Teātra Vēstnesis 2013/I

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I

BRAKU PRINCIS VIŅU PAMETA BLĪVĀS CIEŠANĀS... Redaktora sleja Foto – Matīss Markovskis

ā, protams! Atjau- tēls, kas pretendē uz tiešu un skaidru pelēcību un samierināšanos, jo zināms notā žurnāla „Teāt- objektivitāti (lai arī amizantā kārtā rāda taču, ka strīdā piekāpjas gudrākais un ra Vēstnesis” pirmā visu pilnīgi ačgārni!), bet drīzāk atspī- tātad uzvar muļķa taisnība. Aicinu mek- numura tēma „Kas dums, teiksim, grāmatskapja stiklā. Kā- lēt to trešo ceļu. es esmu?” ir atklāta da cita realitāte, patumša un drusku de- Nākamais – pēctecība, kas arī izriet provokācija. Pasau- formēta, taču pietiekami noteikta, lai no klausīšanās un sapratnes. Tā izpau- les gudrajiem mūža nepietika, lai atras- sajustu – esi saprasts vai ne. Jo apzinos, žas jau šajā numurā. Ilmārs Blumbergs, tu atbildi. Bet – šī provokācija tomēr liek ka esmu palikusi pie sensenos padomju atceroties „Indrānu” izrādi pirms ga- pacelt galvu un raudzīties pēc vadzvaig- laikos iegūtās pārliecības, ka mākslas diem četrdesmit, piemin telpas atvērša- znes, nosauksim to tā. Tālāka, vistica- kritiķis ir kvalificēts skatītājs, kura uzde- nu, Dievu gaidot, un jaunie mākslinieki māk, nesasniedzama mērķa, uz kuru tad vums ir sniegt mākslas darba radītājam Krista un Reinis Dzudzilo, lūgti paust sa- tiekties. Patiesībā jautājumam godīgāks artikulētu atbildi: jā, es tevi sapratu. Tie- vu 21. gadsimtā izprasto “kas es esmu”, formulējums būtu – kas es gribētu būt? sa, bieži vien ar piebildi: taču domāju uzzīmē klasiski skaistu skatuves arku un Tomēr šobrīd man arī uz pamatjau- pavisam citādi nekā tu. Manā kritikas – viss. Tās arkas ietvarā ir tukšā telpa, tājumu ir diezgan viegli atbildēt. Šo sle- semināru kladītē vāka iekšpusē ierak- pats teātra un neierobežotu iespēju sim- ju rakstu starptautiskā teātra festivālā stīts kursa vadītāja, sešdesmito gadu at- bols. Viss ir viens. Turpinās saruna, kas Novgorodā, starp japāņu “Koriolanu”, kušņa laika žurnāla „Teatr” redaktora Ju- nemaz nav sākusies. beļģu “Makbetu”, krievu klaunādi un rija Ribakova definētais princips: Poņatj, Un trešais, kam grūti atrast vienu franču mūsdienu dejas izrādi (uzskaitī- a potom ņe priņatj (saprast un pēc tam vārdu, bet kura klātbūtnei jābūt. Ir lie- jumu iespējams turpināt). Festivāls ir nepieņemt – kr.val.). Ielīst režisora, dra- tas, kas ir sarežģītas, un ir lietas, kas ir plašs un labs, tomēr izrādes, kas tajā maturga, aktiera ādā, paskatīties ar viņa netveramas. Svarīgi pieņemt, ka tās tā piedalās, nesniedzas līdz pasaules elitei. acīm, mēģināt – cik tas vispār cilvēkam arī tiks izteiktas, palaikam sarežģīti un Normāla, dzīva ikdienas teātra svētki, iespējams – saprast, kāpēc un ko viņš ir netverami, nevis cenšoties vienkāršot profesionāļu saiets ar sarunām, diskusi- radījis, un tikai pēc tam samērot to ar vai pievilkt pie zemes. Lidija Pupure un jām, strīdiem, jauno kritiķu entuziasmu, savu skatījumu, gaumi un pārliecību. Ģirts Krūmiņš runā par savu profesiju pirmkursnieku amizanto opozicionāris- Ideālistiski? Nu ja. Nesasniedzami? Tik- un kādā brīdī kļūst skaidrs: neskaramam mu un pieredzējušo speciālistu blazēto pat kā. Bet principi jau tāpēc arī ir prin- nevajag pieskarties. Modris Tenisons viszinību. Un tieši tāpēc, atrodoties ne- cipi, vadzvaigznes, nevis instrukcija ma- mēģina rakstīt par „Pirmajiem aplau- pārtrauktā salīdzināšanas un spoguļo- tu taisnotāja lietošanai, kas derīga pa siem”, bet, aizejot dziļi vēsturē, sāk prā- šanās situācijā, ir pavisam vienkārši de- tiešo un vienmēr. tot par pašu teātra dabu. Tā tas ir šoreiz. finēt sevi – es esmu latviešu teātra kriti- Ļoti nopietns jautājums ir mūsu ko- Citreiz būs citādi, bet noteikti tā, lai lasī- ķe ar noteiktu Eiropas kultūras pieredzi pējais „Teātra Vēstneša” – kas es esmu, šana būtu darbs. un neiznīdējamu Maskavas teātra zināt- kāds es esmu (gribu būt). Izvēlos trīs lie- Starp citu, Viktors Jansons uzdod nes skolas (un, cerams, arī humora sajū- tas. jautājumu par domām pie neīstajām tas) zīmogu. Lai cik nepatīkami tas būtu Pašu svarīgāko savā esejā ir nosaucis durvīm. Es atbildētu: durvīm nav nozī- – definēt nozīmē noteikt savas robežas, Ilmārs Blumbergs. Pēc viņa domām, lat- mes, tas, ko tu aiz tām ieraudzīsi, ir tevī savu iespēju un vēlmju galējo punktu. viešu koda dziļumā ir ielikts trešais ceļš. pašā. Bet arī apzināties, cik liela patiesībā ir Trešā taisnība – nevis manējā vai nepa- Pēdējo teikumu aizņemos no kāda brīvība šajā ielokā: iet dziļumā, skatīties reizā, nevis vecā vai jaunā, bet vēl kāda latviešu dzejnieka: nu tad sākam, un visi no augstumiem, baudīt nianses un de- cita, kurā ir iespējams otru sadzirdēt, iz- labie gari lai līdzi mums nāk. 6 taļas. prast un vienoties. Jo vispēdīgā lieta ir Nākamais pašai sev uzdodamais jau- diskusijas laikā aizbāzt ausis, lai otram “Indrāni” Nacionālajā teātrī. Režisors Valters Sīlis. Režisors nav kautrējies parādīt to, ka “Indrāni” ir atnākuši līdz mūsdienām un tājums – kas vispār ir teātra kritika? Es jākliedz, un tad pateikt: ja tu bļausties, ka nekas būtībā nav mainījies. Indrānu tēvs – Ģirts Jakovļevs, Indrānu māte – Lolita Cauka. Foto – Gunārs Janaitis teiktu – atspulgs. Tikai nevis spoguļat- es vispār neklausos. Neaicinu uz rāmu EDĪTE TIŠHEIZERE

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Satura rādītājs

Process Līga Ulberte. Blaumaņa skolā 2

Reinis un Krista Dzudzilo. (bez nosaukuma) 61 Mārīte Balode. Teātra cilvēks TV 62 Mārtiņš Kalita. Par teātra dotajiem spārniem 64 Lauma Abramoviča. Vistuvāk skatuvei 66 Evita Sniedze. Vai tu esi koku varde? 7 Tatjana Dipona. Es Rīgā skatījos Hermani… 10 jaUnIE TEāTrī Toms Treibergs. Iekšējā pilsoņa iekustināšana 13 Indra Roga. Kuļķens ceļam 68 Arno Jundze. Nogrimis tulkojumā 17 Ieva Anševica. Dejotājs 69 Modris Tenisons. “brīnumjauka izrāde par praviešiem”... 20 Baiba Beinaroviča. Ar lidojošu soli 70 Daiga Mazvērsīte. Variācijas par Puškina tēmu 22 Silvija Radzobe. Citi ļaudis jeb pasaule ir saistīta 26 TEāTra lEģEndaS Anda Burtniece. Visa mana dzīve 72 Tēma KaS ES ESmU? Baiba Kalna. Sava ceļa gājējs. 75 Viktors Jansons. Kas es esmu? Ievadeseja 32 Normunds Naumanis. Klusums un troksnis 34 BalTIjaS pIErEdzE Ieva Rodiņa. „Rūdis” ceļā uz jaunajām mājām 36 Valters Sīlis. Par ko liek domāt “Izraidīšana”? 78 Felikss Deičs. Nekad neesmu centrā 40 Ieva Struka. Domājot domu Kurp/ mani doma nes 80 Maija Svarinska. Kaismīgajā cīņā par, ap un ar patiesību 42 Ilmārs Blumbergs. Trešais ceļš 39 ārzEmjU TEāTrIS Fokusā – režisore Keitija Mičela InTErvIjaS

Normunds Naumanis. Spoguļi, sejas, lauskas… 84 Ieva Struka. Dzeltenās tapetes 86 Edīte Tišheizere. Visu nemaz nedrīkst izrunāt 44 Mārtiņš Meiers.Sāpes, radītas mīlestībā 49 TEorIja vārdoS Un raKSToS Evita Mamaja. Fēnikss, pūķis un pazudušais dēls 54 Ingrīda Vilkārse. Teatrāla spēle „Es par Rēziju” 88 vārdS TEāTra cIlvēKIEm cEļvEdIS Olga Dreģe. Aktrises vēstule skatītājiem 58 Gundega Laiviņa. „Homo novus” desmitgade 90

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I (110)

ISSN 0235-7909 Žurnāls iznāk ar Latvijas Valsts Kultūrkapitāla Redakcija: Izdevējs: SIA “Teātra vēstis” fonda fnansējumu galvenā redaktore Edīte Tišheizere, Redakcijas adrese: LTDS, redaktori Maija Svarinska, Normunds Naumanis Rīgā, LV-1050, Dzirnavu ielā 135 Redkolēģija: Ieva Anševica, Evita Sniedze, e-pasts: [email protected] Ieva Struka Tālr. 67280090 Makets: Sarmīte Māliņa, Dace Eglīte Iespiests tipogrāfjā “ADverts” Ne vienmēr redakcijas viedoklis saskan ar Iznāk kopš 1989. gada janvāra autoru vērtējumu Pateicamies par atbalstu Latvijas Teātra Vāka foto autors – Reinis Dzudzillo darbinieku savienībai Pēdējā vāka autors – Ilmārs Blumbergs

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 1 Process BLAUMAŅA SKOLĀ Elmāra Seņkova Blaumaņa triloģija

LĪGA ULBERTE

ežisors Elmārs cijas – šā gada martā pirmo priekšstatu kā no putna lidojuma, kuras līnijas un Seņkovs, patei- par Blaumani mūsdienu teātrī guva aku- kāpēc Seņkova – Blaumaņa trajektorijā coties trim rāt no Elmāra Seņkova “Purva bridēja” šķiet visredzamākās. Blaumaņa dar- un “Indrāniem”. Pats inteliģentais un at- Triviālā atziņa, ka katra paaudze grib iz- bu iestudēju- saucīgais režisors vairākkārt publiskajā gudrot velosipēdu no jauna, ir patiesa, miem, vienas telpā stāstījis par savu pieredzi, strādā- jo mācīties no citu pieredzes laikam ne- sezonas laikā kļuvis vai, precīzāk sakot, jot ar Blaumaņa tekstiem, un pat kļuvis izdodas nevienā jomā. Jātiek pašam pie padarīts teju par Latvijas teātra galveno par “Indrānu” interpretācijas tradīcijām savas (pieredzes). Pēc “Indrānu” un blaumanologu. “Indrāni” Rīgas Krievu veltītās Jāņa Siliņa un Mārītes Balodes pirms “Purva bridēja” pirmizrādes El- teātrī (pirmizrādīti pagājušā gada maijā, televīzijas ﬁlmas “Blaumanis. Indrāni. mārs Seņkovs intervijā “Kultūras Dienā” tak īsti sākuši dzīvot tikai šosezon un Vēsts” (2013) galveno vēstījumu organi- godīgi atzīst: “Es nebiju nekāds Blauma- pirmo reizi Rūdolfa Blaumaņa Teātra zējošo varoni. Pat ikgadējās Latvijas sko- ņa fans, un joprojām līdz galam neesmu festivāla vēsturē izveduši festivāla galveno balvu „Rūdolfs” no Valmieras), “Pur- va bridējs” Nacionālajā teātrī un “Rau- dupiete” Valmierā kā atsevišķi, tā kopsa- BLAUMANIS NEMAINĪGI IR karībās gan cits ar citu, gan ar Valtera Sī- ļa Nacionālā teātra “Indrāniem” analizē- IEVĪSTĪTS TIK CIEŠĀ ti neskaitāmos rakstos (tai skaitā pat li- terārajā žurnālā “Latvju Teksti”) un refe- PRIEKŠSTATU KŪNIŅĀ, KA rātos (divu šā gada pavasarī Latvijas Universitātē notikušu zinātnisku konfe- renču programmās var atrast vismaz se- KODOLS KĻUVIS GANDRĪZ šas tēmas, kas tieši saistītas ar Elmāra Seņkova un Blaumaņa attiecībām, un NEREDZAMS vēl pāris, kas šo jautājumu skata kādas citas tēmas kontekstā). Visas trīs izrādes apspriestas 5. R. Blaumaņa festivāla žū- lēnu zinātniskās konferences-konkursa izlasījis viņa kopotos rakstus un arī Līvi- rijas diskusijās un mazliet paplašinātā kulturoloģijas sekcijas uzvarētājdarbs jas Volkovas “Blaumaņa zeltu” ne… Man diskutētāju sastāvā arī festivāla noslēgu- šogad bija Elmāra Seņkova daiļrades ie- Blaumanis bija izaicinājums tieši tādēļ, ma minikonferencē Valmierā. Rūdolfa dvesmots – “Remarkas un to interpretā- ka par viņu tiek mācīts – viņš ir ģeniāls. Blaumaņa jubilejai veltītās starptautis- cija R. Blaumaņa lugas “Indrāni’’ iestu- Sākot strādāt pie “Indrāniem”, man li- kās konferences viesi – literatūras un te- dējumā M. Čehova Krievu teātrī”. Ne d o - kās, ka es nupat, nupat atradīšu pierādī- ātra pētnieki no Lietuvas, Igaunijas, Uk- māju, ka pie šī visa vēl ko būtisku iespē- jumus, ka nemaz tik dižs tas Blaumanis rainas, Krievijas, Čehijas, Somijas un Vā- jams piebilst. Ja nu vienīgi paskatīties it nav, ka karalis ir kails. Bet man īsti neiz-

2 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I leonīds lencs (no kreisās) pieder pie tiem harizmātiskajiem aktieriem, kurā gudra režisora vadībā apvienojas skarba vīrišķība un temperaments ar rūpīgi slēptu, bet ļoti intensīvu iekšējo dzīvi. Kaukēns – dmitrijs palēss. Foto – aigars altenbergs

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 3 devās.” („Kultūras Diena”, 10.08.2012) un Ģirta Jakovļeva versiju) ir mērķtiecī- lomās aktieri-vienaudži) “Purva bridējs” Arī Inga Ābele, 2004. gadā rakstot gi, pamatoti un pārliecinoši aizgājuši, gan paklupina režisoru aiz visiem tiem “Pazudušā dēla” mūsdienu pārstrādāju- tāpēc šobrīd par novatorisku drīzāk bū- sliekšņiem, kuriem “Indrānos” izdevās mu Pētera Krilova izrādei, vēlāk žurnāla tu uzskatāma atgriešanās pie versijas eleganti pārkāpt pāri, un uztverams drī- “Karogs” tematiskajā laidienā ar vadmo- par Indrānu tēvu kā upuri, nevis līdzat- zāk kā postmoderna rotaļa ar klasisko tīvu “Vai dramaturģija ir literatūra?” bildīgo. Gan intervijā un filmā teiktais, tekstu un tēliem. Visvairāk mulsina, ka pauda līdzīgu pārsteidzošas atklāsmes gan izrādes realizācija apliecina, ka El- Elmārs Seņkovs “Purva bridējā” iekrīt uz prieku: “Nesen mani lūdz mazliet pār- mārs Seņkovs apzināti centies izvairīties klišejām. Ja Akmentiņš, tad bagāts un veidot “Pazudušo dēlu”. Pievērst mūs- no vecākās paaudzes romantizācijas vai kažokā, kurš prot tikai pirkt un pārdot dienām, tā sakot. Nemaz nerunājot par idealizācijas, kā šķiet, jo īpaši Indrānu (zīmīgi, ka Ģirts Liuziniks vienīgais spē- godu, kas līdz ar šo lūgumu tika man pa- mātes tēlā, acīmredzot paredzēdams, ka lē divas lomas – Akmentiņu un Sulaini); rādīts, nerunājot par prieku, ko guvu no skatītāja līdzpārdzīvojums finālā gluži ja Edgars, tad noteikti skrien kā vējš, jo šā pāris dienu ilgā darba, mani pamatīgi dabiski tik un tā būs viņas pusē. Kaut vai kaislīgs; ja Kristīne, tad prāts un jūtas, satrieca kas cits – cik laba literatūra tā ir. jēdzieniski ļoti precīzā izrādes bezteksta šoreiz gan atsevišķi divās aktrisēs. Neba Cik mūsdienīga. Cik aktuāla, ja vēlaties. mizanscēna, kurā Indrānu māte un Ie- nu pirmo reizi latviešu teātrī psiholoģis- Vārdos ir viss, ko tev vajag, – telpa, laiks, va, raudamas viena otrai no rokām, ki sašķelti raksturi tiek arī fiziski frag- darbība, enerģija, attiecības, cilvēka pa- mazgā koka karotes katra savā kublā, mentēti starp vairākiem aktieriem, un matemocijas. Tie ir lakoniski. Tie neuz- pārvēršot sadzīvisku darbību bezmaz principā Blaumaņa hrestomātiskākā va- bāžas – stāv tepat blakus jau gadsimtu; vai cīniņā uz dzīvību un nāvi. Vai Indrā- rone ir pietiekami pretrunīga, būtiskā- ja gribi, paņem. Lietoti tie acumirklī pa- nu mātes totālā ignorance pret Ievu ai- kais gan novelē, gan lugā ir Kristīnes iek- ver vairākas papildus dimensijas, ja vien nā, kad Edvarts ar ģimeni atgriežas In- šējais konflikts. Dažbrīd šai pieejai ie- esi sagatavots un alkstošs lietotājs. Mai- drānos. spējams izprātot attaisnojumu arī Na- nīt nācās pavisam maz – nenozīmīgus Aktrise Svetlana Šiļajeva, kura pēdē- cionālā teātra izrādē. Kaut vai sākumā, darbarīku nosaukumus.” (Karogs, 2004, jās sezonās savā teātrī bijusi vajadzīga kad šķiet Madaras Botmanes Kristīne okt.) Lasot šīs pie savas paaudzes talan- pārsvarā kā komisku otrā plāna rakstur- būs gatava ļauties, bet Ievas Aniņas va- tīgākajiem piederošo mākslinieku zinā- lomu izpildītāja, pārliecinoši nospēlē rone pretosies. Vai finālā, kad viena iz- mā mērā pašatmaskojošās, taču arī uz- vienu no skarbākajām Indrānu mātēm, lemj riskēt un dzīvot, bet otra paliek sa- pērkoši godīgās atziņas, kas izteiktas ar kāda Latvijas teātrī bijusi. Tomēr izrādes ritinājusies guļam zemē. Taču izdomāt desmit gadu intervālu, top skaidrs, ka galvenais stāsts, manuprāt, ir par Indrā- jau var visu ko, jautājums – vai vajag. Blaumanis nemainīgi ir ievīstīts tik ciešā nu tēvu. Leonīds Lencs (kura biogrāfijā, Reiņa Dzudzilo konsekventais telpas priekšstatu kūniņā, ka kodols kļuvis starp citu, bijusi arī Roplaiņa loma part- koncepts (“Strādājot ar Elmāru, manis gandrīz neredzams. Bet labi, ja kodola meklēšanas process kļūst par aizraujošu pieredzi ne tikai pašam meklētājam, bet arī procesa aculieciniekiem. Elmāra VISVAIRĀK MULSINA, KA ELMĀRS Seņkova gadījumā visinteresantākais ir veids, kā jaunais režisors pats sev atklāj Blaumani jeb iet Blaumaņa skolā. Bur- SEŅKOVS “PURVA BRIDĒJĀ” IEKRĪT tiskā nozīmē – jau minētajā TV filmā, publiski atzīdamies, ka nezina, kas ir Jē- UZ KLIŠEJĀM kabs Duburs, bet vienlaikus priecājoties to uzzināt, kā arī uzklausīt visu, ko gatavi pastāstīt Līvija Volkova, Ilmārs Blum- nerībā ar Andra Keiša Krustiņu Oļģerta izveidotā scenogrāfija ir pamats, uz kura bergs, Māra Ķimele un citi. Pārnestā no- Krodera versijā) pieder pie tiem hariz- tālāk tiek būvēta režija,” tā mākslinieks, zīmē – iestudējot trīs Blaumaņa darbus mātiskajiem aktieriem, kurā gudra reži- skat. http://kroders.lv/telpas-raditajs/), pēc kārtas un reizēm mēģinot pierādīt sora vadībā apvienojas skarba, pat maz- kam visos Elmāra Seņkova iestudējumos to, kas zināms tāpat. Vēl viens citāts no liet brutāla vīrišķība, ekspresivitāte un ir noteicoša nozīme, jau daudz un izvēr- minētās intervijas: “Blaumanim ir tik temperaments ar rūpīgi slēptu, bet ļoti sti aprakstīts kolēģu recenzijās. Tomēr ir dzelžaina struktūra, viņš tomēr ir profe- intensīvu iekšējo dzīvi. Šis Indrānu tēvs arī gadījumi, kad izrāde telpas jaudīga- sionāls dramaturgs – es kā režisors ne- ir spēkpilns, vitāls, bet arī ļoti egocen- jam konceptuālismam netiek līdzi un tas varēju tajā pilnīgi brīvi justies. Es neva- trisks, un iekšēji sabrūk tikai tad, kad sa- paliek tikai kā racionāls un pat didak- rēju visu izdarīt pa savam. Viņš man neprot, ka vairs nespēj kontrolēt savu dzīvi tisks komentārs. “Purva bridējā” telpa ir ļāva tik ļoti aizstāvēt Indrānu jauno pa- – ne ģimeni, ne saimniecību. Izrādē tra- fascinējoša un jutekliska – zāles zaļums, audzi, kaut arī es ļoti gribēju.” ģiska ir nevis Indrānu tēva fiziskā nāve dūmaka, divas jaunas sievietes līgavas Kaut arī paša Rūdolfa Blaumaņa (kas faktiski uz skatuves nemaz netiek kleitā, varoņi un skatītāji cits citam bla- sirds noteikti ir Indrānu mātes un tēva rādīta), bet gan iekšējā apdzišana, gluži kus noslēgtā aplī, savukārt otrajā daļā pusē, tomēr lugas dramatismu (gan kā eksistenciālā vientulība (šoreiz mierinā- Akmentiņa pasauli reprezentējošās lie- dramaturģisku, gan emocionālu katego- jums nav arī Noliņš, ko Kārlis Krūmiņš tas – kažoks, servīze, putekļsūcējs u.c. – riju) veido tieši tas, ka neviens nav jāaiz- pašironiskā vieglumā spēlē kā šarman- sniedz nepārprotamu, didaktisku infor- stāv, jo neviens nav vainīgs un visi ir vai- tu, bet bezatbildīgu puišeli) un, galve- māciju, ko apstiprina arī pats autors: nīgi. Katrs savu akmeni viens otram pre- nokārt, izmisīgā paša vainas apziņa, ko “Divi lielie scenogrāfijas punkti. Viens tī velt gan tēvs, gan dēls iesākuši vēl tik dziļi atklātu Indrānu tēvā redzu pir- DABA (zaļā zāle) – kas ir Edgars, otrs pirms lugas sākuma un turpina to darīt mo reizi. Un šķietami maksimāli atsve- MANTA – kas ir Akmentiņš” (http:// visā lugas gaitā, katastrofu tādējādi ab- šinātais izrādes fināls – stikla būrī, runā- www.reinisdzudzilo.lv/scenografija/ pusēji padarot neizbēgamu. No senti- jot caur mikrofoniem, bez nevienas kus- purva-bridejs/). Līdzīgi kā savulaik par mentāli aizkustinošās klišejas par Indrā- tības – līdz ar to kļūst emocionāli ļoti ie- Rolanda Atkočūna Liepājas “Ugunī” (kas nu tēvu kā vecu un nevarīgu sirmgalvi darbīgs un ļauj ieraudzīt Indrānu tēvā tāpat kā “Purva bridējs” bija vizuāli ļoti 21. gadsimta latviešu režisori un kon- gan Līra, gan Edipa vaibstus. skaista izrāde), arī par Nacionālā teātra krētās lomas tēlotāji (Mihails Gruzdovs Diemžēl “Indrāniem” sekojošais, pa- iestudējumu jājautā – kādēļ jāņem vis- – Pēteris Liepiņš; Māra Ķimele – Agris redzamo uzdevumu ziņā it kā šķietami psiholoģiskākā latviešu autora darbs, ja Māsēns; Lauris Gundars – Jānis Jarāns; vienkāršākais (koncentrētā noveles dar- uz skatuves varoņu attiecības apzināti pagaidām neesmu redzējusi Valtera Sīļa bība, mazais spēles laukums, galvenajās shematizētas līdz stilistiski nevainojami

4 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I neba nu pirmo reizi latviešu teātrī psiholoģiski sašķelti raksturi tiek arī fziski fragmentēti starp vairākiem aktieriem. Būtiskākais gan novelē, gan lugā ir Kristīnes iekšējais konfikts. Kristīne – madara Botmane, Edgars – Kaspars dumburs. Foto – Gunārs janaitis

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 5 alūzijas ar mēdeju ir neizbēgamas un pamatotas. “raudupietē” dažbrīd režisoram kopā ar aktieriem tiešām izdodas drāmu pacelt līdz traģēdijas mērogam. raudupiete – Elīna vāne, Kārlis – mārtiņš lūsis, matīss – Elvijs Škoba. Foto – matīss markovskis

uzzīmēta komiksa līmenim. Bet ja pie- ka jautājumi nerodas – šis stāsts tikai at- to izcili. Pat konkurējot ar skatītāja totā- ņemam, ka pēc “Indrānu” gluži vai antī- gādina, ka vienmēr un jebkurā situācijā lu uzmanību paģērošo dekorāciju (risks, kā vēriena režisoram, turpinot iet Blau- ir izvēle. Un par iegūto vienmēr ir jā- ka Reiņa Dzudzilo telpa kļūs par mērķi maņa skolā, bija vajadzīga šāda vieglprā- maksā. pati sev, nospēlējot no skatuves nost pat tīga rotaļa – kā pieredze un eksperiments Izrādes intonatīvo kontrastu no as- dzīvo aktieri, “Raudupietē” ir megaliels). – tad lai būtu. Un jauniešiem patīk. prātīgā sākuma līdz dramatiskajam ﬁ- Izdzīvojot visas emocionāli un seksuāli Trešais projekts – Valmieras teātra nālam realizē divi kori. Vecāku sieviešu nepiepildītas sievietes gradācijas – paš- “Raudupiete” koncentrētā veidā uzrāda (profesionālu aktrišu) koris kā Raudu- apmānu, ilgošanos, sublimāciju, iekāri, visu Elmāra Seņkova veidoto Blaumaņa pietes un ļoti jaunu puišu (Valmieras vi- vilšanos, dusmas, pat naidu un melnu iestudējumu stiprās un vājās puses. Gan dusskolēnu un studentu) koris kā Kārļa izmisumu. Alūzijas ar Mēdeju ir neizbē- režisoram, gan viņa pastāvīgajiem līdz- pasaules reprezentanti, kuri gan sav- gamas un pamatotas. Līdzīgi kā “Indrā- gaitniekiem – māksliniekiem Reinim un starpēji mijiedarbojas, gan ik pa laikam nos”, arī “Raudupietē” dažbrīd režiso- Kristai Dzudzilo, komponistam Jānim novēro Elīnas Vānes Raudupietes cīņu ram kopā ar aktieriem tiešām izdodas Holšteinam un dramaturģei Rasai Buga- pašai ar sevi un dod provokatīvus pado- drāmu pacelt līdz traģēdijas mērogam. vičutei patīk strādāt ar skaidrām struk- tūrām un līnijām. Augša – apakša; lat- viešu valoda – krievu valoda; slēgta telpa – atvērta telpa; vīrietis – sieviete; cilvēks BŪTĪBĀ ELĪNA VĀNE SPĒLĒ – dzīvnieks; bērns – pieaugušais; kāzas – bēres; balts – melns; vecs – jauns; smiek- VIENA UN DARA TO IZCILI li – asaras. Gan ar paralēlām, gan kon- trastējošām vizuālām zīmēm, kuras, aktieru un mūzikas apdvēseļotas, spēj kļūt mus, ir formāli un saturiski viscaur at- Negribas salīdzināt (jo pieredzes par satriecoši emocionāliem kontra- taisnots paņēmiens. Kaut arī ﬁnāla mi- mērogi vismaz pagaidām nav salīdzinā- punktiem. Kā veco Indrānu stikla pirti- zanscēnā bojāejošo Raudupieti uz pa- mi), bet tēmas kontekstā tomēr jādomā ņa gigantiskas cirsmas ielokā. Kā ūdens, augstinājuma gaidošais sievu koris ir par divu „Rūdolfu” īpašnieku Feliksu kas pārvēršas smiltīs Matīsiņa nāves brī- vismaz divējādi nolasāma zīme – tiklab Deiču. Viņa smalkās, pārsteidzošās dī. “Raudupietē” šādu opozīciju – greizo kā pastarās tiesas soģi, tiklab – kā piedo- Blaumaņa interpretācijas gandrīz vien- spoguļattēlu ir daudz. Dramatizējumā doši eņģeļi. mēr atklājušas kaut ko jaunu par pašu iepludināto, no citiem Blaumaņa dar- Žēl, ka opozīcija sieviete – vīrietis tekstu, tā varoņiem, situācijām un pat biem transformēto paralēlo sižeta līniju Valmieras “Raudupietē” ir nosacīta. Si- autora personību. Elmāra Seņkova ko- ar Kārļa saderēto Mariju, kuru bildina žetiski, protams, ir, bet Mārtiņš Lūsis mandas veidotā triloģija par Blaumani vecais un bagātais Mālnieks, iespējams Kārļa lomā ir tik nevarīgs (jā, protams, gan laikam neko jaunu nepasaka, bet uztvert kā nevajadzīgi moralizējošu eks- blaumaniski gļēvais Alekša – Mārtiņa ti- tas nudien nav būtiskākais. “Indrāni” un kursu Raudupietes pagātnē, bet Inga Si- pāžs ir nolasāms, bet vairāk arī nekas), “Raudupiete” vienkārši ir ļoti labas izrā- liņa un Rihards Rudāks spēlē tik precīzi, ka būtībā Elīna Vāne spēlē viena un dara des. 6

6 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Process VAI TU ESI KOKU VARDE?

Alvja Hermaņa “Kaspars Hauzers” Cīrihē

EVITA SNIEDZE

z skatuves balts hānismu pasaules galvaspilsētā, uzdo- ņu riktē, māca un uztur. Viņa ceļš no ponijs. Žilbino- dot jautājumus, saglabāt naivumu un gaismas ieraudzīšanas un iestīvēšanās ši balts līdz as- pirmreizību, ar kādu to būtu uzdevis leļļu mājā līdz bailēm un ilgām, kurās tes galiņam. Un kāds pirms tūkstošiem gadu. Valstī, kur viņš pats iesprostos sevi, ir aplis, kurā smilšu kaudze, viss skaidrs par mehānismu uzbūvi un ieslēgti visi skatītāji. Viņa smilškrāsas kur ieslēpts tas, kur kaut kur zem klintīm ir uzbūvēts cepure, atšķirībā no Māra Liniņa Kaspa- kurš jāatrod. Lai pēc tam atkal apraktu. Lielais hadronu paātrinātājs. Un kur ir, ra kailā pakauša, slēpj aktiera acu ska- Turpat – smiltīs. Nogalināts tiek tas, kurš iespējams, pagājušajā gadā pierādīta tienu, kas vienmēr kaut kur nodurts, atšķiras, kurš apdraud vienādojumus un Higsa bozona eksistence – atrasta tā ele- baidoties pacelt acis. Varbūt gaismas vienādos. Loģiski. Sitam krustā, apro- mentārdaļiņa, kas piešķir masu jebkam. dēļ, no kā tumsā augušajam žilbtu acis, kam. No zemes tu esi ņemts, par zemi Bet izrādē izskan versija, ka cilvēks iz- varbūt tāpēc, ka vienalga visu laiku jā- jāpaliek. Un paliekam ar. Nekā jauna un aug no zemes kā puķīte. Un tas ir izrā- skatās uz leju – uz mazajiem tur, lejā. Jo žilbinoša. Tikai tas ponijs. Perfektais po- des šarms. Mēs zinām, kā ir. Bet apšau- izrāde patiesībā ir klusa filozofiska dis- nijs... Tik daudz pašsaprotamu jautāju- bām. Jo visa sākumu neapstiprina pat tā kusija katram skatītājam pašam ar sevi, mu. Un tikpat daudz versiju atbildēm. bozona atklāšana. Tāpēc tik svarīgs ir mēģinot izsijāt, kas vairs ir tie brīnumi, Par to, kas kuram ir brīnums, kā rodas acu skatiens, ko var redzēt un sajust jebkas spēj iedvesmot konkrēti viņu. Kas ir cilvēks un kur viņš paliek, kad viss bei- kurš zālē. Tāds skatiens kā Mārim Lini- tie rāmji, kas iesprosto katru... vai kuros dzas. Absolūts naivums un tumsā izau- ņam, no kura pagājuši desmit gadi, kas iesprostojas paši... Kas ir tās ilgas, kas ie- gusi sirdsgudrība pret rāmīšu gudrībām. mainījuši režisora un mūsu pieredzi. dvesmo kādu... un kas ir tumsa katram Sirds pret prātu. Kultūra pret dabu. Tāds Izrāde “Stāsts par Kasparu Hauzeru” un galu galā arī gaisma... pārpratums. Milzis pret punduriem. Cīrihē “Schauspielhaus” teātrī, ko reži- Bez daudzpunktiem sajūtu līmenī Naiviem, labdabīgiem punduriem, ska- sors Alvis Hermanis (pats arī scenogrāfs) neiztikt, protams, ne jau tehniskā ziņā, toties no Kaspara Hauzera skatapunk- rada nedaudz vairāk kā desmit gadus jo izrāde ir nostrādāta – sākot no jau mita... ja tikai viņam pietiktu drosmes pie- pēc iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī un nētajām veču grumbām bērnu sejās un celties stāvus, iztaisnojot muguru. Tā- kas pirmizrādi tur piedzīvoja 2013. gada balto poniju, beidzot ar fantastiski iz- pēc uz skatuves sešu pilsētas augstākās februārī, ir perfekta. Kopija Rīgas iestu- strādāto 19. gadsimta sākuma pilsonis- sabiedrības pārstāvju lomās īsti bērni, dējumam. Pat perfektāka, jo bērni, ku- kā dzīvokļa iekārtojumu līdz galdam, kurus kāds vada... Jo tikai bērnam var rus vada melnajā samtā tērptie aktieri, krēsliem, salvetēm, šķīvjiem un dakši- piedot viņa interesi par slieku, kas sa- ieguvuši novecojušas, grumbainas “se- ņām uz galda. Skatītāji sēž “melnās kas- plēsta gabaliņos, lai izpētītu, kas tur iek- jas”... sastingušas pasaules pārzināšanā tes” amfiteātrī, kas radīta vienā no pār- šā. Tikai bērns var izdarīt otram sāpes un piedzīvošanā. Un tā nav Cīrihes teāt- būvētas kuģu būvētavas (burtiski, jo šo un nejust, ka sāp. Tik bērnišķīgi un aiz- ra Kaspara Hauzera tēlotāja Jirka Ceta teātra filiāli tā arī sauc “Schiffbau”) tel- kustinoši cietsirdīga ir tāda preparēša- (Jirka Zett) vaina, ka nevaru nedomāt pām netālu no Cīrihes centra, un viņu na. Un tad skatītāja daļā izlemt, kurš no par Jaunā Rīgas teātra izrādi. Jo šis Hau- priekšā skatuve – bērnu augumiem vei- šiem lielāks bērns... zers ir lielisks – smilškrāsas uzvalciņā, dota māja – leļļu māja, kura sākumā aiz- Izrādes skaidrība pat kaitina. Tieši kam piedurknes un bikšu staras par īsu, slēpta aiz melniem melniem aizkariem. tāpēc tik svarīga ir tieši šī režisora apbrī- salīcis, lai varētu ietikt leļļu mājā, lai ie- Lūk, pasaule uz delnas. Skatītājam tikai nojamā spēja 21. gadsimtā Eiropā un gultos mazajā gultā, lai mēģinātu neaiz- jāpastiepj roka – pasaule pati uzliksies droši vien tieši banku un pulksteņu me- vainot mazos sabiedrības pīlārus, kas vi- uz delnas. Var aiztaisīt plaukstu un no-

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 7 jirka ceta Kaspars Hauzers ir lielisks, tomēr nevaru nedomāt par jaunā rīgas teātra izrādi. Foto – Taņa dorendorfa/T+T Fotografe

8 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Bērni, kurus vada melnajā samtā tērptie aktieri, ieguvuši novecojušas, grumbainas “sejas”... sastingušas pasaules pārzināšanā un piedzīvošanā. Foto – Taņa dorendorfa/T+T Fotografe

spiest to visu, it kā tas neattiektos uz vi- jo dzirdēti un tik vienkārši. Arī tie, uz ku- pieredzi, ļauts piekļūt klāt noslēpu- ņu, bet var aizsargāt no vēja, piesedzot riem atbilžu nav. miem. Šoreiz Kaspara Hauzera... kaut ar otru savējo plaukstu. Pirms šiem mel- Absolūti racionāli būvēta izrāde, par gan varbūt arī dabaszinātņu profesora najiem aizkariem tad arī izrādes sāku- kuru skatītāji spēj runāt gandrīz tikai Georga Fridriha Daumera, jo tieši viņa mā iznāk aktieri un uzliek sev melnas emociju kategorijās. Tātad smalka pro- pierakstus kopā ar citiem materiāliem cepures, aizsedzot savas sejas un sa- vokācija. Tiem, kas rakājas tajās atoma izmantojusi Karola Dīra, lai rekonstruē- plūstot ar telpu – viņi ir tie, kas turpmāk sastāvdaļās un nevar atbildēt uz pašu tu gandrīz divsimts gadus vecus notiku- vadīs bērnus-lelles, kas tēlos birģermeis- būtiskāko. Ar ko atšķiras sēkla, no kuras mus. Arī baumas par to, ka Hauzers var- taru un citu pilsonisko pārstāvniecību uzdīgst puķe, no tās, kas izaug zīdītāju būt ir karaliskas atvases vanckariņš, kas šai stāstā par atradeni Nirnbergas pilsē- vēderos vai olās. Vāciski runājošo zemju tumšajā bedrē kopā ar vienīgo būtni – tā 1828. gadā. Skan K. Debisī, R. Šūma- teātra aprakstītāji Alvi Hermani dēvē par koka zirdziņu – slēpts kāda aristokrāta na, J. Štrausa un Jēkaba Nīmaņa mūzika, vienu no labākajiem mūsdienu režiso- grēku dēļ. Par notikumiem, kas rada tiek pieteikti stāsti – 34 notikumi, kuru riem un vienojas kopējā sajūsmā par iz- Kaspara pasauli – kurā viņš iemācās ci- laikā septiņpadsmitgadīgais Kaspars rādes ﬁlozoﬁju, kas spēj aizraut ikvienu, vilizācijas likumus – melot, strādāt un Hauzers tiek atrasts pilsētas laukumā un un skatītāju pieprasījuma dēļ “Stāsts par redzēt dzīvi tādu, kādu to māca viņējie atdots dabaszinātņu profesora gādīga- Kasparu Hauzeru” tiek rādīts papildiz- likumi, un arī pretoties. No tā rodas ar- jās rokās, bet pēc pieciem gadiem at- rādēs vēl jūnijā. Lai vēl un vēl dāvātu hetipiskais – par izstumtajiem, par for- rasts miris. Noslēpumainos apstākļos. skatītājiem pirmreizības sajūtas. Karo- mālo mērīšanos izmēriem un likumsa- Apgaismības laikmeta skaistums un las Dīras jau pirms vienpadsmit gadiem karīgās beigas, jo, uzzinot vairāk par pa- posts tā augstākajā pakāpē. Spēles no- veidotais stāsts, kas ir pamatā šai izrā- sauli, pirmoreiz uzrodas bailes, sāpes teikumi skaidri un nepārprotami. dei, tapis pēc 19. gadsimta dokumen- un atnāk ilgošanās. Tās abas izrādās nā- A. Hermanis neslēpj mehānismu, kā bū- tiem. Tie ir mozaīkas gabaliņi, kas salipi- vīgas. Kasparam Hauzeram. Jo viņš ne- vēta izrāde – gandrīz marionešu teātris, nāti kopā, neliekoties ne zinis par dra- tiek tālāk par leļļu māju. Liliputs, kas vi- viss godīgi – pieņemiet, vai nē. Taisiet to maturģijas likumiem – tajā varbūt trūkst ņu izraka, pēc tam nāk pie viņa sapņos. plaukstu ciet. Pārējais paliek tajos kulminācijas, toties tajā ir dienasgrāma- Un cilvēks, kas uzaudzis tumsā, sāk bai- daudzpunktos. Kad loģikas meklējumi tas plūdums, kurā katrs notikums, pat ja dīties tumsas. pazudina pašus loģikas uzdevumu izdo- nav svarīgs, top būtisks personisko sajū- Kāds galu galā bija Dieva nodoms mātājus. Kad tas vairs nav ērti. Kad pa- tu gaismā. Sākot no stāsta – “Par to, kā un kas tad ir cilvēciska būtne... Kāda ir šiem tas vairs nav saprotami. Kad skol- Kaspars Hauzers satiek cilvēkus” līdz tā valoda, kādā jāsarunājas, lai sapras- nieka loģika pārspēj skolotāja loģiku un “Kaspara Hauzera nāvei”. Īsas epizodes, tos... Kas ir dvēsele un vējš... un vai tie- apdraud reputāciju, kas, protams, ir sva- daži dialogi tajās. Aktieri nomainās, ie- šām loģika neatbalsta veidu, kā noskaid- rīgāka par visu. Kad jāizdomā, kas ir tās ņem attiecīgās pozas. It kā skatītājs laiku rot atbildi uzdevumam, vai esi no melu rokas, kas kādu neredzami vada. Daudz pa laikam atvērtu un aizvērtu acis. Kā vai patiesības ciema, ja tiek uzdots jau- ko domāt. Par jautājumiem, kas tracina, hipnozes seansā, kurā, analizējot kāda tājums – Vai tu esi koku varde? 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 9 Process

PIEZĪMES NO BRISELES. ES RĪGĀ SKATĪJOS HERMANI…

JRT panorāma svešām acīm

TATJANA ZELMANOVADIPONA

ēžot uz ejā nolik- vai vienkārši tas, cik skaudras ir kļuvu- Varbūt manī, kas pazīst pēckara un ta krēsla, tieši šas cilvēku attiecības. Ar prātu apjē- vēlāku laiku Ļeņingradas komunālo dzī- zem prožekto- dzams, taču sirdi neskarošs teātris, kurā vokļu sadzīvi, „Garās dzīves” un „Klusu- riem balkonā, kā- forma palaikam ņem virsroku pār satu- ma skaņu” gaisotne atbalsojas kā nostaļ- da nokavējuša ru. ģija pēc pagājušas jaunības? Gaisotne, skatītāja vietā. Derēja jebkura iespēja, Pēdējā laika iespaidu raibums ir tas kurā nav ne nosodījuma, ne pārmetu- lai gremdētos vēl nezināmajā, bet tik ļo- fons, kura dēļ man īpaši gribējās pievēr- mu sociālajai iekārtai vai apstākļiem. ti gaidītajā Hermaņa teātra pasaulē, kas sties parādībai, kas ar to visu ir asā pret- Bet rāmi neuzmācīgā labestība pret ne- mani ne reizi nav pievīlusi. statā. Šī parādība ir Alvis Hermanis. manāmajiem, klusējošajiem izzuduša Es vispār izjūtu smeldzīgas ilgas pēc Ar kaunu jāatzīstas, ka 20 gadus, laikmeta cilvēkiem ir gaiša kā skumjas, TEĀTRA. Nē, zināms, izrāžu man nepie- kopš dzīvoju Beļģijā, šo vārdu biju tikai vērojot gadskārtu miju dabā. trūkst. Jau Briselē vien nav grūti pazau- dzirdējusi. Un nu Rīga, sāpīgi pazīstami Mazie ļaudis ar saviem naivajiem dēt galvu uzvedumu virpulī, kur papil- nosaukumi – „Oblomovs”, „Revidents”, sapņiem, aizkustinošo uzticēšanos, ie- nam kaisles agonijas, dvēseles melnu- „Oņegins”, „Soņa”... Kolēģu sajūsminātie robežotajiem spriedumiem un pieticī- ma anatomijas, līdz naturālismam pre- un pārliecinošie argumenti un protekci- gajām ilgām jau sen palikuši tiklab dzī- cīzas cietsirdības, histērijas un citu stā- ja, un tad tikpat kā neiespējamā iekļūša- ves, kā skatuves ēnas pusē. Viņi neatbilst vokļu preparēšanas, obligāta ķermeņu na izrādēs. Interese, ziņkārība, uzjundī- mūsdienu standartiem, jo neba viņi kal- kailuma, monotonas kustību un vārdu ta skatītājas apetīte... Un acumirklīga – dina tagadni, neba nu viņiem pieder nā- atkārtošanas, kas ne vien aktierus, bet no pirmā brīža – iegremdēšanās Herma- kotne. Tad kālab gan tādi nevaroņi kā arī skatītājus spēj novest līdz spēku izsī- ņa pasaulē; pasaulē, kas tik ļoti kontras- Soņa, trūcīgā komunaļņika iemītnieki, kumam… Šķiet, ka mūsdienu frankofo- tē ar mūsdienu estētiku un uzreiz saval- sešdesmito gadu jaunieši, Oblomovs ar nijas teātrim (un ne jau tikai tam!) gal- dzina, aizrauj, apbur, aizkustina... Neat- savu Zaharu tik ļoti skar šodienas skatī- venais uzdevums ir atveidot visu veidu ceros, kad vēl man būtu bijis tāds ka- tāju? Varbūt tāpēc, ka atmodina kaut ko, spriedzi, kuras tāpat netrūkst ikdienā. mols kaklā, pārdzīvojot par neveiklo, kas klusi dus mūsu dvēselē, kurai jau Valstī gandrīz vai nav tādas dramatiskā aizkustinošo un nelaimīgo Soņu, šo bez- zūd spēki, nepārtraukti cīnoties par sa- teātra skatuves, uz kuras kā dažāda dzid- vārda lomu, ko radījis režisors un nevai- vu vietu un pa to laiku zaudējot patību? ruma greizajā spogulī neatspīdētu kā nojama aktiertehnika, kuras rezultātā Varbūt tāpēc, ka izrāžu autori visu šo ekonomiku, politiku un morāli, tā iden- piedzimis tēls, kas izstaro mūsdienās tik personāžu, nē, nevis idealizē, bet izgais- titāti un vērtību sistēmu skārusī krīze retu labestību un cilvēcību. mo ar labestīgu un cilvēcīgu skatījumu,

10 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I „Garā dzīve” ir pārpilna vissīkākajām sadzīves detaļām, kas liecina par šo mēmo ļaužu ilgās un grūtās esības vēsturi. Kaspars znotiņš un Guna zariņa. Foto – Gints mālderis

lirika, nieciņš groteskas un krietni daudz sērības pēc kaut kā ļoti skaidra un vienkārša. Iespējams pēc nesarežģītas esības un nesteidzīgas dzīves? oblomovs – Gundars āboliņš, zahars – vilis daudziņš. Foto – Gints mālderis

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 11 ieskauj siltā starojumā, apdveš ar labsir- garā. Starp citu, teātris aizmēzis daudzu iespējams nosaukt par komēdiju vai far- dīgu humoru. Tur saaudusies kolektīva gadu desmitu ideoloģiskos putekļus un su, taču arī tā organiski ietilpst režisora apjausma un, protams, apbrīnojama ak- atklājis, ka zem tiem mīt jutīgs, godīgs, skatījumā uz vēsturi. tiermeistarība. aizkustinošs un savai patībai uzticīgs Es to sauktu par spilgti teatrālu pro- Taču Hermaņa izrādes nav tikumī- Gončarova varonis. Tas ir piemērs tam, vokāciju, kas sākumā, protams, visnotaļ bas un godprātības stundas, tas vispir- ka mākslas darba modernizācija var izdara piesardzīgu, tomēr arī azartiski ie- mām kārtām ir spilgtas formas teātris, rietēt no satura, netiecoties pēc šķieta- rauj notiekošā virpulī. Atzīšos, ka Puš- unikāli gards un tīkami reibinošs koktei- mi nepieciešamiem ārējiem efektiem. kins mērkaķa tēlā mulsina, taču vēlāk, lis, iejaukts no fantāzijas un dzejas, hu- Manuprāt, Hermaņa izrāžu šarmam saprotot un pieņemot piedāvātos spēles mora un melodrāmas, dzirkstošas pro- ir vēl kāds iemesls – viņa varoņi nerakā- noteikumus, iestudējums izrādās pavi- vokācijas un turpat vai groteskas. jas savas dvēseles vai apziņas dzīlēs, ak- sam loģisks. Es uztvēru to kā rafinētu Negribu iedziļināties Hermaņa izrā- tieri nenodarbojas ar psihoanalītisku maskarādi, kas pieļauj vistrakākās varo- žu analīzē, tā jau sen veikta, aptverot, preparēšanu, nešausta un neapsmej, to- ņu transformācijas uz konkrēta vēstu- domājams, visu viņa radīto repertuāru. ties izzīmē katru skatuves darbības se- riska fona. Hermanim neaizskarams nav Bet manā atmiņā nesūbē, teiksim, vecī- kundi līdz vissmalkākajai detaļai, palai- ne Puškins, ne pārējais pazīstamā romā- šu līdz pusotras stundas skatuves darbī- kam ar dauzoņas aizrautību rada savu na personāžs. Viņa Puškins virtuozi lēkā bai saspiestā „Garā dzīve”, pārpilna vis- tēlu portretu laikā un telpā, un no tā pa grāmatskapjiem un ķer blusas savā sīkākajām sadzīves detaļām, kas liecina dzimst dārgākais, kas piemīt teātrim – ērkulī, priecājas pats un aizgūtnēm bau- par šo mēmo ļaužu ilgās un grūtās esī- skatītāju līdzpārdzīvojums. Es teiktu, ka da to, kas notiek viņa acu priekšā. Bet vi- bas vēsturi; kā pipariņš tai ir mīlestības savā ziņā Hermaņa izrādes var dēvēt par ņa varoņi dzīvo savu, no autora neatka- pilna ironija, kādu veltām tikai pašiem vecmodīgām. Viss ir tik vienkārši. Teik- rīgu dzīvi. Viss šajā „Oņeginā” ir pārlieks tuvākajiem un dārgākajiem. Šī izrāde sim, „Oblomovā”: dīvāns, krāsns, krāk- un hipertrofēts. Galvenā varoņa liānas vēlreiz liecina, ka klusēšana spēj būt šana, tusnīšana, pulksteņa tikšķi, zir- vijīgums un rafinētība, Ļenska vecmodī- zelts, turklāt daiļrunīgs! nekļu tīkli, fotogrāfijas pie sienas – sare- gā pareizība, Tatjanas pārspīlētā matu Ja „Garās dzīves” krāmiem un komu- dzama un saožama pagātne; un tas bez- pīne, paklausība un romantika vai Olgas naļņika grabažībai uzspiests tuva dzīves galīgais, trīsuļojošais sēciens „Za- superdraiskulība. Uz skatuves notieko- norieta zīmogs, tad „Klusuma skaņās” harrrrrr”. Lirika, nieciņš groteskas un šais kļūst par vēsturei piemiegtu aci, ak- tās pašas istabeles, aizliegtas mūzikas krietni daudz sērības pēc kaut kā ļoti tieri to brīnišķīgi nospēlē un piedāvā piepildītas, simbolizē celšanos spārnos, skaidra un vienkārša. Iespējams pēc ne- skatītājiem komentāru un dokumentālu reibinošu laimes priekšnojautu, sajūs- sarežģītas esības un nesteidzīgas dzīves? kadru veidā. Jādomā, ka pašam dižajam mu par nākamību un alkainu tagadnes Iespējams, tieši tā mums tik ļoti šodien dzejniekam un pazīstamajam huligā- baudīšanu. „Klusuma skaņas” ir ļoti ska- trūkst? nam visnotaļ ietu pie sirds izrādes sa- nīgas (gluži tāpat kā „Garā dzīve”), jo 60. Uz „Revidentu” es – ak vai! – ierados triecošā teatralitāte. gadu dziesmas – to dzīvā balss – ir vēl ar divu stundu nokavēšanos un trāpījos Skaidrs, ka Hermaņa izrādes ne tuvu viena visīstākā darbības persona izrādē, tieši ķēķa orķestra vidū! Un līdz ar pirmo nav mācību grāmatas. Tas ir mākslinie- kurā vecākā paaudze, iespējams, saredz uzsitienu pa kastroli tiku ierauta Teātra ka skatījums, kas nepretendē uz vēstu- savas jaunības atspulgu un varbūt jūt zi- burvībā: radījumi ar groteskiem polste- res restaurēšanu, kaut arī dažādu laik- nāmu nostalģiju, taču ne skumjas pēc riem tuklajās vietās, vienā uzvalkā sapā- metu sadzīve iedzīvināta turpat vai ar tās. Mūzika šeit plūst no it visa: veciem roti Siāmas dvīņi, dresētas vistas, nepa- etnogrāfiskā muzeja precizitāti (kā lai diskiem, radiolas, neiedomājama radio- nesami smakojoša padomju ēstuve un neslavē viņa scenogrāfus!). Drīzāk tā ir punkta ar prātam neaptveramiem pie- vēl drausmīgāka publiskā tualete, kur talantīga un ļoti teātrāla saspēle ar laiku slēgumiem, stikla burkām. Mūzika pa- dod kukuļus un raksta ziņojumus... Pir- – aizgājušo, esošo, iespējams, arī nāka- vada spilgti un mīloši spēlētos izrādes majā brīdī tā liekas visnežēlīgākā satīra mo, žonglēšana ar tipiem un raksturiem, varoņus radniecīgu dvēseļu meklēju- par hrestomātijas „Revidenta” tēmām. kas radīti līdz vissmalkākajām dzīves (ti- mos; tai skanot, mācās, dullojas, bučo- Taču nav tajā ne indes vai ļauna izsmiek- kai ne Cilvēces, bet gan Cilvēka dzīves!) jas, guļ, strīdas, bauda dzīvi pilniem la, ne atriebības vai agresijas. Šī satīra ir niansēm. Citiem vārdiem, Hermaņa te- malkiem. Pat kēgēbešņikiem, šiem sting- teātrāla un jautra. Acīmredzot komēdija ātris ir aizraujoši teatrāls ceļojums pa rajiem pastāvošās kārtības uzraugiem, kā paša Gogoļa iezīmēts žanrs ļāvusi iz- neskaitāmām un dzelmainām dzīves Hermanis piešķir savu daļu cilvēcības, pausties režisora trakajai fantāzijai un upēm. No turienes viņa izrāžu dziļums, neliedz just aizliegtā augļa saldumu, ļauj ievilkusi aktierus aizraujošā spēlē, ko vi- labestība un pievilcība. atslābt grēcīgā kaislībā pret mūziku, ko ņi izrotājuši ar sīksīkām detaļu un nian- Manas piezīmes no Briseles izvērtu- neļauj spēlēt iekārta, par kuras apsar- šu pērlītēm. Domāju, ka izrādē nav ne šās par īstu atzīšanos mīlestībā režiso- giem viņiem lemts būt. Izrādē viss notiek tik līksmi, viegli, draiski, silti, smiek- līgi un precīzi, ka liekas: jaunības ne- prāts ir mūžīgs – tiklab tālajos sešdesmi- DZIMST DĀRGĀKAIS, KAS PIEMĪT tajos, tiklab 21.gadsimta otrajā desmit- gadē. TEĀTRIM  SKATĪTĀJU Man vispār radies iespaids, ka aktieri Hermaņa teātra trupā ir ne tikai žilbi- LĪDZPĀRDZĪVOJUMS noši mākslinieki, bet arī ļoti labi cilvēki. Pēdējie nav īpaši svarīgi teātra vēsturei, nākotnes pareģojumu, ne šodienas aso- ram un teātrim. Un šīs jūtas ir patiesas! taču nozīmīgi izrādes dzīvajai elpai, tai ciāciju, vien izteiksmīgs un teatrāls skats Gribēju Amsterdamā paskatīties „Vasar- enerģētikai, kas plūst no skatuves uz zā- uz pagātni, kura mūs vairs nespēj ap- niekus” un „Vasu”, bet neizdevās. Ceru li. Neesmu naiva, tomēr man liekas, ka draudēt. uz drīzu desantu Rīgā, uz iepazīšanos ar nav iespējams būt cietam, ļaunam, me- Hermanim ir savas attiecības ar vēs- vēl neredzētām izrādēm, kas, esmu pār- līgam, sīkmanīgam, spēlējot Zaharu vai turi – viņš to vēro no attāluma, itin kā liecināta, sniegs jaunus iespaidus un Soņu, komunālā dzīvokļa mīļos vecīšus sekodams apgalvojumam, ka tā atkārto- vielu pārdomām. vai pārsmalcināto Oņeginu, 60.gadu jas divreiz – vispirms kā drāma vai tra- Un vēl, monsieur Hermani, mēs Bri- jaunuļu bandu vai uz dīvāna mūžam ģēdija, pēc tam kā komēdija vai farss. selē ļoti gaidām tikšanos ar Jums 2014. kleknējošo Oblomovu, tuklu un maz- Tieši šī otrā reize arī saista režisoru. Ne- gadā uz slavenās de La Monnaie operas kustīgu fiziski, bet smalku un pievilcīgu domāju, ka izrādi „Oņegins. Komentāri” skatuves. 6

12 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Process IEKŠĒJĀ PILSOŅA IEKUSTINĀŠANA

Sociālās aktivitātes teātrī

TOMS TREIBERGS

aikā, kad radošās devējs, pensionāre sabiedriskajā trans- kiem un plūstot līdzi vienkārši būvētam pretestības formas portā, mīļotais cilvēks, bērni, kolēģi utt. stāstījumam, kurā paredzamība para- ir virzītas vairs ne tik Katru no viņiem raksturo sava vērtību doksālā kārtā ir tā iedarbīguma avots. daudz uz politiska sistēma un prioritātes. Ne jau velti viet- Palīga loma ir daudz būtiskāka, jo rūpē- režīma kritiku, bet nē „Facebook” ir iekļauta opcija „Like” , jas par skatītāja iekšējo attīstību kvalita- uz modernā laikme- kuras aktivizēšana pie jelkādas afišētas tīvā, ne kvantitatīvā līmenī, tā darbojas ta principu iztirzāšanu, sociālo jautāju- informācijas vienlaikus ir arī paša tās dziļumā, nevis plašumā. Rūpīga „case mu klātbūtne dažādos mākslu novirzie- afišētāja aktivizēšana – tā apliecina, ka ir study” jeb tēmas izpēte, jūtīga vai neor- nos ir interesanta un likumsakarīga pa- vērts uzklausīt to, kas viņam rādāms un dināra konflikta atrašana un profesio- rādība. „Kapitālisms” būtu šo moderno sakāms. Bez šīs atzīmes viņš ir tikai viens nāla abu elementu – tēmas un konflikta laiku principu vienojošākais apzīmētājs, no daudzajiem informācijas kaisītājiem – izspēle teātra formātā ir viens no vei- un šī pārsprieduma ietvaros šķiet nepie- lielajā datu okeānā. Tātad, ja agrākos diem (un ļoti spēcīgs veids), kā atbrīvot ciešami paplašināt tā robežas – tā nav ti- vēstures periodos cilvēka atrašanos no- skatienu uz realitāti, kuru aizšķērso citu kai ekonomiska sistēma, tas ir pārtapis teiktā sabiedrības stāvoklī ietekmēja vi- būvētas vērtību konstrukcijas, kuru kar- arīdzan par dzīves norišu kvalitātes ņa dzimtraksti un amats, tad šodien kasi ir spoži un krāsaini, bet kuru pama- mērauklu. Vēl aizvien kāda karjeras veik- tiem pievienojas viedokļa nozīmīgums, ti ir no plāna māla. Tajos līdz ar katru smīgums vai neveiksmīgums tiek šķeti- kurš savukārt pašapzinīgi apjausts un kritiski un racionāli uzdotu jautājumu nāts pēc tā, kāds ir atalgojums, nevis pēc arvien vairāk kumulēts, var kļūt par au- parādās arvien garākas plaisas, bet to- konkrētā darba noderīguma gan sabied- toritāru. mēr vēl aizvien šīs konstrukcijas dau- rībai, gan pašam tās veidotājam. Kuram Aina nav no patīkamākajām. Bagātie dziem kalpo par vadugunīm, kaut gan nu tas sajūtams vairāk, kuram – mazāk, kļūst bagātāki, nabagie – nabagāki, jo tās vairāk būtu nodēvējamas par mald- bet lielos vilcienos lielākā daļa mūsu nodokļi visiem ir vienādi, taču ienāku- ugunīm. tautiešu ir vāveres riteņos, šo rindu au- mu apmērs gan pagalam atšķirīgs. „Tu- Varētu atzīt, ka teju katrā teātra izrā- toru ieskaitot. Labi, ja skrējiens veicams rīgs” un „nabadzīgs” vairs nav tikai fi- dē, kurā apspēlētas cilvēka dzīves peri- ar uzticamiem un patīkamiem kompan- nanšu, bet nu jau arī informācijas apjo- petijas, parādās sociālā problemātika. joniem, taču var gadīties, ka dabūsi ne ma apzīmētāji. Šai situācijā jānāk rem- Taču tikpat droši varētu piekrist novēro- vienu vien kodienu ķepā vai pat tiksi iz- dinātājam un palīgam, citādi mākoņi jumam par atsevišķu iestudējumu mak- lidināts ārā no griezošā mehānisma pa- pār 21. gadsimta cilvēka galvu var kļūt simālāku iesaisti sociālo jautājumu risi- visam. necaurredzami, tiesa, ja vien viņš pats nāšanā gan pēc to formālā, gan saturis- Līdz ar mūsdienu dzīvesveidu ir ie- apzināti nepamet iepriekš aprakstīto vā- kā griezuma. Ja atskatāmies uz pēdējo spējams runāt par pārsteidzoši daudz- veres riteni un dodas pa citu, brīvu un gadu Latvijas teātru piedāvāto izrāžu veidīgām sabiedrības locekļu klasifikā- nepiesaistītu ceļu (kas gan reti ir veik- klāstu, izzīmējas konkrēti veikumi, kas cijas iespējām. Katru indivīdu raksturo smīgs/ilgstošs pasākums). Teātris var nodarbojas ar iepriekšminēto „skatiena ne tikai viņa pases dati, dzimums un būt viens no šiem remdinātājiem un pa- atbrīvošanu uz realitāti”, risinot tēmas, tautība, bet vēl desmitiem dažādu kate- līgiem. Jāatzīst, ka repertuārteātru kon- kuras atklāti un precīzi ilustrē sabiedrī- goriju. Kas gan tur īpašs, varētu jautāt. tekstā skatuves māksla gan vairāk pilda bas rīcību konkrētos apstākļos vai arī tās Īpaša ir novērtējuma intensitāte, kādai pirmo funkciju, ļaujot skatītājam aiz- reakciju uz citu sabiedrību rīcību. Nevis, indivīds tiek pakļauts – viņu vērtē darba mirsties, skatoties uz skaistiem cilvē- teiksim, nodarbojas ar cilvēka psiholo-

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 13 ģiskā portreta uzbūvi, apspēlē mīlestī- mu, kaut mākslinieciski nepārliecinošu ji un izpildītāji. Kaut arī izrāde ir atzīsta- bas uzvaru pār neiespējami apejamiem soli pretim jauniešiem un viņu problē- ma par, iespējams, lielāko ĢIT radošo šķēršļiem vai rekonstruē kāda pagājuša mām. Izrādes centrā – Danas Lāces attē- veiksmi, ļoti gribas cerēt, ka gan Otrā laikmeta tikumus un netikumus. Nav iz- lotā bezvārda Meitene, kura savos 17 pasaules kara, gan jebkura cita kara te- slēgts, ka arī šīs metodes varētu izman- laužas ārā no emocionāli savecējušās ģi- matika apaugs ar sūnām un dos augsni tot sociālu norišu sarežģītības demons- menes ligzdas, lai „īstās dzīves” meklē- citiem naratīva virzieniem. Protams, trēšanai, taču šie tomēr ir principi, kuri jumos sastaptu it kā patīkamu, tomēr mums vienmēr būs Hemingvejs un Re- gādā par tā dēvēto „vieglo žanru” pro- vīrieti ar visai konkrētām vēlmēm. Lai marks, taču tik ļoti sarežģīti sociālpoli- duktu (komēdiju, melodrāmu, mūziklu, arī atsevišķi izrādes varoņi tikai „sakabi- tiski piemēri kā Latvijas leģions ir pelnī- lieluzvedumu) realizāciju. nāja” izrādes vēstījuma kopējo kontek- juši savu godpilno atdusu. Jo izlīdzinā- Kā pirmais spilgtais piemērs sociāli stu, nevis piedalījās tajā kā pilntiesīgi, jums starp konfliktējošām pusēm pie- ieinteresētas teātra mākslas raksturoša- raksturos neviendabīgi personāži, „Ne- nāks tikai ar to pārstāvniecības, atvaino- nai atmiņā izzīmējas 2008. gadā Jaunajā aiztiec mani!” vienlaikus kliedza pēc tē- jiet, dabisko izbeigšanos. Ja vien konflik- Rīgas teātrī iestudētais Remco Kamper- mas atkārtotas „aiztikšanas”. Ja atcera- ta mantinieku aktivitāte šo absolūti kon- ta (Remco Campert) sacerējums „Ūdens mies pārsprieduma sākumā ietonēto šī- traversālo spriedzi neturpinās politisku atmiņas”. Elīnas Cērpas režijā aktrise brīža situāciju par modernā cilvēka ap- mērķu sasniegšanai. Elita Kļaviņa izspēlēja nepiekāpīgi tiešu brīnojamo pakļaušanos citu vērtēju- Līdzīgā trajektorijā, risinot etniskus alegoriju par cilvēka brutālo nevērību mam (kas gan var būt arī neapzināta), un sociālus jautājumus, kuri vairāk vai pret apkārtējo vidi un pēdējās likumsa- tad tieši jaunieši ir tie, kuri visvieglāk mazāk ilustrējami ar pretnostatījuma karīgu bojāeju. Papildināts ar Marko Ra- krīt par upuriem šajā nežēlīgajā spēlē kontrastu, 2010. gadā darbojās monoiz- sa skaņu/trokšņu efektiem, viencēliens „Tu būsi viens no mums / Tu nebūsi rādes/lekcijas „Kāpēc es mīlu krievus?” atstāja sāju un smagu pēcsajūtu – vēl viens no mums”. Maigākā, taču nepavi- veidotāji – Krista Burāne, Mārtiņš Eihe nedēļu pēc tam cītīgi ievēroju atkritumu sam ne naivā leņķī jauniešu cīņu ar iz- un Ansels Kaugers. Brīvā un nepiespies- šķirošanas principus. Izrādes dramatur- kļūšanu no bērnības kokona un sastap- tā sarunā ar skatītājiem gan Ģertrūdes ģisko materiālu caurvija mitoloģiskais šanos ar mīlestību un seksualitāti „Dirty ielas teātrī, gan „Dirty Deal Teatro” ak- konflikts starp Jāsonu un Mēdeju – viņas Deal Teatro” telpās risināja režisore Pau- tieris Ģirts Rāviņš risināja sarunu par, kliedziens finālā, kurš pārtapa sintētiskā la Prozoroviča, dramaturga Jāņa Baloža citēju no izrādes tīmekļa vietnes, „krie- skaņu plūsmā, reprezentēja kaucošo, pārliktos Mairas Dobeles stāstu frag- viem, naudu, nacionālismu, kultūru, mirstošo zemeslodi, tas bija mūsu gi- mentus uzticot iedzīvināt Ievai Aniņai dzeršanu, televīzijas šoviem, ģimeni un gantiskās pirmmātes agonijas klie- un Artūram Putniņam. valsti”. Zīmīgi, ka tā arī noformulējuši: dziens. Veselu sociālo problēmu prizmu Nesaudzīgumā un tēmas aktualitātē „par krieviem”. Jau rakstot vien šo it kā izgaismoja „Latviešu stāstu” sērija Lāč- nešaubīgs trāpīgums jāpiedēvē Karlam normālo, bet savā askētismā pabaiso plēša ielas teātra namā, „Kapusvētkus” Almam (Carl Alm, Somija), Kārlim Krū- apzīmētāju, prātā cirkulē „kas nu būs” ieskaitot. Kombinējot raksturlomu ko- miņam, Ievai Kauliņai un Valteram Sīlim un „tā taču nevar” idejas. Tātad zināmi miskumu ar izvēlēto, reālo (!) varoņu par kopdarbu. Spēlmaņu nakts 2012 zemstrāvas viļņojumi ir aktīvi vēl arvien. dzīvesstāstu skaudrumu, šis izrāžu kom- balvas „Gada latviešu autora darba ie- Politkorektums kā gādīga aukle stāv plekts nostabilizēja to formu, kāda kon- krētajam laikposmam mūsu kultūras laiktelpā bija akūti nepieciešama, taču vienlaikus ar savu jaudīgumu lika skru- POLITKOREKTUMS KĀ GĀDĪGA pulozāk vērtēt tālākos „stāstošā teātra” piemērus gan JRT, gan citviet. Jo enerģi- AUKLE STĀV DURVJU AILĒ UN ja, sevišķi jau garīgā, nevar lepoties ar bezgalīgumu. KRATA AR PIRKSTU Nesenāks piemērs – igauņu teātra NO99 izrādes „Čīkstošais klusums” lo- kalizējums Nacionālajā teātrī Ģirta Ēča interpretācijā, 2011. gadā. Izrādes cen- studējums” laureāte, pašu radītāju vār- durvju ailē un krata ar pirkstu. Līdz ar to trālais vēstījums bija par latviešu vīrie- diem, „diskusija ar kaušanos” – „Leģio- iedrošinoši, ka parādās kāds, kurš šo šiem, kuri nodibina biedrību, kuras nāri” Ģertrūdes ielas teātrī ielauzās (un nervozo izpratni pagaisina un cenšas mērķis ir padarīt grūtas pēc iespējas vai- uzlauza) to teritoriju, kas allaž sāpīgi veidot humorā un dzīves īstenībā balstī- rāk sieviešu, lai pasargātu latviešu tautu pulsē martā un maijā pie diviem kon- tu parafrāzi par tēmu, kas mūs ieskauj no tuvās izmiršanas. Idejas absurds zi- krētiem pieminekļiem mūsu galvaspil- no „Narvesen” kioska un 21. autobusa nāmā mērā ir pat komisks, bet tikai pa- sētā. Šoreiz to izveica divi jaunekļi, kuri līdz pat savam podjezdam guļamrajonā. visam nedaudz. Ēča redzējums bija ass vienlaikus reaģē gan ar mierlaika reali- Grūti spriest, vai tieši jaunā režisoru, un nesaudzīgs, gan vietām „parasto cil- tāti, gan ar kara laika plašo vēzienu, ku- dramaturgu un aktieru paaudze ir tā, vēku” izpausmes gados jauno aktieru ra sitienam pakrita, būtībā, puikas. Pus- kura vislabāk īsteno sociālo problemāti- atveidojumā bija plakātiskas, tajās varē- audži, kuri labi ja mācēja akurāti sasiet ku uz mūsu, jāsecina, diezgan daudza- ja nojaust mākslinieciskā pašvērtīguma saites, bet no kuriem tika prasīta vis- jām skatuvēm. Kā jau tika minēts ie- risku. Un tomēr scenogrāfa Aigara Ozo- augstākā cena cilvēka ētiskajam mēro- priekš, arī klasiski būvētā iestudējumā, liņa traktētā daudzdzīvokļu māja, kas uz gam: nogalināt. Kaušanās šai gadījumā kuru balsta noteiktā kultūras tradīcijā skatuves bija redzama bez priekšējās nav tikai metafora, tā patiešām arī tiek sakņota dramaturģija, var izdurties cau- sienas un pie tam divos stāvos, majestā- realizēta izrādes ietvaros, taču, ņemot ri kāds sociālas problēmas vai jautāju- tiski un vienlaikus nožēlojami simboli- vērā neviennozīmīgo tēmas uzstādīju- ma ērkšķis. Viss atkarīgs no režisora re- zēja dzīvi, kurā nav izvēles vai arī – tā mu, kurā objektīvās patiesības iespēja- dzējuma un teātra idejiskās politikas. ilgst tikai niecīgu problēmu risināšanas mība līdzinās nullei, fiziskā vardarbība Piemēram, Alvja Hermaņa šedevrs „Ob- ilgstamībā, ne tik ilgi, lai kardināli mai- pārtop par eksistenciālo vardarbību. Ja lomovs” risina tēmu par to, cik tomēr nītu savu ikdienas kvalitāti. par eksistenciālisma kodolu atzīstam in- nelādzīga ir laiskošanās un prokrastinā- Ivara Lūša pērnajā martā Latvijas divīda nepieciešamību realizēt savu iz- cija, jo tādējādi dzīve, kurai ir tik daudz Leļļu teātrī iestudētā jaunās dramatur- vēli konkrētā rīcībā, tad kara apstākļos šī ko dāvāt, vienkārši paiet garām tavam ģes Elzas Apkalnes luga „Neaiztiec ma- izvēle tiek acīmredzami deformēta, jo to logam un tu saaudz ar savu segu līdz pat ni!” spēra aktualitātes ziņā nepiecieša- „apsaimnieko” necilvēcīgo pavēļu devē- pēdējam elpas vilcienam. Un tā taču ir

