286 RUDENS 2016 VOL. LXII ISSUE 286 62. GADAGĀJUMS Fall, 2016 RUDENS 286. NUMURS Jaunā Gaita, published since 1955, is a Latvian quarterly devoted to literature, S A T U R S the arts, and the discussion of ideas. 1. Jānis Kalmīte. Rija (glezna) Editor in Chief: 2. Juris Kronbergs – Valentīnei Lasmanei Rolfs Ekmanis 4. Sanita Upleja – Valentīne Lasmane [email protected] 5. Ligita Kovtuna – Par gaviļnieci Valentīni Lasmani Associate Editors 6. Krista Vārsberga – Sašūpota (glezna) Linda Treija 7. Uldis Bērziņš – Čabinu pierakstus [email protected] 9. Uldis Bērziņš – Iedzejot alvā Sarma Muižniece Liepiņa 10. Krista Svelbonas – Migranti (glezna) [email protected] 11. Ilze Lāce-Verhaeghe – Žanis Contributing Editors: 16. Vitauts (Vito) Sīmanis – Dzirnavas #3 (glezna) Voldemārs Avens, Māris Brancis, 17. Rita Laima Bērziņa – Elles ķēķis Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, Juris Silenieks, Juris Šlesers, Lilita 21. Maija Meirāne – ĒRPF balva Sarmai Muižniecei Zaļkalne 24. Sarma Muižniece-Liepiņa – Jūras skorpions 25. Osips Mandelštams – Lastočka Technical Editor: 26. Guntis Šmidchens – Zelta zirgs un igauņu pasakas Juris Žagariņš Phone: 413-732-3803 29. Līvija Baumane – Mūzika Ķezberes agrīnajā lirikā [email protected] 32. Ingus Barovskis – Literatūrzinātniece Dzidra Kalniņa Business Manager: 37. Madara Eversone – LPSR RS valde 1956-1969 38. Jānis Aistars – 60. gadu glezna Tija Kārkle 616 Wiggins Road 43. Sanita Upleja – Par sievietēm un liberālismu St. Paul, MN 55119, USA 45. MĀKSLA – Māris Brancis – Dagnijas dzīvesprieks [email protected] 46. Linda Treija – Latviešu mākslinieki Čikāgā JG home page and archive: 47. Rita Grendze – No sērijas Lamella
Atceros Tevi no… jā atceros… logs atvērts, vējš no pagātnes, ne gluži caurspīdīgi vēstures plīvuri…
Taču šis nav vēsturisks apskats vai manu atmiņu tēlojums, bet dzimšanas dienas, jubilejas dzejolis Tāpēc nost – nostalģija
Tāpēc nepieminēšu ne Sandberga grāmatveikala Austrumeiropas nodaļu, ne Bredengas pļavas, ne Tavas idejas un atbalstu Eljas Skandināvijas nodaļas darbam, ne diskusijas Stokholmas latviešu Pagrabā Nepieminēšu to, ka dažam labam nelatvietim Tu liki latviešu valodas pamatus, piemēram, manam somu draugam Matti Similē, ar kuru pirms gada biju pie Tevis ciemos Pat nepieminēšu jauki pavadītās dienas Tavās Skudriņās uz laukiem, neteikšu nekā par daudzām citām lietām, piemēram par to, ka atceros Tevi kā balsi telefonā, toreiz kad tie, telefona klausuļi, bij ar saitītēm piesieti kā suņi savām būdām,
un nemaz – jo taču pārāk neērti man, cilvēkam, tikpat kā 70 gadus vecam –
nemaz nepieminēšu ka Tavā priekšā joprojām jūtos kā jaunietis, kā jau reiz teicu par savu paaudzi:
mēs esam aizmāršīgā paaudze mēs novecojām bet aizmirsām pieaugt
Mēs, Valentīne, esam veci draugi, un vecāka drauga par Tevi man nav
Tu manā mūžā esi bijusi enerģija, loģiska argumentācija, spēja iejusties situācijās un citos Loģiska argumentācija prasa enerģiju un drosmi bez loģiskas argumentācijas nav saprašanas tā ir dzīves valoda tā ir mācību grāmata dzīves gramatikā tas ir realismā sakņots optimisms jo bez saknēm reālismā optimisms aizlido pa gaisu kā hēlija pildīts balons pāri Skansenam Stokholmā vai Brīvdabas muzejam Rīgā
2 Kādā dzejas pēcpusdienā tepat Igauņu namā pirms aptuveni diviem gadiem Tu pēc mana lasījuma teici: „Vai, kāda Tev bēdīga dzeja, bet zini, paliks labāk, man ir 98 gadi un es nekad neesmu jutusies tik priecīga kā tagad”
Par to es priecājos, tam es ticu, kā var neticēt tik gara mūža pieredzē pamatotam optimismam
Tev šodien jubileja mūsu informācijas laikmetam piemērota: cipari viens un divas nulles
Tādēļ šodien iedzeršu vīnu suminot simtagdnieci Valentīni
Vai, un būs vēl viena atskaņa: ar balsi ne pārāk klusu ne skaļu suminu Tevi, simtgadnieci Vaļu
Foto: Ligita Kovtuna
3 Sanita Upleja Punkaharju sanatorijā Somijā. Viņas ierosmē 1996. gadā tapa dzejnieces Annas Dagdas piemiņas fonds, un viņas pārraudzībā tika VALENTĪNE LASMANE izdoti dzejnieces kopotie raksti. – DZĪVĀ VĒSTURE Politiski nozīmīgs darbs bija okupētajā Lat- vijā apcietinātajai Lidijai Doroņinai-Lasmanei Vēsturi, tās pētīšanu, noliegšanu vai slavinā- dabūt politiskā patvēruma tiesības Zviedrijā šanu, iedziļināšanos vai noklusēšanu, pār- 1989. gadā. Kad 2013. gada novembrī Stok- skatīšanu vai sagrozīšanu var aplūkot dažādi. holmā Valentīne Lasmane saņēma PBLA Bal- Vēsturi var izteikt skaitļos un gadskaitļos, ie- vu, ar lielu cieņu viņu sumināja gan latvie- gūtās un zaudētās teritorijās, pārzīmētās un šu trimdas pārstāvji, gan pēdējos gados at- atkal pārzīmētās kartēs. Var izvēlēties redzēt braukušie tautieši. Viņa joprojām piedalās vai neredzēt aiz statistikas vienībām un pro- daudzos latviešu pasākumos Stokholmā. centiem paslēptos cilvēku likteņus, ciešanas un laimes brīžus. Aiz sauso faktu klāsta gan paliek daudz elpu aizraujošu ainu no Valentīnes Lasmanes dzī- Taču vēsturi var arī vienkārši izdzīvot, pašam ves, to skaitā ebreja izglābšana Kurzemē piedaloties tās veidošanā. Pārvarot savas iek- 1944. gadā un nogādāšana Zviedrijā, arī pra- šējās bailes, ķermenisku vājumu un laikme- tināšanas pieredze čekā 70. gados radniecī- tu griežu uzliktos pārbaudījumus. Nemitī- bas dēļ ar Lidiju Doroņinu-Lasmani. Par sa- gi smeļoties stiprumu garīgumā un dzīves- kariem ar padomju Latviju Valentīne Lasma- spēku darbā. Ar savu mūžu un darbu rādot ne savulaik izpelnījusies gan publisku iepļau- priekšzīmi jau vairākām paaudzēm. Tāda ir kāšanu Zviedrijā, gan tautiešu atteikšanos ar Zviedrijā dzīvojošā Valentīne Lasmane, kura viņu sarokoties. maijā atzīmēja 100. dzimšanas dienu, sumi- nāšanai atskanot abos Baltijas jūras krastos. Taču mums šodien būtu svarīgi paraudzī- ties uz viņas mūžu un darbu kā uz dzīvu lie- Par Lasmanes garajā un notikumiem bagāta- cību par mūsu tautas skarbo vēsturi pagā- jā mūžā izdarīto un pieredzēto varētu stās- jušajā gadsimtā. Ja raugās uz abstraktiem tīt daudz un gari, taču īpaši nozīmīgi mūsu gadskaitļiem, II Pasaules kara laiks un LCP tautas un valsts vēsturei ir uzsvērt viņas vei- darbība šķiet atrodamies patālā un noputē- kumu trijās jomās. Savulaik būdama Latvi- jušā vēstures plauktā. Taču, ja pievērš uzma- jas Centrālās padomes (LCP) darbiniece un nību, ka mūsu vidū vēl ir cilvēks, kurš pats iesaistīta bēgļu laivu organizēšanā, viņa do- organizējis bēgļu došanos uz Zviedriju, lai kumentēja šīs organizācijas pagrīdes dar- no atkārtotas padomju okupācijas paglāb- bību, bēgļu pārvešanu uz Zviedriju un vēs- tu un trimdā saglabātu Latvijas politisko un tīja par to gan latviešiem, gan zviedriem. kultūras eliti, kāda nu tā bija saglabājusies 1990. gadā iznākušajā grāmatā Pāri jūrai. pēc pirmās padomju okupācijas un nacis- 1944./45. g. Valentīne Lasmane sakārtojusi tu varas gadiem, tad tā nemaz neliekas tāla 130 liecinieku atmiņas. 2011. gadā iznāku- vēsture, bet gan dzīva un joprojām sāpīga si arī LCP darbinieka Leonīda Siliņa atmiņu tautas pieredze. grāmata Zviedru-latviešu palīdzības komite jas darbība, kuras sagatavošanā palīdzējusi Savulaik intervijā žurnālam Ir Valentīne Las- arī Lasmane. mane atzina, ka pēc Latvijas neatkarības at- jaunošanas bija ļoti nopietni domājusi par Pēc izglītības filoloģe Valentīne Lasmane bla- atgriešanos Latvijā un pat vairākus mēne- kus maizes darbam Zviedrijā daudz laika vel- šus nodzīvojusi atgūtajā, tēva savulaik celta- tījusi latviešu valodas mācīšanai gan latvie- jā namā Rīgā. Tomēr atrautībā no tuvajiem šiem, gan sveštautiešiem. Viņa sarakstījusi cilvēkiem sajutusi, ka viņa te vairs neiederas. mācību grāmatu zviedriem, kas vēlas iemācī- Ja mūsu tautas vēsture nebūtu tik joprojām ties latviešu valodu, kā arī sastādījusi grāma- pulsējoši sāpīga, kāda tā ir, tad nebūtu dau- tu A Course in Modern Latvian (ALA, 1985) dzu šādu rūgtu lēmumu un nepiepildītu ce- un Latviešu-zviedru sarunvārdnīcu (1993). rību. Liels ir arī viņas ieguldījums latviešu kultūras Taču pat apstākļos, kad vienas tautas dažā- un sabiedriskajā dzīvē Zviedrijā. Viņa pieda- dām daļām jāsarunājas „pāri jūrām”, Valen- lījās Rūdolfa Blaumaņa piemiņas plāksnes iz- tīnes Lasmanes piemērs, līdzīgi kā citu trim- veidošanā 1988. gadā rakstnieka nāves vietā dinieku savulaik paveiktais, skaidri rāda, ko
4 cilvēki var izdarīt, par spīti apstākļiem, tikai Atis Lejiņš un Saeimas priekšsēdētāja Ināra savas gribas vadīti. Viņa kopā ar savulaik Mūrniece. Visi kā viens uzsvēra lielo Valen- latviešu leģionā iesaukto vīru izaudzinājusi tīnes Lasmanes gara spēku un iedvesmojo- trīs meitas un pamatoti lepojas, ka visi pieci šo personību. Krilovs vēl piebilda, ka mācījies mazbērni runā latviski. no viņas, kā samērot emocijas ar vēsu prātu, Ne visiem cilvēkiem ir lemts tik garš, labiem kas viņa dzīvē lieti noderējis. darbiem un vēsturiski izšķirošiem notiku- Valentīne Lasmane raudzījās uz mums sirsnī- miem piesātināts mūžs. Ne visi no mums bas un spēka pilna, tērpusies tautas tērpā, spēj savu dzīvi dzīvot tik aktīvi, jēgpilni un ar pie krūtīm – Triju Zvaigžņu ordenis – Latvi- vēlmi dot un palīdzēt citiem cilvēkiem. Taču jas valsts augstākā pateicība par viņas mūžu. mums visiem ir iespēja mācīties un smelties gaismu no tādiem cilvēkiem kā Valentīne. Valentīne Lasmane (dzim. Jaunzeme) pie- (www.irlv.lv 2016.12.V) dzima Ukrainā. 1921. gadā ģimene atgrie- zās tēva dzimtenē Latvijā. Valentīne pabei- Raksti publicēti sadarbībā ar autori Sanitu Upleju un dza Latvijas Universitātes Filoloģijas un fi- nedēļas izdevumu Ir (www.irlv.lv). Upleja raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš lozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu. 1993. gada. Daļu sava profesionālā mūža viņa pavadījusi Vācu okupācijas laikā viņa iesaistījās pretes- laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa. Prāgas laikā sniedza ziņojumus no tībā vācu okupācijas režīmam, darbodamās Maksavas. Latvijas Centrālās padomes evakuācijas gru- pā Ventspilī. 1944. gada novembrī viņa pār- Ligita Kovtuna brauca jūrai uz Zviedriju arī pati. 1970. gadā, Latvijas apmeklējuma laikā, gan Sveicam Valentīni viņu, gan vīru Albertu aizturēja čeka un 10 dienas pēc kārtas pratināja Alberta māsas Li- Lasmani! dijas Lasmanes-Doroņinas pretpadomju lie- Š.g.16. maijā piedalījos Valentīnes Lasma- tas sakarā. Piedzīvoto VDK Valentīne sauc nes dzimšanas dienā. Biju patiesi priecīga par „valsts eksāmenu”. Kad 1983. gadā Lidi- uzrunāt cienījamo mūsu laikrakstu autori un ju Lasmani jau trešo reizi notiesāja par pret- (gandrīz) klātienē novēlēt viņai visu labāko, padomju darbību, Valentīne veica milzu dar- ko vien var vēlēt cilvēkam, kuru, nekad nesa- bu, lai izvērstu skaļu starptautisku akciju, ie- tikusi, esmu iemīlējusi un dziļi cienu. Nopū- saistot starptautiskas cilvēktiesību organi- tām svecītes kliņģerī, kas izcepts simtnieka zācijas. Ar trimdas latviešu jaunekļa Imanta formā (jebšu svinējām Valentīnes 100. dzim- Lieģa palīdzību 1989. gadā kāds britu par- šanas dienu!) un dziedājām „Daudz baltu lamentārietis toreizējo Lielbritanijas premjer- dieniņu”... Tas viss, pateicoties modernajām ministri Mārgaretu Tečeri pirms tikšanās ar technoloģijām, proti, Skype. Michailu Gorbačovu iepazīstināja ar „Lidijas lietu”. Svinības notika labākajā un piemērotākajā vietā, kāda šim notikumam – cienījamas lat- Valentīne ir viena no nedaudzajām sievietēm, vietes 100 gadu jubilejai – var notikt: Rīgā, kura vācu okupācijas laikā līdzdarbojās Lat- Gaismas pils korē. Gaviļniecei par godu Oku- viešu Centrālās Padomes bēgļu laivu organi- pācijas mūzeja darbinieki un Latvijas Mutvār- zēšanā uz Zviedriju. Vēlākajos gados, dzīvo- du vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts dama Zviedrijā, viņa aktīvi aizstāvēja padom- bija sarīkojusi sirsnīgas un skaistas svinības. ju režīma politieslodzīto, sava vīra māsu Li- Ievada runu teica vēsturnieks Uldis Neiburgs, diju Lasmani. Valentīnes Lasmanes darbība klātesošos uzrunāja filmas Uz spēles Latvi bēgļu laivu organizēšanā ir attēlota Pētera ja režisors Pēteris Krilovs, muzicēja pianists Krilova dokumentālajā filmā Uz spēles Latvi Ventis Zilberts, atskaņojot gaviļniecei mīļo ja. (Kā romāna tēla daļējs prototips viņa ir iz- Jāņa Mediņa Dainu Fa diez mažorā un – četr- mantota arī Arvīda Griguļa romānā Kad lie rocīgi – itāļa Pjetro Frosīni Jautro bruņinieku tus un vēji sitas logā). Valentīnes dzimšanas (kopā ar savu audzēkni Lauru Tamani), kam dienā prezentēja filmas DVD ierakstu. Valen- pievienotas 16 taktis ar tautasdziesmas „Kur tīne Lasmane sarakstījusi grāmatu Pāri jūrai. tu augi, daiļa meita” motīvu. Ligita Kovtuna ir laikrakstu Brīvā Latvija un Laiks Apsveikuma vēstuli bija atsūtījusi tēlniece galvenā redaktore un apgāda „Vesta-LK” („Laika Valentīna Zeile no Parīzes, Saeimas deputāts Grāmata”) vadītāja.
5 Krista Vārsberga. Sašūpota/Swung. 2016. Eļļa, eļļas pasteļi un papīrs uz koka paneļa. 24,8 x 35,6 cm Autores foto Skat. Lindas Treijas rakstu 46. lpp. Uldis Bērziņš „atrast iespēju“, kā konkrētos apstākļos kal- pot savai tautai, savam Dievam, savai māk slai, savai hipotēzei, savai, dona Kihotes ga- ČABINU PIERAKSTUS dījumā, Dulcinejai. Nuja, paradoksāli? Brīvie SESTĀ MĒNEŠA raujas katrs savā virzienā. Brīvie visbiežāk sa- kaujas. Brīvība prasa stipru dūri, bet arī iecie- NAKTĪ PIRMS tību. Arī lādzīgu raksturu. Tāda, iznāk, bij un paliek izcilā mākslas kalpa Ilmāra Blumber- NOPIETNAS SARUNAS ga brīvība. Uz to pašu modi ir gan Lī Sepe- PAR BRĪVĪBU UN les, gan mana brīvība – mēs arī tikām spēļu bodē! Mēs dzejojām, šī dzejoja igauniski, šis KALPOŠANU latviski, mēs iemācījāmies citas valodas, mēs tikām pie kalpošanas prieka, pie aizraujošās Agrā bērnībā mans priekšstats par brīvību eņģeļu rotaļas! un nebrīvi saistījās ar „tiem lieliem“, ar viņu tirāniju. Tie lielie var, tie lielie drīkst. Viņiem Ķīpsalas smilšu dārzos, Lipkes paviljona nevajag ne lūgt kādam, ne gaidīt dzimšanas čīkstīgos dēļos, kur brīvs vīrs reiz brīvi izvēlē- dienu, ne Lieldienas – ej spēļu bodē un no- jās likt dzīvību uz spēles un kalpot tam, ko jau pērc visu, ko vēlas sirds. Bet sirds klusē! Viņi senie gudrie saukuši par 仁 rén – cilvēks/2, nav savas brīvības cienīgi, viņi nezin, ko ar Cilvēks/Cilvēks, ko viņi saukuši par cilvēcī- brīvību darīt. Viņi skatās uz citu pusi un velk bu, par jēgu būt cilvēkam, jā, cylkam byut, bērnus rotaļu logam gaŗām. Kam tādiem dā- to nojēgu, ar kuŗu visi dzīvojam, kuriuo visi vāta brīvība?! Ko viņi vispār dara šai pasau- gyvename, millega me kõik elame, gan la- lē? bie, gan ļaunie. Ķīpsalas smilšu dārzos. Būt brīvam – spēt nebēgt liktens, tak i nepado- Tad nāk jaunības sapņi un atziņas. Mēs ar ties tam. Kurš te ir uz brīvām kājām, – tas, igaunieti Lī Sepeli (Ly Seppel) bijām jau- kurš gatavs iet bojā, vai tas, kurš prot izbēgt nie dzejnieki un arī tādi kā jaunie zinātnie- nežēlīgā liktens? Te nu ieraugām brīvības jē- ki, turktautu valodu un literatūru pētītāji, un, pats galvenais, viens otru atzinām par Balti- dziena pretrunīgo dabu. jas un pasaules tautu brīvības cīnītājiem. Lī Ja mana brīvība ir – vēlēšanās kalpot, tad man pārstāstīja kādu sarunu ar tēvu. – Lī: man nebūs „aritmētiskas atbildes“, vai brī- Būtisks ir jautājums, kā un kad gūsim brīvī vāks topu bēgot, vai stājot pretī un ejot bu? – Tēvs: Būtisks ir cits jautājums – ko darī bojā? Iepriekš nezinu, kuri būs labāk kal- sit ar „gūto brīvību“? – Nosmējāmies: slīpēts pojuši. Un arī vēsturnieki, arī dzejnieki ne- vecis! Bet mēs tak neesam vakarējie, mēs la- beigs strīdēties. Ja visi bēg, tad pareizi pa- sām šādas tādas grāmatiņas, un mums pa- teiks: Gļēva tauta! Ja visi kritīs, tad kam uz- šiem skaidrs, ka brīvība uzliek lielu atbildību. klausīt vēsturnieku un dzejnieku atzinības Uz Arsenālu neaizgāju, Ilmāra Blumberga iz- vārdus? Tā ir varoņa izvēle un varoņa tīksme, stādē nepabiju, bet žurnāls man pastkastē par kuŗu ar Jāna Kaplinska (Jaan Kaplinski) atnesis Kalpotāja tēlu, zem kura pats māks- un Guntara Godiņa muti Cēzaram pavēsta linieks liecas kā apakš savas milzu ēnas. Tas arvenu ķēniņš: esmu es. PATS. – Sākums šai zīmei radās kā VERSINGETORIKSS TEICA: Cēzar, tu vari abstrakta, nekonkrēta doma. Lēni, viļņo atņemt zemi, uz kuras mēs dzīvojam, joties kā jūrai, doma materializējās, ieguva bet zemi, uz kuras mēs nomirsim, miesu, kaulus un nosaukumu. Tā uzzīmē atņemt mums nevari. jās un uzgleznojās. Tā pārvērtās un mainī Nosviedu zobenu tev pie kājām: jās. Nav zināms, kas notiks ar KALPOTĀJU. tas esmu es, tā mana tauta. Kā uzzīmēsies, vai izveidosies nākošā figū Es zinu, kas nāks. ra. Beigas KALPOTĀJAM es neuzzīmēšu. Tā To, kas arvenu zemē bija dzīvības paliks nepabeigta. Tā rakstīja un domāja Il- cienīgi, mārs Blumbergs, nu viņš jau paguvis saplūst vairs starp dzīvajiem nav, ar savu brango ēnu. Droši vien tādam kā viņš bet ar tiem, kas palikuši, brīvība ir prasme, tāds uzzibsnījis talants – es negribu dzīvot.
7 Brīvības putnam ir knābis un asi nagi. Dažs lugas tekstu) i „bīstamu cilvēcībai“. Rakst- nikns tirāns savu politiķa karjeru sācis taisni nieks, kā nojaušu, grib „brīvi kalpot“ tam, kā brīvības cīnītājs. Brīvība alkst asiņu – ne ko viņš redz kā mākslas un dzīves patiesību – tikai ienaidnieku, bet, ak – paši zināt, ka brī- kalpot patiesībai, taču ne „cīņai par brīvību“. vība nepiedod bikliem „savējiem“ – tā neat- Un te nu izbrīnīts vēroju apstākļu un nojēgu- zīst viņu brīvību pašiem pieņemt liktenīgos mu rūgto ironiju. lēmumus. Ķīniešu rakstnieks, vēlākais Nobe- Jūlija Kuzņecova: Kad dramaturgs rādīja sa ļa balvas laureāts Gao Siņdzjans (Gao Xin gatavoto variantu, viņu palūdza veikt izmai jiang) trimdā uzrakstīja lugu par traģiskajiem ņas tekstā: atsevišķi pārstrādāt divu perso notikumiem 1989. gada 4. jūnijā Debesmiera nāžu, studentu tēlus, jo abu neskaidrā pilso vārtu laukumā Pekinā, kad pret studentu de- niskā pozīcija, uzsvērtā emocionālā nestabi monstrāciju valstsvara raidīja tankus. Lugā litāte pārceļ konfliktu no jomas, kur risinās Bēgšana skatām, kā pamestā noliktavā no cīņa par demokrātiju, uz intīmo sfēru – cen vajātājiem slēpjas trīs – Zēns, Meitene un Vī- trā nonāk viņu bailes no nāves un mēģinā rietis. Jaunais students tic revolūcijai un brī- jums tās pārvarēt, fiziskā tuvībā apliecinot vības ideāliem: Visa pilsēta protestē pret šo savu miesīgo eksistenci. [...] Acīmredzot pa asiņaino izrēķināšanos. Strādnieki noteikti sūtītāji no amerikāņu teātra gaidīja no Gao jau sākuši streiku. Cīņa kļūs aizvien nežēlī pilnestīgu „protesta anatomiju“, politiskā gāka. (Uzrunā meiteni.) Mums pēc iespējas teātra tradīcijās ieturētu, plaši izvērstu divu ātrāk jāizstāsta pilna patiesība par asinsizlie antagonisku spēku, sociālisma (valstsva šanu tur laukumā, lai cīņa aptver jau visu val ras aparāts, kas ieved Pekinā karaspēku un sti, mums jāaicina strādnieki un mācību ies smago kaujas tehniku) un demokrātijas (stu tāžu audzēkņi uz vispārēju streiku! Drīz sāk dentu) sadursmi. Tādas ekspektācijas prasa sies pilsoņu kaŗš! Vīrieša izvēle ir cita: Es ne citu konflikta virzību, kas attīrīta no priekš vēlos kļūt par bandinieku citu rokās un ļaut stata par studentu divdomīgi „netīšu“ rīcī mani izmantot. Man ir pašam sava griba, tā bu tur Laukumā (kurpretim lugā studentus nav atkarīga ne no viena cita, un man atliek ieraugām it kā neviļus iesaistītus protesta tikai – bēgt. akcijās...)1 Ķīniešu literatūras pētniece Jūlija Kuzņecova Esmu šobrīd gatavs – tāpat kā ar Kaplinska vērtē: Bēgšana, kuŗu Vīrietis izvēlas par savu un Godiņa muti to darītu arvenu brīvības cī- eksistenciālo stratēģiju, nebūt nav saistāma nītāji – „dezertieri“ Vīrieti noraksturot nicīgi; ar gļēvulību, gluži pretēji, liecina par neat esmu dogmātiķis. Mans nojēgums par brīvī- karīgu raksturu, jo tieši tā lugā apliecināta bu ir tiepīgi altruistisks: „Laidiet kalpot!“ Ļau- gribas brīvība, un tikai bēgot iespējams to jiet spēlēties, ļaujiet nospēlēt lielo, skaisto saglabāt. Kalpotāja spēli. Taču – cepuri nost Gao Sin- dzjaņa priekšā, ja viņam pietika „iekšējas brī- Vīrietis: Es negribu būt spēļu kārts kāda vības“ tam, lai „amerikāņu teātra“ pretenzi- cita kavā, negribu, lai mani kaut kur jas noraidītu! ved. Gribu saglabāt savu brīvo gribu, tādēļ man atliek tikai bēgt. Taisni Ķīnā jau tūkstošiem gadu turpinās strīds starp brīvību kalpot pienākumam un Zēns (atskatās, runā auksti un naidīgi): pienākumu nekalpot nekam, kas nav tava Tātad tu atstāj mūs, tu novērsies no iekšēja brīvība. Atteikties kalpot – ne vien- demokrātiskās kustības? mēr tas nozīmē tikvien uzmest vadzī ierēdņa Vīrietis: Es negribu akli sekot pūlim. galvassegu un patverties kalnu būdā. Tas var arī nozīmēt, ka jāuzgriež mugura savējiem, Zēns grib ziedot i savu, i citu dzīvības „cī- tiem, kas gaida no tevis ko pavisam citu, kas ņai par brīvību“. Meitene grib „būt brīva“, gatavi tevi aizstāvēt... Pazīstamā Ķīnas kla- taču vispirms jau – „būt dzīva“ un, kā pavēl siskās dzejas pētniece Marīna Kravcova for- dramaturģijas likumi, viņa grib abus vīriešus, 1 Ю.А. Кузнецова. Пьеса Бегство Гао Синцзяня: te vairāk vienu, te otru. Un Vīrietis grib pa- столкновение человека и власти в контексте событий likt brīvs no kalpības, Vīrietis atsakās kalpot на площади Тяньаньмэнь. 46-я научная конференция «Общество и государство в Китае». Москва, Институт „brīvības idejai“, kuŗu viņš uztver naivu, „ne- востоковедения РАН, 2016. Том XLVI . Часть 1. Стр. īstu“ un varbūt (es neesmu vēl dabūjis pilnu 597-609.
8 mulē divējas dzejnieka pozīcijas: dziedu par Uldis Bērziņš to, kas uz sirds, kā klasiskā galma un arī sava privātā pagalma dzeja, vai dziedu ar domu par valsti, kā to prasa konfūcisma imperatīvs, IEDZEJOT ALVĀ jūnzi, „krietnodēla“ pasaules uzskats. Profe- sore Kravcova nobeidz referātu pērnā gada Jūs to zināt no rakstiem, bet man pie glāzī- sinologu konferencē ar vārdiem: Vai patiesa tes stāstījis brīnīgais Juris Kronbergs, svinī- dzeja lai prioritāri kalpo sabiedrībai vai cil gais Uģis Bērziņš, minīgais Pāvils Johansons. Zviedrijā visu varēja dabūt, vienalga, Sodu- vēkam – abu smagas dilemmas noslogoto mam uz to brīdi nebijis kārtīgas rakstām- struktūras bloku periodiska tuvināšanās un mašīnas. Latviešu lasītāju papilnam, un nagi attālināšanās uz ilgu laiku paliek ķīniešu li niez uzrunāt, tak nebijis ne korektora, ne re- rikas enerģētiskais vilcējspēks. Ar gandarīju- daktora; bet puisis ir mācījies burtliča ama- mu ņemos apgalvot, ka līdzīgu spēku laukā tā. Eļļaini ož, tveicīgi uzelš lempīgās valodu taču paliek un paliks arī mūsdienu latviešu stelles, spied nu taustus, karstā alva lai čūkst dzeja. vēja dūdās. Slikti, ja dzejnieks kļūdās – sacie- Un – atgriežos pie savas paša brīvības; te nu tēs neizlabots. Tā viņš Zviedrijā kādu laiku i esam. Es norobežojos no pašmīļa brīvības, dzejojis, i tulkojis. no jēru zagļa un zirgu zagļa skaistās brīvī- Nākamā epizode. Vai bij liela gudrība, mek- bas, kaut mīlu gan čigānu, gan baškīru un lēt Jaunajā pasaulē dzimto Itaku. Garam jau nogajiešu, gan aizkrāciešu dziesmas. Barim roka gaŗa. Kādu tik vietvārdu turienes kartēs: ta bijusi tūkstošiem gadu vispārīgi atzīta me- Tēbas, Atēnas, Kartāga, Roma, Parīze, Gare- tode, kā pārdalīt ekonomikas produktu, un zers. Uz vienas no lapiņām iedomāts rakstīts: visās pasaules malās ieraugām starp laupī- „Sieniet mani pie masta! Jo vasks ir iztecē- tāju virsniekiem gan leģendām apvītus cīnī- jis...“ Ko viņš dabūja dzirdēt tanī reizē? Cieši tājus par savas tautas brīvību, gan Dieva iz- saistīts, plātīja mēmo muti un izkliedza pa- redzētus dziesminiekus un praviešus. Lībiešu vēles kurliem. Vēlāk, jau Itakā uzrakstīs – a un letgaļu meitenes būs taču skaisti dziedā- kas ticēs? Nav tak sistēmas! I leksikas pie- jušas par brāli, kuŗš pārved no kariņa monē- trūkst. tu depozītu. Un vēl šodien mums ar kaimiņu Bet viņš noticēja. Tik pasmīn un tic vien tā- neliedz sirds iet it brīvi pie upes un mežā un lāk. Svina parole, neatkodu kods bij sirēnu ņemt, „kas mūsu“. Un kad viņš nomirs, tad varbūt man tiks, kas viņa piedarbā un lau- Dzintars Sodums ka malā „palicis brīvs“. Mani vilina un mul- sina lezbiešu pāra vai trijotnes brīvība, jā, ar diviem, sacīt, noteikumiem: viņām tad jā- būt smukām un saprātīgās robežās arī jau- nām. Taču būdams gluži instinktīvā, ģenē- tiskā līmenī homofobs, es norobežojos no 34, 1962 JG arhīvs nr. geju pāra brīvības. Nu, vai man jātaisnojas? Jā, šorīt jau taisnojos kolēģei, kura bij izlasī- jusi manu uzmetumu. Jo, jo – vai es drīkstu un gribu vērtēt da lemt Sokrata paša vietā? Un kurš gan novilcis robežu starp divu prātu savstarpējo apbrīnu, starp skolnieka jūsmu par savu skolotāju – un iemīlēšanos? Tā man iet ar to brīvību: kā pa brikšņiem. Ja var sa- runāt – netiesājiet bargi.
2016
Savus pierakstus Uldis Bērziņš nolasīja Žaņa Lipkes Memoriālā muzejā, Ķīpsalā (2016.16.VI), atmiņu cikla ietvaros par to, kā Padomju Savienības okupācijas laikā literātam bija iespējams saglabāt iekšējo radošo brīvību.
9 Krista Svalbonas. Migrants 10. 2016. Pie kartona piestiprināts alumīnija (Dibond) panelis ar uv izdruku. 17,8 x 22,8 x 10,2cm.
Autores foto Skat. Lindas Treijas rakstu 46. lpp. Ilze Lāce-Verhaeghe rīt. Ziņot municipalitātei un prasīt, lai atsū- ta kādu, kas koku nozāģēs, sadalīs gabalos un aizvedīs uz izgāztuvi? Būs dārgi. Šajā pa- ŽANIS saules malā katra mazākā roku kustība ir zel- ta vērtē. Turklāt būs vēl krietni jānopūlas, lai (no cikla Valonijas stāsti) pierādītu, ka iepuvušais koks patiešām var Jebkura sakritība ar reālām personām un sašķelties un uzgāzties kādam uz galvas. Pa- situācijām ir pilnīgi nejauša. lūgt, lai kāds vīriešdarbos izveicīgāks kaimiņš nozāģē pa kluso? Ar pāris pudelēm vīna tad pietiktu. Mjā, bet labumguvēji var nosūdzēt, Valriekstkoks nenovēršami šķēlās pušu – iz- un kas zina, municipalitāte vēl uzliks bezmē- sūcis spēku vai visai dārza zemei, pats no ne- rīgu naudassodu. gausības viducī iepuvis. Žanis Blieķēns, ne- Par labumguvējiem Žanis sauca daudzbēr- kad neredzētā Teodora dēls, nostājies tīka- nu ģimeni no ielas pretējās puses – gan lie- majā plato lapu pavēnī, vienu roku sānos ie- lie, gan mazie Libotēni čakli vāca itin prāvo spiedis, ar otru braucīja savu ne tik tīkamo, riekstu ražu, kas lielākoties sabira nevis Blie- jo paprāvo vēderu, un prātoja, ko viņam ta- ķēna dārzā, bet uz ietves. Un nesmādēja arī gad kā godprātīgam pilsonim pienāktos da- Žaņa vecās mēbeles un citas grabažas. Pieti- ka izlikt uz ietves – un brauciens uz konteine- ru parku bija aiztaupīts. Bet tā viņu pustra- kā meita, kas katru dienu stundām staigā pa kvartālu un tēlo, ka runā pa mobilo telefonu, dziesmās, nu drīkst melot! Viņš slēdz vaļā tā jau visu redz, kas apkārtējās mājās notiek. seifus un gēnu dimantus nozog. Visbagā- Par jocīgās skuķes tēlošanu Žanis bija uzzi- tākais latvju literāts – kad būs pašiem brist nājis, reiz paužot kādai kaimiņienei aizkaiti- asinsselgā, tad redzēsiet, dāsns kā Zālamans nājumu par nemitīgo vārdu plūsmu, kas te tur mīcās vīrs, kurš izlikās nelga. attālinājās, te no otras puses atkal bija klāt. Šiverīgā smaildegune Marī, Lavranžu ciema Audzināšanas augļi, apgaismes laikmeta ziņnese, uzreiz pilnām mutēm zināja stāstīt, spaidi! Katrā mums cīnās divi, mūžība cīnās ka telefons īstenībā tāds apvalks vien ir – Li- ar mirkli; prasiet Gētem. Ar mūžību gudrs botēni, kas pārtiek no bērnu pabalstiem, tak tiks galā agri vai vēlu, kurpretim mirklī mēs nespētu rēķinu apmaksāt. Bet, ja Žannai ļauj iemīlamies. Kuģabiedri, jums nenāksies šo- šitā divas trīs stundas izrunāties, norimstot reiz gurdeno sirdi sasiet. Citā klasikā iebrien pastāvīgais nemiers un varot iztikt bez tab- kā mākulī zilā, tur varēs apjaust mūžību, sǟl letēm. um ikš kilā. Ir tāda vieta, kur putns Daugavu racis. Tamdēļ cars jau Pēteris braslam uzlicis No pārāk intensīvas domāšanas Blieķēnam acis. Tev kripatā uzkrāts – kur grāb, tur drīz pakrūtē sāka tā kā spiest, kā smelgt, un viņš iesāk vizēt. Tu spēj taranēt ģeogrāfiju, no- pieņēma visnotaļ nevīrišķīgu lēmumu – do- mirstot semantizēt. māt par to rīt. Jo tovakar bija kāds cits ak- mens no sirds (vai pakrūtes) jānoveļ. Beigās gribas vēl atgriezties pie burtliča mo- tīva, pie tām agrajām romantiskajām die- Dārza krokodilkurpēs aizšļūcis līdz saules nām un naktīm zviedru krastā. Ne tev cen- gultai, Žanis iezvila tajā ar tik smagnēju lab- zūras. Nuja, ne tev korektora, ne redaktora, patiku, ka tīkkoks savienojumu vietās palai- teksts tik tāds mutulis galvā. Spied apdomīgi da izbīļa brīkšķi. Ar ierastu kustību pamēģi- uz taustiem – aizgāja alvā. Salikums spurgu- nāja iespraust saulesbrilles vairs neesošajā ļo, virzās – lasiet! Ja miegsiet ciet acis, jums melno matu mežā, samierinājās un nostutē- sadursies dirsās. ja brilles nedaudz virs pieres. Nudien, matu Žanim vairs nebija, jo tās paliekas pakausī, 2016 kaut apslēpa tauku krociņas, tomēr piešķīra viņam tipiska lūzera paskatu, un tāpēc tika ik Uldis Bērziņš tekstu „Ieejot alvā” teica Ikšķiles Tautas namā, saņemot Dzintara Soduma balvu par atdzejotajām pa laikam rūpīgi noskūtas. Jo pašvērtējumā senislandiešu Eddas dziesmām (skat. JG284). Žanis neko īpaši zaudētu neatrada.
