Latvijas Universitāte Vēstures un filozofijas fakultāte Filozofijas nodaļa Agita Misāne RELIĢIJA UN LATVIEŠU NACIONĀLISMS IDEJU VĒSTURĒ LATVIJĀ Promocijas darbs doktora zinātniskā grāda iegūšanai Izstrādāts filozofijas nozarē, ideju vēstures apakšnozarē Zinātniskā vadītāja: Dr.Phil. Solveiga Krūmiņa-Koņkova Rīga, 2016 Saturs IEVADS.............................................................................................................................4 Nacionālisma jēdziens. Nacionālisma un reliģijas saskare kā akadēmiskas izpētes tēma. Latviešu nacionālisms un ticības kopienas. Promocijas darba pētījuma hronoloģiskās robežas. ‘Identitāte’ un ‘tradīcija’ un – promocijas darba atslēgvārdi. Pētījuma mērķis un uzdevumi. Pētījuma tematiskā, metodoloģiskā, terminoloģiskā un faktoloģiskā novitāte. Pētījuma gaita un izmantotās metodes. Promocijas darba struktūra. I DAĻA. PAR METODI. NACIONĀLISMA UN RELIĢIJAS SASKARSMES APRAKSTĪŠANAS IESPĒJAS ...................................................................................35 Kā iztēloties nāciju? Sociālais konstrukcionisms un ‘zināšanu socioloģija’. Sociālās konstrukcijas procesa dialektika. Nodu jeb mezglu punktu pieeja. II DAĻA. LATVIEŠU RELIĢISKĀ IDENTITĀTE ………………………………51 II/1 Latvijas reliģiskā vēstures interpretācijas latviešu nacionālisma diskursā………………………………………………………………………..…...……51 Reliģiskās vēstures fakti un interpretācijas.Kristietības recepcija un reliģiju sadursme. „Latviešu reliģiskās grūtības” kā reliģisks, etnisks un politiks konflikts. Konfesionālais diskurss. Personae: Juris Alunāns un Auseklis …………………………………………………68 Jura Alunāna reliģiskās intereses. Dievi un gari, kādus vecie latvieši citkārt cienījuši. Latviešu garamantas. J.Alunāna ideju tālāka attīstība Ausekļa darbā. Persona: Juris Lecs ……………………………………………………………………81 „Āriešu”motīvs. Jura Leca pārprastie centieni. Latvieši kā ārieši. II/2 Latviska baznīca. Luterisma latviskošanas tendences un projekti Latvijas Republikas laikā (1918.-1940.)…………………………………………………….….85 Valsts un reliģisko organizāciju attiecības un intelektuālā gaisotne Pirmās Latvijas Republikas laikā ) - reliģiju un nacionālisma saskarsnes fons. Baznīca un latviskā identitāte. Ulmaņa politiskā režīma sakralizācija un E.Virza. Persona: Jānis Sanders ………………………………………………..…………….…105 2 Mūsu kulta reforma. Jāņa Sandera teoloģiskie uzskati. Kristus āriskās izcelšanās ideja. Sandera attiecības ar luterisko baznīcu. Persona: Alfreds Indriksons………………………………………………………..…..125 Reliģija un latviešu nacionālā identitāte - II Daļas kopsavilkums…………….………..131 III DAĻA. TRADĪCIJU JAUNRADE .......................................................................133 ‘Jaunradītās tradīcijas’ jēdziens. Casus: Nameja gredzens …………………………………………………………….…138 A.Grīna romāns. „Vadonības simbols.”Ludolfa Liberta loma. Jauni pielietojumi. Ikdienišķais nacionālisms. Casus: Dievturība – jaunradīta reliģija……………………………………….…...……197 Dievturu draudžu izveidošanās un attīstība. Dievturu doktrīnas. Ernesta Brastiņa nacionālisms un politiskie uzskati. Dižvadonis un sekotāji. Dievturība un aktīvais nacionālisms. Dievturības reliģiskais raksturs.. Casus: Lielvārdes josta……………………………………………………....