14 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I “leģionāri. diskusija ar kaušanos”. Kaušanās šai gadījumā nav tikai metafora, tā patiešām arī tiek realizēta izrādes ietvaros. no kreisās – Kārlis Krūmiņš un Karls alms. Foto – ģirts raģelis

ne mazāk sociāla problēma kā divu ticī- vecākās kultūras mīlētāju daļas, toties izprastas vēsturiskās kolīzijas, kurām pa bu vai pārliecību sadursme. saņēma balvu „Kilograms Kultūrā 2012” spēkam sanaidot dažādas nacionalitā- Lai sniegtu vēl pilnīgāku piemēru kā labākais teātra iestudējums no, ja ne tes. Protams, skatītājam jābūt gatavam klāstu sociālās problemātikas esamības jaunākās, tad uzskatos elastīgākās skatī- reaģēt ar konkrēti un nekautrīgi pozi- apstiprināšanai Latvijas teātrī, būtu ne- tāju puses. Sociāli aktīva izrāde skatītāju cionētu problēmas uzstādījumu teātra pieciešams izveidot tam veltītu mono- neatlaiž ilgāk nekā izklaides gabals, kurš, zālē. To iespējams nodrošināt tikai em- grāﬁju, savukārt otra varētu vēstīt par kāda runa, arī ir nepieciešams kopējās pīriskā ceļā. Patiesi ceru, ka mums ir sabiedrības interešu un grūtību apspēli garšas uzturēšanai. Neatlaiž, pateicoties pietiekami daudz skatītāju, kas ir ieinte- Eiropas mūsdienu teātrī. Taču arī no šā- mūsu katra iekšējam, godīgajam un at- resēti doties uz šādu „grūto” teātri un da ievadoša pārsprieduma iespējams bildīgajam pilsonim, kurš reizēm mēdz reaģēt uz tā mestajiem uzskatu izaicinā- veikt zināmus secinājumus. Neskatoties aizsnausties vai nu pārāk skarbas zie- jumiem. Tāpat ceru, ka arvien mazāk uz to, ka teātrim kā institūcijai jānodro- mas dēļ, vai nu tāpēc, ka tā īpašnieks kļūst to, kuri dodas salīdzināt aktiera šina sava eksistence, veidojot plašām pārāk aizrāvies ar sevis žēlošanu un pie- ārieni rampu gaismā ar vakardienas tautas masām tīkamus iestudējumus, te mirsis, ka arī tuvākais (vai pat nepazīs- žurnālā redzēto attēlu vai kuri „grib no pie vienas, te otras teātra ēkas redzēsim tamais) ilgojas pēc žēluma un rūpēm. teātra kaut ko vienkāršu, jo dzīve jau tā- repertuāru, kur, sacīsim, Mazajā vai Ka- Tikpat godīgi un atbildīgi gatavots pat ir grūta”. Teātrim nevajadzētu būt ti- merzālē būs iespējams aci pret aci sa- mākslas darbs – šajā gadījumā teātra iz- kai izklaidei (tāpat kā jebkurai citai durties ar tādu vai citādu sabiedrībai ak- rāde – ir tiešākais un pārliecinošākais mākslai), jo iespēju arsenāls, kas ir tā rī- tuālu konﬂiktu. Lai atceramies neseno veids, kā šo iekšējo pilsoni sapurināt cībā, ir apbrīnojami plašs un spēcīgs, lai Mārtiņa Eihes izrādi „Eņģeļi Amerikā” (tomēr neizdarot pārāk lielus bojāju- iekustinātu sabiedrībai patiešām nepie- Dailes teātra Mazajā zālē, kuras tēma ir mus) un nodarbināt viņu ar aktuālu jau- ciešamus procesus, raisītu pārdomas un geju savstarpējās attiecības. Tā sacēla tājumu. Visviens, vai tā būtu narkomā- diskusijas. Vispirms pašam ar sevi un nepatikas un neizpratnes vilni no gados nija, šķirtās ģimenes vai nepietiekami tad, laimīgā kārtā – arī ar kādu citu. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 15 Šeiloks – Uldis dumpis. Foto – Kristaps Kalns

16 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Process

NOGRIMIS TULKOJUMĀ Karapetjana “Venēcijas tirgotājs”

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 17 ARNO JUNDZE

ika Karapet- luga tomēr esot par antisemītismu. Vis- nēcijas tirgotājs” ir pat vairākkārt tul- jana iestudē- ticamāk, šo izlasījis, senais viduslaiku kots, bet reāli, atverot lugas latviešu tais Šekspīra noveles sižeta autors par jūda atriebību tekstu, šausmās ir jāsaķer galva. „Venēcijas kristiešu pāridarītājiem aiz brīnumiem Piedāvāju uzdevumu. Izlasiet Alfrē- tirgotājs” Na- kapā apveltos otrādi. Sižets taču tapis da Krūkļa Šekspīra „Venēcijas tirgotāja” cionālajā teātrī jau pietiekami izpelnī- laikos, kad jūds nudien nebija cienījams tulkojumu! Tad nosauciet režisora vār- jies, manuprāt, analītiskus vērtējumus. cilvēks un šādās kategorijās neviens ne- du, kurš to spētu sekmīgi iestudēt. Ne- Galvenais ticis pateikts, tāpēc šo pie- domāja. Arī noveles ģeniālā interpreta varēsiet! Uz šo jautājumu atbildēt nav zīmju mērķis nav piemest vēl kādu pa- Šekspīra plāns jau nu vismazāk pare- iespējams! Mana versija – Aiks Karapet- galīti izrādes veidotājiem sakurtajā pub- dzēja kādu īpašu antisemītisma atmas- jans vārda tiešā nozīmē nogrima tulko- liskajā sārtā. Nevienam tas nav vaja- kojumu. Protams, katrs tur tiesīgs saska- jumā. Nepārprotiet! Alfrēds Krūklis bija dzīgs. Mani kā ne-teātra vides cilvēku, tīt, ko grib, tomēr, ja jau reiz taisīt izrādi izcils dzejnieks ar mūziķa dzirdi – ne kurš izrādes skatās cerībā, ka varbūt šo- par antisemītismu, tad aktuālāk – kā sa- velti viņa tekstus komponēja gan estrā- reiz uz skatuves tomēr notiks brīnums, vulaik iestudējumu Rīgas Krievu teātrī, dei, gan koriem, gan simfoniskām poē- kas pacels kaut sprīdi virs zemes, viskas bija veltīts Žanim Lipkem. mām. Tomēr Krūkļa tulkojums ir tapis viens vai reiz pielūgtās katarses vai F. G. Es apšaubu arī Karapetjana pieeju. pirms piecdesmit gadiem. Varu pieļaut, Lorkas proponētās duendes veidā, „Ve- To varētu mierīgi pieņemt, ja „Venēcijas ka ne bez krievu tulkojuma spiediena nēcijas tirgotājs” vilināja paurķēties tajā tirgotājs” klasiskajā versijā būtu desmit- vai vismaz bez redakcionāla salīdzinā- grūti deﬁnējamā substancē, kas, runā- gades Latvijā visvairāk uzvestais un ap- juma, izmantojot krievu tulkojumu. jot tiešu valodu, jādēvē par izrādes ne- nikušais iestudējums. Bet tā nav. Tur- Šekspīra rakstu izdevuma redkolēģijā izdošanās cēloņiem. klāt, ja reiz rakt dziļumā un pievērsties darbojās padomju dzejas elite: Mirdza Uzreiz jāpiebilst, ka tas nebūt nav kristīgās civilizācijas kritikai vai antise- Ķempe, Jānis Sudrabkalns. Abi pietieka- bezcerīgākais gadījums Latvijas teātros mītismam, kālab cilāt piecsimt gadus mi slīpēti. Pieļauju, ka piņķerīgo Šekspī- beidzamo sezonu laikā. Manuprāt, „Ve- vecu sižetu? Saprātīgāk taču būtu radīt ra rēbusu, kurā netrūkst no angļu valo- nēcijas tirgotājs” ideāli atbilst gumijvei- mūsdienīgu stāstu. Galu galā dzīvojam das sen zudušu vārdu un formu, pielā- dīgajam formulējumam „atsevišķi veik- sabiedrībā, kur ir pat tā kā stilīgi plātī- goja pēc krievu tulkojuma parauga, jo smīgi elementi neveido māksliniecisku ties ar agresīvi homofobu noskaņoju- laiks bija tāds. Drošs paliek drošs – lai kopumu”. Pie pozitīvajiem elementiem mu, nicinošu attieksmi pret melnajiem tik kāds neinkriminētu buržuāziskas varētu minēt vairāku aktieru, piemēram, un čurkām, un, ko tur slēpt – arī krie- noslieces, jo to, kas glūnēja uz pirk- Ulda Dumpja, visnotaļ cienījamo spēli viem. Gan jau Aiks Karapetjans to trolej- stiem, netrūka. Kad tulkojumu nodru- un mēģinājumu noturēties režijas kon- busā pats būs izbaudījis. Par šo netiku- kāja, laikabiedri to atzina par revolucio- ceptā. Gandrīz ideāla ir Aigara Ozoliņa mu tiešām ir jārunā, turklāt Nacionālais nāru. Nav pamata neticēt! Tulkojums ir skatuve skatuvē, ja vien nebūtu brīži, teātris ar sociāli aktuālu publicistiku no- savam laikam moderns. kad tuvāk sēdošajiem jāatkar galvas un darbojas izcili veiksmīgi. Kāpēc gan ne- Tomēr pagājis pusgadsimts. „Venē- jāraugās kaut kur griestos, lai redzētu notiekošo. Igora Kapustina gaismu par- titūra ir vienkārši bauda acīm. Visvienkāršākais būtu pateikt – vai- LIEKVĀRDĪBA RODAS SĪKUMOS. nīgs Aiks Karapetjans ar savādo Šekspīra izrādes koncepciju. Tā trauksmes zva- MAZI, BET NEVAJADZĪGI VĀRDIŅI, niem galvā liek iezvanīties, izlasot izrā- des programmiņu, jo režisors kā klasiķis SAPLUDINĀTI TEIKUMI, KAS Vilis Plūdons nezin kāpēc piesola mums divas pasaules. Vienu vieglprātīgu, virs- VEIDO CITU RITMU. pusēju, jautru un tukšu kaislību pārpil- nu – tas būtu aizvainotā ebreju augļotā- ja Šeiloka skatījums uz Venēcijas patri- vispārināt problēmu līdz jebkuras sa- cijas tirgotāja” latviskojumā teksts vie- ciešu dzīvi. Otra – drūma, nopietna, biedrības neiecietībai pret konkrētiem tumis tiek vienkārši atstāstīts. Tas, kas stagnanta – te domāta kristiešu pasaule, svešajiem? Tas būtu tik interesants pētī- Šekspīram pateikts divos vārdos, tulko- kas atsakās pieņemt citādo – šajā gadī- juma objekts laikmetīgajā teātrī! Bet ne jumā kļūst par saliktu pakārtotu teiku- jumā pazemotu ebreju. Skaidrs, ka uz- šoreiz. mu. Latviešu versijā zudis Šekspīra ori- stādījums tiem, kas nākuši, lai beidzot Esmu pārliecināts, ka „Venēcijas tir- ģināla izteiksmes senatnīgais svinī- noskatītos Šekspīra traģikomēdiju, kura gotājs” bija nolemts savam liktenim, vēl gums, tas nav tvirts. Dažas vietas ir ne- taču nekad Nacionālajā teātrī nav spēlē- nesācies. Izmantojot politpareģa pana ritmiskas un pat neprecīzas. Teksti pa- ta, liek mulst. Gribējās veco, labo Vilja- Klekša sapņu tehnoloģijas, varētu uz- matīgi atšķiras, pat tos vienkārši uzlū- mu, bet sola Divi pasaules! burt šādu nakts vīziju. Iedomājieties si- kojot. Ilustrācijai Šeiloka rindas: Izrādes programmiņa ir nedaudz sa- tuāciju – teātris piedāvā jaunam, per- «Hath not a Jew eyes? Hath not a Jew vāda ar savu izspīlēto politkorektumu. spektīvam režisoram iestudēt klasiku. hands, organs Tā labi atklāj provinciālo baiļu un „ka tik Režisors, protams, gribētu ko sev at- dimensions, senses, affections, passions; kas nenotiek” atmosfēru mūsdienu Lat- bilstošāku, bet piekrīt, jo nevar diktēt fed with vijā, sabiedrību, kas jau sen kļuvusi tik- noteikumus. Būdams armēnis, viņš sko- the same food, hurt with the same pat divdabīga kā Brežņeva laikos. Drošs lā ir saklausījies visu tipisko par latviešu weapons, subject paliek drošs, programmiņā paskaidrots, kultūru, kurā reizēm pietrūkst elemen- to the same diseases, heal’d by the same ka Šekspīrs, lūk, neesot antisemīts, bet tāras paškritikas. Režisors zina, ka „Ve- means,

18 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I pa skatuvi klīst tipiņi, par kuriem grūti noticēt, ka viņi spētu mīlēt. porcija – madara Saldovere (no kreisās), nerisa – Ieva aniņa, Graciano – Ivars Kļavinskis, Basanio – jānis vimba, lorenco – jānis āmanis. Foto – Kristaps Kalns

warm’d and cool’d by the same winter mācāt mums nelietību – un es to gribu kas maz atšķiras no Šeiloka venēciešu and summer izlietot. Kaut gan tas būs cietsirdīgi, bet redzējuma. Kāpēc mūsu jaunie operas as a Christian is? If you prick us, do we es tomēr pārspēšu savus skolotājus!» solisti var tik azartiski ņemties, ka par not bleed? Liekvārdība rodas sīkumos. Mazi, bet viņu izdarībām no sirds smejas angļu, If you tickle us, do we not laugh? If you nevajadzīgi vārdiņi, sapludināti teikumi, itāļu un vācu tūristi, kas pilda LNO ka- poison us, kas veido citu ritmu. Neloģiska ir tieši si? Kāpēc Nacionālā teātra aktieri nedo we not die? And if you wrong us, shall pārceltā frāze «nesilda un nesaldē tā pati var? Protams, operā ir vieglāk, jo tur pa- we not revenge? ziema un vasara». Savukārt pārgarās bei- matu veido mūzika un balss maģija. Tie If we are like you in the rest, we will gas mierīgi varētu būt īsākas – nu kaut ir ieroči, kas dod uzvaru. „Venēcijas tir- resemble you in that. vai «Jūs nelietību mācāt man, es izlietošu gotājā” ir tikai koncepts. Aktieru rokās If a Jew wrong a Christian, what is his to. Tas grūti būs, bet pārspēšu es jūs!». nav neviena nopietna ieroča. Tā sauca- humility? Neaizmirstiet, ka „Venēcijas tirgotājs” mais Šekspīrs (jo īstais Šekspīrs strādā Revenge. If a Christian wrong a Jew, nav teksts grāmatai, tam jāskan no ska- pat uz kino ekrāna) nevar tikt uzskatīts what should his tuves, katrs lieks vārds bojā drēbi. Pie- par ieroci. Tāpēc arī viss plūst pa no- sufferance be by Christian example? ļauju, tā arī ir atbilde, kāpēc Nacionālā lemtības reni. Režisors kaut ko ķīmiķo, Why, revenge. teātra repertuārā luga pirmoreiz parādās īsina, konceptualizē, bet tā nav izeja. The villainy you teach me, I will execute, tikai 2013. gadā. Kā ielikt aktiera mutē to, Aktieri to jūt, mēģina glābties, kā māk. and it shall go hard but I will better the kas neskan ticami? Man ir aizdomas, ka Notiek tas, kas notiek. Pa skatuvi klīst ti- instruction.» „Venēcijas tirgotājs” nav viens tāds un piņi, par kuriem grūti noticēt, ka viņi «Bet vai tad žīdam nav acu, nav roku vismaz Šekpīra valoda nav tā problēma, spētu mīlēt. Nenolasās ne solītā īstu vī- un citu locekļu, vai žīdam nav prāta, jū- ko varētu atrisināt ar amatnieciskajiem ru draudzība, ne iespējamā homosek- tu, mīlestības un kais lību? Vai tad viņu režisoru tulkojumiem vai īsināšanu. suālā aizrautība. Kālab gan Porcija iz- nebaro tas pats ēdiens, neievaino tie pa- Šekspīra latviskojumus var sakārtot, tikai spēlē stāstu par lādītēm? Kas notiek ar ši ieroči, neapdraud tās pašas likstas, radikāli rīkojoties, līdzīgi kā to izdarīja Džesiku? Kāpēc? nedziedē tās pašas zāles, un vai tad viņu ekspertu grupa ar absolūti novecojušo Klasisko ideju lingvistiskais apvalks, nesilda un nesaldē tā pati ziema un va- un nesaprotamo Glika Bībeles tulkoju- valoda, kādā runā uz skatuves mūsdie- sara, kas kristīgo? Ja jūs ievainojat mūs – mu. Droši vien tieši tāpēc Aiks Karapet- nu latviešu teātrī, ir ļoti nopietna un nevai tad mums neplūst asinis? Ja jūs kuti- jans radikāli īsina tekstu, izmetot no tā izdebatēta lieta. Es nudien mazāk uz- nāt mūs – vai tad mēs nesmejamies? Ja krietnu daļu personāžu. Ja izrāde ilgtu trauktos par mūziklos skanošajām rī- jūs in dējat mūs – vai tad mēs nemirs- četras stundas, tās tiešām būtu šausmas. mēm. Kaut arī atskaņas puma – nesagu- tam? Un, ja jūs ap vainojat mūs, vai tad Atgriežoties pie divu pasauļu kon- ma atgādina košu un alkohola radītu mēs lai neatriebjam? Ja jau mēs visur lī- cepcijas, ir vēl kāds jautājums. Lai uz to smadzeņu intoksikāciju, manuprāt, bīs- dzināmies jums, tad arī šinī ziņā gribam atbildētu, jāiet uz Latvijas Nacionālo tamāka lieta tomēr ir aptuvena klasika, jums līdzināties. Ja žīds apvaino kristīgo operu. Tur Aika Karapetjana „Seviljas tās komiksveidīgi pārstāsti, visādas „ne- – kāda tad ir kristīgā lēnprātība? Atriebī- bārddziņa” iestudējumā operas solisti tulkojamas” kvarķiras („Zojkina kvarti- ba! Ja kristīgais ap vaino žīdu – kādai tad uzbur humorpilno, vieglprātīgo, virspu- ra” VDT – A. J.) un paviršie, pat bērnu iz- jābūt žīda lēnprātībai? Arī atriebībai! Jūs sējo Džoakīno Rosīni operas gaisotni, rādēs skanošie „pie kam”. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 19 Process

“BRĪNUMJAUKA IZRĀDE PAR PRAVIEŠIEM”...

“Pirmie aplausi” JRT

MODRIS TENISONS

r svarīgi saprast, ka mēs ne- aKTIErIS Uz SKaTUvES perspektīva. Es neatvairāmi tieku pa- mēģinām parādīt, kā toreiz Esmu atnācis uz teātri un apsēdies zālē. kļauts emocionāliem uzplūdiem – mī- bija. To nav iespējams izda- Nodziest gaisma. Kāds pravietis** ir tei- lestība, cerība, ticība, jaunības sapņi, rīt, jo to neviens nezina...* cis, ka “tumsa pirms izrādes – tas ir tāpat ilūziju sabrukums. Un tad krīt priekš- Livonijas Indriķa hroni- kā virzīšanās pa dzemdību ceļiem, kad kars, un es piedzīvoju to, ko sauc par ka- kā ir teikts, ka 1205. gadā pārdzimstam jaunā pasaulē”. Uz s k a t u - tarsi. Pārdzīvojot šo emocionālo pacēlu- ziemā, Rīgā notiek “brī- ves parādās cilvēks, sāk runāt, es ieklau- mu, es esmu uzlādēts ilgākam laikam un numjauka izrāde par pra- sos... Parādās sieviete ar savu attieksmi saprotu, kur izrādes veidotājs ir mani viešiem”. Sapulcējušies vē- un problēmu. Es saprotu, kas notiek aizvedis, ko viņš ar to gribēja pateikt. Jau rotāji izrādi uzņēma ar ska- starp viņiem abiem – es viņus dzirdu! stipri vēlāk, domās analizējot lomu sais- ļām ovācijām un vētrainiem aplausiem. Viņi ved mani tālāk izrādē, es saprotu vi- tību ar aktierisko darbu, varu izvērtēt, (Četrus gadus pēc Livonijas ordeņa ņu dažādo problēmu loku, uztveru viņu cik veiksmīgi režisors ir risinājis vīrišķās Rīgas pilsētas statusa oﬁciālas atzīša- nas.) ES NEATVAIRĀMI TIEKU TEāTrIS BEz aplaUSIEm! Vai tas vispār ir iespējams? Priekškars PAKĻAUTS EMOCIONĀLIEM aizveras, un skatītāji klusējot atstāj zā- li? Izrāde bez aktieru paklanīšanās!!! UZPLŪDIEM  MĪLESTĪBA, Man ar aktieru paklanīšanos sākas “īs- tais” teātris – neviltots un atklāts, jo līdz CERĪBA, TICĪBA, JAUNĪBAS SAPŅI tam bija tikai skaisti “meli”. “Meli” – te- ātra izrādes galveno veidotāju un aktie- saistību, atkarību no apkārtējās vides un sievišķās enerģijas sapinumus, uz ko ru uzburta pasaule pēc lielākai daļai zi- noteikumiem. Man kļūst saprotamas sa- ir vērsta galvenā uzmanība, likts uzsvars. nāmiem paņēmieniem. Ko es parasti biedrības morāles un ētikas normas, ie- Vai ir izmantots visu eneģiju krāsu redzu? Tas vispār nav teātra kolektīvs, zīmētā laikmeta problēma. Manā iztēlē spektrs, un kuras čakras aktieris atvēris. šos cilvēkus nekas nevieno! Labākajā spilgti uzplaukst, piemēram, Šekspīra Pravietis ir teicis: “Neaiztiec aktieri – gadījumā redzu ”zvaigžņu slimības” laikmeta redzējums visās detaļās. Es tie- tā ir Tava pēdējā iespēja tikt glābtam!” skarto prīmu un dažus, kuri atvainojas ku ierauts visos nosacījumos un kļūstu par to, ka atrodas uz skatuves šajā sva- par galveno izrādes dalībnieku. Visi EKSpErImEnTa cEna rīgajā brīdī, kad skatītāji ar aplausiem problēmu loki ir manī, es tieku pakļauts Vai ir iespējama izrāde bez riska mo- pateicas šīs “mājas saimniekam” par šīs skatuviskās darbības niansēm. Manī menta – radoša meklējuma kļūdas vai jauki pavadīto laiku! paverās visas konstrukcijas liktenīgā atraduma? Kas būs tas, kas to noteiks –

20 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I vai ir iespējama izrāde bez riska momenta – radoša meklējuma kļūdas vai atraduma? Kas būs tas, kas to noteiks – pacels īkšķi augšā vai lejā? Skatītāji? Foto – jānis deinats

pacels īkšķi augšā vai lejā? Skatītāji? Ka- labāks par stereotipiem! Vai mēs jau ie- tiešu iedarbību uz skatītāju. Drāmas te- se? Ja vidēja vai pat vāja izrāde jau ir iz- ejam kolektīvās zemapziņas teritorijā? rapija un psihodrāma. Politiskais teātris. pirkta pussezonu uz priekšu – par to jā- Vai izrādes veidotāja spēlēšanās ar arhe- Ezopa teātris. Foruma teātris. Stand-up priecājas! Bez tā nevar! tipiem ir profesionāļa rokās? Vai jaunais komēdija. Muzikālais teātris. Jaunais Rī- Tai pašā laikā ir skaidri jūtamas pa- režisors ir nejauši radījis nepārprotami gas teātris. Ģertrūdes teātris. “Dirty zīmes, kas liecina par skatuves darbinie- spēcīgu iedarbību uz nabaga skatītāju, Deal” (netīro darījumu) teātris. Opera. ku komandas nogurumu, apātiju? Pro- kuram visu nakti jāmokās ar murgiem Sadomazohistu teātris. Trash (atkritu- fesionāla paviršība? Šekspīra “Vētrai” un divas dienas ir nelaba dūša? mu) teātris. Nacionālais teātris. Dailes varbūt vajadzēja notikt “Dirty Deal” te- teātris. Visi šie teātri ir Rīgā. Katrs var iz- ātrī? Vētra ūdensglāzē! Varbūt tas ūdens TaS vISS Ir vIEnS TEāTrIS vēlēties sev tuvāko. Un diez vai ir vērts bija pasmelts no “Daugavas”? Aktieris ir tas medijs, kurš var dalīties teikt, ka viens ir labāks par citiem. Tas Ja man, apmeklējot šo teātri, vien- pieredzē – un tikai! Ja aktieris to nav pie- viss ir viens teātris. mēr nāk nepārvarams snaudiens! Ma- redzējis, viņš nevar to pārraidīt pāri nas acis redz un prāts saprot, ka uz ska- rampai! Aktierim jābūt ļoti izglītotam, ar “Viss, ko uzzinājām, esam centušies tuves darbojas sabiedrībā visvairāk mir- ļoti jūtīgu dvēseli, atvērtam pret pasauli. neizmantot prāta un teksta līmenī, bet dzošie, tautā iemīļotākie aktieri, diž- Aktierim nekad neko nevar pārmest! Ar gan darbināt emocijas, iztēli.” (Gatis mākslinieki – bet mani pārņem nepār- viņu mirst teātris! Šmits) 6 varams, hipnotisks miegs? Pie tam es Nacionālais jautājums teātrī! Vai tas neesmu vienīgais cietušais! neskan stulbi? Buto*** (bud-to) latviešu Šīs pareizi nostādītās balsis, latviešu teātrī! Vai citas nācijas valodā rakstīts ______valodā izrunātais brīnišķais teksts, ļoti nosaukums latīņu burtiem ko izmaina? emocionālie balss modulējumi, izteiks- Vai Nacionālais teātris var būt nacio- *vai tiešām ir pārrauta šī vēsturiskā mīgie un nepārprotamie žesti – varētu nāls? Vai viņam tādam jābūt? Kam jārisi- saikne un mēs tiekam ierauti pelēkajā teikt, augstākās raudzes teātra mākslas na šis jautājums? Kādā veidā? tuvākās nākotnes laikā (kad viss būs pe- (un plašāk) un kultūras sasniegums ma- Autentiskā kustība. Tradicionālais lēks – bez nacionālās iezīmes). ni neaizkustina! Ko darīt? balets. Modernais balets. Modernā deja. ** Jozs Miltinis Laikmetīgā deja. Mūsdienu deja (šovs). ***Teicams buto jēdziena piemērs ovācIjU jūra, KājāS STāvoT! Dejas teātris. Fiziskais teātris. Kustību manā izpratnē varētu būt Alvja Herma- Es bēgu naktī, nespēdams valdīt netīrā- teātris. Neverbālais teātris. Preverbālais ņa izrāde “Garā dzīve”. Klasika – labs te- kos un neķītrākos dusmu un niknuma teātris. Performance un hepenings. Vi- ātris – latviski nacionālā, buto estētikā uzplūdu izvirdumus... des teātris. Procesuālā māksla. Interak- veidots mūzikls, kur ﬁnāla āriju ik dienu Quo vadis? Doties pretī nezināma- tīvais teātris. Kontaktteātris. Buto deja. izpilda LNT ziņas. Kaut kas atpazīstams, jam. Cīņā ar stereotipiem – nekas nav Deju un kustību terapija. Režisors veido ļoti tuvs un bezjēdzīgi nežēlīgs.

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 21 Process VARIĀCIJAS PAR PUŠKINA TĒMU

“Jevgeņijs Oņegins” Dailes teātrī

DAIGA MAZVĒRSĪTE, LATVIJAS RADIO 2, SPECIĀLI TEĀTRA VĒSTNESIM

zirdot nosauku- sors Dž. Dž. Džilindžers šo atzīst par izrādei kopumā – tā sākas ar šāvienu un mu „Oņegins”, kārtējoreiz dārgāko iestudējumu teātrī, beidzas ar kapu zvaniem. lielai auditorijas pirms tam tādu godu bija izpelnījusies Mūziķiem dzīvē bieži gadās, ka viņu daļai, ejot uz iz- grupas „Jumprava” rokopera „Izredzē- pirmais albums tiek saukts par ģeniālu – rādi, principā tais” par Bībeles sižetu, kas skaļi parādī- lielākoties tā enerģija akumulēta vairā- viss ir skaidrs – jās uz skatuves un klusi nozuda. Šo dār- ku gadu darba rezultātā, kā sprādzienu kurš iemīlēsies un kurš mirs, bet kur tad dzību acīmredzami izraisa oriģinālas uz āru parādot visu mākslinieka radošo slēpjas intriga? Kāpēc 21. gadsimtā ar mūzikas jaunrades process, kur jāap- potenciālu. Un, kad publika pēc spožās tādu intensitāti Latvijā vairākos teātros maksā ne tikai partitūras radīšana, bet debijas gaida tikpat eksplozīvu un ģeni- pēc kārtas iestudēts samērā dekadentis- arī mūziķu darbs. Ja „Izredzētajā” uz ālu nākamo veikumu, tā piedzīvo vilša- kais 19. gadsimta literatūras šedevrs? skatuves rosījās arī „Jumpravas” puiši, nos. Pēc muzikāli un mākslinieciski Pašsaprotama, protams, ir Pētera Čai- un arī Andra Vilcāna muzikālā teātra augstvērtīgā un pilnskanīgā mūzikla kovska slavenās operas popularitāte, jo lieldarbos Dailē komponists allaž aktīvi „Pūt, vējiņi!” no komandas Lācis – Dži- tās mūzika ir burvīgs romantisku melo- līdzdarbojās norisē, piešķirot situācijai lindžers, protams, tiek gaidīti arvien fan- diju sakausējums. Alvja Hermaņa versi- papildus enerģiju, tad Kārlis Lācis ap- tastiskāki diždarbi, kuru skaitam Dailes ja Jaunajā Rīgas teātrī sniedza apjomīgu mierinājies ar muzikālā materiāla ierak- teātrī pievienojies mūzikls „Oņegins”. Tā un neparastu tā laika Krievijas vēsturis- stu, līdz ar to aktieru dzīvo dziedāšanu pirmais pieteikums tikai ar komponista kās un sabiedriskās situācijas analīzi, pavada fonogramma. Bail pat domāt, klavieru pavadījumu izskanēja pērnru- aizrāva ar jauniem teātra valodas ele- cik būtu izmaksājusi tās aranžēšana den teātra jaunās sezonas preses konfe- mentiem, tāpēc no Dailes teātra iestu- simfoniskajam orķestrim vai īstu mūzi- rencē, kur tika stādīti priekšā galveno lo- dējuma, iespējams, tika gaidīts kaut kas ķu piedalīšanās izrādē. Tomēr cilvēciskā mu – Tatjanas un Ļenska atveidotāji – vēl drosmīgāks un neparastāks. siltuma, sirsnības un īstuma pietrūkst Ieva Segliņa un Artis Robežnieks. Viņi uz Teātra galvenais un arī izrādes reži- ne tikai skanošajam pavadījumam, bet vietas savaldzināja ar Lāča lirisko melo-

22 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Tatjana – Ieva Segliņa, oņegins – artūrs Skrastiņš. Foto – jānis deinats

diju dziedājumu, un likās, ka tāda, ro- vus ar enerģiskām kalniešu tempera- ga nosacīto fantāzijas trūkumu, kurš ar mantiski sapņaina, sentimentāla būs vi- menta izpausmēm. četrām, piecām veiksmīgām tēmām sa muzikālā partitūra. Taču, rūpīgi pavē- Tāpat mūzikla „Oņegins” partitūrā spējis uzburt iespaidīga apjoma sacerē- rojot skaņraža līdzšinējo, žanriski plašo atradīsim pa druskai no visa – no Lāča jumu, vienlaikus tās transformējot un veikumu, jāsecina, ka tas nemaz nebūtu bagātīgās iedvesmas lādītes birtin izbi- pielāgojot dažādu tēlu raksturojumiem. iespējams. rušas častuškas, čigānu romances, „Oņeginā” Lācim fantāzija plūdusi ar jo- Lācis nepieder pie komponistiem, orientāli motīvi, psalmi, klasicisma laik- ni, eksponējot arvien jaunas idejas: me- kuru sacerējumi veikli iekaro hitu statu- meta stilizācijas, Čaikovska rokrakstam lodijas virpuļo kā sniegpārsliņu dejā, su, nereti tos nākas klausīties atkal un tuvas sentimentālas melodijas, kur mi- nomainot cita citu. Diemžēl tās neveido atkal, lai iejustos un pierastu pie viņa jas pilnskanīgs, tiesa, sintētisks simfo- skaidru, atšifrējamu vadmotīvu sistēmu, rokrakstam raksturīgā plašā vēriena, kur niskā orķestra un plika klavesīna pava- kāda bija pierasta klasiskajās operās. Šā- līdztiesīgi satilpst plūstošas, nereti slā- dījums. Galējības tagad ir modē, tāpēc dai vadošai tēmai ir vairāki svarīgi uzde- visku, pat čigānisku intonāciju piesāti- komponista izcilās spējas jaunu tēmu vumi – tā kalpo par sarkano pavedienu, nātas melodijas, Balkānu ritmi, klez- radīšanā un to apaudzēšanā ar harmo- palīdzot orientēties notiekošajā, kas ne- mermūzikas ietekmes, dažnedažādi ne- niju miesu un instrumentu krāsu publi- būt nenozīmē, ka katrureiz, parādoties deﬁnējami pasaules mūzikas impulsi. ku sajūsmina. Vienlaikus iespaidu masā uz skatuves varonim, ieskanas arī viņa Dziesmas nelielajā formā viņam reizēm ir grūti orientēties, centība izlobīt galve- individuālais motīvs. Tomēr tas zemtek- pietiek ar vienu no minētajiem iedves- no varoņu raksturojošās tēmas tikai pēc sta līmenī rada pārskatāmu muzikālo si- mas avotiem, taču kaut vai minētajā vairākkārtējas klausīšanās vainagojas ar žeta līniju, darba formas mugurkaulu, mūziklā „Pūt, vējiņi!” autora fantāzijas uzvaru. kas šoreiz pazudis skaņu auduma sulī- un muzikālo ietekmju spektrs eksponē- Paši komponisti nereti nicīgi nošņāc gajā daudzkrāsainībā. Ar precīzu, indi- jies jau pilnā mērā, sakausējot latvisko par, piemēram, kino trillera „Nožēloja- viduālu tēmu, no kuras gan prātā paliek ritma brīvību un tautasdziesmu motī- mie” komponista Kloda-Mišela Šēnber- arī banālā atskaņa „Olga-Volga”, aplai-

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 23 ar precīzu, individuālu tēmu aplaimots it kā nebūt ne galvenais varonis – arta robežnieka dzejnieks ļenskis (centrā), kurš atšķirībā no pārējiem kungiem ir skaidrs savos uzskatos. oņegins – artūrs Skrastiņš, puškins – Intars Busulis. Foto – jānis deinats

mots it kā nebūt ne galvenais varonis – mūsdienīgā teātra valodā? Ja godīgi, tad negaidīta ir jau sākot- dzejnieks Ļenskis, kurš atšķirībā no pā- Uzdevums – no jauna pārstāstīt Puš- nējā iecere – iepīt libretā Puškina tēlu, rējiem kungiem ir skaidrs savos uzska- kina dzejas un radīt mūsdienu auditori- kā nekā oriģinālā un arī uz Dailes teātra tos un nodomos. Iespējams, sentimen- jas gaumei pieņemamu dziesmu tekstus skatuves taču grozās viens dzejnieks, li- tālais provinciālis autoru redzējumā – droši vien liktos sarežģīts pat Rainim. riķis Ļenskis, un jaunizceptais Alek- simbolizē vecmodīgo pasauli, tāpēc arī Ja „Pūt, vējiņi!”gadījumā Jāņa Elsberga sandrs Sergejevičs no viņa raksturā maz viņam jāiet bojā ar vārdiem par mīlu un veikums raisīja apbrīnu un pat sajūsmu, atšķiras, ja nu vienīgi ar savu uzsvērto godu uz lūpām. Un, kaut gan viņš savā tad vārddarināšanas modelis „Oņeginā” prastumu un orientālo izcelsmi, kas da- pirmsnāves ārijā piesauc, ka sods pienā- laikam adresēts jaunākās paaudzes ska- žuviet atspoguļota arī viņu pavadošajā kas tam, kas viņa godu aptraipījis, auto- tītājam, kuram varētu arī nebūt iebildu- mūzikā, kur ieskanas it kā austrumnie- ru jaunradītajā realitātē notiek pavisam mu par „splīns – vīns” stila atskaņām. ciski motīvi. Sevišķi pēc tam, kad mūzi- otrādi… Iespējams, ka šajā gadījumā pieturēša- kas literatūras stundās apgūta Pētera Divu citu tēmu nozīme tik skaidri nās dzejas ritmikas retro noteikumiem Čaikovska operas „Jevgeņijs Oņegins” nenolasās – biklā, liriskā, maigā ﬂautas uzskatāma par laikmeta stilizāciju, to- mūzika, kas ne reizi vien baudīta arī melodija ieskanas neilgi pirms Oņegina mēr kontekstā ar Lāča mūzikas līdzšinē- operteātrī, ir lielas grūtības iztēloties kā- pirmās ārijas, vēlāk parādās Tatjanas jo semantisko brīvību, šāda kokainība du cita šī romāna dzejā versiju un tēlu vēstules skatā, vairākkārt arī 2. cēlienā – ne vienmēr izklausās attaisnojama. raksturu izkārtojumu. Tāpēc autoru un acīmredzot šī būtu mūziklā tā arī līdz Kā no raibiem lego klucīšiem būvēts režisora nodoms – iesiet sižeta pavedie- galam neizplaukusī liktenīgā mīlestība? ir viss librets kopumā, kuru vēl vairāk sa- nos vēl vairāk mezglu līdz ar paša dzej- Jau minētajā Oņegina ārijā prezentēts šķeļ Tatjanas sapņu iesaiste uzvedumā. nieka Puškina iesaistīšanu darbībā, iz- arī viņa intonatīvi varonīgais vadmotīvs, Tās ir trīs noslēgtas ainas no citas pasau- raisa būtisku jautājumu – kāpēc tas nekam lemts ar liktenīgu pieskaņu izska- les, kam nav nekāda sakara ar „Oņegina” pieciešams? No vienas puses, tīri prak- nēt arī Tatjanas trešajā sapnī, kur iemī- oriģinālu, toties ar Puškinu gan – gaba- tiski tas devis iespēju Intaram Busulim ļotais pārtapis plēsīgā zvērā, kā arī izrā- liņš no poēmas „Čigāni”, tad laikam jau gūt jaunu skatuvisku pieredzi repertu- des noslēgumā, kad to vienā balsī jau burve Naīna no „Ruslana un Ludmilas”, āra izrādēs, kā zināms, viņa debija „Ho- dzied abi – Tatjana un Jevgeņijs. visbeidzot arī autoru jaunradīts Tatja- tel Kristina” Nacionālajā par ļoti veik- Protams, par vadmotīviem interesē- nas, piedodiet, bet arī izvarošanas skats. smīgu nebūtu saucama. Līdz ar to uz te- jas tikai mūzikas kritiķi, nevis klausītāji, Kā krievu pasakā par Mašu un Lāci, Tat- ātri straumēm plūst Busuļa fani, kuru kuri vispirms palecas no apdullinošā, janu zvērs nolaupa un aizstiepj sev līdzi. netrūkst, kā to pierādījuši dziedātāja šķiet, nevajadzīgā šāviena pirms izrādes, Kad varonei norautas drēbes, Lācis ie- kupli apmeklētie koncerti. tad kā apburti seko kaleidoskopiskajai gūst Oņegina seju: „atdzeršos asinis uz No otras – mūziklā jaunizgudrotais ainu mijai, – tā jau pirmajās desmit mi- mūžu, mana tu uz mūžu”. Pēc 1. cēlienā Puškina tēls ir tikai deus ex machina, kas nūtēs šokē ar prasto krievu vārdu, kas dzirdētās zināmā orgāna piesaukšanas, parādās būtisku kolīziju brīžos, no ma- lasāms vārtrūmēs, Puškina častuškā par kailu krūšu parādīšana vairs nešķiet kaut las sniedzot savus vērtējumus un seci- Natašu. Autori pārsteidz mūs nesagata- kas negaidīti neķītrs, tomēr tad laikam nājumus, kas tāpat jau ir visiem skaidri. votus, šādi šokējoši elementi ietilpst re- uz aﬁšām būtu jāraksta – bērniem līdz Te viņš bezpalīdzīgi plāta rokas par savu žisora radošā rokraksta paletē, taču – vai 12 gadiem skatīties neiesakām. varoņu izdarībām, te nevienam nesa-

24 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I protamu iemeslu dēļ apprec Tatjanu, kina oriģināla tēlu sistēmas analīzes, jo tiek variēts un izmainīts uz nebēdu. Visu par ko pavirši ieminas Oņeginam, kuru Dailes „Oņegins” ir radīts pēc darba mo- cieņu kopējam Dailes teātra ansamblim, varbūt arī šāda, uzsvērta nevērība iedro- tīviem, un te viss ir otrādi. Galu galā ro- jo kora skatos nākas līdzdarboties arī šina atklāt jauniedegušās jūtas reiz at- mantiķis un dzejnieks Ļenskis, kura par- cildenākajām no primadonnām un pie- raidītajai meitenei. Vispār izrādē dzej- tijas Robežnieks dzied ar pienācīgu stā- redzējušākajiem no kungu vidus. Ik sī- nieku vienkārši ir par daudz, jau tā vien- ju, meistarību un degsmi, visā izrādē iz- kākā lomiņa tiek iznesta līdz galam, ne- kāršais cilvēks uz pantu autoriem lielā- rādās vienīgais cilvēks ar mugurkaulu. nohalturēts ne žests, arī diezgan sarež- koties raugās ar zināmu smīniņu, sak, Tāpēc viņam, ar savu godprātības ko- ģītajos deju skatos (horeogrāfe Inga Kra- nav jau tas pats, kas zemi rakt, tāds bal- deksu šai liekulības sabiedrībā neiederī- sovska), kur apburoša izdevusies 2. cē- trocīša darbiņš… Un te – veseli divi liek- gam, nākas upurēties uz sirdsapziņas al- liena balles aina ar balto cimdiņu hip- ēži, ar lielpilsētas pārgudreli, splīna tāra, kaut viņa izredzētajai piešķirta gan- notiskajiem žestiem. Saderīgs ar tekstu mākto Oņeginu piedevām. drīz vai palaistuves loma. un mūzikas pārbagātību ir skatuves tēr- Arī dāmas nav labākas – koķetā viegl- Ilze Ķuzule-Skrastiņa apbur ar no- pu (kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa) prāte Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Olga, kas skaņu daudzveidību, par vokālajām veidols – bez galējībām šūdināti gan jau 1. cēliena duetā ar Ļenski izmetusies kvalitātēm pat nav ko runāt. Kā jau mi- krievu tautastērpu elementus atveidojo- apakšveļā, bet 2. cēlienā, pēc saderinātā nēts, viņas varonei uzticēts daudz solo- ši kostīmi, gan čigānu lindraki. Finālā uz nāves, uzsien melnu lakatu un teju vai materiāla, kopā trīs numuri, arī jauka kora apģērbu vienmuļības drīkst izcel- pievienojas nelaiķi apdziedošajām mū- renesanses stilizācija, pie klavesīna ties Tatjanas kleitas košums, sava krāsa, ķenēm. Savādi, bet oriģinālajā iecerē it dziedama dziesmiņa, kas pāraug duetā protams, mūķeņu melnajiem kostī- kā otrajā plānā atstātajai Olgai ir pat vai- ar Ļenski. Dziļš patiesīgums strāvo no miem, sasaucoties ar scenogrāfijas krā- rāk raksturojoša muzikālā materiāla un Ķuzules atveidotās it kā vieglprātīgās su paleti. Iespaidīgajā skatuves norisē solonumuru nekā teorētiski svarīgākajai, Olgas, kas te kā tauriņš virmo pa skatu- lietā liktas arī videoinstalācijas, piemē- oriģinālā tik jutekliskajai, bet šeit – saus- vi, te kļūst par dramatisko elementu ram, Ļenska un Oņegina divkaujas ska- nējai, didaktiskajai un absolūti nero- libretā, kur no viņas izturēšanās atkarī- tam fonā var vērot kā dabas ainava pie- mantiskajai Tatjanai. Viņai piešķirts tikai ga varoņu dzīve vai nāve. Staigule vai dzīvo gadalaiku pārvērtības no zaļas va- vēstules skats un pāris duetu – vai tomēr svētā – tikai divas lomas režisors Dži- saras līdz saltai, melnbaltai ziemai. Vi- nav par maz, lai nolasītu viņas pievilcī- lindžers kā parasti arī „Oņeginā” atvēlē- deo mākslinieks Artis Dzērve izfantazē- bu, kuras dēļ puiši šaujas finālā? Varbūt jis galvenajām varonēm. Ja pēc Ļenska jis un darbības fonam vizualizējis lauku viņas patiesā būtība un sievišķība jāno- nāves Olga ar savu melno plīvuru uzskatu ar pastorālai ainavai iederīgu govi, jauš šais trijos sapņos, kas kā koši plakāti skatāmi simbolizē savu grēku nožēlu, izsmalcinātas mežģīnes, arhitektūras iemontēti vizuāli melnbaltajā skatuvis- tad finālā ar skumjām redzams, ka sā- elementus utt.. Mūzikla finālā uz ekrāna kajā scenogrāfijā? kumā tik šķīstā Tatjana tomēr ir gatava parādās grāmatas – kad Puškins dzied Mārtiņš Vilkārsis radījis darbību ie- atdoties Oņeginam, tāpēc viņas sēras par to, ka pēc nāves paliks vismaz savos robežojošu kasti ar balkoniem abās ma- par vīra nāvi šķiet tīrā izlikšanās. Ievas darbos. lās, uz kuriem brīžam nostājas kāds no Segliņas trauslajam aktieriskajam spē- Šajā muzikālajā numurā Intars Busu- varoņiem. Iemūrēti skatuvē – tas laikam kam un maigajai balsij varbūt nav pa lis it kā atstāts divatā ar Kārļa Lāča kla- ir modē! Kvadrātiskās domāšanas ele- spēkam līdz sirdsdziļumiem atklāt šīs vierēm, „Dzejnieka nāve” ir akadēmiska- mentus vērojām dižā Oļģerta Krodera situācijas dramatismu, tādēļ lietā atkal jā mūzikā aprobētajām nopūtu intonā- „Hamleta” bibliotēkā, nule kā Nacionālā tiek likti baznīcu zvani, lūgsnas un ko- cijām piesātināts fragments, aizkusti- teātra izrādē „Venēcijas tirgotājs”, kur uz ris, dubultojot norises absurdumu, jo – nošs dziedājums, kas beidzot spēj iz- skatuves uzbūvēta vēl viena skatuve, ka- mēr „Annas Kareņinas” jaunākajā ekra- nizācijā visa darbība pārnesta uz operas JA MŪZIKLA AUTORIEM BIJIS skatuves nosacītību. „Oņegina” majestātiskās būves uz- PADOMĀ SAMULSINĀT, VIŅIEM devums varbūt ir apliecināt cilvēka nie- cību pret mūžīgā akmens varenību. Par TAS NOTEIKTI IZDEVIES! to, ka viss Dieva rokā, vairākkārt mūzik- lā vēsta arī majestātiski garīgie dziedā- par ko gan te bēdāties? Katrs dabū pēc spiest asaru no klausītāja, ja tas nebija jumi ar vēsti – „Dievs, apžēlojies”. Tie pa- nopelniem: Puškins savu diezgan izvir- izdevies Tatjanas vēstules skatā. Tas, par vada divas bezjēdzīgās nāves, no kurām tušo darbu mums jau ir parādījis pašā mūziku runājot, jo vārdos Puškins atva- sevišķi apraudāta, protams, ir pēdējā – sākumā, tāpēc Oņegina dziedātā gro- dās no bērniem, kādus uz skatuves mēs ģeniālā dzejnieka Puškina aiziešana, kad teskā častuška „Es gribu kapu rakti ar neesam ne redzējuši, ne dzirdējuši – tā- tiek atnestas baznīcas sveces un svētbil- karotīti, es rakšu visu nakti, man iznāks tad tomēr bija jāizlasa Puškina biogrāfi- des, kvēpināts vīraks un batjuška aizka- glīti…” uz mirstošā dzejnieka dīvāniņa ja, pirms nākt uz izrādi, jo programmiņā pa basā apstāv aizgājēju. ir pilnīgi likumsakarīgs fināls sarežģīta- ir apraksti tikai par diviem lāčiem – Kārli Patētiski iestudēti arī sapņi – vis- jai muzikālo tēmu, raksturu, sižetu spē- Lāci un zīdītāju dzimtas pārstāvi, un pirms čigānu tabors pavada Ērikas Egli- lei. Tikai – kāpēc režisoram bijis nepie- dueļiem un to nozīmi Puškina dzīvē. jas Zemfiras temperamentīgo dziedāju- ciešams tik ļoti cilvēciskajās kaislībās Puškina svaine Katrīna esot dzejnieka mu par Aļeko, kam pietrūkst tikai brāļu un vājību izpausmēs atkal un atkal ie- slepkavam Dantesam dzemdējusi 4 bēr- Riču ar autentisku romu šarmu, kāpēc pīt Dievu? nus. Kamēr lauzām galvu par nabaga gan nē? Otrajā sapnī sev izpausmi orien- Ja Dailes teātrim nebūtu tāda Artūra Puškina bārenīšiem, abas māsas jau tālā, sulīgā ainā Naīnas tēlā atradusi Skrastiņa, aktiera ar fantastisku talantu, dzied apstāvēšanas duetu, pēc kura seko dziedātāja Ieva Kerēvica. Viņas veikums plastiku, atmiņu un darba spējām, Oņegina lūgums „pakariet jel mani!” Vi- vokālās konsultantes darbā ir nesis ra- skaidrs, ka šāds „Oņegina” traktējums ņa dziedājumā sapinas gan Dieva vārda, ženus augļus, sevišķi savā mākā augusi nevarētu tapt. Arī šajā izrādē viņā var gan mauku piesaukšana, pašās beigās Tatjana – Ieva Segliņa, kas tagad kļuvusi raudzīties un klausīties kā brīnumā, var- koris izkliedz frāzi no Tatjanas trešā sap- par patiesi profesionālu vokālisti. Kad 2. būt šī titāniskā veikuma dēļ iestudējums ņa, ka „tumšā naktī nevar redzēt zvēru”. cēliena sākumā izdzirdam Intara Rešeti- saglabājis oriģinālo, Puškina doto no- Nu, īsts juceklis – ja mūzikla autoriem na maigo tembru, jājautā – kāpēc nevis saukumu, kaut iederīgāks būtu – „Vari- bijis padomā samulsināt un radīt daudz viņš, bet Artis Robežnieks tika izraudzīts ācijas par Puškina” tēmu, kā jau tas mū- jautājumu un pārdomu, viņiem tas no- par Ļenski? Bet nav jēgas ķerties pie Puš- zikā pieņemts, kad oriģinālais materiāls teikti izdevies! 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 25 Process

CITI ĻAUDIS JEB PASAULE IR SAISTĪTA

Viesmākslinieku rokraksts Latvijas teātros

SILVIJA RADZOBE

atvijas pēdējo sezo- ņā vēlāki notikumi risinās vispirms. Lie- tiem, kam tālu vēl līdz trīsdesmit.) Tādēļ nu teātra dzīvi ietek- la vieta ierādīta ironijai un melnajam K. Serebreņņikova un K. Bogomolova mē divi būtiski fak- humoram, dažkārt arī necenzētai leksi- skatuves darbi nav palikuši tikai apbrī- tori – pašmāju jaunā kai („Stavangera”). Aktieri virtuozi mai- nojami formālas meistarības paraugde- režija un viesrežisori, na skatuviskās eksistences formas – dzī- monstrējumi, bet raduši dzīvu atsaucī- kuru veikumam vel- vi tēlā un atklātu spēli. bu skatītājos un arī kritikā. Abu Maska- tīts šis raksts, uzma- Nevarētu teikt, ka šāda režijas valo- vas režisoru izrādes, kaut arī viņi strādā- nību fokusējot uz pieciem no tiem – da Latvijā būtu kas principiāli jauns – lī- juši ar pavisam atšķirīgiem materiāliem krieviem Kirilu Serebreņņikovu un Kon- dzīgu mūsu teātri apguva jau 90. gadu (krievu un vācu 19. gadsimta klasika un stantīnu Bogomolovu, bulgāru Alek- vidū postmodernās estētikas sprādziena mūsdienu krievu luga), kaut arī viņu iz- sandru Morfovu, igauni Elmo Nīganenu laikā, kad regulāri strādāt sāka tolaik vēlētās skatuves darbu žanriskās formas un britu Janu Villemu van den Bosu. jaunie režisori Alvis Hermanis, Dž. ir tik dažādas (fantasmagorija un inter- Dž. Džilinžers, Viesturs Kairišs, Regnārs neta spēles stilizācija), īstenībā runā par vIESU valoda Vaivars, Gatis Šmits. Arī 21. gadsimta vienu un to pašu – globalizācijas ap- Ekstrēmāko teātra valodu piedāvājuši Latvijas jaunā režija prasmīgi pārvalda draudēto mūsdienu cilvēku, sentimen- K. Serebreņņikovs, Nacionālajā teātrī ie- šo valodu. K. Serebreņņikova un K. Bo- tāli neapraudot, bet parādot to neglai- studējot Nikolaja Gogoļa „Mirušās dvē- gomolova darbi iezīmīgi (un kaut kādā mojošā, mazākais, divdomībā. Taču tās seles” (2010) un Georga Bīhnera „Voice- mērā atšķirīgi) ne tikai ar to, ka viņi izvē- nav kādas īpašas latviešu problēmas, kas ku” (2012), kā arī K. Bogomolovs, Liepā- lētos principus, pirmkārt, noveduši līdz īstenībā nemaz nav iespējams, ja runa ir jas teātrī inscenējot Marinas Krapivinas galējībai, otrkārt, kā mākslinieki apveltī- par radošiem māksliniekiem, bet gan vi- lugu „Stavangera (Pulp People)” (2012). ti ar neikdienišķi spilgtu fantāziju, treš- ņus pašus personiski nodarbinošas. Tā Visos trīs gadījumos režisori iestu- kārt, savas ieceres realizējuši līdz maksi- ir sakritība, kas ļauj secināt – mūsdienu dējamo materiālu pakļāvuši totālai de- māla pilnīguma pakāpei. Pats galvenais, pasaule ir vairāk saistīta, nekā to dažkārt konstrukcijai: mainīts darbības laiks pēc manām domām, ir tas, ka, strādājot iedomājamies. (protams – uz mūsdienām), vieta (vis- svešā zemē, viņi pratuši uzminēt tās precīzāk to deﬁnēt kā teātri), līdz galējī- problēmas, varbūt precīzāk – jūtas, no- cIlvēKS Kā pErSonaS KodS bai īsināts autora teksts, aizstājot to ar skaņas, sāpes, kas aktuālas šodien un K. Serebreņņikova „Mirušo dvēseļu” gal- pašsacerētu („Stavangera”); likvidēts li- šeit dzīvojošiem cilvēkiem, un negaidī- venais varonis ir tauta, nevis Čičikovs. neārais vēstījums – notikumi lēkā no tos skatuves tēlus piesātināt ar tām. (Iz- Tauta ir viss un tautā ir viss: sirsnīgais vienas epizodes uz otru, kuru starpā ņemot A. Hermani, šī piesaiste, kas var un kroplīgais, bezbēdīgais un perver- nav tieša, likumsakarību diktēta tiltiņa, būt gan tieša, gan netieša, ne vienmēr sais, dievišķais un lopiskais, plebejiskais dažkārt darbība vienlaikus notiek vairā- raksturīga mūsu jaunās režijas pārstāv- un aristokrātiskais, sievišķais un vīriš- kās darbības ligzdās, bet citreiz laika zi- jiem: gan tiem, kam pāri četrdesmit, gan ķais, vecais un jaunais... Kad deviņi ak-

26 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I cilvēkus kā objektus demonstrē arī asprātīgas metaforas – dzimumakta laikā ods (rolands Beķeris) ar urbi izcaurumo dēli, kas Kristīnei (laura jeruma) rokās. Foto – ziedonis Safronovs

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 27 tieri–vīrieši mūsu priekšā griežas galvu viņa intelektuālajiem secinājumiem, bet Voiceka uzmanību performancē pie- reibinošā metamorfožu karuselī, spējot kopumā iestudējums personiski skāra saistījušais A. Kaimiņa gandrīz pilnīgi pārvērsties par jaunekļiem, miroņiem, maz. Lugas darbība pārnesta uz mūs- kailais Karls kļūst par viņa uzmācīgo do- večiem, vecenēm, bērniem, proletārie- dienu modernās mākslas muzeju, kur mu objektu. Voiceks sēž, saspiedis galvu šiem, modesdāmām, aristokrātiem, kā Voiceks strādā par krāsotāju. Varbūt re- delnās, bet video kadri rāda kailu Karlu, arī suņiem, ieraugi teatrālismu kā vienī- žisors kopā ar galvenās lomas tēlotāju kurš rāpjas pa ledus kalniem, uzskatāmi go līdzekli filozofiskas abstrakcijas mū- Gundaru Grasbergu bija pārmēru aizrā- demonstrēdams savus dzimumorgānus. žīgā tauta iemiesošanai. vušies ar vārdkopas mazais cilvēks pir- Tad Karls vairs neatstājas: viņi stāv viens Kaspara Zvīguļa Čičikovs pelēkā ele- mās daļas akcentējumu, tā atņemot iepret otru un kā spoguļattēlā izdara vie- gantā uzvalkā, rokā diplomāts ar datoru, spēju identificēties ar to, jo dažkārt Voi- nādas kustības. Līdz ar to kļūst neskaidrs kurā pierakstīt nopirktās dvēseles. Viņš ceka totālajā padevībā sadistiskajiem Voiceka izdarītās slepkavības motīvs: atgādina vai nu bankas klerku vai kādu darba devējiem uzplaiksnīja vaibsti no grūti atbildēt, vai viņš Mariju nogalina Briseles balto apkaklīti. Čičikovs runā cilvēka ar īpašām vajadzībām. Varbūt greizsirdības vai savas mainītās seksuā- vienā gabalā, sarunu biedru pūlas noslī- pietrūka kāds akcents režisora attieks- lās orientācijas dēļ. Kad finālā puskailais cināt vārdu plūdos vai apreibināt. Izrā- mē pret skatuvē paša kā scenogrāfa ierī- Voiceks ar gurnautu mocekļa pozā tiek des filozofiskā jēga kulminē ainā, kur Či- koto mākslīgo (post)modernās mākslas nostatīts pie sienas un nokrāsots balts, čikovs sastopas ar Jura Lisnera tēloto pasauli, kas bija būvēta no vienām vie- racionāli varu apbrīnot režisora izman- Korobočku. Mundrā veča grib saprast, nīgām klišejām, bet ļoti nopietni tika toto izteiksmīgo metaforu, kas uzskatā- kas tiek pateikts, ko no viņas īsti grib. Vi- prezentēta drīzāk kā oriģināla. Spilgti mi demonstrē, kā mūsdienu pasaulē cil- ņa it kā notver racionālu graudu, tad viss baltā telpa ar nesaudzīgi asajām neona vēks tiek padarīts par objektu, bet gan- nobrūk, jo Čičikovs tik „lej un lej”. Kad spuldzēm vienlaikus atgādināja izstāžu drīz neko nevaru pateikt par cilvēku, Korobočka diktē Čičikovam pārdoto mi- paviljonu un operāciju zāli. Pa galerijas kurš tika pārvērsts objektā. rušo dvēseļu vārdus, viņai rokā ir maza sienu titriem līdzīgi uz melna fona skrē- bildīte, iespējams, svētbilde; nosaucot ja Bībeles citāti, bet pie sienas bija pie- dīvaInIE ļaUdIS Un mēS uzvārdu, grib ko vēl piebilst par aizsaulē stiprināti lieli burti, kas veidoja vārdus Scenogrāfes Larisas Lomakinas iekārto- aizgājušo. Bet Čičikovs neiecietīgi pār- mūžība, tikums, morāle, bet uz vairā- tā stikla kubam līdzīgā spēlestelpa K. trauc. Korobočkai cilvēks ir personība, kiem ekrāniem pie prospekta tika de- Bogomolova „Stavangerai” Liepājas te- Čičikovam – tikai vārds, vai, kā izteicās monstrētas varoņa vīzijas. G.Bīhnera tē- ātrī kritiķiem raisījusi asociācijas gan ar kāds kritiķis – personas kods. Precīzāk loto tirgus balagāna ainu nomainījusi gāzes kameru (Dita Eglīte), gan ar ma- pretstatīt nacionālās/tradicionālās kul- performance muzejā ar objektiem–cil- nekeniem pilnu skatlogu un/vai virtuā- tūras un globalizācijas izpratni par cil- vēkiem maskās (ēzelis, pērtiķis, fantas- lu datorspēli (Edīte Tišheizere). Protams, vēku diez vai iespējams. tisks putns, androgīnas balerīnas, bet vērīgākie kolēģi atceras A. Hermaņa „Tā- Visur, kur Čičikovs iegriežas, viņu pēc tam Sarkangalvītes). lāk” (2004), kur arī skatītājus no aktie- gaida, grib sadraudzēties. Čičikovs šar- Spilgti iezīmētais Voiceka un vides riem atdalīja stikla siena, ierosinot aso- mē, cik jaudas, bet tikai tik ilgi, kamēr iegūst kārotos uzvārdus. Ar Čičikovu va- rēja asociatīvi saistīt ne tikai krīzē sēdo- šas sabiedrības naivās ilgas pēc vadoņa, DEVIŅOS GADOS, KAS kā trāpīgi rakstīja Arno Jundze, bet arī mūsu infantilo sajūsmu un rožainos AIZRITĒJUŠI KOPŠ „TĀLĀK” sapņus, pirms dažiem gadiem metoties globalizācijas skavās, kad par latviešu tautas vēstures kulmināciju (!) tika pa- IESTUDĒŠANAS, DZĪVES UZTVERE sludināta iestāšanās Eiropas savienībā. Mirušās dvēseles šai izrādē nav ne tās, KĻUVUSI VĒL DEPRESĪVĀKA ko pārdod, ne tie, kas pārdod, bet tas, kas pērk dvēseles (gan mirušo, gan dzī- vo) – ilgi gaidītais atbrīvotājs. Čičikovs. pretstatījums K. Serebreņņikova uzve- ciācijas ar mūsdienu dzīvi kā TV šova Finālā aktieri rindā sēž proscēnijā, mi- dumā varēja raisīt visplašākās asociāci- „talantu” fabriku. Formālā aspektā starp nori dzied, skatās zālē–tālē–nākotnē, aiz jas kā konflikts starp dabisko un naivo „Stavangeru” un „Tālāk” ir vēl citas sa- viņiem stāvus saslieti trīs zārki, bet Čiči- austrumeiropieti un rafinēto (kultūras kritības. Piemēram, uz skatuves iekārto- kovs, pirms izlēkt pa logu no skatuves un civilizācijas pieredzes ziņā) Rietumu tas vairākas darbības ligzdas, kas ļauj or- kārbas, kliedz (iedomātam kučierim, kas pasauli, starp reālistisku mākslu un ganizēt simultānus notikumus, starp ir ... liktenis? dzīve? velns?): „Triec viņus, postmodernu mākslu, starp neizglītotu kuriem nav sižetiskas saistības, bet ir jē- triec, triec!” Ja vēl bija kādas šaubas, ka cilvēku un izglītotu, starp islamiskajiem dzieniska: tie akcentē nejaušību likum- K. Serebreņņikova izrādes trijjūgs–putns Austrumiem un ateistiskajiem Rietu- sakarības vietā, manifestējot eksisten- ir tauta, tas gaist. Bet vārds „triekt” atšif- miem... ces jēgas sabrukumu. Uz skatuves vien- rējas kā izmantot, izspiest pēdējo sulu, Bet varbūt „Voicekā” pašmērķīgs šķi- laikus ir gulta Norvēģijas pilsētiņā Sta- paverdzināt. Kustība uz priekšu šādā ta režisora sevis citējums no „Mirušajām vangerā, uz kurieni jauna latviešu sie- konfigurācijā nav iespējama: no zirgiem dvēselēm”, kur K. Serebreņņikovs arī gal- viete Kristīne aizbraukusi laimi meklēt pāri palikuši vien balti izkaltuši galvas- venā varoņa raksturā bija iezīmējis ho- seksuālu pakalpojumu sniegšanā, tele- kausi. moerotisku vilkmi? (Pie tam abās izrā- vizors un galds, kā arī atejpods viņas dēs kārdinātāja lomu spēlē viens un tas dzīvoklī Latvijā, mirstošais vectētiņš KaS vIņŠ BIja, KUrU pārvērTa pats aktieris – Artuss Kaimiņš.) „Miruša- mēmi sēž pie sienas, līdz izbrūk pirms- oBjEKTā? jās dvēselēs” režisors, ievijot N. Gogoļa nāves monologā... Kā refrēns proscēnijā Pūlos saprast, kādēļ K. Serebreņņikova „Precību” motīvu, liek Čičikovam redzēt atkārtojas taksista un stjuartes dialogi. iestudētais „Voiceks”, kas arī žilbināja ar fantasmagorisku vīziju – savas kāzas. Deviņos gados, kas aizritējuši kopš ieceres oriģinalitāti un vairākās recenzi- Kad viņš paceļ līgavas plīvuru, zem tā „Tālāk” iestudēšanas, dzīves uztvere kļu- jās guva ļoti augstu kritikas novērtēju- sievietes drēbēs ģērbies Nozdrevs atie- vusi vēl depresīvāka. A. Hermaņa izrādē mu, manī radīja visai atturīgu attieksmi. žas sātaniskā smaidā un metas vajāt Či- video ekrānos bija redzami aktieru stāsti Bija interesanti risināt režisora uzdotās čikovu, līdz nepārprotamā seksuālā ie- par sevi, Lielvārdes jostas fragmenti, iz- estētiskās mīklas, pilnīgi varēju piekrist kārē uzlec tā pakritušajam ķermenim. rādes laikā uzņemti kadri no personāža

