MAZĀK PAMANĪTIE RAIŅA DARBI LATVIJAS LABĀ MAZĀK PAMANĪTIE RAIŅA DARBI LATVIJAS LABĀ

Jānis Stradiņš [email protected]

Atslēgas vārdi: Latvijas Augstskola, Izglītības ministrs, Zinātņu akadēmijas dibināšana, Herdera institūts, Latviešu konversācijas vārdnīca, devums letonistikā, Latvijas Universitāte

Rakstā iztirzāti daži mazāk pamanīti Raiņa veikumi vai idejas, kas saistās ar Latvijas akadēmisko dzīvi, ar Raiņa skatījumu uz valodu un Latvijas vēsturi dažādos dzejnieka un domātāja darbības posmos. 1908. g. dienasgrāmatās pavīd Raiņa nodoms kļūt par profesoru, bet 1913. g. par lat- viešu augstskolas organizēšanu Šveicē, trimdā pēc Maskavas Šaņavska vai Dānijas tautas universitāšu parauga, iezīmēti arī šādas augstskolas darbības pamatvirzieni. 1920. g. Raini reizē ar Krišjāni Baronu ievēl par jaundibinātās Latvijas Augstskolas pirmajiem Goda bied- riem, taču Rainis netiek aicināts kļūt par LU mācībspēku ne Filozofijas un filoloģijas, ne Tautsaimniecības un tiesību fakultātē. Kā sociāldemokrāts Rainis nosoda LU, īpaši dažās tās fakultātēs valdošo konservatīvo garu, iezīmējas arī konfliktsituācijas ar atsevišķiem LU pro- fesoriem. 1927. g. kā Latvijas izglītības ministrs Rainis atbalsta Zinātņu akadēmijas organi- zēšanas ideju Latvijā, legalizē vācu privāto augstskolu — Herdera institūtu —, un ir viens no iniciatoriem “Latviešu konversācijas vārdnīcas” izdošanai. Atsevišķos rakstos, dienasgrāmatās un vēstuļu korespondencē Rainis izsaka ļoti nozī- mīgas idejas par Latvijas vēsturi, kultūru un latviešu valodu, kuras letonikas speciālistiem būtu rūpīgāk jāizvērtē. Pats sevi viņš uzlūkoja par modernās latviešu valodas radītāju un arī Latvijas neatkarības idejas garīgo tēvu. Taču kā sociāldemokrāts neatkarību neuzskatīja par gala mērķi, bet par līdzekli sociāla taisnīguma iedibināšanai un Latvijas vēlākai ieiešanai plašākā demokrātisku nāciju saimē.

Rainis bijis gandrīz vai vienīgais latviešu nacionālā ģēnija izpratnei (vai neizpratnei?), nācijas universālais ģēnijs 20. gs., viņa de- ka var ļauties neskaitāmām jaunām, laikme- vums nācijas garīgajā izaugsmē, valstiskuma tu maiņai pielāgotām variācijām un skaidro- izcīnīšanā un it īpaši mūsu dzejā, dramatur- jumiem. ģijā, cittautu klasiķu darbu tulkošanā, nācijas Nevēloties pievienot savu interpretāciju apvāršņa paplašināšanā ir nepārvērtējams. Raiņa pārlaicīgajam vērtējumam kopumā, Turklāt tas ir tik vispusīgi un no dažādiem jubilejas reizē tomēr mēģināšu iezīmēt, pa- skatupunktiem pētīts, ka, šķiet, par to nekas reizāk sakot, atgādināt dažas marginālas jauns nav pasakāms. Raiņa Kopotu rakstu­ 30 Raiņa darbības puses, kuras varbūt būtu sējumu lielizdevums ar komentāriem (1977– dziļāk pētāmas, īpaši Raiņa “mazos darbus”, 1986) atklājis tik daudz jaunu aspektu mūsu akcentējot tos, kas saistāmi ar akadēmisko

31 LETONIKAS VI KONGRESS

dzīvi, ar Raiņa skatījumu uz latviešiem, ar Par spējām jāspriež kolēģijai un jāpierāda Raini letonistikas kontekstā, kā ideju ģenera- ar rakstu darbiem. Klāt arī zinātnisks un li- toru un katalizatoru. terāriski beletristisks žurnāls un biļetens — Kādā 1908. g. dienasgrāmatas ierakstā nedēļnieks. Viena disciplīna žur-avīžniecība. Rainis izsakās: “Ģēnija traģēdija: atdot savu Mācītas biedrības klāt terminoloģijas nodibi- darbu priekš citiem, arī sevi pašu; savu lielo nāšanai. Profesori: mehāniskie — ārzemju; darbu atstāt par labu maziem un niecīgiem katrs lasa savā valodā. Latviešus uzaicināt: darbiņiem [..] Mazi talanti to neizcieš. Lie- Kasparsonu, Endzeliņš — dārgs, bet kādu lie vai nu pienākumu nicina, vai padodas un jaunu valodnieku, Kindzuli, Balodi, Krauja, dara mazos darbus bez skandēšanas. Atzīst, Eglīts, Hermans, prof. Balodis, Zālīts, Šmidts, ka sabiedrībai, t. i. cilvēcei vienmēr taisnība Mīlenbahs. Sākumā tikai pa vasaru. Varbūt pret katru atsevišķu cilvēku, arī lielāko. Kas ir uzaicināt uz viesojumiem mājeniekus, kuri ir miesās stipri, tie pārvar arī šo traģēdiju caur vietās un citādi palikt nevar. Daugi. Bet jāsar- to, ka paspēj fiziski abus darbus: mazos, no gājas no priekšlasītāju sistēmas, jāsargās no sabiedrības liktos, un lielos, no sevis paša demokrātiskas izplūšanas runās un debatē, dotos”1. un no savstarpīgām cīņām.”3 Citos dienasgrāmatas ierakstos Rainis Redzams, ka Rainis iezīmē potenciālo augstu vērtē to, ko spējis dot dzejā un māk­ docētāju sastāvu, kuru vidū ir gan patiesi slinieciskā daiļradē vispār, taču šaubās, vai ievērojami tālaika latviešu zinību vīri: valod- viņam nav bijis vairāk sevi jāveltī arī sabied- nieki Kārlis Mīlenbahs, Pēteris Šmits, Jānis riskai, politiskai, publicistiskai darbībai. Šī Endzelīns (nav īsti saprotams, kas domāts dilemma viņu īpaši nodarbinājusi pēc Latvi- ar piebildi — “dārgs”?), tautsaimnieks Kār- jas neatkarības iegūšanas, kad Rainis preten- lis Balodis, enciklopēdiski izglītotie Kārlis dējis uz augstiem valsts amatiem un centies Kasparsons, Hermanis Asars, Pēteris Zālīte aktīvāk iesaistīties valsts darbā, arī sabied- un Pauls Dauge, literāts Viktors Eglītis, gan riskā darbībā, un atsaucies uz tābrīža ak- arī literāts un vēlākais diplomāts Antons Ba- tualitātēm. Turklāt Rainis centies vienlaikus lodis (Krauja), Raiņa vēstuļu korespondents izpausties visdažādākās jomās, kas vienam agronoms un Latgales Atmodas darbinieks cilvēkam reāli bija grūti paveicams. Jezups Kindzulis. Pieminētie galvenokārt nāk no humanitāro un sociālo zinātņu vides, ka- Rainis un akadēmiskā dzīve mēr dabzinātņu, lauksaimniecības un tehnis- Jau 1907. g., Šveices trimdas gados, die- ko zinātņu lietpratējus Rainis neafišē. nasgrāmatā projektu burtnīciņā dzejnieks ir Profila ziņā Raiņa universitāte iecerēta paudis vēlmi strādāt akadēmisku darbu, kļūt kā Maskavā funkcionējošās Šaņavska tautas par profesoru, braukt studēt uz Cīrihi2. universitātes līdziniece, kurā tolaik studēja Mazāk pamanīts ir Raiņa 1913. g. februā- ne mazums latviešu (piem., A. Švābe), taču ra projekts dibināt latviešu augstskolu ārze- uzsverot latviešu valodas, zemes, kultūras mēs: “2.2.13. Vajaga dibināt latv. augstsko- pētīšanu, turklāt plašākā, Baltijas kontek- lu ārzemēs; klāt ģimnāzija un priekšskolas. stā: “Manas universitātes raksturs būs tāds, Dažas fakultātes, kuras visvairāk pieprasa: kā viņu. Galvenais nolūks latv. kultūras pa- tautsaimniecība, dabaszinātnes, medicīna, celšana, ne veikals. Veikals arī priekš masas literatūra, valodas. Eksāmenus var likt tās pievilkšanas un priekš, un arī par noderību valsts komisijā, kurā atrodas universitāte. darbā, piem., avīžniekiem. Programma citā- Kursi īsi, kā Bernē filozofija 2 gadi. Maksa da un plašāka: arī teātrs un drāma, mūzika, tā pate, kas ārvalstī. No bagātiem bez tam gleznošana, deja, tautas dejas. T. dziesm. — ziedojumi, no kuriem stipendijas spējīgiem. vecais Barons. Ierosināt zinātniekus uz latv.

