ĢEOGR ĀFISKI RAKSTI FOLIA GEOGRAPHICA

X 2002

Latvijas Ģeogr āfijas biedr ība Societas Geographica Latviensis

Rīga ISSN 1407 - 5229

ĢEOGR ĀFISKI RAKSTI FOLIA GEOGRAPHICA Latvijas Ģeogr āfijas biedr ības zin ātnisko darbu kr ājums Research Papers of the Latvian Geographical Society

Latvijas Ģeogr āfijas biedr ība nodibin āta 1923. gad ā. Pirmie seši darbu kr ājuma s ējumi (I-VI) izdoti laikposm ā no 1929. l īdz 1938. gadam. Izdevums atjaunots 1999. gad ā (s ējums VII). The Latvian Geographical Society was founded in 1923. The first six volumes (I-VI) of its research papers were published during 1929 - 1938. Publication is re-established in 1999 (volume VII).

Redaktors / Editor Ādolfs Krauklis

Redakcijas vad ītāja / Managing editor Zaiga Krišj āne

Redakcija / Editorial board Andris Bauls (Latvijas Universit āte, R īga) Jussi Sakari Jauhiainens / Jussi Sakari Jauhiainen (Oulu Universit āte, Somija) Māris K ļavi ņš (Latvijas Universit āte, R īga) Haralds Standls / Harald Standl (Bambergas Universit āte, V ācija)

Datorsalikums / Layout Bro ņislavs Ivbulis

Valodas konsultante / Literary advisor Marija Kaupere

Public ēts ar Latvijas Universit ātes atbalstu

Publishing supported by the University of Latvia

Redakcijas adrese / Editorial office LU Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte, Rai ņa bulv.19, R īgā, LV -1586

© Latvijas Ģeogr āfijas biedr ība, 2002 / Latvian Geographical Society, 2002

Saturs

CILV ĒKS UN VIDE Aija Melluma Ainava k ā att īst ības resurss: Kurzemes re ģiona piem ērs ...... 5

DABAS P ĒTĪJUMI Ādolfs Krauklis un Anita Zari ņa Parastais sk ābardis sava are āla zieme ļu robežas ainav ā Latvij ā ...... 16 Māris K ļavi ņš, Ineta Rozenbaha, O ļģ erts Nikodemus, Jud īte Dip āne Humusvielu īpaš ības saist ībā ar to veidošan ās apst ākļiem Latvij ā ...... 48

CILV ĒKA ĢEOGRĀFIJA Andris Bauls un Zaiga Krišj āne Migr ācijas procesi Latvij ā un to re ģion ālās atš ķir ības ...... 55 Armands Vilci ņš Koncentr ācija un polariz ācija ...... 64

VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA Haralds Standls Pārmai ņas R īgas pils ētas centr ā. Ietekmes, noz īmīgākās tendences un probl ēmas, kas saist ītas ar p ārmai ņām virz ībā uz tirgus ekonomiku 20. gs. 90. gados mazumtirdzniec ības att īst ībā ...... 75 Ilgvars Francis Iedz īvot āju un str ādājošo teritori ālā izvietojuma īpatn ības R īgā ...... 90

HRONIKA Andris Bauls Latvijas Ģeogr āfijas biedr ībai jauns prezidents ...... 107

Contents

MAN AND ENVIRONMENT Aija Melluma Landscape as a Development Resource: Case of Kurzeme Region ...... 5

NATURE RESEARCH Ādolfs Krauklis un Anita Zari ņa European Hornbeam in the Landscape of its Northern Distribution Limit in Latvia ...... 16 Māris K ļavi ņš, Ineta Rozenbaha, O ļģ erts Nikodemus, Jud īte Dip āne Comparison of Humic Substances from Latvia Depending on their Origin ...... 48

HUMAN GEOGRAPHY Andris Bauls un Zaiga Krišj āne Latvian Regional Differences in the Migration Processes ...... 55 Armands Vilci ņš Concentration and Polarisation ...... 64

DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS Harald Standl Changes in the City Centre of Riga. Determinant Factors, Main Trends and Problems of Transition to a Market Economy in Retail Trade during the 1990s ...... 75 Ilgvars Francis Location of Population and Employment in Riga ...... 90

CHRONICLE Andris Bauls News from the Latvian Geographical Society ...... 107

MAN AND ENVIRONMENT

Ainava k ā att īst ības resurss: Kurzemes re ģiona piem ērs Landscape as a Development Resource: Case of Kurzeme Region

Aija Melluma

1. Jaut ājuma nost ādne Jēdzienu ainava Latvij ā joproj ām saprot daž ādi. Gan profesion ālās darb ības sf ērā, gan sadz īvē tam pieš ķir atš ķir īgas noz īmes. Tom ēr arvien biež āk ainavu faktors un ainavu telpa non āk sabiedr ības un indivīdu, k ā ar ī att īst ības pl ānot āju interešu sf ērā. T ādējādi ainava k ļū st par valsts politikas objektu, un tas atspogu ļojas programmatiskos dokumentos vai ties ību aktos. Att īst ības pl ānošan ā ainava ieg ūst īpašu noz īmi k ā savdab īgs vietu un re ģionu att īst ības resurss un priekšnosac ījums, jo katrai ainavai piem īt īpatn ējas iesp ējas, ko nosaka dabas apst ākļi un procesi, l īdzšin ējā izmantošana, saimniecisk ās darb ības rad ītās slodzes un to ietekmes. Turkl āt ainavisk ā pieeja ļauj plaš ākā kontekst ā risin āt sabiedr ībai vit āli svar īgus uzdevumus: dabas un kult ūras mantojuma, dabas daudzveid ības saglab āšanu, vides kvalit ātes uztur ēšanu/uzlabošanu, k ā ar ī kalpo par pamatu cilv ēku identit ātes saglab āšanai/veidošanai. Ja min ētie uzdevumi tiek realiz ēti, veidojas kvalitat īva un att īst ībai droša vide, kas rosina darb ībai viet ējos iedz īvot ājus un veicina invest īciju piesaisti. Iepriekš teikto var uzskat īt par konceptu, kas balst ās uz ainavas un vides j ēdzienu konver ģences tendenc ēm, uz ainavu strukt ūras un funkciju daudzveid ību, to plašas interpret ācijas iesp ējām, saistot ar daž ādiem sabiedr ības m ērķiem. Latvij ā ainavu pieejas lietošan ā att īst ības pl ānošanas praks ē ir visai neliela pieredze. Turkl āt to visai fragment ārā veid ā paredz programmatiskie valsts politikas dokumenti un past āvošie ties ību akti. Pirmie Latvijas Republikas Ministru Kabineta noteikumi, kas reglament ē teritoriju att īst ības pl ānojumu izstr ādi, p ēc valstisk ās neatkar ības atg ūšanas tika izstr ādāti 1994. gad ā (“Teritori ālpl ānošanas noteikumi”) un tajos ainavas piemin ētas sada ļā par rajona pl ānojuma izstr ādi (kontekst ā ar aizsardz ību). 1998. gad ā top jauns dokuments “Noteikumi par teritoriju pl ānojumiem” [MK noteikumi nr. 62, 1998], un tajos ainava nav min ēta, bet noteikumu jaun ākaj ā versij ā (2000) ainava min ēta nacion ālā pl ānojuma sada ļā (“ īpaši v ērt īgās ainavisk ās teritorijas”). Turkl āt neatkar īgi no ties ību aktu satura interese par ainav ām att īst ības pl ānošanas praks ē palielin ās, kas liecina par netieši past āvošo sabiedr ības piepras ījumu. Pēdējos gados sagatavoti divi metodiskie materi āli, kas atspogu ļo konkr ētos apst ākļos veiktu p ētījumu pieredzi, bet to izmantošana citos apst ākļos un citam p ētniekam vai pl ānot ājam bez speci ālām zin āšan ām ainavzin ātn ē ir visai problem ātiska. Viens attiecas uz pl ānošanas re ģion ālo l īmeni, par piem ēru izmantojot Kuld īgas rajonu [LR VARAM, 2000], otrs adres ēts lauku pašvald ību pl ānot ājiem un attiecas gan uz viet ējo, gan re ģion ālo l īmeni [Nikodemus 2001]. No programmatiskiem dokumentiem pieminama “Latvijas lauku att īst ības programma” (1998. g. apstiprin āta Saeim ā), kuras vien ā sada ļā nosauktas galven ās ainavu pl ānošanas un pārvald ības probl ēmas, k ā ar ī to atrisin āšanai nepieciešam ās darb ības. Latvijas att īst ībai tik būtisk ā dokument ā k ā “Latvijas nacion ālā pl ānojuma koncepcija” (1998) ainavas netiek min ētas. Tādējādi var konstat ēt, ka past āv neatbilst ība starp ainavisk ās pieejas iesp ējām, ko atkl āj ainavzin ātnes p ētījumu pieredze Latvij ā, un to veidu, k ā uz ainav ām attiecin ātie jaut ājumi atspogu ļoti ties ību aktos. Neiedzi ļinoties probl ēmas anal īzē, j ānosauc galvenie c ēlo ņi. Tie ir (1) sabiedr ībā valdoš ā ainavas vizu āli est ētisk ā uztvere, k ā ar ī ar to saist ītās gr ūtības p ārvar ēt pretrunu starp redzam ās ainavas nep ārtraukt ību un kart ēs att ēlotaj ām ainavu robež ām; (2) specifisk ā valoda, kuru lieto ainavzin ātn ē un ekolo ģij ā, t ās ierobežotais lietojums, nesp ēja p ārveidot ties ību aktu valod ā; (3) ar iepriekš min ēto saist ās neskaidrie priekšstati par ainavu pieejas lietošanu daž āda l īme ņa (un m ēroga) att īst ības pl ānos.

5 CILV ĒKS UN VIDE

Ņemot v ērā to, ka m ūsu likumdošanai arvien vair āk j ābūt saska ņotai ar Eiropas Savien ības pras ībām ne tikai p ēc form ālām paz īmēm, bet ar ī saturiski un kvalitat īvi, j āmekl ē iesp ējas, k ā pak āpeniski main īt past āvošos priekšstatus par ainavu, jo tie ne ļauj uzlabot ties ību aktu kvalitāti m ūsu valst ī. Viens no ce ļiem – att īst ības pl ānošanas praks ē m ērķtiec īgi pielietot ainavisko pieeju, par ādot t ās iesp ējas daž ādos pl ānošanas l īme ņos: viet ējā, re ģion ālā un nacion ālā. Jo vair āk b ūs t ādu att īst ības pl ānu, kuros izmantota ainavisk ā pieeja, un jo atš ķir īgākas b ūs izmantot ās metodes, jo liel ākas iesp ējas b ūs apkopot pieredzi un rad īt labu metodisko b āzi gan pašai pl ānošanai, gan ties ību aktu koncepcij ām. Par to p ārliecina daž ādu starptautisko organiz āciju un Eiropas Savien ības pie ņemtie programmatiskie dokumenti, kuros m ūsdienu ainavzin ātnes pieejas aprakst ītas politikas jēdzienu sist ēmā, par ādot ainavu lomu sabiedr ības kult ūras, soci ālā un ekonomisk ā att īst ībā. Var min ēt piem ērus “Vadl īnijas Eiropas kontinenta ilgtsp ējīgai telpiskajai att īst ībai”, ko 2000. gad ā pie ņē ma Eiropas re ģion ālās pl ānošanas ministru konferences 12. sesij ā Hannover ē, k ā ar ī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2000. gad ā pie ņemto “Eiropas ainavu konvenciju” [Council of Europe, 2000]. Šaj ā rakst ā atspogu ļota pieredze, kas ieg ūta, izstr ādājot ainavu sada ļu Baltijas j ūras piekrastes (jeb Kurzemes) pl ānošanas re ģiona telpisk ās att īst ības strat ēģ ijai. Darba lietiš ķā ievirze noteica metodes izv ēli, k ā ar ī izmantoto valodu, jo adres āts bija l ēmumu pie ņē mēji, viet ējie speci ālisti, bet ne ainavzin ātnes p ārst āvji. J āpiev ērš uzman ība tam, ka strat ēģ ijas izstr ādes programm ā ainava tiek skat īta tieši att īst ības, bet ne aizsardz ības (ko uztver galvenok ārt k ā aizliegumus un ierobežojumus) kontekst ā. Š āda pieeja piln ībā atbilst “Eiropas ainavu konvencij ā” paustaj ām atzi ņā m, kuru starp ā atz īmējamas š ādas: (1) ainava tiek uzskat īta par ekonomiskai att īst ībai labv ēlīgu resursu, par dz īves vides kvalit ātes r ādītāju, (2) ainava ir visur – gan pils ētās un laukos, degrad ētās vai kopt ās teritorij ās, seviš ķi skaist ās vai ikdieniš ķā s teritorij ās, (3) cilv ēka darb ība var veicin āt nelabv ēlīgas p ārmai ņas ainav ās un tas uzliek indiv īdiem un sabiedr ībai īpašas ties ības un pien ākumus saglab āt un m ērķtiec īgi pl ānot ainavas. Vēl j āatz īmē, ka atbilst īgi l īdz šim past āvošajai praksei pl ānošanas re ģionus p ēc savstarp ējas vienošan ās veido pašvald ības. Kurzem ē tas ir Ventspils, Talsu, Saldus, Liep ājas un Kuld īgas rajons, k ā ar ī Liep āja un Ventspils. T ādēļ Kurzemes pl ānošanas re ģiona un Kurzemes kā dabas rajon ēšanas vien ības teritori ālās aprises ir atš ķir īgas.

2. Metode Ainava , b ūdama veselums, vienlaikus ir du ālistiski uztverams veidojums. No vienas puses t ā ir redzam ā apk ārtne, vides vizu ālais veidols, kas piem īt k ādai konkr ētai vietai vai re ģionam. No otras puses, t ā ir pietiekami sarež ģī ta ekolo ģisk ā sist ēma, ko ilg ā laika period ā veidojuši divi sp ēki – daba un cilv ēks, un t ās att īst ība notiek šo sp ēku ietekm ē. Atbilst īgi tam past āv divas atš ķir īgas pieejas ainavu izp ētē un raksturojošo paz īmju izv ēlē. Pirmk ārt, t ā ir vizu āli est ētisk ā pieeja, kad visa uzman ība tiek velt īta ainavu vizu ālajam veidolam, viegli saskat āmām paz īmēm un kad tiek doti v ērt ējumi est ētikas kategorij ās. Š ī ir saistoša un viegli saprotama pieeja, tom ēr taj ā ir sp ēcīgs subjekt īvisma faktors, t ādēļ t ā ir gr ūti izmantojama att īst ības pl ānošanas darbos. Otrk ārt, pieeja ainavai k ā ekosist ēmai, k ā dabas faktoru kopumam, to mijiedarb ības produktam k ādā noteikt ā viet ā. Šaj ā gad ījum ā ainavas tiek raksturotas ar dabas apst ākļu, elementu un faktoru starpniec ību, bet cilv ēka darb ība tiek uzskat īta par papildus faktoru, par dabas apst ākļu diferenc ētāju vai t ā pat netiek ņemta v ērā visp ār. Vadoties p ēc iepriekš min ētajiem pie ņē mumiem, ainavu tipi tiek noteikti p ēc reljefa un augu segas (galvenok ārt mežainuma pak āpes) paz īmēm, jo t ās uzskat āmas par sava veida indikatoriem, kas ļauj spriest par dabas apst ākļu kopumu un ar ī ļauj iedom āties ainavas visp ārin āto vizu ālo veidolu. J āpiebilst, ka š āda veida ainavu raksturojumam ir vair āk dabaszin ātniska noz īme un tas ir gr ūti interpret ējams prakses vajadz ībām, it seviš ķi att īst ības pl ānošanai re ģion ālā l īmen ī. Vienlaikus ar ab ām iepriekš min ētaj ām pieej ām att īst ās v ēl cita, ko var ētu saukt par funkcion ālo, un to m ēģ in āts izmantot ar ī Latvij ā (Melluma,1990, Melluma, Leinerte, 1992). T ās pamat ā ir atzi ņas, (1) ka m ūsdienu ainava ir ilgstošas cilv ēka un dabas mijiedarb ības produkts

6 MAN AND ENVIRONMENT un (2) ka daž ādie cilv ēka darb ības veidi, kas ilgstoši nosaka k ādas teritorijas izmantošanu, rada piln īgi atš ķir īgas ainavas (p ēc uzb ūves, tajās notiekošajiem procesiem, p ēc noz īmes cilv ēku un sabiedr ības dz īvesdarb ībā). Tas ir pamats funkcion ālo ainavu izdal īšanai. Tas noz īmē, ka ainavas nosaka un norobežo kart ēs p ēc cilv ēka darb ības vadoš ā veida un soci ālās lomas sabiedr ības att īst ībā. Reiz ēm š ādas ainavas sauc par vides tipiem, kas ar ī atbilst paties ībai, tikai atkl āj v ēl citu skat ījumu uz ainav ām, attiecinot ainavu raksturlielumus pret cilv ēku/sabiedr ību k ā mijiedarb ību centr ālo objektu. Funkcion ālo pieeju ainavu raksturojum ā un ainavu pl ānošanas praks ē izmanto daudz ās valst īs. Visbiež āk tiek noteikti š ādi funkcion ālo ainavu tipi: • lauku ainava vai agr ārā ainava (domin ē lauksaimniecisk ā darb ība, t ā nosaka ainavas uzb ūvi, taj ā notiekošos procesus, vides probl ēmas un visu p ārējo); • mežu ainava (domin ē meži un mežsaimniecisk ā darb ība); • urbaniz ētā ainava (pils ētas, ciemi, domin ē cilv ēka veidotie elementi, v ērojamas lielas antropog ēnās slodzes uz vidi un izteiktas vides probl ēmas); • transporta koridoru ainavas, kas telpiski saist ās ar ce ļiem un cit ām l īnijveida b ūvēm (domin ē transporta ietekme uz apk ārtni, bieži t ās ir augsta riska teritorijas, bet veicina ar ī att īst ību); • rūpniecisk ās ainavas, kas visbiež āk ir da ļa no urbaniz ētām ainav ām, ta ču nereti t ās telpiski var nodal īt ar ī re ģion ālā l īmen ī; • rekreācijas ainavas (domin ē izmantošana t ūrismam un atp ūtai, šai funkcijai pak ļauti visi citi izmantošanas veidi un darb ības). Ainavu tips ir jaun āks, sal īdzinot ar iepriekš nosauktajiem, jo s ācis veidoties v ēlāk, pieaugot sabiedr ības vajadz ībām p ēc atp ūtas dabā; • aizsarg ājam ās teritorijas (valsts aizsardz ībā esoš ās aizsarg ājam ās teritorijas – nacion ālie parki, dabas parki, aizsarg ājamo ainavu apvidi, dabas liegumi u.c. noz īmīgas teritorijas); ar ī t ās ir specifisks ainavu tips, kur ā visa darb ība pak ļauta katras konkr ētās teritorijas dabas aizsardz ības m ērķim. Kurzemes pl ānošanas re ģiona ainavu raksturojum ā izmantota funkcion ālā pieeja, kas kombin ēta ar struktur ālo pieeju. Tas noz īmē, ka blakus ainavu funkcion ālajam raksturojumam vērā ņemti dabas apst ākļi (piem ēram, paugurainais un l īdzenumu reljefs), k ā ar ī specifiskas teritorijas apg ūšanas izpausmes (piem ēram, pieupju joslas, piepils ētas) vai īpaša atrašan ās vietas ietekme (piem ēram, j ūras piekraste, ezeru apk ārtne u.c.). Jāuzsver, ka p ētījuma m ērogs nosaka ainavu raksturojuma detaliz ācijas pak āpi, k ā ar ī ainavu telpu konfigur āciju kart ē.

3. Kurzemes ainavas 3.1. Visp ārēja inform ācija Lielos vilcienos Kurzemes re ģion ālo ainavu jeb lielainavu veidošan ās saist āma ar augstien ēm un zemien ēm, to izvietojums rada v ērā ņemamu daž ādību un redzam ās ainavu telpas ritmu. Kurzemes lielainavas ir visas tr īs augstienes – Rietumkurzemes, Austrumkurzemes, Zieme ļkurzemes, k ā ar ī Piej ūras zemiene un Ventas ieplaka. Iev ērojot reljefa un zemes izmantošanas atš ķir ības, lielainavas sadal ītas ainavu apvidos, ko var uzskat īt ar ī par mikrorajoniem, jo apvidiem doti vietv ārdi [Ramans 1994]. Lok ālā l īmen ī ainavu raksturu un daž ādību nosaka reljefs un ar to saist ītie nogulumi, zemes izmantošana, it seviš ķi lauksaimniec ības zemju un meža plat ību attiec ības, apdz īvojums, ce ļu t īkls, k ā ar ī īpatn ējie ainavas elementi, ko rad ījusi daba vai cilv ēks. Ar Kurzemes v ārdu asoci ējas kult ūrv ēsturiski noz īmīgas vietas Rucava, N īca, B ārta Dienvidkurzem ē, Kuld īga, Durbe, Piltene Ventspils – senpils ētas, Suitu novads, Baltijas j ūras piekraste ar st āvkrastiem un k āpām, Zieme ļkurzemes piekraste, kas l īdz 2. pasaules karam bija pēdējā l ībiešu kompakti apdz īvot ā teritorija. Pieminamas ir nacion āli noz īmīgās teritorijas Kurzem ē, kas noteiktas Latvijas nacion ālā līmeņa teritorijas pl ānojuma koncepcij ā (1998). T ās ir Baltijas j ūras un R īgas j ūras l īč a piekraste, Sl īteres Nacion ālais parks, Moricsalas un Gr īņ u rezerv āts un daudzie dabas liegumi, kā ar ī kult ūrv ēsturisk ās aizsarg ājam ās teritorijas – Lībiešu krasts un Abavas ieleja.

7 CILV ĒKS UN VIDE

Starptautiska noz īme no j ūras vides saglab āšanas viedok ļa saska ņā ar Helsinku konvenciju (1974 un 1992) ir piekrastei no Papes l īdz P ērkonei, no Lielirbes l īdz Kolkai, no Kaltenes l īdz Engurei. Saska ņā ar Bernes konvenciju (1979) noteiktas š ādas putniem noz īmīgas vietas: Sl ītere, Irbes ieleja un Lielais Ances purvs, Engures ezers, Užavas lejtece, S ārnates purvi, Liep ājas un Papes ezers un Nidas purvs.

3.2. Ainavveidot āji faktori No dabas faktoriem par sp ēcīgāko uzskat āms reljefs. Tas nosaka ainavu telpas raksturu, piem ēram, paugurai ņu un l īdzenumu neapstr īdamo atš ķir ību, dabas procesu dinamiku, mitruma apst ākļu kras ās atš ķir ības nelielos att ālumos, zemes izmantošanas iesp ējas un īpatn ības, dabasskatu daž ādību, k ā ar ī ļauj kart ēs norobežot atš ķirīgās ainavas un nosaka to konfigur āciju. Ar reljefa ģen ēzi cieši saist ās zemes virsmas nogulumu sast āvs, kas potenci āli nosaka augsnes augl ību, vai plaš ākā skat ījum ā – augte ņu bag ātības pak āpes. K ā r āda Latvijas zemes vērt ēšanas pieredze, nogulumu sast āvs b ūtiski ietekm ē zemes kvalitat īvo nov ērt ējumu [Boruks,1995]. Reljefs un nogulumi liel ā m ērā nosaka zemes izmantošanas iesp ējas un raksturu. Lielos vilcienos šo sakar ību atspogu ļo divi apg ūšanas tipi – (1) dabas apst ākļu noteiktais un (2) atrašan ās vietas faktora noteiktais. Kurzem ē p ārst āvēti abi tipi. Pirmais p ārsvar ā augstien ēs, bet otrais – Piej ūras zemien ē, kur domin ē mazaugl īgās smilts augsnes. Cilv ēka saimniecisk ā darb ība šeit koncentr ējusies gar up ēm, un laika gait ā izveidojuš ās pieupju ainavas, kam ir line āra konfigur ācija. Ainavu apg ūšanas pak āpi visbiež āk raksturo ar atkl āto plat ību jeb lauksaimniec ības zemju un mežu savstarp ējām attiec ībām. Parasti apvidos ar augl īgākām augsn ēm ir maz āk mežu, turpretim smilšainajos l īdzenumos valda meži. Atš ķir īgās pak āpēs apg ūtās ainavas atš ķiras ar ī ar sav ām vizu ālaj ām īpatn ībām, dabasskatu daž ādību un biolo ģisko daudzveid ību. Noz īmīga faktoru grupa saist ās ar apdz īvojumu. Proti, ce ļu t īkla veidošan ās, cilv ēku dz īvesdarb ības teritori ālā diferenc ēšan ās un vienlaikus atseviš ķu darb ības veidu koncentr ēšan ās tiem vislabv ēlīgākaj ās viet ās. B ūtībā tas ir funkcion ālo ainavu veidošan ās process, kas notiek ilg ā laik ā, pak āpeniski uzkr ājoties p ārmai ņā m ainavu telp ā, un kura l īdzsvarot ību “izjauc” krasas politisko, ekonomisko vai soci ālo apst ākļu p ārmai ņas. Šodienas ainavu raksturu b ūtiski nosaka tie apst ākļi, kas past āvēja padomju varas gados un noteica cilv ēka darb ības ietekmju veidus, to teritori ālo plašumu un ietekmju dzi ļumu. Jāpiemin š ādi procesi: • zemju nosusin āšana un lauku masiviz ācija, kas kopum ā samazina biolo ģisko daudzveid ību, ainavas ekolo ģisko stabilit āti un rada apst ākļus nelabv ēlīgu procesu att īst ībai (augsnes erozija, viet ām p ārpurvošan ās, kult ūraugu raž ības pazemin āšan ās); • jaunu ce ļu b ūve, viet ām veco likvid ēšana; • ciemu b ūvniec ība laukos, lai koncentr ētu tajos iedz īvot ājus, likvid ējot Latvijai tradicion ālo viens ētu apdz īvojumu; • specifisku lauksaimniec ības infrastrukt ūras objektu “uzkr āšan ās” ainavu telp ās: pašreiz daudzi no tiem ir neizmantoti vai graustu st āvokl ī un vizu āli pies ārņo ainavas. Sal īdzinot ar laiku pirms 2. pasaules kara, iev ērojami augušas Kurzemes pils ētas – gan iedz īvot āju skaita zi ņā , gan teritori āli. Ap liel ākaj ām pils ētām izveidojuš ās pils ētu ietekmes zonas, kur ās notiek izteikta lauku urbaniz ācija.

3.3. Funkcion ālo ainavu raksturojums Šaj ā noda ļā dots īss funkcion ālo ainavu raksturojums tipolo ģisk ā skat ījum ā. Proti, raksturotas kop īgas paz īmes un īpatn ības, neiedzi ļinoties atš ķir ībās, ko nosaka katras vietas īpatn ības vai unikalit āte. Ar ī sast ādītaj ā kart ē funkcion ālās ainavas nodal ītas p ēc tipolo ģisk ām paz īmēm, kas atbilst re ģion ālā l īme ņa visp ārin ājuma pak āpei. Atš ķir ībā no ori ģin āla, 1. att ēlā redzam ā karte ir ģeneraliz ēts ainavu strukt ūras att ēls, t ādēļ to var uzskat īt par konceptu, kas par āda apst ākļu atš ķir ības un ar ī daž ādās att īst ības iesp ējas re ģiona robež ās.

8 MAN AND ENVIRONMENT

1. att ēls. Kurzemes pl ānošanas re ģiona ainavas Figure 1. Landscapes in Kurzeme planning region

9 CILV ĒKS UN VIDE

Lauku ainavas ir viens no teritori āli izplat ītākajiem ainavu tipiem. T ās veidojuš ās apvidos, kur ilgstoši notikusi lauksaimniecisk ā darb ība. Ainavas raksturo mežu, lauku, viens ētu un lauku ciemu mija. Liel ākoties t ās ir moza īkveida ainavas ar potenci āli lielu biolo ģisko daudzveid ību. Tom ēr v ērā ņemamas ir lauku ainavu atš ķir ības paugurainos un l īdzenumu apvidos, t ādēļ t ās var uzskat īt par apakštipiem. Paugurai ņu lauku ainav ām rakstur īga liela ekolo ģisko apst ākļu daž ādība, tie main ās nelielos att ālumos no vietas uz vietu. T ās ir daudzveid īgas un vizu āli pievilc īgas. L īdzenumu lauku ainavas ekolo ģisko apst ākļu zi ņā ir viendab īgākas, t ās veidojuš ās apvidos ar augl īgākām augsn ēm vai ar ī viet ās, kas izdev īgas izmantošanai sava novietojuma d ēļ . Otra b ūtiska paz īme, kas atš ķir lauku ainavu tipus, ir kolhozu un padomju saimniec ību laik ā veikt ā vienlaidus zemju melior ācija, ko pavad īja lauku masiviz ācija, daudzviet lielu klajumu veidošan ās. Ja t ādās viet ās p ārsvar ā ir smilts augsnes, tad labv ēlīga situ ācija augsnes vēja erozijas procesu att īst ībai. Piej ūras zemien ē v ēja erozijas apdraud ēti apvidi ir pie Ventspils un Liep ājas. Ar ī paugurai ņu ainav ās melior ācijas rezult ātā vienk āršojusies telpisk ā strukt ūra, samazin ājusies daudzveid ība, jo izn īcin āti mazie ainavas elementi, kas nodrošin āja t ās (daudzveid ības) past āvēšanu. L īdz ar to pazemin ās ainavu ekolo ģisk ā stabilit āte, att īst ās augsnes erozijas procesi, pastiprin ās v ēja ietekme. Meža ainavas ir otrs izplat ītākais ainavu tips Kurzem ē. Tie ir lielie meža mas īvi Piej ūras zemien ē un Ventas ieplak ā, galvenok ārt smilšainos l īdzenumos. Viet ām mežvidos v ērojamas apg ūtas “salas”, viet ām purvi (kā atseviš ķu ainavas tipu tos var nodal īt cit ā m ērog ā) vai k āpu gr ēdas. Kopum ā ņemot, meža ainavas ir biolo ģiski daudzveid īgas, tom ēr saimniecisk ās darb ības intensific ēšanos pavada meža vides izmai ņas. T ādēļ mežu t ā šodienas veidol ā tikai nosac īti var uzskat īt par dabisk ās ainavas prototipu. Maz āki p ārveidojumi sk āruši mežus rezerv ātos un dabas liegumos. Urbaniz ētās ainavas . Ainavas tipu teritori āli p ārst āv pils ētas un ap t ām esošie lauku urbaniz ācijas are āli, kuru att īst ību ietekm ē pils ētas tuvums. Detaliz ētākos p ētījumos un pl ānošanas l īme ņos abi urbaniz ēto ainavu apakštipi j ānodala atseviš ķi. T āpat ieteicams nodal īt lauku apvidus, kuros aizvad ītajos padomju varas gados notikusi izteikta lauku urbaniz ācija, tas ir, iedz īvot āju vairums koncentr ējas ciemos, iev ērojami sarucis viens ētās dz īvojošo skaits. Visvair āk urbaniz ēta lauku vide ir Kolkas, Rojas, Dundagas, Ug āles, Skrundas, N īgrandes un Vai ņodes pagast ā. Urbaniz ēto ainavu izdal īšanas lietder īgumu iepriekš min ētaj ā izpratn ē apstiprina p ētījumi par ģeogr āfisk ā novietojuma ietekmi uz zemes v ērt ību un ir apr ēķ in āti atbilst īgie koeficienti [Eihmane, 2001]. Piem ēram, Liep ājas ietekmes koeficients darbojas l īdz 25 km att ālum ā, Ventspils – l īdz 20 km, bet rajonu centru ietekme – l īdz 10 km att ālum ā. Transporta koridoru ainavas ir saist ītas ar autoce ļiem, dzelzce ļiem un cit ām l īnijveida būvēm, un re āli t ās ir plat ākas nek ā form ālās ce ļu aizsargjoslas. T ās ir line āras un izteikti specifiskas ainavas, kuru ietekmi var v ērt ēt gan pozit īvi, gan negat īvi. Tieši t ādēļ ir lietder īgi piev ērst uzman ību transporta koridoriem pl ānošanas skat ījum ā. Transporta koridoru pozit īvā ietekme izpaužas t ādējādi, ka tajos aktiviz ējas att īst ības procesi, nereti paaugstin ās urbaniz ācijas pak āpe un pieaug zemes v ērt ība. Braucot pa ce ļiem, cilv ēki g ūst vizu ālos iespaidus, iepaz īstas ar Latvijas laukiem un pils ētām. T ādēļ ce ļus var uzskat īt par t ūrisma att īst ības resursu. Jo lab āk uztur ētas vai m ērķtiec īgi sak ārtotas b ūs ce ļu ainavas, jo augst āk t ās tiks v ērt ētas un jo t ālākā apk ārtn ē izplat īsies š ī v ērt ējuma ietekme. Transporta koridoru negat īvā ietekme izpaužas t ādējādi, ka tie ir paaugstin āta riska teritorijas, taj ās rodas un izplat ās vides pies ārņojums. Pl ānošanas proces ā b ūtu j ālīdzsvaro pozit īvo un negat īvo ietekmju izpausmes un l īdz minimumam j āsamazina riska pak āpe. Rūpniec ības ainavas re ģion ālā l īmen ī k ā atseviš ķas ainavu telpas Kurzem ē nevar nodal īt. Tās atrodas galvenok ārt pils ētās, bet der īgo izrakte ņu ieguves vietas savu nelielo izm ēru d ēļ šaj ā pētījuma m ērog ā uzskat āmas par lauku ainavas strukt ūrelementu. Kurzemes ainavu kart ē nav iesp ējams par ādīt visas rekre ācijas ainavas , jo t ās p ārsvar ā ir lauku ainavas sast āvda ļa un k ā t ādas ir viet ējā l īme ņa pl ānošanas objekts. Plaš ākas teritorijas, kur ās noteicošais att īst ības faktors b ūtu t ūrisms un atp ūta, v ēl nav izveidojuš ās vai izveidotas. Tom ēr t ādas iesp ējas Kurzem ē ir, t ādēļ k ā perspekt īva rekre ācijas teritorija nodal īta Usmas ezeraine.

10 MAN AND ENVIRONMENT

Kā atseviš ķs funkcion ālo ainavu tips par ādās liel ās īpaši aizsarg ājam ās teritorijas , kur att īst ības pl āni un procesi j ālīdzsvaro ar ierobežojumiem, ko nosaka katras aizsargājam ās teritorijas izveidošanas m ērķis. Īpaš ā noz īmīguma d ēļ k ā nacion ālas noz īmes teritorija Kurzem ē atseviš ķi nodal īta jūras piekrastes ainava . Tās norobežošan ā detaliz ētākos pl ānošanas darbos iesp ējamas divas pieejas. (1) Piekrastes ainava teritori āli var sakrist ar likum ā noteikto piekrastes aizsargjoslu, kur ā piln ībā realiz ējami t ās nosac ījumi. (2) Par piekrastes ainavu no att īst ības pl ānošanas viedok ļa lietder īgi uzskat īt visu pagastu joslu, kas robežojas ar j ūru. Īpaši j āuzsver piekrastes ainavas daž ādība (taj ā ir k āpas, st āvkrasti, lag ūnu ezeri, upju ieleju lejteces posmi), sav ā zi ņā unikalit āte un bag ātīgais dabas un kult ūras mantojums. Pl ānošanas skat ījum ā j āņ em v ērā, ka piekrastes ainavas ir ļoti trauslas un viegli pak ļaujas cilv ēka darb ības degrad ējošai ietekmei. Jo intens īvāka ir piekrastes ainavas izmantošana, jo vair āk t ā zaud ē savu s ākotn ējo v ērt ību, kuras v ārd ā b ūtībā aktiviz ējas piekrastes izmantošana. Kurzemes piekrast ē nevajadz ētu atk ārtot t ās k ļū das, kas pie ļautas R īgas l īč a piekrast ē un izrais ījušas neatgriezeniskas ainavu p ārv ērt ības. Tom ēr re ģion ālā l īme ņa pl ānā var tikai ieskic ēt probl ēmas risin ājuma nepieciešam ību un veidus, bet to atrisin ājumu konkr ētās viet ās j āparedz lok ālā l īme ņa att īst ības pl ānos un teritoriju pl ānojumos.

4. Ainavu tipi: pl ānošanas skat ījums Funkcion ālo ainavu tipu aprakstos iev ērota vienota sh ēma. Ainavu tips : LAUKU AINAVA, taj ā ietilpst 3 apakštipi – pauguraines, l īdzenumi / vi ļņ otie l īdzenumi un pieupju joslas. Rakstur īgās paz īmes : lauku, mežu un apdz īvoto vietu moza īka; nodal īti 2 moza īkas veidi: (a) vair āk lauku, respekt īvi, atkl ātas plat ības, un (b) vair āk mežu un maz āk atkl āto plat ību. Liel ās plat ībās zemes melior ētas, izveidojušies lauku ciemi, daudzviet redzamas pamestas, pašreiz nevajadz īgas ražošanas ēkas. Liela dabasskatu daudzveid ība, seviš ķi paugurain ēs, upju ielej ās, augstie ņu nog āzēs, kur atrodas izcilas skatu vietas. Biolo ģisk ā daudzveid ība liel āka paugurain ēs, jo tur vair āk s īko ainavas elementu, k ā ar ī kras āka dabas apst ākļu mija. Ainavu telp ās atrodas nelieli aizsarg ājamie dabas objekti, ar ī kult ūras pieminek ļi. Att īst ības iesp ējas : lauksaimniec ība, taj ā skait ā ekolo ģisk ā un alternat īvā, lauku t ūrisms, dabas t ūrisms, dabas un kult ūras mantojuma saglab āšanas paraugobjektu veidošana. Probl ēmas : vides kvalit ātes uztur ēšana, taj ā skait ā, zemju, ūde ņu, mežu kvalit ātes un ilgtsp ējības uztur ēšana/atjaunošana, nelabv ēlīgo dabas procesu att īst ības ierobežošana vai nov ēršana, ainavas telpisk ās strukt ūras uztur ēšana/veidošana atbilst īgi ekolo ģisk ām un biolo ģisk ās daudzveid ības saglab āšanas pras ībām, saimniecisk ās darb ības regul ēšana upju un ezeru piekrastes aizsargjosl ās, est ētiski augstv ērt īgo ainavu saglab āšana/uztur ēšana, skatu vietu pieejam ības nodrošin āšana, iek ārtojamo atp ūtas vietu un teritoriju izmantošanas intensit ātes regul ēšana. Ainavu tips : MEŽA AINAVA. Rakstur īgās paz īmes : plaši meža mas īvi ar apg ūtām un apdz īvot ām “sal ām”, p ārsvar ā līdzens vai vi ļņ ots reljefs, viet ām purvi, k āpas. Mežu plat ībās, it seviš ķi slapjo mežu are ālos un purvain ēs daudz īpaši aizsarg ājamo teritoriju, liela atsl ēgas un aizsarg ājamo biotopu daudzveid ība. Att īst ības iesp ējas : mežsaimniec ība, taj ā skait ā nenoplicinoš ā, ekolo ģisk ā izgl ītošana, dabas t ūrisms, aizsarg ājamo teritoriju apsaimniekošana, med ības, daž ādi sporta veidi. Probl ēmas : meža ilgtsp ējības uztur ēšana, biolo ģisk ās daudzveid ības uztur ēšana un saglab āšana, meža izmantošana, ņemot v ērā t ā daudzfunkcionalit āti, izmantošanas slodžu regul ēšana, meža vides saglab āšana, īpaši aizsarg ājamo dabas objektu un biotopu saglab āšana/apsaimniekošana. Ainavu tips : URBANIZ ĒTĀ AINAVA. Rakstur īgās paz īmes : ainavu kodolu veido rakstur īgā pils ētu apb ūve, ap pils ētām atrodas lauku ainavas, ko pastiprin āti ietekm ē pils ētas tuvums, lauku ciemu robežas nereti sapl ūst ar pils ētas robež ām, bet liel āko pils ētu tuvum ā izveidojuš ās vasarn īcu kolonijas. Pašreiz pils ētas un to tuv ējā apk ārtne ir t ās vietas, kur notiek strauj ākie att īst ības procesi, par ko liecina b ūvniec ības procesu att īst ība.

11 CILV ĒKS UN VIDE

Att īst ības iesp ējas : visdaž ādākās liel ākaj ās pils ētās, ierobežotas mazaj ās pils ētās, seviš ķi taj ās, kur padomju varas gados past āvēja viens vai divi ražošanas uz ņē mumi, kas neatbilst šodienas iesp ējām un vajadz ībām. Apk ārt ējos lauku apvidos att īst ība var saist īties ar piepils ētas tipa lauksaimniec ību, taj ā skait ā netradicion ālo, atp ūtas vietu iek ārtošanu/apsaimniekošanu, otr ā mājok ļa b ūvniec ību. Probl ēmas : vides kvalit ātes saglab āšana, pies ārņojuma nov ēršana, apst ādījumu un parku saglab āšana/kopšana/veidošana, antropog ēno slodžu regul ēšana un norm ēšana, kult ūras mantojuma saglab āšana, taj ā skait ā pils ētvid ē un it seviš ķi senaj ās pils ētās; lauku ainav ās ap pils ētām – ainavas m ērķtiec īga ekolo ģisk ās strukt ūras veidošana, lai nov ērstu nelabv ēlīgo procesu att īst ību. Īpašas probl ēmas past āv Liep ājas un Ventspils urbaniz ētaj ās ainav ās, jo taj ās ietilpst ar ī j ūras piekrastes aizsargjosla, kas uzliek savas pras ības, tostarp – interešu līdzsvarošanu visos att īst ības pl ānos. Savuk ārt Talsu un Kuld īgas piepils ētas are āli p ārkl ājas ar īpaši aizsarg ājam ām teritorij ām, kas ir priekšnosac ījums interešu konfliktiem. Ainavu tips : J ŪRAS PIEKRASTE. Rakstur īgās paz īmes : atrašan ās j ūras krast ā, pastiprin ātā / tieš ā j ūras ietekm ē (liels v ēja ātrums, krastu noskalošan ās v ētr ās, smilšu uzkr āšan ās un p ārp ūšana), apg ūtu, ar ī bl īvi apdz īvotu vietu (pils ētas, lauku ciemi) un cilv ēka darb ībā maz p ārveidotu posmu mija, daudz un lielas aizsarg ājam ās teritorijas, liela biotopu daudzveid ība, bag āts un unik āls kult ūras mantojums, past āvošie ierobežojumi, kas saist ās ar likum ā noteikto piekrastes aizsargjoslu un t ās izmantošanas noteikumiem. No att īst ības pl ānošanas viedok ļa nacion ālā un re ģion ālā l īmen ī lietder īgi par piekrasti noteikt j ūras krastam piegulošo pagastu joslu. Att īst ības iesp ējas : krasta zvejniec ība, ar ūdeni saist ītie sporta un atp ūtas veidi, jahtu ostu att īst ība, atp ūtas un t ūrisma objektu veidošana/apsaimniekošana, ekolo ģisk ā t ūrisma att īst ība, dabas un kult ūrvides saglab āšanas paraugobjektu veidošana un demonstr ēšana. Probl ēmas : vides kvalit ātes saglab āšana, nepie ļaujot nek āda veida pies ārņojumu, piekrastes aizsargjoslas nosac ījumu iev ērošana, smilts masu “ce ļošanas” nov ēršana, apdz īvoto vietu aizsardz ība no v ēja ietekmes, cilv ēka darb ības neskarto vietu, biotopu, aizsarg ājamo teritoriju saglab āšana, ietverot šo m ērķi viet ējos att īst ības pl ānos, atp ūtas un apmekl ējumu vietu izmantošanas intensit ātes norm ēšana, kult ūras mantojuma un īpatn ējo ainavu elementu saglab āšana un att īst ība jaunos apst ākļos. Īpaša probl ēma ir krastu noskalošanas riska nov ērt ēšana st āvkrastu posmos, jo t ā saist āma ar apdrošin āšanu pret risku, k ā ar ī ar zemes vērt ības noteikšanu. Par īpašu probl ēmu j āuzskata ar ī pils ētu un to ietekm ēto teritoriju jeb urbaniz ēto ainavu atrašan ās piekrastes aizsargjosl ās. Tas uzliek par pien ākumu att īst ības pl ānos atrast veidu, k ā l īdzsvarot pieaugoš ās izmantošanas tendences ar dabas aizsardz ības nodrošin āšanu att īst ības v ārd ā. Ainavu tips : AIZSARG ĀJAM ĀS TERITORIJAS. Rakstur īgās paz īmes : aizsarg ājamo teritoriju daž ādība – nacion ālais parks, dabas parki, dabas liegumi, kult ūrv ēsturisk ās aizsarg ājam ās teritorijas; liela da ļa no aizsarg ājam ām teritorij ām ir lauku ainavas ar apdz īvot ām viet ām, t ādējādi viet ējie iedz īvot āji ir likumsakar īga šo teritoriju sast āvda ļa. Mazapdz īvoti vai neapdz īvoti ir dabas liegumi, kas izveidoti meža mas īvos vai purvain ēs. Att īst ības iesp ējas : dabas un ainavu etalonu saglab āšana/uztur ēšana, dabas un kult ūras tūrisms, kult ūras mantojuma saglab āšana, muzeju veidošana br īvā dab ā, tradicion ālo/v ēsturisko saimniekošanas veidu demonstr ēšana tam piem ērot ās viet ās. Probl ēmas : aizsarg ājamo dabas objektu saglab āšanas/apsaimniekošanas m ērķi nav kļuvuši par viet ējo att īst ības pl ānu sast āvda ļu, t ādēļ rodas konflikti un tiek zaud ētas t ās v ērt ības, kuru d ēļ aizsarg ājam ās teritorijas savulaik izveidotas. Izstr ādājamie dabas teritoriju apsaimniekošanas pl āni pašreiz adres ēti pašvald ību vad ītājiem, bet tikpat k ā nemaz – zemes apsaimniekot ājiem un īpašniekiem. Ļoti liela probl ēma ir slodžu norm ēšana, veidojot apmekl ējuma objektus, takas u.c., jo apmekl ētāju skaita pieaugums neizb ēgami rada boj ājumus vid ē, kas gr ūti nov ēršami. Ainavu tips : TRANSPORTA MA ĢISTR ĀLES. Rakstur īgās paz īmes : Kurzemes ainavu kart ē att ēlotas divas l īnijveida ainavas – ap Rīgas – Ventspils un R īgas – Liep ājas ce ļiem, turkl āt josla ir plaš āka par likum ā noteikto

12 MAN AND ENVIRONMENT autoce ļa aizsargjoslu; ainav ās koncentr ējas specifiski objekti, kas tieši saist ās ar ce ļu izmantošanu, k ā ar ī notiek strauj āki visp ārējās att īst ības procesi, ko nosaka lab ā pieejam ība. Att īst ības iesp ējas : pl ānot line ārās att īst ības virzienus, lai saska ņotu atseviš ķo vietu att īst ības intereses; izmantot labv ēlīgo atrašan ās vietas faktoru, lai galveno ce ļu sasaist ītu ar att ālākajiem atp ūtas un t ūrisma objektiem. V ēlams izstr ādāt īpašus ma ģistr āļ u ainavu att īst ības/apsaimniekošanas pl ānus. Probl ēmas : vides pies ārņojums, it seviš ķi vair āk noslogotos ce ļa posmos, k ā ar ī automaš īnu koncentr ēšan ās viet ās; apk ārt ējo ainavu vizu ālās kvalit ātes samazin āšan ās, ja lab ākās skatu viet ās tiek celtas b ūves; ainavas uztveres ierobežojumi, ja ce ļmalas aizaug ar kr ūmiem; ce ļa apr īkojums ar inform ācijas z īmēm un rekl āmas plak ātiem; braukšanas droš ības uztur ēšana. Ainavu tips : USMAS EZERAINE. Rakstur īgās paz īmes: liel āka ezeru koncentr ācija k ā citur, iecien ītas atp ūtas vietas, skaisti meži, aizsarg ājamas teritorijas. Att īst ības iesp ējas : ekolo ģisk ā vai dabas t ūrisma att īst ība, atp ūtas vietu iek ārtošana, ūdenssports, zvejniec ība un makš ķer ēšana. Probl ēmas : ūdens kvalit ātes saglab āšana ezeros, atkritumu sav ākšana, slodžu norm ēšana, atp ūtas un t ūrisma slodžu saska ņošana ar dabas aizsardz ības m ērķiem, mežsaimniec ības un atp ūtas, mežsaimniec ības un dabas aizsardz ības pras ību saska ņošana.

4. Probl ēmas Izmantot ā pieeja ģeogr āfisk ās telpas izp ētei att īst ības pl ānošanas vajadz ībām daž ādos re ālos risin ājumos un daž ādās valst īs paz īstama jau kopš pag ājuš ā gadsimta 70. gadiem. T ā paver jaunas iesp ējas saimniecisk ās darb ības un dabas/vides aizsardz ības/uztur ēšanas pras ību saska ņošanai un l īdzsvarošanai, balstoties uz re ālo ainavu (ar ī vides) daž ādību un to noz īmi vietu un re ģionu, k ā ar ī sabiedr ības att īst ībā. Tom ēr Latvij ā pl ānošanas praks ē t ā lietota reti, jo att īst ības pl ānošana galvenok ārt tiek balst īta uz statistikas datiem, kas attiecin āti uz pl ānojamo teritoriju. Savuk ārt, lai att īst ītu telpisku skat ījumu uz apk ārt ējo vidi, nepieciešamas labas zin āšanas par dabas apst ākļiem un likumsakar ībām, to re ālaj ām izpausm ēm, k ā ar ī par cilv ēku sabiedr ības funkcion ēšanu, t ās mijiedarb ību ar dabu laika un telpas skat ījum ā. T āpat pl ānot ājiem nepieciešams racion ālāks skats n ākotn ē, b ūvējot n ākotnes v īzijas, k ā ar ī proced ūras, kas balst ītos uz daž ādu risku, sagaid āmo zaud ējumu un ieguvumu anal īzi (turkl āt daž ādās laika perspekt īvās), lai pietiekamas varb ūtības l īmen ī p ārbaud ītu pie ņemtos l ēmumus un pl ānot ās rīcības. Kurzemes pl ānošanas re ģionam izstr ādātais darbs at ļā va p ārbaud īt vair ākus teor ētiskus pie ņē mumus par funkcion ālaj ām ainav ām, bet vienlaikus atkl āja daudz probl ēmu. Pirmk ārt , jaut ājums par funkcion ālo ainavu atš ķir ībām atkar ībā no to veidošan ās ilguma, sabiedr ības v ērt ību un vajadz ību mai ņā m, interešu loka papildin āšan ās, kas noved pie t ā, ka ainav ām tiek piesavin ātas (nereti ar ties ību aktu un valsts r īcībpolitikas dokumentu pal īdz ību) jaunas funkcijas. B ūtiski, ka jaun ās funkcijas s āk realiz ēties uz it k ā dabiski, ilg ā laik ā izveidojušos lauksaimniec ības un mežsaimniec ības ainavu fona taj ās viet ās, kas piem ērotas kādas jaunas funkcijas realiz ācijai, vai ar ī tur, kur jaun ās funkcijas jau att īst ījuš ās un atst āj ietekmi uz ainav ām. Š ī iemesla d ēļ jaun ās vai sekund ārās funkcion ālās ainavas (aizsarg ājamo teritoriju, transporta ma ģistr āļ u, urbaniz ētās un j ūras piekrastes ainavas) teritori āli kl ājas p āri lauksaimniec ības un mežsaimniec ības ainav ām, ko var uzskat īt par senaj ām vai prim ārām funkcion ālaj ām ainav ām, galvenok ārt to teritori ālā ilglaic īguma d ēļ . Dabiski, ka mainoties laikiem, ar ī šaj ās ainav ās notiek v ērā ņemamas p ārmai ņas. Otrk ārt , b ūtiska probl ēma ir p āreja no tipolo ģisk ā skat ījuma uz individualiz ēto. Katra kart ē iez īmētā kont ūra p ārst āv noteiktu ainavas funkcion ālo tipu un var tikt uzskat īta par relat īvi viendab īgu teritoriju. J āņ em v ērā, ka ainavisk ās vien ības k ļū st par operacion ālām vien ībām un ir teritori ālās pamatvien ības pl ānošanas l ēmumu pie ņemšanai. Turkl āt katra kart ē iez īmētā kont ūra pārst āv individu ālu ainavu, kas veidojusies konkr ētā ģeogr āfisk ā telp ā un situ ācij ā. T ādējādi var pie ņemt, ka katra no ainav ām, kas pieder vienam funkcion ālajam tipam un ainavu kart ē nodal ītas k ā atseviš ķas kont ūras, p ēc k ādām noteikt ām paz īmēm atš ķirsies no cit ām. Att īst ības pl ānošanas skat ījum ā b ūtiskas paz īmes ir att īst ības resursi, dabas un kult ūras mantojums,

13 CILV ĒKS UN VIDE ainavisk ās v ērt ības, l īdzšin ējās slodzes, att īst ības vajadz ības, att īst ības riski, ierobežojošie faktori. Protams, ka katram funkcion ālajam tipam piederošo ainavu raksturojuma, anal īzes un vērt ēšanas metodes b ūs atš ķir īgas, īpatn ējas, jo to nosaka ainavu tipu principi ālās atš ķir ības. Trešk ārt , īpaša probl ēma ir funkcion ālās pieejas izmantošana lietiš ķas ievirzes p ētījumos vai pl ānošanas darbos, kas skar ainavas/vides un cilv ēku/sabiedr ības mijiedarb ību. To var ētu paskaidrot ar š ādu piem ēru. P ēdējā laik ā Latvij ā lieto j ēdzienu ainavas kvalit ātes m ērķis , tiesa, bez t ā saturisk ā skaidrojuma. Ja ar kvalit āti saprot to faktoru kopumu, procesu norisi un telpisko strukt ūru, kas nosaka ainavu ekolo ģisko stabilit āti un ilgtsp ējību att īst ības skat ījum ā, tad tieši funkcion ālā pieeja ļauj konkretiz ēt kvalit ātes m ērķus ainav ām, kas atš ķiras pēc sabiedr ībai noz īmīgām funkcij ām. Ta ču iesp ējams cits skat ījums, ko pied āvā “Eiropas ainavu konvencija”, kur ā j ēdziens ainavas kvalit ātes m ērķis lietots cit ā kontekst ā. Proti, tas noz īmē sabiedr ības vēlmes attiec ībā uz k ādu vi ņiem apk ārt esoš ās ainavas īpaš ību/raksturlielumu. Tādējādi, ceturtk ārt , atkl ājas v ēl viena probl ēma, ko noz īmīguma d ēļ var uzskat īt par pašu b ūtisk āko. Proti, t ā ir sabiedr ības iesaist īšana tajos projektos vai pas ākumos, kuros to ievirzes d ēļ nepieciešama ainavu raksturošana, v ērt ēšana, uz ainav ām attiecin ātu pl ānošanas lēmumu pie ņemšana. Ta ču šo uzdevumu diezgan problem ātisku padara ainavzin ātnes specifisk ā valoda. T ā it k ā atsvešina cilv ēkus no t ās ainavas, kas ikdienas uztveres l īmen ī š ķiet pašsaprotama. T ādēļ m ērķtiec īgi j āveido cita valoda vai ainavu v ērt ēšanas, pl ānošanas aizsardz ības teor ētisko un metodisko jaut ājumu vienk ārš ās valodas versijas.

