VOL. LX, No 1, ISSUE 276 60. GADAGĀJUMS PAVASARIS 2014 2014 1. (276) NUMURS Jaunā Gaita, published since 1955, is a Latvian quarterly devoted to literature, S A T U R S the arts, and the discussion of ideas. 1 Indra Avena – Viesulis Editor-In-Chief: 2 DZEJA – Maija Meirāne Rolfs Ekmanis 6 Inga Strause-Godejord – Smilšu sēklis Phone/Fax: 928-204-9247 [email protected] 7 Ainārs Zelčs – Abrene 2002 [email protected] 10 Rolfs Ekmanis – Māris Čaklais Associate Editor: 13 Una Alksne – Estētisms Bārdas lirikā VII Juris Žagariņš 17 SCRIPTA MANENT – Sanita Upleja Phone: 413-732-3803 20 Sandis Laime – Raganas Latvijā [email protected] MĀKSLA – Contributing Editors: 2 5 H e l ē n a G i n t e r e – P i a n i s t s V e s t a r d s Š i m k u s Voldemārs Avens, Māris Brancis, 27 Ruta Čaupova – Egils Rozenbergs Vita Gaiķe, Anita Liepiņa, Maija Meirāne, 28 Egils Rozenbergs – Zīmes smiltīs Juris Silenieks, Juris Šlesers, Linda Treija, Lilita Zaļkalne 30 Linda Treija – ALMA Filadelfijā 31 Māris Brancis – Laimonis Mieriņš VIII Business Manager: VĒSTURE – Tija Kārkle 616 Wiggins Road 34 Juris Šlesers – LTF St. Paul, MN 55119, USA 38 Franks Gordons – 1915. gads [email protected] 39 Rolfs Ekmanis – RFE/RL JG home page and archive: 42 ATMIŅAS – Uldis Siliņš – Atskatīties,
Par mākslinieci skat. 31. lpp.
MAIJA MEIRĀNE
DANTES Rīt mums atkal vajadzēs jaunus Dantes – tos, kas izkals kalēja ēzē sonetus, citus, kas pārcels tos nākotnē valodas upes otrajā krastā
Danti Alighieri (1265-1321) angļu valodā tulkoja Dante Gabriels Rossetti (1828-1882).
Divejādi Es nezinu cik reiz jau esmu ienākusi pa šīm durvīm, lai atskārstu, ka manis šeit vairs nav. Es apzinos, kā durvis veŗ uz telpu bet ka zem tām ne sliekšņa, roktura, tās vispār eksistē kā māns. Es sapratu, ka durvis, slieksnis, palodze var izirt nebūtībā, bet nebūtība nav tas pats kas māns. Jo tīkls sapnī būs tik blīvs uz kuŗa krītot, mēs atsitamies un ieraugām paslieksnī nolikto ziedu mūsu labajai Laimai.
(2012)
Foto: (jž)
2 * * * Vai bērzi naktī guļ? (Lūķītim) Jā, viņi aizveŗ savas tumšās acis, viņi nešalc bez vēja, viņi guļ stāvus, tāpat kā zirgi kamēr vējš šķirsta garos matus. Guļ bērzs aizvēris sīkās zaru acis līdz to pamodina putns ar bērna balsi.
(2013.8.V)
Kāpnes Piranesi kāpnes nav tādas pat kā Ešeram Piranesi ir kā murgs no kuŗa pamosties var tikai brēkšus Ešers kā rotaļīgs klauns kuŗa zābaks saspiedis sakarību sāniski Loģika, viņš sacīja – vienmēr paslēpta pretstatos Tāpēc jau mūsu laikmets ir blēžuzemes karaļu un sausā ledus kalna kāpēju sapnis
(2013)
Kariatida Kādu rītu mostoties apklust zemesbalsis uz galvas uzvelts neticams smagums virs galvas pleties senmīta māns tās viņas sliekšņu sijas un sienas
3 nākamdienu kad jānes lai nesadruptu savu un tuvāko.
(2013)
MANS Katru rītu es atveru logu SUDOKU lai pateiktos putniem par to ka viņi nepūlas būt vienādoti viņu dziesmās nav ieraksta līdzinājuma zīmēm Mūsu salauzītā doma iemoka mūs labirintā uzceļ būri, pieprasa atskaiti lai neiznāktu pārpratums būt vienādotiem Kā labā sudoku mums vienmēr jāsaskan no visām pusēm – lai stateniski izdotos pareizi lai līmeniski vairāk nesapņotu Kāds neprāts vēl vajā un apsūdz mūs tā vienādoties?
(2012.7.I)
* * * neiesvied mani citā oktāvā. dziedu te starp zālēm un augiem saules aplī bet savā nemaz nepūlies negribu sēdēt barā jo te visapkārt san miers zāļu mātes lakata bārkstis caur plakstiņiem atnes zemes zaļo gaismu
4 tā baltā svītra ir jūŗa. diena atdala krastu no krasta nakts lauž visgaŗāko mēness taku pa kuŗu tik viegli pārkausēt neglābjamo
(2010)
* * * Trīs minūtes pirms iemigšanas mans prāts atspēlē dienā pieredzēto – tur putnu spārni, džezritma vārdi tur apnicīgu virkņu izstieptu plaukstu neatbildāmu vēstuļu, bet laiks tikmēr garo kā sausais ledus Bez dadžiem salikt savvārdu vītnes, kā jāņzāles vainagam kā Antija Arnes 3/4 sadali bez ceļojošām pasakām kā nekad nepadarāmo – Un atkal smilgas balandas un nedaudz čemurziedu kur paslēpties var stūrgalvīgi mīkstinātais ŗ
(2013)
Atskaite ir ātrlaiva uz pagājušo. Neaizbērtā Daugavas pieteka un bērnudienu zīmējumi aiztvaikotu logu stiklos. Drausmīgās bailes no cilvēkzirga vecmāmiņas laiku Gartenlaubes lapās. Zāļu un nezāļu vārdi, lauki un tēvtēvu dūmistaba. Pamatskola un klavieŗstundas: diēzs, bemols. Bēgļuceļš, uzlidojums, gājiens pāri Vislai. Trauksmes atsaukums, bekars. Lībekas nometnes skolas. Ogles no ugunskura un zīmējumi pirmajai grupas izstādei. Olafs Stumbrs uz līdztekām Neištates ģimnazijā. Izlavīšanās vakarā pa internāta logu, lai pirmoreiz redzētu krāsu filmu. Klases avīzīte Skara pāris eksemplāros. Zuikas kunga diriģētais izlases koris Hamburgas radiofonam. Aiz baltajām Doveras klintīm pazūd Eiropa. Neciešami karsta Jaunā pasaule ar divkrāsu dzīvi. Kursi latviskai dzīvei. Dizaina studijas un vācu literātūra MICA un Džons Hopkinsā. Jaunanglija, krāsu veltņi grafikai RISD, dienasgrāmatas un izstādes. Daudz gadu mācot… LaRAs LAPA un dzejoļu krājumi Dūmistaba. Naktsvēstules. Grāmata Valdai Dreimanei. Kaut kas gausi vēl top. Par dāliju dobi, Piektvakara puduri un mazbērniem citureizi. − Dzīvošana nav jāatliek uz rītdienu, sacīja Valda Dreimane. Maija Meirāne, 2013. XII Maijas Meirānes teksti ievietoti bez redakcionāliem labojumiem.
5 Inga Strause-Godejord. Smilšu sēklis (Sandbanks). 2013 Akrils uz audekla. 41 x 50 cm
Par mākslinieci skat. 31. lpp. Ainārs Zelčs baltūksnējs zeņķis ar lazdas loku uz mugu- ras, gluži kā senlaiku kareivis. Zeņķis pietur zirgu, sāk izveicīgi rīkoties ar loku un tad laiž ABRENE 2002 bultai skriet, un tā izskatās, ka bulta ir tēmē- Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis... ta abiem braucējiem. Volvo, protams, ir āt- rāks par bultu, bet zeņķis apsviež kumeļu un Vairs nav tālu! – saka Aloizs, pabraucot nozūd mežā. gaŗām ceļa zīmēm tai Viļakas ielu krustoju- mā, kur pa labi ceļš aizvijas uz Baltinavu un Kas tad tas?! – Aloizs neatbild; pieri sarau- Kārsavu. Piekrizdams, Aivars pamāj ar gal- cis, groza stūres ratu. Pieturēsim Purvmalā! vu. Aloiza automobilis turpina braukt tais- Vai tev nav iebildumu? – Aivaram tādi būtu ni. Viena no ceļa zīmēm ir vēstījusi, ka līdz gan... Laimdota nedzīvo Purvmalā... Ja tu tā viņu dzimtajai pilsētai vairs tikai 22 kilomet- gribi... ri, mazs gabaliņš, salīdzinot ar jau pieveikto Jau redzamas pirmās Purvmalas mājas. Tu ceļu, kas vedis no pašas galvaspilsētas, pa taču ievēroji, kāda izskatījās ceļa zīme Viļa Vidzemes un Ziemeļlatgales šosejām. Bet kā?... – Protams! Tā ceļa zīme, kas rāda, ka tieši mazais ceļa gabaliņš parasti šķiet īpa- no Viļakas līdz Kārsavai 50 kilometri, ir iz- ši gaŗš. Tā vienmēr ir bijis, kopš tā laika, kad skatījusies kā parasti, bet Abrenes uzrakstam viņi sāka mācīties Rīgas augstskolās, — Ai pāri kāds ar sarkanu krāsu ir uzķēpājis: vars universitātē, bet Aloizs Apvienotajā Pitalova... kaŗa skolā. * * * Piestāsim uz brīdi! Automobilis nogriežas pa kreisi, un viņi piebrauc pie Jaškavas ka- Armijas stāba Informācijas daļas priekš- piem, kur stalti slejas piemineklis Atbrīvoša- nieks nupat ir atgriezies no parastās pirm- nas kaŗā kritušiem kaŗavīriem. Jaunekļi pie- dienas sēdes. Ziņojumos dzirdētais nav lie- nāk klāt, apstājas. Uzlūkojot pieminekli, pui- cinājis par kādām īpašām briesmām. Izlūko- šu galvas paceļas augstāk. Tajā brīdī kokos šanas un pretizlūkošanas ikdiena — kādas iešalcas vējš. Gluži kā kritušo nopūtas. sūtniecības kaŗa atašejs saticies ar N. kungu, kuŗa brālis strādā Bruņošanās departamentā, Tā gan! – Jaunekļi nav dzejiskas dabas, nedz kādā kaŗaspēka vienībā rūpīgāk jāseko virs- māņticīgi, bet no skolas sola abu prātos un leitnanta N. gaitām, un tā joprojām. sirdīs dziļi iespiedušies varoņu gaitu aprak sti līdzīgās noskaņās. Piemiņas staba galā Nu jau aizritējuši 25 gadi, kopš sācies Infor- akmenī kalta, pulēta liesma. Viņi stāv sardzē mācijas daļas priekšnieka dienests; pa šo lai- joprojām! ku armija ir tā pieņēmusies spēkā, tik labi ap- bruņota, apmācīta un apgādāta, kā vēl ne- Kapsētas dziļumā, kapus kopdama, līkņā pa- kad. Obligātajā kaŗadienestā tagad dienē ap veca sieviņa, kas ziņkārīgi uzlūko staltos jau- 45 000 kareivju, instruktoru un virsnieku as- nekļus, mēģinot saprast, vai nav pazīstami. toņās kājnieku divīzijās, trīs tanku brigādēs, Rīgā viņus tā nepētītu, bet provincē ļaudis ir artilerijas un aviācijas pulkos, divās robežsar- citādi. Šķiet, ka Aloizam tāda pētīšana nepa- gu brigādēs un flotē. tīk, jo viņš apgriežas un dodas atpakaļ, pie automobiļa, un Aivars seko. Gadu gadiem valstsvīri nebija varējuši izšķir- ties par nocietinājumu līnijas izbūvi uz ro- Atkal klusi ierūcas Volvo motors, un viņi bežas ar Padomju Savienību. Ne viens vien brauc pa taisnu, gludi asfaltētu šoseju. Ceļš uzskatīja, ka no austrumu kaimiņa nav jā- uz kapiem nav bijis asfaltēts. Nu jau dažus baidās, bet lielā nauda tādas līnijas būvēša- gadu desmitus Latvijā darbojas Zemesce nai izlietojama tautas labklājībai. Pa to laiku ļu biedrība, kas rūpējas par to, lai vecie ceļi austrumu kaimiņš bija apbruņojies līdz zo- tiktu atstāti tādi, kādi tie ir, lai nemainītos biem; Padomju Savienībai bija lielākā armija ainava. Sākumā biedrībai nav bijis daudz ne tikai Eiropā, bet pasaulē; un lai gan va- piekritēju, bet tagad, kad zemesceļu pa- renais krabis tupēja, ierāvies savā čaulā, to- licis tik maz, tautai biedrība ir iepatikusies, mēr robežu valstis pamazām vien bija kļu- un dažviet pat sāk asfaltu vai betonu ņemt vušas aizvien tramīgākas un tramīgākas, un nost. Rosīgi darbojas vairākas senatnes pie- arī Latvijas saeima beidzot bija pieņēmusi lē- minekļu aizsardzības biedrības, neļaujot no- mumu par aizsardzības līnijas izbūvi. Tāda jaukt vecas celtnes. Kazukalnā ir nesen lijis, lēmuma pieņemšana nebija viegla arī Vāci- jo mākoņos paviz varavīksne, metot loku uz jas dēļ. Kā grauds starp diviem dzirnakme- Purvmalas pusi. Kad viņi ir tikuši līdz Kari- ņiem, tā bija uzdīgusi Latvijas valsts; even- gavai, pēkšņi parādās auļojošs jātnieks, kāds tuālā konfliktā starp šīm divām lielvalstīm
7 Latvija nedrīkstētu ļaut kādai no tām ievilkt paļauties uz savu armiju. Piemēram, tajā tik- sevi vienā pusē, sanaidojot ar otru. Aizsar- pat kā nebija neviena virsnieka, kuŗu būtu dzības līnija būtu jābūvē arī pret Vāciju, bet, savervējuši ārvalstu slepenie dienesti. Latvie- pa dienvidu robežu novilkta, tā varētu radīt šu virsnieki bija neuzpērkami un neiebiedē- sarežģījumus ar Lietuvu... jami. Zināmu apsvērumu dēļ armijas vadība nekad līdz galam neuzticējās tiem virsnie- Tā bija aizritējuši daudzi gadi. Naudas ne- kiem, kuŗi nāca no minoritāšu aprindām, un trūka, būvmateriālu netrūka, strādnieku ne- pat tad nē, ja tie bija krietni vīri, dedzīgi sa- trūka, un tomēr vezums nekustēja no vietas. vas valsts patrioti. Informācijas daļas priekš- Galu galā tika nolemts, ka aizsardzības līnija nieks atceras, kā virsnieki ir zīmīgi saskatī- gar valsts dienvidu robežu nav būvējama. Tā jušies, kādā sarunā nejauši pieminam pulk- vietā, vienlaikus ar aizsardzības līnijas izbūvi vežleitnantu Goldfeldu-Zeltiņu, kuŗš jau 34 austrumos, gar dienvidu robežu novietojami gadu vecumā tika atvaļināts no dienesta... stipri papildu robežsargu spēki, bet robežas Un pulkvežleitnants taču bija Atbrīvošanas tuvumā kaŗaspēka garnizoni. Padomju Sa- kaŗa varonis, Lāčplēša kaŗa ordeņa kavalie- vienības kompartijas centrālkomitejas laik- ris. Vēl jo vairāk — armijas vadība negribēja raksts Pravda pauda neizpratni par Latvijas uzticēties arī tiem virsniekiem, kuŗi bija pre- rīcību, novelkot īpaši resnas dzeloņstieples cējušies ar sveštautietēm. Informācijas daļas starp divām draudzīgām tautām. Bet drīz priekšnieks ir redzējis dienesta archīvā slepe- pēc šā raksta arī padomju pusē sākās lieli ro- nā ziņotāja № 41 ziņojumu no Kēnigsbergas, bežas nocietināšanas darbi. par ģenerāļa Rozenšteina novērošanu... Ro- Austrumu aizsardzības līniju latvieši uzbūvē- zenšteinam tomēr laimējās; viņa karjēra bija ja četros gados. Padomju krabis turpināja tu- spīdoša; viņš atvaļinājās no armijas kā Armi- pēt savā čaulā. Parasts vērotājs pat varēja ie- jas komandieris. Armijas komandieris!... domāties, ka uz austrumiem no Zilupes laiks Tas miers un klusums, un gluži vai sastin- ir apstājies. Kreisās partijas pārmeta valdī- gums uz robežas ar Padomju Savienību bai valsts naudas izšķērdēšanu, uzstādot ne- slēpj kaut ko ļoti draudīgu... Tas ir klusums vienam nevajadzīgus dzelzsbetona slazdus. pirms vētras. Steidzami jārunā ar Armijas Tā gan, jo līdz ar jaunu ieroču ieviešanu no komandieri!... 1954. līdz 1958. gadam būvētā aizsardzības līnija sāka zaudēt vērtību. Klusībā visi aug- * * * stākie virsnieki no Armijas stāba bija pārlie- cināti, ka drošības pret iespējamu padomju Purvmalas galvenajā ielā, vecas koka mājas uzbrukumu nav arī tagad... Tauta gan varēja galā iekārtots omulīgs krodziņš, kur var gar- šīgi un lēti paēst. Aloizs iegriež Volvo stāvvie- tā, apstādamies blakus zaļam vairoga seda- nam, no kuŗa kāpj laukā ceļinieki. Kad vien tas ir iespējams, latvieši dod priekšroku sa- vas zemes ražojumiem, un, kā ir sākuši 1938. gadā pirkt Forda-Vairoga Junior de Luxe, savu pirmo vieglo automobili, tā arī turpina to darīt, un nu jau septīto gadu desmitu. Pa šo laiku ir gājis visādi. Rūpnīca Vairogs, au- tomobiļu būves celmlauzis, ir gan gājusi uz augšu, gan cīnījusies ar visādām grūtībām. Pasaules lielākajiem tirdzniecības uzņēmu- miem iegūstot aizvien lielāku un lielāku varu, valstīm ir kļuvis grūtāk aizsargāt savus ražo- tājus ar ievedmuitu palīdzību, un daudzi uz- ņēmumi galu galā ir padevušies lētāku preču plūdiem, izbeidzot ražošanu. Tā saimniecis- kā polītika, kādu reiz tika piekopis ministru prezidents Kārlis Ulmanis, tagadējā laikmetā nav iespējama. Taču arī tautai, ne tikai liel- rūpniekiem, ir savs spēks un sava teikšana, un tā nu ir noticis, ka tauta ir rīkojusies savā labā un turpinājusi pirkt vietējos automobi- ļus arī tad, kad tie no lētākajiem, salīdzinot ar ievestiem ārzemju ražojumiem, ir kļuvuši par dārgākajiem.
8 Kāpēc tad Aloizs tomēr brauc ar Volvo, nevis ar valdību ritēja gludi; maza aizķeršanās ra- ar Vairogu? Tāds jautājums ir tikpat kā lieks, dās tikai par to, kur jaunā rūpnīca būvējama. jo arī Volvo automobiļi tiek ražoti Latvijā. Lai Zviedri gribēja Rīgu, latvieši — kādu no lie- nu kā iesākumā bija gājis ar Zviedrijas sērko- lākām Latgales pilsētām. Pa Rīgu rīkojoties, ciņu sindikātu Svenska Tändsticks Aktiebo būtu mazāki pārvadāšanas izdevumi. Latvi- laget, tad nu toties Volvo ienākšana ir no- jas valdībai turpretī vairāk rūpēja valsts tālā- ritējusi gludi, pēc Kārļa Ulmaņa nāves Alfre- ko novadu saimniecisks uzplaukums, kā arī dam Bērziņam pārņemot varas grožus savās dzelzceļu izmantošana. rokās. Jaunais ministru prezidents stājās pie ciešāku sakaru izveidošanas ar Skandinavijas Pats galvenais iemesls tomēr ir bijis bez- valstīm, paveŗot plašāku ceļu šo valstu ka- darbs... Latgales iedzīvotāju skaits bija stip- pitāla ienākšanai. Tā ir bijusi atkāpšanās no ri savairojies, caurmērā vairāk nekā citos priekšgājēja polītikas, kuŗš bija centies pa- novados. 1914. gadā Latgalē bija dzīvojuši nākt neiespējamo, — ka lielākā finanču ka- 646 100 cilvēku. Pēc Pasaules kaŗa, pēc bēg- pitāla daļa piederētu latviešiem. Jaunais mi- ļu laikmeta, boļševiku rīkotām turīgāko cil- nistru prezidents bija sapratis, ka tas nav ie- vēku apšaušanām, pēc Atbrīvošanas kaŗa spējams, bet kapitāls no valstīm, par kuŗām upuŗiem 1920. gadā Latgalē bija paliku- varēja būt drošs, ka tās nemēģinās iekaŗot ši 497 350 cilvēku. Bet novads sāka atkop- Latviju, ir tikpat kā šo valstu sabiedrots kaŗa- ties. 1925. gadā tur jau dzīvoja 539 622 cil- spēks. Ap to laiku Latvijas iedzīvotāju skaits vēki. Tautas pieaugumam par labu nāca ka- sāka pieaugt straujāk, paaudzēm atgūsto- tolicisms, kas pirmā vietā neliek dzīšanos pēc ties no Pasaules kaŗa dziļi cirstām brūcēm. mantas. Bērni ir Dieva svētība, bet trūkums Savas ģimenes nodibināja labajos neatkarī- nav netikums. 1930. gadā Latgalē bija jau bas gados vairāk dzimušie pilsoņi. Ja dabī- 541 127, 1935. gadā 567 164, 1950. gadā gais pieaugums uz 1 000 iedzīvotājiem 1937. ap 640 000, 1980. gadā ap 800 000, bet gadā ir bijis tikai 3,4, tad 1950. gadā tas jau 1999. gadā — gandrīz miljons iedzīvotāju, pārspēja 1921.-1925. gada 7,3. un daudzi, darbu meklēdami, izceļoja uz ci- tiem valsts novadiem. Volvo rūpnīca tika uz- Jūs esat divi miljoni, un jums būs dzīvot! – celta Daugavpilī. tā Ulmanis bij saucis tautai 1939. gadā. Un nu jau bija tā, ka drīz kāds nākošais minis- – Aloizs un Aivars paliek sēžam. Lai netraucē- tru prezidents varēs uzrunāt trīsarpus mil- ti aiziet zaļā vairoga braucēji, – vīrs, sieva un jonu tautu, neizmirstot arī prezidenta Jāņa divi bērni. Var redzēt, ka sieva ir mātes cerī- Čakstes diskrēto aicinājumu tautietēm: Pa bās. Ja tā turpināsies, tad ģimenei būs jāgā- dariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus! Ja dā Vairoga septiņvietīgais minivens. Šī mazā katrā mūsu ģimenē būtu sešas mazas galvi autobusiņa nosaukumam joprojām nav iz- ņas, tad jau pēc vienas paaudzes mēs skaitī gudrots īsti labs latviešu vārds – toties Volvo tu Latviju nevis divos ar pusi, bet septiņos ar tādus neražo. pusi miljonos iedzīvotāju! * * * Tā dzīvojot, arī Volvo automobiļiem netrūka Nolīcis pār datoru, Latviešu zemnieku sa- pircēju. Nopelnījuši ar ieguldījumiem Ķegu- vienības valdes priekšsēdis pēta galvaspilsē- ma ūdens spēkstacijā, kā arī ar sērkociņiem, tas karti, uz kuŗas spilgtākā vai blāvāki zaļā Zviedrijas darījumu aprindu ļaudis bija lab- krāsā iekrāsoti rajoni pēc pagājušās saeimas prāt piekrituši Latvijas valdības aicinājumam vēlēšanās nodoto balsu skaita. Nepatīkami būvēt Latvijā Volvo automobiļu rūpnīcu. Bija duŗas acīs, kā nomaļu košums izbalē pret paredzams, ka jaunās rūpnīcas ražojumus pilsētas vidu, un tur tad vietām paliek glu- varēs pārdot ne tikai latviešiem, bet arī igau- ži balts... ņiem un lietuviešiem, kā arī poļiem. Volvo spēkratus tirgoja tie, kuŗi zināja gan, kā sa- Pirms Pasaules kaŗa Rīgā ir dzīvojuši 520 000 vai precei dabūt pircēju. Vairogam tik labi iedzīvotāju, un nepilnā gadusimtenī tie sa- negāja; atskaitot Igauniju un Lietuvu, ceļš uz vairojušies līdz 1,2 miljoniem. Par Latviešu citiem ārzemju tirgiem bija slēgts. Vajadzēja zemnieku savienību vairāk balsoja ienācē- samierināties ar to, kas ir, un valstij arī nebi- ji no laukiem; dzimuši rīdzinieki — par Lat- ja tik svarīgi no savas akciju sabiedrības iz- viešu sociāldemokratisko strādnieku partiju. spiest vislielāko peļņu; valstij pietika ar to, ka Par zemsaviešu sīvākajiem sāncenšiem bal- tai ir pašai sava visvairāk vajadzīgo automo- soja arī minoritātes, kas pārtautodamās to- biļu ražošanas nozare. Kā privāts uzņēmums mēr vēl turējās arī pie sava, piemēram, Agu Volvo varēja ātrāk saražot jaunus automobi- das Isroel vienmēr tika pāri vēlēšanu refor- ļu veidus, vairāk izdabājot pircējiem. Sarunas mas noteiktam 5% ievēlēšanas slieksnim, ār-
9 pusē paliekot vēl sīkāku partiju baram. Kād- Rolfs Ekmanis reizējā Vidzemes bruņniecības namā jop- rojām spēja iespraukties arī Vācu-baltiešu partija, kuŗai daži novērotāji bija pareģojuši DISHARMONIJAS neizbēgamu galu jau pēc 2. saeimas vēlēša- HARMONIZĒTĀJS nām, kad partija bija spējusi izcīnīt tikai čet- 1 ras vietas iepriekšējo sešu vietā. Polītikai at- MĀRIS ČAKLAIS vadas bij teikuši iznīkstošie vecticībnieki un pārlatviskojušies vai repatriējušies poļi. Pa- Līdzīgi kā viņa līdzgaitnieki PSRS (minēšu tiesi, vai ikkatrs sveštautietis labprāt uzde- dažus – Pauls Ēriks Rummo un Matss Trāts vās par latvieti, latviskojot arī savus vārdus Igaunijā, Jevģenijs Jevtušenko un Andrejs un uzvārdus, taču ne tik dedzīgi balsojot par Vozņesenskis Krievijā, Vasils Simoņenko, Mi- zemsaviešiem. kola Vinhranovskis, Vitālijs Korotičs un Ivans Dračs Ukrainā, Ramiss Riskulovs Kirgizstānā, Partijas vadonis atraujas no datora un pie- Fikrets Hodža Azerbaidžānā, Olžass Suleime- iet pie loga. Partijas galvenā mītne atrodas novs Kazahstānā, Grigore Vieru Moldovā, Ri- Iekšrīgā, stalta daudzstāvu nama augšējos hors Baraduļins Baltkrievijā, Paruirs Sevaks stāvos. Viņi ir iecienījuši visaugstāko stāvu, un Razmiks Davojans Armēnijā) Māris Čak- un tur bieži apgrozās arī partijas jaunieši. lais pieder tai poststaļinisma dzejnieku pa- Cik vien tālu var redzēt, plešas Rīga — mūŗi, audzei, kuru darbi izpelnījās īpaši jaunāko la- mūŗi vien... Kā pa šiem gadiem izaugušas pil- sītāju vētrainu atsaucību 60. gados, un vēlāk sētas! Vai to gan kāds spēja paredzēt 1920. dzeja kļuva par viņu ideālu, protestu un uz- gadā, Atbrīvošanas kaŗam beidzoties un sā- drīkstēšanās zīmi. kot celt jauno republiku, tās saimniecību?... JAUNAIS VILNIS. Māris Čaklais bija vie- Puse zemes, no kuŗas iztika visvairāk iedzī- na no ietekmīgākajām personībām latvie- votāju, tolaik piederēja saujiņai muižnieku, šu literatūrā no 60. gadiem līdz pat nāvei kamēr latvieši bija kļuvuši par bezzemnie- 2003. gadā, t. i., padomju laikā un pirma- kiem paši savā zemē un bija pat spiesti izce- jos 12 gados, kopš Latvija atguva neatkarību. V. B. Jeitss rakstīja: Vīra prāts liek izšķirties / ļot. Agrārreforma radīja daudz jaunu zemes 2 īpašnieku, daudz zemnieku partijas atbalstī- Nevainojama dzīve vai nevainojams darbs. tāju. Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija ap- Čaklais (..) izvēlējās nevainojamu darbu, ne- vērsums apturēja visu partiju darbību, taču vis dzīvi (..). Viņš radīja vienu no lielākajiem ilgus gadus faktiski stiprināja zemnieku sa- un visinovatīvākajiem latviešu dzejas korpu- vienību, valdībām paceļot zemkopību nebi- siem. Dzeja no vienas puses – tas bija būris, jušos augstumos. Ja vēl 1938. gadā latvie- kur brīva doma tika pieļauta stingri noteik ši varēja lepoties tikai ar rudzu ražām, kas tās devās. No otras puses – būrim bija zelta bija labākas nekā ASV, Argentīnai, Francijai, stieples: latviešu dzeja nekad nav bijusi – un, domājams, nekad vairs arī nebūs – uz tādas Igaunijai, Kanādai, Lietuvai, Polijai, Ungāri- neiedomājamas popularitātes viļņa3. Knuts jai, tad vēlākos gados it visur Latvijas lauk- saimniecība pietuvojās visražīgākajām val- 1 Raksta pirmpublicējums: „Harmonizer of disharmony. stīm, — Dānijai un Holandei. Ulmaņa pēcte- Latvian poet and editor Māris Čaklais” – Journal of Baltic cis, Alfreds Bērziņš, ir bijis ļoti izveicīgs valsts Studies. Vol 40. No. 2. June 2009. Pp. 215–243. Šeit pārpublicējam saīsināto un Beatrises Reidzānes latviskoto vadītājs. Viņš ne tikai uzklausīja nepārtrauk- variantu, kas publicēts filoloģijas doktoru Ievas E. tos Latvijas sūtņa Kārļa Zariņa brīdinājumus Kalniņas un Andas Kubuliņas sastādītajā rakstu krājumā par Anglijas valdošo aprindu neapmierinātī- Ceļojums dzejnieku pasaulē: Māris Čaklais, Egils Plaudis bu ar to, kas noticis Latvijā, valdot Ulmanim, (Rīgā: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013. 288 lpp.). Skat. arī Ekmaņa bet arī rīkojās... apceri par Māri Čaklo Dictionary of Literary Biography (Vol. 353). Twenty-First-Century Eastern European Bez lieliem satricinājumiem valsts tika at- Writers (Editors: Steven Serafin, Vasa. D. Mihailovich). griezta pie demokratiskas iekārtas. Detroit-New York-London: A Bruccoli Clark Layman Book, 2009:40-47. Vidus- un Austrumeiropas rakstnieku vidū šeit atrodami raksti arī par Paulu Putniņu (Alfreds Straumanis), Gundegu Repši (Lalita Muižniece), Zigmundu Skujiņu (Alfreds Straumanis), kā arī par Turpinājumā Aināra Zelča jaunā darba atsevišķi fragmenti, lietuviešiem Vytautas P. Bložė, Ričardas Gavelis, Jurga kuros saglabājam autora rakstību. Ivanauskaitė. Nijole Miliauskaitė un igauņiem Tõnu Õnnepalu, Hando Runnel. Grāmata Abrene 2002 ir rakstnieka un tēlnieka, e-rakstu 2 rīkotājdirektora Aināra Zelča jaunākais sacerējums, ko Yeats, W. B. Poems, available at: www.poemhunter.com/ 2014. gada sākumā laiž klajā apgāds Lauku Avīze. Iepriekš poem/the-choice-2 izdoti romāni 1945RĪGA (2000), 1940 (2006), Virves 3 Ivaska, A., Rūmniece, M. (eds) All Birds Know This: dejotāji (2007), Leģionāri (2012), kā arī sacerēts scenārijs Selected Contemporary Latvian Poetry. Rīga: Tapals, TV filmai Parallēlā vēsture 1940. gads (2005). 2001. P. 6.
10 darbu tomēr apliecināja: atsevišķi rakstnieki atrod iespējas aplūkot jautājumus un tēmas veidā, kāds bija aizliegts veselus 20 gadus pēc kara. Šie rakstnieki pārstāvēja „jauno vil- ni”, Māris Čaklais bija viens no tiem. (..) Viņi bija tie, kas viņi bija – dzejnieki; dzejnieki, kas savstarpēji bija pazīstami, pārzināja cits cita darbus, uzskatus. Sovetizētajā Austru- meiropā valdīja pavisam īpaša solidaritātes izjūta progresīvo dzejnieku starpā. (..). M. Čaklā ieguldījums latviešu kultūrā nebei- dzas ar dzeju vien (viņa poētiskais devums ir apkopots 17 grāmatās un piecās izlasēs): viņš ir uzrakstījis divas īsprozas grāmatas, četras eseju grāmatas, trīs autobiogrāfiskas grāmatas, memuāru grāmatu, vairākus bēr- nu dzejas un stāstu sējumus. M. Čaklais pie- der ražīgiem dzejniekiem un rakstniekiem, viņš bija arī literatūrkritiķis un vēsturnieks, ceļojuma piezīmju autors, žurnālists, arī po- lemizētājs kultūras jautājumos, prasmīgs un
Foto: Rolfs Ekmanis iejūtīgs atdzejotājs, kultūras notikumu orga- Māris Čaklais nizētājs, literāro izdevumu redaktors, jauno Skujenieks (..) vēlāk apstiprināja to, ka, sākot autoru balstītājs, intelektuālo un mākslas ak- ar 60. gadiem, dzejnieka kā pravieša funkci- tivitāšu veicinātājs, kurš jau pirms PSRS sa- jas likās vissvarīgākās: Tas bija praviešu un brukuma riskēja kļūt par radio „Brīvā Eiro- pseidopraviešu laiks, kad atklātas un slēptas pa” korespondentu Minhenē. (..) Daudzi no ķecerības tika ieviestas gan tekstā, gan kon šiem viņa apskatiem vēlāk tika publicēti grā- tekstā, gan zemtekstā. Tas bija dzejas klau matā Impērijas pēdējās kapeikas (1997). sīšanās laikmets: pārpildīti skvēri, teātri un sporta arēnas ļāva cilvēkiem aizdomāties, ka Māris Čaklais piedzima strādnieku ģime- šie pravietiskie vārdi varētu kļūt par īstenī nē Saldū, mazā senā tirdzniecības pilsētiņā bu. Par spīti tām sāpēm, ko sagādāja cenzori, Kurzemē jeb Kurlandē, pusceļā starp galvas- tas bija dzejnieku un publikas medusmēne pilsētu Rīgu un Baltijas ostu Liepāju. Arheo- sis. Visas pasaules problēmas, visu aptvero loģijas dati liecina – pilsētiņa Cieceres upes šas sarunas, brīnišķīga poētiskā agresivitāte4. Kultūra bija pārvērtusies par brīvības meta- foru. Cilvēki, kas atradās šīs kultūras ietek- mē, spēja, nopietni klausoties vai lasot dzeju un meklējot zemtekstus, justies daudz „tu- vāki” brīvībai nekā ierindas cilvēki, kuri eksis- tēja tikai padomju dzīves ierobežotajā telpā un nespēja pacelties virs visa, kas bija dog- matisks, sastindzis un absurds. Tā bija nebei- dzama kultūras un varas pretīstāvēšana, un tā pozicionēja dzeju ne vien par literatūras, bet arī sociālu fenomenu. Pastiprinātā literatūras vajāšana 40. gadu otrajā pusē (īpaši nekrievu republikās) lika daudziem rakstniekiem krist apātijā un ap- klust, tomēr atmosfēra kopš 60. gadu vidus kļuva nosacīti brīvāka, pieļāva pat protes- tus. Oficiālie partijas ierobežojumi gan fak- tiski turpināja ideoloģiski noteikt tematus un rakstības stilu, slavas litānija partijai un tās vadoņiem joprojām pildīja daudzu dzej- nieku un prozaiķu darbus, daļa Latvijā radīto
4 Turpat.
11 krastos izaugusi no kuršu apmetnes, kuras pusē un apmetās tukšā mājā, kuras īpašnieki sākums datējams ar 2. gs. pirms Kristus. Tie- bija izvesti iepriekšējā gadā. ši M. Čaklā dzimšanas dienā, 1940. gada 16. Māris, īpaši attīstīts bērns, agri iemācījās la- jūnijā, padomju Ārlietu komisārs Vjačeslavs sīt un desmit gadu vecumā sāka rakstīt die- Molotovs iesniedza ultimātu Latvijas sūtnim nasgrāmatas, kurās vērojamas viņa literā- Maskavā un nākamajā dienā Sarkanā armi- rā talanta pirmās izpausmes. Vietējās sko- ja pārplūdināja Latviju. Tad vēl nezināja, ka las bibliotēkas saturs nevarēja apmierināt Baltijas neatkarības liktenis bija apzīmogots viņa slāpes pēc drukāta vārda galvenokārt 1939. gada 23. augustā ar Molotova-Riben- tāpēc, ka lielākā daļa pirmspadomju Latvi- tropa paktu starp nacistisko Vāciju un Pa- jas izdevumu bija izņemti no plauktiem un domju Savienību (..). sadedzināti vai aizsūtīti uz papīrfabriku. Par ZĒNA GADI. Zēns uzauga vistumšākajā staļi- laimi, kaimiņmāju grāmatplaukti un bēni- nisma periodā un mazliet liberālākos Hruščo- ņi bija pilni ar aizraujošu lasāmvielu, arī ar va gados. Viņa agrā bērnība – vispirms zem aizliegtiem žurnāliem, kas izdoti neatkarī- krieviem, tad vāciešiem, tad atkal zem krie- bas gados. Viņš lasīja nekritiski, visu pēc kār- viem – pagāja kara darbības zonā, apstākļos, tas, sākot ar latviešu folkloras krājumiem un kad neievēroja vispārējos likumus: Toties es beidzot ar fantastiku. Viņu īpaši aizrāva vēs- jau biju šāvis no automāta, pīpējis īstu taba turiskie romāni, zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas prozas darbi, kas balstījās uz le- ku, redzējis vāciešus un pieredzējis citādus ģendām un sāgām, ieskaitot Vermlandes tri- brīnumus, ko, nedod Dievs, bērnam gan ne loģiju, un britu rakstnieka Edgara Vollesa vajag pieredzēt ( ), viņš raksta sa- Čaklais 2000,16 detektīvromāni. vos memuāros. Divus gadus pēc kara, 1948. gadā, padomju drošības darbinieki arestēja Māris pionieros neiestājās (..), par spīti mē- viņa tēvu tieši tīrumā, kur viņš strādāja. Pa ģinājumiem piespiest to darīt. Divpadsmit tēva apcietinājuma laiku, apmēram pusotru gadu vecumā viņš sastādīja savu žurnālu gadu, ģimene slēpās mežā, lai izvairītos no Spēriens pa galvu rokrakstā. Pa vidu bērnišķī- piespiedu deportācijas. (..) Lai izvairītos no bām te bija vairāki fragmenti, kur bija skaid- režīma smagās rokas, ģimene slepeni pār- ri redzama necieņa pret oficiāli pieņemtiem cēlās uz mežainu Kurzemes apvidu Kuldīgas uzskatiem. Kad viņa uztrauktie vecāki to at- rada noslēptu aiz notekcaurules, zēnu sarāja, Māris Čaklais studenta gados bet „bīstamo” žurnālu nekavējoties iznīcinā- ja. Kad 1953. gada 5. martā paziņo par Sta- ļina nāvi, Čaklais atceras: viņa skolā tikai vie- na persona izrādīja sēras – PSRS konstitūcijas skolotājai, sievietei stāvoklī, acīs bija asaras, bet, kad pēc Staļina nāves nošāva Lavrentiju Beriju, padomju drošībnieku galvu, „impe- riālistu aģentu”, pusaudzis uzraksta piemē- rotu dziesmiņu, ko vēlāk iekļauj poēmā „53. gada pavasaris”, kas sarakstīta 1988. gadā (Čaklais 1989a,13). STUDIJU GADI. 1958. gadā Čaklais iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un fi- loloģijas fakultātē. Vēlāk memuāros Čaklais uzslavē dažus savus pasniedzējus, galveno- kārt valodniekus un literatūrzinātniekus – Arturu Ozolu (latviešu valodas vēsture), Mar- tu Rudzīti (salīdzināmā valodniecība), Vitol- du Valeini un Vilni Eihvaldu (latviešu literatū- ras speciālistus) un Andreju Siņavski (krievu dzeja 20.–30. gados), kuru 1966. gada feb- ruārī notiesāja kopā ar Danielu, piesprieda cietumsodu par “pretpadomju darbību”, t.i., par netīru paskvilu sacerēšanu par savu val- sti, partiju un padomju sistēmu, izsūtot tās ārzemju izdevniecībām [kā konstatē valdības oficiozāIzvestija (Čaklais 2000, 37)].
12 Jau pirmā mācību gada laikā Čaklais novē- Una Alksne ro, ka studenti, īpaši humanitārie, ir drīzāk negatīvi noskaņoti pret oficiālām, kā cemen- tā lietām literārām un politiskām vērtībām. ESTĒTISMS FRIČA 1958. gada beigās vairākas pagrīdes lite- rāras publikācijas mašīnrakstā cirkulē starp BĀRDAS LIRIKĀ – VII studentiem, piemēram, Sirds uz trotuāra, Pūt un palaid, Steidzies lēnām. Māris Čak- EPITETI, MOTĪVI, TĒLI, METRIKA lais ir viens no Sirds uz trotuāra sastādītā- Sākums JG270-JG275 jiem. Universitātes vadība bija sašutusi par šādu nepieņemamu rīcību, un tās drīz no- Literatūrzinātnieks Kārlis Kārkliņš (1888- nāca VDK (Valsts drošības komiteja) uzma- 1961) konstatē, ka Bārda krāsu epitetus – nības lokā. 1959. gada 25. martā LVU Ko- kopā gandrīz tūkstoti – visbiežāk attiecina munistiskās partijas organizācija sagatavoja uz abstraktiem jēdzieniem – jūtām, sapņiem rezolūciju, kurā cita starpā konstatē, ka tikai utt., tādējādi padarot tos tveramākus, vai arī ar komjaunatnes grupas pirmorganizācijas izmanto tos kopā ar kādu jau pastāvošu tro- bezdarbību izskaidrojams fakts, ka Vēstures pu, panākot spilgtāku gleznu (Kārkliņš 1933,25- un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un 26). Visbiežāk lietotā krāsa ir zilā (151 reizi), literatūras nodaļas pirmajā kursā parādījās tad baltā, tumšā, zaļā, sarkanās krāsas toņi idejiski kaitīgais žurnāls „Sirds uz trotuāra”. un zelta krāsa (Vīksna 1988,90). Nodaļas un grupas komjaunatnes organizā cija šādu faktu ne tikai nenosodīja, bet pie Kā redzams, pirmajā krājumā ievērojami lie- kopa neiejaukšanās politiku (Čaklais 2000, 41). lāks īpatsvars ir romantismā klasiskajai zila- Latvijas KP CK slēgtā plenārsēdē 1959. gada jai krāsai, bet krājumā Dziesmas un lūgšanas 7.–8. jūlijā pirmais sekretārs Jānis Kalnbēr- Dzīvības Kokam ir daudz vairāk epitetu, kas ziņš pauda sašutumu: 1958. gada decembrī izsaka gaismu un tumsu (īpaši baltā, tumšā Vēstures un filoloģijas fakultātes studentu un zelta krāsa). Zilā un zaļā krāsa, kas krā- vidū cirkulēja mašīnraksta žurnāls „Sirds uz jumā Zemes dēls ir visbiežāk lietotās, sagla- trotuāra”, pilns ar pretpadomju uzskatiem. bā redzamu vietu arī otrajā krājumā. Pirma- Pagājušā gada jūlijā, kad studenti no Rīgas jā krājumā vairāk lietota dzeltenā un pelē- devās uz Kazahiju, dziedāja buržuāziskās kā krāsa, kas pārsvarā asociējas ar rudeni un Latvijas valsts himnu „Dievs, svētī Latviju!”. nomāktību. Otrajā krājumā liela nozīme ir Savukārt Jānis Jurgens, LVU rektors, konsta- gaismas un tumsas pretstatam vertikālā mo- tē: ... tā ir nelaime, ka pēc tam viņiem (šiem rāli reliģiskā pasaules izjūtā, ko pirmais ap- nesenajiem vidusskolu absolventiem un ta raksta Kārlis Kārkliņš (Kārkliņš 1933, 30-31). Gan- gadējiem pirmā kursa universitātes studen drīz pusi Bārdas krāsu epitetu veido melnā tiem, kuri sakopoja un līdzdarbojās „Sirdī uz un baltā krāsa kopā ar pāreju caur tumšo, trotuāra”) tika dots vārds žurnāla „Liesma” pelēko, palso, sirmo, bālo un gaišo (Vīksna 6. numurā, kur viņi nāca klajā ar īpaši ne 1988,90). Pretstats starp debesīm un zemi iz- pieklājīgiem smērējumiem (Čaklais 2000, 40-43). paužas arī hromatiskajās krāsās. Brūnā (ru- Dažus studentus par līdzdarbību žurnālā iz- dzu maizē, velēnā vai pumpuros) apzīmē ze- slēdza no universitātes, citus pratināja Dro- mes spēku un potenciālu dzīvības enerģiju. šības komitejas aģenti. Zaļā atbilst dzīvībai, auglībai un zemes dzī- vei ar tās maldiem, kaut gan var būt saistīta Tulkojusi Beatrise Reidzāne arī ar skumjām, kā arī ūdeni vai ledu. Arī sar- Turpinājums sekos kanā – asiņu nemiera dziesma – piesaista li- risko varoni zemei. Dzeltenajā krāsā īpatnēji apvienojas saule un sapņi ar vecumu un nāvi, uz ko var norādīt gan sažuvušas, nodzeltēju- šas rokas, gan rudens dzeltenās lapas, gan AVOTI liepziedu putekšņu mākonis kā sūtnis no ci- tas esamības sfēras. Zilā – romantisma ilgu krāsa – ir identificēta ar debesīm, tāpat kā Čaklais, Māris. (1989a) Mīlnieks atgriežas noziegumvietā. baltā un zelta krāsa. Īpaša loma Bārdas dze- Rīga: Liesma. jā, tāpat kā latviešu folklorā (Kursīte 1996,73), ir Čaklais, Māris. (2000) Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa metāliskajām krāsām – zeltam un sudrabam. Rozes apgāds. Zelta krāsa vienmēr saistīta ar kaut ko svētu, ar visaugstāko realitātes līmeni, kur atrodas mīlestība, saule un dievišķais. Sudraba krā- sa parasti saistīta ar mēnesnīcu, retāk – ar
13 putnu radītās skaņas (vit-vit!, cilī!, spurks!; kārcošs krauklis), arī vēja, lietus un pērko- na, dzīvnieku un dažādu priekšmetu (dūco- šu zvanu, izkapts u.c.). Bārdas dzejā vietām izmantoti arī taustes un ožas tēli, piem., šāds apvienojošs salīdzinā- jums „Meža pasakā”: Bet vasara, ar sulām piebriedusi, kā dzeltains auglis smaržoja visapkārt un prātus mulsināja kairā tieksmē.