32 MAZĀK PAMANĪTIE RAIŅA DARBI LATVIJAS LABĀ valodas, zemes, mākslas pētīšanu. Salīdzināt stiprā mērā pārspīlēta”. Pats Rainis 1916. g. un mācīties [..] Šeņavska (sic!). Daņu tautas 28. augustā bija rakstījis no Kastaņolas Lat- augstskolas. Disciplīna: par bibliotēkām, par viešu Bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas tautaugstskolām. Grāmatu druka un apgāde. valdei (t.i. Vilim Olavam): “Vajadzētu valdībai Amatniecība: Madernieks. Visu kultūru ap- aizrādīt sevišķu vērību piegriezt latviešu tau- ņemt sevī. Latviešu statistika. Valodas radīša- tas garīgo interešu apgādībai, pabalstīt visas na. . Tuvošanās leišiem un igauņiem. latviešu kulturālās iestādes, vispirmā kārtā Leitoloģija, estoloģija. Miers ar vāciem — bal- kultūras birojam pabalstīt latviešu vidussko- toloģija. Mūsu vēsture. Ārējā kultūra, tehnika, lu, vākt kapitālu latviešu augstskolas dibinā- rūpniecība, lauksaimniecība. Kooperācija, kā šanai. Valdei šinī pat nolūkā tūlīt vajadzētu sevišķa disciplīna. Dārzkopība, kuģniecība. lūgt valdību likuma kārtā atzīt vidusskolu un Visam jādibinās uz estētisko kultūru.”4 augstskolu dibināšanu ar latviešu mācību va- Domājams, pēc Raiņa ieceres šāda lat- lodu, ar valsts tiesībām un uz valsts rēķina. viešu tautas augstskola (ir tātad atsauce arī Pēc materiāla pabalsta sniegšanas bēgļiem šī uz dāņu tautas augstskolām!) varētu darbo- ir pirmā un neatlaidīgā latviešu tautas pra- ties kaut kur Šveicē, un tās apmeklētāji būtu sība, jo latviešu tauta ir kulturālākā tauta emigranti vai arī vasaras viesi no dzimtenes. Krievijā un no gara vajadzību apmierināšanas Tiesa, šī Raiņa koncepcija tika publiskota cieš vairāk nekā jebkura cita tauta, neizņe- tikai Raiņa Kopotos rakstos 1986. g., un diez mot i poļus.”9 vai Raiņa laikmetu apsteigušās domas tieši Tātad Rainis izsacījis atbalstu latviešu ietekmējušas latviešu augstskolas idejas vei- augstskolas dibināšanai. Šķiet, Raiņa nostā- došanos, kas tajos gados diemžēl vēl virzījās ja šajā jautājumā kaut cik ietekmēja ne tikai uz priekšu gausi5. P. Daugi, bet pat Pēteri Stučku, kurš pret Taču šī ideja kļuva aktuāla jau pēc pāris latviešu augstskolu sākotnēji bija stipri skep- gadiem, kad latvieši Pirmā pasaules kara sā- tisks10. Latviešu augstskolas ideja tomēr pir- kumā tika izkliedēti bēgļu gaitās Iekškrievijā, moreiz — kaut daļēji un deformēti — īstenota un arvien spēcīgāk iezīmējās autonomijas viņa īslaicīgās lielinieciskās valdīšanas mēne- centieni, tostarp arī latviešu augstskolas pro- šos (1919. g. februārī–maijā)11. Vēlāk savā jekts. To pirmoreiz publiski prezentēja Maska- atskatā uz Padomju Latvijas pieciem pastā- vā filozofijas maģistrants Pauls Dāle 1916. g. vēšanas mēnešiem P. Stučka pozitīvi vērtējis februārī, izvirzīdams ideju par vienotu uni- tieši augstskolas dibināšanu12. LR desmit versitāti latviešu valodā, kas sevī iekļautu arī gadu jubilejas izdevumā to uzsvēra arī A. Kir- tautas augstskolu un latviešu zinātņu akadē- henšteins13 un vēlāk — pirmais ZA prezidents miju6. Konkrētāk šāda prasība izskanēja Tēr- P. Lejiņš14. batas (Jurjevas) latviešu skolotāju kongresā Pati Latvijas Augstskolas ideja tika izlolota pēc Februāra revolūcijas 1917. g. jūnijā7. 1916.–1919. g. Tērbatā, Maskavā, Rīgā de- Šos demokrātiskās pilsoniskās inteliģen- mokrātiskās pilsonības aprindās; no Šveices ces vidū dzimušos projektus, ciktāl tie nonā- tālumiem Rainim un viņa retajiem domubied- ca līdz Rainim Šveices trimdas izolācijā, viņš riem to ietekmēt bija gandrīz neiespējami. dedzīgi atbalstīja, arī vēstulēs savam drau- Atgriezies Rīgā 1920. g. pavasarī, Rainis gam — marksistam P. Daugem (1916. g. te atrada jau nodibināto Latvijas Augstskolu, 8. II vēstule)8, kurš tolaik gan vēl bija noska- kura izvietojās bijušajā Rīgas Politehniskā ņots skeptiski: “Šī pārmērīgā latviešu valodas institūta ēkā viņa, Raiņa vārdā nosaukta- uzsvēršana, šīs balsis pēc latviskas augstsko- jā bulvārī. Raiņa iedvesmojošai dzejai Brī- las, tautiskiem kursiem, tautiskām darbnī- vības cīņu laikā bija ļoti liela, pat izšķirīga cām, tautiskā teātra un tautiskas izpriecas ir loma tolaik sociālistiski noskaņoto latviešu

33 LETONIKAS VI KONGRESS

strādnieku un bezzemnieku iesaistē par ne- varbūt jaunai paaudzei. Es tos nevarēju lasīt atkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu, īpaši bez īgnuma. Tulkot un svešu ideju apstrādāt Cēsu kauju un Bermonta sagrāves laikā — Rainim vēl izdodas, bet dzejot patstāvīgi viņš ne velti Raiņa dramatiskā poēma “Daugava” nav spējīgs”17. (1919) un vēlāk pēc tās veidotā Mārtiņa Savukārt Rainis pats, 1920. g. 28. sep- Brauna himniskā dziesma “Saule, pērkons, tembrī LA gada svētkos, pateikdamies savā Daugava” (1990) tautas apziņā gan tolaik, un Barona tēva vārdā, izcēla “Augstskolas gan arī tagad ir paceltas simbola pakāpē. Šo lielo toleranci: visiem taču esot zināms, ka Raiņa nopelnu izvērtējis Uldis Ģērmanis grā- viņš ir sociāldemokrāts — ne vien pēc piede- matā “Ceļā uz Latviju” (1990)15. rības pie šīs partijas, bet arī pēc savas pār- Latvijas Augstskolas (LA) pirmajos gada liecības, un tomēr augstskola arī uzņēmusi svētkos 1920. g. 28. septembrī Raini kopā savu spožu locekļu vidū. Šādā garā strādāt ar Dainu tēvu Krišjāni Baronu likumsakarī- viņš novēl augstskolai arī turpmāk”18. Zīmīgi, gi ievēlēja par pirmajiem LA godabiedriem. ka pašu goda biedra diplomu Rainim pasnie- Tiesa, ja K. Baronu uzreiz ievēlēja vienbalsī- dza LU rektors Mārtiņš Zīle, prorektors Per- gi, tad “lielo cilvēcības, taisnības un brīvības sijs Zīlīte un profesors Arnolds Spekke tikai aizstāvi” Raini tikai otrajā piegājienā pēc 1927. g. 2. oktobrī, kad dzejnieks jau bija pārbalsošanas. Ievērojot balsotāju — torei- izglītības ministrs Marģera Skujenieka krei- zējās LA organizācijas padomes — sastāvu, sajā ministru kabinetā. Goda biedra statuss kura vidū bija ne mazums Raiņa idejisko un ļāva Rainim piedalīties LU padomes sēdēs ar politisko oponentu un “veco RPI profeso- balsstiesībām, ko viņš retumis arī izmantojis. ru”16, arī tas bija panākums. Rainis piedalījies vai vismaz interesējies par Kā piemēru minēšu vienu no ietekmīgā- LU Satversmes izstrādāšanu, ko veica rektora kajiem profesoriem Valodnieciski filozofiskajā E. Felsberga vadībā (apstiprinot šo Satver­ fakultātē, izcilo valodnieku un folkloristu Pē- smi, 1923. g. Latvijas Augstskolu oficiāli no- teri Šmitu, kurš savā sarakstē ar publicistu sauca par Latvijas Universitāti). Jāni Lapiņu (1934. g. jau pēc Raiņa nāves), Atsaucoties uz profesora Kārļa Baloža retoriski vaicājis: “Kādēļ tad lai mēs Raini polemisko runu budžeta debatēs, dievinām? Viņš esot bijis nacionālists? [..] Vai Ā. Šilde apgalvo, ka Rainim neesot piešķirts tas bija nacionālisms, kad Rainis, pateikda- docenta nosaukums LA pārāk stingri definēto mies par pagodinājumu, no universitātes ka- mācībspēku vērtēšanas kritēriju dēļ, lai gan tedras apliecināja — es pats biju klāt — ka viņu kā labu latviešu valodas pazinēju varētu viņš esot sociāldemokrāts nevis tikai apstākļu piesaistīt LU Filozofijas un filoloģijas fakultā- spiests, bet no visas savas pārliecības. Vai tei, un Balodis to apzīmējis par netaisnību19. kāds nacionālists ir visu savu mūžu sludinā- Man nav ziņu, ka Rainis formāli būtu centies jis šķiru naidu? Neilgi priekš nāves viņš vēl kļūt par docentu universitātē, viņu tolaik sais- dziedāja: “Ak, pirmais maijs, tu sarkanais!” tīja darbs Saeimā, vairākos teātros, Kultūras Ka arī par dzejnieku neturu “lielo” Raini, fondā, neskaitāmi sabiedriski pienākumi, arī par to jau agrāk esmu rakstījis”. Patiešām, radoša darbība dzejā un drāmā, taču nav P. Šmits 1931. g. 8. februāra vēstulē tam izslēgts, ka šādu vēlmi universitātei vai tās pašam Lapiņam bija rakstījis: “Ļoti izglītots, pārstāvjiem impulsīvais un vispusīgais Rainis ar plašām zināšanām, pat varbūt ar pētītāja būtu izsacījis. gara dāvanām, bija Rainis, bet poēzijas ziņā Par to varētu liecināt vairāki izteikumi die- viņš stāv apakš Lapas Mārtiņa. Raiņa dzejoļi, nasgrāmatās. 1920. g. 16. decembrī Rainim publicēti ap 1905. g., ir pildīti ar proklamāci- bija četru stundu gara saruna ar seno pazi- ju un pagrīdes literatūras izteicieniem, patika ņu, vēlāko filozofijas profesoru Pēteri Zālīti,

