Morisa Māterlinka Recepcija Latvijā: Literatūrkritika Un Tulkojumi (Līdz 1940. Gadam) the Reception of Maurice Maeterlinck I

DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE KOMPARATĪVISTIKAS INSTITŪTS

DAUGAVPILS UNIVERSITY INSTITUTE OF COMPARATIVE STUDIES

UNIVERSITÉ DE DAUGAVPILS INSTITUT D’ÉTUDES COMPARÉES

SIMONA SOFIJA VALKE

MORISA MĀTERLINKA RECEPCIJA LATVIJĀ: LITERATŪRKRITIKA UN TULKOJUMI (LĪDZ 1940. GADAM)

THE RECEPTION OF MAURICE MAETERLINCK IN LATVIA: LITERARY CRITICISM AND TRANSLATIONS (UNTIL 1940)

RÉCEPTION DE MAURICE MAETERLINCK EN LETTONIE : CRITIQUE LITTÉRAIRE ET TRADUCTIONS (JUSQU’EN 1940)

PROMOCIJAS DARBA KOPSAVILKUMS FILOLIĢIJAS DOKTORA (DR.PHILOL.) ZINĀTNISKĀ GRĀDA IEGŪŠANAI

SUMMARY OF THE THESIS FOR OBTAINING THE DOCTORAL DEGREE IN PHILOLOGY (DR.PHILOL.)

RÉSUMÉ DE LA THÈSE POUR L'OBTENTION DU GRADE ACADÉMIQUE DE DOCTEUR EN PHILOLOGIE (DR.PHILOL.)

DAUGAVPILS 2014

PROMOCIJAS DARBS IZSTRĀDĀTS LAIKA PERIODĀ NO 2009. LĪDZ 2014. GADAM.

DOKTORA STUDIJU PROGRAMMA: LITERATŪRZINĀTNE. APAKŠNOZARE: SALĪDZINĀMĀ LITERATŪRZINĀTNE.

PROMOCIJAS DARBA ZINĀTNISKAIS VADĪTĀJS: DR. HABIL. PHILOL., DAUGAVPILS UNIVERSITĀTES PROFESORS FJODORS FJODOROVS.

OFICIĀLIE RECENZENTI:  DR. HABIL. PHILOL., AKADĒMIĶIS BENEDIKTS KALNAČS;  DR. PHILOL., LATVIJAS UNIVERSITĀTES PROFESORS OJĀRS LĀMS;  DR. PHILOL., DAUGAVPILS UNIVERSITĀTES ASOCIĒTĀ PROFESORE ELĪNA VASIĻJEVA.

PROMOCIJAS DARBA AIZSTĀVĒŠANA NOTIKS DAUGAVPILS UNIVERSITĀTES LITERATŪRZINĀTNES NOZARES PROMOCIJAS PADOMES ATKLĀTAJĀ SĒDĒ 2014. GADA 11. SEPTEMBRĪ, DAUGAVPILĪ, VIENĪBAS IELĀ 13, 311. AUDITORIJĀ PLKST. 13.

AR PROMOCIJAS DARBU UN TĀ KOPSAVILKUMU VAR IEPAZĪTIES DAUGAVPILS UNIVERSITĀTES BIBLIOTĒKĀ, VIENĪBAS IELĀ 13, DAUGAVPILĪ UN HTTP://DU.LV/LV/ZINATNE/PROMOCIJA/DARBI.

ATSAUKSMES SŪTĪT PROMOCIJAS PADOMES SEKRETĀRAM DAUGAVPILĪ, VIENĪBAS IELĀ 13, LV-5400, TĀLRUNIS 65424238, E-PASTS: [email protected].

PADOMES SEKRETĀRE: DR. PHILOL. INGRĪDA KUPŠĀNE.

THE DOCTORAL THESIS HAS BEEN WRITTEN FROM 2009 UNTIL 2014.

DOCTORAL PROGRAMME: LITERARY STUDIES. THE SUB-BRANCH OF COMPARATIVE LITERARY STUDIES.

DOCTORAL THESIS ADVISOR: DR. HABIL. PHILOL., PROFESSOR FJODORS FJODOROVS (DAUGAVPILS UNIVERSITY, LATVIA).

OFFICIAL REVIEWERS:  DR. HABIL. PHILOL., ACADEMICIAN BENEDIKTS KALNAČS;  DR. PHILOL., PROFESSOR OJĀRS LĀMS (UNIVERSITY OF LATVIA);  DR. PHILOL., ASSOCIATE PROFESSOR ELĪNA VASIĻJEVA (DAUGAVPILS UNIVERSITY, LATVIA).

THE VIVA VOCE PRESENTATION OF THE DOCTORAL THESIS WILL TAKE PLACE AT THE OPEN MEETING OF THE DOCTORATE RESEARCH COUNCIL FOR LITERARY STUDIES OF DAUGAVPILS UNIVERSITY ON SEPTEMBER 11, 2014, AT 13.00, ROOM 311 13 VIENĪBAS STREET, DAUGAVPILS.

THE DOCTORAL THESIS AND ITS SUMMARY ARE PUBLICLY AVAILABLE AT THE LIBRARY OF DAUGAVPILS UNIVERSITY, AT 13 VIENĪBAS STREET, DAUGAVPILS AND HTTP://DU.LV/LV/ZINATNE/PROMOCIJA/DARBI.

PLEASE SEND YOUR COMMENTS TO THE SECRETARY OF THE DOCTORATE COUNCIL AT 13 VIENĪBAS STREET, DAUGAVPILS, LV-5400, TEL. 65424238, E-MAIL: [email protected].

SECRETARY OF THE COUNCIL: DR. PHILOL. INGRĪDA KUPŠĀNE.

LA THÈSE DE DOCTORAT A ÉTÉ ÉCRITE DE 2009 À 2014.

PROGRAMME DOCTORAL : ÉTUDES LITTÉRAIRES. SOUS-DISCIPLINE : LITTÉRATURE COMPARÉE.

DIRECTEUR DE THÈSE : DR. HABIL. PHILOL., PROFESSEUR FJODORS FJODOROVS (UNIVERSITÉ DE DAUGAVPILS, LETTONIE).

RAPPORTEURS OFFICIELS:  DR. HABIL. PHILOL., ACADÉMICIEN BENEDIKTS KALNAČS ;  DR. PHILOL., PROFESSEUR OJĀRS LĀMS (UNIVERSITÉ DE LETTONIE);  DR. PHILOL., PROFESSEUR AGRÉGÉ ELĪNA VASIĻJEVA (UNIVERSITÉ DE DAUGAVPILS, LETTONIE).

LA SOUTENANCE DE LA THÈSE DE DOCTORAT AURA LIEU À LA RÉUNION PUBLIQUE DU CONSEIL DOCTORAL D’ÉTUDES LITTÉRAIRES DE L’UNIVERSITÉ DE DAUGAVPILS LE 11 SEPTEMBRE 2014 À 13 HEURES DANS LA SALLE 311, 13 RUE VIENIBAS À DAUGAVPILS.

LA THÈSE DE DOCTORAT ET SON RÉSUMÉ SONT DISPONIBLES AU PUBLIC À LA BIBLIOTHÈQUE DE L’UNIVERSITÉ DE DAUGAVPILS, 13 RUE VIENĪBAS À DAUGAVPILS ET HTTP :/ / DU.LV / BT / ZINATNE / PROMOCIJA / DARBI.

PRIÈRE D'ENVOYER VOS COMMENTAIRES AU SECRÉTAIRE DU CONSEIL DOCTORAL AU 13 RUE VIENIBAS, DAUGAVPILS, LV-5400, TÉL. 65424238, MÉL : [email protected].

SECRÉTAIRE DU CONSEIL : DR. PHILOL. INGRĪDA KUPŠĀNE.

PROMOCIJAS DARBA VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS

Promocijas darbs veltīts beļģu literāta Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck) daiļdarbu recepcijas Latvijā1 izpētei. Pētījuma lauks skar M. Māterlinka daiļradi un divas recepcijas jomas ‒ literatūrkritiku un tulkojumus laika posmā no 1895. gada līdz 1940. gadam. M. Māterlinks ir viens no nedaudzajiem beļģu rakstniekiem, kas XIX gadsimta beigās iemanto starptautisku slavu. Franciski rakstošais flāms ar savu oriģinālo simbolismu sniedz būtisku ieguldījumu beļģu literārās identitātes veidošanā, situācijā, kad franciski rakstošo literātu centrs un paraugs ir Parīze un perifērai literatūrai jāmēro garš ceļš uz atzinību. Francijā XIX gadsimta beigās, simbolisma literatūras uzplaukuma periodā, teātra niša nav aizpildīta un vērā ņemami daiļdarbi, kas varētu mēroties ar Stefana Malarmē (Stéphane Mallarmé) šedevriem dzejas jomā, netiek radīti. M. Māterlinks nāk kā novators simbolisma dramaturģijā un Parīzes literātu atzinība viņam paver ceļu starptautiskai literārai karjerai ne vien Eiropas, bet visas pasaules mērogā. Latvijā ziņas par beļģu literātu parādās latviešu presē 1895. gadā un vēl pēc pieciem gadiem (1900) mēnešrakstā „Austrums” tiek iespiests pirmais viņa lugas tulkojums latviešu valodā. Latvijā gadsimtu mijā intensīvi tiek integrētas Eiropas kultūras novitātes un viens no šo procesu spoguļiem ir preses raksti, kuros plašs lasītāju loks tiek iepazīstināts ar cittautu literātu daiļradi. Tajos iekļauti vispārīgi pārskati, īsi darbu pārstāsti, analīze, citāti, ārzemju kritiķu domas un raksta autoru vērtējumi. Par M. Māterlinka daiļradi un atsevišķiem darbiem gadsimtu mijā raksta Aspazija, Rainis, Jānis Kreicbergs, Zeltmatis, Fricis Mierkalns un citi. Viņa darbus tulko nozīmīgas literāras personības – Jānis Akuraters, Jēkabs Janševskis, Kārlis Jēkabsons, Jānis Asars, Paula Jēgere un citi. M. Māterlinka recepcijas sākumposms Latvijā sakrīt ar latviešu agrīnā modernisma veidošanās procesiem un arīdzan literāta oriģinalitātes izpausmes sasaucas ar modernistu centieniem pēc radošās brīvības. M. Māterlinka recepcijas pētniecība abos minētajos segmentos ir aktuāla trīs aspektos – pirmkārt, M. Māterlinka daiļdarbu vērtējuma XIX un XX gadsimta mijas latviešu literatūrkritikā analīze, otrkārt, tulkojumu kvalitātes izvērtējums un, treškārt, M.

1 Šeit un turpmāk vārds Latvija lietots, lai apzīmētu kultūrtelpu, ko konsolidē latviešu valoda un kas 1918. gada novembrī kļūst par valstisku veidojumu, gan arī runājot par Latvijas valsti. 5

Māterlinka visbiežāk tulkoto darbu un literatūrkritikas akcentētāko konceptu apzināšana. Promocijas darbā tiek pētīts kā veidojas M. Māterlinka literārā savdabība franču un beļģu literatūras kontekstā un evolucionē daiļrade, analizēts kā laika gaitā mainās M. Māterlinka recepcija latviešu literatūrkritikā – no patiesa novatora dramaturģijā līdz domātājam, kas literārā ziņā ievietojams literatūras vēstures plauktā. Tiek veikta dzejas, lugu un eseju tulkojumu analīze katram darbam vai darbu kopumam izvērtējot atbilstību oriģinālam, analizējot starpniekvalodas uzslāņojumus, darbu izvēli tulkojumiem un tulkojumu tapšanas vēsturi. Promocijas darba mērķis ir apzināt M. Māterlinka plašā recepcijas lauka divus segmentus – literatūrkritiku un tulkojumus Latvijas kultūrtelpā, izpētīt, kā tie veido literāta radošās personības tēlu un priekšstatu par viņa daiļrades attīstību. Mērķa realizācijai ir izvirzīti šādi uzdevumi: 1. pētīt M. Māterlinka literāro vidi, literāta radošās domas veidošanās procesā izkristalizējošos daiļrades motīvus, literārās radīšanas formas un turpmāko daiļrades attīstību; 2. analizēt M. Māterlinka transfēra kontekstuālos aspektus: latviešu literatūrkritikas kritēriju veidošanās ideoloģiskos un vēsturiskos faktorus, kā arī latviešu literārā lauka autonomijas tendences; 3. izsekot M. Māterlinka recepcijai latviešu literatūras kritikā, analizēt literāta darbu pozicionējumu, interpretāciju, vērtējumu un to saistību ar latviešu literatūras norisēm; 4. analītiskā sastatījumā aplūkot M. Māterlinka daiļdarbu specifiskās iezīmes un to atveidojumu latviešu tulkojumos. Promocijas darba avotu atlasi noteica hronoloģiskais, kultūrtelpas un literāro virzienu kritērijs. Pirmkārt, tie ir M. Māterlinka daiļdarbi franču valodā – dzeja, lugas un esejas. No šī apjomīgā klāsta izvēlēti simbolisma perioda daiļdarbi un vēlāk tapušie nozīmīgākie darbi, kas ataino rakstnieka radošās domas attīstību, atspoguļo viņa teorētiskās nostādnes un dzīves gājumu, tostarp arī rakstnieka sniegtās intervijas un atmiņu grāmata (Bulles bleues, 1948). Šai grupā ietilpst arī tie darbi, kas tulkoti, atstāstīti, analizēti vai pieminēti latviešu periodikā pētāmajā laika periodā.

Otrkārt, tika atlasīti beļģu literātam veltīti iepazīstinoši un literatūrkritiski raksti latviešu valodā, kā arī apceres par aktuālām literārām parādībām latviešu un frankofonājā telpā XIX un XX gadsimta mijā. Treškārt, minami Morisa Māterlinka daiļdarbu tulkojumi un atdzejojumi latviešu valodā, ko veikuši K. Jēkabsons, J. Akuraters, Edvarts Virza, Atis Ķeniņš un citi. Promocijas darba teorētisko pamatu veido ārzemju un latviešu pētnieku darbi. Teorētiskās bāzes literatūru var sadalīt vairākās grupās: M. Māterlinka daiļrades pētījumi. Izmantots galvenokārt frankofonās literatūrkritikas klāsts – Pola Gorsē (Paul Gorceix), Žozefa Ansa (Joseph Hanse), Gastona Kompēra (Gaston Compère), Žerāra Desona (Gérard Dessons), Aleksa Paskjē (Alex Pasquier), Arno Riknera (Arnaud Rykner) un citu pētījumi. Literatūras vēsturei, literatūrzinātnei un tulkojumzinātnei, kā arī citām humanitārās jomas robežzinātnēm veltītie pētījumi, veido visapjomīgāko teorētiskās bāzes daļu. Tie ir gan latviešu, beļģu, franču, gan cittautu autoru darbi, kas aplūko aktuālus literatūrpētnieciskus jautājumus, pētāmā laikmeta literārās tendences un to attīstību. No latviešu zinātniekiem nosauksim dažus – Fjodors Fjodorovs, Vera Vāvere, Ludmila Sproģe, Viesturs Vecgrāvis, Janīna Kursīte, Maija Burima; tāpat minēsim dažus ārzemju autorus – Žerārs Ženets (Gérard Genette), Tcvetans Todorovs (Tzvetan Todorov), Pols Arons (Paul Aron), Mišels Dekodēns (Michel Décaudin), Albērs Kasaņs (Albert Cassagne), Valters Benjamins (Walter Benjamin), Antuāns Bermans (Antoine Berman) u. c. Salīdzināmās literatūras teorētiķu – Volfganga Izera (Wolfgang Iser), Hansa Roberta Jausa (Hans Robert Jauss), Īva Ševrela (Ives Chevrel), Pjēra Brinela (Pierre Brunel), Kloda Pišuā (Claude Pichois), Filipa Ležēna (Philippe Lejeune), Mišela Espaņa (Michel Espagne) u. c. – darbi. Vēsturnieku un sociologu pētījumi. Minēsim dažus vārdus: sociologi Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), Mišels Birons (Michel Biron), Remī Pontons (Remy Ponton), latviešu vēsturnieki – Arnolds Spekke, Antonijs Zunda. Pētījuma metožu izvēli, pirmkārt, nosaka tās vērstība uz recepcijas fenomenu, metatekstuālajā un tulkojumu telpā. Promocijas darba metodoloģija balstīta recepcijas estētikas un kultūras transfēra teorijā. Tiek izmantota H. R. Jausa recepcijas estētikas teorija un lietots viņa ieviestie nozīmīgie koncepti „gaidu apvārsnis” (Erwartungshorizont), „estētiskā nobīde” (Abweichung), kā arī H. R. Jausa sekotāja F.

Ležēna analizētā žanra un gaidu apvāršņa saistība. Komparatīvistikas pētījumu klāstā izmantota franču zinātnieku M. Espaņa un Mišela Vernera (Michel Werner) izstrādātā kultūras transfēra teorija (transfert culturel), kura ietver divus analīzes laukus: transfēra izcelsmes kultūras un uzņemošās kultūras kontekstuālu analīzi, kā arī vektoru (vecteurs) – kultūru starpnieku darbības analīzi. Kultūru starpnieku (mediateurs) – kritiķu, tulkotāju, ceļotāju (tostarp transfēra izcelsmes valstīs studējošo, strādājošo u. c.) īstenotais kultūras imports stimulē uzņemošās kultūras aktuālo jautājumu apzināšanu un risināšanu. Šī pieeja izmantota promocijas darba struktūras izveidei; struktūru veido konteksta analīze izcelsmes un uzņemošajā kultūrā, kā arī starpniecības procesu un rezultātu analīze literatūrkritikas un tulkojumu jomā. Otrkārt, būtiska ir katram pētījuma segmentam atbilstošu analītisko metožu izvēle. Pētījuma laukā ietilpst literārās un ārpusliterārās telpas mijiedarbe, daiļrades procesu attīstība, literatūras kritikas aspekti, literāro nostādņu maiņa, literāra teksta uzbūves savdabība un tulkojumi. Pētījuma lauka specifika nosaka metožu lietojumu: literatūras vēstures un socioloģijas metodes, lai pētītu literāro procesu un literatūras kritikas attīstību un sociālo kontekstu, filoloģiskā pieeja, lai analizētu tulkojumus un salīdzinātu valodas lietojuma atšķirīgo un kopējo dažādās lingvistiskās telpās, tulkojumzinātnes (traductologie) metodes, lai pētītu tulkotāja pieeju daiļdarba tulkošanā. Biogrāfiskā metode izmantota, lai pētītu M. Māterlinka būtiskāko daiļrades aspektu pirmsākumus un arī literāro ietekmju avotus. Nosaukto metožu izmantojums nosaka arī specifisku terminu lietojumu. Pētījuma novitātes izklāstu ievadīsim ar nelielu atkāpi nesenā vēsturē. 2011. gadā tika atzīmēta Nobela prēmijas piešķiršanas M. Māterlinkam simtgade, bet gadu vēlāk – 2012. gadā – viņa 150. jubileja – tika rīkotas konferences, diskusijas, publicēti pētījumi un viņa darbu atkārtoti izdevumi un uzvestas lugas. Latvijas pētnieki iesaistījās šajā procesā – 2012. gada aprīļa beigās, profesora F. Fjodorova rosināta un mūsu iniciatīvas balstīta, Rīgas pilī notika LKA un DU starptautiskā konference „Morisa Māterlinka recepcija Baltijā”, un pašlaik publicēšanai ir sagatavots konferences dalībnieku zinātnisko rakstu krājums, kas papildina, izvērš iepriekšminētajos pētījumos ieskicētās idejas un piedāvā jaunu skatījumu uz M. Māterlinka daiļrades recepciju. Mūsu iecere ir vērst plašumā un dziļumā šo procesu, un sniegt tajā savu ieguldījumu. Līdz ar to varam norādīt, ka promocijas darba novitāte ir izsmeļošs un kontekstualizēts M. Māterlinka radošās personības veidošanās procesa atspoguļojums un to galveno vadlīniju analīze, balstoties uz viņa

8 laikabiedru daiļdarbiem, literatūrkritikas tekstiem franču valodā, kultūrtelpas analīzi. Mūsu nodoms ir sniegt jaunu pienesumu literatūrpētniecībā, pētot M. Māterlinka literāta‒domātāja tēlu un viņa daiļrades izpratni latviešu metatekstā, t. i., literatūrkritisko rakstu kopumā, analizējot beļģu rakstnieka recepcijas un latviešu literārā lauka sasaisti, pievēršoties M. Māterlinka darbu un to tulkojumu izpētei un veicot atsevišķu tulkojumu aspektu analītisku sastatījumu. Promocijas darbs iekļaujas Daugavpils Universitātes Komparatīvistikas institūta uzsāktajā pētījumu virzienā par ārzemju literatūras recepciju latviešu literatūras laukā un latviešu literatūru Eiropas kontekstā modernisma sākumposmā, kura ietvaros tapuši vairāki promocijas darbi – M. Burimas „K. Hamsuna un J. Akuratera prozas mākslinieciskā pasaule: sastatāmais raksturojums”, Ilzes Kačānes „Oskara Vailda prozas recepcija Latvijā (līdz 1940. gadam)”, Alīnas Romanovskas „Antona Austriņa proza Eiropas literārajā telpā” un Oksanas Komarovas „Antona Čehova prozas recepcija Latvijā (līdz 1940. gadam). Promocijas darba struktūra. Promocijas darbs sastāv no ievada, trijām nodaļām, kam pakārtotas apakšnodaļas, secinājumiem, izmantotās literatūras saraksta un pielikuma, kurā iekļauta informācija par M. Māterlinka darbu pirmizdevumiem franču valodā un tulkojumiem latviešu valodā. Pirmajā nodaļā pētīta XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma situācija Francijas un Beļģijas literatūrā, dekadences literatūru2 un simbolisma veidošanās, M. Māterlinka daiļrades sākumposms un attīstība. Otrajā nodaļā analizēts M. Māterlinka daiļrades atspoguļojums latviešu literatūras kritikā un literārajās diskusijās, pētīts, kā gadsimtu mijas Eiropas literatūras virzieni ietekmē M. Māterlinka vērtējumu Latvijā. Recepcijas laiks sadalīts trīs posmos, tie ir: pirmstulkojumu posms 1896–1900, dramaturģijas posms 1901–1914 un eseju posms 1914–19403. Trešajā nodaļā apkopota informācija par latviešu valodā iznākušajiem M. Māterlinka darbu tulkojumiem un veikta oriģinālu un tulkojumu analīze, par pamatu ņemot beļģu literāta daiļdarbu specifiskās iezīmes. Sukcesīvi pētīti dzejas, lugu un eseju tulkojumi.

2 Pols Buržē (Paul Bourget) literārās dažādības apzīmēšanai, kas XIX gadsimta beigās Francijā tiek saukta par dekadenci, lieto daudzskaitļa formu – dekadences literatūras. Sk.: Bourget, Paul. Essais de psychologie contemporaine. Tome 1. Paris : Plon, 1901, p. 22. 3 Otrā un trešā posma robežšķirtni iezīmē Pirmā pasaules kara sākums 1914. gada vasarā. 9

PROMOCIJAS DARBA APROBĀCIJA

Par promocijas darba problemātiku starptautiskās zinātniskās konferencēs nolasīti 15 referāti. 1. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī. Referāts. IX starptautiskā zinātniskā jauno filologu konference ,,Littera scripta”. Latvijas Universitāte, 2009. gada 4. novembris. 2. Tēlu simboli Morisa Māterlinka daiļradē. Referāts. Šauļu Universitātes starptautiskā zinātniskā konference „Tekstas: lingvistika ir poetika 17”. 2009. gada 13. novembris. 3. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās” un to latviskajos atdzejojumos. Referāts. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XX zinātniskie lasījumi. 2010. gada 27. janvāris. 4. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta mijā. Referāts. Liepājas Universitātes 16. starptautiskā zinātniskā konference „Aktuālas problēmas literatūras zinātnē: vēsturiskā pieredze un aktuālie kultūrprocesi Latvijā”. 2010. gada 5. marts. 5. Постановки пьесы Мориса Метерлинка „Синяя птица” в Латвии. Referāts. Klaipēdas Universitātes Humanitārās fakultātes Baltistikas centra starptautiskā starpdisciplinārā zinātniskā konference „Tradīcijas un mūsdienas: attiecības un attīstības perspektīvas”. 2010. gada 12. novembris. 6. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”. Oriģināla un latvisko tulkojumu analītisks sastatījums. Referāts. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XXI zinātniskie lasījumi. 2011. gada 27. janvāris. 7. Moriss Māterlinks Haralda Eldgasta romānā „Zvaigžņotās naktis”. Referāts. Daugavpils Universitātes 53. starptautiskā zinātniskā konference. 2011. gada 13. aprīlis. 8. Лес Мориса Метерлинка в латышской интерпретации. Referāts. Šauļu Universitātes Humanitārās fakultātes Vēstures un literatūras teorijas katedras starptautiskā starpdisciplinārā zinātniskā konference „Koks kultūrā”. 2011. gada 12. maijs. 9. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un Zilbārdis”. Referāts. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Rusistikas un slāvistikas

nodaļas VIII Starptautiskā Jauno filologu konference „Valoda – Mīts – Folklora – Literatūra”. 2011. gada 11. novembris. 10. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls. Referāts. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XXII zinātniskie lasījumi. 2012. gada 26. janvāris. 11. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta lasījumā. Referāts. Liepājas Universitātes 18. starptautiskā zinātniskā konference „Aktuālas problēmas literatūras zinātnē”. 2012. gada 1. marts. 12. Maurice Maeterlinck dans le champ littéraire letton. Referāts. Latvijas Kultūras akadēmijas, Daugavpils Universitātes Komparatīvistikas institūta starptautiskā zinātniskā konference „Morisa Māterlinka recepcija Baltijā”. 2012. gada 28. aprīlis. 13. Мозаика фрагментаризма эссе Метерлинка в латышской прессе в конце ХIХ и в начале ХХ века. Referāts. Klaipēdas Universitātes starptautiskā zinātniskā konference „Традиции и современность: отношения, перспективы развития”. 2012. gada 16. novembris. 14. Метерлинковская тишина в латышской рецепции. Referāts. Krievijas Valsts Hercena pedagoģiskās universitātes Filoloģijas fakultātes un Ārzemju literatūras katedras starpaugstskolu konference „Национальное и интернациональное в литературе и искусстве”. 2013. gada 20. aprīlis. 15. Māterlinks-autors latviešu literatūrā. Referāts. Rēzeknes Augstskolas Reģionālistikas zinātniskā institūta 2. starptautiskā zinātniskā konference „Autors. Teksts. Laikmets.”. 2013. gada 26. aprīlis.

Par promocijas darba problemātiku publicēti 10 zinātniski raksti. 1. Simona Sofija Valke. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī. Littera scripta Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 7. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010. 2. Simona Sofija Valke. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās” un to latviskajos tulkojumos. Kultūras studijas. Zinātnisko rakstu krājums III. Priekšmetu pasaule literatūrā un kultūrā. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 3. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta mijā. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 16. Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2011.

4. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārās identitātes uzplaukums beļģu simbolisma ietvaros. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 5. Simona Sofija Valke. Māterlinka radošās domas veidošanās Eiropas literārajā telpā. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 6. Simona Sofija Valke. Māterlinka darbi Latvijas kultūras kontekstā XX gadsimta sākumā. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 7. Simona Sofija Valke. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”. Oriģināla un latvisko tulkojumu analītisks sastatījums. Kultūras studijas IV. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2012. 8. Simona Sofija Valke. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un Zilbārdis”. Littera Scripta. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 8.Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 9. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls. Kultūras studijas V. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2013. 10. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta lasījumā. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 18. Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2013.

PROMOCIJAS DARBA SATURA IZKLĀSTS

Pētījuma ievadā pieteikta un īsi raksturota promocijas darba problemātika, formulēts mērķis un uzdevumi, iezīmēts teorētiskais pamats, kā arī sniegts ieskats darba struktūrā.

1. NODAĻA. MORISA MĀTERLINKA DAIĻRADE

M. Māterlinka literārās darbības aizsākumi un sava izteiksmes veida meklējumi norit sasaistē ar franču literatūras tradīciju un aktuālajiem literārajiem procesiem. Franču literātiem neraksturīgā atvērtība cittautu literatūrām, spēja asimilēt to vērtības ir viens no viņa iedvesmas avotiem un oriģinālās literārās izteiksmes pamatakmeņiem, kas paver M. Māterlinkam ceļu uz atzinību Francijā un citur pasaulē.

