rAkSTI KRIEVIJAS KARASPĒKA IZVEŠANA NO Latvijas 1992–1994: diplomātiska uzvara vai POLITISKA PIEKĀPŠANĀS? Tālavs Jundzis Atslēgas vārdi: Krievija karaspēks, stratēģiskie objekti, militārie pensionāri, starpvalstu sarunas, karaspēka izvešana, Latvijas–Krievijas līgums Raksts tapis sakarā ar bij. Padomju Savienības (kopš 1992. g. 28. janvāra — Krievi- jas) karaspēka izvešanas 20. gadadienu no Latvijas. Tā mērķis ir noskaidrot, cik lielā mērā 1994. g. 30. aprīlī noslēgtais Latvijas–Krievijas līgums par karaspēka izvešanu atbilst Latvi- jas un starptautiskajām interesēm. Rakstā analizētas Latvijas un Krievijas pozīcijas sarunās un jautājumi, kas radīja lielākās domstarpības. Pievērsta uzmanība starptautisko organizā- ciju un rietumvalstu lomai Krievijas karaspēka izvešanā, īpaši uzsverot ASV un Zviedrijas ieguldījumu. Raksta nobeigumā autors secina, ka Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas nebūtu uzskatāma par Latvijas vai starptautiskās sabiedrības diplomātisko uzvaru, bet gan par mācību, veidojot savu drošības politiku attiecībās ar Krieviju mūsdienās un nākotnē. Raksts ieguvis jaunu aktualitāti sakarā ar Krievijas īstenoto agresiju Ukrainā un ar Baltijas valstu bažām par savu drošību. Neatkarības atjaunošanas pasludināšana kara Latvijas kādreizējās Kara ministrijas Latvijā 1990. g. 4. maijā notika ne tikai sa- ēkā. Tam pakļāvās karaspēks ne tikai Latvijā, režģītos politiskos apstākļos, bet arī ievēroja- bet arī Igaunijā, Lietuvā un Krievijas Federā- ma PSRS karaspēka kontingenta klātbūtnē. cijas Kaļiņingradas apgabalā. PSRS militārās Okupācijas militārā sistēma Latvijā un pārē- struktūras apsargāja un pilnībā kontrolēja jās Baltijas valstīs saglabājās pamatos ne- Latvijas jūras un gaisa robežu ar rietum- mainīga līdz pat neatkarības faktiskajai atgū- valstīm. šanai. Tā pilnībā pakļāvās PSRS politiskajai PSRS militāristi Latvijā un pārējās Balti- un militārajai vadībai, kura neatzina Latvijas, jas valstīs politiskās neitralitātes vietā aktīvi Lietuvas un Igaunijas pasludināto neatkarību. iejaucās politiskajos procesos, cenšoties ne- Pārejas periodā uz pilnīgu neatkarības pieļaut faktiskās neatkarības atjaunošanu. atgūšanu Latvijā 1990.–1991. g. atradās Baltijas militārpersonu savienība publiski PSRS Bruņoto spēku, Jūras Kara flotes un paziņoja, ka ar ieročiem rokās un bruņotām PSRS robežapsardzības karaspēka vienības, vienībām raksturīgajām metodēm nodroši- kuru personālsastāvā bija ap 60 tūkstoši cil- nās PSRS nedalāmību un PSRS Konstitūcijas vēku1. Rīgā atradās Baltijas kara apgabala darbību Baltijā, nepieļaujot iedzīvotāju atteik- štābs, kas bija izvietojies neatkarīgās pirms- šanos no sociālistiskās izvēles2. Šīs politiskās 4 KRIEVIJAS KARASPĒKA IZVEŠANA NO LATVIJAS 1992–1994: DIPLOMĀTISKA UZVARA VAI POLITISKA PIEKĀPŠANĀS? nostādnes regulāri arī tika īstenotas dzīvē, arī šī karaspēka uzturēšanās noteikumus līdz iejaucoties gan Augstākās Padomes, gan paš- tā pilnīgai izvešanai, paredzot to īstenot divu valdību darbībā, gan rīkojot dažnedažādas gadu laikā.4 Jau pēc nepilna gada šīs iestrā- politiska rakstura provokācijas. Piem., kara des izrādījās ļoti noderīgas. jūrnieki Liepājā ar bruņumašīnām apsargāja Situācija mainījās pēc augusta puča, Ļeņina pieminekli pilsētas centrā, lai neļau- kad sākās strauja Baltijas valstu neatkarības tu izpildīt pilsētas pašvaldības lēmumu par starptautiska atzīšana. Latvijas Republikas šī pieminekļa demontāžu. 