Author Kristina Freiberga

Submission Department of Social Policy and Politics MENTAL MODELS Thesis Supervisor Univ.-Prof. Ph.D. Margitta Mätzke IN PARTY January 2016 POLITICS: A CASE STUDY OF LATVIA

Master’s Thesis to confer the academic degree of Master of Social Sciences in the Master’s Program Joint Master’s Degree Programme in Comparative Social Policy and Welfare

JOHANNES KEPLER UNIVERSITY LINZ Altenberger Str. 69 4040 Linz, Austria www.jku.at DVR 0093696

Abstract

As it is useful to analyse the mechanisms of political formation in nowadays democratic societies, this research aims to evaluate the effects of parties’ mental models on the political formation. In order to test the hypothesis, that mental models do affect political formation, the analysis of party formation in the post-Communist country of Latvia was made, with the focus on social democratic movement.

Case of Latvia exhorts by its singularity in the development of social democratic movement and the existing duality of parties’ mental models, and thus is very suitable for an in-depth analysis. The rhetorical discourse analysis was used for the empirical study, examining 30 discourse examples of Latvian governing parties. The study revealed that opposite mental models can greatly affect political formation in way that they hinder certain political forces to enter a governmental formations. It also revealed that opposite mental models create instable political formation, which in turn becomes vulnerable to the outside effects.

The present research can be useful for the political scientists who are interested in cognitive mechanisms of ideationally influenced politics, as well as it gives insight into the political formation of Latvia.

Key words: the role of ideas, parties’ mental models, political formation, partisan politics, social democracy, rhetorical discourse analysis

January 20, 2016 Kristina Freiberga 3/72

Acknowledgment

I would like to thank all those who have contributed to this thesis with their ideas or by providing guidance and support. My appreciation goes to the thesis supervisor Prof. Margitta Mätzke from the Department of Politics and Social Policy, Johannes Kepler University of Linz. Her professional guidance advanced the framework setting of the present research, as well as the given advices on the available literature proved to be very beneficial for this study.

I am equally thankful to the academic staff of COSOPO, particularly, Prof. Liisa Häikiö from University of Tampere and Prof.Josef Weidenholzer from JKU, and also to my fellow students who participated in the Master’s Thesis seminar held in Linz, September, 2013, for the valuable recommendations on the methodology, content, and the case selection for this Master’s Thesis.

Finally, I would like to thank the coordinator of COSOPO programme, Angela Wegscheider, for all the encouraging words and help to finalise and submit my Master while being abroad.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 4/72

Table of Contents

Introduction ...... 7 1. The Social Democratic movement in Europe ...... 10 1.1. The History and Concept of the Social Democratic Ideology ...... 10 1.2. The Comparison of Social Democratic Parties in the European Union ...... 11 2. The Party Politics of the Post-Communist Countries: the Comparative Case of Latvia ...... 18 2.1. The Political Cleavages in the Post-Communist Countries ...... 19 2.2. The Party System in Latvia: Social Democratic Movements in Latvia after Soviet Union’s collapse 21 2.2.1. Party System in Latvia ...... 22 2.2.2. Social Democratic Parties of Latvia ...... 24 2.2.3.The Unipolar Vision in Bipolar Society ...... 25 3. The Cognitive Mechanisms of Ideationally Influenced Politics ...... 27 4. Research Design ...... 28 4.1. Research method ...... 28 4.2. Sample and Data collection ...... 29 4.3. Rhetorical Discourse Analysis ...... 31 5. Data Analysis ...... 32 5.1. The Parliamentary Elections 2010-2014 and the Two Political Breakpoints ...... 32 5.1.1. The Referendum on Russian Language ...... 34 5.1.2. The Ukrainian Crisis ...... 36 5.2. Collected Data Analysis ...... 37 5.2.1. The National Alliance ...... 38 5.2.1.1. The Concept of Enemy ...... 38 5.2.1.2. Accusation of other parties with the collaboration with “enemies” ..... 40 5.2.1.3 Against the Ideology of Social Democracy ...... 42 5.2.2. The Unity ...... 43 5.2.2.1. Uncertainty towards the Concord ...... 43 5.2.2.2. Accusation of Possible Collaboration with Concord ...... 47 5.2.2.3. Positive Attitude towards the Social Democracy ...... 47 5.2.3. The Union of Greens and Farmers ...... 48 5.2.3.1. Collaboration in Political Decisions ...... 48

January 20, 2016 Kristina Freiberga 5/72

5.2.3.2. The Mindset before the Language Referendum and Ukrainian Crisis 50 5.2.3.3 The Mindset after the Language Referendum and Ukrainian Crisis ... 50 6. Results and Discussion ...... 52 6.1. Rhetorical Aspects of Discourses ...... 52 6.1.1. Ethos ...... 53 6.1.2. Pathos ...... 53 6.1.3. Logos ...... 54 6.2. Attitudes towards Social Democracy ...... 55 6.3. Pro-Russian attitude ...... 56 6.4. The Influence of Unforeseeable Circumstances ...... 57 Conclusions ...... 61 Appendix ...... 64 Appendix 1 ...... 65 Appendix 2 ...... 66 Appendix 3 ...... 67 References ...... 68

January 20, 2016 Kristina Freiberga 6/72

Introduction

In nowadays’ democratic societies political formation plays crucial role in the development of welfare state. It is the political parties which, by method of majority rule, are entrusted to form a government and in this way to implement certain social policies. Social policies differ across the countries, as well as their political formations. They are based on cultural, historical, religious and other legacies. These legacies create differentiated perspectives and concepts on the matters. Thus the role of ideas is important, as well as the ideological cleavage that arises within one national state. This research paper is interested in how opposite mindsets in the political and, thereby, also in the societal environment affects the political formation.

As noted by Jacob (2009), in the last two decades scholars studying varied social political spheres acknowledged the role of ideas on the political outcomes; however, there are seldom explanations on the cognitive mechanisms of these processes. The available literature merely accredits the correlation between ideas and political outcomes, but it does not seek to explain how these correlations are formed.

Therefore the goal of the present research is to examine the effects of parties’ opposite mental models on the political formation. Consequently, the research question is on how the differentiated mental models can affect the political formation of parties. The hypothesis is that opposite mental models affect greatly political formation and can thus hinder some political ideologies to enter these formations.

In order to test this hypothesis, a particular case of Latvia, which is the only state in the European Union which till this day have not included a social democratic party nor any other left wing party in their political formation, have been selected for the analysis.

In order to achieve the goal of the present research, the following enabling objectives have been posed:

. to analyse the social democratic movement in Europe and to exhort the singularity of Latvia’s case . to analyse the party politics and political cleavages in the post-Communist countries, as well as to give a full insight into Latvia’s political formation. Which sets of circumstances have most likely formed an opposite party mental models of Latvia? . to analyse the theories on the role of ideas on the political outcomes

January 20, 2016 Kristina Freiberga 7/72

. to formulate a research design and to carry out the qualitative research on parties’ political discourses . to draw relevant conclusions

In order to carry out the research and to prove the hypothesis, the research was approached from the qualitative perspective. A case study has been used as the research method because it provides a valid and reliable research method for investigating a particular case of interest and because it gives an in-depth detailed analysis of the issues that are related to the particular case. The case study of the present paper included the application of the rhetorical discourse analysis of governing political parties of Latvia. The sample including the rhetorical discourses of current governing Latvian political parties was chosen because it is the governing rightist parties of Latvia which till today have had an impact on the political formation, including the choice to not welcome social democratic or other leftist parties into the governmental formation.

The data collection method used was non-participant observation. In total 30 examples of governing political discourses were retrieved from the governing parties’ official websites for the qualitative analysis. The mass media is chosen for the research purposes as it is the prime way how political parties influence their voters. The official websites are chosen for two reasons: firstly, it is clear that it is the opinion the party holds officially, otherwise it would not be posted in the official party website and, secondly, the information on the official party websites displays the information that respected party wants to share with their electorate on particular subject. The rhetorical discourse analysis was used as a method for the data analysis.

There were two objectives for the selection of examples for the discourse analysis which also developed the necessary codes for the collected data. Firstly, the information on the position towards the social democracy was searched; secondly the opinion towards the largest social democratic party “Concord” was selected. All the 30 discourse examples were collected, arranged chronologically, then coded and categorized in different groups.

The present research could be useful for the political scientists who are interested in cognitive mechanisms of ideationally influenced politics, as well as it gives insight into the political situation of Latvia.

The present research paper further on is organized in 6 chapters. Chapter 1 gives information on the social democratic movement in Europe, and using a comparative method, distinguishes the case of Latvia as unique and thus makes a good choice for a case study analysis. Chapter 2, which, taking into account that Latvia is post-Communist country, introduces the political

January 20, 2016 Kristina Freiberga 8/72

cleavages of post-Communist countries, as well as Latvia’s party system and the ideational perceptions based on cultural heritage, ethnocentric attitudes, and Soviet legacy. Chapter 3 deals with literature review on the available studies of the role of ideas.

Consequently, Chapter 4 presents the research design, explaining the research method, sample and data collection tools, and rhetorical discourse analysis as a method of data analysis. Chapter 5 carries out data analysis, presenting all the gathered and categorised data. Finally, Chapter 6 presents the results of data analysis and discusses them from three perspectives – analysis of parties’ used rhetoric, their attitudes towards social democracy, and the important influence of unforeseeable circumstances on the political formation in cases if this political formation is based on strong ideational influences. In the conclusions the most important discoveries of this research is outlined together, opening a good standpoint for a further research on role of ideas on the political formation.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 9/72

1. The Social Democratic movement in Europe

As Berman (2005) notes, social democracy, if correctly perceived, is more than a particular political program or a compromise between Marxism and liberalism, and it should be seen as a distinctive ideology and movement (Berman, 2005: 4).

In the following subchapters the emergence and the concept of social democratic ideology, as well as its current position in the European governments will be presented, in order to outline the topicality of the present paper and why social democratic movements are beneficial for the analysis of the political discourses.

1.1. The History and Concept of the Social Democratic Ideology

The theory of social democracy mainly arose during the 19th century in Central Europe, based on the socialistic works of Marx, Lassalle, Bernstein, and Mill which emerged from the idea of a more equal society. A clear division between communists, democratic socialists or social democrats was not possible until the beginning of heated political discussions and conflicts in Central and Eastern Europe. Only after World War I the social democracy started to be recognized as a separate ideology. It mainly differed from other socialistic ideologies with the belief that only politics is able to make reforms in the democratic state, as opposed to violent revolution (Kastning, 2013: 5). As noted by Baldock, Manning, and Vickerstaff (2007), social democracy is a social reform, whereas democratic socialism is radical transformation of society (Baldock, Manning, and Vickerstaff, 2007: 11). While the revolutionary socialists, in order to achieve a new society, intended to overturn property relations together with the constitution of the state, the social democrats wanted to develop the society and its constitution by means of democratic reforms, using such democratic instruments as trade unions, strong labour representation, and a parliamentary democracy (Kastning, 2013: 5).

The ideology of social democracy is based on the idea of exertion of collective control over capitalism on grounds of social justice and democratic and ethical values. The State regulates market in order to deal with the negative effects of the market. Social democracy supports a mixed economy that opposes the excesses of capitalism such as inequality, poverty, and oppression of various groups, while rejecting both, the totally free market and a fully planned economy. In the view of Esping-Anderson the social democratic ideology sees welfare state as social investment

January 20, 2016 Kristina Freiberga 10/72

state, with focus on children and families. The common social democratic policies include support of universal social rights in order to attain universally accessible public services such as education, health care, workers' compensation, and other services, including child care and care for the elderly (Baldock, Manning, and Vickerstaff, 2007: 9-13; Meyer, 2007: 91-137; Kastning, 2013: 5-10).

Berman (2005) asserts that social democracy should be seen as the most successful ideology and movement of the twentieth century, because its principles and policies lead to the prosperous and harmonious Europe “by reconciling things that had hitherto seemed incompatible - a well- functioning capitalist system, democracy, and social stability” (Berman, 2005: 1-20).

Social democratic movement is typically applied to the centre-left European political parties and today the Nordic countries present the archetypal social democratic welfare state. However, due to the social democratic political movements in the Western and Central Europe throughout the second half of twentieth century, in the countries with conservative or liberal governments social democratic elements, such as more extensive welfare systems and improved labour rights, found their way into the popular politics of many European governments. Next sub-chapter will present the current situation of the social democratic movement across the European Union.

1.2. The Comparison of Social Democratic Parties in the European Union

In the end of the twentieth century, the Western Europe’s social democratic parties experienced an unprecedented coincidence of electoral success. The maxims of demand management and egalitarianism were replaced by social investment and equality of opportunity (Bonoli and Powell, 2002). One of the reasons why social democratic become so popular in all countries is explained by compensation hypothesis. As noted by Walter (2010), the compensation hypothesis argues that the governments in the response to the globalization effects on the increased international competition and economic volatility strive for welfare state’s expansion. In this respect Down (2007) states that, in the end of the twentieth century, the source of domestic economic insecurity for the developed economies, more likely emerged from the size of economies and not from the exposure to the international economy. This insecurity increases the likelihood for the welfare state expansion in the small economies (Down, 2007: 19-20), because they perceive themselves as potential “globalization losers”. Thus, the countries of small economies are more likely to vote social democratic party in their government, than bigger economies, so called “globalization winners” (Walter, 2010: 403-26).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 11/72

Social Democratic parties have experienced a decline in electoral support over the last few years (Pfaller, 2009), however, the reason for that could be the combination of experienced Global Financial Crisis of 2007-2008. For example, in Greece the social democratic party enjoyed majority of the votes, which changed drastically after the economic problems which the country experienced during the Crisis. Nevertheless the social democratic parties continue to take up a considerable place in the governments of the EU’s member states. The next two subchapters will overlook current situation of the parliamentary elections turnouts and governing social democratic parties in the EU countries.

The Table 1 illustrates all the currently elected social democratic parties in Europe. Presently, in 28 member states, nineteen governments have social democratic parties (SDP) in cabinet and only nine governments have SDPs in opposition. From them six parties in the last two decades were frequently in government and are still enjoying large electorate’s support, which consequently indicates that there is high probability for them to be elected again in the next governmental elections. In eleven EU countries, SDP has the largest electorate support, and in eleven countries the second largest, the average electorate support of all SDPs in EU is around 25% of all votes. The highest electorate support for SDPs is in Malta (54,8%) and the smallest is in Slovenia (5,98%).

Fifteen countries have also socialism, democratic socialism, or communism parties, but except in Finland, none of them currently are in government. Almost in all cases (except Finland), communist, democratic socialism, and socialism parties are in opposition from social democratic parties, and in most cases social democratic parties form coalition with centre or centre-left social liberalism parties.

Thus it may be concluded that social democratic parties currently are governing in more than a half countries of EU. All of the countries in EU have at least one representative of social democratic party which have more than 5% of electorate votes. There can be no doubt about the importance of the social democratic ideology in the current European policy making. It is also evident, that in the European political landscape social democratic movement is separate from socialism or communism ideology. The original socialistic ideas do not participate in the current policy making of EU countries, and in most cases, do not win the popular vote. In turn, social liberalism often goes along social democracy and thus illustrates other centre-left ideology which wins support in Europe.

Most interesting conclusion from the analysis of the current European political scheme is that Latvia is the only country in EU which never had SDP in government. Moreover, apart from

January 20, 2016 Kristina Freiberga 12/72

Denmark where SDP has been frequently in government, Latvia is the only country in EU which, having the largest electorate support for SDP, does not form a governing coalition with it. There are two countries in Europe where social democrats are not frequently in government, however, they have at least once participated in the government making, and they do not hold such popular voter support as in case of Latvia (Cyprus with 8,9%, and Poland with 7,55%).

This makes Latvia’s case unique and summons to make an in-depth case analysis. The next chapter will present information on the peculiarities of post-Communist party politics and then present the case of Latvia.

Country Party Foundation Last Turnout # Gov Notes Elections Austria Social 1888 2013 29.26% 1st Yes - Democratic Party of Austria Belgium Socialist 1978 2014 11,67% 2nd No Previously in Party 8,83% 6th No government Socialist 1885 Party Different Bulgaria Bulgarian 1894 2014 15,4% 2nd No The Socialist Bulgarian Party 2014 4,2% Yes Socialist Alternative Party is for Bulgarian frequently in Development government Croatia Social 1990 2011 40%, 1st Yes Struggled to Democratic be in Party of coalition Croatia from 2004- 2011; now is in coalition; social liberalism

January 20, 2016 Kristina Freiberga 13/72

party in government Cyprus Movement of 1969 2011 8,9% 4th No Second Social largest party Democracy is the communist Progressive Party of Working People of Cyprus with 32,67% votes. Movement of Social Democracy has been in government Czech Czech Social 1878 2013 20,04% 1st Yes 2006-2013 Republic Democratic was in Party opposition, though having 2nd largest (2006) and 1st largest (2009) voter turnout; communist party in opposition Denmark Social 1871 2015 26,3% 1st No From 2011- Democrats 2015 together with social liberalism

January 20, 2016 Kristina Freiberga 14/72

party was in government Estonia Social 1990 2015 15,2% 3rd Yes Second time Democratic in Party government Finland Social 1899 2015 16,51% 4th No Previously in Democratic government Party of Finland France Socialist 1969 2012 29.35% 1st Yes Communist Party and socialist parties in opposition; social liberalism in coalition Germany The Social 1863 2013 25,7% 2nd Yes Democratic Democratic socialism in Party of opposition Germany Greece Democratic 2015 2015 6,4% 4th No Both parties Coalition previously in (consists government from Panhellenic 1974 Socialist Movement and Democratic Left 2010 Hungary Hungarian 1989 2014 25.67% 2nd No Frequently in Socialist government, Party in 2014 elections formed political

January 20, 2016 Kristina Freiberga 15/72

alliance Unity with social liberalism parties Ireland The Irish 1912 2011 19,45% 2nd Yes Democratic Labour Party socialism in opposition Italy Democratic 2007 2013 25,42% 1st Yes Communism Party party in opposition, social liberalism party in coalition Latvia Social 2005 2014 23,00% 1st No None of the Democratic social Party democracy "Concord" parties ever took part in the government Lithuania Social 1896 2012 18,37% 2nd Yes The prime Democratic minister is Party of from the Lithuania Social Democratic Party; in coalition with social liberalism Luxembourg The 1902 2013 21,56% 2nd Yes Democratic Luxembourg socialism Socialist Workers' Party

January 20, 2016 Kristina Freiberga 16/72

Malta Malta Labour 1920 2013 54,8% 1st Yes - Party Netherlands Labour Party 1946 2012 24,7% 2nd Yes Socialism and social liberalism party in opposition Poland Democratic 1991 2015 7,55% 5th No In Left Alliance government in 2001 Portugal Socialist 1973 2015 32,02% 2nd Yes Frequently in Party government; separate communism and socialism parties in opposition Romania Social 1990 2012 58,6% 1st Yes Together Democratic with Centre- Party Right Yes parties, both National 2010 social Union for the democratic Progress of parties Romania gained 58, 6% votes, and thus are in government. The Prime- minister is from Social Democratic Party

January 20, 2016 Kristina Freiberga 17/72

Slovakia Direction – 1999 2012 44,4% 1st Yes - Social Democracy Slovenia Social 1993 2014 5,98% 4th Yes Coalition Democrats with social liberalism party (current largest) Spain Spanish 1879 2011 28,7% 2nd No Frequently in Socialist government; Workers' communist Party and social liberalism party in opposition Sweden Swedish 1889 2014 31,01% 1st Yes - Social Democratic United Labour Party 1900 2015 32% 2nd No Frequently in Kingdom government Table 1: Parliamentary Elected Social Democratic Parties in European Union, dating October 20151

2. The Party Politics of the Post-Communist Countries: the Comparative Case of Latvia

When we speak about the party politics in the post-communist countries, in the context of social democracy, there are two aspects that need to be considered: the cleavages in post-communistic society, and the ambiguous nature of newly formed and renamed ex-communist parties.

After the collapse of Soviet Union, the emergence of democratic socialism and social democracy in the newly formed states was expected as the most appropriate and natural outcome of the transition from a command economy and communist party dictatorship. However, this was not the case. The elections results of the renewed historic social-democratic parties in Eastern and Central Europe were not promising. This was understandable reaction of the former Communist

1Source: European Election Database (http://www.nsd.uib.no/european_election_database/) and Parties and Elections in Europe (http://www.parties-and-elections.eu/), Data extracted on October, 2015 January 20, 2016 Kristina Freiberga 18/72

countries which in start wanted to distance themselves from anything that dealt with socialism, and fully turned to the market economy. The postulates of social democracy decided to wait till the consequences of uncontrolled market will become apparent, and thus the need to control the market will be inevitable. The victories of reformed social democratic successor parties, as early as 1992 in Lithuania, 1993 in Poland and 1994 in Hungary confirmed the expectations. The social democrats of Western Europe expected that social democracy in post-communist societies would follow and repeat the West European model. However, they underestimated the particular conditions of transition process form the state socialism to democratic capitalism (György, 2000: 28-29).

The next sub-chapters will present political cleavages and their effects on policy making in post- Communist countries, analysing the party politics and the effects of historical legacy on the societal behaviours. Then the case of Latvia will be presented and the main problems illustrated.

2.1. The Political Cleavages in the Post-Communist Countries

In the traditional partisan politics theory the constraining positions on welfare issues, depending on the interests of their voters, are represented by left-wing and right wing parties. However, nowadays there is a weaker link between parties and their voters and there are more political directions than merely left-right division which affects partisan theories (Häusermann, Picot and Geering, 2013: 221), thus more causes for political cleavages.

The political cleavages in society need to be analysed in two levels, as the result of political polemic among the parties and the attitudes and behaviours of society. These both levels can be interrelated, if we assume that the government is elected “by the people, for the people”. However, the transitional processes of post-Communist countries have started fusion and confusion among political forces, as well as the ordinary people.

Pop-Eleches and Tucker (2011) in their research come forward with an analysis of the political interaction of ordinary citizens. They acknowledge, that, as with analyses of other features of post-Communist political systems, it is important to take account of historical legacies when analysing people attitudes and behaviours (Pop-Eleches and Tucker, 2011: 379). They thus differentiate between six potential pathways by which the historical legacies of post-Communist countries have influenced political values and behaviours of people:

. The individual-level experience of living through Soviet rule

January 20, 2016 Kristina Freiberga 19/72

. the individual-level experience of living through the collapse of Soviet Union and the transition that followed it . a changed socio-demographic landscape from years of Soviet rule . the existence of formal institutions from the Soviet era that continue to exist in the post- Soviet era and exert an influence on political values or behaviours . the existence of informal institutions from the Soviet era that continue to exist in the post- Soviet era and exert an influence on political values or behaviours . particular socio-economic and political outcomes that serve as criteria for citizens when evaluating political institutions, but are shaped by Soviet-era legacies (Pop-Eleches and Tucker, 2011: 380-85)

These pathways constitute mechanisms through which the Soviet legacy can shape the political attitudes and thus election choices of the former Soviet bloc. The diversity of these mechanisms can explain why post-Communist countries experienced such political instability and political cleavages, which further complicate the coalition formation.

The coalition formation in the post-Communist party politics is a complicated and conditional process which does not follow the rules of Western European tradition on coalition formation. Grzymala-Busse (2001) argues that in the post-communist countries the fundamental determinant of coalition formation is the depth and character of the persisting conflict between the successors to the ruling communist parties of the Soviet regime, and the parties emerging from the communist-era opposition to these regimes. She calls it “regime divide”, and the deeper it is, the fewer are possibilities for the communist successors and their opposition counterparts to form a coalition which would be based on the similar policy goals or ideology. Thus, where in other democracies the policy and ideology can bring coalitions together or keep parties apart, in post- Communist democracies the parties’ political pedigree play the most important determinant of coalition formation (Grzymala-Busse, 2001: 26).

In addition György (2000) to “regime divide” cleavage adds two more causes for the political dispute: traditionalist forces, which stress the importance of historical continuity and ethnocentric nationhood and favour community over society, as opposite to the modernization and internationalisation; and socio-economic cleavage of liberal and social ideas. György asserts that, as economic transformation advances in post-Communist countries, the socio-economic cleavage becomes central. However, as the party system is structured along the regime divide and traditionalists forces, the socio-economic cleavage is unable to compromise onto programmatic and public policy alternatives (György, 2000: 30-31).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 20/72

The transition period which brought contra-productive political cleavages explains why post- Communist countries took slow steps in their economic advancement. Moreover, because of inability to agree and find compromises in policy making, the development of welfare state was detained and the market economy was left uncontrolled. However, as seen in previous chapters, many post-Soviet countries after 25 years long transition period in some way have managed to control the formed societal cleavages and focused on socio-economic issues by welcoming social democratic parties in their government.

Almost in all, except Latvia, post-Communist countries social democratic parties takes or have taken important part in government making. Almost in all, except Poland, SDP enjoys high electorate’s support. Currently, Latvian SDP is the highest ranking party in Latvia. However, it is the only country which has not introduced SDP in the government formation. This indicates of contra-productive political cleavages which still exist in the political landscape of Latvia. The next sub-chapters will present the case of Latvia in more detail and it will make the presumptions of probable explanation of this current phenomenon.

2.2. The Party System in Latvia: Social Democratic Movements in Latvia after Soviet Union’s collapse

As noted by Bernotas and Guogis (2007), “perfectly ideal social policy models do not exist in practice”, however, while outlining some characteristic features a tendency to group countries into different welfare state types emerges. In Western European states, the social policy types evolved mostly during the 20th century, whereas the East European countries had started to develop a new social security model only in the last decade of the 20th century, resulting from radical reformation of society, turning from totalitarian socialism and command economic to market economy and democracy. The new social security system in the Latvia was based on the principle where benefits are derived from labour market. This is a typical feature of the corporative model (Bernotas and Guogis 2007: 4). As stated by Mayrhofer and Wroblewski (2004) in the corporative model social security is based on a state-regulated, contribution-based insurance system, and entitlements to benefits, such as unemployment compensation or old-age pensions, are largely derived from paid work and not from need or from citizenship (Mayrhofer and Wroblewski 2004: 487). However, differently from continental welfare regime where mostly prevails corporative social security model, in the Latvia’s case the motivation to enact this kind of social security model was not under the influence of labour market partners, as it is in case of e.g. Austria or Germany where social partnership prevails most of the time (Obinger et al 2010: 24-26). On contrary, it was

January 20, 2016 Kristina Freiberga 21/72

because of the need to stimulate the participation in the labour market and to abandon the equality principle - the core principle of Soviet Union (Bernotas and Guogis 2007: 4). The trade unions in Latvia have not managed to disengage from the image inherited by Soviet-era trade unions, failing to achieve the necessary confidence in the wider public. They play small role in the labour market policy making, and the role of trade unions in the determination of wage is insignificant (Paas et al 2003: 24, 69).

It may thus be concluded that initially the prime interests of the Latvian government were to reorganize the welfare regime, to adapt social security system to free market economy, and not to focus on the needs of citizens. The social democratic ideas were dismissed from the political agenda. On this aspect Bernotas and Guogis (2007) draw attention to the fact that in Latvia’s case, similarly as for other post-Soviet countries, there was no possibility to implement a generous social policy due to the limitation of public finances, resulting from the collapse of Soviet Union. However, they agree that in a number of important respects the transition process has led to deterioration of material well-being (Bernotas and Guogis 2007: 4). After two decades since the welfare regime change, many post-communist countries have already adopted or are in process of adopting social democratic ideas in their political thinking. The popularity of social democratic parties is growing across the countries, and Latvia is no exception. In the next sub-chapters a short introduction into the current party system of Latvia and social democratic movements in Latvia will be given.

2.2.1. Party System in Latvia

Latvia based its struggle for re-gaining independence on the principle of the legal continuity of the republic, indicating that Soviet regime occupied Latvia during the WW II. This approach was crucial for adopting a parliamentary system that closely resembled the institutional arrangement before the occupation (Ikstens, 2008: 45).

The party system in Latvia began to establish before the Soviet collapse on the basis of the attitudes towards the reestablishment of the country’s independence. This divide was formed in uncompromising setting – one side was for the independence and the other one opposed. The initial independence divide was later transformed into an ethnocentric cleavage with a powerful mobilization potential that deeply affects and forms the Latvian party system to this day. Parties that could trace their origins back to the independence’s advocates tended to support the idea of Latvian language as being only official language, as well as stricter citizenship rules for Soviet- era immigrants, thus acknowledging the unlawful policies of Soviet regime. In turn the parties January 20, 2016 Kristina Freiberga 22/72

associated with anti-independence movement advocated the rights of Soviet-era immigrants, from which the vast majority were of Slavic origin who could obtain citizenship only by naturalization process. However, as economic restructuring and marked economy advanced the social structure of Latvia’s society changed and inequalities became more apparent. These two cleavages, the ethnocentric and socio-economic, are the core basis of the Latvian party system and have largely determined the location of the parties that exist so far. It is noticeable that there has been a tendency for Latvian parties to adopt right-to-centre positions on social issues, with the Slavic parties leaning towards leftist solutions for the social policy. This phenomenon has led to the misleading use in public discourse of the terms “left” and “right”, where “left” are usually associated with the so called Russian parties (Iktsents, 2007: 86-87).

One social study has showed, the remarkable disparity between what Latvia’s population consider to be the “left” and “right” and their actual ideological inclinations. As displayed in Figure1, around 37% of Latvian population consider themselves being rightist, but the survey has concluded that only around 5% can be considered “right” positioned, and none should be considered ‘extreme right’. At the same time 16% consider themselves being “leftist”, but in the reality almost more than a half (55%) of Latvian population should be considered “left” (SKDS: 2012).

Self-Evaluation Real Situation

Extreme Right 5% 25% 19% 11% Extreme Right Right Right Centrist 40% Centrist 4% 18% Left 44% Left Extreme Left 11% Extreme Left 23% Hard to Say

Figure 1: The Rightists and the Leftists – Self-Evaluation and the Real Situation

January 20, 2016 Kristina Freiberga 23/72

Therefore in Latvia, even though the largest population display leftist affiliations, most of the people would like to associate themselves with the “right” parties and social democracy, representing the left side of political spectrum, is associated with “Russian” politics and not with actual left political ideas.

2.2.2. Social Democratic Parties of Latvia

The Latvian Social Democratic Workers’ Party (LSDWP) is the oldest party in Latvia’s history, founded in 1904. After Latvia’s regained independence, it renewed its movement in Latvia, previously operating in exile outside Soviet Union. Newly renewed it did not succeed in the first elections. In 1997 it formed political alliance with Latvian Democratic Labour Party, and it won 14 out of 100 seats in the October 1998 parliamentary elections, but did not enter in the cabinet. In the future LSDWP did not develop its success in the parliamentary elections. As the party did not form de novo but based on its historical experience, it inherited its legendary history, together with positive and negative stereotypes which exist till nowadays and which were successfully used by its opponents. In the first period of independence (from1920-1934), the LSDWP party was associated with socialist movement in Russia, and in 1934, together with other political parties, it was banned by K. Ulmanis authoritarian regime (Mednis, 2007: 289-302). After the regained independence, the LSDWP declared its belonging to the social democratic grouping in the West European community, however, it was more left oriented than many of its contemporary European social democratic associates (Bugajski, 2002: 105). As social sciences professor Juris Rozenvalds (2008) notes, the party’s nationalistic views and unformulated position towards ethnical relations, seriously contradicted to the European social democratic idea, which is not nationalistic by its nature (Rozenvalds, 2008: online article). The case of misuse of social democratic ideas is explained by Berman (2005), who notes that the term social democracy is incorrectly applied by some political parties, which is caused by the necessity to differentiate from socialists who do not accept democracy. In reality, they have little in common with social democratic ideology but some vaguely leftist sentiments and fervent desire not to be identified as communist (Berman, 2005: 3). In the view of Rozenvalds, the answers to the questions related to ethnicity needs to be placed on political agenda by any party which will aim for social democratic appellation.

Today LSDWP is a very weak political force and for years did not gain any parliamentary seats. Political scientists and former leaders of LSDWP explain the unpopularity of the first social democratic movement in Latvia by various aspects:

January 20, 2016 Kristina Freiberga 24/72

. the existing association of “left politics” with socialistic regime or pro-Russian politics . the LSDWP collaboration with pro-Russian forces in Latvia in their municipality ruling . the lack of leaders and continues inner conflicts in LSDWP . the inability to present social democratic ideology as the most suitable for current socio- economic situation (Rozenvalds, 2008; Laganovskis, 2010; 2012)

Some of these obstacles were eliminated by newly formed Social Democratic Party Concord, which origins dates from 2005 when it first emerged as a political alliance Concord Centre (in English sometimes referred also as Harmony Centre). It clearly formulated its view on ethnical relations, summoning solidarity and collaboration irrespective of the nationality. It has distinct party leaders who both in parliamentary and municipality elections currently gained the highest positive markings among all other party leaders (Central Election Commission of Latvia, online source). It does not display any inner conflicts or discords, and most importantly, it uses extensively social democratic ideology as their political argumentation, attempting to be first introducers of the new European social democratic movement. It is also a member of the Party of European Socialists and Group of Progressive Alliance of Socialists and Democrats in the European Parliament (Centre of Concord: online source). This all have been proven effective by the numbers of parliamentary seats they have gained in the last elections, as well as successful results in municipalities (Central Election Commission of Latvia, online source). Today it has 24 parliamentary seats, which is the largest number of seats any other party in the parliament currently holds. However, the SDP Concord (Concord) has not been able to handle the bad associations tied with “left politics”, moreover, the party is widely perceived as pro-Russian due to the high number of Russian party members and leaders. Another serious drawback is the party’s collaboration with Socialist Party of Latvia, which is successor party of Communist party and still positions as communistic far-left party based on Marxism-Leninism ideas. However, this collaboration seams to decrease, as Concord more openly aims for Latvian electorate (Rozenvalds, 2008; Centre of Concord: online source).

Thus, though enjoying electorate support, the party is unable to introduce social democratic ideas into the government, because the “right” parties refuse to form a coalition with them.

2.2.3.The Unipolar Vision in Bipolar Society

From the Latvian case we can see how other political cleavages, such us “regime divide” and traditionalist forces which include historical continuity’s, language and ethnocentric disputes,

January 20, 2016 Kristina Freiberga 25/72

impact the ability of socio-economic cleavage to compromise and collaborate. While Concord partly managed to overcome internal political shortcomings, they still have not seized the external ones and are not able to enter the platform of political negotiation.

In this respect it is relevant to mention the Bangura’s (2006) research conclusions on Latvian ethnical structures in public governance. From the data provided for his study, he concludes that the public sector governance of Latvia is affected by state’s goal to achieve unipolar ethnic structure while struggling to change the persisting bipolar structure. During the Soviet regime, the ethnic structure in Latvia from a unipolar was transformed into a bipolar. The Latvian government are currently aiming to convert the state into its pre-war unipolar status through citizenship laws that require Soviet-era residents with not Latvian descent to apply for citizenship which perquisite is to pass a language and history tests. Thus, Latvians are 75 per cent of all the citizens and only 58 per cent of the whole population, whereas Russians are 17.9 per cent citizens and 29 per cent of the whole population. Even though, in the governance of public sector, Latvia is moving towards a unipolar direction, the ethnic structure itself remains bipolar and the majority of minorities identify Russian as their mother tongue (Bangura’s, 2006: 9-10).

Thus it appears that one part of society envisions them as unipolar, whereas the second part can agree only upon bipolar structure. The communications between these two parts of society are not possible because they both look from and into different perspectives. Thus, in case of Latvia, it is the two differentiated mental models which interfere with political understanding, and, as long as these two mental models will exist individually, the welfare reform will not be possible.

The current political situation in Latvia represents the case marked by Lipset and Rokkan (1990) – most of the parties who form the coalition are actually conglomerates of groups differing on wide range issues, united only by their greater hostility to other competitors, which in Latvian case are the so called “Russian parties”. Currently the coalition is formed from three largest political parties, the centre-right liberal conservatism party “Unity”, the centre agrarian and green policy party “Union of Greens and Farmers”, and the right-wing national conservatism party “National Alliance”. The conflicts and controversies persist between the each of the party, however, only one issue seems to polarize the politics of Latvia and that is, not so much as ethnicity itself, but the problem of spoken language and ideological perceptions.

In the next chapter the mental models and their mechanisms in the scope of the study on the role of ideas will be overlooked, which will consequently lead to the research design.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 26/72

3. The Cognitive Mechanisms of Ideationally Influenced Politics

The study of the role of ideas has developed in the past decades and social scientists have shaped and elaborated it extensively. As noted by Béland (2009), contrary to the accounts exclusively centred on material interests or political institutions, a growing number of social scientists, including institutionalist researchers, indicate that it is hard to understand either stability or change in policy without turning to the role of ideational factors. He has singled out three main concepts of ideational analysis: the intersection between categorical inequalities and policy ideas, the role of identities and gendered cultural assumptions, and the relationship between welfare regimes and ideational processes (Béland, 2009: 558-561). In this study we will focus on the role of identities on government formation.

The Latvian bipolar model is a consequence of distinctive societal, structural and political identities which are not able to intersect. As Jacob (2009) in his study asserts, that in the last two decades scholars studying varied social political spheres acknowledged the role of ideas on the political outcomes; however, there are seldom explanations on the cognitive mechanisms of these processes. The existing literature merely accredits the correlation between ideas and political outcomes, but it does not seek to explain how these correlations are formed. He tries to examine through which cognitive mechanisms ideational orientations produce effects on political outcomes. Jacob (2009) further argues that the actors’ mental models of the areas in which they are operating systematically guide their attention within process of decision making. In other words the mental models can strongly influence policy actors’ causal beliefs and thus policy preferences if they are subjected to the attention of certain causal possibilities and data, and of persisting rivalry among others actors. These attentional effects can in addition make clear why ideas are persisting under certain conditions but disappear or change under different ones and thus, provides with some unifying logic explaining in which cases ideas will matter most (Jacobs, 2009: 252-260). Thus, in order to evaluate the effects of attentional effects, particularly persisting rivalry among political actors, the mental models of each actors need to be studied in every phase of political dialogue.

