Iespieddarbs Un Mākslinieks: Izdevumi, Ekslibri, Plakāti Un Žurnāli Jūgendstila Laikā Strasbūrā

La Revue de la BNU

19 | 2019 Varia 19

Iespieddarbs un mākslinieks: izdevumi, ekslibri, plakāti un žurnāli jūgendstila laikā Strasbūrā

Alīna Hauka et Katrīna Sulē-Sandika Traducteur : Irina Ošleja

Édition électronique URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2613 DOI : 10.4000/rbnu.2613 ISSN : 2679-6104

Éditeur Bibliothèque nationale et universitaire de Strasbourg

Édition imprimée Date de publication : 1 mai 2019 Pagination : 110-117 ISBN : 9782859230791 ISSN : 2109-2761

Référence électronique Alīna Hauka et Katrīna Sulē-Sandika, « Iespieddarbs un mākslinieks: izdevumi, ekslibri, plakāti un žurnāli jūgendstila laikā Strasbūrā », La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 27 janvier 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2613 ; DOI : https:// doi.org/10.4000/rbnu.2613

La Revue de la BNU est mise à disposition selon les termes de la Licence Creative Commons Attribution - Pas d’Utilisation Commerciale - Partage dans les Mêmes Conditions 4.0 International. Emīls Šneiders. Kunst-Ausstellung: Strassburg...: November...: 1897. BNU kolekcija

110 DOSJĒ Strasbūra–Rīga: jūgendstils impēriju pierobežā

grafika

IESPIEDDARBS UN MĀKSLINIEKS: IZDEVUMI, EKSLIBRI, PLAKĀTI UN ŽURNĀLI JŪGENDSTILA LAIKĀ STRASBŪRĀ

ALĪNA HAUKA, KATRĪNA SULĒ-SANDIKA (NO FRANČU VALODAS TULKOJUSI IRINA OŠLEJA)

gada konflikts pil- formām, kas vairāk saistītas ar tautas ikdienu un nīgi sagrāva Elzasas kultūras dzīvi – afišām, pastkartēm, ēdienkartēm, māksliniecisko vidi, programmiņām, žurnāliem... Šajā rakstā mēs vispārīgi un tikai 19. gadsimta raksturosim šo laika posmu, īpašu uzmanību pievēršot 1870. 90. gados līdz ar iespieddarbu attīstībai, ekslibra un ilustrācijas tradīciju paaudžu maiņu tā atjaunošanai, kā arī mākslinieku interesei par jauniem sāk iesaistīties modernisma kustībās, kas gadsimta beigās darbības laukiem – tādiem kā plakāts un žurnāli. pārņem Eiropas galvaspilsētas. Jaunā mākslinieku paaudze uzaug visai labvēlīgā kontekstā. No vienas puses, Vācijas iestādes vēlas atbalstīt dekoratīvi lietišķo Iespieddarbu attīstība mākslu, lai ar tās palīdzību popularizētu vācisko modeli. Ar šādu mērķi 1890. gadā tiek atvērta Dekoratīvās Elzasas mākslinieki saskata iespieddarbos efektīgu mākslas skola (Kunstgewerbeschule), un par tās direktoru līdzekli, kas var palīdzēt izplatīt un padarīt atpazīstamu kļūst minhenietis Antons Zēders (Anton Seder).1 Šajā viņu mākslu. Sākot ar 1880. gadu, strauji pieaug drukāto skolā darbojas grafikas mākslas nodaļa ar plakātu un attēlu un ilustrāciju skaits. Pateicoties tehniskajiem kaligrāfijas darbnīcām. Pateicoties stipendiju sistēmai, sasniegumiem fotomehānikas jomā, kļūst iespējama jaunie mākslinieki var turpināt mācīties Vācijas masu ražošana un dažādu pamatu izmantošana, bet akadēmijās. Savukārt bibliotēkās ir pieejamas plašas galvenokārt paveras ceļš tipogrāfijas inovācijām un ārzemju mākslas žurnālu un plakātu kolekcijas, kas ļauj jaunam skatījumam uz teksta un attēla attiecībām.3 iepazīties ar tolaik aktuālajām mākslas kustībām.2 No 19. gadsimta beigās Strasbūrā izveidojas otras puses, Elzasas mākslinieki apvienojas biedrībās, dinamisks izdevniecību un tipogrāfiju tīkls. Tajā lai izplatītu un reklamētu savu mākslu arī ārpus darbojas gan vecie uzņēmumi, kā, piemēram, oficiālajiem ceļiem. Viņi dod priekšroku izteiksmes Strasbūras tipogrāfija vai Heitz & Mündel, gan nesen