28 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I liktos loģiski, ka sabiedrības labāko aprindu attēlojums ir fons galveno varoņu attiecībām, taču izrādē dominē tieši fons. “zeme un mīlestība”. Foto – Gunārs janaitis

dzīves. Tādā kārtā cilvēks (aktieris un tekstu... Sabiedrībā, kura centrēta uz viņa domām, sastāv vienīgi no fiziskām personāžs) tika prezentēts kā personība, depresīvu vaidēšanu, kā bieži vērojams darbībām, kas nemitīgi atkārtojas – no kurai ir savs individuāls stāsts, savs pri- pie mums, šī neatbilsme ir jo īpaši uz- ēšanas, izkārnīšanās, seksa, sev līdzīgo vātums, ko uzmācīgais video grib at- krītoša. Bet, kad iedziļinies, ko runā, un producēšanas, tukšu frāžu malšanas, ņemt, sava ar citiem kopīgā pagātne salīdzini ar to, kā runā, saproti: šie cilvē- nāves... Visdrīzāk režisors iespaidojies (Lielvārdes josta). Arī „Stavangerā” tiek ki ir sasnieguši tādu bezcerības pakāpi, no Kventina Tarantīno filmas „Lubene” sniegti komentāri par varoņiem – virs ka viņu bezjēdzīgajā dzīvē kas varētu (oriģinālnosaukums „Pulp Fiction”), par stikla kuba slīd titri: sarkans neons uz mainīties, ka pārvērtušies par automā- ko signalizē ne tikai absurdi priecīgie melna fona. Taču jebkas individuāls, no tiskām lellēm. Var gluži vai apbrīnot Lie- varoņi, bet arī „Stavangeras” otrs nosau- citiem atšķirīgs ir zudis, titri līdzīgi re- pājas jauno aktieru augsto profesionālo kums „Pulp People”, ko var tulkot kā ma- markām komentē varoņu veiktās deper- līmeni: ne mirkli viņi neizkrīt no izrādes sas vai patērētājsabiedrības ļaudis. Vēl sonalizētās fiziskās darbības. Titros izmantota tā pati necenzētā leksika, ko lieto personāžs: tie ir vārdi, kas saistīti ar cilvēku reproduktīvo ķermeņa daļu ap- zīmējumiem, tāpat darbībām, ko mēdz MAN LIEKAS IEROSINOŠA veikt tualetē. Man liekas ierosinoša izrādes kā da- IZRĀDES KĀ DATORSPĒLES torspēles uztvere. Visus varoņus, vai tas ir deviņdesmitgadīgs vectētiņš vai bērns, vai pusmūža šoferis, vai divdesmitgadī- UZTVERE ga stjuarte, atveido ļoti jauni cilvēki – Liepājas teātra Klaipēdas kursa talantī- gie absolventi. (Kopā ar viņiem spēlē vēl Anda Albuže.) Šai pasaulē visi ir jauni, neikdienišķā stila. Cilvēkus kā objektus varētu teikt – citi ļaudis, kamēr viņu dī- glīti, vingri, optimistiski. Šāda superva- demonstrē arī asprātīgas metaforas – vaini komiskajā, smieklus raisošajā ek- roņu kopa taču arī drīzāk raksturo spēli, dzimumakta laikā Ods ar urbi izcauru- sistencē ieraugi arī savu dažkārtējo pa- ne dzīvi. Bet pats galvenais – nesakrīt mo dēli, kas Kristīnei rokās. Bet Kristī- kļaušanos unificētas uzvedības standar- teksta jēga (ja tam vispār ir kāda jēga) ar nes draudzene aukliņās tur divus ar hē- tiem. intonāciju, kādā tas tiek izrunāts. Ar liju piepildītus balonus, kas apzīmē vi- smaidu uz lūpām un izmeklētu laipnību ņas plastiskajā operācijā palielinātās KarIKaTūraS IESpējaS stjuarte stāsta, ka viņai dzīvē viss ir O.K, krūtis. (Gluži kā citāts no Gijoma Apoli- Īstenībā par to pašu – citiem ļaudīm – kaut arī katastrofā izsista acs, māte baro nēra sirreālistiskās lugas „Tireisija krū- Nacionālajā teātrī Elmo Nīganens iestu- savu dēlu–dauni ar narkotiku putriņu tis”.) Īstenībā režisors šaubās par jēgu ne dējis arī igauņu klasiķa Antona Hansena un iesaka tam ātrāk nomirt, Kristīne sēž tikai mūsdienu nevaronīgo vidusmēra Tammsāres 20. gadsimta 20. gados sa- uz tualetes poda un atkārto autotreniņa cilvēku dzīvē, bet vispār dzīvē, kas, pēc rakstītās epopejas „Zeme un mīlestība”

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 29 ceturto daļu „Kārena. Indreks”. turīgs, uz iekšu vērsts, viņā jūtama kāda vingro, smēķē, tērzē. Virtuvē pie lielā Režisors teātra programmā uzsver, skumja vilšanās dzīvē, sevī un laulībā. galda cilvēki dzer tēju, sarunājas, skatās ka stāsts ir ļoti personisks: tas pretstata Vienaldzība un pilnīgi indiference, grūti kolektīvo televizoru ar miniatūro ekrā- arī mūsdienu Igaunijai aktuālo ārišķīgās gan izprast, tēlota vai īsta, pret sievu. Di- nu, kas liek domāt par darbības pārcēlu- un tukšās, korumpētās sabiedrības tēlu tas Lūriņas Kārina šķiet kā izkāpusi no mu no 20. gadu beigām uz 50. gadu vi- (tātad – citus ļaudis) Kārinas un Indreka Tammsāres romāna lappusēm, viņa ir du, kad TV ienāk turīgāko pilsoņu dzīvē. mīlestības neikdienišķumam. dzīves, izpriecu, baudas un pielūgsmes Taču šāds pārcēlums rada virkni neat- Liktos loģiski, ka sabiedrības labāko kāra, pievilcīga kā princese savās skais- bildētu jautājumu, jo NEP–a pēdējie ga- aprindu attēlojums ir fons galveno va- tajās Kristīnes Pasternakas radītajās di Padomju Savienībā ārkārtīgi atšķiras roņu attiecībām, taču izrādē dominē kleitās. Tai pašā laikā – neticami infanti- no 50. gadiem – gan sadzīves standartu, tieši fons. Tas redzams jau no telpas in- la un paštaisna, neatlaidīgi graužot un gan cilvēku attiecību, gan politiskās terpretācijas – uzdzīves ainām atvēlēta pazemojot vīru. Abi aktieri radījuši gluži spriedzes ziņā. Visās darbības ligzdās visa plašā skatuve, turpretī Indrekam ievai savu tēlu ideālās versijas, taču bez vienlaicīgi kaut kas notiek, pārliecinošas rādīta pagalam neveikla mizanscēna – režisora palīdzības viņi nevar radīt attie- ir daudzās bezteksta ainas, kuras nevis Ulda Anžes galvenajam varonim lielā- cības savu varoņu starpā, īpaši ja dra- ilustrē, bet iemieso iespaidu par vien- koties jāsēž skatuves malā, it kā pie- matizējumā amputētas šai ziņā ļoti no- mērīgu un nepārspīlēti optimistisku ko- spiestam pie kulisēm. Taču pati galvenā zīmīgas romāna vietas. Tas attiecas uz lektīvās dzīves plūdumu. Blakus labsir- problēma saistās ar stilu, kādā uz skatu- intīmās saskaņas un tuvības brīdi starp dīgi ironiskai attieksmei (katrs uz tualeti ves atveidotas masas. Romānā dominē laulātajiem, kā arī uz vairākkārtējām In- dodas ar savu sēdriņķi, ko nes uz kakla cilvēku negatīvo īpašību karikatūrisks drika pārdomām, cik ļoti viņš mīl savu kā zirgs iejūgu) ieskanas pat tāda kā nos- pārspīlējums. Mākslinieciskā ziņā tieši sievu. Tas liktu domāt, ka Indreka atturī- talģiska nots par draudzīgo sadzīvi, kura šis romāna slānis šodien ir visvairāk no- ba ir tikai maska, bet Kārinas uzbruku- mūsdienās zudusi. (Ironija, kas jaukta vecojis. Taču uz skatuves tas pārnests, mi Indrekam – arī apnicinātas mīlestī- ar nostaļģiju attiecībā pret pagātnē aiz- stingri sekojot autora burtam. Karikatū- bas izraisīta agresija. Ja šī nepārprotamā gājušo padomju sadzīvi, raisa asociāci- ra, atkārtojoties vairākas reizes, skatītā- zemteksta iztrūkst, nemitīgie skandāli, jas ar A. Hermaņa izrādēm „Revidents” jiem apnīk. To intuitīvi jūt aktieri un sāk ko provocē Kārina, sāk atgādināt vienīgi un „Mans nabaga Marats”.) Uz šī simpā- izmisīgi censties padarīt savu tēlu inte- nebeidzamu ikdienišķi sadzīvisku laulā- tiskā fona kā izteikti nepievilcīgs tips resantāku. Rezultātā atdzīvojušies šķie- to kašķēšanos, kas tik labi pazīstama eksponējas atšķirīgais – Artūra Skrastiņa tami uz visiem laikiem jau pārvarētie daudzās latviešu ģimenēs. Podsekaļņikovs – viņš vienīgais nekur Nacionālā teātra štampi – personāža ne- nestrādā, ļauj sevi uzturēt čaklajai traus- gaumīga ārišķīga kariķēšana. Režisors EGoISTISKaIS TranS Un dErīGā lajai Dārtas Danevičas sievai, gulšņā, iz- atņēmis vairākiem tēliem tās cilvēciskas nāvE turas ar nicīgu pārākumu pret citiem, īpašības, ko tiem autors tomēr piešķīris. Aleksandra Morfova uzvestais Nikolaja naktī viens pats aprij ģimenei paredzēto Tā, piemēram, Paralepam un Renē am- Erdmana „Pašnāvnieks”, kas tiek izrādīts aknu desu. Lolo nereālistiskus sapņus putētās jūtas taču atstāj tiešu iespaidu ar nosaukumu „Finita la comedia!” par helikonu – kad sieva, pārvarējusi uz Ditas Lūriņas Kārinas koncepciju, (2012), ir vai pats mākslinieciskā ziņā milzīgas grūtības, sagādā mūzikas ins- padarot to aprobežotāku, nekā autors nopietnākais iestudējums Dailes teātra trumentu, izrādās, ka vīrs nemaz neprot tēlojis (ja jau viņa spējīga aizrauties ar tādām simtprocentīgām cilvēciskām niecībām). E. Nīganena izrādes citāda- jos ļaudīs skatītājam nav iespējams ie- raudzīt ne kripatu no sevis ne tikai tā- IZVĒLOTIES ĀRKĀRTĒJI dēļ, ka tie atveidoti kā karikatūras, bet tādēļ, ka tās ir neprecīzas, aptuvenas ka- POPULĀROS SIŽETUS UN rikatūras, kurām ar mūsdienu realitāti nav sakara. Arī „Stavangeras” priecīgās PUBLIKAS IEMĪĻOTOS AKTIERUS, bezpersonības zīmētas ne jau gluži bez karikatūriskiem triepieniem, bet tās ir DAILES TEĀTRIS, SAPROTAMS, tik precīzas, ka šķiet vai gluži dokumen- tālas 2013. gada bildes. CĪNĀS PAR SKATĪTĀJU Izrādē ir pāris vārgi aizmetņi, kas ļauj domāt: režisors varbūt vēlējies sa- biedrību atveidot groteskā izteiksmē. pēdējo gadu svaidīgi apjukušajā reper- ar to rīkoties. A. Skrastiņš asprātīgi tēlo Tās ir ainas, kur aktieri soļo grupā, izda- tuārā – tam bez estētiskajām vērtībām ir ģimenes lutekli, tādu kā egoistisku tra- rot vienādas mehāniskas kustības. Gro- pat sakari ar mūsdienu reālo dzīvi. Tai nu čaklo bišu saimē. Situācija veidojas teska (Latvijas teātrī to brīvi pārvalda A. pašā laikā – lai arī izrādi interesanti ska- pretēja N. Erdmana lugai, kur nevaronī- Hermanis, labu paraugu piedāvā arī K. tīties, tā rada iespaidu, cik sarežģīta un go varoni nomāc kolektīvā sadzīve, kas Serebreņņikovs Nacionālā teātra „Miru- grūti iestudējama ir šī 1929. gadā saraks- neļauj ne mirkli intimitātei, ne kaktiņu šajās dvēselēs” un Indra Roga Valmieras tītā un ilgstoši padomju cenzūras aiz- personiskumam. Te vaina šķiet meklēja- teātra „Zojas dzīvoklī”) pretēji karikatū- liegtā luga. ma vienīgi Podsekaļņikovā, kurš augst- rai ir ļoti dinamisks un enerģētiski ie- Pie izrādes lielākajiem sasniegu- prātības dēļ atrāvies no masām. Zāle darbīgs izteiksmes veids, kas savieno miem pieder režisora un scenogrāfa aizrautīgi seko līdzi pašaizliedzīgajām dažādu līmeņu pretstatus un manifestē- Mārtiņa Vilkārša interpretētā telpa – sievietēm Marijai un viņas mātei, kuras jas caur temporitmu, skaņu, gaismu, bezgalīguma iespaidu radošais komu- lomu Lidija Pupure spēlē ar apburošu kustībām. Kā to var izdarīt šī romāna in- nālā dzīvokļa skudrupūznis trīs līmeņos: asprātību, jo saskata viņu dzīves cīņā terpretācijā, redzēju senajā (1978) Jana apakšā sienu neatdalītas vismaz sešas par un ar vīrieti Latvijā izplatītu ģime- Tominga Tallinas Drāmas teātra izrādē, darbības ligzdas – sievasmātes gulta, nes modeli (vienīgā atšķirību – Podse- kur sabiedrības grotesks tēls izstaroja Marijas šujmašīna, Podsekaļņikovu gul- kaļņikovs nelieto alkoholu). Tā sociāls depersonalizētu indīgu pievilcību, kas ta, plaša komunālā virtuve, durvis uz tips transformējas par sadzīves tipu, ku- līdzīgi nāvējošai narkotikai apreibināja pieliekamo un tualeti. Otrajā līmenī – ra pārpratuma ceļā piedzimusī apņēmī- Kārinu. gaitenis, no kura atzarojas vēl citas istaba izdarīt pašnāvību uztverama vienīgi Ulda Anžes Indreks ir maksimāli at- bas, bet trešajā līmenī – terase, uz kuras kā nežēlīgs terors pret pašaizliedzīgajām

30 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I artūrs Skrastiņš (podsekaļņikovs) asprātīgi tēlo ģimenes lutekli, tādu kā egoistisku tranu čaklo bišu saimē. Serafma Iļjiņična – lidija pupure (no kreisās), marija lukjanovna – dārta daneviča. “Finita la comedia!” Foto – Gunārs janaitis

ģimenes sievietēm. piemēram, ar dažiem Vladimira Maja- personiska, vienādi tērpta masa, kas Otrajā daļā, kad pie Podsekaļņikova kovska („Blakts”, „Pirts”) un Mihaila Bul- pantomīmiski dekoratīvi plastiko, ierodas dažādu padomju sabiedrības gakova („Zojas dzīvoklis”, „Asinssarkanā priekšplānā viena (tas ir Artūrs Skrastiņš slāņu pārstāvji (inteliģence, mākslinieki, sala”) dramatiskajiem darbiem, kuros kā Saljēri) zvaigzne. Aktiera–zvaigznes sieviešu tiesību aizstāve, miesnieks), lai arī kritiski teksti par jauno padomju rea- galvenais pienākums ir izstāstīt sižetu, pierunātu viņu atvadu vēstulē valdībai litāti piešķirti vai nu t.s. mazajiem cilvē- kas tiek pasniegts īsās, saraustītās porci- solīties mirt, protestējot pret katrai no kiem (kāds ir Podsekaļņikovs) vai izteikti jās pēc komiksa principiem. Uzdevumi, šīm grupām atņemtajām tiesībām, sā- negatīvajiem tēliem, kādi šai gadījumā kas izvirzīti centrālajam tēlam, ir statis- kas pilnīgi cita izrāde, kam ar iepriekšē- ir sabiedrības demagoģiskie priekšstāv- ki: aktierim jārada priekšstats par kādu jo maz saistības. Protams, pašas situāci- ji. Bet A. Morfovs nav pievērsis uzmanī- raksturu, kas tad enerģiski un nemainīgi jas absurditāte (par godu gaidāmajai bu faktam, ka patiesību var paust arī, sa- jāekspluatē katrā no daudzajām atšķirī- pašnāvībai, ko savtīgi izmantos bailīgie protamības labā vienkāršojot, nepatiess gajām situācijām, nekam nezūdot un protestētāji, sarīkotas bagātas viesības) cilvēks. Bez tam ja režisoram teicami nekam nerodoties klāt. Tā Amadejs ir ir lādēta ar spēcīgu ironiju, taču tās padevusies sadzīves poēzijas uzburšana cilvēks ar divām sejām–maskām (laip- enerģijas vien nepietiek, lai uzturētu pirmajā cēlienā, tad grūtāk vedies radīt nais Mocarta draugs un grēku nožēl- spraigumu visam cēlienam. Sāk rasties nereālistiski fantasmagorisko gaidāmās nieks), kas regulāri tiek mainītas. Par to, neatbildami jautājumi, jo režisors lieku- derīgās nāves atmosfēru otrajā cēlienā, ka varoņos notikušas kādas pārmaiņas, līgajiem demagogiem nav atradis pār- kas risināts drīzāk reālistiskas satīriskās mums piedāvā noticēt uz vārda, klauso- liecinošus ekvivalentus mūsdienu sa- komēdijas žanrā. ties viņu monologus. Garajā izrādē biedrībā. Tā kā viesības risinās uz gran- („Amadejs” tiek spēlēts 4 stundas) aktie- diozas Maskavas Tautas saimniecības TEāTrIS, Ko nEvar BaUdīT vaIrS ri, kas spēlē pašaizliedzīgi, sevi netau- sasniegumu izstādes (VDNH) parādes nEKUr cITUr pot, atdod ļoti daudz spēka un enerģi- vārtu (arkas, kolonas) fona, sāk šķist, ka Kad nu jau tālajā 2005. gadā nīderlan- jas. Tādēļ var viņus saprast, kad viņiem tās kādas speciﬁski krieviskas personas diešu izcelsmes Lielbritānijas režisors liekas netaisni kritikas pārmetumi. un problēmas, kuras bijušas pie tam ak- Jans Villems van den Boss, iestudējot Izvēloties ārkārtēji populāros sižetus tuālas tālā pagātnē. Taču gluži līdz vēs- Dailes teātra Mazajā zālē šķietami dīvai- un publikas iemīļotos aktierus, Dailes turiskai eksotikai izrāde arī nenonāk, no (absurds, melnais humors, spēles ar teātris, saprotams, cīnās par skatītāju. Ir nesekmīgi pūloties dot mājienus par tē- nežēlību) lugu „Spilvencilvēks”, atklāja gan kāda nianse: ja teātris piedāvā van mas aktualitāti. Savukārt tiem, kas kaut Latvijai talantīgo īru dramaturgu Marti- den Bosa radīto 19. gadsimta skatuves cik orientējas padomju Krievijas vēstu- nu Makdonu, kas ātri kļuva par Latvijas mākslu, kādu Latvijā vairs nevar baudīt rē, rodas jautājums, vai tad padomju teātru mīluli, neviens nevarēja paredzēt, nevienā citā teātrī, vai tā ir cīņa par ska- mākslinieku tiesības tiešām nebija iero- ka tālākā teātra sadarbība ar tolaik ne- tītāja maku vai par viņu kā potenciālu bežotas. Taču vainīgs pie šiem izrādes pārprotami laikmetīgo mākslinieku iz- teātra sabiedroto, kurš ir domājošs, ku- raisītajiem pārpratumiem visdrīzāk lu- vērtīsies tā, kā tas notika Pītera Šefera ram ir sava dzīves un estētiskā pieredze, gas autors, kurš uzrakstījis 20. gadu bei- „Amadeja” (2009) inscenējumā. Tas vei- kas citos viesrežisoru iestudējumos tiek gām speciﬁsku lugu, kas salīdzināma, dots pēc gatavas piegrieztnes – fonā bez- bagātināta. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 31 Tēma KAS ES ESMU? Ievadeseja

VIKTORS JANSONS

edakcijas uzdo- pirms pievērš uzmanību viņa gaitas rit- vēks tā priekšā sastingst, it kā būtu ie- tais jautājums ir ma maiņai jeb kustības aritmijai. Tad se- raudzījis čūskas acis. Bet izlasīt, domāt, gana provoka- ko Sokrāta nestandarta gājiens, viņš ne pārkodēt autora darbu taču ir radošs torisks un kaiti- uzreiz ieiet Agatona namā, bet paiet at- process, un tas var būt ne mazāk nozī- nošs, bet arī fi- vērtām durvīm garām un apstājas pie mīgs par pašu mākslas darba veidoša- losofiski ietil- kaimiņa mājas aizvērtajām durvīm un nu. Bet priekš tā ir vajadzīgs špuhtelis! pīgs. Kurš gan būtu spējīgs uz šādu jau- skatās – ½ stundu, stundu, vairāk un do- Savas aprautās esejas nobeigumā es tājumu atbildēt, tad tam jābūt trakam mā...) gribētu izdarīt eksperimentu, ar redak- vai vismaz pārņemtam ar Antona Če- Studente K. uz jautājumu, ko Sokrāts cijas palīdzību, izlases kārtībā vēlētos hova „Palāta Nr. 6” sindromu! Nedo- domāja, skatoties durvju plaknē, atbil- uzaicināt Ķimeli, Rogu, Meikšānu, Seņ- māju, ka no mūsu praktizējošiem teāt- dēja: „Mani samulsināja uzstādījums – kovu, Blumbergu, Suhanovu, Dzudzilo, ra režisoriem/vecmeistariem, teorēti- domāt, ko viņš domāja, jo realitātē tas ir Silviju Radzobi, Naumani, lai viņi, gud- ķiem, scenogrāfiem, aktieriem kāds tas, no kā cilvēki tiek mudināti izvairī- rie, palīdz studentei K. atbildēt uz jautā- gribētu riskēt un atbildēt. Ja nu vienīgi ties, t.i., – nedomāt. Un kā es varu zināt, jumu: ko domāja Sokrāts, skatoties jaunie – talantīgie, spītīgie, spurainie. ko viņš domāja?” – „Lai kaut ko domātu, durvju plaknē ? KAS ES ESMU? – nu patiešām Hičkoka darītu, radītu, ir jāizdara piepūle”, es vi- cienīgs jautājumiņš! ņai skaidroju, „Piepūle! Vai, skatoties Ka- P. S . S a v u s t āstiņu par Sokrātu un Labi, pamēģināšu atbildēt – esmu zemira Maļēviča „Melnajā kvadrātā”, jūs studenti K. es gribu papildināt ar nelielu skolotājs. (LMA scenogrāfijas un stikla arī neko nevarētu ieraudzīt? Tas jau nav skaidrojumu, jo tam ir kāds būtisks sa- katedru pasniedzējs, docents). Labs sko- tikai ar rullīti noklāts laukums. Tas ir no- kars ar Blaumani, un proti –1883. gadā lotājs! Es mācu studentiem lasīt, nolasīt, gleznots tā, ka ir redzams katrs otas trie- Blaumaņa drauga – skolotāja Viktora fon izlasīt semantiskas zīmes dramaturģijā, piens, jaušams enerģijas blīvums..” – Andrijanova kundze rosināja Blaubi, kā literatūrā, dzejā. Tā ir brīnišķīga, aizrau- „Bet es jau neesmu redzējusi šo gleznu”, viņa dēvēja Blaumani, sniegt savu paš- joša un radoša nodarbe. Bet tālāk gan es K. klusi iebilda. – „Labi, atgriezīsimies raksturojumu, (tātad atbildēt uz mūs in- turpināšu atbildēt ar līdzību no savas pie Blaumaņa „Indrāniem”, kuru kopīgi teresējošo jautājumu – Kas es esmu?), skolotāja pieredzes. Scenogrāfijas stu- lasījām piecus mēnešus. Katrs priekš- “kurā kā spogulī redzami tālie un tuvie dentiem es uzdevu izlasīt Platona „Dzī- mets Blaumanim ir vai nu simbols, zīme apvāršņi.” [skat. A. Stankēviča grāmatu res” (Simpozijs), izanalizēt, izstrādāt vai metafora. Sākot ar trim dotajām dur- par Blaumani, R., 1973, 93.–95. lpp.]. At- scenogrāfiskus risinājumus un atbildēt vīm, adatu un diegu, nazi, kabatlakati- zīmēšu tikai vienu man svarīgo jautāju- uz vienu jautājumu: Ko domāja Sokrāts ņu, vēstuli, gaļas bļodiņu, plinti, vīli, zā- mu: – Tavi mīļākie vēstures varoņi? Blau- pie kaimiņa mājas durvīm? ģi, cirvi, vīna pudeli.. un beidzot ar Edži- manis atbild: – Perikls, Sokrāts, Alkibi- (Notikums norisinājās Sokrāta laik- ņa pirtslogā iesviesto akmeni.” Es stu- ads. Perikls un viņa sieva hetēra Aspāzi- metā Atēnās, kad ikgadējā vairākdienu dentei atgādināju par “Indrānu” akme- ja bija, varētu teikt, Sokrāta skolotāji. lugu turnīrā, kuru noskatījās 30000 (!) ni, ka tas ietver tikpat jaudīgu informā- Sokrāts, kā jau minēju, bija Alkibiada helēņu, par uzvarētāju kļuva Agatons. ciju kā Maļēviča Melnais kvadrāts vai skolotājs, kas nelūgts, piedzēries, ar ½ Par godu šim notikumam atēniešu brī- Sokrāta durvis. Un te pēkšņi K. sāka rau- kailām hetērām ierodas Agatona namā vie pilsoņi turpat amfiteātrī, kā tas bija dāt: „Es nesaprotu, ko jūs runājat, ko no un izspēlē aizvainojošu scēnu ar Sokrā- pieņemts, uzrīkoja dzīres, kuras beidzās manis gribat. Es esmu atnākusi studēt tu par Erotu. Alkibiads ir vienīgais, kas ar visaptverošām orģijām, no kurām, kā scenogrāfiju, nevis domāt par kaut kā- atļaujas visu priekšā aizskart Sokrātu raksta Platons, Sokrāts ir aizbēdzis, bet diem akmeņiem, durvīm un melnajiem par to, ka Sokrāts nebija atdevies izvir- piekritis nākošajā dienā ierasties uz kvadrātiem!” Nu, bāc!.. tušajam Alkibiadam, un draud viņam: dzīrēm/simpoziju pie Agatona, lai pie Kas notika ar K., kāpēc viņa netika Starp mani un tevi nekad nevar būt vīna galda ar pārējiem lūgtajiem viesiem gala ar manām 3 „ mīklām”, 3 uzdevu- miers, bet par taviem izteicieniem vēlāk parunātu par Erotu. Interesanti, kā Pla- miem? Pietrūka gribas? Viņu pārņēma tu tiksi sodīts. – Vai tu nevarētu pievaldīt tons sagatavo Sokrātu ceļam – „Tas bijis bailes? Edmunds Bērks saka, ka bailes ir muti, – atbildēja Sokrāts. – /../Vai tad tu, nomazgājies un apāvies, ko viņš darījis negatīvā patika, cilvēks tiecas uz to Eriksimah, domā, ka man visu acu reti (..), lai skaists ierastos pie skaistā.” priekšmetu, kas biedē, kas ir lielāks par priekšā vajadzētu šim vīram uzbrukt un Sokrāta ceļā pie Agatona Platons vis- viņu pašu – ugunsgrēks, plūdi utt. Cil- atriebties? – Kas gan tev prātā? Vai tu

32 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Katrs priekšmets Blaumanim ir vai nu simbols, zīme vai metafora. Trīs dotās durvis, adata un diegs, nazis, kabatlakatiņš, vēstule, gaļas bļodiņa, plinte, vīle, zāģis, cirvis, vīna pudele... un Edžiņa akmens, stāsta Viktors Jansons. Foto no J. Akuratera muzeja

mani cildinādams, gribi par mani ņirgā- šanā /../ spējams caur Sokrāta prizmu atklāt ties, jautāja Alkibiadam Sokrāts. Teksta papildinājums ar Sokrāta un Blaumaņa nestandarta domāšanu laikā Un patiešām, pēc valsts apvērsuma Alkibiada pieminēšanu aiz kadra, no un telpā, nolasīt viņa mākslinieciskos Atēnās, kurā Alkibiads bija viens no va- vienas puses, ir tieši saistīts ar Blaumani gājienus un paņēmienus un atminēt dītājiem un /../ pēc Plāto na teiktā, pie- un viņa noslēpumaino, intīmi/seksuālo manis uzdoto mīklu – Ko Sokrāts domā- dalījās sava skolotāja Sokrāta noindē- dzīvi. No otras puses, es domāju, ir ie- ja pie kaimiņu mājas durvīm? 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 33 Tēma KAS ES ESMU?

KLUSUMS UN TROKSNIS

Teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis

NORMUNDS NAUMANIS

Vispār jau tas droši varu apgalvot, ka laba teātra izrā- Tomēr iedomāties dzīvi tikai kā virzīša- ir savādi – kā de manā vērtību skalā ir līdzīgā svara nos no kārtējās premjeras un nākamo cilvēks izvēlas kategorijā ar kvalitatīvu grāmatu, filmu, es nevarētu. Taču tas ietilpst teātra ap- savu profesi- skaņdarbu, vizuālās mākslas izpausmi, rakstnieka profesijas instrumentārija ju, amatu, skaistu vai interesantu ģeogrāfisku vie- pārvaldīšanas noteikumos. Ko darīt? darbu vai, vēl tu, izcilu ēdienu, dzērienu, dizaina Aizvien biežāk domāju par to, kāda precīzāk, to, ar ko viņš vislabprātāk no- priekšmetu un pat mirklīgu un/vai ilg- ir kritiķa profesijas jēga Latvijā. Un aiz- darbojas. Ja ignorējam nodrāzto asprā- stošu saskarsmi ar citu cilvēku. Tas no- vien biežāk nākas sev atzīt, ka tās vairs tību, ka “neviens man/mums atļauju zīmē, ka teātra (un kino) kritiku es ne- nav. Vismaz tā ir marginalizējusies līdz neprasīja, lai es/mēs piedzimtu”, un, uztveru tik nopietni kā savu profesiju pašapmierināšanās instinktu līmenim. domās atgriežoties bērnībā vai jaunos vai, pasarg Dievs, mūža aicinājumu. Te- Kritika ir kā tāds garīgais onānisms, kas gados, nudien nevaru labpatikā aplieci- ātris un kino un reflektēšana par tiem vajadzīgs kritiķa fizioloģiskajai higiēnai, nāt, ka mans kvēlākais sapnis toreiz bū- manā dzīvē nav itin viss. Diemžēl, es ar lai, kā smejies, asins un citi vadi neaiz- tu bijis – kļūt par kritiķi (lasi: mākslas skumjām raugos uz tiem sava amata sērē. Sabiedriskā rezonanse teātra kriti- procesu aprakstnieku), šo mūžīgo rezo- brāļiem un māsām, kas ik vakaru pava- kai tuva nullei un nevajag sevi barot ilū- nieru patvērumu. Mierinājumam nekal- da teātrī vai ir redzējuši teju visas pa- zijām, ka kritikas vērtējums kaut jelkā po pat fakts, ka savā nu jau krietnās dzī- saules filmas, izlasījuši visu, kas saraks- iespaido teātra apmeklēšanas paradu- ves pieredzesapkārtnē neatceros nevie- tīts burtiem u.t.t. Man šāda iekapsulē- mus Latvijā (protams, nenoliedzu, ka nu bērnu, kurš būtu sapņojis “kad iz- šanās savā profesijā šķiet nabadzīgas iz- katram Latvijas kritiķim ir savs fanu pul- augšu liels, būšu kritiķis”. Toties zinu tēles diktēta. Jo darbs nevar kļūt par dzī- ciņš, taču… uz dzīvi tas neattiecas). Tā daudzus, kas jau kopš bērna kājas sap- ves galveno vērtību. Profesionālie pie- dēvēto profesionālo kritiku jau sen ir no ņojuši kļūt par aktieriem un aktrisēm, nākumi un dzīve – tās, manuprāt, ir di- spēles laukuma izspiedusi sociālo tīklu kosmonautiem, baņķieriem, mākslinie- vas pilnīgi atšķirīgas substances. Pro- saziņa un klusā telefona ekspertu vie- kiem un vispār – slavenībām. Tātad – to- tams, tu nevari izštepselēt savu apziņu, dokļi (TV reklāmas fenomens pelna at- mēr šī kritiķa aroda izvēle ir sava veida lai, piemēram, nedomātu par nesen Ro- sevišķu pētījumu). Bet pēc būtības kriti- garīga trauma, iegūta jau apzinīgā vecu- mā vēroto Karavadžo gleznu asinskāro ka skar tikai tos, kas pieminēti, slavēti/ mā? Smieklīgākais, ka joprojām godīgi kaislīgumu vai pārstāt apcerēt Deivida pelti konkrētā rakstā. nespēju atbildēt uz šo sakrālo – kāpēc. Čiperfīlda lielisko estētisko iespaidu par Tomēr nodarboties ar tik nožēloja- Toties esmu, šķiet, atminējis citu savas “ložu pēdu” konceptu Berlīnes Neues mu servilismu – teātru apkalpošanu vis- personības un personas noslēpumu – Museum mūros, pat ja, amata pienāku- maz informācijas, ja ne vērtēšanas un racionāli nav izskaidrojams, kādēļ mani mus pildot, sēdi kādā garlaicīgā teātra analīzes, nolūkos – diez vai kāds sevi piesaista itin viss, kam ir estētiska vai izrādē Rīgā, par kuru jāsacer raksts. Tas cienošs teātra kritiķis vēlas. Kaut pats ne-materiālu baudījumu dāvājoša pie- ir paradokss, bet mirkļa bauda ir tā, kas jau sen šo funkciju veic. Jo teātrim ir vienotā vērtība. Tādā ziņā es pavisam uz ilgāku laiku pabaro rutīnas riebumu. svarīgi, lai par to runā – un daudz. Nav

34 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Normunds Naumanis: “Teorētiskie darbi, kas līdzinās literatūrai – manuprāt, tikai tā ir kritikas augstākā pilotāža. Kritika kā mākslas darbs nevis jau aprobētas teātra teorijas rutīnas patiesību un konstatāciju kopojums.” Foto – Kristaps Kalns

svarīgi, ko – labu, sliktu, “kurš-ar-kuru Pirmkārt, viss Latvijas teātrī notie- pats jēdziens “teātra izrāde”. Un tā vietā, guļ-un-kurš-ko-lieto”, galvenais – lai ru- košais mani cilvēciski un profesionāli lai studētu modernās mākslas etimolo- nā. Tas ir dabisks attīstības posms me- neinteresē (tādēļ neuzskatu sevi par tie- ģiju un ģenēzi vai vismaz izlasītu Parīzes žonīgā mārketinga tirgus apstākļos. Cits sīgu vērtēt, kur nu vēl analizēt, mūsu te- Universitātes III jeb Jaunās Sorbonnas jautājums, ka Latvijā šis posms ir drus- ātra kopainu). Atļaujos dzīves otru pusi “Jaunās un jaunākās drāmas un teātra ku par daudz ieildzis. Tāpēc jebkuras pavadīt ar tām personībām un parādī- terminoloģijas vārdnīcu” (2011), tak profesionālas teorētiskās platformas ek- bām mākslā, kas man ir saistošas. vieglāk ir pavirši nosaukt sev neizprota- sistence un rašanās ir tikai apsveicama – Otrkārt, mani kategoriski neapmie- mu teātra formu par “māksliniecisku in- kā tā viena mazā ūdens lāse, kas pama- rina teātra teorētiskās domas situācija stalāciju”. zām drupina akmeni – ieradumu do- Latvijā, kur jebkura vēlēšanās apcerēt Sev jau esmu radis izeju no šī paš- māt, ka teātris ar lētiem reklāmas tri- vai analizēt teātra valodu atduras pret pietiekamā teorētiskā haosa, kas domi- kiem var pārdot publikai jebko. Un si- teātra pasaulei piederīgo aizdomām par nē latviešu teātra kritikā. Vairs nerakstu tuācija mainās. Jebko vairs pārdot neiz- klanu interesēm (Hermaņa klans versus recenzijas (un diez vai vairs zinu, ko šis dodas – pārāk dārgi jāmaksā. Džilindžera klans, Meikšāna apoloģēti žanrs tagad nozīmē), bet esejas. Tādēļ Otra nelaime, ka kritika no vērā ņe- versus Nastavševa fani u.t.t.) un apvai- šai reizei atvadīšos “poētiski”: mama, cienījama garīgā resursa ir kļu- nojumiem sektantismā. Mūsu teātra vi- Pārāk daudz klusuma. Pārāk daudz vusi par atsevišķu personu spītīgu don- de ir tik šaura, ka jelkāda simpatizēšana, trokšņa. Negribu piesārņot savu garīgo kihotisku cīņu ar vējdzirnavām (es vēl paslavēšana un/vai kritiska/noliedzoša telpu. esmu kritikā, jo regulāri viskautkur vis- attieksme tiek reducēta uz ģimenes raz- Vispārzināms fakts, ka Eiropā 20. kautko rakstu!), ir arī tas, ka kritikai vis- borku līmeni. Te roku, bez šaubām, pie- gadsimta sešdesmitajos gados kritiskās maz teātra jomā vairs nav sava spilgta likuši paši kritiķi, kuri neorientējas jau- domas uzplaukumu radīja franču jaunā profesionālā līdera un prestiža. To visla- nākās teātra pieredzes procesos un savu viļņa kritiķu-režisoru pulks (ar savu ma- bāk apliecina Spēlmaņu nakts žūrijas teorētisko bāzi piepilda tikai ar šad tad nifestu Cahiers du Cinema). Teorētiskie sastāvi – es te nerunāju par konkrētām gadījuma pēc redzētām izrādēm ārpus darbi, kas līdzinās literatūrai – manu- personālijām, bet vai nav dīvaini, ka par Latvijas, nevis regulāri apgūstot jaunos prāt, tikai tā ir kritikas augstākā pilotāža. vienīgās nacionālās teātra balvas vērtē- pētījumus teātra teorijas jomā, kas no- Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk un tāju nupat jau var kļūt teju jebkurš, kas ved pie pilnīga teātra teorijas instru- Latvijas teātra kritikas bēda ir tā, ka bla- “interesējas par teātri” un kam ir brīvs mentārija atrofēšanās. Piemēri nav tālu kus latviešu režijas talantiem (nu jau, laiks, lai “teatrāli apceļotu Latviju”? Zi- jāmeklē. neapšaubāmi, daudzskaitlī) mums nu, ka tūdaļ sekos pamatots arguments Kaut vai joprojām dalot teātrus tra- trūkst analoga talanta kritikas? Jaunā – bet tu pats? Ņem un dari, maini sistē- dicionālistos un avangardistos, moder- viļņa kritikas, kura ir literatūra. Kritika mu un kritērijus! nistos un postmodernistos. Kaut gan jau kā mākslas darbs nevis jau aprobētas te- Es nevēlos. Un paskaidrošu, varbūt gadus desmit žanru un māksliniecisko ātra teorijas rutīnas patiesību un kon- pat diezgan rupji, kāpēc. virzienu robežas ir izplūdušas, tāpat kā statāciju kopojums. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 35 Tēma KAS ES ESMU?

„RŪDIS” CEĻĀ UZ JAUNAJĀM MĀJĀM

Ieskats RBF žūrijas pēdējā sēdē

IEVA RODIŅA

Rūdolfa Blau- dicionālo un novatorisko. Par būtiskāko savā ziņā ļoti sasaucas ar Blaumanim maņa teātra un pārsteidzošāko V Blaumaņa festivālā aktuālo nacionālās pašapziņas tēmu – festivāls Val- tika diskutēts noslēguma dienā notiku- mēs kā latvieši vairs neslēpjamies pelē- mieras drā- šajā konferencē „Blaumanis smaida un kos vadmalas brunčos kā pelēkās peles. mas teātrī no- raksta klāt”, kuru vadīja festivāla prog- Tajā, kas notiek uz skatuves, Viktora Jan- tika no 23. līdz 27. martam – šoreiz kopš rammas organizatore, Valmieras teātra sona maģiskajā kabinetā un skolā Ērika iepriekšējā festivāla (2008. gadā) pagā- literārās daļas vadītāja Edīte Tišheizere Vilsona vadībā, ir spēcīga sevis apzinā- juši pieci gadi, tādēļ festivāla repertuārā un kurā piedalījās ne tikai žūrija, bet arī šanās un ļoti krāsaina dzīves sajūta. Tas iekļautais izrāžu piedāvājums bija da- literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, tiešām ir jauniešu festivāls – ne tikai žāds ne tikai žanrisko, bet arī estētisko teātra zinātniece Līga Ulberte un festi- burtiskā nozīmē, bet arī tādēļ, ka dodas meklējumu ziņā. Dažādu iemeslu dēļ vāla laureāti režisori Valters Sīlis un Vik- ārpus teātra telpām, atsakoties no kla- festivālā nepiedalījās Liepājas teātris ar tors Jansons. siskās skatuves un piedāvājot Blaumani Rolanda Atkočūna iestudēto lugu „Ugu- Jānis Streičs: Šis festivāls ir zīmīgs, kā sarunu biedru aci pret aci dažādās nī” un Nacionālā teātra jaunākā „Skro- jo beidzot ir beigušās vaimanas par to, telpās, ļaujot Blaumani ieraudzīt kā 45 derdienu Silmačos” versija Indras Rogas vai tas ir vai nav Blaumanis. Agrāk jeb- gadus vecu spēkpilnu vīrieti – un viņa režijā, ko tehniski sarežģītās uzbūves dēļ kāda brīvāka rīcība tika uztverta traģiski darbi taču ir tapuši vēl agrāk... Piemē- nav iespējams nedz atvest uz Valmieru, – pat kino vēsturē tika rīkotas raganu ram, Elmārs Seņkovs „Raudupietē” uz nedz nospēlēt tikai vienu izrādi mājās. prāvas, kuras organizēja ne jau Maska- skatuves uzliek skolas jauniešus, un viņi Toties par festivāla centrālo notikumu va, bet paši latvieši. Leonīdam Leima- kopā ar aktieriem rada mākslas darbu, kļuva jaunā režisora Elmāra Seņkova uz- nim par Edgara un Kristīnes gultas ska- savukārt tie jaunieši, kas sēž zālē, redz, vestā „Blaumaņa triloģija”, kuras nosacī- tu „Purva bridējā” nācās vākt no Blau- ka mākslas radīšana attiecas arī uz vi- tā pirmā daļa – M. Čehova Rīgas Krievu maņa darbiem visas kaislību izpausmes, ņiem – kā viņu dzīves daļa. teātrī tapušie „Indrāni” –, ar vienu balsi lai pierādītu, ka latvieši nebūt nav pas- Agris Māsēns: Manuprāt, ļoti būtiski pārspējot trešo, proti, Valmieras teātrī teļtoņos mālēti un remdenām asinīm. ir tas, kā Elmārs Seņkovs „Raudupietē” tapušo „Raudupieti”, arī ieguva festivāla Šis festivāls ir pierādījis, ka Blaumanis ir iekustināja jauniešus – es ceru, ka tas ir galveno balvu „Rūdolfu”, tēlnieka Andra noturīgs un mūžīgs – ar viņa darbiem tikai sākums, lai radītu jauniešos lielu Vārpas veidoto Blaumaņa krūšutēlu. var darīt visu, tiem nekaitējot. Otrkārt, rezonansi un interesi par Blaumani. Festivāla izrādes vērtēja žūrija, kurā šis festivāls saistās ar jaunību, jo ir mai- Edīte Tišheizere: Kā tas, ko jūs re- strādāja iepriekšējo Blaumaņa festivālu nījies paaudžu sazināšanās veids. Jau- dzējāt šajā nedēļā, sasaucas ar Blauma- pārstāvji – kinorežisors Jānis Streičs, li- niešiem Blaumanis patīk, daudziem no ņa tradīciju? teratūrzinātniece un pētījuma „Blauma- viņiem tas ir atklājums. Ir jaunie režiso- Līvija Volkova: Es domāju, ka tradī- ņa zelts” autore Līvija Volkova un meri, kurus var pieņemt vai nepieņemt, bet cija nav jāsargā pašas tradīcijas dēļ – tas moriālā muzeja „Braki” vecākā speciā- būtiski ir arī tas, ko dara Viktors Jansons nav pašmērķis. Tradīcija sevī ietver vis- liste Anna Kuzina, kā arī teātra zinātnie- ar savām teatralizētajām akcijām un pārējus ētiskus postulātus, un galvenais ce Valda Čakare, teātra kritiķe Ieva Rodi- Ēriks Vilsons, staigājot pa skolām kā mi- šajā festivālā ir jautājums nevis par In- ņa, plaša diapazona māksliniece Krista sionārs un pieradinot bērnus pie teātra. drānu tēva pārstāvēto konservatīvo tra- Burāne un režisors Viesturs Meikšāns. Un arī vairākās izrādēs, piemēram, dīciju, bet to, cik tradīcija no sevis spēj Līdzīgi kā žūrijā, arī V Blaumaņa festivā- „Raudupietē”, satiekas divas paaudzes – jaunajā iepludināt visu ētisko, labo, cil- lā iekļautajās izrādēs noritēja aktīva dis- tas ir ļoti aizkustinoši un arī būtiski. vēcisko un ko jaunie var pārņemt no tra- kusija starp pieredzi un visu jauno, ne- Krista Burāne: Šis festivāls Blauma- dīcijas – cieņu ne tikai pret otru cilvēku, pierasto, starp prātu un jūtām, starp tra- ni nolasa kaislīgi un nebaidās no tā. Tas bet vecāko paaudzi kopumā. Tas, ko da-

36 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I ra jaunie režisori, ir parādība pati par ļoti oriģināli un atšķirīgi. dara Viktors Jansons Akuratera muzejā – sevi. Blaumanis ir saskatīts, un no tradī- Ieva Rodiņa: Šajā izrādē īpaši būtu latviešu muzejiem sen jau ir laiks iziet cijas viss būtiskais ir paņemts līdzi – šeit jāizceļ Lolitas Caukas Indrānu māte, jo no etnogrāﬁskās sētas un mēģināt ar ci- nav nekādu pretrunu. tas ļāva no jauna paskatīties uz šo lomu tiem līdzekļiem tuvināt, atklāt Blaumani Ieva Rodiņa: Es gribētu oponēt kra- un parādīja lugā tēloto patriarhālo pa- mūsdienu jaunajam muzeja apmeklētā- sam nodalījumam starp jauno un veco, saules modeli it kā no sievišķīga skatu- jam. Muzejos, atšķirībā no teātra, nekā- moderno un pieredzes bagāto, jo man punkta, atklājot dažādos sievišķīgo ma- da iekšā laušanās nenotiek, tādēļ mums liekas, ka viens no šī festivāla atslēgas nipulāciju zemslāņus lugā. ir daudz ko mācīties no teātra. vārdiem varētu būt dažādība. Sākotnēji Jānis Streičs: Daiga Gaismiņa bija Jānis Streičs: Ļoti lietderīgu darbu šķita, ka nekādus kopsaucējus starp re- viena no labākajām Ievām, ko savā mū- veic arī Ēriks Vilsons, kurš braukā pa dzētajām izrādēm nebūs iespējams at- žā esmu redzējis – nevis kā veca ragana, skolām, pievedot Blaumani klāt un pa- rast, taču pārdomājot var secināt, ka bet ļoti jauna, sievišķīga, tāda, kuras dēļ darot par draugu. gandrīz visās izrādēs ir aktuāls mūsdie- var pamest mājas un iet viņai līdzi. Krista Burāne: Svarīgi ir tas, ka viņš nīgs skatupunkts, kas tiek radīts ar deta- Krista Burāne: Man šķiet, ka šajā ie- šādi īsteno paša Blaumaņa dzīves prin- ļu palīdzību – panākot fragmentāru uz- studējumā Edvarts neiet pret tēvu, bet cipus – nacionālās identitātes stiprinā- tveri. Interesantas ir režisoru veiktās iet kopā ar viņu, turpinot kopt „Indrā- šanu. manipulācijas ar laiku, ar mūsdienīgo nus”. Vismaz formas ziņā, salīdzinot ar Līvija Volkova: Ērika Vilsona „Nezā- un tradicionālo, kas, piemēram, spilgti Seņkova versiju, viņš turpina šo klasisko lē” mani pārsteidza tas, ka tīrs Blauma- izpaužas Nacionālā teātra „Indrānos”. tradīciju – viņš nemeklē neko jaunu un ņa teksts spēj noturēt skolēnu uzmanī- Ļoti uzrunājošs ir veids, kādā izrādē tiek nostājas veco Indrānu pusē. bu. „Nezāle” nav tas, ko mēs uzskatītu stilizēta pagātne – ar absolūti butaforis- Valda Čakare: Viens no fundamen- par labāko Blaumaņa tekstu, tātad runa kām detaļām, savukārt mūsdienu cēlie- tālākajiem atklājumiem šajā festivālā ir ir par to, kā to izdara. Sākumā jaunieši nā iespējams identiﬁcēt dažādas sadzī- instrumentālais Blaumanis jeb tas, ka vēl bija nemierīgi, bet uz beigām kļuva ves reālijas, piemēram, plastmasas tēj- Blaumanis tiek izmantots kā instru- arvien klusāki – viņos kaut kas notika. kannu. ments mūsdienu cilvēku pētīšanai. To Krista Burāne: Blaumanis ir intere- Krista Burāne: Valtera Sīļa „Indrā- varēja just Nacionālā teātra „Indrānos”, sants sarunu biedrs, jo viņš runā par nos” man būtiskākā vietā šķiet 2. cēliena jo tur Blaumanis ir izmantots paša Na- jautājumiem, kas ir interesanti jebkurā sākums, kur videoprojekcijā redzam, kā cionālā teātra spēles stila un iestudēju- laikā un vecumā, un viņš ir arī ļoti no- Edžiņš atbrauc uz „Brakiem” ar mašīnu mu tradīcijas pētniecībā. Šādu Blauma- slēpumains, ko savās izrādēs ir ieraudzī- un pasaka: „Rūdolfs Blaumanis. Indrāni. ņa instrumentālismu labi varēja redzēt jis Viktors Jansons. Jo vairāk tu uzzini Darbība notiek tagadnē.” Man ļoti pati- arī Ērika Vilsona „Nezālē” un abos Vikto- par pasauli apkārt, jo interesantāk būs ka šis Blaumaņa un tagadnes uzsvērums ra Jansona piedāvājumos. Šeit bija at- lasīt Blaumani, kurš jau pirms tevis visu – jautājums nav par to, vai tas ir pagāt- rasts veids, kā cilvēku ar Blaumaņa palī- ir zinājis. nes vai nākotnes darbs, jo tas ir par šo- dzību iesaistīt un piespiest ielūkoties Jānis Streičs: Gribētos, lai beigtos dienu – kamēr mēs šo tagadni spējam pašam sevī, un tas tiešām pelna lielu ie- bažas par Blaumani kā pensionāru, bai- izlasīt. vērību. les par to, vai viņš būs moderns un vai Edīte Tišheizere: Bet tad ir jautā- Viesturs Meikšāns: Manuprāt, viss viņu sapratīs. Vai tad Blaumanis var jums, kāpēc pirmajā cēlienā tiek rādīts festivāls kopumā kā viengabalaina parā- smaržot pēc naftalīna? Ne par velti arī pelēko vadmalu, priekšstatu Blauma- dība ir vērtība – Blaumanis tiek prepa- nesen Rīgā notikušajā starptautiskajā nis? rēts no daudzām šķautnēm. Lielākais Blaumaņa konferencē nolasītajos refe- Valters Sīlis: Pelēkie kostīmi ir pār- pārsteigums festivālā man bija Viktora rātos atklājās tas, kas parasti paiet gar ņemti no iepriekšējiem Nacionālajā te- Jansona piesaistīšana, kurš paver telpu ausīm, un tā ir Blaumaņa saikne ar laik- ātrī iestudētajiem „Indrāniem”, mēs gri- un priekšmetu pasauli – biedējoši un metu. Viņa lugas ir ārkārtīgi saistītas ar bējām pārbaudīt, kādi ir priekšstati par vienlaikus dziļi. „„Indrānos” caur adatas konkrētām vēsturiskām situācijām un Blaumani un kā tie laika gaitā mainās. aci” saistošas ir gan enciklopēdiskās zi- laiku, kurā tās tapušas. Blaumaņa radī- Jānis Streičs: Es šoreiz ļoti daudz at- nāšanas par konkrētiem priekšmetiem, tie teksti ir ļoti dziļi, un festivāla izrādes klāju tieši „Indrānos” – tāda iedziļināša- gan personiskā akcijas forma, visiem aicina tos vēlreiz pārlasīt, iedziļinoties nās (veseli trīs iestudējumi) „Indrānos” nav bijusi nevienā citā festivālā. Anna Kuzina: No otras puses, Na- BLAUMANIS IR SASKATĪTS, UN cionālā teātra „Indrāni” labi parāda to, kā jaunā paaudze, Edvarts un Ieva, šo- NO TRADĪCIJAS VISS BŪTISKAIS IR brīd meklē un atjauno savas tēvu mājas. Izrādē var labi just, kā Blaumanis iziet PAŅEMTS LĪDZI cauri gadu simtam – no 1904. gada, kad tapa luga, cauri visiem Nacionālajā teāt- skatītājiem sēžot pie viena galda, jo iz- Blaumanī, apejoties ar cieņu un rūpību. rī tapušajiem iestudējumiem, līdz mūs- zūd robežas un ceturtās sienas sajūta. Valda Čakare: Festivāls ir parādījis dienām. Režisors nav kautrējies parādīt Savukārt „Nāves ēnā” tiek preparēti paši to, ka attieksme pret Blaumani ir funda- to, ka „Indrāni” ir atnākuši līdz mūsdie- skatītāji – drosmīga ir nebaidīšanās tai- mentāli mainījusies, konkrēti, divos as- nām un ka nekas būtībā nav mainījies. sīt izrādi 30 cilvēkiem un interesēties pektos. Iepriekšējo interpretu paaudzes Līvija Volkova: Bet Jurģa Spulenieka par katru skatītāju individuāli. pret Blaumani izturējās kā pret dzīves Edžiņš ir iedzimts ļaundaris – viņš uz- Valda Čakare: Viktora Jansona dar- un cilvēku pazinēju, kāds viņš, neapšau- nāk, jau turēdams akmeni rokās, vēl ne- bos ļoti motivējoša ir viņa paša personī- bāmi, arī ir, ļaujot viņa materiālu inter- maz nepazīdams savus vecvecākus. Arī ba, un tas, ko viņš dara, būtībā ir Blau- pretēt kā biezu, no dzīves nogrieztu ri- Indrānu tēvs jau sākumā uznāk ļoti maņa pārcelšana performances žanrā. ku. Bet, manuprāt, šodien režisorus pri- vienveidīgs. Līvija Volkova: Interesanta ir Viktora māri interesē Blaumanis kā mākslinieks Valda Čakare: Ir tomēr principiāla Jansona pētītā naida tēma „„Indrānos” – viņus interesē veids, kādā Blaumanis atšķirība – ja vecie un jaunie Indrāni ir caur adatas aci” – no adatas līdz zāģim, konstruē, būvē lugu – izmantojot kādas tādi, kurus dzīvo dzīve, tad Aināra An- bet „Indrānos” taču ir arī mīlestība un antīkās pasaules idejas vai kā Lego klucī- čevska Noliņš un Jurģa Spulenieka lielie simboli – koks, kalns un avots. šus. Un visas šīs atšķirīgās struktūras Edžiņš arī paši grib dzīvot dzīvi, un viņi Anna Kuzina: Es tiešām apbrīnoju jaunajās Blaumaņa darbu interpretāci- izrādē jau pēc sava eksistences veida ir to, ko un ar kādu erudīciju un enerģiju jās var labi ieraudzīt.

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 37 Anna Kuzina: Pēc visiem redzēta- nišķīgs pārsteigums un liels devums jums, protams, ir – kā to parādīt. Izrāde jiem iestudējumiem es sapratu to, ka man šķita M. Čehova Rīgas Krievu teātra iegūtu nesalīdzināmi vairāk, ja Blauma- Blaumanis ir uzminējis latvisko kodu, „Indrānu” lasījums – ar pilnīgi cita tem- ņa teksts būtu paturēts arī sākumā. bet jaunie režisori savukārt ir uzminēju- peramenta palīdzību iezīmējot jaunas Pirmkārt, tas ir kompozīcijas jautājums, ši to, kas ir Blaumaņa kods, tā ir nemitī- nianses lugā. jo novele sākas ar to pašu tekstu, ar ko ga tuvošanās Blaumaņa iedzīvinātajai Anna Kuzina: Man Seņkova „Indrā- beidzas, mainās tikai attieksmes nianse. dzīves misijai – būt visam labajam par nos” ļoti patika krievu aktieru ritms, Otrkārt, tekstā ir arī ļoti daudz vieglas, ceļarādītāju. Ar šīm izrādēm un jauno temps, atraisītība un emocionālā iz- jaukas ironijas – autors tekstā it kā vēro režisoru darbu šī misija tiek turpināta. pausme – parādot uz āru to, kas latvie- Raudupieti, redz cauri, ko viņa domā, Krista Burāne: Šajā festivālā, manu- šos ir slēpts. No sākuma beigu aina ar dara un kas norisinās viņas zemapziņā, prāt, par skatīšanos būtiskāks jēdziens Indrānu tēvu un māti kā muzeja ekspo- tas gan izrādē tiek atklāts sapņa ainā. bija lasīšana un ielasīšanās, pēkšņi tie- nātiem likās neizprotama, varbūt pat Ieva Rodiņa: Manuprāt, režisori pret šām ieraugot tekstā vārdus, kurus Blau- nedaudz aizvainojoša, taču kā attaisno- tekstu izturas ar lielu cieņu, atšķirība ir manis tur ir ierakstījis. Man pašai bija jums izrādē ir tas, ka mazais Edžiņš to tikai intonācijā, jo izrāžu veidotāji atklā- daudz atklājumu tieši jēdzieniskā nozī- visu nofilmē un varbūt atcerēsies – tiek ti pauž arī savu attieksmi pret tekstu. mē, skatoties gan izrādes, gan perfor- tomēr atstāta cerība, ka viss labais, ko Tas, kā Elmārs Seņkovs „Raudupietē” mances. Ja šis festivāls nejautā par to, Indrānu tēvs ir mācījis, kaut kā netieši noveles tekstu ir sadalījis atsevišķiem vai tas ir Blaumanis un vai Blaumani šā- un pakārtoti būs pārgājis Edžiņā. runātājiem – sievu korim, to konkrēti ie- di var iestudēt, tad tas drīzāk uzdod jau- Krista Burāne: Man liekas apbrīno- mieso, padara personiskāku un ļauj ar tājumu par to, kas īsti ir latviskais un vai jami, kā krievu aktieri izlādē emocijas, to identificēties. par Blaumani jārunā šādā klasiskā lat- kuras latvieši parasti mēģina pabāzt zem Valda Čakare: Elmārs Seņkovs pret viskā koda izpratnē. Piemēram, Viktors galda – tas ir ļoti dzīvi, patiesi un dabis- „Indrāniem” un „Raudupieti” izturas kā Jansons Blaumani ieved Čehova, Šekspī- ki. Bet tās emocijas un kaislības jau ir tās pret dramaturga galvā dzimušu nere- ra, Beketa mērogā – un nevis vardarbīgi pašas, kuras Blaumanis ir uzrakstījis, ti- dzamu pasauli, ko var padarīt redzamu ieliek Blaumani pasaules kontekstā, bet saredz šo makrokosmosu pašā blauma- niskajā detaļu pilnajā pasaulē. VIENS NO ATKLĀJUMIEM IR TAS, Viktors Jansons: Runājot par Blau- maņa attiecībām ar Šekspīru, Čehovu KA BLAUMANIS TIEK IZMANTOTS un Beketu, esmu atradis ļoti daudz līdzī- bu viņu domāšanā, telpiskajos risināju- mos, savdabīgajā pieejā teātrim. Blau- KĀ INSTRUMENTS MŪSDIENU manis, tāpat kā citi izcili dramaturgi, piedāvā jaunu, modernu teātra skatīju- CILVĒKU PĒTĪŠANAI mu. Piemēram, Blaumaņa „Nāves ēnā” ledus gabals ir kā jauna skatuves plakne, kai tās tiek iznestas uz āru, un uzreiz ie- ļoti dažādos veidos. Šķiet, ka režija Seņ- domāšanas veids, laboratorija – tas ir spējams nolasīt nianses, kurām ir pa- kova izpratnē nav tikai interpretācija, jauninājums 19./20. gadsimta mijā. skriets garām. bet drīzāk formas piešķiršana, jaunas Blaumaņa idejas sasaucas ar Šekspīra Viesturs Meikšāns: Izrāde radīja dis- pasaules radīšana, kur sociāla un māks- „Makbetu”, „Karali Līru”, „Hamletu”. komforta, tukšuma sajūtu – ar episku linieciska jūtīguma iedvesmota vizuālā Blaumanis jaunajā teātrī ienāk ar traģēdijas vērienu, apokaliptisku sajūtu. tēlainība apvienojas ar metateatrālu ie- lielu spēku. Elmāra Seņkova, Reiņa un Kā individuāla pašvērtība šajā festivālā tvaru. „Indrānos” šo ietvaru veido gan Kristas Dzudzilo kopīgi veidotais vizuā- ir Reiņa Dzudzilo dekorācijas, kas atgā- skatuves norišu pietuvināšana videoat- lais tēls Krievu teātra „Indrānos” ir ar dina instalāciju mākslu. Visvairāk no tēlā, gan aktieru izspēlētās dzīvnieku milzīgu enerģētiku, visa skatuves telpa, Seņkova iestudētās Blaumaņa triloģijas etīdes, kuras dažbrīd kļūst liekvārdīgas, priekšmeti dzīvo. Viņi atļaujas veidot mani saista Rīgas Krievu teātra „Indrā- bet „Raudupietē” – nevaldāmas kaislī- istabu kā konstruktīvu shēmu starp ni” – ar daudzpusīgumu, emociju gam- bas ievietojums skolas puiku mācību balto un zaļo, montēt to kopā ar muze- mas dažādību. prezentācijā. Tas, ka Seņkova teātris ir jisko tēmu. Arī „Raudupietes” vizuālais Ieva Rodiņa: Man savukārt „Indrā- formā iedarbīga realitāte un reizē ko- tēls ir liela atklāsme, kur ir gan perso- niem” bija grūtāk emocionāli pieslēgties, mentārs par šo realitāti, manuprāt, ir niskais pārdzīvojums, gan milzīga pie- jo režisors mērķtiecīgi dara visu, lai at- viens no faktoriem, kas viņa izrādes da- tāte pret Blaumaņa radīto virsshēmu. svešinātu skatītāju – gan ar milzīgo stikla ra pievilcīgas. Šo jaudīgo vizuālo tēlu nevar radīt, ja būri, kurā ir ieslodzīts Indrānu tēvs, gan Viesturs Meikšāns: Blaumanis ir ļoti apakšā nav lielas dramaturģijas, kas mikrofoniem, gan aktieru diezgan agre- interesanta kombinācija no latviešu pa- būtu līdzvērtīga Čehovam, Šekspīram sīvo, uz āru vērsto spēles manieri, tādēļ sakām, kur didaktiski ir izskaidrotas lie- un Beketam. uzrunājošāka šķita režisora iestudētā tas, bet viņš tomēr mēģina ļoti mūsdie- Anna Kuzina: Man ļoti liels prieks, „Raudupiete”, kur atsvešinājuma efekts nīgā veidā tajās ielikt tādu tēlu kā, pie- ka, pirms iestudēt „Indrānus” Rīgas nostrādā daudz precīzāk, smalkāk. Vis- mēram, Krustiņš – absolūti cilvēcisku, Krievu teātrī, Elmārs Seņkovs kopā ar spilgtākais kulminācijas punkts ne tikai daudzšķautņainu, psihoanalītiski dziļu. aktieriem atbrauca uz „Brakiem” iepazī- festivālā, bet vispār pēdējā laika teātrī Tādēļ Blaumanis man liekas ļoti intere- ties ar tām vietām, kur ir radušies „In- man šķiet brīdis „Raudupietē”, k a d m a - sants. drāni” un kuras ir attēlotas „Indrānos”. zais Matīsiņš iekrīt skatuves kubā, tas ir Ieva Rodiņa: Man šķiet, ka redzētās Bet, godīgi sakot, no tā visa uz skatuves mirklis, kad ideālā kombinācijā saslē- izrādes nedod kādu neapstrīdamu dies neko neieraudzīju. dzas aktierspēle, scenogrāfija, mizanscē- daktisku atbildi, bet vairāk pat ir pašu Krista Burāne: Manuprāt, Elmārs nu zīmējums, mūzika. izrāžu veidotāju uzdoto jautājumu. Tas, Seņkovs no „Brakiem” ir pārņēmis un uz Līvija Volkova: Man ir nedaudz žēl, ka rodas diskusijas, tikai apliecina, ka skatuves uzlicis pašu muzejisko princi- ka „Raudupietē” dramatizētāja [Rasa festivāla izrādēs izmantoti ļoti dažādi pu, kas raksturīga visai „Blaumaņa trilo- Bugavičute – I.R.] Blaumaņa tekstu vietā estētiski filozofiskie risinājumi un ka ir ģijai” – viņš Blaumani no muzejiska eks- ir devusi savu tekstu – sevišķi sākuma ļoti daudz veidu, kā tos tulkot. Un tieši ponāta velk ārā un pretstata vienkāršām daļā. „Raudupietes” tekstā ir tādi smal- Blaumaņa tulkošana – vienalga, cik sub- vai ne tik vienkāršām dzīves kaislībām, kumi, kas nav izteikti ar reālijām, bet jektīvā vai apstrīdamā skatījumā, – ir kas ir izlasāmas Blaumaņa darbos. Brī- vārdiem, pat intonācijām. Cits jautā- viena no šī festivāla pamattēmām.6

38 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Tēma KAS ES ESMU?

“Indrānu” iestudējums Pori teātrī (Somija) Kārļa Auškāpa režijā 1984. gadā TREŠAIS CEĻŠ Mākslinieks Ilmārs Blumbergs

laumanis latvie- ru notiek maiņa, ir Dievs. Tā bija režiso- mainījās gaisma. Ja mainās gaisma, šu raksturus sara Jura Strengas ideja. Izrādē arī notika mainās laiki. sēja nesaraujamā mirklīga Dieva tēla parādīšanās klasis- Manuprāt, abos iestudējumos lat- ķēdē, dažus iz- kā Blaumaņa laika altārgleznas formā. viešu režisori Strenga un Auškāps sa- meta, tie pazuda Brīvā telpa izjauca iepriekšējās dzīves glabāja harmoniju starp jauno un veco pasaules cilvēku zupā, un palikušie vei- ritumu, radīja nemieru, neziņu un ner- dzīvi. Simpātijas nebija vienā pusē. Ša- do to, ko sauc par latviskuma kodu. vozitāti. Bija mainījies kas būtisks. jos iestudējumos, kuros man bija tas Smaga ir tā ķēde. Ap kaklu. 1984. gada iestudējumā Somijā, Po- prieks piedalīties, bija harmonija un Tā telpiskais izpaudums ir Jūra. Mēs ri teātrī Kārļa Auškāpa režijā par izrā- līdzsvars starp ļaunumu un mīlestību. dzīvojam pie jūras. Dzīvojam lielas jū- des vizuālo kodu kļuva galds. Vecā In- Tagad, skatoties ar atpakaļejošu skatu, ras vienā malā. Kā pie galda. Jūra mūs drānu pasaulē tas bija liels, varētu saprotu, ka līdzsvars ir iekodēts latviskā iespaido. Blaumaņa pasaulē bez galda teikt, nedaudz pārspīlēti liels saimes domāšanā. Nav galējas taisnības ne vie- neiztikt. Tās zīme – galds. Galds kā Jū- Galds. Apbružāts, vecs, kā no jūras iz- nā, ne otrā pusē. Ir drīzāk no ārpuses ra. skalotiem dēļiem taisīts. Bet jaunais nolemts notikums, gaita, kas sagrauž Scenogrāfam vienmēr jābūt kabatā Indrāns nāk ar Jaunu Galdu. No svai- un saplēš dzīves. Bet esmu pārliecināts, kādām divām, trim idejām, kuras gaida giem, gaišiem kokiem tikko darinātu saknes ir vienas, mēs neiznīcinām savā savu realizēšanas laiku. Gaida lugu, re- galdu. Telpā viss mainījās! Viss! Vienī- dziļākajā būtībā ne veco, ne jauno. Ir žisoru, vienkārši sakot, revolucionāro gais, ko jaunais Indrāns neuzdrošinās kāds trešais ceļš, kas samierina. Tas var- situāciju. Strādājot pie “Indrāniem” noņemt no sienas – vecā Indrāna sa- būt ir Dievs. Varbūt Jūra. Pie kuras stā- Dailes teātrī 1970. gadā, telpiskā ideja kaltušo Jāņu vainagu. Tas izplēnēja, iz- vot, nedaudz asarām acīs, mēs nomie- bija – no slēgtas, norobežotas telpas zuda pats no sevis izrādes beigās. Kā rināmies un, raugoties tālumā, jūtam – līdz atvērtai, brīvai telpai. Tēls, caur ku- mēs visi pazūdam, nemanot. Pazūdot Rūdolf, vēl esam dzīvi! 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 39 Tēma KAS ES ESMU?

