raksti Zemeslodes apdzīvotība un cilvēces ilgtspēja

Pēteris Guļāns [email protected]

Atslēgas vārdi: zemeslodes resursi, biokapacitāte, iedzīvotāji, dzimstība, apdzīvotība, nabadzība, migrācija, dzimstības regulēšana

Objektīvais cēlonis Eiropā notikušajiem terora aktiem un migrantu skaita pieaugumam ir neatbilstības palielināšanās starp planētas Zeme resursu apjomu un cilvēces vajadzību pēc tiem. Tā kā cilvēks visus patēriņa labumus gūst no zemes, tā dzīves līmeni jeb patēriņa apjo- mu izsaka vidējas produktivitātes zemes platībā, kas nepieciešama to saražošanai. Cilvēcei pieejamie planētas Zeme resursi, ieskaitot arī ūdeņus, ir ~ 12 miljardi vidējās produktivi- tātes hektāru. Tā kā šis resurss ir relatīvi konstants, bet cilvēku skaits mainās, zemes pla- tība uz iedzīvotāju strauji sarūk. 2014. g. kopējais negatīvais migrācijas saldo pasaulē bija 4,4 miljoni cilvēku. Attīstītās valstis nevar uzņemt visus migrantus, katastrofāli nepazeminot pamatiedzīvotā- ju labklājības līmeni. Noteicošais iemesls tautsaimniecības industrializācijai un tās ietekmei uz planētas temperatūru ir zemeslodes apdzīvotības radikāls palielinājums. Abstrahējoties no starpvalstu atšķirībām, vidējais iespējamais pasaules iedzīvotāju labklājības līmenis ir pretēji proporcionāls zemeslodes iedzīvotāju skaitam. Ja iedzīvotāju skaits netiks regulēts, zemeslodes resursu noēšana un cilvēces bojāeja būs nenovēršama. Cilvēcei pieejamie zemeslodes resursi var pašreizējam iedzīvotāju skaitam (7,324 mil- jardi) nodrošināt vidējo patēriņa līmeni, kas adekvāts 1,5–2,0 gha/iedz. Tas atbilst Ēģiptes vidējam iedzīvotāju patēriņa apjomam (1,66 gha/iedz.). Lai nodrošinātu patēriņa līmeni — vidēji 4,5 ha uz iedzīvotāju — iedzīvotāju skaits jāsamazina līdz 2,6–2,7 miljardiem, tas ir, līdz apdzīvotības līmenim, kāds bija 1950. g. (2,519) un 1955. g. (2,756).

Terora akti, kas notika Parīzē 2015. g. Šādi soļi, saprotams, ir loģiski. Tomēr tā ir nogalē un Briselē 2016. g. sākumā, pama- un būs cīņa tikai ar šīs satraucošās parādības toti satrauca Rietumu pasaules iedzīvotājus. sekām, nenovēršot tās cēloņus. Skaudrā un Līdz ar terorisma un tā veicēju nosodījumu labi zināmā patiesība ir tāda, ka, nelikvidējot pastiprinājās arī nedrošības sajūta, jo ne- cēloņus, teroraktu atkārtošanos pilnīgi no- viena Eiropas, un ne tikai Eiropas, pilsēta vērst neizdosies. nav pasargāta no šādu vai līdzīgu gadījumu Cēloņi meklējami mūsdienu pasaules atkārtošanas. To novēršanu vai tikai ierobe- galvenās pretrunas saasinājumā, un, proti, žošanu, kā rāda publicētā informācija, attīs- strauji palielinās neatbilstība starp planētas tītās valstis cer sasniegt, audzējot speciālo Zeme resursu esamību un cilvēces vajadzī- dienestu veiktspēju un darbības efektivitāti. bu pēc tiem. Cilvēks, kā zināms, visu savu

4 ZEMESLODES APDZĪVOTĪBA UN CILVĒCES ILGTSPĒJA vajadzību apmierināšanai nepieciešamos jamu daļu (4,2 miljardi ha jeb 8,3 procenti) resursus (uzturs, apģērbs, mājoklis, pār- aizņem tuksneši un ledāji. Bioloģiski produk- vietošanās līdzekļi u.tml.) gūst no zemes. tīvā zemes virsmas platība ir tikai 8,9 miljardi Zemi izmanto arī atkritumu apglabāšanai, ha jeb 17,6 procenti. Cilvēks savu vajadzību bet ar kokiem un citiem zaļiem augiem klā- apmierināšanai izmanto arī jūrās mītošās zi- to virsmu — kaitīgo izmešu absorbēšanai. vis un citus bioloģiskos resursus. Par to, kādai Ir izstrādātas metodes, kā cilvēka patēriņa bioloģiski produktīvās zemes platībai atbilst apjomu izteikt zemes vidējās produktivitā- ūdeņiem klātā zemeslodes virsma, pētnie- tes platībā jeb globālajos hektāros (gha), ku uzskati nedaudz atšķiras. Vairums tomēr kas ir nepieciešami patērēto labumu sara- sliecas to noteikt kā līdzvērtīgu nedaudz virs žošanai un atkritumu absorbēšanai. Nosakot trīs miljardiem bioloģiski produktīvās zemes patēriņa apjomu gha uz vienu iedzīvotāju, hektāru. Tādējādi kopējā bioloģiski produk- paveras iespēja veikt cilvēku labklājības tīvā mūsu planētas platība iznāk aptuveni līmeņu starpvalstu salīdzinājumus. Lai cil- 12 miljardi gha1. vēce varētu ilgstoši eksistēt, pasaules iedzī- Minētie 12 miljardi hektāru nosaka pie- votāju kopums nedrīkst patērēt vairāk, nekā ļaujamo cilvēces kopējā patēriņa robežu, iz- zemeslode spēj atražot. Šī tēze attiecas uz teiktu gha, kuru nedrīkst pārsniegt, nemazinot atjaunojamiem, respektīvi, bioloģiskajiem nākamajām paaudzēm pieejamos patēriņa re- resursiem. Ne mazākas problēmas sagaidā- sursus. Diemžēl šis nosacījums kopš pagājušā mas, izsīkstot zemes dzīlēs iegūstamo neat- gadsimta otrās puses vairs netiek nodrošināts. jaunojamo derīgo izrakteņu (energoresursu, Cilvēce patērē vairāk, nekā planēta spēj atra- dažādu rūdu un citu) krājumiem. žot. Galvenais iemesls ir zemeslodes iedzīvo- No mūsu planētas virsmas kopējās platī- tāju skaita straujš palielinājums. Īpaši strauji bas (50,6 miljardi ha) lielāko daļu (37,5 mil- cilvēku populācija auga pagājušajā gadsim- jardi ha jeb 74,1 procents) klāj ūdeņi. Ievēro- tā: no 1650 miljoniem 1900. g. līdz 6070

8 7,324 7 6,127 6

5 4,75 4,071 4 Iedz.sk., miljardi Zeme uz iedzīvotāju, ha 2,95 3 2,525 1,96 2 1,64

1

0 1950 1975 2000 2015

1. att. Pasaules iedzīvotāju skaits un bioloģiski produktīvās zemes platība uz iedzīvotāju

5 raksti

miljoniem 2000. g.2 Tātad simt gados uz mūsu kopotajos datos ir informācija (gan ne par planētas mītošo cilvēku skaits palielinājās par visām valstīm) par fertilitātes jeb dzimstības 4420 miljoniem un tās apdzīvotības blīvums koeficientu (bērnu skaits attiecināts uz re- 3,7 reizes. Augot iedzīvotāju skaitam, ze- produktīvā vecuma sieviešu skaitu). No šīs mes platība, attiecināta uz vienu iedzīvotā- informācijas izriet, ka Eiropas, Amerikas un ju, strauji sarūk. Līdz ar to zūd reālā iespē- Āzijas attīstītajās jeb tā saucamajās bagāta- ja nodrošināt visiem planētas iedzīvotājiem jās valstīs, kurās patvērumu meklē daudzi nepieciešamos resursus ikdienas elementāro mūsdienu migranti, šis rādītājs ir zems, bet vajadzību apmierināšanai. Iedzīvotāju skaita trūcīgajās attīstības (galvenokārt Āzijas un izmaiņas un to nodrošinājuma ar zemes platī- Āfrikas) valstīs tas ir augsts. Zināmu priekš- bu samazinājums pēdējo 65 gadu laikā (kopš statu par situāciju pasaulē sniedz 1. tab. pagājušā gadsimta vidus) uzskatāmi redzams skaitļi. Tajā, izmantojot internetā pieejamo 1. attēlā3 . informāciju, sniegti dati ne par visām, bet ti- Bioloģiski produktīvās zemes kopējā platī- kai par 27 valstīm jeb 13,5 procentiem no to ba praktiski nemainās, bet iedzīvotāju skaits kopējā skaita. Stāvoklis šajās valstīs tuvināti strauji palielinās. Iedzīvotāju skaita dinamika atspoguļo situāciju pasaulē. Tabulā iekļautās rāda, ka, tai saglabājoties, pārredzamajā nā- valstis sadalītas divās grupās atkarībā no to kotnē stāvoklis ne tikai neuzlabosies, bet kļūs iedzīvotāju migrācijas rādītāja: pozitīvs vai vēl daudz sliktāks. Jau tagad cilvēces resursu negatīvs migrācijas saldo. Abās grupās valstis patēriņš apmēram pusotras reizes pārsniedz sakārtotas dilstošā secībā pēc to teritorijas planētas spēju tos atražot. Līdz ar to cilvē- biokapacitātes uz vienu iedzīvotāju. Tabulas ces eksistencei nepieciešamie resursi, tēlaini veidošanā izmantoti divi internetā pieejamie runājot, tiek “noēsti”, lai gan liela daļa cilvē- datu avoti: biokapacitāte un ekoloģiskās pē- ces dzīvo dziļā nabadzībā, bez reālām cerī- das nospiedums (2007) no valstu saraksta bām to pārvarēt. Resursu pārmērīga patēriņa par to ekoloģiskās pēdas nospiedumu5 un sekas atspoguļojas jūru un okeānu ūdeņu dzimstības koeficients, iedzīvotāju skaits un piesārņojuma palielinājumā un attiecīgi to migrācijas saldo (2014) no valstu saraksta, bioloģiskās produktivitātes samazinājumā. sakārtota pēc iedzīvotāju skaita6. Otrs uzskatāms piemērs ir planētas mežu Uzmanību saista tabulas otrajā un treša- platību sistemātisks sarukums. Divdesmit jā ailē sniegto skaitļu attiecība. Kā attīstīta- gados (1990–2010) pasaules kopējā mežu jās, tā arī attīstības valstīs tie nesakrīt. Tikai platība samazinājās par 135 miljoniem ha nedaudzās (no tabulā minētajām Kanādā, jeb par 3,2 procentiem. Visstraujāk tā saruka Austrālijā un Indonēzijā) biokapacitāte pār- Āfrikā — par 10 procentiem un Dienvidame- sniedz ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Lielā- rikā — par 8,7 procentiem4, t.i., kontinentos, kajā daļā valstu patēriņš (ekoloģiskās pēdas kuros vērojams arī iedzīvotāju skaita straujš nospiedums) pārsniedz tās biokapacitāti. To palielinājums — Āfrikā par 64 un Latīņame- iespējams sasniegt divējādi: 1) eksportējot rikā par 31,5 procentiem. zemes dzīlēs iegūtās izejvielas, izgatavojot un Viens no būtiskiem pasaules galvenās pārdodot ārvalstīs rūpniecības un citu nozaru pretrunas saasināšanās iemesliem ir daudzās produkciju, sniedzot ārvalstniekiem dažādus valstīs vērojamais ļoti straujais iedzīvotāju pakalpojumus un šo darījumu rezultātā iegū- skaita pieaugums, kuru rada lielais bērnu tos līdzekļus izlietojot patēriņa līdzekļu iegā- skaits ģimenē. Tas savukārt, palielinot ap- dei citās valstīs un 2) vienkārši tērējot vairāk, gādājamo ģimenes locekļu skaitu, ierobežo nekā vietējie resursi (biokapacitāte) to pieļauj. iespējas kāpināt valsts iedzīvotāju labklājī- Attīstītajās valstīs šo pārsniegumu nodroši- bu. Apvienoto Nāciju attiecīgā dienesta ap- na, realizējot pasaules tirgū tautsaimniecības

6 ZEMESLODES APDZĪVOTĪBA UN CILVĒCES ILGTSPĒJA

1. tab. Biokapacitāte, dzimstība un iedzīvotāju migrācija

Valsts Biokapacitā- Ekoloģiskās Dzimstības Iedzīvotāju Migrācijas te gha/iedz pēdas no- koeficients skaits, milj. saldo spiedums gha/iedz.

Valstis ar pozitīvu migrācijas saldo

Kanāda 14,92 7,01 1,66 35,5 225751 Austrālija 14,71 6,84 1,88 23,6 163179 Dānija 4,85 8,26 1,87 5,6 15487 ASV 3,87 8,00 1,99 322,6 1008835 Francija 3,00 5,01 1,98 64,6 124252 Vācija 1,92 5,08 1,40 82,7 42856 Apvienotā 1,34 4,85 1,88 63,5 177549 Karaliste Itālija 1,14 4,99 1,46 61,1 209262 Japāna 0,60 4,73 1,40 127,0 73466 Singapūra 0,02 5,34 nav datu 5,5 105365

Valstis ar negatīvu migrācijas saldo

Madagaskara 1,79 3,07 1,88 23,6 -1000 Somālija 1,40 1,42 6,71 10,8 -34461 Indonēzija 1,35 1,21 2,38 252,8 -41488 Burkinafaso 1,30 1,32 5,73 17,4 -25000 Nigērija 1,12 1,40 nav datu 178,5 -60000 Ķīna 0,98 2,21 1,66 1393,8 -313996 Uganda 0,85 1,53 6,00 38,8 -29374 Etiopija 0,66 1,10 4,72 96,5 -1577 Ēģipte 0,62 1,66 2,82 83,4 -7438 Filipīnas 0,62 1,30 nav datu 100,1 -56793 Afganistāna 0,54 0,62 nav datu 31,3 -0458 Indija 0,51 0,91 2,53 1267,4 -83402 Lībija 0,44 3,05 2,44 6,3 -9162 Pakistāna 0,43 0,77 nav datu 185,1 -34980 Bangladeša 0,38 0,62 nav datu 158,5 -56443 Irāka 0,30 1,35 nav datu 34,8 -0291

7 raksti

nozarēs ražoto produkciju. Attīstības valstīs stu daļa pasaules iedzīvotāju kopējā skaitā ir rūpniecība parasti ir vāja. Tādēļ patēriņa tikai nedaudz lielāka — 41,5 procenti. Pa- pārsniegumu (ekoloģiskās pēdas nospiedu- mest savu dzimteni un meklēt labākas eksis- mu) par biokapacitāti var nodrošināt, ekspor- tences iespējas cilvēkus spiež trūcīgie dzīves tējot zemes dzīlēs iegūtos izrakteņus, ja tādi ir apstākļi, kuru pamatā bieži vien ir pārmērīgi (energoresursus, rūdas u.tml.), vai vienkārši straujais iedzīvotāju skaita pieaugums. tērējot vairāk, nekā resursi to pieļauj (“noē- Uzskatāms iepriekšējā atzinuma piemērs dot”). ir notikumu attīstība valstīs, kuras pēdē- Mūsdienu tautsaimniecības globalizācijas jā laikā pievērsušas pasaules uzmanību ar pakāpē zemeslodes iedzīvotāju noslēgtība at- tur notiekošajiem nemieriem un pat bruņo- sevišķu valstu teritorijās pakāpeniski zaudē tu cīņu pret valdošo režīmu. Minēšu divus savu kādreizējo lomu. Informācijas sistēmu piemērus. attīstība dod iespēju iegūt zināšanas par dzī- Pirmais — Ēģipte. Šajā valstī, kā zināms, ves apstākļiem citās valstīs. Transporta tīkla plašu tautas akciju rezultātā tā saucamā izaugsme būtiski atvieglo cilvēku starpvalstu arābu pavasara gaitā tika gāzts un pakļauts pārvietošanos. Cilvēki meklē un atrod iespēju, tiesāšanai ilgi (kopš 1981. g.) valdījušais kā no mazāk attīstītām valstīm pārvietoties valsts prezidents Hosni Mubaraks. Par pre- uz tām, kurās, saskaņā ar iegūto informāci- zidentu kļuva cits politiķis — Muhameds ju, ir labāki dzīves apstākļi. Tās nenoliedzami Morsi, kurš tika ievēlēts demokrātiskā ceļā ir attīstītās pasaules valstis, kurās, kā rāda un tādēļ baudīja Rietumu lielvalstu vadītāju tabulas dati, ir samērā zems dzimstības koe- pozitīvu attieksmi. Šīs pārmaiņas politiskajā ficients un pozitīva iedzīvotāju migrācija, res- virsotnē nevarēja dod un nedeva gaidītos re- pektīvi, iebraukušo skaits pārsniedz no valsts zultātus — iedzīvotāju labklājības uzlaboša- aizbraukušo iedzīvotāku skaitu. Problēma nos. Pēc nedaudz vairāk kā gada valdīšanas ir tā, ka šajās attīstītajās valstīs koncentrē- arī jaunais, lai arī demokrātiski ievēlētais ta samērā neliela pasaules iedzīvotāju daļa prezidents, ievērojamas daļas iedzīvotāju (~13–14 procenti) un tās nav spējīgas uz- neapmierinātības dēļ zaudēja savu posteni. ņemt visus migrantus, katastrofāli nepazemi- Problēmas būtība ir ne tikai un pat ne tik not pamatiedzīvotāju labklājības līmeni. Lai daudz valsts vadītāju rīcībspējā, cik valstī regulētu migrantu plūsmu atbilstoši attiecīgās pieejamo resursu atbilstībā tās pieaugušā ie- valsts situācijai un interesēm, tiek veikti da- dzīvotāju skaita elementāro vajadzību apmie- žādi pasākumi. Mēģinājumi aizsargāt savas rināšanai. Minētās valsts rīcībā esošo resursu robežas ar administratīvām metodēm, ierobe- apjoms visumā palika nemainīgs, bet iedzī- žojot citu valstu pilsoņu nevēlamu ieplūdi, ne votāju skaits vētraini palielinājās. Saskaņā ar vienmēr dod gaidītos rezultātus un ir samērā pieejamo informāciju, Ēģiptē 1950. g. bija dārgi. Cilvēku starpvalstu pārvietošanās ir 20,4 miljoni iedzīvotāju7, 2015. g. decem- pašreizējā laikmeta realitāte. 2014. g. kopē- brī šajā valstī iedzīvotāju skaits jau nedaudz jais negatīvais migrācijas saldo pasaulē bija pārsniedza 90 miljonus8, t.i., 65 gados bija 4,4 miljoni. Tabulā uzrādītas valstis, kuras palielinājies 4,4 reizes. Biokapacitāte valstī veidoja nozīmīgu šī kontingenta daļu — kopā ir ļoti maza — tikai 0,62 gha/iedzīvotāju vairāk nekā 2,3 miljonus. No tām būtiskā- (2007)9. Iespējas palielināt patēriņu, attīstot ko daļu deva Āzijas valstis ar lielu iedzīvo- citas nozares (naftas un citu izrakteņu ieguvi tāju skaitu: Indija, Bangladeša, Pakistāna, un eksportu, ārvalstu tūristu skaita kāpumu), Ķīna un Indonēzija, kopā 1,73 miljoni jeb ir ierobežotas. Rezultātā cilvēku ienākumi ir 39,4 procenti no pasaulē kopējā negatīvā mazi. Valsts rīcībā esošie resursi nav pietie- migrācijas saldo. Piebildīsim, ka minēto val- kami, lai visam strauji augošajam iedzīvotāju

8 ZEMESLODES APDZĪVOTĪBA UN CILVĒCES ILGTSPĒJA skaitam (dzimstības koeficients Ēģiptē ir pabalstus no sociālās apdrošināšanas fon- 2,82) nodrošinātu darbu un normālu iztiku. diem. Izdzīvošanas iespēju meklēšana un Valsts vadītājam, protams, ir liela loma. To- īstenošana no atsevišķu valstu problēmas mēr tas nevar mainīt objektīvo situāciju — pakāpeniski kļūst par visas cilvēces kopēju būtiski palielināt valsts biokapacitāti un tās uzdevumu. teritorijā atrodamo energoresursu un derīgo Cerēt uz problēmas izzušanu vai tikai ma- izrakteņu krājumus. zināšanos nav pamata. Starpvalstu skatījumā Otrais piemērs. Pašreiz ļoti aktuālā valsts apdzīvotības blīvums pasaulē ir ļoti atšķirīgs. Sīrija. Arī šajā valstī, panākot sacelšanās da- Attiecinot kopējo planētas iedzīvotāju skaitu lībnieku prasību izpildi — nomainīt valdošo uz bioloģiski produktīvo tās sauszemes teri- prezidentu, acīmredzot problēmu atrisināt toriju (8,9 miljardi ha), vidējais apdzīvotības nevarēs. Tautas nabadzības un, līdz ar to ne- blīvums 2014. g. bija 82 cilvēki uz km2, tā- apmierinātības objektīvais iemesls ir resursu tad 82 cilvēki uz simts gha. Vairākās valstīs nepietiekamība, to neatbilstība iedzīvotāju šis skaitlis bija mazāks par desmit cilvēkiem skaitam. 1953. g. Sīrijas iedzīvotāju skaits uz kvadrātkilometru. Starp tām ir valstis, bija 3,656 miljoni10. 2015. g. decembrī kuru teritorijās ietilpst tuksneši vai līdzīgas tas bija jau 23,517 miljoni11. Tātad 62 ga- neauglīgas zemes. Piem., Mongolijā apdzīvo- dos palielinājies 6,4 reizes. Valsts teritorijā tības blīvums ir tikai divi iedzīvotāji uz km2, esošie resursi būtiski mainīties nevar un ne- Mauritānijā un Botsvānā četri iedzīvotāji uz mainās. Cilvēki spiesti meklēt labāku dzīvi km2. Šo valstu teritorijās, kā zināms, ietilpst ārpus savas valsts. Notiekošā karadarbība tuksnešu un pustuksnešu platības. Tikai ne- šajā teritorijā, šķiet, ir tikai viens, iespējams, daudzās valstīs ar relatīvi zemu apdzīvotības ne vienīgais un izšķirošais iemesls uz Eiro- līmeni ir cilvēka dzīvei piemēroti klimatiskie pu plūstošajām migrantu masām. Drīzāk tā apstākļi. Starp tām ir Austrālija (trīs iedz./ tiek izmantota kā vairogs, ar kuru cilvēki km2), Kanāda (četri iedz./km2), Krievijas Fe- piesedzas, meklējot patvērumu turīgākajās derācija (astoņi iedz./km2) un dažas citas12. Eiropas valstīs, jo pašu zemē neatkarīgi no Te gan jāpiebilst, ka nosauktajās relatīvi maz­ savstarpējo cīņu iznākuma cerēt uz sociāli apdzīvotās valstīs teritorijas lielu daļu klāj ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos nav objek- meži, kas, absorbējot ogļskābo gāzi un izda- tīva pamata. lot skābekli, pilda planētas plaušu funkcijas Minētās divas valstis nav vienīgās, kas un tādējādi kalpo ne tikai attiecīgās valsts rada zemeslodes pārapdzīvotību un nepie- iedzīvotājiem, bet visai cilvēcei. ciešamību meklēt cilvēces izdzīvošanas Daudzās valstīs apdzīvotības blīvums ir ļoti problēmas risinājumu. Cilvēku skaita sa- augsts. Vislielākais tas ir pilsētvalstīs un atse- skaņošana ar pieejamiem resursiem vairs višķās nelielās salu valstiņās Tā, piem., viens nav tikai atsevišķu valstu vai to apvienību no augstākajiem apdzīvotības blīvumiem ir problēma. Globalizācijas laikmetā zemes- Singapūrā (8078 iedz./km2), Bahrei­nā (1937 lodes sadalījums starp atsevišķām valstīm iedz./km2) un Maltā (1361 iedz./km2). Starp pakāpeniski vājinās un planēta kļūst arvien valstīm ar samērā lielu iedzīvotāju skaitu un kompaktāka. Cilvēki no valstīm ar lielu ap- plašu teritoriju vislielākais apdzīvotības blī- dzīvotības blīvumu meklē un atrod iespēju vums ir Bangladešā (1101 iedz./km2). Divdes- pārvietoties uz valstīm ar mazāku apdzī- mit deviņās valstīs ar iedzīvotāju skaitu vairāk votību vai arī uz samērā blīvi apdzīvotām par vienu miljonu šis skaitlis pārsniedza 200 valstīm, bet ar augstāku attīstības līmeni — iedzīvotāju uz km2. Iedzīvotāju skaits tajās tātad labākām iespējām iekārtoties darbā bija 2472,3 miljoni jeb ~34 procenti visas un nodrošināt iztiku ģimenei, kā arī saņemt pasaules iedzīvotāju. Starp tām divpadsmit

9 raksti

valstis bija tādas, kuras pēc iedzīvotāju dzī- temperatūras palielinājums, salīdzinot ar ves līmeņa (ekoloģiskās pēdas nospiedums minēto periodu, nepārsniegtu pusotru grādu bija 4,26–10,51 gha/iedz.) ietilpst attīstīto pēc Celsija. Paredzēta arī nepieciešamība un valstu skaitā. Iedzīvotāji no tām emigrē daudz attīstīto valstu apņemšanās sniegt attīstības mazāk, nekā tajās ieplūst. Pārējās šīs grupas valstīm finansiālu palīdzību dabas aizsardzī- valstīs (ar apdzīvotības blīvumu virs 200 cil- bas pasākumu veikšanā. Saprotams, jebkura vēku uz km2) patēriņa līmenis ir zems vai pat vienošanās vai pasākums, kas virzīti uz da- ļoti zems. Septiņās no tām patēriņa vidējais bas aizsardzību, ir vērtējami pozitīvi. Tikai rādītājs, izsakot to globālos hektāros uz vie- nav pārliecības, ka nospraustie cēlie mērķi nu iedzīvotāju, bija mazāks par vienu hek- tiks sasniegti. tāru. Starp tām ir Indija, Pakistāna un Ban- Šaubas rada tas, ka planētas sasilšanas gladeša ar kopējo iedzīvotāju skaitu 1737,4 galvenais iemesls nav precīzi definēts. Par miljoni.13 Ir saprotams, ka atsevišķā valstī tādu, kā izriet no publicētās informācijas, tiek apdzīvotības blīvums nevar palielināties bez- uzskatīta tautsaimniecības industrializācija, galīgi. Valstis ar lielu apdzīvotības blīvumu, un līdz ar to arī noteikts salīdzināmais laika it īpaši, ja tajās vāji attīstīta rūpniecība, ir posms — pirmsindustrializācijas periods. neizsīkstošs migrantu avots. Tā kā zemeslo- Pirmkārt, tautsaimniecības industrializācija des kopējo resursu apjoms ir ierobežots un jeb industriālā revolūcija nesākās un nenoti- attīstītās valstis nespēj uzņemt visu attīstības ka visās valstīs vienlaicīgi. Eiropā un Ziemeļ­ valstu migrantu masu, iedzīvotāju skaita re- amerikā tā aptvēra periodu no 18. gs. vidus gulēšana pasaulē ir kļuvusi par visas cilvēces līdz 19. gs. sākumam15. Attīstības valstīs tā kopēju uzdevumu. norisa daudz vēlāk un dažviet vēl nav pilnī- Ir vēl viens objektīvs iemesls, kas rosina gi noslēgusies. Tātad ir ļoti plašas iespējas, mazināt pasaules apdzīvotības līmeni, — tā kuru gadu attiecīgajā valstī pieņemt kā izejas ir nepieciešamība apturēt planētas sasilša- punktu sasilšanas pieauguma noteikšanā. nas procesu. Par problēmas svarīgumu lie- Otrkārt, un galvenokārt. Vai planētas sa- cina tas, ka tai veltītajā Apvienoto Nāciju silšanas primārais cēlonis ir tautsaimniecības Organizācijas sanāksmē 2015. g. nogalē Pa- industrializācija, vai pati industrializācija nav rīzē piedalījās 196 valstu pārstāvji, to skai- kāda cita cēloņa sekas? Autors uzskata, ka tā 147 valstu vadītāji. Francijas prezidents galvenais un noteicošais iemesls tautsaim- Fransuā Olands savā uzrunā atzīmēja, ka no niecības industrializācijai un tās ietekmei sanāksmes rezultātiem ir atkarīga planētas uz planētas temperatūru ir zemeslodes ap- nākotne, dzīvības nākotne. ASV prezidents dzīvotības radikāls palielinājums. Zemeslo- Baraks Obama, atsaucoties uz Mārtina Lu- des iedzīvotāju skaits 1800. g., tas ir laikā, tera Kinga teikto, ka mēdz būt kaut kas, ko kad notika Eiropas un Ziemeļamerikas valstu darīt jau ir par vēlu, konstatēja, ka klimata tautsaimniecības industrializācija, bija viens izmaiņu gadījumā tā stunda ir gandrīz situ- miljards. Gadsimtu vēlāk — 1900. g. — si14. Divu nedēļu laikā tika panākta un ar sa- tas bija jau 1,65 miljardi. Vēl pēc simt ga- jūsmu uzņemta vienošanās par galvenajiem diem — 2000. g., neskatoties uz milzīgajiem pasākumiem, ko veiks valstis, lai samazinātu iedzīvotāju zudumiem pasaules un pilsoņu oglekļa izplūdi atmosfērā un ierobežotu pla- karos un diktatorisko režīmu masveidīga- nētas vidējās temperatūras pieaugumu — tā, jās represijās, tas sasniedza jau 6,07 mil- lai šis pieaugums nepārsniegtu divus grādus jardus16. Tātad ja industriālās revolūcijas pēc Celsija, salīdzinot ar vidējo temperatūru periodā pasaules vidējais iedzīvotāju blīvums pirmsindustriālajā periodā. Vēl vairāk, izteik- bija 11,2 iedzīvotāji uz km2, tad 1900. un ta apņemšanās censties, lai planētas vidējās 2000. g. tas attiecīgi bija jau 18,5 un 68,2

10 ZEMESLODES APDZĪVOTĪBA UN CILVĒCES ILGTSPĒJA iedzīvotāji uz km2. Vai nav tā, ka zemeslodes dzīlēm iegūstamo derīgo izrakteņu jomā. To apdzīvotības blīvuma straujš palielinājums ir krājumus palielināt nav iespējams. Pašreizējā radījis industriālās revolūcijas nosacījumus periodā cilvēcei savu vajadzību apmierināša- un nepieciešamību ar visām no tās izrieto- nai nākas iekļūt arvien dziļāk zemes dzīlēs, šajām, iepriekš neprognozējamām sekām? apgūt grūti pieejamās teritorijas un dziļūdens Iecerēto izmešu samazināšanas pasākumu platības. Jārēķinās, ka agrāk vai vēlāk arī šīs nepieciešamība nav apstrīdama. Tomēr tie iespējas tiks izsmeltas. var tikai daļēji uzlabot situāciju. Radikālas Otrkārt. Uz planētas Zeme mītošo cil- izmaiņas planētas atveseļošanā panākamas, vēku skaits nav konstants. Kā rāda cilvēces galvenokārt ierobežojot tās lielākā apdraudē- vēsture, līdz šim tas ir tikai palielinājies un tāja — cilvēku skaita — palielinājumu. īpaši strauji pēdējos gadsimtos. Viena no Pašreizējais un vēl jo vairāk pārredzamajā mūsdienu asākām problēmām ir lielā starp- nākotnē prognozējamais zemeslodes iedzīvo- valstu atšķirība iedzīvotāju dzīves līmenī. At- tāju skaits ir radījis grūti risināmas problēmas. šķirību mazināšana ir viena no aktuālākajām Risinājumu apgrūtina arī tas, ka šo problēmu problēmām. Šī raksta uzdevums nav sniegt rašanās objektīvie iemesli tiek noklusēti. Līdz rekomendācijas, kā to atrisināt. Abstrahējo- ar to ieteiktie pasākumi (palīdzība attīstības ties no starpvalstu atšķirībām (ekoloģiskās valstīm nabadzības pārvarēšanā, apkārtējās pēdas nospiedumā), vidējais iespējamais vides piesārņojuma mazināšana, diktatorisko pasaules iedzīvotāju labklājības līmenis ir režīmu apkarošana u. tml.) lielākoties nedod pretēji proporcionāls zemeslodes iedzīvotāju cerēto rezultātu, paliek daudzsološu lozun- skaitam. gu līmenī, bez reālas ietekmes uz pasaules Mēģināsim noskaidrot, cik cilvēku var iedzīvotāju labklājību. Lielas daļas planētas dzīvot uz mūsu planētas pie dažāda vidējā iedzīvotāju nabadzības galvenais iemesls ir patēriņa (ekoloģiskās pēdas nospieduma) tās pārapdzīvotība. Nabadzība rosina cilvē- līmeņa, „nenoēdot” tās resursus, respektīvi, kus izmantot visas iespējas cīņai par savu saglabājot iespēju cilvēcei ilgstoši pastāvēt uz eksistenci un rada labvēlīgu vidi dažādu te- planētas Zeme. Kopējais atjaunojamo resursu roristisku grupu organizēšanai. Pārapdzīvotī- apjoms, kā iepriekš minēts, ir nemainīgs un ba ir arī nevēlamo klimata izmaiņu galvenais atbilst 12 miljardiem gha. Vidējais patēriņa iemesls. Tādēļ izeja meklējama planētas līmenis tātad ir atkarīgs no šo resursu patērē- Zeme iedzīvotāju skaita saskaņošanā ar tāju skaita. Problēma ir, vai šo skaitu cilvēce mūsu planētas piedāvāto resursu apjomu. vēlas un var regulēt. Ja pieņemam, ka tas nav Šķiet, nav jāpierāda, ka cilvēce kopumā un regulējams, tad zemeslodes resursu “noēša- atsevišķas tautas objektīvi ir ieinteresētas na” un cilvēces bojāeja ir nenovēršama. Tādā nodrošināt apstākļus normālai eksistencei gadījumā var diskutēt tikai par laika periodu, šodien, saglabājot ne sliktākus eksistences kad un kā tas notiks. Tā kā cilvēks ir saprātīga nosacījumus nākamajām paaudzēm. būtne, tam ir pietiekami daudz zināšanu, kā Meklējot risinājuma variantus, jāvadās regulēt dzimstību un līdz ar to arī zemeslodes nevis no iluzoriskiem pieņēmumiem, bet no apdzīvotību. Lai gan uzdevums ir jauns, ļoti skaudrās objektīvās situācijas. Tā ir šāda: sarežģīts un ārkārtīgi grūti risināms, tomēr Pirmkārt. Planētas Zeme resursi ir termi- jāatzīst, ka cita ceļa praktiski nav. Aprēķina nēti, tādi, kādi tie ir, un cilvēce nav spējīga rezultāti par zemeslodes iedzīvotāju skai- tos palielināt. Bioloģiskos resursus cilvēce, ta sakarību ar vidējo labklājības (patēriņa) mērķtiecīgi darbojoties, var saglabāt vai arī, līmeni sniegti 2. tab. Veidojot tabulu, visos nerēķinoties ar reālo situāciju, jūtami sama- aprēķinos pieņemts, ka kopējie zemeslodes zināt. Vēl drūmāka perspektīva ir no zemes patēriņa resursi ir 12 miljardi gha.

11 raksti

2. tab. Vidējais viena iedzīvotāja patēriņš un tam atbilstošais zemeslodes iedzīvotāju skaits

Zemeslodes Vidējais patēriņš, iedzīvotāju skaits, Dažas valstis, kurās 2007. g. patēriņa (ekoloģiskās pēdas atbilstoši pirmajā līmenis bija tuvs pirmajā ailē minētajam, nospiedums), ailē uzrādītajam gha/iedz.17 gha/iedz. patēriņam, miljoni Etiopija (1,1), Togo (0,97), Indija (0,91), 1,0 12000 Pakistāna (0,77), Afganistāna (0,62), Bangladeša (0,62) … Ēģipte (1,66), Svazilenda (1,5), 1,5 8000 Nigērija (1,44), Vjetnama (1,40), Irāka (1,35),Indonēzija (1,21)… Jordāna (2,05), Mali (1,93), Tunisija 2,0 6000 (1,90), Kuba (1,85)… Turcija (2,70), Irāna (2,68), Nigērija 2,5 4800 (2,35), Ķīna (2,21)… Čīle (3,24),Lībija (3,05), Meksika 3,0 4000 (3,00),Brazīlija (2,91), Libāna (2,90) … Horvātija (3,75), Nepāla (3,56), 3,5 3429 Gambija (3,45) … Bulgārija (4,07),Slovākija (4,06), 4,0 3000 Turkmenistāna (3,93) … Japāna (4,73), Portugāle (4,47), Krievija 4,5 2667 (4,41) … Vācija (5,08), Francija (5,01), Itālija 5,0 2400 (4,99), Apvienotā Karaliste (4,89) …

No tabulā atspoguļotām sakarībām starp nākotnē. Apvienoto Nāciju Organizācijas Eko- vidējo ekoloģiskās pēdas nospiedumu (patē- nomisko un Sociālo lietu departamenta Iedzī- riņa līmeni) un tam atbilstošo (pieļaujamo) votāju nodaļa prognozē, ka 2100. g. pasaules pasaules iedzīvotāju skaitu ir redzams, ka iedzīvotāju skaits sasniegs 10,854 miljar- cilvēcei pieejamie zemeslodes resursi (bio- dus18. Gadījumā, ja šī iedzīvotāju skaita prog- kapacitāte), pat ignorējot dzīvnieku valsts noze īstenosies, pieejamie resursi vidēji būs vajadzības, var pašreizējam iedzīvotāju skai- tikai 1,1 gha/iedz., kas atbilst pašreizējam tam (7,324 miljardiem) nodrošināt patēriņa Etiopijas vidējam ekoloģiskās pēdas nospie- līmeni, kas adekvāts 1,5–2,0 gha/iedz. Tas dumam, tātad ļoti zemam patēriņa apjomam. aptuveni atbilst Ēģiptes vidējam iedzīvotāju Mūsuprāt, minētā iedzīvotāju skaita prognoze patēriņa apjomam (1,66 gha/iedz.), kurš, (10,854 miljardi) ir drīzāk vēlamā nekā reā- kā zināms, neapmierina šīs valsts iedzīvo- li sagaidāmā. Ja netiks veikti īpaši pasāku- tāju lielu daļu. Vēl drūmāka aina sagaidāma mi, iedzīvotāju skaits būs ievērojami lielāks

12 ZEMESLODES APDZĪVOTĪBA UN CILVĒCES ILGTSPĒJA par ANO struktūrvienības paredzēto. Nav tāju uzskati, ka valsts lomu pasaulē nosaka pārliecinošu argumentu, kādēļ prognozētāji, tās iedzīvotāju skaits. nosakot iespējamo iedzīvotāju skaitu 21. gs. Trešais. Starptautiskajā līmenī šim jautā- beigās, pieņēmuši, ka gada vidējais iedzīvo- jumam vēl nav veltīta tā nozīmīgumam atbil- tāju skaita palielinājums no 79,4 miljoniem stoša uzmanība. Dažādos pasaules mēroga gadsimta pirmajā dekādē samazināsies līdz forumos (ANO Ģenerālajā Asamblejā, Vides 13,6 miljoniem gadsimta pēdējā dekādē. aizsardzības apspriedēs, Davosas ekonomis- Bez speciāliem radikāliem pasākumiem šā- kajā forumā u.tml.) par šo mūsdienu pasaules das izmaiņas nav iespējamas. Iedzīvotāju būtiskāko problēmu praktiski runāts netiek. skaits pasaulē būs ievērojami lielāks, nekā Aktuālākā visas cilvēces eksistences problē- prognozē ANO minētā struktūrvienība. Naba- ma tiek noklusēta vai, tēlaini runājot, — “pa- dzība un ar to saistītās negatīvās parādības, slaucīta zem tepiķa”. to skaitā arī terorisms, ne tikai nemazināsies, Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumā bet pat pieaugs. noteicošā loma ir attīstības valstīm, kuru Tā kā zemeslodes resursu būtiska palie- lielākā daļa agrāk bija atsevišķu attīstīto lināšana nav iespējama, vienīgais ceļš, kā valstu kolonijas. Ar šo vēsturisko faktu (ne- nodrošināt visiem planētas iedzīvotājiem taisnību), nevis strauji pieaugušo iedzīvotāju pieņemamus dzīves apstākļus, ir iedzīvotāju skaitu nereti tiek mēģināts izskaidrot konkrē- skaita regulēšana, samazinot to dzimstību. tas valsts ekonomisko atpalicību un iedzīvo- Ja pieņemam, ka normāls vidējā patēriņa tāju nabadzību. Vēsturi pagriezt atpakaļ nav līmenis būtu 4,5 gha uz iedzīvotāju, tad pa- iespējams. Sekmīgi attīstās tās valstis, ku- saules iedzīvotāju skaitam vajadzētu sarukt ras savu ekonomisko politiku veido atbilstoši līdz 2,6–2,7 miljardiem, tas ir līdz apdzīvotī- valsts resursiem, globālās ekonomikas ra- bas līmenim, kāds bija 1950. g. (2,519) un dītajām iespējām un diktētajiem nosacīju- 1955. g. (2,756). miem. Uzskatāmi piemēri te ir bijušo kolo- Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēces ilgstoša pa- niju — Singapūras, Dienvidkorejas un dažu stāvēšana ir atkarīga no planētas Zeme resur- citu straujā izaugsme. su esamības. Tādēļ šī fakta ignorēšana nav Zemeslodes apdzīvotības problēma nav pieļaujama. Cilvēce zemeslodes resursus ne- atrisināma vienā dienā vai ar kādu starptau- var jūtami pavairot. Gluži otrādi, neapdomīgi tiskās organizācijas lēmumu. To varēs atrisi- rīkojoties (tai skaitā samierinoties ar pārmērī- nāt tad, kad pasaules iedzīvotāju vairumam gu cilvēku skaita pieaugumu), var tos sama- būs vajadzīgā problēmas nozīmīguma izprat- zināt un tādējādi mazināt nākamo paaudžu ne, un, proti, ka, nesamazinot zemeslodes eksistences nosacījumus un veicināt cilvēces apdzīvotību, cilvēces bojāeja ir nenovērša- bojāeju. Mūsdienās planētas apdzīvotība sa- ma. Būtiskas izmaiņas pasaules apdzīvotībā sniegusi pakāpi, kas pārsniedz iespējas tās sasniedzamas, tikai veicot mērķtiecīgu un apdzīvotājiem nodrošināt dzīvei nepiecieša- saskaņotu pasaules valstu vadošo politiķu, mos resursus. Planētas iedzīvotāju skaita sa- reliģisko autoritāšu un starptautisku organizā- skaņošanu ar tās resursiem apgrūtina vairāki ciju darbību, turklāt nevis vienas, bet vairāku apstākļi. Minēšu trīs būtiskākos: paaudžu dzīves laikā. Pirmais. Lielas daļas pasaules iedzīvotāju Attīstītās valstis var veicināt šīs cilvēcei nepietiekamais zināšanu līmenis cilvēces at- jaunās, sarežģītās problēmas atrisināšanu, tīstības likumsakarību, īpaši jūtīgajā dzimstī- sniedzot atbalstu attīstības valstīm iedzīvotā- bas regulēšanas jomā. ju izglītošanā un to izpratnes padziļināšanā Otrais. Neatrisināti starpvalstu attiecību par pasaules aktuālajām problēmām. jautājumi un atsevišķu valstu politisko vadī-

13 raksti

Avoti сква: изд. Большая Советская энцикло- 1 Sk. internetā: http://ne.wikipedia.org/wiki/ педия, 1952. Вторoе издание, том 39, Biocapacity стр. 143. 2 Sk. internetā: http://en.wikipedia.org/wiki/ 11 Sk. internetā: https/ne.wikipedia.org/wiki/ world.population List_of_countries_and_dependencies_ 3 Turpat. by_population 4 Sk. internetā: http://www.earth-policy.org/ 12 Sk. internetā: http://www.worldometers. indicators/C56/forest_2012 info/world-population/population-by- 5 Sk. internetā: https://en.wikipedia.org/ country/ .. wiki/List_of_countries_by_ecologocal_ 13 Sk. internetā: https/ne.wikipedia.org/wiki/ footprint List_of_countries_and_dependencies_ 6 Sk. internetā: http://www.worldometers. by_population info/world-population/population-by- https://en.wikipedia.org/wiki/List_of_cou- country/ ntries_by_ecologocal_footprint 7 Sk. internetā: Enciklopēdija Planēta. 14 Diena. 2015. 1. dec. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 15 Sk. internetā: https://en.wikipedia.org/ 1988. 300. lpp. wiki/industrialisation 8 Sk. internetā: https/ne.wikipedia.org/wiki/ 16 Sk. internetā: https://en.wikipedia.org/ List_of_countries_and_dependencies_ World_population by_population 17 Sk. internetā: https://en.wikipedia.org/ 9 Sk. internetā: https://en.wikipedia.org/ wiki/List_of_countries_by_ecologocal_ wiki/List_of_countries_by_ecologocal_ footprint footprint 18 Sk. internetā: http://www.geohive.com/ 10 Большая Советская энциклопедия. Мо- earth/his_history3.aspx

Earth’s population and the sustainability of humanity

Pēteris Guļāns [email protected] Summary

Key words: Earth's resources, bio-capacity, inhabitants, birth rate, population, poverty, migration, fertility regulation

The recent terrorist attacks and the increase in the number of refugees from developing countries to Europe has brought us to seek out the cause of these phenomena. The exacerba- tion of one of the modern world’s main contradictions — the discrepancy between the amount of Earth’s resources and the mankind’s necessity for them — should be considered as one of such causes. All of man’s consumer benefits flow from the ground. His standard of living, or consumption volume, can be expressed in the average productivity of the land area required to produce it. From the Earth’s total surface area (50.6 billion hectares) only 8.9 billion ha (17.6%) is biologically productive land. Man obtains livelihood and other resources from the waters. Researchers evaluate these as being equivalent to a little over 3 billion hectares

14 ZEMESLODES APDZĪVOTĪBA UN CILVĒCES ILGTSPĒJA of biologically productive land. Thus, resources available to mankind on the planet Earth is ~12 billion average productivity or global hectares (gha). This resource is relatively constant. In contrast, the number of its users (people) changes. An especially sharp increase, 3.7 times, came about in the 20th century. Biologically productive land area allocated to the inhabitants fell from 7.27 gha in 1900 to 1.64 gha in 2015. It is not sufficient to ensure the planet’s population with a reasonable level of consumption. Poverty of a large part of the population is a reality in today’s world. People from countries with high birth rates and high population density are moving to countries with lower population density or relatively densely populated countries with higher levels of development, with better job opportunities and possibilities to receive a variety of ben- efits. In 2014, the total negative net migration in the world was 4.4 million people. Of these, 1.73 million, or 39.4% came from India, Bangladesh, Pakistan, China, and Indonesia. A relatively small part of the world’s population (~13–14%) is concentrated in the developed countries and they cannot accommodate all migrants without significantly lowering the level of welfare of their inhabitants. Search and implementation of the means of survival has grown from being a national problem to being a common task for all of humanity. One of the most pressing issues is reduction of the global warming. An accord was reached at the end of 2015 in the United Nations meeting in Paris dedicated to this issue, whereby par- ties agreed on measures to reduce carbon emissions in the atmosphere and limit the average global temperature increase — so that this increase does not exceed 2 °Celsius as compared with the average temperature of the pre-industrial period. Unfortunately, there is no certainty that the set targets will be reached as the main cause of warming is being concealed. The decisive reason for the industrialization of the economy and its impact on the planet’s tempera- ture was a radical increase in the world population. Earth’s population in 1800 at the time of the European and North American economies’ industrialization was 1 billion. A century later, in 1900, it had risen to 1.65 billion. In subsequent 100 years — in 2000 it amounted to 6.07 billion. So if at the beginning of the industrial revolution the world’s average population density was 11.2 inhabitants per km2, then in 1900 and 2000, respectively, it was already 18.5 and 68.2 inhabitants per km2. Population density increases led to the need and condi- tions for the industrial revolution, with all of its consequences. The proposed measures may only partially improve the situation. Radical changes in the planet’s recovery are achievable by limiting its main threat — the growth of population. Abstracting from trans-national differences, the average potential of the world population welfare level is inversely proportional to the number of the world population. If we assume that the population growth is not controlled, then depletion of Earth’s resources and the demise of humanity is imminent — the only matter of discussion being when and how it will happen. Man as a reasonable being has enough knowledge to regulate fertility and hence also the popu- lation of the globe. The task is difficult, but it is virtually the only way. World’s resources available to people, even ignoring the needs of other living beings, based on the current population (7.324 billion) can provide an average level of consumption, which amounts to 1.5–2.0 gha/capita. This roughly corresponds to the average consumption of Egyp- tian population (1.66 gha/cap.). A gloomier outlook is expected in the future due to the popula- tion growth. The only way to ensure acceptable living conditions for all the residents of the planet is the population growth control, reducing the birth rate. If we assume that the average normal consumption would be 4.5 gha per capita (in 2007 it was 4.73 in Japan, 4.89 in the United

15 raksti

Kingdom), then the world’s population should shrink to 2.6–2.7 billion, which was the popu- lation level in 1950 (2.519) and 1955 (2,756). Complications arise because of two main factors: First, differences in the state of understanding among population and discrepancies in vari- ous national interests, as well as insufficient knowledge on the subject of human development, especially in the field of birth control. Second, inadequately little gravity attributed to the issue at the international level. In vari- ous global forums (UN General Assembly, Environmental Protection meetings, the Davos Eco- nomic Forum, etc.) this principal problem of modern day is being omitted. Earth’s population problem can be solved only when the majority of the world’s popula- tion will have adequate understanding of the problem, namely, that without reducing the population of the globe, mankind’s destruction is imminent. Significant changes in the world’s inhabitation can be reached only through targeted and concerted actions by the leading politi- cians of the world’s countries, religious and authoritative international organizations. It ap- pears that this feat may be accomplished only over several generations. Developed countries can contribute to the solution of the actual problems of mankind by providing support to the developing countries in educating people and increasing their understanding of the world’s current problems.

