalsis. (Stokholma): Zie- tāju tūkstoši apbrīno Latvijas telpu pasaules meļblāzma, 1969. 298. lpp. izstādē. Rīts. 1937. 27. jūn. 66 Chaubet F., Martin L. Histoire des relations 50 raudzepa V. Latvija Parīzē. 1925.1937. Izstā- culturelles dans le monde contemporain. Pa­ des katalogs. Rīga: Latvijas Nacionālais māks- ris: Armand Colin, 2011. P. 86. las muzejs. 2012. 45. lpp. 67 exhibition of the Art of Latvia. (Painting, Sculp- 51 Ansis Cīrulis. Saules pagalmos. Sast. Rūta ture and Crafts). Rīga, 1939. P. 38. Rinka. Rīga: Neputns, 2008. 258. lpp.; Rau- 68 kāpēc tautieši atstāj Franciju. Saruna ar Dr. dzepa V. Latvija Parīzē. 1925.1937. 49–59. O. Grosvaldu. Laiks. 1954. 5. okt. lpp. 69 Būt informētam par visu aktuālo (franču val.). 52 āma. Latvijas Republikas sūtniecība Parīzē. 70 lvva, 2570. f., 14. apr., 521. l., 147. lp. 53 turpat.

234 OĻĢERDS GROSVALDS (1884–1962) DIPLOMĀTIJAS LOMA LATVIJAS MĀKSLAS STARPTAUTISKAJĀ REPREZENTĀCIJĀ. 20. GS. 20.–30. GADI

Oļģerds Grosvalds (1884–1962). The role of diplomacy in the international representation of Latvian art. 1920s–1930s

Ginta Gerharde-Upeniece

Summary

Key words: design of the Latvian national flag, University of Munich, Latvian National Council, Paris Peace Conference, Ministry of Foreign Affairs of the Republic of Latvia, diplomatic service, Latvian cultural space, art representation in Europe

Oļģerds Grosvalds (1884–1962), son of the lawyer and public person Frīdrihs Grosvalds, was the first Latvian art historian with prestigious international education. In February 1919, he became the secretary of the Latvian delegation in Paris Peace Conference and the leader of Latvian government; Grosvalds was among the representatives of the delegation for legal recognition of Latvia in the Higher Council of Entente when the Republic of Latvia acquired the status of an internationally acclaimed state (26 January 1926). After recognition de iure, he was the residing minister, from May 1921 — Ambassador extraordinary, and plenipotentiary minister in France, Finland (September 1925–March 1930), Poland and Romania (March 1930–January 1933), then again in France, Spain and Portugal (from September 1934). Alongside the responsibilities of the ambassador, Grosvalds took an active part in the organisation of Latvian art exhibitions abroad, and his activity in France, Paris, in the 1930s should be specially highlighted. As a diplomat he had a professional view of art issues, he saw procedural interconnections in the international space in geographic as well as in cultural- historical aspect. The goal of the publication is to accentuate the contribution of O. Grosvalds highlighting the role of the outstanding personality in facilitating the international identification of Latvia and state cultural policy.

235 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā LATVIJAS DIGITĀLĀS MĀKSLAS DAŽI ATTĪSTĪBAS ASPEKTI

Solvita Zariņa

Atslēgas vārdi: digitālā māksla, datormāksla, tīkla māksla, jauno mediju māksla, multimediju māksla

Rakstā analizētas digitālās mākslas un tās novirziena — tīkla mākslas — parādības, kā arī pētīti mākslas un zinātnes saskares punkti Jauno mediju kultūras centra RIXC kopš 1996. g. organizētajos festivālos „Māksla + komunikācija”. Apskatīti arī vairāki citi Latvijas digitālās mākslas attīstībā svarīgi notikumi (piem., izstādes „Transformācija”). Precīzākai konteksta izpratnei sniegts īss digitālās mākslas vēstures pārskats, iekļaujot tajā arī toreizējās Latvijas PSR nedaudzos piemērus, un dots tekstā lietotās terminoloģijas skaidrojums. Vēsturisku un politisku apstākļu dēļ 20. gs. Latvijas māksla kopumā attīstījusies atšķirīgi, ar novēlošanos un neviennozīmīgi spējot iekļauties (Rietum-) Eiropas reģiona valstu kopainā. Latvijas digitālās mākslas starptautisko dimensiju 20. gs. 90. gadu vidū izveido tīkla māks­ la, kuras rašanos un attīstību vienlaicīgi visur pasaulē nosaka tās galvenā medija — globālā interneta tīkla — pakāpeniska izplatība un arvien plašāka pieejamība. Veiksmīgi sakrīt viss: Latvija ir kļuvusi neatkarīga, tehnika un tehnoloģijas, kuras te ienāk, visur pasaulē ir vienādi jaunas, un mākslinieku pieredze to izmantošanā ir līdzīga.