NEKAD NEESMU CENTRĀ

Režisors Felikss Deičs

īvaini, bet fakts: Paustovska stāsta “Ziemas vakars”. Kad saprast kodus ceturtajā daļā, kura ir ne- mana dzīves po- to paveicu, kolēģi apvaicājās, vai es ne- racionāla un loģiski neizskaidrojama. zīcija ir pretrunā gribētu uzrakstīt kādu scenāriju arī lat- Arī Blaumaņa lugās ir manāma šī māka ar manu profesi- viešu redakcijai. Es padomāju un nolē- neizteikties līdz galam, kas tik ģeniāli izju, jo es nekad mu, ka ķeršos pie Blaumaņa. Sāku lasīt paužas prozā, konkrētības nenotvera- neko nemēģinu pierādīt. Apgalvot, pār- un teju burtiski iegrimu viņa darbos. mība, paužu neuzbāzīgā klātbūtne... Bet liecināt, pierādīt, uzspiest, trakot – tas Pārsteidza, ka viņš ir tik ļoti tuvs Paus- nu forma tomēr nospiež... Uzmanīgi nav manā stilā, jebkura tā saucamā epa- tovskim, kuru tolaik ļoti mīlēju, jo viņa pārlūkojot, kā Blaumanis pārceļ noveli tāža, vienalga, dzīvē vai mākslā – man ir literatūrā bija gaiss. Un Blaumanis tieši lugā, var redzēt, kā tiek apgriezts tās principiāli sveša. Būtībā esmu apcerē- šajā ziņā man šķita radniecisks, sapratu, smalkums. Tāpēc, ja iestudēju Blauma- tājs. Arī jaunradē. Man patīk stāstīt par cik niansēta ir Blaumaņa proza, kā tajā ņa lugu, kam ir pirmavots prozā, es allaž to, kas pašu ir ieinteresējis, cerot, ka tas jaušams laiks. Laiks, kas veido, virza un smeļos no tā. Piemēram, Ābrams “Ļau- radīs atsauksmi cilvēkos. Būt saprastam skaidro notiekošo un kura trūkumu, najā garā”. Lu g ā viņš ir tāds skaidri uz- ir ļoti svarīgi, taču es nemūžam necīnī- starp citu, es izjūtu mūsdienu izrādēs: rakstītais pa pusei komiskais personāžs, šos par savu pārliecību. Vispār man atnāca cilvēks un aizgāja, kāds bija, tāds bet man vajadzēja atrast viņa dvēseli, vienmēr ir piemitusi otrā sajūta. Varbūt arī palika. Perfekta laika izjūta it sevišķi tāpēc aizņēmos no tā, kas ir rakstīts stās- tādēļ man tik ļoti tuvs ir Blaumanis, kam raksturīga Blaumaņa prozai, pārsteidz tos. Tā tapa šis mazliet dīvainais tēls, ko uz visiem laikiem, šķiet, nolemts būt ot- arī, kā viņa darbos dzimst raksturs – aug Tālivaldis Lasmanis brīnišķīgi atveidoja. rajam aiz Raiņa. Par sevi runājot, zinu, tā pamazītiņām no zemes, viss top no Šajā kontekstā gribu piebilst, ka maka nekad netikšu pilnībā pieņemts šajā būtības, ir dabisks, nekas nav izdomāts, ni pārsteidza tas, ka Blaumanis jūt ebre- vidē, mana vieta ir maliņā, un, jāsaka, ar nav eksaltācijas kādas izlolotas idejas jus. Acīmredzot viņu klātbūtne latviešu laiku esmu atskārtis, ka atrasties tur ir dēļ. Līdz ar to dzimst tautas izjūta, tau- dzīvē ir bijusi būtiska, jo Blaumanis ir pat izdevīgi. Iespēja visu redzēt no matas liktenis, tautas tēls kā simbols, nevis izvēlīgs rakstnieks un diez vai ieviestu las ir milzīga priekšrocība: ļoti daudz kā literārs paņēmiens. Bet tolaik tikai ebreja tēlu tikai tādēļ, lai būtu komiskais kas ir saskatāms pa īstam. Nebūtu jau un vienīgi Rainis bija Latvija, un tas ma- elements. Domāju, viņu interesējis salī- slikti ar šo savu pieredzi dalīties ar ci- nī sāka raisīt kaut kādu jocīgu, manai dzinājums. Spriežot pēc Valentīnas Frei- tiem, taču neesmu misionārs. Redzu, dabai neraksturīgu protestu. Kāpēc šīs manes nu jau slavenās grāmatas “Ardie- bet ikdienā klusēju, nedalos, viss ir tikai pārmērības, šis formas spilgtums aizēno vu, Atlantīda!”, ebreju tautas klātbūtne izrādēs. Bet, ja iestudējumā pateikto ne- visu pārējo, vai tad ārkārtīgums, pārlai- Latvijā kaut kādā ziņā bija svētīga, tai bi- saprot, bieži vien jūtos vainīgs. Man pa- cīgums ir raksturīgs latviešu tautai? Nē. ja savs pienesums, kas veidoja savdabī- šam reti liekas, ka nu gan beidzot esmu Un Blaumanis to pārliecinoši rāda. Tā, gu kontrapunktu, kuru, man šķiet, gri- pilnvērtīgi izteicies, pat ja izrādi slavē, lūk, manī nobrieda vēlme, cik vien var, bēja uzsvērt Blaumanis. Kādu? Līdz ga- kā tas ir bijis, piemēram, ar “Ivanovu”. dziļāk ielūkoties Blaumaņa daiļradē. lam nevaru saprast, jo traucē humoris- Normāla izrāde, bet daudz kas tajā nebi- Dramaturģijā diemžēl šis nianšu tisko interpretāciju slānis... Bet man ja izdevies, un es to zinu labāk par ci- smalkums pazūd. Esmu gandrīz absolū- šķiet, te ir manāma sacensību gaisotne: tiem. Tajā pašā laikā es atceros šo iestu- ti pārliecināts, ka Blaumanim nācies racionālais pret emocionālo. Taču viens dējumu ar sirsnīgu siltumu, tas priecējis pret savu gribu pakļauties tai struktūrai, ir absolūti skaidrs: nav nekādu negāciju. mani ar daudziem labiem aktierdar- kas toreiz valdīja rakstniecībā. Vienīgi Latvieši dzīvoja nebrīvē un kaut vai tā- biem. lugā “Potivāra nams” viņš mēģināja at- dēļ neizjuta naidu pret citām nācijām ar Joka pēc atzīšos, ka viens radošais brīvoties no, tā sakot, konstrukcijas, ta- līdzīgu likteni. Nu, varbūt karš, vāciešu posms man gan bija sācies kā protests, ču recenzenti viņam uzbruka, un citu iz- politika ienesa kaut kādas korekcijas, ta- un tas bija Blaumaņa dēļ. Tālajos pa- rāvienu vairs nebija. Varbūt tieši tāpēc ču domāju, ka latviešu tautai vispār ir domju laikos televīzijā man piedāvāja šīs lugas uzvedums man ir īpaši dārgs. raksturīga tolerance. izveidot scenāriju pēc Konstantīna Man bija principiāli svarīgi, ka izdevās Šo latvisko īpašību es izjūtu visu sa-

40 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I vu dzīvi. Beidza pastāvēt Jaunatnes teāt- ris, un kur mani, kas tolaik biju absolūti krievvalodīgs režisors, pieņēma darbā? Vienā no latviskākajiem teātriem – Val- mieras teātrī! Un es tur nevis nīkuļoju, bet strādāju ar pilnu jaudu līdz pat šo- dienai. Es neesmu no tiem, kas pilnā rīk- lē bļaus: es mīlu latviešu tautu! Teikšu: es saprotu latviešu tautu. Tas man ir ļoti svarīgi. Ja tu saproti, tu daudz ko vari izskaidrot, līdz ar to arī piedot. Protams, es neesmu savējais starp latviešiem, bet es mēģinu – un, domāju, ka drusku arī sanāk – tuvināties šai tautai. Vēlme tuvi- nāties – varbūt tas ir pats galvenais... Dī- vaini, bet īpaši man patīk lauku cilvēki. Ļoti dažāda ir viņu daba, brīžiem arī pa- matīga iedomība, līdzīgi poļiem. Taču jebkurā gadījumā viņi ir atvērti, daudz brīvāki par pilsētniekiem, kurus jau pār- klāj patina, kuri ir nonivelējušies līdz mūsdienu vides, pasaules kanoniem... Arī teātra pasaulē man ir savi parau- Felikss Deičs: “Es saprotu latviešu tautu. Tas man ir ļoti svarīgi. Ja tu saproti, tu gi, kuros es saskatu ideālu latvietības tē- daudz ko vari izskaidrot, līdz ar to arī piedot.” Foto –Juris Kmins lu. Starp vīriešiem tas neapšaubāmi ir Uldis Pūcītis. Lūk, šis cilvēks gan ārēji, gan iekšēji ir latviešu vīra paraugs: vīriš- teikt, ka es patiesi izjūtu Blaumaņa daiļ- nekad neesmu centrā. Nekad. Nekur. ķīgs, spēcīgs, atklāts un labsirdīgs. Vaļ- radi, tās garu. Ļoti tuvs man ir Blauma- Mēģinu būt centrā, kad taisu izrādi. Mē- sirdīga, brīva personība – Uldis patiesi ņa stāsts “Baltais”. Kam vien jautāju, ne- ģinu. Vai izdodas, grūti pateikt, jo esmu, bija ideāls latviešu varonis. No aktrisēm viens to neatceras un īpaši nepiemin, tā sakot, nepabeigtais režisors. Tas ak- es tādu redzu Baibu Broku. It kā tai vaja- bet man šķiet, ka tur apslēpts viss Blau- tierspēles smeķīgums mani joprojām vi- dzētu būt Dacei Eversai, ar kuru daudz manis, ka tas ir ļoti autobiogrāﬁsks un lina. Tikko ir iespēja atkal spēlēt, esmu esam strādājuši arī Blaumaņa drama- garīgs vēstījums. Autobiogrāﬁskumu es gatavs! Ar kādu azartu, piemēram, līdu turģijā, taču viņa man vairāk asociējas manu arī “Aizbirušajā avotā”, k o n k rēti tajā savdabīgajā gruzīnu lugā – Otara ar skandināvu sievieti. Ideāla latviete izrādes trešajā daļā, kur tik smalki spēlē- Bagaturijas “Karalis Līrs nabagmājā”, n e - manā skatījumā tomēr ir Baiba Broka – ja Dace Eversa. Vispār šis iestudējums kas cits vairs nebija svarīgs, pilnībā ie- radnieciska gan Blaumaņa varonēm, manī ir raisījis patiesu prieku, jo tika at- grimu spēlē. Dīvaini... krievi arī parasti gan Raiņa tēliem – kas par Spīdolu! Ļoti rasts daudz kas blaumanisks, kaut vai nevar atrast sevi dzīvē. Es tāpat – brie- interesanta aktrise: spēcīgs raksturs, la- iespaidīgais Māras Mennikas un Māra nu, maldos, ne velti saku: esmu mūžī- bestība, humors. Viņā ir itin viss, kas Bezmera dialogs stāstā „Mēmais preci- gais žīds... jo visu laiku sevi kaut kur piemīt latviešu sievietei, un – pirmām nieks”. Arī tas, ka jaunie aktieri sacerēja meklēju… Cik ilgi var? Jau sen man vaja- kārtām – tā ir stipra sieviete, ne senti- dziesmas ar Blaumaņa vārdiem, ir ko dzētu apstāties. Bet nē… Droši vien tas mentāla, ne asaraina, bet stingri turas vērts. notiks tikai ar aiziešanu Tur... uz kājām. Jā, savādi tajā dzīvē viss notiek... Lat- Taču vienā jomā esmu izjutis sevi Blaumaņa festivālā diemžēl tādus viešu un krievu literatūrā es kaut ko zi- centrā. Tā ir pedagoģija, jo tajā esmu pa- pilnvērtīgus latviešu tēlus neesmu re- nu, saprotu, izjūtu, bet ebreju kultūra, tā tiesi profesionāls. Ja mans liktenis vei- dzējis, bet domāju, ka tam par iemeslu pati dramaturģija man ir pilnīga mīkla. dotos citādi un es varētu uzņemt pats ir režijas skatījums. Brīnišķīgi, ka ir uz- Ko lai saka, esmu slikts ebrejs. Tajā ziņā, savu kursu, domāju, mani absolventi radušies jaunie režisori, taču man pie- ka... Esmu taču dzimis padomju ģime- būtu perfekti. Tagad, 75 gadu vecumā, trūka tieši tas, ko jau minēju, proti, nav nē, kurā viss bija aizliegts, vēl vairāk – vairs nedrīkstu to uzņemties. Diemžēl gaisa, jo nav tēlu attīstības, viss ir pēc padomju laikā mazām tautām nebija es nekad neesmu bijis patstāvīgs kursa būtības statisks: kādi ir atnākuši, tādi smuki lepoties ar savu izcelsmi, kultūru, vadītājs, vienmēr strādāju līdzās kādam arī aizgājuši... Tas, man šķiet, ir pretru- un ebrejiem it sevišķi… bija pat kauns citam. Izveidot savu kursu – šīs laimes nā Blaumanim. Elmārs Seņkovs ir iestu- pieminēt savu tautību … Mana mamma man nav bijis. Vārds “laime” nav pārspī- dējis veselas trīs Blaumaņa lugas – ap- tikai vecumdienās atļāvās atcerēties va- lēts, jo es ļoti mīlu šo darbu un labi izjū- sveicami! Daudz kas ir nudien aizraujo- lodu, vēsturi, kādas sadzīves prasmes, tu jaunatni. Man psiholoģiski ir viegli ši, tomēr man trūkst varoņu iekšējās ko bija apguvusi vēl vecajos laikos... Bet būt kopā ar viņiem. Turklāt tagad jau- dzīves. “Raudupiete”, piemēram, labi pie manis tas atnācis par vēlu, tāpēc ļoti nieši ir daudz zinošāki. Manos laikos veidota, noformējums vien ir brīnišķīgs, slikti zinu ebreju vēsturi, paradumus, pusi mācību gadu vajadzēja veltīt jauno Elīna Vāne spēlē ar pilnu atdevi, taču kultūru. Kad pirmo reizi aizbraucu uz mīcīšanai, sagatavošanai darbam. Tikai jau pašā sākumā es redzu, ka, kaislē ie- Izraēlu, tā man atvērās kā reliģiska valsts pēdējā pusotrā gadā varēja ar viņiem grimusi, viņa nemīl savu dēlu. Jā, viņš un vispirms nevis kā ebreju, bet Jēzus darīt kaut ko nopietnu. Tagad sagatavo- var krist uz nerviem gan tāpēc, ka trau- valsts. Faktiski jūdaismu un ebreju dzīvi šana aizņem daudz īsāku laiku, jaunieši cē, gan tāpēc, ka ir no vecā vīra, taču tik es pat nepaguvu pamanīt, man itin viss ir labāk informēti par savu profesiju, vi- un tā viņš ir dēls, tāpēc vien jau attiek- bija saistīts tikai ar Jēzu. Otrā brauciena ņiem pārsvarā ir jau arī zināma piere- smei jābūt daudz niansētākai. Bet man, laikā notika tas pats... Savai nācijai ne- dze, varbūt ne visai laba, tomēr piere- skatītājam, jau no pirmajām ainām ir esmu pietuvinājies un dzimteni neesmu dze. Tātad viņu patība ir daudz vairāk skaidrs, ka nav mīlestības pret bērnu, atklājis. Es tur esmu izjutis citu – garīgo gatava tam, ko mācīs, ko liks apgūt pro- ka viņš ir tikai un vienīgi nasta, tāpēc dzimteni. Bet attiecībās ar savu tautu, fesijas vārdā. Jā, esmu daudz zaudējis, jo arī pašā sākumā var nojaust, ar ko tas kā jau ar mani tas mēdz notikt, paliku ar saviem studentiem es patiesi justos beigsies. maliņā. darba centrā, dzīves centrā. Pedagoģija Varbūt maldos, bet uzdrīkstēšos Vispār cilvēku sabiedrībā es laikam ir mana īstā vieta. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 41 Tēma KAS ES ESMU? KAISMĪGAJĀ CĪŅĀ PAR, AP UN AR PATIESĪBU

Teātra zinātniece Maija Svarinska

urnālā “Teātra vījos ārā no kārtējā bosa kabineta, jo ne- nāls pēdējos gados ir zaudējis savu pro- Vēstnesis” es strā- spēju vairs izturēt: cik tad var pazemo- fesionālo līmeni. Droši vien. Vismaz mēs dāju no paša sāku- ties! Bet viņa pazemojās, un, ja iznāku- ar Andu bijām pārmaiņu gaidās. Taču ma, kad 1988. gada mā lūgtais tika solīts, ar tik maigu sirsnī- pašas nepaspējām kaut ko principiālu rudenī jaunā izde- bu pateicās, ka, skat, acis tam devējam paveikt: saskaņā ar VKKF teātra nozares vuma redakcija sa- pēkšņi iemirdzējās patiesā priekā – arī ekspertu lēmumu 2011. gada pavasarī nāca kopā, lai veidotu pirmo numuru. aiz pateicības... just, cik labi ir palīdzēt. žurnālam ﬁnansējums tika atteikts. Tā- Mēs bijām mūsdienām neierasti liela Taču, ja bija atteikums un nevis līdzekļu dējādi “Teātra Vēstnesis” pusotru gadu komanda, un plāni arī bija lieli: panākt, trūkuma dēļ, bet tāpēc, ka kultūra nu neeksistēja... lai mūsu lolojums godam aizpildītu Lat- gan nav tos pelnījusi, kā viņa uzsprāga! Tagad, lūk, iznāk atkal. Ir izveidota vijas skatuves mākslas tukšo nišu un līdz Un pātagojot allaž beigās piesauca salī- jauna komanda, kurā arī man ir gods ar to dzīvotu ilgu mūžu, vismaz ne īsāku dzinājumu ar CK biedru pakalpiņa dabu būt. Strādājot ļoti vēlos nepazaudēt to, kā tā priekštecis. Panākts! “Teātra Vēst- un lišķīgo uzticību “dārgajai komunis- kas gadu gaitā esmu iemācījusies no An- nesis” pirms Otrā pasaules kara (tā 1. nu- tiskajai partijai”. Tad, protams, dārdēt das: vienmēr piedot savas patmīlības murs iznāca 1925./26. g. teātra sezonā) sāka tas biedrs, bet mēs jau bijām aiz aizkārumu, nekad neskopoties ar atzinī- pastāvējis 18, bet mūsējais – 22 gadus. Ir durvīm. Apmēram pāris gadu mēs dzī- bas vārdiem autoram, ja ir labi uzrakstī- bijuši, protams, ļoti smagi posmi. Pir- vojam patiesi ļoti trūcīgi, knapi varējām jis, un jo sevišķi tam kolēģim, kas allaž mos nopietnos likvidācijas draudus pa- izdot sezonā divus numurus. Iedomājie- raksta labāk par tevi pašu. Mācēt atbru- līdzēja neitralizēt Pēteris Pētersons, kas ties, es pati taisīju maketu pēc iepriek- ņot savu pārliecību, kas vienmēr vēlas simpatizēja mūsu kolektīvam, jo, kā viņš šējā parauga. Taču radošā prieka bija būt tā pareizākā. Neaizrauties tikai ar sa- teica: pēc publikācijām tā īsti nevaru sa- daudz, jo žurnālu gaidīja. To apliecināja vām idejām, ar savu projekta redzēju- prast, kam tad jūs gribat iztapt, vai tad arī “Teātra Vēstneša” 15 gadu jubileja, mu. Būt gatavai novērtēt cita priekšliku- tiešām esat brīvi un, cik vien iespējams, ko, pateicoties LTDS dāsnumam un Jāņa mu un, ja tas ir labāks, bez nožēlas at- cenšaties būt objektīvi? Centāmies jau arī... Pēc dažiem gadiem jautājums “būt vai nebūt?” sāka urdīt vēl trakāk. Tolaik NAV VIEGLI PIEKRIST TAM, KA redakcijā mēs strādājām jau, tā sakot, pusotra cilvēka, un es uzrunāju mūsu ARĪ KRITIĶA PROFESIJAI LAIKS autori Andu Burtnieci, vai viņa nebūtu ar mieru uzņemties žurnāla vadību un MAINĪTIES mēģināt to glābt. Uzrunāju tieši viņu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Burtnie- Siliņa iniciatīvai, mēs kopā ar žurnāla mest savu piedāvājumu – kā to ir mācē- cei bija vārds, kas pats par sevi varēja autoriem, varoņiem un draugiem skaisti jusi Anda mūsu radošo strīdu laikā un nospēlēt aizstāvja lomu. Otrkārt, prātā un sirsnīgi svinējām Smiļģa dārzā. ko es joprojām mācos. Atceroties kop- palika Pētersona teiktais par Andu: viņa Ar laiku Latvijas valsts nostiprinājās darbu, gribu adresēt sev un arī žurnā- taču ir Žanna d’Arka! Ja vajag, cīnīsies kā un, pateicoties Kultūras ministrijai un lam vēl vienu konkrētu novēlējumu. traka. Bet, treškārt, zināju, ka viņa ir ti- Kultūrkapitāla fondam, mūsu izdevums Mūsdienās, domāju, jau visiem ir cīgs cilvēks, tātad varēsim kopā lūgties sezonā nāca klajā jau sešas reizes. Tā skaidrs, ka top tā saucamais universālais par to, kas rūp, – par “Teātra Vēstnesi”. mēs ar Andu nostrādājām vēl 7 gadus. pasaules cilvēks. Taču varbūt tieši tāpēc Viņa piekrita, un drīz vien jau tikai Taču tad sākās ekonomiskā krīze, un arī teju katra tauta jo īpaši cenšas saudzēt divatā sākām vilkt šo teātra mākslai vel- mūsu darbu apturēja nogruvums, tur- savu nacionalitāti, nepakļaut to bezper- tīto nastu. Kur tikai, Andas rosinātas, klāt ne tikai ﬁnansiālais, bet galvenais – soniskai tehnoloģiskai civilizācijai. Anda mēs nemeklējām naudu. Dažbrīd es la- radošais: kolēģi atklāti pateica, ka žur- Burtniece konsekventi veltījusi “Teātra

42 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Maija Svarinska (no kreisās): “Strādājot ļoti vēlos nepazaudēt to, kas gadu gaitā esmu iemācījusies no Andas Burtnieces: vienmēr piedot savas patmīlības aizkārumu, nekad neskopoties ar atzinības vārdiem autoram.” Foto – Kristians Putniņš

Vēstnesi” šim uzdevumam, proti, gan- Jā, kritiķa profesija nav viegla. Kais- juši ne tikai jaunā gadsimtā, bet arī jau- drīz katra izrāde, kas ir risinājusi nacio- mīgiem cilvēkiem it sevišķi grūti cīnīties nā ērā, tātad briest it sevišķi krasas pār- nālās problēmas, bija uzmanības vērta. ar savu subjektīvo “patiesību”. Varbūt tā- maiņas. Viena no tām jau tagad teātrī ir Tiesa, šajā kontekstā mums ir bijuši kais- dēļ mūsu režisori bieži vien neuzticas skaidri jaušama: zūd vārda svars. Man mīgi strīdi: nevis par tēmu, bet par tās kritiķiem, neciena tos, ignorē. No vienas tas ne visai patīk, jo, manuprāt, visi jau- iemiesojumu, jo Anda izmisīgi centās puses, tam ir savs pamatojums: profe- nie estētiskie meklējumi, kas pirmām nemanīt izrādē profesionālos trūkumus. sionālisma trūkst. Taču ir arī otra puse: kārtām ir saistīti ar ķermeņa, kustības Joprojām esmu pārliecināta, ka tēma kritikai ir savas objektīvas priekšrocības, metaforizāciju, bieži vien nonāk vien- vai ideja nedrīkst aizēnot meistarības as- kas nudien ļauj skaidrāk ieraudzīt, kāpēc veida strupceļā – ieslīgst mākslas un pektu. To es atgādinu tieši sev, jo sāku un kad arī režisoram būtu jācīnās ar savu mākslinieka intravertā apliecinājumā. manīt sevī līdzīgu tieksmi – profesionā- patiesību. Kad režisora darbs – iestudē- Laikam esmu liela egocentriste, jo mani lismu upurēt satvaram. Tikai otrādi: ja jums – nāk klajā, viņam bieži šķiet, tur- šādas vizuālās ainiņas aizrauj tikai īsu nepatīk vēstījums, es intensīvi meklēju klāt no sirds, ka viss ir lieliski, jo šis viss it brīdi, ja vien jaunrade nav profesionāli blusas tā izklāstā. Pašlaik, piemēram, kā atbilst viņa iecerēm. Toties teātra kri- ļoti perfekta. Vārds turpretī ir ekstraverta mana profesionālisma klupšanas ak- tiķis ir ieradies no malas, un vienīgais, dimensija, un man ir svarīga pasniegtā mens ir Vladislavs Nastavševs. Kad viņš kas viņu patiesi saista ar šo izrādi, ir mī- roka. Taču apzinos arī šeit savu subjekti- meistarīgi risins iecerēto un aktieri strā- lestība pret teātri. Kritiķis nav piedalījies vitāti. Ko lai saka: nav viegli piekrist tam, dā virtuozi, aizrautīgi, līdz ar to arī publi- izrādes tapšanā, darbā, no kura notruli- ka arī kritiķa profesijai laiks mainīties. ka jūsmīgi ķiķina, mani tas kaitina, jā, jā, nās uzmanība un zūd uztveres svaigums, Pirms dažiem gadiem Anda man tik neprofesionāli – tieši kaitina, jo man un viņa patmīlība itin nemaz necieš no rakstīja: “Esmu pateicīga Tam Kungam, šķiet, ka viņa izrādes bieži vien indē ak- tā, cik labs vai slikts ir uzvedums, cik pa- ka viņš mani savedis kopā ar Tevi, ka va- tieru, skatītāju dvēseles, ka pats izteiks- reizi vai nepareizi tēlotājs ir ticis galā ar ru strādāt Tev blakus. Jo patiesībā tas var mes veids nivelē tēlotāja personību, ka... savu uzdevumu. Tādēļ arī kritiķis savos notikt tikai tāpēc, ka tieši Tu esi mana Viss, pietiek. Labi, ka varu pateikties sa- spriedumos var būt iekšēji brīvs. kolēģe... Es no sirds dziļumiem pateicos vai skolai, jo spēju tomēr neaizstāt pro- Jā, kritiķis var būt brīvs, ja ievēro vēl par visu un piedod, ja esmu kādreiz bi- fesionālo vērtējumu ar personisko at- vienu noteikumu, proti, grib kopt zinā- jusi rūgta. Tu zini un saproti, kā un kā- tieksmi. Kad sanāks kopā šās sezonas šanas un spēj mainīties. Laiks maina te- pēc tas dažkārt notiek...”. Svētīgi būt tik Spēlmaņu nakts žūrija, noteikti balsošu ātri, gluži tāpat, kā mainās attieksme brīvai savā attieksmē pret kolēģiem. par Nastavševa izrādes nominēšanu. pret dzīves norisēm, un mēs esam iegā- Cenšos to mācīties. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 43 Intervija VISU NEMAZ NEDRĪKST IZRUNĀT Dubultportrets. Dailes teātra aktrise Lidija Pupure un JRT aktieris Ģirts Krūmiņš

EDĪTE TIŠHEIZERE

aruna ar PAr PArTNErīBAS NoSlēPuMu nekā nav. 2011./2012. gada Edīte Tišheizere: – Ar ko jūs sākāt, kad Ģ. K.: – Es arī varētu visas fotogrāfi- sezonas Spēlma- satikāties? jas izmest. Vienā tādā reizē, piemēram, ņu nakts laureā- Lidija Pupure: – Es aizgāju uz pirmo es izmetu visus vecos eksemplārus ar tiem – Gada aktie- mēģinājumu diezgan nobijusies. Ģirts piezīmēm. ri Ģirtu Krūmiņu mani ļoti mīļi sagaidīja, un tas mani tā L. P.: – Man ir bildes no dažām atse- un Gada aktrisi otrā plāna lomā Lidiju kā drusku atbrīvoja. Kad es iesaistījos, višķām izrādēm, bet daudz ne. Es vispār Pupuri par darbu Jaunā Rīgas teātra iz- jūs jau tad bijāt diezgan daudz izrunā- neesmu cilvēks, kas krāj. Kādreiz jaunī- rādē „Vigīlija. Sapnis par nomodu” Ģirta juši, un režisors Ģirts Ēcis man teica: bā – tad izrādes daudz fotografēja un fo- Ēča režijā. neuztraucies, tev nekas nav jādara, tu ti- togrāfi paši piedāvāja bildes. Tagad jau Runāties ar šiem aktieriem ir liela kai skaties. vairs tā nav. Ģenerālmēģinājumā safo- bauda. Tās ir tik mirklīgas un netvera- Ģirts Krūmiņš: – Man pirmā bija sa- tografē, un viss. Aktieriem vispār nekas mas pārmaiņas – te tu runā ar Lidiju Pu- pratne, ka mēs ar Lidiju esam uz viena netiek. Dažu lomu eksemplārus gan ne- puri un Ģirtu Krūmiņu, te pēkšņi gan- viļņa, ka var runāt par visu, un viņa sa- spēju izmest. drīz fiziski var sajust, ka tie vairs nav vi- pratīs. Es Lidiju uztvēru kā līdzīgu, nevis – Tad tu tagad vairs nevarētu no- ņi paši, bet drusku jau „Vigīlijas” varoņi kā citu paaudzi. spēlēt, teiksim, „Vājprātīgā stāstu”? Kas vai – vēl interesantāk – kāda dīvaina un – Vai tu dzirdi, ko viņa domā? notiek ar lomu, kad to vairs nespēlē? valdzinoša starpbūtne. Saruna ir pavi- Ģ. K.: – Tajās reizēs, kad neesmu tik Ģ. K.: – Nē. Nē. Es tagad esmu cits sam nesteidzīga, un tieši šajā rāmumā ir ļoti centrējies uz sevi, tad jā. cilvēks. Bija gadījums, kad vajadzēja rā- nojaušams, kāpēc viņi ir izcili aktieri: L. P.: – Viņš jau pēc lomas nav ten- dīt sen nespēlētu izrādi. Bet nē, to nevar pat tagad viņi abi ir pilnīgi koncentrēju- dēts dzirdēt, ko es domāju. Un tāpēc sa- ne atjaunot, ne atcerēties. Kad par lomu šies šim mirklim un šim partnerim. Li- gudro visas tās trakās izdarības. Viņa lie- nedomā, izmet ārā eksemplāru, jo zina, dija klausās, ko saka Ģirts, un viņas lū- lākā problēma ir tā, ka es nerunāju. ka vairs nebūs jāspēlē, tad viņas vien- pas mazliet kustās līdzi viņa vārdiem. – Es sen nebiju redzējusi aktierus, kārši vairs nav. Ģirts iegrimst domās, lai pēc ilgāka laika kas būtu tik absolūti koncentrējušies – Kā tad ar „Garo dzīvi”? atbildētu uz jau aizmirstu jautājumu, šim mirklim un partnerim un reizē ne- Ģ. K.: – Viņa tiek lietota. bet ierunājas tikai tad, kad ir pārliecinā- ko nedarītu. Vienkārši koncentrējas un – Tu kāp vecajās biksēs vai bikses jies, ka nepārtrauc partneres domu, un dzīvo otrā. aug līdz ar tevi? Lidija acumirklī ielec atkal tajā aiztecē- L. P.: – Ja? Mēs jau sevi neredzam. Ģ. K.: – Tajās izrādes, kas tiek spēlē- jušajā straumē un atrod ko jaunu pasa- Bet viņš kaut ko pasaka, un man pēkšņi tas, man vajag katru reizi atrast savā vai kāmu. Brīžiem viņi runā gandrīz vai vie- jādomā par savu dzīvi. Viņš pārmet, ka partnera tekstā kaut ko, kas man kā cil- niem vārdiem. Citreiz kaut ko nepasaka tajā mājā nav nevienas viņa bildītes, un vēkam ir problēma, un šodien to risināt. līdz galam. Varbūt tas ir viņu saskars- es saprotu, ka viņai vispār nav fotogrāfi- Man vajag, lai galvā ir kaut kas, ko man mes princips. Kaut kā nemanāmi iezī- ju. jāatrisina tieši šodien. Saproti, es neva- mējas trīs sarunas tēmas: aktiera darbs, – Kāpēc? ru runāt abstrakti. Es varu spēlēt un do- viņa laiks un tās saites, kam jānotur viss L. P.: – Es domāju, ka viņa tās ir iznī- māt tikai par sajūtām, kas mani satrauc. līdzsvarā. cinājusi. Jo tā jau nemēdz būt, ka vispār Un, kad tās sajūtas iet mazumā, tad vai

44 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Ģirts Krūmiņš: “Mēs ar lidiju esam uz viena viļņa, var runāt par visu, un viņa sapratīs.” Foto – Kristaps Kalns

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 45 nu izrāde ir pilnīgi jāpārtaisa, vai arī tā pret to galvu. Un tad, kad galva ir asi- – Jā. izplēn. nīs, Kāds no augšas saka – paskaties, L. P.: – Šodien es priekš sevis to izdo- – Kur paliek loma, kad to nespēlē? tur tak nekāda mūra nemaz nav. Tad, māju…. Ja režisors liek spēlēt klaji tikai Kur tagad ir Oblomovs? Karājas skapī lūk, profesionalitāte esot spēja sadau- vienu krāsu – tas jau neizslēdz to, ka rei- kā uzvalks? zīt galvu pēc iespējas ātrāk. zēm mēs patiešām tādi arī esam – bet, Ģ. K.: – Par visām lomām, ko es spē- L. P.: – Jā, ar katru lomu process, ka- kad man iedod to vienu krāsu pa visu lēju, es domāju… kad es pats kā cilvēks mēr tevī kaut kas atveras, ir sāpīgs. Bet, lomu, tad manī iekšā kaut kas pretojas. kļūstu citāds vai mani vairs neinteresē jo vairāk tu esi to galvu dauzījis, jo at- Jo es esmu savai lomai gan advokāte, tās problēmas, tad es nevaru arī spēlēt. klāsme atnāk negaidītāk. Juris Strenga gan psihoterapeite. Mani interesē moti- Man tas nesilda sirdi. Jā, tas var būt in- iestudēja izrādi „Andersons un Millers”. vācija. Ne tikai lomā, bet arī dzīvē mani teresanti, bet nesilda, un es vairs nevaru Divas Leldes Stumbres ludziņas. Stum- interesē viss, kas palīdz izprast. Arī Ģirta nospēlēt un dabūju citu... Kad loma ir bre jau nav reālpsiholoģiska dramatur- uzvedību vērojot, es esmu kaut ko ie- beigusies, kas gan cits atliek, kā nedo- ģe – ja mēģina viņu tā iestudēt, nekas mācījusies. māt par to. nesanāk. Lielākā daļa burvīguma un no- Ģ. K.: – Ar to cenzoru tu domā kādu L. P.: – Ir lomas, no kurām atvadies slēpuma paliek neatklāta. Mēs ārkārtīgi robežu, ko es negribu pārkāpt, jo tā aiz- ar skumjām. Domāju, ka būs skumji at- mocījāmies, no visa tā stresa es pat sa- vaino manu personu? Vai vienkārši es vadīties no „Vigīlijas”. slimu. Pēdējā dienā pirms pieņemšanas negribu lomā laisties iekšā? Man liekas, Ģ. K.: – Bet mēs taču viņu vēl spēlē- izrādes teātrī bija bēres, un es ņēmu un jo es vairāk atbrīvojos un laižos iekšā tē- jam! piedzēros. Bet nakts vidū pamodos un lā, jo vairāk ir tā, ka tas „nē” pamazām – Jums ir dažāda skola un pieredze, sapratu, ka esmu nosapņojusi, ko grib pāraug par „jā”. bet jūs runājat gandrīz vai vieniem Strenga un kas man jādara! Nolēmu, ka L. P.: – Ir lomas, kurās ir pārkāpta- vārdiem. līdz izrādei ne ar vienu nerunāšu, bet kaut kāda robeža, aktierim pilnīgi iden- L. P.: – Visu nemaz nedrīkst izrunāt. tad ņemšu un nospēlēšu tā, kā nosap- tiﬁcējoties ar varoni. To brīnišķīgo, ta- Ja ir dzīvs kontakts starp partneriem, ņoju. Un man izdevās! Pēkšņi zālē bija lantīgo kolēģu vairs nav teātrī. Tā ir reži- tad izrāde ilgi var dzīvot. forša un pareiza reakcija. Bet Arvīds Gri- sora atbildība: ja tu mīli cilvēku, tad ne- – Vai tad partnerība nav pilnīga at- gulis uzrakstīja, ka esot sapratis pat tās drīksti izmantot viņa labilo nervu sistē- klātība? problēmas, kas vārdos vispār netika pie- mu nelietīgi. Spraugai starp aktieri un L. P.: – Nekad. Uz to balstās tas pirm- sauktas. Arī tā notiek. tēlu vienmēr ir jāpaliek. Obligāti. reizīguma moments katrā izrādē. Ģirts Ģ. K.: – Es visu laiku domāju par to Ģ. K.: – Man kā aktierim neviens nav nekad nav lomā vienāds, un es to pama- profesiju. Neko vardarbīgu, nekādu gal- īsti mācījis pazīt sevi kā cilvēku. Jo, ja es nu. Es visu laiku meklēju pirmreizību. vas dauzīšanu pret mūri es tur nejūtu. īsti nezinu savas robežas, vai arī no tām Ģ. K.: – Man par „Vigīliju” vispār ne- Man tas ir kā bērna radīšana. Loma pie- baidos, vai nevaru atdalīt sevi no tēla, maz negribas runāt. Negribu runāt par dzimst kā bērns. Izrāde ir kā pieaugšana tad tas atsaucas arī uz manu skatuvisko to, ko es domāju, un negribu zināt, ko un tad vēlāk – arī nomiršana. Man tas izpausmi. Ideālais līdzsvars ir tad, – par domā Lidija. Mēs vienojamies par kaut viss attīstās tā dabiski un mierīgi. to es pārliecinājos tai pašā „Vigīlijā” – ja kādām lietām, un viss. Noslēpumam ir L. P.: – Tāpēc, ka tu pats esi mierīgs. es, ieejot izrādes virpulī, joprojām redzu jāpaliek. Ģ. K.: – Nav runa par mieru! Par jē- Lidiju, sajūtu publiku, zinu, cik tālu va- L. P.: – Kad man reizēm ļoti gribas re- gu. Es nemaz neesmu mierīgs cilvēks. ru iet, lai nenonāktu līdz kaut kādai klī- žisoram izstāstīt, ko domāju par lomu, es sevi aprauju: labi, strādājam. Agrāk režisoriem vajadzēja visu izrunāt – par personāža attiecībām, par aktiera izpratni par lomu, kā viņš to ir uztvēris. MAN PAR „VIGĪLIJU” VISPĀR Bet tagad daudziem režisoriem tas nav vajadzīgs. Es reizēm esmu mēģinājusi NEMAZ NEGRIBAS RUNĀT. saņemt kaut vai akceptu, ka domāju pa- reizā virzienā, bet redzu, ka tas nepatīk. NEGRIBU RUNĀT PAR TO, KO ES Un tad es nosolos, ka nerunāšu, un vēl pie sevis nosaku: to, ko es domāju, tu DOMĀJU, UN NEGRIBU ZINĀT, KO tikpat nezināsi. – Kur var ņemt impulsus, ja vārdu DOMĀ LIDIJA vispār nav? Kā „Garajā dzīvē” vai Lidi- jas varonei „Vigīlijā”? Vai nav grūti uz skatuves klusēt? Ģ. K.: – „Garajā dzīvē” vienkārši ir Neizrādu, bet patiesībā man gribas uz- nikai, bet arī neizsitos no lomas tāpēc, viena diena, kas ir piepildīta ar ﬁziskām reiz un ātri, un es apvainojos – kā tas var ka kāds klepo. Jāiemanās savienot dau- darbībām. Tur ir celšanās, rosīšanās, un būt, ka nesanāk! Bet vardarbības tur dzas lietas. Ja sanāk, tad ir labi. Līdzko tas, ko es savā galvā domāju, ne vien- nav. tas viss sāk šķobīties… mēr ir saistīts ar notiekošo. Aktiera galvā – Vai tad nav sāpīgi, ja nesanāk? – Cik liela loma ir skatītājiem? reizēm ir simt visādu domu vienlaikus. Ģ. K.: – Ir sāpīgi. Bet tās ir tādas patī- L. P.: – Skatītājus ļoti jūt! Aktieris sevi Citreiz tas traucē. kamas sāpes. Nevar ar varu. Loma ir tev ārkārtīgi tērē, un ir jāsaņem arī atpakaļ. L. P.: – Šajā izrādē nav grūti. Kā jau galvā. Viņa nāk lēnām. Tad, protams, ir To tā nevar izstāstīt, bet ar ādu var just, Ēcis lika – es skatos. Es vienmēr esmu grūti. Bet tur viņa ir, un lietas pašas pa- kā notiek enerģijas apmaiņa starp zāli teikusi, ka mans hobijs ir cilvēki. Mani mazām sakārtojas. Es varu uztraukties un aktieri. viņi ārkārtīgi interesē – tramvajā, uz ievai nē, dauzīt to galvu vai nē – tikpat nav Ģ. K.: – Dzirdēju Allas Demidovas in- las, visur. iespējams iet pret dabu. Visam ir jāno- terviju, un viņa teica, ka publika viņai tiek savā laikā. neeksistē – lomas partitūra ir tik blīva, PAr ProFESIJu uN roBEžāM L. P.: – Tā ir ļoti vīrišķīga nostāja. ka neatliek laika pievērst kam citam uz- – Kas ir aktiera profesionalitāte? Kāds – Vai mēģinājumu laikā ir kāds iek- manību, lai kaut pērkons grauj, viņa aktieris man reiz pastāstīja tādu līdzī- šējais profesionālais vai cilvēciskais spēlēs tālāk. Es tomēr skatītājus jūtu kā bu: sākot katru jaunu lomu, viņš stāvot cenzors, kas saka: nē, to tu nedarīsi? dzīvu organismu. Ir reizes, kad nevari kā pie necaursitama mūra un dauza Ģ. K.: – Lomā? nekādi savākties un gribas pateikt: mī-

46 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I ļie, es eju nost no skatuves! aizskar jūtas. Teātrī ir tāpat. ceros Pētera Pētersona laiku, vismaz sā- – Un ko tu tad dari? – Kāpēc cilvēks izvēlas kļūt par ak- kumā. Viņš ienāca Dailes teātrī un pēk- Ģ. K.: – Neko. Spēlēju tālāk. tieri? Pašam savas vienas dzīves par šņi iestudēja Rietumu dramaturģiju, par L. P.: – Ir kaut kāda kopnoskaņa, ku- maz? ko mēs daudzus gadus nebijām ne dzir- rai tu seko. Ja esi panācis kontaktu ar zā- L. P.: – Droši vien sākumā par to ne- dējuši. Pie izrādēm strādāja jauni cilvē- li, tad saņem tādu kā spilvenu, uz kura maz neiedomājas. To iespēju saprot ti- ki, scenogrāﬁjā bija nosacītība – pie tās atsperties. Tas nav vārdos noformulē- kai vēlāk. Es bērnībā biju viena pati un arī nebija pierasts. Pētersona „Idiots” jams. visu ko fantazēju. Tēvs svētdienā deva (1969. gada iestudējums Dailes teātrī ar – Kā ir ārzemēs? Nevar būt kāda rubli, un es gāju uz bērnu rītiem kino. Valentīnu Skulmi un Hariju Liepiņu ti- pēkšņa reakcija, kas nojauc izrādi? Un es daudz, bet lēni lasīju. Jo laba lite- tullomā – E.T.)! Ja šo izrādi tagad uzliktu Ģ. K.: – Zini, ārzemēs jau parasti spē- ratūra ir tik bieza. Un visu uzreiz redzēju uz skatuves, tā būtu pilnīgi pieņemama. lē izrādes bez teksta. Tās ir universāli sa- bildēs. – No Pētersona izrādēm nav palicis protamas izrādes. Reakcijas mēdz būt Ģ. K.: – Nezinu. Varbūt tā bijusi vien- neviens televīzijas ieraksts. atšķirīgas arī tepat. kārši kļūda. Toreizējā motivācija jau ir Ģ. K.: – Tiešām? Toreiz taču ierakstīja L. P.: – Ja ir diena, kad pati nevari aizmirsusies. Un manī ir pilnīgi visas gandrīz visu. koncentrēties, tad neadekvāta skatītāju īpašības, lai es nebūtu teātrī. – Daudz kam vajadzēja rakstīt pa reakcija laupa ticību sev, tu sāc pats sevi Laikam tā interese radās no mūzi- virsu… apšaubīt. Tas nav patīkami. Nu, nekas. kas. Es iestājos Mediņos. Bet, mācoties L. P.: – Arī teātra 90 gadu jubilejā Pē- Jānorij! Teātrim ir tā priekšrocība, ka mūziku, ir iespēja sastapties ar… izjū- tersons gandrīz netika pieminēts. Nu la- būs nākamā reize. tām… tīro jūtu pasauli. Laikam sēdēt ta- bi, nav ierakstu, bet fotogrāﬁjas un re- Ģ. K.: – Līdzko es iedomājos, ka man jā krēslā man likās par šauru, bet gribē- cenzijas taču ir palikušas! Par viņu taču kaut kas ir jāizdara labi, vai ienāk prātā jās tikt atkal tajā sajūtu pasaulē. varēja runāt arī tādā veidā. Tas bija grūts panākumi, tā „alga novērš nost no mēr- laiks. Skatītājs, kas bija pieradis pie reā- ķa”. Es vairs neesmu godīgs un patiess, PAr lAIKA VErTIKālI listiskām izrādēm, nepieņēma Kurta bet tas ir pirmais, kam jābūt. Ja es par – Dzejniece Inese Zandere savulaik tei- Fridrihsona dekorācijas „Idiotam”. godīgumu uzdodu to, kas nemaz tāds ca, ka paaudze, pie kuras viņa jūtas – Tās dēvēja par perfokartēm! nav, tad tā māja sabrūk. Neko nenoslēp- piederīga, nav horizontāla, bet vertikā- L. P.: – Jā. Zāle bija pustukša. To jau si! Tas Augstākais to visu vēro. Tad visla – tajā ir, teiksim, Anna Ahmatova un tagad vairs neatceras, bet Pētersona lai- maz jāsameklē cēlonis, sev pašam jāat- Austra Skujiņa. Kā jums ir vērsta laika kā pilnīgi nomainījās Dailes teātra ska- bild, kāpēc tas tā noticis. Pie tā es pats un paaudžu ass? Kam jūs jūtaties pie- tītāji. Atnāca jauni: studenti, inteliģen- esmu bijis vainīgs – cits neviens. Tie ir derīgi? ce, mediķi. Bet tie, kam vajadzēja, lai bijuši mani iekšējie traucēkļi. Es same- L. P.: – Laika ass noteikti ir vertikāla. sniedziņš snieg, tie pazuda un tikai pēc loju, un man palika slikti. Man noteikti. Jo mans laiks tiešām sais- gadiem pamazām atgriezās. Arī pašā te- – Bet kas tad ir teātris, ja ne melo- tās ar noteiktiem, lieliem cilvēkiem – re- ātrī vecās dāmas tincināja un prašņāja šana! žisoriem, aktieriem, dzejniekiem. Tāpēc Pētersonu: kas te būs, ko viņš grib un vai Ģ. K.: – Nē. Teātris ir tikai patiesība. es kļūstu dusmīga, kad runā par mana tas vispār ir Dailes teātra cienīgi. Ērika Ja patiesības nav, nav teātra. mūža lielāko nogriezni kā par kaut ko Ferda bija pieradusi, ka viņa ir vienīgā – Bet jūs taču izliekaties! lieki un nevērtīgi nodzīvotu. kustību konsultante, bet Pētersons uz- L. P.: – Nekādas izlikšanās! Es esmu Ģ. K.: – Man tas ir Daugavpils teātra aicināja citus, tās vairs nebija dejas, bet es dotajos apstākļos. (Smejas.) un ideālisma periods. Saproti, tas bija drīzāk pantomīma. Aizvainojums bija Ģ. K.: – Kā mēs izliekamies? Kāpēc tu laiks, kad mēs bijām ar galvu iekšā pro- liels. Es tajā laikā biju mākslas padomē domā, ka mēs izliekamies? Precizē! fesijā, tā mūs patiešām interesēja, mēs un redzēju, kā tās lietas notiek. Tās ko- – Man rāda trīs sienas, bet man jā- diskutējām, nopietni runājāmies. Bija misijas un cekas pārbaudes… Pēterso- domā, ka tā ir māja. Un es zinu, ka īste- jau arī kaut kādas blakuslietas, bet arī nu jau arī noņēma politisku iemeslu dēļ, nībā tu esi Ģirts Krūmiņš, nevis Oblo- tās bija sajaukušās ar teātri. Tas bija… jo mūsu teātris bija provocējošs, tas lika movs. Viss tika radīts uz vietas. Tas entuziasms domāt par dzīvi. L. P.: – Tā ir dzīvošana garā. Garīga tagad varētu likties pat smieklīgs. Bet ir – Vai nav dīvaini, ka tajā mājā vien- priekšstata radīšana taču ir mans darbs. ļoti svarīgi, kāds pamats tiek ielikts. Man mēr mīt sava laika provocējošākais te- Uz skatuves jau es nedzīvoju kā Lidija. pat negribētos tur atgriezties. Tas ir ātris? Pirmais Jaunais Rīgas teātris, Ģ. K.: – Man liekas, ka es tomēr dzī- laiks, ko nevar atkārtot. Dailes teātris, Jaunatnes teātris, tagad voju kā es pats. Tā ir tāda atklātība, ka – Tu tajā vairs nedzīvo? JRT. Tajā namā Lāčplēša ielā 25 ir kaut skatītājs to uzreiz jūt. Ģ. K.: – Nē. Vai – gan jā, gan nē. Es kas īpašs? L. P.: – Patiesība jau ir tas teātra mag- esmu kļuvis pavisam citādāks cilvēks. Ģ. K.: – Tur kaut kas noteikti ir. Viss, nēts. Esmu mainījies. kas bijis, taču nevar pazust. – Patiesība – jā. Bet dabiskums? Vai – Vai toreiz jums vispār bija vaja- L. P.: – Tur ir dabiski materiāli, kas ir mākslas kategorija? dzīgi skatītāji? Daugavpilī – un tādam uztver enerģētiku. Ģ. K.: – Varbūt no stilistikas viedok- teātrim, kāds bija jūsējais! – nevarēja Ģ. K.: – Jā, tas ir silts teātris. Ar visu ļa. Es uzvedos dabiski izrādes apstākļos, būt skatītāju. neērto izvietojumu, tur kaut kas ir. Es- kādi tie ir uzlikti. Ģ. K.: – Mums bija! Tajā lielajā zālē mu tā pieradis pie noplukušajām tel- – Man liekas, dabiskums tomēr nav „Perikla” izrādēs sēdējā, kā man no ska- pām, ka man tas liekas pilnīgi normāli. īstais vārds. Ticami, atbilstoši. Bet da- tuves likās, kādi 20 – 30 skatītāji, bet bija L. P.: – Tur ir mākslinieka gars. Un biski? Dabisks ir kaķis uz skatuves, bet tāds jaunības maksimālisms – vienalga, vēriens. Tur, kur tagad ir Mazā zāle, at- aktierim jārunā tā, lai dzirdētu pēdējā jādara vislabākais, tāds naivums, kaut radās kostīmu noliktavas, un tur kaut rindā. kas tāds, kam es tagad vārdu pat nevaru kas bija aizdedzies. Visi skraidīja, Smiļ- L. P.: – Nu, jā. Dabisks nav īstais atrast. Tur bija tik auksts, ka spēlējot va- ģis stāvēja trepēs, skatījās pa logu un tā- vārds. Tad, kad sāk pa skatuvi šlenderēt rēja redzēt elpu. dā svētā mierā teica: „Lai deg, kam jāno- kā dzīvē, runāt lieku, darboties bez kon- – Es gan arī atceros, ka Oļģerta Kro- deg!” Viņš juta, ka viņam sekotāju ne- krētības… Māksla ir atlase. Skatuve nav dera izcilajā „Kaijas” izrādē biju Liepā- būs. Nevarēja būt. kā dzīve. Var meklēt formu, var meklēt jas teātra zālē trīspadsmitā. Varbūt ir Man gribētos novēlēt, lai remonts daudz ko citu, bet ir jāsaprot, ka tā ne- māksla, pēc kuras nekad nav pieprasī- būtu tāds pieklājīgs, bet neiztraucējot to var būt dzīve! juma. būtisko. Ģ. K.: – Mūzika nav dabiska, bet tā L. P.: – Savā darba mūža es tādu at- Ģ. K.: – Nerunāsim par to. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 47 48 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Intervija SĀPES, RADĪTAS MĪLESTĪBĀ

Saruna ar VDT aktrisi Elīnu Vāni

MĀRTIŅŠ MEIERS

ēness uzlē- kafkiskajos klejojumos. Gara meklējumi Bet ne pārāk, es centīšos uztaisīt. cis. Divi cil- vai cilvēka radīts labirints – izlem pats. Kad esmu pati, vienā mierā, tad normā- vēki iet caur Pilnmēness klusumā sasalusī zeme lāk uztaisu. Stulbi, ka mūzika nevar ska- mežu, gar gaida pavasari. Redzi, draugs, kā rētas nēt. upi – Elīna rotā mēness vaigu! Redzi, draugs, kā Smaržo labi. Vāne un Mārtiņš Meiers. Abi strādā Val- tumsa atkāpjas! Esi patiess, lūdzu ne- Neaiztiec! Vai šie ir zaļi kartupeļi? mieras drāmas teātrī, abiem darba līgu- melo, ne sev ne citiem! Lūdzu, atļaujies Būs labi. Tu, gatavojoties Raudu- mā ir rakstīts vārds “aktieris”. Tieši dar- spēku būt ievainojams! Dzirdi? Un ne- pietei, prasīji, lai es iedodu tev tumšu ba līgumā ierakstīts, šis “aktieris” iegūst salauz kājas, iedams pa uzartu lauku. dzīļu mūziku – iedvesmai. baisu ikdienību, kurā, godīgi ieskato- Strupi vārdi gāžas pār lūpām, bet klusu- Jā, bet vai tad tev katrai lomai nav ties, liktenis var rādīties daudz vienkār- mā tie krīt kā pienā. Klausies, kā Mē- sava mūzika? šāks un aptveramāks, nekā reiz bērnībā nesmeitiņa Gaujā dejo. Vari saukt to par Ir, pirms „Klaidoņa lūgšanas” tā gribējies. Bet ko gan bērnībā saprot ar grēksūdzi, vari saukt par sarunu pie ir... vārdu “liktenis”? Vai likteni diktē lī- putras bļodas, sarunu kaimiņistabā, Tikai nesaki, ka Mediņa “Glāsts”. gums? Elīna gatavos sautējumu, lai no- vienalga kā, bet zini, tā ir saruna starp Nē, Šostakoviča 8. simfonija – tre- liktā saruna par profesiju abiem sagā- diviem cilvēkiem, vīrieti un sievieti. Di- šā, ceturtā daļa. Tomēr izrādi jau mēs dātu prieku. Mārtiņš šo sautējumu ēdīs viem cilvēkiem, kuri negrib, lai viņus nesākam, pirms neesam noklausīju- un mokoši meklēs vārdus. Laiks sākt šai noklausās, bet grib, lai viņus dzird. šies arī Mediņa “Glāstu”. Un katrai lo- stundai tik piemēroto divu cilvēkdvēse- mai instinktīvi, dzīvnieciskā līmenī ļu ceļu uz kopīgu valodu. “Raudupiete”, Mārtiņš Meiers: Es uzliku ierakstī- var just, atpazīt – jā, tā ir šīs izrādes “Klaidoņa lūgšana”, “Zojkina kvartira”, ties visu, ko runājam. skaņa. “Marija Stjuarte” un “Makbets” ir iestu- Elīna Vāne: Man prasās klāt apel- Elizabetei man bija no BBC seriāla dējumi, kuri tiks pieminēti sarunā, kā sīns. “The Virgine queen” („Karaliene Jauna- arī Elīnas lēmums pirmo reizi atteikties Labi, tad taisīsim ar apelsīnu. va”– M.M.). Anna Kalvi man bija “Or- no lomas, bet tas ir tikai vēsturiskais Sāļi vai nesāļi? fejs nokāpj pazemē”. “Raudupiete” ir fons, ieskatoties procesā – aktiera darba Var būt sāļš. vienīgais darbs, kur tieši izrādes mūzika

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 49 ir kā iedvesmas avots. Kad Elmārs pir- teātra vairs nav “Antistresa” . Viņam pie- tiņi aktieri – M.M.) Mēs ar Ivo sakām: mo reizi atskaņoja Holšteina mūziku, dāvāja “Optimistiku”. (Klusums.) “Bija aborts”, visi pārdzīvo, nav vienal- bija tas pirmatnīgums. Šoreiz viņš raks- Par ko ir šis stāsts, mums nav ga… Un kā vēl nav vienalga, jo nav līdz tīja, skatoties mēģinājumus, un mēs pil- skaidrs. Kuru interesē saruna ar mani, galam izdarīts darbs. Varbūt, ja es būtu nībā saplūdām. Tapa daudz mūzikas, ko es jaunu varu pateikt, bet.. mums jau sapratusi iemeslu, kāpēc, pa īstam kā- kura nav izmantota, bet kas man palīdz. teātris ir ikdiena, mums jau tā ir vieta, pēc Vlads atbrīvojās no šiem cilvēkiem, Šajā izrādē man viss palīdz. Viss man kur katru dienu esam. Tiem pašiem pui- ja es būtu sapratusi, ka ir notikusi do- palīdz. Nekas neiet pret, vienīgais uzde- šiem, kuri ienāk no malas „Raudupēs”, mas evolūcija, es būtu palikusi, bet jau- vums – izdarīt. (Klusums.) Atšķirībā no viņiem tas ir kas īpašs. Un viņi visi dzied nā koncepcija ir tā, kas izriet no cilvē- tevis es vieglprātīgāk izturos pret darbu. korī, saproti, staigāja pa teātri dziedā- kiem, kuri ir palikuši. Es ļoti centos ne- Esmu vieglprātīga. Man liekas, tu izdari dami – balsīs. Tautasdziesmas. Viens no padoties, bet… Tas nenozīmē ka es nedaudz vairāk, lomu gatavojot. viņiem ņem pirmās vietas matemātikas vēlu viņiem labu, bet man ir prieks, ka Man ir atbildības sajūta, neļauju olimpiādēs, bet… skraida apkārt, dzie- pirmo reizi mūžā es pati par sevi varēju sev pārkāpt kaut kādai robežai, ko, dādami tautasdziesmas. Man patīk pateikt – nē, es to negribu, lai kāda kļū- piemēram, dara Ivo (Martinsons – krietnums tajos puikās. Un kad es sa- da tā būtu. Es pati sevi sāku vērtēt un M.M.) – ļoti godīgi pasaka, ka šodien pratu, ka Vlads ir izmetis vīriešus… No- par to paldies Vladam. Inese Pudža sa- vairs nevar pamēģināt un iet prom. cirtis manus ozolus… Man jau pie Vla- ka, katra satikšanās ar Vladu ir satikša- Tā es arī nevaru, bet mēģināt, pro- da ļoti patika viņa “šok – p....c – skan- nās ar sevi – tu atduries pret sevi. Es arī tams, ir vieglāk, ja esmu pateikusi, ka dal”, bet mani ozoli ir nocirsti. Es taisu satiku sevi, bet diemžēl es sev patiku, ar man ir slikti, jūtos nelabi kaut kā, kas pat nav saistīts ar mēģinājumu, dēļ. Vieglāk ir to pateikt un tad es varu mē- ģināt. Un savā teātrī neuzskatu par va- NOĢĪBŠU TEPAT, UZ SKATUVES, jadzīgu to slēpt, man nav kauns no tā. Nē, atsakām sarunu, tas liekas pret- UN JŪS MAN VISI TEIKSIET, KA dabiski. Ēdiens visticamāk man nesa- nāks, šādos apstākļos... Vari, lūdzu, ne- TAS NAV DARBS smieties tik skaļi. Ņemšu vēl vienu cigareti. Suņi sāka riet. (Klusums.) Neuzska- harikiri un saku: “Esmu idiote, nevaru visiem s..., kas man ir. Paņēmu sevi pie tu, ka es attiecos pret savu darbu bezat- vairs.” rokas, mēs abas divas tā paskatījāmies bildīgi, katrs strādā citādāk. Man mēģi- Kad pasaka vārdu “teātris”, tad cil- viena uz otru un aizgājām, jo, godīgi sa- nājumi nav tik ļoti ar prātu. Ar sirdi. Ne- vēkiem no malas liekas, ka mēs te dzī- kot, apnika. Jā, laikam vārds „apnika” zinu. vojam divus centimetrus virs zemes, arī tur ir. Tev ir jāpakļaujas režisora māksli- bet man liekas tieši otrādi – teātris liek Sistēma tāda, ka galvenais, lai ir iz- nieciskajam ritmam un vajadzībām dzīvei skatīties acīs. Cilvēks kliedz: es rāde. Mehānisms strādā un viss notiek. un brīdis, kad tu jūties iztukšota, var gribu būt aktieris, bet kas tas ir? Mēs esam iemācījušies sevi izmīcīt di- netikt ņemts vērā, bet tulkots kā pa- Agrāk viss rādījās daudz savādāk. vos mēnešos, bet… viršība pret darbu. Bet nevaru teikt, ka būtu īpaši vīlusies. Ir arī jābūt skaidram, uz kurieni mēs Aktieris ir nepasargāts. Tas ir mans darbs, tā ir mana profesija. ejam, lai tajos divos mēnešos izdarītu. Aktieri var cīnīties tikai par darba Amats. Tādēļ es sāku runāt par cī- Pietiek ar sevis šaustīšanas daļu, kas stundām. ņu starp aktieri un režisoru – no tevis man ir, lomu dzemdējot, nav vajadzī- Tev nav nekas pret čili? prasa un vienā brīdī tu sāc darīdams bas vēl pēc tā, lai mēģinājumos es tiktu Nē nav. Man ir grūti pateikt režiso- pazemoties, jo ir viegli nohipnotizēt. pazemota kā cilvēks. Es varu būt paze- ram, ka šodien es jūtos slims. Ja man uz dullo ir jāizpilda režisora mojošā stāvoklī kā aktieris, kurš nespēj Tev patīk rozmarīns? iegribas, tad gribu saprast – kāpēc, lai izpildīt režisora prasības... Bet man lie- Jā. Neaizsargātība. Kur robežojas varu visu attaisnot. Kaut vai par kailu- kas, ka teātris tomēr ir citādāks process klīrība ar radošo procesu? Ivo sevi mu uz skatuves runājot. Estētikai ir liela – uz uzticību, draudzību un, jā, uz mī- vienmēr šausta un visiem piedāvā sa- nozīme, protams, viss var būt ļoti bru- lestību balstīts process. Nezinu, vai tu vu lomu. Pats Ivo to noliedz, bet tomēr tāli, bet man patīk, ka ir estētiski, skais- man saprati. tas ir veids, kā viņš strādā. ti, dziļi, sāpīgi…lai nepārkāpj robežu… Tu jau esi teikusi, ka sāpes jārada Režisors arī strādā. (Klusums.) Va- Kā viens mākslinieks var līķi uzgleznot mīlestībā. dos pēc izjūtām. Loma sākas, es visu un kā to var uzgleznot cits… Kaut vai tā Esmu ar mieru sevi lauzt un sevi laiku esmu ar to un, jā… uztrauc, ka ne- pati “Marata nāve” – tas ir balets. Man mainīt, bet… jo nevienu tas neintere- ko konkrētu it kā neizdomāju, bet tos vajag skaistumu, un tādēļ man patīk sēs, neviens neuztrauksies par trīcošām divus mēnešus esmu iekšā, kā tāda tui- “Zoja”. rokām, par tavu salauzto kāju, jo tūlīt ma, apdullusi muša. Un, piemēram, pie Pagaršo, papūt, kā ir? pat var atrast kādu citu, jebkurā mirklī. Vlada (Vladislava Nastavševa – M. M.)... Man garšo. Zvīgulis aizgāja no teātra – momentā ir Viņš jau man neko nav nodarījis, bet tas Es neesmu vīrs Toskānā, bet, runā- cits, un ir. Nekas nemainās no tā, ka kopums… sajūtas beidza mani nost. jot par ēdieniem un vīniem, es šo vaka- mēs pa īstam saslimstam, saslimstam Bailes no rīta piecelties. Arī režisoram ru asociēju ar romantisku ﬁlmu, kur ar kaut ko, kam iemesls ir mūsu darbs. var nebūt garstāvoklis… Es nevarētu man mantojumā iekritusi šī te konkrētā Darba trauma. Mašīna iet uz priekšu. būt režisore, es ārdītos, lamātos, būtu vīna darītava ar vīnogulājiem un es un Ričards Česlaks pasaka Grotovs- briesmīgākais režisors pasaulē, trakotu, man tuvi cilvēki, draugi, sanākam un kim: “Vajag vēl mēnesi” un strādā. nevarētu izrādes noskatīties. Tāpat kā vakarējam, dzeram vīnu. Cilvēki iemīlas Mums tas nav iespējams, nav tik daudz Ķimele, es vilktu priekškaru ciet. Līdz ar viens otrā, un tur es neredzu brutalitāti, pašapziņas, lai atļautos tā pateikt. to uzskatu, ka savā ziņā mums ir vieg- redzu kaislību. Tu jau neesi Ričards. lāk. Saproti. Par “Makbetu”. Tas ir repertuāra teātra mehā- Jā, izrādei sākoties, vairs neko ne- Pirmkārt, man savā ziņā patīk, ka nisms, tam tomēr.. tam tomēr vajag vari ietekmēt, sēdi un skaties. mūsu teātrī šis ir noticis… (no lomām darboties… šodien man slikti… trīs- Elmārs aizgāja uz aptieku paprasīja mēģinājumu procesa laikā dažādu ie- desmit cilvēku ansamblī katru dienu “A n t i s t re s u”, c i k s m i e k l īgi, aptiekā pie meslu dēļ atteikušies un lūgti aiziet sep- kādam būs slikti.

