LETONIKAS AVOTI Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm

Andris Caune [email protected]

Atslēgas vārdi: Latvijas mazpilsētu tiesības Livonijas ordeņa laikā, viduslaiku apbūve, apakšzemes komunikācijas, garīgā un materiālā kultūra

Latvijas teritorijā, kas aptvēra Livonijas valstiņu konfederācijas dienvidu daļu, jau no 13. gs. kā novadu pārvaldes centri tika celtas mūra pilis. Vairāku piļu tuvumā, to tiešā aiz- sardzībā, izveidojās lielākas vai mazākas apmetnes. Viduslaiku rakstītajos vēstures avotos šīm apmetnēm ir dažādi apzīmējumi. Vācu valodā tās tiek sauktas par Stadt, Städlein, Palte, Hakelwerk, Weichbild, Fleck. Latīņu valodā — par civitas, opidum, opidulum, vicus, viculus, villa, locus. Tikai 1555. g. sastādītajā Livonijas piļu sarakstā visas šīs apmetnes pie pilīm ir sadalītas trīs grupās — civitas, opidum, vicus1. 1690. g. izdotajā Kasparisa fon Keumerna (Casparis von Ceumern) grāmatā „Theatridium Livonicum” ir šī saraksta tulko- jums vācu valodā ar papildinājumiem. Apdzīvotas vietas pie pilīm tiek dēvētas — gemaurte Stadt, offene Stadt, Fleck. Kā pilsētas ar mūriem minētas — Rīga, Cēsis (Wenden), Valmie- ra (Wolmar), Koknese (Kokenhusen)2. Par atklātām pilsētām Keumerns uzskata Limbažus (Lemsel), Raunu (Ronneburg), Alūksni (Marienburg), Rūjienu (Rujen), Kuldīgu (Goldingen), Ventspili (Windau), Bausku (Bauske), Straupi (Roope)3. Tiek nosaukti arī deviņi miesti. Par miestu uzskatīta arī Aizpute4. Tā gan vairākos senrakstos tikusi dēvēta par pilsētu vai pilsētiņu un tāpēc būtu jāuzskata par atklāto pilsētu bez mūriem. saprotams, kāpēc Keumerns par atklātu pilsētu uzskatījis Alūksni (Marienburg). Tā kā pilsētiņa nav minēta ne latīņu valodā sarakstītajā 1555. g. piļu sarakstā, ne arī kā pilsēta kādā no iepriekšminēta- jiem apmetņu apzīmējumiem nosaukta citos rakstītajos vēstures avotos. Varam atzīmēt, ka profesors Leonīds Arbuzovs par vāciešu dibinātajām viduslaiku pilsētām Latvijas teritorijā uzskatīja Rīgu un mazpilsētas — Cēsis, Valmieru, Koknesi, Limbažus, Kuldīgu, Ventspili, Aizputi, Straupi5. Latvijas mazpilsētas pilsētas tiesības ieguva laikā no 13. gs. otrās puses līdz 14. gs. vidum, tikai Bauska vēlāk. Vidzemē esošās Cēsis, Valmiera, Koknese, Limbaži, Straupe, Rauna, Rūjiena nopostītas Livonijas un Lielā Ziemeļu kara laikā. Izņemot lielās mūra baz- nīcas, tajās vairs nekas no viduslaiku apbūves nav saglabājies. Latvijas rietumdaļā esošā Ventspils, Kuldīga, Bauska, Aizpute 16.–17. gs. postošajos karos cieta mazāk, tomēr arī tajās no viduslaiku celtnēm virs zemes nekas nav šodien palicis. Liecības par visu minēto pilsētiņu senāko apbūvi un viduslaiku pilsētnieku dzīvi ir saglabājušās zemē — kultūrslānī. Tā izpēte ir pilsētu arheoloģijas uzdevums.

4 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm

Arheoloģisko pētījumu rezultāti loģiskajos pieminekļos jaunās ūdenskrātuves mazpilsētās appludinājuma zonā. pārējās mazpilsētās pilsētu arheoloģija (Stadtkernforschun- arheoloģiskā pētniecība sākās tikai 20. gs. gen) latvijā sākās 1938. g. ar izrakumiem 80. gadu otrajā pusē. plašāk tā izvērsās bei- rīgā. 1967. g. visā vecrīgas teritorijā kul- dzamajos divdesmit gados, kad tika panāk- tūrslānis vairāk kā 30 ha platībā tika ņemts ta arheoloģiskā uzraudzība arī visos pilsētu valsts aizsardzībā kā arheoloģiskais pieminek- apakšzemes komunikāciju celtniecības dar- lis. mazpilsētu kultūras slāņa valsts aizsardzī- bos. izrakumus varēja veikt tikai jaunceltņu ba panākta 1983. g.6 tad valsts aizsargājamā būvlaukumu vietās. Arheoloģiskā pētniecība arheoloģiskā pieminekļa statusu piešķīra asto- līdz šim notikusi astoņās latvijas mazpilsē- ņām latvijas mazpilsētām — cēsīm, raunai, tās. kaut gan dažu latvijas mazpilsētu ar- kuldīgai, Aizputei, limbažiem, koknesei, heoloģiskā izpēte ilgst jau turpat divus gadu valmierai, ventspilij. kopā ar viduslaiku pi- desmitus, pagaidām neviens no šo izrakumu līm bausku un straupi valsts aizsardzībā tika vadītājiem vēl nav sīkāk analizējis un apko- ņemtas arī blakus esošo kādreiz bijušo strau- pojis savu pētījumu materiālus. mūsu raksts pes un bauskas pilsētiņu vietas. tātad kopā ir pirmais mēģinājums sniegt īsu apkopojošu desmit latvijas viduslaiku mazpilsētas. informatīvu pārskatu līdz šim latvijas maz- pirms mazpilsētu vēsturisko centru pilsētās veiktajiem arheoloģiskās izpētes re- iekļaušanas 1983. g. aizsargājamo arheo- zultātiem. galveno vērību esam veltījuši šo loģisko pieminekļu sarakstā, saistībā ar pilsētu viduslaiku apbūvei un atrastajām se- hidroelektrospēkstacijas būvi pie daugavas najām celtniecības liecībām. raksts pamato- izrakumi jau bija notikuši koknesē 1961.– jas uz izrakumu vadītāju publicētajiem ikga- 1962. g. tad veica pētījumus visos arheo- dējiem ziņojumiem par savu lauku pētījumu

1. att. Pilsētas 1555. g. Latvijas teritorijā. Apzīmējumi: 1 — pilsēta ar mūriem; 2 — arheoloģiski pētīta pilsēta bez mūriem; 3 — arheoloģiski nepētīta pilsēta bez mūriem

5 LETONIKAS AVOTI

2. att. 1961. g. izrakumos Kokneses pilsētā atsegtas mūra ēkas plāni (A. Stubava vadītie izrakumi): 1 — pirmā pilnā plānojumā atsegtā ēka; 2 — otrā daļēji atsegtā ēka; 3 — trešā daļēji atsegtā ēka

rezultātiem. Aplūkosim katru šo pilsētiņu bagāts kultūras slāņa horizonts ar koka celtņu tādā secībā, kad tur uzsākti pirmie izrakumi. paliekām. tas liecināja, ka jau pirmsvācu pe- rioda 12.–13. gs. sākumā koka pils priekšā Koknese (Kokenhusen) pastāvējusi 0,4 ha liela apmetne, blīvi ap- kokneses mūra pils, kas sākotnēji pie- būvēta ar daudzām koka celtnēm — dzīvoja- derēja rīgas bīskapa vasaļiem, vēlāk arhi- mām mājām un saimniecības ēkām, tai skai- bīskapam, celta 1209. g. uz senāka latgaļu tā kūtīm. vientelpu un divtelpu dzīvojamās pilskalna. jau 13. gs. pils priekšā sāka vei- ēkas celtas krusta pakšos no apaļkokiem. doties apmetne, kurai 1277. g. rīgas arhi- dzīvojamās ēkas neliela izmēra — 4,5–5×5 bīskaps johans i no lūnes piešķīra pilsētas metri. telpu apkurei lietotas māla un akmens privilēģijas. šajā dokumentā, starp citu, mi- krāsnis. izrakumos iegūti vairāki tūkstoši sen- nēts arī pilsētas mūris. tas liecina, ka pilsēta lietu, keramikas lausku, dzīvnieku kaulu un jau iepriekš kādu laiku pastāvējusi. 17. gs. dažādu paraugu. par to, vai šī apmetne bijusi 80. gados zviedri, izbūvējot kokneses pi- nocietināta, liecības neizdevās iegūt, jo, izbū- lij jaunos zemes nocietinājumus, viduslaiku vējot 13.–17. gs. priekšpils aizsargmūrus un pilsētas celtnes un aizsargmūrus nojauca un to priekšā rokot grāvjus, iespējamās senākās nolīdzināja ap četrus ha lielo teritoriju līdz ar koka nocietinājumu liecības ir iznīcinātas. zemi. šeit izveidoja pils modernizēto zemes diemžēl šis interesantais, vēstures zi- nocietinājumu priekšā brīvu apšaudes lau- nātnei nozīmīgais materiāls par kokneses kumu — esplanādi. viduslaiku pilsētas vietā pilsētas pirmsākumiem palicis neapstrādāts šodien atrodas parks. un nepublicēts. par to izrakumu vadītājs sakarā ar pļaviņu hes celtniecību kokne- sniedzis tikai īsus ziņojumus bez ilustrāci- ses pilsdrupās un senpilsētas vietā no 1961. jām arheologu ikgadējo pētījumu atskaišu līdz 1966. g. notika arheoloģiskie izrakumi. tēzēs7. kokneses 3,6 ha lielajā viduslaiku plašākie pētījumi 300 m2 platībā tika veikti (13.–17. gs.) pilsētas vietā, kas neatradās priekšpilī. zem priekšpils mūra celtņu pama- hes ūdenskrātuves paredzamajā applūdi- tiem atsedzās netraucēts organiskām vielām nājuma zonā, izpētīts tikai viens izrakumu

6 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm laukums 150 m2 platībā. kā parāda 17. gs. novads ap valmieru nonāca ordeņa rokās. zīmētie kokneses pilsētas plāni, tā bijusi aiz- pirmo reizi valmieras pilsēta minēta tikai sargāta no trim pusēm ar aizsargmūri. izra- 1323. g. taču viena no monumentālākajām kumos koka celtniecības liecības šai pilsētas ārpus rīgas celtajām gotikas stila celtnēm — daļā netika konstatētas, atsedza trīs mūra sv. sīmaņa baznīca būvēta valmierā jau celtņu pamatus un daļu no bruģētas ieliņas 13. gs. 80. gados. Arī rīgas parādnieku to priekšā. visas šīs celtnes bijušas orientētas grāmatā 13. gs. 90. gados minēti vairāki līdztekus ielai, pieslēdzoties tai ar gala fasā- tirgotāji no valmieras. šīs netiešās liecības dēm. ieliņai vidū 2,5 m plata bruģēta brau- norāda, ka valmiera kā pilsēta pastāvējusi jau camā daļa, kurai malās no dolomītakmens vismaz 13. gs. otrā pusē. kopš 1365. g. tā plāksnēm izveidotas lietus ūdens notekrenes. bijusi hanzas savienības locekle. 4,5 ha lie- pilnīgi atsegta viena 8×11,5 m liela mūra lo pilsētu apņēma ap puskilometru garš aiz- celtne ar trīs m dziļu pagraba telpu. ieeja sargmūris, kas veidoja kopēju nocietinājumu tajā bijusi no ielas puses. no pārējām divām sistēmu ar pili. 1577. g. livonijas kara laikā daļēji izpētītām dzīvojamām celtnēm vienā, valmieru nopostīja krievu karaspēks. taču kā spriežot pēc gataviem kaula izstrādājumiem, parāda pilsētas 1654. g. plāns, vairākas livo- pusfabrikātiem, izejmateriāliem un darbarī- nijas laika nelielās mūra dzīvojamās ēkas pil- kiem, atradusies kaula apstrādes meistara sētā saglabājušās10. 17. gs. zviedri visapkārt darbnīca8. kokneses senceltņu pētījumos ie- valmierai izbūvēja jaunus zemes nocietināju- gūtās celtniecības liecības 2001. g. publikā- mus. to bastionu vietas dabā vēl saskatāmas cijā apkopojusi i. ose9. mūsdienās. pilsēta vēlreiz nodedzināta 18. gs. sākumā lielā ziemeļu kara laikā. pēdējo reizi Valmiera (Wolmar) valmieras vecpilsēta tiek nopostīta 1944. g. par to, kad celta valmieras ordeņpils un otrā pasaules kara laikā. pēc kara šai pilsētas kad apmetne pie pils ieguvusi pilsētas tiesī- daļā vecais ielu tīkls un apbūve nav atjauno- bas, nav saglabājušās rakstīto avotu liecības. ta. tiek uzceltas vairākas lielas sabiedriskās uzskata, ka zobenbrāļi uzcēluši pili jau drīz ēkas — viesnīca, veikals, kultūras nams. Ap pēc 1224. g., kad tālavas zemju dalīšanā tām ierīkota plašāka zaļumu josla — skvēri.

3. att. Valmieras pils un pilsētas aizsargmūru plāns ar priekšlikumu ielu tīkla pārveidei un jaunu zemes nocietinājumu izbūvei. Domājams izgatavots 1654. g. (oriģināls Karaliskajā Kara arhīvā Stokholmā)

7 LETONIKAS AVOTI

pirmie arheoloģiskie pētījumi valmieras kaulu atradumiem tranšejās tālākās vietās no vecpilsētā notika jau 1972. g. izrakumi at- baznīcas, kapsēta 17. gs. aizņēmusi daudz sākās 20. gs. 80. gados un ar nelieliem pār- lielāku platību, nekā bijis no apbūves brīvais traukumiem katru vasaru turpinājās līdz pat laukums ap baznīcu 19. gs. beigās. 2010. g. sīkāk raksturosim lielākās izrakumu Liecības par viduslaiku pilsētas dzīvoja- vietas un atklājumus tajās. mo apbūvi un ielām. nozīmīgas liecības par Apbedījumi pie Sv. Sīmaņa baznīcas ti- valmieras viduslaiku pilsētas apbūvi snieguši kuši atsegti 1972.11, 1995.12 un 2000. g.13 izrakumi 2006.–2007.14 un 2008. g.15, kad izrakumi notikuši pilsētas apakšzemes ko- pētītas lielākas platības un izdevies atsegt munikāciju izbūves laikā, paplašinot roka- vairāku celtņu pamatus un pagrabus visā to mās tranšejas vietās, kur konstatēti nepostīti plānojumā. izrakumi notikuši tagadējā liel- apbedījumi. senie apbedījumi citviet tikuši veikala pagalmā, kā arī lāčplēša ielā 1, 1a, postīti iepriekšējo apakšzemes komunikāciju 2a un rīgas ielā 2a. pētījumu rajons aptver būves laikā. baznīcas dienvidaustrumu pusē viduslaiku pilsētas ziemeļu pusi. kultūras slā- tranšejas paplašinājumā konstatēts, ka miru- ņa biezums ap diviem m, to veido pārsvarā šie kapsētā ierakti piecās kārtās cits virs cita smilšaini būvgruži ar atsevišķiem tumšākas no 0,6 līdz 1,7 m dziļumā. visi mirušie gul- zemes ieslēgumiem. šādā irdenā zemes slā- dīti paralēli baznīcas sānu sienām ar galvu nī nav labvēlīgi apstākļi, lai saglabātos koka uz rietumiem, koka šķirstos, kas aiznagloti celtņu paliekas. tāpēc celtniecības liecības ar naglām. kā tas parasts kristīgo kapsētās, iegūtas tikai par septiņām 14.–17. gs. mūra piedevas pie apbedījumiem atrastas ļoti maz. ēkām. senākās un interesantākās ir pilnā lielākā daļa tās ir monētas, no kurām vairums plānojumā atsegtās trīs celtnes tagadējā liel- no 17. gs. senākā atrastā monēta — 14. gs. veikala pagalmā. pirmā celtne 12×9 m liela, pirmās puses brakteāts — liecina, ka kapsēta tās vienu m biezās sienas mūrētas no lauk- pie baznīcas ierīkota tūlīt pēc tās uzcelšanas akmeņiem, kas saistīti ar kaļķu javu. sienām 13. gs. beigās. beidzamie apbedījumi izdarī- saglabājusies pamatu akmeņu pirmā kārta ti vēl 18. gs. spriežot pēc atsevišķu cilvēku 0,3 m augstumā. celtnes pildījumā daudz

4. att. Valmieras viduslaiku pilsētas bruģētā iela blakus ziemeļu puses aizsargmūrim (atsegta T. Bergas vadītajos izrakumus 2006. g.)

8 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm akmeņu, kas varētu liecināt, ka tās virsze- divi vārti — tērbatas un rīgas. no šiem vār- mes daļa arī būs bijusi no mūra. celtnei di- tiem tad arī sākās ceļš no valmieras uz rīgu vas telpas. pirmā telpa plānā 8×7 m liela, ar un tērbatu. 1681. g., sākot būvēt jaunos klona grīdu, otrā telpa — 8×5 metri. starp- zemes nocietinājumus, vecos aizsargmūrus siena 0,8 m bieza, mūrēta no laukakmeņiem daļēji nojauca. pilnībā visas mūru atliekas no un apšūta ar ķieģeļiem, tajā 60 cm plata zemes virsmas pazuda 18. gs. par to, kādi bi- durvju aila. otrās telpas stūrī atrastas dobo juši viduslaiku valmieras aizsargmūri, šodien podiņu krāsns paliekas ar sašķaidītu krāsns liecības sniedz 2000.16, 2005.17 un 2006.– podiņu slāni. blakus krāsnij deguma slānī at- 2007.18 un 2008. g.19 izrakumu materiāli. rasts maza, četrus gadus veca bērna skelets, pirmie senā mūra pamatu atsegumi notika kurš gājis bojā, celtnei nodegot. Atradumi nelielās tranšejās pilsētiņas dienvidu pusē celtnē — bronzas varagans, krustiņš — pie- gaujas krastā. mūris šeit celts sešu m attā- kariņš, naži, kalti, dzelzs apkalumi. Atrastas lumā no upes stāvkrasta no nelieliem laukak- arī vairākas monētas. jaunākā no tām — meņiem un ķieģeļu daļām, tos saistot ar kaļ- rīgas arhibīskapa vilhelma brandenburgas ķu javu. Atsegumu divās vietās aizsargsienas markgrāfa šiliņš, kas varētu būt kalts 1540.– biezums bijis 1,3 un 1,6 m. pilsētu no dien- 1547. g., liecina, ka šī celtne gājusi bojā li- vidu puses aizsargāja upes stāvkrasts. dabis- vonijas kara laikā. otrajā — 9×6,5 m lielajā kais šķērslis kavēja ienaidnieku uzbrukumus mūra celtnē strādāja kaula apstrādes meis- no šīs puses pilsētai, tāpēc arī aizsargmūris tars. par to liecināja celtnes ziemeļrietumu celts plānāks nekā sauszemes pusē. stūrī esošā kaulu koncentrācija — apmēram 2005. g. sakarā ar valmieras vēsturiskā 100 viena garuma govs stilba kaulu. no tiem centra ielu rekonstrukciju un visu apakšze- daļa jau apstrādāta kā rokturu sagataves, mes komunikāciju nomaiņu radās izdevība tiem nogriezti gali un novīlēti sāni. jāatzīmē, arheoloģiskās uzraudzības darbu gaitā iz- ka viduslaiku celtnes un šī perioda kultūrslā- sekot un pētīt aizsargmūra pamatus visā tā nis daudzās vietās stipri postīts ar vēlāko lai- garumā arī viduslaiku pilsētiņas rietumu un ku apbūvi un zemes pārrakumiem. nozīmīgi ziemeļu pusē. Austrumos, kur atradās ordeņ- ir vairāki desmiti monētu atradumu, kas labi pils, aizsargmūris pilsētai nav bijis. datē atsegtās celtnes un kultūrslāņa horizon- būvdarbu gaitā izraka 20 tranšejas vecpil- tus. vissenākā atrastā monēta ir gotlandē, sētas centrā un rietumu daļā. konstatēts, ka visbijā 1380.–1390. g. kaltais gots. īpaši senākie kultūrslāņa horizonti lielās platībās daudz ir iegūts 17. gs. zviedrijas valdīšanas iznīcināti ar jaunāko laiku apbūvi. taču pilsē- laikā kalto monētu. tas rietumu pusē varēja izsekot nocietinājumu blakus pilsētas ziemeļu aizsargmūrim ti- sienas pamatus 160 m garumā. vietām mū- kusi atsegta 5,5 m platas bruģētas ielas daļa. ris zem zemes saglabājies 1–2 m augstumā, bruģējums veidots no dūres lieluma akme- citur tas stipri postīts, un zemē palikuši tikai ņiem. gar bruģa malām abās pusēs izveidotas daži akmeņi no sienas mūrējuma apakšējās notekas lietus ūdens novadīšanai. tās izliktas kārtas. mūra sienas biezums 2,0–2,2 metri. no lielākiem plakanas virsmas akmeņiem. šī tā būvēta čaulmūra tehnikā, gar malām lie- pilsētas iela, tāpat kā nojauktā aizsargmūra kot lielākus laukakmeņus un vidusdaļā guldot apakšējā daļa, apbērta 17. gs. otrajā pusē, kaļķu javā sīkākus akmeņus un ķieģeļu gaba- kad tika būvēti pilsētas zemes vaļņi. lus. cēsu un rīgas ielu krustojumā tika atrak- Pilsētas aizsargmūris un Rīgas vārti. val- ti rīgas vārtu pamati. vārti bijuši 3,3 m plati, mieras pilsētu aizsargāja, liekas, jau 13. gs. ieeja pilsētā vedusi caur vārtu torni. par to, celtie aizsargmūri, kuros 1644. g. johana ka virs vārtiem atradies tornis, liecināja vārtu rodenburga zīmētajā pilsētas plānā parādīti ailas vienā pusē saglabājušies daži pakāpieni

9 LETONIKAS AVOTI

no kāpnēm, kas vedušas uz augšstāvu. torņa vaļņi norakti un nolīdzināti. bastioni daļēji ārpusē abās vārtu ailas pusēs atsegti 10,5 m saglabājušies. tajos pilsētnieki ierīkojuši gari 2 m biezu mūra sienu izvirzījumi. tie vei- dārzus vai arī apstādījuši ar kokiem. valmie- dojuši aizsargbūvi vārtu priekšā, t.. cvingeri. ras teātra rekonstrukcijā, kura ēka atradās cvingera sienas mūrētas vienā laikā ar vārtu pie tērbatas bastiona, bija paredzēta celtnes torni. eja, kas vedusi caur cvingeri, bijusi klā- paplašināšana. pirms celtniecības darbu ta ar laukakmeņu bruģi. sākšanas 1980. g. vasarā jaunceltnes vietā Aizsargmūris pilsētas ziemeļu pusē at- bastiona teritorijā notika arheoloģiskie izra- segts divos posmos 35 un 28 m garumā. no- kumi 294 m2 platībā20. celtniecības darbi cietinājuma sienas trase iet gar jau viduslai- teātra ēkai ieilga, un tika veiktas izmaiņas kos ierīkoto uzstādinātā dzirnavu ezera krastu. projektā, tāpēc 1988. g. izdarīti papildu pē- Atšķirībā no pilsētas rietumu un dienvidu tījumi arī pārējā bastiona daļā21. mūriem šeit aizsargsiena būvēta sākotnēji izrakumu gaitā noskaidrojās, ka tērbatas zemā krastmalā, it kā ieplakā. tāpēc 17. gs., bastions 2,6–3,0 m biezumā ticis uzbērts vie- ceļot jaunos zemes nocietinājumus, vecā nā paņēmienā. nogāzē pret ziemeļu pusē eso- mūra aizsargsiena šajā pilsētas pusē nav no- šo mazo rātes upīti uzbērums daudz biezāks, jaukta, bet gan apbērta, tā paaugstinot dzir- pat līdz pieciem metriem. uzbērumam galve- navu ezera krastmalu par vairākiem metriem. nokārt izmantoti būvgruži — ķieģeļu šķem- pārbaudes šurfā konstatēts, ka, sākot no pa- bas, kārniņu lauskas, pat lieli laukakmeņi, matu pēdas, senais aizsargmūris šeit vietām kas, iespējams, radušies, nojaucot veco pil- saglabājies pat piecu m augstumā. Aizsarg- sētas aizsargmūri. virsējā slānī uzbērta zeme siena, tāpat kā iepriekš aprakstītie tās posmi, no viduslaiku pilsētas kultūrslāņa, iespējams, celta no laukakmeņiem. tikai šajā pusē mūra arī no kādas tuvākas apbedījuma vietas. par pamatos guldīti daudz lielāki akmeņi, pat to liecināja atrastie galvaskausa fragmenti un 80×80 cm lieli. mūrī atsegta arī viena šau- cilvēka pirkstu kauli. liecības par apdzīvotību jamlūka, piemērota šaušanai ar arbaletu. vai bijušu mūra apbūvi bastiona virsmā netika celtniecības darbus nobeidzot, rīgas vārti ar konstatētas. uzbērtajās zemēs atrastās sen- aizsargmūra fragmentu un ceļa bruģējuma lietas un keramikas lauskas raksturo pilsētnie- daļu saglabāti un eksponēti īpaši izbūvētā ku dzīvi un materiālo kultūru 16.–17. gs. tas šahtā, kas nosegta ar biezu organisko stiklu. liecina, ka uzbērumam izmantota zeme pār- Arī ziemeļu pusē aizsargmūra vieta ar šau- svarā no pilsētas kultūras slāņa virsējā hori- jamlūku un bruģēto ielu sienas pakājē kon- zonta. pēc celtniecības darbu pabeigšanas no servēta un sagatavota ekspozīcijai. Ar šiem bastiona palikusi neskarta tikai neliela šaura diviem senajiem celtniecības pieminekļu at- josla gar tā ziemeļu un rietumu malu, kas vēl segumu fragmentiem tiek radīta iespēja tūris- dabā iezīmē tā kādreizējās kontūras. tiem uzskatāmi iegūt priekšstatu par viduslai- ku valmieras pilsētas apbūves platību un tās Cēsis (Wenden) senāko nocietinājumu izveidojumu. cēsīs zobenbrāļu ordeņa brāļi apmetu- Pilsētas 17. gs. zemes nocietinājumu šies jau 1207. g. un savu pirmo mūra pili Tērbatas bastions. ceļot 17. gs. valmieras cēluši uz senā vendu pilskalna — riekstu pilsētai jaunus zemes nocietinājumus, kas kalna. Ap 1214. g. sākta būvēt jaunā pils, ietvēra pilsētu no trim pusēm, vaļņu trases kuras varenās drupas saglabājušās līdz mūs- lūzuma vietās uzbērti četri bastioni. viens dienām. uzskata, ka jau pie vendu pilskalna no tiem atradies blakus senākajam aizsarg- pastāvējis vietējo iedzīvotāju ciems — pla- mūrim ierīkotajiem tērbatas vārtiem, no kā šāka apmetne, jo netālu, pie tagadējās cēsu arī ieguvis savu nosaukumu. 18. gs. zemes dzelzceļa stacijas, jau 19. gs. tika atklāts ar

10 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm senlietām bagāts vendu kapulauks. Arheolo- ģiskās liecības par šo domājamo vendu cie- mu līdz šim nav konstatētas. livonijas laikā cēsis (pēc savas platības ap 10 ha) bija pēc rīgas otrā lielākā pilsēta tagadējā latvijas te- ritorijā ar aizsargmūri visapkārt. par pilsētas nozīmi rietumu–austrumu tirdzniecībā liecina pilsētā bijusī krievu tirgotāju sēta, kā arī cēsu piederība hanzas savienībai. tāpat kā par valmieru, arī par cēsīm nav saglabājušās liecības, kad tai piešķirtas pilsē- tas tiesības. vienlaikus ar valmieru arī cēsīs 13. gs. 80. gados celta lielā trīsjomu sv. jāņa baznīca. 1296. g. rīgas parādnieku grāmatā minēts kāds tirgotājs, kas dzīvojis cēsīs pie krievu vārtiem. tas netieši liecina, ka jau 13. gs. ap cēsīm bijuši uzcelti aizsargmūri. pēc zobenbrāļu ordeņa iekļaušanās vācu or- denī 1237. g. jaunais ordeņa livonijas atza- ra mestrs hermanis balke cēsu pili izvēlas par savu rezidenci. pirmos lielos postījumus cēsis gūst livonijas kara laikā 16. gs. otrā pusē. vēlreiz cēsis pilnīgi tiek nopostītas lie- lā ziemeļu kara laikā 18. gs. sākumā. no vi- 5. att. Cēsu aizsargmūru Raunas vārtu torņa duslaiku celtnēm virs zemes līdz šai dienai plāns. Apzīmējumi: 1 — viduslaiku ielas saglabājusies tikai sv. jāņa baznīca, ordeņa bruģis; 2 — pilsētas aizsargmūris; pilsdrupas un vecpilsētā daļēji senais ielu 3 — vārtu torņa sienas; 4 — izbūve torņa tīkls. priekšā; 5 — izbūves mūris pie torņa sienas sākot no 1974. g., vairāk nekā trīsdes- pilsētas pusē; 6 — pašreizējā pilsētas apbūve mit gadus norit arheoloģiskie pētījumi cēsu (tornis atsegts N. Treija vadītajos izrakumos ordeņa pilī. Arheoloģiskie izrakumi viduslaiku 1989. g.) pilsētas teritorijā uzsākti tikai 1984. g. no šī laika arheoloģiskās uzraudzības darbi vietās, kur ierīko apakšzemes komunikācijas, notiku- galvenās izejas, kuras 17. gs. dokumentos ši gandrīz katru vasaru. plašāki pētījumi cēsu dēvētas par raunas, rīgas un katrīnas vār- vecpilsētā veikti tikai 21. gs. pirmajā gadu tiem. no šiem varenajiem viduslaiku nocie- desmitā. tie saistīti ar plānotajiem cēsu cen- tinājumiem virs zemes mūsdienās vaļņu ielā trālās daļas labiekārtošanas pasākumiem. sī- var vērot tikai namu sienās iebūvētus dažus kāk raksturosim galvenos vecpilsētas arheo- fragmentus. pilnīgāku priekšstatu par cēsu loģisko pētījumu rezultātus. pilsētas aizsargmūriem sniedz arheoloģis- Izrakumos atsegtais pilsētas aizsargmū- ko izrakumu materiāli, kas iegūti 1986.22, ris un Raunas vārtu torņa pamati. kā parāda 1989.23 un 2002. g.24 17. gs. zīmētie cēsu pilsētas plāni, tai vis- nocietinājuma siena izrakumos atsegta apkārt bijis uzcelts ap vienu kilometru garš divās pretējās pilsētas malās. ziemeļaustru- aizsargmūris, kas ziemeļu pusē pieslēdzies mos divās vietās pie rīgas ielas, kur mūra ordeņpils nocietinājumiem. mūrī bijušas trīs biezums svārstās no 1,6 līdz 1,85 metriem,

11 LETONIKAS AVOTI

tas būvēts no cēsu apkārtnē sastopamajiem kotnēji tornis šai vietā nav bijis, un raunas vietējiem dolomītakmeņiem čaulmūra tehni- vārti bijuši ierīkoti tieši 1,7 m biezajā nocie- kā, gar malām liekot lielākus dolomīta ak- tinājuma sienā. vārtu priekšā sienas ārpusē meņus, bet vidusdaļā sīkākus, arī atsevišķus tornis piebūvēts vēlāk. par to liecināja sadur- mazākus laukakmeņus. Akmeņi saistīti ar šuve starp torņa sānsienu un aizsargmūri. dolomītkaļķu javu. pilsētas dienvidaustru- tornim bijusi neregulāra četrstūra forma ar mos — līvu laukuma izrakumos — aizsarg- plāna izmēriem 8,8×10,8×7,2×9,8 metri. mūrim izmantots tāds pats būvmateriāls, bet tā sienu biezums arī bijis atšķirīgs — 1,6– tā biezums 2,0–2,1 metrs. Aizsargsienas pa- 2,0 metri. vārtu ailas platums ap trīs metri. mati ierakti pamatzemē. kultūras slānī senās gan torņa, gan aizsargsienas celtniecībā iz- nocietinājumu sienas paliekas saglabājušās mantots vienāds materiāls — dolomītakme- līdz pat 1,5 m augstumam. ņi. vienīgi torņa ziemeļaustrumu stūris vēlāk 1989. g. pavasarī, veicot apakšzemes labots, daļu sienas pārmūrējot ar lielākiem komunikāciju izbūvi, celtnieki uzdūrās rīgas lauk akmeņiem. domājams, šī paša remon- ielas sākumā uz masīvām viduslaiku mūra ta laikā torņa ziemeļu un austrumu sienām konstrukcijām. Arheologiem paplašinot šajā pamati pastiprināti, piemūrējot to ārpusē ap vietā celtnieku tranšeju, atsedzās aizsargmū- vienu m biezu laukakmeņu mūri. torņa ārpu- rī ierīkoto t.s. raunas vārtu torņa pamati un sē vārtu ailai abās pusēs pieslēdzas no do- 17 m garš nocietinājuma sienas posms. sā- lomītakmeņiem mūrētas 1,15 m un 1,35 m

6. att. Cēsis. Zemē iedziļinātas koka statņu ēkas sienu fragments (atsegts . Apalas vadītajos izrakumos 2007. g.)

12 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm biezas sienas paliekas. tas varētu iezīmēt tirgus laukums bija mazāks. 18. vai 19. gs. kādreiz šeit bijušā cvingera kontūras. pilsētas tas paplašināts, iekļaujot tā platībā arī nelielu pusē pie raunas vārtiem pienāk ap trim m apbūvētu kvartālu laukuma rietumu malā. tā plata bruģēta iela. bruģis neviendabīgs — vie- kā tirgus laukuma malā līdz pat 17. gs. ēkas tām likti nelieli laukakmeņi, vietām dolomītak- celtas bez pagrabiem, 2,5 m biezā kultūr- meņi. eja starp cvingera mūriem torņa ārpusē slāņa apakšējā ar pārrakumiem nepostītajā arī bijusi bruģēta, tās platums ap seši metri. horizonta daļā bija saglabājušās liecības par raunas vārtu tornim, kas viduslaikos bija pirmajām šai vietā būvētajām celtnēm. vie- viens no pilsētas aizsardzības nozīmīgāka- na no tām atsegta pilnā plānojumā, tā bijusi jiem punktiem, pēc mūsdienu celtniecības 7×7 m liela, celta statņu konstrukcijā ar darbu nobeiguma un ielas labiekārtošanas pamatzemē iedziļinātu apakšējo daļu — atsegtās pamatu kontūras tika paaugstinātas puspagrabu. pateicoties apkārtējai blīvajai, un paceltas virs tagadējā ielas līmeņa. tagad mitrajai māla zemei, kas iekļāva koka sienas tās iezīmē viduslaiku pilsētas galvenās ielas puspagrabā, būves apakšējās koka kons- sākumu un uzskatāmi atdala jaunās cēsis no trukcijas daļas ugunsgrēkā nav sadegušas vecpilsētas. un saglabājušās ap 0,5 m augstumā. celtne Liecības par viduslaiku pilsētas apbūvi būvēta, pamatzemē izraktajā būvbedrē gul- un ielām. cēsu vecpilsētā kultūras slānis ir dot pamatvainagu, kuru veido 0,3×0,32 m 1,3–2,5 m biezs. pārsvarā to veido irdena, resni aptēsti egles koka baļķi. pamatvainaga smilšaina ar būvgružiem jaukta grunts ar virspusē ik pa 0,7–1,1 m attālumā cita pēc atsevišķiem tumšākas zemes ieslēgumiem. cita izkaltas 10×23–28 cm lielas ligzdas, Apstākļos, kad grunts slāņi ir gaisa un ūdens kurās ievietoti sienas karkasa statņu gali. sie- caurlaidīgi, zemē liecības par bijušajām koka na starp statņiem aizpildīta ar bieziem, plēs- ēkām nevar saglabāties. taču arī šādos seno tiem, vertikāli liktiem skuju koku dēļiem. ie- organisko vielu darinājumiem nelabvēlīgos eja celtnē atradusies tās dienvidu pusē, uz to apstākļos divās izrakumu vietās ir iegūtas vedusi slīpa 3,7 m gara lēzena noeja, kuras liecības par sākotnējo pilsētas koka apbūvi. pamatnei izmantotas arī kādas citas senākas, 2002. g. izrakumos līvu laukumā25 pie senā nojauktas ēkas durvis. domājams, ka šai pilsētas aizsargmūra tā iekšpusē nelielā pla- mājai bijis arī vismaz viens virszemes stāvs. tībā bija saglabājies kultūrslānis, kas saturēja celtnes paliekas klāja biezs deguma slānis. daudz nesadalījušos organisko vielu, dzīvnie- tajā atrasti daudzi apdeguši māla gabali ar ku mēslus, koka skaidas, mizas, ogles, pel- bērza tāss un dēļu virsmas nospiedumiem nus. noņemot šo blīvo ūdeni, necaurlaidīgo vienā pusē, kas varēja rasties no nodegušā slāni atklāja gar aizsargmūri bijušās ieliņas jumta. jumta segumu veidojis dēļu klājums, koka segumu fragmentus un kādas uguns- virs kura klātas bērza tāsis, kas nosegtas ar grēkā nopostītas koka ēkas daļu. tā kā šīs biezu māla kārtu. šādam jumtam vajadzēja koka apbūves liecības atradās kultūras slā- būt samērā lēzenam. deguma slānī netika at- ņa apakšējā horizontā, tas attiecas uz cēsu rasta neviena liecība, ka augšējā stāvā būtu pilsētas sākuma periodu. trūkstot atradumus bijusi kāda apkures ietaise. visticamāk šī datējošām senlietām, precīzu ēkas celšanas koka celtne kalpojusi kā noliktava — klēts, laiku nebija iespējams noteikt. jo tajā atrada lielu daudzumu degušu grau- īpaši nozīmīgas liecības par pilsētas sā- du (rudzus, miežus, auzas). līdzīgas statņu kotnējo koka apbūvi sniedza izrakumi 2007. konstrukcijā būvētas koka ēkas ar zemē iedzi- un 2008. g. tagadējā rožu laukumā, kas ļinātu apakšējo daļu izrakumos konstatētas senāk bijis cēsu pilsētas tirgus laukums26. rīgā un lībekā. tās raksturīgas vācu ieceļo- kā liecina 17. gs. cēsu pilsētas plāni, toreiz tāju celtniecības tradīcijām.

13 LETONIKAS AVOTI

zemē labi saglabājušās ēkas koka kons- pamatu stiprības pārbaudei. 1998. g. šādā trukcijas deva iespēju to dendrohronoloģiskai rakumā konstatēts, ka baznīcas dienvidaus- datēšanai. karkasa statņi un pamatvainaga trumu galā baznīcas ārsienas pamatu pēda aptēstais baļķis, pēc Dr. biol. m. zundes atrodas 2,4 m dziļumā zem tagadējā ielas sniegtajiem datējumiem27, norādīja, ka pati līmeņa30. plašākie izrakumi 45 m2 lielā lau- ēka celta 13. gs. 80. gados. taču sienas aiz- kumā notikuši 2003. g. baznīcas dienvidu pildošie, stāvus liktie plēstie dēļi izmantoti pusē31. Atsegti 33 nepostīti apbedījumi un no kādas nojauktas senākas būves, kas celta atrasti 23 galvaskausi no postītiem kapiem. 13. gs. 40. gados. mirušie ierakti dažādā dziļumā un 2–3 kār- Aprakstītās celtnes konstruktīvais izveido- tās. lielākā daļa apbedīti naglotos dēļu zār- jums un precīzais datējums sniedz jaunas lie- kos. visi mirušie kapos guldīti ar galvu uz rie- cības par cēsu pilsētas pirmsākumiem. pirm- tumiem. visi apbedītie ir bez kapu piedevām, kārt, stāvbūvē celtās statņu ēkas norāda, ka tikai vienai sievietei uz pirksta bijis nodilis jau 13. gs. 40. gados cēsu topošajā pilsētā bronzas gredzens. rokot celtnieku tranšejas uz dzīvi apmetušies vācu ieceļotāji. ja mēs citās vietās, pie baznīcas konstatēti līdzīgi atceramies, ka 1237. g. mestrs hermanis apbedījumi, kas lielāko tiesu postīti, vēlākos balke cēsu pili izvēlējās par savu rezidenci, pārrakumos ierīkojot pilsētas apakšzemes tad drīz pēc tam arī blakus pilij sākusi vei- komunikācijas. Atsegto kapu antropoloģisko doties pilsētiņa. otrkārt, ņemot vērā, ka zem materiālu izvērtējusi antropoloģe Dr. hist. paša cēsu tirgus laukuma liecības par koka g. zariņa. interesants ir viņas secinājums par apbūvi netika konstatētas, bet tikai tā malā, 16.–17. gs. cēsu pilsētnieku mūža ilgumu, jāsecina, ka 13. gs. 80. gados tirgus laukums auguma garumu un zobu stāvokli32. piem., iz- šai vietā pastāvējis un cēsu pilsēta šai laikā vērtējot 2003. g. atsegtos apbedījumus, kon- aizņēmusi jau visu tagadējās vecpilsētas te- statēts, ka sievietes mirušas 30–45 gadu ve- ritoriju. cumā, vīrieši 30–48 gados, izņemot divus, kas cēsīs no livonijas perioda blakus tirgus miruši, sasniedzot 18–25 gadus33. 2007. g. laukumam daļēji atsegta arī kāda mūra ēkas apbedījumiem konstatēts, ka cēsu sieviešu pagraba daļa. tai bijušas 0,6–0,7 m biezas auguma garums bijis vidēji 158,9 cm, bet no dolomītakmeņiem mūrētas sienas. pag- vīriešiem 172,6 centimetri34. samērā ilgais rabā atrastas divas zemē ieraktas koka mu- mūža garums, lielais augums un labi zobi cas. taču tām nebija dibena, viena aizpildīta liecina, ka pie sv. jāņa baznīcas apbedītie ar akmeņiem. iespējams, ka tās kalpojušas cēsu iedzīvotāji lielāko tiesu piederējuši pie kā ūdens novadīšanas drenāža. ēkas sienu pilsētas sabiedrības sociāli augstākā slāņa35. biezums norāda, ka tā bijusi vienstāva celt- ne. par iespējamu vairākstāvu celtni liecina Limbaži (Lemsal) arī 1,4 m biezas mūra sienas atsegums bij. par rīgas arhibīskapa limbažu pils celt- pionieru ielā 1228. diemžēl arī citās cēsu niecības laiku tiešu dokumentāru liecību vecpilsētas vietās konstatēto seno mūra celt- nav. pirmo reizi tā rakstos minēta 1318. g. ņu sienas atsegtas tikai nelielās platībās un viduslaikos caur limbažiem gāja viens no nesniedz priekšstatu par ēkas plānojumu29. galvenajiem ceļiem, kas no rī- tas tikai liecina, ka sākotnējo 13. gs. pilsētas gas veda uz rūjienu un vīlandi. 14. gs. uz koka apbūvi pakāpeniski nomainījušas mūra dienvidaustrumiem no pils sāka veidoties ap- dzīvojamās ēkas. metne. kāds limbažu namnieks minēts jau Apbedījumi pie Sv. Jāņa baznīcas atklā- 1362. g. Arhibīskaps johans iv no zintenes ti, veicot apakšzemes komunikāciju pārbūvi 1385. g. limbažiem piešķīra pilsētas tiesī- apkārtējās ielās, kā arī rokot šurfus baznīcas bas un noteica tās markas robežas. kaut arī

14 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm

1555. g. sastādītajā livonijas piļu sarakstā poļu karos 17. gs. otrā pusē pilsētas senākā limbaži nav nosaukti ar mūriem nocietināto apbūve gājusi bojā ugunsgrēkā. mūsdienu pilsētu vidū, tomēr jau 1385. g. dokumentā36 ventspilī, izņemot pili, nav virs zemes nekā- aizsargmūri limbažiem ir minēti. tie parādī- du celtniecības liecību, kas būtu senākas par ti arī 1663. g. zīmētajā šīs pilsētiņas plānā. 18.–19. gs. pilsēta vairākkārt postīta un nodedzināta Arheoloģiskās uzraudzības darbi ventspilī 16. gs. beigu–17. gs. karos. no viduslaiku uzsākti jau 1986. g. lielāki vai mazāki pār- apbūves un aizsargmūra līdz mūsdienām ne- baudes izrakumi ar nelieliem pārtraukumiem kas virs zemes vairs nav saglabājies. plašāki pilsētas centrālajā daļā turpinās līdz pat arheoloģiskie izrakumi limbažu vecpilsētā 21. gs. ventspils ir vienīgā viduslaiku atklā- līdz šim nav izdarīti. sākot ar 2002. g., tiek tā bezmūru pilsēta, kurai mēģināts noteikt veikti arheoloģiskās uzraudzības darbi, celt- aizsargājamo kultūras slāņa zonu. šādi dar- niekiem rokot tranšejas apakšzemes komuni- bi uzsākti jau 1986. g.40 un plašāk izvērsti kāciju izbūvei. konstatēts, ka pilsētas centrā 2008. g.41 kultūras slāņa biezums un rak- kultūras slāņa biezums ir no viena līdz trim sturs noteikts, veicot urbumus dažādās pil- metriem. lielākais slāņa biezums saglabājies sētas vēsturiskā centra vietās. kopējā kultūr- aizbērtajā aizsarggrāvī37. viduslaiku pilsētas slāņa aizsargājamā platība ir ap 10 ha, tā aizsargmūra apakšējo daļu un tā trasi ap- ietver to pilsētas rajonu, kas izveidojies līdz mēram 30 m garumā izdevies izsekot kvar- 18. gs. urbumu rezultāti rāda, ka livonijas tālā starp dailes, cēsu un ģildes ielām38. posma apdzīvotība mūsdienu pilsētas terito- mūris zem zemes saglabājies 1,5 m aug- rijā koncentrējas šaurā joslā gar ventas kreiso stumā, tā pamati tikai nedaudz iedziļināti krastu. tas liek domāt, ka pilsētas apbūve tās pamatzemē blīvā dzeltenīgā mālā. mūra bie- pirmajos gadsimtos būtu lokalizējama tikai zums divi m, būvēts no laukakmeņiem, kas dažos kvartālos ventas krasta tuvumā. kul- saistīti ar kaļķu javu. tūras slāņa biezums no 1,3 līdz 2,5 metriem. limbažu vecpilsētas centrālajā daļā zem daļu no šīs sākotnējās apmetnes apbū- ielām daudzviet senākais kultūrslānis iznī- ves atsedza 2000. un 2001. g. izrakumos cināts 19.–20. gs. zemes darbos. vietām ventas krastmalā kvartālā starp ostas, kuģi- pārraktajās zemēs saglabājušās niecīgu atra- nieku, nabagu un jāņa ielu42 1460 m2 lielā dumu liecības tikai no 17.–18. gs.39 laukumā. kultūras slānis vidēji 0,9–1,3 m biezs, iedziļināto celtņu vietās iesniedzas līdz Ventspils (Windau) pat divi m dziļumam no 20. gs. zemes virs- viena no latvijas viduslaiku atklātajām mas. pētītais kvartāls beidzamos gadsimtos pilsētām bez aizsargmūra ir ventspils. ne par nav bijis blīvi apbūvēts, tāpēc netraucētā kul- ventspils pils celšanas laiku, ne par ventspils tūras slāņa vietās izdevās iegūt liecības par pilsētas tiesību iegūšanas laiku tiešu doku- 13.–14. gs. koka apbūvi. mentāru liecību nav. uzskata, ka pils celta Apakšējā kultūras slāņa horizontā tika laikā starp 1253. g., kad pēc kuršu zemju da- atsegtas septiņu koka celtņu paliekas. koka līšanas zemes ap ventas grīvu nonāca ordeņa konstrukciju paliekas šeit bija saglabājušās, valdījumā, un 1290. g., kad pils pirmo reizi pateicoties tam, ka celtņu apakšējā daļa bi- pieminēta rakstītajos vēstures avotos. vents- jusi iedziļināta 0,1–0,7 m pamatzemē. Augs- pilī draudzes baznīca minēta jau 1298. g. tāk kultūras slānī koka paliekas vairs nav no 1369. g. saglabājies zīmoga nospiedums palikušas. šeit dažādos līmeņos tika konsta- ar ventspils pilsētas ģerboņa elementiem. tētas no ķieģeļiem māla javā mūrētu krāšņu uzskata, ka vēlākais 14. gs. otrā pusē tā apakšējās daļas. tas liecināja, ka pēc koka jau ieguvusi rīgas pilsētas tiesības. zviedru– ēku nodegšanas apbūve šai pilsētas kvartālā

15 LETONIKAS AVOTI

vairākkārt atjaunota. visas atsegtās koka celt- apbedījuma vietu pilsētas teritorijā. Arheolo- nes ir vientelpu. pilnībā atsegto celtņu izmēri ģiskie izrakumi šeit notikuši jau agrāk, 1989. 6,3×5,3 m, 5,14×4,75 m, 5,7×4,0 metri. un 1998. g., kad izpētīti 29 kapi, 2001. g. tās būvētas guļbūves un statņu konstrukcijā. vēl 15 kapi. visi apbedījumi, spriežot pēc at- labāk saglabājusies statņu celtne pēc izmē- rastajām monētām, datējami ar 17.–18. gs. riem un konstruktīvā izveidojuma ir identiska par to, ka te bijuši arī senākie apbedījumi, rīgā atsegtajām 13. gs. koka ēkām ar statņu liecināja savrupatradums — 15. gs. pirmās konstrukcijā būvētiem pagrabiem un rakstu- puses lībekas feniņš. rīga vācu pilsētnieku celtniecības tradīcijām. pārējās ventspils arheoloģisko pētījumu rets atradums ir atrastā vesela viengabala vietās kultūras slānis un atradumi senāki par ozolkoka durvju vērtne (148×51×5 cm), 17.–18. gs. netika konstatēti. kurai vienā malā augšā un apakšā izveidotas tapas — viras, kas kalpoja vērtnes iestiprinā- Kuldīga (Goldingen) šanai durvju ailā. spriežot pēc konstatētajām pie rietumlatvijas viduslaiku atklātajām krāsnīm, šeit pārsvarā bijusi dzīvojamā apbū- pilsētām pieder arī kuldīga. ja par kuldīgas ve. celtņu iekšpusē zem grīdas un ārpusē at- ordeņpili ir saglabājušās dokumentāras lie- segtas zemē ieraktas ūdens savācējmucas un cības, ka tā celta no 1242. līdz 1245. g., teknes savāktā ūdens novadīšanai uz ventu. tad par laiku, kad pie pils izveidojusies pils- kopumā šai pētījumu vietā iegūts vairāk nekā apmetne un kad tā ieguvusi pilsētas tiesības, 370 senlietu, kas raksturo pilsētas iedzīvo- vēstures avoti ziņas nesniedz. jau 1263. g. tāju ikdienas dzīvi, sākot no 13. gs. beigām kādā dokumentā minēts, ka, ceļot kuldīgas līdz pat jaunākiem laikiem. uz pilsētas ag- pilsētu, tajā jāparedz mājvieta kurzemes bīs- rāko posmu attiecināmie priekšmeti raksturo kapijas bīskapam. 1355. g. pilsēta minēta vairākas amatniecības nozares — podniecī- jau kā pastāvoša. 1361. g. izdotā dokumentā bu, koka, metāla, kaula, dzintara apstrādi. pieminēta arī kuldīgas jaunpilsēta (priekšpil- Atrasti arī priekšmeti, kam bijusi nozīme zvej- sēta?). 1378. g. uzsvērts, ka kuldīgai jau ir niecībā — laivu kniedes, makšķerāķi, tīklu rīgas pilsētas tiesības. par to, vai kuldīgas gremdi u.. starp pilsētniekiem raksturīgiem pilsētai viduslaikos bijušas arī mūra ēkas, atradumiem minami bronzas un kaula stili, liecības virs zemes nav saglabājušās. esošā dambretes un citu spēļu kauliņi un varaganu senatnīgā pilsētas koka apbūve pastāv no fragments. starp atradumiem var izdalīt arī 17.–18. gs. atsevišķas kuršiem raksturīgas rotas lietas — Arheoloģiskā uzraudzība zemes darbu vairoggredzenu, bronzas lentveida aproci, laikā kuldīgas vecpilsētas daļā, kā arī nelieli vītu kaklariņķi. pārbaudes izrakumi kuldīgā notikuši ik va- Apkopojot iegūtās arheoloģiskā materiā- saru, sākot no 2002. g.43 toreiz parkā pie la liecības, varam secināt, ka 13. gs. beigās sv. katrīnas baznīcas, Alekša upītes kreisajā pils tuvumā pie tās aizsarggrāvja bija izvei- krastā, netālu no baznīcas ielas 1,1 m dzi- dojusies diezgan blīvi apbūvēta apmetne, ļumā atsedza kādas mūra ēkas pamatu frag- kurā dzīvojuši amatnieki un zvejnieki. ēku mentus. spriežot pēc ēkas sienu mūrējumā celtniecības paliekas un atrastās senlietas esošajiem viduslaikiem raksturīgajiem liela liecina par jauktu iedzīvotāju sastāvu. te kai- izmēra ķieģeļiem un apkārtējā slānī atras- miņos mituši ieceļojušie vācieši un vietējie tajiem klostera tipa dakstiņu fragmentiem, kuršu iedzīvotāji. to varētu attiecināt uz 15.–16. gs. katrīnas tajā pašā gadā blakus kvartālā otrpus na- baznīcas austrumu pusē 10 m platā joslā ap bagu ielai izrakumi veikti arī kādreizējo niko- 0,7 m dziļumā atrastie atsevišķie cilvēka laja kapu vietā, kuri tiek uzskatīti par senāko kauli iezīmēja viduslaiku kapsētas vietu.