Summary Latvian landscapes are more and more often attracting the interest of the general public and individuals, as well as the developmental planners. They are also becoming an object of national policy. Latvia does not have much experience in landscape planning and the application of the landscape approach in the practical work of developmental planning. Moreover, the national policy programmes and legislation regulate this in a very limited way. There are several reasons for this, most particularly the visual and aesthetic perception of landscape that is predominant in the society. This article describes the experience derived from the development of the landscape section of the Spatial Development Strategy of the Baltic Sea Coast (or Kurzeme) Planning Region. Contrary to the traditional nature-protection approach (mostly perceived as prohibitions and restrictions), this strategic programme described the landscape in the context of development. The landscape approach to general developmental planning enables attention to the tasks which are of vital importance to the public: the preservation of natural and cultural heritage, conservation of nature diversity, and sustaining/improving the quality of environment. It also serves as the basis for the preservation/development of the identity of the people. Implementation of the given tasks leads to a high quality environment that is safe for development; it also encourages the local population to action and facilitates the attraction of investments. The studies of landscapes in the Kurzeme planning region were based on the combination of a functional and a structural approach. The functional approach draws on the idea (1) that a contemporary landscape is a product of long-term interaction between nature and man and (2) that various types of human activities which dominate in a specific territory for a long period create totally different landscapes in terms of their structure, the ongoing processes and their importance for the way of life of the individuals and the society. On the other hand, the structural approach considers natural conditions and specific manifestations of the development of territories (e.g., zones along the rivers and suburbs) or an impact on a special location. Within the territory of Kurzeme planning region the following functional types of landscapes were identified: rural landscape, forest landscape, urban landscape, the landscape of transport corridors, recreation landscape, and the landscape of protected areas. Each type of landscape is given a description from the development planning perspective by indicating its characteristic features, development opportunities, and existing and potential problems. The overview map was developed, showing the diversity of landscapes and the spatial structure of

14 MAN AND ENVIRONMENT

Kurzeme region to the level of detail appropriate for the regional scale, as well as focusing on differences between various parts of the region. This work for the Kurzeme planning region enabled the testing of several assumptions about the functional landscapes; however, at the same time it revealed a range of problems. First, the issue of the development of functional landscapes and replacement of the initial long-term function with the new ones related to the changes in the needs and values of the society. One should therefore speak of both the old (traditional) landscapes and the new functional landscapes which are quite often determined according to legal provisions or programme documents. Second, the transition from the typology approach to the description of the landscapes in the individual approach. The landscapes singled out on the map become the territorial units on which the planning decisions are based. Third, the usefulness of the functional approach when performing the work of applied nature, concerning the interaction between the landscape / environment and the individuals / society . The planning cannot in practice happen without public involvement; therefore, the researchers should purposefully develop plain language versions of the landscape study and planning methodology.

Atsauces Boruks A. (1995). Zemnieks, zeme un zemkop ība Latvij ā. Rīga, 448 lpp. Council of Europe (2000). European Landscape Convention. Eihmane V. (2001). saimniec ības ģeogr āfisk ā novietojuma un satiksmes ce ļu noz īme. Zemes izmantošana un kadastrs Latvij ā. R īga, 214.-241. lpp. LR MK Noteikumi par teritorijas pl ānojumiem nr. 423 (2002). Latvijas V ēstnesis , 08.12.2002. LR MK Noteikumi par teritoriju pl ānojumiem nr. 62 (1998). Latvijas V ēstnesis , 26.02.1998. LR MK Teritori ālpl ānošanas noteikumi nr.194 (1994). LR VARAM (2000). Ainavu aizsardzība. Nozares p ārskats rajona pl ānojuma izstr ādāšanai. Rīga, 92 lpp. LR VARAM (1998). Latvijas nacion ālā pl ānojuma koncepcija. LR VARAM (2001). Vadl īnijas Eiropas kontinenta ilgtsp ējīgai telpiskajai att īst ībai (pie ņemtas Eiropas Re ģion ālās pl ānošanas ministru konferences 12. sesij ā Hannover ē 7.-8.09.2000.). Rīga, 36 lpp. Melluma A., Leinerte M. (1992).-Ainava un cilv ēks. R īga: Avots, 175 lpp. Melluma A. (1990). Latvijas teritorijas antropog ēnā noslodze. R īga: LatZTIZPI, 78 lpp. Nikodemuss O. (2001). Ainavu pl ānošana, apsaimniekošana un aizsardz ība lauku pašvald ībās. Metodisks materi āls. R īga: VARAM, 18 lpp. Ramans K. (1994). Ainavrajon ēšana. Latvijas daba. Enciklop ēdija, 1. sēj. R īga, 22.-24.lpp.

15 DABAS P ĒTĪJUMI

Parastais sk ābardis sava are āla zieme ļu robežas ainav ā Latvij ā European Hornbeam in the Landscape of its Northern Distribution Limit in Latvia

Ādolfs Krauklis un Anita Zari ņa

Ievads Latvij ā parastais sk ābardis (Carpinus betulus L.) ir ļoti reta suga, kas satopama tikai dažu desmitu kvadr ātkilometru liel ā plat ībā Dienvidrietumu Kurzem ē gar pašu Lietuvas robežu (1. att ēls). T ālab tas atz īts par valst ī īpaši aizsarg ājamu sugu, bet lapu koku meži ar sk ābarža līdzdal ību – par īpaši aizsarg ājamu biotopu [www.varam.gov.lv]. 1957. gad ā tika izveidots Luknas sk ābaržu liegums 11 ha plat ībā. V ēlāk saudz ējam ās dabas are āls ticis vair ākk ārt paplašin āts un p ārd ēvēts, tagad tas ir iek ļauts Dunikas dabas liegum ā (1669 ha), kura plat ības liel ākā da ļa gan ir purvs (Dunikas t īrelis) – starptautiski noz īmīga putnu aizsardz ības vieta [www.latvijasdaba.lv].

1. att ēls. Liel āko sk ābarža atrad ņu novietojums Latvij ā Figure 1. Location of the major hornbeam stands in Latvia

Ekolo ģisk ā zi ņā parastais sk ābardis ir m ērena klimata suga, tas aug ar bar ības elementiem bag ātās un vid ēji bag ātās vid ēja mitruma pak āpes augsn ēs, ir ēnciet īgs, iztur īgs pret v ējlauz ēm, snieglauz ēm un mežu ugunsgr ēkiem [Puhe, Ulrich 2001; Jahn 1991; Юркевич , Тютюнов 1985]. Makro ģeogr āfisk ā skat ījum ā šīm pras ībām visvair āk atbilst tā saucam ā platlapju mežu jeb nemor ālā zona, kas klimatiskos terminos raksturojama k ā hum īdā (gada nokriš ņu summa pārsniedz potenci ālo iztvaikojumu) vidusplatumu dabas zona ar garu (bet ne īpaši siltu) vasaru un īsu ziemu bez notur īga sala. Dienvidrietumkurzeme t āpat k ā visa Latvijas teritorija atrodas p ārejas posm ā jeb ekoton ā starp nemor ālo un bore ālo zonu – boreonemor ālaj ā starpzon ā. Te klimats gan ir hum īds, ta ču, sal īdzinot ar nemor ālās zonas galveno da ļu, vasaras īsākas, ziemas gar ākas un aukst ākas, bet zon ālās augsnes maz āk bag ātas ar augu bar ības elementiem, un dabiskos mežus veido gan platlapju koku sugas, gan skujkoki – egle (Picea abies) un priede (Pinus sylvestris). Tom ēr šis apvidus ir viens no vist ālāk uz zieme ļiem izvirz ītajiem (l īdz 56,5 ° z.pl.) sk ābarža izplat ības robežas posmiem – v ēl nedaudz t ālāk t ā sniedzas tikai Skandin āvij ā, bet tiklab gal ējos rietumos (Atlantijas oke āna piekrast ē), k ā gal ējos austrumos (kontinenta iekšien ē – D ņepras vidustec ē) nolaižas l īdz nemor ālās zonas vidusda ļai aptuveni 52 °-53 ° z.pl. (2. att ēls).

16 NATURE RESEARCH

2. att ēls. Eiropas nemor ālās zonas koku sugu un parast ās egles izplat ība [p ēc: Ozenda 1994]. Nemor ālās zonas apgabali: a - atlantiskais; b - Centr āleiropas; c - sarm ātiskais; d - termonemor ālais; e – alp īnais. Figure 2. The distribution area of the nemoral tree species and spruce [after: Ozenda 1994]. Nemoral zone regions: a – Atlantic; b – Central-European; c – Sarmatic; d – Termo-nemoral; e – Alpine.

Darba m ērķis, metodes un izmantotie dati Dienvidrietumu Kurzem ē sk ābardis paman īts jau sen. Rakstos tas pirmo reizi min ēts 1804. gad ā “Mežu reglament ā Kurzemes guber ņai” [Kiršteins, Eiche 1933]. Šaj ā dokument ā piev ērsta uzman ība ar ī sk ābarža saimnieciskajai v ērt ībai t ālaika skat ījum ā (cieta un iztur īga koksne, noder īga ku ģu b ūvē) un nepieciešam ībai saudz ēt sk ābarža aiz ņemt ās meža plat ības, norobežojot t ās ar gr āvjiem (kas gan netika dar īts).

17 DABAS P ĒTĪJUMI

Min ētie autori īpaši uzsv ēra, ka “Luknas meži ar ī senatn ē ir bijuši vien īgā un izcilus st āvoš ā balt ā sk ābarža atradne sugas are āla zieme ļu r ītu robež ā” [turpat; 407.]. Būdami pirmie, kas piev ērs ās t ās zin ātniskai izp ētei, vi ņi ir devuši ar ī l īdz šim pašu izv ērst āko, faktiem un secin ājumiem bag ātāko p ētījumu par parast ā (balt ā) sk ābarža izplat ību un ekolo ģiju Latvij ā tiklab no meža zin ātnes un mežu apsaimniekošanas, kā dabas v ēstures un zemes izmantošanas att īst ības viedok ļa. K.Kiršteina un V.Eiches dati un secin ājumi par sk ābarža atradn ēm un t ā lomu mežaudz ēs jaun ākā laik ā ir aktualiz ēti dabas aizsardz ības are ālu t īkla izveides un vides ekolo ģisk ās p ārraudz ības (monitoringa) sakar ā un papildin āti galvenok ārt no augu sabiedr ību floristiski ekolo ģisk ās klasifik ācijas viedok ļa [Laivi ņš 1991; 1992; 2000]. Šis p ētījums veikts ar trej ādu m ērķi: (1) tuv āk apzin āt sk ābarža lomu t ā zieme ļu robežas ģeogr āfiskaj ā ainav ā Latvij ā, ņemot v ērā sk ābarža l īdzdal ību meža bio ģeocenoz ēs, t ā izplat ību daž ādos ģeotopos (meža augšanas apst ākļu tipos) un novietojuma veidos, k ā ar ī att īst ību cilv ēka darb ības ietekm ē; (2) izv ērt ēt, cikt āl edafiskie un klimatiskie apst ākļi te atbilst parast ā sk ābarža ekolo ģiskaj ām pras ībām; (3) sīkāk apl ūkot š īs sugas dabu un izplat ības are ālu Eiropas un Latvijas ģeogr āfijas kontekst ā. Mežaudzes ar sk ābarža l īdzdal ību Dienvidrietumu Kurzem ē veido tikai mazas sali ņas, kuru kop ējā plat ība nep ārsniedz 50 ha. T ās liel ākā da ļa atrodas jau piemin ētaj ā Dunikas liegum ā pie Luknas up ītes, te sk ābardis aug galvenok ārt mežos, kur p ārsvar ā ir egles (Picea abies) un bērzi (Betula pendula) , ta ču tas veido jaukta sast āva audzes ar ī kop ā ar tipisk ām nemor ālās zonas sug ām – galvenok ārt ziemas liepu (Tilia cordata). Net ālu no Luknas, citas robežupes – Svent ājas krast ā aprakst īta otra plaš ākā sk ābarža atradne, šeit tas aug kop ā ar ozolu un liepu, nesastapdams egles konkurenci, un t ā loma mežaudžu sast āvā ir iev ērojami noz īmīgāka nek ā pie Luknas. Šaj ā darb ā abas galven ās sk ābarža atradnes ar to tuv āko apk ārtni esam izv ēlējušies par pētāmās ainavas mode ļare āliem. Pētījums veikts, balstoties uz priekšstatu par ainavu kā vielas un ener ģijas pl ūsm ām saist ītu bio ģeocenožu moza īku un bio ģeocenozi kā dzīvo b ūtņu (biosa), cietzemes, ūdens un zemes virsai tuv ā gaisa sl āņ a mijiedarb ībā veidotu element āru ģeogr āfisku vien ību. Lai bio ģeocenozes raksturotu k ā ģeogr āfisk ās ainavas elementus, t ās tika grup ētas ģeotopos un noteikts katras bio ģeocenozes novietojums kat ēnā. Par bio ģeocenozi tika uzskat īts aktu ālās (tagad ējās) ve ģet ācijas, augsnes veida un reljefa zi ņā viendab īgs ainavas nogabals . Parauglaukumu aprakstos fiks ētas galvenok ārt š ādas bio ģeocenožu paz īmes: - augu sabiedr ības st āvi un tos veidojoš ās sugas, - augsnes ģen ētiskais profils, cilmiezis un ūdens l īdzdal ība taj ā, - zemes lietojuma veids, sukcesijas stadija un trauc ējumi (gan cilv ēka darb ības, gan dabas faktoru izrais īti), - novietojums kat ēnā. - Pēc š īm paz īmēm ar ī noteikts, k ādam ģeotopam (meža tipolo ģijas terminos – meža augšanas apst ākļu tipam) pieder īga katra bio ģeocenoze. Ģeotopa galvenie raksturojumi ir šādi: - augsnes cilmieža un ūde ņu sast āva nosac ītā bio ģeocenozes trofiskuma pak āpe (bag ātība ar augiem nepieciešamajiem un pieejamajiem bar ības elementiem), - hidromorfisma pak āpe, kuru nosaka gravit ācijas ūdens daudzums augsn ē, t ā kl ātb ūtnes ilgums un mobilit āte, - trofiskuma un hidromorfisma pak āpei atbilstoš ā potenci ālā dabisk ā ve ģet ācija , kas iesp ējama, piln īgi atjaunojoties bio ģeocenozes dabiskajam st āvoklim p ēc cilv ēka iedarb ības p ārtraukšanas, t.i. sukcesijas nosl ēguma (klimaksa) stadij ā, k ā ar ī iesp ējam ā sukcesijas gaita . Kat ēna ir bio ģeocenožu ķē de uz ainavai rakstur īga reljefa profila. Gan saikni starp bio ģeocenoz ēm, gan to atš ķir ības šaj ā ķē dē nosaka galvenok ārt smaguma sp ēka izrais ītā ūdens, miner ālda ļiņu un ķī misko elementu pl ūsma lejup pa nog āzi. T ā k ā š ī ir vienvirziena pl ūsma, tad tāda ir ar ī saikne starp bio ģeocenoz ēm, un tiek noteikti tr īs galvenie novietojumu veidi kat ēnā –

18 NATURE RESEARCH autonomais (neatkar īgais), tranz īta (p ārneses) un heteronomais (pak ļautais). Katrs no tiem iedal āms vair ākos paveidos, ņemot v ērā gan reljefa, gan to veidojošo iežu un citu faktoru ietekmi uz procesu intensit āti un raksturu. Liel ākā da ļa šaj ā sakar ā nepieciešamo datu ieg ūstama ar bio ģeocenožu, reljefa profilu un to uzb ūves aprakstiem. Kat ēna ir svar īgākais, ta ču ne vien īgais ainavas k ā bio ģeocenožu moza īkas raksturojums. Šaj ā darb ā ainav ās apl ūkoti ar ī zemes lietojumveidi, sukcesijas un to trauc ējumi k ā bio ģeocenožu daudzveid ības, to savstarp ējās iedarb ības un izk ārtojuma faktori. 2001. un 2002. gada vasar ā veikta mode ļare ālu (to plat ība – 1,1 km 2 pie Luknas un 0,93 km 2 pie Svent ājas) ainavekolo ģiska kart ēšana, att ēlojot uz 1:10000 m ēroga topogr āfisko karšu pamatn ēm bio ģeocenožu tipus un ģeotopus, to novietojumu kont ūras un zemes lietojumveidus. Lai atvieglotu kart ēšanas rezult ātu interpret āciju, inform ācija apstr ādāta datorprogramm ās Adobe Photoshop 5.5 un Adobe Illustrator 8.0 . Ainavekolo ģisko karšu sast ādīšanai nepieciešamie dati ieg ūti, aprakstot ainavai rakstur īgu bio ģeocenožu parauglaukumus; katra parauglaukuma lielums – 250 m 2, to skaits – 34 (Luknas) un 22 (Svent ājas mode ļare ālā). Bez tam darba gait ā veikti papildnov ērojumi, kas nepieciešami, lai noskaidrotu bio ģeocenožu daudzveid ību ainav ā, identific ētu to tipolo ģisko pieder ību un fiks ētu kartogr āfisk ās robežas. Luknas mode ļare ālā izmantoti ar ī 2000. gada meža taks ācijas rezult āti un mežier īcības karte 1:10 000 m ērog ā. Da ļa inform ācijas (galvenok ārt par robežu apris ēm) ieg ūta, interpret ējot topogr āfisko karšu saturu. Trijos parauglaukumos bio ģeocenožu apraksti papildin āti ar augsnes fizik āli ķī misko un granulometrisko anal īžu datiem; anal īzes veiktas LLA Skr īveru zin ātniskaj ā centr ā (anal īti ķes L.Paula un A.D ārzi ņa). Augš ņu anal īzēs ģen ētiskajiem horizontiem ir noteikts: humusa saturs (p ēc Tjurina metodes); kop ējais sl āpek ļa daudzums (p ēc Kjeld āla); augsnes aktu ālā reakcija ūdens izvilkum ā ar potenciometru; hidrol ītiskais sk ābums (p ēc Kapena); augsnes granulometriskais sast āvs (p ēc Ka činska pipet ēšanas metodes). Bez tam p ēc ieg ūtajiem datiem par hidrol ītisko sk ābuma (p ēc Kapena) un apmai ņas kalcija un magnija saturu (noteikts KCl izvilkum ā ar trilona B š ķī dumu) apr ēķ in āta augsnes pies ātin ājuma pak āpe.

Parastais sk ābardis Eiropas nemor ālaj ā zon ā Parastais sk ābardis (Carpinus betulus L.) ir viena no lapu koku sug ām, kuras veido Eiropas nemor ālajai zonai rakstur īgos jauktos vasarza ļos mežus. Tas izplat īts galvenok ārt suboke āniska un subkontinent āla klimata apgabalos, kuros ar ī pati nemor ālā zona izpaužas tipisk ā veid ā. Uz šo apgabalu robežas Carpinus betulus sastopams vist ālāk zieme ļos. T ādējādi gan sp ēcīgai oke āna ietekmei pak ļaut ā nemor ālās zonas zieme ļrietumu da ļa, kur ā ziemas sals liel āko tiesu ir epizodiska par ādība, gan kontinent ālais austrumu posms ar gar ām barg ām ziem ām neietilpst parast ā sk ābarža izplat ības are ālā. Toties tas turpin ās v ēl t ālu aiz nemor ālās zonas dienvidu robežas, ietverdams gandr īz visu submediter āno jeb termonemor ālo starpzonu, bet viet ām iesniedzas ar ī teritorij ās, kuras atrodas uz (vai pat nedaudz aiz) klimatiskās sausuma robežas (potenci ālais iztvaikojums aptuveni vien āds ar nokriš ņu daudzumu gad ā) – subtropiskaj ā Vidusj ūras (mediter ānaj ā) zon ā un mežastep ē (sk. 2. att ēlu).

Sal īdzin ājums ar citu sugu are āliem Ar ī vairumam p ārējo nemor ālās zonas koku sugu ir diezgan l īdz īgas izplat ības are ālu robežas dienvidos. Vair āk t ās atš ķiras rietumos un jo seviš ķi zieme ļrietumos, ta ču visb ūtisk ākās atš ķir ības robežu apris ēs v ērojamas Eiropas austrumu un zieme ļaustrumu da ļā (3. att ēls). Rietumos sk ābardim izplat ības zi ņā da ļē ji līdz īgs ir dižsk ābardis (Fagus silvatica), citu nemor ālajai zonai rakstur īgo koku sugu are āli ietver visu Atlantisko apgabalu, kur ā ziemas sala gandr īz nav, bet ar ī starp ība starp janv āra (8 °-14 °C atkar ībā no ģeogr āfisk ā platuma) un j ūlija (14 °-20 °C) vid ējo temperat ūru nav liela (tikai ap 10 °C), gada vid ējā temperat ūra ir no 8 °C l īdz 13 °C un nokriš ņu daudzums daudzviet p ārsniedz 1000 mm gad ā.

19 DABAS P ĒTĪJUMI

3. att ēls. Austrumeiropas zon ālais iedal ījums un koku sugu izplat ības robežas [p ēc: Ozenda 1994; ar papildin ājumiem]. Figure 3. Zonal division of Eastern Europe and the distribution limits of tree species [after: Ozenda 1994; complemented] Dashed line – zonal boundaries; bold line – Europe’s submeridional axe.

Vair ākas nemor ālo koku sugas sastopamas l īdz pat Eiropas austrumu robežai (Ur āliem) – īsti kontinent āla klimata apgabalam ar ļoti barg ām ziem ām, kur ā gada vid ējā temperat ūra ir tikai nedaudz virs 0 °C (1 °-2°C), 5 mēnešus valda negat īvas gaisa temperat ūras, m ēneša vid ējā temperat ūra janv ārī nosl īd l īdz m īnus 14 °-16 °C, ta ču j ūlij ā sasniedz 17º-20 °C, t ā ka gada gait ā tā sv ārst ās aptuveni 35 °C amplit ūdā. T ādas plaša are āla sugas ir parast ā liepa (Tilia cordata), goba (Ulmus glabra) , parastais ozols (Quercus robur) , parast ā k ļava (Acer platanoides), melnalksnis (Alnus glutinosa) . Da ļē ji šaj ā plašas izplat ības sugu grup ā iek ļaujas osis (Fraxinus excelsior) , kura are āls stiepjas l īdz Volgai (sk. 3. att ēlu). Diezgan dzi ļi kontinent ā (l īdz D ņepras vidustecei) iesniedzas ar ī parastais sk ābardis, kura atš ķir ībā no cit ām tikko min ētaj ām sug ām nav oke āniskaj ā Eiropas da ļā . Pārējo tipiskus jauktos vasarza ļos mežus veidojošo sugu – galvenok ārt dižsk ābarža (Fagus silvatica), klinšu ozola (Quercus petraea), kalnu k ļavas (Acer pseudoplatanus), liellapain ās liepas (Tilia platyphyllos) un īves (Taxus baccata ) – are āli beidzas jau apgabal ā starp Baltijas un Melno j ūru, t.i. iev ērojami zem ākā klimata kontinentalit ātes pak āpē – te temperat ūras gada gaitas vid ējā amplit ūda nav liel āka par 20 °-24 °C, aukst ākā m ēneša vid ējā

20 NATURE RESEARCH temperat ūra nav zem āka par -2°C, -3°C, bet ziemas sala (vair āk vai maz āk past āvīgu negat īvu gaisa temperat ūru) periods nem ēdz b ūt ilg āks par 3 m ēnešiem. Uz austrumiem no š īs robežas klimata kontinent ālit ātes pieauguma ietekm ē ne vien samazin ās nemor ālā tipa mežus veidojošo sugu skaits, bet ar ī sašaurin ās (gan no zieme ļu, gan dienvidu puses) teritorija, kur ā platlapju meža sug ām var b ūt noteicoš ā loma. Eiropas austrumos vair āk nek ā puse nemor ālajai zonai rakstur īgo koku izplat ības apgabala ietilpst boreonemor ālaj ā starpzon ā, mežastep ē, taig ā vai pat step ē (sk. 2. att ēlu). Viskras āk att ālums starp nemor ālās zonas zieme ļu un dienvidu robežu samazin ās, beidzoties sk ābarža izplat ības are ālam (D ņepras vidustec ē), bet pie oša are āla robežas (pie Volgas) nemor ālā zona p ārtr ūkst. Galven ā suga š īs zonas kontinent ālaj ā austrumu posm ā ir parastais ozols, zon ālās augsnes – pel ēkās meža augsnes. Turpret ī rietumos – Atlantiskaj ā apgabal ā nemor ālā zona ir ļoti plata un taj ā sastopamas visas galven ās nemor ālā tipa mežus veidojuš ās koku sugas (iz ņemot dižsk ābardi un sk ābardi pus ē teritorijas). Galven ā loma dabisko mežu sast āvā te ir parastajam ozolam un b ērzam (Betula pendula). Zon ālās augsnes – galvenok ārt sk ābās vai podzol ētās meža br ūnzemes. Ta ču oke āniskais klimats veicina purvu un viršu klajumu att īst ību un iev ērojam ās plat ībās, kur nokriš ņu daudzuma p ārsvars p ār potenci ālo iztvaikojumu ir seviš ķi liels, apgr ūtina vai pat dara neiesp ējamu mežu eksistenci. Visspilgt āk nemor ālās zonas daba izpaužas Centr āleiropas apgabal ā (sk. 2. att ēlu). T ā ir teritorija ar īsu maigu ziemu (sala laiks no nepilna m ēneša l īdz 3 m ēnešiem un gaisa vid ējā temperat ūra janv ārī no 0 °C l īdz m īnus 2 °-3°C) un visai m ērenu (16 °-20 °C) starp ību starp silt ākā un aukst ākā m ēneša temperat ūru; gada vid ējā temperat ūras apgabala liel ākaj ā da ļā ir 8 °-9°C, nokriš ņu daudzums – ap 600-700 mm. Galvenok ārt šaj ā Eiropas nemor ālās zonas posm ā ar ī iesp ējama visu tai rakstur īgo koku sugu l īdzdal ība dabisk ās mežaudz ēs. Fagus silvatica, Quercus petrae un Q. robur visbiež āk ir šo mežu kondominanti, tipiskas meža br ūnzemes – zon ālās augsnes.

Eiropas submeridion ālā fizio ģeogr āfisk ā ass Parastajam sk ābardim sava are āla liel ākaj ā da ļā j āiztur sp ēcīga citu koku sugu konkurence [ Géographie de la Lorraine 1983; Puhe, Ulrich 2001], t āpēc t ā l īdzdal ība mežaudžu sast āvā ir pietic īga. Iev ērojam āka loma sk ābardim ir galvenok ārt p ārejas posm ā starp Centr āleiropas apgabalu un nemor ālās zonas gal ējo austrumu posmu – re ģion ā, kur aptuveni 4 mēnešus m ēdz b ūt vair āk vai maz āk notur īgas negat īvas gaisa temperat ūras; janv āra temperat ūra ir no -3°C l īdz -6°C, t ās starp ība ar j ūlija temperat ūru sasniedz 24 °-25 °C, gada vid ējā temperat ūra 7 °-8°C un nokriš ņu daudzums 500-700 mm. Š āds klimats, iesp ējams, nav pats piem ērot ākais sk ābardim, tom ēr, paliekot ārpus Fagus silvatica, kā ar ī Quercus petraea konkurences, Carpinus betulus ieg ūst iev ērojami vair āk vietas augu sabiedr ībās un l īdz ar to pieaug t ā ietekme bio ģeocenoz ēs. Šeit sk ābardis k ļū st par vienu no parast ākajiem nemor ālā tipa mežu kondominantiem (kop ā ar Quercus robur, Tilia cordata un/vai vēl cit ām sug ām), bet šo mežu augsn ēs saskat āmas meža br ūnzemju, lesivj ē, podzoltipa un pel ēko meža augš ņu paz īmes daž ādās kombin ācij ās un daž ādās izpausmes pak āpēs. Boreonemor ālaj ā starpzon ā, kura plešas galvenok ārt starp Eiropas egles (Picea abies) are āla dienvidu robežu ( ārpus kalniem) un parast ā ozola (Quercus robur) izplat ības zieme ļu robežu, sk ābardis sastopams daž ādās kombin ācij ās gan ar citiem platlapju meža kokiem, gan skujkokiem. Tom ēr Carpinus betulus are ālā ietilpst vien ap 200 km plata š ī zon ālā p ārejas posma apmale, kas klimatisk ā zi ņā tuva galvenok ārt nemor ālās zonas subkontinent ālajam apgabalam. Ekotona p ārējā da ļā nemor ālajai zonai rakstur īgie koki p ārst āvēti tikai ar plaš ākas izplat ības sug ām (Quercus robur, Tilia cordata, Fraxinus excelsior un v ēl daž ām cit ām), kur ām iztur ība pret ziemas salu iev ērojami liel āka nek ā sk ābardim; vien īgi starpzonas suboke āniskaj ā gal ā (galvenok ārt Baltijas j ūras rietumu pus ē) savva ļā aug – pie tam pat v ēl t ālāk zieme ļos nek ā sk ābardis – ar ī sugas ar šaur āku izplat ības are ālu un zem āku aukstuma toleranci (Fagus silvatica un Quercus petraea) [Sjörs 1963]. Tādējādi fizio ģeogr āfisk ā skat ījum ā Carpinus betulus ie ņem it k ā vidusst āvokli starp plaš ākas un šaur ākas izplat ības platlapju meža koku sug ām. Savuk ārt apgabals, kur ā t ā loma dabisko mežaudžu sast āvā ir visliel ākā, atrodas uz robežš ķirtnes starp div ām atš ķir īgām dabas

21 DABAS P ĒTĪJUMI zonalit ātes sist ēmām (sk. 3. att ēlu). Šī š ķirtne, kas stiepjas no Baltijas j ūras austrumu piekrastei pieguloš ā apgabala uz Donavas lejteci pie Meln ās j ūras, var ētu tikt nosaukta par Eiropas submeridion ālo asi. Rietumos no t ās – Atlantijas oke āna un t ā j ūru klimatiskajai ietekmei plaši pieejamaj ā Eiropas “pussal ā” – noteicoš ā loma ir nemor ālajai un mediter ānajai zonai. Gan viena, gan otra ir stipri reduc ēta austrumu pus ē – Eiropas iekškontinent ālaj ā da ļā ; te vidusplatumiem rakstur īgās ciklon ālās rietumpl ūsmas nest ās gaisa masas liel āko tiesu jau zaud ējušas oke āniskas paz īmes, tāpēc par b ūtisku klimata īpaš ību k ļū st gaisa un daudzviet ( īpaši atkl ātā step ē) ar ī augsnes sp ēcīga atdzišana ziem ā, bet l īdz ar to iev ērojami dzi ļā ks un ilgstoš āks nek ā rietumos ir biolo ģisk ā miera periods. Š ādai klimata kontinentalit ātes pak āpei atbilst galvenok ārt taiga un stepe, k ā ar ī tundra – dabas zonas, kuras reduc ētas oke āniska un da ļē ji jau suboke āniska klimata apgabalos. Savuk ārt ekotons starp ab ām galvenaj ām Eiropas mežu zon ām (boreonemor ālā starpzona), kur ā vienl īdz noz īmīga loma ir gan nemor ālo, gan bore ālo sugu veidot ām bio ģeocenoz ēm, visvair āk att īst īts uz submeridion ālās ass. Uz submeridion ālās ass ir ar ī ļoti plašs un daudzveid īgs ekotons starp nemor ālo zonu un stepi (mežastepe) – zon ālā p āreja šeit vērsta ne vien zieme ļu-dienvidu, bet ar ī rietumu-austrumu virzien ā, turkl āt daudz ējādā zi ņā to ietekm ē kalni ar augstumjoslojuma izpausm ēm, k ā ar ī ekspoz īciju un ieplaku efektiem. Zon ālā spektra gal ējais zieme ļu posms – tundra – uz Eiropas fizio ģeogr āfisk ās ass ir ļoti šaurs. Tas pats sak āms par stepi un submediter āno starpzonu, bet mediter ānās zonas te nemaz nav.

Parast ā sk ābarža izplat ība dabas un cilv ēka v ēstures kontekst ā Vairums nemor ālajai zonai rakstur īgo sugu tagad ējā t ās teritorij ā ien ākušas un izplat ījušās pirms 9500-8000 gadiem – sam ērā silta un sausa klimata period ā. Siltaj ā un mitraj ā atlantiskaj ā period ā (pirms 8000-5000 gadiem), kas tiek d ēvēts par p ēcleduslaikmeta klimatisk ā optimuma laiku, valdoš ā loma jauktajos vasarza ļajos mežos bija gaismu m īlošām sug ām – galvenok ārt ozoliem, kas ļā va att īst īties ar ī bag ātīgam kr ūmu un lakstaugu st āvam [Jahn 1991]. Šaj ā period ā nemor ālo sugu are āli sniedz ās augst āk kalnos un t ālāk zieme ļos nek ā tagad, bet nemor ālā zona vismaz da ļē ji ietv ēra ar ī m ūsdienu boreonemor ālās starpzonas plat ību. Parastais sk ābardis un dižsk ābardis Eiropas nemor ālaj ā zon ā par ādījās p ēc klimatisk ā optimuma beig ām – subbore ālaj ā (nedaudz v ēsākaj ā un saus ākaj ā) period ā (galvenok ārt pirms 3500 gadiem), bet visintens īvāk izplat ījās v ēsaj ā un mitraj ā subatlantiskaj ā laikmet ā, kas s ākās pirms 2500 gadiem un tiek d ēvēts par “dižsk ābaržu un jaukto ozolu-sk ābaržu mežu veidošan ās hronozonu” [Puhe, Ulrich 2001; www.geo.arizona.edu]. Citu tipisku nemor ālo sugu are āli šaj ā laik ā sašaurin ājās, bet izv ērs ās skujkoku – egles, bet kalnos ar ī baltegles (Abies alba) – inv āzija, un nemor ālās zonas zieme ļu robeža iev ērojami pavirz ījās uz dienvidiem. Dižsk ābardim pārņemot kondominanta vai pat dominanta lomu, main ījās jaukto vasarza ļo mežu daba – samazin ājās apgaismojums zem koku vainagiem, un tas savuk ārt iev ērojami ierobežoja pameža un lakstaugu st āva att īst ību, t ādējādi modific ējot ar ī nedz īvās zemsegas raksturu un augsnes procesus. Ta ču īpaši v ērā liekams v ēl tas, ka dižsk ābarža un sk ābarža ieviešan ās notika mežu izn īcin āšanas period ā, kas s ākās aptuveni pirms 5000 gadiem [Puhe, Ulrich 2001]. Tas bija laiks, kad pirmatn ējo cilv ēku dz īves veidu, kas balst ījās uz med ībām, zveju un savva ļas augu produktu iev ākšanu, pašos pamatos p ārmain īja zemkop ības, lopkop ības un past āvīgu apdz īvotu vietu att īst ība. L īdumu lauksaimniec ība, mežu izmantošana gan gan ībām, gan koksnes ieguvei celtniec ības, kurin āmā sag ādes, amatniec ības, kalnr ūpniec ības un v ēl daudzu citu vajadz ību apmierin āšanai, bet īpaši mežu p ārv ēršana aramzem ēs, z ālājos un apb ūvētās plat ībās gandr īz piln ībā izn īcin āja pirmatn ējos nemor ālās zonas mežus, bet v ēl palikušaj ās dabiskaj ās mežaudz ēs main īja sugu sast āvu un augšanas apst ākļus. Bez tam lielas plat ības k ļuva par neaugl īgiem viršu, citu ļoti pietic īgu s īkkr ūmu, kr ūmāju un z ālaugu klajumiem. Uz parasto sk ābardi cilv ēka darb ība, dom ājams, ir atst ājusi liel āku iespaidu nek ā uz vair ākām cit ām sug ām. T ā k ā sk ābardis ir ar bar ības elementiem bag ātu (un lauksaimniec ībai visvair āk piem ērotu) augš ņu augs, zemkop ības att īst ība nemor ālaj ā zon ā tam atst āja maz āk vietas nek ā dižsk ābardim un ozolam ( Quercus robur ) – sug ām, kuras sp ēj augt ar ī nabadz īgās augsn ēs. Sk ābardis (t āpat k ā goba un osis) vair āk nek ā citi lapu koki bija pak ļauts ar ī lopkop ības

22 NATURE RESEARCH ietekmei – pie tam, ne vien izmantojot mežus k ā gan ības, bet ar ī lielos daudzumos nogriežot kokiem lapainus zarus, lai sagatavotu lopbar ības sloti ņas ziemai. Turkl āt sk ābardis tika maz āk saudz ēts nek ā ozolu sugas (t ās deva augstv ērt īgu koksni m āju celtniec ībai un bez tam v ēl ozolz īles – bar ību c ūkām, no kuru skaita bija atkar īgs cilv ēku uzturs ziem ā) vai dižsk ābardis (augstu v ērt ēts mastu koks) [Jahn 1991]. Iesp ējams, da ļē ji ar ī šo faktoru ietekm ē nemor ālās zonas bio ģeocenoz ēs parastajam sk ābardim ekolo ģisk ā un ģeogr āfisk ā zi ņā ir iev ērojami maz āka loma gan sal īdzin ājum ā ar dižsk ābardi, kas ien āca reiz ē ar sk ābardi, gan ozolu sug ām, kuras te bija dominanti vai kondominanti jau atlantiskaj ā period ā. Mežu post īšanas un to plat ības samazin āšan ās periods Eirop ā turpin ājās l īdz pat 19. gadsimtam, kad s āka izv ērsties neapsaimniekoto un v āji apsaimniekoto plat ību apmežošana un degrad ēto mežu st āvok ļa uzlabošana. P ārsvar ā tom ēr t ā nebija nemor ālo mežu atjaunošana, bet dr īzāk gan aizst āšana ar priežu un eg ļu mežiem, kuri te sasniedza augstu produktivit āti un deva visvair āk piepras īto kokmateri ālu. Skujkoku meži tika s ēti un st ādīti k ā lauksaimniec ības zemju atmat ās un cit ās neapsaimniekot ās plat ībās, t ā mežu izcirtumos un degumos, ne ļaujot ieviesties lapu kokiem – tai skait ā sk ābardim. B ūtībā liela da ļa mežu k ļuva par skujkoku audz ēšanas plant ācij ām komerci ālām vajadz ībām. Šodien nemor ālo mežu bio ģeocenozes savu pirmatn ējo dabu vair āk vai maz āk saglab ājušas tikai nedaudz ās viet ās. Viena no t ām – Belovežas mežs, kas plešas abpus Polijas- Baltkrievijas robežai, un ab ās zem ēs ir viena no aizsarg ājam ās dabas teritorij ām – nacion ālais parks Puscza Bialowieza Polij ā un dabas rezerv āts-med ību saimniec ība Беловежская Пуща Baltkrievij ā. Š ī teritorija atrodas 200 km att ālum ā no sk ābarža izplat ības zieme ļaustrumu robežas un 400 km – no Luknas un Svent ājas mode ļare āliem. Belovežas mežs gan nav uzl ūkojams par tipisku pirmatn ējās nemor ālās zonas dabai tuvas ainavas piem ēru – tas atrodas egles izplat ības apgabala ( ārpus kalniem) dienvidu apmal ē un tādējādi ietilpst boreonemor ālaj ā starpzon ā. Bez tam v ēl divi citi apst ākļi dara Belovežas mežu visnota ļ interesantu m ūsu p ētījuma t ēmas sakar ā: (1) tas atrodas ar ī uz Eiropas submeridion ālās ass, kur sk ābardim biež āk nek ā citviet ir kondominanta vai dominanta loma mežaudzēs, un (2) tieši šeit vist ālāk dienvidu virzien ā – aptuveni l īdz 52º z.pl. – sniedzas egles un l īdz ar to boreonemor ālās starpzonas robeža (sk. 3. att ēlu).

Bio ģeocenozes ar sk ābardi boreonemor ālās starpzonas dienvidu apmal ē Belovežas nacion ālaj ā park ā 60 % plat ības aiz ņem jaukti Tilia cordata, Quercus robur un Carpinus betula meži ar liel āku vai maz āku Picea abies l īdzdal ību ( Tilio-Carpinetum , subboreal variant ); tie aug vid ēji bag ātās un bag ātās m ālain ās meža br ūnzem ēs ar liel āku vai maz āku glejotu profila lejasda ļu nepietiekamas noteces vai grunts ūde ņu ietekm ē; koki te var sasniegt ļoti lielu maksim ālo augstumu: egle – 52 m, ziemas liepa – 43 m, osis – 43 m, sk ābardis 36 m [Jahn 1991]. Sīkāku ieskatu par Belovežas mežu t ā Polijas da ļā dod rezult āti, kas ieg ūti veicot 3,2 x 2,4 km liela mode ļare āla izp ēti un kart ēšanu m ērog ā 1:10000 ar starptautiski plaši paz īstamu piecu Eiropas zemju ģeobot āni ķu l īdzdal ību. Te aprakst ītas tr īs bio ģeocenožu tipu grupas [Kwiatkowski, Chojnacki 1994; Kwiatkowski, Pedrotti 1994]: (1) ozolu-liepu-sk ābaržu (fitosociolo ģisk ās klasifik ācijas terminos Tilio-Carpinetum) meži ar vid ējas mitruma pak āpes vai nedaudz mitr ākām vid ēji bag ātām un bag ātām smilšm āla augsn ēm (t ās klasific ētas galvenok ārt k ā meža br ūnzemju un vel ēnpodzolaugš ņu starpformas, bet uz ka ļķ ainiem cilmiežiem tipiskos š īs asoci ācijas nogabalos fiks ētas ar ī īstas meža br ūnzemes) vi ļņ ota pamatmor ēnas l īdzenuma augst ākaj ās da ļā s; (2) priežu (Vaccinio myrtilli-Pinetum), eg ļu (Calamagrosti-Piceetum) un ozolu-eg ļu (Querco-Piceetum) meži iev ērojami nabadz īgākās un pat nabadz īgās podzoltipa augsn ēs (diezgan bieži ar gleja paz īmēm un pat īsti subhidromorf ās) pamatmor ēnas l īdzenuma smilšain ākās da ļā s (turkl āt autori uzsver – lai gan smilts veicina augš ņu podzol ēšanos, to izrais ījuši galvenok ārt skujkoki, kam ēr lapu koku mežos šis process īsti neizpaužas vai ar ī iet mazum ā); (3) hidromorfas bio ģeocenozes upju ieleju un l īdzenuma ieplaku kūdras augsn ēs – asoci ācijas ar priedi (Vaccinio uliginosi-Pinetum), egli (Sphagno girgensohnii-Piceetum), bērzu (Thelipteridi-Betuletum) un melnalksni (Carici elongatae-Alnetum).

23 DABAS P ĒTĪJUMI

Sk ābardis ir konstanta suga un bieži vien ar ī kondominants pirm ās grupas – platlapju meža bio ģeocenoz ēs, kas aiz ņem ne maz āk k ā 2/3 mode ļare āla plat ības. Otraj ā grup ā – skujkoku mežos tas nav rakstur īgs (kaut ar ī sastopams), tom ēr ir gana parasta suga pie šo bio ģeocenožu robež ām ar platlapju mežiem, k ā ar ī p ārejas tipa ģeotopos ar jaukt ām skujkoku un lapukoku audz ēm. Trešaj ā – hidromorfo bio ģeocenožu grup ā sk ābarža izplat ība ir ļoti ierobežota un liel āko tiesu te tas nemaz nav min ēts kokaudžu sast āvā. Belovežas meža Baltkrievijas da ļā parastajam sk ābardim ir ne maz āk noz īmīga loma – aptuveni 38 % plat ības tas ir mežaudžu kondominants vai dominants [ Юркевич , Тютюнов 1985]. Nosaukto autoru veiktaj ā p ētījum ā aprakst īti 6 Belovežas rezerv āta parauglaukumi. Trijos parauglaukumos, p ēc meža taks ācijas datiem, sk ābardis veido ne maz āk par 50 % (l īdz 70 %) kokaudzes biomasas un trijos – no 30 % l īdz 50 %. Turkl āt vien ā parauglaukum ā sk ābardim ir maz āka da ļa (40 %) nek ā apsei (50 %) un vien ā – tikpat liela (30 %) k ā liepai un bērzam. Atseviš ķos parauglaukumos 30 % īpatsvars kokaudzes mas ā noteikts ar ī apsei, eglei un ozolam, 20 % – k ļavai un eglei, bet 10 % – eglei, osim un b ērzam. Paaug ā sugu attiec ības nav gluži t ādas pašas. Sk ābarža kl ātb ūtne taj ā gan atz īmēta visos 6 parauglaukumos, tom ēr tikai divos sk ābardim ir domin ējoš ā loma (70-80 % no paaugas daudzuma), p ārējos vair ākumu veido k ļava, osis vai egle, bet sk ābarža da ļa nep ārsniedz 20-30 %; aptuveni š ādā daudzum ā paaugas sast āvā dažviet atrasti apse, b ērzs un liepa, bet ozols fiks ēts tikai vienu reizi 10 % apm ērā. Tātad liel ākaj ā da ļā aprakst īto sk ābarža bio ģeocenožu ir jaukta sast āva mežaudzes ar liel āku vai maz āku egles, k ļavas un liepas l īdzdal ību, kura iev ērojami p ārsniedz ozola un oša da ļu koku st āvā. Pašas jaun ākās ģener ācijas sast āvā ozola īpatsvars ir v ēl maz āks, k ļavas un oša – iev ērojami liel āks, bet liepas un egles, k ā ar ī sk ābarža – aptuveni t āds pats k ā tagad ējā koku st āvā. Visum ā te v ērojama asa konkurence starp egli un ozolu augš ējā st āvā un starp egli un sk ābardi – apakš ējā [ Заповедники 1989]. Egles kl ātb ūtne gandr īz visos parauglaukumos da ļē ji izskaidrojama, iesp ējams, v ēl ar to, ka te augš ņu meh āniskais sast āvs ir vieglāks nek ā Tilio-Carpinetum asoci ācijas augsn ēs otrpus valsts robežai. Belovežas meža Baltkrievijas da ļā aprakst ītās augsnes veidojuš ās m ālsmilt ī, smilšain ā m ālsmilt ī vai pat smilt ī. Ta ču augš ņu cilmieži ir divda ļī gi: aptuveni l īdz 50 cm (divos parauglaukumos l īdz 80 cm) dzi ļumam s īkās frakcijas (<0,01 mm) saturs nep ārsniedz 5 % (visbiež āk ir tikai 2-3 %), bet dzi ļā k krasi pieaug l īdz 10-15 % (vien ā parauglaukum ā gandr īz 50 %). Tas palielina katra vertik ālā profila neviendab ību ar ī augsnes ūdens un gaisa rež īma zi ņā . Ūdens notece, darba autoru v ērt ējum ā, visos parauglaukumos gan ir laba, tom ēr j āņ em v ērā, ka bio ģeocenozes atrodas uz nedaudz pazemin ātiem l īdzena reljefa elementiem un grunts ūdens līmenis vasaras otraj ā pus ē turas 190-220 cm dzi ļum ā. Visas apl ūkojamaj ā darb ā raksturot ās dabas rezerv āta augsnes klasific ētas k ā vel ēnpodzolaugsnes. Taj ās zem mull- vai modermulltipa nedz īvās zemsegas (2-3 cm) ir 5-20 cm (visbiež āk ap 15 cm) biezs humusa akumul ācijas horizonts. Ta ču podzolhorizonts (7 cm biezs) atrasts tikai vien ā parauglaukum ā, p ārējos saskat ītas vien podzol ēšan ās paz īmes par iluvi ālu atz ītā horizonta virs ējā da ļā – toties t ās atz īmētas l īdz iev ērojamam dzi ļumam ( četros gad ījumos līdz aptuveni 45 cm, bet divos – pat 80-85 cm). Savukārt, s ākot no virs ējā, viegl āka meh ānisk ā sast āva sl āņ a robežas iluvi ālajam horizontam t āpat k ā cilmiezim zem augsnes profila apakš ā rakstur īgas gleja paz īmes; t ās nav fiks ētas vien īgi parauglaukum ā ar meh ānisk ā sast āva zi ņā visviendab īgāko augsnes profilu (1. tabula). Pēc baltkrievu p ētnieku izmantot ās klasifik ācijas, apl ūkot ās bio ģeocenozes pieder trim meža tipiem – Carpinetum oxalidosum (tr īs parauglaukumi), Carpinetum aegopodiosum (divi) un Carpinetum urticosum (viens). Meža tipu nosaukumi atvasin āti no tiem rakstur īgāko konstanto sugu nosaukumiem koku st āvā (sk ābardis) un dz īvaj ā zemseg ā (za ķsk ābene, g ārsa, nātre); nor ādītās zemsegas sugas turkl āt tiek uzskat ītas ar ī par meža augšanas apst ākļu tipa indikatoriem. Katrs meža tips ietver vair ākas asoci ācijas, kur ām atbilst noteikti meža tipa varianti. Visu triju tipu bio ģeocenoz ēs noteicoš ā loma ir bag ātu vid ējas mitruma pak āpes augte ņu sug ām, tom ēr katram tipam ir atš ķir īgs zemsegas projekt īvais segums – zem āks “za ķsk ābe ņu”, augst āks “g ārsu” un visaugst ākais “n ātru” tip ā. Vid ēji bag ātu paaugstin āta mitruma un vid ēji bag ātu / vid ēji mitru augte ņu sug ām ir diezgan liela loma “g ārsu” (Aegopodiosa) tipa, bet

24 NATURE RESEARCH pirmaj ām – ar ī “n ātru” (Urticosa) tipa bio ģeocenoz ēs; nevienai no š īm sugu grup ām nav kaut cik iev ērojamas lomas “za ķsk ābe ņu” (Oxalidosa) bio ģeocenoz ēs. Kokaudzes bonit āte visos apl ūkotajos sk ābaržu meža tipos var sv ārst īties no ļoti augstas (Ia – I klase) l īdz augstai (II klase), l īdz īgos augšanas apst ākļos t ā m ēdz b ūt augst āka maz āka vecuma audz ēm nek ā lielu vecumu sasniegušaj ām. Egle kop ā ar sk ābardi bieži sastopama “za ķsk ābe ņu” tipa bio ģeocenoz ēs, kam ēr abos p ārējos tipos t ās kl ātb ūtne nav rakstur īga (kaut ar ī, k ā r āda parauglaukumu apraksti, ir iesp ējama).

1. tabula Augš ņu īpaš ības div ās sk ābaržu bio ģeocenoz ēs Belovežas meža Baltkrievijas da ļā * Properties of the soils in two biogeoceonoses in the Białowie ża’s Forest (in Byelorussia)* Frakcijas Pies ātin ā- Horizonta Organisk ā Hidrol ītiskais Apmai ņas saturs/ pH juma dzi ļums/ viela/ sk ābums/ bāzes/ Horizonts/ Fraction’s KCl pak āpe/ Horizon Organic Hydrolytic Exchangeable Horizon content; izvilkum ā/ Base depth, matter , acidity , bases , (<0,01 In KCl saturation , cm % mgekv/100 g mgekv/100 g mm), % % Meža tips – Carpinetum aegopodiosum , ozolu (Quercus robur)-za ķsk ābe ņu-gārsu (Aegopodium podograria) asoci ācija

A1 2-18 7,9 4,0 5,5 33,2 5,9 2,9 A2B1 18-45 3,5 0,9 5,9 28,9 2,6 1,1 B2g 45-143 43,7 0,1 6,2 96,3 0,9 21,9 Cg 143-200 49,7 - 7,6 99,3 0,3 49,3 Meža tips – Carpinetum oxalidosum, zeltn ātr īšu (Galeobdolon luteum)-za ķsk ābe ņu (Oxalis acetosella) asoci ācija

A1 3-11 4,0 5,1 5,3 37,1 4,9 2,9 A1A2 11-18 1,0 1,5 5,8 43,6 2,9 2,2 B1A2 18-42 4,8 0,8 6,0 13,3 4,4 0,7 B2 42-85 9,3 0,4 6,2 16,8 1,5 1,2 B3 85-176 9,4 - 6,4 27,6 3,8 1,5 C 176-200 1,1 - 6,6 71,6 0,8 1,9

* Šaj ās bio ģeocenoz ēs kokaudzes sast āvs ir 7S2K2E ats. A,Ma,Os,G (1) un 5S3Oz1Os1E+K (2), t ās vid ējais vecums – 139 un 158 gadi, bonit āte – II klase, koksnes kr āja – 349 un 471 m 3/ha, gada pieaugums – 2,5 un 3,0 m 3/ha. * - p ēc/after: Юркевич , Тютюнов 1985

Pēc fizik āli ķī misko anal īžu datiem seviš ķi izce ļas “n ātru” asoci ācijas augsne: tai ir neitr āla reakcija humusa horizont ā (pH skaitlis KCl izvilkum ā – 6,4) un v āji s ārmaina (7,3-7,6) profila vidus un apakš ējā da ļā ), k ā ar ī augsts pies ātin ājums ar b āzēm (70 % humusa horizont ā, 42 % podzol ētaj ā sl ānī un gandr īz 100 % cilmiez ī zem augsnes). ”G ārsu” asoci ācijas augsne ir sk ābāka (pH skait ļi no 5,4 virsk ārt ā l īdz 6,7 apakš ā) un t ās pies ātin ājums ar b āzēm (ap 50 % humusa horizont ā, 26 % podzol ētaj ā sl ānī un 80 % apakšda ļā ) ir zem āks. Savuk ārt sk ābākās (pH no 5,0-5,5 virsk ārt ā l īdz 6,0-6,6 profila lejasda ļā ) un nepies ātin ātākās (no 17-37 % humusa horizont ā l īdz 70-80 % iluvi ālaj ā un cilmieža sl ānī) ir “za ķsk ābe ņu” tipa augsnes (sk. 1. tabulu). Tātad vis ās apl ūkotaj ās sk ābarža bio ģeocenoz ēs augsnes aktu ālais sk ābums b ūtiski nep ārsniedz v āji sk ābas reakcijas l īmeni, turkl āt visliel ākais tas ir humusa horizont ā, samazin ās podzolpaz īmju sl ānī, k ā ar ī p ārējos horizontos, un pie augsnes profila apakš ējās robežas sasniedz neitr ālai vai pat v āji b āziskai reakcijai atbilstošus pH skait ļus. Oxalidosa tipa bio ģeocenoz ēs ar ī augsnes pies ātin ājumam ar b āzēm ir l īdz īgs vertik ālais sadal ījums, ta ču Aegopodiosa un Urticosa tipos š ā r ādītāja viszem ākās skaitlisk ās v ērt ības ir nevis humusa horizont ā, bet gan podzolpaz īmju sl ānī. Baltkrievu p ētnieki atzinuši, ka valdoš ā vai viena no valdošaj ām sug ām sk ābardis ir tikai optim ālās augten ēs un ka ar ī taj ās t īraudzes tas veido reti – pie kam parasti neliel ā vecum ā. Sk ābaržu mežus boreonemor ālaj ā starpzon ā vi ņi uzskata par da ļē ji antropog ēnām bio ģeocenoz ēm, kuras veidojas sukcesiju gait ā p ēc eg ļu-sk ābaržu-ozolu mežu izciršanas.