34 MAZĀK PAMANĪTIE RAIŅA DARBI LATVIJAS LABĀ kurš atnāca sūdzēties, ka fakultāte neatzīs- Raiņa dienasgrāmatās vairākkārt pavīd tot viņa Vācijas Dr. phil. grādu par Krievijas labvēlīgi izteikumi par dažiem rektoriem — maģistra grādam atbilstošu. Zālītis aizrāda, profesoru E. Felsbergu (“viens no vispa- ka “neviens no augstskolas profesoriem nav tīkamākajiem cilvēkiem”23), un profesoru dakteri, izņemot Endzeliņu, Zālīti un prof. Ba- J. E. Rubertu, tāpat par Arvedu Švābi, Teodo- lodi”. Viņš aicināja Raini — “lai lasot lekcijas ru Celmu, literatūras lektoru Teodoru Zeifertu. Latvijas augstskolā. Vai lai pats piesakoties, Par veco profesoru Jāni Lautenbahu-Jūsmiņu vai lai gaidot, kad aicina”. Rainis tālāk pie- Rainis izsakās goddevīgi: “Ļoti patīkams cil- metina: “Augstskola — kulturāls centrs, un vēks. Solījos no viņa mācīties vecumu.”24 Tu- viņas interesēs pievilkt visus kultūras spēkus, vākie domubiedri universitātē Rainim bijuši tādēļ n o l ē m u g a i d ī t. Zālīts saka, ka es profesori K. Balodis, A. Kirhenšteins, P. No- varētu lasīt lekcijas juridiskā un filoloģiskā fa- mals, A. Švābe, ar kuriem viņš samērā bieži kultātē. Man tiesības lasīt lekcijas kā tieslietu kontaktējies un no kuriem guvis informāciju kandidātam un profesora tiesības literatūrā par stāvokli universitātē. kā dzejniekam. Tāpat varot lasīt par valod- Toties par Jāni Čaksti gan kā par Valsts niecību — kā valodas radītājs. Endzeliņš esot prezidentu, gan kā par LU profesoru un mans pretinieks — jo es Mīlenbaha preti- goda doktoru Rainis izsakās nepelnīti nega- nieks un viņš Mīlenbahu atzīstot. Endzeliņš tīvi, pat nievīgi25. LU piektos gada svētkus nav gribējis, ka mani ceļ par goda locekli.”20 1924. g. 28. septembrī Rainis savā die- Cita līdzīga satura saruna Rainim bijusi nasgrāmatā raksturo šādi: “Uz augstskolu vēl 1926. g. janvārī ar kreisi noskaņotiem 12 līdz 2, nav runu, ½ 3 Operā, es neeju. lauksaimniecības profesoriem A. Kirhenštei- Čakste prof. honoris causa, jocīgi. Zīle tura nu un P. Nomalu: “K. lamā Zālīti: jāatlaižot gandrīz teoloģisku runu, skandāls.”26 To- [..] lai mani Zālīša vietā; man par skaidru mēr J. Čakstes piemiņas krājumā Rainis un galva. Menderi arī nepielaižot juristi, kaut K. Skalbe snieguši pirmajam valsts preziden- tam zinātniski raksti, kādi? Valteri vēl par tam veltītus izjustus piemiņas dzejoļus27. docentu.”21 Daudzās ievērības cienīgās parādības 1925. g. 6. novembrī Rainis vēstulē pa- LU dzīvē Rainis tā kā nepamana, viņa die- teicas tiesu medicīnas speciālistam Ferdi- nasgrāmatās, piem., nav pieminēta Paula nandam Neireiteram (vēlākajam Vācu Daba- Valdena triumfālā, bet vienlaikus nerezulta- spētnieku akadēmijas Leopoldina loceklim), tīvā viesošanās Rīgā, 1924. g. Toties Raini kurš Rainim piesūtījis savu LU iestājlekcijas satrauc studentu sociālās problēmas, biedē tekstu ar tajā iekļautu Raiņa četrrindi: “Jūsu nepietiekamā sociālā un nacionālā toleran- runa un viņas priekšmets mani ieinteresēja ce universitātē, viņaprāt, pārāk sakāpinā- kā jau bijušu juristu, un Jūsu uzskati, kas iz- tais nacionālisms. Tas īpaši izpaudās dau- iet uz mūsu dzīves humanizēšanu, man ir ļoti dzu korporantu un Latvju Nacionālā kluba simpātiski un tuvi; es nožēloju, ka nepiederu aktīvistu izdarībās, arī tādās, kas bija vēr- pie cildeniem pētīšanas un mācību spēkiem stas pret Raini personiski — starpsaucieni mūsu tieslietu fakultātē.”22 un klepošana viņa runu laikā, Raiņa vārda Šie piemēri liecina, ka Rainis visu laiku aizķēpāšanā uz bulvāra nosaukuma plāksnī- saglabājis mērenu interesi līdzdarboties LU, tes pie LU galvenās ēkas 1922. g. maijā, lai gan ar humanitāro un sociālo fakultāšu kuras dēļ Rainis pat atteicies uzstāties šajā konservatīvajiem mācībspēkiem viņam nav ēkā28 utt. Rainis pauda konsekventu sociāl- īsti pa ceļam, un uzaicinājums līdzdarboties demokrātisku nostāju, bija (līdz ar Aspaziju) viņam piekritīgajās jomās no Universitātes kreisās studentu biedrības “Zemgalija” puses neseko. (kādu laiku pastāvēja ar nosaukumu “Stars”)