16 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm

jaunas atziņas par kuldīgas pilsētas sā- t.s. kalnamiesta teritorijā pastāvējusi kāda kotni snieguši 2008. g. pētījumi kalna ielā44. kuršu apmetne jau vismaz 50 gadus pirms visā ielas garumā notika pazemes komu- vācu kuldīgas pils uzcelšanas 1242.–1245. g. nikāciju nomaiņa, izrokot 3,0 m platu un līdz šim uzskatīja, ka kuršu senpilsēta pirms 1,5–2,5 m dziļu tranšeju. Apmēram 350 m 13. gs. bijusi tikai pie varenā veckuldīgas attālumā no kuldīgas ordeņpils, kādreizē- pilskalna, kas arī atrodas ventas kreisajā jā t.s. kalnamiesta (Bergflecken) teritorijā krastā apmēram trīs kilometrus uz ziemeļiem starp tagadējām jelgavas un rumbas ielām no kuldīgas ordeņpils, un tur arī meklējamas 0,6 m dziļumā zem tagadējās ielas līmeņa kuldīgas pilsētas saknes. konstatēja 13.–15. gs. kultūrslāni. organis- kajām vielām bagātais slānis bija saglabājies Aizpute (Hasenpoth) 0,3–0,8 m biezumā. kalna iela, kas veidoju- rietumlatvijas mazpilsētiņa Aizpute vei- sies kā ceļa sākums no kuldīgas pils gar ven- dojusies senā kuršu dzīves centrā, kura vārds tas kreiso krastu uz skrundu, sākotnēji bijusi „Asenputten” minēts jau 1253. g. kursas daudz šaurāka. tās senākais bruģējums, vei- zemju dalīšanas dokumentā. gar Aizputes dots no sīku oļu bēruma uz pamatzemes — kuršu pilskalnu tekošā tebras upe kļuva par māla, atsedzās 1,4 m dziļumā zem tagadējā robežu starp kurzemes bīskapa un vācu or- ielas līmeņa. gar šīs ielas malām livonijas deņa zemēm. 13. gs. beigās ordenis upes laikā pastāvējusi koka apbūve. divās vietās kreisajā krastā uzcēla savu Aizputes pili. izraktā tranšeja tika paplašināta ar 2×12 m 14. gs. sākumā tebras labajā krastā iepretim lieliem izpētes laukumiem. ordeņpilij kurzemes bīskapijas domkapituls pirmajā laukumā tika daļēji atsegtas liecī- cēla savu mītni un bīskapijas doma baznīcu bas par kādu vieglas konstrukcijas stabu būvi. uz senā kuršu pilskalna. domkapitula mītnei tās vietā atrada 0,8×1,5 m lielā platībā de- blakus sākusi veidoties neliela apmetne, ku- gušu māla klonu un vairākas stabu bedres. rai domkungi 1378. g. piešķīruši rīgas pil- celtnes tuvumā atsedza arī divas līdz 1,6 m sētas tiesības. ārpus pilsētiņas līdz 1558. g. dziļas saimniecības bedres, pildītas ar tumšu Aizputē pastāvējis arī franciskāņu klosteris. zemi. otrā tranšejas paplašinājumā konstatē- Aizputes pilsētas senākā daļa atrodas ja kādas līdz 0,9 m dziļi pamatzemē iedziļi- plānā nepilnus trīs ha lielā trīsstūrveida pus- nātas stāvbūves puspagraba telpas paliekas. salā, ko no divām pusēm apskalo līkumainā pilnu šīs celtnes plānojuma lielumu ierobežo- tebras upe. tās izpētes platības dēļ neizdevās iegūt. zemē nelieli pārbaudes izrakumi Aizputes vec- ap ēku tika atrasti daudzi sakrituši koki, kas pilsētā notikuši tikai 1990. g. tos plānoja neveidoja kādu regulāru klāsta klājumu. no- sakarā ar vecpilsētas reģenerācijas projekta ņemot šos kokus, zem tiem atklājās vēl kāda izstrādi45. izrakumu uzdevums bija noteikt senāka sadegusi celtne, ko iezīmēja plašs 1378. g. izdotā privilēģiju aktā minētā pilsē- pelnu un ogļu slānis ar vairākiem degušiem tas aizsarggrāvja atrašanās vietu dabā. pētīju- granīta akmeņiem. Augšējā kārtā atsegtās mu gaitā izraka četrus šurfus, kuros precizēja koka celtnes pēc atrastajām senlietām datē- grāvja trasi un izmērus. tas lokveidā ietvēris jamas ar 13.–15. gs. no senākās pilnībā no- senāko pilsētas daļu, kas izvietojusies tebras degušās ēkas ņemti ogļu paraugi, kuri datēti upes līkumā. sauszemes pusē viens grāvja ar 14c metodi tallinas tehniskās augstskolas gals atrodas pret katoļu ielas 7. namu, bet ģeoloģijas institūta laboratorijā. paraugi ie- otrs — pret namu Atmodas ielā 12. grāvja kļaujas laika intervālā starp 1120/1150 Ad platums ap 2,5 m, dziļums 1 m. grāvja malā un 1220 Ad (ticamība 42,3%–46,6%). nevienā vietā nocietinājumu paliekas netika iegūtais senākās celtnes datējums norāda, ka konstatētas. iespējams, tās bijušas veidotas

17 LETONIKAS AVOTI

kā koka sēta. pilsētai augot, grāvis 17. gs. plašāki izrakumi bauskas vecpilsētā aizbērts. Aizputes vecpilsētas teritorijā grāvja notikuši bijušajā tirgus laukumā pie kādrei- iekšpusē kultūras slāņa biezums ap 1 metru. zējā rātsnama. pirmo reizi pētījumi veikti viduslaiku periodam pieder tikai tā apakšējā jau 1986.–1987. g.47 un otrreiz — 2002.– 0,2–0,4 m biezā kārta, kas sastāv no tumšas 2003. g.48, kad pieņemts lēmums par senā smilts, kas jaukta ar būvgružiem. izrakumos rātsnama atjaunošanu. līdz arheoloģisko pē- atrastas tikai dažas 17. gs. senlietas. tījumu uzsākšanai valdīja uzskats, ka baus- kā rātsnams celt sākts 1615. g., kad her- Bauska (Bauske) cogs fridrihs izdevis īpašu privilēģijas rakstu vietā, kur, mēmelei un mūsai satekot, bauskas rātsnama būvei. 19. gs. vidū vecajai sākas , starp abām upēm veidoju- ēkai nojaukts tornis un otrais stāvs. vēlāk ēka sies gara, izstiepta pussala. šī zemes raga pārbūvēta, piemērojot to veikaliem. izraku- vidū, augstākajā vietā 1443. g. ordenis uz- mos tika konstatēts, ka pirmais rātsnams, cēla savu pēdējo mūra pili. pils pakājē uz izmēros mazāks, uzcelts šai vietā jau 16. gs. 400 m garās, šaurās pussalas drīz izveido- beigās, 17. gs. tas paplašināts gan garumā, jusies apmetne, kurā jau 16. gs. sākumā gan platumā un uzbūvēts otrais stāvs ar torni minēta baznīca, skola, namnieku gruntsga- celtnes vidū. par senāko rātsnamu liecināja bali, savs melngalvju nams. tāpat kā par ci- izrakumos atsegtais dolomītakmeņu bruģis, tām ordenim piederošajām pilsētām, arī par kas veidots tieši virs pamatzemes. tas cieši bausku nav zināms, kad tā ieguvusi pilsētas piekļaujas sākotnējās mazākās ēkas ārsie- tiesības. lai bauskas pilsēta varētu augt un nai un datējams ar atrastajām monētām. attīstīties, 1584. g. jaunizveidotās kurze- uz bruģa atrasts rīgas brīvpilsētas 1577. g. mes–zemgales hercogistes pirmais hercogs kalts šiliņš, kā arī zviedrijas karaļa johana iii gothards ketlers pavēlēja pilsētiņu no mazās, 1591. g. kaltā astoņu ēru klipe. rātsnama šaurās pussalas pārcelt uz tagadējo bauskas ēka 17. gs. paplašināta, piebūvējot jaunu vecpilsētas vietu mēmeles upes krastā. ve- austrumu galu. Abu minēto celtņu pamatos cās pilsētiņas celtnes tikušas nojauktas, un izmantoti atšķirīgi būvmateriāli. 16. gs. bei- tās vietā līdz 20. gs. bija zemnieku tīrumi. gās pamatu mūris veidots no dolomītakme- 20. gs. 30. gados tur ierīkoja jauno bauskas ņiem, bet 17. gs. celtajai ēkas daļai pamatos pilsētas parku. likti lieli laukakmeņi. uz 17. gs. attiecas at- Arheoloģiskās uzraudzības darbi, celt- segtais augšējais bruģis, kas veidots no nelie- niekiem rokot tranšejas uz ielām apakšze- la izmēra laukakmeņiem, kas guldīti tumšā mes komunikāciju izbūvei, tagadējā bauskas smilts kārtā virs senākā dolomītu klājuma. šo vecpilsētā uzsākti 2001. g.46 celtnieki izraka bruģi datē vairākas atrastās 17. gs. monētas. 0,7–2,0 m lielas tranšejas vairākās ielās, to izrakumu laikā tika arī daļēji atsegts rātsna- kopgarums 1900 metru. tika konstatēts, ka ma sākotnējā apjoma daļā izveidotais pag- vecpilsētā no 17. līdz 19. gs. izveidojies 0,5– rabs, kā arī vairākkārt pārbūvētās ieejas tajā. 1,5 m biezs kultūrslānis, ko veido tumšāka mālainas smilts grunts, kas jaukta ar būvgru- Jaunās atziņas, ko snieguši žiem. kā savrupatradumi savākti galvenokārt arheoloģiskie pētījumi par keramikas lauskas un dažādas krāsas glazētu Livonijas laika mazpilsētām ornamentētu krāsns podiņu fragmenti. eso- Latvijas teritorijā šās ielu trases vecpilsētā saglabājušās no pirmo reizi iegūtas tiešas liecības par 16. gs. beigām, kad šeit celta jauna bauskas mazpilsētu aizsargmūru izveidojumu. mūri pilsēta pēc regulāru taisnstūrveida kvartālu atsegti trijām pilsētiņām. to būvei izmantots un taisnu ielu plānojuma. vietējais materiāls. cēsīs — dolomītakmeņi,

18 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm bet valmierā un limbažos laukakmens. mūru kā rīgā, koka apbūvi nomaina mūra ēkas. biezums parasti ap diviem metriem. tajās pil- pilnā plānojumā tādas atsegtas koknesē un sētas pusēs, kur tiešs ienaidnieka uzbrukums valmierā. koknesē mūra ēka bijusi situēta nav gaidāms, piem., valmierā gar gaujas ar vienu gala sienu pie bruģētas ielas, kas ir krastu mūris būvēts plānāks, tikai 1,3–1,6 raksturīga apbūves pazīme arī citām hanzas metri. mazpilsētu aizsargmūru biezums ir pilsētām baltijas jūras krastos. būvējot 18. līdzīgs piļu ārējo sienu biezumam pirms un 19. gs. mazpilsētās jaunas ēkas, gar ie- uguns ieroču pielietošanas. nevienā mazpil- lām tika celta ēkas sānu fasāde. jaunierīkotie sētas aizsargmūrī līdz šim nav konstatētas dziļie mūra pagrabi iznīcināja zemē bijušās mūru iekšpusē arkādes vai to pamati. mūru liecības par viduslaiku nopostītajām ēkām. pamati bieži nav iedziļināti pamatzemē, vai tādēļ arī izrakumos par viduslaiku mūra ap- arī šis iedziļinājums ir niecīgs, tikai daži des- būvi ir tik maz liecību. miti centimetru. pie visu mazpilsētu baznīcām bijušas pil- pilsētiņu aizsargmūros torņi bijuši tikai sētnieku kapsētas. diemžēl pie plānā kultūr- vārtu vietās. torņu priekšā izveidoti cvinge- slāņa, ierokot vēlākos apbedījumus, senākie ri. tādi konstatēti cēsīs un valmierā. vārtu kapi visur ir postīti. kaut arī šajās viduslaiku platums abos šajos pilsētiņas torņos bija ap kapsētās apbedījumi guļ vairākās kārtās, tie trim metriem. cēsīs konstatēts, ka sākotnēji visi ir datēti ar 16.–18. gs. tikai dažās kā sav- aizsargmūrim vārtu tornis nav bijis, un ieeja rupatradumi iegūtās monētas liecina, ka apbe- pilsētā vedusi tieši caur aizsargmūri. tornis dījumi tur bijuši jau livonijas periodā. pilsētas vārtu priekšā aizsargmūrim uzcelts vēlākā kapos pie baznīcām stingri ievērotas kristīgās būvperiodā. apbedīšanas tradīcijas. mirušie apbedīti ar visās mazpilsētās, pat tajās, kas pastāv galvu uz rietumiem dēļu zārkos, kas sanagloti no 13. gs., veidojies samērā plāns kultūras ar naglām. parasti bez kapu piedevām. kapā slānis. vidēji 1–2 metri, tikai atsevišķās jau reizēm mirušajam līdzi dota kāda monēta. senatnē bijušās zemes iedziļinājuma vietās, mazpilsētās dzīvojošo pilsētnieku mate- grāvjos, pagrabos tas reizēm sasniedz pat trīs riālā kultūra (sadzīves priekšmeti, darba rīki, metrus. parasti slāni veido irdena tumšāka, rotas u.c.) ir līdzīga kā lielajās pilsētās — būvgružus saturoša zeme. šādā gaisu un rīgā u.c. ūdeni caurlaidīgā zemes slānī koks un citas iespējams, ka nākotnē uzkrājoties ar- organiskās vielas nesaglabājas. tikai atse- heoloģiskajam materiālam no turpmākajiem višķos labvēlīgos apstākļos mazpilsētu kultū- izrakumiem latvijas mazpilsētās, tiks iegūts ras slānī saglabājušās liecības par sākotnējo pilnīgāks priekšstats par pilsētnieku sadzīvi, 13. gs. koka apbūvi. cēsīs, ventspilī, kuldīgā garīgo un materiālo kultūru. pētnieki varēs atsegtas paliekas no zemē iedziļinātām koka labāk konstatēt kopīgo un atšķirīgo katras statņu ēkām, kurām apakšējo stāvu veido pilsētiņas iemītnieku dzīvē, celtniecības tradī- puspagrabs. kā to liecina līdzīgi ēku atradumi cijās un pilsētas apbūvē. gaidīsim, kad tiks rīgas un lībekas izrakumos, šāds celtņu iz- apstrādāts, izvērtēts un publicēts pirmo, vai- veidojums raksturīgs vācu pilsētniekiem. tas rāk pētīto latvijas mazpilsētu arheoloģiskais liecina, ka apmetnēs pie pilīm — topošajās materiāls. pilsētiņas jau no 13. gs. uz dzīvi apmetušies vācu ieceļotāji. konstatētās guļbūvju ēku pa- Avoti liekas, kur sienu stūri savienoti pakšos ar īpa- 1 bunge f. g., paucker c. . A. (hrsg.) Ar­ šu bļodveida iecirtumu, savukārt norāda, ka chiv für die Geschichte Liv­, Esth­ und šajās apmetnēs sākotnēji dzīvojuši arī vietējo Curlands. band vi. reval: verlag von tautību pārstāvji. vēlākos gadsimtos, tāpat franz kluge, 1851. s. 139–145.

19 LETONIKAS AVOTI

2 ceumern c. Theatridium Livonicum oder 13 bebre v. Arheoloģiskie pētījumi Valmieras kleine Lieffländische Schau­bühne. , viduslaiku pilsētā, ordeņpilī un Sv. Sīma- 1690. s. 21. ņa baznīcas kapsētā. Asm 2000/2001. 3 turpat, 11., 16., 19., 20. lpp.; bunge f. rīga: latvijas vēstures institūta apgāds, g., paucker c. j. A. (hrsg.) Archiv für die 2002. 307.–313. lpp. Geschichte... s. 139 ff. 14 berga t. Izrakumi Valmieras viduslaiku 4 turpat, 14. lpp. pilsētā. Arheologu pētījumi latvijā 2006. 5 Arbusow . Die deutschen Stadtgrün- un 2007. gadā (turpmāk — Apl). rīga: dungen in Alt­Livland. Ostland Kalender zinātne, 2008. 110.–113. lpp. 1942. posen: verlag . bruhns, 1941. 15 berga t. Izrakumi Valmieras senpilsētā. s. 90–91. Apl 2008/2009. rīga: nordik, 2010. 6 Latvijas PSR Vēstures un kultūras pie- 84.–87. lpp. minekļu saraksts. rīga: Avots, 1984. nr. 16 bebre v. Arheoloģiskie pētījumi Valmieras 137, 204, 619, 651, 775, 1286, 1465, viduslaiku pilsētā, ordeņpilī un Sv. Sīma- 1473. ņa baznīcas kapsētā. Asm 2000/2001. 7 stubavs A. Arheoloģiskie izrakumi Kokne- 312. lpp. sē 1962. gadā. zinātniskās atskaites sesi- 17 berga t. Arheoloģiskie pētījumi Valmierā. jas referātu tēzes par 1962. gada arheo- Apl 2004/2005. rīga: latvijas vēstures loģiskām un etnogrāfiskām ekspedīcijām institūta apgāds, 2006. 22.–23. lpp. (turpmāk — rt). rīga, 1963. 12.–14. 18 berga t. Izrakumi Valmieras viduslaiku lpp.; stubavs A. Arheoloģiskie izrakumi pilsētā. Apl 2006/2007. 106.–109. lpp. Koknesē 1963. gadā. rt. 1963. rīga, 19 berga t. Izrakumi Valmieras senpilsētā. 1964. 18.–20. lpp. Apl 2008/2009. rīga: nordik, 2010. 8 stubavs A. Arheoloģiskie izrakumi Kok- 84.–85. lpp. nesē 1961. gadā. rt. 1962. rīga, 1963. 20 berga t. Valmieras ekspedīcijas darbs. 20. lpp. Asm 1980/1981. rīga: zinātne, 1982. 9 ose i. Zeugnisse des mittelalterlichen 46.–47. lpp. Hausbaus in den Kleinstädten Lettlands. 21 berga t. Valmieras arheoloģiskās ekspe- Lübecker Kolloquium zur Stadtarchäo- dīcijas darbs. Asm 1988/1989. rīga: zi- logie im Hanseraum III: Der Hausbau. nātne, 1990. 53.–54. lpp. lübeck: verlag schmidt-römhild, 2001. 22 treijs n. Izrakumi Cēsīs Rīgas ielā 2 un s. 569–579. Siguldas pilsdrupās. Asm 1986/1987. 10 ose i. Vidzemes un Latgales piļu 17. gs. rīga: zinātne, 1988. 134.–135. lpp. plāni un zīmējumi no Stokholmas arhī- 23 treijs n. Izrakumi Cēsīs un Dzērbenē. viem. latvijas viduslaiku pilis. vii. rīga: Asm 1988/1989. rīga: zinātne, 1990. latvijas vēstures institūta apgāds, 2011. 150.–151. lpp.; treijs n. Viduslaiku Cēsu xiii att. Raunas vārtu izrakumi. regina in castro 11 Atgāzis m. Izrakumi Valmierā. zinātniskās wenda. rīga: latvijas vēstures institūta atskaites sesijas materiāli par arheologu, apgāds, 2011. 162.–166. lpp. antropologu un etnogrāfu 1972. gada 24 Apala z. Arheoloģiskās izpētes darbi Cē- pētījumu rezultātiem (turpmāk — Asm). sīs, Līvu laukumā. Apl 2002/2003. rīga: rīga: zinātne, 1973. 14.–16. lpp. latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 12 bebre v., berga t. Arheoloģiskās uzrau- 54. lpp. dzības darbi Valmieras senpilsētā. Asm 25 turpat, 54. lpp. 1994/1995. rīga: latvijas vēstures insti- 26 Apala z. Arheoloģiskā uzraudzība Cēsu tūta apgāds, 1996. 26.–27. lpp. vecpilsētā. Apl 2006/2007. rīga: zināt-

20 Arheoloģiskā pētniecībA lAtvijAs 13.–16. gs. mAzpilsētās līdz 2008. gAdAm

ne, 2008. 102.–105. lpp.; Apala z. Ar- ielu. Apl 2004/2005. rīga: latvijas vēs- heoloģiskie pētījumi Cēsu Rožu laukumā. tures institūta apgāds, 2006. 27.–32. Apl 2008/2009. rīga: nordik, 2010. lpp. 68.–71. lpp. 39 eglāja b., lūsēns m., kalējs u. Arheo- 27 Apala z. Arheoloģiskie pētījumi Cēsu loģiskās uzraudzības darbi Latvijā. Apl Rožu laukumā. 71. lpp. 2008/2009. rīga: nordik, 2010. 110.– 28 Apala z., treijs n. Izrakumi Cēsīs, Pionie- 111. lpp. ru ielā 12. Asm 1984/1985. rīga: zināt- 40 Asaris j., siatkovskis j. Arheoloģiskie pē- ne, 1986. 11.–12. lpp. tījumi Ventspilī. Asm 1986/1987. rīga: 29 Apala z. Pārbaudes izrakumi Cēsīs, Pils zinātne, 1988. 30.–31. lpp. ielā 1. Apl 2008/2009. rīga: nordik, 41 eglāja b., lūsēns m., kalējs u. Arheolo- 2010. 72.–75. lpp. ģiskās uzraudzības darbi Latvijā. 113.– 30 Apala z. Arheoloģiskās uzraudzības darbi 114. lpp. Cēsu vecpilsētā. Apl 1998/1999. rīga: 42 ritums ., ciglis j., grasis n. Arheoloģis- latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. kie izrakumi Ventspilī, Ostas ielā 23 un 306. lpp. Nikolaja kapsētā. Apl 2000/2001. rīga: 31 Apala z. Arheoloģiskās uzraudzības darbi latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. Cēsu vecpilsētā. Apl 2002/2003. rīga: 325.–336. lpp. latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 43 lūsēns m. Arheoloģiskā uzraudzība Kul- 57.–58. lpp. dīgas senpilsētā un pils teritorijā. Apl 32 zariņa g. Cēsu Sv. Jāņa baznīcas apbe- 2002/2003. rīga: latvijas vēstures insti- dījumu antropoloģiskais izvērtējums. Apl tūta apgāds, 2004. 71.–72. lpp. 2006/2007. rīga: zinātne, 2008. 197.– 44 lūsēns m. Arheoloģiskie pētījumi Kalna 201. lpp. ielā Kuldīgā. Apl 2008/2009. rīga: nor- 33 Apala z. Arheoloģiskās uzraudzības dik, 2010. 147.–151. lpp. darbi ... Apl 2002/2003. 57. lpp. 45 lūsēns m. Arheoloģiskie izrakumi Pil- 34 zariņa g. Cēsu Sv. Jāņa baznīcas ... 199. tenes pilsdrupās, Ventspilī un Aizputē. lpp. Asm 1990/1991. rīga, 1992. 65.–66. 35 Apala z., ušpelis o. Arheoloģiskā uzrau- lpp. dzība Cēsīs 2008. un 2009. gadā. Apl 46 grūbe j. Uzraudzības darbi Bauskas vec- 2008/2009. rīga: nordik, 2010. 78.– pilsētā. Apl 2000/2001. rīga: latvijas 79. lpp. vēstures institūta apgāds, 2002. 318.– 36 Livländische Güterurkunden (aus den 319. lpp. Jahren 1207 bis 1500). hrsg. von bru- 47 eglāja b. Arhitektūras pieminekļu arheo- iningk h. und busch n. riga, 1908. nr. loģiskā izpēte Ventspilī un Bauskā. Asm 117, s. 121. 1986/1987. rīga: zinātne, 1988. 74.– 37 muižnieks v. Arheoloģiskā uzraudzī- 75. lpp. ba Limbažu vecpilsētā 2001. un 2002. 48 grūbe j. Arheoloģiskā uzraudzība un pār- gadā. Apl 2002/2003. rīga: latvijas vēs- baudes izrakumi Bauskas rātsnamā. Apl tures institūta apgāds, 2004. 74.–76. lpp. 2002/2003. rīga: latvijas vēstures insti- 38 muižnieks v. Arheoloģiskā uzraudzība tūta apgāds, 2004. 64.–65. lpp. Limbažos kvartālā starp Dailes un Cēsu

21 LETONIKAS AVOTI

STADTKeRNfoRSChuNGeN IN DeN KLeINSTäDTeN DeS 13.–16. JAhRhuNDeRTS IN LeTTLAND BIS 2008. JAhR

Andris caune Zusammenfassung

Stichwörter: Rechte der Kleinstädten Lettlands in der Zeit des Livländischen Ordens; mittel- alterliche Bebauung; unterirdische Kommunikationen; geistige und materielle Kultur

in lettland wurde seit 1983 die mittelalterliche kulturschicht von 8 kleinstädten — cēsis, valmiera, koknese, limbaži, kuldīga, ventspils, Aizpute und rauna als archäologisches denk- mal unter staatlichen schutz gestellt. zusammen mit den mittelalterlichen burgen bauska und straupe wurden auch die daneben liegenden territorien ihrer ehemaligen städtchen unter staatlichen schutz gestellt. Also, insgesamt wurden 10 mittelalterliche kleinstädte lettlands zum archäologischen denkmal erklärt. bis jetzt wurden in 8 davon archäologische forschun- gen durchgeführt. in koknese fanden die Ausgrabungen schon 1961–1962 statt, aber in an- deren kleinstädten hat man sie nur in den 80.-er jahren des 20. jahrhunderts begonnen. im grösseren umfang werden die forschungen in den letzten 20 jahren entfaltet. dieser beitrag ist der erste versuch, einen kurzen zusammenfassenden informativen be- richt über die hauptergebnisse der archäologischen forschungen in den kleinstädten zu geben. in drei kleinstädten — cēsis, valmiera und limbaži wurden zum ersten mal direkte zeugnisse vom Aussehen der stadtmauern erworben. man hat in den mauern örtlich gewon- nenes baumaterial — dolomitsteine und feldsteine verwendet. die stärke der stadtmauern beträgt bis 2 m. vor den tortürmen wurden unterteile in cēsis und valmiera freigelegt. in allen kleinstädten, ob sie auch seit dem 13. jahrhundert bestanden, ist nur eine dünne kultur- schicht entstanden, die 1 bis 2 m beträgt. gewöhnlich besteht die kulturschicht aus lockerer dunkler erde. solche schicht lässt die luft und wasser gut durch und ist für erhalten der organischen stoffe ungeeignet. deshalb wurden die reste von der ursprünglichen holzbebau- ung nur in seltenen fällen in cēsis, ventspils, kuldīga freigelegt. sie vertreten Überreste von blockbauten und den im boden eingetieften holzständerbauten. Also, man kann folgern, dass in den kleinstädten die deutschen einwanderer schon seit dem 13. jahrhundert neben der einheimischen bevölkerung gewohnt haben. die späteren steingebäuden längs den strassen wurden durch die tiefen keller der neubauten des 18.–19. jahrhunderts stark zerstört. der ganze bauumfang einzelner mittelalterlichen steinernen wohngebäude wurde nur in koknese und valmiera freigelegt. An allen kirchen der kleinstädte sind friedhöfe gewesen. seit dem 13. jahrhundert wur- den die christlichen sitten streng beachtet. meistens wurden keine grabbeigaben mitgegeben, nur selten wurden einzelne münzen gefunden. die bürger der kleinstädte haben dieselbe materielle kultur (alltägliche gegenstände, werkzeuge, schmuck u.a.) wie in den grossen hansestädten — riga u.a. gehabt. unter den funden des 13.–14. jahrhunderts begegnet man noch den für die einheimische bevölkerung typischen schmuck, aber später sind in allen städten fast die gleichen alltäglichen gegenstände und schmucksachen zu treffen.

22 lēdurgAs pAstorātA liktenis lēdurgAs pAstorātA liktenis

Jānis Zilgalvis [email protected] Inga Tapiņa

Atslēgas vārdi: Latvijas arhitektūras vēsture, mācītājmuižu arhitektūra, lauku kultūrvēsturis- kās vides izpēte

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā daudzām Latvijas mācītājmuižām sākās pārmaiņu laiks. Vēlāk bija jādomā, kā saimniekot tālāk — Latvijas agrārreforma paredzēja noteiktus ierobežojumus. Pastorātiem skaudrs laiks bija padomju okupācija — iznīcība, bezcerība par nākotni, vietējās varas vienaldzība par vēsturisku objektu nākotni. Kas mainījies tagad un kas paredzams nākotnē, uz šo jautājumu mēģinām sniegt atbildi, diemžēl tā nav ie- priecinoša — kultūrvēsturiskās vides liecības un vērtības izzūd un paaudžu atmiņa paliek nabagāka. Šī raksta mērķis ir atsaukt atmiņā tās liecības, kuras vēl šodien var atpazīt un dokumentēt.

lēdurgas pastorāts pastāvējis jau 1700. g. mācītājs georgs frīdrihs bur- 1619. g., kad tas ir pieminēts sakarā ar otrās meisters (Burmeister) rakstījis, ka lēdurgas baznīcas celtniecību turaidā. šī baznīca bija draudze esot nožēlojamā stāvoklī, mācītāja lēdurgas filiālbaznīca, un pastorāts atradies dzīvoklis bez skursteņa, un viņš, mācītājs, tikai lēdurgā. no turienes mācītājs devies uz baidoties dūmos zaudēt acu gaišumu4. viens turaidu turēt dievvārdus reizi pa trim nedē- no viņa darba turpinātājiem mācītājs fīlips ļām. lēdurgas pastorāts minēts arī 1669. g. vilhelms hāze (Hasse) savukārt žēlojas, ka draudzes vizitācijas protokolos1. unikāls kar- vecajā mācītājmuižā „nav neviena kaktiņa, togrāfiskais materiāls par lēdurgas pastorātu kur varētu būt un turēt kārtībā savas lie- ir lēdurgas muižas un mācītājmuižas zemju tas un grāmatas, kā tas mācītājam pienākas. plāns, kas izgatavots 1689. g.2 tajā redzam man jāuzturas manu piecu bērnu un ļaužu lēdurgas muižu, baznīcu un mācītājmuižu. troksnī, un, kad atnāk sveši, jāceļo no vie- muiža atrodas tajā pašā vietā, kur bijusi līdz nas istabas otrā.5” 1731. g. pastorāts bijis tās iznīcināšanai 20. gs., baznīca — dzirna- bēdīgā stāvoklī. šajā laikā mācītājmuižai pie- vu dīķa augšgalā, tuvāk mācītājmuižai, bet derējušas piecas zemnieku mājas — Apiņi, mācītājmuiža — tagadējā vietā. mācītājmui- pāšas, ceikas, Auvas un beņķi. Apdzīvotas žā eksistējusi apbūve — par to liecina plānā bijušas tikai divas — beņķi un Apiņi. ik nedē- iezīmētā nelielā vienstāva ēka ar divslīpju ļas tās devušas mācītājmuižas lauku darbiem jumtu. taču par ēkas izskatu pēc zīmēju- vienu strādnieku ar zirgu un vienu kājnieku. ma spriest nevar, tas ir shematisks un bieži tālāk par pastorāta ēkām ziņas gūstamas no tipveida attēlojums. plānā redzamā baznīca 1739. g. draudzes vizitācijas protokoliem.6 bija koka, un tās novietojums nav zudis no tur minēts, „ka dzīvojamā māja bijusi veca ļaužu atmiņas vēl šodien. par to liecina kāds un sliktā stāvoklī, klēts un rija arī vecas un 1963. g. apsekojuma materiāls — situācijas tām nepieciešams remonts, alus brūzis bijis plāns ar vēsturisku vietu (kapsētu, baznīcas, labā kārtībā, pirts un zirgu stallis tādi paši, dzirnavu u.c.) norādēm.3 bet mantu klēti mācītājs pats bijis uzcēlis,

23 LETONIKAS AVOTI

1. att. Lēdurgas muižas un mācītājmuižas zemju plāns. LVVA, 7404. f., 1. apr., 1357. l.

tāpat arī jauno riju četrus gadus atpakaļ par ceļu plāns ir jaunāks par iepriekšminēto drau- saviem līdzekļiem”. dzes plānu, jo vecais ceļš no baznīcas vairs nav ziņu, kāda bijusi mācītājmāja baz- nav uzrādīts. nīcas celšanas laikā, taču, spriežot pēc 1769. g. lēdurgas luterāņu draudzes 1689. g. zemju plāniem un tagadējās pasto- mācītāja daniēla merķeļa (Merkel) ģimenē rāta atrašanās vietas, tā bijusi tajā pašā vietā. piedzima sestais bērns — garlībs helvigs interesanta liecība par pastorāta atraša- merķelis — kultūrvēsturiski nozīmīgās grā- nās vietu ir kāds nedatēts draudzes plāns matas „latvieši, sevišķi vidzemē, filozofiskā Situations — plan des Treuden — Loddi- gadsimteņa beigās” autors9, ievērojama ap- gerschen Kirchspiels7. tajā atzīmēta baznī- gaismības laikmeta personība, publicists un ca, skola, pastorāts, ceļi, upes un ezeri, kā sabiedrisks darbinieks. g. h. merķeļa tēvs arī muižu atrašanās vietas. ceļš no baznīcas bija studējis ārzemēs un kļuvis par pārlieci- vedis tieši uz veco mācītājmāju. no šī ceļa nātu apgaismības ideju paudēju. 1741. g. saglabājušies liepu alejas fragmenti pie pa- viņš kļuva par lēdurgas draudzes mācītā- storāta. ju, 1771. g. no amata tika atstādināts. tē- par pastorāta apbūvi informācija gūstama vam aizejot no lēdurgas, g. h. merķelim arī draudzes ceļu plānā8. tajā uzmērīti visi, bija tikai nedaudz vairāk par gadu. ģimene pat sīkākie ceļi un tiem abās pusēs esošā pārcēlās uz vecpiebalgu. pieminot dižā lat- josla. tā var uzzināt, kur atradās ceļmalas viešu tautas aizstāvja dzimšanas vietu, pie krogi, zemnieku ēkas, muižas, un uz kurieni lēdurgas luterāņu baznīcas viņam uzstādīts ceļš ved. viens no tiem — uz pastorātu, kurā piemineklis. atzīmētas četras ēkas — divas lielākas un di- 1917. g. karš nonāca arī līdz lēdurgas vas mazākas. tā ir tikai daļa no apbūves — mācītājmuižai. vairākus lēdurgas iedzīvo- tuvākā ceļa galam. ceļu plānā uz pastorātu tājus nogalinājuši krievu karavīri. draudzes ceļš ved no lēdurgas–Aijažu lielceļa, šķērso mācītājs eberhards savarijs ar galvena- nelielu strautu un ir 285 pēdas garš. tātad jām baznīcas grāmatām devies uz tērbatu.

24 lēdurgAs pAstorātA liktenis pārējās baznīcas grāmatas tukšajā mācītāj- un segta ar stāvu divslīpju salmu jumtu, kura mājā karavīri saplēsuši, izdemolēta baznīca, gali nošļaupti. vienā no ēkas garenfasādēm arī pats mācītājs 1919. g. rīgā nošauts. centrā atrodas durvis, kuras ved priekštelpā mācītājmuižas saimniecisko dzīvi skāra un tālāk — centrā — lielā manteļskurstenī. arī latvijas agrārreforma. draudzei tika at- pa labi no priekštelpas sasniedzamas kalpu ņemtas četras no piecām zemnieku mājām, un modernieka istabas, aiz manteļskurste- atsavināta ērģelnieka zeme, atceltas visas ņa atrodas stārasta istaba, bet pa kreisi no nodevas par labu draudzei un no zemes priekšnama — mācību istaba. mācību istabā platības atdalīta viena jaunsaimniecība. Ag- iebūvēta arī maizes krāsns. ēkas logi ir sīkrū- rārreformas laiku raksturo „lēdurgas mācītā- šu ar divām vērtnēm, katrā pa astoņām rū- ja muižas zemes sadalīšanas projekts”, kuru tīm. par šo arhaisko un senatnīgo būvi teikts, 1921. g. izgatavojis mērnieks jānis līgo- ka „starp pastorāta koka ēkām bija kāda, kas tājs10. plānā redzama mācītājmuižas apbūve pa daļai jau zemē iegrimusi, rūpīgi iztaisīta un muižai piederošās zemes ar zemnieku sē- īpatnēja māja: četras istabas apkārt tumšai tām. pastorāta apbūvi veido 15 lielākas un virtuvei ar manteļskursteni pašā mājas vidū. mazākas ēkas. 1931. gadā šī vecā ēka tika galīgi nojauk- unikāls objekts lēdurgas pastorātā bija ta un tās vietā uzcelta jauna — konfirman- vecā dzīvojamā māja, kuru 1923. g. uzmē- diem”12, kas atradusies tagadējās, nodegušās rījis A. millers11. guļbaļķu ēka, domājams, mācītājmājas galā, un no tās palikuši pamati, 18. gs. celta uz laukakmeņu mūra pamatiem bet vienā galā uzcelts neliels šķūnītis.

2. att. Lēdurgas draudzes plāns. LVVA, 2760. f., 1. apr., 125. l.

25 LETONIKAS AVOTI

3. att. Lēdurgas draudzes ceļu plāni. LVVA, 2760. f., 1. apr., 125. l.

20. gs. 20. gadu sākumā mācītājmājā dzī- kā vērtība13. nolemts lēdurgas mācītājmui- vojis rentnieks ar savu ģimeni. pastorāta ēkām žas apbūvi kopumā un atsevišķi mācītājmāju bijis nepieciešams remonts, un tas, pateico- un klēti iekļaut valsts aizsargājamo kultūras ties draudzes locekļu ziedojumiem, arī veikts. pieminekļu saraksta projektā kā vietējās no- 1921. g. vasarā vikārmācītājs bertrams zīmes objektus. feders varējis apmesties savā mājā, jo no 2000. g. lēdurgas mācītājmuižas fotofik- 1919. g. dzīvojis citur. mācītājmuiža bijusi iz- sāciju, aprakstus un atsevišķus uzmērījumus rentēta, un par to rentnieks apņēmies uzcelt veicis viens no šī raksta autoriem un tie daļēji jaunas kūtis un lielu šķūni. 1924. g. baznīcas izmantoti grāmatā „mācītājmuižas latvijā”14. virsvalde izdalījusi draudzei nepieciešamos šajā laikā pastorāta apbūvi veidoja mācītāj- līdzekļus mācītājmājas jumta remontam, kas māja, klēts, kūts un mācību (kalpu) māja, atlikts uz nākamo gadu, kad noņemti dakstiņi kas atradās otrā pusē ceļam. mācītājmājā un uzliktas skaidas. straujas pārmaiņas lēdur- bija vairāki dzīvokļi, un tas ir vispostošākais gas macītājmuižā notika jau padomju oku- veids vēsturisku ēku izmantošanā. īrnieki dzī- pācijas sākumā. draudzei tika atņemta visa voja katrs savā šūniņā, bet par ēku kopumā zeme, izņemot to, kas ir ap baznīcu. mācītā- nevienam nebija nekādu rūpju. tāpat arī par jam bija jāatbrīvo mācītājmāja. tā sākās senās tās kultūrvēsturisko nozīmīgumu. dzīvoja ēkas bojāeja, jo tai tika atņemts saimnieks. šodienai, nedomājot par rītdienu. tāpat kā 1994. g. veikta pastorāta apbūves foto- daudzās citās latvijas vietās, padomju lai- fiksācija, izvērtēta ēku arhitektoniski vēsturis- kā izveidotais kontingents turpināja saviem

26 lēdurgAs pAstorātA liktenis

4. att. Lēdurgas mācītājmuižas zemes sadalīšanas projekts. 1921. g. LVVA, 1679. f., 172. apr., 1384. l.

5. att. Dzīvojamā ēka Lēdurgas mācītājmuižā. 1923. g. uzmērījums

27 LETONIKAS AVOTI

vides uztveres uzskatiem pielāgot arī seno kreisajā galā, atradās piebūve ar zemāku mācītājmāju. tās tehniskais stāvoklis vēl ne- divslīpju jumtu. šīs puses garenfasādes cen- bija tik slikts kā citur, vienīgi apdrupušie skur- trā bija izbūve ar divslīpju jumtu. ieejas šajā steņu gali un aizaugusī apkārtne liecināja par ēkas pusē bija divas — piebūvē un labajā iemītnieku attieksmi. saimniecības ēkas tika malā, bet pagrabā — ēkas centrā pa pace- izmantotas dažādām vajadzībām, bet mācību (kalpu) mājā arī bija dzīvokļi. 20. gs. 90. gados draudze atguva savu īpašumu. ēkā turpināja mitināties iedzīvotāji, tās tehniskais stāvoklis kļuva aizvien sliktāks. sadzīves apstākļi mācītājmājā bija neapmie- rinoši, telpu plānojums neveikls — kā jau tad, kad vienai ģimenei domātā mājā ierīko mājvietu vairākām ģimenēm. 2004. g. pa- storātā izcēlās ugunsgrēks, un mācītājmāja nodega. latvijas kultūrvide par vienu unikā- lu, autentisku un kultūrvēsturiski nozīmīgu objektu palika nabadzīgāka. pavērās skum- 6. att. Lēdurgas mācītājmāja no ceļa puses. ja aina — krāsmatas, senu būvgaldniecības Foto 1994. VKPAI PDC elementu un konstrukciju paliekas, skursteņi, kas kaili slējās debesīs, atsevišķu telpu gries- tu dekora elementu fragmenti u. c. uguns neskarts palika tikai pagrabs ar cilindrveida velvju pārsegumu. latvijas lauku kultūrvēsturiskā vide bija kļuvusi nabagāka. ēka bija raksturīgs vidze- mes mācītājmuižu apbūves piemērs, kurš nākamajām paaudzēm varētu sniegt informā- ciju par to gaisotni, kas valdīja pastorātā — par mācītājiem, viņu ģimenēm, ļaudīm, kas strādāja šajā vietā, par ticību un mīlestību… 7. att. Lēdurgas mācītājmuižas apbūve. mācītājmāja kopā ar baznīcu, kapsētu, kro- Foto 1994. VKPAI PDC gu, draudzes skolu un citām ēkām un vietām veidoja vidi ar tikai tai raksturīgo ainavu, sadzīves tradīcijām, ceļu tīklu, dzīves nori- sēm un gaisotni. tagad tas viss bija zudis — kas neaizgāja bojā karu laikā, ko nepaspē- ja iznīcināt padomju laikā, to iznīcināja mūsdienās. visai drīz pēc nodegšanas tika veikta ēkas arhitektoniski mākslinieciskā in- ventarizācija un atlikušo vēsturisko vērtību izvērtējums15. mācītājmāja bija vienstāva koka guļbū- ve uz laukakmeņu mūra pamatiem, segta ar izteikti stāvu divslīpju jumtu, kura gali da- 8. att. Lēdurgas mācītājmuižas klēts. ļēji nošļaupti. ceļa pusē, ēkas garenfasādes Foto 1994. VKPAI PDC

28 lēdurgAs pAstorātA liktenis

ļamu lūku. otrā garenfasādē — pret dārzu, kā daudzās citās latvijas mācītājmuižās, sā- tāpat ēkas centrā, atradās jumta izbūve un kotnēji nebija izbūvēta dzīvošanai. istabas labajā pusē veranda. Arī bēniņu stāvs bija iz- atradās tikai abos ēkas bēniņu stāva galos. būvēts, par ko liecina logi abās gala fasādēs. līdz ar to abas jumta izbūves, domājams, ir domājams, ka bēniņu stāva vidusdaļa, tāpat tapušas vēlāk.

12. att. Lēdurgas mācītājmāja no dārza puses pēc ugunsgrēka. Foto 2004. 9. att. Lēdurgas mācītājmāja no ceļa puses. Foto 2000.

13. att. Lēdurgas mācītājmāja skatā no ceļa. Foto 2004. 10. att. Lēdurgas mācītājmāja no dārza puses. Foto 2000. J. Zilgalvja foto 14. att. Mācītājmājas pārseguma konstruktīvais 11. att. Lēdurgas mācītājmuižas mācību risinājums. Redzamas vietas sijā, kur bija (kalpu) māja. Foto 2000. iestiprināti apaļie koki. Foto 2005.

29 LETONIKAS AVOTI

15. att. Mācītājmājas pirmā stāva plāns

30 lēdurgAs pAstorātA liktenis

16. att. Mācītājmājas gala fasādes loga stūrenis

17. att. Iekšdurvju ailu apmaļu, sienu–griestu ieloces dzegu profilējumi un pārseguma siju šķērsgriezums

18. att. Logailu apdare un furnitūra

31 LETONIKAS AVOTI

ēkas galvenais apjoms bija apšūts ar ho- vide izmainās — zūd tās būtiskākās sastāv- rizontāliem dēļiem, bet ceļa puses piebūves daļas un pagātnes mantojuma liecības, par sienas bija guļbaļķu gludajos pakšos bez ap- kurām atmiņas vēl glabā vietējie iedzīvotāji. šuvuma. ēkas logi visur vienādi — sešrūšu. sabiedrība kļūst nabagāka, vēsturiskā vie- Abās jumta izbūvēs tie bija atšķirīgi: vienā — ta plikāka, un nākamajām paaudzēm rodas deviņu rūšu, otrā — pāra logs. Arī tas liecina priekšstats, ka šeit jau nekas izcils un vērtīgs par to vēlāku rašanos laiku. agrāk nav bijis. iekštelpu apdare pēc ugunsgrēka bija sa- glabājusies fragmentāri. daudzās telpās atra- dusies griestu–sienu ieloces dzega. tā, tāpat Avoti un piezīmes kā sienu un griestu apmetums, bija veidota 1 Turaidas baznīca. 1750–2000. rīga: kaļķu javas apmetumā uz niedru klājuma. mantojums, 2001. 13. lpp. vienā no telpām bija saglabājušies 19. gs. ot- 2 latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk rās puses tapešu fragmenti, senākais no tiem lvvA), 7404. f., 1. apr., 1357. l. tieši uz apmetuma. vietām zem vēlākām ta- 3 valsts kultūras pieminekļu aizsardzības petēm izmantotas 1930. g. avīzes poļu valo- inspekcijas pieminekļu dokumentācijas dā. citur bija 1913. g. avīzes latviešu valodā. centrs (turpmāk vkpAi pdc), lēdurgas oriģināls un rets bijis ēkas stāva pārse- luterāņu baznīcas lieta. guma konstrukcijas siltinājums. pārsegu- 4 Turaidas baznīca. 1750.–2000. 53. lpp. ma siju malās izveidotas gropes, kurās cits 5 turpat, 54. lpp. blakus citam iestiprināti apaļi koki (sprunguļi). 6 lvvA, 234. f., 1. apr., 14. l. tie aptīti ar salmiem un noziesti ar māliem. 7 lvvA, 2760. f., 1. apr., 125. l. no apakšas griesti nosegti ar dēļiem, un virs 8 lvvA, 2760. f., 1. apr., 125. l. tiem likts kaļķu javas apmetums. ugunsgrēkā 9 Garlībs Merķelis. Latvieši, sevišķi Vidze- daudzās vietās, pateicoties māla segumam, šī mē, filozofiskā gadsimteņa beigās. rīga: konstrukcija nebija izdegusi. zvaigzne Abc,1999. Apsekojot ugunsnelaimē cietušo ēku, 10 lvvA, 1679. f., 172. apr., 1384. l. tika uzmērīti vēl saglabājušies elementi un 11 rīgas tehniskās universitātes Arhitektūras detaļas — logu stūreņi, sienu–griestu ielo- fakultāte. d-043/1. ces dzegu profilējumi, iekšdurvju un logailu 12 mācītāja atmiņas. mans darba rīts lēdur- apmaļu profilējumi, logu furnitūra u. c. tika gas–turaidas draudzē. Ceļa Biedrs. Mē- analizēts arī plānojums, norādot laika gaitā nešraksts kristīgai dzīvei. čikāga, 1957. veiktās izmaiņas — jaunu starpsienu izbūvi, nr.1. 2.–24. lpp. aizbūvētas un no jauna izveidotas ailas, tel- 13 vkpAi pdc. lēdurgas luterāņu mācītāj- pas, kurās atradās griestu dekorējums. muižas lieta. mācītājmuižas apbūvi šodien veido vairs 14 zilgalvis j. Mācītājmuižas Latvijā. Ar- tikai mācību (kalpu) māja, klēts un kūts pa- hitektūra un kultūrvēsturiskās norises. mati. Attālāk atrodas draudzes skola — koka rīga: elpa, 2000. 83.–85. lpp. ēka, kas savu ārējo vēsturisko veidolu lielā 15 tapiņa i. lēdurgas mācītājmuiža. Arhi- mērā ir saglabājusi. nodegušās mācītājmājas tektoniski vēsturisko vērtību izvērtējums. atliekas tika nojauktas. paliek tikai atmiņas, rīga, 2005. manuskripts vkpAi pdc. lē- dokumenti un uzmērījumi. kultūrvēsturiskā durgas mācītājmuižas lieta.

32 lēdurgAs pAstorātA liktenis

DeSTINY of LĒDuRGA PASToRATe

Jānis Zilgalvis, Inga Tapiņa Summary

Key words: History of Latvian architecture, architecture of pastorates, investigation of rural culture historical environment

lēdurga pastorate existed already in 1619. unique cartographical material is a land plan of lēdurga, which was drafted in 1689. in 1769, in the family of lēdurga lutheran congregation priest d. merkel, the sixth child — garlieb helvig merkel — the author of the culture histori- cally significant book , especially in , at the end of phylosophical century, was born. he was an outstanding personality of the enlightment, publicist and social worker. the management of the pastorat was influenced by the land reform in . that is depicted in the documents of land division of the manor house. A unique object in lēdurga pastorate was the old dwelling house, which was supposedly built in the middle of 18th century and has not remained till nowadays. rapid changes happened in the pastorate during the beginning of the times. All the land was taken away from the congregation excluding the land around the church. the priest had to leave the house. that was the beginning of destruction of the building, since the house had lost its landlord. in 2000, the pastorate consisted of dwelling house, barn, cattle-shed and servants’ house. the dwelling house was transformed into an apartment house which is the most destructive use of historic buildings. in the 1990s, the congregation regained its property. the inhabitants continued to reside in the house and its technical condition became worse. in 2004, the house was completely destroyed by fire. thus latvian culture historical environment had become much poorer. the building was a typical construction of vidzeme pastorates which could give a lot of information for further generations on the atmosphere in the pastorate and its priests, their families and people, who worked in this place, their belief and love.

33 LETONIKAS AVOTI skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150*

Sanita Stinkule sanita.stinkule@.com

Atslēgas vārdi: Matīsa Siliņa darbība no 19. gs. 80. gadu sākuma līdz 20. gs. 40 gadiem

Matīss Siliņš bija cilvēks ar labu izglītību un ļoti plašām zināšanām. Viņš bija labs vācu, latīņu un sengrieķu valodu zinātājs. Lai varētu lasīt seno indiešu literatūru, centās apgūt arī sanskritu. 59 gadu vecumā M. Siliņš sāka studēt jaundibinātās Latvijas Universitātes Filolo- ģijas un filozofijas fakultātē vēsturi un valodas, jo uzskatīja, ka viņa zināšanas vēl nav pie- tiekamas. Visas savas dzīves laikā M. Siliņš rūpīgi sekoja jaunākajiem pētījumiem vēsturē, etnogrāfijā, kartogrāfijā, valodniecībā un citās zinātņu jomās. Jurists, aktīvs sabiedriskais un kultūras darbinieks Jānis Kreicbergs 1936. g. laikrakstā „Jēkabpils Vēstnesis” rakstīja: „Si- liņā dzīvoja faustisks nemiers ar sasniegto. Dziļāk un dziļāk urbās viņa pētnieka skats mūsu senkultūras tumsā, lai viņas vietā ievizētos un austos vienmēr spilgtāka un spilgtāka gaisma. Latvju tautas vēsturi celt augšā virs zemes, atklāt viņas noslēpumus, likt un krāt to latvju tautas acu priekšā, uzminēt grūtās mīklas, piemēram, par latvju tautas izcelšanos, par viņas aizvēstures gaitām un likteņiem pirms atnākšanas un apmešanās Baltijas jūras piekrastē, par mūsu senču senkultūru un sociālo struktūru, — viss tas bija Matīsa Siliņa darba mērķis.”1

matīsam siliņam dzīvē bija trīs lielas disciplināriem, jo kā salīdzinošais materiāls aizraušanās, trīs mūzas, kurām pa pēdām, izmantots gan valodnieciskais, gan folkloras kā pats teica, viņu dzina nekad neremdinā- materiāls, gan antīko kultūru paraugi. ma zinātkāre. viena no tām bija ģeogrāfija, matīss siliņš dzimis 1861. g. 13. janvārī otra — vēsture un trešā — valodniecība. tukuma apriņķa višiņķu pagastā (tas vēlāk tāpēc m. siliņa pētījumi ir daudzpusīgi, ļoti pievienots remtes pagastam) Ķuņķur-kalēju rūpīgi, pat sīkumaini. gan pētījumos, gan mājās kā jaunākais no saimnieka trim dē- paša radītajās kartēs viņš centās iekļaut pēc liem. tēvs, arī matīss siliņš, bet it īpaši tēva iespējas vairāk informācijas un pavērt lasī- brālis bija grāmatu un avīžu cienītāji. pirms tājam plašāku skatu uz pētāmo priekšmetu. matīss siliņš 1869. g. sāka mācības višiņķu mūsdienās šādus pētījumus dēvētu par starp- skolā, viņš jau bija izlasījis vairākas grāmatas

* r aksts publicēts krājumā „latvijas nacionālā vēstures muzeja zinātniskie lasījumi 2011–2013”. rīga, 2014.

34 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150

vecmāmiņa v. boitmane bija cēlusies no muižnieku dzimtas. viņas māte saslimusi ar tuberkulozi. latvijas infektoloģijas centra mājaslapā, kur šī slimība aprakstīta, teikts, ka pastāv uzskats par slimības ietekmi ne ti- kai uz baciļu skartajiem orgāniem, bet arī uz cilvēka prātu un domāšanas veidu. slimībai progresējot, palielinās slimnieka vēlme uz- dzīvot, izbaudīt visu, kas viņam vēl atlicis.5 Arī v. boitmanes māte rīkoja vienu balli pēc otras, iztērēja visus līdzekļus, un ģimene no- nāca parādos. nācās pārdot īpašumus, un meitas bija spiestas pašas sev pelnīt iztiku. tā v. boitmane nonāca barona ludviga fon der rekes dienestā, kur satika matīsu siliņu. 1881. g. ar ludviga fon der rekes at- balstu, kurš bija ne tikai tukuma apriņķa maršals (no 1878. līdz 1885. g.) un labs lauksaimnieks, bet arī latviešu izglītības un kultūras centienu atbalstītājs,6 m. siliņš varē- ja doties uz vāciju. deviņus mēnešus viņš uz- turējās saksijas pilsētā halberštatē pie harca kalniem, kur Dr. kēra pedagoģiskajā institūtā Matīss Siliņš. 1904. g. Fotopapīrs, papildināja zināšanas pedagoģijā, iepazinās 5,5 7,8 cm. CVVM 38916, VF 3705 ar vēstures pētīšanas metodēm un jaunāko zinātnisko literatūru. 1882. g., kad m. siliņš atgriezās latvijā, un mājās uzglabātās vecās avīzes.2 savu- viņš sāka strādāt jonatāna biedrības7 sko- kārt tēva māsa sapa miķelson (dzim. siliņa) lā. 1885. g. m. siliņš, friča brīvzemnieka bija ārkārtīgi liela tautas dziesmu pratēja. mudināts, nokārtoja mājskolotāja eksāme- no viņas vēlāk m. siliņš pierakstīja ap 400 nu un ieguva tiesības mācīt vācu valodu dziesmu, 90 no tām iekļautas krišjāņa ba- un vēsturi. kā vēlāk rakstīja pats m. siliņš, rona latvju dainās3. piecus gadus m. siliņš „ar izredzi maskavā, krievijā, iedabūties mācījās tukuma apriņķa skolā, no 1876. līdz kādā attiecīgā — vācu valodas skolotāja 1879. g. — irlavas skolotāju seminārā. vietā”8. tajā pašā gadā m. siliņam šī iespēja beidzis semināru, m. siliņš dažus mēnešus radās — viņš ieguva darbu komercskolā mas- strādāja par palīgskolotāju jelgavas apriņ- kavā, kur trīs gadus, līdz 1888. g., strādāja ķa bukaišu pagastā. 1880. g. ar tukuma par skolotāju. apriņķa skolas inspektora franča reinfelda 19. gs. otrajā pusē jaunajai latviešu in- gādību sāka strādāt par mājskolotāju barona teliģencei bija grūti atrast darbu kādā vietējā ludviga fon der rekes (Ludwig v. d. Recke, valsts iestādē vai skolā, jo vācieši nelabprāt 1820–1903) ģimenē tukuma apriņķa dur- gribēja latviešus tur redzēt. plašākas iespējas bē4. durbē m. siliņš iepazinās arī ar savu pavērās krievijā, un daudzi latvieši to izman- nākamo sievu — barona meitu audzinātāju, toja — to skaitā arī m. siliņš. guvernanti valēriju boitmani (1854–1929). dzīvodams un strādādams maskavā, pēc mazmeitas maigas kreceres stāstījuma, m. siliņš aktīvi piedalījās latviešu vakaros un

35 LETONIKAS AVOTI

strādāja arī žurnāla „Austrums” redakcijā, cīt arī rokdarbus. krieviju šī doma sasniedza publicējot rakstus par pedagoģiju un vēsturi. 19. gs. 80. gados un izraisīja plašu polemi- pats interesēdamies par jaunāko zinātnisko ku. kad 1885. g. krievijas tautas apgaismo- literatūru, viņš dalījās pārdomās par izlasīto šanas ministrijas žurnālā publicēja plašu pār- ar žurnāla lasītājiem. piem., raksta „latvie- skatu par šo jautājumu, m. siliņš nolēma to šu vēstures drusciņa” tapšanas pamatā bija kā aktuālu tulkot latviski un publicēt žurnālā zinātniskā žurnāla „slāvu filoloģijas arhīvs” „Austrums”13. (Archiv für slavische Philologie)9 jaunākajā m. siliņu visa mūža garumā saistīja jau- numurā izlasītais. tajā m. siliņš atrada ziņas nais, modernais, progresīvais vēstures zi- par latvijas vēsturi. tas bija fragments no nātnē, pedagoģijā un arī literatūrā. 19. gs. priestera staņislava rostovska latīņu valodā 80.–90. gados eiropas un krievijas literatūrā sarakstītās lietuvas jezuītu ordeņa vēstures un mākslā ienāca reālisms un nacionālais (izdota viļņā 1768. g.), kurā stāstīts par lat- romantisms. moderni bija rakstīt par paša viešu un lietuviešu upurvietām. m. siliņš šo autora pieredzēto un pārdzīvoto, par zemnie- fragmentu publicēja oriģinālvalodā un līdzās ku dzīvi un darbu, par nabadzību un cieša- tam — savu tulkojumu latviešu valodā. raks- nām. m. siliņš uzskatīja, ka latviešu lasītājs tu m. siliņš noslēdza ar aicinājumu vēsturnie- nedrīkst palikt šo jauno ideju malā, nedrīkst kiem nevis fantazēt par to, kā varētu būt bijis, tās nezināt, jo „mūsu baltijā, šai atstātajā ze- bet iepazīties un kritiski izmantot savos pētīju- mes stūrītī, jaunlaiku domas un darbi citādi mos avotus: „līdz šim tik varēja šo to vērot un mēdz diezgan vēlu iekopties”14. tādēļ vairā- domāt, latviešu būšanas pielīdzinot senprūšu kus modernās literatūras paraugus m. siliņš dzīvei. ja ziņas patiesas, tad būtu mums te tulkoja latviski. 1886. g. žurnālā „Austrums” nevien pilnīgi pierādīts, ka latviešiem patiesi publicēja m. siliņa tulkoto norvēģu rakst- bijušas savas upuru jeb ziedu vietas, bet mēs nieka bjernsternes bjernsona (Bjørnstjerne zinātum arī, kā tādus „altārus” mūsu senči Bjørnson, 1832–1910) stāstu „dzelzceļš un saukuši, t. i., par „atmešanas (pareizāki var- kapsēta”15 un ieskatu norvēģu rakstnieka, būt „atmetamām”) vietām”. bet zināms, visu dzejnieka un dramaturga personības tapša- to pamatīgi pierādīt, grūts zinisks darbs — tas nā, kā arī norvēģu literatūras vēsturē.16 tā mūsu vēsturnieku uzdevums; īpaši tiem arī paša gada žurnālā publicēja m. siliņa tul- pasniedzu augšējās rindiņas.”10 koto krievu rakstnieka dmitrija mamina-si- būdams skolotājs, m. siliņš ar interesi birjaka (1852–1912) stāstu „tēva asinis”17. sekoja jaunākajām pedagoģiskajām atziņām. m. siliņš tulkojis arī somu rakstnieka, īsā lieliski pārzinādams vācu pedagoģisko sko- stāsta meistara pietari peiverinta (1827– lu, viņš ar interesi sekoja krievu pedagogu 1913) stāstus18. domām un ar tām rosināja iepazīties arī lat- jaunā reālisma virziena iespaidā arī viešu skolotājus: „latviešu skolotājs nedrīkst m. siliņš sarakstīja četrus stāstus ar nosau- turēties vienīgi tik pēc vācu garšas, viņam kumu „ko es pieredzēju un piedzirdēju: stāsti jāiepazīstas arī, kādas domas izsaka krievijā par ļaužu dzīvi baltijā”19, stāstu „kas vai- paidagoģikas ziņā”11. kā vienu no piemēriem nīgs?”20 un divus dramatiskus tēlojumus: „bi- m. siliņš žurnālā aplūkoja sieviešu skolotāju ķeris un kvaukste”21, „kurā tēlotas pretstatā seminārus, kas „kā savāda lieta citurienietim viena pret otru tā laika latviskās politiskās krievijā vispirms metās acīs un salīdzināja partijas „jaunstrāvnieki” un „vecstrāvnieki”22 vācu un krievu atšķirīgos uzskatus par sie- un „šosēta un viņsēta”23, „kurā savukārt tēlo- viešu izglītības nepieciešamību”12. 19. gs. tas nelabvēlīgas sekas no saimnieciskā pret- otrajā pusē vairāku eiropas valstu skolās pa- stata starp muižas īpašnieku un tā rentnieku, ralēli citiem mācību priekšmetiem sāka mā- māju saimnieku, zemnieku”24.

36 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150

strādādams par mājskolotāju pie ba- sai sapai to bij padomā bagātīgs krājums. rona ludviga fon der rekes, m. siliņš sāka viņa tās dienišķā dzīvē, dienas gaitās vai bir- mācīties latīņu un grieķu valodu. vingrino- dināt birdināja. savu jaunības dzeju pirmos ties latīņu valodas un dzejas izpratnē, viņš kopojumus laidu klajā jau maskavā, bet se- iztulkoja vergilija (Publius Vergilius Maro, višķu ierosinājumu šīm tieksmēm deva mana 70. g. pr. kr. 15. okt.–19. g. pr. kr. 21. sept.) darbība muzejā, rīgas latviešu biedrībā. „eneīdas” pirmo dziedājumu25. vēlāk valodas laikraksti muzeja sludinājumus par dienām zināšanas ļāva kļūt par pirmo, kurš latviski un stundām, kad tas atvērts, nodrukāja par iztulkoja senākos rakstītos latvijas vēstures velti. Atradu tad nu par izdevīgu uzmanības avotus: 1883. g. klajā nāca latviski iztulkotā dēļ sludinājumiem pievienot arī pa kādam latviešu indriķa hronika26 (iespieda 600 eks. oriģinālam dzejas pantiņam, tautiskam vai tirāžā) un 1893. g. ditleba Alnpekes „rīmju sadzīves notikumam latviskās attiecībās.”34 hronika”27, kas mūsdienās vairāk pazīstama pēc krājuma „laikam līdz”, kurā bija apkopo- kā „Atskaņu hronika”. iztulkotās hronikas ti laika periodā no 1906. līdz 1913. g. mu- toreiz maz pirka. lielāko daļu no „rīmju zeja sludinājumiem pievienotie dzejas pan- hronikas” 1000 eksemplāriem m. siliņš bija tiņi*, vairs neviens m. siliņa dzejas krājums spiests pārdot kā makulatūru28. neiznāca. vēlākos gados atsevišķus m. siliņa m. siliņš rakstīja arī dzeju. viņa pir- dzejoļus publicēja laikraksti „latvijas sargs” mo dzejoļu krājumu „šis un tas”29 publicē- un „jaunākās ziņas”. m. siliņa dzeja ir ļoti ja maskavā. tam vēlāk sekoja krājumi „vēl savdabīga, neierasta. tajā bieži varēja lasīt kas”30, „jauns kas”31 un „laikam līdz”32. m. siliņa veidotus jaunvārdus (saulīt tautas savu dzeju m. siliņš rakstīja tautas dziesmu trūdināja, aizloksnīte, mākonīti, sārmoksnīti stilā, izmantojot to leksiku, pantmēru un rit- u. c.) un vārdus, kuriem autors bija piešķīris mu. dzejā vērojama liela latviešu folkloras jaunu jēgu (tur tie visi saules stari pa vienam ietekme. tajā sastopam teikās un pasakās izsanēja). tādēļ viņam bieži nācās dzirdēt no- iepazītos tēlus — saules un meža meitas, sodījumu un pat izsmieklu. vienu no tādām mēness dēlus, laimu, māru, sērdienīti u.c. vēstulēm m. siliņš saņēma no pedagoga un tuva tēma m. siliņam bija latviešu senvēstu- ģeogrāfijas grāmatu autora friča dravnieka ar re. krājumā „jauns kas” publicētas vairākas pseidonīmu brencis: „laipni lūdzam neākstī- balādes, viena no tām veltīta zemgaļu virsai- ties un nepadarīt kaunu pārējiem latviešu tim namejam. paplašinātā veidā m. siliņš šo darbiniekiem. mums latviešiem, paldies die- balādi izdeva 1914. g. ar nosaukumu „zem- vam, ir diezgan daiļrakstnieku un neskaitāmi gales sargi”33. Autors dzejā attēlo arī sava daudz daiņas. jūsu dzeja atstāj nesakarīgu laika latviešu tautas dzīvi, tās noskaņojumu iespaidu. tur nav kodola un nav satura. tādēļ un cilvēku savstarpējās attiecības. vairāki metiet labāk šo nejēdzīgo dzejošanu pie ma- dzejoļi veltīti latvijas valsts pasludināšanai. las. — būtu mums latviešiem liels kauns, ka m. siliņš rakstīja: „tautas dziesmu izteiksme kāds āksts pat dzejotu avīžu sludinājumos.”35 un ritums man varbūt tā puslīdz aiz iedzim- neskatoties uz pārmetumiem un neiz- tiem iemesliem nedara nekādas grūtības. pratni, m. siliņš uzskatīja, ka tautasdzies- tikko pasauli pamodis, jau esmu dzirdējis mas ir latviešu īstā dzeja, kur atspoguļotas skandinām tautas dziesmas. manai tēva mā- tautas sadzīves ainas, prieki, bēdas, dažādi

* būdams rīgas latviešu biedrības latviešu etnogrāfiskā muzeja pārzinis, m. siliņš dažādos laikrakstos ievietoja sludinājumus par muzeja darba laikiem un izcenojumiem. katra šāda sludinājuma neatņema- ma sastāvdaļa bija allaž jauns m. siliņa sacerēts dzejolītis. 1913. g. visus šos dzejoļus apvienoja vienā krājumā „laikam līdz”.