(Bārda 1992,250) Lai cik Bārdas dzejoļi varētu būt vizuāli uz- skatāmi, daļai darbu raksturīga satura neno- Zīm. Harijs Gricēvics teiktība, it kā nepiesaistītība priekšmetiska- jai pasaulei. Bārda operē tiešā veidā ar jū- zvaigznēm vai bērza mizu (bērza tēls Friča tām, sapņiem un simboliskām krāsām, ne- Bārdas dzejā cieši saistīts ar dvēseli – izteik- vis ar tēliem, kas ikdienā būtu redzami. Tā ti dzejolī „Bērza dvēsele”, arī „Pasaciņa” un tas ir dzejolī „Nakts” (Uz jumta zils māko „No dzīves es par dziļu ievainots…”). Nereti nīts dus, / no vijolītēm pīts. / Sapņi deg vi epitets „sudraba” apzīmē skaņu, nevis krāsu sos logos, / sarkani, kā pats rīts). Dzejolī „At- (sudraba smiekli, sudraba zvārgulīši). griešanās” asara satiekas ar eņģeļa dziesmu. Atrodama arī virkne epitetu, kas nozīmē ir Dzejojuma „Cīņa ar eņģeli” darbība notiek aptuveni vienlīdzīgi baltajai krāsai un apzī- liriskā „es” dvēselē. Mīlestības ilgu objekts mē gaismas aktīvu izstarošanu. Visbiežāk Zemes dēla pirmajā daļā ir Bārdas apzināti lietotie no šiem ir spožs un mirdzošs, bet ir attālināts no jebkādas reālas izpausmes lī- daudz citu, piemēram, vizuļains, blāzmots, dzīgi Aspazijas „Pasaciņai”, viduslaiku daiļa- zvīļš, saulstarains un – viens no nozīmīgāka- jām dāmām un mīlestībai romantisma klasi- jiem – zvaigžņots. Šie epiteti vairāk akcentē ķu darbos. Zemes dēla nodaļā „Mīlas maldi” izskatu nekā baltais, bet arī ētiskā ideāla no- mīlestības ilgas ir vērstas uz objektu, kas šajā zīme tajos dažādā mērā ir klātesoša – pie- pasaulē nav atrodams – Zvaigžņu meitu, un mēram, kad Bārdas liriskais „es” pretstata šīs krājuma daļas epigrāfs ir šāds Hermaņa uguni ar zvaigžņotu vainadziņu sarkanajai Heses dzejolis: zemes kaislību ugunij. Pārējie Bārdas krāsu Ich liebe Frauen, die vor tausend Jahren epiteti pieļauj ļoti maz variāciju, izņemot da- Geliebt von Dichtern und besungen waren. žādi nosauktos pelēkās krāsas toņus, turpre- Ich liebe Frauen – schlanke, wunderbare, tī šīs epitetu grupas skaistums ir daudzvei- die ungeboren lieg’n im Schoss der Jahre. dībā. Ieskatam Rītazvaigznes apraksts dze- Sie werden einst mit ihrer sternebleichen jolī „Rītazvaigzne un Ziemeļzvaigzne” (U.A. Schönheit der Schönheit meiner Träume izcēlumi): gleichen. Tai vainadziņš mirdzošs kvēl rokās. (Bārda 1990,13) Ar starotiem pirkstiem tā raisa no viņa liesmainus ziedus Es mīlu sievietes, kuras pirms tūkstoš un sviež tos naktsmelnajā telpā – gadiem mums garām kā blāzmainus rītus – Mīlēja un apdziedāja dzejnieki. sviež tālajam ziemeļu princim Es mīlu sievietes – slaidas, brīnišķīgas, sirds ilgu sveicienus gaišus. Kas nedzimušas gadu klēpī dus. Tās reiz ar savu zvaigžņubālo skaistumu (Bārda 1992,247) Līdzināsies manu sapņu skaistumam. Ja kaut kas notiek tumsā, lietotas izvērstākās (Bārda 1990,589 – Andas Plēsumas atdzejojums) dzirdes gleznas [„Purva velni”, „Vārpu māte”, dzejojuma „Sapņotājs pāžs” (4. un 5. daļa), Bārdas dzejā var runāt par tēla autonomiju kā arī dzejojumā „Simsana gals” – Simsans – zināmu neatkarību no atainojamās vielas ir akls un uztver pasauli pamatā caur skaņu]. un pašvērtību. „Idillē” īstenība būtībā attēlo- Skaņas atainojuma spilgtumu un nepastar- ta ar visai skarbiem sociāliem motīviem, bet pinātību Bārda panāk ar ļoti plašu un daudz- tropu līmenī dzejoļa tēma estetizēta Aus- veidīgu onomatopoēzes lietojumu, piem., trumu motīvos – parkā sēdošais nabagais
14 puisēns kļūst par sultāniņu, garāmgājēji ir tēls. Bārdu priecē krāšņais un dīvainais. Kro- viņa pavalstnieki, bet korpulentie bagātnie- kodilu un citus dienvidu motīvus viņš apspē- ki ir „pašās”. Dzejolī „Vārpu māte” tēlainos lē arī kādā 1912. gada pirmajā pusē rakstī- izteiksmes līdzekļos, aprakstot labības lau- tā vēstulē Paulīnai Puskalnei: Bet, ja es būtu ku naktī, minēti smaragda gredzeni, zīds viņa augstība Abesīnijas ķēniņš Neguss Me un samts. Ziedputekšņu mākonis šajā dze- neliks, tad es pa dubļiem nemaz nestaigā jolī salīdzināts ar dzeltenu sapņu leopar- tu, bet liktu vienam augsti mācītam kroko du, ko Zenta Mauriņa 30. gadu beigās sau- diļam uz astes mani pa dubļiem apkārt vilkt, ca par nepieņemamu latviskā ainavā (Mauriņa ибо я гений и мой дух слишком велик [jo 1938,85). Dzejoļa „Debess zivtiņas” pamatā ir es esmu ģēnijs un mans gars pārmēru liels]. neparasta redzes glezna: Bet cilvēciņam [Bārdas uzruna līgavai] es lik tu vienā palmā sēdēt, un, kad tas krokodils Tīklos zaļos, zilganos, mani norītu, tad viņam būtu jāplaukšķina klusos debess ūdeņos un jāsauc bravo! Tad es iznāktu no tā kro tinas mākoņlīdaciņas. kodiļa atkal ārā, jo viņš nevarētu mani nekā Tinas, vijas cit’ pie citas, sagremot un sevī noturēt, ибо я гений и brīžam tik uz augšu sitas мой дух слишком велик, un es pieietu pie spoži sārtas muguriņas — tās palmas un nopurinātu cilvēciņu zemē, un viņš iekristu man taisni azotē aiz krekla. Guļ kā briesmīgs krokodils Tad es atteiktos no troņa un sacītu abesīnie debess malā priežu sils — šiem, lai taisa revolūciju, bet pats atnāktu Lēnām kust tā melnie spuri... dzīvot uz Aleksandra ielu 28, dz. 7, izņem Sārtās zivtiņas tas vēro. tu cilvēciņu no azotes ārā, nomazgātu sal Acīs šausmīgi tam zvēro dā pienā un nobučotu 100000000X1 (Bārda divi čigānugunskuri. 1992,547). Līdzīgā noskaņā svešzemju motīvi un tēli ir iekļauti dzejolī „Bezdelīgas” (Čaklā (Bārda 1992,72) 1992b,612), kura laiktelpa ir latviešu pagalms, Var piekrist Mauriņai, ka Bārda otrajā pantā bet vecā bezdelīga stāsta jaunajām par Ēģip- rotaļājas ar atskaņām, bet nav precīzi teikt, ti, modinot tajās aizrautību ceļot. Eksotiskus ka krokodils nevis domas, bet tikai atska motīvus salīdzinoši ikdienišķā vidē ar runā- ņas dēļ .. uzrāpies latviešu debesīs (Mauriņa joša gājputna starpniecību ienes arī Oskars 1938,86-87). Krokodils ir apzināti rotaļīgs (pār- Vailds pasakā „Laimīgais princis”. Fricis Bār- spīlēti dramatisks – ar daudzpunkti, zvēro- da ir bijis pazīstams ar Vailda daiļradi (Bār- jošajām acīm un vārdiem „briesmīgs” un das tulkojumā žurnālā Stari publicēta „Flo- „šausmīgi”), noteikti neparasts, bet vienlai- rentīniešu traģēdija” – Kraujiņš 1935,102). kus ļoti uzskatāms un tieši savas paradok- Iespējams, ka šis motīvs aizgūts no Vailda. salitātes dēļ (Bārda liek lasītājam ieraudzīt, Atšķirībā no Vailda krāšņās un izsmalcinātās ka mežs plāno apēst mākoņus) suģestējošs Ēģiptes, Bārdas dzejolī Ēģipte ir deformēta
Krāsu epitetu biežums krājumā Zemes dēls Krāsu epitetu biežums krājumā Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam atbilstoši iedomātai bezdelīgu pasaules uz- Kraujiņš, K. (1935). Fricis Bārda: Dzīvē un darbā. Rīga: tverei, tāpēc Bārdas faraons uz krokodila jāj A. Raņķis: 33-156. medīt odus. Kursīte, J. (1996). Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga: Zinātne. Friča Bārdas dzejoļu metrika parasti ir diez- Mauriņa, Z. (1938). Friča Bārdas pasaules uzskats. Diser- gan brīva: tajos izmantotas vai nu toniskās tācija. Rīga: Valters un Rapa. vārsmas, vai silabotoniskās ar mainīgu pēdu Vīksna, A. (1988). ”Krāsu epiteti Friča Bārdas dzejā”. skaitu un atkāpēm no metra. Īpaša nozīme Varavīksne. Rīga: Liesma: 87-99. ir daktila pēdām, kas padara līganu, piem., dzejoļa „Dzīvīte” skanējumu, sasaucoties ar dzejolī minēto šūpošanos. Mainīgs, bet rit- Una Alksne ir Kārļa Dziļlejas Fonda balvas laureāte. Raksts vietām saīsināts. miski atkārtots daktila un trohaja pēdu sa- vienojums dzejolī „Mīlestības dziesma” no cikla „Čigānu dziesmas” padara dzejoļa ska- nējumu enerģisku, līdzīgu dejai: I tu, lunkanā, kaķe dzeltenā, manā būdā tagad žurku daudz. Klausies, lunkanā! atnāc vakarā — viena žurka tevi dikti sauc! PĒRCIET, (Bārda 1990,91) Tipisks estētisma varonis dzīvo iekštelpās vai ABONĒJIET, noslēgtā dārzā, ko apjož augstas sienas un viņa nevēlēšanās neko zināt par to, kas ir DĀVINIET, aiz paša atlasītās kultūras vides. Turpretī Fri- ča Bārdas dzejas varonis vienmēr patur acīs bezgalīgo Visumu, viņam piemīt kosmisks ATBALSTIET skatījums. Bārdas pasaule ir atvērta, un viņš vienmēr apzinās, ka ir kaut kas aiz viņa līdz- JAUNO GAITU! šinējā redzesloka. Dzejnieka plašās studijas, tiecoties savu redzesloku allaž pilnveidot, Jaunā Gaita ir globāls vislatviešu ļāva viņam iepazīties ar estētismu viņa laika- biedru darbos. Bet Bārdas pasaules uzskatā bezpeļņas kultūras izdevums. nav estētismam raksturīgās tieksmes abso- Redaktori un darbinieki nesaņem lutizēt (skaistumu un mākslu), tā vietā viņš algu, rakstu autori nesaņem tiecas uz sintēzi (kā to skaidri definē priekš- honorārus. Arvien meklējam lasījumā par romantismu). Friča Bārdas pa- izpalīgus, atbalstu un, galvenais, saules ainā dažādas uzskatu sistēmas apvie- nojas un mijiedarbojas, cita citu nenoliedzot, lasītājus! bet neļaujot kādai kļūt par visu vērtību mēr- Abonēšanu un ziedošanu varat auklu. Estētisms ir tikai viens no pasaules uz- nokārtot visu zemju valūtās vairākos tveršanas veidiem, ko Bārda pieņem, un viņa pasaules uztverē tas mijiedarbojas ar ētis- veidos. kām vērtībām un pan(en)teistisku dabas iz- jūtu. Tāpat kā viņu interesē fizika un filozofi- Skat. mugurvāka iekšpusI! ja, zeme un zvaigznes, tāpat arī skaistais un labais, māksla un daba, un viņš vienmēr sa- glabā atvērtību tālākiem meklējumiem. Labvēļu pakāpes:
AVOTI Bronzas: līdz $99 Bārda, F. (1990). Raksti 1.sēj. Rīga: Liesma. Sudraba: no $100 līdz $499 Bārda, F. (1992). Raksti 2.sēj. Rīga: Liesma. Zelta: no $500 Čaklā, I. (1992b). „Komentāri”. Fricis Bārda. Raksti. 2.sēj.: 609-634. Kārkliņš, K. (1933). „Redzes gleznas Fr. Bārdas dzejā”. Labvēļu vārdi publicēti katra JG Ceļi, II. Rīga: Ramave: 25-31. numura pēdējā lapaspusē.
16 SCRIPTASCRIPTA MANENT MANENT
Sanita Upleja kara un bēgļu gaitās, ar režīmu un kaklakun- gu maiņu. Ar lielo un šķietami mūžīgo impē- riju sabrukšanu kā kāršu namiņiem. Ar veco LĀČPLĒŠA SAIME – ideoloģiju izplēnēšanu un jaunu uzkundzēša- KO ŠODIEN VARAM ATBILDĒT nos. Ar vecās kārtības sabrukšanu un jaunas BRĪVĪBAS CĪŅU PAAUDZEI? celšanu. Ar mājās pārnākšanu un māju no- sargāšanu. Ar šaubu un neticības pašiem sev Kad 11. novembra vakarā Daugavmalā Rīgā pārvarēšanu. vai jebkurā citā vietā pasaulē mēs iedegsim sveces, lai pieminētu Latvijas kalendārā ierak- Lai karavīrs cīņu uzvarētu, viņam ir jāzina, par stīto Lāčplēša dienu, pie liesmiņām sildīties ko un kāpēc cīnās, kas stāv aiz viņa un vai tā nāks ne tikai karavīru dvēseles. Nāks arī viņu vārdā vispār ir vērts cīnīties. Un otrādi – lai mātes, kas karā pavadīja, un līgavas, kas no cīņā uzvarējušam karavīram būtu, kur pār- kara sagaidīja. Tēvi, kas karavīrus audzināja, nākt, kādam ir jākopj druva un jāsargā uguns un dēli, ko paši karavīri auklēja. Tur būs Lāč pavardā. plēsis ar visu savu saimi. Cīņa tolaik tika uzvarēta un uguns pavardā Karavīra darbs noteikti nav no tiem patīka- nosargāta, par spīti līdz tam valdījušās pasau- mākajiem, taču kādam tas jādara. Karavīri ir les kārtības sabrukumam, ideoloģiskajam sa- pelnījuši savu īpašu godināšanas dienu, taču jukumam un globāla mēroga pārmaiņām. Ja viņu pieminēšana un cildināšana nav atrauja- cīņa toreiz būtu zaudēta un uguns pavardā ma no pārējās sabiedrības. Lāčplēsis bez sa- izčākstējusi, šodien mums nebūtu Lāčplēša vas cilts nav nekas. dienas, ko svinēt. Ar uzvaru pār bermontiešiem, kas kļuvusi par Brīdi pirms kārtējā 11. novembra mums vēl ir latviešiem dziļi simbolisko Lāčplēša dienu, laiks apdomāt, ko varēsim pavēstīt, kad atkal cīņa par tautas un valsts brīvību nedz sākās, tumšā novembra vakarā pie gaišajām svecī- nedz beidzās. Vēsturei piemīt vēlme sarindot šu liesmām pulcēsies tālaika Lāčplēša saimes notikumus viegli nolasāmos datumu virknē- dvēseles. Ko teiksim tām par globālām pār- jumos, taču sausie skaitļi ne vienmēr spēj ap- maiņām, par tautas izklīšanu, mājās pārnāk- tvert visu lietas būtību. šanu un pavarda guns sargāšanu? Ko teiksim par savu nebeidzamo vajadzību apšaubīt ne- Mēs it kā zinām datumus, kad sākās un bei- apšaubāmo? Ko teiksim par kopējo lietu un dzās Latvijas Brīvības cīņas, kas veidoja un no- katra paša cīņu ar sevi? No atbildes mums ne- stiprināja mūsu brīvvalsti. Bet – vai mēs tie- izbēgt, jo esam viena saime, tikai dažādas pa- šām atceramies un droši varam datēt pašu sā- audzes (Ir 2013.6.XI). kumu, kad tauta apjauta sevi un savas slāpes pēc brīvības? Patiesībā jau mēs arī ļoti labi zi- nām, ka cīņa par tautas un valsts brīvību ne- Neatkarīgā žurnāliste Sanita Upleja raksta par aktuāliem, kad nebeigsies. Tā ir savā ziņā mūžīga kopē- sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš 1993.gada. jā lieta un vienlaikus ikdienišķa cīņa katram Lielāko daļu sava profesionālā mūža pavadījusi laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio ar sevi. Brīvā Eiropa Latviešu redakciju Minhenē. Tomēr, atskatoties mūsu tautas un zemes vēs- turē, 20.gs. sākums ir īpašs laiks. Tas ir īpašs Sanita Upleja visai Lāčplēša saimei, ne tikai pašam drosmī- gajam karotājam. Pat ja nevaram ar dienas precizitāti datēt lielo pārmaiņu sākumu, pa- visam droši varam teikt – tie bija vismaz 15 gadi, ja rēķinām kaut tikai no 1905.gada re- volūcijas līdz 1920.gada Miera līgumam un vēlākajai valsts starptautiskajai atzīšanai. Lielās vēstures taisnē tas ir pavisam mazs no- grieznis, taču tālaika Lāčplēša saimei tā ir mil- zīgu satricinājumu un pārbaudījumu pilna ik- diena. Ar tautas atmošanos un sāpīgajām re- volūcijas mācībām, tai sekojošu mānīgu dažu gadu pieklusumu un vēlākām jukām līdz ar I Pasaules kara sākumu. Ar tautas izklīšanu
JG sadaļu SCRIPTA MANENT turpmāk nepublicēsim „Dažos vārdos”, bet gan kā atsevišķu nodaļu, ievietojot tur (JG veidotāju uzskatā) nozīmīgus, katram latviski lasošam cilvēkam ieteicamus tekstus no latviešu periodikas, tādus kā ar autores un žurnāla Ir (www.ir.lv) atļauju šeit pārpublicētās neatkarīgās žurnālistes Sanitas Uplejas pērnruden sacerētās esejas.
17 Sanita Upleja apzināti vai neapzināti izvēlējās arī neintere- sēties, kas patiesībā notiek viņu valstī un ar viņu līdzcilvēkiem, kas pats par sevi nav ne- UZ KAULIEM CELTA kāds noziegums. LABKLĀJĪBA Pilnīgi noteikti, ka tādas pašas vienīgās dzī- ves ar ballēm un citiem labumiem dzīvoja AR VERDZĪBU NAV KO LEPOTIES, arī daudzi parastie cilvēki nacistu pārvaldī- PAT JA VAŽAS NOŅEMTAS tajā Vācijā. Kāds taču ievācās izdzīto vai no- Tīmeklī publicētā rakstā Jurģis Liepnieks cita galināto ebreju un citu režīma „ienaidnie- starpā rakstīja: Latviešu tauta tikmēr izceļo, ku” mājvietās, kāds taču izmantoja no Aus- izmirst, latviešu zinātne, māksla un kultū trumeiropas atvesto „darbaspēku”. Kopumā ra dzīvo sliktāk kā nīstajā Padomju Savienī noteikti tā laika Vācijā daudziem bija gluži bā. Raksta nosaukums bija „Kāds nacionā- laba un normāla dzīve, un it īpaši ja salīdzina lisms mums būtu vajadzīgs?” un tas publi- ar citām Eiropas valstīm tajā laikā. cēts vietnē Puaro.lv (2013.22.X). Daudzi ļau- Taču vai mēs šodien varam iedomāties situā- dis rakstu uzteica anonīmajos komentāros ciju, ka tiek uzņemtas filmas, iestudētas izrā- un ar savu vārdu tvitertelpā, nereti paužot des, rakstītas grāmatas un visādi citādi cildi- bezierunu sajūsmu. nāti Vācijas tā laika ekonomiskie, kultūras un Kad lasīju šo rakstu, mans skats uzreiz aiz- citi „sasniegumi”? Laikam taču nē. ķērās aiz citētā teikuma. Un ne jau tāpēc, ka esmu tendēta visur saskatīt slikto, bet gan Pat, ja mēs nevaram ar atpakaļejošu datu- tādēļ, ka tieša un netieša padomju laiku sla- mu pārmest visiem tā laika Vācijas iedzīvo- vināšana, kas pamazām pieņemas spēkā Lat- tājiem grēkus, ko pastrādāja nacistu režīms, vijas sabiedriskajā telpā, mani uztrauc jau tomēr šodien nav iedomājams slavināt „nor- kādu laiku. mālo” dzīvi tā laika Vācijā atrauti no nacisma noziegumiem. Pat ja kādam tolaik bija laba Pavasarī LU pētnieku publicētais Latvijas so alga, pensija, dzīvoklis vai veselības aprūpe. ciālās atmiņas monitorings vēstīja, ka pēdē- jo gadu laikā audzis to cilvēku īpatsvars, kas Kam bija, kam nebija? Tad kādēļ Latvi- pozitīvi vērtē padomju laiku Latvijā, un kā jā mēs turpinām tīksmināties par padomju īpaši manāma tika uzsvērta noskaņojuma laika „sasniegumiem” un „labumiem”? Na- maiņa jaunākās paaudzes vidū. Kopumā au- cistu režīms ilga divpadsmit gadus, tas bija tori secināja, ka latviešu negatīvo attieksmi ir pirms pusgadsimta, un daudz jau vairs nav nomainījis neitrālāks un pragmatiskāks ska palikuši tie, kas to laiku paši ir piedzīvojuši. tījums uz padomju periodu Latvijā. Tomēr cilvēces ētiskā apziņa pamatoti mums Vēl vasarā Latvijas ziņu telpu apskrēja vēsts, liedz to laiku ietīt aizmirstības miglā un iz- ka „Nepārstāvēto parlaments” netālu no pludināt labā un ļaunā robežas. Okupācijas muzeja plānojot atvērt Nepilso- Tāpēc vēl jo vairāk dīvaini, ka paši Latvijā ņu jeb Dzīvās atmiņas muzeju, kas vēstītu cenšamies ar steigu un rožainā miglā ietīt ne tikai par nepilsoņu grūtībām, bet arī par pusgadsimtu ilgu laiku, kas beidzās pirms padomju laika sasniegumiem un labumiem. nepilna gadsimta ceturkšņa un kura „labu- Savukārt rudenī Dailes teātrī Dmitrijs Petren- mus” tieši baudījusi liela daļa šodienas Lat- ko iestudēja izrādi Biedre Zariņa (diemžēl vijas iedzīvotāju. Kāpēc nespējam vai negri- neesmu redzējusi), un iestudējumu pavado- bam saredzēt, ka bija tie, kam tiešām kaut šajās mediju ziņās diezgan skaidri bija nola- sāms vēstījums, ka padomju laikos bijusi arī kas bija, pretstatā tiem, kam nekā vairs nebi- normāla dzīve. ja, ieskaitot viņu kailo dzīvību. Vienīgā dzīve. Fakts, ka daudziem Latvijas Kāpēc vietā un nevietā atsaucamies uz „brī- un ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, padomju nišķīgo” padomju laika medicīnu, ja sim- varas pusgadsimtā vai septiņdesmit gados tiem un tūkstošiem cilvēku šā režīma laikā (kā nu kurā vietā) bija kopumā laba perso- bija miruši nometnēs un izsūtījumā bez jeb- nīgā dzīve, nav noliedzams. Cilvēki precējās kādas medicīniskās aprūpes. Turklāt smagā- un laida pasaulē bērnus, priecājās un ballē- kais mantojums, ar ko joprojām neesam ti- jās. Protams, jo tā ir viņu vienīgā dzīve, un kuši galā, ir padomju laiku radītā korupcija vēl jo vairāk tādēļ, ka citas iespējas jau īsti un „blatu” sistēma veselības nozarē, kas ir nebija – robežas bija stingri noslēgtas un galēji ciniska un pretrunā jebkādiem ārstu dzīve bija jādzīvo to iekšienē. Turklāt daudzi zvērestiem un profesijas principiem.
18 Un nevajag norakstīt padomju režīma repre- specfondos, kā arī daļas rakstnieku un māks- sijas uz mistiski tālu Staļina laiku. Pēdējie po- linieku represēšanu, gan liedzot radošo dar- litieslodzītie baltieši no nometnēm atgriezās bību, gan ieslogot nometnēs. Tā rezultātā ir tad, kad te jau pilnā sparā ritēja Trešā atmo- izaugušas latviešu paaudzes bez pašu zelta da. Ja lasa atmiņas un arī vēsturnieku dar- klasikas apgūšanas, it īpaši tās daļas, kas at- bus, tad redzams lielais baltiešu politieslo- tiecas uz brīvvalsts izcīnīšanu un uzplauku- dzīto skaits PSRS soda nometnēs, tāpat kā mu. Tad nav arī īpaši jābrīnās par pašu vēstu- ārprātīgais sodu smagums pat skolēniem res nezināšanu. par Latvijas karoga uzvilkšanu vai skrejlapu izplatīšanu. Turklāt cilvēku izsekošana taču Nav ko lepoties. Protams, ka var teikt, ka pilnā sparā ritēja vēl līdz 80. gadu pašām tā tomēr bija mazākā vai maza daļa, kas tika beigām. tieši represēti, pazemoti vai apspiesti. Taču, kādās mērvienībās mērīt cilvēku ciešanas? Par kādu labo bezmaksas izglītības sistēmu Tad jau varētu arī teikt, ka seši miljoni eb- varam runāt, ja cilvēkiem ar sliktu raksturo- reju upuru ir tikai maza daļa no miljardiem jumu un „nepareizo” ģimenes mantojumu, pasaules iedzīvotāju. Tomēr mēs tā nesakām neraugoties uz viņu talantu un spējām, ne- un nedrīkstam teikt, apzinoties šo noziegu- bija iespējas vispār sapņot par augstskolu. mu pret cilvēci smagumu. Turklāt tāda sistēma tika piekopta līdz pat 80. gadu beigām. Protams, tādiem nevēla- Vai mēs varam iedomāties plātāmies un le- miem elementiem bija arī iespēja doties stu- pojamies ar to, ka iedzīvotāju sastāva izmai- ņas holokausta rezultātā ir normāla vēsturis- dēt uz „brālīgajām” republikām, bet tad tas ka un objektīva attīstība, kam nekāds morāls daudz neatšķiras no labprātīga izsūtījuma. vai politisks novērtējums nav jādod? Pro- Prasiet Skujeniekam un Belam. Tāpat es tams, ka nē. nezinu par kādām lielām padomju laika pen- Tad kāpēc citāda ir attieksme pret komunis- sijām, izņemot personālās pensijas padomju ma noziegumiem? Tā ir uz cilvēku kauliem nomenklatūrai un militārpersonām, tiek visu un neizmērojamām ciešanām celta labklājī- laiku runāts. Viena mana vecāmāte saņēma ba, kuru vēl šodien daudziem nav kauna ap- 29 rubļu kolhoznieka pensiju, otra – 50 rub- dziedāt. Kā iemācīsim saviem bērniem at- ļu, jo bija arī mežrūpniecībā strādājusi. Ar šķirt labu no ļauna, ja nespējam atzīt, ka uz tādu pensiju izdzīvot nevarēja, tādēļ bērni citu cilvēku kauliem celta labklājība nav cil- atbalstīja. Savā tuvākajā apkārtnē neatceros dināma lieta. nevienu tā laika pensionāru, kurš varētu iz- dzīvot bez savu bērnu vai radinieku atbalsta. Mums šodien ir brīvība pieminēt vai nepie- minēt padomju laika noziegumus, tāpat kā Arī mani vecāki kā rūpnīcas strādnieki, ja vēl priecāties vai nepriecāties par padomju laika pensionētos padomju laikos pirms hiperin- „sasniegumiem”. Taču pāri visam ir jāatceras, flācijas PSRS sabrukuma priekšvakarā, sa- ka padomju laikā brīvības nebija. Nevienam. ņemtu noteikto 120 rubļu pensiju, kas sa- Arī tiem, kas saņēma personālās pensijas, ie- līdzinājumā ar viņu algām nozīmētu ienāku- pirkās specveikalos un dzīvoja specprojektos. mu un dzīves līmeņa kritumu uz pusi vai pat Arī viņi bija verdziskās sistēmas ķīlnieki. Un vairāk. ar verdzību diezin vai ir vērts lepoties, it īpaši Atgriežoties pie raksta sākumā minētā citāta tad, kad važas ir noņemtas (Ir 2013.8.XI). par mākslas un kultūras labajiem laikiem pa- domju režīmā, varētu pajautāt kaut vai Knu- Padomju laika pieminekļi – Ļeņina galva kādreiz tam Skujeniekam – vai labāk bija padomju atradusies Alūksnē. soda nometnē jeb tomēr brīvā valstī ar mazo pensiju? Vai Alberts Bels, padomju prokura- tūrā pratināts par savu daiļdarbu saturu, ju- tās labāk nekā šodien? Diemžēl vairs neva- ram pajautāt Vizmai Belševicai, kāda ir sa- Foto: Lita Krone jūta, kad maza bērna acu priekšā tevi aizved uz pratināšanu VDK. Arī Franču grupas da- lībniekiem vairs nevaram pajautāt par viņu labsajūtu padomju laikā. Var jau priecāties par lielo atbalstu māks- lai un kultūrai, un daļa tādu arī izjuta, bet tas notika vienlaikus ar mākslas darbu un grāmatu fizisku iznīcināšanu, norakšanu
19 Sandis Laime RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ Trīs ērmotas māsas no Šekspīra Makbeta (Three Weird Skat. sākumu JG273-JG275 Sisters from Macbeth – John Raphael Smith). 1785. Britu muzejs (British Museum) RAGANU PRIEKŠSTATU UN VĀRDA MAIŅA Pētījumā par raganu un spoku (angl. ghost) savstarpējām ietekmēm 16.-17. gs. angļu dē- Saskaņā ar raganu prāvu materiālos un folk monoloģiskajā literatūrā un tautas priekšsta- lorā balstītajiem Evas Počas (Éva Pócs) pētī- tos Džiliana Beneta (Gillian Bennett) norāda, jumiem priekšstatos par raganām centrālajā ka šajā laikā atšķirības šo būtņu uztverē ir un dienvidaustrumu Eiropā ir integrēti senā- tik niecīgas, ka būtībā par tām iespējams ru- ki ticējumi par 1) dažādām dēmoniskām būt- nāt kā par vienu subjektu. Raganas un spoki nēm, gariem, fejām un 2) burvjiem, kas pildī- aplūkotā laikposma literatūrā reti minēti at- juši mediatora funkcijas starp cilvēku un dē- sevišķi, jo kā neaizstājama sastāvdaļa iekļā- monu/mirušo/dievu pasauli. Uz šo ticējumu vās vienotā priekšstatu sistēmā – tika uzska- pamata izveidojušies neskaitāmi ciema raga- tīts, ka parādības un spoki ir būtiska liecība nu paveidi, kas atspoguļo dažādo priekšstatu raganu eksistencei, tāpat kā raganas – vel- dažādas pārejas pakāpes, kontaminācijas un nu (angl. devils), velni – Sātana, bet Sātans lokālos tradīciju variantus, līdz ar to raganu – Dieva eksistencei (Bennett 1986:3-4). Šādā si- tēls nekādā gadījumā nav uzskatāms par vie- tuācijā, praktiski izzūdot stingrām robežām notu un homogēnu (Pócs 1991/92:308-309). Sa- starp nakts raganām vai tamlīdzīgām mito- skaņā ar sociālantropoloģisko interpretāciju loģiskām būtnēm un ciema raganām, būtu ciema raganas institūcija balstīta ideoloģijā, iespējama atsevišķu funkciju pārņemšana no kas neveiksmju cēloni meklē starp cilvēkiem, vienas priekšstatu sistēmas otrā, to dublēša- nevis pārdabiskām būtnēm, un kopienas kon- na vai minēto priekšstatu sistēmu daļēja vai fliktus tādējādi risina kopienas iekšienē (Pócs pilnīga saplūšana. 1999:112). Arī Latvijas teritorijā ir norisinājušies līdzīgi Pirms ciema raganu institūcijas izveidošanās procesi un jauno laiku raganu tradīcijā, sa- neveiksmju cēlonis tika saistīts ar ļauno garu jaucoties ar kristīgajā dēmonoloģijā balstī- un dēmonu darbību, un konflikta situācijas tajiem raganu priekšstatiem, integrēti senā- tika risinātas ar dažādu rituālu palīdzību. Dē- ki ticējumi. Jau iepriekš tika norādīts, ka sa- monisko būtņu transformēšanās par ciema skaņā ar Kārļa Strauberga raganu prāvu pē- raganām ir notikusi salīdzinoši nesen, par ko tījumiem ciema raganu priekšstatos jau 16.- liecina fakts, ka, piemēram, ungāru apdzīvo- 17. gs. iekļāvās un par raganām tika sauktas tajās teritorijās ciema raganu tēlam nepiemīt sievietes, kas nodarbojās ar tradicionālajiem nekādas oriģinālas, tikai tam raksturīgas iezī- tautas medicīnas paņēmieniem – ārstēšanu mes, bet tās visas ir atvasināmas no senākiem ar vārdiem, rokām, zālēm, kaulu, sāli u.tml. priekšstatiem. Lai gan viduslaiku un agro jau- (Straubergs 1939a:63). Tāpat, pieņemot, ka Glīvas no laiku raganu tiesu procesiem bija zināma piedāvātā vārda ragana etimoloģija ir pama- loma ciema raganas institūcijas stiprināšanā, tota, būtu iemesls uzskatīt, ka ciema raga- tas nebūtu jāuzskata par vienīgo priekšstatu nu priekšstatos integrēti arī ar zemākās mi- maiņas faktoru. Serbijas un Rumānijas raga- toloģijas būtnēm raganām saistītie priekšsta- nu ticējumi pierāda, ka raganu „humanizēša- ti – Krēsliņa un Ozoliņa publikācijās iekļautais nas” process spontāni norisinājās arī terito- folkloras materiāls liecina, ka šādas būtnes rijās un priekšstatu sistēmās, ko raganu tie- atsevišķos Latvijas reģionos pazina vēl 19. gs. su procesi tiešā veidā neskāra (Pócs 1991/92:311- beigās. Pieļaujot, ka citur Latvijā nakts raga- 312). Lai gan ciema raganas priekšgājēju dē- nu priekšstati iekļāvās ciema raganu tradīci- monisko būtņu un garu klāsts var būt diez- jā, vārds ragana ieguva pavisam citu nozīmi, gan plašs un daudzveidīgs, tos visus vieno kurā saplūda vismaz trīs dažādas tradīcijas, kāda kopīga iezīme – tie šādā vai citādā veidā veidojot pamatu vārda ragana mūsdienu no- var kaitēt cilvēkiem, to saimniecībai, lopiem, zīmei. Līdzīgi procesi, visticamāk, norisinājās labībai, tie ir naidīgi pret cilvēku pasauli. Šīs arī Lietuvā. postošās garu īpašības noteiktos apstākļos varēja tikt piedēvētas cilvēkiem, ļaujot attīstī- Nedaudz atšķirīga situācija konstatējama ga- ties ciema raganu institūcijai (Pócs 1991/92:309). dījumā ar vārda lauma nozīmes maiņu. 17. gs.
20 latviešu valodas vārdnīcās, garīgajās dzies- kā ragana (Hexe), ne kā zemes dieviete. Līdzī- mās un sprediķos vārds lauma parasti minēts ga situācija saglabājas arī turpmākajos gad- līdzās tādiem vārdiem kā raganas un burvji, simtos. 19. gs. beigās un 20. gs. pierakstīta- tātad ar šo vārdu vismaz vācu mācītāju ter- jos ticējumos, tautasdziesmās un teikās lau- minoloģijā apzīmētas sievietes jeb ciema ra- ma funkcionē gan kā kaitniecisks gars,1 gan ganas. 18. gs. leksikogrāfiskajā tradīcijā -vār sieviete ar pārdabiskām spējām, kas liecina da lauma tulkojumam parādās jauna nozīme. par to, ka tās transformēšanās par ciema ra- Langes vārdnīcas latviešu–vācu daļā teikts, ka ganu ir notikusi tikai daļēji. lauma pagāniskajiem latviešiem ir zemes die- Lauma (latv.) / laumė (liet.) ir latviešiem un viete, kas valda pār zemi ( ). Vārd- Lange 1772:170 lietuviešiem kopīga mitoloģiska būtne, kas nīcas vācu-latviešu daļā jēdzienam Unter kādreiz acīmredzot ir bijusi saistīta arī ar ko- irdische Leute (t.i., ‘pazemes ļaudis’) Lange pīgu tradīciju. Lietuvas teritorijā ir saglabā- kā latvisko atbilsmi piedāvā ‘swehtas meitas’ jies senākais ar laumēm saistīto priekšstatu un norāda, ka to valdniece, pēc seno latvie- slānis, kurā laumes funkcionē kā dabas gari, šu domām, ir lauma vai zemmes mahte (Lange kuru tēlā, pēc Norberta Vēļus domām, kris- 1777:555), savukārt šķirklī Erdgöttin teikts, ka tietības ietekmē ir ienākušas tikai atsevišķas lauma ņem ļaunā, ja ceturtdienās vērpj (tur- kaitnieciskas īpašības (Vėlius 1977:126-127). Lie- pat:212). Pēc Norberta Vēļus domām, šādu vār- tuviešu laumēm tipoloģiski līdzīgi daudzu Ei- da skaidrojumu Lange, iespējams, ir aizguvis ropas tautu dabas gari un fejas (turpat:114-128), no Filipa Rūiga (Philipp Ruhig) 1747. gadā tostarp arī tādi (piem., bulgāru vila, samovila, publicētās lietuviešu-vācu vārdnīcas (BRMŠ samodiva), ko Eva Poča uzskata par centrā- IV:163). Iespējams, ka Vēļum ir taisnība, jo lās un dienvidaustrumu Eiropas ciema raganu Rūiga skaidrojums ir līdzīgs Langes aprak priekštečiem ( ). stam. Tomēr nav izslēdzams, ka Lange vārda Pócs 1989 lauma nozīmi, iespaidojoties no Rūiga skaid- Aplūkotais gadījums ar laumām/laumēm ļauj rojuma, ir mēģinājis precizēt. Saskaroties ar izdarīt dažus secinājumus. Pirmkārt, tas pie- līdzīgiem ticējumiem par laumām arī pie lat- rāda, ka arī Baltijas reģionā jauno laiku ciema viešiem, Lange, iespējams, daļēji paturēja Rūi- raganu priekšstatos varēja integrēties senā- ga formulējumu, bet no savas puses pievie- ki, ar pārdabiskām būtnēm un gariem saistīti noja paša iegūtās ziņas, piemēram, ka lauma priekšstati. Otrkārt, no priekšgājējām – mito- ir saistīta ar svētmeitām (ir to „valdniece”). loģiskām būtnēm, gariem jauno laiku ciema Šis priekšstats noteikti nav aizgūts no lietu- raganas varēja aizgūt ne tikai raksturīgākās viešu vārdnīcām, jo leišu folklorā svētmeitas kaitnieciskās funkcijas, bet pārņemt arī to no- nav pazīstamas. No otras puses, Langes vārd- saukumu. Treškārt, gan ciema raganas, gan nīcās netieši ir atrodama arī priekšgājēju dar- to dēmoniskie priekšgājēji ir bijuši vai jop- bos fiksētā vārda lauma nozīme ‘Hexe’. Abās rojām ir pazīstami noteiktā tradīcijas areālā, vārdnīcas daļās vārdkopai Laumas slohta Lan- kurā var nodalīt dažādas zonas. Aplūkotajā ge dod skaidrojumu ‘wild Spargel’, t.i., ‘sav- gadījumā laumu tradīcijas areāls pārklāj visu 2 vaļas sparģeļi’ (Lange 1772:170; Lange 1777:498), Lietuvas teritoriju, kam piekļaujas Latvijas savukārt citviet latviešu-vācu daļā atrodams rietumu daļa (Kurzeme, tai piegulošie Zem- tulkojums Laumas slohta ‘soll der Besen seyn, gales rietumu apgabali).3 Šajā tradīcijas are- worauf die Hexen reiten’, t.i., ‘tai jābūt slotai, ālā nošķirama relikta teritorija, t.i., Lietuva, uz kuras raganas (burves) jāj’ (Lange 1772:309). kurā saglabājušās senākās tradīcijas izpaus- mes, un ekspansīvās inovācijas teritorija, t.i., Stendera vārdnīcā vārda lauma skaidro- Latvijas rietumu daļa, kurā tradīcija ir trans- jums atspoguļo 17. gs. leksikogrāfu tradīci- formējusies, laumu tradīcijai daļēji saplūstot ju: ‘Hexe, fliegende Zauberin’ (Stender 1789:I ar ciema raganām tipiskajiem priekšstatiem. 134). Gramatikā savukārt norādīts, ka lauma ir „Göttin der Erde, die über der Erde herrsch 1 Piemēram, „Laumas bija tādi meža spoki /../” (LFK 1968, te, welcher der Abend vor dem Freytage, der 3930, Bēne). Peekts wakkars hieß, geheiligt war, an wel 2 Visā Lietuvas teritorijā fiksēts gan ar laumēm saistīts chem kein Mädgen spinnen durfte. Beson folkloras materiāls (Vėlius 1977: 83, 91), gan vietvārdi ders soll sie Macht über Regen und Hagel ge (Grybauskiene 2004: 94). habt haben. Heut zu tage ist lauma so viel als 3 Šajā teritorijā fiksēti visi nedaudzie hidronīmi, kuros eine Hexe” (Stender 1783:264), tātad lauma ir ze- iekļauta leksēma lauma (Balode 2008: 37), kā arī gandrīz visas 19 „Latvju Dainās” un to papildinājumos ievietotās mes dieviete, kas valda pār zemi, kuras svēta- tautasdziesmas, kurās pieminēta lauma. Zīmīgi, ka jā vakarā pirms piektdienas, piektvakarā, mei- trīs variantos, kas pierakstīti šī areāla austrumu daļā tas nedrīkstēja vērpt; laumai bija īpaša vara (Lapmežciemā, Ceraukstē, Gatartā) lietota asindetona pār lietu un krusu. Formulējums, ka lauma ir konstrukcija laumas raganiņas (LD 32471, 2; LD 32472, 13; LD 32493), kas acīmredzot ir pārejas variants no zemes dieviete, pārņemts no Langes. Sten- laumu tradīcijas Kurzemē un Zemgales rietumu daļā uz ders vienlaikus norāda, ka „mūsdienās”, t.i., raganu tradīciju austrumos no šīs teritorijas. Forma laumė 18. gs. otrajā pusē, lauma vairāk tiek saprasta ragana fiksēta arī Lietuvā (Vėlius 1977: 90–91).
21 Šie apsvērumi pieļauj iespēju, ka līdzīgi pro- ka šis priekšstats ir integrēts vietējā tradīcijā. cesi varētu būt notikuši arī ar divām pārējām Domājams, ka kristīgās dēmonoloģijas dok- 17.-18. gs. vārdnīcās minētajām fliegende trīna par raganu spēju atdalīt dvēseli no mie- Hexen – raganām un vieglēm. Par pēdējām sas īpaši viegli varēja sajaukties ar to mitolo- latviešu folklorā gandrīz vispār nav atroda- ģisko būtņu tradīcijām, kuru raksturojumā ie- mas nekādas liecības, savukārt par raganām tilpa kāda no ciema raganām tipiskajām kait- pieejams diezgan plašs folkloras materiāls. nieciskajām darbībām, piemēram, piena zag- Agrākajās latviešu valodas vārdnīcās nav mi- šana – pirms šo priekšstatu saplūšanas tika nēta vēl kāda ciema raganu kategorijai pie- uzskatīts, ka pienu zog ļaunie gari, savukārt skaitāma būtne – spīgana, kuras humanizēta- pēc tam to darīja „ļauno cilvēku” gari, kas uz jā tēlā jaušamas mantas nesējiem gariem (vil- laiku spēja pamest ķermeni. Lai iegūtu šādas cēm, pūķiem) raksturīgas iezīmes. spējas, vajadzēja noslēgt līgumu ar Velnu (sal. LTT 25289). Par starpposmu divu aplūkoto Minēto zemākās mitoloģijas būtņu – fliegen priekšstatu sistēmu saplūšanā uzskatāmi arī de Hexen raganu un laumu, kā arī šai kate- gadījumi, kad ļaunie gari tika nevis humani- gorijai pēc būtības pieskaitāmo spīganu in- zēti, bet gan, iekļaujoties kristīgās dēmonolo- tegrēšanos ciema raganu priekšstatos, domā- ģijas paradigmā, padarīti par cilvēku kalpiem jams, īpaši veicināja kristīgajā dēmonoloģijā – tika uzskatīts, ka šādus kalpus varēja iegūt balstītais priekšstats par raganu lidojumiem tie, kas noslēguši līgumu ar Velnu. uz sabatiem. Raganu prāvu protokolos fiksē- tie tautas priekšstati iedalāmi trīs nosacītās RAGANU TERITORIJA daļās: 1) folklorizējušās ar raganām saistītās Dāvja Ozoliņa un Jāņa Krēsliņa pārsvarā kristīgās dēmonoloģijas doktrīnas; 2) ar tām Alūksnes rajona ziemeļu daļā vāktais un vēlāk nesaistīti tautas priekšstati un 3) abu iepriekš publicētais folkloras materiāls par raganām minēto saplūšanas rezultātā radušies priekš- norāda, ka šī Latvijas daļa 19. gs. beigās ietil- stati ( sk. Valk Ü. 2008:270 ar piemēriem no igauņu ra- pa raganu tradīcijas relikta teritorijā, kurā bija ). Raganu spēja lidot, lai piedalītos ganu prāvām saglabājusies ne tikai senākā vārda ragana sabatos, apcerēta daudzos dēmonologu dar- nozīme, bet arī ar šo mitoloģisko būtni saistī- bos. Piemēram, Nikolajs Remigijs 1598. gadā tie priekšstati. Veicot Ozoliņa identificētajām Frankfurtē izdotajā traktātā „Daemonolatria” „meža sievietēm” raksturojuma ziņā līdzīgu raksta, ka raganas uz nakts sanāksmēm pul- mitoloģisko būtņu apzināšanu plašākā fol- cējas vairākas reizes gadā. Pašas raganas vi- kloras masīvā – LFK folkloras kolekcijās, tika ņam apliecinājušas, ka tās sapulcēs varot būt noskaidrots, ka 19. gs. beigās un 20. gs. sā- klāt vai nu personīgi, vai arī sapnī, t.i., dvē- kumā raganu tradīcijas relikta teritorija nose- selei ar nelabo garu palīdzību atstājot mie- dza plašāku ziemeļaustrumu Latvijas reģionu. su ( ). Šādi gadījumi minēti Straubergs 1939a:52 Šie dati tika korelēti ar rezultātiem, kas iegūti, arī Latvijas raganu tiesu protokolos. Piemē- analizējot LVI VK iekļautos raganu teiku kon- ram, Anna Buka 1636. gadā Rīgas Zemes tie- spektus, kā arī nedaudzās publicētās un pri- sai atzina, ka esot piedalījusies sanāksmēs Zi- vātajās folkloras kolekcijās apzinātās raganu lajā kalnā pie Mujāniem. Lielās svētku dienās teikas. Dažādajos avotos apzinātais folkloras viņas dvēsele to atstājot un aizlaižoties pa materiāls iezīmē vienu un to pašu tradīcijas gaisu, bet miesa paliekot uz vietas guļot ( tur- areālu: saskaņā ar šo informāciju 19. gs. bei- ). Raganu tiesu protokolos minēti arī citi pat:67 gās – 20. gs. pirmajā pusē raganu tradīcijas līdzīgi piemēri, kas liecina par to, ka sākotnē- relikta teritorija aizņēma visu Valmieras rajo- ji priekšstats par raganu spēju lidot, dvēselei nu, Valkas rajonu (pārsvarā tā ziemeļrietumu atdaloties no ķermeņa, tiešā veidā pārņemts daļu), Alūksnes rajonu un Balvu rajona aus- no kristīgās dēmonoloģijas. trumu daļu. Šajā teritorijā savulaik ietilpa arī Līdzīgs priekšstats sastopams arī 19. gs. bei- seši Krievijas Federācijai pievienotie Abrenes gu – 20. gs. sākuma folklorā, tomēr ar vienu apriņķa pagasti.5 Neliela relikta teritorija kon- būtisku atšķirību – ciema raganas vairs neli- statēta arī vairākos blakus esošos Sēlijas pa- do uz raganu sabatiem, bet gan zagt kaimiņu gastos Jēkabpils un Daugavpils rajonā.6 Citur govīm pienu un cirpt aitas,4 tādējādi redzams, Latvijā līdzīgi priekšstati fiksēti sporādiski, kas neliecina par vienotas tradīcijas pastāvēšanu 4 Piemēram: Agrākos laikos, kad rudzus kūla pa rijām pa naktīm augusta mēnesī, rudzu kūlēji bija novērojuši puiši. Viņi paņēmuši un apgriezuši spīganu tā, kur bijusi ugunīgas svītras, kas skrēja pa gaisu, ko sauca par galva, tur tagad kājas. Pēc kāda laiciņa gars spīganai nešļavām un spīganām. Tie cilvēki, kas to garu izlaiduši, atgriezies, bet nav varējis atrast muti, un viņš atkal lai iet citiem govis slaukt un aitas cirpt, aizgājuši uz pirti aizlidojis. Pēc laiciņa gars vēlreiz atgriezies, bet, ka vai arī uz riju balti ģērbušies un slotu padusē. Tur viņi nav atradis muti, tad atkal aizlidojis. Tā sievai bijis nogūlušies un izlaiduši garu, kas pēc zināma laika atkal jānobeidzas (LFK 116, 9600, Rencēni). atgriezies un iegājis cilvēkā (LFK 116, 14084, Rencēni); 5 Reiz kāda sieva gājusi spīganot. Viņa ietinusies baltā Šī teritorija pētījumā saukta par ziemeļaustrumu Latvijas palagā un atlaidusi matus vaļā. Pēc tam viņa nogūlusies relikta teritoriju. zemē. Viņas gars aizlidojis spīganot. Viņai garām gājuši 6 Šī teritorija pētījumā saukta par Sēlijas relikta teritoriju.