50 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I ir kaut kas stipri vairāk, jo jūs paši esat nenormāli, ka jūs maksājat astoņus vai cik tur latus par šiem psihopātiem, lai jūs uz viņiem skatītos... Es skatījos uz viņiem, un man palika pavisam šķērmi. Es nevaru piespiest saprast savu darbu, tāpat kā es nesaprotu citu darbu, tomēr man tā likās sava veida noniecināšana. Radio intervijā es izstāstīju šo stāstu un draugos.lv saņēmu vēstuli no nepazīs- tama cilvēka – “Elīna, piedod, bet tas nav darbs. Jauku tev dienu.” Un tad es domāju, ar kādām tiesībām man nepa- zīstams cilvēks vienkārši raksta tādas lietas. Lūk, es tagad ēdu kartupeļus ar bur- kāniem un vistu, un tas ir sautējums... ..ļoti garšīgs... … tieši tāpat CV mana darba vieta ir Valmieras teātris, nu, oﬁciāli. Vai tā ir darbavieta vai dzīvesvieta, vai eksistences veids, tas ir cits jautājums, bet es nezinu vai šobrīd varētu darīt ko citu. Mūs šeit kopā visus ir savedis teātris, jo teātris mūs vieno. Es priecājos. Es gribēju paprasīt par tevi un tavu mammu, jo jūsu attiecības ir ļoti... …īpašas attiecības. Vienkārši mēs esam palikuši vistuvākie asinsradinieki – ģimene. Ģimene esmu es un mana mamma. Viņa nāks uz visām pirmizrā- dēm, jo viņai tas dara godu, viņa lepo- jas ar mani. Protams, viņa grib, lai es būtu vēl labāka, bet to viņai vajadzēs pagaidīt. Par tevi jau var teikt, ka esi aktrise ar krampi. Man tā nešķiet. Tas jau labi. Labāk neprasi, kā man šķiet, pašai būs pēc tam kauns lasīt. Es sev ļoti neti- cu, kā tu pats zini. Kā citi uztver mani, mani vairs nesatrauc, jo es pa īstam ne- ticu sev. Mūžīgās šaubas. Pirms iziešanas uz skatuves: “Es ne- iešu!” Tu negribi, bet reizēm radi gandrīz Elīna Vāne: ““raudupietē” man viss palīdz. Viss man palīdz. Nekas neiet pret, konﬂikta situāciju ar izrādes vadītāju vienīgais uzdevums – izdarīt.” Foto – Juris Kmins un apkārtējiem, jo izrāžu vadītāja pēk- šņi nezina, vai izrāde būs. Man rādās, tu tā dari, lai gaisā nebūtu ērtības un Man ir prieks par manu teātri, jo ir esam, un ticu, ka arī viņi tam visam ir apmierinātības sajūtas. Tavs stāvoklis sajūta, ka par mani domā. Man ir vaja- gājuši cauri. Tagad viņiem varbūt par to pirms izrādēm rada enerģiju un ir dzīga ģimenes sajūta, kopuma sajūta, pasmieties, bet tas ir mans posms, veids, kā iegūt spēku, lai mestos bezdi- lai kādi kašķi un nesaskaņas būtu. Kā mans personīgais Elīnas posms šo- benī. organismam. brīd… Pēc gada es būšu citā, un teātris Es to nedaru speciāli, un man tavs Apjēga, ka šis ir mūsu klans. palīdz, tas ir dzīvesveids. stāsts liekas ļoti amizants. (Klusums.) Nestreb tik karstu! Viendien braucu no slēpošanas, Tas laikam nemainīsies, es zinu, ka bū- Man pa īstam patīk, ka esmu satiku- mani veda biznesmenis melnā džipā, tu labāk klusēt stūrītī, bet es jau visu lai- si Daci (Eversu – M.M.), Aigaru Vilimu. braucām garām teātrim, redzu ugunis ku vāros no uztraukuma un tad, ja man Es paskatos ierakstā “Ugunī”, u n t a s, kā teātrī, citi strādā, un saku – vai cik labi, liekas, ka izrādes nebūs, tad tai mirklī Vilims viņai saka “Es tevi mīlu”… es neman šodien nav jābūt darbā, uz ko viņš tiešām tā liekas. Bet tad, kad ir labs ga- kad tā nevaru pateikt. Novibrē visa zāle, – ha, vai tad tas ir darbs... Nākamajā rastāvoklis, tad es iecilpoju izrādē kā kā putns, kā putns lido… man prasās dienā jāspēlē „Zojka”, un es par šo tēmu tāds marta zaķis un šausmīgi priecīgi pēc tā… Es saprotu, ka ar katru lomu, nenormāli sacepos, stāvot uz galda, ka- spēlēju un baudu savu profesiju. “Zoj- katru izrādi es mācos... Nezinu kādēļ vi- mēr Daumants (Kalniņš – M.M.) ku” vienmēr ir patīkami spēlēt, es no visu laiku domāju par Gunu Zariņu, Gun- dzied… Skatos uz publiku, uz simtiem sas sirds eju uz skatuves. “Egoistos” sā- daru Āboliņu, par monstriem Broku, cilvēku un saprotu, ka es tūlīt nomiršu kumā bija grūti, jo es uztraucos, kā to Daudziņu, Znotiņu, Skrastiņu, Keišu – vai, labākajā gadījumā noģībšu tepat, pieņems, bet tad, pēc nez cik nospēlē- es iedomājos, kā viņi lasītu šo sarunu, uz skatuves, un jūs man visi teiksiet, ka tām izrādēm, es atcerējos, ka Viesturs bet mēs esam tieši šinī posmā, kur tas nav darbs. Un, visticamāk, jā, jo tas (Meikšāns – M.M.) teica – tā ir provokā-

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 51 cija. Un tad, kad man beidzot tas piele- mana loma. Mājās ejot, mani interesē otršķirīgs un pavisam viegli var saiet ca – ar kādu kaifu es to izrādi spēlēju! tikai mana loma. Ejot gulēt, mani inte- auzās. Kad viņš mūs palaiž vaļā… viss Sapratu, ka es nekur nevaru kļūdīties. resē tikai mana loma, guļot mani inte- ceļš tālāk… Nezinu, kādēļ sadusmojos. Tas ir mans personīgais huligānisms. resē tikai mana loma, pamostoties tikai Nabassaite laikam. Eju uz izrādi un nezinu, kā būs. Jāiet uz mana loma, un tad es aizeju uz “Cieto Tā nekur nepazudīs. skatuves – lūdzu. Un ja mēs paši jūta- riekstu” un ir divas stundas, kad mani Kā bērnam gribas, lai ir kāds, kas mies brīvi, mēs arī publiku pavelkam lī- interesē Brūsa Villisa muskulatūra. Tas pasaka. Pedagoga trūkums reizēm sit dzi. (Klusums.) ir savā ziņā sekli. Bet vai mums vajadzē- pa aknām. Ne lai māca, bet lai nav tik Kā tu jūties, kad esi galvenais izrādē, tu visu laiku klausīties Vāgneru, skatī- vientuļi. noskan trešais zvans un tu stāvi aizkuli- ties Trīru? Es tagad to ļoti rupji saku, bet Man pirmajā kursā nomira tētis, un sēs, tu zini – publika ir sanākusi, nodzi- ir vajadzīga atslēgšanās. Tu lasi “New es ļoti labi atceros to mirkli, kad mēģi- sīs gaisma... Yorker”, tu lido pasaules domai līdzi. nājumā Pēteri nosaucu par tēti. Tēva Kā paveras mute un nāk pirmais Es? Man spārniņi par īsu, es nelidoju sajūta attiecībā uz Pēteri nav pazudusi, vārds, man uzreiz ir skaidrs, kāda būs pasaules domai līdzi. un tas nekas, ka mēs netiekamies un izrāde. Tu domā tas palīdz? Tas, ko es izvē- nerunājam pa telefonu stundām ilgi. Šo es esmu nosapņojusi, tieši kā tu los, nepadara mani ne labāku, ne slik- Nemaz negribu iedomāties, kā viņš jū- pateici un kā tu te sēdi. tāku. Galu galā svarīgi ir, ko tu dari uz tas, kad katra kursa izlaidumā vienkārši Pasaku pirmo vārdu un zinu, cik skatuves. iet prom… ﬁziski… Es atceros, kā viņš liela cīņa būs jāveic, lai veiktu korekci- Man pašai ir iesīkstēšanas sajūta, it aizgāja gar jūras malu pēc mūsu izlai- jas vajadzīgā virzienā. Kā likums, bet kā katra loma man neļauj to darīt, esmu duma.. Līdzīgi ar režisoriem teātrī, jo tas attiecās uz visiem. „Zojā”, kur man kaut kādā ziņā… gribu ģitāru iemācīties pēc pirmizrādes ir tā pati sajūta. Tā pati uznāciens ir diezgan vēlu, es nāku spēlēt, klavieres, valodas mācīties, es Roga vai Seņkovs. Viņi aizbrauc uz Rīgu klausīties sākumu – kā runā Ieva (Pu- papildināt dziedāšanu, dejot… vispār un paliek vieni – bez mums, ar ko tikko ķe – M.M.). Izdzirdu viņas pirmos vār- es gribētu tautiņos iet, man viņi ļoti pa- kopā pavadījuši divus mēnešus no rīta dus, un uzreiz ir skaidri cīņas noteiku- tīk… un korī. No vienas puses, ir neuz- līdz vakaram. Mēs jau kā kolektīvs pa- mi, cik viegla vai smaga būs šī izrāde. ņēmība, un tas mani urda, bet tai pašā liekam, bet mums ir skumji. Ak, Dievs! Galvenais ir izrādi nospēlēt no sāku- laikā, kad es no rīta līdz vēlam vakaram Kolektīvās skumjas... Bet kā ir viņiem? ma. Tādēļ tad, kad izrāde sākas ar ma- esmu teātrī, es neredzu iespēju vazāties Elmārs tagad atbrauca uz Blaumaņa ni, ir ļoti bail. Guļu gultā “Klaidoņa vēl pa kaut kādiem pulciņiem. Teātris festivālu, uz trim, četrām dienām, un es lūgšanā”, un man ir bail. pārņem visu. Man visvairāk ir bail ap- atkal ar viņu saradu un man negribas, “Klaidonī” saprotu, kā ies, dzirdot, stāties, palikt kaut kur. Man lomas ﬁas- ka viņš brauc prom, jo tas… kas ir bi- kā tu atbildi Mārtiņam Liepam – “Ko?” ko ir tad, kad neesmu varējusi aizbēgt jis… kopā… ir vairāk nekā darbs. Tā ir Izrādi sākot, strādā ķermeņa un no sevis un esmu gājusi vieglāko ceļu, draudzība, un tas ir lieliski, ka teātra at- garīgā atmiņa, un, sakot pirmo vārdu, lai gan mans mērķis nekad nav bijis at- tiecībās var tik tuvu saiet līdzās. Mēs tu taisi salto, lido, un, ja zini, ka nepa- nākt un nohaltūrēt. Nekad, nekad, neviens otru, gribas teikt, izošņājam, ir at- reizi esi uzlecis, tad gaisā, tajā sekun- kad. Svarīgi ir neapstāties un meklēt ko rastas utis, melnumiņi un baltumiņi, des simtdaļā, vēl vari koriģēt lidoju- jaunu, bet tas, protams, runā pretī tam, tai pašā laikā šķiroties… sirds tiek atdo- mu, lai piezemētos, lai būtu precīzi. ka aizgāju no Vlada. Bet tieši viņa veids, ta līdzi. To vārdos nevar pateikt. Tādēļ Var izdarīt mākslīgi, ja jūti, ka nav, kā viņš to jauno meklē, nesakrīt ar to, kā man patīk, ka Viesturs (Meikšāns – bet pašam pēc tam riebj. es gribu un varu. Es nevaru teikt, ka M.M.) nebrauc prom un apgrozās šeit, (Klusums.) Tu tik daudz zini par mū- man tas mēnesis bija bezjēdzīgs, es va- un es varu viņam garāmejot pasmaidīt. ziku, tu ceļo, un, liekas, bez teātra tev ir ru kāpt pāri daudz blakus lietām, ja re- Un patiess izbrīns… ka viņi ir man uzti- vēl kas cits, bet es esmu tikai un vienīgi teātrī. Es barojos. Man patīk grāmatas, bet nepietiek MĒS VIENS OTRU, GRIBAS TEIKT, laika. Visas lomas, kas ir tapušas, jo īpa- ši šosezon, ir absolūti personiskas, otru IZOŠŅĀJAM, IR ATRASTAS UTIS, tik personisku sezonu es neatceros. Sa- vā ziņā tukšs posms dzīvē, bet manas MELNUMIŅI UN BALTUMIŅI sajūtas ir precīzi atbildušas tam, kas no manis ir prasīts uz skatuves. Tikai tagad to saprotu. Taisot lomu, lasu par vēstu- dzu, ka mums saslēdzas, bet ja režisors cējušies. Un turklāt vēl sanāca izrāde. ri, par mākslu, klausos mūziku. Man ir pats daļu atslēdz, tad es nevaru. Prieks, Tas ir tik smieklīgi. Man patīk… tās svarīgs režisora redzējums, svarīgi saka man tagad ir laiks sev, prieks, ka va- skumjas. Vairāk kā skaidrs, ka cilvēcīgās plūst vienā komandā ar partneri, reži- rēju pateikt arī nē. Un tajā pašā laikā ir attiecības man ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti sva- soru, visu kopējo izrādes tēlu, bet tādas kauns, ka esmu atteikusies; bet, nē, es rīgas. tīri ārpus darba barošanās man laikam esmu tikai un vienīgi savā labā… sevis Jā. nav. dēļ kaut ko izdarījusi. Ir ļoti patīkami. Nevaru spēlēt ansamblī, kur man Mani aizkustina tā sauktā atpūta, Pēc mēneša, diviem, tas aizmirsīsies, kaut kas… krīt uz nerviem... Nē, varu kas prasa piepūli, bet tā ir tikai daļa no pēc pusgada vispār neviens par to ne- protams… ir tā darīts. Varbūt tas ir sil- dzīves. Jā, citreiz es to uzskatu par no- runās, bet tā sajūta, ka vienreiz esi izkā- tumnīcas efekts, mēs kļūstam nenorū- ziegumu, ka atļaujos vienkārši šādi sē- pis sevis dēļ, tikai un vienīgi sevis dēļ, ir dītāki. dēt un neko nedarīt, bet kādas muļķī- fantastiska. Un, izrādās, tu sevi mīli. Es Vārdu sakot, mīkstmiešu teātris. bas – visu laiku būt kalnā, skatīties uz sevi mīlu. Izrādās, esmu sev svarīga. Mīkstmiešu. aizam, uz grēdām, epohālām ainavām, Cilvēki netic, kā var nebūt sev svarīgs. Vārgo dvēseļu. Saules un mēness klausīties Vāgneru, tas taču arī ir vien- Tu vienīgā zini, ka tev niez, neviens cilvēki. Skolā sapratu, ka es esmu mē- veidīgi. cits to nezina un nesaprot. Klausījos ness cilvēks. Esmu savā darbā tā, ka man nav ci- interviju ar Pēterei Krilovu un sadus- Kādā ziņā? tas dzīves un, godīgi sakot, nekas arī ne- mojos uz viņu, jo viņš teica: viņu teātrī Saule ir spozme, karjera, nauda, būt interesē. Man ir skumji, ka neinteresē, interesē tikai un vienīgi pedagoģija. visu laiku pirmajam. Mēness cilvēks bet konkrētā brīdī mani interesē tikai No viņa teiktā šķita, ka viss tālākais ir skatīsies pa logu – lai tā dzīve rit. Nees-

52 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Elīna Vāne: “Es nezinu, ko mūsu profesija nozīmē, bet mums jāizdzīvo uz skatuves tik daudz mīlestības, turklāt pa īstam.” “Klai- doņa lūgšana” Artūrs Skuja – Mārtiņš Meiers, Estere – Elīna Vāne. Foto – Matīss Markovskis

mu plēsusies ne par vienu lomu, viņas Kāpēc dzīvē tā neizdodas? Es nezi- nūtēm, kas dzīvē man šobrīd nav iespē- pašas nāk. Ja nav, nav, es neiešu pret nu, ko mūsu profesija nozīmē, bet tas, jams. Es vienkārši nezinu, kas ir mūsu straumi. Veidojot lomu, gan, lai kā man ka mums jāizdzīvo uz skatuves tik profesija. Varbūt tas ir sātanisms, bet tas riebtos. Bet par kopējo…par darbu daudz mīlestības, turklāt pa īstam, tas, varbūt Dievs. un tāda veida attiecībām es neiešu pret ka mēs piedzīvojam tik daudz nāves, Bērnībā, skatoties ﬁlmas un izrā- straumi. Varbūt tas ir ļoti slikti, bet es tā naida, bagātības, laimes visplašākajā des, es domāju, cik ļoti dzīvē gribu tik esmu būvēta. Pilnīgi mierīgi ņemu to, amplitūdā… Nezinu, ir jārunā ar kādu tīri, tik tieši runāt. Ir reizes dzīvē, kad ko dod, paldies Dievam, ka dod. Daž- stipri pieredzējušāku kolēģi… bet dzīvē intensitāte – emocionālā pielādētība reiz pat bail, cik daudz man uzticas, sa- ne vienmēr izdodas... Varbūt neizdodas konkrētā brīdī, runājot ar konkrētu vā ziņā pat esmu pieradusi, un domāju tādēļ, ka mums tas ir dots tik ļoti piesā- cilvēku – ir tik spēcīga kā izrādē. Pēk- par to mirkli, kas notiks, kad… tinātā veidā? Vai es negribu mīlestību? šņi gaiss kļūst tik biezs un tik īsts, īs- Tā ir tava nedrošība. Vai es negribu bērnus? Vai es negribu tāks par īstu. Izrādē to var pat vieglāk Man ir bail, ka šobrīd manā dzīvē tik ceļojumus, lauku mājas, vai muižu, vai sasniegt. liels fokuss ir tikai uz teātri. Man nav pili? To, ko es negribu, es zinu – negribu Vieglāk. nekādas citas dzīves. kā Alla „Zojkā” lēkt pa logu ārā, iziet Kaut vajadzētu būt otrādi, jo galu Šajā posmā. Krievijā kaut kur vakartērpā ziemā un galā mēs neimitējam, bet izdzīvojam Jā man ir tikai teātris, un visi mani ielēkt upē. Negribu, lai mans mīļotais savas atmiņas. radi, draugi un kolēģi vienā personā. mani pamet pie altāra tāpēc, ka ir saju- Tev auksti? Nav bail? cis prātā, jo viņa karabiedri ir krituši, Kādēļ mēs aplaupam sevi dzīvē, Ir ļoti bail, jo… laikam suns būs jā- bet viņš ir dzīvs, kā „Klaidonī”. E s n e g r i - vairoties šīs īstenības? iegādājās. bu tik vājprātīgi sadegt kaislē, lai ļautu Es sevi dzīvē nemānu. Tādu mīlestī- Pastāsti vēl, kā tu strādā ar Vari savam bērnam iekrist akā, kā „Raudu- bu, kas jāspēlē uz skatuves, es esmu Braslu, kas tā ir par sadarbības valo- pietē”… Es nezinu, kas ir tas, ar ko mēs dzīvē izjutusi. Esmu gan mīlēta, gan mī- du? nodarbojamies… goda vārds, es nezi- lējusi, es skaidri zinu, ka šobrīd… kā lik- Bet, Mārtiņ, vai tev nav ar katru cil- nu, es ne–zi–nu. tenis lems. Dzīvē es ļaujos kaislībām, vēku sava valoda? Ar katru režisoru? Kad man “Raudupietē” jāsaka: “Man pat ļoti, es sevi neapdalu. Es mīlu tieši „Klaidonī” man patika cilvēcīgums, Va- pat uz mūža otru galu nebūs baudīt mī- tikpat traki, kā raksta lugās, man dzīvē ris juta absolūto atvērtību, mēs ar tevi lestību”, un es skaidri zinu, ka mani 34 groži ir vāji. Tikai ar laika atstatumu var abi, būdami skatuves pāris, bijām vaļā. gadi, iespējams, jau ir pusmūžs, vai redzēt, cik tas skaisti un auglīgi. Pro- Tāpēc man prieks, ka tieši mēs viņam „Klaidonī” – man ir tik labi, ka es saku tams, uz skatuves ir vieglāk kādam no- pasniedzām Valmieras teātra balvu, tie- tev: “Man palika bail’’, es taču ļoti labi darīt pāri, jo tas ir uz skatuves un tu to ši viņam un tieši pēc „Klaidoņa”. zinu šo sajūtu kaislīgā mīlestībā un to vari darīt ļoti sirsnīgi un gruntīgi. Uz Es guļu tev blakus „Klaidoņa” sā- arī izmantoju. Tad, kad esam blakus tur, skatuves var izdzīvot visādus mīlas vei- kumā un mīlu tevi par visu vairāk pa- tajā pašā stulbajā gultā, es jau arī esmu dus un ar dažādiem partneriem, kas saulē. Lomā tas ir tik koncentrēti, lie- vientuļais cilvēks, man tas varbūt ir vie- dzīvē nav pieļaujami. Bet ja mēs nemī- kas, notiek noziegums. Kāpēc cilvēks nīgais mirklis, kad es patiesi, atklāti un lēsim pa īstam, tad kamdēļ publikai dzīvē sapinas? Lugā viss ir uzlikts, kat- vēl publiski – un cilvēki par to maksā nākt uz teātri? Ja mēs divas stundas to ram ir mērķis, bet skaidrības pakāpe, naudu – varu ar mīlas pilnu sirdi apķert nedarīsim pa īstam, tad kamdēļ vispār kāda ir mīlot... kādu pa īstam, kaut vai uz desmit mi- to darīt? 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 53 Intervija

FĒNIKSS, PŪĶIS UN PAZUDUŠAIS DĒLS

Saruna ar Dailes teātra vierežisoru Janu Vilemu van den Bosu

EVITA MAMAJA

īderlandes izcel- ļojums uz teātri. Es nāku no maza cie- dzēju savu pirmo izrādi, kas bija viesiz- smes britu reži- mata netālu no vietas, kur dzimis māks- rāde angļu valodas mācībām, - Šekspīra sors Jans Villems linieks Hieronīms Boss. Mums ir tāds „Kā jums tīk”. Es atceros, ka toreiz tiku van den Boss pats uzvārds. Tas gan nav viņa īstais uz- izraidīts no zāles, jo biju ļoti satraukts (Lielbritānija) vārds, viņu sauca van Ākens. Viņš pieņē- un pārāk daudz sarunājos. pirmo reizi sati- ma sev vārdu no pilsētas, kur piedzima. Bet interesantākais, kas attiecas uz kās ar latviešu skatītāju 2005. gadā, kad Bet tas ir mans uzvārds. Es esmu jaunā- režisora darbu un ko es saprotu tikai ta- Dailes teātrī iestudēja Mārtina Makdo- kais no trim bērniem, nāku no „valodu” gad, ir tas, ka jau kopš četru gadu vecu- nas melno komēdiju „Spilvencilvēks”. ģimenes. Mana mamma ir skolotāja, ma es vienmēr mēdzu spēlēties ar kustī- 2011. gadā tapa Pītera Šefera vērienīgā māsas popularizē un māca holandiešu gajām rotaļlietām. Tās ir tādas mazas drāma „Amadejs”. 2013. gada pavasarī valodu. Manas māsas visu dzīvi ir biju- lelles zēniem, kas tiek ieliktas konkrētā viņš atkal tiekas ar savu skatītāju Marga- šas ļoti cītīgas, vienmēr dabūjušas aug- vidē: laivā, rančo vai kur citur. Kad vi- retas Mičelas episkā darba „Vējiem līdzi” stākās atzīmes universitātes studijās. Es dusskolā zēni jau beidza spēlēties ar šīm iestudējumā. nebiju tik centīgs. Tikai tagad es sapro- lellēm, es nesapratu, kāpēc viņi vairs par tu, ka esmu aplaimots ar labām smadze- to neinteresējas. Es turpināju spēlēties. Evita Mamaja: Jūsu vārdam Latvijā nēm, bet ne jau ieguldītā darba dēļ. Cil- Izdomāju stāstus, ko stundām ilgi stāstī- un Dailes teātrī ir labs brends. Taču pa- vēki mēdz stāstīt, kā viņi nemācoties da- ju pats sev. Izdomāju pats savu mazo tiesībā mēs par jums zinām ļoti maz. bū augstas atzīmes. Ar mani bija savā- pasauli un tajā dzīvoju. Un, kad es tagad Zinām, ka esat iestudējis divas brīniš- dāk – es nekad nemācījos un dabūju ze- par to domāju, kopš tā laika tiešām ne- ķīgas izrādes: „Spilvencilvēks” un mas atzīmes. Mans vidusmērs bija vi- kas daudz nav mainījies. Arī tagad es to „Amadejs”, tagad taisāt Margaretas Mi- dusmērs. labprāt daru – sēžu ar savu mazo māsas- čelas romāna „Vējiem līdzi” iestudēju- Es nezināju, ko īsti man dzīvē darīt. dēlu un izgudroju šos stāstus. Tieši to es mu. Bet tas arī ir viss. Citā ziņā jūs 16 gadu vecumā kopā ar mammu un tē- daru arī teātrī – es būvēju stāstus. Vienī- mums – Latvijas skatītājiem, kritiķiem ti aizgāju pie karjeras konsultanta. Es vi- gā atšķirība ir tā, ka tagad manas mazās un pat Dailes teātra kolektīvam – esat ņam teicu, ka man nebūtu nekas pretī lelles man atbild un viņām ir pašām sa- kā tabula rasa. Kāds ir bijis jūsu ceļš uz kļūt par aktieri vai arī nodarboties ar vas domas. Bet būtība joprojām ir tā pa- teātri? Kā jūs kļuvāt par Lielbritānijas viesnīcu pārvaldīšanu. Visi smējās par ti. Jā, man režisora darbs ir spēlēšanās. režisoru, ja nākat no Nīderlandes? ideju kļūt par aktieri, jo es nenāku no Un dažreiz es domāju, ka toreiz tas bija Jans Vilems van den Boss: Tas ir in- mākslas aprindām, tā nebija mūsu pa- vienkāršāk, nekā tagad pieaugušo pa- teresanti – mans mazais māsasdēls, kurš saule. Es gan skatījos ļoti daudzas ﬁl- saulē uz īstas skatuves. patiesībā vairs nemaz nav tik mazs, ne- mas, biju tāds mazs ﬁlmu eksperts. Ma- Bet toreiz visiem mana ideja par te- sen mani intervēja savam skolas žurnā- niem vecākiem teātris neinteresēja, un ātri likās jocīga, un es iestājos Viesnīcu lam, un man nācās pašam sev apkopot mēs dzīvojām mazā ciematā, kur nekā- menedžeru skolā. Tur es jutos kā zivs dažas lietas par to, kāds ir bijis mans ce- da teātra nebija. 15 gadu vecumā es re- bez ūdens, nomācījos divus gadus, vis-

54 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Jans Vilems van den Boss: “Gadījums ar „Vējiem līdzi” ir pavisam cits, jo te viss ir tik liels! Tas ir milzīgs darbs. Man galvā ir bildes, 10 stundu gara tiešām laba materiāla, ko būtu vērts rādīt.” Foto – Kristaps Kalns

pār neko nemācījos un izkritu eksāme- Dailes teātrī joprojām stāsta leģen- man likās, ka visi redz šādas bildes, tikai nos. Es toreiz biju tāds „dusmīgais jaudas par to laiku, kad jūs te iestudējāt vēlāk es sapratu, ka tā nav, un tas likās nais cilvēks” – dusmīgs par Nīderlandi „Spilvencilvēku”. Radušies īsti teātra dīvaini. Bet tas droši vien nāk no ma- un visu sistēmu. Iestājos militārajā die- mīti. niem bērnības vingrinājumiem ar kustī- nestā, kas toreiz bija obligāts, un tētis Jā, visa bija par daudz. Kad kaut ko gajām lellēm... domāja, ka tas man varbūt palīdzēs. Kad daru, es to daru ar visu savu būtību. Un Bet šis gadījums ar „Vējiem līdzi” ir biju beidzis dienestu, Nīderlandē tas ti- ir par daudz. Es jutos noguris, visu laiku pavisam cits, jo te viss ir tik liels! Tas ir ka atcelts. Tad devos uz Angliju, mazliet biju stresā, jo es vienmēr esmu orientēts milzīgs darbs. Man galvā ir bildes, 10 pastrādāju viesnīcā. Biju nolēmis kļūt uz mērķi. Es toreiz tiešām pārāk daudz stundu gara tiešām laba materiāla, ko par aktieri. Iestājos Londonas Karalie- dzēru. Tāpēc man nācās pilnībā pārdo- būtu vērts rādīt, bet daudz kas no šīm nes Marijas Vestfīldas universitātē, mā- māt visu savu dzīvi. Es pārtraucu dzert bildēm ir jāgriež ārā. cījos drāmu, ieguvu stipendiju, lai dotos un smēķēt, man vajadzēja iemācīties, kā Tas ir sāpīgi... uz Vāciju. Tur man sagadījās strādāt ar darīt lietas citādi. Viena no šīm lietām Jā, ļoti sāpīgi, jo tas ir labs stāsts. Un dramaturgu un režisoru Heineru Mille- bija – atpūsties. Beidzu dzert un pilnībā par daudz, ko nest. Man nākas saprast ru, un man tas viss tiešām patika. Dabū- koncentrējos uz darbu. nevis to, ko es gribu, bet to, ko es negri- ju vēl vienu stipendiju, lai Vācijā studētu Sākot iestudēt „Vējiem līdzi”, jūsu bu, un šis process paņem ļoti daudz lai- ﬁlozoﬁju. Kad atgriezos Londonā, es komandā bija daudzi aktieri, ar kuriem ka un enerģijas. Ar „Spilvencilvēku” man pārmetos uz režisora darbu. Man pavei- iepriekš nebijāt strādājis. Viņiem nā- viss bija skaidrs. Un es nevaru ciest, ja cās strādāt par asistentu pie labiem reži- cās iepazīt jūsu darba stilu, stingrās man nav skaidrs. soriem: pie Džonatana Kenta teātrī „Al- prasības, dedzīgo aizrautību ar darbu. Iestudējot izrādi „Finita la come- meida”, kas tolaik Londonā bija un jo- Kad izlasu kādu darbu un nolemju dia!”, bulgāru režisors Aleksandrs Mor- projām ir ļoti prestižs teātris, pie Katrī- to iestudēt uz skatuves, manas smadze- fovs kādā intervijā teica, ka aktieri vi- nas Hanteres teātros „Royal Court” un nes to automātiski tulko skatuves valo- sās zemēs ir vienādi – pirmo reizi satie- „The Globe”. Tas bija kaut kas tāds, ko dā. Bet, piemēram, „Spilvencilvēkā” bija koties ar jaunu, nezināmu režisoru, vi- man patika darīt, un tāpēc arī man tīri pilnīgi cita teātra veids, tikai četri aktie- ņi vēlas to nogalināt. Parādīt, ka viņš labi veicās. Tagad viss bija citādi – es kļu- ri, skaidrs stāsts, izcila luga. Mēs to ie- nav cienīgs ar viņiem strādāt. Taču jūs vu par darbaholiķi. Ja kādreiz biju ļoti, studējām tādu, kāda tā ir. Viss, ko man jau te pazīst un ciena. ļoti slinks, tagad man bija grūti beigt toreiz vajadzēja darīt – režisēt. Un, ja nu Lielbritānijā ir nedaudz savādāk. strādāt. Man viss bija pārāk svarīgi. Kopš ir kāda lieta, ko es māku darīt, tā ir reži- Kad mēs tur strādājam ar kādu projektu 2000. gada es daudz strādāju ar Britu Pa- sēšana. Ne jau tāpēc, ka es esmu spīdošs vai izrādi, visi cilvēki, kas pie tā strādā, domi, rīkoju rakstīšanas meistardarbnī- režisors, vienkārši tas ir kaut kas tāds, vēlas to darīt. Ne tikai tāpēc, ka viņi ma- cas un iestudēju izrādes: Ķīnā, Hongkon- par ko man nav jādomā, tas notiek auto- ni pazīst, bet tas vienkārši ir viņu darbs gā, Slovākijā, Bosnijā, Slovēnijā, Krievijā, mātiski. Savā galvā es redzu praktiski vi- un viņiem maksā tieši par šo darbu. Tā ir Čehijā, visur. Arī Latvijā. sas bildes, personāžu attiecības. Agrāk 8 stundu darbadiena, pat tad, ja vakarā

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 55 Jans Vilems van den Boss: “Es strādāju ar cilvēkiem, kas ir tādi kā es.” “Amadejs”. Saljēri – Artūrs Skrastiņš, Mocarts – Artūrs Dīcis. Foto – Māris lapiņš

ir jāspēlē izrādē. Tā vienkārši ir. Nav ne- grūtības. Un paiet laiks, kamēr tiek izda- ma. Lai gan patīk arī tagad, tā ir lieliska: kādas piekāpšanās – darbs ir no 10.00 rīta izvēle – nākt ar mani vai ne. Ir laikā Vivjēna Lī, Klārks Geibls, mūzika, krā- līdz 18.00. Nedēļā ir 42 darba stundas. jāielec aizpeldošā laivā, jāuzlec uz klāja. sainā filma un viss pārējais. Patiesībā es Bet te, Latvijā, dažreiz izskatās, ka aktie- Vajag saprast konceptu, saprast, cik tas negaidīju, ka Džilindžers paliks tieši pie riem teātris ir vairāk tāds kā hobijs. Pro- būs aizraujoši. Jo šajā ziņā es esmu kā šī nosaukuma... tams, ne jau visiem aktieriem, jo jums ir buldogs, un es negrasos padoties. Tāpēc Man šajā stāstā galvenais ir kļūda, daudz izcilu aktieru. Ar mazu aktieru trupu strādāt būtu daudz vieglāk. Bet šāda teātra skaistums ir tas, ka jums ir tik liela trupa un te var radīt fantastiskas MAN IR ŽĒL PAŠAM SEVIS, KAD ES ainas, likt visai mašinērijai izveidot izrā- di. Es varu tikai parādīt savu atdevi dar- AIZMIRSTU, KA MANA LAIME IR bam, un cilvēki, kuri ar mani strādā, vai nu nāk man līdzi, vai arī domā, ka šī at- ŠEIT UN TAGAD deve, nodošanās darbam ir smieklīga. Bet tā ir viņu darīšana. Es strādāju ar cil- vēkiem, kas ir tādi kā es. Kā mana asis- es žēlojos tikai sākuma periodā – vai jūs ko es pats pieļauju gan kā režisors, gan tente Daiga Livčāne vai Laura Groza, kas nāksiet man līdzi vai ne? Kad ir skaidrs, kā cilvēciska būtne. Proti – „rīt būs jauna pieskatīja „Spilvencilvēku”, tādi aktieri ka cilvēki nāks, mēs varam radīt kaut ko diena”. Šī frāze manā dzīvē ir bijusi ļoti kā Kristīne Nevarauska vai Artūrs Skras- lielu. Un „Vējiem līdzi” ir kaut kas ļoti nozīmīga. Vienmēr ir bijusi šī doma – tiņš, arī citi. Nevar cilvēkiem iestāstīt, liels. „rīt būs jauna diena”. Bet tas nav pareizi. kas un kā jādara, viņus var vadīt tikai ar Man nav bail, ka izrāde var būt līdzī- Ja gribi būt laimīgs, tad tam jābūt tagad. savu piemēru. Lēnām, bet droši. Un cil- ga „Amadejam”. Jo es esmu es, un es nā- Un es mācos. vēki saprot, ka viņi velta savu laiku un ku ar savu gaumi. Bet šis ir pilnīgi atšķi- Šeit un tagad... darbu kaut kam tādam, kas ir ko vērts. rīgs iestudējums. Jā, tieši tā. Un tas ir sarežģīti. Sākot Jo viņi zina, ka katra atsevišķā cilvēka ie- Nesen bija teātra diena, un Latvijas strādāt ar „Vējiem līdzi”, procesa sāku- guldījums ir tik liels. Es daudz gaidu no Televīzija rādīja pirms 25 gadiem ie- mā es biju nelaimīgs un nobijies par to, katra. Bet pēc kāda brīža, kad darbs ir studētu Liepājas teātra izrādi „Vējiem ka šis darbs ir tik liels, ka es to nespēšu sācies, katram ir jāiet uz priekšu pašam. līdzi”. Ir ļoti daudzi aspekti, kā skatīties un neviens neieleks manā laivā. Mans Nav izvēles – vai nu ej līdzi, vai dodies uz šo stāstu. Kāds būs jūsu? domāšanas veids nav tāds, ka aktieri pa citu ceļu. Tāpat bija ar „Amadeju” – Kad Dž.Dž. Džilindžers man lūdza grib mani nogalināt. Es domāju tieši ot- es varu katram pateikt visu, kas un kā vi- piedāvāt, ko es vēlētos iestudēt, es atsū- rādi – ak, mans Dievs, es neesmu pietie- ņam ir jādara, un visa šī mašinērija sā- tīju garu sarakstu ar darbiem. „Vējiem lī- kami labs. Un man palīdzēja tas, ka es kumā strādā ļoti lēnām, lēni iekustas. Ie- dzi” es iekļāvu šajā sarakstā, jo mana sapratu – tas ir tagad. Viss, kas ir svarīgs mesli var būt dažādi – vai nu es kaut ko māsa jaunībā lasīja šo grāmatu kādas un nozīmīgs, notiek tieši tagad. skaidri neizsaku, vai tās ir finansiālas 13–14 reizes. Un man bērnībā patika fil- Man ir žēl Skārletas. Un man ir žēl

56 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Jans Vilems van den Boss: ““Spilvencilvēkā” bija tikai četri aktieri, skaidrs stāsts, izcila luga.” Katurians – Ivars Auziņš (no kreisās), Mihals – Artūrs Skrastinš. Foto – Jānis Deinats

Reta. Tāpat kā man ir žēl pašam sevis, ceļojums – atrast pašam sevi vai vismaz atļauties gleznotājs vai rakstnieks, kurš kad es aizmirstu, ka mana laime ir šeit būt pret sevi godīgam. Tāpēc to sauc ieliek savu darbu atvilktnē un gaida, un tagad. Nevis nākotnē vai pagātnē. Eš- „Vējiem līdzi” – iet vējam līdz. Tas ir grū- kad nākamās paaudzes viņu novērtēs. lija traģēdija ir tā, ka viņš dzīvo pagātnē. ti, jo mums liekas, ka tas ir grūti. Bet ir Bet jums kā režisoram ir svarīgi runāt Skārletas traģēdija ir tā, ka viņa dzīvo jāļaujas. Un tas man liekas ļoti skaisti. Es ar skatītāju – šeit un tagad. Jums ir sva- nākotnē. Un arī Reta traģēdija ir tā, ka cenšos. Es tiešām cenšos. rīgi izstāstīt stāstu un būt saprastam. viņš dzīvo nākotnē, jo viņš tic, ka var Bet dažreiz tas aizmirstas, un es sā- Jā, tam es pilnībā ticu. Man ir svarīga piespiest sievieti sevi iemīlēt. Viņš grib ku domāt, ka mana vērtība kā cilvēcis- komunikācija ar cilvēkiem, jo tā vieno, izmainīt citus cilvēkus, bet vienīgais, ko kai būtnei ir atkarīga no tā, ko par manu saista mani ar citiem cilvēkiem. Es tie- var izmainīt, ir tikai paša attieksme. izrādi domā citi cilvēki. Es ticu, ka vienī- šām ticu tam, ka es esmu tu un tu esi es. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk es ticu, ka gā cilvēciskā būtne, kas var izmainīt cil- Ka tu esi mana māsa. Ka visi cilvēki pub- katrs patiesi, īsteni labais stāsts ir stāsts vēcisku būtni, ir pati šī cilvēciskā būtne. likā ir manas māsas un brāļi. Protams, par pazudušo dēlu. Mēs ceļojam, lai ga- Tā ir augstprātība – domāt, ka var izmai- es tāpat dodu priekšroku kontaktēt ar lu galā nonāktu tai pašā vietā, kur mēs nīt citus. Pasauli nevar pakļaut sev. Tas ir savu īsto māsu, nevis ar saviem brāļiem sākām. Atgriežamies mājās paši pie se- tik bērnišķīgi un traģiski. Tas ir Skārletas un māsām teātrī. Bet es nevaru mīlēt ti- vis, kaut ko iemācījušies. stāsts – viņa atsakās pieaugt un uzņem- kai tos cilvēkus, kas man ir tuvi, man ir Tā notiek arī „Amadejā”. ties atbildību. Vienīgā persona, kura jāmīl katrs, man ir jāpiedod katram. Tas Jā, un arī „Oņeginā”. Un p a r t o p a šu redz realitāti tādu, kāda tā ir, ir Melānija. nav nekāds fokuss-pokuss. Nevar mīlēt ir „Hamlets”. Visas labās lugas. Cilvēki Viņa ir brīvs cilvēks – cilvēks, kuram es tikai tos cilvēkus, kurus ir ļoti viegli mī- cīnās, lai atrastu paši sevi. „Vējiem līdzi” gribētu līdzināties garīgajā ziņā. Te mēs lēt. Mīlestībai ir jābūt beznosacījuma. beigās Rets atgriežas Čārlstonā pie sa- atkal atgriežamies pie pazudušā dēla Es kā režisors nevaru runāt ar katru cil- vām saknēm un Skārleta atgriežas Tarā. motīva – mācība, kas mums kā pieaugu- vēku individuāli, bet tajā brīdī, kad no- Bet atšķirība ir tā, ka Rets pa šo laiku ir šiem cilvēkiem jāapgūst, ir piedošana. tiek izrāde, es tiešām sarunājos ar publi- kaut ko iemācījies par mīlestību, bet Mēs vienmēr varam atrast kādu, ko vai- ku. Tāpēc man ir jābūt saprotamam. Skārleta ne. Jo viņa vienmēr ir bijusi not savās nelaimēs, bet dzīves jēga ir šo- Nav nekādas nozīmes, ja mani nesaprot. kaut kur citur, viņa dzīvo ēnu pasaulē, brīd. Ja es varu piedot, es esmu brīvs. Es Tas ir visai savādi – mani ir kritizējuši ko pati ir sev uzbūrusi. Viņa redz realitā- nedrīkstu ļaut cilvēkiem, kas man darī- par to, ka es esmu pārāk skaidrs. Skaid- ti tādu, kādu pati vēlas to redzēt. Varbūt juši pāri, mitināties savā prātā, viņi jāat- rība ir svarīga. skatītāji to neuztvers, bet tas nav būtis- laiž vaļā. Vienīgais veids, kā to var izda- Kā jūs dabūjāt savus tetovējumus? ki. Tas ir svarīgi man pašam. Mēs neva- rīt, ir piedošana. Un tā ir brīvība. Vairāk Tie ir tik lieli un koši – uz abām rokām. ram izbēgt no sava likteņa. Mēs domā- par visu pasaulē es vēlos būt brīvs. Es Ā, tie radās pēc tam, kad es nolēmu jam, ka varam iet pret Dieva gribu, bet vēlos atgriezties mājās – vēlos atgriez- mainīt savu dzīvi un atmetu dzeršanu! mēs vienmēr ejam tai līdzi – vai nu mēs ties tur, kur ir brīvība. Tas ir sievišķais un vīrišķais sākums, divi to vēlamies vai ne. Būtība ir tāda, ka ir Dažkārt režisoriem nav svarīgi, vai pretstati. Uz vienas rokas ir Fēnikss, kas jābūt patiesam pašam pret sevi. Kā pa- publika viņus saprot vai ne. Es to saucu atdzimst no pelniem, uz otras – pūķis, zudušajam dēlam beigās. Tas ir dzīves par spēlēšanos savā smilšu kastē. To var kas spļauj uguni. Kopā tie abi esmu es.6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 57 Vārds teātra cilvēkiem

AKTRISES VĒSTULE SKATĪTĀJIEM

Dailes teātra aktrise Olga Dreģe

izrit mana ra- kas vērtējuši manu darbu teātrī un kino- Arno Jundzi viņa, pati delikāti palikda- došā darba ﬁlmās daudzu gadu garumā un ir aktie- ma aiz kadra, tomēr tik klātesoša, vēlīga, 51. sezona ra gaistošā darba dzīvie liecinieki, īstie cieņu apliecinoša, bija samontējusi pār- Dailes teātrī. vērtētāji un kritiķi, no kuriem daudzi arī skatu par manu darbu teātrī un kino. Tik bagāta ar todien bija mērojuši tālu ceļu, lai iegā- Paldies Tev, Mārīt, manas dzimtas vārdā! nozīmīgiem dātos grāmatu un saņemtu autogrāfu. Tu esi skatītājs, kurš palīdz man tik ilgi darbiem, par kuriem no saviem skatītā- Grāmatu autore veltījusi manam ra- noturēties ierindā. Jo “līksma sirds dara jiem esmu saņēmusi īpašu atzinību un došajam mūžam. Paldies, Irēna, Tev par laimīgu vaigu, ja sirds noskumusi – zūd mīlestību! Par to šodien gribu Jums vi- grāmatas nosaukumu “Izslāpums”, kurā drosme. Sagrauzts gars izkaltē kaulus.” siem pateikt paldies! Tu skaidro: “Olga visu dara aizgūtnēm, (Zālamans) Pirmajā martā Ķīpsalā notika Latvi- aumaļām, kā slāpdama, kā slīkdama Sirsnīgas atsauksmes no daudziem jas grāmatu svētki. Man šī diena izvērtās dzīves pilnestībā. Viņa dzīvi, dabu, savas saņēmu arī par atklāto sarunu ar Zigfrī- ļoti svinīga, jo sakrita ar manu septiņ- lomas dzer kā avota ūdeni. Tā ir viņas du Muktupāvelu LR1 raidījumā “Kultū- desmit piekto dzimšanas dienu un Irē- būtība. Un pāri – spīvs gars. Izturēt! Iz- ras rondo” un par dialogu ar Paulu Tim- nas Lagzdiņas grāmatas “Izslāpums” dzert līdz galam visu, ko dzīve dod! Pa- rotu Radio SWH. prezentāciju, kur negaidīti saņēmu ap- stāvēt! Un slāpt pēc nākamā malka!” Tā Paldies Vijai no Priekuļiem, kuras sveikumus arī no Valsts prezidenta And- spēj vērtēt cilvēks, kurš mani vērojis, iz- apsveikumus un pateicības jau daudzu ra Bērziņa kunga un Saeimas priekšsē- pratis, bijis manu radošo meklējumu, gadu garumā krāju atsevišķā kastē! Tās dētājas Solvitas Āboltiņas kundzes. moku un asaru liecinieks! ir ar roku veidotas kartītes no puķēm, Vislielākais paldies grāmatas autorei Paldies arī Dailes teātra vadībai, ko- krāsu papīriem, zīmējumiem, podzi- un izdevniecības “Zvaigzne ABC” rado- lēģiem, skatītājiem, tuviniekiem un mī- ņām, zvaigznītēm, lentītēm, spalviņām, šajai komandai, kas mani pagodināja ša- ļajiem, kas mani apsveica jubilejā! pūciņām... Viņas rokās ķiploks kļūst par jā pasākumā! Prezentācijā, ko asprātīgi Gribu pateikties Mārītei Balodei par vitamīnu un veselības vīriņu, ja tam pie- vadīja Ēriks Hānbergs, kopā ar Viktoru pirmā marta raidījumu “Nacionālie dār- līmē šķelmīgas ačteles un uzsien matu Hausmani tikāmies ar simtiem skatītāju, gumi” Latvijas Televīzijā, kur sarunā ar ērkuli. No Ziemassvētku kartītes lūr rū-

58 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I padsmit logi”. Varbūt, caur kādu no tiem raugoties pasaulē, arī es ieraudzī- ju jāņtārpiņu mirdzumu pļavās kā va- dugunis, kas mani vilināja uz Dailes te- ātra skatuvi! Daži sapņi piepildās! Paldies Madonas novada domes priekšsēdētājam Andrejam Ceļapītera kungam, kurš personīgi man pasniedza medaļu un goda diplomu “par spilgtu un neaizmirstamu ieguldījumu Latvijas teātra un kino mākslā, par Madonas novada un dzimtā Sarkaņu pagasta mīles- tību un radošu tā daudzināšanu”. Atpa- kaļceļā ar kolēģiem nebeidzām jūsmot par silto uzņemšanu un sirsnību! Mans vienistabas dzīvoklis pārvērtās ziedošu puķu dārzā, atgādinot par novadnieku uzmanību un cieņas apliecinājumiem! Pēc grūtas un noslogotas sezonas, kad bieži šķita, ka netikšu ar visu galā, no jums, mīļie skatītāji, esmu saņēmusi tik daudz uzmanības un dopinga, lai godam varētu turpināt spēlēt pieprasīto Ērika Hānberga “Pirmā grēka līci”, kuram drīzumā ceram sagaidīt jau simto izrādi, kā arī Bernarda Šova “Mīļo meli”, ko sezonas beigās parādīsim arī Siguldā lielākam skatītāju skaitam un vērtēju- mam! Žēl, ka pēc pirmizrādes kritiķe Mārī- te Gulbe mūs jau paspēja nopelt. Gribē- tos gan kādreiz ar kādu no kritiķiem iz- runāties aci pret aci un saprast, kāpēc viņi nepieņem vai negrib pieņemt reži- sora piedāvāto skatījumu – ne tikai sa- gaidīt kārtējo “nav”! Minētā kritiķe sa- domājusi Dreģi varošāku ieraudzīt to- pošajā latviešu ﬁlmā “Džimlairūdi ral- lallā”. Tur nu gan mani varēs pamanīt labi, ja pāra kopējos kadros, soļojot ierin- dā! Tad gan kritiķe varēs teikt lielu “fui!”, taču tas manu radošo garu vairs netrau- mēs, jo es jau kā svētceļnieks stāvu uz Olga Dreģe: “Es lepojos, ka bērnībā basām kājām ganu gaitās esmu lēkājusi pa takas, kas ved uz debesu vārtiem... Sarkaņu pagasta pļavām un laukiem, kurus kādreiz apara mans tēvs.” Tie pārmetumi, ko savā laikā saņē- Foto – Jānis Deinats mām no kritiķiem ﬁlmās, sen aizmirsu- šies. Bet skatītāji joprojām skatās, vērtē, ķis ar kuplu bārdu, sarkanu cepuri, pie- džentlmenis Raitis Apalups, kurš neaiz- priecājas par “Vella kalpiem”, “Purva bri- zīmētām kājelēm un zelta zvaigzni tievā mirst gan telefoniski, gan rakstiski ap- dēju”, “Nāves ēnā”. “L i m u z īnu Jāņu diedziņā, kas, šķiet, tūlīt izrausies no zī- sveikt vai visu teātru seniorus svētku rei- nakts krāsā” citē jau paaudzēs! mētās rokas un aizlidos... Tas silda un zēs, vienmēr uzteicot aktieru darba vei- Radoša cilvēka misija ir palīdzēt ik- veldzē dvēseli. Tad tiešām jāpiekrīt Zen- kumu un nozīmi ikdienā! vienam uzmirdzēt savā esības apjaus- tai Mauriņai: “Vai vērts kāda maza asa 21. martā ar kolēģiem Gunāru Placē- mā, tāpēc lūdzos: “Kungs, iemāci man vārda dēļ, kāda spoža nieka dēļ raudāt nu un Juri Strengu bijām Madonas no- savu sirds likumu – otra cilvēka cienīša- vai nīst?” vadpētniecības muzejā. Zāle – pārpildī- nas likumu, kas ceļ, nevis raugās ar aiz- Aktieri un skatītāju vieno neredza- ta, daudzi stāvēja kājās. Dace Zvirgzdiņa domām, kas Tavā vārdā atbrīvo un pie- ma saite. Un cik bieži izrādes rezultāts ir – muzeja darbiniece, kas visu mūžu se- ceļ! Dāvā man dvēseli, caur kuru strāvo atkarīgs no šīs kopējās enerģijas apmai- kojusi manām un manu novadnieku ra- Tava gaisma, kurā žēlsirdība ietriecas pa ņas, saprašanās, uzticības un paļāvības! došajām gaitām – vadīja pasākumu, ku- grēka brūcēm!” Skatītāju atsaucība dod aktierim dros- rā bija pulcējušies mani skolas biedri, Vēlreiz vispazemīgākais paldies tiem mi, ticību kultūras darba nepieciešamī- skolotāji, Madonas novada vadība, daudzajiem skatītājiem par tām reizēm, bai nācijas pašapziņas veidošanā, garī- dzimtā pagasta ļaudis, laikabiedri. kad sadzirdam un noticam viens otram, go vērtību apzināšanā, pārmantošanā Es lepojos, ka bērnībā basām kā- saprotamies un priecājamies! Jo, “kad un izpratnē. jām ganu gaitās esmu lēkājusi pa Sar- dvēsele saņem ticības gudrību, Dievs vi- Pēc tikšanās reizēm ar jauniešiem kaņu pagasta pļavām un laukiem, ku- ņu uzrunā caur visu dzīvo radību, tad mākslas un mūzikas skolās teātrī saņe- rus kādreiz apara mans tēvs, sapņo- Visums kļūst par dzīvu rakstu, ko acu mu veselu paku ar zīmējumiem, glezni- dams par savu bērnu nākotni un izglī- priekšā zīmē Dieva pirksts”. 6 ņām, pateicībām, atziņām, atsauks- tību, ieaudzinot piederības sajūtu un mēm, apbrīnu un prieku par paveikto, atbildību par dzimto novadu. Tāpēc 2013. gadā, 75 gadu vecumā, Jūsu par izturību, par manu pieredzi – tas aizkustināja no rakstnieces Ilzes Indrā- padevīgā kalpone, mani uzlādē un neļauj pierimt. Vai atkal nes Madonā saņemtā dāvana – autores Dailes teātra aktrise mūsu uzticīgais skatītājs, uzmanīgais grāmata ar zīmīgo nosaukumu “Div- OLGA DREĢE

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 59 Vārds teātra cilvēkiem Mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo 60 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 61 Vārds teātra cilvēkiem

TEĀTRA CILVĒKS TV

Televīzijas režisore, redaktore Mārīte Balode

spekti, no ku- nēt bez absolūtās patiesības meklēju- bai, mūzikai tika izveidots šāds „seri- riem paskatī- miem un tās deklarēšanas. Sekojot šai āls”... Par to mūs pilnīgi objektīvi ap- ties uz ma- apjēgai, pieņēmu lēmumu, ka mans uz- skauž veiksminieki igauņi un arī teātra niem televīzi- devums, pateicoties video ēras sāku- zeme Lietuva. jā nostrādā- mam, būs nevis brīnuma analīze vai kri- Vēl viens paradokss: ja video ēras sā- tiem 40 ga- tika, bet tā saglabāšana videolentēs, kumā, kas bija dziļā padomju laikā, mēs diem, kur esmu nodarbojusies galveno- 16mm ﬁlmiņās, vēlāk digitālos formā- labā sadarbībā ar teātriem centāmies ie- kārt ar teātriem, ir gana daudz, un pub- tos. Atceros, kā teātra zinātniece Lilija rakstīt un arī rādīt teātra izrādes (tas vēl liskā pašapcerē diez vai gribu izpausties. Dzene mani tomēr aicināja pierakstīt turpinājās arī atmodas pirmajā desmit- Tāpēc man kā TV cilvēkam atbildēt uz novēroto un pieredzēto, bet tam jau te- gadē), tad pēdējos desmit gadus pie la- jautājumu, kā manī jūtas teātra cilvēks, levīzijas ritmā nav laika, turklāt es ticē- bākiem tehniskiem apstākļiem, bet slik- nav viegli. Tam, ko nevar un nevajag pa- ju, ka visu var ierakstīt lentās. Apjēga, ka tākām ﬁnansiālām iespējām, izpalikuši teikt vārdos, palīdz vizualitāte. Tā ir ma- man darba dzīve dod vienreizējas iespē- daudzu būtisku izrāžu ieraksti. Par nena darba neatkārtojamība un profesio- jas un pat sava veida izredzētību, radīja piedodamu uzskatu, piemēram, Dailes nālā indeve. Žurnāla lappusēs to neie- arī misijas izjūtu. Tā kā piederu paau- teātra „Kaligulas” neesamību. Džilin- likt. dzei, kurai mācīja, ka darbs sabiedrības džera izrādēm šajā ziņā ir stipri nepa- Kad 1976. gadā pēc universitātes labā ir svarīgāks par pašizpausmi, tad veicies. Visvairāk laimējies Krodera izrā- beigšanas sāku strādāt televīzijā Litera- šķita, ka jādara viss, kas manos spēkos, dēm. tūras un mākslas redakcijā, mans pie- lai paaudzēm nodotu šo gaistošo māks- Izrāžu mazdemonstrēšana TV radī- nākums bija rūpēties par teātra izrāžu lu te un tagad. Šobrīd, kad atkal esam at- jusi nepētītu jaunā skatītāja uztveres un ierakstiem un arī veidot oriģinālu raidī- sākuši demonstrēt teātru izrādes, sapro- teātra apmeklētības problēmu. Izrāžu jumu ciklu, kas stāstītu par pirmizrā- tu, ka tas ir bijis naivi. Saglabāt teātra demonstrējumi dažam labam skolnie- dēm un dotu iespēju tās analizēt gan būtības te un tagad – nevar! Atmiņas un kam varēja kļūt par t.s. obligātās litera- profesionāļiem – kritiķiem, kuru tolaik pārdzīvojumus ikviens glabā atšķirīgus. tūras robu aizpildīšanu. Palielinoties bi- bija vairāk un, kā man šķiet, arī profe- Un tomēr... varbūt nav tik skarbi? ļešu cenai, ne visiem teātra cienītājiem sionālāki, kā arī uzklausīt veidotāju vie- Apzināti vācot un arī TV arhīvā sa- ir iespējams tos apmeklēt. Man žēl šo dokļus. Tiku iemesta man nezināmā vi- glabājot teātra izrādes, nozīmīgus teātra cilvēku un daļu mūsu teātra arhīvu ie- dē, šodien teiktu „lauvu bedrē”. Pa r l a i- notikumus, personības, bija iespējams rakstu, kas joprojām nevar tikt parādīti mi, man savus padomus neliedza abso- izveidot vizuālo teātra vēsturi par visiem administratīvu un autortiesību problē- lūti tolerants cilvēks un īsts teātra zinā- Latvijas teātriem „seriāla” formātā, kas mu dēļ. Uzskatu, ka šīs problēmas varē- tājs Māris Grēviņš. No viņa mācījos uz ļauj sekot ne tikai teātra mākslas attīstī- ja un joprojām var atrisināt. Šajā brīdī teātri skatīties bez „rozā brillēm” un lie- bai, bet ir daļa no kopīgās kultūrvēstu- izsakos kā teātra un TV cilvēks, kuram ka romantisma, neizslēdzot radīšanas res. Paradokss, ka tieši zūdošai mākslai – nepieciešams teātru atbalsts, jo mani kā brīnumu kā noslēpumu, kuru ļauts mi- teātrim, nevis glezniecībai, rakstniecī- TV cilvēku vadība neatbalstīja. Argu-

62 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Mārīte Balode: “Tam, ko nevar un nevajag pateikt vārdos, palīdz vizualitāte. Tā ir mana darba neatkārtojamība un profesionālā indeve.” Foto – no personīgā arhīva

ments bija viens – naudas trūkums. Ta- Teātri un TV ir iespiesti finansiālos jams, varētu uzrakstīt citādu teātra vēs- ču, manuprāt, tā ir kaut patiesa, bet sek- rāmjos un režīmos. Cieš kvalitāte. Pro- turi, jo izrāžu ierakstos režisoru un an- la atruna. Pamatā bija un ir vajadzīga la- tams, no abām pusēm vienmēr ir darīts sambļa gribētais vēstījums bieži iznāca bā griba, pat ne misijas apziņa. Šajā ziņā un arī izdarīts maksimālais, taču es at- grodāks, skaidrāks un pārliecinošāks. nebija jāgaida labdarus, visnotaļ cienī- ceros, kā padomju laikā vairākas dienas Lai kā mēs skatītos uz izrāžu izteiksmes jamā Borisa un Ināras Teterevu fonda tika rakstītas tādas izcilas izrādes kā „Il- līdzekļu novecošanu, aktieru darbs un palīdzību. Viņu palīdzība ir būtiska, it gu tramvajs, „Brands”, „Barbari”, „Eliza- jaunība ir paliekošas vērtības. Kā izcils īpaši ierakstot izrādes, bet palīdzība nav bete – Anglijas karaliene” un citas. Re- piemērs ir Indra Briķe, kuras ierakstu mūžīga... Vai jaunā TV vadība saskatīs žisors Arnolds Liniņš vienmēr ļoti no- netrūkst un kā pretnis – Artūrs Skras- vajadzību investēt un arī producēt izrā- pietni attiecās pret TV darbu, ļaujot pa tiņš, kura jaunība iekrita laikā, kad ie- žu ierakstus un to demonstrēšanu, vēl dienu mēģināt un ierakstīt vienu cēlie- raksti netika veikti. Lai veidotu apjo- nezinām, bet tas, ka būs vajadzīga teāt- ru un visas sabiedrības prasība to darīt, ir fakts. Šajā ziņā esmu teātra cilvēks ar skaidriem TV uzdevumiem. NEZINU NEVIENU, KAS TIK BIEŽI Taču pa šiem gadiem arī mainījies teātru un televīzijas sadarbības modelis. DAŽĀDĀ VAJADZĪBĀ SKATĀS GAN Cik svarīga teātrim ir izrāžu ierakstīšana un glabāšana TV arhīvā? Tas nav tikai JAUNAS, GAN JAU ĻOTI SENAS emocionāls vai kultūrvēsturisks aspekts, bet īpašuma attiecības, kur aktīvi dar- IZRĀDES bojas abpusēja birokrātija, kas sarežģī darbu. Vai izrādes režisoram jāpiedalās ierakstā? Vai jāuzticas tikai TV režiso- nu, bet vakarā tika spēlēta izrāde. Nā- mīgus aktieru un režisoru radošās dzī- ram? Viennozīmīgas atbildes nav. Kād- košā dienā tas pats atkārtojās ar izrādes ves portretus – videofilmas, labi un reiz teātra un kino zinātniece Valentīna otru daļu. Tāpat Alfreds Jaunušans, sē- kvalitatīvi nofilmēta izrāde ir pa matu Freimane man teica, ka vispareizāk teāt- žot blakus TV režisoram, kaislīgi norā- pamats. ra izrādi ierakstīt, novietojot vienu ka- dīja uz vadošo darbības līniju, akcentē- Vai esmu teātra cilvēks? Jā, jo nezinu meru nekustīgu un tad, līdzīgi kā izrādē, jot ne vienmēr runājoša aktiera tuvplā- nevienu, kas tik bieži dažādā vajadzībā pats skatītājs izvēlas, kam sekot līdzi. Tas nu. Arī Mihailam Kublinskim ir sensitīva skatās gan jaunas, gan jau ļoti senas iz- it kā esot objektīvi, bet no ekrāna māk- vizuālā redze, kas izjūt TV spējas akcen- rādes un kas ar dažādām ap 440 izrā- slas viedokļa tas ir absurdi. Lai cik god- tēt izrādē varbūt pat neakcentētas pa- dēm reizē dzīvo gan pagātnē, gan tagad- prātīgi TV režisors censtos translēt izrā- tiesības. Ja visi šie novērojumi, kas manī nē. Dzīvo vēl ar ticību, kas tas kādam arī des darbību, tas būs subjektīvs skats. jau sāk bālēt, būtu pierakstīti, iespē- nākotnē būs vajadzīgs. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 63 Vārds teātra cilvēkiem

PAR TEĀTRA DOTAJIEM SPĀRNIEM

Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita

o man nozīmē mani. Un, kad fanātiski mācies un tici, dvēselei un ķermenim, ne prātam. At- teātris? Man tas ka esi uz īstā ceļa, netici nevienam, kurš rast patiesumu it visā – to es saucu par ir baigā atkarī- stāsta par mazajām algām un par gan- patiesības pilienu meklēšanu. Ticu, ka ba, briesmīga drīz neesošajām brīvajām štata vietām. mūsu ķermenis un dvēsele visu zina jau atkarība, kuras Laikam jau esmu lutināts, bet man no bērnības; tajos viss ir ielikts. Bērns ir dēļ reizēm (protams, ne vienmēr, bet tā liekas, ka būt aktierim Liepājā ir viegli. organiskāks par jebkuru aktieri, jo, kad ir gadījies) cieš pat mana ģimene, jo tā Mūsu kursa uzņemšana Liepājas teātrī pieaugam, tad ar savu prātu traucējam vietā, lai aizbrauktu apciemot viņus, nā- vispār bija viens liels laimes stāsts, jo dvēselei iet patiesības ceļu. Jā, ir svarīgi ku uz teātri. Pat tad, kad nav mēģināju- pilnīgi visi tikām teātrī, kurā vēlējāmies iepazīt tēlu, viņa vērtības un pasaules mu vai izrāžu, nāku uz šejieni, lai vien- būt. Jau pirmajā sezonā mums tika uzti- uztveri, saprast motivāciju, bet pēc tam kārši pabūtu, uzietu uz grimētavām. Jo cētas daudzveidīgas lomas un varējām ir jāļauj dvēselei un ķermenim strādāt – man tiešām ir sajūta, ka teātris ir dzīvs, pildīt savu misiju. Arī Liepājas publika ir tad nošaut greizi ir gandrīz neiespējami. tas elpo… Katru dienu gribas pieiet tam ļoti atsaucīga un uzticas savam teātrim. Sliktākais, kas var būt, ir gribēšana no- klāt un pajautāt: „Kā tu jūties”? Tā ir tāda Kad esmu uz skatuves, es mēģinu spēlēt savu lomu ģeniāli. Tas ir jāgrib aiz patīkama sajūta, kā bērnībā, pie mam- ķert kaifu no tā ko daru. „Kad esiet uz skatuves un mēģinājuma laikā, bet ne mas. Vienmēr varēji aiziet pie viņas, ne- skatuves, kaifojiet,” tā mums teica mūsu tad, kad stājies skatītāja priekšā. Tad pa- kur nebija tik labi, kā tur. Tagad man ir pasniedzēji. Kaifa ķeršana ir svarīga kat- rasti nesanāk ne labi, ne skaisti, ne ģe- līdzīgi ar teātri. Atkarību rada tieši sajū- rā profesijā. Ja redzi, piemēram, ka dzie- niāli. Vajag ļauties savai dvēselei, iet tīro ta, ka esi vajadzīgs, ka esi daļa no kaut dātājs vai sportists kaifo... nu tas ir tik patiesības ceļu, tad arī loma padosies. kā. Mans Liepājas teātris… virtuozi! Redzot, ka aktieris veic savu Un arī skatītājs jutīs aktiera patiesumu, Teātris man dod mieru. Dvēseliskā darbu ar baudu, skatītājs viņam vairāk atvērsies, ies tev līdzi, jo jutīs, ka nemelo ziņā. Studijas un teātris mani ir veidoju- uzticas un atveras emocijām. un esi īsts. ši par tādu cilvēku, kāds pašlaik esmu. Es pats ķeru kaifu, arī skatoties uz Jā, skatītāji. Tieši skatītāji ir tie, kas Un savā ziņā man tas ir pārsteigums. Es saviem kolēģiem – uz tādiem meista- palīdz izturēt smago darbu, garās mēģi- nekad nedomāju par to, ka būšu aktieriem kā Inese Kučinska, Egons Dom- nājumu stundas un daudzās izrādes vie- ris. Nekad. Aktiera profesiju iemīlēju, brovskis un pārējiem, kuri konkrētā izrā- nā nedēļa. Nav nekas skaistāks par pa- studējot un strādājot. Līdz iestājos Klai- dē pilnībā atdodas savām lomām. Viņos klanīšanos. Un skatītāju aplausiem. Ir pēdas universitātē, nebiju domājis par saskatu aktiera profesijas vērtību. Pazīs- tik svarīgi just, ka zāle elpo kopā ar tevi, to, kur, ko un kā mācās aktieri. Likās, ka tu viņus kā cilvēkus, bet, kad redzu uz viļņojas, satraucas, smejas… Tā ir tāda viņi vienkārši ir – nu gluži kā prezidenti. skatuves, viņu sajūtu amplitūda, neizlik- neizskaidrojama metaﬁziskā saikne, Par tiem nemācās, par tiem kļūst. Patei- šanās, nemelošana, ļaušanās mani pil- emociju apmaiņa, lādiņš. Un, ja vēl pēc coties kaut kādam mistiskam zvaigžņu nībā izsmērē. Redzot ko tādu, arī pašam izrādes pasaka paldies, tad saproti sava stāvoklim, esmu nokļuvis teātrī. Tagad gribas sevi izšķaidīt – esi gatavs uz visu – darba vērtību. Jo tieši tu spēj dot skatītā- zinu, ka aktierim būt ir kolosāli, šo ceļu kad redzi šos labos piemērus, arī pašam jam to, kas viņam tajā brīdī ir nepiecie- noteikti izvēlētos vēlreiz. gribas spēlējot atdot sevi pilnībā. šams. Reizēm pats to pat neapzinoties… Nezinu, kā būtu, ja pēc studijām te- Pēdējā laikā esmu sapratis, ka aktie- Dieva ceļi nav izdibināmi, bet pagai- ātrī vieta man neatrastos. Kad esi jauns rim, strādājot pie lomas, ļoti svarīgi ir sī- dām savu nākotni redzu teātrī. Ja zivij un vēl tikai mācies, vienmēr redzi tikai kumi. Tieši mazās un smalkās lietiņas ir atņemtu ūdeni, tā taču nākamajā dienā tos spilgtākos un veiksmīgākos stāstus. tās, kas visu mēdz aizvest līdz kulmināci- nekļūtu par rāpuli. Protams, ar laiku pie- Redzi tos aktierus, kuri ir nokļuvuši sau- jai. Reizēm, tai gatavojoties, mēdzam pa- lāgotos, bet ne uzreiz. Teātris ir mans lītē, nezinot, cik daudz darba un spēka laist sīkās lietas garām. Bet es cenšos ne- ūdens. Tas dod spārnus, lai varētu pali- tas no viņiem ir prasījis. Tos, kas strādā skriet uzreiz uz ﬁnišu, cenšos ieraudzīt dot…6 citu darbu, jo nav atraduši sev vietu te- nianses, zemtekstus, izbaudīt procesu. ātrī un savā profesijā, tos kaut kā nepa- Un vēl ļoti svarīgi ir ļaut strādāt savai ZANDA BORGA

64 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Mārtiņš Kalita: “Man tiešām ir sajūta, ka teātris ir dzīvs, tas elpo… Katru dienu gribas pieiet tam klāt un pajautāt: „Kā tu jūties”?” Foto – Aigars Spāģis

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 65 Vārds teātra cilvēkiem VISTUVĀK SKATUVEI