37 LETONIKAS AVOTI

Liepāja ar Liepājas ezera apvidu. Pēc pagastu kartēm sastādījis Matīss Siliņš. Mērogs 1 : 61000. Rīga, 1893. gads. Papīrs, audums. 35 x 46 cm. CVVM 219159, VN 14948

38 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150

Matīss Siliņš Pieminekļu valdē. Fotonegatīvu stikla plate, emulsija. 10 x 15 cm. CVVM 134907, Neg. Nr. 35966 notikumi. viņš uzskatīja, ka arī nākotnē lat- pīt39, kā veidojami dzīvžogi40, kā laukus mēs- viešu dzejniekiem būtu jāraksta tāda dzeja, jo lot41, kā tabaku audzēt un pagatavot42, kā tikai tāda veida dzeju latviešu lasītājs spēj sa- ziemā uzglabāt ābolus un bumbierus43 u. c. prast: „Tik diemžēl mūsu jaunlaiku dzejnieki, 1893. g. kalendārā m. siliņš aizsāka turēdamies vācu garā, nosvīduši laužās gar tematisku ciklu „tēvijas aprakstu krājums”, sentimentālismu, kaldami visvisādas refleksi- kurā lasītājs varēja iepazīt latviešu apdzīvoto jas, bet īsts latvietis nezin, ko ar tām iesākt, vietu ģeogrāfiju un vēsturi. m. siliņš rakstīja tādēļ, ka tas viņam nav pēc dabas un viņš par lubāna un engures ezeru, baltijas jūru nesaprot, ko tam tā grib ieteikt.”36 un rīgas jūras līci, kurzemes lielceļu vēsturi, pēc trīs gadu dzīves maskavā, 1888. g. dzimtbūšanas atcelšanu vidzemē, 1812. g. m. siliņš atgriezās rīgā un nolēma pievēr- kara notikumiem kurzemē, par zemgaliešu sties rakstniecībai. viņš iesniedza toreizējam pēdējo lielkungu un lībiešiem vidzemē44. vidzemes gubernatoram, ģenerālim mihailam „Atbalss kalendāra” izdošanas laikā zinovjevam (1838–1895) lūgumu atļaut iz- m. siliņš sāka pievērsties kartogrāfijai: kā dot mēnešrakstu, taču atļauju nesaņēma. tā- bezmaksas pielikumu kalendāram uz atse- pēc no 1889. līdz 1898. g. viņš izdeva kalen- višķām lielām lapām viņš publicēja dažādas dāru „Atbalss”37 ar īpašā grāmatā apvienotu kartes. kā pirmo m. siliņš 1889. g. kalen- pielikumu, kuru lielākoties sarakstīja viens dāra pielikumā ievietoja kurzemes ceļu kar- pats. tā kā kalendārs bija domāts laucinie- ti45. tai sekoja latvijas karte46, baltijas karte kiem, m. siliņš tajā ievietoja daudz dažādu 13. un 14. gs.47 un daudzas citas. m. siliņa kompilatīvu saimniecisku pamācību, piem.: doma bija veidot „tēvijas aprakstu krājumu” kā taisāms pārdodamais sviests38, kā kurvjus un pielikumā pievienot kartes kā vienotu

39 LETONIKAS AVOTI

Matīss Siliņš ar Valsts Vēsturiskā muzeja darbiniecēm ekspozīcijas zālē. 1930. g. No kreisās stāv: M. Jakobsone, E. Rozenberga, Matīss Siliņš, Roze, K. Rozīte. Fotogrāfija no: Arheoloģijas nodaļas vēsture (1869–1975) 2. sēj. Rīga, 1976. 307. attēls. AA552

Kokle ar piecām stīgām. Uz pamatnes iegriezts gada skaitlis 1710. Liepājas apriņķa Durbes pagasts. Koks, gar. 69 cm, lielākais pl. 15 cm. CVVM 22239, RLB 1222

40 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150 veselumu, kur lasītājs varētu izlasīt konkrē- sastādīja astoņas kartes, kas papildināja trīs tā apvidus aprakstu un pēc tam to izpētīt izstādes nodaļas — „zeme”,52 „vēsture, tiesī- kartē. uzsākot „tēvijas aprakstu krājumu”, bas un tiesāšana”53 un „skolas un izglītība”54. m. siliņš rakstīja: „blakus šiem aprakstiem kā kartogrāfs m. siliņš turpināja darboties arī aizvienam nāks klajā arī pa lapai „vidzemes pēc 1898. g., kad kalendārs vairs neiznāca. un kurzemes speciāl–kartes”, tā, ka abi iz- 1901. g. m. siliņš izdeva latvijas karti, kura devumi kopā noderēs mūsu tēvijas plašākam līdz pirmajam pasaules karam pieredzēja vai- pārskatam.”48 rākus izdevumus55. tomēr izrādījās, ka tas nebija tik viegli rīgas tehniskās universitātes ģeomātikas īstenojams un drīz vien m. siliņam nācās at- katedras vadītājs jānis štrauhmanis, kas uz- taisnoties saviem lasītājiem: „tēvijas apraks- rakstīja pētījumu par m. siliņu kā kartogrāfu, tus nav iespējams pasniegt, cieši pieslienoties uzskatīja viņu par latviešu nacionālās karto- tā gada kartes lapai. tas prasītu daudz lieka grāfijas pamatlicēju. j. štrauhmanis raksta: laika un daudz naudas. materiāls jāapstrādā, „bez speciālas izglītības, tikai ar milzīgu uz- kāds pirmais gadās pie rokas, vai ātrāki sada- ņēmību un drosmi krievu cenzūras apstākļos, būjams. ka kartes lapa aiz tā iemesla paliek viņš sagatavoja un izdeva vairāk kā 70 kartes mēms spogulis, tas man nav lāga izprotams. un plānus. katra m. siliņa karte un plāns vei- man nav zināma citas kādas zemes speciāl- doti ar lielu rūpību, cenšanos raksturot teri- karte, kurai būtu blakus piesliets arī plašs ap- toriju cik iespējams plašāk un precīzāk”56. raksts. speciālkarte ir spogulis, kas pats runā novērtējot m. siliņa lielo ieguldījumu latvi- savu saprotamu valodu.”49 jas kartogrāfijā, viņu kā vienu no pirmajiem neskatoties uz m. siliņa idejas izgāšanos, 1925. g. ievēlēja par latvijas ģeogrāfijas kalendāra lasītāju vidū kartes bija ļoti populā- biedrības goda biedru.57 viņš aktīvi pieda- ras. literatūrzinātnieks un kultūrvēsturnieks lījās šīs biedrības pasākumos un ziņoja par ojārs zanders, 1986. g. atzīmējot m. siliņa savu ceļojumu iespaidiem,58 jo, kā viņš pats 125. dzimšanas dienu, savā rakstā citēja dig- atzina, intervijā laikrakstam „jēkabpils vēst- nājieša A. gobas atmiņas par lielo interesi, nesis” 1936. g.: „uz ģeogrāfijas un vēstures ar kādu lauku sētā studētas m. siliņa kartes: priekšmetiem mani dzina nekad neapmieri- „pēc ilgstošas skatīšanās karti pielika pie sie- nāma ziņkārība”59. m. siliņa sastādītās kar- nas un tā stāvēja vairākus gadus, līdz gaismā tes un plāni šobrīd glabājas vairākās vietās: tika dzeltenāka un vasarā krietni raibāka, jo latvijas nacionālajā vēstures muzejā, latvi- arī mušas staigāja pa karti, to pētīdamas.”50 jas nacionālajā bibliotēkā, rīgas vēstures un m. siliņš kartes ne tikai sastādīja, bet kuģniecības muzejā, latvijas valsts vēstures pats veica arī litogrāfiskos darbus: „no šiem arhīvā, latvijas universitātes Akadēmiskajā darbiem man drīz kļuva „kartogrāfa” nosau- bibliotēkā. Atsevišķas kartes un plāni ir run- kums. saņēmu tad pat no vidzemes muiž- dāles pils muzejā, tukuma muzejā, latvijas niecības piedāvājumu kartografēt viņas atal- lauksaimniecības muzejā un citos muzejos gojumā vidzemi ar nodalījumu pa apriņķiem, ārpus rīgas. draudzēm un pagastiem, bet tad man būtu 1888. g., pēc atgriešanās no maskavas, nācies laika trūkuma dēļ savu literārisko dar- m. siliņš ne tikai nodarbojās ar „Atbalss ka- bību galīgi pārtraukt. tādēļ šo sakaru neuz- lendāra” izdošanu, bet arī aktīvi iesaistījās ņēmos.”51 tomēr, kad 1896. g. x viskrievijas rīgas latviešu biedrības zinību komisijas arheoloģiskā kongresa ietvaros rīgas latvie- darbā: darbojās 1905. g. izveidotajā zinību šu biedrība rīgā organizēja latviešu etno- komisijas vēstures nodaļā, kā arī valodnie- grāfisko izstādi, m. siliņš apņēmās izstādes cības nodaļā, kura 1908. g. izveidoja īpa- vajadzībām veikt kartogrāfiskos darbus. viņš šu ortogrāfijas komisiju, kas izstrādāja un

41 LETONIKAS AVOTI

popularizēja latviešu jauno ortogrāfiju.60 kad siliņš uzsāka pildīt pārziņa pienāku- 1903. g. m. siliņš kļuva par līdzstrādnieku mus, muzejs nebija pieejams apmeklētājiem. laikrakstā „rīgas Avīze”, kurā izveidoja etno- 1897. g. bija sākusies rlb nama pārbūve grāfiska satura materiālu sēriju „pa senatnes un elektriskās apgaismošanas ierīkošana; tekām”61. muzeja krājumu vairākkārt pārvietoja no vie- līdz 1905. g. m. siliņš konversācijas nām telpām uz citām, līdz beidzot kolekciju vārdnīcas sagatavošanas komisijas sastāvā lielāko daļu novietoja ārpus biedrības, īrētās bija nodaļas „ģeogrāfija. latvijas un baltijas telpās — spīķerī67. 1902. g. rlb nopirka bla- ģeogrāfija” vadītājs (1903–1905, līdz 19. kus namu pauluči ielā 15 un pēc jaunā nama burtnīcai), kā arī darbojās nodaļā „vispārē- pārbūves muzejam ierādīja trīs istabas — jā ģeogrāfija” (2. burtnīca)62. no 1908. līdz vienu vecajā namā un divas istabas jaunā 1920. g. m. siliņš bija rīgas pilsētas biblio- nama trešajā stāvā.68 jauno muzeja ekspo- tēkas (tagad latvijas universitātes Akadēmis- zīciju atklāja 1905. g. 5. oktobrī. m. siliņš kā bibliotēka) pārzinis63. pēc latvijas valsts rakstīja: „jaunajās telpās paspēja kaut cik nodibināšanas darbojies rīgas pilsētas do- pārredzami aplūkošanai uzstādīt ievērojami mes ielu pārdēvēšanas komisijā64. nodibinot daudz, mazākais muzeja mantību vērtīgāko pieminekļu aizsardzības valsts iestādi — pie- daļu, ar nodalījumu pa trim istabām — et- minekļu valdi, 1923. g. m. siliņš kļuva par nogrāfiskā, arheoloģiskā un numismātiskā vienu no valdes locekļiem un darbojās tajā nodaļā. pēdējā līdz ar zvejniecības un kuģ- līdz 1934. g. 3. jūnijam65. niecības priekšmetiem aizņēma līdzšinējās 1902. g. 1. septembrī m. siliņš kļuva par muzeja noliktavas telpas biedrības vecajā rīgas latviešu biedrības latviešu etnogrāfis- namā. tā krājumi mazākais dabuja muzeja kā muzeja (tagad latvijas nacionālais vēstu- izskatu.”69 res muzejs) pārzini. Ar lielu aizrautību m. siliņš jaunajā eks- m. siliņš savās atmiņās rakstīja: „dzird pozīcijā vadīja ekskursijas. savās atmiņās jau [rīgas latviešu] biedrībā vienu otru pa- viņš rakstīja: „es muzejā divi reizes nedēļā čukstam, ka diezin vai labāki nebūtu, kad tās (trešdienās un svētdienās) pūtu sirdīs iekšā muzeja grabažas pavisam dabūtu no biedrī- latviskās senkultūras apziņu. jutos vārda bas kakla nost. radās pat interesenti, kuri pilnā nozīmē kā rijas kūlējs (muzejā no paša piedāvājās tās paņemt pie sevis kā dekora- sākta gala nāca daudzums visādu skolu, da- tīvu mācības līdzekli kādai skolai. vēl tomēr žādu tautību, tad arodbiedrības). vienu riju pašķīrās, ka tā nebūtu darāms. bija vēl bied- izkuldams, to piesēru pilnu arvien atkal no rībā ļaudis, kam tautiskā lieta tomēr sirds lie- jauna. pēc darīta darba bija tīkama atdusa. ta. bet muzeja pārziņa pienākumus, mantību uguns manā krāsnī — jūtās, sirdī — palika haotiskā stāvokļa dēļ neviens lāgā negribēja degot vienmēr.”70 vienam cilvēkam bija gan- vairs uzņemties. beidzot piedāvājums [kļūt drīz neiespējami ar visu muzeja darbu tikt par muzeja pārzini — S. S.] nonāca pie šo galā, tāpēc publiski pieejamās dienās muzeju rindiņu rakstītāja. Ar lielāko prieku to pieņē- palīdzēja pārzināt studenti no korporācijas mu, jo nu radās izdevība dziļi jo dziļi ieskatī- „tālavija”71, turklāt darbam ekspedīcijās mu- ties latviešu tautas dvēseles noslēpumos, kas zejs algoja t. s. brīva līguma darbiniekus72. redzami ietilpst kulturālās īpatnībās un dzī- vasarās m. siliņš arī pats devās ekspedīci- ves veidojumos.”66 no 1902. līdz 1920. g. jās. tā 1912. g. 7. jūlijā m. siliņš devās, kā m. siliņš bija vienīgais muzeja darbinieks, līdz viņš pats mēdza teikt, ekskursijā uz latga- ar to arī vienīgais visu darbu veicējs: priekš- li un pleskavas guberņu kartogrāfiski atzī- metu vācējs, sakārtotājs, sistematizētājs, iz- mēt latgaliešu austrumu robežas, muzejam stāžu iekārtotājs un ekskursiju vadītājs. iepirka arī dažādas latgaliešu rotas lietas un

42 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150

piekrita lauksaimnieku ekonomiskā veikala direktora j. bisnieka priekšlikumam muze- ja mantas aizvest uz pleskavu un novietot veikalam piederošajos spīķeros. m. siliņš muzeja mantas novietoja rīgas latviešu biedrības pagrabā un aizmūrēja. Arī vēlāk 1919. g. maijā, kad lielinieki visas muzeja mantas pārveda uz mācītāja erharda dzīvokli blakus doma muzejam, m. siliņš turpināja tām sekot, kaut arī bija atcelts no muzeja pārziņa amata un pazemināts par ekspertu74. lieliniekiem bēgot no rīgas, m. siliņš atguva gan rīgas latviešu biedrības telpu atslēgas, gan arī lielinieku nošautā mācītāja erharda dzīvokļa atslēgas, uz kuru bija pārvesta lielā- kā daļa muzeja priekšmetu. m. siliņa darbu novērtēja arī jaunā latvi- jas valsts. 1926. g. 16. novembrī par nopel- niem latvijas labā m. siliņu iecēla par triju zvaigžņu ordeņa virsnieku (piešķīra iv šķiras ordeni)75. „tos astoņpadsmit gadus, kurus no sep- tembra 1902. g. līdz janvārim 1920. g. pa- Matīss Siliņš. Šaržs. Zīm. P. Kundziņš. vadīju rlb publikas vidū, paužot par drīz Publicēts satīriskajā žurnālā „Lietuvēns”. iepazīto latviešu tautas senkultūru vai arī 1915. g. 9. nr. muzeja mantas šķirojot, kārtojot, šos gadus ieskatu par sava mūža visskaistākajiem, sava darba visauglīgākajiem. tie bija gadi pilni ce- apģērba piederumus73. 1920. g. no 13. līdz rību, gaidu, baiļu, pat briesmu.”76 28. augustam m. siliņš bija kuldīgas apriņķa Ar visu lielo darba apjomu muzejā m. si- rendas, sātiņu un skrundas pagastā, kā arī liņš atrada laiku arī kartogrāfijai un dažādu ar pie kuršu ķoniņiem turlavas pagastā, muze- latviju un latviešiem saistītu vēsturisku jautā- jam ieguva 58 priekšmetus — cimdus, zeķes, jumu pētīšanai. dodamies uz dažādiem lat- prievītes, kreklus un krekla apkaklītes, villai- vijas apgabaliem vākt muzejam priekšmetus, nes, vainagus, rotaslietas, gultas segu, šķilta- viņš lielākoties izvēlējās nevis ikdienas sa- vas un no kadiķa koka grieztu spieķi. dzīves priekšmetus un apģērba piederumus, 1922. g. no 2. līdz 16. augustam m. si- bet gan īpašas, greznas un konkrētam nova- liņš devās uz ventspils apriņķa piltenes, uža- dam raksturīgas lietas. šāda izvēle tolaik bija vas, sarkanmuižas un vārves pagastu, kā arī raksturīga lielākajai daļai 19. gs. beigu un uz tukuma apriņķa matkules pagastu, muze- 20. gs. sākuma etnogrāfisko priekšmetu jam ieguva 87 priekšmetus: cimdus, prievī- kolekcionāriem. jānis niedre matīsa siliņa tes, jostas, villaines, bikses, kamzoli, divus grāmatas „ko es pieredzēju un piedzirdēju” vamžus, rotaslietas un gultas segu. 1986. g. izdevuma ievadā rakstīja: „1918. lieli nopelni muzeja vērtību saglabāša- gadā kā brīva līguma darbinieks sāku pie- nā m. siliņam bija kara laikā, kad 1915. g. dalīties muzejisko reāliju vākšanā. manos jūnijā, vācu armijai tuvojoties rīgai, viņš ne- pienākumos bija uzmeklēt dažādu pagastu

43 LETONIKAS AVOTI

nomaļākos apvidos lauku sētas, kur mitinās katram novadam raksturīgos priekšmetus, vecas māmuļas — mājamatnieces. izklauši- bija tas, ka m. siliņš uz tiem skatījās ne tikai nāt viņas, pārcilāt viņu pūra lādes, iegūt or- kā vēsturnieks un etnogrāfs, bet arī kā kar- namentētus audumus, adījumus, izšuvumus, togrāfs. savdabīgās katras latvijas teritorijas tāpat košus pinumus, krijas un koka priekš- iedzīvotāju tradicionālā apģērba sastāvdaļas, metus, kas raksturīgi konkrētajam apvidum. kuras nonāca muzeja krājumā, šo apģērbu noskaidroju katra ornamentējuma nozīmību, ornamentika, katras teritorijas iedzīvotāju pierakstīju dainas, nostāstus, teiksmas utt., ieradumi, valoda un paražas78 kļuva par ins- kam ar šiem priekšmetiem sakars. matīss trumentu, ar kuru m. siliņš, sastādot latvijas siliņš uzstājīgi pieprasīja izcelt īpašo, kas ir apvidu kartes, vilka robežas starp šiem apvi- katra novada tekstilijās un cita materiāla da- diem. viņš uzskatīja, ka „seno latviju nevar rinājumos.”77 sadalīt tikai pa ciltīm pēc vecajiem vācu ap- vēl viens iemesls, kāpēc m. siliņš mek- rakstiem, bet apvidi jānodala pēc seno cilvē- lēja un vāca muzejam tieši īpašos, greznos, ku rakstura, ko spilgti parāda tautas tērpi”79.

Matīsa Siliņa iegūtie priekšmeti ekspedīcijā Rietumkurzemē 1920. g. augustā. Krekls. 19. gs. vidus. Kuldīgas apriņķa Rendas pagasta Dzirnieki. Lins, vilna, gar. — 49 cm, pl. 74 cm. CVVM 16603; Villaine. 19. gs. 1. puse. Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņu ciema Jaun­ Kaiļi. Vilna, 130 x 107 cm. CVVM 27400; Zeķes. 19. gs. 1. puse. Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņu ciema Vec­Kraķiņi. Vilna, gar. 47 cm. CVVM 7270; Cimdi. 19. gs. 1. puse. Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņu ciema Vec­Kraķiņi. Vilna, gar. 33 cm. CVVM 10845; Sakta. 19. gs. 1. puse. Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Ķoniņu ciema Dižgaiļi. Sudrabs, stikls, metāls, Ø — 17,2 cm. CVVM 25381; Spieķis. 1920. Liepājas apriņķa Embūtes pagasta Brūži. Kadiķa koks, gar. 89 cm. CVVM 20986

44 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150

Latvija etnogrāfiski pēc tautisko uzvalku un rotas lietu līdz šim ievāktiem materiāliem. Etnogrāfiskais materiāls Matīsa Siliņa apstrādājumā. Rīga, 1930. Papīrs, tuša, krāsu zīmuļi. 84x123,7 cm. CVVM 249960, VN 15145

jau krietni vēlāk, 1930. g., m. siliņš sa- gale, c) maliena, d) tālavija, e) Augšzeme, stādīja karti ar nosaukumu „latvija etnogrā- 2) latvijas rietumi, a) kurši, b) zemgaļi, fiski pēc tautisko uzvalku un rotas lietu līdz c) tāmnieki — ca) kursiskie tāmnieki, šim ievāktiem materiāliem”80, kurā izdalīja cb) zemgaliskie tāmnieki, d) ventiņi, 3) lībie- divdesmit trīs apvidus: 1) rucavu, bārtu, ši — a) tagadējie, b) pārlatviskotie. pa šiem 2) nīcu, 3) kursu, 4) suitus, 5) ventiņus, pašiem apvidiem, cik spējams, nokārtoti arī 6) popiņus, 7) tāmniekus, 8) lībiešus, arheoloģiskie krājumi”81. 9) zemgali, 10) lielvārdes apvidu, 11) krie- citi latvijas vēsturnieki un pedagogi ne- viņus (somu votus), 12) Augšzemi, 13) la- atzina m. siliņa etnogrāfiskos apvidus un to tuvu, 14) vidieni, 15) malieni, 16) Ķūļus, nosaukumus. uzskatīja tos par veca vīra dī- 17) piebalgu, 18) vidzemes tāmniekus, vainību82. 1928. g. mākslas un senatnes mē- 19) rūjenes apvidu, 20) jaun-malieni, nešrakstā „latvijas saule” rakstīts pavisam 21) latgali, 22) daugavpils apvidu, 23) ilze- nicinoši: „uzraksti etnogrāfiskajām mantām niešus (lībiešus). pēc šiem pašiem divdesmit [muzeja ekspozīcijā — S. S.] miglaini vai trīs apvidiem m. siliņš kārtoja arī muzejā taisni fantastiski, pēc kādas vēl neiespies- ienākušos priekšmetus. 1926. g. muzeja tas ģeogrāfijas grāmatas: latuva, vidiena, pārskatā m. siliņš rakstīja, ka „etnogrāfiskie maliena, jūrmaliene, tāmnieki un kaut kāda krājumi nokārtoti pa latviešu tautas raksturī- ķūļu zeme. vārds „ķūļi” kā lamas vārds pa- gi atsevišķiem apvidiem: a) latava, b) lat- zīstams visā latvijā. dažās vietās [muzeja

45 LETONIKAS AVOTI

ekspozīcijā — S. S.] šiem tumšajiem vārdiem piemetināti pagastu nosaukumi; pēc tiem re- dzam, ka latuva aptver daļu dienvid-vidze- mes un latgales (ir bez tam vēl īpaši), ka piebalgas, smiltenes, mazsalacas, valmie- ras, rūjenes pagastu iedzīvotāji ir „ķūļi”, bet lutriņu, skrundas, rendas, kuldīgas pagastos mīt tāmnieki. līvāni ir latuvā, bet preiļi latga- lē; vidzemes vidiena ir dažkārt arī maliena.”83 m. siliņš allaž bija sava ceļa gājējs, un viņu maz interesēja citu viedoklis, galvenais bija, ko saka un rāda avoti — latviešu tra- dicionālās materiālās, garīgās kultūras un valodas liecības. protams, nosaukumi, rau- goties no mūsdienu viedokļa, ir dīvaini, bet jāatceras, ka 19. gs. otrā puse–20. gs. pirmie gadi bija ne tikai latviešu etnogrāfijas attīstī- bas sākuma posms, bet arī latviešu literārās valodas attīstības tāds pat posms. tas bija Latviešu seno raksta zīmju alfabēts. Latvijas meklējumu un jaunrades laiks, kuru nevaram Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un bargi nosodīt. lai pilnībā izprastu m. siliņa rokrakstu nodaļa. Matīsa Siliņa fonds A 32, 4 rīcību, īpaši izzināma kultūrvēsturisko pētīju- mu attīstība baltijas telpā. m. siliņam ļoti tuva bija arī valodniecība. kliedziens, sauciens, pat kara sauciens. tā- viņš latviešu tradicionālo materiālo un garīgo pēc m. siliņš uzskatīja, ka vārds vācieši ra- kultūru daudz pētīja etimoloģiski, t. i., atse- dies no šo vārdu wakitwai un wakis saknēm višķus latviešu valodas vārdus salīdzināja ar un nozīmē kliedzēji. tādas pašas cilmes un/vai nozīmes vārdiem tieši tāpat m. siliņš pētīja arī vārdus lat- lietuviešu, prūšu, ģermāņu, hindu un citās vietis, Latvija,85 kalps, labietis, tautu dēls un valodās. un mēģināja no šīm senās valodas tautu meita, vārdus Alsunga, villaine, seģe- paliekām, kas saglabājušās valodā, spriest ne, lupats, krīvs un daudzus citus.86 par pagātnes notikumiem, rekonstruēt pagāt- strādājot muzejā, m. siliņu ļoti ieintere- nes ainu. sēja zīmes, kas iegrieztas dažādos tradicionā- piem., m. siliņš analizēja vārda vāciets lās materiālās kultūras priekšmetos, īpaši uz izcelsmi84 un secināja, ka tas bijis stipri iz- divām kurzemē 1895. g. ekspedīcijas laikā platīts visā indoeiropiešu valodu grupā un cē- iegūtām koklēm, kurām sānos un pamatnē lies kā atvasinājums no senas ģermāņu kara iegrieztas savdabīgas zīmes, kā arī zīmes paražas, kad pirms kaujas ģermāņi pacēluši uz kāda karoga, kas nodrukāts henebergera vairogus un klieguši pret tā iedobumu, pada- hronikā (sastādīta ap 1552. g.), un zīmes uz rīdami savas balsis stiprākas. tādā veidā ģer- neliela skulpturāla veidojuma jaunbranden- māņi gan sevi iedrošināja pirms kaujas, gan burgas muzejā. centās iebiedēt pretinieku, radot priekšstatu, m. siliņš šīs zīmes dēvēja par latviešu ka karaspēks ir daudz lielāks, nekā viņiem senajām rakstu zīmēm. pēc liepājas muze- šķiet. m. siliņš norādīja, ka šim jēdzienam ja veidotāja, mākslinieka un pedagoga jāņa saukt, uzmudināt senprūšu valodā bija vārds sudmaļa atmiņām, pētot šīs zīmes, m. siliņš wakitwai. savukārt vārds wakis nozīmēja no tām izveidoja seno latviešu rakstu zīmju

46 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150 alfabētu87. ieskatu šajos šifrējumos var gūt Avoti un piezīmes m. siliņa fondā latvijas nacionālās bibliotē- 1 kreicbergs j. matīss siliņš (75. dzimšanas kas reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, kurai gada atcerei). Jēkabpils Vēstnesis. 1936. 1963. g. m. siliņa meita elizabete medne nr. 6. 6. febr. 5. lpp. (dzim. siliņš, 1891–1970) nodeva sava tēva 2 zeiferts t. Latviešu rakstniecības vēsture. pierakstus. tur redzams, kā m. siliņš izzīmē- 1856–1893. rīga: gulbis, 1923. 310. jis zīmes uz papīra, tās grupējis tabulās un lpp. salīdzinājis ar grieķu burtu zīmēm. 3 Latvju dainas. sak. kr. barons, h. visen- m. siliņš iegūto alfabētu izmantoja arī, dorfs. , pēterburga, 1894–1915. lai sastādītu vārdus Valsts Vēsturiskais 4 latvijas nacionālā bibliotēka, reto grāma- muzejs88 un uzlika šo uzrakstu uz muzeja tu un rokrakstu nodaļa, A 32, n 2. 1. lpp; ieejas durvīm89. izpētītos senrakstu tipus zvaigzne A. druskas no tukuma pagātnes. m. siliņš izstādīja valsts vēsturiskajā mu- Tukuma Ziņas. 1929. nr. 32. 29. aug. zejā90, kā arī latvijas un igaunijas kopīga- 1. lpp. jā izstādē berlīnē 1918. g. un rakstīja par 5 tuberkulozes vēsture. sk. internetā: tiem izstādes katalogā.91 par saviem baltu http://www.lic.gov.lv/?p=8570&pp= senrakstu pētījumiem m. siliņš runāja rī- 11900&lang=258 gas latviešu biedrības zinību komisijas sēdē 6 ozola A. Durbe cauri gadsimtiem. tukuma 1908. g.92, latviešu senatnes pētītāju bied- muzeja rakstu krājums tukuma novada rības referātu vakarā 1935. g.93 un vairākās kultūrvēsture. : tukuma muzejs, intervijās laikrakstos94. 1996. 1. grāmata. 22.–23. lpp.; Durbes pētījumu rezultātā m. siliņš secināja, ka muižas atdzimšana mūsdienu kultūrvidē. zīmes uz priekšmetiem, kurus viņš pētīja, nav sast. A. ozola. tukums: tukuma muzejs, ne gotiskas, ne latīniskas, bet gan grieķiskas. 2000. 35.–36. lpp. m. siliņš uzskatīja, ka raksti atvasināti no 7 sākot ar 1880. g. ļoti strauji auga dažā- senlaiku grieķu burtu tipiem un latviešiem du latviešu biedrību skaits. 19. gs. beigās tās esot tas pats, kas ģermāņu tautām rūnu vidzemē bija 372 latviešu biedrības, sa- raksti un slāviem glagolica. m. siliņš rakstīja: vukārt kurzemē — 201 latviešu biedrība. „šie mūsu senraksti skaidrs pierādījums, ka lielākajās no tām (tai skaitā arī jonatāna latviešu senatnes kultūra nav ne ģermāniska, biedrībā) bija vairāk nekā 3000 biedru. ne slāviska, bet patstāvīgs zars baltijas jūras (plute v. Katalogs latviešu etnogrāfiskai piekrastes kultūras kopciklā”95. izstādei pa X arheoloģiskā kongresa laiku m. siliņš rlb latviešu muzeja, vēlāk Rīgā, 1896. g. rīga: kalniņa & deičmaņa valsts vēsturiskā muzeja vadītāja amatā no- tipolitogrāfijā, 1896. 55. lpp.) jonatāna strādāja 32 gadus, no 1902. līdz 1934. g., biedrību dibināja rīgā 1869. g. kā rīgas kad latvijas republikas izglītības ministrs strādnieku savstarpējās palīdzības biedrī- ludvigs Adamovičs atbrīvoja m. siliņu no bu ar mērķi palīdzēt A. šneidermaņa aus- darba. tolaik viņam bija jau 73 gadi. viņš to tuves strādniekiem slimības un nelaimes uztvēra ļoti sāpīgi un vairākās vēstulēs izglī- gadījumos. 19. gs. 90. gados biedrība tības ministru centās pārliecināt par savām bija saistīta ar jauno strāvu. populāri bija neizsīkstošajām darba spējām. 96Aiz cieņas biedrības rīkotie jautājumu un priekšlasī- pret sirmo kungu latvijas republikas minis- jumu vakari. darbojās koris un bibliotēka. tru kabinets iecēla viņu par valsts vēsturiskā 1882. g. nodibināja brīvskolu strādnie- muzeja goda kuratoru97. ku bērniem (1900. g. bija 200 skolēnu) matīss siliņš nomira 1942. g. 7. martā, un vakara kursus strādājošiem. stolipina viņš apglabāts rīgā, pirmajos meža kapos. reakcijas gados (1907–1911) biedrību

47 LETONIKAS AVOTI

represēja. 1915. g. biedrība darbu pār- (kalendāra Atbalss 1889. g. pielikums); trauca, taču 1920. g. darbību atjaunoja. siliņš m. ko es pieredzēju un piedzirdēju: beidza pastāvēt 1938. g. (enciklopēdija stāsti par ļaužu sadzīvi baltijā. ii krājums: Rīga. rīga: galvenā enciklopēdiju redak- vecais jurīts. m. siliņa 4. pastāstījums cija, 1988. 334. lpp.) [rīga: m. siliņš, 1889 (rīga: drukāts pie 8 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, A. fon grothusa)], 96 lpp. (kalendāra At- A 32. n 2. 35. lpp. balss 1890. g. pielikums). 9 izdevumu 1876. g. izveidoja 19. gs. ot- 20 siliņš m. kas vainīgs? jeb: mācītāja cel- rās puses ievērojamākais slāvu valodu šana (notikums kurzemē). Atbalss. kalen- pētnieks un humbolta universitātes ber- dārs 1891. g. rīga: p. bisnieka drukātava, līnē profesors vatroslavs jagičs (Vatroslav 1890. 1.–38. lpp. Jagić, 1838–1923). žurnāls iznāca līdz 21 siliņš m. biķeris un kvaukste. dramatisks 1929. g. un kļuva par vadošo zinātnisko tēlojums vienā cēlienā. Atbalss, kalendārs slavistikas žurnālu. sk. internetā: http:// 1897. g. rīga: kalniņa & deičmaņa tipo- www.slawistik.hu­berlin.de/institut/gesc- litogrāfija (A. j. lipinskis), 1896. 1.–16. hichte lpp. 10 siliņš m. latviešu vēstures drusciņa. Aus- 22 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, trums. maskava–jelgava, 1886. 343. A 32, n 2. 7. lpp. lpp. 23 siliņš m. šosēta un viņsēta. dramatisks 11 siliņš m. skolotājiem. Austrums. maska- tēlojums. Atbalss, kalendārs 1898. g. va–jelgava, 1886. 206. lpp. rīga: b. sērensena grāmatu un akmeņu 12 turpat, 205. lpp. drukātava, 1897. 1.–14. lpp. 13 siliņš m. par rokas darbu skolās. Aus- 24 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, trums. maskava–jelgava, 1887. 410.– A 32, n 2. 7. lpp. 422. lpp. 25 vergilijs. p. Wergilija Marona Aineida / 14 turpat, 410. lpp. mēģinājums latviešu heksametros. tulk. 15 bjernsons b. dzelzceļš un kapsēta. tulk. m. siliņš. rīga: izdevēja apgādība, 1885. m. siliņš. Austrums. maskava–jelgava, 30 lpp. 1886. 252.–257. lpp. 26 Latviešu Indriķa hronika. no latīņu val. 16 siliņš m. norvēģu rakstnieks bjernsterne tulk. m. siliņš. no katra pārdotā eksem- bjernsons. Austrums. maskava–jelgava, plāra 5% priekš latviešu Aleksandera sko- 1886. 407.–412. lpp. las. rīga: apgādājis k. freimanis, drukājis 17 mamin sibirjak d. tēva asinis. tulk. m. si- m. jakobsons, 1883. 142 lpp. liņš. Austrums. maskava–jelgava, 1886. 27 (Ditleba Alnpekes) Rīmju hronika (tulk. 111.–130. lpp. latviski m. siliņš), ar piezīmējumiem, 18 peiverint p. rīta salna. tulk. m. siliņš. vēsturīgu pārskata karti un fotogrāfiskiem Austrums. maskava–jelgava, 1886. 12.– izskatiem uz pilskalniem. rīga: izdevēja 25. lpp.; peiverint p. viņa sieva. (iz somu paša apgādībā, 1893. 176 lpp. tautas dzīves.) Atbalss, kalendārs 1894. 28 karnups A. matīss siliņš. Senatne un gadam. rīga: b. sērensena grāmatu un Māksla. rīga: 1936. 1. nr. 153. lpp. akmiņu drukātava, 1893. 1.–33. lpp. 29 siliņš m. Šis un tas: dzejoļi (m. siliņa sa- 19 siliņš m. Ko es pieredzēju un piedzirdē- cerēti). maskava: e. liessners un j. ro- ju: stāsti par ļaužu sadzīvi baltijā. i krā- māns, 1887. 1. sēj. 32 lpp. jums: 1. ceļā; 2. mājā; 3. muižā. m. sili- 30 siliņš m. Vēl kas: dzejoļi (m. siliņa sace- ņa pastāsti [rīga: m. siliņš, 1888 (rīga: rēti). jelgava: A. reinbergs, 1887. 2. sēj. drukāts pie A. fon grothusa)], 76 lpp. 31 lpp.

48 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150

31 siliņš m. Jauns kas: dzejoļi (m. siliņa sa- p. bisnieka drukātava, 1890. 93.–96. cerēti). rīga: i. kapteinis (jelgava: rein- lpp. bergs), 1888. 3. krāj. 33 lpp. 42 siliņš m. par tabakas audzēšanu un iztai- 32 laikam līdz (1906.–1913. g.). Dzejo- sīšanu. Atbalss, kalendārs 1890. gadam. ļi tautas dziesmu ritumā. rlb „latviešu rīga: drukāts pie A. fon grothusa, 1889. muzeja” piemiņai. rīga: autora apgādībā, 81.–83. lpp. „latvijas” drukātava, 1913. 62 lpp. 43 siliņš m. ābolu un bumbieru uzglabāša- 33 siliņš m. Zemgales sargi. balāde. tautas na ziemu. Atbalss, kalendārs 1896. ga- dziesmu ritumā. rīga: autora izdevumā, dam. rīga: drukājuši kalniņš & deičmanis 1914. 11 lpp. (A. j. lipinska tipolitogrāfija), 1895. 32.– 34 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, 38. lpp. A 32, n 2. 5. lpp. 44 I Tēvijas aprakstu krājums: lubāna ezers; 35 turpat, n 13. 27. lpp. baltijas jūra un rīgas jūras līcis; brīdis 36 siliņš m. skolotājiem... 205.–206. lpp. inflantijā (etnogrāfiska bilde); šis un tas 37 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā par kurzemes lielceļu vēsturi; no kam pa- latvijā iznāca ļoti daudz kalendāru, ko zīstams labs jājams vai labs darba zirgs, sastādīja latviešu autori. populāri kļuva labs piena vai labs gaļas lops; ievērojams to pielikumi. literāri un kultūrvēsturiski laiks pie māju kustoņiem. Atbalss, ka- nozīmīgi izdevumi bija Ausekļa „baltijas lendāris 1893. gadam, 365 dienām: ar gruntnieku, saimnieku, pagastu valdību pielikumiem/m. siliņš. rīga: izdevēja paša u.c. kalendārs” (1879), jaunstrāvnieku apgādībā, cenzūra 1893. rīga: (drukāts „saimnieču un zelteņu kalendārs” (1893– b. sērensena grāmatu un akmiņu drukāta- 1914), satīriskais ādolfa Alunāna „zobga- vā), 1892. 1.–55. lpp.; ii tēvijas apraks- la kalendārs” (1892–1915), matīsa siliņa tu krājums: vēsturīgs pārskats par dzimts „Atbalss kalendārs” (1889–1898), raiņa būšanas atcelšanu vidzemē: (par piemiņu „virpuļa kalendārs” (1907–1908), friča 75 gadu gaviļu svētkiem); prūšu gads. roziņa „latviešu strādnieku kalendārs” Atbalss, kalendāris 1894. gadam, 365 (1906–1908) u.c. (sīkāk sk.: latviešu dienām: ar pielikumiem/m. siliņš. rīga: kalendāri, 1758–1919: bibliogr. rād./sast. izdevēja apgādībā, cenzūra 1894. rīga: m. kadiķe, g. štāle, dz. zaķe; atb. red. (drukāts b. sērensena grāmatu un akmiņu l. krūmiņa; latvijas Akadēmiskā bibliotē- drukātavā), 1893. 1.–31. lpp.; iii tēvijas ka. rīga: latvijas Akadēmiskā bibliotēka, aprakstu krājums: zemgaliešu pēdējais 2004. 3. sēj.) 38 siliņš m. kā taisāms pārdodams sviests. lielskungs; lībiešu atliekas vidzemē. At- Atbalss, kalendārs 1891. g. rīga: p. bis- balss, kalendāris 1895. gadam, 365 die- nieka drukātava, 1890. 60.–64. lpp. nām: ar pielikumiem/m. siliņš. rīga: izde- 39 siliņš m. pamācība kurvjus pīt. Atbalss, vēja paša apgādībā, cenzūra 1895. rīga: kalendārs 1894. gadam. rīga: b. sē- (drukāts b. sērensena grāmatu un akmiņu rensena grāmatu un akmiņu drukātava, drukātavā), 1894. 1. u.c. lpp.; wiv tē- 1893. 33.–49. lpp. vijas aprakstu krājums: pavils j. engures 40 siliņš m. kā ietaisāmi stādīti žogi. At- ezers; kurzemes pilsētas. Atbalss, ka- balss, kalendārs 1894. gadam. rīga: lendāris 1896. gadam, 366 dienām: ar b. sērensena grāmatu un akmiņu drukāta- pielikumiem/m. siliņš. rīga: izdevēja paša va, 1893. 49.–59. lpp. apgādībā, cenzūra 1895 (drukāts b. sē- 41 siliņš m. pamācība kā laukus mēslot. rensena grāmatu un akmiņu drukātavā), Atbalss, kalendārs 1891. gadam. rīga: 1892. 42.–52. lpp.

49 LETONIKAS AVOTI

45 Kurzemes 1., 2. un 3. klases ceļu kar- miem un uzņēmumiem dabā sastādījis te. „Atbalss kalendāra” pielikums. rīgā: m. siliņš. rīga, 1896. vn 14948. A. von grothusa litogrāfija, 1889. 53 pārskata karte par baltijas jūras piekras- 46 Latvijas karte (kurzeme līdz ar vidzemes tes zemēm 13. gadu simtenī. izstrādājis un vitebskas guberņas latviešu daļu). m. siliņš. vn 14948. ielikumkarte: leišu–latviešu cilts zemes. 54 1) latvijas skolu karte, m. siliņa izstrādā- 1890. g. „Atbalss kalendāra” pielikums. ta pēc oficiāliem materiāliem. vn 13252. rīga: A. von grothusa litogrāfija, 1889. 2) kurzemes un vidzemes zemnieku nas- šo karti m. siliņš veltīja savam agrākajam tas skolu ziņā. 3) diagramma par kur- darba devējam un labvēlim baronam ludvi- zemes, vidzemes un inflantijas skolām gam fon der rekem, tālāk citēju: „baronam pilsētās. (plute v. katalogs latviešu etno- l. v. d. reķim slokanbeķa dzimtskungam grāfiskai izstādei. 54. lpp.) aiz augstcienīšanas dāvājis m. siliņsch, 55 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, kartes izstrādātājs un izdevējs.” A 32, n 2. 2. lpp. 47 baltija, visvairāk kurzeme un vidzemes 56 štrauhmanis j. Matīss Siliņš. Pirmais lat- latviešu daļa, latviešu indriķa laikā, 1200 viešu kartogrāfs. rīga: latvijas universitā- un vēlāku līdz 1300 p. kr. dz. sastādījis te. latvijas kultūras fonds, 1994. 4. lpp. un zīmējis m. siliņš pēc vēsturīgām ziņām 57 latvijas ģeogrāfijas biedrības goda biedri. un paša un citu pētījumiem. rīga, 1890. Students. 1925. 6. martā. 22. nr. 3. lpp. (latvijas nacionālā vēstures muzeja vēs- 58 štrauhmanis j. Matīss Siliņš... 10. lpp. tures departamenta rakstīto materiālu ko- 59 kreicbergs j. matīss siliņš (75. dzimšanas lekcija vn 14948). gada atcerei). Jēkabpils Vēstnesis. 1936. 48 i tēvijas aprakstu krājums. Atbalss, ka- 6. febr. 6. nr. 5. lpp. lendāris 1893. gadam, 365 dienām: ar 60 20. gadsimta Latvijas vēsture. i latvija pielikumiem/m. siliņš. rīga: izdevēja paša no gadsimta sākuma līdz neatkarības pa- apgādībā, cenzūra 1893 (drukāts b. sē- sludināšanai. 1900–1918. rīga: latvijas rensena grāmatu un akmiņu drukātavā), vēstures institūta apgāds, 2000. 493. 1892. 1. lpp. lpp. 49 Atbildes. Atbalss, kalendāris 1894. ga- 61 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, dam, 365 dienām: ar pielikumiem/m. si- A 32, n 2. 1. lpp. liņš. rīga: izdevēja paša apgādībā, cenzū- 62 rlb derīgu grāmatu nodaļa. Konversāci- ra 1893 (drukāts b. sērensena grāmatu jas vārdnīca. rīga: rīgas latviešu bied- un akmiņu drukātavā), 1893. 36. lpp. rības derīgu grāmatu nodaļa. spiestuve 50 zanders o. visur pieliekot plecu. Zaļajā „latvijas sargs”, 1921. 4. sēj. vii lpp. Zemgalē raugoties. rīga: zinātne. 2012. 63 j. l. latviešu senlietu sarga 70 gadi. Jau- 58. lpp. nākās Ziņas. 1931. 9. nr. 13. janv. 16. 51 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, lpp. A 32, n 2. 7. lpp. 64 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, 52 1) ģeoloģiska karts, pēc prof. grevingka A 32, n 14. ziņām. 2) rīgas jūrmalas karts. 3) liepā- 65 latvijas nacionālā vēstures muzeja vēs- jas jūrmalas karts un daļa no vidus-kurze- tures departamenta rakstīto materiālu mes gar kauņas robežu. (plute v. katalogs kolekcija 9666/2. pieminekļu valdes sēžu latviešu etnogrāfiskai izstādei pa x ar- protokolu grāmata. 1934. g. 52. lapas heoloģiskā kongresa laiku rīgā. 11. lpp.) 1. puse. 4) rīga līdz ar apvidu. pēc sīkiem karšu 66 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, materiāliem un paša jaunākiem pētīju- A 32, n 2. 6. lpp.

50 skolotājAm, literātAm un tulkotājAm, grāmAtizdevējAm, kArtogrāfAm un etnogrāfAm mAtīsAm siliņAm — 150

67 29. gada pārskats par rīgas latviešu 85 valsts vēsturiskā muzeja krājumi. mat. biedrības darbošanos un rēķiniem 1897. siliņa redakcijā. rīga: valsts vēsturiskais gadā. rīga, 1898. 15. lpp. muzejs, 1931. 3. sēj. 7.–10. lpp. 68 leimane m. latvijas vēstures muzeja 86 siliņš m. Alšvanga. Latvju raksti: Tautas pirmsākums (rīgas latviešu biedrības māksla uzvalkos, audumos, būvēs, pod- muzejs). Latvijas Zinātņu Akadēmijas niecībā u.t.t. pēc materiāliem valsts un Vēstis. A. 1996. 50. sēj. 6 (587): 67. privātos krājumos. rīga: valsts papīru 69 siliņš m. latviešu muzejs, viņa attīstī- spiestuve, 1924. 1. sēj. ba un idejiskais satvars. Latvija. 1911. 87 sudmalis j. tautas gara mantu krājējs un nr. 142. 25. jūn. 7. lpp. pētītājs matīss siliņš. Kurzemes Vārds. 70 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, 1942. 15. martā. 62. nr. 3. lpp. A 32, n 2. 9.–10. lpp. 88 latvijas nacionālā vēstures muzeja nosau- 71 leimane m. Latvijas Vēstures muzeja kums no 1924. g. 1. maija līdz 1942. g. pirmsākums... 68. lpp. 89 pārkārtotais valsts vēsturiskais muzejs... 72 niedre j. ievads. siliņš m. Ko es pieredzē- 763. lpp. ju un piedzirdēju. rīga: liesma, 1986. 9. 90 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, lpp. A 32, n 27–29. 73 44. gada pārskats par rīgas latviešu 91 sillin m. Lettische Runen. livland–est- biedrības darbošanos un rēķiniem 1912. land–Ausstellung. zur einführung in die gadā. rīga: 1913. 22. lpp. Arbeitsgebiete der Ausstellung. herausge- 74 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, geben von der Ausstellungsleitung unter A 32, n 2. 12. lpp. redaktion von dr. e. stieda, mitglied der 75 Triju zvaigžņu gaismā. Pirmā grāma- Ausstellungsleitung. berlin: druck von h. ta 1924–1940. galv. red. oskars gerts; s. herman, 1918. s. 43.–46. māksl. inta sarkane; fotogr. leons balo- 92 Baltijas Vēstnesis. 1908. g. 266., 270. dis; vēst. apceres aut. kristīne ducmane. nr. rīga: Latvijas Vēstnesis, 1997. 149. lpp. 93 siliņš m. seno latviešu burti. Pēdējā Brīdī. 76 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, 1935. 24. nov. 268. nr. 10. lpp. A 32, n 2. 6. lpp. 94 siliņš m. par senlatviešu–leišu–prūšu 77 siliņš m. Ko es pieredzēju un piedzirdē- burtiem un rakstiem. Ventspils Apskata ju... 9. lpp. literāriskais pielikums. 1909. 19. aug. 78 turpat. 12(33) nr. 3.–4. lpp. 79 karulis k. matīss siliņš (1861–1942) at- 95 siliņš m. pievācamas latviešu kultūras vēr- miņās. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēs- tības. Jaunākās Ziņas. 1920. 18. maijā. tis. A, 1996. 50. sēj. 6 (587): 73. 112. nr. 3. lpp. 80 vn 15145. 96 Sveicināti, Saldū! pasakas, teikas, anek- 81 latvijas valsts arhīvs, 491. f., 1. apr., 2. dotes, mīklas, sakāmvārdi, tautasdzies- l., 3. lp. mas, ticējumi. saldus novada folklora 82 siliņš m. Ko es pieredzēju un piedzirdē- māras vīksnas atlasē un sakārtojumā; lu ju... 9. lpp. literatūras, folkloras un mākslas institūts. 83 pārkārtotais valsts vēsturiskais muzejs. latviešu folkloras krātuve. rīga: zinātne, Latvijas Saule: mākslas un senatnes mē- 2010. 304. lpp. nešraksts. rīga: e. paegle, 1928. g. sep- 97 lnb reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, tembris–decembris. 69.–72. nr. 764. lpp. A 32, n 1. 84 siliņš m. kā cēlies vārds „vāciets”? Rīgas Avīze. 1903. 25. janv. 20. nr. 1. lpp.

51 LETONIKAS AVOTI

TeACheR, mAN of LeTTeRS, AND TRANSLAToR, PuBLISheR, CARToGRAPheR AND eThNoGRAPheR mATīSS SILIņš — 150

Sanita Stinkule Summary

Key words: Activity of Matīss Siliņš from early 1880s till the 1940s

matīss siliņš was a well-educated man with extremely extensive knowledge. he had good command of german, , and Ancient greek, and also strived to master sanskrit in order to be able to read ancient indian literature. At the age of 59, m. siliņš enrolled at the faculty of philology and philosophy of the newly founded , where he studied history and languages, since he considered that his knowledge were not yet sufficiently good. during his whole life m. siliņš carefully followed the newest research in history, ethno- graphy, cartography, linguistics and other branches of science. jānis kreicbergs, a lawyer and active public and cultural worker, wrote in 1936, in the newspaper Jēkabpils Vēstnesis that siliņš bore some faustian discontent with his achievements and that he strived to investigate deep in the darkness of latvian ancient culture. the aim of his work was studying the latvian history, uncover its secrets, solve complicated puzzles, for example, concerning the origins of the latvian people, about its prehistoric times before arriving and settling on the coast of the , about the ancient culture and social structure of our ancestors. matīss siliņš followed three great passions in his life, three „muses” that he followed urged by unquenchable curiosity. one of these was geography, the other one — history, and the third — linguistics. therefore, m. siliņš’ research is multiform, very careful, even niggling. in his researches and his maps he strived to include possibly more information and open a wider view of the object under investigation to the reader. currently this approach would be called interdisciplinary research, since both the folklore materials and samples of ancient cultures were used as the comparative material.

52 lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni

Ilgars Grosvalds, Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja vadītājs Ivans Griņevičs, Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja līdzstrādnieks

Atslēgas vārdi: Latvijas sievietes augstskolās ārzemēs; Augstākie sieviešu kursi Krievijā; sievietes Latvijas Universitātē

cariskās krievijas laikā latvijas sievietēm nozarēs sievietēm bija latvijas universitā- ceļš uz augstāko izglītību bija slēgts: neuzņē- tē (lu) (1919–1940). te studēja no 1268 ma ne universitātēs, ne institūtos. maskavas, līdz 2504 sievietēm mācību gadā, divdesmit tērbatas un citās universitātēs 1863. g. ap- gadu laikā (1919–1939) to beidza 2065 sprieda jautājumu par sieviešu uzņemšanu. sievietes — 30,18 % no studējošo skaita. maskavas universitātē pret sieviešu uzņem- pamazām viņas iekaroja vietu akadēmiskajā šanu nobalsoja 23, par — tikai divi padomes dzīvē un zinātnē. par mācību spēkiem strādā- locekļi. ja 72 sievietes, viņu vidū bija divas vecākās 1870. g. rīgas politehnikuma padome docentes — ārkārtas profesores un desmit un mācību komiteja apsprieda iespēju uz- privātdocentes2. ņemt sievietes par brīvklausītājām. nolēma ārzemēs doktora zinātnisko grādu ieguva neuzņemt: „sievietes varēja radīt akadēmis- divas latviešu sievietes: Alise karlsone filolo- kajā dzīvē neērtības un vēl ko ļaunāku.” lai ģijā minhenē (1925) un lidija liepiņa ķīmijā iegūtu augstāko izglītību, sievietēm bija jādo- maskavā (1934). das studēt uz ārzemēm — šveici un franciju. latvijas universitātē doktora disertāci- 20. gs. sākumā krievijas augstskolu centros, jas aizstāvēja sešas sievietes: medicīnā — maskavā un pēterburgā, darbojās Augstākie bormane (1934), lūcija jēruma-kras- sieviešu kursi un citas speciālas mācību insti- tiņa (1935) un marta vīgante (1936), filolo- tūcijas, kur varēja iegūt zināšanas augstsko- ģijā — zenta mauriņa (1938), lauksaimnie- las programmas apmērā. cībā — dagmāra talce-niedre (1940) un pe- tikai pēc carisma gāšanas 1917. g. sie- dagoģijā milda liepiņa (1943)3. vietēm pavērās ceļš uz augstāko izglītību. rī- gas politehniskajā institūtā, kas atradās mas- Sievietes ārzemju augstskolās kavā, 1917.–1918. g. un baltijas tehniskajā un Augstākajos sieviešu kursos. augstskolā rīgā 1918. g. uzņēma pirmās Krievija sievietes. par vienu no pirmajām studentēm 1897. g. no kurzemes guberņas un vid- rīgas politehniskajā institūtā kļuva irisa val- zemes guberņas latviešu daļas universitātes dena — rpi direktora, profesora paula val- vai Augstākās un speciālās un tehniskās sko- dena meita1. las izglītību bija ieguvušas 90 sievietes. no plašas iespējas iegūt augstāko izglītību viņām 55 (68,75%) bija cēlušās no muiž- dažādās humanitārajās un eksakto zinātņu niecības, 21 (34,84%) no goda pilsoņiem,

53 LETONIKAS AVOTI

tirgotājiem, sīkpilsoņiem un tikai četras maigo, sirsnīgo valodu un principiālo nelokā- (5%) no zemniecības. no studējošo kopskai- mību viņa uzreiz iekaroja mūsu visu sirdis. ta — 5019 studentiem — vīriešu bija 4929 viņa kā meteors uzliesmoja pelēkajā pilsonī- (98,21%), sieviešu — 90 (1,79%). nelie- bas apkārtnē.” Arī dzejniece Aspazija atzīst: la daļa sieviešu zināšanas pielietoja darbā. „viņa bija ne tik vien latviešu pirmā studente, 1882. g. rīgā sāka strādāt pirmās ārstes: bet arī pirmā sieviešu kustības ierosinātāja.” marija demente, kas diplomu medicīnā bija viņa pašaizliedzīgi palīdzēja vīram p. stuč- ieguvusi 1878. g., un Anna kizelboša, kas kam publicistikas darbos. pēc otrā pasau- augstskolu absolvējusi 1879. g. sievietēm les kara no maskavas atgriezās rīgā. mirusi ārstēm algas bija mazākas nekā vīriešiem 1950. g. 9. maijā rīgā6. ārstiem. ārstes krievijas impērijā sniedza 19. gs. beigās uz šveici studēt devās jel- medicīnisko palīdzību galvenokārt sievietēm gavas sieviešu ģimnāzijas absolventes klāra un bērniem un veica asistentes pienākumus hibšmane, Anastasija čikste, lonija neiber- ārstiem vīriešiem4. ga-treigūte un Anna liberte. viņas 1906. g. pirmā sieviete no kurzemes, kas ieguva ieguva ārstes diplomus. vārdu zinātnē, bija līna šterna. viņa piedzi- klāra hibšmane (1878–1946) kļuva par ma 1878. g. liepājā un 1903. g. ieguva aug- slobodskas apriņķa dzemdību nodaļas vadī- stāko izglītību ženēvas universitātē. tajā pat tāju (1907–1912), kara bēgļu slimnīcas va- gadā maskavas universitātē saņēma krievijas dītāju rūjienā (1912–1915), higiēnas skolo- ārstes diplomu. ženēvā viņa kļuva par pirmo tāju rīgas 3. ģimnāzijā un rīgas domnieci. sievieti profesori. lonija neiberga-treigūte (1880–1976) pēc ievērojamā bioķīmiķa Alekseja baha strādāja ģintermuižas psihiatriskajā slimnīcā uzaicinājuma, l. šterna 1925. g. pārcēlās jelgavā. darbā uz padomju savienību. vadīja maska- Anastasija rūtenfelde-čikste (1879– vas valsts universitātes un ar 1930. g. ot- 1962) papildināja zināšanas berlīnes un ki- rās maskavas medicīnas institūta fizioloģijas jevas universitātēs, strādāja par rīgas Vese- katedru. 1939. g. viņu ievēlēja par vācijas lības valdes skolu higiēnas nodaļas vadītāju dabas zinātņu akadēmijas īsteno locekli, bet (1920–1940). 1939. g. par pirmo sievieti — psrs zinātņu jāpiemin jelgavas meiteņu ģimnāzijas akadēmijas akadēmiķi5. audzēknes — ārste viesītē un cēsīs verēna pirmā latviešu sieviete, kas studēja me- Akermane-treigūte un zobārste šarlote (lote) dicīnu cīrihē, šveicē un monpansjē, franci- jakovļeva-veibele (1877–1940), kas beidza jā (1892–1897) bija dora pliekšāne, dzim. pēterburgas zobārstniecības skolu un nokār- 1870. g. 27. augustā randenē. literāte un toja eksāmenus pēterburgas kara medicīnas sabiedriskā darbiniece, ievērojamā latvie- akadēmijā, strādāja veselības valdes skolu šu dzejnieka jāņa pliekšāna (raiņa) māsa. higiēnas nodaļā (1921–1941) un lu zob- 1897. g. viņa apprecējās ar pēteri stučku, ārstniecības nodaļā par asistenti7. vēlāko starptautiskās kustības darbinieku un daudzām latviešu sievietēm augstākā padomju savienības valstsvīru. lai gan stu- izglītība, arī pirmās darba gaitas saistās ar dijas palika nepabeigtas, tās viņai deva labu pēterburgu — augstākajām tehniskajām un pamatu profesionālajai karjerai. viņa tulkojusi speciālajām skolām un universitāti. te mā- latviešu valodā fr. engelsa darbu „sociālisma cījās valodniece Alma ābele, bioloģe marija attīstība no utopijas par zinātni” un A. bēbeļa tauja-tīlmane, mākslas vēsturniece olga „sieviete un sociālisms”. p. dauge raksta: „Ar rudovska, purvu pētniece marija galenie- savu nemāksloto vienkāršību, savām dzirk- ce-liniņa, agronome olga kulitāne-stakle, stošām, sajūsmu izstarojošām acīm, savu mineroloģe irma kvēlberga un ķirurģe olga

54 lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni bormane. pēc otrā pasaules kara viņu akadē- un atkal medicīnas institūtā, pēc revolūcijas miskā un zinātniskā darbība noritēja latvijas pārdēvētajā petrogradā (1920–1921). universitātē8. filoloģe Alise karlsone 1915. g. kijevas valodniece Anna ābele 1915. g. beidza sv. vladimira universitātē beidza ģermāņu un bestuževa Augstāko sieviešu kursu vēstures romāņu filoloģijas nodaļu. bija sevastopoles un filoloģijas fakultātes lingvistikas nodaļu. juridiskā institūta angļu un latīņu valodas diplomdarbā izstrādāja eksperimentālu pētī- skolotāja (1919–1920) un taurijas universi- jumu par latviešu valodas zilbes intonācijām, tātes simferopolē docente ģermāņu un romā- kurš iespiests pēterburgas zinātņu akadēmi- ņu filoloģijā (1920–1921). jas izdevumā (1915). viņa kļuva par augstā- mineroloģe katrīna zēberga 1915. g. bei- ko kursu stipendiāti, lai sagatavotos akadē- dza maskavas Augstāko sieviešu kursu dabas miskam un zinātniskam darbam. 1917. g. zinātņu nodaļu. viņas diplomdarbs iespiests A. ābele beidza valodniecības nodaļu, strā- pēterburgas zinātņu akadēmijas izdevumā. dāja slavistikas profesora bodueno de kurte- strādāja zemstu savienības ķīmijas laborato- nē vadībā un specializējās fonētikā profesora rijā frontē (1916–1918). ļeva ščerbes vadībā. 1917. g. viņu ievēlēja milda liepiņa Augstākajos sieviešu kur- par asistenti pēterburgas universitātes sa- sos maskavā apguva vēsturi, pēc tam mas- līdzināmās valodniecības katedrā, kur viņa kavas universitātē — pedagoģiju un psiho- nostrādāja līdz 1918. g.9 loģiju. 1920. g. beidza samaras universitāti. Augu fizioloģe marija tauja-tīlmane 1922. g. atgriezās latvijā. 1913. g. beidza bestuževa Augstāko sievie- izcilā latviešu zinātniece lidija liepi- šu kursu fizikas un matemātikas fakultātes ņa, dzim. 1891. g. 4. aprīlī pēterburgā, bioloģijas nodaļu. 1914. g. viņa nolika valsts 1919. g. beidza maskavas Augstāko sievie- eksāmenu pēterburgas valsts universitātē un šu kursu fizikas un matemātikas fakultātes ieguva 1. šķiras diplomu. viņu atstāja Augu ķīmijas nodaļu. pirmā pasaules kara laikā, fizioloģijas nodaļā kā stipendiāti gatavoties kad 1915. g. vācieši sāka lietot indīgās kau- akadēmiskajam darbam. vēlāk viņa kļuva par jas gāzes, viņa frontes pretgāzu laboratorijā petrogradas mežkopības institūta botānikas profesora nikolaja šilova vadībā pētīja hlora katedras asistenti (1916–1920)10. absorbciju ar aktīvo ogli. tā l. liepiņa līdzās mineroloģe irma kvēlberga 1914. g. bei- n. zeļinskim un n. šilovam uzskatāma par dza Augstākos sieviešu kursus pēterburgā. pirmās krievijas gāzmaskas radītāju. viņa tajos mācījās arī mākslas vēsturniece olga strādāja maskavas dažādās augstākās mā- rudovska un purvu pētniece marija galenie- cību iestādēs: Augstākajā tehniskajā skolā ce-liniņa (1911–1919). (1920–1930), sarkanarmijas ķīmiskajā kara Agronome olga kulitāne-stakle 1912. g. akadēmijā (1932–1942), maskavas univer- beidza stabuta Augstākos sieviešu lauksaim- sitātē (1942–1945). viņa bija pirmā latvie- niecības kursus pēterburgā, 1912.–1915. g. te, kura padomju savienībā ieguva ķīmijas bija smoļenskas guberņas džetskas zemes doktores (1937) un profesores (1940) grā- agronome. 1915. g. zemkopības minis- du. kopš 1945. g. lidijas liepiņas dzīve un trijā ieguva agronomes nosaukumu. līdz darbs noritēja rīgā. viņa kļuva par fizikālās 1920. g. strādāja par lauksaimniecības spe- un koloidālās ķīmijas katedras vadītāju latvi- ciālisti petrogradas lauksaimniecības cen- jas valsts universitātē (lvA) (1945–1958) un trālbiedrībā. rīgas politehniskajā institūtā (1958–1972) mediķe olga bormane studēja sievie- un latvijas psr zinātņu akadēmijā par fizi- šu medicīnas institūtā pēterburgā (1916– kālās un koloidālās ķīmijas laboratorijas va- 1918), kijevas universitātē (1919–1920) dītāju (1946–1960). 1951. g. latvijas psr

55 LETONIKAS AVOTI

zinātņu akadēmijā viņu ievēlēja par pirmo ģimnāzijas beigšanas apmeklēja maskavas sievieti akadēmiķi. l. liepiņa pētījusi gāzu Augstāko sieviešu kursu fizikas un mate- un elektrolītu absorbciju, metālu koroziju, mātikas fakultāti (1916–1917). 1917. g. ieteikusi metodes metālu konstrukciju aizsar- atgriezās rīgā, iestājās baltijas tehniskās dzībai pret koroziju. par pētījumiem korozi- augstskolas komerczinību fakultātē, pēc tam jas jomā 1970. g. viņa saņēma latvijas psr 1919. g. 27. septembrī — lu tautsaimnie- valsts prēmiju. zinātniece mirusi 1985. g. cības un tiesību zinātņu fakultātē. uzbrūkot 4. septembrī rīgā11. bermonta karaspēkam rīgai, zem stipras liene plaude-ādmine pēc studijām ienaidnieka uguns 1919. g. 10. oktobrī, jaunaleksandrijas lauksaimniecības institūtā nesdama karavīriem ēdienu esplanādē, tika (1921–1922) studēja vīnes kultūrtehniskajā nāvīgi ievainota un ievietota slimnīcā, nomi- augstskolā (1923–1924)12. ra 1919. g. 29. oktobrī. viņas pēdējie vārdi magda štaudingere-voita, latvijas zA bija: „kā mūsējiem veicas?” pēc nāves apbal- goda locekle, dzimusi ārsta, latvijas pirmā vota (1928) ar lāčplēša kara ordeni14. sūtņa oskara voita ģimenē 1902. g. 17. valija valērija veščūna-jansone, dzi- augustā elvā, igaunijā. 1925. g. beigusi musi 1903. g. slokas pagastā. latvijas ar- berlīnes universitāti, 1927. g. — freibur- mijā iestājās brīvprātīgi 1919. g. 8. oktob- gas universitāti. papildinājusies lu nikolaja rī. piedalījās kaujās pret bermonta armiju. maltas botānikas laboratorijā (1927–1928). 1919. g. 19. novembrī, kaujā ar vāciešiem, strādāja lielmolekulāro savienojumu ķīmijas izlūkgājienā kā viena no pirmajām šķērso- institūtā freiburgā (1937–1953). Ar dzīves- ja lielupi pie plāņu mājām. neskatoties uz biedru profesoru hermani štaudingeru veica ienaidnieka pārspēku, mūsējie ieņēma plā- pētījumus lielmolekulāro savienojumu ķīmijā, ņus, saņēma gūstekņus un ieguva ieročus. par ko viņš 1953. g. saņēma nobela prēmiju. valija 1922. g. saņēma lāčplēša kara ordeni. bija žurnāla „Die Makromolekulare Cheme” Atvaļināta, beidza ģimnāziju un 1934. g. lu redaktore un freiburgas akadēmiski nodar- tieslietu zinātņu fakultāti ar tiesību zinātņu bināto sieviešu organizācijas priekšsēdētāja kandidātes grādu. rīgas pilsētas bāriņtiesas (1949–1957). Apbalvota ar vācijas lielo no- locekle. mirusi jūrmalā 1990. g. 10. jūnijā15. pelnu krustu (1982). 1996. g. viņai piešķirta pirmajā universitātes pastāvēšanas latvijas zA lielā medaļa (1996). mirusi 95 1919./20. g., brīvības cīņu laikā, kad stu- gadu vecumā 1997. g. 21. aprīlī freiburgā13. denti vīrieši atradās armijā, studējošo sievie- šu skaits augstskolā bija 685 jeb 79,24% no Sievietes Latvijas universitātē visa studentu kopskaita. turpmākos gadus Ar latvijas universitātes (lu) nodibināša- universitātē katru gadu studēja no 1238 līdz nu 1919. g. 28. septembrī sievietēm pavē- 2504 sievietēm. 1934./35. mācību gadā rās plašas iespējas iegūt augstāko izglītību. viņas bija 30,48% no studentu kopskaita. tomēr pavisam drīz, bermonta armijai iebrū- palielinājās arī absolventu–sieviešu skaits. kot rīgā, mācības universitātē no 1919. g. 1937./38. mācību gadā universitāti beidza 8. oktobra līdz 22. novembrim tika pār- 171 studente jeb 31,78% no kopskaita. trauktas. studenti stājās karavīru rindās, pavisam no 1919. līdz 1939. g. universitā- studentes — karavīru palīdzības organizāci- ti absolvēja 2065 sievietes jeb 30,18% no jā, ģimnāziste valija veščūna — arī armijā. absolventu kopskaita (sk. 1. tab.)16. lu mazajā aulā plāksnē „par latviju kritu- pamazām lu pieauga akadēmiskā dar- šie studenti” iegravēts elzas žiglēvicas vārds. bā iesaistīto sieviešu skaits. no 1919. līdz elza žiglēvica dzimusi 1898. g. 25. 1939. g. kā mācību spēki universitātē strā- septembrī bērzes pagastā, pēc fon dervica dāja 72 sievietes: filoloģijas un filozofijas

56 lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni

1. tab. lu studentu un absolventu skaits

studenti Absolventi

mācību kopā vīrieši sievie- sieviešu kopā vīrieši sievie- sieviešu gadi tes no tes no kopskaita kopskaita % %

1919./20. 1262 577 685 79,24 19 7 12 63,32

1920./21. 3472 2234 1238 35,64 39 38 1 2,82

1921./22. 4777 3276 1501 31,42 130 99 31 23,85

1922./23. 5440 3660 1780 32,72 76 71 5 6,58

1923./24. 6001 4112 1889 31,15 179 140 39 16,76

1924./25. 6262 4394 1868 29,83 203 124 79 38,92

1925./26. 6626 4775 1851 27,93 179 130 49 27,37

1926./27. 7086 5187 1899 26,80 343 211 132 38,48

1927./28. 7449 5504 1943 26,08 401 268 136 33,91

1928./29. 7803 5789 2014 25,81 363 247 116 31,95

1929./30. 8176 6072 2104 25,73 383 279 104 27,15

1930./31. 8481 6222 2259 26,64 419 298 121 28,89

1931./32. 8636 6231 2405 27,85 495 359 136 26,26

1932./33. 8509 6093 2416 28,39 537 386 151 28,81

1933./34. 8587 6083 2504 29,92 498 355 143 28,71

1934./35. 8017 5573 2444 30,48 409 276 133 32,51

1935./36. 7181 5006 2175 30,28 542 370 177 32,35

1936./37. 6778 4776 2002 29,53 563 394 169 30,02

1937./38. 6780 4763 2017 29,97 538 367 171 31,78

1938./39. 7247 5143 2104 29,03 520 360 160 30,77

6841 4776 2065 30,18 fakultātē, matemātikas un dabaszinātņu, tautsaimniecības — divas sievietes, veteri- Ķīmijas fakultātē — septiņas sievietes, lauk- nārmedicīnas un inženierzinātņu fakultā - saimniecības — astoņas, medicīnas — 40, tēs — pa vienai sievietei (sk. 2. tab.)17.