1. Dator- un digitālās mākslas Digitālā māksla ir māksla, kas radīta ar di- terminoloģija gitālu datortehnoloģiju palīdzību, t.i., dati tiek Dator- un digitālā māksla savā apmēram attēloti (izvadīti), izmantojot ciparsignālus, sešdesmit gadu ilgajā pastāvēšanas laikā gan kurus apstrādājot, manipulē ar diskrētiem lie- tehnoloģiski, gan saturiski ļoti mainījusies. lumiem. Jēdziens „datormāksla” apzīmē jeb- Terminoloģija ir jauna, un tā atrodas aktīvā kuru ar datoru radītu mākslas darbu, arī tos, attīstības procesā. kuri radīti ar tā dēvēto analogo datoru, kas 20. gs. 50. gadu beigās, kad rodas pirmie matemātiskās darbības izpilda, tās modelējot ar datoru radītas mākslas piemēri, tos dēvē ar nepārtrauktiem elektriskajiem signāliem. par datorgrafiku (computer graphics, saīsinā- Kopš 70. gadiem datormākslas darbu apzī- ti — CG, šī jaunvārda autors ir Viljams Feters mēšanai aizvien plašāk lieto jēdzienu „digitālā (William Fetter), tai laikā starptautiskās aviā- māksla”. Dator- un digitālajā mākslā dators cijas korporācijas Boeing dizainers). Sākot ar ir vai nu mākslas darba radīšanas līdzeklis, 90. gadiem, termins „datorgrafika” visbiežāk vai arī tā attēlošanas veids, vide un konteksts. tiek saprasts kā grafisko objektu veidošanas 20. gs. beigās, pateicoties globālā tīmek- matemātiskais apraksts, un to vairs nelie- ļa multimediālo iespēju izmantošanai, digitā- to, lai runātu par mākslas parādībām (īpaši lā māksla ieguvusi arī vairākus šo jēdzienu angļu valodā, kas ir gan informācijas tehno- paplašinošus apzīmējumus — multimediju loģiju nozares, gan digitālās mākslas lingua māksla, multimediāla māksla un jauno me- franca). diju māksla.

236 LATVIJAS DIGITĀLĀS MĀKSLAS DAŽI ATTĪSTĪBAS ASPEKTI

Digitālajai mākslai ir daudzi novirzieni, no 3. Digitālās mākslas attīstība kuriem rakstā sīkāk apskatīta ASCII (Ame­ Latvijā rican Standard Code for Information Inter­ Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā Jāņa change) māksla un tīkla māksla. Daubes vadībā 1960. g. tiek konstruēts Lat- vijā pirmais elektroniskais dators LM3, ar 2. Dator- un digitālās mākslas kura palīdzību risina dažādas zinātniskas un attīstības vispārīgs raksturojums ekonomiskas problēmas.1 Datu vizualizācijai 20. gs. 50. gadu otrajā pusē, kad rodas nepieciešamās izvadierīces — monitori un pirmie datormākslas piemēri, Otrajā pasau- (vai) printeri — parādās tikai 1969. g. LVU les karā intelektuāli un finansiāli novājinātā Skaitļošanas centrā uzstādītajam Francijā Eiropa gandrīz vienlaicīgi ar ASV veido da- ražotajam otrās paaudzes datoram GENE­ tora programmētu mākslu. Eiropā pirmie RAL ELECTRIC 415 ar tā dēvēto plato druku datormākslinieki ir Herberts Franke (Herbert (sarunvalodā lietots apzīmējums iekārtai, kas W. Franke), Georgs Nīss (Georg Nees) un paredzēta 42 cm plata un neierobežota garu- Frīders Neiks (Frieder Nake). Pirmo darbu ma papīra apdrukāšanai). autori nav profesionāli mākslinieki, bet gan Pēc aculiecinieku stāstītā, jaunās grafis- zinātnieki. Tas pašsaprotami izriet no torei- kās iespējas izmantoja visos tā laika Latvijas zējās datortehnikas pieejamības un tehnolo- datoru centros (piem., VEF, RPI, LVU SC, SI- ģiju komplicētības, datorlaika dārdzības un LAVA un citur), taču labi saglabājusies vien citiem līdzīgiem apstākļiem. Šo jauno māks- neliela kolekcija LU Skaitļošanas tehnikas un lu un tās radītājus raksturo vairākas kopīgas informātikas muzejā. Atrodamas arī atseviš- iezīmes. ķas reprodukcijas 70. gadu populārzinātnis- 1) Autori guvuši akadēmisku izglītību in- kajos žurnālos (piem., „Zinātne un Tehnika”). ženierzinātnēs, dabaszinātnēs un (vai) Galvenokārt tā ir ASCII (American Standard matemātikā un vēlāk veidojuši veiksmī- Code for Information Interchange) māksla. gu akadēmisko karjeru savā specialitātē, Šis nosaukums cēlies no tolaik Rietumu pa- taču viņi nav profesionāli mākslinieki. saulē starptautiski pieņemtā rakstzīmju stan- 2) Pirmie datormākslinieki no sava skatu darta un apzīmē darbu veidošanas tehniku — punkta iedziļinās jaunās mākslas estē- vizuālu attēlu darināšanu, izmantojot burtus, tikas jautājumos un savus secinājumus ciparus, pieturzīmes un dažādus tehniskus publicē recenzētos zinātnisku konferenču simbolus. rakstu krājumos. Latvijā pirmajiem digitālās mākslas dar- 3) Viņiem raksturīga interešu daudzpusība, biem kā izejmateriāls visbiežāk kalpojusi fo- vēlēšanās aptvert, izskaidrot, viņuprāt, zi- togrāfija vai kādi drukāti attēli, kuri ar roku nātnes progresā balstīto pasauli un jauno rastrēti, ar autora paša rakstītas programmas tehnoloģiju ietekmi uz sabiedrību. palīdzību ievadīti datorā, rūpīgi piemeklējot 4) Autoru viedoklis par mākslas parādībām ir un atlasot piemērotas burtu zīmes un simbo- skats no mākslas skatītāja, nevis māksli- lus, lai panāktu atbilstošas tonālās pārejas. nieka vai mākslas zinātnieka viedokļa. Nosaukumu „ASCII māksla” tolaik šeit ne- 5) Kā zinātnieki viņi ir pieraduši savā star- pazīst. Padomju Latvijā izplatīta šauri profe- pā dalīties ar informāciju, veidot autoru sionāla pieeja darbam, un grūti iedomāties kolektīvus. Tas liek pamatus zinātnes un zinātnieku vai inženieri, kurš atļautos savus mākslas sadarbības sākumam pasaulē, vizuālos eksperimentus ar datoru nosaukt par ko stāstīts turpmāk rakstā. par mākslu un sevi dēvēt par mākslinieku, tāpēc ir tikai loģiski, ka šiem darbiem trūkst parakstu.