Par autoru Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, valsts emeritētais zinātnieks. Daudzu grāmatu un zinātnisko rakstu autors. Pētījumu objekts — Latvijas intereses un tās tautsaimniecības attīstības iespējas mainīgajā ārējā vidē un šīs ārējās vides izmaiņu likumsakarību noskaidrošana. Kopējais iznākušo grāmatu un publicēto un valsts institūcijām iesniegto rakstu skaits ir 249. Pēteris Guļāns sarakstījis desmit grāmatas, piecām grāmatām viņš ir sastādītājs un au- toru kolektīva vadītājs.

16 ARHITEKTŪRAS MANTOJUMA ATTĪSTĪBA LATVIJĀ PĒC 1991. GADA Arhitektūras mantojuma attīstība Latvijā pēc 1991. gada

Jānis Lejnieks [email protected]

Atslēgas vārdi: reģenerācija, rekonstrukcija, renovācija, restaurācija, aizpildīšana, pārveidošana, pārbūve, papildināšana, paplašināšana, fasādisms, ēku pārvietošana

Divdesmit pieci gadi, kas pagājuši kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas, ļauj novērtēt pārmaiņas kultūrvēsturiskajā ainavā, kuras notikušas kārtējo politiski ekonomisko pārveido- jumu rezultātā. Īpašumtiesību maiņa kļuva par izaicinājumu arhitektūras mantojuma apzi- nāšanai, aizsardzībai un attīstībai Latvijas jaunās liberālās tirgus ekonomikas apstākļos, kas kardināli atšķīrās no padomju administratīvās komandu ekonomikas.

Norādot uz Valsts kultūras pieminekļu aiz- Pēc VKPAI iniciatīvas 1993. g. tika pie- sardzības inspekcijas (VKPAI) vadītāja Jura ņemts “Likums par kultūras pieminekļu Dambja izteikumu: “[..] steidzīgi privātīpa- aizsardzību” (Likums). Ievērojamas pārmai- šumā jānonāk ēkām, koka apbūvei priekšpil- ņas notika profesionālajā vidē — vadošās sētās, mazajās pilsētās, jo valsts šo objektu iestādes, tādas kā “Restaurācijas institūts” uzturēšanu nevar nodrošināt”1 , vēsturnieks un LPSR Valsts celtniecības lietu komitejas Mārtiņš Mintaurs secina, ka “inspekcijas va- zinātniski pētnieciskais institūts, tika likvi- dības 1991. g. izteiktajām cerībām, ka brī- dētas, bet grupa speciālistu Baibas Eglājas vais tirgus pats no sevis atrisinās vēsturiskās vadībā izveidoja SIA “Arhitektoniskās izpētes apbūves saglabāšanas problēmas, nebija ne- grupa”, darbību nozarē uzsāka vēl “Zaigas kāda reāla pamata, un to apstiprina pēdējo Gailes birojs”, “Konvents” (Pēteris Blūms), divdesmit piecu gadu pieredze.”2 “Ināras Caunītes birojs”, “Nams III” (Ēriks Privātā īpašnieka pienākuma sajūta pret Cērpiņš) u.c. dzimtai piederošo ēku, kas ir ievērojams fak- Sabiedrība vēlējās atgriezties Ante bellum tors Skandināvijas mazpilsētu saglabāšanā, pozīcijā. Tā arhitekte Irēna Bākule, atjauno- Latvijā darbojās vāji, jo vairuma ēku atguvēji jot ēkas Vaļņu ielā 19. gs. fasādi, iznīcināja un mantinieki bija un joprojām dzīvo emig- arhitekta Andra Kalniņa 60. gados izbūvēto rācijā. Viņi tās nodeva brīvajam tirgum, bet mākslas salonu “Stallis”. SIA “AIG” konkur- tā dalībniekiem tāds sentimentāls jēdziens sā par Lielās Ģildes pārbūvi 90. gados ie- kā “dzimtā māja” ir svešs. Privāto kapitālu, it sniedza priekšlikumu iznīcināt Modra Ģelža īpaši globalizācijas apstākļos, interesē peļņa, 60. gados radīto interjeru un atgriezties pie kuru “koka apbūve priekšpilsētās” nesola. ēkas stāvokļa 19. gs. Atbildīgās institūcijas

17 raksti

1. att. Klubs “Pulkvedim 2. att. Latviešu strēlnieku laukums. Foto 2015 neviens neraksta”. Foto 1999

90. gados vēl neuzskatīja par uzmanības vēr- laikmeta pieminekļu nojaukšanas publiskās tiem objektiem padomju modernisma celt- ārtelpas palika bez satura. Piem., tāds ir lau- nes. Restorāns “Jūras pērle” un atrakciju pils kums Jūrmalā, kur Ļeņina piemineklis savu- “Dzintari” Jūrmalā tika nojauktas, cerībā gūt laik tika uzstādīts Kūrmājas vietā. Citviet, kā peļņu ar jaunbūvēm to vietā. Cēsīs, pēc Ļeņina pieminekļa nojaukšanas Cīņā par tā dēvēto padomju modernisma tika atjaunoti pirmskara pieminekļi. ēku tiesībām uz aizsardzību 21. gs. sākumā Lakmusa papīrs gan politiski ekonomis- iesaistījās jauno arhitektu birojs “NRJA”, pro- kajām pārmaiņām, gan kultūras mantojuma testējot pret plāniem nojaukt augstceltni Ci- ideoloģijas kolīzijām ir Rātslaukuma atjau- tadelē, kā arī iniciējot padomju modernisma nošanas vēsture 90. gados. Vecrīgas kodola celtņu iekļaušanu kultūras pieminekļu saraks- strīdus ābols ir Latviešu sarkano strēlnie- tā. Rīgā, atšķirībā no Tallinas un Vilņas, nav ku memoriāls (Dzintars Driba, Gunārs Lū- saglabājies neviens padomju modernisma in- sis-Grīnbergs, 1971), kurā pēc 1993. g., vēl terjers. Iekštelpu, kas izveidotas, pārbūvējot nemainot ēkas tēlu, tika iekārtots Latvijas ēkas, mūžs reti ir ilgs. Veiksmīgs izņēmums Okupācijas muzejs. Atjaunojot Rātslaukuma Rīgā ir klubs “Pulkvedim neviens neraksta”, ansambli, 1999. g. izskanēja Rīgas domes kurā saglabājies Latvijā pirmais junck-style ierosinājums ēku nojaukt. Pret to vērsās interjers (“SZ&K”, Andis Sīlis, Reinis Liepiņš, gan VKPAI, gan Latvijas Arhitektu savienība 1996). (LAS). Gunārs Birkerts 2001. g. radīja ski- Arhitektūra, un vēl jo vairāk tās kul- ci ēkas piebūvei — “Nākotnes namu”, bet tūrvēsturiskā mantojuma daļa, ir politika. 2015. g. arhitektu grupa Zaigas Gailes vadī- 90. gadu sākumā Kultūras ministrija no bā iestājās pret tās realizāciju. sarakstiem izslēdza padomju vēstures pie- Jautājumā par muzeja paplašināšanu minekļus un Austrumeiropai kopīgā ikono- Imants Lancmanis ir paudis atšķirīgu viedok- klasma kampaņa (padomju varas uzcelto li: “Tajā vietā, kur paredzēta piebūve, līdz pieminekļu iznīcināšana) izvērsās vairāku karam atradās viena no visskaistākajām vāc- gadu garumā. Vairākās pilsētās pēc padomju baltiešu arhitekta, Rīgas galvenā būvmeistara

18 ARHITEKTŪRAS MANTOJUMA ATTĪSTĪBA LATVIJĀ PĒC 1991. GADA

Kristofa Hāberlanda (1750–1803) būvēm. radīts, un kā estētiski pieņemamai jauncelt- Tā lepojās ar joniskā ordera pilastriem visā nei jāiekļaujas vides kontekstā, taču izņē- ēkas augstumā cauri fasādei, augstu man- muma gadījumos var pieļaut tādu vēsturisko sarda jumtu, brīnišķīgi nostrādātām detaļām. objektu atjaunošanu, kuri zuduši dabas vai Patiesi nepārspīlēju, manās acīs tā ir viena cilvēku izraisītu nelaimju dēļ, ja šiem objek- no visskaistākajām Hāberlanda ēkām. Taču tiem reģiona vēsturē un kultūrā ir izcila māk­ mans priekšlikums nav — Birkerta vietā cel- slinieciska, simboliska vai ar vidi saistīta no- sim Hāberlandu! Labi zinu, tur ir vesela rinda zīme”6. Reveranss “izņēmuma gadījumiem” “tabu”, jo Hāberlands bija un gāja bojā, neko ir izdarīts Melngalvju namam, kura atjauno- nedrīkstot imitēt vai kopēt… Man gan tā ne- šanu (jaunbūvi uz esošajiem pamatiem), kas liekas. Uzskatu, Hāberlanda māja ir skaista bija saglabājušies, paredzēja jau Vecrīgas re- vienmēr, neatkarīgi no tā, uzceļ ēku 18. gad- ģenerācijas projekts (Edgars Pučiņš, Andrejs simta beigās vai 21. gadsimta sākumā.”3 Holcmanis u.c., 1983). Kvartālu, kas veido Rātslaukumu, jaunās Jautājumu par nepieciešamību atjaunot apbūves parametrus nosaka detālplānojums4, Melngalvju namu vai tā vietā uzbūvēt jau- un kontekstā ar to ir jāvērtē kontrversiālais nu ēku ir jāadresē sociālantropologiem, jo projekts viesnīcai Grēcinieku ielā, blakus jo­ sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka nams projām neapbūvētajam gruntsgabalam, kurā gan rīdzinieku, gan tūristu aptaujās ir viens atradās minētā Hāberlanda māja. Andra no pievilcīgākajiem objektiem Rīgā. Akceptē- Kronberga 2007. g. projekta ideja balstās uz jot nozīmīgās ikonas atjaunošanu, jāatzīmē, pieņēmumu, ka šajā vietā bijušās, bet karā ka netika izmantota iespēja tās interjerus sagrautās, ēkas plānojums var kļūt par pa- veidot mūsdienīgiem līdzekļiem. Sabiedrības matu jaunbūves ielas fasādei, tā mūsdienu rezervēto attieksmi pret laikmetīgo mākslu arhitektūras līdzekļiem interpretējot, nevis raksturo Latvijas baznīcu interjeri, kuri tiek kopējot vietas vēsturi. atjaunoti sadarbībā ar Rīgas Amatniecības Kronberga oriģinālo ideju var pamatot vidusskolu, un bieži, kā atzīst Ojārs Spārītis, ar arhitektūras vēsturnieka Jurija Vasiļjeva “mūsdienu jaunās lietišķības vietā draudze 80. gadu beigās izteikto atziņu, kas atbalstī- ir vēlējusies savai garīgajai ierosmei kādu ja jaunu arhitektūras izteiksmes līdzekļu ie- romantiskāku, tradicionālāku domu un emo- spējas Vecrīgā: “Melngalvju nams lielā mērā ciju piesaistes objektu”7. Vēl viena nozīmīga bija mākslas darinājums. Tā vietā būtu jātop sabiedriskā ēka, kas tapusi kā atdarinājums, kādam tikpat izcilam darbam. Rīgai būtu jā- ir Bauskas rātsnama rekonstrukcijas pro- aicina kāds liela mēroga mākslinieks jeb ar- jekts (Irēna Bākule, 2012). Līdz ar to ēku hitekts, teiksim Kenzo Tange, lai radītu Meln- kopiju būvniecība ir precedents ar tālejošām galvju nama vietā kādu ievērojamu celtni.”5 sekām — sabiedrība tiek orientēta pieņemt Atjaunojot Rātslaukuma ansambli 90. gados, viedokli, ka vecpilsētās nav vietas mūsdienu vairākos konkursos arhitekti piedāvāja arī arhitektūrai. jaunbūves, tomēr tika uzbūvētas rātsnama Turpinot īstenot Vecrīgas reģenerācijas (“Sestais stils”, 2001) un Melngalvju nama projektu, tapa “Jēkaba arkāde” jeb pilsētas (“Sestais stils”, 1999) kopijas. nocietinājumu vaļņu jaunbūve, kas ietver Rīgas harta, kas tika pieņemta kā kom- pazemes autostāvvietas. (“Rīgers”, Juris un promiss starp “vecā” un “jaunā” piekritējiem Dace Paegles, 2001). Vēlmi atveidot Rīgas (2000), deklarēja, ka “kultūras mantojuma nocietinājumus mūsdienīgās formās 90. ga- atdarināšana ir pagātnes liecību nepareiza dos izteica arhitekts Ēvalds Fogelis ar skici atspoguļošana, un katram arhitektūras dari- par Daugavas krastmalas nocietinājumu nājumam ir jāatspoguļo laiks, kurā tas ticis marķēšanu Citadeles rajona detālplānojumā

19 raksti

3. att. Jēkaba arkāde. Foto 2013 4. att. Triangula bastions. Foto 2013

(1995). Izmantojot gaisā virmojošās roman- strādā pilsētas tūrisma attīstības koncepcija”, tiskās idejas, arhitekts Pēteris Blūms radīja “Vismaz konceptuāli jāatrisina Karostas un skici (1998), kas paredzēja atjaunot virkni Tosmares turpmākais liktenis”. 18. gs. bastionu.8 Tās ekonomiskais pama- “Liepājas pilsētas sociāli ekonomiskās tojums bija iespēja 11. novembra krastmalu attīstības programmā 2008.–2014. gadam” atbrīvot no automašīnām, būvējot tām auto- (2007) kultūras mantojums kā atsevišķa stāvvietas bastionu formā. Brīva pieeja Dau- tēma gan neparādās. Attīstības virzienā “Pil- gavai tiktu nodrošināta ar gājēju tiltiņiem. sētvide”, apakšnozares “Dzīves vide” sadaļā Būvdarbi skvērā starp Gūtenberga ielu un “Mērķi — labiekārtotas un paplašinātas rek- krastmalu atsedza relatīvi labi saglabājušos reācijas teritorijas” kā “Uzdevumi” ir minēti: nocietinājumus, un, lai tos eksponētu, nā- “veicināt kultūrvēsturiskā mantojuma sagla- cās mainīt jaunbūvējamā apjoma funkciju. bāšanos (saglabāt koka apbūvi)”, “turpināt Pabeigtais “Triangula bastions” (Juris Gert- vēsturiskā centra sakārtošanu”. Savukārt Kar­ manis, 2003) ir kompromiss, kas daļēji at- osta ievietota sadaļā “dabas vide”, kas norā- bilst sākotnējām iecerēm, jo par būvniecību da uz prioritātēm šīs degradētās militārās te- atbildīgās valsts un pilsētas institūcijas deva ritorijas vērtējumā — vispirms daba, pēc tam autoriem atšķirīgus norādījumus. pilsēta (!). Attīstības virzienā “Ekonomika”, Latvijas pilsētu vēsturiskie centri ir valsts apakšnozarē “Tūrisms” tikai kā desmitā (!) aizsardzībā kopš 60. gadiem. Plānošanas do- ir minēta nepieciešamība “turpināt vēsturis- kumentos, kas tapuši 90. gados, ir ticis ana- kā centra sakārtošanu un kultūrvēsturisko lizēts arī to kultūras mantojums. Raksturīgi vērtību saglabāšanu”. Liepājā situāciju sa- ir Liepājas teritoriālplānojuma (1995) seci- režģī divu struktūru — civilās un militārās — nājumi: “Jāizstrādā pilsētas politika attiecībā koeksistence, un līdz ar to sacensība par fi- uz vēsturiskās apbūves aizsardzību”, “Kul- nansējuma piesaisti. tūrvēsturisko pieminekļu skaitu un teritoriju Arhitektūras mantojumam pastāv dažā- vajadzētu samazināt, līdzekļus koncentrējot das klasifikācijas, tomēr lielākais tipoloģis- pašiem vērtīgākajiem”, “Izvietojot vēsturis- kais dalījums ietver trīs grupas: civilo, militāro kajā centrā jaunu apbūvi, nepieciešams rast un rūpniecisko. Latvijas civilās arhitektūras, līdzsvaru starp tradicionālo mērogu un jaunās un it īpaši tās vēsturisko stilu ēku māksli- apbūves raksturu”, “Automašīnu iebraukšana niecisko elementu, mantojums bija labi ap- vēsturiskajā centrā būtu jāierobežo”, “Jāiz- zināts, pateicoties KM Kultūras pieminekļu

20 ARHITEKTŪRAS MANTOJUMA ATTĪSTĪBA LATVIJĀ PĒC 1991. GADA

5. att. Daugavpils cietokšņa Arsenāla ēkā 6. att. Tosmāres t.s. Zemūdeņu angārs. izbūvētais Marka Rotko centrs. Foto 2014 Foto 2012 zinātniskās pētniecības padomes (KPZPP) Militārās teritorijas ietver arī hidrobūves darbam Mārtiņa Apiņa vadībā līdz 1991. g. (kanālus) un citus infrastruktūras un indus- Pēc KPZPP reorganizācijas par VKPAI Piemi- triālos elementus. Augstas kvalitātes piemērs nekļu dokumentācijas centru un pēc Latvijas ir Tosmāres tā dēvētais Zemūdeņu angārs. arhitektūras muzeja nodibināšanas 1995. g. Pilsētā ir dominējusi nogaidoša taktika par speciālisti pievērsās arī neatkarīgās Latvijas Karostas militārajām un Tosmāres industriā- Republikas laikā celtajām ēkām, bet militāro lajām teritorijām. 90. gados tas nozīmēja ēku un rūpniecisko mantojumu apzināja atsevišķi sankcionētu vai nesankcionētu nojaukšanu, entuziasti, kā Andris Biedriņš u.c. lai iegūtu būvmateriālus, it īpaši ķieģeļus, otr- Padomju okupācijas gados militārais reizējai lietošanai, kā arī militārās tehnikas, mantojums bija slēgts publikai, un arī kultū- tostarp zemūdeņu, pārvēršanu metāllūžņos. ras mantojuma institūciju pārstāvji iejaukties Valsts piedāvājumu iekļaut valsts aizsargā- ēku liktenī drīkstēja visai formāli. jamo objektu sarakstā Liepājas cietokšņa Militārā arhitektūra pieder ļoti lielo būv- kanālu sistēmu pašvaldība noraidīja. Pilsētā ju kategorijai, kuru atdzīvināšanai Latvijā vēl jūtama noraidoša attieksme pret tās militāro pietrūkst resursu. Tādi ir cietokšņi Rīgā un pagātni, vēloties Liepāju zīmolot kā kūrorta Daugavpilī, kur pozitīvais piemērs ir Daugav- un kultūras pilsētu. Kopš 90. gadiem, kad pils cietokšņa Arsenāla ēkā izbūvētais Marka slēgtās teritorijas centra tiešā tuvumā nonāca Rotko centrs (Ilze Ratniece, 2013), Niko- pilsētas valdījumā, ir veikts ievērojams darbs laja vārtu un dažu citu celtņu restaurācija. tirdzniecības kanālam piegulošo teritoriju sa- No nozīmīgajām padomju militārajām būvēm kārtošanā, tostarp izvietojot jaunbūves, kā vienīgais saglabātais objekts, kas darbojas, ir koncertzāli “Lielais dzintars” (Folkers Gīnke, lokators Irbenē. Deviņdesmitajos gados valsts 2015). atjaunošanas eiforijā ekonomiskā un politiskā Nolietoto un pamesto rūpnīcu ēku pa- elite ignorēja iespēju okupācijas varas celtās stāvēšana ir zaudējusi jēgu. Jāņem vērā, ka ēkas konvertēt jaunai funkcijai vai vismaz iz- industriālās arhitektūras kvalitāte Latvijā ir mantot to materiālus. Piedāvājums demontēt zemāka nekā Rietumeiropā un Skandināvijā, Skrundas lokatoru tika noraidīts, un milzīgo tādēļ tā grūtāk padodas renovācijai. Loftu es- celtni efektīgi uzspridzināja. Savukārt Lietu- tētika pirmoreiz tika īstenota kinoteātrī un ka- vā, Plokstinē, bijušajā raķešu bāzē ir izbūvēts fejnīcā “Andalūzijas suns” (Visvaldis Sarma, Aukstā kara muzejs. Gunta Grikmane, Z. Gaile, 1995). Sekoja daži

21 raksti

veiksmes stāsti par rūpnīcu atdzimšanu jau- atjauno Tāšu muižu, kurā autentiskums ir at- nam saturam, pārsvarā mājokļa funkcijai. Tie slēgas vārds. ir Z. Gailes “Ģipša fabrika“ Ķīpsalā (2004) un Rundāles pils (1964–2015), pateicoties minimālisma estētikā ieturētā villa, izbūvēta muzeja direktoram Imantam Lancmanim, kā sūkņu mājā uz mākslīgas salas jūrā pie Kal- arī Bauskas pils (1978–2014), pateicoties tenes (2009). Arhitekte sev raksturīgajā stilā Mārim Skanim, ir restaurācijas augstākie sa- ir savērpusi intrigu ap padomju laika būves sniegumi ne tikai Latvijas mērogā. Jāatzīmē vēsturi, vietai dodot Lieldienu salas vārdu. Ventspils pils (“Konvents”, Pēteris Blūms, Daudzviet par vietas vēsturi mūsdienās Ināra Caunīte, 1995–2012), kas ir kļuvusi signalizē tikai ūdenstornis vai skurstenis, par kvalitatīvi jaunu muzeju ar digitālo ekspo- kas atbilstoši VKPAI politikai vienīgais ir zīciju (Edgars Vērpe, Jānis Mitrēvics) vidus- saglabāts kā zīme, kurai vecā rūpnīca ir jā- laiku pilī. Arhitektu būtiskākais jaunievedums iemieso cilvēku atmiņās. Tādi vertikālie ak- ir stikla kupols virs konventa nama iekšpagal- centi dominē supermārketa “Rimi” jaunbūvē ma. Autoru mērķis nav bijis interjeru restau- Kr. Valdemāra ielā (“Kubs”, Zane Kalinka, rācija, bet gan jaunu telpas izjūtu radīšana, Dace Brezinska, Pēteris Venckovičs, 2003) respektējot autentiskuma prioritāti. Lietoti un “Auroras” dzīvojamo ēku grupā pie Māras tradicionālie materiāli un tehnoloģijas — dīķa (“SZ&K”, Andis Sīlis, Aleksejs Birjukovs kaļķu klons, nekrāsotas dēļu konstrukcijas u.c., 2007). Mārketinga speciālisti izmanto u.c. Ēkas nozīmīgumu arhitekti akcentē, or- noderīgāko no padomju laika, arī vietzīmes, ganizējot publisko ārtelpu visapkārt, ieskaitot piem., pārbūvējot rūpnīcu “Alfa” par hiper- darbojošos lielgabalu dunu un iespēju baudīt mārketu (“Sarma&Norde”, 2003), tika sagla- autentisku maltīti viduslaiku skarbajai atmos- bāts tās nosaukums. Lielas cerības saistījās fērai atbilstoši iekārtotajā restorānā “Melnais ar ieceri izbūvēt Andrejsalas termocentrālē sivēns”. Latvijas laikmetīgās mākslas muzeju (Rems Arī muižas Mežotnē, Mālpilī, Vecgulbe- Kūlhāzs, 2007), kas tāpat kā daudzas citas, nē, Dikļos, Bīriņos, Kukšās un daudzviet ci- sākoties ekonomiskajai krīzei 2008.g., netika tur ir renovētas, bet par jaunas arhitektonis- īstenotas. kas kvalitātes pievienojumu var runāt tikai Muižas un pilis kalpo kā pierādījums tad, ja arhitekti ir sasnieguši augstu restau- Latvijas agrārajai vēsturei. Tā ir bijusi īpaši rācijas kvalitāti, vienlaikus nebaidoties pie- sarežģīta pēdējo divu gadsimtu laikā. Tādi vienot ēkām jaunus apjomus. Zēlustes mui- notikumi kā 1905. gada revolūcija ar muižu ža (“Avotiņš, Vincents un partneri”, Kaspars dedzināšanām, 1920. g. Agrārā reforma ar Avotiņš, “AIG”, Ilmārs Dirveiks, 2006) ir muižu zemju konfiskāciju to īpašniekiem un kvalitatīvs paplašināšanas (extension) pie- sadalīšanu jaunsaimniekiem, zemju nacio- mērs. Rīgai raksturīgā 18. gs. vasaras atpū- nalizācija 1940. g. un kolektīvās saimnieko- tas muižiņa ir restaurēta, bet tai no jauna šanas modeļa attīstība, līdz pat denaciona- izbūvēts pagraba stāvs, veco koka ēku pace- lizācijai un īpašumu privatizācijai 1991. g., ļot virs tā. Ēkai pievienotais spa komplekss, katru reizi pilnībā izmainīja muižu un piļu kura stikloto peldbaseina apjomu ietver koka īpašnieku sastāvu un lietošanas veidu. Mūs- pergola, nav redzams skatos uz muižas an- dienās viena no muižām ir skaista, sakopta sambli no ezera. un apmeklētāju iecienīta, simts citu — nožē- “Saules nams” Jūrmalā, Jūras ielā lojamas, pamestas un nolaistas. Arī tām pie- (SZ&K”, Andis Sīlis, Uģis Zābers, Evija Sīle mīt savdabīgs valdzinājums, bet to var izjust u.c., 2000) ir vecā un jaunā simbioze. Res- tikai lietpratēji. Tādi kā entuziastu grupa, kas taurēto 19. gs. vasarnīcu lietošanai kom- celtniecības arheologa Jura Zviedrāna vadībā fortablu padara aiz tās paslēptais jaunais

22 ARHITEKTŪRAS MANTOJUMA ATTĪSTĪBA LATVIJĀ PĒC 1991. GADA

7. att. “Saules nams” Jūrmalā. Jaunais apjoms 8. att. Mūzikas skolas jaunbūve Rīgā un un restaurētā 19. gs. vasarnīca. Foto 2003 Burtnieku nams. Foto 2005 apjoms. Mūzikas skolas jaunbūve Rīgā, papildināšana jeb piebūvēšana (addition) un Ziemeļblāzmas ielā (Modris un Larisa Liepas, paplašināšana (extension). 1989–1995), veiksmīgi piekļaujas mecenāta Z. Gaile no šiem terminiem ir atvasinājusi Augusta Dombrovska Rīgas nomalē 20. gs. savu darba metodi. “Foreground semantics sākumā celtajam Burtnieku namam. Jaunais and background functionalism (priekšplāna apjoms iegremdēts nogāzē, puslokā aptverot semantika un dibenplāna funkcionālisms) — iekšpagalmu. Tā centrā atrodas Krišjāņa Ba- ar šādu jēdzienu savienojumu itāļu vado- rona stādītais ozols, kuru arhitekti ir fiksējuši šais dizaina žurnāls Domus savā pirmajā kā kompozīcijas centru. 1999. g. numurā mēģina iezīmēt jaunu pa- Nekustamo īpašumu investoru prasības saules arhitektūras stilu, kura pagaidu no- pēc racionālas saimniekošanas politikas un saukums ir diezgan neveikls — Additive style kritēriju pretrunīgums no būvniecības un kul- (pievienotais stils?). Vācijā to mēģina nosaukt tūras mantojuma administrējošo iestāžu pu- Bauen im Bestand, angliski — Building on ses liek attīstītājam kopā ar arhitektu meklēt the past (burtiskā tulkojumā — būvēšana uz atbildi uz būtisku jautājumu — censties sa- pagātnes). Faktiski tas nozīmē soli tālāk par ņemt atļauju veco ēku nojaukt un būvēt jaunu “re”. Savai iekšējai lietošanai esmu to definē- vai pārbūvēt esošo ēku. jusi — nevardarbīgā rekonstrukcija9. Jebkura Procesa apzīmēšanai ir daudz vārdu ar no izvēlētajām metodēm prasa no arhitekta priedēkli “re”: reabilitācija, reanimācija, parādīt savas spējas vēstures interpretācijā. reģenerācija, reinvestīcija, rekonstrukcija, Visradikālākā metode darbā ar arhitektū- remodelēšana, remonts, renovācija, reorga- ras mantojumu ir tā rekonstrukcija. Latvijā nizācija, restaurācija, revalorizācija, revitali- terminu “rekonstrukcija” lieto vārdu “pārbū- zācija u.c., kā arī termini, kas veidoti no citas ve” un pat “jaunbūve” vietā. Šādu praksi iz- cilmes vārdiem: saglabāšana (preservation), veidoja padomju režīms, kas līdzekļu taupības konservācija (conservation), kas ir obligāta nolūkos nepiešķīra finansējumu jaunbūvēm, būvniecības procesa daļa pirms restaurācijas pieprasot izmantot visas esošo ēku fiziskās darbiem, aizpildīšana (in-fill), ar ko saprotam iespējas. Šādos apstākļos tika radīti tā dēvētie apbūves struktūrā neesošu elementu iebūvē- rekonstrukcijas projekti, kuros jaunbūvējamā šanu, pārveidošana (conversion), pārbūve daļa ievērojami pārsniedza veco, kuru pare- (re-building) un savstarpēji tuvie termini: dzēja pārbūvēt. Rekonstrukcijas precīzākais

23 raksti

9. att. Kārķu baznīcas jaunais apjoms 10. att. “Drupu māja” Sakas novadā — uzbūvēts, izmantojot barona kapliču. stiklots brīvdienu mājoklis, kas iebūvēts karā Foto 2009 nopostītas lauku sētas atlikušajos laukakmeņu mūros. Foto 2011

latviskojums ir atjaunošana, respektīvi, ēka ir gana daudz pilsdrupu, kuru saglabāšana tiek būvēta kā bojāgājušā būvapjoma kopija. prasa veikt kādus pasākumus, un Latvijā pa- Spilgtākais piemērs Rīgā ir Melngalvju nams stāv divas atšķirīgas metodes. Pirmā — uzbū- (1999). vēt koka konstrukcijas pilsdrupu aizsardzībai Saglabājot vēsturisko ielas ainavu, arhi- no atmosfēras ietekmes, kas vienlaikus ļauj tekti lieto fasādisma metodi, kad jaunais ap- pacelties vairākus līmeņus virs zemes. Tādas joms tiek būvēts bez savas sejas, jo to veido pēc P. Blūma projektiem ir Raunā, Limbažos, vecā fasāde, kas vai nu ir vienīgā vēsturiskās Ropažos u.c., kā arī Ināras Caunītes veiktā ēkas saglabātā daļa vai tiek uzbūvēta no jau- Siguldas pilsdrupu renovācija (2012). Blūms na. Piemērs ir viesnīca “Tallink Hotel” Rīgā, apmeklētājiem kā vēstures skaidrojumu pie- Elizabetes ielā (“Statio arhitektūra”, U. Ma- dāvāja arī gabionus zudušo ēku kontūru mar- zais, 2010). Būvējot ēku Rīgā, Dzirnavu ielā ķēšanai, bet šāda iejaukšanās arheoloģiskajā 37, pēc Edmunda fon Trompovska 1908. g. mantojumā nesaņēma atbalstu. Speciālisti celtā īres nama nojaukšanas, arhitekti (“Sar- deva priekšroku otrajai metodei — torsiālās ma&Norde”, 2003) “jaunceltnes fasādes arhitektūras sakopšanai, atjaunojot mūri ar veidolu maksimāli tuvināja vēsturiskajam, velēnojumu un neiejaucoties drupu siluetā. saglabājot iepriekšējās celtnes siluetu, apjo- Šādi darbi Māra Skaņa vadībā ir paveikti mu un detaļu proporcijas. Apdarē izmanto- Bauskas pilī. ti atsevišķi autentiski elementi, piem., zaļie Latvijā ir daudz baznīcu drupu, bet keramikas plātnīšu ielikumi”10. Arī biroju un daudzviet nav nepieciešamības un līdzek- dzīvokļu ēka Vaļņu ielā 4/6 (Dainis Šmits, ļu liela apjoma ēkas atjaunošanai. Savukārt Bruno Deslandess, 2002) tika uzbūvēta, da- konservatīvie pasūtītāji draudzēs, kas vēlas ļēji atveidojot nojauktās 19. gs. eklektisma sasniegt pirmskara stāvokli, parasti nepieļauj stila ēkas fasādi. domu par dažādu laikmetu formu un mate- Ar terminu “atjaunošana” mēs latvisko- riālu simbiozi. Tikai Vecpiebalgas baznīcā jam angļu vārdu “renovation”, lai gan ikdienā (Ausma Skujiņa, 1997) ir izdevies “sasniegt lietojam anglicismu renovācija, ar to saprotot cerēto (varētu teikt — bībelisko) vienkāršības ēkas atjaunošanu no drupu stāvokļa vai pat ideālu”11. Sarežģītāka ir Kārķu baznīcas vēs- pārveidošanu. Karu postītajā valsts teritorijā ture, kur jaunais apjoms uzbūvēts, izmantojot

24 ARHITEKTŪRAS MANTOJUMA ATTĪSTĪBA LATVIJĀ PĒC 1991. GADA barona kapliču (Tamāra Agriņa, 2002). Dru- iela 20/22 (“arhis”, Andris Kronbergs, Vil- pu konservācijas un mūsdienīga pienesuma nis Šlars, Eduards Beernaerts, Brigita Bula, apvienojuma kvintesence ir ”Drupu māja” Sa- 1999–2003), kuras koka apšuvums zem kas novadā (Uldis Lukševics, Mārtiņš Ošāns, stikla ietver arī 19. gs. koka ēkas fragmen- 2005) — stiklots brīvdienu mājoklis, kas ie- tus, ir oriģinālākais piemērs jaunā un vecā būvēts karā nopostītas lauku sētas atlikušajos simbiozei. Kuldīgā veikala “Zvaigzne ABC” laukakmeņu mūros. Nedz ēka, nedz tās funk- stiklotā jaunbūve interpretē šeit bijušo koka cija nav atjaunota sākotnējā veidā. Iespaidīgs ēku (Diāna Zalāne, 2011). Jaunbūves Rīgā, ir skats uz mūriem tuvplānā no jumta terases Kr. Barona ielā 35 (Ivo Šteimanis, 2006), skata punkta, no kurienes paveras arī plašā pirmais stāvs stilizētā veidā atkārto gruntsga- piejūras līdzenuma ainava. balā līdz tam eksistējušo vienstāva ēku. Mūs- Pilsētas audums nav viendabīgs, un tās dienīgas, bet vienā rokrakstā veidotas ir ēkas regulārajos kvartālos mijkārtojas mazstāvu iepretī viena otrai Rīgā, Tērbatas un Lācplēša koka un daudzstāvu mūra ēkas. Jaunbūve ielu stūros (“Kubs”, Zane Kalinka, Juris Lau- perimetrālajā apbūvē starp esošām ēkām jeb ris, 2006), tur nojaukto koka ēku vietā. tā dēvētās plombes ir aizpildīšanas (in-fill) Īpaši sarežģītas ir situācijas, kad nozīmī- paņēmiens, kas ir pastāvīgs profesionālo dis- gas ēkas ir jāpapildina jeb addition. Latvi- kusiju objekts, jo nav vienota priekšstata — jai nozīmīgā Pfābu jeb Benjamiņu namā tā ko darīt? Stilizēt bijušo apbūvi, meklēt formu piebūves autori (“Arhitekta J. Pogas birojs”, analogus apkārtējām ēkām vai kontrastēt? UAB “Forma”, “AIG”, 2006), paplašinot ēku Stiklotā biroju un veikalu ēka Rīgā, Baznīcas kā viesnīcu “Europa Royale”, saskārās ar

11. att. Benjamiņu namā piebūves autori kā 12. att. Ēka Rīgā, Baznīcas ielā. Zem stiklotās inspirācijas avotu izvēlējās pretuguns mūri. fasādes redzams koka apšuvums, ietverot arī Foto 2008 nojauktās 19. gs. koka ēkas fragmentus