11 Jā, jā – kādreiz viņu dēvēja par „latviešu ku. „Īsos stāstus neviens vairs nelasa. Pat O. prozas jauno cerību”, jo tolaik, kad visi slē- Henrī krājums pelē noliktavā neizpirkts.” pa, apkaroja vai kultivēja savas un citu bai- Tāda bija bēru runa, pēc kuras atlika vien slāt les, Blieķēns bija iemanījies par to rakstīt ele- uz „Balto liliju”, īstenu padomijas laiku ūķi, ganti, asprātīgi un, galvenais, cenzoriem ne- kas no čipsu un burgeru uzvaras gājiena bija saprotamā valodā. Laiki mainījās, elegances vietā modē nāca uz drosmi pretendējošas patvēries vecpilsētā. Un tajā dzertūzītī bēdas jēlības, un Žanis pamazām aprada ar jaunu slīcināt vēl aizvien varēja tā, pa sirsnīgo – ar titulu, uz kopēja alkohola patēriņa balstītā pārsimtsgramiem šņabja norasojušā karafītē preses kalpu labvēlībā pamazām pārtopot un prāvām ķilavmaizēm. par „pazīstamo publicistu”, jo pa druskai Jā, tā tas bija, pirms Žanis strauji sāka tuvo- niekojās ar avīžrakstiem, un tad… diez vai ties galīgās izdegšanas bezdibenim. Pēdējā dzimtenē kāds viņu vispār vairs atceras. brīdī kā glābiņš nāca iespēja lielākoties strā- Kā ne! Pirms dažiem gadiem Žanis nīka kan- dāt tā saukto teledarbu mājās. Ar vēliem rī- torī kopā ar veselu baru eirocensoņu, līdzte- tiem un vēlām naktīm – kā bija ierasts jau- kus vēl dažiem sava dzimuma eksemplāriem nībsdienās dzimtenē. pūloties noturēt vīrišķo laivu mūžam no- Iekārtojies saules gultā ērtāk, Blieķēns pievē- raizējušos māmiņu, daudzdiplomu vecmei- ra acis un nodevās snaudulīgai apcerei. Nē, tu un blondu, seksīgu pamparzaķu strau- viņš ar savu dzīvi bija ļoti apmierināts. Dau- mē. Pirmās Žanim neizprotamu iemeslu dēļ dzi ērkšķi, kas plosīja viņu vēl pirms gadiem to vien darīja kā vairoja raizes, tas ir, cilvē- piecpadsmit, nekādas sāpes vairs nodarīt ci, otrās ar skābeniem politesse1 smaidiņiem nespēja. Nekādās neirastēnijas, depresijas bija eiropeiskas iecietības vārdā spiestas sa- un mazvērtības kompleksa bedrēs viņu vairs mierināties ar valodnieciski nemākulīgajām iegrūst nevarēja. Un no vienatnības viņš ne- dūkulītēm minibruncīšos, kam viņu noda- cieta. Žanis Blieķēns to beidzot izbaudīja – ļas priekšnieks, vecais dāņu izvirtulis Pēr- kā saldējumu pēc ilgas rindā stāvēšanas. sons, tā vien lūkoja pieķert pie dupša. Pē- dējās gan pamazām kļuva vai nu par māmi- Tēva Žanim nebija. Nē, kāds jau pie viņa ra- ņām vai vecmeitām, attīstība mundri ritēja dīšanas tapa piedalījies, kaut vai tas pats pa apli. Palaikam tomēr uzšvirkstēja profe- Teodors, kura vārdu māte bija likusi ierakstīt sionāli konflikti, un tad par šķīrējtiesnesi ne- Žaņa dzimšanas apliecībā. Viņš pats turēja reti aicināja valodas meistaru Blieķēnu. Kāds aizdomās kādu „skatuves dēļu arāju”, kura aizrautīgs avīžnieks tolaik bija iegavilējies, ka jaunības bildēs Blieķēns saskatīja līdzību ar pie Dižā Saieta dokumentu tekstiem latviešu sevi – un tas jau būtu tikai loģiski, jo izrā- valodā strādājot labākie no labākajiem, arī žu apskatniecei Aisedorai Blieķēnai nekādas rakstnieks Blieķēns esot tam upurējis savu privātās dzīves ārpus teātra nebija. Kad Ža- radošo darbību. nis bija gana nobriedis, lai uzdotu mātei tie- šu jautājumu par savu autoru, viņa to at Toreiz Žani tas bija vareni uzjautrinājis. Reizi svieda atpakaļ ar nevērīgu mazās, patuklās mēnesī ieraugot algas ciparu – piecu, sešu plaukstas mājienu un bieži lietoto „tas nav prozgrāmatiņu honorāra apmērā, viņš ne- sarunas vērts”. būt neraudāja par zaudēto saikni ar ma- nierīgo skribelēšanu, kā pats tagad vērtēja Bērnībā Žanim, protams, gribējās, lai arī vi- savu jaunības vaļasprieku. Un bēres tam arī ņam vakaros uz bērnudārzu pakaļ nāktu tēvs. bija godam nodzertas – neilgi pirms emig- Bet tagad bija labi, kā ir. Vismaz neviens al rēšanas uz Kūziku pilsētu Žanis bija datorā kašs ar izkurtējušu ģīmi pabalstu no dēla ne- sagramstījis pusduci vēl nepublicētu stāstu paģērēja. Un Žanis jau sen bija sapratis, ka un piedāvājis tos apgādam, kur šad tad pie- vārds „Teodors” pēcdzemdību satraukumos haltūrēja, pārtulkodams kādu krimiķi. Apgā- gluži vienkārši atvasināts no „Aisedoras”. da galvenā redaktore, kādreiz krietna čome- Un arī pret Aisedoru Žanim nekādu preten- ne, bet nu pārtapusi par blazētu darījumdā- ziju nebija – izglītība un kultūra, ar ko māte mu, paskatījās uz Žani ar neviltotu riebumu, viņu bija dāsni barojusi un ko dēls bija ņē- seju saviebusi tā, it kā viņš tai bāztu ausī slie- mis pretī gan labprātīgi, gan piespiedu kār- 1 pieklājība – franču val. tā, ļāva distancēties no nepatīkamām parā-
12 dībām un vēsturisko notikumu dzirnās palikt Nezināmu iemeslu dēļ Blieķēns pāri dīķim nesamaltam. tomēr netika. Lida, kādu laiku papriecājusies par iespēju kopā ar vīramāti pasēdēt pēc la- Saulesgulta atkal paklusi noskripšķēja, kāj biem preses vārdiem alkstošu aktieru kom- galī kāds tusnīja, ņurdēja un rosījās, līdz pānijā, pamazām pievīlās cerībās uz vīra sla- Žanis ar vieglu nopūtu pratās un pavirzīja vas saulīti, bet pa īstam saduga, sapratusi, kājas vairāk uz zvilnekļa otru malu. Tā bija ka Žanis nav gana apsviedīgs, lai nokamptu Emma B., Žaņa izputējušās laulības manto- pietiekami lielu gabalu no grūstošās liel- jums. „Ja gribi žiguli, tev jāņem arī Emma, es valsts pīrāga. Lidas papucis, kas pieminēta- ar to izlaisto suni neķēpāšos,” Lida, kā pa- jā kampšanā kautrējies nebija, nopirka mei- rasti, bija ļoti lietišķa. Skata pēc mazliet pa- tai skaistumkopšanas salonu. Žanis kādu lai- īgņojies, Žanis piekrita, jo braucamajam bija ku ļāva sevi pazemot, izlūgdamies sīknaudu paguvis pieķerties. Negribēja pats sev atzī- dienišķajai kafijai, bet tad sasparojās un uz ties, bet laikam jau drusku arī melnajai tak- svešvalodu zināšanu rumaka ieauļoja labi ap- senei ar neciešamo raksturu. Jo vāģa vērtību maksātā projektā, kas ļāva bez lielām sāpēm drīz vien sabradāja lietotie vācu autiņi, kas segt laulības šķiršanas un dzīvesvietas mai- kā krustnešu ordas gāzās iekšā dzintarzemē, ņas izdevumus. Un izrādījās tomēr pietieka- padarot žigulīti tikpat neiederīgu kā čugu- mi apķērīgs, lai nenokavētu vienu no pirma- na radiatoru eiroremontā. Tomēr Žanis ne- jiem, ar labākas dzīves tīkotājiem ne pārāk būt nejutās kā upuri nesdams. Ja neņēma pieblīvētajiem vilcieniem uz fritēto kartupeļu nopietni sunes vokālās izpausmes, Emma B. karaļvalsti. Tīkotājus, kuru rindas vēlāk ģeo- nebūt nebija slikta dzīves draudzene – div- metriskā progresijā savairoja lielā dimba, to- reiz dienā izveda Žani pastaigā, bet naktīs laik no karaļvalsts vēl atturēja svešā, grūtā klusa kā pelīte gulēja gultas kājgalī. un dzimtenē ne pārāk populārā vietējo valo- Blieķēnu allaž bija uzjautrinājusi Lidas ne- da. Žanis domās pakniksēja Aisedorai – bēr- sapratne par taksenei doto vārdu. Kad ku- nībā nīstās valodas privātstundas atmaksā- cēns, neapdomīga draugu dāvana bezbēr- jās ar uzviju. Nē, nu bija jau grūti arī viņam, nu pārim, ar tramīgu dīdīšanos un žēlabainu pagāja labs laiks, iekams to krāčaino valodas sūkstīšanos bija iekārtojies Blieķēnu ģimenē upi viņa ausis sāka uztvert kā atsevišķu de- uz palikšanu, tam bija jādod vārds. Žanis ie- siņu virteni, bet vismaz darba līgumu Žanis, rosināja nervozo lutekli nosaukt par Emmu vārdnīcu blakus turot, varēja izlasīt. B. „Jā, gandrīz kā Bony M!” bija iesaukusies Pateicībā par dāsno atalgojumu Blieķēns Lida, priekā, ka vienreiz izdevies atšifrēt in- jaunajā darbā metās ar īstenu dzimtcilvēka telektuālā vīra asociāciju spēli. Žanis viņai tā degsmi. Par pirmo algu viņš nopirka Parker arī nekad nepaskaidroja, ka patiesībā bija pildspalvu. Un izmantoja to tikai vienu rei- domājis par Flobēru. zi – kad vajadzēja parakstīt kaut kādus papī- Lida Žani bija savulaik noskatījusi, un bija rus par mātes kapavietu. Pildspalva palika uz jāprec, tur neko nevarēja darīt. Jo Lidas pa- kapu kantora darbinieces rakstāmgalda, bet pucis bija pie teikšanas, kad vajadzēja izvē- Žanis tur nekad vairs neatgriezās. Iespējams, lēties kultūrdarboņus, ko sūtīt pie „tautie- ka apskrapstējušās mēbeles un vēl no ģen- seka laikiem saglabājusies tintes smaka pār- šiem ārzemēs”. Un Žanis bija gandrīz drošs lieku aizskāra viņa estētiskās jūtas. Jo tā jau kandidāts – modernists, taču nezāģēja zaru, nebija, ka vērtīgā manta būtu gājusi zudībā uz kura pats sēdēja. Vispār jau Lida ar savu dēļ pārmērīgas bēdu nastas. Blieķēns tenci- mūždien grimēto seju itin labi iederējās bēr- nāja likteni, varētu sacīt, ka pat jutās atvieg- nību un jaunību teātru aizkulisēs pavadījušā lots – mātei bija izdevies šķirties no dzīves Blieķēna priekšstatos par sievietes tēlu rakst- ātri un nesāpīgi, turklāt svaigi frizētai (pļāvē- nieka dzīvē. Tiesa, ievērojis, ka agrās rīta jai bija labpaticis ierasties tieši kādas pirmiz- stundās gultā viņam līdzās ir piemīlīga jauna rādes priekšvakarā), nevis pārtapt par slimī- sieviete, kuras vaibstiem un sejas ādai nav bas gultā sasmirdušu, čokurā sarautu sāpju ne vainas, Žanis mudināja sievu izbeigt pār- kunkuli. mērīgo smiņķēšanos, bet sastapās ar stūr- galvīgu pretestību. Galu galā viņš atmeta ar Darbs, pārslodzei neritmiski mijoties ar roku – katrs slēpjas no realitātes kā prot. bezdarbību, pamazām rubināja Žaņa paša
13 veselību. Un laiks bija pārtapis taksometra par notāru un zobārstu paradīzi dēvētā maz- rēķina skaitītājā. Iesākumā vēl izrādījis zinā- valstiņā. mu interesi par viegli apvītušajām, bet labi Atvadu vakarā Arvediņš sadūšojās un ielika koptajām un viņa vecuma grupai atbilstīga- galvu Žanim klēpī. Blieķēns sastinga un zibe- jām kolēģēm, Blieķēns rezignēti samierinājās nīgi domāja, iespējām švirkstot pa galvu kā ar to, ka šī dzīves joma no reiz tik spraunā celofāna dzirnaviņspārniem maija vējā. ugunskura pāriet nīkulīgā gruzdēšanā. Šad tad viņš aiz pieklājības vēl izšāva kādu šar- Varbūt? mantu divdomību, bet juta, ka nav vairs ag- rākās piekrišanas. Turklāt vecīgās, sākotnēji Nē, tomēr ne. Kāpēc gan? Tie paši vēži, ti- pēc rietumdzīves labumiem izslāpušās drais- kai citā kulītē. Iesaucies „kritušiem varoņiem kules, attapušās, ka skapī pēkšņi sāk uzras- mūžīga slava”, Žanis pārvērta šo epizodi ties divi identiski lielzīmola zābaku pāri, bija jokā, kuru ar augstu inteliģenci apveltītais metušās ceļošanas neprātā uz tādiem pasau- svešatnes tautietis acumirklī saprata, pār- les nostūriem, kas uzdzina Blieķēnam skuras. tvēra, un abi ar glanci izvingroja no kutelī- Moskīti, tropu lietus un bezgarantijas dzera- gā stāvokļa. mais ūdens nebija Žaņa „tējas kaps”2. Vecās Pirmajos atšķirtības mēnešos bijušie kolēģi Eiropas kultūrgodība, kaut drusku sastāvēju- pārmija draiskām vārdu spēlēm pārbagātas sies, viņa sirdij bija daudz tuvāka. Pa Parīzes e-pasta vēstulītes, bet tad sarakste pama- un Londonas ielām Žanis Blieķēns peldēja kā zām kaut kā apsīka. Tandēms „pusezis” un klimpa buljonā, izliekoties nemanām, ka pū- „tirezis”5, kā viņus mēdza dēvēt dzēlīgās ko- lis pie Silvijai Bīčai reiz piederējušās grāmat- lēģes, pārbaudi ar attālumu neizturēja. nīcas šo vietu dara līdzīgu kādam Marokas tirgus placim. Žanis bija nācis pie secinājuma, ka vislabāk ir dzīvi iedalīt posmos, kas sākas un beidzas, Ai, tas „tējas kaps” un „kūkas miers”3, to vi- nevis nemitīgi staipīt līdzi visu biogrāfiju kā ņam iemācīja Arvediņš, trauslais, asprātīgais pelēku, lipīgu auzu novārījumu. pārdīķietis, kam Žanis neliedza savu koleģiā- lo labvēlību un bija ļāvis pietuvināties arī ār- Emma B. gultas kājgalī smagi nopūtās. Žanis, pus darba attiecībām. Jo Arvediņš bija pie- atgriezies no atvaļinājuma un pārvedis kap- tiekami smalkjūtīgs, lai netraucētu Blieķēna rīzo dāmu no suņu viesnīcas, kas bija iekār- vienatnībai, un arī gana interesants sarun- tota vecā krogus ēkā netālu no Napoleona biedrs, lai kliedētu viņa vientulību. pēdējās kaujasvietas, pamanīja, ka taksene pievelk kreiso pakaļkāju, ik pa brīdim stebe- Kā viņi mētāja opiņjāņus4, mēreni iemalko- rēdama trīskājīgi. Un kopš kāda laika viņas jot pa glāzei smalkas dziras, viens otru at- iecienītais dīvāna stūris bija sācis nepatīka- karībā no sarunas temata (un izdzerto glāžu mi dvakot. Žanis nevarēja vārdos noformu- skaita) dēvēdami vai nu par eskvairiem, vai lēt, ko viņam šī smaka atgādina. Tā uzdzi- emerētajiem Labrenču ciema arhibīskapiem! na skumjas un nelāgas priekšnojautas. Vizī- Vienīgā nelaime bija tā, ka anekdotes no „ar- te pie veterinārārsta tika no dienas uz dienu mēņu radio” repertuāra vai Čapajeva dzīves atlikta, aizbildinoties ar pārlieko karstumu. Arvediņš gan noklausījās, mulsi smaidīdams, Bet tagad vilcināties vairs nevarēja, tās nebi- bet bija skaidri redzams – nesaprot. ja Emmas B. parastās kaprīzes, sunīte nepār- Diemžēl simpātiskā kolēģa mātes valoda bija protami cieta sāpes. iekonservējusies ulmaņlaikos un pārlieku sa- Ārsta apmeklējums bija pieteikts uz vakarpu- jaukusies ar, Žaņaprāt, diezgan oriģināliem si, kad kļūs vēsāks. Un nu jau „saulīte posās pārcēlumiem no kādreizējās mītnes zemes uz riešanu”, kā mēdza teikt Arvediņš. valodas. Ierēdņu konkursu nabaga puisis ne- izturēja, nācās no latvieša atkal pārtapt par Emma B., vienmēr līksma līdzbraucēja, va- angļvalodīgo un pieņemt citu darbu kādā karā iespītējās un ne par ko negribēja ierik- tēties uz zemšasiju merša pakaļējā sēdekļa. Žanim bija pamatīgi jānopūlas, lai iestūķētu 2 cup of tea (izteiciens angļu val., mana interešu joma vai tml.) taksenes lunkano augumu kaķim paredzētā 3 piece of cake (sīkums – angļu val.) 5 Tirez, poussez – vilkt, grūst (uzraksti uz durvīm franču 4 opinion (viedoklis angļu val.) valodā)
14 būrī, tai pašā, kurā, neapmierināti īdēdama Ienācis mājā, Žanis palika stāvam starp dzī- un rūkdama, Emma B. bija devusies viņam vojamo istabu un virtuvi, nespēdams izšķir- līdzi emigrācijā, pa ceļam ieķerot pirkstā kā- ties – vispirms iemest suņa pavadu atkritu- dam poļu muitniekam, kas par varītēm bija mu tvertnē vai uzreiz ieliet sev kaut ko stip- gribējis Žaņa „rokas bagāžu” dabūt no būra rāku par vīnu. Izlēmis par labu pēdējam, viņš ārā. nometa pavadu zemē un piegāja pie krāmu tirgū pirktās munīcijas kastes, kas bija ar lie- Veterināra uzgaidāmā telpa oda pēc sau- tišķu izdomu pārveidota par dzērienu glabā- sās suņu barības un dzīvnieciskām bailēm. tuvi. Emma B. ne brīdi nepalika mierā, gan slēp- damās zem krēsla, gan mēģinot izmaukties Konjaka nebija, šņabi negribējās. Amare- no kakla siksnas. Žanis juta, ka piere noraso, to pudeles dibenā vēl kāda šļuka skalinājās. no šķērmās smakas velk uz nelabumu. Un Mandeļu liķieris bija saldens, bet arī pietie- aizvien spēcīgāk viņu pārņēma vēlme arī šo kami nikns. dzīves posmu pasludināt par pabeigtu. Ielēja. Iedzēra. „Varam jau operēt, izredžu nav daudz, bet Un sāka rīstīties. varbūt, ka izdodas,” teica veterinārārsts, rentgenattēlā pielicis pirkstu tai vietai Em- Žaņa mutē bija sabiruši izdzisuša ugunsku- mas B. pakaļkājā, kur vajadzēja būt kaulam. ra pelni. Viskijs. Pieskrējis pie izlietnes, viņš Bet nebija. Tā vietā balts izplūdis plankums. izspļāva brūngano glumekli. Nu, kā tad. Vis- Ārsts, pavecs kungs, iecietīgi gaidīja suņa kiju dzēra tikai Arvediņš. Un pēdējoreiz bija īpašnieka atbildi, kaut patiesībā to jau zināja. paņēmis savu mēriņu līdzi no mājām, ielietu Ja izmisīgie vārdi „glābiet manu sunīti” ne- tukšā amareto pudelē. bija atskanējuši uzreiz, pēc pārdomu mirkļa Vīrieša patuklie vaigi iekvēlojās kā magones absolūtais vairākums īpašnieku izšķīrās par Francijas pļavās. Žanis juta, ka rūpīgi piekop- labu personiskajām ērtībām. tā stāvēšana savas patības durvīs, nelaižot Atgriezies mājās, Žanis pie vārtiņiem knibi- nevajadzīgus emociju sātanus iekšā, teju ir nājās ap slēdzeni, tai paša rokā neveikli tu- gatava viņu nodot. rēdams Emmas B. kakla siksnu ar pavadiņu, Blieķēns piepeši bija aptvēris, kādai ļaužu jo otra roka bija aizņemta ar būri. Muļķis, to kategorijai pieder. Viņš bija bārenis. Un viņa visu taču varēja atstāt klīnikas pagalmā pie bārenībai bija pelnu garša. atkritumu tvertnes, Blieķēns domās sevi no- lamāja. Ar acu kaktiņu pamanīja tuvojamies Pakrūtē atkal iedūra. Mierīgi, tā ir tikai hi- Marī un saprata, ka neizsprukt. „Jā, neglāb- perventilācija. Ieelpot, aizturēt elpu, lēnam jami slima, veterinārārsts citu iespēju ne- izelpot. piedāvāja,” nomurmināja Žanis un, jau ieš- Palika labāk. maucis pagalmā, pa ausu galam dzirdēja, ka Žannai pēc kārtējās „telefonpastaigas” esot Žanis Blieķēns, nekad neredzētā Teodora uznākusi dusmu lēkme, jo nevarējusi iekļūt dēls, rūpīgi izskaloja muti. Izslējās, ar īkšķi mājā – durvis bijušas aizslēgtas, un visi taču un rādītājpirkstu paberzēja acu kaktiņus, un, zina, ka Libotēniem uz astoņiem cilvēkiem ir piegājis pie ledusskapja, izņēma foie gras6 tikai viena atslēga, un tad nu Žanna izsitusi vakariņu tiesai. logu, bet kaimiņi izsaukuši policiju, domāda- mi, ka uzdarbojas kāds zaglis. Ilze Lāce-Verhaeghe beigusi LU Juridisko fakultāti, strādājusi par redaktori apgādos „Liesma” un „Avots”, Lai tai dullītei labi klājas, nodomāja Blieķēns, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru būs vismaz novērsusi uzmanību no manas darbus, Rakstnieku Savienības biedre, no 2002. gada sunenes pārcelšanās uz laimīgākiem rejam- dzīvo un strādā Beļģijā, kur ir lingviste Eiropas Savienības Padomē. Pēdējā laika publikācijas – eseja laukiem. Aizdomas, ka viņš varētu nebūt iz- par Pēteri Brūveri žurnālā Tīrraksts, stāsts „Kartupeļi un rādījis pietiekamu entuziasmu Emmas B. ār- ķīpalas” žurnālā Latvju Teksti. stēšanai, šai zemē, kur mazsunīši bija bez maz svētu lopiņu statusā, varēja dzemdināt kaimiņu nicinājumu. Un kas tad to valriekstu cirtīs vai zālīti viņa pagalmā nopļaus? 6 Foie gras – ļoti trekna pīļu aknu pastēte (franču val.)
15 Vitauts Vito Sīmanis. Dzirnavas #3. 1987. Akrils uz audekla. 111 x 96 cm Skat. Lindas Treijas rakstu 46. lpp.
Gleznas oriģināls Latviešu centrā „Garezers” (Mičiganā, ASV) Kinklāva mākslas galerijas fondos Rita Laima Bērziņa kā”). Tur reiz dzīvoja bijušās Latvijas māksli- nieku kopas Zaļās vārnas Frīdrichs Milts, kurš Elles ķēķis darināja Tauna grāmatām vākus. Mamma man stāstīja, kā savā vārdadienā Perpetuum mobile jebšu tilts starp 1959. gada decembrī dejojusi ar Linardu pagātni un nākotni, zaudēto un Taunu. Tanī laikā viņa bija stāvoklī... Tātad, es iegūto esmu dejojusi ar Linardu Taunu, to pat neno- Šī sanākšana apstiprina Hipokrāta aforismu – jaušot! Jautāju mammai, kāds bija Linards. ars longa, vita brevis est. Tā sauktā Elles ķēķa Kā mīļš brālis, sirsnīgs, draudzīgs, kautrīgs, sirds un dvēsele Linards Tauns (dz. 1922) aiz- silts... Reiz pie mammas negaidīti ciemos gāja mūžībā 1963. gadā, kad man bija tikai ieradušies Linards un Gunars Saliņš. Atve trīs gadi, bet viņa un citu ar Elles ķēķi sais- ru durvis. Tur ar milzīgu lillīgu ceriņu pušķi tīto dzejnieku vārdi un vīzijas turpina savu stāv Gunars, bet aiz ceriņiem kautrīgi, mīļi dzīvi pie tiem, kuri vēlas iepazīties ar viņu smaidīdams – Linards. Saliņu piemājas dār- vienreizējo pasaules redzējumu. Šo trimdas zā esot bijis liels ceriņkrūms, kā jau tas pie- visspilgtāko rakstnieku darbos II Pasaules nākas latviešiem. Un uz ceriņkrūma mākoņa karā pazaudētās dzimtenes Latvijas tēli un pie mammas aizlidojuši viņi, kuru iztēle bija atmiņu uzplaiksnījumi organiski saaudās kā lielāka par Ņujorkas debesskrāpjiem. uz stellēm ar iespaidiem par Jauno pasauli – Tikai vēlāk dzīvē iedomājos, cik liels noteikti īpaši dinamisko Ņujorku, kas bija Elles ķēķa bija šoks latviešiem, tādiem kā Linards, pir- garīgās mājas. Šajā trimdas vislabākajā dzejā moreiz ierodoties pasaules metropolē Ņujor- nebija pliekanas nostaļģijas pēc pazaudētās kā. Tās debesskrāpji tikai nedaudz sasaucās dzimtenes, bet sintēze starp to, kas bijis, un ar Rīgas vertikālēm – senajiem baznīcas tor- to, kas ir: fantastiska metropole ar pasaules ņiem. Starp šīm pilsētām un vidēm bija maz kultūras un iespaidu bagātību un blīvumu. līdzības. Ko Anniņmuižā audzis puisis Arnol- Neaizmirstot savas saknes, šie latviešu „ra- ds Mikus Bērzs-Bērziņš juta, uzsākot dzīvi došie” atvērās jauniem iespaidiem, kas vei- mutuļojošajā Ņujorkā pie plašās Hudsonas doja unikālu perspektīvi. Viņu dzejā ienāca upes? Un citi no Latvijas „izstumtie”? Ņujor- atsauces uz slaveniem māksliniekiem, mūzi- ka bija gan skaista, gan neglīta, gan paci- ķiem, citu tautu rakstniekiem, vienlaikus sa- lājoša, gan nežēlīga. Tajā varēja gan sapņot, glabājot atsauci uz pagātni un latviskajām gan krist. saknēm. Linards Tauns, „Bukinisti”: Bērnībā / Man pir Rajons „Hell’s Kitchen” nebija nekāds glau- mā grāmata bija / Man tikko izšķīlusies pa nais un atradās netālu no Ņujorkas auto- saule - / Saules plankums uz sienas, / Suņa ostas, ko labi iepazinu jau bērnībā. Kad ar mēle pār šūpuli, siļķes galva no jūras uz šķī mammu braucām no mājām uz Manhate- vija, / Pie stiķeņu krūma piesieta vista. Ai jūs, nu apmeklēt mākslas izstādes un koncer- mani pirmie bukinisti! / (...) / Un tad es iegā tus vai latviešu sarīkojumus, autobusa gala ju pilsētā lielā. / Garām vecu namu logiem kā punkts bija Elles ķēķa rajonā, un šis neparas- sējumiem seniem / Es lasīju pilsētas rakstus, tais nosaukums un tā saistība ar mammas / Plīvojošos, guldzošos, - / Jumtos, tiltos un draugiem – latviešu rakstniekiem – iespie- spuldzēs. (...) dies uz visiem laikiem manā apziņā. Skats uz Elles ķēķi pavērās jau no autobusa gaisa til- Linards Tauns ieradās Ņujorkā 1950. gada ta. Ostas rajons ar vecajiem, zemajiem īres maijā un gadu vēlāk iepazinās ar Gunaru Sa- namiem šķita nolaists, netīrs, nabadzīgs un liņu. Viņu abu un citu jaunās paaudzes lat nepievilcīgs. Taču pēc mammas stāstītā varē- viešu satikšanās kļūst arvien biežākas un ja domāt, ka tur bija notikušas brīnuma lie- līksmākas (...), līdz izveidojas tas neformā tas. Turpat 41. ielā reiz bija dzīvojis Linards lais grupējums, kurš pazīstams kā ‘Elles ķē Tauns, iemīļotais dzejnieks, kurš pāragri šķī- ķis’ un kuram tuvāk vai tālāk stāvējuši visi ries no dzīves. Viņa aprautais mūžs strau- tuvākajā apkaimē dzīvojošie jaunās paau ji apvijās ar leģendas mirdzumu. Tur latvieši dzes (latviešu) literāti. Sanākšanas visbiežāk reiz dzīrojot dzejoja un maldījās līdz rītam pa notiek ‘Elles ķēķa’ rajona krodziņos, retāk mazām ielām, kas likās lielas un nebeidza Tauna mazajā dzīvoklī Manhatenā, 41. ielas mas (Gunars Saliņš, „Apmaldīšanās Ņujor- 505. namā (Kārlis Vērdiņš, Linards Tauns).
17 Piecdesmito gadu beigās Linards un Gunars Vīdzirkste un citi latvieši, kuri bija sastopami pārveido savu poētiku, bēgļu nometņu no daudzajos latviešu sarīkojumos. Literatūrkri- lemtību un nostaļģiju aizstājot ar modernu, tiķe Irēne Avena strādāja Frika galerijas bib- daudzveidīgu izteiksmi, kas ļauj arī dzimte liotēkā; viņas vīrs Voldemārs daudzus gadus nes un pagātnes motīvus izteikt krāšņā, aso strādāja arhitektu birojā Pasaules tirdznie- ciatīvā valodā. Arī manas mammiņas dzejā cības centra 57. stāvā. Es pārsteidzoši bieži cieši savijas dzimtenes un Ņujorkas kā jau- redzēju pa Ņujorkas ielām planējam indiešu nās dzīves – pasaules – vides motīvi. dejas meistari Viju Vētru. Mans tēvs strādā- ja dizaineru birojā pie 5. avēnijas. Turpat ne- Man par šo Elles ķēķa laiku, kas beidzās ar tālu Ņujorkas galvenajā bibliotēkā bija satie- Tauna nāvi, ir tikai nostāsti. Mana mammi- kams rakstnieks un vēsturnieks Jānis Krēsliņš. ņa atceras ciemošanos pie Linarda un skrē- Par viņu Gunars Saliņš savā dzejolī „Viņš un jienu pa Ņujorku ar Gunaru, lai paspētu uz mēs” rakstīja: autobusu un mājām Ņudžersijā, kā iespai- dā tapa dzejolis „Ielās bij vētra”: (..) Sakļā Un kamēr mēs cīkstamies vās iela / mums pāri kā jūra. Gaŗām grima ar melno, / nami / ar ugunīm / apskāvušies. Šis, kā arī viņš par visu to citi Gunara dzejoļi iespiesti viņa 1967. gada nedod ne velna – grāmatā Melnā saule, kad Linards jau bija paņem sāpes pār plecu aizgājis mūžībā un Elles ķēķa gars bija pār- un aiziet. cēlies uz Ņudžersiju pie Saliņiem un uz mūs------māju klusajā, zaļajā Glenridžā. Taču pasaules un nebēdā par mūsu bēdu. pilsēta Ņujorka ar tās slaidajiem namu pirk- Jāņa Krēsliņa dzejolī „Rūjenieši Ņujorkā” (To stiem turpināja vilkt šos radošos jauniebrau- mēr es atceros, 1960) mūsu iemīļotais Ņujor- cējus savos valgos, savaldzinot. Ņujorka bija kas prātvēders jūsmoja: Jā, šodien mēs dzī arī dzīva vide daudziem latviešiem. Ņujor- vojam milzīgā pilsētā, ne jau gluži kā Rūjienā, kā dzīvoja elegantā dzejniece Aina Kraujie- ne jau gluži kā Rīgā. Mēs dzīvojam Ņujorkā, te un viņas vīrs baņķieris Viktors Neimanis. Ņujorkā brīnišķīgā, brīnišķīgi ņujorcīgā, per Kraujiete, kura bija studējusi Latvijas Univer- petuum mobiliskā. Rūjenieši Ņujorkā! Mī sitātes medicīnas fakultātē, Ņujorkā strādāja liet šo pilsētu ar mūžīgo dzīvīgumu, kustību, vēža pētniecības institūtā, kā arī Kolumbijas troksni, dažādību! Ja variet, sēdiet uz debes un Ņujorkas pilsētas universitātē par elek- skrāpju dzegām un priecājaties, ka dzīve Rū tronmikroskopisti. Ņujorkā dzīvoja glezno- jienā jums devusi perspektīves lielu pilsētu tāji Frīdrichs Milts, Rolands Kaņeps, Sigurds saprašanai. (Uzbrauciens Rokefellera centra Raksta autore un Gunars Saliņš (1982)
18 galotnē maksā vienu dolāru, bērniem pusce Mūsmājās arī tika dejots, un mamma atce- na.) Ja kārojiet bērnības krāsas, smaržas un ras, ka kāds no maniem brāļiem, kurš sēdējis garšas – meklējiet! Kas meklē, tas atrod. Šeit pagrabā, reiz dusmīgi viņai pārmetis – jūs pūpolu pa pilnam, skābu kāpostu gana, rup tā kā ziloņi! Viņš, protams, nīka pagrabā pie jas maizes klaipu kalniem, ūdenskriņģeļu ve televizora. Jā, šo dejošanu gan atceros, kā zumiem, zeltaini žāvētu Baltijas jūras reņģu arī mūziku, pie kuras šie letiņi dejoja mūsu kāliem. Arī meitenes no Ipiķiem, Dīķeriem, mājā: Niģērijas Olatundžī Drums of Passion, Ķirbeļiem, Naukšēniem, Virķēniem un Idus Grieķijas Mikisa Teodorakisa dziesmas un var atrast – ja labi meklē (pats vienu atradu instrumentālie gabali, Brazīlijas Mango San no Naukšēniem). Smelties pasaules kultūrā, tamaria... Pēc daudziem gadu desmitiem vienlaikus saglabājot savu unikālo identitā- noklausoties vēlreiz šos ierakstus, man acu ti: tāda bija šo radošo latviešu pieeja dzīvei priekšā nostājas latviešu zilo dūmu dzīru skats mūsmājas dzīvojamā istabā. Un tas trimdā, un Krēsliņa dzejolis īpaši tēlaini savij bija labi un skaisti! kopā šīs divas atšķirīgas vides. Jāpiebilst, ka bez Jāņa Krēsliņa trāpīgajiem komentāriem, Šis divu kultūru saliedējums, kā izrādās, sprēgājošā intelekta un vīpsnājošā smaida mani dziļi iespaidoja, un kad es kā jauna nebija iedomājams neviens latviešu kultūras trimdas latviete devos pirmoreiz uz tēvze- pasākums, un viņš, urķēdamies Latvijas vēs- mi 1980. gadā, mana ceļamaize un garīgais turē, piedāvāja svaigu perspektīvu, mudinā- lādiņš bija nevien Ņujorkas pilsētas enerģi- ja rakties dziļāk un nesamierināties ar stereo- ja, košums un daudzveidība, bet arī vecāku tipiem un mītiem. draugu gaišums, kosmopolītisms un latvis- kums, kas nebija pretrunā viens ar otru, un Arī es izjutu Ņujorkas valdzinājumu. Pilsētas Gunara Saliņa iespaidi par padomju okupēto torņi bija redzami no mūsu mājas otrā stā- Latviju pēc dzimtenes apmeklējuma. Atce- va logiem, un Ņujorkā nonācām itin bieži, ros, kā mēs svinējām viņa 1979. gada lielis- jo mammai nepietika ar piepilsētas vienmu- ko grāmatu Satikšanos: Saliņu māja bija pil- ļo dzīvi. Viņai bija jāredz jaunākais pasaules na ciemiņu, apsveicēju, trimdas gaišo galvu, mākslā, un to viņa vēlējās arī mums, viņas „ticības atjaunotāju”. Arī šī grāmata papildi- bērniem, parādīt. Kad uzsāku studijas Ņujor- nāja manas spējas atpazīt, nojaust un izjust kā, pilsēta kļuva par daļu no manas ikdienas. Latvijas traģiskos notikumus un kultūras un Tanī pat laikā, latviskās audzināšanas rezul- apziņas telpu. Jānis Andrups, recenzējot Sa tātā, izjutu pirmo interesi par dzīvo Latviju, tikšanos, rakstīja: Ejot pa dzimtenes pilsētas kas, lai gan svešas varas okupēta, palika El- ielām, dzejnieks sajūt divi Rīgas:... „Tā viena les ķēķa draugu un domubiedru degpunktā ar mīlīgu, ar senu laiku bruģi,... tā otra – ar vienmēr. bailēm.” (45.) Tallinā šķiet, ka baloži dudina krieviski (41.) un „pa Rīgas ielām skrien suns, Kā bērns es biju kautrīga un uz savu vecāku krieviski riedams.” (49.) (Jānis Andrups. un uz viņu draugu – dzejnieku un mākslinie- „Gunars Saliņš. Satikšanās”. JG:133, 1981). ku – sabiedrību bieži noskatījos caur mūsmā- Satikšanās bija tilts uz to pazaudēto pasauli, jas kāpņu margām. Nesen pajautāju mam- pēc kuras tiecās trimdinieki, bet pasaule tilta mai, par ko tad īsti šie literāti un mākslinieki otrā galā nebija tā, ko viņi atminējās; tā bija runāja, ciemojoties viens pie otra? Viņa at- nebrīva, svešas varas sagandēta vide. minējās, ka tika lasīta dzeja, apspriests jau- Elles ķēķa turpinājumam pieskaitāmi arī nākais latviešu kultūrā (kā, piemēram, Ojā- gleznotāji: fantastiski radošā, tempermentī- ra Vācieša novatoriskums Latvijas PSR litera- gā, patriotiskā Daina Dagnija; smalkais ab tūrā), sprēgāja (latviešiem tipiskā) apcelša- straktais ekspresionists Sigurds Vīdzirkste; nās, muldēšana, tika cilātas glāzes un mal- Rolands Kaņeps, kura patiesi šaurajā dzīvok- kots konjaks – tolaik latviešu visiecienītākais lī netālu no Ņujorkas Metropolitena muze- dzēriens, kūpinātas cigaretes (gaiss vienmēr ja dažas gleznas karājās pie griestiem; mans bija zils) un arī reizēm dziedāts. Tika dziedā- tēvs Ilmārs Rumpēters, kurš nevien glezno- tas gan latviešu tautas dziesmas, gan šlāgeri, ja, bet veidoja daudzus interesantus vākus kas īpaši Gonkam – Gunaram Saliņam – bija trimdas lieliskajam kultūras izdevumam Jau tuvi. Daudzus gadus vēlāk viņa meita Laila nā Gaita un grāmatām. 1980. gada rudenī tos ieskaņoja savā diskā Saskandinot. klaiņojot pa Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas
19 muzeju un fotografējot, ar sajūsmu atpazi- Kraujietes dzimtenes vasaras tēlu: Es esmu nu Voldemāra Avena durvju sērijas avotu. Tā vasara – nēsā vēji silti / mani pār ziedošu vien šķita, ka manu vecāku draugi un trim- kviešu laukiem kā zelta smilti. Zilus zvanus / das latviešu sabiedrības entuziasti bija dzī- blakus kruzuļainu gaileņu baram / mežā zem vais tilts, kas savienoja mūs ASV un citur dzi- katra kuplāka zara / vējiem atbildēt iekarinu mušos ar senču zemi. / un visas pļavas iesārtiem skābeņu ziediem Linardam Taunam un Gunaram Saliņam bija kā liesmās / tinu. / Es esmu vasara – simts vairākas mūzas, un viena no tām bija Mudī- putnu dziesmā skanu. (Aina Kraujiete. Es te Austriņa – piebaldzēna un rakstnieka An- esmu vasara. Upeskalna apgāds, 1963) Man tona Austriņa meita un Kārļa Skalbes krust- bija tikai trīs gadiņi, kad iznāca Kraujietes meita. Kad 1978. gadā Imants Ziedonis vie- grāmata. Ziedošos kviešu laukus, zilos zvani- sojās Ņujorkā, Mudīte turējās viņam cieši lī- ņus, kruzuļainās gailenes un skābenes sapra- dzās. Lielā mērā pateicoties Imanta Ziedoņa tu tikai tad, kad nonācu Latvijā un sāku iepa- draudzībai ar manu mammu, pavērās mans zīties ar lauku dzīvi. Bet pašu dzejnieci, kura ceļš uz tēvzemi 1980. gadā. piedzima Varakļānos, vienmēr atcerēšos kā eleganto ņujorkieti ar lielām, modīgām bril- 1982. gada rudenī braucu divas dienas nedē- lēm un šikām kleitām zelta toņos. ļā uz Astoriju Ņujorkas Kvīnsā pieskatīt Mu- dītes māti (Antona Austriņa atraitni). Toreiz 1980. gadā braucot ar vilcienu garām Torņa- Mudīte dzīvoja līdzi maniem plāniem braukt kalna stacijai, pēkšņi sapratu, kas bija Torņa- atkal uz Latviju un īsi pirms prombraukša- kalna krogs Elles ķēķī. Vēlāk soļojot gar Mā- nas iedeva man līdzi Dienvidamerikas sauli, ras dīķi, bija jādomā par tiem, kuri dzīvoja ko nodot Imantam Ziedonim. Vēlāk Mudītes tik tālu no šīs senās, romantiskās vides, kā pasaules ceļojumos iegūtās saules nonāca vi- arī par viņu – bijušo bēgļu – jauno vidi, skaļo, ņas tēva mājās Kaikašos Piebalgā. Bet es tad mutuļojošo Ņujorku. Torņakalna vide astoņ- jau dzīvoju Latvijā, un, mērojot ceļu no Rī- desmitajos gados šķita klusa, pat izmirusi. gas uz Vecpiebalgu, vienmēr sanāca braukt 1988. gadā Aina Zemdega par Elles ķēķi rak garām Kaikašiem. Mudītes krusttēva latviešu stīja: Un ja nu mēs sākam nojaust, ka Dau pasaku ķēniņa Kārļa Skalbes dzimtās mājas Incēnus un skaisto vasarnīcu Saulrietus iepa- gavas migla un Elles ķēķa garaiņi var saplūst zinu savos Piebalgas gados. No Saulrietu kal- kopā, jautājumam „cik ilgi?” vairs nav vietas. na pavērās skats uz Vidzemes plūstošo aina- Elles ķēka gars turpināja dzīvot pēc Linarda vu: man toreiz šķita, ka neredzams tilts lie- nāves. Mani vecāki un viņu radošie draugi cās prom no Piebalgas uz rietumiem – pāri Ņujorkā atrada jaunu dzīvi un jēgu, nekad Latvijai, Eiropai un okeānam uz Ņujorku. nezaudējot saiknes ar to, ko bija spiesti at- stāt – Latviju. No Gunara Saliņa dzejoļa „Lidojums”, kas veltīts „Elles ķēķa mūzai – pasaku ķēniņa Manas pašas svētceļojums uz Latviju bija krustmeitai”: Ar spējo dzejnieku kāša smai perpetuum mobile kā okeāns – paisums un lē / žigli laidāmies atpakaļ laikā, / žigli, tik bēgums, kustība atpakaļ laikā un telpā. Sa- žigli un maigi reizē, / lai nokļūtu bijušos saul jūtu par pilsētu vārdā Ņujorka, kurā latviešu rietos. / Tie atblāzmoja pār eglēm / Piebal trimdas rakstnieki un mākslinieki iesakņojās, gas ezeru atspulgu pilni, / gaisos peldēja / ko mīlēja un iepina savos dzejoļos un kurā ūdensrozes, / līņi, / kalmes, / lēpju lapas (…) organiski ieaugu arī es, vedu sev līdzi uz vie- (Melnā saule, 1967) tu, no kurienes viņi bija cēlušies, no kurie- nes bija spiesti bēgt. No kartes punktiem – Vēl pēc dažiem gadiem, kad jau biju sākusi Ragaciema, Dobeles, Rīgas, Rūjienas, Vara- iesakņoties Latvijā, ceļā uz Vecpiebalgu pa- kļāniem, Ziemeriem pie Alūksnes un citviet – braucām garām zīmei, kas norādīja uz Tau- viņi pēc kara izmocītie nonāca pasaules deg- na ezeru. Tauns! Linarda segvārds! Šī gaišā, punktā. Tur, piedzimstot no jauna un sevi līksmā atskārsme uzvirda no zemapziņas, un pilnveidojot, viņi nekad neaizmirsa latvie- atkal es izjutu šo neredzamo tiltu. šu valodu un dzimteni Latviju. Viņi cēla til- Dzīvojot Latvijā, es tā pa īstam sāku saprast tu starp divām pasaulēm, un man pa to bija trimdā lasītās dzejas vārdus, tēlus un priekš- lemts doties atpakaļ uz viņu bērnības zemi. status. Tikai tad tā īsti varēju saprast Ainas Tas bija process reversā.