1.1. Dekadence un simbolisms franču‒beļģu literatūras telpā

M. Māterlinka radošais ceļš uz simbolismu ved caur dekadenci4, kas sabiedriski politiskās dzīves un jaunu literāro meklējumu inspirēta, Francijā uzplaukst XIX gadsimta 80. gadu pirmajā pusē. Norieta gaisotne ir labvēlīga vide jau gadsimta sākumā romantismā sludinātās „gadsimta sāpes” (mal du siècle) idejas attīstībai, ko veicina politisko ideālu krahs, indivīda nespēja rast vietu savā laikmetā un iet līdzi sava laika dinamiskajiem attīstības procesiem. Ap XIX gadsimta vidu sāpe pārtop splīnā, kas pauž samierināšanās ar savu laikmetu, joprojām atbaidošu un nepieņemamu, tomēr pārdzīvojamu. Šarls Bodlērs (Charles Baudelaire) pēta svārstības starp splīnu un ideālu, starp materiālo un garīgo sfēru dzejoļu krājumā „Ļaunuma puķes”, kura 1868. gada izdevuma priekšvārdā Teofīls Gotjē (Théophile Gautier) raksta: „„Ļaunuma puķu” dzejniekam patika tas, ko nepareizi sauc par dekadences stilu un kas nav nekas cits, kā māksla, kas nonākusi šajā visaugstākajā brieduma pakāpē, ko savā norietā rada novecojošas civilizācijas: prasmīgs, sarežģīts,

4 Šeit un turpmāk neliterārā apzīmējuma „dekadence” lietojums sakrīt ar XIX un XX gadsimtu mijas tradicionālo lietojumu, proti, kad ar pagrimumu raksturojošo vārdu tiek raksturotas kvalitātes ziņā dažādas literāras tendences, kas atrodas opozīcijā valdošajai literatūrai. 13 erudīts, nianšu un meklējumu pilns stils [..]”5 Š. Bodlēra stila raksturojums un tā sastatījums ar „dekadences stilu” piešķir pēdējam virkni pozitīvu konotāciju, kas nav pretrunā ar tā vispārpieņemto nozīmi. Literāro dekadenci raksturo individuāla un pesimistiska attieksme, garīga vājuma un izsmalcinātības jūtas, nepiemērotība nestabilajai sociālpolitiskai un ekonomiskai situācijai un cilvēku attiecībām, kas no tām izriet.6 Š. Bodlēru par savu priekšteci sauc gan dekadenti, gan simbolisti un M. Māterlinka pirmajā dzejoļu krājumā „Siltumnīcas” (Serres chaudes, 1889), ko viņš pats atzīst par Š. Bodlēra ietekmes piesātinātu, līdztekus dekadences iezīmēm – gurdenumam un apnicībai, lasāmas arī simbolismam raksturīgās analoģijas, kas kļūs par viņa daiļrades atslēgas vārdu. Lai gan žurnāla „Dekadents” (Le Décadent) izdevējs Anatols Bažī (Anatole Baju) atzīst, ka gandrīz visi literatūras kritiķi konstanti jauca dekadentus ar simbolistiem7, tomēr ar retrospektīvu skatu Ernests Reno (Ernest Raynaud) iezīmē atšķirības šajās tuvu stāvošajās literārajās izpausmēs: „Kā vieni tā otri juta nepieciešamību kāpt pāri vecajām formulām un reformēt prosodiju, bet dekadenti nedomāja nolīdzināt pagātni līdz ar zemi. [...] Simbolisti, gluži pretēji, neko nevēlējās saglābāt no mūsu vecajām tradīcijām un viņu ambīcija bija radīt pavisam jaunu izteiksmes veidu. Runā, ka šī viedokļu dažādība nāca no tā, ka simbolisti vairākumā bija ārzemnieku izcelsmes. Viņus tik ļoti neatturēja cieņa pret tradīciju.”8 Abi tuvu stāvošie izteiksmes veidi koeksistē, līdz XIX gadsimta 80. gadu vidū simbolisms Francijā gūst virsroku. Beļģu simbolisms sevi piesaka nedaudz vēlāk – nozīmīgākie darbi publicēti laika periodā no 1888. līdz 1898. gadam.9 Simbolisma un dekadences attiecības Beļģijā atspoguļo Francijas situāciju, jo beļģu frankofonā literatūra ir aktīva franču literatūras procesu dalībniece. M. Māterlinka pirmajā dzejoļu krājumā „Siltumnīcas” koeksistē dekadences un simbolisma iezīmes – tās atspoguļo laikmeta literāro attīstību un katalizē literāta daiļrades ceļa meklējumus un izvēli. Tieši Parīzes literārā vide un modernie

5 Baudelaire, Charles. Les Fleurs du Mal. Précédées d’une notice par Théophile Gautier. Paris : Michel Lévy frères, 1868, p. 17. Pieejams: http://fr.wikisource.org/wiki/Charles_Baudelaire_%28Gautier%29 [sk. 15.07.2012.]. Izcēlums mūsu [S. S. V.]. 6 Heinstein, Josef. Décadentisme, symbolisme, avant–garde dans les littératures européennes. Paris : Nizet, 1987, p. 8. 7 Baju, Anatole. L'anarchie littéraire : les différentes écoles : les décadents, les symbolistes, les romans, les instrumentistes, les magiques, les magnifiques, les anarchistes, les socialistes, etc. Paris : L. Vanier, 1892, p. 9. Pieejams: http://gallica.bnf.fr/ark:/12148/bpt6k107868p.r=Le+D%C3%A9cadent+artistique+et+litt%C3%A9raire +Anatole+Baju.langFR [sk. 04.06.2012.]. 8 Ernest Raynaud. La Mêlée Symboliste I, pp. 115, 117–118. 9 Sk. Denis, Benoit; Klinkenberg, Jean–Marie. La littérature belge. Précis d’histoire sociale. Bruxelles : Labor, 2005, p. 132. 14 strāvojumi palīdz izkristalizēties literāta domai un radīt vienotu sistēmu, kurā izkārtojas M. Māterlinka autoritāšu Reisbrūka Apbrīnojamā (Ruysbroeck l’Admirable), Novālisa (Novalis), Ralfa Valdo Emersona (Ralph Waldo Emerson) u. c. iedvesmotais literāta radošums. Dekadences literatūra, kas ietekmē dažu M. Māterlinka dzejoļu tapšanu ir posms ceļā uz viņa oriģinālo simbolisma teātri, kas top par beļģu literatūras pamatvērtību. Beļģu simbolisms sasniedz to, kas līdz šim nebija izdevies nevienai beļģu literatūrai, proti, stabilu Parīzes atzinību. Tā nebija īslaicīga apbrīna par eksotiskiem literāriem augļiem, bet gan noturīga interese, par ko liecina tās pieaugums par M. Māterlinku, Žoržu Rodenbahu (Georges Rodenbach) un Emīlu Verhārnu (Emile Verhaeren) XX gadsimta sākumā10. Simbolisms ir beļģu literatūras zelta laikmets, laiks, kurā top beļģu nacionālā literārā identitāte, tas gūst plašu starptautisku atzinību un piedzīvo apogeju ar Nobela prēmijas piešķiršanu M. Māterlinkam.

1.2. Morisa Māterlinka radošās domas veidošanās un literārās ietekmes

M. Māterlinks literāts un domātājs ir mistiķis. Šī pasaules tvēruma veidošanās procesā būtiska loma ir vienam no pirmajiem M. Māterlinka bērnības iespaidiem – reliģijas klātbūtnei. Sant–Barbas (Sainte–Barbe) jezuītu koledžā viņš iegūst nopietnu humanitāro izglītību, un audzinošās sarunās bieži skartā nāves tēma vēlāk ir viena no dominējošajām literāta daiļradē, gan, kā viņš pats atzīst savā atmiņu grāmatā, koledžas sarunās skartā nāve ir „nāve bez cēluma, bez horizonta, tāda maza pragmatiska, ekonomiska, komercializēta un noderīga nāve”11. Tieši šī „mazā” nāve mudina jauno prātu lūkoties viņpus, izzināt šo mistēriju. 1885. rudenī atklājot XIV gadsimta flāmu mistiķa Reisbrūka darbiem piemītošo mistisko garīgumu, viņš rod iedvesmotāju savai vēl nedzimušajai dramaturģijai un vēl neizkristalizētajai filozofiskai domai. Reisbrūka ietekmē M. Māterlinks attālinās no Sant–Barbas koledžā iegūtās striktās konfesionālās ievirzes un pēcāk iznākušajā dzejoļu krājumā „Siltumnīcas” un intravertajās lugās atbalsojas flāmu mistiķa darbu tēmas – klusums, nakts, nāve. Reisbrūka rakstības stils ietekmē jauno literātu tikpat pamatīgi kā viņa mistiskais pasaules redzējums, eremīts ļauj M.

10 Biron, Michel. La Modernité belge. Littérature et société. Coédition – Bruxelles : Labor; Québec : Les Presses de l’Université de Montréal, 2000, p. 129. 11 Maeterlinck, Maurice. Bulles bleues. [1948]. In: Maeterlinck, Maurice. Œuvres I. Le Réveil de L'Âme, Bruxelles : Complexe, 1999, p. 673. 15

Māterlinkam palūkoties viņpus ikdienišķajiem vārdiem, apjaust vienkāršu vārdu konotatīvo spēku un viņpus teksta diskontinuitātes, iepazīt „tetāniskās sintakses”12 daudznozīmību. M. Māterlinks ir atradis savā „flāmu sencī” simbolisma pirmavotus. Simbolisms, kas XIX gadsimta beigās sparīgi attīstās Parīzes literārajā vidē un nes sevī S. Malarmē nojaust ļaušanas sapni, vēlmi pateikt nepasakāmo, pēkšņi paveras M. Māterlinkam gluži citādā aspektā – Reisbrūka daiļrade rosina meklēt pašam savu simboliskās izteiksmes veidu. Nozīmīga loma M. Māterlinka ceļā uz simbolismu ir Ogistam de Viljē de Lilam–Adamam (Auguste de Villiers de l’Isle–Adam), ko literāts raksturo kā „providenciālu cilvēku, kam nezināmu labvēlīgu apstākļu sakritību izraudzītā brīdī vajadzēja ievirzīt un izlemt manu [M. Māterlinka] likteni”13. Tieši O. de Viljē iespaidā M. Māterlinks sper izšķirošo soli un pavisam novēršas no Parnasa, no kā to jau bija attālinājis S. Malarmē un Reisbrūks, lai pievērstos simbolismam 14. Atklājot Novālisu15 ar viņa universālo simbolismu, M. Māterlinks lasa tā darbus, kas atspoguļo analoģijas starp redzamo un neredzamo, galīgo un bezgalīgo kā „analoģiskās doktrīnas sekularizētu dokumentu” 16. M. Māterlinks aizgūst no Jēnas romantiķiem domu, ka visam poētiskajam jābūt pasakainam un pasaka ir visbrīvākais poētiskais žanrs, kurā vienojas individuālā un kosmiskā dvēsele, žanrs, kas nešķir sensiblo no garīgā, nomodu no sapņa, īstenību no iztēles. Pasaka top par izejas punktu vairumam M. Māterlinka lugu. R. V. Emersona esejas organiski papildina Reisbrūka un Novālisa darbos gūtās atziņas, tādējādi turpinās beļģu literāta pētījumi par dvēseles izziņu intuitīvās apjausmas aktā. R. V. Emersona un Jēnas romantiķu idejas stimulē M. Māterlinka simbola koncepcijas izkristalizēšanos un tās nošķīrumu no alegorijas. Bērnības un jaunības gadu pieredze, literārās ietekmes veido M. Māterlinka radošo personību, taču, neapšaubāmi, viņa konsolidējošais radošums piešķir heteroklītajam un amorfajam iespaidu materiālam formu un neatkārtojamu oriģinalitāti.

12 Maeterlinck, Maurice. Ruysbroeck l’Admirable. In: Maeterlinck, Maurice. Le trésor des humbles. Paris : Grasset & Fasquelle, 2008, p. 75. 13 Maeterlinck, Maurice. Bulles bleues. [1948]. In: Maeterlinck, Maurice. Œuvres I. Le Réveil de L'Âme, Bruxelles : Complexe, 1999, p. 726. 14 M. Māterlinks uzturas Parīzē 1886. gada pirmajā pusē, tur iepazīstas ar O. de Viljē, bet rudenī (18.09.1886.) nāk klajā Žana Moreā (Jean Moréas) simbolisma manifests. 15 Tas notiek ap 1889. gadu, tad viņš uzsāk arī Novālisa darbu tulkošanu. 16 Gorceix, Paul. L’image de la germanité chez un belge, flamand de langue française : Maurice Maeterlinck (1863-1949). Revue de littérature comparée, Nr. 299 (03.2001.), p. 397‒409. Pieejams: http://www.cairn.info/article.php [sk. 09.02.2011.].

1.3. Morisa Māterlinka literārās identitātes meklējumi un daiļrades attīstība

Negaidītā atzinība M. Māterlinka pirmajai lugai „Princese Malēna” (Princesse Maleine,1889) nosaka viņa turpmāko darbību dramaturģijas jomā. Lugas šekspīrisko noskaņu dara oriģinālu M. Māterlinka simbolisma periodam raksturīgās, jau dzejoļu krājumā „Siltumnīcās” vīdējušās tēmas – metafiziskās bažas, likteņa pavērsieni, kur rodam „kristiešu Dieva ideju savienotu ar antīkās fatalitātes ideju, slēptu dabas necaurredzamajā tumsā”17, nezināmā un baismā visurklātesamība, eksistences mīklas, kuru atbilde slēpjas tās galīguma noslēpumā, laimes un mīlestības neiespējamība un „nāves nebeidzamā, tumšā, liekulīgi aktīvā klātbūtne”18. Tāpat kā „Princese Malēna”, vairums nozīmīgo Māterlinka lugu radītas, liekot lietā pasaku motīvus. Literāta pieeja ir dažāda – viņš izmanto gan populāras pasakas, līdzība tām top pieteikta jau virsrakstā un izpaužas zināmās pasakas intrigas pārņemšanā, kura tad tiek pārveidota („Princese Malēna”, „Ariana un Zilbārdis”19), gan pasaku elementus – aizmigušas princeses, nepiepildāmu mīlestību, u.c., kuros varam atpazīt konkrētas pasakas vai leģendas („Peleass un Melizande”, „Septiņas princeses”, „Zilais putns”20), gan rada pasakas pats, galvenokārt ar teiksmainu gaisotni un tēliem, kuros gan nevaram atpazīt konkrētu pasaku tēlus, bet jaušam to „pasakainību” („Tentažila nāve”, „Aladina un Palomīds”, „Aglavene un Selizete”21). Ja sižeta līnija un notikumi ar nelielām nobīdēm arī atgādina zināmos stāstus, tad varoņu izturēšanās un attieksme drīz vien ved prom no tradicionālās intrigas, kas kalpojusi kā atvērums ar aci neuztveramās metapasaules ienākšanai. Pasakās iekļautās primitīvās apziņas bailes no nezināmā, no nāves ir M. Māterlinka daiļrades sākumposma centrālā ass. Cilvēka dzīvības trauslums, bezspēcība neizprotamo, neizzināmo likteņa spēku priekšā izvēršas plūstošā ļaušanās straumē un nezināmā noskaidrošanās gaidās, kas noslēdzas ar nāvi. Luga „Aglavene un Selizete” iezīmē pagriezienu M. Māterlinka daiļradē. Kopumā metafiziskās domas attīstība tiecas uz optimistisku pasaules redzējumu. Tam apstiprinājumu rodam M. Māterlinka pirmajā eseju krājumā „Pazemīgo dārgumi” (Le Trésor des humbles, 1896) un arī dažus gadus vēlāk uzrakstītajā lugu kopojuma priekšvārdā (Théâtre. 3 volumes, 1901‒1902): „Mēģināsim [..] variēt mums apkārt

17 Maeterlinck, Maurice. Préface du Théâtre de 1901 In: Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 297. 18 Turpat. 19 Ariane et Barbe-Bleue, 1902. 20 Pelléas et Mélisande, 1892; Les Sept princesses, 1891; L’Oiseau bleu, 1909. 21 La Mort de Tintagiles, 1894; Alladine et Palomides, 1894; Aglavaine et Sélysette, 1896. 17 esošā nezināmā veidolu un atklāt tajā jaunu jēgu dzīvot un turpināt dzīvi, mēs vismaz būsim ko ieguvuši, mijot mūsu skumjas ar cerībām, kas dziest un atkal iedegas.”22 Pametot pirmā daiļrades posma nāves tēmu, M. Māterlinks pievēršas cilvēciskām attiecībām, to patiesumam un savstarpējai atbildībai. Mīlestība sevi piesaka skaistos un muzikālos vārdu plūdos. Izvērstie teikumi, vietām lasāmais aleksandrīnietis pamatīgi atšķiras no pirmā teātra naivās leksiskās atkārtošanās un monotonās muzikalitātes. Ar Māterlinka otro eseju krājumu „Gudrību un Likteni” (La Sagesse et la Destinée, 1898) aizsākas rinda pārdomu grāmatu ar filozofisku ievirzi – par cilvēkam lemto, tā iespējām un spēju robežām („Slēptais templis”, 1902; „Dubultais dārzs”, 1904; „Nāve”, 1913; „Nezināmais viesis”, 1917; „Lielais noslēpums”, 1921), par visuma noslēpumiem („Visuma dzīve”, 1928; „Lielā fērija”, 1929; „Lielais likums”, 1933), metafiziskas un reliģiskas pārdomas („Pirms lielā klusuma”, 1934, „Smilšu pulkstenis”, 1936; „Spārnu ēna”, 1936; „Dieva priekšā”, 1937; „Lielās durvis”, 1939; „Cita pasaule vai zvaigžņu pulkstenis”, 1942)23. Dabas pasaules vērojumi lasāmi „Bišu dzīvē”, kas iemanto lielu popularitāti un savu turpinājumu rod „Termītu dzīvē” un „Skudru dzīvē”24. Šeit rodam dabas pētnieka un morālista atziņas, bet nemainīgi klātesošs ir viņa antropomorfiskais redzējums un poētiskais stils. Lai gan darbi veltīti sabiedriskiem insektiem, nojaušam, ka runa ir par cilvēku, par tā vietu, sūtību un likteni.

2. NODAĻA. MORISS MĀTERLINKS LATVIEŠU LITERATŪRKRITIKĀ

Latviešu periodikā, atsevišķās brošūrās un sējumos iespiestos rakstus par M. Māterlinku un viņa darbiem varam iedalīt sekojoši: vispārīgi literatūrkritiski un iepazīstinoši raksti, paziņojumi par konkrētu darbu klajā nākšanu, to satura atstāsts un analīze, M. Māterlinks un sabiedrība, atsauksmes par tulkojumiem latviešu valodā un

22 Maeterlinck, Maurice. Préface du Théâtre de 1901. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La Princesse Maleine, Préface de Paul Gorceix. Paris : Éditions Gallimard, 1984, imprimé 2004, p. 298. 23 Le Temple enseveli, 1902 ; Double jardin, 1904 ; La Mort, 1913; L’Hôte inconnu, 1917; Le grand secret, 1921; La Vie de l’Espace, 1928; La grande Féerie, 1929; La grande Loi, 1933; Avant le grand Silence, 1934, Le Sablier, 1936; L’Ombre des Ailes, 1936; Devant Dieu, 1937; La grande Porte, 1939; L’Autre Monde ou le Cadran stellaire, 1942. 24 La Vie des Abeilles, 1901; La Vie des Termites, 1927; La Vie des Fourmis, 1930. 18 atsauksmes par uzvestajām lugām. Pēdējais segments ir ārpus mūsu analīzes lauka, taču dažas kritikas ir izmantotas kopējās situācijas raksturojumam. Pētāmais laiks no pirmā raksta par M. Māterlinku līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, sadalīts trīs posmos: iepazīstinošajā – 1895.–1900. gads, dramaturģiskajā – 1901.–1914. gads un eseju – 1914.–1940. gads. Kultūrsituācijas analīze Latvijā ļauj izsekot literāro darbu vērtēšanas kritēriju izveidei un briestošajiem literārā lauka autonomizācijas procesiem.

2.1. Latvijas konteksts – sabiedriskais un literārais

Literatūras pakļautība nacionālajiem un sabiedriskajiem kritērijiem ierobežo rakstnieku individuālo radošo brīvību un līdz ar to kavē literatūrai vien piemītošas vērtību sistēmas izveidošanos un nostiprināšanos. Francijā un Beļģijā XIX gadsimts ir laiks, kad literatūra pakāpeniski atbrīvojas no valsts un sabiedrības ideoloģiju diktāta un veido savu aksioloģisko hierarhiju, kuras produkti – literārie darbi, tostarp M. Māterlinka, – nonāk latviešu literātu uzmanības lokā un balsta analogus procesus vietējā mērogā. Jaunie centieni pēc brīvības un tiecība uz ideālismu literatūrā saduras ar sabiedrisko determinismu, kas cenšas literatūru virzīt pa ideoloģijas ceļu. Taču literārie individuālisti XX gadsimta pirmās desmitgades revolucionārajā atmosfērā arvien sparīgāk dodas vienībai pretējā virzienā un tādēļ tiek apveltīti ar nievājošo dekadentu vārdu. Dekadence Francijā un dekadence Latvijā kā literāru tendenču devalorizējošs apzīmējuma ārpusliterārās izcelsmes avotiem ir kopīgais – apzīmējums vispirms tiek lietots, lai raksturotu politiskās jomas dekadenci, un atšķirīgais – Francijā monarhisti to piešķir republikāņiem, Latvijā – marksisti kapitālistiem. Franču sociologs P. Burdjē, pētot literatūras vēsturi, ievieš literārā lauka terminu. Viena no šī literārā lauka raksturiezīmēm ir tieksme pēc autonomijas, proti, atteikšanās pakļaut literatūru politikas un morāles kanoniem un vēlme balstīt literāro jaunradi uz darbu ar valodu.25 Lauka autonomijas pakāpe atbilst laika gaitā uzkrātajam simboliskajam kapitālam, kas ļauj kultūras radītājiem justies tiesīgiem un pat uzskatīt par savu pienākumu noraidīt ārējo varu ieteikumus un prasības, pat tās

25 Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89, (09.1991.), p. 7. Autora izcēlums. Pieejams: http://www.persee.fr/web/revues/home/prescript/article/arss_0335–5322_1991_num_89_1_2986 [sk. 17.09.2012.]. 19 apkarot savas pārliecības vārdā.26 Par būtiskāko sava simboliskā kapitāla pieteikumu var uzskatīt žurnālā „Dzelme” publicēto un vēlāk par dekadences manifestu nodēvēto „Mūsu mākslas motīvi”27, taču šis principu apliecinājums tiecas ne tikai definēt savu autonomiju no latviešu sabiedrībā valdošajām vērtībām, bet arī gūt jaunas, labākas pozīcijas latviešu literārajā laukā, redefinējot specifisko kapitālu. Literārajā laukā norit nerimtīga cīņa par monopolu, kas izvēršas definīcijas konfliktā, kurā katrs cenšas novilkt lauka robežas. Literāro cīņu likme ir literārās leģitimitātes monopols un tiesības definēt – kas ir rakstnieks. Universālas definīcijas nav, viss atkarīgs no cīņas iznākuma.28 „Dzelmes” manifests publiski sniedz jaunu rakstnieka un literārās radīšanas aprakstu, kas norobežojas no sabiedriskā derīguma un paziņo par savām literārajām vērtībām. Šeit mēģināts nospraust divus mērķus – radīt autonomu literāru lauku un sniegt jaunu rakstnieka un literatūras koncepciju, kuru sasniegšanai „Mūsu mākslas motīvos” sniegti priekšnoteikumi: literāta individuālisms („kā rakstnieki un dzejnieki mēs stāvam un stāvēsim uz individuāliem principiem”) un mākslas neatkarība („Mēs vairs ilgāk nevarējām atstāt mākslu kalpones lomā”). Gan pirms, gan pēc „Dzelmes” manifesta literārajā telpā izskan asas kritikas par jaunajām literārajām tendencēm un tiek kritizēti arī latviešu autoru iedvesmotāji, arī M. Māterlinks, kas spēlē būtisku lomu jaunas literāro vērtību sistēmas izveides mēģinājumos. Tās elementu uzkrājums aizsākas līdz ar pirmajām ziņām par vecās Eiropas aktuālajām literatūras strāvām un jauno daiļdarbu ieplūšanu latviešu literārajā vidē. XIX gadsimta beigās parādās neliterārais dekadenta vārds, un līdztekus tam cits – simbolists. Latvijā izpratne par simbolisma formas un saturiskajām izpausmēm veidojas pakāpeniski, ārzemju literatūras apgūšanas gaitā, to aprakstot, tulkojot un radošajās izpausmēs eksperimentējot ar jauno materiālu. Simbolisma ienākšana latviešu literatūrā veicina vēlmi atsvabināties no sabiedriskā determinisma un virzību uz literārā lauka autonomiju, kas ietver arī literārās valodas pašnoteikšanos. Šajā savdabīgas nacionālas un no ideoloģijām brīvas literatūras tapšanas procesā pārsteidzošā kārtā veidojas denacionalizācijas tendence29 – literatūra tiecas būt

26 Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89, (09.1991.), p. 8. Autora izcēlums. 27 Mūsu mākslas motīvi. Dzelme, Nr. 5 (1906), 193.–197. lpp. 28 Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89, (09.1991.), p. 13. 29 Plašāk par nacionālo literatūru autonomizāciju sk.: Denis, Benoît ; Klinkenberg, Jean-Marie. La Littérature belge, précis d’histoire sociale. Bruxelles : Éditions Labor, 2005, pp. 25–32. 20 neatkarīga no nacionālajiem kritērijiem, kas bija tās rašanās priekšnoteikumi. Un pārnacionālu slavu ieguvušā beļģu simbolisma metra M. Māterlinka devuma apgūšana ir latviešu literatūras attīstības procesa sastāvdaļa un tālākvirzītāja.

2.2. Pirmstulkojumu metatekstuālās interpretācijas

Māterlinka tulkojumu metatekstuālajā priekšvēsturē ietilpst J. Kreicberga, Raiņa un Zeltmata raksti, šiem vēl varam piepulcēt beļģu literāta pieminējumus tekstos, kuri tieši viņam nav veltīti. Franču literatūras pētnieka Ž. Ženeta definētā metatekstualitāte vieno pirmtekstu un metatekstu, kas ir tā komentārs vai kritika. M. Māterlinka metateksts latviešu presē saistīts ar pirmtekstu, kas sastāv no vairākiem segmentiem, jo runa ir par paša beļģu literāta darbiem un arīdzan par tiem veltītām kritikām, tādejādi veidojas vairākas metapakāpes. Tās savukārt paver kultūras transfēra analīzes lauku, kurā iesaistīti tiklab frankofonie, kā vācu un krievu tekstrades avoti. Pie tiem varam pieskaitīt presē vai atsevišķos sējumos izdotus tulkojumus, kritikas, komentārus un tulkojumu un teātra uzvedumu vērtējumus, kā arī vērtējošus izteikumus, kas figurē sludinājumos par autora darbu klajā nākšanu, lugas inscenējumu, literāru vakaru, filmu, u.c. Latviešu kritiķu viedokli veido personīgais vērtējums un cittautu kritiķu pienesums. M. Māterlinka recepcija notiek netradicionāli – latviešu lasītājs tiek iepazīstināts ar beļģu dižgaru vēl pirms tā darbu lasīšanas, un metateksts eksistē valodas telpā vēl pirms latvisko tulkojumu parādīšanās. Latviešu lasītāja viedokli par M. Māterlinka daiļdarbiem pirms to tulkojumu klajā nākšanas veido presē publicētie raksti un tie ietekmē arī lasītāja gaidu apvārsni, jau iepriekš radot priekšstatu par beļģu literātu. Latviešu literatūrkritikas pastarpinātais M. Māterlinka daiļrades integrācijas process veido ne vien binārus (frankofonais – latviešu), bet arī ternārus (frankofonais – vācu – latviešu, frankofonais – krievu - latviešu) kultūras transfēra modeļus. Kultūras transfēra jēdziens ietver izmaiņas, kas saistītas ar uzņemošajās struktūras mainīgo konjunktūru. Latvijas kultūrsituācijai nepieciešamajā informācijā par M. Māterlinku ietilpst selektīvi izraudzīti beļģu simbolista daiļrades aspekti, kas veido no vienas puses, vai drīzāk teiksim, pilnveido Rietumeiropas un īpaši frankofonās literatūras ainu ar tās jaunajām tendencēm, bet no otras puses, sagatavo beļģu teksta integrāciju latviešu kultūrtelpā un līdz ar to arī asimilācijas iespējamību latviešu literatūrā.

No pirmās M. Māterlinka vārda pieminēšanas latviešu presē līdz viņa daiļdarba pirmajai tulkotai rindai latviešu valodā izveidojies savdabīgs beļģu literāta daiļrades tēls. Metateksta forma latviešu presē nav strukturēta pēc stingri noteiktas argumentācijas un kognitīvi tendēta, tā izvērsta emocionāla atstāsta formā, kas liecina par literārā jaunuma neskaidriem vērtēšanas kritērijiem, vēlmi balstīt savu spriedumu atzinību guvušas literatūras un pat antīkās literatūras veidotos modeļos, kā pamatā ir žanriskā piesaistītība. M. Māterlinka lugu metafiziskais aspekts un teātra valodas novatorisms vērtēts samērojumā ar tradicionālajām formām, uz kuru fona tās pasniegtas kā svešādas un pat „ērmotas”. Vērtējumā jūtama piesardzība, jo, lai gan novatorisms netiek pilnībā apjausts, eksistē bažas, ka latviešu literātu vietumis izteiktais negatīvais vērtējums varētu būt nekompetents. Oktāva Mirbo (Octave Mirbeau) slavinājums, respekts pret franču literāro tradīciju un arī pret jaunās literatūras eksperimentiem kavē sniegt klaji negatīvu atsauksmi. No otras puses, laikā, kad pamazām formējas jaunas latviešu literatūras strāvas, ko XX gadsimta pirmajos gados nosauks par dekadenci, galvenās literātu rūpes ir iegūt literārās izteiksmes brīvību un ideoloģisku neatkarību. Tomēr tā ir ne vien atsvabināšanās no ideoloģiju diktāta, bet arī mācīšanās būt brīviem un veidot literāro vērtību hierarhiju. Šis aksioloģiskais process strauji noris ārvalstu literatūras asimilācijas balstīts un vērtības literārajā jomā nav paguvušas nostiprināties, bet ir tapšanas stadijā, trūkst arī skaidras izpratnes par literārajiem virzieniem, jo dažos jautājumos tās trūkst arī Francijā (piemēram, kā atšķirt simbolismu no dekadences). Laika distance vēlāk visu saliek savās vietās. Izvērtējot beļģu autora atspoguļojumu latviešu literatūrkritikā līdz 1900. gadam, vispirms jāatzīmē, ka M. Māterlinku pieskaita franču literatūrai, un tam ir savi iemesli, jo šajā laikā beļģu frankofonā literatūra attīstās ciešā sasaistē ar francisko tradīciju. Otrkārt, M. Māterlinks galvenokārt saistīts ar misticismu literatūrā un pat vairāk, viņš stādīts priekšā kā misticisma aizsācējs, J. Kreicberga un Raiņa interpretācijā – literāts–mistiķis, Zeltmata interpretācijā – domātājs–mistiķis. Treškārt, M. Māterlinks, lai arī viņa daiļdarbu forma nerod pilnīgu atbalstu, aplūkots kā pirmā plāna jaunās literatūras pārstāvis ar nenoliedzamām literārām kvalitātēm. Visbeidzot, viņa daiļrades skaidrošanai izmantots cits daiļrades segments, proti, esejas un vācu literatūras kritiķu darbi, tātad beļģu autors stādīts priekšā kā novatorisks, daudzpusīgs un starptautiski populārs literāts.

2.3. Literārās kvalitātes vērtējums dramaturģiskajā posmā

XX gadsimta sākumā latviešu lasītājam ir iespējams iepazīties ar M. Māterlinka eseju tulkojumiem, taču to klāsts ir fragmentārs un arī apcerēs lielāka uzmanība tiek pievērsta dramaturģiskajam materiālam, tādēļ gan tulkojumu, gan metatekstuālo interpretāciju ziņā varam šo M. Māterlinka recepcijas laiku Latvijā dēvēt par dramaturģisku. Šī perioda ritmu iezīmē ziņa par M. Māterlinka lugas „Monna Vanna” (Monna Vanna, 1902) klajā nākšanu, uzvedums vācu teātrī, darba tulkojums latviešu valodā (1903) un tam sekojošā pievēršanās arī pirmā teātra lugu tulkošanai (1905). 1908. gads iezīmīgs ar Konstantīna Staņislavska (Константин Станиславский) uzvedumu Maskavas Dailes teātrī un tūlītēju „Zilā putna” tulkojuma parādīšanos latviešu preses slejās. M. Māterlinkam veltītās vispārīgās apceres visas iezīmē viņa daiļrades hronoloģisko secību, tomēr skats uz tās aktualitāti atšķiras. Aspazija 1902. gadā beļģu literātu pozicionē kā tagadnes aktualitāti, savukārt 1905. gadā J. Asara publikācijā30, kuru no iepriekšminētajām šķir tikai daži gadi, viedoklis ir diametrāli pretējs. Zeltmatis, stāda priekšā M. Māterlinku kā gluži jaunu literāru fenomenu, turpretī J. Asars kā rakstnieku no tālas pagātnes.

„Latvieši vēl neko nav dzirdējuši par Morisu Meterlinku.” Zeltmatis (1900).31

„Kurš gan, lasīdams tagadnes literatūru, tūlīt nesastaptos ar Morisu Meterlinku?” Aspazija (1901).32

„Tas notika tais laikos, kad jaunu dzejnieku atrašana un jaunu virzienu dibināšana stāvēja uz dienas kārtības.” J. Asars (1905)33

Zeltmata un J. Asara raksti ievada M. Māterlinka lugu tulkojumus, atšķirība slēpjas redzējumā. Zeltmatis vispārējos vilcienos iepazīstina latviešu publiku ar pirmo tulkojumu, tekstu, kas tiešām varētu stipri atšķirties no lasītāja gaidu apvāršņa, kam ir īpaša loma tulkota daiļdarba recepcijā.