237 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

Ir vērojama tehnikas atpalicība, taču gal- kopējā Rietumu 20. gs. vidus un otrās puses venokārt te nav vides, kur varētu organizēt mākslas konteksta un tolaik plašākas publi- pasākumus un izstādes, nav tā 20. gs. māks- kas atzinību negūst. las fona, kāds tas ir Eiropā un ASV. Laikā, kad Estētiskās pieredzes ziņā ir liela atšķirība Latvijā parādās pirmie digitālās mākslas pie- starp tehnisko inteliģenci Latvijā un Rietumu mēri, tā saucamajā vēlās padomju mākslas pasaulē. Latvijas PSR no 70. gadu beigām periodā, ideoloģiski angažētā vizuāli plastiskā līdz 80. gadu vidum tapušie ASCII zīmējumi māksla vairs nerespektē dogmatiskā sociālis- pēc stilistikas atšķiras no Rietumu pasaulē tiskā reālisma kanonus. Tomēr Latvija turpina veidotajiem ASCII mākslas un citiem digitālās pastāvēt sociālistiskā reālisma mākslas telpā, mākslas darbiem. kas saistīts arī ar kompartijas ideoloģiskās Šajos darbos vispirms pamanāma tam kontroles parādībām, piem., ar izstāžu poli- laikam un toreizējam kontekstam datorspeci- tiskajām žūrijām līdz 80. gadu vidum. fiskās mākslas brīnuma, jaunās tehnikas un Attiecībā uz mākslas skatītājiem, kuru jaunās datorpasaules iespēju suģestija. Reā- vidū ir pirmie digitālās mākslas veidotāji, listisku portretu veidošanā vai arī naivam Rie- sociālistiskā reālisma „diktatūra” tomēr daļē- tumu animācijas filmu varoņu atainojumam ji ir sasniegusi savu mērķi. Literāri stāstoša un pat erotiska satura darbu radīšanai autoru satura dominante vizuālajā mākslā pakāpe- izvēle par labu iekšējai cenzūrai vai neformā- niski izveidojusi publikas gaumi un uztveres lākai attieksmei šeit darbojas kā darba emo- īpatnības. Objektīva informācija par ārvalstīs cionālā satura slānis. notiekošo, tai skaitā par kultūras jaunumiem, 1) Mākslinieciski pārliecinošāko grupu veido pieejama ar grūtībām, tās ieguve un (vai) darbi, kurus formāli jāpieskaita portreta popularizēšana saistīta ar risku. Ārpus PSRS žanram. Anonīmo autoru ziņā bijusi izej­ ietekmes zonas radītā laikmetīgā māksla tiek materiālu (fotogrāfiju) izvēle, tā kadrē- pakļauta cenzūrai un reizēm pat klajai anti- jums un iespējami precīzs izvēlētā modeļa propagandai plašsaziņas līdzekļos. Atsevišķi atainojums, veicot rastrēšanu. Visbiežāk artefakti, kuri tomēr parādās, ir atrauti no saskatāmas parādes portreta iezīmes. mākslas skatītājiem tikpat kā nepazīstamā Tomēr vairākos gadījumos attēloti darba

1. att. 2. att. 3. att. Eižena Āriņa Jāņa Daubes portrets. V. I. Ļeņina portrets. (LVU Skaitļošanas centra ASCII māksla, ASCII māksla, 70. gadi direktora) portrets. ASCII 70. gadi māksla, 70. gadi