Nacionālā teātra rekvizitore Inguna Rabša

audziem varētu rekvizitori ir tie, kā jau teicu, kas ir vis- tikai piecus centimetrus tālāk no ieras- likties, ka darbs tuvāk skatuvei. Arī rekvizītu noliktava ir tās vietas. Aktieris teātrī ir numur viens. teātrī ir savā vei- pie skatuves, lai savlaicīgi kādu lietu Nebūtu viņa, nebūtu visa pārējā. Rekvi- dā izklaide. varētu aizstāt ar citu vai paņemt nejau- zīts – tas nav galvenais, bet principā Diemžēl es varu ši aizmirstu. Mūsu teātrī ir liela problē- bez tā arī nevar. apbēdināt – glu- ma, ka nav vietas, kur nolikt mēbeles, Zināšanas par dažādiem laika pe- ži tā nav. Latvijas Nacionālajā teātrī dekorācijas, kostīmus, rekvizītus. Kat- riodiem vēsturē rodas prakses rezultā- strādāju jau 20 gadus, esmu rekvizitoru rai izrādei gan ir savs plaukts ar rekvizī- tā. Es pētu materiālus arī internetā un dienesta vadītāja. Paralēli studijām tiem un turpat ir arī pieraksti ar to, kam žurnālos, taču sadarbībā ar scenogrāfu Sporta akadēmijā teātrī tīrīju telpas, jābūt uz skatuves. Lietu apzīmējumos laika izjūtas virzība notiek nemanot. līdz man piedāvāja pamēģināt būt par ﬁksē gan to lielumu, gan izskatu – teik- Visgrūtāk pašlaik ir ar padomju laika rekvizitori. Es, tāpat kā visi skatītāji, nā- sim, ja uz skatuves nepieciešama krū- avīzēm. Nepieciešamās melnbaltās avī- cu uz teātri un pat neaizdomājos, ka ir ze, pierakstos min tās materiālu (pie- zes mēģinām iegūt bibliotēkās, oriģinā- tāds apkalpojošais personāls, kas at- mēram, māls) un izmēru (vidēji liela lo avīzi kopējot. Tāds process norit arī bild, teiksim, par rekvizītiem. Ne visi vai liela). Apzīmējumos izmanto arī sa- ar naudu un markām. Izrādēs reizēm var būt par rekvizitoru un ne visi sa- īsinājumus, piemēram, ūdeni pieraksta tiek izmantota arī oriģinālā pagājušā

prot, kas tas patiesībā ir par darbu. Nav kā ķīmisku formulu – H2O. Tāpat rekvi- gadsimta sākuma krievu nauda. Aktu- tā, ka atnāc, izliec mantiņas, aizej pa- zitora darbā var trenēt vizuālo atmiņu. ālas ir Čaka brillītes, tās apaļās brilles, staigāties, atnāc un novāc. Rekvizito- Lai gan uz papīra mēdz uzzīmēt skatu- jo ne vienmēr tādas var atrast. ram klāt jābūt visu laiku, tāpēc arī mēs, ves izkārtojumu ar galdiem, krēsliem, Es pati esmu pret pārtikas un taba- rekvizitoru dienests, esam vistuvāk ska- skapjiem u.c., klāt pierakstot, kādai liekas izstrādājumu izmantošanu izrādēs, tuvei, mums ir jābūt vistuvāk, mēs ne- tai kur jābūt, biežo mēģinājumu dēļ vi- izņemot gadījumus, kad tie tiešām ir varam nepieciešamības gadījumā at- zuāli var atcerēties lietu izkārtojumu. nepieciešami. Tagad gan režisori, gan skriet, piemēram, no darbnīcām, kas ir Darbs ar rekvizītiem ir atbildīgs, jā- aktieri ir izlepuši, jo var dabūt visu da- teju trīs stāvus zemāk, jo viss var būt spēj koncentrēties un jābūt precīzam. žādos veidos. Laikā, kad sāku strādāt par vēlu, teksts norunāts, pārbūves jau Tā kā aktierim ir ļoti daudz jāatceras, teātrī, bija lielas problēmas ar pārtiku notikušas. katram rekvizītam jābūt noliktam pre- un izrādēs uz galdiem lika to, ko varēja. Rekvizitora darbs ir ļoti ciešā sadar- cīzi tur, kur tam jābūt, lai aktieris neap- Tagad situācija ir cita. Ja izrādē pare- bībā ar režisoru, scenogrāfu un aktie- jūk. Reizēm no aktieriem ir dzirdēta dzēta pārtika, tad produktus sagādā- riem, līdz ar to no tehniskā personāla frāze „Tur taču nebija!”, lai arī bija it kā jam mēs. Man šis process nepatīk, bet

66 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Inguna Rabša: “Kādreiz prātoju – kāpēc cilvēks tik ilgi var nostrādāt teātrī? Katra diena ir savādāka, līdz ar to laiks ātri paiet.” Foto – no personīgā arhīva

darbs ir darbs. Svarīgi pirms izrādes sa- tīk, labprātāk apmeklēju izrādes, kurās ses rezultātā. Es pat nezinu, vai tā ir runāt, ko aktieri ēdīs, jo nekas smags ir stāstīts par kaut ko citu, lai gan atpū- profesija, vai tas ir vienkāršs amats, tas nevar būt. Arī dzērieni tiek sagata- tas labad uz trim stundām atnākt varu. kur tu iegūsti prasmes darba laikā. Te- voti. Vīns ir sula (tumšais vīns ir upeņu Es domāju, ka komēdijās, līdzīgi izrādei ātris atraisa cilvēku, un viņš ir brīvāks vai vīnogu sula, gaišais vīns – ābolu su- „Latgola.lv” (2010, rež. Valdis Lūriņš), ir arī ārpus teātra. Viņš ir atbrīvotāks, vi- la, lai gan to dzer ļoti reti), šņabja vietā viens pluss – tās ir pozitīvas, labestīgas. ņam ir vieglāk sakontaktēties ar ci- ir ūdens, bet konjaka vietā lej grauzdē- Acīmredzot cilvēkiem tas ir vajadzīgs. tiem, vieglāk uztvert visādas situācijas. tu cukuru. Pati to mājās taisu, grauzdē- Es nezinu, kam ir jānotiek ārpus teātra, Redzot visu, kas šeit notiek, kādi ir cil- jot cukuru un šķīdinot to ar ūdeni. Vieni no teātra vecākajiem rekvizī- tiem ir grīdas svečturi, kuri ir ar pie- cām vai sešām svecēm. Tie teātrī bija jau tad, kad es sāku strādāt. No Alfre- VĪNS IR SULA, ŠŅABJA VIETĀ IR da Jaunušana „Skroderdienas Silma- čos” iestudējuma ir saglabājušās koka ŪDENS, BET KONJAKA VIETĀ LEJ baļļiņas un vēl citi koka priekšmeti, ko, tāpat kā visus rekvizītus, kas bijuši iepriekšējās izrādēs, izmanto atkārto- GRAUZDĒTU CUKURU, PATI TO ti. Arī koferi, misiņa trauki, senās grā- matas un citi rekvizīti ir pārdzīvojuši MĀJĀS TAISU dažādus laikus. Arī teātrī strādājot, starp citu, var labi novērot, ka teātris mainās. Agrāk nav bijušas, teiksim, tik sadzīviskas lu- kā jāmainās pasaulei, lai cilvēki nāktu vēki un lugas, kas tiek iestudētas, es gas, kā tas ir tagad. Tāpat pret lietām uz smagām izrādēm. It sevišķi šodien, kaut kā tā vieglāk uztveru pašu dzīvi. agrāk aktieri bija saudzīgāki, tā varbūt domāju, viņi ir noguruši no visa. Nevajag par sīkumiem uztraukties, nav ir paaudžu maiņa un citādāka audzinā- Kādreiz prātoju – kāpēc cilvēks tik vērts.. 6 šana. Vecākās paaudzes aktieri pret ilgi var nostrādāt teātrī? Katra diena ir priekšmetiem izturas ar lielāku pietāti. savādāka, līdz ar to laiks ātri paiet. Te- Man pašai gan sadzīviskas lugas nepa- ātra cilvēki savu profesiju apgūst prak- LAUMA ABRAMOVIČA

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 67 Jaunie teātrī KUĻĶENS CEĻAM

Vēstule LKA 4. Režisoru kursa absolventiem

INDRA ROGA

enos laikos uz tī- lektuāla pasaule. Jutekliska savā lietis- tagad, kad aunam kājas uz Daugavpili, rumu gājējiem de- kumā. Lieta ir spēlētājs. Reiņa „Dauka” lai redzētu viņa jauno veikumu teātrī – va līdzi pusdienu Smiļģa muzeja telpās – niansēta, klusa, Ivana Viripajeva „Valentīna dienu”, kas kuļķenu. Tādu nežēlīga un mīloša – vienkāršības mek- būs skatāms maija beigās. vienkārša ēdiena lējums. Urdoši jautājumi. Humors. Ideja Kad gribas patriekt visus pie velna, kuļķenu gribas par tīro sajūtu teātri spārno un ir labo- noskaitiet līdz desmit. Neārdiet, neesiet pielasīt ceļamaizei arī jums, Jānim Zno- ratorijas teātra vērta. Un tādu ideju karstgalvji, esiet savas iekšējās uguns tiņam, Reinim Suhanovam, Paulai Pro- daudz. Lai Tev izdodas! pavēlnieki. Kopiet, kalpojiet, audziniet, zorovičai, Viesturam Roziņam, Georgi- Esiet saudzīgi pret dzīvi, esiet žēlsir- veidojiet savu jauno teātri, jauno māk- jam Surkovam – jaunajiem teātra režiso- dīgi, esiet humānisti. Pat tad, kad esat slu un mīliet savus priekšgājējus, cieniet riem, kā arī visai jauno aktieru koman- asi, provokatīvi un kritiski. Jo galvenā viņu pūliņus pat tad, ja neesat vienis- dai, tieši komandai. dzīves vērtība ir pati dzīve. prātis. Mūsu mākslā nekas nenotiek uz- Jūs esat jauni, enerģijas pilni, pilni Paula Prozoroviča. Dvēseles siltums, reiz un ātri. No zila gaisa nokrituši panā- jaunu ideju, pilni darba prieka. Zinu, empātija, atmosfēriski niansēti darbi, kumi var izkrist cauri zemei, paraujot esat traki, savdabīgi, neprātīgi, domā- cilvēks un viņa liktenis, dzīvības traus- jūs līdzi. joši, gudri. Laikmets, kādā jums jāuz- lums. Izrāde „Dirty Deal” ar Ievu Aniņu Viesturs Roziņš. Atstumtie, nesa- sāk savas gaitas, ir viltīgs kā pats nela- un Artūru Putniņu – pusaudžu mīlestī- prastie, bez vainas vainīgie. Cilvēku at- bais. Kārdinājumu ir daudz, izmisīgas bas stāsts – humora pilns, kluss, vientu- tiecības problemātisku jautājumu krust- cīņas par iespēju radoši strādāt vēl vai- līgs. Un vēl pirms tās „Centrifūgas” nepa- punktos. Gribasspēks. Neatlaidība. Spītī- rāk, bet četros gados, jādomā, izturība rastā interpretācija Smiļģa muzejā. Jau- ba. Divi jaunieši, kas internetā sarunā ir rūdīta, un teātra dzīvesveids kļuvis na kontakta meklējumi ar skatītājiem. un dodas nolēkt no klints. Divi sveštau- par savējo. Lai Tev izdodas! tieši, kas mēģina saprasties dzīvē un mī- Jānis Znotiņš. Neprātīga materiāla Ziniet, ka laiks skrien ātri. Neesiet iz- lā. Kultūru atšķirības. Pirmo reizi turku izvēle – dzīves smagās un paradoksālās šķērdīgi. Vērtējiet katru mirkli, kas jums literatūra mūsu teātros – Necati Cumali puses, dažādu nepieradināto, ārpus nor- dots dzīvot un radīt, neizniekojiet die- „Jūras roze”. Mēģinājums globālajā laik- mu cilvēku pētniecība. Humors. Varbūt nas, negaidiet iespēju, paņemiet to paši metā kaut kā meklēt sapratni un izprat- pat melnais humors. Patriotisms. Mini- – radošu garu tāpat kā īlenu maisā ne- ni, mazināt naidu un neiecietību. Lai mālisms. Pirmā izrāde, skolas uzdevums noslēpsi. Meklējiet izeju savai radošajai Tev izdodas! – Tērbatas ielas dzīvoklī ar traku pašu atombumbai – neļaujiet tai sevi saēst no Meklējiet savu tīro noti. Savu skaņu, radītu mūziku un diviem revolūciju alk- iekšpuses un pārvērst īgnās viduvējībās. savu balsi – tikai jums vienam piedero- stošiem garmatainiem čaļiem un tagad Teātri var taisīt jebkādos apstākļos, ja šo, tikai jūsos skanošo, kas spēj skart un Valmieras teātrī prāta un pārsātināju- vien ir spārni, mīlestība, ilgas, alkas, iedvesmot apkārtējos, aicināt uz labo, ma dēļ pastrādātas slepkavības pētniecī- skumjas, sāpes, gribasspēks, neatlaidī- iedrošināt, uzmundrināt, dāvāt prieku ba. Traka un vidusmēra cilvēkam nezi- ba, ticība un viss, kas verd dvēseles kam- citiem. nāma underground pasaule. Reiņa Su- baros. Bet kad laikmets atņem pēdējo Jūs atbildat par nākotnes teātri – par hanova absolūts ilgstošs sabiedrotais. Lai iespēju būt radošam mākslā, esiet rado- to kāds tas būs, kam tas būs vajadzīgs Tev izdodas! ši dzīvē – pārveidojiet savu dzīvi par un vai vispār būs. Nodibiniet personis- Pirmā grāmatiņa, ko mēs lasījām, bi- mākslas darbu. Kaut vai vienu dienu! kas attiecības ar profesiju, tā ir vakcīna ja Staņislavska „Ētika”. Glabājiet to kaut Tas izrādīsies grūtāk par jebkuru māks- pret rutīnu. Esiet uzticīgi sev un saviem kur pa ķērienam. las darbu. ideāliem – tos ir ļoti grūti sasniegt un vēl Pirmajā kursā mēs vērojām dzīvi, jū- Georgijs Surkovs. Kaķis, kurš staigā, grūtāk noturēt. su Kandavas večuki, urlas, tantiņas un kur pašam tīk. Mērķtiecīgs un nesatrici- Esiet brīvi un patstāvīgi domājoši. puišeļi vēl tagad kā dzīvi grozās acu nāms. Viņa uzšķērsto vistu iestājeksāme- Lai runā, lai lamā, lai slavē, lai klusē – priekšā. Nezaudējiet mīlestības pilnas nos neaizmirsīšu nekad. Kā Maķedoni- dzirdiet visu, bet uzklausiet būtisko. At- un asredzīgas acis, ar kurām dzīvi ēst, no jas Aleksandrs grib visu pasauli aptvert, lasiet graudus no pelavām, nejauciet tās baroties, par to domāt. To apdomāt, izzināt, redzēt un uzlikt uz skatuves teāt- Dieva dāvanas ar omletēm. ieraudzīt tās sakarības, tās acīm apslēp- rī. Tāpat kā redzēt savas paaudzes prob- Vienīgā brīvība režisoram ir vārdiņš tās likumības, kas virza uz priekšu visu lēmas uz skatuves, bet joprojām mīkla, „Nē!”, kas ietver sevī atbilstošas sekas. pasaules ritumu. jo vienmēr cenšas aizlaisties kaut kur tik Lai Dievs jums dod mīlestību, spēku Reinis Suhanovs. Smalka un inte- tālu, ka nezini, ko viņš tur sastrādās – kā un gudrību! 6

68 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Jaunie teātrī DEJOTĀJS Daugavpils teātra dejotājs Konstantīns Zaics

IEVA ANŠEVICA

ērojot Dau- gavpils teātra 2011./2012. g. sezonas spilg- tāko jaunie- studējumu - Raimonda Paula mūziklu „Dāmu paradīze”, skatiens atkal un atkal pieķeras vienam no dejotājiem. At- lētisks puisis ar labi veidotu augumu izpilda neticamus akrobātiskus trikus. Vērojot viņu, tā vien šķiet, ka gaisa špa- gati, salto no vietas, citi sarežgītie „numuri“, sasaistīti ar baleta soļiem, viņam ir gluži vai rotaļa. Arī šīs sezonas Dau- gavpils teātra skaļi pieteiktajā un skatī- tāju ilgi gaidītajā jauniestudējumā V. Šekspīra/M. Zīles „Vosorys saulgrīžu burvesteibys” ir izdevība redzēt šo sav- dabīgo jaunieti. Šekspīra romantiskās komēdijas „Sapnis vasaras naktī“ latga- liskojumā viņš tēlo Smutu – mītisku tē- lu, pār kura lūpām nenāk ne skaņa, tā ir dzirdama tikai fonā, toties ļoti izteiks- Konstantīns Zaics: “Horeogrāfe un režisors manī redz jaunās paaudzes aktieri.” mīgi katru vārdu burtiski izdzīvo viņa Foto – Džeina Saulīte ķermenis. Šis jaunais cilvēks ir Kon- stantīns Zaics. Viņš ir universāls cilvēks, kurā ir gan de- plastiku: tā apvieno deju un aktierspēli Dzimis Daugavpilī 1993. gadā, Kon- jotājs, gan aktieris, gan varbūt arī mīms. jaunā izpausmē. Varbūt tāpēc Konstan- stantīns pēc pamatskolas pabeigšanas Izrādē „Sapnis vasaras naktī“ Konstan- tīns tik aizrautīgi apliecina, ka viņam ir iestājies Daugavpils Valsts tehnikumā, tīns vārda tiešā nozīmē runā ar savu ķer- radies mērķis un konkrēti nākotnes plā- lai apgūtu elektriķa profesiju. Brīvo lai- meni: fonā skan teksts, kuru viņš atdzī- ni, kuri saistās tieši ar Daugavpils teātri. ku veltījis breika apgūšanai. Tā nebija vina kustībās. Tas ir nopietns izaicinā- Viņš saka: „Agrāk viss notika savādāk – mērķtiecīga virzība dejas pasaulē, tikai jums jauneklim, un pirms katras izrādes man nebija skaidra mērķa: dejoju, jo gri- vienkārša vēlme mācēt labi dejot, kam viņš ļoti koncentrējas, lai iedzīvotos lo- bēju būt labs breikotājs. Tagad ir citādi. Konstantīns Zaics tad arī bija pievērsies mā. Mēģinājumos viņš uzķer teikto no Daugavpils teātra dejotāju grupa ir iz- ar patiesu aizrautību. pusvārda. Citiem man ir jāizstāsta, jāpa- veidojusies par ļoti labu kolektīvu. Kad Pirmā tikšanās ar teātra pasauli no- rāda, bet Konstantīns, pirms vēl pagūstu no rīta pamostos un dodos uz mēģinā- tika 2012. gada sākumā, kad Daugavpils pateikt, ir jau uztvēris, tā ir vēl viena vi- jumu, man ir skaidrs, kurp es eju. Un zi- teātris izsludināja dejotāju atlasi mūzik- ņa spēja – viegli noskaņoties uz otra cil- nu, ka mani tur gaida. Varbūt nākotnē lam „Dāmu paradīze“. Konstantīns tajā vēka domu viļņa. kļūšu par īstu aktieri – mani saista darbs piedalījās kopā ar vairākiem citiem de- Konstantīns neapšaubāmi ir ļoti ta- ar profesionāliem režisoriem, horeogrā- jotājiem no breika deju grupas. Pēc atla- lantīgs, taču katrs talants ir pamatīgi jā- ﬁem. Ja teātris turpinās attīstīties – es ses sākās intensīvi treniņi un mēģināju- izkopj. Šobrīd Konstantīns ļoti centīgi gribu te palikt, jo ir interesanti. Citi aiz- mi, taču nu jau tie bija mērķtiecīgi, pro- strādā, lai augtu meistarībā, taču vēl nebrauc uz ārzemēm, bet es gribu būt te. fesionāļu vadīti. senā pagātnē viņš nopietni apsvēra do- Horeogrāfe un režisors manī redz jau- Mūzikla „Dāmu paradīze“ hereogrā- mu pamest Daugavpili un teātri.“ nās paaudzes aktieri un, ja izdosies, es fe Irina Saveļjeva uzsver: „Konstantīnam Tagad Konstatīns Zaics ir viens no plānoju nopietni macīties aktiermeista- ir Dieva dots talants. Interesanti, ka viņa tiem jaunajiem dejotājiem, kas Irinas rību. Man patīk virziens, kādā tagad at- īpašās spējas parādījās tieši mēģināju- Saveļjevas un Daugavpils teātra māksli- tīstās mūsu Daugavpils teātris. Ja tā, atmos. Varēja nojaust, ka Konstantīns nav nieciskā vadītāja Oļega Šapošņikova va- kārtoju, turpināsies, es noteikti būšu pat īsti dejotājs – viņā ir kaut kas vairāk. dībā iedzīvina mums neierastu teātra šeit.“ 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 69 Jaunie teātrī AR LIDOJOŠU SOLI LNO baleta trupas soliste Baiba Kokina

BAIBA BEINAROVIČA

aiba Kokina dejo mijas topošie horeogrāﬁ piedāvāja skatī- dīja iespaidu par to, kāda bija bijusi Prie- Latvijas Nacionā- tājiem savus diplomdarbus. Vienā no des leģendārā muzikalitāte un kantilēna lajā baletā kopš tiem sižets bija ņemts no krievu pasa- šajā lomā. Kad pēc debijas izrādes par to 2002. gada. Jau kām, baletam bija komisks raksturs un ieminējos Erikam Tivumam, viņš tikai skolas laikā viņa izteikta nacionālā stilistika, un Baiba at- noburkšķēja, ka tagad jau neviena ne- spēja piesaistīt uzmanību ar tehniski veidoja vienu no trim māsām. Lai gan uz māk dejot tā, kā reiz Anna. Taču manu spēcīgu dejojumu, izteiksmīgu kopējo skatuves darbojās vēl vismaz ducis dejo- prātojumu arī nenoraidīja. veidolu un personības skanējumu. Vi- tāju, tas bija viena aktiera teātris. Baiba Sekoja pavisam pretējs dejas stils un ņas izlaiduma gads iekrita tajā laimīgajā savā lomā bija nevis vienkārši iejutusies, raksturs – Mirta romantiskā baleta še- posmā, kad baletskolas dejotāji kopā ar nevis vienkārši tajā dzīvoja – viņa to iz- devrā „Žizele”. Te bija dejā jāatklāj ne- Dārziņskolas mūziķiem gatavoja un baudīja. Blakus viņas košajai, efektīgajai pielūdzams, nesatricināms miers, jāat- spēlēja Levenskjolda baletu „Silfīda”. Arī māsai abas pārējās vienkārši pazuda, veido mirušo dvēseļu valdniece, kura pēc desmit gadiem Baibas Silfīda pali- turklāt visa žestikulācija, acu bolīšana, aukstajā mēnesgaismā ir nākusi, lai at- kusi atmiņā kā izlaiduma klases skolnie- mīmika bija absolūtā harmonijā un ne riebtos par pāragro nāvi. Šajā partijā cei neraksturīgi izstrādāts aktieriskais reizi nepārgāja gaumes robežas. Tas bija Baibas vieglais, lidojošais solis un izkop- tēls ar visiem vajadzīgajiem akcentiem – žilbinoši arī tāpēc, ka iestudējums taču tais žests bija kļuvuši par gluži vai nāvē- smaidīga ﬂirtētāja, draiska gaisa feja, dzīvoja tikai vienu reizi. Tas vēlreiz aplie- jošiem ieročiem; es teiktu, ka tā atkal bi- kura nav spējīga uz zemes dzīves grūtu- cināja, ka jaunajai balerīnai nebija svarī- ja viņas dabiskā pakļaušanās baleta sti- miem un saistībām. Un kas bija svarīgi – gi, vai viņa atveido lielu lomu vai mazu, listikas prasībām. bez skolnieciskas stūrainības, bez savai strādā pie trīscēlienu baleta vai šādas Un nupat pati pēdējā izdevusies de- mākslotas uzspēles un pareizības, kas diplomdarba izrādītes, jo viņas princips bija Auroras lomā „Apburtajā princesē”, bieži raksturīga skolas laika iestudēju- ir darīt patiesi un ar atdevi. Iespējams, ka kas akadēmiskajā repertuārā ir viena no miem. Skatītāju priekšā bija ļoti gatavs daļa no šīs pasaku māsas vēlāk pārceļoja grūtākajām, tā prasa tehnisko aplombu darbs un gatava balerīna. uz komisko Pas de deux, kur balerīnas un personības šarmu, brīvu un nepie- Tikai tad, kad Baiba jau strādāja te- partija bija jāizpilda ar brillītēm uz degu- spiestu klasiskās dejas pārvaldīšanu, aiz ātrī un pamazām sagatavoja mazākas na un parodējot klasiskos baletus. smaida un elegances paslēpt šīs partijas un lielākas lomas, sapratu, ka tāda ir vi- Baibai Kokinai piestāv un padodas tehniskās grūtības, demonstrēt harmo- ņas pieeja – iedziļināties tajā, ko dara, baleta liriskās lomas, kurās var gan pa- nisku līdzsvaru Rozes adagio, kas prasa intuitīvi atrast to, ko kritiķi un baleta zi- skumt, gan palīksmot, tomēr šādās lo- izcilu balansa sajūtu. Auroras variāci- nātnieki sauc par tēla atslēgu, viegli vei- mās nevar sasniegt vajadzīgo efektu, ti- jām, kam jābūt vieglām un graciozām, dot pārejas no neviltota un dabiska kai tukši smaidot un skaisti dejojot, jo izsmalcinātām roku kustībām, kas pār- draiskulīguma uz dramatisku pārdzīvo- līdzpārdzīvojums, ko sajūt arī skatītājs, stāv Saules karaļa eleganto stilu. Un pāri jumu, turklāt neieslīgstot sentimentā vai tik viegli nav radāms. Baiba ar šarmu no- visam pavasara uzvara pār tumsu un pārspīlējumos. Apveltīta ar lielu skatu- dejoja sarežģīto Medoras lomu „Korsārā”, miegu pašā Auroras tēlā. visko šarmu un patiesu aktierisko talan- kas ne katrai balerīnai padodas šķietami Atceros, ka sen mūsu sarunā Baiba tu, viņa apdzīvo savas lomas izjusti un viegli un bez piepūles, ar dabisku nepie- izteicās, ka balets, kurā viņa gribētu de- patiesi. Ar to viņa atšķiras no lielas daļas spiestību, tehnisku vieglumu un aktieris- jot, ir „Ugunsputns”, acīmredzot viņu to- kolēģu. Baleta saldais smaids, kas tik ko iznesību. Plastiska un izteik-smīga bi- reiz vilināja sarežģītie tehniskie izaici- bieži nokauj iespaidu par balerīnu, Bai- ja viņas Odeta „Gulbju ezerā”. Un atkal nājumi Ugunsputna partijā. Man savu- bai Kokinai nekad nav bijis raksturīgs. jāsaka, ka nemaz tik bieži mēs pēdējos kārt interesanti būtu redzēt viņu tiekam Viņas baleta ampluā nav viegli no- gados neesam redzējuši debitantes, kas galā ar skatuviski sarežģītām lomām, teikt, tas ir mazliet izplūdis, turklāt mūs- šajā lomā ar pārliecību piesaka visu to kas prasa sevis pārvarēšanu, savas per- dienīgai balerīnai jau sen nepastāv am- plašo spektru, kas nepieciešams šai lo- sonības pilnīgu parādīšanu skatītājam, pluā robežas – vai nu viņai jāspēj nodejot mai – lirisku un klusināti dramatisku de- tātad vai nu emocionālu pilnīgu atklāša- viss, vai viņa nav balerīna, ļoti vienkārši. jojumu, bez ārēja spožuma, tomēr pār- nos, vai pārsteidzoši negaidītu atklāsmi. Arī tādas īstas kroņa lomas viņai pagai- liecinoši plastisku un lirisku izpildījumu, Baletā nemaz nav tik daudz šādu lomu – dām nav, tomēr viens gadījums man pa- nevainojamu harmoniju un muzikalitāti. Karmena, Džuljeta, būtu ļoti interesanti licis īpaši spilgtā atmiņā. Atceros, ka Man, kas nekad nav redzējusi uz skatu- ieraudzīt viņu Fokina baletos vai Balan- pirms vairākiem gadiem Mūzikas akadē- ves Annu Priedi, Baibas debija Odetā ra- čina neoklasiskajā minimālismā. 6

70 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Aurora akadēmiskajā repertuārā ir viena no grūtākajām, tā prasa tehnisko aplombu un personības šarmu. Baiba Kokina. Foto – Andris Tone

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 71 Teātra leģendas VISA MANA DZĪVE

Aktrisei Lilitai Bērziņai – 110

ANDA BURTNIECE

ilita Bērziņa. 80 dzī- blakusmājā. Arī pirmās izrādes, ko ska- zām atbrīvojās no saltās ārišķības un at- ves un 60 skatuves tījos Dailes teātrī pēc atgriešanās no Si- tiecībās kļuva pieejamāka, bet es varu gadi... Redzētas ne- bīrijas, bija “Liela brēka, maza vilna” ar arī maldīties, jo tuvāk viņu nepazinu un skaitāmas izrādes, la- Lilitu Bērziņu Beatričes lomā un, pro- arī vairījos, taču to, kā mainījās aktrises sītas vairākas grāma- tams, cildenā, staltā Spīdola Raiņa cilvēciskā būtība un viņa kļuva vienkār- tas un raksti par viņu. Arī kinofilmās vē- “Uguns un nakts” iestudējumā. “Nevie- šāka, patiesāka arī sadzīvē, varēja sajust. rota. Bet... neatminama... Manuprāt, Li- nam es Rīgas nedošu...” Tik daudz slavē- Sirds siltums un gaisma staroja viņas ra- lita Bērziņa ir viena no noslēpumainā- ta, aprakstīta un analizēta kā reti kura dītajos mātes tēlos, ko mūža otrajā pusē kajām skatuves māksliniecēm. Tik po- cita gan aktrise, gan izrāde. Arī Maskavā un beigās nereti nācās spēlēt. Tāds dvē- pulāra un pazīstama savas dzīves un cildināta un ar lielākajām tā laikmeta seles dāsnums un mīlestība, kas plūda darbības laikā, tomēr sveša un neizzinā- balvām apbalvota, jo īpaši akcentēta – pāri rampai, izdzīvojot savu pēdējo loma... Izcila Teātra māksliniece, spoža Spīdolas tēlotāja Lilita Bērziņa. Vēl skol- mu – Berežkovu I. Gončarova “Kraujas” aktrise un pār kalniņu aizejoša veca, sir- niece būdama, es intuitīvi sajutu, ka iz- inscenējumā, turklāt nekustīgi sēžot ma, vientuļa Mirtas tante Streiča filmā rāde nevēršas tikai pret vāciem melnā krēslā un raugoties zālē. Publika redzēja “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tāds ir vi- bruņinieka izskatā. Karš bija beidzies... satriecošu sāpju un dziļas smeldzes pil- ņas mūžs. Ar ko tas atšķiras no tūksto- Okupācija turpinājās. nu skatienu. Sirds sažņaudzās... Šī loma šiem citu?... Slavas oreols, balvas, nosaukumi, vēstīja arī par Aktrises dzīves finālu. Atslēgas vārdus par Lilitu ir pateicis pagodinājumi, cildinājumi droši vien vi- Ko Lilita Bērziņa šādos brīžos domā- viņas partneris, izcilais Dailes teātra ak- ņas godkārību apmierināja un, kā Harijs ja – vai tikai par autora doto materiālu, tieris Harijs Liepiņš savā grāmatā “Pēr, Liepiņš raksta, cilvēciski arī atsvešināja vai arī šķetināja personīgā likteņa sarež- tu melo!”: “...mūsmājās ir vairākas “ka- aktrisi no pārējiem, “viņa kļuva uzpūtī- ģītos pavedienus? To zina tikai viņa. Ta- ralienes”. Par Lilitu var teikt tikai: AK- ga, neiecietīga”. No viņas baidījās. Lie- ču Lilitas Bērziņas mūžs, skatuves tēlos TRISE, bet ar tādām zīmēm, kurām klin- piņš domā, ka “šai izredzētajai sūtībai izdzīvots, bija ilgs un bagāts. Atmiņa tis un akmeņi nebūs par cietiem.” Šajos viņa upurēja ļoti daudz”. Manuprāt, daudz ko saglabā. Varbūt tie bija viņas vārdos ir viņas būtība. Bet “klintis un ak- zemapziņā māksliniece arī saprata ļoti pirmie cerību un laimes pilnie gadi, kad meņi” tā arī paliks nesašķelti. daudz un tāpēc savu patieso būtību, jaunai, skaistai, vijīgai viņai izdevās no- Tādu, noslēpumainu, skaistu, staltu, sirds degsmi, kvēli, mīlestību, visu gaišo, kļūt Dailes teātrī. lepni soļojam pa Tērbatas (toreiz Stuč- labo un skaidro ielika skatuves tēlos. Tur Par teātri Lilita bija sapņojusi jau no kas) ielu uz savu teātri vai no tā mājup, atklājās viņas īstā daba. bērnības. Arī tas nenotika pēkšņi: māco- es viņu ieraudzīju pirmo reizi, jo dzīvoju Gadiem ritot, Lilita Bērziņa pama- ties vidusskolā, Lilita, toreiz Lilija – Lili-

72 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Par galveno lomu atveidotāju un pirmo aktrisi Dailes teātrī Lilita Bērziņa izvirzījās trīsdesmito gadu vidū. Foto autors nezināms

tas vārdu viņa pieņēma, teātrī esot, – mas tēlotāju ﬁlmai “Psihe”. Izvēlējās tie- Lilija Bērziņa Dailes teātrī sāka strā- mācījās baletu. Jaunā meitene uzzināja, ši Liliju Bērziņu. Topošās jaunās aktrises dāt kā dejotāja un masu skatu dalībnie- ka Valdemāra ielā sākusi darboties pri- skaistumu, talantu un pievilcību bija ie- ce, tikai pakāpeniski tiekot arī pie epi- vāta kinostudija, un devās turp pieteik- vērojis arī Eduards Smiļģis, kurš šai ﬁl- zodiskām lomām. Ortrūde A. Deglava ties. Tur uzņēma grupu jaunu, skaistu mā tēloja komponistu. Viņš tad arī uzai- “Rīgā” un Bums – N. Škļara “Bums un meiteņu, kuras Felicitas Ertneres vadībā cināja Liliju strādāt Dailes teātrī, un tam Atspolīte” izpelnījās īpašu uzmanību, apguva ķermeņa plastiku un ritmu, lai piekrita arī Ertnere, jo bija novērtējusi apliecinot jaunās aktrises komiķes dotī- no viņām pēc tam izvēlētos galvenās lo- Lilijas spējas plastikas nodarbībās. bas un izjūtu. Teatrālās improvizācijas

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 73 Lilita Bērziņa Dailes teātrī sāka strādāt kā dejotāja un masu 1956. gads. Lilita Bērziņa – titullomā Fridriha Šillera traģēdijā skatu dalībniece, tikai pakāpeniski tiekot arī pie lielām “Marija Stjuarte”. Viena no aktrises daiļrades virsotnēm. lomām. Pagājušā gadsimta 30. gadi

talantu Lilita spilgti atklāja, spēlējot ga- nezaudējot sievišķīgo pievilcību un dvē- gtiem, izteiksmīgiem no t.s. laikmetīgās dos krietni vecāko Pētereni J. Janševska seles starojumu. Minēšu dažas lomas. dramaturģijas gribētu minēt tikai Zeltīti “Dzimtenē”. Groteska, improviz ācijas Dezdemona (“Otello”, 1937), Solveiga Jankovsku Gunāra Priedes lugā “Tava la- spējas jaunajai aktrisei palīdzēja radīt (“Pērs Gints”, 1939), donja Sola (V. Igo bā slava” un nesaudzīgas ironijas un spilgtus tēlus dažādu žanru lugās – tā “Kastīliešu gads”, 1937), Žanna (F. Šillera groteskas formā radīto Pulkveža atraitni tapa raksturi K. Goldoni “Mirandolīnā”, “Orleānas jaunava”, 1939), Grietiņa Juhana Smūla lugā “Pulkveža atraitne V. Šekspīra lugā “Liela brēka, maza vil- (“Fausts”, 1940), Ārija (“Indulis un Ārija”, jeb Ārsti nezina nekā”. Ta s b i j a īsts komi- na”, Ā. Alunāna darbos “Seši mazi bun- dzenieki”, “Lai top” un vēl daudzās ci- tās komēdijās, tomēr savas skatuves dzīves apogeju Lilita Bērziņa sasniedza, atveidojot dramatiskas un traģiskas lo- “...ĀRPUS ŠĪS SKATUVES CITAS mas. Par galveno lomu atveidotāju un pir- DZĪVES MAN NAV BIJIS” mo aktrisi Dailes teātrī Lilita Bērziņa iz- virzījās trīsdesmito gadu vidū. Jau 1934. gadā spēlējot J. Jaunsudrabiņa traģiko- mēdijā “Invalīds un Ralla” Rallu, aktrise 1950), Anna Kareņina (1949) un vēl dau- kas šedevrs. par to presē guva īpaši daudz atzinīgu dzas citas. Arī A. Ostrovska, A. Čehova, Atmiņas par Lilitu Bērziņu nobeig- vērtējumu. K. Kundziņš rakstīja, ka tas R. Blaumaņa, A. Upīša, M. Zīverta un šu, citējot viņas pašas teikto. Tajā dienā, Lilitai Bērziņai ir izcils sniegums. Cits daudzu citu autoru radītie tēli Lilitas kad kolektīvs atvadījās no vecā Dailes pēc cita tapa latviešu un ārzemju klasi- Bērziņas sniegumā ieguvuši izteiksmī- teātra ēkas, uz Dailes skatuves vecajiem kas darbu iestudējumi, kuros Lilita Bēr- gus dzīves vaibstus. Netrūkst, protams, dēļiem uzkāpa Lilita Bērziņa un teica: ziņa atklāja sava talanta plašo diapazo- arī padomju autoru lugās spēlēto lomu. “...ārpus šīs skatuves citas dzīves man nu, suģestējoši emocionālu jūtu dzīvi, Jāteic, ka arī tās māksliniece centusies nav bijis. Te ir visa mana dzīve – traģēdijas dziļumu un vērienu, nekad veidot ar sirds degsmi. Tomēr par spil- vienīgā.”6

74 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Teātra leģendas SAVA CEĻA GĀJĒJS

Aktieris Teodors Amtmanis

BAIBA KALNA

ad Apollo teātrī trīsdesmitgade aprit šogad. Teodors piebiedrojas Alfreds, kurš brāļa ietekmē kāds no režiso- Amtmanis dzimis 1883. gada 11. decem- arī ir ieinteresējies par teātri un pie ze- riem izvēlējās brī Valles pagasta Zvanītāju Bukās, tēvs mes darbiem vairs nav noturams. Neno- no diviem Amt- Fricis Amtmanis pāragri mirst, un četri liedzami Teodora nozīme jaunākā brāļa maņiem vienu bērni – divi dēli un divas meitas – paliek dzīvē ir ļoti liela. Vēlāk A. Amtmanis- mazai lomiņai, tad pārējie kolēģi šo pār- mātes un patēva gādībā. Ģimenes mate- Briedītis rakstīs: “Viņš bija tas, kas pa- steidzīgo soli uzņēma ar vispārējiem riālie apstākļi ir diezgan pieticīgi. Tomēr modināja manī interesi par teātri, kuru smīniem, abi brāļi bija ārkārtīgi jauni, Teodoram – pirmdzimtajam un, kā le- Teodors pats jau bija dziļi iemīlējis. Teo- gandrīz vēl zēni, ģērbās pēc mākslinieku ģenda vēsta, mātes mīļākajam dēlam doram jau toreiz bija savs grāmatu krā- parauga – milzīgām kaklasaitēm, uzve- tiek dota iespēja braukt uz Rīgu un īste- jumiņš: lugas un raksti par skatuves dās kā lieli džentlmeņi, bet bija vēl īsti not savu kaislīgo vēlmi – spēlēt teātri. mākslu. Kad neklīdu apkārt, kāri lasīju.” bērni, viņu izlikšanās par pieaugušiem Dzimto māju saimnieka gods un zemes (Pretim saulei, R., 1963, 25. lpp.) Lielā visus uzjautrināja. Laimīgākais, kurš bi- darbi paredzēti par Teodoru divus gadus mērā tieši pateicoties Teodoram par vija dabūjis savu pirmo lomu mūžā, bija jaunākajam Alfredam. Rīgā šajā laikā te- ņu divus gadus jaunākais Alfreds ienāk galīgi uztraucies, bet, tā kā negribēja iz- ātra augstskolu nav, un Teodors Amtma- teātrī, vēlāk līdzās Eduardam Smiļģim krist no “lielo vīru” lomas, tad tikai pie- nis iestājas Katrīnas skolā, ko pabeidzis, kļūstot par vienu no mūsu režijas korife- pūtās, ievilka galvu plecos un izlikās, it sāk strādāt par tirgotāja mācekli. Viņš īrē jiem. Bet Teodoram Amtmanim – vie- kā loma tam nedarītu nekādas rūpes. nelielu jumta istabiņu, bet visu nelielo nam no sava laika spožākajiem režiso- Tas nepatika režisoram Tautmīlim-Bēr- ziņam, viņš gribēja iedomīgo jaunekli paspīdzināt, viņš tam lika neskaitāmas reizes runāt savu lomu, līdz pārējiem AR SAVU NELIELO AUGUMU VIŅŠ kolēģiem nodzisa izsmejošie smaidi. Amtmanis savu lomu uztvēra nedau- VARĒJA RADĪT ILŪZIJU PAR dzos mirkļos un mēģināja to līdzīgi pā- rējiem aktieriem. Tā brāļu Teodora Amt- maņa un Alfreda Amtmaņa-Briedīša ie- STALTA AUGUMA VĪRIETI nākšanu teātrī atceras aktrise Tija Ban- ga. (Teātris un dzīve, 1970, 45. lpp.) 20. gadsimta sākumā latviešu teātrī algu tērē teātra izrāžu biļetēm un grā- riem – ir lemts vien neilgs, kaut neap- skatuves gaitas uzsāk daudzi jauni entu- matām. Jau no agras jaunības Teodoram šaubāmi spilgts un mūsu teātra mākslas ziasti, kas vairākus turpmākos gadu des- līdzās teātrim interesē arī laba literatū- attīstībai būtisks skatuves darba ceļš, mitus nosaka mūsu skatuves mākslas ra. Vēlākajos gados vairākas no savām kurš traģiski izbeidzas 1938. gadā Krie- attīstību. Pie viņiem pieder arī Teodors iestudētajām lugām viņš pats arī tulko vijā. Amtmanis, Alfreda Amtmaņa-Briedīša latviski. Bet pagaidām vēl ir tikai 1902. gads, vecākais brālis, kura dzimšanas simt- Drīz Teodoram šaurajā jumtistabiņā un nepilnus deviņpadsmit gadus vecais

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 75 Teodors Amtmanis tiek pieņemts par mu. Bez tam Amtmanis bija ārkārtīgi bilst režisora iecerei. Ne visus teātrī šāda volontieri Jaunajā Latviešu teātri, kur simpātiska personība. Viņš strādāja kā principialitāte un nepiekāpība apmieri- pēc neilga laika ar brāļa atbalstu kā vo- virtuozs. Prata nest savu ķermeni, ar sa- na. Pamazām starp vairākiem aktieriem lontieris sāk strādāt arī septiņpadsmit- vu nelielo augumu viņš varēja radīt ilū- un direktoru sāk briest konflikts. Amt- gadīgais Alfreds. Šajā laikā pašizglītība ziju par stalta auguma vīrieti. Viņa kustī- manim pārmet individualitāti nomāco- un mācīšanās no pieredzējušākajiem bas bija harmoniskas, soļi – slīdoši, ķer- šu darba stilu, administrēšanu, „direk- kolēģiem jaunajiem censoņiem ir vienī- menis elastīgs un savaldīgs. Atdot skatī- torismu”. Teātrī intrigas raisa arī tas, ka gais ceļš uz profesionalitāti, un Jaunajā tājam izprastu domu bija viņa augstā- šajā laikā viņš aiziet no ģimenes, atstājot Latviešu teātrī brāļi redz, kā strādā izcili kais sasniegums,” ļoti atzinīgi Amtmani sievu Jūliju ar diviem bērniem, un sāk sava laika aktieri: Reinholds Veics, Rū- vērtē viņa kolēģe un sievas māsa Tija kopdzīvi ar JRT suflieri Otīliju Švember- dolfs Bērziņš, Teodors Podnieks, Tija Banga (No T. Bangas atmiņām Teātra gu, kas vēlas būt aktrise. Amtmanis vi- Banga un citi. Šis laiks Teodora Amtma- muzeja arhīvā). Uģa gara radinieks dvē- ņas vēlmi atbalsta, dodot lomas izrādēs, ņa dzīvē ir iezīmīgs vēl ar kādu tikšanos seliski smalko, apgaroto jauno varoņu tas izraisa klaju aktieru neapmierinātī- – viņš iepazīstas ar Tijas Bangas vecāko virknē ir Antiņš, viena no labākajām bu. Vairākums aktieru atsakās piedalī- māsu Jūliju Bangu, kura arī nule kā sā- Amtmaņa lomām, ko viņš atveido “Zelta ties izrādēs, kurās viņa suflē. O. Švem- kusi aktrises gaitas un paralēli strādā par zirga” pirmiestudējumā Jaunajā Rīgas berga iesniedz atlūgumu, taču konflikts suflieri. Pēc dažiem gadiem abi appre- teātrī 1909. gada decembrī Alekša Mier- vēršas plašumā. Tā iemesli zināmā mērā cas. Jūlija spēlē vairākās vīra iestudētās lauka režijā. acīmredzot meklējami arī Amtmaņa ne- izrādēs, bet drīz no teātra aiziet un, tā kā Atšķirībā no liriski poētiskajiem An- piekāpīgajā, nepakļāvīgajā raksturā. No ģimenes materiālie apstākļi ir visai spie- dīgi, atgriežas pie savas pirmās nodar- bošanās – šūšanas, jo ar to var nopelnīt vairāk nekā ar darbu teātrī. “Ap o l l o” t e ātrī Teodors debitē kā lugu tulkotājs un nospēlē vairākas nu jau CIK SAULAINI SĀKĀS TEODORA lielākas lomas, tai skaitā Ibsena “Spo- kos” ir pirmais Osvalds uz latviešu teātra AMTMAŅA SKATUVES DARBA skatuves. Ar lielu publikas interesi “Apol- lo” teātris gan nevar lepoties, bet Teodo- CEĻŠ, TIK DRŪMI TAS BEIDZĀS ru Amtmani vilina plašākas darbības ie- spējas un režijas māksla. “Mans brālis labi prata vācu un krievu valodu. Viņš pārtulkoja latviešu valodā dažas lugas. Teodoram bija lieli nākotnes nodomi – tiņa, Uģa, Sprīdīša tēliem otru tēlu gru- 25 teātra aktieriem 21 pieprasa direkci- viņš piederēja pie pulciņa, kas sapņoja pu, kurā Amtmanis pārliecinoši dejas un Amtmaņa atstādināšanu. Trupa par latviešu Dailes teātri. Brālis vairāk- monstrē savu aktierisko virtuozitāti, vei- pārtrauc izrādes, aktieru streiks ilgst kārt mēģināja sakomplektēt trupu, jo do neirastēniski, iekšēju pretrunu mocī- pusotru mēnesi, nesdams teātrim lielus sava nepakļāvīgā rakstura dēļ viņam bi- ti, disharmoniski varoņi, tādi kā Osvalds materiālos zaudējumus. ja grūti strādāt “cita kunga kalpībā”,” vē- “Spokos” un Fedja Protasovs “Dzīvajā 1913. gada rudenī Teodors Amtma- lāk raksta Alfreds Amtmanis-Briedītis mironī”. A m t m a ņa aizrautīgo, garīgi ba- nis no JRT un būtībā no latviešu profe- (Pretim saulei, 69. lpp.) gāto, impulsīvo Protasovu kritika vērtē sionālā teātra aiziet. Tas ir liktenīgs pa- Pirmo režijas darba pieredzi Teodors kā izcilu veiksmi, viņa daiļrades virsotni grieziens, kas dramatiski ietekmē visu Amtmanis gūst, noorganizējot nelielu un visas tālaika latviešu aktiermākslas Amtmaņa turpmāko likteni, un sāpīgs trupu, kas darbojas Torņkalna Sadrau- spožu sasniegumu: “Amtmanis, bez šau- zaudējums latviešu teātrim. E. Smiļģa dzīgās biedrības telpās, un pēc tam strā- bām, ir visapdāvinātākais aktieris Jaunā Teātra muzeja mākslas eksperte Margita dājot Liepājas Latviešu teātrī, kur iestu- Rīgas teātra trupā. Arī šodien viņš pierā- Mantiņa atzīst, ka, strādājot muzejā, ne dē klasiķu un laikmetīgo autoru dažādu dīja savas spējas un panāca iespaidu,” reizi vien nācies saskarties ar versiju, ka žanru lugas: Šekspīra “Otello”, Gētes “Ifi- atzīst teātra kritiķis Arturs Bērziņš (Lat- Teodors Amtmanis bijis talantīgāks par gēniju Tauridā”, Gogoļa “Revidentu” u.c. vija, 1911, 29. okt.). savu brāli Alfredu, par ko liecina arī viņa Tādējādi pašizglītojoties un praktiski Rosīgi T. Amtmanis JRT darbojas arī spožais karjeras sākums JRT. Savukārt strādājot, ir uzkrāta pieredze, ar kuru kā režisors, sniedzot nozīmīgu pienesu- Teātra muzeja bijusī zinātniskā līdz- Amtmanis 1909. gadā ienāk jaundibinā- mu latviešu teātra režijas attīstībā. Top strādniece Antra Torgāne min varbūtī- tajā Jaunajā Rīgas teātrī, kur Aleksis virkne nozīmīgu iestudējumu: A. Čeho- bu, ka Teodors bijis labāks režisors, bet Mierlauks piedāvā viņam Aļošas lomu va “Trīs māsas” (1910) – Amtmanis pir- Alfreds – aktieris. Viss liecina – ja Teo- M. Gorkija lugas “Dibenā” iestudējumā. mais uz latviešu skatuves iestudē šo lu- dors Amtmanis būtu palicis latviešu te- Tā sākas radošākais un mākslinieciski gu, F. Hebela “Judīte” (1911), A. Upīša ātrī, viņš būtu cienīgi nostājies līdzās nozīmīgākais posms Teodora Amtmaņa “Balss un atbalss” (1911), R. Blaumaņa Eduardam Smiļģim, kuru Amtmanis sa- biogrāfijā, kad viņš izvirzās sava laika iz- “Pazudušais dēls” (1912), kur pats reži- vulaik pieņem darbā JRT, un Alfredam cilāko aktieru un režisoru vidū. sors spilgti tēlo Krustiņu. No 1911. līdz Amtmanim-Briedītim. “Ātra uztvere bij Teodora Amtmaņa 1913. gadam, kad Amtmaņa autoritāte ir Pēc aiziešanas no JRT T. Amtmanis spēcīgākā īpašība. Vissarežģītāko lomu sasniegusi augstāko virsotni, viņš ir JRT organizē vairākas amatieru trupas, kas viņš atšifrēja nedaudzos mirkļos. Un pie direktors. darbojas ļoti īslaicīgi. Arī iestudētās iz- tam vēl pavisam īpatnējā uztverē, šo uz- Režisors lielu vērību velta vienota rādes ne tuvu nesasniedz JRT iestudēju- tveri viņš apbrīnojami varēja piemērot aktieru ansambļa izveidei, kopīgiem ak- mu spožumu. 1915. gadā viņš Tallinā iz- savam talantam, un to padarīt vienrei- tierspēles principiem, neatlaidīgi prasa veido Rēveles Latviešu teātri. Trupā dar- zēju, ka neviens pat necentās viņam to organisku aktieru iejušanos autora vei- bojas pārsvarā amatieri, galvenās vīrie- apstrīdēt. Vislabāk viņam padevās jau- dotajā tēlā, neļauj izlīdzēties ar iestrādā- šu lomas atveido pats Amtmanis, galve- neklīgie varoņi. Uģis “Indulī un Ārijā” – tiem štampiem. Mēģinājumos viņš nav nās sieviešu lomas – O. Švemberga (ska- otru tādu vairs neredzēsim. Teodoram skaļš, skarbs, bet no saviem mākslinie- tuves vārdā Elīza Arne), kuras aktrises Amtmanim bij liels iekšējs spēks, sevišķi ciskajiem nodomiem neatkāpjas, nereti talants ir visai niecīgs, un Amtmanim dziļš pārdzīvojums, spēles vienkāršība, liekot aktieriem kādu teikumu vai ainu vienam izrāžu māksliniecisko līmeni uz- tajā viņš varēja panākt milzu kāpināju- atkārtot daudzas reizes, līdz rezultāts at- turēt ir sarežģīti. Kara laika apstākļos,

76 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I la Baltābola. Var tikai minēt, kāpēc Amt- manis neatsaucas šim aicinājumam un paliek Krievijā. Liela loma tajā noteikti ir joprojām sāpīgajām atmiņām un pār- dzīvojumiem, kas saistīti ar aiziešanu no JRT. Savukārt vēlākajos gados, ja viņš arī būtu gribējis atgriezties Latvijā, tas acīmredzot nav bijis iespējams. Kā stās- ta T. Amtmaņa jaunākā māsa Irma Go- vorkova, kura dzīvojusi Maskavā un bijusi precējusies ar Sarkanās armijas virs- nieku, 20. gados viņa gribējusi braukt uz Latviju, bet divreiz izsēdināta no vilcie- na, arī rakstīt saviem vecākiem uz Latvi- ju baidījusies. Viena no leģendām vēsta, ka arī Alfreds Amtmanis-Briedītis nav īpaši gribējis, lai Teodors atgrieztos Latvijā, atzīst Margita Mantiņa – gan radošas konkurences dēļ, gan saistībā ar abu brāļu kādreizējām attiecībām ar Liliju Štengeli, kuru savulaik Teodors Amtma- nis uzaicinājis spēlēt JRT. Vēlāk starp L. Štengeli un A. Amtmani-Briedīti izvei- dojas romantiskas attiecības, un viņš pārmet Teodoram, ka tas nav pienācīgi novērtējis Štengeles talantu un kavējis viņas izaugsmi, kaut gan tā nebūt nav bijis. Pēdējā abu brāļu tikšanās Maskavā 1928. gadā ir saspringta un diezgan vē- sa. Arī A. Amtmanis-Briedītis, kurš atšķi- rībā no vecākā brāļa dedzīguma un tie- šuma ir visai apdomīgs un piesardzīgs, īpaši pēc tam, kad 1941. gadā – pirmajā padomju sezonā no Nacionālā teātra tiek aizsūtīts darbā uz Liepājas teātri, vēlākajās atmiņās par notikušo Maskavā ir visai skops. Tikšanās reizē runā galve- nokārt O. Švemberga, viņa apber Amt- mani-Briedīti ar jautājumiem par Rīgu un aktieriem – veciem paziņām. Teo- dors sēd nerunīgs, nomākts, nervozs, var tikai nojaust, ka uzjundītās atmiņas joprojām ir smagas un sāpīgas. Visi no- runā, ka pirms Alfreda aizbraukšanas vēl tiksies dzelzceļa stacijā, lai atvadītos, bet uz staciju Teodors neatnāk, vienīgi O. Švemberga. Tā A. Amtmanis-Briedītis 1937. gadā T. Amtmanis tiek apcietināts, nepatiesi apvainots kontrrevolucionārā aizbrauc, no vecākā brāļa tā arī īsti neat- darbībā un 1938. gada 3. februārī līdz ar aptuveni četrdesmit citiem latviešu teātra vadījies. darbiniekiem nošauts. Foto autors nezināms „Cik saulaini sākās Teodora Amtma- ņa skatuves darba ceļš, tik drūmi tas iz- beidzās. Pats viņš tika izsūtīts trimdā. Cik tas arī nav skumji – viņš bezgala mī- lēja savu tautu un dzimteni, tā viņam bi- tuvojoties frontes līnijai, 1917. gadā šis Aģitteātri, kur vienam no kādreizējiem ja jāatstāj. Dievināja savus bērnus, dziļi teātris beidz pastāvēt. T. Amtmanis un latviešu teātra spēcīgākajiem psiholo- cienīja savu sievu, savus darba biedrus O. Švemberga aizbrauc uz Petrogradu, ģiskā reālisma pārstāvjiem nākas uzvest sajuta kā brāļus, tie sacēlās pret viņu. pēc tam – uz Maskavu. Par Amtmaņa mākslinieciski vājas, shematiskas lugas, Neko viņam nežēlīgā dzīve neatstāja,” Krievijas periodu joprojām ir visai daudz kurās aktieri rāda šabloniskus tipus bez raksta T. Banga (No T. Bangas atmiņām neskaidrību. 1918./1919. gadā viņš vada emocionāla pārdzīvojuma un izkliedz Teātra muzeja krājumā). Par pēdējiem T. Maskavas Latviešu strādnieku teātri, pēc trafaretus lozungus. Savukārt viņa 20 ga- Amtmaņa mūža gadiem ziņu ir visai tam strādā ar amatieru trupām Samārā du skatuves darba jubileja tiek atzīmēta maz. 1935. gadā pašnāvību nošaujoties un Harkovā, tomēr ilgi nekur neuzkavē- Rietumtautu komunistiskās universitā- izdara O. Švemberga. 1937. gadā T. Amt- jas un īsti savu vietu Krievijas teātra vidē tes zālē ar iestudējumu „Proletariāts un manis tiek apcietināts, nepatiesi apvai- neatrod. Sākotnēji Amtmanis cenšas ie- Kominterne”. nots kontrrevolucionārā darbībā un studēt agrāko gadu repertuāru, taču, iz- 1919. gadā, kad Rīgā organizē Strād- 1938. gada 3. februārī līdz ar aptuveni platoties proletkulta idejām, viņam tiek nieku teātri, Andrejs Upīts aicina latvie- četrdesmit citiem latviešu teātra darbi- norādīts uz jauna repertuāra nepiecie- šu aktierus un režisorus, arī T. Amtmani, niekiem NKVD specobjektā Butovas po- šamību. Traģisks Amtmaņa iepriekšējās atgriezties dzimtenē. No Amtmaņa tru- ligonā nošauts. 1957. gadā atzīts, ka lieta radošās biogrāﬁjas kontekstā ir fakts, ka pas uz Latviju aizbrauc trupas vadošā falsiﬁcēta, un Teodors Amtmanis reabili- 1921. gadā Maskavā viņš noorganizē aktrise, talantīgā, temperamentīgā Pau- tēts. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 77 Baltijas pieredze PAR KO LIEK DOMĀT “IZRAIDĪŠANA”?

M. Ivaškēviča “Izraidīšana” Oskara Koršunova režijā

VALTERS SĪLIS

ariusa Ivaš- tam no visa iegūtā atteiktos. vai arī tūlīt sapratīs. Bet varbūt tā ir no- kēviča “Iz- Izrāde ir liela mēroga iestudējums, teikta teātra valoda, kuru režisors iz- raidīšana” kurā galvenās lomas spēlē jaunākās pa- manto un kas viņam ir personīgi ļoti bū- Oskara Kor- audzes aktieri. Muzikālo noformējumu tiska. Man ir grūti spriest, jo vienu brīdi šunova reži- veido pavadošā rokgrupa. Tā ir ļoti gara pastāvēja iecere, ka es šo lugu varētu ie- jā ir viens no pēdējo gadu komerciāli un aizraujoša izrāde, kas liek skatītājiem studēt, un, protams, man vairākām epi- veiksmīgākajiem darbiem Lietuvas Drā- smieties un piedzīvot emocionālus brī- zodēm bija cita interpretācija. Es nees- mas teātrī. Tā ir sešu stundu gara izrāde žus. Man bija liels prieks šo izrādi redzēt mu kritiķis un tādēļ nevaru iepriecināt par lietuviešu imigrantu dzīvi Londonā. nevis atsevišķā skatē ārzemju viesiem Lietuvas Drāmas teātri ar profesionālu Luga stāsta par kāda jauna vīrieša Bena vai kādā festivālā, bet gan kā repertuāra recenziju Latvijas teātra izdevumā, kādu nonākšanu Londonā, kur no bezpa- vienību Drāmas teātrī, sēžot kopā ar tas būtu pelnījis. Tas, ko es varu, ir ie- jumtnieka, pakāpeniski strādājot pie se- skatītājiem, kuriem šīs izrādes uzdotie spēja padalīties ar tām domām, ko raisī- vis pārveidošanas, viņam izdodas ie- jautājumi ir daļa no dzīves. Ikvienam no ja šī izrāde. ņemt cienījamu stāvokli sabiedrībā, lai mums ir kāds rads vai draugs, kurš emig- Lietuvas Drāmas teātrī ir tapis no- stāsta beigās atkal atgrieztos uz ielas. rējis uz rietumiem, lai varētu atļauties pietnas mūsdienu dramaturģijas iestu- Šajā laikā viņam izdodas iepazīt visus pārtikušāku dzīvi, un mums gribas sa- dējums par jautājumu, kas mūsu reģio- Londonas sabiedrības slāņus – no imig- prast, ko viņa izvēle nozīmē patiesībā. nā ir tik būtisks. Pēdējos gados emigrā- rantiem līdz pārtikušiem angļiem. Luga To pašu var just Lietuvas Drāmas teātra cijas tempi ir bijuši milzīgi, un šajā brīdī sākas ar brīdi, kad Londonā pagājušā lielajā zālē, kurā lietuviešu skatītāji ir at- par to runāt teātrī un atrast tam māksli- gadsimta deviņdesmitajos gados iera- nākuši ar tiem pašiem jautājumiem. nieciski interesantu risinājumu ir ļoti dās pirmie Austrumeiropas imigranti Oskars Koršunovs, veidojot šo izrādi, ir būtiski. Mariusa Ivaškēviča luga risina līdz mūsdienām. Kamēr Bens dzīvo kar- izvēlējies to iestudēt ļoti gaišā noskaņā lietuviešu emigrācijas jautājumu deviņ- tona kastē, viņu smagi piekauj kāds an- un meklēt komisko gandrīz katrā situ- desmitajos gados, kad imigrantu statuss glis, un par viņa apsēstību kļūst atrast šo ācijā – ir daudz improvizācijas un ko- Anglijā bija pilnīgi nelegāls, bet cerības angli un atriebties par pāridarījumu. Ot- munikācijas ar skatītājiem, kas dod ļoti un izpratne, ko šajā valstī būs iespējams ra viņa apsēstība – kā kļūt par īstu angli, daudz enerģijas un neparedzamību, jo sagaidīt – diezgan miglaina. Tas ir laiks, lai pazaudētu visu, kas saistās ar viņa improvizācijai atvēlētās epizodes katrā kad cilvēkiem Austrumeiropā vēl bija ie- Austrumeiropas izcelsmi. Kā īsta angļa vakarā var atnest kaut ko pavisam jau- spaids, ka emigrējot ir iespējams nonākt paraugs viņam kļūst Fredijs Merkūrijs, nu. Protams, ne viss redzamais ir vērtē- kādā ekonomiski un garīgi daudz labākā taču tikai laika gaitā viņš uzzina, ka Fre- jams viennozīmīgi pozitīvi. Ir brīži, kad vietā. Mūsdienās, lai arī cilvēki atstāj sa- dijs Merkūrijs ļoti atšķiras no parasta precīzi spēlētas lomas pēkšņi iegūst ne- vu valsti visdažādāko iemeslu dēļ, viņi angļa. Vispirms Bens atklāj, ka viņš ir vajadzīgu tēlainību, kas drīzāk atgādina jau daudz labāk saprot, ko no Rietumu homoseksuāls, bet pēc tam, ka viņš ne- teksta ilustrāciju, vai arī parādās vispāri- valstīm sagaidīt. maz nav anglis, bet gan persietis. Taču nājumi, kas drīzāk atgādina mēģināju- Man ļoti nopietnas pārdomas izrai- pakāpeniski vismaz ārēji uz kādu brīdi mus pateikt priekšā skatītājam to, ko sīja tēma, kas saistās ar galvenā varoņa Benam izdodas pārtapt par angli, lai pēc viņš jau iepriekš ir redzējis un sapratis, Bena pārtapšanu jeb, precīzāk, vēlmi

78 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I tikums ikvienam, kurš atrodas šajā tel- pā, un tas, skatoties šo izrādi, patiesi apbur. Pati izrāde ir veidota ļoti demokrā- tiskā formā, ļaujot darbam būt saprotamam un izklaidējošam. Es biju pār- steigts par to, kā daudzas dramatiskas lugas ainas izrādē bija ieguvušas komē- dijas raksturu, kas, protams, neliedza saprast dramatiskās situācijas, kādās iz- rādes varoņi nonāca, taču gandrīz visu laiku likās, ka radošajai komandai ir sva- rīgi saglabāt izrādes izklaidējošo raksturu. Radās sajūta, ka šāda izvēle notikusi, lai nebūtu pārāk sāpīgi skatīties uz attē- lotajām situācijām, kuras ir reāla un ļoti skumja daudzu lietuviešu pieredze. Var- būt arī mākslinieki to uztvēra par vienī- go iespēju, kā šo drūmo situāciju likt ie- raudzīt saviem skatītājiem. Skatoties es mēģināju atrast salīdzi- nājumu ar mūsu teātru pieredzi. Līdzīgs komerciāls veiksmes stāsts Latvijas teāt- rī un tieši Latvijas Nacionālajā teātrī ir Danskovītes “Latgola. LV” Valda Lūriņa režijā. Brīdī, kad es par to iedomājos, es sapratu, cik liela līdzība šiem darbiem ir tieši mākslinieciskajā izvēlē. Tas, ko dra- maturģe piedāvā „Latgolā”, p a t i e sībā ir baiss Latvijas lauku portrets, kur veciem cilvēkiem nākas dzīvot vientulībā, jo bērni lielākoties jau ir pārvākušies uz Rī- Kad redzi, ka cilvēkam ir kauns būt latvietim vai lietuvietim, tikai tad kļūst skaidrs, gu, alkohols ir ikdienas dzīves sastāvda- cik šāds domu gājiens ir baiss. Egle – Monika Vaičulīte, Bens – Ainis Storpirštis. Foto – ļa un viens no retajiem jēdzīgiem brīvā Toms Lukšis, BFL laika pavadīšanas veidiem. Un visam cauri, protams, virmo Danskovītes vēl- me par šīm lietām dažbrīd gaiši, dažbrīd pārtapt par angli, lai arī tas līdz galam nodarām, labprātīgi sevi ievietojot peri- melni pasmieties. Izrādes veidotāji izvē- nekad neizdosies. Viņš grib atrast sev fērijā. lējās šīs komiskās epizodes savienot ar jaunu identitāti – tādu, kāda ir Anglijas Šajā darbā man kā galvenā tēma iz- dziesmām, kas apliecina latgaliešu ener- iezemiešiem, bet, lai to izdarītu, pilnībā virzījās mūsu centieni atdarināt/izvei- ģiju, dzīvesprieku un dzīves sparu, tā, jāizravē tā, kas bija pirms ierašanās dot jaunu skatu uz pasauli, tādu, kāds iespējams, nedaudz aizslēpjot, lai arī Londonā. Tā ir interesanta parādība, mums bērnībā nav ieaudzināts, bet, pat humoristisko, tomēr reālistisko Latgales kuru dramaturgs šajā darbā ir notvēris, ja mums tas izdodas, mēs no sevis ne- portretējumu. Oskara Koršunova iestu- jo atsauc atmiņā stāstus par pirmajām kur nevaram aizbēgt. Ik brīdi šajā darbā dētā izrāde ar mūzikas palīdzību necen- imigrantu paaudzēm, piemēram, no parādās jautājums, vai dzīvi, kuru tu šas pastāstīt kādu paralēlu stāstu par Itālijas Amerikā, kad ir tik būtiski pār- dzīvo Londonā, tiešām var uzskatīt par tiešām enerģiskiem un laimīgiem lietu- tapt par kaut ko citu, lai jau tavi bērni cilvēcīgāku, nekā to, ko tu dzīvoji Lietu- viešu emigrantiem, tomēr mūzika, ie- būtu šajā valstī līdzvērtīgi pilsoņi. Un vā? Vai mūsu tautiešu emigrēšana uz spējams, ir veids, kā pateikt, ka viss nav tomēr – tas ir pavisam savādāk, kad tā- Rietumeiropu, lai strādātu par minimā- tik šausmīgi, cik patiesībā ir. du vajadzību iznīcināt savu identitāti tu lo algu, nav vienkārši labprātīga doša- Tas modina pārdomas par to, kā mēs sastopi starp cilvēkiem, kas nāk no tās nās legalizētā verdzībā? Bieži jau tā arī esam gatavi runāt un uztvert smagās so- pašas vietas, no kuras esi nācis tu pats. nav. Bet tajā pašā laikā tas ir interesants ciālās problēmas, ar kurām saskaras gan Kad redzi, ka cilvēkam ir kauns būt lat- jautājums, kā mēs saprotam labu dzīvi. Latvija, gan Lietuva. Iespējams, mums vietim vai lietuvietim, tikai tad kļūst Vai Londonā vienistabas dzīvoklim ir liekas, ka humors un dziesmas ir vienī- skaidrs, cik šāds domu gājiens ir baiss. lielāka vērtība nekā Rīgā, ne tikai salī- gais veids, kā piespiest tik daudz skatītā- Liekas jau, ka tas nav nekas jauns, bet dzinot to cenas? Tie ir interesanti jautā- ju atnākt uz teātri un kopīgi padomāt tajā pašā laikā man šķiet ļoti svarīgi uz- jumi, uz kuriem nav viennozīmīgas at- par problēmām, kas mūs smagi skar. Un dot jautājumu, kāpēc mēs tā centralizē- bildes. Varbūt tiešām Londonā dzīve ir „Latgolas” panākumi arī apliecina, ka jam mūsu pasaules skatījumu un ko tas īstāka? tas ir veids, kā runāt par sāpīgiem jautā- mums nodara. Mēs esam pieņēmuši, ka Izrāde ir veidota no apjomīga dra- jumiem. Cilvēki grib nākt uz teātri, lai esam Eiropas province un īstā dzīve no- maturģiskā materiāla, kurā ir gan daudz tiktu izklaidēti, smīdināti un iepriecinā- tiek tur, otrā Eiropas malā, kas ir īstais humora, gan ļoti nopietnas tēmas. Reži- ti, bet brīži, kad šādus līdzekļus lieto, lai pasaules centrs. Parasti jau ir smieklīgi sors, iespējams, izdarījis pareizo izvēli, runātu par sāpīgiem jautājumiem, var- redzēt, ka gandrīz katrā lielākā un ma- slēdzot šo darbu komēdijas atslēgā un būt ir visveiksmīgākie, jo tad es kā šīs iz- zākā pilsētā būs kāds punkts, kas tiks iedodot tam nosacīta rokkoncerta rak- rādes skatītājs smejos un priecājos, bet uzskatīts par pasaules vai Eiropas cen- sturu. Tas ļauj šo sešu stundu garo izrādi tajā pašā laikā zinu, ka maniem tru, bet dažbrīd liekas, ka tas ir vienīgais uztvert kā aizraujošu izklaidi, kurā ir jū- smiekliem klāt ir pamatīga deva rūgtu- un pareizais veids, kā uztvert šo pasauli. tams precīzs vienota aktieru ansambļa ma. Iespējams, ka tas ir kas tāds, ko Pieņēmums par noteiktām metropo- darbs, un ir jūtams, ka aktieri, spēlējot mums tik ļoti kārojas piedzīvot, ejot uz lēm, kur būt ir ārkārtīgi svarīgi, lai skai- šo izrādi, veic kaut ko ļoti būtisku, kas ir teātri. Atliek tikai šādas izrādes mācēt tītos, ka tu patiesi esi dzīvojis, ir tik pie- vienlīdz svarīgs gan viņiem, gan skatītā- radīt, diemžēl drošas formulas šādu dar- rasts, ka mēs nemaz neaptveram, ko jiem. Ir jūtams, ka izrāde ir nozīmīgs no- bu tapšanai nav. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 79 Baltijas pieredze “DOMĀJOT DOMU KURP/ MANI DOMA NES”