30 Faktiski šis laika sprīdis varētu būt vēl mazāks, jo J. Asars jau 1902. gada sākumā atturības biedrībā „Auseklis” nolasa referātu par M. Māterlinku, kam dots tāds pats nosaukums, kā minētajai publikācijai – „Meterlinks baiļu un sapņu dzejnieks. „No priekšlasījumiem, kas šinī gadā priekšā celti, sevišķu atzinību izpelnas [..] J. Asara „Meterlinks baiļu un sapņu dzejnieks.””. Sk.: Biedrību sadzīve. Pēterburgas Avīzes, Nr. 18 (02.03.1902.). 31 Kārkliņu Ernests. Moriss Meterlinks. Austrums, Nr. 11 (01.11.1900.), 994. lpp. 32 Asp. [Aspazija]. Dzeja un dzīve. Moriss Meterlinks. Dienas Lapa, Nr. 261 (15.11.1901.), 3. lpp. 33 Asars, Jānis. Moriss Materlinks, dvēseles un sapņu dzejnieks. Mājas Viesa Mēnešraksts, Nr. 4 (01.04.1905.), 242. lpp. 23

M. Māterlinka ietekmi jauno latviešu literātu devumā kritiķi interpretē, gan neitrāli konstatējošā tonī runājot par indivīda atkarību no likteņa spēkiem34, M. Māterlinka kluso dvēseles laimi35, par drāmas darbības atvirzīšanu otrā plānā36, gan ar noliedzošu degsmi, izsmejot dvēseles šķīstību37, misticismu, dziļo „Es” un savdabīgo sintaksi.38 M. Māterlinks un Henriks Ibsens (Henrik Ibsen) nereti stādīti līdzās un abu darbi vērtēti kā estētisko vērtību paudēji, literatūras attīrītāji no „visiem sārņiem, lieka balasta, lai arī tie būtu ņemti no dzīves”39. Šai laikā literārās diskusijas Latvijā jau rimušas un M. Māterlinks saņēmis visaugstāko novērtējumu literatūrā – Nobela prēmiju. Vēl pēc gada (1913) nāk klajā „Māsas Beatrises” (Sœur Béatrice, 1902) tulkojums, ko veicis J. Akuraters. Pats fakts, ka M. Māterlinka luga iznāk Universālās bibliotēkas sērijā līdzās citu literāru personību Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe), H. Ibsena, Oskara Vailda (Oscar Wilde) u.c. darbiem, apliecina tās piederību pasaules klasikai. Līdz ar šiem vispārējas atzinības aktiem pasaulē un Latvijā šaubas par M. Māterlinka darbu literāro vērtību galīgi un uz visiem laikiem tiek nostumtas subjektīvās patikas– nepatikas jomā. M. Māterlinka recepcijas maiņa, salīdzinot ar pirmstulkojumu periodu, ir sekojoša: top skaidrs, ka M. Māterlinka radošajā darbībā XIX gadsimta 90. gados notikušas pārmaiņas, un no daudz diskutētā simbolisma teātra literāts devies tradicionālā teātra virzienā ar izvērstu intrigu, un nāves tēmu nomainījuši gaišāki apvāršņi. Šo pārmaiņu vērtējumi atšķiras, J. Asars to vērtē kā literāru lejupslīdi, Aspazija – augšupeju. Tomēr šis dalījums neparādās kā simbolisma teātra un teātra, kurā izmantoti simboli, robežšķirtne. Teodors Zeiferts, piemēram, kā simbolisma paraugu min M. Māterlinka lugu „Zilais putns”40, kura ir visai tāla no simbolisma estētikas. Pamazām M. Māterlinka–simbolista vārdu nomaina M. Māterlinks– domātājs, jo pēc 1913. gada jauni lugu tulkojumi vairs klajā nenāk.

34 Zeltmatis. Individuālisms mūsu jaunākā literatūrā. Stari, Nr. 4 (01.04.1907.), 297. lpp. 35 A. Ķ. [A. Ķeniņš]. Fallijs. Zalktis, Nr. 1 (01.01.1906.), 173. lpp. 36 D. [Nezināms autors]. Selgā. Komēdija piecos cēlienos no Fallija. Balss, Nr. 49 (20.03.1906.). 37 –ws– [Jānis Jankavs]. Daži tipi iz "slimās mākslas" ražojumiem. Mūsu Laiki. Feļetona pielikums, Nr. 46 (24.02.1907.). 38 Līgotņu Jēkabs. Individuālisms, misticisms un simbolisms. Kritiska skice. Izglītība, Nr. 3 (01.03.1909.), 202. lpp. 39 Bērziņš, Arturs. Dramatiskā rakstniecība. Artura Bērziņa referāts lasīts Zinību komisijas vasaras sapulcēs 16. jūnijā. Latvija, Nr. 147 (01.07.1909.), 5. lpp. 40 T [Teodors Zeiferts]. Sakārtotāja piezīmes R. Klaustiņa rakstam „Par simbolismu latviešu dzejā”. Jaunā Raža, XII (1910), 122. lpp.; Zeiferts, Teodors. Vēl par simbolismu. Latvija. Pielikums, Nr. 112 (18.07.1911.). 24

2.4. Morisa Māterlinka esejistikas izvērtējums

M. Māterlinka esejām veltīti raksti latviešu valodā parādās XX gadsimta otrās desmitgades sākumā. 1912. gadā latviešu lasītājs tiek iepazīstināts ar M. Māterlinka viedokli par boksu, kam krājumā „Puķu saprāts” (L’Intelligence des Fleurs, 1907) veltīta eseja, bet gadu vēlāk (1913), tiek publicēti divi raksti par nesen iznākušo eseju krājumu „Nāve” (La Mort, 1913)41. Jau iepriekš M. Māterlinka esejas izmantotas, lai skaidrotu viņa filozofisko domu un sniegtu lasītājam dziļāku izpratni par viņa dramaturģiju, taču tieša pievēršanās beļģu literāta esejistikai raksturo jaunu viņa recepcijas posmu. M. Māterlinka popularitātes krass pieaugums vērojams Pirmā pasaules kara sākumā. Kara laikā latviešu presē iespiesti 9 M. Māterlinka eseju tulkojumi, starpkaru periodā tikai nedaudz vairāk – 1442, arī par beļģu literātu tiek rakstīts daudz biežāk, taču runa nav par literatūru, bet gan par politisko, precīzāk militāro angažētību. 1914. gada augustā latviešu preses slejās parādās ziņas, ka slavenais beļģu literāts vēlas pieteikties armijā, lai karotu pret vācu iebrucējiem. Šī aktīvā nostāja liecina ne vien par vēlmi aizstāvēt savu dzimteni, bet arī par ko citu, par ticības sabrukumu garīgajam orientierim – M. Māterlinka slavinātajam ģermānismam. 1916. gadā nāk klajā rakstu krājums „Kara gruveši” (Débris de la guerre, 1918), kura priekšvārdā M. Māterlinks emocionāli raksta:

„Es mīlēju Vāciju, man tur bija draugi, kurus tagad, mirušus vai dzīvus, es esmu apbedījis. Es ticēju, ka Vācija ir liela, godīga un dāsna un tā mani vienmēr viesmīlīgi un labvēlīgi uzņēma. Taču ir noziegumi, kas iznīcina pagātni un slēdz durvis nākotnei. Izvairoties no naida, es būtu nodevis mīlestību.”43

Šī nostāja grūti savienojama ar M. Māterlinka – simbolista viņa literārās karjeras sākumā un M. Māterlinka – „Zilā putna” autora reputāciju. Līdztekus līdzcietībai un solidaritātei tā raisa neizpratni latviešu presē: „Kādiem gan vajaga būt iemesliem, kas rakstnieku pārvērš par atriebēju, kurš ienaidnieka iznīcināšanā iet tālāk

41 R. R. [Nezināms autors]. Dzejnieks un dūre. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 208 (07.09.1912.); J. B. [Nezināms autors]. Morisa Māterlinka jaunākā grāmata „Nāve”. Domas, Nr. 5 (01.05.1913.), 603.–605. lpp.; G-nieks. Meterlinka domas par nāvi. Tagadne, Nr. 24 (15.12.1913.), 601.–603. lpp. 42 Sk. tabulas 170., 171. un 172. lpp. 43 Maeterlinck, Maurice. Debris de la guerre. Paris : Fasquelle,1918, pp.1–2. J'ai aimé l'Allemagne, j'y comptais des amis qui maintenant, morts ou vivants, sont pour moi dans la tombe. Je l'ai crue grande, honnête et généreuse et elle me fut toujours hospitalière et bienveillante. Mais il y a des crimes qui anéantissent le passé et ferment l'avenir. En écartant la haine, j'aurais trahi l'amour. 25 nekā visniknākie kareivji!...”44 No mistiskā literāta M. Māterlinka viņš pārvēršas par kādu, kam nav svešas cilvēciskās vājības, tostarp naids un atriebes kāre. Tūdaļ pēc kara, 1920. gada nogalē, M. Māterlinks vēl ir „jaunlaiku domātājs”, šāds virsraksts (tikai daudzskaitlī) dots Aleksandra Dauges rakstu sērijai laikrakstā „Latvijas Sargs”. Pirmais šīs sērijas raksts veltīts M. Māterlinkam.45 Viņš īpatnējā kārtā iepazīstina lasītāju ar M. Māterlinku kā varoni, kas mokās savās iekšējās cīņās, teju iet bojā, bet rod spēju celties, iet pretī gaišai nākotnei un kalpot cilvēkiem. Ticams, ka šādu redzējumu inspirējusi M. Māterlinka aktīvā pretvācu cīņa, kuras atspoguļojums preses slejās viņu pašu pārvērš par stāsta varoni. Taču paiet tikai daži gadi un skatījums uz M. Māterlinku mainās, literatūrkritisku rakstu daudzums preses slejās sarūk, dodot vietu atsauksmēm par latviešu teātrī uzvestām lugām46. M. Māterlinku–domātāju un esejistu galvenokārt atceras viņa apaļo jubileju reizēs, kad tiek publicēti atzinīgi raksti. Lai arī beļģu autora popularitāte laika gaitā krītas, tomēr pētāmajā posmā iezīmējas dominējošā M. Māterlinka esejistikas recepcijas ass, proti, nemainīgi klātesošais vēstījums par dvēseli, tās ēnas un gaišajām pusēm, tiecību uz bezgalīgo (l’infini), par dvēseles un visa esošā vienību. Jānis Sudrabkalns šo vispārējo viedokli niansē, precizē, no kādiem skatupunktiem M. Māterlinks uz dvēseli lūkojies. Savā kodolīgajā rakstā, 1932. gadā, viņš, citējot vārdā nesauktu franču kritiķi, nodala četrus Māterlinkus: „Pirmais – trauslais, vārīgais, ko dzenā likteņa elpa un baigās nāves domas. Otrais – prātnieks, kas tic taisnībai, laba uzvarai, dzīvei. Trešais – ziņkārais pētnieks, kas organizētā kukaiņu sabiedrībā pūlas saskatīt cilvēces nākotnes formas. Ceturtais – reālību atmetējs, noslēpumu vērpējs.”47 M. Māterlinka radošais lauks ir ļoti plašs, daudzpusīgs un laika gaitā mainīgs, tādēļ vairākumam kritiķu jo grūtāk izveidot precīzu tā „karti”, kas sniegtu priekšstatu par tā robežām un evolūciju. Pēdējā tiek iezīmēta visai vienkāršoti – no pesimisma uz optimismu, no nesaprotamā, neizzināmā un saprotamo, un šī virzība starpkaru periodā tiek vērtēta pozitīvi. M. Māterlinkam veltītajam latviešu metatekstam ir raksturīga tematiskā dominante, bez dziļākas

44 L. Divu tautu rakstnieki [Hauptmanis un Māterlinks]. Līdums, Nr. 98 (17.09.1914.). 45 Faktiski raksts ir izvērsta A. Dauges lekcija, kas nolasīta Maskavas Studējošo latviešu palīdzības biedrībā 1915. gada 13. oktobrī un kuras atreferējumu varam lasīt jau tā paša gada nogalē. Sk.: T. W. Meterlinks (Dauges lekcija Maskavā). Jaunās Pēterpils Avīzes, Nr. 17 (28.11.1915.). 46 „Māsa Beatrise” (1918. gadā, Rīgas Latviešu teātrī, Zeltmata režijā, 1919. gadā Pilsētas teātrī, 1920. gadā, Nacionālajā teātrī un 1924. gadā Intīmajā teātrī Birutas Skujenieces režijā), „Zilais putns” (1921. gadā, Dailes teātrī, Eduarda Smiļģa režijā, 1933. gadā, Nacionālajā teātrī, Jāņa Munča režijā), „Baltais tēls” un „Baltā līgava” (1924. un 1928. gadā Nacionālajā teātrī, Alfreda Amtmaņa-Briedīša režijā), u. c. 47 Sudrabkalns, Jānis. Sapņu un baiļu dzejnieks. Jaunākās Ziņas, Nr. 191 (26.08.1932.). 26 poētikas analīzes. Latviešu presē, kur vāji iezīmēts frankofonajā kritikā raksturīgais M. Māterlinka daiļrades dalījums, – simbolisma posms un viss pārējais, beļģu literāta veikums pārsvarā aplūkots savā kontinuitātē. Tāds ir arī ievērojamā pētnieka P. Gorsē, skatījums uz M. Māterlinka daiļrades asi: „[..] par spīti visām pārmaiņām (mutations), plašais un universālajam atvērtais domas augstais lidojums ir un paliek viņa estētikas un morāles viduspunkts. Kodols, ap kuru turpina gravitēt Māterlinka meklējumi viņa esejās un dažās viņa brieduma gadu lugās. [..] bezgalības un cildenā nepieciešamība ir klātesoša, [..] tas ir humanizēts cilvēka sirdī.”48 M. Māterlinka–literāta un viņa daiļrades tēla radīšana latviešu literatūrkritikā veido laikā mainīgu metatekstu, kurš uzskatāms par savdabīgu Latvijai vien raksturīgu kultūras transfēru. Pētot šo transfēru, būtiska ir ne vien pati kultūras produkta „pārvietošana”, bet arī, kā atzīmē franču zinātniece Beatrise Žuajo-Prinela (Béatrice Joyeux-Prunel), nepieciešamība apzināt starpnieku motivāciju.49 Literatūrkritikas rakstu autoru motivācija laika gaitā mainās, no viņa novatorisma atklāšanas līdz daiļdarbu literārās kvalitātes atzīšanai un popularizēšanai.

3. NODAĻA. MORISA MĀTERLINKA TULKOJUMI LATVIEŠU VALODĀ

Tulkots teksts nes sevī atšķirību ne vien no oriģinālteksta, bet arī no uzņemošās literārās sistēmas– apgalvo franču salīdzināmās literatūras metrs Ī. Ševrels50. M. Māterlinka teksts ir frankofonās literārās sistēmas simbolisma, kas nogājis savu attīstības ceļu no literārā lauka perifērijas līdz centram, sastāvdaļa. Tekstu pārcelšana no vienas kultūras telpas otrā ietver bagātīgā informatīvā materiāla un konotāciju slāņa izpratni, adaptāciju un tālāknodošanu. Tulkošana literātam vienlaikus ir arī stila vingrinājums, kas iekļauj sevī leksiskos, gramatiskos, morfosintaktiskos un citus aspektus, teiksim, radošā darbnīca, kurā top neoloģismi, jaunas struktūras, skanējumi, kuri būtu piemēroti jaunā redzējuma izteikšanai citā kultūras telpā. Simbolisma gadījumā tulkotāja uzdevums ir vēl jo sarežģītāks. Jāpiekrīt Petera Toropa (Peeter Torop) apgalvojumam, ka „tuvošanās simbolismam ir

48 Paul Gorceix. Maurice Maeterlinck, l’arpenteur de l’invisible. Bruxelles : Le Cri, 2005, p. 17. 49 Joyeux-Prunel, Béatrice. Les transferts culturels. Un discours de la méthode. Hypothèses, Nr. 1, 2002, p. 160. Pieejams: http://www.cairn.info/revue-hypotheses-2002-1-page-149.htm [sk. 01.08.2013.]. 50 Chevrel, Yves. Le texte étranger: la littérature traduite. In : Brunel, Pierre ; Chevrel, Yves (dir.) Précis de littérature comparée. Paris : Presses Universitaires de France, 1989, p. 57. 27 ne tikai pāreja no lirikas vispār uz simbolisko liriku, bet arī pāreja no neitrālā uz unikālo”51. Tulkojumu analīzē tiek pētīta tulkotāja stratēģija – atklāt M. Māterlinka daiļdarbu vienreizīgumu ieviešot valodas jauninājumus, vai arī tālāknodot potenciālajam lasītājam M. Māterlinka idejas, jau izmantojot pieejamos valodas resursus.

3.1. Priekšmetiskās dzejas simbolisma translācija

Dzejoļu krājumi „Piecpadsmit dziesmas” (Quinze Chansons, 1900)52 un „Siltumnīcas” visai krasi atšķiras, lai gan abiem piemīt visai M. Māterlinka daiļradei raksturīgais – vēlme paust nepasakāmo. „Piecpadsmit dziesmu” valoda ir vienkāršāka nekā pirmajā krājumā, nav ne miņas no dekadentiskām niansēm un dzejas forma ir tuva folkloras „primitīvismam”53. Dziesmās nozīmīga loma tiek piešķirta lietu pasaulei kā „vertikālās” informācijas nesējai54. Arī „Siltumnīcās” līdztekus onīriskas augu pasaules piesātinātiem tēliem M. Māterlinks piešķir lietām emocionāli bagātu subjektīvu analoģiju nokrāsu, runājot par „lietu dziļajiem atspulgiem”55, taču M. Māterlinka dziesmās priekšmetiskā pasaule ir vēl klātesošāka nekā pirmajā dzeju krājumā un, mijoties ar minerālu pasauli, skaitļu redundanci, gūst maģisku skanējumu. M. Māterlinka dziesmu patika sasaucas ar viņa laikabiedru gaumi56, kas rod tautas lirikā naivu, nemākslotu, skanīgu poētiskumu pretstatā Parnasa dzeju vēsi izsmalcinātai formai. 1901. gadā klajā nākušajam lugu kopojumam M. Māterlinks priekšvārdā nosauc trīs dzejas kvalitātes kritērijus – „[..]verbālais skaistums, tad, kontemplācija un kaismīgs gleznojums, kurā tēlots ap mums un mūsos reāli eksistējošais, tas ir, mūsu jūtu daba, un, visbeidzot, aptverot visu daiļdarbu un radot

51 Тороп, Пэтер. Тотальный перевод. Tartu: Ülikooli Kirjastus, 1995, с. 95. 52 1896. gadā nāk klajā „Divpadsmit dziesmas” (Maeterlinck, Maurice. Douze Chansons. Paris : Stock; Gand : Van Melle, 1896) un tās pārtop par „Piecpadsmit dziesmām” 1900. gada izdevumā. 53 M. Māterlinks, taujāts, no kurienes viņam radusies doma par dziesmām, atbild, ka tās smēlies flāmu pusē un viņa māte tās bieži atkārtojusi. Plašāk par to raksta Ž. Anss. Sk.: Hanse, Joseph. Introduction. In: Maeterlinck, Maurice. Poésies complètes. Bruxelles : La Renaissance du Livre, 1965, p. 65. 54 „Simbols pieļauj, ka līdzās katras lietas priekšmetiskai jeb „horizontālai” esamībai pastāv arī tā „vertikālā” dimensija.” No: Burima, Maija. Modernisma koncepti 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011, 36. lpp. 55 „Les reflets profonds des choses.” In: Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 61. 56 P. Gorsē tautas dziesmas „piekritēju” skaitā min Polu Verlēnu (Paul Velaine), Gisatavu Kānu (Gustave Kahn), Polu Žerardī (Paul Gérardy), Maksu Elskampu (Max Elskamp), Kamiju Moklēru (Camille Mauclair), Žilu Laforgu (Jules Laforgue), Polu Foru (Paul Fort), Šarlu Van Lerbergu (Charles Van Lerberghe) un Albēru Mokelu (Albert Mockel). Sk.: Gorceix, Paul. Maurice Maeterlinck, le symbolisme de la différence. Paris : Eurédit, 2005, p. 84. 28 tam vien raksturīgu atmosfēru, ideja, ko dzejnieks rada par nezināmo, kurā gremdējas aprakstītās radības un lietas, ideja par noslēpumu, kas ir pāri šīm lietām un radībām, kas tās vērtē un valda pār to likteņiem. Nav nekādu šaubu, ka šis pēdējais ir pats svarīgākais.”57 M. Māterlinka nosauktie trīs elementi, kas raksturo augsto dzeju, ir arī viņa dzejas tulkojumu procesa galvenās komponentes, kas sasaucas ar tulkojumzinātnes interpretatīvo teoriju (théorie interprétative), kura par tulkojuma objektu uzskata nevis valodu, bet to, ko vēlas paust teksts – pateikt gribēto (le vouloir–dire) un tulkotājs šajā situācijā ir ķēdes posms starp oriģināla autoru un tulkojuma recipientiem. Durvis un lampa reprezentē M. Māterlinka simbolisma tēlu sistēmas būtiskākos opozicionāros pārus: slēgta telpa – izeja, gaisma – tumsa. To dominante „Piecpadsmit dziesmās” sasaucas ar šo tēlu izmantojumu viņa lugās, veidojot vienotu vēstījumu. Īsā, šķietami vienkāršā M. Māterlinka dzeju krājuma „Piecpadsmit dziesmas” dzejoļu atdzejojumi latviešu valodā58 sniedz ieskatu beļģu simbolista dzejā, taču neliecina, ka atdzejotāji izprot M. Māterlinka simbolisko tēlu sistēmu59. K. Jēkabsons, kas visnopietnāk pievērsies M. Māterlinka daiļradei60, īpašu uzmanību velta atdzejojamo vārsmu skanīgumam un valodas ritmam, tādēļ vietumis attālinoties no oriģinālteksta un līdz ar to no M. Māterlinka dziesmu „primitīvisma”. Latviešu atdzejojumos ir tendence padarīt M. Māterlinka dzeju saprotamāku, pārveidot gramatisko konstrukciju61, tādējādi sašaurinot eventuālo nozīmju loku62 un darīt redzamāku ideju artikulāciju teksta iekšienē. Tomēr šis kultūras transfērs uzskatāms par veiksmīgu, jo „Piecpadsmit dziesmas” paplašina aiz–lietu sfēru, un sasaucas ar

57 Maeterlinck, Maurice. Préface de 1901 Du Théâtre. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 299. « La haute poésie, à la regarder de près, se compose de trois éléments principaux : d’abord la beauté verbale, ensuite la contemplation et la peinture passionnée de ce qui existe réellement autour de nous et en nous-même, c’est-à-dire la nature de nos sentiments, et enfin, enveloppant l’œuvre entière et créant son atmosphère propre, l’idée que le poète se fait de l’inconnu dans lequel flottent les êtres et les choses qu’il évoque, du mystère qui les domine et les juge et qui préside à leurs destinées. Il ne me paraît pas douteux que ce dernier élément soit le plus important. » 58 Visu krājumu atdzejo K. Jēkabsons (1906), bet atsevišķus dzejoļus – Emīls Dārziņš, Kārlis Putniņš, E. Virza, Plūdonis, Tirzmaliete, Olita Dzintare un M. Arājs. 59 Piemēram, K. Jēkabsons noplicina durvju tēla simboliku, VII dziesmā lietojot „durvis” un „vārtus”, E. Virza II dziesmā ar daudzskaitļa lietojumu „dzēstos lukturus” piešķir M. Māterlinka tēlam atšķirīgu skanējumu. 60 Vēlākos gados K. Jēkabsons, rakstot par modernismu, ar lielāku izpratni raugās uz M. Māterlinka radošo devumu nekā „Piecpadsmit dziesmu” atdzejojuma laikā. Sk.: Jēkabsons, Kārlis. Modernisma izveidošanās literatūrā. Latvijas Sargs, Nr. 53 (06.03.1921.). 61 Piemēram, „Četrsimt istabas vaļā ver, / Bet dienas nav vēl…” – VII dziesma K. Jēkabsona atdzejojumā. 62 Arī konkretizējošais vietniekvārdu lietojums latviešu valodā – „viņš” un „tas” (franču valodā lieto vienu vārdu il) – sarežģī atdzejotāja uzdevumu. 29 latviešu modernistu centieniem, kuriem, kā norāda J. Kursīte, „lieta kļūst svarīga un parādās tikai tad un tur, kur tā iegūst simbolisku nozīmi.”63

3.2. Lugu tulkojumi

Kopumā latviešu valodā tulkotas 13 M. Māterlinka lugas un preses izdevumu slejās pieejamie tulkojumi liecina par viņa darbu literāro aktualitāti. Nelielu ieskatu M. Māterlinka daiļradē latviešu lasītājs gūst 1900. gadā ar Zeltmata tulkoto „Neaicināto” (L’Intruse, 1890), vienu no viņa simbolisma hermētiskajām lugām. Tad seko ziņas par slavenās lugas „Monna Vanna” skatuves panākumiem Parīzē un citviet. „Viņš beidzot runājis tā, ka mēs to varam saprast,” tā par „Monnu Vannu”64 pēc izrādes Pilsētas vācu teātrī raksta E. A. [A. Deglavs]. Notikums mudina literātus Latvijā pievērsties līdz šim par neizprotamu uzskatītā M. Māterlinka darbu tulkošanai. Gadu pēcāk (1903) nodrukāti „Monnas Vannas” un „Arianas un Zilbārža” – otrā daiļrades perioda lugu tulkojumi. Vēl pēc pāris gadiem (1905) publicēti divi pirmā perioda darbu tulkojumi „Tur, iekšā” (Intérieur, 1894), kam atstāts tā franciskais nosaukums „Intérieur” un „Peleass un Melizande” – tas ir mēģinājums nu jau caur saprotamā M. Māterlinka prizmu mest retrospektīvu skatu uz viņa metafizisko teātri un censties to izprast. Tātad M. Māterlinka lugu iepazīšanas process ir citādāks nekā Beļģijā un Francijā, kur vispirms tika iepazīts literāta drūmi metafiziskais un tad uz gaismu vērstais teātris; Latvijā tas notiek teju vienlaicīgi. Līdzīgi kā reiz „Monnas Vannas” popularitāte aiz robežām, K. Staņislavska „Zilā putna” uzvedums aktualizē interesi par M. Māterlinka darbiem un to tulkošanu – klajā nāk otrais „Monnas Vannas” tulkojums (1909), „Aglvene un Selizete” (1908), „Māsa Beatrise” (1913), otrreiz tulkota arī „Ariana un Zilbārdis” (1912). M. Māterlinka latviešu valodā tulkoto lugu publicējumi šajā īsajā laikā – 13 gados – sakrīt ar nozīmīgu attīstības posmu latviešu literatūras vēsturē, ko dēvē par dekadenci. Lai gan šis posms ir krietni īsāks, no 1906. līdz 1908. gadam, tendenču kristalizācija sākas agrāk, un M. Māterlinka daiļrade ir viens no faktoriem, kas pasteidzina procesu. Sava romāna „Zvaigžņotās naktis” 1905. gadā uzrakstītā

63 Kursīte, Janīna. Lietas poētika dekadentu darbos. No: Ratniece, Sandra; Vecgrāvis, Viesturs (sast.). Romantisms, neoromantisms un dekadence latviešu un cittautu literatūras kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums. Rīga: JD apgāds, 2011, 58. lpp. 64 A. E. Pilsētas teātris. Morisa Maeterlinka 3 cēlienu skatu luga „Monna Vanna”. Dienas Lapa, Nr. 271 (02.12.1902.), 3. lpp. 30 priekšvārdā Haralds Eldgasts, līdzās citiem simbolistu vārdiem, min arī M. Māterlinku un raksturo simbolisko mākslu: „[..] īstais skaistums un domu bagātība atklājas tikai tam, kas prot lasīt cauri ārienei – starp rindiņām. Kā mūzika tā modina dvēselē bezgala daudz sajūtu, tā nav izsmeļama, kā reālā dzeja, ‒ jo vairāk viņā iedziļinās, jo vairāk tā dod.”65 Jauno literātu darbos parādās simbolisma iezīmes un arī M. Māterlinka darbiem līdzīgas struktūras, viņa pirmā daiļrades posma bezspēka personāžiem līdzīgi tēli, viņa koncepti – dvēsele, klusums, ūdens u.c.66 M. Māterlinka lugu tulkojumus latviešu valodā varētu iedalīt divās grupās – tie, kas vērsti uz lugas satura tālāknodošanu un tie, kuros līdztekus intrigai veiksmīgi atveidota beļģu dramaturga stilistiskā savdabība. Pirmajai grupai pieskaitāmi no starpniekvalodām veiktie tulkojumi – „Neaicinātais” (sic), „Interieur”, „Zilā bārda un Ariana jeb veltīga atsvabināšana” (1903) un abi „Monnas Vannas” tulkojumi, kā arī otrais tulkojums „Ariana un Zilbārdis” (1912), bet otrajai – J. Asara, P. Jēgeres un J. Akuratera veikumi t.i., „Peleass un Melizande”, „Žuazelles” fragments, „Agalavene un Selizete” un „Māsa Beatrise”. Tulkošanas interpretatīvās metodes mērķis pēc Kristīnes Dirjo (Christine Durieux) atzinuma nav „oriģinālteksta struktūras identiskuma realizācija tulkojumā, bet gan identiska iespaida uz lasītāju sasniegšana.”67 Tikai šāda pieeja pēc pētnieces domām var nodrošināt dinamisku kultūras transfēru. Taču literārs teksts ir tai īpašajā transfēra situācijā, kur tulkojumam ir trīskārša loma, jo tas „pārceļ” daiļdarbu no vienas kultūras citā; daiļdarbs rakstīts valodā, kura ir viens no šīs kultūras elementiem un pats „transporta līdzeklis” arī ir valoda. Tādēļ, neatstājot novārtā potenciālos lasītājus, ir nepieciešams rast līdzsvaru starp oriģinālu un tulkojumu, ar kuru uztverošajā kultūrā var ienākt jauni izteiksmes līdzekļi un valodas struktūras; šis aspekts ir īpaši būtisks modernisma aizsākumos latviešu literārajā telpā. Lai arī tulkojumu kvalitāte ne vienmēr atbilst beļģu metra darbiem, tulkošana jaunajiem literātiem, kuri ir jaunu izteiksmes stilu un ideju meklējumos, sniedz ieguvumus – kalpo kā valodas „gammas”, bagātina stilu un attīsta spēju tālāknodot

65 Eldgasts, Haralds. Pa mūžības ceļiem... No: Eldgasts, Haralds. Zvaigžņotās naktis. Rīga: Valters un Rapa, 1999, 23. lpp. 66 Minēsim dažus piemērus – Viktora Eglīša drāmas „Galmā” pirmajā cēlienā telpas strukturēta līdzīgi M. Māterlinka „Peleasam un Melizandei” – noslēpumainā pazemes telpa var pārmākt virszemes realitāti. H. Eldgasta „Zvaigžņoto nakšu” varoņi rīkojas pēc „Monnas Vannas” šablona. Aspazijas „Zeltīte” līdzinās M. Māterlinka bālajām jaunavām, EdvardsVulfs pievēršas klusuma konceptam un tā parodijai. 67 Durieux, Christine. La traduction, transfert linguistique ou transfert culturel ? Revue des lettres et de traduction. Nr. 4, 1998, p. 29. Pieejams: https://www.google.fr/#q=durieux+transfert+linuistique [sk. 17.11.2013.].