25 DABAS P ĒTĪJUMI

Sk ābarža izplat ības are āla robeža zieme ļos un zieme ļaustrumos Austrumos no Baltijas j ūras boreonemor ālaj ā starpzon ā meža bio ģeocenozes ar sk ābardi sastopamas l īdz l īnijai Dunika-Rasei ņi-Vi ļņ a-Minska-Klinci, dažus desmitus kilometru uz dienvidiem no t ās (gan tikai Baltkrievijas teritorij ā) tiek vilkta ar ī vair āk vai maz āk nep ārtraukta sk ābarža are āla robeža [ Юркевич , Тютюнов 1985; Basalykas (ed.) 1958]. Daž ādos š īs l īnijas posmos klimats neb ūt nav vien āds (2. tabula). T āpēc atš ķir īgi var ētu b ūt ar ī sk ābarža ģeogr āfisko izplat ību limit ējošie klimatiskie faktori vai to kombin ācijas.

2. tabula Klimata atš ķir ības pie sk ābarža izplat ības are āla zieme ļu un zieme ļaustrumu robežas* Climatic differences at the hornbeam’s distribution northern and north-eastern limits *

Klimata elementi/ Rucava Minska Climatic features 56,5° z.pl./N 54° z.pl./N

Gaisa temperat ūra / Air temperature, (°C) Janv āra vid ējā / Mean January -3,5 -6,9 Jūlija vid ējā / Mean July 16,8 17,8 Gada vid ējā / Mean annual 6,2 5,4 Gada amplit ūda / Annual amplitude 20,3 24,7 Termiskie periodi (ilgums dien ās) / Thermic periods (days) Aukstais / Cold (<0°C) 108 139 Ve ģet ācijas / Vegatation (>5°C) 195 186 Nokriš ņi (mm/gad ā) / Precipitation (mm/yr) 717 646

* - [pēc/after: Юркевич , Тютюнов 1985; Справочник по климату СССР 1965; 1968; Природа Белоруссии 1986]

Latvij ā sk ābarža are āla zieme ļu apmale sasniedz gandr īz tādus pašus ģeogr āfiskos platumus kā otrpus Baltijas jūrai – Skandin āvij ā: pie Luknas mode ļare āla koordin ātes ir 56 °14’Z un 21 °24’A, Svent ājas – 56 °09’Z un 21 °17’A. Ta ču šeit tā atrodas ap 250 km att ālum ā no boreonemor ālā ekotona dienvidu malas, kamēr Skandin āvij ā – tikai nepilnus 50 km. Līdz ar to ar ī sk ābarža zieme ļu robežas ainavai Latvij ā piem īt vair āk bore ālu (“zieme ļniecisku”) īpašību nek ā tās analogiem Skandin āvij ā. Tālāk uz austrumiem no Baltijas jūras (Lietuv ā un Baltkrievij ā) robeža diezgan strauji pāriet uz zem ākiem platuma gr ādiem, pak āpeniski tuvojoties boreonemor ālās starpzonas dienvidu malai un š ķē rsojot to Krievij ā (sk. 3. att ēlu). Tom ēr sals Baltijas jūras austrumu piekrast ē nevar ētu būt limit ējošais ekolo ģiskais faktors, kas nosaka sk ābarža izplat ības zieme ļu robežu. Ziemas te nav daudz barg ākas kā Skandin āvij ā vai nemor ālaj ā zon ā uz Eiropas submeridion ālās ass, kur vērojama visliel ākā sk ābarža līdzdal ība dabisko mežaudžu sast āvā. K.Kiršteins un V.Eiche [1933] nor āda, ka Dienvidrietumu Kurzem ē sk ābardis iztur īgs pret salu un saln ām. Katr ā zi ņā tas nemaz nebija cietis no ilgstošas zemas gaisa temperat ūras 1929. gada febru ārī (šaj ā mēnes ī Liep ājā temperat ūra nep ārtraukti tur ējās zem 0°C, bet 20 dienas – zem –10°C; vid ējā mēneša temperatūra bija –11,6°C, vid ējā minim ālā – mīnus 6,3C° un absol ūtā minim ālā – mīnus 28,4°C [Meteorolo ģisko nov ērojumu dati 1928-1929]). Šeit nav nov ērota ar ī sk ābarža ziedu apsalšana un paaugas boj āeja pavasara saln ās, no kā te bieži vien cieš ozols, osis un vairākas citas nemor ālās zonas sugas. Savuk ārt Baltkrievij ā, kur uz sk ābarža are āla robežas sala periods ir par vienu mēnesi gar āks un ziemas barg ākas (sk. 2. tabulu), zin āmi tikai ļoti reti tā nosalšanas gad ījumi neliel ās plat ībās, turkl āt pēc kuriem sk ābardis ātri vien atjaunojies [ Юркевич , Тютюнов 1985]. Dom ājams, ka pie sk ābarža zieme ļu un zieme ļaustrumu robežas svar īgākais tā izplat ību ierobežojušais klimatiskais faktors ir siltuma tr ūkums vasar ā. Latvijas gad ījum ā (Rucav ā) ve ģet ācijas periods (>5ºC), kas ilgst 195 dienas (no 16. apr īļ a līdz 29. oktobrim) un tā saucamo akt īvo temperat ūru (> 10ºC) periods – 139 dienas (no 12. maija līdz 29. septembrim), ir gandr īz īsākais Carpinus betulus izplat ības are ālā. Tom ēr nekas neliecina, ka tas var ētu būt kritiski īss biolo ģisk ā skat ījum ā. Katr ā zi ņā vēl īsāks ir ve ģet ācijai piem ērotais laika posms tālāk uz austrumiem – Baltkrievij ā mežaudzes ar sk ābardi sastopamas liel āko tiesu līdz 190 dienu gara

26 NATURE RESEARCH ve ģet ācijas perioda izol īnijai, bet atsevišķā s “sal ās” (kā Minskas apk ārtn ē) periods ar notur īgu diennakts temperat ūru virs 5ºC ir vēl īsāks (sk. 2. tabulu). K.Kiršteins un V.Eiche, atz īdami, ka ve ģet ācijas laiks sk ābardim pie mums, š ķiet, ir mazliet par īsu, uzsver, ka toties visnota ļ labv ēlīgs tam Dienvidrietumu Kurzem ē ir lielais gaisa mitrums un ka tieši nepietiekamais mitruma saturs gais ā ir galvenais klimatiskais faktors, kas ierobežojis sk ābarža izplat ību austrumu virzien ā. Nokrišņu daudzums (717 mm gad ā) te atbilst dr īzāk vid ējām nek ā augst ākaj ām vai zem ākaj ām š ā rādītāja skaitliskaj ām vērt ībām sk ābarža are ālā. Izv ērt ējot šo klimata elementu no ekolo ģisk ā viedok ļa, vēl vērā ņemams ar ī ļoti asimetriskais nokrišņu sezon ālais sadal ījums: gada maksimums parasti ir vasaras nogal ē – august ā (86 mm mēnes ī), un tas bieži vien sapl ūst ar piej ūras klimatam rakstur īgo augsta nokrišņu daudzuma periodu ruden ī / ziemas sākum ā, tā ka gada otraj ā pus ē (no jūlija līdz decembrim) ekosist ēmas sa ņem 2/3 no nokrišņu gada summas, bet pirmaj ā – tikai 1/3, turkl āt vissaus ākais gada laiks ir ziemas nogale / priekšpavasaris (minimums mart ā – 33 mm). Tātad klimatiskie faktori – ne katrs atsevišķi, ne Dienvidrietumu Kurzemei rakstur īgaj ā kombin ācij ā – nevar tiešā veid ā būtiski ierobežot sk ābarža izplat ību zieme ļu virzien ā. Ta ču tie ir ļoti labvēlīgi tādai biocenolo ģisk ā zi ņā sp ēcīgai sugai kā egle. Š ī suga pat pie sava izplat ības apgabala gal ējās robežas – Belovežas mežā sp ēj būt bio ģeocenožu kondominants sk ābarža ekolo ģiskaj ām pras ībām atbilstošās augten ēs, kā tas izriet no iepriekšējā noda ļā apl ūkotajiem datiem. Vēl jo vair āk tas sak āms par egli tās are āla iekšien ē – uz sk ābarža izplat ības zieme ļu robežas. Kiršteina un Eiches pētījuma rezult āti uzskat āmi un pārliecinoši par āda, ka egles konkurence mežaudz ēs ir galvenais tiešais dabiskais faktors, kas Latvij ā ne vien ierobežo sk ābarža att īst ību un izplat ību, bet pat apdraud tā saglab āšanos. Šaj ā sakar ā jāņ em vērā, ka sk ābardis tā tagad ējās zieme ļu robežas ainav ās nekad nav bijis izplat īts iev ērojam ā daudzum ā. V. Segli ņa [2001] izdar ītais Latvijas teritorij ā veikto palinolo ģisko pētījumu apkopojums un izv ērt ējums rāda, ka te holoc ēna nogulumu putekšņu diagramm ās sk ābardis gandr īz vienm ēr par ādās niec īgā daudzum ā un spor ādiski, neveidojot nep ārtrauktas līknes. Vis ādā zi ņā “dižsk ābaržu un jaukto ozolu-sk ābaržu mežu veidošan ās hronozonai” atbilstošaj ā laikposm ā – subatlantiskaj ā period ā – šeit turpin ās jau agr āk (subbore ālaj ā un da ļē ji atlantiskaj ā period ā) sākusies egles ekspansija, bet sk ābardis putekšņu spektros kļū st vēl ret āks, līdz piln īgi izz ūd. Tā kā klimats Baltij ā sk ābardim tolaik bija ne maz āk labv ēlīgs, bet pat labv ēlīgāks nek ā tagad, egles konkurence var ēja būt viens no galvenajiem faktoriem, kas aiztur ēja vai vismaz stipri ierobežoja sk ābarža ekspansiju uz zieme ļiem un zieme ļaustrumiem. Taču šaj ā holoc ēna posm ā Latviju bija sasniedzis zemkop ības un lopkop ības laikmets un līdz ar to sākusies meža plat ību samazin āšan ās – īpaši bag ātākaj ās, sk ābardim visvair āk piem ērotaj ās zem ēs. Visticam āk, ka tas ir svar īgākais sk ābarža izzušanas iemesls no putekšņu spektriem – jo vair āk tāpēc, ka š ādos apst ākļos samazin ājās ar ī sk ābarža iesp ējas notur ēties mežaudžu sast āvā. Ar ī K.Kiršteina un V.Eiches skat ījum ā visvair āk sk ābarža izplat ību Latvij ā ierobežojuši māksl īgie faktori – lab āko meža zemju pārv ēršana lauksaimniec ības zem ēs un uz egles pārsvara veidošanu vērsta mežsaimniec ība. 30. gados sk ābardis bija saglab ājies maz ās grup ās, atsevišķu koku un – ļoti reti – nelielu audžu veid ā ar ī lauksaimniec ības zem ēs. Da ļa no š īm zem ēm atrad ās nesen mežam at ņemtaj ās plat ībās un bija vēl nenol īst ā meža paliekas, kas tika izmantotas kā gan ības. Neliel ā daudzum ā sk ābardis auga ar ī gar up ēm, apst ādījumos ap mājām, ce ļmal ās un laukmal ēs. Sen āk apg ūtaj ās plat ībās (vecsaimniec ībās) tas bija sastopams ret āk. Mežos sk ābardis atz īmēts kā apakšst āva suga vid ēji bag ātu un bag ātu augte ņu mistrot ās eg ļu audz ēs un ret āk bērzu audz ēs ar liepu, ozolu, kļavu un citu lapkoku piejaukumu. Dažviet bērzu audz ēs sk ābardis veidoja nosl ēgtu apakšst āvu, bet pāris gad ījumos tas ar cilv ēka pal īdz ību bija kļuvis par mežaudzes valdošo sugu. Meži ar sk ābardi un par lauksaimniec ības zem ēm pārv ērst ās plat ības, kur ās vēl bija sastopams sk ābardis, 30. gados koncentr ējās ap 15 km 2 liel ā plat ībā; tā ietv ēra ar ī nelielu Lietuvas teritorijas da ļu un kart ē par ādīta kā nosl ēgts are āls – atstatus no sk ābarža pamatare āla saglab ājusies “sala” (4. att ēls). Uz savas izplat ības zieme ļu robežas sk ābardis aug man āmi šaur ākā edafisko apst ākļu diapazon ā nek ā Belovežas mežā. K.Kiršteins un V.Eiche īpaši uzsver, ka šeit tas sastopams tikai labi dren ētās augsn ēs uz smilšmāla vai mālsmilts, paretam ar ī grants

27 DABAS P ĒTĪJUMI cilmieža, bet nekad – uz smilts, un ka uzr āda apmierinošu augšanas gaitu, labi vairojas ar sēkl ām, bet jaun ībā ar ī ve ģetat īvi.

4. att ēls. Sk ābarža izplat ība dienvidrietumu Kurzem ē 20. gs. 30. gados [p ēc: Kiršteins, Eiche 1933] Figure 4. Hornbeam distribution in South-West Kurzeme in the years of 1930-ties [after: Kiršteins, Eiche 1933]

Sk ābarža atradnes Latvij ā Lai apl ūkotu parast ā sk ābarža izplat ību no dabas v ēstures viedok ļa, K.Kiršteins un V.Eiche veikuši p ētījumus T īraj ā purv ā (Dunikas t īrel ī), kas atrodas l īdz ās Luknas sk ābaržu audzei. Tas ir augstais purvs, veidojies uz karbon ātiska smilšm āla ar aptuveni pusmetru biezu smilts virsk ārtu B ārtas-Luknas ūdensš ķirtn ē (sk. 4. att ēlu). K ūdras paraugi, kurus apstr ādājusi un putekš ņu spektrus noteikusi M. Galeniece, ņemti no diviem profiliem, un abos, s ākot no apakš ējā sl āņ a (4,30-4,50 m vien ā un 3,10-3,30 m – otr ā profil ā) atrasti sk ābarža putekš ņi. Putekš ņu l īkne ar maziem iz ņē mumiem ir nep ārtraukta, maksim ālā frekvence – 5 %; paš ās jaun ākaj ās k ūdras k ārt ās to vairs nav. Izv ērt ējot ieg ūtās putekš ņu diagrammas un citus pieejamos datus, p ētnieki secin ājuši, ka jau subbore ālaj ā period ā sk ābardim šeit bijusi iev ērojama loma, plaš āka izplat ība un uzplaukuma kulmin ācija bijusi subatlantisk ā perioda sākum ā un vid ū, bet p ēc tam, s ākoties mežu apguvei, sk ābarža daudzums strauji g ājis mazum ā. Ta ču vi ņi piev ērsuši uzman ību v ēl tam, ka ne tuv ākā apk ārtn ē, ne citur Latvij ā nebija ieg ūta

28 NATURE RESEARCH putekš ņu diagramma, kur ā sk ābardis dod nep ārtrauktu putekš ņu l īkni. Tas ar ī deva pamatu dom āt, ka šejienes meži bijuši “vien īgā liel ākā un izcilus st āvoš ā balt ā sk ābarža atradne” apl ūkojamaj ā sugas are āla robežas posm ā. Vēlākie p ētījumi, š ķiet, nav būtiski main ījuši šo viedokli. Sk ābardis par ādās tikai 2 no V.Segli ņa [2001] sast ādītaj ām 20 re ģion ālaj ām holoc ēna nogulumu vid ējām putekš ņu diagramm ām. Viena diagramma raksturo Rietumkursas augstieni, kur ā piln ībā iek ļaujas K.Kiršteina un V.Eiches p ētītā “sala”, bet otra – Piej ūras zemieni tai l īdz ās. Rietumkursas augstien ē sk ābarža par ādīšan ās dat ēta ar subbore ālo periodu (pirms 4000 gadiem), bet izzušana – ar subatlantisk ā perioda jaun āko posmu (pirms 1000 gadiem). Vid ējā diagramm ā sk ābarža putekš ņu daudzums gan ir maz āks – visbiež āk ir tikai ap 1 % un nekad nep ārsniedz 2 %. Piej ūras zemien ē, kur sk ābardis vairs nav sastopams, tas izzudis krietni agrāk – subatlantisk ā perioda paš ā s ākuma (pirms 2500 gadiem), ta ču daudz agr āk ar ī par ādījies – atlantisk ā perioda sākum ā (pirms 8000 gadiem) un ar šo laiku dat ēts ar ī sk ābarža maksimums (ap 2 %). Tātad b ūtībā jaut ājums par to, kad sk ābardis īsti ien ācis Latvij ā un vai Dienvidrietumu Kurzeme ir t ā gal ējā izplat ības robeža, joproj ām paliek atkl āts. Skaidrs galvenokārt ir tas, ka (1) šejienes klimat ā sk ābarža izplat ību mežos stipri ierobežo egles konkurence un (2) skābardim piem ērot ās augtenes at ņem lauksaimniec ība, pie tam šis process īpaši bijis izv ērsies p ēdējo gadsimtu laik ā. K.Kiršteina un V.Eiches apkopotie un izv ērt ētie fakti r āda, ka 1872. gad ā Luknas novad ā 45 % meža plat ības aiz ņē ma eg ļu audzes, 40 % – priede un tikai 15 % lapu koki. Daļā teritorijas egle auga kop ā ar b ērzu, apsi un priedi, taj ā ļoti bieži sastopamas koku sugas bija ar ī ozols, liepa, k ļava, v īksna un sk ābardis. 19. gs. beig ās un 20. gs. s ākum ā, strauji pieaugot mežu izmantošanas intensit ātei un izv ēršoties meža zemju transform ācijai lauksaimniec ības zem ēs, notika b ūtiskas p ārmai ņas mežaudžu sast āvā. Pirmajos organiz ētas mežsaimniec ības gados (1867-1902) mežs gan tika ļoti taup īts, ta ču mežsaimniec ība piev ērs ās gandr īz tikai skujkoku mežu audz ēšanai, t ādējādi ierobežojot lapu koku (to skait ā ar ī sk ābarža) audžu plat ības. Turkl āt uz meža r ēķ ina tika paplašin ātas lauksaimniec ības zemes – 1906.-1912. gad ā vien tika nol īsts aptuveni 1500 ha meža, bet 20. gados agr ārreformas gait ā zemniekiem tika sadal īti apm ēram 400 ha meža zemju. Līdz ar to strauji saruka mežaudzes ar sk ābardi. 1872. gad ā Luknas mež ā sk ābardis bija sastopams aptuveni 780 ha, bet 1902. gad ā pusotras reizes maz ākā – 550 ha plat ībā. Savuk ārt 1920. gad ā sk ābardis atz īmēts vairs tikai 130 ha valsts mežu plat ības, pie tam gandr īz visur (126 ha) – tikai niec īgā daudzum ā kokaudžu otraj ā st āvā: 108 ha plat ībā (liel āko tiesu mistrot ās eg ļu audz ēs) sk ābarža da ļa koksnes kr ājā bija maz āka par 10 % un 18 ha (galvenok ārt lapu koku mežos) sasniedza 10-20 %; vien aptuveni 4 ha plat ībā sk ābardis bija viena no galvenaj ām vai galven ā suga mežaudzes sast āvā. Ta ču, b ūdami mežzin ātnieki, K.Kiršteins, V.Eiche [1933; 433.] ar ī secin ājuši, ka “valsts mežos ilgstoši lietot ā kailcirte, meža degšana, egles plaša apm ēra boj ājumi eg ļu m ūķ enes epid ēmiju laikos, k ā ar ī beidzamaj ā laik ā arvien plaš āk lietojamie baltajam sk ābardim atbilstošie meža kopšanas pa ņē mieni un seviš ķi ūde ņu regul ēšana un nosusin āšana ir faktori, kas n ākuši par labu balt ā sk ābarža past āvēšanai”. Pat vair āk – cit ēto autoru v ērt ējum ā, bez cilv ēka saimniecisk ās darb ības, kas v ērsta pret egles dabisko izplat ību, te nav pan ākama sk ābarža saglab āšan ās; p ēc vi ņu v ērojumiem egles konkurence sk ābardim b īstama pat tan īs viet ās, kur ar cilv ēka pal īdz ību sk ābardis ir palicis par valdošo sugu – šaj ā gad ījum ā runa ir par 83 gadus vecu sk ābarža audzi, “kur, s ākot no okup ācijas laika (1915-1916), pak āpeniski izv āktas citas sugas un virsaudzi … veido sk ābardis ar saviem “pavado ņiem” – liepu, k ļavu, ozolu u.c.” [turpat; 431]. Vēl tikai j āpiebilst, ka tas teikts par to Luknas meža da ļu, kura tagad ieguvusi dabas aizsardz ības objekta statusu un m ūsu p ētījum ā ietverta Luknas mode ļare ālā k ā t ā kodols. Diemž ēl m ūsu r īcībā nav datu par to, kas p ēc 30. gadiem dar īts un kas noticis šaj ā, k ā ar ī cit ās sk ābarža atradn ēs. Sal īdzinot Luknas sk ābaržu audzes tagad ējo st āvokli ar Kiršteina un Eiches aprakst īto, var teikt, ka tā saglab ājusies bez liel ām p ārmai ņā m. Ņemot v ērā visus iepriekš apl ūkotos faktus, gan b ūtu pareiz āk d ēvēt šo audzi par saglab ātu vai pat veidotu – pie tam div ējādā noz īmē: te meža izmantošanas un kopšanas gait ā sk ābardis ir ne vien saudz ēts no izciršanas, bet ar ī pasarg āts no p ārāk stipras egles (un citu sugu) konkurences. Teiktais, liekas, visvair āk attiecin āms uz vispaz īstam āko un dabas aizsardz ībai velt ītos un citos izdevumos

29 DABAS P ĒTĪJUMI visbiež āk att ēloto meža nogabalu, kur gan koku st āvu veidojošo sugu attiec ībās, gan lakstaugu st āvā un nedz īvaj ā augsnes zemseg ā skaidri saman āma dabas aizsardz ības (šaj ā gad ījum ā tieši sk ābarža aizsardz ības) sakar ā veiktu meža “t īrīšanas” darbu ietekme. Tom ēr nav noliedzams, ka sk ābardim Luknas mež ā piem īt zin āma dabisk ā ekolo ģisk ā notur ība. P ēc mežzi ņa Anda Ozoli ņa teikt ā, Dunikas mežniec ībā sk ābardis ar ī pamaz ām palielina savu are ālu, dabisk ā ce ļā ieviešoties izcirtumos. Ir m ēģ in āts veicin āt sk ābarža izplat ību m āksl īgā ce ļā – 90. gadu beig ās 0,5-1,5 m gari sk ābarža st ādi, kas ņemti no meža paaugas, tika ied ēst īti kop ā ar ozolu gar valsts robežu 0,9 ha plat ībā, ta ču tie nav īsti ieauguši. Pavisam cita aina v ērojama Svent ājas mode ļare ālā. K.Kiršteina un V.Eiches darb ā šeit atz īmēta tikai sk ābarža atradne, kuru autori gan apmekl ējuši, bet nav aprakst ījuši. Visticam āk, t ā nav bijusi nekas vair āk k ā neliels koku puduris. Ta ču p ēc 70 gadiem te 11 ha plat ībā atrodams bez egles konkurences audzis jaukts nemor ālā tipa mežs. Kaut gan p ēc augu sabiedr ību floristiski ekolo ģisk ās klasifik ācijas krit ērijiem tas t āpat k ā Luknas sk ābaržu audze iek ļaujas Tilio-Carpinetum asoci ācij ā, pie Svent ājas ir liel āka sk ābarža loma bio ģeocenožu veidošan ā, iev ērojams ozola piejaukums un upju ielej ām rakstur īgās asoci ācijas Alno-Ulmion sugu īpatsvars [Laivi ņš, 2000]. Bio ģeocenoze liekas visnota ļ “dabiska”, taj ā ar ī nav saskat āmas ne meža ciršanas paz īmes, ne v ērā ņemama lopu gan īšanas ietekme, ne citas sk ābarža att īst ību būtiski veicinošas vai kav ējošas cilv ēka darb ības p ēdas. Citiem v ārdiem, š ī sk ābarža atradne nav ne saglab āta, ne veidota ar cilv ēka pal īdz ību, bet gan ir att īst ījusies spont āni . Tātad, raugoties no to att īst ības dinamikas viedok ļa, Luknas un Svent ājas sk ābarža audzes ir divi visai atš ķir īgi sk ābarža atrad ņu tipi uz t ā izplat ības are āla zieme ļu robežas Latvij ā. Ta ču apl ūkojam ās sk ābarža audzes ir ne maz āk atš ķir īgas p ēc citiem b ūtiskiem ainavekolo ģiskiem krit ērijiem – p ēc bio ģeocenožu zon ālā tipa, to novietojuma kat ēnās un ģeotopu īpaš ībām, k ā ar ī pēc š īs bio ģeocenozes iek ļaujošo kat ēnu un ainavu īpatn ībām. Tuv āku priekšstatu par t ām dod abos mode ļare ālos izdar ītie bio ģeocenožu apraksti. Sk ābardis mežaudzes dominanta lom ā atrasts 2 parauglaukumos. Kondominants tas ir 17 parauglaukumos, t āpat 17 parauglaukumos – sastopams tikai neliel ā daudzum ā un 2 – tikai dažu eksempl āru veid ā. T ālākaj ā p ētījuma rezult ātu izkl āst ā īsi apl ūkosim rakstur īgākās bio ģeocenozes ar sk ābardi dominanta vai kondominanta lom ā, ņemot v ērā to novietojumu kat ēnās.

Luknas mode ļare āls Kat ēna Luknas mode ļare āla augst ākā da ļa (44 m vjl.) ir jau piemin ētais ūdensš ķirtnes purvs (T īrs purvs jeb Dunikas t īrelis), bet zem ākā – p ārpurvot ā Luknas up ītes paliene (27,5 m vjl.). Starp tām plešas l ēzeni vi ļņ ots pamatmor ēnas l īdzenums ar tikko man āmu virsas sl īpumu; vien 50-100 m gar ā posm ā reljefa profils, p ārejot ielej ā, ieg ūst viegli izliektas nog āzes vai pat zemas kāples raksturu. P ārējie apvidus reljefa elementi ir daž āda dzi ļuma erozijas iegrauzumi (gravas) un melior ācijas gr āvji. Zemes virsas neliel ā sl īpuma un maz ā saposmojuma d ēļ kat ēnā domin ē v āji dren ēti autonomi novietojumi, tikai šaur ā posm ā virs ielejas nog āzes un uz t ās, k ā ar ī gar grav ām (galvenok ārt tranz ītnovietojumos) iesp ējami intens īvākas noteces un augsnes izskalošanas procesi; ielej ā lielas plat ības aiz ņem heteronomi – plašas apk ārtnes ietekmei (galvenok ārt ūdens, un taj ā izš ķī dušo vielu un suspend ēto da ļiņu piepl ūdumam) pak ļauti superakv āli (ar augstu grunts ūdens l īmeni) novietojumi (5. att ēls). Š ādu reljefa ietekmi pastiprina mor ēnas nogulumu sam ērā smagais meh āniskais sastāvs Luknas mež ā. Augsnes cilmiezis ārpus purva ir akme ņains smilšm āls un/vai m ālsmilts, turkl āt parasti divda ļī gs: virsk ārt ā augsne ir iev ērojami viegl āka un irden āka, bet apakš ā – smag āka un bl īvāka. L īdz ar to ir man āmi apgr ūtin āta ūdens infiltr ācija un augš ņu profilos bieži v ērojamas stagnogleja paz īmes, kuru kl ātb ūtne, dom ājams, skaidrojama gan ar nepietiekamu s ānu noteci, gan nepietiekamu infiltr āciju dzi ļum ā. Tom ēr reiz ē ar to gandr īz vis ās stagnozo autonomo un tranz īta novietojumu miner ālaugsn ēs skaidri saskat āmas ar ī izskalošanas (eluvi ālo procesu) izpausmes, t āpēc t ālākaj ā tekst ā un att ēlos šiem novietojumiem dots dubults apz īmējums – stagnozi/eluvi āli. Zemes izmantojums mode ļare ālā ir ļoti viendab īgs – liel ākās plat ības aiz ņem aizsarg ājami mežniecības meži ar ierobežotu saimniecisko darb ību, bet purva teritorija iek ļaujas

30 NATURE RESEARCH dabas liegum ā. Sk ābarža t īraudzes turkl āt jau ilgu laiku ir ar ī t ūrisma objekts. Savuk ārt nelielaj ās da ļē ji aizaugušo z ālāju plat ībās gar iztaisnot ās Luknas up ītes labo krastu atrodas dz īvnieku barotavas lauce, kas noteikts k ā atsl ēgas biotops. Dom ājams, visum ā ekstens īvs zemes apsaimniekojuma veids saglab ājies un att īst ījies da ļē ji t ālab, ka nelabv ēlīgā mitruma rež īma, k ā ar ī viet ām ļoti akme ņain ā vai smag ā augsnes meh ānisk ā sast āva d ēļ š ī teritorija nav bijusi un nav pievilc īga lauksaimniec ībai.

5. att ēls. Luknas mode ļare āla š ķē rsprofils. Novietojums kat ēnā: A – autonoms, T – tranz īta, H – heteronoms; el – eluvi āls, den – denudat īvs, al – aluvi āls, font – fontin āls (avoksn ājs), spA – superakv āls, sbA – subakv āls. Augu sabiedr ība : a – sfagni-priede; b – priede-mellene-sfagni; c – egle-priede-mellene; d – bez aug āja (abpus gravas gultnei ar nepast āvīgu ūdensteci); e – liepa-egle-sk ābardis-za ķsk ābene; f – b ērzs-priede- egle-mellene; g – egle-bērzs-mellene; h – melnalksnis-bērzs-gr īšļi; i – b ērzs-liepa-egle-za ķsk ābene; j – sk ābardis-liepa-zeltn ātr īte; k – melnalksnis-nātre-vīgrieze; l – egle-bērzs-liepa; m – k ārkli-vīgrieze- nātre. Ģeotops (mežu augšanas apst ākļu tipu terminos): Vr – bag ātais v ēris; Mrs – slapjais m ētr ājs; Dms – slapjais damaksnis; Vrs – slapjais v ēris; Sp – s ūnu purvs; Lk – liek ņa; Kp – platlapju k ūdrenis. Zemes lietojumveids: 1 – dabas liegums; 2 – aizsarg ājams mežs ar ierobežotu saimniecisko darb ību (2a – t ūrisma objekts); 3 – dz īvnieku barotavas lauce (atsl ēgas biotops); 4 – melior ācijas kan āls (iztaisnota up īte). Figure 5. Cross-section of the Lukna’s model area. Position in catena. A – autonomous, T – transit, H – heteronomous; el – eluvial, den – denudative, font – fountinal, al – alluvial, spA – super-aqual, sbA – sub-aqual. Plant community. a – Sphagnum sp.-Pinus sylvestris; b – Pinus sylvestris-Vaccinium myrtillus- Sphagnum sp.; c – Picea-abies-Vaccinium myrtillus; d – vegetation is lacking (along the ravine bed with seasonal watercourse); e – Tilia cordata-Picea abies-Carpinus betulus-Oxalis acetosella; f – Betula pendula-Pinus-sylvestris-Picea abies-Vaccinium myrtillus; g – Picea abies-Betula pendula- Vaccinium myrtillus; h – Alnus glutinosa-Betula pendula-Carex sp.; i – Betula pendula-Tilia cordata- Picea abies-Oxalis acetosella ; j – Carpinus betulus-Tilia cordata-Galeobdolon luteum; k – Alnus glutinosa-Urtica dioica-Filipendula ulmaria; l – Picea abies-Betula pendula-Tilia cordata; m – Salix sp.-Filipendula ulmaria-Urtica dioica . Geotopes (in terms of Latvia’s forest habitat types): Dry soil habitat: Vr – Oxalidoso-Herbosa; Wet mineral soil habitats: Mrs – Vaccinioso-sphagnosa, Dms – Myrtilloso-sphagnosa, Vrs – Myrtilloso- polytrichosa; Wet peat soil habitats: Sp – bog, Lk – Filipendulosa; Drained soil habitats: Kp – Oxalidosa turf.mel. Land use . 1 – nature conservancy area; 2 – protected area with limited forest management (2a – touring object); 3 – animal feeding patch (key biotope); 4 – drainage channel (small straightened river).

Augstais purvs, atrazdamies paš ā ūdensš ķirtn ē, iedarbojas uz apk ārt ējo ainavu daudz ējādi. Kat ēnā seviš ķi b ūtiska ietekme ir ūde ņiem, ar kuriem pies ātin āta vair āk nek ā 4 m biez ā k ūdras masa. Tie baro ūdensteces, kas pl ūst uz upi, saposmodami ielejas nog āzi ar neliel ām grav ām un t ādā veid ā paplašin ādami ar ī sk ābardim piem ēroto novietojumu plat ību

31 DABAS P ĒTĪJUMI

(6. att ēls). Dom ājams, purvs liel ā m ērā baro ar ī pazemes ūde ņus, kas Luknas ielej ā pien āk tuvu virsk ārtai un rada heteronomus superakv ālus novietojumus, bet autonomos novietojumos uztur paaugstin ātu augsnes mitrumu. Bez tam j āņ em v ērā, ka no sfagnu k ūdras sl āņ iem pl ūstošie ūde ņi ir sk ābi un savas iedarb ības are ālā var dar īt sk ābāku ar ī miner ālaugš ņu reakciju – š āds pie ļā vums pausts ar ī K.Kiršteina un V.Eiches darb ā. Vis ādā zi ņā , veicot mode ļare āla ainavekolo ģisku kart ēšanu, atkl ājās, ka, att ālinoties no purva, ģeotopu hidromorfisms autonomos un tranz īta novietojumos samazin ās, bet trofiskuma pak āpe pieaug.

6. att ēls. Sk ābardis Luknas mode ļare āla mežaudz ēs: 1 – dominants; 2 – kondominants; 3 – neliels piemais ījums koku st āvos; 4 – sastopams reti (galvenok ārt paaug ā); 5 – sastopami atseviš ķi pieauguši eksempl āri; 6 – nav sastopams. Figure 6. Hornbeam in the stands of Lukna’s model area: 1 – dominant; 2 – codominant; 3 – inconsiderable addition in tree stratum; 4 – rare occurrence (mainly in young tree layer); 5 – occurrence of several mature exemplars; 6 – is lacking.

Kat ēnas augšgal ā (gal ējā autonom ā novietojum ā) ir visnabadz īgākais un viens no slapj ākajiem ģeotopiem – augstais purvs, kur ā daž ādas bio ģeocenozes veido sfagnu s ūnas kop ā ar ret ām izklaidus pried ēm, purva b ērziem, viršiem, vaivari ņiem, br ūklen ēm, l ācen ēm uz pavisam maz sadal ījuš ās k ūdras. Aptuveni 70-100 m plat ā josl ā gar purva malu v ērojamas gr īnim un slapjajam mētr ājam ārēji l īdz īgas bio ģeocenozes – retu priežu audzes ar atseviš ķā m sīkām n īkul īgām egl ītēm, 12-18 cm biezu rupja j ēltr ūda (mora tipa) nedz īvo zemsegu un l īdz 25 cm biezu tr ūda (stipri sadal ījuš ās k ūdras) sl āni, zem kura ir glejota m ālsmilts. Vēl t ālāk no purva priedi pak āpeniski aizst āj egle, bet jaun ākās audz ēs sastopams ar ī bērzs. Ret āki k ļū st ar ī sfagni, toties ir izveidojies gandr īz vienlaidus s īkkr ūmu st āvs (galvenok ārt mellene). Humusa akumul ācijas horizonts sasniedz 20 cm biezumu, akmeņainaj ā mālsmilts/smilšm āla augsn ē izdal ās ar ī eluvi ālais un iluvi ālais sl ānis, pie tam p ēdējais ir glejots no 55 cm dzi ļuma. Šis ģeotops ir klasific ēts k ā slapjais damaksnis. Kat ēnas augš ējā posm ā tas

32 NATURE RESEARCH par ādās divos nedaudz atš ķir īgos novietojumu veidos. Vien ā no tiem (transeluvi ālā/stagnoz ā novietojum ā) gravas tuvums sekm ē ūdens tranz ītu, tom ēr net ālā augst ā purva ietekm ē te iesp ējama ilgstoša mazkust īga gravit ācijas ūdens kl ātb ūtne augsnes profil ā. Otr ā novietojum ā (autonom ā eluvi ālā/stagnoz ā) nav papildus ūdens piepl ūduma, ta ču nelielais virsas sl īpums kav ē noteci. Šāda veida novietojum ā ārpus purva ietekmes joslas atz īmēts ar ī slapjais v ēris. Šis ģeotops te p ārst āvēts ar ser ālām (p ārejas stadijas) bio ģeocenoz ēm – b ērzu-melnalkš ņu audz ēm ar nelielu egles l īdzdal ību; dz īvaj ā zemseg ā pagaid ām valdoš ā loma ir daž ām gr īšļu un graudz āļ u sug ām, kaut gan jau par ādījuš ās ar ī īstas meža sugas – za ķsk ābene un divlapu žagati ņa. Stipri hidromorfais augu sabiedr ības raksturs ģeotop ā visticam āk skaidrojams ar smag āku augsnes meh ānisko sast āvu (te tas ir smilšm āls) un liel āku kontrastu starp augsnes profila augš ējo un apakš ējo da ļu ūdens caurlaid ības zi ņā . Glejotais horizonts s ākas no 35 cm. Maz āk hidromorf ā un augst āku sukcesijas stadiju sasnieguš ā variant ā slapjais v ēris aprakst īts da ļē ji transeluvi ālā novietojum ā. Šeit valdoš ā loma koku st āvā pieder b ērzam un eglei, tom ēr liel ā vairum ā ir ar ī melnalksnis un liepa, apakšst āvā paretam sastopams v ēl sk ābardis. Blakus šai bio ģeocenozei l īdz īgā ģeotop ā un novietojum ā atrodas neliela vecuma liepu t īraudze, kas veidojusies izcirtum ā. Uz nog āzes izliekuma, īsti transeluvi ālā novietojum ā ar v ājām denud ācijas izpausm ēm, ir bag āta v ēra ģeotops, kur ā tad galvenok ārt ar ī atrodamas bio ģeocenozes ar sk ābardi (parauglaukumi 1.a, 3., 4.a). Šo bio ģeocenožu apraksti doti t ālākaj ā tekst ā. Bag āts v ēris ar sk ābardi atrasts ar ī net ālu no purva – meža nogabal ā, kuru no purva ietekmei pak ļaut ās slapj ā damakš ņa bio ģeocenozes atdala jau piemin ētā grava (sk. 5. att ēlu). Transeluvi ālā novietojum ā otrpus tikai 5-8 m dzi ļajai un vismaz 15 m platajai gravai aprakst īta bio ģeocenoze ar egli, liepu un sk ābardi koku st āvā un za ķsk ābeni, zeltn ātr īti, daudzziedu mugureni un žagati ņu k ā valdošaj ām sug ām dz īvaj ā zemseg ā. Ar ī š īs bio ģeocenozes apraksts dots t ālākaj ā tekst ā (5.a parauglaukums). Šeit vien īgi piebild īsim, ka gravas st āvaj ās nog āzēs (sl īpums 10-20º) mežaudze ir reta, lejas da ļā t ā p āriet slapj ā v ēra un pat dumbr āja tip ā, bet nepast āvīgas ūdensteces gultn ē ir tikai s ūnām apauguši izklaidus laukakme ņi bez kaut cik att īst ītas bio ģeocenozes. Kat ēnas lejasgal ā – par melior ācijas gr āvi p ārv ērst ās Luknas up ītes ielej ā – ir liek ņas ģeotops. Tas atrodas superakv ālā heteronom ā novietojum ā, kur ā grunts ūdens l īmenis sausaj ā 2002. gada vasar ā bija 70-80 cm dzi ļumā (mikropazemin ājumos – tuvu zemes virsk ārtai). Bio ģeocenoz ēs valda brieduma vecuma melnalkš ņu audzes ar nelielu ošu, saus ākās viet ās ar ī egles, piejaukumu, augstu (1-1,5 m), bet neviendab īgu (moza īkveid īgu), liel āko tiesu triju sugu (meža meldra, v īgriezes un n ātres) veidotu lakstaugu st āvu un k ūdras-gleja augsni. Ta ču ielej ā sastopami ar ī da ļē ji autonomi eluvi āli novietojumi. Tie ir nelieli izol ēti paaugstin ājumi ar slapj ā damakš ņa tipa bio ģeocenoz ēm, kur ās kokaudzi veido skraji 13-20 m augsti b ērzi ar blīvākām egles un liepas biogrup ām un ļoti neliel ā daudzum ā sastopami ar ī veci, kropl īgu formu sk ābarži. Paauga (dažas liepi ņas), t āpat k ā pamežs un dz īvā zemsedze, ir v āji att īst īta. Mikroreljefs nel īdzens, viscaur redzami daž āda lieluma laukakme ņi. Ar ī augsne akme ņaina, ta ču ļoti bl īva un m ālaina; taj ā izdal ās humusa horizonts (l īdz 10 cm), redzamas podzol ēšan ās paz īmes un no 35 cm atz īmētas glejošan ās procesu izpausmes.

Bio ģeocenožu apraksti Tādējādi ainavekolo ģisk ās kart ēšanas rezult āti uzskat āmi par āda, ka bio ģeocenozes ar sk ābardi lokaliz ējas novietojumos, kur iesp ējama pietiekami laba notece, ūdenim ies ūcoties dzi ļum ā un aizpl ūstot pa augsnes virsk ārtu (eluvi āla tipa autonomos un tranz īta novietojumos). Nepietiekami dren ētās ūdensš ķirt ņu un ieleju platībās (stagnoza tipa autonomos un heteronomos novietojumos) sk ābardis nav sastopams (sk. 5. att ēlu). Atseviš ķu bio ģeocenožu apskatu s āksim ar jau piemin ēto vispaz īstam āko aizsarg ājam ā Luknas meža da ļu ( 1a. parauglaukums ), kuru 1932. gad ā K.Kiršteins un V.Eiche aprakst ījuši kā ar cilv ēka pal īdz ību izveidojušos sk ābarža t īraudzi. Tagad šaj ā l ēzenaj ā meža da ļā ar nelielu virsmas sl īpumu (1-2o) virs 2-3 m dzi ļa, 5-10 m plata erozijas iegrauzuma nog āzes mežaudzi veido (p ēc 05/07/1995 izdar ītā apraksta) sk ābardis (60 %), liepa (30 %) un b ērzs (10 %), k ā ar ī atseviš ķas apses un k ļavas). T ā ir brieduma vecuma audze ar koku vid ējo augstumu ap 20 m ar

33 DABAS P ĒTĪJUMI ciešu (0,7-0,8) vainagu sl ēgumu. Veco atmirušo koku stumbru (kritalu) uz augsnes nav – iesp ējams, meža kopšanas gait ā tie nov ākti. Šaj ā bio ģeocenoz ē tr ūkst pameža (kr ūmu st āva) – varb ūt, ar ī t ā att īst ību da ļē ji ir kav ējuši šaj ā meža da ļā veiktie “t īrīšanas” pas ākumi. Tom ēr te ir ap 1-3 m augsta paauga (vainagu sl ēgums gan tikai 0,2), t ā liel āko tiesu sast āv no egles un apses, iev ērojami maz āk ir liepas un pavisam maz sk ābarža. Lakstaugu st āvā (projekt īvais segums 60 %) galven ās sugas ir Stellaria holostea, S. nemorium, Galeobdolon luteum, Galium odoratum, Oxalis acetosella, Anemone nemorosa. Augsni kl āj ļoti pl āna (<1 cm) mulltipa nedz īvā zemsega, kas krasi p āriet br ūngani tumšpel ēkā smilšaini-mālain ā humusa akumul ācijas horizont ā (A h 0-15 cm). T ālāk seko br ūnpel ēks t āda paša meh ānisk ā sast āva horizonts ar humusa akumul ācijas un podzol ēšan ās paz īmēm A h/E (15-30 cm), bet to savuk ārt pak āpeniski nomaina palsi br ūns putek ļaina smilšm āla ar smilts iesl ēgumiem p ārejas horizonts E/B s (30-40 cm). Zem t ā ar diezgan krasu pāreju s ākas plankumains (no gaiši pel ēkas l īdz sarkan īgi br ūnai) putek ļains smilšm āla ieskalošan ās horizonts (B s 40-90 cm), t ālāk sarkan īgi br ūns bl īva smilšm āla sl ānis (B/C). Cilv ēka ietekmes maz āk skartaj ā audzes da ļā ( 3. parauglaukums – apraksts no14/09/2001), kura turkl āt atrodas nedaudz t ālāk no nog āzes uz l ēzen ākas virsmas, sk ābarža loma ir maz āka. Neliel ās kokaudzes I st āvu (0,7; 25 m) šeit veido sk ābardis ar nelielu liepas līdzdal ību (9Sk1L), bet otraj ā st āvā (0,4; 18-20 m) ir egle ar liepas piejaukumu. Savukārt paaug ā (projekt īvais segums 0,4) ir liepas (1-5 m) p ārsvars, bet sastopami ar ī egles (1-6 m) puduri. Zem ās paaugas (l īdz 1 m) projekt īvais segums ir neliels (0,2), to veido sk ābarži (60 %), liepas (30 %), k ā ar ī k ļavas, egles, gobas un ozoli. Tom ēr sk ābarža jaunie koci ņi sastopami puduriem galvenok ārt tikai koku st āva “logos” (7. att ēls).

7. att ēls. Sk ābarža bio ģeocenoze Luknas mode ļar ālā (3. parauglaukums) Figure 7. The hornbeam biogeoceonosis in the model area of Lukna (relevé No.3)

Pamež ā atz īmēti reti n īkul īgi p īlādži. Lakstaugu sega (70 %) ir vienm ērīga, ar projekt īvo segumu, galven ās sugas ir Galeobdolon luteum, Oxalis acetosella, Stellaria nemorium, S. holostea, Anemone nemorosa, Lamium album, Galium odoratum . S ūnas – Rhytiadelphys triquetus, Hylocomium splendens, Pleurozium schreberi, Plagiomnium sp. – nosedz vien 25 % augsnes virsas. Augsne ir ļoti l īdz īga 1.a parauglaukum ā aprakst ītajai – galven ā atš ķir ība ir t ā, ka šeit tai viegl āks meh āniskais sast āvs. Rakuma aprakst ā starp aptuveni 90 gadus veciem sk ābaržiem fiks ēta pl āna (maz āk par 1 cm) nedz īvās zemsegas k ārta (O f) ar p ērn ā gada lapām un z āļ u stiebriem, pavisam maz ir labi

34 NATURE RESEARCH

sadal ījušos nobiru (O l). Humusa akumul ācijas horizonts (A h, 0-13 cm) sast āv no tumšpel ēkas humozas m ālsmilts ar diezgan bag ātīgu kvarca sarmojumu, tas pak āpeniski p āriet pel ēkā nedaudz viegl āka sast āva podzol ētā humusa horizont ā (A h/E, 13-29 cm). Seko neviendab īgs pel ēkbr ūngans ar tumšpel ēkiem plankumiem m ālsmilts starphorizonts A h/E/B (g) (29-39 cm). Tālāk diezgan krasi s ākas gaiši br ūnpel ēka akme ņainas m ālsmilts viegli glejota iluvi āla horizonta augšk ārta B s(g) (39-47), bet dzi ļā k – ļoti bl īva r ūsgani br ūna ar gaišpel ēkiem plankumiem apakšk ārta B s(g) (47-80 cm), kuru pak āpeniski nomaina dzeltenpel ēks ar r ūsganiem un za ļganiem (ar tumšpel ēku nokr āsu) plankumiem glejots smilšm āla B/C g horizonts. Sk ābarža bio ģeocenozes abos parauglaukumos t āpat k ā Belovežas mež ā aprakst ītajos parauglaukumos veidojuš ās divda ļī gu cilmiežu augsn ēs, tikai Luknas mež ā to meh āniskais sast āvs smag āks (m ālsmilts un smilšm āls). L īdz īgā k ārt ā augsnes profilu apakš ējā un vid ējā da ļā redzamas gleja paz īmes, tajos izš ķirama eluvi ālā (ar podzol ēšan ās paz īmēm) un iluvi ālā (parasti ļoti bl īva) da ļa, bet augsni kl āj pl āna irdenas (mulltipa) nedz īvās zemsegas k ārta ar noteiktu kalcija akumul āciju, saman āmu anal īžu datos. Ir ar ī sam ērā biezs humusa akumul ācijas horizonts, tom ēr, jau s ākot no augš ējās da ļas, taj ā ir kvarca sarmojums, bet apakšda ļai ir ar ī podzolhorizonta paz īmes. Sal īdzin ājum ā ar Belovežas mežu šeit augsnes reakcija ir iev ērojami sk ābāka un pies ātin ājums ar b āzēm zem āks. Vissk ābākais un vismaz āk pies ātin ātais ir p ārejas sl ānis starp augsnes profila eluvi ālo un iluvi ālo da ļu (3. un 4. tabula). Pēc meža taks ācijas datiem, vid ējais koku vecums ab ās audz ēs var ētu b ūt š āds: II st āva egle un sk ābardis – 75 gadi, I st āva b ērzs, egle, goba un liepa – 100 gadi, sk ābardis, ozols un liepa – 135 gadi, ozols – 225 gadi. K.Kiršteina un V.Eiches public ētā 1932. gada apraksta dati attiecin āmi uz abus parauglaukumus ietverošu un pat v ēl plaš āku meža nogabalu. Tolaik audzes vid ējais vecums bijis aptuveni 83 gadi, taj ā domin ējis sk ābardis bez egles l īdzdal ības koku st āvā (7Sk2L1Oz + Kļ.); sk ābarža vid ējais augstums 12,5 m, liepas – 13 m. Ta ču paaug ā (24 tk eksempl āri uz 1 ha) ir domin ējusi egle (4E3Sk3K ļ + Oz + B + L + Os.). Neraugoties uz to, šodien audzes sast āvā egles da ļa ir neliela, ar ī k ļava, ozols un osis liel āko tiesu nav izauguši l īdz koku st āvam. Spriežot p ēc diviem augsnes rakumiem (paaugstin ājum ā un l ēzen ā nog āzē), augsnes reakcija vis ā profil ā (pH ūdens izvilkuma 4,3-4,5, otr ā 4,5-4,7, tikai cilmiez ī 5,4) bijusi sk ābāka nek ā tagad. Abos gad ījumos t ās bijušas smag āka augsnes (fizisk ā m āla saturs virs ēja kārt ā 25-27 % , apakš ējā – 34-38%) nek ā 3. parauglaukum ā aprakst ītā (sk. 4. tabulu). K.Kiršteins un V.Eiche vien īgo vec āko (80-150 gadu) audzi, kas palikusi sam ērā maz skart ā pirmatn ējā veid ā un, p ēc vi ņu dom ām, noteikti b ūtu saglab ājama k ā dabas piemineklis, bija atraduši net ālu no purva labi dren ētā josl ā gar gravu, pa kuru tek meža strauts. Aptuveni taj ā paš ā viet ā m ūsu p ētījumu gait ā aprakst īts 5a. parauglaukums (16/08/2002) – tr īsdesmitajos gados te augš ējā st āvā domin ē liepa ar egli, piemais ījum ā ir ar ī ozols, melnalksnis, maz ākos daudzumos – sk ābardis un osis (5L3E1Oz1Ma + Sk + Os); apakš ējā st āva valdoš ās sugas ir egle un sk ābardis ar k ļavu un atseviš ķā m liep ām piemais ījum ā (5E4Sk1K ļ + L). Paaug ā (8000 eksempl āru uz 1 ha – 7E2Sk1B + K ļ + L) sk ābarža skaits gan nav bijis liels, ta ču labais st āvoklis liecin ājis par t ā pietiekam ām dz īves sp ējām n ākotn ē ar ī bez cilv ēka pal īdz ības. Tagad kokaudzes virs ējā st āvā domin ē egle (20-25 m), maz āk ir vecu augstu (30 m) liepu, bet sk ābardis un b ērzs (20 m), k ā ar ī osis (ap 30 m) aug neliel ā skait ā. (7E3L + Sk + B ats.Os). Tom ēr apakš ējā (13-15 m) st āvā domin ē sk ābardis, egles taj ā ir krietni maz āk, bet liepa aug pavisam neliel ā daudzum ā (6Sk3E1L). Savuk ārt paaugas augst ākaj ā (1-8m) da ļā šodien domin ē liepa un sk ābardis (6L4Sk, sl ēgums ap 10 %), bet zemaj ā, lakstaugu st āva augstuma paaug ā (projekt īvais segums 5 %) pirmaj ā viet ā ir k ļava, sk ābarža un liepas maz āk, bet pavisam maz egles un ozola. Tātad p ēc 70 gadiem visum ā ir saglab ājies iepriekš ējais koku sugu sast āvs, ta ču būtiski main ījuš ās sugu attiec ības kokaudzes st āvos. Virs ējā un vec ākaj ā st āvā, kas ac īmredzot izaudzis galvenok ārt no K.Kiršteina un V.Eiches aprakst ītās paaugas, tagad domin ē egle (p ēc meža taks ācijas datiem, koku st āvā t ās vecums ir 75-115 gadi). Ta ču kokaudzes jaun ākaj ā da ļā egle zaud ējusi valdošo lomu, kaut ar ī visapk ārt ir b ērzu-eg ļu un eg ļu-priežu audzes ar lielu egles īpatsvaru. Audzes apakšst āvu un paaugu veido lapu koku sugas – liel āko tiesu sk ābardis un liepa, v ērojama k ļavas izplat ība, bet ozols k ļuvis v ēl ret āks nek ā agr āk. Šaj ā gad ījum ā sk ābarža

35 DABAS P ĒTĪJUMI

“dz īves sp ējas n ākotn ē” tieš ām izr ādījuš ās pietiekami augstas, lai ne vien veiksm īgi iztur ētu egles konkurenci, bet ar ī da ļē ji ie ņemtu t ās vietu mežaudzes sast āvā.

