LZA Vēstis a Daļa, 2017. Gada 2. Numurs
Total Page：16
File Type：pdf, Size：1020Kb
LZA LOCEKĻU KORESPONDENCE VIsLIeLāKā dIVdesMITā gadsIMTa žēLasTīBa Vatikāna Otrajam koncilam — 51 Zbigņevs Stankevičs [email protected] Atslēgas vārdi: Baznīca, koncils, evaņģelizācija, atjaunotne, skaidrošana, dialogs, kopība Vatikāna Otrā koncila teksti un mācība pareizi jāskaidro Latvijas kontekstā līdz ar katolisko Baznīcu. Kardināla Racingera intervija 1985. gadā palīdz izcelt sekojošas atziņas: gala dokumentu lasīšana palīdzētu atklāt koncila patieso garu. Koncils bija pravietisks, jo palīdz risināt pašreizējās problēmas. Baznīcas kustības un grupas, liturģiskā reforma, ticības dilogs dažādos līmeņos pauž tiekšanos pēc svētuma un dziļāku izpratni par Baznīcu kā noslēpumu un kopību. Baznīcas atjaunotne ir vērsta uz evaņģelizāciju un atbilstošām attiecībām ar pasauli. Koncila dokumenti ir saistīti savā starpā un to pastorālā nozīme nav šķirama no doktrinālās nozīmes. Baznīcas locekļiem jāpārdomā sava attieksme pret koncilu, iesaistoties liturģijā, Dieva Vārda novērtēšanā, misijā un tuvībā cilvēkiem ar žēlsirdības darbu veikšanu. 2016. gada 8. decembrī apritēja piec- na Otrā koncila dokumentiem, lai pareizi desmit viens gads, kopš darbu beidza Va- intepretētu šā Koncila mācību Latvijas tikāna Otrais koncils. Šogad šī koncila do- kontekstā un elpotu līdzi ar visu katolisko kumenti tiek izdoti latviešu valodā. Tas Baznīcu: “Šodien aizstāvēt īsto Baznīcas katoliskajai Baznīcai Latvijā ir ļoti būtiski, Tradīciju nozīmē aizstāvēt Koncilu. Tā ir arī jo palīdzēs saprast, kāpēc Vatikāna Otrais mūsu vaina, ja mēs reizēm (kā “labējiem”, koncils tiek uzskatīts par vislielāko 20. gs. tā arī “kreisajiem”) esam devuši iegan žēlastību Baznīcā. 1985. gadā kardināls stu domāt, ka Vatikāna Otrais koncils bijis J. Racingers — nākamais pāvests Benedikts “lūzums”, Tradīcijas atmešana. Ir pieļau- XVI — visus katoļus, kas tādi vēlas palikt jams vienīgi turpinājums, kas neļauj nedz mūsu sekularizētajā pasaulē, kur ticības atgriešanos pagātnē, nedz arī bēgšanu nā- dzīve piedzīvo satricinājumus, aicināja ne- kotnē; ne nostalģiju pēc anahronismiem, kādā ziņā “nedoties atpakaļ” un atgriezties ne arī nepamatotu nepacietību. Un mums “pie Vatikāna Otrā koncila autentiskajiem jāpaliek uzticīgiem Baznīcas šodienai, ne- tekstiem”. Lūk, cik liela nozīme ir tam, ka vis vakardienai vai rītdienai. Un šī Baznīcas cilvēkiem, kas lasa latviešu valodā, tagad šie šodiena ir Vatikāna Otrā koncila autentiskie dokumenti kļuvuši pieejami. dokumenti. Mums tie ir jāpieņem bez ieru- Mēs nevaram neuztvert nopietni J. Ra- nām, jo pretēja nostāja būtu līdzvērtīga šo cingera aicinājumu iepazīties ar Vatikā- dokumentu noliegšanai; taču jāpieņem bez 6 VIsLIeLāKā dIVdesMITā gadsIMTa žēLasTīBa. VaTIKāna OTRaJaM koncILaM — 51 patvaļīgām interpretācijām, jo tās novestu laika posmā notika kultūras revolūcijas un pie dokumentu izkropļošanas.”1 sociālie satricinājumi, kurus Koncila tēvi ne- Vatikāna Otrā koncila dokumentu izde- būt nevarēja paredzēt, bet kas liecināja par vums latviešu valodā priesteriem, katehē- to, ka viņu toreiz pāragrās atbildes bija tieši tiem, visiem, kas vēlas labāk iepazīt Baznī- tās, kas kļuva vajadzīgas nākotnē. Tā nu