22 attiecīgajā apvidū 19./20. gs. mijā. Lauka pē- jams apjaust kādreizējās nakts raganu tradī- tījumos noskaidrots, ka mūsdienās raganu cijas teritoriju. tradīcija daļēji saglabājusies tikai atsevišķos Balvu rajona austrumu daļas pagastos, īpaši Iepriekš minētie mitoloģisko būtņu apzīmēju- Viļakas apkārtnē. mi reizēm izmantoti raganu tradīcijas teikās, kurās stāstīts par vietām, kas atrodas tuvu Apakšnodaļā par raganu tradīcijas relikta te- tradīcijas relikta teritorijas robežai, tādējādi ritoriju iztirzājams arī jautājums par šī areā- iezīmējot pāreju uz inovācijas teritoriju. Viens la robežām. Tradīcijas ziemeļu un austrumu no šādiem gadījumiem ir Mazšķirbu tiltiņš robežas skaidrojums grūtības neizraisa, jo ša- Valmieras raj. Vaidavas pag., kas atrodas tra- jos virzienos raganu tradīcijas relikta teritori- dīcijas areāla dienvidrietumu stūrī. Kārlis Bu- ja turpinās tik tālu, cik tālu ir runāta latviešu kums 20. gs. 20. gados par tiltiņu pierakstī- valoda – tā sakrīt ar Latvijas–Igaunijas robežu ja divas teikas. Katrīna Branda tikai minējusi, ziemeļos un Latvijas–Krievijas robežu austru- ka „Vaidavā pie Mazšķirba tiltiņa raganas ve mos. Šķiet, diezgan viegli izskaidrojama arī lējoties un dancojot” (LFK 23, 7766), pirms tam tradīcijas rietumu robeža. Tā gandrīz precīzi paskaidrojot, ka „raganas dancojot kā freile sakrīt ar robežu starp vidus dialekta un lībis- nes un skrienot pa gaisu, ka uguns vien šķīs kā dialekta Vidzemes izloksnēm. Tas, ka raga- tot, slaucot govis un velējoties” (LFK 23, 7765). nu tradīcijas relikta teritorija neturpinās lībis- No Kārļa Bukuma mātes Kristīnes Bukumas kā dialekta areālā, visdrīzāk norāda uz to, ka par tiltiņu savukārt pierakstīts memorāts: teritorijās ar spēcīgu lībiešu valodas substrā- Mazšķirba tiltiņš. Kāds Jākabsons, Mazšķir tu (t.i., kādreiz lībiešu apdzīvotajos apvidos) ba rentnieks, vēlu braucis no dzirnavām, pie nedz pati raganu tradīcija, nedz vārda ragana braucis pie tiltiņa, uz kura divas smuki ģērbu senākā nozīme nav bijusi pazīstama. Līdzīgi šās preilenes esot dancojušas. Tiltiņa apkār skaidrojams arī fakts, ka raganu tradīcijai ti- tnē dienas laikā esot ļaudis maldināti. Maz pisko folkloras tekstu koncentrācija mazinās šķirba māja atrodas Vaidavas pag. Valmieras igauņu valodas ietekmēto izlokšņu apgabalā apriņķī (LFK 23, 3768). ap Rūjienu. Šajā memorātā raganu vietā stājušās preile Tradīcijas dienvidu robeža ir visjaunākā, jo at- nes. Zīmīgi, ka Katrīnas Brandas stāstījumā dala raganu tradīcijas relikta teritoriju no ino- par raganām preilenes minētas tikai salīdzi- vācijas teritorijas jeb tās Vidzemes un Latga- nošā aspektā. Izzūdot senākajai raganu tra- les daļas, kurā nakts raganu priekšstati iekļā- dīcijai un vārdam ragana pakāpeniski iegūs- vās ciema raganu tradīcijā. Spriežot pēc folk tot mūsdienu nozīmi, tādi vārdi kā preilenes loras materiāla, daļa raganām tipisko pazīm- u.tml. varēja kļūt par dominējošiem mito- ju tika uzņemtas ciema raganu priekšstatos, loģiskās būtnes nosaukumiem. 20. gs. 60.– savukārt atsevišķas nakts raganu īpašības sa- 70. gados pierakstītajos Bukuma materiālos glabāja mitoloģiskas būtnes ar mainītu no- Mazšķirbu tiltiņš saukts par Jumpravu tilti saukumu. Par šo nosaukumu salīdzinoši ne- ņu. Vietvārda skaidrojumam pievienota tei- senu cilmi liecina fakts, ka tie nereti ir aizgu- ka: Stāsta, ka pie tiltiņa pat dienas laikā ap vumi no citām valodām: Vidzemē un Zemga- dienas vidu jumpravas dejojot. No tā tiltiņš, lē tādi ir jumprava (no vācu Jungfrau ‘jauna- kas nenozīmīgs, dabūjis savu vārdu; tas mazs, va’), preilene (no vācu Fräulein ‘jaunkundze’), niecīgs (LVI VK). Šis materiāls rāda, kā vie- mamzele (no franču mademoiselle ‘jaunkun- na un tā paša folkloras vācēja pierakstītajos dze’), gaspaža (no krievu госпожа ‘kundze’), kā arī jaunava. Domājams, ka Latgalē daļa no materiālos 50 gadu laikā ir mainījies ar tilti- raganu tradīcijas saplūdusi ar priekšstatiem ņu saistītās mitoloģiskās būtnes nosaukums par rusovkām, kas ir no slāvu tautām aizgūta un tai raksturīgās nodarbes – sākotnēji tās bija raganas, kas pie tiltiņa ne tikai dejoju- mitoloģiska būtne (krievu, baltkrievu русалка ‘ūdensmeita, nāra’).7 Atsevišķos gadījumos, šas, bet arī velējušās un maldinājušas cilvēkus, kartējot minētajos vārdos nosauktajām mi- kas šajā apvidū ir tipiskākās raganu nodarbes. toloģiskajām būtnēm un nakts raganām rak- Ap to pašu laiku minēts raganu apzīmējums sturīgo pazīmju ģeogrāfisko izplatību, iespē- preilenes. Lai gan mitoloģiskās būtnes nosau- kums šajā stadijā jau ir mainījies, 20. gs. 20. gadu mutvārdu tradīcijā šīs būtnes joprojām veic raganām raksturīgās darbības – ne tikai 7 Iespējams, ka līdzīgs process saistāms arī ar Kurzemes laumu tradīciju. Tā kā laumas tika daļēji humanizētas, dejo, bet arī maldina cilvēkus. Savukārt 20. sākotnējie, lietuviešu tradīcijai atbilstošie laumu gs. 60.–70. gados, kad tiltiņš, zem tā tekošais priekšstati saglabājās svētmeitu tradīcijā. Haralds strauts un ar to saistītās mitoloģiskās būtnes Biezais norāda, ka svētmeitu nosaukums ir jauns, jo jau ir ieguvušas jumpravu nosaukumu, raga- vismaz vienu no salikteņa daļām veido aizgūts vārds meita < viduslejvācu meit (Biezais 2006: 215). Pastāv arī nām specifiskās darbības – velēšanās un cilvē- viedoklis, ka šis vārds nav aizguvums (sk. Karulis 1992a: ku maldināšana no mutvārdu tradīcijas ir iz- 577–579). zudušas, saglabājusies vienīgi dejošana, kas
23 ir plaši izplatīta arī citu mitoloģisko būtņu faktu, ka raganu tradīcijas inovācijas teritori- darbība. jā, mainoties vārda ragana nozīmei un raga- Šādi piemēri, kas ilustrē raganu tradīcijas re- nu priekšstatiem, no mutvārdu tradīcijas iz- likta teritorijas samazināšanos un dienvidu zuda arī attiecīgais folkloras slānis, savukārt robežas pārvietošanos ziemeļu virzienā, ir vietvārdi savu funkcionalitāti saglabāja. Senā- vairāki. Vienlaikus tradīcijas dienvidu robežas kajā raganu tradīcijas areālā pārsvarā fiksēti tuvumā ārpus relikta teritorijas konstatētas arī ar tradīcijas inovatīvo slāni jeb ciema raga- vietas, ar kurām saistītā mutvārdu tradīcija nām saistītie vietvārdi – raganu prāvu (sade- liecina par to, ka tās kādreiz ir bijušas raganu dzināšanas un ūdens pārbaužu) vietas, kā arī vietas, bet tradīcijas transformēšanās process raganu sabata vietas. Mazšķirbu tiltiņa gadījumam līdzīgā veidā ir Pagājušā gada beigās LU Literatūras, folkloras un mākslas norisinājies agrāk. institūts laiž klajā Dr. Sanda Laimes monogrāfijuRaganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas. Domājams, ka raganu tradīcijas apgabalu, pirms to skāra tradīcijas inovācijas process, Latvijas teritorijā iezīmē vairāk nekā 210 tādu toponīmu ģeogrāfiskā izplatība, kuros ie- AVOTI kļauts vārds ragana. Kartējot šos vietvārdus, redzams, ka tie vispār nav fiksēti vai salīdzi- Apals, Jānis & Mugurēvičs, Ēvalds 2001. Vēlais dzelzs laikmets (agrie viduslaiki). 800.–1200. g. Latvijas senākā vēsture. noši nelielā koncentrācijā sastopami Limba- 9. g. t. pr. Kr.-1200. g. žu, Rīgas un Ogres rajonā, kas aptuveni sa- Balode, Laimute 2008. Baltic Names of Deities in the Hydronyms krīt ar teritoriju, kuru agrajos viduslaikos ap- of Latvia and Lithuania. Perspectives of Baltic Philology. Ed. dzīvoja lībieši. Salīdzinoši maz vietvārdu, ku- J. Niewulis-Grablunas, J. Prusinowska, E. Stryczyńska-Hodyl. ros iekļauta leksēma ragana, konstatēts arī Poznań: Wydawnictwo „Rys”:21–40. uz rietumiem no iedomātas līnijas, kas sa- Bennett, Gillian 1986. Ghost and Witch in the Sixteenth and vieno Rubas pagastu dienvidos un Roju zie- Seventeenth Centuries. Folklore. Vol. 97. No. 1:3–14. meļos. Šīs līnijas lejasdaļa aptuveni sakrīt ar Biezais, Haralds 2006. Seno latviešu galvenās dievietes. Rīga: robežu starp zemgaļu un kuršu agrajos vi- Zinātne. duslaikos apdzīvotajām zemēm (Apals, Mugu- BRMŠ Baltų religijos ir mitologijos šaltiniai. Sudarė Norbertas Vėlius. I–IV tomas. Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos rēvičs 2001:202). Zīmīgi, ka lielākā aplūkojamo institutas, 1996–2005. vietvārdu koncentrācija uz rietumiem no mi- Endzelīns, Jānis 1925. „Piezīmes par zemgaļu vārdu un dialektu”. nētās līnijas gandrīz precīzi sakrīt ar zemgalis- Filologu biedrības raksti. V sēj. Rīga:[b.i.]:8–9. ko izlokšņu apgabalu Liepājas rajonā, kur, kā Grybauskienė, Vita 2004. „Lietuvių mitologiniai vietovardžiai: norāda Jānis Endzelīns, „nometusies uz dzī iš leksemos laumė kilę vietų vardai”. Tautosakos darbai vi viena daļa vācu padzīto zemgaļu” (Endzelīns XXI (XXVIII). Vilnius: Lietuvių literatūros ir tautosakos 1925). Niecīga tādu toponīmu koncentrācija, institutas:92–102. kuros iekļauta leksēma ragana, vērojama arī Karulis, Konstantīns 1992a. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. 1. Rēzeknes un Ludzas rajonā, kas pagaidām ir daļa. Rīga: Avots. grūti izskaidrojams fakts. Lange 1772/1777 – skat. JG274:22. LD – Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I–VI sēj. Jelgava, Aplūkojamo vietvārdu izplatība Latvijas teri- Pēterburga: Ķeizariskās Zinību akadēmijas spiestava, 1894–1915. torijā kopumā liecina par to, ka raganu tra- LFK – Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas dīcija sākotnēji varētu būt aptvērusi austrum- institūta Latviešu folkloras krātuves arhīva materiāli; pirmais baltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu) apdzīvotās te- skaitlis aiz saīsinājuma norāda manuskripta numuru, otrais – ritorijas, bet nav bijusi pazīstama Baltijas so- vienības numuru manuskriptā. miem – lībiešiem, kā arī rietumbaltiem – kur- Pócs, Éva 1989. Fairies and Witches at the Boundary of South-Eastern and Central Europe. Helsinki: Suomalainen šiem. Šis pieņēmums nav pretrunā ar faktu, Tiedeakatemia / Academia Scientiarum Fennica. (FF ka arī Lietuvā nakts raganu tradīcijai atbilsto- Communications, 243.) // 1991/92. „The Popular Foundations šie folkloras teksti fiksēti pārsvarā valsts aus- of the Witches’ Sabbath and the Devil’s Pact in Central and trumu daļā (Vėlius 1977:90). Southeastern Europe”. Acta Ethnographica Hungarica. Vol. 37, Nos. 1–4. Budapest: Akadémiai Kiadó. Pp. 305–370. // Analizējot folkloras materiālu, kas saistīts ar 1999. „Shamanism, Witchcraft and Christianity in Early Modern vietām, kuru nosaukumā iekļauts vārds raga Europe”. Studies in Folklore and Popular Religion. Vol. 3. Tartu: Department of Estonian and Comparative Folklore, University of na, redzams, ka ārpus raganu tradīcijas relik- Tartu:111–135. ta teritorijas ziemeļaustrumu Latvijā un Sēlijā Stender 1783/1789 – skat. JG274:22. nakts raganām raksturīgās iezīmes konstatē- Straubergs 1938a – skat. JG274:22. tas salīdzinoši maz, tomēr atsevišķos gadīju- Valk, Űlo 2008. „Reflections of Folk Belief and Legends at the mos šis folkloras slānis saglabājies arī tradīci- Witch Trials of Estonia”. Witchcraft Mythologies and Persecutions. jas inovācijas teritorijā. Vairāk gan ir tādu vie- Eds. Gábor Klaniczay, Éwa Pócs. Budapest, New York: Central tu, kurām saglabājies tikai raksturīgais nosau- European Uviversity Press:269–282. kums, bet ar šo vietu saistītā mutvārdu tra- Velius 1977 – skat. JG274:22. dīcija izzudusi. Domājams, ka tas saistāms ar
24 MĀKSLA
Helēna Gintere Pētera Vaska. Jau kā pusaudzis kopš 10 gadu vecuma Vestards ir piedalījies dažādos pianis- tu konkursos un gandrīz vienmēr uzvarējis – PIANISTS tostarp vairāki Grand Prix. VESTARDS ŠIMKUS Viens no agro studiju gadu spilgtākajiem kon- Latvija lepojas ar saviem akadēmiskās mū- certbraucieniem bija, kad organizācija Tilts zikas māksliniekiem, kas iekarojuši pasaules noorganizēja turneju pa ASV (2001) Vestards slavu. Līdzās tādiem slaveniem pianistiem toreiz vēl mācījās Emīla Dārziņa vidusskolas kā Kanādā dzīvojošais Artūrs Ozoliņš un 80. pēdējā klasē. Koncerti notika Losandželosā, gadu Latvijas pianiste Ilze Graubiņa, tomēr ti- Sanfrancisko, Sietlā un Portlandē, sniedzot kai nedaudzi varējuši tiešām konkurēt pasau- milzīgu programmu: J. S. Baha Hromatiskā les mērogā. Tāds šodien ir jaunais talantīgais fantāzija un fūga, Bēthovena 21. sonāte, De- Latvijas pianists Vestards Šimkus. Neskatoties bisī prelūdija Uguņošana, divas Šostakoviča uz saviem tikai 29 gadiem, Šimkus jau guvis prelūdijas un fūgas, Skrjabina 4. sonāte, Šo- fantastiskus panākumus. pēna Pirmā balāde, divas Rahmaņinova prelū- dijas un Otrā sonāte, kā arī viens paša skaņ- Dzimis 1984. gadā Jūrmalā, uzaudzis Tuku- darbs. Piedevās Vestards spēlēja Mendelsona ma rajona Vermokos, Vestards arvien atgrie- Kāzu maršu Vladimira Horovica transkripci- žas dzimtajās mājās „Irbēs” meklēt klusumu jā, to spēlējot pēc dzirdes, jo Horovica trans- un mieru pie dabas – pastaigās pa mežu. Bū- kripcijām nav nošu. Šo braucienu atceroties, dams ne tikai pianists, bet arī komponists, Vestards stāsta: Koncerti notika brīnišķīgās Vestards stāsta: attiecībā uz mūzikas radīšanu, koncertzālēs ar ļoti atsaucīgu publiku un lie tas ir vislabākais laiks, jo staigājot pa mežu, liskiem instrumentiem. Tie bija vieni no veik var tādas „dieva zīmes” sakomponēt – tad ti smīgākajiem koncertiem, kādi līdz šim ir biju kai arī viss nāk galvā, jo, kad apsēžos pie kla ši. Lielākais koncerts notika Sietlas universi vierēm, vairs daudz neko nedomāju. Tikai fik tātē – milzīgā zālē ar fantastisku akustiku un sēju to, kas radies. pozitīvu gaisotni, ko varēja just publikā, pie dzīvojot grandiozākās ovācijas, kādas jebkad Klavierspēli sācis mācīties piecu gadu vecumā ir bijušas. Sekoja virkne studiju pie pasaulsla- Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur viņa peda- veniem profesoriem, piem., Dimitrija Baškiro- gogi bija Ruta Švinka, Ligita Muižarāja, Teofils va Madridē. Nevar nepieminēt prestižo Beirū- Biķis un Sergejs Osokins. Studējis Karalienes tas festivālu, kurā viņš atskaņoja visas Šopē- Sofijas Mūzikas augstskolā Madridē pie Dmit- na četras balādes, Ravela Atspulgu ciklu un rija Baškirova un Klaudio Martinesa Mēnera, Balakireva saušalīgo, septiņu minūšu garo Is Dienvidkalifornijas Universitatē Losandželosā lameju, kur nav ne mirkļa atslābt, tā, ka rokas pie Daniela Pollaka un Riharda Štrausa kon- kalst nost – tā Vestards. Viņam tad bija tikai servatorijā Minhenē pie Vadima Suhanova. 20 gadu, un paralēli aktīvai koncertdarbībai Papildinājies meistarklasēs pie pasaules sla- vēl nācās apgūt studijas spāņu valodā. venajiem meistariem Lazara Bermana, Alek- sandra Satza, Igora Žukova un Džoannas He- Sekoja divu gadu studijas vācu valodā pie vilas. Piecus gadus mācījies kompozīciju pie Vladimira Suhanova, Riharda Štrausa konser- Pianists Vestards Šimkus. Publicitātes foto
25 vatorijas maģistrantūrā Minhenē. 22 gadu tāzija f# minorā „WWW22”, kā arī Izoldes nā vecumā viens no neaizmirstamākajiem noti- ves skats no Tristana un Izoldes, ko klavierēm kumiem bija koncerts 20 balkonu lielā zālē pārlicis pats Vestards. Tokijas Operā (2006) ar igauņu kamerorķes- tri slavenā Eri Klas vadībā. Koncertu bija no- Toronto Latviešu koncertapvienības (TLK) organizējusi Igaunijas vēstniecība, un par šo izkārtojumā Šimkus sniedza koncertu uzstāšanos Šimkus saņēma Igaunijas Baltās (2013.3.IV) Glenn Gould studijā ar Vāgnera Zvaigznes ordeni. operu transkripcijām. Lai gan Vāgners ir lie- lo orķestru komponists, taču Šimkus klavieru Marijas Kanalsas 55. konkursā Barselonā izpildījumā tās saknēja gluži orķestrāli – viņš (2009) 11 profesionāļu žūrija no 120 pianis- pierādīja, ka Vāgners labi skan arī 88 meln- tiem atzina Šimkus par labāko. Finālā Ves- balto taustiņu pārlikumā. Likās, ka paša Fe- tards spēlēja Bēthovena 4. klavierkoncertu. renca Lista gars bija iemiesojies jaunajā pia- Viņa profesors Baškirovs teica, ka spēlēt šo nistā! Ne tikai viņa priekšnesuma maniere koncertu finālā ir ļoti bīstami: ar to uzvarēt un stāja, bet pat viņa ārējais izskats un īpa- ir tikpat kā neiespējami, bet – ja tomēr ar šo šā aura – to netīši atgādināja. Šādu tehnisku koncertu uzvar – tad tas nozīmē, ka māksli- varēšanu izdevies sasniegt tikai nedaudziem nieks vēl ilgi noturēsies uz koncertskatuves! pasaules pianistiem. Ir arī pavisam nedaudz Konkursa beigās Vestards saņēma arī publi- tādu, kuriem ir tik liela roka, kas var satvert kas balvu – tieši par šo atskaņojumu! Kā Bar- pusotras oktāvas akordus! Kopš deviņu gadu selonas konkursa pirmās vietas ieguvējam, vi- vecuma ar sirdstrīsām noklausījos Vāgnera ņam bija iespēja ierakstīt firmā Naxos albu- operu „Klīstošais holandietis”, vienmēr esmu mu ar Antonio Solera sonātēm. Stavangeras mazliet apskaudis dziedātājus, orķestra mū Starptautiskajā kamermūzikas festivālā Nor- ziķus un diriģentus par viņu privilēģiju atska vēģijā Vestardam bija piecas uzstāšanās – ņot Vāgnera mūziku, stāsta Vestards. kopā ar Borodina stīgu kvartetu, viņa iecienī- to vijolnieci Izabellu van Kēlenu (Isabelle van Savā laikā Lists rakstīja: Klavierpārlikums sim Keulen) un Stavangeras simfonisko orķestri. foniskajai partitūrai ir tas pats, kas gravīra Barselonas un Stavangeras panākumi pavēra gleznai. To var pavairot un izplatīt.... 19. gs. ceļu uz koncertturnejām Ķīnā, Ņujorkā, Parī- faktiski vienīgais mūzikas izplatīšanas līdzek- zē un Romā – ar orķestriem un solo koncertos. lis bija klavieres, un ar simfoniju un operu kla- vieru pārlikumiem komponistu idejas nonāca Šimkus radošās darbības lauks sastāda nebei- sabiedrības uzmanības lokā daudz ātrāk nekā dzami garu sleju. Sadarbošanās ar BBC filhar- izrādēs vai koncertos. Pianists kļuva par rado- monisko orķestri, Francijas nacionālo orķestri, šu personību, kurš radīja mākslas darbu pub- Ziemeļvācijas Radio orķestri, Čehijas filharmo- likas priekšā. Mūsdienās nav daudz pianistu, niju, Kremerata Baltica, Borodina stīgu kvar- kuri ir uzstājušies izmantojot improvizēšanas tetu, vijolnieci Izabellu van Kēlenu un Verta- māku, taču Vestarda Šimkus meistarība to vo stīgu kvartetu Vīnes Konzerthaus, uzstāša- atļauj. Rīgā Mazajā ģildē (2013.11.II) uz jau- nās prestižākajās koncertzālēs Tokijā, Maska- najām Steinway klavierēm diriģenta Rolanda vā, Prāgā, Šanhajā, Vīnē, Stokholmā, Amster- Bēra vadībā Vestards spēlēja Mocarta re mi- damā, Milānā, Soltleiksitijā, Beirūtā u.c. Viņš nora klavierkoncertu ar savām kadencēm. Pēc bijis starptautiskās organizācijas „Planētas koncerta diriģents teica, ka tas bija kaut kas jaunie vārdi” stipendiāts, saņēmis Polijas Zel- pilnīgi traks, tāds, ko diez vai kāds cits pia- ta ordeni, Latvijas Mūzikas ierakstu Gada bal- nists izdomātu un izdarītu, bet bija skanējis vu (2010), kā arī Latvijas Lielo mūzikas balvu ļoti pārliecinoši. 19. gs. pirmajā pusē popu- (2002, 2009). Liekas, ka viņš dzīvo viesnīcās, lāri bija koncerti ar jauktām programmām, lidmašīnās, koncertzālēs, mēģinājumos un ie- kurās uzstājās dziedātāji un instrumentālisti. rakstu studijās. Šķiet, ka mūsdienās šis koncertu veids atgrie- Vestarda Šimkus liela aizraušanās ir kompo- žas, publikas prasības straujajā dzīves ritmā zīcija. Vācu mūzikas izdevniecības Schott di- liek koncentrēt mākslas procesu. Arī TLK kon- rektors Pēters Hanzers-Štrekers uzaicināja certā Toronto – Vestards bija atbraucis kopā viņu komponēt koncertam Visbādenē septi- ar savu jauno sievu operdziedātāju Elīnu Šim- ņu minūšu garu skaņdarbu. Rezultātā radās kus, kuru viņš pavadīja pie klavierēm nemaz Variācijas par Bēthovena 9. simfonijas fināla nelietojot nošu pierakstu. Tas bija ļoti aizkus- tēmu, kas ir ES himna. Izdevniecība publicē- tinošs priekšnesums, ko komentē bijušais To ja arī Mocarta Turku marša parodiju un citus ronto Star mūzikas kritiķis John Tērauds: Labi Šimkus skaņdarbus. Ieskaņots (2012) arī solo mūziķi ir atrodami visur. Bet ir gadījumi, kad albums Vāgnera idille. Šīs programmas lau- parādās kāds sevišķi neparasts indivīds, kurš vas tiesu aizņem Vāgnera 1831. gadā kompo- liek izbrīnā sarauties uzacīm un izraisa zosā nētā apjomīgā, gandrīz pusstundu garā Fan du. Man tas notika vakar, kad sastapos ar jau
26 no latviešu pāri, savos divdesmitos – Vestar Ruta Čaupova du un Elīnu Šimkus. 2012./2013. gada sezona Vestardam bija pil- TEKSTILMĀKSLINIEKS na ar interesantiem koncertiem Latvijā. Viens no savdabīgākajiem bija projekts Samsung EGILS ROZENBERGS Smart Sessions ietvaros – kinoteātrī Splen Līdzsvarotības un mēroga izjūta. Visā, ko did Palace Rīgā – ar vēl nebijušu un pārstei- rada vai dara. Prasme izvēlēties būtisko, pa- dzošu koncertprogrammu sadarbībā ar elek- tiesi vērtīgo, nākotnes stratēģijai atbilstošo. troniskās mūzikas duetu ELVI/DUNIAN, kurā Spēja saprast, ka dzīvē, mākslā, attiecībās – apvienojušies „DJ” un elektroniskās mūzikas sajūtu un enerģiju netveramajiem strāvoju- producents Elvi Soulsystems, un multiinstru- miem ir tikpat liela loma kā tam, ko varam mentālists producents Dunians. Par koncer- redzēt un materializēt. Šo un vēl citu māk ta vizuālo noformējumu un krāšņajām video- slinieka misijai nepieciešamo īpašību stabili projekcijām gādāja multimēdiju mākslinie- uzturēts kopums nodrošina domāšanas un ce Katrīna Neiburga. Līdz šim Latvijā nevienā prasību vērienīgumu. Tāds, lielās līnijās vēr- koncertā akadēmiskās mūzikas pianists nebi- tējot, varētu būt Egila Rozenberga profesio- ja sadarbojies ar elektroniskās mūzikas pār- nālās izcilības un cilvēciskās stājas pamats. stāvjiem, bet šeit mūziķi atļāvās pacelties pāri saviem aizspriedumiem pret žanru, stilu un Radošā ceļa gājumā, šķiet, allaž svarīga bi- mēdiju nesaderību. Šīs divas pasaules saplū- jusi darbu tapšanas un impulsu uzpildīša- dināja dažādos žanrus ar videoprojekcijām, nas mija. Tā izpaužas mākslinieka atvērtais izraisot trīsdimensionālu elektroniskās un dabas, pasaules, kultūrslāņu skatījums. Pa- akadēmiskās mūzikas baudījumu. Šī bija vie- rādās prasme piedzīvoto pārveidot monu- na no Vestarda vispersoniskākajām koncerta mentāli tīrskanīgos, īsteni savos, dziļi tver- programmām, kur skanēja viņa izvēlētā mū- tos, lakoniskos, bet arvien saturīgos zīmju zika, kā arī paša kompozīcijas – viņa līdz šim un semantisko kodu saaudumos. Uzpildī- visunikālākais projekts. Tam pievienojas kon- šanās cēlieni, kas, domājams, dāvā azarta certu līgumi Eiropā un pašmājās, piem., Lik garu un uztveres svaigumu, var būt gan ce- teņdārzam veltītais koncerts ar tautasdzies- ļojumi, gan ekskursi mūzikā un citu mākslu mu Pūt vējiņi Šimkus paša apdarē klavierēm, paveidos. Darbos nekad nejūtam ierastuma bet Ventspilī kopā ar Simfonieta Rīga viņa vai gurdenuma pazīmes. Variācijās intensitā- 1. klavierkoncerts klavierēm un stīgu instru- te saglabājas. Par to, piemēram, liecina jū- mentiem, kā arī 2. klavierkoncerts jauktam ras un piekrastes – smilšu, viļņu un mēness korim, klavierēm un orķestrim, komponēts gaismas vizmojuma rakstu mirklīgumam un pēc Latvijas Radio kora pasūtījuma. Starptau- mūžīgumam, arī Visuma bezgalības apjaus- tiskā mūzikas festivālā Dzintara kaklarota Ka- mai veltītie gobelēni no cikla Zīmes smiltīs. ļiņingradas filharmonijā divos koncertu vaka- Tajos fascinējoši ritmizētie, it kā zeltainie vai ros (2013.V) uzstājās Šimkus muzikālā ģime- sudrabotie, ar kapara stīgojumiem bagāti- ne: Vestarda sieva – operdziedātāja Elīna Šim- nātie veidojumi – pretstatā dažādu gradā- kus un 15-gadīgā māsa – jaunā talantīgā pia- ciju tumšzilajam naksnīgumam vai dažkārt niste Aurēlija Šimkus. Vasaras sākumu Latvijā smilškrāsas tonim – rada noslēpumaina vir- jau trešo gadu ieskandināja trīs nedēļu ilgsto- mojuma atskārsmi. Tie kļuvuši par savā ziņā šais mūzikas festivāls Latvijas koncerti, klausī- absolūtu atpazīstamības un kvalitātes zīmo- tājiem sniedzot iespēju baudīt 14 izcilus kon- lu. Meistarīgi panāktā tēlainības un rakstu, certus Rīgā, Saulkrastos, Mežotnē un Dzinta- materiālu enerģētikas un roku darba klāt- ros – ar Šimkus Vāgnera operu transkripcijām esamības koncentrējuma strāva piešķir dzī- – par godu komponista 200. gadskārtai – at- vīgu iedarbīgumu arī ar barokālu vitalitātes klāšanas koncertā (3.VI) Lielajā ģildē. dāsnumu apveltītajiem tēlu un ornamen- Par to, kur starptautiski iemīļotais pianists tu sabalsojumiem gobelēnu ciklā Eņģeļi un Vestards Šimkus rod dievišķo enerģiju, ko maskas. Savukārt Meksikā gūtajiem iespai- tik dāsni dāvā saviem klausītājiem, var atrast diem veltīto gobelēnu rūsgani dūmakainu latviešu dokumentālo kino režisores Rūtas toņkārtu saskaņojumos ar kapara vizmoju- Celmas Kello uzņemtajā pilnmetrāžas filmā mu apņem tālās Latīņamerikas zemes aina- Brāmss un kazas piens. Filmu pirmo reizi de- viskās vides un senās kultūras slāņu – miste- monstrēja 2013. gada vasarā Rīgā Splendid riozi spēkpilno akmens skulptūru raisītā gai- Palace. Tā ir jau Celmas Kello devītā autorfil- sotne. Šai sakarā varētu atcerēties Voldemā- ma, veltīta latviešu mūzikas personībām. ra Matveja atziņas par katrai vietai un zemei piemītošo vides materiālo un nemateriālo Pianiste un klavierspēles pedagoģe Helēna Gintere ir arī Toronto latviešu kora Dzirksts koncertmeistare. faktūru un noskaņu kamertoni. Spēja sajust
27 28 apkārtējās telpas īpašo tonalitāti bagātina izceļas Francijas galvaspilsētā, daudzu māk gan pasaules redzējumu, gan emociju lokus slinieku Mekā, gūtajiem impulsiem un redzē- un ievibrējumus telpā. jumiem veltītie darbi Parīzes ritmi (I, II 2012 – vilna, lins, kapars). Turpat nākamajā darbu Egils Rozenbergs ir varējis pabūt daudzās pasaules zemēs. Japāna ar īpatno vides un izkārtojuma pavērsienā parādās tik tiešām mājokļa kultūru, ar izsmalcināto vienkāršī- barokāli kuplinātā tēlojuma pasniegumā un bas un noklusējumu kultu. Pavisam citādā it kā šķelmīgi intonētā noskaņā radītie mū- Ķīna. Allaž inspirējošā Spānija. Jau pieminē- žam mīlētājiem draudzīgo lidotāju tēli divās tā Meksika. Savulaik arī Venecuēla, Maroka, kompozīcijās Eņģeļi un maskas (2007 – lins, Ziemeļzemes. Nesen divu mēnešu garumā sintētika, kapars). Tie patīk skatītājiem, ku- izbaudītā Parīze. Gan šie, gan citu kultūras riem saistošāka šķiet tiešāka tēlainība. joslu un jomu dāvātie iespaidu uzkrājumi ir Teiksmainu garu un atmosfēru uzbur Meksi- mākslinieka iekšpasaules biogrāfijai piederī- kas senās kultūras slāņiem veltītās kompo- gi. Kā redzams, jaunu ieguvumu virzieni tur- zīcijas (2007). Ar kapara stīgu ieaudumiem pinās. Var piebilst, ka pa pasauli ceļo un jau- panāktais spožais vizmojums izceļas, patei- nas mājvietas citzemju muzeju krātuvēs, iz- coties precīzi pievērstajam apgaismojumam. stādēs un citur atrod arī Egila Rozenberga Patiesu baudījumu gan tiem, kuri pazīst Ro- darbi. zenberga mākslinieka ceļu, arī izstādes ap- Līdzās gobelēniem, kas pieder mūsdienu meklētājiem, kuri tagad viņam tuvojas, var kultūras klasiskām vērtībām, Rozenberga sagādāt varenie, precīzi kodētie gobelēni no eksperimentētāja un telpisku struktūru pār- cikla Zīmes smiltīs. Tajos patiešām gandrīz fi- valdītāja azarts izpaužas arī no dažādiem ci- ziski sajūtami un ikreiz mazliet citādi iespē- tiem materiāliem brīvi un saistoši strukturē- jams uztvert jūru, tās bezgalības elpu Varam tos objektos un instalējumos. Tā ir atšķirī- pārliecināties, ka, veiksmīgi izmantodams gām uzbūves sakarībām atvērta darbošanās. modernās mākslas praksē izplatīto izrau- Rodas atšķirīgi spraiguma lauki. Atraisās ļau- dzīto motīvu loka variāciju principu, Rozen- šanās jaunu telpisku sakarību un sajutumu bergs katrā darbā panāk gan noskaņu, gan plaiksnījumiem. izpildījuma citādības. Pats būdams jūrmal- nieks, mākslinieks lieliski – līdz pat gandrīz * * * netveramām strāvām – spēj uztvert un pār- LNMM zālē „Arsenāls” atvērtajā (2013.24.X) raidīt jūras mūžīgumu un mainīgumu, sa- personālizstādē Egils Rozenbergs ir parādījis klausa diennakts stundu un gadalaiku miju ap 40 gadu ilga laikposma darbus, kopskai- izraisītās iezīmes. tā 43 – gan dažādi variētās tehnikās austus gobelēnus, gan telpiskus objektus. Kā zinām, Kā pārsteidzoši krāšņu un iespaidīgu agrī- „Arsenāla” zāles telpa ir ideāli piemērota lie- nākā posma veikumu var uztvert lielos figu- la izmēra tekstilmākslas darbu eksponēša- rālos gobelēnus, kas tapuši 20. gs. 70./80. nai. Te ir iepazītas starptautiskas tekstila un gadu cēlienā. Liela daļa no tiem glabājas šķiedras mākslas skates. Personālizstāde gan muzeju kolekcijās. Tik izvērstā pasniegumā bijusi tikai viena – pirms vairākiem gadiem un kopumā tie, šķiet, iepriekš nav parādīti. šarmantajai māksliniecei Edītei Pauls-Vīgne- Te uzskatāmi atklājas tam laikam raksturīgā rei. Egils Rozenbergs, protams, uzrunā un mākslinieka izteiksmes īpatnība. Viņam pa- piepilda telpu tā kā tikai viņš to spēj – vē- tīk radīt kompozīcijas ar daudzām figūrām, rienīgi noskaidrotā atsevišķu darbu un visu iesaistot tās dažādu strauju un pat pārgal- tajos ietverto izpausmju saskaņotībā, bez vīgu kustību izpaudumos – ir svētku dejas, jebkādiem liekiem vai citādi traucējošiem sporta spēles, jātnieki piekļāvušies auļojo- uzslāņojumiem. Ievada daļā redzami ne tik šu zirgu mugurām. Vairākos tēmu lokos un sen tapušie darbi, piemēram, šogad aizsāk- motīvos ieaužas Atmodas laika tuvošanās tā cikla Rētas divas kompozīcijas, kurās ap- noskaņas. Pavisam tiešu saikni ar latvju rak kārt trausli iezīmētam sirds veidolam riņķo stu mantojumu uzrāda Lielvārdes jostas or- dažādu zīmju, tādu kā burtu un ķeburu spie- namentu fragmentu rindojumu kopa ar no- tojumi. Ar Rozenbergam raksturīgiem meis- saukumu Grāmatzīmes latvju rakstiem (1982 tarīgiem telpisku iespaidu strukturējumiem – vilna, lins, jaukta tehnika).
Egils Rozenbergs. Zīmes smiltīs (fragments). Gobelēns. 1977. Vilna, lins, kapars. 250 x 250 cm. Izstādīts LNMM.
29 Staigājot pa izstādi, varam priecāties, ka ik- Linda Treija viens darbs sevī ietilpināto enerģijas uzlā- dējumu spēj brīvi un pilnīgi raidīt telpā. Lai gan jāsaka, ka īpašu baudījumu iespējams ALMA IZSTĀDE gūt, uzmanīgi papētot ārkārtīgi rūpīgi no- strādātās ar vibrantu faktūru iedarbīgumu FILADELFIJĀ un kapara stīgu ieaudumu mirdzumu pie- Pēc ilgāka laika pārtraukuma Amerikas Lat- sātinātās gobelēnu virsmas. Viss darbu ko- viešu mākslinieku apvienība (ALMA) sarīko- pums ar daudzajām tonālo attiecību un krā- ja (2013.5.X) izstādi Brīvo latvju biedrības su kontrastu variācijām apliecina, ka Rozen- (
30 lokoties un iztaisnojoties darbā The Begin Voldemāra Avena darba motīvs un izpil- ning (Sākums), iegūst krāsu un līdz ar to dījums ir kā esence latviskajai glezniecībai. daudz atpazīstamākas dabas formas darbā Viņa vienkāršā, izteiksmīgā kompozīcija un Life. Turpat blakus Sarmas Muižnieces Lie- piesātinātā krāsa rada spēcīgu pārdzīvoju- piņas pasteļa zīmējums Nakts virpulī it kā mu skatītājos. turpina izšūto formu spēli, šoreiz uz papīra. Darbā pavīd kaut kas no karuseļu vai atvaru Izstāde bija raiba kā dzeņa vēders, bet reizē virpuļiem un nakts vai okeāna dziļumā eso- interesanta, jo pārstāvēja tik dažādus māk šo būtņu dzīves. Telpisko objektu tēlniecību sliniekus, mākslas veidus, tehnikas un pie- pārstāvēja Gints Grīnbergs, Zane Treimane ejas mākslai. Cerams, ka ALMA izstādes at- kal kļūs par neiztrūkstošu daļu no latviešu un Anna Annusa Hagen. Ginta saktas Ju kopienas (un ne tikai) kultūras pasākumiem mis un Mēness sakta pierāda mākslinieka iz- (un ne tikai ASV). domu un veiksmīgu tautisko formu izman- tošanu mūsdienu tēlniecībā. Zanes darbam Waterfront Storm 2 (Krastmalas vētra 2) pie- Gleznotāja Linda Treija ir ALMA priekšsēde un JG mīt smalku, plūstošu līniju kompozīcija no redakcijas locekle. kokā izgrieztām formām ar vienu nelielu zilu „pilienu” vispārējā dabīgajā koka toņu kolo- rītā. Kā centrālais tēls izstādē dzīvoja vētras putns Fēnikss, noraugoties skatītājos ar sa- vām koši zaļajām acīm. Tas tapis no mate- riāliem, ko Anna Annus Hagen savākusi pēc viesuļvētras Sandy. Dizainiskās latvisko rak Māris Brancis stu lielformāta izdrukas Zilā saule un Rie teklis satriecošās krāsās piederēja Austrim Mangulim. Darbu virsma, gluda un spīdīga KRĀSU UN LĪNIJU kā ledus, dod pastiprinātu dziļuma un tel- ZINTNIEKS MIERIŅŠ piskuma efektu gan rakstam, gan krāsai. Ke- ramiku ar gaišiem un pievilcīgiem darbiem VIII pārstāvēja Uldis Stepe. Latviešu mākslā vēl aizvien visplašāk tiek pārstāvēta glezniecība. Sākums JG269-275 Šī izstāde nebija izņēmums. Antras Vāveres Paes reālistiskie, pelēko toņu bagātie darbi Līdztekus pedagoga darbam un gleznoša- Rīta migla, Lūgšana un Saules atspulgs at- nai un zīmēšanai (un īslaicīgai mākslas me- stāja nostaļģiski melanholisku sajūtu. Glez- nedžera pienākumu izpildīšanai), Mieriņš ir nas ir kā radītas, lai skatītājs ikdienas skrējie- daudz rakstījis. nā apstātos un mirkli nodotos meditatīvām pārdomām. Gunas Mundheimas akvareļi Es mēģinu izteikties par citu mākslinieku Sarunas dārzos un Jūrmalas dārzi ir kā krā- darbiem. Varbūt tas nesaskan ar mākslas zi su un līniju čuksti. Augu motīvu līnijas vijas, nātni, bet taisni tāpēc es to daru, jo, lasot at veidojot dabas audumu, un kaut kur var ma- sauksmes, man bieži vien gribas uztrīt dun nīt pavīdam kāda cilvēka sejas atveidu. Ko- čus. Tāpēc es mēģinu rakstīt no paša, no tā šas krāsas un izteiksmīgs triepiens spēlējas viedokļa, kurš pats rada. Tas ir cits viedoklis. Ainas Romanas audeklos Berta, Bettina un Tu, būdams mākslas zinātnieks, skaties no Anne with Cat (Anna ar kaķi), bet ziemeļnie- sava skatījuma, es – no mākslinieka, glezno- ciskais toņu vēsums un abstraktās formas tājs argumentēja un turpināja: sadzīvo Ingas Strauses Godejordas akri- Man ir paticis literāri izteikties. Ir ārkārtīgi la gleznojumos Light across the River (Gais- grūti pateikt savu domu vienkāršāk, jo lat ma pāri upei), Sandbanks (Smilšu sēkļi – skat. viešu valodā sintakse ir tik vaļīga. Es nezinu, 6. lpp.) un Ziemas miegs. Abstrakti, ar dro- kas ir viegli, bet es mokos kā bads ar nāvi. šu līniju un aktīvu krāsu iegleznoti, laukumi Patīk izteikties arī tāpēc, ka studentiem bie kārtojas interesantā, ekspresīvā kompozīci- ži uzspiedu mākslas vēsturi, bet no sava vie jā Indras Avenas lielformāta gleznā Viesulis dokļa. Vizuālās lietas, jo tās tu vari pierādīt. (skat. 1. lpp.), bet viņas meitas Madelenas Tie bija cilvēki, kuri reaģēja uz vizuālām lie Miniatas smalkais zīmējums Vasaras dārzs tām.1 Pirmais raksts2 parādījās Jaunajā Gaitā radies, izsekojot akvareļa pludinājumu ne- jaušībām. Lindas Treijas lielformāta darbi 1 Saruna ar Laimoni Mieriņu (2006.16.X). Autora arhīvs. Durvis I. Kuldīga un Durvis II. Kuldīga runā 2 Laimonis Mieriņš. „Tēlotāji mākslinieki Anglijā”. par durvju simbolisko nozīmi cilvēka dzīvē. JG43(1963):169-172.
31 (1963). Ar šo Rakstu krājumu kultūrai un brī- spēcīgām rokām un kājām - kurš gan uzdro vai domai (kā rakstīts žurnāla iekšvākos) viņš šināsies viņiem pretim stāties?! Sievietēm, sadarbojās līdz mūža beigām. Pēc studijām sociālistiskā darba varonēm, skaistas krū Goldsmita mākslas koledžā tika iespiesti vai- tis un platas gūžas, bet rokas tādas, ka ta rāki raksti arī tolaik visai progresīvajā Londo jās ikviens govs pups pārsniedz plānā pare nas Avīzē, taču arī tās virzību noteica konser- dzēto izslaukuma normu...7 Viņa secinājums: vatīvie spēki, un viņa darbība tajā ātri vien Šī propagandas māksla ir efektīvi veidota, ar beidzās. Viņam pietika ar Jauno Gaitu, kur pilnīgi izprastu zīmējuma un krāsas būtību, varēja izteikt arī asākas un polemiskas do- tehniski atgādinādama Rietumu komerciālo mas. Nākamais JG raksts3 pēc pāris gadiem mākslu – īsto smaidu zemi.8 Un citviet: Lai izraisīja pietiekami kvēlas diskusijas, nostip- nu kā arī tas būtu, tagad Latvijā lietišķās un rinot Mieriņa nesamierniecisko, kaujiniecis- stājmākslas dalījums ir novedis pie situācijas, ko reputāciju. Viņš bija aizticis trimdas „svē- kur lietišķā māksla, dizains lauž jaunus ce to govi” – daiļamatniecību: ir pamats runāt ļus, atbilstošus tehnoloģijas procesa sekām. par dziļu un ārkārtīgi bīstamu tautas māk Stājmāksla uz to reaģē ar nosebošanos. Va slas deģenerāciju trimdā. (..) Nacionālais jadzētu būt otrādi.9 Bez šaubām, mākslas sentiments sasniedzis banalitātes galējās ro procesu viņš vērtēja no savām pozīcijām, at- bežas, un tā mērķis ir lēta peļņa. Mieriņam gādinot neomarksistu filozofa Markūza ap latviskums nebija virspusēja kārta, aizsegs galvojumu par mākslas primāro uzdevumu personīgo ambīciju īstenošanai. Viņam ne- – nepārtrauktu estētisku sacelšanos10. Šāda bija pieņemama Mazās Latvijas mentalitāte revizionistiskā filozofija nebija piemērota ko- un Ulmaņa autokrātiskā valsts iekārta4, dzī- munisma cēlāja dzīves izpratnes izteicējam vošana pagātnē. Viņa skatiens bija vērsts uz bijušajā PSRS, arī Latvijā, bet „estētiskā sa- priekšu. celšanās” notika, lai gan lēni un ne vienmēr skaidri jaušami. Mieriņš domāja, kāpēc stāj- Ne tikai kritizēt bija aicināts Mieriņš, bet arī- mākslās tik lēni ienāk modernais, un secinā- dzan skolot, skaidrot modernās mākslas pa- ja, ka daļēji tas notiek kompartijas vadības tiesības, kas pašam bija vitāli svarīgas, – gan prasību dēļ, pa daļai no renesanses mākslas par Bauhausu5, gan par krāsu savstarpējo 6 galotņu absurdās apbrīnas tehnoloģijas laik mijiedarbību . metā, bet galvenokārt tīri organiskas dabas Kā zināms, bēdīgi slavenā Kultūras sakaru – mūsu tautas zemnieciskais konservatīvisms. komiteja ar tautiešiem svešumā piegādā- Paliek iespaids, ka pēdējam aspektam pastā ja ne tikai Dzimtenes Balsi, bet arī Literatū vošā konjunktūras gaisotne ir kā radīta...11 ru un Mākslu, žurnālu Māksla u.c. Arī Mie- Paralēli Latvijas mākslas dzīves analīzei Mie- riņam. Tas viņam deva iespēju kopš 1971. riņš regulāri apmeklēja pašas nozīmīgākās gada Jaunajā Gaitā publicēt Latvijas mākslas izstādes Londonā un arī par tām sniedza dzīves pārskatus, arī jaunāko grāmatu re- savu vērtējumu. Šīs recenzijas ir ļoti erudītas, cenzijas. Īpašu vērību mākslas dzīves apskat- bieži vien asprātīgi komentētas. nieks pievērsa tiem mākslas veidiem, kuros Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūša- parādījās modernāks dzīves skatījums, mo- nas mākslinieks gandrīz vai katru gadu pāris dernākas formas un izteiksmes līdzekļi – ke- nedēļu pavadīja Rīgā, pēc tam sniedzot Jau ramikai, tekstilmākslai u.c. Vislielāko neiecie- nās Gaitas lasītājiem ieskatu jaunākajās iz- tību viņš izrādīja pret Padomju Latvijas glez- stādēs. Tie tāpat bija vērtējoši, šad tad parā- niecību un grafiku, bet sevišķi pret figurālā dījās kritiskas piezīmes, piemēram, par diez- žanra darbiem. Attiecīgajos gadījumos pa- gan populāro izstādi „Abstrakcionisms Lat- rādījās viņa ironiskā attieksme un krāsainā vijas glezniecībā”12. Vienlaikus Mieriņš bija valoda, asprātība un pat zināms sarkasms: ļoti tolerants pret ikvienu mākslinieku, arī, Ilustratīvi figuratīvajā vai t.s. sociālistiskā reālisma glezniecībā, grafikā un tēlniecībā 7 Laimonis Mieriņš. „Mākslas dzīve Latvijā 1970. gadā”. allaž dominē idealizēts padomju cilvēka tips JG84(1971):55. – lieliski noauguši abu dzimumu pārstāvji. Vī 8 Turpat. rieši mēdz būt ar resniem cīkstoņa kakliem, 9 Laimonis Mieriņš. „Piezīmes par Padomju Latvijas mazu galvu un spēcīgu zodu, muskuļainām, 1977. gada tēlotājas mākslas dzīves parādībām”. JG119(1978):12. 3 Laimonis Mieriņš. „Diletantisms mūsu daiļamatniecībā 10 Laimonis Mieriņš. „Latvijas 1973.gada tēlotājas un JG53(1965):30-33. lietiskās mākslas aspekti”. JG102(1975):16. 4 „Lasītāju pārdomas JG 50. gadskārtā [L. Mieriņš]. 11 Laimonis Mieriņš. „Par dažām 1979.gada Latvijas JG242(2005):44. tēlotājas un lietiskās mākslas iezīmēm. JG129(1980):11. 5 „Bauhaus 1919–1933”. JG76(1969):43-44. 12 Laimonis Mieriņš. „Rīgas mākslas pasaule: 2003” 6 „Krāsu mijiedarbe”. JG68(1968):3,58. JG235(2003):41-42.
32 piemēram, rakstot par Tērnera balvu. Nerau- Bet tas bija arī vientulīgs ceļš, ko latvietis goties uz to, ka gleznotājs atzīst ikviena tie- Šiplejā izvēlējies. Gleznošana, iekšējās brī sības uz sava viedokļa atklāšanu, šajos rak vības izteikšana, neatkarīgi no modes un stos visbiežāk parādās viņa slēpti sarkastis- mākslas tirgus prasībām, ir mans vienīgais kie novērojumi. luksuss. Tas ir vientulīgs ceļš. (..) Kāpēc es nodarbojos ar glezniecību? Es patiesi nezinu. Kāpēc gan Mieriņš ir tik tolerants pret ikvie- Zinu vienīgi to, ka tas nav tikai ieradums.15 na mākslinieka darbību? Atbildi uz šo jau- tājumu var gūt paša gleznotāja izteikumos, Tā nu Laimonis Mieriņš, izredzētais, aicinā- piemēram, apcerot 1990. gadā Jāņa sētā, tais un nolādētais, savā jumta istabiņā ik die- Rīgā, sarīkoto izstādi Pārmijas. Tajā parādījās nas, negaidot iedvesmu, sēdēja un strādāja, Oļega Tillberga instalācija ar zārkiem, kas iz- lai vēstītu pasaulei par savu dzīves ceļu, pār- raisīja diskusijas sabiedrībā un presē. Apce- domām, atziņām un vilšanos. Ideju viņam res autors secināja: Jaunrades process ir ira netrūka. cionāls, un māksliniekam tas nav jāizskaid ro. Bet atklāta sadursme ar likuma spēku Ar savu vienādiņ ironisko skatienu māksli- – organizētas brutalitātes visaugstāko spē nieks vēroja apkārtni un cilvēkus, ik brīdi bū- ku, bieži neizbēgama. Ko mākslā drīkst vai dams uzvilkts kā stiegra lokā, jebkuru mir- nedrīkst, no jaunrades viedokļa ir neloģis kli gatavs izlādēties, tāpēc šķita mūžīgi esam ki, perversi. Taisni šis aspekts stāv katra ra nervozs. Tā jau ir radošas personības daļa – doša mākslinieka personīgās dilemmas cen jebkurā sekundē būt gatavam jaunam lido- trā. Var jau nodarboties, ja vēlas, ar visu ko, jumam. arī runāt par jēlībām, bet – iztiekot bez jēlī bām... Pirms gadiem 20 Anglijā, kādā izstā dē, hepeningā, jauns mākslinieks publiski Mākslas vēsturnieks Māris Brancis ir JG redakcijas šķaidīja dzīvus būrīšu putniņus... Skatītāju loceklis. Viņa pēdējās publikācijas: Valerijans Dadžāns: fiziskie protesti un policijas iejaukšanās no Gleznas (Rīgā: Mansards) un albums Starptautiskie ledus beidzās tiesā. Kopš tā laika nekas nav dzir skulptūru festivāli Jelgavā, 1998-2012. Māris dzīvo dēts par šī mākslinieka „radošām” gaitām. Jelgavā. Mistiskais noslēpums meklējams koncep
cijas iemiesojuma jēgā – izšķirošais kritērijs 15 13 Džons Šīrons sarunā ar Laimoni Mieriņu. Laimonis mākslā, avangardiskās situācijās ieskaitot. Mieriņš. Retrospektīva personālizstāde. 2005:15. Te rodas jautājums – kas, Mieriņaprāt, ir māksla? Pie velna mākslu! Es gribu sevi, sa vas izjūtas izklāt, to neviens cits nevar izdarīt. Vai tā ir māksla... Renesanses laikā noteikti nē, tad varbūt būtu taisīts autodafē. Sena jā Ēģiptē... No ēģiptologiem es saprotu, ka viņiem termins „māksla” nemaz nepastāvēja, un paldies Dievam. Bet vai viņiem nav māk slas? Ja kāds zina, kas ir māksla, ko tad viņš pindzelējas... Man viena dāma prasīja: „Vai jūs neesat laimīgs, ka Dievs jums ir devis ta lantu?” Es gribētu visu apgāzt otrādi un teikt, ka tas Dievs ir draņķis – viņš mani moka ar to, tu neliecies mierā, tu pūlies, tevi kaut kas dzen, un tu nekad neesi apmierināts ar to, ko esi izdarījis.14 Talants Mieriņu mocīja, urdīja, bakstīja, dzi- na. Arī tad, kad nepieskārās krāsām vai ogles zīmulim, audeklam vai papīra loksnei. Glez- na vai plikņa skice ir tikai rezultāts tam, kas viņā ir noticis, ko viņš piedzīvojis, ko redzējis, ko izjutis. Viss ir materiāls jaunam darbam.