20 Maija Meirāne rakstīto. (Ein schreibender Zeichner ist Je mand, der die Tinte nicht wechselt, sacītu Ginters Grass.) Šķiet, viņas seismogrāfi ir no- ĒRPF BALVA SARMAI stādīti dažkārt neparastā uztveršanai. Dzejas MUIŽNIECEI LIEPIŅAI valoda, sirreāla un krāsaina, savijas ar plašo iztēli. Dzejā ir maigs sarkasms, bet tas nav Ērika Raistera Piemiņas fonds (Ņujorkā) pie- ārdošs. Pirmajam Latvijas apciemojumam šķīris šī gada laureāta balvu JG līdzredakto- seko dzejoļu formā rakstītas spīta pilnas vēs- rei Sarmai Muižniecei Liepiņai par nozīmī tules Rīgai: go darbu jaunatnes audzināšanā un latviešu kultūras saglabāšanā. Kā gribu būt tā, / kas staigā basām kājām pa viņas ielām / un raugās pulksteņu remonta * * * veikala skatlogos / - bet nedomā par laiku… Nesen ASV rietumkrasta Dziesmu svētku va Kā gribu būt tā, / kas gar Daugavu staigājot, donī (1977), uzdūros vēstij par rakstnieku skaita soļus līdz ostai, / un, tiekot tur, cēliena parādi. Jaunākai dalībniecei Sarmai prāto par kādreiz braukšanu projām - Muižniecei ir 16 gadu – viņa uzsākusi dzejot aizmirstot, ka nevar, / bet arī negribot… ar astoņiem gadiem, pirmā publikācija Vāci- Kā gribu būt tā, kas apstājas un lūkojas jā iznākušajā laikrakstā Latvija. Dzejas lasīju- Brīvības piemineklī / un nedomā par, kā ir – mi aizskanējuši pāri jūrai ar Amerikas Balsi bet kā bija un būs, (Voice of America) un Radio Brīvība (Radio /un, ielecot vilcienā, Liberty). Pirmais dzejoļu krājums tikai iece- braukt uz jūrmalu – pasmaidot rē, bet radošais prāts meklē izteiksmi dienas- (JG118,1978) grāmatās, zīmējumos, mākslas un politeko- nomijas studijās. Latviešu 2. Jaunatnes svētkos (1977) Ņujor- kas štata pilsētā Ročesterā (Rochester) ar vie- Topošā dzejniece uzsāk rakstīt latviski un an- nojošu kopsaucēju pieteicas jaunā dzejnie- gliski. Viņas vizuālā iztēle roku rokā pavada ku paaudze1, galvenokārt dzimuši Ziemeļa- merikā vai Kanādā. Rakstītāji ir individuālis- ti. Viņu darbu motivācija ierosina diskusijas un pārdomas. Dzejnieku parādi sastādījusi Ar mīlestību pateicos tiem Ņujorkas apkārt- jaunā Oksfordas Universitātes stipendiāte nes un trimdas cilvēkiem, kuri vienkārši ar Baņuta Rubesa, kura gadu vēlāk Šī māksla savu radošo un gaišo būtību bagātinājuši ir jauna ietvaros iestudēs pasākumu Toron- manu mūžu. Tie ir: Linards Tauns, Gunars to. To pazīstam vēl šodien ar akronīmu ŠMIJ, un Jautrīte Saliņi, Irēne un Voldemārs Ave- galvenokārt tēlotājmākslā. ni, Rita Gāle un Ansis Uibo, Arnolds un Eleo- Sarmas izteiksmi iespaido latviskā vide. nora Šturmi, Jānis Krēsliņš, Rolands Kaņeps, Vecāki, vecvecāki. Latviešu skolas un mā- Daina Dagnija un Sigurds Vīdzirkste, Beatri- jas. Sarmai ir laimējies piedzimt ģimenē ar se Klīve, Bitīte un Uldis Bluķi, Aina Kraujiete aktuālu saikni un atbalstu no vecākiem, no un Viktors Neimanis, Astrīde un Ivars Ivaski, vecmāmiņas un arī vēlāk, no dzīves biedra Ilze Šķipsna, Ausma Matcate, Dagmāra Val- Jāņa un dēliem. Viņa ir trešās paaudzes lite- lena un vēl daudzi citi un, protams, mani ve- rāte – caur vecvecākiem, rakstniekiem Rūtu cāki un vecvecāki, bet jo īpaši mana mammi- Skujiņu un Jūliju Lāci; māti filoloģi un dzej- ņa Baiba Bičole, kura ir mūsu vidū. nieci Lalitu un tēvu – sabiedrisko darbinieku Vēlos nobeigt ar savas mammiņas dzejoli no Dr. Valdi Muižnieku. viņas grāmatas Citviet, kas publicēta Latvijā Kad 1980. gadā „Ceļinieka” apgādā iznāk 2011. gadā: jaunās dzejnieces ar provokatīvu virsrakstu Es apliecinu tevi, tu mani. Kamēr vēl esam. 1 Sarma Muižniece, Jānis Imants Sedliņš, Mārtiņš Grants, Kuŗš aizies, atstās tukšu Rita Rumpētere, Anita Dzirne, Māra Gulēna, Ināra liecinieka vietu. Cedriņa, Zinta Aistara Rūtena, Inese Baļķīte (Račevska), Pauls Miniats, Laris Saliņš, Imants Barušs. Dīna Rauna un Jānis Kļaviņš.
21 un Balvja Rubesa ilustrācijām dzejoļu li („Orģijas veļas mašīnā”). Bet XII Kanādas krājums Izģērbies, Gunars Saliņš raksta: … Dziesmu svētku vadonim vēlāk viņa provo- trimdas 35. gadā mūs sveic trimdā dzimu katīvi raksta: Šī nav dzeja. Šī ir kafija / bez si un trimdas papildskolās un vasaras kur krūzes / izlieta pār jums. sos, Minsteres ģimnāzijā un Divreiz divi, jau Protesta laiks. Sarma izdzīvo Gotlandes natnes kongresos un dziesmu svētkos, barā dziesmu svētku (1979) divpusīgo pārdzīvo- un uz savu roku, Jāņos un budēļos, Latvijas jumu. Gadu vēlāk viņa dodas uz Austrāliju, braucienā un tad vēl – gandrīz aizmirsās – kur trīs mēnešus pelna ceļa naudu lasot dze- savas dzimtās Amerikas skolās, gleznu ga joļus un stāstot par mērķtiecīgu diplomāti- lerijās, teātros, parkos, ielās, mežos, kalnos, ju un politisku aktīvismu (IX Dziesmu svētku ūdeņos un debesīs skolojusies jauna latviešu vadonis Portlandē, 1982). dzejniece – Sarma Muižniece. // Tas viss pie minams, jo tas viss viņas tematikā un tonī Madridē notiek (1980) EDSK – Eiropas Dro- viscaur jūtams. Tā ir ļoti tieša un ļoti aktuāla šības un Sadarbības konference, izvirzot arī dzeja, kā spītnieces, kā negantnieces izaici Baltijas neatkarības jautājumu. Grupā dar- nājums – un reizē ļoti intīma un personīga. bojas apmēram 30 jauniešu, kuri sabrauku- Tā tiecas atkailināt lietas un vietas un cilvē ši galvenokārt no Eiropas un Ziemeļamerikas. kus – un tomēr saglabāt ik lietas, ik vietas, Māris Graudiņš un Sarma Muižniece ir uzņē- ik cilvēku noslēpumus. Īpaši interesantu to mušies Amerikas Latviešu jaunatnes apvienī- visu padara viņas aumaļainā temperamenta bas (ALJA) jauniešu politisko vadību. Sarmai saspēle ar tikpat aumaļainu iztēli. Rezultāts līdzi ceļasomā Latvijas karogs. Dalot skrejla- ir dzejoļi pilni pārsteigumu, dzejoļi ar negai pas, izkarot saukļus, veidojot no palagiem dītu sākumu, negaidītu attīstību un negaidī- milzu plakātus (LETONIA LIBRE) par Molo- tām beigām. Un tomēr fantastikai par spīti tova – Ribentropa agresīvā pakta atsaukša- tie turas kaut kādā īstenībā – jaunatklātā īs nu. Tā bija reize, kad daļa protestētāju nonā- tenībā, kuŗā ieraugām paši sevi, savu trimdu ca apcietinājumā. Tas bija tik nozīmīgi, bet (JG132,181). amerikāņu universitātē neviens šīs lietas ne pārdomāja, vēlāk viņa skumji liecina. Lalita Muižniece ir secinājusi, ka Sarma ne- raksta aizvārdu spēles. Viņas dzeja ir sav- * * * dabīgs redzējums atvērt neierastu vārdu un krāsu saspēli ar humora devu bez asiem sar- Kopš Jānis un Sarma Liepiņi par savu dzī- kasma belzieniem. vesvietu izvēlējušies Jaunangliju, ziemeļos no Bostonas, Sarma turpinājusi celt saziņu Latviešu tauta stāv uz voleja laukuma, tiltus ar Latviju. Viņas dzejoļi un nozīmīgas sit apkārt valodu, izstāžu un literatūras apceres ievietotas JG, gremdē to viens otram uz galvas Laikā, Latvija Amerikā, LaRAs Lapā, Latvju – Ceļ atkal gaisā. Mākslā. Organizētas lekcijas vasaras vidus- skolās Austrālijā, ASV rietumkrasta „Kursā”, Mēs neesam profesionāļi, 2x2 un 3x3 nometnēs. Kad lūdzu viņu pa- nespēlējam lielos stadionos, stāstīt par sevi pēdējai LaRAs Lapai (1999), tikai mazos sporta laukumos, Sarma min, ka turpinājusi rakstīt recenzijas kur Laikam, galvenokārt par izstādēm Rutas Inā- ik pa laikam kāds gaŗāmgājējs ras Sniķeres vadītajā Bostonas fotostudijā. piestāj, pavēro drusku – Astoņus gadus (1995-2003) Sarma strādāju- ja labā omā, uzsauc vēl kādu si Harvarda Universitātes Widener bibliotē- jestru saukli kā ar jaunām baltiešu grāmatām. Bostonas un tad aiziet, skolā pavadīti 10 gadi, mācot, gatavojot uz prātodams, tēmu centrētus, bieži folklorā bāzētus jau- ko dot savam sunim vakariņās nus materiālus ne tikai skolēnu, bet skolas ģimeņu vārdu krājuma uzlabošanai. Piede- (14–0 „Spēles punkts!” 1979) vām viņas tulkojumā publicēts Rimanta Zie- Veļas mašīnas ritējumā raugoties, viņa uz- doņa sirreālais stāsts Review of Contempo tver priekšmetu attiecības ar cilvēku pasau- rary Fiction (1998).
22 Liekas, ka pēdējos gados mūsu iztēlē bagā- četru dzejnieku darbu lasījumi, to vidū Sar- tā Sarma turpina attīstīt savu dzejnieces un mas. [Skat. Sarmas dzejoli 24. lpp., kur mi- mākslinieces sūtību. Bostonā viņa vada jau- nēts „trampisms” – no Republikāņu kandi- nāko grāmatu lasīšanas grupu. Kā dzejnie- dāta Donald Trump.] ci viņu saista pašas gada gājuma biedri Lat- Vienīgais mākslas izmērs ir brīnums. Sar- vijā. Viņa uzcēlusi saziņu tiltus ar jaunajiem ma kā nesenā ALAs Kultūras fonda priekšsē- dzejniekiem, izjūtot, cik ļoti svarīgi, lai Lat- de daudzveidīgi apliecinājusi no tēva Valža vijā iepazītu diasporas jaunākos rakstniekus Muižnieka mantoto izpratni par mūsu māk un māksliniekus. slas vērtību un fondu saglabāšanas nozī- Trimdas dziesmu svētkos ASV pilsētā Milvo- mību, īpaši tagad, kad atrodamies trimdas kos (Milwaukee), vadot Rakstnieku cēlienu vienpadsmitajā pastāvēšanas stundā. Jopro- (2013), Sarma kopā ar trimdas rakstniekiem jām aktīvās ALMAs (Amerikas Latviešu māk uzaicina Latvijas jauno dzejnieku Arvi Vigu- slas apvienības) un pirms vairākiem gadiem li. Viegli, rotaļīgi un pareizi tēmējot, iepi- darbību izbeigušās LaRAs (Latviešu Rakstnie- not Viguļa priekšnesumu un Latvijas pianis- ku apvienības trimdā) biedres kultūras dar- ta Jura Žvikova ikvienam lasījumam pieska- bu atzinīgi novērtē Jāņa Bieriņa Piemiņas ņotus skaņu motīvus – Tekstu toņi izveidojas fonds (JBPF), piešķirot balvu. par vienu no neparastākiem rakstnieku cēlie- Šo rindiņu rakstītājas tikšanās ar Sarmu (nu niem. Jāpiemin gan, ka pianists Žvikovs šajā jau vairākus gadu desmitus) ir vienmēr biju- reizē neatskaņo Keidža (John Cage) darbus. si radoša un rosinoša, ar jaunu ideju mek- Mākslas pasaulē. Sarmas vizuālā esība pa- lējumiem un mākslas izpausmju daudzveidī- veras pasteļgleznās. Darbi, saskaņā ar dze- bu. Kā mākslinieci viņu dziļi ietekmē laikme- ju, veidojas kā improvizēta caurvija no rota- tīgās mākslas filozofija, ieskaitot plaša mē- ļīgām formām, sēklu, augu, putnu/dzīvnieku roga jaunās kinētiskās instalācijas un perfor aprisēm, aizvedot skatītāju sarmiskās floras mances. un faunas mītā. Sarma un māksliniece Linda Treija, abas JG līdzredaktores, veido brīnumainu divjūgu Ņujorkas avīzē Laiks un citur trimdas presē aizvadītā gada „happeningā” DAU GA VA ievietotas Sarmas recenzijas, veltītas litera- / TER LIN GUA, kas veltīts Raiņa un Aspazi- tūras un mākslas izpausmēm. Daži zīmīgā- jas jubilejas saietam Marfā, Rietumteksasas kie viņas raksti skar Rīgas foto meistara Jāņa tuksnesī (skat. JG281-283,2015). Dreinata portretu izlasi Sniķeres fotostudi- jā, Bostonā mītošā tēlnieka Ginta Grinberga Kad Anšlavs Eglītis Homo Novus varonim izstādi Massačūsetas (MA) pilsētiņā Linkol- liek sekot atziņai, ka mākslas esence ir jau- nā, Jāņa Baltvilka dzejgrāmatu The Skylark nas šķautnes, un Imants Ziedonis, citēdams will come, ko angliskojusi Rita Laima Bērzi- Voltēru, atgādina, ka visi veidi ir labi, izņe- ņa („Blackberry Books”, 2004). Sarma ana- mot garlaicīgo, jādomā par Sarmas ceļā eso- lizē Jura Zommera dzejoļu izlasi Radību no šajām jaunām idejām, tādām kā holandiešu slēpums (Rīgā, 2005) un vēstī par arktisko ai- inženiera/mākslinieka Jansena (Theo Jansen) navu fotogrāfes Anitas Līces-Ribakas izstādi liedaga zvēriem (strandbeest), kas (darināti MA koledžu pilsētā Amherstā. Sakarā ar pla- no vieglām plastmasas caurulēm), pakļauti šo diasporas latviešu mākslas izstādi LNMM vēja dzinējspēkam, nekad neiekāpj jūrā. Vai Arsenālā (2013) konferences Latviešu māk tādām kā Bostonā mītošās Ehelmanes (Janet sla trimdā ietvaros Sarma sniedz informatī- Echelman) volumetriski krāsainie zvejnieku vu referātu par ASV patvērumu atradušo lat- tīkli, kas spēj plīvot starp lielpilsētu augst- viešu mākslinieku darbiem un trimdas māk celtnēm. slas tirgu. Bostonas Trimdas draudzes zālē (2014) jūtīgs ieskats Māksla un maize par Dzejniece un māksliniece Maija Meirāne ir JG redakcijas mākslinieka Edvarda Grūbes radošo pasau- locekle. li un JG 60. gadu jubilejā (2015) plaša izstā- de ar referātu par trimdā mirušā meistargra- fiķa Jāņa Šternberga dzīvi un darbiem, ko papildina Agitas Aristas flautas koncerts un
23 Sarma Muižniece Liepiņa Jūras skorpions* uzēd, izpriecājas un uzsit kārtis 2015. gada Aijovas gada tirgū 460 miljonu gadu vecs un vingrs Varbūt dabūt tetovējumu? pie biļešu kases Mūsdienīgu? no senas zemzemes jūras Fosilisku? ierodas skorpions. Pensionārs? Svelmē virmo viss. Diez vai. Piknika galda lipīgā virsma. Vaibsti. Gadsimteņiem noilgojies Sviedraini pirksti. sulīgos, taukpilnos Spīles. kukurūzas suņus uzdurt Kārtis iedalītās. uz savām divpadsmit spīlēm. Skorpions norij tos. Ir vakars. Un norij karoti un nazi. Jūras skorpions Plastmasa. Kas tā? nu ir gatavs Trumpjus sist! Savu elastīgo aso asti rūpīgi saritinājis zem pavirši salodētā alumīnija sēdekļa, cieši apjozis drošības siksnu, 2015. gada septembrī / 2016. gada jūnijā jūras skorpions virpuļo spīdīgajā velna ratā. Divtik augstu gaismā cik šorīt dziļi tumsā. (* 2015. gada 1. septembra Boston Globe avīzē ziņots par nesen izraktajām seno milzu jūras skorpionu fosilijām. Mēģina nespiegt. Fosilijas atrastas 60 pēdu zem Upper Iowa River, Aijovas Nenoreibt. (Iowa) štatā. Tur reiz bijusi jūra. Jūras skorpioni bija Galvenais nevemt. pasaules galvenie plēsoņas pirms dinozauriem; pieaugušie izauga sešas pēdas gari. Ducis spīļu izdzītas no galvas, aste kā ass ķīlis. Aijovas štatā notiek pirmā ASV prezidenta kandidātu izvirzīšana.) Foto: Pēteris Alunāns
24 …kamēr dzeja kultūrā kļuvusi par vienu no tautas mākslas veidiem tā ataino gūsta mirkli kā estētiski baudāmu… tā bija atdzejotāja pirmā reize # žanrā kad viņš pasūtīja oficiantes vīru izsita ar elkoni logu melnajā bertā kāvās tika saslēgts rokudzelžos kamerā iekoda neatdzejotājam degunā par ko viņam uztaisīja lastočku. [Einārs Pelšs – red.]
Osips Mandelštams LASTOČKA
(Ulža Bērziņa un Eināra Pelša pārlikumā)
Man zuda vārds, kas jānotur bij ciet, O, ja man pirkstu acīs kaunu iemānīt Tik akla bezdelīga ēnu velvēs pārnāks Un tuklās pazīšanas līksmes maņu. Apcirptiem spārniem – rēno pulkā diet. Man aonīdu raudu bail ikbrīd Nakts dziesmu melna neatmiņa pārmāks. Un miglas, vaļā zemes, zvanu skaņu.
Nav putnu. Nemirstule neuzzied. Bet mirstīgiem ļauts mīlēt, zināt, veikt, Cik tumsas zirgiem krēpes caurspīdīgas. To pirkstos arī saklausāmais plūdīs, Pa sausu upi tukša laiva iet. Tak aizmirsu, ko gribu teikt, Sienāžu barā teika apklus nīka. Nu bezmiesīgā doma ēnu velvēs zudīs.
Un tā kā telts vai templis lēni aug, Tā, caurspīdīgā, atkārto ne to, Kā Antigone bezprātā smej skaļa. Tā bezdelīga, Antigone, draudzenīte mana... Kā beigta lakstīgala krīt pie kājām jau, Bet lūpās melnais ledus uzliesmo – Kā Stiksa maiga un kā zariņš zaļa. Deg atmiņa no Stiksas zvana.
25 Guntis Šmidchens tim Pēterim – atliek tikai krustmātes dāvātais laimes rublis: Bet no tevis, Pēter, mans jau nākais dēls, neiznāks ne saimnieks, ne kalps. RAINIS UN DIVAS Tādēļ tev jādodas plašajā pasaulē savu laimi IGAUŅU PASAKAS meklēt. Ceļā muļķītis sastop vecīti ar garu, baltu bārdu un vienu vienīgu aci pieres vidū. Igauņu pasakas par ķēniņmeitu, kas septi- Vecītis zēnam par viņa pēdējo naudu pārdod ņus gadus miegā gulēja1, ietekme uz Raiņa trīs suņus. Atvadoties vecītis piedūra pirk lugu Zelta zirgs ir vispārzināma. Pasaku viņš stu Pētera pierei, un Pēterim likās, ka viņam atrada igauņu folklorista Frīdriha Reinhol- cauri izskrien zibens. Tajā pašā mirklī vecītis da Kreicvalda pasaku krājuma vācu tulkoju- nozuda. Bet vai tas izgaisa vējā, vai saira ze ma pirmajā sējumā.2 Pasakā gan nav nekāda mes pīšļos, Pēteris tā arī netika gudrs. Un dī Baltā tēva, nav arī viltus glābēja, kas iemet vainā kārtā pārvērtās viss, kam vien bija pie varoni cietumā. Līdz šim pastāvējis uzskats, skāries vecīša pirksts. Nekad vēl Pēterim pa ka šos un citus tēlus Rainis aizguvis no latvie- saule nebija likusies tik skaista kā tagad, un šu folkloras. Bet iespējams, ka tie Rainim at- arī viņš pats sev likās gluži citāds: Līdz šim es klājās kādā citā igauņu pasakā – Laimes rublī, dzīvoju kā tumsā un, šķiet, tikai tagad, esmu kas ir Kreicvalda tautā noklausītas un māksli- izkļuvis gaismā! – iesaucās Pēteris.4 nieciski pārstrādātas pasakas Nezvēra kāvējs Vai šis dīvainais vecītis ar garo, balto bārdu 3 (tipa ATU 300) variants. Tēvs uz nāves gultas varētu būt bijis Raiņa Baltā tēva prototips? diviem vecākiem dēliem sadala līdzīgās da- Liekas, ka jā. ļās mantu un zemi. Trešajam dēlam – muļķī- Pēteris ar suņiem dodas tālāk. Mežā viņš sa- 1 J. Rainis, Raksti, 4. sējums. Västerås: Ziemeļblāzma, tiek kučieri, kurš ved skaistu princesi briesmī- 1952. 9. lp. Skat. arī pasakas latvisko tulkojumu un K. gam nezvēram par upuri, lai tas neiznīcinātu Dziļlejas analīzi turpat, 163.-173. lp.; tāpat J. Rudzīša „Raiņa pasaku un teiku lugas”, Valodas un literatūras visus valsts iemītniekus. Beidzot ceļinieki no institūta Raksti, XI, 1958, 14.-19. lp. 2 Friedrich Reinhold Kreutzwald, „Kuidas üks 4 Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, savācis un apstrādājis. kuningatütar seitse aastat oli maganud”, Eesti rahva Senās igauņu tautas pasakas. Tulkojusi Džuljeta Plakidis. ennemuistsed jutud, Tallinn: Avita, 1996, 198.-206. lp. Sagatavots pēc 1962. gada izdevuma. Rīgā: Zvaigzne Pasaka tulkota vāciski: Friedrich Kreutzwald, „Wie eine ABC, 2000, 202.-213. lp. Skat. arī Kreutzwald, „Õnne- Königstochter sieben Jahre geschlafen,” Ehstnische rublatükk”, Eesti rahva ennemuistsed jutud, 332.-344. lp.; Märchen. Tulk. F. Löwe. Halle: Verlag der Buchhandlung Friedrich Kreutzwald, „Der Glücksrubel”. Ehstnische des Waisenhauses, 1869. 160.-173. lp. Lejuplādēts no Märchen, Zweite Hälfte. Tulk. F. Löwe. Dorpat: Verlag books.google.com 2016. g. 10. jūnijā. von C. Mattiesen, 1881. Faksimīlizdevums Hannover 3 ATU - no tautas pasaku tipu motīvu klasificētājiem Döhren: Harro v. Hirschheydt , 1973. 106.-118. lp. Aarne-Thompson-Uther. Lejuplādēts no books.google.com 2016. g. 10. jūnijā. Kreicvalda pasakas briesmonis mākslinieka Ēlma (Herald Eelma) skatījumā
26 nāca meža vidū pie kāda augsta kalna pakā saulē, ceļā satikdams vecīti, kas tam iedod jes. Tur kučieris pieturēja zirgus un lūdza ķē trīs dzīvniekus.6 Princese kalnā ir pie dzīvības niņmeitu izkāpt, jo viņi esot sasnieguši dzī un nāves robežas. Trešais dēls viņu izglābj ar vības un nāves robežu. Ne vārda nebildusi, vecīša dāvāto dzīvnieku palīdzību, tad pa- klusa un padevīga kā jēriņš, ķēniņmeita iz zūd uz trim gadiem vai mēnešiem. Viltus kāpa no karietes un sāka kāpt kalnā. Muļ- precinieks nolaupa princesi, trešo dēlu ie- ķītis viņai seko. Uzbrūk briesmonis. Pētera met cietumā. Viņš tomēr izbēg un atmasko suns to saplosa un aprij, atstājot vien ragus viltus varoni, un jaunais pāris svin kāzas. Kal- un ilkņus, ko Pēteris iebāž kulē. Tostarp ķē- nā kāpšanas skatu var paplašināt, piejaucot niņa meita, aiz bailēm noģībusi, atžirgst, Pē- pasaku par princesi stikla kalnā. terim apslakojot viņas pieri ar avota ūdeni. Zinām, ka Rainis lasīja Kreicvalda pasaku par Princese aicina zēnu tūlīt braukt uz pili, bet ķēniņmeitu stikla kalnā, jo Aspazijas bibliotē- viņš dodas apskatīt pasauli, solīdamies at- kā saglabājies 1869. gadā publicētais Kreic- griezties pēc trim gadiem. Ļaunais kučieris valda pasaku vācu tulkojuma pirmais sējums piespiež princesi stāstīt tēvam, ka glābējs ar Raiņa pasvītrojumiem un piezīmēm tieši bijis viņš. Karalis kučierim par godalgu sola šīs pasakas lappušu malās.7 Bet Laimes rublis princesi par sievu. Kāzas atliek uz gadu, lai publicēts otrā, 1881. gadā izdotā Kreicval- sešpadsmitgadīgā meitene paaugas. Vēlāk da pasaku sējumā, kura Aspazijas bibliotēkā ķēniņmeita pierunā tēvu atlikt kāzas vēl otru nav.8 Vai Rainis lasīja šo otru Kreicvalda pa- gadu, tad trešo, bet ilgāk atlikt vairs nevar. saku? To mēs nezinām. Princesei sapnī parādās mazs vecītis ar garu, Iespējams, ka Rainis kaut ko līdzīgu bija la- sirmu bārdu un vienu vienīgu aci: Esi droša sījis citur. Mutvārdu tradīcijās tāda kombi- un mierīga! Ikviena netaisnība agri vai vēlu nācija būtu iespējama. Starptautiskajā pasa- nāk gaismā! 5 ku tipu rādītājā atzīmēts, ka ir fiksēti vari- Kāzu dienā galvaspilsētā ierodas svešinieks anti, kuros apvienoti abi motīvu tipi – ATU (tas, protams, ir mūsu muļķītis!): Vediet 300 Nezvēra kāvējs + ATU 530 Princese stik mani pie ķēniņa, es atklāšu viņam, ka viņš la kalnā. Un tomēr visos Pētera Šmita Latvie grib atdot savu meitu par sievu nekaunīgam šu tautas teiku un pasaku 15 sējumos ir tikai krāpniekam! Ļaujiet man runāt ar ķēniņu! viens šāds variants, un tam pašam ar Raiņa Bet pils sardze noturēja viņu par vājprātīgu Zelta zirga sižetu maz kā kopīga.9 Starp 77 un saņēma ciet. Viņi to iekala važās un ieme latviešu stikla kalna pasakas variantiem nav ta cietumā, lai vājprātīgais netraucētu kāzu neviena, kur princesi nolaupa viltus varonis.10 svinības. Arī starp toreiz zināmām igauņu pasakām tādu variantu nebija, ja nu vienīgi varbūt šis Muļķītis pasauc savu suni, kurš sagrauž loga viens pats Kreicvalda Laimes rublis. restes un važas! Otru suni viņš sūta pie prin- ceses, kura dod sunim nonest svešiniekam Ja būtu iespējams pierādīt, ka šī otra pasa- mutautiņu ar stūrītī iesietu gredzenu. Pa- ka līdziedvesmojusi Raiņa Zelta zirgu, būtu dzirdējis par svešnieku, ķēniņš liek sulaiņiem iespējams atbildēt uz jautājumu, kas mani to atvest uz pili. Pēteris no somas izvelk pa- tirdījis jau izsenis, proti, kā Antiņš lugas zīšanas zīmes – briesmoņa ragus un ilkņus. Kučiera viltība ir atklāta, viņu apcietina. Un 6 Starptautiskais pasaku tipu rādītājs kā stikla kalna muļķītis ar ķēniņmeitu dzer kāzas. Laimes pasakai raksturīgus min gan izpalīdzīga zirga (B401), gan arī cita izpalīdzīga četrkāju dzīvnieka motīvu (B181); rubli (kas kā Skalbes vērdiņš arvien atgriežas Hans Jörg Uther, The Types of International Folktales: varoņa kabatā) viņš atdāvina brāļadēlam, lai A Classification and Bibliography. Based on the System of Antti Aarne and Stith Thompson, 1. sēj. Folklore tas arī izstaigā pasauli un atrod savu laimi. Fellows Communications 284. Helsinki: Suomalainen Tiedeakatemia, 2004. 308. lp. Laimes rubļa sižeta līdzību ar Raiņa Zelta zir 7 Rainis, Raksti, 9. sējums (Rīga: Zinātne, 1977), 569. lp. gu, šķiet, nav grūti saskatīt: Dēli sadala no 8 Dace Nesaule, epasta vēstule 2016. g. 13. jūnijā. tēva mantoto naudu; trešais dēls aiziet pa- 9 Pēteris Šmits, Latviešu tautas pasakas un teikas, 2. sēj., 45.-46. lp. Waverly, Iowa: Latvju Grāmata, 1963. 5 Dž. Plakidis latviskā tulkojumā šur tur ieviesušās 10 Vissīkāk ATU 530. tipa latviešu variantus aprakstījis kļūdas. Igauniski un Lēves vācu tulkojumā: „Augstākai un analizējis Guntis Pakalns, „Pasaka par princesi stikla acij netaisnība nekad netiek paslēpta, kaut tā arī paliktu kalnā – latviešu varianti Eiropas kontekstā”. Letonica: cilvēkiem nezināma.“ Humanitāro zinātņu žurnāls 29 (2015), 60.-77. lp.
27 Skats no Raiņa Zelta zirga vācu grafiti mākslinieka Potterroboter KEN interpretācijā piektajā cēlienā izbēga no cietuma, lai ieras- sījis Kreicvalda pasaku un no turienes aizgu- tos kāzās, pirms princesi aizvestu uz Melnās vis šo un citus motīvus. mātes valstību? Jezgā ap zārku un kraukļiem Atrisināta arī varētu būt Baltā tēva izcelsme. tas viss kaut kā piemirsies. Un tomēr – Kreic- Gan Kreicvalda pasakā, gan Raiņa lugā viņš valda pasakā ir skaidrs, ka restes un važas sa- ir dievišķa būtne, kas saistās ar gaismu un grauza varoņa suns. Mutvārdu tradīcijā ne- dāvina ne tik vien burvju dzīvniekus, bet nosietu mezglu galus neatrast. Ja stāstīts, ka arī gudru padomu. Grūti gan būtu latviešu varoni iemeta cietumā, tad arī jāstāsta, kā stāstā no Kreicvalda pārņemt vecīša izska- viņš izlaužas. Bet Zelta zirga tradicionālās tu – pieres vidū viena acs, acu vietās divas pasakas sižeta episkā vienotība11 ir, ja ne sa- ragiem līdzīgas garas kārpas – varbūt tāpēc lauzta, tad tomēr iesprēgājusi. Ir saprotams, Rainis nepiemin, cik Baltajam tēvam acu. Bet kā tas notika: tā kā Rainim trīs suņu vietā tas nav būtiskākais. Viņš var arī izskatīties kā stājušies zirgi, atkritis važu grauzējs. Galu visnolupušākais ubags ar divām acīm – un galā – vai tad Ļaunais princis, gredzenu An- tomēr nav cilvēks. tiņam atsavinājis, steigdamies atpakaļ pie princeses, nevarēja netīšām cietuma durvis Iztēlojoties, ka kaut kur aiz Raiņa Zelta zirga atstāt pusvirus? Katram var gadīties. Bet rū- pavīd abas šīs pasakas, pavērtos arī plašākas dītam pasakologam tomēr jāsecina, ka cie- iespējas, meklējot citādus varoņus.13 Pirms tumā mešana ir maza Kreicvalda teksta pēdi- 40 gadiem, piemēram, Ādolfs Šapiro uz ska- ņa – starptautiskais vēstītājas folkloras motī- tuves pierādīja, ka Antiņu var tēlot sievie- vu rādītājs liecina, ka varoņa iemešana cie- te.14 Bet vai arī Saulcerīte var kļūt par varo- tumā vai bedrē mutvārdu tradīcijās parādās ni? Princese pasakā Laimes rublis nāves kal- samērā reti. Tas nav raksturīgs motīvs ne Ne nā kāpj viena pati, ziedodama savu dzīvību, zvēru kāvēja, ne Stikla kalna pasakām.12 Tā- lai briesmonis neiznīcinātu tautu. Vēlāk prin- tad, vadoties pēc motīvu analīzes metodikas, cese pretojas tēva un viltus precinieka patri- ir iespējams secināt, ka Rainis laikam būs la- arhālai varai, novilcinādama kāzu dienu un, pat pie viņai uzspiestā kāzu mielasta galda 11 Axel Olrik, Epic Laws of Folk Narrative. In sēdēdama, atdod derību gredzenu īstajam International Folkloristics: Classic Contributions by varonim. Tāpat paliek jautājums par lidojošo the Founders of Folklore. Ed. Alan Dundes. Lanham: Rowman & Littlefield, 1999. 95. lp. nezvēru, princeses nāvi kalna galā – kāpēc 12 Motīvi K1931.5 un K1931.4, Stith Thompson, Motif- Antiņš kraukļus nenosita? Te viņu kā nevar- Index of Folk Literature: A classification of narrative elements in folktales, ballads, myths, fables, mediaeval 13 romances, exempla, fabliaux, jest-books, and local Imants Ziedonis, „Trīs pakāpēs.” Mūžības temperaments. legends. Bloomington: Indiana University Press, 1955- Rīgā: Liesma, 1991. 61. lp. 58. Electronic edition. Charlottesville VA: InteLex 14 Ādolfs Šapiro, Par „Zelta zirga” iestudējumu. Raiņa un Corporation, 2000. Aspazijas gadagrāmata 1990. Rīga: Liesma, 1990. 150. lp.