111 dibinātie – kā Schlesier und Schweikhardt. Atveras arī Elzasas” manifestu (“Johannisnacht”)9 bagātīgi ilustrēja vācu izdevniecības, kas dod nozīmīgu ieguldījumu Emīls Šneiders un Žoržs Ritlengs.10 jūgendstila uzplaukumā, izplatot tādu autoru darbus, Šarlam Špindleram pietiek ambīciju, lai kā, piemēram, Džons Raskins (John Ruskin), kura nodibinātu savu izdevniecību ar tipogrāfiju Senleonārā. idejas ir nopietni ietekmējušas tā laika Eiropas mākslas Špindlers izdod žurnālus un atsevišķus rakstu darbus, vidi. Izdevniecība Heitz & Mündel ir pirmā, kas izdod kā arī literatūru oriģinālvalodās un zinātniskus rakstus, Raskina darbus vācu valodā un publicē viņa biogrāfiju, kurus var atrast Revue alsacienne illustrée (“Elzasas kuru sarakstījis Zāmuels Zengers (Samuel Saenger).4 Ilustrētais Žurnāls”) katalogā. Savukārt Žoržs Špecs Lielu ieguldījumu Elzasas mākslas atdzimšanā dod (Georges Spetz) diviem Légendes d’Alsace (“Elzasas no Kēlas nākušais izdevējs Žils Maniā (Jules Manias). leģendas”)11 izdevumiem piesaista vislielāko ilustratoru Viņa tipogrāfijā tiek drukāti moderno mākslinieku skaitu: Ennēru (Jean-Jacques Henner), Zatleru, Šnugu, portfolio – tādu kā Anrī Lukss (Henri Loux), Lotārs fon Špindleru, Žanu Žaku Valcu (Jean-Jacques Waltz, pseid. Zēbahs (Lothar von Seebach), Leo Šnugs (Léo Schnug) Hansi) un Viktoru Pruvē (Victor Prouvé). Protams, un Šarls Špindlers (Charles Spindler). 1893.–1895. gadā Légendes d’Alsace tiek izdotas, balstoties galvenokārt viņš sadarbībā ar Špindleru un Jozefu Zatleru (Joseph uz reģionālajām tradīcijām. Taču izdevēji smeļ idejas arī Sattler) izdod žurnālu Images alsaciennes (“Elzasas Eiropas jūgendstila tēmās: dabā, Austrumu un Japānas Ainavas”).5 Māksliniekiem un ilustratoriem tiek pasūtīti kultūrā un pat viduslaikos, kur aizgūst ne tikai sižetus, attēli izdevumu vākiem un titullapām, kā arī lappušu bet arī inkunābulās izmantotos drukas un dekoratīvos un teksta noformējuma elementi (ornamenti, vinjetes, elementus.12 Lasītāja uzmanība arvien biežāk ir vērsta apmales, iniciālburti, ietvari, galvenes). Mākslas darbi uz attēliem un dekoratīvās drukas elementiem, kas tiek kļūst par izdevuma sastāvdaļu. Parādās jauns teksta veidoti jaunajā mākslinieciskajā izteiksmē. izkārtojums ar krāsainiem elementiem un ornamentiem, Elzasas mākslinieku slava pārsniedz reģiona kuriem tiek izmantoti viduslaiku, japāņu, vācu un robežas un atbalsojas starptautiskajos izdevumos, reģionālie tautiskie motīvi. Pateicoties mākslinieka kas iznāk abos Reinas krastos. Zatlera zīmējumi un izdevēja sadarbībai, ikdienas saziņa iegūst jaunu tiek publicēti periodiskajos izdevumos Minhenē estētisku dimensiju. Izdevums kā priekšmets pārtop par (Simplicissimus), Berlīnē (Pan) un Parīzē (Mercure de izdevumu – mākslas darbu, kas kalpo jaundzimušajai France). Šneideram zīmējumus pasūta Süddeutscher Elzasas literatūrai. Postillon un žurnāls Jugend. 1897. gadā Šnugs ilustrē Dialektiskā literatūra piedzimst 1898. gadā, ar brošūru “Radlerei”, kuru Vīnē izdod Gerlach & Schenk. Elzasas teātra dibināšanu un Gistava Štozkopfa (Gustave Špindlers sūta savus zīmējumus un akvareļus Renē Stoskopf) sacerēto pamattekstu “D’r Herr Maire”6, Bazēnam (René Bazin), viņa romāna “Oberlē dzimta” kā arī ar brāļu Albēra un Ādolfa Matisu (Albert et (“Les Oberlé”)13 ekskluzīvajam izdevumam. Adolphe Matthis) dzejas darbiem. Vairāki mākslinieki – Špindlers, Emīls Šneiders (Émile Schneider), Šnugs, Pauls Braunāgels (Paul Braunagel), Žoržs Ritlengs Ekslibra atgriešanās 14 (Georges Ritleng)7 – veido ilustrācijas šiem tekstiem, jo tās pasūta izdevniecības, kuras specializējas Elzasas Pavisam drīz Elzasas mākslinieki, kuri ilustrē un dialektiskajā literatūrā (kā, piemēram, Schlesier und grāmatas, pievēršas arī ekslibru veidošanai. Kā īpašs Schweikhardt).8 elements, kas vienlaikus ir gan grāmatas sastāvdaļa, Paralēli tam, sākot ar 1902. gadu, aktīvi gan neatkarīga īpašumzīme, ekslibris precīzi norāda tā kļūst jaunās paaudzes rakstnieki ar Renē Šikelē (René īpašnieku ar uzrakstu, simbolu vai attēlu. Zīmētāji un Schickelé) priekšgalā. Viņi sevi sauc par “Jaunāko gravīras meistari dažkārt veido tik greznus ekslibrus, Elzasu” (“Das jüngste Elsass”) un vācu valodā aizstāv ka tos var pieskaitīt pie gravīru kategorijas. Ja agrāk “elzasiešu gara” ideju. Ignorējot tā brīža politisko ekslibrus varēja atļauties tikai dižciltīgo dzimtu vai spriegumu, viņi pieprasa Elzasas atdzimšanu un tās garīdzniecības pārstāvji, tad no 1850. gada tos sāk atvēršanos modernajām Eiropas strāvām. “Jaunākās pasūtīt arī buržuāzijas aprindās.15 Mākslinieki cenšas