25 raksti

prasībām saglabāt vēsturisko apbūves an- la vienotība nav restaurācijas galamērķis [..]. sambļu veidolu un raksturu, nepieļaujot vi- Likvidēšanai paredzēto elementu novērtēšana des mēroga, rakstura, mākslinieciskā veidola un lēmuma pieņemšana par to iznīcināšanu transformāciju. neietilpst vienīgi restaurācijas projekta autora Rīgas vēsturiskā centra (RVC) vērtību ap- kompetencē.” rakstā ir izceltas divas Rīgas — jūgendstila RVC vienstāva un sešstāvu apbūves un koka Rīga. Situācijās, kur blakus pastāv līdzās­pastāvēšana ir tie “dažādu laiku uz- dažāda augstuma ēkas, dabiska perimetrālās slāņojumi”, kuru turpmākā eksistence būtu apbūves sastāvdaļa ir pretuguns mūris. Arhi- jānodrošina. Daudzstāvu jūgendstila īres na- tektam tas kļuva par inspirācijas avotu, izvē- miem ir daudz lielākas iespējas izdzīvot, jo loties jaunbūves formu, jo kultūras mantoju- to nolietošanās pakāpe ir zemāka. Mazstāvu ma aizsardzības institūcijas nevēlējās redzēt koka ēkas ir vairāk apdraudētas, ko apliecina blakus Benjamiņu namam jaunu būvapjomu to strauji sarūkošais skaits. Līdz ar to RVC ar logailām, kas konkurētu ar vēsturisko ap- jau divdesmit gadus, kopš tā iekļaušanas būvi. UNESCO Pasaules kultūras mantojuma Prasība saglabāt Rīgas centra autentisku- (PKM) sarakstā, tiek meklēti optimāli risinā- mu ir padarījusi vienkāršos ķieģeļu pretuguns jumi koka ēku apdraudējuma mazināšanai. mūrus par diskusiju objektu. Akadēmiķis Jā- Teorētiski par mehānismu, kas nodro- nis Krastiņš tos vērtē kā “svešķermeņus arhi- šinātu status quo saglabāšanu, varētu kļūt tektoniskajā vidē. Vietās, kur tie rēgojas, nav LR Ministru kabineta 2008. g. 22. janvāra līdz galam pabeigta pēc vienotas sistēmas un noteikumu Nr. 31 “Rīgas vēsturiskā centra saskanīgā mērogā veidota ciešā perimetrālā saglabāšanas un aizsardzības noteikumi” apbūve”12. Cits viedoklis ir RVC saglabāšanas 4. punkts, kas nosaka: „ja kultūrvēsturiski un attīstības plāna (2006) ideologam P. Blū- unikāla, ļoti vērtīga vai vērtīga ēka ir bojāta tā, mam, kas uzskata, ka pretuguns mūri “pie- ka nav iespējama tās renovācija un restaurāci- vērš mūsu uzmanību apbūves savdabībai”13 ja un ir zudusi attiecīgās ēkas kultūrvēsturiskā un Jāņa Krastiņa izteiktās domas vērtē kā no- vērtība, tās vietā pieļaujama tikai tāda paša domu “pabeigt koka apbūves likvidāciju tuvā- apjoma un būvmateriāla ēkas būvniecība (Pa- kās piecgades laikā ar mērķi, lai jūgendstils svītrojums mans. — J. L.), saglabājot esošās būtu labāk pamanāms. Diemžēl rūgti maldi, autentiskās kultūrvēsturiskās vērtības.” Rīgā jo visur, kur jūgendstils atrodas koka apbūves šai likuma normai atbilst nams Lāčplēša ielā ietvarā, tas spēj dominēt gan mēroga, gan 12 un ēkas Kr. Barona un Stabu ielas stūrī, ja apdares smalkuma bagātībā”14. vien, būvējot kopijas šeit nojaukto ēku vietā, Diskusijā par RVC vērtībām, ko labi tiktu lietots sākotnējais būvmateriāls — koks, ilustrēja polemika starp Krastiņu un Blū- nevis vieglbetons ar koka dēļu apdari. mu, atliek uzdot jautājumu — kas ir vērtī- Praktiski “koka Rīgas” saglabāšanai kā bas un kā tās aizsargāt? Venēcijas hartas15 metode tiek lietota arī ēku pārvietošana 14. paragrāfs pieprasa “neizjaukt pieminek- (transmition) no Rīgas centra, kur tām draud ļa un tā apkārtējās vides viengabalainību nojaukšana, uz vietām, kur investori tās uz- (Pasvītrojums mans. — J. L.), nodrošināt šo ņem labvēlīgi. Piem., klasicisma stila ēka Ba- vietu sakoptību un piemērotu eksponēšanu. lasta dambī 60a agrāk atradās Baznīcas ielā Veicot šādu vietu konservāciju un restau- 18, tā tika demontēta, pārplānota, pieskaņo- rāciju, jāvadās no iepriekšējos paragrāfos jot to mūsdienu lietotāju prasībām un uzbūvē- izvirzītajiem principiem.” No iepriekšējiem ta no jauna (2004 ), atkārtoti izmantojot arī jāatzīmē 11. paragrāfa prasība “piemineklī citu veco ēku būvelementus (re-use). Pasā- saglabājami dažādu laiku uzslāņojumi, jo sti- kums deva iespēju mārketinga speciālistiem

26 ARHITEKTŪRAS MANTOJUMA ATTĪSTĪBA LATVIJĀ PĒC 1991. GADA

13. att. Biroju ēka Rīgā, Dzirnavu ielā, tapa, pārceļot 14. att. Administratīvā ēka Dzirnavu 19. gs. koka ēku uz jaunbūves jumta. Foto 2005 ielā ir pārbūvēta par viesnīcu „Alberts”, tās dzelzsbetona korpusu vainagojot ar jaunu stiklotu stāvu. Foto 2008 nosaukt Z. Gailes vadībā atdzimušās ēkas par Mazstāvu apbūvi nomainot ar daudzstā- “Ķīpsalas kolekciju”, tā finansiāli sekmīgi aris- vu, tiek īstenots savulaik Krastiņa deklarētais tokratizējot (gentryfication) kādreizējo zvej- mērķis — Rīgas centrā līdz galam pabeigt nieku ciemu, kur pārvietotās ēkas veido sim- pēc vienotas sistēmas un saskanīgā mērogā biozi ar jaunbūvēm un restaurētajām ēkām. veidot ciešo perimetrālo apbūvi. Tas gan ne- Arhitekte atzīst, ka “ēka ir ieguvums Balasta atbilst hartas 11. paragrāfa apgalvojumam dambja un Ķīpsalas ansambļa situācijai, un “stila vienotība nav restaurācijas galamērķis”, tai pašā laikā zaudējums Baznīcas ielas pil- ar stilu šeit saprotot Rīgas centram raksturī- sētbūvnieciskajai struktūrai”16. go perimetrālo apbūvi, kādu mēs to pazīstam Pārvietošanas pamatojumam var lietot Bulvāru lokā, Klusajā centrā un tikai divu Venēcijas hartas 7. paragrāfu “Piemineklis ir Brīvības ielu kvartālu — starp Stabu un Ģer- neatdalāms no vēstures, kuras liecinieks tas trūdes ielu — autentiskajās tīras daudzstāvu ir, un no vides, kurā tas atrodas. Pieminek- apbūves frontēs. ļa vai tā daļas pārvietošana nav pieļaujama, Unikāls piemērs perimetrālās apbūves izņemot gadījumus (Pasvītrojums mans. — idejas attīstībai ir biroju ēka Rīgā, Dzirnavu J. L.), kad tas notiek pieminekļa saglabāša- ielā 36 (“Nams”, Sergejs Ņikiforovs, 2003), nas nolūkā vai arī to nosaka sevišķi svarīgas kura tapa, pārceļot 19. gs. koka ēku uz jaun- nacionāla vai starptautiska rakstura intere- būves jumta, tā novelkot skaidri saprotamu ses”. Jāpieņem, ka minēto ēku Rīgas centrā robežu starp katra laikmeta ēku un sniedzot tās īpašnieki 20. gs. nogalē būtu nojaukuši īsteni postmoderni ironisku atbildi prasībai ar jebkuriem līdzekļiem, un pārvietošana bija par jebkuru cenu saglabāt ēku, kuras vērtību vienīgais glābšanas veids. Zīmīgi, ka pārvie- noteica fakts, ka tās autors ir pirmais pro- totās ēkas Baznīcas ielā 18 tukšajā zemesga- fesionālais latviešu arhitekts Jānis Fridrihs balā ir uzcelts sešstāvu īres nams (“Tectum”, Baumanis. Analizējot ēkas vecās un jaunās Zane Tetere, 2015). daļas simbiozi no Venēcijas hartas prasību

27 raksti

viedokļa, jāsecina, ka tā neatbilst hartas Vecrīgā, Aldaru ielā 10 (“Zaigas Gailes bi- 13. paragrāfam “Papildinājumi pieļaujami rojs”, 2008). Rīgas centrā, kur dominē lēze- tikai tādā apjomā, lai tie nemazinātu celtnes nie skārda jumti, pozitīvs piemērs ir ēkas interesantāko elementu nozīmi, neizjauk- Dzirnavu ielā 60/2 pārbūve (“Sintija Vaivade tu ansambļa kompozīcijas (Pasvītrojums arhitekte”, 2007), kuras jaunā jumta tera- mans. — J. L.), līdzsvaru un celtnes saskaņu se ir pieejama Rīgas pilsētas arhitekta biro- ar apkārtējo vidi”, jo ēka ir pacelta trīs stāvus ja apmeklētājiem. 70. gadu administratīvā virs ielas līmeņa, līdz ar to ēkas interesantā- ēka Dzirnavu ielā ir pārbūvēta par viesnīcu kie elementi vairs nav pieejami apskatei tuv- “Alberts” (“arhis”, Andris Kronbergs u.c., plānā. Konflikta atrisinājums starp kultūras 2008), tās robusto dzelzsbetona korpusu mantojuma aizsardzības institūciju un radošo vainagojot ar jaunu, plastiski savdabīgu stik- arhitektu paliks kā neatkārtojams kuriozs Lat- lotu stāvu un balkonu — skatu platformu. vijas arhitektūras vēsturē. Pārveidošanai (conversion) visvairāk ir Kopš 90. gadiem pieaugošais pārbūvē- pakļautas bijušo rūpnīcu teritorijas. to bēniņu telpu skaits vecpilsētās ir aplieci- Padomju varas gados uzceltais Rīgas Ra- nājums tā dēvētajās jumtu ainavas jeb ēku diorūpnīcas montāžas cehs Rīgā, Mūkusalas piektās fasādes pārmaiņu iespējām, kuras ielā 9c, ir pārbūvēts izdevniecības redakciju rosina attīstītāju komerciālais mērķis — vajadzībām (“Arhis”, Andris Kronbergs u.c., iegūt penthouse tipa dzīvokļus ar jumta 2005). Noņemot dzelzsbetona paneļus ēkas terasēm. Rezultātā dažviet mainījās “past- fasādei, ir radīta jauna, stiklota ārsiena, de- kartīšu skatu” ideāls — vecpilsētas kārniņu monstrējot dzelzsbetona kolonas un kopnes. jumtu ainava. Tomēr vietās, kur vecās no- “Ģipša fabrikas” Rīgā, Ķīpsalā (“Zaigas Gai- liktavas nav izmantojamas bez kardinālas les birojs”, “Gints un kolēģi”, 2004), kvartālu iejaukšanās, pieļaujama arī gaismas šahtas ar izcilo novietni pie Daugavas pārbūvēja mā- izbūve tās senajā struktūrā, kā tas ir izdarīts jokļiem un restorānam, kā vietas industriālās

15. att. “Ģipša fabrikas” kvartāls Rīgā ir pārbūvēts mājokļiem, kā industriālās vēstures akcentu saglabājot skursteni, bet zem pagalma izbūvēta autostāvvieta. Foto 2008

28 ARHITEKTŪRAS MANTOJUMA ATTĪSTĪBA LATVIJĀ PĒC 1991. GADA vēstures akcentu saglabājot skursteni, bet principa, ka pils ir pašpietiekama un tai jātur zem slēgtā pagalma izbūvējot pazemes au- apmeklētāju noteiktā sajūtu gammā, netrau- tostāvvietu. mējot ar krasu pāreju no viena laikmeta zo- Pārbūves (re-building) termins apzīmē nas citā.”18 darbības, kas vēl nozīmīgāk pārveido ēkas. VKPAI vadītāja Jura Dambja tēze par to, Spilgts piemērs ir Rūmenes muiža Kanda- ka “šodien radīta laba mūsdienu arhitektūra vas novadā (“Zaigas Gailes birojs”, 2009), kļūs par nākotnes kultūras pieminekļiem”19 ir kuras 19. gs. celtā kungu māja nebija valsts deklarācija, kurai būtu jābruģē ceļš meklēju- aizsargāts kultūras piemineklis, un tas deva miem, kā vislabāk sadzīvot kultūras mantoju- iespēju arhitektei vienstāvīgo namu pārbūvēt mam un mūsdienu arhitektūrai. Lai profesio- par divstāvīgu viesnīcas ēku. Gaile, būvējot nālāk un sabiedrībai pieņemamāk pasniegtu uz pagātnes pamatiem, mēģina savienot lai- kultūras mantojuma vērtības, ir jābūvē tilts kus: “Ieejot vecā mājā, es redzu, kas mani starp kultūras mantojumu, mūsdienu arhitek- tajā fascinē, bet redzu arī, ka šodien tā vairs tūru un dizainu. nevar dzīvot. Es gribu saglabāt to, kas mani valdzina, un pielikt klāt to, kas man šodienai vajadzīgs. Ķīpsalas projektus es saucu par Avoti un piezīmes manipulācijām, un par to es tieku kritizēta, 1 Darbiņa G. Palīgā sauc baznīcas, muižas, ka nav iespējams nodalīt, kur beidzas vecais krogi. Kultūras Fonda Avīze. 1991. Nr.11. un sākas mans pienesums.”17 2 Mintaurs M. Arhitektūras mantojuma aiz- Meklējot risinājumus jaunā un vecā sim- sardzības vēsture Latvijā. Manuskripts. biozei, arhitekti orientējas mūsdienu pasau- 2015. 204. lpp. les pārmaiņu procesos. Pamatdokuments 3 Sk. internetā: http://www.la.lv/atklajot- pēckara Eiropas izpostīto pilsētu atjaunoša- rundales-noslepumu/ nai ir Venēcijas harta, kuru 1964. g. pieņēma 4 Kušķis A. Okupācijas muzeja pilsētbūvnie- starptautiskā plānotāju, arhitektu un restau- ciskie nosacījumi. Latvijas Architektūra. ratoru sabiedrība, spējot vienoties par dažiem 2015. 119: 84. pamatprincipiem kultūrvēsturiskās vides aiz- 5 Raksta autora saruna ar G.Vaivaru sardzībā. Rīgas centra diskusiju sakarā īpaši 2002. g. 12. jūlijā. vērtīga ir Hartas atziņa, ka kultūras manto- 6 Sk. internetā: www.mantojums.lv/_rict_ jums ir jāsaudzē visā tā kopumā, respektējot text/.../RIGAS_HARTA__final_4122000. arī nozīmīgākos vēlāko laiku uzslāņojumus. doc Latvijas arhitektu viedokļu polarizācijas 7 Spārītis O. Esejas par Latvijas sakrālo kul- apstākļos ir redzama vēlme revidēt dažas Ve- tūru. Rīga: Jumava, 2015. 201. lpp. nēcijas hartas nostādnes, ko parāda Z. Gailes 8 Blūms P. Vecās Rīgas bastioni. Latvijas darbi Rūmenes muižas pārbūvē, kurā nav Architektūra. 1999. 3: 94–95. jūtama atšķirība starp 19. un 21. gs. arhi- 9 Gaile Z. Koka māja Berga bazārā. Studija. tektūru, kā arī Imanta Lancmaņa uzstādījums 2000. Nr. 1(10). Rundālē — pēc konservācijas veikt restaurā- 10 Krastiņš J., Strautmanis I. Lielais Rīgas ciju un trūkstošo detaļu papildināšanu, nede- arhitektūras ceļvedis. Rīga, 2002. monstrējot redzamu atšķirību starp oriģinālo 11 Borgs J. Atdzimšana. Ar pietāti. Latvijas un papildināto. „Hartas dogma pieprasa, lai Architektūra. 1998. 16: 18. tur, kur pilī beidzās autentiskā struktūra un 12 Krastiņš J. Aktualitātes Rīgas kultūrvidē. dekors, sāktos mūsdienu pasaule ar tās dizai- Māksla Plus. 2007. 2: 39. nu, kolorītu, apgaismojuma spilgtumu. Tomēr 13 Blūms P. Iedvesmas vai tirgoņu pilsēta? Rundāles pieeja ir radikāli atšķirīga, izejot no Māksla Plus. 2007. 3: 38.

29 raksti

14 Turpat. 17 Vīnbergs V. Man nav drosmes būvēt jau- 15 Venice Charter (1964). (Sk. internetā nas mājas. Process. 2009. 2: 93. 06.11.2015.) http://www.icomos.org/en/ 18 Lancmanis I. Rundāles koncepcija — starp component/the-venice-charter. Venēcijas hartu un restaurācijas praksi. 16 Sk. internetā: http://www.zgb.lv/lv/arhitektura Latvijas Architektūra. 2015. 120: 122. /6/11/Baznicas-ielas-maja/ 19 Sk. internetā: http://www.km.gov.lv/lv/ jaunumi/?news_id=6281

Evolution of the Architectural Heritage in Latvia after 1991

Jānis Lejnieks [email protected] Summary

Key words: regeneration, reconstruction, renovation, restoration, in-fill, conversion, re-building, supplementation, extension, facadism, transmition of buildings

25 years having passed since the restoration of independence enables us to evaluate the changes that took place in the framework of the liberal economy market. Heritage can be divided into civil, industrial, and military. Latvia still lacks resources to regenerate the latter, and Marc Rothko centre (2013) in the Arsenal building in the Daugavpils Fortress territory is an exception. The sense of existence of the abandoned factories has been lost, only the chimneys are evidences of the history, if these are kept as the landmark. The success story of the re-use of factory to habitat is “Ģipša fabrika” in Riga (2004). The fate of manors and castles serve as an evidence of the complicated agrarian history of Latvia. Rundāle Palace (1964–2015), due to the efforts of I. Lancmanis, as well as Bauska Castle (1978–2014), due to the efforts of M. Skanis, represent the highest achievements of restoration. Demands for incomes by the investors, contradistinguished with the regulations of the heritage preservation institutions, press the developers together with architects to answer the essential question: whether to build a new volume or to rebuild the existing one. The process of changes is associated with a lot of terms with the prefix “re”: re-building, re-generation, re-investition, re-modeling, re-organization, re-use, re-valorisation, re-vitalization, as well as reanimation, reconstruction, rehabilitation, renovation, repair, restoration, preservation, con- servation, in-fill, conversion, addition and extension. The tendency to construct copies of the buildings destroyed by war is seen in the Blackhead’s House in Old Riga (1999). The most convincing sample of in-fill is a building in Riga, Baznīcas Street (2003), where the glazed facade covers the wooden siding, including the fragments of the authentic 19th century wooden building. The addition to the “Europa Royale” hotel (2006) was inspired by firewalls. The demand to maintain the authenticity of Riga Historical Centre, as the World Heritage site, has made firewalls as the subject of discussions. Academic J. Krastiņš evaluates them critically as the impertinent part of the blocks, but P. Blūms, on the contrary, appreciates them as the feature of Riga Centre.

30 ARHITEKTŪRAS MANTOJUMA ATTĪSTĪBA LATVIJĀ PĒC 1991. GADA

The transfer of buildings from the City Centre to the outskirts is regarded as one of the methods how to preserve „Wooden Riga”. One of the places is Ķīpsala, where according to the projects by Zaiga Gaile a “collection” of these is created. The increasing amount of penthouse apartments with roof terraces in the City Centre confirm the tendency of gentrification of attic floors not used before. Rūmene Manor (2009) serves as an example of radical re-building of the 19th-century house, which was not a listed monument; therefore, the one-storey building got the second floor in the original Eclecticism style by the design of Z. Gaile, who named it “Building of the past”. Latvian architects work with a desire to revise Article 12 of Venice Charter, “Replace- ments of missing parts must integrate harmoniously with the whole, but at the same time must be distinguishable from the original so that restoration does not falsify the artistic or historic evidence.” Similarly, the approach of I. Lancmanis in Rundāle is led by the principle that the palace is self-sufficient and must keep a visitor in the range of certain sensations.

Par autoru Arhitektūras doktors Jānis Lejnieks 1975. g. beidzis RPI. No 1975. līdz 1992. g. arhitekts, vēlāk projektu galvenais arhitekts institūtā “Pilsētprojekts”. Kopš 1995. g. žurnāla “Latvijas Architektūra” galvenais redaktors. Vairāk nekā 300 publikāciju Latvijā, Lielbritānijā, Vācijā, Igaunijā, Somijā u.c. Septiņu monogrāfiju autors. Pētījumu virzieni — mūsdienu arhitektūras integrācija vēsturiskajā apbūvē un 20. gs. Latvijas arhitektūra.

31 raksti Pauls Kampe Latvijas arhitektūrā

Jānis Krastiņš [email protected]

Atslēgas vārdi: Pauls Kampe, Latvijas arhitektūra, 20. gs. sākuma arhitektūra

Arhitekts Pauls Kampe (1885–1960) līdz pavisam nesenai pagātnei lielākoties bija pa- zīstams kā ievērojams zinātnieks — arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. Viņš ir vairāk nekā 70 Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgu zinātnisku publikāciju autors. Ir zināmi arī at- sevišķi viņa kā praktizējoša arhitekta radošie darbi, bet tikpat kā nav norāžu uz celtnēm, kas pēc viņa izstrādātiem projektiem tapušas pirms Pirmā pasaules kara. Nesen veiktie pētījumi par Liepājas arhitektūru liek pārvērtēt P. Kampes vietu un nozīmi Latvijas kopējā zinātnes un kultūras vērtību uzkrājumā. Vēlreiz precizējami arī viņa biogrāfiskie dati. Vismaz 11 ēkas Liepājā celtas pēc viņa projektiem, bet vēl iespaidīgāks ir viņa veikums Rīgā, strādā- jot arhitektu Aleksandra Šmēlinga (Alexander Schmaeling) un Aleksandra Vanaga būvbirojos, kā arī paša privātpraksē. Veicot Rīgas Būvvaldes arhīvā saglabājušos Rīgas ēku būvprojektu grafoloģisko analīzi, noskaidrots, ka P. Kampe ir vairāk nekā 20 arhitektoniski augstvērtīgu Rīgas ēku autors. Viņa vārds ierakstāms Latvijas arhitektūras vēsturē ar ievērojami treknā- kiem burtiem nekā līdz šim.

Arhitekta Paula Kampes vārds līdz pavi- provinču tēlotājas mākslas gadagrāmatā” sam nesenai pagātnei lielākoties bija pazīs- viņš atzīmēts kā īres namu Rīgā, Aleksandra tams vien arhitektūras vēstures speciālistiem. Čaka ielā 70 un Krišjāņa Valdemāra ielā 73 Plašākās kultūrvēstures interesentu aprindās līdzautors3. Šo namu būvprojekti apstiprinā- tas pat bija piemirsies. Galvenokārt P. Kampe ti 1910. g., bet būvdarbi pabeigti gadu vē- pazīstams kā ievērojams zinātnieks — arhi- lāk. Projekti izstrādāti arhitekta Aleksandra tektūras vēsturnieks un pedagogs. Viņš ir vai- Vanaga birojā, kurā kādu laiku darbojās arī rāk nekā 70 zinātnisku publikāciju autors1. P. Kampe4. Savukārt 1912. g. izdotajā Rīgas Dažās arhitektam veltītās publikācijās2 pie- Arhitektu biedrības gadagrāmatā P. Kampe minēti arī atsevišķi viņa kā praktizējoša ar- kopā ar arhitektu Gerhardu fon Tīzenhauze- hitekta radošie darbi — ražošanas ēkas un nu (Gerhard von Tiesenhausen) norādīts kā strādnieku mājas Karvā (1912–1920), kino- viens no Tīnūžu muižas pārvaldnieka mājas teātris Majoros (1925, nav saglabājies), va- projekta autoriem5. sarnīcas Valteros, Bulduros, Ogrē un Ropažos Nesen veiktie pētījumi likuši pārvērtēt ar- (1929–1932), vairāku baznīcu atjaunošanas hitekta Paula Kampes vietu un nozīmi Latvijas projekti u.c., bet tikpat kā nav norāžu uz kopējā zinātnes un kultūras vērtību uzkrājumā. viņa arhitektūras darbiem, kas tapuši pirms Vēlreiz precizējami arī viņa biogrāfiskie dati. Pirmā pasaules kara. Vienīgi Rīgas Arhitek- P. Kampe dzimis 1885. g. 10. aprīlī Alūksnes tu biedrības 1911. g. izdotajā “Baltijas jūras pusē, Alsviķu pagasta Karvā, Kampes

32 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ mājās, “kur viņa senči 250 gadus ara Vidze- pētījumus P. Kampe veltījis atsevišķu arhitek- mes zemi un pārdzīvoja visgrūtākos laikme- tu, celtnieku un mākslinieku daiļradei — gan tus”6. Viņa dzimšanas vieta korekti minēta iepriekšējo laikmetu arhitektūras meista- “Latviešu konversācijas vārdnīcā”7, bet Lat- riem16, gan saviem laikabiedriem17. viešu biogrāfiskajā vārdnīcā “Es viņu pazīs- Visi P. Kampes zinātniskie pētījumi balstīti tu”8 vietas nosaukums pārvērties par Korvu. uz skrupulozā darbā savāktiem un apkopo- Šī viena burta kļūda vēlāk jau radījusi pārpra- tiem, dokumentāri pamatotiem datiem. Tie tumu: biogrāfiskajā enciklopēdijā “Māksla un izceļas ar sistēmiskumu un precizitāti. Daudzi arhitektūra biogrāfijās” norādīts, ka P. Kam- arhīvu materiāli, kurus viņš izmantojis, zudu- pes dzimšanas vieta atradusies Igaunijā9, lai ši Otrā pasaules kara laikā. Tāpēc mūsdienās gan neilgi pirms tam publicētajā apcerējumā P. Kampes zinātnisko darbu vērtība ir vēl lie- par arhitektu10 viņa dzimšanas vieta aprakstī- lāka. Nav nekāda pamata kādreiz publiskota- ta visai precīzi un detalizēti. jam apgalvojumam, ka P. Kampe “nesaskatīja P. Kampe skolojies Rīgā: viņš beidzis Rī- attīstības dinamiku”, “fiksēja tikai atsevišķas gas pilsētas reālskolu un kopš 1905. g. stu- pozīcijas” un “nemēģināja noskaidrot māks- dējis arhitektūru Rīgas Politehniskajā institū- liniecisko ideju mijiedarbību, izprast jaunu tā (RPI). 1906.–1908. g. studijas turpinājis arhitektūras formu tapšanas procesu”18. Glu- Vācijā, Darmštates Tehniskajā augstskolā, tad ži pretēji, P. Kampe spēja objektīvi novērtēt atgriezies Rīgā, kur 1910. g. RPI ieguvis arhi- arī citu tautu, it īpaši vācu, devumu Latvijas tekta diplomu. Augstskolai sekojis obligātais kultūrvēsturē, bet Latviju viņš bija “ieslēdzis karadienests, kas arhitektu aizvedis uz Lie- savā sirdī dziļāk par dažu labu skaļu patriotu pāju. 1912. g. norādīts, ka viņa dzīvesvietas un nav mitējies kalpot savai dzimtenei līdz adrese ir Liepājā, H. Katerfelda namā Šķūņu mūža beigām, atklājot tās pagātnes arhitek- (tagadējā Leona Paegles) ielā 1411. Tajā pat tūrā aizvien jaunas nozīmīgas parādības”19. 1912. g. P. Kampe kļuva par RPI asistentu, Otrā pasaules kara kolīzijas arhitektu bet 1920. g. — par Latvijas Universitātes, aizveda trimdā, taču arī tur nepārtrūka viņa kura pārņēma Latvijas arhitektūras skolu, do- zinātniskā darbība. 1951. un 1957. g. vācu centu. Viņa aprūpējamie mācību priekšmeti valodā divos sējumos, kuru kopējais lappu- bija būvformas un ainavu arhitektūra, kam šu skaits ir 1345, izdots pats iespaidīgākais atbilda arī arhitekta agrākās publikācijas12. P. Kampes darbs — “Vidzemes un Kurzemes 20. gs. trīsdesmitajos gados P. Kampe veica 1400.–1850. g. būvmeistaru, būvamatnieku apjomīgus un daudzveidīgus zinātniskos pētī- un būvmākslinieku leksikons”20. 1960. g., jumus. Latvijas Universitātes Arhitektūras fa- kad arhitekts Bonnā (Vācijā) aizgāja viņsau- kultātes zinātnisko rakstu klāstā vairāk nekā lē, pravietiskus vārdus par šo monumentālo pusi aizņem P. Kampes darbi. Viņa interešu darbu teicis P. Kampes kādreizējais kolēģis loks bijis plašs. Lielākā daļa pētījumu ir par un draugs, profesors Pauls Kundziņš: “Šī atsevišķu celtņu būvvēsturi un arhitektūru13. izdevuma neatsveramā vērtība visā pilnībā Vairāk nekā desmit apjomīgu rakstu par Rī- parādīsies tad, kad atjaunotā Latvijā jauna gas baznīcu vēsturi atrodami “Latviešu kon- zinātnieku audze bez spaidiem un aizsprie- versācijas vārdnīcā” (1927–1938), taču pē- dumiem varēs atkal pētīt Latvijas arhitektūras tījumi par Rīgas un Latvijas dievnamiem ir arī vēsturi”21. citos izdevumos14. 1937. g. publicēts plašs Izcila vieta Latvijas arhitektūras vēsturē un detalizēts pētījums par Vidzemes baznī- ir ne tikai P. Kampes zinātniskajiem pētīju- cām zviedru laikos15, par ko P. Kampem tika miem, bet arī viņa radītajām ēkām, it īpaši — piešķirts arhitektūras doktora grāds un tam līdz Pirmajam pasaules karam tapušajām. sekojošais profesora nosaukums. Vairākus Līdz šim tieši tās nebija apzinātas.

33 raksti

1. att. Īres nams Liepājā, Peldu ielā 33. 1911. P. Kampe. Projekta fasāde, kopskats, plāni un griezums

34 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

Veicot pētījumus par Liepājas jūgendstila arhitektūru, konkrētu saturu ar dokumentāru pierādījumu ieguvuši viedokļi, ka P. Kampe “strādājis būvpraksē Darmštatē, Rīgā, Lie- pājā”22 un “1912. gadā dzīvoja un strādā- ja Liepājā”23. Acīmredzot tieši tur “Kampes darbība izvērsās arī arhitektūras radošajā jomā”24, to veiksmīgi savietojot ar karadie- nestu. Viens no P. Kampes darbiem Liepājā ir īres nams Peldu ielā 33. Ēkas īpašnieks bijis vietējais kultūras darbinieks un komersants K. Sleinis, bet viena no pašreizējām īpaš- niecēm, pensionētā provizore Kaija Liepiņas kundze savā personīgajā arhīvā ir saglabājusi oriģinālo būvprojektu (1. att.). Zem fasādes zīmējuma redzams projekta autora arhitek- ta P. Kampes paraksts. Projekts apstiprināts Liepājas būvkomisijā 1911. g. 10. oktobrī. Būvdarbi, visticamāk, pabeigti 1913. g. Īres nama Peldu ielā 33 plānam gandrīz identiski plāni ir arī īres namiem Liepājā,

2. att. Īres nams Rīgā, Ģertrūdes ielā 38. Kopskats, fasādes projekta variants (1906, A. Šmēlings) un īstenotais fasādes projekts (1907, P. Kampe)

35 raksti

Graudu ielā 34 un Republikas ielā 26/28. des ielā 63 (191, 3. att.). Abas ēkas vei- Savukārt virkne šo ēku ielas fasāžu arhitek- dotas nacionālā romantisma formās, kādas toniskās apdares elementu tieši atgādina nav nevienam citam A. Šmēlinga darbam, fasāžu detaļas ēkām Rīgā, Aleksandra Čaka toties raksturīgas vairumam ēku, kas projek- ielā 70 un Krišjāņa Valdemāra ielā 73. Tas tētas A. Vanaga būvbirojā. viss pārliecinoši norāda uz P. Kampi kā šo ēku Ēkas Ģertūdes ielā 38 projekts, kuru pa- arhitektu. Veicot ēku plānu un fasāžu arhi- rakstījis A. Šmēlings, pirmo reizi apstiprināts tektūras salīdzinošo analīzi, ar visai augstu 1906. g. 10. novembrī, bet otrais, īstenotais — ticamības pakāpi atklājas, ka pēc P. Kampes 1907. g. 14. decembrī28. Tas gan ēkas plāno- projektiem Liepājā tapušas arī ēkas Alejas juma, gan fasādes arhitektoniskā izveidojuma ielā 6, Bāriņu ielā 29a, Ferdinanda Grīniņa ziņā ir principiāli atšķirīgs no sākotnējā pro- ielā 3, Krišjāņa Valdemāra ielā 18 (1913), jekta. Tieši zem fasādes zīmējuma parādīti Leona Paegles ielā 16, Lielajā ielā 4, Liepu atsevišķi fasādes plaknes horizontālie griezu- ielā 23 (1912), Republikas ielā 19 un Uliha mi, uzskatāmi atspoguļojot fasādes plastiku. ielā 15/17 un 25 (1914)25. Šis paņēmiens lietots ne vienā vien projektā, Arhitekta laikabiedri norādījuši, ka kuru izstrādājis vai kura izstrādāšanā pieda- P. Kampe “kā students un jauns arhitekts [..] lījies P. Kampe. strādāja arhitekta Aleksandra Šmēlin- Savukārt ēkas Ģertrūdes ielā 63 fasā- ga (Alexander Schmaeling) birojā Rīgā, kur des kompozīcijas princips ir uzkrītoši līdzīgs patstāvīgi izprojektējis ne vienu vien uzde- fasāžu kompozīcijai ēkām Liepājā, Bāriņu vumu”26 un “pēc pamatīgas sagatavošanās ielā 29a un Republikas ielā 26/28. Projekta [..] strādāja privātā arhitekta birojā pie fasādes zīmējumā29 uzmanību saista paņē- jaunā Šmēlinga”27. Tas liek pievērst uzma- miens, kādā attēloti ziedi uz logu palodzēm. nību vairākām ēkām Rīgā, kas tapušas pēc Tie atgādina stilizētus mākonīšus. Tāpat attē- A. Šmēlinga parakstītiem projektiem. Šādā loti ziedi ziedu kastēs gan ēkas Liepājā, Pel- skatījumā labi pamanāmi ir īres nami Rīgā, du ielā 33, gan ēkas Rīgā, Aleksandra Čaka Ģertrūdes ielā 38 (1907, 2. att.) un Ģertrū- ielā 70 projekta fasāžu zīmējumos. Tādējādi

3. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Ģertrūdes ielā 63. (1910, A. Šmēlings, P. Kampe). Kopskats un fasādes projekts

36 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

4. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Aleksandra Čaka ielā 70. 1910. Kopskats, kāpņu telpa, plāns un fasādes projekts. A. Vanags, P. Kampe

37 raksti

5. att. Īres nams Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 73. 1910. Kopskats un fasādes projekts. A. Vanags, P. Kampe

gan ēkas fasādes arhitektūra, gan grafiskais attēlojums skaidri norāda uz P. Kampes rado- šo rokrakstu. P. Kampes arhitekta radošā darbība ļoti aktīvi izvērsusies arhitekta A. Vanaga būvbirojā. Salīdzinot P. Kampes izstrādā- to būvprojektu īres namam Liepājā, Peldu ielā 33 ar īres namu Rīgā, Aleksandra Čaka ielā 70 un Krišjāņa Valdemāra ielā 73 pro- jektiem (4. un 5. att.)30, var viegli pamanīt virkni līdzīgu grafiskā izpildījuma detaļu, kas raksturīgas vienam vai otram no šiem projektiem — blīvs, brīvrokas līnijām veikts jumtu virsmu iesvītrojums, tādām pašām, tikai gaišākām, acīmredzot ar atšķaidītu tušu vilktām līnijām klāti atsevišķi fasāžu laukumi, punktējumi, kā arī apaļu kolonnu kontūru vai noapaļotu erkeru šķautņu līniju papildinājums ar smalku horizontālu iesvīt- rojumu. Visu šo projektu zīmējumiem ir arī 6. att. Īres nams Rīgā, Krišjāņa Valdemāra viens un tas pats attēlu parakstu burtvei- ielā 71. 1910. Fasādes projekts. A. Vanags, dols un vienā un tai pašā manierē zīmētas P. Kampe

38 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

7. att. Īres nams Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69. 1909. g. 10. maijā un 1909. g. 4. decembrī apstiprinātie fasādes projekti. A. Vanags, P. Kampe

8. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Brīvības ielā 158. 1909. Fasādes projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

39 raksti

9. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Ganību dambī 3. 1909. Fasādes projekts un kopskats (1977. g. foto). A. Vanags, P. Kampe

40 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

10. att. Īres nami Rīgā, Strēlnieku ielā 11. 1910. Fasādes projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

1909. g. 4. decembrī apstiprināts fasādes projekts33. Tajā ir nelielas atšķirības no sā- kotnējā projekta, un acīmredzot tas zīmēts ar citu roku, taču pamatvilcienos tā ir P. Kampes veidotā projekta kopija. Sakārtojot hronoloģiskā secībā un salī- dzinot A. Vanaga birojā izstrādātos projek- tus, kuri zīmēti ar P. Kampes roku, var izse- kot arhitekta mākslinieciski radošās domas attīstībai un to formu ģenēzei, kuras acīm- redzot ir viņa oriģinālais pienesums. Visām pēc šiem projektiem celtajām ēkām, tāpat kā neilgi pirms tam radītajiem A. Vanaga darbiem, raksturīgi asimetriski veidoti un arī asimetriski kārtoti erkeri, kuriem katrā atsevišķas detaļas ēku plānos, piem., pavar- stāvā atšķiras izmēri un plāna konfigurā- di vai bultiņas kāpnēs. cija. Parasti pa šo erkeru apakšējo šķautni Pilnīgi vienlaikus ar īres namu Krišjāņa stiepjas zobiņu virkne, kas drīzāk atgādina Valdemāra ielā 73 ir projektēta arī kaimiņu tautisku seģeņu bārkstis. Ar erkeriem nere- ēka Krišjāņa Valdemāra ielā 71 (6. att.)31, ti ir sabloķēti balkoni. Tie bieži vien ir ap- bet gadu agrāk — īres nams Krišjāņa Valde- jumti un atgādina piebūvētas lodžijas. Šo māra ielā 69 (7. att.)32. Šīs ēkas veido vienu balkonu jumtus parasti balsta visai drukni no iespaidīgākajiem nacionālā romantisma stabi. Fasādes lielākoties vainago augsti, ansambļiem Rīgā. Visām šo ēku fasādēm parasti trīsstūrainas formas zelmiņi. Zem ir ļoti līdzīga mākslinieciskā kompozīcija un dzegām vai starp ailu augšdaļām stiepjas analoga fasāžu zīmējuma maniere. Tiesa, frīzes, kurās atveidoti etnogrāfiski ornamen- ēkai Krišjāņa Valdemāra ielā 69 ir arī otrs, ti. Viss tas dažādās variācijās redzams arī

41 raksti

11. att. Īres nams Rīgā, Mednieku ielā 8. 1910. Fasādes projekts. A. Vanags, P. Kampe

agrākajos P. Kampes darbos. Pēc īres nama 8 (10. att.) bija iecerēts kā trīs ēku ansamb- Krišjāņa Valdemāra ielā 69 tie ir īres nami lis, kas veidotu kvartāla stūri abu ielu krus- ar veikaliem Brīvības ielā 158 (projekts tojumā. Tas īstenots tikai daļēji: uzceltas di- apstiprināts 1909. g. 30. jūnijā, 8. att.) vas atsevišķas ēkas Strēlnieku un Mednieku un Ganību dambī 3 (projekts apstiprināts ielā, bet kvartāla stūrī joprojām brīvi stāv 1909. g. 3. jūlijā, 9. att.)34. Šo ēku projek- vēl 19. gs. būvēta primitīva divstāvu ēci- tu fasāžu zīmējumos parādās vēl viena gra- ņa. 1910. g. 3. septembrī apstiprināts jauns, fiskā izpildījuma manieres detaļa — blīvs nedaudz pārveidots ēkas Mednieku ielā 8 fa- vertikāls iesvītrojums zem zemes griezuma sādes zīmējums (11. att.)37. līnijas. Šādu paņēmienu P. Kampe vēlāk lie- Milzīgā īres nama (tagad viesnīca “Vikto- tojis samērā bieži. rija”) ar veikaliem Aleksandra Čaka ielā 55 1910. g. P. Kampe zīmējis projektus īres fasādes zīmējums (12. att.)38 izstrādāts vi- namiem Strēlnieku ielā 11 un Mednieku sai shematiski, taču P. Kampes grafiskais ielā 835, kā arī Aleksandra Čaka ielā 5536. rokraksts zīmējumā atpazīstams nepār- Nams Strēlnieku ielā 11 un Mednieku ielā protami. Šajā ēkā parādās arī daudziem

42 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

12. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Aleksandra Čaka ielā 55. 1910. Fasādes projekts un kopskats (1977. g. foto). A. Vanags, P. Kampe

P. Kampes darbiem raksturīga detaļa — ņa Valdemāra ielā 73 vai ēkai Liepājā, Re- apaļš erkers ēkas stūrī. Tiesa, tāds bija jau publikas ielā 19. Zināmā mērā līdzīgs stūra īres namam ar veikaliem Brīvības ielā 58, apjoma izveidojums ir arī ēkām Liepājā, Uli- kas celts 1906. g. pēc A. Vanaga projekta, ha ielā 15/17 un 25. taču P. Kampes projektētajai ēkai šādu erke- P. Kampes radošajā darbībā visai pro- ru apjož arī balkons — tāpat kā ēkai Krišjā- duktīvs bija 1911. g., kad tapuši projekti

43 raksti

13. att. Īres nams Rīgā, Bruņinieku ielā 73b. 1911. Fasādes projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

44 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

14. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Lauku ielā 3. 1911. Fasādes projekts un kopskats (1984. g. foto). A. Vanags, P. Kampe

45 raksti

15. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Lāčplēša ielā 112. 1911. Fasādes projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

46 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

16. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 64. 1911. Fasādes projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

vismaz astoņām iespaidīgām ēkām — Rīgā, Bruņinieku ielā 73b (13. att.)39, Lauku ielā 3 (14. att.)40, Lāčplēša ielā 112 (15. att.)41, Krišjāņa Barona ielā 64 (16. att.)42, Blauma- ņa ielā 31 (17. att.)43, Ernesta Birznieka-Upī- ša ielā 18 (18. att.)44 un Aleksandra Čaka ielā 82/84 (19. att.)45 un 30 (20. att.)46. Visām ēkām, kas atrodas kvartālu stūros, tie uzsvērti ar apaļiem erkeriem. Lielāko daļu no tiem vainago paraboliskas formas kupoli, virs kuriem paceļas plānā apaļa laterna. Līdzīgs, tikai plānā daudzstūrains, stūra izveidojums ir arī P. Kampes projektētajai ēkai Liepājā, Lielajā ielā 4. Vairākās ēkās viens no fasāžu apdares elementiem ir druknas, no senās Ēģiptes arhitektūras formu klāsta patapinātas

47 raksti

17. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Blaumaņa ielā 31. 1911. Fasādes projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

kolonnas. Bruņinieku ielā 73b tās ir portālā, Krišjāņa Barona ielā 64 un Aleksandra Čaka ielā 30 tās balsta jumtus virs balkoniem, bet Blaumaņa ielā 31 — stūra erkeru. Tāda ko- lonna bija iecerēta arī portālā Krišjāņa Valde- māra ielā 71, taču tur tā netika īstenota. Šīs kolonnas acīmredzot atspoguļo jūgendstila vispārējo tieksmi pēc eksotiskām un nepa- rastām formām, tai pašā laikā liecinot par nesatricināmu spēku un pašapziņu — īpa- šībām, kas ir tik nepieciešamas, lai paustu klusu pretestību esošajai varai. Tā bija viena no nacionālā romantisma pamatidejām. Savdabīgs senās Ēģiptes motīvs apspēlēts arī ēku Lāčplēša ielā 112, Krišjāņa Barona ielā 64 un Ernesta Birznieka-Upīša ielā 18 portālos (21. att.). Visi tie ir uzkrītoši līdzī- gi. Ailas iekļauj savdabīgi veidotas gludas

48 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

18. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Ernesta Birznieka- Upīša ielā 18. 1911. Fasādes projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

49 raksti

19. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Aleksandra Čaka ielā 82/84. 1911. Fasādes projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

50 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

kolonnas, bet portālu kontūrās jaušamas ēģiptiešu tempļu pilonu formas. Divas pēdējās ēkas, kuras P. Kampe pro- jektējis A. Vanaga būvbirojā, ir īres nams ar veikaliem Zvaigžņu ielā 24 un īres nams Klīveru ielā 1. Ēkas Zvaigžņu ielā 24 labās puses spārns tika izprojektēts jau 1911. g. nogalē47, bet ēka tika uzcelta uzreiz visā ap- jomā pēc jauna, apjomīgāka projekta, kas iz- strādāts 1912. g. (22. att.)48. Tad uzcelta arī ēka Klīveru ielā 1 (23. att.)49. Abas ir ikoniski P. Kampes daiļrades paraugi. Pēc apbrīnojami ražīgā darba cēliena A. Vanaga būvbirojā P. Kampe uzsācis arī patstāvīgu arhitekta praksi — ne tikai Lie- pājā, bet arī Rīgā. 1913. g. 25. aprīlī apstip- rināts projekts divstāvu koka ēkai pagalmā Mūkusalas ielā 33, kuru parakstījis pats P. Kampe (24. att.)50. Tā paša gada septembrī 20. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, ēka jau bija uzcelta un nodota ekspluatāci- Aleksandra Čaka ielā 30. 1911. Fasādes jā51. Ēkas galvenā fasāde bija pavērsta pret projekts un kopskats. A. Vanags, P. Kampe

51 raksti

Zvirbuļu ielu — Mūkusalas ielai paralēlu ie- liņu, kuras tagad vairs nav. Tā uzzīmēta pie- sātinātā, P. Kampem raksturīgajā grafikā. Vēl viens viņa darbs atrodas pašā Rīgas centrā. Tā ir 19. gs. sākumā celtās un vairākkārt pār- būvētās koka ēciņas Krišjāņa Valdemāra ielā 16 vēlreizēja pārbūve (25. att.)52. 1934. g. arhitekts tai paplašinājis otro stāvu, toreiz esošā jumta stāva vietā izveidodams mansar- du, bet saglabādams senāko, pret Dzirnavu ielu pavērsto mezonīnu. Jaunatklātie P. Kampes darbi ēku būvnie- cībā ļauj viņu ierindot vienā līmenī ar pazīs- tamākajiem 20. gs. pirmās puses latviešu ar- hitektūras meistariem Konstantīnu Pēkšēnu, Eiženu Laubi, Aleksandru Vanagu, Jāni Alks- ni, Ernestu Poli, Augustu Malvesu, Mārtiņu Nukšu vai Oskaru Bāru. Paula Kampes vārds Latvijas arhitektūras vēsturē ierakstāms ar ievērojami treknākiem burtiem nekā līdz šim.