kļūst cas mācību, sniegs iespēju tos lasīt latviešu redzams, ka atgriešanās pie dokumentiem ir valodā un attiecīgi Baznīcas dzīvē īstenot īpaši aktuāla, — tie mums sniedz īstos ins- Vatikāna Otrā koncila vadlīnijas. Tādējādi trumentus, kas nepieciešami, lai ķertos pie tas kļūst par svarīgu faktoru, lai Latvijā vei- mūsdienu problēmu risināšanas. Mēs esam cinātu garīgo atmodu. Protams, daļai ticīgo aicināti atjaunot Baznīcu nevis par spīti, bet šie dokumenti bija pieejami citās valodās, gan pateicoties īstajam Koncilam.”4 bet vairumam kristiešu tie bija nezināmi, un Bet, lasot šos tekstus, nepieciešams pa- viņi pirmo priekšstatu par tiem guva līdz ar reizs skatpunkts. “Uzskatīt, ka Baznīcas vēs- “Katoliskās Baznīcas katehisma” izdevumu ture sākas tikai ar Vatikāna Otro koncilu kā ar latviešu valodā 2000. gadā un “Katoliskās sava veida nulles punktu, — tas būtu pretru- Baznīcas katehisma” kompendiju, kas latvis- nā Koncila garam. nav nekādas “pirmskonci- ki iznāca 2016. gadā. la” vai “pēckoncila” Baznīcas — ir tikai viena Ir tik svarīgi, lai arī kristieši Latvijā at- vienīgā Baznīca, kas dodas pretī Kungam, sauktos uz kardināla J. Racingera — vēlākā pastāvīgi padziļinādama un arvien labāk sa- pāvesta Benedikta XVI aicinājumu pieņemt prazdama ticības mantojumu, ko Viņš pats Vatikāna Otrā koncila dāvanu ar nolūku to pa- tai ir uzticējis. Šajā vēsturē nav lēcienu, nav reizi īstenot: “Ir jāatmet tāda nereāla doma, lūzumu un nav citu risinājumu kā vien ne- ka varētu turpināt ceļu tā, it kā Vatikāna Otrā pārtrauktība. Vatikāna Otrais koncils nekādā koncila nekad nebūtu bijis. (..) Taisnība — ziņā negribēja ticību “mainīt”, bet gan precīzi reformas prasa laiku, pacietību un gatavību izteikt. dialogs ar pasauli ir iespējams, tikai riskēt, taču nedrīkst teikt: “neveiksim tās, jo pamatojoties uz skaidri formulētu identitāti; tās ir bīstamas.” gluži otrādi, es domāju, ka var “atvērties” un vajag “atvērties”, taču tikai īstais Vatikāna Otrā koncila laiks vēl nav pie- tad, ja tev pašam ir kaut kas sakāms un ja nācis un ka vēl nav sākusies tā īstā pieņem- pats pazīsti savu identitāti. skaidri formulēta šana; (..). dokumentu burta lasīšana mums identitāte ir nosacījums tam, lai šāda atvērtī- sniegs iespēju atklāt to patieso garu. Kad šie ba būtu iespējama.”5 nozīmīgie dokumenti tiks atklāti savā patie- Runājot par vienu no daudzajiem pozi- sumā, tie mums palīdzēs saprast notikušo un tīvajiem Koncila devuma aspektiem pasaulē rīkoties ar jaunu spēku.”2 un arī šeit, Latvijā, jānorāda, ka tas, kas rada nedrīkst aizmirst, ka ikviens koncils vis- cerību vispārējā Baznīcā — arī Baznīcas krī- pirms ir “augšas” reforma, kurai pēc tam zes laikā Rietumu pasaulē —, ir jauno kus- jāpāriet uz pamatiem. Tas nozīmē — lai tību rašanās. Šīs kustības neviens nebija ne koncils nestu augļus, pēc tā jāseko svētuma plānojis, ne saucis. Tās rada ticībai raksturīgā vilnim. Kā teicis Jānis Pāvils II: “Mūsdienu vitalitāte. Tajās iezīmējas — gan ļoti klusu — Baznīcai nav vajadzīgi nekādi jauni reforma- kaut kas līdzīgs Vasarsvētkiem Baznīcā. Bez tori. Baznīcai ir vajadzīgi jauni svētie.”3 šaubām, visas šīs kustības ir saistītas ar vai- Kopā ar J. Racingeru jāatzīst, ka šodien rākām problēmām, tajās vairāk vai mazāk mēs atklājam Koncila “pravietisko” funkciju. slēpjas arī briesmas, taču tā tas ir ar visu Likās, ka daži Vatikāna Otrā koncila teksti dzīvo. Viena no problēmām, kas saistīta ar to pasludināšanas brīdī tiešām bija aizstei- šīm kustībām, ir: kā iekļaut jaunās kustības gušies priekšā savam laikam. “Turpmākajā Baznīcas vispārējā pastorālajā darbībā. 