112 Leo Šnugs. Ilustrācija Žorža Špeca darbam Emīls Šneiders. Ekslibris P. [Hoffmann]. “La peste de Guebwiller”. Žurnāls Légendes d’Alsace, B. d. BNU kolekcija 1905. BNU kolekcija

Žoržs Ritlengs. Ekslibris P. Ritleng. Pauls Braunāgels, Anrī Bēke. B. d. BNU kolekcija Künstler-Maskenfest, [1908]. BNU kolekcija

113 ievērot pasūtītāju prasības attiecībā uz formātu un Plakāta laikmets materiālu izvēli, kā arī citas vēlmes, un ekslibris kļūst par minatūrgrafikas mākslas darbu, kas atspoguļo Jūgendstila laiks ir zīmīgs ne tikai ar ekslibra nozīmīgākās tendences mākslā. Mūsu aplūkotais atdzimšanu, bet arī ar plakāta kā mākslas žanra laikposms ir ļoti labvēlīgs neogotikas un jūgendstila parādīšanos20, par kuru mākslinieki izrāda lielu interesi. mākslas stilu attīstībai. Tieši šajā zelta laikmetā starp Pirmie – vismaz mums zināmie – mākslas plakāti top 1890. un 1920. gadu16 ekslibris uzplaukst kā jauns 19. gadsimta beigās, kad tehniskās inovācijas paver mākslas veids, lai vēlāk iegūtu mūsdienīgu formu gan ceļu masu ražošanai un liela izmēra krāsainu attēlu Elzasā, gan citur. drukāšanai. Jaunais mākslas žanrs kļūst ļoti populārs Politiskā situācija Vācijai pievienotajā Elzasā un ļauj izplatīt sabiedrībā vismodernākās tendences. vairo ekslibra popularitāti. Grāmatu īpašnieki to Gadsimta beigām raksturīgā mākslinieku aizraušanās izmanto, lai ar zīmējumu un simbolu palīdzību apzīmētu ar Japānas kultūru un estampa tehniku netraucē un pat savu “kultūras lauku” un attieksmi pret politiskās sekmē plakāta mākslas attīstību21. varas maiņu. Ekslibri palīdz arī izsekot to īpašnieku Runājot par Elzasas mākslas plakātu kolekcijām, vai kolekcionāru ceļiem no Vācijas uz Strasbūru, kā arī jāatzīmē Strasbūras Estampu bibliotēka (Cabinet des Strasbūras iedzīvotāju izbraukšanu uz citām Vācijas estampes de Strasbourg). Tās kolekcijā ir tādi mākslas teritorijām. darbi kā Anrī Greja (Henri Gray, īst. v. Henri Boulanger) Šī laikmeta labākie ekslibru meistari plakāts cigarešu papīram Abadie (1898) un Alfonsa iedvesmojas no dažādām kultūrām. Tā, piemēram, Muhas (Alfons Mucha) plakāti – cigarešu papīram Job Marga Brecla (Marga Bretzl) veido ekslibrus japāņu stilā (1897) un 1898. gada teātra izrādei “Mēdeja” (“Médée”), (ekslibris A. Gerig), Špindlers – tradicionālajā Elzasas kurā galveno lomu atveido Sāra Bernāra (Sarah stilā (ekslibris F. Staat), Šneiders – jūgendstilā (ekslibris Bernhardt). Arī Strasbūras Universitātes bibliotēkai