21. att. ieeju portāli īres namiem Rīgā — Lāčplēša ielā 112, Krišjāņa Barona ielā 64 un Ernesta Birznieka-Upīša ielā 18. 1911

52 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

22. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Zvaigžņu ielā 24. 1912. Fasādes projekts un kopskats (1977. g. foto). A. Vanags, P. Kampe

53 raksti

23. att. Īres nams Rīgā, Klīveru ielā 1. 1912. Fasādes projekts un kopskats (1974. g. foto). A. Vanags, P. Kampe

24. att. Īres nams pagalmā Rīgā, Mūkusalas ielā 33. 1913. Fasādes projekts. P. Kampe

54 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

25. att. Īres nams ar veikaliem Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 16. 1934. Pārbūves projekta fasādes zīm. un kopskats pirms pārbūves. P. Kampe

Avoti Zvaigzne ABC (Rīgas Tehniskās universi- 1 Ozols j. Bibliographie Paul Campe. Com- tātes Arhitektūras fakultāte), 1995. 127.– mentationes Balticae, VIII/IX, 1960/61. 135. lpp.; Māksla un arhitektūra biogrā- Jahrbuch des Baltisches Forschungsinsti- fijās. 2. sēj. Rīga: Latvijas enciklopēdija, tuts. Bonn, 1962. S. 26 (442)–30 (446). 1996. 8. un 9. lpp. 2 Latviešu konversācijas vārdnīca. 8. sē- 3 Jahrbuch der bildenden Kunst in den jums. (A. Švābe, A. Būmanis, K. Dišlērs, Ostseeprovinzen. Riga: Architektenverein red.). Rīga: A. Gulbja apg., 1932.–1933., zu Riga, 1911. S. 108, 109. 15301. un 15302. sleja; Es viņu pazīstu: 4 Kampe P. Aleksandrs Vanags (1873– Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. Rīga: Bio- 1919) kā cilvēks un kā celtnieks. (Atse- grāfiskā arhīva apg., 1939. 242. lpp.; višķs novilkums no “Izglītības Ministrijas Apsītis V. Pauls Kampe (1885–1960). Mēnešraksta” 1929. g. burtnīcā iespiestā Latvijas arhitektūras meistari. Rīga: raksta). Rīga, 1929. 1. lpp.

55 raksti

5 Jahrbuch der bildenden Kunst in den laikmets. Latvijas Arhitektūra. 1939. Ostzeeprovinzen. Riga: Architektenverein 8: 243–256. zu Riga, 1912. S. 136. 14 . Campe P Der St. Mariendom zu Riga (Son- 6 Kundziņš P. Latvijas celtniecības pētnieks derabdruck aus „Baltischer Almanach”, aizsaulē. Arhitekts (Latvijas Arhitektu 1930). Riga: Jonck u. Poliewsky, 1930. biedrības izdevums). 1960. 10: 24. 15 S.; Campe P. Die St. Gertrud-Kirche 7 Latviešu konversācijas vārdnīca. 8. sēj. zu Riga (Sonderabdruck aus “Baltischer 15301. sleja. Kalender” 1933). Riga: Druck von Ha- 8 Es viņu pazīstu: Latviešu biogrāfiskā ecker, 1933. 11 S., il.; Kampe P. Rīgas vārd­nīca. 242. lpp. Sv. Jāņa baznīcas būvvēsture. Senatne un 9 Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Māksla. 1936. 4: 175–186; Kampe P. 8. lpp. Centrālveidīgais būvtips Vidzemes baznīcu 10 . Apsītis V Pauls Kampe (1885–1960). celtniecībā no XVII gs. vidus līdz XIX gs. vi- Latvijas arhitektūras meistari. 127. lpp. dum. Senatne un Māksla. 1938. 2: 131– 11 Album Academicum des Politechnicums 147; Kampe P. Rīgas Sv. Pētera baznīcas zu Riga. Riga: Jonck und Poliewsky, būvvēsture. Senatne un Māksla. 1939. 1912. S. 577. 3: 70–108. 12 Kampe P. Dažādu materiālu arhitektonis- 15 Kampe P. Baznīcu celtniecība Vidzemē kās formas. Rīga: 1922. 56 lpp.; Kam- zviedru valdības pēdējos 50 gados pe P. Arhitektoniska ķermeņa pamatfor- (1660–1710). Latvijas Universitātes mas. Rīga: Millera druk., 1924. 18. lpp., raksti: Arhitektūras fakultātes sērija 50 lp. il. Kampe P. Bijušais Ķeizara dārzs, 2. sēj. Rīga: Latvijas Universitāte, 1937. tagad Viestura dārzs — Rīgas pirmais 15.–238. lpp. Kopsavilkums vācu valodā: un mākslinieciski vērtīgākais publis- Die Bau­gestaltung der Gotteshäuser in kais dārzs. Rīga: Pētersona tip., 1928. Vidzeme (im lettischen Teil Livlands) 17 lpp., zīm. in den letzten 50 Jahren schwedischer 13 Kampe P. Vecrīgas portāli (Atsevišķs novil- Herrschaft (1660–1710). kums no grāmatas “Rīga kā Latvijas gal- 16 Campe P. Der Stadt- Kunst- und Werk- vas pilsēta”). Rīga: Latvju Kultūra, 1932. meister Rupert Bindenschu und seine 16 lpp., il.; Campe P. Die Hausteinportale Wirksamkeit in Riga: Ein Beitrag zur des 17. und 18. Jahrhunderts in Riga und Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh. die damaligen Rigaschen Bildhauer und Riga: Holzner, 1944. 96 S., 16 Bl., Il.; Steinmetzen. Sitzungsberichte der Gesell- Campe P. Professor Ludwig Bohnstedt und schaft für Geschichte und Altertumskunde seine rigaer Bauten (Sonderabdruck aus zu Riga 1932–1933. Riga: Druch von der “Rigaschen Rundschau” Nr. 138 u. Haecker, 1934. S. 10–17; Campe P. Die 157). Riga: Ruetz, 1933. 11 S.; Kam- Stadttore Rigas im 17., 18. und 19. Jh. pe P. Arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis und deren Meister. Latvijas Universitā- 1834–1891. Viņa dzīve un viņa mūža tes raksti: Arhitektūras fakultātes sē- darbs. (Atsevišķs novilkums no “Izglītī- rija. 2. sēj. Rīga: Latvijas Universitāte, bas Ministrijas Mēnešraksta” 1927. g. 1939. 241.–376. lpp.; Kampe P. Rīgas 1. burtnīcā iespiestā raksta). Rīga, 1927. dzīvojamo ēku iekštelpu arhitektoniskais 18 lpp.; Campe P. Felsko, Johann Daniel. veidojums: I. Baroka laikmets. Latvijas Neue Deutsche Biographie. 1961. 5: 75. Arhitektūra, 1939. 3: 77–88; Kampe P. 17 Kampe P. Aleksandrs Vanags (1873– Rīgas dzīvojamo ēku iekštelpu arhi- 1919) kā cilvēks un kā celtnieks. tektoniskais veidojums: II. Klasicisma 20 lpp.; Kampe P. Profesora Dr. arch.

56 PAULS KAMPE LATVIJAS ARHITEKTŪRĀ

Paula Kundziņa 50 gadi. Latvijas Arhitek- 25 Detalizētāk sk. Krastiņš J. Liepāja: tūra. 1938. 6: 200–202; Kampe P. Īss Jūgendstila arhitektūra = Liepāja: Art pārskats par profesora Dr. arch. h. c. Eiže- Nouvau Architecture. Liepāja: Liepājas na Laubes būvniecības darbību līdz Pasau- pilsētas dome, 2015. 184.–214. un les kara sākumam. Latvijas Arhitektūra. 320.–322. lpp. 1940. 4: 105–117. 26 Kundziņš P. Profesors Dr. arch. un Dr. ing. 18 Vasiļjevs j. Latvijas arhitektūras vēstures Pauls Kampe. Arhitekts. 1960. 10: 25. studiju pamattendences un koncepcijas 27 Veiss E. Latvijas celtniecības pētnieks pirmspadomju laikā. Latvijas PSR arhi- aizsaulē. Arhitekts (Latvijas Arhitektu tektūra un pilsētbūvniecība : Tradīcijas un biedrības izdevums), 1960. 10: 24. meklējumi mūsdienu arhitektūras praksē. 28 Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA). Rīga: Zinātne, 1987. 50. un 51. lpp. 2761. f., 3. apr., 3493. l., 22. lp. 19 Kundziņš P. Profesors Dr. arch. un Dr. ing. 29 Turpat, 3450. l., 7. lp. Pauls Kampe. Arhitekts (Latvijas Arhitektu 30 Turpat, 4019. l., 43. lp. un 2725. l., 3. lp. biedrības izdevums). 1960. 10: 25. 31 Turpat, 2724. l., 6.–7. lp. 20 Campe P. Lexicon Liv- und Kurländischer 32 Turpat, 2723 l., 4. lp. Baumeister, Bauhandwerker und Bauges- 33 Turpat, 12. lp. talter von 1400–1850. Stockholm, 1951. 34 Turpat, 3529. l., 17.–18. lp. un 1445. l., 645 S.; Campe, P. Lexicon Liv- und 73. lp. Kurländischer Baumeister, Bauhandwer- 35 Turpat, 1933. l., 3. lp. ker und Baugestalter von 1400–1850: 36 Turpat, 3488. l., 43. lp. II Teil — Nachtrag und Ergänzung zum 37 Turpat, 1933. l., 11. lp. I Bande. Stockholm, 1957. 709 S. 38 Turpat, 3488. l., 43. lp. 21 Kundziņš P. Profesors Dr. arch. un Dr. ing. 39 Turpat, 4063. l., 4. lp. Pauls Kampe. Arhitekts. 1960. 10: 25. 40 Turpat, 4473. l., 35. lp. 22 Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiskā 41 Turpat, 5345. l., 18. lp. vārdnīca. 242. lpp. 42 Turpat, 3474. l., 14. lp. 23 Paul Campe zum 50. Todestag 43 Turpat, 3529. l., 17.–18. lp. [tiešsaiste]. Herder Institut [sk. internetā 44 Turpat, 3730. l., 19. lp. 29.08.2012.] http://www.herder-institut. 45 Turpat, 4131. l., 70. lp. de/startseite/sammlungen/dokumente- 46 Turpat, 3648. l., 50. lp. dshi/archivale/2010/februar-2010.html 47 Turpat, 4412. l., 45. lp. 24 Kundziņš P. Paul Campe 10.4.1885– 48 Turpat, 52. lp. 23.2.1960. Commentationes Balticae, 49 Turpat, 6010. l., 34. lp. VIII/IX, 1960/61 (Jahrbuch des Balti- 50 Turpat, 6130. l., 10. lp. sches Forschungsinstituts). Bonn. 1962. 51 Turpat, 13. lp. S. 20 (436). 52 Turpat, 2237. l., 41. lp.

57 raksti

Pauls Kampe in Latvian architecture

Jānis Krastiņš [email protected] Summary

Key words: Pauls Kampe, Latvian architecture, architecture of early 20th century

Until recent past, architect Pauls Kampe was known as a distinguished scholar — a his- torian of architecture and teacher. He is the author of more than 70 scientific publications notable in Latvian history of culture. Several creative works of his architectural design practice are known as well, but there are almost no references concerning buildings constructed accord- ing to his projects until the First World War. Recent investigations on architecture of Liepāja led to revaluation of Kampe’s contribution and his significance in Latvian science and culture. His biographical data should be updated as well. At least 11 buildings are constructed accord- ing to his projects in Liepāja, but his accomplishments while working in offices of Alexander Schmaeling and Aleksandrs Vanags as well as in his own practice in Riga are even more im- pressive. Graphological and comparative analysis of building projects kept in archives of Riga Building Board revealed that Kampe’s name can be associated with more than 20 buildings of high-quality architecture in Riga.

Par autoru Dr. habil. arch. Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplāno- šanas fakultātes profesors, Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenais loceklis (1994; LZA Lielā medaļa 1998), Latvijas Arhitektu savienī- bas biedrs (1970). Saņēmis atzinības, piem.: Baltijas asamblejas balva (1998), Rīgas balva (2002), Kultūras mantojuma Lielā balva par mūža ieguldījumu (2013). Ir Itālijas Republikas Nopelnu ordeņa (Ordine al Merito della Republica Italiana) virsnieks (2004), Atzinības krusta lielvirsnieks (2011). Izstrādājis vairākus dzīvojamo un publisko ēku pārbūvju un jaunbūvju projektus un virknei kultūrvēsturisko ēku veicis izpēti un novērtējumu. Ap 600 zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju, tostarp 27 monogrāfijas par dažādiem arhitektūras un pilsēt- būvniecības jautājumiem.

58 BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS

Ojārs Spārītis [email protected]

Schlüsselworter: Rudolph II, von Behr, Herzogtum Kurland, Schloss Edwahlen, Kirche zu Schleck, Renaissance, Manierismus, Humanismus, Architektur, Kunst

Die Fragen über die Kulturkontakte und schichte der Familie von Behr illustriert wer­ den Austausch von geistlichen sowie auch den. von materiellen Artefakten bekommen seit Das Geschlecht von Behr gehört zum der intensiven Tätigkeit des deutschen Kunst­ deutschen Uradel. Die heutigen Nachkom­ historikers Niels von Holst und dessen Vor­ men des Geschlechts sind stolz darauf, daß gänger im Baltikum Philipp Schweinfurth und die Geschichte mit der Schilderung vom Le­ Boris Wipper in der lettischen Kunstgeschich­ bensablauf einzelner Vorfahren bis auf das te der Gegenwart immer mehr Gewicht. 12. Jahrhundert zurückgeht.1 Man kann dem Geschlecht unter dem Namen „Bero“ aus den 1. Familiengeschichte — Lehnsbesitzern von Salzhäusern in Lüneburg Geschlechtergeschichte um 956 eine niedersächsische Abstammung Jeder Staat kann stolz sein, wenn seine nachweisen. Überliefert ist auch, dass die Bürger für den Ruhm, die Ehre, Kultur und weiteren Nachkommen im 12. Jahrhundert wirtschaftliche Blüte ihres Landes sich ein­ zuerst nach Pommern gegangen sind und setzen und mit ihrem Engagement in gesell­ dort kräftig zur Ausbreitung des Christentums schaftlichen und politischen Vorgängen sicht­ mitgewirkt haben. Um 1473 besass die Fa­ bare Spuren hinterlassen oder gar Fortschritte milie auch einen Anteil an den Kolbergschen bewirken. Das angesprochene Thema fördert (Kolobrzeg in Poland) Salzwerken.2 nähere Untersuchung mehrerer Aspekte, wie Vom besonderen Interesse sind diejeni­ etwa: Es ist hier zu fragen, wie eine histori­ gen Mitglieder der Familie von Behr, die im sche Person und ein Geschlecht in der Ge­ Baltikum ihre Niederlassung gefunden ha­ schichte des Landes und noch weiter — in ben und in ihrer Tätigkeit das Kunstmilieu im der Geschichte Zentraleuropas — ihr Anse­ heutigen Estland und Lettland deutlich be­ hen und ihre außerordentliche Rolle fundiert reichert haben. Unter den im Dienst von Bi­ hat. Dies soll mit dem Beispiel von der Ge­ schof 1449 in Ösel ansässigen Rittern wird

59 raksti

Heinrich Beer genannt; Friedrich Beer wird den Betrag von 30 000 Talern an den König 1557 zum Stiftsvoigt von Ahrensburg.3 Zur von Dänemark Friedrich II. verkauft. Damit solcher Konstellation von Beamtern, Besit­ konnte König Friedrich die Erbansprüche zern und Geschlechtern in der Mitte des 16. seines jüngeren Bruders Magnus befriedi­ Jahrhunderts kam Livland durch Folgen von gen. Im Aprill 1560 traf Herzog Magnus auf Reformation, Abschaffen von katholischen Ösel ein, ließ sich zum Bischof wählen und Bistümern in Livland, Kurland und Estland, bestätigte die Privilegien der Ritterschaft. durch Zerfall und Säkularisation des deu­ Ulrich von Behr, der Neffe des ehemaligen tschen Ordens, dessen Schwäche in Landes­ Bischofs Johann von Münchhausen, der verteidigung sofort die Nachbarländer Ruß­ 1555 vom König von Dänemark Friedrich II. land, Schweden und Polen ausnützten. Es zum Stiftsvogt und zum Statthalter in Kurland ist überliefert worden, dass im ehemaligen ernannt wurde, wurde ebenfalls im Amt in Bistum von Kurland (Pilten) und Ösel-Wieck, Ahrensburg auf Ösel und 1561 als Statthalter im Kurländischen und Estländischen Teil in Ösel und Pilten gewählt. Livlands, in der Mitte des 16. Jahrhunderts Ulrich von Behr, gebürtig aus Stellichte, vom Bischof Johannes von Münchhausen ein aus dem Stammsitz von Behrs in Hanover, umfangreicher Handel mit Getreide getrieben wurde erst zum Domprobst, später 1556 wurde, das er vor allem nach Lübeck gegen auch zum Koadjutor des Bischofs. Nachdem Salz und Stoff „zum hofcledung“ eintauschen Dänemark das Stift Pilten dem Prinzen Mag­ oder nach Danzig, Riga, Reval und ande­ nus von Holstein als Sitz eingeräumt hatte, ren Märkten mit eigenen oder gecharterten schloss der Domprobst Ulrich von Behr 1561 Schiffen versenden ließ.4 mit Herzog Magnus einen Vertrag, in dem er Der Zerfall von Konfederation von Fe­ den dänischen Prinzen als Bischof anerkann­ odalstaaten Alt-Livlands beginnt mit dem te und für sein Entgegenkommen „mit den Beschluß von Iwangorod, der Stadt und Or­ Riesengütern Edwahlen, Schleck, Popen, densburg Narwa, im Aprill 1558. Die diplo­ Ugahlen u.s.w. erblich belehnte, ausserdem matischen Gespräche mit Iwan dem Schreck­ mit Amt in Hasenpoth und Zierau nach Emi­ lichen blieben ohne Erfolg, denn er blieb gration der Kloster Hasenpotschen Minoriten, seinem Zweck treu, nämlich — er wollte zu­ aufs Lebstagsrecht“ bedachte.5 Ein Jahr spä­ erst Narwa von Livland lösen. Den russischen ter, 1562, überließ Ulrich von Behr das Gut Angriffen kamen auch die expansionistischen Edwahlen seinem Bruder Johann, ging nach Pläne Polens und Schwedens dazu, und die Deutschland und starb 1585 in Stellichte, Folge davon war, dass das zur Auflösung Alt- wo er auch begraben wurde. Livlands führte. Ein kleiner Teil an der West­ küste, Grobin, kam im April 1560 auf 15 Jah­ 2. Besitz und Baugeschichte ren an das Herzogtum Preußen, so dass im Als vermutlicher Erbauer des Schlosses Prinzip alle Territorien von Alt-Livland in den Edwahlen kann Bischof Heinrich genannt wer­ 60er Jahren des 16. Jahrhunderts von Nach­ den, der laut einer Urkunde Edwahlen 1253 barländern zerstückelt wurden. Estland wurde dem Bischof von Kurland zugeteilt hat. Aber unter der schwedischen Herrschaft gebracht. in Wirklichkeit konnte eine mit viereckiger Oberland, Semgallen, Kurland und der östli­ Mauer umgebene und mit dem Torturm be­ che Teil Livlands kamen direkt an Polen oder festigte Burg nur nach der Unterdrückung von in dessen Lehnsabhängigkeit. Das ehemalige kurischen Stämmen erbaut werden — etwa zu Bistum Pilten sowie ein Teil des Bistums im Beginn des 14. Jahrhunderts. Um 1562, also Stift Ösel-Wieck wurde im Herbst 1559 vom zur Zeit der ersten Privatbesitzer — Brüder letzten Bischof Johann von Münchhausen für Ulrich und Dietrich von Behr, war das Schloss

60 BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS eine auf dem Hügel stehende, mit Wassergra­ nus 2000 Reichstaler für das Inventarium ben umgebene Burg — mit zwei Seitenflügeln zu Hasenpoth und Zierau. Johann von Behr und Tortürmen, sowie auch einem in der Süd- war ebenfalls 1580 Abgesandter des Her­ West-Ecke stehenden Rundturm. Die Familie zogs Magnus bei den Bündnisverhandlungen von Behr hat in den kommenden vier Jahrhun­ zwischen Rußland, Schweden und Polen. Er derten Schloss Edwahlen als Hauptsitz ihres unternahm im Sommer 1580 eine diploma­ Geschlechts gewählt. Die Familie hat diesen tische Reise nach Moskau zum Zaren Iwan Ort als Zentrum für ihre ökonomischen, kultu­ dem Schrecklichen. Auch den Machtansprü­ rellen und intellektuellen Interessen angelegt chen auf Kurland, die vom König von Polen (Abb. 1). erfolgten, widersetzte Johann von Behr sehr Die diplomatische und auch politische tapfer mit Hilfe von Armee und Geschützen, Dimension der Familie von Behr stellt auch so dass er nach dem Gefecht am 24. Mai der Lebenslauf von Johann von Behr deutlich 1583 mit dem polnischen Heer unter dem dar. Im Jahr 1564 fand die Bestätigung der Kommando von Oberst Oborsky Johann von erblichen Verleihung von Edwahlen, Schleck Behr für das Stift Pilten, sowie auch für den und anderen Gütern an Johann von Behr König von Dänemark einen dauerhaftigen durch König Friedrich II. statt.6 1578 er­ Friedensvertrag 1585 schloss und mit dem scheint er als Rat des Herzogs Magnus von erlangten Frieden Kurland von weiteren pol­ Holstein, Herr des stiftischen Kurlands und nischen Überfällen geschützt hat. wie vormals Bischof von Bistümern Kurland Am 25. November 1606 erstellte Johann (Pilten), Ösel und Wieck. Im gleichen Jahr von Behr in Edwahlen den Familienvertrag erfolgte auch seine Belehnung mit dem Amt — den so genannten „Behren-Pakt“, der bis in Schleck und er erhielt vom Herzog Mag­ zum 19. Jahrhundert bestand. Mit diesem

1. Schloss Edwahlen (Ēdole). Foto V. Mašnovskis

61 raksti

Dokument hat Johann von Behr eine wirt­ in den Ländern Mitteleuropas zu gründen, schaftspolitische, den Familienbund zemen­ denn das neue Herzogtum Kurland brauchte tierende und kulturhistorische Präzedenz starke politische Partner. In Prag hat er so­ geschafft. Damit hat er die Grundprinzipien wohl Sibylla von Schleinitz, die Tochter des eines unteilbaren Familieneigentums und der böhmischen Großgrundbesitzers Freiherrn Jo­ Verantwortung von jedermann, der den Na­ hann von Schleinitz auf Schlucken (Šluknow) men „von Behr“ trägt, gelegt. Hierzu gehören in der Oberlausitz, als auch Anna von Biber­ also Menschen, die ihre Familie, ihr Land und stein kennengelernt. Als kurländischer Ge­ ihren sozialen Stand hoch schätzen und be­ sandter am Hof des Kaisers Rudolph II. hat wahren. Johann von Behr starb 1613. Er hin­ Werner von Behr die Gelegenheit benützt, die terliess seinen Söhnen Dietrich und Johann böhmischen Magnaten kennenzulernen. Die die Güter in Deutschland, Werner und Fried­ Geschlechter von Schleinitz und von Biber­ rich — die Güter in Kurland.7 Da Friedrich stein gehörten zum sächsischen und böhmi­ 1648 ohne Hinterlassung männlicher Erben schen Hochadel, die den obersten Rang im starb, wurde der älteste Bruder Werner von kirchlichen sowie im politischen Leben von Behr (1565–1612) Erbherr auf Edwahlen, Sachsen, Böhmen und Schlesien einnahmen, Ugahlen, Popen, Angermünde, Verdenschen wie etwa die Ämter von Obermünzmeister Erbmarschall, Brandenburgischer Rat, der (Karl von Biberstein, 1528–1593)10 oder von Stammvater aller kurländischen Behrs. Was Domherren und Bischöfen in Meißen, Naum­ bedeutet das in Kategorien von Wohlstand? burg, Prag, Leitmeritz u.a.11 wie reich eigentlich war das Geschlecht von In dieser diplomatischen Mission hat Behr in Kurland? Im Jahr 1920 hat Baron Werner von Behr als studierter Rechtswis­ Alexander von Behr aus Edwahlen berechnet, senschaftler mehrere Male lange und be­ dass das Geschlecht von Behr mit seinen schwehrliche Reisen von Edwahlen nach sechs Hauptgütern und mehreren Beigütern Prag unternommen. Dabei kam es zu näherer oder Wirtschaftshöfen insgesamt 125 179 Bekanntschaft mit Johanna von Schleinitz Hecktar Land besass und mit diesem Eigen­ und dessen Familie. Bei Schleinitz hielt sich tum auf der Liste von Privateigentümern in Werner für längere Zeit auf, als er zwischen neugegründeten Staat Lettland die Nummer den Staatsgeschäften in Prag war. Während eins war.8 seines letzten Aufenthalts verlobte er sich mit Sibylla von Schleinitz. Er kehrte kurz nach 3. Bezug zur Stadt Prag und dem Kurland zurück, um alle Vorbereitungen für Hof des Kaisers Rudolph II. die Hochzeit zu treffen, dann reiste noch ein­ Werner von Behr ist in diesem Bericht mal als Privatmann nach Böhmen, wo am die Schlüsselfigur. Er studierte Rechtswissen­ 1. Juli 1596 die Hochzeit stattfand. Das jun­ schaften in Rostock und Königsberg. Nach ge Paar begab sich bald nach Kurland und der Beendigung des Studiums, bevor er nach wählte für ihren Wohnsitz Edwahlen. Aus den Heimat zurückkehrte, begab er sich noch auf Beschreibungen des Inventariums in Edwah­ eine große Europareise. Nach dem Tode sei­ len bekannt ist, daß das Schloss von Innen nes Vaters übernahm Werner von Behr die mit wertvollem und altem Mobiliar, mit Gob­ Verwaltung der Güter Edwahlen und Schleck.9 belins, Tafelsilberstücken, Gemälden, mit ei­ Im Auftrag des Herzogs von Kurland Wilhelm ner Kupferstichsammlung, mit Porzellan und von Kettler hielt er sich 1596 am Hofe von einer Münzsammlung, mit Waffen und ver­ Kaiser Rudolph II. in Prag auf. Seine Aufga­ schiedenen exotischen Trophäen geschmückt ben bastanden darin, wirtschaftliche Verbin­ war. Der Stolz der Famile von Behr aus Ed­ dungen zu knüpfen sowie politische Allianzen wahlen war ein Silberschatz — Humpen,

62 BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS

Pokale, Schüssel, Tafelaufsätze und Besteck aus dem 16. sowie aus dem 17. und 18. Jahrhundert.12 Leider ist in der Feuersbrunst der lettischen Revolution von 1905 fast alles in Edwahlen, ausser Erinnerungen und Fotos, verloren gegangen. Nachdem die Familiengeschichte von Behr bis nach Prag skizziert wurde, möch­ te man fragen: Wo liegt aber der Reiz eines Kunsthistorikers? Die Antwort lautet: In den Kulturkontakten und im Kulturaustausch mit einem hochentwickelten Land sowie im mit Künstlerkapazitäten gesättigten Hof, wo Kai­ ser Rudolph II. von 1576 bis 1612 regier­ te und ähnlich wie Papst Julius II. Raphael und Michelangelo unterstützte, so hat auch Rudolph II. eine ganze internationale Künst­ lergruppe mit solchen Namen wie Giuseppe Arcimboldo, Karel van Mander, Joachim San­ drart, Adrian de Vries, Bartholomäus Spran­ ger, Christoph Jamnitzer und vielen anderen wegen ihrer ausserordentlich hohen und in­ 2. Kirche zu Edwahlen (Ēdole). ventiven Leistung gefördert und beschäftigt. Foto V. Mašnovskis

3. Innenansicht von Kirche zu Edwahlen (Ēdole). Foto V. Mašnovskis

63 raksti

Die männliche Linie der Familie von Behr belins nach Edwahlen gebracht wurden, das hat immer die Rittergüter in Verden — Aller, Wertvollste in der Lebensgefährtin Werners in Stellichte als Beispiel für die Lebensqualität von Behr war ihre Erziehung, ihr Geschmack in Kurland betont. Alle Generationen waren in und ihre Ansprüche nach einem glanzvollen ihren Bestrebungen einig, das gleiche Niveau und inhaltsreichen Leben in Kurland, was wie in Deutschland auch in der Architektur auch dem gewöhnlichen Kulturmilieu des und Kunst auf ihren kurländischen Gütern täglichen Lebens von Böhmischen Hochadel erreichen zu können. Ein Zeugniss dafür ist entsprach: Dort schauten alle in Richtung die Kirche zu Edwahlen (Abb. 2–3), die aus von Kaiser, sie lernten, wiederholten und üb­ rotem Backstein mit einigen gotisierenden ten ein Zusammenleben mit den Extravagan­ Formen 1644–1648 gebaut ist. Im Nebengut zen der Hofkunst. von Edwahlen, nämlich im Gut zu Schleck, Heute in Edwahlen und Schleck, was weisen die Kirche und das Herrenhaus noch nur 12 Kilometer östlich von Hauptsitz liegt, ein höheres Niveau von der Baukultur auf. können wir die höchste Kunstqualität beob­ Das wirft natürlich die Fragen nach dem Kul­ achten, die alle anderen Kulturdenkmäler tureinfluss und Kulturtransfer auf. Lettlands in vielen Kriterien übertreffen. Die Wenn wir die Frauenlinie des Geschlechts Wasserburg Edwahlen gehört zu den so ge­ bis nach Prag verfolgen und die Spuren in nannten kleinen Burgen, wie sie zwischen Böhmen, Sachsen, Schlesien und im Kaiser­ Weichsel und Memel sowie zwischen Kurland hof Rudolphs II. nachvollziehen möchten, er­ und Finnland in gewissen Variationen anzu­ öffnet sich ein Spielraum nur für theoretische treffen sind. Es ist ein beinahe quadratischer Annahmen, denn es fehlt an urkundlichen Vierflügelbau — ein kleiner Konventhof mit Beweisen. Eine hypothetische Glaubwürdig­ einem Einfahrtsturm, der im 14. Jahrhundert keit kann nur die Rekonstruktion der Lebens­ als Burg der Bischöfe von Pilten erbaut wur­ weise im 16. und 17. Jahrhundert verleihen. de. Auf dem hohen Plateau eines aufgestau­ Hier ein paar Anhaltspunkte zur Biogra­ ten Sees und umgeben mit einem Kanal wur­ phie von Sibylla von Schleinitz: Nach der de die Burg Edwahlen um 1380 bis 1450 Hochzeit in 1596 kam Sibylla von Schleinitz mit einer Vorburg westlich vom Konventhof nach Edwahlen, wo sie die folgenden 33 Jah­ erweitert. Unter den neuen Besitzern, den re bis zu ihrem Tod in 1629 verbracht hat. In Baronen von Behr, bekam die Burg im 16. der Ehe mit Werner von Behr brachte sie vier Jahrhundert in der Südwestecke einen Rund­ Söhne und eine Tochter zur Welt. Nur die Ge­ turm und wurde zum einen gut befestigten burtsdaten ihrer Kinder und ihr Todesdatum Herrensitz ausgebaut, was noch bis heute mit am 10. Mai 1629 sind die einzigen Eintra­ wenig Änderungen gut erhalten ist. gungen in der Stammtafel des Geschlechtes von Behr, wo diese Frau eine bedeutende 4. Gut und Kirche zu Schleck Rolle gespielt hat.13 Diese Angaben sind das Im Jahr 1623, nach dem Tod von Werner Einzige, was vom Leben einer hochadligen von Behr, wurde bei der Teilung des Fami­ Frau mit anspruchsvoller Verwandschaft im lienbesitzes das Gut Schleck vom Hauptsitz Böhmischen Kaiserhof nach der Umsiedlung Edwahlen separiert. Im 16. Jahrhundert soll nach Herzogtum Kurland im 17. Jahrhun­ es in Schleck ein Wirtschaftsgut mit einem dert überliefert ist. Nicht viel. Als Tochter Wohnhaus und einer Kapelle gegeben haben. adliger und wohlhabener Eltern kam Sibylla Das frühe Herrenhaus erhielt später die Be­ nach Edwahlen mit einer reichen Aussteuer. zeichnung „das alte Haus“.14 Der gesamte Doch unbeachtet dessen, wieviele böhmische Schlosskomplex in Schleck unterscheidet sich Spiegel, Tafelaufsätze, Prunkmöbel und Gob­ stark von der landläufigen Komposition der

64 BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS

Herrenhäuser in Kurland und Livland. Wäh­ von Schleck: „Nach allen diesen Tatsachen rend in den meisten Fällen das Herrenhaus erscheint es höchstwahrscheinlich, dass die abseits der grossen Wirtschaftshöfe steht, ist Verbindung beider Baumeister Jean de Bodt die Anlage in Schleck am Rande der Wirt­ und Johann von Collas durch ihre Bauge­ schaftsgebäude als selbstständiger Baukör­ meinschaft in Friedrichstein, Döhnhoffstädt per angelegt. Die Gestaltung um 1709–1715 und Carwinden auch von Ulrich von Behr aus mit dem Übergang zum Rechtecksmotiv ist Kurland für seine Bauvorhaben in Schleck die letzte Formung des Schlossensembles. und Popen gewonnen werden konnte.“15 Das an der Schmalseite des Rechtecks ge­ Jean de Bodt, der mit Johann von Collas zu­ baute Hauptgebäude stellt den Mittelpunkt sammen gearbeitet hat, war ein Hofarchitekt und Abschluß zugleich. Das grosse Rechteck beim König Friedrich II. und beim Kurfürsten ist nur von drei Seiten bebaut. Die vierte Seite August dem Starken in Dresden. Doch in den bildet einen natürlichen Anschluss zum Teich. Entwürfen für Zivil- und Hofbauten sowie in Samt dem großen Wirtschaftshof macht die der Militär- und Kirchenarchitektur blieb er ganze Schlossanlage mit der Kirche und den immer treu seinem „neufranzösischen Klas­ Aleen den Eindruck einer Residenz. Die An­ sizimus“.16 fahrt zum Schloss führt durch eine etwa 300 Zwei Hofportale ermöglichen die Einfahrt Meter lange Birkenallee sowie durch einen in den Schlosshof sowohl von Norden als weiträumigen und aus insgesamt 24 Gebäu­ auch von Süden. An der westlichen Schmal­ den bestehenden Wirtschaftshof. Nur wenige seite des Gutskomplexes befand sich das Her­ Schlossanlagen in Kurland entsprechen die­ renhaus in der Länge von ca. 70 Meter. Die sem Ausmass, dieser Grössenordnung. Als Gesamtlänge von der Reihe der Flügelbauten Kultursymbol dürfen wir Schleck dazu zählen. auf der Nordseite beträgt ca. 120 Meter, auf Der Bauforscher Carl von Lorck schreibt der Südseite hingegen nur 85 Meter. Das in der Begutachtung des Gutskomplexes Herrenhaus zeichnet sich durch eine klare

4. Herrenhaus Schleck (Zlēkas). Foto der 1920-er Jahre

65 raksti

5. Ruine von Herrenhaus Schleck. Foto O. Spārītis

Gliederung aus und bildet in der Gesamt­ einem nach vorne geringfügig geschobenen anlage den Mittelpunkt (Abb. 4). Auf dem Mittelrisalit versehen. Jeder Risalit ist mit ei­ Kellergeschoß, der sich unter dem gesamten nem Dreieckgiebel gekrönt. Die Zentren von Herrenhaus befindet, ruhen zwei Stockwerke. beiden Mittelrisaliten sind durch eine Dop­ Die Mitte der Hof- und Westfassade ist mit peltreppe akzentuiert. Die Wände des Her­ renhauses gliedern sich in jeweils 5+3+5 Fensterachsen. Aus dem steilen und mit Dachpfannen be­ deckten Walmdach ragen vier mo­ numentale Schornsteine. Die farb­ liche Gestaltung des Herrenhauses hat sich im Laufe der Zeit variiert. Unter den Putzschichten haben sich Farbenreste erhalten, darunter sind zwei Hauptfarben zu unterschei­ den. Die ursprüngliche Wandfar­ be ist rosa mit weiß in abgesetzter Rahmengliederung gewesen. Seit 1860 hat das Herrenhaus weiß mit grauer Rahmengliederung erstrahlt. Seit der Eroberung von Kurlandkes­ sel und Kapitulation der deutschen Armee am 8. Mai 1945 wurde das Herrenhaus Schleck sofort von Rot­ armisten angezündet und niederge­ brannt. Übrig geblieben ist nur eine Ruine, die nur theoretisch zu rekon­ 6. Kirche zu Schleck (Zlēkas). Foto O. Spārītis struieren ist (Abb. 5).

