Baiba Kalna TEĀTRIS TOTALITĀRISMA LAIKA MĀKSLAS KONTEKSTĀ (1940–1945) UDK 792.2 (474.3)(091) Ka 270 Izdevējs: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV–1050, Latvija http://www.lulfmi.lv [email protected] Izdevniecības vadītāja Dr. philol. Anita Rožkalne Izdota ar LU LFMI zinātniskās padomes 2014. gada 16. aprīļa sēdes lēmumu Recenzenti: Dr. habil. art. Līvija Akurātere un Dr. philol. Ieva Kalniņa Redaktore Dr. philol. Ieva E. Kalniņa Tulkotājs Valdis Bērziņš Maketētāja Baiba Dūdiņa Grāmatā izmantoti foto no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krātuves, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Teātra darbinieku savienības arhīva 7"-454 1Ä5É+6.6130(3".." /"$*0/a-a *%&/5*5a5& Grāmata sagatavota un izdota Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Identitātes estētika: literatūra, folklora un māksla – nacionālās identitātes vēsturiskās zīmes un mūsdienu simboli” ietvaros Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds ISBN 978– 9984–893–10–5 © Baiba Kalna, teksts © LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2014 3 Saturs Ievads . 5 1. TOTALITĀRISMA IDEOLOĢISKAIS UN ESTĒTISKAIS KONCEPTS . 9 1.1. Totalitārās mākslas funkcijas un principi . 9 1.2. Totalitārisma mehānisma funkcionēšanas sociālantropoloģiskie un ideoloģiskie aspekti un to izpausmes mākslā. 23 1.3. Galvenās tendences teātra procesos Krievijā 30. gados un 40. gadu pirmajā pusē . 27 1.4. Teātris Vācijā un Itālijā 30. gados un 40. gadu pirmajā pusē. Nacistisko un fašistisko ceremoniju rituālisms . 37 1.4.1. Nacistiskais un fašistiskais kulta teātris . 38 1.4.2. Rituālisms un valsts krīze . 44 1.4.3. Nacisma un fašisma rituālā būtība . 45 1.4.4. Nacisms un fašisms kā pilsoniskā reliģija . 48 1.4.5. Vadonis un viņa sekotāji. 52 1.4.6. Teātru organizācija Vācijā . 56 2. TEĀTRIS TOTALITĀRISMA APSTĀKĻOS LATVIJĀ . 59 2.1. Padomju okupācijas režīma ideoloģiskās, administratīvās un estētiskās nostādnes un latviešu teātru darbs 1940./1941. gada sezonā . 59 2.1.1. Drāmas teātris . 73 2.1.2. Dailes teātris . 78 2.1.3. Bērnu un jaunatnes teātris . 84 2.1.4. Jelgavas Drāmas teātris . 88 2.2. Latviešu teātra mākslinieciskā darbība nacistiskās okupācijas apstākļos . 93 2.2.1. Nacistiskās okupācijas laika dramaturģijas raksturīgākās iezīmes. 100 2.2.2. Rīgas Dramatiskais teātris. 105 2.2.3. Dailes teātris . 123 2.2.4. Tautas teātris . 150 4 Teātris totalitārisma laika mākslas kontekstā (1940–1945) 2.2.5. Latvju Drāmas ansamblis . 154 2.2.6. Jelgavas teātris . 157 2.2.7. Liepājas Pilsētas opera un drāma . 163 2.2.8. Ziemeļlatvijas teātris . 166 2.2.9. Daugavpils teātris. 169 2.3. Latviešu teātra darbība otrreizējas padomju okupācijas režīma apstākļos 1944./1945. gada sezonā . 173 3. TOTALITĀRISMA LAIKA TEĀTRIS PĀRĒJĀS BALTIJAS VALSTĪS UN CITUR EIROPĀ . 185 3.1. Igauņu un lietuviešu teātra darbība Otrā pasaules kara laikā . 185 3.2. Poļu teātra darbība Otrā pasaules kara laikā . 191 3.2.1. Boikots. 195 3.2.2. Pagrīdes teātris nacistu okupētajā teritorijā . 196 3.2.3. Teātris padomju okupētajā teritorijā . 202 3.2.4. Civilteātris poļu emigrācijā . 203 3.2.5. Teātris poļu bruņotajos spēkos . 204 3.2.6. Izrādes cietumos . 