28 darbīgu varoni varbūt var salīdzināt nevis ar pasaku tēliem, bet ar kādu citu igauņu va- roni – Kalevipoegu, kurš pieveica pašu elles kungu Velnu, bet viņu atstāja dzīvu.15 Vērtīgi būtu ņemt vērā, kuras Laimes rubļa detaļas Rainis varētu atmest kā 1909. gada rakstītai lugai nederīgas. Tāds, piemēram, ir Laimes rubļa noslēgums, kur kādu dienu Pē- teris ķēniņam lūdz atļauju saviem brāļiem pārcelties uz pili. Viņš vēloties tiem sagā- dāt labāku dzīvi: Bet tajā dienā, kad ieradās vecākie brāļi un Pēteris viņus laipni saņē ma, lielākais suns sāka runāt cilvēku valodā: „Nu mūsu kalpošanas laiks pagājis. Mums Līvija Baumane-Andrejevska bija pie tevis jāpaliek tik ilgi, kamēr mēs re dzam, ka tu, arī būdams laimīgs, atcerēsies Līvija Baumane-Andrejevska savus brāļus. Un tavu prieku!16 Tu, kā jau īs tam vīram pieklājas, esi izpildījis ikvienu savu pienākumu.”17 MŪZIKA ELZAS Rainim starp divām Kreicvalda pasakām bija ĶEZBERES AGRĪNAJĀ izvēle. Brāļi, kuriem beigu beigās muļķītis LIRIKĀ palīdz, vai brāļi, kas mirst aiz skaudības un dusmām. Rainis izvēlējās brāļiem piespriest Politiskajā pēckara trimdā Ņujorkā mirusī nāvessodu. Elza Ķezbere (1911-2011) lielu vērību pie- vērsa vārda mākslas satuvināšanai ar mūziku Piedošana nāks vēlāk, kad Rainis radīs Jāze- – koncepcijai, kas bija tuva mākslai estētis- pu. ma posmā. Šeit varētu piebilst, ka 20. gs. 30. gados Latvijā joprojām populāra bija Šopen- hauera (Arthur Schopenhauer, 1788-1860) mākslas absolutizēšanas ideja, piešķirot mū- zikai augstāko vērtību pārējo vērtību skalā. Ķezberes uzskatā mūzika ir viens no būtiskā- kajiem līdzekļiem, kas indivīdam spēj pavērt ceļu uz „ideālo esamības telpu”, ar fantāzi- Par baltiešu studiju programmas vadītāja (University of jas palīdzību īslaicīgi pārceļoties citās apzi- Washington) Gunša Šmidchena monogrāfijuThe Power of Song: Nonviolent National Culture in the Baltic Singing ņas dimensijās. Revolution (Seattle and London: University of Washington Press / Copenhagen: Museum Tusculanum Press, 2014) Ķezberes krājuma Profils stiklā (1990, pirmiz- skat. Jura Šlesera rakstu JG277(2014):26-30. devums – 1937) otrās nodaļas nosaukums JG282:23(2015) ievietots Šmidchena raksts „Zelta zirgs ir dzīvs”. „Maza mūzika porcelāna spinetā” zināmā mērā piesaka dzejnieces izjūtu amplitūdu – maza mūzika, tātad kaut kas miniatūrs, in- tīms, arī trausls. Izvēlētais tēls – porcelāna spinets – liecina par izsmalcinātību, graciozi- tāti. Spinets ir neliels, klavesīnam līdzīgs in struments, kas īpaši populārs bija 17. un 18. gs. Dekoratīvi veidotais spinets kalpoja arī kā greznuma priekšmets interjerā. Spineta tēls ir kopsaucējs visai nodaļai, kurā tiek apdzie- 15 Peter Petersen, Kalevipoeg tänapäeval, Akadeemia 15,12 (2003), 2585-86. lp. dāti miniatūri, smalki sadzīves priekšmeti un 16 Igauniski un vācu tulkojumā: Tam Debess Tēvam lai interjera elementi. pateicība! 17 Tad suņi pārvēršas par gulbjiem un aizlido – Kurp? To Dzejolī „Sevres porcelāns” tēlots estētis- līdz šai dienai neviens nezina. ma vizuālajiem ideāliem atbilstoša sižeta
29 ta mājvietā klavierēm tiek piešķirta īpaša no- zīme, jo ideja par mūziku kā „tīro mākslu”, kā īpašu sensuāli estētisku pārdzīvojumu un baudas un skaistuma izjūtas sniedzēju bija ļoti būtiska. Ar šo kontekstu ļoti sabalsojas dzejolis „Rožainas neļķes gaišzaļā krūzē”: Es atnesu rožainas neļķes / No bulvāra pārnā kot skaļā. / Tu ieliki viņas šai krūzē / (..) Un rožainas noliecās neļķes / Pār krūzi uz klavie rēm melnām. / Man dziedāja sirds (35). Ar salīdzinoši lakoniskiem poētiskajiem līdzek- ļiem autore radījusi spēcīgu vizuālo iespaidu: lasītāja apziņā uzplaiksnī aina ar tumši spī- dīgo, melno klavieru virsmu un kruzuļotiem sārtu neļķu ziediem. Ļoti līdzīga vizuālā tē- lainība risināta krājuma Dziedošais gliemež vāks (1938) dzejolī „Muzikāls moments”: Tas bija moments muzikāls. – / Tik tuvs vēl šķiet, kaut sen jau tāls. / (..) Pār vāzēm rozes no liecās - / (..) Es sveces dedzu lukturos, / Pie klavierēm lai nestu tos. / Jūs nošu lapas at šķīrāt (21). Dzejā precīzi tverts gaistošs mirk- Elza Ķezbere lis, filigrāna skice, kas iezīmē smeldzīgu, to- atspulgs, gleznojums porcelāna traukā: Sev mēr harmonisku momentu divu cilvēku sa- res porcelānā smalkā / Dāma melnas pēr skarsmē estetizētas vides ielokā. Divreiz dze- les valkā. / Spinetā tā Lulli spēlē. – / Kava joļa ietvaros minēts Šūberta (Franz Schubert, liers deg mīlas kvēlē (18). Dzejolī radīta ba- 1797- 1828) vārds – Tad atskanēja Šūberts roka/rokoko posmam tipiska aina. Piemi- liegs... / Aiz rūtīm virpuļoja sniegs... Un Šū nēts komponists Lulli (Giovanni Battista Lulli, berts skanēja kā glāsts... (21). Līdzīgs vizuā- 1632-1687), viens no franču baroka (līdzte- lais moments rodams dzejolī „Rozes uz kla- kus arī – rokoko) meistariem. Autore piesāti- vierēm” – Kāds daiļums smalks ir rozēm tum nājusi dzejoli ar galantā laikmeta zīmēm, ra- ši kvēlām, / Uz klavierēm kas bronzas vāzē dot izsmalcināti estetizētu impresiju. Citviet plēn./ Tās smaržojot par sapņu naktīm vēlām Ķezbere akcentē mūzikas kā noskaņas veido- / Pār Tevi nobirst, Frederik Šopēn (24). Rožu tājas un estētisku sajūtu radītājas lomu dzī- tēls gan izmantots arī citas tematikas pauša- vē. Dzejolī „Roka ar rozi” lasāms: Kaut kur nai – Un atvadīšanās valss skumji telpā klīst; spēlē Berliozi... / Mēness šūpo zelta dzirksti - / Un jūtu – rozes manu dienu kausos / Kā sār / (..) Roka brīnišķa ar rozi / Griezta ziloņkaulā ta straume smaržodama līst (24). Šajā dzejo- skaista, / Vairāk vēl par Berliozi / Prelūdijām lī dominē rezignēts, viegli sērīgs, skatījums, mani saista. Kā akcents kalpo komponista apjauta, cik viss ir pārejošs. Minot valsi, Ķez- Berlioza (Hector Berlioz, 1803-1869), viena bere runā arī par smeldzīgo, glāsmaini jutek- no 19. gs. izcilākajiem romantisma kompo- lisko: Draugs, tavās vieglās un glāstošās ro nistiem, pieminējums, ievirzot lasītāju dzejo- kās / Ieglaužas klusi mans skumīgais vaigs. / ļa izsmalcinātajā noskaņā. Mūzikas klātbūt- Valsis... Skan valsis... Par alkām un veldzi... / ne telpā ir būtiska – tā tiek sabalsota ar si- Sirds, kam tu drebi!... (dzejolī „Starpcēliena tuāciju vai dvēseles stāvokļiem: Tas bija kafē, valsis”, 41). kur tasēs smalkās / (..) Mums tīksmās melo Dzejolī „Akords” sastopams menueta tēls: diju šalkās / Bij sirdī iededzies kāds māns... Bija tas brīnišķīgs vakars... / Rozes un menu / (..) Un vijoļstīgās maigu deju / Svešs vijol ets maigs... / (..) Brīnišķīgs vakars tas bija... / nieks bij skurbi tvērs (33). Rozes un menuets liegs..(43). Kopējā dzejo- Estētisma posma gleznotāji nereti audek- ļa noskaņa veido atmiņu, nostalģijas un kon- lā iemūžināja klavieru spēlēšanas momentu, templācijas poētiku, atkārtojumi piešķir rit- parasti gleznojot sievieti pie klavierēm. Estē- miku un it kā „sastindzina” mirkli. Zīmīga ir
30 izvēlētā deja – menuets, kas ir viegla un gra- si divus sava veida „kodus” vai atslēgas vār- cioza, tipiska rokoko laikmetam. dus: gavote ir sena Francijā radusies deja 2/2 vai 4/4 taktsmērā, kas ļoti iecienīta biju- Dzejoļa „Intermeco” nosaukumam izman- si barokā, savukārt Korelli (Arcangelo Corelli, tots mūzikas termins, ar ko apzīmē vai nu 1653-1713) ir ievērojams itāļu komponists kontrastējošu starpposmu starp skaņdarba un vijolnieks baroka posmā. daļām, operas cēlieniem vai arī patstāvīgu brīvas formas instrumentālu skaņdarbu. Tas Krājumā Profils stiklā ietverti arī divi dzejo- vēsta par „sliekšņa situāciju” jeb pusnomo- ļi, kuru tekstā nav tiešas atsauces uz mūziku, du, pussapni, ko papildina vēl arī jūtu eifo- arī mūzika tur nekalpo kā dominējošā noska- rijas radīts reibums – Kā vīna kauss – sirds ņas paudēja, taču to nosaukumiem autore noreibumā garo... Pussapņos redzu krāšņu izvēlējusies mūzikas terminus – „Kaprise” un dzīru galdu, / Pussapņos dzirdu – brīnišķīgi „Harmonija”, tādējādi līdzībās paužot kon- dzied / Sens sapņu koris. Dziesma liegi virmo krētā teksta ievirzi. Kaprīze jeb kapričo ir vir- / (..) Pilns skumjas kvēles katrs akords staro... tuozs brīvas formas instrumentāls skaņdarbs (67). „Senā sapņu kora” motīvam ir liela no- ar negaidītām noskaņu maiņām. Harmonijas zīme noskaņas tapšanā, šis koris ir it kā bal- apzīmējums toties lietots tieši mūzikas ter- sis, skaņas no pagātnes – atmiņas. Šis motīvs mina nozīmē – kā likumsakarīgs skaņu ap- tiek piesaukts arī dzejolī „Cik mīļa biju”. vienojums akordu kopskaņās; kaut kas daiļ- Dzejolis „Mijkrēšļa noktirne” ir rezignēts at- skanīgs un līdzsvarots. skats uz mīlas pilnu vasaras dienu, kam pret- Krājumā Dziedošais gliemežvāks Elza Ķezbe- statīta tagadnes situācija: smeldzīga aizmir- re turpina un izvērš iecienīto mūzikas motīvu stība, rudens, kad mīlestība ir izdzisusi. Dze- dzejā. Otrā nodaļa, kurā viskoncentrētāk ap- joļa tekstā noktirnes vārds nepavīd, taču kā kopotas atsauces uz mūziku, nodēvēta „Mu- būtisks akcents tas izvēlēts nosaukumam. zikāli momenti”. Dzejoļi tiek veltīti konkrē- Noktirne – liriska rakstura skaņdarbs (paras- tiem skaņdarbiem, to radītajām impresijām, ti klavierēm), 18 un 19. gs. divertismentvei- intensīvas jūtu dzīves un mūzikas mijiedar- da instrumentālu skaņdarbu virknējums, ko bei. Arī šajā krājumā dzejniece lieto mūzikas vakarā vai naktī atskaņoja zem klajas debess. terminoloģiju – skaņdarbu veidu jeb žanru, Dzejolim ir gredzenveida kompozīcija – tas skaņdarbu daļu nosaukumus, iezīmējot dze- iesākas un beidzas ar rindu „Mijkrēslis zils.” joļu ievirzi un noskaņu (noktirne, prelūdija, (70). Tematiski un emocionālās niansētības opuss, simfonija). ziņā (nakts, atrašanās zem klajas debess, skumjš lirisms) dzejolis asociatīvi sasaucas ar Vērtējot kvantitatīvā aspektā, iespējams seci- noktirnes ideju. nāt, ka viens no autores (vai – liriskā „es”) ie- cienītākajiem komponistiem ir poļu roman- Sien mani ziedu vijas / Te senlaiks spožs un tisma pārstāvis Šopēns (Fryderyk Franciszek tāls. / Kā apins zaļš tas vijās, / Skan maigs kā Chopin, 1810-1849). Atsauces uz viņa per- madrigāls (81) – tā dzejolī „Pilī”. Madrigāls sonību un mūziku iekļautas vairākos dzejo- – mūzikā vokāls daudzbalsīgs skaņdarbs par ļos Dziedošajā gliemežvākā – „Muzikāls mo- idillisku tēmu vai mīlestību, kas aktuāls kļu- ments”, „Šopēna noktirne Es-Dūrā”, „Lietus va renesansē, taču īpašu ievērību guva tieši prelūdija, Opus 28” u.c. Šopēna skaņdarbi, baroka posmā. Madrigāla tēls veiksmīgi iz- to izteiksme un melodiskums raksturots ar mantots, lai tēlotais kolorīts lasītāja uztverē tēlaini spilgtām „audiālām gleznām”: Tā kā iezīmētos vēl spēcīgāk – dzejolis veidots kā maigās rožu lapās / Sirds man nogrimst ska „ēnu spēle”, atbalsis no pagātnes. Liriskais ņu dzīlēs. / (..) Šopēns gaišs kad skaņās līgo; „es” klejo pilī, maldās klusās zālēs, bet iztē- – / (..) Mūzika tik pilna smeldzes, / Pilna slāpju, lē atdzīvojas laiks graciozs un smalks, jo fan- pilna veldzes (22). tāzija it kā izgaisina laika barjeras un lineāro laiku. Šī pagātnes mirāža, atspīdums no sen Mūzikas, konkrēta skaņdarba, komponista laika spožā un tālā tiek veiksmīgi salīdzināts vai žanra pieminējums dzejoļa tekstā Ķezbe- ar madrigālu. Šajā dzejolī ir arī rindas: Skan rei kalpo kā sensuāls akcents noskaņas radī- novakaros saldos / Korelli gavots liegs... (81), šanai, intensīvāk iedarbojoties uz dzejas uz- kas atkal ir tikai fantasmagoriska atbalss no tvērēju: ikonisku muzikālo tēlu, jēdzienu ak- pagājušās godības. Rindā autore izmantoju- centēšana dzejas tekstā lasītājam iztēlē ļauj
31 it kā sadzirdēt minēto skaņdarbu/melodiju akordus. Ikoniskie tēli papildina dzejnieces smalko estetizācijas manieri. Savus tekstus Elza Ķezbere tiecas veidot īpaši labskanīgus, „muzikālus”, protams, izmantojot arī formā- lus izteiksmes līdzekļus – atkārtojumus, at- skaņas, fonētiskus sabalsojumus u.c.
Līvija Baumane-Andrejevska ir Latvijas Universitātes literatūrzinātnes doktorante. Literatūrkritikā pamatā pievērsusies dzejai. Raksta recenzijas par jaunākajām latviešu dzejas grāmatām. Šeit publicētais raksts ir daļa no autores maģistra darba (2012) Rokoko un estētisma poētiskās zīmes Elzas Ķezberes pirmskara dzejā (2012). Baumanes-Andrejevskas raksts „Elzas Ķezberes priekšmetīgā pasaule” publicēts JG 272 (2013). Foto: LU LFMI Ingus Barovskis
Ingus Barovskis OKEĀNS AIZ DZELZS PRIEKŠKARA – VERSIJA PAR LITERATŪRZINĀTNIECI DZIDRU KALNIŅU
Kāda bija intelektuāļu dzīve padomju Lat- Dzidra Kalniņa vijā brežņeviskās „stagnācijas“ gados? Pie- spiedu līdzsvara meklējumi starp piesardzī- bu un uzdrīkstēšanos, ierobežojumiem un represijām, sadarbību un nodevību – tota- litārisma dzirnavās tika malti gan disidenti un politieslodzītie, gan tie, kas nebija atklāti padomju varas pretinieki, tomēr nespēja arī samierināties ar okupācijas režīma politiku vai vismaz ar tās brutālākajām izpausmēm. Literatūrzinātnieces un tulkotājas Dzidras Kalniņas (1927-1984) vārds nav populārs plašā sabiedrībā, taču zināms tiem, kas 70. un 80. gados interesējās par latviski tulkota- jiem rietumvācu, austriešu un Šveices vācu rakstnieku prozas darbiem. Daiļliteratūras tulkošana, literatūrzinātnisku apcerējumu rakstīšana un akadēmiskā pētniecība nori- tēja paralēli mācībspēka darbam toreizējās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakul- tātē. Tieši ar viņas starpniecību studenti to- laik iepazina padomju apstākļos puslegālos
Foto: No Ilgoņa Bērsona arhīva Rietumu modernistu sacerējumus. Citi savu-
32 kārt atceras kaut ko dzirdējuši par rakstis- 1969. gadā viņa uzņemta Latvijas PSR Rakst- ki izteikto Kalniņas protestu pret aizliegumu nieku savienībā. Latvijā svinēt Jāņus. Karjeras kāpums norit strauji, šķiet, arī turp- Kādreizējie studenti un kolēģi Dzidru Kalni- mākajā ceļā nekādi šķēršļi vairs nevarētu ņu raksturo kā izcili gudru, kompetentu pa- rasties. Taču 1971. gada 15. aprīlī LVU vadī- sniedzēju, leģendārais atdzejotājs un tulko- ba no Latvijā pazīstamās un atzītās literatū- tājs Valdis Bisenieks filoloģi dēvē par „gara ras speciālistes Kalniņas saņem it kā paras- milzi“ un viņas personībai piešķir okeānis- tu iesniegumu: Lūdzu piešķirt man kārtējo ku mērogu. Diemžēl Kalniņas biogrāfija nav atvaļinājumu (..) un pēc atvaļinājuma bei atrodama ne padomju Latvijas, ne jaunāko gām atbrīvot no darba. Universitātes arhīvā laiku uzziņu izdevumos. 2005. gadā iznāku- saglabājies toreizējā rektora Visvara Millera šajā Latvijas enciklopēdijā atrodams tikai īss apstiprinātais Dzidras Kalniņas iesniegums, šķirklis,1 tāpēc būtiski notikumi Dzidras Kal- kas nesniedz papildu ziņas par notikušā cē- niņas dzīvē šodien rekonstruējami, izman- loņiem. Iesnieguma tekstā kāda roka cītīgi tojot arhīvu materiālus, laikabiedru atmiņas aizkrāsojusi piebildi, no kuras puslīdz sare- un fragmentāri saglabājušos personisko sa- dzams tikai vārds „bija“. raksti. Tā paša gada rudenī viņa dodas uz Voroņe- Nākamā literatūrzinātniece nākusi pasau- žas Universitāti Krievijā, kur kļūst par profe- lē 1927. gada 24. janvārī Krāslavā, mežziņa sori un lasa lekcijas līdz 1973. gadam, bet un skolotājas ģimenē. 1951. gadā ar izcilību atsākt darbu LVU Filoloģijas fakultātē Dzid- absolvējusi LVU Filoloģijas fakultāti, specia- rai Kalniņai atļauj tikai divus gadus vēlāk, lizējoties ģermānistikā. 1960. gadā aizstāvē- kad viņu oficiāli ievēl profesores amatā arī jusi filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju LVU, neņemot vērā to, ka šis tituls jau iegūts „Teodors Štorms un viņa vieta vācu literatū- Voroņežā. Latvijas presē viņas vārds šajā lai- rā“, pēc deviņiem gadiem Maskavā arī dok- ka posmā pieminēts netiek. tora disertāciju Mūsdienu rietumvācu ro Garīgā brīvība un apdraudējumi. Izglī- māns, kļūstot par tolaik jaunāko latvieti zi- tības sistēmas uzdevums padomju režīmā nātņu doktori humanitāro zinātņu jomā Pa- bija audzināt un skolot nākamos sociālis- domju Savienībā. tiskās valsts pilsoņus, tādēļ tā tika pakļau- Akadēmisko karjeru, kļūstot par LVU mā- ta stingrai ideoloģiskajai kontrolei: sistēmā cībspēku, Dzidra Kalniņa sākusi 1958. gadā, drīkstēja strādāt tikai cilvēki ar „tīru“ pagāt- līdz tam strādājot Rīgas Pedagoģiskajā in- ni, „pareiziem“ politiskajiem uzskatiem un stitūtā. Gadu vēlāk izdots pirmais tulkojums atbilstošu morālo stāju. Gan mācību spēkus, – islandiešu rakstnieka Haldora Laksnesa gan studējošo jaunatni uzskatīja par soci- (Halldόr Laxness) romāns Pasaules gaisma. āli aktīvām grupām, kurām piemīt tieksme 60. gados sekojuši rietumvācu rakstnieka uz tādu ideju ģenerēšanu, kas var izrādīties Volfganga Kepena (Wolfgang Koeppen) ek- bīstamas, tāpēc tās īpaši uzraudzīja – Valsts sistenciāli piesātināto romānu Nāve Romā drošības komitejai (VDK-čeka) bija savi un Siltumnīca tulkojumi. Kalniņa bijusi pie- augstskolu ideoloģiskās kontroles mehā- derīga tam literārajam lokam, kuru veido nismi. Tos izmantoja, lai veidotu tādu inteli- padomju varas represētās tulkotājas Maija ģenci, kam uzticētos Latvijas sabiedrība un Silmale un Ieva Lase, arī dzejniece un tulko- kas vienlaikus būtu lojāla padomju iekārtai. tāja Vizma Belševica. No pasaules procesiem Kā raksta VDK darbības pētnieks Indulis Zā- piespiedu kārtā nošķirtajā latviešu kultūrtel- līte, 70. un 80. gados padomju varai bija va- pā šīs fenomenālās personības deva garīgi jadzīgi cilvēki, kas par tās piedāvāto iespēju izsalkušajiem saskarsmes iespēju ar Rietumu nonākt „oficiālās garīgās elites aprindās bija literatūru. gatavi ziedot daļu garīgās brīvības, pastāvī- gi publiski apliecināt lojalitāti padomju režī- 1967. gadā izdota Dzidras Kalniņas mono- mam un slepeni sadarboties ar VDK“.2 grāfija Mūsdienu romāna problēmas, litera- tūrzinātnes lietpratēji to novērtējuši atzinīgi, 2 Zālīte I. „Radošā inteliģence – VDK kontroles objekts 1 Latvijas enciklopēdija. 3. Sēj.. Rīga: V. Belokoņa un propagandas ierocis (70., 80. gadu atspoguļojums izdevniecība, 2005. 273. lpp. VDK dokumentos)”. Latvijas Vēsture. 1998. nr. 3. 55. lpp.
33 Literatūra līdzās kinematogrāfam Padom- na Uliss fragmentu Dzintara Soduma tulko- ju Savienībā tika uzskatīta par vienu no jumā Dzidra Kalniņa esot izmantojusi darbā svarīgākajiem „ideoloģiskās frontes sekto- ar studentiem, un tālaika apstākļos tā vēr- riem“, jo īpaši 70. gados, kad atklātu militā- tējama kā liela uzdrīkstēšanās. Latvijas PSR ro sacensību ar Rietumiem uz brīdi nomai- šī 20. gs. modernās literatūras klasika, tā- nīja starptautisko attiecību sprieguma atslā- pat kā latviešu trimdas autoru darbi, nonā- bums. Tādēļ jo lielāka uzmanība tika pievēr- ca tikai samērā šaurā literātu apritē, kas tā- sta padomju ideoloģijas pārākuma demon pat tika pakļauta drošības dienesta kontro- strēšanai. lei, skarot ikvienu, kurš kaut attāli bija ar to saistīts.3 Un katram, kurš reiz nokļuva VDK Dzidras Kalniņas darbs literatūras tulkošanā uzmanības lokā, varēja nākties saskarties ar un kritikā bija saistīts ar rietumvalstu mo- drošības dienestu vēlreiz, parasti tad, kad dernās kultūras apguvi un popularizēšanu. VDK no viņa kaut kas būs vajadzīgs. Turklāt viņa arī izstrādāja vairākus univer- Arī draudzība ar franču literatūras tulkotāju sitātes mācību materiālus, kuru saturā tika Maiju Silmali, kas atradās pastāvīgā VDK uz- atspoguļoti PSRS ideoloģisko pretinieku uz- raudzībā, netika uzskatīta par universitātes skati. Kalniņa apcerēja, piemēram, gan kla- pasniedzējas statusam atbilstošu un „pie- siķi Francu Kafku, gan Albēru Kamī – au- dienīgu“. Tāpat Dzidrai Kalniņai bijusi sava torus, kuru darbus izlases veidā PSRS tel- loma dzejnieka Knuta Skujenieka atpazīs- pā drīkstēja tulkot, tomēr bija jāņem vērā, tamības veicināšanā Latvijas literārajā vidē ka viņu pasaules redzējums ir atšķirīgs no pēc viņa atgriešanās no soda nometnes padomju cilvēka skatījuma. Lai arī mācību Mordovijā, un, kā stāsta Skujenieks, viņa ar materiālu pieejamība ārpus LVU bibliotēkas to lepojusies. bija ierobežota, ārzemju literatūras apguve, kas pārkāpj padomju izglītības sistēmā no- Taču iespējams, ka Kalniņas grēku sarak teiktās robežas, netika atzīta par īsti akcep- sta veidošana instancēs jau tāpat bija sāk- tējamu. ta, un tam par iemeslu kalpoja publiski paustais protests pret Jāņu aizliegumu, ko Viņas bijusī studente Māra Siliņa raksturo 1960. gadā Latvijā neoficiāli ieviesa toreizē- Dzidru Kalniņu kā spožu zvaigzni, kas, jau jais Latvijas Komunistiskās partijas pirmais ienākot auditorijā vien, apžilbina ar savu sekretārs Arvīds Pelše. Dzidra Kalniņa kopā mirdzumu. Kalniņas lekcijas bijušas ļoti ap- ar krievu rakstnieku, vēlāko Maskavas disi- meklētas, un studentus viņa aizrāvusi ar dentu Ļevu Kopeļevu un laikabiedru pretru- stāstījumu, kopīgu darbu. Pasniedzēja mā- nīgi vērtēto Pēteri Kamparu publicēja rak cījusi analizēt literāru tekstu pilnīgi citādi stu „Līgo – tas ir prieks“ Maskavā iznākošā nekā tie mācībspēki, kuros skaistās, elegan- žurnāla Tautu Draudzība (Дружба Народов) tās kolēģes dzīves uztvere, mērogs un acīm- 1966. gada jūlija numurā. Latviešu valodā redzamā neiekļaušanās padomju standartos rakstu publicēja tikai pēc 33 gadiem.4 Tā raisījusi skaudības jūtas. tapšanu savās atmiņās piemin arī Kopeļevs, Pārskatot Dzidras Kalniņas iespējamo „grē- norādot, ka pēc žurnāla redaktora pasūtīju- ku sarakstu“, uzmanību piesaista viņas ap- ma viņš to uzrakstījis kopā ar draugu no Lat cerējums „Par romānu un antiromānu“, kas vijas – Dz. Kalniņu. publicēts laikrakstā Literatūra un Māksla. Lai panāktu Jāņu svinēšanas aizlieguma at- Jēdziens „antiromāns“ ietver viņas nova- celšanu, teksta autori izmantojuši orvelis- torisko pieeju un prasmi analizēt zinātnis- kajai „dubultdomai“ raksturīgo retoriku, iz- ki to, ko vara pieprasa kritizēt caur padom- mantojot piemērus no folkloras tradīcijām ju marksisma prizmu. 1969. gadā to pār- un padomju rakstnieku darbiem līdz pat lat- publicēja trimdas latviešu literārais žurnāls viešu sarkanarmiešu cīņām II Pasaules karā: Jaunā Gaita, kas Latvijā bija pieejams tikai Līgosvētkiem ir jātop atjaunotiem, turklāt bibliotēkas specfondā vai „no rokas rokā“. visā savā seno tiesību krāšņumā, šie svētki Jaunā Gaita bija viens no nevēlamākajiem 3 Kursīte J. „Trimdas literatūra Latvijā”. Jaunā Gaita. izdevumiem, cenzori žurnālu apzīmogoja Nr.244. 2006. Pieejams: http://jaunagaita.net/jg244/ ar diviem sešstūriem kā padomju cilvēkam JG244_Kursite.htm „īpaši kaitīgu“. Tajā publicēto Džoisa romā- 4 Literatūra un Māksla. 1989. 24. jūnijs. 15. lpp.
34 labvēlīgi ietekmēs tautas dzīves jauno, so arī Dzidra Kalniņa, abas sievietes bija pazīs- ciālistisko saturu. Rakstā iekļauta arī atsauce tamas un ne reizi vien tikušās, pateicoties uz PSKP 1964. gada oktobra plēnumu, kas draudzībai ar Maiju Silmali. Tomēr Lidija atcēla no amata iepriekšējo Padomju Savie- Lasmane-Doroņina neatceras Kalniņu pār- nības vadītāju un iezīmēja Brežņeva valdī- rakstām to vai citu tekstu, tikai piekrīt tam, šanas sākumu, tā mēģinot iegūt vēl vienu ka Dzidras loma šajā lietā tā arī palikusi visai argumentu sava mērķa sasniegšanai – val- neskaidra un ka vēlme iepazīties ar šāda sa- stī taču sākušies „jauni laiki“, ir iespēja pār- tura darbiem šķitusi vilinoša arī citiem duā- vērtēt un mainīt agrāk pieņemtos lēmumus. lā iekšējā realitātē dzīvojošiem padomju in- Raksta publikācija Maskavā bija iespējama teliģences pārstāvjiem. Latvijas PSR Augstā- tikai ar PSKP CK propagandas un aģitācijas kā tiesa piesprieda Lidijai divus gadus ilgu nodaļas atbalstu (nodaļu tolaik vadīja Alek- cietumsodu par apzināti nepatiesu izdomā sandrs Jakovļevs, viens no vēlākās „pārbū- jumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju ves“ arhitektiem), un tajā bija izlasāmi arī valsts un sabiedrisko iekārtu. atklāti pārmetumi padomju varai, ko eifē- Voroņežas posms. Laika ziņā izmeklēšanas miski dēvēja par birokrātiju, piemēram, ne- process un tiesa sakrīt ar Dzidras Kalniņas jēdzīgā kultūras dzīves vadīšanā. Jāņu svi- aiziešanu no darba LVU, par ko universitā- nēšanu Latvijā Komunistiskā partija atkal tes rektors izpelnās uzslavu Latvijas Komu- oficiāli atļāva tikai 1989. gadā, un līdz tam nistiskās partijas kongresā. Te vietā atcerē- šāda iniciatīva, kaut arī tā formāli nepārkā- ties, ka Brežņeva valdīšanas gados vara ar pa atļautā robežas, varēja vienīgi papildināt akadēmisko aprindu pārstāvjiem (ja vien cil- Dzidras Kalniņas „grēku sarakstu“, kas režī- vēku neapcietināja un netiesāja) neapgājās ma acīs arvien turpināja pieaugt. skaļi un brutāli, it īpaši ja nodarījumiem bija Saistība ar pretpadomju elementiem. politisks, lasi – pretpadomju raksturs. Paras- Augstskolas kolēģu vidū Kalniņa savulaik ti darbavietas vadība neoficiālā sarunā lika vērtēta kā liela brīvdomātāja, turklāt 60.- „grēkāzim“ saprast, ka strādāt ar jaunatni 70. gadu mijā viņa esot iesaistījusies nele- politiski neuzticamam cilvēkam nav iespē- gālās jeb samizdata5 literatūras izplatīšanā. jams, un pārrunām sekoja iesniegums „pēc Tas arī licis uzliesmot konfliktam ar varu, re- pašas vēlēšanās“. zultātā – jāmeklē darbs ārpus Latvijas. Para- Atklātas pretpadomju darbības fiksējums lēli viņai nācies piedzīvot arī attieksmes mai- arhīvos pašlaik pieejamajos oficiālajos do- ņu pret sevi, zinātniece nonākusi izolācijā – kumentos gan nav konstatējams, arī laika- norobežojusies gan lielākā daļa kolēģu, gan biedru atmiņās nav norāžu par to, ka lek- paziņas. Šāds stāvoklis zināmā mērā sagla- bājies arī pirmajos gados pēc viņas atgrie- cijās Kalniņa būtu skaidrā tekstā kritizējusi šanās Latvijā. Izņēmums bijusi Kalniņas zi- padomju iekārtu. Tomēr izraidīšana no LVU nātņu kandidāta disertācijas vadītāja Kseni- un Latvijas liecina, ka režīms vēlējies viņu so- ja Karpova. dīt, dodot iespēju „pārdomām“ un „nožē- lai“. Un vienlaikus šis žests varbūt tulkojams Aptaujājot laikabiedrus, vieni min, ka Kal- kā zināms pielaidīgums no varas puses. Jo niņa pārrakstījusi kādu aizliegtu Aleksand- Voroņežas Universitātē tolaik pastāv slave- ra Solžeņicina darbu vai ka tas atrasts viņas na ģermānistikas un literatūrzinātnes sko- mājās, citi – ka ar viņas rakstāmmašīnu pār- la, filoloģijas katedras vadība ir pretimnā- rakstīts toreizējā krievu disidenta Andreja koša nacionālo republiku zinātniekiem, ku- Amaļrika darbs Vai Padomju Savienība no riem gadījušās īslaicīgas problēmas ar varu. dzīvos līdz 1984. gadam? Par pēdējā pār- „Grēciniecei“ profesionālā ziņā ir, kur izvēr- rakstīšanu un pavairošanu (1970) apcietinā- sties un sevi apliecināt, tiesa, krievu valodā, ja un tiesāja Lidiju Lasmani-Doroņinu. Tie- pastāvošā ideoloģiskā kanona ietvarā un at- sas prāvā liecinieces statusā tika pieaicināta rautībā no ierastās dzīves vides.
5 Nelegāli izdotās un izplatītās, padomju režīmu Strādājot Krievijā, viņa sarakstās tikai ar ne- atmaskojošās literatūras un publicistikas neoficiāls daudziem tuviem draugiem dzimtenē – Ojā- apzīmējums Padomju Savienībā; krievu valodas saliktenis, kas parodēja oficiālo valsts izdevniecību jeb ru Vācieti, Miervaldi Birzi, Māri Čaklo un vēl Gosizdat nosaukumu. dažiem no rakstnieku vides. Noprotams, ka
35 arī tur viņu novēro un kontrolē, tādējādi it Literatūrzinātniekam Ilgonim Bērsonam jau kā brīdinot par turpmāku represiju iespēja- pēc Kalniņas atgriešanās Rīgā aizliedz viņas mību. Varbūt tāpēc viņa vēstulēs ne reizi ne- vārdu iekļaut biogrāfiskajā vārdnīcā Padom pieskaras iemesliem, kāpēc vispār nonāku- ju Latvijas rakstnieki.6 Informācija par Vizmu si Voroņežā. Lielākoties aprobežojas ar da- Belševicu, tiesa, ar obligāto norādi par kļū žiem vietējās dabas aprakstiem un intelek- dainu vēsturisku tēmas interpretāciju pama tuāliem pārspriedumiem. Jo jārēķinās ar to, toti kritizēta presē, tajā tomēr parādās. Bēr- ka vēstules lasa ne tikai adresāti. Reizi pa sons saņem ar augstāko priekšniecību sa- reizei pusteikumā Kalniņa liek noprast, cik skaņotu Rakstnieku savienības partijas sek- ļoti vēlas atpakaļ uz mājām. retāres Māras Veršānes norādījumu gan par Belševicai veltāmo frāzi, gan arī aizliegumu Paradoksāli, tomēr Voroņežas periodā arī ievietot vārdnīcā informāciju par Dzidru Kal- nostiprinās Dzidras Kalniņas zinātnieces niņu. Aizlieguma iemesli paskaidroti netiek. prestižs un reputācija savienības mērogā, viņa lasa lekciju kursus Ufā, Iževskā, notur 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Dzidra vieslekcijas Maskavā. Kalniņa bieži slimo, viņas veselības stāvok- lis ir pasliktinājies kopš 1971. gada, pirms Vēstulē Ojāram Vācietim 1973. gadā viņa došanās prom no Latvijas. Vēstulēs Ojāram raksta, ka sirdij tuvs ir pedagoģiskais darbs Vācietim Kalniņa atzīst atkarību no psiho- un tā dēļ viņa paliek Voroņežā, kaut gan lab- tropiem medikamentiem, kas saasinājusies prāt atgrieztos Rīgā. Bet kādā 1974. gada tieši Voroņežas laikā, kad viņa mocījusies ar septembra vēstulē atstāsta sarunu ar priekš- paralizējošām galvassāpēm un bezmiegu. nieku, kas bijusi oficiāla, bez agrākā, tēvišķi Kalniņas personas lietā universitātē lasāmi sirsnīgā toņa un kurā uzzinājusi, ka nekādu vairāki ieraksti par rupjiem darba pārkāpu pretenziju (arī oficiālu) pret viņu neesot, bet miem, kas izrādās lekciju kavējumi slimoša- Rīgā būšot grūti iekārtoties darbā. nas dēļ. Šos ierakstus rosinājuši katedras ko- Atgriešanās Rīgā. Latvijā dažos Kalniņas lēģi. prombūtnes gados neviena viņas tulkota Sava laika robežās. Lielākā daļa to, kas sa- grāmata neiznāk. Beidzamā pirms aizbrauk- vulaik pazinušies ar Dzidru Kalniņu, uzsver šanas bija Frīdriha Dirrenmata darbu izlase viņas ārkārtīgo ieinteresētību citos cilvēkos, Grieķis meklē grieķieti (1970), nākamā – Lio- prasmi izzināt viņu personiskās dzīves deta- na Feihtvangera biogrāfiskais romāns Goija ļas, vienlaikus neko neatklājot par sevi. Ar laists klajā tikai 1980. gadā. Šajā desmitga- laiku šāds komunikācijas veids laikabied- dē pastāv arī Vizmas Belševicas publicēša- ros raisījis dažādus pieņēmumus un bau- nās aizliegums, dzejniecei pat netiek dota mas, radījis jautājumus par to, kāda bijusi iespēja tulkot daiļliteratūru ar savu vārdu. cena visumā cienījamam darbam Voroņežā Galu galā, zinātniecei no Voroņežas izdo- un tam, lai būtu iespējams atgriezties darbā das atgriezties Rīgā. 1975. gadā LVU Sveš- universitātē Rīgā profesores statusā. valodu katedras sēdē, kurā lemj par viņas ie- Pagājušā gadsimta 70. gadi ir šķietami nese- vēlēšanu profesores amatā, tiek vienbalsīgi na pagātne, taču daudzas būtiskas tā laika atzīts, ka viņas klātbūtne universitātē ir ļoti norises šodien tveramas nojausmu un pie- vēlama, cildināta viņas erudīcija un zināša- ņēmumu līmenī, jo restaurēt iespējams tikai nas. Ar rakstu par Raineru Mariju Rilki Lite dažus pagātnes fragmentus. Dzidras Kalni- ratūrā un Mākslā literatūrzinātniece atgrie- ņas autoritāte latviešu literātu un tulkotā- žas arī Latvijas presē. Un tomēr. LVU Dzidrai ju aprindās varēja kļūt par iemeslu tam, lai Kalniņai turpmāk nākas piedzīvot ikgadēju VDK mēģinātu viņu savervēt vai, ja tas ne- pārvēlēšanu akadēmiskajā amatā, kaut gan būtu iespējams, izmantot piekļuvi viņas pa- tolaik pieņemtā ierastā kārtība to neparedz. ziņu lokam savās interesēs. Pēc tiesas proce- Iespējams, tas ir sava veida psiholoģiskās ie- sa pret Lidiju Lasmani-Doroņinu arī Dzidras tekmēšanas paņēmiens – nepārprotami likt Kalniņas situācija kļuva traģiska. Piesaiste just, ka darbavieta vienmēr ir apdraudēta, liecinieces statusā, visticamāk, varēja radīt jo ir skaidrs, ka otrreiz tajā atgriezties ne- 6 Bērsons I. (sast.). Padomju Latvijas rakstnieki. Rīga: ļaus. Liesma, 1976.
36 viņas kolēģos aizdomas par Kalniņas saik- ni ar čeku. Padomju sistēmā, kas balstījās uz baumām un manipulācijām ar informā- ciju un cilvēkiem, šādas aizdomas izkliedēt bija ļoti grūti. Tādēļ iespējams, ka aizbrauk- šana no Rīgas uz Voroņežu Dzidrai Kalniņai bija piespiedu „brīvprātīgs“ lēmums ne ti- kai varas diktāta dēļ. Ar došanos trimdā, ko bija tik grūti izturēt psiholoģiski, viņa var- būt mēģināja izvairīties no nepieciešamī- Madara Eversone bas atbildēt uz skaļi neizteiktiem kolēģu un Madara Eversone draugu jautājumiem, kādi droši vien rastos, ja pēc tiesas procesa turpinātu strādāt LVU un ikdienā satiktos ar tiem pašiem cilvēkiem, Latvijas Padomju kurus pazina agrāk. rakstnieku Savukārt atgriezties Rīgā un turpināt strādāt augstskolā padomju režīms, iespējams, ta- savienības izveide lantīgajai un spilgtajai zinātniecei atļāva tā- un organizācijas pēc, ka pastāvēja cerība ar šādu „parādu“, turklāt radot ap viņu nemitīgas kontroles un struktūra aizdomu atmosfēru, piespiest sadarboties. (1940-1969) – I Dzidra Kalniņa mūžībā aizgāja pāragri – 57 gadu vecumā. Viņas liktenī atspoguļojās gan Latvijas Padomju rakstnieku savienība (turp- 60. gadu naivās cerības ietekmēt režīma po- māk – RS) dibināta 1940. gada 26. oktob- litiku ar legāliem līdzekļiem, gan šo cerību rī, iepriekš pēc LK(b)P1 centrālkomitejas tieša sabrukums pēc tam, kad kļuva skaidrs: ja va- norādījuma izveidojot RS organizācijas ko- ras piedāvājums tiek noraidīts, tam seko da- misiju (precīzs nosaukums: Latvijas Padom- žādi šķēršļi un arī individuāli pielāgots psi- ju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – Latvi- holoģiskais terors. Kā zinātniece Dzidra Kal- jas PSR) rakstnieku savienība pie Latvijas PSR niņa uzdrošinājās pievērsties „bīstamajām“ Tautas Komisāru padomes), kurā ietilpa Jā- Rietumu literatūras tēmām, rakstot tā, lai nis Niedre (komisijas priekšsēdētājs), Vilis Lā- izkuģotu cauri obligātajiem nosacījumiem cis un Žanis Spure, kā arī orgkomitejas sek- un tomēr noturētu atzīstamu kvalitāti. Stu- retārs Jānis Grants, kurš izstrādāja statūtu dentu un laikabiedru atmiņās viņa palikusi projektu atbilstoši PSRS pastāvošo profesio- kā spilgta personība un izcila pasniedzēja. nālo un ideoloģisko rakstnieku organizāciju Kā daiļliteratūras tulkotāja viņa deva iespē- 1 Līdz 1952. gadam oficiālais Latvijas Komunistiskās partijas nosaukums; attiecīgi VK(b)P – Vissavienības ju grāmatu lasītājiem latviešu valodā nonākt Komunistiskā (boļševiku) partija. saskarē ne tikai ar Rietumeiropas vācu lite- ratūras klasiku, bet arī ar sava laika moder- no literatūru – uzticamākie no viņas studen- tiem varēja lasīt arī neizdotos tulkojumus. Raksta sagatavošanā izmantoti Ojāra Vācieša muzeja, Cerams, ar laiku taps nopietns pētījums par Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Universitātes arhīva un Ilgoņa Bērsona privātā arhīva materiāli, intervijas un viņas dzīvi, un neskaidrības, varbūtības gai- sarunas ar Valdi Bisenieku, Lidiju Lasmani-Doroņinu, sinās fakti un patiesība. Izceļams ir Dzidras Knutu Skujenieku, Andu Kubuliņu, Juri Kastiņu, Ilgoni Kalniņas intelektuālais devums sava laika at- Bērsonu un Māru Siliņu. vēlēto iespēju robežās, un arī viņas mūžs – Ingus Barovskis ir ieguvis LU filoloģijas doktora lai arī tajā daudz nezināma – mūsdienās var grādu (2015) pēc sekmīgas disertācijas/promocijas darba Htoniska pasaule latviešu pasakās: laika un kalpot labākai izpratnei par intelektuāļu un telpas aspektā. Viņa galvenās akadēmiskās intereses ir varas attiecībām padomju okupācijas režī- bioloģiskā antropoloģija, klasiskā filoloģija un mitoloģija. mā. Raksts pirmpublicēts zurnālā Domuzīme (2016.21. III). Pārpublicēšana saskaņota ar autoru un Domuzīmes redakciju.