238 LATVIJAS DIGITĀLĀS MĀKSLAS DAŽI ATTĪSTĪBAS ASPEKTI

kolēģi, tāpēc šos darbus caurstrāvo per- Tās autori Ģirts Bārenis un Ģirts Radziņš savu soniska attieksme. ideju apraksta šādi: „Latvijas robežās kontak- 2) Padomju propagandai veltītajā digitālajā tējas vairāki datori ar modemiem (datortīkls, mākslā redzams tas pats vienveidīgi pla- izmantojot telefonsakarus). Tiek veidota sis- kātiskais sociālistiskā reālisma ortodoksā- tēma vai datoru neatgriezeniska virkne, kur lais izpildījums, kuru iespējams vērot tā no pirmā datora tiek sūtīta informācija (viens laika tematiski līdzīgajos glezniecības un fails), kas, izejot cauri šai datoru virknei, no- grafikas piemēros. nāk atpakaļ pie pirmā datora. Šī projekta ide- 3) Skaitliski lielu attēlu grupu veido dar- ja ir šāda — datne, nonākot pie katra virknē bi, kas radīti, interpretējot un nereti pat esoša datora, tiek papildināta. Līdz ar to šajā pārzīmējot populāru animācijas filmu projektā piedalās ne tikai datori, bet arī cilvē- varoņus reprodukcijās, dažādos plakātos ki, kas papildina jau esošo informāciju. Infor- un ilustrācijās, kā arī pašiem veidojot un māciju veido apraksts par tajā brīdī un tajā no gatavām programmām izdrukājot akta vietā notiekošo.”2 Darbu autorus jau 1994. g. žanram piederīgus ASCII zīmējumus. Ta- fascinējusi vēlāk Latvijas tīkla mākslas aktivi- jos saskatāmas naivisma, amatierisma tātēs uzsvērtā ideja par datu un informācijas un, ņemot vērā tā laika politiskos apstāk- plūsmu kā mākslas formu. ļus, pat „pagrīdes mākslas” (underground Personālo datoru parādīšanās un interne- art) tendences. Atsevišķos gadījumos ta pakāpeniska izplatība vispirms izraisa radi- Rietumvalstīs ražoto skaitļošanas mašīnu kālas tehniskas un tehnoloģiskas pārmaiņas programmu nodrošinājuma paketē bijušas dizaingrafikas jomā. Šīs straujās pārmaiņas atrodamas pievienotas programmas, ar notiek atrauti no profesionālo un akadēmisko kuru palīdzību izrādījies iespējams iegūt mākslas mācību iestāžu izglītības program- erotiska izskata zīmējumus. Sastopamas mām. Vairāku gadu garumā veidojas tam arī šo programmu lokalizēto un lokālo va- laikam augsti kvalificēti datorgrafikas lieto- riantu izdrukas. Iespējams, ka tieši tādi jumprogrammu speciālisti, kuri savas iema- darbi bijuši par pamatu tam, ka Latvijas ņas apguvuši vienīgi praksē. Daļa no viņiem ir PSR veidotā ASCII māksla kopumā tik profesionāli mākslinieki — diplomēti dizaine- maz saglabājusies līdz mūsdienām. Dar- ri, grafiķi, kā arī citu vizuālo mākslu pārstāvji bu autori vai viņu kolēģi izšķīrušies par šo un arhitekti. Otru daļu veido praktiķi bez pro- „nepieklājīgo zīmējumu” iznīcināšanu. fesionālas vai akadēmiskas mākslinieciskās izglītības. 3. Latvijas digitālās mākslas 1998. g. Latvijas Fotogrāfijas muzejā attīstība 90. gados apskatāma dizainera Agra Dzilnas personāl­ 20. gs. 90. gadu sākumā un vidū Latvijas izstāde „Iekārtā pasaule”, kurā eksponētie valsts atguvusi neatkarību, tajā valda vārda digitālās mākslas darbi skatāmi gan izdruku un mākslas brīvība. Rietumvalstis ar intere- veidā, gan interaktīvā variantā interneta vidē. si raugās uz 20. gs. no kopējās aprites iz- Tie apzināti veidoti kā kontemplācija par tā slēgto un maz zināmo mākslas teritoriju. Tā laika tīmekļa dizainā bieži lietotiem paņēmie- saucamā laikmetīgā māksla rodas konkrētu niem: elementu atkārtošanos, cikliskumu un institucionālu pasūtījumu rezultātā, no ku- programmatūru saskarnēs izplatīto simbo- riem lielākais pasūtītājs ir Sorosa Mūsdienu lisko attēlu (icon) nozīmīgumu. Kustīgo ele- mākslas centrs–Rīga (SMMC–Rīga). Šī centra mentu (interneta versijā) izveidei tiek lietota rīkotajā laikmetīgās mākslas izstādē „Valsts” 3D programmatūra (3D Studio Max). Kon- (1994) skatāms viens no pirmajiem tīkla krētajai programmai raksturīgo gravitācijas mākslas darbiem Latvijā „Digitālakcija ei ti”. likumu ievērošanas neobligātumu A. Dzilna