13 Laimonis Mieriņš. „Piezīmes par Latvijas mākslas dzīves parādībām 1990. gadā. JG182(1991):36. 14 Laimonis Mieriņš: „Pie velna ar visu to (mākslu)! Intervējis Māris Brancis. Kultūras Forums 2005.8.-15. VII.
33 VĒSTURE
Juris Šlesers iznāca elektroniskā formātā3 2. oktobrī, un iespiestā versijā4 prezentēts un ārvalstu dip- lomātiem dāvināts Ārlietu ministrijas Valsts LTF svētku pieņemšanā 15. novembrī. Tulkotājs NO KURIENES SPĒKS? arī bija Tautas frontes darbinieks. Līdztekus oktobrī iznāca frontes priekšsēdētāja Daiņa Te nu mēs esam – Rietumu pasaulē! Mūsu Īvāna un Ilmāra Znotiņa iespaidīgi ilustrēta 5 Latvija ir tagad daļa no tās pasaules, kurā grāmata Garaspēka zemes atgūšana, kas mēs dzīvojam – un nevienā citā negribētu atspoguļo caur jaunu prizmu notikumus, ku- dzīvot. Vai tā būtu Amerika, vai Vācija, vai rus Īvāns plašāk un sīkāk savā laikā aprakstī- 6 Zviedrija, vai Latvija – mēs esam apritē, kurā jis memuārā Gadījuma karakalps. varam elpot. Bija garš nospiedošs laiks, kad Kalnietes Song to Kill a Giant ir nozīmīga kā tā nebija – Latvijā nevarēja elpot. Tā bija, atgādinājums mums pašiem un cittautiešu kad pirmo reizi pēc izbēgšanas apciemojām iepazīstināšana ar autores aizrautīgi intīmo dzimteni 1973. gadā, un vēl 1985. gadā. Bet pieredzi un izjūtām allaž miglā tītajos noti- tad kaut kas sāka mainīties. kumos starp 1988. gada 1. jūniju un 1990. Oktobrī apritēja 25 gadi no īpaša pagriezie- gada 4. maiju – ko viņa uzskata kā savu laiku na šai procesā – Latvijas Tautas frontes dibi- Tautas frontē un Atmodas kustībā: „Savu ap- nāšanas kongresa.1 Šo atceri atzīmējot kla- zinātu iesaistīšanos Atmodā sāku skaitīt ar jā nākuši divi izdevumi par šo organizāciju 1988. gada 1. un 2. jūniju, kad notika Rado- un to miglaino un mīklaino laiku, ko saucam šo savienību plēnums.” Tajā pirmo reizi pa- par Latvijas Trešo atmodu. Žurnālists Kār- domju valstī atklāti atskan apsūdzība, ka Pa- lis Streips angliski pārtulkojis Tautas fron- domju Savienība 1940. gadā Baltijas valstis tes aktīvistes un valdes locekles Sandras Kal- okupējusi un ka tas notika saskaņā ar Staļina nietes 2000. gadā iznākušo grāmatu Es lau un Hitlera sazvērestību, t.s. Molotova-Riben- zu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza.2 Tulkoju- tropa pakta slepeno protokolu. Šī sapulce mam dots jauns nosaukums – Song to Kill sagrauj mītu par Latvijas brīvprātīgu iestā- a Giant / Latvian Revolution and the Soviet šanos Padomju Savienībā un ir iedīglis Tau- Empire’s Fall (Ar dziesmu kaut milzi / Latvijas tas frontes kustībai, kas četrus mēnešus vē- revolūcija un Padomju impērijas krišana). Tas lāk konkretizējas dibināšanas kongresā. Me- muāru autore nobeidz ar dienu, kad pirmā 1 1988. g. 8.-9. oktobrī. un vienīgā netotalitāri ievēlētā Padomju Lat- 2 Rīgā: Jumava, 2000. vijas Augstākā padome savā atklāšanas sēdē pieņem deklarāciju „par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Sākas pārejas pe riods, jeb Latvijas „4. maija republika” – ku- rai Kalnietes dzīvē jau citāda loma. (1990 g. 21. maijā viņa atstāj darbu Tautas frontes va- dībā un pēc kāda laika sāk diplomātes karje- ru Latvijas ārlietu resorā.) Īvāna un Znotiņa Garaspēka zemes atgūšana ir lielformāta piemiņas albums – grezns, rei- zē raupjš. Vāku klāj melnbalta, uzsvērti grau- daini pikselēta fotogrāfija ar ļaužu pūli fonā un noliekušos sievieti priekšplānā kārtojot ziedu klāstu pie Brīvības pieminekļa. Ziedi, kaut melnbaltā foto, nepārprotami ir Latvi- jas karoga krāsās un veido burtus LTF. Znoti- ņa mākslinieciskais un postmoderni iekārto- tais attēlu klāsts pastarpināts ar Īvāna tekstu.
3 Autores izdevums ar „The Group of the European People’s Party in the European Parliament” atbalstu. 392 lpp. 4 Latvijas Ārlietu ministrijas izdevums, 2013. 5 Rīgā: Tautas frontes muzejs, 2013. Ar Latvijas Republikas Ministru kabineta un Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu. 232 lpp. 6 Rīgā: Vieda, 1995.
34 Attēli ne vienmēr sasaucas ar piekļauto teks- vārdus, lai uzrunātu, protestētu, atmaskotu, tu, un foto apraksti ir visai aptuveni (vai vis- mudinātu, aicinātu cilvēkus sekot frontei.” pār nav). Teksts pēc vārdu skaita ir kāda des- (Es lauzu... 351) mitā daļa salīdzinājumā ar Īvāna ļoti izvērsto 1995. gada memuāru, bet emocionāli spē- Atklājas atmodas laikmeta komplicētā di- cīgs. Autors atceras savu uzstāšanos pirms- namika. Gribas to saukt par trigonometriju, kongresa tautas sapulcē Mežaparka estrādē jo visi konflikti šķiet vērsti nevis uz pretpo- 1988. gada 7. oktobrī: „Man toreiz kalta lū- lu, bet divām pusēm, kur pretinieks pamīšus pas, un likās, ka drēgnā diena ir ellīgi karsta. kļūst sabiedrotais, un draugs – pretinieks: „Piedod, Latvija!” es teicu, un garīgā Latvija „Neizprotot sadzīvošanas nepieciešamību un atkal kļuva mūsu māte.” (87) dramatisko pretrunīgumu, nav izprotams šis nu jau aizgājušais laiks, tāpat kā frontes tak- Noslēgumā īss vēsturisks apskats angļu valo- tika un lēmumi. Jau no frontes rašanās brīža, dā. Foto apraksti ir abās valodās. Īpaši jāiz- kad partija atļāva „radīt savu kapraci”, tā ir ceļ detalizētā un apjomīgā Atmodas notiku divu pretimstāvēšanai nolemtu spēku sadzī- mu hronoloģija grāmatas beigās (15 lielfor- vošana, līdz viens no tiem uzvar. ” (Es lauzu... māta lpp., latviski un angliski) – neatsvera- 206) Jau 1988. gadā kā tautfrontiešos tā ko- ma visu četru grāmatu lasīšanai un laikmeta munistos ir ekstrēmie un kompromisa mek- izpratnei. lētāji. Starp komunistu politiķiem ir „tumšie Kalnietes Song to Kill a Giant izlasīju, turot spēki” un „gaišie spēki” – vienā spārnā staļi- otrā rokā latvisko oriģinālu. Tad ķēros pie Īvā- nisti un stagnāti (tie 1989. g. janvārī nodibi- na Gadījuma karakalpa par jaunu izlasīšanas na pretlatvisko „Interfronti”), otrā – PSRS va- – tagad ar lielāku sapratni nekā pirmo reizi doņa Gorbačova „perestroikas” reformu at- pirms gadiem. Savukārt arī Kalnietes memu- balstītāji, kas Padomju valsts pārbūves vārdā ārs kļūst saprotamāks. Jaunie 25 gadu atce- cenšas tuvināties Tautas frontes mērenāka- res izdevumi, tāpat kā abu autoru oriģinā- jam spārnam, lolojot to pievērst Gorbačova lie memuāri, sakļaujas un viens otru papildi- vīzijai par jaunu „brīvprātīgu” sociālistisko na. Žēl gan, ka Kalnietes stāsts izbeidzas ar republiku federāciju. Otrā spārnā ir „Nacio- 1990. gada 4. maiju, jo Īvāns jaunajā albumā nālie radikāļi” (kā Pilsoņu komiteju un Latvi- „4. maija republikai” velta tikai četras teksta jas Nacionālās neatkarības kustības krasākie lappuses – kurpretim viņa 1995. gada grā- pārstāvji), kas gan piedalās Tautas frontes matā šī nodaļa aptver 110 neatsveramu lap- kustībā, tomēr pretojas sadarbībai ar komu- pušu, īpaši par satricinošajiem 1991. gada nistiem un režīmu – pat (vai īpaši) tā saukta- notikumiem. jiem „gaišajiem spēkiem”, kas dažiem neat- karības prasītājiem šķiet vēl bīstamāki. Īvāns Kalnietes stils ļoti personīgs un tiešs, bez un Kalniete ir pragmātiskās līnijas aizstāvji, pārlieku filozofēšanas. Pēc profesijas māk saskatot taktisku pielaikošanos – „parlamen- slas vēsturniece, toreiz Latvijas Mākslinieku tāro ceļu” – kā pareizo pieeju stratēģiskā apvienības valdes atbildīgā sekretāre, pus- mērķa sasniegšanai. Kaut sirdī lolo Latvijas audža dēla māte, viņa ir iegrimusi darbā no- neatkarību, vadošie tautfrontieši nesteidzas beigt savu grāmatu Latvju tekstilmāksla, kad to tūlīt vārdā saukt. Dažādi stiepjot „suvere- 1988. gada jūnija sabiedrības saviļņojums nitātes” jēdzienu, tie cenšas apgūt iespējami viņu ierauj Atmodas virpulī. Kādurīt jūlijā lielāku vēlētāju skaitu Tautas frontes kandi- Kalnietes darba kabinetā iebrāžas divi tele- dātiem PSRS Tautas deputātu kongresa vēlē- vīzijas žurnālisti aizrautīgi diskutēdami par šanās 1989. gada martā un maijā. Saskaņā organizētas tautas kustības nepieciešamību. ar „perestroiku” komunistu partijai tajās pir- Viņa spontāni piedāvā Mākslinieku savienī- mo reizi vairs nav monopols – drīkst būt vai- bas konferenču telpu kā koordinācijas cen- rāk kā viens kandidātu saraksts. tru un tūlīt arī pati apņemas to pārraudzīt: „Tobrīd es nevarēju zināt, ka tajā rītā man sā- Notikumiem pieblīvēts 1989. gada maijs – to kas jauna, cita dzīve, no kuras vairs nekad dzīvi apraksta gan Kalniete, gan Īvāns. Tau- nebūs atgriešanās pie mākslas.” (Es lauzu... tas frontes piedalīšanās oficiālajā 1. maija 20) Redzam ļoti enerģisku, emocionālu, ap- proletāriskajā demonstrācijā kā „sociālde- sviedīgu un pragmātisku sievieti ar apbrīno- mokrātiska” organizācija, Baltijas Asamble- jamām organizatores spējām. Cilvēku, ap jas sapulce Tallinā, Tautas frontes un Pasaules kuru viss un visi gluži dabīgi griežas, kurš brīvo latviešu apvienības pārstāvju apsprie- vienmēr centrā. Īvāns viņas aprakstā ir ha- de Francijas latviešu mītnē „Abrenē”, PSRS rizmātiskais frontes vadonis, ļaužu aizrāvējs: Tautas deputātu kongress Maskavā. 31. mai- „Tribūns būt spēja tikai Dainis. Cits nebūtu jā Tautas fronte pirmo reizi (ļoooti uzmanī atradis arvien jaunus, emocionāli spēcīgākus gi!) aicina tautu – „sākt apspriest jautājumu
35 [uzsvars mans – J.Š.] par valstiskās neatkarī- rozes. Apskauju Daini, noskūpstu Škaparu7 bas atjaunošanu.” (Es lauzu... 148) ... Valda pilnīga eiforija. Aiz loga cilvēki skan- dē: „Gorbunovu! Gorbunovu!”.” (Es lauzu... Reakcija ir seismiska. Īvāns tajā brīdī atrodas 377) – Hmm ... ne Īvānu, ne Kalnieti, ne Ška- Maskavā kā deputāts: „31. maija aicinājums paru – bet Gorbunovu ...? ar lielu troksni izskanēja arī PSRS Tautas de- putātu kongresā. [..] Baltijai Kremļa batālijās Anatolija Gorbunova popularitātes izaug- bija lemts ievadīt procesu, kas pasauli sāka sme vienmēr likusies enigmātiska. Ieskatu atveseļot no divdesmitā gadsimta traģis- sniedz Kalnietes pieraksti. Atgriežoties pie kajām sērgām – koloniālisma un komunis- 1988. gada norisēm – Latvijas Komunistis- ma.” Milzis jau redzami grīļojas: „Uzturoties kās partijas centrālkomiteja Gorbunovam Kremļa kongresu zālē, mani reizēm pārņēma uzdevusi sekmēt plašas tautas masu orga- sajūta, ka tik tiešām atrodos Gorbija pārbū- nizācijas izveidošanu Gorbačova „perestroi- vei sagatavotā telpā, kas pilna ar pārmēru kas” (pārbūves) programmas sekmēšanai – ļodzīgām stalažām un balstiem, kas pārsā- „iestāties spēlē, mēģinot pārņemt savā kon- tināta ar nestabilitāti, kas šūpojas un krakšķ, trolē stihiskos procesus,” kas sabiedrībā jau teju, teju draudēdama gāzties uz mūsu gal- bija sākušies. „No šī scenārija izpildīšanas vām.” (Gadījuma karakalps 234-8) mūs paglāba entuziasms.” (Es lauzu... 22) Iedarbojās „sadzīvošana”. Tā gada 4. oktob- Neatkarības prasība nu ir atklāta un nepār- rī, četras dienas pirms Tautas frontes dibinā- protama, seko gada dramatiskākais noti- šanas kongresa, ar Gorbačova svētību Gor- kums – „Baltijas ceļš”, rokās saķērušos cilvē- bunovs kļūst par LPSR Augstākās padomes ku ķēde no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai no- priekšsēdētāju. Kongresa rīcības komitejas devīgā Molotova-Ribentropa pakta 50 gadu priekšnieks Jānis Peters sāk viņu publiski dē- atceres dienā. Īvāns uzsver šīs manifestācijas vēt par Latvijas prezidentu. „Šo titulu ar sa- vēsturisko nozīmi: „1989. gada 23. augusts jūsmu pārtvēra tautā. 7. oktobra Mežapar- garaspēka zemi ļāva ieraudzīt visai pasaulei” ka manifestācijā tūkstošiem balsu skandēja: – tā panāca arī šī nolīguma oficiālu nosodīju- „Prezidentu! Prezidentu!”, aicinot Gorbuno- mu PSRS Tautas deputātu kongresā: „Nebū- vu uz skatuves runāt.” Sajūsma ir pārņēmusi tu miermīlīgā „Baltijas ceļa”, diezin vai Tre- arī rīkotājus: tautfrontietes Sandra Kalniete šās atmodas traģiskajās dienās 1991. gada un Džemma Skulme pacilāti skrien Gorbuno- janvārī Maskavā sapulcētos nekad pirms un vam klāt un, satvērušas viņu zem rokas, sir- nekad pēc tam nebijusi, ap 200 tūkstošiem snīgi sveic un aicina šarmanto politiķi sēdēt cilvēku liela manifestācija Latvijas, Lietuvas kopā ar viņām. (Es lauzu... 48-56, 287) Acīm- un Igaunijas brīvības atbalstam.” (Garaspē redzot tuvināšanās vēlme bijusi abpusēja, ka zemes atgūšana 136-9) Kalniete turpre- varbūt arī fiziskais magnētisms spēlēja lomu. tim detalizēti apraksta šī notikuma organiza Jautājums, kurš kuru „pārņem” paliek mig- torisko procesu – milzīgo un precīzo darbu, lā tīts – bet Gorbunovs pamazām kļūst par kas tajā tika ieguldīts, kādi satraukumi pār- tautfrontieti un neatkarības aizstāvi. Īvāns dzīvoti. Lielās dienas beigās viņa ir tuvu fi- savā 1995. gada memuārā atzīmē: „...LPSR ziskam sabrukumam: „Jutos tik iztukšota, ka Augstākās Padomes sēdē ... 1990. gada feb- pat nepaliku frontes virtuvītē, lai kopā ar ci- ruārī ... savu parakstu vēlēšanās iet kopā ar tiem priecātos. Kaut kā aizvilkos līdz dzelz- LTF deva arī Anatolijs Gorbunovs. Mums ne- ceļa stacijai, lai brauktu uz Bulduriem, kur bija vienotas attieksmes pret viņa kandidatū- reizēm tajā vasarā atpūtos. Vilcienā cilvēki ru. ... Mūsu nacionālā situācija, šķiet, prasīja saviļņoti viens otram stāstīja piedzīvoto un būt pretimnākošiem pret jebkuru populāru pārdzīvoto.” (Es lauzu... 192-9) personu, neatkarības idejas potenciālu at- Lavīna ir iekustējusies – tautfrontieši ir ie- balstītāju.” (Gadījuma karakalps 263) mācījušies darboties politikā un tautas ga Norisēs pēc 1990. gada 4. maija Kalnietes raspēks atsaucas arvien lielākās dziesmotās memuārs neiesniedzas. Labi, ka mums ir Ga sapulcēs un gājienos ar vairāku simtu tūk- dījuma karakalps – tur Īvāns tās attēlo tikpat stošiem dalībnieku. 1990. gada 17. mar- pamatīgi un aizrautīgi kā Kalniete „Baltijas ta vēlēšanās Tautas fronte iegūst vairāku- ceļu”. Tāpēc daļēji apskatīšu arī to – nodaļu mu Padomju Latvijas Augstākajā padomē, „4. maija republika”. Gribas mudināt lasītāju novedot pie triumfālās 4. maija neatkarī- to sameklēt un izlasīt. (Īsais un virspusējais bas deklarācijas. Kalniete nav deputāte, bet ir klāt: „Aiz loga gavilē cilvēki. Skan „Dievs, svētī Latviju!”. Ar grūtībām tieku līdz Gor- 7 Jānis Škapars, literāts, kādreizējais laikraksta Literatūra un Māksla redaktors un Latvijas dabas ainavas aizstāvis, bunovam un frontes uzdevumā pasniedzu LTF domes priekšsēdis, viens no Kalnietes tuvākajiem līdzgaitniekiem atmodas darbā.
36 apraksts 25 gadu atceres albumā salīdzinoši briesmām, kas draud Latvijas demokrātijai,” nobāl.) Latvija vēl okupēta, 1991. gada jan- parlaments pilnvaro Īvānu pārstāvēt Latvijas vāra un augusta notikumi vēl priekšā, pati intereses pasaules valdībās un parlamentos. neatkarība vēl mērķis aiz kalniem – bet jaun- Kad 13. janvārī Lietuvā tanki uzbrūk cilvē- ievēlētā „LPSR Augstākā padome” ar savu kiem Viļņas ielās, Īvāns piedalās lēmumā uz- Tautas frontes vairākumu arvien robustāk stādīt aizsprostus Rīgā nevardarbīgai aizstā- sāk uzvesties kā patiesi neatkarīgas valsts vībai pret līdzīgu agresiju. Sākas leģendārās parlaments un valdība – „4. maija republi- „barikāžu dienas”. Kritiskajā 20. janvārī Īvāns ka”. Ar šaubām, bet – kā liekas – tomēr gud- ir Vašingtonā, sūtņa Anatola Dinberga mājā, ru apdomu, Tautas frontes priekšsēdētājs kad pēkšņi atskan zvans no Rīgas – „pie Iekš- Īvāns nepretendē uz parlamenta priekšsē- lietu ministrijas kauja ... esot nošautie un ža amatu, ļauj šai krēslā palikt populārajam starp tiem arī Andris Slapiņš9 ...”. (330) žonglētājam Gorbunovam. Par ministru pre- zidentu kļūst tautfrontietis fiziķis Ivars God- Abu jubilejas izdevumu viena no galvena- manis. Žurnālists Īvāns paliek parlamenta jām iecerēm nepārprotami ir iepazīstināt un priekšsēdētāja vietnieka postenī. Kā 1990. atgādināt sveštautiešiem par mūsu neseno gada būtiskāko simbolu Īvāns izceļ „brīvo vēsturi un pārbaudījumiem, un kā tie sasau- dziesmusvētku atgriešanos”: „Latvijas kos- cas ar līdztekus norisēm citur Padomijā un miskās simfonijas minoro toņu pāraugša- pasaulē. Man nav bijusi izdevība iepazīties ar na mažorā, apcerīguma uzplaukums līksmē. Kalnietes Song to Kill a Giant iespiesto ver- Gājiens, kura krāsas un skaņas ir tikai niecī- siju, bet izlasīju elektronisko un vietām salī- gā, redzamā puse, kura gaviļu dzīlēs mirdz dzināju ar latvisko oriģinālu. Kārlis Streips ir tautas laimīgākie mirkļi, pacilātība, kādā ta- paveicis milzu darbu to ne tikai tulkojot, bet pušas dziesmas un melodijas ... Ar to vairāk arī padarot to saprotamāku šīs dienas nelat- nekā politiskām deklarācijām mēs pieteicām viešu lasītājam. Uzkrita liels skaits „drukas savas tiesības Rīgā un Latvijā.” (298) Šis ci- velniņu” un arī dažas ne gluži izdevušās vie- tāts precīzi atspoguļo garaspēka un dzies- tas tulkojumā, kas prasīt prasījās pēc vismaz mas spēka tēmu Īvāna un Kalnietes grāma- vēl viena korekcijas lasījuma pirms nodoša- tu nosaukumos – un Tautas frontes izvēlē- nas spiestuvei. Jācer, ka tas ir izdarīts. Lasī- tās nevardarbīgās cīņas simboliku. Var tikai tājam, kas pats nav dzīvojis padomju iekārtā, piekrist Īvāna slēdzienam: „4. maija repub- noteikti noderētu arī pamatīgs komplekts ar lika kļuva iespējama ar mieru un labu prā- paskaidrojumiem lappušu pakājē. Grāmatas tu. 4. maija republikas stiprākais bruņojums, viela droši vien visvairāk rezonēs ar lasītāju, kā izrādījās, bijusi pacietība un brīvības ide- kam pašam jau pieredze un izpratne līdzī- ja, no kuras nedrīkstēja atkāpties.” (279) Bet gos notikumos, un vieglāk orientēties sarež- mākoņi savelkas ... ģītajā stāstā. Par Īvāna un Znotiņa atceres al- bumu jāsaka, ka tas ir emocionāli un vizuā- „Laiks, kuru var saukt par traģiskāko Atmo- li spēcīgs, varbūt drusku par „frāžainu” da- das vēsturē, kā Latvijas jaunā ēra sākās tie- žai gaumei, bet faktuālās informācijas derē- ši ar 1991. gada pirmajām dienām.” (309) tu vairāk un precīzākas, īpaši angliskajā daļā „Tumšie spēki” nu savā varā pārņēmuši pār- un foto paskaidrojumos. Hronoloģija albu- būves vadoni Gorbačovu un janvārī sāk ap- ma beigās ir vērtīga. Gribas izteikt vēlmi, lai vērsuma mēģinājumu pret Baltijas republiku Dainis Īvāns un Kārlis Streips iztulko Gadīju jaunajām valdībām. Latvijā tos personificē ma karakalpu angļu valodā (vismaz nodaļu komunistu stagnāti Alfrēds Rubiks un Vik- par 4. maija republiku) – to tad varētu dāvi- tors Alksnis. Konfrontācija 1991. g. 1. jan- nāt diplomātiem, bibliotēkām un draugiem vāra rītā – „ap 30 melno berešu kaujnieku”8 un nedraugiem un likt plauktā blakus Kal- ieņem Rīgas Preses namu un uz jumta pa- nietes Dziesmai. Bet, no kurienes tas spēks ceļ sarkano karogu, deklarēdami, ka „pa- – kur tas mājo? Par to vēl jāpadomā. kļaujas tikai PSRS likumiem.” Īvāns zvana uz Maskavu, atbilde – lai runājot ar Rubi- ku. (309-10) Tātad – Rubiks taisa apvērsu- Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis un daudzu mu Rīgā ar Gorbačova atbalstu! Atbalstu rakstu autors. Dzīvo ASV, Bostonas pievārtē. Baltijas valdībām tomēr deklarē Gorbačova sāncensis Jeļcins (tas pats, kas augustā sa- vukārt aizstāvēs pašu Gorbačovu pret „tum- šo spēku” pučistiem – ļaujot mūsu neatkarī- bai beidzot kļūt īstai.). 7. janvārī „sakarā ar 9 Militanti tajā vakarā Rīgā nošāva 5 cilvēkus, starp tiem barikāžu notikumu filmētājus Andri Slapiņu un Gvido 8 Melnās beretes – PSRS Iekšlietu ministrijai pakļauts Zvaigzni. Pavisam kā barikāžu laikā bojā gājuši uzskaitīti iekšlietu karaspēks „OMON” astoņi cilvēki. (Garaspēka zemes atgūšana 183).
37 Franks Gordons ir naids pret vācu baroniem. Tāpēc, karam sākoties, latvieši nostājas Krievijas pusē. (..) Bēgošā krievu armija spiež iedzīvotājus fron 1915. GADS tes tuvumā doties bēgļu gaitās uz austru miem. Gan spaidu kārtā, gan brīvprātīgi kur DAUGAV’S ABĀS zemnieki pamet savas mājas. (..) 1915. gada 1. augustā Krievijas Valsts domes deputāti J. MALĀS Goldmanis un J. Zālītis nāk klajā ar uzsauku mu latviešu tautai: ‘Pulcējieties zem latvie Rakstīt šo apcerējumu mani pamudinā- šu karogiem (..) Uz priekšu ar latvisku karo ja jūsmīgas atsauksmes par Kristofera Klar- gu par Latvijas nākotni!!’ Kāda būs Latvijas ka (Clark) grāmatu The Sleepwalkers. How nākotne, tas toreiz vēl nav skaidri nosakāms. Europe Went to War in 1914 un prof. Kaspa- Bet visi jūt, ka jānotiek kaut kam lielam“. ra Kļaviņa raksts „Padomāsim − visi kopā!” (Jauno Laiks 2013.7.IX). To tālo dienu atbalss sasniedza mani 28 ga- dus vēlāk. Drīz mēs nonācām Irtišas augšte Tuvojas I Pasaules kara simtgade, un Kristo- ces novadā un Kutihā, krievu vecticībnieku fers Klarks detalizēti un patiešām pamatīgi – keržaku sādžā, kur bijām ciemiņi kādā ģi izgaismo laika sprīdi no 1914. gada 28. jū- menē; pasirmais, ūsainais saimnieks jautāja, nija (Sarajevas atentāts) līdz 1. augustam, no kurienes mēs. „Tātad no Rīgas? Ek, Babit kad sākās karš, kuru neviens tā īsti negribē skoje ozero, latišskije barišņi!“ (Babītes ezers, ja, – karš, kurā zaudēja dzīvību 20 miljoni. latviešu jaunkundzes!). Izrādījās, ka viņš XII Tās 34 dienas, kas aplūkotas Klarka mono- armijas sastāvā 1915. gadā karojis Rīgas pie grāfijā, bija piesātinātas ar maldiem, meliem, vārtē plecu pie pleca ar latviešu strēlniekiem pārpratumiem, apjukumu, ilūzijām un paš- (skat. Laiks, 2008.15.XI). apmānu. Arī mani tautieši Kurzemē un Lietuvā dabū- Kā zināms, Latviju I Pasaules karš skāra ļoti ja ciest tai 1915. gadā. Citēšu sava tēva Jā- sāpīgi, likteņupe Daugava kļuva par fron- zepa Gordona vēstuli (1974.29.IX): 1915. tes līniju, tās krasti bija slacīti asinīm, taču gadā, kad vācu karaspēks tuvojās Rīgai, vi šī kara beigu cēlienā dzima Latvijas valsts. sas vidusskolas tika evakuētas uz Iekškrieviju. Prof. Kaspars Kļaviņš savā rakstā, aicinā- Es toreiz biju pēdējā klasē. Mums teica, ka dams lasītājus padiskutēt par vairākiem Lat- mūsu vācu valodas skolotājs tagad strādājot vijas vēstures aspektiem, zināmā mērā „sa- Voroņežas reālskolā. Tā kā man tur bija radi saucas” ar Jāni Krēsliņu senioru, īpaši jau- niece, bēgle no Jelgavas, es 1915./16. mācī tājumā par „700 gadu verdzību”. 700 gadu bu gada gaidās pārcēlos uz Voroņežu. Toreiz verdzības pasaka (!) neapšaubāmi ir latvie Voroņežā mita daudz žīdu bēgļu no Kurze šu stereotipa virsotne, raksta prof. Kļaviņš. mes un Lietuvas, kurus antisemīts un meln Skarot 1915. gadu, prof. Kļaviņš raksta par simtnieks, virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs pilnīgi bezjēdzīgo bēgšanu no vācu armijas Ņikolajevičs ar varu aizdzina uz Iekškrieviju. Kurzemē un norāda, ka vācu karavīri nega tavojās Kurzemes latviešus iznīcināt. Te va- Kāda vēstures ironija! Atceroties II Pasaules rētu iebilst, ka ne jau vācu karavīri, bet ķei- karu un holokaustu, liekas gandrīz neticami, zars Vilhems II esot paredzējis izvietot in Kur ka minētais lielkņazs Nikolajs Ņikolajevičs land vācu kolonistus, un baumas par šo plā- apsūdzējis piefrontes joslas žīdus spiegoša- nu radīja satraukumu Kurzemes latviešos. Ar nā par labu Vācijai. Un, kā vēstī laika liecības, visu cieņu pret strēlnieku cīņām, raksta prof. tā dēvētajā Ob. Ost teritorijā – Polijā, Lietuvā, Kļaviņš, jāatzīst, ka tūkstošu jaunu, talantī Baltkrievijā, ko bija okupējusi ķeizariskās Vā- gu cilvēku nāve, stājoties pretī vācu armijai cijas armija, attiecības starp vācu zaldātiem Tīreļpurvā un citur, bija bezjēdzīga, jo nekā un daudzo žīdu miestu iedzīvotājiem bijušas da piedalīšanās cariskās Krievijas un Vāci tīri labas. Man kann doch mit ihnen reden. jas konfliktā nedeva neko citu kā tikai dzīvā Jo manu tautiešu sarunvaloda – jidišs neko spēka (..) zaudējumu. daudz neatšķīrās no Reinzmes vai Bavārijas „friču” runas. Varēja saprasties! Te nu ir īstā vieta salīdzināt šos prof. Kļavi- ņa spriedumus ar to, ko Uldis Ģērmanis rak Tā nu tas bija. Viela gan pārdomām, gan dis- stīja savā grāmatā Latviešu tautas piedzīvo kusijai. jumi: 1914. gada 1. augustā Krievija pietei ca karu Vācijai. Vēl nesen latvieši ir cīnīju šies pret nīsto krievu ķeizara patvaldību sa Raksts pārņemts no autora „Vērojumiem un pārdomām” vas Lielās revolūcijas laikā. Tomēr vēl lielāks Laiks / Brīvā Latvija 2013,36.
38 Rolfs Ekmanis padome Amerikā (Lithuanian American Council), Igauņu pasaules padome (Esto nian World Council), Pasaules brīvo latviešu STARPTAUTISKIE apvienība (World Federation of Free Latvi ans), Augstākā komiteja Lietuvas atbrīvoša- RAIDĪJUMI LATVIEŠU nai (The Supreme Committee for the Libera tion of Lithuania) un Apvienotā Baltijas ko- VALODĀ 20. GS. miteja (Joint Baltic American National Com mittee) izsaka atzinību par šo administratīvo OTRĀ PUSĒ pārmaiņu RL vadībai. Bet neatkarīga baltiešu nodaļa RL sastāvā neīstenojas lielā mērā ne- Sākums JG235(2003), 237(2004), 238(2004), 248(2007), saskaņu dēļ pašu RL strādājošo baltiešu vidū 250(2007)–256(2009), 261–262(2010), 266(2011), 268- – gan par jaunās baltiešu nodaļas nosauku- 269(2012), 271(2012), 273-275(2013) mu (Baltijas Republiku radio? Radio Baltija?), gan arī par to, kurai no tautībām piešķirams RADIO BRĪVĪBA (RB)/RADIO LIBERTY nodaļas vadītāja postenis. (RL) PASPĀRNĒ 1975-1984 – III * * * Minhenes Latviešu redakcijas septītajā gadā, Pēc Vašingtonas turpat ceturtdaļgadsim- redakcijas vadītājam Vilim Skultānam aiz- ta atkārtotiem solījumiem un to nemitīgas ejot (1982) pēc vācu likumiem obligātajā laušanas, tolaik ASV senāta ārlietu komisijas pensijā (divus gadus pirms baltiešu redak- priekšsēdis, Ilinoisas (Illinois) štata senators ciju pārcelšanas no RL uz RFE) un pēc vis- Persijs (Charles H. Percy) panāk (1984.8.X) maz vienas personas atsacīšanās (ģimenes/ baltiešu raidījumu pārcelšanu no RL, t.i., Ra darba apstākļu dēļ) no piedāvātās iespējas dio Liberty jeb Radio Brīvība, kura mērķaudi- kandidēt RL Latviešu redakcijas vadītāja pos- torijas ir Padomju Savienībā iekļautās tautas, tenim, Latviešu redakcijas krēslā iesēžas da- uz RFE (Radio Free Europe jeb Radio Brīvā žus gadus pēc vēstures doktora disertācijas Eiropa), kas pārraida uz t.s. satelītvalstīm – The Emergence of a Modern Latvian Nation: Čehoslovākiju, Poliju, Rumāniju, Ungāriju un 1764-1914 (University of California, Berke- Bulgāriju. Līdz ar šo Baltijas valstu raidītājs ley) aizstāvēšanas Jānis Arveds Trapāns (ra- būs pareizā vietā kā daļa no „Brīvās Eiropas” diovārds Viktors Krasts, skat. JG275:45). Šis raidītāja, kas ir saskaņā ar ASV ārpolitikas ir arī laiks, kad radio vadība palielina katras viedokli, neatzīstot Baltijas valstu inkorporā baltiešu redakcijas darbinieku skaitu par di- ciju Padomju Savienībā – tā senators Persijs. viem darbiniekiem. Trapāns iesaka Ingrīdu Jau pirms tam Persijs, kura štatā pēckara ga- O’Brien, kura kā bērns no Vācijas bēgļu no- dos saplūdis ievērojams skaits baltiešu bēg- metnēm kopā ar vecākiem nokļūst Austrā- ļu, izrāda īpašu interesi radioraidījumos uz lijā, iegūst augstāko izglītību Sidnejas Uni- PSRS iekļautajām Baltijas republikām – tie versitātē, pēcāk Itālijā, nodibina neveiksmī- esot informācijas dzīvības avots igauņu, lat gu ģimenes dzīvi ar ASV pilsoni, pirms kļū- viešu un lietuviešu valodā. Pateicoties viņa šanas par RFE darbinieci Minhenē strādā Ap- entuziasmam un vairāku citu senatoru (Clai- vienotajā baltiešu komitejā ASV, kur ieapzīs- borne Pell, Howard Baker) atbalstam, jau tas ar vienu no latviešu trimdas sabiedrības pirms gada un divām nedēļām (1983.23. (PBLA, ALA u.c.) pīlāriem – PBLA u.c. orga- IX) ASV senāts bez balsošanas (tikai ar yea) nizāciju vadībā esošo Gunaru Meierovicu pieņem papildinājumu valdības institūcijas Viktors Strunskis ar dzīvesbiedri Baibu (1986) Board of International Broadcasting (BIB jeb Starptautisko raidījumu padomes) radio li- kumā, paredzot īpašas baltiešu nodaļas di- bināšanu RL sastāvā, tādējādi atšķirot igau-
ņu, latviešu un lietuviešu redakcijas adminis- Foto: Rolfs Ekmanis tratīvi no citu sovjetu varai padoto nekrievu tautu RL redakcijām un, protams, pasvītrojot jau neskaitāmo reizi Baltijas valstu nelegālo inkorporāciju Maskavas impērijā. Baltiešu trimdas jumtorganizācijas – Igauņu nacionā- lā padome Amerikā (Estonian American Na tional Council), Amerikas Latviešu apvienība (American Latvian Association), Lietuviešu gados atceļojusī eksperimentēšana ar „zālī- tes” dūmiem. * * * Tolaik par jaunāko redaktoru pieņemtais Ēriks Rūsis (skat. JG274:30), taustoties pa sa- viem atmiņu kambariem, atceras (2013.16. IV) Vili Skultānu kā klasisku aukstā kara ēte ra kareivi, kura dzīves saturs jau kopš 1956. gada bijis radioraidījumi uz dzimteni latvie- šu valodā – no Minhenes, Madrides, Frank- furtes, pēcāk atkal no Madrides un Min- henes (skat. šo rindiņu rakstītāja piezīmes JG237, 248, 253-256, 261, 262, 269, 273- Viena no pirmajām RL Latviešu redakcijas darbiniecēm Dr. Margarita Ausala (Kastaņolā, Šveicē, 275). Ne jau par velti padomju prese laiku 1970. gadu vidū) pa laikam pieminējusi Vili Skultānu dzēlī- (1920-2007), pirmā Latvijas ārlietu ministra gos komentāros, par ko viņš pats, protams, Zigfrīda Annas Meierovica (1887-1925) dēlu, tikai priecājies, jo, ja jau guvis šādu ievērī drīz vien kļūst par viņa dzīvesbiedri Ingrīdu bu, laikam centieni būs bijuši pareizā virzie Meierovicu un 90. gadu otrā pusē pārceļas nā... Ēriks raksturo savu priekšnieku kā ko uz dzīvi Rīgā (skat. interviju žurālā Santa – lorītu tipu, kura komandā strādāt ne vien 2013.XI). Otrs Trapāna ieteiktais un RL va- mēr bija viegli, bet par garlaicību gan neva dības apstiprinātais (1984) darbinieks ir no rēja sūdzēties. Redakciju viņš vadījis ar stin Latvijas Berlīnē nokļuvušais (1977) Viktors gru, bet mīlīgu roku, jo viņam vienkārši ne Strunskis, Politehniskā institūta (Ķīpsa- sanāca notēlot bargu šefu – tā no rītiem viņš lā) militārās katedras absolvents (skat. „Kā mani sveicināja ar „Labrīt, jaunekli! Vai šo mani par virsnieku taisīja”. Latvija Šodien dien, pārmaiņas pēc, darīsi kaut ko darbam 1982:1-7). līdzīgu?!” Sekojusi uzsišana uz pleca un tik- pat skaļa pavilkšana uz zoba: Tu tik esi zēns, Salīdzinājumā ar Valdemāru Kreicbergu un kas māk strādāt! Ne tikai jauns, nepieredzē Vili Skultānu jaunais redakcijas vadītājs, uz- jis, bet, ak vai, uzaudzis Amerikā – valstī, ku- ņemoties „saldo nastu“, mēģina sev pado- ras iedzīvotāji Skultānam bijuši īpašā statusā, tajiem atvērt citu dimensiju, proti, uztaustīt no kā dažkārt nācies ciest arī tur nokļuvuša- spirgtākus ceļus ar „nopietnību”, tā teikt, ar jiem bēgļiem. Vārdam „amerikāņi” nereti ti- svarīgās grumbās savilktu pieri. Īpaši sāku- cis piekabināts ne visai glaimojošais epitets ma gadi, kā atceras viens no līdzgaitniekiem, „dullie”, ar naudu apsēsta sabiedrība, ko bijis „pienaglotu tēžu laiks”, kas prasās pēc vada nekompetenti politiķi. Zaļknābja „ame- neliela skatiena mazliet atpakaļ. rikāņa” Ērika ziņu un komentāru teksti tiku- ši sazīmēti krustām šķērsām ar treknu sarka * * * nu zīmuli. Vilis ņēmās labot visu – gramati Liela jautrība bija strādāt kopā ar Vili Skul ku, saturu un stilu. Kādreiz papīrs bija tik ļoti tānu, mūžīgas ēverģēlības un dienas, kad sašvīkāts, ka tas studijā pie mikrofona bija darbā biju tā pārsmējies, ka sāni sāpēja, e- jāgriež riņķī un apkārt, lai izlasītu... Man šis vēstījumā (2013.14.IV) atceras tolaik jau- sarkanais zīmulis, protams, šķita liela netais natnes programmu galvenais veidotājs, ju- nība. Tāpēc laiku pa laikam eksperimentēju. risprudences studijas Bostonā beigušais Ju- Savos komentāros kaut kur pa vidu ievieto ris Kaža (skat. JG273:44-45), kuram, tāpat ju dažas rindiņas, kādreiz veselas rindkopas kā pārējiem „minheniešiem” bijis jādara no cienījamā šefredaktora paša rakstu dar arī „melnais darbs” – jātulko diendienā zi- biem. Kā par brīnumu, arī šie teksti tika tik ņas un sižetus no angļu valodas par aktuā- pat nežēlīgi laboti... Darbs Minhenes redak- lo politiku. Patīkami bijis strādāt kopā arī ar cijā Ērika uztverē bijis intensīvs, spriegs un Valdi Kreicbergu un Margaritu Ausalu, kurai nopietns, taču arī svētki tikuši nopietni svi Skultāns piešķīris neoficiālo iesauku „Kukaži- nēti: redakcijas telpas pārvērtās par pieņem ņa”. Bijuši arī visādi piedzīvojumi, piemēram, šanas zāli, kur latviešu darbinieku ģimenes dažu darbinieku spontāna dzīšanās vakari- un citu tautību redakciju pārstāvji pulcējās ņot ar Kažas mašīnu uz Veronu, Itālijā. Daž- pie latviski klātiem galdiem un vīna glāzēm. brīd neformālā gaisotnē neizpalikusi arī at- Atceros vienus Valsts svētkus, kad vakara sevišķu darbinieku no ASV universitātēm 70. noslēgumā igauņu kolēģi ar biroja krēsliem
40 priecīgi vizinājās pa gaiteņiem, brīžiem skaļi īpaši kodīgu atbalsi izraisa raksturojums „Ei- saukdami – „Saldējums! Saldējums!”. ropas entropija” attiecībā uz jauniebraucē- jiem. Tas ir arī laiks, kad vairākas redakcijas, No „minijociņiem” Ēriks vēl spilgti atkaili- visvairāk vislielākā – Krievu redakcija – sāk lī- na kopīgu konspiratīvas vēstules sacerēšanu dzināties cīņu arēnai, galvenokārt sakarā ar un nosūtīšanu kolēģei Līgai Morusai (skat. atsevišķu iebraucēju nozīmēšanu redakci- JG274:27-28), pēc pārliecības stingrai veģe- ju hierarhiju piramīdās virs ilgus gadus no- tārietei. Vēstules sūtītājs – it kā kāds Līgas strādājušiem darbiniekiem, kuri piedevām pielūdzējs kādā Latvijas kolhozā, viņas raidī- tiek apsūdzēti „antisemītismā” (kas visumā jumu slavinātājs, kurš kā pateicību solījis no- ir bezjēdzīgs lietojums, jo daudzu citu vidū sūtīt uz viņas adresi Minhenē lielu kolhoza bez žīdiem, kā vēsta valodnieki un etnogrā- desas luņķi. Šis mazais viltojums prasīja sa fi, pie semītu valodu grupas pieder arī arā- mērā rūpīgu darbu. Bija jāorganizē padom bi). Agresivitāte bezmazvai sasniedz fizisku ju pastmarka, ar roku jāizveido attiecīgs zī kautiņu līmeni. Ne par velti rudens mēneši mogs utt. Diemžēl, mazliet satriekts zūdās iegūst „Minhenes 1976. gada oktobra revo- RL Latviešu redakcijas darbinieks Ēriks Rū- lūcijas” slavu. Dažu gadu laikā žīdu tautības sis: pūles tajā reizē pilnībā neattaisnojās, jo darbinieki Krievu redakcijā sastāda 32%, kas kolēģei uzreiz radās aizdomas par mistisko 90. gadu sākumā jau sasniedz 50% – tā savā desu. grāmatā Radio Free Europe and the Pursuit * * * of Democracy: My War Within the Cold War (New Haven-London: University of Yale Press, Jau no paša sākuma RFE/RL darbiniekiem jā- 1997:65) vēsta BBC Ungāru redakcijas darbi- pieredz dažādu krīžu periodi, kas turpinās nieks Dr. Urbans (George R. Urban), RFE di- visriņķī arī 70. gados, kaut arī baltiešus tieši rektors 80. gadu pirmajā pusē. Vairākās re- neskar. Darbinieku atlaišanas, kuru sākums dakcijās vadošie darbinieki tiek nomainīti, meklējams jau 60. gadu pašās beigās, kad vācu tiesas tiek pārpludinātas ar sūdzībām darbu zaudē ap 500 cilvēku. Starptautis- un pretsūdzībām, no Vašingtonas ierodas si- kās Olimpiskās komisijas oficiāla žurnālistu tuācijas izmeklētāji. Kričlova (James Critch- statusa morāli nositoša nepiešķiršana RFE/ low) vadītās BIB izmeklēšanas komisijas ļoti RL pārstāvjiem Ziemas olimpiādē Insbrukā, nelabvēlīgais Krievu redakcijas darbības no- neraugoties uz Baltā nama un kongresme- vērtējums (1978) gandrīz momentā kļūst par ņu asiem protestiem, kam pievienojas virkne cause célèbre pēc nonākšanas amerikāņu vētrainu, stabilitātei nekalpojošu norišu, to manipulatīvajos plašsaziņas avotos. Pa sīkā- vidū pastāvīgās maiņas „politikas dēļ“ RFE/ kam konfliktam atgadās arī dažās citās tau- RL vadībā. Pēc astoņiem gadiem RFE direkto- tību redakcijās. Attiecības starp BIB un ofi- ra postenī demisionē (1975) Durkijs (William ciālu pieprasījumu spīlēs nonākušajiem RFE/ P. Durkee), „CIPa laikos” (līdz 70. gadu sā- RL vadītājiem kļūst ievērojami saspringtākas. kumam) viens no starptautisko operāciju va- Turpinājums sekos dītājiem. Seko arī citas amatpersonas „bie- zajā galā”, to vidū ilggadējais RL direktors Sardžents (Howland H. Sargeant). Abus rai- Vizma Belševica un Jānis Trapāns Minhenē (1991) dītājus, kas apvienojas (1976.1.X), uzņemas vadīt bij. CBS TV ziņu nodaļas vadītājs Mikel- sons (Sig Mickelson), no kura vadības gro- ži pēc nepilniem diviem gadiem nonāk aka- dēmiķa, vairāku ASV universitāšu rektora un bij. vēstnieka Kenijā Fergusona (Glenn Fer- Foto: Rolfs Ekmanis guson) rokās – līdz 1982. gadam, kad RFE/ RL vadībā uz dažiem gadiem tiek nozīmēts bij. Ņujorkas štata senators Baklijs (James Buckley). Tam visam pievienojas nopietnas nesaska- ņas RFE/RL darbinieku vidū, kas pieņemas spēkā pēc ukraiņu matemātiķa un literāta, disidenta Leonīda Pļjušča referāta „Padom- ju Savienības žīdu emigrācija” radioperso- nālam Minhenē 1976. gada februārī, neilgi pēc viņa izlaišanas no PSRS. Kā atceras Mi- kelsons (America’s Other Voice, 1983:251),
41 ATMIŅAS