7 LZA LOCEKĻU KORESPONDENCE Tagad arvien biežāk var sastapt grupas, par visu cilvēku, cilšu un kultūru brālības kurās apvienojušies jauni cilvēki, kas visā no- zīmi. Ja ir vienotība — Baznīca kļūst par zīmi. pietnībā ir pieņēmuši Baznīcas ticību, vēlas Bet tam nepieciešams dialogs. Pirms Koncila to visā pilnībā īstenot dzīvē un kas apveltīti daudzi cilvēki izvairījās no dialoga, baidoties ar lielu misionāro dedzību. Intensīvā ticības par ticības tīrību, un izvēlējās aizstāvēšanās dzīve nebūt nemudina viņus bēgt sentimen- stilu. Koncils māca pavisam ko citu. tālismā, noslēgties savā pasaulē, bet gan dialogs ir tuvākmīlestības zīme, tas tiek iekļauties pilnīgā, integrālā katolicismā. Viņu sākts otra cilvēka labā. dialogs — tas ir kaut paustais prieks par ticību ir kaut kas lipīgs. kas pavisam cits nekā vienaldzība. Vienaldzī- Šajās grupās dzimst patiesi aicinājumi uz ba ir kļūdaina. dekrētā par ekumenismu no- priestera kalpojumu, klostera dzīvi un arī ģi- sodīts viltus irenisms (no gr. eirēnē — miers), menes dzīvi.6 kura būtību varētu izteikt šādi — es mīļā mie- Jānorāda, ka liturģiskā atjaunotne ir pats ra labad ne ar vienu nesākšu nopietnu dia- redzamākais Koncila darba rezultāts. Kaut arī logu, neatklāšu savus patiesos uzskatus, lai šajā jomā radās sava veida grūtības, tomēr saglabātu labas attiecības, tādējādi noklusē- vairums ticīgo to uztvēra ar prieku, un tā ne- jot savu patiesības izpratni un glabājot sveci susi daudz labu augļu. Par to liecina tas, ka zem pūra. Protams, te nav runa par to, ka ticīgie daudz aktīvāk pieņem sakramentus un mums vienmēr viss un visiem būtu jāsaka, labāk saprot liturģiskos tekstus. Taču jānorā- bet gan par to, ka mums tomēr ir pienākums da, ka šajā tik svarīgajā kristīgās dzīves jomā saprātīgā veidā patiesību nodot tālāk, tas ir, liturģiskās reformas gars ne vienmēr ticis pa- kļūt līdzdalīgiem Baznīcai uzticētajā evaņģe- reizi interpretēts, kā par to liecina liturģisko lizācijas misijā. Te ir runa par patiesību un priekšrakstu patvaļīgs skaidrojums dažviet mīlestību. Patiesībā nevar dalīties citādi kā pasaulē vai arī liturģisko darbību sakrālās vien ar pašas patiesības spēku. sludinot pa- dimensijas ignorēšana. īpaši tas attiecas uz tiesību, es dodu iespēju patiesībai pašai sevi euharistiju, kuru bieži vien pārvērš par “brā- aizstāvēt. Bet es to nevaru uzspiest adminis- līgu maltīti”.7 tratīvi. dialogs ir kā eksāmens, kurā jāprot Turklāt jāuzsver, ka Vatikāna Otrais kon- atklāt mīlestību pret cilvēku. cils ir pozitīvi padziļinājis skatījumu uz Baz- Jāatgādina, ka atvērtība prasa dziļāku iz- nīcu. Baznīca nav tikai institūcija ar hierar- pratni par Baznīcu, par to, kas mēs, kristieši, hisku struktūru. Baznīca ir arī komūnija jeb esam. Vatikāna Otrā koncila mācība uzsver, kopība (communio). Tas nozīmē, ka Baznīcā ka Baznīca ir noslēpums, Kristus noslēpums, var pastāvēt vienotība daudzveidībā.