206 3.3. Franču teātra darbība Otrā pasaules kara laikā . 209 Nobeigums . 223 Summary. Theatre (1940—1945) in the Context of Art in the Period of Totalitarianism . 227 Bibliogrāfija . 235 Personu rādītājs . 241 5 Ievads - Latviešu teātra darbība Latvijā no 1940. gada līdz 1945. gadam latviešu teātra vēs turē ir nepilnīgi apgūts process. Teātra vēsturnieka Kārļa Kundziņa apcerējumā “Latviešu teātra vēsture” (1. sēj. – 1968, 2. sēj. – 1972) pēdējais apskatītais posms ir 1940. gada pavasaris. Padomju okupācijas gados šo politiskā ziņā sarežģīto un estētiskā ziņā augstvērtīgo periodu nebija iespējams pakļaut plašai, objektīvai analīzei. Atsevišķas nodaļas šim laikposmam veltītas pētījuma “Latviešu padomju teātra vēsture” pirmajā sējumā (1973), Lilijas Dzenes monogrāfijā “Drāmas teātris” (1979), Māra Grēviņa grāmatā “Dailes teātris” (1971) un Līvijas Akurāteres darbā “Aktiermāksla latviešu teātrī” (1983), dažas lappuses atrodamas arī aktieriem un- režisoriem veltītajās monogrāfijās. Pēdējos gados šis posms raksturots L. Dzenes un Viktora Hausmaņa rakstos pētījumā “20. gadsimta teātra režija pasaulē un Lat vijā” (2002), kā arī Gunas Zeltiņas vadītajā kolektīvajā monogrāfijā “Latviešu teātris no pirmsākumiem līdz mūsdienām” (2010). Tomēr plašāka pētījuma par šī laika latviešu teātra dzīvi joprojām nav. Totalitāro režīmu oficiālā māksla 20. gadsimta mākslas kontekstā arī Rietumu pasaulē ilgu laiku tika uzskatīta par svešķermeni, kas nav cienīgs būt par izpētes objektu. Tikai pagājušā gadsimta 80. un 90. gados totalitārisma kultūra pamazām Art of the Third Reich iznāca no nebūtības un kļuva par pētnieku intereses un izpētes objektu. To anali- Aesthetics and National Socialism zējuši ārzemju mākslas zinātnieki un filozofi: Pīters Adams ( , Flesh to Metal: Soviet Literature and the Alchemy of Revolution 1992), B. Teilors un V. van der Vils ( , 1990), Rolfs Сумбур вместо музыки: сталинская культурная Hellebusts ( , 2003), революция. 1936–1938 Театр и власть. 1917–1927 Leonīds Maksimenkovs ( , 1997), Vladimirs Židkovs ( , Соцреалистичесий канон 2003) u. c. 2000. gadā Sanktpēterburgā iznāca apjomīgs krājums “Sociālistiskā reālisma kanons” ( ), kurā apkopoti dažādu valstu lite- ratūrzinātnieku, mākslas zinātnieku, vēsturnieku un filozofu raksti, kas veltīti sociālistiskā reālisma kultūras fenomena kompleksai izpētei. Latvijā par 1941.–1945. gada tēlotāju mākslu izdots mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača pētījums “Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā” (2005). Savukārt procesus mūzikā šajā laika periodā analizējuši muzikologa Arnolda Klotiņa vadītie autori kopīgā pētījumā “Mūzika okupācijā” (2011). Totalitārisma mākslas procesus literatūrā, teātrī un folklorā pētījuši arī literatūrzinātnieki Ieva 6 Teātris totalitārisma laika mākslas kontekstā (1940–1945) Kalniņa (raksti krājumos “Bibliotēka, grāmatniecība, ideoloģija Otrā pasaules kara- laikā (1939–1945)” (1999), “Kultūra un vara” (2006) u. c.) un Raimonds Briedis apcerē “Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Lat vijā (2010), kā arī rakstos, kas publicēti krājumos “Meklējumi un atradumi” (2005), “Antiquitas Viva-2” (2005) u. c., teātra