57 LETONIKAS AVOTI

2. tab. Latvijas universitātes sievietes mācību spēki (1919–1939)

fakultāte kopā vec. priv. lekt. vec. Asist. jaun. ins- doc.* doc. asist. asist. truk- tori

filoloģijas un 6 1 2 2 1 – – – filozofijas

matemātikas un 6 1 1 – 2 1 1 – dabaszinātņu

Ķīmijas 7 – 2 – 3 – 2 –

lauksaimniecības 8 – 3 1 1 2 – 1

medicīnas 40 – 1 – 1 18 20 –

veterinārmedicīnas 1 – 1 – – – – –

inženierzinātņu 2 – – – – – 2 –

tautsaimniecības un 2 – – – – – 1 1 tiesību zinātņu

pavisam 72 2 10 3 8 21 26 2

*1939. g. vecākās docentes pārdēvēja par ārkārtas profesorēm.

filoloģijas un filozofijas fakultāte docente (1934–1937), vecākā docente filoloģijas un filozofijas fakultātē strādā- (1937–1939), vecākā docente un ārkārtas ja sešas sievietes: viena ārkārtas profesore profesore (1939–1944). lasīja slāvu valodas (vecākā docente), divas privātdocentes, di- un latviešu valodas fonētikas lekcijas. 1944– vas lektores un viena vecākā asistente. lielu 1949. g. trimdā vācijā. 1949. g. izceļoja ieguldījumu mācību darbā ir devušas valod- uz Amerikas savienotajām valstīm. mirusi nieces: ārkārtas profesore (vecākā docente) 1975. g. 9. oktobrī ņujorkā. pētījusi latvie- Anna ābele, privātdocente Alise karlsone, šu valodas zilbes un intonācijas, izskaidrojusi mākslas vēsturniece un privātdocente olga latviešu izlokšņu vokālismu, devusi izlokšņu rudovska, psiholoģe un pedagoģe, vecākā aprakstus. izveidojusi latvijā pirmo eksperi- asistente milda liepiņa. mentālās fonētikas kabinetu. 1979. g. Asv Anna ābele dzim. 1881. g. 2. maijā nodibinātais Annas ābeles fonds piešķir bal- valmieras pagastā. valodniece, atgriezusies vas par pētījumiem valodniecībā18. no pēterburgas, lu studēja baltu valodas Alīse karlsone dzim. 1881. g. 2. jūni- (1920–1922), nokārtoja doktorantes eksā- jā valkā. lu lektore ģermānistikā (1922– menus baltu filoloģijā. baltu valodu lektore 1923). Ar lu stipendiju papildinās min- prāgas universitātē, kur papildinājās slāvu henē (1923–1926). 1925. g. iegūst Dr. filoloģijā. lu privātdocente (1924–1934), phil. grādu. privātdocente angļu filoloģijā

58 lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni

(1926–1944). bijusi ārzemju komandēju- Emigrēja uz vāciju 1944. g. pārcēlās uz mos vācijā un Anglijā (1930, 1936–1937). zviedriju (1946–1965). bija docētāja up- strādājusi britu muzejā un oksfordas univer- salas universitātē (1949–1963). 1965. g. sitātes bibliotēkā. pētījusi senangļu valodu atgriezās vācijā, lasīja lekciju ciklus vācijas, un angļu literatūras senākos posmus. mirusi šveices, itālijas un citās eiropas valstu pil- 1959. g. 7. jūlijā rīgā19. sētās. 1971. g. apbalvota ar k. Adenauera olga rudovska dzim. 1893. g. 20. sep- prēmiju un 1969. g. — ar pasaules brīvo tembrī zālītes pagastā. Ar maģistra grādu latviešu asociācijas balvu. mirusi 1978. g. 1927. g. beigusi lu vēstures nodaļu. lu jau- 25. aprīlī šveicē, bāzelē. nākā asistente (1927–1930) un privātdocen- z. mauriņa iedibinājusi lu literāri filozo- te (1937–1940). lasījusi lekcijas par grie- fisko esejas žanru. publicēja esejas: „daži ķu mākslu20. trimdā vācijā (1944–1950). pamata motīvi raiņa mākslā” (1928), „jā- 1950. g. izceļojusi uz Amerikas savienota- nis poruks un romantisms” (1929), „baltais jām valstīm, strādājusi mākslas muzejā. mi- ceļš” (1935), „saules meklētāji” (1935), rusi ņujorkā 1963. g. 13. martā. publicējusi kurās apskatīta rakstnieku personība un rakstus par antīkās mākslas pieminekļiem daiļrades īpatnības. kultūrfilozofiskā prob- latvijā21. lemātika risināta esejās „pārdomas un iece- milda liepiņa dzim. 1888. g. 22. aprīlī res” (1934), „dzīves apliecinātāji” (1935), jaunjelgavā. beigusi lu, bijusi jaunākā asis- „grāmata par cilvēkiem un lietām” (1938), tente (1923–1927), asistente (1927–1937), „ziemeļu tēmas un variācijas” (1939), „pro- vecākā asistente (1937–1939). papildināju- metēja gaismā” (1943). vairākas z. mauri- sies leipcigas psiholoģijas institūtā vācijā ņas grāmatas izdotas vācu valodā „Die Auf- (1930), vīnes psiholoģijas institūtā (1931). gabe des Dichters in unserer Zeit” (1965), bijusi psiholoģijas lektore latvijas mākslas „Porträts russischer Schriftsteller” (1968), akadēmijā un latvijas tautas augstskolā. „Kleines Orchester der Hoffnung” (1974). vācu laikā, 1943. g., aizstāvēja pedagoģijas literatūrā populārs kļuvis mauriņas darbs par doktores Dr. phil. disertāciju „miesas uzbūve f. dostojevski (1931) — krievu valodā izdots un psihiskā īpatnība”. pēc otrā pasaules kara 1934. g., angļu valodā — 1936. g. zentas bija latvijas valsts mākslas akadēmijas docē- mauriņas kopotie raksti iznākuši 15 sējumos tāja. veikusi pētījumus eksperimentālajā un (1996–2003)23. jaunatnes psiholoģijā, sarakstījusi grāmatas „inteliģences pārbaudes” (1935) un „rakstu- matemātikas un dabaszinātņu ra tipi un rakstura audzināšana” (1938)22. fakultāte jāpiemin esejiste un rakstniece zenta matemātikas un dabaszinātņu fakultātē ir mauriņa. viņa pirmā lu ieguvusi filozofijas strādājušas sešas zinātnieces: viena ārkārtas doktora (Dr. phil.) grādu. zenta mauriņa profesore (vecākā docente), viena privātdo- dzim. 1897. g. 5. decembrī lejasciemā. pie- cente, divas vecākās asistentes, viena asis- cu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudēja tente un viena jaunākā asistente. Akadēmis- spēju staigāt. lu studēja filozofiju (1921– kā darbā un zinātnē izcēlušās augu fizioloģe, 1923) un baltu filoloģiju (1923–1927). pēc ārkārtas profesore marija tauja-tīlmane, zoo- studiju beigšanas bija lektore tautas univer- loģijas privātdocente olga tronberga un vecā- sitātē rīgā un mūrmuižā. kā lektore kļuva kā asistente Anna āboliņa-kroģe. ļoti populāra. 1927. g. papildinājusies hei- marija tauja-tīlmane dzim. 1889. g. 14. delbergas universitātē filozofijā un literatūrzi- janvārī šķibes pagastā. Arhitekta osvalda nātnē. 1938. g. aizstāvēja filozofijas doktores tīlmaņa māsa. lu Augu fizioloģijas katedras disertāciju „friča bārdas pasaules uzskats”. asistente (1920–1923), vecākā asistente

59 LETONIKAS AVOTI

(1923–1928), privātdocente (1934–1938), Ķīmijas fakultāte vecākā docente (1938–1939), ārkārtas pro- lu Ķīmijas fakultātē strādāja septi- fesore (1939–1944). 1924. g. habilitējusies ņas zinātnieces: divas privātdocentes, trīs ar darbu „Kulturversuche mit Spaltöftnungs- vecākās asistentes un divas jaunākās asisten- zellen”. lasījusi vispārīgo fizioloģiju lauk- tes. lielākos panākumus ir guvušas farmacei- saimniecības un mežkopības studentiem un tes — privātdocente, vēlāk docente irina ro- augšanas fizioloģu bioloģijas nodaļas studen- bežniece, vecākā asistente irma grauze-lāce tiem. 1923. g. papildinājusies pie profesora un mineroloģes privātdocentes irma kvēlber- haberlanda berlīnes universitātē. 1930. g. ga un katrīna zēberga. vīnē un insbrukā iepazinusies ar kvantita- irina robežniece dzim. 1892. g. 20. tīvo mikroķīmisko analīzi. mirusi 1975. g. jūlijā pēterburgā, beigusi lu Ķīmijas fakul- 4. aprīlī rīgā24. tātes farmācijas nodaļu (1926). lu Ķīmijas olga trauberga dzim. 1894. g. 10. sep- fakultātes jaunākā asistente (1926–1927), tembrī ēveles pagastā. 1926. g. beigusi lu asistente (1927–1934), vecākā asisten- matemātikas un dabaszinātņu fakultātes te (1934–1940), docente (1940–1941). bioloģijas nodaļu. lu jaunākā asistente pievērsās uzturvielu ķīmijai. 1937. g. pa- (1933–1937), asistente (1937–1939), pildināja zināšanas pie profesora A. frid- vecākā asistente (1939), privātdocente riha organisko vielu kvantitatīvā analīzē. (1939–1944). 1944. g. palika latvijā. sa- 1937. g. strādāja zviedrijā pie bioķīmiķa rakstījusi grāmatas „praktiskie darbi zoolo- nobela prēmijas laureāta profesora n. k. fon ģijā studentiem” (1933) un „zooloģija vi- eilera-helpina un 1938. g. ungārijā segen- dusskolām” (1938). publicējusi darbus par das universitātē pie nobela prēmijas laureā- miriapodiem, sūkļiem un biozojiem, arī raks- ta A. sent-gerga pētījusi p un c vitamīnus. tu krājumā „latvijas zeme, daba un tauta” pētījumus apkopoja doktora disertācijā, kuru 2. sējumā (1936)25. viņa nepaspēja aizstāvēt, un darbs vācu Anna āboliņa-kroģe dzim. 1905. g. 27. okupācijas laikā gāja bojā. padomju laikā augustā jaunburtnieku pagastā. vīrs zoo- 1940.–1941. g. bija uzturvielu un baudvie- logs, profesors leons āboliņš (1895–1974). lu laboratorijas vadītāja un A. kirhenšteina 1930. g. beigusi lu matemātikas un dabas- organizēta vitamīnu institūta direktora viet- zinātņu fakultātes bioloģijas nodaļu. lu sa- niece. vācu okupācijas laikā i. robežnieci līdzināmās anatomijas un eksperimentālās apcietināja un ievietoja rīgas termiņcietumā zooloģijas institūta dzīvnieku fizioloģijas no- (1941–1942). pēc kara viņa vadīja lvu Ķī- daļas jaunākā asistente (1936–1940), vecā- mijas fakultātes uzturvielu un ķīmijas katedru kā asistente (1936–1944). Ar kultūras fonda (1944–1948). farmācijas studentiem lasīja atbalstu stažējusies neapoles zooloģiskajā uzturvielu ķīmijas kursu, bet biologiem — stacijā itālijā (1936–1937) un strasbūras augu bioķīmijas kursu. Ķīmijas fakultātes medicīnas fakultātes histoloģijas institūtā. dekāne (1945–1949). tikai 1945. g. psrs 1944. g. emigrēja uz zviedriju. venera-grena Augstākās atestācijas komisija apstiprināja institūta stokholmā un upsalas universitātes bioloģijas zinātņu kandidātes un docentes zooloģiskā institūta pētniece (1945–1955). nosaukumus. nodibinot rīgas medicīnas neapoles zooloģiskās stacijas pētniece institūtu, 1951. g. viņa kļuva par farmācijas (1955–1963). 1963. g. upsalas universi- ķīmijas katedras docenti un līdz pensijai vadī- tātē ieguvusi doktora grādu, turpat docētāja ja farmanognozijas katedru. mirusi 1972. g. (1963–1975). pētījumi eksperimentālā zoo- 3. novembrī rīgā27. loģijā, embrioloģijā un endokrinoloģijā26. mi- olga grauze-lāce dzim. 1897. g. rīgā. rusi 1997. g. 6. jūnijā upsalā, zviedrijā. 1927. g. beigusi lu Ķīmijas nodaļu ar

60 lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni inženiera grādu ķīmijā un 1928. g. — farmā- tāti. bija šīs pašas fakultātes mikrobioloģijas cijas nodaļu ar farmācijas kandidāta grādu. katedras jaunākā asistente (1924–1927), farmakoloģijas katedras jaunākā asistente asistente (1927–1930), vecākā asistente (1927), asistente (1928–1935) un vecākā (1930–1935), privātdocente (1935–1939). asistente (1935–1944). emigrējusi 1944. g. papildinājusies bioķīmijā pie profesora uz vāciju. pētījusi minerālmēslu ietekmi uz A. i. virtanena helsinkos. 1938. g. iepazi- gaistošo eļļas saturu sinepju sēklās. mirusi nusi piensaimniecību dānijā, norvēģijā un vācijā 1952. g. 30. decembrī28. zviedrijā. jelgavas lauksaimniecības akadē- irma kvēlberga dzim. 1887. g. 8. jan- mijas piensaimniecības katedras vadītāja un vārī kandavas pagastā. lu Ķīmijas fa- docente (1939–1941), tautsaimniecības un kultātes mineraloģijas institūta jaunākā saimniekošanas mācības katedras docente asistente (1921–1926), vecākā asistente (1941–1944). 1944. g. emigrējusi uz vā- (1926–1937), privātdocente (1937–1944). ciju. unrrA universitātes minhenē docente 1936. g. habilitējusies ar darbu par iežu sair- (1946–1948). minhenes tehniskās augst- šanu korsikā „Die Tafoni — Verwitterungs­ skolas asistente. pārcēlās uz kanādu, bija cheinung”, kas izstrādāts kopā ar profesoru ņubrensvikas piensaimniecības nodaļas va- b. popovu un publicēts lu Ķīmijas rakstu sē- dītāja. pētījusi sviesta mikrofloru un pienskā- rijā (1937)29. bes baktēriju spēju ražot aromātus. mirusi katrīna zēberga dzim. 1889. g. 29. 1959. g. Asv31. janvārī rīgā. lu Ķīmijas fakultātes kristalo- marija galeniece-liniņa dzim. 1880. g. grāfijas un mineraloģijas institūta jaunākā 18. novembrī mētrienas pagastā. 1921. g. asistente (1923–1926), vecākā asistente beigusi lu matemātikas un dabaszinātņu (1926–1937), privātdocente (1937–1944). fakultāti. vīrs bioloģijas profesors pauls ga- 1937. g. habilitējusies ar darbu „granīta un lenieks (1891–1962) — latvijas lauksaim- gabro attiecības korsikas iežos”. pēc otrā niecības akadēmijas profesors. lu purvu un pasaules kara lu ģeoloģijas fakultātes pet- kūdras izmantošanas katedras jaunākā asis- rogrāfijas un mineraloģijas katedras vadītāja. tente (1922–1924), asistente (1924–1934), līdz 1958. g. lasīja lekcijas kristalogrāfijā, privātdocente (1934–1939). papildinājusies mineraloģijā un petrogrāfijā Ķīmijas, ģeolo- 1925. g. vācijā, bavārijas purvu pētniecības ģijas un ģeogrāfijas fakultāšu studentiem. stacijā, 1937. g. — somijā, helsinku universi- mirusi 1975. g. 18. augustā dobelē30. tātē. pēc kara latvijas lauksaimniecības aka- dēmijas ģeoloģijas un mineraloģijas katedras Lauksaimniecības fakultāte docente (1945–1947). bioloģijas zinātņu fakultātē akadēmiskajā darbā bija sais- kandidāte (1946), latvijas psr zinātņu aka- tītas astoņas sievietes: trīs privātdocentes, dēmijas bioloģijas institūta botānikas sekto- viena vecākā asistente, divas asistentes, ra zinātniskā līdzstrādniece (1954–1963). viena lektore un viena instruktore. jāatzīmē pētījusi latvijas mežu un purvu attīstību pēc privātdocentes — piensaimniece dagmāra ledus laikmeta, izmantojot putekšņu analīzes talce-niedra un puvju pētniece marija ga- metodi, un latvijas augu seku. līdzautore leniece-liniņa, lopkopības speciāliste liene grāmatām „latvijas psr veģetācija” (1958) plaude-ādmine, vecākā asistente, piensaim- un „latvijas sfagnu sūnu noteicējs” (1962). niece Alma tērmane-uzkalne un vecākā lek- mirusi 1984. g. 6. janvārī rīgā32. tore mājturībniece olga kulitāne-stakle. liene plaude skrodele-ādmine dzim. dagmāra talce-niedra dzim. 1892. g. 1898. g. 26. decembrī mazsalacas pagas- 4. martā rīgas apriņķa baložu muižā. tā. 1930. g. beigusi lu lauksaimniecības 1924. g. beigusi lu lauksaimniecības fakul- fakultāti. lu lopkopības katedras asistente

61 LETONIKAS AVOTI

(1933–1935), vecākā asistente un privātdo- lūcija jēruma-krastiņa dzim. 1899. g. cente (1935–1939). iepazinusies ar vācijas, 12. oktobrī cēsīs, beigusi lu medicīnas fa- igaunijas, lietuvas, somijas un skandināvijas kultāti. bija šīs fakultātes jaunākā asisten- labākajām lopu audzētavām. lu veterinār- te (1925–1928), asistente (1928–1935), medicīnas fakultātes privātdocente (1941– vecākā asistente (1935–1938), privātdo- 1944). vadījusi lopkopības nozari jelgavas cente (1938–1940). 1935. g. aizstāvēja lauksaimniecības akadēmijas fermā vecaucē. Dr. med. disertāciju „latviete no antropo- 1944. g. emigrēja uz vāciju. baltijas univer- loģiskā viedokļa”. oponenti: g. reinhards, sitātes (hamburga, dineberga, 1946–1949) e. fērmanis un j. prīmanis. darbs publicēts docētāja, vēlāk izceļoja uz Austrāliju. mirusi 1935. g. lu medicīnas fakultātes rakstu sē- 1988. g. 28. jūnijā Austrālijā33. rijā ar nosaukumu „Die Lettin von antropolo- olga kulitāne-stakle dzim. 1888. g. 26. gischen Standpunkt”, apbalvots ar kultūras septembrī jaunburtnieku pagastā. vīrs llA fonda un krišjāņa barona godalgu. lasījusi profesors pēteris kulitāns. kaucmindes māj- anatomijas kursu zobārstniecības nodaļas turības skolas skolotāja (1922–1927) un studentiem. 1938. g. ieguva otru krišjāņa direktore (1927–1936), latvijas mājturības barona godalgu par darbu „Antropoloģiskie institūta direktore (1936–1940), latvijas dati par latviešu skolu jaunatni”. 1944. g. universitātes (1929–1939), lauksaimniecī- emigrēja uz vāciju. 1948. g. izceļoja uz ve- bas akadēmijas (1939–1941) mājsaimniecī- necuēlu, kur turpināja antropoloģiskos pētī- bas un mājturības vecākā lektore un mājtu- jumus. nozīmīgākais darbs: „Antropologi- rības un uzturmācības katedras docente un cal Investigation of the Venezuela Femele katedras vadītāja (1944–1948). Apbalvota Prisioners”. mirusi 1968. g. 23. septembrī ar triju zvaigžņu ordeni (1925). publikācijas karakasā, venecuēlā36. „mājsaimniecība” (1931) līdzautore34. Anna bormane dzim. 1896. g. 13. aprī- Alma tērmane-uzkalne dzim. 1893. g. lī vecgulbenē. Ķirurģe. 1927. g. beidza lu 13. jūlijā skultes pagastā. 1926. g. beigu- medicīnas fakultāti, kļuvusi par fakultātes si lu lauksaimniecības fakultāti. bijusi šīs jaunāko asistenti (1924–1928), asistenti fakultātes jaunākā asistente (1929–1930), (1928–1932). 1934. g. kā pirmā sieviete asistente (1930–1936), vecākā asistente aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju „ek- (1936–1939), lauksaimniecības akadēmi- sperimentālie pētījumi par trofiskām čūlām jas lauksaimniecības fakultātes privātdo- ekstremitātē pēc n.ischiadicus bojājumiem”. cente (1939–1940, 1941–1944), docente disertācijas oficiālie oponenti A. bieziņš, (1940–1941) un piensaimniecības katedras j. Alksnis un p. stradiņš37. ārste rīgā, pilsē- docente (1944–1948). pētījusi piena un tā tas revīzijas komisijas locekle (1932–1944). produktu fizikālās īpašības35. pēc kara rīgas 1. poliklīnikas ārste. mirusi 1990. g. 2. oktobrī rīgā38. medicīnas fakultāte marta vīgante dzim. 1900. g. 14. martā un tās zobārstniecības nodaļa kūduma pagastā. interniste 1926. g. beigusi medicīnas fakultātē strādājušas 40 sie- lu medicīnas fakultāti. universitātes docē- vietes: viena privātdocentes asistente, as- tāja (1926–1947), asistente (1930–1936), toņpadsmit asistentes un divdesmit jaunā- vecākā asistente (1936–1947). 1936. g. kās asistentes. īpaši nopelni zinātnē pieder aizstāvēja medicīnas doktores disertāci- privātdocentei lūcijai jērumai-krastiņa, iek- ju „eksperimentālie un klīniskie pētījumi šķīgo slimību speciālistei, vecākai asistentei par dažiem miega un nomierinošiem līdzek- martai vīgantei un asistentei, ķirurģei Annai ļiem un to nozīmi diabēta terapijā”. oponenti bormanei. e. rencis, e. kalniņš, j. miķelsons39. iekšķīgo

62 lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni slimību propedeitikas katedras vadītāja. mi- šāne. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. rusi 1966. g. 1. janvārī rīgā40. rīga: zinātne, 2003. 506 lpp. 7 zelče V. Nezināmā Latvijas sieviete 19. Veterinārmedicīnas fakultāte gadsimta otrajā pusē. lu veterinārmedicīnas fakultātē par mā- 8 Latvijas Universitāte, 1919–1929. rīga: cību spēku strādāja veterinārārste privātdo- latvijas ūniversitāte, 1929. 615 [1] lpp.; cente milda skudiņa. viņa bija arī pirmā stu- Latvijas Universitāte divdesmit gados dente, kas iestājusies šajā fakultātē. 1919–1939. 2. daļa. mācību spēku bio- milda skudiņa dzim. 1894. g. 6. mai- grāfijas un bibliogrāfija. rīga: lu, 1939. jā ropažu pagastā. 1926. g. beigusi lu 647 lpp. veterinārmedicīnas fakultāti. lu patoloģis- 9 turpat. kās anatomijas katedras jaunākā asistente 10 turpat. (1926–1930), asistente (1930–1936), pri- 11 Страдынь Я. П. Памяти академика vātdocente (1934–1939). jelgavas lA/latvi- Л.К.Лепинь: [К 95-летию со дня рожде- jas lA privātdocente (1939–1940), docente ния: 1891–1985] Известия Академии (no 1940), katedras vadītāja (1950–1952). наук Латвийской ССР. Серия химиче- latvijas psr nopelniem bagātā veterinārārs- ская. 1986. n 2. c.131– [137]; gros- te (1957). pētījumi dzīvnieku slimību patolo- valds ilgars. latvijas sievietes ķīmijā. il- ģiskā morfoloģijā, vēžu, bišu un zivju slimī- gars grosvalds, ivan grinevich. bibliogr.: bas. mirusi 1968. g. 2. martā rīgā41. 19.–31. lpp. kopsav. angļu, krievu val. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie Avoti un piezīmes raksti. 8. sērija, humanitārās un sociālās 1 Augstākās tehniskās izglītības vēsture zinātnes, 18.sēj. (2011). 33.–37. lpp. Latvijā. 1. daļa. rīgas politehnikums. rī- 12 Latvijas Universitāte divdesmit gados gas politehniskais institūts 1862–1919. 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp. rīga: rtu, 2002. 295 lpp. 13 grosvalds ilgars. latvijas sievietes ķī- 2 Latvijas Universitāte divdesmit gados mijā. ilgars grosvalds, ivan grinevich. 1919–1939 1. daļa. vēsturiskas un sta- bibliogr.: 19.–31. lpp. kopsav. angļu, tistiskas ziņas par universitāti un tās fakul- krievu val. Rīgas Tehniskās universitātes tātēm. rīga: lu, 1939. 920 lpp. zinātniskie raksti. 8. sērija, humanitā- 3 baltiņš m. Latvijas Universitātei 85. rās un sociālās zinātnes, 18.sēj. (2011). latvijā aizstāvētas doktora disertācijas 33.–37. lpp.; Гриневич И. И. Первые (1923–1944). rīga, lu. латвийские женщины­химики. И. И. 4 zelče V. Nezināmā Latvijas sieviete 19. Гриневич, И. Я. Гросвальд ; Латвийский gadsimta otrajā pusē. rīga: latvijas arhī- музей истории химии. Рига: latvijas Ķī- vistu biedrība, 2002. mijas vēstures muzejs, 2011. 24 с.: ил.; 5 dreifuss j. Lina Solomovna Stern (1878– 21 см. Библиогр.: с. 24. Резюме англ.; 1968). succesful hochemist, nehroscien- stradiņš j. latvijas zinātņu akadēmijas tist and femist in geneva and in . goda locekles dr. magdas štaudingeres- Женщины химики, биографический voitas piemiņai [1902–1997]. Tehnikas портрет, вклад в образование и науку, Apskats. 1998. nr. 132 39.–41. lpp.; признание. Москва: Московский гума- stradiņš j. magdas štaudingeres-voitas нитарный университет, 2011. c. 35. mūžs un devums zinātnē [sakarā ar biol. 6 zelče V. Nezināmā Latvijas sieviete 19. un ķīmiķes 90. dz.d. (vācija)]. Latvijas gadsimta otrajā pusē. rīga: latvijas arhī- Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1992. 6: vistu biedrība, 2002; stučka d., dz. pliek- 79.–80.

63 LETONIKAS AVOTI

14 v. b. mūsu varoņu trijotne sakarā ar gados 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; lāčplēša svētkiem 11. novembrī. Zeltene. veščūna, prec. jansone valija. latvijas 1932. nr. 22. 1.–13. lpp.; žiglēvica elza Universitātes Tautsaimniecības un tiesī- kārļa meita. Lāčplēša Kara ordeņa ka- bu zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu no- valieri. Biogrāfiskā vārdnīca. rīga: jāņa daļas absolventu dzīves un darba gaitas sēta, 1995. 595. lpp. (1919–1944). 427. lpp.; Zinātne Tēvze- 15 v. b. mūsu varoņu trijotne sakarā ar mes divdesmit gados 1918–1938. 411. lāčplēša svētkiem 11. novembrī. Zelte- lpp.; ābele Anna. latvijas valsts vēstures ne. 1932. nr. 22. 1.–13. lpp.; veščūna- arhīvs (lvvA), 7427. f., 13. apr., 2. l., jansone valija valerija konstantīna meita. 137 lp.; ābele Anna. Latvijas enciklopēdi- Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrā- ja. 1. sēj. rīga: v. belokoņa izdevniecība, fiskā vārdnīca. 554. lpp.; veščūna, prec. 2002. 17. lpp. jansone valija. Latvijas Universitātes Taut- 19 Latvijas Universitāte divdesmit gados saimniecības un tiesību zinātņu fakultātes 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas Tiesību zinātņu nodaļas absolventu dzīves Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; un darba gaitas (1919–1944): biogr. ma- Latvijas Universitāte divdesmit gados teriāli / vācis, kārtojis un red. leonards la- 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne piņš, Arvīds dravnieks; red. sarmīte pijola; Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. līdzatb. red. dītrihs Andrejs lēbers; iev., 411. lpp.; karlsone Alise. lvvA, 7427. f., 7.–15. lpp., aut. dītrihs Andrejs lēbers; 13. apr., 780. l., 224 lp. vāka dizains: Andrejs zīle. rīga: senatora 20 Latvijas Universitāte, 1919–1929. 615 Augusta lēbera fonds, 1999. 427. lpp. [1] lpp.; Latvijas Universitāte divdesmit 16 Latvijas Universitāte divdesmit gados gados 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp. 1919–1939 1. daļa. 920 lpp. 21 Latvijas Universitāte divdesmit gados 17 Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; Latvijas Universitāte divdesmit gados Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. 411. lpp.; rudovska olga. Latvju encik- rīga: lu, 1938. 411. lpp.; ozoliņa valda. lopēdija. 4. sēj. rockville md Asv, Ame- sievietes latvijas universitātes mācību rikas latviešu institūts, 1990. 155.–156. spēku sastāvā: (1918–1940). bibliogr.: lpp. 26 nos. kopsav. angļu. pielikumā: sievie- 22 Latvijas Universitāte divdesmit gados tes lu mācību spēku sastāvā; lu sieviešu 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvi- mācībspēku (vec. doc. — 2, priv. doc. — jas Universitāte divdesmit gados 1919– 10) personālijas; lu mācībspēku (sievie- 1939. 2. daļa. 647 lpp.; liepiņa mil- šu) dzīves vieta, dzimšanas/miršanas dati, da. lvvA, 7427. f., 13. apr., 1034. l., ieņemamais amats, fakultāte; sievietes, 184 lp. lu mācībspēki, kuru dzimtā vieta ir krie- 23 mauriņa zenta. Latviešu rakstniecība bio- vija (u.c. ārzemes) vai latvijas pilsēta (vai grāfijās. rīga: zinātne, 2003. 391.–393. cita kultūrvēsturiska vieta). zinātņu vēs- lpp.; Kultūras saknes: esejas, 1929– ture un muzejniecība. lu, 2001. 57.–74. 1944. mauriņa zenta. raksti 15 sējumos. lpp. tab. zinātniskie raksti. lu, 639. sēj.). rīga: daugava, 2003. 6. sēj. 18 Latvijas Universitāte, 1919–1929. 615 24 Latvijas Universitāte divdesmit gados [1] lpp.; Latvijas Universitāte divdesmit 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas

64 lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni

Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. Latvijas Universitāte divdesmit gados 411. lpp.; zēberga katrīna. lvvA, 7427. 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne f., 13. apr., 1585. l., 115 lp.; klagiša b. Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. LVU docente Katrīna Zēberga. rīga, rtu. 411. lpp.; tauja-tīlmane marija. lvvA, 101.–103. lpp.; sedmalis u. šperberga 7427. f., 13. apr., 1754. l., 222 lp. kristogrāfijas pirmsākumi latvijas uni- 25 Latvijas Universitāte divdesmit gados versitātē. RTU Zinātniskie raksti. Zinātņu 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvi- un augstskolu vēsture. 7. sēj. rīga: rtu, jas Universitāte divdesmit gados 1919– 2005. 71.–76. lpp. 1939. 2. daļa. 647 lpp.; trauberga olga. 31 Latvijas Universitāte, 1919–1929. 615 lvvA, 7427. f., 13. apr., 1787. l., 156 lp. [1] lpp.; Latvijas Universitāte divdesmit 26 Latvijas Universitāte divdesmit gados gados 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zi- 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvi- nātne Tēvzemes divdesmit gados 1918– jas Universitāte divdesmit gados 1919– 1938. 411. lpp.; talce-niedra dagmāra. 1939. 2. daļa. 647 lpp.; āboliņa-kroģe lvvA, 7427. f., 13. apr., 1750. l., 46 lp.; Anna. lvvA, 7427. f., 13. apr., 886. l., Talce­Grīnberga Dagmāra. rockville, md 64 lp.; kroģe-āboliņa Anna. Latvijas en- Asv, Amerikas latviešu apvienības latvie- ciklopēdija. 3. sēj. rīga: v. belokoņa iz- šu institūts, 2006. 33 lpp. devniecība, 2005. 523. lpp. 32 Latvijas Universitāte divdesmit gados 27 Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Lat- 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas vijas Universitāte, 1919–1929. 615 Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; [1] lpp.; Latvijas Universitāte divdes- Latvijas Universitāte divdesmit gados mit gados 1919–1939. 2. daļa. 647 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne lpp.; Zinātne Tēvzemes divdesmit gados Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. 1918–1938. 411. lpp.; galeniece-liniņa 411. lpp.; robežniece irina. lvvA, 7427. marija. lvvA, 7427. f., 13. apr., 521. l., f., 13. apr., 1461. l., 117 lp.; rubine h. 117 lp., turpat arī 522. l., 65 lp.; ga- Irina Robežniece — izcila Latvijas farma- leniece marija. Latvijas enciklopēdija. ceite un uzturzinātniece. No Grindeļa līdz 2. sēj. rīga: v. belokoņa izdevniecība, mūsdienām. rīga: nordik, 1996. 118.– 2003. 556. lpp. 122. lpp. 33 Latvijas Universitāte divdesmit gados 28 Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvi- 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvi- jas Universitāte divdesmit gados 1919– jas Universitāte divdesmit gados 1919– 1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne Tēvze- 1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne Tēvze- mes divdesmit gados 1918–1938. 411. mes divdesmit gados 1918–1938. 411. lpp.; plaude-skrodele-ādmina lūcija. lpp.; grauze-lāce olga. lvvA, 7427. f., lvvA, 7427. f., 13. apr., 1333. l., 62 lp.; 13. apr., 562. l., 69 lp. plaude (dz. ādmine) liene. Lauksaimnie- 29 Latvijas Universitāte, 1919–1929. 615 cības augstākā izglītība Latvijā 1862– [1] lpp.; Latvijas Universitāte divdesmit 1999. jelgava: latvijas lauksaimniecības gados 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp. universitāte, 1999. 246 lpp. 30 Latvijas Universitāte divdesmit gados 34 Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvi- Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; jas Universitāte divdesmit gados 1919– Latvijas Universitāte divdesmit gados 1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne Tēvze- 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne mes divdesmit gados 1918–1938. 411.

65 LETONIKAS AVOTI

lpp.; kulitāne-stakle olga. lvvA, 7427. 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; bormane f., 13. apr., 913. l., 20 lp.; kulitāne (dz. Anna. lvvA, 7427. f., 13. apr., 244. l., stak le) olga. Lauksaimniecības augstākā 59 lp.; bormane Anna. Latvijas enciklo- izglītība Latvijā 1862–1999. jelgava: pēdija. 1. sēj. rīga: v. belokoņa izdevnie- llu, 1999. 295–296 lpp. cība, 2001. 735.–736. lpp. 35 Latvijas Universitāte divdesmit ga- 39 baltiņš m. Latvijas Universitātei 85. dos 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; latvijā aizstāvētas doktora disertācijas Latvijas Universitāte divdesmit gados (1923–1944). rīga, lu. 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne 40 Latvijas Universitāte divdesmit gados Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas 411. lpp.; tērmane-uzkalne Alma. lvvA, Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; 7427. f., 13. apr., 1762. l., 62 lp. Latvijas Universitāte divdesmit gados 36 Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; 411. lpp.; vīgante marta. lvvA, 7427. Latvijas Universitāte divdesmit gados f., 13. apr., 1891. l., 139 lp.; vīgan- 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne te marta. Latvijas enciklopēdija. 5. sēj. Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. rīga: v. belokoņa izdevniecība, 2009. 411. lpp.; jēruma-krastiņa lūcija. lvvA, 797. lpp. 7427. f., 13. apr., 704. l., 125 lp.; jēru- 41 Latvijas Universitāte divdesmit gados ma-krastiņa lūcija. Latvijas enciklopēdi- 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas ja. 3. sēj. rīga: v. belokoņa izdevniecība, Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; 2005. 199. lpp. Latvijas Universitāte divdesmit gados 37 baltiņš m. Latvijas Universitātei 85. 1919–1939. 2. daļa. 647 lpp.; Zinātne latvijā aizstāvētas doktora disertācijas Tēvzemes divdesmit gados 1918–1938. (1923–1944). rīga, lu. 411. lpp.; skudiņa-salmiņa milda. lvvA, 38 Latvijas Universitāte divdesmit gados 7427. f., 13. apr., 1583. l., 103 lp.; sku- 1919–1939 1. daļa. 920 lpp.; Latvijas diņa (dz. salmiņa) m. Lauksaimniecības Universitāte, 1919–1929. 615 [1] lpp.; augstākā izglītība Latvijā 1862–1999. Latvijas Universitāte divdesmit gados 276. lpp.

66 lAtvijAs sievietes ceļā uz Augstāko izglītību un zinātni

LATVIAN WomeN oN TheIR WAY To hIGheR eDuCATIoN AND SCIeNCe

Ilgars Grosvalds Ivans Griņevičs Summary

Key words: Latvian women in universities abroad; the highest rates of women in Russia; Latvian University women

during the times of tsarist russia, women who intended to obtain an official diploma in higher education were obliged to go abroad. however, they were permitted to attend special courses for women that were given by the universities of moscow, st. petersburg, and other large universities of the russian empire. After the deposition of the tsar in 1917, doors were opened for women to obtain officially recognized higher education in the polytechnic institute of riga in moscow, and the first females enrolled there in 1918. the university of latvia provided a variety of options for students in sciences. from 1919 to 1940, 2065 women graduated from the university of latvia, which made 30,18% of the total amount of all the students. A number of young female specialists became lecturers of the university. the ma- jority of them — forty — worked at the department of medicine, eight at the department of chemistry; six at the department of philosophy and philology, and six at the department of mathematics and natural sciences. less interest was shown in some other fields: two women worked at the department of engineering, two — at the department of economics and law and only one — at the department of veterinary medicine. eight phd theses were defended: two of them — abroad, six — at the university of latvia.

67 LETONIKAS AVOTI pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts

Dzintra Paegle [email protected]

Atslēgas vārdi: latviešu dialektoloģija, Latvijas zinātnes vēsture, apvidvārdi, izlokšņu leksika, metodiskā izstrādne, ZA Valodas un literatūras institūts

K. Mīlenbaha „Latviešu valodas vārdnīca” un tās papildinājumi ir bagātākais latviešu valodas apvidvārdu apkopojums, kas izdots 20.gs. pirmajā pusē. 20.gs. otrajā pusē turpinās dialektu materiālu vākšana. ZA Valodas un literatūras institūtā tiek izstrādāti metodiski pa- līglīdzekļi — palīgi un aptaujas izlokšņu materiālu vācējiem, lai apvidvārdu materiāls tiktu vākts sistemātiski un mērķtiecīgi. „Palīgi apvidvārdu vācējiem” un „Apvidvārdu aptaujas” ir minētas dažādās publikācijās, bet analizēti sīkāk šie darbi nav. Raksta mērķis ir dot hrono- loģisku pārskatu par šo metodisko izstrādņu saturu un izveidi. ZA Latviešu valodas un literatūras institūtā 20. gs. 60. gados sākas izlokšņu leksikas pētījumi tematiskajās grupās. Ar 1963. g. institūtā tiek sagatavotas metodiskās izstrādnes „Palīgi apvidu vārdu vācējiem” (turpmāk „Palīgs”) un „Apvidvārdu aptaujas” (turpmāk „Ap- taujas”), viena izstrādne „Lauku ēkas” iznākusi Latvijas Valsts universitātē, kas pēc izstrādes veida pieder pie „Palīgiem”. „Palīgi” ir jautājumu krājums par noteiktu tematiku, kas palīdz izlokšņu vācējam mērķ- tiecīgi virzīt sarunas ar izloksnes runātāju jeb ziņu devēju pēc metodes reālija–nosaukums, lai iegūtu pēc iespējas bagātāku leksikas materiālu. „Palīgus” ir sagatavojuši valodnieki, izmantojot etnogrāfisko un citu speciālo nozaru literatūru, un jau savākto valodas mate- riālu, kas „Palīgos” noder iespējamo atbilžu ilustrācijai. Savukārt „Aptaujās” ir apkopota jau zināmā leksika kādā tematiskajā grupā. Valodas vācējs pēc metodes nosaukums–reālija noskaidro vārda nozīmi izloksnē, vārdu pasvītro un veic pierakstus aptaujas grāmatiņā, bet, ja izloksnē ir kāds cits vārds vai tā fonētiski morfoloģiskais variants, to pieraksta klāt. Tā tiek precizētas vārdu nozīmes, vārdu izplatība, iegūti jauni fonētiski morfoloģiskie varianti. Aptaujas domātas izsūtīšanai ārštata darbiniekiem, kurus dēvē par pastāvīgajiem korespon- dentiem, tie ir gan profesionāli apvidvārdu vācēji, kam ir filoloģiska izglītība un prasme pierakstīt fonētiskajā transkripcijā, gan skolēni. Aptaujas beigās parasti ir lūgums uzrādīt ziņas par teicēju un materiālu pierakstītāju. Izpildītu aptauju parasti atsūta uz ZA Valodas un literatūras institūtu pa pastu. „Palīgu” un „Aptauju” nozīme izlokšņu leksikas vākšanā aplūkota, piem., B. Bušmanes un E. Kagaines rakstā „Latviešu izlokšņu leksikas vākšana un pētīšana ZA Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtā”1 un „Latviešu valodas dialektu atlanta Leksika” ievadrakstā „Ieskats latviešu izlokšņu pētīšanas vēsturē”2 un citur. Šeit hronoloģiski dots pārskats vis- pirms par „Palīgiem”, pēc tam — par „Aptaujām”.

68 pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts

Priekšvēsture „vai pazīstat un kā runā vārdus: pirmo palīgu jeb „programmu izlokšņu aita : aite : avs : vuška aprakstiem” publicējis j. endzelīns 1912. un aizdars „zukost” : aizlejs 1913. g. „druvā” pēc izlokšņu aprakstītāju ie- aizgalds : aizdars, aizdara rosinājuma, lai zinātu, kādi izlokšņu valodas akmens : akrims fakti nepieciešami izlokšņu pētītājiem. j. en- alksnis : elksnis dzelīns raksta: „dažkārt personas, kuŗas uzai- aruods : apcirknis cināju aprakstīt savu izloksni, atteica, ka nezi- auksts : salts not, kā lai to dara. tāpēc te pasniedzu vispirms avene : aviesene : aušene : aviekstene jautājumus par e un ē izrunu [..].”3 un tālāk azuote : azaute” utt.9 v. rūķe norāda uz valodnieks norāda, kādi jautājumi jānoskaid- valodas pētnieka plašāku uzdevumu: „sa- ro fonētikā, vārddarināšanā un morfoloģijā, vākt, cik iespējams, plašāku materiālu savā lai iegūtu valodas faktus latviešu zinātniskajai pagastā — papildinot vārdu krājumu, kas vēl gramatikai; tajā laikā j. endzelīns strādāja pie nemaz nav uzņemti me vai nav konstatēti „lettische grammatik” sagatavošanas. attiecīgajā izloksnē, un palīdzēt noskaidrot 1940. g. velta rūķe sastāda „program- kāda vārda resp. sinonīmu izplatījuma ro- mu izlokšņu aprakstiem”4 ar mērķi — palī- bežas. tādēļ leksikas daļā izl. apr. autoriem dzēt pētniekiem veidot izlokšņu aprakstus, palīgs ir me, un, par sinōnimiem runājot, būs „lai tie derētu par ērti izmantojamu materiālu e. hauzenbergas-šturmas sinōnimu vārdnī- ar plašākiem pārskatiem par kādu parādību ca.”10 latviešu valodā. [..] izloksnes aprakstā siste- 1947. g. lpsr zA valodas un literatūras mātiski atzīmējami visi fakti, kas mēdz dife- institūtā sagatavota „leksikas aptauja”11 ar rencēties latviešu izloksnēs, jo sevišķu uzma- 254 jautājumiem. Aptaujā vienkopus apko- nību veltījot tiem, kas šķiras attiecīgā dialekta poti, kā rakstīts ievadvārdos, „koku vārdi, visi robežās.”5 tāpēc svarīgi „ka klausītājs resp. ar kādu noteiktu darbu saistītie nosaukumi taujātājs zina, uz ko valodas objekta runā utt., lai ziņu vācējiem būtu vieglāk iegūt koncentrējama uzmanība.”6 atbildes brīvās sarunās par noteiktu tematu”. šajā v. rūķes programmā izlokšņu gru- Aptaujā minētie vārdi numurēti, kārtoti sle- pējuma ilustrācijai ir latvijas karte ar se- jās, ne alfabēta secībā, bet „pēc asociatīvā šiem izlokšņu apgabaliem — rakstu valodas sakara”. literārās valodas vārdi iespiesti trek- apgabals, augšzemnieku izloksnes, sēliskās niem burtiem, līdzās tiem uzrādīti izlokšņu izloksnes, vidzemes lībiskās izloksnes, kur- nosaukumi. piemērs: zemes tāmnieku izloksnes un kursas izloks- „17. āboliņš, dābuols, amuols ... (pļavā nes,7 izstrādāti jautājumi izlokšņu fonētikā, aug ābuoliņš) vārddarināšanā, morfoloģijā un sintaksē. 18. smarža, smarša, smards, smaka... leksikas jautājumi visiem izlokšņu apgaba- (ruozei ir salda smarža) liem ir vieni un tie paši un ievietoti program- 19. nātra, nātre, dzeltene... mas beigās, jo, kā raksta pati programmas 20. ravēt, revēt... sastādītāja, „pilnīgs kādas izloksnes vārdu 21. pumpurs, pupurs, pipurs”12 krājums nav izloksnes apraksta, bet apvidu Apvidvārdu vācēja pierakstiem jābūt pēc vārdu vārdnīcas nolūks un uzdevums”8. lek- iespējas konspektīviem laika ekonomijas dēļ, sikas jautājumu daļā ietverti nepilni simts jo, kā norādīts aptaujā, „Atbildes rakstot, vārdu un to fonētiski morfoloģiskie varianti pietiek atzīmēt attiecīgā jautājuma numuru. vai to sinonīmi ar vienu kopēju jautājumu, otrreiz atkārtot vārdu sarakstā minētos jautā- vārdi kārtoti alfabētā un ietver ļoti dažādas jumus resp. vārdus nav vajadzīgs.”13 e. šmi- tematiskās grupas. piemērs: tes vadībā tika veidota plašāka programma,

69 LETONIKAS AVOTI

aptverot fonētikas, morfoloģijas un sintakses loģijas atlanta, apvidu vārdu vārdnīcas un jautājumus, kas iznāk 1954. g. — „latviešu latvijas vietvārdu izdevuma sagatavošanai. valodas dialektoloģijas atlanta materiālu vāk- dialektologi izvirza mērķi — „dabūt no iz- šanas programma”14. iepriekš iznākusī „lek- loksnēm cik vien iespējams pilnīgu vārdu sikas aptauja” tiek papildināta un iekļauta krājumu jeb izloksnes leksiku līdz ar piemēru dialektoloģijas atlanta programmā. piemērs: teikumiem tai pašā izloksnē, kur materiāli „396. āboliņš, dābuols, amuols... (pļavā tiek vākti. [..] šādas apvidu vārdu vārdnīcas aug ābuoliņš) [..] noder ne vien leksikas un frazeoloģijas, 397. smarža, smarša, smards, smaka... bet arī fonētikas, morfoloģijas un sintakses (ruozei ir salda smarža) pētīšanā, gan arī citām zinātnes nozarēm.”17 398. kalmes, kalmji, skalbji... (ūdens priekšvārdos ieteikts izlokšņu leksikas vākša- augs) nas gaitā izmantot attēlus vai citu etnogrāfis- 399. kaņepe, kaņupe... ku materiālu. 400. ķimenes, ķēmeles, ķinepes... (augs) „palīga” veidotāji, kā norādīts priekšvār- 401. nātra, nātre, dzeltene... dos, iecerējuši sastādīt jautājumu krājumu arī 402. pelašķi, peļaste, aitašķi... par citiem tematiem, piem., par zemkopību, 403. pērkuones, zvēres... (augs, Rapha- mājsaimniecību, zvejniecību un zivīm, mežu, nus raphanistrum) medniecību un meža dzīvniekiem, dabas 404. ravēt, revēt... parādībām, radiniekiem un to attieksmēm, 405. pīpene, baltā puķe, pūdējuma u.c.tematiem.18 puķe... tematiskais „palīgs” par lopkopību ir visai 406. pumpurs, pupurs, pipurs...” 15 plašs, tajā ietvertie jautājumi aptver vispārī- 20. gs. 60. gados zA valodas un lite- gas ziņas šai nozarē, piem., kādi mājlopi tu- ratūras institūtā sāk izstrādāt „palīgus” un rēti, kurus dzīvniekus uzskata par mājlopiem, „Aptaujas” leksikas pētīšanai tematiskajās kā tos saimnieciski izmanto, kādas bija ga- grupās. nības, lopu mītnes un barība. te ir jautājumi par mājlopiem — cūkām, govīm, zirgiem, aitām, kazām un arī par mājdzīvniekiem — Palīgi apvidvārdu vācējiem suņiem un kaķiem. Apvidu vārdu vācējiem sīki jānoskaidro „lopu anatomija, barošana, Palīgs apvidu vārdu vācējiem izmantošana, jāapraksta telpas, kurās tie mīt, I Lopkopība. Sastādījusi S. Raģe16 un viss cits, kas ar lopiem sakarā”19. pirmais „palīgs apvidu vārdu vācējiem” „palīgā” jautājumi izstrādāti ļoti detalizē- izstrādāts zA valodas un literatūras institūta ti, reizēm doti arī ieteikumi par aptaujāšanas dialektoloģijas un valodas vēstures sektorā, secību, piem., „vispirms ieteicams izjautāt kas tolaik atradies krišjāņa barona ielā 4. par senākiem laikiem, jo tikai tā visvairāk „palīga” priekšvārdos tiek pamatota lat- var iegūt vecos vārdus un noskaidrot senā- viešu valodas izlokšņu pētīšanas nepiecieša- ko dzīves veidu laukos”, vai arī „uzmanība mība — „izloksnes ir liela daļa dzīvās tautas veltījama arī tam, vai kādam no mājlopiem valodas, kas kuplina literāro valodu”, izlokš- nav divu nosaukumu, piem., auns un vucins ņu fakti noder valodas vēsturiskās attīstības (kurš nosaukums vecāks? kuru lieto biežāk? gaitas pētīšanai, tie ir izmantojami arī vēs- vai te nav kāda nozīmes nianse?)”20 „palī- turniekiem, arheologiem un etnogrāfiem tau- gā” parasti ir jautājuma teikumi, vietumis tas kultūras un vēstures pētīšanai, izlokšņu arī stāstījuma teikumi. jautājumi veidoti tā, fakti nepieciešami valodnieku tālāku mērķu lai tajos atbildētājam netiktu pateikts priek- sasniegšanai — latviešu valodas dialekto- šā gaidāmais vārds. piem., tematā Ganības,

70 pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts ganīšana, gans ir šādi izstrādāta instrukcija: kā sauc pazudušu aitu? kā labina pie sevis „jānoskaidro, kādas ganības ir bijušas senāk. jēru? kā sauc teķi un aunu mīlinot un rājot? kur tiek ganīti lopi pavasarī, kur vasarā, kur Aitas blēšanas attēlojums. kad aitas mēdz rudenī? kā sauc ganības purvā, mežā, klajā blēt? kā sauc aitas soļus (ejot, atskrienot, laukā? vai ganību nosaukumu ietekmē tas, lecot utt.)?”24 kurus dzīvniekus gana? varbūt to ietekmē ga- par katru mājlopu ir aicināts noskaidrot nībā augošie augi? kādi lopi kādās ganībās dažādus ticējumus un parašas, lai noskaidro- tiek ganīti? kuri lopi tiek ganīti kopā un kuri tu, kā mājdzīvnieks ticis aizsargāts no meža atsevišķi? vai neganīja kādreiz vairāku māju zvēriem, zagļiem, staignājiem, kā uzvesties, lopus kopā, un ja tā, tad cik māju lopus ganī- lai dzīvnieks būtu paklausīgs, vesels, lai pats ja kopā un kurus lopus? ganāmpulka lielums. saimnieks būtu veiksmīgs un laimīgs. kā ganības tiek norobežotas? kur un kādi lopi tiek turēti dienvidū? Aploki (kuriem lopiem, Palīgs apvidu vārdu vācējiem cik, kā tos izmanto utt.?). kādas bija gatves, II Zemkopība. Sastādījusi e. Kagaine25 kur lopus dzina? kā tās bija nožogotas. lopu „palīgā” „zemkopība” izstrādātas plašas ganīšana dienā un naktī. lopu dzirdināšana zemkopības tēmas — augsne un aramzeme ganībās (kad? kur? utt.). vai ir ganāmpulki (zemes nosaukumi, labības kultūru secība, lopiem pēc vecuma? vai šādiem ganāmpul- zemes platības mēra vienības, laika apstākļu kiem ir īpaši nosaukumi?”21 šā „palīga” jautā- ietekme uz augsni un sējumiem, jaunu ze- jumos parasti netiek minēti valodas piemēri, mes platību iekopšana), lauku darbi (zemes tikai atsevišķos gadījumos, piem., jautājot apstrādāšana, mēslošana, sēšana, labības un pēc govju un zirgu vārdiem: siena pļaušana, labības kulšana, vētīšana, „kādā krāsā senāk vairāk bija govis (mel- labības mēra vienības), labības un zālāju kul- nas, sirmas, pātas, ziedainas u.c.)? vai go- tūras (rudzi, kvieši, mieži, auzas, griķi, jaukti vij nosaukumu deva 1) pēc spalvas krāsas sēta labība, āboliņš, zālāji u.c.), tehniskās (ziedaļa, zīmaļa, sarķe, raibaļa, melluža, kultūras (lini, kaņepes, kartupeļi, kukurū- dūmaļa u.c.), 2) pēc zīmīgiem krāsu lau- za, kāposti, bietes, burkāni, kāļi, rāceņi u.c. kumiem, ragu lieluma un veida, 3) pēc tās garšaugi), zemkopības darbarīki (spīļu arkli, dienas, kādā govs ir dzimusi (pirmaļa, otaļa, dzelzs arkli, ecēšas, zemes ruļļi un šļūces, trese utt.)? 4) citi ļoti parasti govs nosaukumi sētuves, izkaptis, grābekļi, dakšas, spriguļi (Slaune u.c.).”22 „kādā krāsā senāk bija zirgi un kuļamās vāles, kuļamie ruļļi, kratāmās (zili, sirmi, seķaini, pāti, dumji, bēri u.c.)? restes, vētījamie sieti u.c., siena un labības [.. ] dažādi zirgu nosaukumi pēc spalvas un žāvējamie koki, jaunāko laiku lauksaimniecī- krēpju krāsas (bēris, sirmulis, seķis, mel- bas darbarīki (zāles un labības pļāvēji, kuļ- nais, dumjais, lauķis u.c.).”23 mašīnas). palīgs apvidvārdu vācējiem ir labi jautājumi veidoti tā, lai atbildēs iegūtu izmantojams, jo te līdzās daudzpusīgiem jau- dažādu vārdšķiru vārdus, ne tikai substantī- tājumiem ievietoti arī izlokšņu valodas fakti. vus, piem., īpaši ir jautājumi pēc skaņu ver- piemērs: „kā sauc kartupeļu novākšanas biem, interjekcijām. piemēri: „kā sauc aitas darbību (piem., kartupeļus dzīt, jemt, kār- mīlinot un kā sauc tad, kad uz tām rājas? kā pīt, kasīt, ķepīt, lasīt, maukt, raust, rakt, sauc uz aitām, kad tās dzen ganos, kā sauc sukīt, vākt, vilkt u.c)?”26 palīga sastādītāja tad, kad dzen no ganiem mājās? kā sauc, rosina vākt arī tautas parašas, ticējumus un kad tās dzen kūtī, un kā tad, kad grib atšķirt dabas vērojumus. palīga veidošanā izmanto- kalpu aitas no saimnieku aitām? kā sauc uz ta etnogrāfiskā literatūra — A. bīlenšteina, aitām, kad tās iet labībā, un kā sauc, kad tās l. dumpes un i. leinasares publikācijas, kas grib pie sevis pielabināt? kā sauc klāt aunu? norādītas izmantotās literatūras sarakstā.