P. Hoffmann), Šnugs – jūgendstilā ar antīkās mākslas ir liela pilsētā tapušo plakātu kolekcija22. Tās plakātu iezīmēm (dzejnieces Elsa Koeberlé un C. Cramer ekslibri), nodaļas katalogā var atrast Šneidera, Teo Bērsta (Théo Ritlengs – dekoratīvi lietišķās mākslas stilā (ekslibri Arts Berst), Braunāgela, Luī Filipa Kamma (Louis Philippe and Crafts un P. Ritleng). Tomēr jūgendstils gūst virsroku Kamm), Šarla Greinera (Charles Greiner), Šnuga, Likas pār visām šīm ietekmēm. Elzasas mākslinieki izjūt tā Marovskas (Lika Marowska), Špindlera, Anrī Bēkes māksliniecisko izteiksmi kā personīgu un izstrādā savu (Henri Beecke) un Hornekera (Léon Hornecker) vārdi.23 rokrakstu, eksperimentējot ar burtu formu un līnijas Strasbūras kultūras dzīve mutuļo, un biezumu, iekrāsojot vai atstājot melnbaltas vertikālās mākslinieki veido plakātus izstādēm, deju vakariem burtu līnijas… Līdz ar jūgendstilam raksturīgajām (nabadzīgo ļaužu ballēm, mākslinieku ballēm), viļņotajām līnijām bieži parādās arī reģionālās kultūras koncertiem, gadatirgiem un sporta pasākumiem. Daži elementi – cilvēku figūras tautastērpos, tipiskas koka no viņiem izmēģina sevi reklāmā. Šajā ar gastronomijas karkasa māju fasādes... To var redzēt, piemēram, tradīcijām bagātajā novadā visskaistākos reklāmas Špindlera un Šnuga darbos. plakātus pasūta lauksaimniecības produkcijas ražotāji. Ekslibra jomā vairāk nekā citi darbojušies Tiem seko mākslas nozares ražotnes un jaunie Strasbūras mākslinieki Zatlers un Šnugs. Zatlers enerģētikas uzņēmumi.24 piedzima Bavārijā, bet 22 gadus nodzīvoja Strasbūrā, Lai plakāts būtu iedarbīgs, tā autoram kur arī tapa lielākā daļa no viņa mākslas darbiem jāatrod līdzsvars starp attēlu un tekstu. Attēlam (viņam piedēvē 260 ekslibrus)17. 1895. gadā mākslinieks jābūt izteiksmīgam, bet tekstam – labi salasāmam un publicē savas pieredzes aprakstu18, ar ko iezīmē ekslibra spējīgam uzrunāt garāmgājējus ar saukļiem vai īpašu žanra atdzimšanu Elzasā un ietekmē gados jaunā Šnuga šriftu. Var teikt, ka Strasbūras plakātu stilam ir kaut kas darbību. Šnuga rokai pieder 60 ekslibri19, tostarp dažas kopīgs ar Tulūza-Lotreka (Henri de Toulouse-Lautrec), skaistas jūgendstila kompozīcijas, piemēram, Hedvigas Bonāra (Pierre Bonnard), Vijāra (Édouard Vuillard) vai Reilingas (Hedwig Reiling) ekslibris (sk. att. portfolio Šteinles (Eduard von Steinle) mākslas darbiem, jo plakāta 140. lpp.). mākslinieki – Braunāgels, Greiners un Šneiders piedāvā