Therefore, an examination of political discourses among Latvian political actors needs to be done. Schmidt (2002) speaks about policy actors’ discourses as a part of ideational processes. She asserts that these discourses can positively or negatively affect desired policy outcomes. In order for the political discourse to be successful it needs to demonstrate why welfare reform is necessary and appropriate. By her empirical research she concludes that welfare reforms are more possible partly due to the convincing legitimating discourses. She names two types of discourses, coordinative discourse, which seeks to settle agreements between policy groups and

January 20, 2016 Kristina Freiberga 27/72

communicative discourse, which seeks to persuade general public (Schmidt, 2002: 168-93). Looking closely into the Latvian case it becomes clear that because of certain claims made during parties’ communicative discourses, the parties impose their coordinative discourses. Therefore both, communicative and coordinative discourses will be examined in this paper.

To sum up, this research will focus on mental models of Latvian political forces and their influence on party formation. As it is the “rightist” parties which refuse to collaborate with Social Democratic Party Concord, the focus and the main research will be made on the Latvia’s governing parties’ political discourses. Such approach will allow to distinguish the existing attitudes of governing political parties and their impact on party formation.

4. Research Design

This research aims to evaluate the effects and mechanisms of partisan mental models on the party formation. Case of Latvia exhorts by its singularity in the development of social democratic movement and existing duality of mental models.

In order to evaluate the impact of existing mental models, guided by unipolar societal perception in the bipolar reality, on government formation the coordinative and communicative discourses of governing Latvian political actors will be analysed and evaluated.

4.1. Research method

For the empirical study of this Master’s thesis a case study will be used as a research method. Case study is a qualitative research method that is used to investigate a certain phenomenon within a “single instance” or “bounded system” in context (Merriam, 2009: 40).

“Case study method enables a researcher to closely examine the data within a specific context. In most cases, a case study method selects a small geographical area or a very limited number of individuals as the subjects of study” (Tellis, 1997: Online).

Thus a case study is a research method that investigates a certain single instance subjectively over a period of time for the purpose to better understand and look at a particular aspect in detail.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 28/72

For this research this particular aspect will be the partisan mindsets and their influence on the political formation.

There are several types of case studies. The major classification is into single case studies and multiple case studies. A single case study means that a single instance is investigated while a multiple case study means that several single instances are investigated and then the results are combined or compared (Zainal, 2007: Online). For the present research a single case study design is applied.

Another classification is made by Stake (1995) who distinguishes between intrinsic and instrumental case studies. An intrinsic case study is when the researcher has an intrinsic interest in a particular setting, thus the case itself is dominant while an instrumental case study is more interested on the insight a case study can provide into a specific issue of theory, here the issue stays dominant (Stake, 1995: 16). For the current research an instrumental case study is applied due to the reason that the author of this research is interested in the insight it can provide to the issue of partisan mental models and their influence on political formation.

Tellis (1997) introduces another major categorization of case studies that includes the exploratory case study which is designed to define parameters and research questions prior to the main study; descriptive case study which requires that the investigator begins with a descriptive theory, the aim is to deliver as complete description as possible, and explanatory case study which tries to explain how events happen, often linking cause and effect. Explanatory cases are suitable for causal studies. In very complex and multiform cases, the analysis can make use of pattern- matching techniques (Tellis, 1997: Online). The present research uses explanatory case study as it is focused on cause and effect analysis with the aim to understand what causes certain political outcomes not to happen.

In short, it can be said that a case study is a qualitative research method used to find out specific aspects of single instances from a subjective point of view of a researcher. The present research method uses a single, instrumental and explanatory case study.

4.2. Sample and Data collection

Latvian political landscape is made up of several political parties ranging from left to right on the political spectrum. However, only rightist parties have formed a government, leaving all the leftish parties in opposition. Therefore it is evident that it is the right wing parties which are responsible

January 20, 2016 Kristina Freiberga 29/72

for the political formation in Latvia. Thus this research will look through the right parties’ political discourses in order to analyse what particular aspects are those which influence their mindsets and attitudes towards social democracy, as well as towards the Social Democratic Party Concord and thus lead to certain political choices.

In this research three largest and currently governing right wing parties will be examined: the centre-right liberal conservatism party “Unity”, the centre- right agrarian and green policy party “Union of Greens and Farmers”, and the right-wing national conservatism party “National Alliance”. All three parties currently form the government.

The data collection method used was non-participant observation. This method is useful for this research because it entails a process of conducting an observation without participating in the activities being observed.

The qualitative data has been retrieved from the aforementioned parties’ official websites. The official websites are chosen due to two reasons: firstly, it is clear that it is the opinion the party holds officially and it is not a misunderstanding or misinterpretation, otherwise it would not be posted in the official party website and therefore serves as good source to look for coordinative discourses; secondly, the information on the official party websites displays the information that respected party wants to share with their electorate on particular subject which again is crucial in order to look for communicative discourses.

The mass media is chosen for the research purposes as it is the prime way how political parties influence their voters. As McCombs and Shaw (1972) note, although the mass media may have little influence on the direction or intensity of attitudes, it is however hypothesized that the mass media set the agenda for each political campaign, influencing the salience of attitudes toward the political issues (McCombs and Shaw, 1972: 176-187). In this respect the used rhetoric of each political party plays significant role in the process of forming the attitudes. Therefore the rhetorical discourse analysis was used for this qualitative research.

In total 30 examples of political discourses were collected for the qualitative analysis. There were two objectives for the selection of examples for the discourse analysis which also developed the necessary codes for the collected data. Firstly, the information on the position towards the social democracy was searched; secondly the opinion towards the largest social democratic party “Concord” was selected.

For each party 10 examples within the time period of 2010-2015 were selected. Even though the time period is vast, it does not indicate that choosing 10 examples for each party would be January 20, 2016 Kristina Freiberga 30/72

insufficient, because, firstly, there are not so many posts posted in the parties’ official websites and they are usually concentrated around the election days and, secondly, there is not so much information on one particular rival party and even less information on the position towards the social democratic ideology. However, the information gathered stays consistent in all the posts and thus serves as a good source for the analysis.

All 30 discourse examples were collected, arranged chronologically, then coded and categorized in different groups. The codes used were ‘Social Democratic party Concord’ and ‘social democracy’, every other information which the sample contained was not observed. The categories were different for each party and depended on the content of each party’s rhetoric. All the collected samples can be found in the appendix.

4.3. Rhetorical Discourse Analysis

In order to test how political discourses affect desired policy outcomes, the coordinative and communicative discourses will be analysed using the rhetorical discourse analysis.

The mode of rhetorical analysis highlights how the usage of language and patterns of meanings are found within persuasive texts. This analytical tool which gives an insight on collected data allows to break down the piece into parts to better clarify the messages and meanings of persuasion. The focus is made on the concept of argumentation position which describes the way speakers position themselves to construct their own opinions and defending themselves against others opinions. This is a significant way of analysis because it designates the interrelationships of the actors and solidifies the target audience. This relationship is further conceptualized in the interpretation of a text which is always directed to an audience, thus the argument will depend on the relationship with the audience (Vuori, 2006: 2). Vuori explains that

“the recipient is present in the text on many levels: the audience is present as the recipient and interpreter of the message, as the relationship between the writer and the recipient, as the writer’s expectations of what the audience expects, and as the target of the author’s communicative intentions” (ibid: 3).

The setting for our analysis, the official websites of parties, where the audience and the author meet, can attract any audience who has accessibility to the web; however, there are certain audiences that are more inclined to be submitted to the political rhetoric which will be discussed in further chapters (Pepper, Brizee, and Angeli, 2010).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 31/72

Rhetorical analysis is structured upon three central concepts; ethos, pathos and logos. These tools will help gain an understanding of persuasive arguments framed on the authority of the speaker, in this case, a political party (ethos), how the argument appeals to emotions (pathos), and how logical arguments are used to convince the audience of its validity (logos) (Bauer and Gaskell, 2001: 11). These elements will help to explore the collected data at the beginning stages of rhetorical analysis. Attention to the style and rhetorical imagery as well as metaphors and figures of speech will be made. These persuasive tools ‘transfer over’ meaning from one concept to another to help to recognize the true message (ibid: 13). For the research, rhetorical analysis will be an important way to analyse how politicians organize their discourse on social democracy ideology and party Concord as a means of reaching voters through political persuasion.

5. Data Analysis

While analysing all the gathered data, it became clear that, for the better understanding of political discourses, a short introduction on the main political events which happened in the past 5 years of Latvia is necessary, as they have had great influence on the partisan rhetoric.

5.1. The Parliamentary Elections 2010-2014 and the Two Political Breakpoints

Latvia has a multi-party system, with often changing and numerous parties, none of them have had a chance of gaining power alone, therefore the parties must work with each other to form coalition governments. Saeima is a unicameral parliament which is solely entrusted with law- making. Saeima has 100 members, elected for a four year term by proportional representation with a 5% threshold. Although the role of Saeima as law-making body has been notably diminishing, its powers of appointment make it a key political institution. The Cabinet of Ministers, which has executive power, depends on the confidence of the parliament, the president and all judges of the Latvian courts are also chosen by the parliament. Consequently, parliamentary elections are regarded as the most important political event during the four-year electoral cycle (Ikstens, 2008: 45).

For this Master’s Thesis purposes we will look closer in the last 3 parliamentary elections which were held from 2010 till 2014. Though Saeima is elected for a four year term, in 2011 there was

January 20, 2016 Kristina Freiberga 32/72

an early parliamentary election following the country's first parliamentary dissolution referendum2. In this elections participated also the newly formed Zatlers' Reform Party, led by ex-President Valdis Zatlers, who had triggered the dissolution referendum. The Figure 2 shows the dynamics of the parliamentary elections. The Social Democratic Party Concord first appeared in the political landscape of Latvia in the parliamentary elections of 2006, gaining a total of 17 seats in the parliament. Since then it has continually increased its seats, with the highest point reaching in elections of 2011. Although it participated in the negotiations with other parties about the possibility to form a coalition, it did not manage to form it. In the elections of 2014, the party Concord had a notable decrease in its parliamentary seats, with a slight increase for other parties; however, it remained to be the largest party in the parliament. Again it did not enter the government, which currently is formed from the second, third and fourth largest parties – the Unity, Union of Greens and Farmers (ZZS), and National Alliance (NA). To understand the sudden decrease of the parliamentary seats, one must know the two main political events which occurred during 2011-2014.

2 The Constitution of Latvia, ratified on February 15, 1922, contains a provision regarding one of the reserve powers of the President of Latvia to initiate the dissolution of the parliament. According to Article 48-50 of the Constitution, 48. The President shall be entitled to propose the dissolution of the Saeima. Following this proposal, a national referendum shall be held. If in the referendum more than half of the votes are cast in favour of dissolution, the Saeima shall be considered dissolved, new elections called, and such elections held no later than two months after the date of the dissolution of the Saeima. 49. If the Saeima has been dissolved, the mandate of the members of the Saeima shall continue in effect until the newly elected Saeima has convened, but the dissolved Saeima may only hold sittings at the request of the President. The agenda of such sittings shall be determined by the President. 50. If in the referendum more than half of the votes are cast against the dissolution of the Saeima, then the President shall be deemed to be removed from office, and the Saeima shall elect a new President to serve for the remaining term of office of the President so removed. This constitutional power was used for the first time in the history of the Latvian state by the President, Valdis Zatlers, on May 28, 2011. The referendum was held on July 23, 2011, resulting in the dissolution of the Saiema. January 20, 2016 Kristina Freiberga 33/72

35%

30%

25%

20%

15%

10%

5%

0% 2010 2011 2012 2013 2014 Concord Unity Union of Greens and Farmers National Alliance

Figure 2: The Parliamentary Elections 2010-2014

5.1.1. The Referendum on Russian Language

In 2010, the National Alliance started to collect signatures to initiate a referendum on whether all publicly financed schools should use Latvian language exclusively. By 9 June 2011, they had gathered 120,433 signatures of the minimum 153,232 signatures required, thus failing to force a referendum (CVK, 2011: online).

In the response to the National Alliance initiative, on 15 February 2011 the youth movement United Latvia introduced the idea of making Russian an official language alongside Latvian. On 4t March 2011 the United Latvia together with the newly created organisation "Mother Tongue"

January 20, 2016 Kristina Freiberga 34/72

started to collect signatures for a referendum petition. They gathered 187,378 signatures, thus initiating a referendum (CVK, 2012: online).

One of the goals of this protest action was to slow down the ongoing process of National Alliance signature collecting, but the main reason for the protest was the fear of the possible assimilation of minority children (Линдерман,2011: online).

As stated by Jarinovska (2013) beside statehood elements, the initiative would have influenced multiple basic human rights and general principles of law protected by the Constitution of Latvia, such as the right to preserve and develop the Latvian language and Latvian ethnic and cultural identity, to participate in the work of the state and of local government, and to hold a position in the civil service; the right to choose one’s employment and workplace freely; the right to education; the rights of a child; and the right to equality and non-discrimination, principles of proportionality, legal certainty, and legitimate expectations (Jarinovska, 2013: 155).

Although the initiative to introduce Russian as a second official language did not succeed because of insufficient number of ballots (82.3%, or 1,271,657 against the initiative, with 821,722 of these by active participation and 449,935 through passive participation, including 3,524 invalid votes; 17.7%, or 273,347 in favour of the initiative), even this political defeat of pro-Soviet ideology, as stated by Jarinovska (2013) “may in the long run turn into an effective tool for destruction of the nation-state in which Latvians exercise their right to self-determination and to enjoy and maintain their cultural uniqueness” (Jarinovska, 2013: 156).

The current chairman of the party Concord, Nils Usakovs, who is also an ethnic Russian, initially refrained from supporting the referendum, but later publicly showed his support and voted favorably for the Russian language as the official language of Latvia. His participation was determinant as it encouraged many of his voters and supporters who beforehand were hesitant to sign for referendum to do so and thus the initiative gathered the needed signatures for referendum. Usakovs stated his and also his party’s opinion on the matter:

“Both the party Concord, and personally me are still stand for Latvian language as only official language of the state. However current events have little to do with the Russian language status. This is the question of respect. People who come to sign for the referendum shows to the current governing politicians that they are tiered from this attitude and that they want to retain their dignity (..) after the elections in the government entered a party [National Alliance] which sees them [Russian minorities] as illegal colonist. And during the formation of the coalition among the politicians very seriously was used an argument that “Latvian” government would be better. This is ultimate disrespect shown to January 20, 2016 Kristina Freiberga 35/72

the large part of Latvian society (...) this is why I signed “for” the referendum” (Diena.lv, 2011: online).

Though it was clear to everyone, that to gain majority of votes for this referendum would be impossible, the initiators of referendum considered that the main achievement would be to display the large number of Russian language supporters and the final goal what they aspired would be to change the status for Russian language from foreign, to some legal, i.e. regional, in the future or at least it would force Latvia's centre-right government to begin a dialogue with national minorities (Линдерман,2011; Peach, 2012: online). It, however, had widened the already existing schism in society. This political event could not foresee the upcoming Ukrainian crisis; however, it influenced greatly the political agenda.

5.1.2. The Ukrainian Crisis

On 21 November 2013 president of Ukraine Viktor Yanukovych suspended preparations for the implementation of an association agreement with the European Union which caused mass protests by its opponents, known as the "Euromaidan". After prolonged protests, Yanukovych fled the Ukrainian capital city of Kiev. Following his departure, an invasion by Russia in Ukrainian autonomous region of Crimea resulted in the annexation of Crimea by Russia on 18 March 2013. Subsequently, unrest in Russophone Donetsk and Luhansk regions of Ukraine evolved into a military conflict between the post-revolutionary Ukrainian government and pro-Russian insurgents (Yuhas, 2014: online).

These events greatly affected the political dialogue in Latvia. Since the Ukrainian crisis involved dispute between pro-Russian and pro-Ukrainian population, Latvian residents and officials feared that Russia could militarily support Russian minorities in Latvia. Not only does Latvia have one of the largest minorities of Russian speakers in any European state, but also officials in Russia openly accuse Latvian government of suppressing the rights of its Russian speakers, particularly regarding the citizenship rights. Around 280,000 residents in Latvia are officially considered stateless with no right to neither vote nor hold government positions (Rayyan, 2015: online; Jarinovska, 2013: 153).

Contrary to the most Latvian parties, the party Concord reluctantly criticizes Russian foreign policy. It also does not openly support it as do most of the Russian parties (most prominent is the Latvian Russian Union). Instead Concord criticizes Latvian officials and politicians for using the “fear rhetoric” and intimidating the voters with Russia. Many political analysists prognosticate that January 20, 2016 Kristina Freiberga 36/72

Concord may lose the ethnic Latvian as well as Russian votes because it does not choose either side of conflict (Rayyan, 2015; McDonald-Gibson, 2014; LETA, 2014; Līcīte and Leitāns, 2014).

The prognoses that Concord may lose their votes in the next parliamentary elections fulfilled partially.

24 23

31 20 21 13 17 33 14 29 22 8 Concord Unity Union of Greens and National Alliance Farmers

2010 2011 2014

Figure3: Election Dynamics 2010-2014

Figure 3 displays that in the parliamentary elections of 2014, the Concord lost 7 seats; however, it remained the largest elected party. All the dominant Latvian parties increased their seats, most notably Union of Greens and Farmers (ZZS) got a total of 21 seats which is 8 seats more than in previous elections. Also National Alliance (NA) and Unity similarly increased their positions in the parliament by 3 more seats, gaining a total of 17 and 23 seats accordingly. The coalition remained the same as in the previous elections, where Unity, Union of Greens and Farmers, and National Alliance formed the government.

In the next chapters the collected data will be presented and analyzed using rhetorical analysis as research method in order to understand the reasons why Concord has not been able to enter the government.

5.2. Collected Data Analysis

In total 30 examples of political discourses were collected for this qualitative analysis. As previously explained, the discourses were found in three political parties which currently form a

January 20, 2016 Kristina Freiberga 37/72

coalition in Latvia. These discourses were found in the official websites of each party. For each party 10 examples within the time period of 2010-2015 were selected.

There were two objectives for the selection of examples for the discourse analysis which also developed the necessary codes for the collected data. Firstly, the information on the position towards the social democracy was searched; secondly the opinion towards the largest social democratic party “Concord” was selected.

All 30 discourse examples were collected, coded and categorized in different groups. In the next subchapters all the examples will be presented and analysed.

5.2.1. The National Alliance

Among 10 collected examples there were 4 interviews (App. 1.1., 1.7., 1.8., 1.9), 4 news reports (App. 1.2., 1.3., 1.4., 1.6.), and 2 speeches (App. 1.5., 1.10.). In total there were 3 visual illustrations used to supplement the posts, apart from simple portraits of interviewees or national conservative party’s symbols or logos which were not considered for this analysis. Coding all the samples three categories emerged in which all the samples could be placed. First, the data showed a concept of “enemy” bestowed to the Concord. Secondly, NA blamed other governing parties for the intention to collaborate with “enemies”, i.e. Concord. And thirdly, negative comments on social democracy can be found in the NA political discourses.

5.2.1.1. The Concept of Enemy

National Alliance in their political discourses widely used the concept of “enemy” while speaking about the Concord.

This is very well illustrated in the excerpt taken from the interview with the board member of the National Alliance Janis Iesalnieks, where he states that

“For every reasonable Latvian it is clear what is Concord – it is a force hostile to the interests of Latvia. I would consider them to be relative, but still quite open, enemies [...] both alliances [Concord and National Alliance] have respect to each other, but it is a respect between two opposite battle-fronts” (App. 1.1.).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 38/72

This concept of “enemy” is not to be understood as a mere description of rival party, but it is very clearly and frequently explained that Concord is dangerous for the state of Latvia because they want to end the independence of Latvia. The co-chair of the National Alliance Raivis Dzintars points out that

“Currently Concord [...] is openly directed against the fundamentals of the state of Latvia. In our opinion, if these kinds of organizations will enter the government, it will be a clear sign to the international community that we ourselves reconsider our place in the global world. It is not a secret that currently NATO, which always has been a diplomatic, as well as Western countries considers Russia if not yet as enemy, then surely as an adversary. If an agent of adversary can be found in the Latvian government, how can NATO confide secrets and collaborate with such country?” (App. 1.9.)

In other source he is even more persistent to persuade that Concord will be the end of the Latvian statehood:

“[…] we all understand that it is the fate of Latvian state which is put on the stake in these elections. If we will experiment and vote for parties whose actions we cannot prognosticate, we need to realize that we put on the risk the state of Latvia. Not more and not less. In order to guard the independence of Latvia we, with the help of elections, need to tell all the Europe and world that we do not choose Russia and its politics. If Concord, the official collaborator of Putin, which has difficulties to recognize his aggression in Ukraine and which has voted for bilingualism, will end up in the government, then it will be a sign to the world that we probably want to be vassal state of Russia. And that is very dangerous.” (App. 1.8.)

Another example includes also visual illustration (Picture 1) of Russian symbols used in Latvia – Russian music festival “Novaja Valna” logo together with Saint George's Ribbon which is recognized as Russian military symbol. The illustration is complemented with the statement of NA MEP Roberts Zile that

“If after the next election in the government will enter Concord […] and if the government send abstruse signals about “the bridge between the West and the East” then NATO can say: you know, you cannot be a true members of our alliance” (App. 1.7).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 39/72

Picture 1

Here again a member of NA, this time also a Member of European Parliament, thus someone who represents international organization, points out that it is not only dangerous to have Concord because of the influence of Russia, but also because ‘other countries’ or ‘international organizations’ may misinterpret it as sign that Latvia wants to retire its memberships in Western organization and join Eastern, i.e. Russian, partnership instead.

The co-chair of NA also proclaims that “it is a shame for us all, that Concord is the first party in Latvia” (App. 1.10.).

5.2.1.2. Accusation of other parties with the collaboration with “enemies”

Not only National Alliance accuses Concord for being an enemy of Latvia, but they also accuse every other governing party for wanting to collaborate with them.

For example, Raivis Dzintars, co-chair of the National Alliance, states that “NA is the only one which has consistently kept their position that Concord should always stay outside the government. We, of course, remain loyal to that” (App. 1.9.).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 40/72

This is a very important point for them to make clear to all their voters and you can find it in many other sources, some are also supplemented with some visual illustration. For example Picture 2 displays the leaders of Unity (Solvita Aboltina and Valdis Dombrovskis) together with Nils Usakovs – the leader of Concord. This photo is commented by Dzintars:

“Rumours that NA collaborates with Concord are lies and provocations. It looks like a political teamwork. Usakovs in this way tries to gain Latvian voters, but Unity slanders their competitors before the elections, as well as take away the attention of their own ideological collaboration with Concord” (App.1.6.).

Picture 2

Another visual illustration (Picture 3) displays the co-chair of the NA in the black background with a touch of light over his face, stating that “Dzintars: If you will not participate in the elections, you will support Concord”. In the interview which follows the illustration the co-chair of NA claims that “Every of them [the governing parties] separately, apart from NA, beforehand have been ready to collaborate [with Concord]” (App.1.9.).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 41/72

Picture 3

5.2.1.3 Against the Ideology of Social Democracy

The discourse of NA includes also clear message that they disagree not merely with Concord as a pro-Russian party, but also they are against the social democracy as such.

There are direct and indirect messages which you can find on this matter. Indirect messages are found in the news editions about the elections in the neighbouring country of Estonia, for example, under the title “Estonians national conservatives are preparing for municipal elections” there is coded message that says

“[…] among the rivals there are […] social democrats whose immigration supporting position was ridiculed in the internet with the election campaign poster where you can read a promise to bring Africa to Estonia” (App. 1.3.).

Similar thought can be found also in other source which states that “Social democrats for their “propaganda victory” have declared the first black immigrant elected among the deputies” (App. 1.4.).

In another more direct source, the co-chair of NA Raivis Dzintars, when pointing out that one of the NA political aims is also a “care for the common citizen”, claims that “Yes, maybe this can remind a social democratic approach, however, in my opinion social market economy model has hobbled along exactly with social justice leg”(App.1.5.).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 42/72

Another source states that “even though Concord presents themselves as social democratic force, [… their policies] will increase regional and social inequality” (App.1.2.).

5.2.2. The Unity

Among 10 collected examples there were 7 party member opinions or so called “blogs” (App. 2.1., 2.2., 2.3., 2.4., 2.6., 2.8., 2.9.) and 3 news reports (App. 2.5.. 2.7., 2.10.). Two visual illustration was used to supplement the post, apart from simple portraits of interviewees which were not considered relevant for this analysis.

All the data can be divided in three categories. First, many discourse examples included statements which displayed an uncertainty about how they should handle the relation with Concord. Secondly, similarly to the NA, Unity criticised other parties for the collaboration with Concord. And finally, the discourse examples showed Unity’s positive attitude towards the social democracy.

5.2.2.1. Uncertainty towards the Concord

Contrary to NA, Unity does not hold Concord as “enemy”. They have also considered a possibility to enter the government with them, but only in case if they comply with certain demands. For instance Unity’s MEP Sandra Kalniete has stated that “if, however, [Concord] will clearly clarify principles of national state in the basic questions (language, citizenship, occupation), a constructive collaboration with Concord is not improbable” (App. 2.2).

Even before the language referendum, Unity on several occasions asserted that language question is an important issue. This is illustrated in previous example where MEP Kalniete mentions language as one of three prerequisites Concord needs to agree with in case it has desire to enter the government. This assertion was made in 2010. Also in 2010 a former Minister of Education and Science and a member of Unity Inta Druviete stated that

“While observing Concord’s manipulations around the language issue it is clear that this union at least till the elections will end up in tight corner. As they hope to receive also some Latvian votes, they will not openly state their desire to have Russian as an official language. […] notable are also Concord’s frequentative calls to talk only about economic and social questions in these elections, very carefully avoiding the “national” problematics. January 20, 2016 Kristina Freiberga 43/72

It will not do. Language policy in Latvia is very important and parties need to clearly formulate their positions” (App. 2.1.).

From this example it is also notable that Unity blames Concord for being double-faced when speaking with their electorate. MEP Sandra Kalniete in this respect states that:

“I truly hope that Concord will someday find courage to reveal to their voters and also to all the citizens of Latvia their true attitude towards the Declaration on the Restoration of Independence of Latvia, Constitution, the judgments of Constitutional court and European Court of Human Rights where the Latvian state’s principle of continuity has been consistently and repeatedly attested” (App. 2.3.).

These statements by Unity members all came before the language referendum and before Concord’s leader Nils Usakovs signed for the referendum. Thus a possible collaboration with Concord even then was, though not entirely impossible, still very questionable. After the referendum and Ukrainian crisis Unity not only became more negative towards Concord, but followed NA example to use their political rhetoric in order to persuade their voters that Concord is dangerous political force.

Unity asserts that the ideology of Concord is not allowable in the Latvian government and by ideology they do not think social democracy. The chair of Unity Solvita Aboltina notes that

“The ideological contradictions with Concord are apparent precisely in the fundamental question of the state – the understanding of Latvian country’s history and continuity; the understanding of the principle goal of Latvia to become a developed national European state. […] Unity consistently does not agree to form a coalition together with an ideologically opposed partner because the price is too high – it is the price of national state’s future, for which must decide whole nation, and not separate politicians” (App. 2.5.).

Also a member of Unity, Sarmite Elerte, with the reference to the held language referendum, states that

“Concord can be considered as Russian “compatriots’ politics” companion in Latvia. […] in the future we cannot be certain if schools educate Latvian or Soviet Union patriots. […] Unity understands the gravity of this problem, this is why we will make sure that institutional workers will have a good knowledge and respect of Latvian constitutional

January 20, 2016 Kristina Freiberga 44/72

fundamentals and history, as well as will teach youth to think critically and to not succumb to Russian ideological manipulations” (App. 2.7.).

This statement is supplemented also with a visual illustration (Picture 4), where black, dirty handprint is stopped by a stop sign.

Picture 4

Regarding Ukrainian crisis MEP Krisjanis Karins, similarly as NA, links Concord with a threat to the Latvian statehood:

“Events in Ukraine in addition have provided unpleasant reminder about situation in our own politics. Often they say that Concord is strongly linked with Russia or Putin’s party. When the real occupation of Crimea started, this party’s politicians were the only ones who could not condemn Russian aggression in Ukraine. In spite of the fact that Russia openly and roughly violated and still violates other states sovereignty, Concord’s politicians shows that they cannot separate their interests from Putin’s interests. This has far-reaching consequences in the Latvian politics. Putin’s actions in Ukraine attest that he in chauvinistic manner considers “Russian” ethnic status more important than other country’s sovereignty and international law. Concord’s politicians inability to withdraw from Putin’s actions makes as conclude that their aim is not to advance integration of society

January 20, 2016 Kristina Freiberga 45/72

and to strengthen Latvian nation, but to promote Russian interests as international to whom national sovereignty and international law means nothing” (App. 2.8)

Therefore, it is important to note, that Unity clearly specifies that it is not the “ethnicity” they are concerned of, but it is the pro-Russian attitudes of Russian speaking population and political parties.

It is clear that Unity decided to use this kind of “anti-Russia” rhetoric in their election campaign. For example Picture 4 displays Unity’s 2014 pre-election’s post. It is a picture of two pre-election’s campaign posters – one from Unity and second from Concord. As Concord in that time governed the municipality of Riga, Unity accused them for misusing their power when city council denied the right to use Unity’s poster because of its size. For the comparison they displayed another poster which belonged to Concord and was allowed to use; it appears to be the same size as Unity’s poster. More important in this visual illustration is the comment on the left which states “Moscow’s experience – any opponent needs to be removed”, thus accusing Concord using the same methods while dealing with the opposition as notoriously proclaimed in Russia.

Picture 5

January 20, 2016 Kristina Freiberga 46/72

5.2.2.2. Accusation of Possible Collaboration with Concord

As seen in previous subchapter, after the language referendum, Unity from passive rhetoric turned to active regarding the relations to the Concord. Not only they started to use anti-Concord rhetoric in their political campaigns, but they also tried to accuse other parties for possible collaboration with Concord.

This is displayed in the party’s member Sarmite Elerte statement addressed to current Minister of Health and the member of ZZS Guntis Belevics

“Considering his [Belevics] leftish populist rhetoric against “European Union, Monetary Fund interests, Swedish banks and liberalism”, his views could be very approximate to Concord. It would be a shame if the Green party […] would take the red path to nowhere” (App. 2.6).

Also a chair of Unity Solvita Aboltina criticised Zatler’s Reform Party for wanting to collaborate with Concord (App.2.5).Interestingly to note is that these “accusations” started to appear only after the language referendum.

5.2.2.3. Positive Attitude towards the Social Democracy

Contrary to NA, Unity in its statements about social democracy is rather positive. In fact, some of the members in Unity are social democratic postulates. For instance, former member of Unity Veiko Spolitis describes how a newly formed union which holds social democratic values joined Unity’s list for the 2011 elections. In this way, as Veiko further explains,

“Unity’s centric voters will get a platform so that in the future European social democratic party can be formed in Latvia. The lack of European social democratic party in Latvian political landscape is very notable and unfortunately the traditional cooperation of trade unions with social democratic forces in Latvia has not happened because of the misinterpreted roles of personalia, as well as because of the small number of the trade union members and the members of the parties. […] in this way Unity competes with Concord. Unfortunately because of ambiguous play of Concord with, for any Latvian patriot evident, interpretation of history […] do not permit [other social democratic forces] to trust Concord’s politics” (App. 2.4).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 47/72

Another example includes MEP Sandra Kalniete’s statement that

“We can respect Concords social democratic values, but we cannot in any case close our eyes on the Concord’s ambiguous attitude towards the fundaments of Latvian state, language role and the interpretation of Latvian – Russian relationships history and future” (App.2.9).

By this it can be assumed that if there would be a “Latvian” social democratic party, Unity would probably agree to form a coalition with it.

5.2.3. The Union of Greens and Farmers

Among 10 collected examples there were 6 interviews (App. 3.1., 3.2., 3.7., 3.8., 3.9., 3.10) and 4 news reports (App. 3.3., 3.4., 3.5., 3.6.). ZZS party did not use any visual attribute in their posts. Also interesting to note that there were no posts concerning the “social democracy”, thus leaving the electorate of ZZS in abeyance.

There were three categories which emerged while categorizing the collected data. First, the data displayed some existing collaboration actions which where publicised for the knowledge of ZZS’s electorate. Then the data shows that there has been a political mindset change influenced by language referendum and Ukrainian crisis. These mindsets can therefore be divide in “before and after” categories.

5.2.3.1. Collaboration in Political Decisions

During the parliamentary work it is natural that at one point parties will join their opposition in order to gain needed majority of votes. Such precedents in collaboration can be found also in seemingly contradictive parties, such as NA and Concord. However, only the ZZS openly discussed their collaborations with Concord and posted them on their official party’s website. It was not possible to find that sort of information in the official websites of NA, nor in the Unity’s.

For instance, ZZS have posted a news information that they as a party will overlook the possibility to elect Concord’s nominated ombudsman (App.3.4. and 3.5.). As stated in the news report that

January 20, 2016 Kristina Freiberga 48/72

can be found in the ZZS’ official website which titles “The board of ZZS will conceptually decide about evaluation of Concord’s proposed ombudsman’s nominee” informs that

“Concord offers to the coalition parties the candidature of the lawyer Juris Jansons for the ombudsman position, informs the chair of the union’s [Concord’s] parliamentary group Janis Urbanovics, simultaneously accenting that Jansons will be nominated for the position of the head of the Ombudsman's Office only, if he will be supported by one of the coalition groups – Unity or the Union of Greens and Farmers” (App.3.4.).

A week later from the previous post, a new post was published in the ZZS’ official website with the title “ZZS’s parliamentarians promise their support to Jansons” stating that

“The parliamentarians of Concord and ZZS […] have not changed their opinion of the most suitable candidate for the [ombudsman’s] position, thus currently, at least publicly, the majority of Saeima have promised the approval of Jansons” (App.3.5.).

There are some more joined political actions which are publicised by ZZS. Another example is news information that two parliamentarians, one from ZZS and the other from Concord “propose to introduce a professional public holiday for the heroic professionals – firemen” (App.3.6.).

Not only joined political actions are made public for the ZZS’ electorate, but also positive and supportive comments made by Concord’s members towards ZZS are publicised. For example, there was a news post which informed that Janis Urbanovics, at that time the chair of Concord, made a statement that the next president will be chosen by ZZS. He made this assertion based on his analysis of current political situation, number of parliamentary seats each party had, place in the parliament, and each party’s officials. Claiming that ZZS should have a priority role while choosing the most suitable candidate for the president seat, he noted that “this is the logic of current political situation” (App.3.3). Needless to say that none of the other two governing parties made that kind of information public for their electorate, fearing that they might be accused for the collaboration with Concord.

However, it is important to note, that all these collaboration examples were publicised before the language referendum and Ukrainian crisis. After these two events the nature of political rhetoric bestowed to Concord changed.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 49/72

5.2.3.2. The Mindset before the Language Referendum and Ukrainian Crisis

Before the language crisis the mindset of ZZS regarding the Concord and the possibility to form a coalition together was rather positive. For example, a very prominent politician who is widely accepted as an authoritative figure for the ZZS party, Aivars Lembergs, in his interview, which dates in 2010, stated that

“[…] the best success story, of course, is Concord, which unites different political forces and which have been all this time held together by Urbanovics and in which starts to appear also the factor of Nils Usakovs. Here Urbanovics have showed himself as an excellent politician” (App.3.2.).

In turn August Brigmanis, the chair of ZZS, stated that there can be a possibility to form a government with Concord, if

“[…] they will with utmost certainty agree to the various points that there is a continuity to this politics which has been realised till now. Question – will they do it? If not, then obviously nothing can happen” (App.3.1.).

By “points” he meant all the national and international political actions directly or indirectly relating to Russia.

Therefore even before the language referendum and Ukrainian crisis the national question was important also for the ZZS and it is understandable that any Concord’s action towards this question will be evaluated and judged fiercely.

5.2.3.3 The Mindset after the Language Referendum and Ukrainian Crisis

Analysing the collected discourse examples it is noticeable that the mindset of ZZS changed after the language referendum and Ukrainian crisis. Now the members of ZZS were clearer answering if they would collaborate with Concord. One explicit answer to this question was given by the MEP Iveta Grigule:

“No, currently I do not see such possibility. Because coalition with Unity and NA would exclude such possibility […]. With Latvian parties we have no difficulties to collaborate; that have been agreed in ZZS” (App.3.7.).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 50/72

Also the chair of ZZS Augusts Brigmanis notes that

“Concord have exhausted their opportunities in this Parliament. I doubt that they will gain more than 31 votes as in previous elections. If Concord would want as a political force work in the current government, I think it would be very burdensome for them. They have been very closely associated with Russian language referendum and have clearly positioned themselves in this question” (App.3.8.).

It is clear that language referendum have influenced the ZZS very much, to the point that the chair of ZZS has also noted that “NA has given a sign – never ever will they work with Concord. And we, who see the lads of NA as our closest allies, are in same boat with them” (App.3.9.).

However it is noticeable that their mindset did not turn as hostile as it was with other governing parties. For instance, the chair of ZZS still asserted that

“ZZS and Concord are currently together in opposition. In many economic questions we can collaborate, but in the language question we have completely different opinions. […] Personally I have no problems to meet and talk with Urbanovics [the chair of Concord], but he have clearly marked himself out regarding the Russian language referendum, hence it will be for a long time reminded to him” (App.3.8).

Also the member of ZZS and current President of Latvia, Raimonds Vejonis, in 2015 when asked if he, while performing his presidential duties, would allow to form a government which includes also Concord answered that

“You can never exclude such situation. In Latvia the today’s practice is that the elected parties of Saeima agrees upon the structure of the coalition. In my opinion it is a good practice. It can happen that in some version together with other parties can appear Concord. However, as a president, I will evaluate the composition of the government also from the security aspects” (App.3.10.).

This President’s assurance, that if Saeima would agree to include Concord in the governmental formation, might be a coordinative discourse attempt, because when he made this statement, he was not just a candidate to be a President of Latvia; as other parties had their own candidatures as well, ZZS was dependent on Concord’s votes. In the interview (App.3.10) he is asked several questions about the “Russian community”, as well as his negotiations with Concord’s members

January 20, 2016 Kristina Freiberga 51/72

in connection with upcoming presidential election. He answers them reservedly, however, with a positive attitude.