3. tabula Augš ņu fizik āli ķī misk ās īpaš ības Physico-chemical properties of the soils

Apmai ņas Parauga Organisk ā Hidrol ītiskais Pies ātin ājuma N pH katjoni/ dzi ļums/ viela/ sk ābums/ pak āpe/ Horizonts/ kopējais/ ūdens Exchangeable Sampling Organic Hydrolytic Base Horizon total , izvilkum ā/ cations , depth, matter , acidity , saturation , % In water mgekv/100 g cm % mgekv/100 g % Ca Mg

Bag āta v ēra tipa sk ābarža bio ģeocenoze transeluvi ālā novietojum ā (3. parauglaukums) / Hornbeam biogeocenosis of Oxalidoso-Herbosa type - transit-eluvial position (relevé No.3)

Of 56,06 0,97 4,96 26,21 32,98 13,31 63,8

Ah 0-5 6,04 0,24 4,30 13,09 1,12 0,56 11,37

Ah/E 17-22 2,18 0,07 4,80 5,04 0,45 0,45 15,15

Ah/E/B 30-35 1,72 0,04 4,85 3,34 0,30 0,10 10,7

Bs 40-45 1,45 0,02 5,04 2,57 0,30 0,05 12,0

Bs 55-60 1,10 0,01 5,38 2,81 1,51 0,56 42,12

B/C g 95-100 0,92 0,01 5,45 2,52 4,36 0,81 67,23 Bag āta v ēra tipa sk ābarža bio ģeocenoze transeluvi ālā novietojum ā (1a. parauglaukums) / Hornbeam biogeocenosis of Oxalidoso-Herbosa type - transit-eluvial position (relevé No.1a)

Of 93,80 1,38 4,96 26,57 46,31 21,13 71,7

Ah 0-5 5,35 0,27 4,92 9,40 5,42 1,53 42,5

Ah 10-15 4,66 0,22 4,58 10,63 2,76 1,52 28,7

Ah/E 20-25 2,51 0,15 4,52 8,02 0,99 0,17 12,6 E/B 32-37 1,26 0,06 4,49 6,16 0,71 0,50 16,4

Bs 50-55 1,04 0,06 4,65 7,38 1,84 1,18 29,1

Bs 80-85 1,05 0,07 4,67 6,94 4,21 1,19 43,8 B/C 100-105 0,85 0,08 4,85 5,97 6,07 2,29 58,4 B/C 120-135 1,05 0,08 5,06 3,78 7,84 2,29 72,8 Gāršas tipa sk ābarža bio ģeocenoze eluvi āli aluvi ālā palienes novietojum ā (28. parauglaukums) / Hornbeam biogeocenosis of Aegopodiosa type – eluvial-alluvial flood-lands position (relevé No.28)

Of 68,85 1,24 5,21 26,8 43,56 9,05 66,25

Ah 0-5 4,05 0,22 6,74 1,28 9,82 1,48 89,82

Ah 12-17 3,00 0,12 6,81 1,26 6,79 1,11 86,24

Bs/C 30-35 0,92 0,04 6,50 1,01 3,12 0,75 79,3 C 65-70 0,38 0,02 6,39 0,55 1,25 0,35 74,42 C 105-110 0,20 0,01 6,49 0,37 1,15 0,25 79,1

Pārmai ņas kokaudz ē atst ājušas man āmu iespaidu uz z ālaugu st āvu. Tr īsdesmitajos gados parauglaukum ā ārpus gravas visvair āk bijis za ķsk ābenes ( Oxalis acetosella) un žagati ņas (Maianthemum bifolium), iev ērojam ā daudzum ā re ģistr ētas Asperula odorata (Galium odoratum), Vaccinium myrtillus, Fragaria vesca, Aspidium dryopteris, A. spinulosum, Athyrium filix-femina, Equisetum silvaticum, Juncus effusa, Carex sp. Tagad k ā visbiež āk sastopam ā suga līdz ās za ķsk ābenei nosaucama ar ī agr āk ļoti ret ā zeltn ātr īte (Galeobdolon luteum) un aprakst ā nemaz nenor ādītā mugurene (Poligonatum multiflorum). Savuk ārt Fragaria vesca un Juncus effusa vairs nav atrastas, bet Athyrium filix-femina, Mycelis muralis, Hepatica nobilis, Stellaria holostea, Lycopodium clavatum tāpat k ā 30. gados aug neliel ā daudzum ā. S ūnu sega, kuru tagad veido tikai atseviš ķi Rhytiadelphys squarrosus, Pleurozium shreberi un Hylocomnium splendens plankumi, ar ī iepriekš, š ķiet, bijusi fragment āra – aprakst ā k ā biež āk sastopam ās sugas min ētas

36 NATURE RESEARCH

Rhytiadelphys triquetus un Eurynchium striatum , nor ādīta ar ī Polytrichum commune, Hylocomnium proliferum un Dicranum undulatum kl ātb ūtne.

4. tabula Augš ņu meh āniskais sast āvs Mechanical properties of the soils Frakcijas saturs absol ūti saus ā materi ālā / Fraction’s content in the absolutely dry material, %

Parauga Fiziskais dzi ļums/ Horizonts/ Smilts / Putek ļi / Māls / māls / Sampling Horizon Sand Silt Clay Physical depth, clay cm 1,0-0,25 0,25-0,05 0,05-0,001 0,01-0,005 0,005-0,001 < 0,001 < 0,01 (mm)

Bag āta v ēra tipa sk ābarža bio ģeocenoze transeluvi ālā novietojum ā (3. parauglaukums) / Hornbeam biogeocenosis of Oxalidoso-Herbosa type - transit-eluvial position (relevé No.3)

Ah 0-5 0,92 72,91 6,25 2,31 16,34 1,27 19,92

Ah/E 17-22 13,22 59,05 11,54 2,89 4,89 8,42 16,2

Bs 40-45 17,89 59,56 10,76 2,63 3,51 5,64 11,78

Bs 55-60 17,66 48,99 14,67 3,16 3,84 11,67 18,67

B/C g 95-100 1,60 93,26 14,42 5,12 7,22 18,36 30,7 Gāršas tipa sk ābarža bio ģeocenoze eluvi āli aluvi ālā palienes novietojum ā (28. parauglaukums) / Hornbeam biogeocenosis of Aegopodiosa type – eluvial-alluvial flood-lands position (relevé No.28)

Ah 0-5 12,84 53,14 13,40 3,54 6,19 10,88 20,61

Ah 12-17 0,61 77,56 6,34 2,09 3,84 9,57 15,50 C 65-70 0,90 91,61 2,13 0,56 0,44 4,36 5,36 C 105-110 1,60 93,26 0,81 0,07 0,29 3,96 4,32

Diemž ēl nav iesp ējams prec īzi noteikt, cikt āl tagad ējais parauglaukums sakr īt ar to plat ību, uz kuru attiecin āms 1932. gada apraksts. Pie ļaujot, ka sakrit ība ir pietiekami liela, var ētu secin āt, ka ģeotops k ļuvis saus āks – tagad taj ā vairs nav saskat īts donis un ir samazin ājies gr īšļu īpatsvars, bez tam koku st āvā nav ar ī melnalkš ņa. Savuk ārt zeltn ātr ītes un mugurenes kl ātb ūtne iev ērojam ā daudzum ā var ētu nor ādīt uz zin āmu augsnes trofiskuma pak āpes pieaugumu. Pašas augsnes īpaš ības gan šaj ā zi ņā gr ūti sal īdzin āmas, jo 2002. gada apraksts nav papildin āts ar augš ņu anal īzēm. Ac īmredzams gan ir tas, ka rakumi izdar īti viet ās, kas nav gluži vien ādas p ēc augsnes meh ānisk ā sast āva un 1932. gad ā aprakst ītaj ā profil ā var ētu b ūt sp ēcīgāka divda ļī gā cilmieža ietekme uz ūdens apriti. Savuk ārt, m ūsu aprakst ītais profils, spriežot p ēc nelielajiem augš ējo horizontu biezumiem, liekas, bijis pak ļauts denud ācijai. Tom ēr b ūtiskas atš ķir ības augsnes tip ā un augsnes veid ā nav saskat āmas. Kopum ā V.Eiches un K.Kiršteina aprakst ītais augsnes profils (t ā laika terminos un apz īmējumos) ir š āds: A0 – (0-2 cm): br ūni-melns j ēlhumuss; A1 – (2-30 cm): tumši-br ūna tr ūdaina m ālaina smilts (< 0,02 mm – 16,2 %, pH – 4,9; hidrolitiskais sk ābums – 40,6 ∗; humuss – 1,9 %); A2 – (30-52 cm): dzelteni-pel ēka m ālaina smilts (< 0,02 mm – 15,0 %); pH – 4,9, hidrolitiskais sk ābums – 19,8, humuss – 0,5 %; B – (52-80 cm): sarkani-br ūns grantains smilšains m āls (< 0,02 mm – 19,5 %); pH – 5,3; hidrolitiskais sk ābums – 17,4, humus – 0,3 %;

∗ Šeit un p ārējos horizontos hidrol ītiskais sk ābums – n/10 NaOH cm³ uz 100 g augsnes; pH noteikts ūdens izvilkum ā.

37 DABAS P ĒTĪJUMI

B-C – (> 80 cm): br ūni-sarkans viegls m āls (< 0,02 mm – 37,3 %), pH 6,4, hidrolitiskais sk ābums – 8,4, humusa 0,1 %, smalkzeme: 0,2-0,02 mm – 50,9 %.

2002. gada apraksts: Olf – (1-0 cm): p ērn ā gada lapas, z āļ u stiebri; Ah – (0-3 cm): tumšpel ēka irdena m ālsmilts; Ah/E/B – (3-17 cm): gaiši pel ēkbr ūna m ālsmilts, vid ēji bl īva; Bs – (17-26 cm): gaiši dzeltenbr ūna, pel ēcīgas nokr āsas m ālsmilts, vid ēji bl īva; B/C – (26-58 cm): r ūsgani br ūns smags smilšm āls, ļoti bl īvs.

4a. parauglaukums (14/08/2002) dod priekšstatu par bio ģeocenozi ar sk ābardi ļoti akme ņaina bag ātā v ēra ģeotop ā transeluvi ālā novietojum ā uz ielejas nog āzes. Te sk ābardis ar nelielu liepas l īdzdal ību (8Sk2L + B + K ļ) veido gandr īz nosl ēgtu (0,8) 12-15 m augstu apakššt āvu zem skraja (0,4) egles un b ērza virsst āva (25 m), kur ā sk ābardis iesniedzas tikai neliel ā daudzum ā (4E4B2Sk ats.L). Paaugu (sl ēgums 0,2) tom ēr veido galvenok ārt egles (1-3 m) puduri, liepa un sk ābardis (3-4 m) taj ā ir ret āki. Tostarp zemaj ā paaug ā gan visbiež āk redzams sk ābardis, ret āk – liepa un k ļava. Pamež ā ir atseviš ķas augstas lazdas un p īlādži, bet lakstaugu seg ā (projekt īvais segums 45 %) – Galeobdolon luteum , Oxalis acetosella, Maianthemum bifolium, Stellaria holostea, S. nemorium, Galium odoratum. Sūnas – Rhytiadelphys triquetus, R. squarrosus – veido tikai izklaidus plankumus. Augsne, kaut ar ī visus t ās horizontus no 9 cm dzi ļuma ap 30 % no apjoma ap ņem akme ņi, gan ģen ētisk ā profila zi ņā , k ā ar ī p ēc morfolo ģiskaj ām paz īmēm l īdz īga cit ās bio ģeocenoz ēs aprakst ītaj ām: Olf – (5-0 cm): p ērn ā gada lapas, z āļ u stiebri, pak āpeniski pāriet miner ālaugsn ē; Ah – (0-9 cm): gaiši pel ēkbr ūna, putek ļaina, irdena m ālsmilts; B 1 – (9-21 cm): dzeltenbr ūna ar pel ēku nokr āsu m ālsmilts, vid ēji bl īva; B 2 – (21-34 cm): dzeltenbr ūna m ālsmilts ar nelieliem tumšpel ēkiem plankumiem, ļoti bl īva; Bg/C – (34-57 cm): za ļgani pel ēks / r ūsgani br ūna, viet ām ar gaišdzelteniem plankumiem, smags smilšm āls, v ēl bl īvāks nek ā iepriekš ējais horizonts.

Savulaik K.Kiršteins un V.Eiche atzina, ka mežaudzes, kur ās sastopams sk ābardis, p ēc to sast āva b ūtu iek ļaujamas g āršas tip ā, bet p ēc augsnes īpaš ībām t ās tuv ākas egl ājam (tagad ējos terminos – v ērim), t āpēc vispareiz āk b ūtu š īs audzes likt vid ū starp abiem nosauktajiem tipiem. Ka tas tieš ām t ā ir, apliecina ar ī apl ūkotie, k ā ar ī citi m ūsu p ētījuma gait ā izdar ītie parauglaukumu apraksti Luknas mode ļare ālā. Darb ā tekst ā un att ēlos šis “starptips” ir apz īmēts ar nosaukumu bag ātais v ēris. Turkl āt tas, kas apz īmēts ar v ārdu bag ātais, uzskat āms ne vien par augsnes cilmieža un citu nedz īvās dabas faktoru ietekmes izpausmi ģeotop ā, bet liel ākā vai maz ākā m ērā ar ī par dz īvo b ūtņu darb ības veidotu relat īvi notur īgu ģeotopa īpaš ību. Izsakoties konkr ētāk, šaj ā gad ījum ā tiek pie ļauts, ka bag ātajam v ērim rakstur īgais sam ērā biezais akumul ācijas horizonts augsn ē vismaz neliel ā m ērā var ētu b ūt skaidrojams ar ī ar sk ābarža un citu lapu koku sugu ilgstošu l īdzdal ību bio ģeocenožu veidošan ā un att īst ībā.

Svent ājas mode ļare āls Kat ēna Ar ī šis mode ļare āls atrodas pamatmor ēnas l īdzenum ā, ta ču kat ēna šeit ir piln īgi atš ķir īga no Luknas mež ā aprakst ītās. Autonomais novietojums te ir ne vien labi dren ēts, bet pat pak ļauts augsnes noskalošanai, kura saskat āma ar ī tranz ītnovietojuma – sam ērā st āvās un gar ās nog āzes, augš ējā un vidus da ļā . Savuk ārt nog āzes lejas un vidus da ļā ir koluvi āls novietojums, tom ēr ar ī te p ārsvar ā ir nevis akumul ācijas, bet gan tranz īta procesi (8. att ēls). Tas pats sak āms par Svent ājas upes palieni, caur kuru pl ūst lielas ūdens (gan virszemes, gan pazemes) masas, nesdamas sev l īdzi, bet da ļē ji ar ī atst ādamas ielejas gultn ē, lielu daudzumu no plašas apk ārtnes izskalotu vielu (taj ā skait ā augu bar ības elementu). Turkl āt palien ē, īpaši t ās augst ākaj ās da ļā s, augsnes ir labi dren ētas – to sekm ē pietiekami lielais upes kritums, cilmieža vieglais meh āniskais sast āvs un atteku (k ā ūdens noteces sist ēmas) izk ārtojums palien ē.

38 NATURE RESEARCH

Tādējādi lielai da ļai palienes piem īt sausie ņu īpaš ības, bet hidromorfas plat ības ir nelielas – t ās lokaliz ējas upes agr ākaj ā gultn ē, kur v ēl ir aizaugošas vecupes un l āmas, k ā ar ī citos pazemin ājumos. Tikpat atš ķir īgs no Luknas mode ļare āla ir ar ī zemes lietojuma un seguma veids. Pašlaik zemes apsaimniekojuma ainav ā matricu veido atmatu z ālāji, tos papildina aramzemju, viens ētu, sēto un kultiv ēto z ālāju un mežu puduru plankumi. Svent ājas ielej ā nelielas mežaudzes mijas ar slapjiem z ālājiem un kr ūmājiem. L īdz pat 90. gadu s ākumam, padomju laika “kolekt īvās saimniec ības” sabrukuma laikam, paliene mode ļare āla robež ās tika izmantota gan ībām (galvenok ārt zirgu). Zemes īpašuma un ekonomisk ās situ ācijas mai ņa ir veicin ājusi palienes aizaugšanu ar kr ūmiem un kokiem, kaut gan t ālāk uz austrumiem palienes z ālāji (tostarp ar ī mitrzemes) joproj ām tiek intens īvi izmantotas liellopu gan ībām. Meža puduros nav saskat āmi ac īmredzami lopu gan īšanas vai citu cilvēka saimniecisk ās darb ības izrais īti trauc ējumi, lai gan Laipenieku m ājās gan ības sniedzas l īdz pat meža robežai augstaj ā un vid ējā palien ē. Ģeotops kat ēnas īsaj ā autonomaj ā posm ā un transdenudat īvaj ā novietojum ā klasific ējams kā vēris . Pašlaik taj ā zeme tiek izmantota k ā z ālājs gan ībām un p ļaušanai. Augsnes cilmiezis šeit, l īdz īgi k ā Lukn ā, ir divda ļī gs (m ālsmilts uz vid ēji akme ņaina, bl īvas sak ārtas smilšm āla), bet aug āju veido atmatas z ālāju sugas – kamolz āle, timoti ņš, pelaš ķis u.c. Uz viegl āka cilmieža (akme ņaina m ālsmilts) st āvākaj ā nog āzes da ļā ar ierobežot ām izmantošanas iesp ējām izdal āms bag ātā v ēra ģeotops ar su ņuburkš ķu, zirg āboli ņa un t īruma t īte ņu aiz ņemt ām z ālāju plat ībām, kuras netiek izmantotas. Transkoluvi ālā novietojum ā ir damakš ņa ģeotop s. Šeit iest ādīts priežu meža puduris, taj ā par ādījusies ozolu paauga, ta ču zemseg ā ieviesušies virši. Augsnes profil ā v ērojami visai intens īvi ieskalošan ās procesi (izveidojies r ūszemes sl ānis iluvi ālaj ā horizont ā, viet ām tas pat sacement ējies). Kat ēna lejasgal ā izš ķirami tr īs tranz ītheteronomu palienes novietojumu veidi – eluvi āls, eluvi āli aluvi āls un superakv āls. Visos trijos novietojumos noteicoš ā loma ir grunts ūde ņu un palu ūde ņu iedarb ībai uz bio ģeocenoz ēm. Tom ēr vissp ēcīgāk š ī iedarb ība izpaužas superakv ālajos novietojumos – gar attek ām un vecup ēm, k ā ar ī citos reljefa pazemin ājumos, kur grunts ūdens l īmenis visu gadu tuvs augsnes virsk ārtai un katru gadu iepl ūst palu ūde ņu straumes. Augst ākos aluvi ālos novietojumos gar upes gultni, k ā ar ī gar dzi ļā kaj ām agr āko gult ņu atliek ām bio ģeocenozes appl ūst tikai uz īsu laiku un ar ī grunts ūde ņi iev ērojamu gada da ļu, galvenok ārt vasar ā, atrodas dzi ļā k par augsnes apakš ējo robežu, t ā ka virsk ārt ā var izv ērsties augsnes izskalošanas procesi; š āda veida novietojumi uzskat āmi par eluvi āli aluvi āliem. Savuk ārt palienes da ļas, kur tiklab appl ūšana, k ā grunts ūde ņu iedarb ība ir v ēl īslaic īgāka un v ājāka l īdz ar to noteicoš ā loma paliek izskalošanas procesiem, kat ēnas att ēlā apz īmētas ar nosaukumu tranz īta/heteronomi eluvi āli novietojumi. Visu triju veidu novietojumos izveidojušies augstas trofiskuma pak āpes ģeotopi (9. att ēls). Visaugst ākā t ā ir superakv ālajos novietojumos. Tajos domin ē liek ņa, ta ču liel ā ūdens daudzuma un dinamisko erozijas/akumul ācijas procesu ietekm ē š īs bio ģeocenozes ir ļoti neviendab īgas un daudz ējādā zi ņā nav rakstur īgas liek ņas tipam; t ās sast āv no lakstaugu (v īgriežu, zirdze ņu, madaru – saus ākās viet ās un meža meldru, ci ņu gr īšļa – slapj ākaj ās mikroieplak ās) plankumiem un k ārklu, b ērzu un apšu puduriem. Eluvi ālā palienes novietojum ā ģeotopam ir gāršas īpaš ības. Te uz saist īgas aluvi ālas smilts izveidojuš ās bag ātas ozola, b ērza un apses bio ģeocenozes ar kreimeni un g ārsu z ālaugu st āvā un biezu humusa akumul ācijas horizontu augsn ē. Gāršas tip ā iek ļaujamas ar ī bio ģeocenozes ar sk ābardi (10. att ēls). Divas no t ām (25. un 28. parauglaukums) apl ūkotas t ālākaj ā izkl āst ā. Š īs ir eluvi āli aluvi ālā novietojuma bio ģeocenozes. Gar pašu Svent ājas krastu dažus metrus plat ā josl ā gan aug galvenok ārt lieli zaraini ozoli, tom ēr ar ī šeit sk ābardis t āpat k ā osis, k ļava un retumis liepa m ēdz b ūt gar āks un kupl āks nek ā t ālāk no upes.

39 DABAS P ĒTĪJUMI

8. att ēls. Svent ājas mode ļare āla š ķē rsprofils. Novietojums kat ēnā: A – autonoms, T/H – transheteronoms; el – eluvi āls, den – denudat īvs, kol – koluvi āls, al – eluvi āli aluvi āls, spA – superakv āls, sbA – subakv āls. Augu sabiedr ība: a – kamolz āle-baltais āboli ņš-timoti ņš; b – su ņuburkš ķis-tīrumu t ītenis-zirg āboli ņš; c – priede-skarene; d – skarene-virsis; e – b ērzs-ozols-apse-kreimene; f – k ārkls-vīgrieze-zirdzene; g – bērzs-baltalksnis; h – meža meldrs (gar atteku); i – sk ābardis-ozols-kreimene-gārsa; j – osis-ozols- kļava-kreimene; k – sk ābardis-ozols-liepa-kreimene; l – ozols-sk ābardis-kreimene. Ģeotops (mežu augšanas apst ākļu tipu terminos) : Dm – damaksnis; Vr – v ēris; Vr (bag.) – bag ātais vēris; Gr – g ārša; Lk – liek ņa. Zemes lietojumveids: 1 – s ētais un kultiv ētais z ālājs, izmantots p ļaušanai un gan ībām; 2 – neizmantots zālājs (zem ē ar ierobežot ām izmantošanas iesp ējām); 3 – st ādīts mežs; 4 – neizmantots z ālājs; 5 – neapsaimniekots mežs; 6 – aizaugoši vecupes kr ūmāji un z ālāji; 7 – upe. Figure 8. Cross-section of the Sventaja’s model area. Position in catena. A – autonomous, T/H – transit-heteronomous; el – eluvial, den – denudative, kol – coluvial, al – eluvial-alluvial, spA – super-aqual, sbA – sub-aqual. Plant community. a – Dactylis glomerata-Trifolium repens-Phleum pratense; b – Anthriscus sylvestris-Convolvulus arvensis-Trifolium medium; c – Pinus sylvestris-Poa sp.; d – Poa sp.-Calluna vulgaris; e – Betula pendula-Quercus robur-Populus tremula-Convallaria majalis; f – Salix sp.- Filipendula ulmaria-Angelica sylvestris; g – Betula pendula-Alnus incana; h – Scirpus sylvaticus (along backwaters); i – Carpinus betulus-Quercus robur-Convallaria majalis; j – Fraxinus excelsior- Quercus robur-Acer platanoides-Convallaria majalis; k - Carpinus betulus-Quercus robur-Tilia cordata-Convallaria majalis; l - Quercus robur-Carpinus betulus-Convallaria majalis . Geotopes (in terms of Latvia’s forest habitat types): Dry soil habitats: Dm – Hylocomiosa; Vr – Oxalidosa ; Vr (bag.) – Oxalidoso-Aegopodiosa ; Gr – Aegopodiosa; Wet peat soil habitat: Lk – Filipendulosa. Land use. 1 – seeded and cultivated grassland, used for pasture and hay; 2 – unmanaged grassland (in area with limited land use potential); 3 – planted forest; 4 – unmanaged grassland; 5 – unmanaged forest; 6 – overgrown ox-bow lakes (scrubs and grasses); 7 – river.

Tāpat k ā vecupes un attekas ar ī p ārējā paliene ir neviendab īgākā un dinamisk ākā ainavas da ļa, jo t ā pak ļauta gan palu ūde ņu un upes meandr ēšanas ietekmei, gan zemes lietojumveidu mai ņā m, gan citiem trauc ējumiem un ekolo ģisk ām sukcesij ām (11. att ēls). Sk ābardis aug tikai paaugstin ātaj ās, sausaj ās palienes da ļā s – tom ēr ar ī ne vis ās. Sk ābarža audzes izveidojuš ās galvenok ārt “ īsti” aluvi ālos paaugstin ājumu novietojumos, kur vair āk piepl ūst un nogulsn ējas palu ūde ņu nesto du ļķ u un bar ības vielu, t.i. upes galven ās gultnes un akt īvāko atteku tuvum ā. Iesp ējams, sava loma bijusi v ēl tam, ka šeit erozijas / akumul ācijas procesu ietekm ē biež āk un liel ākās plat ībās rodas “tukši” plankumi, kuros var s ākties mikrosukcesijas. Ret āk un maz āk appl ūstošaj ās palienes da ļā s, kur noteicoš ā loma ir eluvi ālajiem procesiem, sk ābardis nav

40 NATURE RESEARCH atrasts – tāpat k ā vecupju un atteku pazemin ājumos, kur tas nevar augt past āvīgi augst ā grunts ūde ņu l īme ņa d ēļ (sk. 9. att ēlu).

9. att ēls. Ģeotopi Svent ājas mode ļare ālā (Latvijas mežu augšanas apst ākļu tipu terminos): 1 – g ārša; 2 – bag ātais v ēris; 3 – v ēris; 4 – damaksnis; 5 – slapjais v ēris; 6 – liek ņa. Figure 9. Geotopes in the Sventaja’s model area – in the terms of Latvia’s forest habitat types. Dry mineral soil habitats: 1 – Aegopodiosa ; 2 – Oxalidoso-Aegopodiosa ; 3 – Oxalidosa ; 4 – Hylocomiosa. Wet mineral soil habitat: 5 – Myrtilloso-polytrichosa; Wet peat soil habitat: 6 – Filipendulosa.

Paaugas sast āvā sk ābardis izplat īts plaš āk nek ā koku st āvā (sk. 10. att ēlu), turkl āt meža pioniersugu (b ērzu un baltalkš ņu) veidotos puduros tas sastopams pat liel ākā skait ā nek ā ozols, osis, k ļava vai liepa. Atkl ātās meža lauc ēs ir galvenok ārt ozola paauga. Bet ar egli Svent ājas palien ē sk ābardim nen ākas saskarties – mode ļare āla robež ās ir atrasts tikai viens 3 m augsts mazsp ējīgs egles eksempl ārs jaukt ā b ērzu, ozolu un apšu audz ē.

Bio ģeocenožu apraksti Tātad Svent ājas palien ē, t āpat k ā ārpus ielejas Luknas mež ā, sk ābardis atrasts tikai pietiekami labi dren ētos novietojumos – ta ču galvenok ārt ūdenste ču tuvum ā. Viena no sk ābarža veidot ām bio ģeocenoz ēm aprakst īta 25. parauglaukum ā (6/07/2001). Apraksts veikts aptuveni 40 x 70 m liel ā upes ielok ā ar retu (vainagu sl ēgums 0,4-0,6) parkveida mežu, kur ā koku grupas mijas ar kr ūmu puduriem, bet upes l īč a galotn ē ir neliels klajumi ņš ar p āris ievas un segli ņa kr ūmiem un dažiem apl ūzušiem nokaltušu koku stumbriem. Kokaudze sast āv no ozoliem (28 m) un sk ābaržiem (18-25 m augstiem). Ļoti nevien āda augstuma (0,5-8 m) paaug ā sastopams osis, kļava un sk ābardis. Atseviš ķu st āvu (0,4) veido izklaidus augošas 15-17 m augstas ievas. Kr ūmu st āvā (1-8 m) aug lazda, ieva, Eiropas segli ņš (l īdz 1 m). Lakstaugu st āvā (projekt īvais segums 90 %) liela loma ir daž ādām graudz ālēm, kas izvietojas no kokiem un kr ūmiem mazliet br īvākās viet ās, bet biež ākās sugas ir Convallaria majalis, Polygonatum multiflorum, Rubus saxatilis, Geum rivale, Aegopodium podagraria , Vicia sepium ; s ūnu sega ļoti fragment āra.

41 DABAS P ĒTĪJUMI

10. att ēls. Sk ābardis Svent ājas mode ļare āla mežaudz ēs: 1 – kondominants; 2 – sastopams reti (galvenok ārt kokaudzes II st āvā vai/un paaug ā); 3 – sastopami atseviš ķi pieauguši eksempl āri; 4 – nav sastopams; 5 – bio ģeocenožu josla ar parast ā ozola dominanci. Figure 10. Hornbeam in the stands of Sventaja’s model area: 1 – codominant; 2 – rare occurrence (mainly in tree lower layers or/and young tree layer); 3 – occurrence of several mature exemplars; 4 – is lacking; 5 – area of biogeoceonosis with penduculate oak dominance.

11. att ēls. Sk ābarža bio ģeocenoze attekas ielok ā Svent ājas mode ļar ālā Figure 11. The hornbeam biogeoceonosis surrounded by armlet in the model area of Sventaja

42 NATURE RESEARCH

Augsnes rakums izdar īts aptuveni 5 m no krasta, starp lieliem sk ābaržiem. Zem pavisam pl ānas v ēl nesadal ījušos p ērn ā gada lapu virsk ārtas l īdz 17 cm dzi ļumam ir tumšpel ēks mālsmilt ī veidots sak ņu caurausts humusa horizonts. Tr ūdvielu kl ātb ūtne saman āma v ēl vis ā br ūnganpel ēkaj ā sl ānī l īdz 83 cm, tikai m ālsmilti 52 cm dzi ļum ā nomaina putek ļaina smilts, bet dzi ļā k par 83 cm (l īdz 106 cm) ir dzelteni r ūsgana smalka smilts. 28. parauglaukuma apraksts (14/09/2001), izdar īts ārpus piekrastes ozolu joslas l īdzen ā laukum ā ar vair ākiem l ēzeniem ieliekumiem starp k ādreiz ējo upes atteku paliek ām. Koku st āvā (vainagu sl ēgumu 0,7; sast āvs – 8Sk2Oz) sk ābardis gan domin ē p ēc masas, bet augstuma zi ņā (18-20 m) atpaliek no ozola (vismaz 25 m augsts). Augst āko (1-6 m) paaugas da ļu veido galvenok ārt liepa (7L2Sk1K ļ ats. Os), bet zemaj ā – galven ā suga ir sk ābardis (9/10 no kop ējā daudzuma) ar nelielu ozola (1/10) piejaukumu. Pamežs nav biezs (20 %), tas sast āv no ievas un p īlādža, sastopams ar ī pab ērzs, j āņ oga un lazda. Z ālaugu sega (65 %) visum ā viendab īga, galven ās sugas ir Convallaria majalis, Polygonatum multiflorum, Viola sp., Chrysosplenium alternifolium, Rubus saxatilis, Geum rivale, Aegopodium podagraria un Vicia sepium , ret āk Urtica dioica, Athriscus sylvestris, Filipendula ulmaria, Angelica sylvestris, Fragaria vesca, Equisetum pratense, Melandrium rubrum . S ūnas veido tikai atseviš ķus plankumus. Augsnes profils šeit ļoti l īdz īgs iepriekš apl ūkotajam (25. parauglaukums): augsnes virsk ārt ā p ērn ā gada v āji sadal ījuš ās lapas un z āļ u stiebri; l īdz 19 cm dzi ļumam – m ālsmilts humusa horizonts, augšda ļā tumšpel ēks, apakš ējā iebr ūni pel ēks; no 19 l īdz 56 cm ir br ūni pel ēka nedaudz putek ļaina smilts, to diezgan krasi nomaina gaišs dzeltenīgi pel ēkas smalkas putek ļainas smilts sl ānis (56-82 cm), kas pak āpeniski p āriet r ūsganu plankumu izraibin ātā smalk ā smilti (82-105 cm). Augsnes reakcija vis ā profila dzi ļum ā tuva neitr ālai, tai ir augsts pies ātin ājums ar b āzēm. Savuk ārt cilmiezis te ir k ārtains augsnes procesos v ēl maz p ārveidots al ūvijs, virsk ārt ā ir augsts du ļķ u saturs, dzi ļā k tas pak āpeniski samazin ās. T ādējādi augsnes zi ņā palienes bio ģeocenoze krasi atš ķiras no t ām, kas sastopamas ārpus ielejas Luknas mež ā, un tas izskaidrojams vispirms ar piln īgi atš ķir īgo novietojumu kat ēnā. L īdz ība ir tikai nedz īvās zemsegas zi ņā – abos gad ījumos t ā ir sk āba un ar ī pies ātin ājums ar b āzēm nav augsts, un š īs īpaš ības, dom ājams, ir da ļē ji paša sk ābarža īpatn ību nosac ītas.

Nosl ēgums Pētījuma rezult āti nor āda, ka sk ābarža bio ģeocenozes uz t ā izplat ības zieme ļu robežas Latvij ā nav vien ādas zon ālo krit ēriju zi ņā . Luknas mode ļare ālā t ās gan p ēc augu sabiedr ību, gan augsnes īpaš ībām klasific ējamas k ā pārejas grad ācija starp bore ālā un nemor ālā tipa bio ģeocenoz ēm un apz īmējamas ar nosaukumu boreonemor ālās bio ģeocenozes. Šaj ā zi ņā t ās radniec īgas Belovežas meža parauglaukumos aprakst ītaj ām, kuras atrodas uz boreonemor ālās starpzonas dienvidu robežas. Protams, sal īdzin ājum ā ar Luknas meža bio ģeocenoz ēm, š īs ir iev ērojami tuv ākas nemor ālajam tipam un krietni atš ķir īgākas no bore ālā tipa (sk. 1. tabulu). Tom ēr p ēc zon ālaj ām īpaš ībām Luknas audzes v ēl vair āk atš ķiras no tikai 10 km att ālās Svent ājas sk ābarža audzes, kura b ūtībā klasific ējama k ā nemor ālā tipa bio ģeocenožu grupa. Šeit koku st āvu veido gandr īz vien īgi platlapju sugas, augsne ir visum ā atbilstoša to ekolo ģiskaj ām pras ībām, kaut ar ī nav nemor ālajai zonai rakstur īgā br ūnzeme. Tik liels kontrasts neliel ā att ālum ā da ļē ji izskaidrojams ar to, Luknas un Svent ājas audzes ir gandr īz pretstati p ēc novietojuma ainav ā. Pirm ā atrodas autonomos / tranz īta novietojumos (reljefa paaugstin ājumos, gar ielejas nog āzi un to š ķē rsojoš ām grav ām), no kuriem l īdz ar ūdens noteci aizpl ūst da ļa augsnes bar ības elementu), bet otra – heteronom ā novietojum ā (upes palien ē), kur ar ūde ņiem liel ā daudzum ā piepl ūst ar ī papildus bar ības elementi, izskaloti un sav ākti no ļoti plašas apk ārtnes. Abas audzes, b ūdamas ļoti daž ādas makro ģeogr āfisk ā skat ījum ā, k ā ar ī p ēc novietojuma ainavu kat ēnās, tom ēr pieder diezgan l īdz īgiem Latvijas meža tipiem, kuri tiek noteikti, ņemot par pamatu ekolo ģisko saikni starp edafiskajiem faktoriem (galvenok ārt augsnes bag ātību ar

43 DABAS P ĒTĪJUMI bar ības elementiem un mitruma rež īmu), no vienas puses, un mežaudzes sast āvu un produktivit āti – no otras. Meža tipolo ģijas terminos Luknas boreonemor ālās bio ģeocenozes ar sk ābardi klasific ējamas k ā v ēra un g āršas starptips un apz īmējamas ar nosaukumu bag ātais v ēris. Sk ābardis šaj ās bio ģeocenoz ēs ir galvenok ārt otr ā st āva suga eg ļu-lapu koku audz ēs uz bezkarbon ātiskiem m ālsmilts vai smilšm āla augsnes cilmiežiem novietojumos ar pietiekami labu noteci, ūdenim ies ūcoties dzi ļum ā un aizpl ūstot pa augsnes virsk ārtu (eluvi āla tipa autonomos un tranz īta novietojumos). Augsn ēm rakstur īgs biezs humusa akumul ācijas horizonts, bet sk āba reakcija un zems pies ātin ājums ar b āzēm – īpaši p ārejas horizontos starp profila eluvi ālo un iluvi ālo da ļu, k ā ar ī stagnogleja paz īmes. Organiskaj ā virsk ārt ā (nedz īvaj ā zemseg ā) augsnes reakcija ir maz āk sk āba un pies ātin ājums ar b āzēm liel āks. Sk ābarža daudzumu šaj ās bio ģeocenoz ēs ierobežo egle, kas tom ēr to no kokaudz ēm piln ībā nav izspiedusi, un jaun ākā laik ā dažos gad ījumos pie ļā vusi pat sk ābarža l īdzdal ības pieaugumu. Nemor ālā tipa bio ģeocenoz ēs, kas p ēdējo gadu desmitu laik ā izaugušas Svent ājas upes palien ē, sk ābardis kop ā ar ozolu veido ar ī kokaudzes virs ējo st āvu, ir vit ālāks un sastopams iev ērojami liel ākā daudzum ā nek ā tas v ērojams boreonemor ālā tipa bio ģeocenoz ēs. Egles šaj ās bio ģeocenoz ēs nav. Augsnes veidojuš ās smilšain ā al ūvij ā ar nelielu du ļķ u frakcijas saturu tikai tās augšk ārt ā. Nedz īvā zemsega te gandr īz t āda pati k ā Luknas bio ģeocenoz ēs, ta ču miner ālaugsnes reakcija vis ā profil ā tuva neitr ālai un pies ātin ājums ar b āzēm augsts. Lai gan š īs bio ģeocenozes atrodas periodiski paaugstin āta grunts ūdens un palu ūde ņu ietekm ē, to ģeotops (mežu augšanas apst ākļu tipu terminos) uzskat āms par gāršas tipa sausieni . Nobeidzot apl ūkojamo izp ētes datu interpret āciju no bio ģeocenožu klasifik ācijas viedok ļa, v ēl j āpiebilst, ka neb ūt ne vis ās augten ēs, kas mode ļare ālos sk ābardim piem ērotas trofiskuma un hidromorfisma pak āpes zi ņā , tas ir atrasts. Ac īmredzot tas skaidrojams ar vismaz diviem faktoriem: (1) jau apl ūkotajiem un v ēl citiem sk ābarža att īst ības un izplat ības trauc ējumiem; (2) t ā iesp ējamo mazsp ēju (nepietiekamo biolo ģisko potenci ālu) neliel ā “sal ā” zieme ļos no t ā vienlaidus izplat ības are āla. Tom ēr nekas ar ī neliecina, ka pašlaik sk ābardis savas zieme ļu robežas ainav ā Latvij ā ietu mazum ā. Pietiekami augst ā sk ābarža vitalit āte apl ūkotaj ās palienes g āršas un – maz ākā m ērā – bag ātā v ēra bio ģeocenoz ēs apliecina, ka šodien sk ābarža loma meža bio ģeocenoz ēs dr īzāk pieaug nek ā samazin ās.

Summary The European hornbeam ( Carpinus betulus L.) is a very rare tree species in Latvia; therefore, it has been declared a national protected species but the stands with hornbeam are protected biotopes. The sites with the hornbeam arise as small islands outside its principal distribution area and are encountered specifically along the border with Lithuania in Southwest Kurzeme (Figure 1). In the summers of 2001 and 2002 the authors had carried out a landscape ecological survey in two model areas at the scale 1:10000 (Figures 5-6 & 8-10). One of them lies near Lukna (1.1 km²; 56 °14’N and 21 °24’E), the other along the Svent āja River (0.75 km²; 56 °09’N and 21 °17’E). This research has been done with three objectives: (1) to perceive more closely the role of hornbeam into the geographical landscape of its northern distribution limit in Latvia – studying the place of the hornbeam in the forest stands, its distribution into various geotopes (forest habitat types) and positions in local catena, as well as the influence of human actions; (2) to estimate how the edaphic and climatic factors correspond to the hornbeam’s ecological requirements; (3) to regard more thoroughly the nature of this species and its distribution area in the context of Europe’s and Latvia’s geography. European hornbeam is one of the species that forms mixed deciduous forests. Its distribution area comprises mostly western and middle parts of the nemoral zone and almost all of the submediterranean zone as well as reaches into the boreo-nemoral ecotone (Figures 2 & 3). As for the hornbeam’s ecological requirements, the more favourable are the suboceanic and subcontinental regions of nemoral zone. Nevertheless the hornbeam has the role of a

44 NATURE RESEARCH codominant species of mixed deciduous forests mainly in the transitional region between a maritime air masses dependant area (“Europe’s peninsula”) and the inner continental territory: in the former the prevailing role belongs to beech ( Fagus sylvatica ) and oaks ( Quercus robur, Q.petraea ); in the latter the nemoral type forests are made up by species with a broader distribution limits (mostly Quercus robur ). This transitional region is located on the Europe’s submeridional axis, which traverses the continent from the east coast of the Baltic Sea to the Black Sea next to the mouth of the Danube. In its physico-geographical aspect, it is particularly significant in at least three ways: (1) the boreo-nemoral ecotone (transitional link between nemoral and boreal zones) reaches its greatest width here; (2) a considerable part of the Europe’s submeridional axe southern sector can be regarded as a conditional boundary between nemoral zone and forest steppe; (3) it is the borderline between two distinctive natural zone systems. However, the hornbeam’s area toward the north (to approximately 57° N) spreads further at the western side of submeridional axis, i.e., in Scandinavia – on the border between suboceanic and subcontinental climatic regions. Here, as well as on the other side of the Baltic Sea, it reaches into boreonemoral ecotone. The northern edge of hornbeam in Latvia lies almost at the same longitude as in Scandinavia, although its distance from the southern boundary of boreonemoral ecotone is approximately 250 km, while in Scandinavia it is less than 50 km. In that respect the landscapes of Svent āja and Lukna might properly have more northern (boreal) characteristics than its analogues in Scandinavia. It is likely that along the hornbeam’s northern and northwestern boundary the most dominant climatic factor that might limit its further spread is the lack of warmth in summers. In Latvia’s case the length of vegetation period (>5°C, from April 16 to October 29 – 195 days) and the duration of active temperatures period (>10°C, from May 12 to September 29 – 139 days) are close to the lower numerical values of these indicators in the European hornbeam distribution area (Table 2). On the other hand, winter cold might not be the limiting ecological factor that determines the northern edge of the hornbeam along the Baltic Sea eastern coastline. In the researched landscapes hornbeam is not dependant on the substantially greater influence of a winter freeze, compared with Scandinavia or even the nemoral zone at the Europe’s submeridional axis, where a notable inclusion of the hornbeam in natural forest stands can be observed. Less injury through frost in small forest patches is observed in Byelorussia, which lies further to the east, where in the hornbeam’s distribution area the period of winter freeze is longer by one month and the winter cold is more rigorous [ Юркевич , Тютюнов 1985]. The total precipitation (717 mm/year) corresponds rather to the mean than the highest or lowest numerical values in the hornbeam’s area of distribution. On the other hand, one might have to consider the significant irregularity of seasonal precipitation: maximum at the end of summer (86 mm in August); increased precipitation in autumn and winter, which is characteristic of the maritime climate (64 % of the annual amount from July to December); minimum at the end of winter (33 mm in March). In both model areas the biogeocenoses with the inclusion of the hornbeam form “patches” or short intermittent “corridors” in the “matrix” of forests composed of other tree species or agricultural lands. These stands are the remains of formerly more widespread hornbeam forests that 130 years ago covered approximately 750 hectares in Southwest Kurzeme. The sharp enlargement of agricultural lands and increased forest utilization, as well as coniferous forest development for profit, led to a decrease in hornbeam forest. However in the natural stands, too, the presence of hornbeam had decreased due to the ecological competition with spruce. As a consequence in 1920 hornbeam stands covered only 130 hectares [Kiršteins, Eiche 1933], and nowadays the total area is estimated at approximately 50 hectares (Figure 4). In the Lukna’s model area hornbeam grows on the wavy ground moraine plain mainly in the spruce (Picea abies) and secondary birch ( Betula pendula ) stands in the lower tree strata accompanied by lime ( Tilia cordata ) as well as some other species; however, it also forms mixed stands with spruce, lime and maple in the upper tree layer (Figure 5). The sapling and

45 DABAS P ĒTĪJUMI young tree layer in such biogeoceonoses is composed of hornbeam as much as of lime and spruce. The biogeoceonoses where hornbeam codominates lie along the valley slope or along its crossing ravines, but on the insufficiently drained positions and drainage-divide locations the hornbeam is lacking (Figure 6). From the described 38 biogeoceonoses, more like the zonal climax, might be: - lime-hornbeam forest with scattered spruce and aspen trees and rarely hornbeam in the regrowth and Stellaria holostea, S. nemorium, Galeobdolon luteum, Galium odoratum, Oxalis acetosella in the ground layer (relevé 1a); - hornbeam’s forest with spruce at the lower tree strata, lime, hornbeam and spruce regrowth and Galeobdolon luteum, Oxalis acetosella, Stellaria holostea, Galium odoratum in the ground layer (relevé 3 & Figure 7). Although these biogeoceonoses are protected, some forest-purifying work has been done to facilitate the hornbeam’s predominance over other tree species (mainly in the relevé 1a). In the phytosociological aspect these biogeoceonoses are classified as the communities belonging to association Tilio-Carpinetum , subassociation typicum [Laivi ņš 1991]. The soils are formed on bipartite uncalcareous parent material (loamy sand on boulder loam), possessing highly active acidity and a low base saturation percentage, as well as some podzolation features in their morphological profile; on the other hand, the podzolized layer is not clearly present (Tables 3 & 4). Such characteristics are more like the subassociation calamogrostetosum or even like the soils of coniferous forests [Kwiatkowski, Pedrotti 1994]; yet, increased calcium cation content in the litter layer and a particularly well developed humus layer might be explained by the deciduous tree (including hornbeam) stands influence on the soils. In the terms of zonal classification, these biogeoceonoses might be called boreo-nemoral . To the contrary, in the model area of Svent āja, hornbeam is present in the river valley (Figure 8 & 10). Yet it grows on the flood plain’s flaky alluvial deposits (loamy sand in upper parts and sand below), forming remarkably species-richer mixed deciduous forest stands as in Lukna, not encountering the competition with spruce. A small hornbeam cluster used to grow here [Kiršteins, Eiche 1933], but nowadays biogeoceonoses close to edaphic sub-climax stadium with nemoral zone’s species prevalence had grown up. It is an oak-hornbeam forest that in the upper tree strata and young tree layer also includes lime, maple ( Acer platanoides ) and ash ( Fraxinus excelsior ). The shrub layer is composed of Padus avium, Sorbus aucuparia, as well as Corylus avellana, Ribes rubrum, Rhamnus cathartica and an existent wide diversity (Convallaria majalis, Polygonatum multiflorum, Chrysosplenium alternifolium, Aegopodium podograria, Urtica dioica, Filipendula ulmaria ) in ground cover (Figure 11). Influenced by such rich vegetation as well as by additional nutrient supply precipitating from flood water, the soils possess not only high humus content but also neutral reaction and high basic saturation (Tables 3 & 4). In zonal terms, such biogeoceonoses refer to the nemoral type. Therefore heteronomous / transit position of the small river flood plain proves to be more favourable for the hornbeam than autonomous / transit locations on the ground moraine plain outside the valleys. However the hornbeam manages to compete with other species (including spruce) and influence the communities and soils under both conditions; it is presently a rather progressive than regressive species in its northern distribution boundary in Latvia.

Atsauces Basalykas A. (ed.) (1958). Lietuvos TSR fizin ė geografija I . Vilnius: Valstibine politines ir mokslines literat ūros leidykla, 504 lpp. Bušs K. (1981). Meža ekolo ģija un tipolo ģija . Rīga: Zin ātne, 64 lpp. Géographie de la Lorraine (1983). dir. René Frécaut. Nancy: Presses Universitaires de Nancy, pp. 3-119. Jahn G. (1991). Temperate deciduous forests of Europe. Ecosystems of the World, vol. 7. Temperate Deciduous Forests, eds. E. Röhrig and B.Ulrich. Amsterdam: Elsevier, pp. 377 -505.

46 NATURE RESEARCH

Kiršteins K., Eiche V. (1933). Balt ā sk ābarža (Carpinus betulus L.) dabisk ā izplat ība un ekolo ģija Latvij ā. LU Raksti. Lauksaimn. fak. s ēr. 2., Nr. 13. R īga, 343.- 448. lpp. Kwiatkowski W., Chojnacki T. (1994). Experiences of Polish Authors. Phytocoenosis, vol.6 (N.S.). Supplementum Cartographiae Geobotanicae 4. Warszawa-Białowie ża, pp. 119-125. Kwiatkowski W., Pedrotti F. (1994). Determinism and the origin of vegetation differentiation. Geo-ecological forest landscapes. Phytocoenosis, vol.6 (N.S.). Supplementum Cartographiae Geobotanicae 4. Warszawa-Białowie ża, pp. 119-125. Laivi ņš M. (2000). Balt ā sk ābarža (Carpinus betulus L.) audze Svent ājas upes ielej ā. II Latvijas ģeogr āfijas kongress. R īga: Latvijas ģeogr āfijas biedr ība, 33.-35. lpp. Laivi ņš M. (1992). Luknas sk ābaržu audze. Bot āniskie liegumi. Rīga: Zin ātne, 14.-35. lpp. Laivi ņš M. (1991). Klassifikation der Linden-Heinbuchengesselschaften (Tilio-Carpinentum) in Litauen und Lettland. Veröff. Geobot. Inst. ETH, Stiftung Rübel, Bd. 106. Zürich, S. 35-52 Meteorolo ģisko nov ērojumu dati par 1928.-1929. gadu Liep ājai . Valsts Hidrometeorolo ģisk ās pārvaldes datu fonda materi āli (nepublic ēts). Ozenda P. (1994). Végétation du Continent Européen . Lausanne – Paris: Delachaux et Niestlé, 271 pp. Puhe J., Ulrich B. (2001). Global Climate Change and Human Impacts on Forest Ecosystems: postglacial development, present situation, and future trends in Central Europe. Ecological studies , vol. 143. Heidelberg: Springer-Verlag, 594 pp. Segli ņš V. (2001). Holoc ēna nogulumu stratigr āfija Latvij ā un to starpre ģion ālā korel ācija . Rīga: Latvijas Universit āte, 193 lpp. Sjörs H. (1963). Amphi-Atlantic zonation, Nemoral to Arctic. North Atlantic Biota and Their Histor. ed. A. Löve and D. Löve. Oxford: Pergamon Press, pp. 109-125. Taks ācijas apraksts. 1999. g. inventariz ācija. Dunikas mežniec ība (2000). Liep āja: SIA Latvijas mežu ier īcība (nepublic ēts). Заповедники СССР : Заповедники Прибалтики и Белоруссии (1989). Москва : Мысль , 320 с. Природа Белоруссии (1986). Минск : Белорусская Советская Энциклопедия , 600 с. Влажность воздуха , атмосферные осадки , снежный покров (1968). Справочник по климату СССР . Латвийская ССР . Часть IV. Ленинград : Гидрометеоиздат . 210 c. Температура воздуха и почвы (1965). Справочник по климату СССР . Латвийская ССР . Часть II. Ленинград : Гидрометеоиздат , 192 c. Юркевич И. Д., Тютюнов А. З. (1985). Грабовые леса Белоруссии : типология , структура , продуктивность . Москва : Наука и техника , 201 с.

Interneta resursi http://www.latvijasdaba.lv/aizsardziba/teritorijas.html http://www.varam.gov.lv/vad/Latviski/Likumd/MK/117.htm http://www.geo.arizona.edu/palynology/geos462/02holocene.html

47 DABAS P ĒTĪJUMI

Comparison of humic substances from Latvia depending on their origin Humusvielu īpaš ības saist ībā ar to veidošan ās apst ākļiem Latvij ā

Māris Kļavi ņš, Ineta Rozenbaha, O ļģ erts Nikodemus, Jud īte Dip āne

1. Introduction Of importance in environmental processes are organic substances left after the decay of living organisms (refractory organic matter), consisting most immediately of humic substances. Humic substances are a general category of naturally occurring, biogenic, heterogeneous organic substances that can generally be characterised as being yellow to black in colour, having high molecular weight and being refractory. Humic substances can be divided into three fractions: a) humin is the part of humic substances that is not soluble in water at any pH; b) humic acid is the part of humic substances that is not soluble in water under acidic conditions (below pH 2), but becomes soluble at greater pH; c) fulvic acid is the part of humic substances that is soluble under all pH conditions [Thurman 1985]. Humic substances form most of the organic component of soil, peat and natural waters; they influence the process of formation of fossil fuels and play a major role in the global carbon geochemical cycle. About 60-85 % of the organic matter in soil consists of humic substances [Thurman 1985]; the concentration changes depending on the soil origin [Lu et al. 2000]. Interaction of humic substances with xenobiotics may modify the uptake and toxicity of these compounds and affect fate of pollutants in environment [Chefetz et al. 2000]. At the same time the soil and peat humic substances may be regarded as a valuable substance which may find manifold uses for a variety of purposes [Kļavi ņš 1998]. Humic substances are therefore of great importance not only as processes in the environment, but also as a resource. Many question about the dependence of humic substances’ properties on their origins are still open. It has been shown that the structure and properties of soil humic matter differ among soil humic matter of different origins [Remaury et al. 1999; Baran čikova et al. 1997]; however, considering the great variability of environmental processes, the actual relationship is far from being explained. Recently a lot of effort has been devoted to developing reference samples for humic matter, which might then represent basic categories of humic substances [Remaury et al. 1999]. The aim of the present study is to describe the properties of humic substances isolated from different soils in Latvia, peat, aquatic humic substances and reference samples, in order to evaluate the impact of the environmental conditions on the basic properties of humic substances.