114 savu interpretāciju Parīzes Skaistajam laikmetam (la Belle Époque). Taču arī vācu ietekme ir jūtama – it īpaši Šnuga, Lisjēna Blūmera (Lucien Blumer) un Karla Jordana (Karl Jordan), bet arī Šneidera un Špindlera darbos. Mākslinieki nododas eksperimentiem, lietojot košus un pasteļtoņu laukumus, zīmējumā izmantojot smalku līniju vai biezāku melnu kontūru, kā arī izmēģinot dažādas kompozīcijas. Tādējādi viņu daiļradē parādās gan jūgendstila formas, gan simbolisma noskaņa, gan karikatūras stila iezīmes. Visvairāk tiek atveidots sievietes tēls: sieviete kā mistiska būtne, sieviete tautastērpā, antīkā sieviete, sieviete māte, bet dažreiz arī priekameita... Jūgendstilā veidotie iespieddarbi ir piemēroti svētku pasākumiem. Pateicoties dažāda biezuma Šarls Špindlers. Žurnāla Revue alsacienne illustrée vāks. zīmējumam un neparastas formas burtiem (ar cilpām 1904. BNU kolekcija un pagarinātām vertikālajām līnijām), tie izskatās ļoti dinamiski. Dažu plakātu teksti ir diezgan gari, jo sniedz informāciju par pasākumu. Lai šādus plakātus padarītu izskatīgākus, tiek izmantoti dažāda izmēra burti. Tekstu Žurnāli un Elzasas kultūras atdzimšana parasti raksta vāciski vai arī divās – vācu un franču – valodās , un tikai atsevišķos gadījumos var sastapt Iespējams, tieši žurnāli piesaista uzmanību teikumus elzasiešu valodā.26 Krāsu kombinācija nekad Elzasas kultūras problemātikai, kas jau kādu laiku nav nejauša. Melnais fons rada spēcīgu kontrastu, uzrunā māksliniekus. Žurnāliem ir nozīmīga loma vietējā līdz ar to teksts ir labi salasāms. Savukārt krāsainie jūgendstila izplatīšanā un atzīšanā.31 Starptautiskā laukumi ilustrē plakāta tēmu: dzelteno krāsu parasti līmeņa publikācijas īpaši slavē Špindleru un viņa lieto pavasara svētkiem, sarkano un oranžo – rudens instalācijas Pasaules izstādēs Parīzē (1900) un Sentluisā pasākumiem. Dažreiz mākslinieki izmanto krāsas, (1904) un Pirmajā starptautiskajā modernās dekoratīvi lai paustu savu politisko nostāju. Piemēram, Teo lietišķās mākslas izstādē Turīnā (1902).32 Bērsts vienā no saviem plakātiem zīmē ziedus franču Visos žurnālos – neatkarīgi no valodas (franču nacionālajās krāsās, – un tas notiek laikā, kad Vācija vai vācu) un tēmas (kultūra, māksla, plašās sabiedrības ir anektējusi Elzasu.27 dzīve...) – tiek spriests par Elzasas mākslas atdzimšanu. Īpašu uzmanību ir pelnījis Šneidera plakāts Šajā sakarā īpaši jāatzīmē Dekoratīvi lietišķās elzasiešu mākslinieku biedrības Cercle de Saint- mākslas skolas žurnāls Das Kunstgewerbe in Elsass- Léonard rīkotajai izstādei “Novembris Strasbūrā” Lothringen33 – Vācijas administrācijas kultūrpolitikas (“Strasbourg-Novembre”).28 Plakāta kompozīcija, kas “galvenais rupors”. Tas iznāk no 1900. līdz 1906. gadam kopumā atbilst jūgendstila estētikas principiem, Ludolfa Beista (Ludolf Beust) izdevniecībā, Antona gan krāsās, gan kompozīcijas ziņā ir ļoti atturīga. Zēdera un mākslas vēsturnieka Franca Frīdriha Tekstam ir atvēlēts minimums vietas, atstājot brīvu Leitšūha (Franz Friedrich Leitschuh) redakcijā. Šis vidusdaļu, kur aplī uz zelta fona profilā ir attēlota periodiskais izdevums raksturo jūgendstilu kā modernā antīka sievietes figūra.29 Plakāta modernums sasaucas laikmeta stilu, publicē Minhenes, Darmštates un Vīnes ar pašas izstādes novatorisko būtību, jo tajā piedalās mākslinieku portretus un recenzijas par grāmatām un tikai mākslinieki, kuri jau iepriekš izstādījušies izstādēm. Žurnāls runā par aktuālajām tēmām, kurām Berlīnē, Minhenē un Parīzē. Šajā kontekstā Elzasu tiek veltītas zinātniskās un pedagoģiskās publikācijas, var uzskatīt par “mākslas telpu [..], kas veido tiltu kā arī studentu un pasniedzēju referāti: par mākslu starp vācu un franču kultūrām”30. hierarhijas sašūpošanos, par amatnieku pielīdzināšanu