31 nepasakāmo. M. Māterlinka darbu tulkojumi ir daļa no Eiropas modernisma ainas latviešu literārajā telpā, kur dinamiskie attīstības procesi un asimilācijas spēja veido no šī jaunapgūtā materiāla latviešu modernisma tālāko gaitu.

3.3. „Zilā putna” hromatiskais lauks oriģināllugā un tulkojumos

„Zilais putns” uz Maskavas Dailes teātra skatuves savu pirmizrādi pieredz 1908. gada 30. septembrī, un tūdaļ, pirms franču izdevuma 1909. gadā, „Šipovņik” (Шиповник) almanaha 6. grāmatā tiek publicēts M. Māterlinka „Zilais putns” ar piebildi: tulkojums no rokraksta68. Tulkotāji ir Zinaīda Vengerova (Зинаида Венгерова) un Vladimirs Binštoks (Владимир Биншток). Faktoloģiska, tekstuāla un vizuāla analīze liecina, ka latviešu tulkotājs Augusts Baltpurviņš izmantojis tieši šo veikumu, lai 1908. gadā laistu klajā savu „Zilā putna” tulkojumu latviešu valodā. Īsu fragmentu, lugas 10. ainu 1909. gadā tulko jaunais Valmieras skolotāju semināra audzēknis Jānis Ezeriņš, bet 1933. gadā J. Sudrabkalns vēlreiz tulko „Zilo putnu” J. Munča uzvedumam Nacionālajā teātrī. Trīs tulkojumu analītiski sastatījumi ar oriģināltekstu atklāj M. Māterlinka krāsu simbolisma pārneses īpatnības latviešu valodā. Zilai krāsai ir būtiska nozīme M. Māterlinka lugā, tā parādās īpašos brīžos un saistīta ar gaismu, gaisīgumu, nemateriālo un metamorfozi, kas skatam paver citu pasauli. „Zilajā Putnā” ir plašs zilās krāsas hromatiskais lauks69. Lugā atrodamas 114 zilo krāsu apzīmējošas vienības ar sakni bleu, 45 no tām ir īpašības vārdi, kas piesaistīti lietvārdam „putns” (oiseau). To nosaka lugas virsraksts un intriga par Zilā putna meklējumiem, tātad putna prombūtne (neklātbūtne) liek par to runāt. Zilās krāsas dominante un tās hromatiskais lauks konotē pārmaiņas un citādu pasaules redzējumu uz ko cilvēce tiecas un ir ceļā. Zilās krāsas īpašā nozīme atklājas jau tērpu aprakstos. Īpašības vārds „zils” semantiski indeksēts ar citiem īpašības vārdiem. Divas reizes zilās krāsas specifikācijai lietots īpašības vārds tendre (maigs), kas asociēts ar krāsas liegumu un

68 Метерлинк, Морис. Синяя птица. Перевод З. А. Венгеровой и В. Л. Бинштока. В кн.: Литературно-художественные альманахи издательства „Шиповник”. Кн. 6. 1908. Санктпетербург. Pieejams: http://leb.nlr.ru/edoc/329893/Литературно-художественные-альманахи- издательства-Шиповник [sk. 09.01.2011.]. 69 Hromatiskais lauks ir krāsas piesaiste references krāsai. Semantiskā indeksācija nepieciešama, kad vēlamies aprakstīt krāsu – gaiši zils, jūras zils, debesu zils. Krāsas nosaukumā var tikt ietverta piesaiste diviem semantiskiem laukiem vienlaikus: zili zaļš. 32 taktilo percepciju. Abi izmantoti apģērbu raksturošanai – Tiltila jakai un Cukura zīda tērpam – un nes naivuma, šķīstības un maiga salduma konotācijas. Gros bleu (melni vai tumši zils) arī raksturo tērpu – Laika plato mēteli. Ūdens70 otrajā ainā tērpjas princeses tērpā „laika krāsā” no pasakas Ēzeļāda. Šīs franču pasakas (ko 1694. gadā savā versijā izdevis Šarls Pero (Charles Perrault)) tērpa krāsa precizēta didaskalijās: „tērps laika krāsā [..], tas nozīmē – zilgans vai zaļgans (bleuâtre ou glauque)”71. Abos tulkojumos pasakas nosaukums atmests kā latviešu skatītājam vai lasītājam neko neizsakošs. A. Baltpurviņam: „Šis uzvalks, liekas, „laika krāsā”, par kuru pasakās stāsta? Es, liekas, pazīstu to.”72 J. Sudrabkalnam: „Šis uzvalks, liekas, „laika krāsā”, vai ne? Es, liekas, to pazīstu.”73 A. Baltpurviņš tulkojis no krievu tulkojuma, kur arī nav runa par minēto pasaku: „Это, кажется, платье „цвета времени” про которое говорится вь сказке?”74 J. Sudrabkalna tulkojumu, kā redzams pēc tekstu līdzības, arī iespaidojis krievu, vai arī A. Baltpurviņa tulkojums. Zilā krāsa lugā parādās īpašos brīžos un saistīta ar gaismu, gaisīgumu un nemateriālo. Zilais pavada pārvērtību 1. ainā, kad Tiltils pagriež fejas doto dimantu un notiek mežcirtēju mājiņas sienu metamorfoze, ko apraksta darbības vārds „zilēt, kļūt zilam” (bleuir), kam seko krāsas precizējums salīdzinājumā „kā safīri” (comme des saphirs), kas simbolizē ne vien ar gaismu, bet arī dižciltību un bagātību, piešķirot necilajai būdai gluži citu vērtību un ar metamorfozes neticamību ievadot sapņu valstībā. Runa ir par redzēšanu, vai drīzāk, ieraudzīšanu. Mežcirtēju būdas mūru akmeņi joprojām ir minerāli, tikai dārgakmeņu statusā. Tradicionālais redzējums tiek nojaukts, un tā vietā sniegta pavisam cita, negaidīta un pārsteidzoša, zilās krāsas un gaismas piesātināta aina. Zilā nākotnes karaļvalsts 10. ainā ar vēl nedzimušajiem bērniem, kuriem jānāk pasaulē, – tā ir iedzimta cita redzējuma iespējamība katram indivīdam. Šajā jaunajā redzējumā nav dialektiskā prāta pretstatu, gluži tāpat kā zili melnais un zili baltais nav pretstatā, bet pieder vienam hromatiskajam laukam. Zilā krāsa – tā ir jauna zināšanu pakāpe, skatoties uz pazīstamiem cilvēkiem, lietām un parādībām jaunā gaismā. Zilā putna meklējumi ir ilgs ieraudzīt mācīšanās ceļš, kas ved caur metafiziskiem poliem – mīlestību, laimi, noslēpumu, nāvi, ko izdevies atspoguļot arī latviskajos tulkojumos,

70 L’eau ‒ franču valodā sieviešu dzimtes vārds. 71 Maeterlinck, Maurice. L’Oiseau bleu. Bruxelles : Labor, 1988, pp. 17–19. 72 Meterlinks, Moriss. Zilais Putns. Tulkojis Augusts Baltpurviņš. Zalktis, Nr. 6 (01.12.1908.), 49. lpp. 73 Māterlinks, Moriss. Zilais putns. Jāņa Sudrabkalna tulkojumā. Nacionālā teātra arhīvs, 14. lpp. 74 Метерлинк, Морис. Синяя птица. Перевод З. А. Венгеровой и В. Л. Бинштока. В кн.: Литературно-художественные альманахи издательства „Шиповник”. Кн. 6. 1908, с. 30. 33 lai arī ne visā dziļumā un plašumā. Latviešu tulkojumos analizētajā hromatiskajā aspektā varētu iezīmēt divas īpatnības, kas nereti parādās kultūras transfēra procesā: pirmkārt, intertekstuālo aspektu novārtā atstāšana, piemēram, minētā pasaka „Ēzeļāda”, lai raksturotu tērpa „laika krāsu”. Otrkārt, ar kultūrvidi saistītais aspekts, kas spilgti izpaužas dārgakmeņu nosaukumu tulkojumos, kur tulkotāji brīvi improvizē ar tulkojamo materiālu. Abi aspekti saistīti ar recepcijas jomu un šeit aktuāls kļūst jautājums, vai nepieciešams precīzi sekot oriģinālam, lai arī latviešu lasītājs nepārzina M. Māterlinka lugā iekļauto informatīvo lauku, vai tulkotājam ir tiesības to sašaurināt, pielāgojot tekstu recipientam. Atbilde būs negatīva, jo katrs jaunu nesošs tulkojums ir atvērums un dažkārt tradīcijas sākums.

3.4. Eseju fragmentārisma mozaīka

„Eseja – tā, pirmkārt, ir intelektuāla provokācija, jauns skatījums uz pierasto domāšanas formu. Esejas tekstu raksturo principiāla iekšēja nepabeigtība, nestrukturētība, „melnrakstnieciskums”. Esejista „nepabeigtā” doma vērsta uz priekšmetu, to domā nepabeigtu, precīzāk, neaptveramu ar vienu vienīgu domu,”75 tā eseju definē Konstantīns Zacepins (Константин Зацепин). Sniegtā definīcija sasaucas ar M. Māterlinka daiļrades nerimstošo tēmu – neizzināmo, par ko nav iespējams visu līdz galam pateikt. Pats M. Māterlinks mūža novakarē par savas esejiskās daiļrades šķautnes tēmu pārbagātību un haotiskumu, par iespējamo liekā atmešanu raksta: „Es piekrītu, ka es būtu varējis rūpīgāk izravēt savu pieticīgo dārzu; bet savos dārzkopja priekos es daudz reižu esmu pieredzējis, ka, pārlieku ravējot, mēs izraujam tikpat daudz ziedu solījumu, cik nezāļu.”76 M. Māterlinkam nav savas noteiktas sistēmas, nav vēlēšanās izveidot racionālas teorijas, un tas būtu arī grūti izdarāms viņa esejās apskatītajā plašajā tēmu klāstā. Latviešu valodā visbiežāk tulkotās esejas ir no krājuma „Pazemīgo dārgumi”, atsevišķs eseju krājums tulkojumā nav iznācis, taču 5 no šī krājuma 13 esejām daļēji vai pilnībā publicētas latviešu periodikā un 2 no tām tulkotas vairākkārt. Ja gadsimta sākumā, rakstos par M. Māterlinku, bieži satopami eseju citāti, tad, laikam ritot, to daudzums iet mazumā un to ietekmē divi faktori – publika jau

75 Зацепин, Константин. Эссе: от философии к литературе. НЛО (Независимый филологический журнал), Nr. 104 (01.07.2010.). Piejams: http://magazines.russ.ru:81/nlo/2010/104/za17.html [sk. 02.03.2012.]. 76 Maeterlinck, Maurice. L’Autre monde ou Le Cadran stellaire. Paris : Fasquelle, 1942, p. 9. 34 gana labi iepazinusi dramatisko autoru un tā idejas, pasaules skatījumu, ko pauž arī esejas, un eseju tulkojumi un neskaitāmi M. Māterlinka citāti, domu parafrāzes un pieminējumi lasāmi presē, tādēļ nav vajadzības vairs lasītājam sniegt šo papildu materiālu. Starpkaru periodā parādās nule izdoto eseju grāmatu atsevišķas vienības, taču arī joprojām ir aktuāls krājums „Pazemīgo dārgumi” un citi gadsimta sākumā iznākuši krājumi, jauno krājumu esejas tulkotas mazāk. Aplūkojot kopējo M. Māterlinka eseju tulkošanas tendenci latviešu presē, jāatzīst, ka tulkotāju uzmanību pievērsušas galvenokārt vienas tematiskās grupas esejas ‒ par cilvēkam lemto, tā iespējām un spēju robežām. Pirmā pasaules kara laiks īslaicīgi nosaka aktualitātei atbilstošu M. Māterlinka tekstu izvēli, bet kopumā dominē M. Māterlinka apceres par condition humaine. M. Māterlinka eseju citāti dažādu tēmu rakstos nav tieši saistīti ar viņa literārās daiļrades kontekstu aptver visai plašu lauku, īpaši trīsdesmitajos gados, kad Kārļa Ulmaņa autoritārās valsts politika rosina uz darbīgu dzīvi un gaišu nākotnes skatu, tas raksturīgs arī beļģu literāta otrajam daiļrades posmam. Mīlestība, nāve, reliģija, politiskās iekārtas, progresa idejas – tās ir tikai dažas tēmas rakstiem, kuros lasāmi M. Māterlinka eseju citāti. Beļģu autora citāti un esejās ietvertās domas pielāgotas arī gluži ikdienišķām dzīves situācijām, un to skaits krietni vien pārsniedz literāros pieminējumus. M. Māterlinka, fragmenta mākslinieka, eseju tulkojumu, citātu, pieminējumu kopums latviešu presē veido savdabīgu, laikā mainīgu mozaīku, kuras pirmie elementi ir eksistences neizzināmās dzīles, nākamie – dzīves māksla, bet trīsdesmito gadu beigās jaunu ornamentu iezīmē ikdienība, taču vairs ne tās traģiskais aspekts77, bet morālo problēmu risinājums ikdienišķās situācijās. M. Māterlinka daiļrades selektīvais atspoguļojums latviešu tulkojumos liecina nevis par beļģu literāta daudzveidības vienkāršojumu vai radošās domas nianšu nivelēšanu, bet gan par kultūras transfēra rezultātā izveidotu vērtību, kas iekļaujas latviešu literārā lauka vērtību hierarhijā un kļūst par tās neatņemamu sastāvdaļu, turklāt jaunais pozicionējums neatbilst vietai izcelsmes kultūrā. M. Māterlinka daiļdarbu tulkojumi ir latviešu literatūras gadsimtu mijas dinamisko attīstības procesu sastāvdaļa, to pozitīvais vai negatīvais vērtējums, beļģu literāta daiļrades

77 Runa ir par M. Māterlinka eseju „Ikdienas traģiskais”. 35 metatekstuālā interpretācija, pozicionējuma mēģinājumi ved pie refleksijas arī par latviešu literatūru.

SECINĀJUMI

1. Promocijas darbā pirmoreiz latviešu literatūrzinātnē padziļināti un sistemātiski tiek pētīti un analizēti M. Māterlinka recepcijas Latvijā divi segmenti – literatūrkritika un tulkojumi. Šī kultūras transfēra izcelsmes kultūras analīze atspoguļo M. Māterlinka radošās personības tapšanu un attīstību sociālajā un literārajā kontekstā, laikmeta notikumu lomu literāro paradigmu veidošanās procesā XIX gadsimtā un dekadences, kas nereti tiek saistīta ar simbolismu, termina veidošanās vēsturi Francijā. 2. M. Māterlinka biogrāfisko komponenšu analīze ļauj ielūkoties viņa būtiskāko daiļrades konceptu – klusums, nakts, dvēsele, nāve u. c. – veidošanās vēsturē, bet literāro autoritāšu – Novālisa, Reisbrūka, R. V. Emersona u. c. – detalizēts apskats sniedz izpratni par literāta radošās un filozofiskās koncepcijas avotiem, par literārās izteiksmes un stila izvēli un iezīmē konstantas vērtības visas daiļrades garumā. Izcelsmes kultūras un paša literāta radošās darbības analīze atklāj telpu, no kuras transfēra veicējs selektīvi izvēlas materiālu, un ir pamats salīdzinošam analītiskam sastatījumam un uzņemošajā kultūrā nonākušā kultūras importa pētījumam. 3. Materiāla atlases kritērijus nosaka uzņemošās kultūras konjuktūra; un latviešu literārās vides interesi par M. Māterlinku rosina modernisma veidošanās procesi un pārmaiņu sākums literārajā laukā. Beļģu autora simbolisma posma novatoriskā māksla iedvesmo uz individuālu, no ideoloģijām neatkarīgu jaunradi, kuras kritēriji sakņojas estētikā. M. Māterlinka daiļrades aktuālās tēmas traģiskais, fatalitāte u. c. nes sev līdzi jaunus, no tradicionālajiem atšķirīgus dramaturģiskās izteiksmes līdzekļus, tādējādi viņa darbi ir netiešs latviešu literārā lauka autonomijas rosinātājs, kad latviešu literatūra, līdzīgi lielākajai daļai Eiropas literatūru, tiecas sev veidot no politiskajiem, sociālajiem un ideoloģiskajiem faktoriem neatkarīgu vērtību sistēmu un sniegt jaunu literatūras un rakstnieka koncepciju. 4. Latvijā XIX un XX gadsimta mijā literatūrkritikas kritēriji, kas nacionālā un marksistiskā diskursa ietekmē lielā mērā balstās uz ārpusliterārām reālijām, definē literārā darba vērtību, balstoties uz sabiedriskā derīguma principu. Taču Eiropas

36 literatūras aktīva tulkošana, publicēšana un par to rakstītās apceres rosina ne vien diskusijas par ārvalstu daiļdarbiem, bet stimulē arī refleksiju par pašmāju literatūru. 5. Ar nelielu hronoloģisku nobīdi norisošie Rietumeiropas un Latvijas literāro lauku autonomizācijas procesi iezīmē paralēles arī terminoloģiskajā plānā – dekadence un dekadenti, kā sabiedriski nederīgas literatūras fenomena un tā pārstāvju nosaukumi tiek pielāgoti Latvijas kultūrsituācijai. Šī ārpusliterārā terminoloģija frankofonajā literatūrā nāk no rojālistu kritikas republikāņiem, Latvijā – no materiālisma teorijas aizstāvju kritikas pilsoniskai sabiedrībai, taču kopīgais abās literārajās telpās ir neskaidri iezīmētā robeža starp tā dēvēto dekadences literatūru un simbolismu, kas laika gaitā izkristalizējas skaidrākā formā, taču pilnīgi striktas robežas gan negūst. Tādējādi M. Māterlinks, kura pirmajā dzejoļu krājumā vietumis lasāmas laikmetam aktuālās bezcerības izpausmes tiek ievietots dekadentu kārtā. Viedoklis formulēts saistībā ar latviešu literatūrai aktuālajiem procesiem, jo, būdams viens no latviešu literātu iedvesmotājiem, viņš tiek piesaistīts savas ietekmes zonas nosaukumam. 6. M. Māterlinka recepcija literatūrkritikas jomā notiek ar nelielu hronoloģisku nobīdi78, un par tās rosinātājfaktoru atzīta pēdējo laiku „dzīva interese par literāriskiem jautājumiem”79. Literatūrkritikas materiāls liecina ne vien par atbilstību vispārējai interesei, bet arī par vēlmi atspoguļot novatoriskus meklējumus, oriģinalitāti un citādību literārajā telpā. 7. Pētījumā izveidotās literatūrkritiskās recepcijas periodizācijas pirmajā posmā (1895–1900) prevalē konstatējums: M. Māterlinks – mistiķis. M. Māterlinka simbolisma lugu fabulas vienkāršība un tajās iekļautais neskaidrais vēstījums veicina uz slēptās nozīmes meklējumiem tendētu emocionāli interpretatīvu lasījumu bez racionāliem vērtēšanas kritērijiem. M. Māterlinka daiļdarbu oriģinalitāte vērtēta salīdzinājumā ar tradicionālajām normām, uz kuru fona tā izskatās „ērmota”80. 8. Otrajā recepcijas posmā (1900–1914), apzinot pārmaiņas literāta daiļradē81, latviešu literatūrkritiķi tās vērtē diametrāli pretēji,82 taču neiezīmē frankofonajai

78 M. Māterlinka simbolisma lugas sarakstītas no 1889. līdz 1894. gadam, bet pirmās ziņas par beļģu autoru latviešu presē parādās 1895. gadā. 79 Brunhilde [J. Kreicbergs]. „Beļģijas Šekspīrs” Māterlinks. Austrums, Nr. 7 (01.07.1896.), 550. lpp. 80 Šo epitetu lieto gan J. Kreicbergs, gan Rainis, lai raksturotu M. Māterlinka lugas. Sk.: Brunhilde [J. Kreicbergs]. „Beļģijas Šekspīrs” Māterlinks. Austrums, Nr. 7 (01.07.1896.), 551. lpp.; Rainis. Francijas jaunākā literatūra II. Citēts pēc Rainis. Kopoti raksti. 18. sējums. Rīga: Zvaigzne, 1983, 217. lpp. 81 Nāves tēmu nomaina gaišs skatījums uz dzīvi. 82 Piemēram, tās traktētas kā lejupslīde J. Asara skatījumā, bet Aspazija un Ā. Erss M. Māterlinka pēcsimbolisma daiļradi uzskata par labāko. 37 literatūrkritikai raksturīgo robežšķirtni, kur simbolisma posms tiek nodalīts no pārējā literārā devuma. XX gadsimta otrās desmitgades sākumā jau nostiprinās viedoklis par M. Māterlinka daiļradi kopumā kā simbolisku. 9. Trešais recepcijas posms (1914–1940) aizsākas līdz ar Pirmo pasaules karu un M. Māterlinka literāta – simbolista tēlu nomaina literāts – Beļģijas patriots. Pēckara periodā M. Māterlinka popularitāte pakāpeniski samazinās, to spēkā uztur uz Latvijas skatuvēm uzvestās lugas. Beļģu rakstnieka darbu literārā kvalitāte literatūrkritikā tiek vispārēji atzīta un diskusijas vairs neraisa. M. Māterlinka transfērs Latvijā literatūrkritikas jomā, no vienas puses, pilnveido Rietumeiropas, īpaši frankofono, literāro ainu ar izvēlētā daiļrades materiāla komentāru un citātiem, no otras puses, sagatavo un veicina M. Māterlinka tekstu tulkojumu integrāciju latviešu kultūrtelpā. 10. Latvijā M. Māterlinka daiļrades interpretācija veidojas, īsā laikaposmā apgūstot būtisku beļģu literāta devuma daļu. Franču-beļģu kultūrtelpā ar nāves dominanti saistītais M. Māterlinka simbolisms XX gadsimta sākumā vairs nav aktuāls un, lai arī beļģu autora radošā koncepcija šai laikā ir mainījusies, klišejiskais priekšstats par to samazina recepcijas lauku. Turpretī Latvijā, kur nav skaidri definētu nostādņu, recepcijas lauks turpina augt un neizzinātie segmenti ir papildus stimuls tā paplašinājumam. 11. M. Māterlinka tulkojumu latviešu valodā jomā skaitliski prevalē esejas un to tematiskā dominante ir condition humaine (cilvēkam lemtais). Hronoloģiski vairums eseju tulkojumu, kopumā 3283, tiek iespiesti vēlāk, nekā 13 lugu tulkojumi.84 Lugu tulkojumu posms Latvijā sakrīt ar jaunas izteiksmes meklējumiem latviešu literārajā telpā, kas līdzinās analogiem procesiem XIX gadsimta beigu franču–beļģu literatūrā. Savukārt, eseju tulkojumi, no vienas puses, kalpo kā dramaturģiskā materiāla skaidrojums, šādi tie tiek izmantoti arī literatūrkritikā, no otras puses, tie ļauj izkristalizēties latviešu recepcijā dominējošai M. Māterlinka refleksijai par dvēseli, klusumu, nāvi, laimi u. c.

83 28 eseju tulkojumi publicēti latviešu periodikā (sk. tabulas promocijas darba 170., 171. un 172. lpp.). Divos atsevišķos izdevumos iznāk trīs Diženajo Bernharda tulkotas esejas un A. Gulbja „Bišu dzīves” tulkojums (sk. promocijas darba pielikumu). 84 Tulkojumi iespiesti laika posmā no 1900.–1913. gadam. Latviešu valodā tulkotas lugas, kas sarakstītas no 1891. līdz 1906. gadam un atspoguļo dažādus viņa daiļrades segmentus: simbolisma lugas „Peleass un Melizande”, „Neaicinātā”, „Tur, iekšā”, pārejas perioda darbs „Aglavene un Selizete”, pēcsimbolisma lugas „Ariana un Zilbārdis”, „Māsa Beatrise”, „Monna Vanna” un „Zilais putns”. 38

12. M. Māterlinka eseju tulkojumiem raksturīga Danikas Seleskovičas (Danica Seleskovitch) teoretizētā interpretatīvā pieeja85, kurā dominē „pateikt gribētais”, kas tradicionāli lietota vispārcilvēcīgām tēmām veltītu refleksīvu tekstu tulkojumos. Atdzejojumos, no vienas puses, parādās tendence padarīt M. Māterlinka dzeju saprotamāku ar semantiskiem konkretizējumiem, skaidrām gramatiskām konstrukcijām, kas nepieļauj teksta daudznozīmību, no otras, sastopami uztverošās kultūras uzslāņojumi, kas attālina no oriģināltekstam raksturīgā bezpersoniskā vērojuma. Lugu tulkojumos precīzi atveidota tematiskā līnija, J. Asara, P. Jēgeres un J. Akuratera veikums ir izceļas ar prasmīgu M. Māterlinka teksta ekvivalenču un labskanīgas latviešu valodas lietojumu, tomēr kopumā tulkojumos valodiskās neprecizitātes, interpretatīvie pieļāvumi un teksta izlaidumi nivelē oriģināla niansētību un vietumis vienkāršotā valoda dzēš oriģinālteksta konotatīvo un intertekstuālo lauku. 13. Laika gaitā Latvijā notiek M. Māterlinka daiļrades heterogēno elementu apvienošana, izceļot dažus no tiem un radot specifisku uzņemošajai kultūrai raksturīgu tēlu, kas mainās laikā un kā izmaiņas ietekmē gan sociālā refrakcija literārajā laukā, gan latviešu literatūras aktuālās tendences. M. Māterlinka darbu recepcija Latvijā literatūrkritikas un tulkojumu jomā XX gadsimta sākumā ir būtisks faktors, kas veicina intergrāciju kopējā Eiropas literatūras telpā un latviešu literatūras attīstību. Turpmākie pētījumi M. Māterlinka recepcijas jomā Latvijā tiks izvērsti sekojošos virzienos: M. Māterlinka interteksts latviešu autoru darbos, M. Māterlinka un latviešu daiļdarbu konceptuālās paralēles, kā arī M. Māterlinka lugu iestudējumi latviešu teātrī.

85 Sk. promocijas darba 123.–124. lpp. 39

GENERAL CHARACTERISTICS OF THE DOCTORAL THESIS

The doctoral thesis is dedicated to the study of the reception of the literary works by the Belgian author Maurice Maeterlinck in Latvia86. The scope of the study comprises Maeterlinck’s literary activities and two areas of his reception – literary criticism and translations in the period from 1895 till 1940. Maurice Maeterlinck is one of the few Belgian writers who gained international recognition at the end of the 19th century. The Flemish author, who writes in French, with his original symbolism, makes a major contribution to the formation of the Belgian literary identity, in a situation when the centre and paragon of the French-writing authors is Paris and the peripheral literature has to walk a long road to recognition. At the end of the 19th century, in France, during the heyday of the symbolist literature, the niche of the theatre is not filled and noteworthy literary works, comparable to Mallarmé’s masterpieces in the domain of poetry, are not created. Maeterlinck comes as an innovator in the symbolist drama and the recognition of the Parisian literary circles open him the door to an international literary career not only in Europe but also worldwide. In Latvia, information about the Belgian author appears in the Latvian press in 1895, and five years later (1900), the first translation of his play into Latvian is published in the monthly periodical “Austrums”. At the turn of the century, the European cultural innovations are intensively integrated into Latvia, and one of the mirrors of these processes is the press articles, in which a wide circle of readers is familiarised with the literary works of foreign authors. They include general overviews, brief accounts of the literary works, analysis, quotations, opinions of the foreign critics and evaluation by the authors of the articles. Aspasia, Rainis, Jānis Kreicbergs, Zeltmatis, Fricis Mierkalns are among the authors who write about Maeterlinck’s literary activity and specific works at the turn of the century. His works are translated by outstanding literary personalities - Jānis Akuraters, Jēkabs Janševskis, Kārlis Jēkabsons, Jānis Asars, Paula Jēgere and others. The initial phase of Maeterlinck’s reception in Latvia coincides with the formation processes of the early Latvian modernism, while the manifestations of the author’s originality echo the modernists’ striving for creative

86 Here and further in the text the word ‘Latvia’ has been used to denote the cultural space which is consolidated by the Latvian language and which acquired statehood in 1918, as well as speaking of the Republic of Latvia. 40 freedom. The study of Maeterlinck’s reception in both above mentioned segments is relevant in three aspects: firstly, the analysis of the evaluation of Maeterlinck’s literary works by the Latvian literary criticism at the turn of the 19th and 20th century; secondly, assessment of the quality of the translations; and, thirdly, identifying Maeterlinck’s most frequently translated works and the concepts most emphasized by the literary criticism. The thesis focuses on the evolvement of Maeterlinck’s literary originality in the context of the French and Belgian literature and the evolution of his literary work; it analyses the change in Maeterlinck’s reception by the Latvian literary criticism in the course of time – from a true innovator in playwriting to a thinker who, in a literary sense, must enter the annals of the literary history. Analysis of the translations of poetry, plays and essays has been performed, for each work or collection of works, assessing the equivalence with the original, analysing the strata of intermediary languages, the choice of works for translation and the history of creation of the translation. The aim of the doctoral thesis is to study two segments of the vast field of Maurice Maeterlinck’s reception - the literary criticism and the translations in the cultural space of Latvia; to explore their role in the formation of the author’s image as a creative personality and the notion of the development of his literary activity. The following research objectives have been identified for fulfilling this aim: 1. to study Maeterlinck’s literary milieu, the motifs in his literary works that have crystallised in the process of development of the writer’s creative thinking, the forms of his literary creation and the further development of his literary activity; 2. to analyse the contextual aspects of Maeterlinck’s transfer: the ideological and historical factors of the criteria formation in the Latvian literary criticism, as well as the autonomy trends of the Latvian literary field; 3. to follow the reception of Maeterlinck in the Latvian literary theory, to analyse the positioning, interpretation, evaluation of the author’s works and their relations to the processes in the Latvian literature; 4. in analytical juxtaposition, to discuss the specific characteristics of Maeterlinck’s literary works and their representation in the Latvian translations.