35 LETONIKAS VI KONGRESS

goda filistrs, sacīja runu tās trīsdesmit gadu Zinātne jums ne vien jānes tautā, bet jāattīs- jubilejas sarīkojumā Lielajā ģildē 1925. g. ta arī tālāk, jo tagadējā zinātne ir pilsonības oktobrī (par to sīkāk manā rakstā K. Bam- radījums; viņa nav paliekoša.”31 berga piemiņas krājumā)29, līdzdarbojies Tas liedza Rainim gūt universitātes mā- kreisi noskaņotu studentu izdevumā “Stu- cībspēku un studentu vairuma atbalstu. To- dentu Dzīve”. reizējā Latvija rādījās Rainim par šauru, viņa Visumā Raiņa attieksme pret LU bija da- pārliecība bija tā, ka “latviešu tauta var pastā- līta. Atzīstot tās nozīmīgumu Latvijas valstij, vēt un pastāvēs gadu tūkstošus, ja tikai viņai viņš saskatīja arī tās nepilnības un savā ziņo- būs visaugstākie cilvēces mērķi”, ka tā pastā- jumā LSDSP 12. kongresam (1927. g. 2. ap- vēs, ja ieies “tālajā cilvēcē kā viņas cienīgi lo- rīlī) rakstīja rūgtuma pilnus vārdus par augst- cekļi.”32 Viņš domāja līdzīgi kā Pauls Kalniņš, skolu, par kuras goda biedru ir ievēlēts: “Lieli kurš 1918. g. 18. novembrī valsts prokla- līdzekļi doti Latvijas Universitātei, tā aptver mēšanas aktā izsacījās, “ka brīvā neatkarīgā gandrīz visus zinātņu laukus, tehniskās un Latvija mums (sociāldemokrā­tiem — J. S.) humanitārās zinātnes. Līdzekļi nav bagātīgi, tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu bet pietiekoši, tie ir lielāki, kā spēj dot kaimi- mērķu sasniegšanai — [..] sociālistiska re- ņu valstis. Gars, kas Universitātē valda, nav publika brīvā tautu savienībā”33. Šis viedoklis tas, kāds ir noteicošais republikā. Universitā- un toreizējās LSDSP dogmatiskā, dažbrīd pat tei demokrātisks gars ir svešs un pat pretīgs, sektantiskā politika un taktika lielā mērā at- Universitāte ir reakcijas stiprā pils. Vajadzētu tālināja Raini no pārsvarā nacionāli noskaņo- nostādīt, lai to nevar pārmest Universitātei tajām mācībspēku un studentu aprindām LU. savu profesoru sastāvu nav piemērojuse de- Raini kā sociāldemokrātu šīs aprindas neiere- mokrātisma garam.”30 dzēja un samierināšanās nenotika pat Raiņa No vienas puses, Rainis cīnījās par de- bērēs. Tiesa, Rainis pats bija izolēts LSDSP mokrātiju, brīvdomību universitātē, universi- aprindās, viņa viedoklis bija gan nacionāls, tātes “gara” kardinālu pārveidošanu, sniedza gan sociālistisks. Savā dziļākajā būtībā viņš eiropeisku nākotnes skatījumu, vērsās pret bija individuālists, kā to labi pamatojis Jā- provinciālismu un nacionālu šaurību, vēlējās nis Kalniņš savās grāmatās par Raini. Arī redzēt LU eiropeiskāku, modernāku, toleran- pats Rainis atzīst, ka “mana vientulība būs tāku. No otras puses, viņš ignorēja LU kā na- iemesls manam sociālismam”34, tomēr ticot, cionālas universitātes specifiku, nepietieka- ka aiz viņa ir jaunatnes masa, pamatšķira, mi vērtēja tautiskos ideālus un mācībspēku kurā atbalsojas viņa ģenerētās idejas un kas sasniegumus, piem., baltoloģijā. Savā ziņā tās īstenos. Rainis bija svešinieks tālaika Latvijas sabied- Arī LU atsacīšanās izvirzīt Raiņa kandida- rībā, viņš vērtēja norises no pasaules augstu- tūru Nobela prēmijai 1926.–1929. g., kuras miem, apsteidza laiku. Viņš vēlējās katalizēt reāla piešķiršana, bez šaubām, būtu stipri modernitātes procesus, bet sabiedrība to vēl problemātiska, ir viens no posmiem sarež- neņēma pretī, un neesmu pārliecināts, vai arī ģītajā attiecību kompleksā. Šķiet, LU kolēģu šodien būtu gatava tos pieņemt. morālais pienākums toreiz būtu vismaz ieteikt Raksturīgs ir Raiņa vēlējums t. s. darba un atbalstīt pretendentu augstajai prēmijai, studentiem 1925. g.: “Mūsu tauta var cerēt kaut vai, “lai panāktu augstākā apbalvojuma uz nākotni tikai tad, ja viņa ir augsti kultu- piešķiršanu savai mazajai zemei”, kā rakstīja rela tauta [..] Jums jāstrādā ne vien mūsu pats Rainis beļģu valstsvīram — sociālistam tautai, bet arī citām tautām — cilvēcei [..] K. Heismanam35. Salīdzinot jūs ar pilsonisko jaunatni, jāsaka, Katrā ziņā, pretrunīgās tendences LU ka te ir uzskati, tur nav un arī nevar būt. [..] attīstībā, tās attieksme pret Raini un citiem

36 MAZĀK PAMANĪTIE RAIŅA DARBI LATVIJAS LABĀ iekšējiem “opozicionāriem” pelna dziļāku un lietu komisijas priekšsēdētāju. Raiņa vadītā nopietnāku izpēti, īpaši tuvojoties LU 100. komisija apsprieda universitāšu mācībspē- gadadienai. ku un mācību līdzekļu apmaiņu, nacionālo koledžu dibināšanu, materiālu vākšanu par Raiņa veikumi izglītības ministra konferējošo valstu mākslu, kopēju mākslas amatā almanahu, mākslas izstāžu sarīkošanu un Vēstures literatūrā un Raiņa biogrāfijās apmaiņu, mākslinieku, zinātnieku un avī- plaši iztirzāti neveiksmīgie mēģinājumi kļūt žnieku konferenču un kongresu rīkošanu, par Satversmes sapulces priekšsēdētāju un kopēju Baltijas mākslas un zinātnes biroja Valsts prezidentu, kur Rainim bija jāpiekāp- dibināšanu. Šie nodomi tika ierakstīti ve- jas J. Čakstem. Mazāk izgaismota Raiņa dar- selu mēnesi ilgušās konferences rezolūcijā bība izglītības ministra amatā M. Skujenieka 3. septembrī41. Taču Rainim bija jāviļas ko- “kreisās koalīcijas valdības” laikā (1926. g. misijas darba rezultātos, turklāt lēmumus ne- dec.–1928. g. febr.), par ko rakstījis Raiņa parakstīja Lietuva, bet neratificēja ne Somi- biogrāfs Antons Birkerts36, bet mūsdienās ja, ne Polija. Atskaitē par Bulduru konferenci R. Treijs37 un I. Ronis38. t. s. Raiņa klubā (1920. g. 18. septembrī) Kā izriet no Īvandes Kaijas atmiņām Rainis veltīja rūgtus pārmetumus Somijai par “Mana dienasgrāmata” (1931), viņa pieliku- tās augstprātīgo un noraidošo nostāju zināt- si daudz pūļu, lai iesaistītu Raini Kārļa Ul- nes konvencijas jautājumā, atsakoties palī- maņa Ministru kabinetā jau tūdaļ pēc Raiņa dzēt kultūras ziņā zemāk stāvošām un karā pārrašanās no trimdas, 1920. g., kad pēc vairāk cietušajām Baltijas valstīm42. Satversmes sapulces ievēlēšanas tika veidots Par izglītības ministru Rainis kļuva tikai jauns Ministru kabinets. 30. maijā Ī. Kaija 1926. g. nogalē, turklāt viņa kandidatūra sā- (K. Ulmaņa kaismīga cienītāja un vienlaikus kotnēji izraisīja iebildes pašu sociāldemokrā- arī Aspazijas labvēle) vēstulē K. Ulmanim tu frakcijā. Tikai Feliksa Cielēna kategoriskā ierosināja piedāvāt Rainim izglītības minis- iestāšanās par Raini ļāva atrisināt jautājumu tra posteni, neatkarīgi no sociāldemokrātu pozitīvi: “Ulpe un vēl kāds norādīja, ka Rainis frakcijas atbalsta; pat ja Rainis atsacītos, nav piemērots ministra amatam, jo viņš nekā piedāvājums vien viņam dotu lielu morālisku nezina no skolu prakses [..]. Atzīstot pilnos gandarījumu. Sarunā ar Ī. Kaiju K. Ulmanis apmēros šos lietderības motīvus [virzīt Raiņa sacīja, ka dziļi cienot Raini kā dzejnieku un vietā Kārli Dēķenu — J. S.], tomēr aizstāvē- cilvēku, taču pārliecināt pilsoniskās frakcijas ju Raiņa kandidatūru. Atgādināju Raiņa cie- par šo kandidatūru nebūšot iespējams39. šanas 1923. g., kad mēs viņu neaicinājām Raini togad iecēla par Izglītības minis- valdībā. Otrreiz šādu konfliktu ar Raini nekā- trijas Mākslas departamenta direktoru, un dā ziņā nedrīkstam pielaist. Turklāt Rainis ar viens no pirmajiem viņa uzdevumiem bija savu morālo autoritāti un aizrautīgo garu va- līdzdarboties Bulduru konferencē (1920. g. rēs labi sekmēt demokrātijas nostiprināšanos 7. aug.–6. sept.), kurā Bulduru kazino tel- mūsu skolās, it īpaši vidusskolās un augst- pās sanāca visu jaundibināto, bet starptau- skolās, no kurienes tagad nāk daudz fašistiski tiski neatzīto Baltijas valstu, kā arī Somijas noskaņotu elementu”, atceras F. Cielēns sa- un Polijas pārstāvji, lai lemtu par savstarpējo vos memuāros43. sadarbību, arī intelektuālajā jomā40. Bulduru Raiņa izvēle par ministru attaisnojās pil- konferenci rosināja un vadīja Latvijas ārlie- nā mērā — viņš bija viens no darbīgākajiem, tu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics kopā efektīvākajiem un tālredzīgākajiem izglītības ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani, bet ministriem pirmskara Latvijā. Turklāt jāievē- Rainis tika ievēlēts par kultūras un sociālo ro, ka Izglītības ministrija tolaik vienlaikus