239 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

4. att. A. Dzilna. Alegorija. Digitālā māksla. Adobe Photoshop 4.0, 3D Studio 4. 1998

5. att. O. Poikāns. Cilvēks iekšējais. Digitālā māksla. 1999

izmantojis kā māksliniecisku paņēmienu. formācija’ 99”. Mākslinieki un arī skatītāji ir Globālajā tīmeklī šie darbi skatāmi visa da- neizpratnē, kā vērtēt jaunās parādības, kur torekrāna izmērā. Tas nozīmē, ka pēc autora novilkt robežu starp dizaingrafiku, no vienas ieceres to izmērs un logāta proporcijas ir va- puses, un stājmākslu, no otras puses. Jauno riējamas. Izstāde kopumā ir novitāte Latvijā, tehnoloģiju pielietojumu praksē ātri novērtē taču tā negūst plašu publikas ievērību. poligrāfijā, attīstās tīmekļa dizains, taču šo 1999. g. notiek viena no pirmajām digi- mākslinieku statuss profesionāļu aprindās ir tālās mākslas kopizstādēm Latvijā — „Trans- neskaidrs un tobrīd grūti klasificējams. Pirmā

240 LATVIJAS DIGITĀLĀS MĀKSLAS DAŽI ATTĪSTĪBAS ASPEKTI izstāde ir mēģinājums apjaust situāciju Lat- „ ...tiecāmies izbēgt no jebkādas formāli vijā. Jūtama interese par digitālo tehnoloģiju vai strukturāli definējamas (plauktiņā ierindo- apzināšanu, darbu tehnikas un tajos izman- jamas) darbības. Tomēr nolūks bija — radīt toto lietojumprogrammu klasifikācijas nepie- atvērtu un nedefinētu telpu. Taču tas nebija ciešamību. ne pašmērķis, ne māksliniecisks koncepts. Lielformāta digitālās izdrukas izstādē pre- Mēs internetu lietojām, lai to pieredzētu. zentē divdesmit autori. Darbu tematika un Vienkārši, lai apmainītos ar informāciju, ko- stilistika ir dažāda. Datortehnoloģiju izmanto- municētu un kopā ar domubiedriem globālajā jums tajos ir bijis galvenokārt instruments un tīklā pētītu jauno teritoriju un pašradītu tel- darbu radīšanas tehnika, nevis medijs, vide pu, ko piepildīt ar saturu — mākslu, skaņām, vai konteksts. Vairāki autori — Agris Dzilna, radio, tekstiem.”3 Tai laikā jaunās un nepa- Oskars Poikāns un Olafs Muižnieks — savus rastās aktivitātes nesastop institucionālu pre- darbus veidojuši kā datorspecifiskus darbus. testību. Globālais tīmeklis ir jauns, tam nav Tas nozīmē, ka tādu vizuālo attēlu vai objektu nekādu iepriekš rakstītu likumu. „Tīkla māks- formas ar citiem paņēmieniem grūti vai pat lā tika apiets tas posms, kurā māksla rodas neiespējami izveidot. iedibinātā kultūras infrastruktūrā un mākslas Izstādēs „Transformācija 2000” un kontekstā, kas liek rēķināties ar esošo situā- „Transformācija 2001” parādās jaunas darbu ciju. Interneta māksla tās sākotnējā periodā iesniegšanas kategorijas — poligrāfija, mul- bija pilnīgi neierobežota, taču viss bija jādara timediju un tīkla māksla (web art) —, taču pašu spēkiem.”4 turpmākas izstāžu aktivitātes neseko. Pirmos tīkla mākslas darbus (projektus) var iedalīt divās grupās: individuālu māksli- 4. Tīkla māksla Latvijā nieku (piem., A. Alksnis, G. Gabrāns, J. Ga- Līdz ar interneta laikmeta sākumu (90. rančs) vizuāli un konceptuāli dažādas tīmek- gadu vidū) mākslinieki cenšas jauno mediju ļa vietnes, kuru saturu un koncepciju veido apdzīvot. Tīkla mākslā datortehnoloģijas tiek datu plūsma un datu vizualizācija vai inter- izmantotas kā medijs, lielākajā daļā gadīju- aktīva skatītāja iesaiste darba radīšanā, vai mu šī māksla oriģinālvariantā pastāv tikai arī parodija par iepriekšminēto. Otra darbu globālajā tīmeklī un norisinās reālā laikā. grupa ir saistīta ar interneta radio un tiešsais- Laikā, kad šī māksla parādās un piedzīvo tes skaņas mākslas projektiem, kā arī video strauju uzplaukumu, tās galvenā īpatnība ir tiešraižu sesiju veidošanu. Šajos projektos jaunā un nebijusī iespēja publicitātei virtuā- apvienojas domubiedri, un te tīkla māksla lajā telpā, radot pilnībā nemateriālu mākslu. visvairāk pietuvojusies „modernisma sapnim Latvija ar strauju lēcienu iesaistās globālā par mākslu — tīru zīmi bez fiziski materiāla tīmekļa aktivitātēs, tādējādi tīkla mākslas balasta”.5 jomā kļūstot par vienu no redzamiem punk- Pateicoties minētajām tīkla mākslas entu- tiem pasaules kartē. ziastu aktivitātēm, Latvijas mākslā ienāk tādi Šai laikā tīkla mākslu aktīvi veido gados jēdzieni kā kreatīvo tīklu kopienas, mākslas jaunu mākslas profesionāļu grupa: Rasa un festivāli — izstādes plus zinātniskas konfe- Raitis Šmiti, Jānis Garančs, Mārtiņš Ratniks, rences par tai brīdī aktuālu mākslas izpētes Arvīds Alksnis, Reinis Pētersons, Gints Gab­ tēmu un pēckonferences rakstu krājuma izdo- rāns un citi. Ņemot vērā Padomju Latvijā līdz šana, kā arī sadarbība vairāku dažādu nozaru 1989. g. pastāvošās mākslas izglītības un es- profesionāļu starpā, lai izveidotu multimedi- tētiskās paradigmas kontekstu, tā attīstās kā ālu mākslas darbu/objektu. radikāla kustība, kura pilnībā noliedz (precī- zāk, neizmanto) iepriekšējo mākslas estētiku.