2. Materials and methods Humic substances were isolated from the peat of Latvia, representing different peat types and the mechanisms in their formation. Soil samples from the uppermost layer were obtained from different sites in Latvia. Brown and podzolic soils were sampled in the Taurene district, anthrosols at an abandoned fuel station within the territory of R īga, and hydromorphic soils in the territory of the Krustkalni Reserve. Peat samples were obtained as industrially produced peat from mines near Olaine, Lutri ņi and T ūja. Water samples were obtained from Lake Burtnieks (eutrophic waters), Lake Mazais Baltezers (mesotrophic waters), Lake Čortogs (oligotrophic waters) and Lake Islienas (dystrophic waters); sediments from the Daugava were also used. The selected soils from Latvia represent the principal soil types. Humic acids were extracted and purified, using procedures recommended by the International Humic Substance Society [K ļavi ņš 1998]. Humic and fulvic acids were isolated from the Latvian water samples by the Thurman and Malcolm method (1981). Three commercial humic acids (Aldrich Chemical Company, Arctech Inc. and IHSS) and fulvic acid after purification were used for comparison. The detailed isolation procedure and basic properties of these humic substances are described elsewhere [K ļavi ņš et al. 1997; 1999].

48 NATURE RESEARCH

3. Results and discussion Properties of different environments and thereby the properties of humic substances are influenced by geographical, geological, geochemical and many other processes; in these respects the situation in Latvia can be characterised as highly diverse. First to be considered are the possible impacts on geographical factors: the surface topography, morphology, climate. The surface geology of Latvia has been formed by Quaternary glacial and ancient sea sediments and also by recent exogenous processes. The most widely distributed parent soil materials are moraine loam and sands, which are resistant to weathering processes. More than half of Latvian soils are humic podsols with a comparatively high content of organic matter. At the same time a high variability of soil types is characteristic for Latvia. Concentrations of humic substances in surface waters can also be regarded as being high ─on the one hand due to high productivity in surface waters due to eutrophication, but on the other hand due to substantial fluxes in organic materials from adjacent territories (soil and peat humic matter). The amounts and properties of humic substances in Latvia are substantially influenced by biota and human inputs. These last influences can substantially effect the properties of soil humic matter, both sedimentary and aquatic humic substances; therefore, the environment of Latvia can be characterised as highly diverse in respect to the production of organic substances, which may also substantially influence the properties and the structure of the humic substances produced. The runoff of humic substances from the territory of Latvia (Figure 1) can be considered to be a general indicator of the intensity in the production of humic substances. The highest influx of humic substances is from the basin of the Lielupe, indicating more intensive flows of humic substances; the intensity is possibly due to human impact. At the same time a high intensity can also be observed in territories dominated by wetlands in relatively small catchments.

Figure 1 . Export of humic substances from river basins in Latvia 1. att ēls. Humusvielu īpatn ējā notece Latvijas upju baseinos

The elemental composition of humic substances from the soils, water and peat of Latvia [K ļavi ņš et al. 1997; 1999] is generally similar to that of humic substances presented in the literature [Baran čikova et al. 1997; Remaury et al. 1999; Lu et al. 2000]; however, it differs from the composition of commercially available preparations, possibly isolated from coal and low rank lignite.

49 DABAS P ĒTĪJUMI

-aquatic HA, - aquatic FA, -soil HA, - soil FA.

Figure 2. Van Krevelen graphs of elemental and functional composition ratios for humic and fulvic acids 2. att ēls. Humusvielu elementsast āva un funkcion ālo grupu Van Krevelena grafiki

Humic acids commonly have much higher carbon concentrations than fulvic acids, but at the same time oxygen, carboxyl group concentrations are higher in fulvic acids. To characterise elemental composition, atomic ratios (Van Krevelen graphs) are often used. H/C versus O/C ratios (Figure 2) reflect the relative percentage of aromaticity in structures of humic substances. Chemical processes influencing the formation of humic acids can be evaluated by the van Krevelen diagram. To the extent that most important processes influencing the structure of humic structures can be described as demethylation (removal of the CH 3 group), dehydration and decarboxylation (removal of the COOH group), the same diagram (Figure 2) can also be used to study the humification process. Demethylation, dehydration and decarboxylation processes result in increased aromaticity and increased humification. Figure 2 shows that demethylation and dehydration processes dominate in the generation of humic acids. The aromaticity of peat humic acid and soil humic acid is highest. Lowest among the humic acids is the humification degree for humic acids from waters. The pattern of the fulvic acids’ positions in the van Krevelen graph is similar.

50 NATURE RESEARCH

Concentrations of carboxyl groups and phenolic hydroxyl groups are lower in humic substances from soils (Table 1) than in humic substances from water. The most dominant functional groups in the structure of the aquatic humic structures are carboxyl and phenolic hydroxyl groups. The concentrations of carboxyl groups are higher in fulvic acids (~2 mmol·g 1), while the humic acids have more phenolic hydroxyl groups (1.0-1.5 mmol·g -1). In general, the concentrations of carboxyl groups correlate to the O/C ratio (Figure 2), thus indicating that the dominant portion of the oxygen in humic molecules is in the form of carboxyl groups. Nitrogen concentrations in the humic acids are ~1.5 times higher than in the fulvic acids.

Table 1 Characteristics of Humic Substances from Different Environments (Mean Values From 5 Samples) Atš ķir īgas izcelsmes humusvielu raksturojums

Humic substances C, % H, % N, % Mn COOH, mmol/g Humic acids Soils Brown soils 55.12 5.25 4.30 1300 0.91 Podzolic soils 54.10 5.25 3.68 1800 1.05 Anthrosols 57.15 3.75 7.63 3500 1.65 Hydromorphic soils 53.12 5.02 3.48 1500 0.98 Peat sedge-hypnum peat 48.15 4.23 1.25 1100 0.81 wood-Sphagnum peat 50.21 4.76 1.15 1250 0.95 Fuccum-Sphagnum peat 51.05 4.55 1.18 1200 0.84 Water eutrophic lakes 52.46 4.06 1.78 2790 2.81 mesotrophic lakes 53.75 4.35 2.05 2450 2.29 oligotrophic lakes 55.62 4.60 1.09 4500 1.89 dystrophic lakes 54.83 4.55 1.12 4000 1.51 Sediments 52.05 4.23 1.98 2300 1.25 Fulvic acids Soils Brown soils 49.31 4.64 2.95 1200 1.87 Podzolic soils 42.33 4.54 2.87 1300 1.65 Anthrosols 44.75 4.81 3.65 1250 1.75 Hydromorphic soils 47.85 4.31 3.48 1300 1.43 Peat sedge-hypnum peat 46.85 3.26 1.26 890 1.12 wood-Sphagnum peat 47.28 3.98 1.75 1200 1.20 Fuccum-Sphagnum peat 48.12 4.05 1.87 1200 1.15

Important information about basic structural differences of humic substances can be provided by their UV spectra. It has been suggested that the slope of the adsorption curves as measured by the ratios of UV absorbency at 465 and 665 nm are inversely related to the condensation of aromatic groups (aromaticity), and also to particle size and molecular weight [Chin et al. 1994]. The higher E 4/E 6 ratios measured for the aquatic fulvic acid, with respect to those of soil origin, are in general agreement with data in the literature and suggest a lower degree of condensed aromatic systems and smaller particle sizes or molecular weights than for aquatic humic substances. The E 4/E 6 ratio for fulvic acids is higher than for humic acids, thus this ratio correlates with the changes in molecular mass of humic substances (Table 3). Within the UV spectra, the molar absorptions of the humic substances were measured at 280 nm. Calculation of aromaticity of humic matter and evaluation of its origin can be done using the following equation [Chin et al. 1994]: aromaticity = 0.05 ∋ + 6.74 (∋ – molar absorption, L (mole C) -1 cm -1) A comparison of molar absorption and the calculated values of aromaticity found in this study with those from the literature (Table 2) allows one to evaluate the impact of different

51 DABAS P ĒTĪJUMI sources on the structure and properties of humic substances. Humic substances from soils have a higher degree of aromaticity and molar absorption than those from water.

Table 2 Light Absorbance Properties and Aromaticity of Humic Substances Humusvielu sorbcijas raksturojums Molar absorption, E /E Aromaticity, % M L (mole C) -1 cm -1 4 6 w FA Missouri River a 247 13.9 20.4 - FA Ohio River a 274 17.2 24.3 - FA Minnesota groundwater a 122 3.53 12.6 - FA Suwannee River a 389 20.7 24.8 880 FA Lake Fryxell a 150 - 13.0 - FA Coal Creek b 401 20.7 27.4 - FA Lake Burtnieku b 214 8.6 17.4 2200 FA Lake Liep ājas b 189 9.4 16.1 1650 HA-soil Brown soils 501 5.4 41.4 1300 Podzolic soils 444 6.5 36.7 1800 Anthrosols 269 7.8 32.4 3500 Hydromorphic soils 681 5.6 56.3 1500 a – Chin et al ., 1994; b – K ļavi ņš et al ., 1997

Direct evidence of the structural features of humic substances provides their 13 C NMR spectra. The signals in these NMR spectra represent different types of carbon atoms. The 13 C NMR spectra can be divided into several chemical shift ranges (Figure 3), indicating the presence of different major structural elements into structure of the humic substances. Region A (0-50 ppm) consists primarily of aliphatic carbon resonances (methyl, methylene and methine carbons). Region B (50 to 60 ppm) consists of methoxylcarbon (-OCH 3) resonance signals. Region E (110 to 140 ppm) is assigned to the resonance of unsubstituted and alkysubstituted aromatic carbons. Region F (140 to 160 ppm) consists of the resonance of the aromatic carbons substituted by oxygen and nitrogen (e.g., phenols, aromatic ethers or amines). This analysis allows the direct evaluation of the substantial differences among humic substances of differing origins and the substantially lower aromaticity of aquatic humic substances in comparison with commercial humic substances. It can be concluded that the properties of humic substances depend on the origin of the humic matter. The similarities existing among humic substances reflect not so much the environment from which they has been isolated but rather the conditions of their formation. These differences may be explained by the proportions of production and transformation process intensities in the relevant environments. The distinctive distribution of functional groups and the major building blocks of humic substances may reflect their production and structure alteration due to microbial degradation and geochemical alteration. Fulvic acid formation may occur through condensation reactions involving compounds derived from their precursor organic materials or through the production of residual recalcitrant compounds in the microbial degradation of their precursor organic material. For peat humic acids, lignin is not included in the set of precursor materials, and carbohydrates and aliphatic structures are relatively abundant. Carbohydrate structures, however, are the most labile and are rapidly degraded by microorganisms. Similarity between humic substances from peat and soil indicate either the dominance of allochtohonous peat humus or the deep transformation of autochthonous humic material.

4. Conclusions The elemental, functional, mass-molecular and spectral characterisation of humic substances stresses the role of their origin on the properties of these humic substances. Humic substances from different soil, water and peat types differ in their properties. The similarity in the structure and properties of humic substances suggests the importance of the intensity of

52 NATURE RESEARCH biological transformation of organic matter on their structure. The pattern of differences among Latvian humic substances, peat, soil, the IHSS reference and commercial samples, demonstrates that even within such a territory as Latvia it is impossible to isolate one reference sample that would be representative of humic substances.

Figure 3. 13 C-NMR spectra of humic substances: 1– humic acid from the Daugava; 2 – humic acid from Lake Baltezers; 3 – humic acid from groundwater; 4 – commercial humic acid (Aldrich) 3. att ēls. Humusvielu 13 C KMR spektri: 1 Daugavas hum īnsk ābe; 2 Baltezera hum īnsk ābe; 3 pazemes ūde ņu hum īnsk ābe; 4 r ūpnieciski ražota hum īnsk ābe

Kopsavilkums No daž ādām Latvijas augsn ēm un k ūdras izdal ītām humusviel ām analiz ēts elementsast āvs un funkcionālo grupu sast āvs, veikta sast āva anal īze (UV, fluorescences, EPR). To īpaš ības sal īdzin ātas ar daž ādas izcelsmes humusvielu visp ārīgaj ām īpaš ībām, nov ērt ējot humifik ācijas procesa raksturu. Par ādīta humusvielu īpaš ību atkar ība no humifik ācijas procesa apst ākļiem.

53 DABAS P ĒTĪJUMI

References Aiken G. R., McKnight D.M. and Wershaw R.L. (Eds.) (1985). Humic Substances in Soil, Sediment, and Water. Geochemistry, Isolation and Characterization . Wiley, New York, 550 p. Baran čikova G., Senesi N. and Brunetti G. (1997). Chemical and spectroscopic characterization of humic acids isolated form different Slovak soil types. Geoderma , vol. 78, pp.251-266. Chefetz B., Deshmukh A.P. and Hatcher P.G. (2000). Pyrene sorption by natural organic matter. Environ. Sci. Technol., vol. 34(14), pp. 2925-2930. Chen Y., Senesi N. and Schnitzer M. (1977). Information provided on humic substances by E4/E 6 ratios. Soil Sci. Soc. Amer J ., vol. 41(2), pp. 352-358. Chin Y-P., Aiken G. and O'Loughlin E. (1994). Molecular weight, polydispersity, and spectroscopic properties of aquatic humic substances. Environ. Sci. Technol ., vol. 28(11), pp. 1853-1858. Frimmel F.H. and Kumke M.U. (1998). Fluorescence decay of humic substances. A comparative study. In: G.Davies and E.A.Ghabour (Eds.), Humic substances: structures, properties and uses. Royal Society of chemistry. Cambridge, pp. 113-123 Hautala K., Peuravuori J. and Pihlaja K. (2000). Measurement of aquatic humus content by spectroscopic analyses. Wat. Res ., vol. 34(1), pp.246-258. Kļavi ņš M., Aps īte E. and Parele E. (1997). Humic substances in surface waters of Latvia. Proc. Latv. Acad. Sci., Ser. B , vol. 51 (3/4), pp. 143-153. Kļavi ņš M., Serž āne J. and Supe A. (1999) Properties of soil and peat humic substances from Latvia. Proc. Latv. Acad. Sci, ser B , vol. 53(5), pp. 249-256. Kļavi ņš M . (1998). Aquatic humic substances: Characterisation, Structure and Genesis . Rīga:LU, 286 p. Louchouarn P., Apsahl S. and Benner R. (2000). Isolation and quantification of dissolved lignin from natural waters using solid-phase extraction and GC-MS. Anal. Chem. , vol. 72(13), pp. 2780-2787. Lu Q.X., Hanna J.V. and Johnson W.D. (2000). Source indicators of humic substances: an elemental composition, solid state 13 C CP/MAS NMR and Py-GC/MS study. Appl. Geochem. , vol. 15, pp. 1019-1033. Methods of Soil Analysis (1989). Madison, Wisconsin: American Society of Agronomy Inc. Publisher, 1247 p. Remaury M., Benmouffok A., Dagnac J. and Gauquelin Th. (1999). Pedogenesis and distribution of humic substances in Pyrenean soils, France. Analusis , vol. 27(5), pp. 402-404. Senesi N. and Sakallariadou F. (1994). Structural and functional chemical properties of marine and coastal sedimentary humic acids. Environ. Internat ., vol.20(1), pp.3-9. Senesi N. and Steelink C. (1989). Application of ESR spectroscopy to the study of humic substances. In: Humic substances II. In search of structure. M.B.H. Hayes, P. MacCarthy, R.L. Malcolm and R.S. Swift (Eds.). New York :Wiley, pp. 373-408. Thurman E. M . (1985). Organic Geochemistry of Natural Waters. Wageningen: Martinus Nijhoff/Dr.W.Junk Publishers, 234 p. Thurman E. M. and Malcolm R.L. (1981). Preparative isolation of aquatic humic substances. Environ. Sci. Technol ., vol. 15, pp. 463-466.

54 HUMAN GEOGRAPHY

Migr ācijas procesi Latvij ā un to re ģion ālās atš ķir ības Latvian Regional Differences in the Migration Processes

Andris Bauls un Zaiga Krišj āne

Šaj ā rakst ā galvenok ārt analiz ēti migr ācijas procesi un to teritori ālās atš ķir ības laika posm ā no 1993. l īdz 2000. gadam. Lai gan ārējās migr ācijas rezult ātā kopš 1989. gada iedz īvot āju skaits vairs nepalielin ās, s ākot no 1993. gada šajos procesos tikpat k ā vairs nav tik izteikti cieša saikne ar bijušo PSRS migr ācijas telpu, un pak āpeniski palielin ās iekšzemes migr ācijas loma kop ējos migr ācijas procesos. Darba m ērķis ir nov ērt ēt re ģion ālos migr ācijas procesus un migr ācijas pl ūsmas atš ķir īgas hierarhijas l īme ņa apdz īvotaj ās viet ās Latvij ā.

Pl ūsmu un apjomu izmai ņas Līdz ar soci āli ekonomiskaj ām un politiskaj ām p ārmai ņā m valst ī notikušas izmai ņas migr ācijas procesos Latvij ā. Par domin ējošo ir k ļuvusi migr ācija valsts iekšien ē, kuras īpatsvars 2000. gad ā veidoja 93% no kop ējā migr ācijas apjoma. Lai gan iekš ējās migr ācijas kop ējais apjoms, sal īdzinot ar 1990. gadu, ir samazin ājies par vienu trešda ļu, 90. gadu s ākum ā tas pārsniedza 50 t ūkstošus iedz īvot āju gad ā, bet laika posm ā no1993. līdz 1998. gadam ikgad ējās iekš ējās migr ācijas apjoms bija nostabiliz ējies 39 000 iedz īvot āju l īmen ī, tas ir 1,6% no kop ējā iedz īvot āju skaita valst ī. S ākot ar 1999. gadu, iekš ējās migr ācijas apjoms ir v ēl nedaudz samazin ājies l īdz – 37000 cilv ēku gad ā un vid ēji gad ā, iekš ējās migr ācijas aprit ē ir iesaist ījušies 1,5% no visiem valsts iedz īvot ājiem. Šaj ā laika posm ā b ūtiski mazin ās starpvalstu migr ācijas loma un intensit ātes r ādītāji. Ja 1993. gad ā no valsts izce ļoja 18810 cilv ēku, tad 2000. gad ā vairs tikai 3473 [LR CSP 2001]. Latvija 8 gadu laik ā starptautisk ās migr ācijas rezult ātā zaud ējusi 78 395 iedz īvot ājus, t.i. 3.2% no valsts iedz īvot āju skaita. 60% no š ī iedz īvot āju skaita zuduma starp to ir Rīgā. Šie rādītāji apliecina, ka migr ācijas procesi ir nostabiliz ējušies un galvenok ārt balst ās uz endog ēno migr ācijas potenci ālu, jo b ūtiski mazin ājusies saikne ar NVS valst īm, lai gan ar šo valstu grupu joproj ām ir saist īts liel ākais ārējās migr ācijas apgroz ījums.

1.tabula Iekšzemes migr ācijas pl ūsmas un to dinamika Latvij ā* Dynamics of internal migration flows

1993 1998 2000 Pl ūsmas apjoms % apjoms % apjoms % Total flows 37046 100 38729 100 34989 100 1.Pils ētas → pils ētas 11068 30 11711 30 11224 32 pils ētas → lauki 11734 32 11542 30 10839 31 lauki → pils ētas 8892 24 11217 29 9674 28 lauki → lauki 5352 14 4259 11 3252 9 2.Iebrauca pils ētās 19960 54 22928 59 20898 60 Iebrauca laukos 17086 46 15801 41 14091 40 3.Izbrauca no pils ētām 22802 62 23253 60 22063 63 Izbrauca no laukiem 14244 38 15476 40 12926 37

*izveidota, izmantojot LR CSP 1994,1999,2001 datus

Noz īmīgas ir iekš ējās migr ācijas pl ūsmas starp pils ētām un lauku apdz īvotaj ām viet ām. Tās veido apm ēram 40% no valsts iekš ējās migr ācijas apjoma. Laukos laika posm ā no 1993.

55 CILV ĒKA ĢEOGRĀFIJA līdz 2000. gadam bija v ērojams iedz īvot āju pieaugums migr ācijas rezult ātā. Šo pozit īvo pieaugumu galvenok ārt nodrošin āja R īgas pils ēta. Tom ēr šin ī period ā no laukiem vair āk ir aizbraukuši uz republikas pils ētām un maz ām pils ētām, nek ā no š īm pils ētām aizbraukuši uz laukiem. Lauku iedz īvot ājiem ir rakstur īga augst āka migr ācijas aktivit āte, jo 1993.-2000. gad ā vid ēji 40% no visa iekšzemes migr ācijas apjoma veido lauku iedz īvot āji, lai gan laucinieku īpatsvars šaj ā period ā nep ārsniedz 31% no valsts iedz īvot āju skaita. Būtiski ir main ījuš ās iekš ējās migr ācijas pl ūsmas. Kopš 1990. gada Latvijas pils ētas kopum ā zaud ē iedz īvot ājus, iz ņē mums bija vien īgi 1995.-1996. gads, kad pils ētās bija neliels pozit īvs migr ācijas saldo. Pils ētnieku atgriešanos laukos var skaidrot ar to, ka p ēc 2.pasaules kara noteicoš ā Latvijas iekš ējā migr ācij ā bija p ārvietošan ās no laukiem uz pils ētām, no att ālākajiem rajoniem uz valsts centr ālo da ļu. Viet ējā l īmen ī šie procesi izpaud ās k ā iedz īvot āju p ārvietošana no viens ētām uz lauku ciematiem, it īpaši t ā saucamajiem perspekt īvajiem ciematiem [Markausa 1997] . T ātad š ī perioda noteicoš ā tendence migr ācij ā bija iedz īvot āju virz ība uz valsts centr ālo da ļu ar izteiktu migrantu koncentr āciju pils ētās. P ētījumi 90. gadu s ākum ā r āda, ka viens no atgriešan ās mot īviem laukos – dzimtaj ā viet ā ir saist īts ar īpašumu denacionaliz āciju laukos. Gatav ību main īt dz īvesvietu izteica gados jauni cilv ēki, k ā ar ī iedz īvot āji pensijas vai pirmspensijas vecum ā, tai skait ā ar ī 60. gados uz pils ētu devušies r īdzinieki. Zemes reformas s ākumposm ā iedz īvot āju skaits migr ācijas ietekm ē att ālākajos novados, it īpaši Latgal ē, ir audzis strauj āk nek ā valsts centr ālaj ā da ļā , jo no Austrumlatvijas rajoniem bija vair āk izce ļojošo iepriekš ējos gadu desmitos [Egl īte 1997, Markausa 1997]. Daudzi p ētnieki to skaidro k ā p ārmai ņu perioda fenomenu, jo, k ā r āda veikt ās aptaujas, galvenais mot īvs dz īves vietas mai ņai ir soci āli ekonomiskie apst ākļi, kas šaj ā period ā ļoti strauji main ījās [Markausa, 1997]. V ēlāko gadu iekš ējās migr ācijas pl ūsmu dinamika par āda, ka šim migr ācijas virzienam un mot īvam ir bijis pagaidu raksturs, bet nelabv ēlīgie soci ālekonomiskie apst ākļi, tai skait ā ar ī augstais bezdarba līmenis un darba vietu tr ūkums vienlaic īgi iez īmē ar ī citu migr ācijas virzienu, ko pastiprina iedz īvot āju aizpl ūšana no perif ērij ām. To apliecina Latgales rajonu migr ācijas pl ūsmas uz valsts vidieni. Piem ēram, iece ļot āju īpatsvars R īgā no Latgales pieaug ar katru gadu. 1993. gad ā no Latgales iebraukušo īpatsvars bija 13%, 2000. gad ā tas sasniedza jau 17% no R īgā iebraukušo skaita. [LR CSB 1994-2001] Rakstur īgi, ka daudzi r īdzinieki, faktiski mainot savu dz īvesvietu Latvij ā, ne vienm ēr piere ģistr ējās jaunaj ā dz īvesviet ā un daudzi no vi ņiem l īdz ar p ārcelšanos uz laukiem joproj ām saglab āja pierakstu R īgā, lai nezaud ētu dz īvokli (vai iesp ēju uzlabot dz īves apst ākļus) galvaspils ētā. T ā daudzi no šiem lauciniekiem statistik ā visp ār netiek uzskait īti [ Egl īte 1997]. Migr ācijas apjomu un pl ūsmu nov ērt ējuma precizit āti ietekm ē migrantu uzskaites k ārt ība, kura vairs neliek cilv ēkam oblig āti re ģistr ēties jaunaj ā dz īvesviet ā. Šo procesu par āda ar ī pētījumi Igaunij ā, ka bieži vien tieši gados jauni cilv ēki (galvenok ārt 20-29 gadus veci) nere ģistr ējas sav ā jaunaj ā dz īvesviet ā, it īpaši tie, kuri ierodas no laukiem pils ētās [Sjöberg 1998]. Dom ājams, ka biež āk re ģistr ējas t ās iedz īvot āju grupas, kas ir saist ītas ar daž ādu soci ālu pabalstu vai pal īdz ības sa ņemšanu dz īvesviet ā. Visbiež āk tie ir gados vec āki cilv ēki, k ā ar ī ģimenes ar b ērniem. Migr ācijas pl ūsmu anal īze starp daž āda hierarhijas ranga apdz īvotaj ām viet ām (galvaspils ēta, republikas pils ētas, rajonu centru pils ētas, pils ētas – viet ējie centri un lauku apdz īvot ās vietas) nor āda, ka t ām ir atš ķir īgi migr ācijas saldo. R īga kopš 1993. gada iekšzemes migr ācijas rezult ātā ir zaud ējusi 12 195 vai 1,5% no R īgas iedz īvot āju skaita 2000. gad ā. R īgai ir negat īvs migr ācijas saldo ar vis ām zem ākas hierarhijas ranga apdz īvot ām viet ām, iz ņemot rajonu pils ētas. Republikas pils ētām 1993.-2000. gad ā migr ācijas saldo ir pozit īvs gan kopum ā, gan attiec ībā pret cit ām atš ķir īgas hierarhijas l īme ņa apdz īvotaj ām viet ām. Turpret ī rajonu pils ētām kop ējais migr ācijas saldo, tāpat ar ī ar cita l īme ņa hierarhijas ranga pils ētām, iz ņemot maz ās pils ētas ir negat īvs. Analiz ējot migr ācijas pl ūsmas pils ētās, varam secin āt, ka R īgā bieži iebrauc iedz īvot āji no rajonu pils ētām, kuriem viena no domin ējoš ām dz īvesvietas mai ņas motiv ācij ām ir iesp ēja atrast lab āk apmaks ātu darbu. Līdz ar to rajonu pils ētas zaud ē sam ērā kvalific ētus speci ālistus.

56 HUMAN GEOGRAPHY

Savuk ārt republikas pils ētas piesaista darbasp ēku no apk ārt ējās teritorijas un pils ētām. Turpret ī uz mazaj ām pils ētām var ētu doties gados vec āki iedz īvot āji no R īgas, savuk ārt jaunieši p ārce ļas dz īvot uz liel ākām pils ētām, ar ī lai ieg ūtu izgl ītību. R īgā ik gadus koncentr ējas apm ēram puse no Latvijas jauniešiem, kam m ācības un studijas ir domin ējošais dz īvesvietas mai ņas mot īvs.

2.tabula Iekš ējā migr ācijas saldo daž āda hierarhijas l īme ņa apdz īvot ās viet ās 1993–2000* Net of internal migration in different types of settlements 1993–2000

Viet ēja Lauku Republikas Rajona Kop ā Rīga līme ņa apdz īvot ās pils ētas centri centri vietas Rīga –12195 0 2088 –1683 3441 8349 Republikas pils ētas 7084 –2088 0 –1446 –598 –2952 Rajona centri –3498 1683 1446 0 –277 646 Viet ēja l īme ņa centri 2908 –3441 598 277 0 –342 Lauku apdz īvot ās 5701 –8349 2952 –646 342 0 vietas * izveidota, izmantojot LR CSP datus

Teritori ālās atš ķir ības un migr ācijas re ģioni Latvij ā past āv ne tikai atš ķir ības starp migr ācijas pl ūsm ām, bet ar ī teritorijas atš ķiras p ēc migr ācijas procesu intensit ātes un apjoma. Lorenca l īkne atspogu ļo iedz īvot āju nevienm ērīgo sadal ījumu ar izteiktu to koncentr āciju valsts galvaspils ētā. Ja sal īdzin ām to ar migrantu sadal ījuma l īkni, redzam, ka ar ī šiem rādītājiem piem īt koncentr ācijas tendences, ta ču to sadal ījums ir vienm ērīgāks, par to liecina apr ēķ in ātie iedz īvot āju bl īvuma k=0.21 un migr ācijas bl īvuma k=0.07 koncentr ācijas koeficienti (sk. 1. att ēlu)

1,0 1,0

0,9 0,9

0,8 0,8

0,7 0,7

0,6 0,6

0,5 0,5 ju skaits cijas apjoms ā ā vot ī

0,4 Migr 0,4 Iedz

0,3 0,3

0,2 0,2

0,1 0,1

0 0,2 0,4 0,6 0,8 1,0 0 0,2 0,4 0,6 0,8 1,0 Plat ība Iedz īvot āju skaits

1. att ēls. Iedz īvot āju un migr ācijas bl īvuma Lorenca l īknes Latvijas migr ācijas re ģionos 2000. gad ā Figure 1. Lorenc curves of population and migration density in migration regions, 2000

Migr ācijas teritori ālo procesu anal īze rajonu un republikas pils ētu l īmen ī atspogu ļo re ģion ālās atš ķir ības. Lai t ās izskaidrotu, iepriekš ējos p ētījumos Latvij ā ir veikta teritoriju klasific ēšana, izmantojot daž ādas paz īmes vai to kopumus, piem ēram, izmantojot migr ācijas saldo r ādītājus, raksturojot migr ācijas pieauguma īpatn ības pils ētās un laukos, sal īdzinot

57 CILV ĒKA ĢEOGRĀFIJA migr ācijas intensit ātes r ādītājus, izv ērt ējot atseviš ķu pils ētu iedz īvot āju migr ācijas are ālus [Markausa 1997; Bauls 2000; Bauls 2001]. Lai gan migr ācijas procesi ir cieši saist īti ar valsts soci ālās un ekonomisk ās att īst ības īpatn ībām, tai rakstur īgas vair ākas specifiskas iez īmes. T āpēc, lai detaliz ētāk var ētu raksturot migr ācijas procesu teritori ālās īpatn ības Latvij ā, nepieciešams iez īmēt migr ācijas re ģionus. Lai tos izdarītu, j āņ em v ērā attiec ības starp ārējo un iekšzemes migr āciju tajos, to īpatsvaru migrantu apjom ā, iekšzemes migr ācijas apjomu un t ā intensit āti, domin ējoš ās pl ūsmas, k ā ar ī migr ācijas pl ūsmas ar R īgu. Izv ērt ējot iepriekšmin ētos raksturlielumus, veidojas š ādi migr ācijas re ģioni: Rīga, Pier īga (R īgas rajons un J ūrmala), Lielr īga (Tukuma, Ogres, Limbažu, Dobeles, Jelgavas, Bauskas, C ēsu rajons un Jelgava), Kurzeme (Ventspils, Liep āja, Saldus, Ventspils, Liep ājas, Kuld īgas un Talsu rajons) Viduslatvija (Aizkraukles, J ēkabpils, Al ūksnes, Gulbenes, Madonas,Valkas, Valmieras rajons), Latgale (Daugavpils, R ēzekne, Balvu, Ludzas, Kr āslavas, Prei ļu, R ēzeknes un Daugavpils rajons). Jāpiebilst, ka R īga tiek akcent ēta k ā atseviš ķa teritori āla vien ība, jo tai k ā migr ācijas re ģionam ir rakstur īgas vair ākas paz īmes: Rīgai atš ķir ībā no citiem migr ācijas re ģioniem ir noz īmīga loma starpvalstu migr ācij ā. Rīgas pils ētas negat īvais migr ācijas saldo 90. gados raksturo dekoncentr ācijas tendences, kas ir mazin ājušas p ēckara period ā domin ējoš ās iedzīvot āju un saimniec ības koncentr ācijas tendences galvaspils ētā. Ar dekoncentr ācijas procesiem ir cieši saist īti suburbaniz ācijas procesi Rīgas apk ārtn ē. Valsts iekš ējās migr ācijas pl ūsmu anal īze nor āda, ka R īgai ir joproj ām noteicoš ā loma migr ācijas pl ūsmās ar Pier īgas un Lielr īgas migr ācijas re ģioniem, lai gan ir samazin ājies no šiem re ģioniem iece ļojošo skaits. Turpret ī izbraukušo iedz īvot āju vid ū ir b ūtiski pieaudzis to iedz īvot āju īpatsvars, kas p ārc ēlās uz dz īvi R īgas apk ārtn ē. Sal īdzinot ar 1993. gadu, šis r ādītājs 2000. gad ā ir pieaudzis no 43% l īdz 51% no R īgas izbraukušo iedz īvot āju skaita. Šie dati nor āda uz suburbaniz ācijas procesiem un iedz īvot āju mobilit ātes pieaugumu, līdz ar to ar ī iedz īvot āju dz īvesveida mai ņu. Rīgas apk ārtn ē p ārkl ājas gan intens īvas sv ārstmigr ācijas, gan lielas intensit ātes migr ācijas are āls. Līdz ar to Pier īgā ir sam ērā augsta gan pils ētu, gan lauku iedz īvot āju migr ācijas un sv ārstmigr ācijas intensit āte. Šim re ģionam ir viscieš ākā saikne ar R īgu, jo tas atrodas galvaspils ētas aglomer ācijas centr ālaj ā zon ā. J āakcent ē, ka J ūrmalas migr ācijas pl ūsmas ir vismaz āk saist ītas ar laukiem, jo iebraukušo īpatsvars no laukiem 1993.-2000. gad ā vid ēji ir 22%, bet izbraukušo – 29% no pl ūsmas apjoma, turpretim cit ās Latvijas lielaj ās pilsētās, šie rādītāji ir gandr īz divas reizes augst āki. Tas t ādēļ , ka J ūrmal ā bija diezgan maz r ūpniec ības uz ņē mumu un m ācību iest āžu, kuras pied āvāja lauku iedz īvot ājiem darbavietas. Daudz cieš āka saite ir izveidojusies ar R īgu, jo p ēdējos gados t ā piesaista r īdziniekus k ā prestiža dz īvesvieta. Lielr īgas migr ācijas re ģions ir saist īts ar R īgas aglomer ācijas radi āli starveida apdz īvojuma strukt ūru un transporta t īklu, t ās apakšcentriem – Jelgavu, Tukumu, Ogri. [Bauls 1999] Lielr īgā ir rakstur īgs pozit īvs migr ācijas saldo r ādītājs pils ētās, kas par āda, ka t ās sp ēj piesaist īt iedz īvot ājus gan ar pievilc īgu vidi, zem ākām dz īvok ļu cen ām, kā ar ī to, ka cilv ēki no šīm pils ētām var ikdien ā doties str ādāt uz R īgu. Tāpēc ar ī šaj ā re ģion ā migr ācijas procesus un to intensit āti ietekm ē iedz īvot āju sv ārstmigr ācija, lai gan t ā vairs nav tik izteikti saist īta ar R īgu k ā Pier īgā, ta ču, sal īdzinot ar p ārējiem piemin ētajiem re ģioniem, migr ācijas pl ūsmu īpatsvars no un uz R īgu ir sam ērā augsts (sk. tabulu).

58

59

2. att ēls. Migr ācijas re ģioni Latvij ā Figure 2. Migration regions in Latvia

CILV ĒKA ĢEOGR ĀFIJA

3.tabula. Migr ācijas re ģionus raksturojošie r ādītāji 1993.-2000. gad ā* Indicators of migration regions

Vidus Rīga Pier īga Lielr īga Kurzeme Latgale latvija 1. Migr ācijas saldo – kop ā - + + - - + t.sk. ar pils ētām - + + - - + ar laukiem - + _ + + + 2. Migr ācijas saldo ar R īgu - kop ā + + - - + 3. Proporcija starp migr āciju re ģiona iekšien ē un no citiem re ģioniem iebraukušo migrantu skaitu 0.1 0.66 0.93 1.88 2.15 uz citiem re ģioniem izbraukušo migrantu skaitu 0.15 0.67 0.88 1.67 2.37 4. Re ģiona iekš ējās migr ācijas īpatsvars (%) pret 0.22 0.74 1 1 1.3 iedz īvot āju skaitu 2000. g. 5. Migr ācijas pl ūsmas īpatsvars (%) no R īgas iebraukušajiem 67 42 33 42 40 uz R īgu izbraukušajiem 56 38 32 46 40 6. Daž ādu pl ūsmu īpatsvars re ģion ā (%) pils ētas → pils ētas 52 37 32 23 28 22 pils ētas → lauki 48 31 21 27 27 36 lauki → pils ētas 0 23 32 31 34 31 lauki → lauki 0 8 14 19 11 12

*izveidota, izmantojot CSP datus

Att ālinoties no R īgas, Viduslatvijas, Kurzemes, k ā ar ī Latgales migr ācijas re ģion ā samazin ās starpvalstu, bet palielin ās iekš ējās migr ācijas loma un intensit āte. Šajos are ālos vērojams iekšre ģion ālās migr ācijas apjoma pieaugums. Te īpaši j āpiemin Latgales re ģions, kur ā, lai gan ir samērā zems ekonomisk ās aktivit ātes l īmenis, rakstur īgs iedz īvot āju skaita pieaugums gan pils ētās, gan lauku apvidos, noz īmīgākās iekšre ģion ālās migr ācijas pl ūsmas ir no pils ētām uz laukiem. To var ētu skaidrot ar saimniec ības restrukturiz ācijas procesiem, jo Latgales lielaj ās pils ētās tika sl ēgti daudzi uz ņē mumi un daudzi bijušie str ādnieki, kuri bija ieradušies pils ētās, atgriez ās laukos, citi savuk ārt p ārc ēlās uz dz īvi laukos, jo tur ir lētāka dz īve. T āpat nenoliedzami šī re ģiona migr āciju ietekm ē ar ī “R īgas faktors”. Rīgai laik ā no 1993. l īdz 1997. gadam ar Latgali migr ācijas saldo ir negat īvs, tikai s ākot ar 1998. gadu migr ācijas saldo k ļū st pozit īvs, kas liecina par to, ka Latgale atkal s āk zaud ēt iedz īvot ājus pl ūsm ās ar R īgu. Šo tendenci var ētu skaidrot ar zemo ekonomisko aktivit āti un augsto bezdarba l īmeni, kas ietekm ē iedz īvot āju izv ēli main īt dz īvesvietu. [Bauls 2002]

Diskusija Lai gan migr ācijas process ir viena no iedz īvot āju mobilit ātes izpausm ēm, tas ir ļoti cieši saist īts ar katra indiv īda l ēmuma pie ņemšanu par dz īvesvietas mai ņu. Daudzi p ētnieki uzsver, ka migr ācijas r ādītāji netieši nor āda uz re ģion ālaj ām atš ķir ībām un atspogu ļo valst ī realiz ēto politiku. [Markausa 1997, 2001, Tammaru 2001]. Ja pie ņemam, ka industrializ ācija bija viena svar īgākaj ām migr ācijas veicin ātājām, tad nodarbin āto skaita samazin āšan ās r ūpniec ībā ir viens no b ūtisk ākajiem faktoriem, kas noteica migr ācijas pl ūsmu palielin āšanos no lielaj ām pils ētām gan uz ārzem ēm, gan Latvijas iekšzem ē. Viens no p ētījumos skartajiem jaut ājumiem ir – vai ar ī vēl m ūsdien ās migr ācija raksturo iedz īvot āju labkl ājības l īmeni, jo t ās pl ūsmas tradicion āli ir

60 HUMAN GEOGRAPHY virz ītas uz viet ām, kur ir lab āki soci āli ekonomiski apst ākļi, t ātad uz pils ētām. Pretstats tam ir 90. gados Latvij ā par ādījusies tendence – iedz īvot āju izce ļošana uz lauku re ģioniem. Šos pretstatus papildina negat īvais migr ācijas saldo R īgā un savuk ārt pozit īvā migr ācijas bilance Latgal ē, k ā ar ī tas, ka vair āk nek ā 35% no š ī re ģiona iedz īvotājiem no 1993. l īdz 2000. gadam ir main ījuši savu dz īves vietu. Iesp ējams, ka tas ir saist īts ar vi ņu nesp ēju apadapt ēties jaunaj ā dz īvesviet ā vai sliktajiem dz īves apst ākļiem. Iepriekš min ētās izpausmes neatbilst visp ārpie ņemtaj ām likumsakar ībām, kas atspogu ļo tradicion ālo migr ācijas motiv āciju. Cik liel ā m ērā t ā ir tikai Latvijai rakstur īga par ādība, vai ar ī šādi procesi ir rakstur īgi cit ās valst īs, kur ās notiek soci āli ekonomiskie un politiskie transform ācijas procesi. P ētījumi gan Latvij ā, gan Igaunij ā par āda, ka daudzi cilv ēki 90. gadu sākum ā main īja savu dz īvesvietu, lai samazin ātu komun ālos maks ājumus, kas toreiz tika apr ēķ in āti uz vienu iedz īvot āju, tai paš ā laik ā daudzi tika pierakst īti pils ētas dz īvok ļos, lai var ētu sa ņemt dz īvokli [Sjöberg 1998, Egl īte1999]. Plaš āk diskut ējams un analiz ējams ir jaut ājums, vai šaj ā situ ācij ā migr ācijas tendences neatspogu ļo daž ādu iedz īvot āju grupu sava veida “izdz īvošanas strat ēģ iju”. Savuk ārt daudz ām pils ētām un teritorij ām par izdz īvošanas (turpm ākās att īst ības) strat ēģ iju k ļū s gados jaunu (reprodukt īvā vecuma) iedz īvot āju piesaiste. Tāpat dzi ļā ks izv ērt ējums nepieciešams, lai izskaidrotu diezgan lielo lauku iedz īvot āju migr ācijas aktivit āti. Varb ūt šiem r ādītājiem ir tikai pagaidu raksturs, jo, sal īdzinot ar 1993. gadu, pak āpeniski pieaug pils ētās iebraukušo īpatsvars (1993. gad ā – 54%, 2000. gad ā 60% no kop ējā iebraukušo skaita pils ētās) [LR CSP].

Summary The paper looks at migration processes and territorial differences therein during the period between 1993 and 2000. As a result of external migration, population numbers in Latvia have not increased since 1989, but since 1993, these processes have not really involved links with the migration territory of the former Soviet Union. The role of internal migration is becoming increasingly important. Socio-economic and political changes in Latvia have also led to changes in migration processes, and internal migration now dominates – 93% of all migration in 2000. The amount of internal migration has declined by one-third since 1990 (in the early 1990s migration involved more than 50,000 residents each year, while between 1993 and 1998 the annual volume of internal migration was stable at a level of around 39,000 residents per year, or 1.6% of the total national population). Since 1999, the volume of migration has declined a bit more, to an average annual volume of 37,000 people. During this same period, the importance and intensity of international migration have also diminished. A total of 18,810 people emigrated from Latvia in 1993, but the figure in 2000 was just 3,473 [LR CSP 2001]. Over the course of eight years, Latvia lost 78,395 people (3.2% of the country’s population) to emigration. Fully 60% of those people lived in R īga before they left. These indicators all show that the processes of migration have become far more stable. Today they are based largely on the endogenous potential of migration, because links to the countries of the CIS have become vastly less important, even though the highest level of international migration turnover is still related to those countries. The directions of internal migration have changed significantly. Since 1990, Latvia’s cities, when taken together, have lost population numbers. The flow of internal migration between cities and rural areas is an important issue, because this represents approximately 40% of the volume of internal migration in Latvia. Between 1993 and 2000, population numbers in the countryside increased as a result of migration, largely because people moved to the countryside from R īga. During the same period of time, however, more people from the countryside moved to other cities and towns in Latvia than people from those cities and towns moved to the countryside. Rural people in Latvia are fairly active in terms of migration. Between 1993 and 2000, an average of 40% of the total volume of internal migration involved rural residents, even though during that period, rural dwellers never exceeded 31% of the country’s total population.

61 CILV ĒKA ĢEOGR ĀFIJA

The fact that urban residents are moving to the countryside is due to the fact that in the wake of World War II, internal migration in Latvia mostly involved the move from the countryside to the towns and cities and from the more peripheral regions of the country to its centre. Research in the early 1990s showed that people were moving back to the country in part because of the denationalisation of properties in the countryside. Those who were ready to make the move included young people, as well as people of retirement or pre-retirement age. Among them were residents of R īga who had moved to the city in the 1960s. Along with economic factors, migration is also affected by settlement patterns, the uneven placement of residents and the transportation infrastructure in Latvia. The Lorencs curve reflects the imbalanced distribution of residents, with a distinct concentration in the capital city. If we compare it to the curve of distribution of migrants, then we see that the two indicators have certain trends of concentration, but their distribution is more event. This is indicated by the population density concentration coefficient (k) of 0.21 and the migration density concentration coefficient of 0.07 (see Figure 1). Although migration processes are closely linked to the country’s socio-economic development, there are also a few specifics to that socio-economic development. A more detailed description of the spatial aspects of migration processes in Latvia is possible if we first separate out certain regions of migration. We must look at the relationship between external and internal migration in those regions and at the proportion of these two categories among all migrants. We must also consider domestic migration volumes, their intensity, the dominant flows and the flows of migration in relation to R īga. All of these indicators allow us to define the following migration regions: R īga, Pier īga (near-Rīga), Lielr īga (greater R īga), Viduslatvija (Central Latvia), Kurzeme, Latgale (see Figure 2). Finally we come to discussion, that many researchers have stressed that migration indicators indirectly point to regional differences and also reflect the policies of the country [Markausa 1997, 2001; Tammaru 2001]. If we accept that industrialisation at one time was among the most important facilitators for migration, then the reduction in the number of jobs in industry must have been one of the key factors in increasing the flow of migration away from the larger cities and towns in Latvia, with people flowing both to other countries and to other parts of Latvia. One issue that has been studied is whether migration today is still reflecting the standard of welfare among residents, because migration flows usually involve people moving to places where socio-economic conditions are better, i.e., to cities. The trend in Latvia in the 1990s was in contradiction to this principle – people moved to the countryside. This seeming contradiction is made all the more severe by virtue of the fact that R īga has had a negative migration balance whilst Latgale has had a positive one. Then there’s the fact that more than 35% of the people in Latgale changed their place of residence between 1993 and 2000. This may be because they could not adapt to their new places of residence, or perhaps they could not deal with the poor living conditions. All of these phenomena do not conform to generally accepted principles when it comes to traditional motivations for migration. The extent to which this is something that is specific only to Latvia, as opposed to other countries in which socio-economic and political transformations are taking place – that’s still a matter for study.

Atsauces Bauls A., Melb ārde Z., Š ķiņķ is P. (1999). R īgas aglomer ācijas robežu noteikšana nepiln īgas inform ācijas apst ākļos. Ģeogr āfiski raksti 7, 85.-93. lpp. Bauls A., Krišj āne Z. (2000). Latvian Population Mobility in the Transition Period. Ģeogr āfiski raksti 8, pp. 24-36 Bauls A., Krišj āne Z. (2002) Urban Migration Pattern in Latvia. From Native and Landscape Research to Urban and Regional Studies . Conference abstracts, papers. Tartu. LR CSP (1991-2001). Demogr āfijas gadagr āmata. R īga: CSP. Egl īte P. (1997) Lauku iedz īvot āji Latvij ā. Apcer ējumi par Latvijas iedz īvot ājiem Nr.1. Demogr āfisk ā situ ācija Latvijas laukos un iekš ējā migr ācija 90.-to gadu pirmaj ā pus ē. 5.-33.lpp.

62 HUMAN GEOGRAPHY

Markausa I.M. (2001). Migr ācija. Dz īves apst ākļi Latvij ā. R īga: CSP, 43.-57. lpp. Markausa I. M .(1997) Iekš ējā migr ācija Latvij ā 90.-to pirmaj ā pus ē. Apcer ējumi par Latvijas iedz īvot ājiem. Nr.1. Demogr āfisk ā situ ācija Latvijas laukos un iekš ējā migr ācija 90.-to gadu pirmaj ā pus ē. 34.-64.lpp. Sjöberg Ö., Tammaru T. (1999) Transitional Statistics : Internal Migration and Urban Growth in Post-Soviet Estonia. Global- Local Interplay in the Baltic Sea Region. 5 th Nordic- Baltic Conference in Regional Science. CD-ROM proceeding. Tartu. Tammaru T. (2001) Urbanization in Estonia in the 1990s: Soviet Legacy and the Logic of Transition. Post-Soviet Geography and Economics , vol. 42 (7), pp.504-518.

63 CILV ĒKA ĢEOGR ĀFIJA

Koncentr ācija un polariz ācija Concentration and polarisation Armands Vilci ņš

Ievads Mūsdien ās ģeogr āfisk ās telpas organiz ācija veidojas p ēc noteiktiem likumiem un to nosaka konkr ēti sp ēki. Galvenie procesi iedz īvot āju, ekonomisko sp ēku un teritori ālās organiz ācijas jom ā ir koncentr ācija un polariz ācija. Koncentr ācijas procesa dzi ļā kās saknes atrodamas jau l īdz ar pirmo pils ētu rašanos, bet polariz ācijas process ir daudz jaun āks. Klasisk ās šo procesu izpausmes s āka par ādīties l īdz ar industri ālās ražošanas aizs ākumiem. Pašlaik no šo procesu veiksm īgas l īdzsvarošanas bieži vien ir atkar īga ne tikai apdz īvojuma un ražošanas centru, bet ar ī tiem pak ļauto teritoriju att īst ības gaita. T ādēļ š ī raksta m ērķis ir atkl āt koncentr ācijas un polariz ācijas procesu b ūtību un apl ūkot šo procesu izpausmes Latvij ā un Baltijas valst īs. T ēmas aktualit āti Latvij ā nosaka R īgas neproporcion āli lielais īpatsvars Latvij ā [LR CSP 2001a] un jaunu centru mekl ējumi, mainot administrat īvā iedal ījuma sist ēmu.

Teor ētisk ās nost ādnes Cilv ēka ģeogr āfij ā koncentr ācijas un polariz ācijas procesus var uztvert div ējādi. Teritori ālā noz īmē koncentr ācija un polariz ācija ir centraliz ācijas procesa atš ķir īgas formas un virzieni. Attiec ībā uz telpisko izvietojumu koncentr ācija parasti izpaužas k ā lietu vai par ādību (iedz īvot āju, ražošanas l īdzek ļu, finanšu, transportl īdzek ļu, apkalpes centru u.t.t.) sabl īvēšan ās vienuviet, bet polariz ācija noz īmē min ēto lielumu sabl īvēšanos vair ākos t.s. augšanas polos ( growth poles ). “Augšanas pols ir dinamisks un liel ā m ērā iekš ēji integr ēts daž ādu nozaru ražot ņu sakopojums, kas radies ap k ādas vadoš ās ražošanas nozares uz ņē mumiem. Visbiež āk augšanas pola uz ņē mumi ir telpiski koncentr ēti un saist īti ar k ādu urb āno are ālu. Bieži vien augšanas pola j ēdziens tiek lietots, lai apz īmētu jebkuru teritori āli koncentr ētu saimniecisko aktivit āšu kopumu” [Growth pole 1994]. Lai uzsv ērtu telpisko piesaisti, tiek lietots augšanas centra ( growth centre ) jeb augšanas punkta ( growth point ) jēdziens. Tā att īst ībā var akcent ēt tr īs stadijas: 1) vadoš ās saimniec ības nozares defin ēšana un viena vai vair ākas sp ēcīgas uz ņē mējsabiedr ības, kas darbojas šaj ā nozar ē. Š ādu ražot ņu telpisko novietojumu var noteikt vair āki faktori – dabas resursu, infrastrukt ūras, darbasp ēka lab āka pieejam ība vai pat nejauš ība. Visbiež āk tom ēr par augšanas punktu k ļū st kāda jau past āvoša centr ālā vieta – re ģion ālais centrs. Noz īmīgas augšanas punkta veidošan ās priekšnoteikums ir invest īcijas, bet veiksm īgai konkur ētsp ējas att īst īšanai nepieciešamas inovat īvas tehnolo ģijas, 2) strauja vadoš ās nozares att īst ība izraisa p ārējo nozaru koncentr āciju ap to. Sekas tam ir ģeogr āfisk ā polariz ācija – notiek resursu sapl ūšana un saimniecisko aktivit āšu koncentr ēšan ās vair ākos pal īgcentros, lai var ētu apkalpot galveno nozari. V ēlāk šie centri k ļū st patst āvīgi un saglab ājas pat tad, ja z ūd to veidošan ās c ēlonis, 3) ar laiku centram piem ītoš ā aktivit āte un jaunievedumi izplat ās telp ā un sasniedz att ālākās re ģiona da ļas [Glasson 1995]. Past āv iesp ēja augšanas centrus rad īt m āksl īgi ar m ērķi pl ānošanas rezult ātā samazin āt pārm ērīgu koncentr āciju vien ā izaugsmes centr ā. T ādā gad ījum ā centra izvietojums ir j āizv ēlas ļoti r ūpīgi, lai p ēc s ākotn ējās izveidošanas tas k ļū tu par dab īgu augšanas centru. Pret ējā gad ījum ā š āda augšanas pola uztur ēšana prasa daudz l īdzek ļu, bet rezult ātā polariz ācijas are āls neveidojas un augšanas pols degrad ējas. Polariz ācijas are āls ir neat ņemama augšanas pola sast āvda ļa, kas veidojas k ā pre ču, pakalpojumu, transporta un komunik āciju gravit āra tiece uz min ēto centru. Lai novilktu robežu starp diviem blakusesošiem augšanas are āliem, j āatrod punkti, kuros š īs polariz ācijas pl ūsmas ir minim ālas [Richardson 1972]. Saprotams, ka daž ādiem pre ču un pakalpojumu veidiem š ī robeža var atš ķirties, īpaši m ūsdien ās, kad liel āko noz īmi ieg ūst inform ācijas pl ūsmas un darba dal īšana ražošan ā. Var š ķist, ka šie procesi liek apšaub īt augšanas polu teoriju, tom ēr pagaid ām augšanas centri savu noz īmi saglab ā, jo tie visbiež āk sakr īt ar re ģionu centr ālaj ām viet ām.