The sources used in the doctoral thesis were selected based on chronological, cultural spatial and directional criteria. Firstly, these are the literary works by Maurice Maeterlinck in French – poetry, plays and essays. From the wide scope of his writing, the works of the symbolism period and the more significant later works have been selected, ones that illustrate the development of the author’s creative thought, reflect his theoretical positions and biography, among them, the interviews given by the author and his book of memoirs (Bulles bleues, 1948). This group also comprises those works which have been translated, reported, analysed or mentioned in the Latvian periodicals during the time period relevant to the study. Secondly, introductory and critical articles dedicated to the Belgian author, in Latvian, as well as essays about the literary phenomena in the Latvian and francophone space at the turn of the 19th and 20th century were selected for analysis. Thirdly, translations of Maurice Maeterlinck’s works in prose and poetry into the Latvian language by Kārlis Jēkabsons, Jānis Akuraters, Edvarts Virza, Atis Ķeniņš must be mentioned. The theoretical basis of the doctoral thesis is constituted by works of foreign and Latvian scholars. The literature of the theoretical basis can be divided into several groups: Studies of Maurice Maeterlinck’s literary work. Predominantly, a wide range of the francophone literature has been used – the studies by Paul Gorceix, Joseph Hanse, Gaston Compère, Gérard Dessons, Alex Pasquier, Arnaud Rykner and others. Studies dedicated to the literary history, literary theory and translation studies, as well as other border disciplines of the humanities form the most substantial part of the theoretical basis of the study. These are works by authors of the Latvian, Belgian, French and other nations, focusing on the relevant issues of literary theory, the literary trends of the epoch which is being studied and their development. Among the Latvian scholars, to name a few, there are: Fjodors Fjodorovs, Vera Vāvere, Ludmila Sproģe, Viesturs Vecgrāvis, Janīna Kursīte, Maija Burima; likewise, we shall name a few of the foreign authors: Gérard Genette, Tzvetan Todorov, Paul Aron, Michel Décaudin, Albert Cassagne, Walter Benjamin, Antoine Berman.

Works of the comparative literature theorists - Wolfgang Iser, Hans Robert Jauss, Ives Chevrel, Pierre Brunel, Claude Pichois, Philippe Lejeune, Michel Espagne and others. Studies of historians and sociologists, to name a few: sociologists Pierre Bourdieu, Michel Biron, Remy Ponton; Latvian historians: Arnolds Spekke, Antonijs Zunda. The choice of the methods of the study is determined, firstly, by its focus on the phenomenon of reception, in the meta-textual and translation space. The methodology of the doctoral thesis is based in the theory of the aesthetics of reception and cultural transfer. Jauss’ theory of the aesthetics of reception and the relevant concepts of “the horizon of expectation” (Erwartungshorizont), “aesthetic shift” (Abweichung), introduced by Jauss, as well as the link between genre and the horizon of expectation, analysed by his follower Lejeune, have been used in the study. From the wide range of comparative studies, the theory of cultural transfer (transfert culturel), elaborated by the French scholars Michel Espagne and Michel Werner, has been used, which embraces two fields of analysis: a contextual analysis of the transfer’s source culture and recipient culture, as well as the analysis of the vectors (vecteurs) – activities of the cultural mediators. The cultural import realised by the cultural mediators (mediateurs) – critics, translators, travellers (among them, individuals studying, working etc. in the source countries of the transfer) stimulates the awareness and solution of the relevant issues of the recipient culture. This approach has been used in the development of the structure of the doctoral thesis; the structure is formed by the context analysis in the source and recipient cultures, as well as the analysis of the mediation processes and results in the area of literary criticism and translations. Secondly, the selection of appropriate analytical methods for each segment of the study is of utmost importance. The scope of the study includes the interaction of the literary and extra-literary space, development of the creative processes, aspects of the literary criticism, shift of the literary paradigms, the unique characteristics of the structure of a literary text and its translations. The specifics of the field of the study calls for the use of the following methods: methods of the literary history and sociology, for studying the literary process and the development of the literary criticism and the social context; the philological approach, for analysing translations and comparing the similarities and differences in the language usage in different linguistic spaces; methods of traductology (traductologie),

43 for studying the translator’s approach to the translation of the literary work. The biographical method has been used for studying the origins of the most important aspects of Maurice Maeterlinck’s literary work as well as the sources of his literary influences. The use of the above listed methods calls involves the use of the specific terminology. For an introduction to an exposition of the novelty of the study, let us make a detour in the recent history. In 2011, a hundredth anniversary since Maeterlinck was awarded a Nobel Prize was celebrated, while a year later, in 2012, was the year of his 150th anniversary, when conferences and discussions were organised, studies were published, his works were reprinted and plays were performed on stage. The Latvian scholars, too, participated in this process – at the end of April, 2012, proposed by Professor Fjodors Fjodorovs, and supported by our initiative, an international conference of the Latvian Academy of Culture and Daugavpils University ‘Reception of Maurice Maeterlinck in the Baltics’ was held in the Castle of Riga, and presently a collection of research papers has been prepared for publishing, which supplements and expands the ideas outlined in the above studies and offer a new perspective on the reception of Maeterlinck’s literary work. Our intention is to widen and deepen this process and to make our own contribution to it. Therefore, we may assert that the novelty of the doctoral thesis consists in a comprehensive and contextualised reflection of the formation process of Maurice Maeterlinck’s creative personality and the analysis of its principal traits, based on the literary works of his contemporaries, texts of literary criticism in French, analysis of the cultural space. Our intention is to make a novel contribution to the literary studies by exploring the image of Maeterlinck – a man of letters and thinker and the comprehension of his literary work in the Latvian meta-texts, by analysing the links between the reception of the Belgian author and the Latvian literary field, by studying Maeterlinck’s works and their translations and by an analytical juxtaposition of some specific aspects of the translations. The doctoral thesis is part of the research area launched by the Institute of Comparative Studies of Daugavpils University on the reception of the foreign literature in the Latvian literary field and the Latvian literature in the European literary context in the early stage of modernism, which has been the framework for a number of doctoral thesis: “The Artistic World of K. Hamsun’s and J. Akuraters’ Prose: a Comparative Characteristics” by Maija Burima, “The Reception of Oscar Wilde’s Prose in Latvia (until 1940)” by Ilze Kačāne, “Antons Austriņš’ Prose in the

European Literary Space” by Alīna Romanovska and “The Reception of Anton Chekhov’s Prose in Latvia (until 1940)” by Oksana Komarova. Structure of the Doctoral Thesis. The Doctoral Thesis consists of an introduction, three chapters, which are subdivided into sections, conclusions, a bibliography and an appendix, which contains information about the first editions of Maeterlinck’s works in French and their translations into Latvian. Chapter 1 explores the situation in the French and Belgian literature at the end of the 19th century and the beginning of the 20th century, formation of the decadent literatures and symbolism, the early stage of Maeterlinck’s literary activity and its development. Chapter 2 contains an analysis of the reflection of Maeterlinck’s literary activity in the Latvian literary criticism and literary discussion, as well as studies the influence of the literary trends of the turn of the century on Maeterlinck’s appreciation in Latvia. The period of reception has been divided into three phases; namely, the pre- translation phase 1896 – 1900, the drama writing phase 1901 – 1913 and the essay phase 1914 – 1940. Chapter 3 consists of an overview of the translations of Maeterlinck’s works which have been published in Latvian and the analysis of the originals and translations, based on the specific characteristics of the works of the Belgian author. Translations of poetry, plays and essays have been studied successively

APPROBATION OF THE THESIS

15 papers have been presented in international conferences on the problems of the doctoral thesis. 1. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī (Fairy-tale Images in Maurice Maeterlinck’s Theatre). Paper. IX International Young Philologists’ Research Conference ‘Littera Scripta’. The University of Latvia, 4 November, 2009. 2. Tēlu simboli Morisa Māterlinka daiļradē (Symbols of Images in Maurice Maeterlinck’s Literary Works). Paper. The International Research Conference of the Šiauliai University ‘Tekstas: lingvistika ir poetika 17’. 13 November, 2009.

3. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās” un to latviskajos atdzejojumos (Objects in ‘Fifteen Songs’ by Maurice Maeterlinck and their Latvian Translations). Paper. XX Scientific Readings of the Faculty of Humanities of Daugavpils University. 27 January, 2010. 4. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta mijā (Reception of Maurice Maeterlinck in Latvia at the Turn of the 19th-20th Century). Paper. Liepāja University 16th International Research Conference ‘Current Problems in the Literary Studies: Historical Experience and Current Cultural Processes in Latvia’. 5 March, 2010. 5. Постановки пьесы Мориса Метерлинка „Синяя птица” в Латвии (Productions of Maurice Maeterlinck’s Play ‘The Blue Bird’ in Latvia). Paper. The International Interdisciplinary Conference of the Centre of Baltic Studies of the Faculty of Humanities, Klaipeda University, ‘Traditions and Modernity: Relations and Prospects of Development’. 12 November, 2010. 6. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”. Oriģināla un latvisko tulkojumu analītisks sastatījums. (Chromatic Semantics in Maeterlinck’s ‘The Blue Bird’. An Analytical Juxtaposition of the Original and the Latvian Translations). Paper. XXI Scientific Readings of the Faculty of Humanities of Daugavpils University. 27 January, 2011. 7. Moriss Māterlinks Haralda Eldgasta romānā „Zvaigžņotās naktis” (Maurice Maeterlinck in Haralds Eldgasts’ Novel ‘Starlit Nights’). Paper. The 53rd International Research Conference of Daugavpils University. 13 April, 2011. 8. Лес Мориса Метерлинка в латышской интерпретации (Maurice Maeterlinck’s Forest in the Latvian Interpretation). Paper. International Interdisciplinary Research Conference ‘The Tree in Culture’ of the Department of History and Literary Theory of the Faculty of Humanities of the Šiauliai University. 12 May, 2011. 9. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un Zilbārdis” (Transformation of Myth in Maeterlinck’s Play ‘Ariana and Bluebeard’) Paper. VIII International Young Philologists’ Conference of the Department of Russian and Slavic Studies of the Faculty of Humanities of the University of Latvia. 11 November, 2011.

10. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls (The Epistolary Image of Maeterlinck’s Literary Space). Paper. XXII Scientific Readings of the Faculty of Humanities of Daugavpils University. 26 January, 2012. 11. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta lasījumā (Maurice Maeterlinck’s ‘Monna Vanna’ in Haralds Eldgasts’ Interpretation). Paper. Liepāja University 18th International Research Conference ‘Current Problems in the Literary Studies’. 1 March, 2012. 12. Maurice Maeterlinck dans le champ littéraire letton (Maurice Maeterlinck in the Latvian Literary Field). Paper. The International Research Conference of the Latvian Academy of Culture, the Institute of Comparative Studies of Daugavpils University. 28 April, 2012. 13. Мозаика фрагментаризма эссе Метерлинка в латышской прессе в конце ХIХ и в начале ХХ века (The Mosaic of the Fragmentary Nature of Maeterlinck’s Essays in the Latvian Periodicals of the End of the 19th and Beginning of the 20th Century). Paper. The International Research Conference of Klaipeda University ‘Традиции и современность: отношения, перспективы развития’ (Traditions and Modernity: Relations, Prospects of Development). 16 November, 2012. 14. Метерлинковская тишина в латышской рецепции (Maeterlinck’s Silence in the Latvian Reception). Paper. The Inter-University Conference „Национальное и интернациональное в литературе и искусстве” (The National and the International in Literature and Art) of the Faculty of Philology and the Department of Foreign Literature of the Herzen State Pedagogical University of Russia. 20 April, 2013. 15. Māterlinks-autors latviešu literatūrā. (Maeterlinck – an Author in the Latvian Literature). Paper. The 2nd International Research Conference “Author. Text. Epoch” of the Institute of Regional Studies of Rēzekne University College. 26 April, 2013.

10 research articles have been published on the problems of the doctoral thesis. 1. Simona Sofija Valke. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī [Fairy-tale Images in Maurice Maeterlinck’s Theatre]. Littera scripta Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 7. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010.

2. Simona Sofija Valke. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās” un to latviskajos tulkojumos [Objects in ‘Fifteen Songs’ by Maurice Maeterlinck and their Latvian Translations]. Kultūras studijas. Zinātnisko rakstu krājums III. Priekšmetu pasaule literatūrā un kultūrā. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 3. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta mijā [Reception of Maurice Maeterlinck in Latvia at the Turn of the 19th- 20th Century]. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 16. Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2011. 4. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārās identitātes uzplaukums beļģu simbolisma ietvaros [The literary identity of Maurice Maeterlinck in the Belgian Symbolism]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 5. Simona Sofija Valke. Māterlinka radošās domas veidošanās Eiropas literārajā telpā [Construction of Maeterlinck's creativity in the European literary space]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 6. Simona Sofija Valke. Māterlinka darbi Latvijas kultūras kontekstā XX gadsimta sākumā [Work of Maurice Maeterlinck in the cultural context of Latvia in the early twentieth century]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 7. Simona Sofija Valke. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā” [Chromatic Semantics in Maeterlinck’s ‘The Blue Bird’. An Analytical Juxtaposition of the Original and the Latvian Translations]. Oriģināla un latvisko tulkojumu analītisks sastatījums. Kultūras studijas IV. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2012. 8. Simona Sofija Valke. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un Zilbārdis” [Transformation of Myth in Maeterlinck’s Play ‘Ariana and Bluebeard’]. Littera scripta. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu

fakultātes Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 8.Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 9. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls [The Epistolary Image of Maeterlinck’s Literary Space]. Kultūras studijas V. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2013. 10. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta lasījumā [Maurice Maeterlinck’s ‘Monna Vanna’ in Haralds Eldgasts’ Interpretation]. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 18. Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2013.

OUTLINE OF THE CONTENTS OF THE DOCTORAL THESIS

The introduction of the thesis identifies and outlines the range of problems discussed in the doctoral thesis and provides a brief overview of its theoretical foundation and the structure of the thesis.

CHAPTER 1. MAURICE MAETERLINCK’S LITERARY ACTIVITY

The beginnings of Maurice Maeterlinck’s literary activity and quest for his unique way of expression are intertwined with the French literary tradition and the current literary processes. Openness to literatures of other nations, generally uncharacteristic of the French authors, the ability to assimilate their values is one of his sources of inspiration and cornerstones of his original literary expression, which open the road to Maeterlinck’s recognition in France and elsewhere in the world.

1.1. Decadence and Symbolism in the Franco – Belgian Literary Space

Maurice Maeterlinck’s creative road to symbolism leads through decadence87, which, inspired by the social and political life and new literary pursuits, thrives in

87 Here and further in the text the use of the non-literary concept of ‘decadence’ coincides with the traditional use of the turn of the XIX and XX centuries; namely, when this word denoting decay is used 49

France in the first half of the 80-ties of the 19th century. The atmosphere of decline makes a beneficial environment for the development of the idea of “the pain of the century” (mal du siècle), which emerges at the beginning of the century and is enhanced by the collapse of the political ideals, the individuals’ inability to find their place in their epoch and to keep abreast of the dynamic development processes of their time. Around the middle of the 19th century, the pain transforms into spleen, which manifests a reconciliation with one’s epoch, still appalling and unacceptable, yet survivable. Charles Baudelaire studies the fluctuations between the spleen and the ideal, between the material and the spiritual domain in his collection of poems ‘The Flowers of Evil’; in the introduction to the publication of 1868, Théophile Gautier writes, “The poet of ‘The Flowers of Evil’ liked that which is inaccurately called the decadent style, and which is nothing else but art which has reached this highest stage of maturity, which is created by aging civilisations in their decay: a style which is efficient, complex, knowing, full of nuances and experiments [..]”88 The characteristics of Baudelaire’s style and its juxtaposition with ‘the decadent style’ give a number of positive connotations to the latter, which does not contradict the generally accepted meaning. The literary decadence is characterised by an individual and pessimistic attitude, feelings of spiritual weakness and sophistication, inadaptability to the instable social, political and economic situation and human relationships which proceed from it.89 Both decadents and symbolists call Baudelaire their predecessor, and in Maeterlinck’s first collection of poems, ‘Hothouses’, which he himself recognised as saturated with Baudelaire’s influence, along with the features of decadence – languor and boredom, one can read the analogies typical of symbolism, which are to become the keyword of Maeterlinck’s literary activity. Even though Anatole Baju, the publisher of the magazine “Le Décadent”, admits that nearly all the critics are consistently confusing decadents and symbolists90; yet, with a

to describe various literary trends of diverse quality, which are in opposition to the mainstream literature. 88 Baudelaire, Charles. Les Fleurs du Mal. Précédées d’une notice par Théophile Gautier. Paris : Michel Lévy frères, 1868, p. 17. http://fr.wikisource.org/wiki/Charles_Baudelaire_%28Gautier%29 (15.07.2012.) The use of boldface is ours [S. S. V.]. 89 Heinstein, Josef. Décadentisme, symbolisme, avant–garde dans les littératures européennes. Paris : Nizet, 1987, p. 8. 90 Baju, Anatole. L'anarchie littéraire : les différentes écoles : les décadents, les symbolistes, les romans, les instrumentistes, les magiques, les magnifiques, les anarchistes, les socialistes, etc. Paris : L. Vanier, 1892, p. 9. http://gallica.bnf.fr/ark:/12148/bpt6k107868p.r=Le+D%C3%A9cadent+artistique+et+litt%C3%A9raire +Anatole+Baju.langFR (04.06.2012.). 50 retrospective view, Ernest Raynaud still outlines the differences between these two closely associated literary trends: “The former, as well as the latter, felt the need to step over the old formulae and to reform the prosody, but the decadents had no intention to level the past with the ground. [...] The symbolists, to the contrary, wanted to preserve nothing of our old traditions, and their ambition was to create an entirely new form of expression. They say that this diversity of opinions can be explained by the fact that the symbolists were predominantly of foreign origin. They were not that much restrained by respect for tradition.” 91 Both closely related forms of expression coexist, until in the middle of the 80s of the 19th century, symbolism gains the upper hand in France. The Belgian symbolism comes to the foreground a little later – the most important works have been published from 1888 till 1898. 92 The relationship of symbolism and decadence in Belgium reflects the situation of France, as the Belgian francophone literature is an active participant of the French literary processes. Features of decadence and symbolism coexist in Maeterlinck’s first collection of poems - they reflect the literary development of the epoch, which serves as a catalyst for the author’s quest and choice of his literary path. It is the literary milieu of Paris and its modernist tendencies that help the crystallisation of Maeterlinck’s thought and creation of a consistent system, in which the author’s creativity is arrayed, inspired by his authorities, Ruysbroeck, Novalis, Emerson etc. The decadent literature, which influences the creation of some of Maeterlinck’s poems, is a phase on the way to his original symbolist theatre, which becomes a cornerstone of the Belgian literature. The Belgian symbolism achieved what no other Belgian literature had managed so far; namely, a consistent recognition by Paris. It was not a fleeting admiration for exotic literary fruit, but a persistent interest, a proof to which is a growth of this interest with regard to Maeterlinck, Georges Rodenbach and Emile Verhaeren at the beginning of the 20th century93. Symbolism is the golden age of the Belgian literature, an epoch, during which the Belgian national literary identity is formed; it gains a wider recognition and reaches its climax with awarding the Nobel prize to Maeterlinck.

91 Ernest Raynaud. La Mêlée Symboliste I, pp. 115, 117–118. 92 See : Denis, Benoit; Klinkenberg, Jean–Marie. La littérature belge. Précis d’histoire sociale. Bruxelles : Labor, 2005, p. 132. 93 Biron, Michel. La Modernité belge. Littérature et société. Coédition – Bruxelles : Labor; Québec : Les Presses de l’Université de Montréal, 2000, p. 129. 51

1.2. Formation of Maurice Maeterlinck’s Creative Thought and his Literary Influences

Maeterlinck as an author and thinker is a mystic. One of Maeterlinck’s first childhood impressions – the presence of religion – plays an essential role in the formation process of this world outlook. In the Jesuit College of Sainte–Barbe, he has received a solid education in the humanities, and the theme of death, frequently touched upon in educational conversations, is subsequently one of the predominant themes in his creative work; even though, as he himself admits in his book of memoirs, the death discussed in the conversations at college is “death without dignity, without a horizon, this small pragmatic, economic, commercialised and useful death.”94 Yet, it is this ‘small’ death which urges the young mind to look beyond, to explore this mystery. In the autumn of 1885, by discovering the mystic spirituality characteristic of the works of the 14th century mystic Ruysbroeck l’Admirable, he finds a source of inspiration for his yet unborn playwriting and his yet to be crystallised philosophical thought. Due to Ruysbroeck’s influence, Maeterlinck estranges himself from the strict confessional indoctrination received in the College of Sainte–Barbe; and the themes of Flemish mystics – silence, night, death - are echoed in his subsequently published collection of poems “Hothouses” and in his introverted plays. Ruysbroeck’s writing style has as profound an influence on the young author as does his mystic world outlook; the hermit enables Maeterlinck to look beyond the everyday words, to realise the connotative power of simple words and, beyond the discontinuity of the text, to learn the polysemy of ‘the tetanic syntax’.95 In his “Flemish ancestor”, Maeterlinck has found the primary sources of symbolism. Symbolism, which thrives in the literary milieu of Paris at the end of the 19th century and carries in itself Mallarmé’s’ dream of allowing one to divine, the desire to say the unspeakable, suddenly opens itself to Maeterlinck in an entirely different aspect – Ruysbroeck’s writing urges him to search for his own form of symbolic expression. A significant role in Maeterlinck’s way to symbolism is played by Villiers de l’Isle–Adam, whom the author describes as “a providential man, who, due to a

94 M. Maeterlinck. Bulles bleues. [1948]. In: Maeterlinck, Maurice. Œuvres I. Le Réveil de L'Âme, Bruxelles : Complexe, 1999, p. 673. 95 Maeterlinck, Maurice. Ruysbroeck l’Admirable. In: Maeterlinck, Maurice. Le trésor des humbles. Paris : Grasset & Fasquelle, 2008, p. 75. 52 coincidence of some unknown beneficial circumstances, at a chosen moment, was to give a direction to and decide my [Maeterlinck’s] fate”. 96 It was under Villiers’ influence that Maeterlinck makes the decisive step and turns completely away from Parnassus, from which he had already been estranged by Mallarmé and Ruysbroeck, in order to turn to symbolism.97 Having discovered Novalis98 with his universal symbolism, Maeterlinck reads his works, which reflect analogies between the visible and the invisible, the finite and the infinite as “a secularised document of the analogous doctrine”.99 From the Jena Romantics, Maeterlinck borrows the idea that everything poetic must be fairy-tale like and that fairy-tale is the freest poetic genre, in which the individual and the cosmic souls unite; a genre which does not separate the sensual from the spiritual, wakefulness from dream, reality from imagination. A fairy-tale becomes the starting point for the majority of Maeterlinck’s plays. Ralph Waldo Emerson’s essays organically complement the ideas learned from the works of Ruysbroeck and Novalis and thus continue the Belgian author’s explorations of the cognition of the soul during the act of intuitive realisation. The ideas of Emerson and the Jena Romantics stimulate the crystallisation of Maeterlinck’s concept of the symbol and its distinction from allegory. His childhood and youth experiences, his literary influences form Maeterlinck’s creative personality, yet, undeniably, his consolidating creativity gives form and inimitable originality to the heteroclite and amorphous material of impressions.

1.3. Maurice Maeterlinck’s Quest for his Literary Identity and the Development of his Literary Activity

The unexpected success of Maeterlinck’s first play “Princess Maleine” (1889) defines his further activity in the area of playwriting. The themes characteristic of Maeterlinck’s symbolist period, which had appeared already in the collection of

96 Maeterlinck, Maurice. Bulles bleues. [1948]. In: Maeterlinck, Maurice. Œuvres I. Le Réveil de L'Âme, Bruxelles : Complexe, 1999, p. 726. 97 Maeterlinck stays in Paris in the first half of 1886, where he meets Villiers, but in autumn (18.09.1886), the Symbolist Manifesto by Jean Moréas is published. 98 It happens around 1889, then he also begins translation of Novalis’ works. 99 Gorceix, Paul. L’image de la germanité chez un belge, flamand de langue française : Maurice Maeterlinck (1863-1949). Revue de littérature comparée, Nr. 299 (03.2001.), p. 397‒409. http://www.cairn.info/article.php (09.02.2011.). 53 poems “Hothouses”,– metaphysical anxiety, twists of fate, where we find ‘the idea of Christian God combined with the idea of the ancient fatality, hidden in nature’s impenetrable darkness,100 the omnipresence of the unknown and the macabre, the enigmas of existence, the answer to which hides in the secret of its finiteness, the impossibility of happiness and love and ‘the endless, dark and hypocritically active presence of death’101, - all of which add originality to the Shakespearean mood of the play. Just as ‘Princess Maleine’, most of the important Maeterlinck’s plays are created by using fairy-tale motifs. The employed literary approaches are diverse – Maeterlinck uses both popular fairy-tales, resemblance to which is announced already in the title and manifests itself in borrowing the plot of a well-known fairy-tale, which is then modified (“Princess Maleine”, “Ariane and Bluebeard”) and fairy-tale elements – sleeping princesses, doomed love etc., in which we can recognise specific fairy-tales or legends (“Pelléas and Mélisande”, “The Seven Princesses”, “The Blue Bird”), as well as creates fairy-tales himself, mostly with a fantastic atmosphere and characters, in whom we do not recognise the personages of specific fairy-tales, but we can sense their “fairytaleness” (“The Death of Tintagiles”, “Alladine and Palomides”, “Aglavaine and Sélysette”). If the storyline and the events, with slight alterations, remind us of the familiar tales, then the characters’ behaviour and attitude soon lead us away from the traditional plot, which has served as an opening for the entrance of the invisible meta-world. The primitive fear of the consciousness of the unknown, of death, contained in the fairy-tales, forms the central axis of the early stage of Maeterlinck’s literary activity. Fragility of the human life, its powerlessness in the face of the incomprehensible, incognisable powers of fate, turn into a flowing stream of self-abandonment and yearning for learning the unknown, which concludes in death. The play “Aglavaine and Sélysette” (1896) marks a turning point in Maeterlinck’s literary activity. Generally, the development of his metaphysical thought has a tendency toward an optimistic world outlook. A proof to this can be found in Maeterlinck’s first collection of essays “The Treasure of the Humble” (1896) and in the foreword to a collection of his plays written a few years later (1901‒1902): “Let us try [..] to vary the form of the unknown which surrounds us and to discover a

100 Maeterlinck, Maurice. Préface du Théâtre de 1901. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 297. 101 Id. 54 new sense for living and continuing life in it; at least we will have gained something, by replacing our sadness with hope, which dies and is rekindled again.”102 Having abandoned the theme of death of the first stage of his literary activity, Maeterlinck turns to human relations, their sincerity and mutual responsibility. Love announces itself in beautiful and musical abundance of words. The complex sentences and occasionally used alexandrine are remarkably different from the naive lexical reiteration and monotonous musicality of the first theatre. The second collection of Maeterlinck’s essays, “Wisdom and Destiny” (La Sagesse et la Destinée, 1898), begins a series of books of reflexion with a philosophical inclination – about the human lot, its potential and limitations of ability (“The Buried Temple”, 1902; “The Double Garden”, 1904; “Death”, 1913; “The Unknown Guest”, 1917; “The Great Secret”, 1921), about the secrets of the Universe (“The Life of Space”, 1928; “The Great Fairyland”, 1929; “The Supreme Law”, 1933), metaphysical and religious reflections (“Before the Great Silence”, 1934, “The Hour-Glass’, 1936; “The Shadow of Wings”, 1936; “Before God”, 1937; “The Great Portal”, 1939; “The Great Beyond” 1942)103. Nature observations can be found in “The Life of Bee”, which gains a great popularity and is followed up by “The Life of the White Ant” and “The Life of the Ant”104. Here, we find the observations of a nature researcher and a moralist, while his anthropomorphic vision and poetic style are constantly present. Even though these works are discussing social insects, we can sense that they are talking about the man, about his place, his calling and destiny.

CHAPTER 2. MAURICE MAETERLINCK IN THE LATVIAN LITERARY CRITICISM

The articles printed in the Latvian periodicals, separate brochures and volumes about Maeterlinck and his works can be divided into the following groups: general

102 Maeterlinck, Maurice. Préface du Théâtre de 1901. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La Princesse Maleine, Préface de Paul Gorceix. Paris : Éditions Gallimard, 1984, imprimé 2004, p. 298. 103 Le Temple enseveli, 1902 ; Double jardin, 1904 ; La Mort, 1913; L’Hote inconnu, 1917; Le grand secret, 1921; La Vie de l’Espace, 1928; La grande Féerie, 1929; La grande Loi, 1933; Avant le grand Silence, 1934, Le Sablier, 1936; L’Ombre des Ailes, 1936; Devant Dieu, 1937; La grande Porte, 1939; L’Autre Monde ou le Cadran stellaire, 1942. 104 La Vie des Abeilles, 1901; La Vie des Termites, 1927; La Vie des Fourmis, 1930. 55 critical and informative articles; announcements of the publication of specific works, an account of their content and their analysis; Maeterlinck and the society; reviews of translations into Latvian and reviews of the staged plays. The last segment is beyond the scope of our analysis; however, some of the reviews have been used for the characteristics of the overall situation. The time period which was studied, from the first article about Maeterlinck till the occupation of Latvia in 1940, has been divided into three phases: the introductory phase – 1895 – 1900, the drama writing phase – 1901 - 1914105 and the essay phase – 1914 – 1940. Analysis of the cultural situation in Latvia enables us trace the formation of the evaluation criteria for the literary works and the maturing autonomisation processes of the literary field.

2.1. The Social and Literary Context of Latvia

The subjugation of literature to national and social criteria restricts the authors’ individual creative freedom and thus hinders the formation and establishment of a value system specific to literature. In France and Belgium, the 19th century is the time when literature gradually disengages from the dictate of the political and social ideologies and forms its own axiological hierarchy, the products of which - literary works, among them, by Maurice Maeterlinck, come into the focus of the Latvian authors’ attention and support analogous processes on a local scale. The new aspirations towards freedom and striving for idealism in literature clash against the social determinism, which is trying to channel literature along the ideological path. However, the literary individualists, in the revolutionary atmosphere of the first decade of the 20th century, with increasing vigour, set out on the road leading in the opposite direction to homogeneity, and, therefore, are scornfully nicknamed decadents. Decadence in France and decadence in Latvia have something in common regarding the extra-literary sources of this devaluating denotation of literary trends – this denotation is firstly used with regard to the decadence of the political domain, the difference being that, in France, monarchists ascribe it to republicans, while in Latvia – marxists to capitalists.