It is also noticeable that after the language referendum there were no news reports which would exemplified to the ZZS’s electorate the collaboration acts with Concord. Therefore it is obviously inferable that, although the ZZS’s mindset towards Concord did not turn as hostile as it was with other parties, it did change and decreased a potential to collaborate with them.

6. Results and Discussion

The results of collected data analysis show the necessity to look at data from three different perspectives. Firstly, the rhetoric behind the political discourses needs to be categorized. Secondly, the different attitudes towards the social democracy need to be outlined. And finally, the important impact of unforeseeable circumstances, namely two political events, language referendum and Ukrainian Crisis, need to be evaluated and discussed further.

6.1. Rhetorical Aspects of Discourses

Analysing all the gathered data, while taking into the account that the collected discourse examples are produced by political parties, a special attention needs to be drawn to the rhetorical aspects of the discourse analysis.

Firstly, the setting or ‘forum’ where the speaker and the audience come together is important in understanding the level of relationship they can have. In regards to the official parties’ websites it is important to note that this is the setting where potential voters seek information regarding the party they are interested in. Therefore it is important to analyse the style, the content and the context of the information which is made available for the potential electorate, as it should be assumed that every form of information is used for a reason.

Considering all that, the three traditional concepts of rhetorical method’s analysis – ethos, pathos and logos - need to be taken into account. With reference to the theory overlooked (Vuori, 2006. and Bauer and Gaskell, 2001), the persuasive argument of ethos suggests the credibility and trustworthiness of the author. The author makes his or her argument valid not by merely being the author but in the way they set up a formation of power relative to their audience. Pathos, on

January 20, 2016 Kristina Freiberga 52/72

the other hand, is a persuasive tool utilized to appeal to the audience’s emotions. Finally, the logos explains how arguments are organized as logical reasoning to convince the audience.

Analysing all the data from three different political parties it can be concluded that even though in the all the discourses used by political parties it is possible to find all three components of rhetoric – ethos, pathos and logos; however, each party used one of these components more than others.

6.1.1. Ethos

NA made a wide use of ‘ethos’ as their persuasive argument. In several attempts they tried to persuade their voters that they are “the only ones” to trust, because of their loyalty and consistency regarding their politics towards Concord. One very good example of the use of ethos as persuasive tool is illustrated in this statement made by the chair of NA, Raivis Dzintars:

“Without the National Alliance Latvia would be different. It is possible that current Minister of Culture would be from Concord. I am afraid even to imagine what kind of politics would have Latvia if there would not be the success of the National Alliance. And yet… more important I want to stress out that to stop now would be equivalent to the defeat […] thousands of young, Latvian country loving and looking to the future, with the baby strollers, little flag ribbons on their coats… they do not expect a little bit more Latvian country. They expect Latvian country. Not more and not less” (App.1.10.).

Of course, this example of rhetoric exemplifies also the use of ‘pathos’, however, statement that, without this particular party, unspoken things could happen to the Latvian nation, ‘power relationship’ constructs between the speaker and the audience, making the speaker the only possible ‘saviour’. This kind of persuasive argument regarding the possible collaboration with Concord is used mostly by NA and thus even more demonstrates that there are really no possible ways how NA could co-work with Concord, because, in order to be ‘authoritative’ in some situation, one needs to have clear standpoint on the matter. This “clear standpoint” is not so obvious in the other two parties, as it is in the NA.

6.1.2. Pathos

Pathos is the following persuasive tool utilized to appeal to the audience’s emotions. Pathos as a persuasive tool is used both by NA and Unity, but not by ZZS. Almost all of the images that are January 20, 2016 Kristina Freiberga 53/72

used both by NA and Unity exemplify an attempt to affect the ‘emotions’ of the audience. The images which display relation to Russia, which is perceived as an international aggressor, as well as the images which lead to doubt other political parties, create suspicion, doubt and uncertainty which in turn lead to fear and anxiety. The ZZS, on the other hand, do not use any images as a persuasive tool.

Unity which, as explained in previous sub-chapter, do not use so much ‘ethos’ in their political rhetoric, but in turn they almost in every discourse example use pathos as a persuasive tool. It is obvious that use of pathos is very intentional and it aims to create ‘fear’ in their electorate. Taking into account that Unity is the second largest party which follows the Concord, it can be assumed that this tactic is used in order to ‘frighten’ the Latvian electorate, thus convincing them not to vote for Concord, but vote for them instead. It is interesting to notice that, while NA is very constant in their opinion towards the Concord, the Unity’s rhetoric against them is particularly active before municipal or parliamentary elections. In addition, it is noticeable that, while NA was always “active” in their rhetoric against the Concord, the Unity turned from “passive” rhetoric to “active” after the language referendum and Ukrainian crisis.

These appeals to emotions, even though they could be used only for the sake of upcoming elections, do create certain obligations towards its voters. Unity which creates the image of Concord as dangerous, pro-Russian and anti-constitutional formation, will probably have some difficulties facing their electorate in case they decide to collaborate with Concord. In this respect, the ZZS, while not using so much of ‘ethos’ or ‘pathos’ in their persuasive argumentation, are the only ones who leave an open opportunity to collaborate with Concord in future.

6.1.3. Logos

Logos is the final persuasive tool to explain how arguments are organized as logical reasoning to convince the audience. It is used by all three parties.

For NA a good example of logos can be found in the statement of MEP Roberts Zile:

“If after the next election in the government will enter Concord […] and if the government send abstruse signals about “the bridge between the West and the East” then NATO can say: you know, you cannot be a true members of our alliance” (App. 1.7.).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 54/72

This example displays that a ‘logical’ situation would be, that if Concord participated in the government, then international organisations, such as NATO, would not want Latvia to be a part of them, because of this logical chain which links Concord with Russia, and Russia with the enemy of NATO. Similar idea is presented also by the co-chair of NA (App.1.9.).

ZZS uses logos as their only real persuasive tool. In the interviews given by the members of the ZZS it is often explained to their electorate under which circumstances the ZZS could and under which they could not form a government together with Concord. For example, the chair of ZZS Birgmanis in one of his interviews gives an extensive analysis of why ZZS currently cannot work with Concord because of current political situation, other parties’ politics, passed language referendum, and etc. (App.3.8.).

It can be concluded, that persuasion tools of ethos and pathos, are mostly used for communicative discourses, while logos can be related to coordinative discourses. However, statements made during the communicative discourses which obliges the parties to honour their promises, for example a statement that party would not form a coalition with Concord, because it is dangerous for the statehood of Latvia, make up also a coordinative discourse.

6.2. Attitudes towards Social Democracy

As this research work mainly focuses on the social democratic movement in Latvia, a very important aspect is the actual mindset of political parties towards the social democratic ideology. Examining the official websites of three main non-social democratic parties, three different attitudes emerged.

A negative attitude towards social democracy is clearly stated by NA. They have praised national conservatives and criticised social democrats in Estonian parliamentary elections. There they called social democratic ideas as “propaganda” (App.1.4.), which should be “ridiculed” (App.1.3.). The co-chair of NA, Raivis Dzintars, has also stated that social democracy is not the best solution for the social market economy (App.1.5.). It can thus be concluded that not even the ethnical background and pro-Russian polemics of Concord is problematic for NA, but it is also the political force they represent.

In turn, Unity presents quite positive attitude towards social democracy. Indeed, though they position themselves as centre right liberal-conservative party, there are some social democratic postulates among its members. A former member of Unity, Veiko Spolitis, stated that “the lack of

January 20, 2016 Kristina Freiberga 55/72

European social democratic party in Latvian political landscape is very notable” (App.2.4.). In addition, MEP Sandra Kalnina claimed that Unity “can respect Concords social democratic values” (App. 2.9.).

Thus it can be assumed that if there would be a “Latvian” social democratic party, Unity would probably agree to form a coalition with it, and that it is more the pro-Russian attitude that alienates Unity form the Concord.

Interestingly, the ZZS party does not display any information on social democracy. This, of course, could be merely by accident, explained by simple fact that ZZS party is less concerned about political ideologies than are other parties. After all ZZS themselves unite quite contradictory political forces – the greens and the farmers. However, there might be a possibility that it is also a strategic move not to engage themselves with analysis of social democracy, mainly for two reasons. Firstly, social democracy might still be associated with socialism and thus could frighten their voters; therefore it would be useful not to mention it at all. Secondly, not speaking about something, in this case social democracy as such, always leaves an open door for the party in case of possible action. The Greens in this way secure themselves many “open doors”, in case if they would want to collaborate with Concord.

6.3. Pro-Russian attitude

The collected data displays clearly, that it is not question of ethnicity that constructs reservations from other parties to collaborate, but instead it is the pro-Russian attitudes, which includes the attitude towards the importance of Russian language, the attitude towards Soviet occupation and the attitude towards todays’ international and national politics of Russia. These ethnocentric attitudes are the main objections Latvian parties want to alienate themselves from the Concord.

Many examples of parties’ discourses very clearly display these reservations against the pro- Russian attitudes. For example, one discourse example have a title “Aboltina [the chair of Unity]: coalition with Concord for the Unity is unacceptable because of ideological and not of ethnical reasons”. Another example, with a title “The pupils of Latvia should be protected from Russian military propaganda” (App.2.7.). Here, pupils of Latvia are meant to be those of Russian ethnicity. The article displays the concern that because of Russian media influence, the Russians, particularly the youth, radicalise themselves against Latvian statehood. Similar examples can be found also in the discourses of NA and ZZS, where NA are more concerned about the possible Russia’s aggressions, but ZZS focuses their political rhetoric on the Russian language issue.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 56/72

It is for the fear of these Russian attitudes, the impact of language referendum and Ukrainian crisis was so great for the Concord, because the attitude they displayed in these political events, was perceived by the Latvian political forces as their true affiliation.

6.4. The Influence of Unforeseeable Circumstances

Examining all the gathered data of discourse analysis, it becomes clear that parties’ mindsets were influenced by the unforeseeable circumstances, both national and international. Those were previously explained Russian language referendum, which took place on 18t February 2012, and Ukrainian crisis which started on 21 November 2013.

Unity’s political rhetoric was greatly influenced by Ukrainian crisis, there were several articles devoted to solely to this theme, focusing attention to the consideration that Latvia might be the future victim of Russia’ s aggression (App.2.8. and 2.9.). Union of Greens and Farmers instead focused on language referendum and how it infringed the possibility to form a coalition with Concord (App. 3.7., 3.8., and 3.9.).

These two political events were tough points for Concord, because left them to make hard decisions which in either way would affect part of their electorate. It is clear that Concord’s electorate consists from both Russian and Latvian voters. Indeed, the bipolar nature of the Concord’s electorate makes it difficult for them to forge a communication between them and other political parties, because, in many cases, this communication will be related to the Russian questions and thus may influence the attitudes of their electorate. Although the Concord’s strategy to avoid the ‘national questions’ seems to be successful, however, they are not protected from such political events which would leave no other choice as to decide which part of their electorate they will support more.

Election results show that the two political events did affect the election results for Concord. In 2011, just before these political events, they gained 31 parliamentary seats, but in 2014 the number decreased to 24.

Figure 4 displays the dynamics of Concord’s ratings some months before the language referendum and the year after. The table illustrates two interesting aspects. Firstly, it shows that after Concord’s leader Nils Usakovs publicly announced that he will vote in favour Russian language (November 2011), Concord’s ratings started to fall from 24,6% in November 2011 to 16,1% in May 2012, thus it can be inferable that language referendum affected greatly the

January 20, 2016 Kristina Freiberga 57/72

Concord’s popularity among its voters. However, it appears that after reaching the lowest point in May 2012, Concord’s ratings started to grow again (Vīksne, 2012: online). Therefore, although other parties were more consistent in their political rhetoric against the Concord’s actions in referendum, the voters themselves were not so long-lasting in their dissatisfaction with the Concord.

30

25

20

15

10

5

0 2011 2011 2012 2012 2012 2012 2012 2012 2012 Jul 2012 2012 2012 Nov Dec Jan Feb Mar Apr May Jun Aug Sep Nov

Figure 4: The dynamics of Concord's ratings in 2011-2012

However, the following Ukrainian crisis and Concord’s reluctance to react and voice their opinion affected their future ratings. Figure 5 shows the dynamics of Concord’s ratings in 2014, a year in which numerous activities, including the occupation of Crimea, took place. This time Concord’s ratings were not so easily restored, and continued to drop throughout the year 2014, finally displaying the total effects of these two political events in the parliamentary elections in October 2014 (SKDS, 2014: online).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 58/72

25

20

15

10

5

0 2014 Jan 2014 Feb 2014 Mar2014 Apr 2014 May 2014 Jun 2014 Jul 2014 Aug 2014 Sep 2014 Nov

Figure 5: The dynamics of Concord's ratings in 2014 But the ratings and the loss of the parliamentary seats was not the most important consequences resulting from these two political events. The political discourses of parties became more unfavourable towards Concord. If in 2010-2011 some parties seriously considered a possibility to form a coalition with Concord, then in 2014 it was not even discussible. Obstacles that prevented parties to form a coalition with Concord in 2011 somewhat “came true” in the upcoming years. The political discourses changed; the Unity became more hostile towards the Concord and the ZZS alienated themselves from them. Therefore, if considering the unusual situation of Latvian bipolar society and the political cleavages it produces, it can be concluded, that any outside political event which would touch the important questions for both parts of society would have great effect on party formation. In this case, it may not be dependent on the parties nor their political strategies to be able to control such situations.

In this research we have overlooked how political events, happening unforeseeably and uncontrollably, infringed a political formation. However, it would be interesting to observe how such events would inversely affect the political formation. Today’s Latvian society, including political parties, does not speak about Ukrainian crisis anymore, because the topicality is turned mostly towards the ongoing Middle East and European Refugee Crisis. Now it is difficult to predict, how this crisis will affect political formations of Latvia, however, taking into account the fact that it does take away attention from national “ethnocentric” questions, and this time turns to the ‘international’ ethnicity and also religious complexities, it could diminish the existing ethnicentric cleavage. In other words, quoting the member of ZZS party, Ingmars Lidaka, answering the

January 20, 2016 Kristina Freiberga 59/72

question of why the policy towards Russian minority in Latvia have been of assimilation nature and not of integration one, said that

“This problem currently has gone to the second role, even in the rhetoric of Nationals [NA]. At present important are 250 refugees, but the Latvian Russians, let’s consider them integrated already well enough. Because everything is always looked in comparisons” (ZZS, 2015: online).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 60/72

Conclusions

The goal of the present research was to evaluate the effects of parties’ opposite mental models on the political formation. As stated by Béland (2009), it is hard to understand either stability or change in policy without turning to the role of ideational factors. The available literature on the role of ideational factors is quite limited, particularly on the aspects of the cognitive mechanisms of these ideationally influenced politics. The existing literature merely accredits the correlation between ideas and political outcomes, but it does not seek to explain how these correlations are formed. (Jacob, 2009: 252).

This research aimed to explain the correlation between the mental models of Latvian political forces and the party formation. As it is the “rightist” parties that refuse to collaborate with Social Democratic Party Concord, the focus and the main research was made on the Latvia’s governing parties’ political discourses, because, as noted by Schmidt (2002), certain political outcomes are more possible partly due to the convincing legitimating discourses.

The results of present research paper have shown that currently the collaboration between the governing rightist political parties and the opposite social democratic party are most likely impossible, mostly because of ethnocentric reservations. The ethnocentric reservations are not actually based on ethnicity, as much as on the spoken language, the historical perception, namely, the acknowledgment of Soviet occupation, and the pro-Russian politics.

Regarding the social democratic ideology, every party has different attitude towards it. The NA opposes it; the Unity, in turn speaks rather positively about social democracy, at least as far as it concerns their political discourses, would not be against social democratic party, in case if it would alienate itself from pro-Russian politics.

The unclear policies of social democratic party Concord, which leaves to doubt whenever they pose a threat to the fundamentals of Latvian statehood, serves partly as a reason why social democracy is not part of political formation. It is only a partly reason, because the politics in Latvia have emerged from wrongly perceived concepts of what is to be considered as “leftist” and what as “rightist” politics. Manipulation on these concepts of political ideologies have constructed a confused political formation. That is one of the main reasons why the first social democratic party in Latvia, which contrarily to Concord, had a politicians of Latvian ethnicity and historically always alienated themselves from Soviet Russia, did not succeed in the political formations. The existing association of ‘left politics’ with socialistic regime for them was determinant. Hence this research have proven how societal perceptions, which have taken roots in the political formation, affect January 20, 2016 Kristina Freiberga 61/72

governmental formations in the way that it leaves out an important political force, even though this force is desired by the majority of population.

Even though the hypothesis that opposite mental models greatly affect political formations and can thus hinder some political ideologies to enter these formations did not prove to be wrong, if we speak about the cognitive mechanisms of ideationally influenced politics, the actual explanation is much more complicated. The opposite mental models can be the reason for the instability in the political formation, and it is because of this instability, the outside effects can cause great influence on the political formation.

If the political formation is guided by the parties that are actually conglomerates of groups differing on wide range issues, united only by their greater hostility to other competitors, then the whole political situation is subjected to impending power of outside effects and all the efforts put in order to impact political formation, can be jeopardized just because of some unforeseeable circumstances.

In case of Latvia it is the pro-Russian attitudes combined with post-Communist legacy against everything “left”, societal and political cleavage which is the reason for the unsuccessful political formation. It is unsuccessful in the sense that during 25 years long period of political formation, Latvian politicians have not succeeded to add social democratic or any other leftist party to their political spectrum, even though a large part of Latvian population would like to see a social democratic force in the political formulations.

After accomplishing this research on party mental models, I would argue that all the political formations are vulnerable from the outside effects and this vulnerability is conditional upon the existing cleavages. Interestingly to note, that during the Global Financial crisis in 2008, Latvia, whose economy suffered one of the greatest deteriorations in the European Union, is considered to be a success story, because by severe austerity measures it managed to stabilise its economy (EC, 2012: online). Although these austerity measures led to mass depopulation and emigration numbers and increased poverty, social exclusion and unemployment levels (Austers, 2014: 14- 18), the government under which these measures were taken, survived till this day. I argue that such ‘success story’ would not be possible in the states where the largest political cleavage is socio-economic one. If compared to Greece, where the political formations after the Financial Crisis, which also led to severe austerity measures, have suffered from long-term crises and downfalls, then, yes, Latvia is a ‘success story’.

Because in Latvia the ethnocentric and Soviet legacy cleavage is more critical than socio- economic cleavage, the political formations, which in past decades have hindered social January 20, 2016 Kristina Freiberga 62/72

development, have survived all these years. Thus serious economic crises will not have such effect as a threat of outside aggression. However, even though Latvian political formations are not as vulnerable to economic crises, they have always been vulnerable to ethnocentric issues.

While analysing the collected data, it appeared, that two of three governing parties used “fear tactic” as their main rhetorical tool when addressing the social democratic party Concord which happens to be currently the largest party in Latvia. Of course, in the case of national conservatism, this “fear tactic” is a part of the ideology they represent. However, in case of centre-right liberal conservatism party this fear based rhetorical approach is most probably used as a persuasive rhetorical tool in order to manipulate the electorate’s votes.

It is not impossible, that the same societal perceptions can work in different ways if a greater subject of controversy will be introduced. Because in the end, the main characteristics of such political cleavages, which are not based on socio-economic understandings, but are based on the fear of outside aggression instead, are instable and solely dependable on the fear object. If fear object is changed, then the outcomes of political formations can also change. Therefore, it might be possible, that due to the controversy of Refugee crisis which has recently been very topical in the Latvian society and also in the political rhetoric, the attentional effects of national ethnocentric questions can instead be turned to the ‘international’ ethnic complexities.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 63/72

Appendix

The appendix of present research paper consists from three parts. The first part includes 10 examples of rhetorical discourses of the right-wing national conservatism party “National Alliance”, the second part includes 10 examples of the centre-right liberal conservatism party “Unity”, and the third part includes 10 examples of the centre- right agrarian and green policy party “Union of Greens and Farmers”. All the examples were retrieved from the official websites of each party (see the references) and are in Latvian language.

In order to shorten the amount of all the collected data, some parts of the text was removed, as it was irrelevant for the research. The shortened parts are noted.

Highlighted parts are those parts of discourses which were directly related to this research theme (information on Social Democratic Party Concord, social democracy, and pro-Russian politics). Underlined parts are those were social democracy was mentioned.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 64/72

Appendix 1

National Alliance

January 20, 2016 Kristina Freiberga 65/72

Appendix 1.1.

intervija ar NA valdes locekli Jāni Iesalnieku (6)

08.09.2013 Ivars Āboliņš

Jānim Iesalniekam ir piekarināta radikāļa birka – viņa dēļ Nacionālo apvienību nav gribējuši ņemt valdībā, viņu ir apsaukājuši par antisemītu, un viņš ir to dažu Latvijas politiķu vidū, kuri personīgo kļūdu dēļ ir atteikušies no iespējas startēt Saeimas vēlēšanās. Pēc saviem izteikumiem tviterī par Norvēģijas masu slaktiņu Iesalnieks ne tikai atsauca savu kandidatūru no vēlēšanu saraksta, bet arī uz laiku aizgāja no partijas valdes. Šo soli par vīrišķīgu un politiski nobriedušu toreiz nosauca pat tādi viņa publiski kritiķi kā Iveta Kažoka un Nils Muižnieks.

Iesalnieks nāk no Ventspils, viņa tēvs Juris bijis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māra Gaiļa valdības laikā, un pats viņš skolas laikā bijis pieskaitāms gudrīšiem – piedalījies olimpiādēs un labi mācījies. Arī tagad nekas daudz nav mainījies. Tiekoties aci pret aci, Iesalniekā nav manāms nekas no virtuāli iepazītās bravūras, un Playboy priekšā sēž kluss, domāšanā strukturēts un ieturēts puisis.

1. PLAYBOY: Kas jūs īst i esat : nacionālist s, konser vat īvais, r adikālis, vēl kas cit s?

IESALNIEKS: Nacionālā apvienība ir nacionāli konservatīva partija. Un tāds esmu arī es.

Kas jūsu izpr at nē ir konser vat īvisms?

Atbalsts ģimenēm un tradicionālām vērtībām. Tas ir tas pamats.

Un kas ir t r adicionālās vēr t ības?

(Aizdomājas.) Tas, ko mūsu senči paaudžu paaudzēs ir pārbaudījuši. Tas vairāk attiecas uz sabiedrības un ģimenes modeļiem. Mums, piemēram, nav pieņemamas viendzimuma laulības.

Bet apvienības biedr u vidū t aču not eikt i ir ar ī kāds gejs.

Droši vien, ka ir. Iestāšanās brīdī to nepārbaudām. Taču neviens Nacionālās apvienības biedrs nevarētu atļauties, piemēram, propagandēt viendzimuma laulības.

2. Kur i Nacionālajā apvienībā ir vair āk – ideālist i vai pr agmat iķi?

(Domā un iesmejas.) Es domāju, ka ideālismu un pragmatismu var apvienot. Manuprāt, es pats arī tos apvienoju.

Va i par t ijā ar ī ir t ādi, par kur iem neesat dr ošs?

Ir, jā. Noteikti ir tādi, kuriem ideja nav pirmā prioritāte. Kuriem primārā ir nokļūšana pie varas vai karjeras veidošana. Bet tādi ir jebkurā partijā .

[…]

Kā cit t aut iešus padar īt par lat viskās infor mācijas t elpas pat ēr ēt ājiem?

Galvenokārt tie ir padomju laiku kolonisti, jo to, kuri iebraukuši pēdējo divdesmit gadu laikā, nav tik daudz. Diemžēl šo divdesmit gadu laikā ar latviešu pašu rokām Latvijas prestižs šo krievu acīs ticis diskreditēts. Degradēts. Kas liedz viņiem asimilēties? Tas, ka viņi mūs neciena! Tu nekad negribēsi līdzināties tam, kuru tu necieni. Un šajos divdesmit gados ir izdarīts daudz, lai viņi mūs necienītu.

Piemēr am!

Piemēram, tas, ka mēs cenšamies viņus integrēt ar viltību. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka Saskaņas centra vadošie politiķi daudz vairāk ciena Nacionālo apvienību nekā citas latviešu partijas. Un tas ir tāpēc, ka mēs runājam skaidru valodu, mums ir skaidri uzstādījumi. Tie var nepatikt, bet viņi zina, ar ko rēķināties. Ar citām partijām ir tā, ka tās vienu brīdi saka vienu, otru brīdi jau ko citu, lokās, maina viedokli. Un tādu attieksmi neciena. Ciena to, kurš pastāv par savām idejām, lai arī tās ir pretējas tavējām.

Jūs cienāt Saskaņas centru?

Es Saskaņas centru cienu vairāk nekā jebkuru no latviskajām partijām, ja neskaita Nacionālo apvienību.

Saskaņas centru cienāt vair āk nekā koalīcijas par t ner us?

Jā. Domājošam latvietim ir skaidrs, kas ir Saskaņas centrs – tas ir Latvijas interesēm naidīgs spēks. Es viņus sauktu par nosacītiem, bet diezgan atklātiem ienaidniekiem. Un kā tādus es viņus arī uztveru. Taču kaujas laukā tu nevari necienīt ienaidnieku. Savukārt tas, kas ir tavos ierakumos, bet ik pa laikam dur nazi mugurā, brīžam ielaiž tavos ierakumos kādu no pretējās nometnes, lai varētu tavējos apslaktēt… Pret tādiem nekāda cieņa nevar būt.

Va i t ā dar a Vienotība?

Lai paši domā, vai viņi tā dara.

4. Kā jūs skaidr ojat Saskaņas centra panākumus Rīgas domes vēlēšanās?

Skatoties sausu statistiku, Saskaņas centra uzvaras pamatā bija aktīvāka krievu līdzdalība vēlēšanās. Esam pētījuši, ka tajos iecirkņos, kur vēsturiski ir lielāks atbalsts Saskaņas centram, aktivitāte bija ievērojami lielāka nekā tajos, kur vēsturiski ir lielākas atbalsts latviskajām partijām. Vienkārši latviešu partijas nespēja aizvest savus vēlētājus līdz iecirkņiem.

Kāpēc t ā not ika?

Vilšanās. Augstprātība. Daudziem latviešu politiķiem ir raksturīga augstprātīga attieksme pret nosacīti zemāk stāvošajiem. Tas vairs nav tavs tautietis, kura intereses tev jāaizstāv varā, bet vēlētājs, kuru ar polittehnoloģiskām metodēm savā starpā pārdala elites grupējumi.

Bet kas ir t as, ko Saskaņas centrs dar a cit ādi?

Ļoti vienkārši. Saskaņas centrs aizstāv savu vēlētāju intereses. Tas pats Nils Ušakovs – aizgāja parakstīties par krievu valodu kā otro valsts valodu. Tajā brīdī politiski tas viņam deva mīnusus, uz gadu viņš zaudēja latvisko vēlētāju. Bet viņš nenodeva savu pamatvēlētāju. Viņš gāja uz referendumu aizstāvēt savējo intereses. Ja viņš tā nedarītu, tad viņu varētu necienīt. Lai gan mēs, protams, ceram, ka vismaz daļa Latvijā dzīvojošo krievu vēlēsies dzīvot latviskā Latvijā.

Jūs cer at uz Ušakovu?

Nē. Uz Ušakovu es neceru. Pagaidām mēs paši neesam radījuši priekšnoteikumus, lai tādi kā Ušakovs cienītu Latvijas valsti.

5. Vai ir iespējams kāds liels nacionālās vienošanās līgums st ar p Nacionālo apvienību un Saskaņas centru?

(Nopūšas.) Abu apvienību vidū valda savstarpēja cieņa, bet tā ir cieņa starp frontes divām pusēm. Kamēr Saskaņas centrs ir tāds, kāds ir, kamēr Saskaņas centra partneris ir Vienotā Krievija, būtu diezgan utopiski domāt, ka tas varētu notikt. Andr ejs Elksniņš Playboy t eica, ka vienīgā iespēja mainīt Saskaņas centru ir st āt ies t ur iekšā lat viešiem un mainīt t o no iekšpuses.

Es tam piekristu, ja Saeimas balsojumos iezīmētos, ka ievēlētie latvieši balso kaut kā citādi. Bet balsojumi ir ļoti disciplinēti un ļoti Kremļa interesēs. Tas pats Elksniņš bieži Saeimas komisijās diezgan atklāti lobē Gazprom intereses vai dara ko citu, kas Kremlim attiecīgajā brīdī Latvijā ir svarīgi.

Kādu r edzat bildi pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām?

Diemžēl drūmu. Redzu to, ka būs vairākas latviešu partijas, kas sacentīsies par Saskaņas centra labvēlību, lai kopā veidotu valdību.

Domājat Vienotību?

Nē, Vienotība visdrīzāk to nedarīs. Nu, vismaz tas, kas no viņiem būs palicis. Vienlaikus nevar aizmirst, ka Vienotība nacionāla ir tikai retorikā un balsojumi Saeimā bieži vien ir tādi, kādus es neuzskatītu par nacionālajām interesēm atbilstošiem.

Bet kur i t ad sacent īsies?

Repše, Z Z S un, iespējams, Reģionu partija, ja tās lokomotīve būs Sudraba.

ZZS t aču agr āk bija visai nacionāli noskaņot a. Kāpēc lai viņi iet u kopā ar Saskaņas centru?

Gribas noturēties pie varas. Turklāt daudziem vēlētājiem viss ir vienalga. Ja pajautās cilvēkiem ielās, vai kaut kas briesmīgs ir noticis no tā, ka Rīgā pie varas ir Saskaņas centrs, pārsvarā saņemsim atbildes, ka ne. Brāļu kapi taču nav nojaukti. Bet šie cilvēki nav iegājuši Saeimas ēkā un paanalizējuši Saskaņas centra balsojumus. Daudziem šķiet, ka šis divdesmit gadu ilgais karantīnas periods krieviskajiem spēkiem ir bijis pietiekams un tagad varam atļauties viņus laist pie varas. Es uzskatu – ja iedosi velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku. Mēs redzam, kas notika Rīgā – mediju līgumi, sociālie labumi. Vēlētājs tiek iemidzināts un ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību nomierināts. Rezultātā šķiet, ka nekā tik traka jau nebūs.

6. Vai Saskaņas centrs valdībā ir neizbēgams?

Tas būtu pārāk fatāli. Vienlaikus kopā ar Vienotību mums nebūs 51 balss, un atliek tikai cerēt, ka atradīsim vēl kādu partneri.

Ja Saskaņas centrs nokļūst valdībā, kādus lēmumus mēs var am sagaidīt ?

Domāju, ja Saskaņas centrs būs nākamajā valdībā, pirmie četri gadi būs kaut kas līdzīgs Rīgas domei. Bez radikāliem soļiem. Tādi varētu parādīties, kad viņi būs nostiprinājušies ierēdniecībā, kad būs salikti savi cilvēki atslēgas posteņos.

Kādi t ie soļi var ēt u būt ?

Protams, Latvija uzreiz nekļūs par Krievijas Federācijas subjektu. Tas ir skaidrs. Arī no Eiropas Savienības nestāsimies ārā. Bet valsts pārvaldē krievu valodas lietošana kļūs daudz plašāka, būs daudz ciešākas ekonomiskās attiecības ar Krieviju un daudz distancētākas ar Rietumeiropas valstīm.

Kāpēc Saskaņas centrs r īkojas t ā, kā t as r īkojas?

Viņiem vienkārši ir cita domāšana. Tie ir padomju laikos iebraukuši kolonisti, kuriem ir cita mentalitāte.

Bet t ur ir ar ī lat vieši.

Latviešiem jau ir senas kangarisma tradīcijas, mums vienmēr bijuši kārklulatvieši, kas pieslienas svešiem kungiem.

Eir okangar i mums ir ?

Pilns ar tādiem.

Rober t s Zīle ar ī ir t āds?

Nē, nav. Domāju, ka Z īle ir tāds pragmatisks nacionālists.

Va i Saskaņas centrs r īkojas idejisku mot īvu vadīt i? Protams! Skaidrs, ka tur ir dažādas interešu grupas, sākot ar sociālistiem un beidzot ar liberāliem kapitālistiem, bet viņus visus vieno krievu lieta. Viņi cīnās par krievu lietu.]

Visas tiesibas aizsargatas, 2013-2014 © Nacionala apvieniba "Vi'u Latvijai!" ·"Tevzemei un Brivibai/LNNK"

Appendix 1.2.

N. Ušakovs apliecina, ka ir vājš mērs

27.09.2013

Lēmums palielināt braukšanas maksu Rīgā nedeklarētajiem iedzīvotājiem norāda uz problēmām šī brīža Rīgas saimniecībā. Ar šo soli tiks kliedēts mīts par N. Ušakovu kā par veiksmīgu saimnieku. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji var redzēt, ka N. Ušakovs patiesībā ir vājš pašvaldības vadītājs, kurš Rīgas finansiālās problēmas cenšas risināt uz pārējo Latvijas iedzīvotāju rēķina.

Pretēji tam, ka „Saskaņas Centrs” sevi prezentē kā sociāldemokrātisku spēku, ierosinājums noteikt augstākas braukšanas cenas Rīgā nedeklarētajiem iedzīvotājiem palielinās reģionālo un sociālo nevienlīdzību. Ārpus Rīgas dzīvojošie iedzīvotāji ar zemiem un vidējiem ienākumiem būs spiesti maksāt vairāk, lai brauktu ar sabiedrisko transportu. Tā rezultātā samazināsies šo cilvēku dzīves līmenis. Šie cilvēki tiks iespiesti „lamatās” – Rīgā dzīvot viņi nevar atļauties, bet uz darbu braukt viņiem kļūs finansiāli neizdevīgi.

Viena daļa no strādājošajiem cilvēkiem pārdeklarēsies un visbiežāk to izdarīs fiktīvās adresēs. Šīs rīcības rezultātā samazināsies nodokļu ieņēmumi ne vien turīgajās Pierīgas pašvaldībās, bet arī mazāk turīgās pašvaldībās, kuras iekļaujas Rīgas aglomerācijā. Tā rezultātā nauda, ko Rīga šķietami būs ieguvusi no cilvēkiem, kuri būs deklarējušies Rīgā, Rīgai būs jāiemaksā Pašvaldības izlīdzināšanas fondā.

Arī citos aspektos šis lēmums radīs Rīgai zaudējumus. Tiks pilnībā sagrauta „Park&Ride” sistēma; pilsētā pieaugs sastrēgumi, jo cilvēki ar vidējiem un augstiem ienākumiem izvēlēsies pārvietoties ar savu auto, un strauji pieaugs, piemēram, „Ādažu ekspreša” noslodze, kurš Rīgas robežās pārvadās pasažierus par zemāku cenu kā „Rīgas Satiksme”; samazināsies pasažieru skaits „Rīgas Satiksmes” transportos, kā rezultātā Rīgai būs jāmeklē papildus līdzekļi, lai subsidētu šo uzņēmumu.

Pārējās 118 Latvijas pašvaldības, protams, varētu ieviest iebraukšanas maksas un „sēņu nodokļus” „rīdziniekiem” Amerikam un Ušakovam, bet, manuprāt, ieviest šādus finansiālus apgrūtinājumus citiem rīdziniekiem būtu tikpat tuvredzīgs solis kā palielināt sabiedriskā transporta maksu Rīgā nedeklarētiem iedzīvotājiem, jo ne visi rīdzinieki ir vainīgi, ka Rīgā pie varas ir tāds mērs. Tā vietā visām Latvijas pašvaldībām vajadzētu atteikties no N. Ušakova piedāvājuma subsidēt „Rīgas Satiksmi” un tā vietā atbalstīt vietējos pārvadātājus, kuri ne vien varētu par izdevīgāku cenu pārvadāt novada iedzīvotājus Rīgas ietvaros, bet par vienādi konkurētspējīgu cenu pārvadāt arī rīdziniekus.

Jānis Dombr ava Saeimas deputāts, NA valdes loceklis

N. Ušakovs apliecina, ka ir vājš mērs – http://t.co/o9zUWZolpJ

— Nacionālā apvienība (@VL_TBLNNK) September 27, 2013

Birk as Rīgas satik sme, Sabiedrisk ais transports

Visas tiesības aizsar gātas, 2013-2014 © Nacion ālā apvien ība "Visu Latvijai!" - "T ēvzemei un Br īvībai/LNNK"

Appendix 1.3.

Igaunijas nacionāli konservatīvie gatavojas pašvaldību vēlēšanām

11.10.2013

Ņemot vērā, ka četras galvenās Igaunijas politiskās partijas nodarbojas ar likmju likšanu un piedalās slepenās sarunās par esošo koalīciju saglabāšanu pašvaldībās, gaidāmās pašvaldību vēlēšanas Igaunijas Konservatīvajai Tautas partijai (Eesti Konservatiivne Rahvaerakond – EKRE) rada pirmo patieso izaicinājumu kopš tās dibināšanas 2012. gada martā. Lielākajai daļai partiju kampaņas uzņem pilnus apgriezienus jau kopš augusta, un, kamēr notiek sīva cīņa starp divām koalīcijas un divām opozīcijas partijām, Igaunijas nacionāli konservatīvie ir kļuvuši par dzīvotspējīgu trešo variantu nacionāli domājošajiem vēlētājiem.

Gaidāmās vēlēšanas, kas notiek 20. oktobrī, draud mainīt vadošo koalīciju vairākās Igaunijas lielākajās pilsētās. Edgara Savisāra Centra partijas, kas gandrīz trīs gadus bijusi vienīgā valdītāja Tallinā, rindās manāmas satraukuma pazīmes, jo sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka šoreiz tie varētu nesasniegt absolūtu balsu vairākumu domē, vai sasniegt kaut piecdesmit procentu robežu. Galvenokārt balstoties uz krievu vēlētāju balsīm, Centra partija pēdējos gados ir centusies iegūt popularitāti, izmantojot dažādus propagandas paņēmienus, kā galveno no tiem var minēt īstenoto ieceri par bezmaksas sabiedrisko transportu Tallinā kopš šī gada sākuma.