241 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

5. Zinātnieku un mākslinieku jas jautājums par kolektīvu darbu mākslas sadarbība. Festivāli „Māksla + projektos. 1996. g. pēc Raita Šmita, Jāņa komunikācija” Garanča, Rasas Šmites un Alises Tīfentāles Rietumu pasaulē, palielinoties sabiedrī- iniciatīvas tiek dibināts „Elektroniskās māks- bas, tai skaitā mākslinieku, informētībai par las un mediju centrs” (E-LAB). Tā manifestā jaunajām datortehnoloģijām, 60. gados iestā- teikts: „E-L@b = māksla + komunikācijas, jas lūzums tā sauktajās zinātnes un mākslas lai: vairotu izpratni par jauniem (interaktī- attiecībās. Sākotnējie kontaktu iniciatori un viem) komunikācijas veidiem un informācijas jauno tehnoloģiju izmantotāji ir mākslinieki. apmaiņu; [..] E-L@b = atvērta domāšana, Zinātnisko institūciju laboratorijas un vado- kas palīdz: klīdināt neskaidrību un pārvarēt šās datortehnoloģiju kompānijas, neskatoties maldinošo piesardzību cilvēku saskarsmē uz daudzajiem militārajiem pasūtījumiem, ir ar tehnoloģijām un informācijas sabiedrības atvērtas sadarbībai un jaunām idejām, kuras, „realitātēm” — internetu, interaktivitāti, vir- pēc viņu ieceres, varētu sniegt mākslinieki. tuālo realitāti...”6 Tajā laikā ASV, Lielbritānijā un Japānā tiek 1996. g. Rīgā E-LAB organizē Latvijā dibinātas mākslinieku un zinātnieku sadarbī- pirmo jauno mediju kultūrai veltīto festivālu bai veltītas neformālas apvienības — „Expe­ „Māksla + komunikācija”. Festivāla ietvaros riments in Art and Technology” (E.A.T.), notikusi arī starptautiska konference un ofi- „Computer Arts Society” (CAS) un „Compu­ ciāla E-LAB atklāšana. ter Technics Group” (CTG). Apvienības E-LAB ievērojamākie pro- E.A.T. aizsākto mākslinieku, zinātnieku jekti ir 90. gadu tīkla audiomākslas darbi, un inženieru sadarbību kopš 1974. g. turpina žurnāla „Akustiskā Telpa” (Acoustic Space, SIGGRAPH (Special Interest Group for Com­ kopš 1997. g.) izdošana, interneta radio puter GRAPHics) gadskārtējās konferences. stacija „Ozone” (1997), kā arī vēstkopa un 1982. g. pirmo reizi notiek SIGGRAPH’82 starptautiska interneta radio tīkls „Xchange” ART SHOW. Kopš tā laika arī SIGGRAPH di- (1997). gitālās mākslas izstāde ir ikgadējs pasākums. Žurnāls „Akustiskā Telpa” pirmo reizi iz- Eiropā regulāri notiek digitālās un jauno nāk 1997. g. Rakstu tematika tajā aptver jau- mediju mākslas festivāli — „Ars Electroni­ no mediju kultūras un akustiskās kibertelpas ca”, kurš atzīts par nozīmīgāko jauno me- apskatu un analīzi. Žurnāls pakāpeniski kļūst diju izstādi pasaulē (Linca, Austrija, kopš par recenzētu zinātnisku rakstu krājumu, kas 1979. g., viens no tā dibinātājiem — dator- veltīts starpdisciplināriem pētījumiem māks- mākslas pionieris Herberts Franke), „Trans­ lā, zinātnē, tehnoloģijā un sabiedrībā. mediale” (Berlīne, Vācija, kopš 1988. g.), 1998. g. tīkla projekts „Xchange” festi- DEAF (Duch Electronics Art Festival, Roter- vālā „Ars Electronica” iegūst 2. vietu darbu dama, Nīderlande, kopš 1981. g.) un citi. kategorijā „Tīkls”. „[..] tā kā galvenā nozīme Būtiska loma dator- un digitālās mākslas bija piešķirta līdzdalībai, „Xchange” kopienai teorētiskās domas attīstībā bijusi vairākiem izdevās radīt īpašu sociālo dinamiku tīklā, kur periodiskiem izdevumiem, piem., „Computer „klātesamība” tiek uzskatīta par īpašu jauna Arts Society” biļetenam PAGE (1969–1985) veida kvalitāti. [..] iespējams, tieši daudzvei- un recenzētajam zinātniskajam žurnālam dība, atvērtības ideja un sociāli dinamiskā „Leonardo” (iznāk kopš 1968. g.), kas vel- komunikācija (ar mērķi kopīgi raidīt, lai izpē- tīts tieši zinātnes, mākslas un tehnoloģiju sa- tītu un paplašinātu akustiskās kibertelpas ro- skarsmei. bežas) bija par iemeslu, lai saņemtu konkur- 90. gadu vidū, kad Latvijā sākas tīkla un sa „PRIX Ars Electronica’98” balvu,” atzīst jauno mediju mākslas aktivitātes, aktualizē- Rasa un Raitis Šmiti7.