71 LETONIKAS AVOTI

Apvidvārdu vācēja darbs virzīts uz precizitā- ieviesti pēdējos gados; kā pārmainījušies zvej- ti tā, lai nosaukums saistītos ar etnogrāfisko nieka dzīves un darba apstākļi; kāda nozīme reāliju, lai vācējs iegūtu ne tikai nosaukumu, (pamatdarbs, blakus nodarbošanās) zvejnie- bet arī precīzu norādi par lietu, uz kuru tas cībai ir bijusi un ir tagad attiecīgajā apkārtnē attiecas. Apvidvārdu vācēja darbu atvieglina utt.”29 sastādītāja norāda uz nepieciešamību „palīgā” ievietotie zemkopības darbarīku at- „sīki un precīzi aprakstīt zvejas rīkus un tos tēli. palīga priekšvārdos ir norāde: „ja dar- palīgrīkus, kas tiek izmantoti darbā”30. barīki u.c. priekšmeti, par kuriem stāsta tei- palīgā izstrādātie jautājumi papildināti cējs, neatbilst tiem, kuri doti „palīga” attēlos, ar daudziem attēliem un izlokšņu valodas materiāla vācējam jādod savs zīmējums vai piemēriem, kas attiecināti gan uz zvejas rī- fotoattēls. materiālu vācējs var arī atsaukties kiem, gan zivīm. te ir vairākas tematiskās uz citiem publicētiem izdevumiem, kuros sa- grupas: jūras [piekrastes] zveja un zvejas rīki stopami attiecīgo etnogrāfisko reāliju — dar- (āķi, jūras murdi, tīkli, vadi, modernie zvejas barīku u.c. priekšmetu, kā arī mašīnu attēli, rīki, zvejas rīku piederumi), saldūdeņu zveja precīzi norādot izdevuma nosaukumu, izdo- un zvejas rīki (āķi un makšķeres, aizsprosta šanas gadu un lappusi.”27 leksikas materiālu zvejas rīki, brienamie zvejas rīki, tīkli, vadi), vākšanā izmantotās metodes nosaukums — tīklu aušana, krāsošana, žāvēšana, lāpīšana reālija ieviešanā lieli nopelni mūsu etnogrā- u.c., laivas un to piederumi (vienkoča laivas, fiem, īpaši s. cimermanim. dēļu laivas — airu un buru laivas), vēji, laiks, priekšvārdos skaidroti izmantotie termi- jūra un zvejas vietu reljefa nosaukumi, zivis ni — senākie laiki ’19. gs. un 20. gs. sā- (vispārīgi jautājumi par zivīm, zivju apstrāde, kums’, mūsdienas ‘pēdējie 20–15 gadi, pēc izmantošana), vēži un vēžošana. kolektīvo saimniecību nodibināšanās’, t.i., paraugam vienkoča laivas apraksts: padomju pēckara laiks — 20. gs. 50., 60. „kā sauc laivu, kas pagatavota no viena gadi, zemnieku saimniecības ‘gan 19. gs. koka (blucene // bluķene // bullis// bullītis// un 20. gs. sākumā iepirktās saimniecības, buozīte //dubica // čole // jēlausis // kama // gan jaunsaimniecības pēc 1920. g. zemes kuoce // ločka //muldiņa // pēlīte// sile// vien- reformas’. kuoce //vienkuocis u.c.)? no kāda koka (ap- ses, egles, priedes) izgatavo vienkoča laivas? Palīgs apvidu vārdu vācējiem cik lielam jābūt koka stumbra apkārtmēram? III Zvejniecība kā un ar kādiem darbarīkiem nodarina koka Sastādījusi B. Laumane28 stumbru? kā iezīmē vietu, kas ir jāizdobj „palīga” veidotāja b. laumane norāda, ka tukša? kā izcērt to tukšu? kā rīkojas, cērtot zvejniecība blakus zemkopībai un lopkopībai bluķim tukšu vidu, lai atstātu ārējās malas un ir latvijas iedzīvotāju svarīgākā saimniecības dibenu viscaur vienādā biezumā?” jautāju- nozare un tai ir sava specifiska leksika. palīga miem pievienots attēls ar vienkoča laivas vei- sastādītāja ievadā aicina vākt ne tikai zvejnie- dolu — 40. zīm.31 „palīgā” lūgts noskaidrot cības leksiku, bet pievērst uzmanību arī vēs- 35 zivju nosaukumus, kas ievietoti k. mīlen- turei un etnogrāfijai: „.. apvidvārdu vācējiem baha „latviešu valodas vārdnīcā” un par ku- ir svarīgi ne tikai pierakstīt zvejniecības leksi- riem nav skaidrs, kuras zivis tie apzīmē. tas ku, bet vienmēr noskaidrot arī citus apstāk- liecina, ka, „palīgu” izstrādājot, ir izmantota ļus: kad, ap kuru laiku attiecīgie darbarīki ir ne tikai etnogrāfiskā literatūra, kas norādīta parādījušies, no kurienes tie nākuši; vai agrāk literatūras sarakstā, bet arī valodnieciskā li- tie rīki nav saukti kādā citā vārdā, kad ienā- teratūra. cis jaunais nosaukums; kādi jauni vai uzlabo- palīgam pievienots pielikums ar 74 zivju ti rīki tagad aizstājuši vecos, kādi darba rīki sarakstu, kurā norādīts zivju sugas literārais

72 pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts nosaukums, izlokšņu nosaukums, latīniskais auduma sējuma veidi — dažādu audumu sē- nosaukums, zivs apraksts un attēls. piemērs: jumu kombinējumi, dreļļu audumi; audumu „53. Sapals // sapulis // stiepats // turba.../ velšana; audekla balināšana; audēju apmā- Leuciscus cephalus (l.)/. sapals ir paliela cīšana), linu, kaņepāju un vilnas apstrādā- (garumā līdz 50–60 cm), rijīga saldūdens šanas rīki un aušanas piederumi (mīstīklas zivs, zvīņas lielas, zeltainas ar melnu apmali. un kulstīklas; susekļi un kārstuvji; vērpjamie krūšu un vēdera spuras oranžsarkanas, mu- un spolējamie rīki; tītavas; velku koki u.c. guras un astes spuras — melnas. līdzīga bal- audekla vilkšanā nepieciešamie piederumi; tajam sapalam.” zīmēts sapala attēls.32 aužamie stāvi). jautājumos ir minēti izlokšņu valodas pa- Palīgs apvidu vārdu vācējiem raugi, piem., noskaidrojot audumu veidus, IV Vērpšana un aušana tiek jautāts: „kā sauc dreļļu audumus (piem., Sastādījusi e. Kagaine33 drellis, plāmītis, plāmšu audums, slēžu au- „palīga” ievadā autore dod padomus iz- dums, astuoņu nīšu audums, divpadsmit lokšņu leksikas vācējiem, kā strādāt lauku nīšu audums u.c.)? kādas ir dreļļu audumu ekspedīcijās: „par teicējām izraugāmas vecā- raksturīgākās pazīmes? kādi ir dreļļu audumu kās paaudzes sievietes, kas pašas prot vērpt raksti? kādi ir raksturīgākie sējumi dreļļu au- un aust vai vismaz atceras šo darbu veidus dumiem? trīnīša drellis. Atlasa drellis. kurus un paņēmienus.” „palīgs” ir tikai palīglīdzek- dreļļu veidus dēvē par „īstajiem” jeb „liela- lis, kas varētu palīdzēt risināt sarunas ar tei- jiem” dreļļiem?”36 palīga tekstā iestrādāti 34 cēju, [..] materiāla vācējiem jāliek lietā arī attēli ar aušanas un vērpšanas rīkiem un pie- sava ierosme un jārīkojas atkarā no konkrē- derumiem, ar numuriem uzrādot rīku deta- tiem apstākļiem.”34 dodot savus zīmējumus ļas. nobeigumā — izmantojamās literatūras vai fotoattēlus, „materiālu vācējam obligāti saraksts. jānumurē tajos attēloto rīku daļas, lai precīzi varētu pateikt, kā kuru no daļām sauc, [..] Palīgs apvidu vārdu vācējiem vācot leksiku par dažādiem audumu veidiem V, VI, VII, VIII, IX. Noskaidrojamie un audumu sējumiem, vēlams pievienot klāt vārdi. Sastādījusi D. Zemzare37 nelielus attiecīgo audumu gabaliņus parau- „palīgos „noskaidrojamie vārdi” ir atspo- gam, kā arī auduma sējuma un nītījuma zī- guļots ļoti plašs valodas materiāla vākums, mējumus”35. palīga ievada tekstā norādīts uz apkopoti vairāk nekā 8 tūkstoši vārdu, kas sa- „instrukciju apvidu vārdu vācējiem”, kas būtu kārtoti piecās grāmatiņās no 5. līdz 9. izdevu- izmantojama darba veicējiem. mam. katrai grāmatiņai ir piecu lappušu garš „palīgs” par aušanu un vērpšanu ir deta- ievads, tā teksts atkārtojas katrā nākamajā lizēti izstrādāts, precīzi jautājumi, izdevums „palīgā”, jo ir iepriekšējā izdevuma noskaid- bagātīgi ilustrēts ar izlokšņu leksiku un attē- rojamo vārdu turpinājums. piektajā „palīgā” liem. balstoties uz etnogrāfu A. bīlenšteina ir sakopoti noskaidrojamie vārdi no alfabēta un A. Alsupes publikācijām, ir apskatīti šādi sākuma līdz burtam j, sestajā — no k līdz ō, temati — linu, kaņepāju un vilnas apstrāde septītajā — ar burtu p un r, astotajā — ar bur- mājas apstākļos (linu un kaņepāju mīstīša- tu s un devītajā — no burta līdz alfabēta na, kulstīšana un sukāšana; vilnas kāršana; beigām,” ievadā raksta „palīgu” sastādītāja. vilnas, linu, pakulu un kaņepāju vērpšana; „noskaidrojamo vārdu” autore daina dziju tīšana un šķeterēšana; dziju un audu- zemzare pamato tematikas nepieciešamību: mu krāsošana), audekla aušana un apstrāde „daudzos krājumos un vārdnīcās, kā arī daiļ- (audekla vilkšana uz velku kokiem; audekla literatūrā ir atrodami vārdi, kuru nozīmes ir likšana aužamos stāvos, nītīšana un aušana; tikai daļēji zināmas vai nav zināmas nemaz.

73 LETONIKAS AVOTI

visvairāk šādu vārdu ir k. mīlenbaha „latvie- maz jānoskaidro savas puses un tuvāko ap- šu valodas vārdnīcā.” [..] Akadēmiķis j. en- vidu neskaidrie vārdi pēc „palīga” otrā daļā dzelīns 1953. g. sākumā ierosināja šā darba atrodamajiem vietu reģistrējumiem”43. ievadā autori izrakstīt un apkopot šādus vārdus ar aprakstīts arī „palīgu” tehniskais iekārtojums, nenoskaidrotām nozīmēm no me un eh, rakstība un lietotās zīmes. uzsvērdams nozīmju noskaidrošanu par stei- dzamu uzdevumu.”38 Palīgs apvidu vārdu vācējiem „palīgā” noskaidrojamie vārdi kārtoti di- X Apģērbs, tekstīlijas, apavi vās daļās, pirmajā daļā tie ir tādā alfabētiskā Sastādījušas e. Kagaine un S. Raģe44 kārtībā, kāda ir me un eh, „noskaidrojamiem „palīgā” ietverti galvenie jautājumu cikli vārdiem pievienoti nepilnīgie nozīmju skaid- par apģērbu, tekstīlijām un apaviem, kā arī rojumi, ja tādi ir, zināmās vārdkopas un tei- doti atsevišķu apģērba gabalu un apģērba kumi, kā arī minēti vārdu un piemēru avoti un piederumu (galvenokārt senāko laiku ap- izplatības vai uzrakstīšanas vieta”39. ģērba piederumu) shematiski zīmējumi, — piemērs: ievadā raksta „palīga” sastādītājas. „palīgā” „čēveris (rakstīts ar če-)? : svainīt manu, izstrādāti jautājumi par piecām tematiska- čēverīt! ld 30673. var. lubānā. me. jām apakšgrupām: i.sieviešu apģērbi (veļa, čigris ? : puika saliecies čigrī („kā kamuo- apakšsvārki, kleitas, auduma jakas un blū- lā, luokā’”) mežamuižā. me. zes, priekšauti, sieviešu mēteļi, virsjakas, čiguris? : tu, gailīt, čigurīt (var.: ķigurīt, kažoki u.c. virsdrēbes, sieviešu galvassegas, ķikurīt)! ld 25028. 2.var. sinolē. čigurs rkr. sietavas un auti, jostas un prievītes). ii. vī- xvii,131 Alūksnē. me i”40. riešu apģērbi (vīriešu krekli, bikses, svārki, „palīgos” otrajā daļā — vietu rādītājā vestes, kaklauti, vīriešu mēteļi un kažoki, „noskaidrojamie vārdi ir grupēti parastajā vīriešu galvassegas). iii. tekstīlijas (segas, alfabētā pēc vietām, no kurienes tie zināmi. palagi, spilveni un spilvendrānas, gultasmaisi mūsu rakstnieku lietotie vārdi ievietoti pēc un pēļi, dvieļi, galdauti, aizkari). iv. Adījumi viņu dzimšanas vai bērnības dzīves vietas, ja un tamborējumi (cimdi, zeķes, adītas aproces tām ir konstatēts ciešāks sakars ar attiecīgā un stilbiņi, adītas jakas, džemperi u.c., adīti autora leksiku”41. lakati, šalles). v. Apavi (vīzes, pastalas, zāba- piemērs: ki un kurpes, botes un galošas, koka tupeles). „stukmaņi (sk. arī pļaviņas) — audiņš, jautājumi sastādīti, izmantojot plašu et- čagums, čeberkājis, driķēties, dzelnis, grete- nogrāfisko un izlokšņu valodas materiālu, un, lēt, izsmaulāt kā rāda izmantotās literatūras saraksts, tie ir stūri — bule: bullis pētnieču A. Alsupes un m. slavas etnogrā- sunākste — (saldanā) gaļa, jaunguovs- fiskie pētījumi, vēstures institūta Arheoloģijas piens”42. un etnogrāfijas sektora fonda materiāli, kā arī sastādītāja „palīgos” piedāvā izlokšņu izdevumi par latvju rakstiem. ilustrācijai frag- materiāla vākšanas metodi — vārds un tā ments no „palīga” nodaļas „vīriešu ziemas nozīme ārpus konteksta, par atbalstu apvidu cepures”: vārdu vācējiem vārdu nozīmes skaidrošanā ir „kā sauc ziemas ādas cepuri (piem., uzrādīta izrakstītajā literatūrā atrodamā vārda ādene, ādnice u.c.). vai ziemas cepurēm nozīme vai valodas piemērs, protams, ja tāds bija īpaši nosaukumi atkarā no tā, no kādas ir bijis. ādas cepure gatavota (piem., aitnīca, jēre- „palīgos” aptaujājamo vārdu skaits ir ļoti ne, jērnīca — aitādas cepure; zaķene, zaķ­ liels un „ja apvidu vārdu vācējiem nav laika nīca — zaķādas cepure u. tml.)? kā šuva pārrunāt ar teicējiem visus vārdus, tad vis- cepures?”45

74 pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts

Palīgs apvidu vārdu vācējiem lākturu zīmējumi.47 izstrādātajos jautājumos XI Apgaismošana iekļauts arī konstatētais izlokšņu materiāls. Sastādījusi B. Bušmane46 piemērs: tematiskajā grupā „Apgaismošana” „kā veidoti svečturi, kas domāti apgais- ietverti jautājumi par 19.gs. un 20.gs. sāku- mošanai kūtī, rijā u.c. saimniecības ēkās, mā lietotajiem telpu apgaismošanas rīkiem ceļa apgaismošanai u.tml.? kur, kādus dar- un līdzekļiem, kad latvijā apgaismošanai bus strādājot, lietoja pārnesamos lākturus? maz lietota elektrība. Arī cilvēku, kas dzīvo- kā parasti sauca šos svečturus (piem., fo- juši šajā laikā un varētu sniegt šādas ziņas, nars, lākteris, lākturis, lankters, latarnis, kļūst arvien mazāk. kaut arī b. bušmane latęrna, lukteris, lukturis, lukturs, panars, norāda, ka „apgaismošanas līdzekļi un paņē- piedarba latarnis, rijas lukturis, ugunslāktu- mieni maz aplūkoti arī etnogrāfiskajā litera- ris, vējlukturis u.c)?”48 tūrā,” tomēr viņa izmantojusi visai plašu lite- ratūru (17 vienības), kurā ir kādas ziņas par Palīgs apvidu vārdu vācējiem šo tematisko grupu, piem., k. barona raksts XII(1), XII(2) Ēdieni „sveču vietā dedzināmas lietas” „pēterburgas Sastādījusi B. Bušmane49 Avīzēs”1863., vai dažādu autoru raksti „bal- xii „palīga” „ēdieni” abas daļas, kas katra tijas vēstnesī” 1891. g., izmantoti vēstures iznākušas atsevišķās grāmatiņās, ir ar kopēju muzeja pieminekļu valdes materiāli, ekscer- ievadu abām daļām xii(1) un kopēju satura pēta k. mīlenbaha „latviešu valodas vārdnī- rādītāju xii (2) beigās un secīgu lappušu nu- ca” izlokšņu materiāla iegūšanai. merāciju, kas no xii (1) turpinās xii (2) daļā. jautājumu tematika ir šāda: i. Apgais- ievadā sastādītāja, līdzās norādēm par mošanas līdzekļu iegūšana un pagatavoša- temata nozīmīgumu, aizrāda, ka „dažās iz- na — visprimitīvākie apgaismošanas līdzekļi loksnēs gluži atšķirīgus ēdienus sauc vienā (skali, to pagatavošana, lietošana, ticējumi), vārdā, tādēļ nepieciešams minēt ēdiena izej- sveces dakts, sveču tipi (vaska, tauku sve- produktus un sīki aprakstīt katra ēdiena ga- ces, to pagatavošana, kaņepju un citu augu tavošanu”50. eļļas izmantošana apgaismošanā, petroleja); palīga sastādīšanā izmantoti gan etnogrā- ii. Apgaismošanas ietaises, rīki — ceplītis, fu pētījumi, gan pavārgrāmatas, gan bagāts skalturis, svečturi (galda, sienas, grīdas, izlokšņu leksikas materiāls, kas iegūts no griestu, pārnesamie), dažādas lampas (ka- k. mīlenbaha „latviešu valodas vārdnīcas”, ņepju eļļas lampiņa, ploška, karbīda lampa, zA valodas un literatūras institūta izlokšņu petrolejas lampa), dažādi citi apgaismoša- materiāliem un zA vēstures institūta Arheo- nas rīki, vēžojot vai zvejojot naktī, ielu un loģijas un etnogrāfijas sektora fonda materiā- māju apgaismošanai, kabatas lukturītis. iii. liem. tāpēc arī iespējamo jautājumu atbilžu ierīces apgaismes līdzekļu un rīku iegūšanai ilustrācijai ir sevišķi bagāts tautas valodas un lietošanai — sveču gatavošanas rīki, ierī- vārdu krājums. piem., sastādot jautājumus ces sveču glabāšanai. iv. Apgaismošana ar par kausētu tauku pārpalikumiem, „palīga” elektrību. autore ievietojusi 129 šā produkta nosauku- „palīga” izstrādē izmantota metode — mus.51 etnogrāfiskā reālija un tās nosaukums, „palī- sastādītāja b. bušmane šajā sakarā pa- gā” daudzu etnogrāfisko reāliju attēli, skaitā skaidro: „„palīgā” ēdieniem doti jau zināmie 56, bet bieži vien vienā attēlā apkopoti vai- nosaukumi izloksnēs; tādējādi norādīts, ka rāki atsevišķu reāliju zīmējumi, piem., vei- minēto ēdienu dažādos apvidos sauc dažādi. dojot jautājumus par pārnesamiem svečtu- līdz ar to jūsu novadā pazīstamo ēdienu no- riem jeb lākturiem, 34. att. ir septiņi dažādu saukumi jau var būt minēti, tomēr materiālu

75 LETONIKAS AVOTI

vācējam tie jāpieraksta ikreiz no jauna, jo Palīgs apvidu vārdu vācējiem bieži vien, lai gan ir zināma vārda forma un XIII Izsauksmes vārdi nozīmes, nav skaidra kāda nosaukuma izpla- Sastādījusi D. Zemzare54 tība, ko ir svarīgi zināt valodniekiem, etnogrā- „palīga” sastādītāja grāmatiņā ievieto- fiem, vēsturniekiem u.c. materiālu vācējam jusi lielu izsauksmes vārdu krājumu, ap pie- jānoskaidro, kā vienu un to pašu ēdienu sauc ciem tūkstošiem vārdu, kas, kārtoti alfabē- vecākā un jaunākā paaudze [..].”52 ir aicinā- tā un izvietoti lappusēs divās slejās, aptver jums pierakstīt ticējumus un citus folkloras 110 lpp. un ir „palīga” i daļa. ii daļā izsauks- materiālus. mes vārdi grupēti tematiski, aptverot mudinā- „palīgs” xii (1) aptver izlokšņu materiāla juma vārdus, balsis un skaņas un izsaukuma vācējam izmantojamos jautājumus par šā- vārdus, un aptver 16 lappuses. dām tēmām: i. uzturs, ēdiens, ēdienreizes. palīga ievadā d. zemzare norāda meto- ii. maize, maizes izstrādājumi un maizes diku, kā apvidu vārdu vācējs varētu strādāt ēdieni (milti, to sagatavošana, maize, klaipa ar izsauksmes vārdiem: „vispirms lūdzam maizes veidi, dažādas citas maizes, pīrāgi). iepazīties ar „palīgā” ietilpinātajiem izsauks- iii. grūbu, putraimu un miltu ēdieni (biez- mes vārdiem un atzīmēt, kādus no tiem un ar putras, kūča, grūdenis, sutnes, auzu miltu kādu nozīmi jūs paši lietojat, kad un kur tos ēdieni, pankūkas). iv. šķidrās putras, zupas. esat dzirdējuši. lūdzam pierakstīt teikumus v. kartupeļu, sakņu un savvaļas augu ēdieni. ar izsauksmes vārdu lietojuma piemēriem vi. pākšaugu ēdieni. vii kaņepju ēdieni. un atzīmēt visus zināmos šo vārdu variantus „palīga” xii (2) daļā ir astoņas nodaļas: (piem., aicinot cāļus, sauc ne tikai cib!, bet viii. piens un piena izstrādājumi. ix. gaļa arī cibu! cip!), kā arī, cik reizes izsauksmes (gaļas gabalu nosaukumi, gaļas apstrāde un vārdu atkārto, atdarinot putnu dziesmas, uzglabāšana, atsevišķi gaļas ēdieni un tauki). trokšņus utt. (piem., dzilnas klidzināšanu at- x. zivju ēdieni. xi. olu ēdieni. xii. sēņu darina ar kli­kli­kli!). pēc iespējas jācenšas ēdieni. xiii. mērces, aizdars, garšvielas. xiv. vārdos rūpīgi atzīmēt garumus un intonāci- saldie ēdieni. xv. dzērieni. jas.”55 vēl sastādītāja norāda, ka svarīgi ir „palīga” metodiskās apdares piemērs atzīmēt darbības spēcīgumu, ātrumu, ar kā- par krējumu: „kā ieguva krējumu senāk? kā diem vārdiem izsauksmes vārds var savieno- tagad iegūst krējumu? kur salej pienu no- ties, kā arī jebkuru vārdu, ko lieto izsauksmes stādināšanai? kā saka, kad ļauj krējumam vārda nozīmē. atdalīties, nostāties piena virspusē (piem., „palīga” ii daļā izsauksmes vārdi, kā jau nuostādināt pienu)? minējām iepriekš, grupēti tematiski. piemērs: vai lieto īpašu plātsveida trauku piena „kā skubina zirgu: nostādināšanai? Aprakstīt šī trauka veido- Audū, nī, nia, niū, na, nā, no, nō, nu, jumu. cik ilgi nostādina pienu? kad nosmeļ nū, nuu, nuū, nūū, ņū, ņuū, vadz, vadzi, krējumu? kā saka par darbību, kad no pie- vadzī!”56 na nosmeļ krējumu (piem., aizkriet, at- šķirt, kamaruot, krainīt, kraistēt, kraistīt, Palīgs apvidu vārdu vācējiem krastīt, kreimuot, kreinīt, kreistīt, krejāt, XIV Skaņu vārdi kreju muot, krejuot, krējuot, krēmuot, kriet, Sastādījusi D. Zemzare57 ķērnēt, nuogrābuot krējumu, nuojemt kreimu, xiv „palīgs” ir tematiski cieši saistīts ar nuokarnīt, nuoņemt kreimu, nuoslankšķīt, iepriekšējo xiii „palīgu apvidvārdu vācējiem. nuosmalstīt, nuosmelt krejumu, nuosmelt izsauksmes vārdi”. sastādītāja d. zemzare to pienu, skrejuot, smalstīt, vākt krējumu norāda xiv „palīga” ievadā, jo „latviešu valo- u.c.)?”53 dā ir liels skaits substantīvu un verbu, kuriem

76 pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts pamatā ir dažādu dabas skaņu un trokšņu ēst ar patiku, ar lielu apetīti (bricuot, atdarinājumi”58. palīgā ievietots liels skaits čampāt, grapēt, gumzīt, kamsāt, kauņāt, skaņu nomenu un verbu, kas kārtoti alfabē- klampāt, klepēt, klesēt, klezēt, klomsīt, tā., piem., kauce, kaucis, kaucuoņa, kauka, kludzīt, kluinīt, kluncēt, ķamzāt, ķaulēt, ķē- kaukala, kaukuoņa, kauķis, kaušķis59. sa- mēt, ķemmēt, ķēpāt, ķusēt, lampāt, lamsīt, stādītāja ievadā raksta: „sastādot xiii un xiv leksēt, lopsīt, luocīt, lupīt, meknīt, ņabuot, „palīgu”, izmantoti autores vākumi izloksnēs, ņukāt, rīt, skulbāt, smecēt, vanckāt, vandīt folklorā, vecākajā un jaunākajā literatūrā un iekšā, zuotēt) 64. periodikā un skaņu verbu reģistrējumi k. mī- sastādītāja aicina apvidvārdu vācējus lenbaha un j. endzelīna „latviešu valodas pierakstīt arī folkloras materiālu — tautas- vārdnīcā” (i–iv, 1923–1932) un j. endzelī- dziesmas, sakāmvārdus, parunas, mīklas, na un e. hauzenbergas „papildinājumos un pasakas, teikas un ticējumus, kam sakars ar labojumos k. mīlenbaha „latviešu valodas aplūkojamo tematiku. vārdnīcai” (i–ii, 1934–1946).”60 metodiskā izstrādne „Lauku ēkas” Palīgs apvidvārdu vācējiem Sastādījusi Dz. Paegle65 XV metodiski materiāli sarunām šī metodiskā izstrādne veidota pēc tādiem Daba. Cilvēks pašiem principiem kā „palīgi”. te ietverti jau- Sastādījusi B. Bušmane61 tājumi par zemnieka sētas un ciema izvieto- „palīgā”, kā raksta pati sastādītāja, „ap- jumu un izveidojumu, par dzīvojamās mājas kopoti temati, kas saistās ar dabu, tās re- celšanu, iztaujājot par pamatiem, sienām, sursu izmantošanu, ar cilvēku, tā fizisko un jumtu, griestiem, bēniņiem, grīdu, logiem, psihisko īpašību raksturojumu, kā arī ģimeni durvīm, kāpnēm, par ēkas apkuri un dekora- un radniecības attieksmēm”62. „palīga” tema- tīvo apdari, telpu iedalījumu un iekārtojumu. tika reizēm sasaucas ar citām jau izstrādā- sagatavoti jautājumi par vasaras virtuvi, riju, tām tematikām, sk. „palīga” i daļu „daba un klēti, pirti un kūti, par visu šo nosaukto ēku tās resursu izmantošana”. tādos gadījumos celšanu, iekārtojumu un izmantojumu. jau- sastādītāja atsaucas uz sīkāk izstrādātajiem tājumiem pievienoti ēku un konstruktīvi sa- jautājumiem attiecīgajā „palīgā”, piem., „pa- režģītāko reāliju shematiskie zīmējumi. ēku līgs” zemkopība (1964) (9., 29. lpp.), zvej- attēlus un shematiskos zīmējumus veidojis niecība (1964) (17., 19., 39., 46. lpp.), mākslinieks juris siliņš, kas dara šo izdevu- lopkopība (1963) (36. lpp.), skaņu vārdi mu krāšņāku. jautājumi papildināti ar iespē- (1971) (67. lpp), apvidvārdu aptauja „putni” jamiem izlokšņu valodas piemēriem. palīga (1971) (38. lpp.). „palīga” ii daļā „cilvēks. sagatavošanā un materiāla vākšanā ir izman- ģimene” ir līdz šim maz skarta tematika šāda tota metode reālija–nosaukums. tipa izdevumos. „palīga” beigās ievietota ins- lauku ēku tematiku izstrādājot, autore trukcija par izlokšņu materiālu vākšanu un izmantojusi etnogrāfu publikācijas — s. ci- pierakstīšanu.63 mermaņa monogrāfiju „latviešu tautas dzī- jautājumi reizēm izstrādāti konspektī- ves pieminekļi. celtnes un to iekārta”(1969), vi, bet bagāti ilustrēti ar valodas materiālu, A. krastiņas „zemnieku dzīvojamās ēkas piem., tematā „leksika, kas saistās ar ēša- vidzemē klaušu saimniecības sairšanas un nu un dzeršanu” apraksts veidots šādi: „a) kapitālisma nostiprināšanās laikā”(1959). ēst (baudīt, ieturēties, mieluoties, miltīt, izlokšņu piemēri ņemti no k. mīlenbaha sormēt, šēmāt [ar plato ē], ammāt, ņam- „latviešu valodas vārdnīcas” un tās papildi- māt, ņęmmāt... — bērnu valodā); ēdējs, nājumiem, kā arī tā laika studenta m. Apiņa ēdājs. kursadarba „lauku dzīvojamā māja. Aptauja”

77 LETONIKAS AVOTI

(1978) un i. stikānes speciālā seminārā loģiskas būtnes, piem., debesu tēvs, zemes „dialektu leksika” izstrādātie jautājumi par māte; likteņa lēmējas: laima, dēkla, kārta; pirti (1977). dzīvības un auglības veicinātāji, piem., māra, piemērs metodiskajai apdarei par ēkas gariņš, tenis. tēli, priekšmeti u.tml., kam cil- logiem: „kā izcērt sienās logu ailas? kad to vēki ziedo un ko pielūdz — elks (dieveklis, dara? kā nostiprina baļķus logu malās? kā dieviņš, ęlka dievs, padievs). dievs (Debesu sauc loga ailu? ieluodas, ieluogs. kā sauc Tēvs, Debesu Valdnieks, Dievs Kungs, Radī- baļķi zem loga ailas? paluoda, paluodznieks. tājs, Tas Kungs, Visuvarenais).”69 kā sauc baļķi virs loga ailas? paluoda. kā veido loga ailas apdari? kā sauc loga ietvara Apvidvārdu aptaujas sānu daļas, augšu un apakšu? kā sauc loga līdztekus „palīgiem apvidvārdu vācējiem” apakšā paplatinājumu, kas iet pāri sienām? tika sagatavotas arī tematiskas „Apvidvārdu bēģelis, paluodze.”66 aptaujas”. tās veidotas, kā jau minēts ie- lai gan metodiskā izstrāde tika domāta priekš, pēc citas metodikas nekā „palīgi.” kā palīglīdzeklis studentiem dialektoloģijas tajās apkopoti jau savāktie izlokšņu leksikas praksēs, valodniekiem un etnogrāfiem, tomēr materiāli. valodas vācējs pasvītro aptaujas to izmantoja samērā maz, jo drīz vien pēc grāmatiņā minēto un izloksnē pazīstamo iznākšanas gandrīz viss metiens pazuda no vārdu vai papildina ar kādu tā fonētiski mor- universitātes latviešu valodas katedras. foloģisko variantu. parasti vārdi kārtoti alfabē- tā, bet ne vienmēr, jo izvēlēts cits prin cips — Palīgs apvidvārdu vācējiem vārdi kārtoti ligzdās vai pēc reālijas, pie vār- XVI metodiski materiāli sarunām diem var būt kādas norādes par to nozīmi Apdzīvotās vietas, iedzīvotāju ģimenes u.tml. bieži vien aptaujas sastādītājs izvirza un sabiedriskā dzīve kādas citas papildprasības, piem., aprakstīt Sastādījusi B. Bušmane67 nosauktās reālijas izskatu, lietošanu vai uzrā- priekšvārdos sastādītāja pamato temata dīt vārda citas nozīmes. izvēli — „pusotra gadsimta laikā notikušas lielas izmaiņas lauku iedzīvotāju ģimenes un Pirmā apvidvārdu aptauja. Sēnes sabiedriskajā dzīvē, darba organizācijā. visas Sastādītāja D. Zemzare70 šīs izmaiņas ir atspoguļojušās arī atbilstošajā d. zemzares sastādītajā apvidvārdu leksikā”68. sastādītāja aptvērusi šādu jautā- aptaujā „sēnes” apkopoti jau zināmie sēņu jumu tematiku — apdzīvoto vietu apraksts nosaukumi latviešu izloksnēs, to ir ap 1600. (zemes sadalījums, rentēšana), iedzīvotāji nosaukumi kārtoti alfabētā slejās no lappuses (lauku iedzīvotāji pēc materiālā stāvokļa, augšas uz leju, lai lapas labajā pusē būtu muižas kalpotāji, lauku iedzīvotāju saimnie- brīva vieta pierakstiem. sastādītāju interesē ciskā dzīve, ģimenes dzīve), sabiedriskā dzīve nosaukumu izplatība un identifikācija, kā arī (vispārīgs apraksts, tirdzniecība, nauda, tau- jaunu sēņu nosaukumi, kas nav vēl pieraks- tā pazīstamie mēri, skola un izglītība, baznīca tīti. Aptaujā sēņu nosaukumam nav klāt ne un reliģija, gadskārtu un darba ieražas, izprie- tā apraksts, ne latīniskais nosaukums, piem., cas), tautas māksla (mūzika un mūzikas ins- „kadiķu baravika; kailgalve; kaķpupiņš; ka- trumenti, tautas horeogrāfija). b. bušmane muolene; kanēļsēne; kapuciniete; karklene, „palīgā” ir ievietojusi arī īsus norādījumus par kārklene; kārklu sēne; kārvele; kāts/tievais izlokšņu materiālu vākšanu un pierakstīšanu. kāts, tievijs kāts/”71. līdzās „palīga” jautājumiem ir doti izlokšņu Aptaujas beigās ievietoti jautājumi,72 kas valodas vākumi. piemērs „palīga” mitoloģi- var dot būtiskas atbildes, jo tās nevar atklā- jas, maģijas un māņticības aprakstam: „mito- ties, jautājot tikai pēc vārda pazīstamības

78 pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts izloksnē, piem., „kā sauc sēni, ko neņem”, noskaidrojamie augu nosaukumi kārtoti „ko sper ar kāju”, „ko neēd”, „kas nav laba”? alfabētā gar aptaujas grāmatiņas lappuses suņa sēne, suņu sēne; vilka sēne, vil- kreiso malu, lai būtu brīva vieta pierakstam. ku sēne; mēslu sēne; raganas sēne, raganu Aptaujā ievietotie augu nosaukumi, kā norāda sēne; suņa beka, suņu beka; raganas beka, sastādītāja, ņemti no k. mīlenbaha „latviešu raganu beka.”73 valodas vārdnīcas” un tās papildinājumiem, nobeigumā ir jāiztaujā par dažādiem iz- kā arī no valodas un literatūras institūta ap- teicieniem — vārdkopām, frazeoloģismiem, vidvārdu krājuma. Aptaujā ievietoti ap 600 sakāmvārdiem, mīklām, nostāstiem, ticēju- vārdu. paraugam aptaujas fragments: „jānī- miem, pasakām un teikām, kā arī sēņu uz- tis, Jāņa sakne, Jāņa zāle, jāņuzāle, jerālis, glabāšanas veidiem un sēņu ēdieniem. jezupeņas, jezupeņi, jorģene, judru zāle, ju- odene.”79 otrā apvidvārdu aptauja. Zivis Sastādītāja B. Laumane74 Ceturtā apvidvārdu aptauja Aptauju par zivju nosaukumiem b. lau- Aizguvumi no Baltijas somu valodām mane veidojusi līdzās „palīgam apvidu vārdu Sastādītāja S. Raģe80 vācējiem „zvejniecība””, lai lūgtu atbalstu Aptaujā apkopoti vārdi, kas „aizgūti (vai latviešu izlokšņu zivju nosaukumu vākšanā, kurus viens no valodas pētniekiem uzlūko jo „mūsu arhīvā nav bagāta materiāla zivju par aizguvumu) no baltijas somu valodām, nosaukumiem, sevišķi par to izplatību”75. galvenokārt no lībiešu, igauņu vai somu valo- zivju nosaukumu saraksts ir sastādīts gal- das”81. Aptaujas mērķis ir noskaidrot jau zinā- venokārt pēc k. mīlenbaha un j. endzelīna mo aizguvumu izplatību un nozīmi. Aizguvu- „latviešu valodas vārdnīcas” un tās papildi- mi ņemti no k. mīlenbaha „latviešu valodas nājumiem. Aptaujā alfabēta secībā ievietoti vārdnīcas” un tās papildinājumiem, kā arī no ap 200 zivju nosaukumu, kas izloksnes zinā- tolaik zināmiem pētījumiem, piem., k. Abena tājam jāpasvītro un jāuzrāda to nozīme. un v. zepas disertācijām un citiem avotiem. piemērs: „līdaka, līdaga, līdęka, līdękla; „Aptaujā vārdi doti ligzdās, t.i., vienas cil- līnis, līns; luca, lucis, luncis; lucītis, luciņš.”76 mes vārdi doti vienā rindkopā. lai atvieglotu materiālu vācēju darbu, latviešu literārajai va- Trešā apvidvārdu aptauja lodai gluži svešiem vārdiem pievienots īss nozī- Noskaidrojamie augu nosaukumi mes skaidrojums, piem., misika ’meža pļava’, Sastādītāja I. Ēdelmane77 vai norāde uz šī vārda lietošanas sfēru, piem., Aptaujā tiek lūgtas atbildes par dažā- āris (zvejas rīka daļa). skaidrots tikai ligzdas diem augu nosaukumiem — „augstākajiem pirmais vārds.”82 piemērs: „kams, kama, augiem: 1) kokiem, 2) krūmiem, 3) lakstau- kamba, kamis; kami, kamas, kames, komi; giem, 4) graudzālēm (to starpā, visiem deko- kamputra; kamara, kamera, kamere ‘garoza’; ratīvajiem un krāšņuma augiem, visiem sav- kamma, kamba ‘āte (zivs)’; kandava ‘kaut kas vaļas un kultūraugiem), kā arī zemākajiem nelīdzens, lielām grambām’; kangars, kaugurs augiem — sporaugiem”78. lai augu identifi- ‘paugurs’; kangars ‘nodevējs’; kangas ‘stelles’; cētu, svarīgs arī auga izskats, augšanas vieta, kanika ‘neliels maizes gabals’83”. ziedēšanas laiks un izmantošana, un šādas ziņas ir jāuzrāda apvidvārdu vācējam, tā- Piektā apvidvārdu aptauja pat jāpasvītro izloksnē pazīstamais vārds un Zemkopības darbarīki jāapraksta tās reālijas, kurām ir tāds pats no- Sastādītāja Dz. Liepiņa 84 saukums kā augam, piem., gailene ‘puķe’ un Apvidvārdu aptauja ir papildinājums „pa- ‘sēne’, gailis — ‘mājputns’. līgam apvidu vārdu vācējiem. ii zemkopība”,

79 LETONIKAS AVOTI

ko sastādījusi e. kagaine 1964. g. Aptaujā pildjautājumiem, lai saņemtu atbildes, vai „zemkopības darbarīki” apkopotais valodas atšķiras putnu tēviņu un mātīšu nosaukumi, materiāls par zemkopības darbarīkiem ir kār- kādi nosaukumi ir perētājputniem, putnu ligz- tots trīs nodaļās pa sīkākām tematiskajām dām, kādas ir putnu ķermeņa daļas u.tml. grupām pēc metodes etnogrāfiskā reālija–no- Aptaujas sastādīšanai izmantots bagāts saukums. i nodaļā valodas materiāls kārtots materiālu vākums — gan k. mīlenbaha „lat- atbilstoši katram darbarīka veidam, tā de- viešu valodas vārdnīca” un tās papildinājumi, taļai, piem., spīļarkla nosaukumi, spīļarkla gan valodas un literatūras institūta apvidvār- daļu nosaukumi (balsts, lemesnīca, lemesis, du krājumi, gan institūta zinātnisko vārdnī- lemesnīcas šķeltā daļa, apīžas, spraislis (ko- cu sektora kartotēkas, gan folkloras sektora ciņš starp ilksīm), spandas, vērstuve)85, nevis fondu materiāli, gan dažādas publikācijas par dots viss nosaukumu krājums alfabētiskā se- putniem. cībā. ii aptaujas nodaļā ir lūgums noskaidrot piemērs aptaujas aprakstam no i da- atsevišķu vārdu nozīmes un vārdu lietojumu ļas: „zvirbuļu dzimta (Ploceidae). zvirbuļi pēc metodes nosaukums–reālija. iii nodaļā ir (Passer): ciguzis, čiguzis, ķaupis, sētu ķē- 27 papildjautājumi e. kagaines sastādītajam niņš, svīpurs, zigurs, zirbulis, zviguris, zvi- „palīgam” „zemkopība”. Aptaujā ievietoti trīs gurs, zvīgurs, zvipuris, zvirbulis, zvirķis, žīgu- zīmēti attēli. ris, žigurs, žīgurs, žirbulis, žvīgurs, žvingurs, Aptaujas sagatavošanā izmantoti dar- žvirblis. barīku nosaukumu izraksti no k. mīlenbaha mājas zvirbulis (P.domesticus L.). lauku „latviešu valodas vārdnīcas” un tās papildi- zvirbulis (p. montanus L.).” 88 nājumiem, kā arī no valodas un literatūras in- piemērs aptaujas aprakstam no ii daļas: stitūta apvidvārdu vākuma un vēstures insti- „[..] vanags, bezdelīgu v.(18), cāļu v.(19), tūta etnogrāfijas sektora krājumiem. Aptauju dzęltęnais v.(18), lietus v., lielais peļu v.(19), sastādot, izmantota etnogrāfiskā literatūra. męlnais v., utu v., vēja v.(18), vistu v.(19), Aptaujas apraksta piemērs: „spīļarkla daļu zivju v. (18), zviedru v. (17), zvirbuļu v. (19); nosaukumi: balsts; kluoķis; ragacis, ragalis, vankšķis (24); vārna, mazā v., męlnā v., sējas ragālis, ragela, ragi, ragulis, raguolis, ręgulis, v. (24), zaļā v., zilā v. (22); vērsis, ūdens v. rogačs, roguteņš; ruocinis, ruokas, ruoktu- (17)”89. rams; spala, spals; tureklis, turelis, turētava; vārpsts.” 86 Septītā apvidvārdu aptauja Aizguvumi no ģermāņu valodām Sestā apvidvārdu aptauja. Putni Sastādījis o. Bušs 90 Sastādītāja L. Smagare87 Aptaujā ievietots plašs aizguvumu vā- Aptaujas sastādītāja aicina pierakstīt kums. priekšvārdos pats sastādītājs norāda vārdus, kas saistās ar putnu nosaukumiem, to skaitu — ap 1500 vārdu, kas aizgūti no to dzīves veidu un dziesmām. Aptaujā vācu (lejasvācu, augšvācu, baltijas vāciešu izveidotas divas daļas. i daļā (5.–34. lpp.) sarunvalodas) un zviedru valodas. Aptaujā vārdi kārtoti pēc latvijas psr dzīvnieku ievietoti arī tādi aizgūti vārdi, kas latviešu noteicēja kārtās, dzimtās, ģintīs un sugās valodā ienākuši ar igauņu vai krievu valodas (gandrīz 300 sugu) kopā ar to latīniskajiem starpniecību, arī latviski vārdi ar ģermāņu cil- nosaukumiem. iedalījums ilustrēts ar izloks- mes izskaņām. Aptaujas mērķis ir noskaidrot nēs konstatētiem putnu nosaukumiem, bet ii aizgūto vārdu izplatību un to nozīmes, kādus daļā (35.–48. lpp.) putnu nosaukumi kārtoti citus, aptaujā neminētus, vārda fonētiski alfabētiskā secībā ar atsauci uz lappusi, kurā morfoloģiskos variantus. Aptaujas sastādītājs putns minēts i daļā. šī daļa noslēdzas ar pa- aicina vākt valodas materiālu ne tikai laukos,

80 pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts bet arī pilsētās, lai pētītu pilsētnieku runas mos ir vārdi, kuru nozīme nav zināma vai ir īpatnības. neskaidri aprakstīta, nav arī zināms, kurās iz- Apvidvārdu vācēju darba atvieglināšanai loksnēs tos lieto. šādu problēmu risināšanai sastādītājs aizguvumus ir kārtojis „gan tema- ir „palīgi” un „Aptaujas”, kas lūdz noskaidrot tiskās, gan gramatiskās grupās”, lai gan, kā vārdu nozīmes, izsauksmes vārdu, aizguvu- raksta sastādītājs, tā nav „zinātniska klasifi- mu lietojumu, un tas papildina un precizē kācija, tā kā dalījumā krustojas divi dažādi līdzšinējos vākumus. metodiskajos līdzekļos principi”91. tiek apkopti, atbilstoši tematikai, jau publicē- Aptaujas valodas materiāla vākšanā iz- tie apvidvārdu vākumi k. mīlenbaha „latvie- mantotas dažādas vārdnīcas: k. mīlenbaha šu valodas vārdnīcā” un tās papildinājumos, „latviešu valodas vārdnīca” ar papildinā- valodniecības un etnogrāfiskajā literatūrā, kā jumiem. j. zēvera monogrāfija par vācu arī vēl nepublicētie izlokšņu materiāli, kas ro- valodas ietekmi latviešu valodā (1936), dami zA valodas un literatūras institūtā, zA d. zemzares „latviešu vārdnīcas (līdz 1900. vēstures un etnogrāfijas institūta etnogrāfijas gadam)” (1961), b. laumanes „zivju nosau- nodaļā, latvijas valsts universitātes filolo- kumi latviešu valodā”(1973) un e. kagaines ģijas fakultātē. „palīgi” veidoti valodnieku „ērģemes izloksnē sastopamo ģermāniskās ciešā sadarbībā ar etnogrāfiem — saulvedi cilmes aizguvumu un no ģermāniskām cimermani, Ainu Alsupi, Annu krastiņu, lin- saknēm atvasināto vārdu un salikteņu du dumpi, ingrīdu leinasari u.c. „palīgu” un saraksts” (rokrakstā), kā arī valodas un lite- „Aptauju” sastādītāji: brigita bušmane, ojārs ratūras institūta apvidvārdu kartotēka. bušs, inese ēdelmane, elga kagaine, beni- Aptaujas izkārtojuma piemērs: 11. Ap- ta laumane, dzintra (liepiņa) paegle, silvija ģērbs, apavi, to izgatavošana. ratiņš, stelles. raģe, lilija smagare, daina zemzare. „palī- mode. skaistumkopšana: ākalāt, sk. ērklēt; gi” un „Aptaujas” veicinājuši bagātu apvid- alpakā, alpaka, alpaks; alzduogs ’kaklauts’; vārdu vākumu, kas bijuši pamatā daudziem ānātele ‘matadata’; ancuks, ancuga, ancūgs vēlākajiem pētījumiem — izlokšņu vārdnī- ‘uzvalks’; anpruove, anprōbe, sk. pruove; ap- cām, monogrāfijām par izlokšņu leksiku un zete, apzece ‘kurpju papēdis’; ārbīdelis ’matu latviešu dialektu atlantam. galvenā iecere — tīkliņš (?)’; ārbante ‘rokassprādze’; ārzīle „latviešu apvidvārdu vārdnīca” — vēl ir saga- ‘matu lenta (?)’; aube; āzduogs ‘ lakats92. tavošanas posmā, 2005. g. iznācis tās pros- 20. dažādi adjektīvi un adverbi, to sub- pekts „latviešu izlokšņu vārdnīca”, un tur- stantivējumi: akurāt; akurātīgs; anštendīgs, pinās dialektu leksikas tematiskie pētījumi, anštentīgs, stendīgs ’solīds, pieklājīgs’; be- balstīti uz materiāliem, kas iegūti, strādājot dōvijs, bedōvajs ‘ļoti labs, liels’; bestrs ‘?’; ar „palīgiem” un „Aptaujām.” bēšs93. Avoti un piezīmes Nobeigums 1 bušmane b., kagaine e. latviešu izlokšņu „palīgi apvidvārdu vācējiem” un „Apvid- leksikas vākšana un pētīšana zA Andreja vārdu aptaujas” aptver gan plašākas izlokš- upīša valodas un literatūras institūtā. ņu leksikas tematiskās grupas — lopkopība, Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. zemkopība, zvejniecība, vērpšana un aušana, 1980. 2: 104−105. apģērbs, tekstīlijas, apavi, apgaismošana, 2 ieskats latviešu izlokšņu pētīšanas vēs- ēdieni, daba un cilvēki, lauku ēkas, apdzīvo- turē. Latviešu valodas dialektu atlants. tas vietas, iedzīvotāju ģimenes un sabiedris- Leksika. latvijas zinātņu akadēmija. lat- kā dzīve, gan šaurākas — sēnes, augi, zivis, viešu valodas institūts. literatūras, folklo- putni, zemkopības darbarīki. izlokšņu vāku- ras un mākslas institūts. darba zinātniskā

81 LETONIKAS AVOTI

vadītāja b. laumane. red. A. blinkena, 26 turpat, 49. lpp. A. breidaks, r. grabis, j. kušķis, b. lau- 27 turpat, 1. lpp. mane, s. raģe, m. rudzīte. rīga: zinātne, 28 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. III Zvej- 1999. 8.lpp. niecība. sast. b. laumane. latvijas psr 3 endzelīns j. Programma izlokšņu apraks- zinātņu akadēmija valodas un literatūras tiem. Druva. 1912. nr. 12. 1544. lpp. institūts. rīga: lpsr zA fundamentālās 4 rūķe v. Programma izlokšņu aprakstiem. bibliotēkas rotaprints, 1964. 96 lpp. rīga: ramaves apgāds, 1940. 118 lpp. 29 turpat, 1. lpp. 5 turpat, 3 .lpp. 30 turpat, 1. lpp. 6 turpat, 3.–4. lpp. 31 turpat, 54.–55. lpp. 7 turpat, 5.–6. lpp. 32 turpat, 89. lpp. 8 turpat, 7. lpp. 33 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. IV Vērpša- 9 turpat,117.–118. lpp. na un aušana. sast. e. kagaine. latvijas 10 turpat, 7. lpp. psr zinātņu akadēmija valodas un litera- 11 Leksikas aptauja. iespiesta bez iznākša- tūras institūts. rīga: lpsr zA fundamen- nas gada, autora un lappušu numerācijas. tālās bibliotēkas rotaprints,1965. 49 lpp. Autore e. šmite un 1947. izdošanas gads 34 turpat, 1. lpp. norādīts ievadā „latviešu valodas dialektu 35 turpat, 2. lpp. atlanta veidošanas gaita” Latviešu valodas 36 turpat, 21. lpp. dialektu atlanta Leksikā 11. lpp. 37 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. V, VI, 12 turpat, 1. lpp. VII, VIII, IX. Noskaidrojamie vārdi. sast. 13 turpat. d. zemzare. latvijas psr zinātņu akadē- 14 Latviešu valodas dialektoloģijas atlanta mija valodas un literatūras institūts. rīga: materiālu vākšanas programma. latvijas zinātne, 1966. v–135 lpp.; vi– 137 lpp.; psr zinātņu akadēmija valodas un litera- vii– 124 lpp.; viii– 107 lpp. ix –141 lpp. tūras institūts. rīga: lpsr zA izdevniecī- rotaprints. ba, 1954.137 lpp. 38 turpat, ievada 1. lpp. 15 turpat,122., 123. lpp. 39 turpat. 16 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. I Lopkopī- 40 turpat; v, 37. lpp. ba. sast. s. raģe. latvijas psr zinātņu 41 turpat, ievada 2. lpp. akadēmija valodas un literatūras institūts. 42 turpat, v,130. lpp. rīga: lpsr zA fundamentālās bibliotēkas 43 turpat, v, ievada 2. lpp. rotaprints,1963. 66 lpp. 44 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. X Apģērbs, 17 turpat, 3. lpp. tekstīlijas, apavi. sast. e. kagaine un 18 turpat, 4.–5. lpp. s. raģe. latvijas psr zinātņu akadēmija 19 turpat, 7. lpp. valodas un literatūras institūts. rīga: zi- 20 turpat, 7. lpp. nātne, 1966. 120 lpp. rotaprints. 21 turpat, 8.,9. lpp. 45 turpat, 70. lpp. 22 turpat, 25. lpp. 46 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. XI Apgais- 23 turpat, 40.−41. lpp. mošana. sast. b. bušmane. latvijas psr 24 turpat, 59. lpp. zinātņu akadēmija valodas un literatūras 25 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. II Zemkopī- institūts. rīga: zinātne, 1968. 71 lpp. ro- ba. sast. e. kagaine. latvijas psr zinātņu taprints. akadēmija valodas un literatūras institūts. 47 turpat, 43. lpp. rīga: lpsr zA fundamentālās bibliotēkas 48 turpat, 41. lpp. rotaprints,1964. 84 lpp. 49 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. XII(1),

82 pAlīgi un AptAujAs Apvidvārdu vācējiem. pārskAts

XII(2). Ēdieni. sast. b. bušmane. latvijas 71 turpat, 12. lpp. psr zinātņu akadēmija valodas un litera- 72 turpat, 36.–40. lpp. tūras institūts. rīga: zinātne, 1969. xii(1) 73 turpat, 36. lpp. un xii(2). 166+ 6 lpp. rotaprints. 74 2. apvidvārdu aptauja. Zivis. sast. b. lau- 50 turpat, xii(1) 3.lpp. mane. latvijas psr zA valodas un litera- 51 turpat, xii(2) 126.,127. lpp. tūras institūts. rīga: zinātne, 1967. 9 lpp. 52 turpat, xii(1) 3.,4. lpp. rotaprints. 53 turpat, xii(2) 97., 98. lpp. 75 turpat, 1. lpp. 54 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. XIII Iz- 76 turpat, 5. lpp. sauksmes vārdi. sast. d. zemzare. latvi- 77 3. apvidvārdu aptauja. Noskaidrojamie jas psr zA valodas un literatūras institūts. augu nosaukumi. sast. i. ēdelmane. rīga: zinātne,1971. 133 lpp. rotaprints. latvijas psr zA valodas un literatūras in- 55 turpat, 3. lpp. stitūts. rīga: zinātne, 1969. 24 lpp. ro- 56 turpat, 120. lpp. taprints. 57 Palīgs apvidu vārdu vācējiem. XIV Ska- 78 turpat, 3. lpp. ņu vārdi. sast. d. zemzare. latvijas psr 79 turpat, 9. lpp. zA valodas un literatūras institūts. rīga: 80 4. apvidvārdu aptauja. Aizguvumi no Bal- zinātne,1971. 116. lpp. rotaprints. tijas somu valodām. sast. s. raģe. latvi- 58 turpat, 3. lpp. jas psr zA valodas un literatūras institūts. 59 turpat, 13. lpp. rīga: zinātne, 1969. 27 lpp. rotaprints. 60 turpat, 4. lpp. 81 turpat, 3. lpp. 61 Palīgs apvidvārdu vācējiem. XV Metodiski 82 turpat, 4. lpp. materiāli sarunām. Daba. Cilvēks. sast. 83 turpat, 9. lpp. b. bušmane. latvijas psr zA Andreja 84 5. apvidvārdu aptauja. Zemkopības dar- upīša valodas un literatūras institūts. barīki. sast. dz. liepiņa. latvijas psr zA rīga: zinātne, 1984. 111 lpp. rotaprints. valodas un literatūras institūts. rīga: zi- 62 turpat, 3. lpp. nātne, 1970. 30 lpp. rotaprints. 63 turpat, 100.–108. lpp. 85 turpat, 6.–9. lpp. 64 turpat, 64. lpp. 86 turpat, 7. lpp. 65 metodiskā izstrāde „lauku ēkas.” latviešu 87 6. apvidvārdu aptauja. Putni. sast. valodas katedra. sast. dz. paegle. rīga: l. smagare. latvijas psr zA valodas un p. stučkas latvijas valsts universitāte, literatūras institūts. rīga: zinātne, 1971. 1979. 39. lpp. rotaprints. 53 lpp. rotaprints. 66 turpat, 15. lpp. 88 turpat, 26. lpp. 67 Palīgs apvidvārdu vācējiem. XVI Metodis- 89 turpat, 46. lpp. ki materiāli sarunām. Apdzīvotas vietas. 90 7. apvidvārdu aptauja. Aizguvumi no ģer- Iedzīvotāju ģimenes un sabiedriskā dzīve. māņu valodām. sast. o. bušs. latvijas sast. b. bušmane. latvijas zinātņu aka- psr zA A. upīša valodas un literatūras in- dēmija. latviešu valodas institūts. rīga: stitūts. rīga: zinātne, 1976. 102+2 lpp. zinātne, 1992. 75+3 lpp. rotaprints. 68 turpat, 3. lpp. 91 turpat, 4. lpp. 69 turpat, 43. lpp. 92 turpat, 52. lpp. 70 1. apvidvārdu aptauja. Sēnes. sast. 93 turpat, 80. lpp. d. zemzare. latvijas psr zA valodas un literatūras institūts. rīga: zinātne, 1967. 41 lpp. rotaprints.