Savisāra pierasto sāncenšu vidū ir kandidāti no Igaunijas vadošās Reformu Partijas – kam, kā dzirdēts, slepeni jau piedāvāta Savisāra nākotnes koalīcijas partnera pozīcija-, un Sociāldemokrāti, kuru imigrāciju atbalstošā nostāja interneta vidē tika izsmieta ar kampaņas plakātu, kurā bija lasāms solījums ievest Āfriku Igaunijā.

Toties viņa viscentīgākais pretinieks, šķiet, ir bijušais Drošības policijas darbinieks Ēriks-Nīless Kross no liberāli konservatīvās IRL, kurš risināja savādas divkaujas ar Savisāru – abi Tallinas mēra kandidāti izvietoja milzīgus plakātus uz pilsētas ēkām vienu otram pretī, tajos uzskaitot viens otra korupcijas lietas. Svarīgi arī pieminēt, ka Kross pēdējā laikā ir pazīstams arī kā regulārs satiksmes noteikumu pārkāpējs.

Neviena no galvenajām “karteļa” partijām būtībā neatzīst to, ko Konservatīvā Tautas partija uzskata par vienu no aktuālākajām problēmām Tallinā: neslēptu divvalodību un lienošo rusifikāciju. Kā pauž nacionāli konservatīvais līderis un mēra kandidāts Marts, EKRE uzskata, ka Igaunijas galvaspilsētai jāpaliek igauņu pilsētai. “Piedāvājam risinājumu, – cilvēkiem, kas nerunā igauniski, pārsvarā vecākās paaudzes krieviem, šis pakalpojums būtu jāpērk no pilsētas tulkošanas aģentūras. Mūsu nodokļu maksātājam nav jāmaksā ne par divvalodību interneta vietnēs, ne arī bilingvālām amatpersonām katrā pilsētas un rajona pārvaldē. Tām jākļūst par katra paša raizēm – ja iemācīties igauņu valodu liekas apgrūtinoši vai Igaunijā atrodies īslaicīgi un nav vajadzības mācīties valsts valodu, būs jāmaksā par pakalpojumu. ”

[…] Nacionālkonservatīvie ar atsevišķu sarakstu startē arī Tartu un Pērnavā. Tartu vadošās partijas konkurē arī ar vairākām neatkarīgām vēlēša

apvienībām, dodot iespēju veidot koalīciju bez valdošajām partijām. Tāpat kā pārējās pilsētās, arī Tartu programmā EKRE uzsver atbalstu bērniem un izglītībai kā galvenās prioritātes, bet arī apņemas pievienoties Kredītu apvienībai – kooperatīvai bankai ar galamērķi laist apgrozībā bezprocentu valūtu kā konkurentu pašreizējai finanšu sistēmai, kas kalpo globālajai banku sistēmai. EKRE mēra amata kandidāts D.Phil. Henns Kēriks paskaidroja: „Ja pilsēta pievienojas finanšu kooperatīvu kustībai, tas būtiski stiprinātu un dotu finansiālu pamatojumu mūsu programmai. Kas ir pats svarīgākais: šis kapitāls kalpos Tartu iedzīvotāju, nevis zviedru, dāņu un somu banku interesēm“.

EKRE Pērnavas programma ir galvenokārt veltīta cīņai pret korupciju. Pilsētā ar daudziem pelēkiem finanšu darījumiem, augošu birokrātisko aparātu un komunālo pakalpojumu cenām mēra kandidāts Heldurs Paulsons sola atteikties no visiem papildus bonusiem, kas veido līdz pat 30% no mēra algas. Tāpat kā Tallinā un Tartu nacionālkonservatīvie uzskata, ka pilsētas kompānijās jāpārtrauc politizācija un amati jāpiešķir ekspertiem. EKRE arī vēlas mazināt birokrātiju un efektivizēt pārvaldi.

Foto autors: Tarmo Kask

Atskats uz to, kā Igaunijas nacionāli konservatīvie gatavojas pašvaldību vēlēšanām http://t.co/pKVEoJlNOT

— Nacionālā apvienība (@VL_TBLNNK) October 11, 2013

Birk as Baltijas nacionālisti, Eesti Konservatiivne Rahvaerak ond, Igaunija

Personas Edgars Savisārs, Ērik s-Nīless Kross, Heldurs Paulsons, Henns Kērik s, Marts Helme

Visas tiesības aizsar gātas, 2013-2014 © Nacion ālā apvien ība "Visu Latvijai!" - "T ēvzemei un Br īvībai/LNNK"

Appendix 1.4.

Igaunijas Nacionālkonservatīvo (EKRE) oktobris

05.12.2013

20. oktobrī Igaunijā notika pašvaldību vēlēšanas, kurās uz nākamajiem četriem gadiem tika ievēlēti vietējie līderi. Tāpat kā iepriekšējās vēlēšanās Edgara Savisāra Centra partija ieguva visvairāk balsu – kopumā 31,9% – tā kā lielākā balsu „raža“ novākta Tallinas krievu rajonos, skaidri redzams rezultāts Igaunijas likumam, kas pieļauj nepilsoņiem balsot pašvaldību vēlēšanās. Tā kā Igaunijas galvaspilsētā atkal iegūti gandrīz 53 % balsu, Centra partijai nav nepieciešami koalīcijas partneri, un Savisārs turpinās sēdēt mēra tronī jau ceturto termiņu pēc kārtas.

Atlikušās balsis Tallinā galvenokārt sadalījās starp Savisāra liberālajiem oponentiem, IRL (Par Tēvzemi un Res Publica apvienība) un Sociāldemokrātu atbalstam augot, bet valdības partijai – Reformu partijai – pēc neveiksmīgās priekšvēlēšanu kampaņas zaudējot aptuveni trešdaļu atbalstītāju.

Sociāldemokrāti par savu „propagandas uzvaru“ pasludinājuši pirmā melnādainā imigranta nokļūšanu starp domniekiem – lai gan šis nebūt nav pirmais igauniski nerunājošais Tallinas domes loceklis.

Tartu, acīmredzot, lai nostiprinātu esošā mēra Urmas Kruuse pozīcijas, Reformu partija „uzmeta“ iepriekšējos koalīcijas partnerus no IRL un izveidoja plašu koalīciju ar kreisāko spārnu – Centra partiju un Sociāldemokrātiem. Nedaudz pārsteidzoši rezultāti Narvā – pilsētā ar krievu vairākumu, kas līdz šim bija viens no stiprākajiem Centra partijas cietokšņiem – Sociāldemokrāti, kuru prokrieviskais sentiments arvien pieaug, saņēma 35 % atbalstu. Taču politiskā cīņa galvenokārt norisinājās pilsētās, kamēr lauku teritorijās vairumu pašvaldību vada vietējās vēlēšanu apvienības.

[…]

Vēl viens uzbrukums notika tikai 4 dienas pirms vēlēšanām, kad laikraksts Eesti Ekspress izlēma publicēt dokumentu, kas bija bijis viņu rīcībā jau gadiem ilgi, – apliecinot, ka EKREs Tartu mēra amata kandidāts Henns Kēriks, 1980tajos gados būdams profesors Tartu universitātē, bijis KGB ziņotājs. Lai gan pats Kēriks un daudzi viņa tā laika draugi apgalvoja, ka viņš nekad nav savas sarunas ar KGB turējis noslēpumā un nav varējis būt kolaborants, tomēr partija ātri nolēma atcelt savu mēra amata kandidātu, lai novērstu turpmākos uzbrukumus Kērikam un partijai.

Šo izdevību izmantoja ERR (Igaunijas Sabiedriskā televīzija), liedzot nacionālkonservatīvajiem dalību Tartu vēlēšanu TV debatēs, kas bija paredzētas tai pašā dienā, skaidrojot to tādējādi, ka par pārstāvja maiņu bija nepieciešams ziņot vismaz 5 dienas iepriekš. Taču tas viņiem netraucēja steidzīgi EKRE vietā uzaicināt kādas mazākas vēlēšanu apvienības pārstāvi. Uz nacionālkonservatīvo protestiem ERR neatbildēja.

Divas dienas pirms vēlēšanām IRL kandidātu Ēriku-Nīlesu Krosu izsludināja meklēšanā Interpols, balstoties uz Krievijas izteiktām apsūdzībām par viņa 2009. gada plāniem nolaupīt tirdzniecības kuģi „Arctic Sea“. Pēc Marta Helmes ieteikuma atkāpties un koncentrēties uz sevis aizstāvēšanu sekoja apvainojumi par it kā EKREs slepeno sadarbību ar Centra partiju, šoreiz arī no liberāļu plašsaziņas līdzekļu puses. Šo

Appendix 1.5.

Appendix 1.5.

Nacionālās apvienības 3. kongress

10.12.2013

Sestdien, 7. decembrī, Latviešu Biedrības nama Lielajā zālē notika Nacionālā apvienības „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” kongress.

Kongresu atklāja NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars. Savas uzrunas ievadā Raivis Dzintars atsaucās uz notikumiem Ukrainā. Viņš norādīja, ka notikumi Ukrainā ir satraucoši un tie liek būt uzmanīgiem arī mums, Latvijā, jo „Ukrainas situācijā var vilkt paralēles ar Latviju. Nežvadzinot ieročus un bez skaļiem krievu maršiem, bet pērkot cilvēkus ar sabiedriskā transporta biļetēm, graujot ticību latviešu spējai pašiem pārvaldīt savu valsti, stiprinot mafiozu aizmuguri „Saskaņas centra” politiskajai filiālei Krievijā un meklējot pērkamus nodevējus citu partiju vidū Latvijā. Līgo svētki krastmalā ir kā siers peļu slazdā. Pieglaimīgā Lienošā taktika strādā pēc principa: jo lielāki un ciniskāki būs meli, jo grūtāk tiem neticēt.”

Raivis Dzintars aicināja domāt par pārmaiņām: „Atbilde Krievijas draudiem nevar slēpties esošās situācijas ilgstošā saglabāšanā. Pārmaiņām ir jābūt, tikai jautājums, kurš tās piedāvās. Vai mainīsies Latvijas valdība? Vai tās nesīs „Saskaņas centrs”? Latvijas valdībai jākoncentrējas uz mērķiem, ko pieņem un sagaida sabiedrība.”

„Rūpes par vienkāršo iedzīvotāju ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Jā, varbūt šis virziens atgādina sociāldemokrātisku pieeju, taču, manuprāt, sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas modelis visvairāk ir klibojis tieši ar sociālā taisnīguma kāju. Mums ir jābūt vienlaikus paškritiskiem, jāmeklē iespējas uzlabot darbu, bet reizē jāprot novērtēt, ka mūsu Apvienība katrās vēlēšanās uzrāda apmēram divreiz labāku rezultātu, nekā sola reitingi, un katru deputāta vietu iegūst ar desmit vai pat divdesmit reižu mazākiem materiāliem ieguldījumiem. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka partijai ir skaidrs mērķis, skaidra vērtību sistēma, ko saprot biedri un atbalstītāji. Ikvienam ir skaidrs, ka mūsu programma ir latviska Latvija un latviešu tiesības būt saimniekiem savā zemē. Pirms katrām Saeimas vēlēšanām dzirdam, ka tās ir izšķirošas. Nākamās tiešām tādas ir. Mūsu uzdevums ir nākamajā Saeimā kļūt par valdošo partiju,” uzsvēra Raivis Dzintars.

Roberts Z īle, TB/LNNK valdes priekšsēdētājs un Eiropas Parlamenta deputāts, savu uzrunu iesāka ar pārdomām par sarežģīto stāvokli sabiedrībā un ekonomikā pēc Z olitūdes traģēdijas – par vājo darba ņēmēju aizsardzību, vietējo uzņēmēju dzīšanos pēc peļņas uz darba spēka izmaksu un produkta kvalitātes rēķina, kā arī to, kas būtu jādara politiķiem, lai tie laikus saskatītu šādas problēmas un ieviestu izmaiņas sistēmā, neļaujot jomu profesionāļiem radīt savas sistēmas, kuras beigās noved valsti pie traģēdijām. Uzrunas noslēgumā Z īles kungs stāstīja par Nacionālās apvienības prioritārajiem virzieniem Eiropas Savienības kontekstā. Viņš norādīja uz programmatiskajām atšķirībām NA un „Vienotības” prioritātēs „Mēs esam un būsim pret ES federalizāciju. Ne vairāk Eiropas kā šodien! Mēs būsim konservatīvi arī migrācijas politikā! Savukārt bezdarba mazināšanai jauniešu vidū jābūt prioritātei!”. Lasiet visu Roberta Z īles runu “Politiķu uzdevums pēc Z olitūdes traģēdijas“.

Rīgas domes NA frakcijas vadītāja un kandidāte Eiropas Parlamenta vēlēšanām Baiba Broka izteica cerības par nākamo valdību: „Es ceru, ka Latvijā jau drīz būs nacionāli domājoša, cilvēcīga, atbildīga un rīcībspējīga valdība, kas arī darbos spēs aizstāvēt Latvijas valsts un Latvijas cilvēku intereses.”

Saeimas Demogrāfijas apakškomisijas priekšsēdētājs Imants Parādnieks savā runā atsaucās uz Imanta Z iedoņa teikto: pasaulē ir tik daudz labā, ka, tikai par labo vien runājot, mums sliktajam pievērsties nemaz nepietiktu laika. „Tāpēc savai runai atvēlētajā laikā runāšu tikai par labo, kaut dažbrīd ir milzīgs kārdinājums, ņemot vērā vidi, kurā nākas darboties, izcelt pašreizējās nebūšanas vai nekrietnības,” izteicās Parādnieks.

Imants Parādnieks kongresā uzsvēra, ka vislabākā vide cilvēkbērna pilnvērtīgai attīstībai ir mīloša ģimene, kurā par viņu rūpējas krietni vecāki – māmiņa un tētis. It īpaši nozīmīgi tas ir bērna pirmajos divos dzīves gados, kad tiek ielikti pamati personībai, viņa empātijas spējai, izpratnei par atbildību un lietu kārtību. Šī dabiskā lietu kārtība tad arī ir Nacionālās apvienības realizētās demogrāfijas politikas ideoloģijas pamats.

„

Visas tiesības aizsar gātas, 2013-2014 © Nacion ālā apvien ība "Visu Latvijai!" - "T ēvzemei un Br īvībai/LNNK"

Appendix 1.6.

Ziņas par NA sadarbību ar SC ir meli un provokācija (2)

23.12.2013 Laila Ozoliņa

Raidījumā “Nekā personīga” tiražētie pieņēmumi par Nacionālās apvienības ciešāku sadarbību ar Saskaņas centru vērtējami kā melīga propaganda un provokācija, kas saistīta ar valdības veidošanu un gaidāmajām vēlēšanām. Nacionālā apvienība atšķirībā no jebkuras citas partijas nekad nav pieļāvusi iespēju būt vienā valdībā vai Rīgas domes valdošajā koalīcijā ar Saskaņas centru.

Vienotības priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas publiski paustais satraukums atgādina liekulību, jo, atšķirībā no Nacionālās apvienības, “Vienotība” ar “Saskaņas centru” vienotās pozīcijās bieži vien bijusi tieši ideoloģiskos, nevis tikai saimnieciskos jautājumos. “Vienotība” balsojusi kopā ar “Saskaņas centru” par uzturēšanās atļauju tirdzniecības iespējami ilgāku saglabāšanu, pret bērnudārzu un skolu pāreju uz valsts valodu, par liberālākām pilsonības likuma normām, kā arī vēl 11. Saeimā pieļāva iespēju veidot t.s. “nacionālā izlīguma” valdību kopā ar “Saskaņas centru”.

Gan Saeimā, gan pašvaldībās saimnieciskos un nepolitiskos jautājumos mēdz sakrist visdažādāko partiju balsojumi. Nacionālā apvienība balsos par dzimstības veicināšanu vai, piemēram, taisnīgāku nodokļu sistēmu, neatkarīgi no tā, kā balso “Saskaņas centrs”. Ne jau “Saskaņas centra” sociāli ekonomiskā programma, bet gan faktiskā virzība uz Latvijas pārkrievošanu un atgriešanu Krievijas ietekmes zonā ir tas, kā dēļ šis politiskais spēks nav iekļaujams valdībā, un tieši šajos jautājumos latviskām partijām jānodrošina stingra un vienota pozīcija, kas diemžēl ne vienmēr ir izdevusies.

Nacionālās apvienības Rīgas domes frakcijas priekšsēdētaja Baiba Broka: “Mūs deputāti par pienākumu uzskata racionālu un konstruktīvu darbu, kas ietver kvalitatīvu priekšlikumu sagatavošanu budžetam un vēlētājiem doto solījumu izpildi. Mēs esam konstruktīva opozīcija, kam svarīgi sasniegt rezultātu, nevis sacensties dzēlībās un populismā. Tai pat laikā vienmēr stingri turamies un turēsimies pie saviem ideoloģiskajiem pamatiem.”

Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars: “Publiski izskanējušie apmelojumi izskatās pēc “Vienotības” un “Saskaņas centra” politiskas saspēles. Ušakovs šādā veidā mēģina pozicionēties latviešu vēlētāju priekšā, savukārt, “Vienotība” nomelno konkurentus pirms vēlēšanām, kā arī novērš uzmanību no pašu ideoloģiskās sadarbības ar “Saskaņas centru”. Nedomāju, ka šāda provokācija sasniegs rezultātu. Cilvēki seko līdzi balsojumiem un paši izdara secinājumus.”

Informāciju sagatavoja: L.Ozoliņa Nacionālās apvienības preses sekretāre e-pasts: [email protected]

Ziņas par NA sadarbību ar SC ir meli un provokācija.Nepolitiskos jautājumos var sakrist visdažādāko partiju balsojumi http://t.co/0PdQywxxG5

— Nacionālā apvienība (@VL_TBLNNK) December 23, 2013

Appendix 1.7.

Jābeidz ēst no rokas Krievijai (2)

03.07.2014 Elita Veidemane

– Kā vēr t ējat Nacionālās apvienības (NA) st ar t u Eir opar lament a vēlēšanās? Dr oši vien bija cer ēt s uz vair āk nekā vienu viet u?

– Jā, bijām cerējuši uz divām… ieguvām 1,9 vietas pēc procentiem. Taču mums ir otrais rezultāts, apejot Saskaņas centru. Ar to vēlēšanu kampaņas resursu, kas mums bija, strukturējot kampaņu uz vienu līderi, mēs dabūtu vairāk nekā vienu vietu. Savukārt Vienotībai šajās vēlēšanās bija izlases sastāvs, lielākas finanses. Bija grūti ar viņiem cīnīties. Arī mūsu elektorāti brīžiem pārklājās. Mans mērķis – īpaši finiša taisnē – bija konkurēt ar Z Z S, jo man viņu kampaņa nebija pieņemama. Katrā ziņā civilizētās valstīs tā nebūtu pieņemama: pati deputāta kandidāte Iveta Grigule nepiedalās debatēs, viss notiek tikai par naudu. Iespējams, deputāta kandidātei nebija, ko teikt, un var jau būt – viņa bija sasirgusi, kā pati teica. Pēc vēlēšanām deputāte gan atspirga uzreiz. Reklāmās skanēja, ka viņa glābusi slimnīcas un skolas. Bet ko var izglābt, atrodoties opozīcijā? Vēlētāji uzķērās. Bēdīgi. Tas viss parādīja, kādas ir interešu grupas un kādas ir iespējas panākt vēlamo rezultātu. Un tas notiek tik daudzus gadus pēc Z īgerista… Bet interesanti, ka ievēlētā Z Z S deputāte ir iekļāvusies tādā Eiroparlameta grupā, kuras priekšlikumus nekad neviens nelasa…

– Bet kā vēr t ējat NA izr edzes Saeimas vēlēšanās, kas not iks jau šor uden? Ir sar adušies daudzi konkur ent i – Reģionu alianse (RA), Einar a Repšes par t ija, Ingunas Sudr abas par t ija, Ainār a Šleser a par t ija…

– Domāju, ka RA ies kopā ar Repši, ja atradīs risinājumu, kurš kurā organizācijā iekļausies. Pēc vēlēšanām būs visai komplicēta situācija. Var veidot koalīciju, kāda tā ir tagad, nekas labāks jau nebūs. Bet vēlēšanas ir izšķirošas no ģeopolitiskā viedokļa: Latvijas apdraudējums paredz mierīgu izslīdēšanu no NATO. Tas attiecas uz to, ko tikko teica Lietuvas prezidenta Daļa Grībauskaite, proti, ka ir jūtams masīvs Krievijas spiediens uz Baltijas valstīm: pakāpeniski atteikties no dalības NATO apmaiņā pret Krievijas piedāvātajiem labumiem, kas sola pazeminātas energoresursu cenas. Tas ir instruments, kas joprojām ir un vēl labu laiku būs Krievijas rokās. Ja pēc nākamajām vēlēšanām valdībā iekļūst Saskaņas centrs, ja veselai virknei iespējamo valdības locekļu nedrīkst dot pielaides valsts noslēpumam un ja valdība sūta neizprotamus signālus par «tiltu starp Austrumiem un Rietumiem», tad

NATO var pateikt: ziniet, jūs vairs nevarat būt īsteni mūsu alianses locekļi.

Uzskatu, ka koalīcijā jābūt tiem pašiem locekļiem, kas ir tagad. Bet citas partijas, kas pārstāv latvisko elektorātu, diez vai tiks pāri piecu procentu barjerai, nu, vismaz lielākā daļa netiks. Protams, ir interešu grupas, kas vēlas Saeimā iegūt zelta akciju, taču – labāk lai šīs grupas mazina savas ambīcijas.

[...] .

– Gr ibat t eikt , ka NA vair s nav pusauga zēni īsās biksiņās?

– Jā, esam krietni izauguši. Tiešām ceru, ka frakcijā būs deputāti, kas Saeimā tikuši, nevis pateicoties populistiskiem saukļiem, bet kas ir gatavi strādāt vienā vai otrā valsts pārvaldes sektorā. Valdības amata uzņemšanās politiķim vienmēr ir risks: amata pildīšana var arī neizdoties, un tad politiķa karjera beidzas.

– No Vienotības aizgājuši vair āki r edzami polit iķi. Tas nozīmē, ka Vienotība izir st ?

– Manuprāt, Vienotībā ir iekšēja sadursme par ideoloģiskiem jautājumiem, un par ietekmi cīnās bijušais Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība. No Sabiedrības citai politikai vairs nekas nav palicis. Vienotības iekšējā konkurence ir ļoti liela. Vēl Vienotībā ieplūda Reformu partijas pārpalikumi. Bet tur gan lielu ideoloģisko atšķirību nebija.

– Jūs pieminējāt Kr ieviju. Vai r edzat kādu iespēju at br īvot ies no Kr ievijas milzīgās iet ekmes ener ģēt ikas jomā?

– Pagājušonedēļ ES samitā tika izskatīta enerģētiskās drošības stratēģija, tur bija arī mūsu premjerministre Laimdota Straujuma. Tika skatīti īstermiņa jautājumi – kā ar pieejamo gāzi pārdzīvot tuvojošos ziemu, otrs – vidējā termiņa jautājums no viena līdz pieciem gadiem, kā arī ilgtermiņa jautājums par to, kā tikt vaļā no Krievijas gāzes atkarības.

– Va i t as vispār iespējams?

– Plāns ir labs. No Eiropas būs daudz naudas, ap pieciem miljardiem eiro – enerģētikai, tajā skaitā – finansējums reģionālajam gāzes terminālim Baltijas valstīs. Igauņi un lietuvieši gāzes sektora liberalizācijā ir tikuši daudz tālāk nekā mēs. Turklāt mēs divas trešdaļas no nepieciešamās elektroenerģijas iegūstam, dedzinot gāzi. Tas nozīmē: tas, kurš tur gāzes tirgu, tas tur arī elektroenerģijas tirgu. Mums ir Inčukalna pazemes gāzes glabātava, kas svarīga visai Baltijai. Ja Inčukalnu nekontrolēs pēc ES valsts direktīvām atbilstoši Latvijas valsts interesēm, kad rezervēt krātuves jaudas varēs arī cits piegādātājs, tad alternatīvas Gazprom nebūs. Tāpēc, ka jebkurš, kas šķidrā veidā krātuvēs turēs gāzi kādā no ostām, būs nekonkurētspējīgs. Inčukalnā faktiski ir atslēga visam enerģētikas sektoram. Tas dos konkurētspēju gan ES kopumā, gan arī Latvijai. ASV ir nolaidušas savas gāzes cenu (un ievērojami arī elektrības) ļoti zemu, līdz ar to no Āzijas uz ASV atgriežas ražošanas nozares, kas ir energoietilpīgas, – ķīmijas rūpniecība, pārtikas ražošana. Uz enerģiju ietaupa līdzekļus vairāk nekā uz lētu, bet ne visai kvalitatīvu darbaspēku.

– Ta s nozīmē, ka Eir opa var ēs izmant ot ASV gāzi, at sakot ies no Kr ievijas gāzes? Vai t r anspor t ēšanas izmaksas nebūs pār āk lielas?

– Nē, nebūs. Šodienas tehnoloģijas ļauj samazināt šīs izmaksas. Gāzes pārvadājumos ir būtiska konkurence, pat Latvijas kuģniecība savulaik pasūtīja divus gāzes transportēšanas kuģus. Un ir, piemēram, peldošie termināļi, kuri ievērojami samazina regazifikācijas izmaksas ostās.

– Tāt ad nāksies slēgt Tr ansat lant iskās t ir dzniecības un invest īciju par t ner ības līgumu ar ASV? Tas ir ļot i pr et r unīgi vēr t ēt s ES dalībvalst īs, daudzviet t iek celt a t r auksme.

– Šis tirdzniecības līgums ir ārkārtīgi svarīgs. Eiropas Komisija pēc sarunām ar ASV ļoti strauji virzīs šo jautājumu uz priekšu. Viens no sarkano līniju jautājumiem ir ģenētiski modificētā pārtika, bet šajā līgumā ir ļoti daudz citu bloku. Latvijā troksni par pārtiku šā līguma sakarā sacēla jūsu intervētais Guntis Belēvičs, tāda pieeja ir raksturīga ES kreisajiem un īpaši zaļajiem politiķiem, bet šī trauksme ir pārspīlēta. Latvijai netiks atņemtas iespējas neļaut šeit ievest ģenētiski modificētos organismus. Viena temata dēļ norakt visu līgumu? Tad man jājautā: kam tas ir izdevīgi? Kādam vajag sanaidot ES ar ASV? Va i nepietiek jau ar dažādiem snoudeniem un tikko notikušo noklausīšanās skandālu Polijā? Nebūsim naivi: ja tirdzniecības līgums netiks parakstīts, Kremlī dzers šampanieti…

– Ener ģēt ika nav mūsu vienīgā at kar ība no Kr ievijas. Kas not iek ar lielajiem celt niecības līgumiem?

– Man ir dati par to, kāda nauda ienāk Latvijā. Pamatā tā ir Krievijas nauda – visās jomās, tajā skaitā arī būvniecībā. Tiesa, statistiski tā nāk arī kā Maltas, Kipras, Belizas, Virdžīnu Salu investīcijas. Tieši mājokļu būvniecības attīstītāji, piemēram, Jūrmalā, lielākoties nav vietējās kompānijas, darījumi notiek Krievijā, Maskavas ofisos. Mājokļi šeit tiek pirkti par nezināmas izcelsmes naudu, no kuras Latvijai tiek pārskaitīta attiecīga summa, lai šeit saņemtu termiņuzturēšanās atļauju. Būvētājiem kaut ko samaksā, bet lielākā daļa naudas nonāk pie cilvēkiem, kam ar Latviju nav nekāda sakara, toties Latvijas daba tiek apbūvēta ar ilgtermiņā ne pārāk augstas kvalitātes īpašumiem. Interesanti ir ar jauno Valsts ieņēmumu dienesta ēku: tas pat ir simboliski – īpašums pieder Krievijas naudas pārvaldītājam, visiem Latvijā zināmais ēkas ģenerāluzņēmējs ir nodibinājis šeit meitasuzņēmumu, kas savukārt strādā ar apakšuzņēmējiem, kuri izvirza dažādas pretenzijas pret šo meitasuzņēmumu – kā liecina publiski pieejamā informācija. Simboliski, ka šī pazīstamā atbildības norobežošanas shēma tiek lietota projektā, kurā mīt VID. Tāpat simboliski, ka tiek izmantota svešas varas nauda, iespējams, ar nezināmu izcelsmi.

Ir taču jābeidz ēst no rokas Krievijai! Izskatās, ka neprotam dzīvot bez Krievijas naudas, jo esam pārdevuši tai ļoti daudz – gan pārtikas pārstrādes uzņēmumus, gan finanšu sektorā arī tik ļoti ietekmīgos nebanku aizdevējus. Investīcijas no Krievijas ir nākušas arī banku sektorā, un vairākas bankas dzīvo tikai no nerezidentu naudas. Iespējams, ka arī banka Citadele tiks pārdota Krievijas naudai.

– Un kā pār t r aukt t o ēšanu no Kr ievijas r okas?

– To nevar tik vienkārši pārtraukt. Valdībai pēc vēlēšanām jādod nepārprotams signāls, ka mēs esam NATO un ES valsts un ka šajosstākļos (Putina agresija Ukrainā, smadzeņu skalošana par šo tēmu) mums pakāpeniski jāiziet no Krievijas ietekmes zonas. Šāds signāls liks saprast, ka arī citi investori – ne tikai Krievijas – šeit tiek gaidīti. Bet pagaidām… Ko redzam lidmašīnās? Tur atrodami airBaltic žurnālīši, kuros tiek piedāvāti nekustamie īpašumi, un kontakti ir – ofis v Moskve , tur praktiski nav piedāvājumu angļu valodā. Ko varētu saprast potenciālais investors no Rietumiem? Ka Latvija ir tāda maza valstiņa, kas, ja arī neietilpst Krievijas teritorijā, tad tās ietekmes zonā pilnīgi noteikti. Z inot Putina agresīvo politiku Ukrainā, diez vai kāds vēlēsies ieguldīt naudu Latvijā. Tas ir nākamās valdības vairāku gadu darbs – pagriezties uz Rietumu pusi, padarot mūs mazāk atkarīgus no Krievijas gan materiālā, gan morālā ziņā. Ja dabūsim trešās puses gāzi Inčukalnā nopietnā apjomā, tad tā būs zīme, ka vairs neatrodamies Krievijas ietekmes zonā. Investoru pasaule to saprastu. Ja līdz 2017. gadam to nespēsim izdarīt, Rietumiem mēs būsim zaudēti.

– Par Kr ievijas iet ekmes zonu daudzi dēvē ar ī Jūr malu: dr īz sāksies «gadskār t u svēt ki» – kār t ējais Jaunais vilnis .

– Jaunā viļņa alternatīvā norises vieta – Krima – ir anektēta, Krievija Ukrainā iesūta bruņotus teroristus, bet Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, droši vien tiks nolasīts Krievija prezidenta Putina apsveikums Jaunā viļņa viesiem un dalībniekiem. Vēl tikai vajadzētu mūsu valsts prezidentam piecelties kājās, apsveicot Kobzonu jubilejā, kā tas notika kādā no iepriekšējiem viļņiem… Ceru, ka tagadējais prezidents tā nedarīs. Saprotiet, Latvija tuvojas ES prezidentūrai. Un ir svarīgi, kādus signālus Latvija dos Eiropai un pasaulei kā prezidējošā valsts. Un kā tas izskatīsies, ka Latvija šajā laikā (!) uzņem tos, kas atbalsta Putina politiku?! Tas izskatīsies slikti. Ļoti slikti. Jaunais vilnis nav kaut kāds parastais komercpasākums – tiem Putins uzrunas nesūta. Uzskatīt, ka Jaunais vilnis ir kaut kas mūs neskarošs – tas ir naivi.

– Nedaudz par nodokļiem. Jūs kādā TV pār r aidē t eicāt , ka nodokļus nāksies paaugst ināt . Kur us t ieši?

– Piemēram, kapitāla pieauguma nodokli, no kura iekasē smieklīgi maz. Arī īpašuma nodokļa sistēma nav mērķēta, piemēram, Jūrmalā nekustamā īpašuma nodoklim (NĪN) ir iedota visiem deklarētajiem 70% atlaide. Jo dārgāks īpašums, jo lielāks nodokļa atlaides ieguvums. Es domāju, ka tā ir muļķība.

[…]

– Nav gan dzir dēt s, ka būt u kādi jēdzīgi skaidr ojumi. Nav at t ieksmes. Vispār nekādas un nevienā jaut ājumā! At cer at ies, kad beidzot sagaidījām t r īs valst s augst āko amat per sonu publisku at t ieksmes paušanu Ukr ainas kr īzes sakar ā, t as nebija nekas pat iess un iedzīvot ājus st ipr inošs. Tāds pīār t ekst iņš bez sir ds un jūt ām.

– Par Ukrainu vispār ir bēdīgi, mēs it kā malā visu laiku stāvam. Kādā intervijā par tranzītbiznesa iespējām bija jautājums: «Kā mums vajadzētu uzvesties, lai mēs gūtu labumu no Ukrainas krīzes?» Tas ir amorāls jautājums. Sak, kā mēs varētu piesūkties krīzei?

Tur cilvēki iet bojā, bet mēs, raugi, izmantosim šo situāciju!

Varam iet tālāk: ja Krievija mums te kaut ko sliktu darīs, mēs pasauksim amerikāņus, lai tie kārtīgi sadod krieviem, bet mēs pa to laiku pelnīsim un šiverēsim ar Krievijas naudu, t. sk., uz Ukrainas krīzes rēķina. Bet es domāju, ka caur šo Ukrainas krīzi Latvijai un visai Baltijai vajadzēja tikt vaļā no Krievijas ietekmes, realizējot aktīvu Ukrainas atbalstu. Taču tas nav noticis.

Elit a Veidemane (NRA)

Birk as 12. Saeimas vēlēšanas, Citadele, Enerģētik a, Jaunais vilnis, Krievijas maigā vara, Nacionālā apvienība, Nodok ļu politik a

Personas Roberts Zīle

Visas tiesības aizsar gātas, 2013-2014 © Nacion ālā apvien ība "Visu Latvijai!" - "T ēvzemei un Br īvībai/LNNK"

Appendix 1.8.

Raivis Dzintars: Vēlēšanās izšķirsies Latvijas liktenis (3)

16.09.2014 Elita Veidemane

– Radies iespaids, ka Nacionālās apvienības pr iek švēlēšanu kampaņa ir pavisam nemanāma. Vai esat pār liecināt i, ka jūs ievēlēs t āpat – bez at gādinājuma un solījumiem? Cit as par t ijas ir ār kār t īgi akt īvas.

– To, kam citas partijas algo neitrālus kampaņu speciālistus, mēs darām paši. Rezultātu mēs sasniedzam, ieguldot desmitkārt mazāk līdzekļu nekā citas partijas. Tādas summas, kādas šobrīd tērē konkurējošās partijas, nevar dabūt, nezaudējot politisko brīvību. Mēs taču zinām, cik grūti ir atrast ziedotājus, kas finansējumu sniegtu idejas vārdā. Es nesūdzos, es vienkārši atvainojos, ja dažiem šķiet, ka par maz esam nākuši, kā mēdz teikt, tautās.

- Jā, t agad t ik iet vaļā: milzu plakāt i, solījumi, r eklāmas r adio un TV – cit a par cit u dumjākas. Nacionālā apvienība klusē… Gr ibat saglabāt t ālr edzības un vieduma iespaidu?

– Man reiz bija pasniedzējs, ko ļoti cienu – profesors Miķelis Ašmanis. Viņš mēdza teikt: Ja tu visu laiku neesi mācījies, tad pirms eksāmena pēdējā dienā to darīt vairs nav jēgas. Bet ja tu esi mācījies cītīgi visu laiku, pēdējā dienā vari nemācīties – tāpat būs laba atzīme. Vēlēšanas savā ziņā ir politiķa eksāmens. Ja tu esi konsekventi turējies tajās pozīcijās, kurās esi apsolījis turēties kopš vēlēšanām, tad tās ir priekšrocības ari priekšvēlēšanu periodā. Protams, ir daļa pilsoņu, kas tāpat balsos vairāk par tiem, kurus viņi redzēs plakātos, bet mēs orientējamies uz saviem vēlētājiem, kuriem uzticamies. Tagad daudz vairāk cilvēku saprot, ka brīdinājumi par apdraudējumu no Krievijas un tās vietējiem vasaļiem ir izrādījušies patiesi. Pirms kāda laika mums varēja pārmest, ka mēs tikai taisām politiku un ka apkārt ir citas svarīgas aktualitātes, savukārt tagad visi runā līdzīgu valodu. Un mēs negrasāmies pārspēt citas partijas ar krāsaino balonu skaitu vai apnicīgu reklāmas rullīšu pārraidīšanu. Mūsu trumpis ir turēšanās pie ideoloģijas, kas tieši tagad pierāda savu pamatotību.

[…] - Raugot ies uz t o, cik bieži mainījušies NA minist r i, t ik r ožaini jūsu dar bību var ēt u ar ī nevēr t ēt …

– Z ināt, citi turas pie krēsliem, bet mūsu ministri turējušies pie pārliecības un ideāliem. Kāpēc tieslietu ministra amatu savulaik zaudēja Gaidis Bērziņš? Viņš nevēlējās, lai viena tautība tiktu izcelta pāri citām.

- Konkr et izēsim – Gaidim Bēr ziņam un t or eizējam minist r u pr ezident am Valdim Dombr ovskim bija pār āk at šķir īgi viedokli ebr eju kompensāciju jaut ājumā.

-Jā. Nākamais – Einārs Cilinskis. Viņš tāpat kā katru gadu 16. martā devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tad – Ž aneta Jaunzeme-Grende. Viņa pieņēma lēmumu attiecībā uz Operas vadību, tagad visi ir apmierināti ar to, kāds mākslinieciskais virziens ir Nacionālajā operā un kas tur notiek. Redzam, ka nav neaizstājamu cilvēku, un visi pārmetumi attiecībā uz ministres darbībām Operā ir bijuši veltīgi.

– Ir ar ī Baiba Br oka un Romāns Naudiņš, kam nav piešķir t a pielaide valst s noslēpumam.