37 LETONIKAS VI KONGRESS

darbojās arī kā Kultūras ministrija, kuras algu ziņā atsevišķus zinātniski veiksmīgākus kompetencē bez skolām bija arī mākslas profesorus un 1922. g. toreizējā finanšu mi- iestādes, teātri, Opera, bibliotēkas, arhīvi, nistra Ringolda Kalninga taupības režīma ie- Pieminekļu valde, Kultūras fonds, arī Latvi- tvaros šo pozīciju svītroja no IM budžeta. Tā jas augstskolas. Rainis, saprotams, pamat- tas turpinājās no gada uz gadu, par ko kritiski akcentu lika uz skolām, uz izglītības demo- izsacījās profesori P. Zālīte, K. Balodis u. c.45, kratizāciju, izceļot principu, ka jāaudzina ne taču, šķiet, gluži piemirsta ZA iecere nebija. pavalstnieki, bet brīvi pilsoņi. Viņš izveidoja Kad Raini 1925. g. atbrīvoja no Nacionālā spēcīgu tautas izglītības reformu komisi- teātra direktora amata, viņš sprieda, ka to- ju Reiņa Liepiņa vadībā, kura gan drīz pēc reizējais izglītības ministrs Arvīds Kalniņš “kreisās valdības” krišanas izjuka. Nākamā (vēlākais mežzinātnieks, akadēmiķis) varētu izglītības ministra, sīvā Raiņa oponenta un viņam kompensācijai izkārtot vēl nenodibinā- bijušā LU rektora Augusta Tenteļa laikā iece- tās Latvijas Zinātņu akadēmijas priekšsēdē- rētās reformas tika apturētas, vai pamazām tāja vietu (ieraksts dienasgrāmatā 1925. g. ievirzītas citā gultnē. 17. jūn.)46 . Neskarot izglītības un kultūras reformu 1927. g. Latvijas ģenerālkonsuls Norvē- tēmu, kura Latvijā joprojām ir aktuāla, tāpat ģijā Arturs Vanags atrakstīja izglītības minis- kā Raiņa protežētā mazākumtautību izglī- tram Rainim par nesen notikušo Kristiāni- tība un izglītība Latgalē (līdz Raiņa minis- jas (Oslo) zinātniskās biedrības pārtapšanu trēšanai tā neskaitījās prioritāra), minēsim Norvēģijas Zinātņu akadēmijā, kura turklāt Academia-200 gada norišu kontekstā trīs atzīmēja savu 70 gadu jubileju. Bez ievēro- mazāk pamanītus Raiņa veikumus minis- jamiem zinātniekiem šīs ZA locekļu skaitā tra amatā, kas vairāk saistījās ar zinātni un bija polārpētnieki Fritjofs Nansens, Roalds akadēmisko dzīvi. Tie ir: 1) “Latviešu konver- Amundsens, rakstnieks Henriks Ibsens u. c. sācijas vārdnīcas” sākšana; 2) Latvijas vācu Uz A. Vanaga rosinājumu dibināt Zinātņu privātaugstskolas — Herdera institūta — akadēmiju arī Latvijā, Rainis reaģēja zibenīgi, legalizēšana; 3) Zinātņu akadēmijas dibi- sniegdams interviju laikrakstiem “Jaunākās nāšanas jautājuma aktualizēšana Latvijā. Ziņas” un “Sociāldemokrāts”: Turklāt ar ministra Raiņa gādību tika izdalīti “Latvijas ģenerālkonsuls Norvēģijā pie- 20 ha meža zemju Berģos, lai sāktu reāli vei- sūtījis ministrijai garāku rakstu par Zinātņu dot Brīvdabas muzeju, kurp Pauls Kundziņš akadēmiju Norvēģijā, ierosinādams tādu di- 1928. g. varēja pārvest un uzstādīt pirmo bināt arī Latvijā. Akadēmijai būtu liela no- etnogrāfisko celtni44. zīme zinātnieku izglītības padziļināšanas un izkopšanas darbā un tāpat arī valsts kulturē- Zinātņu akadēmijas meti Latvijā lā līmeņa pacelšanā. Norvēģijā tikpat daudz Doma par Zinātņu akadēmijas dibināša- iedzīvotāju kā Latvijā, bet viņa spēj izsniegt nu ir pavīdējusi jau Latvijas neatkarības sāku- lielas summas zinātnes veicināšanai. Zināt- mos, pirmā izglītības ministra K. Kasparsona ņu akadēmija profesoriem ir gandrīz tas pats, laikā, kad tika spriests par Zinātņu komite- kas studentiem universitāte. Latvijā jautā- ju (akadēmiju) pie Izglītības ministrijas. Ar jums par Zinātņu akadēmijas dibināšanu vai- 1920. g. 1. oktobri darbā stājās tās priekš- rākkārt pārrunāts. Principā tam piekrītu un sēdētājs J. Endzelīns, kura pienākums būtu darīšu visu iespējamo, lai mūsu zinātniekiem “pārzināt un atrisināt visus svarīgos jautāju- būtu savs kopīgs centrs.”47 mus, kuri attiecas uz saskaņotu zinātniskās Neaizmirsīsim, ka Rainis pats posās pētīšanas un zinātniskās izglītības attīstību uz H. Ibsena jubilejas svinībām Norvēģijā Latvijā”. Taču LU Padome nevēlējās izcelt 1928. g. nogalē, un tika arī mēģināts ievirzīt