…………169 Lielvārdes jostas „atklāšana.” Latviešu New Age. No svētuma līdz komercproduktam. Casus: Pokaiņu jaunradītā svētvieta…………………………………………..…….… 177 Pokaiņu svētvietas izveides vēsture. Pokaiņu τόπος, Pokaiņi kā jaunradīta tradīcija – veidošanās mehānisms un aģenti. Jaunradītā tradīcija kā paradigma – III daļas kopsavilkums……………………………189 NOBEIGUMS…………………………..………..........................................................191 Bibliogrāfija....................................................................................................................197 Pateicības………………………………………………….…………………...………211 Pielikums I ……………………………..…………………..………………………….i-iii Pielikums II…………………………..……………………..……………..…………….iv 3 IEVADS Promocijas darba pētījumu var tēlaini raksturot kā mēģinājumu izveidot karti teritorijai, kurp līdz šim devušies tikai izlūki. Viņu sniegtās ziņas ir bijušas vērtīgas un rosinājušas pievērsties arī balto plankumu detalizētai aizpildīšanai. Autorei arī nācās pašai izvēlēties instrumentus kartes zīmēšanai, kartei izmantoto mērogu un uzmērījumu stratēģiju, kā arī veikt dziļurbumus vietās, kas šķita solām vislabāko ieskatu zemes iežu daudzslāņainībā. Darba fokusā ir nacionālisma un reliģijas saskarsme Latvijas ideju vēstures telpā. Nacionālisma jēdziens. Termins ‘nacionālisms’ pirmo reizi tika lietots Johana Gotfrīda Herdera (1744-1803) darbos un kopš deviņpadsmitā gadsimta tas ieņem paliekošu vietu tiklab sociālajās zinātnēs, kā ideju vēsturē. Ar šī termina palīdzību Herders raksturoja spēcīgu piederības sajūtu savai nācijai, kas robežojas ar aizspriedumiem, kas vērsti citu nāciju un to piederīgo virzienā.1 Herdera vārda saistīšana ar nacionālisma jēdzienu ir hrestomātiska un mūsdienās atrodama praktiski jebkurā nacionālisma tēmai veltītā mācību grāmatā vai antoloģijā, kā arī akadēmiskās monogrāfijās un rakstos jau no divdesmitā gadsimta pirmās puses 2. Plašāka Herdera uzskatu analīze nacionālisma teoriju kontekstā paliek ārpus promocijas darba ietvariem. Atzīmēsim tikai dažus aspektus, kas ir būtiski šī darba pētījumam. Pirmkārt, vairums pētnieku akcentē Herdera nacionālisma teorijas apolitiskumu – Herderu interesēja vācu (un jebkuras citas tautas) nacionālisma garīgie, lingvistiskie un estētiskie aspekti, nevis politiskās prasības, kas varētu sekot katras nācijas savdabības atzīšanai. To uzsver, piemēram, Jesaja Berlins.3 Cits būtisks aspekts ir 1 Herder J. G. Philosophical Writings. Transl. and ed. by Michael N. Forster. Cambridge: Cambridge University Press, 2002, p. 297. 2 Sk. piem.: Grosby S. Nationalism: A Very Short Introduction. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 19.; Aris R. History of Political Thought in Germany from 1789–1815. London: G. Allen & Unwin, 1936, p. 242.; Gilbert P. The Philosophy of Nationalism. Oxford: Oxford University Press, 1998, p. 46.; Patten A. The most natural state. Herder and Nationalism. History of Political Thought. 2010. Vol. XXXI (4), pp. 657–689.; Eggel D., Liebich A., Mancini–Griffoli D. Was Herder a Nationalist? The Review of Politics. 2007, Vol. 69, pp. 48.–78. 3 Berlin I. Three Critics of the Enlightenment: Vico, Hamann, Herder. Princeton: Princeton University Press, 2013, pp.222.-231. 