242 LATVIJAS DIGITĀLĀS MĀKSLAS DAŽI ATTĪSTĪBAS ASPEKTI

Pēc četriem gadiem (2000) tiek dibināts tes piedzīvošanu (un ne tik daudz eksponē- Jauno mediju kultūras centrs RIXC. To izvei- šanu vai demonstrēšanu) starp zināmā mērā do vairākas neatkarīgās kultūras iniciatīvas acīmredzamo–neticamo un tikpat labi arī Latvijā: E-LAB, „Locomative” (Filmu studija) acīm neredzamo–neticamo. Tomēr kaut kā un „Baltijas centrs” (nevalstiska organizācija, šie radikālie pretstati: elektronika–akustika, kas nodarbojas ar izglītības un sociālajiem māksla–zinātne, militārā sfēra–civilā joma, attīstības projektiem). RIXC aktīvi strādā jo­ nacionālās saknes–starptautiskā pieredze, projām un ir izveidojies par nopietnu un centrs–perifērijas, tehnoloģijas–antitehnolo- starptautiski pazīstamu jauno mediju māks- ģijas E-LAB un vēlāk RIXC mākslas projektos las organizāciju. nav mākslīgi vai programmatiski radīti uzstā- 2001. g. RIXC aizsāk ilgstošu sadarbību dījumi, tos paredz izmantotās tehnoloģijas, to ar Starptautiskā Ventspils Radioastronomi- vēsturiskie un mūsdienu konteksti.”9 jas centra (VIRAC) zinātniekiem, piedaloties E-LAB un RIXC darbība ienes iepriekš ne- kopīgos projektos Irbenes radioteleskopa bijušas iezīmes Latvijas mākslas kopainā. RT−32 antenas potenciāla civilajā un māks- 1) Jaunu mākslinieciskās pašizteiksmes for- linieciskajā izmantošanā. mu radīšana, veidojot tīkla mākslu. Sa- 2005. g. par jau pieminētā jauno medi- vienojumu un komunikācijas veidošanas ju festivāla „Ars Electronica” galvenās bal- process, kā arī mākslas darba un tā vei- vas laureātu kategorijā „Interaktīvā māksla” došanā izmantotā medija pieredzēšana kā kļūst RIXC projekts „Piens”. Tā autori ir Ieva māksla. Auziņa, Raitis Šmits, Estere Polaka (Esther 2) Darbs domubiedru grupā veiksmīgi apvie- Polak) un Markus Tē (Marcus The). Projekta no katra mākslinieka individuālo mērķu realizācijā dalību ņēmuši vairāki desmiti tā realizāciju un rada spēcīgu kopīgu projek- izpildītāju un atbalstītāju. Paši autori raksta, tu. Jauno mediju mākslas autori neslēpj ka viņu mērķis bija pēc iespējas uzskatāmāk savus vārdus un uzvārdus, tomēr par sva- un saprotamāk parādīt GPS uzkrāto informā- rīgāko te bieži uzskatāma kopiena, kon- ciju — liecību tam, kā un kad cilvēki pārvie- krēts festivāls vai projekts. „Faktiski — tojas ainavā8. par mākslu mēs drīzāk (nekā atsevišķus No pieminētās E-LAB iniciatīvas aizsācies projektus) vienmēr esam uzskatījuši visu un kopš 2000. g. RIXC organizēts katru gadu E-LAB darbību — serveri, laboratoriju, Latvijā norisinās starptautiskais jauno mediju sadarbības tīklus, veidu, kā strādājam un kultūras festivāls „Māksla + komunikācija”. dzīvojam.”10 Tā interešu lokā ir datortehnoloģijas plašā no- 3) Jauno mediju kultūras festivālu un ar to zīmē, ar to saprotot ne tikai personālos dato- tematiku saistītu zinātnisku konferenču rus, bet dažāda veida skaitļošanas tehnoloģi- organizēšana, kā arī pētniecības darbs kā jas (sākot ar elektronisko norēķinu kartēm un mākslas process. mobilajiem telefoniem līdz pat satelītiem un elektromagnētiskā spektra skenēšanas teh- Nobeigums noloģijām), kā arī citi jaunie mediji. „Māksla 20. gs. 70. gados radītie ASCII mākslas + komunikācija” festivālu nosaukumi un lo- paraugi ir pirmie moderno tehnoloģiju lietoju- zungi gandrīz vai vēsturiskā precizitātē atklāj ma piemēri Latvijā. Būtu mērķtiecīgi apsvērt robežjoslas un problēmu punktus tehnikas un atsevišķu šo darbu iekļaušanu Latvijas Laik- tehnoloģiju attīstībā. metīgās mākslas kolekcijā, jo tie kā pirmie „...runa parasti ir par acīm neredzamo sava laika moderno datortehnoloģiju lietoju- nepastarpināto reālo pasauli ap mums, par ma piemēri papildina priekšstatu par šejie- komunikācijas saikņu un atgriezeniskās sai- nes padomju perioda mākslas alternatīvajām