64 HUMAN GEOGRAPHY

Raugoties no augšanas punktu izvietojuma izdev īguma, visliel ākais tas ir vid ēji liel ās apdz īvot ās viet ās, kur ir nodrošin āts sam ērā liels tirgus, bet nav radušies ar lielpils ētām parasti saist ītie papildu izdevumi un ne ērt ības [Glasson 1995]. Pils ētu priekšroc ības pret reti apdz īvotajiem are āliem ir labi saskat āmas: zem ākas izmaksas, plaš āks tirgus neliel ā teritorij ā, izgl ītots darbasp ēks, l ēts transports, soci ālas un kult ūras priekšroc ības [Hodder 2000]. Jaunatt īst ības valst īs, kur vienm ērīgs augšanas polu t īkls v ēl nav rad īts, lauku – pils ētu migranti ignor ē maz ās un vid ējās pils ētas un dodas uz lielaj ām pils ētām [Hodder 2000]. Tas liecina par akt īviem koncentr ācijas procesiem un atkl āj, ka polariz ācija tom ēr ir r ādītājs, kas rakstur īgs jau nedaudz augst āk att īst ītām valst īm. Koncentr ācijas un polariz ācijas procesu izpausme ir viens vai vair āki mezglu punkti (nodes ) vai puduri ( clusters ), kas ar saviem r ādītājiem izce ļas uz apk ārt ējās teritorijas fona. K ā pretstats koncentr ētam un polariz ētam j āmin nejaušs jeb nevienm ērīgs un regul ārs jeb vienm ērīgs lietu vai par ādību novietojums [Norton 1995]. P ēdējais gan var b ūt ar ī akt īvas pl ānošanas politikas rezult āts ar m āksl īgi rad ītiem augšanas poliem. K ā piem ēru koncentr ācijai un polariz ācijai var min ēt Baltijas valstu iedz īvot āju izvietojumu. Latvij ā un Igaunij ā gandr īz trešda ļa iedz īvot āju koncentr ēta galvaspils ētās – R īgā (33%) un Tallin ā (28%), kam ēr nākamaj ās liel ākaj ās pils ētās dz īvo 5% un 4% Latvijas un 7% un 4% Igaunijas iedz īvot āju [LR CSP 2000; Regional… 2000]. Lietuvas galvaspils ētā Vi ļņā dz īvo tikai nedaudz vair āk iedz īvot āju k ā Kau ņā (attiec īgi 16% un 11% iedz īvot āju), treš ā liel ākā ir Klaip ēda (5%) [SL 2000]. Divu l īdzv ērt īgu centru eksistence Lietuv ā ir polariz ācijas izpausme. Tom ēr koncentr ācijas vai polariz ācijas procesa nov ērt ējums ir tieši atkar īgs no apl ūkot ās teritorijas mēroga. Min ētaj ā piem ērā Latvijas un Igaunijas iedz īvot āju koncentr ācija galvaspils ētās Baltijas valstu m ērog ā l īdzin ās polariz ācijai, bet glob ālā m ērog ā, ietverot ar ī citu valstu pils ētas, dr īzāk kvalific ējama k ā nevienm ērīgs izvietojums. Koncentr ācijas rad ītā sabl īvēšan ās rada teritori ālu spriegumu starp koncentr ācijas centru jeb kodolu ( core ) un tam pak ļauto nomali ( periphery ). “Centra – nomales modelis ir iedz īvot āju aktivit āšu teritori ālā sadal ījuma veids, ko rada ekonomisko, sabiedrisko un politisko sp ēku nevienm ērīgs izvietojums” [Core–periphery model 1994]. Koncentr ācijas process turpina centra pieaugumu uz perif ērijas r ēķ ina [Neoclassical economics 1994]. Š ādas centra un nomales attiec ības rada spriegumu to savstarp ējās attiec ībās, kas izpaužas k ā v ēlme administrat īvi atdal īties – visbiež āk no nomales puses, ta ču reiz ēm to v ēlas ar ī centrs [Storey 2001]. Lai to nov ērstu, liela noz īme ir valsts politikai un l īdzsvarotai re ģionu att īst ībai. Lai valsts var ētu to nodrošin āt, nepieciešama valsts funkciju un spēku decentraliz ācija. Tās teorija v ēsta, ka l īdzsvarota teritorijas att īst ība un sp ēcīgas pašvald ības ļauj veiksm īgi saska ņot nacion ālās un viet ējās intereses, k ā ar ī daž ādu interešu grupu uzskatus viet ējā l īmen ī, realiz ēt valsts politiku viet ējā l īmen ī, piem ērot to viet ējiem apst ākļiem un padzi ļin āt demokr ātiju, iesaistot politikas izstr ādē plaš āku iedz īvot āju loku un vi ņu idejas. Decentraliz ācija padara valsts darb ību efekt īvāku [Storey 2001]. Ar ī ekonomisko decentraliz āciju liel ā m ērā stimul ē tieši valsts politika. Tas notiek, izv ēloties par augšanas polu k ādu saimniec ības nozari vai virzot invest īcijas uz konkr ētu teritoriju [Neoclassical economics 1994]. T ātad l īdzsvarotu re ģionu ekonomisko att īst ību, raugoties nacion ālā l īmen ī, nodrošina decentraliz ācija un polariz ācijas process. Tom ēr viet ējā m ērog ā augšanas pola tuvum ā š ī pati decentraliz ācija ir pavisam pret ējs process, kas izpaužas k ā darbasp ēka, invest īciju, apkalpes iest āžu koncentr ācija vien ā augšanas pol ā. Koncentr āciju un polariz āciju var skaidrot ar ī no tautas att īst ības viedok ļa – k ā iesp ēju nevienm ērīgu sadal ījumu sabiedr ībā. T ādā gad ījum ā koncentr ācija un polariz ācija ir negat īvi procesi, kas liecina par sabiedr ības nosl āņ ošanos. Koncentr ācija š ādā izpratn ē noz īmē sp ēju izmantot k ādas iesp ējas tikai šauram iedz īvot āju sl ānim – elitei. Visbiež āk t ā izpaužas k ā materi ālo labumu vai varas koncentr ācija. Polariz ācija attiec ībā uz sabiedr ību izpaužas nedaudz cit ādi nek ā teritori ālā skat ījum ā un ir uztverama k ā sinon īms v ārdam nosl āņ ošan ās, respektīvi, plaisas palielin āšan ās pieejamo iesp ēju zi ņā starp bag ātajiem un nabadz īgajiem iedz īvot ājiem. Polariz ācijas l īmeni var izteikt, piem ēram, ar Džini koeficienta pal īdz ību vai m ājsaimniec ību kop ējā ien ākuma īpatsvaru noteikt ās ien ākumu grup ās. Ja sal īdzina kopien ākuma īpatsvaru 10% mājsaimniec ību ar zem ākajiem un augst ākajiem ien ākumiem, tad Norv ēģ ij ā šie r ādītāji ir attiec īgi 4% un 22% (1995), Jap ānā 5% un 22% (1993), Indij ā 4% un 34% (1997), Nig ērā 1%

65 CILV ĒKA ĢEOGR ĀFIJA un 35% (1995) [CIA… 2001]. Glob ālā m ērog ā polariz ācijas process izpaužas ien ākumu atš ķir ībā starp bag ātākaj ām un nabadz īgākaj ām valst īm, kas kopš 1960. gada ir gandr īz dubultojusies [Tautas att īst ība 2002]. Latvij ā Džini koeficienta izmai ņas liecina par ien ākumu sadal ījuma nevienm ērības pieaugumu, jo no 1997. gada l īdz 2000. gadam t ā v ērt ības ik gadu pieaug par vienu simtda ļu (no 0,31 1997. g. l īdz 0,34 2000. g.). 2000. gad ā tr ūcīgāko mājsaimniec ību kvintil ē dz īvoja 27% iedz īvot āju un vi ņi sa ņē ma tikai 9% no kop ējā ien ākumu apjoma, kam ēr bag ātāko m ājsaimniecību kvintil ē dz īvoja 17% iedz īvot āju un vi ņi sa ņē ma 39% no ien ākumu kopmasas [LR CSP 2001c]. Sabiedr ības polariz ācijai ar ī ir savas telpisk ās izpausmes. Nevienl īdz ības padzi ļin āšan ās rada teritori ālo nosl āņ ošanos – bag ātnieku un nabadz īgo rajonu veidošanos [Tautas att īst ība 2002] p ēc nodarbošan ās, ien ākumu l īme ņa, ar ī p ēc etnisk ās vai rases pieder ības. Otra izpausme, kas cieš āk saist ās ar teritori ālo koncentr āciju un polariz āciju, ir re ģion ālā nevienl īdz ība. “Re ģion ālā nevienl īdz ība no tautas att īst ības viedok ļa noz īmē, ka indiv īdu un grupu piek ļuve dz īves iesp ējām – izgl ītībai, vesel ībai, soci ālajai droš ībai, materi ālajai labkl ājībai, politiskajai līdzdal ībai un cit ām – nav l īdz īga daž ādos re ģionos” [Tautas att īst ība 2002]. Spilgt ākais piem ērs tai ir liel ā atš ķir ība starp IKP, bezdarba l īmeni, invest īciju apjomu, inform ācijas tehnolo ģiju izplat ību R īgas un Latgales re ģion ā [Tautas att īst ība 2002]. Visbiež āk re ģion ālā nevienl īdz ība rodas augšanas polu neesam ības vai v ājuma d ēļ atpalikušajos re ģionos vai ar ī p ārlieku lielas centraliz ācijas d ēļ . Latvij ā par nevienm ērīgu iedz īvot āju ien ākumu sadal ījumu re ģionos liecina š ādi skait ļi: vid ēji Latvij ā 2000. gad ā uz vienu m ājsaimniec ības iedz īvot āju ien ākums ir 69 lati, bet pils ētās šis r ādītājs ir 77 lati, R īgā 88 lati, kam ēr laukos tikai 52 lati. Ar ī re ģion ālaj ā sadal ījum ā man āmas iev ērojamas atš ķir ības. R īgas re ģion ā (R īgā, J ūrmal ā, R īgas un Ogres rajon ā un da ļā no Tukuma rajona) vid ējais ien ākums uz m ājsaimniec ības locekli 2000. gad ā bija 83 lati, Zemgal ē 63 lati, Vidzem ē 62 lati, Kurzem ē 56 lati, bet Latgal ē tikai 49 lati. Turkl āt visos min ētajos re ģionos 2000. gad ā ien ākumi uz vienu iedz īvot āju palielin ājās, iz ņemot Latgali, kur ien ākumi kopum ā samazin ājās par 0,7%. [LR CSP 2001c] Līdz īgas tendences uzr āda vid ējās darba algas sadal ījums Latvijas rajonos. No p ārējās teritorijas ar augst āku ien ākumu l īmeni izce ļas pils ētās str ādājošie, k ā ar ī tuv āk R īgai esošajos rajonos nodarbin ātie. Nedaudz augst āka nek ā p ēc “norm ālā” sadal ījuma pien āktos ir darba alga Valkas, Valmieras, Aizkraukles un Dobeles rajon ā. Ien ākumu lielums un ar ī str ādājošo skaits ļauj secin āt, ka liel ākā naudas masa p ārliecinoši tiek izmaks āta R īgā, Ventspil ī un R īgas rajon ā.

1. att ēls. Str ādājošo vid ējā m ēneša darba samaksa p ēc nodok ļu nomaksas 2000. gad ā (Ls) [LR CSP 2001b] Figure 1. The average monthly net salary in Latvia (Ls)

66 HUMAN GEOGRAPHY

Soci ālekonomisko r ādītāju anal īzes rezult āti Latvij ā un Baltijas valst īs Lai noskaidrotu koncentr ācijas un polariz ācijas procesu atspogu ļojumu soci ālajos un ekonomikas r ādītājos Latvij ā, ir veikta šo r ādītāju faktoranal īze rajonu un republikas pils ētu līmen ī. Lai nov ērt ētu iesp ēju, ka l īdz īgā veid ā min ētās tendences izpaužas ar ī Baltijas valst īs kopum ā, veikta attiec īgo paz īmju izp ēte rajonu l īmen ī Latvij ā, Lietuv ā un Igaunij ā. Faktoranal īzes veikšanai izmantota datorprogramma “ SPSS ”, faktoranal īze veikta R tehnik ā un izmantojot Quartimax rot āciju. Faktoranal īzei tika izmantotas 17 paz īmes, kas raksturo p ēdējās pieejam ās tendences par katru no apl ūkotajiem r ādītājiem sinhroni vis ās tr īs Baltijas valst īs: 1) vid ējā darba alga 1999. gad ā (lati), 2) att ālums no galvaspils ētas (km), 3) re ģistr ēto vieglo automaš īnu skaits iedz īvot āju priv ātīpašum ā 2000. gada s ākum ā (uz 1000 iedz īvot ājiem), 4) pašvald ību budžeta ie ņē mumi 1999. gad ā (lati uz iedz īvot āju), 5) iedz īvot āju bl īvums 2000. gada s ākum ā (cilv ēki uz km²), 6) bezdarba l īmenis 2000. gada s ākum ā (% no ekonomiski akt īvajiem iedz īvot ājiem), 7) iedz īvot āju skaita dabiskais pieaugums 1999. gad ā (uz 1000 iedz īvot ājiem), 8) darbsp ējas vecuma iedz īvot āju īpatsvars 2000. gada s ākum ā (%), 9) pirmsdarbsp ējas vecuma iedz īvot āju īpatsvars 2000. gada s ākum ā (%), 10) pamatetnosam pieder īgo iedz īvot āju īpatsvars 2000. gada s ākum ā (%), 11) rajona centr ā dz īvojošo īpatsvars 2000. gada s ākum ā (%), 12) iedz īvot āju skaits 2000. gada s ākum ā, 13) iekšzemes kopprodukta apjoms 1999. gad ā (lati uz iedz īvot āju), 14) iedz īvot āju migr ācijas saldo 1999. gad ā (uz 1000 iedz īvot ājiem), 15) re ģistr ēto noziegumu skaits 1999. gad ā uz 1000 iedz īvot ājiem, 16) saražot ās r ūpniec ības produkcijas apjoms 1999. gad ā (lati uz iedz īvot āju), 17) re ģistr ēto uz ņē mumu skaits 2001. gada s ākum ā (uz 1000 iedz īvot ājiem) [LR CSP 2001a; SL 2002; Regional 2000].

1.tabula Latvijas rajonu faktoranal īzes rezult āti* Factor analysis of regions of Latvia*

Noteicoš ās paz īmes Izskaidrot ā Faktors (faktorsvars > 0,75 vai < –0,75; dilstoš ā sec ībā) inform ācija, % № Factor Main indicators Explained (factor weights > 0.75 or < –0.75; descending) information, % 1 Pils ētu ietekmes faktors + iedz īvot āju bl īvums 38,7 + centra iedz īvot āju īpatsvars + uz ņē mumu skaits uz 1000 iedz īvot ājiem – pirmsdarbsp ējas vecuma iedz īvot āju īpatsvars 2 Labkl ājības faktors + dabiskais pieaugums 23,9 + automaš īnu skaits uz 1000 iedz īvot ājiem – att ālums no R īgas – bezdarba l īmenis 3 Makroekonomiskais faktors + budžeta ie ņē mumi uz 1 iedz īvot āju 9,3 + iekšzemes kopprodukts uz 1 iedz īvot āju

4 Migr ācijas faktors + migr ācijas saldo 8,4

*[LR CSP 2001a; SL 2002; Regional 2000]

Veicot faktoranal īzi Latvijas rajoniem, izv ēlēto paz īmju atbilst ības indekss (Kaizera – Meijera – Olkina indekss) sasniedza 0,696, bet kop ējais faktoru izskaidrot ās inform ācijas īpatsvars sasniedz 80,3%. P ēc faktoranal īzes rezult ātiem noz īmīgu inform ācijas da ļu izskaidro pirmais faktors. Tas nosaka 38,7% no visu paz īmju telpiskaj ām vari ācij ām. T ā k ā faktoru noteicošo paz īmju lok ā ir non ākušas t ās, kas nor āda uz pils ētu atš ķir ībām no p ārējās teritorijas,

67 CILV ĒKA ĢEOGR ĀFIJA tad šo faktoru iesp ējams nosaukt par pils ētu ietekmes faktoru. Tas nor āda uz Latvijas lielo pils ētu (republikas pils ētu) atš ķir ību no p ārējiem rajoniem un to ietvertaj ām pils ētām. T ā k ā faktors pretstata liel ākās pils ētas un rajonus (no republikas pils ētām tikai J ūrmalai faktorsvars maz āks par 1, no rajoniem tikai R īgas rajonam faktorsvars liel āks par nulli), vienlaikus pils ētas nost ādot vien ās poz īcij ās, tad šim faktoram piem īt polariz ācijas procesu raksturojošas īpaš ības. Līdz ās centra iedz īvot āju īpatsvaram un iedz īvot āju bl īvumam faktoru nosaka ar ī jauniešu īpatsvars un relat īvais re ģistr ēto uz ņē mumu skaits. Tas ļauj secin āt, ka viena no koncentr ācijas procesa izpausm ēm Latvij ā ir paaugstin āta ekonomisk ā aktivit āte (kas sakr īt ar augšanas polu teoriju) un demogr āfisko r ādītāju pasliktin āšan ās. Otrais faktors kontrast ā pils ētu ietekmes faktoram atspogu ļo r ādītāju atš ķir ības nevis starp pils ētām un maz āk att īst ītajiem lauku rajoniem, bet gan ņem v ērā att ālumu no R īgas. Šo faktoru nosaka bezdarba l īmenis, att ālums no galvaspils ētas, iedz īvot āju dabisk ā pieauguma intensit āte un re ģistr ēto automaš īnu skaits. Tas izskaidro 23,9% no apkopot ās inform ācijas. Visas faktor ā ietilpstoš ās paz īmes main ās atkar ībā no att āluma l īdz R īgai un ienes pils ētu ietekmes faktor ā neatspogu ļotu aspektu – atš ķir ības starp lielaj ām pils ētām atkar ībā no to att āluma l īdz R īgai, turkl āt R īgā un tai tuv ākaj ās pils ētās faktorsvari nesasniedz tik augstu v ērt ību k ā Latvijas centr ālās da ļas rajonos. T ā k ā faktoru noteicoš ās paz īmes nor āda uz noteikt ām labkl ājības līme ņa atš ķir ībām (bezdarbs, re ģistr ēto automaš īnu skaits, zin āmā m ērā ar ī dabiskais pieaugums), tad faktoru iesp ējams nosaukt par labkl ājības faktoru. Z īmīgi, ka paš ā potenci ālaj ā koncentr ācijas fokus ā – R īgā – š ī faktora ietekme nav tik liela k ā dažos R īgai tuv ākajos rajonos un to nosaka R īgas demogr āfisk ās ainas l īdz ība ar att ālākajiem rajoniem, k ā ar ī zem āks automobiliz ācijas l īmenis [LR CSP 2001a]. Faktorsvaru sadal ījuma kart ē spilgti izpaužas Latvijas sadal ījums, iev ērojot centra, respekt īvi, R īgas ietekmes intensit āti, visas pārmai ņas ir vērstas noteikt ā attiec ībā pret R īgu. Atseviš ķi nodal āmi visi Latgales rajoni (faktorsvars maz āks par –1). Tuvojoties R īgai, faktorsvaru v ērt ības aug, l īdz liel ākās v ērt ības sasniedz Pier īgas rajonos ar lielu iedz īvot āju skaitu un sp ēcīgu centru. Šis are āls da ļē ji p ārkl ājas ar R īgas aglomer āciju. Tikm ēr š ī are āla kodols (R īga un J ūrmala) it k ā atrodas ārpus š ī are āla, ko ac īmredzot nosaka labkl ājības faktoru noteicoš ās paz īmes, vispirms jau automobiliz ācijas līmenis un dabiskais pieaugums ab ās pils ētās. Tieši šie r ādītāji ab ās pils ētās ir v ājāki nek ā tuv ākajos rajonos, bezdarba l īmenis ir t ādam sadal ījumam pret ējs. Raugoties šaj ā faktorsvaru izmai ņu k ārt ībā, var g ūt apstiprin ājumu hipot ēzei par Latvijas rajonu un ar ī pils ētu nosl āņ ošanos attiec ībā pret R īgu.

2. att ēls. Labkl ājības faktora sv ērt ās v ērt ības Latvijas rajonos un lielaj ās pilsētās Figure 2. Weights of welfare factor in administrative units of Latvia

Trešais faktors jeb makroekonomiskais faktors ietver rajonu finansi ālās situ ācijas paz īmes. Tas liecina, ka pašvald ību budžeta ie ņē mumi ir saist īti ar IKP l īmeni rajonos un ar ī ar vid ējo darba algu, kura p ēc faktorsvara lieluma ir n ākam ā faktoru noteicoš ā paz īme, kas seko ab ām 1.tabul ā min ētaj ām. Šis faktors izskaidro 9,3% no inform ācijas mai ņā m. Tā faktora svara

68 HUMAN GEOGRAPHY sadal ījums Latvijas telp ā ir sam ērā īpatn ējs, jo pretstata Kurzemes un Zieme ļvidzemes rajonus pils ētām un Latgales rajoniem. IKP un budžeta ie ņē mumu r ādītājiem nav rakstur īgi izcelt starp cit ām pils ētām R īgu vai izcelt pils ētas starp citiem rajoniem. Turkl āt var apgalvot, ka Kurzemes un Zieme ļvidzemes rajonos notiek intens īvāka ekonomisk ā att īst ība, kas atspogu ļojas šo re ģionu makroekonomiskajos r ādītājos. Past āv iesp ēja, ka l īdz ās septi ņā m liel ākaj ām pils ētām intens īvi att īst ās Vidzemes liel ākās pils ētas Valmiera un C ēsis, k ļū stot par jauniem saimniecisk ās att īst ības centriem. Ceturtais faktors veidojas tikai uz migr ācijas saldo b āzes un liecina, ka migr ācijas procesi Latvij ā notiek neatkar īgi no p ārējām šaj ā p ētījum ā izmantotaj ām paz īmēm. L īdz ar to var sam ērā droši apgalvot, ka iedz īvot āju p ārvietošan ās pl ūsmas klasisku koncentr ācijas norisi neuzr āda. Migr ācijas faktors izskaidro 8,4% no inform ācijas. Baltijas rajonu faktoranal īzei izmantota paz īmju Equamax rot ācija. Kaizera – Meijera – Olkina paz īmju atbilst ības indekss sasniedza 0,641 un rezult ātā tika ieg ūti 5 faktori, kas nosaka 69,6% no vis ām inform ācijas izmai ņā m telp ā. Paz īmju sadal ījums faktoros un pašu faktoru interpret ācija ir stipri atš ķir īga no t ās, k ādu var ējām v ērot Latvijas rajonu faktoranal īzē [Vilci ņš 2002]. Liel āko da ļu no inform ācijas (26,9%) izskaidro pirmais faktors, kurš b ūtu j ādēvē par saimniecisk ās aktivit ātes faktoru, jo to nosaka budžeta ie ņē mumu, darba algas un darbsp ējas vecuma iedz īvot āju īpatsvara vari ācijas. Sal īdzinot ar Latvijas rajonu faktoranal īzes rezult ātiem, būtisk ākā faktora noz īme ir mazāka un no paz īmju loka ir izzudušas t ās, kuras kaut k ādā veid ā nor āda uz teritoriju ģeogr āfisko pieder ību. Priekšpl ānā izvirz ās saimnieciskas darb ības lo ģisk ā ķē de – darbasp ēks, t ā atalgojums un atbilstoši pašvald ību ie ņē mumi, visticam āk, saist ībā ar nodokļu ie ņē mumiem. Baltijas valst īs kopum ā š ī aina ir harmonisk āka nek ā Latvij ā atseviš ķi. Ja paraug āmies uz Latvijas rezult ātiem, tad l īdz īgas ievirzes faktors (makroekonomikas faktors) Latvij ā nosaka tikai 8,4% no inform ācijas un taj ā darbasp ēka resursu vietā nosak āmo paz īmju lok ā ir ietverts IKP apjoms. Raugoties no saimniecisk ās aktivit ātes faktora viedok ļa, ļoti krasi nodal ās Igaunijas teritorija ar atš ķir īgām faktorsvaru v ērt ībām. Atbilstoši faktora interpret ācijai ar ī p ārējās Baltijas valst īs izce ļas pils ētas, turkl āt nevis tieši galvaspils ēta k ā vien īgais saimniecisk ās aktivit ātes pols, bet gan ikviena atseviš ķi no rajoniem skat ītā pils ēta.

2.tabula Baltijas rajonu faktoranal īzes rezult āti* Factor analysis of regions of the Baltic states*

Noteicoš ās paz īmes Izskaidrot ā Faktors (faktorsvars > 0,75 vai < –0,75; dilstoš ā sec ībā) inform ācija, % № Factor Main indicators Explained (factor weights > 0.75 or < –0.75; descending) information, % 1 Saimniecisk ās aktivit ātes + uz ņē mumu skaits uz 1000 iedz īvot ājiem 26,9 faktors + budžeta ie ņē mumi uz 1 iedz īvot āju + vid ējā darba alga + darbsp ējas vecuma iedz īvot āju īpatsvars 2 Pamatetnosa demogr āfisk ās + pirmsdarbsp ējas vecuma iedz īvot āju īpatsvars 15,6 uzved ības faktors + pamatetnosa iedz īvot āju īpatsvars + dabiskais pieaugums 3 Iedz īvot āju izvietojuma + centra iedz īvot āju īpatsvars 11,2 faktors + iedz īvot āju bl īvums 4 Bezdarba lokaliz ācijas – bezdarba l īmenis 8,7 faktors – att ālums l īdz galvaspils ētai

5 Migr ācijas faktors – migr ācijas saldo 7,2

*[Vilci ņš 2002]

Nākamais svar īgākais faktors Baltijas valst īs kopum ā ir demogr āfisk ās uzved ības faktors (izskaidro 15,6% inform ācijas). Zinot šaj ā faktor ā ieg ājušo paz īmju teritori ālo sadal ījumu, var

69 CILV ĒKA ĢEOGR ĀFIJA apgalvot, ka šis faktors ietver sev ī tieši pils ētu un lauku pretstat ījumu, ta ču tikai iedz īvot āju sast āva zi ņā . Paz īmes, kas nosaka šo faktoru, ir jauniešu īpatsvars, pamatetnosam piederošo iedz īvot āju īpatsvars un dabisk ā pieauguma l īmenis. No t ā var secin āt, ka Baltijas valst īs kopum ā tom ēr past āv ierast ās centraliz ācijas procesa iedz īvot āju izvietojuma likumsakar ības starp pils ētām un laukiem (etnisk ā paz īme ļauj nodal īt pils ētas un laukus), kad lauki kalpo par iedz īvot āju resursu avotu pils ētu izaugsmei. Baltijas valst īs gan šis process piln ā m ērā nevar darboties, jo lauku pozit īvā demogr āfisk ā tendence dr īzāk ir tikai mazliet maz āka depopul ācija nek ā pils ētās. To apstiprina migr ācijas r ādītāju nesaist īšan ās ar min ētajiem demogr āfiskajiem rādītājiem ( īpaši spilgti tas izpaužas Latvij ā). Ar ī Baltij ā kopum ā migr ācijas faktors darbojas atseviš ķi no demogr āfijas faktora un izskaidro 7,2% no inform ācijas. Vien īgā paz īme, kas nosaka šo faktoru, ir migr ācijas saldo. Trešais faktors nor āda uz iedz īvot āju bl īvuma un izvietojuma sakar ībām. Š īs paz īmes skaidro p ārējās, iepriekš ējo faktoru neizskaidrot ās paz īmju vari ācijas, kopum ā 11,2%. Ar ī šaj ā gad ījum ā vari ācijas izteikt āk main ās pils ētu – lauku virzien ā. Ceturt ā faktora uzman ības lok ā non ākuš ās paz īmes ir bezdarba l īmenis un att ālums no galvaspils ētas. Abu šo lielumu sakar ība īpaši labi izpaužas Latvij ā, arī Igaunij ā. Šis faktors nosaka 8,7% paz īmju vari āciju. Sal īdzinot abas izdar ītās faktoranal īzes, taj ās sintez ētos faktorus un to noteikšan ā svar īgo paz īmju loku, j āsecina, ka Baltijas m ērog ā k ā pretpoli vair āk izpaužas pils ētas un lauki, daudz maz āka ir galvaspils ētas ietekme uz tuv āko teritoriju. Latvij ā galvaspils ētas ietekme ir izteikt āka, bet, protams, ir man āmas ar ī atš ķir ības starp pils ētām un lauku rajoniem. L īdz ar to varam secin āt, ka Baltijas valstu m ērog ā ir v ērojams polariz ācijas process un nav vienota telpas centra, t āpat k ā nav ar ī vienotas šo valstu telpas. Latvij ā sev iev ērojamu ietekmi ir guvusi R īga un nekas neliecina, ka koncentr ācijas process b ūtu apst ājies. Izteiktas atš ķir ības starp visiem p ētījum ā izmantotajiem r ādītājiem apkopot un š īs atš ķir ības telpiski sadal īt ir iesp ējams ar kl āsteranal īzes pal īdz ību. Izmantoto paz īmju loks saglab ājas t āds, k āds izmantots faktoranal īzei. Kl āsteranal īzes rezult āti Latvijas rajoniem apkopoti 3.kart ē. K ā jau tas bija gaid āms, kl āsteranal īze atspogu ļo teritori ālās atš ķir ības starp pils ētām un laukiem, starp R īgu un p ārējo Latviju. Kl āsteranal īzes proces ā visas teritorijas tika sadal ītas 8 klas ēs, ta ču dažu teritoriju r ādītāji tik liel ā m ērā atš ķiras no p ārējiem, ka daž ās klas ēs ieskait īta tikai viena administrat īvā vien ība. Liel ākas l īdz īgu teritoriju grupas veidojas tikai 3 klas ēs, t ādēļ ar ī 3.kart ē visi rajoni un liel ās pils ētas sadal īti 4 klas ēs. 1. Pierobežas rajoni ar nelielu ekonomisko ietekmi Latvijas kop ējā ekonomik ā. No 14 rajoniem tikai Prei ļu, Kuld īgas, Gulbenes rajons un R ēzekne nav saist īti ar Latvijas ārējo robežu. R ēzekne ir vien īgā pils ēta šaj ā klas ē un t ās atrašan ās šeit liecina par t ās v ājo saimniec ību, nelabv ēlīgo demogr āfisko situ āciju vai gluži vienk ārši visu parametru lielumu atbilst ību p ārējiem pierobežas rajoniem. 2. Pārejas klase no nomales un Pier īgas rajoniem. No klasei piederošaj ām 8 teritorij ām 4 atrodas nosac ītā valsts nomal ē (to skait ā non ākusi ar ī Ventspils, t ātad klasifik āciju noteicošie nav ekonomikas r ādītāji, bet gan visu r ādītāju sint ēze), 3 rajoni ietver k ādu no lielaj ām pils ētām. 3. Rajoni ar lielu iedz īvot āju skaitu un ietekm īgu rajona centru (Valmieras, C ēsu, Ogres, Jēkabpils rajonu centri ir liel ākās pils ētas Latvij ā aiz septi ņā m republikas pils ētām). P ēc sav ām izpausm ēm šiem rajoniem piel īdzin āmas ar ī Jelgava un J ūrmala. 4. Teritorijas, kas nav iek ļā vuš ās nevien ā no min ētaj ām klas ēm – R īga, R īgas rajons, Liep āja, Daugavpils, Ventspils rajons. R īga viena pati ar saviem iedz īvot āju un saimniec ības apjomiem p ārsp ēj jebkuras iepriekš min ētās klases apm ērus. Liep āja un Daugavpils ar ī atš ķiras no tuv ākās apk ārtnes ar saviem izm ēriem un var ētu kalpot par re ģion ālajiem saimniec ības centriem. R īgas un Ventspils rajons k ā lauku teritorijas pārst āv absol ūti pret ējas š ādu teritoriju izpausmes gan apdz īvojuma bl īvuma, gan ar ī saimniecisk ās att īst ības zi ņā .

70 HUMAN GEOGRAPHY

3. att ēls. Latvijas rajonu kl āsteranal īzes rezult āti Figure 3. The results of cluster analysis

Lai konkretiz ētu r ādītāju ģeogr āfisk ās atš ķir ības un sadal ītu administrat īvās vien ības p ēc to ie ņemt ās vietas bez tik krasi izteikt ām atš ķir ībām k ā kl āsteranal īzes rezult ātos, veikta ar ī rangu anal īze. Lai rezult āti b ūtu uzskat āmi un netiktu apvienotas sam ērā atš ķir īgas paz īmes, visi rādītāji sadal īti divos blokos. Pirmaj ā blok ā izmantoti iedz īvot āju labkl ājību un rajonu ekonomisk ās att īst ības l īmeni raksturojošie r ādītāji. Rajons ieg ūst augst āku rangu, ja taj ā ir: 1) zem āks bezdarba l īmenis 2000. gada s ākum ā (% no ekonomiski akt īvajiem iedz īvot ājiem), 2) liel āka vid ējā darba alga 1999. gad ā (lati), 3) liel āks iekšzemes kopprodukta apjoms 1999. gad ā (lati uz iedz īvot āju), 4) liel āks saražot ās r ūpniec ības produkcijas apjoms 1999. gad ā (lati uz iedz īvot āju), 5) liel āks re ģistr ēto uz ņē mumu skaits 2001. gada s ākum ā uz 1000 iedz īvot ājiem, 6) liel āks re ģistr ēto vieglo automaš īnu skaits iedz īvot āju priv ātīpašum ā 2000. gada s ākum ā uz 1000 iedz īvot ājiem, 7) zem āks re ģistr ēto noziegumu skaits 1999. gad ā uz 1000 iedz īvot ājiem, 8) liel āki pašvald ību budžeta ie ņē mumi 1999. gad ā (lati uz iedz īvot āju) [LR CSP 2001a; SL 2002; Regional. 2000]. Apr ēķ inot kop ējos rangus p ēc min ētajiem r ādītājiem un par ādot tos kart ē, atkl ājas izteiktas telpiskas sakar ības, kas ļoti liel ā m ērā atg ādina labkl ājības koncentr ācijas faktora vērt ību sadal ījumu starp rajoniem. Lielaj ās pils ētās vienm ēr ir nedaudz lab āks ekonomiskais st āvoklis nek ā tuv ākajos rajonos, lai ar ī Latvijas m ērog ā ne vis ās republikas pils ētās tas ir lab āks nek ā jebkur ā rajon ā. Rajoni ar augst āko ekonomikas intensit ātes pak āpi izteikti koncentr ējas ap Rīgu, jo t ālāk no R īgas, jo ekonomisk ā situ ācija slikt āka. Tas viss liecina par pils ētu noz īmīgo lomu ekonomikas koncentr ācijas proces ā, bet jo īpaši uzsver R īgas noz īmi kop ējās situ ācijas ietekm ēšan ā. Vienlaikus apstiprin ās faktoranal īzes rezult āti par ekonomikas re ģion ālo koncentr āciju liel ākaj ās pils ētās, k ā ar ī tiek uzskat āmi par ādīta teritori ālā polariz ācija starp lielaj ām pils ētām un maz āko pils ētu rajoniem un Pier īgu un valsts nomal ēm. Negat īvā noz īmē īpaši izce ļas Latgales rajoni un šis nomales efekts izskat ās izplat ījies ar ī uz t ālākajiem Vidzemes un Zemgales rajoniem, kas robežojas ar Latgali. Nomales efekts par ādās ar ī rietumu piekrastes rajonos, kuri ie ņem sam ērā zemas vietas, pat neraugoties uz ciešaj ām sait ēm ar ab ām ietekm īgaj ām rietumu pils ētām Ventspili un Liep āju. Īpatn ējā situ ācij ā non ākusi Jelgava un Jelgavas rajons. Lai ar ī tuvu R īgai, rangu anal īzē abas teritorijas nov ērt ētas k ā ekonomiski v āji att īst ītas. Jelgavas rajonam šo zemo atz īmi var ētu skaidrot ar profil ēšanos uz lauksaimniecisko ražošanu, kas paz īmju lok ā šoreiz nav ietverta, bet Jelgavas pils ētai b ūtu j āizv ērt ē saik ņu ciešuma pak āpe ar R īgu.

71 CILV ĒKA ĢEOGR ĀFIJA

4. att ēls. Latvijas rajonu un lielo pils ētu ekonomisko r ādītāju rangi Figure 4. Ranking of administrative units of Latvia by economic indicators

Lai noskaidrotu R īgas un ar ī citu pils ētu ietekmi uz demogr āfiskajiem r ādītājiem, veikta ar ī šo r ādītāju ranž ēšana, pieš ķirot augst āku vietu š ādām paz īmēm: 1) augst āks pirmsdarbsp ējas vecuma iedz īvot āju īpatsvars 2000. gada s ākum ā (%), 2) augst āks darbspējas vecuma iedz īvot āju īpatsvars 2000. gada s ākum ā (%), 3) zem āks p ēcdarbsp ējas vecuma iedz īvot āju īpatsvars 2000. gada s ākum ā (%), 4) augst āks pamatetnosam pieder īgo iedz īvot āju īpatsvars 2000. gada s ākum ā, 5) augst āks dzimst ības koeficients 1999. gad ā (‰), 6) zem āks mirst ības koeficients 1999. gad ā (‰), 7) augst āks iedz īvot āju skaita dabiskais pieaugums 1999. gad ā (‰), 8) augst āks imigrantu īpatsvars 1999. gad ā (‰), 9) zem āks emigrantu īpatsvars 1999. gad ā (‰), 10) augst āks iedz īvot āju migr ācijas saldo 1999. gad ā (‰), 11) augst āks iedz īvot āju skaita pieaugums laik ā no 1996.l īdz 1999. gadam (‰) [LR CSP 2001a; SL 2002; Regional. 2000]. Šaj ā gad ījum ā situ ācija ir atš ķir īga no ekonomisko r ādītāju izvietojuma. Pils ētas ar labv ēlīgu demogr āfisko situ āciju neizce ļas, pie tam bieži vien redzama demogr āfisko r ādītāju pasliktin āšan ās pils ētās vai pat to tuvum ā. T ādējādi demogr āfisko r ādītāju koncentr ācija neapstiprin ās. Nedaudz izteikt āka ir atš ķir ība starp Pier īgas rajoniem un pierobežas rajoniem, tom ēr apgalvot, ka šaj ā virzien ā darbojas izteikts polariz ācijas process, b ūtu p ārsteidz īgi.

5. att ēls. Latvijas rajonu un lielo pils ētu demogr āfijas r ādītāju rangi Figure 5. Ranking of administrative units of Latvia by demographic indicators

72 HUMAN GEOGRAPHY

Secin ājumi Koncentr ācija un polariz ācija ir telpisk ās sabl īvēšan ās procesa divi daž ādi virzieni. Koncentr ācija ir teritorij ā notiekošo procesu sabl īvēšan ās vien ā centr ā. Ar ī polariz ācijai ir rakstur īgs koncentr ācijas komponents, ta ču t ā ir v ērsta vienlaic īgi uz vair ākiem centriem. Jau past āvoša viena izteikta centra apst ākļos polariz ācija j āuztver k ā dekoncentr ācija. Koncentr ācijas un polariz ācijas procesi m ūsdien ās g ūst arvien liel āku noz īmi. Industri ālās att īst ības laik ā izteikta bija koncentr ācijas procesu noz īme, ta ču, att īstoties darba dal īšanai un postindustri ālai sabiedr ībai, notiek polariz ācijas procesu aktiviz ēšan ās. No sabiedr ības att īst ības viedok ļa gan koncentr ācija, gan polariz ācija ir j āuztver k ā procesi ar negat īvu nokr āsu, jo tie liecina par sabiedr ības nosl āņ ošanos. Koncentr ācijas procesi rada teritori ālu spriegumu un t ā nov ēršan ā nevar iztikt bez valsts politikas. Latvijas teritori ālaj ā att īst ībā ir pien ācis mirklis, kad veiksm īgu t ālāko att īst ību b ūtu jāsaista ar polariz ācijas procesu stimul ēšanu, nodrošinot l īdzv ērt īgākus dz īves apst ākļus re ģionos. Faktoranal īze Latvij ā par āda noz īmīgas lielo pils ētu un p ārējo rajonu atš ķir ības no demogr āfisk ā aspekta un uz ņē mējdarb ības aktivit ātes aspekta. Ta ču š āda atš ķir ība nepar ādās attiec ībā uz labkl ājības un ekonomisk ās att īst ības r ādītājiem. T ātad centri, kas atslogotu R īgas lielo p ārsvaru, ir izveidojušies, ta ču to sp ēks nav pietiekams. Re ģion ālo centru att īst ības l īmenis bieži vien iet kopsol ī ar lauku rajonu att īst ību atkar ībā no att āluma l īdz R īgai. Dažas paz īmes liecina, ka Latvij ā ārpus septi ņā m republikas pils ētām intens īvāka ekonomisk ā att īst ība nek ā citur notiek Zieme ļvidzem ē un Kurzem ē. Latvijas p ārlieku centraliz ēto ekonomisko sist ēmu atkl āj ar ī kl āsteranal īzes un rangu anal īzes rezult āti. Vien īgā atš ķir ība, ko atkl āj šie anal īžu veidi, ir neproporcion ālā demogr āfisko un ekonomisko r ādītāju sadale starp lielajiem centriem un atpalikuš āko re ģionu – Latgali. Ekonomisk ā situ ācija virzien ā no Latgales caur citiem Latvijas rajoniem un lielaj ām pils ētām aug virzien ā uz R īgu, bet demogr āfiskie r ādītāji ir v āji gan lielaj ās pils ētās, gan Latgal ē. Sal īdzinot ar Latviju, Baltijas valstu m ērog ā tik izteikta centraliz ācija nepar ādās. Taj ā liela noz īme ir Lietuvai, kur rakstur īga policentriska saimniec ības att īst ība, un Igaunijas administrat īvā iedal ījuma sist ēmai, kas apvieno liel ākās pils ētas un t ām pak ļautos rajonus. Noz īme ir ar ī tam, ka lielo pils ētu skaits, apl ūkojot Baltiju kopum ā, k ļū st liel āks un t āds sadal ījums jau ir rakstur īgs polariz ācijas procesiem.

Summary In recent years, the process of concentration and polarization has become a characteristic feature of the economic development of Latvia and it also changes various social structures. This process creates either a single growth pole or a cluster of growth poles. Growth pole is a dynamic and highly integrated set of industries organized around a propulsive leading sector or industry (industry motrice). The set of industries forming the growth pole might be clustered spatially and linked to an existing urban area. The term of growth pole is frequently used to denote any spatial clustering of economic activity. There are three steps in spreading of economic activities or innovations in a teritorry. The first step is definition of the leading branch including links to the existing central place. It is followed by large-scale investments and polarization of other branches around the leading branch. Later, economic activities, inovations and prosperity diffuse in the rest of adjoining territory. Still, development never reaches the same intensity in the periphery. Core – periphery model is a mode of the spatial organization of human activity based upon the unequal distribution of power in economy, society and polity. The process of concentration and centralization implies continuing in the core region or a metropolis at the expense of the periphery. These core – periphery tensions can also place pressure on the state with calls for secesion emanating from either the periphery or, perhaps less frequently, the core. Economic polarisation has positive effects in spreading innovations and de-concentrating industries, however, it also increases uneven distribution of income. High level of income and concentration of economic power can lead to instability in the whole country. Spatial analysis of economic and social factors, clustering (using “SPSS” pack) and ranking help to recognize

73 CILV ĒKA ĢEOGR ĀFIJA weather it is or is not a problem in Latvia. There are 4 factors that help to outline the changes. The most influent factor (“cities’ impact”) is the relatively high level of concentration of activities in Riga and other central cities as compared with other Baltic states. Although disparities between bigger cities and rural regions are characteristic to all Baltic states, the gap between Riga and the rest of Latvia is greater than in other Baltic states because ‘the distance from the capital’ is one of the indicators determining “distribution of welfare” factor in Latvia. This is not evident in all Baltic states. It means that there are numerous primary growth poles found in this territory which are not adequately equipped to compete to Riga. This also explains why the most influential factor of concentration in Latvia is “cities’ impact” and “the welfare factor” while in other Baltic states such factors as “economic activities” and “demographical differences” are more important. The cluster analysis and ranking implemented as part of this research reveals that the largest power is still concentrated in big cities and central regions while Latgale continues to be the least developed region of Latvia and the Baltic states.

Atsauces CIA World Factbook 2001. http://www.theodora.com/wfb/abc_world_fact_book.html Core–periphery model (1994). The Dictionary of Human Geography. Oxford: Blackwell, p.95 Glasson J. (1995). An Introduction to Regional Planning. London: UCL Press, 434 pp. Growth pole (1994). The Dictionary of Human Geography. Oxford: Blackwell, p.238 Hodder R. (2000). Development Geography. London: Routledge, 186 pp. LR CSP (2000). Latvijas demogr āfijas gadagr āmata 2000. R īga: LR CSP, 206 lpp. LR CSP (2001a). Latvijas re ģioni skait ļos 2000. Statistikas gadagr āmata . R īga: LR CSP, 138 lpp. LR CSP (2001b). Latvijas statistikas gadagr āmata 2001. R īga: LR CSP, 250 lpp. LR CSP (2001c). M ājsaimniec ības budžets 2000. gad ā. R īga: LR CSP, 146 lpp. Neoclassical economics (1994). The Dictionary of Human Geography. Oxford: Blackwell, p.410 Norton W. (1995). Human Geography. Toronto: Oxford University Press, 336 pp. Regional Statistics of Estonia (2000). http://www.stat.vil.ee/ Richardson J. (1972). Regional Economics. London: Weidenfeld and Nicolson, 458 pp. SL (2000). Statistical Yearbook of Lithuania 2000. Vilnius: SL, 616 pp. SL (2002). Counties of Lithuania. Economic and Social Development 2000. Vilnius: SL, 354 pp. Storey D. (2001). Territory: the Claiming of Space. Harlow: Pearson Education Limited, 195 pp. Tautas att īst ība (2002). R īga: Jumava, 268 lpp. Vilci ņš A. (2002). Baltijas valstu soci āli ekonomisk ā att īst ība. R īga: LU ĢZZF, 84 lpp.

74 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

Changes in the City Centre of Riga Determinant Factors, Main Trends and Problems of Transition to a Market Economy in Retail Trade during the 1990s Pārmai ņas R īgas pils ētas centr ā Ietekmes, noz īmīgākās tendences un probl ēmas, kas saist ītas ar pārmai ņam virz ībā uz tirgus ekonomiku 20. gs. 90. gados mazumtirdzniec ības att īst ībā

Harald Standl

Introduction In the year 1991 Latvia achieved its independence from the former Soviet Union. Since that time a profound social and economic process of change has occurred there, which can be seen particularly in the business centre of the capital. A number of different factors based on long-term field research in the city centre of Riga must be analysed in order to explain sufficiently the changes in the supply structures and above all the location patterns of the retail trade during the past ten years. Particularly important is the question of the extent that the respective urban business centres changed structurally as well as functionally and spatially under the new free market conditions, and whether a clear development of hierarchically arranged supply structures (e.g., in the form of main shopping streets) can be identified. At the heart of this paper, however, is the identification of those particular determinants which steered the respective processes of change. Finally, the patterns of positive as well as the negative factors of influence are described (see Figure 1). This overview is the result of nearly ten years of observations on the changes in the city of Riga, as well as intensive scientific analysis of the social and economic processes, which were caused by the transition from the planned Soviet-style economy to a more or less free-market economy. 1 The urban area analysed is depicted in Figure 2. State of the art Numerous publications dealt with the post-socialist development of the cities in the eastern Five New States of the Federal Republic of Germany (i.e., the former German Democratic Republic), in East Central Europe, and in Eastern Europe in the last ten years of the 20th century [see the selected bibliography in Heineberg 2001, pp. 246 and 274]. Pütz [1994, 1997] first concerned himself with similar questions through his analysis of the changes of the structure of retail trade in Dresden, for which he described the relevant influential factors and decision-making mechanisms in a systematic and graphic fashion. His self-developed model [Pütz 1997, p. 42] relies in its essential features on the theoretical and empirical ideas of Kulke (1992) about the structures and dynamics of the position of the retail trade in Lower Saxony (northern Germany); both authors focused on the three major influential decision-makers: consumers, planners/politicians, and retailers. The very plausible and didactically well-prepared pattern suggested is fundamentally valid only for stable and well-ordered national economies like that of Germany. The connection of effects mentioned cannot therefore be so easily transferred to conditions in Eastern Europe because of the level of political and socio-economic planning in the eastern countries of Central Europe with the exception of Poland [see Pütz 1998]; in Southeast and Eastern Europe it is so far only very weakly (or in some cases not at all) manifested. Above all, the retailers there were limited in their freedom, concerning the optimal choice of location for their enterprises. Due to the newly established privatisation measures, and particularly because of the rather radical transition of the property market, the flexibility of entrepreneurs was reduced. They had significantly fewer options than was ever the case in western Central Europe.

1 The author is very thankful to Dr. Zaiga Krišj āne and Dr. Maija Roz īte (Faculty of Geography, University of Latvia) and all their students (especially Una Broka and Zanda Pen ēze) who were extremely helpful in carrying out the fieldwork.

75

76

Figure 1. The amount of influence concerning the operating structure factors as well as the spatial factors in the process of transition of retail trade and of the city centre in Riga during the 1990s 1. att ēls. Ietekme uz struktur ālajiem un izvietojuma faktoriem mazumtirdzniec ībā 90. gados R īgas centr ā

DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

Figure 2. Location scheme of retail trade in the central part of R īga, 2000 2. att ēls. Mazumtirdzniec ības izvietojuma sh ēma R īgas centr ā 2000. gad ā

Main questions and objectives A modified theoretical framework has to be formulated for the following analysis of the retail trade development occurring in the centre of the Latvian capital. The thesis previously presented by the author [Standl 1998, 2] about a larger regional setting states that the newly

77 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA developing types of companies and location patterns in the urban retail trade were essentially determined both by a factor complex that influenced the operating structure of retail trade and by a complex of spatial factors; each complex can be subdivided into three single aspects (see Figure 1). The three factors of influence, concerning the operating structure are: • the process and the result of the change of ownership structures in retail trade, which is caused both by privatisation measures and by creating new establishments; • the transition of the real estate and land market; • the general economic (internal as well as external) conditions under which the privatised and the newly established enterprises must work influences the further progress of the retail trade. The three spatial determinants , which are directly responsible for the change of the location pattern of the retail trade and for the change of the functional and spatial organisation of the city centre (town centre), refer to: • the structure and function of the existing buildings and their utilisation for the retail trade (traditional shopping-streets); • the competition with other locations of the retail trade inside and outside the city boundaries; • the range of the private use or appropriation of public area by the informal retail trade in the form of kiosks and market stands. These two groups of factors in each case are effective (temporally as well as spatially) on that which can be measured by the indicators. Because of this variable dominance of the determinants, different functional and spatial patterns in the city centres must result, which were comparatively analysed in detail for the three Baltic capitals, Tallinn, Riga and Vilnius [see Standl 2002].

The first bundle of factors: The three determinant factors influencing the operating structure of retail trade in the city centre, and the indicators of transition One of the most important and most extensive aspects of the transformation to a market economy (as in all the countries of East Central and Eastern Europe) consisted in profound changes in the operating structure of the retail trade. Due to a drastic political turn (i.e., through a fast privatisation or denationalisation of what had been state property and by rearranging the principles of private property) a free sales market was also established in Latvia.

Factor I: The transition of the ownership structures in the retail trade The transition of the ownership structures in retail trade rapidly improved around the supply of goods and services, since each government wanted to satisfy the demand for consumer goods (of short and medium-term necessity) as fast as possible, particularly during the initial phase of the economic change. In order to accomplish this quickly in Latvia, the legal property transformation of the formerly national and cooperative trade organisations was introduced as part of the so-called Small Privatisation , which led to many former state or cooperatively organised retail trade and service enterprises being transferred to private ownership. Moreover, the establishment of new retail businesses was again permitted by the legislature. Both measures inevitably had a large influence both on the development of the retail trade and on the changes of urban structure in the central part of Riga. Table 1 gives, among other things, detailed information on which forms of retail trade privatisation was used. It shows that (excluding very few individually-owned companies) only small units were normally privatised; larger parts of former national chains were not sold as whole packages (e.g., as the East German Handelsorganisation / HO was) to big investors in Latvia. And only citizens were also entitled to privatisation. The future development to a considerable degree was predetermined, because the further right of use took place through direct sales to the prospective entrepreneurs at the nominal value of the enterprise specified by the privatisation authority.

78 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

Table 1 The substantial forms and aspects of Small Privatisation accomplished in Latvia “Maz ās“ privatiz ācijas formas un virzieni Latvij ā Forms and aspects of the ‘Small Privatisation’ Privatisation Substantial Those Type of Inclusion Modes of Sub- Denation- programs and procedures of entitled objects which of the payment, stantial alisation of their legal privatisation to take can be priva- vested title relative bene- the retail bases part tised at the height of ficiaries of trade business the the ‘Small (Restitution) premises purchase Privati- price sation’ Law Assignment of Only Excluding No, Cash; ‘Insiders’ No concerning the right to use citizens individual but only maximum (only in the by direct sales (very enter-prises one rental in two connection privatisation (sometimes restric- (in the retail law on the rates; with the of the smaller modified by tive) trade, part of the compara- general objects of idea however, city tively restitution of trade in the competitions restricted administra- inexpen- real estate municipal centring around originally to tion sive, but property) property, the best form max. 100 (limited to somewhat restaurants, of use); square meter 5 years) high cafés and the in addition, in sales area, fluctua- service sector the form of starting tions from closed auctions February 5 November 1992) 1991 Sources: Frydman et. al. (1993); Jaffe, Turner & Victorin (1995); Roggemann, H. (Ed.) (1996); Venesaar & Hachey (Ed.) (1995); Wollmann (1994) ; as well as the authors’ findings

During the course of the privatisation the goods, including the inventory and residues, were sold by the so-called Self-Administrations of Riga. Furthermore, the new operators (mainly insiders , i.e., former directors) received only a limited right to use the business premises on the basis (mostly) of five-year leases with the city-district administration. This starting situation directly affected the development perspectives for the privatised retail trade as well as for the service sector. Thus the enterprises in Riga had to adjust themselves immediately to the new market conditions (i.e., to make noticeable profits) in order to be able to pay the rent for their outlets. In this way, 415 enterprises were privatised in Riga. The largest part of the procedure was already finished by the end of 1993; it can be stated that a relatively fast practical conversion of the legal defaults took place. The costs of the privatisation were generally not too high, and their financing was likewise no large problem. The receipts from this privatisation went into the budget of the Self-Administrations in the districts of Riga, as well as the monthly rents, which were usually lower than the general market price. Occurring parallel to the privatisation process, numerous new companies in the retail trade were founded . With the help of an extensive liberalisation of the retail laws at the time, Latvia, still a part of the Soviet Union, tried in the years 1989 and 1990 to stimulate its lame economy. By allowing private enterprises, a situation was created in which there could be competition with the stagnated and ineffective state monopoly. A part of these legislative measures consisted of reforming the existing business activities (see above). At the same time, however, it ensured that no illegal uncontrolled growth in the form of a grey economy would develop. The legal hurdles to start-up businesses were relatively low on the national side because the new entrepreneurs hardly needed to use their own capital funds, but the new companies did have to enter the newly created trade registers, which was an inexpensive and easy process. This politico-economic balancing act between large liberalisation and necessary control of the commercial activities through licensing showed appropriate effects, particularly after the independence of Latvia.