83 LETONIKAS AVOTI

ReVIeW of AuXILIARY mATeRIALS AND SuRVeYS oN DIALeCTISmS

Dzintra Paegle Summary

Key words: Latvian dialectology, history of Latvian science, dialectisms, dialectal lexis, methodological development, Latvian Academy of Sciences Institute of Language and Literature

the provides chronological information about methodological guidelines elaborated by the latvian Academy of sciences, institute of language and literature, for researchers collecting dialectisms. Auxiliary Materials for Gatherers of Dialectisms and Surveys of Dia- lectisms encompass expanded thematic groups of language varieties — livestock farming, agriculture, fishery, spinning, weaving, clothing, textiles, footwear, lighting, food, nature and people, peasant housing, villages, family and social life, as well as narrower topics — mush- rooms, herbs, fish, birds, farming tools, etc. According to the topic, methodological guidelines also refer to collections of dialectisms already published in k. mīlenbahs’ Dictionary of the and its supplements, academic publications on linguistics and ethnographic literature, as well as yet unpublished materials that are stored in the latvian Academy of sci- ences, institute of language and literature; institute of history and ethnography, department of ethnography; university of latvia, faculty of philology. methodological guidelines have been developed in close collaboration between linguists and ethnographers — saulvedis cimermanis, Aina Alsupe, Anna krastiņa, linda dumpe, ingrīda leinasare and others. Auxiliary Materials and Surveys have been prepared by bri- gita bušmane, ojārs bušs, inese ēdelmane, elga kagaine, benita laumane, dzintra (liepiņa) paegle, silvija raģe, lilija smagare, daina zemzare. Auxiliary Materials and Surveys helped to promote the collection of dialectisms, which has further served as a basis for subsequent research dictionaries of dialectisms, monographs on the lexis of language varieties, and the atlas of latvian . the main project, Dictionary of Latvian Dialectisms, is still under development. A brochure has been published under the title Dictionary of Varieties in the Latvian Language in 2005; also, a thematic research on dialectal lexis is being continued on the basis of materials obtained while working with Auxiliary Materials and Surveys.

84 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs kultūrvēsturiskās vērtībAs ērikA hānbergA grāmAtās Aivars Berķis

sākšu ar viedokli, ka kultūrvēsturiska Apvienoto nāciju izglītības, zinātnes un vērtība ir pats ēriks hānbergs: gan tāpēc, ka kultūras organizācijas 2002. g. aprakstā pārkāpis astoņdesmit gadu slieksni un ir ra- teikts, ka kultūra jāuztver kā „.. noteiktas došā apritē jau sešdesmit gadus, gan kā no sabiedrības vai tās grupas garīgo, materiālo, 20. gs. modes žurnāla ņemts kulturāla vīrieša intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, paraugs: eleganti ģērbies, vienmēr nosvērts, kā arī šīs sabiedrības vai tās grupas vizuālā savaldīgs, gatavs atbildīga pasākuma vadīša- māksla, literatūra, dzīves stils, kopdzīvoša- nai, jaunas grāmatas rakstīšanai. kultūrvēs- nas paražas, vērtību sistēmas, tradīcijas un turiska vērtība ir arī ērika hānberga valoda, uzskati”. ēriks hānbergs, kaut visu mūžu ir bet tas nav mans lauciņš, tajā nejūtos gana bijis klāt pie kultūras pamatvērtību stiprinā- zinošs. inese zandere ērika stāstu izlases ie- šanas, pats šo terminu izvairās lietot. viņš vadā raksta: „es saprotu, ka hānberga valo- saka: „mājīgums, sakārtotība, sakoptība, kul- da ir „.. kā tāda zaļumballe, kur priedēkļi ne- turāla saimniekošana... savstarpējo attiecību gaidot izlec priekšā jebkuram vārdam, to pa kultūra. ” savam izdancinot un izgrozot, kur darbības šķiet, ka pašu hānbergu visvairāk inte- vārdi un lietvārdi klanīdamies mijas lomām resējusi tieši savstarpējo attiecību kultūra. dejas tūrēs, kur rainiski strupinājumi piesit gan tad, kad viņš raksta korespondenci par kāju, uzlūgdami salikteņus kā ķekatniekus ražošanu, gan tad, kad top viņa stāsti. vis- garos brunčos. jā, manierīga ņemšanās — plašāk savu viedokli par kultūru viņš pauda bet vienlaikus ļoti precīza, lai pateiktu tieši 1989. g., kad toreizējie lauksaimniecības no- to, ko autors vēlas pateikt. varbūt viņš ir sava zares ietekmīgākie vadītāji un zinātnieki viņu rakstura, bet ne sava stila vergs.” 1 lūdza piedalīties zinātniski praktiskā konfe- dzirdot vārdu „kultūra”, pirmā doma ir rencē. par redzētajām un vēl neredzētajām teātru iz- „mums praksē jāiedibina jēdziens „kultu- rādēm un operām, par jaunākajām izstādēm rāla saimniekošana”. mums jāiet uz kultūr- gleznu galerijās, par dziesmu svētkiem un izpausmju vispusību, nedrīkstam sašaurināt par pasaules koru olimpiādi latvijā. par grā- kultūras izpratni. līdz šim esam rēķinājuši, matām un tad jau arī par unikālo nacionālās cik ir koru, cik skatītāju ierodas no laukiem bibliotēkas ēku, jo arhitektūra tāpat ir viens rīgas teātros, cik literāro pēcpusdienu sarī- no kultūras atzariem. zinām, ka kulturāls kots, kādas bijušas mākslas darbu izstādes. cilvēks lieto vārdus „lūdzu” un „paldies” un bet vai mēs esam palūkojušies uz kultūras šņauc degunu kabatlakatiņā, bet nekulturāls darbinieku kā personību, kas apspriedēs sē- rupji lamājas un spļauj uz ielas. dināms līdzās agronomiem, inženieriem, zoo- no tāda viedokļa raugoties, žurnālists, inženieriem, dispečeriem ikdienā, nevis tikai kurš dzimis un uzaudzis laukos un visu mūžu svētku reizēs? [..] rakstījis par lauku tēmām, īsti neiederas kul- vienmēr atrunājamies ar nevaļu un pa- tūras vērtību nesēju avangardā. taču ēriks tukšo maku. pārlieku koncentrējamies uz hānbergs nav iespiežams aizspriedumainu tūlīt tveramo un tūdaļ ēdamo. piesārņojam standartu rāmjos. tāpat kā tajos nav iespie- dvēseles, kapsētām ļaujam aizaugt ar nāt- žams pats kultūras jēdziens. rēm, nokurinām tautas būvniecības piemi-

86 zinātnes dzīve nekļus. [..] bet arī nabadzībā ir iespējami galms ir pilns. tikai ar vienu nosacījumu — ja cēli darbi. talsu rajona kolhozu „dundaga” valda sakārtotība.”4 nevar uzskatīt par tautsaimniecisku spīdekli. pedantiska sakārtotība ir kaitinoša. esmu taču arī šajā trūcībā priekšsēdētājs Aldonis gana ložņājis pa bagāto eiropas pilsētu no- zumbergs neliedza saviem ļaudīm trīs sezo- malēm, skatījis bagāto pilsoņu savrupmājas, nas sadarboties ar kultūras fonda aktīvistu un tās mani ir kaitinājušas, jo tieši savā kār- tēlnieku vilni titānu. nu radies vienpadsmit tīgumā tās visas ir vienādas. tur nav neviena metru augsts laukakmeņu krāvums pie aiz- neapcirptas zālītes kumšķa, neviena no kāj- augušā vālpenes dīķa. laukakmeņos iekals celiņa izsperta oļa. bet ja ir, tad turku vies- vietvārdus. tas būs piemineklis krišjānim strādnieks to tūlīt iegroza pareizā vietā. baronam, tautas dainām, novadam, latvie- hānberga fenomens: ka pedantiskās šiem, kas cauri gadsimtiem iznesuši tikumis- kārtības rāmjos viņš saliek netradicionālus kās vērtības. un droši vien radīsies atsaucīgi akcentus, spēj būt oriģināls. netradicionāls tautsaimnieki, kas palīdzēs, lai vālpenes dīķi ir viss, kas ap ēriku. ļoti sakārtots, bet ļoti atbrīvotu no aizaugumiem un jaunuzplūdinā- netradicionāls. sākot ar pārdomāti izbūvētu jumā spoguļotos savdabīgais krāvums. [..] un iekārtotu dzīvokli. Ar jau pieminēto valo- mēs taustām ceļus, kā ātrāk un saprātīgāk du. un beidzot ar jau šī raksta sākumā pie- saimnieciski plaukt. mēs uzklausām cittau- minēto ģērbšanās stilu, kur ēriks ir centies tiešus un tautiešus no citām valstīm. mums būt pārdomāti netradicionāls jau kopš skolas jāstiprinās ētiski... laikiem: „pēckara gados, kad drānas šūdinā- mums visiem jādomā par attiecību kul- ja no visvisādiem audumu mazgabaliņiem, tūru. brīžiem esam pārlieku nikni un nesa- modē nāca vēja jakas. tādās staigāja gan valdīgi. vēl neprotam mierīgi un ar smaidu pieaugušie, gan bērni. man laimējās dabūt izstrīdēties.”2 rūtainu kreklu, kuram nogriezu apakšdaļu „mājīgums sākas ar mājas ceļu. mājī- (pirkums bija gana garš). no strēmeles pa- gums ir sakārtotības un dzīvošanas ritma zīstams drēbnieks sašuva kaklasaiti. un ie- kopums, kuru var raksturot ar vēlēšanos vai sēju stilīgu mezglu — maziņu kā īkšķa nagu. nevēlēšanos tiekties uz mājām. nevis lai pa- tādi toreiz bija modē. vēja jaka ar atlokiem. laistos laiskumā un iečužinātos nesakārtotī- rūtains krekls. un ikurāt tāda pati kaklasai- bā, bet lai apliecinātu sevi sakoptībā, uzturot te. mani varēja pat skatlogā likt! [..] vairā- to. un lai varētu atļauties, ko var atļauties kus gadus gan ikdienā, gan svētkos staigāju tikai mājās.”3 vestē. un pēc dažiem gadiem tikpat pēkšņi sakārtotība ir paša ērika kā kultūras cil- pārgāja vēlme būt vestē. toties uznāca vēlē- vēka būtība. ēriks spēj radīt vidi, kurā iespē- šanās žaketes krūšu kabatiņā nēsāt lakatiņu jams konstruktīvs darbs. tāda vide ir viņa ikurāt no tādas pašas drānas, no kādas šūta dzīvoklis, viņa darba vieta, par ko viņš pats kaklasaite. toreiz reti kur tādus komplektus raksta: „taisnība tiem, kuri saka: manā dar- varēja dabūt. reizumis pirku divas kaklasai- ba kabinetā redakcijā viss liekoties pārlieku tes, lai taptu iecerējums. kad apritēja seš- sakārtots. ir kolēģi un apmeklētāji, kuri katrā desmit piektā gadskārta, nolēmu no kakla- ziņā kaut ko pārvieto uz mana galda vai sa- saitēm atteikties pilnīgi un galīgi uz visiem groza lampu. vai vismaz krēslu pabīda citādi. laikiem. pārgāju uz tauriņiem komplektā ar un aiziet, it kā nekas nebūtu noticis. es atkal krūškabatiņas lakatiņiem. [..] man nereti vai- pārlieku visu, kā bijis. [..] es nekritizēju tos, cā, kālab esmu pārgājis uz tauriņiem. kad kuriem pilna māja ar visvisādiem nieciņiem. krājas vērtāki gadi, cilvēks kļūst smagnējāks. tikai ar vienu nosacījumu — ja tie nav no- tauriņš neļauj sadugt un uztur spārnotāku mesti pa roku galam. es nepārmetu, ja pa- noskaņu.”5

87 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

ģērbšanās kultūru ēriks ir ietekmējis, gan cijai vēl viena epizode par lauku aplūkošanu, pats būdams atdarināšanas vērts paraugs, kad tie bija jau kolhoza paspārnē. gan ar dzēlīgiem rakstiņiem par ļurkabiksēm, „„Aiziesim līdz kolhoza kviešu laukam,” — kas ne kārtīgu bikšu siksnu nav iegādājuši. tēvs mani aicināja. Aizgājām. lai gan vasara Atceros — pēc šīs publikācijas toreizējā laik- nebija lietaina, baltmaizes labības lauks iz- rakstā „cīņa” daudzi noļurkušie izstaipītās skatījās slapjš un paaugušie kvieši — sapļe- bikšu siksnas vietā nopirka jaunu siksnu. kuši. tēvs: „traktorists, apstrādādams divus daudziem sievas vai mammas to uzdāvināja, laukus, salaida hektārus kopā un mazos grā- jo kaunējās atrasties līdzās ļurkabiksēm un vīšus aizara.” Atceļā gājām klusēdami.”8 izļurkušu apavu nēsātājiem. bērnībā apgūto vērtību sistēmu ērikam no kurienes gan mums ir uzradies tāds hānbergam nācās pilnveidot pašam, darbo- pareizs un sakārtots hānbergs? joties ļoti pretrunīgā vidē. sociālismā. kas mēs visi esam nākuši katrs no savas bēr- kādreiz bijis pareizs, nu tika pasludināts par nības. un tautas nāk katra no savas bērnības. nepareizu. kristīgās ētikas vietā bija likts no savas vēstures. un no cilvēces kopīgās marksisms-ļeņinisms. cilvēki centās jaunajai vēstures. tādā pašā veidā veidojas kultūra. mācībai noticēt vai vismaz pielāgoties, jo ne- katram sava un visiem kopīgā kultūra. dar- sakārtotā sistēmā nav iespējams strādāt un ba kultūra. sakoptības kultūra. ģērbšanās dzīvot. Vajadzēja turēties vagā, lai ne tikai kultūra — individuāla vai visiem vienas mo- izdzīvotu, bet arī dzīvotu. diemžēl jaunā pie des diktēta un uztiepta. ēriks hānbergs nāk prātvēderu rakstāmgaldiem konstruētā sociā- no saimnieku dzimtas, no birzgales pagasta listiskā iekārta neatbilda cilvēka dabai. „no rīmeņu mājām, kur tāpat valdījusi sakārto- katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa va- tība un pārdomāta rīcība: „dzīvojām petro- jadzībām” šķita pareizi, bet katram viņa va- lejas ērā. taču vecsēta tomēr modernizējās. jadzības tik un tā bija pirmajā vietā. no slik- kūtī ievilka ūdensvadu, katrai govij bija sava tām darba vietām cilvēki bēga uz tādām, kur dzirdne. [..] tēvs un māte bija vienojušies: maksāja vairāk, kur darba un dzīves apstākļi vienu gadu pirkt lauksaimniecības mašīnu, bija labāki. lai cilvēkus noturētu, uzņēmumu citugad — kādu istabas iekārtu. pat raks- vadītāji bija spiesti likt lietā gan likumīgas, tāmgalds uzradās.”6 „kad atbrauca viesi, gan nelikumīgas metodes. padomju laikā iz- tēvs atbraucējus aicināja aplūkot laukus. teikti valdīja princips, ka uzvarētājus netiesā, pārgājiens ilga stundu vai divas, kā nu kuro kaut gan palaikam tomēr tiesāja. bet partijas reizi, atkarībā no rādāmā apjoma un viesu komitejā saņemtam rājienam bija apbalvoju- izturības.”7 ma vērtība, saimniecību vadītājus nēsāja uz lauku aplūkošana toreiz bija sava veida rokām par kombinatora spējām un uzdroši- pieredzes apmaiņa. (kolhozu laikos seno nāšanos. viņi kļuva par paraugu, par dzīves tradīciju atjaunoja un nokrustīja par sējumu gudrību skolotājiem arī jaunajam žurnālistam skati). tā bija arī iespēja padižoties. bet ne- ērikam hānbergam, jo citu skolotāju nebija. kad tur nebija melna skaudība klāt, kaimiņi „es ieklausījos, ko stāsta saimniecību skatījās, iegaumēja un pēc tam centās savās vadītāji un speciālisti. es kļuvu par kolhozu mājās darīt tāpat vai vēl labāk. ērikam dzīve žurnālistu un kolhozu stāstnieku. ciemoda- rīmeņu sakārtotajā sētā izrādījās īslaicīga. mies visā latvijā izdaudzinātajās saimnie- nāca karš, pēc tam bēgļu gaitas, tad dzīvoša- cībās, nudien ticēju — ja visos kolhozos un na radu mājās, jo atgriešanās savā sētā nebi- visos sovhozos būtu tā, kā, piemēra pēc, ja vēlama. darba gaitas nācās sākt laikā, kad „jaunajā komunārā”, tad lauki būtu sakop- visa veco vērtību sistēma bija noārdīta, pār- ti un mēs dzīvotu bagātīgi.”9 izdaudzinātās grozīta un izkropļota līdz nepazīšanai. ilustrā- saimniecības tiešām plauka. bet vidusmēra

88 zinātnes dzīve un vājajās saimniecībās lauku cilvēku dar- lomu ierādījis apzinīgam traktoristam, kurš ba ētikas principi kļuva arvien vājāki. cilvē- nespēj samierināties ar saimniecības vadī- ki izlaidās. žurnālists meklēja iemeslus, kā tāja un speciālistu nostāju — steigas vārdā etalonu vai kā izejas punktu joprojām prā- upurēt kvalitāti. vecais traktorists, kara vete- tā paturot dzimtās rīmeņu mājas. vairāku rāns filips ziemājs izkaulē kolhoza vadības gadu ilgumā radušās publicista pārdomas piekrišanu atļaut kolhozniekiem, kuri to vē- atrodamas grāmatā „uzrakstīto pārlasot”10. las, kartupeļu laukus pārlasīt un guvumu par „Ar kuru brīdi sākas paviršība? varbūt ar to simbolisku samaksu paturēt. Atļaujas devēji pašu, kad bērns bija iemācīts kārtīgi sēdēt pie domā, ka ziemāja tiepumam nebūs piekriša- galda, kārtīgi ēst, kārtīgi lietot karoti, nazi un nas. taču viss izvēršas citādi: redzēdami, cik dakšiņu. viņā bija gudrība, kura precīzi jā- bagātīgs ir vecā traktorista un viņa ģimenes saprot — steidzies lēnām. bet pirmklasnieku vākums, mazumu metas lasīt arī liela daļa izsita no šī ritma. izsit vēl kaut kur un vēl kaut viņa tuvīno kaimiņu. vieglās un kravas au- kā. Ar laiku cilvēks apaug ar paviršību. vai tomašīnas kursē uz netālo uzpirktuvi, kas cer kāds brīnums, ka vēlāk viņš pret daudz ko iz- uz lielāku rubli, rauj taisnā ceļā uz galvaspil- turas vienaldzīgi. šimbrīžam būs labi. un iet sētu un jūrmalu. tikām pārējie rudens darbi tālāk. [..] „skolotāja no ventspils puses raks- kolhozā iekavējas, no rajona atbraukušais ta: „pie liellopu fermas augļu dārzs. ieaudzis pārbaudītājs uzzina, ka darbošanās norakta- garās nātrēs. ābeles vecas. taču, ja izzāģētu jos kartupeļu laukos ir savtīga, un šo situāci- zarus, nokaļķotu stumbrus, nopļautu nezāles, ju tanī pašā dienā pārspriež partijas rajona dārzs uzsmaidītu.” skolotāja jauki pateikusi: komitejā. komunistam filipam ziemājam dārzs uzsmaidītu. taču tie, kas nātrēs ieau- izsaka rājienu. „kad visi cēlās kājās, filips guši, vairs nejūt, ka visapkārt nesakoptība. noteica: „es saprotu, ka jums ir izdevīgāk, ja šimbrīžam būs labi. un dzīvo tālāk. [..] tā manta sapūst.”” ir sasteigtas mājas, sasteigtas kūtis, sasteig- cita līdzīga epizode: „pārnāk kombai- ti lauki. un pat sasteigti lopi. jā, arī lopi. ir nieris mājās. uz ģīmja metru bieza putekļu divi nīkuļi, bet vajadzētu būt vienai kārtīgai kārta. bet priecīgs: — no tā lauka paņē- govij vai vienam kārtīgam ruksim. tā uzrodas mām trīsdesmit četrus centnerus. būtu vēl atskaites govis un atskaites cūkas. [..] nav vairāk. bet zeme trekna kā speķis — puse gadījies saimniecību kantoros redzēt tabulu, veldrē. un atkal to pašu: — trīsdesmit četri stendu vai diagrammu, kur būtu iezīmēti dar- centneri! ba kvalitātes rādītāji. parasti visa uzskatāmā patiesībā mehanizatoram, kas pārnāca aģitācija veidojas no divām pamatuzziņām — no tīruma ar prieku, vajadzētu raudāt. pats cik daudz un cik ātri. vērtējumu „lēni, bet taču noguldīja puslauku. gāzdams virsū aug- labi” nomainījis „ātri, bet slikti”. [..] trakto- lības devas. Agronomi un mehanizatori paši rists vēlreiz būtu varējis pārkultivēt kartupeļu gāž veldrē, bet vasarā un rudenī mokās un lauku, jo zemē vēl bumbuļi bija. bet viņš stei- mēģina no guļošā lauka kaut ko bunkuros dzās uz nākamo tīrumu. un skolēni, kas bija dabūt.”13 ieradušies talkā, drāza viņam līdzi. traktorists tāda bija „darba kultūra” daudzās so- skrēja tāpēc, ka viņam maksāja par hektā- ciālistiskajās lielsaimniecībās. tiesa, ne jau riem, nevis par to, lai lauks paliktu patiešām „ādažos”, ne jau „jaunajā komunārā”, ne tīrs. [..]”11 „naukšēnos”. pat ar mūsdienu acīm rau- pēdējā fragmenta sižets likts pamatā arī goties, jāatzīst, ka visā latvijā izdaudzināto ērika stāstam „trešais kartupeļu mazums”12. saimniecību vadītāji tiešām paveica daudz. tikai, atšķirībā no publicista hānberga, daudz gan ražošanā, gan arī kultūras jomā, rakstnieks ēriks hānbergs galvenā varoņa jo, kā teikusi rakstniece un teātra zinātniece

89 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

lilija dzene: „saimniecības vadītājs kultūras piesardzīgums atmaksājās. saimniecību va- dzīvē konkrētā kolhozā vai sovhozā var izdarīt dītāji pārliecinājās, ka viņa klātbūtnē var pār- vairāk nekā kultūras ministrs.”14 runāt gan atklātībai domātās, gan augstākajai „cēsu rajona kolhozs „Alauksts” paraks- priekšniecībai slēpjamās lietas. priekšsēdētā- tīja sadarbības līgumu ar teātra biedrību. ju pareizās atziņas iegūla avīžrakstos, dažā- saimniecību centros apmeklētājus kupli das viltības, ar kuru palīdzību priekšsēdētāji pulcināja mākslas dienas, mūzikas dienas, iemanījās apiet daudzos absurdos tālaika dzejas dienas. nogales pils restaurāciju vei- likumu pantus, ēriks iestrādāja savos stās- cināja talsu rajona ļeņina kolhozs un sov- tos — tik saistošos un aktuālos, ka edgars hozs „lubezere”. gulbenes rajona kolhoza liepiņš tos iekļāva savu koncertu repertuārā, „spars” priekšsēdētāja dzidra ozola neļāva un tik pārlaicīgos, joprojām aktuālos, ka tie aiziet bojā pussagruvušajām vējdzirnavām. spēj uzrunāt arī mūsdienu ļaudis. par to lie- ogres rajona kolhozs „lāčplēsis” iedibināja cina gan atkārtoti izdotās un izpirktās ērika Andreja pumpura prēmiju. lietderīgi pulsēja grāmatas, gan uz stāstu pamata būvētās, zemkopības, lopkopības un mehanizācijas skatītāju pārpildītās teātra izrādes. skatītāji zinātniskās pētniecības institūti. priecājas par kolorītajiem tipāžiem un par au- 1974. g. jelgavas rajona kolhozā „Avan- tora valodas pērlēm, par cilvēku vājībām, ko gards” svinīgi atklāja obelisku. nozīmīgā brī- nav spējis mainīt ne laiks, ne valsts iekārtas. ža pārsteigums: republikā nomeliorēts miljo- talantīgākie saimniecību vadītāji toreiz nais hektārs lauksaimnieciski izmantojamās bija ne tikai ērika hānberga, bet visu par lau- zemes.”15 kiem rakstošo žurnālistu uzmanības centrā. protams, labo darbu saraksts bija daudz viņi bija arī manu atziņu avots. viņi bija izcili garāks. Ar viena paša kolhoza „ādaži” laba- ekonomikas ekvilibristi konkrētos apstākļos. jiem darbiem ērika hānberga sastādītajā grā- lielākoties godīgi personīgā dzīvē: savā ka- matā „Alberts kauls triumfā un traģismā” aiz- batā nebāza un sievas nekrāpa, jo šos divus pildīti desmiti lappušu. diemžēl vismaz tikpat netikumus komunistiskā partija apkaroja daudzas lappuses varētu aizpildīt ar kolhozos īpaši bargi, bet uz likumpārkāpumiem, kas (un ne tikai sliktajos) sastrādātajām aplamī- tika izdarīti sovhoza vai kolhoza labuma vai- bām. lai atceramies baznīcas, ko saimniecis- rošanai, raudzījās caur pirkstiem un parasti kie vadītāji pārvērta par graudu noliktavām, aprobežojās ar rājienu. rājiens atmaksājās, bet nesaimnieciskie tāpat vien ļāva tām sa- sarātie ar to pat lepojās kā ar ordeni. pa- brukt. bet par tām tajā laikā, protams, žurnā- domju savienībā ar tās plānveida saimnie- listam neļāva ne rakstīt, ne runāt. košanu gandrīz viss bija deficīts: mašīnas un ēriks hānbergs bija un joprojām ir atbil- iekārtas, minerālmēsli, spēkbarība, cements dīgs žurnālists — viņš nekad nav „iegāzis” sa- un ķieģeļi... lai izsistu deficītu, tā dalītājus runu biedru, nekad nav izmantojis atklātības uzcienāja, vadāja pa somu pirtīm un lūdza brīdī pasprukušu atzīšanos, nav pelnījis po- medībās, apgādāja ar žāvētām vistiņām, kar- pularitāti, izpaužot notikumus, kas kādam ci- pām, zušiem, lašiem un citiem labumiem, tam nepelnīti varētu kaitēt. man viņš brīžiem kas nāca no pašu saimniecības un tāpēc neti- ir šķitis pārlieku piesardzīgs, varētu sacīt pat ka uzskatīti par kukuli. no pašreizējās likum- — bailīgs. (no mūsu kopīgajiem ceļojumiem došanas viedokļa tā bija visīstākā korupcija atceros: ja kādā lauku sētā mums pretī ga- un dienesta stāvokļa izmantošana. un mūs- dījās pēc izskata negants suns ar atņirgtiem dienās visi izcilie priekšsēdētāji būtu knAb zobiem, tad no mašīnas man bija jāizkāpj klienti. taču padomju savienībā bija spēkā pirmajam. pēc tam kāpa imants ziedonis, koncentrācijas nometņu ētikas princips, ka un tikai tad hānbergs). bet žurnālistikā ērika izdzīvošanas vārdā veikta zādzība nav no-

90 zinātnes dzīve ziegums. varētu atsaukties arī uz bībelē nepastāvēja, neviens neuzdrošinājās runāt rakstīto — nedrīkst aizsiet muti jūga vērsim, pretī. programmai jābūt uz to un to datumu, labību kuļot. Arī tāds var būt sadzīves kultū- tajā jāiekļauj tas un tas numurs, kurš kaulam ras mantojums. izcilo priekšsēdētāju vei- personīgi iet pie dūšas. vai viņš kaut ko sa- kumu ēriks hānbergs vispusīgi aplūkojis trīs prata no tā visa? kā jau teicu, viņš uzskatīja, savās pēdējo gadu grāmatās: „Alberts kauls ka zina labāk. Ar to pietika. ja kāds numurs triumfā un traģismā” (šai grāmatai viņš bija kaulam neiekrita sirdī, tad ilgi vairs nevarēja gan viens no autoriem, gan sastādītājs), to dabūt uz skatuves.16 veicināja kultūru, bija „labvakar, priekšsēdētāj!” (par saldus ra- pretimnākošs kultūras darbiniekiem, kaut gan jona „jaunā komunāra” priekšsēdētāju jāni pats bija tālu no kultūras. veicināja tāpēc, ka blūmu) un „skujiņš naukšēnos” (par kolhoza tas bija prestiži, piederēja pie labā toņa.” „naukšēni” priekšsēdētāju visvaldi skujiņu). pēckara gados kultūras dzīve bija pār- visapjomīgākā un arī vispusīgākā ir grāmata steidzoši pretrunīga. cenšoties ātrāk izdzēst par Albertu kaulu. brīžiem pat šķiet, ka runa kara šausmas, cilvēki meklēja aizmiršanos ir ne par vienu, bet par vairākiem Albertiem pašdarbības teātru izrādēs, kora dziedāša- kauliem. laipns un viesmīlīgs pret vajadzī- nā, vienkārši ballītēs. ceļojošo kino seansu gajiem viesiem, kaprīzs, netaktisks, negants laikā skatītāju telpas bija stāvgrūdām pilnas pret saviem vietniekiem, atsaucīgs un drau- neatkarīgi no repertuāra. līdztekus raiņa lu- dzīgs saskarsmē ar labākajiem ierindas darba gām tika iestudēti konjunktūras garā rakstīti darītājiem, noslēgts un skarbs ģimenē... ne- viencēlieni ar budzi, sabotieri vai ienaidnieku viens no grāmatā intervētajiem neapšaubīja spiegu ļaunā varoņa lomā. skolotāji turpināja kaula nopelnus augstas zemkopības kultūras brīvvalsts laikā aizsāktās koku stādīšanas tra- iedibināšanā. tā bija saimniecības un viņa dīcijas, daudzi ceļi skolu tuvumā tika pārvēr- paša prestiža lieta. lauki bija perfekti apstrā- sti par ābeļu alejām. pionieru vadītāji slepus dāti, lauksaimniecības mašīnas ik vakaru pēc šķirstīja mazpulku programmas un mičurina darba beigām kā svētku parādei noliktas. tā- ideju vārdā veidoja pie skolām izmēģinājumu dās lietās kauls varēja būt neganti prasīgs. lauciņus. pirmie kolhozu priekšsēdētāji bija „iekopta vide cilvēkam neatļauj strādāt kā ar komunistiskās partijas atļauju ievēlēti vai sušķim pa roku galam” — tāds bija viņa kre- tieši partijas ielikteņi. izvēle nebija liela — vai do. cita lieta, ka augstās ražas tika iegūtas nu bijušais sarkanarmietis vai bijušais kalps. uz palīgnozaru peļņas rēķina: katrs augkopī- lauksaimniecības kultūru centās uzturēt paši bas kultūru hektārs kolhozam sagādāja 1200 zemnieki, kuri nespēja samierināties ar pa- rubļu lielus zaudējumus. (un te nu gan rodas viršu arumu vai pa roku galam sakrautiem jautājums: vai par augstu zemkopības kultū- zārdiem. tik un tā pēc prasmīgāko saimnieku ru atzīstama arī zaudējumus nesoša kārtība? deportācijas, arī postošas nodokļu politikas dažus gadus vēlāk hānbergs faktiski atrada dēļ piecdesmito gadu sākumā lauksaimnie- atbildi arī uz šo jautājumu.) cība bija nonākusi zem bankrota līnijas: ie- vai kauls pats bija kultūras cilvēks? kūlums nesedza pat sēklas tiesu, kūtīs lopi priekšsēdētāja vietnieka Agra eversa vie- apsprāga no bada un tā izraisītām sērgām. doklis: „man liekas, ka nē. viņš tikpat kā ne- samaksa par izstrādes dienām bija simbolis- gāja uz teātri, tikpat kā negāja uz kino vai ka. kolhoznieki uz darbu gāja tāpēc, lai netik- koncertiem. tu tiesāti par kaitniecību. „ādažu” kultūras darbiniece marina piecdesmito gadu beigās situācija mai- sprindžuka: „Ar to, ka savu gaumi viņš uz- nījās. Amatierpriekšsēdētājus pamazām skatīja par labāko, nācās rēķināties vienmēr. nomainīja ar lauksaimniecības akadēmiju Atrunas, ka kaut ko nav iespējams realizēt, vai vismaz lauksaimniecības tehnikumus

91 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

beigušiem speciālistiem. taču kad sēt, ko sēt, no 27 pamatsastāva vīriem četri beiguši bul- kādas platības apsēt un cik govis turēt — to durus, divi — malnavu, divi — priekuļus, pa gan joprojām noteica partijas direktīvas. Arī vienam no kazdangas, kandavas, laidzes. tikko skolas solus pametušie speciālisti nebi- „Ansamblim trīsdesmit gados trīs būtiski ja gatavi drosmīgām pārmaiņām. uzbangojumi. savus studiju gadus lauksaimniecības p i r m a i s. Dižmanīgais. akadēmijā izvērtējot, tagad domāju, ka arī kopā sarodas un dzied vadošie. direktori! izglītības vērtību sistēma bija sapostīta. pat priekšsēdētāji! erudītie pirmskara profesori bija spiesti sa- sākumā — puspanopietnam, puspajo- vas zināšanas iemocīt no maskavas atsū- kam. tīto priekšrakstu rāmjos. katrs pasniedzējs vīri negrasījās pārsteigt publiku ar dziedā- piesardzīgi lasīja savu priekšmetu, vairoties jumu. kur nu! latvijā tik pulka populāru an- izdarīt vispārinājumus. bija tikai daži, kas sambļu. Aizsācējus dīdīja velniņš parādīties uz riskēja šīs robežas ignorēt un strādāja ar mi- skatuves direktoriskā kompānijā. parādās. An- sijas apziņu — izaudzināt vispusīgus kultūras sambli pamana. lauksaimniecības ministrija cilvēkus, kas spējīgi attīstīt ne tikai ražoša- sāk balstīt. ideologi labus vārdus saka. prese, nu, bet arī sadzīves kultūru. bija izskausta radio, televīzija raksta, stāsta, rāda. oho! vīri vai piemirsta pirmskara prakse, kad studenti apjauš sevi jaunā kvalitātē. vadošo lauksaim- sava redzesloka paplašināšanai līdztekus ob- niecības darbinieku ansambli aicina uz vis- ligātajam lekciju kursam gāja klausīties citas prestižākajām latvijas skatuvēm.vīri dižojas. viņus interesējošas lekcijas. tikai nedaudzi o t r a i s. Dzejiskais. profesori (pauls galenieks, Arvīds kalniņš, vīri dzied. Ar prieku. bet pirms dziesmas daudzus gadus vēlāk ervids grinovskis) uz- un pēc dziesmas viņi no papēžiem līdz matu drošinājās ar saviem studentiem runāt arī galiem bija lauksaimnieciski. Ansambli dvē- par dzīvi. tie bija izņēmumi. pārsvarā lauku seliski aizkustināja sadarbe ar elzu radziņu. dzīves sakārtošanai un vadīšanai tika gatavoti koncertprogramma senā daina, kļūsti spīva! šauru nozaru speciālisti. bija atmodas nojausma... oļģerts šalkonis: tagad, salīdzinot un vērtējot, varam seci- „viņi bija toreizējie varasvīri. bet tieši viņi uz- nāt, ka daudzi vēlākie veiksmīgie un vispusīgie drošinājās pateikt: „velc, dieviņ, zelta jostu saimniecību vadītāji un speciālisti, visvairāk apkārt manu tēvu zemi...”” vīri atmaiga. vīri kultūru balstošie, nākuši no lauksaimniecības ieklausījās dzejā. un paši dzejiskāki tapa. vidusskolām, visvairāk no bulduru dārzko- t r e š a i s. Sentimentālais. pības tehnikuma, arī no malnavas un kauc- Aizvien biežāk jādzird: mindes mājturības semināra, uz kura pamata „toreiz...” vēlāk izveidoja lauksaimniecības akadēmijas „kad es vēl biju...”18 pārtikas tehnoloģijas fakultāti. ja runātu par saimniecību vadītājiem ansamblis bija kolhozu ēru lauku ainavas veidošanā, nāktos vajadzīgs lai padižotos, lai satiktos, lai paka- secināt, ka bulduru dārzkopības tehnikumam vētos atmiņās. Augstākajai lauksaimniecības vispār nav konkurentu. varbūt šo skolu pa- vadībai tas bija pilnīgi vienaldzīgs. sniedzējiem bija lielāka rīcības brīvība. māra Skride (ansambļa diriģente): „nav kādi bijuši saimniecību vadītāju ceļi uz pat saskaitāms, cik lauksaimniecības minis- garīgo kultūru? kādu motīvu vadīti, viņi tur tru esam pārdzīvojuši un cik vadības un uz- nonākuši? un kā pēc tam kultūra ietekmē- vedības stilu iepazinuši — sākot ar vladimi- jusi viņus? uz šiem jautājumiem ēriks hān- ru stroganovu, kuram nedrīkstēja atklāt, ka bergs atbild savā grāmatā „dziedošie bru- tāds ansamblis viņa paspārnē vispār pastāv, ņurupuči”.17 vīru vokālā ansamblī „Arājs” un vladimiru rimaševski, kurš runāja tikai

92 zinātnes dzīve krieviski un izplūdis zvilnēja krēslā, lai gan Gunārs: „sešdesmitie gadi. ieradies mi- sarunājās ar sievieti. cits citu nomainīja kazi- nistrs vladimirs stroganovs. jēkabpils rajo- mirs Anspoks, kazimirs špoģis, Antons briļs, nu kritizē par atpalicību. teicu: „vai jūs kaut dainis ģēģeris. jo tuvāk mūsdienām, jo mi- reizi esat bijis šajā saimniecībā un zināt, pa nistri mazāk interesējās par ansambļa likteni. kādiem dubļiem un mēsliem mēs slampā- Ar robertu dilbu, jāni kinnu, Albertu kaulu, jam?” mani kolēģi, galvas nokāruši, klusēja pēteri salkazānovu, Andri rāviņu un Ati slak- un gaidīja, kāda būs reakcija. ministrs tūdaļ teri dziestošā pakāpenībā interese pārtrūka aizdevās. nākamajā dienā saimniecībā iera- pavisam. „Arājs” palika viens pats.”19 dās ministrijas pārvaldes priekšnieks Alijevs sovhozu direktori un kolhozu priekšsē- un sāka man apskaidrot, kā rīkoties. sataisī- dētāji praktiski valdīja laukos. bija partijas jām aršanas grafiku. un desmit dienās visu centrālā komiteja, bija ministru padome, platību uzarām... uz papīra. pēc tam savā bija partijas rajonu komitejas, bija rajonu ziņojumā ministrs padomju saimniecību lone izpildu komitejas, bija ministrijas. šis milzī- atzīmēja kā paraugu. es biju uzaris kā viens gais virsslānis visādi ietekmēja un spaidīja no pirmajiem. „lūk, kāds efekts kritikai un saimniecību vadītājus. bet ar viņiem rēķinā- vadītāja atbildībai.””21 jās. un, ja kāds no direktoriem vai kolhozu mārtiņš Ritums Treimanis — katvaru priekšsēdētājiem bija tautsaimnieciski un pagasta priekšsēdētājs, jaundzelvju saim- diplomātiski ieticis izredzēto un ieredzēto nieks — uztur emocionālas saiknes ar pagāt- skaitā, tādos ieklausījās un tādi varēja atļau- ni. mārtiņš ar savējiem iededz līgo vakara ties tribīnēs arī ķecerības paust. ugunskurus apkārtējās bijušajās mājvietās un Ainārs Rēdlihs — kolhoza „zentene” tādējādi sarunājas ar bijušajiem jaundzelvju priekšsēdētājs: „viss, kas tapis no jauna cie- kaimiņiem, kurus kari, pārgrozības un repre- matos vai bijušajās saimniecību teritorijās, ir sijas aizdzinuši pasaulē un no kuriem daudzi direktoru un priekšsēdētāju nopelns.” jau mūžībā. Atbalsta pociema skolu un tās Aivars Lasis — bulduru tehnikuma pa- pūtēju orķestri. bieži pieminēts saistībā ar sniedzējs, arī direktors, daiļdārzu iekopšanas skolu, ar bārdas muzeju.22 teorētiķis un praktiķis. iedibināja ritmu: ar Indulis Zariņš — pūres dis galvenais pirmā kursa audzēkņiem — pa kurzemi un inženieris, tagad uzņēmējs: „kad dzīvojām zemgali. Ar otrā — pa vidzemi un latgali. irlavā, mamma katru svētdienu gāja uz kul- Ar trešā — uz ļeņingradu. turienes piepil- tūras namu spēlēt klavieres. es, mazs čižiks, sētas vēsturiskie parki — neatsverama sko- stāvēju pie klavierēm un klausījos. visjūtīgāk la. Aivars ekskursantus izvadāja pa mākslas manu sirsniņu aizkustināja bēthovena „elī- muzejiem. Ar trešā un ceturtā kursa audzēk- zei”. [..]” ņiem pedagogs divas reizes mēnesī devās uz Jānis Rideris: „direktoru un priekšsēdētā- teātriem. pats un sieva vismaz reizi nedēļā ju piedalīšanās vīru ansamblī noteikti veicinā- klausījās koncertus vai skatījās izrādes. ik pa ja kultūras dzīvi saimniecībās.” [..] brīdim atgriežas pie klasiķiem — sevī uztur māra Skride: „jānis bija priekšzīmīgs pa- blaumaņa un jaunsudrabiņa ētiskos kritēri- domju saimniecības jelgava direktors. man jus. Aivars lasis iekārtojis daiļdārzus ļoti po- šķiet, ka nedaudz arī diktators. Apķērīgs, pulāriem kultūras darbiniekiem, ļoti populā- gudrs, bet diezgan ass. ... dažu labu reizi riem biznesa cilvēkiem. esam uzstājušies līvbērzē, kultūras namā, Gunārs mednis. medņa vadītajā saimnie- kas jāņa laikā uzcelts.” [..] cībā aizsākās ražas svētki. pirmie sovhozu Arvīds Kalniņš — padomju saimniecības un kolhozu sistēmā. gunārs mednis nelegāli „rudbārži” direktors: „tautsaimnieciski pa- saimniecībā būvēja klubu.20 liekošākais, ar ko varu lepoties, — rudbāržu

93 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

būves: dzīvojamās mājas, bērnudārzs, mehā- ņas, ka zāģē nost ozolu birzīti rīgas–tukuma niskais sektors, cūku audzēšanas ferma, attī- šosejas malā, saņēma gan „cīņas” redakcija, rīšanas iekārtas, siltumapgādes komplekss.”23 gan radioraidījumu komiteja... uz notikuma vietu — sovhozu „zemgale” — brauca arī re- Sarkanie baroni publikas dabas un pieminekļu aizsardzības vasarā, augusta sākumā, piezvanu ēri- biedrības valdes inspektore māra zaļoksne kam, gribu norunāt tikšanos. todien neva- un dabas aizsardzības sabiedriskais inspek- rot — esot ielūgts uz sarkano baronu sali- tors guntis eniņš. mēs to vietu viegli atradām dojumu. tāda ziņa mani iepriecina: tātad, — dega liels sārts. kādreiz aizvainotie lielsaimniecību vadītāji torīt bija vēss. Apsildījāmies pie ozolza- atguvuši humora izjūtu. Astoņdesmitajos ru ugunskura. parunājām ar tiem, kas zāģē. gados viņi paši ar šo iesauku blēņojās. pēc paskaitījām gredzenus — gadus ozola celmā. tam neganti apvainojās, kad tautas frontes eniņš izskaitīja septiņdesmit. viens no zāģē- vadītājs dainis īvāns viņiem to iemeta acīs. tājiem teica, ka tur, tai laukā, viņš saskaitījis tagad atkal spēj pasmieties. līdz simt un pieciem. tālāk neesot pūlējies. ēriks hānbergs nekad nav šo iesauku lie- redz, kāds dīvains koks tas ozols — aug vie- tojis. (visdrīzāk — jau minētās piesardzības nus desmit gadus, aug vienus simt gadus. dēļ. negribēdams bojāt labās attiecības.) bet Aug otrus simt gadus... un tik aug. bet tā nav otra, kurš sarkanā barona sindromu būtu jau saka: ozols trīssimt gadus aug, trīssimt tik precīzi atklājis, tiesa gan — izmantodams gadus briest un trīssimt gadus kalst. un tādu nepublicētu savas kolēģes ārijas klimkānes jau neklīti — simtgadnieciņu — zāģītis te no- rakstu. tā kā sarkano baronu ieguldījums ir vīlē... 10 minūtēs. sākumā zāģeri strupi: da- sociālisma laiku kultūras mantojuma būtiska rām, ko liek. jā, te ir 32 ozoli, tur viens, tur sastāvdaļa, ir vērts šo aprakstījumu citēt šeit vēl. pavisam nozāģēti 39. bet ozolu šeit, uz vēlreiz. bijušās ļeņina kolhoza zemes, ko tikai pērn „tā laika populāra, dramatiska un traģiska pievienoja zemgalei, vēl daudz. parunājām personība bija Aleksandrs Batņa,” hānbergs vēl šo to. un braucām uz zemgales centru raksta „dziedošajos bruņurupučos”. „sākšu pie direktora Aleksandra batņas. mums bija ar vēstījumu, kuru laikraksts „cīņa” 1978. daudz jautājumu. kāpēc cērt? kas devis at- gadā nenodrukāja. šī pirmpublikācija saīsi- ļauju? ko sovhozs iegūs no šiem aptuveni nājumā: „zemgalē ceļ klubu, tādu, kā dai- 0,3–0,5 hektāriem zemes, uz kuras aug ozo- les teātris. varbūt būšot pat labāks. ļaudis, lu birzs? vai, pēc viņa uzskatiem, meliorato- par to stāstīdami, saka: ”batņa ceļ klubu.” ri rīkojušies aplami, atstājot šos ozolus? vai Aleksandrs batņa ir padomju saimniecības patiešām zāģeri dzina drūmus jokus, sakot, „zemgale” direktors, kura vārds pazīstams ne ka ozolu dēļi vajadzīgi cūkkūtij? bet varbūt tikai lauksaimniecības darbiniekiem vien. bet tie pārtaps lepnā parketā? un varētu būt arī tagad sovhozā „zemgale”, tukuma rajonā un tāds jautājums: ko viņš domā darīt ar tiem pat aiz tā robežām saka arī tā: „batņa cērt neskaitāmajiem elektrības stabiem laukā otr- ozolus.” seko ā. klimkānes teksts: pus ceļa? vai tie mazāk traucē kombainiem, „sociālistiskā lielsaimniekošana rada cil- kā tas viens simtgadīgs ozols, pret kuru arī vēkos jaunas īpašības — neizmērojami pla- melioratori izturējušies ar cieņu? uzskatījām, šāku domāšanas, darbības un atbildības ka mums ir veicies, kad atradām direktoru vērienu. tieši pēdējais — atbildības vēriens — viņa kabinetā. personas es vārdam dod īpašu svaru. diemžēl bet kas varēja paredzēt tālāko: tiklīdz di- šis es ieskanas arī tādos zvārguļos: „es esmu rektors ieraudzīja dzintras šešo melno kas- saimnieks, es daru, kā gribu!” satraucošas zi- ti jeb reportieri (nevajadzēja mums dzintru

94 zinātnes dzīve laist pa priekšu!), tā nokomandēja: „šito aiz- v. jakuška brīdināja: vāciet!” (tas neapšaubāmi attiecās tikai uz „par vientuļa koka nozāģēšanu jāmaksā reportieri, ne uz ko citu.) radiokoresponden- sods līdz 300 rubļiem.” te nepadevās. tad notika neticamākais — „nu un tad? es samaksāšu!” direktors paķēra cepuri un izmetās no ka- „bet vai jums ir sirdsapziņa...” šķiet, pa- bineta. tā mēs četri sēdējām, gaidījām, ne- visam nevajadzīgu toni uzņēma žurnāliste. viens pie mums nenāca. tikai pēc brīža bla- un atbildi viņa dabūja: „šie koki man sapnī kusistabā kāda vīrieša balss noprasīja: „vai nerādīsies.” aizbrauca?” Atbilde varēja būt nē, bet to mēs šo sarunu neuzdrošinātos pārstāstīt, ja tā nesaklausījām, un atkal viss palika klusu. būtu noritējusi zem četrām acīm. nāca pusdienlaiks, sadomājām aiziet paēst direktors batņa ceļ lepnu klubu, un direk- un tur atkal ieraudzījām direktoru. mana ko- tors batņa cērt ozolus. vai to var savienot? lēģe arī šeit mēģināja iegūt pretimnākšanu, jo bet kāpēc tas jāsavieno? tās ir divas dažādas katram savs darbs, un radioreportierim vaja- lietas. lepns klubs vēl neliecina par dziļu cie- dzīgs dzīvais ieraksts. taču veltīgi. tādēļ lai ņu pret kultūru, tas liecina par ekonomisko Aleksandrs batņa neņem ļaunā, ka atbildes, bagātību. diži ozoli vēl neliecina par ekono- kuras gribējām dzirdēt tieši no viņa, mums misko bagātību, bet tie liecina par dziļu cieņu bija jāmeklē citur. un izveidojās šāda aina. pret dabu un kultūru. to birzīti kopa rūdolfs pētersons. tā bija vēlē- ārija klimkāne” jis toreizējais ļeņina kolhoza priekšsēdētājs. izpļāva labo zāli. to ēda arī kolhoza teliņi, kālab raksts neieraudzīja dienasgaismu? kurus pētersontēvs kopa un kopj vēl tagad. tas taču aizstāvēja principus, par kuriem ie- viņš bija arī pirmais, kurš pamanīja zāģerus, stājās gan partijas centrālkomiteja, gan mi- un viens no pirmajiem, kurš griezās ar lūgu- nistru padome. mu sava rajona iestādēs apturēt ozolu izcir- tāpēc neieraudzīja dienasgaismu, ka šanu. uz zemgali devās rajona izpildkomi- žurnālisti un dabas aizsargātāji uzdrošinājās tejas lauksaimniecības pārvaldes inženieris kritizēt Aleksandru batņu. nesekmīgi bija mežkopis v. jakuška, dabas un pieminekļu laikraksta „cīņa” redakcijas centieni ārijas aizsardzības biedrības rajona nodaļas valdes klimkānes vēstījuma publicēšanai dabūt at- priekšsēdētāja vietnieks v. vītols un laikrak- ļauju augstākajās lēmējinstitūcijās. rakstu sta „komunisma rīts” redakcijas darbiniece pārtulkoja krievu valodā, lai centrālkomite- A. bērica. saruna viņu starpā noritēja šādi. jas krieviski runājošie un lasošie funkcionāri „kas jums par daļu, tā ir mana saimnie- varētu iepazīties un atbalstam vārdu teikt. cība! jūs saklausāties, ko visādas vecenes neteica. Avīzes redaktora vietniece mersede jums stāsta,” — tā direktors. celmiņa gāja pie ministru padomes priekšsē- „tie ir jūsu saimniecības ļaudis...” iebilda dētāja pirmā vietnieka rūdolfa verro. veltīgs žurnālists. gājiens. rūdolfs verro manuskriptu ielika at- „tie nav mani ļaudis. tā ir pērkona vilktnē. un punkts... skola...”(laimonis pērkons — bijušā ļeņina „ne jau tikai Aleksandram batņam bija kolhoza priekšsēdētājs. viņa ļaudis — acīm- diktatoriskas izpausmes,” — turpina hān- redzot kolhoznieki.) bergs. „ilgonis bite uzrakstīja kritisku rakstu „vai jums zemes trūkst?” — tā interesējās par rīgas rajona kolhoza padomju latvija atbraucēji. priekšsēdētāju jāni sologubovu. reakcija „tas nav svarīgi. kokam jāaug mežā, bet bija vētraina: „ilgonis bite nākamreiz mūsu nevis laukā. tie ir pēdējie stulbeņi, kas tos kolhozā drīkstēs ierasties, nolūdzoties, uz ceļ- atstājuši.” galiem nometies.”24

95 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

dižmanības gadi — sarkano baronu skatoties, redzam, ka arī kādreiz nīstie vācu laiks... dižmanības uzbangojumā nodibinā- baroni cēluši baznīcas un skolas un bijuši ja ansambli. dižmanības apziņā blēņojās ar savu novadu kultūras dzīves rosinātāji. ko- iesauku. taču tikko aprakstītais gadījums lie- pīga melnajiem, pelēkajiem un sarkanajiem cina: starp viņiem bija tādi, kas tiešām jutās baroniem bija saimnieka vara un morālā at- kā baroni un uzvedās kā baroni. Aleksandrs bildība par pārvaldāmā novada zemi un cil- batņa, šķiet, visvairāk atbilda iesaukai: gan vēku likteņiem. kā barons, gan sarkanais. (diriģente māra pēlēkie baroni daudz ko noskatīja un pār- skride: „manuprāt, savā laikā viņš bijis ļoti ņēma no melnajiem baroniem: sarkans, ja nu par kādu no mūsējiem to var „muiža, ko 1905.gadā dedzināja, un teikt.”) no savas žurnālista pieredzes varu sa- muiža, kam agrārās reformas gados atņē- cīt: romualds kavinskis bija barons — neej ma zemi, tomēr vispusīgi — ar zemkopības par tuvu! vai viņš bija sarkanais barons? vai kultūru un sadzīves kultūru — ietekmēja gan jānis sologubovs bija sarkanais barons? cik vecsaimniekus, gan jaunsaimniekus. muižu patiess vai tēlots bija šo vīru sarkanums? gu- prakse papildināja senču gaumīgi izkopto nārs mednis par to teicis: „jā, es biju pio- skaistuma izjūtu. nereti gan aizraušanās ar nieris, komjaunietis, pskp biedrs. es dzīvoju atdarināšanu aizgāja galējībās. pārsmalcinā- 50 gadus okupācijas režīmā un biju spiests tajās ģimenēs bērni un vecāki cits citu uzru- pieņemt šīs iekārtas spēles noteikumus. es nāja ar „jūs”. laukos apkaimes sabiedrība gribēju mācīties un strādāt, darīt labu cilvē- šādus manieres pārspīlētājus apsmaidīja.”26 kiem. es nekaunos, ka mācījos komunisma pelēkie baroni no melnajiem pārņēma cēlāju morāles kodeksu, kas daudz neatšķiras gan zemkopības kultūru, gan apkārtnes aina- no bībeles baušļiem šodien pagaidām tāda vas veidošanas kultūru, galda klāšanas kultū- morāles kodeksa nav un nevar būt, jo valsts ru... sarkanajiem baroniem viss bija jāsāk no vadītāju vārdi nesaskan ar darbiem.”25 jauna.tāpēc arī viņu atstātais kultūras man- jānis blūms pavisam noteikti nebija sar- tojums ir neviennozīmīgs un pretrunīgs. kans (tēvs paulis — virsleitnants oskara kal- paka bataljonā. Apbalvots ar lāčplēša ordeni. meklējam un vērtējam 1940. gadā notiesāts, „par palīdzību starp- pēc latvijas neatkarības atjaunošanas tautiskajai buržuāzijai” piespriests augstākais ēriks hānbergs radoši un daroši iesaistījās sa- soda mērs — nošaušana) un nebija arī ba- koptāko lauku sētu konkursa vērtēšanā. tieši rons, jo pieejams katram, bet tieši viņš pa- viņš bija šī konkursa idejas autors. „iedīglis, kā laida apritē iesauku sarkanie baroni. 1986. jau dzīvē daudz kas, bija nejaušība,” viņš vē- gadā, kad pie viņa viesojās igaunijas lauku lāk raksta. „es tolaik biju laikraksta „neatkarī- žurnālistu delegācija, viņš mēļoja: „skatie- gā cīņa” redaktora biedrs un direktora biedrs. ties un vērtējiet, kā strādā sarkanie baroni!” imants ziedonis uzaicināja līdzdarboties kul- tā taču iznāk! pirms revolūcijas bija melnie tūras fondā. pēcāk mani pat valdē ievēlēja. baroni, ulmaņa laikos — pelēkie, un tagad jau no pirmajām dienām briedu pleca pie- esam mēs, sarkanie baroni!” šī epizode pub- likšanai. ierosināju konkursu, kura centrā — licēta 1986. gada laikrakstā „literatūra un lauku sēta. Atbalstošs bija kultūras fonda māksla”, varbūt tieši ar to iesauka „sarkanie priekšsēdētājs imants ziedonis. Aprunājos ar baroni” aizgāja tautā. domubiedru — zemnieku savienības līderi jāņa blūma jokam bija dziļš zemteksts. Aivaru berķi, kurš toreiz bija deputāts un lat- baroni kā cilvēki vienmēr bijuši visai atšķirīgi: vijas likumdevēju priekšsēdētāja biedrs... gan kundziski, gan vienkārši, gan labi saim- mūsu trijotnei uzticēja būt žūrijā. mūs nieki, gan neprašas. caur gadsimtu prizmu kopā saturēja nemitīgi mainīgie, daudzkārt

96 zinātnes dzīve plosītie lauki. lauki, kas visādi mīcīti, tomēr simt visnozīmīgāko saimniecību apseko- uztur nācijas ētisko kodolu... mēs tīšuprāt ne- jums un grāmatas 100 lauku sētas Latvijā meklējam negācijas. cenšamies ieraudzīt ne- veidošana un izdošana — 2005.–2006. parastumus, ar kuriem saimnieki ir apraduši gadā. un neiedomājas par tiem stāstīt.”27 no simt visbūtiskākajām grūti atšķirot idejas ierosinātājam pirmajā gadā i prātā visvisvisbūtiskākās vai labākās, vai intere- neienāca, ka konkurss turpināsies piecpad- santākās. kā neapstrīdamu kultūras manto- smit gadus. gadskārtējā tēma ik reizi bija juma vērtību nesēju var nosaukt cēsu rajona cita, bet pamatnoteikums viens: žūrija vēr- jaunpiebalgas „lielkrūzes”– dabai draudzīgu tē tikai sakoptas sētas. Atsaucība bija liela: bioloģisko saimniecību, kur saglabāts sētas piecpadsmit gadu laikā nācās apskatīt un senākais veidols, kur katram bērnam bija izvērtēt pustūkstoti sētu, daudzas no tām — savs stūrītis mācībām, darbam un rotaļām, atkārtoti, bauskas rajona iecavas „bērziņos” kur dīķos, ābeļdārzā un apstādījumos māj- žūrija viesojās pat septiņas reizes. Atbilstoši vietu atraduši daudzi desmiti putnu ģime- gadskārtējai tēmai mainījās žūrijas sastāvs, ņu. šī saimniecība ļoti palīdz nest pasaulē trim pamatsastāva vīriem pievienojās televī- latvijas vārdu — to ir apmeklējuši tūristi no zijas žurnāliste daina bruņiniece un latvijas visiem kontinentiem, no daudzām pasaules mazpulku vadītāja ilze kļava. konkursos gū- valstīm. tās atziņas apkopotas trīs grāmatās: A. ber- senas ēkas, senus lauksaimniecības dar- ķis, ē. hānbergs, i. ziedonis Lauku sēta ir ba rīkus un mašīnas, senus darba paņēmie- gudra; A. berķis, ē. hānbergs Likteņbērzi; nus glabā izveidotāja viktora Ķirpa vārdā no- A. berķis, d. bruņiniece, ē. hānbergs 100 sauktais Ates ūdensdzirnavu muzejs Alūksnes lauku sētas Latvijā (par simt labākajām no rajonā. katru rudeni tur notiek arī seno darba konkursiem pieteiktajām sētām). veidu demonstrējumi. vai un kāda ir konkursa vieta kultūrvēstu- rožkalnu pagasta „salenieki” — sena, res apzināšanā, ļauj spriest gadskārtējo tēmu muižas vagara izveidota saimniecība piesais- saraksts: tīja uzmanību ar ļoti sen būvētu pagrabu, ar latviskākā lauku sēta — 1992. gadā; trim karoga mastiem (latvijas, viesu valsts pagrabs lauku sētā — 1993. gadā; un pašas norkārklu dzimtas karogam), ar ār- bērna vieta lauku sētā — 1994. gadā; kārtīgi kuplu dzimtas ciltskoku, ar spēju iet pirts lauku sētā — 1995. gadā; līdzi laikam un būt arī mūsdienu paraugsaim- Avots manā zemē — 1996.gadā; niecībai. riekstiņu ģimenes radītais lauku karoga vieta un karoga tradīcijas lauku dabas parks piesaista apmeklētāju tūkstošus sētā — 1997. gadā; ar novatoriskām idejām, ar bišu taku, meža, ceļš lauku sētā — 1998. gadā; sporta, putnu un minigolfa takām, ar meža- daudzinātākais cienasts novadā — 1999. brāļu bunkuru un mežvīteņu kolekciju... gadā; konkurss bija rosinošs jau tā norises zivju dīķis zemnieka saimniecībā — laikā: pēc tam, kad bijām izvērtējuši karo- 2000. gadā; ga vietu un karoga tradīcijas sakoptā sētā, gudrību centrs lauku sētā — 2001. gadā; mūs aicināja uz atkal un atkal citām saim- bioloģiskās lauksaimniecības tirgusspēja niecībām, jo „arī mēs nupat uzslējām karoga sakoptā lauku sētā — 2002. gadā; mastu”. konkurss turpinās arī bez mūsu līdz- bērzs skaistumam un peļņai sakoptā dalības: gan valsts mērogā, gan it īpaši rajo- zemnieku saimniecībā — 2003. gadā; nos. tiek atkārtotas pat dažas mūsu tēmas pašu izprātotas vai pārmantotas iederīgas (latviskākā lauku sēta — Alūksnes rajonā neparastības lauku sētā — 2004. gadā; 2014. gadā).