243 Eiropas paradigmas Livonijas un Latvijas vēsturē, arhitektūrā, mākslā

norisēm 70. gados. Tīkla mākslas attīstības Rīga izstāde „Valsts”. Rīga: RIXC, 2010. 66. lpp. dinamika Latvijā ir nebijis notikums šejienes 3 Šmits R., Šmite R. Mēs esam tīklā — mēs esam mākslas dzīvē. Veiksmīgi sakrītot vēsturiski tīkls. Mēs esam tīklā. net.art.lv. Izstādes kata- logs. Rīga: RIXC, 2010. 13. lpp. politiskajiem apstākļiem un jauno tiešsaistes 4 Šmits R., Vēbere L. net.art.lv. Mēs esam tīklā. tehnoloģiju lietojuma iespējām, tā kļūst par net.art.lv. Izstādes katalogs. Rīga: RIXC, 2010. Eiropas net.art avangardu. 5. lpp. Latvijā organizēto starptautisko festivālu 5 Baumgertels T. net.art. Rīga: Pētergailis etc., „Māksla + komunikācija” ilglaicīgums un no- 2001. 10. lpp. 6 Šmite R. Kreatīvo tīklu kopienas. Promocijas zīmīgā vieta šīs nišas notikumos Eiropas un darbs. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2010. pasaules kartē būtu institucionāli un, vēl sva- 135. lpp. rīgāk, informatīvi atbalstāma, tādējādi sek- 7 Šmits R., Šmite R. Mēs esam tīklā — mēs esam mējot interesi par laikmetīgās un jauno me- tīkls. Mēs esam tīklā. net.art.lv. Izstādes kata- diju mākslas parādībām Latvijas sabiedrībā. logs. Rīga: RIXC, 2010. 21. lpp. 8 http://milkproject.net/ Sk. internetā (2012. 22.06.) Avoti un piezīmes 9 auziņa I. HTTP://RIXC.LV. Deviņdesmitie. Lat­ 1 Baums A. Datoru arhitektūra un organizācija. vijas laikmetīgā māksla Latvijā. Rīga: LMC, Rīga: Veiters korporācija, 2010. 194. lpp. 2010. 315. lpp. 2 runkovskis I. Izstādes katalogs. 2. SMMC — 10 Turpat, 331. lpp.

SOME ASPECTS OF COMPUTER ART DEVELOPMENT IN LATVIA

Solvita Zariņa Summary

Key words: computer art, digital art, net.art, new media art, multimedia art

The present article attempts to analyse the computer art heritage in Latvia, including ASCII Art and net.art. The meeting points of art and science in the festivals „Art + Communication” organised by the Riga Centre for New Media Culture RIXC since 1996 are emphasized as well as other events substantial to the development of Latvian computer art (e.g., computer art exhibition „Transformation”) are described. For more precise context understanding, a brief insight in the history of computer art, including a few existing examples from the former Latvian SSR, is provided, and the paper is supplemented with explanatory notes on the ter- minology. Due to historical and political circumstances in the 20th century, Latvian contemporary art has developed in a different way, with delay, not always being able to follow the flow of Western European art. One of the first possibilities to represent the Latvian net.art was the emergence and further development of the Internet network system accessibility in the mid 1990. That period saw lucky coincidence of several events — restoration of independence in Latvia, rapid development of the World Wide Web, and the experience of artists using this new medium is more or less the same in the entire world, including Latvia.

244