Uldis Siliņš man likās pārspīlēts. Mēs bijām dienas varoņi ve- selu dienu. ATSKATĪTIES, Labs čoms man ir Arvīds Krūmiņš, izbijis autobu- sa un SD šoferis. Viņš brauca ar nometnes ambu- PASMAIDĪT lances mašīnu. Mēs staigājām apkārt pa vakariem stundām ilgi un viņš man stāstīja par savu sievu, kas palikusi Rīgā. Skumjas pēc sievas gan pārāk ilgi DP CAMP ALT-GARGE nevilkās. Drīz Arvīdam atradās vācu brūte. Viņš bija privileģētā stāvoklī, jo bija pašam savs buduārs – (1945-1946) – VI SK mašīna. Sieva vairs netika pieminēta. Mēs uztu- rējām sākuma gados sakarus arī Austrālijā. Bijām DRAUGI. Man bēgļu nometnē ātri atrodas drau- labi sadziedājušies. Mūsu speciālnumurs bija duets gi, visi vecāki par mani. Daudz mētājos kopā ar – Augstienē pie Madonas. Otrs čoms man bija le- Tālivaldi Stūrestepu jeb Stepiņu un Ēvaldu Paegli. ģionārs Valdemārs Deklavs, saukts Deķis, gara au- Daudzi bija domājuši, ka arī es būšu vienā no vecā- guma volejbolists un basketbolists. Viena no ma- kajām klasēm. Pārsteigums – tikai pirmajā. Ēvaldam nām 1945. gada draudzenēm bija Dzintra Zariņa, ir nometnē arī māte, Stepiņš ir vieninieks. Ēvalds ap 20 gadu veca. Ieraksts manā dienasgrāma- staigā apkārt tādā kā militārā uniformā tumšā haki tā: Dzintras raksturs pilnīgi atbilda viņas vārdam krāsā. Iesaukums viņam bija gājis garām. Viņi abi „Atombumba“. Ekscentrisms bija galvenā „viela“, ar Stepiņu apmeklē ģimnāzijas 4. klasi. Stepiņš ir kas piepildīja mazās Dzintras būtni. Un tomēr vi bijis leģionā. Viņa runā var saklausīt vieglas izlok ņas dēļ es biju ar mieru atsacīties domāt pat par snes pēdas, mutē trūkst priekšzobu, un tie, kas re- Valiju Sermuli, ar kuru daudzējādā ziņā viņa nemaz dzami, nav labā kārtībā. Stepiņam kaut kur Vācijā nevarēja salīdzināties. Jāsaka tāpat kā Gundegai: atrodas kāds radinieks, pie kura viņš aizbrauc cie- „Kā māns, kā burvība...“ (Brigaderes Princese Gun mos un pēc laika pārrodas nometnē jaunā uzvalkā dega). Pēc 6 mēnešiem burvība beidzās. un ar jauniem zobiem mutē. Stepiņš ir skolas pre- fekts. Viņa publiskās runas skolas sarīkojumos seko Valija Sermule man vienu brīdi dikti patika. Viņa zināmam šablonam: vispirms muldās kā pa ķešu, sagājās ar savu klases biedru Visvaldi Bokumu. Reiz tad pieņem pamatstāju. Tā ir zīme, ka tūlīt būs bei- abi bija sastrīdējušies, un pēkšņi manā priekšā pa- gas un sekos patriotiskais moments – kaut kas par vērās zelta izdevība: sarunājām abi randiņu, resp., Latgales zilajiem ezeriem, Dzintara jūru, ozolu bir- ka vakarā iesim kopā uz kino. Visu pēcpusdienu zēm. Lai nu runātājs kāds (viņa ievadraksti Ausmā staigāju dažus kilometrus virs Septītām debesīm, bija daudz labāki), Stepiņš bija lāga zellis. vakarā nonācu ar blīkšķi atkal uz zemes. Abi bija salabuši. Noskatījāmies filmu katrs no sava stūra. Vismaz viens vācu skuķis mums ar Stepiņu var Sic transit gloria mundi! Tā man līdz 1948. gadam pateikties par savu dzīvību. Mēs ziemā vienā no bija tikai simpātijas, bet nevienas štendīgas brūtes. Pieelbes dīķiem viņu izglābām no noslīkšanas. Meitene bija iekritusi neaizsalušā daļā, ķepurojās TEĀTRIS. Es biju sagudrojis, ka jāuzved revija. Ne uz muguras, reizēm jau paiedama zem ūdens. Arī man bija sižets, ne arī kāda jēga, kā tās lietas jā- mēs ar Stepiņu, kuŗš bija galvenais glābējs, ielū- dara. Vispirms Nadziņu Andrejam, kurš labi zīmē- zām. Skuķi izvilkām, un tas aizgāja raudādams mā- ja, tika pasūtinātas dekorācijas skices. Andrejs tās jās. Sienas avīzē lai tikām (uz ziņu dēļa pie ēdam- arī uzzīmēja, pie tam krāsās ar baloniem visās ma- zāles sienas). Redaktors bija pat aizgājis dīķi mē- lās. Mana stulbā ideja tika tikpat stulbi illustrēta. rīt, bijis ļoti dziļš. Var jau būt, bet minētais skaitlis Sarunāju aktierus. Milicu Gunārs, kurš bija labs ko- miskās izdarībās, bija mans galvenais dejotājs. Tā faktiski nebija deja, bet tāds skrējiens ar komis- No Ulža Siliņa arhīva. No kr. 1. rindā: V. Sermule, kiem lēcieniem. Grūti aprakstīt, bet izskatījās jocī- Dz. Zariņa, neatpazīta. 2.r.: neatpazīta, M. Valtere, gi. Noturējām pat pāris mēģinājumus. Bet, kad es neatpazīts, neatpazīta. 3.r.: V. Zariņa, U. Siliņš, A. Krūmiņš, E. Pauliņa, A. Kučeris. mēģināju sarunāt Paegles Ēvaldu – viņam kā indi- ānim ar kādu skuķi bija paredzēts dziedāt „Mīlas sauciens maigs“, viņš mani pasūtīja uz poda. Ne viņš spraudīs spalvas matos, ne dziedās. Saprātīgs cilvēks Ēvalds. Arī Juris Soikans bija padzirdējis par maniem plāniem un bija par nodomu izteicies lab- vēlīgi. Projekts mira dabīgā nāvē. Man liekas, ka es arī nopietni nedomāju, ka tur kas iznāks. Bet fan- tazēt ir jauki. Kā dziesmā dzied: But I can dream, can’t I? Es to izvedu dzīvē pāris desmit gadus vē- lāk Sidnejā. Teātra spēlēšana pie latviešiem ir tik pat populāra kā kora dziedāšana. Skatuves mums nebija, bija ti- kai tāds paaugstinājums ar priekškaru. Zāles gries- ti bija arī skatuves griesti. Leišiem un igauņiem savas zāles nebija un saviem sarīkojumiem lieto-
42 ja mūsējo. Nometnes teātrī režiju no sākuma va- gada mums vairs zivju eļļu nedod. Ģimnāzistiem iz- dīja M. Valtere-Einberga, aktrise-režisore, strādā- sniedz arī mēnesī pāris tāfelītes šokolādes. jusi Jelgavas teātrī, Liepājas drāmas un operas te- SKOLOTĀJI. Pirmais ģimnāzijas direktors bija ātrī. Viņai bija meita Vija un dēls Juris. Kad viņa Daugavpils Technikuma skolotājs, mag. mat. J. 1947. gadā pievienojās Lībekas latviešu teātrim, Žagars. Viņu nomainīja Valsts technikuma direk- Alt-Garges teātri vadīja mans tēvs. Izceļoja uz ASV. tors, tvaika mašīnu speciālists V. Frīdenbergs. J. Vija Einberga-Rūķe guva Kanādā pie latviešiem ie- Žagars mira Sidnejā 2006. gadā, V. Frīdenbergs – vērību ar saviem trīnīšiem. Dēls Juris Valters ir se- Adelaidē 1970. gados. Frīdenbergs bija liela, im- kojis mātes pēdās. pozanta auguma, autoratīvas dabas, bet ne bez Pirmais iestudējums bija A. Gūtmanes-Šteinbergas humora izjūtas. Viņš ātri izpelnījās Vecā krampja sacerētā jauniešu ludziņa Izpalīgi. Gūtmane bija palamu. Frīdenbergs likās itin glaimots, jo kram- pamatskolas skolotāja, kurai viss bija vai nu melns pi vis tik viegli nevarot atliekt. Tur nu viņam bija vai balts. Viņa, kā saka, bija morālā pavarda sar- taisnība. Viņš pasniedza fiziku. Ojārs Celle man gātāja un rūpējās par tīrību domās un darbos. raksta: Kā atceros no fizikas stundām, viņam bija Sanācām interesenti kopā uz tādiem kā kursiem, arī labs humors. Klasiskas bija viņa fizikas stun das. Pamanījis pa logu garām braucošu tvaika lo Valteres vadībā. Mēs bijām kādi desmit – atceros komotīvi, viņš sāka uz tāfeles zīmēt kā tās tvaika pāris kundzītes, kas vairs nebija pirmā pumpu- katls, vārsti, cilindri un viss cits darbojas. Viņa vo rā, un mazu, stāvīgu Butch tipa jaunavu. Viņa it kabulārijā nebija visiem tvaika mašīnas atribūtiem kā dienējusi 15. divīzijā. Valtere bija pilna apbrīnas. latviskie nosaukumi. Viņš izlīdzējās teikdams: un Nezin, kādi bija viņas pienākumi 15. divīzijā, bet šito padarīšanu dzen tvaiks, un visa tā būšana caur nometnē viņas uzdevums bija rūpēties par sieviešu šito štruntu griež riteņus un iet uz priekšu. Mēs komunālo pirti. Luga bija uzrakstīta īsti skolmeista- visi rijām smieklus un visu ko vēl ilgi saucām par riski, pilna didaktikas. Kad es pirmajā mēģinājumā padarīšanām, būšanām un štruntiem. Cita star skaļi nolasīju savu lomu, visi, ieskaitot Valteri, smē- pā viņš domāja, ka meitenes fiziku zina tikai uz 3 jās, jo es savu tēlu uztvēru kā caur un cauri šaržētu. ar krustu. Vienīgais izņēmums bija Irma Freimane, Nē, nē, nē, tā Valtere, jūs esat domāts varonis, cēls kas viņam patika, jo saprata matemātiku. Viņš vi jaunietis ar ideāliem… Ideāliem!!! Mans Dievs, kā ņai vienīgai fizikā ielika piecnieku. Arī Frīdenbergs var sacerēt tādus didaktiskus mēslus! Es lūdzos, lai nonāca ar kundzi Alisi Austrālijā, Adelaidē. Viņu mani nomaina. Dievojos, ka neesmu lomai piemē- dēls Jānis pārnāca no kara un apprecēja vienu no rots. Nevarot atrast citu. mūsu ambulances māsiņām. Jānis tagad ir miris. Frīdenbergu meita Marianna bija pamatskolas sko- Man ar Gūtmani iznāca darīšanas vēlāk Sidnejā, lotāja. Žagars turpināja pasniegt matemātiku vecā- kad viņa lasītāja vēstulē uzbruka manai lugai kām klasēm. Atzīmes savā grāmatiņā viņš lika šif- Ķemermiestiņā. Tā bija aizskārusi viņas kristāldzid- rā. Ja uzdevums nebija pareizi izrēķināts, tad teica: ro dvēseli. Mēs bijām kvit. Viņas luga arī bija aiz- jūsu tiltiņš ir sabrucis. Viņš bija apprecējis Latvijā skārusi manu ne tik dzidro dvēseli. Pirmizrāde bija vienu no savām skolniecēm. Ģimenē auga dēls. 1945. gada oktobrī. Galu galā jau nospēlēju. Bija Žagars ar savām izdarībām reizēm krasi atšķīrās no grūti, tik grūti. Otrais iestudējums bija Rūdolfa tradicionālā skolotāja prototipa. Blaumaņa Zagļi. Tur es pie lomas netiku. Ja jautājam, kādus slavenus dēlus Alt-Garge pasau- UZ SKOLU. Pēc gada pārtraukuma atkal uz skolas lei ir devusi, tad vispirmām kārtām no man zinā- sola. Apstākļi ir diezgan bēdīgi. No sākuma trūkst miem cilvēkiem jāmin Juris Soikans – jau toreiz ļoti mācību grāmatu, par laboratorijas iekārtām nemaz dinamisks, 25 gadus vecs jauneklis vēlākais peda- nerunājot. Bez pēdējām bija jāiztiek visu skolas lai- gogs, mākslas zinātnieks, RTU Goda doktors. (Te ku. Mūsu galvas tiek pildītas ar teoriju. Alt-Gargē nu es varu nonākt uz „slidena ledus“, jo par dau- trūkst arī piemērotas skolas telpas. 1946. gadā uz- dzu mūsu nometnieku vēlākām gaitām es nekā ne- ceļ jaunu skolas ēku divām klasēm. No rīta uz sko- zinu. Par Alt-Garges slavenām meitām galīgi neko.) lu iet jaunākās klases, vecākās pēcpusdienā.1945. Spējīgs? Noteikti. Ne velti viņš kā gleznotājs vēlāk gadā ģimnāzijā darbojās tikai četras klases. 5. kla- guva internacionālu slavu. Patīkams? Ne vienmēr. sē bija pieteikusies tikai viena skolniece, kas spiesta Juris sev Alt-Gargē atrada arī draudzeni, ļoti patī- pārcelties uz citu nometni. Pirmajā klasē iestājas arī kamu personu, vārdā Ņinu Žiglevicu, ko vēlāk ap- viens otrs bijušais gaisa izpalīgs, jo nekas cits nav precēja. Es pie sevis nobrīnījos, kas tā par sievieti, ko darīt, bet tie drīz atbirst. kas grib Soikānu ar labu precēt. Bet tas bija toreiz. Ģimenē divas meitas. Tagad miris. Viņš 2. klasē bija Mūsu veselības interesēs UNRRA bija izlēmusi, ka mans ģeometrijas skolotājs. Viņa stundas mēs gai- līdz 14 gadu veciem bērniem reizi dienā jādod ka- dījām ar lielu nepatiku. Viņš izgāja uz skolnieku ie- rote zivju eļļas. Nezin kāpēc, šis rīkojums tiek attie- baidīšanu, man liekas, ka viņam patika, ka no viņa cināts arī uz ģimnāzijas 1. klasi. Nostāda mūs visus bīstas. Ienāk klasē, ar troksni nosviež savu portfeli rindā. Skolotāja ar karoti un zivs eļļas pudeli rokā uz galda. Nāves klusums. Jautājumi seko viens ot- pie rindas pirmā gala. Saņēmējam mute vaļā kā ram tādā ātrumā kā „kaulu zāģa“ šāvieni. To mēr- vārnēnam. Iegrūž karoti mutē! Klunks! Velns, kur ķis laikam bija likt skolniekam ātri domāt. Tas dar- riebīgs šķidrums! Mute atkal vaļā. Otrs skolotājs bojas pie studentiem, kuriem ir laba matemātiskā tajā iebāž karoti marmelādes. Tas jau drusku labāk, domāšana, bet mēs, izņemot Neimaņa Birutu, ar bet riebīgā garša mutē pilnīgi neizzūd. Pēc 1945. to nevarējām lepoties. Katrā ziņā viņš ar savu iztu-
43 rēšanos panāca, ka mēs uz ģeometrijas stundām Ģeometriju mācīja Paulīne Ziedaine, jauka dāma. gājām kā pie zobārsta. Vienreiz mums izdevās at- Viņa bija tālu priekšā saviem konvencionāliem lai- maksāt viņam par mums nodarītām „pārestībām“. ka biedriem. Skolotāji aizliedza kožļāt klasē kožļā- Skolas sarīkojums. Mielastā visi, učuki un učeļņi jamo gumiju, izņemot Ziedaini, kas atzina, ka tas ki, sēžam pie galdiem. Katram galda karte ar vār- esot veselīgi. Viņas piemiņai meita Maija ir nodi- du un pantiņu vai izteicienu, kas raksturo attiecī- binājusi pie Vītola fonda stipendiju. Dabas zinības go personu. Smagsvariem tos rakstīju es, to starpā pasniedza Torpiņš, īstā vārdā Bērziņš, bet mums arī Soikanam. Tad visi tiek uzaicināti nolasīt, kas uz viņš bija un palika Torpiņš. Viņš runāja dialektā, galda kartes rakstīts. Mūsu lielais moments ir klāt. kādā es īsti nevaru pateikt – bija uz latgaliešu pusi. Soikanam uz galda kartes rakstīts: Valdi pār sevi Viņa runa cēlās un krita no pianisimo uz forte un un tad pār citiem! Ho, ho, ho… taisni acu starpā! atpakaļ uz pianisimo. Un ka−tram TOR−PI−ŅAM IR Jābrīnās, ka represīvais aparāts neveica pēc tam SEP−TI−ŅI CER−me−niši... No tā brīža Bērziņš kļu- nekādu izmeklēšanu. Drošvien, pateicoties pašam va par Torpiņu un viņa bērni, kuru bija kāds pus- Soikanam. Tā bija kaila reputācijas slepkavība gai- ducis, par cermenīšiem. Sievas M. Bērziņas vārds? šā dienas laikā. Kad tikāmies pēc 50 gadiem, mūsu Kā citādi, kā Torpiņiene. Viņa pasniedza vecākām attiecības bija ļoti draudzīgas. Soikans mums pa- klasēm vācu valodu. Torpiņš dzīvoja Igauņos un sniedza arī speciālu priekšmetu – mākslas izpratni. viņam pie mājeles bija pašam savs sakņu dārziņš. Izpratnes stundās viņš bija pavisam cits cilvēks. Es Trigonometriju kādus semestrus mums pasniedza tiku daudz no viņa mācījies par glezniecības virzie- K. Caune. Džentlmenis caur un cauri. To nevar teikt niem, gleznotājiem. Ja es kaut ko no tās lietas zinu, par mani. Es nemācījos un klases darbos šmaucos. tad man par to jāpateicas viņam. Reiz viņš mums Viņš man būtu izdarījis pakalpojumu, ieliekot divi, uzdeva sarežģītu domrakstu (tēmu neatceros, kaut bet viņš likās neko nemanām. A. Mezīte, vecmei- kas par emocijām). Mans klases biedrs Nadziņu ta jau gados, runāja alūksniešu izloksnē un pasnie- Andrejs bija norakstījis īsu definīciju, bet es rakstīju dza mums, jaunākām klasēm, vācu valodu. Steine plašu apcerējumu. Cik nu tas attiecās uz pašu te- izrunā kā Šteine, bet es esmu dzirdējusi, ka saka matu, tā cita lieta, bet Soikānam tas patika. Vai no arī Steine... Uzdotos atstāstamos gabalus bija jā- 10 līdz12 cilvēkiem vēl kāds ko iesniedza, nezinu. iemācās no galvas. Mēs ar skaudību skatījāmies Viņš eventuāli pārcēlās uz Lībeku, kā saka, uz pla- uz K. Mīlenbacha klasēm, kur skolnieki tika mudi- šākiem ūdeņiem. nāti atstāstījumos lietot savus vārdus. Es nolēmu uzņemties cīņu tikt no Mezītes vaļā. Pārrunāju lie- Algebru 1. klasei pasniedza T. Apinis. Gauži lādzīgs tu ar Celles Ojāru, kuram arī Mezīte krita uz ner- vecpuisis, kas algebru mācīja ar lielu sajūsmu, slik- viem. Norunājām sarīkot mūsu klases audzēkņu va- tas atzīmes negribēja likt, un sagaidīja no mums karu, ielūgt Mezīti, kur tad Ojāra klātbūtnē es vi- tikpat lielu entuziasmu algebras laukā. Dzīve un ņai izteikšu klases vārdā neuzticību. Ko gan cilvēks mēs viņu ātri izmācījām, ka arī tiem, kas baro, kož visu nedara izglītības labā. Runāts, darīts. Nabaga rokā. Mēs viņu saucām par Santimetru. Viņš bija Mezīte bija glaimota, ka ielūgta tikai viņa, bet tas mūsu rokudarbs – pašu veidots divkosis. Viņam no- nevilkās ilgi. Pateicoties manas mātes popularitā- metnē bija māsa-invalīde. tei, viņa negāja pie direktora, bet tieši pie viņas. Mums bija labs čoms, elektriķis K. Bite. Pierunājām Ģimenes inkvizīcija mani ņēma priekšā, lika atvai- viņu mācības gada beigu konferencē, kur tika pār- noties un pat saņēmu no tēva pirmo un vienīgo runātas audzēkņu sekmes, ievilkt skolotāju istabā reiz vieglu pļauku. Man liekas, ka tā tika dota vai- noklausīšanās ierīci. Pirmās reizēs tā būšana ne- rāk modes pēc, jo man nekādu savtīgu, huļigānis- strādāja, bet pēc kādiem pāris gadiem – folltrefers! ku mērķu nebija. Prasīju Ojāram, vai viņam arī likts (no vācu Volltreffer − tiešs trāpījums). Tur mēs at- atvainoties? Nē. Gāju viens pats. Ar to pašu mana klājām, ka ir pavisam divi Apiņi – klasē mūsu aiz- Via Dolorosa beidzās. Nākamo gadu mācījāmies stāvis, pie skolotājiem negatīvu ziņu pienesējs. pie Mīlenbacha. Pavisam cita opera! Dēdelsdorfā Skolotāji brīnījās, kā mēs zinām, kas runāts skolo- Ojāru izmeta uz trīs dienām no skolas, jo Mezīte tāju istabā, un mēs atkal brīnījāmies, kā viņi zina, viņu nosūdzēja, ka viņš viņai rādījis vietu, kurai cil- kas notiek pie mums. vēks sēž virsū. Ojārs to vēl tagad uz stingrāko no- liedz. Bet atgriezīsimies atpakaļ pie jau minētā skolas sa- rīkojuma un galda kartēm. Apiņa pantiņš: Kas tad 4. klasei angļu valodu pasniedza Ņina Žiglēvica, vē- tas par putnu bija, / Nakti līda ezerā − / Dzeltens lākā Jura Soikana sieva. Vēl viens skolotājs angļu knābis, melna spalva, / Daudzas bumbas pakaļā. valodā bija jau iepriekš minētais R. Zalāns. Pie viņa Santimetra ģīmis pēc vizītkartes nolasīšanas bija visi noteiktie artikuli ar sarežģīto th skaņu tika izru- pilns nesaprašanas un aizdomu, jo viņš, acīmre- nāti kā ze: Ze rein in Spain rains mainly on ze plain. dzot, zināja, ka pantiņš savā oriģinālā formā ir ne- Arī māc. Lazdas kundze, ļoti izskatīga dāma, kādu piedienīgs un divdomīgi rupjš. Bet viņam jauca gal- laiku bija angļu valodas skolotāja. Ļoti kautrīga, vu vārds daudzas, ko es, lai duļķotu ūdeni, bija pie- sarkst bez gala. Latīņu valodu pēc M. Smuļko īsu licis. Ja notiktu pratināšana, man atbilde bija gata- laiku mācīja „Jaunais“ Ķirvelis, bijis zobārstniecības va: Kā, tā ir ūdens vistiņa! Kad tā ienirst, augšā nāk students, kurš pie riņķa zāģa bija pazaudējis krei- burbuļi. (Neņem man’ ar pliku rok‘ / es prot’ dejot sai rokai pirkstu. Šo roku viņš vienmēr turēja žake- lambetvōk!) tes kabatā. Vienmēr labi ģērbies, vienmēr uzvalkā un ar kakla saiti. Es, guļot ambulancē ar dzelteno slimību, sadraudzējos ar viņa tēvu – „Veco“ Ķirveli,
44 strēlnieku virsnieku un Daugavgrīvas bataljona ko- Celle – jaunākajām. Par manu māti man raksta Dz. mandiera R. Bangerska adjutantu. Arī viņš ārstēja Celinska-Sika: Viņa bija mūsu klasei latviešu valo kaut kādas kaites, kas viņu drīz pieveica. Viņš man das skolotāja. Viņa ienāca klasē smaidoša, laipna stundām tika stāstījis par savām strēlnieku gaitām. un ienesa visu latvisko līdz. Viņa manus domrak Es biju fascinēts klausītājs. stus izlasīja visai klasei un teica: „Tā tam jābūt.” Un galā lika pieci. To pašu man raksta viņas audzēk- Latviešu valodas skolotājs 1. klasei bija J. Cīrulis. ne, pamatskolniece Elga Gustiņa-Dāboliņa: Elza Viņa jājamzirdziņš bija tautasdziesmas. Arī viņš ātri Siliņa kundze bija mūsu klases audzinātāja. Viņa izpelnījās kādu palamu, kas pagaisusi no atmiņas. bija mana mīļākā skolotāja visās skolas gaitās. Bija Par viņu mūsu pagrīdes žurnālā Lūriķī bija lasāms: skolotāji, pie kuriem patika mācīties un bija kauns, Vējiņš svilpo aptiekā, / Pudelītes skalodams, / Cīrul’s ja nezināja uzdoto vielu, bet bija daži, kurus sko savā barakā / Tautas dziesmas skandinā. lēni mēģināja visādi nerrot un izvest no pacietī bas. Tāda bija vācu valodas skolotāja Mezītes jaun Mūsu pagrīdes izdevuma Lūriķa cenzors. Viņš bija kundze (saukta Čiepa) un dabas zinību skolotājs arī skolas inspektors. Cīrulis 1946. gadā pārcēlās Kampe (Kampītis). Pēdējo kādā stundā mēģināja uz citu nometni. Esmu dzirdējis, ka viņš Vācijā ti- izprovocēt Andris Palejs, kaut ko prasot par vel cis nogalināts. Ķīmiju 1. klasei pasniedza Vējiņš, nu vai ko tamlīdzīgu. Kampītis lika Palejam pašam saukts H2O (Hašdivio), arī Cucurbita pepo (ķirbis). stāstīt par velnu. To viņš arī darīja, tādejādi nokavē Mazs, lādzīgs un apaļš. Viņš laikam bija bijis ap- jot laiku, un skolotājs nākamās stundas vielu vairs tiekars kādā provinces pilsētā. Zīmēšanu pasniedza nevarēja izstāstīt, jo grāmatu nebija. Tā mēs ne Arnolds Ozols-Ozoliņš. Es biju noteikti viens no viņa uzvedāmies ne pie M. Kampes kundzes, nedz pie visneapdāvinātākajiem skolniekiem. Ozoliņš, ne- Tavas mammas. Un pamatskolniece Aina Druviņa- beidzis Mākslas akadēmiju, bija jau no 1941. gada Urdevica par māti: Kad viņa ienāca klasē, visi bija kā brīvprātīgais izstaigājis Krievijas kara laukus, bi- tik klusi, ka varēja mušu dzirdēt lidojam. Viņa ne jis apakšvirsnieks un vada komandieris, visbeidzot kad nebārās, nekad nepacēla balsi. Ja mēs pie vi kara ziņotājs. Viņam ar mani vēlākos gados bija ņas kaut ko nebijām iemācījušies, tad mums bija daudz kopēju gaitu (viņa meita Karina ir mana un kauns. manas sievas Ilzes krustmeita). Viņš bija Soikanam palīdzējis pie cikla Bēgļi sagatavošanas, un ņēma Minētais Provocētājs bija Andris Palejs, vēlākais ļaunā, ka viņa vārds nekur nav bijis pieminēts. Es Dr.h.c. ing, būvinženieris, Rīgas Tehniskās univer- gan īsti nesapratu, kāpēc Soikanam būtu jāmin sa- sitātes Goda doktors. Viņš par nopelniem Latvijas vus tehniskos palīgus, Ozoliņš-Ozols jau būs palī- tehnisko zinātņu attīstībā saņēmis TZO ordeni (IV dzējis tikai ar iekrāsošanu, bet tad Arnoldam bija šķiras). Vēl apbalvots ar Meritorious Service me tendence saskatīt pārestības, kur tās bija un nebi- dal. Ķīmiju vecākām klasēm kādu laiku pasniedza ja. Viņš sagājās ar kādu kundzi, kas pameta ģime- Zaica jaunkundze. Viņa kopā ar spiestuves īpašnie- ni, un abi aizbrauca uz kādu citu nometni. Ozoliņš- ku K. Grauzi bija bijuši LU ķīmijas profesora asis- Ozols aizbrauca uz Austrāliju, bija Adelaides latvie- tenti. Pēc V. Kūliņa demisijas par sporta skolotāju šu teātra dekorātors un viens no latviešu sabiedrī- nāca Jēkabs Kalderovskis, kurš bija arī nometnes bas pīlāriem. Viņš Austrālijā apprecēja vienu no bi- sporta vadītājs. Viņa laikā 1946. gadā izbūvēja āra jušām Alt-Garges pamatskolniecēm. Izšķīrās. 1990. basketbola un volejbola laukumu. Basketbola lau- gados viņš atgriezās Latvijā, kur nomira. Ģimenē kuma virsma bija cieši nopresēts māls. Nebija drib- dēls un meita. lam ideāla, bet iztikt varēja. Meitenēm rokdarbus pasniedza M. Rupeka, rokdarbniece, gleznotāja un Mana māte Elza Siliņa mācīja latviešu valodu ļoti pļāpīga dāma, Vijas un Dzintras Zariņas vecā- ģimnāzijas vecākajām klasēm, Ojāra māte Anna māmiņa. Vairāk skolotāju no sākuma gadiem ne- nāk prātā. Vismaz manējie visi, šķiet, ir uzskaitī- No R. Āboltiņa arhīva. Ģimnāzisti. Stāv skolas ti. direktors V. Frīdenbergs. No kr. 1. rindā: K. Rutka, L. Šmite, M. Bokuma, Dz. Sudraba, I. Gerharde, I. Dramaturgs, režisors un žurnālists Uldis Siliņš, viens Freimane. 2. rindā: E. Babāne, B. Neimane, V. Damme, no Sidnejas Latviešu teātra (1951) dibinātājiem, par V. Einberga. 3. rindā: T. Stūresteps, U. Siliņš, J. nopelniem teātra mākslā saņem Kr. Barona Prēmiju Gargurnis, V. Martinsons, J. Zars (1976), arī Spodra Klauverta Piemiņas fonda balvu. Lugas un humoristiskie skeči apkopoti krājumos Konservēts latviskums (1969), Letiņi nezudīs (1977) un Kad pārnāksi, bāleliņ (1984), bet bērnu lugas – Spēlēsim teātri (1969, divos sējumos kopā ar E. Siliņu). JG iespiestas Ulža lugas Aijā žūžū, lāča bērns (207-208, 1996-1997) un Zem dienvidu krusta (210-211, 1997). Izdod novadpētniecisku grāmatu Mēs esam carnikavieši. Pastaiga pa novada vēsturi, 1211-1944 (Rīgā: Elpa, 2002. 304 lpp. – skat. JG231:116-118). Aptuveni 10 gadus trimdas humora un satīras žurnāla Rūgtais Apīnis redaktors. Vairākas lugas izrādītas Latvijā. Bēgļu laikā kopā ar vecākiem nonāk Rietumvācijā, bet pēc Lielās izklīšanas (1950) dodas uz Austrāliju. Dzīvo Sidnejā. Autobiogrāfisko piezīmju „Vācijā kara pēdējos mēnešos“ sākums iespiests JG257, kam seko turpinājumi JG258(2009), 260-261 un 263(2010), 267(2011).
45 DAŽOS VĀRDOS
VEĻIEM pievienojas kultūras darbiniece Latviešu literatūra, it īpaši, dzeja, kļuva par Dr.med. Aina Galēja-Dravniece (1925- manas radošās dzīves daļu. Rundā- 2013), žurnāla Akadēmiskā Dzīve ilggadē- les pils direktoram, mākslas zinātniekam ja redakcijas locekle, studentu stipendiju Imantam Lancmanim (29.X) Francijas Or- programmu (U. of Wisconsin – Madison & denis mākslā un literatūrā par žilbinošo Eau Claire u.c.) izveidotāja, akcijas „Latvijas darbu Rundāles pilī, dedzīgo humānismu, lepnums“ laureāte, LU Goda biedre, TZO. nenogurstošo kultūras dzīvīgumu, savas Gleznotājs, arī fotogrāfs Ēriks Dze- zemes kultūras glabāšanu. To pasniedzot, nis (1925-2014), deju pasaules atainotājs, Francijas vēstnieks Latvijā Viskonti (Ste- baleta slavenību portretists, uzsāktās studi- Aina Galēja- fan Visconti) citē rakstnieku Malrō (André jas LMA (1943), kuras vācu okupācijas laikā Dravniece Malraux): Le musée est un des lieux qui pārtrauc pretlikumīgā iesaukšana Latviešu donnent la plus haute idée de l’homme leģionā, turpina politisko bēgļu nometnē – (Muzejs ir viena no tām vietām, kas sniedz Latviešu mākslas skolā Eslingenā. Trimdas visaugstāko ideju par cilvēku). Skat. arī pla- gaitās nokļūst Kanādā (1950), kur godal- šu interviju ar Lancmani LU socioloģes Dag- gots par darbiem grupu un solo izstādēs māras Beitneres monogrāfijā Mēs, zem (PBLA KF godalgas 1997 un 2011 u.c.). nieku tauta (2012). Bij. valsts pre- Dzeņa tēvs Kārlis, Ozolu pagasta vecākais, zidentei, Prof. Dr. Vairai Vīķei-Freibergai deportēts uz Sibīriju (1941.14.VI). Fi- ģenerāļa Pulaska (Kazimierz Pułaski) Fon- lozofijas doktors, LZA korespondētājlocek- da Brīvības bruņinieka balva – ar rokām lis, LU Filozofijas un socioloģijas institū- izgatavota 18. gs. virsnieka parādes zobe- ta vadošais pētnieks Vilnis Zariņš (1930- Ēriks Dzenis na kopija, ko fonds sadarbībā ar Europejs 2014), pievēršas klasiskā humānisma vēr- ka Akademia Dyplomacji piešķir par brīvī tībām Latvijā, daudzu zinātnisku un publi- bas, taisnīguma un demokrātijas populari cistisku tekstu autors, izdevniecības „Zvaig- zēšanu. VV-F ievēlēta par Pasaules lī- zne ABC” pagātnes domātāju (Voltēra, Did- deru alianses (World Leadership Alliance) ro, Larošfuko, Dekarta u.c.) sērijas „Avots” un premjerministru foruma, Madrides klu- redkolēģijas, Valsts prezidenta vēstures ko- ba (Club de Madrid) – prezidenti (pirmoreiz misijas, Latvijas Gētes biedrības un RLB pa- sieviete šajā postenī!). Eiropas cil- domes loceklis. TZO. Viņa uzskatā Latvija vēka Latvijā balva bij. premjeram Valdim joprojām ir okupantu noziegumu satricinā Dombrovskim. Festivāla Prozas la- ta. Tās atjaunošana pieņemamā līmenī vēl Vilnis Zariņš sījumi (2013) galvenā balva Ingai Žoludei prasīs laiku un pūles. (re) par stāstu „Rakstnieku nams”. Par godu Latvijas 95. dzimšanas dienai ir izvei- CILDINĀJUMI – Sakarā ar Imantam Auziņam dota Roberta Zuikas tautasdziesmu krājuma Lak- (1937-2013) par Ukrainas literatūras populārizē- stīgala mobilā aplikācija vairāk nekā 100 tautas- šanu piešķirto (21.VIII) ukraiņu dzejnieka, kompo- dziesmu vārdu un nošu ērtai atrašanai. Par nista/mūziķa un filozofa Grigorija (Hryhorii) Sko- darbu Gruzijas tuvināšanā Eiropas Savienībai Svē- vorodas (1722-1794) literatūras balvu Dievišķo tās karalienes Tamāras ordenis EP deputātei Dr. dziesmu dārzs svinībās Latvijas vēstniecībā Kijevā Inesei Vaiderei. PBLA Gada balva Zviedrijā bij. Ukrainas vēstnieks Latvijā Rauls Čilačava ierak- mītošajai Valentīnei Lasmanei par Latviešu Cen- sta viesu grāmatā arī šādus vārdus: Negaidīti, bet trālās padomes darbības un bēgļu laivu kustības uz visu mūžu manā dzīvē ienāca Latvija – burvīga (1944-1945) dokumentēšanu. Ojāra Vācieša valsts, ar visaptverošu kultūru un Eiropas tradīcijām. prēmijai no 17 dzejkrājumiem izvēlēts Amandas
Žīdu glābēja Žaņa Lipkes memoriāls Balasta dambī, Rīgā Foto: Ieva Čika
46 Aizpurietes Turp. Latvju Tekstu dzejas bal- 34. lpp.). Noras Ikstenas grāmata Dievmā va Edvīnam Raupam par krājumu Mirklis šis un tes draudzene vienlaicīgi iznākusi gan latviešu, gan Mārtiņam Pujātam par – Nāk gaismā pati lampa. gruzīnu valodās, par pamatu ņemot pēdējo gadu Operdziedātājam Aleksandram Antoņen- notikumus Gruzijā un tur sastapto ļaužu stāstus. ko kā pirmajam nezviedram Josi Bjorlinga (Jussi Ilze Bērziņa grāmatā A True Love story aicina Björling) balva. Sanfrancisko Mazā teātra noticēt laimīgām beigām un izvadā lasītāju bēgļu dibinātājam un galvenajam dzinējspēkam, aktie- ceļā no Latvijas uz Vāciju un tad Kanādu, uz Parīzi rim/režisoram Laimonim Siliņam balva Spēlma- un atpakaļ, un visbeidzot – pēc romantiskiem pie- ņu nakts 2013 (23.XI) par mūža ieguldījumu Lat- dzīvojumiem un traģiska zaudējuma – nokļūst Mei- vijas teātra mākslā. Guntaram Godiņam nā, ASV, kur viņa beidzot atrod savas īstās mājas Somijas Lauvas Bruņinieka ordenis (Suomen Lei- un īsto mīlestību. (vg) jonan ritarikunta) par somu literatūras latvisko- DZEJA – Andras Manfeldes trešajā krājumā Zie šanu. Viņš saņēmis (2005) arī Igaunijas prezidenta meļu tirgus turpināta urbānās dzejas tradīcija, šo- Baltās zvaigznes ordeni (Valgetähe teenetemärk). reiz aizvedot lasītāju prom no Rīgas uz Kurzemi un ALAs ilggadējais biroja vadītājs Raits Eglītis Liepāju. Aktieris, režisors, dziesmu autors un ir viens no 32 Latvijas Atzinības krusta saņēmē- izpildītājs Varis Vētra debijas krājumā Tu esi skais jiem. PBLA KF Goda diplomi Gotamam post ta visos niekos, sīkumos! sakopojis 86 dzejoļus ar mortem (Nic Gotham) par džeza mūzikas attīstību prozas un dramaturģijas elementiem, kuros paus- Latvijā un latviešu mūzikas populārizēšanu Kanā- ti novērojumi un pārdomas par cilvēku savstarpējo dā, Jasunori Kikuči par Latvijas un Japānas mū- attiecību līkločiem. KD Robežstūmējs iekļauti ziķu sadarbības veicināšanu, prof. Andrejam Pla- pēdējos 2 gados Radio Naba literatūras raidījumā kanam par grāmatu A Concise History of the Bal atskaņotie 22 dzejnieku darbi pašu autoru lasīju- tic States (2011), Astrai un Jānim Reveliņiem par mā – no Ingmāras Balodes, Pētera Draguna, An- O. Grīna tautas mākslas muzeja izveidošanu; Atzi- nas Fomas un Lara Krēsliņa līdz Rutai Štelmahe- nības raksti JG lidzstrādniecei Lāsmai Ģibietei un rei, Sergejam Timofejevam, Jānim Vādonam un Guntai Rudzītei par darbību presē. Nobe- Henrikam Eliasam Zēgneram. (vg) la prēmija (2013) literatūrā kanādietei Alisei Mon- rō (Alice Munro), „mūsdienu mazo stāstu meista- PROZA – Ingas Žoludes ceturtais romāns Santa rei”, dažkārt pārvērtētai – Antona Čehova līdzinie Biblia tiek raksturots kā sociālkritisks trilleris, kas ce viņa nav. Nobela Miera prēmija (11.X) dod retrospektīvu un multikulturālu skatījumu uz OPCW (Organisation for the Prohibition of Chemi sievietes vietu un lomu dzīvē un pasaules kopai- cal Weapons jeb Ķīmisko ieroču aizlieguma organi- nā, galvenai varonei cenšoties glābt pasauli. zācijai, dib. 1997), kurā sadarbojas 198 valstis, lai Elvitas Rukas romāns Izdzīvo. Piedzīvo. Lido ir do- radītu no ķīmiskā bruņojuma brīvu pasauli. kumentālos notikumos balstīts orģinālliteratūras Bukarestē notikušajā Austrumeiropas un Centrālei- darbs, kas vienlaikus ir gan personisks stāsts, gan ropas arhitektūras triennālē galvenā godalga kate- vēstījums par autores (dz. 1970) paaudzi kopumā. gorijā „Sabiedriskās ēkas” arhitektei Zaigai Gailei Detektīvromānā Rīgas zīmoga alķīmija, ko par žīdu glābēja (vācu okupācijas laikā) Žaņa Lip- rakstniece Franciska Ermlere (Cimare) iecerējusi kes memoriālo veidojumu Ķīpsalā, Mazajā Balas- kā cikla Rīgas detektīvs aizsākumu, noziegums tiek ta dambī 8. Knuta Lesiņa balva (Mineapo- izdarīts mākslinieku aprindās un to atrisināt cenšas lē, ASV) klarnetistam Haraldam Klipam (Salaspils) jurisprudences students. Valdis Rūmnieks un pianistam Kārlim Tirzītim (Ogre). Anšla- savā Lāčplēsī turpina Pumpura Lāčplēša dzīvi pēc va Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvas cīņas ar Melno bruņinieku un izglābšanās no Dau- – prof. em Dr. Andrejam Plakanam un JG lasītā- gavas atvariem. Gundara Ignata pirmais ro- jiem labi pazīstamajam Frankam Gordonam (skat. māns Pārbaudes laiks veltīts mūsdienu Latvijas ie- JG270:29-31). Expo 2013 Ķīnā godalgotas rēdniecībai, ko viņš labi pārzina, gandrīz 10 gadus Cēsu audējas Māra Krieviņa un Dace Migliniece. nostrādājot dažādās ministrijās u.c. valdības insti- Latviešu valodas aģentūras / Latvijas Žurnālis- tūcijās. Māras Svīres detektīvromāns ...un tu savienības konkursa „Valodas stāstnieks 2013” neuzzinās neviens ir par cilvēku likteņiem, kas at- uzvarētāji – Elita Veidemane, Lāsma Ģibiete, karīgi no izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu goda- Jana Rubinčika, Laima Ozola, Ingūna Mieze, Ilze prāta. 20-gadīgā bērnu nama meitene Santa Brinkmane, Imants Vīksne, Inga Kļava, kā arī pe- Arāja savā pirmajā grāmatā Ar likteņa pieskārienu riodikas izdevumi Latgalys Radejis, Rīgas Laiks un apraksta daudz ko no savas pieredzes, un līdzek- Zaļais Circenis. Pasaules labākie pludmales ļus no grāmatas pārdošanas ziedo Latvijas audžu- volejbolisti Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmē- ģimeņu kustības attīstīšanai. (vg) diņš iegūst World Tour titulu. (vg) (re) DAŽĀDA SATURA – Interneta žurnāla Satori galve- JAUNIZDEVUMI nais redaktors Ilmārs Šlāpins jaunvārdu vārdnīcā Jaunā latviešu valoda sakopojis kopš 1999. gada LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Angliski ir vāktus jaunvārdus un jaunus vārda lietojumu pie- iznākusi eiroparlamentārietes Sandras Kalnietes mērus, mēģinot samierināt valodu ar tās lietotājiem grāmata par Tautas frontes laiku Es lauzu, tu lauzi, un aicinot nebūt ksenofobiskiem. Noslēdzot mēs lauzām, viņi lūza jeb Song to Kill a Giant: Lat Ojāra Vācieša mēnesi, novembra beigās klajā nā- vian Revolution and the Soviet Empire’s Fall (skat. kusi Dzīves dziesma sarkanā. Ojārs Vācietis un viņa
47 laiks, kuras pamatā ir 2. Starptautiskajā zinātniska- Viktoram Straubam ASV uz 95. dzimšanas die- jā konferencē Ojārs Vācietis un viņa laiks latviešu nu iznākusi grāmata Latviešu ārsta dzīve Amerikā, rakstniecībā nolasītie referāti. Kārļa Skalbes kurā ietverts viņa dzīves sīks un pamatīgs apraksts Mūža rakstu 6. sējumā ievietoti 49 dzejoļi, 18 pro- no 1952. līdz 1990. gadam ASV. Iznācis krāš- zas darbi, 70 raksti, sešas runas Latvijas Tautas pa- ņi ilustrēts rakstu krājums Fedja. Teodors. Tulio par domes sēdēs, astoņas vēstules – Lizetei Skalbei, Au- Latvijā dzimušo somu melodrāmas meistaru Teuvo gustam Saulietim, Annai Brigaderei (līdz šim publi- Tulio (īst. v. Teodors Tugajs), kas visaktīvāk strādā- cēta tikai vēstule Lizetei 1918.15.III), 11 ilustrācijas jis pag. gs. 30.-50. gados, bet tikai 80. gadu bei- un rādītājs Mūža rakstiem I-VI. Marisa Vēt- gās viņa darbi izpelnījās atzinību. Vēsturnie- ras grāmatas Atbalsis. Raksti un vēstules 1. sēju- ki Vitālijs Šalda, Ēriks Jēkabsons, Toms Ķikuts un mā (sastād. un komentējis Agris Redovičs), pirmo Jānis Riekstiņš grāmatā Latvieši PSRS varas virsot reizi sakopoti LNO u.c. Eiropas operteātru solista nēs sagatavojuši Jāņa Rudzutaka, Jukuma Vācieša, un valdzinošo atmiņu stāstu autora raksti presē, kā brāļu Mežlauku un Roberta Eihes portretu skices, arī vēstules latviešu kultūras darbiniekiem un drau- kā arī apceres par laikmetu un vidi, kurā darbojās giem, kas glabājas Latvijas muzejos, arhīvos un pri- šie u.c. latvieši padomju impērijā; tekstu papildina vātos krājumos. Teksti sakārtoti divās daļās: Eiropā retas fotogrāfijas un apmēram 1 000 minēto per- (1921-1946) un Kanādā (1947-1965), kas atbilst sonu anotēts rādītājs. Jura Ciganova Latvi arī Vētras dzīves dalījumam. Māras Zālītes jas neatkarības karš 1918.-1920. labāk palīdzēs sa- Pieci pirksti ir autobiogrāfiska bērnības atmiņu grā- prast sarežģītos politiskos apstākļus un notikumu mata, kurā autore tēlo atgriešanos kopā ar ģimeni pēctecību virzībā uz neatkarīgu valsti. Laima mājās no Sibīrijas 20. gs. 50. gadu otrajā pusē un Kota (bij. Muktupāvela) pievērsusies bērnu litera- dzīvi Latvijā 50./60. gadu mijā. Inese Runce tūrai un izdod divas grāmatiņas ar skaitāmstāstiem pētījumā Mainīgās divspēles. Valsts un Baznīcas at - Matilde un Terēze. Īsi skaitāmstāsti mazajiem bēr tiecības Latvijā:1906.-1940. secina, ka Latvijas vēs- niem un Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un turē dominējošie valsts un Baznīcas attiecību mo- Citur. Viks jeb Viktors Kalniņš Kenijas pasa deļi bijuši raksturīgi Rietumeiropai. Sakarā ciņās sakopojis pasakas, ko saviem bērniem stāstī- ar LTF dibināšanas 25. gadadienu iznākusi bijušā jis bērnībā. Gundegas Sējas grāmata Kā es Augstākās Padomes deputāta, tautfrontieša, pub- ar opi braucu Latviju lūkoties bērniem draudzīgā licista Viļa Selecka grāmata Tas bija brīnums, ko valodā uzrunā gan bērnus, gan vecākus un vecve- mēs paveicām, kurā stāstīts par mūsu tautas ceļu cākus, aicinot vienas vasaras ceļojumā pa Latviju. uz brīvību, uzsverot, ka Tautas frontes laiks ir viens (vg) no spožākajiem periodiem Latvijas vēsturē, jo bei- dzās ar tās neatkarības atjaunošanu. Leģio- TULKOJUMI – Kultūru hibriditātē (Cultural Hybri- nārs Bruno Plūme, kas trimdas gadus pārsvarā pa- dity) (tulk. Pauls Daija) Kembridžas U. prof. Pīters vadījis Toronto, bet nu atgriezies dzimtajā Limbažu Bērks (Peter Burke) sniedz lakonisku ieskatu kul- pusē, grāmatā Ceļš uz Latviju apraksta savus brau- tūru mijiedarbes vēsturē, pievēršoties arī valodai, cienus uz Latviju, sākot jau no 1966. gada, līdz ar kādā tiek aprakstītas pārmaiņas kultūrā. Čīlē to cieši sekojot pārmaiņām Latvijā. Ārstam dzimušā Roberto Bolanjo (Roberto Bolaño) ro- No zobena saule lēca Foto: Ieva Lūka
48 klajā Marinas Rebekas disku Mozart Arias; viņas portrets rotā britu žurnāla Opera Now (2013,12) vāku. Vācu žurnālā Opernwelt māksliniecis- ko virsotņu vidū minēti Alvis Hermanis – gada la bākais operas režisors un scenogrāfs Cimmermaņa (Bernd Alois Zimmermann) Die Soldaten Zalcbur- gas festivālā, scenogrāfe Monika Pormale – Čai- kovska Jevgeņijā Oņeginā Sanktpēterburgas Mihai- la teātrī, un dziedātāja Marina Rebeka. Par gada labāko operas namu ar absolūto balsu vairākumu ir kļuvusi Berlīnes Komiskā opera, kur sezonu at- klāj Viestura Kairiša un Ievas Jurjānes inscenētā Britena (Benjamin Britten) opera A Midsummer Night’s Dream (Sapnis vasaras naktī), un neilgi pēc tās – Mocarta Così fan tutte Hermaņa iestudējumā. Vērā ņemami ir izdevniecības Upe tuviem un tāliem Iļģu ieraksti bērniem Gadapkārti, no zie mas līdz vasarai (no Meteņiem līdz Jāņu dienai) un Haralda Sīmaņa dziesmu cikli Par zāli, par sāli un Tevi (1979), kur no Rīgas Doma atskan arī viņa poē- ma ērģelēm „Mīlestība nekad nebeidzas” (1976) un Māras Zviedres „Lūgšana”. Postfolklo- ras grupa Vecpilsētas dziedātāji albumā Puzurs brī- māns 2666 (tulk. Dace Meiere) izpelnījies plašu vi rotaļājas ar latviešu folkloru, smeļoties tajā gan atsaucību visās zemēs, kur tas ir tulkots, un au- idejas 12 dziesmu vārdiem, gan arī mūziku, ko vei- toram paredz izcilākā Latīņamerikas 20. gs. rakst- do plašs instrumentu klāsts, sākot no pavisam tra- nieka slavu. Zviedra Henninga Mankella dicionāliem līdz mūsdienīgiem. Eiropas Cen- (Henning Mankell) kriminālromāns Slepkavas bez trālās bankas (ECB) rīkotajās, Latvijai pērnruden sejas ietilpst sērijā par inspektoru Kurtu Valanderu (tulk. Ieva Lešinska). Igaunis Hargla (Indrek veltītajās Eiropas kultūras dienās (Geheimnisvol- Hargla) detektīvromānā Aptiekārs Melhiors un les Lettland) Frankfurtē pie Mainas piedalās Latvi- Olevistes baznīcas noslēpums (tulk. Maima Grīn- jas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadē- berga) iedzīvojas viduslaiku Tallinas gaisotnē. (vg) miskais koris Latvija (diriģ. Ainārs Rubiķis), Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga (diriģ. Normunds MŪZIKA – Valsts svētku gadadienā operā notiek Šnē), Latvijas Radio koris (diriģ. Sigvards Kļava), pirmizrāde Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mū- Kristīne Blaumane (čells), Baiba Skride (vijo- ziklam Meierovics – par brīvās Latvijas pirmo ār- le), Reinis Zariņš (klavieres) un Aigars Reinis (ēr- lietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu, klāt- ģeles), Music from Baroque to Modern, koklētāja esot viņa dēla – sabiedriskā un politiskā darbinie- Laima Jansone, perkusionists Artis Orubs, grupa ka Gunāra Meierovica (1920-2007) – atraitnei, 80. Instrumenti u.d.c. Atskaņoti Artura Maskata, Ēri- un 90. gados Radio Brīvā Eiropa darbiniecei Min- ka Ešenvalda, Pētera Vaska u.c. skaņdarbi. henē, Ingrīdai Meierovicai. Ķīpsalas hallē Pasaules skaistāko šūpuļdziesmu izlasē Lullabies of skatāma (16.-17.XI) 2010. gadā izveidotā dejas iz- the World, ko laiž klajā vācu mūzikas izdevniecī- rāde No zobena saule lēca (rež. Uģis Brikmanis) ba „Carus”