79 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA

Starting a newly established commercial enterprise within a self-owned business premise was still hardly possible in the years 1991 and 1992. One reason for this was the fact that privatisation had not yet fully occurred. The second hindering factor was the liquidation of national trading ventures which made too few business premises in good condition available. And the third reason was the announcement on the restitution of real estate (see Factor II). A boom in the establishment of retail trade finally came in the period from 1993 to 1995. Thus the number of the retail businesses rose around 50% in Riga between 1992 and 1996. The sales areas in the retail trade increased in the periods mentioned in the Latvia by about 66%, and the average sales area per 1,000 inhabitants increased by an appropriate order of magnitude. On the other hand, since these start-ups usually consisted of small companies, the increase of the sales area per retail outlet was modest in relation to East Germany. No extreme degree of informality in the retail trade was reached in Latvia in comparison with the development in Poland, Russia or Albania; therefore, the increase in sales kiosks and ambulatory street traders in the city area occurred within a relatively modest framework, except in the big market areas (see below). The new laws made it also possible for prospective foreign investors to create new commercial activities in Latvia. Consequently, the combination of the privatisation process and the newly founded companies in the retail trade together resulted in a mixture of different possession and property structures , whereby the portion of the enterprises which were still (at least partly) state property was already largely irrelevant by the middle of the 1990s. Internationally operating retail chains based abroad (in Western or Central Europe), which in particular suggest the shopping streets in the cities of Budapest, Prague or Warsaw, are represented in the Latvian capital only to a small extent and have been implemented only since the end of the 1990s in post-modern passageways. Compared to the outskirts of the Polish, Czech and Hungarian metropolises, where since the middle of the 1990s huge self-service department stores or shopping centres had already settled, only some not very big units were recently opened in Riga (also see below). Latvia still has a comparatively small sales market. The prospects of fast economic success from international investments in retail trade were (and are) much smaller than in the countries directly to the east of Central Europe. Nevertheless, an important internationalisation of trade can be observed in the city centre, where numerous domestic companies specialise in selling imported branded articles as franchisers. The fact that the privatisation was mostly steered endogenously does not mean that no domestic chains, operating locally or even country-wide, could be established. The retail trade in Riga must almost exclusively be managed in rented premises; therefore, the following section will clarify, among other things, who the landlords of the shops for re-established or newly founded retail businesses are.

Factor II: The transition of the real estate and land market The mode of restitution (denationalisation) of land and buildings expropriated illegitimately and afterwards nationalised during the Soviet era was also of crucial importance for the structural changes in the retail trade. As Table 2 shows, appropriate laws for the introduction of restitution procedures were already adopted in Latvia in the year 1991. These legislative efforts were profound (as in neighbouring Estonia): not only citizens were entitled to lay claim for the return of the expropriated real estate property but also emigrants (living abroad), so far as they could prove to have inhabited the country before the indicated deadline (17 June 1940). The purely quantitative result of the restitution legislation was that 3,943 residential buildings in Riga were returned to their former owners. The restitution procedures were surprisingly fast; by the end of 1993 half of all formerly expropriated buildings had already been returned to the former owners, and by the end of 1997 almost all the old legal titles were restored. Which consequences did this rapid restitution of real estates have in particular for the privatised retail businesses in the Latvian capital? Those formerly state-owned retail trade companies whose shops were located in buildings for which a property restitution was submitted had to start direct treaty negotiations with the pre-Soviet era former owners (qua new owners), if they wanted to use the business premises further. This put the retailers in a very poor starting position.

80 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

Table 2 Various Forms of the Treatment of Property Rights Concerning Real Estate in Latvia during the 1990s Īpašuma ties ību formas Latvij ā 20. gs. 90. gados

Forms of the Treatment of Property Rights Restitution of Beneficiaries of the Tenant protection for Housing Relative portion of formerly state- restitution of property private citizens and/or privatisation and local property which owned lands and rights commercial users (for their legal bases can be rented and/or their legal basis example, retailers) in leased as business restored buildings space (At the end of the1990s Yes , Entitled not only For commercial tenants Yes , Small , comprehen-sive citizens but also and administrative but due to lengthy (within the Old return in emigrants (foreigners mechanisms: no political discussions Town, somewhat accordance with and their protection against discharged only higher) the law of beneficiaries) so far as eviction comparatively late; denation- the deadline (17 June Conversion starting alisation of 1940) of habitation in For tenants of dwellings: from March 1996 private property Latvia was met, but 7 years starting from the of 30 October legal problems with time of the restitution Use of shares 1991 Baltic Germans (re- (Certificates) settlers) because of the German Law concerning distribution of privatisation of burdens national dwellings and the autonomy of such in 21 May 1995

Sources: Frydman et. al. (1993); Jaffe, Turner & Victorin (1995); Roggemann, H. (Ed.) (1996); Venesaar & Hachey (Ed.) (1995); Wollmann (1994); as well as the authors’ findings

Owing to the very much liberalised legal regulations, the owners had been put into an extremely favourable position, in which they could quit contracts with commercial tenants. Even public administrations could be more or less evicted without notice from their buildings. Thus the owners received immediate and almost unrestricted control over returned real estate on such premises. The amount of the rent and the running time of the new lease could therefore be negotiated under purely free market criteria and without national regulation. The fact that the new owners exhausted as far as possible the legal framework available concerning commercially used areas in their buildings, which were again profitable, is quite understandable, particularly because a legally assured lodging right had been granted to the tenants for the duration of seven years. Those who could not follow the demands for renting the outlets were forced to close and leave. Thus it was very often the case that many stores and service facilities, despite partially effected privatisation, disappeared immediately from the market after the restitution of the real estate property. The old state-run commercial structures were thus liquidated in Riga quickly and comprehensively. Especially in the years 1993 and 1994 the situation in the central part of Riga, which included parts of the Old Town ( Vecr īga ), was characterised by a very fast change in retail trade. Many outlets in denationalised buildings were under reconstruction, waiting for their new purposes. One of the most impressive, though not very successful examples, concerning the location of retail trade, is the reconstruction of the famous shopping centre Berga Baz ārs , originally built at the beginning of the 20 th century. Those buildings which had been built by the state or by cooperatives after the Soviet occupation were denationalised during the so-called Mass Privatisation . The same applied to the few buildings which were put under state control between 1940 and 1990, but no requests were made for restitution, nor was it granted in those cases in which the desired return could not be sufficiently justified by the applicant. In the course of this privatisation the tenants were shifted into a legal situation, under which a portion was paid through public funds ( Privatisation

81 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA

Certificates ) to facilitate the acquisition of new dwellings comparatively inexpensively and their transformation into private flats. After privatisation, the new owners (mainly former tenants) were then allowed to decide completely and without reservation on the form of their future use. A retention of the dwelling function was not really prescribed. Of course the premises could promptly be rented or leased or even resold; however, compared with the quickly and consistently accomplished privatisation process in Lithuania, this form of mass privatisation of national wealth was very much hindered in Latvia due to lengthy political discussions. This had little effect on the changes of the downtown commercial landscape in Riga, since these apartments usually lay in large suburban housing estates, where very few apartments located on the ground floor were restructured for service or retail trade outlets.

Factor III: General basic economic conditions for the progress of retail trade after privatisation or after the newly establishment of enterprises The privatisation or the start-up of an enterprise was always connected with the retailers’ hopes for long-term economic success on their investments. As already stated, many formerly national enterprises in Riga were forced to leave their locations because of the radical transformation of the property market; most of them had to stop their commercial activities on very short notice. Further, the general condition of the retail trade was otherwise affected by a large number of different economic variables and imponderables, which can generally be arranged into two categories: first of all, into those aspects that derive from the conditions and the changes of structures existing internally in the trading business (procurement of wares and dealing with goods before the sales); secondly, in those determinants that lead to changes of the sales market, which can be called external commercial factors (e.g., the consumer habits and the purchasing power potential of the customers). The liberalisation of the mercantile laws led to a more or less intensive deregulation of the post-socialist commercial situation in Latvia. It came at the same time as independence from the Soviet Union and led to a complete reversal of former trade routes. The mutual exchange of goods, both between the Baltic States and the Commonwealth of Independent States and among Lithuania, Estonia and Latvia, broke down completely in 1991/92. Only through the signing of a free trade agreement on 13 September 1993 (taking effect in the middle of 1994) did a revival of internal Baltic trade take place. A similar agreement with the European Union entered into effect on 1 January 1995, and in the course of the same year international trade agreements were also signed between the Baltic States and Russia (CIS). Eventually all three Baltic States raised rather high protective tariffs for imported goods until 1994/95; the goals were to increase the competitive power of the native food and consumer-goods industries and to achieve additional fiscal value absorption, particularly for imported luxury wares. These temporarily limited measures had great importance for the respective state budgets in the first years after 1991, because only by the end of 1993 was Latvia able to introduce a new tax system, including among other things a value added tax (VAT). Parallel to the international business connections, new wholesale structures had to be developed, since (with the privatisation of trade) the former state enterprises were not functioning and therefore usually rapidly dissolved. In order to obtain goods in the time shortly after political independence, many retailers were forced to develop individual delivery arrangements with foreign suppliers in western Europe. Many dealers in Riga had to travel as individuals or in small groups to trade fairs abroad, often to Germany, to make contacts and buy wares directly, which they imported as soon as they returned to Latvia. This very cumbersome procedure was extremely nerve-racking due to the numerous border controls. It did however persist because the profit margin for the retailers was largest for such imported goods. Only gradually was a new system of mostly locally or regionally operating wholesalers, who were able to participate in a clear specialisation, established. Despite all difficulties associated with the procurement of wares, this reconstruction in the retail trade was connected with so far unheard-of economic possibilities. Dealers who could use the initially existing institutional or administrative chaos intelligently for the own business purposes were able to accumulate a small fortune within a short time. The internal commercial conditions in Latvia led to general company-related adjustment and restructuring measures in retail trade. Numerous retail chains

82 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS arose out of the new private wholesale businesses, but in comparison with Lithuania, where Vilniaus Prekyba dominates the food trade (supermarkets, self-service department stores and recently also shopping centres), no such important domestic company has developed in Latvia. The transition process would, however, very soon be coming to a probable halt, even if the market to a large extent had not changed for the positive. The question of the future prosperity of a retail business and its lasting economic success depended therefore to a large extent on how the market proceeded. But the market is usually dominated by customer behaviour , particularly since there is a multiplicity of new businesses. A pronounced competitive situation in the retail trade had developed very quickly, and the entrepreneurs had to react. The customers in the retail trade, suddenly, found an unusually broad selection of goods after the opening of the domestic market particularly in the newly opened outlets. Above all, after the Russian Rouble was replaced by a national, persistently stable currency (in May 1992 the Latvian Rouble was introduced, and in June 1993 finally the Latvian Lat, the shops were filled almost overnight with imported goods from the West. Long lines waiting in front of the stores at opening time became a thing of the past. The population of the Five New States of Germany profited from the economic and monetary union of the year 1990 and from the very favourable conversion rates (GDR Marks to DM at 2:1 or 4:1), but in Latvia, as in most other states of East Central and Eastern Europe, the currency reform caused a massive destruction of savings. Since one could hardly acquire daily goods for the Russian Rouble and even less so long-term consumer goods even during perestroika , it was almost impossible to convert money into real values. Thus the supply crisis of the years 1989 to 1991 cannot be attributed only to the unsatisfactory offering of goods by the former centralised economic system inside the Soviet Union, but it was to a far higher degree a problem caused by the currency depreciation. The goods in this period were, to a large extent, hoarded in stores and thus withheld from the market. In consequence of the currency reforms (1992 and 1993), the previously extremely high inflation rates could be partly lowered from over 1000% during the early 1990s, down to under 10% at the end of the decade, despite the rising prices of imported raw materials (oil and natural gas) and the increase in the cost of national and private services (fees, rents). Nevertheless, the majority of the population in Latvia suffered strong losses in purchasing power, which could only partly be balanced by rising wages and salaries (see Table 3). Even if one takes into account the fact that the average earnings in the capital are about 20-25% higher than the respective national average during the last years, it was still possible for only very few households to acquire financial reserves through savings in order to buy commercial products, over and above the cost of daily needs. The majority of the population could not regularly afford imported goods, since a very broad mass of economic losers (particularly in the case of the older employees and pensioners) persists in contrast to the relatively small social group of new rich , who could arrange for the transition process to be very positive for themselves.

Table 3 Development of Income for Private Households in Latvia and Riga (1993-2000) Mājsaimniec ību ien ākumi R īgā un Latvij ā uz 1 cilv ēku (1993-2000) Average Yearly Income per Household Member in Lats 1993 1994 1995 1996 1997 1998 1999 2000 Latvia 329 483 n.a. 618 660 748 777 830 Riga n.a. n.a. n.a. n.a. 747 917 939 1057 Sources: Various Statistical Yearbooks of Latvia and Riga in Figures n.a. = data not available

Like other Eastern European countries many urban households in Latvia still supply themselves with fresh fruits and vegetables as in socialist times, by cultivating their own allotment gardens on the outskirts of town (as a kind of subsistence economy) or by depending on relatives living in rural areas [Kulke 1997]. However, there is also a steadily growing socio-

83 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA economic central layer; the yuppies are a group of mostly well-educated urban people, who were able to occupy the key positions in the re-created private service sector (banks, insurance companies, law offices, etc.). Owing to their relatively favourable income situation, this group of twenty to thirty-five year-olds, living in single or double income households and without children, represents the most important buyer potential for the retail trade in the city − and let us not forget the significant number of persons involved in the still extant grey economy. In addition to the general growth of private incomes, the numerical decrease of the resident population in Riga (from 910,000 in the year 1989 to 759,000 in 2001) negatively affected the retail trade since independence from the Soviet Union. This downward demographic trend (minus 17% in that period) was partially caused by remigration of members of the minorities living in Latvia (mostly Russians, Ukrainians and Byelorussians) back to their homelands. Although this remigration may have to some extent been welcomed by Latvians, it also meant a purchasing power loss for the urban retail trade, which can not be underestimated. Even as the locally and regionally existing potential purchasing power is to a large extent so limited, limitations can also be attributed to the spatial immobility of broad social groups. This is true despite the increased individual traffic in the 1990s. Because of the extreme price increases for fuels, the private use of motor vehicles is still a luxury, and the tariffs for the use of public means of transport have also been drastically raised. Thereby economically disadvantaged persons cannot participate in visiting the centre of the capital as before; the local public transport systems, including the railways and even air traffic, were substantial subsidised during the time of socialism. One evidence of this is the strongly declining number of passengers using the local public transport facilities in Riga during the past ten years. The rising price of transportation also had similarly grave consequences for the inhabitants of the rural areas; purchasing transportation into the nearest (large) city became increasingly expensive for them. This development has consequently limited much more than before the range of goods offered by the retail trade in Riga. All the disadvantages in the city retail trade due to the transition process can be at least partially compensated for by an international clientele that arrives in the form of wealthy foreign businessmen or rich tourists to animate the local sales market with their purchasing power. Although the number of foreign visitors coming to Riga is on a slow but constant rise [see Roz īte 1999], the Latvian capital does not benefit in the same scale from foreign tourism as Tallinn does [Standl 2000]. In the Estonian capital, the shopping tourists from Finland (circa 2,000,000 per year) became the engine of their rapid downtown development. Thus the retail trade in Tallinn ranks clearly among the winners from national independence, due to the fact that the Finnish day-trippers can easily travel by ferry from Helsinki in just three hours. In result, the so-called textilisation (the numerical growth of outlets selling textiles) in Tallinn is furthest advanced [Standl 1999]. A similar if significantly lesser process that has increased the dominance of clothing and shoe stores in Riga has been accompanied by a strong rise in the number of perfumeries and drugstores. Food shops in the city centres were, however, appreciably displaced.

Second Bundle of Factors: Spatial influences on the changes in the location structures of the retail trade in the city and on the change of the city centre In the following part, the substantial pattern of retail trade developed substantially within the city limits (see pattern in Figure 2), and the developing conditions will be analysed. First , the structure and function of the existing buildings and their potential use for retail trade will be examined. It should be unnecessary to stress how much the post-socialist revitalisation of Central and Eastern European city centres is facilitated and accelerated by a qualitatively good stock of (previously existing) business premises, expressed by a strong concentration in traditional shopping streets. In particular the historical development concerning the urban scheme and architecture in Riga since the end of the 19 th century created substantial bases for the recent development of the retail trade. Riga’s core (city centre) exhibits an architectural dualism of the medieval Old Town (Vecr īga) on the one hand and the more recently developed so-called “Centre” (Centrs) on the other hand. This substantial difference is the result of the

84 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS economic development between 1870 and the beginning of World War I and on the destructive effects resulting from World War II. An enormous economic prosperity had developed in the thirty years before as well as the fifteen years after the turn of the 19 th century in Riga, which was essentially fostered by German and Russian merchants and industrialists. This period is architecturally represented by the fact that not only in large part were the medieval buildings in the Old Town replaced by imposing multi-story habitats and businesses, but also by the fact that the way was cleared to establish a much more architecturally impressive centre for the city – with broad right-angled streets built in direct spatial connection to the newly designed recreation parks. The owners were for the most part members of the upper middle and upper classes, and the apartments and firms were mostly established as lucrative properties for lease. The current world-wide reputation of Riga as a metropolis of Art Nouveau architecture was founded at that time. The newly formed boulevards leading around the Old Town and the routes running axially in a northeast direction in the new City Centre were at that time already equipped with modern retail trade outlets on the ground floors, with appropriately wide shop windows. Unfortunately, the old part of the city was not spared by the destruction of World War II. The quarter around the City Hall Square ( Rātslaukums ) was gutted by flames in the Old Town of Riga (see Figure 3). A substantial problem concerning the quarter destroyed in the war arises out of the fact that it was restructured afterwards with architecturally inappropriate buildings (e.g., the Technical University), changing its function drastically. A very lively area of the city before the war, shaped by trade and handicraft, became a small public-oriented administrative centre. St Peter’s ( Pēterbazn īca ) had already been reconstructed during Soviet times and serves today as a concert hall as well as a museum. The reestablishment of the House of Black Heads (Melngalvju nams ), which was blown up by the Red Army shortly after the end of the World War II, was started in 1995 and became a major fixture in the 800-Year Anniversary of Riga in the year 2001. An old city hall on the City Hall Square will also be rehabilitated in the form of a historical model, but this reconstruction will not bring back the importance of this area in terms of the retail trade that it had before World War II. It can thus be noted that today the structure and function of the existing buildings and their possible use for retail trade in the traditional shopping streets of the Old Town of Riga seems to indicate rather poor prospects due to inadequate consecutive use. The only street that was able to regain some importance was Aud ēju iela , but many streets in the Old Town are characterised by the constantly growing number of pubs, bars and restaurants located there. The conditions in the main traffic axes in the centre of Riga ( Br īvības, T ērbatas, K. Barona and Marijas/A. Čaka and the connecting side streets, e.g., Elizabetes and Mat īsa ) are extremely good. Perhaps the number of outlets is even a bit too high there for the still quite low average income and purchasing power of the inhabitants of the city. One indicator is the high rate of fluctuation in the use of these business premises, although the general accessibility to most of the locations in the City Centre is very good. A second, likewise very important influencing spatial factor, which is determining the change of the retail trade structures in the city to a considerable degree, is the competition with other retail trade locations inside and outside the city . The doctrine of Soviet urban architecture (following the standardised planning ideology of socialism) neglected not only the historical bourgeois centre of the city between 1945 and 1990, but formed new, highly monotonous satellite cities in the suburbs. The large housing areas (in the west and the east of the city), constructed by the slab method, exist in all cities of the former Eastern Bloc; they were usually built as pure living and sleep settlements. At the same time (at least in theory) each of these settlement satellites should, depending on their total capacity and the number of inhabitants, have received one or more central service and supply centres. Although they were conceived as such during the town planning, for the most part no adequate sub-centres arose from them. In practice a striking situation of an under-supply of goods often plagued the inhabitants of those monotonous settlements. In addition to the search for non-food items, residents often had to travel into the central city in order to procure quality fresh foods in the markets. Regarding the quantitative and qualitative equipment of the new ribbon developments with grocery shops and general stores, the situations failed locally and regionally in different

85 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA fashions. The situation of under-supply at the periphery of Riga during socialist times was already worse than in Tallinn, and then again even a bit worse than in Vilnius.

Figure 3. Areas of the Old Town of Riga, destroyed during World ar II [Mandrella 1995, annex p. 25] 3. att ēls. 2. pasaules kar ā sagraut ā vecpils ētas apb ūve

This diversity in the supply level can be justified essentially by the fact that the demand figures for the planning of the supplying centres oriented themselves, among other things, according to the total urban situation. Because of the small amount of war damage in World War II and the high historical concentration of retail trade in the centre of Riga, it was necessary for the inhabitants of the satellite cities to supply themselves primarily in the central part of the town; therefore, in 1990 there were comparatively few supermarkets established in the outlying districts. This situation did not change fundamentally during the last decade. Only since the end of the 1990s have some smaller shopping centres been established, mainly next to main traffic axes leading to suburbs; the shopping centre Dole along Maskavas iela is a good example. As the third and last spatial factor of influence for the change of city centres and the retail trade located there , the range of the private use or appropriation of public areas by the establishment of kiosks and market stalls must be examined. In particular, during the first phase of transition for the economic and social system, the illegal occupation of public spaces (e.g., green belts, sidewalks, and underpasses) by ambulatory and/or semi-stationary trade often came about in large cities in Southeast and Eastern Europe. Such processes are very well documented for St. Petersburg [Axionow, Brade, Papadopoulos 1996], for Moscow [Lentz 1997], for the Polish city of Wroclaw [Pütz 1998] and for Tirana, the capital of Albania [Becker, Göler 2000].

86 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

In Riga, such a trend toward informal trade occurred most clearly in and around the traditional Central Market, the former central Collective Market ( Centr ālais kolhozu tirgus ), whose forerunner had already developed as the urban market in and around the historically protected market halls south of Riga’s Old Town since 1930. Up until the summer of 1992, that main market dealt primarily in basic goods: vegetables, fruit, cheese, fish and meat. With the strong rise in the cost of living, the ambulatory trade which addressed the subject of medium- term needs soon developed there. This new socio-economic phenomenon emerged nearly at the same time in almost all other transition countries of the former Eastern Bloc. Particularly pensioners and unemployed persons (mainly women) saw themselves forced to sell their own manual work (e.g., needle-works), to offer domestic animals, and even to offer up for sale their few personal belongings. In Riga, in the years 1993 to 1996, these people stood mostly in a tight rows at the edge of the access roads to the main market. In direct proximity to the market halls, small market stands for the sale of new textiles (laundry, shirts and jeans) developed. This new arrangement was supplemented by the sale of liquor, music cassettes and particularly cigarettes, which were often sold out of old campers. Since the year 1993 the market salespersons have been allowed simply designed sheet-metal structures, which protected them from the elements. Altogether the more or less uncontrolled propagation of the ambulatory and partly stationary trade led after a short time to completely chaotic spatial structures and untenable safety conditions, the responsible city administration, in co-operation with the manager of the Central Market (likewise a local politician!), decided in the year 1996 to integrate an open area at the south of the market. By this measure it was possible to increase the market area considerably and to shift the market stalls from the narrow lanes between the market halls into the newly created area. Comparatively attractive sales kiosks were also furnished there for the first time, which can be interpreted as additional legalisation of the formerly informal trade by the city administration. Meanwhile ambulatory trade within the range of the market was officially forbidden. At the same time some adjacent brick buildings, which were used as wholesale stores before, were converted to retail trade use. The market area now has a functional spatial arrangement. In the historically protected market halls and the surrounding areas, the traditional sale of fresh food takes place; in the area south of it, mainly non-food articles (with emphasis on the clothing sector) are supplied. The observed visitor frequency is very high in the entire market, but it is substantially less in the separate southern area than in the food market. The preponderance of customers comes from the younger and middle age groups of the population. From an urban and economic geographic point of view, the enlargement of the Central Market area caused a very big disadvantage for the newly developing retail trade outlets in the City Centre. The growing influence of the Central Market led to a very unstable situation in the formal economy of retail trade with a high fluctuation of shops inside the premises and to a continuous uncertainty concerning the economic activities in the central part of Riga. The future spatial development there is rather unpredictable. Because the economic position of the Central Market was strengthened, the streets in proximity to the entrance of the market and around the train station (especially Marijas/A. Čaka ) also gained favour, but the more peripheral locations along Br īvības lost importance during the second half of the 1990s.

Summary The post-socialist development of central Riga has been described through the analyses of a multiplicity of determinants that influenced the operating structure of retail trade and the spatial structures (Figure 2). Only through understanding the combination of these two bundles of factors, which caused changes during different phases of the transition process in varying degrees, is it possible to explain why the changes in retail trade were extremely fast, especially in the first years, and why the location pattern in the city of Riga is characterised by a competition among the Old Town, the City Centre, and the neighbouring Central Market – a competition that has not yet been decided. An excess of business premises clearly predominates downtown, and the business areas along the main traffic axes tend to fluctuate strongly. In all, no clear development of hierarchically arranged supply structures (e.g., in the form of main business areas) can be yet identified.

87 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA

Kopsavilkums Kopš t ā laika, kad Latvija atguva neatkar ību no bijuš ās Padomju Savien ības, valst ī ir noticis visaptverošs soci āls un ekonomisks p ārv ērt ību process, kas īpaši izpaužas galvaspils ētas dar ījumu centr ā. Ilgstoša p ētījuma rezult ātā var secin āt, ka j āņ em v ērā daudzu un daž ādu faktoru kopums, lai pamatoti aprakst ītu un izskaidrotu p ārmai ņas , kas norisin ājuš ās p ēdējos 10 gados pied āvājuma strukt ūrā un, jo īpaši, p ārmai ņas mazumtirdzniec ības veikalu izvietojum ā. Galvenok ārt š īs p ārmai ņas nosaka uz ņē mumu struktur ālo un to izvietojuma faktoru kopums, turkl āt katrs no tiem v ēl ietver tr īs specifiskus aspektus (sk. 1. att ēlu). Uz ņē mumu struktur ālo faktoru veido (ietekm ē): • pārmai ņas īpašumties ību regul ējošaj ā likumdošan ā mazumtirdzniec ībā, ko izrais īja gan privatiz ācija, gan jaundibin āti uz ņē mumi; • pārmai ņas nekustamo īpašumu un zemes tirg ū; • visp ārējie ekonomiskie (ar tirdzniec ību tieši un netieši saist ītie) nosac ījumi, kas sav ā darb ībā j āņ em v ērā gan jaundibin ātiem, gan privatiz ētiem uz ņē mumiem un kas ir svar īgi mazumtirdzniec ības t ālākaj ā att īst ībā. Tr īs telpiskie nosac ījumi (determinantes), kas ietekm ējuši p ārmai ņas mazumtirdzniec ības veikalu izvietojum ā, k ā ar ī pils ētas centr ālās da ļas funkcijas: • pieejam ās zemes piem ērot ība un izmantošanas iesp ējas mazumtirdzniec ības veikalu strukt ūrai un funkcij ām (esoš ās iepirkšan ās ielas); • konkurence ar citiem rajoniem pils ētā un ārpus t ās, kur notiek mazumtirdzniec ība; • sabiedriskaj ā telp ā esošie priv ātam biznesam izmantotie neform ālie mazumtirdzniec ības kioski un p ārdošanas stendi. Nosauktie faktori daž ādos p ārmai ņu procesa posmos uz mai ņā m pils ētas centra mazumtirdzniec ībā ir iedarbojušies ar atš ķir īgu intensit āti. Tirgus ekonomika ir att īst ījusies ļoti ātri, pateicoties straujai bijušo valsts tirdzniec ības uz ņē mumu privatiz ācijai t ā saucam ās „maz ās privatiz ācijas“ ietvaros, k ā ar ī neskait āmu jaunu uz ņē mumu dibin āšanai, kas notika 20. gs. 90. gadu pirmaj ā pus ē. Liela noz īme bija ar ī konsekventi īstenotai nekustamo īpašumu denacionaliz ācijai, kas iev ērojami pa ātrin āja p ārmai ņas telpu izmantošan ā. Pozit īva noz īme bija ar ī tam, ka R īgā, īpaši t ās centr ālaj ā da ļā , ar ī Vecr īgā, atrad ās daudz tradicion ālu iepirkšan ās ielu, kuras tika atjaunotas un moderniz ētas. Diemž ēl novietojuma zi ņā past āv liela konkurence starp „centru“, kur atrodas mazumtirdzniec ības veikali (sal īdzin ājum ā ar pirmskara periodu mazumtirdzniec ības veikalu skaits gan tur ir maz āks), un „centr āltirgu“ (sk. 2. att ēlu), kura noz īme politisku l ēmumu (par paplašin āšanos) rezult ātā pieauga, un l īdz ar to auga ar ī nep ārtikas pre ču sortimenta noz īme. No ekonomisk ā un pils ētpl ānošanas viedok ļa š ī tirgus paplašin āšan ās j āvērt ē kritiski, jo t ā iev ērojami trauc ē un kav ē mazumtirdzniec ības att īst ību pils ētas centr ālaj ā da ļā (Br īvības, Tērbatas, Marijas/ Čaka, Elizabetes un Mat īsa iel ā), kur t ā viet ām izvietojusies vair ākos st āvos. Šī negat īvā tendence r āda, ka l īdz pat šim br īdim R īgas iekšpils ētā nav izveidojusies skaidra un hierarhiska mazumtirdzniec ības veikalu ģeogr āfisk ā strukt ūra. Lai gan klientiem min ētās vietas ir labi aizsniedzamas, sv ārst ības ( Fluktuation) min ētaj ās „centra“ iel ās ir ļoti augstas. Gr ūti prognoz ēt, k ā turpm āk (īslaic īgi un ilg ākā perspekt īvā) att īst īsies mazumtirdzniec ības veikalu izvietojums R īgas centr ā. N ākotn ē ļoti daudz kas b ūs atkar īgs no t ā, vai un cik liel ā m ērā pieaugs l īdz šim ne visai augst ā iedz īvot āju pirkstsp ēja.

Selected Bibliography Axionow K., Brade I., Papadopoulos A. (1996). Neue Einzelhandelsformen in St. Petersburg. Der Übergang zu marktwirtschaftlichen Bedingungen. Europa Regional , vol. 4 (3), pp. 13-23. Becker H., Göler D. (2000). Stadtstruktureller Wandel in Albanien. Der Transformationsprozeß im konsumorientierten Dienstleistungssektor Tiranas. In: Europa Regional , vol. 8 (1), pp. 2-21.

88 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

Frydman R. et al. (1993). The Privatization Process in Russia, Ukraine and the Baltic States. CEU Privatization Reports, vol. 2. Budapest, London, New York. Heineberg H. (2001). Grundriß Allgemeine Geographie: Stadtgeographie. UTB 2166. 2nd Edition, Paderborn. Jaffe A. J., Turner B., Victorin A. (1995). Property Rights in the Baltic Countries. Nord , vol 25. Copenhagen. Kulke E. (1992). Veränderungen der Standortstruktur des Einzelhandels. Untersucht am Beispiel Niedersachsen. Wirtschaftsgeographie, vol. 3. Münster, Hamburg. Kulke E. (1997). Aspekte des Transformationsprozesses im Einzelhandel Ostmitteleuropas. Erde, vol. 128 (3), pp. 173-190. Lentz S . (1997). Cityentwicklung in Moskau. Zeitschrift für Wirtschaftsgeographie , vol. 41 (2/3), pp. 110-122. Mandrella S. (1995). Stadtplanerische Umgestaltungsprozesse in historischen Stadtkern von Riga insbesondere seit dem Inkrafttreten des ersten Ausbauplanes im Jahre 1825. Unpublished diploma-thesis in geography, Univ. Mainz. Pütz R. (1994). Die City von Dresden im Transformationsprozeß. Analyse des Strukturwandels in Dresdner Einzelhandel vor und nach der Wende. Ber. z. dt. Landeskunde , vol. 68 (2), pp. 325-357. Pütz R. (1997). Der Wandel der Standortstruktur im Einzelhandel der neuen Bundesländer: Das Beispiel Dresden. Von der Plan zur Marktwirtschaft. hrsg. v. G. Meyer. Mainzer Kontaktstudium Geographie, Bd. 3. Mainz, pp. 37-65. Pütz R. (1998). Einzelhandel im Transformationsprozeß. Das Spannungsfeld von lokaler Regulierung und Internationalisierung am Beispiel Polen. Geographische Handelsforschung 1. Passau. Roggemann H. (Ed.) (1996). Eigentum in Osteuropa. Rechtspraxis in Ost-, Ostmittel- und Südosteuropa mit Einführungen und Rechtstexten. Quellen zur Rechtsvergleichung , vol. 38. Berlin, Wien Roz īte M. (1999). Pils ētas t ūrisms, t ā att īst ība un telpisk ās izpausmes R īgā. (Doctoral-thesis at the University of Latvia, Faculty of Geography and Earth Sciences). R īga:LU. Sorainen A. (1993). A Foreign Investor in the Baltics. A Legal Study about the Possibilities of a Foreign Investor to Begin Business Activity and Obtain Real Estate in the Baltics. Helsinki. Standl H. (1998). Der post-sozialistische Transformationsprozeß im großstädtischen Einzelhandel Ostmittel- und Osteuropas. Der Versuch einer Typenbildung zum jüngsten Wandel der Innenstadtstrukturen sowie einer modellhaften Darstellung der sie beeinflussenden Determinanten. Europa Regional , vol. 6 (3), pp. 2-15. Standl H. (1999). Aktueller funktionaler Wandel in der Innenstadt von Tallinn (Estland). Ursachen und räumliche Wirkungen der Transformation des tertiären Sektors . Geogr. Rundschau , vol. 51 (4), pp.174-181. Standl H. (2000). Tourism in the Baltic States: Background and Perspectives. The Baltic Review , vol. 20, pp. 32-35. Standl H. (2002). Divergenzen und Konvergenzen in der post-sozialistischen Innenstadtentwicklung der drei baltischen Hauptstädte (Tallinn, Riga und Vilnius). Eine vergleichende Analyse unter besonderer Berücksichtigung der Einflussfaktoren auf den dortigen Einzelhandel. Geographie und Schule , vol. 136, pp. 15-23. Venesaar U., Hachey G. A., Jr. (Ed.) (1995). Economic and Social Changes in the Baltic States in 1992-1994. Tallinn :Estonian Academy of Science, Institute of Economics. Wollmann H. (1994). Systemwandel und Städtebau in Mittel- und Osteuropa. Stadtforschung aktuell , Bd. 46. Basel.

89 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA

Iedz īvot āju un str ādājošo teritori ālā izvietojuma īpatn ības R īgā Location of Population and Employment in Riga

Ilgvars Francis

1. Iedz īvot āju un str ādājošo teritori ālais izvietojums – noz īmīgi pils ētas teritorijas izmantošanu raksturojošie lielumi

Zin ātniskaj ā literat ūrā vair ākk ārt ir aprakst īti galvenie R īgas teritori ālās att īst ības procesi laik ā no pils ētas dibin āšanas l īdz 20. gadsimtam. Diemž ēl par šo laika posmu nav iesp ējams ieg ūt prec īzu kvantitat īvu inform āciju par daž ādu ekonomisko aktivit āšu norisi daž ādos novietojumos. Diezgan prec īzi ir iesp ējams ieg ūt inform āciju tikai par pils ētas teritorijas kop ējām izmai ņā m, respekt īvi, par plat ību, ko ietver pils ētas administrat īvā robeža. T āpēc var tikai min ēt, k ādas bija R īgas iedz īvot āju, str ādājošo vai konkr ētu ekonomisko aktivit āšu teritori ālā izvietojuma īpatn ības, piem ēram, 1830. gad ā. Kaut ar ī atseviš ķi secin ājumi par ekonomisko aktivit āšu teritori ālo izvietojumu R īgas robež ās ir ieg ūstami no netiešiem apliecin ājumiem, detaliz ētai kvantitat īvai anal īzei š ī inform ācija nav pietiekama. Iedz īvot āju un str ādājošo teritori ālā izvietojuma īpatn ības jebkur ā pils ētā sp ēj dot papildu inform āciju ne tikai par iepriekš ējo att īst ību, bet, zinot urbaniz ēto teritoriju att īst ības pamatprincipus, t ās ļauj spriest ar ī par šodienas probl ēmām, kam nepieciešams t ūlītējs vai pak āpenisks risin ājums. Iedz īvot āju un str ādājošo teritori ālais izvietojums ļauj paredz ēt ar ī iesp ējamos urbaniz ētās teritorijas n ākotnes att īst ības virzienus. Lai nodrošin ātu daudzpus īgu pils ētas pl ānošanas procesu, ir nepieciešama bag ātīga datu bāze par daž ādu ekonomisko aktivit āšu intensit ātes l īmeni daž ādos novietojumos. Izstr ādājot Rīgas pils ētas att īst ības pl ānus, agr ākajos gados š ādas datu b āzes tika veidotas un regul āri atjaunotas. Latvijas Republikas neatkar ības atg ūšana 1991. gad ā un tirgus ekonomikas ieviešana centraliz ēti administrat īvās sist ēmas viet ā iev ērojami samazin āja pils ētas r īcībā esošo datu b āzu izmantošanas iesp ējas R īgas n ākotnes pl ānošan ā. Bija nepieciešams att īst īt jaunu datu b āzi, jo main ījās gan pils ētas teritori āli administrat īvais dal ījums, gan ekonomisko aktivit āšu teritori ālā izvietojuma modelis, kas principi āli atš ķiras no agr āko gadu mode ļa. Tikai šobr īd ir iesp ējams ieg ūt prec īzu priekšstatu par to, k ā daž ādas ekonomisk ās aktivit ātes ir izvietotas pils ētas teritorij ā, veikt sal īdzinošo anal īzi un izv ērt ēt iepriekš ējo gadu pils ētb ūvniecisk ās politikas rezult ātus teritorijas ekonomiskas izmantošanas kontekst ā. Šaj ā emp īriskaj ā p ētījum ā ir raksturotas pašreiz ējās pils ētas iedz īvot āju un str ādājošo izvietojuma īpatn ības un mekl ēti to rašan ās iemesli. Tas s ākas ar jauno pils ētas teritorijas zon ēšanas principu apskatu, īsum ā ir raksturota pašreiz ējā R īgas domes r īcībā esoš ā pils ētas pl ānošanas datu b āze, bet pamata da ļā ir sniegts p ārskats par iedz īvot āju un str ādājošo skaitu Rīgas teritori āli statistiskaj ās zon ās (turpm āk tekst ā TSZ), daž ādos att ālumos no pils ētas ģeogr āfisk ā centra 2001. gad ā. Svar īgs priekšnoteikums pils ētu pl ānošan ā ir TSZ sist ēmas izveide. Liela noz īme š ādai zonu sist ēmai ir ar ī transporta un ekonomisko aktivit āšu telpisk ā izvietojuma model ēšan ā. Parasti, ja vien ir pieejami nepieciešamie dati, pils ētu un re ģionu pl ānot āji cenšas izveidot t ādu TSZ sist ēmu, kur ā ir maksim āls zonu skaits un katrai zonai p ēc iesp ējas maz āka teritorija, lai, analiz ējot kop ējo situ āciju un konstat ējot iesp ējam ās att īst ības tendences, ieg ūtu inform āciju par pēc iesp ējas maz ākām teritori ālaj ām vien ībām un var ētu izvair īties no t ām vari ācij ām, kas iesp ējamas katras zonas iekšien ē. Veicot zon ālo dal ījumu, ir j āņ em v ērā, ka optim ālais TSZ skaits ir atkar īgs no anal īzes mērķa. Šaj ā darb ā ir izmantots R īgas teritorijas dal ījums 124 zon ās. Kaut ar ī šo zonu teritoriju plat ības ir atš ķir īgas, š āds skaits ir pietiekams, lai var ētu spriest par att īst ības intensit āti daž ādos novietojumos un izstr ādātu R īgai piem ērotus visp ārīgus ekonomisko aktivit āšu telpisk ās mijiedarb ības un novietojuma mode ļus.

90 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

Pirms Latvijas neatkar ības atjaunošanas R īgas teritorijas dal īšana statistisk ās zon ās tika veikta tikai p ēc t ā saukt ā mikrorajonu principa, kad bija sp ēkā daž ādi normat īvi dokumenti, kas noteica un ierobežoja iedz īvot āju un str ādājošo skaitu konkr ētos novietojumos. Sav ā zi ņā š ī pieeja bija pareiza, jo t ā ļā va ņemt v ērā slodzi un vidi, k ā ar ī izstr ādāt detaliz ētus soci ālās apr ūpes pl ānus mikrorajonos dz īvojošajiem cilv ēkiem. Diemž ēl labie nodomi reti kad tika īstenoti. Iedz īvot āju un str ādājošo uzskait īšana p ēc mikrorajonu principa ir galvenais iemesls, kādēļ agr āko gadu sam ērā plaš ās datu b āzes nav iesp ējams tieši savietot ar šodien pieejamo inform āciju. Pirmais m ēģ in ājums p ēc Latvijas Republikas neatkar ības atg ūšanas veikt R īgas dal īšanu TSZ notika 1995. gad ā, kad Rīgas domes Vesel ības p ārvalde izstr ādāja pils ētas dal ījumu četrdesmit statistiskaj ās zon ās praktiz ējošo ārstu vajadz ībām. V ēlāk, 1996. gad ā, Rīgas domes Pils ētas att īst ības departamenta Pils ētpl ānošanas da ļas speci ālisti, vadoties p ēc v ēsturiski pils ētb ūvnieciskiem principiem, iedal īja R īgas teritoriju 88 statistisk ās zon ās ar atbilstošiem nosaukumiem. Kaut ar ī bija paredz ēts 88 zonu iedal ījumu apstiprin āt ar ofici ālu Rīgas domes lēmumu, lai tas b ūtu pamats pils ētas pl ānošanas un cit ām ar R īgas saimniec ību, infrastrukt ūru, kult ūru saist ītām vajadz ībām, kur ir nepieciešams pils ētas dal ījums zon ās, tas tom ēr netika izdar īts, un faktiski šo pils ētas teritorijas iedal ījuma sist ēmu sav ā darb ā izmantoja tikai Pils ētas att īst ības departaments. Balstoties uz izstr ādāto dal ījumu 88 zon ās, Stokholmas Re ģion ālās att īst ības instit ūta INREGIA AB speci ālisti 1996. un 1997. gad ā kop ā ar Rīgas domes Pils ētpl ānošanas da ļas speci ālistiem starptautiska tehnisk ās pal īdz ības projekta ietvaros izstr ādāja s īkāku pils ētas teritorijas dal ījumu 124 zon ās, da ļē ji saglab ājot ar ī dal ījumu zon ās, iev ērojot v ēsturisko principu, tas ir, vienas TSZ robež ās ietilpst tikai viena pils ētas v ēsturisk ā rajona teritorijas [R īgas dome 2001, Vircavs I. 1999]. Šis teritorijas dal ījums ietver lo ģisku numer ācijas sist ēmu, pieš ķirot katrai zonai noteiktu četrz īmju kodu. Lai nodrošin ātu precizit āti datu b āzu veidošan ā, zonas ir noteiktas ar prec īzām adres ēm: ielas nosaukums un to m āju numuri, kas ietilpst zonas teritorij ā. Zonu defin ēšana ar adres ēm tiek īstenota, izmantojot kartogr āfisko materi ālu un aprakstot visu konkr ēto adrešu pieder ību zonām [Vircavs I. 1999]. Tā k ā R īgas TSZ sist ēmas izveides pamat ā bija transporta att īst ības pl ānošana, TSZ robežas sakr īt ar R īgas ce ļiem un iel ām, ta ču š āds dal ījums neierobežo š īs sist ēmas izmantošanu ar ī citu m ērķu sasniegšanai. Visa inform ācija ar datorprogrammu pal īdz ību tiek grup ēta zon ās. Adreses ļauj br īvi main īt zonu skaitu vai to robežas, atk ārtojot programmu, kas transform ē adreses zonu numuros. Perspekt īvā R īgas pašvald ībai b ūtu ieteicams izstr ādāt vair ākus teritorijas zon ēšanas variantus, sadalot pils ētas teritoriju gan liel āka, gan maz āka skaita statistiskaj ās zon ās, jo daž ādiem p ētījumiem var b ūt nepieciešama daž āda datu detaliz ācijas pak āpe, piem ēram, teritorijas dal ījumu var ētu izveidot ar ī 240 vai 60 zonu sist ēmā, ņemot v ērā nosac ījumu, ka visas sist ēmas ir iesp ējams ērti savietot. Šobr īd visi dati tiek saglab āti un apstr ādāti, izmantojot Microsoft Access datu b āzi. Tom ēr, ņemot v ērā nepieciešam ību piesaist īt visus datus daž ādo aktivit āšu norises vietai, nākotn ē b ūtu nepieciešams p āriet uz speci ālām ĢIS programm ām, kas īpaši paredz ētas datu piesaist īšanai ciparu kart ēm. Tas noz īmē, ka modernas pils ētas pl ānošanas vajadz ībām piln īgi piem ērotas datu b āzes izveidošana b ūs ilgstošs darbs, kas pras īs ar ī lielus finansu resursus, ta ču šādas b āzes izveidošana ilg ākā termi ņā noteikti atmaks āsies, jo pils ētas p ārvaldes instit ūcij ām rad īsies iesp ējas operat īvi pie ņemt l ēmumus transporta pl ānošan ā, k ā ar ī model ēt teritorijas izmantošanas struktur ālās izmai ņas. Iesp ējams, ka š ādas datu b āzes izveidošan ā lielu ieguld ījumu dos t ā saukto glob ālās pozicion ēšanas b āzes staciju iek ārtošana R īgā, kas pašreiz ir viena no R īgas domes Pils ētas att īst ības departamenta priorit ātēm. Vēl svar īgāks priekšnoteikums nek ā TSZ sist ēmas izveidošana R īgas teritori ālās struktūras transform āciju anal īzei un ekonomisko aktivit āšu telpisk ās mijiedarb ības un novietojuma model ēšanai R īgā ir statistisk ā inform ācija jeb konkr ētie dati, kas ieg ūti par katru TSZ. T ā k ā pašreiz ējā pils ētas pl ānošanas vajadz ībām izveidot ā datu b āze v ēl ir ļoti nepiln īga, šeit ir izmantota divu veidu statistisk ā inform ācija par katru no 124 TSZ – (a) zon ā dz īvojošo cilv ēku skaits un (b) zon ā str ādājošo cilv ēku skaits.

91 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA

Ir j āapzin ās, ka ar š ādu inform āciju vien nepietiek, lai vispus īgi analiz ētu ekonomisko aktivit āšu teritori ālo izvietojumu pils ētā, ta ču esoš ā inform ācija ļauj izdar īt vismaz s ākotn ējus secin ājumus gan par šodienas att īst ības īpatn ībām, gan gaid āmo att īst ību n ākotn ē. Jau tas vien, ka š ī darba autors ir sp ējis sasaist īt Valsts zemes dienesta sagatavoto zemes b āzes v ērt ību karti ar 124 TSZ sist ēmu, r āda, ka esoš ās datu b āzes t ālāka att īst ība ar ī šodien nav nepaveicams darbs, diemž ēl pašreiz nevien ā R īgas domes dokument ā nav defin ēts, k āda rakstura dati ir nepieciešami esoš ās datu b āzes pilnveidošanai pils ētas pl ānošanas un ekonomisk ās att īst ības vajadz ībām.

1. att ēls. Rīgas teritori āli statistisko zonu sist ēma [Vircavs I.1999, R īgas domes 2001] Figure 1. System of Statistical Territorial Zones of Riga

Iedz īvot āju skaits Šī darba ietvaros dot ā inform ācija par iedz īvot āju skaitu R īgas TSZ ir ieg ūta no LR Pilson ības un imigr ācijas departamenta Iedz īvot āju re ģistra un v ēlāk sal īdzin āta ar ofici ālajiem Valsts statistikas p ārvaldes datiem. Šaj ā darb ā izmantotie dati attiecas uz 2001. gadu. Str ādājošo skaits Inform ācija par str ādājošo skaitu TSZ ir ieg ūta no Valsts statistikas p ārvaldes un ar ī attiecas uz 2001. gada 1. janv āri. Dati ir konvert ēti no datu b āzes Ekonomisk ās aktivit ātes , kur ir iek ļauta inform ācija (str ādājošo skaits, adrese, k ā ar ī uz ņē muma īpašuma forma un darb ības

92 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS novirziens p ēc speci āliem klasifikatoriem) par visiem nodok ļus maks ājošiem uz ņē mumiem. Ekonomisko aktivit āšu datub āzes dati ir ieg ūti, apstr ādājot uz ņē mumu iesniegtos gada p ārskatus par darbinieku skaitu (pilnas un da ļē jas slodzes) un samaks ātajiem nodok ļiem. Datu b āzē ir iek ļauti visi valsts un pašvald ības uz ņē mumi, k ā ar ī visi tie priv ātie uz ņē mumi, kuros darbinieku skaits p ārsniedz 20 cilv ēkus. Mazie priv ātie uz ņē mumi datu b āzē ir iek ļauti izlases veid ā. T ā k ā lielajiem uz ņē mumiem vairum ā gad ījumu strukt ūrvien ības atrodas daž ādos R īgas rajonos (zon ās), lai izvair ītos no inform ācijas neprecizit ātes, tiek aptauj āti visi uz ņē mumi, kuru darbinieku skaits p ārsniedz 300 cilv ēkus. T ādējādi ir ieg ūta inform ācija par iesp ējamo fili āļ u, ražot ņu, biroju, veikalu, noliktavu un citu ēku lokaliz ācijas viet ām, k ā ar ī str ādājošo skaitu katr ā novietojum ā. Ar ī š ī inform ācija p ēc tam ir sal īdzin āta ar ofici ālajiem statistikas datiem.