37 Jānis Aistars. Crescendo. 1960. gadi. Eļļa, audekls. 76 x 66 cm Skat. Lindas Treijas rakstu 46. lpp.
Gleznas oriģināls Latviešu centrā „Garezers” (Mičiganā, ASV) Kinklāva mākslas galerijas fondos statūtu paraugam un Rakstnieku deklarāci- III kongresā, 1954. gada 5. jūnija sēdē,5 ie- ju, ko 1940. gada 26. oktobrī parakstīja pir- vēlēts par RS goda priekšsēdētāju uz mūžu. mie 13 biedri – Jānis Niedre, Vilis Lācis, Žanis Līdz ar Vācijas uzbrukumu Padomju Sociālis- Spure, Andrejs Balodis, Arvīds Grigulis, Jū- tisko Republiku Savienībai (turpmāk – PSRS) lijs Lācis, Indriķis Lēmanis, Valdis Lukss, Jā- 1941. gada 22. jūnijā, kad vācu karaspēks nis Plaudis, Rūta Skujiņa, Andrejs Upīts, Jūlijs pēc minimālām cīņām ieņēma visu Latvijas Vanags, Pāvils Vīlips.2 Vēlāk viņiem pievieno- teritoriju, daļa RS biedru (padomju varas at- jās vairāki latviešu literatūras klasiķi, kuri pēc balstītāji) pēc atkāpšanās uz austrumiem ie- tam no tās izstājās – Pēteris Ērmanis, Kārlis saistījās Sarkanās armijas sastāvā iekļautajā Skalbe, Mārtiņš Zīverts u.c. RS organizācijas latviešu strēlnieku divīzijā. Šajā formējumā telpas pirmajā padomju gadā atradās Rīgā, iestājās Jānis Grants, Arvīds Grigulis, Anatols Ģertrūdes (toreiz K. Marksa) ielā 6.3 Imermanis, Kārlis Krauliņš, Indriķis Lēmanis, Pirmo Latvijas PSR rakstnieku konferenci sa- Valdis Lukss, Ignats Muižnieks, Fricis Rokpel- sauca Rīgā, Lielajā ģildē 1941. gada 14.-16. nis, Meinhards Rudzītis, Andrejs Balodis. Vai- jūnijā – tieši tajās dienās, kad vairāk nekā rums minēto rakstnieku kļuva par laikrakstu 15 000 Latvijas iedzīvotāju deportēja uz Si- „Latviešu Strēlnieks” un „Padomju Strēlnieks” bīriju. Būtiski atzīmēt, ka RS biedra statuss kara korespondentiem. Savukārt Andrejs 1941. gada jūnijā no iespējamām represijām Upīts, Vilis Lācis, Jānis Sudrabkalns, Anna un deportācijas pasargāja vairākus rakstnie- Sakse, Jānis Niedre, Mirdza Ķempe evaku- kus. Pirmajā padomju gadā neizsūtīja nevie- ējās uz Vācijas neieņemto PSRS teritoriju, lai nu RS biedru, arī ne Kārli Skalbi un Pēteri Ēr- turpinātu literāro darbību.6 mani, kuru uzskati neatbilda jaunās varas Kad sarkanā armija atgriezās Latvijas terito- principiem. Talantīgos rakstniekus saudzē- rijā, 1944. gada vasarā un rudenī no evakuā- ja, – tāda bija komunistiskās partijas tābrīža cijas atgriezās arī rakstnieki un jaunajos ap politika*. Pēc Padomju Sociālistisko Repub- stākļos kļuva par literārās dzīves noteicējiem liku rakstnieku savienības sekretāra Alek- un vadītājiem Latvijas PSR. Literatūrzinātnie- sandra Fadejeva (Александр Александро- ce Dace Lūse šos autorus nodēvējusi par pa- вич Фадеев; 1939-1944; ģenerālsekretārs domju okupētās Latvijas rakstnieku avangar 1946-1954) ierosinājuma konferenci pārdē- du, jo lielākā daļa minēto literātu piederēja vēja par kongresu; tas turpinājās trīs dienas, mazizglītotu diletantu un grafomānu gvar piedaloties arī citu padomju republiku rakst- dei.7 nieku organizāciju pārstāvjiem. Kongresā par noteicošo daiļrades metodi pasludinā- Laika posmā no kara beigām līdz 1956. ga- ja sociālistisko reālismu un konstatēja rakst- dam padomju režīms attīstījās pieaugošas nieku kā cilvēku dvēseļu inženieru (Staļins) centralizācijas virzienā, savukārt literatūrā degošās aktivitātes nepietiekamību4. Jauno un mākslā nostiprinājās ekstremālākā so- organizāciju pārdēvēja par Latvijas Padomju ciālistiskā reālisma kanona fāze. It viss, kas rakstnieku savienību, konkretizēja aktuālos šī laika literatūrā neatbilda jaunās metodes jautājumus un apstiprināja savienības statū- principiem, tika uzskatīts par formālistisku, tus, kā arī ievēlēja organizācijas valdi un re- bezidejisku, līdz ar to noliedzamu.8 vīzijas komisiju. Par RS priekšsēdētāju (pirmo sekretāru) tika izvēlēts Andrejs Upīts, kurš Savienība iekārtojās Kr. Barona ielas 12. 9 šajā amatā palika līdz 1950. gadam un RS namā – agrāko izdevēju Emīlijas un Anto- na Benjamiņu īpašumā. 1947. gada 12.-14. *JG redakcijas piezīme: Jūlijs Lācis tika apcietināts 1941. gada 8. janvārī, mira 1941. gada 15. decembrī Astrahaņas cietumā. 5 LVA, 473. f., 1. apr., 100. l. (Latvijas Padomju rakstnieku
2 savienības III kongresa sēžu protokoli 1954. 21. apr. - Bērsons Ilgonis. Auseklītis zem āmura un kāškrusta. 1954. g. 9. jūn.), 60. lp. Rīga: Sol Vita, 2006, 99. lpp. 6 3 Tabūns B. Literatūra pastiprinātas mākslas Latvijas Valsts arhīvs (LVA), 473. f., Vēsturiskā izziņa, ideoloģizācijas apstākļos, 15. lpp. 1.-4. lp. 7 4 Lūse Dace. Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās Tabūns Broņislavs. Literatūra pastiprinātas mākslas kolīzijas. Rīga: Valters un Rapa, 2008, 296. lpp. ideoloģizācijas apstākļos. Latviešu literatūras vēsture 3. 8 sēj. Aut.: Raimonds Briedis, Inguna Daukste-Silasproģe, Tabūns B. Literatūra pastiprinātas mākslas Viktors Hausmanis u.c., Rīga: Zvaigzne ABC, 2001, 14. ideoloģizācijas apstākļos, 26. lpp. lpp. 9 LVA, 473. f., Vēsturiskā izziņa, 1.-4. lp.
39 jūnijā norisinājās RS II kongress; III kongresu kās partijas direktīvu īstenošanu, otrā un sasauca 1954. gadā (2.-5. jūnijā). trešā sekretāra pārziņā lielākoties radoši un saimnieciski jautājumi, taču viņu pienākumi RS darbojās saskaņā ar PSRS RS statūtiem;10 un funkcijas varēja dublēties, jo svarīgus jau- savienības mērķis bija „sekmēt idejisku, tājumus izlēma visi sekretāri kopā.14 Jāatzī- augsti māksliniecisku literāro jaunradi, stip- mē, ka līdz 1954. gada jūnijam (RS III kon- rināt rakstnieku sakarus ar tautas dzīvi, cīnī- gresam) valdes sekretāri bija tikai divi, taču ties par sociālistiskā reālisma mākslas piln- III kongresā tika nolemts pārveidot RS valdes veidošanu un karot pret visāda veida reak- izpildorgānu par sekretariātu, sastāvošu no cionārās ideoloģijas ietekmēm, izvērst un trim vēlētiem sekretāriem.15 Jaunas izmai- stiprināt PSRS tautu literātu draudzību, iz- ņas ieviesa 1968. gada 18. janvārī, kad, lai kopt padomju rakstnieku sadarbību ar sociā- atvieglotu valdes sekretāru pienākumus un listisko zemju literātiem un ar kapitālistisko radītu iespēju arī viņiem nodoties radošam valstu progresīvajiem rakstniekiem; audzināt darbam, nolēma papildināt sekretāru skai- jauno literātu maiņu; aizsargāt autoru tiesī- tu ar vēl diviem sekretāriem rezervē; no pie- bas un gādāt par rakstnieku materiālā stā- ciem sekretāriem patstāvīgi strādāja un algu vokļa uzlabošanu.”11 RS bija autonoma PSRS saņēma tikai trīs.16 RS nodaļa, līdztiesīga pārējām PSRS RS no- daļām. Līdz ar to Latvijas PSR RS biedri auto- RS sekretariāts darbojās valdes pakļautībā. mātiski kļuva par PSRS RS biedriem.12 Šajā institūcijā automātiski ietilpa trīs valdes ievēlētie sekretāri un radošo sekciju konsul- Apskatāmajā laika posmā (1956-1969) tanti (to skaits varēja mainīties, taču vienam PSRS RS valdes pirmie sekretāri bija Alek- krievu sekcijas konsultantam bija jābūt ob- sejs Surkovs (Алексей Александрович ligāti), Literatūras fonda pārstāvis un žur- Сурков; 1954-1959) un Konstantīns Fedins nāla Karogs pārstāvis. Laikraksta Literatūra (Константин Александрович Федин; 1959- un Māksla pārstāvja varēja arī nebūt, jo laik- 1977). RS bija sava pārstāvniecība visos PSRS raksts nebija tiešais RS izdevums. Sekretari- RS institūtos. Tomēr tās locekļu īpatsvars āta sastāvs bija mainīgs.17 PSRS RS bija niecīgs, un RS pakļautība vairāk bija formāla. To pierāda RS valdes sekretāru Valdes sēdes notika piecas reizes gadā, ta- sarakste ar PSRS RS, kas, sākot ar 60. gadiem, jās parasti pārrunāja aktuālos literārā pro- notikusi neregulāri. Protams, svarīgākos lē- cesa jautājumus, mākslinieciskās un idejis- mumus un sēžu protokolus sūtīja uz centru, kās problēmas, iztirzāja nozīmīgākās parā- dažkārt vēstules par būtisku jautājumu ap- dības jaunākajā dzejā, prozā, dramaturģijā spriešanu adresētas arī PSRS RS pirmajam u.c., apsprieda atsevišķu rakstnieku daiļradi. sekretāram, taču faktiski RS vadība daudz Rakstnieki tika informēti arī par PSKP CK un ciešāk bija saistīta ar Latvijas Komunistiskās PSRS RS valdes plēnumu nozīmīgākajiem lē- partijas Centrālo komiteju (turpmāk – LKP mumiem un izvirzītajiem plāniem un uzde- CK), nekā ar PSRS RS. vumiem. Apspriesto jautājumu un problēmu loks pastāvīgi mainījās, bija atkarīgs no poli- PSRS RS statūti noteica, ka augstākais rakst- tisko un ideoloģisko pārmaiņu aktualitātēm, niecības likumdevējs ir rakstnieku kongress. kas ietekmēja literāros procesus. Valdes sē- Kongresā tika ievēlēta jaunā RS valde, kas des parasti norisinājās atklāti, izņēmums bija strādāja kongresu starplaikā.13 Savukārt val- tās sēdes, kurās notika amatpersonu pārvē- de izvēlēja trīs organizācijas valdes sekretā- lēšana un balsošana. Saskaņā ar statūtiem rus. Pirmais sekretārs – RS augstākā perso- balsošana bija atklāta. na – atbildēja par visas organizācijas darbu un uz rakstniecību attiecināmo komunistis-
10 PSRS RS statūti pieņemti 1934. gadā PSRS RS I 14 LVA, 473. f., Vēsturiskā izziņa, 1.-4. lp. kongresā. 15 Saruna ar Ilgoni Bērsonu 25.05.2015. (sarunas pieraksts 11 Niedre Jānis. Rakstnieku savienība. Latvijas PSR mazā glabāja autores personīgajā arhīvā) enciklopēdija 3. sēj. (galv. red. Vilis Samsons). Rīga: 16 LVA, 473. f., 1. apr., 193. l. (LPSR Ministru padomes Zinātne, 1970, 129. lpp. lēmumi par autoru honorāriem, repertuāru kontroli, 12 Turpat, 129. lpp. sarakste ar MP par A. Čehova jubilejas atzīmēšanu u.c. 13Trapāns Andris. Latvijas padomju rakstnieku 07.01.59.- 26.12.59.), 1. lp. savienība. Partijas kontrole un ideoloģiska indoktrinācija. 17 LVA, 473. f., 1. apr., 323. l. (LPSR Rakstnieku Universitas. Nr. 21, 1968, 16. lpp. savienības valdes sēžu protokoli 18.01.68.-01.03.68.), 8. lp.
40 Sekretariāta sēdes rīkoja katru nedēļu, lai ap- uzņemt.21 Dažādu iemeslu dēļ atsevišķi RS spriestu lielākoties organizatoriskus jautāju- biedri uz laiku izslēgti, pēc tam atkal atjau- mus par rakstnieku radošajiem komandēju- noti. Izslēgšana RS biedra stāžu nemainīja, miem, atvaļinājumiem un materiālo palīdzī- to skaitīja no gada, kad rakstnieks uzņemts bu, arī jauno biedru uzņemšanu, kā arī ga- par biedra kandidātu.22 tavošanos rakstnieku jubilejām un dažādiem RS sistēmā ietilpa arī PSRS Autoru tiesību literāra rakstura pasākumiem. Gan valdes, pārvaldes republikas nodaļa un PSRS Lite- gan sekretariāta sēdēs pievērsās arī preses, ratūras fonda republikas nodaļa, kuras gal- valdes, sekretariāta un radošo sekciju iekšējā venais uzdevums bija rakstnieku sadzīves organizatoriskā darba uzlabošanai. un materiālā stāvokļa uzlabošana, sniedzot RS radošais darbs norisinājās sekcijās: pro- tiem materiālo palīdzību dažādos jautāju- zas, dzejas, dramaturģijas, kritikas, krievu li- mos.23 Arī Literatūras fondam bija sava val- teratūras un tulkotāju, to darbu vadīja sek- de, kas pakļauta RS valdes sekretāriem. RS retariāts un valde. Sekciju konsultanti lasīja nauda glabājās Literatūras fondā, no kura un recenzēja jauno autoru darbus, apsprie- līdzekļiem RS biedriem sniedza materiālo da aktuālā literārā procesa jautājumus un iz- palīdzību – pabalstus un aizdevumus, ap- nākušos literāros darbus, dažādu sanāksmju maksāja radošos komandējumus, sanato- rezultātus, diskutēja par mākslinieciskām rijas, atpūtas namus, sarīkojumus, utt. Bija problēmām un jautājumiem. Katru radošo divas pabalstu piešķiršanas formas. Lielāko sekciju vadīja priekšsēdētājs. Pie RS tika iz- pabalstu piešķiršanu izskatīja RS sekretariāta veidotas arī komisijas: kara (patriotiskās) li- sēdēs, bet mazāko – Literatūras fonda val- teratūras, jauno autoru darba organizēšanas de.24 Vēl bija Rakstnieku klubs, pakļauts Li- un bērnu un jaunatnes literatūras. Komisiju teratūras fondam. Klubs organizēja literatū- sastāvu izraudzīja sekretariāts un apstiprinā- ras dienas, svētkus, vakarus, rakstnieku tik- ja valde.18 Kā RS filiāles pastāvēja jauno lite- šanās ar lasītājiem, gādāja par sekciju un se- rātu apvienības (Rīgā un rajonos) ar RS līdzī- mināru darba sekmīgu norisi, rīkoja tikšanās gu struktūru – valdi un radošā darba konsul- ar citu zemju literātiem, pārrunas ar zināt- tantiem.19 Jauno autoru meistarības paaug- niekiem, sabiedriskiem darbiniekiem u. tml. stināšanai ik gadu rīkoja seminārus, kur ar Rakstnieku klubs organizēja arī RS sarīkoju- iesācējiem strādāja profesionāļi. mus, rakstnieku jubilejas svinības, rakstnie- ku, komponistu, teātra darbinieku, māksli- Par RS biedru varēja kļūt literāts, kuram bija nieku, kinodarbinieku u.c. kopīgos pasāku- iznākusi vismaz viena grāmata (zināmi arī iz- mus. 1968. gadā nodibināja īpašu Literatū- ņēmumi); pretendentam bija jāiesniedz bio- ras propagandas biroju, kas organizēja lat- grāfija un lūgums uzņemt organizācijā, pie- viešu un cittautu mūsdienu un klasiskās lite- vienojot trīs rekomendācijas no RS biedriem. ratūras propagandas sarīkojumus. Parasti ieteikumi nāca no atbilstošās sekci- jas. Jaunos autorus ne vienmēr RS uzņēma RS pārraudzībā atradās savienības izdevu- uzreiz, parasti viņus aicināja pierādīt sevi ma žurnāla Karogs un laikraksta Literatūra jauno literātu apvienībās. Uzņemšanas pro- un Māksla redakciju darbs. Jāuzsver, ka RS cess bija diezgan garš. Vispirms radošo sek- valde lēma arī par šo izdevumu redkolēģi- ciju sēdēs apsprieda izvirzīto kandidātu, tad jas sastāvu, valdes lēmumus saskaņojot ar par viņu balsoja RS partijas pirmorganizāci- LKP CK. Valdes un sekretariāta sēdēs regulā- jas birojs, un tikai tad pretendentu ieteica ri apsprieda Karoga un Literatūras un Māk Jauno biedru uzņemšanas komisijai (izvei- slas darbu, analizējot saturu un kļūdas pub- dota 1957. gada 14. februārī,20 pirms tam likācijās. Abām redkolēģijām obligāti bija līdz 1955. gadam ieskaitīja biedra kandidā- jāiesniedz plānoto problēmrakstu, recenzi- tos), kas vēlreiz izskatīja pieteikumu un tikai tad kandidātu ieteica valdei. Valdes sēde bija 21 LVA, 473. f., 1. apr., 150. l. (LPSR Rakstnieku pēdējā instance, kas izlēma – uzņemt vai ne- savienības valdes sēžu protokoli 14.02.57.-26.12.57.), 4. lp. 22 Saruna ar Ilgoni Bērsonu 25.05.2015. 18 Saruna ar Ilgoni Bērsonu 25.05.2015. 23 Plecu pie pleca. Veltījums Latvijas Padomju rakstnieku 19 LVA, 473. f., Vēsturiskā izziņa, 1.-4. lp. savienības četrdesmitgadei. Sast. Ilgonis Bērsons. Rīga: 20 Trapāns A. Latvijas padomju rakstnieku savienība. Liesma, 1980, 58. lpp. Partijas kontrole un ideoloģiska indoktrinācija. 24 LVA, 473. f., 1. apr., 325. l. (LPSR Rakstnieku Universitas. Nr. 21, 1968, 17. lpp. savienības valdes sēžu protokoli 25.02.69.-03.12.69.), 16. lp.
41 ju u.c. publikāciju tematiskais plāns pusga- kam tika nodibināts pat RS dzīvokļu fonds) dam. No 1956. līdz 1961. gadam RS pār- un vasarnīcas. Rakstniekiem pienācās 25 m2 ziņā bija arī literārais almanahs krievu va- radošā platība, kas nozīmēja vienu papildus lodā Парус (iepriekš iznāca ar nosaukumu istabu, atšķirībā no paredzētajiem 9 m2 uz Советская Латвия (1940-1941; 1950-1956). vienu cilvēku. Bez minētā pie RS biedra pri- Almanahs iznāca divas reizes gadā, un tā vilēģijām pieskaitāma arī atvieglota atļauja galvenais uzdevums bija regulāri iepazīs- vieglās automašīnas iegādei, stacionārā te- tināt krieviski lasošos ar latviešu padomju lefona ievilkšanai dzīvesvietā u.c. Kopš 1961. literārā procesa aktualitātēm un atzītāka- gada maija RS ēkas beletāžā bija atvērta ti- jiem darbiem. Tā kā RS valdi neapmierinā- kai literātiem domāta PSRS Literatūras fonda ja almanaha darbība, jo tas vāji pildīja savu Latvijas nodaļas poliklīnika, ko vēlāk drīkstē- uzdevumu,25 1962. gada 25. oktobra sēdē ja apmeklēt arī komponisti un kinematogrā- valde nolēma to likvidēt.26 Tomēr jautājums fisti. Bija ļoti maz rakstnieku, kuri varēja at- par saistošu un kvalitatīvu literāru izdevu- ļauties strādāt tikai radošu darbu un nodro- mu krievu valodā, kas vēstītu par latviešu šināt savu eksistenci ar saņemtajām autor- literatūras norisēm ārpus Latvijas PSR, bija atlīdzībām (honorāriem), tādēļ vairums lite- aktuāls arī turpmākos gadus. Radās doma rātu strādāja apgādos, periodisko izdevumu izdot triju Baltijas republiku literāro žurnā- redakcijās un kultūras iestādēs. RS pastāvē- lu. Diemžēl šāds izdevums tā arī netika no- ja nerakstīts likums – lai kur un par ko strā- dibināts. dātu RS biedrs, viņam jāsaņem viena radoša un pilnā mērā apmaksāta brīvdiena nedēļā. RS biedra statusam bija būtiska ietekme, Tika norunāts, ka tā būs regulāra diena.28 RS jo tas apstiprināja rakstnieka profesionālo valde varēja nodrošināt atsevišķu rakstnieku prestižu. Piederība RS varēja sniegt arī rela- augstāku sociālo statusu un prestižu sabied- tīvu aizsardzību pret iespējamām no partijas rībā, piemēram, iesakot kandidātus izvirzīša- vai izdevniecībām nākošām represijām. RS nai PSRS un LPSR Valsts prēmijām, tāpat arī biedriem bija lielākas iespējas publicēt savus dažādu apbalvojumu piešķiršanai. Izvirzīto darbus nekā rakstniekiem, kuri bija ārpus sa- kandidatūru iepriekš saskaņoja ar LKP cen- vienības. Arī RS radošo sekciju konsultanti trālkomiteju. RS varēja izvirzīt kādu no sa- varēja sekmēt literāro darbu izdošanu, jo pie viem biedriem arī par deputāta kandidātu RS biedriem pēc palīdzības nereti vērsās iz- LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām, tātad devniecību pārstāvji. Savienības valde varē- nodrošināt viņam deputāta statusu, jo visi ja veicināt RS biedru un jauno autoru izglītī- kandidāti viennozīmīgi tika ievēlēti. bas iespējas, piemēram, iesakot autoru Mak- sima Gorkija Augstākajiem literātu kursiem Turpinājums sekos. Maskavā, vai karjeras iespējas (1958. gadā RS valdes sekretārs Ādolfs Talcis ieteica dar- Filoloģijas maģistre Madara Eversone ir LU Literatūras, bam Radioraidījumu un televīzijas komitejā folkloras un mākslas institūta zinātniskā asistente, kuras jauno dzejnieci Liju Brīdaku).27 pētnieciskās intereses saistītas ar padomju posma literatūras, literatūrpolitikas un literārā procesa izpēti Komunistiskās partijas interesēs bija nodro- un arhīvpētniecību. Raksta pamatā ir LU Humanitāro zinātņu fakultātē aizstāvētais (2015.VI) maģistra darbs šināt radošās inteliģences lojalitāti, tāpēc RS Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes ietekme uz biedra statuss piešķīra vairākas sadzīves un literāro procesu (1956-1969), par ko viņai piešķirta Kārļa materiālas privilēģijas. Materiālais pabalsts Dziļlejas fonda prēmija. no Literatūras fonda RS biedriem deva ie- spējas braukt radošos komandējumos, to- starp uz ārzemēm, saņemt ceļazīmes uz sa- natorijām, kūrortiem u.tml. RS biedriem bija lielākas izredzes tikt pie dzīvokļa (šim nolū-
25 Turpat, 16. lp. 26 LVA, 473. f., 1. apr., 134. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 24.01.56.-20.12.56.), 23. lp. 28 LVA, 473. f., 1.apr., 176. l. (Sarakste ar LPSR Kultūras 27 LVA, 473. f., 1. apr., 238. l. (LPSR Rakstnieku ministriju, izdevniecībām par literāro darbu izdošanu, savienības sekretariāta sēžu protokoli 04.01.62.-27.12.62.), dramaturgu radošā darba rezultātu apkopošanu u.c. 90. lp. 01.01.58.-14.10.58), 138. lp.
42 Sanita Upleja PAR SIEVIETĒM UN LIBERĀLISMU
Kā atvērtā pasaulē nepazaudēt iegūtās tiesības
Latvijas ziemeļu kaimiņzemē Zviedrijā tikko no politikas aizgājis Vides partijas biedrs Jas- ri Khans, jo atteicās sniegt roku sieviešu dzi- muma žurnālistei, pamatojot to ar savu pie- derību islāma ticībai. Khans bija kandidāts uz amatu partijas valdē, kā arī ģenerālsek- Daba jeb radītājs, kā nu kuram labpatīk teikt retārs organizācijā Zviedrijas musulmaņi par vai domāt, ir radījuši mūs – sievietes un vīrie- mieru un taisnīgumu. Par aiziešanu no valdī- šus – atšķirīgus un tas izpaužas kā dažas at- bas koalīcijā esošās Vides partijas šis politi- šķirīgas ķermeņa daļas un orgāni. No kopējā ķis paziņoja pēc skarbas kritikas saņemšanas orgānu skaita mūsu organismā tā ir mazākā no savas partijas biedriem, kuri norādīja, ka daļa, un tos mēs klimata un pašu ērtību dēļ tāda attieksme pret sievietēm Zviedrijā nav arī pārsvarā piesedzam, ja neskaita ļoti siltas pieņemama. vietas uz zemeslodes. Šī vēsts man atgādināja par dilemmu, ko Savukārt seja, acis, galva, mati mums vairāk savā prātā pārcilāju nu jau kādu laiku. Proti, vai mazāk ir līdzīgi. Proti, ir iespējamas visā- vai liela iecietība pret dažādām reliģijām un das variācijas un izmaiņas dzīves gaitā, to- kultūrām, kas ir tik pašsaprotama lieta mūs- mēr no funkcionālā viedokļa attiecībā uz sie- dienu liberālajās demokrātijās Eiropā, galu vietes un vīrieša galvu nav tādu dabas radī- galā nevar novest pie atkrišanas pagātnē un tu atšķirību, kas liktu sievietēm vienmēr stai- sūrā cīņā izcīnīto sieviešu tiesību ierobežo- šanas it kā brīvības un demokrātijas vārdā? gāt ar apsegtu galvu, par sejas aizklāšanu nemaz nerunājot. Saule, vējš, sals, karstums, Šis gadījums Zviedrijā it kā dod skaidru atbil- aukstums un mitrums vienādi iedarbojas kā di, ka sievietes ir jāciena un pret tām nevar uz vīriešu, tā uz sieviešu ķermeņiem. izturēties kā pret zemākas šķiras radījumiem. Tomēr, vērojot šeit un citās Eiropas valstīs Tātad dažādās reliģijās un kultūrās izveido- jaunas sievietes un pusaudzes, kas ikdienā jušies priekšraksti par noteikta veida apģēr- no brīvas gribas nēsā reliģiskās tradīcijās pa- ba vai galvassegas nēsāšanu ir tikai un vie- matotas galvassegas un īpašu apģērbu, es nīgi cilvēku radīti. Visbiežāk tie ir vīriešu ra- pieķeru sevi pie domām, kādēļ gan viņas no dīti, ņemot vērā viņu dominējošo kultūrvēs- laba prāta pieņem šo sievietes ierobežojošo turisko nozīmi cilvēces vēsturē, un diemžēl tradīciju un ko viņas vispār domā par sievie- daudzviet un ilgu laiku sievietes to ir pieļā- tes lomu un dzimumu. vušas. Radīti bez galvassegām. It kā no vienas pu- To, ka tīri no fizioloģiskā viedokļa kā sievie- ses varētu teikt, ka par to nav jāuztraucas, ja tes, tā vīrieši var vienlīdz labi nēsāt gan svār- cilvēki to dara pēc brīvas gribas un pie pilna kus, gan bikses, gan cepures, gan lakatus, prāta, neviena nepiespiesti. Jā, varētu teikt, liecina dažādu pasaules tautu etnogrāfiskie ka tā tiešām ir sieviešu brīva izvēle, ja vien un tradicionālie tērpi. Ja daba būtu gribēju- tā būtu pilnīgi brīva, godīga un nepazemo- si vēl vairāk uzsvērt mūsu dzimumu atšķirī- joša. Diemžēl tā nav īsti brīva un attiecībā bas, nekā tās mums ir dotas, tad būtu mums pret sieviešu dzimumu godīga izvēle, jo vi- devusi tādas acīm redzamas dzimumu atšķi- ņas seko kādām reliģiskām un kultūras tradī- rības zīmes kā daudzām dzīvnieku un put- cijām, kas ir cilvēku, visbiežāk vīriešu, radītas nu sugām – krēpes, ragus, astes, plankumus, un noteiktas. svītras un raibumus.
43 Garš ceļš noiets. Daudzviet pasaulē, it īpaši rināties neatgriezeniski, ja skatāmies cilvēces Eiropas un no tās izrietošajās kultūrtelpās, ir vēstures kopsakarā. noiets pietiekami garš ceļš, lai sievietes tik- Ko domājam pie sevis. Visa veida tiesību tu atbrīvotas no dažādiem cilvēku pašu ra- paplašināšanās sievietēm un atbrīvošanās dītiem, mākslīgiem žņaugiem un ierobežoju- no dažādām īpatnējām tradīcijām Eiropā ne- miem. Cīņa gan vēl nav galā un diezin vai tik pārprotami ir saistīts ar lielāku sekularizāci- drīz beigsies, kamēr, piemēram, mūsu kul- ju, baznīcas nozīmes mazināšanos sabiedris- tūrtelpā svarīgā katoļu baznīca sāks raudzī- kajā dzīvē, kā arī ar liberālo un demokrātis- ties citādāk uz sievietēm. Tāpat savs darbs ko vērtību nostiprināšanos. Tomēr vai beigu veicams arī tajās luterāņu baznīcās, kas jop- beigās neiznāk tā, ka, kļūstot arvien liberā- rojām uzskata par neiespējamu sievietēm lāki un iecietīgāki pret citām ticībām un kul- būt par mācītājām. Ja reiz Dievs arī sievie- tūrām, mēs par pieņemamu savā sabiedrī- tēm ir devis spējas domāt, runāt, rakstīt un bā atkal atzīstam to, ka kāds cits var noteikt dziedāt, kas ir nepieciešamas mācītāja dar- to, ko sievietei nēsāt un kam sniegt roku? To, bā, tad vai tiešām tik nepārvarama nozīme ir pret ko esam ilgus gadus cīnījušies un it kā dažu orgānu atšķirībām? Kā gan tie var trau- izskauduši. Tad var sanākt, ka reliģija un no cēt garīdznieka darba veikšanai? tās izrietoši ierobežojumi sievietēm sāks pie- Neraugoties uz to, ka Eiropas kultūrtelpā audzēt savu ietekmi sabiedrībā. mums joprojām šur un tur nākas saskarties Manuprāt, argumenti par reliģisku pārlie- ar mākslīgi radītiem un pietiekami iesīkstē- cību un cilvēka privātu darīšanu īsti neiztur jušiem šķēršļiem un aizspriedumiem sievie- kritiku. Ir jau viegli visur aizbildināties ar Die- šu brīvai un pilnvērtīgai izpausmei, domāju, va vārdu un gribu, bet, ja nu tiešām Dievs ka kopumā mēs diezgan labi apzināmies sa- būtu gribējis, lai sievietes nesniedz rokas vas iespējas un tiesības, kā arī fiziska rakstu- svešiem vīriešiem, tad drīzāk būtu radījis vi- ra ierobežojumus. Ja mēs gribam, mēs va- ņas bez rokām. Tāpat ar galvas apsegšanu ram vadīt traktoru un mežā gāzt kokus, ja – ja nu Dievam tas būtu tik ļoti rūpējis, tad vien mums pietiek fiziska spēka, un mums to gan jau viņš būtu radis kādu risinājumu arī nevar liegt tāpēc vien, ka esam sievietes. Tā šai „problēmai“, jau cilvēkus radot. ir brīva izvēle dabas doto atšķirību ietvaros. Tāpēc es nereti pieķeru sevi domājam, ko Taču mēs arī zinām, ka tā nav brīva izvēle, ja gan īsti par sieviešu lomu un iespējām domā tev ir jānēsā kāds apģērba gabals nevis tā- tās dažādām ticībām piederošās jaunās sie- pēc, ka tas ir funkcionāli nepieciešams, bet vietes, kuras it kā no brīvas gribas nēsā īpaši tāpēc, ka tā kāds ir noteicis. Proti, es varu sievietēm paredzētu apģērbu vai mierīgi pie- izvēlēties galvassegu tāpēc, ka man ir karsti, ņem un ievēro citus tikai sievietēm noteiktus auksti vai vienkārši man tā patīk, taču ne- rakstītus vai nerakstītus ierobežojumus. Ko vis tikai tādēļ, ka esmu sieviete. Tieši tāpat ir viņas mācīs savām meitām un kādu nākot- ar vēlēšanu un mantošanas, autovadīšanas ni sievietēm viņas redz brīvā un liberālā de- un citām tiesībām, kas sievietēm ir vienādas mokrātijā? ar vīriešiem. Starp citu, arī daudzās šodien (www.irlv.lv 2016.25.IV) tik liberālajās Eiropas valstīs daudz kas no tā nebija iespējams vēl 20. gs. sākumā. Joprojām vairākās kristiešu konfesijās dažā- dās zemēs sievietēm, ieejot baznīcā, ir jāap- sedz galva, tomēr Eiropā redzami mazumā ir gājuši vienkārši „tradīcija“ un „piedienī- gums“, kas vienā vai otrā veidā cenšas no- teikt sieviešu apģērbu un uzvedību publis- kās vietās. Mazāk nekā simts gadu, ja rēķi- nām no I Pasaules kara beigām jeb laika, kad sievietes pakāpeniski dažādās Eiropas valstīs sāka iegūt vēlēšanu un citas tiesības, nemaz nav tik ilgs laiks, lai kaut kas paspētu nostip-
44 MĀKSLA
Māris Brancis teiku laiku neikdienišķumu. Tās bieži tiek no- sauktas par princesēm, uzsverot to, ka dau- dzas meitenes bērnībā, saklausījušās pasa- DAINAS DAGNIJAS kas vai saskatījušās filmas, sapņo par tādām DZĪVESPRIEKS reiz kļūt dzīvē. Labi draugi ar ASV vēstnieka atbalstu sarīko- Kolāžas kā glezniecības papildinājumu Dai- ja Dagnijas tekstilkolāžu izstādi Marokā. Gan na Dagnija izmantojusi jau agrīnajā daiļradē, tur, gan ceļojumos viņa novērojusi citu tautu taču 60. gados tā ieguva patstāvīgu vērtību. sievietes savdabīgos tērpos, kas iedvesmo- Kā māksliniece stāsta, slimības laikā, kad nav jušas tās iemūžināt kolorītās tekstilkolāžās. varēts gleznot, bet smadzenes vēlējušās ra- Māksliniece labprāt attēlo arī meitenes lat- doši izpausties, viņa sākusi spēlēties ar lupa- viešu tautas tērpos. Šie darbi nav tik krāšņi tiņām, kas rosinājušas viņas iztēli, atklājot, kā citi, taču izceļas ar savu atturību un nacio- ka daudzkrāsainie audumu gabaliņi var at- nālo eleganci. Mēģināts arīdzan attēlot vīrie- vērt kādu citu pasauli, tikpat intriģējošu kā šus, taču daudzkrāsainība un detaļu greznī- glezniecība. ba atņem tēliem vīrišķo spēku, un viņa no šīs Laikam ritot, Dagnija pievērsa šim pašiz- idejas ir atteikusies. teiksmes veidam arvien nopietnāku vērību. Viņa regulāri apmeklēja garage sales (pri- Mākslas vēsturnieks Māris Brancis, vairāku grāmatu vātas utenes), labdarības tirdziņus, kur par autors, ir JG redakcijas loceklis. Dzīvo Jelgavā, kur mazu naudiņu piedāvāja interesantus au- pērngada beigās un šī gada sākumā Trīsvienības baznīcas deklus, dažādus novalkātus vai nevajadzīgus tornī viesojās gleznotāja Daina Dagnija ar kolāžu izstādi Princeses, nāras un eņģeļi. apģērbu gabalus un aksesuārus, mežģīnes, agrāku laiku izšuvumus, no modes izgājušu bižutēriju un tamlīdzīgi. Tas viss ir noderīgs mākslas darbu veidošanā. Daina Dagnija pie savas gleznas no sērijas Džentlmeņi Kā mākslinieces glezniecībā, tā tekstilmākslā un vērši (Gentlemen and Bulls) - #3. 1977. Eļļa, kartons. 200 x 166 cm. Vērša mugurā amerikāņu „popmākslas“ ir tikai viena tēma – sieviete, viņas liktenis līderis Endijs Vorhols (Andy Warhol, 1928-1987) šajā nemierīgajā planētā, kurā ir tik daudz karu, nacionālu nemieru, viņas pārdzīvojumi un viņas emocionālā pasaule. Ja eļļas darbos Daina Dagnija sevi atklāj kā aktīvu dzīves uz- tvērēju, kuru sižetos ienāk ironiskais, drama- tiskais un pat traģiskais, tad tekstilkolāžās viņa rada svētku prieku. 60. gadi Rietumu pasaulē, sevišķi Rietumei- ropā un ASV, iezīmējās ar feminisma kustību. Ar to var sasaistīt arīdzan Dagnijas daiļradi, Foto: Maruta Jurjāne (uzņemts 2016. gadā) taču, kā uzsver pati māksliniece, viņa pir- mām kārtām ir latviete un latviešu sieviete nekad nav bijusi apspiesta, pakļauta vīrieša gribai. Vīrietis un sieviete latviskajā pasaules kārtībā nostājas blakus kā līdzvērtīgi lielumi, tautasdziesmās bieži sieviete pat dominē, cilvēka dzīves lēmēja ir Laima, tātad arī sie- viete. Tādējādi Dagnija šajā ziņā nav iekļauja- ma Rietumu vērtību sistēmā. Tātad veidojot tekstilkolāžas, ar laiku tapu- ši dažādu sieviešu tēli greznos tērpos, bagā- tīgi izrotātām ar rotaslietām, cepurēm, ek- sotiskiem putniem, spilgtiem puķu pušķiem, ar košiem foniem, kas atgādina pasaku un Linda Treija dzes, kas jau bija skolojušies Latvijā – Pēte- ris Rožlapa, Jānis Kalmīte un spēcīgs jauno LATVIEŠU mākslas censoņu atbalstītājs, mākslas auto- didakts Jānis Strods, kura nozīme Čikāgas MĀKSLINIEKI VĒJU mākslinieku grupas veidošanā bija neatsve- rama. Jānis Krēsliņš kādā aprakstā pieminēja, PILSĒTĀ ČIKĀGĀ ka Strodam ir daļējs nopelns, ka šī grupa ir saskarē ar latviešu mākslas tradīcijām. Stro Šī nelielā rakstiņa nosaukumu aizguvu no da bajāriskais dzīvoklis, mākslas kolekcijas visai pilnīga un izsmeļoša Arnolda Sildega un viesmīlība ir daži no iemesliem, kādēļ šī raksta žurnālā Latvju Māksla, kurā viņš iztir- grupa varējusi organizēties un funkcionēt kā zā Čikāgas latviešu mākslas vides veidošanos cieša vienība jau vairākus gadus2. Ne visi Či- 1 un atsevišķu mākslinieku daiļrades . Nemaz kāgas institūtu beigušie un apmeklējušie pa- nemēģinot tikt līdzi erudītā latviešu mākslas lika Čikāgā. Piemēram, ASV austrumkrastā pazinēja un analītiķa Sildega raksta līmenim, dzīvojošais Jānis Aistars savos gleznojumos tomēr dažos vārdos gribēju atgādināt par šīs joprojām ir uzticīgs abstraktajam ekspresio- pilsētas nozīmību trimdas mākslas ainas vei- nismam. Ģirts Puriņš, kura darbi ir atpazīsta- došanā un to, ka arī šodien tās loma zināmā mi ar savām perfektajām, abstrakti ģeomet- mērā nav rimusies. riskajām kompozīcijām, mācīja gleznošanu, Kā jau lielpilsēta ar daudzām iespējām māk dizainu un krāsu mācību Pitsburgas Univer- slinieciski izglītoties, izpausties un arī relatī- sitātē (The University of Pittsburgh), bet tādi vi lielā latviešu skaita dēļ, Čikāga vienmēr ir mākslinieki kā Ilze Arāja, kuras mākslā mil- piesaistījusi latviešu māksliniekus, līdz ar to zīgu iespaidu spēlē daba un tās elementi, var teikt, ka latviešu mākslas dzīvei šajā pil- Lelde Vintere-Ore, kuras glezniecība krāsās sētā ir plūstoša un nerimstoša vēsture. Kā un triepienā seko ekspresionisma virzienam jau parasti dzīvē viss notiek viļņveidīgi, tad visas daiļrades garumā, un daudzi citi, to- arī mākslas ainā, gadiem ejot, aktivitāte rei- mēr palikuši uzticīgi savai alma mater pilsē- zēm ceļas, reizēm nedaudz noplok. Lielu no- tai. Aktīvi Čikāgas mākslas dzīvē darbojas arī zīmi latviešu mākslas vides veidošanā ir spē- mākslinieki, kuri nav beiguši Čikāgas māks- lējis Čikāgas mākslas institūts – Art Institute las institūtu, bet ir veiksmīgi iekļāvušies pil- of Chicago, ko ir beidzis ne viens vien latvie- sētas un tās apkārtnes mākslas dzīvē. Piemē- šu mākslinieks. Pasaules dažādo mākslas vir- ram, Jāņa Kalmītes meita, gleznotāja Lelde zienu, it sevišķi ekspresionisma, iespaidā un Kalmīte darbojas ne tikai Čikāgā, bet tagad arī kā pretreakcija pret tradicionālo māks- arī Latvijā, īpaši sakarā ar trimdas mākslas lu, kāda trimdas vidē bija pierasta aizvadītā centra izveidošanu Cēsīs. gadsimta 50. un 60. gados, nāca jaunie Či- Protams, starp 50. gadiem un mūsdienām, kāgas mākslinieki ar grupu un personālajām ir notikušas mazākas vai lielākas viļņošanās, izstādēm, piemēram, Avant Art galerijā, Hull taču patīkami atzīmēt, ka pašreiz neliels lat- Haus telpās un citur. Šīs izstādes izraisīja lie- viešu mākslinieču radītais vilnītis „uzmet lu šūpošanos nedaudz sastingušajā un aka- putu“. Gribu minēt trīs aktīvu mākslinieču dēmiskajā, bet trimdas skatītāja tik iecienī- – Ritas Grendzes, Kristas Svalbonas un Kris- tajā mākslas lauciņā. Šajā „jaunajā paaudzē“ tas Vārsbergas darbību. Materiālu mākslinie- toreiz bija mākslinieki – Vitauts Vito Sīma- ce Rita Grendze3 aktīvi darbojas mākslā. Pē- nis, Ojārs Šteiners, Viestarts Aistars, Edvīns dējā izstāde MidSentence, pierāda Ritas spē- Strautmanis, Beno Tālivalds, Uldis Krūmiņš, ju darboties kā māksliniecei/pētniecei. Viņa Maigonis Barens, Silvija Šteinere-Bērziņa, ke- konsekventi izanalizē audumu atgriezumu ramiķis Reinis Eikens u.c. izturību, iespēju locīt, veidot pēc iecerētās Droši vien, ka atsperšanās slieksni šiem „jau- idejas. Fiziskā un konceptuālā slāņa izpēte najiem“ lika mākslinieki no vecākās paau- 2 Jānis Krēsliņš. „Dzīve un darbi. Jaunie Čikāgas latviešu 1 Arnolds Sildegs. „Latviešu māksla un mākslinieki mākslinieki“. JG24(1959). vēju pilsētā Čikāgā“. Latvju Māksla 19(1993). Žurnāla 3 Linda Treija, „Līdzināties upei. Par Ritu Grendzi“. izdevējs: Amerikas Latviešu apvienība. JG266(2011).