T. Stoparda “Utopijas krasts” Prīta Pedajasa un Elmo Niganena režijā

IEVA STRUKA

o Igaunijas teāt- un vismaz pagaidām paši savās acīs gas notikumu atbalsīm Čehijā, kur rok- ra jaunumu vie- nav sajaucami ne ar vienu no kaimiņte- enrols simbolizē aizliegto brīvību, un dokļa Toma Sto- ātriem, igauņi ir gatavi runāt par līdzī- Anglijā, kur marksisma pasniedzējs tur- parda „Utopijas go un potenciālo saplūšanu vienā pina ticēt sociālisma uzvarai. Brīnišķī- krasts” iezīmīgs mākslas organismā ar jaunu asinsriti ga luga, kas uz Latvijas skatuvēm nav divkārt – ar pašu faktu, ka Tallinas Pil- un enerģiju. Vai varbūt igauņiem ma- nonākusi to pašu iemeslu dēļ, kāpēc uz sētas teātris un Igaunijas Drāmas teāt- zāk teātra mīlestības? Jo vismaz bērnu tām, visticamāk, nenonāks arī „Utopi- ris abu māksliniecisko vadītāju – Elmo viņiem dzimst vairāk, tādējādi demo- jas” trīs daļas – pastarpinātās un atvasi- Niganena un Prīta Pedajasa vadībā ap- grāﬁjas problēmu izsaukta šī doma no- nātās domas līkloču dēļ, diagnosticējot vienojies vienam konkrētam projektam teikti nebija... domas perēkli vai idejas aizmetņus sve- – Stoparda triloģijas pirmo divu daļu Niganena un Pedajasa režijas rok- šā un senā vidē. Jo, piekritīsiet, straujā iestudējumam, sapludinot abu teātru raksts Igaunijā joprojām kotējas augs- sabiedrības dzīves ritma dēļ šodien trupas un proporcionāli sadalot starp tāk par citiem, par spīti Latvijas teātru 1968. gada Prāgas notikumi šķiet gan- abiem teātriem, kā arī apmainoties re- pasaulē saceltajiem apgalvojumiem drīz tikpat tāli kā 19. gadsimta vidus žisoriem, Prīta Pedajasa izrāde iestudē- par novecojušu teātra estētiku. Vai, pre- krievu anarhistu liktenis, tiem plosoties ta Tallinas Pilsētas teātra trapecveidīga- cīzāk sakot, abu režisoru stilam netiek pa Viduseiropu trimdinieku statusā. jā Elles zālē, bet Elmo Niganena – uz mērītas gadskārtas, tikai kvalitāte, kas Skatoties un lasot 2002. gadā sarakstīto Drāmas teātra lielās skatuves. Otrkārt – tiek atzīta par spēcīgu un laikmeta pra- „Utopijas krastu”, nākas salīdzināt at- atvadoties no igauņu kolēģiem, dzirdē- sībām atbilstošu. Abi iestudējumi iz- miņu lauskas no skolas gados uzkrātām ju puspajokam pusnopietni izteiktu pelnījušies ievērību igauņu presē gan zināšanām ar šodienas pieredzi un zi- domu, kuru, pazīstot igauņu pragmā- ar vēsturisko divu teātru trupu kopdar- nāšanām. To dienu faktiem nākusi klāt tismu un nejūtināšanos ap organizato- bu, gan par sarežģītā dramaturģiskā jelkāda un tomēr nenoliedzama kon- riskām struktūrām, nebrīnīšos piedzī- materiāla pārliecinošu iedzīvināšanu. teksta izjūta, kā arī piedzīvotā kolektīvā vojam pārskatāmā nākotnē – lielo teāt- Iedzīvināšanas jēdziens ir apzināti iz- pieredze par to, kas ir politiskās un eko- ru laiks aizplūst, pēc desmit gadiem vēlēts, jo, pirms raksturot izrādes un to nomiskās sistēmas maiņa, civilizācijai tradicionālais repertuāra teātris Tallinā pēcgaršu, būtiski pieminēt pašu dra- apmetot cilpu un atgriežoties no soci- var izrādīties viens, jo pēc vairākiem te- maturģisko materiālu. ālisma eksperimenta kapitālismā. To- ātriem vienkārši nebūs nepieciešamī- Intelektuālā britu dramaturga Toma mēr, klausoties Aleksandra Hercena, bas. Mainās nācijas mākslas baudīša- Stoparda uzmanības lokā laikmetu Mihaila Bakuņina, Nikolaja Ogarjova, nas paradumi un klasiskiem inscenēju- grieži, cilvēka un varas attiecības neno- Pjotra Čaadajeva, Visariona Beļinska, miem klasiskās telpās pietiek ar t.s. na- nāk pirmoreiz, starp relatīvi jaunāka- Ivana Turgeņeva, Konstantīna Aksako- cionālo teātri. Kamēr mūsu Nacionā- jiem darbiem līdzās „Utopijas” triloģi- va, Timofeja Granovska, Nikolaja Sazo- lais, Daile un JRT varonīgi cīnās katrs jai minams, piemēram, „Rokenrols” nova un citu Stoparda triloģijas varoņu par savu skatītāju mīlestību un cieņu (2006), kas reﬂektē par 1968. gada Prā- domās, atziņās, šaubās, pārdzīvojumos

80 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Pirmās daļas “Ceļojums” centrā – Mihaila Bakuņina jaunība dzimtas klēpē pie vecākiem un četrām māsām precību gados. Ursula Ratasepa (no kreisās) – Tatjana, Marta Lāna – Aleksandra, Killi Tētama – Ļubova. Foto – Sīms Vahurs

Izrādes centrālais aktierdarbs ir Drāmas teātra aktiera Tāvi Teplenkova (no kreisās) tēlotais Visarions Beļinskis, kurš literatūru mīl vairāk nekā cilvēkus un sevi. Alo Kerve – Nikolajs Stankēvičs. Foto – Sīms Vahurs

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 81 un strīdos, jāprāto, lūk, par ko: kādu at- kulozi, līdz ar to viņa mīlestība uz grā- skatuviskās domāšanas veida un līdzī- bildi Stopards meklē 19. gadsimta vidū, matām un literatūru iegūst cilvēciski ga piegājiena darbā ar aktieri, tomēr, kurā viņš iezīmē trīs sev būtiskus ro- traģiskus vaibstus, jaunais filosofs Ni- atsaucot atmiņā abu režisoru iepriek- bežpunktus līdzās, droši vien, vairā- kolajs Stankēvičs, jaunais literāts Ivans šējo gadu izrādes, iespēja pierakstīt vie- kiem citiem. Tie ir – a) Puškina bezjē- Turgeņevs un citi tamlīdz jauni un vē- nam otra darbus tomēr bijusi arī agrāk. dzīgā nāve, kas izbeidz krievu literatū- lāk ievērojami krievu inteliģenti. Šī laik- Lai minu kaut vai tikai Rīgā „Homo no- ras zelta laikmetu tā zenītā, kaut taps posma nozīmīgākais notikums ir jau vus” pabijušo Pedajasa „Čūskas ceļš taču gan Dostojevska, gan Tolstoja un pieminētā Puškina nāve, kuras bezjē- klintī” vai Niganena askētisko tukšā tel- Turgeņeva darbi, b) Kārļa Marksa „Ko- dzība gluži kā izņēmums, kas apstipri- pā risināto Tammsāres „Es mīlēju vā- munistiskās partijas manifests”, kurā ar na likumsakarību, liecina – ģēnija muļ- cieti”. Abiem patīk nomirt aktierī, šodienas pieredzi liktenīga nozīme bi- ķīgais gals (līdzīgi kā Bairona nāve) ie- abiem būtiska ir izrādes kopējā atmos- jusi pašam pirmajam no teikumiem – gūst pārdabisku raksturu, kurai pa- fēra, abi ir delikāti pret pasauli, tikai Ni- „Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rē- kaļpalicēji piešķir Providences gudrā ganena humora izjūtai ir zināma teat- gs”, kā arī c) Otrās republikas nodibinā- šana pēc 1848. gada revolūcijas Parīzē. Visticamāk, Stopards nemēģina atrast atbildi uz to, kāpēc bankrotēja so- STOPARDS MEKLĒ CĒLOŅUS ciālisma utopija (lai gan arī šī nav zemē metama versija – pirms nav izanalizēta TIEŠI ŠODIENAS, 21. GADSIMTA pagātnes mācība, nav nekādas garanti- jas, ka tā neatzels jaunākā un briesmī- PROCESIEM, UN MEKLĒ TOS gākā eksperimentā). Man drīzāk šķiet, ka Stoparda triloģijas aktualitāti rada LAIKĀ, KAD „KAPITĀLISMU” šodienas sabiedriskās formācijas – ka- pitālisma – acīmredzamais strupceļš, IZDEVĀS „IZSIST” NO TĀ DABĪGĀ par ko runā kā ideālistiskāk, tā pragmā- tiskāk noskaņoti domātāji, analītiķi, so- ATTĪSTĪBAS CEĻA ciologi un pat mākslinieki. Civilizācija, kuras bērni aprij savus radītājus, piedā- vājot aizstāt līdz šim tikai humānai būt- gājiena daudznozīmību. Savukārt lugas ralitāte, šā jēdziena dzirkstošajā nozī- nei pieejamas darbības ar mākslīgā in- noslēgumā Bakuņinu ģimenes galva mē. telekta/robotu veiktām. Kurā brīdī ka- paziņo meitām, ka Mihailam jāslapstās Niganena izrādes trumpis ir Jāka Ji- pitālisma uzvaras gājiens kļuvis par pa Eiropu,jo viņa filosofijas studijas sen risona oriģinālmūzika, kas piešķir procesu, ko dabiskā veidā apstādināt kā pārvērtušās politiskās akcijās, kuru smalkumu un rada režisoram tik būtis- un ievirzīt citās sliedēs ir iespējams ti- dēļ viņam tiek atņemts muižnieka ti- ko skatuves atmosfēru, toties Pedajasa kai ar vēl kāda jauna apziņas līmeņa tuls un piespriests izsūtījums uz Sibīri- ieguvums ir mazā distance starp skatu- parādīšanos civilizācijas attīstībā? Bet – ju. vi un publiku, kas varoņus padara it kā vai šāds apziņas līmenis būs emerģents, Triloģijas otrā daļa nodēvēta par par savējiem. Šis pēdējais apstāklis tad šodien neiedomājams lēciens vai da- „Kuģa katastrofu”, un tā aptver notiku- arī būtiski ietekmē atšķirīgu koncepci- bisks, pakāpenisks solis evolūcijā, vai mus no 1846. līdz 1852. gadam Sokolo- ju par cilvēka un laika attiecībām. Pe- varbūt kādas megakatastrofas sekas, to vas muižā netālu no Maskavas, dajasa izrāde „Ceļojums” ir krietni op- mēs nezinām. Tāpēc, manuprāt, Sto- Zalcbrunnā, Drēzdenē, Parīzē un Nicā. timistiskāka – ne tikai tāpēc, ka varoņi pards meklē cēloņus tieši šodienas, 21. Šīs daļas centrā ir Aleksandra Hercena, ir jaunāki, bet viņi, pietuvināti skatītā- gadsimta procesiem, un meklē tos lai- rakstnieka un filosofa, ģimene, un par jiem, veido ilūziju, ka Cilvēks ir spēcī- kā, kad kapitālismu izdevās izsist no tā robežpunktu kalpo franču 1848. gada gāks par laiku. Uz zālē pastāvīgi esošās dabīgā attīstības ceļa, uzpotējot franču revolūcija un Kārļa Marksa „Manifests”. betona kolonas Kalju Orro kalps gan ie- apgaismības idejām vācu ideālisma fi- Kuģa katastrofai šeit ir gan tiešā, gan zīmē katru ainu ar jaunu laika zīmi, uz- losofiju un bagātinot to ar krievu de- pārnestā nozīme – nogrimstot pasažie- karinot katru nākamo plāksnīti ar glīti mokrātijas jeb narodņicisma princi- ru kuģītim, iet bojā Hercena dēls un uzdrukātu gadskaitli un gadalaiku, to- piem, bet šis galaprodukts sekmēja gan māte, kas viņu pavada no vizītes pie mēr mīlestība, ideāli, vecāku un bērnu komunisma, gan anarhisma kā nozīmī- ārsta, katastrofu piedzīvo ideālisma fi- attiecības, slimības – tas viss ir pazīs- gu blakusparādību rašanos. Un tas, ma- losofija un pārliecība, ka ar revolūcijas tams, un šķietami nekādu dižu lomu nuprāt, ir iemesls tam, kāpēc šis darbs palīdzību iespējams mainīt pasauli, tie- nespēlē fakts, ka mīlētāji un cietēji ir tapis šodien Igaunijas teātrī – teātrī, kas sa, no šīs katastrofas vēl sekos augšām- konkrētas vēsturiskas personības viņu kopumā sekmīgāk nekā mēs Latvijā cī- celšanās. jaunības gados. Izrādes centrālais ak- nās pret izklaides prevalējošo funkciju Triloģijas trešās daļas nosaukums ir tierdarbs ir Drāmas teātra aktiera Tāvi un ik pa laikam ģenerē ko tādu, ko go- „Izglābtie”, kas aizved uz Londonu un Teplenkova tēlotais Visarions Beļinskis, dam var dēvēt par intelektuālu teātri Ženēvu laikā no 1853. līdz 1865. gadam kurš spoži balansē starp traģisko un vai vismaz tādu, kas rosina domāt ne ti- kopā ar Aleksandru Hercenu, Mihailu komisko savā varonī, kurš literatūru kai par vispārcilvēciskām vērtībām un Bakuņinu, Kārli Marksu un ar poļu, itā- mīl vairāk nekā cilvēkus un sevi un ne- attiecību mūžīgo skaistumu. ļu, vācu, franču, ungāru u.c. politiska- prātīgi pārdzīvo pretrunu starp aso Stopards triloģijas daļām devis at- jiem bēgļiem. Līdz mazā Vladimira prātu un svešvalodu neprasmi, izkopto sevišķus nosaukumus. Pirmā nodēvēta Uļjanova nākšanai pasaulē palikuši pie- estētisko gaumi un nespēju organiski par „Ceļojumu”, tās darbība norisinās ci gadi. Bet tā kā šī daļa Tallinā nav ie- iekļauties augstākajā sabiedrībā ne- starp 1833. un 1843. gadu Bakuņinu studēta, par to ne. veiklības dēļ. Bet varbūt emocionālo dzimtas muižā Premuhino un Maska- Vai tas, ka abu režisoru – Prīta Peda- iespaidu radīja Beļinska un šo rindu vā. Tās centrā – Mihaila Bakuņina, zi- jasa un Elmo Niganena izrādēm piemīt autores piederība kopīgai profesijai, vi- nāma krievu anarhista, jaunība dzim- tik daudz līdzīga to estētikā, ir vienno- sādā ziņā šis aktierdarbs aizēnoja citus tas klēpī pie vecākiem un četrām mā- zīmīgi uztverams kā kompliments, es ne mazāk spožos – Killi Tētamas Ļubo- sām precību gados. Starp viņa viesiem neuzņemos apgalvot. Jo nezinu, cik vie- vu Bakuņinu, Tenu Lampa Mihailu Ba- ir gan jaunais krievu literatūras kritiķis notā Stoparda iestudējumu stilistika iz- kuņinu vai Sandras Ūsbergas Natāliju Visarions Beļinskis, kurš sirgst ar tuber- riet no patiešām radniecīga režisoru Beijeri.

82 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Izrādes izskaņā rakstnieks Aleksandrs Hercens (Maits Malmstens, no kreisās), zaudējis dēlu, ir spiests vismaz pats sev atbildēt par to, kādas attiecības veido iedomātā, idejām pakļautā dzīve. Nikolajs Kečers – Andruss Variks. Foto – Sīms Vahurs

Elmo Niganena izrādē „Kuģa katas- dējis dēlu, kura slimība savulaik kalpo- cija ir priekšpēdējā aina, pēc dēla Niko- trofa” Laiks pilnīgi noteikti ir spēcīgāks jusi par vienīgo iemeslu, kādēļ viņam laja un sievas nāves, kurā Hercens naktī par cilvēku. Arī Niganens izrādes sce- oficiāli ļauts atstāt Krieviju, ir spiests uz kuģa klāja, kas šķērso Lamanšu, vēl- nogrāfijā izmanto Stoparda noteikto vismaz pats sev atbildēt par to, kādas reiz satiek Bakuņinu. Rezignēti novēr- katras ainas definēšanu laika koordinā- attiecības veido iedomātā, idejām pa- tēdams Eiropas revolucionāros notiku- tās, bet šie cipari – 1848 vai 1852, vai kļautā dzīve, kurā tūkstošu nāve ir tikai mus, Hercens joprojām uzskata, ka 1853 parādās uz aizmugures prospekta dabiska revolūcijas daļa, upuris uz gai- Krievija vēl teiks savu vārdu, jo tautas kā milzīgi skaitļi, kas faktiski ir lielāki šās nākotnes altāra, un realitāte, kurā dziļākie slāņi (bet tauta ir milzīga) slēpj par cilvēkiem uz skatuves un gandrīz viena bērna nāve ir pretdabiska un ne- sevi potenciālu krievu sociālismam – aizsedz arī uz prospekta projicēto vides kāds nākotnes gaišums neatsver to, ka „lauku sabiedrība var kļūt par pamatu zīmi – Parīzes ielas skatu vai Nicas viņa dēla nākotnes nebūs. īstam narodņicismam – pašpārvaldei pludmali. Visi Stoparda varoņi savas Aleksandra Hercena lomā ir Drā- no apakšas.” Gan mēs, gan Stopards zi- dzīves laikā ir meklējuši veidu, kā sa- mas teātra aktieris Maits Malmstens, nām, ka tā uz brīdi būs, bet – Hercens (lasīt – Stopards) turpina: „Sociālisms arī sasniegs galējības, nejēdzību, un Ei- ropa no jauna tiks satricināta līdz pa- HERCENS, STOPARDS UN šiem pamatiem. Robežas izmainīsies, nācijas sašķelsies, pilsētas uzliesmos, NIGANENS CIVILIZĀCIJAS sabruks likumi, izglītība, rūpniecība, lauki izpūs, pie varas tiks armijnieki un PERIPETIJAS NOLIEK ZEMĀK PAR kapitālu izvedīs uz Angliju un Ameri- ku... No jauna sāksies karš starp ap- VIENA BĒRNA NĀVI ģērbtajiem un baskājiem./../ Tev nav žēl civilizācijas? Man ir.” Un tomēr Hercens, Stopards un Ni- celties pret savu laikmetu un Laiku, lo- intelektuālas ievirzes aktieris, kurš izrā- ganens civilizācijas peripetijas noliek lojuši ilūziju, ka viņi ir tā jaunā paau- des garumā liek savam varonim noiet zemāk par viena bērna nāvi, jo pēc šīs dze, jaunas apziņas pakāpes indivīdi, personisku iekšējās attīstības ceļu, kas ainas seko pēdējā, kurā Hercenam ļauts kuriem ir lemts to darīt, par spīti pie šķietami ir kontrā vērienīgajiem noti- atgriezties dažus gadus senā pagātnē, varas esošo viduvējību noteiktiem ap- kumiem uz ielas – revolūcijai Parīzē, kad viņš ir kopā ar savu mazo dēlu un grūtinājumiem. Tomēr izrādes izskaņā pārceļojumiem no vienas Eiropas pil- sievu, jo svarīgs ir tikai viens jautājums: šīs daļas galvenais varonis – rakstnieks sētas uz otru, kaislības un mīlestības „Vai bērns bija laimīgs tikmēr, kamēr un radikālis Aleksandrs Hercens, zau- peripetijām. Lugas un izrādes kulminā- viņš dzīvoja?” 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 83 Ārzemju teātris SPOGUĻI, SEJAS, LAUSKAS… Keitijas Mičelas „Jūlijas jaunkundze” Berlīnes teātrī Schaubuehne

NORMUNDS NAUMANIS

ēs nomaldī- teātrim, kuram pielāgojamas visdažādā- “pieklājīgu priekšnesumu”, vārdā mūs- jāmies nece- kās (žanriskās, formālistiskās, stilistis- dienu teātris, un nopelnīt labu naudiņu. ļos un ieklī- kās u.c.) atslēgas – no dekadentiski iz- Taču starp šīm manas pieredzes „Jū- dām tur, kur smalcinātas psihodrāmas līdz klajam lijas jaunkundzēm” ir kāda izrāde, precī- pārāk bīsta- politiskam manifestam, no brutāla kri- zāk – teātra piedzīvojums, kura aprak- mi, bet saprast neko nevar. Tur, kur bla- miķa līdz nepieskaries-nenotrauc līmenī stīšanai… pietrūkst vārdu. kus ir kādas neizzināmas pasaules robe- estetizētam lirismam. Izrādes, baleti Pēcāk, formulējot banalitātēs, nonā- žas. Plīvurs starp pasaulēm atradās tieši (slavenās Birgitas Kulbergas deju trupas ku pie secinājuma, ka atbilstošākais te, šajā vietā – kā caur urbumu sienā uz piemērs), filmas, skaņdarbi (piemēram, vārds, kādā nosaukt procesu, kas notika zemi lūkojās neredzamas, ne zemes būt- Filipa Boismana opera Briseles La Mon- Berlīnes Schaubuehne melnās kastes nes. naie, 2005), performance, visdažādākās skatuves, ir kino-izrāde, taču tas nepa- Aldžernons Blekvuds” Klausītājs un vizualizācijas… saka neko par šīs tikai stundu-ar-astīti citi stāsti”,1907 Ak, jā – arī kritiķiem ir iespēja de- ilgušās darbības jēgu un atmosfēru, vien Kādēļ režisors izvēlas iestudēt, strā- monstrēt savu erudīciju, salīdzinot, pie- dokumentē formālos paņēmienus, ar dāt tieši ar to vai citu, bet konkrētu lite- mēram, divas lieliskas latviešu izrādes – kādiem režisore Keitija Mičela un viss rāru materiālu? Neapspriežot pragma- Māras Ķimeles un Andra Freiberga „Jūli- plašais (kopskaitā cilvēki 15) kino-izrādi tiskos apsvērumus (piemēram, laimīgi jas jaunkundzi” JRT ar Alvi Hermani, “apkalpojošais personāls” rada savu „Jū- sakrīt aktieru komanda – trupā ir, teik- Agnesi Zeltiņu, Elitu Kļaviņu, Sandru lijas jaunkundzi”. Tas ir skatītāju priekšā sim, ideāls Romeo un Džuljetas pāris, Zvīguli (2004) un Vladislava Nastavševa vienlaikus izspēlēts kino un teātris, proti teātra repertuārā vajadzētu kādu klasis- „Jūlijas jaunkundzi” Valmieras teātrī – uz skatuves filmēšanas paviljonam lī- ku, zināmu gabalu, “iestudēt Blaumani/ (2012) ar Inesi Pudžu, Antu Aizupi un dzīgās vēsturiska un skandināviska XIX Zālīti/komerchitu vienmēr būs veiksmī- Mārtiņu Meieru. Cits metīs varavīkšņu gadsimta beigu interjera dekorācijās no- ga izvēle ar garantētiem panākumiem” tiltu uz vācu teātra meistara Tomasa Os- tiek izrāde, kuru filmē, bet pati kopējā u.c.), pakavēšos pie kādas, manuprāt, termaijera neseno viesrežiju – „Jūlijas bilde par „Jūlijas jaunkundzi” jau top uz būtiskas nianses. Pirmkārt, konstatēšu, jaunkundzi” Maskavas Nāciju teātrī lieliem videoekrāniem, novietotiem virs ka Latvijā vismaz divās trešdaļās izrāžu (protagonistu – zvaigžņu pāris Jevgeņijs skatuves kārbas mutes. uz šo jautājumu “kādēļ tieši te un ta- Mironovs un Čulpana Hamatova, 2011), Tātad, „Jūlijas jaunkundzes” vērotājs gad?” atbildi nav iespējams rast. Otrkārt, vēl cits priecāsies par Parīzes Odeon un redz mākslinieciski atšķirīgu žanru – ki- ķeroties pie klasiskiem vai kanoniskiem Londonas Barbican mākslu centra dārgi no, teātra, studijas radioieraksta un dzī- tekstiem, ir jārēķinās ar drosmi un uz- ekipēto kopproduktu – Frederika Fisba- vā koncerta – darbības trīs līmeņos. Iz- drīkstēšanos – ko tieši tu, režisors, esi ha „Jūlijas jaunkundzi”, kuras centrā, rādes tēli un darbojošās personas mul- gatavs un spējīgs par konkrēto lietu pa- bez šaubām, kā saule bērzu birztalā spī- tiplicējas – aktieri tēlo Strindberga lugas teikt jaunu, oriģinālu, īpašu, personīgu, dēja satriecoši jaukā franču kinoaktrise situācijās, taču teksti ir minimalizēti – tikai tev – kā cilvēkam un māksliniekam Žiljeta Binoša kā Jūlijas jaunkundze, tēr- kādēļ gan pakļauties klasiskās runājošās – svarīgu? Un kāpēc tieši tagad? pta vienā zelta kleitā a la Paco Rabanne drāmas vārdu plūdiem, ja eksistē kino Nu, piemēram, 1888. gadā sarakstītā (lugā 25 gadus jauna, Binošai divreiz izteiksmes līdzekļi, kuri detalizētā tuv- Augusta Strindberga luga „Jūlijas jaun- pulkāk), kura, kā jau pieklājas zvaigznei, plānā uz ekrāniem pievelk aktieru sejas, kundze”. Luga autora paša nosaukta par centīgi atstrādāja lielu psiholoģisko drā- kas izteic vairāk kā jebkuri vārdi? (no traģēdiju. Modernās drāmas kanons un mu, iepakotu hi-tech pleksiglasa kārbā- Strindberga apjomīgās lugas Mičela un universāla struktūra, lai pētītu pretēju dekorācijā (skat. http://juliette-binoc- viņas tehniskais līdzautors – video- dzimumu – vīrieša un divu sieviešu love/ he.net ). Tipisks garlaicīgs One Man (šo- mākslinieks Leo Varners atstājuši apmē- hate (mīlas/naida – N.N.) psihosek- reiz – Woman) Show, rutīnas projekts, ram četras lappuses repliku plus drama- suālos konceptus, arī atšķirīgu sociālo kura mērķis patiesībā ir iepazīstināt Ei- turga tekstus koncentrējuši līdz poētis- statusu savstarpējo mijiedarbību. Darbs ropas kulturālo publiku ar vēl vienu kas esences kodolam: “Ir Dievs, ir mar-

84 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I ces, iespaidus (impressions), mirkļus, nianses, norises sāk montēt kopīgā teāt- ra notikumā. No vienas puses – Mičela demonstrē pasaules šķembas, atlūzas, detaļas no kaut kā lielāka (?), veselāka veseluma. No otras – Mičela parāda, ka izrāde ir fikcija, varoņi un tēli nemaz neeksistē teātra realitātē, bet gan uz ekrāna – un tieši uz ekrāna tie iegūst savu galīgo ap- veidu, kurš paradoksālā veidā sastāv no vienas Kristīnes rokām, citas Kristīnes acīm ar asarām tajās, no Žana, kurš slep- šus izspiego Jūliju guļamistabā ģērbja- mies un ķemmējam matus (to, kā tas ģērbšanās process notiek, izrādes skatī- tāji nemaz neredz – bet ierauga ekrānā, jo uz reālās skatuves ir durvju spraugai pieplakušais Žans) un Jūlijas, kas atrodas aiz durvīm. Tuvplāns un kopplāns pārklājas. Tēlu portreti vissīkākajās ni- ansēs atkailina viņu raksturus, vienlai- Izrādes fokusā ir kalpones Kristīnes mazā lietu pasaule, kurā viņa ir vienlīdz kus ar ekrāna starpniecību atsvešinot saimniece un, jā, ieinteresētā vērotāja. Jule Bove (Kristīne). Foto – Stefens Kumiskijs tos. Dzīve un tās fiksācija kā teātris un filma. Abi kopā. Sīka detaļa izaug līdz ie- spaidīgam tēlam – tā proscēnijā redza- mā sazēlusī zaļā zālīte puķu podiņā kļūst par vasaras pļavu uz ekrāna likte- grietiņas, ir pagātne, ir putni, ir rozma- jaukusi, sašķobījusi tieši Kristīnes rātno nīgajā Jāņu naktī, kad norisinās lugas rīns, ir saulespuķu eļļa, ir mīlestība” in- pasauli. Bet te nav upuru un vainīgo, „Jūlijas jaunkundze” darbība. Ķivulis, ko tīmi čukst skatītāju ausīs personāži no cietēju un pazemoto, ieguvēju un zau- nogalina Žans, redzams ekrānā, bet put- šīs „Jūlijas jaunkundzes” – jo, atgādinā- dējušo. Līdzīgi impresionistu gleznām, na (Jūlijas mīluļa) slepkavību slēpj de- šu, uz skatuves kā radio vai kinostudijas kino-izrāde tver vien mirkļus no triju cil- korācijas aizslēgtās durvis. Toties Kristī- tonpaviljonā notiek arī filmas „Jūlijas vēku dzīves un to, kādu iespaidu šīs dzī- ne prot lieliski klapēt gaļas šķēles. Ekrā- jaunkundze” ieskaņošana…) ves impresijas atstās uz skatītāju/klausī- nā gardi čurkst eļļa uz pannas. Kristīne Iesākumā tu apjūc. Kino–izrādes op- tāju, jāizlemj katram pašam. enerģiski gatavo maltīti. Viņa atbild par tika ir pārāk piesātināta. Nesaproti, kam „Jūlijas jaunkundzes” jeb „Kristīnes, dzīvību šajā namā spītīgi un nepiekāpī- lai seko maņas – visupirms acis tver vai- pēc Jūlijas jaunkundzes” optika ir izplū- gi, lai gan tā arī nesaprot, kas notika rākas kalpones Kristīnes (no lieliskās ak- dusi, neskaidra, dūmakaina. Tā nav izrā- naktī ar viņas līgavaini un saimnieci. trises Jules Boves aizņemas klasiski skais- de, kura kritiķim ērti atbildēs uz bezjē- Lūk, kā skatuves un ekrāna realitāte to seju, no Lizas Gūtas vai Lauras Tretni- dzīgo jautājumu “par ko?” Prātā nāk Ke- dubultojas, trīskāršojas, vairojas, dalās, kas – izteiksmīgo roku kustības tuvplā- tijas Mičelas iemīļotā romāna – Virdžīni- fragmentējas, nojaucot visas pēdas at- nos, bet interjeros vīd arī trešās Kristīnes jas Vulfas „Viļņi” – inscenējums Ķelnē bildes meklējumiem – kura tad ir īstā? – Ketlīnas Gavlikas siluets), ausīs skan vai Mičelas brīnišķīgais darbs – Bendža- Atbildi zina ēteriskā ceptas gaļas smar- soļu, sīku akmentiņu šķembu, durvju mina Britena operas „Skrūves pagrie- ža, asaras sieviešu acīs un Žana gļēvi no- čīkstēšanas, – itin visu sadzīvisko dzīves ziens” – ekrāna versija (2004), kur nefo- šļukušās rokas, kad viss jau ir beidzies. rita sīkumu – pastiprinājums. Plus arī kuss kā formveides paņēmiens liecināja, Bet Strindbergs jau tika brīdinājis čella skumjā partitūra – mūziķes Hloja – pasaules skicēšana, impresionistiskas mūs: “Tēlojums ir tāds, it kā aktrise tie- Millere un Nanako Okuda ar saviem ins- etīdes iz dzīves ir režisores gadiem iz- šām būtu viena uz skatuves – kad nepie- trumentiem ir uz skatuves, mazā tonstu- kopts estētisks credo, novests līdz per- ciešams, tā uzgriež muguru publikai, dijas stikla būrītī. Pa darbības vidi rosās fektai pilnībai. Tas, kas šķiet ar improvi- neuzlūko skatītājus, nesteidzas nekur, trokšņu veidotāji (un mēs redzam/dzir- dam, kā no lupatiņām tiek veidots soļu čaboņas piemājas zālē efekts vai kā krū- REĀLĀ MAĢIJA SĀK BURTIES ze ar ūdens straumīti, kas izlīst baltā emaljētā bļodā skatuves priekšplānā, at- SKATĪTĀJA GALVĀ UN FANTĀZIJĀ balsojas Jūlijas jaunkundzes mantotās vasarnīcas virtuvē – tur, tālāk, dziļumā). zējošu vieglumu radies mirkļa iespaids, viņu neuztrauc, ka publikai būs garlaicī- Kamēr Jūlijas jaunkundze (Laura ir rūpīgā darbā vēl un vēlreiz izmēģināts gi. Kristīne ir vienatnē ar sevi. Viņa no- Tratnika) izspēlē savu sižetu – mīlas/ estētisks triks (Mičelas tehniski arhisa- velk priekšautu, no galda atvilknes pa- naida, intereses/vienaldzības stāstu ar režģīto izrāžu partitūras, līdzīgi Roberta ņem spogulīti, atspiežas pret vāzi ar ce- kalpu jaunekli Žanu (Tilmans Štrauss), Vilsona dižinscenējumiem, mērāmas ar riņu zariem, aizdedzina sveci, karsē virs kino-izrādes fokusā drīzāk ir kalpones sekunžu precizitāti). liesmas matu adatu, ar kuru ielokā Kristīnes mazā lietu pasaule, kurā viņa Mičelas „Jūlijas jaunkundzei” ir hip- šķipsnas. Tad iet pie durvīm un klausās” ir vienlīdz saimniece un, jā, ieinteresētā notisks efekts. No vienas puses, režisore (remarka no lugas). vērotāja – tam “romāniņam”, kas pārņē- “atmasko, atkailina izrādes/filmas tap- Aiz durvīm ir jaunajai sievietei sve- mis Jūliju un Žanu. Ne velti ārzemju tur- šanas procesu, parādot to tuvplāna pa- ša, bīstama, jo nezināma un neizjusta, nejās Schaubuehne teātra priekšnesu- lielinājumā un neslēpjot nevienu deta- pasaule. Viņa grib tai sekot, līdzīgi kā mu precizē nosaukums “Kristīne, pēc ļu. Pats “kā tas viss top” vērošanas pro- mēs sekojam pasaulei uz skatuves, ekrā- Jūlijas jaunkundzes”. Tikai pēcāk apjēdz, cess ir aizraujošs. na, spoguļu atspīdumos, tekoša ūdens ka dzīves saimnieku – vīrieša Žana un Taču reālā maģija sāk burties skatī- guldzoņā un pēkšņi pārtrūkušās čella bagātās Jūlijas – acumirklīgā intriga iz- tāja galvā un fantāzijā, kad viņš šīs ski- stīgas savādajā troksnī. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 85 Ārzemju teātris DZELTENĀS TAPETES „Dzeltenās tapetes” Berlīnes Schaubuehne am Lehniner Platz

IEVA STRUKA

bsena Nora Helmere (1879). ārstiem un saņēmusi maigākā vai kate- ar leti, uz kuras atrodas skaņu aparatūra Hauptmaņa Anna Mare (1891). goriskākā tonī izteiktu ieteikumu daudz un virkne rekvizītu, Annas guļamistabu Zudermaņa Alma (1889). Aspa- gulēt un dzīvot mierīgu dzīvi, pilnībā at- ar gultu, kamīnu tai iepretīm, logu di- zijas Laima (1893). Šarlotes Pēr- mest domu par radošu darbu, neņemt benplānā, durvīm uz vannasistabu un kinsas Gilmanes Anna. 1891. rokās ne otu, ne zīmuli, veltīt intelektu- trepēm, tad seko šaura kabīnes veida gads. Nav Ievas, Santas, Martas, ālām nodarbēm ne vairāk par pāris telpa, kurā ir ekrāns, tajā redzams notie- Lilitas, kas paskaidro katru psiho- un stundām dienā. Pēc trīs mēnešu miera košais Annas istabā, statīvs ar mikrofo- bioloģisko norisi sievietes dzīves stan- kūres viņas stāvoklis tuvojies pilnīgam nu, un visbeidzot ceturtā telpa – tumšā dartsituācijās. Nestandarta situācijās nervu sabrukumam. Veselais saprāts un un tukšā istaba, kurā ir tāds pats logs, palīdz intuīcija, Dievs un, jācer, tuvākie. labi draugi ieteikuši mest pie malas ār- tādas pašas durvis un kura lielāko izrā- Berlīnes Schaubuehne am Lehniner stu padomus un atsākt radoši darboties. des daļu tiek izmantota, lai filmētu aiz Platz 2013. gada 15. februārī pirmizrāde Pēc četriem gadiem Šarlote Pērkinsa tapetēm ieslodzītās sievietes parādīša- Šarlotes Pērkinsas Gilmanes stāstam Gilmane uzraksta „Dzeltenās tapetes”, nos, kustības, ēnu, bet ne tikai. „Dzeltenās tapetes” britu režisores Keiti- kādas sievietes neirozes vēsturi. Visu izrādes partitūru veido četru jas Mičelas (1964) interpretācijā. Mičela Tā kā latviski šis darbs nav pieejams, kustīgu un divu statisku videokameru – nostāsti, kas atklīst līdz Latvijai no vi- tad īsumā par sižetu: Annas un Džona darbs dzīvajā, tās apkalpo brīžiem divi, ņas izrādes redzējušo mutēm, Eiropas (izrādē – Kristofa) harmoniskajā laulībā brīžiem trīs, četri vai pat pieci cilvēki, teātru repertuārs, kur vienā, otrā un tre- piedzimst bērns, bet Annu piemeklē viena un tā pati mizanscēna tiek filmēta šajā laikmetīgai mākslai uzticīgā teātrī pēcdzemdību depresija. Lai atlabtu, no divām vai trim pusēm, pievelkot tuv- un opernamā parādās viņas vārds, ofi- ārsts iesaka doties uz laukiem baudīt plānā gan aktiera seju, gan rokas vai au- ciālā atzinība – ir viens no pēdējās piec- lauku mieru un svaigu gaisu. Džons aiz- gumu vai partnera reakciju. Uzfilmētais gades teātra modes kliedzieniem. Kā- ved Annu uz dzimtas īpašumu, mazliet tiek projicēts gan uz milzīgā ekrāna virs pēc? Neierobežota fantāzija un augsta noplukušu vasarnīcu piepilsētā, paņem- Annas istabas, gan atsevišķos brīžos uz tehniskā virtuozitāte izrādes vizuālajā dams līdzi arī bērnu aukli. Naktīs mocī- aizslietņiem. Aiz tapetēm dzīvojošā būt- veidolā. Smails lāzerstars cilvēka iekšējā damās ar bezmiegu, Anna veras mustu- ne, kā jau minēju, tehniski tiek filmēta pasaulē. Vēl dziļāk, vēl vientulīgāk, vēl rotajās dzeltenajās tapetēs, līdz kādu tukšajā istabā, viņai strauji aizslīdot ga- bezkaislīgāk. Un tomēr citādāk, varbūt nakti ierauga tajā svešas sievietes seju. rām vai lēnām veroties uz mums caur pakāpi augstāk, soli tālāk – uzsverot ne- Aiz tapetēm ieslodzītā sieviete lūdz vi- plāna auduma, uz kura atdarināts tape- vis no darvinisma atvasināto, ka cilvēks ņas palīdzību. Džons netic Annas stās- šu raksts, aizslietni, bet viņas reālā parā- ir bioloģiski rafinēta sistēma jeb labi at- tam, bet tad, kad viņa to atkārto vairāk- dīšanās notiek Annas istabā aiz tapetēm tīstīts dzīvnieks, bet mūsdienu pētīju- kārt, jo sievieti redz nu jau arī dienas lai- uz tās sienām. Savukārt radio studijas mos balstīto secinājumu, ka smadzeņu kā, dodas pēc ārsta. Anna, izmanto vīra kabīnē, kas nodala vienu istabu no ot- smalkmehānisms nereti funkcionē, ne- prombūtni, lai noplēstu tapetes un atras, visu izrādes laiku atrodas aktrise, pakļaujoties pilnībā saprāta likumiem, brīvotu svešo. Kad Džons atgriežas, An- kas mikrofonā runā pirmajā personā uz- un šī smadzeņu pašdarbība ir ar neprog- na viņu nelaiž iekšā, un tikai tad, kad rakstīto Gilmanes tekstu, tādējādi reālās nozējamām sekām. Rezumējot, māksla noplēsts pēdējais tapetes gabals, durvis balsis istabā padarot faktiski nesadzir- 21. gadsimtā nebūt nav strupceļā, bet tiek atvērtas, un Džons, ieraudzījis izda- damas, līdz mums nonāk balss tembrs var attīstīties paralēli un mijiedarbojo- rīto, šausmās zaudē samaņu. un intonācija, varbūt atsevišķi vārdi. ties ar zinātnisko pasaules izziņu. Izrāde attīstās pa citu ceļu. Atsvabi- Stāsts tiek izstāstīts viena cilvēka balsī, Programmas grāmatiņā publicēts ne nājusies no tapešu jūga, iemūrētā jau- programmiņā nodēvētā par Annas do- tikai pats Gilmanes (1860-1935) stāsts, nava ienāk Annas istabā. Kas notiek tā- mām (spēlē Ursīna Lardī). Šāds uzde- bet arī 1913. gadā uzrakstītais paskai- lāk, lasīt raksta izskaņā. vums, protams, uzticēts aktrisei ar plašu drojums, kāpēc šis darbs tapis. Sirgstot Keitija Mičela uz skatuves platās balss diapazonu un emocionālo ampli- ar nervu krīzi un melanholiju, kas pie- mutes uzbūvē četras telpas – no kreisās tūdu (ne velti nākamajā vakarā viņa spē- ņēmusies spēkā, Gilmane vērsusies pie puses raugoties, nelielu tumšu kambari lēs galveno sieviešu lomu Alvja Herma-

86 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Judītes Engeles Annai ir atņemta balss kā instruments emociju izpaušanai un personiskā telpa, jo jebkurā brīdī tavu seju līdz sīkākajai niansei fksē kamera. Foto – Stefens Kumiskijs

ņa iestudētajos Gorkija „Vasarniekos”), vocēja uz skepsi par mūsdienu teātra dokļa, protams, ir tikai un vienīgi Annas tomēr domāju, ka ilustrēt pārdzīvojumu tehnisko dabu, taču ar katru nākamo sakairinātās psihes un slimīgās iztēles – no izmisuma čukstiem līdz kliedzo- minūti šie spēles noteikumi arvien vai- vīzija, stāv istabas vidū pretī Annai ar šām elsām, no neitrālas sarunas pār- rāk likās vienīgie iespējamie, jo mūsdie- miesu un asinīm un – sarunājas ar viņu. stāsta līdz šausmu vīzijām – ir vienlīdz nu skatītāja sadalītajai uzmanībai pie- Un šeit izrādes režisore dodas tālāk nekā sarežģīti, kā to iemiesot gandrīz bez vār- dāvā precīzi atbilstošu sadalītu skatuves viņas iestudētā darba autore pirms vai- diem, ko nākas darīt Judītes Engeles An- norisi, kurā pāris ņirbošu videovīru ir rāk nekā simts gadiem. Luīzes Volframas nai. Kad aktierim kaut kādā nozīmē ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa. Savukārt Sieviete aiz tapetēm, nerunādama ne atņemta balss kā instruments emociju brīdī, kad ar kreiso aci Annas istabā gri- vārda, piekrītot un apstiprinot, acīmre- izpaušanai un personiskā telpa, jo jeb- bējās saskatīt Annas un Sievietes zem dzot, Annas pašas galvā radušos domu – kurā brīdī tavu seju līdz sīkākajai nian- tapetēm saspēli, bet ar labo – to, kā tuk- šādi dzīvot tālāk nav iespējams, Kristo- sei fiksē kamera, rodas šī nojausma par šajā istabā tas tiek filmēts šai pašā mir- fam nav vajadzīga slima sieva, bērnam jaunu aktierspēles enerģētisko lauku, klī, un kad izrādījās, ka nofiksēt abas lie- tāda māte neko nevar dot – aizved viņu kurā pārdzīvotais akumulējas līdz augstas vienlaikus nav iespējams, nācās atzīt uz vannasistabu, ielaiž vannā ūdeni, pa- tai spriedzei un izpaužas kā sakāpināti tehnisko iespēju pārākumu pār cilvēka līdz Annai tajā iekāpt, pasniedz fēnu, un emocionāli stāvokļi. Manuprāt, tomēr uztveres spējām un - apbrīnot to, pare- brīdī, kad Kristofs atlauž vaļā aizslēgtās šiem stāvokļiem nav pārāk daudz kopē- dzot jau piesauktās jaunas un dziļākas durvis, pievieno fēnu elektrībai. ja ar teātrī skausto emociju ilustrāciju, mākslinieciskās izziņas iespējas ne tikai P.S. Dzejniece Inga Gaile slej ā Kultū- kaut arī aktierim/aktrisei noteikti nākas attiecībā uz materiālo pasauli, bet pašu ras Dienai nesen atsaucās uz žurnāla pārvarēt zināmu statiskuma devu, kas kaskāžu veida emociju izvirdumiem pie- mīt šādā aktiera eksistences veidā. Kas SMAILS LĀZERSTARS CILVĒKA vienam liksies gatava emocija, tas otram īsta. Nezinu, ar kādu melu detektoru ie- IEKŠĒJĀ PASAULĒ spējams pierādīt patieso versiju. Izrāde, kurā Annas izturēšanās/eksis- cilvēku un viņa dabu. „Santa” galvenās redaktores Santas An- tēšana telpā ir šķirta no viņas intensīvās Tukšās istabas noslēpums atklājas iz- čas rakstu, kas bija tapis kā atbilde Jurģa domu dzīves, ko mēs saņemam caur ci- rādes finālā – kad tiek aizvākts aiztapešu Liepnieka rakstam par neglītajām meitas personas balsi, protams, koncentrē- dzīves filmēšanai nepieciešamie aiz- tenēm žurnālā „Playboy”. Viņas slejas fo- jas tieši uz Annas personu, tāpēc ko īpa- slietņi un uz to no Annas istabas gar ska- kusā – sievietes tiesības tikt uzskatītai šu piebilst par Tīlmana Štrausa Kristofu tītāju rindām pārnesta gulta, atklājas, ka pirmām kārtām par cilvēku, kurai ir pie- vai viņa māsu – Īrisas Beheres Taņu ir vi- tā ir tā pati Annas istaba, bet jau ar nodī- ejamas pašai savas, nevis sabiedrības sai grūti. Lai gan – cilvēki, kas dzīvo līdzās rātām tapetēm, tukšām, kailām sienām, vai vīriešu noteiktas izvēles: „Ir jāapzi- kādam, ko apsēdusi mānija vai kas sirgst no kurām Anna steidz vēl noplēst pa kā- nās, ka mūsu sabiedrībā milzums resur- ar depresiju un redz vīzijas, ir tieši tikpat dai skrandai, kamēr vīrs jau klauvē pie su tērē, lai realizētu kādas cilvēku daļas mākslinieciskas izziņas vērti subjekti. durvīm. Sieviete, kas bija ieslodzīta aiz fantāzijas, un savu vajadzību pēc šo fan- Pirmās piecpadsmit izrādes minūtes tapetēm un kura no reālistiski un prag- tāziju realizēšanas pasniedz kā vispārē- daudzo kameru atklātā darbošanās pro- mātiski domājoša cilvēka/skatītāja vie- ju dabas likumu.” Ir 2013. gads. 6

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 87 Teorija vārdos un rakstos TEATRĀLA SPĒLE Elmāra Seņkova “Es par Rēziju”

INGRĪDA VILKĀRSE

lmāra Seņkova, Rēzi- ce-huligāns. cilvēka uzvedību, komunikāciju, spēju jas Kalniņas un Rasas Izrādē darbojas divi spēlētāji jeb tēli – apzināties savu Es un eksistēt sabiedrībā. Bugavičutes ansam- režisors Elmārs Seņkovs, kuru spēlē El- Pie tam mākslas tēliem ir ambivalenta bļa darbs „Es par Rē- mārs Seņkovs, un aktrise Rēzija Kalniņa, daba – tiem piemīt spējas sniegt kā precī- ziju” varbūt nepa- kuru spēlē Rēzija Kalniņa. Tas ir stāsts par zu, realitātei atbilstošu informāciju, tā kļaujas īsti zinātniski aktrisi un režisoru, par sievieti un vīrieti veidot un nostiprināt apziņā deformētu, metodoloģiskai analīzei, taču saista uz- kā lineārs savstarpējo attiecību samez- transformētu, dīvainu un pat paradoksā- manību ar to, ka režisors kopā ar radošo glots zīmējums, kurā viens par otru ironi- lu informāciju. Tādēļ, analizējot Elmāra komandu ir mēģinājis izveidot izrādes zē, lieto viens otra izteicienus, nebaidās it Seņkova un Rēzijas Kalniņas radīto spēli dramaturģisko materiālu un pašu izrādi kā „atklāt” un provocēt pretinieka vājās ar tēliem, kā viens no svarīgākajiem as- galvenokārt no priekšstatiem, kas laika puses un intervijās paustās domas, kas pektiem jāņem vērā tas, ka mākslas tēls gaitā sabiedrībai, tai skaitā režisoram pa- bieži vien izskan galēji pretrunīgi. Kā var nesakrist ar reālo dzīvi un modificēt šam, ir vai varētu būt izveidojušies par virstēma visai spēlei par, ap un ar aktrisi realitāti – līdz ar to radītā pasaule un aktrisi Rēziju Kalniņu. Rēziju izvēlēta Seņkova tēze: „Es gribu priekšstats par tēlu tiek pārvērsts par fik- Vispirms, jau pētot izrādes struktūru patiesībā saprast, kāda tu esi, Rēzij!” ciju. Pie tam konkrētās izrādes koordinā- un uzbūves principus, interesanti liekas, Ironija, tēlu saspēle-pretspēle, simu- tās tēls vairākkārtīgi tiek pielīdzināts lel- ka dramaturģiskais materiāls savietots lācija, kura tiek izspēlēta tik virtuozi, ka lei – marionetei, ar kuru var manipulēt, pēc mūzikas formas uzbūves principiem, to var viegli sajaukt ar realitāti, rotaļa, spēlēties, kura var izpildīt visu un jebko. proti, izrāde veidota savdabīgā rondo provokācija – tie ir šī teātra teātrī galvenie Dr. hist. Igors Morozovs savā 2011. ga- formā. Rondo (it. aplis, rotaļa) ir mūzi- atslēgas vārdi. da pētījumā „Lelles fenomens tradicio- kas forma, kas pamatojas uz vairākkārtē- Kā pirmo – svarīgāko izrādes apzīmē- nālajā un mūsdienu kultūrā” raksta, ka ju galvenās tēmas – refrēna atkārtojumu jumu gribētos izcelt ironiju, kas caurvij lellei ir īpaša nozīme cilvēka personības un atšķirīgu tematisko materiālu – epizo- visu uzveduma dramaturģiju un izrādes veidošanās procesā: „[..] lelle palīdz no- žu kontrastu principiem. Izrādes teksta dalībnieku spēles. Vispirms tā ir veselīga demonstrēt, kā ar atsevišķas lietas (pie- materiālam radošais ansamblis izmanto- ironija pašiem par sevi, par saviem mēram, lelles, tēla, maskas) palīdzību var jis trīs dažādus avotus: 1) režisora un ak- priekšstatiem, kurus spējam radīt un ie- manipulēt ar cilvēku apziņu, ar spēles trises masu medijiem sniegto interviju dvest paši sev un citiem. Tā ir ironija par palīdzību konstruējot īpašas uzvedības citātus; 2) dokumentāli fiksētas režisora režisora un aktrises savstarpējām attiecī- iemaņas un stereotipus, kuri pēc tam ar un aktrises sarunas-spēles izrādes tapša- bām un kopīgo darba procesu, kā arī par valodas palīdzību izplatās praksē.” Un tā- nas procesā; 3) intermēdiju veidā iekļau- režisoru kā radītāju un aktrisi kā izpildī- lāk zinātnieks turpina: „Spēlē ar lelli cil- tas „alegoriskas pasakas-stāstus”. tāju. Jo vairāk tādēļ, ka izrāde spilgti pie- vēks reāli sevi var sajust kā valdnieks – Galvenā tēma jeb refrēns izrādē tiek rāda, ka režisors un aktrise var spēlēties demiurgs, un šajā spēlē, kurā viņam ir pa strukturēts kā aktrises Rēzijas vairāku bū- arī „apgrieztās” attiecībās, kur aktrise var spēkam panākt jebkādu rezultātu, viņš tisku jautājumu/atbilžu bloks, kas perio- būt spēles demiurgs – toņa, virzības un var diktēt noteikumus. Tas, kas manipulē diski atkārtojas variatīvās formās, iezī- tempa noteicēja, bet režisors ir spēles da- ar lelli, – pilnā mērā sevi var sajust kā de- mējot gan intonatīvas, gan psiholoģiskas lībnieks. miurgu.” I. Morozova definētā situācija noskaņu izmaiņas izrādes plūdumā: 1) Otrs svarīgākais izrādes komponents spēlē ar lelli Seņkova – demiurga kontek- Kāpēc tu neej prom? (apspēlēts 3 reizes); ir tēls – tā radīšana un provokatīvas spē- stā nosaucama par spēli ar vienas aktri- 2) Ko tu gribi no manis? Kāds ir tavs les ap un ar to. Pamatojoties uz to, ka ak- ses radītiem vairākiem tēliem, no kuriem mērķis? (apspēlēts 5 reizes); 3) Manis tiera un režisora dzīve vienmēr notiek vienu no tiem simboliskā nozīmē var dē- nav… (apspēlēts 2 reizes); 4) vairākkārtī- paralēli divās pasaulēs – reālajā un iztē- vēt arī par lelli. gi atbildot uz režisora jautājumu: „Kas les, arī izrāde radīta kā šo divu pasauļu Elmārs Seņkovs spēlēšanos ar lelli iz- tev garšo?”, skan atbilde: „Bērzlapīšu kompilācija, kurā galvenā loma ir atvēlē- rādē provocē vairākkārtīgi. Spilgta aina karbonāde” (apspēlēts 4 reizes). ta tēlam. Tēlam kā simulakram, tēlam kā tiek veidota izrādes prologā, raksturojot Savukārt izrādes epizodes veido kon- izziņas avotam. Taču tēlam šajā gadīju- kāda, pēc režisora domām, izskatās Rēzi- trastējošo materiālu, kurā skatītājs iepa- mā ir konkrēts veidols un prototips – Rē- ja: „Lai viņa neapvainojas, bet man Rēzi- zīstas ar režisora un aktrises piedāvāta- zija Kalniņa un viņas spoguļattēls/simu- ja ir sieviete ar cigareti zobos, saraudā- jām Rēzijas radīto tēlu spēlēm. Kopā iz- lakrs – Aktrise-tēla radītāja. tām acīm, kāju pār kāju. Tādu es viņu re- veidotas četras atšķirīgas epizodes: 1) Iz- Kā zināms, mākslas tēli un to radītā dzu – sieviete cietēja. Bet vai viņa tiešām nīcinošā Rēzija; 2) Rēzija – meitene; 3) iztēles pasaule, bieži vien ne tikai iedar- tāda ir, vai tas ir mākslīgi radīts tēls?” Sagrautā Rēzija; 4) Rēzija – makšķernie- bojas uz cilvēka apziņu, bet arī nosaka Tāpat spēle ar Rēziju – lelli notiek epi-

88 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Izrāde “Es par Rēziju” spilgti pierāda, ka režisors un aktrise var spēlēties arī „apgrieztās” attiecībās, kur aktrise var būt spēles demiurgs – toņa, virzības un tempa noteicēja. Elmārs Seņkovs, Rēzija Kalniņa. Foto – Gunārs Janaitis

zodē „Rēzija – meitene”, kur pati Rēzija Dr. phil. Jūlija Golubeva disertācijā bas ilūziju, jo saruna notiek ar mani – sevi–lelli raksturo: „[..] Un tad mēs izdo- „Lelle individuāli psiholoģiskajās un soc- skatītāju kā aktrisi vai ar mani – skatītāju māsim, kā mēs viņu – Rēziju liekam atkal kultūras esamības koordinātās” aplūko- kā režisoru. kaut kādā tēlā iekšā. Kā tādu lietu. Ap- lelli simboliskā un zīmju formā: tā var Uzvelkot noteiktu masku vai kostī- ģērbjam kā papīra lellīti.” būt kā spēļmantiņa, kā modelis, kā komu, cilvēks iegūst nosacītus lelles – ma- I. Morozovs savā pētījumā uzsver, ka lekcija, kā personificēts tēls teatrālā sa- rionetes vaibstus un cilvēku savstarpējā lellei piemīt neierobežotas vadāmības un biedrībā. komunikācijā un psiholoģiskajās attiecī- manipulatīvās funkcijas: „Lelli var vadīt, Elmāra Seņkova izrādes aspektā mūs bās tam ir noteikta vieta. Lelles fenome- tā ir spējīga izpildīt jebkādas, pat cilvē- interesē fakts – lelle personificēts tēls tenu kultūrā pamato tieši vēlme pētīt un kam grūti realizējamas funkcijas.” Tieši atrālā sabiedrībā. Seņkovs ir palīdzējis apzināt savu alter ego, personības struk- šādu, brīžam neiespējamu funkciju veik- radīt un iepazīt šī personificētā tēla vai- tūras uzbūvi, aktualizēt Es lomu, opozīci- šanu Elmārs Seņķovs kā spēles demiurgs rākas vizuālas versijas, kuras provocējis, jas Es – Citi (svešie) organizāciju. Tāpēc uzliek Rēzijai. virzījis, taču ļāvis tām palikt tikai atspo- arī izrādē izskan Rēzijas teksts: „Es esmu I. Morozovs pētījumā aktualizē do- guļojuma līmenī, uzsverot domu, ka- spogulis – tu manī gribi ieraudzīt sevi. Tu mu, ka spēlēšanās procesā ar lellēm nav mūsdienu sabiedrībā, tās sarežģītajā so- esi režisors, tu mani radi. Tu radi savu jānonāk līdz konkrētam rezultātam, gal- ciālajā struktūrā cilvēks ir spiests pielā- priekšstatu par Rēziju Kalniņu.” venais ir pats process – spēle. Līdzīgas got sev dažādas lomas, tēlus un simbo- Lugas nosaukums ir kā sporta spēles prioritātes izvēlējusies arī izrādes veido- lus. rezultāts „0 : 0”, un izrādes norise arī tiek tāju komanda, un Rēzija izrādes prologā Imitācija jeb simulācija ir trešais sva- veidota kā pingponga spēle, kur mazā saka: „[..] rezultāta var arī nebūt – process rīgais izrādes komponents. Pretmetu ironiski uzlādētā vārdu bumbiņa lido no solās būt ļoti interesants…”. Tieši pro- spēles Rēzija – cilvēks pret/par Rēziju – režisora pie aktrises un no atrises pie re- cess, tajā izspēlētās spēles (gan vārdu, aktrisi, Elmārs – cilvēks pret/par Elmāru žisora. Izrāde beidzas atvērti, gluži tāpat gan darbību) un rondo forma dod iespē- – režisoru, intelekts pret jūtīgumu, alego- kā sākusies „0:0”. Neviens nav uzvarējis, ju skatītājam ieskatīties it kā aizskatuvē – riskas pasakas pret reālām intervijām. Kā neviens nav zaudējis – spēles rezultāts ir it kā uzzināt šo mākslas tēlu tapšanas viena no spēles simulācijām ir tās obligā- neizšķirts. Virtuozi noslēpta un apspēlēta procesa virtuvi, noticot, ka process tieši tais neobligātums. Radot ilūziju, ka epi- būtība. Tā ir spēle ar atklātību – atstājot tagad un šobrīd. Taču ne velti akcentēju zožu virkne var tikt savietota vai izspēlēta skatītājiem pašiem izvērtēt – ticēt vai ne- partikulu it kā, jo pēc būtības režisors un citādi vai pat aizstāta ar pilnīgi citām epi- ticēt… 6 viņa komanda ir rūpīgi izvērtējusi un zodēm. Kā simulācijas spēles elementu pārdomājusi, kā veidot un iedzīvināt šo var atzīmēt arī visas darbības organizāci- iluzoro spēli, padarot to interesantu ne ju frontāli pret skatītāju, radot ilūziju, ka Referāts „Elmārs Seņkovs kā teatrālās tikai sev, bet arī skatītājiem. Pie tam ne- Aktrises vai Režisora tiešais partneris sēž spēles „Es par Rēziju” demiurgs un dalīb- mitīgi balansējot uz robežas starp reali- skatītāju rindās. Līdz ar to skatītājs tiek it nieks” nolasīts konferencē „Latvijas jaunā tāti – materiālu autentiskumu (interviju kā iesaistīts kopējā atspoguļošanās/si- režija” LU Humanitāro zinātņu fakultātē fragmenti) un iztēli (stāsti, pasakas, saru- mulācijas spēlē. Tas ir savdabīgs dialoga 2013. gada 26. februārī. Materiāls publicēts nas). spoguļa efekts, radot tiešamības, ticamī- sadarbībā ar portālu kroders.lv

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 89 Ceļvedis DESMITGADE

Homo novus – jubilejas festivāla pieteikums

GUNDEGA LAIVIŅA, LATVIJAS JAUNĀ TEĀTRA INSTITŪTS

opš 1995. gada, nālās vides, identificējot un atklājot ir atstājis savu pēdu. To pašu var teikt kad Pēteris Kri- daudz būtiska par šo vietu un cilvēkiem. par teātra izvešanu ielās – mūsu rīkotās lovs un viņa Mūsu mērķis nekad nav bijis atrādīt ska- izrādes Daugavgrīvas cietoksnī, uz AB studenti Dau- tītājiem izrāžu sēriju, ko balsta skaļi vār- dambja, Tabakas fabrikā, Daugavgrīvas gavpilī sarīkoja di un slaveni mākslinieki. Tā vietā būtis- cietoksnī, Ķīpsalas autokapsētā, Upīša pirmo „Homo novus” – dzīvu un jaunas ki radīt satura un formas ziņā integrētu pasāžā, viesnīcās, fabrikās, ielās, parkos enerģijas pārpilnu tikšanās vietu teātra un jēgpilnu mākslas notikumu, kurā un dzīvokļos noteikti ir ietekmējušas studentiem un profesionāļiem no tuvējā katra nākošā izrāde, katrs pasākums pa- kultūras telpas potenciālu un mākslinie- reģiona, daudz kas ir neatgriezeniski pildina un bagātina vai, gluži otrādi, ku un skatītāju atvērtību jaunai radīša- mainījies. Festivāls ir pārcēlies uz Rīgu, pārbauda un apšauba iepriekšējā gūto nas un skatīšanās pieredzei. ir izaugusi jauna mākslinieku un skatī- pieredzi un izjūtas. Šogad festivāls notiks no 2. līdz 8. tāju paaudze, tradicionālo teātra piere- Raugoties nākotnē, aizvien svarīgāk septembrim, piedāvājot iepazīties vai dzi ir aizstājusi galvu reibinoša daudz- šķiet vēl nopietnākus intelektuālos un atkalredzēties ar māksliniekiem un dar- veidība gan telpas, gan sarunas formāta materiālos resursus ieguldīt latviešu biem, kas, pēc mūsu domām, strādā ar un satura ziņā, pasaule ir piedzīvojusi mākslinieku un starptautisku komandu nozīmīgām idejām un pievēršas jēgas 11. septembri, ekonomisko, klimata un jaundarbu tapšanā, krietni lielāku prog- meklējumiem, piedāvā svaigus estētis- vērtību krīzi, occupy kustību, karu un re- rammas daļu atvēlēt izrādēm, ko ārval- kos, formālos un dramaturģiskos risinā- volūciju sēriju, tehnoloģiju triumfu. Tas stu mākslinieki rada uz vietas Latvijā vai jumus un spēj sarunāties ar visdažādā- viss skaļi atbalsojas tajā teātrī, kas atro- adaptē mūsu telpiskajai, vēsturiskajai kajiem skatītājiem. Kopš 2005. gada fes- das „Homo novus” interešu zonā. un sociālajai specifikai, tādējādi atbals- tivālam vairs nav vienas tēmas, kas ap- Man 1995. gadā vēl nebija divdesmit tot mākslinieku un ideju, nevis dekorā- vienotu visas programmā iekļautās izrā- un es devos uz Daugavpili līdzi māsai, ciju un rekvizītu mobilitāti, un turpinot des un notikumus. Tomēr tam vienmēr kas bija sākusi studijas LMA Scenogrāfi- pētīt Rīgas fiziskās telpas, kopienu un ir iekšēja dramaturģija un nereti arī te- jas nodaļā. No pirmā festivāla es neatce- kultūru potenciālu. Priecājamies, ka fes- matiskā ievirze, kuru ar savu darbu ros nevienu konkrētu izrādi, bet neiz- tivāls pamazām kļūst par vietu, kur teāt- starpniecību drīzāk izvirza paši māksli- dzēšami iespiedušies atmiņā tie principi, kas manī modināja interesi par jauno teātri un kurus līdz šai dienai mēģi- FESTIVĀLS KĻŪST PAR VIETU, nām saglabāt kā festivāla virzošo spēku. Tā ir neizsīkstoša interese par pasauli, vēlme riskēt un eksperimentēt, ticība KUR TEĀTRIS SATIEKAS AR mākslas spējai mainīt pasauli, viesmīlī- ba un drosme prognozēt teātra attīstī- ZINĀTNI, EKONOMIKU, IZGLĪTĪBU bu. „Homo novus” veidojam, apzinoties, ris satiekas ar tādām nozarēm kā zināt- nieki, nevis pasūtina festivāla rīkotāji. ka laikmetīgā skatuves māksla nav iene, ekonomika, izglītība, politika, jo pie- Analizējot šīgada programmu, kā festi- kapsulējies fenomens, gluži otrādi – tā redze rāda, ka šī sintēze spēj sniegt ār- vāla vadmotīvs izkristalizējas cilvēcība nepārtraukti paplašinās, transformējas kārtīgi trāpīgus komentārus par pasau- kā viena no būtiskākajām, ja ne vienīgā un attīstās, meklē aizvien jaunus formā- les virzību. īstenā vērtība. los izteiksmes līdzekļus, jēgpilnu saturu Pirms daudziem gadiem mēs no- Līdzās viesizrādēm un pilsētas un un attiecības ar skatītāju. Ar festivāla spraudām mērķi piedalīties jaunas spē- dabas attiecībām veltītu darbu sērijai, starpniecību mēs tiecamies piedāvāt tā- cīgu, daudzpusīgu un atvērtu režisoru, būtiska programmas daļa šogad atvēlē- das programmas un izrādes, kam ir po- aktieru, horeogrāfu, scenogrāfu un teo- ta mūsējiem – māksliniekiem, bez ku- tenciāls mainīt mākslinieku un skatītāju rētiķu paaudzes tapšanā, kas pārliecino- riem festivāls noteikti būtu savādāks. perspektīvas, uzdot aktuālus un neatlie- ši darbojas uz Latvijas un Eiropas skatu- Kopš 2005. gada, kad „Homo novus” va- kamus jautājumus, doties pilsētā un ra- ves. Ar prieku jāsecina, ka šie procesi jau dību un programmas izveidi pārņēma dīt mākslas notikumus ārpus institucio- notiek un ka „Homo novus” tajos tiešām festivāla šī brīža komanda, ir principiāli

90 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Norvēģu horeogrāfes Ingri Fiksdālas “Nakts ceļotājs” uzlūko dabu no animisma viedokļa, kur mīt gan dziedinoši, gan destruktīvi spēki.