2. Iedz īvot āju izvietojums R īgas teritorij ā Līdz 20. gadsimta s ākumam liel ākā da ļa pils ētas iedz īvot āju dz īvoja pils ētas centram tuvu esošajos rajonos, bet perif ērij ā domin ēja individu ālā apb ūve. Ar ī 20. gadsimta pirmaj ā pusē liel ākā iedz īvot āju koncentr ācija bija centram tuvu esošos novietojumos, ta ču situ ācija krasi main ījās p ēc Latvijas iek ļaušanas PSRS sast āvā, kad R īgā tika īstenota apjom īga dz īvojamo ēku celtniec ība, lai izvietotu pils ētas iedz īvot ājus, kuru skaits pieauga, liel ākoties imigrantus no cit ām PSRS republik ām. T ā k ā vec āko dz īvojamo rajonu, piem ēram, Teikas vai Čiekurkalna, uztur ēšanas kapacit āte nebija pietiekama un jau apb ūvētās teritorijas transform ēšana pras īja pieaugošu finans ējumu, jaun ā daudzst āvu dz īvojam ā apb ūve tika uzs ākta pils ētas perif ērij ā no apb ūves l īdz tam laikam neapg ūtās viet ās [Aberg 1997]. Šīs b ūvniec ības politikas rezult āts atspogu ļojas ar ī šodienas R īgas iedz īvot āju teritori ālaj ā izvietojum ā. 2. att ēlā ir redzams, ka visliel ākais pils ētas iedz īvot āju skaits ir koncentr ēts padomju laik ā att īst ītajos pils ētas rajonos. Starp 124 R īgas TSZ īpaši izce ļas P ļavnieki (zonas kods 1606), kur 2001. gad ā dz īvoja 49892 iedz īvot āji vai 6,6 procenti pils ētas iedz īvot āju. Daudz iedz īvot āju dz īvo ar ī Ķengarag ā (zonas kods 1611) – 37946, Purvciem ā (1414 un 1415) – 28874 un 27832, Imant ā (2402) – 25504 un Zolit ūdē (2410) – 20779. Šaj ās seš ās TSZ kop ā dz īvo gandr īz 200 000 r īdzinieku vai aptuveni ceturt ā da ļa pils ētas iedz īvot āju. T ā k ā visas tikko min ētās TSZ atrodas sam ērā t ālu no pils ētas centra, var secin āt, ka padomju laik ā īstenot ās dz īvojam ās b ūvniec ības rezult ātā galvenais R īgas iedz īvot āju koncentr ācijas centrs ir p ārc ēlies no pils ētas ģeogr āfisk ā centra ar visaugst āko pieejam ības pak āpi uz perif ēriju. Tom ēr pils ētas v ēsturiskaj ā centr ā v ēl joproj ām dz īvo sam ērā daudz iedz īvot āju. T ā, piem ēram, zon ā ar nosaukumu “Vidzeme” (zonas kods 1111) 2001. gadā dz īvoja 11680 cilv ēku, zon ā “Vidzeme” (1112) – 8 687 bet Gr īzi ņkaln ā (1115) – 9575, Stacijas – tirgus rajon ā (zon ās 1113 un 1117) – 11443. Š īs un v ēl atseviš ķas citas TSZ ir pieskait āmas teritorijai, kam bija visaugst ākais iedz īvot āju potenci āls pirms 2. pasaules kara, ta ču p ēckara gados iedz īvot āju skaits šaj ās teritorij ās ir pieaudzis krietni l ēnāk nek ā perif ērij ā, galvenok ārt t ādēļ , ka jaunajai dz īvojamajai apb ūvei pils ētas v ēsturiskaj ā centr ā bija gr ūti atrast piem ērotas br īvas teritorijas. Fakts, ka pils ētas centr ā tom ēr ir konstat ēts liels cilv ēku skaits, ir j āvērt ē pozit īvi un pils ētai šis process b ūtu j āveicina gan ar pl ānošanas pal īdz ību, gan nosakot nekustam ā īpašuma nodok ļa vērt ības dz īvojamajai apb ūvei, jo š ādi pas ākumi ļaus nodrošin āt to, ka pils ētas centr ālā da ļa saglab ās savu vitalit āti vis ās diennakts stund ās. Paš ā R īgas ģeogr āfiskaj ā centr ā – Bulv āru un Vecr īgas rajon ā, m ūsdien ās dz īvojošo rīdzinieku skaits sal īdzin ājum ā ar galvenajiem pils ētas iedz īvot āju koncentr ācijas centriem nav liels. T ā, piem ēram, zon ā ar nosaukumu “Bulv āri” (kods 1109) dz īvo 4465 iedz īvot āji, zon ā “Bulv āri” (1102) – 3818, bet zon ā “Bulv āri” (1103) – 3572 iedz īvot āji, kas kop ā ir 11855 iedz īvot āji. Sal īdzinot šo skaitli ar iedz īvot āju skaitu k ādā no jaunajiem mikrorajoniem, piem ēram, Mežciem ā, kur vien ā TSZ zon ā dz īvo 16057 iedz īvot āji, k ļū st redzams, ka Bulv āru rajon ā pils ētas iedz īvot āju dz īvesvietas funkcijas šodien vairs nav domin ējoš ās. Tom ēr j āņ em vērā ar ī tas, ka Bulv āru rajons aiz ņem sam ērā nelielu pils ētas teritoriju un vid ējais iedz īvot āju bl īvums tur ir augst āks par vid ējo iedz īvot āju bl īvumu pils ētā, t āpēc nav īsti pareizi apgalvot, ka Bulv āru loks šodien kalpo tikai komerci ālo un sabiedrisko funkciju nodrošin āšanai. Viduslaiku R īgā – Vecr īgā 2001. gad ā dz īvoja nedaudz maz āk par 4000 iedz īvot ājiem, kas ir maz āk par 1% no kop ējā pils ētas iedz īvot āju skaita. Šis zemais procentu ālais r ādītājs ir iemesls tam, k ādēļ , sal īdzinot Vecr īgu ar daudzu Rietumeiropas un Zieme ļamerikas pils ētu

93 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA centr ālajiem dar ījumu rajoniem, nereti tiek apgalvots, ka n ākotn ē past āv draudi Vecr īgai nakt īs pārv ērsties par “mirušu pils ētu”. Tom ēr š ķiet, ka š āds apgalvojums ir p ārsteidz īgs, jo Vecr īga neveic tikai dar ījumu funkcijas, t ādēļ ka šaj ā pils ētas da ļā ir izvietoti daudzi kult ūrv ēsturiskas noz īmes objekti, k ā ar ī daudz kafejn īcu un restor ānu, kas nodrošina cilv ēku pl ūsmu ar ī diennakts tumšaj ā laik ā. Turkl āt ir pietiekami daudz personu, kas par sp īti daudzajiem būvniec ības, tai skait ā interjera iek ārtošanas, ierobežojumiem, v ēlas dz īvot tieši Vecr īgā. Trešk ārt, ja tiks īstenoti R īgas projekti, kas paredz rekreat īvo un komerci ālo funkciju att īst ību Daugavmal ā, cilv ēku pl ūsma Vecr īgā vakaros un nakt īs v ēl vair āk palielin āsies. Daudzu pasaules pils ētu pieredze liecina, ka vecpils ētā var veiksm īgi sadz īvot gan sabiedrisk ās, gan komerci ālās un dz īvesvietas funkcijas. Daugavas kreisaj ā krast ā komerci ālie, dar ījumu un sabiedriskie teritorijas izmantošanas veidi aiz ņem maz āku da ļu apb ūvētās teritorijas. Tas ir viens no iemesliem, k ādēļ joproj ām sam ērā daudz R īgas iedz īvot āju dz īvo t ādos pils ētas v ēsturisk ā centra rajonos k ā Āgenskalns, Zasulauks un Tor ņakalns, lai gan da ļa šo rajonu iedz īvot āju dz īvo ar ī daudzst āvu dz īvojamaj ās ēkās. Tor ņakaln ā, Zasulauk ā un Āgenskaln ā kop ā dz īvo nedaudz vair āk par 53 t ūkstošiem R īgas iedz īvot āju, veidojot svar īgu pils ētas iedz īvot āju koncentr ācijas mezglu un da ļē ji l īdzsvarojot Daugavas lab ā krasta milz īgo ietekmi un pils ētas teritori ālās strukt ūras veidošanos. Tom ēr ar ī kreisaj ā krast ā pašlaik galvenais iedz īvot āju koncentr ācijas centrs ir daudzst āvu dz īvojamie rajoni. Tikai Imant ā (zonas 2402, 2404 un 2402) vien dz īvo 38375 iedz īvot āji, bet Zolit ūdē un Iļģ uciem ā (zonas 2410, 2214 un 2215) v ēl aptuveni 50 t ūkstoši, t ādējādi ar ī Daugavas kreis ā krasta iedz īvot āju liel ākā da ļa ir izvietota tuvu pils ētas perif ērijai. Vēl viena R īgas iedz īvot āju teritori ālā izvietojuma īpatn ība ir sam ērā plaš ās dz īvojamajai apb ūvei piem ērot ās, bet neapb ūvētās teritorijas. Šādu teritoriju R īgā v ēl joproj ām pietiek, un t ās līdz šim nav tikušas apb ūvētas daž ādu iemeslu d ēļ – pirmk ārt, t ādēļ , ka t ām ir augsta pils ētb ūvnieciska v ērt ība vai t ās ietilpst R īgas dabas pamatn ē, piem ēram, Mežaparks, otrk ārt, tādēļ , ka t ās agr ākajos gados tika rezerv ētas perspekt īvajai att īst ībai, trešk ārt, t ādēļ , ka konkr ētās teritorijas ir zon ētas sabiedriskajai vai komerci ālajai apb ūvei, bet taj ās nav att īst īta nepieciešam ā infrastrukt ūra, piem ēram, Lucavsal ā, vai ceturtk ārt, t ādēļ , ka l īdz galam nav atrisin āti visi īpašumties ību jaut ājumi, k ā tas ir Za ķusal ā d ārzi ņu rajon ā. Dažas R īgas TSZ, kur ās ir mazs iedz īvot āju skaits, atrodas izdev īgā novietojum ā tuvu pils ētas centram. Daž ās zon ās, īpaši taj ās, kas atrodas tuvu pils ētas robežai, att īst īt teritoriju dz īvojam ās apb ūves vajadz ībām trauc ē inženierinfrastrukt ūras tr ūkums, ta ču iesp ējams, ka galvenais iemesls, k ādēļ šaj ās zon ās nenotiek att īst ība, ir skaidru pils ētas dz īvok ļu saimniec ības att īst ības priorit āšu un dz īvojam ās apb ūves koncepcijas tr ūkums. R īgas pašvald ība šobr īd v ēl nav akumul ējusi pietiekami daudz br īvo l īdzek ļu, lai finans ētu dz īvojamo b ūvniec ību plaš ā mērog ā, k ā tas tika dar īts padomju period ā, tāpēc ir j āmekl ē sadarb ības veidi starp pašvald ību un priv ātajiem att īst ītājiem, k ā tas tiek dar īts daudzviet pasaul ē (t ā saukt ās sabiedrisk ās – priv ātās partnerattiec ības jeb PPP ( public-private partnership ) [Malpezzi 1997]). Diemž ēl, kam ēr past āvēs daudzas probl ēmas, kas prasa t ūlītēju risin ājumu un lielu ieguld āmo l īdzek ļu apjomu, piem ēram, pils ētas ielu remonts, strat ēģ isk ās att īst ības jaut ājumi, pie kuriem pieder ar ī dz īvojamo teritoriju izvietojuma politika, var palikt neatrisin āti. 2. att ēls par āda, ka liel ākā da ļa R īgas iedz īvot āju šodien dz īvo padomju laik ā uzb ūvētajos rajonos, kas atrodas vair āku kilometru att ālum ā no pils ētas centra. Š āds iedz īvot āju izvietojuma modelis ir tipisks bijuš ās PSRS un citu bijušo soci ālisma valstu pils ētām [Bertraud, Bertrand 1997]. Tikai 12 TSZ, kur ās dz īvo liel ākā pils ētas iedz īvot āju da ļa, ir koncentr ēti gandr īz 300000 iedz īvot āji. Šis fakts vien ir nor āde uz to, ka iedz īvot āju teritori ālais izvietojums ir ļoti nevienm ērīgs. Gandr īz visas š īs zonas ir pieskait āmas pie padomju laik ā att īst ītaj ām R īgas teritorij ām, kas ļauj izdar īt s ākotn ēju apgalvojumu, ka šodienas R īgai rakstur īgais savdab īgais iedz īvot āju teritori ālā izvietojuma modelis liel ā m ērā ir izveidojies tieši t ā pusgadsimta laik ā, kad pils ēta att īst ījās PSRS sast āvā. 2. att ēls uzskat āmi par āda, ka šodienas R īgā nav viens vai daži izteikti iedz īvot āju koncentr ācijas rajoni. Tie ir izvietoti vis ā pils ētas teritorij ā, liel ākoties net ālu no pils ētas robežas. Š āds iedz īvot āju teritori ālā izvietojuma modelis rada iespaidu, ka tiek vienm ērīgi izmantota visa pils ētas teritorija, ta ču paties ībā ikdienas saiknes starp atseviš ķiem lielajiem

94 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS pils ētas iedz īvot āju koncentr ācijas rajoniem ir nelielas un šie rajoni daudz ējādā zi ņā ir norobežoti viens no otra. Turkl āt j āatceras ar ī tas, ka lielajos iedz īvot āju koncentr ācijas rajonos domin ē daudzst āvu apb ūve, kas neaiz ņem visu TSZ teritoriju, v ēl vair āk pastiprinot atseviš ķu dz īvojamo rajonu noš ķirt ību. T āpēc š ādu iedz īvot āju teritori ālā izvietojuma modeli par piem ērotu un v ēlamu var uzskat īt tikai tad, ja galvenie darbavietu koncentr ācijas centri kaut vai da ļē ji sakr īt ar iedz īvot āju koncentr ācijas rajoniem [Yinger 1992].

Virs 10 000 5 000 – 10 000 1 000 – 5 000 0 – 1 000

2. att ēls. Iedz īvot āju skaits R īgas teritori āli statistiskaj ās zon ās 2001. gad ā [R īgas dome, 2001] Figure 2. Number of Population in Statistical Territorial Zones of Riga in 2001

95

55

50

45

40

35

30 kstoši ū 25 T 96

20

15

10

5

0 i i i le ņ ļļ ja ja de rti pa vis ā āķ ā ā ū upe ā ā ā sala ļ meri Bu kalns kalns Jugla Jugla ē āč Brasa av sciems Brekši ņ ņ iburga Rauna lgr u u k Vec Bieri ī Imanta avnieki ī L ļ ļļ zi zi Zolit Ķ āņ Kr Vidzeme ī ī P Tr J genskalns Bolder Bolder Zasulauks Ozolciems Bu Mežaparks Ā Krievusala Aplokciems Manga Gr Gr Vecm teris-Pleskod ē

Šamp iedz īvotaju skaits

3. att ēls. Iedz īvot āju skaits R īgas teritori āli statistiskaj ās zon ās 2001. gad ā [R īgas dome, 2001] Figure 3. Distribution of Population in Statistical Territorial Zones of Riga in 2001

DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

3. att ēlā ir redzams, ka 11 R īgas TSZ iedz īvot āju skaits p ārsniedz 15000, 16 zon ās tas ir no 10 l īdz 15 t ūkstošiem, bet 48 zon ās dz īvo maz āk nek ā 5000 iedz īvot āju. 3. att ēls r āda, ka iedz īvot āju skaita izmai ņas var labi raksturot ar l īkni, kurai s ākum ā ir straujš kritums, kas v ēlāk izl īdzin ās (un stipri atg ādina t ā saukto “rangs – lielums” sakar ību, ko parasti attiecina uz apdz īvoto vietu lielumu plaš ākā izp ētes teritorij ā). Kaut ar ī nov ēroto gradientu da ļē ji nosaka atš ķir īgās TSZ plat ības, vienm ērīgu iedz īvot āju izvietojumu vis ā pils ētas teritorij ā dr īzāk raksturotu line āra nevis logaritmiska funkcija [Francis 2001]. Jāpiemin, ka Daugavas labaj ā krast ā esošaj ās TSZ kop ā dz īvo 508 927 r īdzinieki, bet kreisaj ā krast ā – tikai 250325 iedz īvot āji.

3. Str ādājošo izvietojums R īgas teritorij ā Rīgā str ādājošo cilv ēku teritori ālais izvietojums iev ērojami atš ķiras no iedz īvot āju teritori ālā izvietojuma. Pirm ā un galven ā atš ķir ība ir str ādājošo augst ā koncentr ācija pils ētas vēsturisk ā centra teritorij ā. Vecr īgā (zon ās 1101, 1107 un 1108) vien 2001. gad ā str ādāja 37321 personas, kas ir aptuveni 9 procenti no R īgā str ādājošajiem. TSZ “Vecr īga”, kuras kods ir 1108, ar 24321 str ādājošo ir pirmaj ā viet ā vis ā pils ētā. Tas nor āda uz faktu, ka R īgas vēsturiskais centrs joproj ām saglab ā ļoti lielu ietekmi uz pils ētas ekonomisko dz īvi, jo lielais str ādājošo skaits Vecr īgā r āda, ka pašreiz ējā Vecr īgas apb ūves strukt ūra ir piem ērota daudzu pils ētas funkciju veikšanai. Kaut ar ī nav pieejami prec īzi dati, var pie ņemt, ka liel ākā da ļa no šiem cilv ēkiem str ādā valsts vai pašvald ības iest ādēs un priv ātajos birojos. Ar ī Bulv āru lok ā, kas ieskauj Vecr īgu, ir augsta str ādājošo koncentr ācijas pak āpe, jo taj ā ir izvietotas 33279 darbavietas, ar ī liel ākoties biroju un mazumtirdzniec ības telp ās. Summ ējot Bulv āru lok ā un Vecr īgā str ādājošos, ieg ūst 70 600 cilv ēkus vai gandr īz 17 procentus no visiem Rīgā str ādājošajiem. Zinot, ka vecpils ēta un Bulv āru rajons aiz ņem tikai nelielu pils ētas da ļu, to droši var uzskat īt par pils ētas ekonomisko centru, jo tas parasti ir vieta ar visliel āko str ādājošo koncentr āciju. Šis skaitlis nor āda ar ī uz lielaj ām iedz īvot āju ikdienas migr ācijas pl ūsm ām no pārējās R īgas teritorijas un ārpus pils ētas esoš ām apdz īvotaj ām viet ām. Ar ī cit ās Vecr īgai tuvu esoš ās TSZ str ādā daudz cilv ēku. Teritorij ā “Vidzeme”, kur ā ietilpst zonas 1110, 1111, 1112 un 1105, ir nodarbin ātas 39023 personas, bet teritorij ā “Gr īzi ņkalns, kur ā ietilpst zonas 1114, 1115 un 1116, str ādā 16372 cilv ēki. Ja pie ņem, ka jau min ētās un citas v ēsturiskajam centram tuvu esoš ās TSZ veido vienu nodarbin ātības centru, var apgalvot, ka str ādājošo izvietojums R īgā ir izteikti monocentrisks. Tom ēr j āatceras, ka š īs pils ētas da ļas ir bl īvi apb ūvētas, kas noz īmē, ka n ākotn ē jaun ās darbavietas ir j āizvieto citur. Vienm ērīgai str ādājošo izvietošanai vis ā pils ētas teritorij ā vajadz ētu b ūt vienai no galvenaj ām pils ētas visp ārīgās att īst ības priorit ātēm. Tas noz īmē, ka kop ā Daugavas lab ā krasta teritorij ās, kas ietilpst UNESCO pasaules mantojuma sarakst ā iek ļautaj ā R īgas v ēsturisk ā centra da ļā , str ādā aptuveni 125000 cilv ēku, kas sast āda gandr īz 30 procentus no kop ējā str ādājošo skaita pils ētā. Izteikta str ādājošo koncentr ācija pils ētas centr ā nav tikai R īgai rakstur īga. Ļoti daudz ās pasaules pils ētās liel ākais str ādājošo bl īvums un ar ī str ādājošo absol ūtais skaits ir tieši centr ālajos novietojumos [Bertraud 1997]. Tas apstiprina paz īstam ākās pils ētu att īst ības teorijas par konkurenci teritorijas izmantot āju starp ā, tom ēr no pils ētb ūvniec ības teorijas viedok ļa š āda tendence kopum ā nav bez iebild ēm v ērt ējama pozit īvi, lai gan tai piem īt ar ī atseviš ķi plusi, piem ēram, t ā nodrošina ērtus ikdienas dar ījumu kontaktus daž ādu uz ņē mumu un iest āžu starp ā. Pie negat īvaj ām iez īmēm var min ēt pieaugošus transporta sastr ēgumus, daudz liel āku ietekmi uz dabas un kult ūrvidi un dz īvojamo teritoriju “izspiešanu” uz perif ēriju. Apskatot zemes cenu izmai ņu profilus R īgā, ir redzams, ka nepast āv nekustam ā nodok ļa lieluma ierobežojumi perif ērijas apg ūšanai, t ātad galvenais iemesls nelielajai darbavietu koncentr ācijas pak āpei periferi ālajos novietojumos ir nepietiekamie ieguld ījumi infrastrukt ūrā. Daugavas kreisaj ā krast ā iepretim Vecr īgai esošaj ā teritorij ā str ādājošo skaits nav tik liels. Āgenskaln ā (zonas 2414, 2415 un 2416) pavisam ir 13852 darbavietas, un šis rajons ir galvenais str ādājošo koncentr ācijas centrs P ārdaugav ā. Starp cit ām Daugavas kreis ā krasta TSZ ar liel āku str ādājošo koncentr āciju var min ēt Tor ņakalnu (zona 2603) ar 7582 str ādājošajiem un Zasulauku (zonas 2407 un 2408) ar 7195 str ādājošajiem. Vis ās iepriekšmin ētaj ās Daugavas kreis ā krasta teritorij ās kop ā str ādā aptuveni 30000 cilv ēki, bet p ārējās Daugavas kreis ā krasta

97

VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA zon ās str ādājošo koncentr ācija ir maz āka. Imant ā, piem ēram, zon ās 2402, 2403 un 2404 kop ā str ādā 7365 cilv ēki, ta ču šo zonu teritorijas plat ība ir liel āka nek ā zon ām ar lielu str ādājošo koncentr āciju Daugavas labaj ā krast ā un ar ī Āgenskaln ā vai Zasulauk ā. T āpēc str ādājošo dispersijas pak āpe Imant ā ir augst āka nek ā vec ākajos Daugavas kreis ā krasta rajonos. Kopum ā darbavietas P ārdaugav ā ir vienm ērīgāk izvietotas vis ā teritorij ā. 4. att ēlā redzams, ka tur ir gr ūti atrast k ādu domin ējošu str ādājošo teritori ālās koncentr ācijas centru, tom ēr tas nenoz īmē, ka P ārdaugavu var uzskat īt par att īst ītu otr ās pak āpes nodarbin ātības centru, jo str ādājošo absol ūtais skaits zon ās, kas atrodas Daugavas labaj ā krast ā, ir daudz liel āks. Pils ētas teritori ālās strukt ūras vienm ērīgai att īst ībai v ēlam āks tom ēr b ūtu v ēl viens izteikts nodarbin ātības centrs P ārdaugav ā, lai var ētu l īdzsvarot milz īgo lab ā krasta teritorijas k ā dar ījumu un biznesa centra ietekmi. T āpēc ir pozit īvi j āvērt ē p ēdējo gadu R īgas domes centieni att īst īt jaunus dar ījumu un komercijas centrus Daugavas kreisaj ā krast ā, piem ēram, īstenojot multifunkcion āla sporta un izklaides centra projektu Lucavsal ā, k ā ar ī jau īstenotos projektus, piem ēram, viesn īcas Radisson SAS un Maritim . Apskatot 4. att ēlā par ādīto str ādājošo teritori ālā izvietojuma sh ēmu R īgā, var izdar īt vair ākus apkopojošus secin ājumus par Rīgas teritori āli ekonomisko strukt ūru. Pirmk ārt, darbavietu koncentr ācijas zi ņā R īga ir izteikti monocentriska pils ēta ar liel āko str ādājošo koncentr āciju Daugavas lab ā krasta pils ētas v ēsturisk ā centra da ļā . Otrk ārt, var identific ēt tr īs sektorus ar sam ērā lielu darbavietu koncentr āciju – 1) gar Br īvības ielu (galven ā ass), 2) gar Daugavas krastu uz dienvidiem Ķengaraga virzien ā un 3) gar Daugavas krastu uz zieme ļiem virzien ā no centra uz Manga ļiem. Trešk ārt, P ārdaugavas apb ūvētaj ā da ļā ir sam ērā augsta str ādājošo teritori ālās dispersijas pak āpe un, ceturtk ārt, daudz ās TSZ gan centra tieš ā tuvum ā (Lucavsala), gan perif ērij ā ir mazs str ādājošo skaits. 4. att ēlā ir redzams, ka abos Daugavas krastos kopum ā str ādājošo absol ūtais skaits samazin ās virzien ā no centra uz nomal ēm. Tas noz īmē, ka R īgas v ēsturisk ā centra saglab āšanas un att īst ības projekta ietvaros liela uzman ība ir j āpiev ērš tam, lai nodrošin ātu, ka komerci ālās funkcijas negat īvi neietekm ē lielo kult ūrv ēsturisko mantojumu, kas atrodas pils ētas centr ā. No otras puses, ir nepieciešami padzi ļin āti p ētījumi, lai nodrošin ātu to, ka R īgas v ēsturisk ā centra teritorij ās esošie un sagaid āmie att īst ības ierobežojumi negat īvi neietekm ētu uz ņē mējdarb ības vidi pils ētā, kas ilg ākā laik ā var ētu novest pat pie pils ētas nodok ļu b āzes samazin āšan ās. Šī dilemma ir viens no svar īgākajiem jaut ājumiem, uz kuriem b ūtu j ārod atbilde pils ētas n ākotnes att īst ības pl ānošan ā. Ac īmredzamais kompromiss ir sekund āras noz īmes nodarbin ātības centru rad īšana R īgā, vēlams net ālu no lielākajiem iedz īvot āju koncentr ācijas centriem, ta ču to nevar pan ākt ar deklarat īvu pazi ņojumu iek ļaušanu pl ānošanas dokumentos – t ā viet ā pils ētas pašvald ībai sadarb ībā ar valsts instit ūcij ām un priv ātā sektora p ārst āvjiem nekav ējoties ir j āsāk dom āt par tādu att īst ības stimulu izstr ādi, kas samazin ātu ekonomisko aktivit āšu rad īto slodzi pils ētas centr ālaj ā da ļā . Sal īdzinot 2. un 4. att ēlu, k ļū st redzams, ka R īgas iedz īvot āju dz īvesvietu teritori ālais izvietojums nesakr īt ar darbavietu izvietojumu. Galvenie iedz īvot āju koncentr ācijas centri atrodas ārpus pils ētas v ēsturisk ā centra, bet liel ākā da ļa darbavietu atrodas pils ētas v ēsturiskaj ā centr ā. Š ī neatbilst ība galvenok ārt ir skaidrojama ar agr ākajos gados īstenoto pils ētb ūvniecisk ās att īst ības politiku. Pašlaik iedz īvot āju teritori ālais izvietojums R īgā nav saist īts ar pieejam ību darbaviet ām. Par to liecina v ājā korel ācija starp iedz īvot āju un str ādājošo skaita r ādītājiem – korel ācijas koeficients ir 0,25 (sk. 8. att ēlu). Šis koeficients apliecina, ka l īdzšinējā pils ētb ūvnieciskaj ā politik ā R īgā iedz īvot āju ikdienas ce ļojumu laika / izmaksu faktors ir bijis maznoz īmīgs, jo pils ētas pl ānojums nav bijis v ērsts uz to, lai samazin ātu laika / naudas izmaksas, kas rodas, veicot ikdienas ce ļojumus no iedz īvot āju dz īves uz darba viet ām. Tirgus dzin ējsp ēki ilg ākā laik ā veicina iedz īvot āju izvietošanos p ēc iesp ējas tuv āk darbaviet ām, bet pieaugošu att ālumu var kompens ēt galvenok ārt ar liel āku apdz īvojamo plat ību. Kaut ar ī autora r īcībā nav prec īzu datu par vid ējo dz īvojamo plat ību uz vienu iedz īvot āju daž ādos novietojumos R īgas administrat īvaj ās robež ās, visdr īzāk, ka P ļavniekos, Ķengarag ā vai Purvciem ā šis r ādītājs būtiski neatš ķiras no citiem novietojumiem. Att īstoties zemes / telpu tirgum, ieg ūt dz īvojamo plat ību periferi ālajos novietojumos var par maz āku maksu, turkl āt esošie zemes cenu gradienti

98 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS rāda v ēl vienu R īgas teritori ālās strukt ūras īpatn ību – t ā k ā dz īvok ļu vid ējā plat ība gan centram tuvu esošos, gan periferi ālos novietojumos ir l īdz īga, dz īvok ļu cena centr ā kļū st daudz liel āka, atspogu ļojot gan centram tuvu esošo zonu augst āko pieejam ības pak āpi, gan citas priekšroc ības, ko dod centr ālie novietojumi. Tas noz īmē, ka, pl ānojot pils ētas dz īvojam ās zonas izvietojumu tirgus dzin ējsp ēku tr ūkuma apst ākļos, iedz īvot āju teritori ālā izvietojuma politika R īgā nav ņē musi v ērā t ādus noz īmīgus faktorus k ā ikdienas ce ļojumu skaits un intensit āte. Tas noz īmē, ka atseviš ķas aktu ālas transporta probl ēmas, piem ēram, transporta sastr ēgumi, ir j āattiecina ne tikai uz pieaugošo automobiliz āciju, bet ar ī uz agr āko gadu pils ētas pl ānošanas k ļū dām [Grava 1993].

Virs 5000 1 000-5000 0-1000

4. att ēls. Str ādājošo skaits R īgas teritori āli statistiskaj ās zon ās 2001. gad ā [R īgas dome 2001] Figure 4. Number of Employed Persons in Statistical Territorial Zones of Riga in 2001

99

30

25

20

15 kstoši ū T 100

10

5

0 i i ri ņ ja ņ ga ga ā ī ī ā upe sala rzi ļ ā āč Voleri rkalne Krasts Krasts uciems Bieri Imanta L D Bukulti Bulv rzciems ā Vecr Vecr Vidzeme ļģ ā engarags Rumbula I genskalns Bolder M Maskavas Maskavas Gaisatilts Zasulauks Mežakapi D Ķ Andrejsala Mežaparks Ā Manga Juglasmežs Dzegužkalns Ziepniekkalns Spilveslidlauks str ādājošo skaits

5. att ēls. Str ādājošo skaits R īgas teritori āli statistiskaj ās zon ās 2001. gad ā [ R īgas dome 2001] Figure 5. Distribution of Employed Persons in Statistical Territorial Zones of Riga in 2001

DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

Diemž ēl ar ī m ūsdien ās nepast āv re āli priekšnoteikumi pils ētas teritorijas izmantošanas optimiz ēšanai, jo š ī m ērķa sasniegšanai nepieciešamie finansu resursi joprojām ir vajadz īgi citu – ak ūtu – probl ēmu risin āšanai. Kaut ar ī ir iesp ējams, ka plaša m ēroga teritorijas optimiz ēšana nav priorit āte, tom ēr tas nek ādā gad ījum ā nenoz īmē, ka š ī jaut ājuma risin āšanu var atlikt uz nenoteiktu laiku, jo vilcin āšan ās ieguld īt l īdzek ļus pils ētas teritorijas izmantošanas uzlabošan ā samazina R īgas att īst ības iesp ējas. Ir skaidrs, ka pag ātnes teritori ālās att īst ības nepiln ību nov ēršana b ūs gr ūts un laikietilp īgs uzdevums, t ādēļ ir nepieciešama skaidri defin ēta un pils ētas domes atbalst īta teritori ālās att īst ības strat ēģ ija vai pl āns. Tom ēr no pils ētas ilgtsp ējīgas att īst ības viedok ļa ir j ādara viss iesp ējamais, lai š īs nepiln ības mazin ātu, jo pašreiz ējais iedz īvot āju un str ādājošo teritori ālais izvietojums R īgā veicina ne tikai pieaugošas laika un naudas izmaksas iedz īvot āju mobilit ātes nodrošin āšanai, bet ar ī prasa pieaugošus ieguld ījumus inženierinfrastrukt ūrā un noslogo dabas vidi. Kaut ar ī nepieciešamie pas ākumi prasa lielus l īdzek ļus, n ākotn ē pils ēta noteikti b ūs ieguv ēja, pirmk ārt t ādēļ , ka palielin āsies iesp ēja paaugstin āt pils ētas nodok ļu b āzi, t ātad ekonomisk ās labkl ājības l īmeni, un, otrk ārt, racion āla un dabas vidi nelabv ēlīgi neietekm ējoša pils ētas teritorijas izmantošana ļaus izvair īties no v ēl liel ākiem kapit ālieguld ījumiem šo probl ēmu risin āšan ā n ākotn ē. Nekustam ā īpašuma tirgus viens pats nesp ēs nodrošin āt sabalans ētu R īgas teritori ālās strukt ūras att īst ību n ākotn ē [Francis 2000].

Apz īmējumi Iedz īvot āju skaits liel āks par str ādājošo skaitu Str ādājošo skaits liel āks par iedz īvot āju skaitu

6. att ēls. Iedz īvot āju vai str ādājošo dominante R īgas teritori āli statistiskaj ās zon ās 2001. gad ā [R īgas dome 2001] Figure 6. Dominance of Population or Employed Persons in Statistical Territorial Zones of Riga in 2001

101 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA

6. att ēls r āda, kur ās R īgas TSZ iedz īvot āju skaits ir liel āks par str ādājošo skaitu un otr ādi. Ir viegli paman āms, kur ās TSZ domin ē komerci ālās vai sabiedrisk ās, bet kur ās – dz īvesvietas funkcijas. Ar sam ērā vienk āršu indeksu pal īdz ību ir iesp ējams šo ainu v ēl vair āk detaliz ēt, tas ir, konstat ēt, cik liel ā m ērā daž ādās R īgas teritorijas da ļā s domin ē dz īvesvietas vai darbavietas funkcijas. Viens no vienk ārš ākajiem š ādas detaliz ācijas veidiem ir par ādīts 7. att ēlā. Š āda inform ācija var lieti noder ēt ar ī pl ānot ājiem, kas 2002. gad ā uzs āka jaun ā R īgas att īst ības pl āna izstr ādi, lai mēģ in ātu atrast v ēlamo l īdzsvaru galveno pils ētas funkciju starp ā daž ādos novietojumos pils ētas teritorij ā.

Apz īmējumi Iedz īvot āju skaits p ārsniedz str ādājošo skaitu par vair āk nek ā 200% Iedz īvot āju skaits p ārsniedz str ādājošo skaitu par 1-200% Str ādājošo skaits p ārsniedz iedz īvot āju skaitu par 1-200% Str ādājošo skaits p ārsniedz iedz īvot āju skaitu par vair āk nek ā 200%

7. att ēls. Iedz īvot āju un str ādājošo skaita savstarp ējās attiec ības R īgas teritori āli statistiskaj ās zon ās 2001. gad ā [R īgas domes 2001] Figure 7. Proportion of Population and Employed Persons in Statistical Territorial Zones of Riga in 2001

7. att ēlā ir par ādīts, ka str ādājošo skaits liel ākaj ā da ļā R īgas centra tuvum ā esošo TSZ par vair āk nek ā 200 procentiem p ārsniedz iedz īvot āju skaitu. Iev ērojams str ādājošo skaita p ārsvars ir v ērojams ar ī Daugavas abos krastos virzien ā no Vecr īgas uz Daugavas ieteku j ūrā (R īgas

102 DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS br īvostas teritorij ās) un dažviet pils ētas nomal ē (Rumbul ā, Š ķirotav ā un citur), tom ēr liel ākaj ā da ļā TSZ, kas atrodas vair āk nek ā 5 kilometru att ālum ā no Vecr īgas, ir v ērojama izteikta dz īvesvietas funkciju dominante, kas nor āda uz to, ka, pl ānojot ekonomisko aktivit āšu izvietojumu R īgas teritorij ā n ākotn ē, īpaša uzman ība ir j āpiev ērš jaunu darbavietu rad īšanai tieši Daugavas kreisaj ā krast ā. Savuk ārt 8. att ēlā ir par ādīta korel ācija starp absol ūtajiem iedz īvot āju un str ādājošo skaita rādītājiem R īgas TSZ 2001. gad ā. Situ ācija atš ķiras, ja sal īdzina TSZ p ēc to ranga. Laika gait ā ir jāizveidojas saiknei starp iedz īvot āju dz īvesvietu un darbavietu teritori ālo novietojumu. Tas noz īmē, ka konkr ētajam novietojumam, kur ā ir koncentr ēts noteikts darbavietu skaits, tuvum ā izvietosies ar ī atbilstošs iedz īvot āju skaits. Šo apgalvojumu var izteikt ar ī t ā, ka rangs, ko konkr ētā zona ie ņem p ēc kop ējā str ādājošo skaita, b ūs atbilstošs tam, kuru š ī zona ie ņem p ēc iedz īvot āju skaita. 8. att ēls par āda, ka R īgā faktiski nepast āv korel ācija starp absol ūto zon ā str ādājošo un dz īvojošo cilv ēku skaitu un t ādēļ nav pamata apgalvot, ka liel āks darbavietu daudzums šobr īd R īgā nosaka liel āku iedz īvot āju skaitu attiec īgaj ās zon ās. Šāds korel ācijas tr ūkums kopum ā ir v ērt ējams negat īvi, ta ču ar ī galvenie pils ētu telpisko aktivit āšu izvietojuma mode ļi neparedz, ka b ūtu j āpast āv korel ācijai starp absol ūtajiem iedz īvot āju un str ādājošo skaita rādītājiem. Dr īzāk atbilstoši šiem mode ļiem b ūtu j āeksist ē nosac ītai saiknei starp iedz īvot āju un str ādājošo novietojumu pils ētu teritorij ās. Sal īdzinot 124 R īgas TSZ rangus, korel ācijas koeficients r pieaug no 0,25 līdz 0,58. Izskaidrojums šim pieaugumam ir maz ākās vari ācijas otraj ā gad ījum ā, jo main īgie lielumi sv ārst ās no 1 l īdz 124, sal īdzin ājum ā ar pirmo gad ījumu, kur vari ācijas ir no 0 l īdz 49892. T āpēc sam ērā augstais korel ācijas koeficients otraj ā apskat ītaj ā gad ījum ā ne ļauj apgalvot, ka augst āks rangs p ēc konkr ētaj ā zon ā str ādājošo skaita tai pašai zonai nosaka augst āku rangu p ēc iedz īvot āju skaita, l īdz ar to apstiprin ājumu g ūst apgalvojums, ka agr ākajos gados soci ālisma apst ākļos, pl ānojot R īgas iedz īvot āju dz īvesvietu izvietojumu pils ētas teritorij ā, tuvums darbaviet ām ir bijis mazsvar īgs. Diemž ēl šo faktu var ēja ignor ēt tikai soci ālisma apst ākļos, kad viet ējā transporta izmaks ām un laikam, t āpat k ā zemes / telpu cenai bija minim āla noz īme.

4. Secin ājumi 1. Iedz īvot āju skaits daž ādos novietojumos R īgas teritorij ā liecina, ka liel ākā da ļa pils ētas iedz īvot āju dz īvo no centra att ālin ātos novietojumos, turkl āt galvenie iedz īvot āju koncentr ācijas rajoni atrodas sam ērā t ālu viens no otra, palielinot kop ējo pils ētas iedz īvot āju ikdienas ce ļojumu laiku un att ālumus. Š āda aina ir rakstur īga daudz ām postsoci ālisma valstu pils ētām [Bertraud 1999]. 2. Str ādājošo skaits daž ādos novietojumos R īgas teritorij ā liecina, ka R īgai ir rakstur īgs tikai viens izteikts str ādājošo koncentr ācijas centrs, kas atrodas sam ērā t ālu no liel ākajiem iedz īvot āju koncentr ācijas rajoniem. Š āda situ ācija rada lielu slodzi pils ētas satiksmes infrastrukt ūrai, k ā ar ī izraisa liel āku iedz īvot āju laika pat ēri ņu un izmaksas ikdienas mobilit ātei. 3. Tā k ā R īgas iedz īvot āju un pils ētā str ādājošo teritori ālais izvietojums ir iev ērojami atš ķir īgs, turpin ās pils ētas teritori ālās strukt ūras fragment ācija, ko var nov ērst tikai ar liel ām invest īcij ām transporta infrastrukt ūrā vai mazizmantoto teritoriju sak ārtošan ā un piem ērošan ā jaunai apb ūvei. 4. Liel ākā da ļa R īgas iedz īvot āju dz īvo 7-9 kilometru att ālum ā no pils ētas centra daudzst āvu lielpane ļu dz īvojamo ēku mikrorajonos. 5. Liel ākā da ļa R īgā str ādājošo ir izvietoti starp 1. un 4. kilometru no pils ētas centra, kas ļauj apgalvot, ka centram tuvu esošie novietojumi ir uzskat āmi par vietu ar visaugst āko ekonomisk ās att īst ības potenci ālu un kur tiek saražota liel ākā da ļa pils ētas produkcijas un pakalpojumu. 6. Kumulat īvais iedz īvot āju skaits sasniedz 90% 13. kilometr ā no pils ētas centra, kam ēr kumulat īvais str ādājošo skaits sasniedz šo pašu atz īmi jau 9. kilometr ā. 7. Pirmajos 6 kilometros no R īgas centra kop ējais str ādājošo skaits ir liel āks nek ā iedz īvot āju skaits, bet no 6. l īdz 21. kilometram iedz īvot āju skaits p ārsniedz pils ētā str ādājošo skaitu.

103

30000

25000

20000

15000 104 jošo skaits jošo ā d

ā y = 0.1132x + 2714.9

str r = 0.25 10000

5000

0 0 10000 20000 30000 40000 50000 60000 iedz īvot āju skaits

8. att ēls. Korel ācija starp iedz īvot āju un str ādājošo skaitu R īgas teritori āli statistiskaj ās zon ās 2001. gad ā [R īgas domes 2001] Figure 8. Correlation Between the Number of Population and Employed Persons in Statistical Territorial Zones of Riga in 2001

DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONS

8. Rīgas iedz īvot āju dispersijas pak āpe ir augst āka nek ā str ādājošo dispersijas pak āpe un pašreiz ējais iedz īvot āju un str ādājošo izvietojuma modelis neveicina ikdienas ce ļojumu minimiz ēšanu. 9. Ja n ākotn ē pils ētas iedz īvot āju un pils ētā str ādājošo teritori ālais izvietojums nemain īsies, ir sagaid āma liel āka slodze R īgas transporta sist ēmai un pieaugošas invest īcijas inženierinfrastrukt ūrai, k ā ar ī iesp ējami augoša negat īvā ietekme uz vidi. 10. Pašreiz ējā disharmonija pils ētas iedz īvot āju un str ādājošo teritori ālaj ā izvietojum ā galvenok ārt ir j āattiecina uz padomju varas gados īstenoto R īgas teritori ālās att īst ības politiku, tom ēr ar ī kopš Latvijas neatkar ības atg ūšanas 1991. gad ā v ēl nav veikti noz īmīgi, lieli pas ākumi teritorijas fragment ācijas pak āpes samazin āšan ā. Nekustam ā īpašuma tirgus viens nesp ēs šo probl ēmu atrisin āt, t āpēc ir nepieciešama t ūlītēja pils ētas pašvald ības r īcība R īgas teritori ālās strukt ūras funkcionalit ātes uzlabošan ā.

Summary Few modern cities are purely monocentric, having jobs and economic activities located in the central business district, and few cities are completely polycentric. Riga belongs to the former type of city; it is a typical monocentric city in which about two thirds of all the workplaces are located in a relatively small area, close to the historical part of the city. At the same time most inhabitants live farther out, close to the administrative borders in multi-story residential buildings. These areas take up 1680 hectares or 5.4% of city territory, but the buildings accommodate about 50 percent of the total population. Riga has very few low-rise residential areas because since the 1950’s the construction of family homes has been forbidden, and the zones once designated for low-rise residential housing have been re-developed and used for high-rise residential housing. In the current Official Plan all low-rise residential zones have been preserved, and new areas have been suggested to give the opportunity for a variety of housing. However, in the future the area of these designated zones may prove insufficient, especially if the standard of living grows rapidly and improvements occur in the transportation technology. Because Riga is an old city, the pattern of land use distribution in Riga shows the features typical of both a market economy and a planned urban economy in which site value was not priced and the costs were heavily subsidized: 1) Most workplaces are located within the three-kilometer radius from the historical core, emphasizing the monocentric structure of Riga. 2) There is a low percentage of residential area of about 35% out of the total built-up area because the other land had been allocated to non-residential use. A share of 50 to 65% would be more appropriate for Riga. 3) There are fewer residential areas between three and seven kilometers from the city center because most of the land is used by old land-intensive industries. Many of these industrial areas are obsolete or under-utilized. 4) Several high-density residential areas are located between eight to nine and thirteen to fourteen kilometers from the center. 5) The pattern of population density shows four distinct concentric zones: • the pre-socialist historic core with high population and very high employment densities; • the old industrial belt showing a drop in residential density; • the ”socialist” residential belt (relatively high densities) where land use was dictated by uniform urban planning norms, irrespective of the distance to the city center; • peripheral areas with low densities (detached housing) and large green areas. These land use distortions are causing problems for the transition to a market economy, and they are negatively effecting the attractiveness of Riga as a location for business and a place of residence. A deficient spatial structure fragments labor and consumer markets into small and less efficient markets. It also unnecessarily increases distances between homes and work and creates greater pollution.

105 VIETU UN RE ĢIONU ATT ĪST ĪBA

Much of the territory of Riga had developed when land use was administratively allocated rather than allocated through a market process. This situation has had a very deep impact on the urban structure of the city. The current movement to a developed market economy, in which the use of land and buildings is determined by a market system, has already occurred and will continue to create shifts in the distribution of population and employment. Having an understanding of the nature of change that is currently ongoing in Riga, as well as in other post-socialist and developed market economy cities, is vital in the planning of Riga’s future. There already is some evidence that the location patterns of employment and population will be influenced in different but very significant ways. In addition to the description of the current pattern, this paper also attempts to predict what the changes in the urban territorial structures of Riga would be, provided that improvements in transportation technology (new roads, better public transit) take place. The various effects of population changes are also described in terms of its possible increases and decreases. Finally, the author examines the impact of changes in average income.

Atsauces Aberg M., Peterson M eds. (1997). Baltic Cities: Perspectives on Urban and Regional Change in the Baltic Sea Areas. Riga – a City Taking control of Its Third metamorphosis. Oslo: Nordic Academic Press, pp. 184-194 Bertraud A., Renaud B. (1997). Socialist Cities Without Land Markets. Journal of Urban Economics , vol. 41, pp. 137-51. Bertraud A., Malpezzi S. (1999). The Spatial Distribution in 35 World Cities: The Role of Markets, Planning and Topography. Working Draft. Francis I. (2000). Strategies for Urban Development – the Case of Riga. Strategies for the Development of Industrialised Cities and Regions in Central and Eastern Europe. Conference proceeding. Dresden: Institute of Ecological and Regional Development. Francis I. (2001).R īgas teritori ālās strukt ūras transform ācijas. Ekonomisko un soci ālo attiec ību transform ācija: procesi, tendences, rezult āti. R īga: Biznesa augstskola “Tur ība”. Grava S. (1993). The Urban Heritage of the Soviet Regime. The Case of Riga, Latvia. Journal of the American Planning Association , vol. 59. (1). INREGIA AB, Riga Council (1997). The Riga Model. A Computer Based Modelling System for Transportation Analysis. Final Report. Stockholm, Riga. Malpezzi S., Kung Y.C. (1997). The Flight to the Suburbs, Revisited: The Intraurban Distribution of Population and the Price of Housing. Paper Presented to the American Real Estate and Urban Economics Association. New Orleans. Rīgas dome (2001). Pils ētas att īst ības departamenta apkopotie dati par ekonomisko aktivit āšu izvietojumu R īgas teritorij ā Vircavs I. (1999). R īgas transporta anal īze pils ētas teritori ālās att īst ības kontekst ā. Ma ģistra darbs. R īga: LU ĢZZF. Yinger J. (1992). City and Suburb: Urban Models with More than One Employment Center. Journal of Urban Economics , vol. 31, March, pp. 181-205.

106 CHRONICLE

Latvijas Ģeogr āfijas biedr ībai jauns prezidents News from the Latvian Geographical Society

Andris Bauls

Latvijas Ģeogr āfijas biedr ība (L ĢB) tika atjaunota 1990. gada 16. janv ārī un par pirmo atjaunot ās L ĢB prezidentu iev ēlēja LU Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult ātes Cilv ēka ģeogr āfijas katedras lektoru Gunti Berklavu. Nākošaj ā L ĢB atskaišu p ārv ēlēšanu sapulc ē 1993. gad ā par L ĢB prezidentu iev ēlēja LU Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult ātes Dabas ģeogr āfijas katedras profesoru Ādolfu Kraukli, kas vad īja biedr ības darbu l īdz 2002. gada janv ārim. Kārt ējā atskaišu p ārv ēlēšanu sapulc ē 2002. gada janv ārī L ĢB prezidenta prof. Ā.Krauk ļa zi ņojum ā tika analiz ēts četros gados paveiktais – regul āri izn āk ģeogr āfiskie raksti “Folia Geographica”, 2000. gada 24.-25. novembr ī organiz ēts 2. Latvijas ģeogr āfijas kongress un re ģion ālā konference Daugavpil ī 2001. gada 4. maij ā, notiek semin āri par aktu ālām ģeogr āfijas probl ēmām. Pagaid ām nav izdevies atrisin āt biedr ības bibliot ēkas izmantošanas iesp ējas. Iepriekš ējās valdes v ārd ā profesors Ā.Krauklis par L ĢB prezidenta kandid ātu izvirz īja LU Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult ātes Cilv ēka ģeogr āfijas katedras asoci ēto profesori Zaigu Krišj āni. Izvirz ītā kandidat ūra guva pilnsapulces nedal ītu atbalstu. Z.Krišj āne ir pirm ā prezidente sieviete vis ā L ĢB v ēstur ē. Pirmskara period ā par L ĢB prezidentiem bija iev ēlēti R.Putni ņš, F.Adamovi čš, F.Dravnieks, J.Bokalders un L.Slauc ītājs, bet laika posm ā no 1945. g.l īdz 1990. g. prezidenti bija F.Deglavs, K.Spri ņģ is, A.Jaunputni ņš, V.Melnalksnis, A.Kolotijevskis, Z.Dzenis un V.P ūri ņš [P ūri ņš 1982] Jaun ā L ĢB prezidente Z.Krišj āne m ācījusies Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas fakult ātē (1982-1987), p ēc tam turpat stud ējusi doktorant ūrā (1987-1990), papildin ājusi zin āšanas Freiburgas universit ātē V ācij ā (1992-1993) un Helsinku universit ātē stud ējusi Ph.D kursu pils ētu ģeogr āfij ā (1995). Z.Krišj āne aizst āvējusi doktora darbu “Dz īves kvalit ātes teritori ālo atš ķir ību izp ēte Latvij ā”, ieg ūstot doktora gr ādu ģeogr āfij ā (1998). Kopš 1999. gada Z. Krišj āne ir LU Cilv ēka ģeogr āfijas katedras vad ītāja. Jaunaj ā L ĢB vald ē iev ēlēja prof. Ā.Kraukli, asoc.prof. P.Š ķiņķ i, LR Izgl ītības ministrijas Eksamin ācijas centra speci ālisti N.Buili, doktoranti L.Lizumu, skolot āju I.Kravinsku. LĢB pašlaik idejiski un organizatoriski ir saist īta ar LU Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āti ( ĢZZF), jo L ĢB biedri galvenok ārt ir fakult ātes doc ētāji, darbinieki un ģeogr āfijas skolot āji. Latvijas Universit āte ir vien īgā augstskola Latvij ā, kur iesp ējams ieg ūt akad ēmisko izgl ītību ģeogr āfij ā. Studijas tiek organiz ētas, balstoties uz Cilv ēka ģeogr āfijas, Dabas ģeogr āfijas un Ģeomorfolo ģijas un ģeogr āfijas inform ācijas sist ēmu katedras darbu. Ģeogr āfijas studiju programmu izpildi nodrošina 33 doc ētāji, no tiem 20 m ācībsp ēki ir no min ētaj ām katedr ām, 6 no ĢZZF cit ām noda ļā m, 7 no cit ām LU fakult ātēm. No 20 doc ētājiem 13 (60%) ir ar habil ētā doktora vai doktora gr ādu, 5 m ācībsp ēki turpina studijas doktorant ūrā. Vecum ā l īdz 40 gadiem ir 8 doc ētāji (40%), 40% no akad ēmisk ā person āla ir sievietes. 2002. gad ā par valsts profesoriem iev ēlēti M. Laivi ņš (Dabas ģeogr āfijas katedras vad ītājs), O.Nikodemus (Vides zin ātnes noda ļas vad ītājs) un V.Zel čs ( Ģeomorfolo ģijas un ģeogr āfisk ās inform ācijas sist ēmu katedras vad ītājs). Studentu skaits ģeogr āfijas bakalaura programm ā ir 172 (kl ātien ē) un 104 (nekl ātien ē), ģeogr āfijas ma ģistra programm ā – 80 un doktorant ūrā – 15. Ģeogr āfijas noda ļas doc ētājiem un studentiem 2001/2002. akad ēmiskaj ā gad ā bijusi akt īva sadarb ība ar citu valstu universit ātēm, gan Socrates/Erasmus programmas ietvaros, gan balstoties uz ilggad ējām sadarb ības sait ēm ar p ētniekiem Zieme ļamerikas un Eiropas universit ātēs. Septi ņi vieszin ātnieki un viesprofesori las ījuši lekcijas un piedal ījušies semin āros ĢZZF, bet 4 noda ļas m ācībsp ēki vad ījuši nodarb ības cit ās Eiropas valstu universit ātēs. Socrates / Erasmus programmas ietvaros 3 bakalaura studenti m ācījušies Stokholmas, Nans ī un Joens ū universit ātēs. 3 doktorant ūras studenti ir piedal ījušies zin ātniskos semin āros ārvalst īs, bet viena doktorante stud ē V ācij ā.

107 HRONIKA

Svar īgākās zin ātnisk ās t ēmas, kuru risin āšanā ir iesaist ījušies ģeogr āfijas noda ļas doc ētāji ir: “Pils ētu loma daž āda l īme ņa teritoriju att īst ībā”, “Lauku un pils ētu sabiedr ības strukt ūras mai ņu ekonomisk ās un soci āli ģeogr āfisk ās indik ācijas”, ”Zemes ekolo ģiskais potenci āls un apsaimniekojums Latvijas ģeogr āfiskaj ās ainav ās”, ”Bore ālā un nemor ālā bioma ekotona augu sabiedr ību strukt ūra, mijiedarb ība un transform ācija Latvij ā klimata pasiltin āšan ās un vides pies ārņojuma ietekm ē”, ”Skandin āvijas ledusvairoga dienvidu malas deglaci ācijas gaitas izp ēte ar jaun ākām ģeohronolo ģisk ām metod ēm”, ”Centr ālās un Austrumeiropas glaciotehnisk ā karte un datub āze” un “Klimata main ība un t ā ietekme uz hidroekosist ēmām”. 2002. gada august ā Dienvid āfrikas republik ā Durban ā notika 4. pasaules ģeogr āfijas olimpi āde skol ēniem. Latviju taj ā pārst āvēja Dobeles ģimn āzijas skol ēns K.Veldre, Siguldas ģimn āzijas skol ēns J.Rukš āns, R īgas Valsts 1. ģimn āzijas skol ēns K.Podi ņš, Zieme ļvalstu ģimn āzijas skolniece M.Baltkalne un skolot āja Z.Tenisone un Izgl ītības un zin ātnes ministrijas Eksamin ācijas centra speci āliste N.Buile. Komandu v ērt ējum ā Latvija ierindoj ās 5. viet ā, bet individu ālaj ā v ērt ējum ā teor ētiskaj ā test ā K.Veldre izc īnīja 2. vietu. Vienlaikus ar skol ēnu ģeogr āfijas olimpi ādi Durban ā notika Starptautisk ās Ģeogr āfijas savien ības ( IGU ) re ģion ālā konference, kur ā ar zi ņojumu par aktu ālām migr ācijas probl ēmām uzst ājās Z.Krišj āne. 2003. gada maij ā ir paredz ēts organiz ēt izcil ā latviešu ģeogr āfa – ainavzin ātnieka Kamila Ramana 85. dzimšanas dienas piemi ņas pas ākumus.

Atsauces Pūri ņš V. (1982). Latvijas PSR Ģeogr āfijas biedr ība. 1950-1980. R īga: Latvijas PSR Ģeogr āfijas biedr ība, 5.-31.lpp.

108 AUTORI AUTHORS

Andris Bauls , Dr.geogr . Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] > Ineta Rozenbaha, M.sc. Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] > Ilgvars Francis, M.sc. Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] > Māris K ļavi ņš, Dr.habil.chem. Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1045, Latvija; e-mail: < [email protected] > Jud īte Dip āne, M.sc. Latvijas Republikas Vides valsts inspekcija Rūpniec ības iel ā 23, Latvija; e-mail: < [email protected] > Ādolfs Krauklis , Dr.habil.geogr. Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] > Zaiga Krišj āne , Dr.geogr . Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] > Aija Melluma , Dr.habil.geogr. Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] > Oļģ erts Nikodemus , Dr.geogr . Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] >

Harald Standl , Dr.geogr.habil. Universität Bamberg, Lehrstuhl I für Geographie Am Kranen 12, 96047 Bamberg, Deutschland; e-mail:< [email protected] > Armands Vilci ņš, M.sc. Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] > Anita Zari ņa, B.sc. Latvijas Universit ātes Ģeogr āfijas un Zemes zin ātņu fakult āte Rai ņa bulv. 19, R īga, LV-1586, Latvija; e-mail: < [email protected] >