97 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

Aizsākums nākamiem darbiem (te gan jāpiebilst, ka diemžēl kopš tiem vērtējot sakoptās sētas, 1999. g. nonā- laikiem nekas nav būtiski mainījies, tikai ne- cām bunkas pagasta „izriedēs” — lienes standarta receptēm tagad prasām briseles un jāņa rubežu bioloģiskajā saimniecībā. akceptu. lai atceramies garos strīdus par tā gada konkursa tēma bija „daudzinātākais benzopirēna procentiem šprotēs un cūkgaļas cienasts novadā”, un rubeži mūs cienāja kūpinājumos...) un vienlaikus ar gandarīju- ar visā liepājas rajonā daudzināto izriedes mu varam teikt, ka arī ēšanas tradīcijas un sieru. „siers garšoja labi. iespējams, ka vēl pārtikas gatavošanas tradīcijas eiropā tomēr baudāmāks tas bija tālab, ka ar simpātiskiem ir atzītas par nacionālā kultūras mantojuma caurumiņiem,” hānbergs atļāvies pajokot. sastāvdaļu, un tajā iekļauti vairāki tikai latvi- diemžēl vietējie funkcionāri, atsaukdamies jai raksturīgi produkti. uz eiropas savienības regulām, izriedes siera bioloģiskās saimniekošanas iepazīšanai ražošanu apturēja. ēriks hānbergs bija sa- bija būtiska loma hānberga vērtību sistē- šutis par birokrātisko pieeju: „izriedes siera mas sakārtošanā. Augšminētās saimnie- būtība ir absolūtā dabiskumā,” viņš raksta. cības apsekojām 2002. g. sakopto lauku „paģērējums mainīt tehnoloģiju ir neloģisks. sētu konkursa ietvaros. secinājām, ka „būt tas vairs nebūtu izriedes siers. tad jau būtu bioloģiskajam lauksaimniekam nozīmē saim- jāiznīcina arī koka abras, kurās saimnieces niekot tikpat gudri, kā to dara daba. ir augi, raudzē maizes mīklu. gadu desmitiem un kas viens otram palīdz, un ir augi, kas viens pat gadu simtiem noturējusies saimnieču otru nīdē. gudrs zemkopis nemeklē indes, pārmantotā prasme gatavot cienastus. kā- bet meklē dārza augiem pareizos kaimiņus. zās, bērēs, kristībās, dzimšanas un vārda gudrs zemkopis saprot, ka augsne nav ne dienās radi un draugi svin, nemitīgi baudīda- smilšu sauja, ne māla pika. katrā saujā ir mi. nesaindējas un nemirst. saimnieces un miljardi sīkbūtņu, kas palīdz baroties augu saimnieki zina, ko drīkst un ko nedrīkst. paši saknēm. laba raža ir tam, kurš prot palīdzēt kauj un paši kūpina, paši cep, paši skābē sīkbūtnēm. ļoti auglīgas dārza augsnes vie- un paši marinē, paši brūvē un paši garantē. nā hektārā var būt līdz piecām tonnām slie- taču nesamākslotiem produktiem arvien grū- ku: tās irdina un vēdina augsni labāk par vis- tāk ietikt tirgū. sertifikācija iznīdē tradīcijas. labāko cilvēka izgudroto mehānismu. laba piesardzībai jābūt, taču ne jau bezjēdzīgi raža ir tam zemniekam, kurš prot palīdzēt pārspīlētai.”28 sliekām. dabīgās pļavas, utilitāri spriežot, ir pazīstot hānbergu, varu apliecināt, ka mazražīgas, dod ceturto daļu no tā, ko dod augšminētie vārdi ir ar paša sirds asinīm kārtīgi mēslots āboliņa un auzenes mistro- rakstīti. pārtikas gatavošanas tradīcijas, jums. toties kāda fantastiska daudzveidība: saimnieču pārmantoto prasmi viņš vienmēr raspodiņi, ceļtekas, baldriāni, piparmētras, turējis svētu. kūpinājumiņu smaržai seko- kumelītes, vārnkājas, vīgriezes, kaķpēdiņas, dams, viņš lauku sētās izložņāja daudzus pie- meža zemenes ar gatavām un pusgatavām liekamos kambarus, pirtis un pagrabus. un ogām! katrā izkapts vēzienā krīt vesels ārst- tas arī ir vērā ņemams kultūrvēstures atzars. niecības augu herbārijs! no tāda siena ražots Ar tumsonīgu tā regulēšanu sastapāmies jau piens ir ne tikai uzturs, bet arī medikaments. padomju varas laikā, kad katra kolhoza ku- tikpat dziedinošs, kā no savvaļas ziediem linārijas cehā izstrādāta produkta tirgošanai vākts medus. dzīvojot dabas vidū, mēs to bija vajadzīgs valsts standartu komitejas ser- nenovērtējām un par to pat nedomājām. At- tifikāts jeb, kā toreiz teica, „katra novatoris- šķirību pamanījām tikai vēlāk, kad, uz pilsē- ki ieskābētu gurķu burka vispirms jāved uz tu pārcēlušies, dzērām kolhozu un sovhozu maskavu akceptēšanai”. lielfermās ražotu, pēc kukurūzas skābbarības

98 zinātnes dzīve smirdošu, ar veļas pulveri no skābšanas pa- jau piectūkstošniecēm un seštūkstoš- glābtu pienu.”29 niecēm reizumis tesmeņi bija tik nokareni, ērika interese par dabai draudzīgu saim- ka govis, ganībās iedamas, ar kāju nagiem niekošanu auga augumā, 2009. g. iznāca viņa satraumēja pupus. tāpēc jau gremojošajām grāmata „sākās ar govs ragu”, un tur nu bei- piena producētājām reižu reizēm tesmeņus dzot ir pilna skaidrība par to, ko saucam par uzsaitē. saturētājus sarunvalodā dēvē par zemkopības kultūru, par patiesi kulturālu lauk- pupturiem. Ar dižgovīm dižojas. pa izstādēm saimniekošanu, kas kolektīvo lielsaimniecību vadā. filmē. bet, ja sarēķina izdevumus un lielmanībā bija pilnīgi aizmirsta un ko atcerē- papildrūpestus, cik tādas rekordistes izmaksā jās, tikai atmodas laikam tuvojoties, kad zi- un kādu uzmanību paģērē, secinājumi nav nātniekam imantam heinackim kopā ar grupu iepriecinoši. par visekonomiskākajām tomēr latvijas lauksaimnieku radās iespēja doties uz atzīst govis, kuru pienīgums turas 5, 6, nu vēl vācijas federatīvo republiku. imants heinac- arī 7 tūkstošu robežās. tiecībā pēc vairāk un kis par to teicis: „vispirms nonācām eiforijā, ātrāk samilzt pārmērības. galējības. 1970. pēc tam sākām pamazām apzināt, ka daudz gadā apgāds „liesma” laida klajā manu vēs- kas no šķietami jaunā ir pazīstams kā mūsu tījumu „smaile”. dokumentējumu par putnu tēvu tēvu garīgā mantojuma piemirstās vērtī- fabriku „Ķekava”. bas. kādas bija tās piemirstās vērtības — uz to fragments: „vistai jādēj lielas olas, kuras hānbergs atbildējis izteikti savā stilā: „līdzens atbilst inkubatora kritērijiem. bet cik ilgi tik arums (lai velēna velēnai piekļautos kā mīloša lieliskas olas var dēt? īsu brīdi. un tad jāau- vīrieša plauksta mīļotās sievietes krūtij). kūts- dzē atkal jauna vista. kāds ir dējējas mūžs? mēsli (kritērijs — viena slaucama govs vienam četrpadsmit, piecpadsmit dzīvošanas mē- aramzemes hektāram). Augsnes sastrādājums neši. no tiem pusgads jāaug vien. Astoņus, (tam jābūt kā dzīparam). cīniņš ar nezālēm deviņus mēnešus intensīvā dēšana. no tiem (papuves).” pāris mēnešu olas inkubēšanai neder. lietde- tā jau bija bioloģiski tīrā saimniekošana. rība: 43 procenti no dējējas mūža. kā pagari- taču tāpat kā konveijers paātrina rūpniecību, nāt lietderības mēnešus? trīs mēnešus fabri- ķīmija aktivizēja lauksaimniecību. un nu ir ka diskutēja par eksperimentu. kā atjaunināt aiziets tik tālu, ka cilvēce šausminās, bet ik- nodējušās vistas? Atbildi sniedza prakse. dienā turpina indēties.30 vistas sāk badināt. tās jūt briesmas. kā aiz- minētās grāmatas nodaļā „guvuma tiku- sargāties? organisms pats rīkojas — nomet mība” izcili precīzi aprakstītas sociālistiskās spalvas, lai tās lieki netērētu enerģiju. Abso- lielsaimniecības aplamības un pārspīlējumi: lūta tumsa. gaismu iededz tikai tad, kad vis- „ir ļoti jutīgas laboratorijas un ir ļoti mūsdie- tām dod dzert. barību — ne kripatas četras nīgas metodes, kā konstatēt pat vismazākās dienas. pēc tam pa kriksītim. kā reaģē vis- indes devas, kādas ieēdam un iedzeram ik tas? pirmajā dienā — mierīgas. otrajā dienā dienas. ir simtiem un tūkstošiem piesardzības — nervozas. piektajā dienā vistām sāk krist ieteikumu, bet raupjā dzīves īstenība uzrāda spalvas. sestajā dienā putni ir agresīvi. no simtiem un tūkstošiem izpausmju augkopībā septītās līdz četrpadsmitajai dienai gaismas un lopkopībā, pārtikas producēšanā un mal- brīžos knābj cita citu. deviņpadsmitajā dienā tīšu gatavošanā, kur nav ievērots ne likums, beidzas badošanās. no divdesmit pirmās līdz ne tikums. [..] zinātnieki un praktiķi turpina trīsdesmitajai dienai — dīgst jaunas spalvas. un turpinās pētīt un attīstīt piena lopkopību. kad tērps ir krāšņs un spīdīgs, vistu kūtī ielaiž lai no govs varētu aizvien vairāk izdabūt. bet gaiļus. un sākas tā trakā dēšana no jauna.” vai patiešām nav kāda robeža, kurai pāri ne- jā, toreiz tā rakstīju, lai popularizētu. drīkstētu iet? [..] bet šodien vairs nerakstītu. man šķiet, ka

99 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

tā tomēr ir dējēju mocīšana. tāpat kā zosu un te ir arī atbilde uz jautājumu par kultu- pleznas pienaglot grīdai, kad putnu ašāk grib rālas lauksaimniecības kritērijiem. saimniecī- nobarot. bieži vien par noteicošo kļūst pirmā ba, kur dējējvistas badināja, lai tās nomestu mirkļa efekts. pirmais ieguvums. tā tas bija spalvas, noteikti nebija augstas lopkopības kazahstānā, kad psrs vadītāji izmisīgi mē- kultūras saimniecība. tāda nebija arī saim- ģināja tikt laukā no tautsaimnieciskā apkau- niecība, kur zosis ar pleznām pienagloja pie nojuma. un, proti, nemitīgi vajadzēja iepirkt būra grīdas, lai tās lieki netērētu enerģiju. Ar graudus no ārvalstīm. un, lūk, par glābiņu amonjaka ūdeni izdzītas kartupeļu, arī graud- izsludināja jaunapgūstamās zemes. uzars. augu rekordražas nebija augstas zemkopības Apsēs. un tonnu miljoni birs apcirkņos. pir- kultūras saimniecības, lai cik kulturāli būtu majā reizē uz to pusi gāja, bet, kad arkli sāka strādājis mehanizators. Arī ražu rekordi, kas zemi grozīt atkārtoti, ne tikai vētras, bet arī sasniegti uz palīgnozaru rēķina, neliecina par vējiņi vieglo augsni pacēla gaisā. pirmā mir- augstu zemkopības kultūru. kaut gan — velns kļa efekts izrādījās mānīgs. es pats vienugad, viņu zina! tas pats jau notiek arī pašreiz, kad vēl students būdams, biju labības novākša- visi eiropas zemnieki dzen augšā ražas un iz- nas talkā. tā vairs nebija raža, bet tukšs iz- slaukumus uz trekno piemaksu rēķina. misums pelavu svarā. latvija jau arī dabūja ciest no liellauku pārmērībām. tiecība pēc Kultūras loks Lejas Birzniekos bezpūliņu rezultātiem pasaulē uzliesmo kā publicista hānberga vērtību sistēmas sa- epidēmijas.”31 kārtošanas jomā visbūtiskākā ir grāmata „ja- un vēl: neks uzmeklē birznieku”. to varētu uzskatīt „kopīpašuma traģēdija! tā diemžēl milzt par pārcirstā pavediena sasiešanas brīdi, par un milzt, neatkarīgi no sabiedriskajām ie- ērika hānberga atgriešanos bērnības zemē kārtām un nacionālajām piederībām. milzt pie tā laika sadzīves kultūras un sadzīves arī ģimenes dārzu dobītē. es savā pēckara tradīcijām. meklējumu aplis noslēdzās ar šīs zēnībā uz kāpostiem kaisīju tolaik izslavēto grāmatas uzrakstīšanu. (tiem, kas grāmatu brīnumpulveri. kaisīju uz kāpostiem, lai pa- vēl nav lasījuši, pateikšu, ka jānis birznieks zūd spradži. brīnumpulveri pēckara trūcības bija kārļa ulmaņa laika pēdējais zemkopības gados kaisīja bērniem matos, lai izsargātos ministrs, bet juris janeks — viens no soci- no utīm. ālisma laiku pakļaušanās–nepakļaušanās jābrīnās par piesardzīgajiem kārļa ul- spēles spēlētājiem, rajona lauksaimniecības maņa laika zemniekiem, kuri ar ķimikālijām dzīves vadītājs, bet vēlāk arī neatkarību atgu- nešķiedās, kodinot sēklas un uzbirdinot hek- vušās latvijas deputāts, jāņa birz- tāriem mākslīgos mēslus. jābrīnās, ka lauku nieka piemiņas uzturētājs.) gudrinieki pēckara sociālismā noticēja ddt „jāņa birznieka laikā latvijas lauki iegā- pulvera visvarībai un nekaitīgumam. sak, ja stabilitātē,” — skaidro hānbergs. „jopro- tas jau tikai pret spradžiem, utīm un citiem jām pamatu pamats bija raža, izslaukumi un mošķiem. piesvari, kurus salīdzināja, vērtējot veikumu. tātad: vispasaules traģēdiju mēs veici- taču aizvien nozīmīgāka loma bija arī citiem nām katrs savā vagā, ja saimniekojam nesa- kritērijiem. varošākajās un turīgākajās zem- prātīgi.”32 nieksētās ainavisko daiļumu un dārzus iekopt grāmatā „sākās ar govs ragu” ieviesta aicināja speciālistus. būvēja augļu pagrabus. lasītājiem un, šķiet, arī pašam hānbergam lauku sētās parādījās stikla baloni, kuros skaidrība par to, kas īsti ir zemkopības kul- pukšķēja topošais vīns. tūra un cik neticami bagāts un pārņemšanas saimniekmeitas skolojās kaucmindē, lai vērts ir šīs kultūras vēsturiskais mantojums. apgūtu maltīšu gatavošanas iemaņas. un lai

100 zinātnes dzīve izskolotos par gudrām līgavām un gudrām trīsstāvīga darbarīku glabātuve, kurā viss sievām. pārredzams un pieejams. katru rīku un ma- lejas birzniekos algoja virēju un dārz- šīnu pēc pabeigta darba notīra, izlabo. kam nieku. pienākas pārklājums, pārkrāso. sugas bulli importēja no dānijas. starp vēja rotora stabiem neliela darbnī- ministrs, tautiešus uzmundrinādams, ro- ciņa. sināja: „Arī jaunajai paaudzei katrā mājā jā- labības klētī apakšstāvā darbojas maltu- ierāda piemērotas telpas, lai ar to mājas tai ve. klēts augšā graudus žāvē ar gaisa ven- padarītu mīļas.” tilāciju. palīdz arī skārda jumts, kas saulē un, tiklīdz bija lielāka rocība, māju pār- sasilst. govju kūts, zirgu stallis, cūkkūts — būvējot labiekārtoja: augšstāvā septiņas is- ērti iekārtoti. visur svaigs gaiss, arī liellopu tabas, apakšstāvā — trīs. lai saime justos dziļajā kūtī. ērti un ciemiņiem būtu patīkami. tālaika mājas pagalms un apkaime izdaiļota ar tendences bija tiecīgas arī dailē būt. un puķu dobēm un zālienu. atļauties naudiņu tērēt ieguldījumiem, kas Augļu koku dārzs dārznieciski sakopts. nenes peļņu tieši, bet mundrina garastāvok- saimnieku miteklis un laukstrādnieku dzī- li gan. latvieši, tāpat kā agrākajos laikos, vokļi mājīgi. pirms godiem brūvēja alu. bet viesošanās strādniekiem brīvas svētdienas un gadā tradīcijas strauji papildināja pašdarīto vīnu sešas brīvdienas. baudīšana. saimnieks un saimniece aktīvi piedalās darīja alu. raudzēja vīnu. un uzturēja ie- darbos, paši vada traktoru. malkošanas kultūru. salmu pūtējs no kuļmašīnas salmus aiz- nepļēguroja. saimnieki, kas mirka alko- vada novietnē. holā, izputēja. dienas ritms noteikts tā, lai ēdienreizes iemalkoja. un lepojās. Ar galda klājumu. būtu zināmā laikā un darbi neievilktos vēlu Ar verandām. Ar ēdamistabas mēbelēm. Ar vakarā.34 puķu dobēm.”33 Sadzīves kultūra Latvju sēta par to, kāda bijusi dzīvošana un sadzīves 28,2 hektāri. lejas birznieki — tipiska kultūra lejas birzniekos, stāsta birznieku latvju zemnieksēta. 1936. — sekmīgajā gadā krustmeita Anna savele. no 30 pūrvietām izkuļ 1800 pudu labības. „tā bija labi nostādīta kārtīga saimniecī- govis (labākās) dienā izdod 32 litrus ba. cilvēkiem maksāja labas algas un deva piena. ļoti labu uzturu. gadiem dzīvoja un strādāja gadā pārdod 30 bekonus. vieni un tie paši cilvēki. saimnieki ēda kopā Atlikums naudā — 2000 latu. ieguldīti ar saimi, daudzreiz arī ciemiņi ēda kopā ar jaunbūvēs. visiem, ja gadījās atnākt vai atbraukt ēdam- Ar vēja rotoru ūdeni iesūknē tvertnē un reizē. pa caurulēm novada saimniecības ēkās. trīs saime, par laimi, arvien gadījās tāda, boileri nodrošina ar siltu ūdeni. cilvēki pēc kas savstarpēji satika. nebija nekādi īpaši darba īpašā telpā var nomazgāties. strīdi vai nesaticība. katrs darīja savu darbu tualete skalojas ar ūdeni. un, ja vajadzēja, palīdzēja vēl otram. sevišķi kūtīs vienkārša, bet praktiska ventilācija: jauki bija talkās. tad sagāja vairāku kaimiņu sienās pie griestiem caurumi siltā gaisa nova- ļaudis un kopīgi darīja darbu. kad rudzi bija dīšanai. sienu ārpusē pie logiem caurumi, pa nopļauti vai mēsli izvesti, vai arī kulšana pa- kuriem svaigais gaiss vados ieplūst kūtī. beigta, tad pēdējā mielastā, tas parasti iekrita

101 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

pievakarē, visi darbinieki nomazgājās, uzģēr- tikpat jauki bija arī ziemassvētki. tad ba līdzpaņemtās tīrās drēbes un sēdās pie tika kautas vismaz trīs cūkas. saime bija talkas vakariņām. bija neiztrūkstoši miežu liela, un ēdamā vajadzēja daudz. tad tā lie- alus, ko ļoti meistarīgi prata izbrūvēt saim- lā darīšana, līdz sataisīja gaļas desas, aknu niecības vadītājs un priekšstrādnieks miķelis desas, pastētes un citus gardumus. kad gaļa birznieks. viņš bija ministram no radu puses. bija iesālīta un desas sataisītas, visu veda uz ļoti gaišs un dzīvespriecīgs cilvēks. bija gal- kaimiņiem — „poļiem”. viņiem bija mājā ie- dā arī pašdarinātie vīni un šņabis. vakariņas kārtota kūpinātava. beidzot, visiem prāts bija pacilāts. nejēdzīga ziemassvētku priekšvakarā uzpostā māja piedzeršanās nekad nenotika. tad bija laiks smaržoja pēc svaigas eglītes, ko puiši tikko iet pagalmā uzdziedāt un uzdancot. bija kai- bija pārveduši no meža, un pārveduši arī sku- miņi „rukuši”. to vecākais dēls miķelis bija jiņas pie durvīm — sniegotās kājas noslaucīt. labs muzikants. viņš ar ermoņikām spēlēja brīnišķīga svētku sajūta, kāda var būt tikai dejas, un visi talcinieki griezās līdz vēlai nak- bērnībā! pievakarē atnāca pastnieks ar laik- tij. viss darba grūtums bija aizmirsts... rakstiem, žurnāliem un ar daudz apsveikuma jautri gāja, kad pirmo dienu laida govis kartītēm. Arī tam tika baltmaize un rauši, ko no kūts ganībās. govis gāja lēkādamas. tiku- pārnest mājās. paēdām vakariņas un brau- šas brīvībā. tad nu vakarā to lustīgu laistīša- cām visi uz bārtas baznīcu, uz dievkalpoju- nos! kurš kuru tik varēja vairāk saliet slapju. mu... kad pārbraucām, klāja svētku galdu, parasti puiši lēja uz meitām (sevišķi, ja kāda dedzām eglīti, un tad nāca skaistākais: zie- vēl patika) un meitas uz puišiem, līdz visus mas svētku vecītis. vecītim bija liels dāvanu varēja nogriezt kā dvieļus. maiss. neviens netika aizmirsts. Arī puišiem nekad nekā netrūka. neviens saimnieks un meitām bija katram vērtīga dāvana. mei- latvijā nebija bez savām rezervēm nebaltai tām pa lielākai daļai drāna kleitai vai arī kas dienai. cits noderīgs. puišiem džemperi, jakas, siltas lejas birzniekos bija apstādīti lieli lau- kurpes — kas nu kuram. kumi ar sarkanām jāņogām, upenēm, ērkšķ- nepalika bez sava prieka arī nespējnieku ogām un ķiršiem. lasīja augļus un ogas mājā nespējnieki... katros svētkos birznieka pārdošanai tirgū, un palika vēl pāri ievārīju- kundze lika cept veselu cepienu baltmaizes, miem, kompotiem un vīniem. virtuvē uz lie- raušus, speķaraušus. jūdza zirgu un visu lās maizes cepamās krāsns katru rudeni no- cepienu veda uz špāru muižu vientuļajiem lika vairākus balonus rūgšanai. tad bija, ko cilvēkiem. es vienmēr braucu līdzi un lī- pacienāt ļaudis talkās, svētkos, jāņos un kad dzēju izdalīt. nevaru vēl tagad aizmirst šo atbrauca ciemiņi. veco, slimo cilvēku prieku, kas mirdzēja viņu pagrabkalnā pie augļu pagraba katru gadu acīs — dažkārt neredzošajās. neiztrūkstoši tika svinēti jāņi. puiši taisīja pū- vasarās brauca uz lejas birzniekiem deli, lika galdus, stiepa uz kalnu alus mucas. daudz ekskursantu. katru svētdienu vismaz meitas sēja sierus — gan mīkstos, gan cie- viena grupa, citreiz pat pa trim ... brauca tos. cepa raušus un speķaraušus. parasti jau apskatīties un pamācīties, kā racionāli saim- bija paaudzies kāds telēns vai ruksis, un tad niekot. kad birznieks bija mājās, pie viņa bija cepeši, ruletes un saldētās gaļas. sanāca nepārtraukti brauca cilvēki pēc palīdzības, tuvāki un tālāki kaimiņi ar vaiņagiem, ziedu pēc padoma, dažkārt tīri privātās lietās. viņš klēpjiem sveicināt birznieku jāni. radās vēl nevienu nenoraidīja un neatteica.”35 arī citi jāņi, un visi tika sveicināti un mesti pa gaisu. sabrauca ciemiņi no liepājas un no citurienes. visi tika mīļi uzņemti un pacienāti.

102 zinātnes dzīve

Sakoptība ministra Atskrēja melns teļš. un kāda tev tur būtu Birznieka skatījumā daļa? bet nē. tev jāiet, jāskrien vircas zaņ- „tikai reālais visu dzīvi nevar un nedrīkst ķī un jāuzzina, kāpēc tur tā, bet citur savu- aizpildīt. padomāsim arī par skaisto apkārt- kārt tā. kāpēc importa melnraibā labāka par ni, kurā patīkami atpūsties pēc dienas dar- mūsu brūno? un to „kāpēc” tu velc ārā no biem. daudz pūļu un līdzekļu tas neprasīs. neēduša lopiņa mutes, no cilvēku bezatbildī- šopavasar iestādīsim dažus kociņus, pāris bas un bezrūpības. tev saka — tā nav, bet tu puķudobes. visu vasaru tas jau būs patīkams paliec pie sava. atgādinājums. vēl nākamajos pavasaros tā- un tad tu nokrīti ceļos, pieliec ausi pie pat, un tad arī drīz ikviena lauku sēta nebūs mālainas, tikko uzartas zemes. tev nav bail, kaila, pelēka lauka vidū, bet ap to pacelsies ka slapjumā tavām biksēm izies „buktes”. zaļā lapotne, kura sargās un audzēs senos tevi savā varā paņēmis jautājums: „zem va- aizmirstos tikumus... gas ūdens tek vai netek?” reizē ar to — vēl viens draudzīgs aicinā- tu dzirdi, ka zeme kliedz neizaudzētas ra- jums: aiz kuplām birzīm nedrīkst slēpties ne- žas balsī, raud ar noniecināta laika asarām. koptas ēkas, nedrīkst būt sagruvušas sētas, kad mašīnas sāk stigt tur, kur nevajadzētu tas viss izlabojams agrā pavasarī. tāpat cauri iestigt, kad ūdens sāk krāties, kur tam neva- jumti. jadzētu sakrāties. tu skrien pakaļ meliorato- kaut ko arī acīm, kaut ko arī sirdij! tad la- riem, kuri par labu darbu saņemtās prēmijas bāk veiksies praktiskais darbs, mīļāka un pa- un algas jau sen notērējuši. tu centies cilvē- tīkamāka kļūs sēta un dzīvojamā māja, jau- kus pārliecināt, ka svarīgs jau nav tikai darba kāka būs atpūta pēc ikdienas darbiem...”36 process, bet arī tā galaprodukts. es domāju, Apjomīgi citētie grāmatas fragmenti tik ka tu gribi uz pasaules noķert lielo vienal- pilnīgi ilustrē ulmaņlaiku zemkopības kultūru dzību, piesiet viņai pelēku laukakmeni un un sadzīves kultūru, ka būtu aplami pie tā vēl noslīcināt. bet ar divām rokām ir par maz, kaut ko piebilst. kā eduarda virzas ideāls bija lai to veiktu. straumēni, tā ērika hānberga ideāls varētu stārķis apmetas elektrības stabā... Arī tas būt lejas birznieki. tevi uztrauc. kāds aizmirsis ielikt ratu riteni liepā? un tu ej skatīties, kas tur īsti notiek. ugunskurs, nē, ritenis stāv kā stāvējis, taču viensētā kas met dzirkstis nav nevienas dzīvas dvēseles. tās iemītnieki kāpēc ēriks hānbergs ir tāds, kāds viņš pārcēlušies uz ciematu. stārķi ligzdo cilvēku ir? kāpēc viņš ir spējis tā saasināt sabiedrī- tuvumā... bas uzmanību uz lietām, kam līdz tam esam man patīk, ka tu par visu nejūsmo un nevērīgi pagājuši garām? to, manuprāt, vis- nesaki: „cik skaisti!”, „cik labi!”, bet rocies trāpīgāk ir pateikusi viņa skolas biedre Anija kā kurmis pa zemi un meklē vienu vienīgo vīksna, vēlākā žurnāliste Anija pelūde. (la- vārpatas sakneni. ja to neatradīs, lauks, ka- sot gan jāpatur prātā, ka to rakstījusi jauna mēr mēs pa virsu priecāsimies, var aizaugt ar vidusskolniece, kam toreiz jaunais hānbergs nezālēm.”37 droši vien nebija vienaldzīgs.) „es tevi bieži apbrīnoju. dažkārt cilvē- kus salīdzina ar degošu bērza šķilu — tu esi Avoti ugunskurs, kas met dzirkstis. dažas kādam 1 hānbergs ē. Stāstu izlase. rīga: jumava, sāpīgi dzeļ, citas atsitas pret betonu, vēl citas 2012. aizdedzina jaunus ugunskurus cilvēkos, arī 2 hānbergs ē. Labvakar, priekšsēdētāj! rīga: manī. jumava, 2000. 121. lpp.

103 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

3 hānbergs ē. Mirklīši. rīga: priedaines, 20 turpat, 23.–24., 30. lpp. 2000. 190.–191. lpp. 21 turpat, 115. lpp. 4 turpat, 189. lpp. 22 turpat, 31. lpp. 5 hānbergs ē. Jaušības un nejaušības. rīga: 23 turpat, 32., 59., 60., 126. lpp. jumava, 2008. 38.–39. lpp. 24 turpat, 15.–20. lpp. 6 Mirklīši. 12. lpp. 25 turpat, 121. lpp. 7 Jaušības un nejaušības. 37. lpp. 26 hānbergs ē. Janeks uzmeklē Birznieku. 8 Labvakar, priekšsēdētāj! 9. lpp. rīga: jumava, 2009. 137. lpp. 9 turpat, 9. lpp. 27 berķis A., hānbergs ē., ziedonis i. Lauku 10 hānbergs ē. Uzrakstīto pārlasot. rīga: sēta ir gudra. rīga: jumava, 2001. 169., Avots, 1985. 56.–65. lpp. 171. lpp. 11 hānbergs ē. trešais kartupeļu mazums. 28 turpat, 196. un 202.–203. lpp. Biķu alus. rīga: Liesma, 1985. 33.–39. 29 berķis A., bruņiniece d., hānbergs ē. 100 lpp. lauku sētas Latvijā. rīga: Jumava, 2007. 12 turpat. 13.–14. lpp. 13 Uzrakstīto pārlasot. 86. lpp. 30 hānbergs ē. Sākās ar govs ragu. rīga: 14 Labvakar, priekšsēdētāj! 155. lpp. jumava, 2009. 8. lpp. 15 turpat, 155. lpp. 31 turpat, 13.–16. lpp. 16 hānbergs ē. Alberts Kauls triumfā un tra- 32 turpat, 18.–19. lpp. ģismā. rīga: jumava, 2004. 314.–315. 33 Janeks uzmeklē Birznieku. 137. lpp. lpp. 34 turpat, 19.–20. lpp. 17 hānbergs ē. Dziedošie bruņurupuči. rīga: 35 turpat, 110.–114. lpp. jumava, 1995. 36 turpat, 288.–289. lpp. 18 turpat, 11.–12. lpp. 37 Mirklīši. 116.–119. lpp. 19 turpat, 50.–51. lpp.

104 zinātnes dzīve lībiešu vAlodAs un vēstures pētījumiem veltīts žurnāls

Renāte Blumberga

pašas universitātes pētnieks valts ernštreits. savukārt žurnālu sagatavoja universi- tātes igauņu un vispārīgās valodniecības in- stitūta speciālisti, piepalīdzot starptautiskajai lībiešu draugu biedrībai, lībiešu kultūras cen- tram un latviešu valodas aģentūrai. žurnāla galvenā redaktora urmasa sutropa (Urmas Sutrop) un viesredaktora k. pajusalu priekšvārdā ir atzīmēts, ka daļa no krājumā publicētajiem rakstiem balstās uz referātiem, kas nolasīti 2011. g. zinātniska- jās konferencēs, kuras notika starptautiskā lībiešu valodas un kultūras gada ietvaros, bet daļa ir pavisam jauni pētījumi. tāpat atzī- mēts, ka šis krājums ir kā apsveikums diviem jaunākās paaudzes lībiešu zinātniekiem, kuri pēdējos gados saņēmuši atzinību par saviem pētījumiem lībiešu jomā — renātei blumber- gai sakarā ar 2013. g. baltijas asamblejas balvu zinātnē un v. ernštreitam sakarā ar igaunijas radu tautu programmas 2012. g. balvu. kopumā žurnālā ievietoti 15 raksti, kuru 2014. g. vasaras nogalē klajā nāca tartu autori pārstāv piecas valstis — igauniju, lat- universitātes izdotā „igauņu un somugru va- viju, lielbritāniju, somiju un vāciju. raksti lodniecības žurnāla” īpašais numurs (Eesti ja tematiski sakārtoti trīs nodaļās. pirmās no- soome­ugri keeleteaduse ajakiri. Journal of daļas raksti veltīti lībiešu valodas areāla vei- Estonian and Finno­Ugric Linguistics. Vol. 5, došanās vēsturei. enna ernitsa (Enn Ernits) No 1: Special issue „Studies on Livonian”), rakstā aplūkoti lībiešu etnonīmi un person- kurā apkopoti jaunākie pētījumi par lībiešu vārdi senākajos rakstītajos avotos. u. sut- valodu un vēsturi. visi raksti publicēti angļu rops savā rakstā „lībiešu ainavas vidzemes valodā ar kopsavilkumiem igauņu un lībiešu vēsturiskajā ģeogrāfijā un lībiešu cilšu ieda- valodā, un žurnāls ir iekļauts starptautiskajā lījums” aplūko 1792. g. anonīmi publicēto zinātnisko publikāciju bibliogrāfiskās un citē- j. k. švarca skatījumu uz vidzemes vēsturis- šanas informācijas datubāzē Scopus. īpašā ko ģeogrāfiju un salīdzina to ar tā laika un numura viesredaktori ir tartu universitātes mūsdienu redzējumu. Aldura vunka (Aldur profesors karls pajusalu (Karl Pajusalu) un šīs Vunk) rakstā aplūkota metsepoles lībiešu

105 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

vēsture 14.–17. gs. nodaļu noslēdz kristofe- (Tiit­Rein Viitso) rakstā ir parādītas konstruk- ra mouslija ( Moseley) pārdomas cijas, kuras lībiešu valodā izmanto obligātu- par to, vai lībiešu valoda ir pati apdraudētākā ma, pienākuma un nepieciešamības izteikša- eiropas valoda. nai. savukārt eberhards vinklers (Eberhard krājuma otrā un plašākā nodaļa ir vel- Winkler) lasītājus iepazīstina ar aizguvumu tīta lībiešu valodas attīstībai un kontaktiem slāņiem lībiešu valodā. ar baltu valodām. v. ernštreita un guntas trešajā nodaļā apkopoti raksti, kas sniedz kļavas kopējā pētījumā aplūkotas lībiešu un informāciju par lībiešu valodas materiāliem latviešu valodas kontaktu izraisītās gramatis- un resursiem. r. blumberga apraksta lībiešu kās izmaiņas abās valodās. santra jantunena valodas tekstus, kuri glabājas igaunijas lite- (Santra Jantunen) publicējusi rakstu „robe- ratūras muzeja kultūrvēstures arhīva 175. ža starp produktīvo un neproduktīvo — vai jeb oskara loritsa fondā. ojārs bušs aplūko lībiešu valodas frekventīvie darbības vārdi ir dundagas pagasta lībiešu izcelsmes oronī- derivatīvi vai arī leksikalizējušies?” Arī mīna mus jeb kalnu nosaukumus, kuri minēti jura norvika (Miina Norvik) ir pievērsusies dar- plāķa 1936. g. publikācijā par kurzemes bības vārdu problemātikai — viņa analizē toponīmiem. savukārt džeks rūters (Jack predikātus, kas izsaka stāvokļa maiņu, un Rueter) savā rakstā aplūko valodu tehnolo- iesaka, kā tos izmantot nākotnes izteikšanai. ģiju iespējas un to, kas šajā jomā izdarīts uz k. pajusalu rakstā ir salīdzināta salacas lī- 2012. g. izdotās lībiešu-igauņu-latviešu va- biešu valoda ar kurzemes lībiešu valodas lodas vārdnīcas bāzes. krājumu noslēdz tūli rietumu un austrumu izloksni. bet lembits tuiskas (Tuuli Tuisk) pārskats par lībiešu va- vaba (Lembit Vaba) savā rakstā „kuršu va- lodas prozodijas pētījumiem. lodas elementi lībiešu valodā” analizē tos elementus dažādos valodas līmeņos, kurus lī- žurnāls visiem interesentiem ir pieejams bieši varētu būt pārņēmuši no saviem kādrei- arī bez maksas internetā: http://jeful.ut.ee/ zējiem kaimiņiem kuršiem. tīta reina vītso index.php/JEFUL.

106 zinātnes dzīve otrAis vidzemes lībiešu pēcteču sAiets pālē Rasma Noriņa, Limbažu muzeja krājuma glabātāja, bij. Pāles muzeja vadītāja

18. oktobrī pālē notika otrais vidzemes lībiešu pēcteču saiets, kas jau otro reizi pulcinā- ja kopā vidzemes lībiešu dzimtu pēctečus. pāles novadpētniecības muzejs ir vienīgais, kura krājumā un ekspozīcijā ir materiāli par vidzemes lībiešiem un viņu dzimtām. Avots pavisam 15 tapušajiem dzimtu kokiem ir pēterburgas zA akadēmiķa A.j. šēgrēna 1846. g. sastādītais saraksts ar 22 tolaik vēl svētciema muižā dzīvojošiem, lībiešu valodā runājošiem cilvēkiem: lielkuiķulos (leelkuikul) — saimnieks krists gīze un jānis ādmīdiņš (Krist Gihse, Jahn Ahdemiding); Ķirpakos (kirpak) — saimnieks juris feldmanis un krists pļaviņš (Jurre Feldmann, Krist Plawing); dzeņos (dsenne) — saimniece Anna un viņas māte (Anne); (mihelsoni — R.N.); pūrnavos (puhrnau) — gusts bisnieks un viņa sieva Anna (Gust Bihstneek, Anne); puriņos (purring) — krists priediņš un sieva Anna (Krist Preeding, Anne); keguļos (keggul) — saimniece un viņas māte (zīlemaņi — R.N.); karās (karre) — saimnieks krists kariņš (Krist Karring); Alkšnotos (Alkschnott) — Andrejs jirgensons (Andres Jürgensohn); Ķulmakos (küllmack) — juris āboltiņš (jurre Ahbolting); dišleros (dischler) — juris bērziņš (Jurre Behrsing); mustančos (mustanz) — juris jākobsons (Jurre Jakobsohn); klāvos (klawe) — Andrejs lēniņš (Andres Lehning); Ķullēs (külle) — Andrejs ūdiņš (Andres Uhding); sprundās (sprunde) — krists lēniņš (Krist Lehning); lielnoros (leelnohr) — krists lielnors (Krist Leelnohr); minnikos (minnik) — gusts kalējs (Gust Kalleij).

(sjägren A.j. bericht über eine im Auftrage tāja A.jungmeistera minēts ir mačs lielmežs der russischen geographischen gesellschaft no sapatu mājām kā vēl lībiski runājošs drau- während der sommermonate des jahres 1846 dzes loceklis: „Ar agrāko sapatu māju saim- nach den gouvernements livland und kurland nieku maču lielmežu, kurš tagad ir 75 gadus unternommene reise zur genauen untersu- vecs, šeit izmirst vecā lībiešu valoda. pirms chung der reste der liwen und krewingen. kādiem 10 gadiem šeit bija vēl vairāki, kas grām.: Denkschriften der Russischen geo- runāja lībiešu valodā.” graphischen Gesellschaft zu St. Petersburg. vēstures gadsimtu gaitā vidzemes lībieši weimar, 1849. bd. i, st. 16. s. 469.) ir asimilējušies latviešos un cittautībniekos, otrs izziņas avots ir lielsalacas draudzes ko veicinājuši arī tādi procesi kā masveidī- baznīcas 1909. g. remontu laikā torņa lodē ga iedzīvotāju izceļošana 19. gs. beigās uz atrastie dokumenti no 1857. g., kas glabājas krievijas dažādām guberņām, abu karu gadi, limbažu muzeja krājumā (lžnm 888). mācī- izsūtīšanas un trimda pēc otrā pasaules kara.

107 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

Rindā pēc autogrāfiem... Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere ar jauno A.Emses dzejoļu krājumu „Saknes”

izzudusi valoda, kādā lībieši runāja vidzemē, rā no šiem dzimtas kokiem rasta saikne ar taču pēctecība ir saglabājusies. pēctečiem līdz mūsu dienām. dzimtu vēsture tagad ir izveidoti vai sākti veidot ābolti- pierāda, ka liela daļa pēcteču tomēr dzīvo tie- ņu (~500 pers.), ādmīdiņu (~750 pers.), ši salacgrīvas, limbažu un Alojas novados. bērziņu (~350 pers.), bisnieku (~2700 pāles muzejā apskatāma arī izstāde „vid- pers.), feldmaņu (~670 pers.), girgensonu zemes lībieši un viņu pēcteči”, kas 2009. g. (~1420 pers.), gīzu (~170 pers.), jēkab- izveidota kā ceļojoša izstāde. izceļojusi pa sonu (~1190 pers.), kalēju (~150 pers.), latvijas dažādiem novadiem, pabijusi pat kariņu (~830 pers.), lēniņu (~170 pers.), ventspilī, tagad tā atgriezusies savā mājvie- lielmežu (~1760 pers.), lielnoru (~1100 tā pālē, taču pamazām krājas materiāli arī pers.), pļaviņu (~300 pers.) un zīlemaņu- pastāvīgajai ekspozīcijai. muzejs gadu gaitā zvejnieku (~580 pers.) dzimtu koki. kat- izveidojies par savdabīgu centru pētījumiem

Klātesošie ar aplausiem saka paldies Pāles pagasta koristiem un viņu vadītājam Egonam Beitikam

108 zinātnes dzīve par vidzemes lībiešu un viņu dzimtu vēsturi. tieši tāpēc likumsakarīgi, ka dzimtu pēcteči kopā sanāk pāles muzejā. šoreiz saieta iemesls bija kopīgi paveik- tais darbs — savas identitātes apzināšanās un savas kultūrvēstures saglabāšana. par sa- vāktajiem ziedojumiem sadarbībā ar grāma- tu apgādu „madris” iznācis lielnoru dzimtas pēcteces Anitas emses dzejoļu krājums „sak- nes”, kurā līdztekus spēcīgām, arī filozofis- kām un liriskām rindām ir dzejoļi, kas rakstīti vidzemes lībiskā dialekta svētciema izloksnē. A.Emse saka paldies Maretai Beitikai, kura ar māksliniece ilze emse-grīnberga arī ir lielno- savas dziesmas izpildījumu lika ieskanēties ru dzimtas pēctece, un viņas zīmējumi smiltīs arī autores dzejai lieliski iekļaujas grāmatā ar vitrupes jūrmalas noskaņās tapušajām dzejas rindām. darba ievadā prof. janīna kursīte-pakule skaidrojusi apvidvārdus un vecos, svētciema pusē lieto- tos vārdus, sniedzot arī savu skatījumu uz A. emses dzeju. īpaši būtisks ir grāmatas pieli- kums, kurā svētciema dialekts skan audiodis- kā. ikdienā jau izzudušais vietējo ļaužu runas veids nu ir saglābts no aizmirstības. saietā atzīmēt šo notikumu un kopā būt bija sabraucis vairāk kā 270 interesentu, taču vidzemes lībiešu viņu vidū bija savda- bīgs skaitlis — 199. pirmajā vidzemes lībie- šu pēcteču saietā bija tikai ap simts cilvē- kiem, piecu gadu laikā klāt nākušas jaunas un Svižeņeca foto Korāļa Valtera dzimtas, pēcteču skaits pieaudzis, taču būtis- A. Emse lasa savu dzejoli, veltītu mazajam kākais ir savu seno sakņu apzināšanās. palie- Svētciemam linājusies interese par dzimtas vēsturi, bijuši vairāki atsevišķu dzimtu un dzimtu zaru sali- viskuplākā skaitā saietā bija bisnieku dojumi. daudzi ved savas ģimenes uz pāles dzimtas 80 pārstāvji, jo viņu interese par muzeju, lai redzētu lielos dzimtu kokus, mek- dzimtas vēsturi ir sevišķa — ar nepacietību lētu savus attālākos radiniekus, lai mācītu tiek gaidīta grāmatas manuskripta pabeigša- saviem bērniem un mazbērniem interesi par na par trīs bisniekiem un viņu brāļiem kris- dzimtas vēsturi. katrā no tām ir gandrīz kāds tu priediņu, jāni hiršu, kā arī vienīgo māsu entuziasts, kurš seko līdzi aktuālākajam, pa- dārti, precētu martinsoni. 25 gīzu, 21 liel- pildina ziņas, pēta savas dzimtas vēsturi. noru, 16 kariņu dzimtas un pārējo dzimtu piem., lielnoru dzimtā tā ir linda lielvārde, pēctečiem bija pievienojušies arī jaunatrastās girgensoniem — inese bula, bisniekiem — lēniņu dzimtas pirmie pārstāvji. nu ir daudz rasma uķe, priediņu zarā — juris puķītis, un darāmā, daudz jaunu ideju, kas radās tieši vēl katrā dzimtā varētu saukt pa kādam. tas šajā pasākumā, un cerība satikties citas grā- kopumā vienojis cilvēkus ar senajām lībiska- matas atklāšanas svētkos jau 3. vidzemes jām saknēm, stiprinājis viņu pašapziņu. lībiešu pēcteču saietā.

109 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

LATVIJAS ZINĀTņu AKADĒmIJAS GoDA LoCeKLIS jāzeps pīgoznis 15.09.1934.–28.05.2014.

Lobs bej Jezups, myusu puika…

Veltījums Jāzepam Pīgoznim

numi. un viņš tam ticēja. bet notika nenovēr- šamais, un zinātņu akadēmija šī gada 5. jū- nijā bija spiesta atvadīties no sava lepnuma, no izcilā gleznotāja, grafiķa, tēlnieka, sabied- riskā darbinieka, mākslas pedagoga un lat- vijas patriota — jāzepa pīgožņa. izvadīšana notika rīgas latviešu biedrībā. mākslinieku apbedīja ikšķiles vecajos kapos. pēc tam lat- viešu biedrības baltajā zālē sanāca kopā viņa tuvinieki un draugi, lai atcerētos kopā pava- dīto mūžu. 2014. ir viņa jubilejas gads. viņa meitas ieva un laura, kā arī dzīves draugs leontīne lūdza viesus atzīmēt ne aiziešanu no dzīves, bet skaisti nodzīvoto gadu apaļo jubileju. tāda vēriena mākslinieki parasti to vainago ar plašām savu darbu izstādēm. bet jāzeps atteicās, kaut piedāvājumu netrūka. viņš negribēja neko lielu, jo „izrādīšanos ir bijis bezgala daudz”. tās atņemtu laiku. for- mas pēc piekrita būt mazā kompānijā sv. pē- tera baznīcā ar diviem savējiem, kas nākuši šī gada ziedonī, savā astoņdesmitajā dzī- „no vienas debesu puses”, no latgales. un ves gadā, no laicīgās pasaules šķīrās mūsu tie bija gundega rancāne un šo rindu au- goda akadēmiķis jāzeps pīgoznis. mūžs bija tors. mēs zinājām, ka slimība progresē, bet pietiekami ilgs, ja par normu pieņemam ve- mākslinieks ieradās, kaut gaitā gaužām ne- cajā derībā minētos 70 gadus. bet, ja par varīgs, bet ar smaidu un sauli acīs. tā bija mēru izmantosim talanta plaukumu, skaidro pēdējā izstāde viņa dzīvē, un to vadīja lzA prātu, erudīciju un sirds dāsnumu, tad aizie- prezidents ojārs spārītis. jāzeps nerunāja, šana no dzīves bija priekšlaicīga, ko traģis- tikai gaiši klausījās, kā pāri mums jau dzīvo- ki pārdzīvojām visi, kas viņu patiesi cienam dams. mums gribējās kaukt uz debesīm, bet un mīlam. un ne jau saņemot vēsti liktenīgā mēs smaidījām viņam pretim. spārīša kungs 28. maija pēcpusdienā, bet daudz, daudz atklāja klātesošajiem jauno pārsteigumu, ko agrāk, kad kļuva zināma ļaunā slimība, kas sagatavojis jubilārs. jāzeps ir pabeidzis savas līdzīga nāves spriedumam. tiesa, gadās brī- atmiņu grāmatas otro daļu par studiju laiku

110 zinātnes dzīve mākslas akadēmijā. pirmo, par bērnību lat- jēgu, jo brīvā diena bez dieva vārdiem ir tuk- galē un ceļu uz rīgu, viņš jau bija devis lasīt ša, kā viss, kas bez dieva. mēs nekad par tuvākiem draugiem. protams, ar satraukumu, to nerunājām, kā nerunājām par sauli, kura vai vērts tādu izdot un laist tautā. bet vel- virs mums. un tajā pašā laikā zinu, ka bija ti, jo to, ka gleznotājam jāraksta, mudināja tieši tā, jo tauta un gadi kā viņam, tā man ir daudzi. talants, ja kādam dievs to devis, nav piesprieduši vārdu — latgalietis. kādā jāze- vientuļš. tas starojās vairākās šķautnēs. Arī pa pīgožņa izstādē es skaļi šķendējos: „kaida valodā. katrs jāzepa stāstījums bija līdzība nataisneiba, jezup. pasaverīs, cyts atbrauc te iz dzīves, kā to darīja gan lao dzi, gan jēzus nu viļānim vai preiļim, padzeivoj godi pīci, kristus, gan brašais kareivis šveiks. kad i verīs, jys jau reidzinīks. tu jau vairuok kai kādu stāstu nācās dzirdēt jau citā sabiedrībā, sešdesmit godus reigā, es jau pīcdesmit, a es apbrīnoju viņa valodas uzburto ainu preci- myus par latgalīšim kai sauce, tai leidz šāi zitāti. citi līdzīgos gadījumos pieviļ. detaļas dīnai sauc!” runāju to latgaliski, lai publika mainās un gadās, ka svarīgais pat izkūp. bet caur smiekliem saprastu, ka patiesībā tas jāzeps visās lietās un norisēs prata ievērot zī- mums lielu godu dara. tiesa, latgalei ir bijis mējuma precizitāti. smags liktens, un tās vārds ir gana apmelots idille — tā no gadu tāluma un cita laik- un gānīts. bet mums laimējās. uz jautājumu, meta gribas apzīmēt viņa bērnību, to gadu vai studiju gados jutām citu novadnieku vīz- latgali un mazā jāzepiņa vecākus. idille ne degunību, atbildējām noraidoši. jo laimējās jau kā pastorālā ainaviņa ar jēriņiem un ganu ar vidi, kurā nokļuvām, un tā bija radošā pa- zēnu, kas pūš kārklu stabulīti, vai ziemas- saule. es iepazinos ar viņu jau mākslinieka svētku kartīte ar apsnigušu namiņu un gun- spēka gados. jau skanēja jāzepa pīgožņa tiņu logā, aiz kura staro svētlaime. nē, tas vārds, jau tauta pazina viņa darbus. vasarās būtu niecīgi, jo tanī idillē, kuru gribu jums dzīvoju Apšuciemā. piepeši atklājās, ka ne- uzburt, bija gan sals, gan trūkums, gan sve- tālu uz plenēru ir apmetušies jaunie māksli- šu varu patvaļa, gan pašu tautasbrāļu neno- nieki. ciema klubā notika viņa darbu skate. vīdība un nodevība. bija traģiski zaudējumi tad arī iepazināmies. jau nākamajā dienā un ciešanas. un tomēr idille, jo spēkā bija mēs devāmies ceļā pa kurzemi, vienkārši lai tās gara vērtības, kuras vienā vārdā gribas apgūtu to, tās vecās muižas, parkus un pilis. saukt par derību ar dievu. citās zemēs un jāzepam bija sava mašīnīte. o, tajos gados tautās tas skan citādi, bet kosmiska vieno- tas bija ārkārtīgi daudz. nekad netiku izjutis šanās par saskarsmes ētiku, kas palīdz cil- to brīvības un neatkarības prieku, ko spēja vēcei noturēties, ir vienota. jāzepa un manā dot šī ērtība. mēs runājāmies kā izslāpuši. tik bērnībā šī dižā spēka simbolu mēs redzējām gadu aiztecējis, tik valodu izrunāts, bet viena vaigu vaigā ik rītu, kad modāmies. šis spēks svētība palikusi, viena gaisma mirdz no turie- raudzījās mūsos no svētbildes, kas goda vietā nes, kur viņš aizgājis. tam visam bija zelta bija katra latgalieša mājā. kristus apskaidro- maliņa, tam visam bija dubultdibens, tam tais vaigs un roka pie sirds, kas liesmo mī- visam piemita pēcgarša un apgarotība. nāka- lestībā, bet otras rādītājpirksts mums rādīja mo reizi mēs nejauši saskrējāmies jau rudenī, ceļu, kas dzīvē ejams, un tas ir uz debesīm. netālu no mākslinieku savienības. protams, caur ciešanām, ar darbu un ar ticību. ceļā vairs neatceros, par ko runājām, katram bija uz skolu mums bija jāiet garām krustam, no jāiet uz savu pusi, un notika visdīvainākais. kura caur sāpēm raudzījās pestītājs. tā bija es gāju un jutu, ka jāzeps turpina iet man svētā vieta. tur maija vakaros pulcējās cie- blakus. sajūta bija tik reāla, ka paskatījos uz ma ļaudis, lai ar dziesmām stiprinātu savu kreiso pusi, kur cerēju viņu ieraudzīt. nekā ticību. un bija baznīca, kas svētdienām deva nebija. un tomēr bija. neredzams. un tā

111 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

vienmēr. visu turpmāko mūžu. drīz dzīve pacēlās citā orbītā, ko vārdos nevar attēlot, mani ierāva cilvēku attiecību moku kamba- tik zinu, ka tanī gaisma no viņa mātes un mā- ros, kur ieraudzīju — katru no laikabiedriem sas, kas bija vairāk kā māsa, jo zināja vairāk varētu pielīdzināt kādai celtnei. viens ir kā un veda brālīti sev līdzi. viņas dzīve beidzās smēde, cits kā kūts vai klēts. var cilvēks būt traģiski. nekad, it nekad nepieskāros šai nā- kā pagrabs, kā aka, kā pirts. ir atejas, kas vāc vei, jo jutu, ka jāzeps to ir nostādījis savā smirdoņas un dzīvo tīksmē par savu saturu. ir vietā, kur mums tuvo cilvēku nemirstība. jau cilvēki krogi, bibliotēkas, ir bērnudārzi un cie- daudz, daudz vēlāk, jau sirmā, panākumiem tumi. jāzeps pīgoznis man kļuva kā baznīca. bagātā vīrā, profesorā es nebeidzu apbrīnot kaut nekad netiku viņam sūdzējis savus grē- attieksmi pret līdzcilvēku. un ne tikai es, bet kus, kuru ir bijis papilnam, bet aizejot, kaut ikviens, kam laimējās ar viņu tikties. pirms no īsas sarunas ar viņu, vienmēr jutos kaut septiņiem gadiem mēs kopā piedalījāmies uz mirkli atrauts no tās netīrības, kurā mani plenērā lietuvas mazpilsētiņā veiseijā. tikai bija ierāvusi dzīve. mēs esam latgales lauku nedēļu. taču līdz šai dienai vietējā sabiedrī- puikas, iz lauku dzīves un zemnieku tiešuma, ba atceras jāzepu kā apbrīnojamu parādību. iz tautas mutīguma, kas klāj vaļā visu, kas viņš likās it kā ne no šīs pasaules, drīzāk nā- uz sirds, bet jāzeps man likās kā no citurie- cis no gadsimtiem sena sapņa, no utopijas, nes. Arī no latgales, bet no tās, kur ļaudis uz kurā dzīvos nākotnes cilvēki. viņš bija pret- godībām sanāk kaut vai pie krusta maija va- stats sen pieņemtajam mākslinieka tēlam ar karos, pie baznīcas vārtiem, kur Atlaidās radi bohēmu, jaunrades egoismu un nevērību pret no pagasta tiekas, kur mēslu talkās sievas sadzīves normām. pīgoznis neatzina radošo baltus lakatiņus uzsien un vīri bārdas noskuj, dopingu nikotīna, alkohola vai kādas citas jo kopu darbā dievs mūsu mīlestību uz tuvā- vielas veidā. pret līdzcilvēku izturējās ar god- ko redz un vērtē. Arī no talku priekiem, kur bijību, kā redzēdams katrā no mums līdzību puikas kā mēslu vedēji sacentās skriešanā no ar radītāju. bet sadzīves normas un nosa- lauka uz kūti ar tukšajiem ratiem, stāvot tajos cījumi bija tikpat kā viņa brīvības sinonīmi. visā augumā kā kalnu džigiti uz zirgu mugu- ir maz tādu, kas to izjūt tik augstā humānis- rām. un skaļi bijām, bet zinot mēru, jo apkārt ma pakāpē, tikpat kā derību ar dievu, kas mēslus ārdīja mūsu mātes, māsas un citādi noslēgta bērnībā un ko veikuši viņa vecāki. bezgala mīļas meitenītes. Ak, visuvarenā sie- un tajā pašā laikā viņš bija kauls no māksli- vietes klātbūtne vīrieša mūžā! Attiecība pret nieka kaula. Arī stājā un paskatā. jāzepa jau- to ir vīrieša prove. un te nu jāzeps bija sava nībā vīri ar bārdu bija retums, pat izlēciens svētā patrona vārda cienīgs. pilnīgs pretstats pret valdošo lietu kārtību un protesta zīme, vīriešu bravūrai, cinismam, kam vīrišķība mē- ko jaunie mākslinieki demonstrēja pasaulei. rāma ar pavesto un piesmieto meiteņu skai- Ar gadiem esmu sapratis, ka īstam cilvē- tu. jāzepam tā ir pielūgsmē, ar kādu cilvēka kam, un it īpaši māksliniekam, viss jādara tā, bērns raugās uz jaunavu mariju. tā bija viņa lai tas, ko dara, ko raksta, ir vairāk nekā tas, dzīves norma. un tas redzams aktos, ko vēlāk ko daru tikai es. grūti izskaidrot, jo kā lai viņš kā mākslinieks ir gleznojis. viņš neizģēr- pastāstu, ar ko atšķīrās jāņa zābera tembrs ba sievieti, bet ieģērba ievas kostīmā, kādu un tonis no kāda cita, kurš dzied pēc notīm dievs katrai bija devis. šo jāzepa godbijību tikpat pareizi. un tā tas ir visur — jau no bēr- pret sievieti manīja pat vīrieši un viņa klātbūt- nības pat visdziļākajos laukos katrai maizei nē sargājās no jēlībām. jo tad jāzeps aizgāja sava garša, katrai mājai sava smarža. pat prom. nē, ne ar soļiem. viņš atslēdzās, un cirvja kāts, pat grābeklis ir apgarots no tā, kas zuda viņa atvērtība. nevis ierāvās sevī, bet savu roku tam pielicis. vai klāt bijusi arī sirds, pacēlās augstāk par šo sarunu un kompāniju. kā visam, ko prata jāzepa vecāki. vladislavs