4 Herdera uzskati par nācijas kā kopienas raksturu, kas ir cieši saistīti ar viņa izpratni par cilvēcību (Humanität). Viņa ieskatā, nācijas ir dabiskas kopienas, līdzīgi kā ģimenes, turklāt, uzturēt savu etnisko piederību cilvēkam nozīmē gan atbildīgi izturēties pret dabu, gan arī morālu uzdevumu. Katra indivīda cilvēcība viņam piemīt savdabīgā, neatkārtojamā un īpašā veidā. To kopt ir katra cilvēka uzdevums, misija un arī atbildība. Šajā ziņā īpaši nozīmīgas ir Herdera Idejas par cilvēces vēstures filozofiju un Vēstules humanitātes veicināšanai. Kā atzīmē Čārlzs Teilors, līdz Herders sāka par to rakstīt astoņpadsmitā gadsimta nogalē, neviens nedomāja, ka cilvēka individualitātei piemīt morāla vērtība, un tas pats attiecas arī uz tautām kā dabiskām savpatīgām kultūras kopībām.4 Visbeidzot, metodoloģiskā ziņā būtiska nozīme ir sensoro un intelektuālo aspektu attiecībām Herdera interpretācijā. Viņa raksturojumā pieķeršanās savai tautai ir gan emocija jeb emocionāla attieksme, gan prāta aktivitāte, kas rada un tālāk attīsta idejas. Promocijas darbā ar ‘nacionālismu’ tiek saprasta pirmkārt un galvenokārt ideoloģija. Ar šo jēdzienu, sekojot Pīteram Bergeram un Tomasam Lukmanam, autore saprot ideju kopumu, kas kalpo sociālām interesēm.5 Līdzīgi, arī Pols Rikērs interpretē ideoloģiju kā simbolu sistēmu, kas paredz „sociālo saišu interpretāciju tēlos un reprezentācijās”.6 Autores nacionālisma izpratne ir tuva Entonija Smita definīcijai, kas nacionālismu interpretē kā ideoloģisku kustību, kuras nolūks ir iegūt un uzturēt kādas sabiedrības grupas autonomiju, vienotību un identitāti, ja šo grupu vismaz daļa tās locekļu identificē ar veidojošos vai eksistējošu nāciju.7 Nacionālismu ir iespējams aprakstīt un tas ir ticis aprakstīts arī savādāk - kā intelektuāla nosliece jeb „garīga satversme” (Geistesverfassung)8, gan arī kā „politisks princips”9, respektīvi, politikas veidošanas 4 Taylor C. The Politics of Recognition. Ed. by A. Gutmann. Multiculturalism. Princeton: Princeton University Press, 1994, pp. 25.–73. 5 Berger P., Luckmann T. The Social Construction of Reality. A Treatise in the Sociology of Knowledge. London: Penguin Books, 1966, p. 18. 6 „[..] an interpretation, in images and representations, of the social bond itself” (Ricoeur P. From Text to Action.Essays in Hermeneutics II. Evanston: Northwestern University Press, 1991, p. 255.) 7 „[..]an ideological movement for the attainment and maintenance of authonomy, unity and identity on behalf of a population deemed by some of its members to constituate an actual or potential ‘nation’” (Smith A. D. Ethnic Election and National Destiny: Some Religious Origins of Nationalist Ideals. Nations and Nationalism. 1999, Vol. 5(3), p. 333. 8 Deutsch K. W. Nationalism and Social Communication. Ed. by J. Hutchison, A. Smith. 5 instruments. Nacionālās pašnoteikšanās tiesību un nacionālas valsts celtniecības idejas ir būtiskas politiskā nacionālisma sastāvdaļas un tās var uzskatīt par nācijas autonomijas, vienotības un identitātes nodrošinājuma garantiem, tomēr politiskais nacionālisms veido tikai vienu no nacionālisma ideoloģijas segmentiem, bet neizsmeļ to. Agrākais jēdziena ‘nacionālisms’ lietojums latviešu valodā, ko autorei