66 BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS

Und nun zum eigentlichen Prunkstück: ten Grabgewölbe in großen, wappengezierten Das ist die Kirche zu Schleck, die von 1643 Prunksärgen liegen. bis 1645 erbaut und in den folgenden Jah­ Was den Innenraum der Kirche betrifft, ren von 1648 bis 1652 verziert wurde das lässt sich nur mit viel Einbildungskraft 6(Abb.). Das Kirchengebäude besteht aus schildern: Bunte Farben und willkürliche Or­ drei Hauptteilen: aus einem monumentalen namente, Schnitzereien des Altars und der und mit Strebepfeilern gestützten Turm, aus Kanzel aus dem Repertoir der Manierismus­ einem dreischiffigen und gewölbten Gemein­ kunst Nordeuropas (Abb. 7–8). Dabei fallen deraum und aus einem proportionell in die solche Namen ein wie Cornelis Floris, Hans Höhe und Breite reduzierten polygonalen Al­ Wredeman de Vriese, Friedrich Unteutsch, tarraum. Die Kirchenarchitektur weist auch Donath Horn, Schnitzer Hans Gudewert, Lud­ wichtige Merkmale der späten Renaissan­ wig Münstermann und viele andere, die die cearchitektur auf. Die Fassade der Kirche ist Grundlagen für die Exzentrizität in der Kunst mit spitzbögigen Fenstern, die der Stilrich­ gelegt haben. In Schleck ist all dies einem tung der sogenannten „Nachgotik“ entspre­ Lehrling des herzöglichen Hoftischlers Franz chen, geschmückt. Die Wandflächen zwi­ Hoppenstädt zu bedanken, dessen Hand­ schen den Fenstern sind durch toskanische schrift in fünf Kirchen Kurlands vom 1643 Pilaster geteilt; alle Ecken und Fenster sind bis 1652 nachweissbar ist. Sein Stil im von Putzquadern umgeben. Unter der Kirche Schöpfen von manieristischen Ornamenten befindet sich die sogenannte „Präsidenten­ und Grotesken im Knörpelstil kann mit Stil gruft“, wo alle Präsidenten und Landräte der von Hans Gudewert oder Ludwig Münster­ Familie und des Stifts Pilten in einem separa­ mann angeglichen werden, deren Werke im

7. Innenansicht von Kirche zu Schleck (Zlēkas). Foto V. Mašnovskis

67 raksti

8. Kirche zu Schleck (Zlēkas). Altar. Foto V. Mašnovskis

68 BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS

9. Seraph aus der Kanzel von Schleck (Zlēkas). Foto V. Mašnovskis

10. Patronatsgestuhl aus der Kirche zu Schleck (Zlēkas). Foto Herder Institut, Marburg

Norden Deutschlands zu finden sind (Abb. 5. Universum der Renaissance 9). Tänzende, spiralartige Darstellungen von Die Intrigue liegt aber im Konzept der allegorischen Skulpturen wiederholen die ikonographischen und allegorischen Bot­ Komposition von „Figura serpentinata“ von schaft in der künstlerischen Gestaltung der Giovanni da Bologna und Adrian de Wriese. Kirchenbänke, die ein Modell von Universum Der Silberschatz der Kirche zu Schleck be­ im Sinne von Johannes Keppler in mehreren stand aus Gegenständen, die in Hamburg, Reichen von Malereien auf dem Patronats­ Riga, Augsburg angefertigt waren. gestühl darstellen. Die Überlieferung besagt,

69 raksti

dass in den Beständen des Kreismuseums zu gen, die die Allegorien von Visus und Odor Bauske bis zum Zweiten Weltkrieg ein Ge­ darstellen. Das erste Bild — Visus (Gesicht; stühl aus der Kirche zu Schleck mit den Dar­ Sehvermögen) — zeigt eine Frauengestalt mit stellungen von sechs Schöpfungstagen auf dem Spiegel in der Hand, welcher ihr Ge­ der Brüstung aufbewahrt wurde, das leider sicht und auch die Welt zu fassen versucht. heute nicht mehr zu finden ist (Abb. 10).17 Die zweite Füllung symbolisiert ein anderes Das Patronatsgestühl mit sechs bemalten Frauenbildniss in allegorischer Gestalt. Es ist Füllungen auf der Brüstung stand ursprüng­ der Sinn Odor (Geruchssinn), der mit einer lich vor dem Altar auf der linken Seite der Geste ein Blumenbunt zur Nase erhebt. Es Kirche. Die Bilderreihe fängt mit einer iko­ fehlen die weiteren Darstellungen von Tactus nographischen Darstellung an: Die Trennung (Tastsinn), Auditus (Gehör) und Gustus (Ge­ von Licht und Dunkelheit als Genesis von der schmack), die höchstvermutlich — ähnlich Materialität. Dies ist auf der linken Tür ge­ wie die ersten zwei — den Kupferstichvorla­ malt. Diese Tür ist als das einzige Bruchstück gen niederländischer Künstler Hendrik Goltzi­ und Zeugniss erhalten geblieben. Mit der us oder Marten de Vos aus dem Ende des 16. bemalten Füllung wird mitten des bevölkten Jahrhunderts nah standen. Himmels ein sonniges Zentrum dargestellt, Die dritte Bildserie befindet sich an den was den ersten Tag der Schöpfung symbo­ Türen der Kirchenbank auf der rechten Seite lisiert. Weitere Füllungen stellen die Schöp­ des Gemeinderaumes: Da sind die drei Kardi­ fung der Erde und die Trennung vom Wasser naltugenden — Fides, Spes, Caritas (Glaube, (Moses, Cap. I, Vers 9), die Schöpfung der Hoffnung, Liebe) — dargestellt in traditionel­ Fisch- und Vögelwelt (Moses, Cap. I, Vers ler ikonographischer Form. Alle drei Allego­ 20), der Tierwelt (Moses, Cap. I, Vers 24) so­ rien haben in vereinfachter Komposition im wie die Schöpfung der ersten Menschen. Die Zentrum eine Frauengestalt: Die erste, mit malerische Qualität ist nicht besonders hoch, dem Kreuz in der Hand, soll die Tugend vom denn im Baltikum im Zeitraum vom 16. bis Glaube illustrieren; die zweite Gestalt, mit zum 18. Jahrhundert wurden die Altar- und dem Anker an der Hand, ist als Tugend der Emporenmalereien nur von Mitgliedern der Hoffnung zu verstehen; und die dritte, die Malerzunft angefertigt; kein anderer ausser Frau mit dem Kind auf dem Arm, soll jedes Zunftmitgliedern war berechtigt, diese Arbeit Gemeindeglied an die wichtigste aller Tugen­ ausführen. Die Malermeister der Zunft waren den erinnern, sie spricht von der Menschen- aber hauptsächlich in den Städten und Guts­ und der Nächstenliebe. höfen mit den Wand- und Deckenmalereien, Direkt im Gang, unter der Kanzel, zum Al­ mit den Fassaden und mit der Möbelbema­ tar gerichtet, befinden sich mehrere bemalte lung beschäftigt; ihre Leistungen in der Gen­ Füllungen, die eine Reihe der Malereien auf remalerei sind nur den Fertigkeiten von den den Türen der linken Reihe des Kirchenge­ Kupferstichvorlagen zu bedanken. stühls abschließen. Insgesamt sind neun Die zweite Reihe der Malereien in der Kir­ Malereien erhalten. Einige Türen mit bemal­ che zu Schleck lässt die von Gott erschöpfte ten Füllungen fehlen. Die Malereien, die wir Welt mit fünf Sinnen wahrnehmen. Die rech­ heute nicht mehr betrachten können, gelten te Reihe von den Kirchenbänken zur Altar­ als verloren gegangenen. Auf den Füllungen seite endet mit einer Brüstung, wo auf den bemalte Allegorien sollten vermutlich eine Füllungen alle fünf Sinne — Visus, Tactus, didaktische Folge von der Tugend und dem Odor, Auditus und Gustus — gemalt sind. Laster des menschlichen Charakters vorstel­ Von fünf bemalten Füllungen sind heute lei­ len. Doch die Reihe ist nicht vollständig er­ der nur noch zwei erhalten, nämlich diejeni­ halten; auch die erhalten gebliebenen Bilder

70 BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS erlauben keine einheitliche Einsicht in die Tugend, nämlich — als Laster des Insipien- Gestaltung der dialektischen Opposition vom tia/Dummheit. „Guten“ und „Bösen“. Obwohl das Konzept Um die Ecke der Kirchenbank, zum Altar des Auftraggebers im Ganzen nicht klar ist, gerichtet, das erste Bild von links auf dem wird der Verfasser dieses Artikels trotzdem Kirchengestühl (in die Sinnbildserie aber das versuchen, einige seine Beobachtungen in vierte Gemälde), ist eine leicht erkennbare ein System zu bringen. Es ist durchaus mög­ Allegorie zu sehen, und zwar eine Frau, die lich, dass der Auftraggeber oder Pastor (als über die Schulter eine Säule trägt. Dieses Konzeptträger) beim Ausmalen von Füllungen Symbolbild hat eine allegorische Bedeutung hauptsächlich eine intellektuelle Konstruktion von Fortitudo/Tapferkeit; dessen Opposition mit „Thesis“ und „Antithesis“ im Kopf hatte durch Allegorie des Lasters der Timor/Furcht und versuchte, mittels der Bildersprache — ausgedrückt werden könnte. Ein weiteres Bild also durch die Sinnbilder — seine Botschaft zeigt eine Frauengestat mit einem Lamm, das sichtbar machen. die Zuflucht bei Frau sucht. Diese Allegorie Im mittleren Kirchengang, in der Rich­ deutet auf die Patientia/Geduld, welche als tung vom Eingang zum Altar, ist die erste Tugend die Charakterfähigkeit personifiziert, allegorische Malerei zu betrachten, die eine das Laster von Ira/Zorn unterdrücken zu kön­ weibliche Gestalt mit Blumen in einer Hand nen. Eine gemauerte Säule deckt zwei weitere und einem Winkelmass in der anderen dar­ Füllungen; deshalb hat der Künstler auch die stellt. Es ist zu vermuten, dass diese Frauen­ schlecht sichtbaren Felder nur mit bemalten gestalt eine Allegorie der Justitia/Gerechtig­ dekorativen Ornamenten verziert. Als fünftes keit ist; die Injustitia/Ungerechtigkeit — als Bildmotiv kann man eine Frauengestalt mit Opposition — könnte dem Pastor viel Stoff einem Blumenstrauß in der Hand betrachten. zu moralisierenden Gedanken schaffen. Die Die Blumen oder ein Blütenzweig ist vermut­ zweite Frauengestalt stellt eine Allegorie der lich ein Attribut der Tugend von Spes/Hoff­ Temperantia/Mässigkeit dar: Abgebildet mit nung, welcher auf den Sieg über die Despera- einer Kanne und einem Pokal zum Mischen tio/Verzweiflung verweist. Zwei weitere Türen von Wein und Wasser. Als ungemalte Oppo­ des zur nördlichen Wand gerichteten Kir­ sition zu dieser Allegorie könnte der Pastor chengestühls sind ohne Füllungen. Den Inhalt beim Predigen besiegtes Laster von Luxuria/ von verlorengegangenen Malereien können Unkeuschheit nennen. Die dritte allegorische wir leider nicht glaubwürdig rekonstruieren. Darstellung befindet sich auf der Tür des Kir­ Die letzte und die einzige auf der nördlichen chengestühls: Es ist eine Frau mit Spiegel in Seite erhalten gebliebene Malerei stellt einen der Hand, zwei Gesichtern und Schlangen schwarz gekleideten, auf dem Tronsessel sit­ auf dem Kopf; mit dieser Gestalt ist die Tu­ zenden Herrscher dar, dessen allegorische gend von Prudentia/Klugheit gemeint. Die Deutung sich kaum enträtseln lässt. Die frag­ allegorische Bedeutung von diesem Bild ist mentar vorgeführte Bildserie lässt sich als ein vielschichtig und kann nicht nur als Pruden- vielseitiges Universum von christlichen Tu­ tia/Klugheit, sondern auch als Sapientia/ genden interpretieren, zu dessen inhaltlichen Weisheit verstanden werden. Der Spiegel gilt Konzeption die Humanisten der Renaissance als Zeichen von Selbsterkenntniss; die zwei wesentlich beigetragen haben. Erwähnt sol­ Gesichter der Frau sind als Hinweis auf die len hier vor allem solche Namen wie And­ Vergangenheit, Gegenwart und Zukunft zu rea Alciato (1492–1550) oder Cezare Ripa interpretieren. Wenn in Schleck eine Dop­ (1560–1645), die ihrerseits viel von den pelreihe von Allegorien gemalt wurde, dann frühchristlichen Theologen, Philosophen und wohl als Opposition von der oben erwähnten Schriftstellern Tertullian (um 160–220) und

71 raksti

Aurelius Prudentius (348–405) übernommen mächtigeren allegorischen Tugend, nämlich haben.18 der Gerechtigkeit, untergeordnet sind. Dies Der letzte erwähnensbedürftige Gegen­ wird „als Früchte des ewigen Lebens“ und als stand in der Kirche zu Schleck ist das Pa­ ein verbindlicher Kanon in der christlichnen tronatsgestühl auf der rechten Seite des Ethik übernommen. Die in diesem Patro­ Altarraums. Dieses holzgeschnitzte und be­ natsgestühl sitzenden männlichen Erben des malte Möbelstück gehört zur Hauptgruppe Adelsgeschlechtes von Behr personifizierten des zwischen 1648 und 1652 angefertigten das christliche und ethische Ideal der Renais­ Inventars und stammt höchstvermutlich aus sance. Es sollten auch während ihrer Lebzeit der Werkstatt von Franz Hoppenstädt. Bun­ genug gebildete Familienangehörige und Ge­ te Ausmalung, komplizierte baldachinartige meindemitglieder gegeben haben, die diesem Konstruktion, exotische Schnitzornamente Konzept als Gelehrte folgen könnten. machen dieses Patronatsgestühl zu einem Es ist äusserst interessant, die Denkmus­ sichtbaren Symbol des Herrscherstatus und ter der Vergangenheit zu enträtseln und die stellen die männlichen Erben der Kirche und zum Humanismus der Renaissance führen­ des Patronatsgutes in einer attraktiven Um­ den geistlichen, ethischen, philosophischen rahmung von allen Gemeindemitgliedern zur Konstruktionen identifizieren zu versuchen. Schau. Uns interessiert nur die Frontwand Für den einzigartigen Gutskomplex von Ed­ des Patronatsgestühls mit den vier Füllun­ wahlen sowie auch für das Gut und die Kir­ gen, die mit geschnitzten Bögen, Cartouchen che von Schleck haben wir dem europäisch­ und überlappenden Ornamenten im Zentrum geprägten Geschlecht der Barone von Behr jeder Füllung eine geschnitzte allegorische in der Verwandschaft zu den hochadligen Figur darstellt. Die Anzahl von vier Figu­ böhmischen Geschlechtern von Schleinitz ren gestattet uns anzunehmen, dass diese und von Biberstein zu verdanken. Der heu­ Allegorien der in der griechischen Philoso­ tige Zustand von den erwähnten Kulturdenk­ phie durch Platon entwickelten Auffassung mälern, die durch Kriege stark beschädigt von den Kardinaltugenden — Temperantia wurden, ist jedoch trotz fehlender Bau- und (Mäßigkeit), Prudentia (Klugheit), Fortitudo Kunstelemente genug aufschlussreich, um (Tapferkeit) und Justitia (Gerechtigkeit) — das Erhaltene richtig deuten zu können und entsprechen. Fast alle geschnitzten Figuren die daraus gewonnenen Erkenntnisse für die haben während der Jahrhunderte ihre Identi­ Zukunft weiterzugeben. fikationsattribute verloren. Die dritte Füllung von links lässt leicht die Allegorie der Fortitu- Endnotes do/Tapferkeit erkennen. Die im langen Rock 1 Behr, Paul Baron von. Aus der 800-Jäh- gekleidete Frauenfigur trägt auf der Schulter rigen Geschichte des Geschlechtes Behr. eine Säule und lässt sich ohne Zweifel in ih­ Göttingen, 1954–1956, S. 5. rer allegorischen Bedeutung identifizieren. 2 Fircks, Friedrich von. Ueber den Ursprung Wenn wir die fehlenden Attribute von an­ des Adels in dem Ostsee-Provinzen Russ­ deren Allegorien in unserer Imagination er­ lands und das den alten Rittergeschlech- gänzen würden, wie etwa der Allegorie der tern daselbst gebührende Prädicat. Vom Mäßigkeit — Kanne und Pokal, der Allego­ Freiherrn Friedrich von Fircks. Mitau und rie der Klugheit — den Spiegel, der Allego­ Leipzig bey A. Reyher, 1843, S. 145. rie der Gerechtigkeit — den Schwert und/ 3 Fircks, Friedrich von. Ueber den Ursprung oder die Waage, dann können wir schluss­ des Adels in dem Ostsee-Provinzen Russ­ folgern, dass die ersten drei — die Mäßig­ lands. S. 145. keit, Klugheit und Tapferkeit — der vierten 4 Pistohlkors, Gert von. Deutsche Geschich-

72 BEZIEHUNGEN ZWISCHEN DER FAMILIE VON BEHR UND DEM HOF VON RUDOLPH II. UND DEREN AUSWIRKUNGEN AUF DIE KULTUR KURLANDS

te im Osten Europas. Baltische Länder. 11 Neue deutsche Biographie. Bd. 23, Siedler Verlag, Berlin, 1994, S. 155. (Schinzel–Schwarz), Duncker & Humlot 5 Schmidt, Oscar Emil. Album Balticum. Verlag, Berlin, 2007, S. 57. Landschafts-, Cultur- und Reisebilder als 12 Buchholz, Anton. Goldschmiedearbeiten Beiträge zur baltischen Heimatskunde. in Livland, Esthland und Kurland. Lübeck, Bd. I, Riga, Ernst Plates, 1907, S. 22. 1892 Tafeln XV–XXIII. 6 Schmidt, Oscar Emil. Album Balticum. 13 Behr, Ulrich Baron von., Senning Alex­ S. 24. ander. Edwahlen und die Behrsche Ecke 7 Vogell, Friedrich. Versuch einer Ge- in Kurland. Lührs & Röver, Verden-Aller, schlechtsgeschichte des hochadelichen 1979, S. 428. Hauses der Herren Behr im Hannover- 14 Behr, Ulrich Baron von., Senning Alex­ schen und Curländischen aus theils be- ander. Edwahlen und die Behrsche Ecke reits gedruckten, theils ungedruckten in Kurland. Lührs & Röver, Verden-Aller, Urkunden entworfen. Zelle, bei Schweiger 1979, S. 93. und Pick, 1815, S. 99. 15 Baugeschichte Schleck. NDS Landes- 8 Baron Alexander von Behr — Edwahlen. archiv-Staatsarchiv Stade. Dep. 5 B II, Der Kurländische Güterbesitz. Herder In­ Nr. 1657, S. 3. stitut, Marburg (Handschrift), DSHI 190 16 Allgemeines Lexikon der bildenden — Kurland, XVI, M 200, Tabelle, ohne Künstler von Antike bis zur Gegenwart. Seitenangabe. Hrsg. von Ulrich Thieme und Felix Becker. 9 Behr, Ulrich Baron von., Senning Alex­ Bd. 3/4, E.A. Seemann Verlag, leipzig, ander. Edwahlen und die Behrsche Ecke 1999, S. 171. in Kurland. Lührs & Röver, Verden-Aller, 17 Das Foto ist im Bildarchiv des Herder In­ 1979, S. 79. stituts Marburg erhalten. 10 Biographisches Lexikon zur Geschichte 18 Sachs, Hannelore; Badstübner, Ernst; der Böhmischen Länder. Hrsg. von He­ Neumann, Helga. Christliche Ikonogra- ribert Sturm, Bd. 1, A–H, R. Oldenbourg phie in Stichwörten. Koehler & Amelang, Verlag München–Wien, 1979, S. 90. München–Berlin, 1996, S. 342–346.

FON BĒRU DZIMTAS SAIKNES RŪDOLFA II GALMĀ UN TO IETEKME KURZEMES ARHITEKTŪRĀ UN MĀKSLĀ

Ojārs Spārītis [email protected] Kopsavilkums

Atslēgas vārdi: Rūdolfs II, fon Bēru dzimta, Kurzemes hercogiste, Ēdoles pils, Zlēku baznīca, renesanse, manierisms, humānisms, arhitektūra, māksla

Sakrālā arhitektūra un māksla ir būtiska Latvijas kultūras mantojuma sastāvdaļa. Sabied­ rība to vienmēr respektējusi un tā ir tikusi mazāk postīta, tādēļ cauri gadsimtiem tā arī labāk saglabājusies nekā citi kultūras mantojuma slāņi. Rakstā apcerēta neparasti augstas kvalitātes

73 raksti

arhitektūras un mākslas mantojuma daļa — Ēdoles un Zlēku muižu ansambļi, kas radušies Kurzemē 17. gs. pirmajā pusē, un analizēti apstākļi, kas veicinājuši šo vērtību attīstīšanos. Pēc Piltenes bīskapijas pāriešanas Dānijas karaļa Fridriha II valdījumā 1559. g., Johans fon Bērs sāka pārvaldīt ievērojamas teritorijas gan tagadējās Igaunijas, gan Latvijas teritorijā — Ēdoles un Zlēku muižas. Dažus gadus vēlāk — 1564. g. — Johans fon Bērs ieguva īpašumā šīs un vēl citas muižas Kurzemē. Johanam fon Bēram bija ne vien plašs saimnieciskais vē­ riens, bet arī izcilas politiskās komunikācijas iemaņas. Lai novērstu tālāk Krievijas ekspansiju Baltijas jūras reģionā, Dānijas karaļa Fridriha II brālis — hercogs Magnuss — 1580. g. sūtīja Johanu fon Bēru uz Maskavu ar diplomātisku uzdevumu pie Ivana IV (Bargā), kur viņš sekmīgi pārstāvēja poļu un zviedru intereses un panāca mieru uz vairākiem gadu desmitiem. Kā diplomāts un sekmīgs saimnieks Johana fon Bēra pēdās sekoja viens no viņa četriem dēliem — Verners fon Bērs (1565–1612). Pēc tieslietu studijām Rostokas un Kēnigsbergas universitātēs Verners fon Bērs atgriezās Kurzemē un sāka pārvaldīt Ēdoles, Ugāles, Popes un Rindas muižas, no Ēdoles kā otru nozīmīgāko īpašumu izdalot un attīstot saimniecību Zlēku muižā. Šajā laikā saimnieciski orientētais Kurzemes hercogs Vilhelms augstu vērtēja Vernera fon Bēra diplomātiskās prasmes un 1596. g. nosūtīja viņu uz Prāgu saimniecisku saišu veido­ šanai ar karaļa Rūdolfa II galmu, kura intereses, paralēli merkantilajām, bija cauraustas arī ar renesanses humānisma idejām. Diplomātiskā misija beidzās ar to, ka Prāgā Verners fon Bērs iepazinās ar ievērojamo čehu magnātu Johana fon Šleinica un Annas fon Biberšteinas meitu Sibillu, kuru apprecēja jau tā paša gada vasarā. Šo dzimtu savienība vairākās paaudzēs rosināja visaugstākās raudzes kultūras paraugu iesakņošanos Kurzemē, kuru vidū ir gan Ēdoles pils un baznīcas izbūve, gan Zlēku muižas kungu mājas arhitektūra, kura varēja rasties ar Prūsijas karaļa Fridriha II galma arhitektu Žana de Bodta un Johana fon Kollāsa palīdzību. Arī Zlēku muižas kompleksa un tā sastāvā integrētās Zlēku baznīcas arhitektoniskās un mākslinieciskās kvalitātes tālu pārsniedz caurmēra sniegumu un ir vērtējamas kā izcili piemēri renesanses humānisma ideju un manie­ risma stila tendenču pārcēlumam Latvijas kultūras mantojumā.

Par autoru Dr. habil. art. Ojārs Spārītis, mākslas vēsturnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors. Specializējies Latvijas arhitektūras un mākslas vēstures teorijas un stilistikas, kā arī kultūras mantojuma aizsardzības jautājumos. Īpašu uzmanību pētījumos velta renesanses, reformācijas un konfesionalizācijas perioda kultūras mantojumam.

74 KULTŪRVĒSTURISKĀ UN SADZĪVISKĀ VIDE — BIJUSĪ UN MŪSDIENU SITUĀCIJA. SUBATES PASTORĀTS KULTŪRVĒSTURISKĀ UN SADZĪVISKĀ VIDE — BIJUSĪ UN MŪSDIENU SITUĀCIJA. SUBATES PASTORĀTS

Jānis Zilgalvis [email protected]

Atslēgas vārdi: Latvijas arhitektūras vēsture, mācītājmuižu arhitektūra, lauku kultūrvēsturiskā un sadzīviskā vide

Daudzām Latvijas mācītājmuižām 19. gs. beigas un 20. gs. sākums bija pārmaiņu laiks. Latvijas agrārreforma paredzēja noteiktus ierobežojumus. Pastorātiem skaudrs laiks bija pa- domju okupācija — iznīcība, bezcerība par nākotni, vietējās varas vienaldzība par vēsturisku objektu nākotni. Kas mainījies tagad un kas paredzams nākotnē, uz šo jautājumu raksts sniedz atbildi, taču tā nav visai iepriecinoša — kultūrvēsturiskās vides liecības un vērtības izzūd un paaudžu atmiņa paliek nabagāka. Šī raksta mērķis ir dokumentēt tās liecības, kuras ir saglabājuši 20. gs. 30. un tālāko gadu notikumu aculiecinieki.

Luterāņu draudžu mācītājmuižas jeb arī ēkām un to apkārtējai videi īpašu garu, pastorāti, katoļu priesteru plebānijas un pa- kas šodien ļauj tās atšķirt no citām. Luterāņu reizticīgo mācītāju mājvietas ir ievērojama mācītāji, kas saimniekoja savās muižās, bieži Latvijas kultūras mantojuma daļa, kurā cieši bija spožas sava laika personības — literāti, savijušās arhitektūras attīstības īpatnības un folkloras vācēji, latviešu publicistikas, dzejas tradīcijas, kā arī kultūrvēsturiskās un sadzī- un prozas veicinātāji un attīstības sekmētāji. viskās norises. Pastorāts kopā ar baznīcu un Mācītājmuižas parasti dibinātas reizē ar nereti arī ar ķestera un zvaniķa māju, baz- draudzes baznīcām un var atskatīties uz gad- nīckrogu, kapsētu un draudzes skolu veidoja simtiem ilgu vēsturi. Mācītājmuižu skaits tikai vidi ar tikai tai raksturīgu ainavu, ceļu tīklu, aptuveni atbilda baznīcu skaitam. Piem., Kur- sadzīves īpatnībām un ikdienas dzīves nori- zemes hercoga Gotharda Ketlera (G. Kettler) sēm. Daudzās vietās šī vide ir pilnīgi iznīcinā- un landtāga lēmums (1567) par 70 baznīcu ta padomju laikā. Viena no tādām ir Subates draudžu dibināšanu Kurzemē un Zemgalē sa- (Subbath) luterāņu mācītājmuiža, par kuru tur arī noteikumus par mācītājmuižas dibinā- saglabājušās vērtīgas dokumentālas liecības, šanu pie katras baznīcas. Noteiktas bija arī lai arī pati apbūve kopumā ir zudusi. nodevas, kas savācamas no draudzes locek- Mācītājmuižu arhitektūra ir cieši saistīta ļiem mācītāja atalgošanai. Tomēr nereti viens ar ļaudīm — mācītāju, viņa ģimeni un kal- mācītājs apkalpoja vairākas draudzes un līdz potājiem, kuru darbs, mīlestība un ticība vei- ar to pie katras nebija nepieciešamība dibi- doja savdabīgu gaisotni pastorātā, piešķirot nāt mācītājmuižu. 1920. g. Latvijā agrārās

75 raksti

reformas laikā valsts zemju fondā ieskaitīta 171 luterāņu mācītājmuiža, atstājot neatsavi- nāmo daļu 50 ha zemes (Vidzemē 73, Kurze- mē 45, Zemgalē 51, Latgalē 2). Pēc platības lielākās mācītājmuižas Vidzemē bija Gulbenē, Ļaudonā un Valmierā. Patreiz Latvijā ir 295 evaņģēliski luteriskās, 241 katoļu, 110 pa- reizticīgo, 81 baptistu un 65 vecticībnieku draudzes, bet ne tuvu pie visām atrodas vai atradās mācītājmuiža vai mācītājmāja. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautas 20 mācītājmuižas un mācītājmā- jas. Mācītājmuižu apbūvē atspoguļojās gan arhitektūras modes pārmaiņas, gan celtniecī- bas tradīcijas. Pastorāts parasti bija arī lauku saimniecība, kas bieži vien bija līdzvērtīga citām nelielām privātām vai kroņa muižām. Mācītājmuižas apbūves specifisko raksturu 1. att. Subates luterāņu draudzes mācītājs noteica mācītājmāja, kas pārējo vidū izcēlās V. Gautčs. Autora arhīvs ar iespaidīgākiem apjomiem un bagātīgāku arhitektoniski māksliniecisko risinājumu. Pirmās mācītājmuižu dzīvojamās un saim- ainavu, māju arhitektonisko tēlu, telpu iekār- niecības ēkas celtas no koka un līdz mūsu tojuma godību, kā arī sadzīves un saimnie- dienām nav saglabājušās. Tādas, piem., cisko norišu vietas. Garāmejot pieminēti vēs- ir pastorāta ēkas Rucavā (Rutzau; 1560– turiski fakti un dažas pabalējušas fotogrāfijas 1609), Palsmanes (Paltzmar) mācītājmuiža, nereti ir viss, ko atstājis laiks. No tā jāsaliek kas dibināta 1665. g., nodalot no privātmui- kopaina — kā puzlis nebēdnīgam mazulim, žas vienu arklu zemnieku zemes, un Embū- kurš pazaudējis pusi no savas spēlītes satura. tes (Amboten) mācītājmuiža, kas minēta jau Taču ir vietas, kas turpina dzīvot atmiņās, pa- 1548. g. un kuras apbūve nodegusi kopā ar teicoties neizdzēšamai mīlestībai pret dzimto baznīcas arhīvu 1799. g. Skujenes (Schujen) novadu un tēva mājām, par bērnību, kas var- koka mācītājmāja skatāma tikai J. K. Broces būt mazliet idilliski skatīta, ir gaišuma, sir- (J. Ch. Brotze) 1796. g. zīmējumā1. Par dau- snības un nostalģisku ilgu pilna. Tāda vieta ir dziem seniem pastorātiem ziņas var smelties Subates luterāņu mācītājmuiža. tikai dokumentos — baznīcu vizitāciju proto- Atmiņas par Subates pastorātu saglabā- kolos, zemju plānos un aprakstos. jis mācītāja Vilhelma Georga Ērika Gautča Karš, pēckara gadu posts, cilvēku tumso- (W. G. E. Gautzsch) dēls Dītrihs, kurš dzi- nība, neizglītotība un ļaunprātība ir pazudi- mis 1930. g. Subatē un tagad dzīvo Brēme- nājusi ne vienu vien vēsturisku ēku Latvijas nē, Vācijā. Viņa daudzās vēstules glabājas šī laukos un pilsētās. Tā neatgriezeniski zudu- raksta autora krājumā. Tās rakstītas skaidrā šas arī daudzas mācītājmuižas. Šī tendence latviešu valodā, kaut gan rakstītājs atvainojas turpinās arī šodien — katastrofāli tiek nopli- par to, ka tā it kā neesot. Viņš taču aizbrauca cināta lauku kultūrvēsturiskā vide. Ziņas par no Latvijas deviņu gadu vecumā! mācītājmuižu iemītniekiem un ēku būvvēs- V. G . Ē. Gautčs, Subates luterāņu drau- tures liecībām bieži ir tik nabadzīgas, ka ar dzes gans no 1921. līdz 1939. g., dzimis grūtībām nākas uzburt kādreiz tik izteiksmīgo 1890. g. Baldonē (Baldohn) mācītāja Otto

76 KULTŪRVĒSTURISKĀ UN SADZĪVISKĀ VIDE — BIJUSĪ UN MŪSDIENU SITUĀCIJA. SUBATES PASTORĀTS

2. att. Subates mācītājmājas makets. D. Gautča kolekcija Vācijā, Brēmenē

3. att. Subates mācītājmuižas apbūves makets. D. Gautča kolekcija Vācijā, Brēmenē

Gautča un viņa sievas Annas, dzim. Bušas (Busch), ģimenē. Viņš bija precējies ar Ēri- ku Stenderi (E. Stender). Ģimenē piedzimuši seši bērni. Pēc teoloģijas studijām Tērbatas universitātē un dienesta Krievijas armijā viņš 1921. g. kļuvis par palīgmācītāju Subatē un vēl pēc diviem gadiem ordinēts par mācītā- ju. V. G. Ē. Gautčs apkalpojis arī draudzes Gārsenē (Garssen), Asarē (Assern) un La- šos (Lassen) (no 1932. g.). Mācītājs miris 1957. g. Zulingenā (Solingen), Vācijā. Kāda bija Subates mācītājmāja viņa laikā, var spriest pēc Gautču ģimenes īpašumā esošās ēkas un apbūves maketiem. Tajos atveidots arī telpu izvietojums, sienu krāsojums, apku- res sistēma un vertikālās komunikācijas. Ma- ketus 1995. g. izgatavojis Dītriha brālis Mo- rics Gautčs, viens no mācītāja V. G. Ē. Gautča sešiem bērniem. Subates pastorāta apbūvi ap 1930. g. 4. att. Subates mācītājmājas pirmā stāva veidoja astoņas ēkas — mācītājmāja, klēts, plāns. Arhitekta M. Zilgalvja rekonstrukcija

77 raksti

kūts un citas. Uz tām veda aleja, kas no- zālei, anfilādē, virknējās mācītāja darbistaba slēdzās pagalmā, apmetot loku vairāku ēku un mācībnieku (konfirmantu) telpa. Sākotnē- priekšā. Mācītājmāja bija savam laikam tipis- ji mācītāja darba istaba jeb kabinets nebija ka, gara vienstāva koka guļbūve ar skaidām nodalīts no zāles, un starpsiena tapusi krietni iesegtu divslīpju jumtu, kura gali daļēji no­ vēlāk. No mācībnieku telpas pa kāpnēm va- šļaupti. Galvenā ieeja izvietojās garenfasādes rēja nokļūt bēniņu (ziemeļu) galā izbūvētajā vienā galā, un aiz tās atradās priekšnams. mācībā atbraukušo bērnu guļamistabā. Te Pie ieejas zālē bija piebūvēta veranda, bet apmetās tikai meitenes, jo puiši ar velosipē- otrā, dārza pusē atradās vēl trīs lieveņi pie diem nedēļas nogalēs devās mājup4. Dārza ieejām, taču tām bija saimnieciska rakstura pusē no ziemeļiem uz dienvidiem virknējās nozīme. Sešrūšu logiem bija slēģi, bet durvju istabas, koridors, vecā virtuve ar kāpnēm uz vērtņu dekoratīvi bagātīgais risinājums nebija pagrabu, istaba, jaunā virtuve ar ieeju no svešs daudzām Latvijas mazpilsētu un lauku ārienes un vairākas istabas. Pagrabs bija ne- muižiņu ēkām. Apakšējos pildiņus rotāja ver- liels — divas telpas ar cilindrisku velvju pār- tikāls gropējums, un tie ar profilētu dzegu bija segumiem. Tajā uzglabātas saknes un bēr- atdalīti no augšējiem pildiņiem, kuru virsmā zu sulas. Tualetes atradās abos ēkas galos. iestrādātas vadziņas veido rombveida dekoru Dienvidu gala bēniņos izbūvētā skolotāju is- ar rozeti centrā. Tas ir tipisks klasicisma laika taba bija sasniedzama pa vītņu kāpnēm, kas darinājums.2 Kopā ar portālu un slēģiem tas atradās netālu no ēkas centra pie ēdamzāles. licies ievērības cienīgs arī M. Gautčam, kurš Starp konfirmantu telpu un koridoru atradās to pēc atmiņām zīmējis 1990. g.3 manteļskurstenis, kurā žāvēta gaļa. Kaut arī Aiz verandas atradās zāle ar profilētiem pastorāts atradās Augšzemē, tā gala fasādes rotājumiem griestos, bet uz galvenās ieejas risinājums ar jumtiņu starpstāvu dzegas vie- pusi — ēdamzāle un priekšnams. Otrā pusē tā raksturīgs Latgales novadam. Neparasta

5. att. Subates mācītājmāja. Foto 1939. D. Gautča kolekcija Vācijā, Brēmenē

78 KULTŪRVĒSTURISKĀ UN SADZĪVISKĀ VIDE — BIJUSĪ UN MŪSDIENU SITUĀCIJA. SUBATES PASTORĀTS

1940. g. Latvijas kartē, kuru izdevis Šoseju un zemesceļu departaments, un 1967. g. to- pogrāfiskajā plānā, kurš padomju laikā bija slepens. Šajā plānā redzami ceļi un apbūve, kopumā četras ēkas. Pie tām ir uzraksts krie- vu valodā Subata. Latvijas lauku kultūrainavai raksturīgās Subates mācītājmuižas liktenis izšķīrās ne- vis 1969. g., kad to kopā ar vairākām citām galīgi nolaistām ēkām nodedzināja, bet jau 1939. g., kad mācītāja ģimene bija spiesta pamest savu māju, draudzi un draugus, lai 6. att. Mācītājmuižas ārdurvju eņģes.1935. g. dotos uz Vāciju. Politiskie notikumi pēkšņi uzmērījums. VKPAI PDC sadalīja cilvēkus pēc tautībām, konfesijām un izcelšanās. Mācītājmuižas harmonijai un idillei bija pienācis gals. Minētajā gadā starp Vāciju un Padomju savienību tika parakstīts t. s. Hitlera–Staļina pakts, kura rezultātā Baltija nonāca Padomju savienības interešu sfērā. Visai drīz Hitlers publiski paziņoja par vācu tautas grupu pārcelšanos uz reihu. Ko- pumā no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aiz- ceļoja apm. 135 tūkstoši personu.

7. att. Mācītājmājas ārdurvju vērtne. Foto 1935. VKPAI PDC detaļa mācītājmājas arhitektūrai ir sapārotie logi ēdamzālē un mācību telpā, kuriem virs ailām bija kopīgi sandriki. Mācītājmuižas atrašanās vieta redzama 8. att. 1967. g. topogrāfiskais plāns VKPAI vairākos kartogrāfiskos materiālos. Piem., PDC

79 raksti

Ar repatriāciju saistītos notikumus Suba- Svētdien, 8.oktobrī. tē savā dienasgrāmatā 1939. g. aprakstījusi Mēs svinējām māmiņas dzimšanas die- divpadsmitgadīgā Suzanna Margareta Agne- nu. Tēvocis Fricis un tante Eviņa gribēja pie se Gautča (S. M. A. Gautzsch). Fragments mums pusdienas laikā atnākt. Bet īsi pirms no viņas darba kļuvis pieejams, pateicoties pusdienām tante Eviņa piezvanīja pie durvīm Suzannas brāļa Dītriha Gautča laipnībai un un sacīja, ka viņi nevarot atnākt, jo tēvoci Fri- atsaucībai. S. M. A. Gautčas atmiņās aprak- ci sestdien no vācu tautas biedrības aizveda stīto notikumu gaisotni trāpīgi raksturo frag- uz Rīgu uz svarīgu apspriedi. Kad tētis pēc- ments no kādas D. Gautča vēstules: “Tā laika pusdienā pārnāca no baznīcas, tante Eviņa atzīmēšanā var nākt pie atziņas, ka kopdzīve atkal piezvanīja un teica, ka tētim un māmi- starp iedzīvotājiem mācītājmuižā — mācītāja ņai noteikti jādodas uz Aknīsti. Visu vakaru ģimene, kalpones, laukstrādnieki, un arī kai- mēs sēdējām pie lielā galda bērnistabā un miņos zemnieku ģimenes (arī cilvēki dažādas pārrunājām, kas gan būtu, ja…Vecāki pārnā- tautības) noritēja harmoniskā vienprātībā. ca mājās tikai vēlu naktī. Kad viņi gāja gulēt, Mācītāja ģimene apsaimniekoja baznīcas es vēl biju nomodā. Tad tētis man teica, ka muižu kopā ar laukstrādnieku ģimenēm, ik- mums pēc desmit dienām ar nepieciešamo katrs pēc saviem spēkiem. Ar zemnieku ģi- bagāžu jāpārceļas. Sākumā es to vispār ne- menēm uzturēja labas kaimiņu attiecības... varēju aptvert un man bija pavisam jocīgi ap Tie nežēlīgie, noziedzīgie, politiskie notikumi dūšu — kā tas varēja būt, ka mums jāpamet 1939. gada rudenī sagādāja rūpes arī sati- mūsu skaistā mīļā mācītājmāja. Tās taču bija cīgai dzīvei un harmonijai starp cilvēkiem ar mūsu mājas un mūsu Dzimtene. No uztrau- atšķirīgu izcelšanos, atšķirīgu kultūru un kon- kuma es vairs visu nakti nevarēju gulēt. Mā- fesiju [..].”5 miņa man vēlāk stāstīja, ka viņai un tētim S. M. A. Gautčas atmiņās aprakstīti kon- gājis tieši tāpat. krēti notikumi un izjūtas: “Līgo vakars (1939. Desmit dienas tādām lielām pārmaiņām ir gada 23. jūnijs). Mums bija brīnišķīgs laiks. briesmīgi īss laiks. Pavēlē, kuru tēvocis Fricis Māmiņa visu pēcpusdienu cepa un vārīja. saņēma Rīgā, teikts, ka mēbeles un pārējais Mēs atnesām no pļavas puķes un jāņuzāles, dzīvais un nedzīvais īpašums jāpārdod. Lī- lai izgreznotu māju. Vakarā govis nāca mājās dzi jāņem tikai drēbes, grāmatas, trauki un visas izrotāts ar ziedu vainagiem. Marija un citas nepieciešamās lietas. Vecāki tagad kār- ganu meitene dziedāja Jāņu dziesmas. Pēc toja mūsu lietas milzīgās kastēs, kuras visas vakariņām mēs gājām laukā, lai paklausīties, vajadzēja nest uz zāli. Mēs likām kopā visas kā Jāņu bērni pie saimniekiem dziedāja. Va- mūsu rotaļlietas. Vismīļākās ņēmām līdzi. Lie- kara klusumā to varēja diezgan labi sadzir- lāka daļa, protams, palika tur. Mēs tās atdā- dēt. Debesis bija pavisam skaidras. Zībergu vinājām Rugaiņu bērniem un kalpu bērniem. pļavā jau bija pavisam bieza migla. No dīķa Elizabete katram gadījumam gribēja uzglabāt spalgi skanēja zemes vēža balss. Kad jau bija manu balto leļļu kumodi. Es paņēmu līdzi tikai pavisam tumšs, mēs gājām gulēt. zaļo leļļu šūpuli, divas lelles Lizelotiņai, savu Piektdien, 6. oktobrī. tēvoča Hansa pašizgatavoto pacietības spēli, Vakarā mēs visi sēdējām pie radio un tēvoča Hansa sameistaroto bērza koka kasti klausījāmies Hitlera runu. Kādā brīdī viņš un savas mīļākās grāmatas. Pārējās grāma- kaut ko sacīja par vācu atgriešanos no ārze- tās mēs tikai katrs ierakstījām savu vārdu un mēm. Tur viņš pieminēja arī baltiešus. Mēs tad tās visas sanesām mājas bēniņos. Vācu ieklausījāmies. Tētis domāja, ka tas attiecas grāmatas taču šeit nevienam nav vajadzīgas. arī uz mums. Mēs domājām, tas var ilgt vēl Drīz no Rīgas paziņoja, ka baltu aizceļoša- vairākus gadus. nas laiks pagarināts. Tagad mums vajadzēja

80 KULTŪRVĒSTURISKĀ UN SADZĪVISKĀ VIDE — BIJUSĪ UN MŪSDIENU SITUĀCIJA. SUBATES PASTORĀTS

ņemt līdzi vairāk lielās mantas. Mājās no rīta “Diemžēl šodien Subates mācītāja ciems, kā līdz vakaram kārtoja un nagloja. Daudzas lie- es trīs reizes uz turieni ceļoju, gandrīz pilnīgi tas atkal pārkārtoja. Mēs sameklējām labās sagrauts, pēc kara laika nodedzināts 1969. rotaļlietas, kā Morica pašizgatavoto kuļmašī- gadā, kā man pazīstami stāstīja, jo celtnes, nu, viņa mazo kravas mašīnu, manu lielo lelli māja un kūts bija sabrukušas. Tikai jaunākā un labās leļļu mēbeles un aiznesām tās pie lopu kūts un klēts vēl ir. Klētī tagad ir dzī- Gunāra, Arnolda un Veltas Rugaiņiem. Kad voklis. Apkārtne ar laukiem, pļavām, meži- mūsu ļaudis uzzināja, ka mēs pārcelsimies, ņiem un dārzu ierīkošanu u. c. ir nolīdzināti viņi bija ļoti bēdīgi un nomākti. Sākumā viņi un kolhozam piedalīti. Tas nozīmē, ka tagad nemaz nevarēja saprast, ka mēs reiz viņus tikai var atrast pārpalikumus no ceriņiem un pametīsim un gribam pārcelties.”6 citiem krūmiem un kādiem mazliet kokiem. Kā pastorāts izskatījies atmodas laika Ābeles, bērzi, daudz liepas un arī kastaņas ir sākumā, D. Gautčs aprakstījis 1998. g.: visi izzuduši, tāpat kā aleja un egļu mežiņš.

9. att. Skats uz mācītājmuižas atrašanās vietu. Autora foto 2015

10. att. Ceļš uz mācītājmuižu garām padomju laikos celtām kūtīm. Autora foto 2015

81 raksti

Ap ezeru aug alkšņi kā nezāles. Agrākos lai- kušas ēkas. No šī kompleksa vēl šaurāks ceļš kos bija no kalniņa skaists skats uz ezeru, iet uz mācītājmuižas vietu, kas iezīmējas ar šodien vairs ezeru redzēt nevar.”7 kuplu koku lapotnēm. Nekas no vēsturiskās Tā mācītājmuiža palika bez saimniekiem, apbūves šeit vairs nav saglabājies, un mazais un cilvēki, kas šeit apmetās pēc kara, par ezeriņš arī vairs nav saskatāms. Pastorāts at- tādiem arī nekļuva. Mācītājmuiža atradās radās krietnu gabalu no dievnama, un mācī- nelielā uzkalniņā, no kura bija skaists skats tājam nācās mērot garu ceļu uz savu darba uz Subates ezeru. Tagad skatu aizsedz alkšņi. vietu. Zudis ir ābeļdārzs, aleja, vecās liepas un Ar pastorāta iemītniekiem lielā mērā sais- kastaņas. Klēts pārbūvēta līdz nepazīšanai. tās viņu darba vieta — baznīca. Tagadējā Su- Zudusi ir būtiska Subates kultūrvēsturiskās bate veidojusies no divām daļām — Vecsu- vides daļa. Vai pastorātam kādreiz būs lemts bates un Jaunsubates. Tās savienojis masīvs atdzimt, kā tic mācītāja dēls D. Gautčs? mūra tilts pār ezera šaurumu. 1894. g. abas Tagad, 2016. g., grūti izbraucams lauku Subates daļas apvienotas vienā administra- ceļš ved uz padomju laikā celtu fermu, kas tīvā vienībā. Vecsubates baznīca minēta jau stāv pamesta, un visapkārt ir citas pussabru- 1571. g. 1685. g. draudze, kas konfesiju

11. att. Subates luterāņu baznīca. Autora foto 2015

12. att. Subate. Autora foto 2015

82 KULTŪRVĒSTURISKĀ UN SADZĪVISKĀ VIDE — BIJUSĪ UN MŪSDIENU SITUĀCIJA. SUBATES PASTORĀTS

13. att. Subate. Foto 1930. VKPAI PDC maiņas dēļ (dievnams tika atdots katoļiem) ir izcils baroka arhitektūras piemineklis, un bija palikusi bez sava dievnama, Jaunsuba- tās iekārta ir viens no vērienīgākajiem Kur- tes īpašnieka Hektora fon der Ostena-Sake- zemes baroka tēlniecības paraugiem9. Šeit na (H. von der Osten-Sacken) ierosmē sāka sprediķojis V. G. Ē. Gautčs, un, domājams, ne celt jaunu mūra (Jaunsubates) baznīcu, kura vienu reizi vien dievnamā pabijis tolaik ma- maz pārveidota redzama vēl šodien. 1853. g. zais Dītrihs un viņa māsa, čaklā dienasgrā- tai piebūvēta sakristeja un pārbūvētas ērģe- matas rakstītāja Suzanna Margareta Agnese. ļu luktas. Subates luterāņu baznīca ir halles No 1685. līdz 1921. g. draudzē kalpoja tipa vienjoma būve. Tās eksterjers Latvijas vietējie vācbaltieši. No 1909. g. mācītājs bija sakrālai arhitektūrai neraksturīgs — īpaša uz- Frīdrihs Teodors Dēbners (Doebner), bet ķes- manība ir pievērsta visu četru fasāžu arhitek- tera uzvārds bijis Wistin.10 Subates luterāņu toniski dekoratīvajam risinājumam. Centrālo draudze savu darbību padomju laikā nav pār- ieeju rotā portāls (11. att.). Dievnama iekš- traukusi, kaut gan to likvidēt vietējie varasvīri telpa pārsegta ar cilindrisku velvi. Baznīcas gribēja vairākkārt. interjerā saglabājusies vērtīga baroka iekār- Subates pilsētiņa šodien ir maza un klusa. ta, kas ir viens no spilgtākajiem t. s. Jaun- Savulaik tajā bija daudz iedzīvotāju, centrā subates meistara darbnīcas darinājumiem. atradās veikali, pašai publikai bija pieejamas “Arhitektoniski būvētais altāra rentabls ar dažādas sabiedriskās telpas. Tagad pilsētiņa apaļskulptūru un ciļņa dekoru, kancele ar ir pa daļai izmirusi. Tajā atrodas tikai viena bagātīgo skulpturālo rotājumu, biktsols ar pamatskola, kurā mācās ap 60 bērnu. Dau- ciļņa kokgriezumu un telpiski izvērsti veidotā dzas dzīvojamās ēkas ir pamestas, to logi kristāmtrauka pamatne ar bagātīgu ornamen- aizdarīti, vienkāršie aizkari un ģerāniju podiņi tālo un figurālo kompozīciju ciļņu dekorēju- logos liecina par šeit dzīvojošiem sirmgalv- mu, tāpat glezna ‘’Kristus grēciniece,’’ krāšņi jiem. Zināma romantika pilsētā vēl jūtama. ornamentētā ažūra kokgriezuma ierāmēju- Tā ir gan vienstāva koka namos, kas virknē- mā.”8 Visi šie iekārtas priekšmeti tapuši no jas gar līkumainām ieliņām, gan koku lapot- 1715. līdz 1720. g. Minētā glezna nozagta nēs, kas redzamas gandrīz katrā pagalmā, 1991. g. un vēlāk aizstāta ar kopiju. Baznīca gan gleznainajos ezera skatos. Pilsētiņai nav

83 raksti

savas vertikālās dominantes, kas citviet pa- 6 Daļēji šie materiāli publicēti jau grāmatā rasti ir baznīcu torņi. Katoļu un luterāņu baz- Zilgalvis J. Mācītājmuižas Latvijā. Ar- nīcām torņu nav, vecticībnieku baznīcai tas ir hitektūra un kultūrvēsturiskās norises. neliels un no tālienes nav saskatāms. Rīga, 2002. 78., 79. lpp. Subates baznīca ir ne tikai izcils baroka 7 Turpat. laika piemineklis, bet kopā ar mācītājmuižu 8 Zilgalvis J., Pētersons R., Čakstiņa K., Ka- liecina par kultūrvēstures, kultūrvēsturiskās minska R. u. c. Vēsturisko interjeru sagla- vides un sadzīves būtiskām norisēm un iz- bāšana un restaurācija. Eiropas kultūras maiņām gadsimtu gaitā. Mācītājmuiža nav mantojuma dienas 2006. Rīga, 2006. saglabājusies, bet aplūkotās dokumentālās 30. lpp. liecības ir vērtīga informācija nākamajām pa- 9 Baznīcas iekārtas priekšmeti plašā Latvi- audzēm. jas sakrālās arhitektūras kontekstā ana- lizēti izdevumā Grosmane E. Kurzemes Avoti un piezīmes baroka tēlniecība. 1660–1740. Rīga, 1 Brotze J. Monumente VI. S. 213. 2002. 148.–153. lpp.; Mašnovskis V. 2 VKPAI PDC Lieta Subates mācītājmuiža. Latvijas luterāņu baznīcas. Rīga, 2007. 3 Zīmējuma kopija raksta autora arhīvā. 4. sēj.; Vipers B. Latvijas māksla baroka 4 D. Gautča atmiņas. Manuskripts raksta laikmetā. Rīga, 1937. autora arhīvā. 10 Richter A. Baltische Verkehrs und Ad- 5 Turpat. ressbűcher. Kurland. Riga, 1912. Bd. 2. S. 663.