112 zinātnes dzīve un Anna pīgožņi. vecāki bija bērnu dzīves pa- aiz muguras un, elpu aizturējis, pāri ple- raugs un ideāls. pat ar uguni meklējot, pat cam skatījās lappusē. viņš sekoja tekstam, zem lupas skatot tēva dzīvi, jāzeps tajā neat- un līdzīgi tam, kā ķīnieši apgūst hieroglifus, rod nevienu aplamību. izgājis pasaules kara mazais brālītis apguva veselus vārdus un ceļus, vladislavs pīgoznis nokļuva krievze- teikumus. puikam bija fenomenāla atmiņa. mē, kur bija spiests dienēt pie sarkanajiem. kas vēlākos gados atspoguļojās mazdēliņā ticīgajam latgales puisim nebija pieņemams niklāvā. mēs, sirmu vīru bariņš, pīgožņa viņu gars. vladislavs dezertēja, viņu noķēra darbnīcā gluži kā cirkū eksaminējām nama- un nodeva revolucionārajai troikai, kuras „gā- tēva četrgadīgo mazdēliņu par pasaules val- dība” vienmēr beidzās ar nāves spriedumu. stīm, to galvaspilsētām un karogiem. un viņš tā arī notika, bet, savācot dūrē veselo saprā- mums sauca nedzirdētus vārdus, pat prata tu un mieru, vladislavam izdevās bēgt. dēku šīs pilsētas norādīt paša zīmētās kartēs, kur pilns bija ceļš cauri krievijai uz mājām, kur zemeslode rādījās ne apaļa, bet drīzāk līdzīga galu galā viņš tomēr nokļuva, savā odumānu kubam, kura sānus zēns izklāja izvērstā pro- sādžā, kas rēzeknes apriņķa ružinas pagas- jekcijā. mēs jutāmies brīnuma klātbūtnē. tas tā. latgale modās jaunajai dzīvei, muižnieku liek domāt, ka tāds pats unikums bija arī vla- zemes sadalīja, sādžinieki izgāja viensētās. dislavs, kurš prata visu. tēvs ir tas, kas ielika ulmanis aicināja latgaliešus celt savas mājas jāzepiņam rokās zīmuli. pats šad tad uz avī- pēc eiropas, nevis krievu sādžu gaumes. par zes malas uzvilka kādu blēņu gabalu kaut vai to pat maksāja lielas prēmijas. vladislavs no- plikas meičas paskatā, kas mulsināja māti skatīja savu Anniņu kuplā daudzbērnu ģime- Annu un bija iemesls vīra kaunināšanai. bet nē. kur viņa iecerētā bija pati jaunākā. brāļi vladislavs nekādu grēku šinī jokā neredzēja, mīļajai mazajai deva pūrā kokmateriālus gan jo kara ceļos bija redzējis tādus daiļumus mājai, gan citām ēkam. kas cels, kad nav ar smagos zelta rāmjos un tādā daudzumā, ka ko maksāt, un vladislavs jau kuro reizi savā- tu, nabaga zaldātiņš, jūties kā sieviešu pirtī ca sevi dūrē un cēla pats. visu! no pamatiem nokļuvis. zīmulis zēnu aizrāva. melnā līnija, līdz jumta korei. grīdu, griestus, logu rāmjus, kas plūda no kociņa uz baltā papīra, locījās, galdus, solus, gultas — visu pats. un tā visu pakļāvās viņa gribai un kārtojās pēc pavēles. mūžu, visu savām rokām, un mācoties aiz- gribējās, lai sanāk kā grāmatā, un kaut kas vien jaunus amatus, un mācot tajos bērnus. sanāca pat tik labs, ka tēvs nosauca viņu par un pa starpām stāstot par dzīvi, kas piere- mākslinieku. līdz šim jāzepiņš tādu vārdu dzēta vaidu ceļos, — kā cilvēki citās zemēs nebija pat dzirdējis. tēvs skaidroja, cik prata. dzīvo, cik briesmīgs pasaulei ir komunisma vairāk to izgaismoja lielā māsa un vēlāk jau rēgs. bez lielas izglītības, pats bija iemācījies klases audzinātāja viktorija štikāne, pavisam lasīt un kaut ko arī pierakstīt. mīlēja gan avī- jauniņa, astoņpadsmitgadīga meitene. likte- zes, gan kalendārus, kur gudri padomi. ņa vadošā zvaigzne bija iedegta, un kā sirēna jāzepiņš bija visjaunākais. viņš piedzima aicināja mazo zēnu pie sevis. jāzepiņš zīmē- 1934. g. 15. septembrī. brālis Antons bija ja kā apmāts. Ar zīmuli, vaska krītiņiem, ar četri gadi vecāks, māsa broņislava veselus akvareļkrāsām. no grāmatām un žurnāliem astoņus gadus priekšā. jau īsta skolotāja, gadījās ieraudzīt labus paraugus e. brencē- un tāda viņa patiesi savam mazajam brālī- na, v. purvīša, A. štrāla reprodukcijās. viņš tim bija, kad viņš sāka iet skolā. tur pirmajā kopēja tās. tikai kautrība neļāva ar to dižo- klasē mazais brālītis lasīja kā pieaudzis, kaut ties, un viņš sarka, kad tēvs, lepns par dēla īpaši viņu neviens netika mācījis. pamatos varēšanu, to rādīja ciemiņiem. tajos gados jau pats. vakaros pie lampas gaismas lasīja skolās bija jāizdod sienasavīzes, jāzīmē lo- broņa, lasīja Antons, jāzepiņš stāvēja tiem zungi ar dažādiem saukļiem. mazis pīgoznītis

113 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

kļuva neatvietojams palīgs skolotājiem. mā- jos rāmjos izskatās kā dzīvs, ir mākslinieku cības devās viegli. pirmajā klasē viņš sabija rokām radīts. tēvs jau arī viņu nosauca par tikai divas nedēļas, tur nebija ko darīt. pār- mākslinieku. bet kur nu mana varēšana — gājis otrajā, jāzepiņš izrādījās visjaunākais domāja zēns un tūdaļ atskanēja direktora un vismazākais. un tā tas iegājās daudzus liepiņs klusi sazvērnieciskais jautājums: „vai gadus uz priekšu, līdz vārds „mazākais”, kas tu tā varētu?” jāzeps satrūkās, kā pieķerts citu puiku sarūgtinātu un iedzītu kompleksos, grēcīgās domās. samulsa, bet aši apsvēra: ja jāzepam kļuva gluži vai sinonīms vārdam teikšu, ka nevarētu vis, direktors to lietu pār- „labākais”, un tā tas gāja līdz pat Akadēmi- domās un uz mākslas skolu nemaz nevedīs. jai. kādā viņa, jau slavena mākslinieka, ju- tādēļ, saņēmis dūšu, atbildēja: „ja mācītos, bilejā, draugi uzsāka dziesmu: „lobs bej je- varētu.” direktors pasmaidīja, viņš ticēja arī zups, myusu puika, tikai moza augumeņ…” bez jautāšanas. tāpēc veda jāzepiņu uz jaņa es biju vai šokā par šādu takta trūkumu, bet rozentāla mākslas vidusskolu, tieši pie sava jāzeps dziedāja līdzi un staroja, kā viņam, kolēģa, pie paša direktora osīša, sak, tā un palmu zarus vicinot, tauta sajūsmā gavilētu: tā, te esmu piegādājis jums vienu lietaskoku osanna! lai dzīvo sveiks! tad es vēl nezinā- no latgales. vārdi, protams bija citi, bet sa- ju vārda „mazais” svaru un lielumu jubilāra prašanās starp abiem direktoriem radās uz- apziņā. klāt talantam, kas viņam šūpulī no reiz. rīdzinieks noticēja amata brālim, kā no- dieva tika likts, klāt šūpulim, klāt vecākiem, ticēja arī zēna talantam, kas staroja no līdzi kas visu mūžu zēnam dzīves paraugs bijis, paņemtajiem zīmējumiem. tikai puika tāds jāzepam laimējās arī ar skolu un skolotājiem. sīciņš, pavisam maziņš. stāvēja, izstiepies kā it īpaši ar pamatskolas direktoru jāzepu lie- stīdziņa, ka likās, pat vibrē no satraukuma. piņu, kas, pats būdams piecu bērnu tēvs, tikai actiņas dega kā oglītes. novērtēja mazā pīgoznīša talantu un vilka — cik tev gadu? — direktors osītis jau- viņu gaismā uz rīgu. sākums zēnam likās tāja. nejaušs un pārsteiguma pilns. pēc septītās — trīspadsmit, — jāzepiņs skaļi atbildē- klases beigšanas skolas direktors kādu dienu, ja un visiem iekšējiem spēkiem stīgojās uz gluži kā garāmejot, viņam teica: „nu, kas ir, augšu, lai izskatītos lielāks. direktors nogro- brauksim uz rīgu?” kurš gan puika to negri- zīja galvu. gadījums bija gaužām neparasts. bētu, it īpaši, kad nav braukts ar vilcienu. tā viņa ienācēju vecums bija sešpadsmit gadi. negaidītais ceļojums iegūlās jāzepa atmiņas bet puika nav vainīgs, ka divas reizes kārtējai pūrā uz mūžu. vilciens vien ko nozīmēja! tā klasei pāri bija pārlēcis. jo galva tam tik laba, varenā un smagā tuvošanās peronam saviļ- un zīmējumi tik tiešām talantīgi, ne katram ņoja, ka puikam kājas drebēja. bet kad pa no rīgas tāds nags. lai iet, mēģināsim! iz- logu ieraudzīja, ka zeme tik tiešām griežas, turēsi iestāju eksāmenus, pieņemšu, — viņš it īpaši vietās, kur mežs ar retākiem kokiem, smaidīja. bet otrs direktors, tas lāga vīrs no varēja brīnīties bez gala. liepiņš skaidroja, latgales vairs naktis negulēja. jo uztraucās aiz ko šī ilūzija un kāda tai augstāka jēga. ne mazāk kā jāzepiņš pats. uz kārti likta viņa jo pasaulē viss atspoguļojas un pat ūdens skola, pat vairāk — visa latgale, kurai, vai, pilienā var ieraudzīt jūru. pārsteidza pilsēta kā vajadzīgi tādi talanti, kā tie, kuru gleznas ar dārdošiem dzelzceļiem ielās, ko sauca par muzejā abi ar jāzepiņu redzēja, kuru vārdus tramvajiem. un rīgas torņi, kas tikai bildītēs kopā lasīja. un pašam dziļi, dziļi sirdī gribē- vien bija redzēti. un nami, kur cilvēki virs cil- jās apstiprinājumu, ka saprotu arī kaut ko vēkiem dzīvo. un kronis visam bija mākslas no mākslas. bet jāzepam viss tālākais šķita muzejs ar bildēm, kas lielākas par cilvēka neticams. viņš tika ierauts kaut kādā lielā, augumu, un milzu brīnumu, ka tas, kas ta- vēl neaptveramā gaitā un lietu kārtībā, kaut

114 zinātnes dzīve vēl svešā, bet neapzināti ilgotā. sajūta līdzīga vilnis, ko pretī meta pilsēta. Ar ļaužu pilnu tam, kā viļānos uz perona, kad tuvojās vil- stacijas laukumu, kur tramvaju šķinda, auto- ciens. Ar milzu spēku un varu, no kuras pat taures un zirgu pakavi. saldējumu pārdevēji zeme dreb un tvaiku elpa pāri kalniem lido. un bagāžas nesēji, miliči un krievu virsnieki. tikai šoreiz viņš tuvojās varenai, suģestējošai pret debesīm slējās radio tornis, aiz tā virs un neredzamai mākslas pasaulei. to liecināja namiem kaparzaļie baznīcu torņi ar gaiļiem. krāsu smarža, ģipšu modeļi, arī zīmēšanas mana rīga… sirds iesmeldzās par mājām, statīvi un molberti ar skolnieku darbiem pie par vecākiem, kam tāda prieka kā viņam ne- sienām un meistaru gleznas. un sarunas, līdz būs nekad. vēl neapdzīvota, vēl apgūstama, kurām, viņš juta, vēl nav izaudzis. puiši mē- vēl pakļaujama, bet viņam jau apsolīta zēnu tājās ar meistaru uzvārdiem un mācībām, ko gaidīja rīga. rozentāļos viņš atkal izrādījās ņēmuši pie tiem. Ar radu uzslavām un sla- vismazākais starp censoņiem un tā arī tika venību atzinībām. jāzeps tikai mulsa. daži iesaukts par mazo, ko neņēma ļaunā, jo viss dižmanīgi demonstrēja savas krāsu kastes ir labs, ko dieviņš devis. un šī atziņa starot ar paletēm un otu vēdekļiem. mūsu nabaga staroja no mazā latgalieša un tās gaišums ap- latgales zēnam tikai vaska krītiņi kā bērnu- būra vienaudžus. lielie atklāja, ka mazajam dārzā. tie nemitīgi lūza, viens otram virsū ne- var uzticēties un juta, ka viņš tos sapratīs ik- klājās, drupa nost vai tā saeļļoja virsmu, ka tā vienā lietā un noslēpumā. vairs citu krāsu pretī neņēma. kļuva skaidrs, bez speciālajiem priekšmetiem, kur katra ka sapnis par mākslas skolu tik tiešām bija spējas redzamas, topošiem māksliniekiem jā- skaists, bet tā arī paliks kā sapnis. jāzepiņš prot daudzas praktiskas lietas kā vienkāršiem jau samierinājās ar zaudējumu. tikai žēlums amatniekiem. un te mazais bija priekšā vi- sirdī mocīja. ne par sevi. par māti, tēvu un siem. tēva skola nesa augļus. viņš prata strā- māsu, kas viņam ticēja. un lāga vīrs liepiņš dāt ar zāģi, kaltu, ēveli, ar stikla griežamo, ar tāpat… bet notika brīnums. nelaimīgais pui- adatu, ar diegu, ar visu. viņš zināja viltības, ka to izjuta, kad ieraudzīja uzņemto sarakstā kas pārsteidza ar attapību, — kā naglas jā- ar rakstāmmašīnu drukātos vārdus — jāzeps izvelk, kā jāiztaisno, kā skrūve jāieziepē, lai pīgoznis. pirmo reizi mūžā viņš redzēja, kā dēlī pati lien, galu galā, kā rokā āmurs jā- izskatās viņa vārds, kad tas ir rakstīts tikpat satur, lai naglu iedzītu ar vienu sitienu, ko kā grāmatā. nebrīnieties, ne jau katrā lauku neprata neviens. — dēliņ, un tu to ar savām skolā bija tāda greznība kā rakstāmmašīna. mazajām rociņām sameistaroji? — pārsteigts tie, uz kuriem viņš vēl aizvakar bija skatījies par kādu jāzepa veikumu, iesaucās dailis ar apbrīnu kā uz gataviem māksliniekiem, pa- rožlapa, ne tikai mākslinieks, bet arī talan- lika ārpus saraksta. taču brīnuma nebija, jo tīgs aktieris. puiši ar sajūsmu paķēra iesau- eksāmenus pieņēma meistari, kas prata atla- ku „dēliņš”, lietojot to ar gādību par mazo. sīt lietaskokus, un mazajā puišelī, kurš izmi- ne izsmejot, bet aizstāvot un palīdzot. pēc sīgi cīnījās ar vaska krītiņiem, viņi ieraudzīja daudziem gadiem kinostudijā bieži dzirdēju, gan talantu, gan raksturu, kas spēj pārvarēt ka mākslinieks rožlapa gadījumos, kad kāds materiāla pretestību! starp tiem bija Ansis jāuzslavē, itin bieži piemin mazās rociņas. stunda, jāzepa nākamais pedagogs, viņa tad re, no kurienes tas nāk! jāzepam laimē- skolas gadu lielais vinnests. jās arī ar kursa biedriem. gunārs krollis, in- kad pīgožņu vladislava jaunākā atvasīte dulis ranka, gunārs kļava, uldis zemzaris, devās uz metropoli, nu jau uz mācībām, zēns vilis ozols, romis bēms — kāda izlase! viņi tuvojās rīgai ar citām acīm. ne bikli un ar draudzējās arī vēlāk, jau akadēmijā un pēc ziņkāri, bet kā uz dieva dāvanu. izejot no sta- tam, kad sākās katra radošie meklējumi un cijas, uz mirkli apstājās, viņu apturēja prieka atzinība. to gadu skolām caur pionieru un

115 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

komjaunatnes organizācijām tika pieprasīta rokā ar katoļu garīdzniecību. garīdznieks un liela politiski sabiedriskā aktivitāte. paldies valststvīrs francis trasūns, tautas skolotājs dievam, ka latvijā gudru pedagogu vadībā tā nikodems rancāns, arī garīdznieks, bīskaps tika virzīta lietderības gultnē. jau rozentāļos strods izdeva latgaļu gramatiku, bīskapi jā- lielie pus pa jokam, pus aiz kūtruma daudzas zeps rancāns un atbrīvotais gulaga moceklis kopējās padarīšanas uzkrāva mazajam, ko šis boļeslavs sloskāns bija latgales gara dzīves ar prieku veica, jo tēvs bija radinājis ne tikai lielākās autoritātes. latgaļu rakstniecība ar pie darba. bet pie prieka par paveikto. un pie jauno puišu Alberta sprūdža un jāņa klīdzē- tā, ka patiesu prieku dod tas, kad tavs darbs ja vārdu iegāja visā latvijā. bet krievu tan- iet citiem pie sirds. kā tēvs to bija sācis, tā ki šo zaļojošo jaunaudzi samala dubļos un dēls turpināja visu mūžu. drupās. latgale kļuva garīgais tuksnesis. un — oi, puiseit, tev ir golva! — tā pēc vai- te piepeši atplaukums. Atklājās latvija un rākiem gadiem brīnījās kaimiņu veči, kad latviskums, kas senāks un dabiskāks par to, ieraudzīja, ka jezupeņš reigā ne tikai zīmēt kas citos novados ar vācu glanci gadu simtos vien bija mācījies, bet prata no akmens izcirst tika piepucēts. Atklājās tautas amati, tautas kapa pieminekli tēvam. un ne tikai to. vārdu, skaņu un rakstu māksla. „tautas dēli mums jāatdot gods tai latvijas kultūras modināja...” kā pravietoja Auseklis. mākslas zelta paaudzei, kas dzimusi vēl pirmskara vēsturnieks jānis pujāts cēla no miroņiem latvijā, līdz ar mātes krūti ieņēma sevī brīvās latgales keramiku. gluži kā jēzus jaunajā valsts garu, lai ar laiku kļūtu par tiltu uz lat- derībā lāzaru. jāzeps pīgoznis tad māks- vijas neatkarību. maz paspēja latgale un tajā las akadēmijā jau gatavojās diplomdarba pašā laikā ļoti daudz. tās īstā pievienošanās aizstāvēšanai. bet patriotisma vilnis paķēra latvijai sākās ar iziešanu viensētās. līdz jau- arī viņu. sākās latgales apgūšana un jaun- nai verdzībai un atkarībai no krievijas bija atklāsme, kas aizgrāba jaunekli. pīgoznis lemti tikai nepilni divdesmit gadi. bet sāka jau studiju laikā bija izvirzījies starp redza- vareni. kārlis ulmanis kā neviens cits mi- mākajiem un aktīvākajiem. pesonības kulta nistru prezidents zināja latgales svaru lat- sagrāve radīja spraugas, pa kurām ieplūda vijas dzīvē. Ar eiropas kordonu gar krievijas svaigas vēsmas, kas iedrošināja jaunos. stu- robežu, ar jaunām skolām, sabiedriskajām denti rīkoja savas izstādes, diskusijas pat ēkām tika celta tikpat kā kultūras barikāde, par formas jautājumiem. viņš tika iesaistīts kas norobežoja mūs no boļševistiskās krie- kultūras nedēļas sagatavošanas darbos. pla- vijas. taču pēc kara, neilgi pēc staļina un kāts ir viņa darbs, arī citas vizuālās pada- berijas nāves, sāka baumot par vēstures kļū- rīšanas, bet galvenais, kas turpināsies visu das labošanu un latgales atkalpievienošanu mūžu, ir rūpe par latgali līdz pēdējam elpas krievijai. paldies dievam, ka tad latvijā pie vilcienam. vēlākos gados, jau pēc Akadēmi- varas bija gaiši prāti, ko velāk nosauca par jas, kas iegājuši vēsturē kā komunistiskā re- nacionālkomunistiem. tie realizēja oriģinālu žīma stagnācija, latvijas māksla un kultūra protesta akciju, kuras vēsturisko misiju „bar- piedzīvoja leģendāru uzplaukumu. grandio- gie gani” pašā sākumā neapzinājās, jo gran- zās mākslas dienas, līdzi tām tikpat vērie- diozais pasākums šķita gaužām nevainīgs un nīgās dzejas, teātra un kino dienas nācijas tāls no politikas. tā bija latgales kultūras zemapziņā pamazām lēja stingrus nākamās nedēļa rīgā, 1958. g. decembrī. pabērna brīvvalsts pamatus. un šajā gaitā klāt aktīvai lomā nīkstošais novads tika sacelts spārnos. profesionālajai darbībai glezniecībā, grafikā, sērdieņa lomā to bija nostādījusi boļševiku tēlniecībā un pedagoģijā pašā viducī, pašā kultūrpolitika latvijā, jo viss, kas latga- serdē ir jāzepa pīgožņa lielā pašaizliedzīgā lē pirms kara tika sasniegts, bija gājis roku atdeve un veikums. gan mākslas akadēmi-

116 zinātnes dzīve jas, gan mākslinieku savienības darbā. pat ir kāda atzinība, kuru izcilais mākslinieks stā- vairāk, viņa vārds, klāt citiem izcilajiem dīja augstāk par visām. māksliniekiem, kļuva latvijas zīme. jo kā ...tas notika latgales laukos. viņš glez- grāmatu ilustrators, kā plakātists, kā medaļu noja. netālu ganījās govis. slaukšanas laikā veidotājs mūsu pīgoznis darbojās ārpus lat- ieradās saimniece. ieraudzījusi svešinieku ar vijas robežām un arī kā sakaru veicinātājs ar jocīgiem darba rīkiem, tenterēja šim klāt un kaimiņu republiku mākslinieku savienībām, pieklājīgā atstatumā sastinga. gleznotājs ne- rīkojot kopējas izstādes, plenērus un seminā- likās traucēts, neatskatījās. lai jau lūr, jo kā rus. viņš dzīvoja rīgā, kas bērnībā likās tāls nekā tās ir viņas ganības. brīdi vērojusi otas sapnis. bet sirdī jutās kā kronētu valdnieku triepienus, jāzepam aiz muguras kā īsta liet- pāris čurļona gleznā „karaļu sapnis”. tur lie- pratēja teica: — pīgoznis. mākslinieka roka lu varu guvušie, zem mantiju un kroņu sva- nolaidās, un viņš pavērās uz runātājas pusi. ra salīkušie šīs zemes varenie tur plaukstās sirmā māmuļa raudzījās viņā ar godbijību. mirdzošu sfēru, kur zem kupola klusa lauku mulsi novēlējusi dievpalīgu, viņa pagriezās sēta ar mieru un pieticību. tā jāzeps pīgoz- un devās pie savas gotiņas. bet jāzeps ne- nis visu mūžu savā sirdī, kur visintīmākais, varēja parunāt. sirds pletās plašumā. tanī sargāja un kopa dzimto pusi lagali. viņš ieauga lauki un pakalni līdz horizontam un to apmīļoja savās gleznās un darbojās līdzi pāri tam līdz pašai rīgai. gleznotājs raudzījās tās kultūras norisēm, it kā dzīvotu rēzeknē, uz aizejošo zemnieci kā uz brīnumu. vienkār- preiļos vai krāslavā. tikai, atšķirībā no ka- šas vecas sievietes paskatā viņu bija atzinusi raļiem, viņš turēja sirdī latgali ne kā klusu latvija. idilli, bet gan spēka avotu kā sev, tā visai bet es teiktu — nākamība, jo viņš, sa- latvijai. sniedzis meistarības virsotni, prata atrauties mākslinieks jāzeps pīgoznis tika godināts no tās, lai paceltos jaunā, jau savas patī- ar valsts visaugstākajām atzinībām, gan sa- bas orbītā, kurā, līdzīgi zvaigznei, mirdzēs ņemot trīszvaigžņu ordeni, gan latvijas zi- vārds — jāzeps pīgoznis. nātņu akadēmijas goda locekļa statusu. bet Jānis Streičs

117 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

LATVIJAS ZINĀTņu AKADĒmIJAS GoDA LoCeKLIS tenu kArmA 01.05.1924.–09.09.2014.

šķiet, neesmu pārkāpis, vismaz apzināti ne”. kad 1998. g. tenu apbalvoja ar igau- nijas baltās zvaigznes ordeni, igaunijas pre- zidents lenarts meri sūtīja laba vēlējumus kādreizējam studiju laika paziņam no tērbatas universitātes, atzīstot, ka reti iznāk sastapt tik vienkāršu un atturīgu cilvēku. kad gadu iepriekš tenu saņēma triju zvaigžņu ordeni, viņš samulsis teica — kas to varēja iedomāties, ka tikšu apbalvots par lībiešu pētīšanu! tenu karmas ieguldījums lībiešu kultūrā ir nenovērtējams. vairāk nekā pusgad sim- tu — kopš 1948. g. — viņš vācis materiālus par lībiešu valodu un kultūras darbiniekiem. 1946. g. tenu iestājās tartu universitātē, lai studētu igauņu filoloģiju un vēlāk speciali- zētos somugru filoloģijā. jau pēc otrā kursa viņam izdevās tikt vasaras praksē pie lībie- šiem — vēlākā profesora paula Aristes vadī- tajā pirmajā igauņu pēckara ekspedīcijā uz lībiešu jūrmalu. 1948. g. tenu dzīvē iezīmīgs Tenu Karma ar dzīvesbiedri profesori Martu vēl ar vienu faktu, kam bija izšķiroša nozīme Rudzīti viņa tālākajā dzīvē. proti, rudenī viņš univer- sitātē sāka apgūt arī latviešu valodu, kas, vi- ņaprāt, bija nepieciešama lietpratīgam lībie- deviņdesmit pirmajā dzīves gadā mūžī- šu valodas pētniekam. kad vēlāk tartu pie p. bas ceļos devies bibliogrāfs, lībiešu kultūrvēs- Aristes no latvijas ieradās doktorante marta tures un valodas pētnieks, zinātņu akadēmi- rudzīte, tenu kā latviešu valodas zinātājam jas goda loceklis tenu karma (Tõnu Karma). vajadzēja viņai izrādīt pilsētu. pilsētas izrā- igaunis, par kura mājām, sekojot mīlestības dīšana beidzās ar to, ka 1956. g. par viņa aicinājumam, bija kļuvusi latvija un kurš ne- jaunajām mājām kļuva rīga. vēl pēc dažiem kautrējās atzīt, ka ir nacionālists un patriots, gadiem abu ģimenē piedzima meita rūta. jo mazajām tautām nav cita veida, kā pastā- viss oficiālais darba mūžs latvijā tenu vēt, turklāt viņš vienmēr uzsvēra, ka ne igau- aizritēja latvijas universitātes bibliotēkā, kurā ņi, ne latvieši, ne lībieši nekad nav dzīvojuši viņš strādāja līdz aiziešanai pensijā 1994. g. uz citu tautu rēķina. kad 1995. g. novembrī pēc ievēlēšanas par tenu karma bija goda vīrs, kurš droši latvijas zinātņu akadēmijas goda locekli vai- varēja teikt, ka „tos desmit baušļus, kā man cāju tenu, kādēļ nav rakstījis disertācijas un

118 zinātnes dzīve centies iegūt zinātniskos grādus, viņš atbil- ja īsti ir. tagad var teikt, ka darbs nepavisam dēja: „es kara beigu posmā tiku mobilizēts nebija veltīgs, jo bez šī manuskripta 1998. g. vācu armijā. tā bija vienība, kas sastāvēja no nebūtu tapusi lībiešu dzejas izlase „es viltī- igauņiem, — robežsardzes pulks. karā tā arī gāks par tevi, menca!” — pirmā īstā grāma- nepaspēju piedalīties — plinti gan izsniedza, ta, kurā teksti publicēti paralēli latviešu un bet to lietot neiznāca. karš gāja uz beigām. lībiešu valodā. tika teikts, lai katrs dara, kā nu grib, — vai otrs taustāmais ieguvums bija t. karmas nāk līdzi uz rietumiem, vai paliek uz vietas. un p. damberga sastādītā brošūriņa „lībiešu es domāju, ka nevienam nekā ļauna neesmu tautasdziesmas”. tenu atceras, ka ārpus iz- darījis, ko tad iešu prom no dzimtās zemes. devniecībai iesniegtā manuskripta h. skuja sāku soļot māju virzienā. bet visai ātri nokļu- bija atstājis tautasdziesmu daļu, kuru viņš vu svešumā. man iznāca pabūt piecās dažā- papildināja ar īsu lībiešu–latviešu vārdnīcu, dās nometnēs. tā bija filtrācija. Ar visām no ieskatu lībiešu valodas rakstībā, izrunā un tās izrietošajām sekām.” dažos gramatikas jautājumos. šo ar rotaprin- plašāka publika latvijā par tenu aizrau- tu pavairoto mācību līdzekli latviešu filolo- šanos ar lībiešu valodu un kultūrvēsturi uzzi- ģijas studentiem latvijas valsts universitāte nāja tikai 70. gados, kad 1978. g. laikrakstā 500 eksemplāros laida klajā 1980. g. vēlāk „literatūra un māksla” tika publicēts viņa tenu rakstīja: „pēc turpat pusgadsimta pār- raksts „kas nāca pēc neredzīgā?”, kurš bija traukuma latvijā atkal iznāca lībiešu grāmata veltīts jānim princim, senioram, un viņa dē- (kaut arī divvalodīga) — pirmā pēc otrā pa- lam jānim — lībiešu zvejniekiem un dzejnie- saules kara.” un tiem laikiem tas patiešām kiem, kuri ir latviešu literatūras vēsturē otrā bija liels notikums. latviski sarakstītā oriģināldzejas krājuma au- kad 1992. g. atkal sāka iznākt mēneš- tori. lielā mērā pateicoties tieši šim rakstam, raksts „līvli” (Lībietis), tenu ilgus gadus bija no aizmirstības tika izcelts prinču ģimenes vienīgais, kurš, izmantojot savas igauņu, lī- devums latviešu un lībiešu kultūras vēsturē. biešu un somu valodas zināšanas un mājās tikai dažas dienas pēc tenu aiziešanas mū- uzkrāto bibliotēku, varēja sagatavot rakstus žībā ventspilī notika prinču dzejas krājuma par mazāk zināmiem lībiešu kultūrvēstures „jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas” jau- notikumiem un personībām. tenu organizējis nā izdevuma atvēršanas svētki. tajā pārpub- igauņu un lībiešu valodas kursus un mācījis licēts arī 1978. g. raksts. jūrnieku svētās igauņu un lībiešu valodu. viņš sagatavojis lī- dziesmas skanēja arī tenu izvadīšanā i meža biešu valodas mācību materiālus, kas vairāku kapu kapličā 16. septembrī. gadu garumā publicēti mēnešrakstā „līvli”. 1976. g. sākās viņa vairāku gadu darbs latvijas universitātes baltu filoloģijas un som- pie lībiešu dzejas antoloģijas sastādīšanas. ugristikas studentiem nolasījis lekciju kursu ideja par tās veidošanu bija radusies dzejnie- „ievads lībiešu filoloģijā”. piedalījies somu kam harijam skujam, kaut arī viņš maz ko un igauņu īpašvārdu latviskās transkripcijas, zināja par lībiešiem un to, kur šo dzeju va- bibliotekārās terminoloģijas un bibliogrāfijā rētu atrast. tā nu tenu pa dažādiem avotiem lietojamo saīsinājumu kārtošanā. šo uzskai- meklēja un pārrakstīja dzejoļus, bet pēteris tījumu varētu turpināt un turpināt, un tas va- dambergs nodarbojās ar parindeņu sagatavo- rētu apliecināt tenu nerimstošās darba spējas šanu, lai h. skujam būtu ko atdzejot. toreiz un interesi par daudzām jo daudzām lietām. sagatavotais manuskripts tā arī palika neiz- taču tas nedod priekšstatu par tenu apbrī- dots un viņiem šķita, ka viss lielais darbs bijis nojamo pedantiskumu, lai nevienam nebūtu veltīgs, ja vien neskaita to, ka pašiem beidzot pamata teikt, ka uz to vīru nevar paļauties, bija radies priekšstats, kas tad tā lībiešu dze- un par krājēja kaislību, jo tenu prata novērtēt

119 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

rakstītā vārda spēku un nozīmi, tāpēc sagla- spēks ir mūsos pašos, cilvēku iztēlē. man ir bāja it visu, kas reiz nonāca viņa uzmanības bijušas draudzīgas attiecības gan ar neticī- lokā. tāpat viņš vienmēr atlicināja laiku, lai giem, gan ar dziļi ticīgiem cilvēkiem, neesmu apmeklētu pasākumus latviešu biedrības centies nevienu pārliecināt atteikties no sava namā, latvijas igauņu biedrībā un citur. dieva.” varbūt tieši tāpēc viņam bija pamats tenu piemita šiem laikiem visai reta īpa- teikt, ka šī augstākā vara pret viņu ir bijusi šība — iecietība. kā viņš atzina: „pieļauju, labvēlīga. ka varētu būt kāds augstāks garīgs spēks, kas kaut ko regulē mūsu dzīvē. varbūt tas Renāte Blumberga

120 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

zinātnes dzīves hronikA

Jūnijs un jauno tehnoloģiju izpētes un apguves centru (Izglītība un Kultūra. 2014. 5. jūn.). 3. jūnijā lzA, rtu Attīstības fonda, siA „itera latvija” un a/s „latvijas gāze” balvu pa- lzA goda doktorei ventai kocerei — 60. sniegšana. par izcilu veikumu vides, zemes un ģeogrāfijas zinātnēs apbalvots lzA korespondē- 10. jūnijā lzA senāta sēde. senāts apstip- tājloceklis rtu būvniecības fakultātes profe- rināja hszn 29. maija lēmumu piešķirt lzA sors tālis juhna. „itera latvija” par mūža de- goda doktora grādus vēsturē Dr. h. c. hist. ni- vumu apbalvoja llu lauku inženieru fakultātes kolajam džavahašvili (gruzija) un visvaldim lā- Arhitektūras un plānošanas fakultātes prof. Dr. cim, nolēma izsludināt lzA vārdbalvu konkursu arch. Aiju ziemeļnieci, par mūža ieguldījumu 2015. gadam: raiņa balva, f. candera, A. bal- kardioloģijā — p. stradiņa kus 27. kardiolo- klava-grīnhofa, h. skujas, p. lejiņa, k. baloža, ģijas nodaļas vadītāju janinu romanovu. gada A. švābes, t. celma, k. mīlenbaha (lzA&rlb) balva kardioloģijā pasniegta kardioloģijas cen- un balvas jaunajiem zinātniekiem: l. un tra ārstam Aināram rudzītim, par izcilu darbu m. jansonu, m. straumaņa — A. ieviņa, e. gud- un mūža veikumu a/s „latvijas gāze” — valdes rinieces, z. mauriņas un četru jauno zinātnieku loceklim gintam freibergam (Zinātnes Vēstne- balvas (Zinātnes Vēstnesis. 2014. 30. jūn.). sis. 2014. 9. jūn.). 12. jūnijā akadēmiķim gunāram dubu - 4. jūnijā lu atvēra toma evaņģēlija tul- ram — 80. kojumu latviešu valodā (atrasts 1945. g. ēģiptes pilsētā naghambādi). uzrunas sacīja 15. jūnijā akadēmiķim Aivaram stran - m. Auziņš, r. karnīte, r. kokins, v. tēraudkalns gam — 60. (Izglītība un Kultūra. 2014. 5. jūn.). 16. jūnijā akadēmiķim pēterim šipko- 5. jūnijā torņakalnā svinīgi ielikts lu Aka- vam — 70. dēmiskā centra pamatakmens. dabaszinātņu akadēmiskais centrs ir pirmā kārta projektā, lzA viesojas losandželosas vīru koris „uz- kurā paredzēts izveidot mūsdienīgu zināšanu dziedāsim, brāļi!” (Asv) un lzA koris „gais-

120 zinātnes dzīve maspils”. jāņu ielīgošana, jubilāru sumināšana dēm ir pievienojusies E­xcellence Associates (Zinātnes Vēstnesis. 2014. 30. jūn.). in Quality goda zīmes ieguvēju saimei. Ar to ir atzīts, ka mūsu universitāte veic nepārtrauktu 18. jūnijā lzA fizikas un tehnisko zināt- e-studiju kvalitātes uzlabošanu. šādu atzinī- ņu nodaļas sēde: igaunijas–latvijas–krievijas bas zīmi ir saņēmušas tikai 12 universitātes pārrobežu sadarbības programmas projektu visā eiropā, un rīgas tehniskā universitāte ir elri — 184 rezultātu apspriešana, 7. ietvara to skaitā. programmas erA–net mAterA + projekta lzA ftzn uzskata, ka es projektu apsprie- „Nanostructured CdTe Solar Cells” un 7. ie- šana Akadēmijā ir nepieciešama ne tikai šau- tvara programmas erA–net einfranet projekta ram nozares speciālistu lokam, tā ir lietderīga „e­Infranet Sustainability Training and Educa- arī citiem speciālistiem, jo dod iespēju labāk tional Resource” apspriešana. un lietderīgāk izmantot es finansējumu latvi- jas zinātnes labā. lzA ftzn nodaļas sēdē notika igaunijas– latvijas–krievijas pārrobežu sadarbības prog- 19. jūnijā lzA goda doktoram tālivaldim rammas projekta elri-184 „Integrated Intelli- bērziņam — 90. gent Platform for Monitoring the Cross­Border Natural­Technological Systems” (infrom) re- 23. jūnijā lzA goda loceklim gunāram Asa- zultātu apspriešana. ziņoja lzA korespondētāj- rim — 80. loceklis, rtu profesors jurijs merkurjevs, rtu asociētais profesors Arnis lektauers un rtu do- lzA goda doktoram jānim klētniekam — cents jānis zvirgzds. projekta mērķis — tehno- 85. sagaidot zinātnes vēsturnieka jubileju, iz- loģijas izstrāde pārrobežu dabas–tehnoloģisko dota grāmata: jānis klētnieks. Astronomija un sistēmu monitoringam normālās un ārkārtas si- ģeodēzija latvijā līdz 20. gadsimtam. rīga: lu tuācijās, izmantojot virszemes, aviācijas un kos- Akadēmiskais apgāds, 2014. 415 lpp. misko datu avotus. par 7. ietvara programmas erA–net mAterA+ projekta „Nanostructu- lzA korespondētājloceklim jānim kristap- red CdTe Solar Cells” rezultātiem ziņoja rtu sonam — 75. profesors Arturs medvids. projekta galvenais mērķis — izstrādāt saules elementu plānas kār- 26. jūnijā lu Akadēmiskajā bibliotēkā at- tiņas uz cdte bāzes, izmantojot nanostrukturē- klāta izstāde „eiropas atspulgi rīgā senajās tu virsmu. liecībās 14.–19. gs.”. Autore gunta jaunmuk- projekta rezultātā tika uzlabota zno kristā- tāne (Zinātnes Vēstnesis. 2014. 14. jūl.; la kvalitāte un parādīta iespēja vadīt un uz- www.lu.lv/, www.lza.lv/). labot cds polikristāla kvalitāti. iesniegti divi patenti. lzA ārzemju loceklim Alvim brāz mam — par 7. ietvara programmas erA–net ein- 55. franet projekta „e­Infranet Sustainability Trai- 27. jūnijā lzA goda loceklim mārim sirma- ning and Educational Resource” rezultātiem zi- jam — 45. ņoja rtu profesors ilmārs slaidiņš. izglītības kvalitāte ir aktuāla tēma ne tikai latvijā, bet arī Akadēmiķim Andrim strakovam — 80. visā eiropas savienībā un citur pasaulē. līdz ar e-studiju plašu ieviešanu universitātēs un 28. jūnijā lzA ārzemju loceklim Aleksand- augstskolās, kļūst aktuāls jautājums, kā vērtēt ram šlugeram — 60. šādas izglītības formas kvalitāti. projekta ietva- ros veikts rtu e-studiju sistēmas pašnovērtē- 30. jūnijā lzA goda loceklei Annai jurkā- jums un izstrādāti priekšlikumi turpmākajiem nei — 70. uzlabojumiem. rīgas tehniskā universitāte pirmā no latvijas augstākajām mācību iestā- lzA goda loceklim jānim peteram — 75.

121 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

Jūlijs streičs, jānis peters, Arturs irbe, boriss un inā- ra teterevi (Neatkarīgā. 2014. 23. jūl.; Diena. 1. jūlijā akadēmiķim edvardam liepiņam — 2014. 23. jūl.). 70. notika lzA, a/s „latvijas dzelzceļš” un rīgas tehniskās universitātes attīstības fonda 3. jūlijā akadēmiķim saulvedim cimerma- ekspertu komisijas sēde. ekspertu komisija nim — 85. nolēma piešķirt latvijas zinātņu akadēmijas, a/s „latvijas dzelzceļš” un rīgas tehniskās 15. jūlijā spānijas vēstniecībā vēstniece universitātes attīstības fonda 2014. gada bal- v. e. konsuelo femenija pasniedza „izabellas vas zinātnē: josifam švabam par mūža devumu katolietes ordeni” dzejniekam, atdzejotājam, latvijas dzelzceļa transportā un jānim strodam lzA goda loceklim leonam briedim. dzejnieku par pētījumiem dzelzceļa transporta nozarē. sveica lzA prezidents ojārs spārītis. balvas pasniegšana notika š.g. 5. augustā — „latvijas dzelzceļš” dzimšanas dienā. 16. jūlijā akadēmiķei modrai murov- skai — 65. 26. jūlijā vispasaules malēniešu svētki jaunlaicenē. letonikas bibliotēkas grāmatas 17. jūlijā pie lzA prezidenta ojāra spārīša „kultūrvēstures avoti un Alūksnes novads” at- vizītē ieradās taivānas republikas prezidenta kārtotā izdevuma atvēršana. piedalījās: lzA, kundze v. e. mei ching chow ma. tikšanās rpivA pārstāvji, grāmatas sastādītāji akadēmi- reizē abas puses pārrunāja gan iepriekšējās zi- ķi dace markus un saulvedis cimermanis un nātniskās sadarbības ieguvumus, gan apsprie- autori. lzA prezidenta ojāra spārīša vēstījumu da šo rezultatīvo attiecību perspektīvu. tikšanās nolasīja, apsveikuma un pateicības vārdus ma- noslēgumā v. e. mei ching chow ma izdarīja lēniešiem par aktīvo novada kultūrvēstures pēt- piemiņas ierakstu lzA goda viesu grāmatā un niecību sacīja lzA hszn priekšsēdētāja akadē- paciemojās skatu laukumā 72 metru augstumā, miķe raita karnīte (www.lza.lv/ ). lai paraudzītos uz skaisto rīgu un tās simbolis- kajām celtnēm. latvijas zinātņu akadēmijai jau lzA ārzemju loceklim Aļģirdam sabaļaus- 17 gadu garumā izveidojusies ražīga sadarbība kim — 85. ar taivānas zinātniekiem. tā aizsākās pēc lat- vijas republikā esošās taipejas misijas piedā- 31. jūlijā klajā nācis apjomīgs referātu vājuma un ieinteresēja vairāku institūtu zināt- krājums par imanta ziedoņa daiļradi „imants niekus. tagad taivānu, latviju un lietuvu saista ziedonis. piederības meklējumi”. sast. Ausma sadarbības un zinātnieku apmaiņas līgums, kā cimdiņa. (Neatkarīgā. 2014. 31. jūl.). arī kopīgi pētījumi informācijas tehnoloģijās, fi- zikā un materiālu zinātnēs. Augusts 19. jūlijā lzA goda doktoram jānim vēt- ram — 55. 1. augustā lzA ārzemju loceklim jiri en- gelbrehtam — 75. 21. jūlijā lzA goda doktoram jānim bičev- skim –70. Akadēmiķim inesim feldmanim — 65.

23. jūlijā nosauktas mūsdienu izcilākās 1.—3. augustā turaidas mūra pilij — 800. personības, kas veidos nākotnes vēsturi. Aptau- turaidas muzejrezervāts uzņēma viesus svētkos jā ar 5000 balsotājiem noskaidrotas latvijas „turaidas pils 800 gadu mozaīka”. svētki sākās desmit izcilākās personības: raimonds pauls, ar pateicības pasākumu Historia magistra vi- džemma skulme, māra zālīte, jānis stradiņš, tae — vēsture ir dzīves skolotāja. Atklāšanas vaira vīķe-freiberga, Alvis hermanis, jānis ceremonijā, pēc muzejrezervāta direktores, lzA

122 zinātnes dzīve goda locekles Annas jurkānes uzrunas, pasāku- 19. augustā lzA ārzemju loceklim jānim ma dalībnieki noklausījās romas katoļu baznī- krēsliņam — 90. cas rīgas arhibīskapa metropolīta un lzA goda locekļa zbigņeva stankeviča vēstījumu „garīgās 21. augustā akadēmiķim pēterim cim- vērtības mūsdienu sabiedrībā”. lzA preziden- diņam — 70. ta ojāra spārīša vēstījumu, „latvju rakstu” 3. sēj. izdevumu un lzA labos vēlējumus svētku lzA ārzemju loceklim vjačeslavam ivano- dalībniekiem nodeva hszn priekšsēdētāja vam — 85. akad. raita karnīte. Atvēra grāmatu „turaida 13.–16. gadsimta dokumentos” (sast. vija sti- 21.–22. augustā baltijas ceļš un totalitārā kāne, zin. red. ilgvars misāns). komunisma sabrukums: eiropas kopīgās atmi- ņas un politiskās iedvesmas avots. konferenci 3. augustā lzA korespondētājloceklei ingai rīko nodibinājums rīga 2014, lzA sadarbībā ciprovičai — 45. ar lr ārlietu ministriju un konrāda Adenauera fondu. stūra mājā — eiropas kultūras galvas- 5. augustā lr mk apstiprināja starpdis- pilsētas „rīga 2014” izstāžu apskate, konferen- ciplinārās komisijas sastāvu bijušās vdk doku- ces atklāšana lu lielajā aulā (lzA: v. vīķe-frei- mentu zinātniskai izpētei. komisijas priekšsē- berga, t. jundzis, ). dētājs: kārlis kangeris, vietnieks — okupācijas muzeja direktora vietnieks ritvars jansons, 22. augustā daugavpils universitātē atklāts konstitucionālo tiesību institūta valdes priekš- jaunā dzīvības zinātņu un tehnoloģiju korpuss. sēdētaja kristīne jarinovska, Armands plāte du rektors akadēmiķis Arvīds barševskis lau- (izm), Ainārs bambals (latvijas nacionālais kumā pie jaunās, stiklotās, stilizēta lilijas zieda arhīvs), bonifācijs daukšts, raimonds cerūzis formā izveidotās ēkas sveica svinīgā pasākuma (lu vff), mārtiņš kaprāns, solveiga krūmiņa- dalībniekus — lr aizsardzības ministru rai- koņkova (lu fsi), jānis Ķeruss (lu vff), jānis mondu vējoni, lr izglītības un zinātnes mi- lazdiņš (lu juridiskā fakultāte), gatis liepiņš nistrijas parlamentāro sekretāru Andi geižānu, (latvijas nacionālais arhīvs), rudīte menģelso- valsts sekretāri sandu liepiņu un Augstākās iz- ne (latvijas nacionālais vēstures muzejs), jānis glītības un zinātnes departamenta vadītāju Ag- taurēns (lu vff), Artūrs žvinklis (lu lvi) (Lat- ritu kiopu, daugavpils pašvaldības bijušos un vijas Avīze. 2014. 6. aug.). esošos vadītājus, ēkas projektētājus un būvnie- kus, du pasniedzējus, studentus un viesus. ēku 6. augustā — latvijas skolēniem starptau- iesvētīja rēzeknes — Aglonas diecēzes bīskaps tiski panākumi. hanojā notika starptautiskā jānis bulis, ceremonijā piedalījās arī daugav- ķīmijas olimpiāde, četri dalībnieki no latvijas pils diecēzes bīskaps einārs Alpe. izcīnīja bronzas medaļas. keiptaunā, matemāti- kas olimpiādē, iegūtas sudraba, bronzas meda- 26. augustā latvijas nacionālās bibliotēkas ļas un Atzinības raksti. indonēzijā — bioloģijas (lnb) — gaismas pils — atklāšanas svētku olimpiādē iegūtas medaļas, taipejā — medaļas nedēļas ietvaros norisinājās lnb 4., 5. un 6. informātikas olimpiādē, arī Astanā medaļas fizi- stāva lasītavu svinīgā atvēršana un unesco kas olimpiādē. uz Astanu skolēnus pavadīja lu programmas „pasaules atmiņa” starptautiskajā doc. ģirts barinovs un lzA kor. loc. vladislavs reģistrā iekļautā dainu skapja pārvešanas un kaščejevs (Latvijas Avīze. 2014. 6. aug.). uzstādīšanas pasākums. dainu skapja atklāša- na gaismas pils 5. stāvā notika lnb inaugurā- lzA korespondētājloceklim igoram kabaš- cijas dienā — piektdien, 29. augustā. kinam — 60. 27. augustā uz gaismas pili pārceļoja dai- 9. augustā lzA goda loceklim kristapam nu skapja atvilktnes ar tautasdziesmām. dainu jurim keggi — 80. skapis 51 gadu glabājās lzA Augstceltnē, lu

123 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

lfmi latviešu folkloras krātuvē. dainu skapis jas sarīkojums ar A. blinkenas grāmatas „caur iekļauts unesco programmas „pasaules at- vārdu birzi” atvēršanu. miņa” starptautiskajā reģistrā (Latvijas Avīze. 2014. 27. aug.). 10. septembrī lzA ārzemju loceklim dainim draviņam — 65. 28. augustā bijušajā ozolkalna pamatsko- lā atklāta ekspozīcija kordiriģentiem kokariem. 15. septembrī latvijas nacionālajā biblio- ozolkalnā ir sākušās brāļu kokaru skolas gaitas tēkā jāzepa pīgožņa astoņdesmitajai jubilejai (Izglītība un Kultūra. 2014. 28. aug.). veltītās atceres izstādes „krāsas un līnijas” at- klāšana un grāmatas „jāzeps pīgoznis. pēckarš. lzA korespondētājloceklim valerjanam krāsas. jaunība” atvēršana. kausam — 60. 16. septembrī lzA senāta sēde. senāts ap- 29. augustā lzA goda doktoram jānim stiprināja kandidātu sarakstu lzA jaunu locekļu jansonam — 70. vēlēšanām, noklausījās lzA īstenā locekļa kan- didāta māra turka zinātnisko ziņojumu „ogļhid- latvijas nacionālās bibliotēkas 95. ga- rāti, heterocikli un sēra dioksīds”, izvirzīja lr dadienā atklāta jaunā lnb ēka — gaismas ministru kabineta balvai latvijas organiskās pils. tās arhitekts — lzA ārzemju loceklis gu- sintēzes institūta vadošo pētnieku eināru ložu nārs birkerts, direktors — lzA goda loceklis par būtisku ieguldījumu medicīnas ķīmijas pē- Andris vilks. inaugurācijas ceremonija noslēdza tījumu attīstībā latvijā un pretvēža preparāta nedēļu ilgušo svētku pasākumu virkni. belinostata atklāšanā. mk balvai par būtisku devumu starpnozaru disciplīnas letonistikas izveidē un četru sējumu akadēmiskā rakstu Septembris krājuma „latvieši un latvija” (rīga, 2013) sa- stādīšanu izvirzīja krājuma redakcijas kolēģiju 3. septembrī lzA goda doktora filoloģijā il- (ilgu jansoni, tālavu jundzi, viktoru hausma- goņa bērsona jaunākās grāmatas „segvārdi un ni, maiju kūli, Andreju vasku, gunti zemīti). segburti. i noslēpumi un meklējumi” atvēršana j. stradiņš ziņoja par unesco izsludinātā vecā apgādā „mansards”. stendera jubilejas gada pasākumiem latvijā un lietuvā. senāts piešķīra Atzinības rakstus: lie- 4. septembrī lzA izbraukuma sēde jūr- pājas pedagoģijas universitātei un lzA kor.loc. malā. ziņojumi: igors šuvajevs, viktorija za- benitai laumanei, lzA korespondētājloceklim ļūksne, jūrmalas domes pārstāvis. fjodoram fjodorovam un akadēmiķim jurim jansonam. saņemt lzA Dr. h. c. hist. diplo- lzA kor. loc. brigitai bušmanei — 75. mu bija ieradies nikolajs džavahišvili (gruzi- ja) un Dr. h. c. hist. visvaldis lācis, pasākumu 4.–5. septembrī rīgā, lu mazajā aulā, pagodināja gruzijas vēstnieks latvijā teimu- viesītē, sunākstē — starptautiska zinātniskā razs džandžalia. pēc senāta sēdes atklāja tēl- konference „g. f. stenders (1714–1796) un nieces vijas ilzes dzintares un fotogrāfa pētera apgaismība baltijā eiropas kontekstā”. ievadru- Apses izstādi. nu konferencē un pie stendera kapa sunākstē sacīja j. stradiņš, piedalījās zinātnieki no asto- Akadēmiķim jurim jansonam — 75. ņām valstīm, galvenie organizētāji lzA, kores- pondētājlocekle māra grudule un g. f. stendera 18. septembrī prezidents ojārs spārītis vārdā nosauktā lnb letonikas lasītava. tikās ar turcijas vēstnieci latvijā šerifi sera- pu ozdžoškunu (Şerife Serap Özcoşkun), kas 5. septembrī akadēmiķei Ainai blinke- ieradās akadēmijā atvadu vizītē. sirsnīgās saru- nai — 85. rīgas latviešu biedrībā notika jubile- nas gaitā vēstniece interesējās par akadēmijas

124 zinātnes dzīve iesaisti latvijas prezidentūras es padomē pa- 2014. g. piešķirts valsts emeritēto zinātnieku sākumu programmā. vēstniece atzinīgi izteicās statuss, un pasniedza emeritētā zinātnieka dip- par mūsu valsts lielo potenciālu ārvalstu stu- lomu un krūšu nozīmīti lzA lmzn goda dokto- dentu piesaistei augstskolās un izteica gandarī- ram Dr. agr. voldemāram strīķim, kas nebija va- jumu, ka viņas trīs gadu kadences laikā turcijas rējis ierasties uz svinīgo diplomu pasniegšanas studentu skaits latvijas augstākajās mācību pasākumu 18. septembrī. iestādēs erasmus mobilitātes programmas ie- sēdes galvenais darba kārtības jautājums tvaros ir pieaudzis no nepilna desmita līdz di- bija lzA korespondētājlocekļu kandidātu zi- viem simtiem. noslēgumā vēstniece ierakstīja ņojumu noklausīšanās un atbalsta izteikšana. pateicību lzA viesu grāmatā. uz korespondētājlocekļa vakanci lauksaim- latvijas zinātņu akadēmijā svinīgā pasāku- niecības zinātnēs ir pieteikušies trīs kandidāti: mā valsts emeritētā zinātnieka diplomus saņē- Dr. biol. biruta bankina, llu profesore, llu ma 30 ievērojami latvijas zinātnieki, kuriem šis Augsnes un augu zinātņu institūta vadošā pēt- statuss tika piešķirts š.g. 21. maijā. diplomus niece; Dr.sc.ing. gints birzietis, llu tehniskās pasniedza lzA prezidents ojārs spārītis, izglītī- fakultātes spēkratu institūta profesors; Dr. sc. bas un zinātnes ministre ina druviete un valsts ing. sandra muižniece-brasava, llu pārtikas emeritēto zinātnieku padomes priekšsēdētājs tehnoloģijas fakultātes asoc. profesore. raimonds valters. uz korespondētājlocekļa vakanci mežzināt- nēs ir pieteicies Dr. silv. Āris Jansons, lvmi „si- 20. septembrī akadēmiķim jevgeņijam ko- lava” vadošais pētnieks, llu meža fakultātes tominam — 65. docenta v.i. lzA lmzn locekļi izteica atbalstu kandi- lzA augstceltnē notika rekonstruētās kon- dātiem, uz korespondētājlocekļa vakanci lauk- certzāles „rīga” atklāšanas koncerts. saimniecības zinātnēs vislielāko nodaļas locek- ļu atbalstu saņēma b. bankina. tālākajā sēdes 22. septembrī latvijas zinātņu akadēmi- gaitā llmzA prezidente baiba rivža informēja jas senāts un prezidijs ielūdza politisko partiju par aktualitātēm saistībā ar valsts pētījumu vadītājus uz tikšanos un sarunu par partiju re- programmām 2014.−2020. g. dzējumu attiecībā uz latvijas zinātnes politiku, lai apmainītos domām par zinātnes vietu valsts 25. septembrī starptautiska žūrija, izvēr- ekonomikā un partiju plāniem izvirzīto mērķu tējot baltijas Asamblejas (bA) balvas kandidā- īstenošanā. piedalījās i. druviete, j. vucāns, tus, nolēma 2014. g. bA balvu mākslā piešķirt i. sudraba, r. balodis, r. jansons, i. zariņš latvijas zinātņu akadēmijas izvirzītajam pre- u.c. zinātnieki izteica prasības saeimai turpmā- tendentam, lzA goda loceklim, režisoram un kajam darbam. aktierim Alvim hermanim.

notika lauksaimniecības un meža zināt- 28. septembrī lzA korespondētājloceklim ņu nodaļas (turpmāk — lmzn) un latvijas fjodoram fjodorovam — 75. lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (turpmāk — llmzA) prezidija kopsēde, kurā 29. septembrī daugavpils universitātē lzA piedalījās lzA lmzn, llmzA prezidija locekļi, kor. loc. fjodora fjodorova godināšana zinātnis- kā arī pieaicinātie dalībnieki — lzA korespon- kā konferencē. dētājlocekļu kandidāti. sēdes sākumā llmzA prezidente bai- lzA korespondētājloceklim oļģertam niko- ba rivža sveica lzA lmzn locekļus, kuriem demusam — 60.

125 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs 2014. gAdA sAturs

Abaja m. pētniekiem pieejama jauna vēstures avota analīze (Analysis of a new historical source available to researchers) 3/4: 102

Anspoka z. komunikatīvā pieeja dzimtās valodas didaktikā: daži teorijas un prakses aspek- ti (communicative approach in tongue didactic: some aspects of theory and practice) 1/2: 20

berķis A. kultūrvēsturiskās vērtības ērika hānberga grāmatās (cultural historical values in the books by ēriks hānbergs) 5/6: 86

caune A. Arheoloģiskā pētniecība latvijas 13.–16. gs. mazpilsētās līdz 2008. gadam (stadtkernforschungen in den kleinstädten des 13.–16. jahrhunderts in lettland bis 2008. jahr) 5/6: 4

daume s. malēnijas jauniešu interese par novada kultūru (young malenians — the succes- sors of local culture) 3/4: 41

deksnis e. b. the republic of latvia and the : a decade as a member state (latvijas Republika un eiropas savienība: desmit gadu kā dalībvalsts) 3/4: 24

gavars p. sociāldemokrātu un komunistu kopdarbība un savstarpēja politiska cīņa rī- gas Tautas augstskolā (1920–1934) (die zusammenarbeit und der gegenseitige politische Kampf zwischen Sozialdemokraten und Kommunisten in der Volkshochschule riga (1920– 1934) 3/4: 85

grosvalds i., griņevičs i. latvijas sievietes ceļā uz augstāko izglītību un zinātni (latvian women on their way to higher education and science) 5/6: 53

hermanis v. par konfūciju un hieroglifiem (on confucius and hieroglyphs) 1/2: 84

hermanis v. pie mālpils kultūravotiem (cultural sources of mālpils) 1/2: 88

jundzis t. krievijas karaspēka izvešana no latvijas 1992–1994: diplomātiska uzvara vai politiska piekāpšanās? (removal of russian federation armed for- ces from latvia: a diplomatic success or political concession?) 3/4: 4

Ķestere i., kaļķe b. latvijas skolotāja vizuālais tēls eiropas skolēnu perspektīvā (the visual image of the teacher of latvia in the perspective of european pupils) 1/2: 55

lasmanis u. baltijas jūras spirta sāga (tale of the baltic sea spirit) 1/2: 90

loze i. b. dzintara konference sanmarīno (Amber conference in sanmarino) 3/4: 123

126 zinātnes dzīve

mežs i., nēmets ā. 1935. gada tautskaites datu pielāgojums rajonu un mūsdienu pagastu iedalījumam (Adaptation of 1935 census data to current administrative division) 3/4: 61

noriņa r. otrais vidzemes lībiešu pēcteču saiets pālē (the second gathering of descen- dants of vidzeme livs in pāle) 5/6: 107

paegle dz. palīgi un aptaujas apvidvārdu vācējiem. pārskats (review of Auxiliary materials and surveys on dialectisms) 5/6: 68

plaude d. popularizē Alūksnes novada kultūrvēsturi (popularising the cultural history of Alūksne municipality) 1/2: 79

spārītis o. kultūras vēstures izzināšana novados (investigation of cultural history in re- gions) 1/2: 70

stikute e. ieskats latviešu literatūras metodikas attīstības vēsturē 20. gs. 20.–30. gados (insight into the history of development of methodology of in the 1920s– 1930s) 1/2: 4

stinkule s. skolotājam, literātam un tulkotājam, grāmatizdevējam, kartogrāfam un etno- grāfam matīsam siliņam — 150 (teacher, man of letters, and translator, publisher, cartogra- pher and ethnographer matīss siliņš — 150) 5/6: 34

tālberga i., bērziņš j. kultūrvēstures avoti un Alūksnes novads (cultural history sources and Alūksne municipality) 1/2: 71

tiltiņa k. ševčenko — rīgā (shevchenko — in riga) 1/2: 81

tūbele s., vīgante r. speciālās pedagoģijas izaicinājumi 21. gadsimtā (challenges of spe- cial pedagogy in the 21st century) 1/2: 44

urtāns j. Avoti Augšzemes teikās un nostāstos (upper latvia’s tales and legends about springs) 3/4: 114

zigmunde A. nedzirdīgo izglītības vēsturiskā attīstība latvijā (historic development of the education of the deaf in latvia) 1/2: 28

zilgalvis j., tapiņa i. lēdurgas pastorāta liktenis (destiny of lēdurga pastorate) 5/6: 23

zinātnes dzīves hronika (chronicle of science life) 1/2: 94; 3/4: 129; 5/6: 120

127 2014. gads 68. sējums 5./6. numurs

In memoriam

latvijas zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis vilnis zariņš (24.05.1930.– 30.01.2014.) (vilnis zariņš — corresponding member of the latvian Academyof sciences) 3/4: 127

streičs j. lobs bej jezups, myusu puika… latvijas zinātņu akadēmijas goda loceklis jā- zeps pīgoznis (15.09.1934.–28.05.2014.) (jāzeps pīgoznis — honorary member of the lat- vian Academy of sciences) 5/6: 110

blumberga r. latvijas zinātņu akadēmijas goda loceklis tenu karma (01.05.1924.– 09.09.2014.) (Tenu karma — honorary member of the latvian Academy of sciences) 5/6: 118

128