105 The watershed is drawn by the beginning of World War I in the summer of 1914. 56

Pierre Bourdieu, a French sociologist, studying the history of literature, introduces the term of the literary field. One of the characteristic features of this field is its striving for autonomy; namely, refusal to subject literature to the political and moral canons and desire to base the literary creation in the work with the language. 106 The degree of autonomy of the field depends on the symbolic capital accumulated over the time, which enables the creators of culture to feel entitled and even consider their duty to reject the recommendations and demands made by the external powers; moreover, even to fight against them in the name of their conviction. 107 “The Motives of Our Art”108, published in the journal “Dzelme” and subsequently called the manifesto of decadence, can be regarded as the most notable assertion of the symbolist capital; however, this manifestation of principles strives not only to define its autonomy from the values dominating in the Latvian society but also to gain a new and better position in the Latvian literary field by redefining the specific capital. An endless battle for the monopoly is waged in the literary field, where everyone is trying to draw the borders. The stake in the literary battles is the monopoly of literary legitimacy and the right to define what is an author. There is no universal definition; everything depends on the outcome of the battle. 109 The “Dzelme” Manifesto presents to public a new description of the author and the literary creation, which dissociates itself from public usefulness and asserts its literary values. This is an attempt to set two goals – to create an autonomous literary field and to provide a new concept of the author and literature, the conditions for achieving of which are presented in “The Motives of Our Art”: individualism of the author (“as writers and poets we are standing and will stand on individual principles”) and independence of art (“We could no longer leave art in the role of a servant”). Both before and after “Dzelme” Manifesto, bitter criticism of the new literary trends is voiced in the literary space; likewise, the inspirers of the Latvian authors are being condemned, among them Maeterlinck, who plays an important role in the attempts of forming a new system of literary values. The accumulation of its elements

106 Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89, (09.1991.), p. 7. http://www.persee.fr/web/revues/home/prescript/article/arss_0335– 5322_1991_num_89_1_2986 (17.09.2012.). 107 Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89, (09.1991.), p. 8. 108 ‘The Motives of Our Art’, Dzelme, Nr.5 (1906), pp. 193 – 197. 109 Bourdieu, Pierre. Le champ littéraire. Actes de la recherche en sciences sociales. Vol. 89, (09.1991.), p. 13. 57 begins with the first news about the current literary trends of the Old Europe and influx of the new literary works in the Latvian literary milieu. The unliterary word of a decadent appears at the end of the 19th century, and alongside with it, another one – a symbolist. In Latvia, the understanding of the manifestations of symbolism in form and content develops gradually, in the process of familiarisation with the foreign literature by describing, translating it and experimenting with the new material in one’s own creative endeavours. The introduction of symbolism to the Latvian literature promotes the desire to liberate oneself from the social determinism and to strive for the autonomy of the literary field, which encompasses the sovereignty of the literary language. The particular process of creation a national literature liberated from ideologies, surprisingly, germinates a trend of denationalisation110 - literature tends to become independent of the national criteria, which where the pre-conditions of its own birth. Accordingly, familiarisation with the works of the supra-nationally famous master of the Belgian symbolism Maurice Maeterlinck is part of the development process of the Latvian literature and its driving force.

2.2. The Meta-textual Interpretations of Pre-Translations

The metatextual pre-history of Maeterlinck’s translations comprises articles by Kreicbergs, Rainis and Zeltmatis, to which we might add the mentions of the Belgian author in texts which are not entirely dedicated to his person. The meta-textuality defined by the French literary theorist Gerard Genette unites the proto-text and the meta-text, which is its commentary or critique. Maeterlinck’s meta-text in the Latvian periodicals is related to the proto-text, which consists of multiple segments, as the discussion concerns the works of the Belgian author himself and also the reviews dedicated to these works thus forming several meta-stages. The latter, on the other hand, open a field of the cultural transfer analysis, which includes the francophone, just as well as the German and Russian sources of text creation. Among them, there are translations published in the periodicals or separate editions, critical reviews, commentaries and evaluations of translations and theatre productions, as well as judgmental statements which can be found in the announcements of a publication of

110 More about the autonomisation of the national literatures see: Denis, Benoît ; Klinkenberg, Jean- Marie. La Littérature belge, précis d’histoire sociale. Éditions Labor, 2005, pp. 25–32. 58 the author’s works, production of a play, literary evening, film etc. The Latvian critics’ opinion is formed by their personal evaluation and the contribution of foreign critics. The reception of Maurice Maeterlinck is unconventional – the Latvian reader is acquainted with the prominent Belgian before reading his works, and meta-text exists in the language space before the appearance of the Latvian translations. The Latvian reader’s opinion about Maeterlinck’s works is formed before the publication of their translations by the articles published in the press and they influence the reader’s horizon of expectations; creating a preconceived idea of the Belgian author. The integration process of Maeterlinck’s literary works, mediated by the Latvian literary criticism, forms not only binary (francophone- Latvian) but also ternary (francophone – German – Latvian, francophone- Russian – Latvian) models of cultural transfer. The concept of cultural transfer implies the changes related to the volatile preferences of the receiving structure. The information about Maeterlinck relevant for the Latvian cultural situation includes select aspects of the Belgian symbolist’s literary work, which, on the one hand, form, or rather, complement the scene of the Western European and particularly the francophone literature with its current trends, but, on the other hand, paves the way to the integration of the Belgian text in the Latvian cultural space and thereby the possibility of its assimilation in the Latvian literature. From the first mention of Maeterlinck’s name in the Latvian press till the first line of his literary work translated into the Latvian language, a peculiar image of the Belgian writer is formed. The form of the meta-text in the Latvian press is not structured according to strictly established argumentation and cognitively oriented; it is expanded in the form of an emotional account, which suggests ambiguous evaluation criteria for the literary novelty, a desire to base one’s judgement in the models of literature which has gained recognition or even in the models formed by the ancient literature, which are primarily bound by genre. The metaphysical aspect of Maeterlinck’s plays and the innovative nature of his theatrical language are judged in comparison with the traditional forms, on the background of which they are presented as ‘alien’ and even ‘bizarre’. A certain caution is felt in the evaluation, as, even though the innovation is not fully comprehended, a concern is raised that the negative evaluation occasionally voiced by the Latvian writers might be incompetent. The glorification of Octave Mirbeau and respect for the French literary tradition as well as for the experiments of the new literature prevent the critics from passing a

59 unanimously negative judgement. On the other hand, at the time when the currents of a new Latvian literature are gradually forming, which in the first years of the 20th century will be called decadence, the principal writers’ concern is to obtain a freedom of literary expression and ideological independence. Yet, this means not only self- liberation from the dictate of ideologies, but also learning to be free and build a hierarchy of literary values. This axiological process is rapidly taking place, supported by the assimilation of the foreign literature, and the values in the literary domain have not fully established, but are still in a formation stage; there is also lack of clear understanding of the literary trends, as, with regard to some issues, this lack is felt in France, too (for example, how to distinguish symbolism from decadence). The distance of time subsequently puts everything in its place. With regard to the reflection of the Belgian author in the Latvian literary criticism till 1900, first of all, Maeterlinck is considered to belong to the French literature; and for a reason, as at the time, the Belgian francophone literature is developing by maintaining a close link with the French tradition. Secondly, Maeterlinck is mostly associated with mysticism in literature and moreover, he is introduced as the founder of mysticism; in Kreicbergs’ and Rainis’ interpretation – a writer- mystic, in Zeltmatis’ interpretation – a thinker – mystic. Thirdly, Maeterlinck, even though the form of his literary works is not entirely accepted, is viewed as a prominent representative of the new literature with undeniable literary merits. Finally, another segment of his literary work; namely, essays and writing of the German literary critics, has been used for the interpretation of his literary work; consequently, the Belgian author is presented as an innovative, multi-faceted and internationally popular writer.

2.3. Assessment of the Literary Quality in the Drama Writing Phase

At the beginning of the 20th century the Latvian readers have an opportunity to acquaint themselves with the translations of Maeterlinck’s essays; however, their offer is fragmentary; likewise, the reviews focus mostly on playwriting; therefore, both from the perspective of translations and meta-textual interpretations, we may consider this period of Maeterlinck’s reception in Latvia as that of drama writing. The rhythm of this period is marked by the news about the publication of Maeterlinck’s play ‘Monna Vanna’, its production in the German Theatre, translation of the play

60 into Latvian (1903), which is followed by translations of the plays of the first theatre (1905). As to the general articles dedicated to Maeterlinck, all of them outline the chronology of his literary works, yet, the views on its topicality differ. At the end of 1902, Aspasia positions the Belgian writer as a current phenomenon; however, in a 1905 publication by Jānis Asars111, which is separated from the former by only a few years, the opinion is radically different. Zeltmatis introduces Maeterlinck as a completely new literary phenomenon, whereas Jānis Asars - as a writer from a distant past. “Latvians have not yet heard of Maurice Maeterlinck.” Zeltmatis (1900).112 “Is there someone who, while reading the contemporary literature, would not immediately meet with Maurice Maeterlinck?” Aspasia (1901).113

“It happened in those times when finding new poets and establishing new trends was on the agenda.” Asars (1905).114

Both Zeltmatis and Asars’ articles introduce the translations of Maeterlinck’s plays; the difference lies in the vision. Zeltmatis, in a general way, introduces the Latvian public to the first translation, a text which, indeed, might be very different from the readers’ horizon of expectations, which plays a special role in the reception of a translated literary work. Maeterlinck’s influence on the works of the young Latvian authors is commented by the critics, both in neutral statements about the individual’s dependency on the powers of destiny115, about Maeterlinck’s quiet happiness of the soul116, about moving the action of the drama to the background117, and by mocking, with a disproving passion, the purity of the soul118, mysticism, the deep ‘I’ and the idiosyncratic syntax119. Maeterlinck and Ibsen are frequently juxtaposed and their

111 In fact, this time period could have been even shorter, since as early as at the beginning of 1902, in the Total Abstinence Society ‘, Asars presents a paper about Maeterlinck with the same title as the above publication, ‘Maeterlinck the Poet of Fears and Dreams’. ‘Of the lectures that have been delivered during this year, [..] Asars’ ‘Maeterlinck the Poet of Fears and Dreams’ deserves special recognition.’’ See Biedrību sadzīve. Pēterburgas Avīzes, Nr. 18 (02.03.1902.). 112 Kārkliņu Ernests. Moriss Meterlinks. Austrums, Nr. 11 (01.11.1900.), 994. lpp. 113 Asp. [Aspazija]. Dzeja un dzīve. Moriss Meterlinks. Dienas Lapa, Nr. 261 (15.11.1901.), 3. lpp. 114 Asars, Jānis. Moriss Materlinks, dvēseles un sapņu dzejnieks. Mājas Viesa Mēnešraksts, Nr. 4 (01.04.1905.), 242. lpp. 115 Zeltmatis. Individuālisms mūsu jaunākā literatūrā. Stari, Nr. 4 (01.04.1907.), 297. lpp. 116 A. Ķ. [Atis Ķeniņš]. Fallijs. Zalktis, Nr. 1 (01.01.1906.), 173. lpp. 117 D. [Unknown Author]. Selgā. Komēdija piecos cēlienos no Fallija. Balss, Nr. 49 (20.03.1906.). 118 –ws– [Jānis Jankavs]. Daži tipi iz "slimās mākslas" ražojumiem. Mūsu Laiki. Feļetona pielikums, Nr. 46 (24.02.1907.). 119 Līgotņu Jēkabs. Individuālisms, misticisms un simbolisms. Kritiska skice. Izglītība, Nr. 3 (01.03.1909.), 202. lpp. 61 works are valued as manifestations of aesthetic values, purging literature from ‘all the scum and unnecessary ballast, even if it is taken from life’.120 At this time in Latvia, the literary discussions have already subsided and Maeterlinck has received the highest acknowledgment in literature – the Nobel Prize. A year later (1913), the translation of “Sister Beatrice” by Jānis Akuraters is published. The very fact that Maeterlinck’s play is published in the series of Universal Library alongside the works of such literary personalities as Goethe, Ibsen, Wilde etc. is a proof of its being part of the world classics. With these acts of general recognition in the world and in Latvia, the doubts concerning the value of Maeterlinck’s literary works are forever pushed into the domain of the subjective approval-disapproval. The shift in Maeterlinck’s reception, in comparison to the pre-translation period, is as follows: it becomes obvious that in the 90-ties of the 19th century, Maeterlinck’s literary activity has undergone changes, and from the much disputed symbolist theatre the writer has moved in the direction of the traditional theatre with a developed plot, and the theme of death has been replaced by lighter topics. There is a different evaluation of these changes: Jānis Asars deems it as a literary downturn, Aspasia – as an improvement. Yet, this divide does not emerge as a watershed between the symbolist theatre and theatre in which symbols are used. Teodors Zeiferts, for instance, as an example of symbolism, mentions Maeterlinck’s play “The Blue Bird”121, which is rather far from the symbolist aesthetics. Little by little, the name of Maeterlinck –symbolist is replaced by Maeterlinck – thinker, as no new translations of plays are published after 1913.

2.4. Evaluation of Maurice Maeterlinck’s Essays

Articles in Latvian dedicated to Maeterlinck’s essays appear at the beginning of the second decade of the 20th century. In 1912, the Latvian reader is acquainted with Maeterlinck’s views on boxing, to which an essay is dedicated in the collection “The Intelligence of Flowers”, but, a year later (1913), two articles are published on

120 Bērziņš, Arturs. Dramatiskā rakstniecība. Artura Bērziņa referāts lasīts Zinību komisijas vasaras sapulcēs 16. jūnijā. Latvija, Nr. 147 (01.07.1909.), 5. lpp. 121 T [Teodors Zeiferts]. Sakārtotāja piezīmes R. Klaustiņa rakstam „Par simbolismu latviešu dzejā”. Jaunā Raža, XII (1910), 122. lpp.; Zeiferts, Teodors. Vēl par simbolismu. Latvija. Pielikums, Nr. 112 (18.07.1911.). 62 the recently issued collection of essays “Death”122 Even before, Maeterlinck’s essays have been used for explaining his philosophical ideas and for providing the reader with a more profound understanding of his drama writing; however, a direct focus on the essays of the Belgian author indicate a new phase in his reception. A sharp increase of Maeterlinck’s popularity can be observed at the beginning of World War I. During the war, nine translations of Maeterlinck’s essays have been printed in the Latvian press, only a slightly larger number – during the interwar period – 14123; the Belgian author is more frequently mentioned in the press; however, not in relation to his literary activity, but rather due to his political, or, to be more precise, military involvement. In August, 1914, the news is published in the Latvian press that the famous Belgian writer wants to volunteer in the army in order to fight against the German invaders. This active stance does not only show Maeterlinck’s desire to protect his motherland but also indicates something else –a loss of faith in his spiritual beacon – Maeterlinck’s celebrated Germanism. In 1916, the collection of articles “The Ruins of the War” is published, in the preface to which Maeterlinck writes emotionally:

“I loved Germany; I had a lot of friends there, whom now I have buried, dead or alive. I used to believe that Germany is big, honest and generous, and it always received me with hospitality and kindness. Yet, there are crimes which annihilate the past and lock the door to the future. By evading hate, I would have betrayed love.”124

This position is hardly compatible with the reputation of Maeterlinck – symbolist at the beginning of his literary career and Maeterlinck – the author of ‘The Blue Bird’. Along with compassion and solidarity, it causes indignation in the Latvian press: “What should be the reasons that have turned a writer into an avenger, one who goes further in the destruction of the enemy than the fiercest soldiers!...”125 From Maeterlinck the mystical writer, he has turned into someone who is not above the human weaknesses, among them hate and vengefulness.

122 R. R. [Unknown author]. Dzejnieks un dūre. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 208 (07.09.1912.); J. B. [Nezināms autors]. Morisa Māterlinka jaunākā grāmata „Nāve”. Domas, Nr. 5 (01.05.1913.), 603.–605. lpp.; G-nieks. Meterlinka domas par nāvi. Tagadne, Nr. 24 (15.12.1913.), 601.–603. lpp. 123 See tables pp.170, 171. and 172. 124 Maeterlinck, Maurice. Débris de la guerre. Paris : Fasquelle, 1918, pp. 1–2. J'ai aimé l'Allemagne, j'y comptais des amis qui maintenant, morts ou vivants, sont pour moi dans la tombe. Je l'ai crue grande, honnête et généreuse et elle me fut toujours hospitalière et bienveillante. Mais il y a des crimes qui anéantissent le passé et ferment l'avenir. En écartant la haine, j'aurais trahi l'amour 125 L. Divu tautu rakstnieki [G. Hauptmanis un M. Māterlinks]. Līdums, Nr. 98 (17.09.1914.). 63

Immediately after the war, at the end of 1920, Maeterlinck is still a “modern thinker”, this is a headline (only in the plural) given to a series of articles by Aleksandrs Dauge in the newspaper “Latvijas Sargs”. The first article of the series is dedicated to Maurice Maeterlinck.126 In a bizarre way, Dauge introduces Maeterlinck as a hero who is torn in his inner struggles, almost perishes, but then finds the strength to get up, to walk towards a bright future and serve the people. Probably, this vision has been inspired by Maeterlinck’s active anti-German struggle, the press accounts of which have turned him into the hero of this story. However, a few years later, the views on Maeterlinck have changed; the number of articles in the periodicals dedicated to literary criticism decreases, and they are replaced by reviews of the plays produced in the Latvian theatre.127 Maeterlinck – thinker and essay writer – is remembered predominantly on his anniversaries, when articles praising the author are published. Even though the popularity of the Belgian writer decreases over time, yet, in the period which is the focus of the research, the dominant axis of reception is clearly marked; namely, the forever present narrative about the soul, its shadow and light sides, striving towards the infinite (l’infini), about the unity of the soul and everything that exists. Jānis Sudrabkalns elaborates on this general opinion, specifying from which positions Maeterlinck has looked at the soul. In 1932, in his succinct article, Sudrabkalns, quoting an unnamed French critic, identifies four Maeterlincks: ‘The first one – the fragile, the vulnerable, who is tossed around by the breath of fate and ghastly thoughts of death. The second one – the thinker who believes in justice, in the victory of the good, in life. The third one – the curious researcher, who is trying to see the future forms of civilisation in the organised society of the insects. The fourth one – the discarder of the realities, the spinner of secrets.’ 128 Maeterlinck’s creative field is very vast, versatile and changeable in the course of time; therefore, most of the critics find it even harder to make a precise ‘map’ of

126 In fact, the article is an expanded Dauge’s lecture, which was presented in the Society for Help to the Latvians Studying in Moscow on 13 October, 1915, and an account of which can be read at the end of the same year. T. W. Meterlinks (Dauges lekcija Maskavā). Jaunās Pēterpils Avīzes, Nr. 17 (28.11.1915.). 127 «Sister Beatrice» (in 1918, Riga Latvian Theatre, directed by Zeltmatis; in 1919, in the City Theatre; in 1920, in the National Theatre and in 1924, in the Intimate Theater, directed by Biruta Skujeniece) «The Blue Bird» (in 1921, in the Art Theatre, directed by Eduards Smiļģis; in 1933, in the National Theatre, directed by Jānis Muncis); “The White Image” and “The White Bride” (in 1924 and 1928, in the National Theatre, directed by Alfreds Amtmanis – Briedītis) etc. 128 Sudrabkalns, Jānis. Sapņu un baiļu dzejnieks. Jaunākās Ziņas, Nr. 191 (26.08.1932.). 64 that which would give some idea of its borders and evolution. The latter is marked in a rather simplified way – from pessimism to optimism, from the incomprehensible, incognisable to the comprehensible, and this shift is valued positively in the interwar period. The Latvian meta-texts dedicated to Maeterlinck are dominated by the thematic approach, without a deeper poetic analysis. In the Latvian press, where the division of Maeterlinck’s creative work into the symbolist phase and the rest, which is characteristic of the francophone criticism, is vaguely sketched, the work of the Belgian author is predominantly discussed in its continuity. This is also the view of the outstanding scholar Paul Gorceix of the axis of Maeterlinck’s literary activity: “[..] despite all the mutations, the broad and high soaring of his thought, open to the universal, is and remains the central point of his aesthetics and morals. The nucleus, around which Maeterlinck’s quests in his essays and some of the plays of his mature years continue to gravitate. [..] the necessity of the infinity and the noble is present, [..] it is humanised in the man’s heart.” 129 Can we speak of a period of unanimous recognition in Latvia? A period of recognition sets in, when Maeterlinck, in his literary creation, is no longer generally considered a current author and his works are placed on the shelf of the classics. He is still relevant to some individual authors; or, to be more exact, another author can relate to and be inspired by some of his images, concepts, and themes, philosophical or moral ideas Creation of the image of Maeterlinck – a man of letters and his literary works in the Latvian literary criticism builds a meta-text changeable in time, which may be considered a unique cultural transfer characteristic solely of Latvia . In the research of this transfer, not only the ‘shifting’ of the cultural product itself is important, but also, according to the French scholar Béatrice Joyeux-Prunel, the necessity to be aware of the motivation of the intermediaries.130 The motivation of the authors of the articles of literary criticism changes over the course of time, from discovering his innovations to the recognition of the quality of his literary works and its popularisation.

129 Paul Gorceix. Maurice Maeterlinck, l’arpenteur de l’invisible. Bruxelles : Le Cri, 2005, p. 17. 130 Joyeux-Prunel, Béatrice. Les transferts culturels. Un discours de la méthode. Hypothèses, Nr. 1, 2002, p. 160. http://www.cairn.info/revue-hypotheses-2002-1-page-149.htm (01.08.2013.). 65

CHAPTER 3. MAURICE MAETERLINCK’S TRANSLATIONS INTO THE LATVIAN LANGUAGE

A translated text carries in itself a difference not only from the original text but also from the receiving literary system - according to Yves Chevrel, the French expert of comparative literature131. Maeterlinck’s text is a part of the symbolism of the francophone literary system, which has completed its path of development from the periphery of the literary field to its centre. Transposition of texts from one cultural space to another involves understanding of the rich informative material and connotations, their adaptation and transfer. For a writer, translation is simultaneously an exercise in style, which contains lexical, grammatical, morphosyntactic and other aspects; in other words, a creative workshop, where neologisms, new structures, new sounding are coined, which would be appropriate for expressing of the new vision in a different cultural space. In the case of symbolism, translator’s task is even more complex. One must agree with the statement of Peeter Torop that “approaching symbolism means not only a transition from poetry in general to the symbolist poetry, but also a transition from the neutral to the unique.” 132 In the analysis of the translations, the translator’s strategy is being studied: whether it is to reveal the uniqueness of Maeterlinck’s literary works by introducing innovations in the language, or to hand down Maeterlinck’s ideas to the potential reader by using the existent language resources.

3.1. Translation of the Symbolism of the Objective Poetry

The collections of poems “Fifteen Songs”133 and “Hothouses” are radically different, even though both have the characteristic shared by the entire Maeterlinck’s literary work – the desire to say the unspeakable. The language of “Fifteen Songs” is simpler than that of the first collection; the decadent nuances are absent and the form of poetry is close to the “primitivism”134 of folklore. In the songs, an important role is

131 Chevrel, Yves. Le texte étranger: la littérature traduite. In : Brunel, Pierre ; Chevrel, Yves (dir.) Précis de littérature comparée. Paris : Presses Universitaires de France, 1989, p. 57. 132 Тороп, Пэтер. Тотальный перевод. Tartu: Ülikooli Kirjastus, 1995, с. 95. 133 In 1896, ‘Twelve Songs’ are published, (Maeterlinck, Maurice. Douze Chansons. Paris : Stock; Gand : Van Melle, 1896) and they turn into ‘Fifteen Songs’ in the edition of 1900. 134 Maeterlinck, when asked where he got the idea about the songs, replies that he found it in the Flemish side, and that his mother had often been reciting them. Joseph Hanse writes more extensively 66 assigned to the world of things as the carrier of the “vertical” information. 135 Likewise, in the “Hothouses”, alongside images saturated with an oneiric world of plants. Maeterlinck gives the objects a shade of emotionally rich subjective analogies, speaking of “the deep reflections of things”136; however, in Maeterlinck’s songs, the objective world is even more present than in his first collection of poems and, interacting with the world of minerals and redundancy of figures, obtains a magical sounding. Maeterlinck’s love of songs echoes the taste of his contemporaries137, who find naive, unpretentious, resounding poeticism in the folk lyrics, in contrast to the coldly sophisticated form of Parnassus poetry. In the preface to the collection of his plays published in 1901, Maeterlinck names three quality criteria for poetry: “[..] the verbal beauty, then, contemplation and passionate painting, which depicts the things that actually exist around and inside us; that is, the nature of our feelings; and finally, permeating the entire literary work and creating an atmosphere which is unique for it, the idea which the poet creates about the unknown, into which the described creatures and things immerse themselves; the idea of a secret, which is above these things and creatures, which judges them and rules over their destinies. Beyond doubt, the last one is the most important.” 138 The three elements named by Maeterlinck, which are characteristic of the high poetry, are also the main components of the translation process of his poetry, which echo the interpretive theory (théorie interprétative) of the translation studies, which does not consider the language as the object of translation, but rather that which the text intends to communicate (le vouloir–dire), and the

about this. See: Hanse, Joseph. Introduction. In: Maeterlinck, Maurice. Poésies complètes. Bruxelles : La Renaissance du Livre, 1965, p. 65. 135‘A symbol permits that, alongside with the objective or ‘horizontal’ existence of every thing, there is its ‘vertical’ dimension. No: Burima, Maija. Modernisma koncepti 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011, 36. lpp. 136 „Les reflets profonds des choses.” In: Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 61. 137 Paul Gorceix mentions Paul Verlaine, Gustave Kahn, Paul Gérardy, Max Elskamp, Camille Mauclair, Jules Laforge, Paul Fort, Charles Van Lerberghe, Albert Mockel among the ‘champions’ of the folk song. In: Gorceix, Paul. Maurice Maeterlinck, le symbolisme de la différence. Paris : Eurédit, 2005, p. 84. 138 Maeterlinck, Maurice. Préface de 1901 Du Théâtre. In : Maeterlinck, Maurice. Serres chaudes. Quinze Chansons. La Princesse Maleine. Paris : Gallimard, 2004, p. 299. « La haute poésie, à la regarder de près, se compose de trois éléments principaux : d’abord la beauté verbale, ensuite la contemplation et la peinture passionnée de ce qui existe réellement autour de nous et en nous-même, c’est-à-dire la nature de nos sentiments, et enfin, enveloppant l’œuvre entière et créant son atmosphère propre, l’idée que le poète se fait de l’inconnu dans lequel flottent les êtres et les choses qu’il évoque, du mystère qui les domine et les juge et qui préside à leurs destinées. Il ne me paraît pas douteux que ce dernier élément soit le plus important. » 67 translator in this situation is a link in the chain between the author of the original and the recipients of the translation. The door and the lamp represent the essential dichotomies of Maeterlinck’s symbolist image system: closed space – exit, light – darkness. Their predominance in ‘Fifteen Songs’ echoes the use of these images in his plays, forming a consistent narrative. The translations of the poems from the short, seemingly unpretentious Maeterlinck’s collection of poems “Fifteen Songs” into Latvian139 provide an insight into the poetry of the Belgian symbolist, yet, they do not manifest the translators’ comprehension of Maeterlinck’s system of symbolic images.140 Jēkabsons, who most seriously focused on Maeterlinck’s literary works141, is particularly concerned with the musicality and the rhythm of the language, therefore, occasionally departing from the original text and thus from the “primitivism” of Maeterlinck’s songs. The Latvian translations tend to make Maeterlinck’s poetry more accessible, to change the grammatical construction142, thus narrowing down the range of the eventual meanings143 and thereby making the articulation of the ideas more visible inside the text. Yet, this cultural transfer may be regarded as successful, as ‘Fifteen Songs’ expand the sphere of beyond-things and echo the endeavours of the Latvian modernists, for whom, according to Janīna Kursīte, ‘a thing gains importance and appears only then and there where it acquires a symbolic meaning. 144

3.2. Translations of the Plays

A total of 13 of Maurice Maeterlinck’s plays have been translated into Latvian, and the translations available in the periodicals testify to the topicality of his literary works. The Latvian reader gets a glimpse in Maeterlinck’s literary work with

139 The entire collection is translated by Kārlis Jēkabsons (1906), but some individual poems – by Emīls Dārziņš, Kārlis Putniņš, Edvarts Virza, Plūdonis, Tirzmaliete, Olita Dzintare and M. Arājs. 140 For example, Jēkabsons depletes the symbolism of the image of the door, by using ‘door’ and ‘gate’ in Song VII; in Song II, Virza, with the use of the plural ‘extinguished lamps’, gives a different sound to Maeterlinck’s image. 141 In the subsequent years, Jēkabsons, when writing about modernism, is looking with greater understanding at Maeterlinck’s creative contribution than during the translation of ‘Fifteen Songs’. See: Jēkabsons, Kārlis. Modernisma izveidošanās literatūrā. Latvijas Sargs, Nr. 53 (06.03.1921.). 142 For example, „Četrsimt istabas vaļā ver, / Bet dienas nav vēl…” – Song VII in Jēkabsons’ translation. 143 Among other things, the specifying use of the pronouns in the Latvian language – „viņš” un „tas” (in French, only one word – il is used) – complicates translator’s task. 144 Kursīte, Janīna. Lietas poētika dekadentu darbos. Ratniece, Sandra; Vecgrāvis, Viesturs (sast.). Romantisms, neoromantisms un dekadence latviešu un cittautu literatūras kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums. Rīga: JD apgāds, 2011, 58. lpp. 68

“Intruder”, one of the hermetic plays of his symbolism, translated by Zeltmatis in 1900. Then comes the news about the stage success of the famous play “Monna Vanna” in Paris and elsewhere. “Finally, he has spoken in such a way that we can understand it,” writes E. A. [A. Deglavs] about “Monna Vanna”145 after the performance in the German City Theatre. This event encourages the writers in Latvia to undertake the translation of works by Maeterlinck, thought to be incomprehensible before. One year later (1903), the translations of “Monna Vanna” and “Ariane and the Bluebeard” – plays of the second period of his literary work- are published. A few years after that (1905), two translations of the works of the first period are published: “In There”, which is left its French title “Intérieur” and “Pelléas and Mélisande” – this is an attempt, through the prism of the already comprehensible Maeterlinck, to throw a retrospective glance at his metaphysical theatre and to try to understand it. Thus the process of getting acquainted with Maeterlinck is different from that of Belgium and France, where at first the writer’s ghastly metaphysical theatre and only then – that which is light-oriented is introduced; in Latvia, it happens almost simultaneously. Similarly to the popularity of “Monna Vanna” abroad, Stanislavsky’s production of “The Blue Bird” promotes interest in Maeterlinck’s works and their translation – the second translation of “Monna Vanna” (1909), “Aglavaine et Sélysette” (1908), “Sister Beatrice” (1913) and “Ariane and the Bluebeard”(1912) are published. The publications of Maeterlinck’s plays in Latvian within this brief period of time – 13 years – coincide with an important phase in the history of the Latvian literature, known as decadence. Even though this phase is significantly shorter, from 1906 till 1908, the crystallisation of the trends begins earlier, and Maeterlinck’s literary activity is one of the factors that accelerate the process. In the preface to his novel “Starlit Nights”, written in 1905, Haralds Eldgasts, alongside the names of other symbolists, names Maeterlinck and describes the symbolic art as follows: “[..] the true beauty and versatility of thoughts are revealed only to those who can read through the surface – between the lines. Like music, it wakens a multitude of sensations in the soul; it is inexhaustible, like the real poetry, the more one delves into it, the more it

145 A. E. Pilsētas teātris. Morisa Maeterlinka 3 cēlienu skatu luga „Monna Vanna”. Dienas Lapa, Nr. 271 (02.12.1902.), 3. lpp. 69 gives.” 146 The works of the young authors acquire features of symbolism and structures similar to those of Maeterlinck’s works, images resembling the powerless characters of the first phase of his literary activity, his concepts – the soul, silence, water etc. 147 Translations of Maeterlinck’s plays into Latvian could be divided into two groups: those which focus on the conveying the play’s storyline and those which, alongside the plot, have successfully rendered the stylistic originality of the Belgian playwright. The former group includes the translations carried out from intermediary languages – “Intruder” (sic), “Interieur”, “The Blue Beard and Ariane or the Futile Liberation” (1903), and both translations of “Monna Vanna”, as well as the second translation of “Ariane and Bluebeard”(1912), but the latter – translations by Jānis Asars, Paula Jēgere and Jānis Akuraters, i.e. “Pelléas and Mélisande”, a fragment of “Joyzelle”, “Aglavaine et Sélysette” and “Sister Beatrice”. The aim of the interpretative method of translation, according to Christine Durjieux, is not “a realisation of an identicality of the structure of the original text in the translation, but rather achieving of an identical impression on the reader.” 148 Only the latter approach, according to the scholar, can ensure a dynamic cultural transfer. A literary text, however, is in that special situation of transfer, where a translation plays a triple role, as it “transposes” the literary work from one culture into another; the literary work is written in a language, which is one of the elements of this culture, and the “vehicle” itself is a language. Therefore, without neglecting the potential readership, it is necessary to find a balance between the original and the translation, which may introduce new means of expression and linguistic structures into the recipient culture; this aspect is of particular importance at the beginnings of modernism in the Latvian literary space. Even though the quality of translations does not always match the works of the Belgian author, the young writers, who are searching for new styles of expression and ideas, benefit from translation – it serves as “scales” of language, enrich their style and develops their ability to “say the unspeakable”. Translations of Maeterlinck’s works are part of the European modernism scene in the Latvian literary

146 Eldgasts, Haralds. Pa mūžības ceļiem... No: Eldgasts, Haralds. Zvaigžņotās naktis. Rīga: Valters un Rapa, 1999, 23. lpp. 147 Let us mention a few examples – In Act I of Viktors Eglītis’ drama ‘The Court’, the space is strucured similarly to Maeterlinck’s ‘Pelléas and Mélisande’ – the mysterious underground space may overtake the reality of the overground. In Eldgasts’ ‘Starlight Nights’, the characters’ actions are based on the prototype of ‘Monna Vanna’. Aspasia’s ‘Zeltīte’ resembles Maeterlinck’s pale maidens, Edvarts Vulfs focuses on the concept of silence and its parody. 148 Durieux, Christine. La traduction, transfert linguistique ou transfert culturel ? Revue des lettres et de traduction. Nr. 4, 1998, p. 29. https://www.google.fr/#q=durieux+transfert+linuistique (17.11.2013.).