Rita Grendze. No sērijas Lamella.2016. Dzeltenais. 20,3 x 30,5 x 55,9 cm. Baltais (detaļa). 5,1 x 20,3 x 20,3 cm. Pelēkais. 24,4 x 11,7 x 30,5 cm. Poliestera lenta, diegs Autores foto 47 Jānis Strods. Podnieces pasaule. 1977/1978 Janis Strods (1908-1990) bija tolaik Čikāgas jauno latviešu avangardistu inspirētājs/guru.
Ritas darbos spēlē lielu lomu. Tas nav vien- paņēmienus, bet jāsaka, ka viņa ir visizteik- kārši veidojums, lai vizuāli labi izskatītos, bet tākā gleznotāja no minētajām trim, vārda gan mākslas darbs, ļoti iedziļinoties tā radī- tiešā nozīmē. Nupat notikušajā Kristas Vārs šanas procesā. Interesanta ir mākslinieču Ri- bergas izstādē Water Street Studios var re- tas Grendzes un Kristas Svalbonas4 savstar- dzēt, kā viņa apvieno kolāžu ar glezniecību, pējā sadarbība. Tiek radīti darbi, kas izvei- visu to liekot uz rupji apstrādātām virsmām. dojas kā kopdarbs, izmantojot pasta pakal- Krāsu dramatisms un kontrasts ir Vārsbergas pojumus, un gala rezultātā ir ļoti aizraujo- glezniecības pamatā. ša izstāde Sarakste CoresponDance. Krista Domāju, ka mēs vēl ilgi sekosim mākslinie- Svalbonas daudz sastrādājas ar citiem māk ču un visas Čikāgas latviešu mākslinieku dar- sliniekiem, veidojot kopīgas izstādes. Viņas bībai. Ir jūtama vajadzība pēc dziļākas izpē- interešu jomā vienmēr ir bijis jautājums par tes ne tikai Čikāgas un tās apkārtnes latvie- migrāciju un pārcelšanos, kas pašlaik tema- šu mākslas ainā, bet arī pēc vispārējas latvie- tiski sasaucas arī ar Kristas Vārsbergas5 dar- šu mākslas ārpus Latvijas teritorijas, analīzes. biem. Krista Vārsberga ar savu glezniecību Varam tikai cerēt, ka Čikāga arvien vēl būs un ekspresīvo otas triepienu varbūt vistiešāk vieta, kur latviešu mākslinieks izglītosies un man atgādina 50. gadu latviešu mākslinie- smelsies radošas idejas. ku grupu. Jāpiemin, ka Vārsberga ir beigu- si Čikāgas mākslas institūtu. Viņas gleznas ir izteiksmīgas, otas triepiens ir likts ar „švun- ku“. Pašreiz mākslinieces uzmanības centrā ir viņas ģimenes gaitas – bēgšana no Latvijas, Māksliniece, kritiķe, mākslas pedagoģe un JG nonākšana Amerikā un turpmākā dzīve. Kris- līdzredaktore Linda Treija vada Amerikas Latviešu mākslinieku apvienību. ta savos darbos pielieto dažādus tehniskus
4 Linda Treija. „Kristas Svalbonas mākslas alķīmija“. JG280(2015). 5
48 Vilnis Auziņš par Laikmeta vizuālo liecību hronista pienā- kumu. MĀRTIŅA BUCLERA 20. gs. sākumā fotogrāfija bija tikai gandrīz FOTO KALNA pusgadsimtu veca prakse spoguļattēla vei- došanai, kad tā parādījās uz sociālo pētīju- VERTIKĀLE mu skatuves, jo bija nostiprinājusi savu lieci- nieka uzticamību. Latvijā fotogrāfijas iespē- 19. un 20. gs. mija vēsturē ir iezīmēta ar vai- jas un daudzpusīgo, pārlaicīgo vērtību pir- rākiem jaunu atziņu izaicinājumiem un soci- mais apjauta Sēlijas zemnieku dēls Mārtiņš ālo pārmaiņu izraisītām konfrontācijām, ku- Buclers, kura rakstos minēto fotoetnogrā rās fotogrāfija spēlēja pašas tolaik vēl neap- fijas nozīmības vīziju šodien būtu lietderīgi jaustu, bet spēcīgu lomu. „pārtulkot” mūsdienu komunikācijas jēdzie- Mārtiņš Buclers (1866-1944) viennozīmīgi nu valodā. Buclera ētiskās pozīcijas vertikāle ir redzamākā personība Latvijas profesionā- pret kultūras mantojuma lietderības jēgu ir lās fotogrāfijas kvalitātes veidošanā Latvijā. izcili tālredzīga. Viņa darbu var pievienot to Viņš būtiski paplašināja sava laika atstarotās personu pienesumam, kuri radīja un nostip- gaismas satveršanas nozīmību un šīs nodar- rināja UNESCO ideju. Buclers patiesi ir mūsu bes iespēju izpratni, gan kā fotogrāfs, gan kultūras vēsturē pirmā zināmā personība, arī uzņemoties speciālās literatūras tulkoša- kura nojauta fotogrāfijas nākotni. nu, terminu latviskošanu, grāmatu izdoša- nu. Faktus par šo darbību katrs var sameklēt Fotogrāfs Vilnis Auziņš ir nodibinājuma FotoForma pētnieks. Īpašu pateicību viņš izsaka Daugavpils M. Rotko „mātes Gūgles” krājumu plauktos. Buclers ie- mākslas centra kultūras pasākumu stratēģijas veidotājiem, viesa apjēgumu par fotogrāfijas unikālo so- kuri novērtēja Buclera darbības novatorismu, iekļaujot ciālo lomu un līdz ar to arī autora atbildību viņu un viņa laikabiedrus savā 2016. gada izstāžu plānā.
Mārtiņš Buclers. Fotogrāfu kalns Siguldā 20. gs. sākumā
49 VĒSTURE
Elga Zālīte LATVIEŠU TRIMDAS ARHĪVI UN BALTIJAS STUDIJAS KALIFORNIJĀ Kaut arī sakarā ar trimdas arhīvu likteni ASV vispirms prātā nāk Hūvera dibinātais (1919) arhīvs (Herbert Hoover Institution Ar chives, Stanford University), Baltijas studiju jomā nozīmīgas ir bijušas vēl trīs Kalifornijas augstskolas – San Jose State University, Uni versity of California Losandželosā un Univer sity of California Berkelejā (Berkeley). Intere- sants ir jautājums, kas veicināja Kalifornijas izvirzīšanos par nozīmīgu Baltijas arhīvu uz- glabāšanas un Baltijas studiju centra vietu. Pašreiz Stanforda Universitātē praktiski ek- Elga Zālīte sistē divi arhīvi – minētais Hūvera arhīvs un kļuva arī Latvijas delegācijas Miera konferen- mazāk zināmais Special Collections of Stan cē arhīvs. ford University Libraries (dib. 1941). Abas dokumentu krātuves darbojas patstāvīgi 1920. gadā par Hūvera arhīva kuratoru kļuva – katrai ir savas finanses un kolekciju kom- Odesā dzimušais, Harvarda Universitāti (Har plektēšanas plāni. Hūvera arhīvs, lai gan daļa vard University) beigušais Krievijas vēstures no universitātes, skaitās neatkarīgs. Tas vien- eksperts Golders (Frank A. Golder, 1877- mēr bijis ieinteresēts materiālos par kariem, 1929), kurš vairākkārt uzturējās Latvijā. Rīgā revolūcijām un konfliktu situācijām – tā pil- viņam bija izdevība piedalīties Padomju Krie- nais nosaukums: Hoover Institution on War, vijas un Polijas miera līguma sagatavošanas Revolution, and Peace. Īpašo kolekciju noda- posmā. Arhīvā un bibliotēkā nonāca Golde- ļa savukārt koncentrējas uz radošām perso- ra materiāli par visai sarežģītajiem Latvijas nībām (John Steinbeck, Allen Ginsberg, Jo- neatkarības pirmajiem gadiem – 40 kastes, seph Brodsky u.d.c.). domājams, arī par viņa Rīgas apmeklējumu 1925. gadā. Republikānis Herberts Hūvers (1874-1964), pirms kļūšanas par ASV prezidentu (1929), 20. gadu otrā pusē Goldera darbu turpinā- vairākus gadus bija iesaistīts I Pasaules kara ja Krievijas vēstures speciālists Fišers (Harold seku likvidēšanā Eiropā. Tieši pēckara Eiropa Henry Fisher, 1890-1975), kurš Rīgas apmek- kaislīgam bibliofīlam jau no agras jaunības lējuma laikā (1922 un 1929) bija nodibinā- deva iespēju vākt literatūru un dokumen- jis labus kontaktus ar Latvijas Ārlietu minis- tus, kurus, sākot ar 1919. gadu, viņš ziedo- trijas darbiniekiem.2 Pateicoties abiem zināt- ja Stanforda Universitātei, savai Alma Mater. niekiem, 30. gados stabila bija literatūras Pirmo kolekciju vidū bija Palīdzības arhīvi un periodikas apmaiņa starp Hūvera arhīvu Beļģijai I Pasaules karā, kā arī Amerikas Pa un Baltijas valstīm. Jaunus atklājumus gai- līdzības misijas materiāli Baltijai, 1919-1920. da gan neizpētītās Goldera kastes gan Hūve- Štābs šai misijai atradās Rīgā. Stanforda vēs- ra institūtā esošais Harold H. Fisher Endow tures profesors Adams (Ephraim Douglass ment fonds. Ādams, 1865-1930) devās (1919.V) uz Pa- rīzi, lai nodrošinātu Parīzes Miera konferen- Hūvera institūtā krājās materiāli par Latvi- ces materiālu iegūšanu Hūvera kara kolekci ju. 30. gadu beigās Kalifornijas Universitātē jas īpašumā.1 Nākotnes pētniekiem pieejams University California. Stanford: Stanford University Press, 1921:6-15. 1 Adams E.D. The Hoover War Collection at Stanford 2 Journal of Baltic Studies. 1973. Vol. 4, No.3.
50 Losandželosā izveidojās ievērojams Baltijas gadus pirms tam nodibinātā Latviešu bēgļu studiju centrs, kuru vadīja Grēms (Malbone dzīves arhīva uzglabāšanu Kalifornijā. Viens Watson Graham, 1898-1965), kurš pētīja no vienošanās punktiem – ja 30 gadu laikā Baltijas valstu un Somijas iekš- un ārpoliti- nodotie materiāli netiek atprasīti, tie pāriet ku. Daļa dokumentu tika iegūti, nodibinot arhīva īpašumā. No Vācijas izsūtīja apmēram un uzturot kontaktus ar Baltijas valstu diplo- 100 saiņus ar dokumentiem, ieskaitot Lat- mātiskajiem pārstāvjiem. 30. gados viņš arī viešu leģiona arhīvu, kas sākotnēji atradās vairākkārt apmeklēja Baltijas valstis un savu Libekā.5 Vēlāk izrādījās, ka Hūvera lnstitūts arī joprojām neapzināto dokumentu kolekci- bija atsaucis savu pārstāvi no Eiropas. Jauna ju (16 kastes) vēlāk novēlēja (1965) Hūvera iespēja uz Kaliforniju nogādāt pārpalikušos arhīvam. Baltijas studiju centrā Losandželo- materiālus, pavisam 400 saiņus, vairs nera- sā strādāja vēl citi vēsturnieki, kuru pētniecī- dās. Aculiecinieki Vācijā stāstījuši, ka Ham- bas intereses saistījās ar Baltijas un Skandi- burgā cilvēki pirkuši siļķes, kas saiņotas bēg- nāvijas vēsturi – dāņu izcelsmes Vestergārds ļu nometņu dokumentos. Pašlaik LCK mate- (Waldemar Westergaard, 1882-1963), zvied- riāli Hūvera institūta arhīvā glabājas 150 kas- ru izcelsmes Bjorks (David K. Bjork, 1891- tēs. To vidū liels skaits fotogrāfiju – liecību 1962), zviedru latviešu izcelsmes Boumans latviešu dzīvei DP nometnēs. LCK informāci- (John Francis Bowman, 1899-1986), kurš pē- jas nozare aicināja (1948) arī trimdas grāma- tīja 17. un 18. gs. Baltijas reģiona tirdznie- tu, laikrakstu un biļetenu izdevējus piesūtīt cības jautājumus, vēlākos gados publicējot brīveksemplārus Hūvera institūta bibliotē- recenzijas par latviešu valodā iznākušajiem kai. Savukārt ALAs (Amerikas Latviešu apvie vēstures pētījumiem,3 kā arī amerikaņu lat- nības) valde pieņēma (1953) Latviešu dzīves viešu izcelsmes vēsturnieks Bakuss (Oswald arhīva statūtus, un tolaik sūtnis Vašingtonā P. Backus, 1921-1972), kurš pilnībā pārvaldī- Jūlijs Feldmanis nāca klajā ar priekšlikumu – ja latviešu valodu un nodevās Krievijas impē- pie arhīva dibināt trimdas bibliotēku, lai Lat- rijas rietumu teritoriju viduslaikos pētīšanai. vijas valsts bibliotēkai nākotnes vajadzībām saglabātu visus trimdas izdevumus. No šī lai- Otrs dokumentu vākšanas posms iezīmē- ka materiālu vākšanā iezīmējās zināms pa- jās pēc II Pasaules kara, pateicoties sūtņa ralēlisms. Pāris gadus vēlāk Latviešu dzīves Alfreda Bīlmaņa iniciatīvai. Vēsturnieks un arhīva valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Šlessers diplomāts lieliski saprata, ka pēc Latvijas ne- (1901-1982) varēja ziņot, ka atsaucība bijusi atkarības zaudēšanas jāuzsāk rūpīgs pirm- liela. Sākumā arhīvs atradās Ņujorkā, bet no avotu saglabāšanas darbs Rietumos. Viņš 1953. gada – Vašingtonā, ALAs telpās.6 novēlēja (1945) daļu no sava personīgā ar- hīva Hūvera institūtam, kura paspārnē divus Trešais dokumentu vākšanas posms Kali- gadus vēlāk tika nodibināta Latvijas nodaļa.4 fornijā saistās ar Edgaru Andersonu (1920- 1989), kurš trimdas gaitas uzsāka Čehoslo- Latviešu materiālu uzkrāšanā, šķiet, lomu vākijā. Viņš studēja (1945-1949) augstskolās spēlēja Bīlmaņa sena draudzība ar bijušo Vircburgā, Vācijā, un Leidenā, Holandē, bet poļu diplomātu Svorakovski (Witold Swora- pēc nokļūšanas ASV – Pensilvānijas Univer- kowski), kurš Hūvera institūta arhīvā strādā- sitātē (University of Pennsylvania) un Čikā- ja no 1947. gada, kļūdams par Austrumeiro- gas Universitātē (University of Chicago), kur pas kolekciju kuratoru (1952-1963). Pirms II iegūts vēstures doktora grāds (Ph.D.). 1957. Pasaules kara viņš trīs gadus bija Polijas sūt- gadā Andersons sāka strādāt par vēstures niecības sekretārs Baltijas valstīs, pārsvarā profesoru Sanhozē Valsts universitātē (San uzturoties Rīgā. Kopā ar saviem priekšgājē- Jose State University – SJSU), vienlaikus ie- jiem Svorakovskis par Latviju bija savācis ie- saistoties pētniecības darbā Hūvera institūtā. spaidīgu grāmatu kolekciju, kas nonāca Hū- vera bibliotēkā. Edgars Andersons, 74 grāmatu un neskai- tāmu rakstu autors, izstrādāja SJSU Balti- Profesora Arveda Švābes un sūtņa Bīlmaņa jas vēstures studiju programmu ar iespēju ierosmē un ar Svorakovska atbalstu Hūvera iegūt maģistra grādu. Sagadīšanās dēļ San- arhīvs un Latviešu Centrālā Komiteja (LCK) hozē strādāja vairāki mācību spēki, saistīti Vācijā noslēdza līgumu (1948.8.XI) par divus 5 Latvija Amerikā 1968.4.VI. 3 The American Historical Review. 1968. Vol. 73, No. 5. 6 ALA Kultūras Biroja Biļetens.1961.4.I; 1962.5.I1; 4 Latvija 1947.8.IX. 1963.4.I.
51 zīmīgas bija 14 kastes ar Latvijas sūtniecības Zviedrijā dokumentiem. Jāmin arī Ziemeļkali- fornijā mītošais mākslinieks un sabiedriskais darbinieks Gvido Augusts, kurš sagādāja Ēri- kas Valteres, mākslinieka Jāņa Munča, diplo- māta Kārļa-Ludviga Sējas, žurnālista Oļģerta Liepiņa u.c. arhīvus. Ne vienmēr dokumentu ceļš līdz arhīvam bijis vienkāršs. Kad 1962. gadā mira Pēters Oliņš, Latvijas sūtnis Argentīnā un Brazīlijā, Hochfeldas DP nometnē Augsburgā (1946.VI) pie bērndārzniekiem nometnes komitejas pr-js Jānis viņa atstātais dokumentu mantojums 10 ga- Burtnieks ar UNRRAs (Apvienoto Nāciju palīdzības dus glabājās pie sūtniecības juriskonsula, sa- un reabilitācijas administrācijas) darbiniecēm. sniedzot Hūvera institūtu tikai 1997. gadā. ar Baltiju gan radniecības saitēm, gan zināt- Prof. Andersons veicinājis arī vairāku izcilu niskajām interesēm (John Roche, Andrew P. kolekciju nodošanu SJSU. Īpaši atzīmējama Lassen, Glenn G. Morgan, Bruce E. Gelsinger, bijušā ASV Ārlietu ministrijas bibliotēkas di- Irma Eichorn, Charles B. Burdick). Akadēmis- rektora, lībiešu izcelsmes bibliogrāfa un vēs- kais kurss par Baltijas reģionu, kas faktiski turnieka Artura Benedikta Bertholda (1905- ietvēra visu Ziemeļeiropu, bijis ļoti populārs 1976) kolekcija, kurā ietilpusi vienīgā pilnī- dažādas izcelsmes amerikāņu studentu vidū gā kolekcija lībiešu valodā ārpus Helsinkiem – līdz 1987. gadam Baltijas vēstures lekcijas un Rīgas. Ar Andersona atbalstu viņa dar- bija klausījušies simtiem studentu, ar 30-70 bavietā nonākusi latviešu ģeofiziķa Leonīda katrā lekcijā.7 Prof. Andersona iniciatīva un Slaucītāja (1899-1971) kolekcija, kurš trim- enerģija, piepalīdzot tolaik Ziemeļkalifornijā dā strādājis Vācijā un Argentīnā. Vēl jāatzī- dzīvojošajai latviešu saimei, bija pamatā pir- mē latviešu amerikāņu vēsturnieka Viktora majai starptautiskajai Baltijas studiju konfe- Lamstera (1903-1971) un retu izdevumu un rencei SJSU (1970.XI), kur piedalījās pavisam karšu kolekcionāra Eižena Dzelzkalēja (1907- 11 valstu 120 zinātnieki, pārstāvot 89 augst- 1987) ziedojumi.10 skolas.8 60. un 70. gados Baltijas materiālu nodaļa Mazāk zināma ir Edgara Andersona plašā atradās arī Kalifornijas Universitātē Berke- darbība latviešu trimdas dokumentu kolek- lejā, kur strādāja latviešu bibliotekāre, tul- ciju meklēšanā un nodošanā Hūvera institū- kotāja [arī aktīva JG līdzstrādniece] Skaidrī- ta arhīvam. Pie dokumentu kārtošanas šai te Rubene-Koo, kura 60. gadu vidū noorga- laikā sāka strādāt arī rakstniece Elvīra Koci- nizēja plašu latviešu etnogrāfijas izstādi, un ņa (1902-1977). Stanfordā, citu vidū, lekci- literatūras profesors [arī JG līdzstrādnieks] jas par latviešu valodu vairākus gadus lasī- Ojārs Krātiņš, bet netālajā katoļu augstskolā ja dzejniece un zinātniece Ausma Jaunzeme (Saint Mary’s College) – Maksimilians Bergs (1936-1978). (?-1990) un vēsturnieks Nikolajs Kreišmanis (1912-1983). Edgara Andersona ietekmē Hūvera institūta arhīvs izdeva desmitiem tūkstošu dolāru Bal- Ja ielūkojas Ziemeļkalifornijas kartē, rodas tijas kolekciju iegādei – to apjoms pieauga iespaids, ka 60. un 70. gados Baltijas studi- desmitkārt, visvairāk laika posmā no 1972. ju aktivitātes norisinājās trijstūrī, ko veidoja līdz 1983. gadam9, lielā mērā pateicoties An- San Francisko, Sanhozē un Berkeleja – ar Hū- dersona sagādātajiem politiķu un sabiedris- vera institūta arhīvu trijstūra centrā. Situāci- ko darbinieku materiāliem – politiķu Miķeļa ja izmainījās 80. gadu otrā pusē. Samazinā- Valtera, Vilhelma Muntera, Arvīda Bļodnieka, jās universitāšu finansiālā bāze. Vairāki Bal- Alfrēda Bērziņa, Feliksa Cielēna, Voldemāra Salnāja, filmu operatora/fotogrāfa Edvarda 10 Laiks 1988.24.IX. Saskaņā ar Edgara Andersona Krauca, ģenerāļa Oskara Dankera, Viļa Šū- rakstīto, daļa no dāvinājumiem bijuši arhīva materiāli. Pēc profesora nāves (1989), kad interese par Baltijas studijām maņa, sūtņa Jūlija Feldmaņa u.d.c. Īpaši no- SJSU pamazām izsīkusi, universitātes vadība visu 7 Bulletin of Baltic Studies 1970.V, Vol. 1. No. 2. četru kolekciju publicēto daļu/monogrāfijas davinājusi 8 Vašingtonas Universitātei (University of Washington), Laiks 1970.11.XI. Sietlā (Seattle). Šī raksta autorei nav izdevies noskaidrot 9 Universitas 1982, 50 (213). arhīvu likteni.
52 tijas studijās ieinteresēti profesori bija miru- to (1999) Latvijas mutiskās vēstures projek ši vai mainījuši darbu. Galvenais iemesls to- tu. Dāvinājumu vidū jāizceļ 19. gs. beigu un mēr bija enerģiskā un Latvijas vēstures izpē- 20. gs. sākuma Sanfrancisko veclatviešu so- tē bezgala ieinteresētā, divkārtējā PBLA Kul- ciālistu bibliotēka, kas ilgus gadus neievē- tūras fonda laureāta (1971 un 1984) Edga- rota bija glabājusies Ziemeļkalifornijas ev. ra Andersona pēkšņā nāve auto katastrofā lut. draudzes namā. Interesants un zīmīgs ir (1989). Ilgus gadus viņš publicēja pētījumus stāsts par to, ka vecās, gotiskajā rakstā iz- par baltiešu jautājumiem ārzemju izdevu- dotās grāmatas 70. gadu sākumā no izme- mos.11 Viņa ierosmē tika nodibināta (1968) šanas paglābis neviens cits kā prof. Ander- Baltijas studiju veicināšanas apvienība (Asso sons, apzinādamies bibliotēkas lielo vēstu- ciation for the Advancement of Baltic Stud risko vērtību. Arī Ziemeļkalifornijas Latviešu ies). Pētniekiem stabils un paliekošs ir Ander- Biedrība dāvinājusi (2015) savus vēsturiskos sona ieguldījums arhīvu materiālu saglabā- dokumentus par pēckara trimdas sabiedris- šanā Hūvera institūta arhīvā. kajām un politiskajām aktivitātēm. Latvijas neatkarības atjaunošana 1991. gada Pirmais latviešu trimdas arhīvs Stanforda augustā radīja jaunas intereses, jaunus vir- Universitātes bibliotēkas īpašo kolekciju sa- zienus latviešu trimdas materiālu uzglabā- stāvā ir Mācītāja Richarda Zariņa kolekcija šanā. Daļa arhīvu, kas jau sen bija meklēju- (2014) (
11 Daugavas Vanagu Mēnešraksts 1985.1.V (nr. 3).
53 Meklējot atbildes uz jautājumu, kas veicinā- ja Kalifornijas izvirzīšanos par nozīmīgu Bal- tijas arhīvu kolekciju uzglabāšanas vietu, šī raksta autorei soli pa solim nācās noiet dis- tanci ilgu gadu garumā. Atbilžu meklēšana bija fantastisks piedzīvojums, kam dažbrīd piemita pat detektīva elementi. Tikai nonā- kot ceļa galā kļuva skaidrs, ka latviešu trim- das arhīvu uzkrāšanas un uzglabāšanas pie- redze piedāvā atbildi arī uz jautājumu, kā rīkoties tālāk. Atbilde ir vienkārša. Tai ir di- vas, vienlīdz nozīmīgas puses. Kamēr vien emigrācijas latviešu vidū būs cilvēki, kas mīl grāmatas un Latvijas vēsturi, un kas kultū- ras vērtību saglabāšanā būs gatavi ielikt paši savu konkrēto darbu – bieži rēķināmu garās stundās un nedēļas nogalēs, tikmēr panāku- mi neizpaliks.
Vēstures zinātņu doktore Elga Zālīte no 1989. gada bija saistīta ar Latvijas Universitātes Vēstures institūtu. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomniece (1999- 2000), bet no 2001. gada – darbs Stanforda Universitātes (Stanford U.) zinātniskās bibliotēkas Austrumeiropas nodaļā, arī ar trimdas arhīvu materiāliem. Viena no pētniecības interesēm – latviešu imigrācijas vēsture no 1880. līdz 1960. gadam. Raksta pamatā ir autores referāts Amerikas Latviešu apvienības kongresā Losandželosā (2016.V). Viena no vecākajām publikācijām Sanfrancisko veclatviešu sociālistu bibliotēkā
1950. gada 14. maijā tiek sagaidīta Ņujorkas ostā 150 000. pārvietotā persona Dace Apermane. Pirmais no kreisās Latvian Relief, Inc. prezidents Harijs Lielnors, pirmais no labās apgāda „Grāmatu Draugs” un avīzes Laiks (Ņujorkā) izdevējs Helmārs Rudzītis
54 DAŽOS VĀRDOS
VEĻIEM PIEVIENOJAS JG līdzstrādnieks Ivars Antēns son). Māra Zālīte stāstījusi, ka Sibīrijā manu (1931-2016), Čikāgas Literārā pulciņa vadītājs, pirms sīko dzīvību izglāba gruzīnietes mātes piens. Patei pensionēšanās strādāja ASV Vides aizsardzības aģen- cības sajūta ir manī ļoti dziļa un dzīva. Nu viņas bēr- tūras starptautisko attiecību jomā. nības atmiņu grāmata Pieci pirksti, kurā autore tēlo atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas, ir tul- CILDINĀJUMI – LU Akadēmiskajā bibliotēkā at- kota arī gruzīnu valodā (tulk. Mzia Koberidze). (vg) klāta (2016.17.V) JG aktīvas līdzredaktores, dzej- nieces Astrīdes Ivaskas (1926-2015) un viņas dzī- DZEJA – Krišjānis Zeļģis savā otrā dzejoļu krājumā vesbiedra dzejnieka/literatūrzinātnieka Ivara Ivas- Zvēri salīdzina cilvēkus ar savvaļas dzīvniekiem. ka (1927-1992) memoriālā istaba ar bibliotēku Devītajā dzejoļu krājumā Parādības Eduards Aivars (apm. 6 000 sējumu), mākslas darbiem, piemiņas sakopojis pēdējo piecu gadu laikā tapušos dzejoļus lietām, rokrakstiem, dokumentiem, korespondenci un salicis tiem garus virsrakstus, kas esot jaunieve- u.c. JG līdzstrādnieks Ivars Ivasks guva starpautisku dums dzejoļu veidošanā. Viens no spilgtāka- ievērību kā žurnāla Books Abroad (vēlāk World Litera jiem jaunajiem latviešu dzejniekiem Artis Ostups ture Today) galvenais redaktors (1967-1991) un The savā trešā dzejoļu krājumā Žesti pēta cilvēku attie- Neustadt International Prize for Literature, dēvētu cības, saziņu, sadzīves detaļas un vēsturi. 80. par „mazo nobeli”, dibinātājs un žūrijas priekšsēdis. gadu avangardistu, nu jau mūžībā aizgājušo dzejnie- Abu darbi tulkoti apm. 15 valodās. Skat.
55 vēja mezgli, kas ir latviešu un cittautu garamantu sa- ļēji postminimālistiskās mūzikas valodā. Mūzikolo- kopojums. Ilustrācijas zīmējis vecmeistars Richards gam pa prātam ir arī latviešu oriģināloperas uzveša- Zarriņš. Aīdas Rancānes, Guntas Siliņas- na, jo tāpat kā Latvijas Nacionālā teātra nosaukums Jasjukevičas un Ilzes Briškas grāmata Saules gads. nozīmējot to, ka tur pamatrepertuārā vajadzētu at Lielā diena ir grāmata ikvienam, kuru interesē tautas rasties Raiņa, Aspazijas un Mārtiņa Zīverta lugām, tā tradīcijas. (vg) arī Latvijas vienīgajā opernamā primāra un neatņe mama loma jāpiešķir mūsu pašu skaņdarbiem… Kar TULKOJUMI – Džona Viljamsa (John Edward Wil- menu varot uzvest jebkur. Armands Znotiņš liams) romānam Stouners (Stoner) līdz savai slavas rakstā (satori 2016.19.V) „Latviešu komponistu mū- stundai bija jāgaida gandrīz 50 gadi kopš tā iznāk- zika līdzās Māleram” aplūko orķestra Rīga sezonas šanas 1965. gadā. Bet nu tas ieguvis pasaules slavu noslēguma koncertus (4. un 7.V), izsakot atzinību un šobrīd izdots vairāk nekā 20 valstīs, nu arī Lat- mākslinieciskajam vadītājam Valdim Butānam par vijā (tulk. Silvija Brice). Nobela prēmijas lau- Romualda Jermaka 85 gadu jubilejas atcerēšanos, reāta franču rakstnieka Patrika Modiano (Patrick līdztekus repertuārā iekļaujot Georga Pelēča mūzi- Modiano) romāns Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē ku un Selgas Mences jaundarbu Laika vējos pūtēju (Pour que tu ne te perdes pas dans le quartier) (tulk. orķestrim, divām solistēm un korim, kas – ar latviešu Inese Pētersone) ir pusmūža vīra ceļš savu atmiņu tautasdziesmu vārdiem un Friča Bārdas, Olafa Gūt- pasaulē. Igauņu rakstnieka un kuģa kapteiņa maņa, Agra Pilsuma, Aleksandra Čaka un Māras Zālī- Lembit Uustulnd romāns Antverpenes šūpuļzirdziņš tes dzeju – visdrīzāk definējams kā klasiska oratorija (Kiikhobune Antverpenist) (tulk. Druvis Ābrams) val- neoromantiskā mūzikas valodā. Sevišķi muzikologu dzina ar spiegu romānam raksturīgiem sižeta pavēr- uzrunājis un aizrāvis koncerts, kur iekļauta Gustava sieniem un atklāj mazāk zināmus faktus par Moloto- Mālera 6. simfonija (diriģ. Andris Poga) un pēckara va-Ribentropa pakta laboto eksemplāru. Fran- trimdinieka Gundara Pones (skat
56 Foto: Gunārs Janaitis Jette Užāne rades kontekstā šis opuss ir viens no postromantis kādāļ autore bija izvēlējusies tieši šo fragmentu, pil ma stilistikai tuvākajiem, skaņdarba mūzikas valodai nīgi atrautu no laika un notikumiem, kas satrauca tiešākās asociācijas izsaucot ar Dmitrija Šostakoviča visu latviešu tautu un nodarīja tai lielu postu? – jau- vokālajiem cikliem, bet zināma līdzība velkama arī ar tā Diāna Jance. Teiktais ir arī par Jetti, par izmisu Džakomo Pučīni operu emocionālo ekspresiju un or mu dzīvot un reizē stipru vēlēšanos neapstāties un ķestra krāsu kolorītu. Viens no Raimonda Ti- par nepiepildāmo sapni vēl kādreiz staigāt... izrā guļa brīvdabas 5. autorkoncerta „Ārpasaules mūzika dē melnbaltā tērptie ķermeņi izkrāso daudzos sma Tiguļkalnā” (2016.3.VI), kura vadmotīvs ir „Rīta un gos Jettes rakstītos vārdus – nospiedumus, kuros ie vakara dziesmas”, īpašajiem notikumiem bija LV bi- sākumā nav nekā vesela, tikai drumstalas, sāpes un jušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas audiogrā- vēlreiz sāpes... Maijas Švēdenbergas marimbas dob matas Saules dainas atvēršana. Dalību ņēma Akadē- jā skaņa ieskanas te viegli un glāsmaini, te skaņi un miskais koris Latvija (diriģ. Māris Sirmais), Latvijas satraucoši... Reiz jaunā Jette izmisīgi vaicāja – „Vai Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu kvartets, dziedā- tiešām man būs tā jāaiziet no dzīves, nekam neat tājas Ingrīda Krasovska un Asnate Rancāne, bungu stājot savu vārdu?”. Izrādes noslēgumā aktieri dzie- un dūdu grupas „Auļi” dalībnieki Edgars Kārklis un dāja tautasdziesmu „Neraudi saulīte, Dievs dara citu Kaspars Bārbals, basģitāristi Roberts Rasa un Sta- – no vara, no zelta, no sudrabiņa”. Kafeju pie Cim ņislavs Judins, bundzinieks Kristers Hartmanis un du Jettiņas paredzēts uzvest dažādās Latvijas pilsētās. jaunā koklētāja Līga Griķe, solisti Kristīne Zadovska Tīmekļa laikrakstā Latvietis (2016.22.V) Sidne- un Zigfrīds Muktupāvels ar Tiguļa un Noras Ikste- jas Latviešu teātra aprīlī uzvestā Leldes Stumbres īs nas Ulubeles pasaku izdziedājumu, stāstnieka lomā luga Alma, Lība un Konstancija (rež. Jānis Grauds) iejūtoties aktierim Andrim Keišam. Džeza izpelnījusies divas recenzijas – Anitas Apeles un In- dziedātāja Arta Jēkabsone, Rīgas Doma kora sko- tas Rodžersas (Rogers). Stumbre ir dialogu meista las absolvente, ieguvusi 1. vietu Montrē (Montreaux) re... mazliet no „Salnas pavasarī” – tik saldsērīgi, ka Džeza festivāla vokālistu konkursā (2016.11.VII). (re) asaras sariešas acīs... mazliet no „Trīnes grēkiem”, ka skaļi jāpasmejas... reti gadās kaut kas īsti baudāms, TEĀTRIS – Sakarā ar Dzērbenē (8.V) notikušajām ik- kaut kas, kas patrinkšķina latvieša sirds stīgas (Ape- gadējām Jettes cimdu dienām un Jettes Užānes au- le). Dārgakmenīts!... luga ar skaidru, brīžiem lirisku džumeitas Elīnas Apsītes veidoto teātra izrādi/do- dialogu, teicami realizētiem raksturiem, dzīves patie kumentālo eseju Kafeja pie Cimdu Jettiņas interne- sībām, vieglu humoru un neuzbāzīgi izveicīgu dra ta laikrakstā Latvietis (2016.29.V) Diāna Jance īsos matisko struktūru (Rodžersa). (re) vārdos atsauc atmiņā tautisko cimdu meistares dzī- vi: TZO kavaliere, tautā mīļi saukta par Cimdu Jeti- ņu (1924-2007), bija cimdu adītāja, domātāja un da- bas vērotāja. Pēc saslimšanas ar kaulu tuberkulozi Lugas Alma, Lība un Konstancija aktieri (no kr.) Lija 14 gadu vecumā mūžu pavadījusi tēva celtajās mā- Veikina, Jānis Čečiņš, Andris Kariks jās Dzērbenes Lejniekos, kas mūsdienās ir Vecpiebal- gas novadā. Dzīvei dotajā laikā uzadījusi vismaz trīs tūkstošus cimdu pāru, no kuriem daudzi ir mākslas darbi ar saviem īpašiem stāstiem. Teātra izrādē, cita vidū, citētas Jettes mazās dienasgrāmatiņas, piem., Foto: Ojārs Greste II Pasaules kara laikā (1942.29.VI) Užāne rakstījusi: Tas brīdis, kad no manas rokas zemē iekrīt sēkliņa vai ieliekas stādiņš, liekas savāda svētuma pilns; šajā brīdī es kalpoju visu aptverošajam Dievam – dzīvī bai. Zeme gadiem glabā saknīti un sēklu, līdz beidzot nāk tādi apstākļi, un tā izaug. Vai cilvēks tā spēj? Un na fotomeistara Gvido Kajona attēli. LNMM pastāvīgās ekspozīcijas Latvijas māksla. 19.-20. gad simts ietvaros notiek Miervaldim Polim un Borisam Bērziņam (1930-2002) veltītas izstādes. Vēl studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, 20. gs. 70. gados Polis drosmīgi un skaļi ienāca mākslas dzīvē kā viens no pirmajiem fotoreālisma pārstāvjiem padomju valstī. Viņš labprāt strādāja arī maza izmēra formātos, fo- togrāfijas imitācijai izmantojot paša un citu autoru Jānis Plase. Maskas. 1929 uzņemtus kadrus un reizēm kombinējot tos ar fantā- ziju. Ar apbrīnojamu tehnisko virtuozitāti savās „klu- sajās dabās” ar grāmatām, pastkartēm, fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem viņš uzbūra optisku ilūziju par priekšmetu materialitāti un fizisko apjomu. Pla- šu atpazīstamību iemantoja viņa 1986. gadā dibinā- tais Ego centrs (1986) un Bronzas cilvēka tēls (1987). Izstādē Boriss Bērziņš 1930-2002 (2016.4.V- 12.VI) kuratores Gundegas Cēberes un iekārtotāja Kristiana Brektes vadībā iekļauti ap 300 darbu, no tiem lielākā daļa pirmo reizi. Starptautiski vairākkārt apbalvotais meistars uzskatīja, ka mākslā ir patiesī- Romans Suta. Kafejnīca. 1928 bas, kas nenoveco, tādēļ viņš nemeklējis īpašas tēmas un modeļus, bet gan veidojis pozitīvas ironijas piesā- TĒLOTĀJMĀKSLA – No konteineriem izveidotajā tinātas kompozīcijas, it kā vienlaicīgi sacerot un attīs- Mākslai vajag telpu (MVT
Skats no mūziķa Ivara Vīgnera studijā ierakstītā Ilmāra Blumberga autobiogrāfiskā audio uzveduma, kurā dzirdama papīra švīkstoņa, ogles krīta skaņa un paša mākslinieka balss
58 cību kopumā – tā Dainis Mjartāns. Un kataloga ieva- dā LV Kultūras ministre Dace Melbārde: Simboliskais tēva un meitas dialogs mākslā – „Kalmītes stāsts” – nav tikai divu paaudžu saruna; tas met tiltu no viena kontinenta uz otru, no viena gs. uz otru. PBLA pr-ža vietniece Kristīne Saulīte savukārt vēstī, ka šodienas muzejs ir kā balts tēvzemes talismans visiem trimdas māksliniekiem un mākslas mīļotājiem. Ceļš uz muze- ja tapšanu, tā labiekārtošanu un mākslas krātuvi nav bijis viegls. Vislielākā pateicība pienākoties Andai Sī- poliņai, kuras vecāki – Leopolds un Dzidra nebija mākslinieki, bet cilvēki, kuri godināja un veicināja lat- viešu mākslas saglabāšanos gan trimdā, gan arī Lat- vijā. Ojārs Greste tīmekļa laikrakstā Latvietis (2016.8.VI) aplūko divas lielizstādes Austrālijā – Jāņa Šēnberga (Jan Senbergs) retrospektīvo gleznu izstā- di Observation – Imagination (Novērošana – iztēle) Viktorijas Nacionālajā galerijā un Imanta Tillera Me tafisica Australe Melburnā. Venēcijā atklātais Baltijas Paviljons (2016.27.V-27.XI) ar vairāk nekā 100 dažādu autoru darbiem sporta zālē Palasport Ar senale aplūko Baltijas reģionu kā vienotu ideju tel- pu no zemes dzīlēm līdz cilvēku veidotajai videi... no Leldes Kalmītes Rija PLMC Cēsīs Rail Baltic ambīcijām, enerģijas avotiem, speciālajām (skat. Jāņa Kalmītes Riju 1. lpp.) ekonomiskajām zonām un kultūras infrastruktūrām, līdz pat minerālo resursu prognozei, tā skaidro pavil- jona kuratori. Atklāšanā Kultūras ministre Melbārde izsaka ticību, ka sadarbība pirmā Baltijas Paviljona iz- veidē ieies Baltijas valstu attiecību, kā arī biennāles vēsturē. Vienotā ekspozīcija parāda, ka sociāli atbil- dīga arhitektūra ir viena no mūsu prioritātēm un mūs vieno ne vien infrastruktūra, bet arī kopīgas vērtības. LNB Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā, klātesot Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, Gruzijas vēstniekam Latvijā Džandžalijam (Teimuraz Janjalia) un ASV vēstniecei Latvijā Petitai (Nancy Bikoff Pettit), atklāts un pastāvīgi deponēts lielizmēra mākslas objekts Latvijas karogs, ko veido- jis gruzīnu izcelsmes mākslinieks Datuna (David Da- tuna) no pozitīvām un negatīvām optiskām lēcām, kas novietotas virs attēlu kolāžas, kurās redzami Lat- vijas vēsturē svarīgi notikumi, vietas un cilvēki cīņā par valsts brīvību. Izvērtējot izstādes š.g. pir- majos divos ceturkšņos, neatkarīgo ekspertu grupa