1990. g. 14.–15. Augstākā Padome 1991. g. 29. augustā ofi- maijā tika novērsti militāristu mēģinājumi ciāli pieprasīja Padomju Savienībai pilnīgi iz- vardarbīgi ielauzties Augstākās Padomes ēkā vest savu karaspēku no Latvijas termiņos un un pārtraukt deputātu darbu. Augusta puča kārtībā, kas saskaņota ar Latvijas Republiku. (1991) laikā PSRS bruņotie spēki Latvijā ak- “PSRS bruņoto spēku atrašanās Latvijā vērtē- tīvi īstenoja pučistu rīkojumus, vardarbīgi pār- jama kā viena no pēdējām Molotova–Rīben- ņemot savā kontrolē televīziju, radio, sakaru tropa noziedzīgā pakta seku paliekām Eiro- mezglus u.c. stratēģiskos objektus; draudot pā,” uzsvērts Latvijas Republikas Augstākās ar arestiem Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumā5. Padomes un Latvijas valdības vadītājiem. Visā pārejas perioda laikā no neatkarības Latvijas–krievijas sarunas atjaunošanas pasludināšanas līdz tās starp- par karaspēka izvešanu tautiskajai atzīšanai Latvija izmisīgi centās Pēc Padomju Savienības sabrukuma par panākt militāro un citu samilzušo problēmu tās tiesību pēcteci un juridisko mantinieci risināšanu politiska dialoga ceļā ar PSRS val- pieteicās Krievijas Federācija, kas 1992. g. dību un M. Gorbačovu. Maskava no šāda dia- 27. janvārī paziņoja par PSRS karaspēka Bal- loga konsekventi izvairījās, demonstrējot savu tijā un Baltijas kara flotes pārņemšanu Krie- kategorisko nostāju pret Baltijas valstu neat- vijas jurisdikcijā. Lai sāktu sarunas par kara- karību un centieniem atdalīties no PSRS. Arī spēka izvešanu, jau 1992. g. 1. februārī Rīgā Īslandes 1991. g. martā publiskotais piedā- ieradās Krievijas Federācijas valdības priekš- vājums kļūt par starpnieci Baltijas valstu un sēdētāja vietnieka Sergeja Šahraja vadītā de- PSRS sarunās3 Maskavai nebija pieņemams. legācija. Latvijas delegāciju vadīja valsts mi- Šķietamā bezcerība attiecībās ar PSRS nistrs Jānis Dinevičs. Ja Krievijas delegācijas nemazināja Latvijas patriotu apņēmību agrāk sešiem locekļiem un 29 ekspertiem bija vērā vai vēlāk panākt PSRS karaspēka izvešanu. ņemama diplomātiskā vai militārā pieredze6, Pieaicinot Latvijas valdībai lojālus militāros tad Latvijas delegācijas 23 locekļiem šādas speciālistus un ekspertus, jau 1990. g. jū- pieredzes nebija vai tā bija ļoti minimāla7. lijā LR AP Aizsardzības un iekšlietu komisi- Sarunu sākums bija cerīgs. Īsās, dažas jas deputātu grupa sāka apzināt un izvērtēt stundas ilgušās tikšanās rezultātā delegācijas PSRS militāro potenciālu Latvijā, lai veidotu ātri nonāca pie kopīga komunikē. Tajā tika koncepciju sarunām ar PSRS par karaspēka atzīts, ka Latvijā dislocētie bijušās PSRS Bru- izvešanu. Šī darba procesā izveidojās cieša ņotie spēki atzīstami par ārvalstu bruņotajiem sadarbība ar Lietuvas un Igaunijas parlamen- spēkiem, kas izvedami no citas suverēnas tāriešiem, kā rezultātā jau 1991. g. 25. martā valsts teritorijas8. Latvijas delegācija bija īpa- bija radies kopīgs Baltijas valstu koncepcijas ši gandarīta, ka izdevās panākt, lai šo