zinātnieces Silvija Radzobe (“Brošūra par- manu naidu”, 1990) un Ieva Struka (“Latvijas Nacionālais teātris. Aiz priekškara”, 2009), pētnieki Deniss Hanovs un Valdis Tēraudkalns (“Laiks, telpa, vadonis: auto ritārisma kultūra Latvijā 1934–1940”, 2012), vēsturnieks Kaspars Zellis (“Ilūziju un baiļu mašinērija: Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība- (1941–1945”, 2012), nonākot pie līdzīgiem secinājumiem, proti, šīs mākslas kanons aptver visas kultūras dzīves formas – dažādus literatūras un mākslas veidus. Totalitā risma pētnieku viedokļos kopumā vērojama visai liela vienprātība, un konfrontācija, kāda eksistē, piemēram, vācu dramaturga un režisora Bertolta Brehta daiļrades pēt- niecībā, Latvijā nav konstatējama. Kaut arī jautājums ir sāpīgs un varētu domāt, ka dažādas valstis pārstāvošie zinātnieki to skatīs principiāli atšķirīgi, tomēr viedokļi pārsvarā papildina cits citu gan totalitārisma struktūras, gan mitoloģijas, gan tēlu sistēmas analīzē, atšķirīgi ir vienīgi pētījuma objekta aspekti, kuriem tiek pievērsta padziļināta uzmanība. Monogrāfijā “Teātris totalitārisma laika mākslas kontekstā (1940–1945)” sniegta latviešu dramatiskā teātra un vairāku citu Eiropas okupēto valstu teātra mākslas procesa un organizatorisko pārmaiņu analīze 1940.–1945. gadā, saistot to ar totalitārisma ideoloģijas un estētikas pētīšanu. Latviešu teātrim nacistiskās okupācijas gados, neraugoties uz sarežģīto politisko un ekonomisko situāciju, rak- sturīga aktīva radošā darbība. Teātri strādā augstā mākslinieciskā līmenī, tajos- izveidojušies spēcīgi ansambļi, darbojas spilgtas personības, kara beigās daudzi mākslinieki emigrē uz Rietumiem. Šajos gados aktīvi raksta talantīgie latviešu dra maturgi Mārtiņš Zīverts un Anšlavs Eglītis, kuri pēc tam dodas trimdā, Nacionālajā teātrī darbojas Irma Graudiņa, Milda Zīlava, Ņina Melbārde, Jānis Ģērmanis, Kārlis Lagzdiņš u. c., latviešu aktiermākslā nozīmīgas personības, kuri arī kara beigās emigrē uz Rietumiem. Ļoti auglīgs šis laiks ir Dailes teātrim, kur ir izveidojies profesionāli spēcīgs, saliedēts un pamatā – gados jauns, daudzveidīgs aktieru ansamblis, ar kuru- strādā Eduards Smiļģis, Kārlis Veics, Felicita Ertnere, Marga Tetere. Laikposmā no 1940. gada līdz 1945. gadam latviešu māksla un teātris vistie šākajā veidā izjūt divu totalitāru režīmu ietekmi, tāpēc pētījumā liela vērība tiek pievērsta totalitārisma un tā mākslas ideoloģiskā, estētiskā un organizatoriskā Ievads 7 koncepta analīzei. Totalitārisms ir doktrīna, kas apvieno, kā varētu šķist, atšķirīgas kustības – ļeņiniski staļinisko boļševismu (komunismu), musolinisko fašismu un- hitlerisko nacionālsociālismu, kuras radījušas identisku māksliniecisko koncepciju un tādu pašu oficiālo mākslu, tādējādi apstiprinot pieņēmumu, ka līdzīgas politis kās sistēmas rada līdzīgu mākslu. Totalitārisma fenomena ideoloģiskos avotus var meklēt gan senā cilvēces pagātnē – Senajā Ēģiptē, Romā, Ķīnā, inku valstī, viduslaiku Eiropā –, gan to valstu laika un nacionālo tradīciju koordinātās, kas 20. gadsimtā kļuvušas par totalitārisma lielvalstīm. Māksla un kultūra totalitārajā režīmā pilda savdabīga pārstrādes mehānisma funkciju, kas ideoloģisko dogmu