38 MAZĀK PAMANĪTIE RAIŅA DARBI LATVIJAS LABĀ viņa Nobela prēmijas projektu. Diemžēl nor- Ar šo aktu noslēdzās sešus gadus ilgais vēģu piemērs Latvijā netika likts lietā, LU ceļš uz Latvijas valsts atzītu vācu minoritā- vadība un rektors A. Tentelis ministra ierosi- tes augstskolu, un tas bija viens no iespaidī- nājumam neatsaucās, arī Ministru kabinets giem mazākumtautību tiesību respektēšanas kopumā skeptiski vērtēja LU spējas nokārtot aktiem. Herdera institūta dibināšana nebija šo lietu. Raiņa laikā Zinātņu akadēmija Latvi- tīkama nacionāli noskaņotajiem LU profeso- jā netika dibināta, līdz prof. P. Šmits jau pēc riem, taču lēmums pilnā mērā neapmierinā- Raiņa nāves izveidoja 1932. g. privātu zināt- ja arī Baltijas vāciešus, jo Herdera institūta ņu akadēmiju pie Rīgas Latviešu biedrības48, diploms nedeva augstāko izglītību guvušo kurā Rainim, protams, vieta neatrastos. tiesības un institūtam bija liegts piešķirt aka- Valsts Zinātņu akadēmijas dibināšanu aktu- dēmiskos grādus. alizēja ministru prezidents K. Ulmanis pēc Te jāatgādina, ka līdz Latvijas valsts di- Baltijas intelektuālās sadarbības konferences bināšanai Rainis bija vērsies arī pret Balti- ieteikuma (Kauņā 1935. g.), taču līdz pat LR jas vāciešiem, piem., 1910. g. 6. oktobra bojāejai 1940. g. oficiāla Zinātņu akadēmija dienasgrāmatas ierakstā: “Baltijas vācietība Latvijā tā arī nodibināta netika49. To dibināja zaudē visu, ja viņa zaudē zvērisko egoismu tikai pēc kara, 1945.–1946. g. kā Latvijas un aprobežotību. Šīs mantas viņai jāaizstāv PSR Zinātņu akadēmiju. Te jāpiemetina, ka visciešāk, un instinktīvi viņa to vienmēr da- šīs akadēmijas ilggadējam akadēmiķim — rījusi. Kamēr viņa būs dzīvības spējīga, viņa sekretāram Vilim Samsonam, lai cik pretru- būs konservatīva, liberālisms viņā ir jau izir- nīgi mēs viņu šodien vērtētu, bija izšķirīga šanas process, citur visur tas ir progress un loma Raiņa akadēmisko rakstu veidošanā augšana.”52 Jau pirms 1905. g. revolūcijas ar 1972.–1986. g.: bez viņa šāds izdevums ne- pseidonīmu Henricus Lettis viņš R. Blauma- būtu varējis tapt50. ņa “Pēterburgas Avīžu” literārajā pielikumā (1902, Nr. 104) publicējis satīrisku dzejoli Herdera institūta oficiāla atzīšana “Baltiešiem”, kur salīdzina latviešu un baltvā- M. Skujenieka valdības laikā 1927. g. ciešu gara gaitas Baltijā un pārmet vietējiem Rīgā tika oficiāli dibināta vācu privātaugst- vāciešiem, ka tie nogulējuši latviešu nākotnes skola — Herdera institūts (Institutum Herde- potences53, tādējādi būtībā polemizēja ar rianum Rigae). Likumu par Herdera institūtu A. Bīlenšteina izteikto neticību latviešu nāci- Rīgā parakstīja Valsts prezidents Gustavs jas progresam. Taču gan A. Bīlenšteina, gan Zemgals 1927. g. 31. maijā, bet to sagata- Vecā Stendera devumu latviešu labā un viņu voja Izglītības ministrija Raiņa vadībā, preci- veikuma zinātnisko vērtību viņš pratis novēr- zējot institūta profesoru un pasniedzēju sta- tēt un šos vācu gara darbiniekus nekad nav tusu. Herdera institūta uzdevums, kā sacīts kritizējis. likumā, “ir veicināt un izplatīt zinātni Latvijas Neatkarīgās Latvijas laikā 20. gados radās vācu tautības piederīgo starpā, gatavojot šīs cerība uz Baltijas vācu iekļaušanos Latvijas tautības kulturelai darbībai vajadzīgos dar- demokrātiskajā sistēmā, kas gan attaisnojās biniekus”. “Institūts aptver šādas nodaļas: tikai daļēji un kam pārvilka svītru 30. gadi. 1) teoloģijas, 2) tiesību un valsts zinātņu, Zinot Raiņa noraidošo attieksmi pret Baltijas 3) humanitāro, 4) matemātikas un dabzi- vāciešiem pirms Pirmā pasaules kara, rodas nātņu. Herdera institūts ir pakļauts Izglītības jautājums, vai viņa nostāja mainījās. Taču jā- ministrijai ar vācu izglītības pārvaldes priekš- ņem vērā gan minoritāšu politika Latvijā (īpaši nieka starpniecību. Tiesības kontrolēt insti- spilgtā politiķa Paula Šīmaņa nostāja, kas ne- tūta darbību pieder Izglītības ministram vai tieši atbalstīja M. Skujenieka valdību), gan arī viņa pilnvarotai atbildīgai amatapersonai”51. tālaika Vācijas Veimāras republikas vēstnieka

39 LETONIKAS VI KONGRESS

Ādolfa Kestera, sociāldemokrāta (kas iepriekš cilvēki, tāpat kā daudzi jaunās enciklopēdijas Veimāras republikā bija bijis pārmaiņus ārlie- pirmie līdzstrādnieki. 1927. g. 15. novem- tu un iekšlietu ministrs), atbalsts vācu kul- brī iznāca šī lielizdevuma pirmā burtnīca, turāli nacionālajai autonomijai un Herdera pēc tam ik mēnesi — pa burtnīcai. Izdevu- institūtam, panākot finanšu līdzekļu piešķir- mu jau sākotnēji atzinīgi novērtēja latviešu šanu institūta darbībai un arī redzamu vācu sabiedrība, uzsverot, ka vārdnīca nav tikusi zinātnieku vieslekciju organizēšanu Rīgā54. veidota pēc ārzemju (Brokhauza vārdnīcas) Katrā ziņā, Herdera institūtā izvērsās pētīju- paraugiem, bet sastādīta oriģināli (tika gan mi filozofijā, Latvijas vēsturē un citās jomās, piezīmēts, ka neproporcionāli daudz vietas tika piesaistīti ievērību guvuši zinātnieki — ierādīts šķirklim “Adventisti”)58. “Latviešu K. Kupfers, L. Arbuzovs, R. Vitrams, J. Hēns, konversācijas vārdnīca” izvērtās ne tikai par K. Stāvenhāgens, L. Makenzens, V. Klumbergs pieminekli pirmās Latvijas Republikas lai- u. c. Kaut arī pēc Hitlera nākšanas pie varas kam, bet arī par nepārvērtējamu kultūrvēstu- Vācijā un K. Ulmaņa autoritārās kultūras po- risku izziņas avotu, kura nozīmība nav zudusi litikas sākšanas Herdera institūts pamazām arī mūsdienās. pakļāvās vācu šovinisma vilnim, tā profesoru paliekošais devums Latvijas vēstures izpētē Rainis letonistikas kontekstā joprojām gaida izsvērtāku izvērtējumu, nemaz Zinātniskus pētījumus letonistikā Rainis nerunājot par ievērojamu vācu zinātnieku nav veicis, nav atstājis arī vadlīnijas tādu (tostarp M. Planka, O. Špenglera, R. Eikena, izpildei, taču visu mūžu centies iedziļināties F. Zauerbruha, F. Meinekes, H. Rotfelsa u.c., Latvijas un latviešu jēdziena izpratnē, iekļau- kopskaitā 200) vieslekcijām, kas ar Herdera dams savā nemirstīgajā daiļradē valodas, institūta starpniecību bagātināja Rīgas zināt- vēstures, folkloras un etnogrāfijas elementus. nes dzīvi55. Turklāt viņš ir izteicis būtiskus spriedumus par latviešu nāciju, latviešu valodu un vēs- Latviešu konversācijas vārdnīca turi visa mūža garumā — gan jaunstrāvnieku Rainis savā ziņā ir stāvējis pie Latvijas laikos, gan vēlāk — nereti aforismu veidā, kultūras pērles — “Latviešu konversācijas kas pelna ievērību kaut vai tādēļ, ka atziņas vārdnīcas” (1927–1940) šūpuļa. Proti, kā iz- izteicis Rainis. Tie iestrādāti viņa dienasgrā- glītības ministrs jau kopš savas ministra dar- matās, piezīmēs, vēstulēs, Raiņa rakstos par bības sākuma, saistībā ar valsts desmit gadu Latviju un latviešiem 1897. g. un 1908. g., pastāvēšanas jubileju 1928. g., viņš rūpējās rakstā “Vecās strāvas pēdējs gads” (1903), par šāda izdevuma sagatavošanu. Raiņa sniegtajos komentāros par paša dar- Jāatgādina, ka jaunības gados Rainis, biem dažādos laikmetos (1925)59. Rainis ir tolaik vēl advokāts Pliekšāns, līdzdarbojās runājis par tautas raksturu60, par ģeogrāfisko pirmajā, Jēkaba Dravnieka izdotajā latviešu faktoru ietekmi (jūra, reljefs)61, par nācijas “Konversācijas vārdnīcā” kā līdzstrādnieks apdāvinātību62, par tautas organizēšanos63, tiesībzinātnēs, politikā un sociālajos jautāju- arī par mazo nāciju lomu vēsturē, par Lat- mos56. vijas valsts tapšanu un par Latvijas vēsturi, 1927. g. 12. februārī notika pirmā “Lat- kura tikai topot. viešu konversācijas vārdnīcas” sagatavoša- Vēl jaunstrāvnieku gados Rainis pauž nas apspriede, kas nolēma izdot vārdnīcu optimismu par latviešu nākotni pat tolaik A. Gulbja apgādā ar prof. A. Švābi kā galveno ierobežojoties Krievijas impērijas ietvaros: redaktoru, subsidējot to ar 25 000 latu no “Latviešu tauta nav ne nogurusi, ne arī izmi- Kultūras fonda līdzekļiem57. Gan A. Gulbis, susi, bet pilna zaļoksnēju spēku un cerību; tā gan A. Švābe tajā laikā bija Rainim visai tuvi vēlas dzīvot vērienīgu, nevis Baltijas vāciešu