49 TĒLOTĀJMĀKSLA – Henie Onstad mākslas centrā Norvēģijā, Oslo priekšpilsētā Hovikodenē, izstā- de Elektromagnētisms – modernisma māksla Zie meļeiropā: 1918-1931 (26.IX-15.XII), kurā Latvi- ju pārstāv kubisma klasiķu Aleksandras Beļcovas, Ģederta Eliasa, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liber- ta, Oto Skulmes, Uga Skulmes, Niklāva Strun- kes, Romana Sutas, Erasta Šveica, Valdemāra Tones un pasaulslavenā konstruktīvista Gustava Kluča darbi no LNMM un Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja krājuma, kā arī privā- tām kolekcijām. Pirmo reizi Latvijas klasiskā mo- dernisma paraugi tiek eksponēti kopā ar Dānijas, Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas un Zviedrijas māk slu. Vairāk kā divus mēnešus mākslas muze- jā „Rīgas birža” skatāma visaptveroša izstāde, vel- tīta latviešu glezniecības vecmeistaram Jūlijam Fe- deram (1838-1909) viņa 175 gadu jubilejā. Šajā sakarā izdots autoru kolektīva krājums. Iz-
vērtējot 2013. g. trešā ceturkšņa izstādes un māk Foto: Māris Brancis slinieku darbus, Purvīša balvai (2015.II) neatkarīgo Arnolds Roga. Pāris dejo ekspertu darba grupa ir nominējusi Kristapu Ģelzi un Ilmāru Blumbergu. Misiņa bibliotēkā re- iespēju attīstību māksliniekiem, kuratoriem un in- ferē (6.X) Aivars Celmiņš par latviešu grafikas vec- stitūcijai, vairot projekta Latvijas nacionālā paviljo- meistara Riharda Zariņa (1869-1939) dzīves gāju- na atpazīstamību Latvijā un ārvalstīs, kā arī uzska- mu un viņa ieguldījumu Latvijas grafikā. Ok- tāmi prezentēt Latvijas nacionālo unikalitāti starp- tobrī galerijā „Absīda” savas jaunākās tekstilijas rā- tautiskai auditorijai. Ar izstādēm Lapmežcie- dīja gleznotāja Daina Dagnija. LNMM „Rī- mā un Jelgavā tika atzīmēta akvarelista Visvalža gas Biržā” sarīko (2013.25.X) starptautisku zināt- Garokalna (1933-2005) 80 gadu jubileja. Māksli- nisku konferenci Nākotnes mākslu meklējot. Vol- nieks īpašu ievērību ieguva ar saviem latviešu strēl- demārs Matvejs un ārpus Eiropas kultūru pētnie niekiem veltītiem akvareļiem. Rīgā Dekora- cība 20. gs. sākumā – lai rosinātu domu apmaiņu tīvi lietišķās mākslas un dizaina muzeja izstādē Uz par pasaules kultūras mantojuma daudzveidību un lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā va popularizētu latviešu gleznotāja, teorētiķa un pēt- loda (iniciatore gleznotāja Sandra Krastiņa) eks- nieka Matveja (1877-1914) unikālo ieguldījumu, ponēti dekoratīvās mākslas priekšmeti, grafiskā di- kura atziņas veicināja daudzu kā latviešu, tā krievu zaina paraugi, autoru skices, poligrāfiski tiražēti iz- avangarda novatorisko mākslinieku izpratni par šo devumi, plakāti, pastkartes un interjeru fotogrāfi- kultūru nozīmi modernās mākslas tālākā attīstībā. jas, kas apliecina 60. gadu grafisko valodu – „li- Atzīmējot tēva koktēlnieka Arnolda Rogas neāri ģeometriskā” stila visaptverošo klātbūtni kā 100 gadu jubileju, viņa dēls akvarelists Uldis Roga cilvēka ikdienā, tā arī praktiski visās mākslinieciskās sarīkoja plašu izstādi Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un jaunrades jomās. Diskusiju par izstādi var skatīt LTV mākslas muzejā. Tāpat kā pirms 50 gadiem, arī šo- 100g kultūras. Nacionālie dārgumi (2014.2.I). reiz bija skatāms kā tēva tā dēla veikums. Ar Gintas Gerhardes-Upenieces grāmata 50 Latvijas ievērojamiem panākumiem noslēdzies Latvijas na- glezniecības meistardarbi ir veidota uz LNMM krā- cionālais paviljons 55. Starptautiskajā Venēcijas juma bāzes. Atlasītie 20. gs. mākslas darbi, kas iz- mākslas biennālē, kur Mākslinieku Kaspara Pod- gaismo atsevišķus autorus un viņu darbus, ir ne- nieka un Kriša Salmaņa veidotās ekspozīcijas Nor liels mēģinājums parādīt to māksliniecisko daudz- th by Northeast (Ziemeļi-Ziemeļaustrumi) apmeklē- veidību, domāšanas plašo spektru, individuālās brī- tāju skaits sešos biennāles mēnešos 11 reizes pār- vības robežas, kas skatāmas Latvijas mākslas kopai- sniedzis plānotās prognozes – Latvijas paviljonu nā, ko reprezentē tādi mākslinieki, kā – Jānis Ro- apskatījuši 222 620 apmeklētāji. Tāpat sasniegti zentāls, Vilhelms Purvītis, Johans Valters, Jēkabs citi vērienīgā un mākslinieciski augstvērtīgā projek- Kazaks, Jāzeps Grosvalds, Ģederts Eliass, Romans ta mērķi, to vidū: piesaistīt starptautiski pieredzē- Suta, Niklāvs Strunke, Kārlis Padegs, Jānis Tīdema- jušus mākslas profesionāļus, veicināt sadarbības nis, Džemma Skulme, Jānis Osis, Edgars Iltners, Rū- dolfs Pinnis, Biruta Baumane, Imants Lancmanis, Prof. Dr. Janīna Kursīte-Pakule Edvards Grūbe, Leonīds Mauriņš, Līvija Endzelīna, Maija Nora Tabaka, Jānis Pauļuks, Lidija Auza, Vi- lis Ozols, Indulis Zariņš, Imants Vecozols, Mierval- dis Polis, Leonīds Āriņš, Boriss Bērziņš, Bruno Va- siļevskis, Raimonds Staprāns, Laris Strunke. Jau trešo reizi augstu Francijas valsts apbalvoju- mu saņēmušais Imants Lancmanis Dienas kores- pondentei Undīnei Adamaitei (2013.14.XI) par Ilmāru Blumbergu: Mani personīgi [mūsdienu instalācijas] nesaista. Tāpēc, kad es šķirstu māks LOM – No LOM idejas autora Dr. Pauļa Lazdas uz- las žurnālus, man šķiet, ka redzu apmēram vienu runas muzeja 20. gadadienā (LOM Apkārtraksts un to pašu. Ļoti asprātīgi, ļoti jauki, bet tur nav nr. 36): (..) Kopš 1983. g. un katru nākamo vasaru dziļuma. No šāda viedokļa – Blumberga izstāde Es kā universitātes pasniedzējs skaidroju studentiem nemiršu ir viens no varenākajiem mākslas darbiem, mūslaiku vēsturi, kā saka, „uz vietas” Eiropā visā kādi vispār bijuši iespējami Eiropā. Tur kopā ir viss tās plašumā un garumā. Pa ceļam iepazināmies ar – tradicionālā glezniecība, instalācija, dizains, tur ir Dahavu, bundesreiha muzeju Rietumberlīnē, Kle- grandioza dramaturģija. Blumbergs ir ģeniāls sce menta Gotvalda komunismu cildinošo ekspozīciju nogrāfs, kas saplūst vienā mākslas darbā. Viņš ir un Lidices sāpju vietu Prāgā, sociālisma sasniegu- ļoti dziļš, ārkārtīgi nopietns, viņā ir emocijas, pār mu izstādi Budapeštā, Aušvices memoriālo muzeju dzīvojums, bez kā visam pārējam nav jēgas. (Skat. Polijā līdz Yad Vašem holokausta piemiņas muze- jam Izraēlā. Katrs apmeklējums stiprināja apņem- arī Lindas Treijas rakstu JG275:34.) (mb) šanos kādreiz, kad Latvija būs brīva, radīt muzeju, TRADĪCIJU VEICINĀŠANA – Baltu sakrālā manto- kas parādītu netaisnību, apspiestību, teroru, upu- juma 4. konferencē (23.XI), kā vēsta Gunta Saule, rus, nolaupīto tautas godu un atmiņu. Murgi pār- astrologs un laika zīmju pētnieks Ivo Puriņš refe- tapa cerību sapnī. Un radās arī projekts. Trūka tikai rē par laika zīmju ritmiem un zīmēm baltu kultū- darbīgu roku un karsto siržu. 1993. gadā, kad „ļau- rā, ķīmijas zinātņu doktors Edgars Alksnis – par nā impērija” bija sabrukusi un okupācijas ievainoju- baltu tradīciju dabaszinātnieku noklusēto atklāju- mi bija daļēji sadzijuši, bet turpinājās apvainojumi, mu gaismā un filoloģijas doktore Janīna Kursīte- aizmirstība, patiesības noliegšana un okupācijas Pakule – par katra paša atbildību, redzot, apzino gadu netikumi, kādā aukstā februāra dienā, iznā- kot no Brīvības ielas pasta, saskrējos ar vecu drau- ties un novērtējot to, kā vārds piesārņo telpu arī gu no Čikāgas Dr. Rūsiņu Albertiņu, kam izklāstī- tad, ja mēs to neesam sacījuši, arī tad, ja to neesam ju ieceri un projektu. Viņš kļuva par pirmo muzeja izlasījuši. Un par tam pretējo – ar vārdu radītu, at entuziastu. Tajā pašā vakarā Rūsiņš aicināja mani tīrītu telpu. Teju katrai tautai esot savi varbūt svē „Tālavijas” konventā uzrunāt plašu, ieinteresētu sa- tie, varbūt neaizsniedzamie vietvārdi, piem., armē biedrību. Nākamajā dienā, pusdienojot „Rīdzenes” ņu svētkalns Ararats, kas atrodas Turcijas valstī, un viesnīcas restorānā, pārliecināju mīļu paziņu no latviešu Abrene, attālumu līdz kurai rāda tikai sens studiju laikiem Dr. Gundegu Micheli atbalstīt mu- ceļa rādītājs Viļakas pusē Vēršukalnā. Zie- zeja radīšanu. Viņa arī apsolīja pārrakstīt projektu mas viduspunkta vakarā (21.XII), īpaši laukos, ar- savā skaistajā rokrakstā (toreiz datori bija retums), vien vairāk piekopj veco tradīciju pagalmos un ap lai iesniegtu kultūras ministram Raimondam mājām un sētām izvilkt bluķi, lai savilktu tajā visus Paulam, kurš ātri deva savu iedvesmojošo atbildi: iepriekšējā gada kreņķus un neveiksmes, un tad ar Dariet! (..) Aizmirstot par 8 stundu laika starpību, mūsu visu labo domu un kopā dziedātu dziesmu piezvanīju Abulu pārim pusnaktī un saņēmu solī- spēku bluķus sadedzinātu kopīgi iedegtā svētugu- jumu pirmajam lielākajam ziedojumam. Atbalsts nī – tā Gunta Saule (Zaltis). (re) nāca no ALA, PBLA. Bieži iznāca tikties ar Tiju Turku Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ap Ziemsvētku laiku
51 Krūmiņu. Un neviens neatteicās pielikt savu roku: ne Alfrēds Geidāns, ne Andris Kolbergs, ne Ivars un Vija Muzikanti, Leons Taivāns, Rihards Pēter- sons, prof. Jānis Stradiņš, Brigita Radziņa, Māra Zālīte, Vizma Belševica, Gunārs Priedītis. (..) Prof. Valters Nollendorfs, draugs no seniem jaunības laikiem, pēc kāda laika atlika savu pētniecības pro- jektu, lai palīdzētu tulkot tekstu pirmajam ekspo- zīcijas posmam. Un tā brīnišķīgā kārtā jau 1. jūlijā radās pirmais posms izstādei. Pārtraucot universi- tātes komandējumu, atklāšanas dienā man atlika tikai izslaucīt izstādes telpu un salabot kanalizāci- ju. Pārliecināju Ārlietu ministriju iekļaut muzeju ofi- ciālās protokola vizītēs, pirmais goda viesis muzejā bija Islandes prezidents Ragnars Grimsons (Ragnar Laima Jansone Grimsson). Viņš rūpīgi apskatīja katru eksponātu vidusskolēniem ar labu zināšanu un prasmju līme un relikviju, un okupācijas varas vēstures kropļoju- ni ražo un piedāvā citu dalībvalstu institūcijas. (..) mus. Atvadoties prezidents teica šo patieso vērtē- Baltijas jūras apkaimē jau ir pietiekams augstsko jumu attiecībā uz okupācijas varas politiku ierobe- lu piesātinājums, lai nodrošinātu vidusmēra sko žot pagātnes apziņu: Laupīt kādam atmiņu ir no ziegums. To darīt nozīmē atņemt cilvēcību. 1998. las abiturientam derīgo sarežģītāko profesiju ap g. pēc Muzeju valsts pārvaldes priekšnieka vietas guvi. Studējošo sadzīves izmaksas Tartu vai Viļņā izpildītājas Intas Bušmanes padoma un premjera ir lētākas nekā Parīzē vai Rīgā. Tajā pat lai- Guntara Krasta pavēles radījām ceļojošo okupāci- kā LU Senāta 94. gadadienas svinīgajā sēdē rek- jas vēstures izstādi, ko skatījuši Eiropas parlamen- tors Mārcis Auziņš izsaka gandarījumu par LU (dib. tārieši Briselē un sabiedrība visās Eiropas galvaspil- 1919.28.IX) darbības mērķa daļēju īstenošanos sētās, Anglijas parlamentā, ASV Kongresā un ANO. kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules Muzejs neatdos un neslēps Latvijas tautas okupā- nozīmes zinātnes universitāti, dodot ieguldījumu cijas vēsturi nevienam, bet atklās to un sargās kā Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā pamatu, uz kura mūsu tauta droši pastāvēs. attīstībā – šogad LU ar savām 13 fakultātēm, 21 LOM no bijušās, tolaik nelegālās Latvijas Neatkarī- institūtu dabas, humanitārajās un sociālajās zināt- bas kustības (LNK) dalībnieka Jāņa Rožkalna sa- nēs, un vairāk nekā 130 akreditētām studiju prog- ņēmis brīvības cīnītāja Gunāra Astras (1931-1988) rammām iekļuvusi 5% labāko pasaules universitā- dzimšanas dienā (22.X) 85 dokumentus un relikvi- šu vidū. Kā tas iespējams, ka dienu no die jas, kas skar nevardarbīgas pretošanās organizāci- nas, gadu no gada vienīgā svešvaloda Latvijas TV jas darbību Latvijā 70. un 80. gados, un tikuši sa- ir krievu valoda? – jautā mums pazīstamais Latvi- glabāti LNK biedru arestu un kratīšanu laikā (1983) jā mītošais somu žurnālists Rislaki (Jukka Rislakki Rožkalna dzīvesvietas – mājas Ļeņina (Brīvības) ielā – la.lv. 21.X). Kurš to ir nolēmis un kad? Kā tas var 209 – pagrabā. Kā viena no svarīgākajām relikvijām notikt vēl 2013. gadā neatkarīgā valstī, kas ir ES tiek izcelts LNK zīmogs, ar ko apzīmogoti visi do- un NATO dalībvalsts un kur likums nosaka vienu kumenti, kas sūtīti starptautiskajām organizācijām, valsts valodu – latviešu valodu? Rislaki sauc atmiņā arī klišejas proklamāciju izgatavošanai, šablons uz- somu kultūras žurnālista Hannu Martila reiz teik- rakstam Saharovs – mūsu sirdsapziņa u.c. (re) to: Austrumeiropas TV virsū runātie tulkojumi at gādina Putina minoritāšu politiku: upuri pavisam IZGLĪTĪBA – Latvijas ekonomika un identitāte kopš neapklusina – zem zābaka viņš drīkst pat mazliet neatkarības atgūšanas palikusi dziedošās revolūci papīkstēt. Kembridžas U. lietuviešu, latviešu jas laika līmenī jeb „pastalu svarā” – tā, atsaucoties un igauņu studentu organizētajā pirmajā Kembri- uz tolaik populāro teicienu kaut pastalās, bet brī džas Baltijas konferencē (Occupy Cambridge) sep- vi, Letonikas 5. kongresu atklājot, LZA prezidents tembra otrās nedēļas nogalē, ko atklāj bij. Lietuvas Ojārs Spārītis. Iemesls nespējai radīt valsti un prezidents Valdas Adamkus, viens no runātājiem, skaidrot tās pamatnācijas identitāti meklējams val- Roberts Ķīlis, uzsver nevienlīdzību izglītības iespē- dībā, kas esot ļoti kūtra, lai atvēlētu naudu zināt- ju un sasniegumu izmantošanā, kas radot lielākās nei – politiķi esot aizmirsuši, ka katrs zinātnē iegul- ilgtermiņa attīstības grūtības Baltijas valstīs. Kem- dītais lats augļos nes 50 latus. Viņa teikto aplieci- bridžas U. pērngada rudenī dažādos līmeņos studē- na arī Latviešu valodas institūta direktore Ilga Jan- juši 80 lietuvieši, 28 igauņi un 25 latvieši. Latviešus sone attiecībā uz naudas piešķīrumu programmai vada medicīnas doktorante limbažniece Agnese Nacionālā identitāte. LU studenšu korporāci- Irkle. Informācija no Ilzes Kuzminas ziņoju- jas Gundega filistru b-bas pr-ja Kristīne Jarinovska ma (la.lv 5.XII), kam virsrakstā varētu likt: Bravo, LV žurnālā Ir (25.X) atbild pati uz savu jautājumu „Vai meitenes! – Starptautiskās skolēnu novērtēšanas Latvijā vajag augstskolas?” – Nav vajadzīgas, jo programmas (PISA – Programme for International brīvas personu, pakalpojumu un kapitāla kustības Student Assessment) pēdējie dati (2012) vēstī, ka apstākļos nav racionāli 1,9 miljonu nelielai sabied 15 g. v. LV meiteņu sasniegumi matemātikā, dabas- rībai ar strauju novecošanas tendenci daļēji uzturēt zinātnēs un lasītprasmē ir augstāki nekā zēniem no nodokļu maksātāju līdzekļiem publisku funk (vēl tikai Somijā meitenes pārspēj puikas matemā- ciju, kuru Latvijas darba tirgū nonākt gribošajiem tikas uzdevumu risināšanā). LV skolēnu sasniegumi
52 vispār uzlabojušies ne tikai matemātikā, bet arī da- DIASPORA – Kādēļ katru gadu no jauna jāpierā- baszinībās un lasītprasmē. Esot pamats spriest, ka da esošā finansējuma nepieciešamība prioritāriem izglītības kvalitāte LV augusi un tā sasniegusi ES un veiksmīgi sevi pierādījušiem izglītības pasāku- valstu vidējo līmeni matemātikā un dabaszinātnēs, miem? – jautā PBLA Izglītības padomes priekšsēde bet lasīšanā joprojām atpaliek. Valstij, diemžēl, ne- Daina Grosa – ja Latvijas valdība atsakās atbalstīt esot izdevies palielināt izcilnieku, t.i., to skolēnu latviešu skolas, kas ir daudzu ārpus Latvijas izceļo skaitu, kuri spēj atrisināt augstākās grūtības pakā- jušo tautiešu vienīgā saikne ar Latviju un latvisko pes uzdevumus matemātikā. OECD (Organisation kultūru, tad lieki ir runāt par kaut kādiem reemig for Economic Co-operation and Development) val- rācijas plāniem un cerēt uz emigrējušo ģimeņu at stīs vidēji šādu skolēnu ir gandrīz 13%, Igaunijā pat griešanos. Budžeta (2014) pēdējā lasījumā Saeimā teju 14%, bet Latvijā – vien 8%. Piem., LV visās de- samazināts atbalsts latviešu valodas apguvei dia- vītajās klasēs mācās ap 20 000 skolēnu un tikai 60 sporā, kas ir pretrunā ar Nacionālās identitātes, pil no viņiem ir izcili – tas esot nepietiekoši, lai no- soniskās sabiedrības un integrācijas politikas pa drošinātu valsti ar augsta līmeņa ārstiem, zinātnie- matnostādnēm 2012.-2018. gadam, kā arī ar Rīcī kiem, politiķiem un uzņēmējiem. Pēdējos gados sa- bas plānu sabiedrības saliedētības sekmēšanai iz sniegumi būtiski pieauguši Rīgas ģimnāzijās – ma- glītības nozarē 2012.-2014. gadam. apollo. temātikā Rīgas ģimnāzistu sasniegumi vidēji ir tādi lv (10.XII) atklāj šokējošas detaļas par Lielbritāni- paši kā Šanhajā, bet lielo pilsētu ģimnāziju snie- jā paverdzināto, angļu valodu vāji apguvušo latvie- gums salīdzināms ar Somijas rezultātiem – tātad šu viesstrādnieku šausmīgajiem dzīves apstākļiem Latvijas skolām ne tik daudz jāmācās no citām val- – dzīve baiļu un šantāžu ielenkumā, atteikšanās lie- stīm, cik no Rīgas ģimnāzijām. Pētījumā piedalījās cināt policijai baiļu dēļ, iedzīšana nebeidzamos pa- 65 valstis un vairāk nekā pusmiljons skolēnu, no LV rādos. Par vienu no „darbadevējiem” stāsta Kristī- – 6 896 skolēni no 270 skolām. (re) ne, kas strādājusi 7 dienas nedēļā 12 stundas die- FOTO/FILMA – Portretfilmu izlasē par izcilām Latvi- nā: Pateica, ja es vērsīšos policijā vai kādam ziņošu jas personībām LTV1 izrādīta (12.XII) Kokles pavēl kaut ko sliktu par viņu, viņš mani atradīšot jebku niece – par etnomuzikoloģi, kokles virtuozi Laimu rā vietā – Anglijā vai Latvijā – un izrēķināšoties ar Jansoni – tradicionālā mūzika, džezs, regejs, etno- mani. Kā izrēķināsies, nav ne jausmas, bet draudi roks… Rīgas meitene, kura savas mūzikas zināša- tika izteikti. Iekšēji es jutos šausmīgi, es neko ne nas ir smēlusi gan vienkāršā mūzikas skolā Rīgas varēju izdarīt. Tā kā es citu darbu nevarēju atrast, Latgales priekšpilsētā, gan Jāzepa Mediņa Rīgas jo man pasei bija beidzies derīguma termiņš, bet 1. mūzikas skolā, gan Jāzepa Vītola Latvijas Mū- jaunas uztaisīšanai nebija naudas, tad man nācās zikas akadēmijā, gan Sibeliusa Akadēmijā Somi- strādāt vismaz par tām 20 mārciņām nedēļā, lai es jā. Austrālijas latviešu Kulturas dienu (2014) varētu paēst. Es negribēju, lai viņš mani iemet ma logo dizaina sacensībās uzvar Austrālijas Nacio- šīnā, aizved uz kādu mežu un nosit. Man bija bai nālo U. (Australian National U.) beigusī fotogrāfe les. Es baidījos. Viņš visiem draudēja. Par An- Maija Medene, kuras darbi publicēti Anglijas Vo glijā gandrīz vai verdzībā nospiestajiem viesstrād- gue un Cosmopolitan žurnālos. Pirmā patstāvīgā niekiem apollo.lv komentē LV vēstnieks Andris izstāde Pertas (Perth) Kurb Gallery (2002). PBLA KF Teikmanis: Viņi vai nu zvana vai nāk paši un lūdz Krišjāņa Barona balva (2006) par sēriju Tradīcija palīdzību, viņiem nav naudas, par ko nopirkt biļe pārejā – mana paaudze. Kopā ar 7 Rietumaustrāli- ti mājup, nav viņiem naudas un vietas, kur pārgu jā mītošiem latviešu māksliniekiem izstādījusi savus lēt, tad mēs viņiem atrodam kādu patversmi, kur darbus Talsos un Madonā (2013). (re) var pārlaist nakti. Mēs palīdzam viņiem, meklējot naudas līdzekļus caur radiniekiem. Ja nav citu ie Maija Medene spēju, tad mēs varam palīdzēt ar naudu atpakaļ bi ļetei uz Latviju no fonda, kas tika izveidots šogad no valdības. Sietlā, ASV, uz spēles ir likta vietējās latviešu kopienas pastāvēšana, proti, pilsē- ta pēc gadiem pieciem būvēšot jaunu sliežu trans- porta atzaru, kam ceļā atrodas Latviešu sabiedris- kais centrs jeb „Nams”, kur, citējot vienu no lat- viešu valodas skolotājām bērniem, centra slēgšana turienes ļaudīm būtu briesmīga ķibele, vecie ļaudis svētdienās nāk šeit uz dievkalpojumiem, jaunie lat vietīši mācās, visi kopā svin svētkus… ja centra ne būs vai tam nāksies pārcelties, diez vai viņi pēc tam vairs spēs atkal sanākt kopā… Vašingtonas štatā dzīvo aptuveni 2 000 latviešu. Biedrībā, kas regu- lāri organizē Latvijas mūziķu un teātru viesizrādes, kopīgus svētkus, aktīvi darbojas ap 300 cilvēku, ne- daudz vairāk luteriskajā draudzē. Namā dejo lat- viešu tautas deju grupa Trejdeksnītis ar 28 dalīb- niekiem un dzied koris Sigulda ar 25 dalībniekiem. Aizvadītā gada pēdējos mēnešos vien uz Nama ska- tuves dēļiem kāpj gan Valmieras Drāmas teātra
53 spēlmaņi ar Bezkaunīgajiem večiem (arī 13 citos (skat. JG265:2-8) jautā: Bet kā saprast tos ārēji it „latviešu pagastos” Ziemeļamerikā), gan arī Va- kā veselīgos un sociāli aktīvos ļaudis, kuri joprojām šingtonas U. (U. of Washington) Mūzikas fakultā- neatzīst Latvijas valsts tiesības nodrošināt latviešu tes ielūgtais tautas mūzikas ansamblis TRIO (Zane valodai un tās nesējiem vislabvēlīgākos apstākļus Šmite, Kristīne Kārkle, Ivars Cinkuss). (UW 40 izdzīvošanai? Kuri naidpilnā, ironiskā vai demago dziedātāju spēcīgs amerikāņu koris pērnvasar savu- ģiskā retorikā joprojām pieprasa „dokumentu”, uz kārt piedalās Dziesmu un deju svētkos Rīgā – skat. kura būtu skaidri un gaiši rakstīts – krievi okupē Indras Ekmanes rakstu „Singing Across the Sea: ja Latviju? Vai šāds papīrs darītu nebijušas tūksto UW Music Department Strengthens Ties to the Bal- šu un tūkstošu padomju varas paveiktas nevainīgu tic”. Ellison Center for Russian, East European and latviešu slepkavības un izsūtīšanas ar visām ģime Central Asian Studies jeb REECAS blog site.) nēm? Vai pēc šāda papīra saņemšanas visi krievi Katru otru nedēļu Latviešu kultūras fonda klajā sāktu runāt latviski? Vai arī „viņpus mūra” sēdo laistās, latviešu uzņēmēju finansētās un Sandras šajiem politiķiem pēkšņi rastos apskaidrība, kurā Bandarevskas rediģētās Īrijas Vēstis lasot ap 5 000 valstī viņi dzīvo? Sāpīgākais ir tas, ka šādai retori cilvēku. Latviešu Fonda gada sapulcē Toron- kai joprojām ir dzirdīgas ausis, tai ir sava informa to (28.-29.IX) JG saimniece Tija Kārkle atkārtoti ie- tīvā telpa, ko – gluži kā senāk – sargā biezs dzelzs vēlēta LF padomē, uzņemdamās arī turpmāk kasie- priekškars un ka Latvijas vara, izglītības un tiesis res pienākumus un mājas lapas vadīšanu. JG redak- kuma sistēma visus šos gadus neko te nav varējusi cijas locekles Anitas Liepiņas vadībā savukārt tiek darīt (delfi.lv3013.20.VIII). Un Ilma Čepāne, daudzināts pērngada sākumā mirušais dzejnieks Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja (la.lv Imants Ziedonis. (ie) (re) 25.X), par sacelto ažiotāžu: No Saskaņas centra at sevišķu politiķu puses projekta autors Levits u.c., LATVIJAS REPUBLIKAS SATVERSMES PREAMBULAS kas piedalījušies tā apspriešanā, tiek vainoti konsti saturs un vajadzība tiek pārspriesta krustām šķēr- tūcijas „prihvatizācijā”, ir pat tādi, kas saņem algu sām, bieži vien nevairoties no matu skaldīšanas, no valsts budžeta, jēdzienu „valstsnācija” un „lat gan tīmeklī un feisbukā, gan arī laikrakstos, žur- viešu nācija” dēļ preambulai piedēvē rasismu un nālos un tādos specizdevumos kā Jurista Vārds dēvē to par „pirmsholokausta ideju”. LU profesore (2013.22.X), visvairāk kocentrējoties uz Dr. Egila uzsver, ka Latvijas valsts ir izveidota latviešu nācijas Levita nopietno, izsvērto noformulējumu, piem.: pašnoteikšanās ceļā. Šo latviešu nācijas valstsgribu Manas valsts un tautas pamatvērtības ir: latviešu rakstiski pirmo reizi formulēja mūsu izcilais valsts nācijas pastāvēšana cauri gadsimtiem, latviešu va vīrs Miķelis Valters jau savā 1903. gadā publicētajā lodas un kultūras saglabāšana un attīstība, katra rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”, kur lasā cilvēka un tautas garīgā, sociālā, kultūras un ma mi vārdi: „Latvieši, lauzieties ārā no Krievijas!”. (..) teriālā labklājība, ģimene, tiesiskums, humānisms Latviešu Pagaidu Nacionālā padomes 1917. gada un demokrātija, godīgums, drošība, vides aizsar 17. novembra uzsaukums „Visiem latviešiem” bija dzība, darbs, latviskā dzīvesziņa. Par pream- pirmais kvazikonstitucionāla rakstura valsts doku bulas nepieciešamību liecinot, piem., LTV Sastrē ments, kas izteica latviešu nācijas valstsgribu, t.i., gumstunda, kur joprojām tiek runāts par „latvie- savā zemē dibināt savu nacionālu valsti. Tolaik ne šu kopienu” un „krievu kopienu”. Kas tā par lat atkarīga, demokrātiska Latvija bija vajadzīga tikai viešu kopienu? Ir pamatnācija, tās dēļ ir dibināta latviešiem. Neviens latviešiem to nedāvināja. Ap mūsu valsts Latvija! Būtu dīvaini, ja franči vai vācie kārtējās valstis mēģināja topošo, vēl nestabilo Lat ši runātu par franču un vācu kopienām savās val vijas valsti nožņaugt. Sava nacionāla valsts latvie stīs. Un kāpēc tikai krievu kopiena? Kāpēc ne uk šiem bija jāizcīna. (..) Vienlaikus Latvijas valsts nav raiņu, baltkrievu, armēņu un citu tautu kopienas? domāta tikai latviešiem, bet gan visiem Latvijas pil – izsaucas Latvijas Avīzes redaktors Voldemārs soņiem. Valsts nesēja konstitucionālo tiesību un Krustiņš (la.lv 22.X) ar piebildi, ka preambula aiz- politiskā izpratnē ir Latvijas tauta kā juridisks vei skārusi kādu citu „spēku” sāpīgās intereses un pat dojums. (..) Un ir pilnīgi leģitīmi, ja arī latvieši tiek izraisījusi histērisku pretdarbību. Dzejnieka/ iezīmēti Satversmē, kas savulaik netika darīts, jo publicista Jāņa Vādona (la.lv 4.X, skat. JG260) uz- toreiz tā bija pašsaprotamība. Taču pēc ilgstošas skatā preambula nepieciešama ne tikai „citu spē- okupācijas tā daudziem vairs nav pašsaprotamība. ku” apgaismošanai, bet arī daudzu latviešu izkļū- Tādēļ norāde uz latviešu nācijas lomu valsts izveidē šanai no pēcpadomju sindroma, no bīstamā pur un Latvijas valsts uzdevumu, cita starpā – nodroši va, (..) kurā esam bijuši tik ilgi, ka tas kļuvis ērts nāt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēša un pašsaprotams. Tik ērts, ka arvien vairāk latvie nu, ir tikai loģiska un taisnīga. Mēs neesam un ne šu piekrītoši māj ar galvu prasībai Dziesmu svētkos gribam būt bezvēstures mankurti. (re) dziedāt krievu valodā, apšauba divvalodības drau dīgumu un ir gatavi dažus „Saskaņas centra” pie FRANKA GORDONA SLEJA „Preambulā nav nekā dāvātos materiālos ieguvumus celt krietni augstāk briesmīga” (LA.lv 2013.23.X): Satversmes pream- par vērtībām, kuras šī partija ne vien nepārstāv, bet bulā, ko sagatavojis ļoti kompetentais tiesībnieks gan atklāti, gan slēpti noliedz un apkaro... Latvijas Egils Levits, teikts, ka 1918. gada 18. novembrī robežas novelk un nosargā latviešu valoda un kul latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas tūra, kas faktiski bija un paliek pirmais un vienī Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozā gais valsts izveidošanas iemesls. Pievēršoties mās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās mazas nācijas mazās valodas izdzīvošanas iespē tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā jām savā valstī dzejnieks/tulkotājs Edvīns Raups valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī. Citiem,
54 Vācu-padomju „uzvaras” kopparādi (1939.22.IX) pēc tolaik Polijas pilsētas Brest-Ļitovskas ieņemšanas pieņem vācu ģenerāļi (no kr. Mauritz von Wiktorin un Heinz Guderian) un sovjetu tanku brigādes komandieris (Semjon Krivošein). Attēlā vācu armijas (Wehrmacht) motociklisti un krievu tanki. skopākiem vārdiem: savu valsti nodibinājusi latvie- [Pēc dučiem labi pārdomātu viedokļu parādīšanās šu tauta. Nekā briesmīga – viss itin loģiski un dabis- informācijas avotos treknu svītru Levita vadītajai ki. Turpat preambulā teikts, ka Latvijas valsts savā komisijai pārvelk Andris Bērziņš, to likvidējot. Citā darbībā (..) atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp sakarībā komunikācijas zinātņu doktore Sandra mazākuma tiesības. Tātad arī mazākumtautību jeb Veinberga vērš pirkstu pret prezidentu par politis- minoritāšu tiesības. Un tas, ka latviešu valoda ir kā diskursa atklātības līmeņa novešanu Latvijā līdz vienīgā valsts valoda, arī nedrīkst mulsināt nevie- nullei: ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu nu, jo Latvija taču ir unitāra valsts un latvieši ir šīs prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas valsts pamattauta, kuras vārdā tā nosaukta. Pienā- ievēlētus politiķus, nesekojot normālas politiskās cīgais, var teikt, politkorektums visstingrāk izpau- loģikas principiem (tvnet.lv 21.XII).] dies Vācijas konstitūcijā (Grundgesetz). Preambu- LATVIJA – AR SKATU SENDIENĀS – Sakarā ar la te sākas ar vārdiem: Apzinoties savu atbildību 900 gadiem, kopš Nestora hronikā Pagājušo laiku Dieva un cilvēku priekšā (..), vācu tauta pieņēmusi stāsts pērngad pirmo reizi pieminēts seno latga- šo Pamatlikumu. Nevis „Vācijas tauta”, bet „vācu ļu vārds, Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā norisi- tauta”. Tā ir Vācijas Federālās Republikas pamatnā- nās (21.IX) Latgaļu vārda svētki, kur iespēja uzzi- cija. Piebildīsim: ar visiem turkiem, kuru skaits snie- nāt par seno latgaļu dzīves un apbedījumu vietām dzas miljonos. Labs ir. Atšķirsim Francijas konstitū- (piem., Ģūģeru kapulauka villainēm), apģērbu, ro- ciju. Valsts nosaukums ir Republique Francaise, t. tām, bruņojumu un senvēstures īpatnību glabātā- i., franču (ne Francijas) republika, un konstitūcijas jiem vietvārdiem. Zvārtes „zāļu sieva” Līga Eglīte preambula sākas ar vārdiem: Franču tauta svinīgi savukārt atklāj seno zintnieču dziedināšanas pras- proklamē. Un, tā kā suverēnā vara Francijā pieder mes un neslēpj vietas, kur atrodamas labu labas franču tautai, tad ir pilnīgi dabiski, ka Republikas zāļu tējas. Vienīgā kalendārā atzīmētā vie- valoda ir franču (konstitūcijas 2. pants). Arī uz tiem nība ar lietuviešiem ir Saules kauja (1236.22.IX), pieciem miljoniem islāmticīgo, kas mīt Francijā, at- kad lietuviešu-zemgaļu karaspēks iznīcina krustne- tiecas šis 2. pants. Latvijā Egila Levita sagatavotā šu Zobenbrāļu ordeni, kura liktenis aprakstīts In preambula atduras pret klupšanas akmeni: tā dē- driķa Hronikā: kā bābas viņus apkāva / Man žēl ir vētā lingvistiskā kopiena jeb krievvalodīgo kopums daža varoņa, / ko tur bez pretestības sita. / Tie citi pati par sevi nav tautība – tādas vienkārši nav. Un izmisumā krita / Un mājup bēga, ko vien spēja. / saukt to par minoritāti var tikai ar grūtībām, jo Bet zemgaļi nu nekavēja / kā vārguļus tur apsist tos. krievvalodīgo īpatsvars Latvijā sasniedz gandrīz 40 Bez Saules kaujas bijušas arī citas kopīgas senču cī- procentus. Bet tieši tāpēc Egila Levita sagatavotajā ņas, kā norāda Lutera akadēmijas docents Guntis preambulā teikts, ka mērķis ir nodrošināt latviešu Kalme – kuršu uzbrukumi Rīgai (1210 un 1228), nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu va žemaišu un kuršu spožā uzvara pie Durbes (1260 lodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Tas ir – lielākā kauja 13. gs. Austrumeiropā un smagākā dabiski un saprotami, jo dotajos apstākļos latviešu vācu sagrāve Latvijā, kad kritis Livonijas ordeņa nācijas pastāvēšana un latviešu kultūras saglabā- mestrs, Vācu ordeņa maršals, ap 150 bruņinieku šana ir apdraudēta – īpaši, ja zināmām aprindām un tūkstošiem citu krustnešu), zemgaļu un lietu- izdotos „iegalvot Eiropai”, ka Latvija ir divkopienu viešu uzvara pie Aizkraukles (1279., kad kritis Li- valsts, „kur runā divās valodās” – ar psiholoģiskiem vonijas ordeņa mestrs, 71 ordeņa brālis), zemgaļu secinājumiem, kas rodas „paši no sevis”. (fg) uzvara pie Garozas (1287) u.c. (re)
55 LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS – Vaira Vīķe- bataljonu, kas Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pa- Freiberga intervijā laikrakstā Diena (5.XI) uzsver, ka gastos cīnījās (1944.14.XI-9.XII) pret vācu 16. ar- Latvijas vēsture nav ticības mācība, kurai vai nu tic, mijas daļām, SD un SS vienībām. Netālu no vai netic. Tā ir sarežģītu faktuālu notikumu kopums, Sūpes ezera Viesītes novada Elkšņu mežā „Latvijas ar kuru katram puslīdz inteliģentam cilvēkam vaja aizsargu” Jēkabpils nodaļa (vad. Ivars Bisnieks) dzētu pēc iespējas dziļāk iepazīties. Sākot ar atmo tikšot atjaunots „Jāņa Indāna un Jāņa Grāverso- das laikmetu, latvieši no apspiesta sabiedriskā slā na bunkurs”, kurā, atgriežoties padomju okupāci- ņa autoritāras impērijas ietvaros lēnām izkopa savu jas spēkiem kara beigās, mituši (līdz pat 1950.25.II) pašapziņu – ne tikvien kā tauta vai etniska grupa, 11 nacionālie partizāni. Pāri robežai Rokišku rajonā, bet kā nācija. I Pasaules karš pēc vairāku impēriju Lietuvā, atjaunotie trīs partizānu bunkuri kļuvuši sabrukuma palīdzēja veselai virknei tautu iegūt sev nozīmīgi ne tikai tūrisma veicināšanā, bet arī jau- neatkarīgu valsti. Latvieši par savējo dabūja cīnīties natnes izglītošanā par vēstures notikumiem. ļoti sīvi, un pat skolēni bija gatavi šai cīņā iesaistī Pēc atjaunošanas 18. novembra priekšvakarā Do- ties. Tie, kas mudina necienīt un noniecināt viņu beles novadā Īles mežos atkal ir atvērts nacionālo upurus un sasniegumus, manās acīs ir vienkārši no partizānu bunkurs, ko 1948. gadā lieto apvieno- žēlojami. No Brīvības cīņu (1918-1920) da- tās latviešu-lietuviešu grupas partizāni. Ar lībniekiem ar Lāčplēša ordeni tika apbalvoti 1 620 Ievas Dāboliņas starpniecību JG272(2013):22-31 karavīru, to vidū 47 vācieši, 15 krievi, 11 lietuvie- publicētais Bruno Javoiša „Mans karoga stāsts” iz- ši, 7 poļi, 6 igauņi, 4 žīdi un 2 baltkrievi. EP raisījis interesi arī citos plašsaziņas līdzekļos, piem., deputāts Kārlis Šadurskis atspēko Krievijas ārlie- Aivara Kļavja teksts „Tornī kāpējs” žurnālā Ir tu ministra pirmā vietnieka Vladimira Titova vēs- (2013.25.IX). Izdots arī Javoiša zīmētais Virtuālais tures kropļojumu antihitleriskā koalīcija attiecībā ceļojums caur dzeloņdrātīm – patiesībā spēļu kār- uz laika posmu no 1939.1.IX līdz 1941.22.VI: Pirms tis, kuras radīt pamudinājis un tapšanā palīdzējis kara, kā arī pēc PSRS iebrukuma Polijā 1939.17.IX, cits bijušais lēģernieks – kuldīdznieks Jānis Mētra, līdz pat Vācijas iebrukumam PSRS, Nacistiskā Vā aizrautīgs kāršu kolekcionārs. Savukārt tekstus Bru- cija un Padomju Savienība bija visciešākās sabied no zīmētajām kārtīm rakstījis vēl viens kādreizējais rotās un partneres, kas gatavojās kopīgai pasaules politieslodzītais – dzejnieks Knuts Skujenieks. Pie- iekarošanai. (..) Atgādinot par trešā reiha un pa spriežot Javoišam (1964.27.VI) pēc PSRS krimināl- domju karavīru 1939.22.IX sarīkoto kopēju uzva kodeksa 65. panta 1. daļas par pretpadomju aģi- ras parādi Brestā, grūti bez smagām pārdomām tāciju un propagandu maksimālo sodu – 7 gadus par lielvaru cinismu lietot terminu „antihitleriskā ieslodzījumā – Mordovijā, izmeklētājs esot atklāti koalīcija”. Un par Titova uz Sibīrijas Gulagu depor- pateicis: ja karogs būtu uzvilkts kādas mazpilsētas tēto baltiešu nodēvēšanu par „nacistiem”: Laiks arī baznīcas tornī, nevis Rīgas centrā milicijas durvju Krievijai atzīt Staļina režīma īstenoto genocīdu un priekšā, sods būtu krietni mīkstāks. Atzīmējot ka- cilvēku masu iznīcināšanu Latvijā un pārējās oku roga uzvilkšanu radiotornī, Kara muzeja paspārnē pētajās valstīs, cietušajiem un upuru tuviniekiem notiek sarīkojums „Diena zem sava karoga” (6.XII) izmaksājot kompensācijas. Vācijai bija nepiecie – klātesošais Javoišs savu uzrunu iesāk ar vārdiem: šams ilgs laiks pagātnes mantojuma izvērtēšanai, Nesauciet mani par varoni! Tas kādam, vienkārši, un kā civilizēta valsts tā izmaksā kompensācijas na bija jāizdara un esmu pateicīgs Dievam par viņa iz cistiskā režīma upuriem (ir.lv 23.X). Izstāde vēli! Lielo darbu paveicāt Jūs, kas palikāt šeit! Nacionālā pretošanās kustība II Pasaules kara no Recenzējot Māras Zālītes autobiogrāfisko prozas slēgumā Kurzemē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā darbu Pieci pirksti („Mansards”, 2013) par bērnī- vēsta par leitnanta Roberta Rubeņa komandēto bas gadiem izsūtījumā, rakstniece Gundega Repše pretpadomju/pretvācu kureliešu vienības atsevišķo secina, ka Sibīrija tur atklājas skopi, pie reizes izsa- Bruno Javoišs un Knuts Skujenieks, aiz viņiem vidū kot cerību, ka tas pāriešot, ja mums būs vairāk pār Radio Brīvā Eiropa Pētniecības nodaļas bij. darbiniece liecinošu, mākslinieciski iedarbīgu darbu par visu, Minhenē Dr. Dzintra Bungs, grāmatas Virtuālais kas ar mums ir noticis un notiek (Ir 2014.8.I). ceļojums caur dzeloņdrātīm atvēršanas svētkos LOM. JG iesaka izlasīt laikrakstu Laiks/Brīvā Latvija re- Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji daktores Ligitas Kovtunas saturiski izcilo interviju (nr. 41, 2013.2.-8.XI) ar bij. LTF pr-ju (1988-1990), vēlāk laikraksta Literatūra. Māksla. Mēs redakto- ru un LSDSP pr-ju (2002-2005) Daini Īvānu, kurš LV nākotni redz iepriecinoši rožainu, kā arī Liānas Langas un Guntara Godiņa sarunu ar Skujenieku Latvju Tekstos (Nr. 6, 2013). (re) JUKAS RISLAKI SLEJA „Kad taps piemineklis Este- rei Lūsei?” – Latvijas galvaspilsētā ir daudzi piemi- nekļi un piemiņas vietas. Lielākais un redzamākais no tiem, protams, ir Padomju Savienības uzvaras piemineklis. Centrā stāv cara armijas ģenerālis un mazliet tālāk, pie kanāla, Puškina piemineklis. Kā zināms, daudzi būtu gatavi centrā novietot arī Pē- teri Pirmo ar visu zirgu. Iespējams, šobrīd to pa- veikt kavē nākamgada Saeimas vēlēšanas. Gribu