Purvīša balvai nominējusi Daigu Krūzi, Ojāru Pē- Foto: Ojārs Greste tersonu, Aiju Zariņu, Kristapu Epneru, Andu Lāci, Imants Tillers. Daba runā FM. 2015. 101,6 x 142,2 cm. Ingu Melderi. LNB saņēmusi daļu vācu māk 16 audekla plāksnes slas zinātnieka un restauratora Pētera Betgera ko- lekcijas, kas vākta 40 gadus un kurā ietilpst ap 5 000 Francijas, Itālijas, Nīderlandes, kā arī nedaudz Vācijas gravīru. Par godu šim dāvinājumam bibliotēkā sarī- kota Nīderlandes 16., 17. un 18. gs. iespiedgrafikas izstāde. Masačūsetas mākslinieku kooperatī- va Potaketa fonda (Pawtucket Foundation) šī gada augstāko godalgu par gleznu Mans vectēvs saņē- musi Maira Reinberga. Skat. mākslinieces gleznas Logs #42 reprodukciju un Maijas Meirānes rakstu JG234(2003):24, 43. LNMM izstāde (2016.13. VIII-30.X) Janis Rozentāls (1866-1916). Māksla un tehnika. Glezniecība, grafika, fotogrāfijas. Rozentāls, 19. gs. 80./90. gadu mijā Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā izskolojies par profesionālu glez- notāju, tiek uzskatīts par mūsu nacionālās mākslas pamatlicēju. Vienlaikus Somijas-Latvijas sadraudzī- bas biedrības Rozentāls-seura neliela ceļojošā izstā- de Ar skatienu Somijā, ar sirdi Latvijā. (mb)(re) Foto: Ojārs Greste Jānis Šēnbergs. Cilvēki pie pilsētas. 1963. 122 x 170 cm Milna Vinnijs Pūks un viņa draugi, A. Muntes Stās tu par Sanmikelu, E. Hemingveja Sirmgalvis un jūra un Salas straumē, M. Tvena Konektikutas Jeņķis ka raļa Artura galmā u.c. Vizma Belševica bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle (1990), apbalvota ar TZO (1994), Andreja Upīša prēmiju (1982), Ojāra Vācieša prēmiju (1988), E. Forseta prēmiju (Zviedrijā, 1992), Kārļa Goppera balvu (1993), KF Spīdolas bal- vu (1997), Tomasa Transtremera prēmiju (Zviedrijā, 1999) un Literatūras gada balvu (2002, 2004). Vai- rākkārt nominēta Nobela prēmijai. Nice Place Man sards literāro kino vakaru sērijas ietvaros (2016.9.VI) Vizmas Belševicas zīmē tiek izrādīta īsfilmaTās dullās Prezidents Vējonis un mākslinieks Datuna Paulīnes dēļ (1979), atmiņās daloties režisorei Vijai Beinertei. [Šo piezīmju pamatā ir „Mansarda” pār- TRADĪCIJU KOPŠANA – VIII Starptautiskā tautas stāvja Arvja Ostrovska dotā inormācija. Par rakstnie- deju festivālā Sudmaliņas (Rīgā, Jelgavā, Jūrmalā, ci skat. arī
60 LATVIJA – 1939.23.VIII-1991.21.VIII – JG281-283 (2015) publicējām vēsturnieka Ritvara Jansona pē- tījumu „Latvijas PSR drošības iestādes – okupāci- jas režīma mugurkauls” (
61 u.tml. 13 mēnešus vēlāk Republikāņu partijas kon- cinājumus, par ko liecinājušas dažas problēmas Polijā vencijā Klīvlandē, Ohaio (Ohio) štatā (2016.21.VII), notikušo militāro mācību Anakonda 16 laikā. Hodže- viņš tika izvirzīts par galveno kandidātu. Paretam sa uzskatā – ir maz ticams, ka Krievija varētu kādreiz medijos, sakarā ar Trampa un Putina savstarpējiem, uzbrukt Baltijas valstīm, tomēr esot jābūt gataviem reizēm visai siekalainiem komplimentiem, atskanē- dažādām iespējām (tvnet 2016.25.VI). Viens jušas bažas par viņa iespējamo bīstamību Krievijas no ģen. Širefa minētajiem Putina „darbiem” ir pa- kaimiņzemēm. Tās izkliedēja pats republikāņu kan- vēle nostiprināt KF karaspēka grupējumus rietumu didāts ar savu atbildi uz The New York Times ko- virzienā, kā ziņo
62 pārāk lielu akcentu uz šo labklājību…. Eiropas poli tiķiem vajadzētu konsekventāk, reālāk darboties ar bēgļu problēmu, lai visi redzētu, ka tos patvēruma meklētājus, kurus uzņem, pieņem reālu iemeslu dēļ un neatņemot nevienam vietējam to, kas viņam pie nākas – darbu un iztiku. Otrkārt, vajadzētu likt cilvē kiem saprast, ka ES nav tikai neskaitāmas regulas un normatīvie akti, bet kas vairāk, kas tāds, ko ir vērts aizstāvēt. Treškārt, dot iedzīvotājiem kādu ilgtermi ņa vīziju, iedvesmot viņus, ka ir vērts iet vēl tālāk ko pīgas Eiropas civilizācijas virzienā, nevis krist atpakaļ vissliktākā Eiropas nacionālisma apskāvienos. Pro tams, arī veicināt labklājību tajās Eiropas valstīs, kur tās vēl stipri pietrūkst, jo, kā jau redzam, tur, kur tās nav, vietējie politiķi meklē vainīgos, kas nekad nav viņi paši, bet visdrīzāk – Eiropa… Pašreizējais ES mo delis ir hibrīds, ne īsti neatkarīgu valstu konfederā cija, kurai sadarbības saites ir nesaistošas, ne īsti fe deratīva, politiska savienība, kurai nacionālās prero gatīvas tiek nodotas centralizētajai varai… Viena no Aina Gailīte Foto: lielākajām atšķirībām starp Austrumeiropu, ieskaitot Višivankas dienā (no kr.): Olha Perebijne, Mikola Latviju, un Rietumeiropu ir tāda, ka Rietumeiropā var Pavļuks, Tatjana Lazda, Ukrainas vēstnieks Latvijā labi dzīvot, nepiederot kādam savējo grupējumam. Jevgenijs Perebijnis un Marija Semjonova pie Tarasa Tur nevajag obligāti kādus sakarus, lai cilvēks tiktu Ševčenko pieminekļa Rīgā pie labas veselības aprūpes, laba darba, vietas bēr Skaidrs ir arī tas, ka pēc pirmā šitstorm, viss nostā nudārzā, kāda pakalpojuma. Latvijas mērķis varētu sies savās vietās. UK ilgi un sāpīgi šķirsies no EU būt tāds, ka cilvēki vairs nepamet savu zemi, jo var (2016.24.VI). Kā ziņo mediji, jau īsi pēc Brexit dabūt to visu šeit bez blata sakariem. Fundamentā 2,2 miljoni britu parakstījuši petīciju par atkārtotu lām lietām vajadzētu būt vienlīdzīgi vienkārši pieeja referendumu. (re) mām visai sabiedrībai. Nabaga Eiropa – kas kaitēja Lielbritānijai joprojām kopā ar Vāciju un Fran SLĀVU IZCELSMES LV IEDZĪVOTĀJI – Latvijas Avī ciju saturēt vienkopus 28 dalībvalstu saimi – milzīgu zes sarīkotā sarunā (2016.28.IV) katoļu arhibīskaps (500 miljoni eiropiešu) nesaskaldītu brīvo tirgu, kas Zbigņevs Stankevičs minējis mūri, kas izaudzis ne pārspēja ASV ekonomisko jaudu, izsaucas Franks atkarības gados starp krieviski un latviski runājošo Gordons „Laiku un vietu mijās” (Laiks / Brīvā Latvi Latvijas daļu. Līdzīgas raizes paudis evaņģēliski lute- ja, nr. 24, 2916) un turpina: ... par atdalīšanos no ES riskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Latvijā mī- balsoja galvenokārt Anglijas dienvidu novadu iedzī tošā vēsturnieka/publicistsa Igora Vatoļina uzskatā votāji – visumā vidēja vecuma, samērā maz izglītoti visiem labas gribas cilvēkiem, kuri saprot norises pa- provinciāļi, drusku vienkāršojot – bodnieki, autome saulē un kuri jūtas kā eiropieši, jāizšķiras, kam būt hāniķi, fermeri, mājsaimnieces... Donalds Tramps vē lojāliem – Latvijai vai Krievijai… tagad Latvijā ir ar las novembrī kļūt par ASV prezidentu. Kas ir Tramps, vien vairāk cilvēku, kuri pārcēlušies no Krievijas, jo to mēs – diemžēl un paldies Dievam – ļoti labi zinām. izlēmuši, ka viņi vēlas būt Eiropai piederīgi, piebil Un tagad paskatīsimies, kur Trampam ir visvairāk stot, ka savstarpējo attiecību pamatā vajadzīgas brī- piekritēju – valsts vidienē, neskaitāmajās mazpilsē vas diskusijas iespējas risinājumu atrašanai – nevis, tās, kur par viņu grasās balsot baltie – tā dēvētie red ka viena puse zina, kā ir pareizi, un otra puse tik necks: drusku vienkāršojot – bodnieki, automehaniķi, pat kategoriski pastāv par savu taisnību. Rakstniece fermeri, mājsaimnieces, samērā maz izglītotu ļaužu, Anna Žīgure oponē abiem garīdzniekiem par it kā kas uzķeras bļaustītāja demagoģijai. Vismazāk pie mūri starp latviešiem un krievu izcelsmes Latvijas pil- kritēju Trampam ir abās ASV piekrastēs. Eiro- soņiem: viņi ir savai valstij un bieži arī savai dzimte pas Komisijas (EK) viceprezidents Valdis Dombrov nei Latvijai lojāli pilsoņi un patiesi patrioti, kuriem skis uzņēmies no amata atkāpušos finanšu pakalpo- runāt valsts valodā nav pazemojums... daļa no šiem jumu komisāra Hila (Jonathon Hill) pienākumus pēc krieviem, domājams, ir lielāki patrioti nekā dažs labs Lielbritānijas izstāšanās no ES. Hils Briselē ieradies tā saucamais etniskais latvietis, kurš ilgu pilns sēro ar skeptisku attieksmi pret Eiropu, tomēr tagad esot pēc padomju pagātnes, „kad viss bija tik labi”... mēs pārliecināts, ka, neskatoties uz neapmierinātību, da- visi, gan latvieši, gan citas Latvijas tautas, esam pa lība ES nākot par labu britu vietai pasaulē un ir lab- domju okupācijas upuri, un, jo ātrāk mūsu sabiedrī vēlīga viņu ekonomikai. Starplaikā Lietuva ir ba to sapratīs, jo ātrāk mēs varēsim uzbūvēt saska pārliecinājusi starptautiski pazīstamās finanšu insti- nīgu pilsoņu kopumu. Okupācijas laikā atbrauku tūcijas Barclays un Western Union pārcelt daļu no šie/atvestie cilvēki ir izrauti no savas tautas, atrau savām operācijām uz Viļņu. Dombrovskis aicina arī ti no savām saknēm un reizēm garīgi aizgājuši tālu. Latvijai būt gatavai piedāvāt izdevīgus nosacījumus Rakstniece aicina izturēties ar pašcieņas pilnu iecie potenciālajiem investoriem (
63 vidū, kuri, būdami cittautieši, ir uzticīgi Latvijai. Uz izdevuma Sestdiena intervētāja Egīla Zirņa jautā- Edinburgas Universitātes izdevniecības publicētajai jumu, ja tagad ienāktu Kristus un teiktu, ka sievietes Glāzgovas Universitātes mācībspēka Českina (Am- nevajag ordinēt, jūs ar viņu strīdētos? – Linards Ro- mon Cheskin) grāmatai Russian Speakers in Post- zentāls atbild: Es gribētu pastrīdēties! Dievkal- Soviet Latvia nedaudz pieskārāmies JG285:69. Pa- pojumā Anglikāņu baznīcā Rīgā, kur piedalās LELBĀL matīga Paula Raudsepa intervija „Eiropeizētie krievi” (ĀL – ārpus Latvijas) arhibīskape Lauma Zuševica, ievietota žurnālā Ir (2016.5.V). Českins Latvijā divus prāveste Ieva Graufelde, bīskape emeritus Jāna Jē- gadus bijis mormoņu misionārs, kurš gan vairs sevi ruma Grīnberga, LELBĀL pārvaldes priekšnieks prā- nesaistot ar mormonismu. Par Latviju: Tā ir brīnišķīga vests Gunārs Lazdiņš, prāvests emeritus Kārlis Žols vieta. Varbūt ir klišejiski tā teikt, bet es mīlu Latviju, u.c. garīdznieki, arhibīskape Zuševica vairākas reizes mīlu gan latviešu, gan krievu kultūru, un tāpēc ir pil atkārtoja: Durvis ir jāatver no iekšpuses... būsim tie, nīgi loģiski, ka nolēmu pētīt Latvijas krievvalodīgos. kas durvis paši atvērs, aicinādami un nešķirodami ne Českins savā pētījumā secina, ka daudzi Latvijā mī- vienu (Latvietis 2016.8.VI). Vairakas Latvijas tošie krievi jūtas atsvešināti gan no Krievijas, gan no draudzes ir pasludinājušas neatkarību vai iestājušās tur dzīvojošajiem krieviem... Mēs esam pavisam citā LELBĀL – Liepājas Krusta Evanģēliski luteriskā drau- di... mēs esam kaut kā tikuši eiropeizēti – teicis kāds dze (māc. Mārtiņš Urdze), Rīgas Reformātu (Juris students. Českins saprot latviešu bailes no „piektās Cālītis), Rīgas Evanģēliska (Klāvs Bērziņš), Aizputes, kolonas”. Tādi cilvēki Latvijā ir, viņš uzsver, nedrīk Valtaiķu u.c. draudzes. LELBĀL ir arī savs iecirknis LV stam izlikties, ka viņi neeksistē. Viņu satrauc arī nai- (māc. Kārlis Žols). Latvijas Radio Ziņu dienes- da vilnis, kas veļas no Krievijas valsts TV, bet viņa- ta producente Rudīte Spakovska savu Ārpus ētera prāt nedrīkstot dot ekstrēmistiem krievu kopienā ie- komentāru (2016.4.VI) nobeidz ar vārdiem: lai gan ganstus apgalvot, ka latvieši viņus apspiež. Českins neesmu luterāne un negrasos kļūt par mācītāju, šķiet pamatā ir optimists. Pētnieka fokusgrupu dalībnieki nepieņemams baznīcas pamatdokumentos ierakstīts uz jautājumu, vai tu vairāk identificējies ar Krieviju aizliegums sievietei kļūt par mācītāju. Jo es uzskatu, vai ar Latviju, izvēlējušies Latviju, un, kā liels vairā- ka tā ir diskriminācija, un esmu 100% pārliecināta, kums cilvēku, kas pazīst Latviju, atzīst, ka ikdienā at ka mācītāja pienākumus neveic ar tām vietām, kas tiecībās starp abām grupām nav problēmu, jo sevišķi bioloģiski atšķiras vīriešiem un sievietēm. (re) tāpēc, ka liela daļa jaunu cilvēku tagad runā latvis ki. Latvijas Radio Ziņu dienesta koresponden- te Baiba Kušķe (2016.28.IV) atsaucas uz Krievijā dzi- mušo Helēnu Margu, kura pirmo reizi ieradās Latvijā 1990. gadā, apprecējās ar latvieti, tagad strādā par LV diplomātiskās etiķetes un protokola speciālisti un palūkojas uz Latviju ar mazliet citādākām acīm nekā ierasts: Latvijā dzīvo krievi, viņi nemācās latviešu va lodu, un tiešām viņi domā, ka viņiem automātiski būs pilsonība? Draugi, nu pilsonība nav dāvana! Nu kāda etniskā diskriminācija Latvijā ir? Mums ir krievu prese, mums ir televīzija, radio programmas, krievu teātris. Nu kāda diskriminācija? Maija mēne- ša trešā ceturtdiena ir Višivankas diena, kad ukrai- Krimas tatāru dziedātāja Džamala ņi ne tikai Ukrainā, bet visā pasaulē velk krustdūrie- KRIMAS TATĀRI – Eirovīzijas dziesmu konkursā nā izšūtas blūzes un kreklus vai pilnībā tautastērpu, (2016) šogad uzvarējusi Ukrainas dziedātāja, faktiski arī Latvijā, kur šogad notiek pulcēšanās Rīgas ope- Krimas tatāriete Džamala (īst.v. Susana Džamaladi- ras laukumā, lai tālāk dotos nolikt ziedus pie Brīvības nova), ar pašas sacerētu dziesmu 1944, kas attiecas pieminekļa. Latvijas Ukraiņu kongresa organizetā uz gadu, kad Krimas tatāri tika deportēti no savas pasākuma kulminācija bija Kronvalda parkā pie Ta- dzimtenes uz Vidusāziju. Daudzi no viņiem nomira rasa Ševčenko pieminekļa, vēstī Aina Gailīte (Latvie brauciena laikā vai no bada neauglīgajās stepēs pēc tis 2016.22.V). (re) ierašanās izsūtījuma vietā. Kaut arī dziesmā, kur Dža- LELBA/LELBĀL – Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs mala stāsta par savu vecvecmāmiņu, konkrēti nav Linards Rozentāls sakarā ar Latvijas Evanģēliski lute- pieminēts ne tā laika PSRS diktators Staļins, ne arī riskās baznīcas (LELBA) lēmumu liegt sievietēm pra- Krimas tatāri, tā sadusmojusi Krieviju, jo tikusi uzska- sīt ordināciju izsakās, ka diskusija par sieviešu kalpo- tīta kā uzbrukums mūsdienu Kremļa vietvaldim Pu- šanu dievkalpojumā un pēc tam arī par sieviešu or- tinam. Dziesma sākas ar vārdiem: Kad nāk svešinie dināciju ir visa 20. un arī šā gs. jautājums visās lu- ki, viņi nāk uz jūsu māju, viņi nogalina jūs visus un terāņu baznīcās. Šis process sācies pagājušā gs. 20. saka: „Mēs neesam vainīgi.” Dziesma, protams, sauc gados. Luterāņu baznīcā Latvijā kopā ar citām Eiro- atmiņā II Pasaules kara laiku, kad Staļins apstiprina pas baznīcām ir gājusi šim procesam līdzi, jau 1932. vispirms (1941.28.VIII) dekrētu „Par Pievolgas vācie- gadā pieņemot lēmumu, ka sieviete var, kā tas to šu pārvietošanu”, jo viņi it kā slēpjot savā vidū tūk reiz tika formulēts, dievkalpojumā „runāt no pults” stošiem un desmitiem tūkstošu diversantu un spiegu. – tātad teikt sprediķi… luterāņu baznīca pamazām ir Staļins nolemj ar līdzīgām specnometināšanas ope nonākusi pie vienotākas izpratnes, ka Svētie Raksti rācijām vērsties pret Kaukāza reģiona veselām tau- pieļauj sieviešu kalpošanu dievkalpojumā un sievie tām, kas kļuvušas ideoloģiski neuzticamas, izrādīju- šu ordināciju. 21. gs. sākumā uz šo lietu šādi raugās šas apšaubāmu lojalitāti Maskavai. Neskaitāmos eše- absolūtais vairākums luterāņu baznīcu – 82 procenti. lonos, visvairāk 1943. gada beigās un 1944. gada
64 sākumā, aizrestotos lopu vagonos tiek iesēdināti un ska pravda, TV kanāls Doždj, RFERL,
Deportēto Krimas tatāru izlādēšana Uzbekistānā 1944. gadā
65 citas. Visur slējušās pareizticīgās baznīcas un kloste ri, ļaudis pulcējušies gadatirgos un „večes” lauku mos (pēc Novgorodas un Pleskavas pirmatnējās de mokrātijas parauga), un visur skanējusi krievu mēle. Piejūras pilsētās ieradušies kuģi no Hanzas pilsētām. Un visas šīs pilsētas, ostas un ciemati it kā ietilpuši Polockas kņazistē, to iedzīvotāji bijuši „krievi vai jaukti”. Šajās zemēs valdījuši kņazi no Rjurikovičiem. Ukrainas bruņoto spēku pilote Nadija Savčenko Mēs, protams, zinām, ka Jersika maksāja meslus Po lockas kņazam, ka tagadējā Austrumlatvijā kristietī ba atnāca pareizticības veidolā un latviešu vārds „baznīca” nāk no slāvu „božņica”, bet no šiem fak tiem līdz apgalvojumam, ka „Baltija bija krievu zeme”, ir ļoti, ļoti tālu. Taču Šuļgins kļūst vēl nekau nīgāks: „Kāpēc tad melo vēsturiskās kartes, vaicās izbrīnījies lasītājs. Tas ir politkorektums, lai netrau mētu mūsu Baltijas kaimiņu vārīgās dvēseles, atgā dinot, kuru zemēs viņi šodien dzīvo. (..) Protams, krievu pilsētu un ciematu vidū patiešām mita augš minētās (latgaļi, sēļi, līvi u.c.) ciltis, bet viņi bija kņa za pavalstnieki un maksāja tam noliktās nodevas.” Šuļgins patētiski jautā: „Kā tad Krievzeme pazaudē
Foto: Anastasia Vlasova Anastasia Foto: ja savas sensenās teritorijas Baltijā un izeju uz jūru?” Ukrainas prezidents Petro Porošenko piešķir Nadijai Tas esot sācies ar to, ka „pieticīgs klaiņojošs katoļu Ukrainas Varones Savčenko goda nosaukumu mūks misionārs Meinards (..) 1150. gadā augšup pa (2016.25.V) Dvinu (Daugavu) ieradās Polockā un pazemīgi lūdza, 2016.15.VII). Starptautiskie izmeklētāji, kas lai Polockas kņazs Vseslavs II Vasiļkovičs visžēlīgi at pēta virs prokremlisko separātistu kontrolētās Aus- ļauj viņam sprediķot Polockas kņazistes līvu zemēs. trumukrainas teritorijas notriektās (2014.VII) Ma Un pareizticīgais kņazs vieglprātīgi atļāva šim sveši laysia Airlines MH17 lidmašīnas atlūzas, atraduši KF niekam krievu zemē (!) mācīt savu ticību. Tā bija lik karavīru vai arī KF atbalstīto nemiernieku izšautās tenīga kļūda.” Tālāko mēs zinām arī bez Šuļgina – Krievijā ražotās zenītraķetes Buk pakaļgalu (LETA Meinards uzcēlis baznīcu Ikšķilē, 1157. gadā ieradās 2016.6.VI). Kremļa propagandisti pastiprinājuši sēt tirgoņi no Brēmenes, bet vācu krustneši krievu sarg apjukumu MH17 notriekšanas lietā un KF specdie- posteņa vietā nodibinājuši nocietinājumu „Riga” un nesti esot mēginājuši uzlauzt izmeklētāju datorsistē- izveidoja Zobenbrāļu ordeni, bet 1212. gadā „Po mas. Kā zināms, visi 298 uz lidmašīnas klāja esošie lockas kņazs zaudēja visu Livoniju (..), Dvinas (Dau- cilvēki gāja bojā. (re) gavas) grīvu, šo svarīgo tirdzniecības ceļu…” Šuļgi- na murgam seko visai nozīmīgs noslēgums jeb baiss ĒRMIGAS BŪŠANAS – Ērmīgu, pareizāk būtu teikt, drauds: „Visa katoliskā Eiropa virzījās pret Krievzemi, slimīgu būšanu sadaļā ietilpināma Kremļa/„putinis- gribēdama grābt plašas un auglīgas zemes ar visām ma” pret Rietumiem vērstā demonoloģija. Piemē- bagātībām un paverdzināt vietējos iedzīvotājus. Un ram, pavisam nopietnie apgalvojumi, ka „tatāru- tikai hana Batijas ordu ierašanās, izmētājot iedomī mongoļu jūgs”, kas smacēja Krievzemi 300 gadu ga gos suņus-bruņiniekus pa visu Eiropu, uz 300 ga rumā, paglābis pareizticīgo krievu tautu no pakļau diem ar savu vareno valsti palīdzēja pasargāt krievu šanās Rietumiem, kur dominēja katolicisms. Šajā sa- zemes un apturēja katolisko iekarotāju spiedienu uz karībā, kā savā slejā (Latvijas Avīze, arī ārpus Latvijas Krievzemi.” Tātad – labāk 300 verdzības gadu zem iznākošajos laikrakstos Brīvā Latvija un Laiks) norā- tatāru-mongoļu pātagas nekā kas kopīgs ar Rietu da Franks Gordons, visiem, kas orientējas Latvijas miem. Šī Krievijas un Rietumu pretstāve šobrīd – vēsturē, no brīnumiem mute būšot vaļā, lasot apce- 2016. gadā – ir „putinisma” ideoloģijas kodols. rējumu „Par krievu zemēm Baltijā”, ar kuru Maska- Par mūsdienu ērmībām KF, kā vēsta
66 prot un respektē. [Ozols ir grāmatu Latvieši ir visur (2010), Theodorus: Deja ar Ziloņzivi (2014) un Neēr tas patiesības: Vēstules 21. gs. latvietim (2016) au- tors. Skat. LU socioloģes Dagmāras Beitneres intervi- ju ar Otto Ozolu JG271:27-29.] Arī Jānis Streičs intervijā Krievijas medijam Sobesednik (delfi 2016.20.V) nebaidās izteikties par ērmībām KF. Kad Zigismunds Sirmais intervētājs lūdzis viņam kā kinorežisoram izskaidrot neta pakalpojumu sniedzēju, kas nepilda – kā Putina fenomenu, Streičs norādīja: Diktatori rodas Džordžs Orvels būtu teicis – Patiesības Ministrijas no cilvēkiem, kurus atstāja saimniecībā. Pārliecībā, aizliegumus. (re) ka viņi neko no sevis nevar iedomāties, viņiem nav savas personības, šī varas aura aizpilda visu viņu bū SPORTS – Zigismundam Sirmajam Eiropas 23. tību un tā var darīt visu, ko vien grib. Un tas ir pats meistarsacīkstēs Amsterdamā Eiropas zelta medaļa šausmīgākais. Tā bija ar Staļinu. Viņš pats nebija ka (2016.8.VII) par šķēpa raidīšanu 86,66 metru attālu- ralis, to lomu spēlēja tauta un padotie. Šajā talantā mā, apsteidzot pasaules čempionu Viteslavu Veseliju krieviem neviens nevar līdzināties. Putins sākumā (Čehija) un somu veterānu Anti Rūskanenu. (re) bija kautrīgs, kā leitnants pieņemšanā pie guberna tora. Nerunāja, bet visu ziņoja kā padotais. Bet šo STATISTIKA – Ārvalstu studentus un praktikantus dien pat kļuva asprātīgs, radīja īpašo, „Putina humo no Norvēģijas, Francijas, Dienvidkorejas, Turcijas, Ka- ru”. Pats Putins izstaro svešu starojumu – to, kas ro nādas, Indijas, Nigērijas, Turkmenistānas, Krievijas, das, kad viņu pielūdz kā dievību. Sociālo tīklu Slovākijas, Vācijas, Čehijas un Ķīnas patīkami pārstei- blogere Ludmila Movele vēstī (Ir 2016.26.IV) par dzis latviešu strādīgums, viņu labās angļu valodas bij. Baltkrievijas Ārlietu ministra (1990-1994) (Belo- prasmes pat senioru vidū, patriotisms un savas ze- vežas gāršas vienošanās par PSRS likvidēšanu līdzau- mes mīlestība, izglītības sistēmas kvalitāte, interneta tora), tagad profesora Pjotra Kravčenko lekciju ātrums un pieejamība, sēņošanas sacensības, pašau- krievu valodā „Maidans kā Krievijas imperiālistiskās dzētu sakņu/augļu/ogu ēšana, skaistās ziemas un tīrā politikas krahs” LU Akadēmiskajā bibliotēkā. Jau pir daba. To uzzinām no Latvijas institūta organizētās majā mirklī sapratu – kaut kas man nepatīk. Viņš Latvijas stāstu darbnīcas (diena.lv 2016.13.V). krieviski pateica nevis „v Ukraine”, bet [prokremlis- Tautību klasifikators Latvijā papildināts (2016.31.V) ko lietojumu] „na Ukraine”... Es sastingu no apgal ar 16 jaunām tautībām, ietverot: nigērietis/nigērie- vojuma, ka ukraiņu oligarhi uzpirka studentus un tā te, puštuns/puštuniete, hazārs/hazāriete, bakongs/ pēc notika Maidans!... Latvijā labi pazīstamie ukrai bakongiete, oroms/oromiete, amhars/amhariete, Pa- ņi Tatjana Lazda un Mikola Pavļuks, protestējot lestīnas arābs / Palestīnas arābiete, berbers/berberie- piecēlās ar saucieniem: „Jūs melojat!”... No krēsla te, tuaregs/tuaregiete, jorubs/jorubiete, igbo/igbo, mani kā korķi no vīna pudeles izmeta viņa teiktais hutu/hutu, tutsi/tutsi, dinks/dinkiete, tamils/tamilie- par Krimā godīgi notikušo referendumu (2014.16. te un aimaks/aimakiete. Precizēti arī četru tautību III). Blogere sākusi protestēt, jautāt Kravčenko par nosaukumi – lībietis (līvs) / lībiete (līviete), kostarikā- Budapeštas 1994. gada līgumiem [t.i., arī KF paraks- nis/kostarikāniete, čigāns (roms) / čigāniete (romiete) tīto memorandu, kas garantēja Ukrainas suverenitā- un kurds jezīds / kurdiete jezīdiete. Kopumā tautī- ti un esošās robežas], Putina asiņaino lomu ukraiņu bu klasifikatorā ietvertas 330 tautības. Igau- konfliktā, un, tāpat kā abi ukraiņi, zāli pametusi. nijā 2015. gadā pirmo reizi 25 gadu laikā imigrāci- Lektora teikto: es esmu starptautisko attiecību pro ja bija lielāka nekā emigrācija, un kopumā iedzīvo- fesors (Я профессор международных отношений), tāju skaits kaimiņvalstī pieauga, pat neskatoties uz – blogere Movele komentē šādi: bet es teiktu – to, ka mirstības rādītāji pārsniedza dzimstības rādī- профеccор кислых щей! [šči jeb skābu kāpostu zu- tājus. Valstī iebraukuši 15 413 cilvēki, bet aizbrauku- pas pagatavošanas profesors]. Domāju, ka vajadzēja ši – 13 003. Mirstības rādītājiem pārsniedzot dzim šo cilvēku no zāles izdzīt ar netīru trauku lupatu, kā stības rādītājus, iedzīvotāju skaits samazinājās par to dara ukraiņi! Ar Franka Gordona minēto 1336 cilvēkiem, bet imigrācija pārsniedza šo rādītāju Šuļginu un lektoru Kravčenko kopsolī iet Krievijas – valstī iebraukuši par 2410 vairāk cilvēku nekā aiz- ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, sūdzēdamies inter- braukuši. Innobarometer 2016 liecina, ka ino- vijā Zviedrijas laikrakstam Dagens Nyheter (2016.28. vāciju jomā ES ir panākusi Japānu un ASV. Līdere IV), ka Baltijas valstis nav izrādījušas nekādu pateicī- atkārtoti ir Zviedrija, bet par visstraujāk augošo ino- bu par to, ka Maskava ļāvusi tām mierīgi aiziet, sa- vētāju kļuvusi Latvija – astoņu gadu periodā (2008- brūkot Padomju Savienībai, kaut arī droši vien zina, 2015) uzlabojot izaugsmi par 4% (Eiropas Komisija ka Krievija Borisa Jeļcina laikā bija viena no pirma- un LR Izglītības un zinātnes ministrija, 2016.15.VII). jām valstīm, kas atzina de facto neatkarību atguvu- Pasaules lielākās ceļojumu aģenturas Lonely šās (1991) Baltijas valstis. Pērngada beigās Planet uzskaitē tūristiem kā pirmā ieteikta Igaunija. Kremļa „Melnajā sarakstā” tika ievietota dzejnieka Seko Vjetnama, ASV štats Jaunmeksika (New Mexi- Jevgeņija Jevtušenko pazīstamā dzejoļa Vai krievu co), Bosnija/Hercogovina, Galīcija Spānijā, Kvebeka tauta karu grib? (Хотят ли русские войны?) paro- (Québec) Kanādā, Kostarika (Costa Rica), Austrumti- dija, kas šovasar parādījās arī
67 Daina Dagnija. Tautiņu princese. 1996. Tekstilkolāža. 102 x 60 cm Foto: Māris Brancis Par mākslinieci skat. Māra Branča rakstu 45. lpp. NO LASĪTĀJU VĒSTULĒM
Kā parasti, pēdējais numurs (JG 284) ir ļoti intere- un solīja jaunas sejas un jaunas vīzijas ārpolitikas sants. Daudzos numuros mana vismīļākā ir mākslas veidošanā. Kā galveno draudu viņs uzskata radikālo nodaļa ar reproducētajiem mākslas darbiem. Islamu, bet galveno prioritāti – atjaunot un stiprināt ASV militāro kapacitāti. Trampa ASV intereses pirmā Agate Nesaule, Madison, Wisconsin vietā politika un skepse par starptautisko līgumu [Rakstniece Agate Nesaule, A Woman In Amber, romāna atbilstību šīm interesēm, liek man domāt, ka viņš var In Love with Jerzy Koszinski un daudzu rakstu autore izrādīties neprognozējams sabiedrotais drošības un kultūras izdevumos angļu valodā – red.] ekonomiskās sadarbības jautājumos. Protams, viņš atkal uzrunāja NATO dalībvalstu atbildību līdzfinansēt ASV publiskā radio (NPR) raidījumā All Things Con organizācijas darbību, pretējā gadījumā piedraudot sidered (Viss tiek ņemts vērā) nesen noklausījos in- katrai valstij pašai gādāt par savu drošību. Viņaprāt, terviju ar Karenu Davišu (Karen Dawisha) par viņas NATO misija ir novecojusi un viņa plāns ir sasaukt pirms gadiem diviem klajā laisto grāmatu Putin’s samitu, lai to pārskatītu. Tramps arī teica, ka NATO Kleptocracy: Who Owns Russia? (New York: Simon & vajadzētu iesaistīties konfliktos tikai tad, ja uzvara ir Schuster, 2014. 445 lpp.) – Putina kleptokrātija: kam garantēta. Manuprāt, šis ir dziļš reveranss Krievijai, pieder Krievija? Daviša ir politoloģijas profesore Ma- ar kuru Tramps ir gatavs meklēt kopīgu valodu un ēmī (Miami) Universitātē (Oxford, Ohio, US). Seko in- pat panākt darījumu, ja tas nāktu par labu ASV tervijas konspektīvs atstāstījums. un Krievijas interesēm. Trampa uzstāšanās notika Center for National Interest telpās. Šo organizāciju Vladimirs Putins Krievijā ir radījis kleptokrātiju, sis- vada Maskavā dzimušais Dimitrijs Sims, kurš 90. tēmu, kurā risks ir valstij, bet ieguvums privatizēts. gadu sākuma iestājās pret Baltijas valstu neatkarību. Labs piemērs ir ziemas Olimpiāde Sočos (2014). Tā Pirmā rindā arī sēdēja Krievijas Federācijas vēstnieks izmaksāja 50 miljardus dolāru. Celtniecības līgumus ASV. Tas tikai pastiprina manas bažas par Trampa bez izsoles piešķīra Putinam tuvu stāvošām firmām, ārpolitikas īstiem nodomiem. kas uz to arī pelnīja miljardus. Līdzīgi Putins sadarbo- jās ar draugiem, veidojot Rosija Banku (Bank Rossija), Vaira Paegle, South Windsor, Connecticut kas kļuva par vienu no 10 Krievijas ietekmīgākajām [Trimdas sabiedriska darbiniece, bij. Saeimas deputāte - bankām – privāta banka, kurai lielas naudas summas red.] piešķīra no valsts budžeta. Nauda nāk no valsts, bet peļņa – prezidenta draugiem. Pirms Putins nāca pie JG:284:67 minētā bīstamā Putina un Trampa savstar- varas, bijušās čekas (KGB) amatpersonas un Komu- pējā apbrīnošana, cik zinu, ir viena no pirmajām rei- nistiskās Partijas konservatīvā spārna locekļi baidījās, zēm latviešu valodā. Avīzē Laiks (2016.9.-15.VII) nu- ka Gorbačovs Krievijā varētu ievest daudzpartiju sis- pat kā interesanti izsakās kāds vēstuļnieks, lai gan tēmu līdzīgi kā brīvību atguvušajās Austrumeiropas šķietami pārliecināts „latviešu republikānis”, parei- valstīs. Tas nozīmētu, ka šīm aprindām vairs nebū- zi raksturojot Trampa kungu kā cilvēku šādiem vār- tu pieejami valsts līdzekļi. Viņi pasteidzās pirmie, ie- diem: rupjš, iedomīgs, ātri sadusmojas, viņam ne guva un noslēpa līdzekļus. Pēc neveiksmīgā apvērsu- patīk, ka viņu kritizē, bet viņš viegli kritizē citus un ma pret Gorbačovu prezidents Boriss Jeļcins aizlie- nav izvēlīgs vārdu lietojumā... apgalvo, ka ir gudrā dza kompartiju. Informācija par visiem banku kon- kais cilvēks. Tieši tā! Bet nevar piekrist vēstuļniekam, tiem nonāca ar Krievijas kriminālajām aprindām/ma- ka latvieši vienmēr bijuši republikāņu pusē. Pat ASV fiju cieši saistītās čekas rokās. Rietumu pasaulē sagai- no maniem latviešu paziņām tikai ļoti retais ir „re- dītu valsts vēršanos pret mafiju, bet tas pilnībā neno- publikānis”. tiek pat ASV. KGB/mafijas nauda plūda ārā no Krie- vijas. Pēc iebrukuma Ukrainā stāvoklis mainījās. Tas Lasītājs Kalifornijā bija militārs pasākums un, domājams, Putins sagai- dīja militāru reakciju, bet viņam par lielu pārsteigu- mu tika ievestas ekonomiskas sankcijas pret viņa at- ...за здоровье Дональдa! / za zdarovje Donaļda! balstītājiem. Sākumā bija paredzēts Davišas grāmatu (uz Donalda veselību!) publicēt Cambridge University Press apgādā Lielbri- tānijā, bet apgādam bija bailes, ka Kremļa naudīgie atbalstītāji, kuriem ir ļoti dziļas kabatas, varētu to ie- sūdzēt tiesā, kaut arī grāmata ir akadēmiski pamato- ta ar atsaucēm un vairāk kā apmierina akadēmiskos standartus.