mainījusies latviešu mākslinieku pār- mit mākslinieki un mākslinieku grupas, skatītāja un mākslinieka attiecību izpē- stāvniecība tajā. No Latvijas teātru ie- ar kuriem festivāla pastāvēšanas laikā tei ar matemātikas metodēm. Pēteris studējumu iekļaušanas festivāla prog- mums bijusi visveiksmīgākā un jēgpil- Krilovs stāstīs stāstu par mākslinieku rammā mēs pārgājām uz īpašu festivāla nākā sadarbība, radīs jaunus neliela for- Miķeli Pankoku, Izolde Cēsniece kopā ar jaundarbu producēšanu, ko esam kon- māta darbus, kas tiks balstīti britu teātra skatītājiem pārvērtīs telpu kustīgā ēnu sekventi realizējuši programmās „Pro- zinātnieka Alana Rīda tēzē par teātri kā teātrī, mareunrol’s pētīs laiku, bet Mār- ve”, dodot iespēju vēl pavisam jauniem “pēdējo humāno telpu” un piedāvāti tiņš Eihe un Krista Burāne savu darbu režisoriem un citu jomu profesionāļiem skatītājiem kā saturā, laikā un telpā vie- veltīs pēdējās humānās telpas krituša- radīt jaunus eksperimentālus darbus nots notikums. Grāmatā “Teātris, inti- jiem sargiem – visiem tiem mākslinie- starptautiska festivāla kontekstā. Līdz mitāte un līdzdalība” (Theatre, Intimacy kiem, kas neizturēja. Līdzās minētajiem šim festivāls ir producējis Pētera Krilo- & Engagement, Alan Read, New York, māksliniekiem programmā piedalīsies va, Māras Ķimeles, Mārtiņa Eihes, Kris- 2008) Alans Rīds raksta: “Pēdējā humā- arī Vladislavs Nastavševs un umka.lv. tas Burānes, Andreja Jarovoja, apvienī- nā telpa iezīmē vietu un mirkli, kurā cil- Festivāla viesizrāžu programmas* bas umka.lv, Valtera Sīļa, Ineses Miču- vēks apzinās savu eventuālo izzušanu. centrā - franču scenogrāfs un režisors les, Viestura Meikšāna, Jurija Djakono- Teātris kā pēdējā humānā telpa, tieši Filips Kens un viņa kompānija Vivarium va, Zanes Kreicbergas, Vladislava Nasta- pretēji, uzasina izjūtu, ka esam dzīvi. Tā Studio, kas arī šogad atzīmē savu desmi- vševa, Monikas Pormales, Rūdolfa Beki- ir telpa, kurā cilvēks apzinās savu atšķi- to dzimšanas dienu. Vivarium Studio ča, Jēkaba Nīmaņa, Jāņa Znotiņa, Reiņa rību no pārējiem dzīvniekiem, jo spēj sastāvā kopš pirmsākumiem ir bijuši ak- Suhanova, modes māksinieku vēlreiz pieredzēt bērnību, vienoties ko- tieri, mūziķi, gleznotāji un pat suns, un mareunrol’s, Daces Džeriņas, Izoldes pīgā kontrolētā un nepārtrauktā elpā un šis raibais spilgto personību kolektīvs uz Cēsnieces, Vara Piņķa, Pētera Ķimeļa, piedzīvot estētisku vilšanos”. Rīda teik- skatuves uzbur dziļi poētiskas un asprā- Daces Dumbravas, Gata Gāgas darbus. tais cieši sasaucas ar to, ko ne viens vien tīgas bezvārdu ainas par ārkārtīgi no- Šāda prakse ir bijusi krietni vien riskan- skatītājs un mākslinieks ir piedzīvojis pietnām globālām tēmām. Pēdējos ga- tāka, jo nav iespējams prognozēt rezul- „Homo novus” izrādēs, bet plašāk – ar dos mākslinieki ir radījuši tik ietilpīgus tātu (jauno darbu pirmizrādes vienmēr cilvēcības kodu, kas atslēdz citas festi- un būtiskus darbus, instalācijas un akci- notiek festivāla laikā), no otras puses, vāla izrādes. Programmā “Pēdējā humā- jas, ka „Homo novus” programmā ie- pilnīgi visi mākslinieki, kas veidojuši nā telpa”* scenogrāfe Monika Pormale kļautas veselas divas izrādes – viesizsta- darbus festivālam, ir atzinuši, ka tā vi- iejutīsies režisora ādā un veidos iestudē- bas formāta drāma “Serža efekts” un ņiem ir bijusi ļoti īpaša un vērtīga profe- jumu vienam aktierim un vienam skatī- kompānijas jaunākais darbs “Purva sionāla un cilvēciska pieredze, funda- tājam, režisors Viesturs Meikšāns, savu- klubs”, kas savā veidā atskatās uz desmit mentāli atšķirīga no darba profesionāla- kārt, startēs kā telpiskas instalācijas au- Vivarium Studio gadiem. “Serža efekts” jos teātros. tors, Valters Sīlis savu darbu veltīs Irākas ir stāsts par kādu vīru, kurš reizi nedēļā Atzīmējot festivāla desmitgadi, des- kara desmitgadei, bet Reinis Suhanovs – sapulcina pie sevis draugus, lai ieprieci-

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 91 nātu viņus ar vienkāršiem un atjautī- giem paša izgudrotiem trikiem un atgā- dinātu par dzīves mazajiem brīnumiem. Ar atsauci uz tādiem absurda humora ģēnijiem kā Žaks Tatī, Semjuels Bekets un Misters Bīns, “Serža efekts” ir aizkus- tinošs un asprātīgs veltījums cilvēka iz- domai un nepieciešamībai radīt māks- lu. “Viņa pasaule var šķist maza, viņa ri- tuāli – vienkārši, bet “Serža efekts” liks jums mīlēt pasauli mazliet stiprāk”, par izrādi raksta prese. “Purva klubs”, izrāde, kas vēl top, lai pirmizrādi piedzīvotu prestižajos Vīnes un Aviņonas festivālos, ir stāsts par kādu pārpurvojušos teritoriju, kurā slejas vecs kultūras centrs un kopā ar kukaiņiem, putniem un zvēriem mitinās tā sargs – kurators. Ar vienu no janākajiem darbiem fes- tivālā atgriezīsies itāļu teātra vizionārs Romeo Kasteluči / Societas Raffaello Sanzio. Bezvārdu izrādē “Par sejas koncepciju. Veroties Dieva dēlā” māksli- nieks pievēršas Rietumu kultūras ikonai per se Jēzum Kristum – tēlam, kas līdzās ciešanām iemieso žēlastību un mīlestī- bu un apvieno visus cilvēka eksistences Romeo Kasteluči bezvārdu izrādē “Par sejas koncepciju. Veroties Dieva dēlā” māksli- pamatnosacījumus. Izrāde ir veidota kā nieks pievēršas Rietumu kultūras ikonai per se Jēzum Kristum darbību dialogs starp slimu tēvu un dē- lu, kas viņu aprūpē. Ikdienas proza, kas izpaužas kā ķermeņa primitīvāko vaja- niece uzlūko dabu no animisma viedok- pienu dzīvesveidu. Cita starpā māksli- dzību apmierināšana, kļūst par viņu ļa, kur mīt gan dziedinoši, gan destruk- niece uzzināja arī par to, kā vienas nakts dialoga būtību. Šis beznosacījumu mī- tīvi spēki. Kopā ar dejotājiem, scenogrā- laikā nelikumīgi tika nodedzināti des- lestības pierādījums, kas brīžiem pār- fi un mūziķiem ir tapusi neparasta izrā- mitiem dārzu pie Hapaka grāvja terito- vēršas pazemojumā gan tēvam, gan dē- de, kurā mitoloģija sastopas ar mūsdie- rijā, kurā paredzēta Rīgas brīvostas at- lam, kulminē vienā no vizuāli iespaidī- nu pasauli un reālā darbība un nojaus- tīstība. Mākslinieci šis notikums un tik- gākajiem fināliem, kādi piedzīvoti teāt- mas saplūst mistiskā, taču perfekti taus- šanās ar nodedzināto dārzu bijušajiem rī. tāmā pieredzē. saimniekiem dziļi ietekmēja un veicinā- Pirmo reizi Rīgā viesosies vācu un the vacuum cleaner (Lielbritānija) ir ja diskusiju par tendenci, kas vērojama šveiciešu mākslinieku kolektīvs Interna- mākslinieks un aktīvists vienā personā, it visur pasaulē, kad dažādi lokālie feno- tional Institute of Political Murder, kas un viņa izrāde „Trakais”, kas notiek kāda meni un dzīvesveidi tiek pakāpeniski pēta un iestudē šausminošus pasaules dzīvokļa guļamistabā, ļauj ieskatīties marginalizēti un iznīcināti, lai īstenotu politikas notikumus. Arī tādus, kas no- mākslinieka dzīves stāstā ar Karaliskās globālus attīstības scenārijus. Kopā ar tiek tepat līdzās šinī brīdī. Izrāde “Naida tiesas protokolu, Lielbritānijas policijas latviešu kolēģiem Kristīne rekonstruēs radio”, ko rādīsim Rīgā, rekonstruē gan- failu un Nacionālā veselības dienesta iz- vairākus nodedzinātos dārzus, transfor- drīz stundu garu Kigali radio stacijas RT- LM pārraidi genocīda laikā Ruandā 1994. gada aprīlī. Visnotaļ patīkami rai- dījuma vadītāji, stilīga mūzika un sadzī- KĀ FESTIVĀLA VADMOTĪVS viskas ziņas, kas cita starpā mudina uz rasistisku nogalināšanu. Izrādē pieci ruandiešu un beļģu tautības aktieri pre- IZKRISTALIZĒJAS CILVĒCĪBA cīzi autentiskā veidā izspēlē tās dienas notikumus, balstoties reālās intervijās, faktos un tiesas materiālos. Tomēr izrā- rakstu starpniecību. Šis ir viens no dros- mējot tos pilsētvides instalācijās, un ie- des režisors Milo Rau apzināti atsakās mīgākajiem un personiskākajiem festi- studēs dokumentālu izrādi ar dārznieku runāt par vainīgajiem un upuriem, tā vāla mākslas darbiem, kurā daba un pil- piedalīšanos. vietā piedāvājot vēsturisku rekonstruk- sēta tiek uzlūkota kā metafora cilvēka Īpašs festivāla ciemiņš būs itāļu ilus- ciju, kas ikvienu pašu aicina uzzināt, do- dabiskajam stāvoklim un institūciju dik- trators un grafiti mākslinieks ericailca- māt, sajust un izlemt. Pagājušā sezonā tētai rīcībai. ne. Viņa sienu gleznojumi ar iespaidī- tapusī izrāde 2012. gadā atzīta par vienu Šīs programmas ietvaros taps arī giem un tēlainiem antropomorfizētiem no desmit labākajiem iestudējumiem jauna instalācija – izrāde “Zudušie dār- dzīvnieku attēlojumiem rotā pilsētas vi- vācvalodīgajās zemēs. zi”, kuras autori ir vācu režsore Kristīne sā pasaulē. Festivāla „Homo novus” lai- Daļa festivāla viesizrāžu apvienotas Umpfenbaha, video māksliniece Katrī- kā ericailcane veidos sienas gleznojumu īpašā pilsētas un dabas līdzāspastāvēša- na Neiburga, scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, Rīgā, atstājot to šeit uz visiem laikiem. nai, mijiedarbei un konfliktam veltītā kuratore un pētniece Zane Zajančkaus- 6 programmā. ka, kā arī Rīgas mazdārziņu bijušie un Norvēģu horeogrāfes Ingri Fiksdālas esošie saimnieki. Pagājušā gada rudenī * Turpmāk minētās latviešu māksli- “Nakts ceļotājs” ir pārgājiens, koncerts, vācu māksliniece apmeklēja mazdārzi- nieku darbu ieceres var mainīties. dejas izrāde, rituāls un kopīgs piedzīvo- ņu kolonijas Voleros, Lucavsalā un Iļģu- ** Turpmāk minētas tikai apstiprinā- jums, kas sākas saulrietā un ieved skatī- ciemā, iepazinās ar dārzu īpašniekiem tās izrādes, neatspoguļojot pilnu festi- tājus naktī meža biezoknī. Jaunā māksli- un kopējiem, kā arī šo iedzīvotāju ko- vāla programmu.

92 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Hronika

LATVIJAS NACIoNāLā oPERA LNO baleta solisti. Pāsa – Dita Lūriņa, Indreks Pāss – Uldis Anže, Ve- 6 sirōss – Jānis Skanis, Zagļukalna Marī – Līga Lie- 7. septembrī Andris Dzenītis, Kārlis Vēr- 6 2. martā cikla „Jāzeps Vītols un latvju piņa, Tīna – Anete Saulīte, Kēgertāls – Juris Lis- diņš „Dauka”, opera. Diriģ. Aigars Meri, rež. dzejnieki” II koncerts. Dziesmas ar A. Brigade- ners, Kēgertāla kundze – Zane Jančevska, Advo- Ināra Slucka, scenogr. Katrīna Neiburga, ho- res, F. Bārdas, J. Akurātera un A. Frīdenberga kāts Paraleps – Normunds Laizāns, Renē – Ai- reogr. Elita Bukovska. Dauka – Armands Siliņš, dzeju. Solisti: Rihards Millers, Aira Rūrāne, Ieva nārs Ančevskis, Megars – Juris Jope, Melesks – Māte – Ieva Parša, Andža tēvs – Kārlis Saržants, Parša, Kristīne Gailīte, Krišjānis Norvelis, Diāna Mārtiņš Brūveris, Kalvi – Mārcis Maņjakovs, Kitija Zvīnis – Guntars Ruņģis, Aizbildnis – Gundars Silova, Viesturs Jansons un Jolanta Strikaite. Itama – Inga Misāne, Itama kungs – Juris Hiršs, Dziļums, Klibais skolotājs – Andris Lapiņš, Mācī- Ida Langebrunna-Karima – Indra Roga, Horsta tājs – Rihards Mačanovskis, Meitenīte – Kristīne 6 8. martā Rihards Vāgners „Reinas zelts”, kundze – Daiga Gaismiņa, Mēli kundze – Daiga Gailīte, Guvernante – Andžella Goba, Ģimnāzi- operas atjaunojums. Diriģ. Korneliuss Meis- Kažociņa, Atašejs – Ģirts Jakovļevs, Soņa – Ind- jas skolotājs – Viesturs Jansons. ters, atj. rež. Terēze Šmita, scenogr. un kost. ra Burkovska, Pilu un Policists – Kaspars Aniņš. 6 māksl. Helke Šēle. Votāns – Frederiks Seter- 18. oktobrī „otello”, baleta izrāde. Ho- strēms vai Ralfs Lukass, Donners – Armands Si- 6 9. novembrī, Jaunā zāle, Ēriks Vilsons, reogr. Alla Sigalova, scenogr. Andris Freibergs, liņš, Fro – Andris Ludvigs, Loge – Jērans Ella- Ināra Slucka “Zudušo laiku citējot”. Rež. Inā- kost. māksl. Kristīne Pasternaka, video māksl. sons, Fafners – Krišjānis Norvelis, Fazolts – Ri- ra Slucka, scenogr. un kost. māksl. Kristīne Abi- Ineta Sipunova. Otello – Seržs Derošs vai Alek- hards Mačanovskis, Alberihs – Olivers Cvargs, ka, kinooperatori Uldis Jancis un Aleksandrs sejs Avečkins, Dezdemona – Alise Prudāne vai Mīme – Bengts Ula Morgnijs, Frika – Martina Di- Grebņevs, montāža Linda Ģībiete. Marks Veilers Iļana Puhova, vai Ieva Rācene, Jago – Alek- ke, Freija – Dana Bramane, Erda – Ļubova Soko- – Kaspars Zvīgulis, Džilda Raita – Līga Zeļģe, sandrs Osadčijs vai Andris Pudāns, Kasio – Ar- lova vai Ilona Bagele, Voglinde – Julianna Ba- Lamberts – Ivars Puga, Bernards – Ģirts Liuzi- turs Sokolovs vai Arturs Skuteļskis, Emīlija – Eve- varska, Velgunde – Aira Rūrāne, Fleshilde – Kris- niks, Jūlija – Evija Skulte, Rita – Gunta Virkava, līna Godunova vai Nataļja Lipska, Bjanka – Sabī- tīne Zadovska. Agnese – Zane Dombrovska, Frensisa – Anna ne Guravska vai Annija Kopštāle, Rodrigo – Ri- Klēvere, Alans – Ēriks Vilsons, Loids – Normunds hards Žigis vai Arturs Skuteļskis, vai Arturs Soko- 6 13. aprīlī cikla „Jāzeps Vītols un latvju Laizāns, vēlāk Diks Stīvens – Juris Lisners. lovs. dzejnieki” III koncerts. Dziesmas ar K.Skal- 6 6 bes, E.Stērstes, A.Kurcija, K.Jēkabsona, A. Aus- 29. novembrī, Lielā zāle, Ērihs Kestners 7. decembrī Džakomo Pučīni „Toska”, triņa, J .Sudrabkalna un J.Ziemeļnieka dzeju. “Trīs vīri kūrortā”. Rež. Valdis Lūriņš, scenogr. operas atjaunojums. Diriģ. un muz. vadītājs Solisti: Sonora Vaice, Inga Šļubovska, Andris Artis Bute, kost. māksl. Liene Rolšteina, horeogr. Modests Pitrens, rež. Dmitrijs Bertmans, sceno- Ludvigs, Kalvis Kalniņš, Kristīne Gailīte, Aira Rū- Alberts Kivlenieks, komp. Valdis Zilveris, dzies- gr. Andris Freibergs, kost. māksl. Kristīne Paster- rāne, Ieva Parša un Viesturs Jansons. mu teksti Jānis Jurkāns. Toblers – Voldemārs naka, video māksl. Katrīna Neiburga. Florija Tos- Šoriņš, Fricis Hāgendorns – Ivars Kļavinskis, Jo- ka – Liene Kinča vai Svetlana Sozdateļeva, Ma- 6 27. aprīlī Georgs Frīdrihs Hendelis „Mesi- hans Keselhūts – Mārtiņš Egliens, Hilda – Sanita rio Kavaradosi – Andris Ludvigs vai Georgs On- ja”, baleta izrāde. Diriģ. Andris Veismanis, ho- Pušpure, Kunkela kundze – Dace Bonāte, Hāge- jani, Skarpija – Jānis Apeinis vai Samsons Izju- reogr. Mauricio Valnrots. Dejo LNO baleta trupa, dorna kundze – Ilze Rudolfa, Kīne – Egils Mel- movs, Andželoti – Romāns Poļisadovs vai dzied Evija Martinsone, Viesturs Jansons, Serge- bārdis, Polters – Mārcis Maņjakovs, Kaspariusa Viesturs Vītols, Sakristāns – Krišjānis Norvelis vai js Jēgers, Kalvis Kalniņš, kā arī Rīgas kamerkoris kundze – Dita Lūriņa, Melebrē kundze – Inga Mi- Armands Siliņš, Spoleta – Nauris Puntulis vai “Ave sol”. sāne, Kellers – Gundars Grasbergs, Sulivans – Guntars Ruņģis, Šarone – Kārlis Saržants vai Mārtiņš Brūveris, Lencs – Juris Jope, Autors – Zi- Imants Erdmans, Cietumsargs – Rihards Mača- gurds Neimanis, Puķu pārdevēja – Marija Bērzi- novskis vai Imants Erdmans. LATVIJAS NACIoNāLAIS TEāTRIS ņa, Tapieris – Valdis Zilveris. 6 25. janvārī Bendžamins Britens „Spēlē- 6 13. septembrī, Lielā zāle, Inga ābele “Jasmīns. Pārdaugava”. Rež. Valters Sīlis, sce- 6 30. novembrī, Jaunā zāle, Daniils Harmss sim operu „ Mazais skursteņslauķis””. Diriģ. “Vecene”. Rež., scenogr., kost. māksl., muz. no- Andris Veismanis vai Valdis Butāns, rež., sceno- nogr. un kost. māksl. Ieva Kauliņa. Jasmīne – Lī- ga Zeļģe, Artis – Ivars Kļavinskis, Ģertrūde – form. autors – Vladislavs Nastavševs. Lomās: Ar- gr. un kost. māksl. Rocc, horeogr. Elita Bukovs- tuss Kaimiņš, Arturs Krūzkops, Anta Aizupe, ka. Toms, Melnais Bobs – Armands Siliņš vai Ju- Astrīda Kairiša, vēlāk Līga Liepiņa, Laura – Ināra Slucka, Mihaels – Gundars Grasbergs, Lana – Kaspars Dumburs, Kārlis Krūmiņš, Dmitrijs ris Ādamsons, Gledisa, mis Begota – Kristīne Za- Petrenko. dovska vai Ilona Bagele, Pamela, Rouena – Inga Marija Bērziņa, Viktors – Arturs Krūzkops, Vladi- mirs Verdi – Ivars Puga, Ilze Bite – Anna Klēvere. Šļubovska vai Evija Martinsone, Anna, Džuljeta 6 10. janvārī, Aktieru zāle, Rūdolfs Blau- – Evita Zālīte vai Olga Jakovļeva, Alfrēds, Klems manis “Indrāni”. Rež. Valters Sīlis, scenogr. un – Dainis Skutelis vai Viesturs Jansons, vai Andris 6 15. septembrī, Jaunā zāle, Rūdolfs Blau- manis “Purva bridējs”. Rež. Elmārs Seņkovs, kost. māksl. Uģis Bērziņš. Indrānu tēvs – Ģirts Lapiņš, Džons, Sems – Jēkabs Kalniņš vai Ga- Jakovļevs, Indrānu māte – Lolita Cauka, Edvarts bors Goldmanis, vai Toms Karpovs, Brūss, Gajs scenogr. Reinis Dzudzilo, kost. māksl. Krista Dzudzilo, komp. Goran Gora. Edgars – Kaspars – Uldis Anže, Ieva – Daiga Gaismiņa, Kaukēns – – Jurģis Rāts vai Jēkabs Rēders, Monika, Sofja – Juris Lisners, Zelmiņa – Anete Saulīte, Līze – Dai- Kate Kokamegi vai Dārta Liepiņa, Pīters, Džons – Dumburs, Kristīne – Ieva Aniņa un Madara Bot- mane, Emma – Madara Saldovere, Vešeriene – ga Kažociņa, Noliņš – Ainārs Ančevskis, Edžiņš – Kristofers Rudzītis vai Nikolass Deivids Funo, Jurģis Spulenieks, Guste – Anna Klēvere. Meivisa, Tīna – Roberta Kumsāre vai Anna Stole- Lolita Cauka, Akmentiņš un Sulainis – Ģirts Liuzi- niks, Kučieris – Jānis Vimba. re, vai Elīza Evalde, Reifs, Hjūzs – Jānis Paukštel- 6 31. janvārī, Lielā zāle, V. Šekspīrs “Venē- lo vai Artūrs Švarcbahs. cijas tirgotājs”. Rež. Aiks Karapetjans, rež. 6 20. septembrī, Aktieru zāle, Lelde Stum- 6 bre “Mī.. mālēt”. Rež. Mihails Kublinskis, sce- asist. Aina Matīsa, scenogr. Aigars Ozoliņš, kost. 9. februārī, Beletāžas zāle, cikla „ Jāzeps māksl. Kristīne Pasternaka. Šeiloks – Uldis Dum- Vītols un latvju dzejnieki” I koncerts. Sadar- nogr. Aigars Ozoliņš, kost. māksl. Liene Rolštei- na. Tija – Lāsma Kugrēna, Sandra – Evija Skulte, pis, Antonio – Normunds Laizāns, Basanio – Jā- bībā ar J. Vītola Mūzikas akadēmiju. Solodzies- nis Vimba, Porcija – Madara Saldovere, Nerisa – mas ar T.Bobienska, J. Poruka, Raiņa, Aspazijas, Aleksis – Voldemārs Šoriņš, Ercens – Jānis Āma- nis. Ieva Aniņa, Džesika – Madara Botmane, Venēci- E. Zeibota, G. Šķiltera, A. Saulieša un J. Jaun- jas dodžs – Jānis Skanis, Marokas princis, Ara- sudrabiņa dzeju. Solisti: Viesturs Jansons, Mari- gonas princis – Gundars Grasbergs, Graciano – na Krempoha, Rihards Mačanovskis, Kalvis Kal- 6 14. oktobrī, Lielā zāle, Zigmara Liepiņa teātra un kino mūzikas koncerts “Un mīles- Ivars Kļavinskis, Lorenco – Jānis Āmanis, mūziķi niņš, Ieva Parša, Aira Rūrāne, Guntra Kuzmina, – Ainārs Paukšēns, Andis Klučnieks, Sergejs Sjo- Rihards Millers, Baiba Berķe un Kristīne Gailīte. tība?..”. Rež. Valdis Lūriņš, scenogr. Aigars Ozo- liņš, horeogr. Alberts Kivlenieks. Piedalās: Marija mins. 6 Bērziņa, Dace Bonāte, Zane Dombrovska, Daiga 14. februārī „ Karmena. 5 tango”, baleta 6 7. martā, Lielā zāle, oskars Vailds “Sie- izrāde. Horeogr. Kšištofs Pastors un Hanss van Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Dita Lūriņa, Mārtiņš Brūveris, Mārtiņš Egliens, Juris Hiršs, Juris Jope, viete, kura nav uzmanības vērta”. Rež. Indra Mānens, scenogr. (“Karmena”) Adoms Jacovs- Roga, scenogr. Leonards Laganovskis, kost. kis, kost. māksl. (“Karmena”) Kristīne Pasterna- Ivars Kļavinskis, Mārcis Maņjakovs, Egils Melbār- dis, Uldis Norenbergs, Jānis Skanis. māksl. Liene Rolšteina. Ilingvorts – Egils Melbār- ka, scenogr. un kost. māksl. ( “5Tango”) Žans dis, Džons Ponterfakts – Ģirts Liuzniks, Alfrēds Pols Vroms. Karmena – Jūlija Gurviča vai Viktori- 6 25. oktobrī, Lielā zāle, Antons Hansens Rafords – Mārtiņš Brūveris, Kelvils – Mārtiņš Eg- ja Jansone, vai Elza Leimane-Martinova, Hosē – liens, Arhidiakons Dobenī – Juris Lisners, Dže- Aleksejs Avečkins vai Raimonds Martinovs, vai Tammsāre “Zeme un mīlestība”. Rež. Elmo Niganens (Tallinas Pilsētas teātris), scenogr. ralds Arbetnots – Artūrs Krūzkops, Džeina Han- Arturs Sokolovs, Toreadors – Sergejs Neikšins sentone – Līga Zeļģe, Kerolaina Ponterfakte – vai Viktors Selko, vai Zigmārs Kirilko.”5 Tango” – Andris Freibergs, kost. māksl. Kristīne Pasterna- ka, muz. noform. Jāks Jirisons (Igaunija). Kārina Ināra Slucka, Statfīlda – Inga Misāne, Elonbija –

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 93 Maija Doveika, Estere Vērzleja – Sanita Pušpure, novs, Fransuā – Valdis Liepiņš, Fēlikss – Dainis Miķelis Fišers, kost. māksl. Ilze Vītoliņa, horeogr. Reičela Arbetnote – Dita Lūriņa, Frensiss I – Kris- Gaidelis, Viesmīlis – Gints Andžāns, Luīze – Aija Liene Grava. Salome – Kristīne Nevarauska, Hē- tians Kareļins, Frensiss II – Jurģis Spulenieks, Dzērve, Volfs – Juris Kalniņš. rods Antipa – Juris Bartkevičs, Johanaans – Dai- Alise – Ieva Aniņa. nis Grūbe, Hērodija – Vita Vārpiņa, jauns sīrietis 6 16. novembrī, Kamerzāle, Rasa Bugavi- – Gints Grāvelis, Tigellins, jauns romietis – Mār- 6 16. martā, Jaunā zāle, Aleksejs Ščerbaks čute, Elmārs Seņkovs, Rēzija Kalniņa “Es tiņš Počs, Hērodijas pāžs – Artūrs Dīcis, I sargzal- “Piemiņas diena”. Rež. Mihails Gruzdovs, sce- par Rēziju”. Rež. Elmārs Seņkovs. Lomās: Rēzi- dāts – Pēteris Gaudiņš, II sargzaldāts – Pēteris nogr. un kost. māksl. Reinis Suhanovs. Mišonku- ja Kalniņa, Elmārs Seņkovs. Liepiņš. lis – Uldis Dumpis, Valdis – Ģirts Jakovļevs, Pau- lis – Uldis Norenbergs, Saša – Ivars Puga, Ļoša – 6 19. novembrī, Mazā zāle, Vladimirs Kļi- 6 19. aprīlī, Lielā zāle, Margareta Mičela Ivars Kļavinskis, Boriss – Jānis Vimba, Sveta – menko (Kļims) “Mēdeja. Teātris” (Lilitas Ozo- “Vējiem līdzi”. Rež. Jans Villems van den Boss Ilze Rudolfa, Aņa – Alise Polačenko, Gints – liņas jubilejas izrāde). Rež. Laura Groza-Ķibere, (Lielbritānija), scenogr. Aigars Ozoliņš, kost. Dmitrijs Petrenko. komp. Kārlis Auzāns, kost. māksl. Jurate Sila- māksl. Ilze Vītoliņa, komp. Raimonds Tiguls, ho- kaktiņa. Lomās: Lilita Ozoliņa, Ieva Segliņa, pie- reogr. – Ilze Zīriņa, Andris Kačanovskis, video – 6 28. aprīlī, Lielā zāle, Ferencs Molnārs “Li- dalās Kārlis Auzāns (čells, elektronika). Māris Kalve. Skārleta O’Hāra – Kristīne Neva- lioms”. Rež. Edmunds Freibergs, scenogr. Mār- rauska, Rets Batlers – Artūrs Skrastiņš, Melānija tiņš Vilkārsis, kost. māksl. Anna Heinrihsone. Li- 6 5. decembrī, Mazā zāle, Tonijs Kušners Vilksa – Elīna Dzelme, Ešlijs Vilkss – Lauris Sub- lioms – Ivars Kļavinskis vai Kaspars Dumburs, “Eņģeļi Amerikā”. Rež. Mārtiņš Eihe, scenogr. atnieks, Mammīte – Indra Briķe, Džeralds O’Hāra Jūlija – Inga Misāne vai Agnese Kostigova (LKA Kristians Brekte, kost. māksl. Inga Siliņa, ho- – Juris Bartkevičs, Elena O’Hāra – Esmeralda Er- 2. kursa studente), Marija – Marija Bērziņa vai reogr. Elīna Lutce, video Dace Jokste. Rojs M. male, Čārlzs Hamiltons – Aldis Siliņš, Frenks Ke- Madara Saldovere, Fičūrs – Mārcis Maņjakovs Kons, Praiors 2 – Harijs Spanovskis, Džozefs Por- nedijs – Artis Robežnieks, krustmāte Pitipata – vai Ainārs Ančevskis, Hugo – Juris Hiršs vai Juris ters Pits, Praiors 1, eskimoss– Ivars Auziņš, Hār- Ilze Vazdika, misis Merivedera – Lilita Ozoliņa, Jope, Lincmanis – Normunds Laizāns, Muškāt- pere Ameitija Pita – Ieva Segliņa, Hanna Portere tēvocis Pīters – Juris Strenga, Suelena O’Hāra – ne – Zane Jančevska vai Daiga Gaismiņa, Ho- Pita, rabīns Izidors Hemelvics, Henrijs, Etele Ro- Aija Dzērve, Kerīna O’Hāra, Bonija – Dārta Dane- lunderne – Rasma Garne vai Indra Burkovska, zenberga – Indra Briķe, Lūiss Aironsons – Intars viča, Džonass Vilkersons – Dainis Gaidelis, Emija Jaunais Holunders – Arturs Krūzkops vai Rešetins, Praiors Volters, vīrs parkā – Lauris Sub- Slaterija, Prisija, Ketlīna – Ērika Eglija, Vils Ben- Kaspars Aniņš, Kapteinis un Ištvāns Kādārs – atnieks, Belīze, misters Mels – Gints Grāvelis, Eņ- tīns – Intars Rešetins, doktors Mīds – Ivars Au- Voldemārs Šoriņš, Berkovičs – Kaspars Aniņš vai ģelis, Emīlija, māsa Ella Čaptere, sieviete Dienvi- ziņš, misis Mīda, Dilsija – Ligita Skujiņa, Lielais Arturs Krūzkops, Virpotājs un Doktors Reihs – du Bronksā – Elīna Dzelme. Sems – Dainis Grūbe, Porks – Pēteris Gaudiņš, Jānis Skanis, Budas un Vecais policists – Uldis Džons Vilkss – Pēteris Liepiņš, Indija Vilksa, Bella Norenbergs, Luīze – Sanita Pušpure, I policists, II 6 7. decembrī, Lielā zālē, Petrs Zelenka Votlinga – Inita Dzelme, Ārčijs – Gints Grāvelis, detektīvs, – Mārtiņš Egliens, II policists, I detek- „VAU!!!”. Rež. Mihails Gruzdovs, scenogr. Mār- Stjuarts Tārltons – Gints Andžāns, Brents Tārl- tīvs – Egils Melbārdis Reģistrators – Uldis Dum- tiņš Vilkārsis, kost. māksl. Anna Heinrihsone, ho- tons – Mārtiņš Počs. pis vai Ģirts Jakovļevs. reogr. Inga Raudinga, komp. Kristaps Rasims. Petrs – Ģirts Ķesteris, Tēvs – Pēteris Liepiņš, Mā- LATVIJAS DAILES TEāTRIS te – Olga Dreģe, Jana – Kristīne Nevarauska, Sil- JAUNAIS RīGAS TEāTRIS vija – Vita Vārpiņa, Alise – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, 6 14. septembrī, Lielā zāle, Nikolajs Erd- 6 1. septembrī, Lielā zāle, Žordi Galserāns Muša – Artis Robežnieks, Anna – Dārta Danevi- mans „Finita la comedia!”. Rež. Aleksandrs “Grenholma metode”. Sadarbībā ar The Su- ča, Manekens Eva, dejotāja – Inita Dzelme, Jirži Morfovs (Bulgārija), scenogr. Mārtiņš Vilkārsis, san Gurman Agency, LLC, Ņujorka. Rež. Ģirts – Kaspars Zāle, Alešs – Uldis Siliņš. kost. māksl. Ilze Vītoliņa, horeogr. Inga Krasovs- Ēcis, māksl. Kristīne Abika, video Artis Dzērve. ka. Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs – Ar- Mersedesa – Inga Alsiņa, Enrike – Vilis Daudziņš, 6 21. decembrī, Mazā zāle, Andrejs Upītis tūrs Skrastiņš, Marija Lukjanovna – Dārta Dane- Fernando – Gatis Gāga, Karloss – Ivars Krasts. „Sūnu ciema zēni”. Izrādes radošā grupa: Ind- viča, Serafma Iļjiņična – Lidija Pupure, Alek- ra Merca, Iveta Šurma, Dž.Dž.Džilindžers, Liene sandrs Petrovičs Kalabuškins – Lauris Subat- 6 27. septembrī, Lielā zāle, īzaks Baševiss- Grava, Mārtiņš Kudiņš. Ješka – Lauris Dzelzītis, nieks, Margarita Ivanovna – Sarmīte Rubule, Zingers “Kabalas noslēpumi”. Rež. Alvis Her- Bukstiņš – Aldis Siliņš, Andrs – Dainis Gaidelis, Aristarhs Domiņikovičs Grands-Skubiks – Juris manis, scenogr. un kost. māksl. Monika Porma- Ciepsliņa, krodzinieces meita, meita Baltajā mā- Žagars, Kleopatra Maksimovna – Ieva Pļavniece, le, video Katrīna Neiburga. Lomās: Elita Kļaviņa, jā – Ieva Pļavniece, Sarmīte Rubule – čigāniete, Raisa Fiļipovna – Ērika Eglija, Ņikifors Arsentjevi- Regīna Razuma, Gundars Āboliņš, Andris Keišs, meita Baltajā mājā, Tauķiene, ģērbēja – Marina čs Pugačovs – Dainis Gaidelis, Viktors Abramovi- Jevgēnijs Isajevs. Janaus, Buķis, Baltās mājas saimnieks, muižas čs – Juris Strenga, Dāvids Jakovļevičs – Dainis kungs – Jānis Paukštello, Buķiene, Baltās mājas Grūbe, tēvs Elpīdijs – Artis Robežnieks, Gruņa – 6 2. oktobrī, Talsu ielas zāle, “Tumšās ale- saimniece – Ilze Vazdika, Plauķiene, krodzinie- Aija Dzērve, Fedja Petuņins – Mārtiņš Počs, jas” (pēc Ivana Buņina stāstu motīviem). ce, slaucītāja – Akvelīna Līvmane, Ciepsliene, Oļegs Ļeoņidovičs, ofciants, operators – Artūrs Rež., viz. noform., mūz. aut. Vladislavs Nastav- barotāja – Lidija Pupure. Dīcis, Kostja, ofciants, operators – Intars Reše- ševs, kost. māksl. Ieva Veita. Lomās: Baiba Bro- tins, Zinka Padespaņa, ofciante, Henrieta Kar- ka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš 6 5. februārī, Kamerzāle, Mārtins Makdona lovna – Inita Dzelme, orķestris – Dainis Grūbe, “Vienrocis no Spokānas”. Rež. Jurijs Djako- Kristaps Rasims, Viesturs Roziņš, Georgijs Sur- 6 19. janvārī, Talsu ielas zāle, Augusts novs, scenogr. Kristians Brekte, kost. kons. Ilze kovs. Strindbergs “Tēvs”. Rež. Māra Ķimele, sceno- Vītoliņa. Kārmaikls – Ģirts Ķesteris, Mervins – gr. Rudolfs Bekičs, kost. māksl. Kristīne Jurjāne. Lauris Subatnieks, Tobijs – Gints Andžāns, Meri- 6 19. septembrī, Mazā zāle, Kurcio Mala- Ādolfs – Gundars Āboliņš, Laura – Sandra Zvīgu- lina – Dārta Daneviča. parte “Arī sievietes zaudēja karā”. Rež. Ro- le, Berta – Jana Čivžele, Jūnass – Gatis Gāga, lands Atkočūns (Lietuva), scenogr. Kristaps Skul- Margarēta – Anta Krūmiņa, Dakteris – Varis Piņ- 6 22. februārī, Lielā zāle, „oņegins”. Rež. te, kost. māksl. Kristīne Abika. Enrika Grēbere – ķis, Neids – Edgars Samītis, Vecāmamma, Lau- Dž.Dž.Džilindžers, komp. Kārlis Lācis, dzeja – Jā- Kristīne Nevarauska, Emma Grēbere – Marīna ras māte – Andis Strods, Emma – Liena Šmukste, nis Elsbergs, librets – Evita Mamaja, Dž.Dž.Dži- Janaus, Lilija Grēbere – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, guvernante – Inga Alsiņa. lindžers, scenogr. Mārtiņš Vilkārsis, kost. māksl. Klāra Grēbere – Ieva Segliņa, Lēna – Akvelīna Ilze Vītoliņa, horeogr. Inga Krasovska, video Ar- Līvmane, Karlota – Indra Briķe, komisārs – Pēte- 6 13. februārī, Lielā zāle, “Pirmie aplausi”. tis Dzērve. Jevgeņijs Oņegins – Artūrs Skrastiņš, ris Liepiņš, kareivis Andrejs – Aldis Siliņš, karei- Rež.Gatis Šmits, scenogr. Rudolfs Bekičs, kost. Aleksandrs Sergejevičs Puškins – Intars Busulis, vis – Gints Andžāns. māksl. Keita. Lomās: Baiba Broka, Guna Zariņa, Tatjana – Ieva Segliņa, Vladimirs Ļenskis – Artis Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Robežnieks, Olga – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Zemf- 6 5. oktobrī, Mazā zāle, Tenesijs Viljamss Ģirts Krūmiņš. ra – Ērika Eglija, Naīna – Ieva Kerēvica, jauneklis “Tetovētā roze” (sadarbībā ar Teātra attīstības – Intars Rešetins, cienīgtēvs – Valdis Liepiņš, Aļe- apvienību „Daile”). Rež. Jurijs Djakonovs, sceno- ko – Lauris Dzelzītis, Ļenska sekundants – Dai- M. ČEHoVA RīGAS KRIEVU TEāTRIS gr. Einārs Timma, kost. māksl. Jeļena Pavļenko, nis Gaidelis, duelants – Harijs Spanovskis. 6 29. septembrī, Lielā zāle, Lesja Ukrainka horeogr. Kristīne Vismane. Serafna della Roza – „Meža dziesma”. RKT aktieru kursa studentu Karīna Tatarinova, Roza, Assunta Estella – Maija 6 23. februārī, Kamerzāle, Džeroms Kiltijs izrāde. Rež. Igors Koņajevs, Jeļena Čornaja, Doveika, bērns, de Leo tēvs, Alvaro – Aldis Siliņš, “Mīļais melis”. Rež. Kārlis Auškāps, scenogr.Ai- māksl. Jeļena Oļeiņika. Mavka – Tatjana Začesta bērns, ārsts, skolotāja, Flora, Džeks Hanters, iz- gars Ozoliņš, kost. māksl. Ieva Kundziņa, muz. vai Jana Herbsta, Lukšs – Ivans Kločko, tēvocis platītājs – Gints Andžāns. noform. – Juris Vaivods. Lomās: Olga Dreģe, Ju- Ļevs – Igors Nazarenko, Lukaša māte – Anastasi- ris Strenga. ja Džordževia vai Jana Ļisova, Kiļina – Natālija 6 3. novembrī, Lielā zāle, Fransiss Vebērs Živeca vai Jana Ļisova, Mežainis – Marats Efen- “Ļaujiet izšaut!”. Rež. Dž.Dž.Džilindžers, sce- 6 24. februārī, Mazā zāle, oskars Vailds dijevs, Meža gars Kārdinātājs – Dmitrijs Golasko, nogr. Kristians Brekte, kost. māksl. Ilze Vītoliņa, “Salome”. Rež.Laura Groza-Ķibere, scenogr. Ūdensvīrs – Kirils Zaicevs, Ūdens nāra – Jūlija horeogr. Inga Krasovska. Nikolajs – Jurijs Djako-

94 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I Berngardte vai Natālija Ribenko, Pļavu nāra – (abās trupās, pēc Valērija Petrova lugas “Puk” Anda Albuže, Pāžs – Pēteris Lapiņš, Labais bur- Natālija Živeca vai Jana Ļisova, Kucs – Ņikita Vo- motīviem). Rež., multimed. koncepc. un video vis – Aivars Kalnarājs, Vārtu sargs – Rolands Be- roņins vai Artūrs Trukšs, Tas, kurš mājo klintī – autors Plamens Dipčikovs (Spānija), māksl. Ani ķeris. Kirils Zaicevs, Doļa – Maksims Busels vai Ņikita Petrova (Spānija), komp. Valdis Zilveris. Lomās Voroņins. (latv.tr.): Lienīte Osipova, Dace Vītola, Audra Pē- 6 9. novembrī, “Gogolmogols”, pēc Natāli- tersone, Miķelis Žideļūns, Anrijs Sirmais, Artūrs jas Vorožbitas lugas motīviem. Rež. Regnārs 6 26. oktobrī, Lielā zāle, Aleksandrs os- Putniņš, Daumants Švampe. Lomās (krievu tr.): Vaivars, scenogr. Aigars Ozoliņš, kost. māksl. An- trovskis „Mežs”. Rež. Igors Koņajevs, māksl. Lilija Sūna, Jūlija Meščerjakova, Olga Larina, ta Priedīte. Lūkass – Kaspars Kārkliņš, Damiens Alīna Brovina, Vera Sokolova. Raisa Pavlovna Aleksandra Brunere, Irina Kalniņa, Aleksandrs – Viktors Ellers, Kaža – Sandis Pēcis, Romāns – Gurmižska – Gaļina Rosijska, Daņilovna (Aksju- Jonovs. Egons Dombrovskis, Jānis – Armands Kaušelis, ša) – Jana Herbsta, Aleksejs Sergejevičs Bula- Izmeklētājs – Edgars Pujāts, Made – Everita Pja- novs – Aleksejs Korgins, Ivans Petrovičs Vosmib- 6 3. novembrī, Mazā zāle, Ē. Kestners „Di- ta vai Agnese Jēkabsone, Kate – Everita Pjata ratovs – Leonīds Lencs, Pjotrs – Kirils Zaicevs, vas Lotiņas”. Rež. Ģirts Šolis, māksl. Reinis vai Agnese Jēkabsone, Vijas tante – Inese Ku- Genādijs Ņesčastļivcevs – Igors Čerņavskis, Ar- Pētersons, komp. Goran Gora. Lomās: Santa činska, Leldes tante – Anita Kvāla. kādijs Sčastļivcevs – Jakovs Rafalsons, Jevge- Didžus, Dana Lāce, Valdis Vanags. ņijs Apolloničs Milonovs – Oļegs Teterins, Uars 6 8. decembrī, Vadims Koršs “Atsaldētais”. Kiriličs Bodajevs – Aleksandrs Poļiščuks, Uļita – 6 24. novembrī, Mazā zāle, „Smilšu pasa- Rež. Dž.Dž.Džilindžers, scenogr. Vizāns, kost. Jekaterina Frolova, Karps – Andrejs Možeiko, zē- kas” (krievu tr., oriģinālkompoz. no portāla māksl. Ilze Vītoliņa, horeogr. Inga Krasovska, vi- ni – Daņila Solovjovs, Aleksandrs Maļikovs, Ser- “Māmiņas pasakas” mater.). Rež. Vija Blūzma, deo Andris Vētra. Ābrams Kalmans – Edgars Pu- gejs Gorohovs, Maksims Busels, Ņikita Voroņins, komp. Raimonds Petrauskis. Lomās: Lilija Sūna, jāts, Sāra Kalmane – Inese Kučinska, Liza Kal- Artūrs Trukšs. Jūlija Meščerjakova, Aleksandrs Jonovs. mane – Signe Ruicēna, Haims Šermans, atsal- dētais – Egons Dombrovskis, Avigdors Bruks – 6 24. novembrī, Lielā zāle, „Mazais prin- 6 8. decembrī, Lielā zāle, „Jampadracis Gatis Maliks, Stella – Anete Berķe, Zusmans – cis” (Pēc Antuāna de Sent–Ekziperī). Rež.Rus- Ziemassvētkos” (pēc Artūra Groisa “Jaunga- Leons Leščinskis, Markins – Kaspars Gods, Avi – lans Kudašovs (Krievija), māksl. Andrejs Zapo- da pasakas” motīviem). Rež. Edgars Kaufelds, Marģers Eglinskis, Nikola – Laura Jeruma, Marta rožskis (Krievija), Jurijs Štolcs (Krievija). Lidotājs scenogr. Einārs Timma, māksl. Ieva Ozoliņa, – Anda Albuže, TV raidījuma vadītājs – Herberts – Aleksandrs Maļikovs, Mazais princis – Aleksejs komp. Ingus Baušķenieks. Lomās: Dana Lāce, Laukšteins. Korgins, Lapsa – Jekaterina Frolova, Roze – Daumants Švampe. Anastasija Timošenko, Čūska – Jevgeņijs Čer- 6 8. februārī, Eduardo de Filipo “Filumena kess. 6 8. martā, Lielā zāle, A. Lindgrēna „Ron- Marturano (Tā precas itālieši)”. Rež. Paolo ja – laupītāja meita”. Rež. insc. Valdis Pavlov- Emilio Landi (Itālija), scenogr.un kost. māksl. 6 8. decembrī, Lielā zāle, oļegs Daņilovs skis, rež. Laila Kirmuška, scenogr. Kristaps Santi Minjeko (Itālija). Filumena Marturano – „Ceļinieki naktī”. Rež.Dmitrijs Astrahans (Krie- Skulte, māksl. Ilze Vītoliņa, komp. Kristaps Inese Kučinska, Domeniko Soriano – Egons vija), scenogr. idejas autors Vladimirs Bojers Krievkalns, dziesmu tekstu aut. Valdis Pavlovs- Dombrovskis, Alfredo Amorozo – Leons Leščins- (Krievija), scenogr. un dizains Marina Kravčenko, kis. Ronja – Dana Lāce, Lūvise – Santa Didžus, kis, Rozālija Solimene – Anda Albuže, Diāna – kost. māksl. Valentīna Začiņajeva. Sergejs Ku- Undise – Lienīte Osipova, Birks – Anrijs Sirmais, Everita Pjata, Lučija – Anete Berķe, Umberto – prijanovs – Igors Čerņavskis, Ira – Tatjana Lukaš- Matiss – Miķelis Žideļūns, Plikpauris Pērs – Ar- Gatis Maliks, Rikardo – Sandis Pēcis, Mikele – enkova, Ļena – Dana Čerņecova vai Anastasija tūrs Putniņš, Borka – Daumants Švampe, laupī- Kaspars Kārkliņš, Advokāts Nočella – Marģers Timošenko, Sorokins – Jakovs Rafalsons, Pet- tāji, rumpainīši, harpijas, mošķuļi, zaldāti, paze- Eglinskis, Terezīna – Laura Jeruma, Pepe – Vik- rovs – Oļegs Teterins. mes gari – Dana Lāce, Lienīte Osipova, Santa tors Ellers, Karlo – Rolands Beķeris. Didžus, Miķelis Žideļūns, Valdis Vanags, Artūrs 6 19. decembrī, Lielā zāle, Miro Gavrans Putniņš, Daumants Švampe, Anrijs Sirmais, Nor- 6 19. aprīlī, Viktors Igo “Lukrēcija Bordži- „Viss par sievietēm”. Rež. Mihails Gruzdovs, mans Bārbals, Druvis Anusāns, Artis Avotiņš. ja”. Rež. Dž.Dž.Džilindžers, scenogr. Kristians scenogr.un kost. māksl. Leonards Laganovs- Mūziķi – Ģirts Siliņš (akordeons), Arta Lipora (vi- Brekte, kost. māksl. Ilze Vītoliņa, horeogr. Inga kis, komp.Kristaps Rasims, dziesmu teksti jole), Normans Bārbals vai Artis Avotiņš (bun- Krasovska. Lukrēcija Bordžija – Signe Ruicēna, Jeļena Sigova, horeogr. Inga Raudinga. Lada, gas) Alfonso d’Este – Kaspars Gods, Džennaro – Mār- Grēta, Nena, Mima, Karolīna – Veronika Plotņi- tiņš Kalita, Gubeta – Egons Dombrovskis, Mafo kova vai Dana Čerņecova, Anita, Dubravka, Ma- 6 16. martā, Mazā zāle, Māra Cielēna „Tra- Orsīni – Edgars Ozoliņš, Džepo Livereto – Gatis rija, Biba, Agnese – Anastasija Timošenko, Stel- kulīte sandalīte” Rež. Vija Blūzma, māksl. Ani- Maliks, Apostolo Gazella – Sandis Pēcis, Askānio la, Olga, Jasna, Dada, Luīze – Jeļena Sigova. ta Znutiņa-Šēve, komp. Uģis Vītiņš. Lomās: Da- Petruči – Rolands Beķeris, Oloferno Vitelloco – ce Vītola, Edgars Kaufelds. Viktors Ellers, Rustidžello – Kaspars Kārkliņš, 6 23. martā, Lielā zāle, Hanohs Levins “Ja- princese Negroni – Agnese Jēkabsone, dāmas – kišs un Pupče”. Rež. Jevgeņijs Arjē (Izraēla), 6 23. martā „Tāšu namiņš, ledus namiņš” Everita Pjata, Anete Berķe, Ilze Būde, Laura Je- scenogr. un kost. māksl. Mihails Kramenko (Izra- (pēc Grigorija Ostera “Šķipsniņas kaktiņos” mo- ruma un Ilze Jura. ēla), komp. Avi Benjamins (Izraēla), dziesmu tek- tīviem, krievu tr.) Rež. Māris Koristins, māksl. sti Jevgeņijs Terļeckis (Izraēla), horeogr. Olga Anita Znutiņa-Šēve, komp. Valdis Zilveris. Lo- DAUGAVPILS TEāTRIS Žitluhina. Jakišs – Anatolijs Fečins, Pupče – Je- mās: Lilija Sūna, Jūlija Meščerjakova, Olga Lari- katerina Frolova, Jakiša tēvs – Vadims Gros- na, Aleksandra Brunere, Irina Kalniņa, Alek- 6 14. oktobrī, Lielā zāle, M.osberga “Pui- mans, Jakiša māte – Tatjana Lukašenkova, sandrs Jonovs, Rodions Kuzmins. sēns un pūķis”. Rež. inscenogr. Iļja Borovickis Pupčes tēvs – Dmitrijs Palēss, Pupčes māte – Ol- (Izraēla), scenogr. Ivo Folkmanis, kost. māksl. ga Ņikuļina, Haptons Krudicers – Jevgeņijs Čer- Ingrīda Vanceviča un Svetlana Livšeca, komp. kess vai Andrejs Možeiko, Leibehs – Jakovs Ra- LIEPāJAS TEāTRIS Arturs Brodskijs, horeogr. Sofja Baitina. Puisēns falsons, Žozefīne Forcedesa – Boriss Ploskihs, 6 14. septembrī, “Stavangera (Pulp Peop- – Aleksandrs Komarovs, Karalis – Viktors Jance- Turkvelts – Aleksandrs Poliščuks, spēkavīri – le)”, pēc Marinas Krapivinas lugas motīviem. vičs, Mamma – Žanna Lubgāne, Zaldāts – Vladi- Raivo Kokiņš un Segejs Gorbačenoks. Orķestris: Rež. Konstantīns Bogomolovs (Krievija), sceno- mirs Dupaks, Burvis – Mihails Blakunovs, Pūķis – Gidons Grīnbergs vai Aleksejs Bahirs (vijole), Mi- gr. un kost. māksl. Larisa Lomakina (Krievija), vi- Dmitrijs Ivanovs, Pavārs – Ritvars Gailums, Prin- hails Kaspers vai Romāns Vendiņš (klavieres), deo Roberts Vītols. Kristīne – Laura Jeruma, Ni- cese – Milena Rožanska. Indriķis Veitners vai Ivars Bajaruns-Galejs (klar- kolajs – Kaspars Kārkliņš, Jana – Anda Albuže, nete), Ainis Zavackis vai Miķelis Vīte (sitamins- Sergejs Petrovičs – Gatis Maliks, Ods – Sandis 6 16. oktobrī, Lielā zāle, V. Šekspīrs, M. Zī- tr.). Pēcis vai Rolands Beķeris, Agnese – Agnese Jē- le “Vosorys saulgrīžu burvesteibys”. Rež. kabsone, Tomass – Sandis Pēcis vai Rolands Be- Oļegs Šapošņikovs, scenogr. un kost.māksl. In- 6 13. aprīlī, Lielā zāle, Aleksandrs Alans ķeris, Stjuarte un Krematorijas darbiniece – Eve- ga Bermaka, Agnese Stabiņa, horeogr. Irina Sa- Milns “Ceļš uz Duvru”. Rež. Sergejs Goloma- rita Pjata, Kristīnes draudzene – Viktors Ellers, veļjeva. Ontons – Jānis Jarāns, Donats – Ritvars zovs, māksl. Olga Saišmelašvili un Pjotrs Oku- Žanna – Signe Ruicēna. Gailums, Meikuls – Egils Viļumovs, Pēteris – And- ņevs, video un animāc. Vadims Dulenko. Domi- ris Bulis, Juoņs – Māris Korsiets, Helena – Kristī- niks – Jurijs Safronovs, Leonards – Jevgēnijs 6 19. oktobrī, Jevgeņijs Švarcs “Pelnrušķī- ne Veinšteina, Maļvina – Inese Ivulāne-Mežale, Korņevs, Latimers – Arnis Līcītis, Justāsija – Da- te”. Rež. Leons Leščinskis, scenogr. Ivars Noviks, Auseklis, Broņislavs – Ivars Brakovskis, Meža na Čerņecova, Nikolass – Aleksandrs Malikovs, kost. māksl. Zigrīda Atāle, komp. Oleksijs māte – Alda Krastiņa, Janīna – Maija Korkliša, Anna – Anastasija Timošenko vai Jūlija Bern- Demčenko, horeogr. Santa Grīnfelde, dziesmu Vinca – Jurijs Losevs, Zabaļa – Līga Korlaša, gardte. teksti Ēriks Vilsons. Pelnrušķīte – Laura Jeruma, Smuts – Konstantīns Zaics, Meža radeibys – Mi- Princis – Edgars Ozoliņš, Karalis – Marģers Eg- roslavs Blakunovs, Inese Ignatāne, Dainis Jac- linskis, Pamāte – Sigita Jevgļevska, Mežsargs – kevičs, Jeļizaveta Petrova. LATVIJAS LEĻĻU TEāTRIS Kaspars Gods, Anna – Anete Berķe, Marianna – 6 3. novembrī, Lielā zāle, „Brīnumpērlīte” Ilze Jura, Marķīzs Padetruā – Gatis Maliks, Feja – 6 26. oktobrī, Lielā zāle, Aleksandrs Korov-

TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I 95 kins “Biznesa klases palāta”. Rež. Ivars Lūsis, Vanags. 6 13. februārī Inga Gaile “Rezervisti”. Ho- scenogr. Aigars Ozoliņš, kost. māksl. Jūlija Ļaha. reogrāfe Elīna Lutce, scenogr. un kost. māksl. Ie- Jevgeņijs Borisovičs Izumrudovs – Jurijs Losevs, 6 15. novembrī, Mazā zāle, Aleksandrs va Kauliņa, gaismu māksl. Jūlija Bondarenko, Viktors Sergejevičs Raznickis – Viktors Jancevi- Mardaņs “Mātes un meitas”. Rež. Inese Miču- plakāta autore Ieva Kauliņa. Dejo: Katrīna Albu- čs, Larisa Petrovna – Irina Kešiševa- Grigorjeva, le, scenogr., kost. māksl. Inga Bermaka un Agne- že, Eva Vancāne, Kristaps Ceļmalnieks, Sergejs Felikss –Mihails Samodahovs, Žanna – Žanna se Stabiņa, pie izrādes strādāja Oļģerts Kroders. Taraseņa. Lubgāne, Ilona – Karina Sidina. Valentīna – Svetlana Bless, Katrīna – Ieva Puķe. DIRTy DEAL TEATRo 6 6 3. novembrī, Lielā zāle, Hermanis Paukšs 1. decembrī, Apaļā zāle, Alvis Lapiņš 6 28. septembrī “Kas ir teātris?”, izrāde- “Meli”. Rež.Oļegs Šapošņikovs, scenogr. un “Klaidoņa lūgšana” (pēc Gunara Janovska ro- lekcija. DDT un NT sadarbības projekts. Rež. El- kost. māksl. Ingūna Liepa. Svens – Andris Bulis, māna „Balsis aiz tumsas” motīviem). Rež. Varis mārs Seņkovs, video Linda Ģībiete. Spēlē: Ieva Agrita – Karina Lučiņina, Rojs – Māris Korsiets. Brasla, scenogr. Mārtiņš Vilkārsis, kost. māksl. Aniņa, Kristiāns Kareļins, Kaspars Aniņš. Ieva Kundziņa. Arturs Skuja – Mārtiņš Meiers, 6 28. novembrī, Lielā zāle, Robērs Tomā Estere – Elīna Vāne, Juhans Raudseps – Mārtiņš 6 16. oktobrī Edgars Niklasons “Lupatas”. “otrais šāviens”. Rež. Oļegs Šapošņikovs, sce- Liepa, Vilis Bambāns – Kārlis Freimanis, Džei- Rež. Paula Prozoroviča. Spēlē Inga Tropa, Artūrs nogr. un kost. māksl. Inga Bermaka un Agnesa kobs Vitnijs – Januss Johansons, Henriete Tom- Putniņš, Romāns Bargais. Stabiņa. Lomās: Mihails Samodahovs, Karina sone – Inese Pudža, Janeks Filinskis – Arnolds Lučiņina, Vladimirs Dupaks, Aleksandrs Koma- Osis, Vils Skots – Ivo Martinsons, Mnačko – Inese 6 30. oktobrī “Stundas”. Horeogr. un izpil- rovs. Ramute, Viljams – Mārtiņš Lūsis. dīt. Kristīne Vismane, Eva Vancāne, Evita Birule. 6 6 6. decembrī, lielā zāle, Lelde Stumbre, 10. janvārī, Lielā zāle, Kenets Greiems 6 29. novembrī Andris Kalnozols “Laika Monika Zīle “Zelta nauda”. Rež. Ivars Lūsis, “Vējš vītolos”. Rež. Felikss Deičs, scenogr. Rei- jautājums”. Aut. un izpildīt. UMKA.LV (Ģirts Šo- scenogr. Ingūna Liepa, kost. māksl. Jūlija Ļaha, nis Suhanovs, kost. māksl. Ieva Veita, komp. lis, Andris Kalnozols, Armands Berģis, Gints Šir- muz. noform. Andris Baltacis. Rihards – Andris Emīls Zilberts, dziesmu teksti Evita Sniedze, melis-Širmanis) un Guna Zariņa, leļļu meistare Baltacis, mākslas salona īpašniece – Maija Kor- kust. konsult. Aigars Apinis. Kurmis – Rihards Ja- Marta Batbajarina, māksl. Margrieta Dreiblate. kliša, Ernests – Māris Korsietis, zēns – Ritvars kovels, Žurks – Imants Strads, Krupis – Aigars Gailums, Maija, Rita – Inese Ivulāne-Mežale, Me- Apinis, Āpsis – Aigars Vilims, zirgs Frīdis – Ivars 6 12. decembrī Jānis Balodis “Nacionālais lānija, Lidija – Kristīne Veinšteina, Brunis – Jurijs Vanags, Trusene, veļasieva, laiviniece – Ilze Pu- attīstības plāns”. Rež. Valters Sīlis, scenogr. Losevs, Engelhercs,Tits – Egils Viļumovs. kinska, ezīte Tonija, cietuma uzrauga meita, dā- Uģis Bērziņš. Spēlē Jānis Balodis. ma – Ilze Lieckalniņa, ežuks Billijs, Kuģa žurks – 6 22.f ebruārī, Lielā zāle, Vasilijs Sigarevs Kārlis Neimanis, mašīnists, tiesnesis, kungs – 6 13. janvārī Agnese Rutkēviča “Kartupeļ- “Melu detektors” (krievu tr.). Rež. Ivars Lūsis, Oskars Morozovs, Klarks, čigāns – Ģirts Rāviņš. ēdāji”. DDT un NT sadarbības projekts TESTS. scenogr. Egils Viļumovs, kost. māksl. Jūlija Ļa- Rež., scenogr., kostīmu māksl. Kristīne Vītola. 6 ha, komp. Silvestrs Zemgals. Hipnotizētājs – 7. februārī, Lielā zāle, Rūdolfs Blauma- Spēlē: Gunta Virkava, Artuss Kaimiņš, Artis Droz- Viktors Jancevičs, Boriss – Mihails Samodahovs, nis “Raudupiete”. Rež. Elmārs Seņkovs, dra- dovs, Uldis Norenbergs, Kristiāns Kareļins, Lau- Nadežda – Irina Kešiševa- Grigorjeva. matiz.aut. Rasa Bugavičute, scenogr. Reinis Dzu- ma Balode, Armands Berģis, Madara Rutkēviča. dzilo, kost. māksl. Krista Dzudzilo, komp. Goran 6 7. martā, Lielā zāle, Vasilijs Sigarevs Gora. Raudupiete – Elīna Vāne, Kārlis – Mārtiņš 6 22. februārī “Paslēpies”, performance. “Ekstrasensu cīņa” (latv.tr). Rež. Ivars Lūsis, Lūsis, Marija – Inga Siliņa, Mālnieks – Rihards Rež. Alisa Leimane. Izpildīt.: Katrīna Albuže, Ser- scenogr. Egils Viļumovs, kost. māksl. Jūlija Ļa- Rudāks, Matīsiņš – Krišs Briedis* vai Elvijs Ško- gejs Taraseņa, Evita Birule, Santa Kanseviča. ha, komp. Silvestrs Zemgals. Hipnotizētājs – ba*, Sievas: Astra Baumane, Ruta Birgere, Ligita Jānis Jarāns, Ilgonis – Ritvars Gailums, Mirdza – Dēvica, Lelde Kalēja, Vizma Kalme, Baiba Valan- 6 28. februārī, “Sen jau tā vajadzēja, Za- Kristīne Veinšteina. te, Puiši: Kārlis Artejevs* Matīss Brenneris*, Elvis ķi”. Rež. Dmitrijs Petrenko, scenogr. Artūrs Ar- Čukurs*, Ģirts Dubults*, Artis Jančevskis*, Kārlis nis, mūz. aut. Mārtiņš Upenieks, kost. māksl. Kļaviņš*, Klāvs Kļaviņš*, Tomass Tulinskis* \ VALMIERAS DRāMAS TEāTRIS Anastasija Golubeva. Lomās: Anta Aizupe, Mār- * – Valmieras skolu un augstskolas audzēkņi) tiņš Upenieks un katru reizi īpaši pieaicināts 6 18. septembrī, Lielā zāle, Mihails Bulga- viesmākslinieks Zaķa lomā, pasakas ierunājusi kovs “Zojkina kvartira/Zojas dzīvoklis”. Rež. 6 28. februārī, Apaļā zāle, Patriks Hamil- Astra Baumane. Indra Roga, scenogr. Mārtiņš Vilkārsis, kost. tons “Virve”. Rež. Jānis Znotiņš (LKA 4. kursa māksl. Anna Heinrihsone, horeogr. Inga Raudin- students), scenogr. Rudolfs Bekičs, kost. māksl. 6 No 3. līdz 17. martam “Laik’plēsis”. Izstā- ga. Zoja Deņisovna Peļc’ – Ieva Puķe, Pāvels Fjo- Rūta Kuplā, kust. kons Linda Mīļā. Ričards – Mār- de – kā top scenogrāfja, kurators Rūdolfs Bal- dorovičs Oboļjaņinovs – Ivo Martinsons, Alek- tiņš Meiers, Nātans – Ingus Kniploks, Rūperts – tiņš, scenogr: Ričards Millers, Oskars Dreģis, Evi- sandrs Tarasovičs Ametistovs – Tālivaldis Imants Strads, Ādams – Juris Laviņš, Laura – Ilze ta Rusova, Reinis Suhanovs, Kristīne Vītola, Žor- Lasmanis vai Ivars Puga (Nacionālais teātris), Lieckalniņa, Roberts – Rihards Jakovels, Ģer- di Rovira Anons (Jordi Rovira Anon). Aņisims Zotikovičs Alelujā – Krišjānis Salmiņš, trūde – Skaidrīte Putniņa. Ben-Dzin-Jans – Mārtiņš Liepa, Eņģelītis – Kārlis 6 7. martā Edgars Niklasons “Paspēlēsim Neimanis, Alla Vadimovna – Elīna Vāne, Boriss 23. martā, Lielā zāle, Rainis, Mārtiņš Brau- mājās”. Radošā apvienība HarF. Rež. Viesturs Semjonovičs Remōnt-Zoss – Imants Strads, Ļiza ns “Daugava”. (Izmantoti motīvi no Kārļa Skal- Roziņš, scenogrāf. Valters Kristbergs, komp. Kris- – Inga Siliņa, Grezele – Māra Mennika, Madame bes „Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties”). Rež. taps Rasims. Spēlē: Laura Atelsone, Laura Zun- Ivanova – Dace Eversa, Robērs – Arnolds Osis, Mārtiņš Eihe, scenogr. Kristiāns Brekte, kost. da, Kaspars Zāle. Ivana Vasiļjeviča mirušās miesas – Rihards Ru- māksl. Kristīne Vītola, video Gatis Priednieks- dāks, Ārkārtīgi atbildīgā Agnese Ferapontovna – Melnacis. Jūrnieks – Aigars Apinis, Ziemeļmeita 6 21. martā “Pati uzmanība”. Komp. Gatis Ilze Pukinska, I bezatbildīgā dāma – Baiba Va- – Inese Pudža, piedalās Mārtiņš Brauns, kamer- Ungurs, vizualizāc. aut. Kārlis Caune, horeogr. lante, II bezatbildīgā dāma – Inese Ramute, III koris „Sōla”, dir. Kaspars Ādamsons, aktieri Ai- un izpildīt. Sergejs Taraseņa. bezatbildīgā dāma – Astra Baumane, piegriezē- gars Vilims, Ilze Pukinska, Svetlana Bless, Ieva ja – Skaidrīte Putniņa, biedrs Pestruhins – Ģirts Puķe, Mārtiņš Liepa, Dace Eversa, Inese Ramute, 6 3. aprīlī “otrais”. Komp. Artis Orubs, ho- Rāviņš, Resnis – Januss Johansons, šuvēja, foks- Māra Mennika, Januss Johansons, Ģirts Rāviņš, reogr. Sintija Siliņa. Izpildīt. Evita Birule un Artis trotists – Māris Bezmers, Vaņečka – Ingus Knip- Kārlis Neimanis. Orubs loks, dzejnieks – Mārtiņš Meiers, pīpētājs – Ri- hards Jakovels, šuvējas – Kristaps Skujiņš, Ri- ĢERTRūDES IELAS TEāTRIS 6 25. aprīlī “Atpakaļ uz zemi”. Rež. Andrejs čards Pūgulis, balsis – Daumants Kalniņš, Gi- 6 Polozkovs, māksl. Kate Krolle. Spēlē Valters Sī- dons Grīnbergs vai Indulis Cintiņš, Emīls Zil- 28. septembrī Inga Gaile “Četras naktis”. lis. berts. Rež. Andrejs Jarovojs, scenogr. Laimdota Steķe un Andrejs Jarovojs, kost. māksl. Ieva Veita. 6 25. oktobrī, Apaļā zāle, Antons Čehovs Spēlē: Anta Aizupe, Iveta Pole, Edgars Samītis. TEāTRIS TT “Mežainis”. Rež. Felikss Deičs, scenogr. Mārtiņš 6 6 6. janvārī, Jāns Tette „Daudz laimes ik- Vilkārsis, kost. māksl. Anna Heinrihsone. Alek- 12. decembrī “3/4 ūdens”. Mūz. autore un dzīvais izpildījums Laima Jansone, horeogr. dienā!” . Rež. Juris Strenga. Spēlē: Krišjānis Sal- sandrs Serebrjakovs – Januss Johansons, Jeļe- miņš, Anna Putniņa, Terēze Lasmane, Edgars Li- na – Māra Mennika, Soņa – Inga Siliņa, Marija Agnese Bordjukova. Dejo: Elīna Breice, Sintija Siliņa. pors vai Madars Zvagulis. Vasiļjevna Voiņicka – Ināra Ieviņa, Jegors Voi- ņickis – Tālivaldis Lasmanis, Leonīds Želtuhins – 6 6. janvārī Andrejs Jarovojs “Pietiekami 6 24. aprīlī, Rūdolfs Mings „Minga rēgi”. Oskars Morozovs, Jūlija – Ilze Lieckalniņa, Ivans Rež. Lauris Gundars. Spēle: Laura Zunda, Jurģis Orlovskis – Rihards Rudāks, Fjodors Orlovskis – labs”. Rež. un scenogr. Andrejs Jarovojs, horeogr. Kristīne Vismane. Spēlē: Kristīne Vismane, Spulenieks, Kristaps Ķeselis (LKA 4. kursa stu- Mārtiņš Liepa, Mihails Hruščovs – Ingus Knip- denti. Pedagogi M. Gruzdovs, I. Roga). loks, Iļja Djadins – Aigars Vilims, Semjons – Ivars Katrīne Albuže.

96 TEĀTRA VĒSTNESIS 2013/I