40 MAZĀK PAMANĪTIE RAIŅA DARBI LATVIJAS LABĀ

šauro, novecojušo uzskatu iežogoto dzīvi, [K. K. Ulmaņa 1872. g. vārdnīcā, — J. S.], tā vēlas darboties līdzi plašajā krievu dzīvē, mācītiem valodniekiem izlikās kā rakstnieka kur ir iespējams lielajai tēvzemei kalpot ar jaunizdomāti. visiem spēkiem, kā to darīja, piemēram, ne- Kā vispārēja piezīme jāsaka te: valoda kā laiķis Valdemārs, kam bija tik daudz nopelnu dzīvs organisms aug un attīstās savos orgā- krievu jūrniecības attīstībā un jūrskolu dibi- nos, savos lietotājos, t. i., tautā un rakstnie- nāšanā. kos, kamēr valodnieki uzņemas lielo valodas Patstāvīgu valsts dzīvi latviešu tauta ne- pētīšanas, reģistrēšanas, kārtošanas un sis- kad nav dzīvojusi. Latviešiem nav vēstures. tematizēšanas darbu, kurš ir ļoti svarīgs un “Toties ir nākotne plašajā Viskrievijas dzī- cienījams darbs. Bet savu uzdevumu valod- vē,” — pauž jaunie, cerību pilnie spēki, kas nieki pārprot, kad grib uzņemties arī valodas augstāk vērtē vēl nerakstītu nākotni nekā jau jaunradīšanu un tālākattīstīšanu, ko izdara uzrakstītu pagātni. “Nav vēstures, bet ir etno- tautas dzīvais organisms pats. Valodnieku sa- grāfija,” saka latviešu nacionālisti un cilvēki, stādītā un izdomātā valoda — tā ir mākslisks kas apmierināti ar mazumiņu un it īpaši paši ražojums.”66 ar sevi, kas nekur netiecas un netīko ne pēc Rainis aizvadīto cīņu rezumē šādi: kā cita kā vien noslēgtības.”64 “..mana jaunā latviešu valoda uzvarēja; viņa Kopš 1897. g. “Fausta” tulkojuma, Rainis ir ne vien tagadējā literāriskā valoda, kurā sevi pozicionējis kā latviešu modernās valo- raksta rakstnieki, viņa ir arī tikusi par oficiālo das radītāju. Atgriežoties pie savas tālaika valodu. Mani valodas jaunradīšanas principi, polemikas ar valodnieku K. Mīlenbahu, ko arī “strupināšana”, ir palikuši par vadošiem pēdējā laikā K. Mīlenbaha kontekstā objektīvi principiem latviešu valodas pārbūvē un tālāk- aplūkojusi I. Druviete65, Rainis 1925. g. pauž veidošanā. Jaunā valoda ir noticis fakts, viņa šādu nostāju: ir uzvarējusi, — bet zaudējis ir tas, kas par “Galvenie uzbrukumi no veco valodnieku viņu cīnījās [Rainis — J. S.], zaudējis pilnī- puses tika vērsti pret “vārdu strupināšanu” — gi pēc visiem traģēdijas likumiem. Cienījama piem., ilgošanās vietā man bija — ilgas, gai- valodnieka [K. Mīlenbaha — J. S.] pēcnieks dīšanas vietā — gaidas, mirdzēšanas vietā — [J. Endzelīns — J. S.] lielajā monumentālajā mirdza u.t.t. Tad pret izloksnes un pa daļai latviešu vārdnīcā bijis tik objektīvs, ka pūlē- arī leišu valodā lietotu vārdu pārnešanu uz jies izdzēst pēdas par kādreizējo cīņu un tās latviešu rakstu valodu; beigās pret jaunu vār- vedēju [Raini — J. S.].” 67 du radīšanu, kaut arī piemērojoties valodas Raiņa apgalvojums, šķiet, ir subjektīvi likumiem. iekrāsots, taču valodnieku un literātu lomas [..] Mana jaunā valoda mūsu valodnie- samēri vērtējami latviešu valodā jau kopš kiem, arī slavenajam un nopelniem bagāta- J. Alunāna un A. Kronvalda laikiem. Jānorā- jam Mīlenbaham, likās gan kā sveša, jauniz- da, ka Raiņa idejiskais (un savā ziņā arī poli- domāta no nejēdzīga un iedomīga jaunekļa, tiskais) oponents J. Endzelīns 1930. g. Raini bet patiesībā un manā apziņā mana jaunā tomēr piemin latviešu valodas izkopēju skaitā valoda bija tā pati senā tautas valoda, tikai līdzās J. Alunānam, A. Kronvaldam un K. Mī- dziļāk uztverta un saprasta un tālāk attīstī- lenbaham, lai gan dažus viņa valodnieciskos ta. Jaunais rakstnieks tautas valodā dzīvojis jauninājumus vērtē kritiski68. dziļi iekšā ar visu savu būtni, kamēr vecie Letonisti var diskutēt par to, cik lielā valodnieki valodu tikai zināja un pētīja teo- mērā Raiņa paša izteikumi dienasgrāmatā68: rētiski un nebija tanī laikā to vēl pietiekoši “Es radīju valodu, es valsti. Es cīnījos par par- izzinājuši un izpētījuši. Raksturīgi, ka daudzi tiju, es par dzeju, “Ugunī un naktī” par kul- veci vārdi, kas atrodami Stenderī, pat Ulmanī tūru, tagad “Sudr. Gaisma” par jaunu mīlu,

41 LETONIKAS VI KONGRESS

tad par sevis kopšanu, par tālo filozofiju, par mūsu vēsturi. Vårby: Memento, 1990. nākotnes cilvēku”69 —, atspoguļo dižgara ne- 115.–121. lpp. apšaubāmos nopelnus un prioritāro devumu, 16 Dāle P. Vēsturisks pārskats par Latvijas cik dzejnieka pašvērtējumu un varbūt pārspī- Augstskolas nodibināšanu un viņas dar- lētas ambīcijas? Šie ir zinātniski atbildami bību pirmā (1919./1920.) mācību gadā. jautājumi, kaut atbilde allaž būs subjektīva. Rīga, 1921. 76. lpp. Bet Raiņa lomas izpratnei tie, manuprāt, ir 17 Šmits P., Lapiņš J. Vēstules par rakstniecī- pat nozīmīgāki nekā nenotikusī izvirzīšana bu. Sējējs. 1939. Nr. 2. 195.–197. lpp. Nobela prēmijai literatūrā. 18 Latvijas augstskolas gada svētki. Valdības Vēstnesis. 1920. 29. sept. Nr. 222. 19 Šilde Ā. Latvijas vēsture. 1914–1940. Avoti un piezīmes Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stok- 1 Rainis. Kopoti raksti. 24. sēj., 281. lpp. holma: Daugava, 1976. 443. lpp. Dienasgrāmatas un piezīmes. Rīga, 1986. 20 Rainis. Kopoti raksti. 25. sēj., 20.–21. 2 Turpat, 234. lpp. lpp. 3 Turpat, 597.–598. lpp. 21 Turpat, 334. lpp. 4 Turpat, 598. lpp. 22 Rainis. Kopoti raksti. 23. sēj., 312. lpp. 5 Stradiņš J. Latvijas nacionālās augstskolas 23 Rainis. Kopoti raksti. 25. sēj., 81. lpp. agrīnās ieceres. LU Raksti. Zinātņu vēs- 24 Turpat, 29. lpp. ture un muzejniecība. Rīga: LU, 2012. 25 Turpat, 337. lpp. 780: 247–261. 26 Turpat, 244. lpp. 6 Dāle P. Latviešu augstskola. Dzimtenes 27 Jāņa Čakstes piemiņai (J. Rainis, K. Skal­ Atbalss. 1916. 26. marts. Nr. 24; 1916. be). Krāj.: Latvijas pirmais Valsts Prezi- 30. marts. Nr. 25; 1916. 2. apr. Nr. 26. dents Jānis Čakste. Ilustrēts piemiņas 7 Latviešu skolotāju delegātu darbība un krājums. A. Kurmis (red.). Rīga, 1928. lēmumi. Tērbatā, no 8.–13. jūnijam 91. lpp. 1917. g. Tērbata, 1917. 52 lpp. 28 Rainis. Kopoti raksti. 23. sēj., 303. lpp. 8 Rainis. Kopoti raksti. 23. sēj., 99. lpp. 29 Stradiņš J. Kārlis Bambergs Latvijas zināt- P. Dauges raksts citēts šī sējuma komentā- nē un sabiedriskajā dzīvē. Grām.: Kārlis ru daļā, 466. lpp. Bambergs dzīvē un darbā. Rīga: Zinātne, 9 Turpat, 143. lpp. 1993. 7.–27. lpp. (Par “Zemgaliju” un 10 Stučka P. Latvijas Augstskolas lietā. Cīņa. Raini: 10.–15. lpp. un citur.) 1917. 22. jūl.; Latvijas autonomijas lietā. 30 Rainis J. Runas un intervijas. Rīga: Zināt- Cīņa. 1917. 28., 29. jūl. ne, 1993. 298.–299. lpp. 11 Izglītības Komisariāta noteikumi par Latvi- 31 Turpat, 254. lpp. jas augstskolu. Cīņa. 1919. 8. febr. 32 Turpat, 252. lpp. 12 Stučka P. Rakstu izlase. 2. sēj., 420. lpp. 33 Citēts pēc: Kalniņš Br. Latvijas Sociālde- Rīga, 1978. mokrātijas 50 gadi. Stokholma: Memento, 13 Kirhenšteins A. Latvijas augstskola. 1993. 138. lpp. (šis motīvs: “sociālistis- Grām.: Latvijas Republika desmit pastā­ ka republika brīvu tautu savienībā” Raiņa vēšanas gados. A. Bīlmana red. Rīga, 20. gadu runās, rakstos, dienasgrāmatu 1928. 568.–574. lpp. ierakstos atkārtojas daudzkārt. Pēdējā lai- 14 Stradiņš J. Etīdes par Latvijas zinātņu pa- kā to pieņemts saistīt ar Latvijas līdzdalību gātni. Rīga: Zinātne, 1982. 233., 234. Eiropas Savienībā, kas, protams, nav “so- lpp. ciālistisks” veidojums, bet sociāli ieintere- 15 Ģērmanis U. Ceļā uz Latviju. Raksti par sēts gan).