– Atšķirībā no pārējiem ministriem viņiem nav bijusi iespēja pat aizstāvēties, jo neviens nezina, kāds īsti ir pārmetums. Baumas, kas pret Baibu Broku izskanēja presē, tika tūlītēji atspēkotas. Tas ir ļoti nepatīkams gadījums, bet ceru, ka vēlētāji labi saprot cēloņsakarības un teiks vēlēšanās savu vārdu.

- Kāpēc NA nav piet iekami skaļi paudusi savu at t ieksmi pr et Kr ievijas agr esiju Ukr ainā? Tas t ā kā būt u jūsu dar bības lauciņš.

– Ja runājam par Krievijas apdraudējumu Latvijai, nekas nav mainījies – kādi Krievijas plāni ir bijuši, tādi tie arī palikuši. Mainījies ir tikai tas, ka daudziem tagad nokritušas rozā brilles. Šobrīd par labo toni kļuvis pierādīt, kurš ir lielāks ukrainis un kurš skaļāk lamās Krieviju, un tas jau izskatās histēriski un liekulīgi, ņemot vērā to, ka daudziem politiķiem visu laiku bijusi atšķirīga pozīcija, un arī šobrīd netiek sperti konkrēti soļi, lai ilgtermiņā cīnītos pret Krievijas draudiem. Mēs nevēlamies piedalīties šajā kliegšanas sacensībā. Mēs vienkārši katrā koalīcijas sēdē atgriežamies pie jautājumiem, kas savulaik ir konsekventi noraidīti.

[…]

- Tie zināmā mēr ā ir ar ī valst s dr ošības jaut ājumi. Saeimas kuluār os dzir d r unājam par t o, ka Dr ošības policijas dar bs ir neapmier inošs. Taču skaļi neviens neko nepauž. Tost ar p mūsu (?) valst s pār st āve Eir opar lament ā Ždanoka dr audzējas ar „Doņeckas t aut as r epublikas” bandīt iem, pa Rīgu br aukā aut omašīnas ar šīs pašas „r epublikas” kar ogiem. Kas not iek? Var būt DP dar bojas čakli, bet mēs t o nenojaušam?

– Domāju, ka Drošības policiju vajadzētu mazliet iedrošināt. Un Šajā nolūkā mēs aicinājām uz NA frakcijas sēdi DP vadību. Mūsu vēstījums bija skaidrs: Latvijas valstij pašos aizmetņos jāpārtrauc aktivitātes, kas vērstas uz terorisma atbalstīšanu. Arī valdība savu pozīciju izteikusi skaidri.

-Pr ot i?

-Pirmais solis jau redzams: ir ierosināts kriminālprocess pret Ludzas iedzīvotājiem, kas devušies karot prokremlisko separātistu pusē. Visticamāk viņus gaida bargs sods, ja viņi te atgriezīsies. Mani šokēja „Doņeckas republikas” karoga plivināšanās Rīgas ielās vairāku dienu garumā, kā ari ziedojumu vākšana separātistiem. Vēlāk gan drošībnieki nostrādāja labi, un visas ziedojumu teltis tika nojauktas pāris minūtēs.

- Pr incipā t ādas ždanokas un „Doņeckas r epublikas” ir mar ginālijas. Daudz svar īgāka ir kopīgā dr ošības sit uācija valst ī. Var būt mēs kaut ko nezinām?

– Arī es kaut ko nezinu, jo daudzas lietas tiek izlemtas šaurā lokā. Spēku samērus nosaka vēlētāji. Bet es tomēr uzskatu, ka Latvijas augstākās amatpersonas apzinās situācijas nopietnību. Pilnīgu drošību nevar garantēt neviens politiķis, jo ir kaut kādi apstākļi, par kuriem jālauza galva ne tikai mūsu valsts vadītājiem, bet pat Merkelei un Obamam. Tas tāpēc, ka autoritāru kodolieroču valsti vada impēriski noskaņoti cilvēki, par kuru plāniem mēs neko nezinām. Draudu mērogi iepretim Latvijas iespēju mērogiem ir nesalīdzināmi. Svarīgi, lai NATO un ASV skaļi un noteikti apliecinātu, ka Latvija nepaliks viena militāra konflikta gadījumā. Taču vienā virzienā netiek darīts viss, un tā ir cīņa par cilvēku sirdīm un prātiem. Ukrainā tas ir kombinēta tipa karš, kurā tiek izmantota vietējo iedzīvotāju neapmierinātība un neticība savai valstij. Neticību spēcīgi pastiprina mediji. Latvijā beidzot ir panākts, ka tiek piešķirts finansējums, lai izveidotu mediju nodaļu.

- Jūs uzskat āt , ka t as ir nepieciešams?

– Ne jau iestāde pati par sevi ir risinājums, bet nevar būt arī situācija, kad valstī neviens neatbild par mediju politiku. Tā nav nekur citur Eiropas Savienībā. Latvijā nav definēti mediju politikas uzdevumi, nav izstrādāta atbilstoša stratēģija, bet tas ir kritiski nepieciešams no Latvijas nacionālās drošības viedokļa. Patlaban nav nevienas institūcijas, kas spētu izstrādāt normatīvo bāzi, lai stiprinātu Latvijas informatīvo telpu. NEPLP nepieņem politiskus lēmumus, tai nav kapacitātes, lai izstrādātu nepieciešamos likumu grozījumus. Attiecībā uz drukāto presi nav vispār nekādu regulējumu. Bet tieši šajā laukā ir visasākā cīņa, un tā nesākas ar pirmo šāvienu. Tā ir cīņa, kuru uzvarot ir iespēja izvairīties no Šāvieniem. Vērtējot krievvalodīgos medijus, redzam, ka daudzviet mērķtiecīgi ir fokusēta darbība uz viena politiskā spēka atbalstīšanu, esošās varas leģitimitātes graušanu un ticības mazināšanu valstij.

- Kas Lat vijas valst ij šajā sakar ā būt u jādar a?

– Latvijas valstij vajadzētu formulēt nacionālo pasūtījumu attiecībā un komerciālajiem medijiem, rūpēties, lai nacionālais pasūtījums pilnībā tiktu realizēts sabiedriskajos medijos. Tā būtu stratēģiska darbība informācijas telpā, lai stiprinātu Latvijas iedzīvotāju piederību Latvijas valstij. Ir jāorientējas gan uz latviešiem, gan cittautiešiem. Tas, ko mēs nereti redzam LTV7 vai Latvijas Televīzijā, ir pilnīgs haoss vai piebalsošana krievu medijiem.

- Kāpēc at t iecīgus likuma gr ozījumus jau šobr īd nevar sagat avot deput āt i?

– Šo jomu nevajadzētu atstāt tikai Saeimas frakciju ziņā. Nepieciešams ļoti plašs un specifisks sagatavošanas darbs, jo mediju jomā jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nepārkāptu kādu trauslu robežu un lai nevienam, nebūtu pamata runāt par mediju neatkarības ierobežošanu. Tas ir nopietns darbs ar ārvalstu pieredzes pētīšanu, starptautisko normu piemērošanu. Valstij ir jānodrošina vārda brīvība, vienlaikus jārūpējas, lai to nepavērstu pret valsts pastāvēšanu.

- Nacionālo apvienību bieži vien dēvē par maksāt nespējas administ r at or u par t iju. Kāpēc, jūsupr āt , t ā not iek?

– Va i nu tas ir dažu cilvēku samaitātas fantāzijas dēļ, vai arī savtīgi mēģinot karināt birkas politiskajiem konkurentiem. Pēdējos gados maksātnespējas administratori Vienotībai gan ir ziedojuši vairāk nekā Nacionālajai apvienībai, nemaz nerunājot par kopējiem ziedojumu apmēriem… Reizēm mums pārmet, ka pazīstam maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu. Nu un? Es pat nedomāju, ka viņa attieksme pret NA būtu ļoti labvēlīga. Viņš ziedo citām partijām. Savukārt Aigars Lūsis pēc 19 gadiem maksātnespējas administrācijas jomā nolika sertifikātu, atsakoties no šīs nodarbes par labu Nacionālajai apvienībai. Ja vēl kāds redz rēgojamies administratorus, nu ko lai es iesaku?… Savulaik kādam rādījās čečenu mafija, Berezovskis un vēl nez kas. Cilvēkiem dažkārt patīk dzīvot fantāziju pasaulē, īpaši, ja grūti formulēt reālus pārmetumus.

- Saeimas kuluār u sar unās dzir d, ka ideālā koalīcija būt u Vienot ība plus ZZS, neņemot pulciņā Nacionālo apvienību.

– Domāju, ka vēlētāji neļaus notikt tādam variantam un izvēle būs starp jau esošo koalīciju un tādu koalīciju, kurā ir Saskaņas centrs. Bīstamība varētu būt kombinācijā, ja lielu balsu skaitu iegūst SC un Saeimā tiek kāda no jaunizveidotajām partijām, visticamāk – Sudrabas partija, kas izveido koalīciju kopā ar SC, pienākot tuvu 50 vietu robežai.

- Inguna Sudr aba gan apgalvo, ka nekad neies koalīcijā ar SC.

– Atceros, ka Valdis Z atlers pirms iepriekšējām vēlēšanām formulēja savu nostāju tā, ka vienmēr bija sagatavota kāda atkāpīte, sak, bet ja nu tomēr? Arī tagad, dzirdot Sudrabas kundzes un viņas biedru atbildes uz jautājumiem, atkāpšanās un pieļaujamības ceļš ir bijis iekodēts. Daudzi savulaik neticēja, ka Z atlers būs gatavs veidot koalīciju ar SC. Bet pagāja vēlēšanas, un viņš teica, ka tikai tanki varētu viņu atturēt no draudzības ar SC. NA, Vienotība un Z Z S, protams, ir konkurējošas partijas, mums ir daudz uzskatu atšķirību, taču, vēlēšanas gaidot, šīs trīs partijas cita pret citu vismaz ārēji izturas pietiekami korekti. Mūsdienu politikā tas jau ir daudz. Jo mēs visi saprotam, ka uz kārts šajās vēlēšanās ir likts Latvijas valsts liktenis. Ja šajās vēlēšanās eksperimentēsim un balsosim par partijām, kuru darbību nespējam prognozēt, mums jāapzinās, ka riskējam ar Latvijas valsti. Ne vairāk, ne mazāk. Lai saglabātu Latvijas neatkarību, mums ar vēlēšanu palīdzību skaidri jāpasaka visai Eiropai un pasaulei, ka mūsu izvēle nav Krievija un tās politika. Ja Saskaņas centrs, Putina oficiālais sadarbības partneris, kam ir problēmas atzīt viņa agresiju Ukrainā un kas ir balsojis par divvalodību, nonāk valdībā, tad tas būtu signāls pasaulei, ka, iespējams, paši gribam būt Krievijas vasaļvalsts. Un tas ir ļoti bīstami.

- Daudzi cilvēki bažījas: ja gadījumā nāksies aizst āvēt Lat viju, t ad nebūs pleca izjūt as, nebūs aizmugur es. Cilvēki nejūt valst s var as at balst u un izpr at ni. Un t as jau ir daudz bīst amāk, jo zūd mot ivācija jelko dar īt .

-Arī es bieži esmu juties līdzīgi… Taču, lai kādas būtu mūsu problēmas un mūsu vara, tā ir spogulis mūsu pašreizējai brieduma stadijai, kādā patlaban atrodamies. Citas valsts mums nav, un vara ir tāda, kādu paši esam ievēlējuši. Situācijā, kad agresīvs kaimiņš laužas iekšā mūsu mājā, mēs savā ģimenē pārstājam risināt sadzīviskus konfliktus, mums ir jāspēj mobilizēties. Un šis ir tas brīdis, kad tas tiešam jāspēj. Va i mēs katrs savā vietā izdarām pietiekami, lai garīgā mobilizācija notiktu? Gribas ticēt, ka mēs vismaz cenšamies to darīt. Domāju, ka gan Vienotības, gan Z Z S cilvēki apzinās situācijas nopietnību. Un Nacionālā apvienība ir tā, kas valstiski svarīgos jautājumos paceļ augstāk darāmo darbu latiņu. Ja mūsu nebūtu, valdība būt krietni mazāk nacionāla.

Elit a Veidemane „Neatkarīgā Rīta Avīze”

Birk as 12. Saeimas vēlēšanas, Ģeopolitik a, Nacionālā apvienība

Personas Raivis Dzintars

Visas tiesības aizsar gātas, 2013-2014 © Nacion ālā apvien ība "Visu Latvijai!" - "T ēvzemei un Br īvībai/LNNK"

Appendix 1.9.

Raivis Dzintars: Nepiedaloties vēlēšanās, tu atbalstīsi Saskaņas centru (6)

01.10.2014 TVNET

Nepiedalīties vēlēšanās nav iespējams. Katrs mēs piedalāmies. Arī neaizejot. Tā intervijā portālam TVNET saka Nacionālās apvienības politiķis Raivis Dzintars, skaidrojot, ka tie cilvēki, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai arī balsos par mazajām partijām, kuras neiekļūs Saeimā, atbalstīs Saskaņas centru.

Gr ibēt u sākt sar unu ar pir mo t eikumu no Nacionālās apvienības (NA) 4000 zīmju pr ogr ammas. Tas ir šāds: «NA ir un būs uzt icīga Sat ver smē ier akst īt ajam Lat vijas valst s mēr ķim: gar ant ēt lat viešu nācijas, t ās valodas un kult ūr as past āvēšanu un at t īst ību caur i gadsimt iem.» Te r una ir t ikai par lat viešiem. Ko iesakāt dar īt ar kr ieviem?

Vispirms jāpaskaidro, ka mēs esam uzticīgi šim Latvijas Satversmē formulētajam mērķim, bet tas nenozīmē, ka mums nevar būt citi politiski uzdevumi. Vienkārši mēs akcentējam, tāpat kā tas ir Satversmē, ka pēc šā mērķa Latvijas valsts atšķiras no jebkuras citas vietas pasaulē. Katra valsts rūpējas par saviem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu tautības. Arī pilsoņu tiesības ir dažādiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes.

Bet, ja runājam par to, kāpēc tieši šajā vietā un ar šādu nosaukumu radīta Latvijas valsts, tās bija sekas latviešu nācijas pašnoteikšanās vēlmei un vēlmei saglabāt latviskās vērtības. Tas noteikti ir būtisks NA virsmērķis. Līdzās tam ir daudz citu uzdevumu, nodrošinot ikvienas valsts normālās funkcijas: pēc iespējas lielāku iedzīvotāju labklājību. Visu iedzīvotāju, neatkarīgi no viņu tautības. Tas nozīmē arī viņu interešu saskaņošanu, salāgošanu, lai sabiedrība veiksmīgi kopā funkcionētu.

Kāda, jūsupr āt , ir kr ievvalodīgo viet a un loma Lat vijas sabiedr ībā?

Par krieviski runājošajiem vai kādu atsevišķu tautību mēs nevaram runāt kā par viendabīgu cilvēku masu. Tie ir ļoti dažādi cilvēki. Domāju, ka pietiekoši daudz krievu, baltkrievu un ukraiņu šobrīd ir uz tu ar Latvijas valsts pamatvērtībām, un manā un NA skatījumā viņi ir tādi paši pilsoņi kā ir ikviens cits latvietis. Viņi ir mūsējie.

Ko dar īt ar t iem, kas slavina Put inu?

Protams, mums jārūpējas, lai šādu cilvēku būtu salīdzinoši mazāk, bet, tā kā to nevar izdarīt ātri (ātri nevar panākt, ka šādas tendences Latvijā nepastāv vispār),

mums kā minimums jārūpējas, lai Putina atbalstītāju lokam Latvijā būtu pēc iespējas mazāka politiskā vara.

Respektīvi, Putina intereses un definētie mērķi un Latvijas valsts pastāvēšana ir savstarpēji izslēdzošas lietas. Līdz ar to Putina politikas turpinātāji nekādā gadījumā nevar tikt iekļauti Latvijas politiskajā sistēmā, jo tas būtu pretēji Latvijas valsts pastāvēšanas jēgai.

[…]

Jūs mēģināt viens ot r u pār liecināt ? Kur r odas pūkas?

No uzskatu, vērtību, principu, vēstures traktējuma, izpratnes par lietu kārtību pasaulē dažādības mēs, visi cilvēki, vēlamies, lai katra viedoklim būtu pēc iespējas lielāka piekrišana. Tas ir ar līdzīgi domājošiem, kur nu vēl ar pretēji domājošajiem. Protams, mēs cenšamies, lai mūs sadzird vai vismaz saprot vairāk.

NA pār st āvji vienmēr r unājuši par dr audiem, kas nāk no Kr ievijas. Tagad, r edzot Kr ievijas iebr ukumu Ukr ainā, Kr imā, dr audi kļūst ar vien r eālāki.

Tie kļūst arvien pamanāmāki.

Bet kāpēc līdz ar t o neceļas NA r eit ingi? Kāpēc cilvēki t o nesaist a ar NA iepr iekš st āst īt o, kas t agad ir piepildījies?

Man šķiet, ka vienīgais kritērijs ir vēlēšanu rezultāti. Visās iepriekšējās vēlēšanās ir bijis tā, ka NA reālais ievēlēto deputātu skaits ir bijis aptuveni divreiz lielāks, salīdzinot ar to, ko rādījušas aptaujas. Vēlēšanās redzēsim, kādi būs secinājumi.

Protams, pašlaik teju katrai partijai ir kļuvis par modes lietu runāt tās pašas lietas un izmantot tās pašas tēzes, ko mēs esam lietojuši ļoti ilgstoši. Es vienīgi varu aicināt cilvēkus novērtēt konsekvenci. Politikā ir nepieciešams pielāgoties apstākļiem, bet vai tā ir īpašība, kuras Latvijas sabiedrībā visvairāk pietrūkst? Domāju, ka nē.

Ko jūs iet eikt u cilvēkiem, r edzot Kr ievijas uzvedību? Kā r īkot ies? Iepir kt konser vus un r akt pagr abā bunkur u?

Pirmkārt, ja runā sadzīviskā līmeni, jācenšas neielaist strīdu mājās. Visu – gan Latvijā dzīvojošo latviešu gan krievu, gan cittautību cilvēku – interese vismaz vienā ziņā ir līdzīga: mēs visi vēlamies, lai mūsu bērni augtu drošā vidē. Ja apzināmies, ka tas ir absolūtais minimums, tad arī par visām politiskajām atšķirībām varam runāt jau ar drošības spilvenu. Z inām, ka tas nedrīkst aiziet par tālu. Caurmērā Latvijas iedzīvotāji to saprot.

Bet nākamais līmenis ir valsts politika.

Valsts politikai ir jāspēj adekvāti reaģēt uz ārēju uzbrukumu mūsu sabiedrības drošībai, kas īstenībā notiek jau pašlaik.

Tas notiek ļoti intensīvi. Tas notiek caur mediju telpu, caur dažādām pretvalstiskām organizācijām, caur sabiedrības piederības vājināšanu Latvijas valstij. Šeit gan Latvijas valstij būtu nepieciešami mērķtiecīgi soļi, lai stiprinātu iedzīvotājos patriotismu, lai aizsargātu savu mediju telpu, lai vismaz ilgtermiņā veidotu sabiedrību uz kopīgas valstiskās izpratnes pamatiem.

Bet t o nevar izdar īt dažos mēnešos, t o nevar izdar īt līdz Ziemassvēt kiem!

Absolūti! Bet tā situācija, ko baudām šodien, ir pirms 20 un 10 gadiem neizdarīto lietu sekas. Mums šobrīd jāsper soļi vismaz uz nākotni. Nav vienas brīnumnūjiņas, lai mēs ar vienu lēmumu vai akciju varētu novērst tās sekas, kas radušās 50 okupācijas gados un kas turpinās arī pašlaik, Putinam cenšoties revanšēties par «apbižoto» stāvokli starptautiskajā arēnā. Tikai, liekot stratēģiski svarīgus pamatus un strādājot ilgtermiņā, mēs varam cerēt uz pozitīvām izmaiņām. Īstermiņā diemžēl jārēķinās ar esošo situāciju. Atsevišķos gadījumos mums jākoncentrējas nevis uz to, kā ātri atrisināt situāciju, bet kā nesadarīt vēl lielākas muļķības, piemēram, pašlaik būtiski atvieglojot vai piešķirot visiem automātiski pilsonību un uzskatot, ka ar to situācija būs atrisināta. […] .

Kāpēc polit iskā izr ēķināšanās?

Tās nav lietas, ko var pierādīt. Daloties ar savām pārdomām vai nojausmām, es varu kādu nepelnīti aizskart. Protams, ir lietas, ko mēs nevaram pierādīt un kur mums ir vienkārši jāpaļaujas uz to, ka vēlētāji izdarīs vistrāpīgākos secinājumus.

Va i t ad, ja jūs ievēlēs nākamajā Saeimā, st r ādāsiet kopā ar Vienot ību?

Jā.

Ar ko vēl? Ar ko not eikt i nē?

Politika nav ideāla. Nav ideālu politiķu un nav ideālu partiju. To noteikti varu teikt par Nacionālo apvienību. Ir principi, pēc kuriem strādājam, un cenšamies pēc iespējas labāk. To pašu varu teikt par saviem kolēģiem. Mūs ar Vienotību šķir daudz ideoloģisku, programmatisku

domstarpību, vienlaikus mēs saprotam, ka politikā ir jāmeklē kopsaucējs. Un

pašlaik alternatīvas ir daudz bīstamākas nekā tas koalīcijas modelis, kas pastāv šobrīd.

Tāpēc mēs uzskatām, ka ir jāturpina strādāt esošajam koalīcijas modelim, iespējams, pie citiem spēku samēriem. Mēs ceram, ka spēku samērs būs mums labvēlīgāks nekā tas ir šobrīd. NA ir vienīgā, kas konsekventi ir palikusi pie pozīcijas, ka Saskaņas centram ir jābūt ārpus valdības. Pie tā mēs, protams, arī paliekam.

Kam vēl jābūt ār pus valdības?

Pašlaik Saskaņas centrs un Latvijas Krievu savienība ir tās, kam ir teorētiskas iespējas iekļūt Saeimā un kuras, mēs uzskatām, – ir klaji vērstas pret Latvijas valsts pamatiem. Tādu organizāciju nokļūšana valdībā, mūsuprāt, būtu signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka mēs paši pārskatām savu atrašanās vietu globālajā pasaulē. Nav noslēpums, ka šobrīd pat NATO, kas vienmēr ir bijusi diplomātiska, un rietumvalstis Krieviju sauc ja ne vēl par ienaidnieku, tad par pretinieku. Ja pretinieka pārstāvis atrodas Latvijas valdībā, kā uzticēt NATO noslēpumus un sadarboties ar tādu valsti? Tad jau šī vēlme saglabāt Baltijas valstis kā to teritoriju, kur nekādu kompromisu nebūs no Rietumu puses, kļūst daudz šaubīgāka. Tāpēc tam vārdam, ko mēs šajās vēlēšanās sakām, tomēr ir ļoti būtiska nozīme.

Kā skat āt ies uz Sudr abas kundzes par t iju? Es skatos ar lielām bažām, jo,

lai Saskaņas centra plāni par iekļūšanu valdībā īstenotos, viņiem ir vajadzīgs partneris no tā saucamo latvisko partiju puses.

Ja pašreizējās valdības partijas (vismaz pilnā sastāvā), manuprāt, neies vienā valdībā ar Saskaņas centru. Katra no tām atsevišķi (izņemot NA) iepriekš citā laikā ir bijusi gatava iet, bet es domāju, ka pašlaik nē. Varbūt varētu būt runa par atsevišķiem deputātiem.

Tāpēc Saskaņas centram ir vajadzīgs kāds cits partneris. Ja es būtu Saskaņas centrā, tad es ļoti, ļoti rūpētos un veltītu resursus tam, lai vēl kāda partija, par kuru pārsvarā balso latviešu vēlētāji, tiktu ievēlēta. Pašlaik mēs redzam vienu tādu partiju – tā ir Sudrabas «No sirds Latvijai». Saskaņas centra vietā es vēl rūpētos par to, lai ir pēc iespējas vairāk tā saukto miskastē izmesto balsu – lai ir balsojumi, kuru rezultātā pat cilvēks, kurš nevēlas balsot par Saskaņas centru, tik un tā nobalsotu par Saskaņas centru.

Neaizejot uz vēlēšanām?

Gan neaizejot uz vēlēšanām, gan nobalsojot par partijām, kas nepārvarēs 5% barjeru. Šobrīd ir daudz tādu partiju, kas startē ar lielu finansējumu, un tām ir iespēja neiekļūt Saeimā, bet paņemt ļoti lielu balsu skaitu.

Piemēr am, ja es balsoju par Repšes par t iju [kas pēc r eit ingiem var ēt u nepār var ēt 5% bar jer u], es būt ībā at balst u t os, kas iekļūst Saeimā, t ajā skait ā Saskaņas cent r u?

Jā. Tā kā Saskaņas centram ir viens no lielākajiem reitingiem, lielāko daļu no savas balss sanāk iedot Saskaņas centram. Tāpat arī tam cilvēkam, kurš neaiziet uz vēlēšanām.

Nepiedalīties vēlēšanās nav iespējams. Katrs mēs piedalāmies. Arī neaizejot.

Jautājums – vai mēs nobalsojam par vienu konkrētu partiju, vai sadalām savu balsi starp visiem iekļuvušajiem, tostarp Saskaņas centru.

[…]

Sant a Kvast e, TVNET

Raivis Dzintars

Visas tiesības aizsar gātas, 2013-2014 © Nacion ālā apvien ība "Visu Latvijai!" - "T ēvzemei un Br īvībai/LNNK"

Appendix 1.10.

Raivis Dzintars: Mums ir jābūt pirmajai partijai

15.12.2014 Raivis Dzintars

Raivja Dzintara uzruna Nacionālās apvienības kongresā Ogrē 2014.gada 13.decembrī. Skatīties video ierakstu.

Kongresa delegāti, viesi, žurnālisti! Mīļie draugi un domubiedri!

Nacionālā apvienība ir cienījami startējusi Saeimas vēlēšanās, stiprinājusi savas pozīcijas valdībā, spērusi simboliski un praktiski nozīmīgu soli– iegūstot valsts otrās amatpersonas – Saeimas priekšsēdētāja vietu. Mēs esam vairojuši savu pārstāvniecību Saeimā un stiprinājuši savu ietekmi Saeimas komisijās.

[…]

Un tomēr, dārgie domubiedri, atļaušos teikt, ka nebūtu nekā vieglprātīgāka kā, visu šo dzirdot, ieslīgt miera un pašapmierinātības sajūtā. Ir taisnība, ka mēs esam sasnieguši Raivis Dzintars NA kongresā Ogrē 13.12.2014. Foto: Kalvis Kalsers krietni vairāk nekā daudzi no mums gaidīja un prognozēja. ….Un tomēr tas ir tikai sīkums pret to, ko mēs gribam, uz ko mēs tiecamies savās dziļākajās vēlmēs un ko esam parādā savai valstij.

Lai runātu, kāda šobrīd ir Nacionālās apvienības vieta un kāda tā būs nākotnē, izmantošu līdzību ar notikumiem pasaulē. Šis gads starptautiski bijis īpašs. Cīņa par ietekmi starp Krievijas impēriju un tā saukto rietumu pasauli atkal ir kļuvusi atklāta un stipra. Ja līdz šim tā bija it kā palēnināta un nomaskēta ar diplomātiskiem māņiem, tad tagad cimdi ir nomesti. Latvija ir un Latvijai ir jābūt rietumu pusē. Bet nevis kā ierindniekam bez sejas, bet kā patstāvīgai valstij, kas skaidri apzinās sevi un savas intereses un mērķtiecīgi pati izvēlas, kurā pusē un kāpēc atrasties.

Šajā cīņā Krievijas lielākā priekšrocība ir spēja ātri un negaidīti pieņemt lēmumus, strauji pielāgot taktiku dažādiem apstākļiem. Tikmēr rietumu mīnuss ir ārkārtīgi daudzšķautņainais interešu un lēmumu pieņemšanas konstruktors. Rietumiem, ar to, pirmkārt, saprotot NATO un Eiropas Savienības valstis, spēks un potenciāls ir uzveikt jebkuru, kurš sevi ieraksta nedraugu rindās, taču mehānisms iedarbināms lēni. Tas ir tāpat kā dūšīgam milzim palēninājumā cīnoties ar veiklu un izlēmīgu cīkstoni.

Otra priekšrocība Krievijas rokās ir vienota ideoloģija un tādu vērtību izmantošana sabiedrības mobilizēšanā, ar ko viegli panākt cilvēku atbalstu. Jā, šī ideoloģija līdz sabiedrībai tiek novadīta brutāli un nedemokrātiski, bet mums no tā vieglāk nekļūst. Rietumu sabiedrības bieži vien maldās starp jebkādu sociālu vērtību vakuumu un destruktīvām vērtībām, kas ilgtermiņā draud ar morālu vai pat fizisku iznīkšanu.

Es noteikti neesmu starp tiem, kas runā par augsti morālo Krieviju iepretim zilajiem, pagrimušajiem rietumiem. Krievijas morāli latviešu tauta varēja tuvplānā iepazīt Baigajā gadā un okupācijas laikā. Paldies, pietika! Vērtības Krievijai ir tikai kā instruments un jo īpaši iedarbīgs tas ir, izmantojot rietumu apjukumu vērtību jomā. Ilustrējot ar piemēru, es pilnībā piekrītu idejai par abortu ierobežošanu, bet no Krievijas puses šīs idejas skan vairāk nekā liekulīgi, īpaši ņemot vērā Krievijas attieksmi pret dzīvības vērtību kā tādu. […] Vērtējot situāciju Latvijas valdībā, tā savā ziņā līdzīga ģeopolitiskai ainai. Mēs esam valdības pusē un zinām, ka Saskaņas centra un viņiem līdzīgu spēku nākšana pie varas nozīmētu Latvijas beigas. Mēs esam daļa no valdības, taču redzam, cik lēni un brīžam haotiski tā strādā.

Šodien ir absurdi runāt par vienotu valdošo ideoloģiju Latvijā. Valdošās koalīcijas ietvaros ir gan politikāņi, kam savtīgas mantiskās intereses ir viss, kas dzīvē svarīgs; …gan radikālas liberālisma un kosmopolītisma idejas; …gan patiesi nacionāli konservatīvi centieni. Patīk mums tas vai nē,

mēs esam kopā un labi saprotam, ka jebkura cita alternatīva šodien būtu katastrofāla.

Valdībā un tās rīcībā nedominē sabiedrībā atbalstīta vērtību sistēma. Valdības darbs ir cīņu un kompromisu rezultāts, kur vienā brīdī varam priecāties par pieņemtu Satversmes preambulu, atbalstu demogrāfijai, nacionālai kultūrai un drošībai, otrā brīdī jāsaķer galva aiz brīnumiem. Izrādās atzīties netradicionālajā orientācijā ir drosme, bet godināt brīvības cīnītājus 16. martā – nosodāma rīcība. Stāstīt bērniem, ka Rūta tas pats, kas Rihards drīkst, bet dzīvesziņai vai patriotiskai audzināšanai vieta neatrodas.

Draugi, būsim atklāti, tas, ko mēs šobrīd darām valdībā – mēs iestarpinām labas lietas haotiskā sistēmā. Citreiz tas izdodas labāk, citreiz sliktāk, bet mēs fragmentāri cenšamies panākt kādu labvēlīgu notikumu atbilstoši mūsu pārliecībai. Vairāk Eiropas naudas arī mazajām pašvaldībām. Lielāki pabalsti jaunajiem vecākiem. Stingrākas pilsonības normas. Tautības ieraksts pasē. Stingri ierobežota uzturēšanās atļauju tirdzniecība. Vairāk patriotiska kino… Tās visas ir labas lietas, bet tas viss vēl notiek fragmentāri un bez vajadzīgā vēriena.

Bez Nacionālās apvienības Latvija būtu citāda. Iespējams šodien kultūras ministrs būtu kāds no Saskaņas. Es pat baidos iedomāties, kāda politika sagaidītu Latviju, ja nebūtu Nacionālās apvienības panākumu. Un tomēr… Būtiskākais, ko vēlos pateikt… Apstāties pie sasniegtā mums būtu līdzvērtīgi zaudējumam. Nu jau esam sagaidījuši brīdi, kad mūsu rīkoto 18. novembra lāpu gājienu apbrīno tālu pasaulē. Tūkstošiem gados jaunu, Latviju mīlošu cilvēku, ar nākotnē vērstām sejām, bērnu ratiņiem, karoga lentītēm pie apģērba… viņi negaida mazliet latviskāku Latviju. Viņu gaida latvisku Latviju. Ne vairāk, ne mazāk. Latvisku un taisnīgu Latviju!

Mūsu pienākums ir to nodrošināt.

Tas ir apkaunojums mums visiem, ka Saskaņas centrs var baudīt Latvijā atbalstītākās partijas statusu. Atrunas par to, ka latvisko partiju daudz, ir liekas. Jebkādas atrunas liekas. Mums ir jābūt pirmajai partijai. Vai tas notiks piecos vai desmit gados, ir svarīgs, bet otršķirīgs jautājums. Galvenais, lai tas notiktu. […] Nacionala apvieniba

Visas tiesibas aizsargatas, 2013-2014 © Nacionala apvieniba "Vbu Latvijai!"- "Tevzemei un Brivibai/LNNK"

Appendix 2

Unity

January 20, 2016 Kristina Freiberga 66/72

Appendix 2.1.

26.08.2010

Kas “Saskaņas centram” prātā, tas Lužkovam uz mēles?

Ina Druviete, LU profesore, Saeimas deputāte 25. augustā Latvijā vienas dienas vizītē bija ieradies Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Starpvalstu un starppilsētu sadraudzība un sadarbība vienmēr ir apsveicama, un varam vēlēt mums visiem panākumus ekonomisko sakaru stiprināšanā. Taču diemžēl ne jau tāpēc šī vizīte ir guvusi tik lielu ievērību plašsaziņas līdzekļos, vairākos Latvijas interneta portālos izpelnoties tūkstošiem atsauksmju. Izrādās, viesis izmantojis iespēju izteikt viedokli par Latvijas iekšpolitiku, turklāt ķēries pie pašiem valsts pamatiem: “Es domāju, ka beigsies nesaprātīgu nacionālo prioritāšu laiks un viss nokārtosies. Jāvirzās uz to, lai Latvija kļūtu par divvalodīgu valsti”. Pagaidām tas tā nav, bet gan jau situācija līdz tam nonākšot un no šāda lēmuma iegūšot ne tikai Latvija, bet arī latvieši (oriģinālā ziņa: http://www.interfax.ru/news.asp?id=151228). Gribētos jau zināt, vai tiešām valsts valoda neatkarīgā valstī ir “nesaprātīga prioritāte” un ko varētu iegūt, no tās atsakoties. Tomēr svarīgāk ir saprast, vai šādi izteikumi ir nejaušība vai likumsakarība, kas lej ūdeni uz noteiktām politiskām dzirnavām. PCTVL jau no laika gala nāk ar prasību par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, tātad vismaz runā skaidru valodu. Bet vai viņi ir vienīgie, kas solidarizējas ar Maskavas mēra nostāju, vai, visticamāk, līdzējuši tās veidošanā? “Saskaņas centra” pārstāvis A.Klementjevs tās pašas dienas vakarā, LTV raidījumā “100. pants” izvaicāts par J.Lužkova izteikumiem, bija izvairīgs. Tas neesot nopietni, un teikt jau varot visu ko. Bet vai būs tik vienkārši? Pasekosim SC izteikumiem beidzamo divu gadu laikā.Atklājas visai interesanta aina. Rīgas mērs N. Ušakovs paziņo, ka "Saskaņas centrs" jau valodai valsts valodas statusu. Krievu valodai esot jāpiešķir valodas statuss! Tas dotu tiesības “sazināties ar pašvaldībām krievu valodā, mainīt mācībvalodas proporcijas skolās, rakstīt pasē savu uzvārdu līdzās latviešu valodas versijai arī kirilicā" (www.ushakov.lv/ru/faq/?cstart=24). Šis gājiens neizdodas? Labi, vēl viens mēģinājums – piešķirsim krievu valodai lielākās minoritātes valodas statusu. Tas nekas, ka ne starptautiskos dokumentos, ne zinātniskajā literatūrā tādu terminu neatrast - kādu saturu vajadzēs, tādu arī tajā ieliksim... Tomēr ar to terminoloģiskie meklējumi nebeidzas. “Saskaņas centra” politiskajos uzdevumos 2010. gadam – projektā deklarācijai par starpetnisku uzticēšanos - lasām: “Krievu valodas kā Latvijas iedzīvotāju starpetniskās saziņas valodas statusa atzīšana līdzās latviešu valodai” (http://www.saskanascentrs.lv/lv/par- mums/). Būtu interesanti uzzināt, kas ar šādu priekšlikumu domāts. Termins “starpetniskās” jeb “starpnacionālās” saziņas valoda teorijā parasti nozīmē valsts (oficiālo) valodu, retos gadījumos t.s. lingua franca (neoficiālu lietišķas saziņas valodu reģionā, kā suahili). Tomēr pastāv aizdomīga līdzība ar Padomju Savienībā plaši propagandēto krievu valodas kā starpnacionālās saziņas valodas statusu. Pārāk labi vēl atceramies, ko tas nozīmēja – citām valodām formāls gods un cieņa, krievu valodai – prioritāte visās jomās, pakāpeniskai asimilācijai pakļaujot citu valodu runātājus (“runāsim krievu valodā, lai visi saprot”). Ja krievu valoda būtu “starpetniskās saziņas valoda”, vai latvietim ar poli būtu jārunā krieviski? Vai tiešām Latvijas sabiedrības vienotāja var būt arī kāda cita, ne tikai latviešu valoda? Kā šāda nostāja ir savienojama ar it kā pausto atbalstu latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai? Patiesība ir vienkārša. Valodas politikas teorētiķi jau pirms gadiem trīsdesmit pierādijuši, ka unitārā valstī divu valodu reāli vienlīdzīgs statuss būtu iespējams tikai Utopijā vai Saules pilsētā. Hipotētiski tāda situācija varētu būt tad, ja abu valodu runātāju skaits būtu līdzīgs (un ne tikai attiecīgajā valstī, bet arī aiz tās robežām), kopienas vienlīdz perfekti prastu otras valodu un abām valodām būtu vienlīdz augsts prestižs un ekonomiskā vērtība. Nedaudzajās valstīs, kur divām vai vairākām valodām noteikts valsts (oficiālās) valodas statuss, tas darīts simbolisku vai vēsturisku apssvērumu dēļ (Šrilanka, Somija, Izraēla, Dienvidāfrika, Jaunzēlande, Peru), bet viena valoda izteikti dominē. Labs piemērs oficiālas divvalodības graujošajai ietekmei uz valodas noturību ir Baltkrievija. Kad valsts valodas statuss blakus baltkrievu valodai tika noteikts arī krievu valodai, strauji saruka atdzimt sākušās baltkrievu valodas funkcijas, un nu tā atkal ir galvenokārt ģimenes un kultūras valoda. Nejauksim daudzvalodīgu sabiedrību un daudzvalodīgu valsti! Latvijas sabiedrība runā un runās vairākās valodās, bet par divvalodīgu valsti var runāt tikai Latvijas neatkarības noliedzēji. Lai, kā tagad pierasts, man nepārmestu priekšvēlēšanu retoriku, citēšu vārdus, ko teicu jau 1999. gadā: “Es apdraudēta valoda. Bet, ja mēs pieļausim divvalodīgas valsts veidošanās iespēju, tāda nostāja mūsu apstākļos trīs cetru paaudžu laikā var sekmēt latviešu lingvistisko asimilāciju. Tāpēc mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut divvalodību valsts nekādā gadījumā negribu teikt, ka latviešu valoda būtu ekstremāli līmenī. Divvalodība ir pārejas parādība ceļā uz vienu valodu, vienalga, divu, triju, četru paaudžu laikā. Beļģija, Šveice, Kanāda – tās ir federālas valstis, kas valodas ziņā balstītas uz pilnīgi citiem principiem. Jebkura šo valstu piesaukšana jāuztver vai nu par nezināšanu, vai par demagoģiju. Latviešu valodas prioritātei Latvijā ir jābūt, citādi stāsies spēkā elementāri valodu konkurences likumi, kas vienmēr beigsies ar stiprākās valodas uzvaru”. (I.Druviete intervijā M.Čaklajam, Literatūra un Māksla, 1999. gada 15. jūlijā). Mēs cienām savus viesus un pieklājīgi uzklausām ikviena viedokli. Lai Lužkova kungam veicas. Tomēr notikumu attīstību noteiksim mēs paši – precīzāk, tās partijas, kam piederēs politiskā vara. Vērojot “Saskaņas centra” manipulācijas ap valodas jautājumiem, redzams, ka šī apvienība vismaz līdz vēlēšanām nonākusi sprukās. Tā kā viņi cer arī uz dažu latviešu balsīm, atklāti paust vēlmi pēc valsts valodas statusa piesķiršanas arī krievu valodai SC neuzdrīkstas. Tad nu vērojama radoša pieeja terminiem, cerot, ka āža kāja no talāra neizlīdīs. Simptomātiski ir arī vairākkārtējie SC aicinājumi priekšvēlēšanu periodā runāt tikai par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem, rūpīgi apejot “nacionālo” problemātiku. Neizdosies. Valodas politika Latvijā ir ļoti nozīmīga, un partijām skaidri jāformulē sava nostāja, neslēpjoties aiz vārdiem.