70 space, where the dynamic development processes and ability of assimilation shape the further course of development of the Latvian modernism from this newly acquired material.

3.3. The Chromatic Field of ‘The Blue Bird’ in the Original Play and in the Translations

“The Blue Bird” premiered on the stage of the Moscow Art Theatre on 30 September, 1908, and just before the French edition in 1909, it is published in Book 6 of “Shipovnik” (Шиповник) almanac with a note: translation from a manuscript149. The translators are Zinaida Vengerova (Зинаида Венгерова) and Vladimir Binshtock (Владимир Биншток). A factological, textual and visual analysis testifies to the fact that it is their work that the Latvian translator Augusts Baltpurviņš has used in the creation of his Latvian translation of “The Blue Bird” in 1908. A short fragment, Scene 10 of the play is translated in 1909 by Jānis Ezeriņš, a young student of the Valmiera Teacher Training Seminary, but, in 1933, Jānis Sudrabkalns repeatedly translates “The Blue Bird” for Jānis Muncis’ production in the National Theatre. Analytical juxtapositions of the three translations with the original text reveal the characteristics of the transfer of Maeterlinck’s colour symbolism into the Latvian language. The blue colour is of utmost importance in Maeterlinck’s play; it appears at special moments and is related to light, airiness, the non-material and the metamorphosis, which opens an entirely different world to the eye. The blue colour has a wide chromatic field in “The Blue Bird”. 150 There are 114 items in the play describing the blue colour with the stem bleu, 45 of them are adjectives that collocate with the noun “bird” (oiseau). It is defined by the title of the play and the plot about the quest for the Blue Bird, hence the bird’s absence (non-presence) makes the characters talk about it. The predominance of the blue colour and its chromatic field

149 Метерлинк, Морис. Синяя птица. Перевод З. А. Венгеровой и В. Л. Бинштока. В кн.: Литературно-художественные альманахи издательства „Шиповник”. Кн. 6. 1908. Санктпетербург. http://leb.nlr.ru/edoc/329893/Литературно-художественные-альманахи- издательства-Шиповник (09.01.2011.). 150 The chromatic field is linking of a colour to the reference colour. Semantic indexing is necessary if we want to describe a colour – light blue, sea blue, sky blue. The name of the colour may be linked to two semantic fields simultaneously: blue - green. 71 connotate the changes and a different world outlook, which the humankind is striving for and are on the way to reaching. First of all, the special meaning of the blue colour is revealed in the descriptions of the costumes. The adjective ‘blue’ is semantically indexed with other adjectives. Twice, the adjective tender (gentle) is used for the specification of the blue colour, which is associated with the tenderness and the tactile perception of the colour. Both have been used for describing clothing – Tiltil’s jacket and Sugar’s silk garment – and carry the connotations of naivety, purity and gentle sweetness. Gros bleu (black or dark blue) – describes a costume, too – the wide cloak of Time; Water151 in Scene 2 also dresses in a Princess’ costume from the fairy-tale “Donkey’s Skin”, which is “the colour of Time”. The colour of the costume from this French fairy-tale (which Charles Perrot published in his own version in 1694) has been described more precisely in the didascalia: ‘a costume the colour of time [..], which means – bluish or greenish (bleuâtre ou glauque).152 In both translations, the title of the fairy-tale has been omitted as meaningless for the Latvian reader. In Baltpurviņš’ translation: „Šis uzvalks, liekas, „laika krāsā”, par kuru pasakās stāsta? Es, liekas, pazīstu to.”153 In Sudrabkalns’ version: „Šis uzvalks, liekas, „laika krāsā”, vai ne? Es, liekas, to pazīstu.”154 Baltpurviņš has translated from the Russian translation, which does not mention the fairy-tale in question either: „Это, кажется, платье „цвета времени” про которое говорится вь сказке?”155 The similarity of all three texts indicates that Sudrabkalns’ translation has been influenced by either the Russian or Baltpurviņš’ translation. The blue colour appears in the play at special moments and is associated with light, airiness and the non-material. Blue accompanies the transformation in Scene 1, when Tiltil turns the diamond given to him by the fairy, and the walls of the woodcutter’s cabin undergo a metamorphosis, which is described by the verb ‘to turn bluish or blue’(bleuir), followed by an elaboration of the colour in the comparison ‘like sapphires’ (comme des saphirs), which symbolises not only light, but also nobility and wealth, giving a completely new value to the modest cabin and, with the incredibility of metamorphosis, leading one into the kingdom of dreams. This is about

151 L’eau ‒ in French is a word of the feminine gender. 152 Maeterlinck, Maurice. L’Oiseau bleu. Bruxelles : Labor, 1988, pp. 17–19. 153 Meterlinks, Moriss. Zilais Putns. Tulkojis Augusts Baltpurviņš. Zalktis, Nr. 6 (01.12.1908.), 49. lpp. 154 Māterlinks, Moriss. Zilais putns. Jāņa Sudrabkalna tulkojumā. Nacionālā teātra arhīvs, 14. lpp. 155 Метерлинк, Морис. Синяя птица. Перевод З. А. Венгеровой и В. Л. Бинштока. В кн.: Литературно-художественные альманахи издательства „Шиповник”. Кн. 6. 1908, с. 30. 72 seeing or, rather, noticing. The stones of the woodcutter’s cabin are still minerals, only having the status of jewels. The traditional way of seeing is dismantled; and in its place, a completely different, unexpected and surprising scene is presented, saturated with the blue colour and light. The Blue Kingdom of the future in Scene 10 with the yet unborn children – it is the innate potential of a different vision in each individual. In this new vision, the dichotomies of the dialectical mind are absent, just like the blue-black and the blue- white are not dichotomies, but belong to a single chromatic field. The blue colour- it is a new degree of knowledge, looking at familiar people, things and phenomena in a new light. The quest for the Blue Bird is a long journey of learning to see, which leads through metaphysical poles – love, happiness, secret, death, which has been successfully conveyed by the Latvian translations, even if not in its entire depth and scope. Two characteristic features could be pointed out in the chromatic aspect analysed in the Latvian translations, which are frequently observed in the process of the cultural transfer: firstly, the neglecting of the intercultural aspects; for example, the mentioned fairy- tale “Donkey’s Skin” for describing ‘the colour of time’ of the costume. Secondly, it is the aspect related to the cultural environment, which is distinctly manifested in the translations of the names of the jewels, where the translators freely improvise with the original material. Both aspects are related to the domain of reception, and here the following question becomes relevant: whether it is necessary to follow the original precisely, even though the Latvian reader is not familiar with the information field included in Maeterlinck’s play, or whether the translator has the right to narrow it down, adapting the text to the recipient. The answer will be negative, as each translation which brings something new is an opening and sometimes the beginning of a tradition as well.

3.4. The Mosaic of the Fragmentariness of Essays

“An essay – it is, firstly, an intellectual provocation, a new look at the conventional form of thinking. The text of an essay is characterised by a principled internal incompleteness, lack of structure, ‘sketchiness’. The essayist’s ‘unfinished’ thought focuses on the object; it is thought to be unfinished, or to be more precise,

73 ungraspable with a single thought,” 156 this is how an essay is defined by Konstantin Zatsepin. The above definition echoes the pervasive theme of Maeterlinck’s literary works – the incognisable, about which it is impossible to say everything in its entirety. Maeterlinck itself, in the twilight of his life, writes the following about the abundance of themes and chaotic nature of the essay writing aspect of his literary activity, about the possible discarding of the redundant: “I agree that I could have more carefully weeded my modest garden, but in my joys of a gardener, I have frequently seen that, by weeding excessively, we uproot as many promises of flowers as weeds.” 157 Maeterlinck has no definite system of his own, no desire to develop rational theories, and it would be difficult to do in the wide range of topics discussed in his essays. The most frequently translated essays in Latvian are from the collection “The Treasure of the Humble”; a separate collection of essays in translation has never been published; however, 5 of the 13 essays of this collection have fully or partially been published in the Latvian periodicals. If, at the beginning of the century, quotations from the essays are frequently used in the articles about Maeterlinck, then subsequently, their number decreases and this is due to two factors: the public has sufficiently familiarised themselves with the dramatic author and his ideas and the world outlook, which is also voiced in the essays, and the translations of essays and innumerable Maeterlinck’s quotations, paraphrases of his thoughts and his mentions can be read in the press; therefore, there is no need to provide the reader with this supplementary material. In the interwar period, individual copies of recently published collections of essays become available; however, the collection “The Treasure of the Humble” is still popular alongside with the other collections published at the beginning of the century; there are fewer translations of the essays from the new collections. Summing up the general trend of the translation of Maeterlinck’s essays in the Latvian press, it must be admitted that translators’ attention has been focused predominantly on essays of a single thematic group – that of the human lot, the human potential and the limitations of human abilities. The period of World War I, for a short term, determines a selection of Maeterlinck’s texts relevant to its topicalities, but, on the whole, Maeterlinck’s contemplations about condition humaine are predominant.

156 Зацепин, Константин. Эссе: от философии к литературе. НЛО (Независимый филологический журнал), № 104 (01.07.2010.). http://magazines.russ.ru:81/nlo/2010/104/za17.html (02.03.2012.). 157 Maeterlinck, Maurice. L’Autre monde ou Le Cadran stellaire. Paris : Fasquelle, 1942, p. 9. 74

Quotations of Maeterlinck’s essays in articles on diverse topics are not immediately related to the context of his literary activity and embrace a rather wide scope, particularly in the 1930s, when Kārlis Ulmanis’ policy of an authoritarian state promotes an active life and an optimistic view of the future; which is also characteristic of the second phase of the literary activity of the Belgian author. Love, death, religion, political regimes, and ideas of progress – these are but a few themes of the articles which contain quotations from Maeterlinck’s essays. Quotations of the Belgian author and ideas contained by the essays are adapted to plain everyday situations of life, and their number by far exceeds the literary references. The totality of the mentions of Maeterlinck, the artist of the fragment, and the translations of his essays and quotations in the Latvian press forms a unique mosaic, changeable over the time, the first elements of which are the incognisable depths of existence, followed by the art of living, but, at the end of the 1930s, the quotidian life draws a new pattern; however, no longer in its tragic aspect158, but as a solution of moral problems in everyday situations. The selective reflection of Maeterlinck’s literary works in the Latvian translations is not a proof of a simplification of the diversity of the Belgian author or of smoothing over the complexity of his creative thought, but of a value formed as a result of a cultural transfer which is integrated in the value hierarchy of the Latvian literary field and becomes its indispensable part; moreover, the new positioning does not correspond to its place in the source culture. Translations of Maeterlinck’s literary works are an indispensable part of the dynamic development processes in the Latvian literature of the turn of the centuries; their positive or negative evaluation, their meta- textual interpretation attempts at their positioning lead to a reflection about the Latvian literature as well.

CONCLUSIONS

1. The doctoral thesis, for the first time in the Latvian literary studies, provides an in-depth and systematic study and analysis of two segments of Maeterlinck’s reception in Latvia – the literary criticism and the translations. This cultural analysis of the origins of the cultural transfer reflects the evolvement of Maeterlinck’s creative

158 The essay in question is Maeterlinck’s ‘The Tragic in Everyday Life’. 75 personality and its development in the social and literary context, the role of the events of the epoch in the formation process of the literary paradigms in the 19th century and the history of the formation of the term ‘decadence’, frequently associated with symbolism, in France. 2. Analysis of Maeterlinck’s biographical components provide an insight into the history of the development of the key concepts of his literary activity – silence, night, soul, death etc., while a detailed overview of his literary authorities – Ruysbroeck, Novalis, Emerson etc – cast light on the sources of the writer’s creative and philosophical conception, on his choice of the literary expression and style and highlight the values that are consistent during his entire literary activity. The analysis of the source culture and the creative activity of the writer himself reveal a space from which the performer of the transfer selects the material and which is the basis for a comparative analytical juxtaposition and a study of the cultural import in the receiving culture. 3. The selection criteria for the material are defined by the situation of the receiving culture, and, in the Latvian literary milieu, the interest about Maeterlinck is fostered by the formation processes of modernism and the beginning of the transformations in the literary field. The innovative art of the Belgian author’s symbolist period inspires an individual art, independent from ideologies, with the criteria rooted in aesthetics. The predominant themes of Maeterlinck’s literary works – the tragic, fatality etc. – bring with them new means of dramatic expression that are different from the traditional ones; therefore, his literary works are an indirect stimulus for the autonomy of the Latvian literary field, when the Latvian literature, similarly to the majority of the European literatures, aspires to develop itself a value system independent of the social, political and ideological criteria and to introduce a new concept of literature and the writer. 4. At the turn of the 19th and 20th century, in Latvia, the criteria of the literary criticism, which, under the influence of the national and marxist discourse, to a large extent, is based on extra-literary realia, define the value of the literary work, based on the principle of social usefulness. However, active translation and publication of the European literature and essays written about it not only promote discussions about the foreign literary works but also stimulate reflections about the domestic literature. 5. The autonomisation processes of the literary fields of Western Europe and Latvia, taking place with a slight chronological shift, draw parallels in the

76 terminology domain as well – decadence and decadents, as the names for a socially useless literary phenomenon and its representatives, are adapted for the cultural situation of Latvia. In the francophone literature, this extra-literary terminology comes from the royalist criticism of the republicans, in Latvia – from the criticism of the civil society by the supporters of the materialism theory- nevertheless, what both literary spaces have in common is a blurred border between the so-called decadent literature and symbolism, which, in the course of time, crystallises in a more distinct form; however, without ever becoming strictly outlined. Thus Maeterlinck, whose first collection of poems occassionally contain the manifestations of hopelessness according to the trend of the epoch, is placed among the decadents. The opinon has been formulated in relation to the current processes in the Latvian literature, as, being one of the sources of inspiration for the Latvian writers, he is associated with the name of his zone of influence. 6. Maeterlinck’s reception in the area of literary criticism takes place with a slight chronological shift159, and ‘a lively interest in literarian issues’160 has been recognised to be its stimulating factor. The material of the literary criticism manifests not only suitability for general interest, but also a desire to reflect innovative experimentation, originality and otherness in the literary space. 7. In the first phase of the periodisation of the reception by the literary criticism (1895 – 1900), identified in the study, the conclusion: Maeterlinck – mystic prevails. The simplicity of the plot of Maeterlinck’s symbolist plays and their obscure message lend themselves to an emotionally interpretative reading with a tendency to search for their hidden meaning without rational criteria of evaluation. The originality of Maeterlinck’s literary works is evaluated in comparison with the traditional norms, on the background of which it looks ‘bizarre’. 8. In the second phase of the reception (1900–1914), gaining awareness of the changes in the writer’s literary activity161, the Latvian literary critics have a diametrically opposite viewof it162, yet they do not draw the borderline typical of the francophone literary criticism, where the symbolist phase is separated from the rest of

159 Maeterlinck’s symbolist plays were written from 1889 till 1894, but the first information about the Belgian author appears in the Latvian press in 1895. 160 Brunhilde [Jānis Kreicbergs]. „Beļģijas Šekspīrs” Māterlinks. Austrums, Nr. 7 (01.07.1896.), 550. lpp. 161 The theme of death is replaced by a positive view of life. 162 Jānis Asars, for instance, considers them a backslide, whilst Aspazia and Ādolfs Erss praise Maeterlinck’s post-symbolism writing as the best. 77 his literary contribution. At the beginning of the second decade of the 20th century, there is an established view of the entire Maeterlinck’s literary activity as symbolist. 9. The third phase of reception (1914–1940) begins with World War I, and the image of Maeterlinck the symbolist writer is replaced by the writer – patriot of Belgium. In the post-war period, Maeterlinck’s popularity is gradually decreasing; it is maintained by the plays produced on the stages of Latvia. The literary quality of the works by the Belgian writer is generally recognised in the literary criticism and does not raise any discussions. Maeterlinck’s transfer to Latvia in the area of the literary criticism, on the one hand, complements the Western European, and particularly, the francophone literary scene with commentary on selected material from his literary works and with quotations; on the other hand, it prepares and promotes the integration of the translations of Maeterlinck’s texts into the Latvian cultural space. 10. In Latvia, the interpretation of Maeterlinck’s literary works develops by getting acquainted with a substantial part of the contribution of the Belgian author in a short period of time. In the Franco–Belgian cultural space, Maeterlinck’s symbolism associated with the predominance of death is no longer relevant at the beginning of the 20th century, and, even though the creative concept of the Belgian author has changed in the meantime, the clicheic notion about it decreases its field of reception. However, in Latvia, where there is no clearly defined position, the field of reception continues growing and the unfamiliar segments present an additional stimulus for its extension. 11. In the domain of Maeterlinck’s translations into the Latvian langugae, essays prevail numerically and are thematically dominated by condition humaine (the human condition). Chronologically, the majority of the essay translations, 32163 in total, are published later than the translations of the 13 plays164. The Latvian translation stage of the plays coincides with searches for new expressions in Latvian literary space resembling analagous processes at the end of the 19th century Franco-Belgian literature. On the other hand, translations of essays serve partly as an explanation of the drama material, (as such they are also used in literary

163 See pp. 170, 171, 172 and the Apendix of the Doctoral Thesis. 164 Translations are printed between 1900 and 1913. The translations represent different plays written between 1891 and 1906: symbolic plays as „Pelléas and Mélisande”, „L’Intruse”, „Intérieur”, a play of the transition period, „Aglavaine et Sélysette”, post-symbolic plays „Ariane et Barbe-bleue”, „Soeur Béatrice”, „Monna Vanna”, „L'Oiseau bleu”. 78 criticism) simultaneously allowing to crystallise Maeterlinck’s reflections on the soul, silence, death, happiness, etc. predominant in the Latvian reception of the plays. 12. Maeterlinck’s essay translations are characterised by Danica Seleskovitch’s theoretically interpretive approach165 dominated by "the implied" which is traditionally used in translations of reflexive texts dedicated to themes of humanity. For poetry translations, on the one hand, the tendency is to make Maeterlinck’s poetry understandable by semantic concretisation and clear grammatical structures, which do not allow ambiguity in the text; on the other hand, the translations show additional culture layers that are different from the impersonal observations typical to the original. The play translations accurately reproduce thematic line, translations by Jānis Asars, Paula Jegere and Jānis Akuraters present both equivalents of Maeterlinck’s text and elegant Latvian language usage, but in general the translations abound in linguistic imprecision, arstic licence and omissions which destroy the nuances of the original, and in some places simplified language annuls the connotational and inter-textual fields of the original. 13. Over time, the creative heterogeneous components of Maeterlinck’s writing are united, highlighting a few of them and making a distinctive characteristic image in the host culture, which changes over time and is affected by both the social refraction in the literary field and current trends in the Latvian literature. The reception of Maeterlinck’s writing in Latvian literary criticism and translated literature at the beginning of the 20th century is a major factor contributing to the overall integration in the European literary space and development of Latvian literature. Further research of reception Maeterlinck’s works in Latvian will develop in the following directions: Maeterlinck’s intertext in the Latvian authors, conceptual parallels between Maeterlinck and Latvian fiction, as well as productions of plays by Maeterlinck in Latvian theaters.

165 See pp. 123.–124. 79

CARACTÉRISTIQUES GÉNÉRALES DE LA THÈSE

Cette thèse de doctorat est consacrée à l'étude de la réception des œuvres littéraires de l'auteur belge Maurice Maeterlinck en Lettonie166. Le champ d'étude comprend des activités littéraires de Maeterlinck et deux domaines de sa réception : critique littéraire et traductions, les deux englobant la période de 1895 à 1940. La phase initiale de la réception de Maeterlinck en Lettonie coïncide avec le processus de la formation du modernisme letton, alors que l’expression originale de l'auteur s’apparente aux efforts des modernistes vers la liberté de création. L'étude de la réception de Maeterlinck dans les deux segments mentionnés ci-dessus est pertinente dans trois aspects : primo, l'analyse de l'estimation des œuvres de Maeterlinck par la critique littéraire lettone au tournant des XIXe et XXe siècles, secundo, l'évaluation de la qualité de la traduction et tertio, l’exploration des œuvres de Maeterlinck les plus souvent traduites et des concepts les plus accentués par la critique littéraire lettone. La thèse porte sur la formation de la singularité littéraire de Maeterlinck dans le contexte de la littérature française et belge et de l'évolution de son œuvre littéraire ; elle analyse le changement de la réception de Maeterlinck par la critique littéraire lettone au fil du temps – d'un véritable innovateur en écriture dramatique à un penseur, qui littérairement peut être rangé dans les annales de l'histoire littéraire. L’analyse des traductions de l’œuvre maeterlinckien a été réalisée en évaluant leur équivalence au texte original, ainsi qu’en étudiant les influences des langues intermédiaires, le choix des œuvres pour la traduction et l'histoire de la création des traductions. L'objectif général de la thèse est d'étudier deux segments du vaste champ de la réception de Maurice Maeterlinck : la critique littéraire et les traductions dans le contexte de l'aire culturelle lettone puis d’explorer leur rôle dans la formation de l'image de l'auteur en tant que personnalité créative et la notion du développement de son activité littéraire. Les objectifs opérationnels découlent de l'objectif général de la recherche :

166 Ici et plus loin dans le texte le mot «Lettonie» a été utilisé pour désigner (1) l'aire culturelle qui est consolidée par la langue lettone et qui a acquis son statut étatique en 1918, ainsi que (2) la République de Lettonie. 80

1. étudier le milieu littéraire de Maeterlinck, les motifs de ses œuvres, cristallisés dans le processus de développement de la pensée créatrice de l'écrivain, les formes de sa création littéraire et la poursuite du développement de son activité littéraire ; 2. analyser les aspects contextuels de transfert de Maeterlinck : les facteurs idéologiques et historiques de la formation de critères dans la critique littéraire lettone, ainsi que les tendances de l'autonomie du champ littéraire letton ; 3. étudier la réception de Maeterlinck dans la critique littéraire lettone, analyser le positionnement, l'interprétation, l'évaluation des travaux de l'écrivain et leurs rapports avec les processus de la littérature lettone; 4. effectuer l’analyse comparative des caractéristiques spécifiques des œuvres maeterlinckiennes et leur représentation dans les traductions lettones.

Le choix des méthodes de l'étude est déterminé, dans un premier temps, par l'accent mis sur le phénomène de la réception dans l'espace métatextuel et celui de traduction. La méthodologie de la thèse de doctorat est basée sur la théorie de l'esthétique de la réception et le transfert culturel. Nous nous appuyons sur les concepts de « l'horizon d'attente » (Erwartungshorizont) et de « l’écart esthétique » (Abweichung) introduits par Hans Robert Jauss, ainsi que sur le rapport entre le genre et l'horizon d'attente analysé par Philippe Lejeune. Parmi la vaste gamme d'études comparatives nous avons privilégié la théorie des transferts culturels, élaborée par Michel Espagne et Michel Werner, qui englobe deux domaines d'analyse : l’analyse contextuelle de départ et de réception du transfert, ainsi que l'analyse des vecteurs, autrement dit, les activités des médiateurs culturels. L'importation culturelle réalisée par les médiateurs culturels, les critiques, des traducteurs, des voyageurs et d’autres, stimule la prise de conscience et la résolution des questions pertinentes de la culture de réception. Cette approche a été favorisée dans l’élaboration de la structure de cette thèse de doctorat ; la structure est formée par l'analyse du contexte culturel de départ et de réception du transfert, mais aussi par l'analyse des processus et résultats de médiation et dans le domaine de la critique littéraire et de la traduction. Dans un second temps, le choix des méthodes d'analyse appropriées pour chaque segment de l'étude est d'une importance capitale. Le champ de l'étude comprend l'interaction de l'espace littéraire et extra-littéraire, les processus de création littéraire, les aspects de la critique littéraire, le changement des

81 paradigmes littéraires et enfin, les caractéristiques significatives de la structure d'un texte littéraire et de ses traductions. Les spécificités du domaine de l'étude appelle à l'utilisation des méthodes suivantes : celles de l'histoire littéraire et de la sociologie pour étudier les processus littéraires, le développement de la critique littéraire et le contexte social, l'approche philologique pour analyser et comparer les textes originaux et les traductions, leurs similitudes et différences dans l'utilisation de la langue dans les différents espaces linguistiques mais aussi les méthodes de traductologie pour étudier l'approche du traducteur en traduisant l'œuvre littéraire. Quant à la méthode biographique, elle a été utilisée pour déceler les origines des aspects les plus importants de l'œuvre littéraire de Maurice Maeterlinck, ainsi que les sources de ses influences littéraires. La thèse de doctorat présentée ici propose une réflexion globale et contextualisée du processus de formation de la personnalité créatrice de Maurice Maeterlinck et l'analyse de ses traits principaux à travers des œuvres littéraires de ses contemporains, de textes de critique littéraire française, ainsi que l'analyse de l'aire culturelle. Notre intention est d’apporter une contribution originale aux études littéraires en explorant tout d'abord l'image de Maeterlinck, homme de lettres et penseur, et l’interprétation de son œuvre littéraire dans les métatextes lettons, en analysant ensuite les liens entre la réception de l'auteur belge et le champ littéraire letton, puis en étudiant les traductions des œuvres maeterlinckiennes et leurs aspects spécifiques. Cette thèse de doctorat fait partie de la direction de recherche lancée par l'Institut d'études comparées de l'Université de Daugavpils sur la réception de la littérature étrangère dans le domaine littéraire letton et la littérature lettone dans le contexte littéraire du modernisme européen, qui sert de cadre d'étude à un certain nombre de thèses de doctorat: « Monde artistique de la prose de K. Hamsun et de J. Akuraters : caractéristiques comparatives » par Maija Burima, « Réception de la prose d'Oscar Wilde en Lettonie (jusqu'en 1940) » par Ilze Kačāne, « Prose d’Antons Austriņš dans l'espace littéraire européen » par Alina Romanovska et « Réception de la prose d’Anton Tchekhov en Lettonie (jusqu'en 1940) » par Oksana Komarova.

APPROBATION DE LA THÈSE

10 articles scientifiques ont été publiés sur la problématique de cette thèse de doctorat.

1. Simona Sofija Valke. Pasaku tēli Morisa Māterlinka teātrī [Personnages des contes dans le théâtre de Maurice Maeterlinck]. Littera scripta Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 7. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010. 2. Simona Sofija Valke. Priekšmeti Morisa Māterlinka „Piecpadsmit dziesmās” un to latviskajos tulkojumos [Objets dans Quinze chansons de Maurice Maeterlinck et leurs traductions lettones]. Kultūras studijas. Zinātnisko rakstu krājums III. Priekšmetu pasaule literatūrā un kultūrā. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 3. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka recepcija Latvijā 19.–20. gadsimta mijā [Réception de Maurice Maeterlinck en Lettonie au tournant des XIXe et XXe siècles]. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 16. Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2011. 4. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārās identitātes uzplaukums beļģu simbolisma ietvaros [Identité littéraire de Maurice Maeterlinck dans le cadre du symbolisme belge]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 5. Simona Sofija Valke. Māterlinka radošās domas veidošanās Eiropas literārajā telpā [Construction de la créativité maeterlinckienne dans l’espace littéraire européen]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 6. Simona Sofija Valke. Māterlinka darbi Latvijas kultūras kontekstā XX gadsimta sākumā [Œuvre de Maurice Maeterlinck dans le contexte culturel de la Lettonie au début du XXe siècle]. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūta almanahs. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011. 7. Simona Sofija Valke. Hromatiskā semantika Māterlinka „Zilajā putnā”. Oriģināla un latvisko tulkojumu analītisks sastatījums [Sémantique chromatique dans L’Oiseau bleu de Maurice Maeterlinck. Étude comparative du texte original et des traductions lettones]. Kultūras studijas IV. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2012.

8. Simona Sofija Valke. Mīta transformācija Māterlinka lugā „Ariana un Zilbārdis” [Transformation du mythe dans la pièce de Maurice Maeterlinck « Ariane et Barbe-Bleue »]. Littera Scripta. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Jauno filologu rakstu krājums, Nr. 8. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 9. Simona Sofija Valke. Māterlinka literārā lauka epistolārais tēls [Image épistolaire de l’espace littéraire de Maurice Maeterlinck]. Kultūras studijas V. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes rakstu krājums. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2013. 10. Simona Sofija Valke. Morisa Māterlinka „Monna Vanna” Haralda Eldgasta lasījumā [« Monna Vanna » de Maurice Maeterlinck dans l’interpretation de Haralds Eldgasts]. Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums 18. Liepāja: Liepājas Universitāte, izdevniecība LiePA, 2013.

APERÇU DU CONTENU DE LA THÈSE DE DOCTORAT

La thèse de doctorat présentée ici comprend une introduction, trois chapitres subdivisés en sections, les conclusions, une bibliographie, puis une annexe qui contient des informations sur les premières éditions des œuvres de Maeterlinck en français et leurs traductions en letton.

CHAPITRE 1. ACTIVITÉ LITTÉRAIRE DE MAURICE MAETERLINCK

Les débuts littéraires et la quête de l’expression originale de Maurice Maeterlinck sont intimement liés à la tradition littéraire française et aux processus littéraires de son époque. Néanmoins, son ouverture aux littératures étrangères, inhabituelle aux auteurs français, mais aussi sa capacité d'assimiler leurs valeurs est l'un des principes de son génie littéraire qui ouvre la voie à la reconnaissance de Maeterlinck en France, et ailleurs dans le monde.