56 uzdot vienkāršu jautājumu, un daru to pavisam tā etnocentristu jeb traibalistu vīzija par Latviju, nopietni: kad neatkarīgā Latvija uzcels pieminek- brīvu no krieviem, ir mazreālistisks stulbums, klaji li Esterei Lūsei? Kas viņa ir? Tiem, kas to nezina, nepatriotiska, pat nodevīga doma. Saeimas īsi pastāstīšu. 1949. gadā Vecbebru tehnikumā pie deputāte, politoloģe Dr. Rasma Kārkliņa izteiku- Kokneses arestēja vienpadsmit nacionāli noskaņo- si (ir.lv 13.XI) atbalstu Latvijas pilsonības piešķirša- tu audzēkņu grupu. Daļu no jauniešiem nosūtīja uz nai demokrātam un šaha ģēnijam Garijam Kaspa- Vorkutu izciest 25 gadus sodu. Tur nonāca arī mūs- rovam: Ja uz svara kausiem liek „nopelnus,” tad dienās Skrīveros dzīvojošais Imants Ēriksons, kurš tas vien, kādus labus vārdus viņš pēdējās nedēļās ir 18 gadu vecumā bija uzvilcis mastā neatkarīgās teicis par Latviju, jo sevišķi – mūsu demokrātiju un Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Vienīgā meite- toleranto etnopolitiku, ir liels nopelns, vēl jo vairāk, ne, kuru arestēja, bija Estere Lūse. Viņa šo karogu ņemot vērā daudzos apmelojumus, ko mums nā uzšuva, un par to tiesa viņai piesprieda 10 gadus. kas piedzīvot no Krievijas puses. Pilnībā pievieno Ja atmosfēra Rīgā ir tāda, ka šo simbolisko rīcību jos Aizsardzības ministra Arta Pabrika teiktajam, ka, nevar godināt, varbūt pieminekli var uzcelt kaut „ja Latvija var dalīt termiņuzturēšanās atļaujas mer kur citur Latvijā? (diena.lv 20.IX). (jr) kantilu mērķu dēļ, tad parlamentāriešiem jāpierā da, ka pilsonību var iegūt arī to demokrātisko vēr FRANKA GORDONA SLEJA (la.lv 28.X) „Prasās vis- tību dēļ, ko pārstāv Garijs Kasparovs”. (re) maz skaidrojums”: 11 000 parakstu par labu Pār daugavas pompozā un bezgaumīgā „uzvarētāju” EIROPAS SAVIENĪBA/PARLAMENTS – Pēc deputā- pieminekļa novākšanai – tātad Saeimā varēs šo pra- tes Ineses Vaideres iniciatīvas sadarbībā ar nodibi- sību iztirzāt. Bet te ir vairāki „bet”. Pirmkārt, Kār- nājumu „Rīga 2014” Briselē EP Baltijas ceļa gaitenī lim Eihenbaumam no Ārlietu ministrijas ir visai ie- ar grupas Latvian Voices priekšnesumu tiek atklāta spaidīgs arguments: ar Krieviju noslēgtais līgums Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde Jūgendsti par memoriāliem. Otrkārt, ja ķersies pie pieminek- la Rīga (15.-18.X). Tuvojoties Rīgas kā Eiropas kul ļa nojaukšanas, vismaz Rīgā draud uzliesmot etnis- tūras galvaspilsētas statusam 2014. gadā, vēlējos ka rakstura sadursmes, bezmaz vietējs „pilsoņkarš”. saviem kolēģiem parādīt labāko, ar ko lepojamies Varbūt es pārspīlēju, bet izslēgt šādu varbūtību ne- – latviešu tautas dziesmas, UNESCO kultūras man var. Treškārt, Krievija varētu izraisīt starptautisku tojuma sarakstā iekļauto Rīgas jūgendstila mākslu skandālu, griezties pie ANO Drošības padomes, Ei- un arhitektūru, gardāko, ko ražo mūsu pārtikas uz ropas Komisijas un nez kur vēl. Vai Latvijai tas vaja- ņēmumi – tā Vaidere. Attiecībā uz Latvijas dzīgs? Varbūt tiešām vajadzēja šo monstru nojaukt pārstāvjiem Eiropas Parlamentā LU students Didzis 1991. gada augusta beigās reizē ar Rīgas ļeņinek- Šēnbergs pieprasa tādu vēlēšanu likumu, kas no- li? Sak’, stihiska tautas dusmu izpausme – padarīts drošinātu pašcieņas minimumu un neļautu ievēlēt un cauri... Kas tad patlaban atliek? Manuprāt, ne tādus cilvēkus, kuri Atmodas laika beigās nodeva Krievija, ne prokrieviskās aprindas nevarētu pat ie- valsti un atbalstīja Maskavas bruņotu apvērsumu. pīkstēties, ja pieminekļa priekšā labi redzamā vietā Metot politkorektumu pie malas, viņš citē savā lai- uzstādītu lielu plāksni ar uzrakstiem latviešu, angļu kā pret „LV pārstāvi” Briselē Alfrēdu Rubiku vēr- un krievu valodā, kas īsi un skaidri pavēstītu, ko sto Augstākās tiesas lēmumu krimināllietā: Nolū Latvijai atnesa „atbrīvotāji”: 1949. gada deportā- kā panākt Latvijas neatkarības atjaunošanas pro ciju, tik un tik nošauto uz padomju kara tribunāla cesa apturēšanu Rubiks, lai destabilizētu stāvokli spriedumu pamata, ārzemju raidījumu traucēšana, valstī un vardarbīgi gāztu likumīgo valsts varu, iz izolējot Latviju no ārpasaules u. tml. Plāksnei būtu veidoja pret Latvijas Republiku naidīgi noskaņotu jābūt no izturīga materiāla. Lai katrs, kas 9. maijā sabiedriski politisku organizāciju – Rīgas OMON un dodas turp, nevarētu to plāksni apiet. (fg) PSRS militārpersonu grupējumu. Īstenojot Rubika nodomu par valsts varas vardarbīgu gāšanu, naidī LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS – Gadumijā pa- go spēku grupējumā ietilpstošā Rīgas OMON vienī saules masu informācijas avotos viens no tema- ba laikā no 1991. gada 14. līdz 20. janvārim minē tiem ir LV pievienošanās eirozonai. Saka- tā mērķa sasniegšanai izdarījusi bruņotus uzbruku rus ar Latvijas bankām, baidīdamās no ārpus Rie- mus Latvijas Republikai uzticamā spēka – Iekšlie tumu pasaules izcelsmes lielas naudas ieplūšanas tu ministrijas – struktūrām un brīvprātīgiem neap Latvijā, pārtraukusi Vōlstrīta lielāka banka J.P. Mor bruņotiem likumiskās valsts varas aizstāvjiem (la.lv gan-Chase, kam ironiskā kārtā par savu noguldī- 19.XI). Komunikāciju zinātņu doktors Mār- tāju/klientu apkrāpšanu (un finanču krīzes daļē- tiņš Kaprāns pēc Rubika okupācijas fakta (1940. ju izraisīšanu) tiek piespriests $13 miljardu (am. VI) noliegšanas („Latvijas pievienošana PSRS” biju- biljonu) liels naudas sods (The Washington Post si „tikpat brīvprātīga kā iestāšanās ES”) un apgal- 2013.19.X), un pa virsu vēl nepilnu 2 miljardu „ku- vojuma politiskā uzrunā Grīziņkalnā (2013.1.V), ka kulis” valstij, lai izvairītos no kriminālizmeklēšanas daudzi 1949. gadā tikuši nosūtīti uz Gulagu pelnī- par bankas sakariem ar megakrāpnieku Medofu ti, jo sadarbojušies „ar fašistiem”, lūdzis LV autori- (Bernie Madoff), notiesātu uz 150 gadiem čohā. tātēm izvērtēt iespējamos kriminālpārkāpumus (t.i., Publicists/blogists alehins (26.X): Kremļa un nozieguma pret cilvēci attaisnošanu) EP deputāta jebkuras citas autoritārās propagandas kara mašī izteikumos. Astoņus mēnešus vēlāk, š.g. janvāra nas darbības ierobežošana Latvijas sabiedrībā ir de sākumā, LV Drošības policija (DP) konstatē, ka no- mokrātiskas valsts pienākums. Manā skatījumā tā ziegums pret cilvēci nav noticis, tikai vēstures fak- ir demokrātijas antifašisma misija. Autors pats sevi tiem neatbilstošas informācijas izplatīšana. DP vie- dēvē (4.IX) par latviešu nacionālistu, kura uzska- doklis ir pretējs Augstākās Padomes lēmumam „Par
57 konvenciālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā mība vajadzības gadījumā cīnīties. Jo spēcīgāka uz noziegumiem pret cilvēci” (1992.25.III). griba, jo drošāka valsts. LIETUVAS ES Pado- EP Saharova Balva (dib. 1988) piešķirta (10.X) ta- mes prezidentūras laikā (pērngada pēdējos sešos libu sašautajai pakistāniešu pusaudzei Malalai Ju- mēnešos) īpaši uzsvērta lietuviešu kultūra, māksla, safzai, cīnītājai par meiteņu tiesībām uz izglītību arī grāmatniecība, piem., Visuotinė Lietuvių encik Pakistānā. Pirms tam padomju disidenta vārdā no- lopedija (Lietuvas enciklopēdija, sasniegts 21. sēj.) sauktā balva piešķirta irāņu cilvēktiesību aizstāvei prezidentes Dr. Dāļas Grībauskaites protekcijā. Nasrinai Sotudehai un irāņu kinorežisoram Dža- Sabiedrībā sašutumu izraisa KF TV PBK faram Panahi. Tā kā Snoudena (Edward (Пepвый Бaлтийский кaнал - Pirmā Baltijas kanā- Snowden) nopludinātie dokumenti liecina par la) pārraides Челoвeк и закон (Cilvēks un likums - amerikāņu NSA (Nacionālās drošības aģentūras) 4.X un pēcāk). Lai gan aizstāvot no PSRS karavīriem ielaušanos vismaz 35, arī „vislabāko sabiedroto” Viļņas TV torni (1991.13.I), noslaktēti tiek 14 cilvē- valstu vadītāju komunikācijas tīklos – no Izraēlas, ki, viņu skaitā meitene Loreta Asanavičūte, kurai Vācijas, Francijas, Beļģijas līdz Austrijai, Ungārijai, pāri pārbraucis tanks, pārraidē apgalvots, ka ne- Norvēģijai, Zviedrijai, Šveicei, pat Lichtenšteinai, ES esot bijis neviena upura, kura nāvē būtu vainojami tieslietu komisāre Viviena Redinga, lai izlīdzinātu padomju militāristi, un viss notikušais esot liela Lie- pozicijas ar ASV, pieprasa izveidot (līdz 2020) Eiro- tuvas varasiestāžu provokācija, turklāt, Lietuva, lūk, pas izlūkdienestu. EP Cilvēktiesību komisi- aizmirsusi, ka divus gadsimtus piederējusi Krievijas ja ar lielu balsu vairākumu nolemj aicināt Snoude- impērijai. Kā vēsta Lrytas.lt, Lietuvas radio un TV nu dot tās priekšā personīgu liecību (The Guardian komisija (LRTK) pieņēmusi lēmumu uz 3 mēnešiem 2014.9.I). (re) apturēt to PBK pārraižu retranslēšanu, kuru saturs LATVIJAI VISAPKĀRT – IGAUNIJAS bij. aizsardzī- veidots KF, Baltkrievijā un citās pie ES nepiederošās bas ministrs, vēsturnieks Lārs (Mart Laar) iesaka valstīs – tas ir aptuveni 70% PBK raidījumu. nepaļauties uz aizsardzības sistēmu, kas balstās Baltijas Mediju alianses jeb BMA (kur reģistrēta pieņēmumā, ka bīstamā brīdī citi mūs „izručīs”: PBK) Lietuvas biroja vadītāja Jolanta Butkevičiene Ceri uz NATO, bet turi pulveri sausu. Starptautiskās atkāpjas no amata, jo pārraide par 1991.13.I noti attiecības ir būtiski svarīgas, tomēr paļauties mēs kumiem nav savienojama ar manu Lietuvas pilso varam tikai paši uz sevi. (..) Ir vitāli svarīgi, lai nes pārliecību un vērtībām. Esmu dziļi pārliecināta, mums būtu spēcīga griba sevi aizstāvēt, t.i., apņē ka šis raidījums bija ne tikai kļūda, bet arī provokā NA organizētais lāpu gājiens Rīgā, 18. novembrī
58 Demonstranti Kijevas Maidan Nezaležnosti (Neatkarības laukumā) cija pret Lietuvas valsti. Cienot to cilvēku piemiņu, gāzes cenu, iegādājas „brālīgas mīlestības” vārdā kuri ziedojuši dzīvību par Lietuvas neatkarību, cie Ukrainas valdības obligācijas $15 miljardu apjomā. not savu ģimeni – tonakt pie Seima dežurēja gan Ja tiek piešķirta nauda cauruma aizbāšanai, tas ti mans tētis, gan brālis, kas vēlāk apbalvots ar 13. kai aizkavē krīzi. Ukrainai jāpieņem stratēģiski lē janvāra piemiņas medaļu. Latvijas Nacionā mumi par industriālās bāzes reformām, moderni lās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NE- zāciju, konkurētspēju – komentē Lietuvas ārlietu PLP) vadītājs Ainārs Dimants aģentūrai Leta (9.X) ministrs Linas Antanas Linkevičius. Proeiro- izteicies, ka nevarēšot pieņemt lietuviešu lēmumu, peisko spēku un opozīcijas [Jūlijas Timošenko par- jo jāvadās pēc likumiem, kādi ir spēkā Latvijā. BMA tijas Batkivščina (Tēvzeme), ko Ukrainas parlamen- līdzīgās daļās pieder Latvijas pilsonim Oļegam So- tā (Verhovna Radā) pārstāv Arsēnijs Jaceņuks, lodovam un Krievijas pilsonim Aleksejam Pļasu- Udar (Trieciens), ko vada Vitālijs Kļičko, Svoboda novam. LV Drošības policijas vērtējums savukārt ir, (Brīvība), ko vada Oļegs Tjagniboks, u.c.)] Eiro- ka filmas sižets ir viena no „maigās varas” izpaus- Maidana protesti pret iesaistīšanos Putina Muitas/ mēm, ko nevar kvalificēt kā noziedzīgu darbību, Eirāzijas jeb Āziopas Ūnijā/Savienībā, izsakot neuz- kas vērsta uz nacionālā naida izraisīšanu (la.lv ticību Janukovičam un pieprasot viņa valdības at- 12.XII). UKRAINĀ simtiem tūkstoši demons- kāpšanos, tiek oficiāli kriminalizēti (2014.16.I), kas trē (kopš 24.XI) Kijevas Neatkarības laukumā (Mai ukraiņu un pat krievu ekspertu (piem., Ivana Nika- dan Nezaležnosti --Майдан Незалежності) sakarā šina) uzskatā nebūt neliecinot par ukraiņu mierīgu ar prezidenta Viktora Janukoviča stūres griešanu pakļaušanos Maskavas divgalvainajam ērglim. (Pu- Maskavas virzienā un atteikšanos parakstīt Ukrai- tina uzskatā dekadentai Eiropai neesot nekā kopē- nas valdības apstiprināto (18.IX) ES asociācijas lī- ja ar pareizticīgajiem austrumslāvu kristiešiem – gumu. Kijevas Eiropas laukumā savukārt demons- krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem.) BALT- trē krietni mazāks skaits prokrievisko spēku – ar au- KRIEVIJA – Frankfurtes Grāmatu meses/gadatirgus tobusiem no krieviskajiem Ukrainas austrumiem un (Frankfurter Buchmesse) ietvaros vācu izdevniecī- dienvidiem savesti gados jauni, sportiski vīrieši – bu asociācijas Miera prēmiju (2013) saņem patla- katrs no viņiem, kā no Kijevas ziņo politkulturologs ban Zviedrijā mītošā pētnieciskā žurnāliste/rakst- Mikola Rjabčuks, par piedalīšanos saņēmis 300 niece Svjatlana Aleksijeviča (Святлана Алексіевіч). grivnas (aljazeera.america 16.XII). Pēc Janukoviča Šeit dažas rindkopas no viņas uzrunas Frankfurtes tikšanās Kremlī ar Vladimiru Putinu (17.XII), ģeo- Paulskirche: Ceļojot pa pēcpadomju reģioniem, par politiskajā cīņā gluži kā izsolē augstākais likmes so- pieredzi pēdējos 20 gados, savās grāmatās dodu lītājs uzvar – Krievija atceļ tirdzniecības barjeras, vārdu mazajiem cilvēkiem, kuri vēsturē ir kā smilšu aptuveni par 1/3 samazina Ukrainai piegādājamo graudiņi. Neviens viņiem nepiegriež vērības. Viņu
59 ilgojoties Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts – se nas zviedru dzimtas pēctecis, kurā ir bijuši arī ģene rāļi. Un par homoseksuāļiem – pēc nāves viņu iek- šējos orgānus jāsadedzina un jāaprok, lai tie netik- tu ziedoti. Krievu laikraksta Vedemosti komentārs: Kultūras vietā Kremlis ir sācis uzspiest ideoloģiju, informācijas vietā – propagandu. Rossija-1 TV vēsta (17.X) par aptuveni 1/3 krievu vēlēšanos atjaunot Maskavā pie KGB nama Lubjankas lauku- mā demontēto (1991.VIII) pieminekli Feliksam Dzeržinskim („Dzelzs Feliksam”,1877-1926) – poļu muižnieku (šļahtiču) izcelsmes boļševiku revo- lucionāram, padomju drošības dienesta Čeka (no: Viskrievijas Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevo lūciju, sabotāžu un spekulāciju) dibinātājam un pirmajam vadītājam, „Sarkanā terora” arhitektam. Putins dažus mēnešus pirms soda izciešanas izsludina amnestijas pankgrupas Pussy Riot dalīb- niecēm Marijai Aļohinai un Nadeždai Tolokoņņi- kovai, kuras kopā ar jau agrāk atbrīvoto Jekateri- nu Samuceviču Maskavas Kristus Pestītāja kated- Das Nest jeb „ligzda” – ASV vēstniecības jumts Berlīnē rālē pirms diviem gadiem līdzās baznīcas ikonos- (2013, Heft 44) tasam sarīko „panku lūgšanu” (Dievdzemdētāja, padzen Putinu!...). Amnestiju abas atbrīvotās no- čukstošais vai izkliegtais vārds pazūd vakuumā. dēvē par Kremļa sabiedrisko attiecību triku, Tolo- Viņi vienkārši izgaist, nomirst ar visiem saviem no koņņikovai piebilstot, ka visa valsts ir uzbūvēta kā slēpumiem. Es eju pie viņiem un ieklausos. Iela kolonija. Kolonijas un cietumi ir valsts seja, (..) es man ir kā koris, kā simfonija. Aleksijevičas Utopijas guvu unikālu pieredzi, kas ļaus vieglāk patiesi ie autobiogrāfijas jeb Sarkanā cilvēka vēstures pēdē- saistīties cilvēktiesību darbā, redzēju valsti no iekš jā/5. sēj. nosaukums: Saklausīts laiks – Krievijas un puses, redzēju šo totalitāro mašīnu, kāda tā ir (The bijušās Padomju Savienības vēstures apliecinājumi Guardian, AFP, tvnet.lv, RFE/RL u.c. ziņu aģentūras – par revolūciju, Gulagu, karu, Černobili, Sarkanās 23.XII). (Dažus mēnešus pirms piespriestajiem 10 impērijas sabrukumu… Rakstniecei raksturīgs ir gadiem amnestēts arī naftas magnāts Mihails pieraksts no Kabulas gadu pirms (1988) Padomju Hodorkovskis.) POLIJAS kultūras ministrs armijas izvākšanās no Afganistānas: Jauna afgāņu Zdrojevskis (Bogdan Zdrojewski) Radio pārraidē sieviete ar bērnu rokās. Pieeju pie viņas un sniedzu (2014.8.I) izsaka sašutumu sakarā ar zinātnieces spēļu lācīti. Bērns to satver ar zobiem. Prasu, kādēļ Pjorkovskas (Krystyna Piorkowska) atradumu bērns to tur zobos? Sieviete izritina bērnu no segas (2013.XI) Valsts arhīvā Vašingtonā – ar zvērestu ap- un es redzu tikai rumpi bez locekļiem. „Tas ir jūsu stiprināto (1945.10.V), līdz šim nezināmo doku- darbs,” viņa atteic. „Viņa nezin, par ko muld,” no mentāro liecību par padomju režīma pastrādāto rūc netālu stāvošais Padomju armijas kapteinis. Katiņas noziegumu, ko sniedzis amerikāņu leit- „Mēs taču atnesām viņiem komunismu…” nants Van Vlīts: Mums sāpīgākais ir tas, ka no 1944. KRIEVIJAS akadēmiķa Aleksandra Čubarjana va- līdz 1952. gadam Rietumu sabiedroto patiesības dītā vēsturnieku grupa (kā vēstī Valdis Bērziņš – slēpšana par Katiņu bija politisks, nevis nejaušs lē la.lv 5.XI) Krievijas vēstures mācību grāmatas jau- mums. Vlītam (John H. Van Vliet), vienam no sa- no koncepciju nodevusi izskatīšanai prezidentam biedroto karagūstekņiem, kurus vācieši aizveduši Putinam, kuram tajā veltīta atsevišķa nodaļa. Aka- (1943) uz nozieguma vietu, Vašingtona likusi klu- dēmiķis Vladimirs Fortovs Krievijas Vēstures bied- sēt, kamēr cita līdzīga liecība ar slepenības statusu rības sēdē asprātīgi izteicies, ka Krievijai ir ne tikai vēlāk pazudusi. VĀCIJAS ietekmīgais nedēļas neparedzama nākotne, bet arī neparedzama pa žurnāls Der Spiegel vēsta par amerikāņu specdie- gātne. (Zīmīgi, ka pēc simtiem vēstuļu saņemšanas nestu radīto nopietno saspīlējumu Vašingtonas un lietojums „tatāru-mongoļu jūgs” jaunajā versijā Berlīnes attiecībās – uz ASV vēstniecības jumta Ber- nomainīts pret politiski korektāko „Zelta ordas līnē atklātais datu ievākšanas atzars / noklausīša- jūgu”.) Putins izdod pavēli likvidēt (9.XII) nās postenis (amerikāņu pārstāvniecībās tādi esot valsts kontrolē esošo, bet visumā objektīvo ziņu ap 80 visā pasaulē, tostarp Romā, Parīzē, Madridē, aģentūru RIA Novosti, ko aizstās jauna, „prokrie- Prāgā, Ženēvā, Frankfurtē u.c.) izspiegojis Vācijas viskāka” aģentūra ar nosaukumu Krievija šodien pilsoņu, to vidū ekonomikas/politikas aprindu aug- (Россия Сегодня), kanāla Rossija-1TV (LV tā retrans- stu amatpersonu komunikācijas līdzekļus, arī ame- lācija Rossija-RTR) līdzšinējā vadītāja Dmitrija rikāņu „labākās sabiedrotās” Angelas Merkeles Kiseļova vadībā. Kā kuriozitāti jāmin jaunās amat- privātās telefonsarunas. Spiegošana draugu starpā personas visā nopietnībā raksturotais ES samits Viļ- ir nopietns pārkāpums, tā vienkārši nedara – pa- ņā novembra beigās kā Zviedrijas, Polijas un Lietu māca Vācijas kanclere Briseles samitā. Pag. g. ru- vas vēlme atriebties par Pētera I karaspēka uzvaru dens Der Spiegel numuros detalizēti dokumentē- pie Poltavas (1709) – pēc revanša par Poltavu īpaši tas amerikāņu izspiedzes aktivitātes, kas arī pieeja-
60 mas angļu valodā žurnāla tīmekļa variantā „The nistrācijas izstrādātās veselības aprūpes reformas NSA Secret Spy Hub in Berlin” (27.X). Der Spiegel (ACA jeb Affordable Care Act, tautas mutē Oba un The New York Times lasītāji 17. decembrī uzzi- macare). Ironiskā kārtā pieejamība ACA internetā na, ka saniknotā Merkele telefonsarunā ar Obamu sākumā izvēršas par fiasko tehnisku iemeslu dēļ. izsaukusies: This is like the Stasi! – Das ist wie bei Maldinošais „brīvā tirgus patriotisms”, lielā mērā der Stasi! – Maskavas paspārnē esošās Austrumvā- korporatokrātu/Vōlstrīta kontrolēts, liedz vāji vai cijas (1949-1989) specdienests (Ministerium für tīši nepareizi informēto amerikāņu vairākumam ie- Staatssicherheit). Raidsabiedrības ARD un pazīties un piemērot savām vajadzībām citur pa- laikraksta Die Welt aptaujās 60% Vācijas iedzīvotā- saulē visiem pilsoņiem automātiski pieejamo „so- ju uzskata Snoudenu, ASV valstiskās elektroniskās cializēto medicīnu” – no Kanādas, Skandināvijas izspiedzes informācijas (1,7 miljonu dokumentu) un Somijas līdz Vācijai, Austrijai, Francijai u.c. „at- nopludinātāju, par varoni (8.XI), un, vadoties no tīstītām valstīm”, pat Kostarikai (skat. HuffPost Der Spiegel aptaujas (5.XI), 90% vāciešu neuzticas Business 2013.29.XI – „States Is the Best (Being amerikāņiem (den Amerikanern ist nicht zu trauen). the Worst)”). Republikāņu kongresmeņu TATARSTĀNĀ mītošo krievu grupējumi atklā- (viņi visi ir miljonāri) „sirdis ir aizslēgtas” pret miljo- tā vēstulē Putinam protestē pret Krievijas vice- niem ASV trūkumcietēju kā, cita vidū, par to liecina premjera Igora Šuvalova pausto (2.IX) viedokli, ka balsošana pret pabalsta pagarināšanu bezdarbnie- visiem Tatarstānas iedzīvotājiem, neatkarīgi no kiem un pārtikas kuponu (Food Stamps) piešķirša- tautības, jāmāk runāt tatāriski. BAŠKORTO- nu nabadzībā grimstošajiem pilsoņiem. AP STĀNĀ pamattautas amatpersonas pieprasa obli- Center for Public Affairs Research vēsta, ka dažne- gātu baškīru valodas mācīšanu skolās, kas rada sa dažādu iemeslu dēļ tikai viens no 20 amerikāņiem traukumu republikā mītošo krievu (36% no iedzī- esot apmierināts ar savas valsts sistēmu (AP-Huff votāju skaita, pārējie: baškīri – 30%, tatāri – 25%) Post 2014.2.I), ko varētu uzlūkot par sava veida ku- aprindās. riozitāti. Toties par tādu nevar uzskatīt pazīstamā amerikāņu autora (The End of History and the Last CITUR ĢEOPOLITISKAJĀ TELPĀ – ĒĢIPTES bruņoto Man,1992, u.c.), Stanforda U. politekonomista Fu- spēku ieceltā reakcionārā valdība pasludina (25.XII) kujamas (Francis Fukuyama) arī tīmeklī atroda- demokrātiski ievēlēto „Musulmaņu brālību” par te- mo nopietno, neapšaubāmos faktos balstīto eseju roristu organizāciju. Valdības drošībnieki aiztur (29. „The Decay of American Political Institutions” (The XII) vairākus Kataras TV Al-Jazeera English žurnālis- American Interest, 2013.8. XII), kā arī politologa tus, viņu vidū Austrālijas latvieti Pēteri Gresti (skat. Pētera Dreiera (Occidental College) iedziļināšanās JG270:53) un AJ biroja vadītāju ēģiptieti (Moha- vērto rakstu „Is America Ready for a New War on med Fahmy), aizdomās par it kā iekšējai drošībai Poverty?” (HuffPost 2014.8.I). IRĀNA pēc kaitīgu ziņu nelikumīgu pārraidīšanu (theguardian. slepenām sarunām Omānā un vairākās citās val- com, washingtonpost.com, bbc.co.uk 29.XII). stīs (galvenokārt ar ASV pārstāvjiem) vienojas (24. ASV par ne visai gludi funkcionējošiem valsts va- XI) apmaiņā pret starptautisko sankciju mazināša- ras augstākiem izpildu orgāniem pag. g. beigās uz- nu uz 6 mēnešiem ierobežot Teherānas kodolprog- skatāmi liecina Kongresa apakšnama labā spārna rammu, ko koordinē Starptautiskā Atomenerģijas radikāļi, kuri piespiež „slēgt” uz 16 dienām valdī- aģentūra (IAEA). JEMENĀ uz katra ASV dū- bu (shutdown – 2013.1-16.X), kam par galveno ie- cēju/tranu (Drones) jeb bezpilota lidaparātu noga- meslu, kā izrādās, nav vis valsts parāda ($16,7 tril- linātā iedzīvotāja rodas 40 līdz 60 jaunu „teroristu” joni) ierobežošana, bet gan republikāņiem ideo- – tā ASV augsta ranga eksdiplomāts (2004-2007) loģiski nepieņemamās prezidenta Obamas admi- Nabeel Khoury izdevumā Cairo Review of Global Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīgas gads atklāts (2014.18.I) ar Gaismas ceļu - Grāmatu draugu ķēdi, kad daļu grāmatu no rokas rokā pārvieto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vecās ēkas uz jauno - Gaismas pili - Daugavas otrā krastā. Foto: LETA
61 NO LASĪTĀJUGRĀMATAS VĒSTULĒM
Ar patiesu prieku un baudu izlasu gandrīz visus Vēlu raženajai JG redakcijai un visiem domubied- JG rakstus un tekstus. JG275 īpašī patika Lindas riem traukties vēja spārniem un sajust dzīvību kat- Treijas recenzija par Ilmāra Blumberga izstādi. Lai rā lietus lasē! JG275 ģimnazisti lasīja: „Estētisms JG zeļ un veidojas skaista savā veidolā un bagāta Bārdas lirikā”, „Kārļa Egles piezīmes”, „Kas ir inte- saturā kā allaž. Pievienoju tēlnieka Igora Dobičina lektuāļi”. „No tēvu zemes raugoties”, Lāsmas Ģi- iespaidīgo alumīnija objektu, kas tapis gandrīz bietes recenzijas. tāpat kā Jaunajā gadā lej laimes. Anita Šmite, e-žurnāla Skolas Vārds līdzstrādniece, Ruta Čaupova, Rīgā Luža Bērziņa konkursa organizētāja, Rīgā
Igora Dobičina alumīnija veidojums Liels paldies par JG275. Par labiem vārdiem par Imantu, Leona Brieža dzejoli, Imanta dzejoļiem. Ar interesi lasu arī citus materiālus. Ļoti svarīgi šķiet raksti par neseno vēsturi – Māra Branča „Krāsu un līniju zintnieks Mieriņš” un „No tēvu zemes raugo- ties”, kā arī Rolfa Ekmaņa publikācija „Starptautis- kie raidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē”. To sen jau iesāku un lasu turpinājumos. Rīgā šīs die- nas ir smagas, grūti samierināties ar tādu traģediju, kurai nebija nekādu objektīvo iemeslu, vien tas, kā salīdzinoši neliela cilvēku daļa grib ātrāk, lētāk, iz- devīgāk tikt pie lielākiem ienākumiem, naudas un nez vēl kādiem labumiem. Lai veicas visos darbos, arī ar JG turpinājumu. Irina Cigaļska-Auziņa, Rīgā
Gatavojam LZA Gadagrāmatu – 2014. JG mēs ap- brīnojam – nudien! Lai izdodas noturēties 2014 - Zirga mugurā mums visiem! JG275 ir efektīgs! Dagmāras lappuse ar foto laba. Ilga Tālberga, Rīgā Raksti, kā vienmer, saistoši, interesanti un vēstures anāļos svarīgi. Lai Jūsu gaita būtu arvien jaunā! Voldemārs Avens, Ņujorkā Hannes Korjus, Rīgā
Affairs (2013.23.X). Al-Baidas provincē ār- par Rīgu kā visskaistāko (Rīgai seko: Bergen, Ins- pus Kaifas (Qaifa) ciema dūcošie nāves aparāti no- bruck, Dubrovnik, Chester, Praha, Budapest, San- galina (12.XII) 13 jemeniešus, kuri vairākās auto- torini, Venezia un Bruges). Žurnāls National mašīnās devušies svinēt kāzas. ASV bruņoto spēku Geographic Traveler norāda, ka no tām 20 pasau- pārstāvji atzinuši, ka kļūdaini uzskatījuši kāziniekus les vietām, kuras noteikti jāapmeklē, ir arī Rīga, iz- par al-Kaīda teroristiem. Trīs dienas pirms tam dū- ceļot tās „dažādību” – vecpilsētas ielas esot tādas, cēji nogalina trīs. PALESTĪNIEŠU līderis Ja- par kādām rakstīts pasakās, bet mazliet tālāk tās sirs Arafats, pamatojoties uz Lozannas (Lousanne) kļūstot par lieliem bulvāriem, kādi redzami Parī- zē vai Sanktpēterburgā. Pilsētas arhitektūra atai- Medicīnas U. Institute de radiophysique zinātnieku nojot tās sarežģīto vēsturi, bet, cauri gadsimtiem testiem, kurus apstiprina arī britu autoritatīvā me- ilgajām ārvalstu varām, Rīgas nenoliedzamais lat dicīnas publikācija The Lancet (12.X), miris (2004) viskais gars nekad nav mazinājies. Pasaules no saindēšanās ar radioaktīvo poloniju 210. (re) lielākā ceļvežu izdevēja Lonely Planet mājaslapā STATISTIKA – Pasaules ekonomikas foruma (WEF) par Baltijas valstu kosmopolītisko stūrakmeni no- ziņojumā, kur apzinātas 136 valstis, dzimumu eko- sauktā Rīga ierindota 4. labākajā tūrisma galamēr- nomisko, tiesisko un sociālo līdztiesību ziņā Lat- ķī (2014) – aiz Parīzes, Trinidadas un Keiptaunas. vija ierindota 12. vietā (Lietuva – 28., Igaunija – Rīgai seko Cīrihe, Šanhaja, Vankūvera, Čikāga, Ade- 59. vietā). Visaugstāk novērtēta Islande, kam seko laida. Saskaņā ar Legatum Prosperity Index jau 5. gadu par pasaulē pārtikušāko valsti atzīta Somija, Norvēģija, Zviedrija, Filipīnas, Īrija, Jaunzē- Norvēģija, kam seko Šveice. Ekonomiski spēcīgākā lande, Dānija, Šveice, Nikaragva un Beļģija. Vāci- Eiropas valsts Vācija ierindota 14. vietā, Igaunija – jai piešķirta 13., ASV – 23., bet Krievijai – 61. vieta 36., Lietuva – 43., bet Latvija – 48. vietā (aiz Ka- (tvnet.lv 25.X). LV izdevumi sociālajai aiz- zahstānas). (re) sardzībai, kā vēsta Eurostat, ir zemākie ES – 15,1% (Igaunijā – 16,1%, Rumānijā – 16,3%, Lietuvā un ASV – 17%, Dānijā – 34,3%, Francijā 33,4%). Materiālus sastādīja Vita Gaiķe (vg), Indra Ekmane USA Today (2013.21.XI) vēsta, ka no 20 skaistāka- (ie), Māris Brancis (mb), Franks Gordons (fg), Jukka jām Eiropas pilsētām laikraksta lasītāji nobalsojuši Rislakki (jr), Rolfs Ekmanis (re), Juris Žagariņš (jž)
62 Katrs JG numurs man sagādā daudz prieka. Esmu līdzekļi kopumā ir veco naķu un bušmeņu rokās. lielā sajūsmā par Rolfa Ekmaņa recenziju (JG274) – Ja Ģērmanis būtu dzīvs, viņam neatrastos vieta ne- par Vairai Vīķei-Freibergai 75. gadskārtā veltīto Lat- vienā no Latvijas preses izdevumiem, kā jau neat- vijas Universitātes Akadēmiskā apgāda Festschrift radās arī agrāk. Diezin vai Jaunajai Gaitai jāuzņe- – Scientiae et Patriae. Pirms daudziem gadiem Vai- mas šīs „pētnieces” uzskatu populārizēšana. (..) Tā ra un es bijām Journal of Baltic Studies redakcijas jau tagad Krievijas aģenti strādā – šo un to pareizu, locekļi. acīmredzamu, pasaka, lai tūlīt pēc tam (vai pat tai Nikolajs Balabkins, prof. em., pašā rakstā) publicētu visreakcionārākos muldēju- Lehigh U., Bethlehem, Pennsylvania. mus. Otto Ozols liekas esam ļoti labdabīgs un pat- riotisks cilvēks, bet bieži viņam iznāk skaidra grafo- JG275 Māris Brancis: ...latviešu māksla trimdā pa maniska izdarīšanās. Pat labi iecerētu rakstu daž- stāv ne tikai gadu vai divus, pat ne vienu gadu des kārt tukšvārdības pēc nav iespējams līdz galam iz- mitu, bet nu jau turpat 70 gadus – tas vien izraisa lasīt. Un viņam kāda naīvitātes komponente klāt, cieņu un apbrīnu. Rita Laima: Tie sūdi no LPSR lai gandrīz vienmēr. Bet, iespējams, grafomanijas nav, kiem vēl aizvien ir aizdambējuši Latvijas attīstības ir tikai aprēķins izdzīvošanas dēļ, jo daudzu por- gultni. Pacēlu karogu pie mājas jau par godu Mār- tālu/laikrakstu žurnālistiem maksā nevis cietu algu, tiņdienai, un turēšu ilgi, līdz 18. novembrim. Kad bet tikai par rindiņām. Ekmanim ļoti interesants atkal ienāks krievi, tad manu grēku sarakstā kāds apcerējums par Brīvo Eiropu. Šim radio milzu no- būs atzīmējis arī šo... Bet viņi gan nenāks, – jo nav zīme bija, to tik spilgti vēl atceros. Amerikas Balss jau aizgājuši, izjaukti ziedi pie Zemitāna pieminek- izglītotākam cilvēkam bija tomēr mazliet par sek- ļa, apķēpāts piemineklis Jānim Čakstem, apķēpāts lu veidota, bet galvenais – reti runāja „no latviešu interešu viedokļa”. Brīvā Eiropa ne velti tika kriet- Brīvības cīņu piemineklis Sudrabkalniņā... ni vairāk traucēta no krievu torņiem. VDK „gaišie Ainārs Zelčs, Alūksnē prāti” jau zināja, ko dara. Es absolūti neesmu kon- spirāciju teoriju pasaules uzskata piekritējs, bet kā Paldies par kārtējo, ļoti interesanto JG274. Tā kā Jums liekas – vai raidītājā Brīvā Eiropa tomēr neie- esmu jau daudz gadu saņēmis (arī lasījis) JG, man viesās „stūra mājas” acs? Man par to tāpat sanāca ir veidojušies dažādi vērtējumi. Likās, ka iepriekšē- ar Ģērmani apspriesties... jā vadībā JG izdzisīs – esmu pateicīgs, ka nu tā at- Didzis Liepiņš, Rīgā (2013.29.X un 5.XI) dzīvināta un pārveidota. Daudz rakstu, kas veicina pārdomas – tādi ir Ligitas Levinskas, Ulža Bērziņa Pieminot nesen mūžībā aizgājušo pazīstamo un tulkotais Česlavs Milošs, Jura Šlesera raksts „Cīņa daudzu cienīto Latvijas dzejnieku Imantu Auziņu ap dabu”, KIBERKAMBARIS ar Otto Ozolu u.c. Bet (1937-2013), JG275 pirmā lappusē ir ievietots dzej- manu labsajūtu sabojāja Rolfa Ekmaņa apraksts nieka dzejolis „Pļi! – 1905” (no krājuma Skumjais par Ausmas Cimdiņas sastādīto grāmatu. Es arī cie- optimisms, 1968). Pļi! krieviski, parasti arī kā pavē- nu VVF, bet vai ir vajadzīgs tik briesmgi „pielīst”? le, nozīmē šaut. Dzejolis veltīts Krievijas cara režī- Uzskaitot jau sarakstītās grāmatas, ir izlaista Jem- ma soda ekspedīciju nošautajiem latviešu revolu- bergas, Raudsepa un Slogas VVF. Manuprāt tā ir cionāriem. Jāmin, ka pirms soda ekspedīciju ieraša- daudz vērtīgāka par Māra Čaklā darbu. Saprotu, ka nās, revolucionāri bij pastrādājuši neskaitāmus va- pieminēšanu nav pelnījis demagoga Ruka „darbs”. ras darbus, slepkavības, laupīšanas un bij nodedzi- Juris Petričeks, Siguldā nājuši pus tūkstoti no Vidzemes un Kurzemes mui- žām. Dāvids Beika (1885-1946), slavenais latvie- Kad Uldim Ģērmanim jautāju kādu mēnesi pirms šu revolucionārs un iespaidīgais komunistu varas viņa nāves, ko viņš uzskata par saviem tuvākajiem vīrs, kurš vadīja Augusta Bīlenšteina (1826-1907), līdzgaitniekiem un domu biedriem, viņš nosauca ievērojamā latviešu valodas pētnieka un folkloras Ekmani („nu jā, Rolfu”) un vēl tikai pavisam ne- materiālu vācēja, mācītājmuižas un archīva node- daudzus, tai skaitā Eduardu Berklavu. Tas, starp dzināšanu, Padomju Krievijā publicēja labā latvie- citu, ir fiksēts arī pēdējā ierakstā Karolinskas slim- šu valodā atmiņas par savu revolucionāro darbību nīcā, 1997. gadā. Rolfam Ekmanim ir izdevies Jau Meža brāļu gads (Maskavā 1937, Rīgā 1956), kuras no Gaitu pārtaisīt par interesantu izdevumu, ku- nobeidz teikdams: Vēl mēs šausim! ...Vēl šausim! ram vairs nav nekāda sakara ar kultsakarnieku iz- Mēs vēl šausim! Un to Beikas ideoloģijas un ticības devumu pirms tam. Tas patiešām ir liels nopelns. brāļi arī darīja, līdz beidzot viņu pašu komunistu Tamdēļ biju izbrīnīts, ka dodat iespēju izteikties varas vīri apcietināja un nolikvidēja. (JG275:26-29) zvērinātai latviešu tautas ienaidnie- Jānis Krēsliņš, Bronksā cei Olgai Procevskai. Es pieņemu, ka nezinājāt, kas viņa ir, jo pirms pāris mēnešiem es arī neko tamlī- ... faktiski jau JG ir vienīgais latviešu kultūras žur- dzīgu nebiju dzirdējis. Taču nu jau Procevska ir re- nāls pasaulē. Latvju Teksti diemžēl netur līdzi un gulāra viešņa prokrieviskās aktīvitātēs, pēdējo va- visi citi pseidointelektuālie žurnāli nacionālā ziņā ir rat izlasīt LA (
63 GRĀMATASGRĀMATAS
ģimeņu stiprināšana un latvisko draudzību TRĪSREIZTRĪS sekmēšana. Nostaigātajos 30 gados paau- dzes izmainījušās, pieredze nemitīgi augu- FENOMENS si un piemērojusies laika tecējumam. Dau- 3x3 ārpus Latvijas 1981-2011: Pasaules dzie seno dienu nometņotāji iegājuši Dieva dārzos, toreiz jaunās māmiņas jau vecmāmi- mēroga kustība visu paaudžu latviešiem. ņas, un kādreizējie mazlācīši tagad jau piere- Rīgā: Drukātava, 2013. 328 lpp. dzējuši nometņu vadītāji, meistari un lekto- ri. Draudzība, cieņa un latviskā sirdsdegsme, Vai latvietība ir vērtība un vai piederība lat- kas vieno 3x3 dalībniekus, atspoguļojas do- viešu sabiedrībai vēl joprojām ir privilēģija, kumentu krājumā ievietotajos pārskatos un kā to pirms gadu desmitiem domāja Līga atstāstos. Nezinu nevienu citu latviešu pasā- Ruperte? – Iepazīstoties ar aplūkojamo do- kumu, kas tik dziļi būtu ietekmējis daudzo kumentu krājumu, varam droši secināt, interesentu latviskās piederības sajūtu. protams! 1989. gadā Garezerā Jānis Gulbis, žurnā- Izdevumā sakopota informācija par visām la Skola un Ģimene redaktors (Latvija), Ju- 150 ārpus Latvijas 3x3 nometnēm, to dalīb- ris Ruņģis (Austrālija) un Līga Ruperte izplā- niekiem, programmām, ideāliem un panāku- noja pirmo Latvijas 3x3 nometnes program- miem. Dr. Līgas Rupertes un viņas vīra Dr. Ar- mu 1990. gadam Madlienā. Cerība 3x3 kus- nolda Ruperta iecerētā un kopīgi ar domu- tībā iesaistīt visus latviešus spēra pirmos so- biedriem izauklētā kustība izvērsusies par ļus, un kādreiz tik nereālā iecere sāka īsteno- pasaules mēroga fenomenu, sākot ar pirmo ties. Dokumentāciju klāstu par nepārtraukti 3x3 nometni ASV, Garezerā (1981). Pasau- augošo kustību Latvijā ceram sagaidīt drīzu- les latviešus joprojām iedvesmo skaidri uz- mā. Necerēti un brīnumaini iespaidīgs ir bi- stādītie mērķi: latvisko zināšanu papildinā- jis šis ceļš, un varam būt pateicīgi daudza- šana, latviskās kopības veicināšana, latvisko jiem darbiniekiem, kas ar cieņu saglabājuši
Jura Žagariņa foto uzņēmumi no 3 x 3 nometnes Garezerā, Mičiganā, 1989. un 1990. gadā 1. Raksta autore Biruta Abula un Latviešu kultūras 2. Līga un Arnolds Ruperts ar nometņotāju no biedrības „Tilts” priekšsēdētājs Ģirts Zeidenbergs Latvijas Jāni Gulbi 3. Profesors Valdis Zeps, Ķēves dēla Kurbads autors 4. Profesore Vaira Vīķe-Freiberga 1. 2.
3. 4.
64 senos dokumentus, un tiem, kas šos mīles- gādāt programmas, par kurām interesi ir iz- tības stāstus ietvēruši grāmatā, kas lasās kā teikuši daudzie dzirdēt un mācīties gribētāji. gandrīz vai neticama pasaka. 3x3 nometņu pamatprogrammas ir līdzīgas, lai gan īpašas virstēmas vada individuālo no- Lasot par 3x3 nometņu darbību, pievienojos metņu ikgadējo gaisotni. Nedēļas garumā Līgas Rupertes uztvērumam, ka privilēģija trīstreiztrīsnieki klausās, diskutē un mācās, piederēt latviešu tautas kopībai ir noturīga, attīstot savus mākslinieciskos talantus. Vai- dzīvot spējīga un augoša. Kā grāmata liecina, rāki kādreizējie iesācēji ir šodien pazīstami atvērtā vide un vēlme iepazīt latviskās gara mākslinieki, kas atzīst, ka pirmos soļus lat- mantas un tautas senās tradīcijas un nodot viskās mākslas laukā spēruši 3x3 nometnē. tās nākošajām paaudzēm joprojām atrod Daiļdarbu ievirzes ir visnoturīgākās un popu- dedzīgus devējus un ņēmējus. Pulcējušās lārākās ievirzes 3x3 kustībā. tīri latviskā vidē ir ģimeņu paaudzes, draugi, seni un jaunatrasti. Visi 3x3 ļaudis ir kļuvu- Nav iespējams uzskaitīt grāmatā dokumen- ši ne skatītāji, bet latviskās kultūras lietotāji. tēto 3x3 programmu bagātību un vadītāju izdomu un ideju pārpilnību. Apbrīnas vēr- Grāmatu ievada vairāki 3x3 kustības stūr- ta ir krājumā aprakstītā vadītāju tālredzība, akmeņi: Dr. Līga Ruperte, Jānis Kukainis, Dr. piemērojot lektoru tematus aktuāliem vai Vaira Vīķe-Freiberga, Dr. Valters Nollendorfs, vēsturiskiem notikumiem. Kādā no nomet- rotkaļu meistare Lilita Spure un Latvijas 3x3 nēm, un nereti visās, piedalījušies un refe- priekšsēde Inese Krūmiņa, augsti novērtējot rējuši vai visi trimdas sabiedrībā pazīstamie unikālo kustību, kas darbam un izpriecai ir politiķi, sabiedriskie darbinieki un mākslinie- spējusi saviļņot paaudzes. Seko apraksti par ki, arī no Latvijas, kuru bagātais zināšanu visām ārpus Latvijas 3x3 nometnēm. Darbi- pūrs pavēris skatu uz šodienas Latviju. Es iz- nieku atmiņās un dokumentos ir saglabā- vairos nosaukt krājumā minēto pašaizliedzī- jusies informācija par laiku un vietu, vadī- go līdzgaitnieku vārdus. Viņu skaits ir simtos. tājiem un darbiniekiem, notikušajām ievir- Visi 3x3 darbinieki strādā bez atlīdzības, vel- zēm, iecerēm un panākumiem. Grāmata lie- tot neskaitāmas stundas, savu brīvo laiku un cina par pasākumiem, kas devuši iespēju tik nereti savus personīgos līdzekļus kopīgajiem daudziem mācīties un mācīt, piedalīties un mērķiem. Pateicības vārdus izsaka idejas ie- izteikties, vērtēt un rosināt, būt atraisītiem, dvesmotāja Dr. Ruperte ikvienam par lielo at- patiesiem un demokrātiski uzklausītiem. Tā devi un mīlestību, ko darbos un vārdos izrā- liecina par latvieša dziesmu, kas tiešā vai dījuši neskaitāmie 3x3 kustības sekotāji, sa- pārnestā nozīmē ar dziesmu ceļas, gulstas, klausot aicinājumu un saņemot gandarīju- un dienas gaitā runā tikai „savu valodiņu”, mu par savu līdzdalību. jo tā mums „Dieva dota”. Redzam, cik uni- kāli latviska ir 3x3 gaisotne, kur varam apzi- Gadu pēc pirmās nometnes Garezerā, 1982. nāties, cik bagāts, zinīgs un spējīgs ir ikviens gadā notika pirmā 3x3 nometne Rietumkras- latvietis, kas spēj dzīvot latviskā vidē, staigā- tā, kur pēc 1988. gada nometņu darbība ne- jot svešas, bet draudzīgas zemes tekās. turpinājās. Kopš 1983. gada sekmīgi un ar lielu izdomas bagātību strādā 3x3 Katskiļu Bagātīgie apraksti ar simtiem fotogrāfiju do- nometne, Ņujorkas luterāņu latviešu drau- kumentē nometņu dzīvi ASV, Kanādā, An- dzes īpašumā. No ASV austrumu piekrastes glijā, Zviedrijā, Francijā, Austrālijā un Īrijā. un arī kaimiņzemes Kanādas (divas nomet- Visu šo nometņu dalībnieki ir auduši latvis- nes notika arī Kanāda) ierodas roku un prāta ko piederības jostu (kā tas norādīts grāma- ieviržu dalībnieki, lai mežu klusumā un skais- tas pielikumā). Trīs kontinentos, septiņās val- tajā Katskiļu kalnu pakājē rosinātu domas un stīs kopīgais dalībnieku skaits ārpus Latvijas gūtu zināšanas. Katrai nometnei raksturīgu nometnēs ir bijis samērā noturīgs. Laikā no nokrāsu pienes vietējie talanti: teātru cilvēki, 1981. gada līdz 2011. gadam ap 16 900 ār- koru diriģenti, valodu speciālisti un neatsve- zemju latvieši ir piedalījušies vienā vai vairā- ramie amatu pratēji, kas nereti uzņemas tā- kās nometnēs. Skaitam 2012. gadā pievie- lus ceļus, lai varētu ar sirdsdegsmi piedalīties nojās 83 Īrijas nometņotāji. 196 nometnēs kopīgajā darbā un priekos. līdz 2012. gada rudenim piedalījušies pāri par 28 000 dalībnieku – tāds ir Līgas Ruper- Ne mazāk izsmeļoši krājumā ir dati par Ei- tes uzdotais kopskaits pasaulē. ropas 3x3 nometnēm. Anglijas 3x3 nomet- ņu liktenis administrācijas un iespēju ziņā Augusts ASV ir 3x3 laiks. Saklausījuši mudi atšķirīgs no nometnēm Ziemeļamerikas Mūžu dzīvo, mūžu mācies, daudzi ar 3x3 kontinentā. Paralēli latviskajām 3x3 nomet- programmām jau ilgus gadus esam uz „tu”. nēm kopš 1987. gada izcili darbojas atseviš- Visas nometnes, iespēju robežās, cenšas ķas nometnes angļu valodā jaukto laulību
65 5.