Appendix 2.2.

13.10.2010 Politiskā īstenība un "Rietumos mūs nesapratīs"

Vienotība ir uzvarējusi vēlēšanās un tūdaļ ir sācies pēcvēlēšanu tirgus, kurā maz tiek spriests par nākamo valdības programmu un neatliekamajiem darbiem, lai tā kautrā izaugsme, kas sākusies, pārvērstos par īstu valsts attīstības vilni. Nē, mēs esam "ieciklējušies" kaut kādu politisku fantomu apspriešanā. Lūk, Visu Latvijai iesaistīšana valdībā Latviju iegrūdīšot postā. Savukārt Saskaņas centrs būšot "stabilitātes garants" un tad gan visi Austrumos un Rietumos mums aplaudēs. Mani kā bijušo vēstnieci un ārlietu ministri visvairāk kaitina dažnedažādu politologu un pat politiķu viszinīgi atkārtotais refrēns: "Rietumos mūs nesapratīs". Kāpēc?! Pēc gandrīz pusgadu ilgām mocībām tikko Nīderlandē beidzot izveidoja valdību. Atvieglojumu izjūt ne tikai holandieši, bet arī citās Eiropas Savienības dalībvalstis. Beidzot Nīderlande var pilnvērtīgi strādāt un fakts, ka valdību izdevās izveidot, parakstot parlamentārā atbalsta līgumu ar radikāli pret islamu vērsto Vildersa partiju ir neērtība, kuru, izņemot dažus kritiskus komentārus, tik pat kā nepiemin. Arī mums ir jārīkojas nevis domājot par pašu izdomāto "nesapratīs", bet gan par Latvijas sabiedrības realitāti un Vienotības pienākumu pret tiem vēlētājiem, kas par spīti Valda Dombrovska valdības budžeta taupības pasākumiem mums vēlreiz uzticējās. Tas ir arī mūsu pašcieņas jautājums. Par Vienotību balsoja nevis Rietumos vai Austrumos, bet Latvijā. Balsojot par Valdi Dombrovski, vēlētāji nobalsoja arī par Ministru prezidenta un citu Vienotības deputātu kandidātu daudzkārt apliecināto, ka mēs gribam turpināt līdzšinējās koalīcijas darbu, ja vēlētāji tai būs dāvājuši uzticību. Arī es publiski to vairākkārt esmu apstiprinājusi un es justos melojusi, ja mēs rīkotos pilnīgi pretēji solītajam. Mums Vienotībā jāatceras, kur mazu un lielu solījumu nepildīšana un politiskās loģikas ignorēšana ir novedusi 2006. gada vēlēšanu šķietamos uzvarētājus - Tautas partiju. Šobrīd iekļaut valdībā Saskaņas centru, vienlaikus izslēdzot no tās Nacionālo apvienību, būtu vēlētāju uzticības pievilšana un politiska pašnāvība. Tāpēc koalīcijas kodolam - Vienotībai un Zaļo un zemnieku savienībai - kuriem kopā ir cienījams vairākums (55 balsis Saeimā) ir jāatrod veids, kādā iesaistīt koalīcijas mērķu īstenošanā Nacionālo apvienību. Savukārt, skaidri nosakot principus nacionālas valsts pamatjautājumos (valoda, pilsonība, okupācija), nav izslēdzama konstruktīva sadarbība arī ar Saskaņas centru.

Appendix 2.3.

04.08.2011 Par Latvijas valstiskumu un moratorijiem

Autore: Sandra Kalniete

Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijā noteiktie Latvijas valstiskuma pamati nav diskutējami. To apšaubīšanai Latvijas politikā ir jāpieliek punkts. Un nevis uz trīs gadiem, bet uz visiem laikiem.

Visām Latvijas partijām, kuras grib piedalīties valsts attīstībā, ir skaidri jāapzinās, ka 1990. gadā tika atjaunota 1918. gadā proklamētās valsts neatkarība pēc 50 prettiesiskas okupācijas gadiem. Tas ir mūsu valsts tiesiskais pamatu pamats.

Uz šī pamata mēs divdesmit gadus esam cēluši savu valsti un kļuvuši par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Uz šī pamata mēs turpinām un turpināsim totalitārisma vēstures apzināšanu un skaidrošanu Eiropas sabiedriskajā un politiskajā telpā. Tajā arvien skaidrāka kļūst izpratne par to, ka nacistiskā Vācija un staļiniskā PSRS bija vienlīdz noziedzīgi režīmi. Eiropas Savienības Padomes 2011. gada jūnija un vairākos Eiropas Parlamenta lēmumos Eiropas traģiskā pagātne, kurā vainojami totalitāri komunistiskie, un nacionālsociālistiskie režīmi ir atzīta par Eiropas kopīgās vēstures daļu. Eiropas institūcijas uzsver, ka samierināšanos nav iespējams panākt bez patiesības un pagātnes notikumu atceres un ka to izpētei un apzināšnai ir jāvelta pienācīga uzmanība un līdzekļi. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt to, lai totalitārisma noziegumi nekad vairs neatkārtotos . Uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un pilsonības pēctecības principi mēs divdesmit gadus esam veidojuši mūsu sabiedrību. Arī šie divi mūsu valstiskuma pīlāri nav apšaubāmi.

Es apsveicu Saskaņas Centra valdes priekšsēdētāja Nila Ušakova ieceri pārtraukt Latvijas valstiskuma, valodas un pilsonības pamatu pārskatīšanu. Bet tas ir jāizdara uz visiem laikiem, ne tikai uz trijiem gadiem.

Okupācijas prettiesiskuma atzīšana nevar būt valdības koalīciju veidošanas tirgus priekšmets. Tā ir jebkādas atbildīgas, demokrātiskas un eiropeiskas politiskās darbības priekšnoteikums. Sadarbību starp lielākajiem Latvijas politiskajiem spēkiem var veidot uz skaidras vienošanās pamata, ka neviena Latvijas iedzīvotāja piederība Latvijas valstij un viņu tiesību kopums Latvijā vairs nav apšaubāms. Nelatviešu repatriācija nav valsts politika, bet individuālas izvēles jautājums.

Es patiesi ceru, ka Saskaņas Centrs reiz atradīs drosmi saviem vēlētājiem un visiem Latvijas pilsoņiem skaidri un gaiši apliecināt savu attieksmi pret Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, Satversmi, Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kuros Latvijas valsts nepārtrauktības princips ir konsekventi un daudzkārt apstiprināts.

Appendix 2.4.

11.08.2011 Partiju politikas kārtējais pirmsākums

Autors: Veiko Spolītis

No Tautas Frontes un Interfrontes pretmetu pieredzes izaugušie politiķi, aušīgi nerēķinoties ar dinamiskajām pārmaiņām, kuras mums paģērēja tiesības un pienākumus ANO, PTO, ES un NATO, turpina maldināt vēlētājus par šodienas notikumiem pagājušā gadsimta kategorijās. Latvijas partijas nestiprina savu ideoloģisko vēstījumu, neizglītojot savus vēlētājus, un nav izveidojuši ierindas biedriem saprotamu iekšējās demokrātijas sistēmu, tāpēc Juris Rozenvalds ļoti precīzi Latvijas partijas ir nosaucis par elitāriem interešu klubiem, un līdz šim iepazītās Latvijas partijas drīzāk līdzinās 19. gs. nevis 21. gs. sākuma laikmetam Eiropā. Divdesmit gadus veidotā Latvijas partiju sistēma ir bankrotējusi, un salīdzinot ar Igaunijas, Lietuvas, un citu Eiropas Savienības (ES) valstu pieredzi, uzskaitīšu manuprāt nozīmīgākos bankrota iemeslus– nodokļu sākumdeklarēšanās un partiju finansēšanas no valsts budžeta neesamība, kuri nav ļāvuši Valsts ieņēmumu dienestam darboties uz tiesiskiem pamatiem, veicināja politisko kultūru indējošo dalījumu latviski labējās un krieviski kreisās partijās, un padarīja tās atkarīgas no oligarhu sponsoriem. Latvijas partijas ar dažiem izņēmumiem pēdējos 20.g. bija ieinteresētas saglabāt situāciju nemainīgu, un neceļot sistēmas konsolidācijai nepieciešamo partijas dibinātāju latiņu virs diviem simtiem veicināja sīkpartiju stagnāciju.

[…] Nākotnes redzējums

Ārkārtas vēlēšanās Latvijas pilsoņiem ir dota iespēja turpināt JL iesāktās un Vienotības, Nacionālās Apvienības (NA) un ZRP turpinātās reformas tiesiskas valsts pamatu nostiprināšanā, lai beidzot izveidotu daudzskaitlīgas partijas, kuras savukārt beidzot izveidotu paredzamu Latvijas partiju politisko sistēmu. Tas ļautu Latvijas pilsoņiem ilgtermiņā izveidot Ziemeļvalstīm piemītošu politisko kultūru, kur tiesu varas apstākļos partiju politiku nosaka ideoloģisks pasaules redzējums nevis partijas krusttēvu vēlme apmierināt savus bērnībā piedzīvotā materiālā vai vecāku uzmanības trūkuma radītos sapņus. Ar uzstādījumu pret okupācijas varu un PSKP nomenklatūras varas nesaimnieciskumu Latvijas politikā ienāca LNNK, un vēlāk „Visu Latvijai” (VL) turpināja aizstāvēt plaši definējamās latviešu intereses, un šo partiju sadarbība ir degsmes pilna. Nacionālās Apvienības (NA) darbība nacionālo vērtību popularizēšanā ir nenoliedzama, tomer lidzšinējā NA dažu biedru publiski atkārtotā neiecietības izrādīšana, un šauri definētā kolektīvo interešu aizstāvēšana reklamējot tā saukto Latvijas etnogrāfiskā muzeja attīstības modeli, padara NA par šauri nacionāli konservatīvu vērtību aizstāvjiem. […]

Ideoloģiska neskaidrība šobrīd valda gandrīz visās Latvijas partijās un turpmākās attīstības vārdā „Vienotībai” ir nozīmīgi skaidri noformulēt un atkārtot saviem vēlētājiem partijas programmā un premjera rīcības plānā atspoguļoto labēji centrisko ideoloģiju. Pamatos labēji centriska ideoloģija uzsver tieši individuālās brīvības, bet valsts lomai ierādot centrālo lomu, nodrošinot sabiedrības saskaņu ar nodokļu sistēmas progresivitātes palīdzību, nepieļaujot tirgus dalībnieku patvaļu. Labēji centriskas ir arī nacionāli autoritatīvas vērtības, atgādinot, ka Latvijas 1918. g. izveidotais valstiskums un latviešu valoda ir pamats, uz kura tiek konsolidēta Latvijas tauta, bet vienlaicīgi nostiprinot Latvijai unikālo mazākumtautību kultūras autonomiju. „Vienotībai” ir jāturpina iesāktais, jo Vienotība ir politisks spēks, kas uzņemas atbildību, kandidē vēlēšanās, un labāk vai sliktāk, bet izpilda vēlētajam solīto jo netirgo ilūzijas. Papildus savā darbībā „Vienotība” ir uzņēmusies arī sarežģīto misiju būt par nozīmīgāko pilsoniskās sabiedrības grupu viedokļu koordinētāju un demokrātisku partiju pārstāvniecības radītāju, lai nostiprinātu valstiskuma tiesiskos pamatus un izravētu oligarhiskās partiju politikas saknes Latvijas politikā. 2010. g. oktobra vēlēšanās Tukuma vēlētāju apvienība ieguva pārstāvniecību Vienotības sastāvā Saeimā, bet uz 17.09 vēlēšanām arī„Progresīvie” startēs Vienotības sastāvā. Šādi Vienotības centriskie vēlētāji iegūs platformu, lai nākotnē nodrošinātu Eiropeiskas sociāldemokrātiskas partijas izveidi Latvijā. Eiropeiskas sociāldemokrātijas trūkums Latvijas partiju politiskajā nišā ir jūtams, un diemžēl tradicionālā arodbiedrību sadarbība ar sociāldemokrātiskiem spēkiem Latvijā nav notikusi personāliju pārprastās lomas, kā arī arodbiedrību biedru, un partiju dalībnieku mazskaitlības dēļ. Vienotība ir ieviesusi progresīvo nekustamā īpašuma nodokli un atbalsta arī progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanu, un šādi konkurē ar Saskaņas Centru (SC). Diemžēl SC neviennozīmīgā rotaļāšanās ar jebkuram Latvijas patriotam nepārprotamu vēstures interpretāciju, un divdomīgie balsojumi Saeimā ar ZZS un PLL pret Saeimas darba atvērtību un par korupcijas piesegšanu neļauj progresīvajiem uzticēties SC politikai. Armands Strazds ar ASV un Vācijas kolēģiem ir sagatavojuši mazliet futūristisku, bet parliecinošu LV tautsaimniecības transformācijas programmu, tomēr SC tautsaimniecības programmas autors nav atrodams vēlēšanu sarakstu galvgalī. SC „deputātu soliņš” līdz šim ir bijis gaužām īss, Saeimas frakcijas vadītāja dārgie Šveices rokas pulksteņi un apvidus auto neatstāj iespaidu par socāldemokrātisku vērtību nostiprināšanos partijā, un J. Ādamsona sludinātā „spēka ministrijas” izveide un atsaukšanās uz tradicionālu varas hierarhiju vairāk atgādina piemēra ņemšanu no savu laiku nokalpojuša PSKP demokrātiskā centrālisma modeļa.

[…]

Appendix 2.5.

01.10.2011 Āboltiņa: koalīcija ar SC VIENOTĪBAI nav pieņemama ideoloģisku, nevis etnisku apsvērumu dēļ; aicina ZRP līdz pirmdienai pārdomāt savu lēmumu

VIENOTĪBA ir gandarīta par Zatlera reformu partijas (ZRP) augsto novērtējumu Ministru prezidenta Valda Dombrovska darbam un pateicas par viņa kandidatūras izvirzīšanu valdības vadītāja amatam. VIENOTĪBA ir arī gandarīta, ka ZRP par svarīgu uzdevumu ir izvirzījis sabiedrības vienotību un tiesiskas valsts nostiprināšanu. Tomēr piedāvājums veidot koalīciju ar Saskaņas centru (SC) VIENOTĪBAI arvien nav pieņemams ideoloģisku, nevis etnisku apsvērumu dēļ, norāda partijas VIENOTĪBA priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. „Iemesls, mūsuprāt, ir acīmredzams visiem - nacionālas valsts ideja nav pakļaujama riskam, jo riskam nevar tikt pakļauta valsts pastāvēšanas ideja. Šis tiešām ir vēsturisks un valsts pamata jautājums,” uzsver Āboltiņa. „Mēs visi zinām, ka ikviena tauta ir tik stipra, cik stipra ir tās pašapziņa, kuru rada cieņa pret savu vecvecāku centieniem, pret sevi, pret savu bērnu nākotni. Bez skaidra mērķa nav iespējama nevienas nācijas nākotne. Ideoloģiskās pretrunas ar SC redzamas tieši valsts pamatjautājumā – izpratnē par Latvijas valsts vēsturi un turpināšanos, izpratnē par Latvijas mērķi – attīstītu nacionālu Eiropas valsti,” pauž VIENOTĪBAS priekšsēdētāja. Tāpat Āboltiņa norāda, ka nevienam atsevišķam politiskam spēkam nav izsniegts mandāts mainīt šo mērķi, jo saruna par to sabiedrībā nav notikusi, un neviens politiskais spēks šādu sarunu pirms vēlēšanām nav veicis. Pat gluži pretēji - VIENOTĪBAS vienīgais mandāts ir turpināt eiropeiskas un nacionālas valsts attīstību, kuras neapšaubāms sākums ir 1918. gads. Pēdējo 20 gadu laikā Latvija ir atguvusi 50 okupācijas gados zaudēto - veiksmīgi atgriezusies Eiropā, mūsu dzīves līmenis ir gandrīz pieckāršojies. Visi zina, ka Ziemeļeiropā ir pasaulē augstākais dzīves līmenis, augstākā sabiedrības attīstības pakāpe un tiesiskums, uz kuru paļaujas visi iedzīvotāji. VIENOTĪBA ir pārliecināta, ka tieši Ziemeļvalstu piemērs ir tas, pēc kā Latvijai ir jātiecas, attīstot savu valsti turpmāk. Ir acīmredzami, ka neviena kaimiņvalsts Latvijas austrumos nav labs piemērs valsts attīstībai. Tam pierādījums ir gan mūsu pašu vēsture, gan austrumu kaimiņa ekonomiskās attīstības un demokrātijas zemais līmenis, salīdzinot ar Ziemeļvalstīm. Tieši pamatojoties kopīgā izpratnē par valsts nākotnes modeli, ir jāliek pamats sabiedrības vienotībai. Latvijas sabiedrībai ir jābūt vienotai tajā, ka mūsu mērķis ir Ziemeļvalstu modelis. Neviena reforma nevar būt attaisnojums riskam, lai mainītu valsts virzību uz austrumiem, uzsver Āboltiņa. VIENOTĪBAS Ministru prezidents un Saeimas priekšsēdētāja skaidri noraidīja eksprezidenta aicinājumu veidot koalīciju ar Saskaņas centru dienā, kad tika izziņots rīkojums nr. 2. VIENOTĪBA konsekventi nepiekrīt veidot koalīciju ar ideoloģiski pretēju partneri arī šobrīd, jo cena ir neatbilstoši augsta - tā ir nacionālas valsts nākotne, par kuru lemt drīkst tikai visa tauta, nevis atsevišķi politiķi, uzsver Āboltiņa. Reformas nevar būt attaisnojums, ja risks ir pati valsts pastāvēšanas jēga. Jauns sākums, ja tas ved austrumu virzienā nav VIENOTĪBAI pieņemams. Tāpēc VIENOTĪBA aicina līdz pirmdienas tikšanās brīdim ZRP pārdomāt savu lēmumu. „Mūsu argumenti ir šādi,” norāda VIENOTĪBAS priekšsēdētāja, „1) 11.Saeimā ir visas iespējas izveidot stabilāku koalīciju, nekā 10.Saeimā, jo balsu skaits tiesiskuma koalīcijai ir pietiekams - V+ZRP+NA ir 56 balsis, un tas ir pilnībā pietiekams vairākums stabilam darbam 3 gadu garumā. 2) Tiesiskuma koalīcija dos reālus uzlabojumus, jo būs praksē pārbaudīti partneri, kuri, esot opozīcijā, vienmēr ir nešaubīgi atbalstījuši tiesiskumu - tā ir Nacionālā apvienība. SC tādos pašos opozīcijas apstākļos balsoja pret tiesiskumu. 3) Visi galvenie sarunās izvirzītie valsts uzdevumi ir minēti ZRP, NA un Vienotības priekšvēlēšanu programmās, to risināšana ir apsolīta vēlētājiem un ir saņemts vēlētāju mandāts. SC saviem vēlētājiem ir solījis pretēju politiku. 4) Ja, vienojoties par reformām, būs nepieciešams konstitucionāls vairākums Saeimā, tad atbalsts ikvienam tādam lēmumam ir panākams arī ārpus koalīcijas. Turklāt nepieciešamības gadījumā var rīkot referendumu. Ja jautājums skar valsts pamatus, referendums pat būtu vēlams. Tehnisku iemeslu dēļ veidot ideoloģiski pretēju koalīciju nav attaisnojami.” VIENOTĪBAS biedri, dome un valde, kā arī VIENOTĪBAS Ministru prezidents ir gatavi nekavējoties uzņemties visu atbildību par valsts tālāku attīstību un reformām koalīcijā ar NA un ZRP. VIENOTĪBA kā partija pašreiz nepiekrīt veidot koalīciju ar SC, jo īpaši tāpēc, ka ir iespējama cita – ideoloģiski un tiesiski vienota stabila vairākuma koalīcija, norāda Āboltiņa, uzsverot, ka VIENOTĪBA ir pārliecināta, ka attīstītas un mūsdienīgas Latvijas nākotne ir meklējama Eiropas ziemeļu virzienā, nevis Latvijas austrumos. To saprast aicinām visus Latvijas iedzīvotājus, neatkarīgi no tautības. Sabiedrības vienotība būtu jāveido tieši uz šīs platformas. Informāciju sagatavoja: Laila Timrota Partijas VIENOTĪBA preses sekretāre Tālr.: 29373547 [email protected]

Appendix 2.6.

27.02.2013 Vēlēšanas, pienākums un zaļais sviests

Autore: Sarmīte Ēlerte

Kas gan tā satraucis Latvijas Zaļās partijas deputāta kandidātu Gunti Belēviču, ka licis viņam Vienotības aicinājumā pilsoņiem deklarēties savās patiesajās dzīvesvietās saskatīt apokaliptisku, tādēļ neloģisku ainu? Ja tās ir patiesas rūpes par demokrātiju, tad dažu acīmredzamu lietu izskaidrošana, iespējams, varētu tās mazināt. Pirmkārt, mēs, politiskā partija “Vienotība”, aicinām Latvijas pilsoņus pildīt likumu. Dzīvesvietas deklarēšanas likums nosaka, ka dzīvesvietas maiņas gadījumā ikviena pienākums ir mēneša laikā to deklarēt attiecīgās pašvaldības iestādē. Otrkārt, Centrālās vēlēšanu komisijas veiktais pētījums konstatē – 18% Latvijas iedzīvotāju nav deklarēti savā faktiskajā dzīvesvietā. Rīgā tādu iedzīvotāju ir 24%. Šis skaitlis ir iespaidīgs. Tāpēc mēs aicinām Rīgā deklarēties tos un tikai tos cilvēkus, kas Rīgā patiesi dzīvo un kuriem pēc likuma ir pienākums to darīt un nevis citu Latvijas pilsētu un novadu iedzīvotājus. Treškārt, jāatceras, ka piedalīties savas pašvaldības vēlēšanās varēs tikai tie, kas tajā būs deklarējušies līdz 1. martam. To var izdarīt vienkārši, tai skaitā ar interneta bankas autorizāciju, portālā www.latvija.lv, kā arī pašvaldības iestādē. Vairāk par to ir lasāms Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā. Ceturtkārt, mēs uzsveram, ka ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu, gribētu un piedalītos savas pašvaldības vēlēšanās. Tās ir demokrātijas un pilsoniskās līdzdalības pamats. Nepiedaloties pašvaldības vēlēšanās, mēs lēmumu par savu nākotni, par savām mājām atdodam citiem. Piektkārt, mēs esam pārliecināti, ka vēlēšanu rezultātus var ievērojami ietekmēt vēlētāju aktivitāte. Piemēram: * 2009. gada pašvaldību vēlēšanās Latvijā piedalījās tikai 54% balsstiesīgo pilsoņu. Rīgā uzvarēja Saskaņas centra un Šlesera koalīcija. * 2011. gadā 11. Saeimas vēlēšanās piedalījās 59% pilsoņu. Rīgas pilsētā Vienotība, Reformu partija un Nacionālā apvienība kopā saņēma 119825 balsis (jeb 44,3% balsu), bet Saskaņas centrs 116050 balsis (jeb 42.9% balsu) * 2012. gadā valsts valodas referendumā piedalījās 71% pilsoņu. Rīgā par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu nobalsoja 63% pilsoņu. Tas nozīmē, ka arī 2013. gada vēlēšanās Saskaņas centra vai valstisko spēku uzvaru Rīgā var noteikt daži tūkstoši balsu. Ikvienam pilsonim ir jāapzinās arī sava individuālā atbildība par vēlēšanu iznākumu. Nepiedalīšanās vēlēšanās faktiski ir izvēle par labu kādam politiskajam spēkam. Jau šobrīd ir skaidrs, ka šajās vēlēšanās svarīga būs katra balss. Tie rīdzinieki, kas nebūs deklarējušies, iespēju lemt par savas pilsētas nākotni atdos citiem. Vienkārši un loģiski. Es ceru, ka Belēviča kunga sašutuma izvirdumu nav izraisījis atgādinājums, ka valstisko spēku uzvara Rīgā ir iespējama, ja rīdzinieki aktīvi piedalīsies vēlēšanās. Spriežot pēc viņa kreisi populistiskās retorikas pret “Eiropas Savienības, Valūtas fonda interesēm, zviedru bankām un liberālismu”, viņa uzskati varētu būt tuvi Saskaņas centram. Būtu žēl, ja Zaļā partija, kura Raimonda Vējoņa vadībā pēdējos desmit gados ir piedalījusies septiņu valdību lēmumos, tagad aizietu pa sarkano taku uz nekurieni.

Appendix 2.7.

20.05.2013 Latvijas skolēni jāpasargā no Krievijas militārās propagandas

Foto: stephengordon.org

Saskaņas centra vadītā Rīgas dome nespēj vai negrib novērst Latvijas jauniešu idejisku ietekmēšanu Krievijas militārajās nometnēs, uzskata partija VIENOTĪBA. “Saskaņas centru šobrīd var uzskatīt par Krievijas “tautiešu politikas” līdzdalībnieku Latvijā. Skolas ir pašvaldību pārziņā, diemžēl Rīgas domes valdošās koalīcijas un vadības politiskās simpātijas būtībā veicina Latvijas jauniešu ideoloģisku ietekmēšanu Krievijā. Ja Saskaņas centrs paliks pie varas Rīgā, arī turpmāk nevarēsim būt droši, vai skolās tiek audzināti Latvijas vai Padomju Savienības patrioti. Šāda tendence ir bīstama ne tikai Rīgai, bet visai Latvijai. VIENOTĪBA apzinās šīs problēmas nopietnību, tāpēc mēs panāksim, ka Rīgas iestāžu darbinieki pārzinās un respektēs gan Latvijas konstitucionālos pamatus un vēsturi, gan mācīs jauniešus kritiski domāt un nepakļauties Krievijas ideoloģiskajām manipulācijām,” uzsver VIENOTĪBAS Rīgas vēlēšanu saraksta līdere Sarmīte Ēlerte. Jāauzsver, ka Drošības policija (DP) savā pagājušā gada darbības publiskajā pārskatā, kurā analizēta arī Krievijas federācijas īstenotā tautiešu politika Latvijā, norāda, ka sadarbības veidošana ar jauniešiem tautiešu mītnes valstīs ir no viens no prioritārajiem tautiešu politikas uzdevumiem, tam atvēlēti būtiski finanšu līdzekļi. DP ziņo, ka jauniešiem no Latvijas tiek apmaksāta dalība militāra rakstura nometnēs Krievijā un to programmās tiek iekļauti Krievijas armijas paraugdemonstrējumi un ideoloģiska satura lekcijas, kas atstāj uz jauniešiem psiholoģisku ietekmi. DP savā ziņojumā norāda, ka jauniešu braucieni un ekskursijas uz Krieviju tiek izmantotas, lai piesaistītu jauniešus un veidotu noturīgu saikni ar Krieviju. Apmācību programmā tiek iekļauti jautājumi par Krievijas vēsturi un politiku. Jaunieši tiek apmācīti politiskajās tehnoloģijās, sabiedriskajās attiecībās, sabiedrisko un politisko organizāciju veidošanā un vadīšanā u.tml. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, komentējot DP ziņojumu, norādījis: “Analizējot šo faktu un dokumentus, var secināt, ka nometņu mērķis ir Latvijas sabiedrības reintegrācija bijušajā padomju telpā. No nometņu deklarāciju satura mati ceļas stāvus. Tajās jaunieši parakstījušies par to, ka piekrīt krievu valodai, reintegrācijai un mūžīgai draudzībai. Patiesībā tur ir pretvalstiskas lietas.” Appendix 2.8.

08.03.2014 Jaunā īstenība

Autors: Krišjānis Kariņš

Pēdējo dienu notikumi ir saviļņojuši ne tikai Ukrainu, bet arī Latviju un pārējo pasauli. Krievijas militārā okupācija Krimā, kopā ar vērienīgiem Krievijas armijas “vingrinājumiem” pie Ukrainas robežas, lika visai pasaule skaidri apzināties, ka tūlīt var sākties atklāts karš starp Krieviju un Ukrainu. Otrdienas rītā mēs uzzinājām, ka Putins tomēr ir atsaucis savus karaspēkus atpakaļ uz kazarmām Krievijā. Mēs arī uzzinājām, ka Putina izteiktais ultimāts nav piepildījies un Ukrainas karaspēks Krimā nav ne padevies Krievijai, ne kritis panikā un sācis šaut. Kā ziņoja žurnāla Time žurnālists - no Belbekas kara bāzes Krimā neapbruņoti ukraiņu karavīri (daži kopā ar savām sievām) kolonnā devās uz krievu pozīcijām un panāca krievu karavīru piekāpšanos. Ukraiņi ir izrādījuši īstu varonību - gan pēdējo trīs mēnešu laikā Maidanā, gan pēdējo četru dienu laikā Krimā. Kaut šobrīd nav atklāts karš, miera arī nav. Krievijas armija joprojām okupē Krimu. Taču ir notikusi būtiska maiņa - ir kļuvis pavisam skaidrs, ka Putina Krievija vairs nav Eiropas Savienības “stratēģiskais partneris”, bet gan valsts, kuras vadītājs ir gatavs lietot militāro varu, lai saglabātu savu ietekmi kaimiņvalstīs, vai pat paplašinātu sevis iedomāto impēriju. Tas ir ļoti skaidrs signāls arī Latvijai. Kas mums jādara? Pirmkārt, mums ir jāstiprina mūsu militārās aizsardzības spējas. Mums ir jāpārskata savs militārais budžets un jāvirzās uz NATO valstu noteikto 2% apjomu no valsts IKP. Ir svarīgi, lai mūsu sabiedrotie mūs uztver kā nopietnus partnerus, kuri turas pie saviem solījumiem. Otrkārt, mums ir jāpalielina mūsu valsts teritoriālās aizsardzības spējas. Mēs nevaram visu mūsu aizsardzību pakļaut NATO spēkiem vien - laiks un attālums nosaka, ka mums pašiem ir jāspēj sevi aizsargāt, kamēr NATO spēki ierodas. To var panākt, būtiski stiprinot zemessardzi, pēc iespējas iesaistot un apmācot lielāku cilvēku skaitu. Līdzīgi kā Somija, varam virzīties uz teritoriālas aizsardzības spējas palielināšanu, kas balstās labi organizētā, apbruņotā un gana skaitliskā zemessardzē. Labākais veids, kā uzvarēt karu ir nodrošināt, ka tāds nekad nevar sākties. Notikumi Ukrainā ir papildus gādājuši nepatīkamu atgādinājumu par situāciju arī mūsu pašu politikā. Bieži runā, ka Saskaņas Centrs (SC) ir cieši saistīts ar Krieviju jeb Putina partiju. Kad sākās reālā Krimas okupācija, šīs partijas politiķi ir vienīgie, kuri nekādi nespēj nosodīt Krievijas agresiju Ukrainā. Par spīti tam, ka Krievija klaji un rupji pārkāpa un joprojām pārkāpj citas valsts suverenitāti, SC politiķi parāda, ka tie nespēj atdalīt savas intereses no Putina interesēm. Tam ir tālejošas sekas pašā Latvijas politikā. Putina rīcība Ukrainā liecina, ka viņš šovinistiski uzskata “krievu” etnisko statusu svarīgāku par citas valsts suverenitāti un starptautiskām tiesībām. SC politiķu nespēja attālināties no Putina rīcības, liek secināt, ka viņu mērķis ir nevis veicināt sabiedrības integrāciju un Latvijas nācijas stiprināšanu, bet izcelt“krievu” intereses kā starpnacionālas, kam nacionāla suverenitāte un starptautiskās tiesības neko nenozīmē. Ir skaidri redzams, ka Latvijas t.s. “labējām” vai “latviskām” partijām iekšpolitikā joprojām pastāv liels izaicinājums. Mums ir jāpierāda, ka mūsu intereses nav “latviešu” etniskās intereses, bet valsts jeb nācijas intereses kopumā. Mums ir daudz aktīvāk jācenšas uzrunāt cittautiešus un piedāvāt viņiem politisko alternatīvu līdzšinējam SC teju vai monopolam pār šo elektorātu. Es neticu, ka vairums Latvijas “krievu” patiesi vēlas mūsu valstī Putina valdības autokrātisko un kleptokrātisko valsts pārvaldes modeli. Tas ir ceļš uz nekurieni. Domāju, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem tomēr ir kopīga interese - dzīvot pārtikušā valstī ar demokrātisku valsts pārvaldi, kur katram ir tiesības brīvi domāt un izteikties. Latviešu nacionālās valsts ideja nav pretnostatījums piederībai vienai vai otrai etniskai grupai. Latvija ir mums visiem. Taču mums katram ir jātur mūsu valsts demokrātiskā un suverēnā pastāvēšana augstāk par daudz šaurāku etnisko piederību. Appendix 2.9.

02.04.2014 Kalniete: par reālpolitiku un valstisku politiku

Krimas iekarošana un aneksija apstiprināja, ka tās bažas, kuras nu jau vismaz 15 gadus, kopš Putina nākšanas pie varas, saviem Rietumu kolēģiem ir pauduši Austrumeiropas politiķi un diplomāti, ir bijušas pamatotas. Mēs atkal un atkal atkārtojām – autokrātiska, ar specdienestu metodēm pārvaldīta Krievija apdraud savus kaimiņus, mieru Eiropā un pasaulē. Šo mūsu un arī daudzu reālistiski domājošu Rietumu ekspertu viedokli augstākā līmeņa saietos visbiežāk pieklājīgi uzklausīja un tikpat pieklājīgi nolika sāņus. Ar Krieviju bija jātaisa bizness. Gāzes imports (Ziemeļu straume un Dienvidu straume), tehnoloģiju un militāro iekārtu eksports (franču Mistral karakuģi) ir tikai divi spilgtākie piemēri tam, kā komerciālas intereses ņēma virsroku pār stratēģiskajām. Putina režīma virzīšanās arvien tālāk prom no demokrātijas neslēpta autoritārisma un personības kulta virzienā, protams, izskatījās nepatīkami, bet šo nepatiku ar uzviju kompensēja peļņa no darījumiem ar Krieviju.