115 māksliniekiem, par dabas primāro vietu un par aiziet no žurnāla un kopā ar Renē Šikeli 40 (René Schickele) nepieciešamību uzturēt saiti ar reģionu un tā pagātni.34 sāk darboties izdevumos Jüngstes Elsass, Der Stürmer Jūgendstila mākslu izplata arī vispārējā prese (1902), Der Merker (1903) un Das Neue Elsass” (1911). un studentu izdevumi. Tā Braunāgels noformē vāku Neatbalstot nacionālisma idejas, Šikele, Ernsts Štadlers sludinājumu žurnālam Affiches de Strasbourg. Tas pats (Ernst Stadler) un Oto Flāke (Otto Flake) iestājas par Braunāgels, Šnugs, Ansī (Hansi, īst. v. Jean-Jacques Elzasas piederību divām kultūrām un tās atvēršanos Waltz), Zēbahs, Šneiders un Špinglers strādā Elzasas- Eiropai. Viņi vēlas, lai Elzasa kļūtu par auglīgu augsni Lotringas farmaceitu asociācijas žurnālam Hazweiess vācu un franču kultūru satuvināšanai un par starpnieci (H2S)35. Šim profesionālajam žurnālam ir antivāciski abu valstu attiecībās (“.. tai jākļūst par jauno “Dzimteni”, satīrisks raksturs, un īpaša vieta tajā ir atvēlēta Elzasas kuras gars kalpos cilvēcei”)41. Bet tad jau parādās pirmās Skaistā laikmeta māksliniekiem. ekspresionisma iezīmes, un avangardisti pievēršas šai Tomēr visvairāk nobriedušo jūgendstila jaunajai mākslas kustībai, pametot identitātes strīdos izteiksmi var redzēt mākslinieku biedrību izdevumos, iegrimušo jūgendstilu. tādos, kā Revue alsacienne illustrée36 un Der Stürmer.37 Atskatoties uz šī laikposma grafiskās mākslas Žurnālu Revue alsacienne illustrée 1898. gadā sāk izdot tendencēm, var redzēt, ka tās nav viennozīmīgas. Šarls Špindlers un Anselms Ložels (Anselme Laugel), Darbojoties divu kultūru krustcelēs, mākslinieki atdarinot citu valstu pazīstamu mākslas žurnālu modeli ietekmējas no dažādiem laikmetiem un autoriem.42 (The Studio, Jugend). Šim elitārajam izdevumam, kas Piemēram, Braunāgela, Šneidera, Fransuā Laskovska iznāk reizi trīs mēnešos franču un vācu valodā un savā (François Laskowski), Greinera un Hornekera darbos ziņā pārņem izdevuma Images alsaciennes (vāciski Elsässer ir jūtama Parīzes Skaistā laikmeta, Žila Šerē (Jules Bilderbogen; iznāk 1892–1895) stafeti38, ir ambīcijas Chéret), Anrī Tulūza-Lotreka vai Žorža Šteina (Georges kļūt par nozīmīgu Elzasas kultūras projektu mākslas Stein) ietekme. Šīs stilistikas izplatīšanu Strasbūras atdzimšanas kontekstā. Špindlers piedāvā Senleonāras ikdienas dzīvē sekmē reklāmas, kā arī sporta un kultūras mākslinieku biedrībai piedalīties žurnāla tapšanā, pasākumu afišas. Savukārt jūgendstils, kura saknes ir tādējādi palīdzot viņiem iegūt klientus. Katrā numurā meklējamas daudz dziļāk – jau antīkajā vai viduslaiku ir daudz ilustrāciju un 15–20 lappuses bez teksta, kuras mākslā –, izpaužas Zatlera, Šnuga un Karla Jordana, veltītas ēdienkartēm, akvareļiem, gravīrām, ekslibriem kā arī ornamentālās mākslas kustības dibinātāja Zēdera un pastkartēm. Žurnālā darbojas daudzi “Elzasas rokrakstos. Citi mākslinieki – tādi kā Špindlers, Kamms atmodas” mākslinieki: Šnugs, Zatlers, Šlumbergers (Jean un Braunāgels – sadarbībā ar Kamisāru un Anrī Bēki Schlumberger), Zēbahs, Ritlengs, Kamms, Elizabete Šmica (Henri (Heinrich) Beecke) aizraujas ar jaunās Elzasas (Elisabeth Schmitz), Žanna Risa (Jeanne Riss), Ogists kultūras problemātiku. Atbalstot reģionālisma idejas, viņi Kamisārs (Auguste Cammissar), Lukss, Georgs Daubners savos darbos iekļauj modernizētu reģionālo simboliku un (Georg Daubner) u. c. Žurnāls uzlūko situāciju Elzasā atrod savu oriģinālu māksliniecisko izteiksmi. caur kultūras prizmu, taču tajā drīz vien parādās un Visas šīs ietekmes, to radītais spriegums un nonāk konfliktā divas reģionālās identitātes koncepcijas: pretrunas starp integrācijas un nostalģijas tendencēm, kā Špindlers uzskata, ka Elzasai jāsaglabā piederība divām arī jauno mākslas kustību parādīšanās un Pirmā pasaules kultūrām, turpinot spēlēt “kultūras tilta” lomu starp kara tuvošanās izraisa Elzasas jūgendstila norietu. Franciju un Vāciju, savukārt Pjēra Bišē (Pierre Bucher) Reģionālisma ceļš bijis apliecinājis sevi kā pārāk šauru43, koncepcija ir vairāk balstīta franču kultūras mantojumā. un tas nebija ļāvis uzplaukt Elzasas mākslas atmodai, 1902. gadā par žurnāla galveno redaktoru kļūst Bišē, un kura, ņemot vērā Strasbūras atrašanos abās robežas sākotnējās ambiciozās Špindlera idejas tiek noraidītas par pusēs, būtu varējusi to padarīt par kultūras saikņu labu “franču” koncepcijai39. Šajā brīdī daži mākslinieki stiprinātāju un vidutāju starp Eiropas lielpilsētām.