Maurice Maeterlinck achemine vers le symbolisme à travers la décadence167, qui, inspirée par la vie sociale et politique et la quête de nouveauté littéraire, se développe en France au début des années 80 du XIXe siècle. Les décadents et symbolistes se réclament de Baudelaire, et Maeterlinck lui-meme reconnaît que son premier recueil de poèmes Serres chaudes s’avère saturé d'une influence baudelairienne. Mais en outre des traits décadents – langueur et ennui, nous pouvons y trouver les analogies révélatrices du symbolisme, qui annonce le mot-clé de son œuvre littéraire. La littérature décadente qui influe sur la création de certains des poèmes de Maeterlinck est un passage expérimental à son théâtre symboliste, qui devient alors la pierre angulaire de la littérature belge. Maeterlinck en tant qu’auteur et penseur est un mystique. La présence de la religion étant l'une des premières impressions de son enfance joue donc un rôle primordial dans la formation de cette vision du monde. Au collège jésuite de Sainte- Barbe qui lui offre une solide formation en sciences humaines, dans l’enseignement on aborde souvent le thème de la mort formant subséquemment l’axe central de son premier théâtre. En automne 1885, par la découverte de la spiritualité mystique des œuvres de l’ermite du XIVe siècle Ruysbroeck l'Admirable, il trouve une source d'inspiration pour son écriture dramatique et sa pensée philosophique pas encore écloses. Cela lui vaut un éloignement de la doctrine reçue à Sainte-Barbe ; et les thèmes du mystique flamand – le silence, la nuit, la mort – trouvent leur écho dans Serres chaudes et dans ses pièces introverties, ainsi que son style qui permet de dépasser la quotidienneté des mots, de réaliser leur puissance connotative et au-delà de la discontinuité du texte, d'appréhender la polysémie de la « syntaxe tétanique ».168 Villiers de l'Isle-Adam169 joue un rôle important dans le choix littéraire de Maeterlinck sous l’influence duquel il fait le pas décisif de s’écarter du Parnasse, dont Mallarmé et Ruysbroeck l’avait déjà éloigné afin de se tourner vers le symbolisme.170

167 Ici et plus loin dans le texte l'utilisation du concept non-littéraire de «décadence» coïncide avec l'utilisation traditionnelle du tournant des XIXe et XXe siècles quand ce mot désignant la décroissance est utilisé pour décrire de différentes tendances littéraires de qualité diverse, qui forment l'opposition à la littérature dominante. 168 Maeterlinck, Maurice, Ruysbroeck l’Admirable, dans : Maeterlinck, Maurice. Le trésor des humbles, Paris, Grasset & Fasquelle, 2008, p. 75. 169 Maeterlinck le caractérise comme « l'homme providentiel qui, au moment prévu par je ne sais quelle bienveillance du hasard, devait orienter et fixer ma destinée. » Maeterlinck, Maurice, « Bulles bleues », [1948], dans : Maeterlinck, Maurice, Œuvres I, Le Réveil de L'Âme, Bruxelles, Complexe, 1999, p. 726. 170 Maeterlinck séjourne à Paris au début de l'année 1886 et y fait la connaissance de Villiers. Le 18 septembre, Jean Moréas fait publier son manifeste du symbolisme. 85

Ayant découvert le romantique allemand Novalis171 avec son symbolisme universel, Maeterlinck lit ses œuvres qui reflètent les analogies entre le visible et l'invisible, le fini et l'infini comme « un document sécularisée de la doctrine analogue. »172 Le conte apprécié par les romantiques s’avère le point de départ de la majorité des pièces de Maeterlinck. Quant aux essais de Ralph Waldo Emerson, leurs idées jointes à celles des œuvres de Ruysbroeck et Novalis, aiguillonnent les explorations maeterlinckiennes de l'âme dans l'acte de connaissance intuitive et stimulent la cristallisation de son concept du symbole, distinct de l'allégorie. Ses expériences d’enfance et de jeunesse, ses influences littéraires forment la personnalité créative de Maeterlinck, mais, indéniablement, son génie littéraire donne la forme et l'originalité inimitables au matériel hétéroclite et amorphe des impressions. Le succès inattendu de la première pièce de Maeterlinck Princesse Maleine (1889) guide la suite de son activité littéraire dans le domaine de la dramaturgie. Les thèmes caractéristiques de la période symboliste de Maeterlinck, parus déjà dans les Serres chaudes, l'inquiétude métaphysique, les coups du sort où « l'idée de Dieu chrétien mêlée avec celle de la fatalité antique, refoulée dans la nuit impénétrable de la nature »173, l'omniprésence de l'inconnu et du macabre, les énigmes de l'existence, la réponse auxquelles se cache dans le secret de sa finitude, l'impossibilité du bonheur et de l'amour et « la présence infinie, ténébreuse, hypocritement active de la mort »174, ajoutent de l’originalité à l'ambiance shakespearienne de la pièce. Dans les pièces symbolistes, la fragilité de la vie humaine, l’impuissance face à l'incompréhensible, les pouvoirs inconnaissables du destin mènent à la lassitude au gré du courant et à l’attente du dévoilement de l'inconnu, qui aboutissent à la mort. La pièce Aglavaine et Sélysette (1896) marque un tournant dans l'activité littéraire de Maeterlinck vers une vision optimiste du monde. Une preuve de ceci peut être trouvée dans la première collection d'essais de Maeterlinck Le Trésor des Humbles (1896) et dans la préface d'un recueil de ses pièces de théâtre écrite quelques années plus tard (1901-1902) : « Essayons [...] de varier l’apparence de l'inconnu qui nous entoure et d’y découvrir une raison nouvelle de vivre et de persévérer, nous y

171 En 1889 Maeterlinck entame la traduction des œuvres de Novalis. 172 Gorceix, Paul, « L’image de la germanité chez un belge, flamand de langue française : Maurice Maeterlinck (1863-1949) », dans : Revue de littérature comparée, Nr. 299 (03.2001.), p.397‒409, http://www.cairn.info/article.php (09.02.2011.). 173 Maeterlinck, Maurice, « Préface du Théâtre de 1901 », dans : Maeterlinck, Maurice, Serres chaudes, Quinze Chansons, La Princesse Maleine, Paris, Gallimard, 2004, p. 297. 174 Id. 86 gagnerons du moins d’alterner nos tristesses en les mêlant d’espoirs qui s’éteignent et se rallument. »175 Ayant abandonné le thème de la mort de son premier théâtre, Maeterlinck se penche sur les relations humaines, la sincérité et la responsabilité mutuelle. Le deuxième recueil d’essais de Maeterlinck, La Sagesse et la Destinée (1898), marque le début d’une série de livres de réflexion sur la condition humaine, les secrets de l'espace, les idées métaphysiques et religieuses.176 Dans les ouvrages consacrés à la vie des insectes sociaux177, nous constatons constamment la présence de sa vision anthropomorphique et son style poétique où il discoure plutôt de l'homme, de sa place, sa vocation et de son destin.

CHAPITRE 2. MAURICE MAETERLINCK DANS LA CRITIQUE LITTÉRAIRE LETTONE

Les articles sur Maeterlinck et ses œuvres, publiés dans les périodiques lettons, brochures et volumes peuvent être répartis selon les groupes suivants : (1) articles critiques et d'information générale, (2) annonces de la publication d'un ouvrage, (3) résumés d’une œuvre et son analyse, (4) Maeterlinck et société; (5) avis de traductions en letton et (6) commentaires des pièces mises en scène. Le dernier segment est hors de la portée de notre analyse, cependant, certains commentaires ont été utilisés pour caractériser la situation globale. La période étudiée, à partir du premier article sur Maeterlinck jusqu'à l'occupation de la Lettonie en 1940, a été divisée en trois phases : la phase d'introduction 1895–1900, la phase d'écriture dramatique 1901–1914 et la phase d’essais 1914–1940. L’analyse de la conjoncture culturelle en Lettonie nous permet de retracer la formation des critères d'évaluation pour les œuvres littéraires et les processus de maturation de l’autonomisation du champ littéraire.

175 Maeterlinck, Maurice, « Préface du Théâtre de 1901 », dans : Maeterlinck, Maurice, Serres chaudes, Quinze Chansons, La Princesse Maleine, Préface de Paul Gorceix, Paris, Éditions Gallimard, 1984, imprimé en 2004, p. 298. 176 Le Temple enseveli, 1902 ; Double jardin, 1904 ; La Mort, 1913 ; L’Hôte inconnu, 1917 ; Le grand secret, 1921 ; La Vie de l’Espace, 1928 ; La grande Féerie, 1929 ; La grande Loi, 1933 ; Avant le grand Silence, 1934 ; Le Sablier, 1936; L’Ombre des Ailes, 1936 ; Devant Dieu, 1937; La grande Porte, 1939 ; L’Autre Monde ou le Cadran stellaire, 1942. 177 La Vie des Abeilles, 1901; La Vie des Termites, 1927; La Vie des Fourmis, 1930. 87

La soumission de la littérature aux critères nationaux et sociaux restreint la liberté créatrice des auteurs et entrave la formation et mise en place d'un système de valeur propre à la littérature. En France et en Belgique, le XIXe siècle marque le moment où la littérature se désengage progressivement du diktat des idéologies politiques et sociales et constitue sa propre hiérarchie axiologique, dont parmi ses produits, les œuvres de Maeterlinck se placent au centre de l'attention des auteurs lettons et soutiennent des processus analogues à l'échelle locale. Les nouvelles aspirations vers la liberté et la recherche de l'idéalisme dans la littérature affrontent le déterminisme social qui tente de canaliser la littérature sur le chemin idéologique. Le symbolisme maeterlinckien joue un rôle important dans les tentatives de la formation d'un nouveau système de valeurs littéraires, quoiqu’en Lettonie, la pénétration dans l’essence du symbolisme se fait progressivement, dans le processus de familiarisation avec la littérature étrangère en l’analysant, la traduisant et en expérimentant le nouveau matériel dans les créations littéraires. En conséquence, la familiarisation avec les œuvres du maître du symbolisme belge Maeterlinck, ayant acquis une renommée supranationale, est partie intégrante de l’évolution littéraire lettone et de sa force motrice. Le métatexte178 de Maeterlinck se composant de plusieurs segments, énumérés plus haut, ouvre un champ d’analyse du transfert culturel qui comprend non seulement les sources francophones, mais aussi les médiations allemandes et russes, cela formant des modèles de transfert culturel binaires (francophone – letton), mais aussi ternaires (francophone – allemand – letton, francophone – russe – letton). La réception de Maeterlinck dans la phase d’introduction est non conventionnelle car le lecteur letton découvre l'éminent belge avant la lecture de ses œuvres ; dans l'espace linguistique, le métatexte précède les traductions. Le métatexte dans la presse lettone n'est pas structuré selon une argumentation strictement établie et cognitivement orientée, il est développé sous la forme d'un compte-rendu émotionnel, ce qui témoigne l’absence des critères d'évaluation pour la nouveauté littéraire et le désir d’ancrer le jugement dans les modèles de la littérature légitimée ou antique, auxquels les pièces maeterlinckiennes sont apparentées par le genre. L'aspect métaphysique de celles-ci et le caractère innovant de son langage théâtral sont jugés par rapport aux formes traditionnelles, sur le fond desquelles il est présenté comme

178 La métatextualité définie par Gérard Genette est le lien unissant le prototexte et le métatexte, qui est son commentaire ou sa critique. 88

« étrange ». Cependant, une certaine prudence s’avère dans l'évaluation : l’article enthousiaste d'Octave Mirbeau sur la Princesse Maleine et le respect pour la tradition littéraire française, ainsi que pour les expériences de la nouvelle littérature, évite de porter un jugement strictement négatif. Malgré cela, Maeterlinck est considéré comme un éminent représentant de la nouvelle littérature avec des mérites littéraires indéniables. Au début du XXe siècle, les lecteurs lettons ont l'occasion de se familiariser avec les traductions des essais de Maeterlinck. Toutefois, leur offre est fragmentaire, de même, les commentaires se concentrent principalement sur la dramaturgie, c’est pourquoi nous pouvons considérer cette période de la réception de Maeterlinck en Lettonie comme celui de l'écriture dramatique. Quant aux articles consacrés à Maeterlinck, tous décrivent la chronologie de ses œuvres littéraires, cependant, les points de vue sur son actualité diffèrent. En 1900, Zeltmatis introduit Maeterlinck comme un nouveau phénomène littéraire, puis, à la fin de 1902, Aspasia positionne l'écrivain belge comme une actualité du présent. En revanche, dans une publication de 1905 par Jānis Asars, l'opinion est radicalement différente.

« Les Lettons n'ont pas encore entendu parler de Maurice Maeterlinck. » Zeltmatis (1900). « Y a-t-il quelqu'un qui, tout en lisant la littérature contemporaine, ne se heurterait pas immédiatement à Maurice Maeterlinck? » Aspasia (1901). « Cela se passait à l’époque où les trouvailles de nouveaux poètes et l’établissement de nouveaux courants était sur l'ordre du jour. » Asars (1905).179

L'influence de Maeterlinck sur les œuvres des jeunes auteurs lettons est commentée par les critiques sur un ton neutre parlant de la dépendance de l'individu face aux puissances des destins, du bonheur tranquille dans l'âme180 du déplacement de l'action du drame à l'arrière-plan181, ou bien commentant sur un ton acerbe et ironique la pureté de l'âme182, le mysticisme, le « moi » profond et la syntaxe idiosyncrasique183.

179 Kārkliņu Ernests. Moriss Meterlinks. Austrums, Nr. 11 (01.11.1900.), 994. lpp., Asp. [Aspazija]. Dzeja un dzīve. Moriss Meterlinks. Dienas Lapa, Nr. 261 (15.11.1901.), 3. lpp., Asars, Jānis. Moriss Materlinks, dvēseles un sapņu dzejnieks. Mājas Viesa Mēnešraksts, Nr. 4 (01.04.1905.), 242. lpp. 180 A. Ķ. [A. Ķeniņš]. Fallijs. Zalktis, Nr. 1 (01.01.1906.), 173. lpp. 181 D. [Nezināms autors]. Selgā. Komēdija piecos cēlienos no Fallija. Balss, Nr. 49 (20.03.1906.). 182 –ws– [Jānis Jankavs]. Daži tipi iz "slimās mākslas" ražojumiem. Mūsu Laiki. Feļetona pielikums, Nr. 46 (24.02.1907.). 183 Līgotņu Jēkabs. Individuālisms, misticisms un simbolisms. Kritiska skice. Izglītība, Nr. 3 (01.03.1909.), 202. lpp. 89

Le changement de la réception de Maeterlinck, par rapport à la période pré- traduction, est la suivante : on admet que dans les années 90 du XIXe siècle, Maeterlinck est passé du théâtre symboliste à un théâtre plus traditionnel avec une intrigue développée et le thème de la mort a été remplacé par des sujets moins pesants. Les évaluations de ce changement diffèrent : Jānis Asars y voit une dégradation littéraire, Aspasia, comme une amélioration. Pourtant, ce changement ne ressort pas en tant que ligne de partage entre le théâtre symboliste et le théâtre avec des symboles. Teodors Zeiferts présentant un exemple de symbolisme, mentionne L'Oiseau Bleu184, ce qui est assez loin de l'esthétique symboliste. Comme les pièces maeterlinckiennes ne sont plus traduites après 1913, progressivement le nom de Maeterlinck–symboliste est remplacé par Maeterlinck–penseur. Les articles en letton dédiés aux essais de Maeterlinck apparaissent au début de la deuxième décennie du XXe siècle. Auparavant, les critiques citaient de larges extraits d’essais pour fournir au lecteur une compréhension plus profonde de son écriture dramatique. Toutefois, un accent direct sur les essais en tant que l’objet d’étude indique une nouvelle phase dans la réception. Une forte augmentation de la popularité de Maeterlinck peut être observée pendant la Première Guerre mondiale, mais cela est dû à son engagement patriotique joint à sa popularité littéraire Immédiatement après la guerre, à la fin de 1920, Maeterlinck est encore un « penseur moderne », puis quelques années plus tard, le nombre d'articles dans les périodiques de critique littéraire diminue, et ils sont remplacés par les critiques des pièces produites sur les scènes lettones185. Même si la popularité de l'écrivain belge diminue au fil du temps, l'axe dominant de la réception de la période qui fait l'objet de notre recherche est clairement marqué : le message toujours présent sur l'âme humaine, son aspiration vers l'infini, sur l'unité de l'âme et tout ce qui existe. L’œuvre de Maeterlinck est très vaste, divers et variable au cours du temps ; par conséquent, la plupart des critiques lettons sont en difficulté pour dessiner une « carte » précise qui donnerait une idée de ses frontières et son évolution. Celle-ci est

184 T [Teodors Zeiferts]. Sakārtotāja piezīmes R. Klaustiņa rakstam „Par simbolismu latviešu dzejā”. Jaunā Raža, XII (1910), 122. lpp.; Zeiferts, Teodors. Vēl par simbolismu. Latvija. Pielikums, Nr. 112 (18.07.1911.). 185 Sœur Beatrice (en 1918, au Théâtre letton de Riga, mise en scène de Zeltmatis, en 1919, dans le Théâtre de la ville, en 1920, au Théâtre national et en 1924, dans le Théâtre intime, mise en scène de Biruta Skujeniece) L'Oiseau Bleu (en 1921, dans le Théâtre d'Art, mise en scène d’Eduards Smiļģis, en 1933, au Théâtre national, mise en scène de Janis Muncis); «L'Image blanche » et « La Mariée blanche » [Les Fiançailles] (en 1924 et 1928, au Théâtre National, mise en scène d’Alfreds Amtmanis - Briedītis) etc. 90 marquée d'une manière assez simplifiée – du pessimisme à l'optimisme, de l’incompréhensible au compréhensible. Le métatexte sur l’œuvre de Maeterlinck est dominé par l'approche thématique, sans une analyse plus approfondie de sa poétique. La division de la dramaturgie maeterlinckienne en premier et second théâtre, caractéristique à la critique francophone, est vaguement esquissée. Ainsi, l’œuvre de l'auteur belge est principalement discuté dans sa continuité.

CHAPITRE 3. LES TRADUCTIONS DE MAURICE MAETERLINCK EN LETTON

L’étude des traductions se penche sur le choix éventuel de la stratégie du traducteur – révéler la singularité des œuvres de Maeterlinck par l'introduction des innovations dans la langue d’accueil ou transmettre des idées de Maeterlinck au lecteur potentiel en utilisant les ressources linguistiques existantes. Les recueils de poèmes Quinze chansons (1900)186 et Serres chaudes (1889) sont radicalement différents même si les deux ont comme caractéristique commune à l'ensemble de l'œuvre maeterlinckien le désir de dire l'indicible. Nous ne retrouvons plus dans les Quinze chansons les nuances décadentes des Serres chaudes mais la forme poétique se fait proche du « primitivisme » en folklore187 et les objets si présents dans les poèmes du recueil acquiert le rôle du support de l'information « verticale ». Dans la préface du recueil de ses pièces publié en 1901, Maeterlinck nome trois critères de qualité pour la poésie :

« La haute poésie, à la regarder de près, se compose de trois éléments principaux : d’abord la beauté verbale, ensuite la contemplation et la peinture passionnée de ce qui existe réellement autour de nous et en nous-même, c’est-à-dire la nature de nos sentiments, et enfin, enveloppant l’œuvre entière et créant son atmosphère propre, l’idée que le poète se fait de l’inconnu dans lequel flottent les êtres et les choses qu’il évoque, du mystère qui les domine et

186 En 1896, sont publiées Douze chansons, (Maeterlinck, Maurice, Douze Chansons, Paris, Stock ; Gand, Van Melle, 1896) qui se transforment en Quinze chansons dans l'édition de 1900. 187 Maeterlinck, lorsque l'on lui demande d’où vient l'idée des chansons, répond que ce sont des vieilles chansons flamandes chantées par sa mère. Joseph Hanse écrit plus longuement sur ce sujet. Voir : Hanse, Joseph, « Introduction », dans : Maeterlinck, Maurice, Poésies complètes, Bruxelles, La Renaissance du Livre, 1965, p. 65. En outre, le penchant de Maeterlinck pour les chansons fait écho au goût de ses contemporains, parmi lesquels Paul Gorceix nomme Paul Verlaine, Gustave Kahn, Paul Gérardy, Max Elskamp, Camille Mauclair, Jules Laforge, Paul Fort, Charles Van Lerberghe, Albert Mockel. Voir : Gorceix, Paul. Maurice Maeterlinck, le symbolisme de la différence, Paris, Eurédit, 2005, p. 84. 91

les juge et qui préside à leurs destinées. Il ne me paraît pas douteux que ce dernier élément soit le plus important. »188

Les trois éléments de la haute poésie cités par Maeterlinck sont également ceux qui importent dans la traduction de sa poésie et cela s’apparente à la théorie interprétative de traduction, qui ne considère pas la langue comme un objet de traduction, mais privilégie le vouloir-dire du texte, le traducteur dans cette situation servant de maillon de chaîne entre l'auteur de l'œuvre et le bénéficiaire de la traduction. La porte et la lampe représentent les dichotomies essentielles du système d'imagerie symboliste de Maeterlinck : espace fermé – ouvert, lumière – obscurité. Leur prédominance dans les Quinze chansons fait écho à la présence de celles-ci dans la dramaturgie maeterlinckienne , tissant ainsi une continuité cohérente. Pourtant, les traductions des poèmes des Quinze chansons189 qui donnent un aperçu de la poésie du symboliste belge, ne manifestent pas la pénétration de son système d'imagerie symboliste par les traducteurs. Kārlis Jēkabsons, traducteur du recueil, est particulièrement préoccupé par la musicalité et le rythme de la langue, ce qui l’éloigne du texte original et par conséquent du « primitivisme » des chansons de Maeterlinck.190 Les traductions lettones ont en général une tendance à rendre la poésie maeterlinckienne plus accessible en modifiant la construction grammaticale, en réduisant l'éventail des significations éventuelles d'où émerge l'articulation accentuée des idées du texte. Pourtant, ce transfert culturel peut être considéré comme un succès car les Quinze chansons élargissent la sphère de l’au-delà-des choses et se rapprochent des efforts des modernistes lettons. Dans l’ensemble en letton, treize pièces de Maeterlinck ont été traduites et leurs publications dans les périodiques témoignent de l'actualité de l’auteur belge. Le lecteur letton lit d’abord L’Intruse, l'une des pièces hermétiques de son symbolisme, traduite par Zeltmatis en 1900, viennent ensuite les nouvelles sur le succès de Monna Vanna à Paris et ailleurs. E. A. [A. Deglavs], après le spectacle dans le Théâtre allemand de la ville réagit à Monna Vanna : « Enfin, il a parlé d'une manière telle que

188 Maeterlinck, Maurice, « Préface de 1901 Du Théâtre », dans : Maeterlinck, Maurice, Serres chaudes, Quinze Chansons, La Princesse Maleine. Paris, Gallimard, 2004, p. 299. 189 Le recueil est traduit par Kārlis Jēkabsons (1906), mais certains poèmes par Emīls Dārziņš, Kārlis Putniņš, Edvarts Virza, Plūdonis, Tirzmaliete, Olita Dzintare et M. Arājs. 190 Plus tard, Jēkabsons, lorsqu’il écrit sur le modernisme, manifeste une compréhension plus profonde. Voir : Jēkabsons, Kārlis. Modernisma izveidošanās literatūrā. Latvijas Sargs, Nr. 53 (06.03.1921.). 92 nous pouvons la comprendre »191. Cela encourage les écrivains lettons à entreprendre la traduction des pièces de Maeterlinck jusque-là plutôt considérées comme incompréhensibles. Un an plus tard (1903), on publie les traductions de Monna Vanna et d'Ariane et Barbe-Bleue, pièces du second théâtre, en 1905 – Intérieur et Pelléas et Mélisande, du premier théâtre. En effet, il s'agit d'une tentative, à travers le prisme du Maeterlinck compréhensible, de jeter un regard rétrospectif sur son théâtre métaphysique et d'essayer de le comprendre. De même que la popularité de Monna Vanna à l'étranger, la mise en scène de L'Oiseau bleu par Constantin Stanislavski suscite un grand intérêt pour les œuvres de Maeterlinck et leur traduction. Successivement, la traduction d’Aglavaine et Sélysette (1908), la seconde traduction de Monna Vanna (1909), puis celle de Sœur Béatrice (1913) sont publiées, suivies de la seconde version d'Ariane et Barbe-Bleue (1912). Un texte littéraire subsiste dans cette situation particulière de transfert où sa traduction joue un triple rôle car elle « transpose » l'œuvre littéraire d'une culture à l'autre, l'œuvre littéraire est écrite en langue, qui est elle-même l'un des éléments de sa culture d’origine et aussi le « véhicule » du passage. Par conséquent, sans négliger le lectorat potentiel, il est nécessaire de trouver un équilibre entre l'original et la traduction qui peut introduire de nouveaux moyens d'expression et des structures linguistiques dans la culture d’accueil ; cet aspect est particulièrement important dans les débuts du modernisme letton. Même si la qualité des traductions ne correspond pas toujours aux œuvres du maître belge, elles accordent aux jeunes écrivains, qui sont à la recherche de nouveaux styles et idées, la possibilité de faire des exercices de « gammes » de langue, d'enrichir leur style et de développer la capacité de « dire l'indicible ». Les traductions des œuvres de Maeterlinck font partie de la représentation moderniste européenne dans l'espace littéraire letton, où les processus de développement dynamiques et la capacité d'assimilation façonnent de ce matériel nouvellement acquis le cours ultérieur du modernisme letton. Les essais les plus souvent traduits en letton sortent du recueil Le Trésor des Humbles ; une traduction complète n'a jamais été réalisée, néanmoins, 5 des 13 essais de ce recueil ont été traduits et publiés, même à plusieurs reprises, dans les périodiques lettons, ce qui dépasse le nombre d’essais traduits des recueils mis à jour postérieurement.

191 A. E. Pilsētas teātris. Morisa Maeterlinka 3 cēlienu skatu luga „Monna Vanna”. Dienas Lapa, Nr. 271 (02.12.1902.), 3. lpp 93

Précisant la tendance générale de la traduction des textes maeterlinckiens, il faut admettre que l'attention des traducteurs a été axée principalement sur les essais d'un groupe thématique – celui de la condition humaine, le potentiel humain et ses limites ainsi que les capacités de l'homme. Les citations des essais de Maeterlinck dans des articles sur des sujets divers distincts de son activité littéraire embrassent un champ assez étendu, en particulier dans les années 1930, lorsque la politique autoritaire du président Kārlis Ulmanis favorise une vie active et une vision optimiste de l'avenir, ce qui est aussi caractéristique pour les essais de la période postsymboliste de l'auteur belge. L'amour, la mort, la religion, les régimes politiques, et les idées de progrès – ce ne sont que quelques thèmes des articles qui contiennent des citations de textes de Maeterlinck. La représentation sélective des œuvres littéraires de Maeterlinck dans les traductions lettones n'est pas une preuve de la simplification de sa diversité ou de la réduction de sa pensée complexe, mais d'une valeur formée à la suite d'un transfert culturel qui est elle-même intégrée dans la hiérarchie des valeurs du champ littéraire letton et en est devenue sa part indispensable. En outre, le nouveau positionnement ne correspond pas à sa place dans la culture source. Les traductions des œuvres maeterlinckiennes participent aux processus dynamiques de la littérature lettone au tournant des siècles, à leur évaluation positive ou négative, à l'interprétation métatextuelle et ces tentatives de positionnement participent à une réflexion sur la littérature lettone.

CONCLUSIONS

La présente thèse de doctorat, pour la première fois dans les études littéraires lettones, fournit une analyse approfondie de deux segments de la réception de Maeterlinck en Lettonie – la critique littéraire et les traductions. Cette analyse des origines du transfert culturel reflète l’évolution de la personnalité créatrice de Maeterlinck et son développement dans le contexte social et littéraire, mais aussi le rôle des événements de l'époque dans le processus de formation des paradigmes littéraires du XIXe siècle. L'art novateur de la période symboliste de Maeterlinck inspire une création individuelle, indépendante des idéologies, dont les critères seraient enracinés dans l'esthétique. Les thèmes prédominants de l'œuvre de Maeterlinck – le tragique, la

94 fatalité etc. – apportent avec eux de nouveaux moyens d'expression dramatique qui diffèrent des traditions. Par conséquent, cela sert de stimulus indirect pour l'autonomie du champ littéraire letton lorsque la littérature lettone aspire à se développer en un système indépendant des critères sociaux, politiques et idéologiques et à introduire un nouveau concept de la littérature et de l'écrivain. La réception de Maeterlinck dans le domaine de la critique littéraire a lieu avec un léger décalage chronologique192, et le facteur stimulant est reconnu comme « un vif intérêt pour les questions littéraires. »193 Le matériau de la critique littéraire manifeste non seulement l'aptitude à l'intérêt général, mais aussi un désir de refléter l'expérimentation innovante, l'originalité et l'altérité dans l'espace littéraire. En Lettonie, l'interprétation de l’œuvre de Maeterlinck se façonne en se familiarisant avec une partie substantielle de celui-ci dans un court laps de temps. Dans l'espace culturel franco-belge, le symbolisme de Maeterlinck associé à la prédominance de la mort n'est plus d'actualité au début du XXe siècle et, même si le concept créatif de l'auteur belge a changé entre-temps, la notion-cliché diminue son champ de réception. Cependant, en Lettonie, où son œuvre n’est pas strictement positionné, le domaine de la réception continue à croître et les segments inconnus présentent un stimulus supplémentaire pour son extension. Chronologiquement, la majorité des traductions d’essais, 32 au total, sont plus tardivement que les traductions des 13 pièces de théâtre. La période de traduction des pièces (1900–1913) coïncide avec celle de recherche de nouvelles expressions dans l'espace littéraire lettone. En revanche, les traductions des essais, d’une part, servent à expliquer la matière dramaturgique (en tant que tels, ils sont également utilisés dans la critique littéraire), d’autre part, elles permettent la cristallisation de la réception dominante des concepts maeterlinckiens de l'âme, du silence, de la mort, du bonheur entre autres. Au fur et à mesure, les composants hétérogènes de l’œuvre de Maeterlinck sont assemblés en accentuant quelques-uns d'entre eux et en créant une image distinctive, caractéristique à la culture d’accueil, qui change au fil du temps et est affectée à la fois par la réfraction sociale dans le domaine littéraire et les tendances actuelles dans la littérature lettone. Les recherches développées ici dans le domaine de réception de

192 Les pièces symbolistes de Maeterlinck ont été écrites de 1889 jusqu'en 1894, mais les premières informations sur l'auteur belge apparaissent dans la presse lettone en 1895. 193 Brunhilde [J. Kreicbergs]. „Beļģijas Šekspīrs” Māterlinks. Austrums, Nr. 7 (01.07.1896.), 550. lpp. 95

Maeterlinck en Lettonie se déploieront dans les directions suivantes : l’intertexte de Maeterlinck dans les œuvres des auteurs lettons, les parallèles conceptuels de Maeterlinck et de la littérature lettone, ainsi que les productions de pièces de Maeterlinck dans les théâtres lettons.