[…] Šajās nedēļās mēs Latvijā esam saņēmuši vairāk simbolisku un praktisku apliecinājumu mūsu drošībai nekā iepriekšējos mūsu NATO dalības desmit gados kopā. Es ceru, ka šie apliecinājumi novedīs arī pie konkrētas NATO spēku un infrastruktūras pastāvīgas izvietošanas Latvijā. Tāpat es ceru, ka mūsu sabiedrības veselīgā reakcija uz palielināto apdraudējumu un prasība vairāk ieguldīt valsts aizsardzības spējās novedīs pie konkrētiem lēmumiem par budžeta politikas prioritāšu pārskatīšanu un aizsardzības budžeta palielināšanu. Tomēr sabiedrībā arvien skaļāk skan jautājums, vai Latvijas pilsoņu ievēlētie politiķi ir gatavi sniegt pārliecinošas atbildes, uz cilvēku bažām par mūsu valsts drošību. Tādas atbildes, kas cilvēkos nostiprinātu pārliecību, ka Latvijas vadītāji ir zinoši un apņēmības pilni pieņemt arī nepatīkamus, bet pareizus lēmumus, ja tādi krīzes situācijā būs nepieciešami. Nenoliedzami, daži mūsu sabiedrotie klusām dod mums padomus – mēs jūs atbalstīsim, tikai neprovocējiet Putinu, uzvedieties mierīgi. Mēs, kā mācēdami un kā saprazdami, šos padomus pildām. Arī tāpēc, ka paši brīžam neesam pārliecināti, kāda ir adekvātākā atbilde uz vēsturisko pavērsienu – uz esošās starptautiskās kārtības noārdīšanu, kuru ir uzsācis Putins. Neprovocēšanas vārdā mēs pieciešam kara propagandu Latvijas ēterā, minstināmies atcelt ielūgumus Putinam, viņa valstiskās baznīcas oficiozam un citiem Krimas aneksijas apdziedātājiem. Laikam taču mēs ceram, ka mūsu neprovocēšanu pelnīti atalgos un izdosies mazliet ilgāk saglabāt Krievijas tranzīta plūsmu caur Latviju. Tajā pašā laikā izliekamies nezinām to, ko Putina Krievija nekad nav slēpusi. Tās stratēģiskais plāns ir attīstīt un tad maksimāli noslogot savas, nevis “fašistu” ostas. Un tas notiks neatkarīgi no mūsu “labās uzvedības” un “labajiem nodomiem”. Mēs nespējam koncentrēt politisko gribu, lai pieķertos monopolista Gazprom nolikšanai pie vietas. Mēs turpinām spēlēt hokeju ar Putinu un Lukašenko. “Ka tik nesarunājam ko lieku” un “gan jau Rietumi mūs pasargās”, šķiet, kļuvis par mūsu politiskās komunikācijas vadmotīvu. Tāpēc es vēlos skaidri paust savu un jo daudzu kolēģu nostāju vairākos būtiskos jautājumos: * Finansu ieguldījumi valsts aizsardzībā ir jākāpina straujāk, un ātrāk nekā 2020.gadā jāsasniedz 2% no IKP. Katram Latvijas iedzīvotājam ir sev jāatbild, ko valsts drošības un ilgtermiņa labad katrs esam gatavi maksāt. Ir jāsaprot, ka tāda utopiska valsts, kurā nodokļus maksā, vai pareizāk sakot – nemaksā, kā Krievijā, dzīvo tādā labklājībā kā Skandināvijā un tādā drošībā kā ASV, nav iespējama. Par drošību ir jāmaksā. NATO sabiedroto aizsardzības spēku klātbūtnei Latvijā ir jābūt absolūtai prioritātei, arī tad, ja tas prasa ievērojamus ieguldījumus aizsardzības infrastruktūrā no mūsu pašu budžeta. Aizsardzības nostiprināšanu šobrīd atbalsta gan sabiedrība, gan saprot uzņēmēji. Viņi saprot, ka Latvijā, kura nav droša (vai netiek uzskatīta par drošu) neienāks ievērojamas ārvalstu investīcijas, neradīsies pietiekoši daudz labi apmaksātu darbavietu un neatgriezīsies latvieši no darba emigrācijas pasaulē. * Kremļa oficioza izvērstā un diriģētā kara un naida propaganda, kas ir pretrunā ar Latvijas likumiem, Latvijā ir jāierobežo. Putina galvenā oficiālā propagandista un ES sankciju sarakstā iekļautā Dmitrija Kiseļeva programmām nav vietas Latvijas ēterā. Tā nav cenzūra, bet gluži elementāra pamatvērtību aizstāvība un Latvijas likumu ievērošana. Neviens neiedomātos aizstāvēt televīziju, kura ik vakaru ziņu izlaidumos iekļautu, piemērām, pornogrāfiskus sižetus. Bet tiešus aicinājumus pārskatīt robežas Eiropā un spēka pielietošanas draudus mēs esam gatavi pieņemt kā vārda brīvību. * Gazprom monopola iespējas netraucēti un bez konkurences saimniekot Latvijā ir jāierobežo ar likumu un, galvenais, ar ieguldījumiem infrastruktūrā, kas mūs atbrīvo no Gazprom valgiem. Ar ES finansiālo atbalstu ir jāceļ savienojums ar sašķidrinātas gāzes termināli un jāatjauno Latvijas kontrole pār Inčukalna krātuvi. * Juridiski un faktiski ir jāierobežo Putina līdzskrējēju iespējas iegūt Šengenas zonas vīzas (un uzturēšanās atļaujas pret nekustamā īpašuma iegādi). Piemērām, katrs Krievijas pilsonis, kas pieprasa vīzu, varētu tikt iepazīstināts un rakstiski apliecināt savu piekrišanu noteikumiem, saskaņā ar kuriem publisks atbalsts nelikumīgai citas valsts teritorijas aneksijai var kalpot par pamatu šīs personas Latvijas un tātad Šengenas vīzas anulēšanai. * Latvijas ES politikā mums kopā ar zviedriem, poļiem un mūsu Baltijas kaimiņiem ir jāiestājas par iespējami stingrāku līniju iepretim Putinam. Un tas nav jādara kaut kādu ideoloģisku vai vēsturisku apsvērumu dēļ. Tas jādara tāpēc, ka tas ir pragmatiski likt samaksāt par agresiju visaugstāko cenu, lai piespiestu potenciālo agresoru saprast, ka ieguvumi neatsver zaudējumus. Pretējā gadījumā mēs visi riskējam atkārtot kļūdas, kuras eiropieši pieļāva attiecībā uz Hitlera Vāciju. Nekādi īstermiņa tirdzniecības ieguvumi neatsver to postu, kuru var nest sev līdzi pat neliels karš. Tam pārliecinošākais piemērs Eiropā ir nesenais Balkānu karš. * Ir jāsniedz valsts atbalsts Latvijas eiropeisko krievu sabiedriskai pašorganizācijai un Eiropas vērtību komunikācijai krievu valodas auditorijām. Viens no parastajiem “ziloņiem istabā” ir jautājums par Latvijas krievu “institucionalizētu” politisko pārstāvniecību Latvijas valdībā. Daži uzskata, ka šis ir brīdis, kad valdībā ir jāiekļauj Saskaņas centrs, kas ir pašpasludinātie Latvijas krievu interešu pārstāvētāji un Putina Vienotās Krievijas partneri. Es uzskatu, ka pašreizējās SC iekļaušana valdībā, kā nodeva Putina agresijas apmierināšanai, būtu absolūti neloģiska un pat bīstama. Es priecājos par katru krievu tautības un citu mazākumtautību līdzpilsoni, kurš tiek ievēlēts Saeimā no valstiskā spektra partijām, darbojas valdībā un augstākajos izpildvaras amatos. Šī līdzdalība noteikti ir jāstiprina. Bet noteikt SC kvotu varā, lai izvairītos no hipotētiskas destabilizācijas vai Krievijas agresijas, nozīmētu tieši uzprasīties uz to. Mēs varam cienīt Saskaņas sociāldemokrātiskos uzskatus, bet mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pievērt acis uz SC divdomīgo attieksmi pret Latvijas valstiskuma pamatiem, valsts valodas lomu, un Latvijas – Krievijas attiecību vēstures un nākotnes interpretācijas. Nobeigumā vēlos atskatīties dažās izšķirīgās Latvijas vēstures lappusēs, kas tik skaidri apliecina, ka ikreiz, kad latviešiem izdevies pagriezt vēstures ratu sev vēlamā virzienā, tas ir noticis par spīti “reālpolitiķu” prognozēm un brīdinājumiem neiet savās prasībās vai darbībās par tālu un neizprovocēt nelaimi. Tā tas bija 1905.gadā, kad daļa latviešu vidusšķiras bija par esošā cara režīma saglabāšanu, jo tas bija izdevīgi biznesam. Taču revolūcijas soda ekspedīciju represijās latviešu pašapziņa nostiprinājās tik ļoti, lai 1918.gadā uz cariskās Krievijas impērijas drupām būtu drosme pasludināt Latviju un to izcīnīt par spīti Stučkas komunistiskajai diktatūrai un Bermonta-Avalova militārajai avantūrai. Savu valsti 1940.gadā mēs zaudējām bez viena šāviena, cerībā, ka šis „pragmatisms” ļaus nosargāt visvairāk cilvēku un kaut daļēji mūsu Latviju. Neizdevās! Maksa par politisko lēmumu nepretoties ir bijusi tik augsta, ka vēl tagad mūsu tautas gars un pašapziņa nav atkopusies. Tāda pati “reālpolitiķu” un naivo sadursme bija trešā Atmoda. Ja Tautas frontes vadība būtu klausījusies daudzo ārvalstu emisāru balsīs, kas, rūpēdamies paši par savām politiskajām ērtībām, aicināja „nešūpot Gorbačova laivu”, vai ļāvušies pašmāju reālpolitiķu brīdinājumiem par gaidāmajām represijām un asins jūru, tad šodien nebūtu 4.maija Neatkarības deklarācijas. Katrā krīzē padomi ir jāuzklausa un riski ir jāmāk adekvāti novērtēt, taču ko un kā darīt – to neviens nevar izlemt mūsu vietā. Tas jādara pašiem, jo pārējai pasaulei Latvija ir tikai viena no mazām valstīm ģeopolitisko spēļu kartē, kamēr mums Latvija ir un būs vienīgā Tēvzeme. Appendix 2.10.

25.09.2014 Ušakovs priekšvēlēšanu cīņās izmanto Putina autoritārisma politikai raksturīgas metodes oponentu apkarošanā

Nespējot uzturēt godīgu politisku konkurenci, Nils Ušakovs priekšvēlēšanu cīņās izmanto Putina autoritārisma politikai raksturīgas metodes oponentu apkarošanā. Šādas metodes demokrātiskā valstī nav pieļaujamas, uzsver VIENOTĪBA, reaģējot uz Rīgas domes būvvaldes lēmumu liegt partijai VIENOTĪBA izvietot aģitācijas plakātus atsevišķos Rīgas rajonos, norāda VIENOTĪBA. Rīgas domes administratīvo struktūrvienību pakļaušana un iesaistīšana “Saskaņas” mēģinājumos politiski izrēķināties ar saviem konkurentiem ir bīstams signāls demokrātijai un valstiskumam, pauž VIENOTĪBA. VIENOTĪBA norāda, ka Rīgas pilsētas būvvaldes lēmums ir nepamatots un prettiesisks turklāt, salīdzinot ar citām politiskajām partijām, nesamērīgi ierobežo vienas partijas priekšvēlēšanu aģitācijas tiesības. Ar šo prettiesisko lēmumu politiskai partijai faktiski tiek nepamatoti ierobežota iespēja likumā noteiktajā kārtībā aicināt sabiedrību balsot par partiju, bet sabiedrībai liegtas tiesības saņemt vispusīgu un pilnīgu informāciju par deputātu kandidātiem. Tāpat VIENOTĪBA uzsver, ka lēmums pieņemts neatbilstošā procesuālā kārtībā, rupji pārkāpjot adresāta tiesības iebilst pret šāda nepamatota ierobežojuma noteikšanu un izteikt savus argumentus, kādēļ priekšvēlēšanu aģitācijas materiāli ir izvietoti, ievērojot normatīvo aktu prasības. Turklāt lēmumā pretēji likumā noteiktajam nav ietverts atbilstošs pamatojums, kādēļ tas būtu izpildāms nekavējoties. Likums paredz personai iesniegt sūdzību par šādu lēmumu, un tikai pēc sūdzības izskatīšanas ir atļauta tā izpildīšana. Minētās likuma prasības lēmuma pieņemšanā ir klaji ignorētās, norāda VIENOTĪBA. […]

Appendix 3

Union of Greens and Farmers

January 20, 2016 Kristina Freiberga 67/72

Appendix 3.1.

Augusts Brigmanis: ZZS pret veselo saprātu neies 09.09.2010

Būdama pie varas pēdējos astoņus gadus, Zaļo un Zemnieku savienība spējusi saglabāt augstu popularitāti un nākamajā Saeimā var rēķināties ar izšķirošu lomu, veidojot valdības aprises. ZZS līderis AUGUSTS BRIGMANIS intervijā žurnālam „Ir” izsaka pārliecību, ka deputātu komandā nebūs pašnāvnieku, kas premjera kandidāta Aivars Lemberga personisko interešu dēļ ies pret veselo saprātu.

Jūsu īsajā programmā rakstīts, ka „jāstrādā, lai labotu pieļautās kļūdas”. ZZS ir bijusi visās 8. un 9. Saeimas valdībās. Kas ir kļūdas? Dažas kļūdas ir saistītas ar to, ka vienu otru ministru nevajadzēja tik ilgi atstāt amatā. Cilvēkam ar laiku iestājas nogurums. Kļūda bija arī tas, ka tik ilgi atļāva Kalvītim strādāt. Tā ir viena no fundamentālākajām kļūdām.

Kāda ir ZZS atbildība par krīzi? Šajā krīzē nevar būt ZZS atbildība tādā vispārinātā nozīmē. Neviens vēl nav izpētījis, vai krīze bija saistīta ar politiķu neprasmi strādāt un cik bija saistīta ar zviedru banku ietekmi. Cik politiķi varēja ietekmēt banku rīcību un cik naudas treknajos gados varēja iebāzt seifā nebaltām dienām - tas ir lielais jautājums. Vai politiķi varēja pateikt „Krīger, aizver muti!” un arodbiedrībām „ejiet prom!”. Vai arī pateikt arodbiedrībām - jum ir taisnība, naudas ir daudz, pieliekam algas skolotājiem un pensijas pensionāriem. […]

Vēl viens punkts programmā ir par latviešu valodas nostiprināšanu. Kā tas savienojams ar bijušā Daugavpils mēra Riharda Eigima iekļaušanu sarakstā, kurš pats ir atzinies, ka slikti runā latviski, un ir sodīts par to, ka pašvaldībā nerunā? Es viņam pateicu - dārgais draugs, tu atnāci nacionālā apvienībā, ja tu tiec ievēlēts, tev būs jārunā latviski, nekādu runu. Es nenoliedzu, ka, risinot kādu tīri operatīvu jautājumu, es ar viņu runāju arī krieviski. Neuzskatu par apgrūtinājumu arī žurnālistiem atbildēt krieviski. Tāpat ir ar Eigimu, bet viņam nekādas atlaides valodas jomā nebūs.

Šķēle tagad ir teicis, ka pašvaldībās vajadzētu būt gataviem uzklausīt un atbildēt krieviski. Piekristu šādai nostājai? Ir noteiktas normas un kārtība, kur latviešu valoda ir jālieto. Bet, ja tā ir vienkārša sarunu valoda, ja es redzu, ka cilvēkam ir grūti latviešu valodā, es pāreju uz krievu valodu.

Pēc kāda principa tad jūs uzņemat cilvēkus savā nacionālajā apvienībā? Vai Eigims pēkšņi kļuvis ārkārtīgi latviski nacionāli noskaņots un norūpējies par zemniekiem un zaļu Latviju? Vai arī tā ir balva par kādiem nopelniem, vai vienkārši izdevīgs darījums? Mums kritēriji ir ļoti precīzi. Ir jautājumi, kur var skaidri paprasīt, ko viņš domā. Pirmkārt, elementāras lietas - bija vai nebija Latvijas okupācija? Ir divas valodas Latvijā vai ir viena valsts valoda - latviešu valoda? Kā būs, kad būs balsojums Saeimā par karaspēkiem Afganistānā, Irākā - ko tu darīsi, vai balsosi kopā ar Saskaņas centru? Ko darīsi, ja uzliks jautājumu nepilsoņiem dot tiesības vēlēt pašvaldības? Tie ir ļoti precīzi jautājumi, kas tomēr uztaisa to barjeru. Viņš atbildēja, ka piekrīt mūsu nostādnei.

Minējāt Afganistānu. Jūsu programmā ir divi punkti - „izstrādāt valsts militāro stratēģiju, kas noteiktu Latvijas aizsardzības politiku, kuras pamatā ir kolektīvās aizsardzības principi” un „tuvākajā laikā izvest karavīrus no Afganistānas”. Vai tie nav pretrunā? Absolūti ne. Mūsu prioritāte ir Rietumu sabiedrotie, NATO. Ja būs jautājums par Afganistānu - vai saglabāt karaspēku -, mēs balsosim par. Mēs nekad šo soli nedarīsim bez saskaņošanas ar mūsu sabiedrotajiem. „Tuvākajā laikā izvest karaspēku no Afganistānas”- tas nozīmē diskusijas sākšanu.

Jautājums par koalīciju. Cik noprotams, ar PCTVL jūs nebūtu gatavi. Saskaņas centrs? Saskaņas centrs - nu, Ozoliņa kungs jau mūs tur ir ielicis, ko es tur piebildīšu. (Smejas.)

Tātad jūs piekrītat? Pašreiz ir reāla valdība, kas strādā. Neredzu nekādas problēmas sastrādāt arī pēc vēlēšanām kopā. Jo Dombrovskis ir ļoti normāls valdības vadītājs, un arī Lembergs to atzinis. Viņš ir pragmatisks, konservatīvs politiķis, kas vienkārši dara savu darbu, un, ja ir problēmas, mēs varam aiziet izrunāties.

Jūs par Vienotību, bet neatbildējāt uz jautājumu par SC. Kā pirmo mēs, protams, izskatām iespēju strādāt kopā ar Vienotību. Tā kā mūsu stratēģiskais partneris ir Rietumi, tad ir loģiski, ka mūsu stratēģiskais partneris ir partija, kas orientēta uz Rietumu vērtībām. Jautājums - kas notiek, ja Vienotība uzstāda kaut kādas savas prasības un noliek mūs pilnīgi otrā lomā.

Tad jūs ejat uz Austrumiem? Tas Austrumu uzstādījums ir jautājumi, ko es jums pateicu. Es nevaru iedomāties, kā tādā valdībā var strādāt. Nu, piemēram, uzliks vēlāk kaut kādu jautājumu, es nezinu, nevis par Afganistānu, bet kaut ko citu. Nu, un ko tad - SC visu laiku balsojis pret šādām misijām, un pēkšņi sāks balsot par? Kā tad tā valdība strādās?

Tomēr jūs esat pieļāvuši iespēju strādāt Urbanoviča valdībā. Ja viņi pilnīgi konkrēti koalīcijas līgumā vai kur saraksta virkni punktu, ka ir kontinuitāte šai politikai, kas līdz šim ir īstenota. Jautājums - vai viņi to darīs? Ja nedarīs, tad acīmredzot viņiem nekas ar mums nesanāks.

[…]

Sarunājās Aivars Ozoliņš, Pauls Raudseps

Appendix 3.2.

Aivars Lembergs: Visu laiku redzams dubultstandarts 13.11.2010

Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai vērtē vēlēšanu rezultātus, prognozē valdības nākotni un atklāj jaunumus no t.s. Ventspils tranzītbiznesa kara frontes.

Gan 9., gan 10. Saeimas vēlēšanās uzvarēja tobrīd valdošās koalīcijas, tomēr izrādās, ka tas nemazina uzvarējušo partiju problēmas. Kā mēs zinām, uzvarētājs Aigars Kalvītis varu zaudēja ļoti ātri, savukārt Valdis Dombrovskis, kurš ir vēl lielāks uzvarētājs vēlēšanās, ilgi nevarēja pat valdību sastādīt. Kādēļ jūsuprāt tā notiek? - Lai adekvāti novērtētu Latvijas vēlētāju politisko izvēli, tad vispirms būtu jāanalizē politisko spēku starta apstākļi. Manuprāt, pirms šīm vēlēšanām būtiski tika sabojāts Satversmē ieliktais Saeimas vēlēšanu princips. Šis princips Satversmē bija iekļauts vēsturiski un darbojies arī visu laiku pēc neatkarības atjaunošanas. Tas paredzēja, ka viens un tas pats kandidāts var startēt visos nosacīti izveidotos vēlēšanu apgabalos, līdz ar to Latvijā nosacīti bija viena apgabala vēlēšanas. Īsi pirms 10. Saeimas vēlēšanām šis princips tika mainīts, nosakot, ka viens kandidāts var startēt tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Pēc manām domām, tādējādi būtiski tika sabojāta Satversme un tajā vēsturiski iekļautais vēlēšanu princips. Piemēram, ja kāds gribēja balsot par to sarakstu, kur bija Dombrovskis, viņš atnāca uz vēlēšanām, bet tādu sarakstu neatrada. Šajās vēlēšanās iespēja balsot par sarakstu, kur ir Dombrovskis, bija tikai vidzemniekiem. Citiem tādas iespējas nebija. Pēc manām domām, tas nav pareizi. Vēl ir iespēja organizēt vēlēšanas vienmandāta apgabalos. Bet tagad ir ne šis, ne tas. Šīs izmaiņas Satversmē tika ieviestas politiski emocionāli.

[…]

- Kurš ir ieguvējs, kurš zaudētājs 10. Saeimas vēlēšanās? - Es domāju, ka ar vēlēšanu rezultātiem vajadzētu būt neapmierinātam Jaunajam laikam. Manuprāt, Pilsoniskā savienība vismaz kādas 10 balsis ieguva uz Jaunā laika biedra Dombrovska rēķina. Manuprāt, ja Jaunais laiks būtu startējis viens pats, tad šī partija būtu dabūjusi vismaz tikpat vietu, cik ZZS. Attiecīgi mazāk būtu dabūjusi Pilsoniskā savienība un SCP. Protams, Dombrovska faktors būtiski izmanīja šo politisko rezultātu un Vienotība dabūja vairāk vietu, nekā radīja socioloģiskie pētījumi.

- Tieši Dombrovska faktors? - Jā, tas bija izšķirošs. Pārējais bija maznozīmīgs. Saskaņas centrs ieguva mazāk, nekā bija prognozēts. Arī es viņiem prognozēju vairāk vietu. Man liekas, ka viņi beigu fāzē pēdējās nedēļās nespēja noturēt savu sasniegto un neizlēmušais vēlētājs viņiem nepievienojās. Par viņiem nobalsoja ievērojami mazāk latviski runājošu vēlētāju nekā tas tika prognozēts. Tas atkal ir Dombrovska faktors. Tomēr Saskaņas centra rezultāts Rīgā ir vērtējams kā izcils. Uz šo brīdi mēs pilnīgi droši varam teikt, ka Saskaņas centrs uz ilgiem gadiem ir ieguvis politiskās pozīcijas Rīgā un tās tikai nostiprinās.

- Svārstīgais vēlētājs aizgāja ne tikai pie Vienotības, bet arī pie zaļajaiem zemniekiem. - Tas tā varētu būt. Bet zaļo zemnieku rezultātu varētu vērtēt ļoti dažādi – amplitūdā no „nepelnīti maz” līdz „ļoti labi”. Bet es personīgi tur neredzu pamatu priekam, jo ZZS vēlēšanās neuzvarēja. Ja ZZS būtu uzvarējis, tad man būtu vismaz morālas tiesības pateikt, ka Lemberga kandidatūru Ministru prezidenta amatam atbalsta tik un tik deputātu Saeimā. Diezin vai es varu kaut ko jaunu pateikt par apvienību Par labu Latviju (PLL). Es Aināram Šleseram un Andrim Šķēlem jau no paša sākuma teicu, ka es viņu vietā apvienību neveidotu. Es domāju, ka apvienības veidošana ir viņu rupja kļūda. Ja uztaisītu izsvērtu socioloģisku pētījumu, tad tas būtu acīmredzams. Tur būtu redzams, ka tie, kas grib balsot par Šleseru, tie kategoriski nebalsos par TP un otrādi. Bet TP vispār bija ļoti raksturīgi ignorēt sabiedriskās domas aptaujas. Piemēram, kad bija runa par Abrenes atdošanu, es Kalvītim un citiem TP līderiem teicu – vēlētājam ir jāzina, kāpēc Abrene tiek atdota un ko tas dos. Es šajā jautājuma par savu naudu pasūtīju socioloģisku pētījumu. Izrādījās, ka visnegatīvāk Abrenes atdošanu vērtēja tieši TP vēlētājs. Ne TB/LNNK, ne zaļie zemnieki, bet tieši TP bija tā, kas visvairāk ignorēja savu vēlētāju. Visbeidzot VL – TB/LNNK rezultāts nepārsteidz, jo publiskā telpā šī neatkarīgās Latvijas laikā skolu pabeigusī jaunatne savādāk runā un savādāk spriež, diskutēt prot un tas, protams, patika ne vienam vien. Atšķirībā no TB/LNNK vecajiem vilkiem, kuriem jau grūti bija kaut ko jaunu pateikt.

[…]

- Vai šīs vēlēšanas neparādīja politiskās loģikas trūkumu partiju apvienību veidošanā? - Partiju apvienības veidošanai ir loģika tad, ja tas rezultāts ir lielāks, nekā startējot atsevišķi. Tā teikt, ja 2 + 2 ir nevis 4, bet gan 2 + 2 ir 5. Piemēram, Vienotībai – priekšvēlēšanu socioloģija rādīja, ka Vienotības trijām partijām atsevišķi ir vairāk, nekā Vienotībai kopā. Viņu gadījumā iznāca, ka 2 + 2 ir nevis 4, bet 3,8. Tomēr vēlēšanās viņi ieguva vairāk balsu, nekā rādīja socioloģija, un tur lomu nospēlēja Dombrovska faktors. Tā enerģija veidojusies nevis no tā, ka ir trīs partijas kopā. Tā ir viena konkrēta cilvēka enerģija. Par PLL neloģiskumu mēs jau runājām. Bet vislielākais veiksmes stāsts, protams, ir Saskaņas centrs, kurā ir savākušies ļoti atšķirīgi politiskie spēki, un kurus visu laiku ir noturējis kopā Urbanovičs, un kurā jau sāk parādīties arī Nila Ušakova faktors. Šeit Urbanovičs sevi ir parādījis kā izcilu politiķi. Es domāju, ka arī Zaļo zemnieku savienības sadarbība ar diviem reģionālajiem spēkiem ir devusi vairāk, nekā tad, ja katrs būtu atsevišķi. Tāpat ir arī pilnīgi skaidrs, ka VL – TB/LNNK kopā dabūja vairāk, nekā būtu dabūjuši atsevišķi. Tātad ir viens neveiksmes stāsts – PLL - un četri veiksmes stāsti.

[…]

- Kuluāros un pat publiski izskan versija, ka ir sekojošs plāns. Vienotībai „jāsasmērē” ZZS ar smagajiem lēmumiem - tad varēs sabiedrībai efektīgāk pamatot, kāpēc Vienotībai tomēr jāveido valdība kopā ar Saskaņas centru. Vai esat pārrunājuši šāda scenārija iespējamību? - Tik strikti varbūt neesam runājuši. Bet jūs ziniet, ka es ļoti skaidri paudu savu personīgo viedokli – es biju pret to, ka zaļajiem zemniekiem jāuzņemas atbildība četrās ļoti finansiāli ietilpīgas nozarēs. Zemkopība, labklājība, izglītība un veselības aizsardzība kopumā izdevumu daļā veido ļoti lielu īpatsvaru no valsts budžeta, tomēr bija kolēģi, kas teica – „jāņem”. Lēmums tika pieņemts. Es jau to publiski esmu teicis, ka šajā stadijā Vienotība Augustu Brigmani un Raimondu Vējoni apspēlēja. Mani viņi nebūtu apspēlējuši, bet es neesmu zaļo zemnieku līderis. Es cerēju, ka Dombrovskis un Vienotība veidos jauno valdību sabalansētāk un līdzsvarotāk. Tomēr viņi iet to pašu ceļo, ko savulaik gāja gan Latvijas ceļš, gan TP. Porti, viņu apetīte aug ēdot. Līdz ar to veidojas nesabalansētība gan valsts pārvaldē, gan atbildības sfērās. Tas nestiprina nedz koalīciju, nedz valdību. Es to Dombrovska kungam teicu. Ja turpināsies tas, ka viņi nerēķinās ar partneriem un visu grābs sev un pat ZZS atbildības nozares izgrābs tukšas; gribēs diskreditēt ZZS kā politisko spēku, tad nekas labs nesanāks. Zaļajiem zemniekiem ir ļoti smaga situācija saistība ar 2011. – 2012. gadu budžetu. Situācija īpaši smaga ir tāpēc, ka šodien, kad notiek intervija, zaļajiem zemniekiem nav zināma nedz budžeta ieņēmumu, nedz izdevumu prognoze. Viņi nezina absolūti neko. Savukārt mūsu valstī visu par budžetu zina kādi desmit cilvēki no Vienotības. Tāda situācija ir nepieņemama.

[…]

Appendix 3.3.

Urbanovičs: nākamo prezidentu noteiks ZZS 21.01.2011

Nākamo Valsts prezidentu noteiks Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), piektdien publicētā intervijā laikrakstā "Diena" sacījis apvienības "Saskaņas Centrs" līderis Jānis Urbanovičs.

"Tas ir jājautā ZZS. Jo viņi noteiks, vai būs Valdis Zatlers un visu pārējo," atbildot, uz jautājumu, kurš šobrīd ir visreālākais Valsts prezidenta amata kandidāts, teicis Urbanovičs.

"Par ZZS es saku tāpēc, ka ir divi "lielie", un tie "mazie" kā zolītē, tad piemetīs savas kārtis. Lielākas izredzes it kā pašlaik ir Zatleram. Viņam izredzes būs lielākas, ja viņu izvirzīs ZZS, nevis "Vienotība". Savukārt, ja ZZS izvirzīs kādu citu kandidātu, arī tam būs lielākas izredzes nekā "Vienotības" kandidātam. Tāda ir pašreizējās politiskās situācijas loģika," skaidrojis Urbanovičs.

Appendix 3.4.

ZZS valde konceptuāli izlems par SC piedāvāta tiesībsarga amata kandidāta vērtēšanu 13.02.2011

ZZS valde pirmdien konceptuāli izlems par “Saskaņas centra” izvirzītā jurista Jura Jansona vērtēšanu tiesībsarga amatam un tad aicinās Jansonu uz frakcijas sēdi, lai iepazītos ar viņa profesionālajām kvalifikācijām.

ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis atzīst, ka “ir pozitīvi, ka cilvēks ir gatavs lieliem izaicinājumiem”. Jansonu gan viņš nepazīstot. To viņš neuzskata par mīnusu, ka kandidāts nav plaši pazīstams. "Esmu vienmēr bijis pret elkiem. Amatos ir jāvirza jauni cilvēki," viņš sacīja.

“Saskaņas centrs” koalīcijas partijām tiesībsarga amatam piedāvā jurista Jura Jansona kandidatūru, informē apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs, vienlaicīgi uzsverot, ka par Tiesībsarga biroja vadītāja kandidātu Jansons tiks izvirzīts tikai tad, ja viņu atbalstīs kāda no koalīcijas Saeimas frakcijām – “Vienotība” vai Zaļo un zemnieku savienība.

ZZS un “Vienotības” pārstāvji apliecināja, ka viņiem šobrīd savu kandidātu, ko virzīt uz šo amatu, nav.

Appendix 3.5.

ZZS deputāti sola atbalstu Jansonam 22.02.2011

Apvienības "Saskaņas centrs" (SC) un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputāti, otrdien Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā uzklausot abus tiesībsarga amata kandidātus - Juri Jansonu un Anitu Kovaļevsku, nesliecās mainīt savas domas par piemērotāko kandidātu šim amatam, līdz ar to Jansona apstiprināšanai šobrīd vismaz publiski tiek solīts Saeimas vairākuma atbalsts.

Deputāte Dace Reinika (ZZS) žurnālistiem pēc komisijas sēdes atzina, ka par Jansonu jau no pirmās reizes ir palicis "ļoti pozitīvs iespaids un šodien, klausoties abus vienlaicīgi, es domāju [viņi ir] ļoti līdzvērtīgi kandidāti, bet viennozīmīgi vadošā darba pieredze ir augstāka Jansona kungam. " "Ja cilvēktiesību jautājumos vairāk specializējusies Anita Kovaļevska, tad katrā ziņā šos jautājumus Jansons var arī apgūt savā darba gaitā, " sacīja Reinika, viņa gan norādīja, ka par tiesībsarga kandidatūrām vēl būs sarunas ZZS frakcijā.

Savukārt ZZS deputāts Jānis Vucāns Ir.lv sacīja, ka "abi kandidāti ir profesionāli, absolūti identiski un manā skatījumā šeit ir jāvērtē pēc citiem kritērijiem."

Appendix 3.6.

Vēlas ieviest ugunsdzēsēju dienu 03.02.2011

Saeimas deputāti Māris Dzelzskalns (ZZS) un Vitālijs Orlovs („Saskaņas centrs”) piedāvā ievest profesionālu svētku dienu varonīgas profesijas pārstāvjiem – ugunsdzēsējiem.

Ugunsdzēsēji savas profesijas svētku dienu atzīmē jau kopš 19.gadsimta. Tas ir 17.maijs – diena, kad 1865.gadā Rīgas brīvprātīgo ugunsdzēsēju komanda pirmo reizi izbrauca uz ugunsgrēku Vecrīgā.

Oficiāli kalendārā ugunsdzēsēju profesijas svētku diena pagaidām nav atzīmēta. Deputāti piedāvā šo situāciju labot. Dzelzskalns pats ir bijušais ugunsdzēsējs, kurš kļuva par invalīdu, veicot darba pienākumus.

Appendix 3.7.

Grigule: jānovērš provokācijas pret valstiskumu (Neatkarīgā Rīta Avīze)

08.02.2012

Saruna ar Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāti Ivetu Griguli.

– Jūs darbosieties komisijā, kas lems par Satversmes izmaiņām, nosakot atsevišķu pantu negrozāmību. Jūs stingri aizstāvat ideju, ka šādiem negrozāmiem pantiem jābūt?

– Jā, es stingri aizstāvu šo ideju. Es arī biju viena no deputātēm, kura parakstīja Nacionālās apvienības iniciēto iesniegumu Satversmes tiesai ar lūgumu izvērtēt 18. februāra divvalodības referenduma likumību. Es uzskatu, ka bija jāizmanto visas iespējas, lai Latvijas valstiskumam bezjēdzīgo un absurdo pasākumu apturētu. Satversmes tiesa lēma citādi, un tas ir jāpieņem. Jāvirzās tālāk. Esmu pārliecināta, ka Satversmē jānostiprina kā negrozāmi atsevišķi panti. Kāda garantija, ka pēc kādiem mēnešiem pēc 18. februāra referenduma mums nenotiek, piemēram, referendums par Latgales pievienošanu Pleskavas apgabalam? Tādas nejēdzības jānovērš saknē, un nav jādod iespējas nekādām provokācijām, tātad jābūt negrozāmajiem pantiem Satversmē. Līdzīgi precedenti ir Vācijas, Francijas konstitūcijās.

– Jā, piekrītu jums par referenduma bezjēdzību. Taču, nosakot Satversmes pantu negrozāmību – vai netiek ierobežotas varas suverēna – tautas – tiesības lemt par valsts nākotni? Atņemot tautai lemttiesības vairākos būtiskos jautājumos?

– Nē, šīs tiesības netiek ierobežotas. Nosakot kā negrozāmu, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, ka Latvijas teritorija ir nedalāma, mēs neko neierobežojam. Jo šie panti nosaka valsts pastāvēšanu – vai nu mums ir Latvija, vai nu tās nav. Mums jāpasargā sevi no sevis paša. Ja cilvēks uzskata, ka Latvijas valsts nav vajadzīga, tad ir visas iespējas izvēlēties jebkuru citu valsti.

Konkrētajā gadījumā man gan šķiet, ka vismaz puse no tiem, kas parakstījās par referenduma ierosināšanu, tika vienkārši samusināti. Viņi iedomājas, ka viņi nobalsos referendumā par, un krievu valoda būs otra valsts valoda. Bet tā taču nenotiks. Šiem cilvēkiem neviens neskaidro, ka ir jāsavāc tikai par balsojumā vien 700 tūkstoši balsu, viņiem neskaidro, ka tas faktiski ir nereāli. Es domāju, ka šie cilvēki būs tikpat vīlušies referenduma iznākumā, kā tagad daudzi, kas balsoja par 10. Saeimas atlaišanu, ir vīlušies Zatlera partijā un 11. Saeimā. Un attiecīgi šī vilšanās pavērsīsies pret Saskaņas centru, kas lielā mērā sekmēja divvalodības referendumu.

– Jūs domājat, ka krievu valoda kā otra valsts valoda tiešām ir galvenais iemesls un ilgu objekts tiem cilvēkiem, kas parakstījās par referendumu? Tas nebija galvenokārt sociāls un politisks protests pret valdošo politiku?

– Droši vien arī šis bija arguments. Tomēr domāju, ka daudzi gados vecāki cilvēki ies ar domu un cerībām par krievu valodu kā otru valsts valodu. Jaunie, izglītotie droši vien ir vienkārši protestējuši pret valdošo politiku. Bet jebkurā gadījumā ir jāapzinās protesta robeža – ciktāl var protestēt un kur jau sākas nacionālas valsts pamatu graušana.

– Valsts prezidents ir mainījis savu viedokli un referendumā piedalīsies. Manuprāt, arī viņa iepriekšējā pozīcija – nepiedalīties – bija visnotaļ cienījama. Jūs domājat, ka partijas viņu pārliecināja? Viņš negribēja palikt viens ar savu nostāju?

– Nedomāju gan, ka viņu mainīt viedokli pārliecināja tikšanās ar partijām, jo viņš ir ļoti patstāvīgs cilvēks savos lēmumos. Es to redzu tā – situācija ap šo 18. februāra referendumu nemitīgi mainās, nāk klāt dažādi notikumi, kas maina attieksmi. Valsts prezidents ir rīkojies pareizi, aicinot cilvēkus iet uz referendumu un balsot pret otru valsts valodu. Jebkuram ir grūti mainīt lēmumu, atzīt to, ka varbūt sākotnēji nav izvērtēti visi rīcības plusi un mīnusi. Manuprāt, Valsts prezidents rīkojās cienījami šajā gadījumā, un nedomāju, ka viņu kāds ietekmējis. Tauta no viņa gaidīja šo lēmumu.