116 PIEZĪMES

1— Par šo tēmu sk. arī Dāvida Kaskaro rakstu 61.–67. lpp. 22— BNU fondā glabājas daudz plakātu no mākslinieka un Dekoratīvās mākslas skolas (Kunstgewerbeschule) pasniedzēja Anrī Solvēna 2— Geyer, Marie-Jeanne. Les acquisitions de la bibliothèque du Hohenlohe (Henri Solveen, 1891–1956) kolekcijas. Tajā ir vairāk nekā 600 Museum. In: Strasbourg 1900: naissance d'une capitale. Paris: Somogy; plakātu, kas radīti laikā no 1890. līdz 1950. gadam. Strasbourg: Musées de Strasbourg, 2000. 23— Sk. 1984. gada izstādes “Strasbourg à l'affiche, 1895–1930” katalogā. 3— Stead, Evanghélia. La chair du livre: matérialité, imaginaire et poétique du Izstāde norisinājās Strasbūras Vēstures muzejā, kur tika izstādīta livre fin de siècle. Paris: PUPS, 2012; Védrine, Hélène (ed.). Le livre illustré Strasbūras Universitātes bibliotēkas, Estampu bibliotēkas un européen au tournant des XIXe et XXe siècles. Paris: Kimé, 2005. muzeja zīmējumu kolekcija. 4— Samuel Saenger, John Ruskin, sein Leben und Lebenswerk: ein Essay. 24— Sk.: op. cit., Commerce et industrie, p. 51–70. Strasbourg: Heitz, [1901]. Par šo tēmu sk. arī Džeremija Hovarda rakstu 9.–17. lpp. 25— Charles Greiner. Armebal. Varietes Theater, 5. Februar 1898. 5— Šarla Špindlera ilustrāciju “Vecais vīnogulājs” žurnālam Images 26— Emile Schneider. Maskebal in d’r Orangerie for d’Arme, 1897. alsaciennes sk. portfolio 139. lpp. 27— Théo Berst. Ausstellung Farbiger-Dekorationen: Strassburg, [191?]. 6— Stoskopf, Gustave. D'r Herr Maire. Luschtspiel in dreij Akt. Strasbourg: Schlesier und Schweikhardt, 1898. 28— Emile Schneider. Kunst-Ausstellung: Strassburg...: November...: 1897. Sk. arī Nikolā Štozkopfa rakstu 127.–132. lpp. 7— Sk. arī Nikolā Štozkopfa rakstu 127.–132. lpp. 29— Teksta izkārtošanu atkārtoti veic Špindlers 1903. gadā. Sk.: Charles 8— Schlesier und Schweikhardt izdod arī Elzasas teātra katalogu: Lündner, Max; Spindler. Kunst-Ausstellung: Strassburg...: Mai, 1–31: 1903. Greber, Julius. Das Elsässische Theater Strassburg i. E. 1901. 30— Meyer, Anne-Doris; Kostka, Alexandre. Artistes strasbourgeois entre France 9— Johannisnacht: mit literarischen Beitraegen von Hans Karl Abel, et Allemagne. In: Laboratoire d’Europe, Strasbourg, 1880–1930. Strasbourg: Otto Flake, Bernd Isemann, Albert Matthis, Adolf Matthis, Éditions des musées de la ville de Strasbourg, 2017, p. 73. René Schickele, Ernst Stadler; mit künstlerischen Beitraegen von M. Achener, E. Schneider, G. Ritleng. Strassbur: Druckerei vorm. 31— Dziļākai tēmas izpētei sk. arī: Stead, Evanghélia; Védrine, Hélène (dir.). Dusch, [1902]. L'Europe des revues (1880–1920): estampes, photographies, illustrations. Chapitre VI : L’avènement de l’Art nouveau en Europe. Paris: Presses de 10— Izdevuma “Johannisnacht” vāku sk. portfolio 141. lpp. l'Université Paris-Sorbonne, 2008. 11— Spetz, Georges. Légendes d'Alsace: poèmes. Frontispice de Jean-Jacques 32— Deustche Kunst und Dekoration, La Revue des arts décoratifs, Art et décoration, Henner; illustrations et vignettes: Joseph Sattler, Léo Schnug, Charles The Studio, Kunst und Handwerk, Dekorative Kunst. Spindler. Strasbourg: Revue alsacienne illustrée, 1905. Spetz, Georges. Légendes d'Alsace. Nouvelle série. Frontispice de Jean-Jacques Henner; 33— Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen. Strasbourg: Ludolf Beust, 1900–1906. illustrations et vignettes: Jean Benner, Emmanuel Benner, Victor Prouvé, 34— Dziļākai izpētei sk. arī: Oléron Evans, Émilie. Art practice and art history Joseph Sattler... [et al.]