Cultural historical and social environment — the previous and present-day situation. Subate pastorate

Jānis Zilgalvis [email protected] Summary

Key words: History of Latvian architecture, architecture of pastorates, investigation of rural cultural historical environment

Lutheran pastorates, Catholic plebanies, and the housing of Orthodox priests form a signifi- cant part of the cultural heritage in Latvia, combining characteristics and traditions of archi- tecture, as well as activities of the cultural historical and social life. A pastorate together with a church, usually also parish clerk’s and bell-ringer’s house, the church pub, churchyard and parish school created an environment with characteristic features only for this landscape, a network of roads, traits of social and everyday life. In many places this environment has been completely destroyed during the Soviet time. One of these places is Subate pastorate, which bears significant documentary evidence, despite the fact that the building complex is gone. War, post-war calamities, human obscurantism, lack of education and malevolence have destroyed many historic buildings in Latvia, including pastorates. This movement is still alive — the rural cultural historical environment is catastrophically depleted. Information about the inhabitants and evidences of construction history are so poor that it takes lots of

84 KULTŪRVĒSTURISKĀ UN SADZĪVISKĀ VIDE — BIJUSĪ UN MŪSDIENU SITUĀCIJA. SUBATES PASTORĀTS effort to re-establish the historically rich landscape, architecture, internal arrangements which demonstrate the well-being of inhabitants of the time, social and household activity places. Only few known historic facts and some faded photos are all that has remained from the past. Nevertheless, there are places, which still live in our memories thanks to never-ending love for the native region and house, for one’s childhood, which might have be idyllic to some extent, but is full of light, heart-fullness, and nostalgic longing. That kind of place is Subate Lutheran pastorate. Memories about Subate pastorate have been preserved by a son of the priest W. G. E. Gautzch, Dietrich, who lives in Bremen, Germany, born in 1930 in Subate. What was the Subate manor like in his time? The best evidence is the model of buildings owned by Gautzch family and produced, in 1995, by Moritz Gautzch, brother of Dietrich and one of the priest’s six sons. The destiny of Subate pastorate was set not in 1969, when it was burnt down together with other buildings in bad condition, but already in 1939, when the priest’s family was forced to leave their home, congregation, and friends in order to move to Germany. The process of repatriation is described emotionally in the diary of the twelve-year-old S. M. A. Gautzch in 1939. Thus the pastorate remained without landlords, and people who stayed there after the war did not become real landlords. The buildings were located on a little mound with a beautiful view to Lake Subate, which now cannot be seen through alders. The apple-garden, alley, old lindens, and chestnut trees are gone. What can we see today — in 2015? A hardly passable rural road leads to a collective farm built in the Soviet time, now abandoned and partly destroyed. From here even a smaller road leads to the place where the pastorate used to be, marked by bushy trees. Nothing has remained from the historic buildings. It is worth mentioning that the pastorate was located further away from the church and the priest had to walk a long way to his work place. The inhabitants of the pastorate were closely connected to their work place — the church. By the initiative of Jaunsubate owner H. von der Osten-Sacken, a new masonry church (Jaun- subate Church) was built, and one can still see it, slightly changed. The interior still holds valuable Baroque furnishing, one of the most outstanding works of the so-called Jaunsubate workshop masters. Generally the church is a masterpiece of the Baroque architecture and its furnishing is among the most outstanding Baroque sculpture examples in Kurzeme. It is here where W. G. E. Gautzch was preaching, and it is believed that here little Dietrich and his sister Suzanna Margareta Agnese, the little writer of a diary, were present some time.

Par autoru Jānis Zilgalvis 1979. g. beidzis Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāti. 1990. g. aizstāvējis doktora disertāciju par tematu Latvijas muižu arhitektūra 19. gs. otrajā pusē — 20. gs. sākumā. Kopš 1994. g. ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras daļas vadītājs. Kopš 2012. g. — Latvijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. Vairāk kā 170 zinātnisku un populāri zinātnisku publikāciju un 17 grāmatu autors (atsevišķām līdzautors). Galvenie pētniecības virzieni — muižu arhitektūra un kultūrvēsture, sakrālā arhi- tektūra, kultūras mantojuma aizsardzība.

85 raksti KĀRĻA ZEMDEGAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅU PIEMINEKĻI. 20. GADSIMTA 30. GADI

Laila Bremša [email protected]

Atslēgas vārdi: Kārlis Zemdega, piemineklis, tēlniecība, neoklasicisms

Izcilā latviešu tēlnieka Kārļa Zemdegas (1894–1963) darinātie pieci tā sauktie atbrīvo- šanas pieminekļi (Raunā, Džūkstē, Rūjienā, Talsos, Dobelē) atspoguļo neatkarīgās Latvijas Republikas sabiedrības vēlmi monumentālās mākslas formās iemiesot vēsturisko pagriezie- nu Latvijas dzīvē — neatkarības izcīnīšanu un cīņās kritušo piemiņas godināšanu. Darbs pie šiem brīvi stāvošajiem pieminekļiem (arī citiem, to skaitā Raiņa kapa pieminekļa Rīgā) ļāva K. Zemdegam veidot viņa stilu, kas laikmeta tendenču kontekstā raksturojams kā ne- oklasicisms ar art deco un nacionālā romantisma elementiem. Kārļa Zemdegas pieminekļi, kas 20. gs. vidū un otrajā pusē tika pakļauti ideoloģisko apsvērumu diktētai kritikai un pat iznīcināšanai (piemineklis Dobelē), 20. gs. 80. gadu beigās kļuva par Latvijas neatkarības atjaunošanas simboliskajiem objektiem. Pašlaik tie ir iekļauti valsts aizsargājamo kultūras un mākslas objektu sarakstā.

Latvijas mākslas un kultūras mantojuma votas vietas) laukumā vai parkā. Pieminekļi nozīmīga daļa ir 20. gs. pirmajā pusē celtie veltīti karā kritušo piemiņai, taču tie telpiski pieminekļi, kuri iemūžina Pirmā pasaules nav saistīti ar apbedījuma vietu. Katrā kon- karā un Brīvības cīņās kritušo varoņu piemi- krētā gadījumā pieminekļa iesaiste vidē ir ņu. Neliela grupa šo pieminekļu, pieci objekti individuāla. Ir zināms, ka dažos gadījumos, (Raunā, Džūkstē, Rūjienā, Talsos, Dobelē) piem., Dobelē, K. Zemdega pats, sadarbībā pieder tēlnieka Kārļa Zemdegas daiļradei ar pasūtītājiem, ir izvēlējies pieminekļa vietu (1894–1963). Tēlnieka talanta, darbaspēju, pilsētā. Citos gadījumos, savstarpēji apsprie- neatlaidības un uzņēmības rezultātā Latvijas žoties, vietu izvēlējās pilsētas pašvaldības, memoriālā tēlniecība bagātināta ar vairākiem pieminekļa iniciatīvas grupas un sabiedrības oriģināliem un savdabīgiem risinājumiem, pārstāvji. Doma par plašākiem ansambļa ri- kuri kļuva par nozīmīgu devumu Latvijas tēl- sinājumiem neparādās, jo nebija iespēju tā- niecības vēsturē. Pieminekļu celšanas vēsture dus celt. Pieminekļu atjaunošanas gaitā pēc liecina, ka Brīvības cīņu piemiņas iemūžinā- 1991. g. divos gadījumos piemineklim atrada šana kļuva par valstisku un arī sociāli nozī- jaunu vietu, saglabājot padomju režīma laikā mīgu iniciatīvu1. Tipoloģiski šos pieminekļus uzceltos objektus. Talsos tas ir Leču kalniņā apvieno tas, ka tie novietoti pilsētas (apdzī- uzceltais piemineklis 1905.–1907. g. revolū-

86 KĀRĻA ZEMDEGAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅU PIEMINEKĻI. 20. GS. 30. GADI cijas notikumiem (tēlniece O. Nigule, 1980). Vēsturiska nozīme ir ne vien pieminekļa Dobelē 20. gs. 50. gados izveidojās savdabī- estētiskajām īpašībām, bet arī tam, kā tas ie- ga situācija, kad K. Zemdegas atbrīvošanas kļaujas sava laika sabiedriskajā un politiskajā cīņu piemineklim, vēl atrodoties savā vietā, dzīvē, gan 20. gs. 90. gadu sākuma Atmodas pieminekļa laukumā iekārtoja padomju ka- procesos — simboliskajā neatkarīgās Latvijas ravīru brāļu kapus. Tad pieminekli uzspridzi- atkalatjaunošanā. nāja un tā vietā 1956. g. uzstādīja divfigūru Pieminekļu atklāšana 20. gs. 30. gados kompozīciju “Karavīrs un partizāns” (tēlnie- bija vietēja mēroga, taču vērā ņemami, pla- ki V. Albergs, Ļ. Bukovskis, A. Terpilovskis), ši apmeklēti svētki, kurus apmeklēja valsts kura tika saglabāta2. prezidents. Piem., Alberts Kviesis apmeklē- Tekstos, kas veltīti šiem pieminekļiem, ja Raunas pieminekļa atklāšanu 1933. g.6 lietoti dažādi to apzīmējumi — atbrīvošanas Atklāšanas svētkos notika svinīgs dievkalpo- cīņu pieminekļi, atbrīvošanas cīņu un kritušo jums, varēja būt koncerts vai svētku mielasts. pieminekļi, brīvības pieminekļi. Mazāk mo- Piemineklis, tā celšana un svētku rituāls bija tivēts, kaut arī lakoniskāks, ir vispārinošais nozīmīgs vairākos aspektos — tas saliedēja “brīvības pieminekļu” nosaukums. Kaut arī vietējo kopienu, stiprināja nacionālo pašap- šie pieminekļi ir tapuši kā vēsturiskās pie- ziņu, vēsturiskās piederības sajūtu, telpiski miņas iemūžinājums, tie nav atvasināmi no akcentēja vietu pilsētā, kur turpmāk varēja populārākā Rīgas Brīvības pieminekļa parau- notikt svinīgi svētku pasākumi. ga un tie neatveido alegorisko brīvības tēlu. Pieminekļu vēsture 20. gs. otrajā pusē Pieminekļu programma, kādu to formulējuši savukārt raksturo padomju varas politisko pasūtītāji un mākslinieks, ir ar konkrētu lokāli komunikāciju, ceļot jaunus pieminekļus un vēsturisku ievirzi. likvidējot iepriekšējos7. No. K. Zemdegas pie- K. Zemdegas 20. gs. 30. gados darināto minekļiem šajā procesā cieta atbrīvošanas cī- pieminekļu priekšvēsture sākās jau 20. gs. ņām veltītais piemineklis Dobelē (iznīcināts, 20. gadu sākumā, kad vienlaikus ar saimnie- saglabājusies tikai vīrieša figūras galva) un cisko grūtību pārvarēšanu radās doma par at- “Sējējs”, Latvijas Republikas zemkopības mi- brīvošanas cīņu piemiņas iemūžināšanu gan nistram Artūram Alberingam veltītais piemi- Rīgā, gan arī citās Latvijas pilsētās. Ieceres neklis Rūjienā (atklāts 1939. g., restaurēts, būvēt pieminekļus radās daudzviet, bet tā kā saglabājies oriģinālais akmens). vietējās pilsētu kopienas tajā laikā bija stipri Atmodas sākuma gados vēsturiskās at- trūcīgas, ziedojumu vākšana nevedās un citi miņas atjaunošanas procesā nozīmīga bija saimnieciski pasākumi bija aktuālāki, prak- arī pieminekļu vēstures pētīšana un no jau- tiskā darbība pieminekļu celšanā sākās vēlāk. na ieraudzīšana (sakopšana, popularizēšana, Rīgas Brīvības pieminekļa (sākumā sauk- svētku organizēšana), kurā dalību ņēma plaši ta par Piemiņas stabu) pirmais konkurss no- Latvijas sabiedrības slāņi. tika 1922. g., otrais 1923. g.3 Pirmo kritušo Tēlnieka K. Zemdegas darbība monumen- varoņu piemiņai veltītu skulpturālo pieminek- tālajā tēlniecībā sākās pēc 1930. g. Rīgas li pēc tēlnieka Emīla Meldera meta atklāja Brīvības pieminekļa konkursa, kurā līdz tam 1922. g. Valkā4. 20. gadu laikā pieminekļus mazpazīstamais tēlnieks par savu projektu cēla galvenokārt pēc arhitektu metiem. Tie ieguva trešo godalgu. bija samērā vienkārši5. 1927. g. K. Zemdega absolvēja Latvijas K. Zemdegas darinātie pieminekļi tika Mākslas akadēmijas Konstantīna Rončevska atklāti 20. gs. 30. gados. Pēdējais, Dobeles (1875–1935) tēlniecības meistardarbnī- piemineklis atklāts 1940. g., dažas dienas cu ar diplomdarbu “Jēkaba cīņa ar eņģe- pirms Latviju okupēja padomju karaspēks. li”. 1928. g. viņš papildināja zināšanas un

87 raksti

iemaņas akmens apstrādē pie tēlnieka Bur- mākslas paraugu izmatošanu. K. Zemdegas karda Dzeņa (1879–1966). Tēlnieks savu gadījumā nozīme bija tiešiem iespaidiem un plastisko rokrakstu veidoja uz plašas klasis- senēģiptiešu skulptūrām8. kās tradīcijas bāzes, modificējot to atbilstoši K. Zemdega, kā viņš pats uzskatīja, ienā- tajā laikā aktuālajam art deco stilam, reizēm ca mākslas dzīvē vēlāk nekā citi viņa laika- izmantojot laikmetīgos nacionālā romantis- biedri. Pirmo panākumu laikā viņam bija jau ma elementus. 36 gadi. Tam bija gan personiski, gan vēstu- 1925. g. K. Zemdega apmeklēja Parīzi, riski iemesli, tādēļ tēlnieks tiecās izmantot iepazinās ar art deco manifestāciju Starptau- katru iespēju īstenot savas ieceres un strā- tiskajā Modernās dekoratīvās un rūpnieciskās dāja ar apbrīnas cienīgu intensitāti. 20. gs. mākslas izstādē (L’Exposition internationale 30. gadu gaitā viņš darināja arī pieminekļus des arts décoratifs et industriels moder- brāļu kapos Viļakā (1935) un Tukumā (1940), nes). Vēlāk viņš daudz ceļoja, arī uz Ēģipti vairākus privātos kapa pieminekļus un savu (1931, 1936), kuras monumentālās skulp- šedevru — Raiņa kapa pieminekli tagadē- tūras atstāja uz tēlnieku spēcīgu un palieko- jos Raiņa (toreiz Jaunajos) kapos (1934). šu iespaidu. Tas visumā atbilda arī art deco Viņš strādājis dekoratīvajā tēlniecībā — stila orientācijai uz austrumu (plašā izpratnē) reljefi ēkai Lomonosova ielā 12 (1930),

1.–2. att. Brīvības piemineklis (“Kokle”) Raunā. 1933. Granīts, augstums ar postamentu deviņi metri. L. Bremšas foto

88 KĀRĻA ZEMDEGAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅU PIEMINEKĻI. 20. GS. 30. GADI ciļņi LU aulai (1935), skulptūra “Justīcija” iekļaujas parka vidē, vasarā un noteiktā ap- (1939, Tiesu pils, tagad Ministru kabineta gaismojumā tas izceļas kā akcents pret koku ēkā), arī stājtēlniecībā — darinājis vairākas lapotnes fonu. figurālas kompozīcijas un portretus. Padomju laikus pārdzīvojušais pieminek- Raunas Brīvības pieminekļa vēsture vis- lis 20. gs. 90. gadu sākuma romantiskās at- tiešākā veidā saistīta ar K. Zemdegas pir- modas kontekstā, līdzās daudzām citām liecī- majiem panākumiem Latvijas mākslas dzī- bām par neatkarīgās Latvijas pagātni, varēja vē. 1929. g. Cēsu pilsētas galva organizēja būt visai iedvesmojošs, par ko liecina, piem., apspriedi ar Raunas draudzes locekļiem, arhitekta Vaideloša Apsīša poētiskais rakstu- cenšoties rosināt interesi par brīvības cīņu rojums: “Romantizēts pagātnes ētisko ideālu iemūžināšanu. 1931. g. pavasarī delegācija neizdziestošais skaistums, kas kā dzidrs, dzī- no Raunas aizbrauca uz Rīgu un iepazinās vinošs avots, dod ticību nākotnei”14. ar Brīvības pieminekļa konkursa projektiem. Džūkstes brīvības karā kritušo pieminekli Tā paša gada oktobrī izveidotā Raunas brīvī- cēla pēc Džūkstes draudzes locekļu un mā- bas pieminekļa valde nolēma pieminekli celt cītāja Roberta Slokenberga (1898–1957) pēc K. Zemdegas meta samazinātā veidā9. iniciatīvas. Līdzekļu vākšanā iesaistījās Līdzekļus pieminekļa celtniecībai ieguva no Slampes pagasta iedzīvotāji un Džūkstes labdarības pasākumiem — teātra izrādēm un un Slampes pagastu pašvaldības. Papil- labdarības tirdziņiem, lielāko daļu saziedo- du līdzekļus piešķīra arī Kultūras fonds. ja paši Raunas iedzīvotāji. Terašu parku ap Pieminekļa projektu apstiprināja 1934. g.15, pieminekli iedzīvotāji iekārtoja, rīkojot talkas. atklāja 1935. g. 17. novembrī16. Stādījumus ierīkoja profesionāls dārznieks. Pieminekļa novietne apliecināja pasūtītā- Zem katra iestādītā ozola esot novietota kap- ju vēlmi veidot apdzīvotajai vietai centru — sula ar krituša karavīra vārdu, tādējādi veicot pieminekli uzstādīja parkā iepretim evaņģē- simbolisku apbedīšanas rituālu10. Pieminekli liski luteriskajai baznīcai (tā Otrā pasaules atklāja 1933. g. 20. jūlijā11. karā tika sagrauta) un kapsētai, netālu no Piemineklis ir septiņus metrus augsts, uz 1933./1934. g. uzceltās pamatskolas, kura divus metrus augsta postamenta, darināts no tajā laikā bija modernākā lauku skola Jelga- netālu laukos iegūtiem granīta bluķiem. Tajā vas apriņķī17. atveidota stilizēta tautumeitas figūra, kas Par pieminekļa ieceri pats K. Zemdega augšup paceltām rokām spēlē milzīga izmēra rakstīja: “Jau pirms uzdevuma saņemšanas kokli. (2. att.) Par pieminekļa ieceri tajā laikā man bija šī ideja radusies. Katru traģismu rakstīja: “Simboliskā latviešu jaunava — lat- vienmēr pavada divi simboli — slava (par viešu tautas dziesmu gars — ilgu un sapņu uzvaru) un sāpes (par zaudēto). Džūkstes ietvērums… Piemineklim vēl otra nozīme — piemineklī (šaurāka nozīmē) ir domāts trauks kara laikā kokle pārvēršas šķēpā”.12 K. Zem- kā relikvārijs, kur simboliski savākti kritušo dega augstu vērtēja Senās Ēģiptes tēlniecību, džūkstenieku pelni. Tiem svētajiem pīšļiem, pieminekļa stilistikā viņš apvienoja 20. gs. kuri izkaisīti pa pasaules kara un atbrīvošanas 30. gadu nacionālā romantisma elementus cīņu dažādām frontēm, kuru kapus neviens ar formu arhaisku stilizāciju. nezin vai nevar apmeklēt, — tiem gribēju Kā zināmu sava laika birokrātisku kurio- izcirst šeit dzimtenē mazu granīta trauku un zitāti var pieminēt faktu, ka pieminekļa pro- pacelt viņu augstu. Rotāju viņu zvaigznēm, jo jekts tika apstiprināts gadu pēc pieminekļa mūsu domai no šī mazā granīta trauka jāprot atklāšanas13. Raunas piemineklis netika no- pacelties pāri ikdienai. Lejā atbalstā sieviete jaukts. Pašsaprotami, ka, izaugot ozoliem, sāpēs par kritušiem, bet augšējais tēls grib mainījusies pieminekļa apkārtne, tomēr tas paust slavu, ko guvuši kritušie. Rokā viņam

89 raksti

3.–6. att. Piemineklis Pirmajā pasaules karā un atbrīvošanās cīņās kritušajiem džūksteniekiem Džūkstē.1935. Granīts, augstums ar postamentu 5,5 metri. L. Bremšas foto

90 KĀRĻA ZEMDEGAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅU PIEMINEKĻI. 20. GS. 30. GADI

7.–8. att. Piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo varoņu piemiņai (“Tālavas taurētājs”) Rūjienā. 1937. Granīts, augstums 7,5 metri. L. Bremšas foto

nav reāls šķēpa attēls. Bet liesmainā, jo gribu mas bojājumi. Pieminekli esot bijis paredzēts pasvītrot vairāk garīgās cīņas uzvaru. Ko viņš nogāzt, kādu nejaušību dēļ tas tomēr netika ar domīgu skatienu vēršas tālē — to atstāju izdarīts20. katram tulkot pēc sajūtas”18. Rūjienas sabiedrībā ierosinājumu celt Piemineklis ir 5,5 metrus augsts, darināts “Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru no Somijā iegādāta granīta. pieminekli”, ko vēlāk nosauca par “Tālavas Tas tika izkalts apmēram piecu mēnešu taurētāju”, iniciēja Naukšēnu aizsargu nodaļa laikā19. 1923. g., tad arī sāka vākt līdzekļus21. To- Vispusīgi aplūkojamais piemineklis ir trīs- mēr praktiskā darbība sākās tikai 1934. g. daļīgs, augstākajā daļā klasiska tipa vīrieša 1935. g. ar tēlnieku K. Zemdegu tika no- figūra, zemākajā — sērotāja etnogrāfiskā slēgts līgums par pieminekļa celtniecību22. tērpā, starp abām figūrām pludlīniju formas, Pieminekli atklāja 1937. g. 15. augustā23. zvaigznēm rotāta simboliska pelnu urna. Rūjienas pilsētas dzīvi, sabiedrisko un Kompozīcija zināmā mērā ir neviendabīga. kultūras darbību 20. gs. 30. gados veidoja Tendenci uz maksimālu vienkāršību un ģe- un uzturēja pilsētas galva Arnolds Krēsliņš ometrizāciju, kas raksturīga gan 20. gs. 30. (1892–1958) , viņa vietnieks un ģimnāzijas gadu neoklasicismam, gan art deco, var kon- direktors Mārtiņš Gustavs Jansons (1896– statēt pelnu urnas kopformā. (4. att.) 1943) un mācītājs Roberts Slokenbergs. Lielā Pēc Otrā pasaules kara piemineklis pali- mērā pateicoties viņiem, tapa arī trīs K. Zem- ka savā vietā, tam ir nelieli, ložu radīti virs- degas darinātie pieminekļi (bez pieminētā arī

91 raksti

9.–10. att. Piemineklis kritušajiem brīvības cīnītājiem (“Koklētājs”) Talsos. 1938. Akmenī izkalts 1996. Tēlnieks Vilnis Titāns. Granīts, augstums ar postamentu 5,5 metri. L. Bremšas foto

pieminekļi skolotājai Jūlijai Skujiņai “Madon- iespējams, nāk arī no savā laikā populārās na Orans” (1936) un Artūram Alberingam Rūdolfa Blaumaņa balādes “Tālavas taurē- “Sējējs” (1939)). tājs”.24 Atbrīvošanas pieminekļa kompozīcija at- “Tālavas taurētājs” padomju laikā sagla- bilst 20. gs. 30. gadu neoklasicisma tenden- bājās neskarts. cei uz maksimālu vienkāršību un lakonisku- Lēmumu par Talsu pieminekļa celtniecī- mu. Pelēkā Somijas granītā kaltā trīs metrus bu 1935. g. pieņēma Brāļu kapu komitejas augstā vienfigūras kompozīcija pārliecinoši Talsu nodaļa. Spriežot pēc visai nekonkrētā attēlo sargkareivi vērotāju. Vispārinātās plas- apraksta, sākotnējā iecere stipri atšķīrās no tiskās masās risinātā figūra padarīta kompak- galīgās: “Metā uz arhitektoniska fona attē- tāka ar celim pārmesto dekoratīvo drapēriju, lota senlatvju karavīra galva ar cīņās rūdītu, raksturīgu art deco dekoratīvo elementu. varonīgu sejas izteiksmi. Fonā — ievainota Romantizējums panākts ar brīvi izprastu sen- karavīra tēls”.25 latvieša ietērpu. Sākotnējā skicē K. Zemdega Turpmāk izrādījās, ka līdzekļu vākšana ne- paredzēja kareivja rokās īsu šķēpu, vēlāk to veicas tik labi, kā iecerēts. Pats tēlnieks kādā nomainīja ar taurīti, abām rokām saspringti vēstulē izteica cerību, ka Talsu piemineklis piespiestu ķermenim. varētu kļūt par viņa varenāko darbu, ja vien Pieminekļa devīze “Taurētājam bija mirt, būs pietiekami līdzekļu26. Pieminekļa pamat- tomēr latvji ziņu dzird” ņemta no Jāņa Frīden- akmeni lika 1938. g. 18. novembrī. Vietējās berģa Mieriņa dzejoļa. Emocionālais impulss, avīzes korespondents par to rakstīja: “Piemi-

92 KĀRĻA ZEMDEGAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅU PIEMINEKĻI. 20. GS. 30. GADI

11.–13. att. Atbrīvošanas piemineklis Dobelē. Intas Bergas 1996. g. skulptūra pēc K. Zemdegas 1940. g. darinātā pieminekļa attēliem. Granīts, augstums ar postamentu četri metri. L. Bremšas foto neklī redzams latviešu koklētājs, kas koklē savas dziesmas brīvībai un skumst par kritu- šiem varoņiem”.27 Diemžēl pašam tēlniekam nebija lemts piedzīvot pieminekļa pabeigša- nu. Viņš izveidoja ģipša modeli, Dundagas mežā atrada piemērotu akmeni un 1940. g. jūnijā gatavojās ķerties pie kalšanas28. Līdz 1982. g. pieminekļa mets atradās K. Zemdegas mājās viņa meitas Māras un sie- vas Inas pārziņā. 1982. g. to nodeva Latvijas Mākslas akadēmijai, studenti metu restaurē- ja un tad to pārveda uz Talsiem. 1987. g. saziedotie 19887,46 rubļi tika pārvērsti par pēc iedzīvotāju iniciatīvas radās doma par 195,24 Ls, ar šo summu pieminekļa lie- pieminekļa meta izkalšanu akmenī, bet arī tā neko izdarīt nevarēja29. 20. gs. 90. gadu šajā laikaposmā ieceres īstenošana dažādu sākumā organizatori saskārās ar dažādām iemeslu dēļ nevedās, it īpaši brīdī, kad Lat- problēmām, kuru risināšana ieilga. Pieminek- vijā notika monetārā reforma. Iedzīvotāju li izkala tēlnieks Vilnis Titāns (1944–2004),

93 raksti

tā atklāšana notika 1996. g. 16. novembrī. belnieku organizācija, karoga komiteja, kas Pieminekļa atklāšanā turpinājās pirmskara savāca līdzekļus un 11. Dobeles kājinieku laika tradīcija — tajā piedalījās toreizējais pulkam uzdāvināja karogu, izteica aicinā- Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis30. jumu celt Dobelē atbrīvošanas pieminek- Piemineklis neatrodas sākotnēji iecerētajā vie- li34.1928. g. pieminekļa celšanā iesaistījās tā Leču kalniņā, jo tur 1980. g. atklāja Olitas pašvaldība, bet faktiski darbība sākās tikai Nigules darināto pieminekli 1905. gada re- līdz ar Dobeles atbrīvošanas pieminekļa volūcijas notikumiem. Raksturīgi, ka tieši tēl- komitejas izveidošanu 1934. g., kad kopā nieki — Arta Dumpe, Aivars Gulbis un Kārlis ar aizsargiem sākās līdzekļu vākšana35. Ko- Baumanis iebilda pret radikālo priekšlikumu mitejas priekšsēdētājs konsultējās ar Kārli nojaukt 1905. gada notikumu pieminekli31. Zemdegu un Kārli Zāli, 1935. g. K. Zemde- Talsu pieminekļa gadījums ir īpatnējs, jo ga ieradās Dobelē un par pieņemamu vietu pieminekli faktiski vajadzēja tikai pabeigt, piemineklim atzina tolaik brīvu zemesgaba- oriģinālais meistara modelis bija saglabājies. lu tagadējā Brīvības ielā, kur bija iecerēts Tomēr arī šajā gadījumā neiztika bez sarež- celt pasta ēku. 1935. g. ar dažām iebildēm ģījumiem un domstarpībām par pieminekļa pieņēma K. Zemdegas piedāvāto projektu. novietni, līdzekļu vākšanu, akmeņkaļa izpil- 1935. g. 5. augustā tika likts pamatakmens dītāja meklēšanu utt. Var secināt, ka piemi- un rīkoti dziesmu svētki, lai iegūtu līdzek- nekļu celtniecība deva iespēju vietējiem ie- ļus pieminekļa celšanai36. Tā paša gada 30. dzīvotājiem paust savus viedokļus. Attieksme oktobrī pieņēma pārstrādāto K. Zemdegas reizēm bija sakāpināta, tomēr emocionālie metu un ar tēlnieku noslēdza līgumu, kurš uzplūdi ne vienmēr bija ilgstoši. “Talsu Vēs- paredzēja, ka piemineklim jābūt gatavam tu” žurnālists raksta: “Runu un apceru laiks 1937. gada 11. augustā37. “Koklētāja” sakarā ir beidzies. Diemžēl arī en- 1936. g. notika pieminekļa meta un lau- tuziasms, kas pirmajos mēnešos bija pārņē- kuma labiekārtošanas darbi. Tomēr 1937. g. mis plašu sabiedrību. Pēdējā pusgadā ziedoti sākumā Ministru kabinets pieminekļa metu tikai daži tūkstoši rubļu. Organizētājiem jārī- neapstiprināja, K. Zemdega to pārstrādāja un kojas, bet mums visiem jāatbalsta ar darbiem tādējādi darbi ievilkās38. 1939. g. izrādījās, un līdzekļiem.”32 ka nav iespējams atrast pietiekami kvalificē- Vienfigūras kompozīcijā K. Zemdega sa- tu darbaspēku pieminekļa kalšanai. 1939. g. sniedzis maksimālo sava stila lakoniskumu: 15. decembrī pieminekli beidzot uzstādīja, uz viena ceļa atbalstīta vīrieša figūra, art bet neatklāja39. deco stila drapērija pār figūras kreiso kāju un Pieminekļa idejas izklāsts parādījās pre- kokle, vienkāršs divpakāpju postaments. sē 1937. g.: “Dobeles atbrīvošanas piemi- Kārļa Zemdegas skolniece, tēlniece Val- neklim izraudzītā novietne prasa iespējami da Malēja pieminekļa ideju raksturo šādi: vispusīgi skatāmu skulptūru. Šo uzdevumu “Zemdega neveido cilvēku kā ilustrāciju reālā pieminekļa autors, skulptors Kārlis Zemde- darbībā. Figūra nav skatāma mums vispār- ga, atrisinājis tādējādi, ka kopā nostādījis zināmā un pierastā kokles spēlētāja kustībā. divas figūras, kuru sejas vērstas uz diamet- Jaunā vīrieša tēls ir pārdomas par cilvēka rāli pretējām pusēm, un saturs apvienots augstāko vērtību, tajā atklājas cilvēka mūžīgā ar formālo risinājumu. Jaunekļa–atbrīvotā- tieksme pēc harmonijas, cēluma un neatkarī- ja skats vēršas tālē; viņš ir sarga vietā un bas. Garīgums piemīt visiem Kārļa Zemdegas Dobele viņa aizmugurē. Sievietes — Laimas darbiem un, protams, arī “Koklētājam”.33 tēls vērsts tieši uz Dobeli. Pēc pāršalkušiem Dobeles pieminekļa celšanas sākumi kariem viņa svētī pilsētu mieram un jaunas datējami ar 1924. g., kad sabiedriska do- kultūras darbam.”40

94 KĀRĻA ZEMDEGAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅU PIEMINEKĻI. 20. GS. 30. GADI

Pieminekli iesvētīja 1940. g. 9. jūnijā41. tika demontēts. Turpmāk sekoja pieminekļa Pasākumā piedalījās ap 4000 dobelnieku vietas arheoloģiskā izpēte, laukuma labiekār- un lūgto viesu. Vienā no tam laikam rakstu- tošana un meta kalšana akmenī. Pieminekli rīgajām patētiskajām svētku runām teikts: atklāja 1996. g. 21. septembrī46. Piemineklis “.. Šis piemineklis stāstīs visiem, kas, savu faktiski ir jaundarinājums, pēc K. Zemdegas ceļu staigādami, še garām ies, par mūsu va- darba foto attēliem. Atšķirībā no Talsu piemi- ronīgām cīņām, bet ne vien mums. Paaudžu nekļa, tam nebija tēlnieka oriģinālā modeļa. paaudzēm viņš paudīs par mūsu grūti izcīnīto Kompozicionāli apmēram četrus metrus Latviju, liecinās par tās teiksmaino pagātni, augstais Dobeles piemineklis līdzīgs Džūkstes slavas pilno tagadni un saulaino nākotni”.42 monumentam, bet ir lakoniskāks un kompak- Kā zināms, jau pēc astoņām dienām Lat- tāks. Figūras tuvinātas viena otrai, sievietes vijā ienāca okupantu armija. figūra paaugstināta, apjomi vispārināti ar la- Pēckara laikā pieminekļa laukumā ierīko- koniskām etnogrāfiskā stila detaļām. Figūru ja brāļu kapus un pieminekli aktīvi izmantoja. vertikālās asis novirzītas viena pret otru, tā Tā tuvumā notika pasākumi, svinīgas skolē- dēļ kopmasas ir nedaudz asimetriskas, tomēr nu sapulces utt. Piemineklis, kas iemiesoja labi sabalansētas un apkārtskata vizuālie as- neatkarīgās Latvijas pastāvēšanu, joprojām pekti ir formāli daudzveidīgi. Jauns ir piemi- bija kā sava veida atgādinājums. Pieminekli nekļa konteksts. Novietne ir uzskatāma par nolēma likvidēt 1950. g. To nogāzt neesot veiksmīgu un kopiespaids ir harmonisks un izdevies, tādēļ tas tika uzspridzināts43. Sa- visumā atbilstošs K. Zemdegas koncepcijai glabājās vīrieša figūras galva, kas pašlaik veidot pieminekli savrupstāvošu, ar posta- atrodas Dobeles muzejā. 1956. g. tajā vietā mentu kā vienīgo arhitektonisko elementu. uzstādīja jau pieminēto pieminekli “Karavīrs Var pieņemt, ka tendence uz formu ģeomet- un partizāns”. rizāciju saistāma ar 20. gs. 30. gadu jaun- Sākoties Atmodai, 1988. g. radās doma reālisma (Jaunās lietišķības) vispārējo ievirzi par pieminekļa atjaunošanu. Procesu sāka un uz lakoniskām, kompaktām noapaļotām for- stimulēja Dobeles muzeja darbinieki un Lat- mām. vijas Kultūras fonda Dobeles kopa. 1989. g. Darbs pie atbrīvošanas pieminekļiem žurnāliste Aija Cālīte rakstīja, labi raksturojot bija nozīmīga K. Zemdegas 20. gs. 30. gadu laikmeta nostalģisko retrospektīvismu: “Ļoti daiļrades daļa. Tēlniekam bija salīdzinoši gribas ilūzijā par pagātnes atgriezeniskumu daudz iespēju realizēt savas radošās spējas. kavēties un ilgi tajā dzīvot.”44 Turpmāk dis- Atbilstoši laikmetiskā neoklasicisma vispārē- kusijā iesaistījās arī Vides aizsardzības klu- jai ievirzei, mākslinieks darināja lakoniskas, ba, LNNK, LTF aktīvisti. Tajā pašā gadā LKP vienkāršas kompozīcijas un attīstīja savrup- rajona komiteja un rajona izpildu komiteja stāvoša pieminekļa principus. pieņēma lēmumu par pieminekļa atjauno- šanu. Turpmāko organizatorisko darbu veica Avoti pieminekļa atjaunošanas grupa. Pieminekli 1 Gerharde-Upeniece G. Māksla un Latvijas rekonstruēja tēlniece Inta Berga (dz. 1955)45. valsts.1918–1940. Rīga: Neputns, 2016. Spriedzi tā laika sabiedrībā radīja piemi- 10. lpp. nekļa novietnes jautājums. Par piemērotāko 2 Pieminekli uzspridzināja 1950. g.17. jūli- vietu atzina skvēru Liepājas šosejas un Tēr- jā. Dobeles atbrīvošanas piemineklis. Do- vetes ielas krustojumā, kurā uz postamenta, bele: Dobeles Novadpētniecības muzejs, kā vēsturisks piemineklis atradās tanks T-34. 1996. 20.–22. lpp. 1990. g. bija iespējams tanku atzīt par neat- 3 Gerharde-Upeniece G. Māksla un Latvijas bilstošu vēstures pieminekļa statusam un tas valsts... 107.–108. lpp.

95 raksti

4 Čoldere D. Pieminekļu celtniecība. Krāj.: 22 LVA, 2389. f., 1-v apr. , 48. l. Latvijas kultūra. 1920–1940. Rīga, Latvi- 23 Turpat, 36. l. jas Mākslas muzeju apvienība, 1990. 45. 24 Lihgas skaņas no Frīdenberģu Jāņa lpp. (Meeriņa). Rīga: Pūcīšu Ģederts,1889. 5 Turpat, 47. lp. 25 Latvijas Kareivis. 1935. 3. maijs. 6 Latvijas Kareivis. 1933. 20. aug. 26 LVA, 2389. f., 1-v apr., 47. l. 7 Kruks S. Ārtelpas skulptūras semiotika, 27 Talsu Vārds. 1938. 17. nov. ekonomika un politika. Rīga: Neputns, 28 Brīvā Zeme. 1940. 8. jūn. 2011. 225. lpp. 29 Štokmane L. Atkal Talsos. Rīgas Balss. 8 Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: 1996. 20. janv. Preses nams, 2003. 4. sēj. 124.–126. 30 Liberte I. Koklētājs atgriežas Talsos. Lite- lpp. ratūra. Māksla. Mēs. 1996. 21.–28. nov. 9 Cēsu Vēstis. 1933. 25. aug. 31 “Koklētājam” vieta atrasta. Talsu Vēstis. 10 Barbars A. Raunas koklētāja. Padomju 1990. 9. jūn. Jaunatne. 1989. 6. janv. 32 Turpat. 11 Latvijas Kareivis. 1933. 20. aug. 33 Padomju Karogs. Talsi. 1988.19. apr. 12 Strazdiņš J. Atbrīvošanas pieminekļi Lat- 34 Dobeles abrīvošanas piemineklis. 5. lpp. vijas laukos. Brīvības pieminekļa gada 35 Turpat, 6. lpp. grāmata. Rīga, 1936. 169. lpp. 36 LVA, 2389. f., 1-v apr., 46. l. 13 LVVA, 6343. f., 19. apr., 93. l. 37 LVVA, 7178. f., 2.18. l., 8.–9. lpp. 14 Apsītis V. Dievs, svētī Latviju [buklets]. 38 Dobeles abrīvošanas piemineklis. 10.– Rīga: Jāņa sēta, 1994. 11. lpp. 15 Valdības Vēstnesis. 1934. 29. jūn. 39 Turpat, 15. lpp. 16 Latvijas Kareivis. 1935. 20. nov. 40 Zemgales Balss. 1937. 1. sept. 17 Brīvā Zeme. 1936. 12. nov. 41 Brīvā Zeme. 1940. 10. jūn. 18 Tukuma muzejs. Apraksts Nr. 622. 42 Bauzis E. Tas notika vasarā. Nacionālā 19 LVVA, 2389. f., 1. apr., 46. l. Neatkarība. 1994. 13.–19. jūl. 20 Drēziņš A. Zvaigžņu urnai trīs zvaigžņu 43 Brīvā Zeme. 1940. 10. jūn. stundas. Lauku Avīze. 1994. 08. apr. 44 Padomju Jaunatne. 1989. 25. maijs. 21 Likerts V. Brīvības un kritušo pieminekļi. 45 Dobeles abrīvošanas piemineklis. 29. lpp. 1920–1938. Rīga, 1938. 66. lpp. 46 Turpat, 43.–57. lpp.