Anita Liepiņa, Toronto, Kanādā [Aktīva sabiedriska darbiniece, JG redakcijas locekle – red.] Fotomontāža: AP/Andrew Harnik/ Salon.com Fotomontāža: 27. aprīlī noklausījos ASV prezidenta amata kandidāta, Donalda Trampa (Trump), ārpolitikas runu, kurā viņš iezīmēja galvenās problēmas un prioritātes. Daudz kas jau bija dzirdēts, bet vairāki uzstādījumi izraisa nopietnas bažas Latvijas drošībai. Viņš vairākkārt raksturoja līdzšinejo ASV ārpolitiku kā katastrofālu,
69 GRĀMATAS
lijā noslēgtais Strazdumuižas pamiers pieli- KAD DRĪKST ATSĀKT ka punktu vāciešu centieniem iegūt kontroli ELPOT? pār Latviju.” (347) Vai vēsturnieks būtu stei- gā sajaucis Cēsu kauju ar Bermonta sakāvi Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla. pie Rīgas tā paša gada 11. novembrī – ko ik Debess aiztur elpu. Vēsturisks romāns gadus svinam kā īstos uzvaras svētkus – Lāč par Latviju laiku griežos. Rīga: Zvaigzne plēšu dienu? Gaidīsim gan nākošo grāmatu! ABC, 2016. 352 lpp. Apskatījuši grāmatas beigas, pievēršamies saturam. Pamatpavediens ir Rakstnieku komanda Valdis 25 gadus vecā Rīgas skursteņ- Rūmnieks un Andrejs Migla slauķa, Pasaules kara veterāna, pēc mūsu zemes vikingu un latviešu strēlnieku virsnieka hercogu laikiem šogad ar ro- Roberta Zaļkalna, alias Grīn- mānu Debess aiztur elpu lasī- berga, darbošanās pie jaunās tāju pievērš degpunktam, kad Latvijas likteņu svirām. Viņam teju vienlaicīgi, gan dažādās gan palīdz, gan traucē pārējie pavadās, sevi piesaka ne tikai romāna personāži. Šim lasītā- viena – vai divas, bet veselas jam pilnībā nepateikt, kuri no trīs „Latvijas”. Debess tiešām, tiem ir vēsturiskas personas, šķiet, aizturam elpu – tā aiz- kuri autoru radīti. Zināmu sitas arī lasītājam. Turklāt ro- mājienu dod pielikums ar 13 māna noslēgumā tas vēl ar- no romānā darbojošos perso- vien nezina, vai drīkst atsākt nu īsbiogrāfijām – astoņi pie- elpot. minēti arī enciklopēdijā Latvi 1 Priekškars atveras sniegotā jas Brīvības cīņas 1918-1920. 1918. gada decembra vaka- Tad jau vēsturiski. Četriem no rā Rīgā, un drāma negaidīti pārējiem pieciem, Robertu apraujas saulainā 1919. gada un Borgu ieskaitot, ir atzīmes jūlija dienā, kad – pēc pusga- „droši vien”, „visticamāk” vai da no tās trimdā – karogotā galvaspilsētā at- „noteikti”. Tie tad varētu arī nebūt īsti „vēstu- griežas Latvijas pagaidu valdība un ministru riski”! Paliek jauneklis ar īpatnējo vārdu Nar- prezidents Kārlis Ulmanis. Pēc nesenās vācu ciss Pušķelis. „Pagūgelējot” noskaidrojas, ka spēku sakāves pie Cēsīm, šodien Daugavma- šis agrīnais latviešu aviators ir vēsturiska per- sona – bet nezināmu iemeslu dēļ nav iekļuvis lā valda triumfa gaisotne un gavilējoši ļaužu 2 bari, bet lasītājs elpu tomēr vēl neatgūst… minētajā enciklopēdijā. Austrumos aiz Aiviekstes vēl draud Stučkas Sniegotajā pirmajā nodaļā autori mūs ne ti- komunistu lielinieki, otrpus Daugavai sā- kai iepazīstina ar Robertu un Borgu, bet arī cis veidoties Bermonta vāciskais karaspēks – ataino tā brīža sabiedriskos apstākļus Rīgā cīņa par Latviju taču vēl nav galā! 1 Rīga: Preses Nams, 1999. Pēdējā lappusē – dziļās pārdomās apmeties 2 Autori uzdod Pušķeļa dzīves gadus kā „1896-1920” un uz soliņa Vērmanes dārzā iepretī akmens paskaidro: „1920. gada 25. jūlijā viņš raisīja daudzu rīdzinieku sajūsmu, I Aviācijas svētkos demonstrējot lauvām – to jauš arī romāna galvenais varo- apbrīnojamu lidošanas prasmi un veiklību, bet dažas nis Roberts: „Kāpēc viņi visi – Stučka, Golcs, dienas vēlāk – 28. jūlijā, braucot ar tvaikonīti no pilsētas centra uz Iļģuciemu, nelaimīgi iekrita Daugavā un Bermonts, simti un tūkstoši algotu karakal- noslīka”. Enigmātiski … sadomāju „pagūgelēt” – jā, pu – grib pārkost Latvijai rīkli?” Pirms mir- tāds cilvēks bijis, kaut detaļas drusku citādas. Vietnē kļa viņš bija uz ielas saskrējies ar savu slepe- „Nekropole” (https://nekropole.info/lv/Narciss-Puskelis) redzam: „25.07.1920 pēc aviācijas svētku beigām no norīkotāju Borgu: „Tev, Robert, ir jānāk pārsēžas nelielā laivā, lai pārceltos pāri Daugavai, taču talkā un jāiekļūst Bermonta štābā.” Šķiet, kā ir iedzēris, pārkrīt pāri bortam un pazūd bez vēsts. romānam būs turpinājums – un jaunas dē- Kā atceras viņa līdzgaitnieki, Pušķelis esot jokojis, ka nebaidoties veikt pārgalvīgus lidojumus, jo noteikti kas īpašu uzdevumu aģentam Robertam! nemiršot lidmašīnā.” – Avots: E. Brūvelis, Latvijas Mulsina gan vēsturnieka Raita Simsona se- Aviācijas Vēsture. Vietne „Rīgas Brāļu kapi” savukārt uzrāda apbedījuma vietu tur. (http://www.rigasbralukapi. cinājums grāmatas pēcvārdā: „Cēsu kaujas lv/apbedijumi/?kapulauks=Centr%C4%81lais+kapu+lauk 1919. gada jūnijā un tām sekojošais 3. jū- s&sektors=A&rinda=l+b)
70 – „juku laikos”. Tomēr pārsteidz zināma gan- meta traģiku akcentē Roberta iemīlētās Mir- drīz vai „normālība” – kad lasām kā skursteņ- dzas (arī aģentes) nāve čekas apcietinājumā. slauķis Roberts pārnāk no darba savā Berga Vēlāk, pēc komunistu izdzīšanas no Rīgas, bazāra dzīvoklīti, sapošas un dodas uz taga- aizkustinošu momentu izraisa baroneses uz- dējo Nacionālo teātri apmeklēt operu Fausts. ticīgi gaidītā vīra pārnākšana ubaga izskatā Pirms pusotra mēneša Pasaules kara austru kājām no Ukrainas pēc kara un revolūcijas mu uzvarētāja Vācija zaudēja karu rietumos, pārdzīvojumiem, ievainojuma, gūstiem un bet turpina okupēt pusi Baltijas, un Rīgā sa- cietumiem. dzīvo ar savu rietumu uzvarētāju britu misiju Roberta izlūka, ziņotāja un pagrīdes aģenta un neviena vēl pilnībā neatzīto jauno Latvi- darbība ir centrāla, bet no vēsturiskā viedok- jas valsti – tās pagaidu valdību. ļa izceļas lidotāji un partizāni – īpaši partizā- Teātra ieeju grezno Lielbritānijas un Latvijas nu „Zaļā armija” un tās vadonis leitnants Ar- karogi. Kad starpbrīdī publiku uzrunā Ulma- tūrs Veckalniņš. No terorizētajiem vietējiem nis un angļu misijas priekšstāvis, Roberta el- iedzīvotājiem un sarkanās armijas dezertie- koni satver sen nesastapts paziņa no amat- riem strauji aug partizānu aktivitāte komu- niecības skolas audzēkņa laikiem – Borgs. Šis nistu pārvaldītajā Vidzemē, Latgalē un Augš- enerģiskais latviešu jauneklis toreiz šajā sko- kurzemē (kā toreiz sauca austrumu Zemgali lā kārtoja krēslu izgatavošanu kādas angļu jeb Sēliju). Daudzu grāmatā aprakstīto no- tirdzniecības firmas miteklim Rīgā, tagad rā- tikumu izprašanai un izsekošanai man ļoti dās britu „sakaru virsnieks” ar Pagaidu valdī- palīdzēja plauktā sen apputējusī nekad nela- bu. Vārdos uzmanīgi, viņi tomēr saprotas un sītā grāmata Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēs 3 norunā pēc izrādes satikties Berga bazārā. ture (I sējums), kuru tuvi radi pirms 55 ga- Roberts saņem pirmo uzdevumu: „Tev, Ro- diem uzdāvināja dzimšanas dienā. Tagad to bert, vajadzēs palikt Rīgā. … Juku laiks drīz izlasīju. No daudzajām partizānu grupām beigsies. Lielinieki ir iekšā Latvijā kā nazis 1919. g. vasarā izveidojās jaunas vienības Latvijas armijā. vēderā… Te būs Stučka un padomju valdī- ba. Nevis Ulmanis. … Tu, Robert, esi neaiz- Lidotāji ir trīs jaunekļi – Voldemārs Jakubovs, vietojams cilvēks … skursteņslauķis… Tas ir Jānis Priedītis un Narciss Pušķelis – kas jau proletāriešu amats, neviens lielinieks uz tevi kopš Pasaules kara un lidotāju apmācībām neskatīsies šķībi.” (12) Borgs ir dubultaģents Francijā turas kopā kā nešķirams trio. No ca- – britu dienestā, bet ar Latviju sirdī. Turklāt riskās Krievijas dienesta tie pēc revolūcijas nestrādā viens – atsaucas uz „mūsu cilvēku nonākuši Padomju Latvijas aviācijas vienībā Holandes konsulātā”, ar kuru vēlāk tiekas arī „Cementfabrikas aerodromā” Rīgas Spilves Roberts. Par šādu slepenu Latvijas atbalsta pļavā. Nekropoles izziņā par Narcisu Pušķeli4 tīklu nekas skaidrāk romānā neparādās. atrodama šāda ziņa: „1919. gada 19. maijā pirmie trīs šīs lielinieku avionodaļas lidotā- Īsi pēc Jaungada karu zaudējušās Vācijas ar- ji – Priedītis, Jakubovs un Pušķelis no Spilves mija atkāpjas no Rīgas, tai līdzi uz Kurzemi aerodroma ar saviem ‘Neuport 24 bis’ tipa aizbrauc Ulmaņa valdība un niecīgais jaunās iznīcinātājiem pārbēga uz Pētersfeldes aero- valsts karaspēks. Briti un Borgs aizbrauc jūrā, dromu Dobeles apkārtnē, kur tobrīd atradās Rīgu ieņem komunistu karaspēks un jaunā latviešu neatkarības cīņu sabiedrotie – grā- Padomju Latvijas valdība Pētera Stučkas va- fa Līvena landesvēra vienība. … Visi trīs lat- dībā, Ļeņina Padomju Krievijas pavadā. viešu lidotāji tika ieskaitīti Līvena karaspē- Roberts turpina tīrīt skursteņus un labot kā un cīnījās pret lieliniekiem kopā ar vācie- krāsnis, un – lai to neiesauktu sarkanajā ar- šiem un krieviem līdz pāriešanai Latvijas ar- mijā – iestājas Rīgas ugunsdzēsējos. Skatuvē mijas aviācijas grupā 28. jūnijā.” Pārbēgšana uznāk trīs pārgalvīgi latviešu lidotāji Padom- – gan 9. nevis 19. maijā – tēlaini aprakstīta ju Latvijas kara aviācijas dienestā, divas krasi 3 Virsredaktors ģen. M. Peniķis. Otrais iespiedums – atšķirīgas meičas, balts runcis, paveca baro- Linkolnā, NE, A.S.V.: Daugavas Vanagi, 1961. (Pirmais nese, kura – gaidot vīru pārnākam no kara iespiedums Rīgā 1938). Šis sējums, tāpat kā Debess aiztur elpu, izbeidzas ar 1919. jūliju. (Cīņām pret Bermontu un – atteicās atstāt Rīgu līdzi vāciešiem, vecāks pret lieliniekim 1919. g. rudenī un sekojošā ziemā veltīts latviešu ģenerālis, nedrošs dzejnieks, komu- II sējums, kura man nav.) nisti, patrioti, nacionālie partizāni u.c. Laik- 4 Skat. 2. piezīmi.
71 36. nodaļā. To, protams, noorganizē slepe- un īpaši vēlāk – Bermonta uzbrukuma laikā.5 nais aģents Roberts – ar Mirdzas varonīgu Varbūt tāpēc autori šeit ar viņu atļāvušies lie- palīdzību. Pēc Rīgas atbrīvošanas no lielinie- lāku izdomas brīvību. Redzam to kā humā- kiem 22. maijā, lidotāju trio atgriežas Spilvē – nu un patriotisku vecāku vīru ar noderīgām bet nu jau ar vācu ražotiem lidaparātiem. Ar draudzībām un iespaidu starp bijušajiem ca- šiem bezbēdīgajiem it kā „trīs musketieriem” riskās Krievijas virsniekiem. Viņam izdodas, droši identificētos zēni un jaunekļi visās ze- kaut ierobežoti, palīdzēt komunistu nežēlas- mēs, tautās un laikmetos. Viņi gan – vēl uz- tībā nonākušajai baronesei. Nav skaidrs, vai krītošāk nekā pārējie šī romāna vīriešu kār- un kāda loma Sīmansonam ir vai nav Borga, tas protagonisti – katrā brīvā sadzīves brīdī Roberta, lidotāju vai partizānu aktivitātēs. ik teikumu vai domu apzīmogo ar kādu „lā- Šķiet, ka varbūt ar nolūku, lai romāns ne- sīti”. Pat bada un juku apstākļos, tāda vien- būtu tikai par politiku, vardarbību, karoša- mēr atrodas. Lidotāji! Ar smēķēšanu citādi nu, intrigām un iemešanu, autori iepinuši – tikai vienā vietā visā grāmatā atceros pie- arī kultūras un mākslas dzīves pavedienu. To minēts, ka mūsu trio sasmēķē. Tātad nesmē- personificē bailīgais estēts un bibliofils, ko- ķētāji nav, bet autori to neakcentē. Turpre- munistu avīzes Cīņa žurnālists Arvīds, kas tim alkohola lietošana neiztrūkstoši gleznai- vienmēr stostās un mēģina pielāgoties po- ni aprakstīta – ar aplombu. (Vai viela sociolo- litiskajiem vējiem. Biogrāfiskajā pielikumā ģiskam vai literāram pētījumam?!) autori vienādo Arvīdu ar vēlāko komunis- Iespaidīga ir Roberta sasniegumu virkne, tu godalgoto „Latvijas PSR Tautas dzejnie- kulminējoties sirreālajā – kad tas, uzdoda- ku” Jāni Sudrabkalnu. Dzīvojot līdzi Arvīda mies par britu delegācijas šoferi, Strazdu- likstām un īsajiem laimes brīžiem, kameo lo- muižas slepeno pamiera sarunu starpbrīdī mās iepazīstam arī viņa dievināto mūzu ak- ātrā secībā, vienu pakaļ otram, veikli apvār- trisi Birutu Skujenieci un dzejnieku Pēteri Ēr- do trīs augsta ranga sarunu vedējus, panā- mani. 41. nodaļa veltīta Arvīda draudzīgai kot (sarunās pat nepieaicinātajai!) Ulmaņa sarunai (protams, ar neiztrūkstošo „lāsīti”) pagaidu valdībai svarīgus līguma punktus, ar jauneklīgi robusto Ērmani – kad tas savu un – galvenais – atzīšanu. Nepazīstams vā- draugu un spalvas biedru apciemo īsi pēc ciski runājošs angļu šoferis pieiet klāt un uz- lielinieku izdzīšanas no Rīgas tā gada mai- runā baltvācu landesvēra ģenerāli, kam uz- jā. Abi dzejnieki pārspriež nesenā Cīņas līdz- vārda priekšā „von”, un jau pēc pirmajiem strādnieka Arvīda apdraudēto stāvokli jau- septiņiem teikumiem ģenerālis vaicā „Grīn- najos apstākļos, pieskaroties arī kultūras un berga kungam”: „Bet ko jūs darītu manā politikas aktualitātēm. Ulmaņa valdība kopš vietā?” (318). Tā vai citādi, mūsu cilvēks Ro- aprīļa atrodas britu aizsardzībā uz kuģa „Sa- berts gandrīz vai pašrocīgi panācis lidotāju ratova”, un rīdzinieki gaida drīz no Liepā- pārbēgšanu, Rīgas atbrīvošanu no lielinie- jas un Jelgavas ierodamies vāciešu uzstādīto kiem, boļševiku sagūstīto latviešu atbrīvo- trešo „Latvijas valdību” ar konservatīvo poli- šanu no Cēsu cietuma, igauņu un latviešu tiķi, rakstnieku un mācītāju Andrievu Niedru uzvaru Cēsu kaujā, un Ulmaņa valdībai lab- kā ministru prezidentu, it kā ar amerikāņu vēlīgu rezultātu Strazdumuižas līgumā – kā atbalstu. Gudrojot, ko Arvīds tagad varētu Džeimsa Bonda filmā. darīt, lai izdzīvotu (eksistenciāli un materiāli), Ērmanis ieminas: „…Vismaz kaut ko rakstīt. Vēsturē stabilu vietu ieņēmušos personāžus Kauč par Raini.” – Arvīds atbild: „Jā, Rainis (kā Ulmani, Balodi, Zemitānu, Golcu, Nied- ir ģēnijs. Es par viņu domāju dienu un nak- ru u.c.) sastopam gandrīz tikai citu personu ti. Bet kas viņu tagad sapratīs? Viņa māsa atstāstā vai avīžu rakstā. Autori neriskē tiem Dora ir Stučkas sieva.” – „Tad raksti par Po- kaut ko piedomāt. Ģenerālis Dāvids Sīman- ruku!” (249) sons tā kā būtu izņēmums – tomēr likumsa- karīgi, jo vēstures grāmatās, rakstos un tau- Raiņa temats romānā skarts tikai tā – ga- tā viņa vārds salīdzinoši maz pieminēts. Tur- rāmejot. Gribētos dziļāk… Tas sasaistās arī klāt viņa vēsturiskā loma Latvijas brīvības cī- ar Birutu Skujenieci, aktrisi un režisori, par ņās īsti sākas tikai 1919. gada jūlijā – ārpus 5 Sīmansona biogrāfijai nopietnāk pievērsies Austrālijas latviešu historiogrāfs Valdonis Frickauss (1926-2012): šī romāna laikposma – kad to ieceļ par armi- „Pirmais virspavēlnieks”, Jaunā Gaitā, nr. 234, sept. 2003. jas virspavēlnieku un aizsardzības ministru, (31).
72 kuru biogrāfiskajā pielikumā atgādināts, ka viņa tā gada decembrī, tātad īsi pēc Bermon- NACIONĀLĀ ARHĪVA ta sakāves, Nacionālajā teātrī iestudēs Raiņa VAROŅDARBS „Daugavu”. Šī dramatiskā balāde iespiestā formā iznāks 1919. g. septembrī, tautā no- Jūliuss Dērings. Ko es nekad negribētu nākot tieši „bermontiādes” laikā, spēcīgi ie- aizmirst jeb Atmiņas no manas dzīves. dvesmojot Rīgas aizstāvjus frontē un aizmu- No vācu valodas tulk. Valda Kvaskova. gurē – tā atsverot „vismaz veselu karavīru Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs, sērijā pulku.”6 Rainis pats vēl atrodas trimdā Švei- Vēstures avoti VIII. 2016. 879 lpp. cē. Reizē ar ļoti saturīgas izstādes atklāšanu Lat- Debess aiztur elpu iznāk Latvijas simtgades vijas Nacionālajā vēstures muzejā tika re- priekšvakarā. Temats ir izaicinošs, rosinošs. prezentēta vācu gleznotāja Dēringa (Julius Darbs sagādā arī vilšanos. Laikmets bija sa- Döring 1818-1898) grāmata Ko es nekad režģīts – bet kad tad nav bijis? Lasot vēstu- negribētu aizmirst, kas izdota ciklā Vēstures risku romānu, gribas kaut ko iemācīties, gūt avoti. Izstādē bija četras gleznas paraugam jaunas atziņas vai apstiprinājumu jau esoša- (divi oriģināli, kas dāvināti Rundāles pilij, di- jām, atklāt jaunus jautājumus, par kuriem vas kopijas, kas pieder Jelgavai). Rundāles domāt un interesēties. Pirmo reizi izlasot De oriģināli gan drīz no izstādes tika izņemti – ir bess aiztur elpu, neko tādu neieguvu – bet jau saprotama dārgu lietu turēšana pašu pilī. gan pamudinājumu lasīt citus avotu, un tad Tā kā Asares baznīcai arī ir Dēringa oriģināl- pārlasīt romānu vēlreiz. Nu jau sapratu la- darbs altārī, tad skaistās luteriskās baznīcas bāk, bet jutu, ka ieguvums bija no „papildi- draudze var aicināt Dēringa cienītājus doties nāšanās”. uz Augšzemi, Rundāli nemaz neskarot. Un, Gribas cerēt, ka grāmata atradīs arī citus la- kas negrib tērēt laiku, Vitolda Mašnovska lie- sītājus, kas jutīsies mudināti meklēt papildu liskajā izdevumā par luteriskajām baznīcām lasāmvielu – īpaši skolniekus un studentus, var apskatīt iespaidīgo altāri labā fotoattē- kuri sāks mācīties jo cītīgāk par savas tēvze- lā. Laikā no 1858. līdz 1871. gadam Dērings mes pagātni, tagadni un nākotni, meklēt uzgleznojis vismaz 14 altārgleznas, ja ne vēl skaidrojumus un risinājumus ieraudzītām vairāk, galvenokārt Kurzemei, un lielākā daļa pretrunām. Varu iztēloties Robertu arī Bon- no tām ir saglabājušās. da žanra filmā! Tā gan prasītu vismaz mini- mālu vēsturiskās situācijas skaidrojumu, lai Dērings ir pagodināts enciklopēdiju ciklā būtu saistoša un jaunie skatītāji nejustos pa- Latvija un latvieši. Izdevumā Māksla un ar zuduši. Labāk izpratis, kas tad īsti tai Straz- hitektūra biogrāfijās viņš ir pārstāvēts līdzās dumuižā notika (vai reāli varētu būt noticis), latviešu un citiem, pārsvarā baltvācu, glez- varbūt ieinteresētais jaunietis tad pats sāks notājiem. Dērings baltvācu saimei nepieder. meklēt izziņas par notikumiem arī nākoša- Viņš ir dzimis Drēzdenē, tur skolojies Saksijas jā pusgadā pēc Ulmaņa atgriešanās Rīgā, un karaliskajā Mākslas akadēmijā, Jelgavā no- dziļāk – kas tad īsti bija Golcs un Niedra, un nācis, cerot uz drīzu atgriešanos Vācijā, bet Bermonts, un Stučka … un Dora … Rainis galu galā gleznotājs iedzīvojās Baltijas vācie- …? Un vēl. Kas mudināja tos rīkoties tā un šu vidē, kļuva pat par Kurzemes literatūras ne citādi? un mākslas biedrības sekretāru un bibliote- kāru. Latviešu sabiedrības, Dēringam ierodoties Juris Šlesers Jelgavā, tās pašreizējā izpratnē vēl nemaz ne- bija. Lielsesavā Dērings ir gan ticies ar Ādolfa Alunāna tēvu, pagasta rakstvedi, bet nekādu JG redakcijas loceklis Dr.med. Juris Šlesers dzīvo Bostonā, raksta apceres un recenzijas par nemedicīniskiem ciešāku saišu nedz ar viņu, nedz kādu citu tematiem kopš 2006. gada. latvieti Dēringam nebija. Dinsberģis bija tik- ko kļuvis par skolotāju, savus grāmatu gra- 6 Daudzviet atkārtots „ticējums”, kura oriģinālo avotu nav fikas meistardarbus, kas pirms neilga laika izdevies noskaidrot. Vēsturnieks Uldis Ģērmanis savos Latviešu tautas piedzīvojumos (1956) raksta: „Mēdz teikt tika rādīti Nacionālajā bibliotēkā, Dinsberģis …” (100. nod.). (Rīga: Atēna 2008, 239) vēl nebija paveicis. Ja Dērings vēlākos gados
73 būtu redzējis Dinsberģa rakstītās grāmatas, palikt bez garumzīmes uz u, jo tā vietvārdu kas ir gan ar roku rakstītas, bet izskatās, itin tuvina vācu izpratnei par Kurzemi. Taču labā- kā būtu tipogrāfijā iespiestas, nu jā, tad Dē- ka, saprotams, ir garumzīme uz u, nevis uz a, rings teiktu, ka latvieši ir tauta, ko var apbrī- kā tagad daži vietvārdu izķēmotāji dara (var- not, vismaz grafikas mākslā. Taču Dērings ar būt tāpēc, lai ērtāk būtu pārsaukt dažu lite- latviešiem saticies gaužām maz – tikai, no- rārās valodas vietvārdu kādā augšzemnieku mājot vasaras mitekļus jūrmalā, meklējot izloksnē vai vēl ļaunāk – poļu vai krievu dotā kalpones un zīdītājas. Dērings latviski sapra- formā). Tomēr uzvārdu rakstībā Vanda Kvas- tis, bet nav runājis, viņa sieva spējusi ar lat- kova dažā lūkojumā pakļāvusies valodas var- viešiem sarunāties. mākām un, piemēram, latviešiem sen pazīs- Dērings vāciešiem raksturīgā garā tēlo savas tamos Vērmaņus nosaukusi par Vērmaniem. dzīves ainas ar drusciņ garlaicīgu precizitā- Vai tad Vērmanes dārzu, kam tautas mutē ti. Izdotā nauda, kas saskaitīta līdzīgi ieņem- ir Vērmaņdārza nosaukums, pārdēvēsim par tajai, var būt tautsaimnieku interesēs, katrā Vērmanu dārzu? Pietiek jau, ka tas krievu ziņā viņi no Dēringa var gūt pilnīgu priekš- okupācijas laikā saucās par Kirova parku! Un statu par to, cik bija jāpelna un cik jāizdod, vai Hofmaņa stāsti turpmāk sauksies Hof lai 19.gs. vidū puslīdz pārtikuši dzīvotu. Dē- mana stāsti? Nemeklēsim taču arī Garlībam ringa lielā uzcītība, gleznojot bagātu ļaužu Merķelim uzvārdu tagadējo filologu pado- portretus, bija nodrošinājums viņam un viņa mos! ģimenei. Arī mediķi no Dēringa piezīmēm Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai var iegūt dažu faktu medicīnas vēsturē. Vis- (Kurländische Gesellschaft für Literatur und maz holēras epidēmija Kurzemē, un Jelgavā Kunst), kas dibināta 1815. gadā, bija neap- īpaši, Dēringa piezīmēs ir plaši raksturota. šaubāma ietekme arī uz latviešiem, lai gan tā Grāmatu ar apbrīnojamu atjautību, iejūtību bija nepārprotama vācu institūcija. Latviešu un teicamu vēsturiskās situācijas izpratni tul- avīzes Dēringa laikā jau bija ieskrējušās izpla- kojusi Vanda Kvaskova. Citējot dažu dzejas tībā, latviešu gara dzīve pakāpeniski stājās darbu, viņa atsaukusies uz pazīstamo vācu līdzās vācu aktivitātēm, tomēr Dērings, kas filologu un dzejnieku Valdi Bisenieku. Glu- aizvien uzsver savu norobežošanos no politi- ži sajūsmina Vandas Kvaskovas spēja ope- kas, protams, latviešu kultūras saknes nesa- rēt ar vietvārdiem, dodot tiem gandrīz bez skata, lai gan darba un mākslas uzdevumos izņēmuma vācisko nosaukumu vietā latvis- ir bijis gluži vai visās Kurzemes vietās un ne- ki atbilstošas formas. Vienīgi Kūrmale varēja saskaitāmas reizes Rīgā. Jūliusa Dēringa gleznots Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets (1888) Kad Dērings deviņpadsmitā gadsimta bei- gās mira, latviešu kultūra bija jau piedzīvo- jusi savu augšupejas sākumu. Blaumanis bija uzrakstījis savu lielisko Pazudušo dēlu – lugu, kādas literāras vērtības ziņā nevienam balt- vācu rakstniekam nav. Tāpat zināms, ka ne baltvāciem, ne valsts vāciešiem nav līdz šim bijis tik izcilas aktrises, kāda bija Berta Rūm- niece, un viņai Blaumanis īpaši veltīja Ažas lomu, ko Rūmniece spēlēja arī savā astoņ- desmit gadu jubilejā. Latvijas Nacionālā arhīva izdotais Dēringa darbs liecina par šīs institūcijas ārkārtas no- zīmību latviešu kultūrā, liecina par visa per- sonāla augsto kompetenci.
Jānis Liepiņš
Recenzents Dr.med. Jānis Liepiņš ir rakstnieks, dzejnieks, memuārists, daudzu publikāciju autors. Dzīvo Rīgā.
74 citus kā fonu. Ir arī ļoti grezni ar bagātīgāku TRIM KĀRTĀM rakstu kompozīcijām. Spilveni ir krāsās vien- JOSTU JOZU gabalaināki, kamēr sienas segās ir izmanto- tas daudzas krāsas. Erna Jansone. Sienas segu un spilvenu Gaidot valsts simtgadi, jau tagad daudzi meti latviskā stilā /Latvian Style Wall domā par savu tautastērpu. Bezpersonis- Hangings and Pillow Designs. Autores kums arvien vairāk ļaudīm nepatīk, viņi tie- cas pēc individuālas kultūras. Tad atcerēsies izdevums, 2015. Jāni Sudmali, Jēkabu Bīni un citus, arī Ernas Autore ir liepājniece, pagājušajā gadā nosvi- Jansones grāmatu, no kuras smelsies ieros- nēja 95. dzimšanas dienu un ir pie labas ve- mes ikdienas dzīves izdaiļošanai. selības un enerģiska. Viņas vectētiņš Indriķis Strīķkalējs no Pērkones pagasta bija ieguvis Māris Brancis izglītību Varšavā un darbojies kā iekštelpu dekorators un restaurators, piemēram, res- taurējis Alsungas baznīcu. Ziemās viņš esot Šis ir saīsināts mākslas kritiķa, vairāku grāmatu un daudzu krāsojis eņģeļus un rozes bagāto vācu pilso- rakstu autora teksts, kura pilna versija iespiesta tīmekļa laikrakstā Latvietis (2016.24.VI), kā arī avīzē Laiks (18. ņu dzīvokļu griestos. Erna Jansone pēc pa- jūnijs - 1. jūlijs). matskolas beigšanas iestājusies Liepājas Lie- tišķās mākslas vidusskolā. Cik noprotams, viņa mācījusies tekstilnodaļā, kur viens no iecienītākajiem pedagogiem bija Jānis Sud- PĒRCIET, malis (1887-1984), kurš savulaik darināja de- koratīvus metus ar mitoloģiskiem un tautas- ABONĒJIET, dziesmu motīviem, ko vēlāk ieauda tekstili- jās. DĀVINIET, Trimdā – Milvokos (Milwaukee, ASV) dzīvo- dama, Jansone turpināja aust un gatavot ATBALSTIET tautas tērpus un mācīja to darīt citām sievie- tēm. Par lielo ieguldījumu daiļamatniecības JAUNO GAITU! attīstībā viņa saņēmusi PBLA Kultūras fonda Jaunā Gaita gada balvu. Publicēta arī grāmata par latvie- ir globāls vislatviešu šu cimdu rakstiem angļu valodā Latvian Mit bezpeļņas kultūras izdevums. Redaktori ten Designs (2006). un darbinieki nesaņem algu, rakstu autori nesaņem honorārus. Arvien Grāmatā Erna Jansone ievietojusi 33 ver- meklējam izpalīgus, atbalstu un, tikālus un horizontālus sienas segu metus, galvenais, lasītājus! starp tiem arī 1940. gadā radīto diplomdar- Abonēšanu un ziedošanu varat nokārtot bu, skolu beidzot. Tas ir īpaši smalki izstrā- dāts, visu lielo laukumu bagātīgi piepildot ar ne tikai ASV/Kanādā šo zemju valūtās. lielākiem un mazākiem latvju rakstiem, īpa- Maksājumus varat kārtot arī pie JG ši daudz auseklīšiem. Vēlākajos gados segas pārstāvjiem Latvijā, Eirozonā un nav tik pārslogotas ar ornamentiem kā dip- Austrālijā. lomdarbā. Dažkārt viņa veido veselas mito- Skat. mugurvāka iekšpusI! loģiskas ainas, piemēram, Mēnestiņš nakti brauca, Rijas ugunis vai Jāņu rīts. Visbiežāk Labvēļu pakāpes: kompozicionāli viens raksts ir centrēts, ap Bronzas: līdz $99 = €92 kuru kārtoti citi ornamenti, kā tas ir metā Pa Sudraba: no $100 līdz $499 pardes zieds, Māras gredzens u.c. Izdevuma Zelta: no $500 = €467 otra daļa veltīta latviskiem spilveniem – ne gulēšanai, bet greznumam. To pavisam 39. Labvēļu vārdi publicēti katra JG Spilvenos parasti izvēlēts viens raksts, kas numura pēdējā lapaspusē. aizņem visu nelielo laukumu, kam pakārto
75 Jaunās Gaitas
Vendīgs auga ozoliņš Vendīgā kalniņā: Vara saknes, zelta zari Sudrabiņa lapiņām. labvēļi LD 34 066, 12 Kopš 2010. g. līdz šim ziedojuši... Zīm. Agnese Matisone
Z E L T A (no $500 = €467) Maija Hinkle Aivars Vilemsons Vija Ilziņa Voldemārs un Irēne Aveni Maija Vītola Nikolajs Balabkins Ingrīda Jākobsone Dzintra Janavs Rasma Vītola Sigurds Brīvkalns Vilis Vītols Ingrīda un Nikolajs Bulmaņi Laima Kalniņa Tija Kārkle Maruta Voitkus-Lukins Oļģerts Cakars Irma Zālīte Rita Drone Fred A. Keire Gundars Ķeniņš Kings Māra Zandberga Šellija Ekmane Modris un Gita Zandbergi Andrievs Ezergailis Dace Ķezbers Mirdza Krastiņa Ģirts Zēgners Rita Gāle Aija Zommers Andrejs un Ilona Ķīse Egīls Kronlins Tija un Maigonis Krūmiņš Gunars Zvejnieks Didzis Liepiņš ANONĪMI – 2 Guntis Liepiņš Kazimirs Laurs Arturs Neparts Ieva Lerchs B R O N Z A S (līdz $99 = €92) Andrejs Ozoliņš Valda Lēvenšteina Ivars Antēns Jānis Peniķis Maruta Lietiņa-Ray Ritvars Asbergs Juris Petričeks Aija Medenis Adolfs Avens Modris Mednis Ilze Plaudis Vilnis Baumanis Andris Priedītis Melburnas Latviešu biedrība Vija Moore Andrejs Brošs Kristīna Putenis Jānis Dimants Māris Roze Lalita Muižniece Sarma Muižniece Liepiņa Lidija Dombrovska Larsena Jautrīte Saliņa Lauris Eglītis Ilgvars Šteins Guna Mundheim Agate Nesaule Ligita Evans Juris Ubāns Edīte Franklin Kārlis Vasarājs Valters Nollendorfs Ausma Matcate-Nonācs Dace Frišs Lilita Zaļkalne Marta Grinberga Lilija un Manfreds Zīverts Juris un Silvia Orles Jānis J. Pirktiņš Ilga Harrington Amerikas Latviešu apvienība Silvija Jones Latviešu kultūras biedrība TILTS Gundars Pļavkalns Guntis un Māra Plēsumi Liena Kaugara Latviešu Rakstnieku apvienība Ojārs Krātiņš ANONĪMI – 2 Vilis M. Plinte Vaiva Puķīte Tija un Maigonis Krūmiņš S U D R A B A ($100 - $499) Ieva Puris Indulis Lācis Anna un Sandors Abeni Ausma Rabe Jānis Langins Biruta Abuls Velta Reimanis Dagmāra Lejnieks Pēteris Alunāns Jānis M. Riekstiņš George Liepiņš Andrejs Baidiņš Jānis Rogainis Ieva Liepkaula Igors-Ivars Balodis Helmi Rožankovska Modris Morozovs Evarists Bērziņš Gerda Roze Ilze Mueller Wilma Teness un Uģis Bērziņš Astra un Andris Rozes Baiba Ozola Maija Bišmanis Mārtiņš Saulespurēns Andris un Māra Padegi Uldis Bluķis Jautrīte Savage Lilija Pencis Valda Bolis Alfreds R. Semeiks Rita Podnieks Vilma Bolšteins Aina Siksna Dzidra Purmale Ilze Bregzis Maija un Juris Šleseri Ina Purviņa Jānis Brežinskis Ojārs un Zinta Sovers Vitolds Rācenis Laila un Pāvils Cakuli Ilona un Raimonds Staprāni Dzidra Razevska-Upāne Māra un Ojārs Celles Irīna un Dailons Štauvers Austra Reine Vija Celmiņš Rasma Stelps-Kiršteins Marga Reinholds Juris Cilnis Zenta Stengels Silvija Rūtenberga Gundega Dāvidsone Ruta Straumanis Gunta Semba Aina Dravnieks Maksims Strunskis Ilze Šīmane Jānis Eglītis Eleonora Šturma Olga Taylor Līga Gaide Biruta Sūrmane Linda Treija Ligita Galdiņa Miķelis Svilāns Leo Trinkuns Esmarelda Gaiķe Tupešu Jānis Aina Urdze Lelde Gilman Lauma Upelnieks Katis Eva Vidner Uldis Grava Dagmāra Vallena Māra Vīksniņa Richards Grigors Pāvils Vasariņš Astra Zemzars Lolita Gulbis Zigrīda Vidners Aija Zichmane
76 Redaktors: Jaunās Gaitas abonĒŠANA: Rolfs Ekmanis Visās valstīs vienādi, atbilstoši 50 Cedar Lane pastāvošajam valūtas kursam: Sedona, AZ 86336-5011 USA [email protected] 1 gadam: USD 39 EUR 36 CAD 52 Palīgredaktores: 2 gadiem: USD 76 EUR 71 CAD 101 Linda Treija [email protected] Čeku sūtiet saimniecei Tijai Kārklei, Sarma Muižniece Liepiņa uz čeka uzrakstiet Jauna Gaita, Inc. [email protected] Ziedojumi no ASV nodokļiem atskaitāmi! Redakcijas kolēģija: Voldemārs Avens, Māris Brancis, Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, MAKSĀJUMUS UN ZIEDOJUMUS Juris Silenieks, Juris Šlesers, Lilita Zaļkalne VARAT ARĪ NOKĀRTOT JG MĀJAS LAPĀ Konsultanti:
PĒRCIET! DĀVINIET! ATBALSTIET! AUSTRĀLIJĀ (maksājumi Austrālijas valūtā) Imants Līcis Atsevišķa JG numura cena: USD 10 = EUR 9 = CAD 14 Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīca „Rīga“ (sākot ar nr. 264) P.O. Box 457 Strathfield, NSW 2135 Rīgā Jāņa Rozes veikalos, NicePlace Mansarda un Tel.: 02 9744 8500; Mob.: 0405 013 575 LOM krietni lētāk. Bibliotēkās – par brīvu! e-pasts:
Valentīne Lasmane, active in the Latvian work about a recent Euroimmigrant. Lāce- resistance movement against the Nazi and Verhaege, a lawyer, works in Bruxelles at the Soviet occupiers, one of the coordinators of European Council. “Lastochka” (Swal- refugee boats across the Baltic Sea to the low), a poem by Russian poet Osip Man- Swedish island Gotland, later herself a refu- delstam (1891-1938), who perished in Sta- gee in Stockholm who became an educator lin’s purges, is rendered in Latvian by Ul- and author, and also frequent contributor dis Bērziņš and Einārs Pelšs. Folklorist to our quarterly, celebrated her 100th birth- Guntis Šmidchens, head of the Baltic Stud- day. A poem by Juris Kronbergs is dedicated ies Program at the University of Washing- to her as well as articles by editor/publisher ton, examines Estonian folk tales as possible Ligita Kovtuna and essayist Sanita Upleja. sources for the epic verse drama The Gold en Horse (1909), by poet/playwright Jānis VISUAL ART – Our associate editor Linda Rainis (1865-1929). Līvija Baumane-An- Treija devotes her article to Latvian artists drejevska, a doctoral student at the Universi- who have attended the Art Institute of Chi- ty of Latvia, dwells upon the role of Baroque cago – abstract expressionists (see repro- composers in Elza Ķezbere’s (1911-2011) ductions on pp. 6, 16 and 38) as well as re- poetic oevre. Ingus Barovskis (Univer- cent creators of three-dimensional works of sity of Latvia) describes the career of literary art (pp. 10 and 47). Exile artist Daina critic/translator Dzidra Kalniņa (1927-1984), Dagnija, who moved back to her homeland who was forced to resign in the 1970’s from from New York, is introduced by art histori- her position at the Latvian State University an Māris Brancis. One of Dagnija’s collages because of her interest in “modernist” West from an exhibit in the city of Jelgava graces European writers and her contacts with Lat- our cover, another is reproduced on p. 68. vian and Russian dissidents. The frontispiece features one of many of Jānis Kalmīte’s (1907-1996) iconic rijas, HISTORY AND ACTUALITIES – Stanford Uni- the oldest structures of Latvian homesteads, versity historian Elga Zālīte looks into the which after WWII became an artistic sym- historical archives of several generations of bol of ethnic culture in the face of Soviet oc- Latvian political exiles at Californian univer- cupation. Vilnis Auziņš, art photogra- sities. Madara Eversone (University of pher and photography historian, looks back Latvia) describes the genesis and organiza- on the pioneering work of Mārtiņš Buclers tional structure of the Soviet Latvian Writ- (1866-1944). ers Union. Sanita Upleja pens a wom- en’s rights essay, largely related to frequent- LITERATURE AND LITERARY COMMENTARY – ly misinterpreted Islamic dress codes in an Poet Uldis Bērziņš shares philosophical com- ever broadening global society. The ments, delivered last summer at the Rīga section Dažos vārdos (In a Few Words) offers conference “Memories of Future Freedom”, a broad perspective of recent cultural events as well as words which were spoken upon in Latvia, its diaspora as well as sociopoliti- accepting a literary award named after Dzin cal happenings, all relevant to the Baltic re- tars Sodums (who translated James Joyce’s gion, in Western and Eastern Europe, USA, Ulysses into Latvian). Kudos from poet Ukraine and Russia. Maija Meirāne to our associate editor Sar- ma Muižniece Liepiņa who received the an- BOOK REVIEWS – Debess aiztur elpu (Heav- nual Ēriks Raisters Memorial Fund Award en Holds Its Breath), by Valdis Rūmnieks and (New York) for her achievements in litera- Andrejs Migla, is a historical novel the ac- ture and art, furthering Latvian culture out- tion of which takes place during WWI and side Latvia and educating emigre youth. In Latvia’s early independence years (reviewed celebration, we present Liepiņa’s whimsical by Juris Šlesers). German artist Julius poem “The Sea Scorpion Eats, Makes Mer- Döring (1818-1898) in his notes Ko es nekad ry, and Plays Cards at the 2015 Annual Iowa negribētu aizmirst (What I Would Never State Fair” (p. 24). Rita Laima Bērziņa Want to Forget), recently translated into Lat- reflects on life as a child among the com- vian (879 pages!), wrote about his stay in munity of Latvian artists and writers, includ- Kurzeme (Courland), then part of the Rus- ing her mother (a poet) and father (a paint- sian empire (Jānis Liepiņš). Erna Jan- er), in New York and New Jersey from the sone’s Sienas segu un spilvenu meti latviskā 1960’s to the beginning of the 1980’s. stilā (Latvian Wall Hangings and Pillow De- Irony, word-play and sense of humor charac- signs) is about ethnic weaving patterns terize Ilze Lāce-Verhaege’s minimalist prose (Māris Brancis).