. Strasbourg: Revue alsacienne illustrée, 1910. in fin de siècle Alsace: the art journal “Das Kunstgewerbe in Elsass- 12— Par šo tēmu sk. izstādes katalogā: Néogothique ! Fascination et réinterprétation Lothringen”. Journal of Art Historiography, nº 19, décembre 2018. du Moyen-Âge en Alsace, 1880–1930. Publicēts 2017, Bibliothèque nationale 35— Hazweiess: Organ d. Pharmazeuten-Vereins in Elsass-Lothringen. et universitaire de Strasbourg. Strasbourg, 1894–1924. 13— Bazin, René. Les Oberlé. Aquarelles et dessins Charles Spindler. 36— Revue alsacienne illustrée = Illustrirte elsässische Rundschau, 1898–1914 (I–XVI). Paris: Lévy, 1902. 37— Der Stürmer: Halbmonatsschrift für künstlerische Renaissance im Elsass [hrsg. 14— Tika izpētītas trīs ekslibru kolekcijas, kas atrodas Strasbūras Universitātes von René Schickele], 1902, 1–9, Strasbourg: Singer, 1902. bibliotēkā, Société des amis des arts et des musées de Strasbourg un Bibliothèque des Dominicains de Colmar. 38— Spindler, Charles. L’âge d’or d’un artiste en Alsace. Mémoires inédits 1889–1914. Nancy: Éditions Place Stanislas, 2009. 15— Par ekslibra vēsturi vairāk sk. Meyer-Noirel, Germaine. L'ex-libris: histoire, art, techniques. Paris: Picard, 1989. 39— Sk. rakstus: Schweitzer, Jérôme. Revue alsacienne illustrée. Dictionnaire culturel de Strasbourg: 1880–1930, op. cit., p. 454–455; Richez, Jean-Claude. 16— Hopkinson, Martin. Ex libris: l'art des ex-libris. Paris: Éd. Bibliomane, 2013. L'Alsace revue et inventée: La “Revue alsacienne illustré”, 1898–1914. 17— Lotz, François. Joseph Sattler: éléments biographiques, œuvre, ex-libris. Saisons d’Alsace, 1993, p. 83–93. Pfaffenhoffen: Musée de l'imagerie, 1988. 40— Skat. rakstus: Elloy, Jean-Louis. Schickele, René (p. 467–469); Jüngstes 18— Sattler, Josef. Deutsche Kleinkunst in 42 Bücherzeichen. Elsass (p. 288–289), in Dictionnaire culturel de Strasbourg: 1880–1930, op. cit. Berlin: J. A. Stargardt, 1895. 41— Elloy, Jean-Louis; Didier, Christophe. Un éveil difficile: esprit nouveau et 19— Hamm, Patrick; Wackenheim, Auguste; Hamm, Bénédicte. Léo Schnug: revues culturelles dans le Reichsland Elsass-Lothringen. In: L’Art nouveau 1878–1933: ses cartes postales, ex-libris et affiches. Colmar: J. Do Bentzinger, 1993. dans le Rhin supérieur: créer et vivre sans frontières.Karlsruhe: Braun, 2009, p. 20. 20— Weill, Alain. L'affiche au temps de l'Art nouveau. Paris: Hazan, 2015. 42— Sk. rakstu: Siffer, Florian; Knoery, Franck. Illustration et art de l’affiche. In: Dictionnaire culturel de Strasbourg: 1880–1930, op. cit., p. 269–271. 21— Japon japonismes: [exposition, Paris, Musée des arts décoratifs, 15 novembre 2018 – 3 mars 2019]. Paris: Musée des arts décoratifs, 2018. 43— Knoery, Franck; Siffer, Florian. Les arts graphiques: un foyer strasbourgeois. In: Laboratoire d’Europe, Strasbourg 1880–1930, op. cit., p. 56 –69.

117