– Tauta Latvijā ir ne tikai tie, kas balsos pret otru valodu, bet arī tie, kas balsos par. Vai prezidentam nebija jāpaliek neitrālam, lai nešķeltu tautu?

– Man liekas, ka prezidents nevar palikt neitrāls situācijā, ja tie, kas balso par otru valsts valodu, balso pret Latviju kā nacionālu valsti, pret valsts pamatiem. Prezidenta iestāšanās pret Latvijas valsts pamatu ļodzīšanu ir atbalstāma.

[…]

– Šai Saeimā iespējami citi valdības modeļi nekā esošais?

– Šobrīd ir grūti teikt. Bet domāju, ka situācija pēc 18. februāra referenduma var mainīties dažādos virzienos. – Jūs domājat ārēju spiedienu uz valdību?

– Nē, es domāju, ka pēc referenduma varētu vispār mainīties politisko partiju attiecības Saeimā, ne tikai koalīcijā. Bet neskriesim ratiem pa priekšu.

– Tiek pieļauts, ka referenduma rezultāts varētu kādus politiskus spēkus pamudināt vākt parakstus pat par Saeimas atlaišanu.

– Nepieļaut šādu iespēju laikam ir nepareizi, ņemot vērā iepriekšējā gada notikumus. Taču domāju, ka šobrīd Saeimā pārstāvētajiem spēkiem šāda iniciatīva nebūtu izdevīga. Vienotība šobrīd jūtas koalīcijā lieliski, jo viņiem ir divi mazpieredzējuši politiskie partneri, kuri nevar pildīt pirms vēlēšanām dotos solījumus. Zatlera Reformu partijas reitings to apliecina – reformas realizēt nespēj, tāpēc tāds iekritiens.

– Saskaņas centrs arī gribēs sēdēt opozīcijā?

– Tas ir liels jautājums, kas notiks ar SC pēc referenduma.

– ZZS var sadarboties valdībā ar SC?

– Nē, šobrīd neredzu šādu iespēju. Jo koalīcija ar Vienotību un Nacionālo apvienību šādu iespēju izslēgtu. Pašiem ZZS ietvaros būtu jāizvērtē konkrētā situācija, vai tas ir iespējams vai ne. Kā būtu, ja būtu... zīlēt negribu. Ar latviskajām partijām sastrādāties mums problēmu nav, par to ZZS ir vienojusies.

[…]

Iveta Grigule: Esmu pārliecināta, ka Satversmē jānostiprina kā negrozāmi atsevišķi panti. Kāda garantija, ka pēc kādiem mēnešiem pēc 18. februāra referenduma mums nenotiek, piemēram, referendums par Latgales pievienošanu Pleskavas apgabalam? Tādas nejēdzības jānovērš saknē, un nav jādod iespējas nekādām provokācijām

Appendix 3.8.

Latvijas Zemnieku savienība kongresā, pieņemot jaunu programmu, aicinās attīstīt rūpniecību

14.03.2012

Latvijas Lauksaimniecības universitātes telpās 24.martā uz gadskārtējo kongresu pulcēsies centriskās partijas Latvijas Zemnieku savienība (LZS) biedri, un intervijā aģentūrai LETA LZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis pastāstīja, ka kongresā paredzēts pieņemt jauno LZS programmu, kurā partija iestājas ne tikai par zemnieku interesēm, bet arī aicina Latvijā attīstīt rūpniecisko ražošanu.

Par kādām problēmām runāsiet LZS kongresā?

Kongresa darba kārtībā būs divi jautājumu bloki: politiskās situācijas izvērtējums un LZS jaunās programmas izskatīšana, cerams, ka kongresa delegāti to arī pieņems. Dzīve iet uz priekšu un mainās, tāpēc arī LZS programmā ir jāieliek jauni akcenti. Patlaban jaunā LZS programma vēl tiek slīpēta un notiek strīdi, vai LZS vajadzīga jauna programma, tā jāsauc par rīcības programmu vai rīcības plānu, vai jaunā programma jāpieņem jau martā kongresā vai tuvāk 2013.gada pašvaldību vēlēšanām.

Programmas ievadā tiek akcentēta LZS vieta politisko partiju spektrā un loma Latvijas vēsturē. Mēs vēlreiz pašreizējā sakaitētajā atmosfērā, kas izveidojusies pēc referenduma par krievu valodas statusu Latvijā, skaidri un gaiši pasakām, ka Latvijai ir daudz darīts pāri, bet šos pāridarījumus mēs saistām ar agresīvajiem totalitārajiem režīmiem, nevis ar konkrētām tautībām. Mēs vēlreiz pasakām, ka visu tautību cilvēkiem ir tiesības dzīvot Latvijā, attīstīties un strādāt tās labā, bet valsts valoda ir viena - latviešu valoda.

[…]

Šajā pēc referenduma sakaitētajā atmosfērā LZS prioritāti piešķir valsts iekšējai drošībai. Tāpēc LZS neatbalstīs ne labējo, ne kreiso ekstrēmismu. Partija iestājas par spēka struktūru nostiprināšanu, bet kategoriski iebilst pret to politizāciju.

[…]

Lembergs joprojām ir viens no sabiedrībā populārākajiem politiķiem. Zatlers par viņu var teikt, ko grib, man viņa vārdi nav nekāds arguments. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viss, ko pats Zatlers ir publiski solījis sabiedrībai, netiek pildīts. Nekas nenotiek. Savus solījumus, kuri ir ļoti diskutabli, pati Zatlera reformu partija nepilda - vai tas būtu Zatlera solījums par "Saskaņas centra" ņemšanu valdībā vai par pareizticīgo Ziemassvētku kā svinamas dienas iekļaušanu kalendārā. Arī no idejas par vēl vienu brīvdienu pēc katra izvēles ZRP ir atteikušies. Nu kā tādam politiķim var ticēt, kurš visu laiku kaut ko sola, bet nevienu savu solījumu nepilda?

[…]

Kā jūs pēc referenduma par krievu valodas statusu Latvijā redzat "Saskaņas centra" nākotnes izredzes?

"Saskaņas centrs" savas iespējas šajā Saeimas sasaukumā ir izsmēlis. Diez vai viņiem nākamajā Saeimā izdosies pārsniegt savu pašreizējo mandātu skaitu - 31. Ja SC grib kā politiskais spēks strādāt valdībā pašreizējā veidolā, manuprāt, viņiem tas būs apgrūtinoši. Viņi pārāk cieši bija saistīti ar krievu valodas referendumu un skaidri pozicionēja sevi tā sakarā.

ZZS un SC patlaban Saeimā ir nolikti opozīcijā. Vairākos ekonomiskos jautājumos mēs ar viņiem sastrādājamies, bet valodu jautājumā mums ir diametrāli pretēji viedokļi.

SC politisko nākotni ir grūti prognozēt. Viss būs atkarīgs no tā, kāds būs šīs apvienības veidols nākamajās parlamenta vēlēšanās un kuri būs tās līderi - sarunu vadītāji par valdības veidošanu. Iespējams, SC vadībā parādīsies citi gados jauni līderi. Manuprāt, Jānim Urbanovičam būs grūti kļūt par koalīcijas partneri labējām partijām. Man personīgi nav nekādu problēmu tikties un runāt ar Urbanoviču, bet viņš ir ļoti krasi sevi iezīmējis krievu valodas referenduma sakarā, tāpēc viņam tas tiks ilgi pieminēts. Nils Ušakovs, visticamāk, turpinās strādāt Rīgas domē, un arī izskatās, ka viņš neko citu nevēlas darīt.

SC tālākais liktenis ir viņu pašu rokās - vai nu turpināt parlamentā sēdēt opozīcijā, vai šajā politiskajā apvienībā būs jauni līderi. Protams, SC iekšējā būtība nemainīsies, bet polittehnologi, iespējams, atradīs kādu Jāni Kalniņu vai Andri Bērziņu līdera amatam vai izdomās kādu citu svaigu politisku piedāvājumu.

Kāpēc ZZS parakstīja ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski (V) vienošanos par sadarbību Latvijas nacionālo interešu īstenošanai Eiropas Savienībā (ES)?

Ir zīmīgi, ka šī vienošanās tika parakstīta pēc Latvijai svarīgā notikuma - referenduma par valsts valodu. Visiem politiskajiem spēkiem, kas atbalsta valsts virzību uz rietumnieciskām vērtībām, virzību uz eiro savienību, ir jāpanāk saprašana, vienotība, saliedētība.

[…]

Mēs turēsim premjeru Dombrovski pie vārda. Viņš būs personīgi atbildīgs par šo lietu. Slēdzot vienošanos ar premjeru Dombrovski, mēs apliecinājām, ka ZZS nevajag amatus, mēs esam gatavi Saeimā nobalsot par ES valstu līgumu par fiskālo disciplīnu un Eiropas Stabilitātes mehānismu. ZZS speciāli ar savu atbalstu premjeram un koalīcijai neuzbāzīsies, bet, ja būs vajadzīgs nodrošināt Satversmes grozījumu pieņemšanu, mēs palīdzēsim nodrošināt parlamentā konstitucionālo vairākumu balsojumos par ES jautājumiem, lai nevienā brīdī nedotu iespēju apšaubīt Latvijas valstisko stabilitāti.

[…]

Appendix 3.9.

"Latvijas Avīzes" intervija ar ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Augustu Brigmani

26.09.2013

"Latvijas Avīzē" viesojās ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs AUGUSTS BRIGMANIS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Kas īsti pašlaik notiek Latvijas politikā? Sniedziet, lūdzu, šābrīža fotogrāfiju!

A. Brigmanis: – Saeimā esmu kopš 2002. gada, bet šobrīd nākas pieredzēt gluži vai nesaprotamas lietas. Fotogrāfija nr. 1 – kas notiek "Vienotības" iekšienē? Neatceros, kad kāda partija būtu vajājusi savu deputāti, kā to dara "Vienotība" gadījumā ar Janīnu Kursīti. Kāpēc cienījama deputāte pēc pašu iniciatīvas būtu jāsvaida pa komisijām un jāvēršas pret viņu tikai tāpēc, ka par dažām lietām Kursīte domā citādi?

[…] – Vai tad neesat ievērojis Repšes cilvēkus turpat apkārt grozāmies?

– Tas ir pilnīgi cits kantoris. Fotogrāfija nr. 2.

– Vai nav viens un tas pats Šervudas mežs?

– Kombinācijas var būt visādas, bet tas Robins Huds, kas klīst pa Šervudas mežu un ko latvieši pazīst kā Einaru Repši, man liekas, vairāk sliecas uz "Saskaņas centra" pusi. Āboltiņas flangs, šķiet, neredz "SC" kā potenciālo partneri, bet "Latvijas attīstības" biedrības aktīvisti neslēpj noslieci draudzēties ar "SC" un vairākkārt to publiski pauduši.

[…]

V. Krustiņš: – Neslapstīsimies, Brigmaņa kungs, kad visi gudri spriež par politisko nākotni, bet par divām trešdaļām šie jautājumi saistās par "Saskaņas centra" pielaišanu valdībā – ar atsevišķām ministru vietām. Vai jums nešķiet, ka varas partijas ir ne vien samierinājušās, bet pat gaida "SC" atrašanos pie varas?

– Papildināšu un teikšu, ka pašreizējās varas partijas dara visu, lai nākamajā reizē "SC" būtu valdībā. Tas attiecas uz sociālekonomiski vesto politiku, uz plēšanos un savstarpējo kašķēšanos un ik pa brīdim izrādīto mazspēju pieņemt lēmumus. Tie ir nepārprotami signāli sabiedrībai – kāda vella pēc par viņiem balsot!

Reālā vēlētāju elektorāta salikumā saskaņiešiem vienīgā iespēja nonākt valdībā ir tikai tad, kad par viņiem sāk balsot latvieši. Un Rīgas vēlēšanās tā arī nobalsoja – par Ušakovu. Ja latviskās partijas turpinās ecēties, tam jēgas neredzēdami, daudzi latvieši nodos balsi par "SC", un tiks viņi tai valdībā!

– Varbūt tā nav neapdomīga, bet, tieši otrādi, apzināta kalkulācija. Ir taču lielāki vīri, kas saka: ir jāsadarbojas, jāsamierinās. Tagad "SC" ir tikai 30% balsu, bet Rīgā jau kontrolpakete. Vai jāgaida, kamēr arī Latvijā viņi no vēlētāju rokām saņems balsu maksimumu? Sak, rīkojieties pie laika, kamēr jūs vēl sastādāt valdību un aicināt ministrus, nevis kad aicinās jūs.

– Jā, tā ir liela atšķirība. Bet esmu ticies ar Krievijas vēstnieku, ar visādiem politiskajiem guru, un neviens nav sacījis, ka ZZS prātīgākais būtu iet vienā valdībā ar "Saskaņu". Mēs sēžam blakus opozīcijā. Vieni nav paņemti laivā, otrus nedrīkstēja ņemt. Tomēr balsojumi ir ne pārāk sakritīgi. Taču atkal paradoksāli – klausos Pensionāru federācijas priekšsēdi Siliņu, kurš saka paldies "SC" par iniciatīvu, jo valdība vis nenāca klajā ar represēto pensiju indeksēšanu. Mēs, protams, to atbalstījām. Nākamais solis – "SC" jau norobežojas no Rubika, nākamajā paņēmienā var izdzīt Kabanovu, un, atvadījušies no odiozām personām, būs balti un pūkaini. Es palieku pie tā, ka labējām partijām, ja grib strādāt kopā, ir dotas visas iespējas valdību izveidot.

[…]

E. Līcītis: – Kad citu latvisko partiju šanses pasliktinās, atbalstītāju skaits zūd, ZZS ar prātīgu rīcību var vairot piekritēju balsis. Atcerēsimies apvienības panākumus pašvaldību vēlēšanās! Jāpiepūš vaigi, jāizraujas.

– Tāpēc saku, ka mūsu, Ulmaņa partijai, nav jāuztver "SC" ienākšana valdībā kā neizbēgama un nav viņiem jāatdod latviešu balsis. Tomēr tad jāatrod kampaņai īstie vārdi, lai uzrunātu, pārliecinātu cilvēkus, ka sekos darbi. Tas ir ZZS uzdevums.

V. Krustiņš: – ZZS un Nacionālā apvienība godina Kārli Ulmani, ir citas kopīgas iezīmes – kā jums izdotos sastrādāties kopā?

– NA ir devuši zīmi – nekad, nemūžam ar "SC" kopā nestrādās. Un mēs, kas nacionālos puišus redzam kā tuvākos sabiedrotos, esam ar viņiem vienā laivā. Taču vispirms jāsaprot, kas tagad ar nacionāļiem notiks – koalīcijā. NA situācija nav apskaužama. Esot valdībā, reālu sviru rokā nav.

Nākas piekrist nepopulāriem lēmumiem, bet pašiem nav ietekmes, nav ministru amatu – tik kā viens Bordāns tagad. Bez tam viņš it kā saistīts ar Demokrātu patriotu partiju, un vēl jautājums: uz kuru pusi šis ministrs strādās līdz vēlēšanām? Bordānam derētu noformēt savu attieksmi un līdzdalību. Zināmai grupai nodaloties, vēlams zināt, ar ko rindas papildināt grasās pati Nacionālā apvienība.

E. Līcītis: – Pirms pusgada teicāt, ka koalīcija atgādina pussabrukušu meža būdu. Vai pa šo laiku celtnes stāvoklis ir pasliktinājies?

– Beidzamo notikumu gaismā jumts pavisam ieliecies un sūnām noaudzis. Klāt piekrāmē vēl dažas stutes, bet paradoksālais ir, ka būda tā arī sačurnējusi stāvēs līdz nākamajam rudenim kā patvērums visiem iekšā dzīvojošajiem. Teorētiski dzīvi varētu mainīt, aicināt mūs iekšā, bet diez vai tā darīs. Ja nu erozijas procesi izplatās, sāk gabalos jukt Reformu partija, ja vēl "Vienotību" vajā ķibeles, tad varbūt kas mainās. Nemaz neminēju Olšteina sešnieku, kurš, visticamāk, aiziet pie Repšes topošās partijas.

[…]

Appendix 3.10.

Lai runā darbi. Saruna ar prezidenta kandidātu Raimondu Vējoni Apskatīt komentārus (0)

27.05.2015

M. Antonevičs: – Runājot par prezidenta vēlēšanām, nereti izskan kritika, ka ar prezidenta kandidātiem sabiedrība tiek iepazīstināta pēdējā brīdī. Kad jūs pats tikāt uzrunāts par kandidēšanu uz šo amatu? – Sarunas Saeimā notika pietiekami ilgstoši. Saeimā pārstāvētā koalīcija labu laiku meklēja visiem pieņemamu kandidātu. Partijām bija uzdevums savu partijas biedru un citu sabiedrības locekļu vidū piemeklēt cilvēkus, kuri varētu pretendēt. ZZS sākumā atbalstīja pašreizējo prezidentu Andri Bērziņu, bet pēc viņa lēmuma nekandidēt atkārtoti partijā tika sāktas iekšējās diskusijas. Mani izvirzīja Zaļā partija. Neteiksim, ka tas būtu pēkšņi vai negaidīti. Katrā partijā tādā vai citādā formā pastāv cilvēku saraksts, kurus partija gatava virzīt tādam vai citādam amatam. Nav tā, ka pēkšņi no zila gaisa nokrīt piedāvājums. Pastāvīgi notiek debates par tādiem jautājumiem, kas varētu būt potenciālie ministri, premjeri, prezidenti.

[…]

– Kādas atsauksmes par savu kandidēšanu esat saņēmis no cilvēkiem? – Mani pienākumi ministrijā šobrīd prasa daudz laika pavadīt ārpus valsts. Taču es regulāri tiekos arī ar dažādiem cilvēkiem Latvijas reģionos, braucu uz pašvaldībām, runājos ar iedzīvotājiem. Lielākoties viņi mani atbalstījuši kā ministru, un arī tagad saņemu pozitīvas atsauksmes un uzslavas par to, ka esmu piekritis. Tajā pašā laikā sociālajos medijos un arī “Latvijas Avīzes” lasītāju slejās var atrast dažādus viedokļus, arī negatīvus. Ar to jārēķinās. Es vienmēr esmu bijis atklāts, vienkāršs un pieejams cilvēkiem. Tie ļaudis, kas mani pazīst vairāk, ir daudz pozitīvāki, nekā tie, kas redzējuši tikai televīzijā. Ģ. Zvirbulis: – Tautas viedokli par prezidenta amata kandidātiem apkopo interneta portāls “mansprezidents.lv”. Diemžēl šajā cilvēku balsojumā jūs atrodaties priekšpēdējā vietā ar 50 balsīm, kamēr jūsu konkurentam Mārtiņam Bondaram jau ir ap 5000 atbalstītāju. Kā to vērtējat? – Nedomāju, ka tas ir kāds objektīvs tautas viedoklis. Man gan rodas jautājums, kurš vispār apmeklē šādas interneta vietnes un izsaka tur savu viedokli, it īpaši, ja tur vēl jāreģistrējas. Cilvēki laukos parasti internetu neizmanto, viņiem nav laika “sēdēt” internetā, jo viņiem lopi kūtī, lauki jāapkopj. Sasniegt kādās mājaslapās augstus rezultātus ar speciāli organizētām kampaņām ir ļoti vienkārši. Ja kāds uz to mērķtiecīgi strādājis, tad viņa rezultāti ir labāki. Es nekādas speciālas kampaņas neesmu veicis ne kā ministrs, ne deputāts, ne tagad kandidējot uz prezidenta amatu. Lai manis padarītie darbi liecina par manām spējām! Esmu pārliecināts, ka ilgtermiņā tieši darbi veido sabiedrības attieksmi pret amatpersonu. Daiļas runas vajadzīgas tiem, kas grib piesegt savus neizdarītos darbus. – Runājot par tām daiļajām runām, ZZS neformālais līderis Aivars Lembergs aizrādījis, ka jums vajadzēšot iziet runas treniņus. Esat jau sekojis šim ieteikumam? – Var jau pārmest, ka es neesmu īpašs orators un runu meistars. Tā nav mana stiprā puse. Kā jau es teicu – ļauju, lai mani darbi runā par mani. Augstākajām amatpersonām ir palīgi, kas palīdz sagatavot runas. Daiļi nolasīt ar pareizām intonācijām arī jāmāk, bet daudz kas nāk ar pieredzi bez īpašas mācīšanās. M. Antonevičs: – Vēl viens Lemberga aizrādījums bija, ka pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā nākamajam prezidentam īpaši svarīgs būs tieši krievu “kopienas” atbalsts. Vēlāk Saeimā, tiekoties ar frakcijām, jūs pirmo apmeklējāt tieši “Saskaņu”. Kā mēģināsiet iegūt krievu iedzīvotāju atbalstu? Vai varbūt jums jau tāds ir? – Ar Saeimas frakcijām tikos vienkārši pēc to lieluma, un “Saskaņai” šobrīd parlamentā ir visvairāk mandātu. Nākamā bija “Vienotība”. Šonedēļ plānoju tikties ar Nacionālās apvienības, “No sirds Latvijai” un Latvijas Reģionu apvienības frakciju pārstāvjiem. Atbalstu pašlaik grūti prognozēt. “Saskaņai” šobrīd ir savs kandidāts, ko viņi atbalstīs. Kā partijas rīkosies tālāk, kad viņu kandidāts atkritīs, tas atkarīgs no pašām partijām. – Lemberga pieminētā krievu “kopiena” taču ir plašāka nekā tikai “Saskaņas” frakcija. – Vispirms jau atbalsts jāgūst Saeimā. Taču es piekrītu uzskatam, ka prezidentam jāpārstāv pilnībā visi Latvijas iedzīvotāji. Prezidentam jābūt politiski neitrālai personai, un viņš nedrīkstētu šķirot pēc tautībām Latvijas cilvēkus. Man reizēm pārmet, ka es ar saviem izteikumiem par Krievijas agresīvo ārpolitiku aizbaidot krievu auditoriju. No vienas puses, tā laikam ir, bet tajā pašā laikā drošība Latvijā ir vajadzīga ne tikai latviešiem, bet arī krieviem, ukraiņiem, ebrejiem, jebkurai tautībai. – Vai jūs kā prezidents varētu uzticēt valdības sastādīšanu tādam premjera kandidātam, kura valdības sastāvā ir arī “Saskaņa”? – Nekad nevar izslēgt šādu situāciju. Latvijas līdzšinējā prakse ir tāda, ka pašas Saeimā ievēlētās partijas vienojās par koalīcijas sastāvu. Manuprāt, tā ir pareiza prakse. Var gadīties, ka kādā variantā tur kopā ar citām partijām parādīsies arī “Saskaņa”. Es kā prezidents gan valdību sastāvu vērtēšu arī no drošības aspektiem. – Kāds jums ir viedoklis par krievvalodīga sabiedriskās televīzijas kanāla veidošanu? – Pašreizējā brīdī neredzu nepieciešamību veidot šādu kanālu. Mēs neesam pilnībā piepildījuši ar saturu jau esošos kanālus. Tur ir jāveic virkne uzlabojumu. Es runāju ne tikai par krievu saturu, bet arī latviešu daļā jābūt labam saturam. Hibrīdkara agresīvā informatīvā kampaņa no Krievijas puses skalo smadzenes ne tikai krievvalodīgajiem, bet arī latviešiem. Ja mēs nesabalansēsim šīs informatīvās telpas, tad varam zaudēt arī latviešus. Katrā ziņā redzu iespējas vēl strādāt LTV7 formātā, rādot kvalitatīvus raidījumus krievu auditorijai, iesaistot viņus diskusijās un sniedzot kvalitatīvu informāciju. Labs piemērs ir “Latvijas radio 4″, kas jau iekarojis nopietnu auditorijas daļu. Līdzīgai situācijai vajadzētu būt arī ar LTV7, kam ir potenciāls attīstīties. Lai viņi būtu topa augšgalā, nevis “PBK”, “NTV” vai kas tamlīdzīgs. Neredzu jēgas veidot atsevišķu kanālu, jo neesam gatavi to piepildīt ar kvalitatīvu saturu, bet budžeta naudu nevajadzētu tērēt, lai pārpirktu izklaides raidījumus. – Vai amatpersonām, tai skaitā Valsts prezidentam, vajadzētu vietējos krievu medijos uzstāties krieviski? Ir bijuši aicinājumi, ka politiķiem Latvijā vajadzētu runāt latviski, jo viņi pārstāv un simbolizē Latviju. – Tiešraidēs ir ļoti sarežģīti nerunāt tādā valodā, kādā ir raidījums. Līdz šim, piedaloties krievu raidījumos, esmu runājis krieviski. Kā prezidents turpināšu to darīt. Mums ir būtiski uzrunāt arī to sabiedrības daļu, kurai pamatvaloda ģimenē ir krievu. Ja man uzdod jautājumu angļu valodā, es atbildu angļu valodā. Tas, ka cilvēki zina valodas, taču ir labi.

[…]

– Nākamajam prezidentam būs jāizsludina vai jāsūta atpakaļ uz Saeimu vairāki būtiski likumi. Tostarp Imigrācijas likums, kur atkal deputāti sākuši diskusijas par to, vai atvieglot uzturēšanās atļauju izsniegšanu nekustamā īpašuma pircējiem. Kāda būtu jūsu nostāja? – Uzturēšanās atļauju izsniegšanas atvieglošana var radīt potenciālus draudus drošībai. Mums ir jābūt pilnīgai pārliecībai par cilvēkiem, kas iegādājas uzturēšanās atļaujas. Mūsu drošības dienesti atzinuši, ka viņiem ir problēmas pienācīgi pārbaudīt katru kandidātu. Tādēļ es nevaru atbalstīt nekādus priekšlikumus par to, lai tiktu atvieglota uzturēšanās atļauju izsniegšana. – Runājot par savām prioritātēm prezidenta amatā, paudāt apņemšanos panākt, lai Latvijas iedzīvotāji vairāk lepotos ar savu valsti. Ar ko jūs pats Latvijā lepojaties? – Es lepojos ar Latvijas cilvēkiem un dabu, ar mūsu kultūras, sporta un zinātnes sasniegumiem. Es lepojos ar dziesmu svētkiem un vispār – ar valsti kopumā. Vēlētos, lai, aizbraukuši uz ārzemēm, mēs varētu lepni teikt, ka esam no Latvijas. Igauņi to spēj. Viņiem arī ir iekšējās problēmas, tāpat kā mums, bet viņi tās neizceļ virspusē, uzskatot, ka ir liela valsts, ka spēj visu atrisināt. Viņi visā pasaulē lepojas ar sasniegumiem interneta jomā, bet, ja paskatāmies bezvadu interneta pārklājumu, tad mums tas brīžiem pat ir labāks. Tas ir jautājums, kā mēs paši sevi uztveram.

References

Austers, A. (2014). How Great is Latvia's Success Story? The Economic, Social and Political Consequences of the Recent Financial Crisis in Latvia. Riga: Latvian Institute of International Affairs

Baldock, J., Manning, N., Vickerstaff, S. (2007). Social policy. Oxford: Oxford University Press

Bangura, Y. (2006). Ethnic Inequalities and Public Sector Governance. United Nations Research Institute for Social Development: Palgrave Macmillan.

Bauer, M.W. and Gaskell, G. (2001). Qualitative Researching with Text, Image and Sound Rhetorical Analysis. Sage Research Methods.

Béland, Daniel (2009). Gender, Ideational Analysis, and Social Policy. Social Politics 19 (2).

Berman, S. (2005). Understanding Social Democracy. Berlin: Friedrich Ebert Foundation

Bernotas, D. and Guogis, A. (2007). Reforming Social Security in a Transition Economy: the comparative case of Lithuania, Latvia and Estonia. Social Science Tribune (Greece), Volume 13, No 49.

Blair, T. and Schroeder, G. (1999). Europe: The Third Way - die Neue Mitte. London/Berlin: Labour Party/SPD

Bonoli, G. and Powell, M. (2002). Social Democratic Party Policies in Contemporary Europe. Taylor & Francis.

Bugajski, J. (2002). Political parties of Eastern Europe: A guide to politics in the post- Communist era. Armonk, N.Y: M.E. Sharpe.

CVK (2011) Parakstu vākšana par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. 2011.gada 11.maijs - 9.jūnijs. Retrieved December 2015, from https://www.cvk.lv/pub/public/29863.html

CVK (2012). 2012.gada 18.februāra tautas nobalsošana par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē"Retrieved December 2015, fromhttps://www.cvk.lv/pub/public/30256.html

Diena.lv (2011). Ušakovs parakstījies par krievu valodu kā otru valsts valodu. Retrieved December 2015, from http://www.diena.lv/latvija/zinas/usakovs-parakstijies-par-krievu- valodu-ka-otru-valsts-valodu-13913822

Down, I. (2007). Revisiting The Compensation Hypothesis of Welfare State Development: Trade Openness, Country Size and Economic Volatility. Business and Politics, Vol 9, 2, Article 3.

January 20, 2016 Kristina Freiberga 68/72

EC (2012). Latvia: An economic success story in the making. Press release of European Commission’s Economic and Financial Affairs DG. Retrieved January 2016, fromhttp://ec.europa.eu/economy_finance/articles/financial_operations/2012-03- 05_latvia_economic_en.htm

Gerring, J. (2004) What Is a Case Study and What Is It Good for? American Political Science Review 98 (2).

Grzymala-Busse, A. (2001). Coalition Formation and the Regime Divide in East Central Europe, Comparative Politics.

György, G.M. (2000). Making and Taming Capitalism: Cleavage structure and identity Dilemmas of Social Democratic Parties in Eastern and Central Europe. Budapest: Transitions 1999-1&2.

Häusermann, S., Picot, G., and Geering, D. (2013). Rethinking Party Politics and the Welfare State – Recent Advances in the Literature. British Journal of Political Science, 43/1: 221-240.

Ikstens, J. (2007). Does EUrope matter? The EU and Latvia’s political parties. In Paul Lewis and Zdenka Mansfeldova (eds.). The Impact of EU Enlargement on Party Systems and Electoral Alignments in Central Europe. Palgrave

Ikstens, J. (2008) Latvia: Disclosure yet Abuse, Volatility yet Stability. In Public Finance and Post-communist Party Development, ed. Roper, S. D., and Ikstens, J. Cornwall: ASHGATE

Innes, A. (2001). Party Competition in Post-Communist Europe: The Great Electoral Lottery. Center for European Studies Central and Eastern Europe, Working Paper Series 54.

Jacobs, Alan M. (2009). How Do Ideas Matter? Mental Models and Attention in German Pension Politics. Comparative Political Studies 42 (2).

Jarinovska, K. (2013). Popular Initiatives as Means of Altering the Core of the Republic of Latvia. Juridica International. UNIVERSITY OF TARTU (1632)2013 XX

Kastning, T. (2013). Basics on Social Democracy. Ghana: Friedrich-Ebert-Stiftung.

Laganovskis, G. (2010). Sociāldemokrāti – kreisuma izpratnes un savu kļūdu ķīlnieki. Latvijas Vēstnesis. Retrieved March 2015, from http://m.lvportals.lv/visi/viedokli?id=208530&size=2&size=1

Laganovskis, G. (2012). Pastāvēs, ja mainīsies! Latvijas Vēstnesis. Retrieved March 2015, from http://m.lvportals.lv/visi/viedokli/248395-pastaves-ja-mainisies/

January 20, 2016 Kristina Freiberga 69/72

LETA (2014). «Saskaņas centrs» skaidro, kāpēc nav balsojis par Krievijas nosodījumuRetrieved December 2015, fromhttp://apollo.tvnet.lv/zinas/saskanas-centrs- skaidro-kapec-nav-balsojis-par-krievijas-nosodijumu/640058

Līcīte, M. and Leitāns, I. (2014) “Saskaņa” atbalsta mieru Ukrainā; par nosodījumu Krievijai nebalsos. Retrieved December 2015, from http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/saskanja- atbalsta-mieru-ukraina-par-nosodiijumu-krievijai-nebals.a79107/

Lipset S. M. and Rokkan S. (1990) Cleavage Structures, Party Systems, and Voter Alignments. Oxford: Oxford University Press

March, L. (2008). Contemporary Far Left Parties in Europe. Berlin: Friedrich-Ebert-Stiftung.

Mayrhofer, W.L. and Wroblewski, A. (2004) Eppur si muove? Activation policies in Austria and Germany. European Societies 6.

McCombs, M.E. and Shaw, D.L. (1972). The agenda-setting function of mass media. Public Opinion Quarterly

McDonald-Gibson, Ch. (2014). Ukraine crisis: Is Latvia next on Putin’s hit list? Retrieved December 2015, fromhttp://www.independent.co.uk/news/world/europe/is-latvia-next-on- putin-s-hit-list-9773597.html

Mednis, I. (2007). Partiju laiki Latvijā (1988-2002). Rīga: Drukātava.

Merkel, W. and Petring, A. (2007). Social Democracy in Power: Explaining the Capacity to Reform. ZfVP, 1.

Merriam, S.B. (2009) Qualitative Research: A Guide to Design and Implementation. San Francisco: John Wiley & Sons.

Meyer, T. (2007). The Theory of Social Democracy. Cambridge, England, UK: Polity Press.

Obinger, H., Strake, P., Moser, J., Bogedan, C., Ginulis, E. and Leibfried S. (2010). Transformation of the Welfare State. Small States, big Lessons. Oxford University Press.

Paas, T., Eamets, R., Masso, J. and Room, M. (2003). Labour Market Flexibility and migration in the Baltic states: macro evidences. Tartu: University of Tartu

Peach, G. (2012). Latvia Russian Language Referendum Has High Turnout. The World Post. Retrieved December 2015, fromhttp://www.huffingtonpost.com/2012/02/18/latvia-russian- language_n_1286544.html?ref=world

Pepper, M., Brizee, A., and Angeli, E. (2010). Visual Rhetoric: Analyzing Visual Documents. OWL, Purdue University January 20, 2016 Kristina Freiberga 70/72

PES (2012). Congress welcomes Latvian Concord Party as new member. Retrieved March 2015, from http://www.pes.eu/pes_congress_welcomes_latvian_concord_party_as_new_member

Pffaler, A. (2009). European social democracy - in need of renewal. Berlin: Friedrich-Ebert- Stiftung.

Pop-Eleches, G. and Tucker, J. A. (2011). Communism's Shadow: Postcommunist Legacies, Values, and Behavior. Comparative Politics, Volume 43, Number 4.

Rayyan, S.P. (2015). Ukraine crisis: Inhabitants of the Baltic states fear that they will be next in the firing-line. Retrieved December 2015, fromhttp://www.independent.co.uk/news/world/europe/ukraine-crisis-inhabitants-of-the- baltic-states-fear-that-they-will-be-next-in-the-firing-line-10058085.html

Rozenvalds, J. (2008). "Čomu" kapitālisms vai trešais ceļš? Latvijas Vēstnesis. Retrieved March 2015, from http://www.lvportals.lv/viedokli.php?id=169232

Schmidt, V. A. (2002). Does discourse matter in the politics of welfare state adjustment? Comparative Political Studies, 35/2.

SKDS (2012), Pasaules uzskats: Pašnovērtējums un realitāte. Latvijas ideoloģiskais portrets. Populares Latvija. Retrieved November 2015, from http://media.wix.com/ugd/5e1eac_2c98293446174f268945a07ba86f0685.pdf

SKDS (2014), Jaunākā aptauja: izredzes iekļūt Saeimā ir piecām partijām. Infografiki. Retrieved January 2016, fromhttp://www.la.lv/skds-izredzes-ieklut-saeima-ir-piecam- partijam/

Stake, R.E. (1995) The Art of Case Study Research. Thousand Oaks, CA: Sage Publications.

Tellis, W. (1997) Introduction to Case Study. The Qualitative Report, 3 (2). Retrieved November 2015, fromhttp://www.nova.edu/ssss/QR/QR3-2/tellis1.html

Vīksne, I. (2012). Politisko pretinieku apkarošana nevairo popularitāti. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai. Rubrika: Latvijā, SKDS. Retrieved January 2016, from http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2012/11/13/politisko-pretinieku-apkarosana- nevairo-popularitati

Vuori, Jaana (2006) Rhetorical analysis. Text for teaching. University of Eastern Finland

Walter, S. (2010). Globalization and the Welfare State. Testing the Microfoundations of the Compensation Hypothesis. International Studies Quarterly 54(2).

January 20, 2016 Kristina Freiberga 71/72

Yuhas, A. (2014). Ukraine crisis: an essential guide to everything that's happened so far. Retrieved December 2015, from http://www.theguardian.com/world/2014/apr/11/ukraine- russia-crimea-sanctions-us-eu-guide-explainer

Zainal, Z. (2007) Case study as a research method, Jurnal Kemanusiaan, 9 (6). Retrieved November 2015, from www.fppsm.utm.my/download/.../48-case-study-as-a-research- method.html

ZZS (2015). Līdaka intervijā NRA: Latvija nav gatava ne 250, ne tūkstoš bēgļu uzņemšanai. Official website of party Union of Greens and Farmers.Retrieved January 2016, fromhttp://www.zzs.lv/index.php?p=8375&pp=11512&lang=1281&a=2&b=1&lbu=60569

Линдерман, B. (2011). Может ли русский язык быть вторым государственным?Retrieved December 2015, from http://old.subbota.com/2011/03/09/tn001.html

Web sites

Central Election Commission of Latvia. http://cvk.lv/ Data extracted on March, 2015

European Election Database: http://www.nsd.uib.no/european_election_database/ Data extracted on October, 2015

Parties and Elections in Europe: http://www.parties-and-elections.eu/Data extracted on October, 2015

Official Website of Social Democratic Party Concord: http://www.saskanascentrs.lv/Data extracted on December, 2015

Official Website of Unity: http://vienotiba.lv/ Data extracted on December, 2015

Official Website of National Alliance: http://www.nacionalaapvieniba.lv/ Data extracted on December, 2015

Official Website of Union of Greens and Farmers: http://www.zzs.lv/ Data extracted on December, 2015

January 20, 2016 Kristina Freiberga 72/72