96 KĀRĻA ZEMDEGAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅU PIEMINEKĻI. 20. GS. 30. GADI

SCULPTOR KĀRLIS ZEMDEGA’S MONUMENTS TO THE independence STRUGGLE IN LATVIA IN THE 1930s

Laila Bremša [email protected] Summary

Key words: Kārlis Zemdega, monument, sculpture, neo-classicism

The article is devoted to a small group of monuments erected during the first half of the 20th century and designed by the sculptor Kārlis Zemdega (1894–1963). These monuments commemorate Latvia’s fight for independence and they were set up in Rauna (1933), Džūkste (1935), Rūjiena (1937), Talsi (1940–1996), and Dobele (1940). These free-standing monuments are placed in a square or park of these towns. The site for each of them was chosen either by the commissioner alone or in collaboration with the sculptor. History of the monuments dedicated to the national liberation movement began in the 1920s, but active building of them proceeded mainly in the 1930s. All these monuments were of great significance as the historical evidence of the time, since they consolidated inhabitants of the local communities, strengthened the national self- confidence and pride of the obtained freedom. They also created a spatial accent for the place in town during celebratory and commemorative events. In the late 1980s and early 1990s, during the national Awakening, these monuments were essential witnesses of the once existing independent Latvia. Kārlis Zemdega began specializing in monumental sculpture when he was awarded the third prize in the competition for the Riga Freedom Monument in 1930. It was his first seri- ous challenge after graduation from Konstantīns Rončevskis (1875–1935) Sculpture Master Studio in 1927. Kārlis Zemdega perfected his knowledge during his study trips to France, Italy, Egypt, and other countries. Stylistics of Zemdega’s sculpture can be characterized as neo-classicism with some formal art deco features. The sculptor admitted, he was greatly influenced by the monumental sculp- ture of Ancient Egypt, and it shows in the figures of the Rauna monument. In keeping with the specifics of neo-classicism of the first half of the 20th century, the sculptor made a laconic static single figure (Rauna, Talsi, Rūjiena) or balanced two-figure (Džūkste, Dobele) composi- tions, which in this case are variations of one and the same subject. Plastic masses of monu- ments are characterised by compactness and rounded forms; a decorative approach to details reveals the influence of national romanticism in the Latvian art in the 1930s.

Par autori Dr. art. Laila Bremša ir Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore. Lasa kursu 17.–19. gadsimta Rietumu mākslas un arhitektūras vēsturē. Pēta Latvijas tēlniecības vēsturi, K. Zemdegas dzīvi un mākslu.

97 zinātnes dzīve Restoration of sovereignty and independence of the Republic of Latvia 1986–1994

Restoration of sovereignty and independence of the Republic of Latvia 1986–1994 EDUARDS BRUNO DEKSNIS and TĀLAVS JUNDZIS Rīga, Latvian Academy of Sciences, Baltic Centre for Strategic Studies, 2015 ISBN 978-9934-8373-9-5

This review is perspectival. The review’s science and of law, a prominent participant meanings of “perspective” derive from the in the restoration history of RSIRL, an author, philosophy of Ronald Giere (Scientific Per- editor, and contributor to a dozen and half spectivism, 2006). The reviewed volume other works on restoration. The reviewer’s (RSIRL from now on) or this review contain perspective is that of a Latvia-born American two perspectives on historiography. The first exile, a chemistry doctor, a history-of-science is biographical. The other is methodological teacher, a former member of BATUN (Baltic with application to the restoration of the in- Appeal To UN lobbied at the UN against So- dependence of Baltic States. viet occupation of the Baltic States), a retired The biographic perspective of the book’s Latvian diplomat at the UN, and a co-author first author is that of a Latvian exile born in of a historiography-in-progress of BATUN. Germany, educated in North America and the (The two authors have sought and received United Kingdom, a doctor of applied math- the reviewer’s assistance with documents on ematics, a retired scientist and administra- nonviolent resistance against Soviet occupa- tor with the European Commission, and a tion.) researcher of Latvian identity and European The historiography of the restoration of integration. The second author’s perspective the sovereignty and independence of Latvia, is that of a native Latvian, a doctor of political 1986–1994, is an industry that since the

99 2016. gads 70. sējums 2. numurs

early 1990s has produced many proceed- tober 1989 to pursue full independence on ings of scholarly conferences, and other col- the “parliamentary road”: LPF would gain lections of scholarly articles, reminiscences, independence through Soviet parliamenta- and documents, as well as volumes on the ry institutions. After the successful March juridical or other aspects of the restoration. 1990 elections of the Supreme Soviet of the The volume under review is the first schol- Latvian SSR, on 4 May the now pro-inde- arly book-length survey of the restoration in pendence Soviet (from then on: Latvian Su- Latvia. preme Council) declared Latvia in transition The authors tell their restoration history to full independence under the authority of in two hundred pages that are divided into the 1922 Constitution of Latvia. eleven chapters containing text and sixty pho- The next three chapters cover the transi- tographs. The photographs are conveniently tion period that ended on 21 August 1991 by located within the relevant text. A second decision of the Latvian Supreme Council. One convenience is footnotes, easier to access chapter describes the dual governance in Lat- than endnotes. The over 270 footnotes refer via after the Supreme Council had appointed to numerous informative Latvian and foreign a pro-independence Government that had no primary and secondary sources, many found power over Moscow-controlled institutions in on the web. The authors note one foreign Latvia, first of all the Soviet military. The Su- source in particular: the George Bush Presi- preme Council’s and the Government’s lim- dential Library. ited power was in part due to Moscow’s deal- Around three-fifths of the text covers ing with both as normal Soviet institutions, domestic restoration events and policies, except for condemning their pro-independ- one fifth — restoration-promoting interna- ence aspirations. The next chapter describes tional relations and negotiations. Well over a international relations during transition. The tenth — the restoration role of Latvian ex- third chapter covers attempts to restore the iles in the West. The rest is the introductory rule of Communists/Moscow in Latvia. and concluding chapters that provide a con- Two chapters deal with post-restoration densed version and a foreign context of the problems. The first chapter covers interna- restoration history. tional relations and domestic governance Of the remaining nine chapters the first during the post-restoration period that ended three cover 1987–May 1990 public activi- with the convocation of the Fifth Saeima on ties that ended in a declaration on the inde- 6 July 1993. The Saeima is the parliament pendence of Latvia. In circumstances where specified in the 1922 Constitution. The sec- many Latvians feared that they were soon to ond chapter covers the negotiations on the become a minority in their own country, the withdrawal of the Russian, formerly Soviet, year 1987 saw the first public protests or- military stationed in Latvia and the with- ganized against historical injustices such as drawal itself ending on 31 August 1994. the deportations in June 1940. The protests Inserted between these two chapters is one grew into large meetings and demonstra- on the role of Latvian exiles in restoration his- tions, the largest being the Baltic Way that tory. The chapter covers exile communities in protested the Molotov–Ribbentrop Pact on the West starting with the end of World War 23 August 1989. In the previous October II and ending in the early years of restored the Latvian Popular Front had been founded. independence. Rather than a “legal approach” — ask the Beside the restoration history, the book international community to end Soviet oc- includes a foreword, English translations of cupation of Latvia, the LPF decided in Oc- nine restoration documents issued in 1990

100 zinātnes dzīve and 1991, a bibliography of foreign language historiographies are provisional knowledge, sources predominantly in English and Rus- dynamically bounded by known and un- sian, a sketch of the history of Latvians and known ignorance. Latvia for the foreign reader, a chronology of RSIRL is a traditional one-nation his- key events 1918–1999, and an index. The tory from diverse Latvian and foreign written foreword is by medical doctor Georgs An- sources. It is strongest on restoration in Lat- drejevs, a pro-independence politician dur- via and on Latvian political perspectives or ing restoration and foreign minister of Latvia interests. It could be a promising start for a 1992–1994. broader historiographical effort to explain the The reviewer sees two technical deficien- unique Baltic restoration history 1988–1991. cies in RSIRL. Adding subjects to the Index A sketched model of restoration history of persons would have made it more useful. follows. Future research could elaborate, The quality of the generally readable English modify, or reject the model. Compared to suffers uneven editing. The readable English RSIRL, it has a wider range of stakeholders, of the introductory chapter is now and then it recognizes the self-interests of all stake- absent in subsequent chapters. holders, and incorporates the stakeholders’ The reviewer’s methodological perspec- resources; it is multi-causal. The model’s tive on history in general and that in RSIRL particularly detailed description of West’s role emerges from the evidence-and-analysis- includes the reviewer’s experiences. supported conclusion that humanity’s igno- The Estonian and Latvian popular fronts rance far exceeds its knowledge about the and the Lithuanian Sajudis led euphoria- extremely complex world it lives in. The mod- motivated restoration movements that dem- ern traditional history that Leopold von Ranke ocratically pursued their simple interest, as and others began in the 19th century is about identified in RSIRL (p. 67): at first true sov- a far simpler world. Its historiographies nar- ereignty within the USSR, from mid-1989 rowly peruse written records as sources for on — independence. The results of elec- a historical truth about a Hegelian world of tions and referenda held 1989–1991 show wise men, nations, and states. Its “unlimited” that over two-thirds of Baltic States’ resi- truths ignore the vast ignorance about history dents were stakeholders in the movements. A outside its sources. stakeholder to varying degrees was a follower In recent decades alternate historiograph- and a leader. The stakeholders formed a com- ical perspectives, more complex than the plex hierarchy — pure followers at the bot- traditional one, have emerged. Two widely tom and trusted, nearly pure political leaders sourced examples that inspired the reviewer at the top. In between were near-bottom to are big history that begins with the Big Bang near-top leaders with diverse political, cul- (initiator: David Christian) and deep his- tural, or technical functions. The euphoric tory that is about humans and their homi- movements produced far-from-perfect, yet nin ancestors before written records (initia- reasonably stable, qualitative-enough and tor: Daniel Lord Smail, contributors: Andrew productive governments. After restoration the Shryock and others). The perspective used Baltic States became immature democracies. below models the Baltic restoration history That this Baltic achievement was a difficult as multi-causal hierarchies of stakeholders, one is implied by the lesser successes of the of their human and material resources. The former Soviet republics and the failures of the feedback causes are stakeholders’ coinciding Arab Spring. and conflicting self-interests, limits on their One cause of the movements’ rapid suc- resources. The resulting multi-disciplinary cess was access to the human and material

101 2016. gads 70. sējums 2. numurs

resources previously under the formal control Also essential to Balts was deliberate of Soviet leaders. support from within the Soviet Union. The The stakeholders acquired their basic hu- Yeltsin-led sovereignty-then-independence man resources in the Soviet education system movement helped protect the Balts against and developed them while working in Soviet Soviet violence in 1991 when the interests of educational, cultural, economic institutions. the Baltic and Yeltsin-led movements briefly During restoration these resources were used coincided. for pro-independence goals. Restoration lead- Western stakeholders were of second- ers came out of the formally Soviet creative ary significance in restoration history. As did unions and institutions of science. There were Yeltsin’s movement, they also protected Balts even top “bridgers” — Communist leaders against violence. They helped train Baltic of the Soviet republics such as Brazauskas, officials, hosted Balts in international gov- Gorbunovs, Rüütel. They bridged the Soviet- ernmental fora, and recognized the renewed Baltic chasm and even became the heads of independence of the Baltic States. The sec- the renewed Baltic States. ondary role was due to the limited non-vio- The movements acquired considerable lent resources they could deploy within the Soviet material resources. The movements’ Baltic republics and to their large bouquet activities were carried out in Soviet buildings. of global interests. Support for Baltic inter- They extensively used Soviet communication ests was secondary. A primary interest of the and transportation infrastructures. Even dur- disarmament-oriented, nuclear-war-fearing ing the tense nine months from December United States and the rest of West was to 1990 on, the non-strategized, sporadic So- avoid the violence and chaos in a collapsing viet efforts to regain control of the resources Soviet Union that might lead to dangerous had few successes. consequences, worst of all — nuclear weap- Of primary significance was the move- ons falling into the wrong hands. It helped ments’ passage through two Soviet-generated that, as recognized in RSIRL (p. 217), Gor- bottlenecks. In June 1988, the 19th CPSU bachev was desperately seeking assistance Congress decided to promote perestroika from the West and therefore would not defy via largely free elections to Soviet legislative the West publicly. RSIRL describes (mostly bodies and thus created the election bottle- on pp. 103–112) Western–Baltic relations neck. The movements bravely began a long during restoration history in an idealistic and complex passage through the bottleneck. tone that is more judgmental about Western They established the popular fronts/Sajudis and even Baltic officials than elsewhere in that functioned as political parties. Against RSIRL. resistance by conservative Communists, they Given their secondary interest in Baltic campaigned to elect legislative bodies that restoration, Western governments arrived at could pass pro-independence laws. a common Baltic policy late – after Lithu- The failure of the August 1991 putsch ania’s declaration of independence in March created the second bottleneck that allowed 1990. The policy was: discourage Soviet a quick exit to full independence by means violence against Balts, who thereby gained of the Baltic Supreme Councils’ timely in- space for developing the governance of Bal- dependence declarations. Hesitation at this tic States and negotiating agreements with time could have left Balts in the quagmire USSR. The US and the European Community that was the on-off asymmetric “negotia- issued statements in March 1990 that urged tions” with Moscow yielding an uncertain re- negotiations as a nonviolent means to settle sult, at best, conditional independence. the differences between the Soviet Union and

102 zinātnes dzīve

Lithuania. Subsequent non-violence state- hagen, and Brussels. The bureaus had infor- ments covered all three Baltic States. Non- mation, training, and other roles in 1991 and violence was the common policy of Balts and after restoration. the West. The third, not in RSIRL, was the West’s Western governments’ major violence- condemnation of Soviet violence in Vilnius discouraging pro-actions supported Balts in and Riga in January 1991 at the annual ses- three international fora. The first pro-action sion in February of the UN Commission on lasted from June 1990 to June 1991 when Human Rights in Geneva. Under pressure, an ever-increasing number of Western gov- Soviets unprecedentedly agreed to report to ernments repeatedly sought admittance of CHR the results of its investigation of the vio- Balts as observers at meetings of the Con- lence. The condemnation continued as a draft ference for Security and Cooperation in Eu- resolution at CHR’s expert sub-commission in rope. At some meetings Balts were seated August, until the failure of the Moscow coup. as guests of Scandinavian or other countries. These Western pro-actions relieved the At the start of the Paris Summit of CSCE in intergovernmentally inexperienced Baltic gov- November 1990 the pre-planned seating of ernments and their exile assistants from the Baltic Foreign Ministers as guests of France, need to develop their own initiatives. the host country, encountered a last-moment A multi-disciplinary Baltic, even inter- ultimatum by Gorbachev: he will leave un- national team is needed to research this less the Balts sit with the USSR delegation. restoration model. Building a high-quality The Balts would not sit with the USSR del- integrated research team will be a long-term egation. France followed its primary interest effort that can learn from research/authors and responsibility for a successful Summit teams in the natural sciences. Multi-disci- and apologetically disinvited the Baltic FMs. plinarity will produce historiographies with These events generated enormous publicity broadly interpretative perspectives based on for the Balts at a press conference organ- many sources — diverse written, oral (as ized by Denmark and Iceland, a Latvian In- interviews of the hierarchy’s stakeholders), dependence Day reception attended by many visual ones, and more. European Prime and Foreign Ministers, and RISRL is a good achievement. It may in- elsewhere. RSIRL (pp. 106–107) judges spire further educational historiographies that France’s self-interested action as “an infa- will yield lessons about Baltic survival in a mous example of Western perfidy”. historically dangerous neighborhood, includ- The second pro-action, actually three ing on how to sustain Baltic independence, a separate bilateral pro-actions, grew out of concern of RSIRL (p. 217). Western contacts with Baltic homeland and exile representatives (briefly noted in RSIRL, Uldis Bluķis professor emeritus p. 112). During 1990, it led to the establish- Brooklyn College, ment of host-financed Baltic proto-embassies City University of New York or information bureaus in Stockholm, Copen- [email protected]

103 2016. gads 70. sējums 2. numurs VIĻŅA ZARIŅA PĒDĒJAIS VEIKUMS

Izmantoti fragmenti no Leo Dribina runas Viļņa Zariņa grāmatas atvēršanā 2016. g. 4. februārī

Vilnis Zariņš Nacionālsociālisma ideoloģija un tās izpausmes Latvijā Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2016. 265 lpp.

Gada sākumā Latvijas Universitātes Fi- Jāteic, ka šīs Viļņa Zariņa grāmatas iz- lozofijas un socioloģijas institūts izdeva ilg- nākšana daudziem sagādāja pārsteigumu. gadējā vadošā pētnieka, Latvijas Zinātņu Viņu zināja un atcerējās kā studentu iemīļotu akadēmijas korespondētājlocekļa Viļņa Za- filozofijas pasniedzēju Latvijas Universitātē, riņa (1930–2014) grāmatu “Nacionālsoci- kā personu, kas iepazīstināja Latviju ar Fran- ālisma ideoloģija un tās izpausmes Latvijā”. cijas filozofijas vērtībām, pārtulkoja latviešu Ar šo grāmatu ievērojami papildinājies mūsu valodā vairāku izcilu franču filozofu grāma- devums ideju vēstures pētniecībā. Tagad Lat- tas. Tas pavēra plašāku logu uz eiropeisko vija ir to Eiropas valstu vidū, kurās nācis kla- uzskatu vēsturi. Daudzi jo daudzi Vilnī Zariņā jā zinātnisks kapitāls darbs par totalitārisma saskatīja galvenokārt kaismīgu latviešu na- ideoloģijas izcelsmi un izpausmēm 20. gad- cionālistu, Rīgas domes deputātu, bezkom- simtā. Šie darbi atklāj skaudro patiesību par promisa publicistu. Bet viņa pēdējā grāma- necilvēcisko režīmu izveidi un to ideoloģisko ta atklāja, ka savas zinātniskās biogrāfijas bāzi, no kuras nāca masveidīgās politiskās daudzus gadus (manuprāt, turpat 20 gadus) noziedzības. Ja Viļņa Zariņa mūžs būtu paga- Viļņa Zariņa galvenās izvēles uzdevums rināts, iespējams, viņš uzrakstītu arī grāmatu bija — Vācijas nacisma teorijas un “prakses” par boļševistiskā totalitārisma ideoloģiju. Ce- izpēte un atmaskošana, parādot arī šīs melni rēsim, ka to rakstīs mūsu jaunie zinātnieki. brūnās sērgas ielaušanos Latvijā. Mūsu priekšā

104 zinātnes dzīve nostājās it kā cits, mazpazīstams, bet ar vare- dējos gados, atskatoties uz paveikto, viņš nu domspēku apveltīts cilvēks. saprata, ka ir parādnieks, jo nav līdz galam Man daudzus gadus nācies strādāt kopā īstenojis jaunības dienu lielo ieceri — radīt ar Vilni vienā darbavietā. Viņš visu laiku kaut grāmatu par vācu nacismu. Viņa 1971. gada ko dziļi domāja un pārdomāja. Viņa īsie tei- zinātņu kandidāta disertācija, kura 1992. kumi vienmēr bija saturiski bagāti un lika gadā tika novērtēta ar filozofijas doktora grā- ieklausīties. Klāt nāca arī Zariņa nepārspē- du, atkal tika pārlikta no grāmatu skapja uz jamais humors, ironija, ko viņš laikam aiz- rakstāmgaldu un rūpīgi pārveidota, ņemot ņēmies no franču domātājiem. Viņš nebija vērā, ka lasītāju sabiedrība prasa brīvāku, fanātiķis un viņa nacionālisms nekad neno- vaļsirdīgāku tekstu. Ievērojami tika papildi- slīdēja līdz ekstrēmām domu padibenēm. nātas lappuses par nacistu teroru Latvijā, par Daudzos politikas jautājumos mums bija da- holokaustu, bet daudzas nodaļas nemaz ne- žādi priekšstati. Bet ne viņš, ne es — nekad vajadzēja pārstrādāt. Autors savu rakstījumu neesam viens otram to pārmetuši. Lai Dievs bija balstījis tieši uz pirmavotiem, uz pašu dod visiem tādas kolēģu attiecības, kādas nacistu ideologu sacerējumiem, uz Ādolfa bija mūsu institūtā ap Zariņu un, pateicoties Hitlera, Alfrēda Rozenberga, Hansa Gīntera viņam. Bija gadījumi, kad viņš par dzīvi Lat- (saukta Rassen-Günther) runām un rakstī- vijā izsacījās ļoti atklāti, acīmredzot paļaujo- jumiem, uz nacionālsociālistiskās partijas ties uz kolēģu godaprātu. dokumentiem. Šodien grāmatu galvenās at- Tagad, kad Vilnis ir aizsaulē, varu atļauties saucēs bieži pārsvarā ir citu komentētāju pla- vienu otru viņa vaļsirdības gadījumu publis- šie publicējumi par tēmu, turklāt tulkoti un kot. Piemēram, pēc Zariņa iestāšanās partijā pārtulkoti. Vilnis Zariņš visu lasīja oriģinālā, “Tēvzemei un brīvībai” nejauši satiekamies t. i., vācu valodā un Vācijā izdotus darbus. institūta gaitenī. Viņš pietur mani aiz rokas un Tādēļ viņa teksts saglabā pirmatnējās domas saka: “Es tajā iestājos, cerot viņus ietekmēt, visā to baisumā — neko neatņemot un ne- atturot no pārmērīgas radikalizēšanās, pada- pārveidojot. rīt viņus eiropeiskākus, demokrātiskākus.” Pērn, man esot Berlīnē, Tehniskās univer- Otrs gadījums, kad abi darbojāmies pirmās sitātes bibliotēkā, ieskatījos pēdējo gadu grā- Integrācijas koncepcijas tekstu sagatavošanas matās par nacismu. Un gandarīts konstatēju: komisijā 1998. gadā. Es jautāju — kādēļ viņš Viļņa Zariņa grāmata labi iederas mūsdienu ir tik mazrunīgs, kādēļ nepiedalās mūsu strī- zinātniskajā literatūrā. Tā iet kopsolī ar Ei- dos? Viņš atbild: “Mana partija prasa, lai es ropas demokrātisko valstu zinātnieku skatī- uzmanīgi klausos, bet pats nepiedalos, sarunā jumu un vērtējumu par nacionālsociālisma man labāk — klusēt...” būtību un vēsturi. Viļņa Zariņa morālo dižumu pierāda viņa Leo Dribins attieksme pret savu zinātnieka dzīvi. Tās pē- [email protected]

105 2016. gads 70. sējums 2. numurs

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS VICEPREZIDENTS JURIS EKMANIS 02.12.1941–09.04.2016

tikas fakultāti (1964), strādāja kādreizējā Salaspils Atomreaktorā un ZA Fizikas insti- tūtā pie profesora Kurta Švarca. Abas savas disertācijas aizstāvēja Tartu (attiecīgi 1973. un 1984. gadā). Vēl padomju laikā ilgstoši papildinājās ASV (Kornela un Kalifornijas universitātēs), stažējās arī Kanādā un Lielbri- tānijā. Pirmie pētījumi bija saistīti ar pusvadī- tāju materiāliem, dielektriķiem un radiācijas defektiem jonu kristālos. Kopš 1987. gada viņš pievērsās enerģētikai. Jura Ekmaņa re- dzes lokā Fizikālās enerģētikas institūtā bija enerģijas efektivitātes un energosistēmu attīs- tības jautājumi Latvijā. Aizgājēja zinātniskajā kontā bija ne ma- zums atzinīgi novērtētu pētniecisku publi- kāciju, taču neatkarīgās Latvijas apstākļos viņš vairāk pievērsās zinātnes organizēšanai, būdams Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas 9. aprīlī savā 75. mūža gadā pēc smagas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs slimības aizsaules ceļos aizgājis ilggadējais (1991–2004), LZA viceprezidents (1994– Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents 2004, 2012–2016), LZA prezidents (2004– (2004–2012) un Fizikālās enerģētikas in- 2012), Latvijas Zinātnes padomes priekšsē- stitūta direktors (1989–2014), Eiropas Zi- dētājs (1997–1998, 2002–2007), Latvijas nātņu un mākslu akadēmijas akadēmiķis un Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja LZA viceprezidents Juris Ekmanis. Daudzus vietnieks (2000–2008) un tās loceklis līdz gadus un daudzos amatos viņš koordinēja aiziešanai mūžībā, kā arī neskaitāmu citu zinātnes dzīvi neatkarīgajā Latvijā un bija ie- atbildīgu pienākumu veicējs augstākās izglī- mantojis zinātnieku sabiedrības cieņu ar savu tības un zinātnes jomā. nosvērtību, daudzpusīgo erudīciju un prasmi Juris Ekmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu diplomātiski nokārtot samilzušas problēmas, ordeni (2009) un saņēmis daudzus citus ap- uzturēt dialogu un veicināt Baltijas valstu zi- balvojumus un pagodinājumus. Darbabied- nātnieku sadarbību. ru un kolēģu mīlestība pavadīs Juri Ekmani Jura Ekmaņa darbību zinātnes organizē- mūžības ceļos. šanā lielā mērā noteica viņa fiziķa profesija, teicamā izglītība un sevis pilnveidošana. Sa- Sit tibi terra levis! vulaik viņš absolvēja tagadējo 1. Rīgas Valsts ģimnāziju (1959), LVU Fizikas un matemā- Latvijas Zinātņu akadēmija

106 zinātnes dzīve

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS ĀRZEMJU LOCEKLIS AĻĢIRDS SABAĻAUSKS 26.07.1929–17.04.2016

cerējās vēl pēc pusgadsimta. 1953. gada pavasarī Viļņas Valsts universitātes lituānis- tikas studenti Aļģirds Sabaļausks un Jons Kazlausks (Jonas Kazlauskas, 1930–1970) piedalījās zinātniskajā konferencē Latvijas fotoarhīvs Valsts universitātē, iepazinās ar letonistikas studentiem, apciemoja baltistikas radītāju, leģendāro profesoru Jāni Endzelīnu un “Lat- viešu valodas gramatikā” saņēma viņa no- vēlējumus un autogrāfus. Topošie zinātnieki mājup aizbrauca iedvesmoti. Tad arī aizsākās lietuviešu un latviešu valodnieku sadarbība, kas turpinās nu jau vairākās paaudzēs. Lietuviešu valodnieki apguva un izkopa salīdzināmi vēsturiskās valodniecības man- tojumu. Nozīmīgos pētījumos, rūpīgā un

Lietuviešu valodas institūta Ģeolingvistikas centra precīzā darbā izauga augstas raudzes, starp- tautiski cienījami zinātnieki, un baltistikas centrs no Rīgas pārvietojās uz Viļņu. Aļģirds Viļņā mūžībā aizgājis izcilais baltu valodu Sabaļausks bija viens no šiem vīriem. Viņš un valodniecības vēstures pētnieks, Lietuvas mērķtiecīgi un pacietīgi pētīja baltu valodu Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas vārdu krājumu, tā izcelsmi un attīstību: vis- Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (kopš pirms lauksaimniecības augu, tad lopkopības 1997. gada), profesors, habilitētais doktors nosaukumu cilmi un vēsturi, apkopoja un Aļģirds Sabaļausks (Algirdas Sabaliauskas). publicēja pētījumu rezultātus rakstos, diser- Baltistika pasaulē ir zaudējusi patiesi lielu, tācijās (1958. un 1975. gadā) un grāmatās. neaizmirstamu un neaizstājamu zinātnieku. Savai pirmajai darbavietai — Lietuviešu valo- Lietuvas tauta, zinātne un kultūra ir šķīrusies das institūtam — Aļģirds Sabaļausks palika no apbrīnojamas, unikālas personības, no cil- uzticīgs visu mūžu, nostrādādams tajā gan- vēka ar milzīgām zināšanām un lielisku lite- drīz 50 gadu (līdz 2001. gadam). rāta talantu, no cilvēka, kas prata zinātnisku Nezūdošu un nepārspējamu ieguldījumu patiesību par mums, baltiem, aizraujoši un zinātnes un kultūras vēsturē Aļģirds Saba- saistoši vēstīt pasaulei un mums pašiem. ļausks ir atstājis kā baltu valodu pētniecības Latvijas baltistiem, filologiem, literātiem izcils hronists. Viņa dižais darbs “Lietuvie- un humanitāro zinību interesentiem Aļģirds šu valodas pētīšanas vēsture” trīs grāmatās Sabaļausks bija un paliks cildens paraugs, (1979, 1982, 2012) raksturo ne vien lietu- patiess draugs un krietns palīgs. Sadarbī- viešu valodas pētniekus un pētīšanu no tās bas sākumu viņš emocionāli un spilgti at- pirmsākumiem līdz 2010. gadam, bet arī

107 2016. gads 70. sējums 2. numurs

atklāj baltistikas vēsturi. Apbrīnojama ir Aļģir- valoda” (1984), “No kurienes tie?” (1994), da Sabaļauska erudīcija, zināšanu plašums, daudzas no tām izdotas atkārtoti, bet “Vārdi dziļums un precizitāte, neatlaidība, pacietība atdzīvojas” arī tulkota angļu valodā un izdota un tieksme pēc pilnības. Viņš iepazīstina ne ASV (1973), tās atsevišķas nodaļas publicē- tikai ar tiem citzemju, arī Latvijas, valodnie- tas arī japāņu valodā. kiem, kas pētījuši lietuviešu valodu, bet arī Protams, pasaulē vispopulārākā ir Aļģirda ar tiem, kuru darbi var būt noderīgi Lietuvas Sabaļauska grāmata “Mēs balti” (1986). Tās valodniecībā. Šāda bagātība lingvistiskajā otrā, papildinātā izdevuma ( 2002) pārsimt historiogrāfijā ir nedaudzām tautām. lappusēs autors aizraujoši stāsta par visām Aļģirda Sabaļauska devums zinātnei un baltu valodām, dzīvajām un mirušajām, par kultūrai tika godam novērtēts. Par pētījuma to izcelšanos, par baltu dzīves vietām, par pirmajām divām grāmatām (ap 500 lpp.) rakstu pieminekļiem, par valodu pētniekiem autors 1984. gadā saņēma Lietuvas valsts un skolotājiem. Šo grāmatu var jau lasīt pie- prēmiju. Taču baltistikas hronista misiju go- cās valodās: angļu, zviedru, itāliešu, ungāru dājamais akadēmiķis turpināja pildīt un sa- un latviešu. Tādējādi Aļģirds Sabaļausks kļu- gatavoja arī trešo grāmatu — par lietuviešu va par sava veida baltu tautu un valodu vēst- valodas pētījumiem no 1980. līdz 2010. nieku pasaulē un veicināja baltistu zinātnisko gadam. Šis milzīgais darbs (762 lpp.) tika sadarbību. izdots 2012. gadā, kad autoram jau bija 83 Latviešu valodu Aļģirds Sabaļausks prata gadi. Savu misiju — izpētīt un aprakstīt lituā- ļoti labi, pazina latviešu literatūru, jaunībā arī nistikas vēsturi — Aļģirds Sabaļausks pilnībā tulkoja lietuviski dažus latviešu rakstnieku un spoži paveica, iemūžinādams Lietuvas zi- daiļdarbus (Miervalža Birzes “Visiem rozes nātnei tik būtiskās nozares ceļu un tā gājējus. dārzā ziedi”, Ēvalda Vilka “Rudens dienās”), Šai misijai kalpo arī 563 Aļģirda Sabaļauska kā arī rediģēja citu tulkojumus no latviešu va- raksti “Lietuviešu valodas enciklopēdijā”, gan lodas, piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa “Bal- 1999., gan 2008. gada izdevumā. Daudzus tās grāmatas” tulkojumu. Viņam tuvi autori no tiem pārņēmušas arī citas enciklopēdijas bija Rainis, Fricis Bārda, Jānis Poruks, Rū- pasaulē. dolfs Blaumanis. Aļģirda Sabaļauska bibliogrāfijā, kas par Aļģirds Sabaļausks savā dzīvē arvien atce- godu zinātnieka 75 gadu jubilejai izdota rējās Rūdolfa Blaumaņa atziņu: “Mans zelts 2004. gadā, ir ap 2000 publikāciju. Īpaša ir mana tauta, mans gods ir viņas gods” un vieta starp tām ir viņa ļoti saistošajām po- aicināja mūs, latviešus, Rīgā biežāk pievērst pulārzinātniskajām grāmatām: “Vārdi ceļo” skatienu šiem vārdiem rakstnieka piemineklī. (1962, 1993), „Vārdi stāsta” (1965), “Vārdi Sit tibi terra levis! atdzīvojas” (1967, 2000), “Simts valodas mīklu” (1970, 2001), “Kā pētīta lietuviešu Latvijas Zinātņu akadēmija

108 zinātnes dzīve ZINĀTNES DZĪVES HRONIKA

Decembris Ziemeļvalstu ģimnāzijas ķīmijas skolotāja Vēsma Sūna. 1. decembrī LZA ārzemju loceklim Paro- Latvijas Jauno zinātnieku apvienība LZA lekam Radegastam — 95. atzīmēja organizācijas desmit gadu jubileju.

2. decembrī akadēmiķim LZA Lielās me- 7. decembrī Latvijas Nacionālajā bib- daļas laureātam Vitautam Tamužam — 80. liotēkā (Mūkusalas iela 3) notika izcila- jam latviešu dzejniekam, tulkotājam un 3. decembrī notika LZA prezidenta atdzejotājam Knutam Skujeniekam veltīts Ojāra Spārīša un biedrības “Baltijas Inova- pasākums. Polijas Republikas Kultūras un tīvo pētījumu un tehnoloģiju institūts” jeb Nacionālā mantojuma Ministrs profesors BIPTI padomes priekšsēdētāja Andreja Ērgļa Pjotrs Gliņskis piešķīris Knutam Skujenie- tikšanās ar Valsts prezidentu Raimondu Vē- kam apbalvojumu “Par nopelniem Polijas joni. Tikšanās laikā Valsts prezidentam tika kultūras labā”. Latvijas Nacionālajā biblio- iesniegta vēstule, kurā izteikts aicinājums at- tēkā notika svinīga apbalvojuma pasnieg- balstīt sektorālas investīciju platformas izvei- šana. Pasākumā piedalījās Polijas Repub- di un Latvijas augstākās izglītības, zinātnes likas vēstniece Latvijā Eva Dembska, LR un konkurētspējas programmas sagatavoša- Kultūras ministrijas pārstāvji, Nacionālās nu iesniegšanai Eiropas Investīciju bankā, no- bibliotēkas vadība, dzejnieka draugi un cie- drošinot Latvijas attīstības projektu ilgtspēju nītāji. un valsts ekonomisko izaugsmi. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā no- 8. decembrī Paula Valdena ielā 1, Ķīpsa- tika LZA prezidenta Dr.habil.art. O. Spārīša lā, tika atklāta RTU Laboratoriju māja un Zi- grāmatas “Esejas par Latvijas sakrālo kultū- nātniskās bibliotēkas jaunā ēka. Ar šo ēku at- ru” atvēršanas svētki. Grāmatu izdevis ap- klāšanu RTU studentu pilsētiņas būvniecībā gāds “Jumava”. ir noslēdzies viens posms, kura laikā ir uzcel- tas jaunas un renovētas lielākā daļa Ķīpsalā 4. decembrī Rīgas Tehniskās universitātes esošo RTU fakultāšu ēku. Laboratoriju mājā Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē galvenokārt būs koncentrētas divu RTU fa- (RTU MLĶF) notika ikgadējais Latvijas ķīmi- kultāšu — Enerģētikas un elektrotehnikas un jas un dabaszinātņu skolotāju seminārs, kurā Mašīnzinību, transporta un aeronautikas — tika sveikti trīspadsmit labākie ķīmijas sko- laboratorijas, kurās būs sarežģītu ekspertīžu lotāji, kas savus skolēnus izcili sagatavojuši veikšanai nepieciešamais aprīkojums. Ar šīm studijām RTU. Stipendijas studijām saņēma iekārtām varēs veikt starptautiskā līmenī kon- arī divi izcilākie MLĶF studenti. kurētspējīgu zinātnisko darbību un izstrādāt Skolotāji no Latvijas reģioniem un Rīgas pētījumus Latvijas un citu valstu uzņēmu- saņēma RTU MLĶF un citu institūciju — miem, tādējādi veicinot to konkurētspēju un LZA, Latvijas Organiskās sintēzes institūta, valsts ekonomisko izaugsmi. a/s “Valmieras stikla šķiedra”, a/s “Olain- RTU Zinātniskās bibliotēkas jaunajā ēkā farm” — apbalvojumus. RTU ķīmijas profe- bibliotēkas krājums — aptuveni 1 700 000 sores Emīlijas Gudrinieces vārdbalvu saņēma dokumentu inženierzinātnēs un arhitektūrā,

109 2016. gads 70. sējums 2. numurs

kā arī citās nozarēs — būs koncentrēts vien- LZA korespondētājloceklim Leonīdam No- kopus, un tas radīs jaunas iespējas bibliotē- vickim — 65. kas attīstībā un jaunu pakalpojumu sniegša- nā. Šeit būs arī krājums brīvpieejā, retumu 16. decembrī notika FTZN un Pasaules lasītava, mācībspēku lasītava, individuālās Enerģijas padomes Latvijas Nacionālās komi- kabīnes un grupu telpas, transformējama tejas (PEP LNK) kopsēde. A/s “Latvenergo” konferenču zāle. Korporatīvās stratēģijas direktors Uģis Sarma nolasīja referātu “Iestrādnes “Latvenergo” 9. decembrī LZA prezidents O. Spārītis koncerna jaunai vidēja termiņa stratēģijai ar lekciju uzstājās Latvijas Tirdzniecības un (2017–2020)”. Klātesošie atzinīgi novērtēja rūpniecības kameras (LTRK) plašai uzņēmēju “Latvenergo” veikto elektroapgādes sektora auditorijai un, izceļot reģionāli savdabīgo un vispusīgo izvērtējumu gan nacionālā, gan re- starptautiski kopīgo, iepazīstināja ar Latvijas ģionālā griezumā un atbalstīja iezīmētos pa- un Eiropas kultūras vērtībām. matvirzienus “Latvenergo” koncerna jaunās Sarunā nostiprinājās pārliecība par nepie- vidējā termiņa stratēģijas projektam. ciešamību organizēt abpusēji interesējošas tikšanās, kurās Latvijas zinātnieki tiktos ar 17. decembrī LZA tika pasniegti dip- uzņēmējiem, lai tuvinātu abu pušu izpratni lomi Rudens pilnsapulcē jaunievēlētajiem par zinātnisko pētījumu un izgudrojumu ko- akadēmijas locekļiem — īstenajiem locek- mercializācijas iespējām mūsu valsts un arī ļiem A. Ērglim, M. Grudulei, A. Krasņikovam, starptautiskā mērogā. M. Rutkim un K. Tāram, korespondētājlocek- ļiem — I. Alsiņai, P. Arsenjanam, L. Grīnber- 10. decembrī LZA ārzemju loceklim And- gai un V. Tēraudkalnam. rievam Ezergailim — 85. Diplomus saņēma arī jaunie ārzemju lo- cekļi Tarmo Somere un Karls Pajusalu (Igau- 11. decembrī notika Rīgas Stradiņa uni- nijas Republika), goda locekļi M. Lāce un versitātes (RSU) renovētā zinātnes centra G. Krollis. LZA goda doktora diploms tika pa- “Kleisti” atvēršana. Izmantojot KPFI un ERAF sniegts Dr.h.c.sc.comp. Mārim Vītiņam. līdzfinansējumu, RSU ir noslēdzies vērienīgā- kais zinātnes infrastruktūras attīstības pro- 17. decembrī tika apbalvoti LZA un a/s jekts — RSU zinātnes centra “Kleisti” renovā- “Latvenergo” rīkotā ikgadējā konkursa Gada cija un modernizācija par kopējo summu 4,44 balva laureāti un “Latvenergo» studiju noslē- miljoni eiro. Zinātnes centrā “Kleisti” jaunas guma darbu konkursa uzvarētāji. Svinīgajā telpas un aprīkojumu ieguvis A. Kirhenštei- pasākumā laureātus sveica “Latvenergo» na Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts, galvenais izpilddirektors Dr.sc.ing. Āris Žīgurs Darba drošības un vides veselības institūts, un LZA prezidents, Dr.habil.art. O. Spārītis. Bioķīmijas laboratorija, Klīniskās imunoloģi- Gada balva pasniegta 17. reizi, tās tradīcija jas un imunoģenētikas starpkatedru labora- ir iedibināta 1999. g. Šajā laikā balvas saņē- torija un Biomehānikas laboratorija. Tās ir muši 116 izcili, pieredzes bagāti zinātnieki, izvietotas 2704 m2 platībā, nodrošinot darbu arī jaunie zinātnieki, vairāki desmiti labāko 64 pētniekiem un laboratoriju darbiniekiem. augstskolu beidzēju, kuru bakalaura un ma- Centra atklāšana Latvijā paver vēl nebijušas ģistra darbi saistīti ar enerģētiku. iespējas veselības jomas pētniecībā. Galveno — profesora A. Vītola vārdā no- saukto Gada balvu par izcilu mūža ieguldī- LZA korespondētājloceklim Imantam Bēr- jumu Latvijas enerģētikā 2015. g. saņēma sonam — 80. Dr.sc.ing. Kārlis Briņķis.

110 zinātnes dzīve

Gada balvu par nozīmīgu devumu ener- Janvāris ģētikā saņēma Rīgas Tehniskās universitā- tes profesors, Dr.sc.ing. Gatis Bažbauers 1. janvārī LZA Goda doktoram Roma- un “Latvenergo”­ stratēģijas direktors Uģis nam Lācim — 70. 4. janvārī ar Latvijas Sarma. Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāta piešķirto Balvas par panākumiem enerģētikā Atzinības rakstu, ziediem un akadēmisko jaunajiem zinātniekiem 2015. g. saņēma rakstu izdevumu “Latvieši un Latvija” jubi- Dr.sc.ing. Dmitrijs Antonovs, Dr.sc.ing. Lud- lāru sveica LZA pārstāvji — LZA prezidents mila Lavrinoviča, Dr.sc.ing. Baiba Ose-Za- Ojārs Spārītis, akadēmiķi Tālis Millers un ļā, Dr.sc.ing. Ļubova Petričenko. Raimonds Valters.

LZA ārzemju loceklim Gertam fon Pistol- 4. janvārī mūžībā aizgāja akadēmiķis, korsam — 80. LZA Lielās medaļas laureāts, LU profesors Rūsiņš Mārtiņš Freivalds (10.11.1942– 21. decembrī LZA prezidents O. Spārī- 4.01.2016) — viens no izcilākajiem latviešu tis parakstīja LZA un Čehijas Zinātņu aka- datorzinātniekiem un matemātiķiem. dēmijas sadarbības līgumu un protokolu 2016.–2018. g. Ar šo dienu abi dokumenti LZA Goda doktoram Ēvaldam Vēciņam — stājās spēkā, jo no Čehijas puses tie paraks- 85. tīti 2015. g. 15. decembrī: līgumu parakstīja prezidents Jiri Drahošs un protokolu Čehijas 9. janvārī LZA korespondētājloceklim ZA Starptautisko lietu padomes prezidente Ringoldam Balodim — 50. Hanna Sihrova. Jaunais līgums paredz turp- māk atbalstīt abu valstu zinātnieku sadarbību 11. janvārī LZA Goda loceklim Andrim divpusēju mobilitātes projektu formā. Kronbergam — 65.