bruņo- projekts sarunām par PSRS karaspēka izve- to spēku izvešana sāktos jau 1992. g. mar- šanu. Koncepcija paredzēja PSRS karaspēka tā9. Nevēloties bojāt sarunu pozitīvo gaisotni, izvešanas secību un kārtību, pušu saistības, Latvijas delegācija neizvirzīja jautājumus par tiesības un pienākumus izvešanas laikā, kā šī karaspēka atrašanos Latvijā okupācijas 5 rAkSTI un aneksijas rezultātā un tam atbilstošo ka- par Latvijas Saeimas deputātu un viņam bija raspēka starptautiski tiesisko statusu.10 Tas gandrīz trīs gadu pieredze Ārlietu ministrijā, krietni apgrūtināja Latvijas pozīcijas tālākajās t.sk. kā ministra vietniekam. Turklāt M. Virsis sarunās, padarot neiespējamu vairāku Latvi- sarunās ar Krievijas Federāciju bija piedalījies jai būtisku jautājumu atrisināšanu. kā Latvijas delegācijas loceklis jau no paša Krievija turēja doto vārdu par armijas sākuma. Virsis pēc sava rakstura nebija tik izvešanas sākšanu. 1992. g. 19. martā no atklāts kā J. Dinevičs. Viņš centās izvairīties Salacgrīvas tika izvesta pavisam neliela ra- no konfrontācijas un labprātāk meklēja kom- diotehniskās pretgaisa aizsardzības vienība. promisus. Politiskajiem pretiniekiem Latvijā Krievijas puse tai pievērsa plašu publicitāti, tas radīja bažas, vai M. Virsis Latvijas inte- cenšoties izrādīt starptautiskajai sabiedrībai reses aizstāv pietiekami konsekventi. Par to savu labo gribu. Latvijas politiķi turpretim nešaubījās zviedru diplomāts Larss Fredēns, palika pilnīgā neziņā, kad un kādā kārtībā kurš savās atmiņās par M. Virsi raksta: “Visa sekos armijas izvešanas turpinājums, nemaz viņa būtība izstaroja skepsi. Viņa aizdomī- jau nerunājot par to, kad izvešana varētu tikt gums pret Maskavu bija dziļš kā bezdibenis, pabeigta. ar to mēroties varēja tikai viņa neuzticēšanās Sarunas par Krievijas Bruņoto spēku izve- naivajiem Rietumu politiķiem... Starpvalstu šanu no Latvijas turpinājās līdz pat 1994. g. sarunas ar Krieviju viņš vadīja ar nelokāmību 30. aprīlim, kad Maskavā Latvijas prezidents un modrību.”11 Arī bijušais premjerministrs Guntis Ulmanis, Latvijas Ministru prezidents Valdis Birkavs uzskata joprojām, ka M. Virsis Valdis Birkavs un Krievijas prezidents Boriss sarunas vadīja sekmīgi12. Jeļcins parakstīja starpvalstu līgumu paketi Sarunu veicināšanai delegācijas vienojās šajā jautājumā. Sākotnējais cerīgums sarunu par ekspertu darba grupu izveidošanu, kas sākuma posmā izrādījās maldinošs. Sarunas kopīgi strādātu pie līgumu projektu sagata- izvērsās ļoti smagas un sarežģītas, prasot de- vošanas. Latvijas ekspertu grupu vadīja aiz- legācijām un ekspertiem pūles 26 mēnešu sardzības ministra vietnieks pulkvedis Dainis garumā un 13 tikšanās reizes gan Latvijā, Turlais, kam jau bija pieredze padomju ka- gan Krievijā. raspēka izvešanā no Afganistānas. Viens no Sarunas ietekmēja gan delegāciju un ek- viņa vietniekiem bija ģenerālis ar padomju spertu sastāvs, gan it īpaši to vadītāji. Lat- armijas pieredzi Gunārs Alksnis, kas nesen vijas delegācijas vadītājs enerģētikas spe- bija kļuvis par Latvijas vēstniecības Krievijā ciālists Jānis Dinevičs starpvalstu sarunas padomnieku. Ekspertu grupas un tās vadī- vadīja pirmo reizi mūžā, turklāt bez jebkāda tāju kompetence bija liels atslogs Latvijas