ģimenēm. Anglijas nometnes raksturīgas ar lielo bērnu skaitu un uzsvērumu bērnu prog- rammām. Bērni tiek apzinīgi informēti par pagātni ar skatu nākotnē. Nometnē bieži „stāsta angliski, bet svin latviski”. Darbinieki ir galvenokārt vidējās paaudzes Anglijā dzi- mušie latvieši. Zviedrijā laika posmā no 1985. līdz 1991 ga- dam aizvadītas piecas nometnes, ko kupli- nājuši Zviedrijā dzīvojošie latviešu vēsturnie- ki, rakstnieki, dzejnieki un vairāki dalībnieki no Latvijas. 6. Četru Abrenes pils Francijā (Chateau de La Ville au Maire) nometņu darbība sakrita ar Latvijas Trešās Atmodas laiku. Brīvās saru- nas ar Latvijas tā laika politiķiem darīja no- metnes programmas īpaši pievilcīgas kā vie- tējiem latviešiem, tā arī tālbraucējiem. Vie- dokļu apmaiņa 1991. gada nometnē notika dramatisko augusta notikumu priekšvakarā. Jaunākajā 3x3 nometnē 2012. gadā Jāņu lai- kā Īrijā pirmo reizi 14 ievirzēs kopā nāca 83 Īrijas latvieši, jo tieši Jāņu laikā ikviens no mums, lai kur arī būtu, vēlas atgriezties pie savām latviskajām saknēm (Ilze Čeiča, Īrijas 3x3 vadītāja). Grāmatā dokumentēta vispusīga informāci- 7. ja par Austrālijas latviešu 3x3 saietiem (no- metnēm), kur ļaudis pulcējas janvārī, katru gadu citā pilsētā vai pilsētu tuvumā. Pirmais saiets notika Kanberā ar 3x3 nomet- nēm raksturīgu dienas gaitu, īpaši uzsve- rot „prāta” izdarības. Rotācijas kartībā saieti seko vairākās Austrālijas pilsētās, dodot ie- spēju latviešiem no dažādām dzīves vietām piedalīties šais iecienītajās nodarbībās. Atbil- dība un vadītāji mainās, programmu dažādī- ba ir bagātīga, mainīga un laikmetīga. No- metnes programmas veidojot, rīkotāji mērķ- tiecīgi cenšas iesaistīt vairākas paaudzes, kas varētu viena no otras mācīties un nodot zi- nāšanas tālākam darbam. Austrālijas 3x3 sa- 8. ieta ļaudis sevi uzskata par visdraudzīgāka- jiem trīsreiztrīsniekiem (Arnis un Māra Sik snas), jo nedēļas laikā katram dota iespēja iepazīties ar visiem dalībniekiem. Austrālieši
5. Imants Freibergs pie Mekintoša rāda tautas dainas Dacei Veinbergai, Zigim Miezītim un Fricim Bērziņam.
6. Valdis Muktupāvels pūš dūdas.
7. Valdis Muktupāvels uzrunā folkloristus.
8. Ilga Reizniece dancina nometņotājus.
66 9.
ik gadus aicina vairākus viesu lektorus un nozaru vadītājus no aizjūras zemēm, īpaši Latvijas, un programmu piemēro viesu pie- dāvātajām lekcijām, kas sekmē pārrunas par politiskiem un aktuāliem jautājumiem. Iecie- nītas ir teātru mākslas ievirzes, un liela vērī- ba piegriezta latviešu valodas bagātajam pū- ram. 90. gados dalībnieku skaits samazinā- jies, un ierasto ieviržu vietā pastiprināta vērī- ba veltīta priekšnesumiem un bagātīgam re- ferātu klāstam. Dokumentu krājuma kopsavilkumā ideju paudējiem, rosinātājiem, īstenotājiem, dar- 10. biniekiem un dalībniekiem pateicību izsaka Līga Ruperte, kam PBLA 2010. gadā piešķī- ra Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības bal- vu par ideju un negurstošo un neatlaidīgo darbu un gadiem ilgo līdzdalību kustības pilnveidošanā. Vislielākā pateicība pienākas Rasmai Zvej- niecei, dokumentu krājuma galvenajai sa- stādītājai un redaktorei, un viņas līdzstrād- niekiem par rūpīgo un neatlaidīgi lielo dar- bu bagātīgā krājuma sagatavošanā. Grāma- tai pievienots rūpīgi sagatavots personu rā- dītājs. Tā ir liela formāta (8½ x 11½ collas), iesieta. Uz smalka linu tīkla dizaina vāka ie- spiests grāmatas nosaukums un 3x3 Dieva 11. zīme, kas ar variācijām ir visu nometņu gra- fiskā zīme. Grāmatu3x3 ārpus Latvijas 1981- 2011 var pasūtināt Rīgā, Rozes grāmatnīcā. Cena Ls 15,85 plus sūtīšanas izdevumi (skat.: www.3x3.lv). Biruta Abula
Biruta Abula jau kopš aizvadītā gs. 70. gadiem ar lielu enerģiju un mērķtiecīgumu nododas bēgļu skubināša- nai pulcēties, dibināt literāras kopas un to ietvaros debatēt, analizēt, vadīt, lemt un respektēt citu uzskatus – ne tikai, lai kustētos domas, bet lielā mērā arī, lai saglabātu latvis- kumu kā vitālu spēku. Visas Abulas klajā laistās grāmatas izceļas ar lielisku uzziņas materiālu – Latviešu literatūras darbinieki rietumu pasaulē (1991), Auseklieši no pažobe- lēm pasaules tālēs 1945-1950: Augsburgas Ausekļa ģim- 12. nāzijas audzēkņu atmiņu un rakstu krājums (2004), The Latvian Evangelical Lutheran Churches (2008) un Latviešu literārie pulciņi Amerikas Savienotajās Valstīs 1950-2011 (2012).
9. Sofija un Marija Žagariņas
10. Zigis Miezītis uzrunā dejotājus.
11. Pēteris Bankovskis vada nodarbības pie ugunskura.
12. Juris Žagariņš piepalīdz pie nometnes avīzītes.
67 MĒRNIEKU LAIKI VĀCISKI
Reinis Kaudzīte und Matīss Kaudzīte. Landvermesserzeiten. Salzburg: Verlag Kaspars Kļaviņš, 2012.
Uldim Ģērmanim, astoņdesmitai jubilejai gatavojoties, Misiņa bibliotēka bija nolēmu- si sarīkot plašu izstādi. Saprotamā kārtā tā- dai izstādei klājās raksturot vēsturnieka lite- rārās ietekmes. Kaudzīšu Mērnieku laiki Ģēr- manim atvēlētajos stendos bija starp pašām nozīmīgākajām grāmatām. No Kaudzīšu ro- māna Ģērmanis allaž smēlies spēku, ja tie dzīves un publicistiskos cīniņos tikuši iztērēti. Ģērmanis, drusciņ pārspīlējot, mēdza teikt, ka daudzām tautām tik izcila romāna nav, katrā ziņā vismaz vāciešiem ne. Tad nu vi- ņiem, amizanti izsakoties, šis romāns ticis ar Valda Bisenieka un Kaspara Kļaviņa gādību. Ģērmanim līdzīgu nostāju, vācu literatūras vērtības nosakot, paudis Alfrēds Gāters, kas gadā izdoti Mērnieku laiki ar vienkāršāku pēc Madonas ģimnāzijas pabeigšanas sāka vāku. Arī šis retais izdevums ir Misiņa biblio- studēt ģermāņu filoloģiju ar vienu vien ie- tēkas krājumā. ganstu – lai iepazītos ar vācu prozas māk Bisenieks nav nekāds plikata, tomēr nav arī slas izciliem paraugiem. Studēšana sagādā- tik bagāts, ka jaudātu bez algas strādāt di- jusi vilšanos. Pēc tam Hamburgā īstenotās vus gadus bez apstājas. Tā kā Valsts Kultūr- medicīnas studijas, protams, nebija vilšanās kapitāla fonds aizvien reklamējas par naba- motīva nosacītas. gu, saprotamā kārtā uzradās jautājums, kas Pirmo reizi Mērnieku laiku vācisko izdevu- Biseniekam maksāja algu jeb honorāru. Bise- mu redzēju pavasarī, kad LU Akadēmiskajā nieks goddevīgi uzreiz piesauca Kaspara Kļa- bibliotēkā Austrijas Rakstnieku savienības viņa vārdu. To biju gan dzirdējis citā sakarā, priekšsēde Marianna Grūbere lasīja sava ro- tomēr nebiju pietiekami informēts par vēstu- māna Ins Schloss fragmentu. Akadēmiskās res zinātņu doktora darba gaitām. bibliotēkas direktore Venta Kocere viešņai Kaspars Kļaviņš dzimis Rīgā 1968. gadā, stu- pēc literārā sarīkojuma pasniedza Kaudzīšu dējis LU, skolojies daudzās citās mācību ies- Mērnieku laiku tikko iznākušo vācisko tulko- tādēs, un tagad viņš ir mācībspēks vairākās jumu un piebilda, ka tulkotājs sēž zālē. Tā Latvijas un Eiropas augstskolās, viesprofe- kā Matiasa Knolla tur nebija, tad vienīgais, sors arī Minsteres U., grāmatas pases daļā kas tādu darbu spējīgs paveikt – ir Valdis Bi- par pašreizējo darbošanās vietu norādīta senieks, un viņš sēdēja man tieši līdzās. Par Zalcburga. Kļaviņš ir vāciski pārtulkotā izde- ģermānista darba spējām nešaubījos, zinā- vuma Landvermesserzeiten zinātniskais re- dams, ka viņš viens pats radījis apjomīgu daktors, un viņš arī apgādājis tulkojumam Latviski – vācisku vārdnīcu, bet ķeršanās pie lietpratīgus priekšvārdus. Mērnieku laikiem man likās kā tāds pašnā- vības mēģinājums. Tikai pa gabalu redzē- Bet, lai būtu, kam priekšvārdus rakstīt, lai ju lielo sējumu, taču uzreiz bija skaidrs, ka būtu, ko zinātniski komentēt – vajag pašu vācu izdevumam izmantots 1913. gadā Rī- vārdu, par kuriem gādājis izcilais vācu valo- gas Latviešu biedrības sagādāta izdevuma das gara izpratējs Valdis Bisenieks. Novērtēt vāks. To pēc biedrības lūguma bija darinājis tulkojumu, protams, īsteni var tikai vācieši, mākslinieks Eduards Brencēns, reizē veido- tomēr arī mums, kas no skolas gadiem jau dams lielisku grāmatas grafisko daļu – zīmē- pazīstam Mērnieku laikus, ir ko sacīt, kaut jumus, kuri tagad ietverti latviešu klasiskās vai – salīdzinot izjūtas, kādas rodas, lasot mākslas mūžīgajos paraugos. Tai pašā 1913. latviešu oriģinālu, kādas - lasot tulkojumu.
68 Mani pilnā mērā apņēma tā gaisotne, kas izjusta, lasot Mērnieku laikus latviski. Vār- PAR VISSLAVENĀKO di iespējamai atbilsmei izraudzīti ar apbrī- nojamu izmanību. Manā lūkojumā Ilzes un KROTENIEKU Kaspara saruna vāciski skan pat iespaidīgāk Ingūna Bauere. Piedod, Karolīne! nekā latviski. Tāda savādība iespējama tāpēc, ka gadu desmitiem latvieši ir vācu mācītā- Rīga:Zvaigzne ABC, 2013. 503 lpp. ju skoloti didaktiskajā piētismā, un – vāciski Pirms vairāk nekā simts gadiem – 1905. gadā vai pusvāciski – vārdi Kaspara un Ilzes mutē – Smiltenes mācītājs un rakstnieks Kārlis Kun- veidojas ar vecās luteriskās baznīcas kalpu dziņš sarakstīja monogrāfiju Kronwalda drusciņ jocīgu pieskaņu. Īpašvārdi visur at- Attis. Gabals is latweeschu garigàs dsihwes. stāti negrozīti. Lai vācieši varētu latviskos Otra – uz pusi biezāka – monogrāfija par vārdus izlasīt, dots rūpīgi izsvērts paskaidro- Krotes muižas „Lejasmiķos” dzimušo skolo- jums. Teksta redaktors ir Austris Grasis. tāju, valodnieku un vienu no lielākajiem pat- Kāds saimniecisks un politisks censonis iztei- riotiem, kāds Latvijā vispār bijis, iznākusi ti- cies, ka Edvarta Virzas Straumēni ir kaitīga kai šogad, pirms pāris mēnešiem. Lai nemal- grāmata, jo radot ilūziju, ka latviešiem vie- dina darba nosaukums – tas nav melodra- niem pašiem iespējams izsisties dzīves grūtī- matisks vai sentimentāls, lai gan Bauere, bās, kā neesot vis (laikam domāts, ka latvie- protams, ir pievērsusies slavenā krotenieka tim obligāta ir ES, sliktākajā gadījumā – Krie- privātajai dzīvei, taču tā nav izvirzīta romā- vijas palīdzība). Arī Straumēni savulaik tika na centrā. Rakstniece gandrīz vai ar izmeklē- pārtulkoti vāciski, un vācu sabiedrība tos at- tājam piemītošu vērību izsekojusi divu senu zinīgi uzņēma. Par Mērnieku laiku kaitīgumu Lejaskurzemes dzimtu – Rolofu un Kronval- varēs izteikties citi literatūras pazinēji, esmu du – likteņiem, kā arī Ata Kronvalda iegul- pārliecināts, neviens tomēr nespēs uzrādīt dījumam gan latviešu valodas kopšanā, gan tulkojuma bīstamību. pedagoģiskajā darbā. Valdis Bisenieks jau iepriekš no latviešu valo- Grāmatas ievadā pausti zīmīgi vārdi: Zvaig das vāciski pārtulkojis Astrīdas Beināres ro- znes spīd un izdziest, kur nu vēl atmiņas mānu Rīgas Dievmātes klosteris. Biseniekam par cilvēku un viņa spožā slava. Tomēr, ja ir nozīmīgi tulkojumi ne vien no vācu, bet esi latvietis, ja runā un domā latviski, tad ir arī itāļu valodas. Viņš ir pārtulkojis Atskaņu lietas, vietas un vārdi, kas vienkārši JĀZINA. hroniku. Pārtulkot Gēti, Rilki, Cveigu, Teodo- Tev pašam, taviem bērniem un bērnubēr ru Mannu – tas ir grūts uzdevums, lielāko- niem. Mums – latviešiem (5. lpp.). Nav no- ties paša tulkotāja izraudzīts. Viss vienmēr slēpums, ka Kronvalda devums un nopelni veikts ar cildināmu rūpību. Tomēr Mērnie dzimtenes labā daudziem mūsdienu latvie- ku laiku vāciskais tulkojums jāvērtē par gara šiem neko neizsaka – viņi par tiem vienkār- varoņdarbu. ši nezina un nav arī ieinteresēti uzzināt. Lai saglabātu kāda izcila tautieša piemiņu nā- Valdis Bisenieks dzimis 1928. gadā Rīgā. Bi- kamībai, nepietiek ar to vien, ka viņa vārdā senieks iestājies Rīgas 1. valsts ģimnāzijā, nodēvē bulvāri, skolu, fondu un prēmiju. Kā kam bija klasiskas vidusskolas raksturs, bet rāda pieredze, ar to ir par maz. Lai situāciju absolvējis viņš Rīgas 11. vidusskolu, kas bija labotu un par šo ievērojamo vīru, viņa dzīvi Franču liceja turpinātāja. Bisenieks ir beidzis kompaktā veidā būtu iespējams uzzināt pēc Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakul- iespējas vairāk, ir tapusi šī apjomīgā grāma- tātes vācu nodaļu, vēlāk docējis vācu valo- ta. Rakstniece darbu veidojusi pēc hronolo- das priekšmetus vairākās Latvijas augstsko- ģijas principa. lās. Bisenieks ir habilitēts filoloģijas doktors, doktora disertāciju aizstāvējis par vācu valo- Pirmkārt, romānu var uzskatīt par detalizē- das teikuma intonācijām. tu Kronvalda dzīvesstāsta atspoguļojumu – viņa izveidošanos par vienu no izcilākajiem latviešu valodniekiem un pedagogiem, kā arī Jānis Liepiņš par latviskuma kopēju. Tieši šis vīrs ir viens no pirmajiem, kurš atklāti kritizēja savu tau- tiešu, kuri bija ieguvuši labu izglītību, nevē- Rakstnieks, Dr. med. Jānis Liepiņš ir stāstu, tēlojumu, atmiņu un dzejoļu grāmatu autors. Atdzejojis Dantes lēšanos, pat kaunēšanos runāt dzimtajā va- sonetus Vita nuova kopā ar Vizmu Belševicu. lodā. Tieši Kronvalds bija viens no pirmajiem, kurš norādīja, ka latviešu valodā bez prob- lēmām var izpaust tieši to pašu, ko ikvienā no lielo tautu valodām. Jā, valoda ir kopja-
69 un pedagoģijā būtu grēks aizmirst. Savukārt šī izcilā vīra ģimene ne reizi vien juta dzīves- biedra un tēva trūkumu. Galu galā – visi trīs A. Kronvalda bērni bija spiesti uzaugt bez tēva un lielā nabadzībā, jo viņš, gadiem sevi nesaudzēdams, nomiris, bērniem esot ma- ziem. Otra romāna līnija, protams, ir Kronvalda privātā dzīve – viņa mīlestība pret vācu iz- celsmes meiteni, mājskolotāju Karolīni Rolo- fu. Rodas jautājums, vai šī mīlestībā dibinātā savienība, šī ģimene bijusi laimīga? Cik gan bieži Kronvaldam savai „māmuliņai”, kā viņš bieži dēvējis dzīvesbiedri un savu bērnu māti, nācies lūgt piedošanu! Kāpēc? Tāpēc, ka sa- biedriskā dzīve, aktivitātes – konferences, sanāksmes, studentu vakari, skolas lietas – vienmēr bijušas pirmajā vietā. Lasot romā- nu, vairākkārt ienāk prātā doma, kāpēc šim izcilajam cilvēkam vispār vajadzīga ģimene, ja jau tai neatlika ne kripatiņas laika? Zīmī- gi ir Kronvalda vārdi: Piedod, Karolīn, bet, ar mani saistījusies, tu esi uzticējusi savu dvēse li īstam velnam…(230). Jāņa Cīruļa kokgriezums Ingūna Bauere krāšņi parādījusi arī romānā tēlotā laika sadzīves apstākļus, kā arī lasītāju ma un uzlabojama, ko šis vīrs ar lielu degsmi iepazīstinājusi ar ievērojamām personībām, mūža garumā arī dara. Mūsdienās latviešu piemēram, Andreju Spāģi, Jāni Dīriķi, Bern- valoda nav iedomājama bez daudziem viņa hardu Dīriķi, Jēkabu Pilsātnieku, Kārli Kun- ieteiktiem un aktualizētiem vārdiem. Pro- dziņu, Jāni Andžu Jurjānu, Miķeli Krogzemi tams, ne visus no tiem pieņēma, piemēram, (Ausekli), Frīderiku Tīdemani, brāļiem Matī- romānā daudzkārt atkārtojas vārds „divat- su un Reini Kaudzītēm, Kārli Egli un citiem. rons”, kas būtu lietojams vārda „teātris” vie- Visiem minētajiem ļaudīm bijusi saistība ar tā. Kā smags pārmetums skan Kronvalda iz- darba centrālo personu – viņi bijuši vai nu teiktais spriedums: Mēs nemīlam savu tautu, Kronvalda draugi vai kolēģi, vai vienkārši do- jo no viņas nezinām neko citu kā „tā bijusi mubiedri. Īpaši aizkustināja, kā attēlota iz- vergu tauta un vergu tauta palikšot” (278). cilā skolotāja sadarbība ar kolēģi Reini Kau- Jāpiebilst, ka šis viņa spriedums nebūt nav dzīti – abi vīri kopīgi strādājuši pie vēstures vienīgais, kas ir tik aktuāls mūsdienām. mācību grāmatas manuskripta, taču diem- žēl Kronvalda pāragrās nāves dēļ darbs pa- Zināmu izbrīnu, pat kaut ko līdzīgu lepnu- liek nepabeigts… mam izsauc lappuses, kur atainots Kronval- da nerimtīgais darbīgums, viņa nelokāmā Romānā daudz uzzināms arī par vairākiem pārliecība un centība, ar ko šis vīrs sev „no- tolaik Latvijas teritorijā kalpojušajiem mā- bruģēja” ceļu uz studijām Berlīnē (naudas cītājiem, no kuriem vislielāko ievērību pel- trūkuma dēļ tās ātri pametis) un Tērbatā. Par na Kronvalda audžutēvs – Durbes Dienvidu spīti nespēkam, regulārām veselības prob- draudzes garīdznieks Hermanis Ērenfests Ka- lēmām, pat fiziskām ciešanām A. Kronvalds terfelds. Tieši šis vācu izcelsmes garīdznieks savai „vadzvaigznei” sekojis ar apskaužamu nākamā skolotāja un valodnieka liktenī spē- uzticību, bez šaubīšanās upurējot gan vese- lējis nozīmīgu lomu, jo pirmais pamanījis lību, gan privāto dzīvi. Lai sasniegtu iecerēto, jaunā puiša zinātkāri, centību, alkas pēc iz- glītības. Mācītājs, to novērtēdams, devis pir- lai visas apņemšanās izpildītu līdz galam, šis mo iespēju. Bez tās nākamā Latvijas patriota vīrs neko nežēloja. Šodien mēs teiktu – Kron- un cīnītāja par latviešu valodu, ar kuru mēs valds ir darbaholiķis, kurš bez darāmā un varam lepoties, varbūt nemaz nebūtu. kārtojamā nespēj nosēdēt ne mirkli. Vai tas viennozīmīgi ir slavējami? Grūti pateikt, taču Saistoša, vietumis savdabīga ir valoda, kādā latviešiem gan mūsdienās, gan arī nākamī- darbs sarakstīts. Lai labāk attēlotu laikmeta bā Kronvaldu par viņa veikumu valodniecībā garu, rakstniece citējusi gan mācītāju spre-
70 diķus, gan Kronvalda saraksti ar Karolīni un vārdi un arī dzejoļu nosaukumi liecina par viņa daudzajiem domubiedriem, gan šī vīra kādām maigākām pārdomām, kā Teic man, rakstus periodikā, no kā, šķiet, visiespaidī- Solījums, Mīlestības tēma, Tevi izbūru, to- gākā un visnesaudzīgākā ir polemika ar Do- mēr lasītājam velti gatavoties uz saldsērīgām beles mācītāju Augustu Bīlenšteinu Baltijas rindām. Visos dzejoļos ir kāda asa dzirksts, Vēstnesī. dzejniecei raksturīgā dzēlība un vārdu spēle. Dzejnieku daudz apdzejotā mēnesnīca viņai Romāns Piedod, Karolīne! spēcina. Tas ir kā ir futbola bumba, ko Dievs debesu vārtos ie liecība, ka latvieši spēj pastāvēt un izdzīvot spēris, mēness zilganbāls kā žūpas seja pēc arī ļoti sarežģītos apstākļos, ja vien viņos ir dzīrēs pavadītas nakts, savukārt par mīlestī- cieņa un mīlestība pret savu valsti. bu Lidija Dombrovska saka: Ja tā tevī ieķeras, tā aug kā kefīra sēnītes pienā un neliek, ne liek mierā. Lāsma Ģibiete Interesanta šķiet dzejnieces pieeja ar pēdē- jām dzejoļa rindām pārvērst visa dzejoļa no- skaņu, tām izskanot negaidīti un it kā ap- rauti. Tādi, piemēram, ir dzejoļi Vējam nav monopola, Svētvakars, Alegorija un citi, arī Noktirne: Es gāju vakara pastaigā, LIDIJA DOMBROVSKA pasaules ainava rādījās mēļa. Riets uzlika savu asiņaino galvu GLEZNO ARĪ AR uz apvāršņa dēļa. Tumsas sulainis zemei VĀRDIEM noslēpumu pārklāja. Lidija Dombrovska. Klusuma klarnete. Zvaigznes debess spodrajā virsmā sēklas sēja. Dzeja. Rīgā: Sol Vita, 2013. 208 lpp. Pelēks putns uz jumta dzegas meditēja. Kad lasīju Austrālijā dzīvojošās ražīgās māk slinieces un rakstnieces Lidijas Dombrovskas Tomēr mani šajā dzejoļu grāmatā noteikti nupat iznākušo jau astoto dzejoļu krājumu pārsteidza tas, ka lasītājam nekad neienāktu Klusuma klarnete, neviļus gribējās to sasais- prātā, ka dzejniece dzīvo Austrālijā. Tik tuva tīt ar viņas gleznām, – košas krāsas, dažādī- viņai ir dzimtā Latvija un tās daba, ka dzejā ba un dinamika. Tāpat kā viņas gleznas, arī jūt tikai to – gan meža zemenes, gan priežu dzejoļi ir pilni pārsteigumu. Laikam jau tā- mežus, tāpat to apciemo briedis, ezis, lācis. pēc, ka, kā pati dzejniece dzejolī „Dzeja sevi Ik pa laikam dzejā ieskanas atmiņas un sapņi nepiesaka” norāda, par Latviju (Nostalģisks vakars, Sevi izsapņo ju u.c.), dzejolī Bēgļa reālija pat lasāma smel- Dzejoļi nāk, kad tiem iepatīkas, dze par pārdzīvoto kara un bēgļu gaitu lai- to atceros kā. Ne miņas no ķenguriem, eikaliptiem, ku- un nesāku tiem pakaļ dzīties, kaburām, ne pat karstās saules, kas visu iz- gan tie paši ieradīsies, dedzina un kas tik bieži parādās rakstnieces gaidu, prozas darbos. Šķiet, ka dzejniece savu dze- datora krēpēs ieķērusies. ju ir atvēlējusi tikai latviskajam. Gleznošana nenoliedzami ir liela daļa Lidijas Lidija Dombrovska jūtas brīva latviešu valo- Dombrovskas dzīves, jo arī dzejoļos ieskanas das lietošanā, tāpēc arī viņas dzejoļos varam mākslas tēma: Daba ir zinīga – glezno jauk sastapt tādus īpatnējus vārdus kā dziesna, tajā tehnikā vai Zīmējot es līkločoju no zvaig šķirgata, jūrava, vējava, dzieti u.c. znes uz zvaigzni, un tā ik pa laikam. Dzejoļu krājumā dziļas pārdomas, drosmīgi Kā jau pierasts, Lidijas Dombrovskas gan vārdu salikumi un smaida dzirksts. Baudīsim! prozas, gan dzejas darbos var sastapties ar apbrīnojamiem un neierastiem salīdzināju- miem, piemēram, Sirds salecas kā pusdzīva rauda vai Aizrautība ir vitamīni liesā uzturā. Vita Gaiķe
Lai gan viena no četrām grāmatas nodaļām Vita Gaiķe ir JG redakcijas locekle un laikraksta Latvija ir nosaukta romantiski Tavā plaukstā mani Amerikā galvenā redaktore.
71 Daba nemīl tukšumu, un tukšojošos Krievi- MŪSU LAIME? ju šaipus Urāliem gatavi aizpildīt gan pašas Krievijas, gan Vidusāzijas kaimiņvalstu (biju- Ilan Berman. Implosion: The End of šo PSRS republiku) musulmaņu tautas, bet Russia and What It Means for America. tālajos austrumos – ķīnieši. Musulmaņiem Washington, DC: Regnery Publishing, Inc., ir augstāka dzimstība, nav abortu un tie 2013. 267 lpp. (Angļu valodā.) nelieto alkoholu. Vidusāzijas valstīs ir bez- darbs, un to iedzīvotāji gan legāli, gan ne- Mūsu draugs, bijušais lat legāli migrē uz krievu ap- vijietis Franks Gordons avī- dzīvotajiem Eiropas Krievi- zē Laiks (2013.5.-11.X), tā jas apgabaliem strādāt un gandrīz starp citu, piemin dzīvot. Maskavā jau tagad jaunu grāmatu ar priecī- esot 2½ miljoni musulma- gi satraucošu nosaukumu: ņu. Autors lēš, ka 2020. 1 Implozija / Krievijas gals. gadā ap /5 Krievijas iedzī- Steigšus to izprasu caur votāju būs musulmaņi, bet pilsētas bibliotēku. Gāma- 2050. gadā varbūt pat vai- tas autors Bermans ir Ame- rāk nekā puse (30). rikas Ārpolitikas padomes Ķīnā, kopš ar likumu uz- (American Foreign Policy spiesta tā sauktā „viena Council) viceprezidents. 10 bērna” politika, dzimstī- īsās viegli lasāmās noda- ba vairs nav tik sevišķi liela, ļās (puse grāmatas sastāv bet ir ļoti augsts apdzīvo- no vērēm un pielikumiem) tības blīvums. Sibīrijā dzī- viņš izgaismo neizbēga- vojot mazāk nekā seši cil- mus draudus Krievijai un vēki uz kvadrātjūdzi, ka- zīlē par neprognozējamām mēr turpat blakus Ķīnas sekām Amerikai – un, pro- Fotokolāža: Jim Kazanjian Heilongdžiangas provincē tams, mums visiem. Pilnais – 210-220 (54). Ķīnieši meklē zemi lauksaim- apakšvirsraksts – Krievijas gals un ko tas no niecībai un masīvi plūst pāri robežai kultivēt zīmē Amerikai – gan it kā sola atbildes, bet Sibīriju. Sibīrieši savukārt tiecoties uz rietu- grāmata faktiski noslēdzas ar prātulu: „Mēs miem – uz Eiropas Krieviju un tālāk pasaulē. neviens nezinām, bet mums būtu jāzina pie- Uz vietas paliekot vairāk alkoholiķi. (58) tiekoši, lai zinātu, ka mēs nezinām.”1 Sekojošās nodaļās autors apskata, kāda ir Neizbēgamie draudi vēl nopietnāki tāpēc, ka Krievijas valdības politika iepretim šiem iek- nedz pasaule, nedz pašas Krievijas vadība, šējiem un ārējiem spēkiem un strāvojumiem neliekoties tos apzināmies, nemēģina tos – īpaši pēdējos 12 gados, kopš to vada Vla- nevērst vai mazināt: „...valdība [ir] apmāta dimirs Putins. Tā bijusi īsredzīga – imperiālis- ar savu finansiālo labklājību un globālo stā- tiska un musulmaņu pasauli neizprotoša: „... žu, bet atstāj novārtā iedzīvotāju ilgtermiņa Maskavas pieeja arvien vairāk panākusi no- vajadzības” (8). Nopietnākās ir „drausmīgie kļūšanu arābu pavasara nepareizajā pusē – veselības standarti”, alkoholisms, nekontro- arī musulmaņu pasaulē vispār.” 85% pa- lēta narkomānija un AIDS epidēmija. Rezul- saules musulmaņu (tostarp Krievijas un Vi- tātā – caur augstu mirstību, abortiem, zemu dusāzijas) pieder Sunni denominācijai, bet dzimstību un emigrāciju – Krievijas iedzīvo- Krievija – šķietami netīšām – nokļuvusi Šī’a tāju skaits katru gadu samazinoties par gan- novirziena pusē, kas dominē Irānā un Sīrijā drīz pus miljonu, un no PSRS iziršanas brīža („accidentally Shi’a”). līdz gs. vidum varētu sarukt par veselu ce- turtdaļu. Demogrāfi to nosaukuši par „Krie- Nodaļai „Musulmaņu pasaules neizpratne” vijas iztukšošanos” – nesavienojamu ar dzī- seko nodaļa „Atkāpšanās Āzijā”. Kopš 2008. votspējīgu modernu valsti. Valdība sevi fi- gada ekonomiskās krīzes, līdzīgi kā pārējā nansē ar Krievijas dabas bagātībām, īpaši pasaule, arī Krievija vairāk pievērsusies Āzi- naftu un gāzi (25, 76). jas un Klusā okeāna reģionam: „Krievijas po- litikas vadītāji atzinuši, ka Āzija un Pacifiks ir atvietojuši Eiropu kā globālās ekonomijas 1 Par prātulu autors atsaucas uz publicistu Marku dzinējs. [Viņu uzskatā] šis reģions ir Krievijai Steinu (Mark Steyn, http://www.freerepublic.com/ svarīgs, jo tur ir jaunas tirgus iespējas ener- focus/f-news/1781695/posts), kurš savukārt par tās autoru uzdod bijušo ASV aizsardzības ministru Donaldu ģijai, jēlvielām [un] tehnoloģijai, un poten- Ramsfeldu (Rumsfeld). ciāls jauniem divpusējas un internacionālas
72 sadarbības veidiem.” Krievijas Tālie austrumi – influences un stratēģisku atkarību režģis tiem šķiet „kā vārti uz globālu prominenci” – izvilkts caur visu bijušo Padomju Savienī- sevišķi šī reģiona vēl neizmantotas aramze- bu, iesniedzoties Eiropā un pat tālāk – var mes, mežu un ūdens bagātību dēļ. Šis po- izstiepties tikai tik tālu. Depopulācijai nāko- tenciāls padarīšot Krieviju Āzijas un Pacifika šajās desmitgadēs kļūstot arvien nopietnā- valstīm absolūti neatvietojamu – tā uznāks kai, Krievijas valdība būs spiesta kļūt vēl ag- kā „globāls cīkstonis jaunā arēnā” (96-97). resīvāka pret tās agrākajiem teritoriālajiem īpašumiem („holdings”) bijušās PSRS telpā, Bermans šo domāšanu tomēr apzīmē ar vār- Baltijas valstīs un Austrumeiropā. Tas, pare- du „atmospherics” (latvietis laikam teiktu – dzams, izraisīs jaunus teritoriālus konfliktus „gaisa grābslība”). Par spīti Krievijas ambīci- Krievijas pierobežā, Maskavai izmisīgi cenšo- jām, Āzijas dzinējs turpina būt Ķīna, ne Krie- ties, ja ne novērst, tad vismaz novilcināt tās vija. Ķīna pērk Krievijas naftu, Ķīnas firmas demogrāfisko saļimšanu” (121). īrē un ķīniešu strādnieki iekopj un apstrādā Sibīrijas aramzemi, apmetas tur dzīvot, un Ko nu?! eksportē ražu uz Ķīnu (58).2 Maskavas agresiju pret bijušajām padomju Nodaļā „Atjaunot impēriju”, Bermans ap- zemēm stiprinās tās vienlaicīgā sagrāve aus- skata Krievijā joprojām dominējošo impēri- trumos – arvien pieaugošās un neatvairāmās jas ideju. Starp tās galvenajiem paudējiem, Ķīnas varenības priekšā. Tā, autora vērtēju- bez Putina paša, esot Maskavas Valsts uni- mā, droši vien norisinātos bez militāra kon- versitātes socioloģijas katedras vadītājs Du- flikta, jo viņš nesaskata, ka Kremlis būtu ga- gins un Valsts Domes priekšsēdētājs Rogo- tavs Sibīrijas dēļ karot, bet tomēr neizslēdz zins. Viņu plāns – sākt ar Baltkrievijas, Uk- arī šādu scenāriju. Visticamāk, Maskavas ie- rainas un Kazahstānas atgūšanu, izveidot spaids tur turpināsies pakāpeniski samazinā- alianses ar Irānu un Vāciju, varbūt Japānu. ties, kamēr izzudīs pavisam. Krievijas terito- Kāda 2005. gada aptauja apstiprina, ka šīs rija būs kļuvusi mazāka un „pabīdījusies” rie- idejas ir populāras arī uz ielas. Neatkarīgi tumu virzienā. Vēl viens scenārijs iztēlo Krie- no impērijas idejas, Bermans saskata zinā- vijas augošā Islāma izraisītu pilsoņu karu, ie- mu izdzīvošanas loģiku stratēģijā atgūt biju- skaitot tās kodolieroču arsenāla nonākšanu šās slāvu apdzīvotās padomju republikas: „... nemiernieku rokās. Neviens no šiem scenā- ja Krievija cer izdzīvot, tai būs nepieciešams rijiem neesot drošs, bet visi uzskatāmi par nākošajos gados ieņemt arvien agresīvāku iespējamiem. attieksmi pret tās agrākajiem īpašumiem („holdings”)” (114). Medaļas otra puse ir ne- Ko darīt? Un ko tas viss nozīmē mums latvie- izbēgamā atkāpšanās austrumos. šiem – un Latvijai? Vai Krievijas gals ir mūsu laime? Demogrāfiskā skatījumā, Krievijas Grāmatas kulminācija ir pēdējā nodaļa ar problēma ir arī Latvijas problēma. Citur pa- grūti pārtulkojamo virsrakstu „Managing saulē, īpaši Āfrikā un Indijā, notiek pretējais the End of Russia” (Novadīt? Tikt galā?). – „implozijas” vietā cilvēku „eksplozija”, ko „Amerikas [ār]politika acumirklī var likties ne- daudzi uzskata par cilvēces un cilvēcīguma noteikta, bet tās eventuālais virziens nevarēs vislielāko draudu. Šo mezglu risināšana būs ignorēt vienu fundamentālu reālitāti: Krie- darbs un nobeļi daudzām – arī vēl nedzimu- vijas Federācija atrodas monumentālas pār- šām – gudrām galvām. maiņas agonijā, kuras iznākums izšķirs to, vai Krievija izvērtīsies par patiesu Rietumu Mūsu mazajai tautai labāk būtu sekot peles partneri – vai būs tiem nāvīgs drauds” (120). gudrībai, ziloņiem dejojot. Ko lielās tautas Izgaismojas vairāki iespējamie scenāriji, bet savā starpā izdarīs, mēs neiespaidosim, bet centrāls ir Krievijas imperiālais impulss: „Na- no „fundamentālajām reālitātēm” neviens cionālās diženības atjaunošana ir šodien pil- neizbēgs: arī mums ir implozija – kaut laimī- nībā pārņēmusi kā Kremļa elites, tā paras- gā kārtā neesam apsēsti ar impērijas mega- to iedzīvotāju prātus un domas. Rezultātā, lomāniju. Mums ir mūsu zeme, mūsu valoda, Vladimira Putina centieni atjaunot Krievijas dainas un kultūras mantojums. Mūsu zilacai- ģeopolitisko stāžu (caur bruņoto spēku mo- nie zeltmatainie gēni nākošajās paaudzēs sa- dernizēšanu, reģionālu uzkundzēšanos un plūdīs ar tumšākiem toņiem, bet mūsu izdzī- pret Ameriku kūdīšanu) pašmājās ir visumā vošanu izšķirs tie, kas pratīs mūsu dainas la- izrādījušies populāri – vismaz līdz šim. Bet sīt – un tajās domāt. Kremļa pašreizējā „postmodernā impērija” Juris Šlesers 2 Šeit atsauce uz interesantu rakstu „Russia to sell desolate lands to China?”:
73 Grāmata ir kā daiļš trauciņš, kurā saglabā- PAR NODZĪVOTU ti atmiņu ziedi. Tie vairs nesmaržo. Toties to īpašniecei tie ir jo dārgi, tos nevar aizmest – DZĪVI tās ir jaunības puķes, kas vēl arvien zied pil- Biruta Baumane. Sarunas ar sevi. Rīgā: J. nā krāšņumā un saldās smaržās. Šis šķitums ir valdzinošs un smeldzīgs – jaunība nenāks Daugava, 2012. 104 lpp. vairs, tā neatgriezīsies – kā nereti saldsērīgi Māksliniece jūnijā nosvinēja 91. dzimša- dziedam. nas dienu, taču joprojām viņa ir pilna spa- ra un enerģijas, cik nu miesa ļauj, un vēlas Māris Brancis teikt savu vārdu. Vēl arvien Biruta Baumane nav apmierināta ar to, ko pasaule par viņu saka, un cenšas labot citu viedokļus. Māksli- niece nebija apmierināta ar grandiozo, grez- no gleznu albumu, ko, gaidot viņas 90 gadu KAD ATNĀKS jubileju, bija sarūpējusi galerija Daugava un mākslas zinātniece Anda Treija. Rezultātā LATVIEŠIEM TIE LAIKI? viņa panāca, ka apgāds Jumava izdeva pa- Journal of Baltic Studies 44/2 (June šas sastādīto gleznu albumu. Un nu šī atmi- ņu grāmata. 2013)& 44/3 (September 2013). Association for the Advancement of Baltic Tā stāsta par tiem laimīgajiem laikiem, kad bijām jauni, pavisam jaunizcepti un spērām Studies (www.balticstudies-aabs.org). pirmos soļus atklātībā mākslas laukā. No tā Editor Terry Clark ([email protected]) brīža tik daudz ūdeņu aiztecējis! Paiet mūži. Aizveras laika vārti, lai nekad vairs neatvēr Jūnija numurā īpaši nozīmīgi igauņu tautas tos. Aiz tiem paliek tie, kas šo laiku radījuši, – un valsts pašreizējā attīstības laikā ir raksti, laiku rada cilvēki, kas tajā dzīvo, saka māksli- kas raksturo igauņu identitātes meklējumus, niece. Viņa piemin savus kursa biedrus, kolē- kam atbalsts gūts no Investing in the Future ģus, garīgi tuvus draugus. Mūsu acu priekšā fonda un European Union Regional Devel nostājas gleznotāji Boriss Bērziņš un Gunārs opment fonda. Cīlītis, tulkotāja Maija Silmale, dzejnieki Viz- Tie visi nāk no deviņām igauņu daiļā dzimu- ma Belševica, Andrejs Eglītis un Ojārs Vācie- ma pārstāvēm, lielākoties igauņu antropolo- tis, baletdejotāji Anna Priede un Arvīds Ozo- ģēm, kuras saistītas ar Tartu vai arī Tallinas liņš, aktrise Helēna Romanova, aiz kuriem universitāti – Aeta Anniste Maarja Kaaristo, jau aizvērušies zemes vārti. Daudzi no vi- Anu Kannike, Kirsti Joesalu, Ene Koresaar. Es- ņiem ir bijuši Baumanes portretu varoņi. Arī ter Bardone, Kristel Rattus, Liisi Jaats un Eva pianists Valdis Jancis, čellists Māris Villerušs, Keskula. Ar zināmu skaudību jāsaka, lai nu zinātnieks Jānis Stradiņš. Labus vārdus grā- mūsu zinātnieces paveiktu kaut daļu no šī matas autore velta saviem skolotājiem Jānim milzīgā darba! Liepiņam, Konrādam Ubānam, Valdemāram Tonem un Ģedertam Eliasam. Raksturojumi Attiecībā uz septembra laidienu, nāk prātā brīžiem ir ļoti trāpīgi. Piemēram, māksliniece sēņu laiks – tur atrodams viss, sākot ar bara- par gleznotāju Jāni Pauļuku raksta: Viņš bija vikām un gailenēm līdz pat suņu sēnēm un kā spožs, ass akmentiņš, pēkšņi iesviests so mušmirēm. Glasgovas U. lektors Amons Čes līdās, rāmās sabiedrības vidū. Jaunāku paau- kins (
74 sapnis būt plaši atzītiem ziemeļniekiem vēl Norvēģijas Zinātņu un Tehnoloģijas Mūzikas nebūt nav izsapņots. Ne gluži pārliecina pa- fakultātes asociētā deju profesora Gedimi- plašinātas ziemeļnieku definīcijas attaisno- nas Karoblisa akadēmisko diskusiju par Lie- šana. Marka Finleja (no Armstronga Atlanti- tuvas identitātes vai pat visas nācijas veido- ka Valsts U.
Silvijas Danelsones foto no fotokluba Rīga izstādes Sv. Pētera baznīcā (2013.11.XII-2014.12.I)
75 Jaunās Gaitas
Vendīgs auga ozoliņš Vendīgā kalniņā: Vara saknes, zelta zari Sudrabiņa lapiņām. labvēļi LD 34 066, 12 Zīm. Agnese Matisone Kopš 2010. g. līdz šim ziedojuši... Z E L T A (no $500) Dzintra Janavs Zigrīda Vidners Amerikas Latviešu apvienība Laima Kalniņa Rasma Vītols Sigurds Brīvkalns Tija Kārkle Vilis Vītols Rita Drone Fred A. Keire Modris un Gita Zandbergi Šellija Ekmane Dace Ķezbers Ģirts Zēgners Andrievs Ezergailis Mirdza Krastiņa Gunars Zvejnieks Rita Gāle Egīls Kronlins ANONĪMI – 2 Andrejs Ķīsis Kazimirs Laurs Andrejs Ozoliņš Ieva Lerchs B R O N Z A S (līdz $99) Andris Priedītis Maruta Lietiņa-Ray Ivars Antēns Jautrīte Saliņa Aija Medenis Ritvars Asbergs Ilgvars Šteins Modris Mednis Adolfs Avens Latviešu kultūras biedrība TILTS Melburnas Latviešu biedrība Andrejs Brošs Kārlis Vasarājs Lalita Muižniece Jānis Dimants ANONĪMS – 1 Sarma Muižniece Liepiņa Lidija Dombrovska Larsena Guna Mundheim Ligita Evans S U D R A B A ($100 - $499) Arturs Neparts Edīte Franklin Biruta Abuls Ausma Matcate-Nonācs Silvija Jones Pēteris Alunāns Juris un Silvia Orles Liena Kaugara Voldemārs un Irēne Aveni Jānis Peniķis Indulis Lācis Andrejs Baidiņš Juris Petričeks Jānis Langins Nikolajs Balabkins Jānis J. Pirktiņš Dagmāra Lejnieks Igors-Ivars Balodis Ilze Plaudis George Liepiņš Maija Bišmanis Gundars Pļavkalns Ieva Liepkaula Uldis Bluķis Guntis un Māra Plēsumi Modris Morozovs Vilma Bolšteins Vilis M. Plinte Agate Nesaule Jānis Brežinskis Helmi Rožankovska Valters Nollendorfs Ingrīda un Nikolajs Bulmaņi Gerda Roze Lilija Pencis Oļģerts Cakars Astra un Andris Rozes Dzidra Purmale Laila un Pāvils Cakuli Mārtiņš Saulespurēns Ina Purviņa Māra un Ojārs Celles Alfreds R. Semeiks Ausma Rabe Vija Celmiņš Maija un Juris Šleseri Vitolds Rācenis Juris Cilnis Ilona un Raimonds Staprāni Dzidra Razevska-Upāne Gundega Dāvidsone Rasma Stelps-Kiršteins Austra Reine Aina Dravnieks Zenta Stengels Marga Reinholds Jānis Eglītis Ruta Straumanis Jānis M. Riekstiņš Līga Gaide Biruta Sūrmane Silvija Rūtenberga Ligita Galdiņa Miķelis Svilāns Aina Siksna Richards Grigors Tupešu Jānis Linda Treija Lolita Gulbis Lauma Upelnieks Katis Leo Trinkuns Vija Ilziņa Dagmāra Vallens Māra Vīksniņa Ingrīda Jākobsone Pāvils Vasariņš Aija Zichmane
76 Galvenais redaktors: Jaunās Gaitas abonĒŠANA: Rolfs Ekmanis Visās valstīs vienādi, atbilstoši 50 Cedar Lane Sedona, AZ 86336-5011 USA pastāvošajam valūtas kursam: Telefons/telefakss: 928-204-9247 1 gads $39,- [email protected] 2 gadi $76,- (USD = CAD) [email protected] Čeku sūtiet saimniecei Tijai Kārklei, Galvenā redaktora vietnieks: uz čeka uzrakstiet Jauna Gaita, Inc. Juris Žagariņš Ziedojumi no ASV nodokļiem atskaitāmi! 121 Harvard Street Springfield, MA 01109-3821 USA Telefons: 413-732-3803 MAKSĀJUMUS UN ZIEDOJUMUS [email protected] VARAT ARĪ NOKĀRTOT JG MĀJAS LAPĀ Redaktori:
Ar autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktie uzskati ne Citur EIROZONĀ (maksājumi euro valūtā) Lilita Zaļkalne vienmēr atbilst redakcijas viedoklim. Himlabacken 10, Solna, S-170 78, Sweden e-pasts:
Adrešu maiņas un pastā vai spiestuvē bojātus ANGLIJĀ (maksājumi britu mārciņās) eksemplārus lūdzam pieteikt Jurim Māris Bite Žagariņam. 107 Shelford Rd., Radcliffe-on-Trent Nottingham NG12 1AU e-pasts:
PĒRCIET! DĀVINIET! ATBALSTIET! AUSTRĀLIJĀ (maksājumi Austrālijas valūtā) Imants Līcis Atsevišķa JG numura cena: $10,- Sidnejas latviešu biedrības grāmatnīca „Rīga“ (sākot ar nr. 264) P.O. Box 457 Strathfield, NSW 2135 Rīgā pie Valtera&Rapas, Jāņa Rozes, Mansarda un Tel.: 02 9744 8500; Mob.: 0405 013 575 LOM krietni lētāk. Bibliotēkās – par brīvu! e-pasts:
POETRY, PROSE, LITERARY COMMENTARY. that event, Song to Kill a Giant, by politi- Vivid imagery and incantatory voice are cian and writer Sandra Kalniete. Franks the hallmarks of the poetic art of Maija Gordons’ essay “The year 1915 on both Meirāne, a member of our editorial board. banks of the Daugava River” takes us back She is the author of two poetry collections to WW I when the Daugava was a front line and an accomplished practitioner of the vi- splitting Latvia in two between the Russian sual and graphic arts as well. The cover de- and the German armies. In his account sign for this issue is hers, and the poetry sec- of Latvian language broadcasting from Mu- tion includes some of her more recent verse. nich during the Cold War Rolfs Ekmanis Author of four novels in the genre of reaches the year 1984, when Radio Liberty alternative history, Ainārs Zelčs treats us to Baltic service was incorporated into Radio an excerpt from his latest, Abrene 2002, a Free Europe. In his study of witchcraft fable based on the premise that WWII nev- in northeastern Latvia, Sandis Laime details er happened. Māris Čaklais (1940- the history of changing attitudes toward 2003) was one of the most influential per- various kinds of women deemed supernatu- sonalities in Latvian literature in the latter ral. We return to “Looking Back With a half of the 20th century. His boyhood and Smile”, actor-playwright Uldis Siliņš’ serial- student years are the subject of the first in- ized account of life in a refugee camp in the stallment of Rolfs Ekmanis’ account of his ruins of postwar Germany. The section life. Una Alksne’s study of the poetry “In a Few Words” informs about important of Fricis Bārda (1880-1919) focuses on his Latvian cultural events and includes news use of color to evoke emotion, his choices of shorts and commentaries on universally im- motif and character, and the metrics of his portant actualities in other countries. verse. In our new section titled “Scripta Manent”, we feature two essays by sociocul- BOOK REVIEWS. Biruta Abula reviews 3x3 tural journalist Sanita Upleja. ārpus Latvijas 1981-2011 (3x3 camps out- side Latvia 1981-2011), a compendium of MUSIC AND VISUAL ART. Helena Gintere in- historical information about these annual troduces us to Vestards Šimkus, a young multigenerational Latvian ethnic heritage pianist and composer whose soaring tal- camps. Juris Žagariņš shares snapshots from ent and energy have won him international his personal experiences at such a camp in acclaim. A recent exhibit of the tap- estries and three dimensional textile art of Michigan in 1989 and 1990. Jānis Liepiņš reviews Reinis and Matīss Kaudzīte’s Land Egīls Rozenbergs is reviewed by art his- vermesserzeiten, a translation into German torian Ruta Čaupova, senior researcher at of the Latvian classic Mērnieku laiki (Times the Latvian Academy of Art. A close-up view of one of his tapestries is on p. 28. Our of the land surveyors, 1879) about the tur- co-editor Linda Treija describes the contribu- moil wrought by land reform in two town- tions of 18 artists to an exhibit which she or- ships in the mid-19th century. Lāsma ganized in Philadelphia last fall. The work of Ģibiete reviews Ingūna Bauere’s Piedod, two of these artists is featured in reproduc- Karolīne! (Sorry, Karoline!), a historical nov- tion, Indra Avena (p. 1) and Inga Strause el about Atis Kronvalds (1857-1875), one of (p. 6). Māris Brancis concludes his se- the leading lights of Latvia’s “First Nation- ries on the life and craft of artist Laimonis al Awakening”, and his love affair with Ger- Mieriņš (1929-2011). man-born Karoline Roloff. Vita Gaiķe reviews Lidija Dombrovska’s Klusuma klar HISTORY, REMEMBRANCE, ACTUALITIES. nete (Clarinet of Silence), a book of poems. Last year marked the 25th anniversary of the Juris Šlesers reviews Ilan Berman’s founding of the Popular Front of Latvia (LTF), Implosion: The End of Russia and What It a tipping point in the regaining of Latvian Means for America. Māris Brancis re- independence from the Soviet Union. Our views Biruta Baumane’s Sarunas ar sevi co-editor Juris Šlesers contemplates the (Conversations with Myself), a memoir. sources of strength that made this happen Gundars Ķeniņš Kings summarizes the Jour and finds much to admire in a recently pub- nal of Baltic Studies 44/2 (June 2013) and lished English translation of an account of 44/3 (September 2013). (jž)