Par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) LZA Lielās medaļas laureātam, akadēmi- rektoru atkārtoti ir ievēlēts RTU profesors ķim Mārcim Auziņam — 60. akadēmiķis L. Ribickis. Viņa kandidatūru at- balstīja pārliecinošs Satversmes sapulces vai- 12. janvārī LZA Senāta sēde. Senāts rākums — 159 dalībnieki no 178. L. Ribicki piešķīra LZA vārdbalvas un balvas jauna- atkārtotai ievēlēšanai rektora amatā izvirzīja jiem zinātniekiem. Informāciju par 2015. g. visu RTU deviņu fakultāšu domes, RTU Pa- zinātnes sasniegumiem sniedza LZA ģe- domnieku konvents, RTU Rīgas Biznesa sko- nerālsekretāra vietnieks R. Valters. Senāts las Padomnieku konvents, RTU Studentu par- apstiprināja Dr.habil.med. Māri Baltiņu par laments, RTU Satversmes sapulce un RTU LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāju. Senāts. L. Ribicka kandidatūru izvirzīja arī Par latviešu trimdas darbību dažādās valstīs darba devēji — RTU Padomnieku konvents, un kontinentos ziņoja akadēmiķis Tālavs kurā darbojas Latvijas lielāko uzņēmumu va- Jundzis. Senāts piešķīra LZA Atzinības raks- dītāji. tu akadēmiķim M. Auziņam par pētniecības lomas nostiprināšanu Latvijas augstākajā 28. decembrī LZA goda loceklim Oska- izglītībā un LZA goda loceklim Raimondam ram Gertam — 75. Paulam par nezūdošu devumu Latvijas kul- tūrā un nacionālās identitātes izkopšanā. Pēc 31. decembrī LZA ārzemju loceklim sēdes LZA izstāžu zālē tika atklāta mākslinie- Andrejam Plakanam — 75. ka Daiņa Rožkalna “Latviešu tautasdziesmu”

111 2016. gads 70. sējums 2. numurs

akadēmiskā krājuma ilustrāciju izstāde, kurai Ministru kabinets piešķīra Ministru kabi- autors devis nosaukumu “Līdzības”. neta Atzinības rakstu LZA akadēmiķim profe- soram Dr.habil.chem. R. Valteram par Valsts LZA Goda loceklim, komponistam Rai- Zinātniskās kvalifikācijas komisijas ilggadēju mondam Paulam — 80. un kvalitatīvu vadīšanu un darbības principu izstrādāšanu. 15. janvārī LZA Portretu zālē notika 1991. g. janvāra barikāžu 25. gadadienai LZA īstenajam loceklim, izcilajam fiziķim veltīta starptautiska zinātniska konference Jānim Guntim Bērziņam — 80. “Barikādes: civilā pretestība prettautiskai varai un tās mācības”. Konferences mēr- 20. janvārī LZA ar lekciju “From quan- ķis bija aplūkot nevardarbīgo pretošanos tum complex matter to quantum biology: prettautiskiem režīmiem kā vienu no tiešās The emergence of a new physics in the XXI demokrātijas būtiskām un efektīvām izpaus- century” viesojās fiziķis profesors Antonio mēm. Svarīgi salīdzināt pilsonisko pretes- Biankoni no Romas International Center for tību ar mūsdienās tik izplatīto vardarbību Materials Science Superstripes. un terorismu, kuri parasti nekalpo tautu Pērn LZA Rudens pilnsapulcē A. Biankoni brīvības centieniem. Baltijas valstu barikā- tika ievēlēts par LZA ārzemju locekli. Pro- des šajā ziņā ir ne tikai pamācošas, bet arī fesors A. Biankoni piedalījās arī 19. janvārī ļauj izdarīt secinājumus mūsdienu politisko LZA rīkotajā 2015. g. Latvijas nozīmīgāko konfliktu sekmīgākai risināšanai starptautis- zinātnes sasniegumu godināšanas un apbal- kajā sistēmā. Konferencē ziņojumus nolasīja vošanas ceremonijā. pilsoniskās pretestības eksperti — teorētiķi, politologi un vēsturnieki no ASV un Baltijas 21. janvārī LZA goda doktorei Larisai valstīm. Baumanei — 70.

19. janvārī LZA norisinājās 2015. g. 22. janvārī LZA prezidents akadēmiķis sa­sniegumu zinātnē autoru godināšanas pa- O. Spārītis, UNESCO Latvijas Nacionālās sākums — par nozīmīgākajiem atzīti 11 sa- komisijas viceprezidente, izglītības un zināt- sniegumi gan teorētisko, gan lietišķo zinātņu nes ministre Mārīte Seile un L'Oréal Baltic nozarēs. Notika zinātnisko sasniegumu pre- SIA ģenerāldirektors Johans Bergs LZA pa- zentācijas, autoru apbalvošanas ceremonija, rakstīja sadarbības protokolu konkursam par kā arī sveiciens “Zinātnieks — zinātniekam”, L'Oréal Latvijas stipendiju “Sievietēm zināt- kurā ar muzikālām improvizācijām uzstājās nē”, kas tiek piešķirta ar UNESCO Latvijas akadēmiskais trio — Ivars Kalviņš, Gatis Krū- Nacionālās komisijas un LZA atbalstu. miņš un Artūrs Maskats. Papildus ar Zemkopības ministrijas Atzi- Svētciema bibliotēkā norisinājās grāma- nības rakstu tika apbalvota Dr.oec. Sandija tas “Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā Zēverte-Rivža — Ziemeļvalstu un Baltijas kultūrtelpā” atklāšana. Interesenti tikās ar valstu lauksaimniecības zinātnieku jeb NJF grāmatas autoriem Juri Urtānu, Janīnu Kur- 25. kongresa sekretariāta vadītāja un rakstu sīti, Sandi Laimi, Rūtu Muktupāvelu, Rasmu krājuma atbildīgā redaktore — par kongresa Noriņu, Ievu Vītolu, Digni Ūdri un Justīni norises sekmēšanu un kongresa rakstu krā- Jaudzemu. juma “Ziemeļu skatījums uz ilgtspējīgu lauku attīstību” sagatavošanu. 23. janvārī LZA īstenajam loceklim Iva- ram Tālem — 80.

112 zinātnes dzīve

27. janvārī notika FTZN sēde diskusija: 31. janvārī LZA ārzemju loceklim Edvī- “Neitrīno oscilācijas. No pirmsākumiem līdz nam Vedējam — 75. 2015. gada Nobela prēmijai”. To organizēja akadēmiķis Oļģerts Dumbrājs. Janvārī apgāds “Aisthesis Verlag” laidis klajā Latvijas Universitātes Literatūras, fol- 28. janvārī notika FTZN ārkārtas sanāks- kloras un mākslas institūta vadošā pētnieka me. Sēdē tika nominēti kandidāti — preten- Dr. habil. philol. Benedikta Kalnača mono- denti vēlēšanām uz nodaļas priekšsēdētaja grāfiju “20th Century Baltic Drama: Post- amatu — LZA divi īstenie locekļi Jānis Spīgu- colonial Narratives, Decolonial Options” lis un Andris Ozols. Gatavojoties gaidāmajai (“20. gadsimta Baltijas drāma: postkoloniāli LZA Pavasara pilnsapulcei š.g. 7. aprīlī, no- naratīvi, dekoloniālas iespējas”). daļas ārkārtas sēdē tika arī pieņemts lēmums izvirzīt O. Spārīti par LZA prezidenta amata kandidātu. Februāris

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu noda- 1. februārī LZA korespondētājloceklim ļas (HSZN) sēdē noklausījās Dr.iur. Vadima Robertam Eglītim — 50. Mantrova ziņojumu par pētījumu — mono- grāfiju “EU Law on Indications of Geograp- 2. februārī LZA Goda doktoram Jānim hical Origin”. Atskaiti par HSZN 2015. g. Bolim — 80. darbību un 2016. g. plānu sniedza nodaļas priekšsēdētāja Raita Karnīte. Nodaļa ievēlēja 5. februārī LZA Lielās medaļas laureātam par LZA Goda doktoriem Gundegu Grīnumu akadēmiķim Elmāram Blūmam — 80. (Dr.h.c.philol.) un Ivaru Ločmeli (Dr.h.c. hist.). LZA ĶBMZN paplašināta sēde “Gaistošo savienojumu analīze medicīnā, metabolo- Akadēmiķei Baibai Rivžai piešķirts Drau- mika” (LZA, Insbrukas Universitātes Izelpas dzīgā aicinājuma apbalvojums. Šī aicināju- pētniecības institūts, Latvijas Universitāte, ma fonds par Draudzīgā aicinājuma idejas Latvijas Organiskās sintēzes institūts, LU popularizēšanu un stiprināšanu sabiedrībā ir Cietvielu fizikas institūts, Rīgas Austrumu apbalvojis akadēmiķi B. Rivžu ar medaļu un klīniskā universitātes slimnīca, SNIIFPHONE goda diplomu nominācijā “Sabiedrisks darbi- projekts). Ziņojumus sniedza Līga Grīnberga, nieks”. Jānis Kleperis, Mārcis Leja, Immanuels Tai- vans, Osvalds Pugovičs un Nikolajs Sjakste, 29. janvārī LZA LMZN un LLMZA pre- Pāvels Mohaļskis un Alekss Šmits. zidija kopsēdē tika apspriesta Eiropas Zi- nātņu akadēmijas Konsultatīvās padomes 8. februārī LZA korespondētājloceklim (EASAC — the European Academies’ Scien- Guntim Eberhardam — 80. ce Advisory Council) ekspertu, kuru vidū ir arī akadēmiķe B. Rivža, izstrādātā koncep- 10. februārī LZA notika ekspertu konsilijs cija “Circular economy: a commentary from “Atklāti par gāzes tirgus liberalizāciju Latvi- the perspectives of the natural and social jā”, ko organizēja LZA Humanitāro un sociālo sciences”. Koncepcijas izstrāde ir viena no zinātņu nodaļa. Valsts pētījumu programmas EKOSOC-LV Konsiliju vadīja LZA Humanitāro un so- starptautiski veiktajām aktivitātēm. ciālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja aka- dēmiķe R. Karnīte. Tajā piedalījās Eiropas

113 2016. gads 70. sējums 2. numurs

Parlamenta deputāti no Latvijas, LR Saeimas Atzinības raksts LZA Goda loceklim R. Pau- Tautsaimniecības komisijas, LR Ekonomikas lam. Senāts apstiprināja LZA Goda doktora ministrijas, Sabiedrisko pakalpojumu regulē- grādu literatūrzinātnē (Dr.h.c.philol.) LU šanas komisijas, Latvijas Pašvaldību savienī- Literatūras, folkloras un mākslas institūta bas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, pētniecei Gundegai Grīnumai, LZA Goda Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas doktora grādu vēsturē (Dr.h.c.hist.) LU Vēs- Tirdzniecības un rūpniecības kameras pār- tures institūta direktora vietniekam vispā- stāvji, kā arī a/s “Latvijas gāze” pārstāvji un rējos jautājumos Ivaram Ločmelim un LZA neatkarīgie eksperti. Goda doktora grādu medicīnā (Dr.h.c.med.) G. Jankovskim. 12. februārī notika LZA Ķīmijas, biolo- Sēdes otrajā daļā aplūkoja Eiropas un glo- ģijas un medicīnas zinātņu nodaļas pilnsa- bālās aktualitātes, par ko referēja Dr.habil. pulce. Nodaļas priekšsēdētājs akadēmiķis theol. Leons Taivans un Dr.sc.pol. Ivars Ījabs, R. Valters sniedza ziņojumu par nodaļas notika diskusijas par referātos skarto proble- darbu 2015. g. un par nodaļas locekļu zi- mātiku. Sēdē piedalījās arī profesors Tarmo nātniskajām un organizatoriskajām akti- Somere, LZA ārzemju loceklis, Igaunijas Zi- vitātēm pārskata periodā, iepazīstināja ar nātņu akadēmijas prezidents, bijušie Latvijas nodaļas locekļu ierosinātajiem 2016. g. pa- Valsts prezidenti (V.Vīķi-Freibergu pārstāvēja sākumiem. I. Freibergs), Izglītības un zinātnes ministrs Aizklātā balsojumā par nodaļas priekšsē- Kārlis Šadurskis, kā arī vairāki LZA goda me- dētāju tika ievēlēts LZA korespondētājloceklis cenāti, rektori u.c. Pēteris Trapencieris, Latvijas Organiskās sin- LZA prezidents O. Spārītis un Vidzemes tēzes institūta Organiskās ķīmijas laboratori- Augstskolas (ViA) rektors Gatis Krūmiņš pa- jas vadītājs. rakstīja savstarpējās sadarbības līgumu. Atklāti balsojot, nodaļas locekļi izteica at- Sadarbības līgumā akcentēta abu pušu ap- balstu akad. O. Spārīša atkārtotai kandidēša- ņemšanās veicināt un piedalīties zinātnes nai LZA prezidenta vēlēšanās. popularizēšanas pasākumos, informācijas Nodaļas locekļi nobalsoja par LZA goda apmaiņā par zinātnes aktualitātēm, tostarp doktora grāda Dr.h.c. med. piešķiršanu habi- projektu īstenošanas iespējām, organizēt litētajam medicīnas doktoram Georgam Jan- kopīgus zinātniskus pasākumus, kā arī aka- kovskim — osteorefleksoterapijas ārstniecis- dēmiķu vieslekcijas ViA, un nodrošināt ViA kās metodes izstrādātājam. Sēdes noslēgumā studentiem prakses iespējas LZA. priekšlasījumu “Enerģijas metabolisms: ve- selība, pārtika un fiziskā aktivitāte” sniedza 17. februārī Veselības ministrijā paraks- LZA korespondētājloceklis, Dr.pharm. Edgars tīts Paula Stradiņa Klīniskās universitātes Liepiņš. slimnīcas (PSKUS) un LZA sadarbības līgums par starptautiski atzīta klīniskās medicīnas 14. februārī LZA akadēmiķei B. Rivžai ekselences centra izveidi. Līguma noslēgša- piešķirta Tbilisi Valsts universitātes Medaļa nas mērķis ir PSKUS Zinātniskā institūta ie- un Diploms. tvaros izveidot starptautiski atzītu klīniskās medicīnas izpētes ekselences centru, kas 16. februārī LZA 70. gadadienai veltīta iekļaujas Latvijas zinātnes struktūrā. Zināt- svinīgā sēde. Sēdes darba kārtībā — aka- niskais institūts un LZA kopīgiem spēkiem dēmiķa Jāņa Stradiņa referāts par akadēmi- koncentrēs pieejamos resursus un piesaistīs jas izveidošanu, kā arī ievērojamu Latvijas jaunas investīcijas, lai dotu ieguldījumu sa- zinātnieku apbalvošana, t.sk. tika pasniegts biedrības veselības attīstībā Latvijā.

114 zinātnes dzīve

Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, “Ikšķiles 13.–15. gadsimta iedzīvotāji” atvēr- LZA prezidents O. Spārītis un Latvijas Lauk- šanas svētki. saimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) prezidente B. Rivža parakstīja des- 25. februārī notika LZA Humanitāro un mito gadskārtējo nodomu protokolu starp sociālo zinātņu nodaļas (HSZN) sēde. No- Zemkopības ministriju (ZM), LZA un Latvijas daļa noklausījās priekšsēdētājas R. Karnītes Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmi- atskaiti un atkārtoti ievēlēja viņu par noda- ju, lai veicinātu lauksaimniecības un meža ļas priekšsēdētāju. Nodaļa izteica atbalstu zinātnes ciešāku sadarbību ar citām LZA pār- O. Spārīša kandidatūrai LZA prezidenta vē- stāvētām nozarēm, iesaistot LZA Lauksaim- lēšanām un izvirzīja kandidātus LZA Se- niecības un meža zinātņu nodaļu (LMZN). nātam — akadēmiķus Ilgu Jansoni, Daci Markus, Maiju Kūli un Gunti Zemīti. Nodaļa 19. februārī notika OSI Bioinformācijas noklausījās trīs zinātniskus ziņojumus — centra jaunās ēkas svinīga atklāšana. Dr. art. Gunas Zeltiņas ziņojumu par mono- grāfiju “Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu”, LZA 21. februārī LZA Goda doktorei Sarmai korespondētājlocekles Silvijas Radzobes zi- Kļaviņai — 75. ņojumu par kolektīvo monogrāfiju “Latvijas jaunā režija” un akadēmiķa Jāņa Krastiņa 23. februārī LZA Goda doktoram Benja- ziņojumu par monogrāfiju “Liepāja. Jūgend- miņam Joffem — 85. stila arhitektūra”.

LZA delegācija prezidenta O. Spārīša va- Latvijas Universitātes bibliotēkā notika dībā devās uz Viļņu, lai piedalītos Lietuvas akadēmiķes Maijas Kūles grāmatas “Jābūtī- ZA 75. gadu jubilejas pasākumā. Delegāci- bas vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām jas sastāvā bija LZA ārlietu sekretārs Andrejs mūsdienu Latvijā” atvēršanas svētki. Siliņš un Lauksaimniecības un mežazinātņu nodaļas priekšsēdētāja B. Rivža. Dāvināju- 26. februārī LZA Ķīmijas, bioloģijas un mā draudzīgās kaimiņakadēmijas preziden- medicīnas zinātņu nodaļas sēde no cikla tam tika pasniegta apsveikuma adrese un “2015. gada nozīmīgie sasniegumi Latvijas etnogrāfa Matīsa Siliņa sastādītais trīs sē- zinātnē”: Ļaundabīgo audzēju profilakses jumu izdevums “Latvju raksti”. Izmantojot un skrīninga pētījumi Latvijā (Latvijas Uni- iespēju, uz Lietuvu aizceļoja arī 2015. g. versitāte, Rīgas Austrumu klīniskā universi- LZA Rudens pilnsapulcē ievēlētā ārzemju tātes slimnīca, Gremošanas slimību centrs locekļa Valdemara Razuma diploms. Svinī- GASTRO). Ziņoja LZA korespondētājlocekļi gā pasākuma viesu vidū bija arī pārstāvji no M. Leja, P. Kriķe, R. Škapars, I. Daugule, Polijas un Baltkrievijas zinātņu akadēmijām, I. Kikuste, S. Isajevs, D. Šantare. un visas delegācijas tiekoties vēlreiz aplieci- nāja sekmīgas starptautiskās sadarbības liet- derību un izteica gandarījumu par līdzšinējo Marts sadarbību. 1. martā LZA Senāta sēde veltīta Valsts 24. februārī LZA goda doktoram Volde- nozīmes pētījumu programmu izpildei un to māram Strīķim — 80. nākotnei, par ko informēja IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamen- Ikšķiles tautas namā notika LZA kores- ta direktore Agrita Kiopa. Izvērsās plaša dis- pondētājlocekles Gunitas Zariņas grāmatas kusija, kurā jautājumus uzdeva programmu

115 2016. gads 70. sējums 2. numurs

vadītāji un to pārstāvji. Senāts piešķī- un meža zinātņu akadēmiju (LLMZA), kā arī ra 2016. g. LZA Lielo medaļu LZA īstena- ar tuvākajiem zinātnisko darbu konkursiem. jam loceklim, Eiropas Zinātņu un mākslas Viņa mudināja sadarbībā piedalīties pašus akadēmijas loceklim, Latvijas Universitātes zinātniekus, kā arī rosināt doktorantus un profesoram Dr. habil. sc. pol., Dr. iur. Tāla- jaunos doktorus. vam Jundzim par pētījumiem Latvijas neat- karības atjaunošanas vēsturē un P. Stradiņa 11. martā LZA ārzemju loceklim Haral- Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirur- dam Curhauzenam — 80. ģijas centra vadītājam, RSU profesoram, Dr. habil. med. Romanam Lācim par nozīmīgu 12. martā akadēmiķim Mārim Kļavi- ieguldījumu sirds ķirurģijas attīstībā Latvijā. ņam — 60.

2. martā notika LZA FTZN pilnsapulce. 15. martā Rīgas Latviešu biedrībā tika Nodaļas locekļi apsprieda pārskatu par no- atklāti izcilā latviešu gleznotāja Jaņa Rozen- daļas darbību 2015. g., nolēma atzīt to par tāla (1866–1916) jubilejas gada pasākumi, sekmīgu un akceptēja ierosinājumus noda- tai skaitā starptautiska konference “Janis Ro- ļas darbībai šajā gadā. Aizklātā balsošanā zentāls Rīgas pilsoniskajā sabiedrībā un Rī- par FTZ nodaļas priekšsēdētāju tika ievēlēts gas Latviešu biedrībā. 1866–1916–2016”, akadēmiķis Jānis Spīgulis un par LZA Senāta kurā referēja muzeju pētnieki, mākslas vēs- locekļiem no FTZN ievēlēti akadēmiķi Andris turnieki, mākslinieki, kultūras un citu jomu Šternbergs, L. Ribickis, M. Auziņš un kores- pārstāvji, tostarp LZA prezidents Dr.habil. pondētājloceklis Juris Borzovs. art. O. Spārītis un akadēmiķis J. Stradiņš, kurš ir arī konferences goda patrons un Rī- LZA ārzemju loceklim Feliksam Unge- gas Latviešu biedrības goda biedrs. ram — 70. 18. martā LZA Ķīmijas, bioloģijas un 10. martā mūžībā aizgāja LZA Goda medicīnas zinātņu nodaļas sēde no cikla loceklis, RTU profesors, viens no izcilāka- “2015. gada nozīmīgie sasniegumi Latvijas jiem latviešu enerģētiķiem Viktors Zēbergs zinātnē”. Referēja akadēmiķis Valdis Kam- (05.07.1926–10.03.2016). pars, Dr.chem. Kristaps Māliņš, Mg.chem. Kristīne Lazdoviča (Rīgas Tehniskā universi- LLU APP Dārzkopības institūtā notika tāte) un LZA kor. loc. Pāvels Arsenjans (Lat- Latvijas Lauksaimniecības zinātnisko ins- vijas Organiskās sintēzes institūts). titūtu Direktoru padomes sanāksme, kurā no LZA piedalījās prezidents, akadēmiķis 21. – 25. martā LZA prezidents O. Spārī- O. Spārītis un Lauksaimniecības un meža tis un Starptautiskā Viroterapijas centra pār- zinātņu nodaļas priekšsēdētāja, akadēmiķe stāvji Jurģis Auziņš un Andrejs Repiševskis B. Rivža. Prezidents uzrunā rosināja zināt- apmeklēja Pakistānu. Tikšanās laikā Pakis- niekus aktīvi iepazīstināt ar saviem atklāju- tānas Zinātņu akadēmijā ar tās prezidentu miem uzņēmējus. Šajā nolūkā LZA ir gatava Anvaru Nasimu tika parakstīts memorands kļūt par sadarbības tiltu starp zinātniekiem par sadarbību starp LZA un Pakistānas Zināt- un uzņēmējiem un laipni piedāvāja šādu ņu akadēmiju. Delegācija tikās ar Pakistānas tikšanās iespēju aprīlī. Akadēmiķe B. Rivža Augstākās izglītības komitejas vadītāju profe- klātesošos iepazīstināja ar Nodomu protoko- soru Muhtaru Ahmedu un citiem zinātnes un lu, kurš noslēgts starp LR Zemkopības mi- izglītības pārstāvjiem un pārrunāja abu valstu nistriju, LZA un Latvijas Lauksaimniecības sadarbību izglītībā un zinātnē, tostarp lauk-

116 zinātnes dzīve saimniecībā un vēža viroterapijā. Pieredzes Aprīlis apmaiņas nolūkos tika apmeklēta arī Shau- kat Khanum slimnīca un pētniecības centrs 6. aprīlī LZA īstenajam loceklim Ēvaldam (Shaukat Khanum Memorial Cancer Hospital Mugurēvičam — 85. and Research Centre) Lahorā. 7. aprīlī LZA Pavasara pilnsapulce. Piln- 22. martā notika Valsts pētījumu prog- sapulcē piedalījās Izglītības un zinātnes mi- rammas EKOSOC-LV 2. posma rezultātu nistrs K. Šadurskis, Saeimas Izglītības, kul- publiskā apspriede, kurā piedalījās visu tūras un zinātnes komisijas loceklis Jānis desmit programmas pētniecības projektu Vucāns, LZA locekļi, LZA balvu laureāti un vadītāji, stāstot par savu veikumu 2015. g. viesi. Pilnsapulcei apsveikumu bija atsūtījis un plānojot turpmākos darbus 2016. g. Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Apspriedē piedalījās arī programmas uzrau- Ievadvārdus sacīja LZA prezidents O. Spā- dzības padomes pārstāvji: Latvijas Zinātnes rītis, Pilnsapulci uzrunāja Izglītības un zināt- padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis A. Si- nes ministrs K. Šadurskis, sakot paldies zi- liņš, akadēmiķe R. Karnīte, LZA Ekonomikas nātniekiem par devumu valstij un iepazīstinot institūta vadītāja Ņina Linde, Transporta un pilnsapulces dalībniekus ar savas darbības sakaru institūta rektors Igors Graurs. Apsprie- plānu un cerībām palielināt budžeta finan- di apmeklēja un aktīvi diskusijās iesaistījās sējumu izglītībai un zinātnei. Tika pasniegtas Studiju un zinātnes administrācijas pārstā- LZA vārdbalvas un balvas jaunajiem zināt- ve Inguna Paredne, Zemkopības ministrijas niekiem. Pārskatu par LZA darbību 2015. g. pārstāve Ilze Slokenberga, Izglītības ministri- sniedza LZA ģenerālsekretārs V. Kampars. jas pārstāve Velta Baseviča u.c. Uzraudzības padomes priekšsēdētājs Juris Krūmiņš nolasīja Uzraudzības padomes ziņo- 29. martā LZA prezidents O. Spārītis un jumu par LZA 2015. g. darbības pārbaudi, Senāta priekšsēdētājs J. Stradiņš nosūtīja secinot, ka būtiski trūkumi nav konstatēti, un apsveikumu LZA ārzemju loceklim Haraldam novēlot panākumus tiesvedībā pret “Rīgas Curhauzenam saistībā ar viņa 80. dzimša- koncertzāli”. Pilnsapulce apstiprināja abus nas dienu. Profesors Curhauzens ir 2008. g. ziņojumus. LZA prezidenta amata kandidāts Nobela prēmijas medicīnā laureāts. Vēstulē O. Spārītis iepazīstināja akadēmijas locekļus iekļauts aicinājums profesoram šogad ap- ar savas darbības un jaunās komandas plā- meklēt Rīgu un LZA. niem nākamo četru gadu posmam. Sekoja LZA prezidenta un amatpersonu vēlēšanas. LZA Senāta sēdē LZA goda doktora dip- Debatēs balsu skaitīšanas laikā piedalī- lomus saņēma Dr.h.c.philol. Gundega Grīnu- jās akadēmiķi B. Rivža, Andris Šternbergs, ma un Dr.h.c.hist. Kārlis Kangeris. Senāts D. Markus, Dr.h.c.sc.comp. Edvīns Karnītis. apsprieda LZA ģenerālsekretāra Valda Kam- Par LZA prezidentu akadēmijas locekļi para pārskata ziņojuma tēzes un secināju- atkārtoti ievēlēja akadēmiķi O. Spārīti, par mus un noklausījās LZA prezidenta kandidāta viceprezidentiem akadēmiķus Andreju Ērgli O. Spārīša stāstījumu par Akadēmijas dar- un Andreju Krasņikovu. Par LZA ģenerāl- bību turpmākajos četros gados, kam sekoja sekretāru tika ievēlēts akadēmiķis Andrejs spraiga diskusija. Siliņš, par ārlietu sekretāru akadēmiķis — T. Jundzis. LZA Fonda priekšsēdētājs turp- māk būs akadēmiķis Bruno Andersons. Uz- raudzības padomē tika ievēlēti akadēmiķi Ju- ris Krūmiņš, Ārija Meikališa, Edīte Kaufmane,

117 2016. gads 70. sējums 2. numurs

Jurijs Dehtjars, Andris Ozols, Īzaks Rašals, zentācijās un sarunās lauksaimniecības zi- Nikolajs Sjakste. Pilnsapulce apstiprināja zi- nātnieki iepazīstināja uzņēmējus ar savos nātņu nodaļu ievēlētos nodaļas priekšsēdētā- institūtos izstrādātajām tehnoloģijām, kultū- jus: Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļai raugu šķirnēm, pārtikas produktu izstrādes akadēmiķi R. Karnīti, Lauksaimniecības un procesiem un jau izstrādātajiem tirgū eso- meža zinātņu nodaļai akadēmiķi B. Rivžu, Fi- šiem produktiem. Prezentācijas uzklausīja zikas un tehnisko zinātņu nodaļai akadēmiķi uzņēmēji, kuriem potenciāli var būt interese Jāni Spīguli, Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas šos produktus vai tehnoloģijas turpmāk pār- zinātņu nodaļai LZA korespondētājlocekli nest ražošanā. Pēteri Trapencieri. Par LZA Senāta locekļiem ievēlēti akadēmiķi M. Auziņš, Ilga Jansone, LZA ĶBMZN sēde “Latvijas dabas resursu I. Kalviņš, Jānis Kloviņš, M. Kūle, D. Markus, izpēte: kūdra, sapropelis un to izmantošanas Indriķis Muižnieks, Modra Murovska, Ī. Ra- iespējas”. Zinātnieki sniedza šādus ziņoju- šals, L. Ribickis, J. Stradiņš, A. Šternbergs, mus: akad. M.Kļaviņš. “Purvu un kūdras pēt- Guntis Zemītis, ar padomdevēja tiesībām — niecība: vērtības un inovācijas potenciāls”; korespondētājlocekļi Juris Borzovs un Tatjana Dr. geogr. L. Kalniņa. “Latvijas purvu izpē- Koķe. te: vēsture, tagadne un nākotne”; Dr.geogr. O. Purmalis. “Kūdras humusvielu īpašības”; Ordeņu kapituls nolēma par nopelniem Lat- Dr. geogr. J. Krūmiņš. “Zemā purva kūd- vijas valsts labā piešķirt Triju Zvaigžņu ordeni ra un tās izmantošanas iespējas”; Mg. Latvijas Lauksaimniecības universitātes rekto- K. Stankeviča. “Sapropelis: praktiskais nozī- rei, profesorei, Latvijas Zinātņu akadēmijas ko- mīgums un izplatība Latvijā”. respondētājloceklei, Dr.oec. Irinai Pilverei. 16. aprīlī LZA goda loceklim Pēterim 8. aprīlī LZA korespondētājloceklim And- Vaskam — 70. rim Rubenim — 65. 18. – 19. aprīlī LZA prezidents O. Spārī- 9. aprīlī LZA ārzemju loceklim Ernestam tis piedalījās ALLEA 17. ģenerālajā asamble- Ņeizvestnijam — 90. jā Vīnē. Tās moto bija “Zinātnisko pētījumu brīvība politikas un sabiedrības prasību gais- Pēc smagas slimības mūžībā aizgāja mā”. Asambleju atklāja Austrijas Zinātņu LZA viceprezidents akadēmiķis Juris Ekmanis akadēmijas prezidents prof. Antons Zēlingers (02.12.1941– 09.04.2016). No 2004. līdz un Austrijas Federālās republikas prezidents 2012. g. viņš ieņēma LZA prezidenta ama- Heincs Fišers. Pilnsapulcē piedalījās arī Lat- tu. Ilgus gadus viņš bija Fizikālās enerģētikas vijas vēstnieks Austrijā Edgars Skuja. Plenār- institūta direktors, kā enerģētikas nozares sēdi ievadīja Londonas Karaliskās koledžas speciālists fiziķis ir ieguldījis daudz spēka un profesora Sera Pītera Naita lekcija. Pilnsapul- zināšanu neatkarīgās Latvijas valsts energo- ces kulminācija bija Madame de Stael balvas saimniecības attīstībā. pasniegšana Sorbonnas universitātes profe- soram, arābu un viduslaiku Eiropas filozofijas 15. aprīlī Latvijas Tirdzniecības un rūp- speciālistam, islāma, jūdaisma un kristietī- niecības kamerā (LTRK) norisinājās pirmā bas salīdzinošās vēstures pētījumu autoram uzņēmēju — zinātnieku kontaktbirža “Zi- Remī Brakam. Viņu godināt un pasniegt lau- nātnieks satiek uzņēmēju!”, kuru rīkoja LZA reāta diplomu bija ieradies Eiropas komisārs sadarbībā ar LTRK. Šī pirmā tikšanās tika Partnerattiecību un paplašināšanās sarunu veltīta lauksaimniecības tematikai. Pre- jautājumos Johanness Hāns.

118 zinātnes dzīve

21. aprīlī LZA īstenajai loceklei Maijai 2016. g. un apsprieda Uzraudzības pado- Kūlei — 65. mes ziņojumu pilnsapulcē par LZA darbību 2015. g., noklausījās pārskatu par valsts pē- Norisinājās LZA HSZN sēde, kuras darba tījumu programmas EKOSOC-LV izpildes gai- kārtībā bija šādi jautājumi: Dr. phil.Andreja tu un tās 1. un 2. posma rezultātiem, par ko Baloža ziņojums par monogrāfiju “Nepa- referēja programmas vadītāja LZA Lauksaim- beigtā pagātne. Pētījums par Anrī Bergso- niecības un meža zinātņu nodaļas priekšsē- na filozofiju”, Dr. iur. Jāņa Lazdiņa un Dr. dētāja akadēmiķe B. Rivža un viens no prog- iur. Gunāra Kusiņa ziņojums par mono- rammas projekta vadītājiem Rīgas Stradiņa grāfiju “Latvijas valsts tiesību avoti. Valsts universitātes (RSU) profesors Sergejs Kruks. dibināšana — neatkarības atjaunošana. Senāts piešķīra Atzinības rakstu LZA goda Dokumenti un komentāri”, Dr. hist. Harija loceklim P. Vaskam par nezūdošu devumu Tumana ziņojums par grāmatu “Varoņi un Latvijas kultūrā un nacionālās identitātes varonība senajā Grieķijā”, Dr. phil. Māras izkopšanā un LZA ārzemju loceklim Jurim Kiopes ziņojums par monogrāfiju “Klātbūt- Upatniekam par paliekamu devumu pasaules ne. Latviešu un brazīliešu filozofa jezuīta fizikā un jaunu tehnoloģiju veidošanā. Staņislava Ladusāna dzīve un darbs”. 27. aprīlī notika Roche akadēmijas 22. aprīlī LZA notika starptautiska zi- Diskusiju klubs “Ceļā uz veselības apdroši- nātniska konference “Atjaunotās Latvijas, nāšanu Latvijā”. Piedalījās arī akadēmiķis Lietuvas un Igaunijas 25 gadi: Baltijas val- A. Ērglis, nolasot referātu “Veselības apdroši- stu pieredze Eiropā”. Konference norisinā- nāšana no ārsta pieredzes punkta”. jās starptautiskās Zinātnes nedēļas ietvaros un to rīkoja LZA un LZA Baltijas stratēģisko 28. aprīlī LZA, turpinot ekspertu disku- pētījumu centrs sadarbībā ar Rīgas Stradiņa sijas par valstī aktuālām tēmām, noturēja universitāti, Baltijas Starptautisko akadēmiju, konsiliju par integrācijas politiku “Integrācijas Juridisko koledžu un Utenas Lietišķo zinātņu politika Latvijā: turpināt līdzšinējo jeb veidot universitāti (Lietuva). Konferences paneļdis- ko konceptuāli jaunu”. Konsiliju organizēja kusijās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zināt- LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa. nieki referēja par Baltijas valstu politiskās, Konsilija mērķis bija, izmantojot eksper- tiesu un sociālās sistēmas attīstību, ekono- tu veiktajos teorētiskajos pētījumos iegūtās miku un uzņēmējdarbību, kā arī drošības un zināšanas un atziņas, noskaidrot, vai Latvi- noziedzības novēršanas aspektiem. jā īstenotā sabiedrības integrācijas politika ir Konferences atklāšanā piedalījās LZA pre- vispusīga un efektīva, vai tā sekmē saliedētas zidents O. Spārītis, prof. Ando Leps (Igaunijas sabiedrības attīstību. delegācijas vadītājs), prof. Viktors Justickis Konsilijā analizēja šādus jautājumus: (Lietuvas delegācijas vadītājs), kā arī Utenas 1. Sabiedrības integrācijas politikas pa- Lietišķo zinātņu universitātes rektors Gintauts matprincipi Latvijā: sabiedrības integrācijas Bužinskis (Lietuva). politikas mērķgrupas (integrācija esošā sa- biedrības sastāvā, migrācija un integrācija), 26. aprīlī Lietuvas Zinātņu akadēmijas integrācijas politikas galvenie virzieni, sa- pilnsapulcē LZA prezidents O. Spārītis ievē- biedrības atbalsts integrācijas pasākumiem, lēts par Lietuvas Zinātņu akadēmijas ārzemju sabiedrības integrācijas politiskais fons. locekli. 2. Integrācijas politikas veiktspēja: pie- Notika LZA Senāta sēde. Senāts apstipri- kļuve darba tirgum; sociālo pakalpojumu no- nāja vakances LZA jaunu locekļu vēlēšanām drošinājums un pieejamība; sociālo kontaktu

119 2016. gads 70. sējums 2. numurs

un saišu veidošana; politiskās līdzdalības rektors Edmunds Teirumnieks; Latvijas Orga- iespējas, diskriminācija. niskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes 3. Valsts un reliģijas attiecības integrāci- priekšsēdētājs I. Kalviņš; Augstākās izglītības jas politikas aspektā. padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra; Cietvielu Konsilijā piedalījās Eiropas Parlamenta fizikas institūta direktors Andris Šternbergs; deputāti no Latvijas, LR Saeimas komisiju, a/s “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Ā. Žī- ministriju, Pilsonības un migrācijas lietu pār- gurs; Latvijas pašvaldību savienības priekšsē- valdes, citu par sabiedrības integrācijā atbil- dētājs Andris Jaunsleinis; Latvijas Studentu dīgu valsts un sabiedrisko institūciju pārstāv- apvienības priekšsēdētāja Maira Belova. ji, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba 10. maijā uz pirmo sēdi sanāca jaunie- devēju konfederācijas, Latvijas Tirdzniecības vēlētais LZA Senāts. Par tā priekšsēdētāju un rūpniecības kameras pārstāvji, kā arī ne- ievēlēja akadēmiķi J. Stradiņu, kurš sniedza atkarīgie eksperti. Konsiliju vadīja LZA Hu- ziņojumu par savu skatījumu uz Senāta dar- manitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekš- bību 2016. – 2020. g. Senāts ievēlēja LZA sēdētāja akadēmiķe R. Karnīte. Valdi un noklausījās akadēmiķa T. Jundža informāciju par ceturtā Pasaules Latviešu zi- 29. aprīlī LZA īstenajam loceklim Jānim nātnieku kongresa (2018. g. jūnijā) organizā- Bērziņam — 75. cijas priekšdarbiem.

LZA HSZN Latvijas Nacionālajā biblio- Maijs tēkā rīkoja konsiliju par Latvijas Nacionālās enciklopēdijas ieceri, tās veidošanas gaitu, 5. maijā Latvijas Inovatoru apvienība sa- kvalitātes kritērijiem un nodrošināšanas me- darbībā ar Augstākās izglītības padomi Latvi- hānismu, sagaidāmajiem rezultātiem un to jas Organiskās sintēzes institūtā rīkoja radošu atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm. improvizētu diskusiju “Augstākās izglītības un zinātnes nākotnes skices”, kas bija veltī- 12. maijā LZA korespondētājloceklim Iva- ta Latvijas Zinātņu akadēmijas eksprezidenta nam Vedinam — 70. akadēmiķa J. Ekmaņa atcerei. Diskusijā piedalījās valsts augstākās 16.–17. maijā Starptautiskā konference amatpersonas, augstskolu rektori, zinātnis- organiskajā un medicīnas ķīmijā, veltīta pro- ki pētniecisko institūciju vadītāji, uzņēmēji, fesora Gustava Vanaga 125 gadu piemiņai. profesionālo nevalstisko institūciju pārstāv- Konferenci organizēja Latvijas Organiskās ji, doktoranti un studenti. Viņu vidū bija sintēzes institūts (projekts InnovaBalt, Rīga). ekspremjere, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības Ar referātiem uzstājās akadēmiķi Gunārs Du- komisijas priekšsēdētāja Laimdota Strauju- burs, J. Stradiņš, Andris Zicmanis, Nikolajs ma; Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas Sjakste, V. Kampars, prominenti zinātnieki priekšsēdētājs Jānis Vucāns; LZA Senāta no Vācijas, Dānijas, Slovēnijas, Lielbritānijas, priekšsēdētājs J. Stradiņš; Biomedicīnas Francijas, Rumānijas, ASV, Baltkrievijas. pētījumu un studiju centra direktora pa- domnieks Elmārs Grēns; LZA viceprezidents 18. maijā LZA ar UNESCO Latvijas Nacio- A. Ērglis; LZA viceprezidents Andrejs Kras- nālās komisijas un LZA atbalstu jau 12. reizi, ņikovs; Latvijas Universitātes rektors Indriķis piešķirot prestižās 6000 eiro vērtās L'Oréal Muižnieks; Banku augstskolas rektors Andris Latvijas stipendijas “Sievietēm zinātnē”, tika Sarnovičs; Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas godinātas trīs šogad veiksmīgākās sievietes

120 zinātnes dzīve zinātnē: inženierzinātņu doktore materiālzi- LZA goda loceklim, komponistam Iman- nātnēs Kristīne Šalma-Ancāne, inženierzi- tam Kalniņam — 75. nātņu maģistre ķīmijas tehnoloģijā Jevgeņija Lugiņina un dabaszinātņu maģistre bioloģi- Uzņēmuma Exigen Services Latvia, LZA jā Ilze Dimanta. L’Oréal Latvijas stipendijas un RTU Attīstības fonda piešķirtā Eižena Āri- “Sievietēm zinātnē” ceremonijas laikā L’Oréal ņa balva datorikā pasniegta Aivaram Loren- Baltic direktors Johans Bergs iepazīstināja cam un Valdim Lokenbaham. ar L’Oréal un UNESCO kopīgo apņemšanos Dr.habil.math. Aivars Lorencs balvu sa- visā pasaulē — manifestu par sieviešu lo- ņēma par nozīmīgu teorētisku ieguldījumu mas veicināšanu zinātnē. “Sievietēm zinātnē” Latvijas datorzinātnēs, savukārt Dr.h.c. Val- manifests ir objektīvu viedokļu kampaņa, ku- dis Lokenbahs — par praktisku ieguldījumu ras mērķis ir mudināt zinātnieku sabiedrību, IT jomā, izstrādājot un ieviešot novatoriskus iestādes un sabiedrību kopumā veicināt pār- un sabiedrībai aktuālus IT risinājumus. Lat- maiņas zinātnē, arvien mērķtiecīgāk iesaistot vijas datorzinātnes pamatlicēja profesora sievietes zinātnē. Eižena Āriņa balva datorikā tiek pasniegta Manifestu LZA parakstīja programmas Latvijas IT nozares profesionāļiem un zināt- “Sievietēm zinātnē” goda patronese Vaira niekiem par ieguldījumu Latvijas informātikas Vīķe-Freiberga, L’Oréal Baltic ģenerāldirek- attīstībā. Tas ir augstākais individuālo sasnie- tors J. Bergs, UNESCO Latvijas Nacionālās gumu novērtējums Latvijas IT nozarē. Balva komisijas viceprezidents, izglītības un zināt- tiek piešķirta kopš 2000. g., un to var iegūt nes ministrs K. Šadurskis, žūrijas priekšsē- vienu reizi mūžā. dētājs J. Stradiņš, kā arī 2016. g. stipendi- jas “Sievietēm zinātnē” ieguvējas. Manifestu 27. maijā Jaunjelgavā notika Sēlijas parakstīja arī iepriekšējo gadu laureātes un 8. kongress, kurā tradicionāli piedalās arī vairāki pasākuma viesi, lai tādējādi tiktu no- LZA pārstāvji, to vidū akadēmiķis J. Stradiņš drošināts sabiedrības atbalsts, piesaistīta uz- un akadēmiķe B. Rivža. Akadēmiķis J. Stra- manība, lai ikviens iesaistītais varētu palīdzēt diņš ziņoja par Sēlijas reģionālo identitāti un nodrošināt dzimumu vienlīdzību zinātnē. kultūrvēsturi. Akadēmiķe B. Rivža un viņas līdzstrādnieces prezentēja pētījumu par Sēli- 26. maijā notika LZA HSZN sēde, kurā jas novada ekonomiskās izaugsmes iespējām. par Latvijas zinātnes sasniegumiem 2015. g. Pētījums tiek veikts valsts pētījumu prog- tika nolasīti šādi ziņojumi: Dr. iur. Jāņa Ro- rammas EKOSOC-LV projekta 5.2.3. “Latvi- zenfelda ziņojums par publikāciju “Civil laws jas lauku un reģionālās attīstības procesi un of 1864 (Part III of the Codification of Lo- iespējas zināšanu ekonomikas kontekstā” cal Laws) and Latvian legal science on legal ietvaros. regulation of invalidation of transactions”, Plenārsēdes priekšlasījumi ekonomiskās Dr. iur. Edvīna Danovska ziņojums par mono- izaugsmes un kultūras mantojuma kontekstā grāfiju “Publisko un privāto tiesību dalījuma tika izvērsti un apspriesti ekspertu debatēs nozīme un piemērošanas problēmas Latvijā”, divās paneļdiskusijās. Dr.habil.iur. Kalvja Torgāna ziņojums par publikāciju “Crash of Penalties “Bubble” in 31. maijā LZA prezidents O. Spārītis Viļņā Latvia”. saņēma diplomu par Lietuvas Zinātņu akadē- mijas ārzemju locekļa statusa piešķiršanu.

121