42 MAZĀK PAMANĪTIE RAIŅA DARBI LATVIJAS LABĀ

34 Rainis. Kopoti raksti. 24. sēj., 496. lpp. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1993. 35 Rainis. Kopoti raksti. 23. sēj., 364. lpp. 3: 88–111. 36 Birkerts A. Raiņa mūža pēdējais cēliens. 49 Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija: iz- Grām.: J. Rainis. Dzīve un darbi. Biogrāfi- celsme, vēsture, pārvērtības. 105.–115. ja un kopoti raksti. XI sēj. Rīga: A. Gulbja lpp. apg., 1931. (Izglītības ministrs: 18.–23. 50 Stradiņš J. Akadēmiķa Viļa Samsona pie- lpp.) miņai (03.12.1920– 17.09.2011). Latvi- 37 Treijs R. Latvijas valsts un tās vīri. Lat- jas Vēstures Institūta Žurnāls. 2011. 4: vijas Republikas Valdības, Ministri savos 199–201. darbos. 1918–1940. Rīga: Latvijas Vēst- 51 Likums par Herdera institūtu Rīgā (Insti- nesis, 1998. 213.–220. lpp. tutum Herderianum Rigae) [parakstījis 38 Ronis I. Izglītības ministrs Rainis un Latvi- Gustavs Zemgals]. Izglītības Ministrijas jas Universitāte. LU Raksti. 693. sēj. Zi- Mēnešraksts. 1927. 7/8: 130.–131. lpp. nātņu vēsture un muzejniecība. Rīga: LU, 52 Rainis. Kopoti raksti. 24. sēj., 364. lpp. 2006. 43.–52. lpp. 53 Birkerts A. J. Raiņa dzīve. Grām.: J. Rai- 39 Kaija I. Mana dienasgrāmata. Rīga: Zelta nis. Dzīve un darbi. 126.–127. lpp. Grauds, 1931. 104., 105., 110., 122. 54 Rainis. Kopoti raksti. 25. sēj., 264., 327. lpp. lpp. 40 Stradiņš J. Beginnings of the Intellectual 55 Hehn J. von. Deutsche Hochschulaktivi- Entente of the Baltic States (1920–1935– täten in und Dorpat zwischen den 1940. RTU zinātniskie raksti. Humanitā- beiden Weltkriege. In.: Die Universitäten rās un sociālās zinātnes. Sēr. 8., sēj. 18, Dorpat/Tartu, Riga und Wilna/ Rīga, 2011. Pp. 11–18. 1579–1979. Böhlau Verlag. Köln, Wien, 41 Valdības Vēstnesis. Rīga, 1920. 4. aug.– 1987. S. 263–276 5. sept. Nr. 74–78 (Iv. Kaijas ziņojumi). 56 Birkerts A. J. Raiņa dzīve. Grām.: J. Rai- Sk. arī: The Minutes of the Baltic Confe- nis. Dzīve un darbi. 61. lpp. rence held at Bulduri in in 1920. 57 Rainis J. Runas un intervijas. Rīga: Zināt- Washington D.C. Latvian Legation. 1960. ne, 1993. 337., 442. lpp. Pp. 40, 47–60. 58 Latviešu konversācijas vārdnīca. Izglītī- 42 Rainis J. Runas un intervijas. Rīga: Zināt- bas Ministrijas Mēnešraksts. 1927. 12: ne, 1993. 127.–132. lpp. 555.–556. lpp. 43 Cielēns F. Laikmetu maiņā. Atmiņas un 59 Visi šie raksti publicēti vai pārpublicēti atziņas. II sēj. Lidingö: Memento, 1997. Raiņa Kopoto rakstu 18. sējumā. 304. lpp. 60 Rainis. Kopoti raksti. 24. sēj. 168. lpp. 44 Treijs R. Latvijas valsts un tās vīri. 213. — 61 Turpat, 168.–169. lpp. 220. lpp. 62 Turpat, 384. lpp. 45 Stradiņš J. Latvijas Zinātņu akadēmija: 63 Turpat, 390.–391. lpp. izcelsme, vēsture, pārvērtības. Rīga: Zi- 64 Rainis. Kopoti raksti. 18. sēj. 162.–163. nātne, 1998. 5. nod. 95.–117. lpp. lpp. (“Vēstules no Latvijas par latviešiem”, 46 Rainis. Kopoti raksti. 25. sēj. 309. lpp. ap 1897. g.). Vērtējot šīs atziņas, jāņem 47 Tekošais darbs izglītības resorā. Sociālde- vērā, ka tolaik vēl neviens nebija izteicis mokrāts. 1927. 2. jūl. Nr. 143. ne tikai Latvijas valstiskuma, bet arī auto- 48 Stradiņš J., Cēbere Dz. Rīgas Latviešu nomijas idejas. biedrības Zinātņu komitejas darbība: sa- 65 Druviete I. Kārlis Mīlenbahs polemizē sniegtais un nepaveiktais, 1932–1940. par “Fausta” tulkojumu. Grām.: Kārlis

43 LETONIKAS VI KONGRESS

Mīlenbahs un viņa laikmets. Rīga, 2014. 68 Endzelīns J. Latviešu valoda. Grām.: Lat- 78.–80. lpp. vieši. Rakstu krāj. F. Baloža un P. Šmita 66 Rainis J. Jaunā atstrāva. Grām.: J. Rainis. redakcijā. Rīga: Valters un Rapa, 1930. Dzīve un darbi. 9. sēj. Rīga, 88.–90. lpp.; 50.–53. lpp. (Par Raini 52. lpp.) Rainis. Kopoti raksti. 18. sēj. 627.–635. 69 Rainis. Kopoti raksti. 25. sēj., 157. lpp. lpp. 67 Turpat.

Less noticed accomplishments of Rainis on behalf of Latvia

Jānis Stradiņš [email protected] Summary

Keywords: Higher School of Latvia (Latvijas Augstskola), Minister for Education, establishment of the Academy of Sciences, Herder Institute, Latvian Encyclopaedia (Latviešu Konversācijas vārdnīca), contribution to the Latvian Studies,

The paper focuses on some less noted accomplishments or ideas of Rainis that are associ- ated with the academic life of Latvia, with Rainis’ point of view concerning the language and the in different stages of activity of the poet and thinker. In his diaries of year 1908 there appear Rainis’ intention to become a professor, but in 1913 — the idea concern- ing the organisation of a Latvian higher school in according to the pattern of Sha- navsky University in or Danish People’s University, and the main directions of such higher education institution’s activities are highlighted. In 1920, Rainis together with Krišjānis Barons were elected as the first honorary members of the newly established Higher School of Latvia, but Rainis was not invited to become a lecturer at the UL, neither at the Faculty of Philosophy and Philology, nor at the Faculty of Economy and Law. Being a social democrat, Rainis condemned the UL, especially the conservative spirit prevailing in some of its faculties, and there arose also conflict situations involving particular UL professors. In 1927, Rainis as Latvia’s Minister of Education supported the idea of or- ganising the Academy of Sciences in Latvia, legalised the German private higher education institution — the Herder Institute — and was one of the initiators of publishing the Latvian Encyclopaedia (Latviešu Konversācijas vārdnīca). In separate articles, diaries and corre- spondence Rainis expressed significant ideas regarding the history and culture of Latvia, and the , which should be more carefully studied by the experts of the Latvian Studies. He considered himself to be the creator of modern Latvian language and also the spiritual father of the idea of Latvian independence. However, being a social democrat, he did not consider independence as the ultimate goal but as a means for establishment of the social justice and further entry of Latvia into a wider family of democratic nations.

44